SARUNA AR RŪDOLFU KRONBERGU
Gleznotāja Rūdolfa Kronberga darbnīca atrodas zem kādas trīsstāvu mājas pagraba Stokholmas dienvidrietumu dalā.
Īstenībā tā ir patvertne, bet kalpojusi gleznotājam kā darbnīca jau divpadsmit gadus. Par laimi māja atrodas kalna galā, un darbnīcas divi mazie lodzini dod kaut cik no tās dienas gaismas; kas māksliniekam ir nepieciešama.
Šeit mums pretī vizuļo mākslinieka kristallizētā pasaule melnās gaismas" apgaismojumā. Un tā kā esam pieteikušies iepriekš, mākslinieks mūs arī cienā ar desām, ceptām spirta liesmās, un kafiju plastmasas krūzītēs.
Lūdzu pastāstiet kaut ko par sevi, savām mākslinieka gaitām.
Pēc diezgan ticamām ziņām esmu nācis pasaulē pirms sešdesmit gadiem. Pirmie brēcieni laikam neapmierinātības dēļ, ka reinkarnācija mani novedusi uz šīs strīdīgās planētas. Vēlāk gan esot bijis kluss un smaidīgs bērns, laikam saprazdams, ka uzaugt brīnišķīgajā pilsētā pie jūŗas - Liepājā nav tas sliktākais. Tā arī bērnība pagāja, klaiņojot gar jūrmalu, šad tad piepalīdzot tēvam smēdē, izbraucot jūŗā līdzi skolas bledriem un viņu tēviem zvejniekiem, pa starpām iekožot kaut ko no Baltijas jūŗas fruit de mer, vai arī kaujoties skolas pagalmā un konfliktos ar skolotājiem. Bija arī daži iecienīti audzinātāji, sevišķi pret zīmēšanas skolotāju jutu respektu. Viņš, klasē ienākot, mūs apsveica ar plašu žestu, kā Venēcijas meistars dodžu padomi. Mums likās savādi ari tas, ka viņš neteica uz skolniekiem nicinošu tu", bet cieņas pilnu jūs". Reiz bija nolikta krūze uzzīmēšanai, man sanāca kaut kā šķībi. Kļūdu ātri pamanīju, taču izlabot nepaspēju, kad jau skolotājs nosēdās blakus. Kā tas nākas, ka tā krūze ir šķība? Jūs tak esat nolēmis kļūt par mākslinieku. Ilja Rēpins gan teicis, ka krūzi grūtāk uzzīmēt kā kailu sievieti. Tā tīrā aizbildināšanās, arī krūzi ir jāprot uzzīmēt." Starpbrīdī skolas biedri mani zoboja: mākslinieks, mākslinieks... Tas mani neuztrauca, šoreiz uz kautiņu neļāvos izprovocēties. Bija tik brīnišķīga sajūta, kad pēc gadiem atkal savu bijušo skolotāju satiekot, viņš mani vairs ar jūs" neuzrunāja, un ilgus gadus sildījos šī izcilā cilvēka tēvišķīgajā draudzībā. Viņa vārds - Augusts Annus. Viņam uz Rīgu pārceļoties, aizgāju mācīties Liepājas Mākslas Veicināšanas Biedrības studijā. Tad arī pamatskola bija nobeigta, un, negribīgi vecākiem paklausīdams, iestājos komercskolā. Bet pēc pusgada tā bija jāatstāj. Nezinu, vai tāpēc, ka komercaritmētikas rakstu darbā atrisināmo uzdevumu vietā biju uzzīmējis skolotāja karikatūru, vai arī tāpēc, ka garderobē šim skolotājam pienagloju galošas pie grīdas. Mākslas studijas vadītājs Hermans Aplociņš nomierināja vecākus, paziņodams, ka rudenī vinš sākšot vadīt jaundibināto Mākslas Amatniecības Skolu. Pēc četriem gadiem nobeidzu šīs skolas (vēlākās Lietišķās Mākslas Vidusskolas) dekorātīvās glezniecības klasi. Parallēli skolai strādāju par palīgu teātŗa un operas dekorātoriem un pēc diviem gadiem jau kā patstāvīgs dekorātors Liepājas Tautas Teātrī. Pirmā pirmizrāde ar manām dekorācijām īsi pirms piecpadsmitās dzimšanas dienas. Pēc skolas nobeigšanas, nenogaidīdams svinīgo aktu, astoņpadsmit gadu vecumā devos uz Parīzi kā Alberta Kozlovska baleta ansambļa Les Masques de Ballet" dekorātors. Traģiskas nelaimes gadījums izputināja ansambla vadītājam labi iecerēto trupu. Dabūju darbu krievu emigrantu operas butaforu darbnīcā, un vēlāk biju palīgs pazīstamiem krievu dekorātoriemm - emigrantiem Karovinam, Bilībinam un Bakstam. Kopā ar Kozlovski atgriezāmies Latvijā pēc gada. Viņš palika ar kundzi Ņinu Liepājas Operā, es devos atpakaļ uz Parīzi. Sāku strādāt pie