K a s   j a u n s   L a t v i j ā ?

Nr. 423: 2005. g. 3. - 9. decembris

 

 

Eiropā un citur pasaulē...

 

Lielbritānija piedāvā samazināt palīdzību jaunajām dalībvalstīm

LETA  12/06/05    Lielbritānija 5. decembrī piedāvāja samazināt Eiropas Savienības (ES) budžetu, samazinot palīdzību bloka trūcīgākajām jaunajām dalībvalstīm un iedalot papildus astoņus miljardus eiro (5,6 miljardus latu) ES paplašināšanai austrumu virzienā. Lielbritānijas ārlietu ministrs Džeks Strovs izklāstīja ES prezidējošās valsts ierosinājumus bloka 2007. ‑2013. gada finanšu perspektīvai, kas paredz ES budžetu samazināt līdz 846,8 miljardiem eiro (595,13 miljardiem latu). Lielbritānijas ierosinātais plāns paredz par 14 miljardiem eiro (9,84 miljardiem latu) jeb par 8,5% septiņu gadu laikā samazināt palīdzību jaunajām ES dalībvalstīm. Lielbritānijas ārlietu ministrs Džeks Strovs paziņoja, ka Latvija septiņos gados saņems četrus miljardus eiro. Optimistiskākā prognoze par iepriekšējās prezidējošās valsts Luksemburgas piedāvājumu Latvijas Finanšu ministrijā (FM) bija 4,5 miljardi, līdz ar to var pieņemt, ka piedāvāts par pusmiljardu eiro mazāk. Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žozē Manuels Barrozu Lielbritānijas piedāvājumu jau nodēvēja par nepieņemamu un negodīgu attiecībā uz nabadzīgajām ES dalībvalstīm.

 

Kastēns: ES budžeta bloķēšana ir destruktīva idejaLETA  12/06/05    Saeimas Eiropas lietu komisijas (ELK) priekšsēdētājs Oskars Kastēns (LPP) uzskata, ka Latvijai nevajadzētu īstenot "tik destruktīvu ideju" kā bloķēt Eiropas Savienības (ES) budžetu.

Kā sarunā ar aģentūru LETA atzina Kastēns, tomēr, ja tiks pieņemts Lielbritānijas piedāvājums samazināt ES budžeta apmēru uz nabadzīgāko dalībvalstu rēķina, Baltijas valstīm būtu grūti tam piekrist. Tas būtiski samazinās Latvijas ekonomiskās izaugsmes tempu.

Viņš uzskata, ka Latvija šajā gadījumā var nākt klajā ar saviem priekšlikumiem un paust neapmierinātību kā valsts, kas ir līdere ES naudas apguvē. Kastēns arī norādīja, ka Lielbritānijas piedāvājumam varētu piekrist Polija, kurai ne sevišķi veicas ES struktūrfondu apgūšanā.

Pēc ELK priekšsēdētāja vārdiem, Baltijas un Višegradas valstīm būtu jākoordinē savas pozīcijas šajā jautājumā. Tomēr viņš nebija pārliecināts, vai jaunās ES dalībvalstis varēs pretoties lielajam spiedienam. "Iespējams, mīļā miera labad nāksies piekrist, lai tas budžets vispār būtu, un, arī ja mēs paliksim vienīgie, tad spiediens būs pārāk liels," sacīja Kastēns.

Saeimas deputāts uzskata, ka budžeta samazinājums varētu būt proporcionālāks, proti, vienlaicīgi jāsamazina gan milzīgie subsīdiju apjomi, gan izdevumi struktūrfondiem.

Ārlietu ministrs Artis Pabriks (TP) aģentūrai LETA norādīja, ka finanšu perspektīvu plānots apspriest ES ārlietu ministru konklāvā 7.decembrī Briselē. Viņš pauda cerību, ka tajā tiks skaidrots arī Lielbritānijas prezidentūras piedāvājums par budžeta samazinājumu uz nabadzīgāko dalībvalstu rēķina.

Pēc Pabrika domām, jaunam finanšu perspektīvas priekšlikumam būtu jābalstās uz Luksemburgas piedāvājumu, kas tika izteikts pirms šī gada jūnija Eiropadomes sēdes, īpaši sadaļā par kohēzijas politikas finansējumu.

Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš aģentūrai LETA norādīja, ka ES budžeta jautājumā ir jāpanāk kompromiss. Piemēram, Latvija varētu zaudēt no ES līdzekļiem 30-40 miljonus eiro gadā, bet tai nebūtu jāveic arī lielas iemaksas.

Pēc Lejiņa vārdiem, Polija nav spējusi apgūt tai piešķirtos struktūrfondu līdzekļus un briti to ļoti labi zina. "Turklāt ES ir bagātie, kas negrib dot nabadzīgiem, tāpēc Lielbritāniju daudzas valstis atbalstīs," sacīja Lejiņš.

 

Britu priekšlikums Latvijai nepieņemams

Lelde Petrāne, Elīna Lidere,  NRA  12/07/05     Ārlietu ministru konklāvā Artis Pabriks paudīs skepsi par britu ES budžeta variantu.

Lielbritānijas piedāvājums Eiropas Savienības (ES) finanšu perspektīvai 2007.–2013. gadam jaunajām dalībvalstīm, tajā skaitā arī Latvijai, nav izdevīgs, tā norādīja Neatkarīgās aptaujātās amatpersonas un finanšu eksperti. Britu atvēlētais finansējuma apjoms Latvijai šim laika periodam ir četri miljardi eiro, kas ir mazāk nekā Latvijai solīja iepriekšējā ES prezidējošā valsts Luksemburga.

ES ārlietu ministru konklāvs, kura laikā plānots diskutēt par nākamo ES finanšu ietvaru, norisināsies šodien. Plānots, ka piedāvājums varētu tikt pārveidots, lai šā gada 15. decembra Eiropadomes laikā to pieņemtu. Britu ierosinājums paredz ES budžetu samazināt līdz 846,8 miljardiem eiro (595,13 miljardi latu).

Ministru prezidenta Aigara Kalvīša padomniece ES jautājumos Sanita Deslandes informēja, ka šodienas ES ārlietu ministru tikšanās laikā Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks paudīs viedokli, ka Latvijai šāds Lielbritānijas budžeta piedāvājums, kurā paredzēts ietaupījums uz Kohēzijas fondu finansējumu jaunajām savienības dalībvalstīm, nav pieņemams. Latvijai esot argumenti, kādā veidā būtu sadalāms Kohēzijas finansējums – izvērtējot katras valsts individuālos izaugsmes tempus, kā arī ņemot vērā jaunākos statistikas datus un atbalsta intensitāti uz vienu iedzīvotāju. Patlaban notiek aktīvas sarunas ar citu ES dalībvalstu dažāda līmeņa amatpersonām, lai noskaidrotu, kāda ir citu valstu nostāja šajā jautājumā. S. Deslandes norādīja, ka, lai gan Latvija ir ieinteresēta, lai vienošanās par budžetu tiktu panākta iespējami drīzāk, tomēr tās saturs esot būtiskāks.

Ārlietu ministrs Artis Pabriks Neatkarīgajai sacīja, ka Latvija ir "tālu no apmierinātības ar šo piedāvājumu". Šis piedāvājums neveicinot ekonomisko un dzīves līmeņa atšķirību izlīdzināšanu starp savienības bagātākajām un nabadzīgākajām valstīm. Pēc ministra domām, "nez vai šāds Lielbritānijas piedāvājums izies cauri", tomēr tas esot atkarīgs no tā, cik prezidentūra būs gatava to modificēt. Ministrs uzskata, ka briti vēl "nav izlikuši visas kārtis". "Rītdien ir paredzēta mana līdzdalība ES ārlietu ministru konklāvā un tur es paudīšu skepsi un negatīvu nostāju par pašreizējo situāciju," sacīja A. Pabriks. Ministrs vakar tikās arī ar nākamās ES prezidējošās valsts Austrijas prezidentu Heincu Fišeru un informēja, ka Latvijai nav pieņemami Lielbritānijas izstrādātie priekšlikumi.

Arī Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Valdis Dombrovskis norādīja, ka Lielbritānijas piedāvājums nav izdevīgs, jo tas paredz samazināt palīdzību jaunajām ES dalībvalstīm. Latvijai būtisks ir jautājums arī par ierobežojuma atcelšanu struktūrfondu apguvē. ES naudas apguve pamatojas uz principu, ka katra dalībvalsts gada laikā struktūrfondos var saņemt naudas summu, kas nepārsniedz četrus procentus no valsts IKP. Lielbritānijas piedāvājums paredz, ka šī barjera ir vēl zemāka – 3,6%. V. Dombrovskis norādīja, ka, no otras puses, britu priekšlikums paredz nosacījumus, kas atvieglo fondu apguvi, turklāt šis ierosinājums, lai gan tas ir mazāk pievilcīgs nekā Luksemburgas solītais, tomēr Latvijai paredz lielāku finasējumu nekā patlaban - 4 miljardus eiro septiņu gadu laikā. Pēc V. Dombrovska domām ir rūpīgi jāizvērtē, vai Austrijas prezidentūras laikā būtu iespējams iegūt lielāku finansējuma apjomu.

Savukārt Lielbritānijas vēstnieks Latvijā Ians Bonds uzsvēra, ka nav pareizi salīdzināt britu priekšlikumu ar to, ko piedāvāja Luksemburgas prezidentūra. "Naudas būtu vairāk, taču šo priekšlikumu noraidīja, jo nebija, kas par to maksā. Lielbritānijas priekšlikumā jaunajām dalībvalstīm tik un tā ir paredzēts ievērojami vairāk naudas nekā tagad," tā I. Bonds. Turklāt Lielbritānijas priekšlikumā paredzēts atvieglot struktūrfondu naudas izmantošanu, kas tieši jaunajām dalībvalstīm ir svarīgi. I. Bonds norādīja, ka Lielbritānija ir uzņēmusies maksāt ievērojami lielāku paplašināšanās maksu, nekā tas ir šobrīd.

PBLA aicina radīt priekšnoteikumus veiksmīgai vēlēšanu norisei ārpus Latvijas

PBLA  12/06/05    PBLA priekšsēdis Jānis Kukainis 6. decembrī nosūtīja vēstuli LR Tieslietu ministrijai, Saeimas Juridiskajai komisijai, visām Saeimas frakcijām un Centrālajai vēlēšanu komisijai ar ieteikumiem Saeimas vēlēšanu norisei ārzemēs.

24. novembrī Saeima pieņēma pirmajā lasījumā likumprojektu “Grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā” (reģ. Nr. 1403, iesniedzējs: Ministru Kabinets) un  nodeva to Juridiskajai komisijai.Acīmredzot drīzumā otrajam lasījumam tiks sagatavots arī likumprojekts “Grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā” (reģ. Nr. 1105, iesniedzējs: Tieslietu ministrija), kas noteiks kārtību, kādā notiks 9. Saeimas vēlēšanas Latvijā un ārzemēs. PBLA ir apkopojusi viedokļus no savām biedru organizācjām mītnes zemē par labāko vēlēšanu norises izkārtojumu ārpus Latvijas.

Pārliecinoši kā labākais variants tiek akceptēts šāds izkārtojums: Pirmārt, Saeimas vēlēšanu kārtības saskaņošana ar Vēlētāju reģistra likumu – kas ir labākā un modernākā pieeja vēlētāju uzskaitei un kontrolei un arī vispiemērotākā balsošanai ārvalstīs. Otrkārt, PBLA vēlas, lai, paralēli balsošanai pa pastu pēc vēlētāju reģistra principa, kā tas bija Eiropas parlamenta vēlēšanās, ārzemēs tiktu veidoti arī vēlēšanu iecirkņi. Zemju centrālās organizācijas ir gatavas uzņemties atbildību par to darba organizēšanu. PBLA uzskata, ka vēlēšanu iecirkņu izveide veicinās ārzemēs dzīvojošo Latvijas pilsoņu ieinteresētību Latvijas politikā, dziļāku izpratni

par politiskajām norisēm un lielāku līdzdalību vēlēšanās. Lai balsotu pa pastu, vēlētājam ir jānosūta pieteikums balsošanai pa pastu, attiecīgi tie vēlētāji, kas izlemtu balsot vēlēšanu iecirkņos, sūtītu pieteikumus, ka vēlas balsot konkrētā vēlēšanu iecirknī un tiktu iekļauti šī iecirkņa vēlētāju sarakstā.

