Reinholds Millers
SĀLS EZERS
Stāvot pie Lielā sāls ezera, kuŗa krasts lēnām aizslīd seklajos ūdeņos, skatītāju apžilbina saules spilgtums, kas, liekas, atspīd no katra smilšu graudiņa krāsu daudzveidībā. Ēriks Ērglis, samaksājis savu ieejas dolāru, tagad te stāvēja pēc triju dienu brauciena no Sanfrancisko un raudzījās tālumā caur vizuļojošo, sakarsušo gaisu. Plašums un mūžīgums bija pats iezīmīgākais, kas Ērikam iespiedās apziņā. Kādreiz sālainie ūdeņi esot pārklājuši lielu šīs valsts daļu - tā paskaidroja koka plakāts, viegli šūpodamies starp diviem smiltīs iespraustiem stabiem - un akmeņainie kalni, kas visapkārt redzami, bija mazas saliņas, pabāzušas spītīgas galviņas virs šļakstošiem viļņiem, kuri centās ierīt dzelmē visu Jūtas pavalsti.
Reiz arī plašas, varenas un mūžīgas likās Vinetas un Ērika kopīgās dzīves gaitas, Ēriks, šeit viens stāvot, domāja. - Tagad man šīs jūtas ir sarukušas un izgarojušas; atmiņas tik vēl rēgojas starp apziņu un zemapziņu, kā šī ezera izzudušā guļamvieta, par kuŗu liecina mazs plakātiņš, un neskaitāmas, neizlietojamas, smiltīm pārklātas jūdzes. Kaut kas jau paliek; gaŗāmgājējs to nevar neieraudzīt un sajūsmā rāda, cik gan varena ir dabas dāvana.
Novilcis kurpes, Ēriks taustīgiem soļiem pietuvojās ūdeņiem, kur mazs koka gabaliņš šūpojās vieglos vilnīšos, bet citādi turējās vietā, jo par vēju nevarēja saukt to mazliet nemierīgo, karsto dvašu, kas ezeram slīdēja pāri no tuksnešiem. Nobrāzums uz Ērika pēdas drusku iesūrstējās, kad tā iegrima dubļainajās smiltīs, kas padevās un mēģināja kāju ielenkt. Veselīga sāpīte, nodomāja Ēriks, es to droši esmu pelnījis, un viņš devās tālāk, atrotīdams bikšu galus, kuŗu krāsu šis sāļainais ūdens drīz izmaitātu.
Sāpīte pārgāja, un drīz Ēriks lēkāja kā jauns zeņķis pirmajā vasaras peldu izbraukumā. Nebija jau arī tik vecs - vēl ne 30 gadu. Aizmirsdams gaŗās bikses, Ēriks strauji laidās guļus siltajā ūdenī, iesitot tam ar vēderu kā plācenis uz pannas. Bija taču tikai divas nedēļas, kad viņš ar līdzīgu sajūsmu nometās blakus Vinetai tās mazajā dzīvoklītī, no kuŗa vannas istabas loga varēja saskatīt Sanfrancisko jūŗas līci un vareno Zelta Vārtu tiltu. Pārējos logus Vinetai aizēnoja lepnāk pacēlušās mājas.
Bija jau iespaidīgāks dzīvoklis, kuŗā abi tika aicinājuši draugus un rīkojuši ballītes. Labi, ka vēl bija Vinetas tagadējais mājoklis, tas līdzinājās iepriekšējam kā tagadējais Sāls ezers ar saviem sākumiem. Un Vinetas rakstāmgaldā mazā rožainā koka kastītē stāvēja liecība, kas, tāpat kā ezermalas koka plāksne, liecināja, kas te bijis un kam vajadzēja būt. Bet laulības dokuments nekādā ziņā nebija nozīmīgāks vai tuvāk patiesībai par archaiologu pētījumiem.
Ēriks iesāka peldēt, bet ātri vien izpētīja, ka tik seklā ūdenī neveicas. Viņš piecēlās un turpināja iešanu, celdams kājas augstu un ar ceļiem grūzdams ūdeni. Pēc simt soļiem likās, ka labi, ja ezers par vienu pēdu kļuvis dziļāks.
