Jaunā Gaita Nr. 99, 1974

 

Svava Jakobsdoutīre (Svava Jakobsdottir)

BĒRNU MĀTE

(Šo islandiešu autores S. Jakobsdoutīres darbu no angļu valodas tulkojusi I. Šķipsna)

 

Kopš vien viņa atcerējās, viņa bija cieši apņēmusies būt uzticīga sev un ziedot visus spēkus mājai un bērniem. Tā kā bērnu viņai bija diezgan daudz, viņa bija nodarbināta no rīta līdz vakaram, tos audzinot un kopjot māju. Pašlaik, gatavojot vakariņas, viņa gaidīja, kad kartupeļi sāks vārīties. Kāds dāņu sieviešu žurnāls stāvēja uz virtuves krēsla it kā nejauši nomests; patiesībā viņa to tur turēja ar nolūku un slepeni šķirstīja, kad vien radās iespēja. Paturēdama kartupeļus prātā, viņa paņēma žurnālu un pārlaida acis „Vientuļās Sirds” kundzes nodaļai. Ne jau, ka viņai šī nodaļa patiktu vislabāk, nepavisam, bet parasti tā nebija gaŗa, un kad viņa būs ar to galā, kartupeļi droši vien būs sākuši vārīties. Pirmā vēstule bija īsa: „Mīļā Vientuļā Sirds, visu mūžu esmu dzīvojusi tikai saviem bērniem un nekam citam un esmu darījusi visu viņu labā. Tagad, kad esmu viena, viņi nekad nenāk mani apciemot. Ko lai es daru?” Vientuļās Sirds atbilde: „Dariet viņu labā vēl vairāk.”

Protams, ka tā bija loģiska atbilde. Acīm redzot, cits nekas nebija darāms. Viņa cerēja, ka tad, kad pienāks viņas kārta, viņa nesāks rakstīt vēstules laikrakstiem par šādiem pašsaprotamiem jautājumiem. Nē, šī vaimanāšana un gaušanās nepavisam nebija viņai pa prātam. Nodaļas par bērnu izglītību un mātes lomu bija daudz labākas. Patiesībā gan bija jāsaka - nodaļa, jo bija jau tikai viena, veltīta abiem šiem tematiem. Bērnu audzināšanas pamatprincipi viņai, protams, bija jau sen zināmi, taču dažkārt gadījās, ka viņa jutās nedroša un nogurusi. Tad viņa sameklēja audzināšanas nodaļu, lai no tās smeltos drosmi un iegūtu apliecinājumu, ka viņai bija sava pareizā vieta dzīvē. Viņa vienīgi nožēloja, ka atradās arvien mazāk laika lasīšanai.

Izlietnē gulēja plekste vēl ar visām asakām, un viņa pārvarēja kārdinājumu lasīt audzināšanas nodaļu tūlīt. Aizvērdama žurnālu, viņa piecēlās. Viņa mazliet kliboja kopš tās reizes, kad bērni viņai bija nogriezuši labās kājas īkšķi. Viņi gribēja zināt, kā cilvēks tiktu uz priekšu tikai ar deviņiem kāju pirkstiem. Sevī viņa bija lepna uz savu stostīgo gaitu un uz savu bērnu slāpēm pēc zināšanām, un dažreiz viņa pat kliboja drusku vairāk nekā bija nepieciešams. Viņa pagrieza mazāku uguni zem kartupeļiem un sāka atasakot zivi. Šai brīdī atvērās durvis, un virtuvē ienāca viņas mazais dēls, sešgadīgais zēns ar zilām acīm un gaišiem, cirtainiem matiem.

„Māt,” viņš teica, bakstīdams viņas dilbu ar veļas vangali. Viņa iztrūkās un gandrīz iegrieza sev ar nazi.

„Jā, mīlulīt,” viņa teica un izstiepa otru roku, lai viņš arī to varētu pabakstīt ar savu vangali.

„Māt, pastāsti man pasaku,” viņš teica.