 

NATO sammits 2006. gada novembrī notiks Rīgā

LETA  12/07/05    Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) valstu līderu sanāksme 2006. gada novembrī notiks Latvijas galvaspilsētā Rīgā. Šādu lēmumu šodien Briselē pieņēmusi Ziemeļatlantijas padome, žurnālistiem Rīgā paziņoja Valsts prezidente Vaira Vīķe‑Freiberga. Precīzs 2006. gada sanāksmes norises datums tiks paziņots vēlāk. Tā būs pirmā reize, kad NATO savu sammitu rīko valstī, kas agrāk bija PSRS sastāvdaļa. Vietas izvēlei ir arī simboliska nozīme, apliecinot, cik ļoti pasaule mainījusies kopš aukstā kara beigām. NATO sammita rīkošana Rīgā ir Latvijas pilnbrieda un politiskā svara apliecinājums, sacīja valsts prezidente.

Kā pirmais Latviju ar NATO samita rīkošanu apsveica Igaunijas prezidents Arnolds Rītels, kurš ieradies Rīgā valsts vizītē.

Tā būs pirmā reize, kad Latvijā vienkopus pulcēsies tik daudzu valstu līderi, ieskaitot ASV prezidentu, Vācijas kancleru, Francijas un Lielbritānijas premjerministrus un citus. Uz NATO līderu sanāksmēm parasti tiek aicināts arī Krievijas prezidents. Uz iepriekšējo sammitu 2004.gadā Turcijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins gan neieradās, šādi paužot savu neapmierinātību par alianses paplašināšanos. Ideja par NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes rīkošanu Rīgā pieder Vīķei‑Freibergai. Daudzējādā ziņā tieši pateicoties viņas autoritātei starptautiskajā arēnā, Latvijai izdevies pārliecināt pārējās alianses valstis par sammita sarīkošanu Latvijā. Alianse parasti izvēlas līderu sammitu rīkot Briselē vai arī kādā no 26 dalībvalstīm. Pēdējo gados NATO līderu sanāksmes notika Prāgā un Stambulā. NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes sarīkošana Latvijai varētu izmaksāt 15 miljonus latu. Lielākā daļa no šīs summas tiks ieguldīta infrastruktūrā, piemēram, ēku rekonstrukcijai un aprīkošanai, kā arī policijas tehniskajam nodrošinājumam.

Ministru kabinets jau šā gada budžeta grozījumos paredzēja desmit miljonus latu, lai Latvija varētu sagatavoties NATO sammitam. Nākamā gada budžetā paredzēts atvēlēt vēl piecus miljonus latu. Kā iepriekš atzina Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP), iespējams, varētu tik izremontēts Dailes teātris, kurā varētu notikt daļa sammita pasākumu. Līdzekļi tiks piešķirti arī citām ēkām.

 

2006. gada NATO sammits Latvijā: svarīgi un dārgiSandris Vanzovičs,  NRA  12/08/05    Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) valstu līderu sanāksme 2006. gada novembrī notiks Rīgā. Šis sammits ir augstākā līmeņa valstu vadītāju apspriede, un, protams, ka Latvijas galvaspilsētā līdz šim tāda ranga pasākums vēl nav bijis.

Lēmumu nākamā gada novembrī rīkot NATO sammitu Rīgā vakar Briselē pieņēma Ziemeļatlantijas padome, paziņoja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Pagaidām precīzs sanāksmes norises datums nav zināms, to šajās dienās paziņos NATO vadība, Neatkarīgajai teica prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga. "Nekad tā nenotiek, ka viss ir uzreiz zināms sīkākajās detaļās."

Jau vakar pusdienlaikā V. Vīķe-Freiberga tikās ar Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti. Šīs tikšanās gaitā tika pārrunāti arī jautājumi, kas skar NATO galotņu apspriedes rīkošanu. "Apzināti iespējamie uzdevumi un izaicinājumi," teica A. Rozenberga.

Sammita veiksmīgai organizēšanai jau izveidota starpministriju darba grupa, ko vadīs Aizsardzības ministrijas (AM) valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs. Šajā darba grupā pārstāvēta Valsts prezidentes kanceleja, Valsts kanceleja, vairākas ministrijas un Rīgas dome. Šodien Briselē notiekošajā NATO ārlietu ministru sanāksmē tiks pieņemts oficiāls lēmums par sammita rīkošanu, taču jau saņemts apliecinājums, ka neviena NATO dalībvalsts neiebilst pret līderu sanāksmes rīkošanu Rīgā.

Prognozējams, ka sammita rīkošana Latvijai izmaksās 15–20 miljonus latu. Šā gada budžetā šim mērķim ir rezervēti 10 miljoni latu, bet nākamā gada – pieci miljoni latu. "Sammits pats īpašas lietas neprasa, taču Rīgā ieradīsies lielāko valstu vadītāji, tāpēc jautājums ir par drošību," Neatkarīgajai teica AM valsts sekretārs un premjera izveidotās darba grupas vadītājs E. Rinkēvičs.

Pēc viņa stāstītā, Iekšlietu ministrijas struktūrām būs nepieciešams papildu aprīkojums (sakaru ierīces, mašīnas utt.), taču tās vajadzīgas arī policijas ikdienas darbam, tikai tagad tiks iegādātas paātrinātākā tempā. Policija jau saņēmusi lielu daļu no rezervētajiem 10 miljoniem latu, un var cerēt, ka ekipējums būs pieejams jau Pasaules hokeja čempionāta rīkošanas laikā.

Naudu nāksies ieguldīt arī ēku rekonstrukcijā un telpu piemērošanā sammita vajadzībām. Tāpat vajadzēs investēt lidostas Rīga attīstībā, jo to būs jāpiemēro tā, lai lidostā varētu nolaisties ārvalstu vadītāju lidmašīnas. Taču arī šie ieguldījumi būtībā paliek Latvijā, uzsvēra E. Rinkēvičs. Pie neatgūstamiem izdevumiem pieskaitāmi pasākuma rīkošanas administratīvie izdevumi, daļēji arī telpu pārveidē iztērētais. Ar minētajiem 15–20 miljoniem latu "noteikti vajadzētu pietikt", taču lielākā daļa šīs summas paliek pašmāju nozarēs, norādīja valsts sekretārs.

Daudzu rīdzinieku spilgtā atmiņā palikusi ASV prezidenta Džordža Buša vizīte, kad Rīgā tika noteikti dažādi satiksmes ierobežojumi un arī citu veidu pārvietošanās brīvības apgrūtinoši pasākumi. Līdz ar to rodas pamatotas bažas, ka NATO sammits cilvēkiem radīs vēl krietni lielākas problēmas.

E. Rinkēvičs aicināja nepārspīlēt: "Buša vizītes laikā savstarpējā baidīšanās jau izgāja ārpus robežām. Drošības pasākumi būs, jo Rīgā atradīsies 26 valstu vadītāji plus NATO ģenerālsekretārs, taču ASV prezidenta vizīte iemācīja daudzas lietas, kuras neatkārtosim. Tiks darīts viss, lai būtu iespējami mazāk neērtību. Toreiz [vizītes sagatavošanai] mums bija tikai pāris nedēļas laika, bet tagad – gads. Aicinu masu medijus nespekulēt ar to, ka [NATO sammits] būs kā 26 Buša vizītes reizē – tā nebūs."

Viņš gan atzina, ka būs slēgtas ielas, būs pastiprināti ierobežojumi pie viesnīcām, taču situācija nebūs dramatiska. Turklāt ASV valsts vadītājs piedalījās daudzos publiskos pasākumos, savukārt sammits ir darba sanāksme, un tas atvieglos drošībnieku darbu. Pagaidām vēl nav zināmas sammita norises vietas, un E. Rinkēvičs atteicās minēt arī to provizorisko sarakstu. No neoficiāliem avotiem zināms vien tas, ka Dailes teātrī varētu tikt izvietots preses centrs.

Pilsētas izpilddirektors Ēriks Škapars uzskata, ka Rīgas spēkos ir sarīkot minēto sammitu, un viņš ir pārliecināts, ka tas arī tiks izdarīts, turklāt visaugstākajā līmenī. Reāli sagatavošanās darbi tiks sākti nekavējoties, taču konsultāciju līmenī starp Rīgas domi, valdību un Valsts prezidentes kanceleju tas darīts kopš brīža, kad mūsu valsts oficiāli izteica gatavību rīkot minēto pasākumu.

Ē. Škapars uzskata, ka gads ir pietiekams laika posms, lai pienācīgi sagatavotu galvaspilsētas infrastruktūru lielajam notikumam. Par konkrētām iestrādnēm pašlaik runāt esot pāragri, taču eventuālās pasākuma norises vietas jau ir apzinātas. Līdzīgas domas pauda arī Rīgas mērs Aivars Aksenoks, kas piebilda, ka konkrētas sammita norises vietas tiks izvēlētas pēc konsultācijām ar valdību.

Ziemeļatlantijas līguma organizācijas valstu līderu sanāksme Rīgā nākamgad būs viena no Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darba prioritātēm, informēja SAB preses sekretāre Baiba Rāta. Sammita gatavošanas periodā šai struktūrai ir trīs uzdevumi – klasificētās informācijas pārraides sistēmu nodrošināšana un sertificēšana, pretizlūkošanas darba aktivizācija, lai jau saknē novērstu iespējamos drošības apdraudējumus, un izlūkošanas informācijas apmaiņa ar partnerdienestiem. Arī iekšlietu ministrs Dzintars Jaundžeikars ir pārliecināts, ka tiesībsargājošās iestādes ir gatavas parūpēties par sabiedrisko kārtību un drošību NATO valstu līderu sanāksmes laikā, teica ministra palīgs Krists Leiškalns.

Kā vieni no lielākajiem sammita rīkošanas pretiniekiem Rīgā bija (un ir) kreisie politiskie spēki. PCTVL līderis Jakovs Pliners Neatkarīgajai teica, ka iebildumi radušies, vadoties no diviem aspektiem – drošības un materiālā.

Pēc J. Plinera domām, pasākuma rīkošanai jau atvēlētie 15 miljoni latu ir summa, kas būtu novirzāmi sociālām vajadzībām. "Mēs esam nabadzīga valsts, bet gribam gūt punktus lielo valstu acīs. Kādreiz bijām Maskavas pakalpiņi, bet tagad – Briseles un Vašingtonas. Kā jaunai NATO dalībvalstij vēl vajadzēja gūt pieredzi, paskatīties, kā to organizē citas valstis," uzskata politiķis. "Mums apgalvo, ka līdzekļus paredzēts investēt ēku sagatavošanā un drošības pasākumos, bet cik no tā visa nozags? To šobrīd nezina neviens." J. Pliners piebilda, ka, Latvijas karavīriem iekļaujoties miera uzturēšanas spēkos Irākā, valstī jau palielinājās terorisma draudi, bet NATO sammita rīkošana tos varētu palielināt.

ASV prezidenta Dž. Buša vizītes laikā Rīgā viens no aktīvākajiem protestētājiem bija reklāmists Ēriks Stendzenieks. "Neprotestēju pret izmaksām, bet pret noteiktām personībām noteiktās situācijās. Pret NATO pretenziju nav: es būtu daudz priecīgāks, ja [Irākā] atrastos tās, nevis kādas šaubīgas alianses, spēki," Neatkarīgajai teica Ē. Stendzenieks. Viņš pauda viedokli, ka tagad galvenais būs, kā šo sammitu organizēs pašmāju censoņi. "Varbūt jau tagad pieteikt kādu projektu Kultūrkapitāla fondam, jo gan jau atkal būs sirreālas idejas," ironizēja Ē. Stendzenieks.

Alianse parasti izvēlas līderu sammitu rīkot Briselē vai arī kādā no 26 dalībvalstīm. Beidzamajos divos gados NATO sanāksmes notika Prāgā un Stambulā.

Ideja par NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes rīkošanu Rīgā pieder V. Vīķei-Freibergai. Lielā mērā pateicoties viņas autoritātei starptautiskajā arēnā, Latvijai izdevies pārliecināt pārējās alianses valstis par sammita sarīkošanas Rīgā iespējamību. NATO sammitu nākamgad bija gatava uzņemt arī Portugāle, taču savu kandidatūru atsauca.

