Jaunā Gaita Nr. 99, 1974

 

Uldis Bergs

PSĪCHOLOĢISKĀS IMPLIKĀCIJAS KULTŪRU MAIŅĀ

 

Temats tiešām ir plašs ar daudzām ievirzēm, un par to varētu sarakstīt biezu grāmatu. Es varbūt vairāk ierosināšu jautājumus nekā došu konkrētas atbildes vai atziņas. Atbildes uz šiem jautājumiem būs katram pašam sevī jāatrod, kas ir arī vēlams. Daži konkrēti jautājumi: Vai esam latvieši Amerikā vai latviešu amerikāņi? Kā mūsu vecākus ietekmēja pārvietošanās uz Ameriku? Vai arī mums kultūras maiņa atstājusi kādas sekas gara dzīvē? Vai modernā dzīve apdraud mūsu, latviešu, eksistenci? Vai spēsim šai vidē atrast savu vietu? u.t.t.

Es dalīšos ar lasītājiem savā pieredzē, kas radusies no ceļojumu iespaidiem, profesionālās izglītības, pārrunām ar draugiem, kā arī no speciālās literātūras un mana tagadējā darba psīchiatrijas laukā.

Pamatos kultūras maiņa izraisa zināmus konfliktus (kas esmu es? Kas ir mana kultūra? Kur piederu? u.t.t.) Mūsu vecāki, kā arī daži no vecākiem jauniešiem, tieši to piedzīvoja, pārceļoties no Latvijas vai Eiropas uz Ameriku. Jaunākie no mums to izjūt, uzaugot latviešu ģimenēs un vidē (latviešu baznīcā, sabiedrībā, skolās utt.) Psīchiskā ziņā katrs konflikts prasa atrisinājumu, un ja atrisinājuma nav, jūtam zināmu iekšēju nemieru, kas var pieaugt proporcionāli konflikta nozīmīgumam. Šo nemieru katrreiz nevaram attiecināt uz zināmu konfliktu; daudzkārt to izjūtam un īsti nezinām, no kā tas rodas. Šis nemiers izpaužas nogurumā, bezmiegā vai interešu trūkumā kā arī garlaicībā un tukšuma sajūtā.

Kā lai atrisina šo konfliktu un nemieru, ko izraisa kultūras maiņa? Šo konfliktu varam vienkārši neievērot vai arī noliegt, ka tāds eksistē. Tas ir viens atrisinājums; mēs varam ar to cīnīties un nākt pie zināmām atziņām − vai arī vienkārši svārstīties un nenākt ne pie kādas atziņas.

Minēšu piemēru, kā daži no mums šo konfliktu atrisina. Daudzi ir piedzīvojuši, ka vecākā paaudze runā par Latvijas laikiem, un daudzkārt tikai par tiem. Viņi zināmā veidā noliedz, ka šāds kultūras maiņas konflikts eksistē, tie vienkārši dzīvo pagātnē un runā tikai par „vecām, labām dienām dzimtenē”. No tagadnes un dzīves īstenības viņi aizbēg pagātnē. Tagadējai jaunatnei tas nav pieņemams vai pat vēlams. No pagātnes mēs varam mācīties, bet dzīvot pagātnē ir diezgan bēdīgs atrisinājums. Zināmā veidā to varētu nosaukt par „nedzīvošanu”. Šolaiku filozofija ir − „būsim šeit tagad” − ar citiem vārdiem − izjutīsim un sapratīsim, kas notiek pašreizējā momentā.

Tas pats arī attiecas uz nākotni. Daudzi dzīvo domās par nākotni un veido savu dzīvi saskaņā ar nākotnes plāniem, kad Latvija būs brīva. Bet dzīvot savu dzīvi cerībās, kuŗas varbūt varētu arī nepiepildīties, nav necik racionāli. Prast pielaikoties pārmaiņām varbūt ir daudz nozīmīgāks un reālāks dzīves veids. Saprotams, zināms skats, vērsts uz nākotni, ir vēlams un pieņemams, bet ne tāds, kas apdraud cilvēka spēju būt laimīgam un priecīgam savā pašreizējā dzīvē. Vai varam apgalvot, ka cilvēks, kas dzīvo pagātnē vai nākotnē, tiešām arī īsti dzīvo? Dzīvot tagadnē ir racionāla šolaiku kultūras prasība.

