Jaunā Gaita nr. 81, 1970

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

 

DIALOGS AR KRĀSU – FRANČU LIELMEISTARA ANRĪ MATĪSA IZSTĀDĒ PARĪZĒ 1970. G. SEPTEMBRĪ

Bijušā franču kultūras ministra Malro iniciatīvā radies viens no 1970. g. ievērojamākiem franču kultūras dzīves notikumiem – plašā Anrī Matīsa (1869-1954) 100 gadu dzimšanas dienas atcerei veltītā skate Grand Palais Parīzē.

Reprezentatīvajā mākslas skatē bija aplūkojami 250 mākslinieka darbi – gleznas, skulptūras un dekoratīvi sniegumi; cita starpā – ļoti reti pieejami darbi no Ermitāžas muzeja Ļeņingradā, Puškina muzeja Maskavā, Eiropas un Amerikas muzejiem un privātām kollekcijām. Parīzes nacionālajā bibliotēkā bija izstādīti ap 200 Matīsa asējumi, bet Dinas Vernijas pazīstamajā mākslas galerijā liels skaits skiču un zīmējumu.

Matīss sāka gleznot deviņdesmito gadu sākumā, kad viņš, gleznotāja Gustava Moro (Gustave Moreau) pamudināts, kopēja Luvras dižmeistarus, neaizmirstot arī pievērsties pulsējošam dzīves ritmam Parīzes ielās un ēnainos bulvāros. 70. un 80. gadu impresionisms, Van Goga, Sezana un Gogēna mājieni samanāmi agrīnos Matīsa darbos, klusajās dabās un ārdabas studijās: vienkāršotas gleznas formas, ierobežota motīvu izvēle, nepārslogota krāsainība. Siņaka un neoimpresionistu biezināto krāsu triepienu technika ir nepārprotami atstājusi dziļus pēdu nospiedumus meistara darbos. Versmainie krāsu un formas eksperimenti atplaiksnī tīri gleznieciskas vērtības un neļauj iestigt vienvirziena dumbrā.

Kopā ar citiem tālaika gleznotājiem, t.s. fovistiem, Matīss rauj saites ar tradicionālo „noskaņu” glezniecību. Gleznotāja apsvērumi kalpo jaunu un neparastu krāsu toņu un sintētisku formu radīšanai. Ar samērā ierobežotu zieda funkciju, viņš panāk dzīvīgu ritmisku krāsainību, kas aptveŗ visu krāsu toņu skālu un savā ziņā pat sniedzas krāsu spektram pāri.

Aplūkojot pašlaik Anrī Matīsa darbus, liekas nesaprotami, ka mākslinieka sievas portrets Femme au chapeau spēja izraisīt veselu protestu straumi, kad to 1905. gadā izstādīja Parīzes rudens izstādē, kur bez Matīsa vēl piedalījās citi jauni apdāvināti spēki, kā Markets, Derēns, Ruolts, Dīfijs u.c. Ar šo izstādi mākslas kritiķis Luis Voksels (Louis Vauxcelles) ieveda mākslas vēsturē pirmoreiz apzīmējumu „fovisti”, ko pēc tam pasaules mākslas teorētiķi cītīgi lietoja gan vietā, gan arī nevietā. Viscauri spēcīgi krāsu kontrasti: dzeltens, violets, zaļš, sarkans, oranžs un zils. Spektra eksplozija, irreālības iespaids. Un tomēr: neskatoties uz zieda kāpinājumu līdz kreščendo, gleznu kompozicionālā izpausme nobeidzas mierinošā visuma harmonijā. Šai ziņā var atskārst radniecību ar franču mākslas lielajiem klasiķiem. Sevišķi saistīgi bija atveidojumi pēc Ribēras, Fragonarda, Dehēma un Šardēna (Chardin).

Glezna Deserts jaužama Bonnara (Bonnard) ietekme, bet prāvajā 1908. g. gleznotajā La deserte rouge (No Ļeņingradas Ermitāžas) ir kāds parallēlisms ar viņa 1893. gada kopiju pēc Dehēma klusās dabas ar augļiem, kur augļi kļūst par dzirkstošu krāsu bārstījumu uz audekla. Bet ornamentālajos odeliskos, kur eksotiskās arabeskas ieslēgtas vienkāršotās gleznas formās, pavīd Ingresa uztvere. Savas vizuālās domas īstenošanai mākslinieks pievēršas jauniem meklējumiem, reljefiem, papīra aplikācijām, skulptūrai. Pielietotās technikas atsedz viņa izcilo māksliniecisko spēju aspektus, dramatisko spēku, kas jau atklājas vērienīgi ekstatiskajās kompozicijās, Dejā un Mūzikā, kuŗas ir darinātas 1910. gadā pēc krievu mākslas kollekcionāra kņaza Ščukina pasūtinājuma (Ļeņingradas Ermitāžā). Šajos dekoratīva stila darbos, kur krāsu laukumi sacenšas stiprumā, Matīsam ir izdevies ievērpt modernā cilvēka percepcijas, dzīves dziņas un izjūtas, panākot lielisku universālas poēzijas iespaidu.

