Uldis Bērziņš

Aizgājis Solžeņicins

Nu prom mūžībā viens no spītīgākajiem „atbildētājiem” par 20. gadsimta Krieviju, Aleksandrs Isajevičs Solžeņicins. Kā mēs, latvieši, esam uz gadsimta izaicinājumiem atbildējuši? Vēsturnieki apstiprinās, ka atbildējuši esam pārsteidzoši efektīvi: citreiz tas bija uz labu, citreiz uz ļaunu. Bet ģeniālo laikmeta atbildnieku iznāca virzīt daudzmiljonīgai kaimiņtautai. Kas ar patiesu spēku virzīts, tas nonāk rokā, arī mūsu rokās. Solžeņicins nesagaidīja savus Kopotos rakstus iznākam oriģinālvalodā (būšot pēc 2010. gada). Es gan ceru viņa desmit, padsmit Sējumus sagaidīt latviski.

Bija armijas dienesta laiks, 1966. gads, ar Talridu Rulli „Ļeņina istabā” pēc vakara jundas rakstīdami un tulkodami, sev nosolījāmies, ka pirmais mūsu darbs dzimtenē pārbraucot būs – iztulkot „Ivana Deņisoviča vienu dienu”. Te nu man jāatceras vēl divi citi mūsu nerealizētie tulkošanas projekti – Džordža Orvela „Lopu sēta” un „1984”... Vai kodiens mums iesācējiem literatūrā bija par šerpu, vai tomēr jāatzīstas – pietrūka dūšas tulkot bez cerības nodrukāt?

Tas bija jau 60. gadu pašās beigās, kad gāja plašumā Aleksandra Solžeņicina vajāšana un apmelošana PSRS, un vienlaikus auga viņa slava un literārā ietekme gan „darbaļaužu dzimtenē”, gan visur pasaulē. Jaunais un smaidīgais Rīgas muitnieks Aivars Saliņš savā melnajā portfelī nesa no kuģiem Rietumos drukātas Solžeņicina grāmatas. Kā es to stādījos priekšā – viņu nedrīkstēja kontrolēt, ja nebija uzsākta dienesta izmeklēšana vai krimināllieta. Muitnieks tāpat kā vēlāk KNAB’nieks bija „ārpus aizdomām”, citādi pati muitas sistēma nevarētu funkcionēt. Grāmatas mēs lasījām – vienu, trīs, piecas naktis. Imants Ziedonis mīlīgā naivībā vaicāja: vai tā ir tāda sērija – un vislaik nāks turpinājumos? 1967. gada maijā Solžeņicins uzrakstīja vēstuli IV Padomju rakstnieku Vissavienības kongresam – ar papildus adresāciju Rakstnieku savienību biedriem un literatūras izdevumu redakcijām. „Literatūra nevar attīstīties tādās kategorijās kā „laidīs – vai nelaidīs cauri”, „par šo drīkst – par to nedrīkst”. Literatūra, kas nav savam laikmetam, savai sabiedrībai „kā gaiss, ko dvest”, kas tiem neuzdrīkstas uzticēt savas sāpes, savas rūpes, nemaz nav cienīga saukties par literatūru, tā ir tikai – kosmētika.” Solžeņicina vēstuli neesot nolasījuši – dažs sparojies, tomēr dūša bijusi par īsu. Pažēlojies par apmelošanu un mutes aizbāšanu, rakstnieks beigās paziņo: „Esmu drošs, ka savu rakstnieka uzdevumu izpildīšu jebkuros apstākļos, un no kapa – vēl sekmīgāk un neapstrīdamāk, nekā dzīvs.” Solžeņicins slimoja ar vēzi, tak liktenim tas nieks. Nepieciešamais laiks tika piešķirts – šaipus.

70. gadu sākumā karstā bohēmiskā Baku naktī kausu pacēla dzejnieks Vāgifs Samedoglu. „Dzersim par dzeju, prozu, teātri, mūziku, bet vispirms – par patiesību! Par Aleksandru Solžeņicinu!” Man likās, ka Vāgifs nobijies pats savas balss, jā, balss it kā aizlūza, aprāvās. Sēdēju blakus, paspiedu Vāgifam roku. Es redzēju blāvajā gaismā, kā nobāl komponists Polads Bülbüloglu, kā Maskavas literāte neviļus iekož lūpā. Glāzes pacēlās – mēs taču bijām Baku, drauga sauktu tostu drīkstēja „pārprast”, drīkstēja „labi nesaklausīt”, tak nedrīkstēja ignorēt.