franču filmas un teātra dekorātoriem un iestājos Dekorātīvo Mākslu Akadēmijā. Pēdējo drīz atstāju Vlamenka(Vlaminck) ietekmē un kļuvu par šī slavenā meistara laikam vienīgo audzēkni. Piepelnījos Luvras mūzejā, kopēdams Lotičelli. Biju spiests izstudēt renesanses temperas techniku un atklāju tās bagātību, tā kā nekad ar eļļas techniku nevarēju samierināties. Bet drīz bija jāatgriežas uz dzimteni izpildīt savu pienākumu armijā. Mēģināju iestāties Mākslas Akadēmijā, bet mācības gads bija pusē, un profesoru padomei bija jānodarbojas ar Tillberga un Purvīša konfliktu. Rīgā ieradās režisorsaktieris Michails Čechovs, biju viņam jau Parīzē darinājis skices Hamleta izrādei. Savam uzdevumam Nacionālajā Teātrī viņš mani, nepazistamu jaunekli, nevarēja dabūt. Akadēmijas vietā iestājos viņa vadītā teātŗa skolā. Klusībā biju lolojis cerības kļūt par režisoru-inscenētāju-dekorātoru. Strādāju par dekorātoru palīgu Operā un Dailes Teātrī, vēlāk arī par aktieri, Dailes Teātrī četrus gadus, Nacionālajā Teātrī gadu un Liepājas Teātrī divus gadus. Beigās gan atklāju, ka man nav režisoram vajadzīgo priekšnosacījumu - man bija gan vīzionāras idejas, bet pietrūka neatlaidīga organizātora spēju. Atmetu savus teātŗa sapņus un no 1941.g, rudens glezniecība atkal pārņēma mani savā varā. Varētu teikt, ka atsāku gleznošanu burtiski uz Kārļa Ulmaņa un Josifa Staļina pamata. Abu vadoņu milzu portreti, gleznoti uz laba audekla, bija karājušies Liepājas biržas zālē. Jauniem kungiem ienākot, noņemti, un kāds kaimiņš, kuŗam tie bija jāiznīcina, atnesa man, un man pietika audekla trīsdesmit gleznām. Atgriezos atkal Rīgā, gleznoju, lai panāktu pats sevi, bet bija vajadzīga darba karte, kāpēc biju spiests pieņemt dekorātora vietu Ceļojošā Teātrī. Dažkārt vajadzēja pat spēlēt līdz, kaut gan glezniecība bija mana galvenā interese. 1945.gadā ierados Zviedrijā, un kopš tā laika vairs neskaldos. Visus šos gadus pārticis no glezniecības vai, pareizāk sakot, mēģinājis eksistēt no glezniecības, ja neskaita dažus mēnešus darba brīvostā un izgudrojumus, kas eksistences cīņu atvieglojuši. Man bijušas izstādes provincē un Stokholmā. Bet kad kritikas kļuva pārāk spīdošas, sāku pārdomāt, vai mani darbi nav kļuvuši par viduvējiem. 1952.gadā, saslimstot ar tuberkulozi, draugi nodibināja Kronberga Mākslas Draugu Biedrību". Saņēmu mēnešu maksas, un gada beigās dalībnieki izlozēja manus darbus. Gada iemaksa bija mazāka par mazākā izlozējamā darba cenu. Nododot biedrībai darbus ar to pašu atlaidi, kas bija jādod mākslas tirgotājiem, neviens nezaudēja, un ja laimējās izlozē, dabūja darbu par ievērojami augstāku vērtību. Bez tam izlozēja vērtību, ne darbus, un katrs varēja brīvi izvēlēties, pat apvienojot vairākas laimestu vērtības, vai arī starpību piemaksājot dārgāka darba iegādei. Pasākums kļuva populārs, un es ieguvu materiālu neatkarību. Tajā laikā arī sāku krāsu un formu eksperimentus. Pēc desmit izlozēm tās bija jāpārtrauc, jo biju pasācis gleznot lielākos formātos, un speciāli gleznot mazākus darbus izlozei, domāju būtu negodīgi. 1962.gadā sarīkoju izstādi ar savu jauno pastolakas techniku Parīzē - pārbaudīt ieročus, kā mans draugs, izcilais skutptors Lalutis saka. Atsauksmes bija labas. Mans iemīļotais motīvs bija jūrmalas un ostu klusās dabas ar mazliet sirreālistisku noslieci, apvienojot ainavu ar priekšmetiem. Dažkārt starp tīkliem un enkuriem kāds akmens. Tad arī atradu akmeņu skaistumu, īpatnējās formas un krāsas. Manai technikai - spīdošo un nespīdošo virsmu mijiedirbei tie likās īstie motīvi. Kad iesāku akmeņus studēt zem lupas un mikroskopa, man atklājās bagātu formu