„Šī konference nemaz neatbilst pašreiz novērojamai tendencei par nepatīkamajām Baltijas valstīm nemaz nerunāt”, izteicās kāds no referentiem, vērodams trīs Baltijas valstu karogus plīvojam virs Šeratona viesnīcas pašā Stokholmas centrā. Arī tā varēja vērtēt šo augsta līmeņa zinātnisko konferenci taisni „Drošības un sadarbības konferences” priekšvakarā. Spekulējot tālāk, varēja sagaidīt, ka taisni šoreiz Baltijas problēmu pētnieki saņems vismazāko oficiālo atbalstu no uzmanīgo zviedru iestāžu puses, bet notika pretējais: bez ļoti plašā ekonomiskā un morālā atbalsta, konferencē ieradās Zviedrijas sociāldemokratu partijas starptautiskās nodaļas sekretārs Bernts Karlssons, speciāli uzsvērdams savas partijas pozitīvo nostāju pret šo sarīkojumu. Vai bailes no draudīgā Pax USA-Sovietica, kas laupītu mazajām valstīm manevrēšanas iespējas, vai vienkārši gaidāmās vēlēšanas Zviedrijā šā gada 16. septembrī?

Jau atklāšana Šeratona viesnīcas „Sudraba zālē” izvērtās iespaidīga. Konferenci ar uzrunu atklāja Dr. Brūno Kalniņš 8. jūnijā, pulksten 10.00, apsveikdams klātesošos un izteikdams dziļu nožēlu, ka kopējā darbā nav iespējams piedalīties zinātniekiem tieši no Baltijas zemēm, kur interese, dabiski, ir vislielākā. Var piemetināt, ka konferences gaitu diezgan plaši atreferēja radio „Amerikas Balss” un arī „Liberty”, tā kā informācija par šo sarīkojumu Latvijā nonāca ātri. Arī vairākiem no konferences rīkotājiem bija iespējams personiski izteikties šajos raidījumos. No Zviedrijas izglītības ministrijas konferenci apsveica tās internacionālā sekretariāta vadītājs Ilmārs Beķeris. Dr. Edgars Andersons apsveica konferenci no Baltijas Institūta „brāļu” organizācijas: „Association for the Advancement of Baltic Studies in Northern America” un deva pārskatu par šīs organizācijas darbību un plāniem. No baltvācu „Die baltische historische Kommission” sveicienus nodeva Dr. fon Taube. Dr. D.A. Loebers nebija varējis ierasties paredzētā laikā, lidlauku apkalpes streiku dēļ Vācijā, tādēļ viņa vietā savu nākamai dienai paredzēto referātu lasīja Brūno Kalniņš − „Kā Latvija tiek pārvaldīta? Varas aparāta struktūra”, parādot parallēles valsts pārvaldes un partijas struktūrā un partijas faktiski noteicēju lomu varas sadalījumā. No pirmās dienas referentiem vēl būtu izceļams lietuvietis Dr. A.C. Matulis, kas briljantā analizē apskatīja baltiešus kā literāras figūras Solžeņicina darbos un fil. lic. B. Hagordu, kas referēja par zinātnisko sadarbību Zviedrijas un Baltijas starpā neatkarības laikā. Vēlāk pēcpusdienā Stokholmas pilsēta bija lūgusi kongresa dalībniekus uz pieņemšanu pilsētas namā, kur pilsētas domes priekšsēdis Ēvalds Johansons apsveica konferences dalībniekus. Šo ielūgumu var vērtēt kā sevišķu uzmanības parādīšanu. Pēc pieņemšanas un pilsētas nama apskates dalībnieki tika aicināti piedalīties izbraukumā pa Stokholmu.

