Jaunā Gaita nr. 90, 1972

 

 

Jāņi pagājuši, un, kaut arī aizlijuši, preses liecības par tiem ļoti labas. Trakas lietas tomēr notikušas Priedainē, kā to liecina rindas no raksta „Jaunumi Priedaines Jāņos” Laika 1. jūlija numurā:

Pēc teātŗa izrādes Jāņu nakts ieskaņas, izskaņas un līksmība norisinājās ap atsevišķiem galdiņiem draugu pulciņos. Arī šoreiz „iztika” bez līgo dziesmām, un papardēm plauka ziedi turpat ērti sasniedzamā deju laukumā.

Ko nozīmē papardes ziedēšana, to man lasītājiem nevajadzēs stāstīt. Bet pašā dejas laukumā? Nedzirdēti un neticami! Pat tautasdziesma brīdina:

Visas lauku puķes zied,
papardīte, tā nezied;
tā zied Jāņu naksniņā,
kad ļautiņi neredzēja.

Dziļā sašutumā šo rindu autors pēkšņi atcerējās kaut kur dzirdētu „vecu rīmi”, ko „uzlabotā” redakcijā ieteicu Priedaines bezbēdīgiem Jāņu svinētājiem:

Nāk vilciens drebēdams pie visām kniedēm.
Ak paejiet jūs nost no sliedēm!
Vai nevarat jūs paiet tur zem priedēm.

 

*

Tanī pašā laikraksta lappusē lasām Mineapoles chroniku, kuŗā attēlotas kāda latviešu dubultkvarteta bēres:

Mineapoles-St.Paulas latv. ev. lut. draudzes koris savu 20 gadu pastāvēšanu atzīmēja ar koncertu un koŗa vakaru Latviešu namā. Klausītāji kori un solisti Mirdzu Virziņu sumināja ilgiem aplausiem. Koŗa sastāvs bija papildināts ar DV vīru dubultkvarteta Latvis ansambļa dalībniekiem. Diriģents Žoržs Šmits, kas daudzus gadus vada kori un arī dubultkvartetu, pēc dubultkvarteta izpildītām dziesmām deva īsu pārskatu par tā 20 gadu darbību un pieteica ansambļa likvidēšanos jaunu dziedātāju trūkuma dēļ. Klātesošie šo ziņu uzņēma ar lielu nožēlu, jo daudzus gadus dubultkvartets Latvis bija Dvīņu pilsētu simbols, kas ar savu plašo dziesmu repertuāru kuplināja daudzus sarīkojumus un piemiņas aktus. Latviešu nama paju diriģents novēlēja DV apvienībai. Katrs dziedātājs saņēma ziedu. Koŗa priekšnieks H. Nora ar īsu pārskatu par koŗa darbu 20 gados pateicās visiem dziedātājiem, it sevišķi diriģentam Ž. Šmitam, par nokalpotiem daudziem gadiem pasniedzot ziedus, it sevišķi tiem, kas dziedājuši jau no dibināšanas dienas un novēlēja, lai koris paliktu tumšo mākoņu neskarts. Draudzes vārdā sveica A. Spārninš. Pēc koncerta visi pulcējās koŗa vakarā, pavadot laiku dejās un dziesmās.

Trimdas sabiedrību un vietējo organizāciju vadību šis gadījums, droši vien, neuztrauks. Arī bēres nodzertas spoži, skat. raksta pēdējo teikumu.