un krāsu pasaule. To bagātāku padarīja mana interese par kosmu, pasaules izcelšanās problēmas un jaunākie atklājumi kopā ar dabas mistiku. Savos darbos varēju arī pateikt savu atbildi uz šolaiku glezniecības problēmām. Nevaru ar pateicību nepieminēt divus cilvēkus, kuri palīdzējuši mana darba problēmu risināšanā. Ķīmijas licenciāts Valdis Bigestāns ar savām plašajām zināšanām man palīdzēja apgūt jaunākos sasniegumus krāsu technoloģijā, veco temperu un Rembranta sveķu krāsu papildināšanai ar jauniem materiāliem, akrila izmantošanu glezniecībā - ilgi pirms tirgū parādījās akrila krāsas māksliniekiem. Minerālu un kristallu pasaules noslēpumus man atklāja pasaulē slavenais profesors Otto Mellis. Šī ievērojamā zinātnieka vadībā iepazinos ar Stokholmas universitātes minerālu krājumiem, dabūju iespēju lietot universitātes optiskos instrumentus, pat pusgadu atsevisķu telpu strādāšanai minerāloģiskā institūtā. Viņš sapazīstināja mani ar citiem zinātniekiem universitātē un dabas zinātņu mūzejā. Izskaidroja kosma un minerālu sakarību, krāsu maiņu kristallos melnajos staros", ko tagad izmantoju gan materiālos, gan pašā glezniecībā. Man par pārsteigumu, vinš pat atrada nosaukumus darbiem, kas bija radušies kā abstraktu krāsu un formu kompozicijas. Piemēram, šeit reprodūcētais: Zilā kalnu sāls. Profesors mira 1970.gada pēcvasarā. Nelaimīgā kārtā biju izbraukumā un nevarēju piedalīties izvadīšanā, ne laikā nosūtīt ģimenei līdzjūtību. Šīs rindas tik nolīdzina mazu daļu no mana parāda šim ievērojamam latviešu zinātniekam.
Kā jūs izskaidrojat, ka atsauksmes par jūsu izstādēm labākas cittautu nekā latviešu presē? Piemēram, negātīvā kritika Vācijas Latvijā.
Pozitīvūs vērtējumus esmu saņēmis arī trimdas latviešu presē. Atzinīgi par mani rakstījuši mākslas vēsturniece Cielēna, mākslinieki Soikans, Janovskis un Bite (Jaunā Gaita 70.nr.). Gan māksliniekus, gan kritiķus vairāk vai mazāk ietekmē iegūtās atziņas apmetnes zemēs. Pirmos iespaidus jaunībā ieguvis Parīzē, atgriežoties Rīgā biju pārsteigts par latviešu glezniecības augsto kvalitāti un tajā pašā laikā akadēmisko konservātīvismu. Tas mani arī pasarga no kļūdas salīdzināt mūsu bijušo ar apmetnes zemes tagadējo glezniecību. Bieži apmeklēdams Parīzi, esmu pasargāts arī no vietējā provinciālisma. Visu svešatnes laiku jūtos it kā gaŗā studiju ceļojumā. Ja attiecīgā kritika domāta par manu izstādi 1970.gadā Stokholmā, tad nebūt to neuzskatu par negātīvu, gluži otrādi, vai nu gribēti vai negribēti ļoti glaimojošu. Piemēram: ...Kronbergs iestidzis žanrā, no kurienes celš nekur neved. .. Veseli mākslas virzieni izolētas parādības, no kuŗām ceļš nekur neved. Pie tām pieskaitāmi vairāki no mūsu gadsimteņa ismiem" un arī impresionisms..." Neticu, ka ko labāku varētu pateikt, paredzot man tādu pašu nenozīmību kā impresionismam. Bet tas jau varbūt recenzentei vides iespaids. Impresionisms šeit tāpat kā citās ģermāņu zemēs nav populārs. Arī Hitlers to necieta. Bez tam, impresionisms ir deviņpadsmitā gadsimta isms", ne divdesmitā. Recenzente nobeidza: Interesanto pētījumu Kronbergam atņemt nevar, un viņa mākslas dekorātīvais efekts atradīs daudz cienītājus." Ar citiem vārdiem to pašu rakstīja laikraksta Figaro kritiķis 1962.gadā Parīzēs Kronberga glezniecība ir ar dekorātīvu ievirzi šī vārda vislabākā nozīmē." Šolaiku mākslā un kritikā tik daudz dažādu uzskatu, ka neņemu ļaunā, ja kādam par manu darbu citādas domas. Protams, ir patīkami būt saprastam, bet pretējas domas palīdz tikt skaidrībā ar sevi. Nemaldīgs ir tikai viens kritiķis, un viņa vārds - laiks.
Vai uzskatāt sevi par latvisku gleznotāju?