Varētu vēl minēt 1907. gadā gleznoto modeļa studiju Nu bleu, kur palmu lapu un zilu dārza ēnu apvītais modelis rada mākslinieciski nepārspētu sintēzi. Matīss meklē ar izsmalcinātu eleganci glezniecībā ietvert dabas staltuma daili, dabas izjūtas pārvērst mākslā. Atrisinājumi, kuŗi pavirši vērojot varētu izlikties kā viegla rotaļāšanās ar formu un krāsu, ir nemitīga darba un nopietnu apsvērumu rezultāti. Vajag tikai atcerēties mākslinieka pašportretu un 1905. gadā gleznoto sievas portretu (Kopenhāgenas mākslas muzejā), lai saprastu, cik īpatnēji brīva bija viņa krāsu uztvere jau toreiz. Šie darbi ir tik oriģināli dzīvīgi, it kā tie būtu radīti šodien.

Matīsa mākslas koncepcija sakņojas dabas novērošanā un atmaskošanā, fantāzijas lidojumā laikā un telpā. Līdztekus stingriem formas likumiem mākslas darbam ir primāri jāklāj dziļie strāvojumi cilvēka prātā. Matīsa glezniecība ir skanīga spēle, universāls bagātinājums, vizošs auglis mūsdienu techniskā komerciālismā.

Lidija Dombrovska-Larsena

 

 

 

 

PAR DEMOKRATISKO TICĪBU

Pjēru Laportu (Pierre Laporte) nožņaudza ar ķēdīti, kuŗā karājās mazs reliģisks medaljons. Viņa līķi satina asiņainā segā, ieslēdza nozagta zaļa ševroleta bagāžniekā un pameta netālu no Sv. Hūberta militārā lidlauka. Mēs parasti steidzamies izvairīties no nāves, kas cilvēku pazemina un arī šinī gadījumā ar katru aizlaistu dienu vairāk nodarbojamies (arī šinīs rindiņās) ar abstraktiem jautājumiem: Kāpēc? Vai to varēja novērst? Vai varēs līdzīgas traģēdijas novērst nākotnē?

Laporta kundze noraidīja provinces valdības piedāvātas svinīgas bēres, un izvēlējas ar vienkāršu svētbrīdi savu vīru privāti izvadīt no Notre Dame katedrāles. Nodot godu ieradās Kanadas ministru prezidents Pjērs Eliots Trudo, Kvebekas provinces premjers Roberts Burasa, polītiski kollēgas un ienaidnieki, diplomāti, radi, draugi, paziņas un daudzi vienkārši pilsoņi. Aizlūdzējus no publikas atdalīja ciešs policijas loks, bet acis arvien atgriezās pie mašīnpistolēm bruņotiem kaŗavīriem, pie jumtmalu snaiperu sardzes.

Klātesošo sejas bija no saņemtā trieciena sastingušas. Pjērs Laports bija drosmīgs, godīgs, atklāts un negurstošs reformu veicinātājs, un tagad viņš vairs... nebija. Acīs redzējām (vai iedomājāmies): sāpes, dusmas, padevību (ko nu?), trulu izbrīnu (kā tas varēja notikt šeit?), kaunu, bailes; galvās auļoja domas: kā glābt stāvokli, kā atrast noziedzniekus, ko darīt, ko teikt, ko tas viss nozīmē? Tiešām: krize. Klusums, neziņa, paralize. Visās malās dzirdējām padomus: esiet mierīgi, uzturiet kārtību (!). Pēc Kvebekas provinces pieprasījuma federālā valdība izsludināja kaŗa stāvokļa likumu, kas pilsoņiem atņēma gandrīz visas civīltiesības. Tiesa, jābaidās bija tikai noziedzniekiem, bet uz brīdi it kā sašķobījās visa sabiedriskā iekārta, loģiskie demokratijas pamati.

Fakts: neticējām, ka notiek kaut kas ārkārtējs. Jā, bija nolaupīts angļu diplomāts Džeimss Kross (James Cross). Bet nebija pirmā reize: Dienvidamerikā nolaupīja Vācijas sūtni, jā, un pēc tam nogalināja. Izturējāmies, it kā mūsu pašu terroristi nebūtu spējīgi kaut ko tik mežonīgu veikt (zagt šautenes un dinamītu, aplaupīt bankas, anonimi spridzināt pastkastītes un ēkas, jā, – bet ne to...). Dzirdējām gan nostāstus par treniņa braucieniem uz Kubu, uz Al Fatah nometnēm. Bet Kanada nav atpakaļpalikusi valsts, apspiesta kolonija; tā nesmok zem diktatūras varas, – tieši otrādi; tā pat nav tik sarežģīti sasprindzināta kā ASV, – kur policija kaŗo ar „Melnajām Panterām”, kur lidmašīnas regulāri novirza uz Kubu, apšauj studentus. Nē, likās, ka bijām palikuši niknuma pievārtē; neapmierinātību varēja demokratiski izteikt, pat Kvebekā atbalstot separātistu partiju, kuŗas izsludināts mērķis bija veselas provinces nošķelšana no Kanadas. Tad nolaupīja Kvebekas valdības ministru Pjēru Laportu; nedēļu vēlāk viņu noslepkavoja. Lielais aklais varas darbu vēzis bija atvazāts pašu mājās (žurnāla Time krāšņā uztverē ‘Cauri vientiesības vārtiem’).