Šī būs pirmā reize, kad Latvijā vienkopus pulcēsies tik daudzu lielo valstu līderi, ieskaitot ASV prezidentu, Vācijas kancleru, Francijas un Lielbritānijas premjerministrus un citus. Tā būs arī pirmā reize, kad NATO sammitu rīko valstī, kas agrāk bijusi PSRS sastāvdaļa. Vietas izvēlei ir arī simboliska nozīme: tas apliecina, ka pasaule ir krietni mainījusies kopš aukstā kara beigām.

NATO sammits Rīgā apliecina Latvijas iekļaušanos Rietumvalstu saimē

LETA  12/07/05    Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) valstu līderu sanāksmes rīkošana Rīgā ir simboliska vēsts pasaulei, bet īpaši austrumu kaimiņiem, ka Latvija pieder Rietumvalstu saimei, uzskata aģentūras LETA aptaujātie ārpolitikas eksperti.

Bijusī ārlietu ministre Sandra Kalniete aģentūrai LETA sacīja, ka lēmums rīkot NATO sammitu vienā no Baltijas valstīm, kas 50 gadus bijusi Padomju Savienībā, ir spēcīgs signāls Latvijas austrumu kaimiņiem. Tiem spēkiem Krievijā un Baltkrievijā, kuri sapņo par iespēju atjaunot impēriju, NATO sammits Rīgā vēsta, ka šis laiks ir pagājis, norādīja Kalniete.

Bijušais ārlietu ministrs Valdis Birkavs (LC) uzsvēra, ka NATO sammits Prāgā iezīmēja Centrāleiropas un Austrumeiropas atgriešanos Rietumeiropā, bet NATO sammits Rīgā iezīmēs bijušās PSRS daļas atgriešanos Rietumeiropā.

"Sammits Rīgā ir pierādījums pasaulei, ka mēs piederam šai saimei," sacīja Birkavs.

"NATO sammita laikā Latvijai būs pievērsta visas pasaules uzmanība, jo NATO ir tāds spēks, kas panāktu uzvaru jebkurā pasaules reģionā, un mēs piederam šai saimei," teica Birkavs.

Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš arī pauda viedokli, ka Krievijai un citām bijušajām Padomju Savienības valstīm būs psiholoģiski jāsaprot, ka Latvija ir iekļāvusies NATO un Eiropas Savienībā. Sammits Rīgā arī citām bijušajām PSRS valstīm vēstīs par Latvijas sasniegto.

Ārpolitikas eksperti pauda pārliecību, ka sammits dos Latvijai milzīgu publicitāti un iezīmēs Latviju pasaules kartē. Pozitīvā rezonanse atlīdzinās lielos finanšu ieguldījumus sammita rīkošanā, atzina Kalniete.

Gan Birkavs, gan Kalniete norādīja, ka ir ļoti būtiski, kādi lēmumi tiks pieņemti Rīgas sammitā un ar kādu veikumu Rīgas vārds tiks iezīmēts vēsturē.

"Prāga ir vieta, kur sammita laikā tika uzņemtas jaunas dalībvalstis, cerams, ka arī Rīgā tiks pieņemti būtiski lēmumi," sacīja Kalniete.

Eksperti uzskata, ka NATO sammita norise Rīgā ir Latvijas ārpolitisks panākums. Birkavs gan pauda viedokli, ka tas ir vienīgais Latvijas ārpolitikas panākums 2005.gadā.

Lai sammits Latvijā noritētu veiksmīgi, Latvijai būs jāparūpējas par daudziem praktiskiem jautājumiem, būs jāuztur drošība gan uz zemes, gan gaisā, būs jārisina infrastruktūras jautājumi - jānodrošina viesnīcas, transports un ēdināšana, atzina Kalniete.

Lejiņš uzsvēra, ka sammita rīkošana Rīgā nesīs Latvijai praktisku labumu, jo tiks uzlabota infrastruktūra - pārbūvētas vecas ēkas un policijai iegādātas jaunas tehnoloģijas un iekārtas, kas pēc tam paliks Latvijai.

Kalniete atgādināja, ka tieši laikā, kad viņa bija ārlietu ministre, konfidenciālā valdības sēdē tika pieņemts lēmums sākt nepieciešamos diplomātiskos procesus un paust, ka Latvija vēlas un ir gatava rīkot sammitu Rīgā.

 

Rīga briest NATO sammitam

Sandris Vanzovičs,  NRA  12/09/05     Augstāko valstsvīru iespējamās pulcēšanās vietas – Dailes teātris vai Kongresu nams.

Lai gan amatpersonas pagaidām atturas izpaust, kur tieši 2006. gada novembrī Rīgā notiks NATO sammita centrālie pasākumi, neoficiāla informācija liecina, ka visdrīzāk tie varētu risināties Dailes teātrī. Otra versija – Kongresu nams.

Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) dalībvalstu sanāksmes norises datums vairs nav noslēpums, taču centrālo pasākumu vietas joprojām tiek turētas slepenībā.

Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, NATO sammita organizēšanas darba grupas vadītājs Edgars Rinkēvičs visai strikti atsakās informēt par šā nozīmīgā pasākuma norises vietām, lai gan, pēc viņa teiktā, tās jau ir zināmas. Arī citas amatpersonas atsakās sniegt šādu informāciju.

Neatkarīgās rīcībā esošā informācija liecina, ka iespējamākās šā starptautiskā foruma norises vietas ir Dailes teātris un Kongresu nams. Par labu pēdējam runā arī tas, ka jau Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas ikgadējās sanāksmes laikā 2002. gadā ēka tika piemērota augstākajām prasībām, ieskaitot pazemes autostāvvietas būvniecību. Savukārt par dailīti sammita kontekstā runā jau visai sen. Pilsētas attīstības komitejā pirms kāda laika tika skatīts SIA Šarlotes centrs piedāvājums būvēt pazemes autostāvvietu pie teātra, un jau tad komitejas priekšsēdētājs Edmunds Krastiņš pauda, ja nākamgad Rīgā risināsies NATO sammits, daļu pasākumu varētu rīkot Dailes teātrī, bet tad "pazemes autostāvvietas jāsakārto nekavējoši".

Vēl kāda informācija liecina, ka NATO sammita rīkošanai būs vajadzīgas pat trīs ēkas – arī pasaules nevalstisko organizāciju foruma norises vietai. Tā varētu būt kaut vai Ķīpsalas halle. Diezgan droši, ka Dailes teātrī tiks iekārtots, kā minimums, preses centrs. Plānots dailītei piebūvēt divus papildu stāvus, un jau sākta šā rekonstrukcijas projekta izstrāde.

Pēc E. Rinkēviča stāstītā, naudu nāksies ieguldīt ēku rekonstrukcijā un telpu piemērošanā sammita vajadzībām, investēt lidostas Rīga attīstībā, drošības struktūru ekipējuma iegādē, kā arī administratīvo izdevumu segšanai. Ministru prezidenta Aigara Kalvīša padomnieks sabiedrisko attiecību jautājumos Arno Pjatkins stāstīja, ka no NATO sammita rīkošanai šogad valsts budžetā rezervētajiem 10 miljoniem latu lielāko daļu plānots novirzīt Dailes teātra rekonstrukcijai, lidostas attīstībai un iekšlietu struktūrām aprīkojuma iegādei.

Taču lidostas Rīga sabiedrisko attiecību speciālists Andorijs Dārziņš klāstīja, ka tajā neko speciāli pārbūvēt nav nepieciešams. Drošības sistēmas lidostā jau tā ir augstā līmenī, bet pārējie rekonstrukcijas darbi ir plānoti. Paredzēta gaismas sistēmu nomaiņa un skrejceļa pagarināšana, kas jau ietilpst lidostas attīstības plānos. Tāpat pasažieru termināla paplašināšana, bet "tas attieksies uz visiem pasažieriem, nevis tikai NATO sammita viesiem", norādīja A. Dārziņš.

Neatkarīgā jau rakstīja, ka sammita rīkošana Latvijai izmaksās 15–20 miljonus latu. Šā gada budžetā šim mērķim ir rezervēti 10 miljoni latu, bet nākamā gada – pieci miljoni latu. Šai summai vajadzētu būt pietiekamai, uzskata E. Rinkēvičs. Turklāt lielākā daļa naudas paliks tepat Latvijā. Pie neatgūstamiem izdevumiem pieskaitāmi pasākuma rīkošanas administratīvie izdevumi, daļēji arī telpu pārveidē iztērētais.

Šodien pie pilsētas izpilddirektora Ērika Škapara notiks iknedēļas operatīvā sanāksme, kurā ar izpilddirekciju pārstāvjiem plānots apzināt, kas nepieciešams sammita sarīkošanai un cik tas varētu izmaksāt.

Acīmredzot pašvaldības kompetencē ietilps visi jautājumi, kas saistīti ar pilsētas infrastruktūru, tās uzlabošanu un pielāgošanu pasākuma vajadzībām, kā arī visi jautājumi par satiksmes organizāciju tikšanās laikā. Ē. Škapars plāno pievērst uzmanību sasāpējušā jautājuma par Kalnciema ielas unikālās koka apbūves sakārtošanu, jo paredzams, ka tieši gar šiem namiem no lidostas brauks augstie viesi. Vismaz no šī viedokļa Rīga būs ieguvēja – beidzot koka apbūves sakārtošanas process tiks pabeigts.

Lielākoties pasākums tiks finansēts no valsts budžeta, un tam jau ir atvēlēti konkrēti līdzekļi, bet pilsētas nākamā gada budžetā līdzekļi NATO sammitam nav plānoti. "Nepieciešamības gadījumā dome par šo jautājumu lems atsevišķi," informēja izpilddirektors.

 

NATO sammits Rīgā – simbolu pilns lēmums

Gunta Sloga, Diena  12/08/05     Zīmīgi — Rīgā jālemj par pašas NATO maiņu.

Latvijas institūta direktors: guvums nav matemātisks.

Sammits pavērs durvis tūrismam un investīcijām.

Ja kāds pirms pieciem gadiem teiktu, ka Rīgā jānotiek NATO sammitam, viņam noteikti izsauktu neatliekamo palīdzību, Dienai saka Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš. Trešdien oficiāli apstiprinātais alianses lēmums rīkot nākamā gada sammitu bijušās PSRS telpā esot spilgts apliecinājums ne vien tam, kādas pārmaiņas piedzīvojis šis reģions, bet arī tam, ka mainījusies pārējā pasaule, uzskata diplomāti. To apliecināšot arī paša 2006.gada sammita tēma — nepieciešamība gan politiskajā, gan militārajā sfērā pārveidot NATO, lai alianse varētu darboties atbilstoši šodienas draudiem un prasībām.

Rīgas izvēlē ir daudz simbolisma, uzskata diplomāte Sandra Kalniete. Vēl 2002.gada Prāgas sammitā — pirmajā, kas notika savulaik ar dzelzs priekškaru nošķirtā valstī — Latvija tika uzņemta aliansē. Taču jau četrus gadus vēlāk sammits notiek Latvijā pašā — valstī, kas bija iekļauta bijušās PSRS sastāvā, saka S.Kalniete. Savukārt A.Lejiņš atgādina, ka vēl tikai pirms desmit gadiem toreizējais Vācijas kanclers Helmūts Kols rakstīja — Baltijas valstis nevar uzņemt ES, jo tad tām būtu jāsniedz drošības garantijas. "Taču patlaban mēs esam ne tikai Eiropas Savienībā un NATO, bet mums ir uzticēts rīkot galotņu konferenci," viņš saka.

"Mēs esam Rietumi. Te vairs nevar runāt par pēcpadomju republiku," uzsver Latvijas Ārpolitikas institūta direktors. "Krievijai ar to jāsamierinās. Ne tikai jāsamierinās, bet arī jāuzlabo attiecības ar mums," viņš saka. S.Kalniete atgādina, ka jau tagad starp NATO un Krieviju veidojas īpašas sadarbības formas un Rīgas sammits tikai pasvītrošot šos draudzīgos nodomus.

Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš uzsver, ka 2006.gada sammits aliansei būs īpaši nozīmīgs, jo tai ir jāpieņem lēmums par pašas mainīšanos. To kā galveno Rīgas sammita tēmu jau iepriekš izvirzījusi Vašingtona. Kā zināms, tās galvenais izveidošanas mērķis — drošība Eiropā — līdz ar aukstā kara beigām ir panākts. Tādēļ ASV vēlētos, lai NATO, kas jau tagad vairāk vai mazāk palīdz miera nodrošināšanā Afganistānā, Kosovā un Irākā, nākotnē kļūtu par sava veida globālu drošības organizāciju.

