Jaunā Gaita nr. 90, 1972

 

 

Rolfs Ekmanis

TAS 1971. GADS. IEZĪMES LATVIJAS LITERĀRAJĀ DZĪVĒ

 

                    SAĪSINĀJUMI

C Cīna
CK Centrālā Komiteja Dzd Dzejas diena JGr Jaunās Grāmatas
K Karogs
L Liesma
Lg Literaturnaja gazeta
LKP Latvijas Komunistiskā Partija
LuM Literatūra un Māksla
LVU Latvijas Valsts Universitāte
P Pravda
PJ Padomju Jaunatne
PLK Padomju Latvijas Komunists
PSKP Padomju Savienības Komunistiskā Partija
(L)RS (Latvijas) Rakstnieku savienība
V Latvijas PSR Zinatņu Akademijas Vēstis
Z Zvaigzne
ZA Zinatņu Akadēmija

                           Visi bez gada skaitļa minētie āvoti publicēti 1971. gadā.

Devītajā piecgadē, kas nupat kā aizsākusies, (tāpat kā iepriekšējās) savu pilsoņu "pareizā" audzināšanā padomju režīms ļoti lielu nozīmi piedēvē radošai intelliģencei, jo sevišķi tā sauktiem spalvas darbiniekiem. Tādēļ arī oficiālie literātūras kritiķi, kam galvenokārt rūp ideoloģiskā cīņa un nevis nacionālo kultūru attīstība, nemaz nemēģina pievērsties tīri literārām problēmām, literātūras aistētiskajam vērtējumam. Tā vietā viņi nenogurstoši izvirza literātiem un literātūrai - vienmēr partijas un tautas vārdā - dažādus ideoloģiskus mērķus un uzdevumus, kas nosprauž robežlīnijas "ceļā uz komūnismu".

Kā zināms, direktīvas kultūras polītikas jautājumos bieži pēdējos gados netiek ņemtas par pilnu, bet tas nenozīmē, ka literātūras administrātoru norādījumi būtu rimušies. PSKP CK polītbiroja locekļa kandidāta un CK sekretāra P. Demičeva uzskatā literātūrā vissvarīgākais ir attēlot PSRS "dižo vēsturi" un padomju cilvēka "kvalitatīvi jaunās iezīmes" - tikai tad rakstnieki spēšot ieaudzināt lasītājos nesamierinātību ar padomju pilsoņiem svešām ideoloģijām (Kommuņist 15; skat. arī PLK 12). Pavisam precīzus priekšrakstus par ko "daudznāciju padomju literatūras darbiniekiem" jāraksta beletristiski darbi dod jaunieceltais PSRS RS valdes pirmais sekretārs Georgijs Markovs šīs organizācijas 5. kongresā - ar ražotāju kollektīvu darbību, rūpnīcu un fabriku, jaunceltņu un elektrostaciju strādnieku dzīvi, par kollektivizēto lauku darbarūķiem un "vēsturisko pilsētas un lauku tuvināšanās procesu", par brunotajiem spēkiem "Lielā Tēvijas kara" gados un miera apstākļos un, protams, par Ļeņinu. Kultūras uzraugi Rīgā nepaliek iepakaļ savos izteikumos. LRS 6. kongresā valdes sekretārs Alberts Jansons cenšas iedvest latviešu literātos "patiesu" vēlēšanos un izjustu "iekšēju nepieciešamību" strādāt pie jaunatni iedvesmojoša jaunās dzīves celtnieka varoņa tēla (LuM 15.5). Šī paša kongresa darībniekiem "vienbalsīgi" jāapsolās LKP centrālkomitejai, ka "grāmatu lappusēs arvien spožāk mirdzēs latviešu sarkano strēlnieku slava un Lielā Tēvijas kara cīnītāju, sociālisma celtnieku tēma" (C 15.5). Neilgi pēc tam LKP CK plēnumā CK sekretārs A. Drīzulis atkārto to pašu, piemetinādams, ka īpaši partijas komitejām un organizācijām jārūpējas par to, lai literātūras daiļdarbi mācītu jaunajai paaudzei "uzticību komunisma ideāliem" (C 7.7).

