Herta Krauja

Varbūt-

mana sirds ir ieplīsusi

vīna glazē­
tā tur visu manu dzīvību,
bet tās laiks ir jau nolikts.
Kad es aiziešu,
mana elpa apstāsies viegli
kā mākoņu vējš.
Dzīvības vīns izlīs
pār skurbo zemi, kas bija mana daļa,
un svētdienas rīta dzidrais klusums
atvērs man savus vārtus,
bet mana dvēsele
kā noreibis apinis
izvīsies mākoņiem cauri
un meklēs debesu koku,
pie kā savus skurbos
pumpurus glaust.

Kristus piecēlās

no miroņiem

trešā dienā,

es -

trešā gadā.

Laikam jau mirstīgam

ilgāki jāmirst...

Kristus uzkāpa debesis,

es - ielidoju Paradīzē

un negausīgi šķinu augļus

no visiem kokiem,

ļautiem un liegtiem -

un tur es satiku tevi,

ne čūsku, ne Adāmu,

varbūt abus divus...

Tu nokodi man galvu,

bet Paradīzē jau galvas nevajag-

laimīgs tāpat....

Septembra saule zvīļo,

pirmās kaltušās lapās

riekstu čemuri krīt,

izveļas brūni zaļajā zālē...

Tavas rokas sniedzas

pāri vasaras dārziem,

čaukstošām lapām,

sniedzas un dedzina –

pārplēšu čaulu,

nometu septiņas mizas,

izlobos brūna un kaila

kā rieksta kodols,

visas vasaras saules

grūta un karsta,

kārdinot saucu:

Pārkod, pārkod mani –

ieveļos tavās skavās

rieksta brūnumu krūšgalos –

paņem, paņem

savas vasaras daļu...

Es ieeju atpakaļ

sevī,

izlējusi

savus avotus sausus,

sudraba zivis,

gliemežu vākus

un krāšņos dzintara graudus

izmetusi krastā,

saplakusi,

kā nevietā atsities vilnis -

es ieeju atpakaļ

sevī...

Raugos no Īslīča krasta,

kā lejā rudzu lauks ziedot kūp,

sudraba vējš dzenā sudraba mākoni

reibušas līgojas sudrabā vārpas...

Līdakas Īslīča meldrainās dzīlēs

pusdienas svelmē rotaļas dzen.

Brunčus augstu sacēlušas,

brūnas sievas ķircina puišus

uz slidenas laipas velēdamās.

Auglības dievam smaids sejā plaukst...

* * *

Pļava-

       vasaras saulē -

       dzīva, zaļa

       villaine,

       no Dieva tīnes,

       ziedainiem dzīparu

       rakstiem

       debesu spogulī zilā

       spoguļojas...

Man nav burvju vārdu,

man nav trīs Laimes mātes vēlējumu -

un mans spēks

ir puteklis Dieva saujā.

Es eju noliktus ceļus taustīdamās

un saņemu dienas krāšņumu

ar gavilēm,

bet mans šaudīgais prāts

meklē kādu noslēptu sānu taku,

kādu dzirksteļainu prieka smeldzi -

kādas debesis, kas nav lemtas

ne tev, ne man -

kādu mirkli

nozagtu Dieva valdīšanai...

Andrejs Irbe

RUNĀ

balodis:

                  dūdo ūbina ubo

bite:

                  san dūc un dunkst

dzenis:

                  kaļ klabina klidzina

lakstīgala:

                  pogā vižulē triec

pīle:

                  pēkst kvākst un parkšina

suns:

                  vaukš

varde:

                  kurkst kvarkst un kvārkšk

vāvere:

                  šmaukstina smukstina sisina

žagata:

                  žadzina čākst un čarkst

muša:

                  spindz

auro vējš

                  ķaukstēt ķaukšē ganu suņi

staigā blīkšķot

                  ļurdzēt ļurgā sābristas kājas

bubina zirgs

                  skrakstēt skrakšk atslēga durvīs

džīgā zem kamanu sliecēm sniegs

                  pliukšķ zaļa rīkste, pātaga šmīkst

gabana                      tupesis

ķirpa                         vārti

statiņi                       ķigulis

          runā                         runā

vēstules runā    radio runā    klusums runā    dzejoļi runā

avīzes runā    ciemiņi runā    runas runā

                                                     runā

                                                            runā

runā elpa

              dzeģužlaiks

                               runā balss

                                              līgo

„VISA DZIMTENE ŠODIEN SPOŽĀM PĻAVU GUNDEGĀM APSĒTA”

                        −∙   ∙   −∙−   ∙−   ∙∙∙

„BET PIE LIELCEĻU KRUSTA KLUSĒDAMA STĀV KAPSĒTA”

−∙   ∙−   ∙∙∙−

„UN ŠĪS KAPSĒTAS VAJAG UN VAJADZĒS PAAUDŽU PAAUDZĒS”

−−   ∙∙   ∙−∙   ∙∙   ∙∙∙

            līgo

un tu iebrien līdz ceļgaliem ezera ūdenī

            līgo

un tu dzirdi kā apvārsnis raudādams dzied

            līgo

un tu saklausi: aizaugot ceļi un taciņas runā

            līgo

un tu mīli to roku, kas tavējai tic

            līgo

un tu esi apvāršņa svītrā

            līgo

runā

       runā klusums vārdu starpā

                                           runā runā

              KŪKO DZEGUZE

              ............SKAITA

              līgo   runā

skrimstala               kaukuris

klimbucis                  īliņš

truksnītis                   skujplēsis

              runā                       runā

                        zvīgznā

                        zvīguļo

                        zvīrē

                        zvildz

                               runā

                               runā

                               runā

                               TĒVZEME

                               RUNĀ

GRAMATISKA

PARINDE

*

kad ir kliedziens

          NEVAJAG LIELO BURTU

kad ir kliedziens

          nelīdz kommati

          domu zīmes

          daudzpunkti

          IR JĀKLIEDZ

pieturas zīmes

            pataupīsim

tai smalkajai reizei kad dzeja iemigs

zem lefkojām uz galda ar līkām kājām

un kad sapņosim par arābieti olīves tumšuma

šķirti no visa kas satrauc un iet

     kā pērkons padebess

        kā

           zi

              b

               en

                   s 

                   š

                     a

                       u

                          t

                            r

                            a

un meklē mūs mani tevi viņu viņas

          meklē ūdens dzīslu

                 to dzīvīgo šķidrumu mūsos

un to ugunskuru kas nenoslāpst to ogli

kas kvēlo un gail un

                            ir

to plecu neredzami piespiesto