Viņa nolika nazi, noslaucīja rokas un apsēdās, paņemdama bērnu klēpī. Tikusi pasakai tikko līdz pusei, viņa pēkšņi iedomājās, ka daži citi viņas bērni varētu psīchiski ciest, ja vakariņas nebūs galdā pareizajā laikā. Viņa mēģināja nolasīt no zēna sejas, kā viņš justos, ja pasaku pārtrauktu. Manot, ka vecā nespēja izšķirties guva pār viņu virsroku, stāstījums samežģījās: šī viņas nespēja likās pieaugam līdz ar bērnu skaitu un darba daudzumu. Viņa bija iesākusi baidīties no brīžiem, kas pārtrauca viņas dienas parasto, drudžaino ritumu no rīta līdz vakaram; arvien biežāk gadījās, ka viņa pazaudēja līdzsvaru, ja apstājās kaut ko izlemt. Šādās reizēs žurnāla audzināšanas nodaļa nelīdzēja, jo tā ikreiz nodarbojās tikai ar vienu problēmu un vienu bērnu. Citām problēmām neizbēgami bija jāgaida uz nākamo numuru.

Šoreiz izlemšana pagāja secen. Durvis atsprāga vaļā, un visi viņas bērni sadrūzmējās virtuvē. Priekšgalā bija Stjāni, vecākais zēns. Jau no mazatnes viņš bija izrādījis apbrīnojamu interesi par dabzinātnēm tiklab cilvēku, kā dzīvnieku pasaulē. Zēns, kas bija klausījies pasaku, tagad norāpās no mātes ceļiem un ieņēma savu vietu starp brāļiem un māsām. Viņi stāvēja ielokā viņai visapkārt, un viņa tos vēroja, vienu pēc otra.

„Māt, mēs gribam redzēt, kā izskatās cilvēka smadzenes.”

Viņa paskatījās pulkstenī.

„Vai tas jādara tieši tagad?” viņa vaicāja.

Stjāni neatbildēja uz mātes jautājumu. Ar galvas pametienu un asu skatienu viņš norīkoja jaunāko brāli, kas nekavēdamies devās pēc virves, kamēr Stjāni pats iestiprināja asmeni savā zāģī. Jau pēc mirkļa valgi bija viņai visapkārt; un viņa juta mazas, neveiklas rokas sienam mezglu aiz savas muguras. Virve bija vaļīga, viņa varētu atbrīvoties bez lielām grūtībām. Bet viņa uzmanījās nepievērst tam bērna uzmanību. Nabadziņš, viņš vienmēr bija tik jūtīgs par saviem mīkstmiesīša pirkstiem!

Brīdī, kad Stjāni tuvojās ar zāģi viņas galvai, viņa iedomājās bērnu tēvu. Gara acīm viņa redzēja, kā viņš pēc maza brītiņa ienāks pa priekšdurvīm ar portfeli vienā rokā, ar cepuri otrā. Savām gara acīm tā nekad viņu neredzēja citādi kā mājas durvīs, vai nu nākam vai ejam. Senāk viņa bija varējusi viņu iedomāties uz ielas, starp cilvēkiem vai arī birojā, bet pēc bērnu piedzimšanas viņi bija pārnākuši uz jaunu māju, viņš pats bija iekravājies jaunā birojā, un viņa bija pazaudējusi pieturas vietas. Drīz viņš pārnāks mājās, un viņa nebija pat vēl sākusi cept zivi. Asinis sāka tecēt gar viņas galvu. Stjāni bija izzāģējies cauri. Viss risinājās reizē ātri un labi. Šad tad viņš apstājās, it kā acīm aplēsdams, cik lielam caurumam bija jābūt. Asinis iešļācās viņam sejā, un lāsts pārvēlās pār viņa lūpām. Viņš pameta ar galvu, un jaunākais brālis uz vietas devās pēc spaiņa; viņi to palika zem griezuma vietas, un drīz tas bija pusē pilns. Operācijas beigas sakrita ar brīdi, kad pa durvīm ienāca tēvs. Mirkli viņš stāvēja nekustīgs, apsvērdams skatu, kas viņu apsveica: viņa sieva sasieta, ar caurumu galvā, viņa vecākais dēls ar pelēkām smadzenēm plaukstā, pārējie ziņkārīgie bērni ciešā lokā viņam apkārt un viens vienīgs katls uz pavarda.

„Bērni! Vai jums tas jādara vakariņu laikā!”

Pacēlis sievas galvas kausa gabalu, viņš to iespieda atpakaļ vietā pēdējā brīdī, pirms viņa noasiņoja līdz nāvei. Tad viņš pārņēma lietu savās rokās, un drīz bērni čakli ņēmās sakopt nekārtību, ko bija sarīkojuši. Viņš pats noslaucīja lielākos asins traipus no sienām, bet pirms tam vēl pārbaudīja katlu uz uguns: tas izdeva aizdomīgas skaņas. Ūdens bija izvārījies, un viņš pārcēla katlu uz nerūsējoša tērauda plāksnes blakus izlietnei. Tur viņš redzēja, ka plekste vēl tikai pa pusei atasakota, un atjēdzās, ka viņa sieva vēl joprojām nebija piecēlusies no krēsla. Viņš saviebās. Tas nemaz nebija pēc viņas, tā sēdēt, kad bija tik daudz ko darīt. Viņš piegāja viņai klāt un, ciešāk ieskatījies, redzēja, ka bija aizmirsis viņu atraisīt.