Tālākā konferences darbība norisinājās „Ziemeļvalstu kultūras centrā” Heselbijas pilī, kas celta 17. gs. beigās un atrodas ap 20 km no Stokholmas centra. Šo īpašumu pārvalda un uztur visu piecu ziemeļvalstu galvas pilsētas. Tomēr, pirms pieskārāmies tālākai konferences gaitai, derētu iepazīties ar Baltijas Institūta organizēšanu un tā vadītājiem. Tas nodibināts 1970. gadā ar sēdekli Stokholmā, un tā mērķis ir veicināt Baltijas reģiona problēmu pētīšanu. Tam pašreiz ir ap 50 locekļu, galvenokārt no latviešu un igauņu vidus, kas ir majoritātē Zviedrijas baltiešu starpā. Institūta darbība norit trīs sekcijās: sociālo zinātņu, vēstures un lingvistiski-literārā sekcijā. Tā priekšsēdis ir fil. Dr. Brūno Kalniņš, vicepriekšsēži Dr. phil. K. Ceginskis un fil. Dr. E. Nīmans (Nyman), sekretārs J. Rebane, kasieris civ. ekon. Arvo Horms, bez tam kā piesēdētāji vadībā ieiet prof. A. Aizsilnieks, prof. Velta Rūķe-Draviņa, fil. lic. U. Ģērmanis, doc. Andrejs Johansons un Kaiju Lepiks.

Bez Baltijas problēmu studiju veicināšanas Institūta mērķos ietilpst arī atbalsta sniegšana līdzīgiem pasākumiem citās vietās, zinātnisku konferenču organizēšana, lekciju un studiju ciklu rīkošana un pētījumu publicēšana. Saprotams, šī darbība nav aprobežota ar baltiešu vai baltiešu cilmes zinātniekiem vien, bet lūko vienot visu tautību zinātniekus, kas nodarbojas ar Baltijas problēmām.

No līdzšinējiem sarīkojumiem var minēt 1971. gadā no 4.-6. jūnijam notikušo simpoziju par baltiešiem Zviedrijā un Baltijas Archīva sadarbībā ar Zviedrijas Valsts Archīvu un Baltijas Institūtu 1973. gada 19. janvārī rīkoto simpoziju par Baltijas archīvu jautājumiem kopā ar plašu un unikālu Baltijas archīvu materiālu izstādi, izmantojot Zviedrijas Valsts Archīva fondus. Izstāde radīja tik lielu interesi zviedru un baltiešu sabiedrībā, ka to nācās divas reizes pagarināt. Interese bija manāma arī no citas puses: padomju vēstnieks izteica mutvārdu protestu zviedru ārlietu ministrijā, gan negūdams izpratni. Viņu sevišķi satraukusi dokumentācija no Baltijas tautu neatkarības perioda. Var pieminēt, ka sakarā ar šo izstādi no zviedru puses tika izteikta gatavība vajadzības gadījumā aizdot materiālus (kartes u.c.), ja kāds baltiešu apgāds vai institūcija tās vēlētos reproducēt.

Baltijas Institūta lielākais sarīkojums un vispār lielākā zinātniskā konference Eiropā par Baltijas jautājumiem, kas pēckaŗa periodā noturēta, turpināja darbību 9. jūnijā. Konferences oficiālās valodas bija angļu un vācu, bet viss lielais vairums referātu tika lasīti angļu valodā. Pavisam tika nolasīti 72 referāti no 12 dažādām valstīm, vairumā gan no Ziemeļamerikas, un konferencē piedalījās ap 140 reģistrētu dalībnieku. Darbs priekšpusdienās risinājās plenārsēdēs, kuŗās katru dienu nolasīja četrus referātus, bet pēcpusdienas sesija trīs sekcijās: lingvistiskā un literārā; vēstures un sociālā un polītiskā. Prezentācijai bija paredzētas tikai 20 minūtes, 10 minūtes diskusijām, kas izraisīja protestus no dažām pusēm. Dabiski, ka lielu daļu referātu nebija iespējams nolasīt pilnībā, tāpat bieži neatlika laika diskusijām aprobežotā konferences laika dēļ, tomēr cits atrisinājums nebija iespējams. Konferences materiāli tiks publicēti vēlāk rudenī, un tad ar tiem varēs iepazīties katrs visā pilnībā. Šeit nav iespējams atzīmēt un kommentēt katru no nolasītajiem referātiem, tādēļ atzīmēšu tikai dažus. Prof. Velta Rūķe-Draviņa lasīja par „Latvian Folksongs as a Source for Studies in Lexical and Syntactic Synonymy”. Tautasdziesmu tematikai pieskārās arī prof. Vaira Vīķe-Freiberga − „The Poetic Imagination of the Latvian Dainas”. Mag. phil. Miķelis Bukšs lasīja par „Die Verbreitung der alten Lettgallen östlich der heutigen Grenzen”, prof. P. Peters Rebane − par „The Bishops of Tallinn and Related Problems During the last Century of Danish Rule in Estonia” un doc. Andrejs Johansons − par „Herder und Harder”. Labi nostrādāts un izcili prezentēts bija fil. kand. Jāņa Zalcmaņa referāts „Die Preisgabe der baltischen Staaten an Russland 1939 − Eine bewusste Handlung der Reichsregierung”.