Zviedru mākslas dzīvē neesmu ieaudzis, kaut arī daudzi mani pircēji ir zviedri, bet manas mākslas cienītājos ir arī latvieši, igauņi, somi, franči, dažs amerikānis un pat viens ēģiptietis. Esmu latvietis, un tātad mana māksla ir latviska māksla. Ja mani kopš 1962. un 1964. gada izstādēm franču kritiķi pieskaita pie Ecole de Paris un esmu piedalījies šīs skolas izstādēs, tad tas manu latviskumu nemazina. Latviešu glezniecība ir radnieciska franču pieejai: ar redzamo attēlot neredzamo.
Kāds pēc jūsu domām ir latviešu glezniecības pašreizējais stāvoklis?
Uz šo jautājumu pilnīgu atbildi nevaru dot. Negribu savu spriedumu balstīt tikai uz citu apskatiem un dažām reprodukcijām. Mākslu izprast var pilnīgi tikai tiešā kontaktā. Pieņemts domāt, ka dzimtenē valda kroņa sociālistiskais reālisms, balstīts uz cara laika akadēmisma. Redzēju Ulža Zemzara gleznu Partizāņi" un Endzelīnas kluso dabu Melnā maize" padomju mākslas izstādē Stokholmā. Šo darbu atškirība no citu akadēmisma iepriecināja. Nesen sanēmu Rudolfa Pinnes reprodukciju albumu. Tas pārsteidz savā krāsainībā, brīvo motīvu apstrādāšanā un ar pārdrošām kompozicijām. Salīdzinot ar Pinni, daļa trimdas gleznotāju ir tīrie sociālreālisti. Mazu ieskatu dod arī atsūtītie darbi, kas grezno viena otra patriota mājas šeit. Bet izsūtīt darbus varot tikai establētie mākslas dzīvē un partijā, citi nesaņemot atļaujas. Tikpat mazs man pārskats, kas notiek daudzās zemēs un kontinentos mūsu gleznotāju darbnīcās. Jau no Latvijas pazīstamie gleznotāji piedzīvo plašāku atsaucību. Par veselu rindu jauniem talantiem parādās tikai gadījuma ziņas. Dabiski, ka māksliniekam vajadzīga atbalss publikā, un ja tās pietrūkst savējos, tad jāmeklē savas vides svešiniekos. Un tad ir netaisni mazināt tādus panākumus. Esmu redzējis tieši vai arī reprodukcijās vairāku ļoti labu jauno mākslinieku darbus. Viņus uzskaitīt būtu netaisni pret tiem, kurus nepazīstu un kuŗi varbūt ir vēl labāki. Vienalga, vai viņi jau iekaŗojuši vietu savā pusē, vai arī nāk ar kaut ko pavisam jaunu, kas vēl nav ieguvis akceptu, viņi ir pelnījuši mūsu atsaucību. Kā glezniecībā, tā daiļamatniecībā jāsastopas ar darbiem, kas darināti kādai mistiskai personai, ko sauc par caurmēra cilvēku. Tā ir latviešu publikas apvainošana. Ar to negribu teikt, ka gleznot bērzus un pirtiņas būtu tīri komerciāla māksla - svarīgais nav ko, bet kā glezno, piemēram, Kalmītes rijas. Aplams arī uzskats, kas skaŗ jauno paaudzi, ka abstraktā māksla ir internacionāla un tātad nav latviska. To tikpat labi var teikt par reālām ainavām vai puķu klusām dabām. Māksla ir internacionāla valoda, taču katrs runā savā dialektā. Tikai ģimenē ieaudzinātais latviskums, talanta dziļums un asins balssn izškirs, vai varēsim runāt par latviešu vai tikai latviešu cilmes māksliniekiem. Pirmā gadījumā tas mūsu mākslu bagātinās ar jaunām idejām, bez agrāko paaudžu krievu un vācu mākslas ietekmēm. Šeit arī nozīmīgs uzdevums latviešu mākslas publikai mēģināt jaunajiem strāvojumiem dzīvot līdz, mēģināt augt līdz māksliniekiem un atmest par patiesībām pieņemtos aizspriedumus. Zviedrijas Latviešu Centrālās Padomes, gan peļņas nolūkos, rīkotās Amerikas latviešu gleznotāju izstādes vajadzētu paplašināt rēgulārās apmaiņas izstādēs. No preses varētu prasīt patīk vai nepatīk" kritiku vietā informātīvas recenzijas, kuŗas iepazīstinātu publiku ar mākslinieku problēmām un idejām.
Kas pēc jūsu domām ir lielākais mākslinieks tagadnē un pagātnē? Kādēļ?