Kad viņš bija atbrīvojis viņu no saitēm, viņi skatījās viens otrā un smaidīja. Viņu tuvums nekad nebija pilnīgāks kā tad, kad viņu acis satikās kopīgā lepnumā par saviem bērniem.

„Mazie muļķīši,” viņš teica balsī, kas bija piesātināta ar rūpēm un mīlestību, ko viņš sajuta pret savu ģimeni.

Drīz viņi jau sēdēja pie galda un ēda vakariņas. Visi, atskaitot Stjāni, kas bija savā istabā un pētīja smadzenes zem mikroskopa. Starplaikā viņa māte virtuvē uzglabāja viņa vakariņas siltas. Visi bija izsalkuši un ēda ar aizrautību; tās bija neparasti vēlas vakariņas. Mātē nekādas pārvērtības nevarēja novērot. Viņa bija izmazgājusi matus un tos pārsukājusi pāri griezumam, pirms viņi apsēdās pie galda; maigā sejas izteiksme liecināja par pacietību un atsacīšanos, kā allaž ēdienu reizēs. Šī izteiksme bija atlieka no tiem laikiem, kad viņa mēdza ēdienu bērniem izdalīt, atstādama mazāko un sliktāko daļu pati sev. Tagad bērni bija pietiekami lieli, lai paši pagrābtu labākos gabalus, tā ka mātes sejas izteiksme patiesībā bija lieka, taču tā bija kļuvusi par neatņemamu maltītes daļu. Pirms viņi bija paēduši, Stjāni ienāca un apsēdās pie galda. Māte aizgāja uz virtuvi pēc viņa ēdiena; viņa izlasīja visas asakas no zivs, iekams uzlika to uz šķīvja. Tad, atvērdama atkritumu spaini, lai aizmestu asakas, viņa pēkšņi iebrēcās. Pašā spaiņa virsū gulēja viņas smadzenes.

Viņas ģimene dzirdēja kliedzienu un saskrēja virtuvē. Tēvs bija priekšgalā un tiklīdz ieraudzīja savu sievu skatāmies atkritumu spainī, tūlīt saprata, kas noticis. Kliedziens gaisā bija izskanējis, bet joprojām kavējās viņas sejā.

„Vai tev ir žēl, ka tās aizsviestas, mīļā?” viņš vaicāja.

„Es nezinu,” viņa teica, skatīdamās vīrā kā atvainodamās, „es neko nedomāju.”

„Māte nedomāja, māte nedomāja,” saukāja viens no bērniem, kam bija sevišķi labi attīstīta humora izjūta.

Viņi visi sāka smieties, un smiekli likās atrisinām sarežģījumu. Tēvs teica, ka viņš zinot, ko darīt; nebija nepieciešams mest smadzenes ārā .Tās varēja uzglabāt alkoholā. Tā teikdams, viņš ielika smadzenes skaidra stikla traukā un uzlēja tām virsū alkoholu. Tad viņi ienesa trauku dzīvojamā istabā un atrada tam vietu uz kāda plaukta pie dažādiem citiem nieciņiem. Visi atzina, ka trauks tur izskatās labi, un nokārtojuši šo lietu, viņi pabeidza ēst vakariņas.

