Jaunā Gaita nr. 8, 1957. g. martā, aprīlī
JAUNAS GRĀMATAS − JAUNI AUTORI
VARAVĪKSNAS DVĒSELE
Jānis Klīdzējs, Cilvēka bērns
(Jāņa Šķirmanta apgāds, 1956),292 lpp.
Klausaities, jūs lielie! Dzīve nesākas ar jums. Kādreiz arī jūs bijāt mazi, un pasaule jums bija brīnums. Tas bija toreiz, kad vēl nemācējāt izlikties, bet dzīvei devāt sirsnīgu nopietnību.
Bonifācijs Pāvulāns, saukts Boņs, nav pieaudzis; to viņš pats labi apzinās arī bez atgādinājuma, bet kāpēc lielie viņu mūžīgi sauc par bērnu? Viņš ir jau septiņus gadus vecs, dzīvo sava tēva mājās un cīnās par taisnību. Viņš reiz pat atstāj dzimto sētu un ceļo pie sava krusttēva taisnību meklēt. Bet krusttēvs, kaut arī taisnīgs cilvēks, liek Boņam ganīt govis, un tā nu nav nekāda lielā taisnība.
Tas viss notiek tādēļ, ka Boņa tēva māsa Lidija un viņas virs no Patalčiem atbrauc ciemos un, prom braucot, paņem līdz, nē − nozog − Boņa labāko draugu, suni Žiku. Katrs zina, cik labs palīgs ganuzēnam suns, bet Žiks Boņam ir vairāk nekā tikai palīgs. Ar Žiku var parunāties labāk nekā ar cilvēkiem: Žiks visu saprot, bet lielie grib, lai lietas notiek pēc viņu prāta.
Ja labi padomā, ir divi pieaugušie, ar kuŗiem ir citādi. Viņi Boņa dvēselē vienmēr ienes gaismu. Viens ir vectēvs, otrs − Bibuks. Jā, Bibuks. Bibuks ir pavisam sevišķs cilvēks. Sieviete gan, bet ne tāda kā citas, kā pašu mājas Malvīne, Zuze vai Anna. Kad kaimiņu Bibuks vakaros dzied, Boņam patīk nolīst malā un klausīties. Un kad Bibuks paberž savu pieri pret Boņa pieri, tad Boņa sirds tā pavisam savādi iedrebas. Bibukam pieder liels gabals no Boņa sirds, un kad Bibuks apprec Dakuļu Aleksi, šis gabals atlūzt ar skaļu krakšķi. Ai lielie, ko jūs gan saprotat no tā? Dzīve ir jums visapkārt, pierasta, vienkārša, pelēcīga; Boņam dzīve ir jauna pasaule, un bērna mīlestība ir saule, kas tai dod krāsas, gaismas un ēnas. Lielie, jūs zināt par daudz, saprotat par maz!
Tā nav tikai cilvēka bērna mīlestība, ko rakstnieks gribējis notēlot. Mīlestība gan vijas romānam viscauri, bet to nepiepilda. Ir jāmeklē tālāk − tur, kur beidzas viens sapnis un sākas jauns. Tā ir cilvēka bērna skaidrā dvēsele, kas spēj mūžīgi atjaunoties, mūžīgi meklēt īsto, labo, skaisto. Izidors Akmins, ceļojošais mūzikants, tā saka mazajam puisim, kas pēckāzu rītā izgājis vērot, vai viņa Bibukam laba dzīve:
Redzu, ka tev nav tā sausā dvēsele, tev ir tā dvēsele, kuŗas iesākums aizsiets pie varavīksnes, bet uz kuŗu pusi skries tās dzīves gājiens, to tikai tas, kas debesīs, zina. Tu vēl maz ko zini, Boņ, no visa tā, kā iet cilvēka dzīvošanā, bet skatos, ka tu jau esi sācis sajust un zināt savu daļu no tā, kā ir, kad tava dvēsele sāk smilkstēt, sūrstēt, degt, mērcēties, sālīties un atkal degt un smilkstēt no jauna!