Vēl kādā veidā varētu atrisināt šo kultūras konfliktu − citiem vārdiem − atrašanos starp divām kultūrām? Ko jaunietis var darīt? Viņš var vienu kultūru noliegt un otru pieņemt. Šis atrisinājums būtu apmēram tāds pats kā tiem, kas dzīvo tikai pagātnē vai arī nākotnē, un tas ir tikpat nereāls un psīcholoģiski nevēlams atrisinājums. Saprotams, kultūra, kuŗu jaunietis pieņem, ir tā, kuŗā viņš dzīvo. Bet līdz ar savas tautiskās pagātnes kultūras noliegšanu viņš zaudē daudz pozitīvu vērtību. Mums katram droši vien ir kādi draugi, kas šo ceļu izvēlējušies. Savā ziņā viņi ir varbūt priecīgi, bet kā indivīdi viņi ir nabagāki. Ja mēs ticam zināmām psīcholoģiskām teorijām, tad zemapziņā viņu pagātne vēl darbojas un rada zināmu iekšēju nemieru vai neapmierinātību. Kā vecāki, kas dzīvo pagātnē vai nākotnē un nespēj izbaudīt tagadni, tā jaunietis, kas noliedz savu tautisko kultūru, arī psīchiskā ziņā ir zaudētājs.

Vai pastāv arī citas iespējas? Pēc manām domām − jā. Ir iespējams attīstīt zināmu fleksibilitāti jeb spēju pielaikoties. Pašreizējai jaunatnei, kā arī vecākiem, kas pārvietojušies uz svešu vidi, ir jāatrod zināms vidusceļš vai līdzsvars, kuŗā viņi no abām kultūrām var pieņemt pozitīvo un spēt to integrēt savā dzīves veidā, vērtības sajūtās un personībā. Viņiem ir dota iespēja baudīt no abām kultūrām, pieņemt vērtīgo no šī laika idejām un atmest nevērtīgo no veco laiku uzskatiem vai paražām. Šolaiku jaunatnei ir iespējams būt lielākai individuālistei nekā varbūt viņu vecākiem. Dzīvodams starp divām kultūrām, jaunietis var labāk atšķirt, kas ir kultūras būtība un kas ir viņa paša cilvēciskā būtība. Viņš var skaidrāk saskatīt pats sevi un sevi atšķirt no šo kultūru iespaidiem. Viņš spēj attīstīt zināmu iecietību pret citiem un atzīt, ka eksistē arī citas vērtības, tikpat pieņemamas kā viņa paša. Viņam jāprot mainīties tādā veidā, ka viņš neatmet vecās vērtības, pirms to vietā liek jaunas. Apvienojot abu kultūru vērtības, viņam rodas zināma identitātes sajūta, kas viņš ir un kur viņš pieder. Viņš var tiešām kļūt par vērtīgāku cilvēku, pat vēl vērtīgāks nekā tikai vienas kultūras vidē uzaudzis. To iespējams panākt katram cilvēkam, kas maina kultūru, bet šis cilvēks ir arī zem daudz lielāka psīchiskā spiediena. Ir viena lieta uzaugt zināmas kultūras vidē, kas pieņemama ģimenei un draugiem un pie kuŗas gandrīz katrs pieder, BET ir pilnīgi cita lieta uzaugt svešā vidē, kuŗa daudzkārt ir pretstatā paša vai vecāku kultūrai. Kādas tad ir negatīvās mentālās sekas, ja cilvēks nespēj šo kultūrās maiņu panest − kas viņu apdraud un kas viņu sagaida?

Viena parādība varētu būt apātija (vienaldzība), tā ir tiešām redzama daudzās etniskās vidēs un parasti izveidojas lēnām daudzu gadu gaitā. Kas īsteni ir apātija, kā tā rodas un ko nozīmē?