Smadzeņu izgriešana nekādas noteiktas pārmaiņas mājas ikdienā neradīja. Sākumā nāca daudz viesu. Ļaudīm ziņkāroja smadzenes redzēt, un tie, kas senāk bija lielījušies ar vecmāmiņas vērpjamo ratiņu dzīvojamās istabas stūrī, tagad meta skaudīgas acis uz smadzenēm plauktā. Viņa pati sākumā nesajuta nekādas starpības. Darbi nelikās nemaz grūtāki, un nebija arī nekādu grūtību saprast dāņu žurnālus; daudzkas vedās pat vieglāk nekā iepriekš, un sīki notikumi, kas viņai senāk lika lauzīt galvu, tagad vairs netraucēja. Taču pamazām viņa pamanīja, ka viņai bija grūtāk elpot. Likās, ka viņas plaušām vairs nebija pietiekami vietas kur piepūsties, un kad šādi bija pagājis gads, viņa devās pie ārsta. Pamatīga izmeklēšana atklāja, ka viņas sirds bija izaugusi lielāka, usus innaturalis et adsidui causa. Viņa atvainojās ārstam, ka bija aizmirsusi visu, ko no latiņu valodas bija iemācījusies skolā, un viņš pacietīgi izskaidroja, kā viena orgāna zudums - rada pārmaiņas kādā citā orgānā. Gluži kā cilvēks, kas zaudējis redzi, attīsta asāku dzirdi, tā viņas sirds bija paplašinājusi darbību pēc tam, kad smadzenes vairs nebija savā vietā. Tā bija dabiska norise, lex vitae, tā sacīt, un - ārsts iesmējās - nebija iemesla baidīties, ka šis likums nebūtu taisnīgs. Nebija nekā par ko uztraukties. Viņa bija pilnīgi vesela. Ārsta vārdi viņu nomierināja. Pēdējā laikā viņa bija pat sākusi baidīties, ka viņai bija atlicis vairs tikai īss laiks ko dzīvot, un šīs bailes bija pārvērtušās par uzstājīgu iekšēju balsi, kas prasīja: „Kas notiks ar viņiem, ja es nomiršu?” Tagad viņa zināja, ka šī balss, kuŗas spēks un vārdu krājums arvien pieauga, nebija nekāds orākuls, bet gan viņas sirds balss. Šī zināšana viņu iepriecināja, jo sirdsbalss bija uzticama. Gadi aizgāja, viņas sirdsbalsij vadot katru viņas soli: no vienas bērnu istabas otrā, uz viņas vīra kabinetu, uz virtuvi un viņu pašu guļamistabu. Šīs gaitas viņai bija mīļas, un nebija tik stipras āra brāzmas, kas varētu izdzēst viņas taku. Drūmas nojautas viņā izraisīja vienīgi negaidīti apvērsumi pasaulē. Togad, kad piena veikala pārdevējas mainījās piecas reizes, viņa visu gadu nejutās īsti labi.

Taču viņas bērni auga. Kādā dienā viņa pamodās it kā no murga, kad viņas vecākais, Stjāni, sāka saiņot savu ceļa somu, lai dotos pasaulē. Nevaldāmas dedzības lēkmē viņa metās uz mājas sliekšņa, lai aizkavētu viņa aiziešanu; viņas augums dzirdami saspiedās, kad zēns, ārā iedams, uzkāpa viņai virsū. Skaņa viņam izklausījās pēc sūdzēšanās, un viņš atgriezās, lai pateiktu, ka viņa varēja vainot pati sevi; neviens nebija viņai teicis, lai viņa guļas durvīs. Pieceldamās viņa smaidīja pie sevis, jo viņš maldījās: viņas sirds bija to teikusi. Viņa bija dzirdējusi tās balsi pavisam skaidri, un tagad, kad viņa noskatījās, kā viņš aizgāja pa ielu, balss atkal runāja, teikdama, ka viņa var būt līksma, zinot, ka bija mīkstinājusi viņa pirmo soli pasaulē.

Pēc tam viens pēc otra viņi visi aizgāja, un viņa palika viena. Viņai vairs nebija iemesla iet bērnu istabās, un viņa pavadīja visvairāk laika, sēdēdama atzveltnes krēslā dzīvojamā istabā. Paceļot galvu, viņa varēja redzēt stikla trauku uz plaukta, kur viņas smadzenes, gandrīz aizmirstas, bija stāvējušas visus šos daudzos gadus. Dažreiz viņa piegāja tām klāt un tās appētīja. Par cik varēja redzēt, tās bija uzturējušās ļoti labi. Taču smadzeņu apskate sagādāja viņai arvien mazāk prieka. Tās viņai atgādināja bērnus .

