PAR DEMĪTOLOĢIZĀCIJU UN PRETOŠANOS

Nevarētu sacīt, ka informācijas daudzums − par mūsu kultūru un īpaši literātūru − kas pieejams eventuālajiem interesentiem (un interesi ir iespējams modināt ar informācijas palīdzību) Rietumos atbilstu iespējām, kādas vismaz latenti ir pašreiz latviešu rīcībā. Prātīgu soli šī stāvokļa uzlabošanas virzienā jau spērusi biedrība „Association for the Advancement of Baltic Studies” ar žurnālu Journal of Baltic Studies; par tā pirmo pusotra gada gājumu var sacīt tikai labu. Trūkst varbūt vienīgi informācijas par šo izdevumu, un to vistiešāk varētu izplatīt izdevēji paši, sludinoties tādos cittautu izdevumos, kam pievērš uzmanību cittautu zinātnieki, literātūrkritiķi un aktīvie darbinieki kultūras jomā, tāpat dažādās bibliotēkas. Šim informācijas darbam vajadzētu atrast fondus, jo citādi izdevums lielā mērā paliks „pašmāju vajadzībām”, kas nebūt nav pelnīti.

Diezgan bieži informāciju par latviešu kultūras jautājumiem sniedz arī Amerikas lietuviešu žurnāls Lituanus.

Pērnajā gadā lielu ieguldījumu šo centienu ietvaros devuši divi izdevumi angļu valodā, kas, salīdzinot ar sākumā minētiem, tieši dodas, pirmkārt, pie cittautu lasītājiem.

Kamēr svēteļi pār Svēti      baltos spārnos slīd, Kamēr balto spārnu blāzmas      zilās straumēs krīt, Kamēr zilām straumēm      Zemgalē plūst pali, Esi mierīgs. Vizma Belševica Vēl par stārķiem − JG redakcija paskaidro, ka 98. num. 1. lappusē dzejolis par stārķiem pārņemts no Padomju Latvijas 1973. g. periodikas. Uzņēmumā − Latvijas svētelis no Svētes.

1973. gada vasarā iznākušajā kanādiešu žurnāla Mosaic (A Journal for the Comparative Study of Literature and Ideas, University of Manitoba Press, Winnipeg, Canada) VI/4. nrā publicētas divas esejas par mūsu literātūras un tautas lirikas jautājumiem. Vienu no tām („The Rite of Life; A Theme and its Variations in the Poetry of Soviet Latvia”) rakstījis Valters Nollendorfs, iztirzājot stārķa resp. svēteļa motīvu Latvijas mūsdienu dzejā. Nollendorfs šā motīva relatīvajā popularitātē saskata dziļi izjustas, pārdzīvotas rūpes par latviešu tautas nākotni lielvaru dominētā pasaulē. Otru eseju žurnālā Mosaic devusi Vaira Vīķe-Freiberga („The Poetic Imagination of the Latvian dainas”). Cita starpā: viņa saskata latviešu kaŗalaika dainās − kuŗas sacerētas, varbūt, 17. gs., t.i. Lielā Ziemeļu kaŗa laikā − vispārcilvēcisku izjūtu skālas, kas ir tikpat aktuālas arī mūsdienu pasaulē, pārdzīvojumus, kas pašlaik nav sveši Biafrā vai Bangladešā.

Vēl viena latviešu autore piedalās ar eseju šajā Mosaic numurā, kas veltīts tematam „The Eastern European Imagination in Literature”. Tā ir Dr. Zenta Mauriņa („Western versus Eastern Man”), bet savā esejā viņa latviešu kultūras jautājumiem īpaši nepieskaras.

Gandrīz vienlaicīgi ar šo kanādiešu žurnālu laists klajā amerikāņu žurnāla Books Abroad (An International Literary Quarterly, University of Oklahoma Press, Norman, Okla., USA) speciālnumurs „A Look at Baltic Letters Today (Vol. 47, No. 4, Autumn 1973). Tajā igauņu literātūras mūsdienu jautājumiem veltītas četras esejas, tikpat − lietuviešu literātūrai, bet trijās aplūkoti daži vilcieni latviešu literātūras mūsu laikmeta panorāmā. Ļoti informatīvu pārskatu šim speciālnumuram sarakstījis ievadnieks, žurnāla redaktors Ivars Ivasks, atkārtoti norādot uz interesanto faktu, ka 3 Baltijas tautu politisko emigrantu grupās Rietumos visnoturīgākā daiļliterārās jaunrades ziņā izrādījusies latviešu grupa, kam nepārtraukti nāk klāt jaunas rakstnieku un dzejnieku paaudzes. Būtu labi, ja mūsu sabiedrība un tās vadītājas organizācijas to ievērotu, visiem spēkiem gādājot, lai šī jaunrades rosība neapsīktu sabiedrības vienaldzības vai sīkumaina konservatīvisma aizsprostu dēļ.