Rīkojot sammitu, kurā plānotas debates par alianses nākotni, Rīga arī dos īpašu ieguldījumu šajā procesā, uzsver Valsts prezidentes ārlietu padomnieks Andrejs Pildegovičs. Viņaprāt, Latvijas galvaspilsēta arī būs piemērs vai uzmundrinājums tām valstīm, kas pašlaik atrodas tikai ceļa sākumā. "Mēs parādām, ka pat neliela valsts var ne tikai iestāties šajā organizācijā, bet arī spēt sarīkot tik vērienīgu pasākumu. Mēs ar saviem panākumiem varam būt piemērs citiem," uzskata prezidentes padomnieks.

Viņam piekrīt arī A.Lejiņš — šis ir vēl viens apliecinājums tādām valstīm kā Ukraina, Gruzija un Moldova, ka ir iespējams cits attīstības ceļš.

"NATO un rietumvalstis ļoti rūpīgi izpētīja Latviju un Rīgas spējas, un šis ir gan politisks, gan sociāls apliecinājums tam, ka esam gatavi šādiem pasākumiem," saka O.Kalniņš. Viņaprāt, šis esot apliecinājums visām Baltijas valstīm, taču tajā pašā laikā parāda, ka "Rīga ir Baltijas valstu centrs, neskatoties uz to, vai lietuvieši un igauņi to pieņem, vai ne". Galu galā šī būs jau otrā reize pusotra gada laikā, kad Rīgā ieradīsies Amerikas Savienoto Valstu prezidents, bet līdz ar viņu virkne ietekmīgu Eiropas līderu. "Latvijā visā tās pastāvēšanas vēsturē — gan pirms kara, gan tagad — nav noticis šāda mēroga pasākums, uzsver premjera biroja vadītājs Jurģis Liepnieks.

O.Kalniņš uzsver, ka svarīga ir arī pašas Latvijas attieksme pret šo pasākumu, cik liels atbalsts tam ir sabiedrībā. "Lai nesanāk tā, ka ir politiski strīdi," saka bijušais diplomāts. Nevajagot gausties arī par to, cik Latvijai izmaksās šā sammita rīkošana, jo būšot ieguvumi, ko gan nav iespējams matemātiski aplēst. "Ja skatāmies uz ienākumu avotiem — tūrismu un investīcijām, tad tas veicinās abus divus," saka O.Kalniņš. Situācijā, kad Rīga nokļūs visas pasaules uzmanības lokā, šis būšot signāls plašākai auditorijai, ka "Rīga ir pasaules pilsēta".

***

Pirms Rīgas

Pēdējo gadu svarīgākās NATO līderu tikšanās

- 2004.g. jūnijs, Stambula

Pieņēma lēmumu stiprināt NATO dalībvalstu sadarbību, paplašināt miera uzturēšanas operācijas Afganistānā, kā arī piedalīties Irākas drošības spēku apmācībā.

- 2002.g. novembris, Prāga

Pieņēma lēmumu par NATO paplašināšanu, uzaicinot Latviju, Lietuvu, Igauniju, Slovākiju, Slovēniju, Rumāniju un Bulgāriju kļūt par alianses dalībvalstīm. Tā bija pirmā NATO līderu sanāksme pēc 2001.gada 11.septembra terora aktiem.

n1999.g. aprīlis, Vašingtona

NATO jubilejas svinības, svinot 50.gadadienu kopš Ziemeļatlantijas alianses dibināšanas. Svinīgo gaisotni aptumšoja Kosovas krīze, jo NATO kara lidmašīnas bombardēja Dienvidslāviju, lai apturētu Slobodana Miloševiča režīma represijas pret Kosovas albāņiem.

- 1997.g. jūlijs, Madride

NATO uzaicināja bijušās Varšavas pakta valstis Čehiju, Ungāriju un Poliju kļūt par Ziemeļatlantijas alianses loceklēm. Šo valstu pievienošanās NATO notika 1999.gadā.

- 1994.g. janvāris, Brisele

NATO valstu līderi vienojās par alianses paplašināšanas koncepciju un apstiprināja programmu Partnerattiecības mieram.

- 1991.g. novembris, Roma

Pēc pārmaiņām PSRS un Austrumeiropas valstīs NATO līderi apstiprināja jaunu drošības stratēģiju.

- 1990.g. novembris, Parīze

NATO un Varšavas pakta valstis parakstīja deklarāciju, lai izbeigtu desmitgadēm ilgušo naidīgumu.

- 1990.g. jūnijs, Londona

NATO piedāvāja sadarbību PSRS un Austrumeiropas valstīm, lai nodibinātu pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības.

- 1989.g. maijs, Brisele

NATO atzina PSRS režīma pārmaiņas un piedāvāja plašu sadarbības programmu starp Rietumiem un Austrumiem.

***

Kur pulcēsies valstu līderi

Sammita organizētāji uzsver, ka sanāksmes vieta pagaidām ir noslēpums. Vieni avoti saka, ka "noskatītas vairākas vietas". Tās nebūšot Vecrīgā, jo tā nav piemērota no drošības un transporta pieejamības viedokļa. Tomēr atzīts, ka remontu piedzīvos arī pa kādai ēkai šajā pilsētas daļā. Citi avoti uzsver, ja sammita vieta "pašā centrā neatradīsies", taču nesaka, tieši kur. Taču esot skaidrs, ka ēka, kurā noritēs sammits, ir būtiski jāpārbūvē.

Pagaidām valdība ir apstiprinājusi, ka NATO sammita dēļ remontēs Dailes teātri, kas agrāk minēts kā iespējamā preses centra vai delegāciju izvietošanas vieta. Tagad uzrunātie nevēlas atbildēt, kādam nolūkam teātris būs paredzēts. Taču zināms, ka vienā ēkā notiks gan pati sanāksme, gan būs preses centrs. "Detalizēta skaidrība būs ļoti vēlu," saka premjera biroja vadītājs Jurģis Liepnieks, atgādinot pieredzi ar Dž.V.Buša vizīti. ASV prezidenta vizītes galvenie pasākumi noritēja Latviešu biedrības namā, Mazajā ģildē un Rīgas pilī, preses centrs bija Kongresu namā.

Kur mitināsies delegācijas

Pagaidām nav zināms, cik liela būs katras valsts delegācija, to daļēji var noteikt arī Latvija. Nesenās G8 sanāksmes laikā, kas notika nomaļā vietā Lielbritānijā, katrai valstij bija pieteikts, ka tās delegācija nedrīkst būt lielāka par 25 cilvēkiem, stāsta J.Liepnieks. Ja valstis gribēja lielākas delegācijas, pārējiem bija pašiem jārūpējas par to, kur paliks.

Neoficiāli minēts, ka kopumā delegācijās var būt ap 2000 cilvēku. 2002.gada Prāgas sammitā, kas pulcēja ne vien dalībvalstis, bet arī NATO partnerus, piedalījās ap 3000 delegātu. Tā kā Rīgā nav ļoti lielu augstas klases viesnīcu, delegācijas izvietos vairākos hoteļos. Ekspertu grupa, kas nesen bija Rīgā, lai izvērtētu Latvijas piemērotību sanāksmei, atzinusi, ka situācija arī šajā jomā ir apmierinoša.

Grūtības varētu radīt tas, ka pagaidām nav iespējams nodrošināt līdzvērtīgus "prezidenta cienīgus" apartamentus visiem valstu vadītājiem, saka J.Liepnieks. Līdz šim visbiežāk augstas ārvalstu amatpersonas izmantojušas Radisson SAS Daugava.

Cik sammits izmaksās Latvijai

Līdzšinējā NATO sammitu rīkošanas prakse rāda, ka lielāko daļu naudas tērē rīkotājvalsts. Latvijas amatpersonas uzsver, ka lielos tēriņus atsvērs tas gods un privilēģija, ko Rīga iegūs. Pašreizējās aplēses liecina, ka Latvija no budžeta varētu atvēlēt ap 15—20 miljonu latu.

Daļa naudas nāks no aizsardzības budžeta, sammita organizācija arī uzticēta Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra Edgara Rinkēviča vadītai darba grupai. Viņš uzsver, ka lielākā šī naudas daļa "paliks Latvijai". Pārsvarā to ieguldīs infrastruktūras uzlabošanā vai atjaunošanā, drošības struktūru ekipējuma uzlabošanā. Piemēram, policistiem tiks jaunas formas. Rīgas centrā remontēs vairākas ēkas.

Uzturēšanos viesnīcās valstu galvām un augstākajām pavadošajām personām apmaksās rīkotājvalsts. Pārējiem delegāciju locekļiem par uzturēšanos Rīgā būs jāmaksā pašiem.

Izskanējuši minējumi, ka līdzekļi dažu izmaksu segšanai varētu nākt arī no NATO, taču pagaidām šajā jautājumā nav pilnīgas skaidrības.

 

Konfliktā latviešu strādnieki necieš

Agris Blūmfelds, Līga Rušeniece,  NRA  12/09/05     Īrijā, tāpat kā Latvijā, par organizētiem pasākumiem daudzi nemaz nezina.

Šodien Īrijā arodbiedrības izsludinājušas nacionālu streiku, demonstrējot atbalstu kompānijas Irish Ferries atlaistajiem darbiniekiem, kuru vietā tagad strādās latvieši un citi austrumeiropieši par daudz zemāku atalgojumu, nekā līdz šim saņēma vietējie strādnieki.

Kaut gan joprojām arodbiedrību savienības SIPTU pārstāvji un Irish Ferries vadība sēž pie sarunu galda, strādājošie gatavojas streikot, pulcinot streika atbalstītājus un vācot viņu parakstus. Iepriekš bija plānots, ka mierizlīguma sarunas risināsies trīs dienas, taču vakar sarunu termiņš tika pagarināts uz nenoteiktu laiku. "Mēs nevaram apgalvot, ka sarunas beigsies šodien vai rīt. Un nav arī nekādu pazīmju, ka rītdienas [šodienas] streiks tiks atcelts," Neatkarīgajai sacīja Irish Ferries kompānijas pārstāvis Dons Hols. Viņš arī nestāsta par kompānijas iespējamajiem piedāvājumiem, cenšoties panākt mierizlīgumu, un apstiprina, ka firmas kuģi joprojām stāv nekustīgi. "Es nevaru pateikt, cik lieli ir mūsu zaudējumi, bet tie ir lieli, ņemot vērā, ka tuvojas Ziemassvētki un cilvēki gribētu braukt no salas uz salu vairāk nekā parasti," saka D. Hols. Vaicāts, kā īru darbaļaudis šobrīd izturas pret latviešiem, D. Hols samulst, liekot nojaust, ka ne vien latvieši, bet arī citu zemju pārstāvji ir tie, kas aizvietos īrus uz Irish Ferries kuģu klājiem. "Pret viņiem nevienam pretenziju nav, ar viņiem viss ir kārtībā," sapratis, par kuras valsts darbaspēku ir runa, atsaka D. Hols.

Īru strādniekus uz Irish Ferries kuģiem gatavojas aizstāt vairāk nekā 500 strādnieku no Austrumeiropas, to skaitā latvieši. Austrumeiropiešiem, iespējams, tiks maksātas 3,5 mārciņas stundā, likumā noteikto piecu vietā, jo kompānija gatavojas pārreģistrēt kuģus un kuģot ar Kipras karogu, maksājot arī algas pēc Kipras likumiem.

Arī Latvijas arodbiedrības interesējas par Īrijā notiekošo. Latvijas Brīvo arodbiedrību priekšsēdētājs Pēteris Krīgers Neatkarīgajai norāda, ka Irish Ferries rīkojas likumiski un protesti vairāk tiek vērsti uz krasta strādnieku interešu aizsardzību. P. Krīgers atzīst, ja Īrijas prāmju kompānija turpmāk kuģos ar Kipras karogu, tai būs tiesības maksāt arī Kipras minimālo algu. Tomēr arī īru valdībai ir jāieklausās arodbiedrību viedokļos, uzskata P. Krīgers, jo vietējā arodbiedrību savienība apvienojusi pusi valsts strādājošo, un tas ir ievērojams spēks, norāda amatpersona.