Prof. Andrieva Ezergaiļa referātu nolasīja Atis Lejiņš. Pats referents pārpratuma dēļ nebija varējis ierasties. Dr. T.G. Fennels no Austrālijas stāstīja par „Is there an Instrumental Case in Latvian?”, bet prof. Edgars Andersons − „The Role of the Crimean War in Northern Europe” un prof. Jānis Trapāns − „The Latvian National Awakening 1860-1866”, prof. N. Balabkins − „Carl Ballod and His Work in the Field of Economics”, prof. A.P. Aizsilnieks − „Sovietization of Consumers’ Co-operation in the Baltic States”.

Pēdējā dienā fil. kand. Juris Kronbergs plenārsēdē referēja par „Reminiscences of Latvian Literature and History in the Poetry of Jānis Peters”, bet fil. lic. Uldis Ģērmanis pieskārās ļoti interesantam pilsoņu kaŗa epizodam Krievijā − „Some Observations on the Yaroslav Revolt in July, 1918”.

Konferences izskaņā civ. ekon. Andress Kings stāstīja par „The Baltic States Today”, noraidot negatīvās un drūmās nākotnes vīzijas. Pārliecinošā analizē viņš pierādīja, ka Baltijas tautu fiziskā un garīgā pretestība nebūt nav salauzta. Vispārējo. gaišo noskaņojumu vēl pasvītroja prof. Fēlikss Oinass, norādot, ka dalībnieki varējuši pulcēties šeit ziemeļu pavasara skaistākā laikā, kam Baltijas tautu folklorā un mitoloģijā ir kardināla nozīme un kas kulminē Jāņos − ziemeļu vasaras saulgriežu svētkos.

Runājot tieši par zinātnisko konferenci, nevaram aizmirst arī kādu nozīmīgu blakus sarīkojumu: latviešu mākslinieka Rudolfa Kronberga un igauņu mākslinieka Hermana Talvika gleznu izstādes no 7.-11. jūnijam.

Nobeigumā dažus jautājumus izdevās uzdot Dr. Brūno Kalniņam, Baltijas Institūta vadītājam.

Ko jūs varat pieskaitīt pie konferences pozitīvajiem sasniegumiem?

Vispirms − plašo piedalīšanos, sevišķi no aizjūŗas zemēm. Gribu uzsvērt labo sadarbību ar Baltijas Institūta „brāļu organizāciju” Amerikā. Tālāk gribu izcelt to lielo pabalstu, kuŗu izdevās dabūt pat ar sevišķu zviedru valdības lēmumu, tāpat zviedru sociāldemokratu partijas pozitīvo nostāju pret šo sarīkojumu. Konferencei bez tam ir arī polītiska nozīme: „Amerikas Balss” katru dienu ziņoja uz Latviju par konferences norisi. Manuprāt, konferenci var uzskatīt par ļoti izdevušos, un es domāju, ka tas ir arī dalībnieku vairākuma uzskats.

Un negatīvās puses?

Varētu norādīt uz samērā mazo interesi Stokholmas latviešu sabiedrībā par šo sarīkojumu. Sevišķi bēdīgi, ka no tiem apmēram 50 latviešu studentiem, kas studē dažādās Stokholmas un Upsalas augstskolās, tikai daži bija izrādījuši interesi par konferences darbu.

Nākotnes plāni?

Mēģināsim no Baltijas Institūta piedalīties konferencē Čikagā nākamgad. Kā liekas, arī nākamā Baltijas studiju konference Eiropā būs jārīko Stokholmā pēc 2-3 gadiem.

b−