Liekas, ka arī šajā izdevumā pats interesantākais ir Valtera Nollendorfa raksts par demītoloģizācijas sliekšņiem mūsu jaunākajā literātūrā trimdā. („The Demythologization of Latvian Literature”). Nollendorfs uzskata, ka tautas atmodas laikā latvieši tik lielā mērā gribējuši „pacelties” uz klasiskās Rietumu kultūras līmeņa, ka visiem spēkiem meklējuši ieganstus „mītoloģizēt” visu, kas vien latviešu gara mantās bijis atrodams, tā meklējot parallēli, piemēram, seno grieķu dievu „sociālajai struktūrai”. Šie centieni, kaut vēlāk apstrīdēti, ietekmējuši arī vēlāko latviešu literātūru. Nollendorfs uzskata, ka vismaz viens no pirmajiem darbiem, kas vistiešāk centies noārdīt šo pseudomītu būvi, ir Jāņa Turbada (alias Valža Zepa) Ķēves dēls Kurbads, un ka pēc tā „demītoloģizācijas slieksmes” nomanāmas vai katrā nopietnā latviešu prozas darbā.

Valda Melngaile savā esejā („Real and Symbolic Landscapes in Latvian Exile Poetry”) skicē latviešu modernās dzejas attīstības vadlīnijas. Par latviešu modernisma ceļa ievadītāju viņa uzskata Veltu Sniķeri, bet līdz šim noietā ceļa otrā galā viņa redz Baibu Kaugaru. Melngaile šo modernisma ceļu trimdā apraksta apmēram šādi: zaudējuši dzimteni, latviešu modernās trimdas dzejas autori tiekušies radīt jaunu, simbolisku „savas zemes” panorāmu ārpus fiziskās realitātes, dzejā pašā un ar dzejas līdzekļiem. Tādējādi šī jaunā latviešu dzeja, kaut rakstīta trimdā, nav ieslīguši nostalģiskā „dzimtenes pieminēšanas” tematikā, bet pašapzinīgi nostājusies uz savām kājām. No šīs patstāvības varētu sākties ceļš atpakaļ, un vēlmi „atgriezties” var nomanīt tieši Kaugaras dzejā. „But a return to what?” jautā Melngaile, bet atbildi nedod. Tās laikam arī nav.

Trešajā esejā Ojārs Krātiņš raksta par individu iepretim sabiedrībai, ka šī problēma atspoguļojas divu mūsu pašreiz redzamāko prozistu Ilzes Šķipsnas un Alberta Bela darbos. („Society and the Self in the Novels of Ilze Šķipsna and Alberts Bels”).

Kā izriet no šīm esejām, tad latviešu modernajā literātūrā var saskatīt divas slieksmes: „demītoloģizāciju” (vai, vienkāršāk, atgriešanos pie vienkārši cilvēciskā − ar visu labo un ļauno, ko tas ietveŗ) un pretošanos lielvaru kultūras nonivelēšanas centieniem, ja vajadzīgs − aizstājot „reālo dzimteni” ar kulturālas jaunrades procesā veidotu, neatkarīgu un principā neiznīcināmu „globālu”, vispārcilvēcisku, un tomēr latvisku, panorāmu.

Eseju zinā 1973. gads, tātad, bijis krietni vien informatīvi bagāts gads, jo arī Journal of Baltic Studies un Lituanus pieskārusies latviešu literātūras jautājumiem. Turpretī trūkst jebkādu ziņu par latviešu autoru darbu tulkojumiem Rietumu valodās. Liekas, centieni šās jomas ietvaros apsīkuši agrāko „pārspīlēto cerību” ambīciju nepiepildīšanās gaismā. Liekas, jaunajai Latviešu Rakstnieku Apvienībai šeit, varbūt sadarbībā ar Latvijas PEN klubu, būtu kāds vārds sakāms. Vienīgais, kas šajā jomā parādījies, ir Latvijā apgāda „Zvaigzne” 2000 eks. izdotā bilingvālā atlase Iepazīsimies − Let us Get Acquainted ar Aleksandra Čaka, Jāņa Grota, Arvīda Griguļa, Bruno Saulīša, Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Imanta Auziņa, Viktora Līvzemnieka un Māra Čaklā dzeju Rūtas Spīrsas (Ruth Speirs) atdzejojumā. Jāpabrīnās, kāpēc sakārtotāji Jānis Anerauds un Jānis Cērps galīgi ignorējuši Latvijā čakli rakstošās dzejnieces. Vai lai izvairītos no Vizmas Belševicas ietilpināšanas krājumā?

Tā kā no „pasītes” grāmatas beigās arī izriet, ka grāmatas īstā izdevēja ir Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, tad paliek neskaidrs, vai krājums domāts cittautiešiem vai „latviski nepratējiem latviešu izcelsmes” amerikāņiem etc. Nelaimīga ir arī titula izvēle, tāds būtu noderējis tūrisma brošūrai, bet ir aplam nepiemērots nopietni domātai antoloģijai. Turklāt − bilingvālos izdevumos oriģinālu un atdzejojumu mēdz novietot grāmatas atvērumā vienu otram blakus. Tikai tad šāds krājums kļūst funkcionāls.