Neatkarīgā sazinājās ar vairākiem latviešiem, kuri dzīvo Īrijā, ārpus tās galvaspilsētas Dublinas, taču viņi neko nebija dzirdējuši par nacionāla mēroga streikiem nedz valsts galvaspilsētā, nedz reģionos. Artis Paucītis, kas Īrijā strādā jau četrus gadus, Neatkarīgajai vakar apliecināja, ka viņa darbavietā – celtniecības materiālu ražotnē – vispārējam streikam neviens negatavojas. "Pie mums ir klusums. Darba devējs neko nav teicis, ka būs jāstreiko, nevis jāstrādā. Manā pakļautībā ir tikai latvieši un lietuvieši, īrs ir tikai galvenais priekšnieks, un par viņu nezinu teikt, vai viņš streikos vai ne. Te, Roskomonā, kādus 150 kilometrus no Dublinas, nekādas šūmēšanās nav, ja nu vienīgi pēdējās nedēļas īri tā šķībāk un greizāk skatās uz mums, kad ieejam krogā, tomēr virsū neviens neklūp," stāsta A. Paucītis.

***

Viedokļi

Pēteris Krīgers, LBAS priekšsēdētājs:

– Ne tikai latviešu strādnieki kropļo Īrijas darba tirgu, bet arī daudzu citu Austrumeiropas valstu strādājošie. Mēs nevaram palīdzēt šo problēmu risināt, jo mums nav tiesību iejaukties citas valsts iekšējās lietās. Tomēr mēs esam sazinājušies ar Īrijas arodbiedrībām un pauduši tām atbalstu centienos sakārtot darba tirgu, kā arī aicinājuši tur aizbraukušos Latvijas strādniekus stāties arodbiedrībā, lai arī viņi varētu aizstāvēt savas tiesības. Vienmēr esmu teicis, ka Eiropas Komisijai jāvienojas par spēles noteikumiem, kontrolējot darbaspēka plūsmu ekonomiskajā un ģeogrāfiskajā telpā. Ja šo jomu atstāj uz pašu strādājošo pleciem, tad nevar vainot ne arodbiedrības, ne darbiniekus par šādu problēmas risinājumu.

Jevgenija Stalidzāne, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja:

– Īrijas prāmju kompānija šobrīd ar legālām metodēm, pārreģistrējot kompānijas kuģus Kiprā, meklē iespēju iegūt lielāku peļņu, nerēķinoties ar to, kas notiks ar darbiniekiem. Taču viņi ir aizmirsuši, ka darbinieka vienīgā prece ir viņa darbs un par šo preci strādājošais vēlas saņemt atbilstošu atalgojumu. Eiropas Savienībā darba lietas nav sakārtotas, jo darba līgumos, ja tādi vispār tiek slēgti, nekas nav precīzi atrunāts. Darbinieks no šāda veida pārmaiņām nav pasargāts, kad ražotājs vienkārši piedraud savu biznesu pārcelt uz citu valsti. Tāpat es nesaprotu, kāpēc šī Īrijas kompānija iedomājas, ka mūsu strādniekiem par to pašu darbu varēs maksāt mazāk. Latviešiem un citiem austrumeiropiešiem arī jāaizstāv savas tiesības ar arodbiedrību palīdzību. Esmu informēta, ka latvieši lielākajās Īrijas pilsētās veido tādas kā strādājošo apvienības savu tiesību aizstāvībai.

 

 

Polītikā...

 

 

Zemsavieši bloķē ne tikai reģionu, bet arī novadu veidošanu

Ināra Egle,  Diena  12/03/05    Latvijas Zemnieku savienība, kas ir viena no koalīcijā pārstāvētās Zaļo un Zemnieku savienības dalīborganizācijām, iebilst ne tikai pret reģionu veidošanas likumprojektu, bet tagad bloķē arī novadu reformu. To ZZS atbalstīja, parakstot valdības deklarāciju. Ar aicinājumu visām pašvaldībām "patstāvīgi veidot savu viedokli par pašvaldību apvienošanos un neļauties administratīvam spiedienam" LZS apmaksātā reklāmas laukumā presē piektdien vēršas pie iedzīvotājiem. "Es gribētu teikt, ka tā ir pretvalstiska rīcība, jo bez spēcīgām pašvaldībām nav iespējama reģionu attīstība un ekonomiskā augšupeja. Varbūt viņi uzskata, ka valdība jau ir darbu beigusi un pienākušas vēlēšanas?" Dienai sacīja reģionālās attīstības un pašvaldību ministrs Māris Kučinskis (TP).

Premjera Aigara Kalvīša (TP) reakcija uz šo valdības partijas paziņojumu vēl nav skaidra. Premjera biroja vadītājs Jurģis Liepnieks Dienai sacīja, ka aicinājums liecina "par vēlēšanu aktivitātēm — ja nonāks līdz konkrētai pretdarbībai, tad premjers runās, jo valstī nevar apstāties vajadzīgas lietas". Jāatgādina, ka viens no iemesliem, kāpēc Einara Repšes (JL) valdības laikā neizdevās īstenot pašvaldību reformu, bija tas, ka premjers par to neinteresējās un bija atstājis reformas īstenošanu atbildīgā ministra kompetencē. Līdzīga situācija veidojas arī šoreiz, ar to atšķirību, ka tagad budžetā ir nodrošināts finansējums pašvaldībām, kas veido novadus.

M.Kučinskis drīz būs pabeidzis sarunas ar pašvaldībām visos rajonos un līdz 20.decembrim aicināja sūtīt priekšlikumus par vēlamajiem novadu modeļiem, jo nākamā gada vidū būtu jāizveido Latvijas kartes projekts jaunajās teritorijās. Tieši šī vēlme arī bija izraisījusi pagastos plaši pārstāvētās LZS protestu. "Mēs esam par novadu veidošanu tikai pēc brīvprātības principa. ZZS netaisās gulties zem katras TP un JL iniciatīvas, bet skaidri paudīs savu nostāju," sacīja A.Brigmanis. Uz jautājumu, ko tādā gadījumā ZZS piedāvā vietā, lai Latvijā izveidotos spēcīgas pašvaldības, no kurām cilvēki nebrauktu darba meklējumos uz ārzemēm, A.Brigmanis atbildēja: "Šīm pašām pašvaldībām aktīvi jāstrādā." Uz norādi, ka daudzviet nav cilvēku un arī finanšu resursu, lai veicinātu attīstību, A.Brigmanis savukārt sauca pašvaldības, kuras spējot patstāvīgi strādāt, piemēram, Pierīgas pagasti.

M.Kučinskis norādīja, ka tikšanās ar Rīgas rajona pašvaldībām ir ieplānota kā pēdējā un runa nav par šo spēcīgo pašvaldību piespiedu apvienošanu. "Es neapstāšos un strādāšu tālāk," sacīja pašvaldību ministrs. Šonedēļ pēc lielo pilsētu aicinājuma tika atlikta arī ministra izšķirošā saruna par reģionu veidošanu ar Lielo pilsētu asociāciju, kas ir pret šo likumu. Publiski iebildes izskanēja tikai no Kurzemes pilsētām Liepājas un Ventspils, kas baidās zaudēt savu ietekmi piecu reģionu modelī. Latvijas Pašvaldību savienība tam bija piekritusi kā kompromisa variantam, un atbalsts bija saņemts arī no novadiem, pārējām pilsētām un pagastiem. M.Kučinskis jau paziņojis, ka ir gatavs pilnveidot reģionu likumu pēc lielo pilsētu priekšlikuma, taču tagad ir saskāries ar ZZS pretestību.

 

TB/LNNK neļaušot latviešiem pazaudēt politisko varu valstī

Ināra Egle,  Diena  12/05/05    Uz Saeimas vēlēšanām partija dodas ar vidusslāņa veidošanai sagatavotu programmu.

Ja Tēvzemei un brīvībai/LNNK neko nedarīs sociāli ekonomiskajā jomā, tas pavērs iespēju kreiso nākšanai pie varas, un tad būs grūti nosargāt arī nacionālās idejas, sestdien TB/LNNK kongresā sacīja Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle. Viņa vadībā sagatavotā programma, kuras mērķis ir pārtikuša vidusslāņa veidošana, būs partijas prioritāte 9.Saeimas vēlēšanās. Šis bija tās pēdējais kongress pirms vēlēšanām, tāpēc TB/LNNK definēja mērķus tām. "Mums ir vajadzīga liela gudrība, skaidra, noteikta latviska stāja, lai latvieši nezaudētu politisko varu savā valstī," politisko virsuzdevumu norādīja partijas līderis Jānis Straume. Viņš kā vienīgais kandidāts amatā tika ievēlēts atkārtoti ar 230 balsīm no 268.

Kongresā izskanēja atgādinājums, ka 2006.gadā pirmo reizi vēlēs jaunieši, kuri ir dzimuši 1988.gadā, kad liela daļa tēvzemiešu līderu ienāca politikā. "Mūsu mērķis ir saglabāt veco vēlētāju, vienlaikus uzrunājot arī tos, kas balsos pirmo reizi," sacīja TB/LNNK frakcijas vadītājs Māris Grīnblats, ierosinot sarakstā iekļaut gados jaunus cilvēkus. Viņš arī paziņoja, ka partija pirms vēlēšanām piedāvās premjera un arī Valsts prezidenta kandidātus. EP deputāts R.Zīle neoficiāli ir minēts kā iespējamais premjers, lai arī R.Zīle te saskata problēmu — viņš nekandidēs Saeimas vēlēšanās, bet pretendentam uz valdības vadītāja amatu, viņaprāt, vajadzētu startēt ar pirmo numuru. Lai arī Ģirta Valda Kristovska vārds izskan kontekstā ar prezidenta posteni, viņš pats to uztver neticīgi un arī jūtoties vairāk piemērots darbam izpildvarā. Taču, viņaprāt, abu amatu kandidātiem vajadzētu būt ar pieredzi Eiropas institūcijās.

Aktuāls ir arī TB/LNNK aicinājums nacionāli domājošajiem startēt vēlēšanās ar kopīgu sarakstu. M.Grīnblats uzskata, ka tam jānotiek zem TB/LNNK kā spēcīgākās šā spārna partijas karoga. "Vienotība ir tas spēks, ko varam likt pretim tiem ieročiem, kas ir konkurentu rokās, taču kādus paši nekad nelietojam. Nebūvēsim jaunu ēku citā vietā, bet uzlabosim šajā pašā to, kas varbūt vēl nav tik labs," sacīja M.Grīnblats.

Viena no kritiskākajām runām bija Ilzei Viņķelei, kas atgādināja arī agrāko atkarību no neskaidra finansējuma, pēc tam Dienai paskaidrojot, ka viņai savulaik nereti tika uzdoti jautājumi par saistību ar Ventspili un uzņēmēju Normundu Lakuču, uz kuriem bijis grūti atbildēt, lai arī pēdējā ietekmes, viņasprāt, sen jau neesot. Taču noslāņošanās partijā — elite un pārējie — esot problēma. "Mūsu biedri jūtas kā sala, kas atrauta no kontinenta, bet partijas panākumu garants ir ne mazāk godājamie ierindas biedri," kongresā sacīja I.Viņķele, norādot, ka TB/LNNK izredzes ne tik daudz apdraud konkurenti ar savām apšaubāmajām metodēm, cik pašu inertums un neticība saviem spēkiem, kā arī patukšais rezervistu soliņš.

Lai arī partijā ir gandrīz 2000 biedru, uzkrītoši bija tas, ka kongresā piedalījās nepilni 300 biedri — noteiktā pārstāvniecības norma daudziem liedza iespēju būt kongresā. Kritisks bija arī Rīgas domnieks Andrejs Požarnovs, kas otrreiz nevēlētos baudīt izjūtas, gaidot vēlēšanu rezultātus, kādas bija 2002.gada rudenī. Viņš uzsvēra, ka Saeimas frakcijai vajadzētu demonstrēt skaidru un vienotu pozīciju un atgādināja par balsu sadalīšanos, pieņemot lēmumu par azartspēlēm. A.Požarnovs, kas tāpat kā Jānis Birks turpinās strādāt domē un nekandidēs uz Saeimu, sacīja: "Saeima ir laba skola, un laiks šo skolas solu atbrīvot jaunākiem kandidātiem. Es ticu, ka mūs gaida uzrāviens."