Rollo Mejs, slavens Ņujorkas psichoanalitiķis, viens no šolaiku galvenajiem filozofiem, par to raksta savā grāmatā Mīlestība un griba. Nesen dzirdēju viņu arī kādā priekšlasījumā. Pēc viņa domām apātija ir tiešais pretstats mīlestībai; tā rodas, kad cilvēks nespēj kaut ko pilnīgi izjust, vai kaut kam pilnīgi nodoties ar visu savu būtību. Daudzi no mums nespēj būt pilnīgi latvieši vai pilnīgi amerikāņi − mēs neesam ne viens, ne otrs − mēs neizjūtam pilnīgi ne latviešu, ne amerikāņu kultūru. Rezultātā pēc laika rodas apātija, un zūd dzīves interese. Ir gan brīži, kad šī apātija izzūd, un to varam novērot sevišķi pa dziesmu svētku laiku, kac tautieši nododas pilnīgi savai kultūrai, bet šie brīži ir caurmērā reti un īsi. Apātija zūd jauniešos, kas piedalās tautas deju grupās un dejojot pilnīgi spēj izjust savu kultūru.

Daudzi no emigrantiem, atbraucot uz Ameriku, sākumā zināmā veidā nodevās pilnīgi amerikāņu kultūrai, sevišķi materiālā ziņā, − cītīgi strādāja, sapelnīja mājas un mašīnas utt., un kamēr visu to sasniedza, bija daudz interešu. Bet tad nebija kur tālāk iet, trūka kaut kā, ko varētu pilnīgi savā būtībā izjust. Un tā radās apātija, kuŗa ir stipri manāma mūsu vidē.

Ir arī citas, varbūt akūtākas sekas, ko izjūt sevišķi mūsu vecākā paaudze, un ko varētu nosaukt par „kultūras triecienu”. Tā rodas no pēkšņas dzīves veida pārmaiņas un nespējas šai pārmaiņai pielaikoties. Cilvēks ir pieradis pie vecā un zināmā veida un nevar pieņemt jaunu veidu, ko prasa jaunā kultūra. Kas notiek cilvēkā? Viņš izjūt zināmu izolāciju, vientulību, rodas psīchisks nemiers un depresija. Viņš ir pazaudējis kaut ko tuvu. Šī zaudējuma sajūta ir līdzīga tai, ko izjūtam, ja kāds tuvinieks nomirst. Jo lielāks kontrasts starp kultūrām jo lielāks trieciens. Jo vairāk līdzības starp kultūrām, jo vieglāk iespējams pielaikoties. Ekstrēmos gadījumos notiek pilnīgs mentāls sabrukums vai pat arī tā saucamā „psīcholoģiskā nāve”. Cilvēks ir tādā pretrunā ar jauno kultūru, ka bez kāda fizioloģiska vai fiziska iemesla vienkārši nomirst. Līdzīgas sajūtas kā kultūras triecienā, izjūtam mazākā mērā gandrīz ar katrām pārmaiņām, kā, piemēram, iesaucot armijā, darba vietu vai skolu mainot utt. Tāpat daudzi no jums droši vien esat lasījuši A. Toflera grāmatu Nākotnes trieciens (Future Shock), kuŗā ir līdzīgs koncepts: kas notiks, kad cilvēki nevarēs vairs pielaikoties nākotnes pārmaiņām, kuŗas notiek arvien straujāk.