To, ka attieksmes starp "garu un varu", sevišķi nekrievu periferijās, turpina būt saspringtas, liecina nerimstošie uzbrukumi nepaklausīgajiem nacionālo kultūru darbiniekiem. PSKP 24.kongresa CK pārskata referātā asu kritiku vērš pret literātiem, kuŗi partijas līnijas reālizēšanas vietā "mēģinājuši reducēt mūsdienu padomju īstenības daudzveidību uz problēmām, kuras uz visiem laikiem atbīdījis pagātnē partijas veiktais darbs personības kulta seku pārvarēšanā" (P 31.3). Radošās daudznāciju intelliģences kļūmes Demičevs saista ar "nopietnajām nepilnībām, ko pieļāvusi mūsu teorētiskā doma" (Kommuņist 15). Lietuvas Sniečkus nevilcinās visu 24. kongresa delegātu priekšā kritizēt vāji izvērsto ideoloģisko darbu visās trīs Baltijas republikās (P 3.4). Sašutums sakarā ar neskaidro ideoloģisko stāju "radošo kadru" aprindās izskan Igaunijas KP 16. kongresā, kur, cita starpā, partijas organizātoriem uzdod pievērsties ar daudz lielāku nopietnību jauno rakstnieku un mākslinieku "apbruņošanai ar dziļāku marksisma-ļeņinisma teoriju izpratni" (Sovetskaja Estonija 18. un 19.2).

Zīmīgi, ka par nepietiekoši augstu literātūras un kritikas kaujinieciskuma līmeni, par idejiski nenobriedušu darbu publicēšanu kritizē vai visu republiku literātūras žurnālus - Ukrainas Vitčizna, Prapor un Raduga (Pravda Ukraini 11.11), Armēnijas Litēraturnaja Armeņija (P 21-11), Igaunijas Noorus un Looming (Sovetskaja Estoņija 18.2), Moldāvijas Kodry (Izvestija 2.12) un vēl daudzus citus.