Kur meklēsim atbildes? Trudo reiz izpelnījās rakstveida pērienus par izteicienu, ka lielākais drauds Kanadas drošībai nav vis komunisms, vai kāds cits –isms, bet niknuma, naida, un varas darbu imports no ASV. It īpaši sirdījās mūsu pašu Ziemeļamerikas trimdas prese. Gribētu zināt, vai pašlaik Ņujorkas, Toronto, – jā, un Montrealas tautieši jūt tiešāku draudu no ‘starptautiskās komunistu sazvērestības’, vai no pašu mājās audzinātiem mežoņiem. Protams, netrūks to, kas tiks no jautājuma ragiem nost ar apgalvojumu, ka tas viss viens un tas pats.

Tad jau tālāk nav nekādi atrisinājumi jāmeklē.

Bet ja gribam parakņāties? Kas nomāc? Vecā, labā atombumba, kas sen jau izsmējusi polītisko sistēmu nopietnību (varbūt tāpēc ar to jūtamies tik ērti, it kā ar spēļmantu; gandrīz kauns vecmodīgi atgādināt, ka esam paspējuši katram vīrietim, sievietei un bērnam pasaulē saražot 15 tonnu TNT rezervi, ar ko parotaļāties). Technikas maiņas gaita ir tā, kas paātrināti šķiro pasauli lietotāju un izlietoto nometnēs (beigu beigās, arī lietotāji tiek lietoti: jaunas technikas izmēģināšanai). Dilstoša personīgās dzīves telpa, kuŗai uzbrūk iedzīvotāju skaita pieaugums, informācijas sablīvējums, skaitļotāju uzkundzība (lūdzam rēķinu nesalocīt, nesadurt, ne sakropļot!), ‘labās dzīves’ atkritumu grēdas. Nākamā pakāpe: nespēks, nevaļa, mazticība, ieraušanās sevī, trulums, vienaldzība, kārtības dievināšana, pretkultūras radīšana, izstāšanās no sabiedrības. Cauri savstarpējiem aizžogiem sarunājoties, neredzam kaimiņu sejas, pat vārdi iznāk sakropļoti. Izvairoties no personīgām sāpēm, mēs rīkojamies tā, lai kaimiņu lielākā daļa mums nepievērš ievērību. Kaimiņi tāpat, un visai drīz esam ērta, plastiska masa. Gandrīz reliģiskā, mistiskā nozīmē ir pazudis cilvēks, viņa īpatnības tieksmes, viņa meklējums pēc paša spraustiem mērķiem (kā to noliedzam mūsu bērniem!). Par sevi neprotam vairs runāt; tad jālieto vārdi, kā, piem., ‘nacionāls’, ‘kopējs’, ‘sabiedrisks’, ‘paaudžu’, nemaz neminot piekabināmos: ‘mērķis’, ‘virziens’, ‘ceļš’, ‘cīņa’, ‘plaisa’, ‘izvērtējums’. Mūsdienās, liekas, valda kāda kopēja –isma, –ibas, –ijas, vai –šanas nepieciešamība (pat nenovēršamība), kuŗas priekšā cilvēkam svētlaimīgi jāliecas un jānes upuri; zinām vienīgi, ka cilvēki, kas māk prātīgi runāt par abstraktiem principiem, upurus nesīs pēdējie, – varbūt tad, kad pēdējais kareivis vairs nespēs pacelt ieroci.

Vai gribam iekārtu mainīt? Daudzās vietās par to nav ko domāt. Bet pašu mājās balsojam ik četrus gadus, ievēlam svešus cilvēkus par mūsu pārvaldniekiem; un tad, tad meklējam valdības atbildību pret mums, tās atsaucību pret mūsu vajadzībām, un uznāk jēla, bezcerīga sajūta, ka mūsu vajadzības nav svarīgas, mūsu griba ir kārtības traucējums, mūsu atteikšanās atbalstīt sistēmu ir nelikumīga valsts sabotāža, – it kā vajadzīgi esam tikai sistēmas apstiprināšanai vai nu ar nodokļiem, vai ar kaŗaklausību.

Un varbūt tieši te, valdnieku / valdīto lūzumā, sākas mūsu ‘polītiskā ķermeņa’ sāpes. Visu to, kas gadu tūkstošiem celts, veidots, kalts no cilvēces jūtām, alkām, pašapziņas, to, kas veidojies un veidots sistēmās, likumos, baušļos, – lielais ētikas, ticības, mistikas, loģikas, iekšējā meklējuma / ārējās sadzīves templis” – to pašlaik sarga cieši saaugusi starptautiska birokrātu draudze, kuŗas dievs ir Paklausība. Tāpat kā pirms Romas iziršanas nedrīkst neko mainīt, nedrīkst valdnieka izlēcienus apstrīdēt (tā ir nacionāla ‘nodevība’), nedrīkst atjaunot tempļa pamatus, ventilēt iekštelpas, ielaist pa svētceļniekam, Tā ir bijis, tā būs. Pie tam vēl: ‘mūsu labā’. Bet zinām, ka valdības šodien ir sastingušas, notirpušas. Rati griežas lēni, lēni, un nepazīst to, ko samaļ. No otras puses dzirdam „...tagad daži maldināti cilvēki ir mums parādījuši, cik demokratiska iekārta var būt trausla...” (Trudo, 16.oktobrī), Kaut kur starpā mums jāķepurojas, jo nepieciešama ir uzticība demokratiskai iekārtai (tātad iekārtai jābūt spēcīgai, drošai), un vajadzīga ir iekārta, kas ir atsaucīga un pretimnācīga (tātad iekārtai jābūt redzamai, pieejamai, vienkāršai). ‘Pie varas nedrīkst laist terroristus, jo viņi spēs valdīt tikai ar terrora palīdzību. Atliek pret terroru cīnīties, cerot, ka pilsoņi sapratīs un panesīs ārkārtējās pilnvaras, ko valdība uzņēmusies’. Tās ir apmēram Trudo domas. Svarīgāk, viņš saka, „Mēs nedrīkstam aizmirst, ka varas darbi bieži vien ceļas no dziļa sabiedriska nemiera.” Amerikāņu žurnālists I.F. Stons (Stone) domā, ka vienīgais atrisinājums ir sabiedriska nemiera cēloņu pareiza analīze un ārstēšana.