Kādas vēl ir mentālas sekas psīchiatriskajā nozīmē? Katrs no jums droši vien esat dzirdējuši par mentālo slimību schizofreniju, kuŗa ir galvenā slimība mentālajā laukā. Pamatparādības ir nesakarīga domāšana, nesakarīgas izjūtas, nespēja izšķirties un ievilkšanās sevī. Kas to izraisa, vēl nav pilnīgi noskaidrots, un ir daudzi faktori, kas saistīti ar šo slimību. Tā ir ļoti izplatīta Amerikā. Katra ceturtā no slimnīcu gultām ir mentālo slimnieku gulta, un gandrīz katrā otrā mentālo slimnieku gultā ievietots kāds schizofreniķis. Kāds sakars šai slimībai ar kultūras maiņu? Ir daži pierādījumi, ka varbūt to daļēji izraisa kultūras maiņa. Norvēģu pētnieks Řdegaards novēroja, ka proporcionāli šādu slimnieku skaits ir daudz augstāks starp norvēģu immigrantiem Minnesotā nekā starp norvēģiem Norvēģijā. Tāpat Malzbergs un Lees novēroja, ka Ņujorkas pavalstī schizofrenija parādās daudz lielākā mērā starp jaunajiem ieceļotājiem nekā ļaudīm otrā paaudzē. Šādi novērojumi varbūt nav konkrēts pierādījums, bet rada tomēr aizdomas, ka kāda sakarība šeit pastāv. Otra slimība, kuŗa ievērojami pieaug, sevišķi starp vecākās paaudzes ieceļotājiem, ir tā saucamā Involutional Melancholia vai gadu maiņu melancholija. Tās pazīmes ir vispārējs iekšējs nemiers, uztraukums, nepamatota raizēšanās un bezmiegs.

Jauniešiem un bērniem kultūras maiņa kādreiz var būt psīchiski kaitīga un postīga. Sevišķi tas notiek, ja bērni tiek audzināti pēc metodēm, kuŗas vairs nav piemērotas jaunajiem apstākļiem. Daudzkārt tradicionālās vērtības vairs nav pielaikojamas, jaunietis zaudē vienības sajūtu ar sevi un apkārtējo pasauli, kas rada atsvešināšanos un noved pie psīchiska nemiera un konfliktu sajūtas. Šis psīchiskais nemiers ir grūti panesams, un jaunietis meklē atrisinājumu. Daudzkārt šis atrisinājums nav īstais, bet konflikts tiek vienkārši pārnests citā plāksnē, piemēram, jaunietis nododas narkotikām un meklē tur savu vienotības sajūtu, mēģina nogremdēt savu nemieru alkoholā vai arī aizmirst to pastiprinātā seksuālā nodarbībā. Jaunietis tikai iegrimst dziļāk savā konfliktā, un beigu rezultāts ir vienaldzība, cietums vai mentālā slimnīca.

Dzīves gadi, kad notiek kultūras maiņa, ir arī psīchiski ļoti nozīmīgi. Cilvēka personība un raksturs attīstās pakāpēs. Ēriks Eriksons tās sadalījis 8 grupās pēc zināma vecuma. Katrā pakāpē cilvēks atrisina vai neatrisina zināmus psīchiskus konfliktus un līdz ar to attīsta vai neattīsta zināmas rakstura vai personības īpašības. Kultūras maiņa katru pakāpi var tā ietekmēt, ka pakāpes konflikts netiek atrisināts un vēlamās īpašības netiek izveidotas, kad cilvēks jau ieiet nākamajā pakāpē. Lai šī doma būtu skaidrāka, minēšu dažus piemērus un svarīgākās pakāpes.

Pirmā pakāpe ir no dzimšanas līdz apmēram pusotra gada vecumam. Bērnam tā ir pakāpe, kuŗā viņš attīsta savas mutes un pārējās fiziskās sajūtas − piemēram, sajūtu par mātes pienu. Konflikts, kas šinī vecumā tiek atrisināts, ir uzticība pretī neuzticībai, un tā sevišķi atkarīga no zināmas regulāras mātes klātienes, īpašības, kuŗas tiek attīstītas, ir „dzenulis un spēja cerēt” (drive and hope), divas īpašības, kuŗu manāmi trūkst bāreņos.

Nākamā pakāpe ir vecumā no 1 līdz 3 gadiem. Šinī pakāpē bērns attīsta savus muskuļus un mācās kontrolēt, piemēram, uz podiņa sēdēt. Konflikts, kas tiek risināts, ir neatkarība pret kauna sajūtu, īpašības, kuŗas tiek attīstītas, ir paškontrole un paša griba. Šinī vecumā notiek niķošanās.