Šī ir tā pati dvēsele, kas raksturīga daudziem Klīdzēja varoņiem. Viņi spēj raudāt un smieties, nopietni domāt un pavisam nenopietni dauzīties. Pasaule viņus vienmēr pārsteidz ar savu dažādību, jo viņi ir dzīvotāji, kas katrā dzīves brīdī saskata brīnumu. Viņi mīl un nīst, bet viņu naidam nav iznīcīga spēka, jo tas nenāk no tumšas zemapziņas, bet gan no tās pašas lielās dvēseles, kas par visu vairāk grib būt īsta un neviltota. Vai Boņam nav iemesla ienīst Aleksi un pabakstīt viņa sēdvietu ar sidraboto naglu? Aleksis taču tur apkampis viņa Bibuku. Vai Boņam nav iemesla izkliegt visai pasaulei pirtī noklausītās Malvīnes un citu meitu runas, ja viņam, lielam puisim, vēl arvien grib piespiest mazgāšanos kopā ar sieviešiem? Boņs nav ļauns; tikai viņa dvēsele ir pārāk liela, un tā prot ir mīlēt, ir iekarst svētās dusmās; ir arī cīnīties, ja vajag, pret sevi.
Tā tas ir toreiz, kad Boņa dvēseli moca nazis, ko viņš aizņēmies Šmuškina veikalā. Un nelīdz nedz lūgšanas, nedz ziedi Pestītājam − nazis jāgādā atpakaļ. Boņs zina, ka ar svētajiem un Dievu nevar jokot. Un Boņs zina, ka zvēresti jātur, lai cik tie būtu nepatīkami, kā tas, ko Paulīne no viņa izspiež ar draudiem. Paulīne ir skuķis, drusku vecāks par Boņu. Brīžam Boņs viņu ne acu galā nevar ieredzēt, citreiz pret savu gribu viņam Paulīne jāapbrīno. Šoreiz gan Boņs no sirds noskaities un nobijies, jo Paulīne noķērusi viņu ar Knibinu Pēteri mērījoties, kā puikas to daždien mēdz darīt. Un abi puiši zvēr pie pērkonu komandiera svētā Antona būt labi pret Domcānu Paulīni.
Cilvēka bērns ir romāns par bērna dvēseli visā tās vienkāršumā un dažādībā, tās priekos un bēdās. Visas jaunatklātās pasaules gaismas un ēnas tajā atrod atainu. Tajā ir daudz smaidu un smieklu, tajā netrūkst asaru, bet par visu vairāk tajā valda − īsta cilvēcība.
Vns.
KAS BIJA LATVIEŠU SARKANIE STRĒLNIEKI?
U. Ģērmanis − J. Vācietis Pa aizputinātām pēdām,
apgāds Daugava, 1956. gadā.
Latvijas brīvvalsts laikā vēsturnieki un latviešu tautas senatnes pētnieki esot veikuši pētījumu izrakumus senču pilskalnos, upurvietās, kapu vietās, lai celtu gaismā latviešu tautas vēstures posmus, par kuŗiem nebija uzglabājušās rakstītas liecības. Katrs jauns atklājums tad, domājams, palīdzēja izveidot to − ar daiļumu bagātās un savam laikam izcili augstās − dzīves priekšstatu, kādu tagad mums sniedz par Senlatvijas vēsturi.
Jaunā vēsturnieka Ulža Ģērmaņa rediģēto darbu Pa aizputinātām pēdām /kas ietver pulkveža Jukuma Vācieša apcerējumu Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme/ var salīdzināt ar šādu pētījumu izrakumu senču pilskalnā, jo ar šo darbu autors vēlējies nokļūt tuvāk kādam latviešu tautas vēstures posmam, par kuŗu klusējušas Latvijas skolu vēstures mācības grāmatas /!/: tas ir, latviešu sarkano strēlnieku gaitām.