Ari Latvijā sauc pie kārtības tos rakstniekus, kuŗi zaudējuši "atbildību pret vārdu". Pat savā apsveikumā LRS kongresa dalībniekiem LKP CK vērš pirkstu pret "idejiski nenobriedušiem" darbiem, kur "pavirši un vienpusīgi" atspoguļota kā pagātne, tā mūsdienas (LuM 15.5), un jau pirms tam LKP 21.kongresā atklāti runā par idejiski polītiskām nekārtībām, kļūdām latviešu beletristikā, vienlaikus norājot nedēļas laikraksta Literatūra un Māksla un žurnālu Karogs, Zvaigzne un Liesma redaktorus; neraugoties uz nemitīgiem partijas bārieniem, viņi vēl joprojām ļaujot parādīties dienas gaismā tādiem materiāliem, kur "trūkst skaidras šķiriskas nostājas, nepareizi traktētas svarīgas sabiedriskas parādības un pasaules uzskata jautājumi". Paaugstināt polītisko modrību un vērsties daudz enerģiskāk "pret buržuāzisko iedoloģiju" un "jebkuriem nacionālisma recidīviem" uzdod arī Liepājas pilsētas, Jelgavas, Rīgas; Bauskas un Saldus rajonu laikrakstiem. Piedevām Voss izbardzina visu latviešu rakstnieku saimi kollektīvi par neskaidru partejiski šķirisko nostādni. Par LKP kardinālo uzdevumu viņš izvirza pilnveidot ar daudz lielāku sparu "radošo darbinieku idejisko norūdīšanu" (Sovetskaja Latvija 26.2). Par visu vairāk oficiālajiem kritiķiem nepatīk latviešu dzejas pēdējo gadu pievēršanās vēsturei, tautas likteņtemai, kas, Griguļa vārdiem izsakoties, tiek izmantota "lielākoties nepareizi" (LuM 20.2). Dzejdarbos pārāk "bieži parādoties padomju cilvēkam "sveši uzskati, nacionālas aprobežotības elementi", kas pievelkot "nenobriedušus un politiski nepietiekami audzinātus cilvēkus, sevišķi jauniešus" (PLK 4). Vislielākais ļaunums ir tas, ka dzejnieki "jauc dažādus vēsturiskus laikmetus" un izvairās interpretēt faktus no partejiski šķiriskām pozicijām (K 1). Savā kaujinieciskā rakstā "Literatūru - tautai" (K 7) Drīzulis vairākkārt pasvītro, ka pēdējā laikā izplatītā 1905. gada traktēšana "nacionālās atbrīvošanās cīņas aspektā" neesot nekas cits kā iešana "buržuaziskās historiogrāfijas pavadā".. Abstraktā humānisma un ūtopiskā nacionālegoisma izpausmes viņš saskata mēģinājumos 1) vērtēt sabiedriskās parādības "no kaut kādām utopiskām ārpusšķiru pozicijām" un 2) īpaši tendencē gausties "par latviešu tautas likteni, kas to, lūk, svaida kā smilšu graudiņu jūrā". Par politiskām neskaidrībām, kļūdainu spēlēšanos ar pretstatiem, slīdēšanu pretim relātīvismam un tīšu vēstures izpratnes saduļķošanu vairākiem latviešu dzejniekiem ar dresētu spalvu uzbrūk augstskolas paidagogs Kārlis Krauliņš, kas ar saviem rakstiem, piem., grāmatā Laiks un rakstnieks (1971), tikai paretam ir demonstrējis vairāk nekā virspusēju ieinteresētību latviešu kultūras likteņos, vēl vienmēr žēlojas par Imanta Auziņa  "rupjo un visai bīstamo kļūdu" pirms četriem gadiem sacerētajā dzejojumā "Ugunsvēji", kur ir rindas:

Tev divkāršu verdzību nes
Seremetjeva pulki kā slogs
Jo viņa augstībai Pjotram Pirmajam
Plašāks uz Eiropu jācērt logs
(Skumjais optimisms 1968, 532. lp.)

Tiesa, pievienojas Krauliņš, Pēteŗa I uzvara pār zviedriem neatvieglinājusi ne verdzību, nedz nacionālos spaidus, bet dzejnieks nepiedodami ignorējis Latvijas pievienošanas Krievijai pozitīvos momentus, to, ka "latviešu tautas ceļš uz nākotni iespējams tikai kopā ar krievu tautu". Līdz ar to Auziņš esot novirzījies no marksistisko vēsturnieku uzskatiem. Ne mazākas kļūdas profesors Krauliņš saskata Vizmas Belševicas poēmā "Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām" dzejoļu grāmatā Gadu gredzeni (1969; skat. JG 84: 4) un atsevišķos dzejoļos Māŗa Čaklā krājumā Lapas balss (1969) (LuM 13.2). Arī Drīzulis nupat kā minētajā rakstā par tiem pašiem grēkiem diskreditē Belševicu un Auziņu un vēl vārdā nenosauktus "citus" autorus­ - "pilnīgi vienādā toņkārtā" viņi visi pasniedzot seno kuršu un zemgaļu kauju pret krustnešiem, pirmā Livonijas kaŗa epizodus un strēlnieku cīņas. Visi šie notikumi traktēti kā vienādi ugunsceļi, "kuros gājuši bojā latvju dēli". LKP CK Kultūras nodaļas vadītāja Aivara Goŗa uztverē ļoti bailīga lieta ir seno un viduslaiku transplantējumi uz šodienas sabiedrību. Šis ar ne visai apskaužamu literāturas izpratni apveltītais vēstures zinātņu kandidāts pakļauj nelabvēlīgai kritikai vairākus daiļdarbus, kur "nepareizi" tverti tie paši nelaimīgie 1905.g. revolūcionārie notikumi, sevišķi Auziņa dzejolī "Pļi! 1905", kur dzejnieks pavisam skaidri pasaka, ka