Pamazām viņa sāka just, ka kāda jauna pārmaiņa norisinājās viņas iekšienē, bet viņa nevarēja saņemties par to ieminēties savam vīram. Viņa to tagad reti redzēja; kad viņš pārradās mājās, viņa trūkās no sava krēsla, it kā būtu atnācis kāds ciemiņš. Kādā dienā viņš pats ierunājās, apvaicādamies, vai viņa nejūtoties labi. Viņa pacēla galvu, priecīga par viņa uzmanību, bet redzēdama, ka viņš izmantoja katru minūti, ņemdamies ar savām statistikām, kamēr runāja ar viņu, viņai samežģījās atbilde (viņa nekad nebija bijusi stipra aritmētikā). Uzbudinājumā viņa teica, ka viņai neesot diezgan ko darīt. Viņš pārsteigts paskatījās viņā; ko darīt vienmēr bija diezgan, viņš teica, ja vien cilvēki lietoja savas smadzenes. Protams, viņš to, teica nedomādams, viņš zināja ļoti labi, ka viņai nebija smadzeņu. Taču viņa atbildi saprata tiešā nozīme un, paņēmusi stikla trauku, aizgāja ar to pie ārsta un vaicāja, vai pēc viņa domām smadzenes būtu vēl lietojamas. Ārsts nenoraidīja iespēju, ka tās vēl varētu kaut kam derēt; bet, no otras puses, visi orgāni mēdza sarauties, ilgi uzglabājoties alkoholā. Tādēļ bija jāšaubās, vai būtu vērts tās tagad kustināt; bez tam, ārsts teica, viņas nervi cerebrales esot neveikli apstrādāti, un vai tas esot bijis kāds nemākulis, kas tos griezis?

„Viņš toreiz bija vēl ļoti jauns, nabadziņš,” viņa teica.

„Starp citu,” teica ārsts, „es tā kā atceros, ka jums bija ļoti labi attīstīta sirds?”

Sieviete izvairījās no ārsta urbīgā skatiena, sajuzdama vieglu sirdsapziņas dūrienu. Un viņa pačukstēja ārstam to, ko nebija uzdrošinājusies teikt savam vīram.

„Sirds balss ir apklususi.”

Tikko viņa bija to pateikusi, viņa zināja, kādēļ bija nākusi šurp. Viņa atpogāja blūzi, novilka to un glīti salocītu uzlika uz krēsla atzveltnes. Drīz viņas krūšturis atradās turpat, atstādams viņas auguma augšdaļu kailu un sagatavotu ārstam. Viņš paņēma nazi un grieza, un pēc mirkļa pasniedza viņai viņas sarkano, lāsojošo sirdi. Uzmanīgi viņš to ielika viņas saujā, un viņas pirksti sakļāvās tai apkārt; sirds pukstēja vilcinādamās un atgādināja putna sišanos būrī. Viņa piedāvāja ārstam samaksu, bet tas pakratīja galvu, un ievērodams, ka viņai tas sagādā grūtības, palīdzēja apģērbties. Viņš gribēja izsaukt taksametru, jo viņai taču bija tik daudz ko nest, bet viņa atteicās. Stikla trauku ar savām smadzenēm viņa iekārtoja iepirkumu somā un, uzvērusi to uz elkoņa, gāja prom ar savu sirdi rokā.

Tad iesākās gaŗais gājiens no viena bērna pie nākošā. Vispirms viņa devās pie saviem dēliem, bet neatrada nevienu no tiem mājās. Tie visi bija sev nodrošinājuši vietas uz valsts kuģa, un nebija iespējams zināt, kad viņi atgriezīsies; bez tam, viņi nekad nekavējās mājas ostā pietiekami ilgi; lai pagūtu padarīt kaut ko vēl bez bērnu radīšanas. Vedeklu rūgtuma atgrūzta, viņa griezās pie savas vecākās meitas. Jaunā sieviete pati atvēra durvis, bet, ieraudzījusi sarkano gļotaino sirdi raustāmies mātes rokā, tās atkal aizcirta ar pārsteigumu un riebumu sejā. Lai gan šis reflekss bija pilnīgi automātisks un viņa drīz durvis atkal atvēra, viņa bija parādījusi savai mātei, ka viņai nepatika sirds; viņa nebija pārliecināta, ka tā saderēsies ar jaunajām istablietām; pārējām meitām istablietas bija vēl jaunākas. Un tā viņa devās mājās. Viņa piepildīja trauku ar alkoholu un iemeta tajā sirdi. Tai nogrimstot, varēja dzirdēt it kā sūkšanās skaņas, it kā nopūtu no cilvēka krūtīm. Un tagad tās tur gulēja, katra savā traukā, viņas smadzenes un viņas sirds. Taču neviens nenāca tās apskatīt. Un bērni nekad nenāca ciemos. Viņi aizbildinājās ar darba slodzi. Taču patiesība bija tā, ka viņi nevarēja ciest sterilizācijas smaku, ar ko viss mājās bija piesūcies.

Jaunā Gaita