Atzīmējot šīs grāmatas parādīšanos atklātībā, Kārlis Rabācs /1957. gada 5. janvārī Laikā/ min, ka ... jaunatni nu grāmata ved prom no Latvijas vēstures patiesības.... Šis nopietnā, noteiktā latviešu dzejnieka brīdinājums liek, grāmatu paņemot: 1/ būt uzmanīgam, bet 2/ arī veikt dažus salīdzinājumus, vērtējumus. Pēdējo rezultātā, grāmatu izlasot, grib vai ne!, rodas lūgums − prasība visiem tiem, kas veic vai veiks latviešu vēstures rakstīšanu, sniegt visu, kas ir patiesība un sniegt visu patiesību par Latvijas vēsturi, arī par to posmu, ko līdz šim atzīmēja ar vienu teikumu: Kad Latviju ieņēma vācieši, viņi /t.i. latviešu sarkanie strēlnieki, V.L./ bija aizgājuši uz Krieviju, kur sekmīgi piedalījās pilsoņu kaŗā, aizstāvot lieliniekus.
Ka šādi latviešu sarkanie strēlnieki bijuši, vairs nevar noliegt, jo trimdas jaunatnei ir bijis iespējams par tiem uzzināt tepat trimdā. Minēsim tikai pāris piemēru! Rakstu un materiālu krājumā Ģenerālis Goppers /arī šī grāmata domāta jaunatnei/ Latvijas armijas atv. pulkvedis A. Plensners šos sarkanos strēlniekus raksturo šādi: Vēl ir tikai viena suga, kas ar šiem latviešiem sacenšas. Tie ir Krievijas aziāti, ķīnieši, kā viņus nepareizi apzīmē avīzēs. Šiem nekulturāliem mongoļiem, kas te agrāk raka pozīcijas, arī ir tagad savi pulki. Ak, kas vēl būtu sarkanāks par viņiem! Man šķiet, viņi šos latviešus izkonkurēs: viņi strādā ne mazāk necilvēcīgi un pie tam − lētāk. Un viņi paši nekauj viens otru kā latvieši, kur viena daļa izkauj kvalitatīvi spējīgākos tādēļ, ka viņiem par to samaksā; tādēļ, ka viņi paēduši, kad apkārtējie mirst badu; tādēļ, ka var savas netīrās kājas staipīt pa gadsimtiem veciem parketiem. − Turpretī latviešu laikrakstā Tēvzeme minēts vēsturnieka prof. A. Švābes liecinājums: Kalpodami ļaunajam, tie tomēr izdarīja ārkārtīgi vienreizīgu pakalpojumu latviešu tautas labajam garam.
Kur te nu ir vēstures patiesība jaunatnei, kas meklē savu tautu?
Ulža Ģērmaņa rediģētās grāmatas parādīšanās tāpēc nav nelaikā, kā to apgalvo jau pieminētais Kārlis Rabācs, drīzāk tā varēja būt par vēlu. /Pāragra gan varbūt ir pieminētā recenzenta izbrīna, kā Volgas krastos varējusi būt cīņa par Latviju. Lai neietekmētos no šādiem paradoksāliem apgalvojumiem, iedomāsimies, cik neldzīgi tad bija tie latviešu karavīri − leģionāri Volchovā vai Pomerānijā Necas, Brombergas kanāla un citu ūdens tvertņu krastos, kas sevi iedomājās par latviešu kaŗavīriem, vai tie vīri Hudsonas /Ņujorkā/ un citu upju krastos, kas dažādās komitejās iedomājas cīnāmies par Latviju!/
Grāmatas tie sacerējumi, ko veicis pats Uldis Ģērmanis, raksturo rūpīgu materiālu vākšanu un teiktā pamatošanu ar dokumentiem vai liecībām. Pats autors saka: Es gribu mēģināt tikai īsumā norādīt, kā šie notikumi līdz šim vērtēti un formulēti. Tālāk nenoliedzami manāms, ka autoru vadījusi apziņa: veiktais ir tikai pētījums /mēģinājums un ierosinājums/, ne apgalvojums. Taču, šo darbu izlasījušam, rodas vēlēšanās, lai tajā skartajiem notikumiem būtu vieta savas tautas vēsturē. Šai pašā sakarībā rodas arī pāris, trīs jautājumu, kuŗu atbildēšana, šķiet, palīdzēs izprast, kas bija latviešu sarkanie strēlnieki, proti: vai latviešu sarkanie strēlnieki ietekmēja revolūcijas uzvaru Krievijā? ; vai revolūcijas uzvara Krievijā ietekmēja brīvas un neatkarīgas Latvijas nodibināšanos? − Šos un citus jautājumus risinot, nekad arī neaizmirsīsim, ka piedēvējot lētticību komūnisma idejām toreizējiem latviešu strēlniekiem, mēs ļoti degradējam to latviešu sabiedrības daļu, kuras lētticība 1940. gada jūnijā esot skanējusi domā: Labāk zem krieva nekā vācieša un Komūnisms vairs nav tas kas tas bija 1919. gadā. − Savā grāmatā Uldis Ģermānis to pasaka šā: Nedrīkst aizmirst, ka vēstures notikumi jāskata tā laikmeta gaismā, kuŗā tie norisinājušies. Tikai tad tie kļūst saprotami.