Mēs nezinām pašreiz, vai vispār analize un loģika palīdzēs, jo brīžiem liekas, ka sarunāties spējam vienīgi ar saukļiem. Sabiedrībai ir savi saukļi, revolucionāriem savi. Ja tālāk par tiem netiekam, tad iemantojam terroru, un terrora apspiešanu.

Laikraksta Literaturnaja Gazeta (Maskava) Otavas korespondents Alģis Čekolis (Chekuolis) raksta: „Nav šaubu, ka Kvebekas iedzīvotāji ir neapmierināti nacionālu, sabiedrisku un ekonomisku iemeslu dēļ... Bet, protams, tas nav un nevar būt terrora attaisnojums...” Čekolis ir tomēr noraizējies, ka armija un policija lieto pilnvaras ar polītiskiem nolūkiem, nevis tikai terroristu apspiešanā. Labi, labi. Par to domājam arī mēs. Būs interesanti redzēt, vai Kanadas armija atstās Kvebeku pirms krievu armija atstās Cechoslovakiju.

Tas viss ļoti vispārīgi. Katram no mums būtu ko pārdomāt. Gribētu nobeigt ar daļu no S. Silverstona vēstules Montrealas laikraksta The Star redakcijai:

...Mani vēl vairāk par traģisko notikumu baida Kanadiešu reakcija. Cilvēkus pārāk nesatriec notikums, bet gan fakts, ka tas noticis šeit, Kanadā, skaistajā Kvebekā. Kā mēs, Kanadieši, esam tik ātri izauguši tik pašapmierināti, tik pārāki? Vai mēs domājam, ka esam tik šķīsti, tik cilvēciski, līdzīgi eņģeļiem, – ka tāda lieta nevarētu notikt mūsu mājās? Vai mēs neesam to iepriekš redzējuši? Vai nekad neesam to pašu nodarījuši mūsu brāļiem?...

Vai nevaram saprast, ka ‘aukstasinīga netaisnība’ un slepkavība – sabiedriska, ekonomiska, polītiska, krimināla, morāla – notiek katru dienu šinī provincē, šinī zemē? Kad 70 g.v. cilvēkam ir jāiztiek ar $105. mēnesī, tā ir slepkavība. (Mēs to saucam par veco gadu pensiju.) Kad cilvēkam darba alga ir $1,40 stundā, tā ir slepkavība, netaisnība un apkaunošana. (Mēs to saucam par minimālo algu.) Kad cilvēks nevar saņemt ārsta palīdzību, jo viņam nav naudas, tā ir slepkavība. (Mēs to saucam par sabiedrisku nevienlīdzību.) Kad liela rūpnīca sistemātiski gāž bīstamas, indīgas atliekas mūsu ūdeņos un mūsu elpojamā gaisā, tā ir slepkavība. (Mēs to saucam par uzņēmību.)...

...mūsu sabiedrība nespēj sevī redzēt slimības un netaisnības pazīmes ... varbūt tieši tāpēc mums jācieš varas darbi un slepkavības ... Mēs esam bijuši akli pret mūsu iekšējo cilvēku, mūsu ļaundarbu spējām, tīksminoties ar domu, ka tādas spējas mums nemaz nav...

Acīm redzot, tās mums tomēr ir. Par to, cik mēs tās varam pārvarēt, – atsevišķi, kopīgi, valdītāji un valdītie, – atbildēsim saviem bērniem, ja viņi gribēs klausīties.

 

Juris Mazulis

Juris Mazutis ir projektu inženieris CBC (Kanadas Valsts radio sistēmas) plānošanas centrā Montrealā.

 

 

SKANDINAVISKAS ATBALSIS

1970. g. jūnijā iznācis baltiešu – igauņu, latviešu un lietuviešu – literātūrai veltītais zviedru žurnāla Horisont speciālnumurs. Bibliogrāfiskās ziņas:

Horisont 3/1970: „Baltiskt sextiotal i lyrik och prosa”, 160 lp. Izdevējs: Svenska Österbottens Litteraturförening, Vasa, Finland. Redaktori: Kaj Hagman, Harry Järv (Stockholm), Hans Fors (Helsinki).

Žurnāla baltiešu sešdesmito gadu prozas un lirikas speciālnumuru rediģējis Gunars Irbe, par tulkotājiem vēl strādājuši Pāvils Johansons un Juris Kronbergs. Igauņu dzeju un prozu atdzejojuši: Ivar Grünthal, Ivo Iliste, Ilona Laaman, Helga Nöu un Enn Nöu.