Pēdējais teikums bija savā ziņā ironija par valdības solījumu neatbilstību paveiktajam. Inflācija un darbaspēka aizplūšana bija arī viens no galvenajiem tematiem debatēs kontekstā ar partijas iespēju piedāvāt programmu, kas daļēji varētu mazināt šīs problēmas. Valdībai tika veltīti dažādi izteikumi. "Jaunā laika un Tautas partijas laulība atgādina geju laulību, kurā bērni nerodas," sacīja Anna Seile, norādot, ka sabiedrotā meklējumos tomēr izšķirtos par JL, ja vien šai partijai būtu nacionālāka stāja.

 

Deputāti sāk domāt par peļņā aizbraukušo bērniemLETA  12/06/05    Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas otrdienas sēdē deputāti sāka diskusiju par to bērnu problēmām, kuru vecāki ir devušies strādāt uz ārzemēm.

Opozīcijas deputāte Ināra Ostrovska ("Jaunie demokrāti") pauda viedokli, ka valsts līmenī jāsāk domāt par to, kas notiek ar bērniem, kuru vecāki ir aizbraukuši strādāt, piemēram, uz Īriju un par kuriem oficiāli uz pilnvaru pamata rūpējas citi ģimenes locekļi vai kaimiņi, kas lielākajā vairumā gadījumu "tikai izmazgā viņu drēbes un iedod paēst".

Ņemot vērā, ka Latvijas iedzīvotāji arvien aktīvāk dodas strādāt uz ārzemēm, deputāte aicināja pievērst uzmanību bīstamajai tendencei, kad mājās palikušie bērni aug nepieskatīti un "savā vaļā".

Ostrovska arī aicināja domāt, kā aizsargāt bērnus, kas ikdienā saskaras ar HIV inficētiem vienaudžiem. Deputāte norādīja, ka, piemēram, bērnudārzos bērni viens otru varot aplipināt, tādēļ valstij būtu jādomā, kā šādu iespēju novērst.

Par būtisku deputāte uzskata arī jautājumu "sektas un bērni", kas, paredzams, arī tiks iekļauts kādā no nākamajām bērnu tiesību aizsardzības komisijas sēdēm.

Apspriežot Eiropas Komisijas 2006.gada likumdošanas programmu, apakškomisijas priekšsēdētājs Pēteris Simsons (LPP) kā tēmu, kas tuvākajā nākotnē Latvijai varētu kļūt aktuāla, atzīmēja ģimenes atkalapvienošanās problēmu pēc tam, kad kāds no ģimenes locekļiem ilgāku laiku pavadījis darbā ārzemēs.

Politiķis norādīja, ka valsts interesēs būtu domāt, kā parūpēties par to, lai cilvēki, kas bijuši ārpus Latvijas un var salīdzināt dzīves apstākļus vairākās valstīs, vēlētos atgriezties Latvijā un varētu šeit atkal "iedzīvoties".

Diskutējot par tuvāko sēžu plāniem, Simsons solīja, ka nākotnē paredzēts plaši izskatīt jautājumu par bērniem ar garīgās attīstības traucējiem. Deputāte Ausma Kantāne (JL) ierosināja kādā no turpmākajām apakškomisijas sēdēm lemt par bērnu atbalstīšanu, atklājot, ka viņa pašlaik gatavo likumprojektu, kurā ģimenēm ar bērniem līdz trīs gadu vecumam paredzēts piešķirt ikmēneša pabalstu 50 latu apmērā.

Deputāts Dzintars Rasnačs (TB/LNNK) nākamo sēžu darba kārtībā ieteica iekļaut jautājumu par bērnu drošību uz ielām, kas vakar tika izskatīts valdībā, lai deputāti būtu kompetenti par Ministru kabineta lēmumiem, nevis par tiem uzzinātu tikai no publikācijām presē.

 

Vēlas novērst seksuālo diskrimināciju darba attiecībās

LETA   12/06/05    Šodien Saeimas Sociālo un darba lietu komisija izskatīšanai otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus Darba likumā, kas paredz, ka turpmāk darba attiecībās būs aizliegts diskriminēt arī seksuālās orientācijas dēļ.

Komisija noraidīja Latvijas Pirmās partijas (LPP) priekšlikumu izslēgt no likuma normu par seksuālās diskriminācijas aizliegšanu, jo Latvija esot ļoti toleranta zeme, sēdē sacīja deputāts Jānis Šmits (LPP). LPP uzskata, ka Latvija līdz šā gada jūlijam, kad seksuālās minoritātes sāka agresīvā tonī uzspiest savu pārliecību, bijusi ļoti lojāla, sacīja Šmits.

Savukārt, kā norādīja Labklājības ministrijas pārstāve, no Eiropas Komisijas saņemts aizrādījums, ka minētajai normai ir jābūt nostiprinātai Latvijas likumdošanā.

Komisija šodien atbalstīja citu Šmita ierosinājumu, ka reliģiskām organizācijām būs tiesības darbā nepieņemt cilvēkus, kuru uzskati vai pārliecība nesaskan ar konkrētās reliģiskās organizācijas mācību.

Par minēto priekšlikumu iestājās arī vairāku tradicionālo konfesiju pārstāvji, kuri šodien bija ieradušies uz komisijas sēdi.

Vēlēšanu likumā piedāvā idejas par Saeimas sastāva atjaunošanu

Ināra Egle,  Diena  12/07/05    Saeimas Juridiskā komisija trešdien noraidīja neatkarīgā deputāta Aleksandra Kiršteina ierosinājumu Saeimas vēlēšanu likumā paredzēt, ka katru deputāta kandidātu vēlēšanās var pieteikt tikai vienā vēlēšanu apgabalā. Jau agrāk šī ideja ir apspriesta Jaunajā laikā, kura pārstāvis komisijā arī atbalstīja ierosinājumu. JL deputāti pieļauj, ka rosinās koalīcijā diskusiju par nepieciešamību šīs izmaiņas paredzēt. Projektā, ko gatavo izskatīšanai otrajā lasījumā, nav iesniegts priekšlikums, kas dotu iespēju apvienot Saeimas un pašvaldību deputātu amatus, taču kuluāros izskan minējumi, ka arī šī ideja var parādīties pirms likuma izskatīšanas galīgajā lasījumā.

TP frakcijas vadītājs Jānis Lagzdiņš norādīja, ka "absolūtais frakcijas deputātu vairākums" mandātu savienošanu neatbalsta. Tikmēr kuluāros runā, ka iniciatīva atkal varētu nākt no Mihaila Pietkeviča. Viņš nesaka ne jā, ne nē, bet uzsver, ka JL pārstāvji viņam uzmācoties ar šādiem jautājumiem, uz kuriem nav iespējams atbildēt, jo TP vēl nav līdz galam izdiskutēta šāda iespējamība.

Tieši TP pavasarī pieteica ierosmi ļaut apvienot mandātus parlamentā un vietējā varā. Latvijas Pašvaldību savienības kongress noraidīja šo ideju, ko toreiz prezentēja Valkas mērs Vents Armands Krauklis un atbalstīja arī premjers Aigars Kalvītis. Viens no viņa domubiedriem veselības ministrs Gundars Bērziņš arī tagad Dienai sacīja, ka šādi varētu atjaunot parlamenta sastāvu, jo reģionālie politiķi ir tas resurss, kas varētu ienest jaunas asinis Saeimā. Tajā, viņaprāt, ir jānāk jauniem cilvēkiem. Bija arī dzirdēts, ka šo priekšlikumu iesniegs Zaļo un Zemnieku savienība, kuras sarakstā tādā gadījumā varētu startēt Ventspils mērs Aivars Lembergs. ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis pagaidām noliedz, ka ZZS būtu padomā šāda iniciatīva.

JL mandātu savienošanu neatbalsta, taču pieļauj, ka būtu lietderīgi paredzēt katra kandidāta startēšanu tikai vienā vēlēšanu apgabalā. Tas mazinātu iespēju partijām izmantot savas lokomotīves, kas parasti tiek pieteiktas visos vēlēšanu apgabalos. JL frakcijas priekšsēža vietnieks Artis Kampars atzina, ka JL lielu pārstāvniecību Saeimā ieguva, tieši pateicoties savam līderim Einaram Repšem. Taču esot svarīgi dot iespēju atjaunot parlamenta sastāvu ar reģionu politiķiem, kuriem tādā gadījumā būtu lielākas iespējas iekļūt sarakstos. J.Lagzdiņš savukārt uzskata, ka vadošos politiķus ir jāļauj vēlētājiem vērtēt visā Latvijā.

 

Pieaug PCTVL popularitāteLETA   12/08/05     Novembrī, salīdzinot ar oktobri, samazinājies partijas "Jaunais laiks" (JL), Zaļo un zemnieku savienības (ZZS), Tautas partijas (TP) un apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) atbalstītāju loks, savukārt augusi apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL), kā arī Latvijas Pirmās partijas (LPP) un partijas "Latvijas ceļš" (LC) apvienības popularitāte.

Kā liecina tirgus un sabiedriskās domas izpētes centra SKDS veiktā aptauja, joprojām populārākā partija Latvijā ir JL - par to novembrī Saeimas vēlēšanu gadījumā būtu gatavi balsot 13,8% pilsoņu, kas ir par diviem procentpunktiem mazāk nekā oktobrī.

Savukārt otra populārākā partija novembrī bijusi PCTVL - to atbalsta 10,4% vēlētāju jeb par diviem procentpunktiem vairāk nekā oktobrī.

Trešajā vietā ierindojusies ZZS. Lai gan mēneša laikā partijas atbalstītāju loks sarucis par 0,6 procentpunktiem, par to novembrī būtu gatavi balsot 10,1% pilsoņu.

Tālāk seko TP - novembrī partiju atbalstīja 9,7% vēlētāju, kas ir par 1,5 procentpunktiem mazāk nekā oktobrī. TB/LNNK atbalstītāju loks mēneša laikā sarucis par 0,1 procentpunktu, un novembrī par šo partiju būtu gatavi balsot 8,5% pilsoņu.

Savukārt LPP un LC apvienību novembrī atbalstīja 6% vēlētāju. Oktobrī par LPP bija gatavi balsot 2,9% vēlētāju, bet par LC - 3,6%.

Ja novembrī notiktu Saeimas vēlēšanas, par partiju "Saskaņas centrs" balsotu 2,9% pilsoņu, par Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju - 2,5%, par partiju "Jaunie demokrāti" - 2,1%, par apvienību "Dzimtene" - 1,4%, par partiju "Latgales gaisma" - 0,9%, par Sociāldemokrātu savienību - 0,6%.

Par kādu citu partiju vēlētos balsot 0,4% pilsoņu, 18,9% nezinātu, ko atbalstīt, bet 11,7% apgalvo, ka vēlēšanās nepiedalītos.

Aptauja veikta no 4. līdz 15. novembrim, izvaicājot 1014 Latvijas pastāvīgos iedzīvotājus.

 

Saimniecībā un biznesā...

 

Eksperti: Ārvalstīs strādājošo iedzīvotāju tēriņi Latvijā paaugstina inflāciju

LETA  12/04/05    Naudas daudzums, ko valstī ieved ārvalstīs strādājošie Latvijas iedzīvotāji, ir pietiekami liels, lai negatīvi ietekmētu ekonomiku un paaugstinātu inflāciju, uzskata aģentūras LETA aptaujātie eksperti.

"Parex Asset Management" Tirgus analīzes daļas vadītājs Zigurds Vaikulis sacīja, ka naudas daudzums, ko Latvijas ekonomikā iepludina ārvalstīs strādājošie, ir diezgan pamatīgs - pat pēc pašiem piesardzīgākajiem aprēķiniem tie ir pāris desmiti miljoni latu mēnesī.

Šīs summas, lai gan nespēj sacensties ar tām, kuras Latvijā kā kredītresursus sniedz Skandināvijas banku struktūras, ir pietiekami nozīmīgas, lai negatīvi ietekmētu makroekonomisko stabilitāti, īpaši inflācijas kontekstā. Šajā ziņā ārvalstīs strādājošos var salīdzināt ar ārvalstu tūristiem un ar viņu tēriņu ietekmi uz pieprasījuma un piedāvājuma balansu mūsu valstī.

Protams, cieš arī ārējās tirdzniecības statistika - izceļotāji strādā nevis Latvijas, bet gan, piemēram, Īrijas iekšzemes kopproduktam (IKP), un tas nelabvēlīgi ietekmē tekošā konta attiecību pret IKP, uzsvēra Vaikulis. Tomēr jāatceras, ka līdzekļu izcelsme ir ārvalstu un tā kompensē negatīvo importa efektu, piemēram, valūtas stabilitātes kontekstā.