 

*

Klīvlendas dziesmu svētku koŗa dziesmu konkurss beidzies visai bēdīgi. No iesūtītām desmit (!) dziesmām godalgotas divas: 1. godalga E. Šēnfeldam par jaukta koŗa dziesmu „Veļu psalmi” (M. Ausala), 2. godalga V. Baštikam par jaukta koŗa tautasdziesmas sabalsojumu „Kaŗavīra līgaviņa”. No atvēlētiem 900 dol. izlietoti tikai 300. Kāpēc tāda neatsaucība dziesmu svētku simtgades konkursam? Vai konkursi jau savu laiku izspēlējuši, kā to teica prof. T. Ķeniņš pirms dažiem gadiem, uzsvērdams, ka tie mūsdienās piemēroti tikai jaunatnei? Vai komponisti neuzticas žūrijas komisijas sastāvam (šoreiz V. Bērzkalns, A. Kalnājs, K. Lietiņš)? Raksturīgi, ka šis bija pats pirmais konkurss, kuŗā nepiedalījās komponists Jānis Norvilis, citādi ļoti aktīvs un produktīvs konkursu līdzgaitnieks.

 

*

14. maijā komponiste Lūcija Garūta svinēja savu 70. dzimšanas dienu. Šinī sakarā vairāki raksti par viņu parādījušies kā Karogā, Literatūrā un Mākslā u.c. Pieminēta viņas opera Sidrabotais putns (1938. g.), klavierkoncerts (1951. g.), simfoniskā teiksma „Zelta zirgs” (1958. g.), Gagarinam veltītā kantāte „Viņš lido” utt. Nekur nekas nav teikts par viņas divdesmitos gados sacerēto operu Pasaka par nāvi, (teksts pēc Ed. Vulfa traģēdijas). Garūta bija ievērojama arī kā izcila pianiste – pavadītāja, piem., Ādolfa Kaktiņa, Marisa Vētras, Mildas Brechmanes-Štengeles un Hertas Lūses koncertos. Daudz baltu dieniņu komponistei vēlēs arī latvieši svešumā, jo vairākas viņas solo dziesmas, tāpat kādu patriotiski aizraujošu kantāti vēl šodien dzied trimdas solisti un koŗi.

 

*

Visjaunākajā rakstu krājumā Latviešu mūzika (izdots Rīgā, 1972. g.) atrodam plašu Lijas Krasinskas apceri „No latviešu operas vēstures”, kas savukārt būs fragments Latviešu mūzikas vēstures 1. sējumam (autori Jēk. Vītoliņš un L. Krasinska), kuŗu paredzēts publicēt visā drīzumā. L. Krasinska apskata Jēkaba Ozola operu Spoku stunda (Jēkaba Dubura librets), kas uzvesta Rīgas Latviešu teātrī 1893. g., tad Ādama Ores operu Gunda (Loringhovena teksts), izrādīta 1899. g. Berlīnē, vēlāk arī Vīnē, Leipcigā un Odesā. Lasītājus vairāk varētu interesēt Emīla Dārziņa nepabeigtās operas Rožainās dienas (pēc Ed. Vulfa lugas libretu veidojis dzejnieks Kārlis Jēkabsons). Diemžēl, tikai maza daļa šīs mūzikas saglabājusies un jāpievienojas raksta autores zīmīgām beigu rindām:

Rožaino dienu traģiskais liktenis skaŗ ne tikai Dārziņa mantojumu, bet latviešu mūzikas vēsturi vispār, jo nav šaubu, ka ar šo Dārziņa darbu varētu datēt latviešu operas dzimšanu.

 

*

Tieši pēdējā laikā nevaru tikt vaļā no neērtas sajūtas, ka esmu saviem lasītājiem galīgi apnicis vai pat vēl ļaunāk. Tādēļ šoreiz galveno vārdu došu komponistam Marģerim Zariņam. Meistarīgo skaņradi izrādās skūpstījusi arī otra mūza – literātūra un tikpat karsti kā pirmā – mūzika. To liecina viņa noveles un stāsti Sapnis vasaras naktī (197l. g. Tilta apgāds), tāpat „Optimistiskā dzīves enciklopēdija” (1972. g. Karoga 3., 4., 5., 6. num.) utt. Nupat klausos viņa skaņu plati, kuŗā ieskaņots „Concerto Innocente ērģelēm un kamerorķestrim”, „Variācijas par tēmu BACH ērģelēm” un „Bilitis dziesma (senfranču poēzija) mecosoprānam, ērģelēm un ģitarai”. Platei glīts krāsu apvalks ar konspektīviem Oļģerta Grāvīša kommentāriem. Mazliet traucē neveiklais angļu valodas pārcēlums, piem., diriģents Lifšics pārvērties par Lifshits. Mūzika pierāda, ka joprojām nav zemē metamas vecās mūzikas formas un pat tradicionālie akordi. Paklausaities paši!