Taču − šeit neieejot atdzejojuma specifisko jautājumu forumā − gribas teikt, ka aiz atlases sajūtama nopietna vēlēšanās darīt latviešu dzeju pieejamu angliski pratējiem lasītājiem, arī atlase lielā mērā veikta ar uzsvaru uz autoru literārā veikuma kvalifikācijām.

 

G.I.

 

 

MARGINĀLIJAS

 

0.

Aleksandra Čaka Rakstu 3. sējums (Rīgā: Liesma, 1973) ir ļoti interesanta lasāmviela.

Sējumu ieteicams sākt lasīt no beigām. Vai pareizāk: no 555. lp., kur sākas nodaļa „Komentāri”. Tie ir uzmanīgi jāpārlasa, jo citādi nevar zināt − vai lasa dzejoli, vai kādu no cenzūras variantiem.

 

1.

„Nav ievietoti (..) dzejoļi, kas radušies personības kulta ietekmē”, paskaidro komentāru autors Arnolds Būmanis (556.lp.).

Žēl! Tā tie vēl pagaisīs nedokumentēti. Un lai nu būtu kā būdams, arī šie dzejoļi pieder Baltijas valstu territorijas kultūras un literātūras vēsturei. Un dzejnieka Aleksandra Čaka literārajam mantojumam. Kā būtu, ja mēs turpmāk patiesības labad neizsvītrotu nekā? Tā būtu, taisnību sakot, skaista uzticības izteikšana nākošajām paaudzēm. Tās pašas tiks ar visu galā.

 

2.

Krājums Zem cēlās zvaigznes jau bija parakstīts iespiešanai (1946. gada 2. augustā), kad radās doma tā saturu pārkārtot. Okupācijas laikā sarakstītos dzejoļus (..) aizvietot ar padomju laika dzeju”, teikts tajā pašā lappusē.

Un tā vācu okupācijas laikā rakstītai Čaka dzejai (krājums Lakstīgala dzied basu, Al. Čaka Rakstu 2. sējumā, 1972. g.) bija jāgaida divdesmit seši gadi uz brīdi, kad tā varēja nonākt pie tiem, kam tā rakstīta, pie latviešu lasītājiem.

Tā ir tiešām aizkustinoša okupantu kollēģiālitāte!

 

3.

Bet var jau būt, ka labi vien ir.

Čaka Rakstu 3. sējuma 88. lp. ievietots dzejolis „Baironam”:

Viss velti:
Cilvēku darbi un mokas.
Es mazgāju rožainā ūdenī rokas
Un dzeru zelteri.

Komentētājs Būmanis pastāsta (561. lp.): „Šajā publicējumā atjaunota dzejoļa pirmā rinda pēc manuskripta

Viss velti:

kas krājumā skan

Nav velti:

Starp „viss velti” un „nav velti” ir tā loģiskā attieksme, ka šīs vārdkopas izsaka viena otras pretstatu.

Ja nu kādam tas nebūtu ienācis prātā...

 

GIR−

 

 

 

LITERĀRĀ MANTOJUMA LIETA

Rīgas eksporta preses izdevumā Svešuma Balss (nr. 3, 1973. g.) Andris Koreandrs un Ilze Rūķe plaši apcerējuši latviešu „rakstnieku kaŗus” ASV, kuŗu rezultā esot radusies GRASARABA, t.i. Grāmatu Sarakstītāju Biedrība. Tās sašķelšanās rezultātā savukārt radušās−

„...Sapņu Grāmatu Sarakstītāju Savienība (SAGRASASA), tad Atmiņu Grāmatu Autoru Biedrība (AGRABA), Taivara Bierņa vadībā un Pavārgrāmatu Autoru Biedrība (PAGRABA) ar Slaido Resno priekšgalā.”

Kā arī „sīkākas vienības − Pasaku Rakstītāju un Stāstītāju Apvienotais klubs (PRUSAKS), Ābeču Autoru Apvienība (3 x A), Zinātnisku Apskatu Izdevēju Grupa (ZAIGA), Mednieku Stāstu Autoru Vienība (MESTAVA) un Latviešu Sporta Rakstnieku Kopa (LASPORAKO).”

ATBALŠU redakcijai, diemžēl, nav ne šo biedrību, ne to vadības un priekšgala adrešu, bet tā tomēr vēlas no visas sirds visām nule minētām biedrībām, kopām un vienībām (uz šeit neminētām tālāk teiktais neattiecas!) nekavējoties nodibināt sakarus ar Latvijas Padomju Rakstnieku Kaŗa Patriotiskās Literātūras Komisiju (LAPARAKAPALIKO) Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 12.

Tur šad tad iegriežas arī SvB „vidutājs”*) literātūrzinātnieks Ilgonis Bērsons, kuŗa rīcībā, acīmredzot, ir arī visplašākais dažādu rakstnieku kaŗu literārais mantojums.

 

AtRrs

 

*) Kā izriet no oficiālas atzīmes izdevuma beigās („vidutājību starp...”), Svešuma Balsi nerediģē, bet savidutē LAKOKUSA − ar − TAUĀ-LISE I. Bērsona vadībā.