Mūs iedzina zemē
Cara Krievijas īsākais viedoklis:
"Pļi!" *

Un tālāk krievu soda ekspedīcijas nošāvušas "tos, kas viņu emisārus padzinuši, kas savu Zemi savās rokās paņēmuši, kas savu domu domājuši, kas krievu cara nava mīlējuši, kas cilvēkcieņu pazinuši".

Pļi!... Jo Baltijai būs mūžīgi
būt Krievijas impērijas sastāvdaļai...
(Skumjais optimisms 35.-36.lp.)

Šādas vārsmas Goris noliedz nākotnē rakstīt, jo tur neesot atsegts pats būtiskākais-Latvijas lauku un pilsētu darbaļaužu šķiriskums.

Belševicu Goris apsūdz par stāvēšanu "ārpus laikmetu šķiru cīņām", piem., dzejolī "Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga" krājumā Gadu gredzeni. Vēl trakāk esot tas, ka dzejniece sludina idejisku atbruņošanos - viņas pārmetumi latviešu tautai par savstarpējo plēšanos ("vergu tauta", "suņu tauta", "kalpu tauta") nenozīmējot neko citu kā "mēģinājumu iztēlot šķiru cīņu kā lieku, tautas liktenim kaitīgu". Sabiedriski polītiskā aspektā, turpina Goris, šāda autores koncepcija sasaucas ar latviešu emigrantu "pēdējā laikā visai aktīvi sludināto latviešu kopības ideju"'. Trešais grēkos kritējs ir Vitauts Ļūdēns, kuŗš poēmā "Sārts" (Trisdesmitgadīgās acis 1970) nožēlo, ka nav atradis

Kā brālim atdot mīlestību pret brāli
Un latvietim atdod mīlestību pret latvieti.

Šajā un citos Ļūdēna un ari citu autoru dzejoļos sabiedriskās parādības vērtētas no nepieļaujamām "utopiskām ārpusšķiru pozicijām". Dzejnieki sākuši paust pavisam "dīvainu kristīgo filozofiju" - kāda gan mīlestība varot saistīt "latviešu darba tautu un reakcionārās aizrobežu latviešu emigrācijas paliekas"? Arī Ļūdēns romantizēti un bez skaidras "sociālās būtības un mērķu diferenciācijas" apjūsmojis latviešu pagātnes cīņas. "Pulkveža Vācieša vēstulēs" strēlnieku cīņu mērķus autors "atšķaidījis" vispārnacionālā atbrīvošanās kustībā, izvirzot priekšplānā nevis strēlnieku šķirisko, bet nacionālo piederību, apjūsmojot latviešu kaŗavīru gan Tīreļpurvā, gan pie Kahovkas un Perekopa, "tālu, tālu" , kur viņus vairs nepanāksi, vairs nesasauksi". Šādā izgaismojumā, sūdzas Goris, ēnā paliek pats galvenais - ­strēlnieku "nesalaužamā uzticība Ļeņina, Komunistiskās partijas idejām". Viņš vēl piekodina, ka nākotnē vajagot atturēties no pārmērīgas strēlnieku lomas cildināšanas Oktobŗa revolūcijā un pilsoņu kaŗa gados, no pulkveža Vācieša izvirzīšanas par centrālo figūru strēlnieku epopejā (K 4).

Kahovkas klajos
Sālszāle grab      
Kā no sarkana metāla.
Tīreļpurvs katru rudeni
Svīst ar sarkaniem sviedriem
Viņi ir netālu, viņi ir netālu.
Viņi ir klāt,
Viņi ir mūsos .