Esejas un raksti: Harry Järv, „Utblick”: Lenin fördömde imperialistiska metoder”; Gunars Irbe, „Den röda stenen”; Velta Rūķe-Draviņa un Gunars Irbe, „Baltiska sprĺk och sprĺken i Baltikum”; Ojārs Krātiņš, „Glödeld efter aska: Lettisk sextiotalsprosa”; Lidija Dombrovska-Larsen, „Noter og betragtninger”; Rimvydas Šilbajoris, „Döden i exil-litauiskt tema med variationer” un Mardi Valgemäe, „Utvecklingslinjer i det estniska dramat”.

Tulkojumā publicēti šādu latviešu autoru darbi: Alberta Bela, Vizmas Belševicas, Baibas Bičoles, Māra Čaklā, Aldas Darbiņas, Andreja Irbes, Astrīdes Ivaskas, Andra Jakubāna, Pāvila Johansona, Montas Kromas, Juŗa Kronberga, Tālivalža Ķiķaukas, Laimas Līvenas, Dīnas Raunas, Richarda Rīdzinieka, Gunara Saliņa, Linarda Tauna, Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa. Igauņu daiļdarbu nodaļā: Artūrs Aliksārs, Ivars Grüntals, Ilona Lāmane, Helga Nöu, Enns Nöu, Jāns Kaplinskis, Raimonds Kolks, Pauls-Ēriks Rummo, Elīna Tona, Velevs Uibopū, Mati Unts un Anns Vetemā. Žurnāla baltiešu speciālnumurā sniegtas arī ziņas par autoriem un igauņu, latviešu un lietuviešu mākslinieku darbu reprodukcijas.

 

*

Horisont 3/1970 recenzēts vairākos lielos zviedru, Somijas zviedru un norvēģu laikrakstos; JG preses apskats aptveŗ redakcijai zināmās un līdz šī manuskripta sagatavošanas dienai publicētās atsauksmes.

 

Hufvudstadsbladet (Heidi Hintze, Helsinki 2.7.1970):

„Lietājot Gunāra Irbes paša teikto – šis speciālnumurs ir kā saliekamā bildīte, un viņš uzskata, ka tā ir ar caurumiem. Klasisko un vispāratzīto autoru vietā iepazīstamies – 157 lappusēs – ar apm. 40 autoriem, kas pieskaitāmi baltiešu sešdesmito gadu posmam. – Nenoliedzami: vēsturiskā norise Baltijā nu reiz bijusi tāda, ka literārā māksla savijusies kopā ar daudz ko citu: ar vēsturisko mantojumu, kontaktiem ar Austrumiem un Rietumiem, pakļaušanos un pretestību, raksta Gunars Irbe...”

Tālāk recenzijā atzīmētas Šilbajora un Krātiņa esejas. Hintze turpina: „Latviešu literātūra ir visbagātāk pārstāvēta ar novelēm un dzejoļiem. Alberts Bels savā romānā Izmeklētājs, no kuŗa ņemts fragments „Dzimsti īstā laikā!”, speŗ soli tematiskas kompleksitātes virzienā, kas līdz šim Latvijā nav pārspēta. Latviešu trimdas proza ir pirmskaŗa literātūras tiešs turpinājums, viens no neizlīdzinātākajiem, bet produktīvākajiem autoriem ir Guntis Zariņš. Benitas Veisbergas, ASV, un Andreja Irbes, kas savās novelēs atrodas starp fantāziju un īstenību, pagātnei mazāka loma.

Šo jokošanos ar mūsu tēviem

neviens nenoskatījās līdz galam

okeāns gāzās pāri visiem krastiem

nespēdams savaldīties

atpakaļ atplūst

Peļķē tapa cements no pelniem

un samaltiem kauliem

Kalnu grēdas gāzās un griezās atpakaļ

gabaliņu pa gabaliņam

Vējš svilpa pār pļavām svilpa

apkalpes ieņēma vietas glābējaeroplānos

Vējš kauca pār pļavām

plecu paraustīšana bija vietā:

nu ko tad, nu ko tad

raksta Pauls-Ēriks Rummo dzejolī „vecs un nodrāzts filmas fragments”. Viņš dzimis Tallinā 1942. g., Igaunijas pirmajā kaŗa ziemā, vācu okupētā galvaspilsētā, debitēja 1962. g. vienā krājumā ar Ennu Vetemā. Šie divi un Mati Unts, dz. 1944. g., pieskaitāmi Igaunijas jaunajiem drāmatiķiem, kas darbojas Tartū, Igaunijas vecākajā teātrī, kas ir eksperimentālās drāmatikas vienīgās vaļējās durvis. Arturs Aliksārs, miris 1966. g., kuŗš ar gariem katalogdzejoļiem tiecās saplēst nepanesamo eksistenci, bijis pat kā dzejas atdzejotājs nepieļauts un publicējis savus atdzejojumus ar sievas meitas vārdu....

Saliekamā bildīte? Jā. Varbūt veselums nav pilnīgi skaidri saskatāms, varbūt trūkst kāda gabaliņa. Bet bildītes daudzkrāsaino, daudzšķautņaino ainavu tīk pārcilāt no jauna, lai atkal sastaptos ar kaut ko no īstās baltiešu dzīves, kas starp žurnāla Horisont vākiem”, recenzijas nobeigumā saka Hintze.

 

Upsala Nya Tidning (2.7.1970):

 „Horisont ... izvēršas arvien vairāk par labāko literātūras žurnālu zviedru valodā. Šī gada trešais numurs ir ne tikai krietni vien biezs, tas nāk pie mums arī ar vielu, kam vajadzētu būt vairāk pazīstamai, bet tā, cik zināms, nekad līdz šim nav bijusi temats kādam žurnālam. Šis numurs ir, tātad, baltiešu speciālnumurs...”