Aculiecinieki-viesi Latvijā sajūsmināti stāstīja arī par viņa mūzikas pirmatskaņojumu 20. maijā Doma koncertzālē. Tas bija „Koncerts – triptichs ērģelēm, kamerorķestrim un elektriskām ģitarām”. Komponists pats paskaidrojis, ka ierosmi skaņdarbam smēlies Polijas ceļojumā Krakovas katedrālē, vērojot Vitus Stvoša (1440.-1533.) kokgriezuma triptichus. Kompozīcijā paspīd arī kāda poļu tautasdziesmas intonācija. Bet nu lai runā pats komponists Marģeris Zariņš rakstā Literatūras un Mākslas 20. maija numurā par visai intriģējošu tematu.

Imants Sakss

 

 

POZNAŅAS PAVASARIS, HEPENINGI UN MŪZIKAS DEMONTĀŽA

Ik gadus aprīli Poznaņā tiek rīkots modernās mūzikas festivāls. Šoreiz saņēmu poļu Komponistu savienības personīgu ielūgumu piedalīties divpadsmitajā Mūzikas pavasarī „kā novērotājs”. Ar prieku un sajūsmu paklausīju kolēģu aicinājumam, sēdos lidmašīnā un cauri Varšavai, kur visu 26. aprīļa nakti un nākamo rītu bija snidzis un putinājis sniegs (mani sagaidītāji teica, ka tas šoziem vispār pirmais!), devos uz senseno poļu pilsētu, ko par Poznaņu sauc. Visnotaļ jutu draudzīgu, pat sirsnīgu attieksmi, neliekuļotu viesmīlību. Noklausījos desmit festivāla koncertus, ierados pārrunās, jaunrades sanāksmēs, neskaitāmās pieņemšanās. Vēroju diskusijas, pats gan tajās nepiedalīdamies. Savus uzskatus aizstāvot, poļu kolēģi mēdz būt ļoti nelokāmi, nekad nelaipo, neielaižas kompromisos. Tur uz vietas man būtu bijis neērti zākāties, īpaši vēl, kad tiku pacienāts ar asins sārtu un smaržīgu poļu vīnu, tāpēc savas kritiskās piezīmes noriju reizē ar cienastu, tēloju sfinksu un svēti nolēmu, atbraucis Rīgā, visus iespaidus izklāstīt uz papīra (tāda nu reiz ir mana jaunākā aizraušanās). Būšu savu poļu kolēģu cienīgs: rakstīšu bez aplinkiem, kas patika un kas nepatika, pie tam esmu pilnīgi pārliecināts, ka raksts neapēnos manis paša no sirds teiktos tostus par godu poļu mūzikas dzīves možumam, dzīvīgumam un daudzpusībai.

 „Poznaņas pavasaris” vēl skrupulozāk nekā „Varšavas rudens” seismogrāfiski atzīmē tālus un tuvus satricinājumus, ko radījuši modernās mākslas izvirdumi. Šo festivālu zināmā mērā varētu pat pielīdzināt modes skatei: lūk, tā mēs, „modernie”, šogad tērpsimies, lūk, jaunākie modeļi. Protams, mākslas modeļi. Dzirdēju izteikumus, ka nupat jau daudz kas novecojies, par ko mums vēl nesen bijis priekšstats kā par kaut ko ultramodernu. Šēnbergs, Albans Bergs – visi tie esot gluži vienkārši jaunromantiķi.