"Hansabankas" vecākā analītiķe Liene Kūle sacīja, ka šī nauda ir viens no faktoriem, kas veicina patēriņa bumu Latvijā, līdz ar to ir daļēji vainojama pie inflācijas.

Eksperte pieļāva iespēju, ka lielākā daļa šo līdzekļu tiek iztērēti patēriņa precēm, bet tikai neliela daļa tiek uzkrāti vai ieguldīti. No ekonomikas attīstības perspektīvas lielāka vērtība ir investīcijām, jo tās sniedz labumu arī nākotnē.

 

Īsumā par biznesu

LETA  12/05/05

- Atsavināmos valsts mājokļus vispirms piedāvās pašvaldībām un īrniekiem. Saeimas komisijām izskatīšanai pagājušajā nedēļā tika nodoti Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likuma grozījumi, kas noteiks, ka atsavināmie valsts mājokļi vispirms tiks piedāvāti pašvaldībām un īrniekiem. Ikvienu valsts dzīvojamo māju, viendzīvokļa mājas domājamo daļu un dzīvokļa īpašumu, kas tiks atsavināts šajā likumā noteiktajā kārtībā, vispirms piedāvās nodot tās pašvaldības īpašumā, kuras administratīvajā teritorijā atrodas attiecīgā valsts dzīvojamā māja, viendzīvokļa mājas domājamā daļa vai dzīvokļa īpašums. Ja pašvaldības piekritīs, valsts dzīvojamās mājas, viendzīvokļa mājas domājamās daļas vai dzīvokļa īpašumu nodos pašvaldībai bez atlīdzības.

- Latvijas iedzīvotāji par labāko naudas uzglabāšanas veidu uzskata nekustamā īpašuma iegādi. Vairāk nekā puse – 54% – Latvijas iedzīvotāju par vienu no labākajiem veidiem naudas ietaupījumu uzglabāšanai uzskata nekustamā īpašuma iegādi, liecina pētījumu centra SKDS aptaujas dati. Savukārt 27% respondentu par labāko naudas uzglabāšanas veidu uzskata noguldījumus kādā no Latvijas bankām.

Skaidras naudas noguldījumi par labākajiem veidiem naudas ietaupījumu uzglabāšanai atzīti retāk – skaidru naudu latos minēja 21%, un skaidru naudu ārvalstu valūtās – 18% respondentu. Tikai 9% respondentu par labiem naudas ietaupījumu uzglabāšanas veidiem uzskatījuši investīcijas biznesā, 7% – ieguldījumus dārgmetālos vai dārglietās, 7% – vērtspapīru iegādi, 6% – uzkrājošo apdrošināšanu, bet 5% – ieguldījumu mākslas priekšmetos.

- Strauji pieaug hipotekāro kredītu tirgus. Latvijas banku izsniegto hipotekāro kredītu apmērs oktobrī sasniedzis 2,586 miljardus latu, kas ir par 80,6% vairāk nekā pagājušā gada beigās, liecina Latvijas Komercbanku asociācijas apkopotie dati. Mēneša laikā kredītu kopsumma pieaugusi par 5% jeb 123,193 miljoniem latu.

Būvniecība turpina uzņemt apgriezienus

Elīna Lidere,  NRA  12/05/05    Nākamgad celtniekiem algas būšot jāpalielina vismaz par 20–25%.

Neņemot vērā izmaksu palielināšanos un darbaspēka trūkumu, būvniecības apjomi turpina palielināties, un šā gada pirmajos deviņos mēnešos to apjoms sasniedzis 550,5 miljonus latu, kas ir par 15,7% vairāk nekā šajā pašā periodā pērn, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

"Būvniecības bums turpinās, un apjomi arī nākamgad palielināsies, lai arī nāksies droši vien izaugsmi mazliet piebremzēt, jo trūkst strādnieku," par darbinieku izbraukšanu strādāt uz ārzemēm Neatkarīgajai sūkstījās Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Viktors Puriņš. Viņš teica, ka nākamgad strādniekiem algas būs jāpalielina vismaz par 20–25%, citādi vispār tukšiniekos palikšot.

Cenas ceļas arī būvniecības materiāliem. To, par cik būvniecības izmaksas varētu pacelties nākamgad, V. Puriņš nevēlējās prognozēt, taču par šo gadu viņš pastāstīja, ka celtniecība kļuvusi dārgāka vidēji par 40 latiem uz kvadrātmetru. Iepriekš bijis jāmaksā kādus 300 latus par kvadrātmetru (tas ir atkarīgs no būvniecības materiāliem), bet tagad tie jau ir 340 lati, stāstīja asociācijas prezidents.

Salīdzinot ar 2004. gada deviņiem mēnešiem, jaunās būvniecības apjomi (salīdzināmās cenās) palielinājušies par 29,2% jeb par 61,7 miljoniem latu – liecina CSP dati. Savukārt remonta un rekonstrukcijas darbu apjomi – attiecīgi par 4,9% un 13,0 miljoniem latu. Jaunās būvniecības un remontdarbu apjoms sporta ēku būvniecībā audzis 2,5 reizes, dzīvojamo ēku, viesnīcu un tām līdzīga lietojuma ēku – 1,5 reizes, ielu un ceļu – 1,4 reizes. Savukārt ostu būvniecības apjomi samazinājušies par 20%, administratīvo ēku – par 3,4%.

2005. gada deviņos mēnešos ekspluatācijā esot nodotas dzīvojamās ēkas ar kopējo platību 368,0 tūkstoši kvadrātmetru, no tām par iedzīvotāju līdzekļiem – 212,1 tūkstotis kvadrātmetru (2004. gada deviņos mēnešos attiecīgi 285,8 un 189,2 tūkstoši kvadrātmetru).

No 550,5 miljoniem latu būvniecības apgrozījuma šā gada deviņos mēnešos, pēc CSP datiem, citu valstu būvnieki Latvijā veikuši būvdarbus 1,8 miljonu latu apmērā. Tai pašā laikā arī mūsējās celtniecības firmas veikušas būvdarbus ārpus Latvijas, taču par 0,8 miljoniem latu mazāk nekā pērn, sasniedzot kopējo apgrozījumu 5,9 miljonu latu apmērā. Visvairāk būvdarbu veikts Eiropas Savienībā un NVS valstīs – attiecīgi 2,7 un 2,5 miljonu latu apmērā.

2005. gada deviņos mēnešos ekspluatācijā pieņemti daudzi svarīgi tautsaimniecības objekti, piemēram, Rīgā – darījumu centrs un dzīvojamā ēka Centra nams, divi jaunuzbūvēti Baltijas krievu institūta studiju korpusi, jauns bērnudārzs Dreiliņos, Daugavpilī – rekonstruētā autoosta un viesnīca Park Hotel Latgola, rekonstruētais stadions Esplanāde, Ventspilī – a/s Ventspils Grain Terminal graudu terminālis, Jūrmalā – jauna pirmsskolas mācību iestāde Namiņš, Rīgas rajonā – Jaunmārupes sākumskola, Preiļu rajonā – a/s Preiļu siers Čedaras siera ražotne, Cēsu rajonā – jauna alus vārītava a/s Cēsu alus.

Savukārt no lielajiem projektiem, kur būvniecība var turpināties, jāmin hokeja halles, vairākas viesnīcas Rīgā, turpina attīstīties arī dzīvojamais fonds ar vairākiem lieliem projektiem. V. Puriņš Neatkarīgajai lēsa, ka līdz šā gada beigām būvniecības apjomi būšot tuvu pie 700 miljoniem latu.

Pagājušajā gadā tika sasniegti 565 miljoni latu, bet šogad deviņos mēnešos, kā jau iepriekš minēts, bijuši 550,5 miljoni latu. Pēc V. Puriņa teiktā, parasti uz gada beigām būvnieki steidz nodot objektus, un tad pieaugums ir lielāks. Jāpiebilst, ka būvniecības apjomu palielina arī Eiropas Savienībā pieejamie fondi, kas gadā vien būvniekiem sastādot aptuveni 120 miljonus latu.

Mistiskie Latvijas biznesa milzeņi

Lato Lapsa, Kristīne Jančevska, Žurnāls "Nedēļa",  12/05/05    Nedēļas pētījums atklāj, ka Latvijas vislielāko kompāniju vidū ir ne mazums mistisku biznesa milzeņu — gandrīz nevienam nepazīstami uzņēmumi, kas pieder nepazīstamiem ļaudīm vai ārzonas kompānijām un kurus vada tikpat nepazīstami menedžeri. Šie uzņēmumi ir dažādi — gan dzīvokļos reģistrētas "karuseļfirmas", kas uzdzen desmitiem miljonu latu lielu apgrozījumu, lai jau pēc gada izzustu, gan mediju nepamanītas un publicitāti nealkstošas kompānijas ar visnotaļ patiesiem veiksmes stāstiem.

Pat ļoti plaši pazīstami uzņēmēji, kas ar biznesu nodarbojas jau kopš 80. gadu beigām, neizpratnē raustīja plecus, kad laikraksta Dienas Bizness Latvijas 500 lielāko uzņēmumu saraksta publicēšanai veltītajā svinīgajā pasākumā tika godināts nevienam nepazīstams uzņēmums Valler. Šī 32 gadus vecajam Gundaram Ozolam piederošā SIA (sabiedrība ar ierobežotu atbildību) gada laikā bija pamanījusies gandrīz deviņkāršot apgrozījumu — no 597 tūkstošiem latu līdz gandrīz 5,2 miljoniem, tādā veidā ierindojoties laikraksta veidotajā kompāniju Top 500 piecsimtajā vietā. Izbrīnu izraisīja arī Valler nodarbe — degvielas karšu mārketings. "Kā tas iespējams?" ceremonijas brīdī paklusu, bet vienbalsīgi brīnījās gan viens no ievērojamākajiem Latvijas autotirgotājiem, gan uzņēmēja, kas jau vairāk nekā pusotru gadu desmitu nodarbojas ar tirdzniecību lielos apmēros.

"Pārprofilējāmies," — tik ļoti vienkāršs ir uzmanības krustugunīs pēkšņi nonākušās kompānijas vadītāja un īpašnieka skaidrojums sarunā ar Nedēļu. Atšķirībā no citiem TOP 500 "pārsteigumiem" Valler piekrīt stāstīt par sevi, lai gan atzīst — reklāma un PR jeb sabiedriskās attiecības viņiem neesot vajadzīgas, jo visus potenciālos klientus esot iespējams sasniegt tiešajos kontaktos. Savukārt piedāvātais "brīnumprodukts", kas ļauj sasniegt tik strauju ienākumu rādītāju pieaugumu, ir degvielas kartes: Valler Latvijā un Lietuvā izplata Krievijas lielākā degvielas uzpildes staciju tīkla TNK degvielas kartes Magistral.

Iepriekš kompānijas rūpals bija automašīnu eļļu ESSO izplatīšana Latvijā, un arī pats Valler savulaik izveidojies no darba kolēģu grupas, kas izlēmuši pamest kādreiz labi zināmo degvielas uzņēmumu Visbija un sākt paši savu biznesu. Kompānija dibināta pīrādziņu ēstuvē, kur katram dibinātājam tikusi tase tējas un pa vienam pīrāgam uz diviem. "Drosme bija vajadzīga, lai aizietu no Visbijas, nevis — lai sāktu savu biznesu," atceras G. Ozols. Sākumā pavadzīmes rakstītas dzīvoklī, bet klienti, kuri uzticējušies jaunajam uzņēmumam un tā dibinātājiem vēl no Visbijas laikiem, bijuši gatavi ierasties pēc preces noliktavā konkrētā laikā.

Ideju par ESSO eļļu izplatīšanu Latvijā G. Ozols, pēc paša vārdiem, izlolojis viens. Studējot Latvijas Universitātes pirmajā kursā, saticies ar ESSO pārstāvjiem no Vācijas un pats pārliecinājis Visbiju, ka jāsāk izplatīt šo produkciju. Kad Visbija sākusi pajukt, viņš ar kolēģiem izlēmis eļļu biznesu turpināt patstāvīgi. Vācieši uzticējušies personālijām, tādēļ lieli ieguldījumi darbības uzsākšanai nav bijuši nepieciešami. Tiesa, sākums tiešām bijis visai grūts, taču ātri uzņemti apgriezieni.