1972. gadā Solžeņicins saņem Nobeļa prēmiju. Savu Nobeļa lekciju nolasīt viņš nebrauc – baidās, ka valdītāji neļaus atgriezties PSRS. Viena no lekcijas pamatdomām – ka māksla iespēj ko vairāk, nekā pieļauj prāts, un tad jau māksla varbūt ir dievišķa? Un: mūsu pasaule arvien sašaurinās, tādēļ mums, cilvēcei „jāsamēro” mūsu vērtību skalas, citādi nevarēsim vairs satilpt uz vienas planētas. Tak pasarg Dievs no „vienādošanās”: „Nācijas ir cilvēces bagātība, cilvēces vispārinātās personības; vismazākajai no tām piemīt savas īpašas krāsas, un tā sevī slēpj kādu Dievišķā nolūka šķautni.”

Solžeņicins būtu gribējis nomirt vienotā treju austrumslāvu nāciju valstī, tādā „Rusē” – ne tik daudz impērijas, cik kristītās Kijevas mantiniecē. Tas nenotika (un nevarēja notikt?) Lielkrieva modelis mazkrievam vietas neatstāja. Tad Ukraina pieteicās uz „citu lomu”. Kā piebaldzēns saka, būtu zinājuši, pamestu spilvenu; bet nezināja.

1973. gadā iznāca „Gulaga arhipelāga” pirmais sējums. Bijušam ieslodzītajam dzejniekam Knutam Skujeniekam VDK „kuratori” prasa: „Vai lasījāt?” – „Protams.” – „Nu?” – „Domāju, ka šis lieldarbs ir uzrakstīts gudri un godprātīgi. Agri vai vēlu tas būs jāpublicē pie mums.” – „Kaut ko tādu liet pašiem uz galvas?!” – „Jā, taisni uz galvas: tā ir vienīgā iespēja nomazgāties.”

Atceros to dienu, kad Solžeņicinu izraidīja no PSRS (un atceros Mirdzas Ķempes dzejoli, kā tur bija, „ej projām no manas Dzimtenes!”, vai „ej laukā!”) Mūsu franču tulkotājas Maijas Silmales draudzene maskaviete Jeļena paskatījās pulkstenī un uzsauca vīram: „Viss! Viņi jau ar Heinrihu Bellu sēžas pie klāta galda „labistabā”. Žorž, pudeli!” Trīsdesmit gadus vēlāk man takša šoferis stāsta par Solžeņicina sagaidīšanu Bellu ģimenes īpašumā Langenbrohā: „Es biju mazs zēns. Cilvēku jūra! Mums teica: tas ir izcils krievu rakstnieks, tas ir vīrs, kas cīnās, lai cilvēki visā pasaulē dzīvotu brīvi. Bija tā, it kā pasaule ienāktu mūsu Reinzemes nostūrī.”

Solžeņicinam ļāva izvest līdzi trimdā arhīvus, sagataves, nepabeigtos darbus. Varēja taču – un gan jau kāds i gribēja? – iznīcināt, sašķirot maisos. 60. gados jau tā ar viņa darbiem bij darījuši – vai laiki mainās? Varēja jau arī pašu iesēdināt un nomērdēt lēģerī – vai pagrūst zem elektriskā vilciena. Varbūt arī valdošo režīmu mafijās ir, kas apzinās, ko „vairs nedrīkst”?

Atceros arī vienu no anonīmajiem Solžeņicina līdzstrādniekiem – Garri Superfinu kādas nedēļas pirms aresta Maskavā. „Es vilkšu uz psiheni! Cik dzirdēts, dakteri pa zobiem nesit.” – „Sanitāri, tie gan sit,” – piebildu drusku nedroši – no saklausītā. Gariks aizgāja „normālā” lēģerī, vide bijusi laba, „visumā intelektuāla”.

Tā bija – Solžeņicina lieldarbi „Sarkanais rats” un „Gulaga arhipelāgs” tapa no daudzu pūliņiem, tā bija nācijas atbilde tirānijai, tam, ko asprāši sauca par „Staļina fašismu”. Tā vietā, lai tiktu uz Apsolīto zemi, ebreju puisis Garri Superfins lēma starp trakomāju un lēģeri. Krievija, patrioti.

Paņemu pašķirstīt Solžeņicina „alternatīvo” krievmēles vārdeni. Dialektismi, arhaismi, okazionālismi – vārdiņi, kas „varētu būt”... Man kā ārvalodniekam tā tīk, bet man balss tiesību nav. Maskavas intelekti iebilst, šī esot „tomātu mērce” , nepiedodams spilgtinājums, „valodas netiklība”. Nuja, ģēnijs drīkst būt netikls.