Ēriks pie sevis domāja - vai tiešām šo ezeru iespējams pāriet? Beidzot ūdens sniedzās līdz jostas vietai, un Ēriks atkal metās peldus.
Viņš bija labs peldētājs. Jau skolas dienās tas bija izdomājis, ka cilvēkam ar tādu vārdu Ēriks Ērglis ir pienākums izcelties, un līdz pēdējam vidusskolas gadam Ēriks izpelnījās jaunāku skolnieku cieņu, uzmanību un apbrīnu. Skolotājiem Ēriks arī gluži labi patika, jo citi, kas ietekmēja jaunākus studentus, bieži vien izcēlās ne ar sportu un labām atzīmēm, bet ar veiklu ņirgāšanos, palaidnību un prasmi dzert un smēķēt jau agros gados. Uzaudzis Amerikā, viņš labi pārstāvēja savus lepnos Latvijas senčus.
Ēriks izbeidza gaŗās, slaidās roku kustības un ļāva vieglajiem viļņiem sevi pašūpot. Viņš atcerējās, ka šinī ezerā gandrīz nav iespējams noslīkt - 36 procenti sāls aizņēma pārāk daudz vietas ūdenī, lai tur vēl kāds cilvēciņš spētu nogrimt. Varbūt, ka Ēriks, beidzis vidusskolu, par savu dzīvi bija līdzīgās domās - kur viņš vairs ar savām sekmēm varētu pazust? Atlika tikai vēl izplunčāties caur augstskolu, - tāpat kā tagad, drusku kājas pakustinot, viņa ķermenis slīdēja uz priekšu - un Ēriks pa dzīvi peldētu kā visi iekritušie gruži šajā ezerā.
Kaut kāda tumša masa rēgojās zem ūdeņiem. Ēriks drusku satrūkās, tad piecēlās kājās, jo ūdens sniedzās vēl tikai līdz krūtīm. Apskatījis žuburaino masu, drusku neticīgs smaids pārklājās viņa sejai. Vai tiešām Amerika tik daudz saražojusi šo mantu, ka arī te - Sāls ezerā, puskilometru no krasta, jāatrodas vecai, izrūsējušai automašīnai? Ēriks stāvēja mirkli, paskatīdamies uz krastu, tad uz melno metalla mudžekli, virs kuŗa vizuļoja ūdens. Kā tāda automašīna varēja šeit gadīties? Ar lielu ieskriešanos, varbūt kāds piedzēries iebraucis? Ēriks atkal ielaidās ūdenī, kuŗā varēja gluži labi atpūsties, ja muguru turēja taisni ar drusku atslietu galvu, un sapņainās domas izdzina veco rūsas graustu no galvas.
Otrā augstskolas gadā, kas gludi virzījās uz trešo, viņa dzīvē ienāca Vineta. Gluži tā - lēns smaids mirkli trīcēja uz guļošā peldētāja lūpām - gluži tā kā šī negaidītā, neizprotamā automašīna. Būdams dažā ziņā drusku jauns, drusku nepiedzīvojis, Ēriks gribēja jauno mantu labi izpētīt. Viņš bija jau agrāk izgājis ar dažu labu meiteni, dažu ne tik labu, bet Vineta bija latviete. Ar tādām Ērikam pieredzes nebija. Un galu galā, ja viņš būtu kāds medinieks no Dienvidamerikas džungļiem vai kāds no senajiem indiāņiem, kas šeit klaiņāja un šāva bultas uz bifeļiem, vai tad viņš, ieraudzījis šo iepriekš neredzēto parādību ūdenī, nebūtu aplūkojis, apčamdījis un beigās vedis uz māju? Ja kāds mūžā nav automašīnu redzējis, kā lai viņš zina, ka šī ir pamesta un nederīga?
Domu tecējums pārtrūka, un Ēriks ūdenī pārvēlās uz vēdera. Tā arī varēja brīdi gulšņāt, rokas izstieptas un galva pagriezta, lai būtu virs ūdens.