 

Östersunds-Posten (Observer, 15.7.1970):

„Izcili labu pārskatu par latviešu literātūras attīstību sniedz Ojārs Krātiņš, dz. 1934. g., Berkelejas universitātes literātūrvēstures profesors Kalifornijā.”

 

Arbeiderbladet (Asbjřrn Gimse, Oslo 16.7.1970):

„...asi iezīmētās polītiskās robežas un padomju kulturālais spiediens panācis, ka zinām maz par šo zemju (Latvijas, Lietuvas un Igaunijas) literātūru. Kas nu reiz nokļuvis austrumos no šīs robežas, tas viegli dodas tālāk uz Maskavu un pie krievu rakstniekiem. Tādēļ jāuzskata par izcilu sniegumu, ka Somijas zviedra žurnāls Horisont tagad spēj pasniegt 160 lp. biezu speciālnumuru par baltiešu sešdesmitiem gadiem lirikā un prozā. Horisont ir pats visziemeļnieciskākais no mūsu literārajiem žurnāliem, un šajā lomā tas paveicis nozīmīgu darbu...

... Valodas kritērijs bijis bez izņēmuma pamatā, un izlase tātad aptveŗ arī trimdas baltiešu literātūru, kas – ar maz izņēmumiem – rakstīta Zviedrijā vai ASV, to pašu var sacīt arī par rakstiem. Izlasē ir tātad pārsvarā un to sakārtojuši autori un kritiķi, kas izjūtu ziņā un polītiski atrodas problemātiskā attieksmē iepretī dzimtenei. Klupšanas akmenim, kas slēpjas tādā apstāklī, tie, šķiet, apgājuši apkārt – tā vietā esam ieguvuši kā izlasi, tā rakstus, kuŗos aplūkota trimdas jēga un trimdas autoru situācija. Bēgšana un tās konsekvences ir viens no centrālajiem tematiem.

Šā vai tā, interesantākā daļa ir tomēr to autoru darbi, kas palikuši dzimtenē. Varbūt varētu vēlēties, lai galveno vērību pievērstu tieši tiem, ar tādu autoru kā igauņu Artūra Aliksāra, Jāna Kaplinska un Mati Unta un latviešu Māŗa Čaklā, Ojāra Vācieša u.c. darbu atlasi, bet sakari ar tiem acīm redzami bijuši problemātiski. Visumis gūstam labu pārskatu par saistošu sociāli aktīvu dzeju ar neprovinciāli internacionālu perspektīvu un vienkāršu, tiešu valodu, kas iezīmīga labākajai austrumeiropiešu dzejai no Somijas un tālāk uz dienvidiem.”

 

Hallandsposten (Halmstad, 18.7.1970):

„Baltiešu literātūra pēc kaŗa turpinājusi attīstību divos ģeogrāfiski – un arī vides nozīmē – atšķirtos ‘blokos’. Literāri darbi ir rakstīti, un tos raksta joprojām autori trimdas baltiešu nozarojumā. Tajā pašā laikā Igaunijā, Latvijā un Lietuvā radusies literātūra, kas sekojusi savām attīstības līnijām.

Pāršķeltība ir mākslīga, pasvītrā Irbe ievadvārdos. Tā liek iedomāties Sarkano Akmeni Vilhelma Mūberga Nodevēju zemē. Tas bija akmens, novietots strauta vidū, kam bija jābūt par robežstabu starp divām valstīm... Sarkanais granīta bluķis kļuva par tikšanās vietu cilvēkiem zemē, kas kļuvusi par divām zemēm. Tie, kuŗi uz tā tikušies, bijuši abu zemju uztverē nodevēji. Bet varētu teikt, ka to nodevība ietvērusi kaut ko ļoti vienkāršu: Viņi gribējuši dzīvot mierā viens ar otru.”

 

Sydsvenska Dagbladet Snällposten (Ĺke Leijonhufvud, Malmö, 19.7.1970):

„Redakcija vēlējusies sniegt tik plašu baltiešu literātūras ainu, cik iespējams. Burtnīca ir tomēr ir smaga, ir grūti pārskatāma. Vairums autoru parādās neskaidri un bez kontūrām. Žēl, jo ir runa par literātūru, kas pie mums ir pilnīgi nepazīstama.”

 

Vasabladet (Stig Nystran, Vasa –19.7.1970):

„Velta Rūķe-Draviņa un Gunars Irbe sniedz ... īsu, bet ļoti skaidru pārskatu par baltu valodām un valodām Baltijā, kuŗā arī saskatāmas lietuviešu un latviešu valodas līdzība un atšķirības. Domāju, ka šis lingvistiskais devums speciālnumurā ir ļoti vērtīgs...