Nebūdams personas kulta" cienītājs ne polītikā, ne mākslā, neuzskatu šo jautājumu par atbildamu. Esmu apbrīnojis daudzus un ietekmējies savā pieejā no dažiem. Cienu prerafaelistus vairāk nekā renesanses meistarus, taču apbrīnoju pēdējo glezniecības technikas un patiesības meklēšanu lietu būtībā. Dziļu iespaidu uz mani atstājuši El Greko, Rembrants, Goja, Delakruā, franču impresionisti -Van Gogs, Matiss. Savā darbā varu saskatīt Sezana ietekmi, līdz iepazinos ar Montičelli darbiem, kas savukārt ietekmējuši Sezanu. No jaunākās glezniecības cienu Braku un amerikāni Džeksonu Pollaku. Latviešu glezniecībā savā laikā ar apbrīnu skatīju Annus gleznu Futbolisti", ekspresīvu tēlojumā un vienreizēju kolorītā. Tāpat apbrīnoju suprematiski futuristiskā stingras uzbūves vienkāršībā darināto Niklāva Strunkes gleznu Kafejnīcas virpuldurvis". Tikpat savdabīgi kā abu meistaru darbi bija trešā mākslinieka divas gleznas. Pat viņa vārdu vairs neatceros. Redzēju tās vācu okupācijas laikā Pēteŗa Ozoliņa darbnīcā. Tik daudz zinu, ka mākslinieks nekur nebija izstādījies. Tās bija gleznas skopos toņos, tikko jaužamiem motīviem un ar telpisku dziļumu, kas pārspēja līdz šim redzēto, Rembrantu ieskaitot. Bieži domāju, vai šis mākslinieks mums vēl ir, vai tikpat nepamanīts kā parādījies arī pazudis, ar dzīves skarbumu galā netikdams. Minēt visus, kam bijusi nozīme gaŗajā mākslas attīstības ķēdē, nevaru, tik pie minētiem gribu pievienot sirreālisma priekšgājēju Odilonu Redonu.
Kas pēc jūsu domām būtu darāms mūsu mākslas populārizēšanai?
Pēc manām domām līdzšinējo kopizstāžu darbu vajadzētu pārorganizēt divos virzienos. Pirmkārt, rīkot bezžūrijas izstādes ar profesionāļu, pusprofesionāļu un amatieŗu darbiem pašu ieskatam. Varbūt starp pēdējiem pat ir tādi, kas līdz šim kautrējušies atklātībā rādīties, bet ir ar ģenuīnu primitīvismu, kas visos laikos tiek novērtēts - piemēram, amērikāņu Grandma Moses. Esmu pārliecināts, ka ja mēs savā laikā būtu parādījuši Parīzē autodidakta koktēlnieka Miķela Pankoka darbus, tad tā būtu bijusi sensācija mākslas dzīvē. Otrkārt, rīkot reprezentātīvas izstādes plašai publikai ar nevis starp murns iecienītiem vārdiem, bet ar tiem, kas aktuāli mūsdienu mākslas problēmās. Un tik pēc tam izstādes, kuŗas rādītu mūsu tradiciju izaugšanu no visvecākajiem līdz visjaunākajiem. Dzimtenē māksla attīstās pēc citas vērtēšanas skālas. Ir pretrunīgas ziņas par viņu panākumiem Austrumos. Biju iepriecināts, kad poļu mākslinieks no Krakovas cildinādams minēja dažus pazīstamus vārdus (pat personīgus seno dienu draugus) un veselu rindu jaunpienākušo.
Kādas ir jūsu domas par revolūcionāro mākslu? Vai jūs gribētu šai sakarā kommentēt Dr. Gundara Pones rakstu Jaunās Gaitas 82.numurā?
Kad polītiķi diktē mākslai, māksla vienmēr cieš. Piemēram, oktobŗa revolūcija atraisīja aktīvitāti mākslā, kaut gan revolūcija mākslā notika jau daudz agrāk nekā polītiskā revolūcija. 1913.gadā ar pirmo abstrakto gleznu Melns kvadrāts uz balta pamata" atklātībā nāca Kazimirs Maļevičs. Proletkults māksliniekus nosauca par acumirklīgiem sociālistiem, salīdzinot ar partijas boļševikiem. Akadēmisms, pārdēvēts par sociālistisko reālismu, guva uzvaru. Uz ārzemēm aizbēga Maļevičs, Šagals, Gabo, Kandinskis, Larionovs un citi. Ar to pašu nicināto pilsoņu atbalstu viņi varēja apaugļot Rietumu kultūru. Mājās palikušie apklusināti. Starp tiem arī izcilais latviešu gleznotājs Drēvinš. Atliek gaidīt, vai Padomju Savienībā pieminētā kritika un paškritika kādreiz arī kritizēs šo attīstības pārtraukšanu. Ķīnas mākslas izstādē Stokholmā ar nogludinātu, ideālizētu Mao tēlu porcelānā tikai apstiprinājās, ka tur valda polītiska PR māksla, ne revolūcionāra. Par revolūcionāru jāuzskata tāda māksla, kas nav ieguvusi oficiālā vai polītiskā mākslā augstāko akceptu. Ja Austrumos mākslu vada polītiķi, tad Rietumos bieži to pašu dara lielie mākslas koncerni. Pēdējie peļņas interesēs dažkārt izvirza vienas dienas mākslu, kas nav nekas cits kā dārgākas klases komerciālā māksla. Tomēr kā tur, tā šeit ir mākslinieki, kas rada jaunas vērtības, vai nu sekodami mākslas attīstībai, vai arī tai pa priekšu iedami.