Drusku tā kā nekrietnas bija šīs domas, salīdzinot Vinetu ar pamestu, nederīgu automašīnu. Bet tomēr kaut kāda līdzība spiedās Ērika zemapziņā... pēkšņi Ēriks uzrāva galvu augšā un nospļāvās. Tik sālains! Kāds lielāks vilnis, atradis Ērika neuzmanības brīdī iespēju ieskriet nāsīs, tagad parādīja, ar ko šis ezers pasaulei pazīstams.
Vineta bija pazīstama mazajā Rietumvirdžinijas pilsētā, kur tā pavadīja jaunību mazā latviešu kolonijā, bet, cik viņa pazīstama, to Ēriks uzminēja vienīgajā braucienā, apciemojot viņas vecākus. Sanfrancisko jau par tādu Vinetu nekā nezināja.
Nu jā, nu, nebijām jau bērni, Ēriks sev atzinās. Negaidījām viens no otra bērna pagātni. Un nevaru teikt - drusku sāpīgas, drusku patīkamas jūtas saviļņoja Ērika seju - ka Vinetas pagātne tai būtu atņēmusi interesantumu. Gluži otrādi... jo vairāk es sāku iedomāties un uzminēt, jo ciešākas un stiprākas mūsu saites kļuva. Beidzot, es tikai sāpinājos par dažu viņas piedzīvojumu, kas pašai dzīvoja vairs tikai atmiņā un bija kļuvis vienaldzīgs.
Cik sālains gan bija šis ūdens! Ēriks atvēra muti, tad saprata, ka nebija nekā, ar ko lūpas nomazgāt, kamēr ticis krastā - ar roku pārvelkot sejai, tikai pabiezinās sālaino kārtu, kas ķērās pie ādas, kad ūdens izgaroja.
Ēriks atkal nostājās uz kājām un lēnām sāka virzīties uz krasta pusi. Būtu jau patīkami izpētīt, cik tālu tiešām var aizbrist... varbūt viņš varētu aizpeldēt līdz šī līča tālajam krastam, kas stāvu pacēlās no ūdens.
Ar Vinetu Ēriks bija gājis uz priekšu. Brīdis, kad viņš atjēdzās, ka ir dziļi ieinteresēts visos Vinetas pārdzīvojumos, bija arī tas punkts, kur viņš iebrida pāri galvai. Tad bija par vēlu savus soļus atstaigāt; bija vien jāpeld, un līdz ar to nekas vairs nebija kā agrāk. Šī Vineta, kuŗa bija četrus gadus vecāka par Ēriku un kuŗa nebija glītākā no meitenēm, kas tika redzētas viņam pie rokas, bija sākusi kļūt ne tikai par Ērika dzīves sastāvdaļu, bet kaut kā - par viņa paša personas sastāvdaļu.
Reiz, kad Vineta atteicās ar viņu iziet kādu citu pienākumu dēļ, Ēriks īsā mirklī pārdzīvoja dažādas emocijas - ieskaitot bailes. Tomēr jauneklis, kas vienmēr bija izcēlies savos pasākumos un kam bija pašapziņa, kuŗu piešķīra daudzu citu jauniešu sajūsma un apbrīna, mācēja arī izcelties Vinetas domās: tie apprecējās vasaras brīvlaikā pirms Ērika trešā augstskolas gada.
Lēniem soļiem, pa daļai iedams, pa daļai peldēdams, Ēriks virzījās uz malu, kur bija sācis savu iepazīšanos ar šo sāļo ezeru.
Kopējā dzīve ar Vinetu bija prasīga: rudenī Ēriks uz augstskolu atgriezties nevarēja. Bija jārūpējas, lai Vinetai būtu tādi apģērbi un tādas iziešanas, un vispār tāda uzmanība, lai tā justos droša sevī un Ērikā un nebažītos, ka varēja būt vai nu jaunāka, vai glītāka. Ēriks arī centās pierādīt, ka tieši tādu, kāda viņa bija, viņš gribēja.