Vēl beidzot, latviešu virsnieka J. Vācieša traģiskais tēls nav šķiŗams no to latviešu virsnieku tēliem, kas mobilizēja latviešu jaunatni un vīrus latviešu leģionā, kuŗā šiem virsniekiem nebija nekādas teikšanas /skat. Ādolfa Blāķa Medaļas otra puse/.
Katra jauna paaudze savas tautas vēsturē meklē paraugus, kas
atbilst viņas situācijai un cenšas mācīties no iepriekšējo kļūdām.
Taču paraugi un maldi nav šķiŗami un it kā patiesības labad
/vieni vai otri/ izņemami no kādas tautas
vēstures.
Vilis Lausks
Veino Linna NEZINĀMAJAM KAREIVIM.
Tulkojis Eglons Spēks. Imantas apgāds, Kopenhāgenā, 1956.
Linnas romāna lielo panākumu iemesls ir viņa cilvēku un patiesības mīlestība. Savā laikā Remarks, izkliedzot kaŗa šausmas, satrauca visu pasauli. Paseklais Meilers ar Plikajiem un beigtajiem mēģina kutināt lasītāju nervus, populārā veidā rakstot jēlības un garīgi izģērbjot savus varoņus. Latviešu kaŗa rakstnieki vēl arvienu ir A. Grīna ietekmē − bieži pat stila ziņā.
Linnas karavīri nav pārpsīchoanalizēti, nav arī cietēji vai romantizēti varoņi. Tie ir dzīvi cilvēki ar normālām tieksmēm, izjūtām un likteņiem.
Romāns aptver somu cīņas Otrā pasaules kaŗā, izejot no ložmetējnieku rotas viedokļa: stāsta par frontes virzīšanos uz priekšu, pelēko poziciju kaŗu un izmisīgajām atkāpšanās kaujām. Lieliskas situāciju skices: ugunskristības ar vecā kaujas virsnieka Kārnas nāvi un jauneklīgā ideālista Karalito bailes no bailēm kompleksu. Smagi ievainotā nīdēja Lehto pašnāvība krievu priekšlaukā. Atkāpšanās izmisuma traģika. Aklā Hietanena bojā eja, krieviem sašaujot sanitāro auto. Neaizmirstama ir Mannerheima dzimšanas dienas dzeršana. Brīnišķīgi notēloti virsnieku tipi: Kārna, Kariloto, vīzīgais Lammio, vienkāršais Koskela.
Vājāki ir nedaudzie pārspīlējumi − pārāk lielā Vanhalas balamutība, filozofiskais āksts Hankajoki. Jāpieņem, ka somu oriģinālā viņu pļāpāšana ir saturīgāka, mazāk izplūdusi.
Somu raksturi, kaŗošanas veids un pat apgāde ir stipri radniecīga latviešiem. Lielā starpība tikai tā, ka, kaut kaŗu zaudējusi, Somija ir brīva. Ar to arī attaisnojama Linnas gandrīz nemanāmā pretkaŗa tendence.
Tulkotājs ir dabūjis necīnīties ar milzu grūtībām. Viņš nav baidījies atvietot somu slangu ar latviešu leģionāru valodu, talkā nākuši arī mūsu speciālisti dialektu jautājumos, tomēr jādomā, ka daudz kas no somu oriģināla tīrības un krāsainības gājis bojā. Izdevumā nav arī teikts, vai tulkots no oriģināla vai tulkojuma. Kāpēc lietots Nezināmajam kareivim, ja somu Tuntematon sotilas ir nominatīvā? Neveikla šķiet dienestpakāpe apakšseržants.