Laikam vājas mūzikas pārzināšanas dēļ līdz šim Pones un viņa priekšgājēju dzirdētā mūzikā polītiskas tendences nemanīju. Pone pelnīti piecas reizes godalgots, bet to darījušas pilsoniski kapitāliskās iestādes. Daudz no Pones izteiktām domām saskan ar dažu Zviedrijas kritiķu domām - vērtējot mākslu no polītiskā viedokla. Jājautā, vai Pones koncerts Stokholmā neguva pelnīto novērtējumu tieši šo kritiķu polītiskās un šovinistiskās nostājas dēļ. Runā par maoistu mafiju, kuŗas iespaids liels arī buržuaziski" literārajā lielākajā Skandinavijas avīzē, par kreisiem izdevumiem nemaz nerunājot. Neapdāvinātu mākslinieku alibi ir polītiskā māksla: nav svarīgas spējas, ja tik tematiski apkaŗo kapitālistus, amerikāņus, pašmāju sociālistus un valdību. Pone runā par agrāk modē nākušo fašismu. Taču mākslas lietās Hitlera un Staļina domas maz atšķīrās. Viens runā par plūtokratiski žīdisko mākslu, otrs - par plūtokratiski kapitālistisko. Mazliet brīvāk mākslai ļāva attīstīties Musolini. Tāds pats izņēmums šodien ir Kastro. Bet vai arī Kubā mākslas brīvības dienas nav skaitītas pēc rakstnieka Herberto Padillo arestēšanas? Un kā ir ar tagad modē nākušo maoismu? Vai kultūras revolūcija pelna savu vārdu, vai ir tikai izkārtne cīņai par varu un ir ģeniāls priekšsēža" gājiens savu ideju nostiprināšanai? Staļina bilde vēl joprojām ir goda vietā blakus pašu elkam, un vai tas jau nepasaka daudz -vismaz tiem, kas paši vai viņu piederīgie uz savas ādas izjutuši Stalina terrora laiku. Man ir bail, Pones kungs, vai tik Mao nav Orvela ,,Lielais brālis". 1984.gads nav vairs tālu.
Tāpat par gaidāmo Niksona braucienu uz Pekingu. Varbūt vinš saņems kādu izcilu apbalvojumu sakarā ar komūnisma propagandēšanu. Vai arī aizvedīs apbalvojumu Mao par vairāku miljonu komūnistu iznīcināšanu.
Latviešu mākslas polītika var būt tikai viena: atbalstīt visu, kas mūsu vārdu varētu ierakstīt vēsturē. Lai kādi mums atšķirīgi uzskati polītikā, atcerēsimies vārdus; ko reiz teica sirmais paidagogs Zeltmatis: Ļaujiet tai jaunai zālītei augt!"
Kad būs jūsu nākamā izstāde?
Esmu iecerējis gaŗāku izstāžu turneju Amerikā. Pašreiz tā organizēšanas stadijā (rakstīšanas brīdī oktobŗa sākumā). Ceru ierasties 1972.gada februāŗa beigās.
Ko jūs uzskatāt par savu lielāko sasniegumu?
Biju iepriecināts par labām atsauksmēm Parīzes presē un gleznotāju aprindās 1964.gada izstādē, tāpat Londonā 1968. un 1969.gadā, īpaši par izcilo kritiku angļu mākslas žurnālā Arts Review. Esmu pagodinats, ka manu darbu iegādājies pasaulē pazīstamais franču meistars Bazēns. Lielīgs, ka esmu reprezentēts Modernā Mūzejā Stokholmā. Bet par lielāko sasniegumu uzskatu to, ka deviņus manus darbus iegādājušies svešumā uzauguši jauni latvieši.
Vai labklājības valsts Zviedrija, rūpēdamās par cilvēku no šūpuļa līdz kapam, ir mazinājusi cilvēku iniciātivu un garīgās dzīves izveidošanu.
Konstitūcionālās monarchijas un jauktās ekonomijas zemē Zviedrijā vēl joprojām daudzko var vēlēties. Zviedrijas latviesi bija liecinieki šīs labklājības izaugšanai. Tikai trīsdesmitajos gados pieņēma tā saucamo stataru likumu, kas rentniekus atbrīvoja no klaušām lielgruntniekiem - muižniekiem. Zviedru sociāldemokrati tikai četrdesmitajos gados izveidoja vispārīgu slimo kasi, ko mūsu sociāldemokrati jau paspēja divdesmitajos gados. Tikai beidzamajos gados pieņēma darba pensijas likumu (ATP) un sāka izveidot valsts uzņēmumus, gandrīz vai pēc Ulmaņa parauga. Sasniegtais iedzīvotāju nodrošināšanai pret nedienām (slimība, bezdarbs, vecums u.t.t.), garīgo aktīvitāti nav mazinājis, bet vairojis. Un ja nebūtu labi izveidota medicīniskā palīdzība, tad jāšaubās, vai šī intervija būtu varējusi notikt.
