Laikraksta Latvija Amerikā š.g. 21. jūlija numurā redzam rakstu „Ko dziedās Rīgā”, kas pārspiests no Austrālijas Latvieša. Raksta sākumā teikts, ka Rīgas dziesmu svētku programmā nav nevienas dziesmas, kas pārstāvētu neatkarīgās Latvijas laiku.
Tā nu gluži nav. Piem., Jāzepa Vītola oriģinālkompozicija „Rīgā pirku sirmu zirgu” (tautasdziesmas teksts) komponēta 1931. g. un veltīta Paulam un Mildai Jozuus sudrabkāzās. Jāpiemin, ka šogad paiet 100 gadu kopš ievērojamā dziesmu svētku diriģenta un ērģeļu skolotāja Jozuus dzimšanas.
Tālāk nosaukta Rīgas dziesmu svētku programma, kuŗā pamanām lielas kļūdas, piem., E. Dārziņa „Beverīnas dziedonis”, E. Melngaiļa „Aiz upītes es izaugu”, E. Melngaiļa „Kādi augsti kalni”. Pirmo ir komponējis Jāzeps Vītols, otru − Jurjānu Andrejs, trešo − Alfreds Kalniņš. Seko arī informācija, ka Rīgā nedziedās nevienu brīvās Latvijas laikā izauguša komponista darbu. Bet kā tad paliek ar komponistu Jēkabu Graubiņu, kas konservatoriju beidza un muzikāli izauga brīvā Latvijā? Dziedās taču viņa dziesmu „Trīcēj’ kalni, skanēj’ meži”.
Rodas tomēr jautājums, kāpēc tik kļūdaini raksti tiek iespiesti trimdas latviešu presē.
*
Laika 18. jūlija numurā Jānis Kalnietis savu recenziju par koncertu sezonu Gaŗezerā nobeidz ar nākotnes iecerēm:
Šī sezona Gaŗezerā solās bagāta: mans referāts par dziesmu svētkiem (ar atskaņojumiem), Toronto jauniešu Ķeniņa, Jansona un Ezerkalnas koncerts, pa starpām rakstnieku cēlieni un visādi citi sarīkojumi. − Labi sākts, lai tāpat veicas arī tālāk!
Kas attiecas uz minēto referātu, tad šī sezona būs ne vien bagāta, bet pat izšķērdīga...
*
Literātūras un Mākslas 22. numurā lasām mūzikas kritiķa Viktora Sama apceri „Īstens tautas dziesminieks”. Tajā slavināts LPSR tautas mākslinieks, komponists, diriģents, paidagogs, Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas rektors profesors Jānis Ozoliņš. Paspīd arī īsa intervija:
Tikai starp kādu svarīgu sanāksmi un došanos uz tikpat svarīgu valsts eksāmenu man beidzot izdevās ar Jāni Ozoliņu pārmīt dažus vārdus.
− Kā ar jaunradi? − jautāju. − Vai dziesmu rakstīšanai vēl gadās kāds vaļas brīdis?
− Nav vairs agrākie gadi, Samiņ, kad komponēju pa naktīm, − profesors saka.− Tagad naktīs gulu. Nu vairs laika mūzikas sacerēšanai gandrīz neiznāk nemaz.
Jā − arī vecumam ir savs labums.
*
Interesantas un pārdomātus vārdus teicis profesors Ādolfs Skulte LuM 25. numurā:
Ar bažām vēroju estrādes žanra neparasto aktivizēšanos. Šī žanra attīstība iet nevis dziļumā, bet plašumā. No dziesmas dziesmā solo „putniņi”, „naksniņas”, „vijoļu šalkas”, „skatiens tavs”. Idejiski daudzmaz nozīmīgākus darbus šajā žanrā nesastopam. Tajā pašā laikā koncērtiestādes tieši estrādes žanram paver visplašāko ceļu.
*
Daugavas Vanagu un Latviešu dziesmu svētku biedrības Kanadā gādībā iznākusi Jāņa Norviļa Senā gadskārta. Glīti un gaumīgi iesietā grāmatā 39 Norviļa tautasdziesmu apdares. Grāmatas pēdējā lappusē lasām ļoti interesantus un atjautīgus paša komponista pēcvārdus.