Šīs rindas no Māra Čaklā "Zemliku balādes" (LuM 6.11) citē filoloģijas zinātņu kandidāts Rems Trofimovs, kam atkal seko patosa pilna gaušanās par strēlnieku tematikas aplamu traktēšanu. "Vai iespējams vēl vairāk grēkot pret latviešu sarkanajiem strēlniekiem, nekā pieļaujot tādu Tīreļpurva salīdzinājumu ar to, kas bija pie Kahovkas? Vai ir tiesība starp šīm divām parādībām likt vienlīdzības zīmi?" Vai tad autors nezinot, ka Tīreļpurvā cīnījusies "apkrāpta kareivju masa, kas vēl nav izpratusi notikumu jēgu, kas iet bojā par svešām interesēm", bet pilsoņu kaŗā pie Melnās jūŗas viņi jau bijuši "apzinīgi revolucionāri cīnītāji, kas iet nāvē cilvēcēs nākotnes vārdā, ar pasaules revolucijas lepno lozungu"? (PLK 7). Mūs nepārsteidz, ka "Zemliku balāde" nav uzņemta Čaklā jaunajā dzejoļu krājumā Zāļu diena (1972).

Aizvadītajā gadā daudz runā par kritisku darbu autoriem - viņiem piekodina būt īpaši stingriem. Pēdējā laikā, vēstī Grigulis LKP 21.kongresa delegātiem, literātūras kritikā valdot tādas nejaukas pretrunas, sadrumstalotība un vienotu uzskatu trūkums, ka "ne rakstītājs, ne lasītājs vairs nevar orientēties" (LuM 20.2). Par gaužām niecīgu vērības veltīšanu daiļdarbu idejiskajai slodzei, socioloģiskai analizei literātūras apcerētājus aprāj Niedre, Tabūns un vēl citi (C 10.2., 12.11). Drīzulis it sevišķi dusmīgs uz tiem literātūras apkommentētājiem, kuŗi pasludinājuši ždanovščinas periodā rakstītos darbus "bezmaz vai par ārpus literatūras stāvošiem", bet pēdējo gadu ražojumus slavinot tikai tādēļ, ka tajos samanāmas slidenas padomju valstij "svešas idejiskas koncepcijas" (K 7). Uzkrītoši daudzi progresa un jauninājumu pretinieki ceļ vai padebešos gan mūsdienu gan pagātnē sacerētus ortodoksālus darbus un ieteic daudznāciju padomju literātūras meistariem ņemt tos par piemēru. PSKP 24.kongresā Ļiteraturnaja gazeta galvenais redaktors A. Cakovskis cildinoši uzskaita veselu rindu tādu grāmatu, kas "piesātinātas ar kaujiniecisku partejiskuma garu" (P 6.4), un pērnā gada Valsts balvu literātūrā piešķiŗ viduvējam rakstniekam Vadimam Koževnikovam - savos literāros veidojumos viņš spējis atainot "stiprus padomju sistēmas radītus ļaudis", "mūsdienu padomju varoņus", tādus kā ekskavātora vadītājs Stepans Bukovs (P 8.11). Bez jebkāda patstāvīga sprieduma savu krievu biedru pēdās min arī mūsu pašu konservātori. Nelaiķis Vizbulis Bērce daudzina pirmskaŗa piecgades "sociālā pasūtījuma" ražojumus­ V. Katajeva Vremja, vperjod!  (Uz priekšu laiks! 1932), I. Erenburga Deņ vtoroi (Diena otrā,1935), J. Iļina Boļšoj konvejer (Lielais konveijers, 1934), K. Paustovska Kara-Bugaz (1932), M. Šagiņjanas Gidrocentral (Hidrocentrāle, 1929) (K 1). Zināmās aprindās īpaši slavēti tiek tie latviešu konjunktūras vajadzības izsauktie 40. un 50. gadu darbi, kuŗu dēļ - tā domā Jānis Niedre - latviešu rakstniecība "izvirzījās starp vadošajām brālīgo padomju literatūrās" (LuM 12.6). Kārlis Krauliņš līdzās ar gaušanos par šāsdienas literāro devumu pārmet jaunāko paaudžu literātiem ja ne gluži necieņu, tad vienaldzību pret tādiem Staļina premiju saņēmušiem darbiem kā Viļa Lāča Vētra un Uz jauno krastu, Sakses Pret kalnu un Andreja Upīša Zaļā zeme un Plaisa mākoņos (Sovetskaja Latvija 28.4). Arī Grigulis skumst par latviešu literātūras profila izmaiņu pēdējos gados - neesot radīti tādi "kapitāli epopejas darbi", kā Upīša un Lāča sacerējumi (LuM 20.1). Bijušais internacionālās brigādes artilerists Žanis Grīva nober glumus bezpierādījumu komplimentus pār Griguļa, Vanaga un Rokpeļņa ždanovistiskajiem sarakstījumiem drāmā, bet Milda Losberga ierastās dogmatizēšanas garā izsaka sašutumu par tām balsīm, kuŗu uzskatā pēckaŗa desmit gadu periods "nosvītrojams no latviešu padomju dzejas vēstures ar argumentu, ka sakarā ar personības kultu tajā esot maz dzejas vērtību" (LuM 27.2). Runājot par to pašu žanru, Dr. Krauliņš neizpratnē jautā, kādēļ piemirstas Brāļu saimē (apbalvots ar Staļina prēmiju 1948.g.) autora, Tautas dzejnieka Sudrabkalna tradicijas, īpaši viņa "cieņa pret citām tautām, vispirmām kārtām pret krievu tautu", kādēļ no "aptveres" izkritusi Tautas dzejniece Milda Ķempe, kuŗas dzejdarbos esot "vairāk laikmetīgas gudrības nekā vienā otrā skeptiskā smīnā", kāpēc tikai šur tur gaŗāmejot pieminēts viens no latviešu "dzejas progresa karognesējiem" Andrejs Balodis, kas nodarbojas ar tādu nozīmīgu temu risināšanu kā Ļeņins un partija, tauta un revolūcija, Oktobris un Padomju Latvija, padomju vara un tautu draudzība? (LuM 12.2).