Sērijas, puantilisms – pārdzīvotas lietas. Kšistofs Pendereckis esot sevi izsmēlis, tāpēc arī viņam festivālā šoreiz neviena skaņdarba. Tagad ceļš ved tālāk: uz pilnīgu mūzikas demontāžu!

Protams, tā ir krasākā nosliece. Festivālā taču bija reprezentēts arī Vitolds Ļutoslavskis, arī nesen mirusī ārkārtīgi vitālā Gražina Baceviča (viņas Ceturtais stīgu kvartets – brīnišķīgs un svaigs kontrasts otrajā kamermūzikas koncertā). Festivālā skanēja pat daži ļoti tradicionāli skaņdarbi, bet tie bija jau diezgan sen sacerēti, tātad nepauda šodienas tendences. Dominēja sonoristika, aleatorika un pēdējā atblāzma no nogrimušās mākslas (kuru kādreiz sauca par mūziku) – hepenings. Vesels koncerts bija veltīts Rietumu avangardistiem: Busoti, Andriesenam, Dakvortam, Haubenštokam-Ramati un Džonam Keidžam, hepeninga karalim. Diemžēl koncertu lielum lielā daļa notika pustukšās telpās, kaut arī pilsētā visur bija izlīmētas afišas. Klausītāju pulciņš sastāvēja no mums, komponistiem, komponistu sievām un sievasmātēm, tātad sabiedriskā nozīmība apmēram tikpat liela kā lielgabala šāvienam tukšā gaisā....

Ko nepaspēja Ēriks Satī, to mūsu gadsimta sešdesmitajos gados konģeniāli pabeidza Džons Keidžs. Nošu raksts, tematisms – iznīcināti! Mūzika demontēta: nekur un nekādos apstākļos nedrīkst atskanēt motīvs, arī ne sērija. Vien atrautas skaņas! Katrā ziņā deformētas un izkropļotas: augstākās un zemākās, glisando, „flateri”, elektroniskie efekti. Keidžs demontē pat mūzikas instrumentus un to dabu: klavieres pārvērš sitamajā instrumentā (dauzot tieši pa stīgām, metot klavierēs tenisa bumbiņas un naglas), izpildītāji spēlē, ko grib un kad grib, pārējo laiku staigā pa skatuvi un „izrāda mūziku” Taču šādā uzvedumā nedrīkst pieļaut loģiskas vai sadzīviskas mizanscēnas, visam jābalstās absurdā. Izpildītājs dara to, kas tam acumirklī ienācis prātā.

Hepeninga teorētiķi mākslas būtību atvasina no bērnu vēlmes spēlēties. (Bērni apgāž krēslus, sasēžas un tūtinādami brauc automobiļos uz Popokatepetlu.) Mākslinieki radīšanas brīdī esot tādi paši bērni. Tad nu klausītājiem jāpārvarot skatuves barjera”, un sākšoties kopīgā spēle – hepenings.

Jūs jautāsit: kāds tam visam sakars ar mūziku? Sakars tāds, ka klausītāju klātbūtnē tiek iznīcināta mūzika, apsmieti mūzikas instrumenti, piesārņota un piemēslota skatuve. To visu no zāles pirmajām rindām noskatās solīdi kontrapunkta profesori sirmām galvām, valdīdami žāvas, bet neriskēdami piecelties, nospļauties un aiziet, jo „modernie” tos tad izsmies un sauks par atpakaļrāpuļiem un tradicionālistiem.

Interesējos, kāda perspektīva šai demontāžai. Kāds kolēģis smiedamies teica tā:

 – Pēc simt gadiem, kad mūzikā viss būs „pa tīro”, atnākšot divi mērkaķīši un izgudrošot pirmo meldiņu – fa, sol, la, fa, sol, fa... Visi nu būšot sajūsmā par kolosālo jaunatradumu, un mūzikas attīstība varēšot sākties par jaunu.

Gandrīz pēc Špenglera!...

Marģeris Zariņš
Literatūra un Māksla

Jaunā Gaita