Grāmatā par mūsdienu Igauniju Estland en studie i imperialism autors A. Kings saka, ka izjautātie igauņi 1970.g. vasarā uz viņa jautājumu: kuras ir trīs labākās un kuŗas trīs ļaunākās lietas mūsdienu Igaunijas dzīvē" sanēmis ļoti viengabalainas atbildes. Proti, pozitīvais pirmkārt esot lielā uzmanība, kas pievērsta izglītībai un kultūras darbam. Tad: dzīves standarta straujais pieaugums Igaunijas laukos pēdējo gadu laikā. Vispēdīgi: Igaunijas rūpniecības attīstība.
Negātīvā ailē pats galvenais: pārkrievināšana. To daudzi uzlūkojot par draudu igauņu tautas nacionālajai eksistencei. Otrā negātīvā vietā" atrodoties dzīvokļu trūkums un patēriņa preču trūkums un to zemā kvalitāte. Un beidzot: daudzi sūdzējušies par to, ka nav brīvības", ar to saprotot, ka nav atlauts kritizēt varas iestādes un celot pa ārzemēm.
Kā jūs atbildētu uz A. Kinga jautājumu attieksmē pret trimdu un apstākļiem dzimtenē?
Jāpieņem, ka apstākļi dzimtenē apmēram tādi paši kā Igaunijā. Labākais trimdā, ka, nevērojot svešuma pārtautošanās draudus, mums tomēr ir jaunatne ar latviskām interesēm. Bet vai viens otrs patriots, nespēdams savus bērnus pieturēt latvietībai vai arī jauniešu pasākumus apkaŗodams, nav garīgs deportētājs? Domāju - jā. Latviešu tautas saglabāšanā mēs visi esam atbildīgi, gan fiziski, gan garīgi. Vispirms padomāsim par mūsu pašu vainām un tad tik šķendēsimies par jauniešu aiziešanu svešiniekos.
Ziemelkalifornijas Apskats (7/8, 1971) saka, ka par Amerikas Balss" raidījumiem tautieši dzimtenē neesot pārāk labās domās: Daudzi domājot, ka 'Amerikas Balss' palīdzot komūnistu argumentācijai, ka Rietumu latviešu nacionālisti ir deģenerējušies, laikam atpalikuši; senīli un stipri pārtautojušies. Madrides raidītāju Rīgā nevar dzirdēt."
Kādas ir jūsu domas par Amerikas Balss", Madrides un Dzintarkrasta" raidījumu kvalitāti un iespaidu tur un šeit?
Man nav bijusi izdevība šiem raidījumiem sekot. Gribētu cerēt, ka tie ir labāki nekā dažkārt raksti trimdas presē. Mēs bieži uztraucamies, ka mūs sauc par fašistiem, taču labprāt pozitīvi novērtējam apspiedējus, ar noteikumu, ka tie nav komūnisti. Mēs reti gribam saprast tautas, kuŗas izcīna to pašu atbrīvošanās cīņu kā latvieši 1905.gadā un atbrīvošanas cīņu laikā. Tiem, kas cīņā pret komūnismu lieto Hitlera saukļus, būtu pēdējais laiks saprast, ka nacionālisms nav tas pats kas nacisms.
kāds ir jūsu uzskats par Enkvista romānu Leģionāri un Bergenstroles filmu Izdotie?
Abi nodeva mūsu problēmas plašām diskusijām. Enkvists atklāja dažus mums nezināmus faktus. Vinš tomēr rakstīja ar simpatijām pret latviešiem, bet viņa vājuma punkts, ka nesaskatīja 1940. - 41.gada terrora psīcholoģiskās sekas. Bergenstroles filma mēģināja nomazgāt zviedru tautas vainas apzinu, taču tas neizdevās. Zviedru skatītāju vairums pēc filmas teica: tā mums nevajadzēja darīt. Ja nebijām filmā neglābjami par fašistiem padarīti, tad tur nopelns latviešu līdzdalībai tajā. Vēlāk intervijās televīzijā parādījās bijušā tirdzniecības ministra Gundara Mirdala cinisms un Brūno Kalniņa lietjškīgie pretargumenti. Par to vien Kalniņu varētu iecelt par Daugavas Vanagu goda biedru.