Apgādam pienākas pateicība par latviešiem tik nozīmīgo izdevumu. Mums pašiem tāda stāstījuma par Otru pasaules karu nav.
Ego
Jaunatnes dzīves problēmas,
rakstu krājums Prof. Dr. agr. P Starca redakcijā,
Latviešu Kultūras Institūta izdevums.
Ar problēmu pūķi var cīnīties ir no priekšas, ir mugurpuses. Kaut arī plāni Jaunatnes dzīves problēmu atrisināšanā paredz it kā cīņu no priekšas, uzbrukums − pārskatīšanās dēļ? − sākas no mugurpuses: savā ievadā redaktors drosmīgi satver šo problēmu pūķi pie astes, ļauj tai sevi 24 lappusēs mētāt no vienas puses uz otru un priecājas − problēma top risināta! − Pēc tam Visvaldis Klīve, M.A., kā jau gados jaunāks, tuvojas piesardzīgi, ļoti uzmanīgi nopētī pūķi no galvas līdz kājām un pieticīgi konstatē, ka viņš nebūt nav mēģinājis atrisināt uzstādītās problēmas.
Abiem ievadniekiem seko rinda rakstītāju, kas veltīgi pūlas nokļūt pūķim pie galvas un dot izšķirīgo triecienu ar saviem aroda, mūzikas, profesionālas dziedāšanas, teātra, teoloģijas, medicīnas, jurisprudences, architektūras, inženierzinātņu un dzīves ceļa ieročiem. Ne tādēļ šīs pūles veltīgas, ka ieroči nebūtu pietiekami labi, bet tādēļ, ka pats redaktors ķēries pie visuspēcīgās astes un viņa sekotājiem atliek tālais ceļš pāri pūķa mugurai vai − kā kuŗam pagadās. Viņu varonība nav noliedzama, un ir tiešām žēl, ka kopējais sniegums pūķi tikai kutina. − Redaktors, kam būtu jāpārredz kaujas lauks, jāsaskaņo uzbrukums, ap šo laiku sācis īsti izjust astes lielo fizisko spēku, un vienīgais, ko viņš spēj darīt, ir komandēt 40 lappušu gaŗā monologā: nost ar asti, nost ar fizisko audzināšanu, nost ar − sportu!
Grāmatai kopā 123 lappuses, no kuŗām vismaz divas trešdaļas veltītas, lai problēmu pūķi satricanātu smieklu lēkmē. − Laikam taču tās jaunās un nozīmīgās atziņas, kuŗu trūkumu jaunatnē redaktors nožēlo, būs jādod jaunatnei pašai. Pie rakstāmgalda sastādīti kaujas plāni, kā redzams, nobeidzas astes galā. Svētais Juris šādu stāvokli būtu uzskatījis par ļoti nepatīkamu.
Vilis Lausks
KAS IR TRIMDAS LATVIEŠU JAUNATNES DZĪVES PROBLĒMAS?
(Pārdomas)
Pusgadu atpakaļ kā latviešu Kultūras institūta izdevums parādījās rakstu krājums Jaunatnes dzīves problēmas prof. Dr. agr. P. Starca redakcijā. Pēc tā iznākšanas periodikā bija lasāmi raksti par krājuma nozīmi latviešu jauniešiem. Ar interesi gaidīju izdevību krājumu izlasīt, jo − problēmas ir, un labi padomi, objektīvs iztirzājums, jauns apgaismojums vienmēr palīdz problēmas, ja ne atrisināt tieši, tad saskatīt tās no dažādām perspektīvām un atrisināt netieši. Ka tas ir šī rakstu krājuma nolūks, dabūju zināt jau ievada paskaidrojumā: No visām problēmām, kas nodarbina latviešu sabiedrības prātus brīvajā pasaulē, vienu no pirmām vietām ieņem tie jautājumi, kas saistās ar mūsu jaunatnes dzīvi... Tādēļ arī tik bieži laikrakstos sastopam ziņojumus par (jaunatnes) apspriežu un konferenču lēmumiem. Bet nevar teikt, ka šajos lēmumos varētu atrast kādas jaunas un nozīmīgas atziņas... Tomēr ir jāatzīst, ka pilnīgas skaidrības jaunatnes dzīves problēmās vēl nav... Latviešu Kultūras institūts ar šo rakstu krājumu grib nākt mūsu sabiedrībai palīgā atrisināt jaunatnes dzīves izvirzītās problēmas.