... Irbe vēlas, lai šis numurs būtu tikšanās vieta baltiešu literātūrai, neraugoties, kur tā radusies – tagadējā Baltijā, vai ārpus tās. Tas ir izdevies tiktāl, ka var saskatīt, ka 60-to gadu autori kā trimdā, tā dzimtenē iezīmējas ar virzīšanos prom no konvencionāla izteiksmes veida. Vienā gadījumā no dogmatiskā sociālistiskā reālisma nosacītā, otrā – no tā, ko nosaka sastindzis konservatīvisms, konservatīvisms, ko dzīve bēgļu nometnēs un pašas sevī iestigušās trimdas sabiedrības spītīgi tiecas paturēt. Baltiešu 60-to gadu literātūra izteikti iezīmējas ar paškritiku, kas vēršas pret pašu sabiedrību, un ar sacelšanās slieksmi. Tāda sacelšanās bieži izpaužas valodas eksperimentā, to lietājot kā līdzekli, un matēriju, dažreiz arī sociālas kritikas formā.

... Šķiet, ka latviešu autori būtu sensitīvāki iepretī tam, kas notiek literātūras pasaulē, un arī – iepretī tam, kas notiek ar sabiedrību. Tāds ieskats var arī pamatoties apstāklī, ka latviešu nodaļa ir plašākā – apm. 100 lappuses...

... Irbe saka, ka baltiešu literātūru varētu uzskatīt par angažētības literātūru, gandrīz visu. (Tas tā, atkarā no tā, ko ar to domā. No tā, ko ar to saprot kreiso radikāļu aprindās, sniegtajā izlasē daudz pēdu neatrodam. Bet toties vairāk angažētības, kas attiecas uz cilvēkiem, robežsituācijā, ko tie pārdzīvo, būdami trimdinieki, un ne vienmēr trimdinieki fiziskā nozīmē... Ir nenozīmīgi censties šeit aplūkot atsevišķos sniegumus ... Vienīgi gribas piebilst, ka sevišķi silti ieteicu šo žurnāla Horisont numuru...”

 

Nerikes Allehanda (Birgit Antonssons, Örebro 21.7.1970):

„... ir jautājums, vai pēdējais sniegums – Baltiskt sextiotal i lyrik och prosa –nepārspēj visus agrākos. Paveiktais ir vairāk nekā tikai plaša iepazīstināšana ar literātūru, kas līdz šim mūsu zemē bijusi pilnīgi nepazīstama... Bet žurnāls sniedz vairāk nekā tikai ziņojumu par kādu nepazītu kultūru, tas izgaismo arī kādu īpatnēju kultūras situāciju...”

 

Dagens Nyheter (GBS, Stockholm 22.7.1970):

„Igauņu literātūru pārstāv lirikas un prozas izlase un raksts par padomju igauņu drāmu, kas pēdējos gados pieredzējusi ievērošanas vērtu atjaunotni, daļēji absurdistiskā virzienā. ... latviešu literātūrai veltīts daudz telpas ar paraugiem no apm. divdesmit autoru darbiem. Attīstības summējumu sniedz Ojārs Krātiņš, kas parāda, kā piecdesmito gadu tradicionālais reālisms aizstāts ar gribu eksperimentēt – ar valodu un formu. To var sacīt arī par latviešu padomju dzeju, bet pirmām kārtām par trimdas dzeju, kas lielā mērā ir Latvijā aizliegta.”

 

Sundsvalls Tidning (S-g, 22.7.1970):

„Gunars Irbe pasvītrā, ka literātūras tapšana un attīstība nav ģeogrāfiski nosacīta, un norāda, ka Tomass Manns rakstījis, būdams trimdā, lai izvairītos no nacistu režīma, bet tāpēc viņa sarakstītais nav mazāk daļa vācu literātūras. Ja nu šodien ir tādi baltiešu autori, kas raksta romānus, noveles un dzejoļus Stokholmā, Turku, Losandželesā vai Toronto, tad arī tie nevar radīt neko citu ­kamēr viņi raksta dzimtā valodā – kā pienesumu igauņu, latviešu vai lietuviešu literātūrai. Un būtu jābūt pašsaprotamam, ka to pašu dara autori, kas ir mājās savā zemē un tur raksta dzeju un prozu. Sašķeltība ir mākslīga.”

 

Expressen (Per Olov Enquist, Stockholm 29.7.1970):

„Protams, mēs Zviedrijā nepazīstam Rīgas prozistu Albertu Belu; mūsu uztverē baltiešu literātūra turpat vai neeksistē, kaut gan tā ģeogrāfiski mums ir tik tuvu. Žurnāls Horisont publicē pēdējā numurā, kas ir liels baltiešu literātūras numurs, nodaļu no viņa romāna Izmeklētājs. Tas ir polītisks romāns. Ar satriecošu atklātību un melancholisku ironiju viņš it kā rieksta čaumalā pasniedz polītisko norisi Latvijā 20. gs. – pārstaigājot neatkarības laiku, okupācijas, Staļina laiku, tīrīšanas, atgriešanos – līdz mūsu dienām... Tā ir nodaļa no romāna, kas ir spēcīgs un humora pilns, izdots Rīgā 1967. gadā, un tā sarakstītājs ir viens no latviešu padomju prozas vadošiem autoriem. Horisonta baltiešu numurs lielā mērā attiecas uz šo: uz baltiešu literātūru, ko mēs ignorējam, kaut nevajadzētu.