Bet ap laiku, kad Ēriks būtu tuvojies pēdējā skolas gada beigām, Vinetas attieksmes ar viņu kaut kā mainījās. Likās, Vineta kaut kā kļūst pat mazāk prasīga, un tomēr vēl vienmēr gatavo gardas vakariņas un uzmana citas Ērika vajadzības - bet likās, ka Vineta dažos brīžos domā par galīgi citām lietām nekā savu dzīvi ar Ēriku. Drīz vien Ēriks sāka bažīgi domāt, ka Vinetai mazinās interese saņemt viņa skūpstu vai glāstu; likās gandrīz, ka Ēriks kļūst - nevis nepatīkams, bet nevajadzīgs. Ērikam sāka mākties virsū īstas šaubas par daudzām lietām. Viņa atmiņa sāka dzīvi atgādināt, cik daudz Vineta bija paspējusi uzzināt par dzīvi pirms viņa. Varbūt tur palika interesantas lietas, kas tagad, kad Ēriks ir izpētīts un interese par viņu izbalējusi, Vinetu velk atpakaļ.
Ērikam sāka šķidrāk klāties darbā; viņš sāka kavēt no rītiem un nepaveica visus uzdevumus. Ik mirkli viņa bažas mainījās ar mēģinājumu smīnēt par sevi: izskatīgais, spējīgais Ēriks Ērglis sadudzis par to, ka viņa sievas interese sākusi vērsties uz citām pusēm? Negribu būt iedomīgs, bet vai tiešām viņa labāku par mani būtu atradusi? Bet bažas turpinājās, un kādus mēnešus ievilkās tumšs posms Ērika dzīvē. Viņš izprata - vai domāja, ka izprot - ka Vinetai vairs nebija svarīgi, vai viņa dabūjusi labāko; viņai bija vajadzīga tikai pārmaiņa. Rūgtums un niknums sacentās Ērika izjūtās: kas tie tādi bijuši Vinetas agrākajā dzīvē, kas atstājuši viņu ar tik maz spējām īstas un labas emocijas atgriezt un uzturēt?
Draugs pateica Ērikam, lai nesviež prom vairāk no sevis kā jau izsviedis; un draudzene teica, lai nāk pie viņas dzīvot un vienu trešdienas rītu, saņēmis algu un nopircis pudeli liķiera, Ēriks Vinetu atstāja.
Viņa gaitas noveda uz Ņujorku, kur tas kādu laiku strādāja kurpju fabrikā, dzēra ar igauņiem piektdienā un latviešiem sestdienā, un atrada vairākas meitenes, kas likās ar mieru stāties Vinetas vietā. Pienāca sarīkojumu sezona. Sēžot krogū blakus diviem draugiem pēc gaŗas darba nedēļas, Ērikam gadījās uzmest aci latviešu avīzei, kur bija stāstīts par vairākiem sarīkojumiem. Viens bija Sanfrancisko, tam pievienota fotogrāfija, kuŗā starp daudziem jauniem cilvēkiem, kas stāvēja bariņā, bija arī Vineta. Viņa skatījās tieši uz aparātu, un likās - tās acis spīd cauri avīzei, pāri trim tūkstošiem jūdžu. Kaut kas viņas skatā bija pievilcīgs un patīkams, kaut kas prasīgs, tukšs un sāpīgs. Svētdienas rītā Ēriks bija ceļā atpakaļ uz Sanfrancisko.
Tas viss bija noticis pirms diviem gadiem. Atrazdams Vinetu pēc gaŗā brauciena no Ņujorkas, Ēriks bija sapratis, cik maz viņš saprot. Tas nebija viņš, kas pirmais ticis sāpināts, bet Vineta. Apzinādamās cik daudz no Ērika prasījusi, viņu nomāca vainas apziņa, ka tik daudz kā likt pārtraukt Ērikam augstskolu viņai nevajadzēja ņemt. Bet ja viņa būtu ļāvusi nobeigt - viņš būtu jauns, izskatīgs ārsts vai inženieris - cik ilgi viņa tādu noturētu. Vineta skatījās spogulī uz saviem bālajiem vaigiem un jutās baiļu, šaubu un bažu nomākta. Uz rīta pusi viņa saprata, ka Ēriku viņai nav tiesības noturēt, varbūt pat nebija prāta darbs apprecēt; viņiem jāšķiras, lai viņš atrastu dzīvē savu līmeni. Viņa apņēmās būt pietiekami dzelžaina, lai viņu nevis atstātu, bet aizdzītu.