Izlasot rakstu krājumu no viena vāka līdz otram, palika ļoti gaišs iespaids: latviešu jaunatnei ir tikai viena problēma − sports. Bet tā kā ar rekordu sportu (t.i. neskaitot rotaļu sportistu, akrobātu, dejotāju, dabas mīļotāju un veselības kopēju), kas ir tas sports, par ko runā autors, nodarbojas ļoti neliels jauniešu procents, tad tā patiesībā ir viena no vismazākajām trimdas latviešu jaunatnes problēmām. − Interesants bija rakstiņš par latviešu jauno mākslinieku augšanu trimdā; padomdevējs un uzmundrinošs raksts Jaunatne un teātris. Pārējie rakstiņi, cits īsāk, cits garāk, pieskaŗas psīcholoģiskām, ētiskām un ekonomiskām temām, kuŗām tieša sakara ar latviešu trimdas jaunatnes problēmām nav. Autori − latviešu sabiedrībā labi pazīstamas personības zinātniskos un profesionālos laukos, rakstījuši zinātniski un profesionāli. Viens otrs no rakstiņiem varbūt ierosinās jauno lasītāju doties uz nebeidzamajām materiālu krātuvēm par šiem pašiem tematiem savu pilsētu bibliotēkās.
Vai tas bija šī rakstu krājuma nolūks? Ja tā, tad tas savu uzdevumu ir izpildījis, un ar atvieglotu sirdi varam konstatēt, ka latviešu jaunatne trimdā ir gluži tāda pati kā amerikāņu jaunatne mājās. Bet tā ir tikai illūzija. Kamēr vēl ir latviešu jaunatne, un kamēr tā ir trimdā, tai ir problēmas − daudz dziļākas nekā vietējam jaunietim, problēmas, kas stāv pāri skriešanās sacīkstēm, piemērotu arodu atrašanai, apdāvinātībai dažādajās mākslās. Bet autori (atskaitot Paulu Jēger-Freimani un nedaudz Jāni Siliņu) tām nepieskaŗas.
Kādēļ man jāpaliek latvietim? Cik ilgi varēšu dzīvot dubulti? Kādēļ man jāsaucas par latvieti, ja latviešu sabiedrība man nekā nedod? Vai man jābūt latvietim tikai tādēļ, ka mani vecāki tādi ir? Mani garīgie draugi ir amerikāņi; mani vecāki domā par mājas izmaksāšanu un bijušiem amatiem. Bet kad es mājās vairs nejūtos labi un to pasaku, kļūstu viens no pazudušās jaunatnes. Kādēļ? − Šie un daudzi citi jautājumi paceļas − un pacelsies aizvien vairāk latviešu jauniešos. Ir tiesa, daži no tiem skan savtīgi. Bet vai varam prasīt, lai jaunieši, kas varbūt savu dzimteni pat redzējuši nav, negribētu vismaz zināt, kādēļ viņiem jābūt latviešiem? Vienkārša atbilde − tādēļ, ka tu tāds esi, reti kādu apmierina. Jaunatne stāv krustceļos, tai ir jautājumu bez gala. Viņi vaicā, bet atbildes nerod. Un tās, ko rod, tās neko neizskaidro. Šī nav maza problēma. Bet pat šādā rakstu krājumā vienīgās atbildes, ko jaunais vaicātājs saņem, ir: nespēlē bumbu, atrodi arodu − vai tas dziedātāja, inženiera, daktera vai mācītāja. Negribu noliegt šo padomu vērtīgumu − citos apstākļos. Ja pēc 20 gadiem Amerikā būs veiksmīgi dziedātāji, inženieri, dakteri un mācītāji, bet starp tiem neviena latvieša − vai tad šodienas trimdas jaunatnes problēmas ir atrisinātas?
Dace Kalns.