 

LTTERATŪRZINĀTNE

Šāda atmosfaira, protams, ne tikai nestimulē īstās literātūras kritikas un literāturas pētniecības attīstību, bet traucē visu tiešo literātūras procesu. Latviešu intellektuāļi nerimuši mēģina apstākļus mīkstināt. Viens no redzamākajiem Latvijas literātūras zinātniekiem Vitolds Valeinis līdzās pavisam sastingušām formulām nebaidās pieprasīt lielāku literārās dzīves demokratizāciju:

Vairāk praktizēta dažādu, arī pretēju, domu izteikšanas iespēja veicinātu literārās dzīves demokratizāciju, vērtējumu kritēriju stabilizāciju, izvērstāku izvērtējumu visiem mākslinieciskiem meklējumiem un atbilstošāku novērtējumu atradumiem (...) Kritika nav aicināta rakstnieku apkārt vadāt un mācīt. Ja kritika tiecas tiešā veidā mācīt un audzināt, bet rakstnieks cenšas ievērot un augt, tad ne kritika ir savā vietā, ne arī rakstnieks savā. Rakstniekam jādara darbs, sekojot vienīgi visdziļākajai personīgajai pārliecībai, uz ko ar didaktisku frāzi iedarboties nevar (LuM 13.11).

No socreālisma dogmatiķa par brīvdomības aizstāvi kļuvušais Edgars Damburs pievienojas liberālā marksistu kritiķa un polītiķa Anatolija Lunačarska (1873-1933) tezei, ka mākslas darba uzdevums nav veikt "vienīgi ideoloģisku funkciju" un atspoguļot dzīves tikumus un netikumus, bet būt patstāvīgai katēgorijai, kas ietveŗ sevī ētiskas un aistētiskas vērtības. Vecumdienās viņš pat sācis apšaubīt socreālistisko atzinumu, ka rakstnieks ir savas šķiras acis un ausis, ka literātūra ir sabiedrības šķiras un grupu ideoloģijas jūtu, domu, centienu un cerību izpausme tēlos. Vai tikai šī teze neesot "patvarīgi izrauta no konteksta?" aizdomīgs jautā Damburs.

Jau kopš nacionālās literātūras sākumiem latviešu literāti cenšas pēc iespējas daudz un plaši atspoguļot visjaunākās parādības pasaules rakstniecībā, iepazīstināt lasītājus ar visu vērtīgo un interesanto, ko sniedz cittautu rakstnieki. Šī vērtīgā un respektējamā tradicija turpinās līdz pat 1940.g. vasarai. Mūsdienās - neraugoties uz situācijas relātīvu uzlabošanos pēdējos 15 gados­ - pārlapojot Karogu un Literatūru un Mākslu, pretim dveš tāda kā provinciāla nošķirtība un pieticība, noslēgšanās tikai pašu šaurā literātūras čaulā. Pārskati par ārzemju literātūrām un to problēmām izvērsti gaužām vāji un tendenciozi. Latviešu lasītājam neatsegta paliek pat pārējo padomju imperijas tautu literātūru attīstības līnija. Ļoti nerēgulāri parādās recenzijas par grāmatām svešvalodās, tāpat par latviešu valodā tulkotām grāmatām. Nav arī iespējams izsekot pēc abu galveno literāro publikāciju slejām, kas, teiksim, gada laikā jauns parādījies latviešu literātūrā. Literātūrkritiski pārskati, kas vērtētu Latvijas literārās parādības kopumā, bija brīvības posmā un arī pirms tam. Pavisam maz publicē atsevišķu autoru daiļrades plašākus apskatus un kritiskus vērtējumus. Mūsu literāti labi zina, ka salīdzinošā analize ir "kritikas profesionālā brieduma apliecinātāja", bet līdz šim grūti runāt par īsti nopietnu literātūras sakaru pētīšanu, par mēģinājumiem iesaistīt latviešu literātūru plašākos kopsakaros. Nav pat nevienas monografijas, kur būtu salīdzināts Latvijas rakstniecības un mūsu kaimiņtautu literārais devums. Lūk, ko par šiem jautājumiem saka Damburs:

Tak nenoliegsim arī to, ka pietrūcis vērienīguma, kritika it kā baidījusies ierunāties pilnā balsī, aptvert literāro parādību kompleksu globālākā mērogā. Pārāk ilgi kavējusies pašu sētā (...) Šajā ziņā stipri atpaliekam no saviem priekštečiem...