Interesantais ar numuru ir, ka redaktors Gunars Irbe, blakus vienu otram un nešķirojot, novietojis darbus no abu baltiešu pasauļu pusēm... Pamatā doma par baltiešu literātūru kā vienību, un varbūt var iebilst: nekādas vienības vairs nav. Kopējā valoda nenozīmē vairs nekā, abu pušu polītiskās sistēmas 25 gadu laikā tā ietekmējušas mākslu, ka sapnis par vienību ir aplama romantika, nereālistisks mēģinājums suģestēt kopsaucējus starp divām literātūras pasaulēm, kas nežēlīgi attālinās viena no otras. Bet es uzskatu šo ambīciju par dzīli simpātisku. Daudziem varbūt šis kokteilis šķitīs nekontroversāls, bet tāds tas nav. Ievadkommentārā Irbe aizstāv savu viedokli ar simbolisku ainu no Vilhelma Mūberga romāna, to par „sarkano akmeni” Nodevēju zemē, par akmeni, uz kuŗa tikušies tie, kuŗi gribējuši dzīvot mierā viens ar otru. Tie, kuŗi vēlējušies mieru, vēlējušies runāt viens ar otru, bija abu nometņu nodevēji. Šis numurs ir tāds sarkans akmens, nav vajadzīgas pārāk lielas zināšanas par baltiešu trimdas polītikas nosacījumiem, lai iztulkotu šo metaforu.

Šis ir tātad pioniernumurs, un labs numurs, bet tajā pašā elpas vilcienā jāpapildina, ka šī pirmā reize kliedz pēc vēl...

... Tikai sešdesmitos gados nāca izlaušanās no tematiskās un ideoloģiskās atšķirtības. Izlaušanās – uz ko? Gunars Irbe (kuŗš savā gaŗajā „Pēc referāta: Diskusijas” pieduŗ pirkstu tieši šai trimdas problemātikai) ievadā runā par baltiešu literātūru kā „angažēto” literātūru, un tas varētu arī būt pareizi, kaut arī šajā jautājumā skaidrāk nekā jebkad jūt, cik dažādi ir nosacījumi abās pusēs... Pats esmu pārsteigts par to, cik daudz darbu ir ar privātu vai nepolītisku raksturu, vai arī – kuŗu polītiskais kodols tiktāl formu un līdzību nosegts, ka to polītiskais lādiņš turpat vai pilnīgi aizsegts. Otra problēma ir, ka tā formas tradīcija, ar ko sastopamies, ir tik atšķirīga no mūsējās, ka notikusi orientēšanās drīzāk uz sirreālismu un metaforu sasprindzinātību nekā uz atklātību un tiešumu. Varbūt tā ir manas aizspriedumainības pazīme, ka tas no dzejniekiem, kuŗš mani visvairāk saistījis (Imants Ziedonis) ir arī tas, kuŗš raksta vislietišķīgāk un vistiešāk... Protams, varētu būt vairāk par 160 lappusēm, dažus darbus varētu aizstāt ar citiem un labākiem. Bet – lasiet šo numuru!”

Rakstos par Igauniju šodien un igauņiem dzimtenē un Zviedrijā žurnāla Horisont š. g. 3. numurs aplūkots arī Malmes laikrakstā Kvälisposten (Andres Küng, 18.8. un 20.8.1970), un notices par speciālnumura iznākšanu – ar satura īsu apskatu – iespiestas vairāku citu Zviedrijas laikrakstu kultūras jautājumu slejās. Zviedrijas radiofons to apskatījis Kultūras ceturkšņa OBS programmā 11. jūlijā, intervējot igauņu vecās paaudzes dzejnieku Bernardu Kangro. Turpat vai visi recenzenti nožēlo, ka lietuviešu literātūrai nav veltīts vairāk par vienu eseju, bet tas tā tāpēc, ka nav bijis tulkotāju, kas tieši – tātad ne caur kādu trešo valodu – varētu tulkot lietuvju darbus zviedru valodā.

J.G.

 

 

 

KRIEVISKI – PAR BALTIEM

Apgāda „Zinātne” 1968. g. Rīgā izdotajā grāmatā Folklor batskich narodov (Baltu tautu folklora) no 323.-395.lp. iespiests Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Valodas un literātūras institūta vec. zinātniskās līdzstrādnieces V. Grebles rūpīgi sastādītais saraksts par pasaules tautu vēstītājas folkloras tulkojumiem latviešu valodā un par latviešu vēstītājas folkloras tulkojumiem citu tautu valodās („Perevodi povestvovaķelnovo foļklora narodov mira na latišskij jazik i latišskovo povestvovaķelnovo foļklora na jazik drugich narodov”). Cik man zināms, šī bibliogrāfija, aptveŗot iespiestos darbus no XIX gadsimta pirmās puses līdz 1967. g., šai nozarē ir plašākā, kāda jebkad līdz šim vienkopus publicēta.

Latviski tulkoti (no 1835.-1940. g.) kādu 80 tautu vēstītājas folkloras darbi; no 1940.-1967. g. – 112; no tām 59 ir Padomju Savienības tautas un 53 citas. Latviešu vēstītājas folkloras darbi tulkoti 8 valodās (baltkrievu, bulgāru, leišu, vācu, poļu, krievu, čechu un igauņu), visvairāk, protams, vācu un krievu.

Andrejs Punka

 

 

 

DZIEDI LĪDZ!

Jauna latviešu dziesmu grāmata.

Ērts formāts.

Ģitaras pavadījums.

Pasūtināma ar $3 čeku no Putras Preses:

J. Mazulis, 3081 St. Charles St. Montreal 382, P.Q., Canada.

Eiropā no: Apgāda Imanta, Mosekaeret 6, 2880 Bagsvaerd, Copenhagen, Denmark.

Sludinājums

 

Jaunā Gaita