(Noslēgums)
Turpinot 1956. gada grāmatu ražas sarakstu, tāpat kā pagājušā reizē arī šoreiz vispirms gribu apstāties pie kāda kapitāldarba, proti, Endzelīna-Mīlenbacha: Latviešu valodas vārdnīca, Baltu Filologu Kopas izdevums, 6 sējumi.
− Lielais darbs pabeigts, atkal to padarot cilvēkiem, kuŗi neprasīja, kas mums par to būs, bet kuŗi darīja darbu tālab, ka tas bija absolūti nepieciešams un ka to neuzņēmās apgādi, kas nevar lepoties ar naudas trūkumu, bet kuŗiem nauda noteic, ko būs izdot, ko nē. −
Gribu vēl atzīmēt, ka tiem jaunajiem latviešiem, kas nav vēl pārsegušies ar amerikānisma spožumu, kas nekaunas savas valodas, šī grāmata ir nepieciešama. Ir nepieciešams tanī ieskatīties atkal un atkal, jo mūsu /arī jauno latviešu/ ikdienas valoda ir apbrīnojami sakuplojusi amerikānisma ziedos, gluži tāpat kā apm. 50 gadus atpakaļ sakuploja krieviskuma ziedos to latviešu valoda, kas studēja Maskavas un Pēterpils universitātēs. Svešums pielīp!
A. Saulietis: Neaizbeŗamā aka. Rakstu izlase.
Daugavas apgāds Zviedrijā.
Biju priecīgs, saņemot prāvo apmēru grāmatu. Jau Latvijas brīvības pēdējos gados Saulietis bija nepelnīti nobīdīts pie maliņas. Esot par drūmu. Arī okupācijas laikos nekas neparādījās. Trimdas laikā tikai Latvijas apgāds izdeva plānu grāmatiņu ar pāris Saulieša darbiem. Ir taisnība − Saulieša darbus sedz tāds kā skumju, kā raižu, reizēm kā misticisma plīvuris, kas dzīves priecīgam lasītājam tikai var sabojāt omu. Bet vai pašā dzīvē ir tikai jautrie brīži? Saulietis taču vai visdziļāk ieskatījies tanī latvieša sirds stūrītī, kas slēpj to mazo drusciņu no senās sirdsapziņas pasaules, kas vēl latvietim, pašam nezinot, ir patvērusies.
Kn. Lesiņš: Zem svešām zvaigznēm.
O. Dīka apgāds.
Grāmatu negribas ātrāk nolikt, kamēr izlasīta. Raits stāstījums, humors, reizēm pat viegla satīra. Bet arī viena otra smaga problēma, kas prasās apdomas.
K. Dziļlejas sakārtojumā: Latvju sonēts 100 gados.
Imantas apgāds.
Kas interesējas par mūsu literatūras problēmām un vēsturi, tam grāmata būs sengaidīts ciemiņš.
J. Klīdzējs: Cilvēka bērns.
J. Šķirmanta apgāds.
Palasi šo grāmatu un pārcēlies atpakaļ tais laikos, kad tu tāpat klusībā sarunājies ar Dieviņu, sūdzēji tam savas rūpes, taisnojies par padarītajiem darbiem, kas lielajiem šķita nedarbi! Tev tāpat likās, ka tevi nesaprot, tev nodara pāri. Un arī tu taču esi tik ļoti mīlējis arī. Vai nē? Izlasi šo grāmatu − un tev kļūs silti ap sirdi!
Z. Mauriņa: Ziemeļu tēmas.
Astras apgāds.
Mauriņas cienītāju pulkam grāmata būs patīkama. Un ja arī nevar visur pievienoties autores slēdzieniem, pretstatījumiem, apgalvojumiem, ir vērts to lasīt, jo ziemeļu kaimiņi mums tomēr ir daudz, daudz tuvāki /es domāju − garīgi/ par kaimiņiem austrumos vai patālu uz dienvidiem, kas ne vienreiz vien pat lepojas ar diezgan murgainu filozofiju.
Ar šo lai nu noslēgtos 1956. gads. Droši vien kāda grāmata būs palikusi neminēta, sevišķi tulkojumos, bet tie jau pieminēšanai mazāk vērti.
J. Leja