Rakstnieks Aivars Ruņģis savā Kalamazū, ASV, izdotajā Studiju Grupas Biļetenā raksta par kontaktiem ar Latviju: Tautas gudrība māca, ka ceļš uz elli bruģēts ar labiem nodomiem. Brīvprātīgi pasākto Latvijas grāmatu un autoru darbu pārpublicēšanu trimdā vajadzētu pārtraukt un atsākt tikai uz dots pret dotu" bazi tad, kad okupētās Latvijas pārvaldes aparāts būs atļāvis publicēt Latvijas periodikā līdzvērtīgus rakstus par kultūras aktīvitātēm trimdā un būs ļāvis publicēt trimdas grāmatu pārspiedumus vai autoru darbu izlases."
Kāds ir jūtu viedoklis? Vai svešumā dzīvojošais jaunietis 1971.gadā ieaugs latviešu kultūras mantojumā ar trimdas kultūras starpniecību?
Izmaiņa var tikai veicināt mūsu kultūras augšanu kā trimdā, tā dzimtenē, ja arī pašlaik tas nevar notikt uz dots pret dotu" bazes. Jo šajā lietā taču galvenie noteicēji ir kungi Maskavā, un nedomāju, ka viņiem būtu kāda lielāka interese latviešu kultūras augšanā. Trimdas jaunietis ieaugs vai neieaugs latviskumā, pirmkārt, ģimenē, ja latviskumu nepadarīs par smagu pienākumu, bet priekšrocību. To nostiprinās savstarpēja jauniešu tikšanās sportā, sanāksmēs u.c. Ne visiem būs kultūras slāpes. Latviskumu neveicināsim, ironizējot par dzimtenes sasniegumiem. Mēs varam būt lepni ar katru kultūras darbinieka, zinātnieka vai sportista sasniegumu dzimtenē vai trimdā. Attieksmē pret apmaiņu dots pret dotu" ietvaros man mazliet netīra sirdsapziņa. Savā laikā nepieņēmu piedāvājumu no nelaiķiem Voldemāra Valdmaņa un Otto Skulmes izstādīties Rīgā.
Uldis Ģērmanis grāmatā Tā lieta pati nekritīs saka: Lai atmetam nenozīmīgu propagandas brošūru ražošanu, bet cenšamies pēc labas kvalitātes (ne kvantitātes) darbiem zinātnē un rakstniecībā..."
Pazīstams Čikagas pretkomūnists savukārt deklarējis, ka Ņujorkas un Vašingtonas žīdi ar trokšnainām demonstrācijām un Padomju Savienības diplomātu fizisku aizkaršanu šķietami palīdzējuši saviem tautas brāļiem.
Kuŗš pēc jūsu domām ir pareizākais ceļš?
Domāju, ka Ģērmanis labāk zinās. Viņš publicējis vērtīgus rakstus arī cittautu presē. Tāpat viņš kopā ar dēlu piedalījās pirmā maija gājienā Stokholmā aiz Latvijas karoga un plakātiem Latvijas brīvībai. Kāvies gan viņš, cik zinu, nav. Dažs varbūt teiks, ka Uldim kā krāsnesim nepieklātos iet sociāldemokratu gājienos, bet vinš kā vēsturnieks varētu atbildēt, ka arī Markss un Engelss bijuši krāsneši.
Paldies par atklāto sarunu. Vai jūs vēlētos vēl ko teikt?
Esmu piedalījies ar deklamācijām un ziedojis savus darbus izlozēm pretējas nokrāsas trimdas organizācijām. Aizvien esmu meklējis to, kas mūs vieno, ne šķiŗ. Tāpēc atļaujiet man griezties ar jautājumu pie divām personām, kuŗu atbildes es gaidīšu (un ne es vien) Jaunās Gaitas slejās. Visupirms gribētu griezties pie ministra Alfrēda Bērziņa kunga: Mēs esam dzirdējuši jūs kritizējam partijas laikus. Ko jūs atrodat pozitīvu demokratiskā parlamenta laikā? Otrkārt - pie filozofijas doktora Brūno Kalniņa: Ar jūsu negātīviem uzskatiem par autoritātīvo laikmetu Latvijas vēsturē jau esam iepazinušies. Vai atceraties arī kaut ko pozitīvu par to? Vērojot straujo attīstību technikā un zinātnē, jābrīnās, ka vēl joprojām divdesmitajā gadsimtā cilvēkus soda par viņu domām, uzskatiem un pieeju mākslai. Neviens neliedz latviešiem trimdā būt pirmajiem sekot deklarācijai par vārda un domu brīvību, kuŗu parakstīja visas valstis Apvienoto Nāciju deklarācijā.
(Pierakstījis Laimonis Zandbergs)
Apakšā: Stokholmas Modernā mākslas mūzeja virsintendants Pontus Hailtens (pa kreisi) un gleznotājs Rūdolfs Kronbergs (pa labi) mākslinieki darbnīcā pie mūzejam izraudzītās gleznas Fluorits".
(Friča Forstmaņa uzņēmums)