Šinī dziļāko jūtu atgriešanās brīdī Ērikam atlika viņai noprasīt to, kas pašai nebija ienācis prātā - ja tā būtu, ka viņa ir viņu no pilnīgākas dzīves atturējusi, vai tad tas tomēr nav pats ļaunākais, ka tā pati sevi viņam atņēmusi? Uz rīta pusi Ērikam arī izdevās Vinetu pārliecināt, ka viņa ir tam lielākā vērtība.
Tagad, divus gadus vēlāk, Ēriks nonāca pie Lielā sāls ezera viens pats. Vineta sēdēja nabadzīgākā dzīvoklī viena pati. Pēc atgriešanās no sava Ņujorkas izlēciena Ēriks bija par Vinetu izpratis to, ka visas viņas rīcības mērķis bija to noturēt. Šādu rakstura stiprumu - dzīt prom, lai viņu noturētu - viņš nebija Vinetā agrāk ieraudzījis... kā arī dažas vērtīgas īpašības pats sevī. Pēc laika kaut kas viņam sāka apnikt šinī nemainīgajā mīlestībā, jo Vineta bija izlietojusi savu stratēģiju, un Ēriks bija izpratis, ka tā bijusi tikai stratēģija. Viņš sāka turēties dažus vakarus prom no mājām, dzert vairāk ar draugiem un amizēties ar to draudzenēm. Pirms mēneša Ēriks noskatījās Vinetas sāpīgajā sejā, kad izteica vēlēšanos atgriezties Ņujorkā, juzdams pat kādu nejauku prieciņu par šo sāpi - un pirms divām nedēļām Ēriks tiešām iesāka atceļu uz Ņujorku. Šeit, pusceļā, viņš atrada Sāls ezeru.
Ūdens tecēja no viņa gaŗo bikšu stilbiem. Šļakstošiem soļiem viņš devās no dubļiem uz smiltīm, tad ar smilšainām kājām uz tīrā ūdens šļūtenēm. Te virs cilvēka galvas bija četri lieli, apaļi ūdens trauki, kā milzu baloni, te varēja noskalot nejauko sāli. Skaidrais ūdens bija auksts, bet Ēriks zem tā locījās kā priecīga zivs.
Pusceļš... tāpat bija pusceļš viņa attieksmēs ar Vinetu, un viņš tālāk par Vinetu izvēlējās neiet. Sāls un smiltis skalojās no viņa stilbiem zem šļūtenes uzlietā saldā ūdens. Es paliku pie Vinetas, kamēr tā bija stipra diezgan, lai būtu neizprotama; tagad, kad saprotu, cik tu esi vāja, es tevi atstāju.
Ēriks atkal raudzījās lielajā ezerā. Sāls ezerā nekas nedzīvo. Tur var ienākt, tur var priecāties, bet tas ir par stipru, lai tanī bez atbildības mētātos. Cilvēks to var, dzīvnieks nevar. Viszemākā būte var uz mirkli iemīlēties; cilvēks paraksta un apliecina savu spēju vērtēt vienā to, ko neredz citos. Varu braukt gaŗām šim ezeram... pazust Ņujorkas miljonos... darīt kā tie... varu arī darīt kaut ko, ko neviens cits nevar. Varu būt stiprs diezgan, lai izturētu Vinetas vājību, kad viņa atļāvās man parādīt savas īstākās jūtas. Taču labāk steigšos, pirms viņa manī piedzīvo galīgu vilšanos!
Noskalojies skaidrā ūdenī un izsukājis lipīgumu no matiem, Ēriks devās pie mašīnas, kuŗa drīz šāvās lielā ātrumā uz Sanfrancisko pa to pašu ceļu, pa kuŗu no rīta tā lēnāk un negribīgāk devās šurp.
Par autoru skat. <
..\jg131\JG131_gramatas_Klidzejs-Plavkalns.htm>