Starp 3-7 gadiem attīstās kustības, un konflikts ir starp uzņēmību un atbildības sajūtu. Šis ir vecums, kad bērni ir diezgan palaidnīgi, īpašības, kuŗas izveidojas, ir mērķa sajūta. Bērni runā, kas viņi būs, kad viņi izaugs lieli.

Varbūt tagad pārlēksim uz tā saucamiem pusaudža gadiem, vecumā starp 12 un 20 gadiem. Šinīs gados notiek sevis atrašanas un noteikšanas krize. Īpašības, kuŗas attīstās, ir nodošanās un uzticība − piemēram, nodošanās kādam mērķim un uzticēšanās pašam sev vai citiem.

Jā, un kas notiek starp 20-30 − īstajiem jaunības gadiem? Konflikts ir starp tuvību un izolāciju, īpašības, kuŗas attīstās, ir spēja nodibināt piederības sajūtu un attīstīt spēju mīlēt.

Un kad mēs esam pāri šim kalnam, no 30 līdz 65 gadu pakāpē, mēs cīnāmies starp radīšanas gribu un bezdarbību. Saprotams, šīs īpašības ir produktivitāte un spēja par sevi un otru rūpēties.

Beidzamā pakāpe ir no 65 gadiem līdz nāvei. Šeit cīnāmies starp pašpiepildīšanu un pašapliecināšanu pretī izmisumam. Raksturīgās īpašības ir atteikšanās spēja un gudrība.

Kultūras maiņa var katru no šīm pakāpēm traucēt un atstāt zināmu tukšumu cilvēkā − attieksmē pret viņa īpašībām. To neuzskatīs par mentālu slimību, bet vairāk par personības vai rakstura deformāciju.

Raksturīgi, ka Amerikā, kā arī Eiropā, vispār Rietumu kultūrās, ir novērojams nevis galveno mentālo slimību pieaugums, bet to slimību, ko mēs saucam par neurotismu (neurosis). Gandrīz katram ir savs tā saucamais komplekss (hang-up). Zemēs aiz „dzelzs aizkara” šī parādība nav novērojama. Kādēļ tāda atšķirība? Psīcholoģiski iemesli meklējami cilvēku brīvības apjomā, kuŗā šīs abas pasaules daļas stipri atšķiŗas. Cilvēks mūsu Rietumu kultūrā ir vairāk spiests spriest un pats izšķirties, lai izmantotu savu brīvību. Viņam daudzkas nav liegts, kā tas ir cilvēkam aiz dzelzs aizkara. Viņam ir daudz vairāk iespēju svārstīties un neizšķirties. Kā jau minēju, šī svārstīšanās rada konfliktus. Tas noved pie psīchiska nemiera, kas var izpausties dažādā veidā: fiziskā kuņģa jēlumā un slimībās, sirds triekā, svara zaudēšanā vai arī vispārējā nogurumā; un garīgā veidā, kā interešu zušanā, atraušanās no dzīves, depresijā, nepamatotās bailēs (piemēram, iet ārā uz ielas vai braukt pāri tiltiem), vai nedrošības sajūtā un aizdomās. Ikdienas dzīvē tās ir parastas parādības, un mēs esam vai nu paši tās kādā veidā piedzīvojuši, vai arī esam tās novērojuši starp saviem tuviniekiem un pazīstamiem. Šīs parādības pa daļai sakņojas iekšējā kultūras konfliktā, kas prasa atrisinājumu nevis svārstīšanos.

Kur vēl parādās mūsu kultūras konflikts? Ļoti svarīgs lauks ir ģimene un ģimenes dzīve. Mūsu vecāki ir mūsu kultūras nesēji un ar to nosaka daudzas no mūsu pašuztveres un izturēšanās veidiem. Ārējās kultūras iespaidi rada konfliktus, un ģimene daudzkārt izveidojas par cīņas lauku, kur šie konflikti tiek izcīnīti. Ģimene, kas spēj vienoties par atrisinājumu, spēj pastāvēt un dot saviem locekļiem identitātes un pašvērtības sajūtu, kā arī pašakceptēšanas sajūtu. Tas viss veicina, nevis attur ģimenes locekļu personības attīstību.