Ar zināmu nostalģiju viņš piemin dzīvo garu un brīvo domu, kas pāršalkusi latviešu kultūras laukam pirmspadomju laikā "kā svaigs, paskarbs vējš" (K 3). Arī literātūras zinātniece V. Vāvere akcentē nepieciešamību "pārvarēt līdzšinējo vienpusību" literātūras sakaru pētniecībā un pievērsties šim jautājumam "visā tā plašumā un daudzveidībā", kas būtu svarīgi ne tikai kā jauns faktu materiāls, bet "palīdzētu atrisināt arī mūsu literatūras vēstures un teorijas jautājumus" (Latviešu un Rietumeiropas literatūra, 10.lp). Valeinis savukārt sūdzas par kritikas vēstures trūkumu, kas nepieciešama kritikas metodoloģijas pilnveidošanai (LuM 13.11). Ingrīda Kiršentāle it kā neizpratnē piemetina, ka ar literātūras vēstures jautājumiem pašlaik nenodarbojas ne Valodas un literatūras institūts, ne Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejs, bet kritiķis Pēteris Zeile grib, lai beidzot klajā tiktu laista brošūru serija par nozīmīgiem, aktuāliem aistētikas, literātūras teorijas un kritikas jautājumiem (K 2). Saulcerīte Viese un Harijs Hiršs ir satraukti par to, ka nekas neesot darīts, lai dziļāk un sistēmatiskāk izanalizētu, "ko devusi šodienas un vakardienas latviešu dzeja, ko devusi latviešu dzeja kā mākslas veids un kā tautas garīgā portreta atklājēja". Šādu rūpīgu pētījumu par vispārīgiem un latviešu dzejas jautājumiem trūkums iedarbojas ļoti negātīvi uz visu latviešu dzejas procesu (LuM 6.2., 20.3).

Neraugoties uz nepilnībām literātūras kritikas operātīvajā dārba laukā, pēdējā gada laikā recenziju jomā manāms pacēlums. Šķiet, krietna tiesa literātūras vērtētāju vismaz daļēji tiecas atvirzīties no oficiāli apstiprinātiem socioloģiskajiem kritērijiem, no "neskaidrību" un "pārprotamību" uzskaites idejiskā saturā. Uzmanības centrā laiku palaikam izvirzās literātūras būvmateriāls - valodas stils, izteiksmes līdzekli, formas meklējumi, struktūras veidojumi. Šad tad manāma vēlēšanās pārvērtēt literātūras uzdevumus, paraudzīties uz tiem no augstākām virsotnēm, pārvarēt vienpusību un izveidot latviešu kritiku vismaz tikpat vispusīgu, kāda tā kādreiz bija. Šīs apsveicamās tēndences, protams, saistītas ar cīņu pret kanoniskiem vērtējumiem un roku saistītājām ždanovistiskajām koncepcijām, ar peldēšanu pretēji polītiskā konjunktūrisma straumei. Tiesa, par paradumu ir kļuvusi visai viduvēju jaunās audzes autoru apveltīšana ar dažādu pakāpju superlātīviem, bet tas ir saprotams, jo pat vājākie sit pušu vanagu, muižnieku, grantu, baložu un gribuļu konservātoriskos socreālisma formu un satura ražojumus. Spēju ielūkoties daiļliterātūrā no jaunrades prakses puses, t.i., izpratni, ka īstam māksliniekam savs talants jāapliecina nemitīgā meklējumu nemierā, ka viņam jāiet vēl nestaigāti ceļi, jāpasaka vēl nepateiktais, izgājušā gadā recenziju lappusēs demonstrējuši citu starpā A. Skurbe, I. Bratka, I. Tunķelis, I. Čaklā, B. Remass, I. Kronta. Viņiem jāpievieno pazīstamu dzejnieku (0. Vācieša, K. Skujenieka u.c.) recenzijas. Viens no sasāpējušākiem jautājumiem ir jaunu talantu piesaistīšana, jaunu latviešu kritiķu sagatavošana­ - tā lielā mērā atstāta pašplūsmei, jo LVU filoloģijas fakultātē, kur gatavo tikai literātūras skolotājus, pietrūkst dziļāku zinātnisku un teorētisku studiju.

Vērtīgākie pērngada veikumi literātūrzinātnes klāstā attiecas uz dažādiem pagātnes jautājumiem. Paliekoša nozīme kuŗas katras tautas kultūras dzīvē ir zinātniski apstrādātām bibliografijām. Tāda ir V. Grebles sastādītā un Latvijas ZA Valodas un literatūras institūta publicētā Latviešu vēstītājas folkloras un folkloristikas bibliogrāfija,

 

 

(Turpinājums nākamajā numurā)

 

 

* Krievu militārā komanda "Uguni!"

Jaunā Gaita