*
Visdraņķīgākā grāmata, ko pēdējā laikā gadījies lasīt ir Mouša (Moiseja) Goldina Latviešu un cittautu mūzikas sakari. Tā izdota Rīgā 1972. g. Pēc Goldina domām šie sakari bijuši lieli un jo sevišķi ar austrumslavu un ukraiņu mūziku. Saprotams, latvietis vienmēr tas ņēmējs. Taču slavenais „folklorists” 1968. g. bijis Mellužos un tur pierakstījis dziesmu „Dažu skaistu ziedu”!!! Goldins domā, ka dziesma atvasināta no vācu „Lorelejas” melodijas. Te nu muzikologs ļoti maldās, jo tā ir burtiska Fr. Abta dziesma „Mana dārza jaukums”. Tā viņa parādījās arī P. Jurjāna skolnieku koŗa dziesmu krājumā Latvijā divdesmito gadu sākumā. Bet par tiem jau Goldins nekā nezina. Ir arī daudz citu kļūdu. Gandrīz vietā būtu prof. P. Jozuus teiciens: „Glupākais no visiem durakiem!”
*
Zīmīgus vārdus teicis Marģers Zariņš LuM 24. numurā, sveicinot dzimtās puses Cesvaines dziesmu dienu koncertu Cesvaines pils iekšējā pagalmā:
Kā jau Dziesmu svētkos parasts, vislielāko atsaucību klausītājos izraisīja tautasdziesmas. Tauta − tautai, vai gan tas citādi varētu būt? Tāpēc tik lieliski šodien sirdīs ieskanas kā „Pūt, vējiņi!”, tā „Cauri dārzam upe tek”. Turpmāk Dziesmu svētkos arvien vairāk jāskan tautasdziesmām. Dziesmu svētkiem jārada nevis koncertzāles, bet tautas svētku atmosfēra, varbūt pat tā kā Cesvainē, kur klausītāju pulks dziedāja līdzi.
Arī mēs lūdzam savos dziesmu svētkos − vairāk tautasdziesmu! Un tiešām varētu būt kāda tautasdziesma, ko tauta dziedātu līdz.
*
„... pēc gadu simteņiem ir tas laiks attecējis, kur kurzemnieki un vidzemnieki savos tautas svētkos ir savienojušies to liecināt, ka robežas, upes un tālums tautieti no tautieša nekad nešķiŗ.”
*
1973. g. vasarā izskanēja trīs dziesmu svētki − vispirms Rīgā, tad Ķelnē un nesen Klīvlendā. Gribētu nobeigt šī numura mūzikas chroniku ar Latvijas dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdiem, kas rakstīti viņa Epifanijās un domāti tiem visjaunākiem un mazākiem, jo viņiem pieder tā nākotnes latviešu dziesmu valstība:
Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied! Bērniņ, nekad neēd, kad dziesmu dzied, bērniņ mans! Tur dziesmā maza dvēselīte lūdzas, varbūt viņa ir izsalkusi šai brīdī. Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied.
Bērniņ, nedzer, kad dziesmu dzied. Tur vālodze dzied, lūdzas lietu, nabago rasu no lapām. Tur vālodze lūdzas, neēdusi dzied, nedzērusi.
Bērniņ, mēs esam ēdēju tauta, bet noliec karoti bļodiņā, kad dziesmu dzied, bērniņ mans. Neskaties, bērniņ, ka tas onkulis ēd, no viņa nemācies. Viņš ir apēdis visas savas dziesmas, viņš neatšķir dziesmas no salātiem.
Vienas ir durvis karotei un dziesmai. Vai karote apstājas mutes priekšā, kad dziesma nāk dziedādama? Bērniņ, paņem karoti pie rokas un paved malā, palaid dziesmu pirmo, bērniņ mans...
Imants Sakss
 |
Latviešu 5. vispārējo dziesmu svētku A.S.V. mākslas izstāde Klīvlendā bija bagāta ar interesantiem darbiem tieši par dziesmu svētku tematu. Uzņēmumā: Gvido Brūvera glezna „Kad dzīvoju, tad dzīvoju...” (Pēc svētkiem Klīvlendas prese un televīzija ziņoja, ka vismaz 1 viesnīca esot stipri satricināta!). Mākslinieks dzimis 1922. g. Rīgā. Kopš 1944. g. dzīvo Argentīnā. Izstādījies Arģentīnā, Kanadā un ASV.
|