Bet tieši šai laukā ir varbūt visvairāk psīchiatrisko problēmu un mentālo seku. Ģimene sastāv no vairākiem locekļiem, un vienošanās ģimenes locekļu starpā tādēļ ir jo sarežģītāka un izraisa vairākas problēmas. Ģimenes vidē varbūt visvairāk rodas „vainas sajūtu”, kuŗas rada psīchisku nemieru un līdz ar to indivīdam neļauj izjust brīvību un atbildību. Kuŗš cilvēks, kas visu laiku jūtas vainīgs, spēj nest atbildību vai izprast, novērtēt un baudīt brīvību? Kuŗš no mums nav cīnījies ar domām, ko mana ģimene sagaida no manis un ko es pats gribu no sevis? Daudzkārt lietas saistās ar kulturālām problēmām. Ja vienošanās nenotiek, rezultātā bieži rodas vainas sagrauzts individs, kas savā personības attīstībā ir apstājies un izveidojies par to, ko citi no viņa ir sagaidījuši, − nevis par to, kas viņš pats ir būtībā. Notiek arī ģimeņu sašķelšanās un izjukšana.

Katra kultūra prasa zināmu pielaikošanos, bet tas arī var aiziet līdz galējībai un nonākt līdz punktam, ka kādam visa viņa personība ir atkarīga un bāzēta uz viņa kultūru. Tāds individs kļūst par to, kādu citi viņu grib redzēt. Pēc laika viņš dara tikai to, ko citi pieprasa, un kā individs vairs nespēj funkcionēt. Rodas realitātes pazušanas sajūta, tukšuma sajūta un daudzkārt mentāls sabrukums. Tas viss varbūt skan diezgan pesimistiski. Es negribu atstāt iespaidu, ka mēs esam kulturāli kropļi, kaut gan tas var viegli notikt, ja nākam pie atziņas, ka nevaram un nespējam neko darīt. Un ja kādam ir apātija sirdī, tad viņam tiešām der šo domu apsvērt − vai es uzskatu sevi par kulturālu kropli? Saprotams, ka mums, emigrantiem ir daudz lielāks un daudz smagāks psīchiskais un garīgais spiediens, un tas prasa savus upurus. Būs tādi, kas pazudīs pilnīgi Amerikas ikdienā, būs tādi, kas dzīvos Latvijas pagātnē vai sapņos par nākotni, būs arī tādi, kas svārstīsies uz priekšu un atpakaļ un psīchiski cietīs. Būs arī tādi, kuŗi spēs risināt savus iekšējos kultūras konfliktus, kuŗi varēs paši spriest un atvairīt svārstīšanos. Tiem atveŗas daudz vairāk iespēju attīstīties par vērtīgiem, stabiliem un sekmīgiem individiem. Viņi spēs modernajā dzīvē atrast savu vietu un virzīties savās profesijās un dzīvē uz priekšu. Viņu eksistence nav apdraudēta, bet ir pastiprināta. Viņi spēs latvietību un pārlaiclgās latviešu nacionālās īpašības integrēt savā dzīvē un līdz ar to kļūt par garīgi bagātākiem cilvēkiem.

Tas ir katram no mums iespējams. Tie, kuŗi spēs apvienot savu pagātnes kultūru ar šolaiku moderno dzīvi un kultūru, kuŗā viņi atrodas, spēs baudīt krāšņu dzīvi tagadnē. Tie arī latvietību uzturēs skaidrākā un tīrākā formā nākotnē.

 

BIBLIOGRAFIJA

1) Rollo May, Love and Will, 1969, W. W. Norton Company, New York.

2) A. Freedman, H. Kapla, B. Sadock, Modern Synopsis of Psychiatry, William & Wilkin, Baltimore, 1972.

3) Eric Erikson, Identity and the Life Cycle. International Universities Press, New York, 1959.

 

Zilberts: Latviešu sabiedrisks darbinieks, kas savā darbībā cenšas kaut ko noslēpt.

Jaunā Gaita