1995. gadā sākto biznesa virzienu ar eļļu izplatīšanu skāris globalizācijas vējš, pasaulē notikusi divu lielu eļļu ražotāju apvienošanās, un līdz ar to arī Latvijā divi konkurējošu eļļu izplatītāji sākuši izplatīt vienu un to pašu produkciju. "Beigās pārdevām eļļu biznesu savam konkurentam Infleks," G. Ozols skaidro atteikšanos no iepriekšējā produkta izplatīšanas.

Kāpēc tāds lēmums? "Eļļu bizness Latvijā ir ļoti saspringts un mazs," norāda G. Ozols, piebilstot, "ja iegūsti konkurentu, kas nodarbojas ar to pašu, tad nav iemesla konkurēt". Pēc viņa ieskatiem, pārāk cieša konkurence noved pie aizvien pieaugošas cenu samazināšanas, līdz beidzot bizness izrādās nerentabls. Tādēļ izlemts iet citā virzienā un atklāt jaunu biznesu. Tā Valler pārdeva konkurentam tieši eļļu biznesu — klientu datu bāzi un līgumus, bet pašu kompāniju paturēja.

Neoficiāli avoti gan vēsta, ka nemaz tik "nevainīga" Valler eļļu biznesa pārdošana neesot bijusi. Gadu pirms pārdošanas Valler esot darbojies ārkārtīgi agresīvi un raidījis konkurenta virzienā nepārprotamus signālus, ka Valler nav nodoma pamest tirgu, gluži pretēji — ar Valler jārēķinās kā ar ļoti nopietnu spēlētāju. Tādā veidā it kā esot likts saprast, ka Valler ir konkurents, ar kuru gaidāma cīņa uz dzīvību un nāvi, un vienīgais, kā no tā var izvairīties, ir — uzņēmumu nopirkt. Vai tā patiesi bijis vai arī tie ir sāncenšu un skauģu izdomājumi, uzzināt neizdevās, tikai skaidrs, ka beigu beigās Infleks izšķīries par Valler kontrolētā eļļu biznesa pārpirkšanu.

Cik vērts bijis darījums, atklāts netiek, taču pēc tā visi pārējie firmas dalībnieki — četras fiziskās personas — Valler pametuši, un turpmāk firmas vienīgais īpašnieks ir G. Ozols. Pārējie līdzīpašnieki, uzzinājuši par G. Ozola plāniem nodarboties ar degvielas kartēm (šī ideja tapusi kopā ar draugu no Krievijas), piekrituši viņa piedāvājumam pārdod uzņēmuma kapitāldaļas. "Tobrīd viņiem bija izdevīgāk saņemt no manis samaksu par savām kapitāldaļām un doties meklēt darbu citur, jo jaunajā biznesa virzienā sākotnēji pietika ar pusotru cilvēku un visiem tur nebija, ko darīt," skaidro tagadējais uzņēmuma vienīgais īpašnieks un vadītājs.

Pārdodot eļļas biznesu konkurentam, neviens no pieciem Valler līdzīpašniekiem gan taisnā ceļā uz Infleks pārgājis neesot, taču divi darbinieki, no kuriem viens bija Valler līdzīpašnieks, izlēmuši karjeru turpināt šajā virzienā, un viens no viņiem — arī vadot Infleks eļļu nodaļu. Vēl cits bijušais līdzīpašnieks tagad ir SIA Stokker direktors, bet grāmatvede, kas arī savulaik bija līdzīpašniece, tagad atgriezusies Valler kā darbiniece. "Viņa man notic jau otro reizi," piebilst G. Ozols.

Kas īsti jaunais — degvielas karšu — bizness ir par tik superapjomīgu nodarbi, ja ļauj gada laikā deviņkāršot apgrozījumu, pārsniedzot pat mūsdienu Latvijā gana iespaidīgo piecu miljonu latu atzīmi?

Tā būtība ir vienkārša: degvielas kartes tiek piedāvātas lielajiem autopārvadātājiem, kuru kravas automašīnas dodas uz Krieviju. Tur degvielu ar šo karti iespējams iegādāties benzīntankos līdz pat Sibīrijai. Savukārt tiem, kuri dodas Rietumeiropas virzienā, Valler piedāvā ESSO degvielas kartes, ar kurām savukārt var iepildīt degvielu visās ES valstīs. Visbeidzot nākotnē paredzēts izstrādāt apvienotu karti, kas būtu derīga no Urāliem līdz Portugālei.

Tieši biznesa virziena maiņa arī nodrošinājusi neticami straujo izaugsmi. Šogad ieņēmumu apjoms tiek plānots 16 miljonu apmērā, bet pēc tam pie šā skaitļa nolemts arī turēties. "Lielākais tirgus mums ir Lietuvā, tur tas ir 17 reizes apjomīgāks nekā Latvijā," skaidro uzņēmuma īpašnieks. Patlaban Latvijā Valler kontrolējot aptuveni 60% degvielas karšu tirgus darbam Krievijā. Kā konkurentus Gundars Ozols min Lukoil Krievijas virzienā un Statoil Eiropas virzienā, tomēr abi konkurenti neesot tik aktīvi degvielas karšu izplatīšanā un apkalpošanā kā Valler, kuram tas ir pamatbizness.

Peļņa gan uzņēmumam ir visai pieticīga — 78 tūkstoši latu, taču, pēc firmas īpašnieka domām, tā atbilst degvielas tirgus specifikai. "2–3% peļņa no apgrozījuma — tas ir normāls rādītājs degvielas biznesā, vairāk nepelna arī vietējās degvielas mazumtirdzniecības kompānijas," saka G. Ozols.

Tā kā kompānijā ir neliels darbinieku skaits, Valler esot pastāvīgā Valsts ieņēmumu dienesta kontrolē, un Valler uzskata, ka pēc šīm pārbaudēm gan pati kompānija, gan citi var būt pilnīgi pārliecināti par tās absolūto godīgumu nodokļu samaksas jautājumos. "Ja mēs pieļautu kaut mazāko kļūdu grāmatvedībā, mūs taču VID uzreiz sodītu, esam viņiem kā uz delnas," norāda G. Ozols, uzsverot, ka šāda nemitīga kontrole no valsts puses ir pat ļoti svētīga — vienmēr vari būt drošs par savu reputāciju nodokļu nomaksas jautājumos. Tiesa, pašas kompānijas filozofija vienmēr esot bijusi maksāt visus nodokļus, un G. Ozols teic, ka ir pārliecināts: veiksmīgs, stabils un konkurētspējīgs bizness, nemēģinot taupīt uz nodokļu rēķina, ir iespējams.

Taču šāda acīmredzami nav visu Latvijas mazpazīstamo biznesa milžu filozofija: piemēram, pēc 2002. gada datiem Top 500 8. vietā ar 85,6 miljonu latu lielu apgrozījumu ierindojās SIA Kuzolis 64, 10. vietā ar 76,6 miljoniem latu — SIA Matriks DI, 23. vietā ar 43 miljoniem latu — SIA Kanters, 24. vietā ar 42,6 miljoniem latu — SIA Ivosels DI, 26. vietā ar 40,5 miljoniem latu — SIA Sallesstari. Visām šīm kompānijām kopīgs ir viens — tās jau sen atzītas par maksātnespējīgām vai bankrotējušām, savukārt par to darbību ierosināta vesela krimināllietu buķete…

Izrādās, ka līdzīga rakstura (varbūt vienīgi ne tik krimināla) kompāniju netrūkst arī pašreizējo Latvijas 500 lielāko uzņēmumu vidū, bet par to — nākamajā Nedēļas numurā.

Kad celsim darba ražīgumu?

Juris Grīnvalds, dipl. ing., SIA Sakret komercdirektors, Diena  12/06/05    Pēdējos piecpadsmit gados valsts pārvaldē un arī sabiedrībā ir samērā monotons sauklis, ka jārada vairāk jaunu darba vietu. To varētu vērtēt pozitīvi, ja vien mēs nebūtu piemirsuši, ka tikpat intensīvi būtu jādomā par strādājošo darba ražīguma celšanu un atalgojuma līmeņa tuvināšanu Eiropas Savienības līmenim.

Tagad situācija ir tāda, kādu paši to esam veidojuši — vairāku tūkstošu lielais darbspēks ir aizplūdis no valsts labāka atalgojuma un dzīves kvalitātes meklējumos, savukārt tik būtiskais darba ražīguma rādītājs, kas ir iekšzemes kopprodukta pieaugumu veicinošais faktors, Latvijas darbspējīgajiem iedzīvotājiem esot viens no zemākajiem Eiropā.

Ir pilnīgi saprotami, ka daļa labi izglītota, kvalificēta un arī nekvalificēta darbaspēka izbrauc peļņā uz ārvalstīm. Sevišķi jūtams ir kvalificētu celtnieku trūkums, kas iekavē darbus gan lielos būvprojektos, gan privātās mājsaimniecībās. Ja reiz šis process ir intensīvi sācies, tad tas nav apturams un mākslīgi to nevajadzētu ierobežot. Ir pilnīgi skaidrs, ka vienīgais, kas darbaspēka izceļošanu varētu samazināt līdz minimumam, ir sadzīves un ienākumu līmeņa izlīdzināšanās. Tie, kuri vēlas doties peļņā uz ārzemēm, lai brauc. Jo mana dziļākā pārliecība ir tāda, ka liela daļa no viņiem atgriezīsies Latvijā. Turklāt ar jaunām iemaņām, pieredzi, valodas zināšanām un plašāku redzesloku, kas nešaubīgi paātrinās procesus mūsu valstī — ātrāk kļūsim mūsdienīgāki. Varbūt kāds savas Īrijas pieredzes iespaidā beidzot sāks pats savu biznesu. Tā savulaik ir noticis ar īriem, kuri ar laiku atgriezās dzimtenē, un Īrija kļuva par labklājības valsti un tagad aicina ārvalstu viesstrādniekus uz savu zemi. Mūsu problēma ir citur.

Pašreizējā situācijā, kad Latvijā trūkst darbaspēka, vairs nevar pastāvēt līdzšinējais gadu pēc gada izvirzītais virsmērķis, kas tikai paredz radīt vairāk jaunu darba vietu. Turklāt demogrāfiskā situācija ir tāda, kāda ir — ar mīnusa zīmi un darbaspējīgo iedzīvotāju īpatsvars tikai samazināsies. Pēc desmit gadiem situācija ar darbaspēka trūkumu būs vēl nepatīkamāka demogrāfiskās krīzes dēļ.

Sauklis "Radīsim jaunas darbavietas!" nepaskaidro iespējamās sekas. Bēgdami no bezdarba, varam radīt vēl nopietnāku krīzi nākotnē. Jaunradītie uzņēmumi pēc kāda laika būs spiesti pārcelties uz citām valstīm, jo šeit tie nespēs funkcionēt darbaspēka trūkuma dēļ. Tādēļ valsts pārvaldes, konkrēti sociālās un ekonomiskās politikas veidotāju, galvenais uzdevums pašreiz, manuprāt, būtu celt katra Latvijā paliekošā cilvēka darba ražīgumu. Valsts ir burtiski ieciklējusies uz jaunu darbavietu radīšanu, taču nepieciešami cilvēki, kuri spēj izveidot ne tikai jaunas darbavietas, bet arī celt darba ražīgumu.

Drīzāk ir jāsamazina darbavietas, paaugstinot darba ražīgumu. Ko darīs pārējie? Strādās desmit citās rūpnīcās. Labāk lai mums ir desmit modernas, automatizētas rūpnīcas ar 30 darbiniekiem nekā viena liela ar 300 darbiniekiem, kura tika uzcelta Latvijā tikai tāpēc, ka šeit ir lēts darbaspēks. Svarīgi, lai tie būtu mūsu pašu uzņēmēji, kas būtu spējīgi šādas rūpnīcas iecerēt, realizēt un noslogot. Šodien nav problēmu modernu rūpnīcu uzcelt — ir gana daudz dažādu konstruktoru, konsultantu u.c. speciālistu ar atbilstošu pieredzi ja ne Latvijā, tad citur pasaulē.

Daudz būtiskāk ir izprast, ko un no kā ražot, kā to realizēt, lai no tā visa izveidotos veiksmīgs un dzīvotspējīgs biznesa projekts. Latvijas tirgus ir mazs, un retas ir tās nozares, kas var runāt par modernu rūpniecību, nerēķinoties ar eksportu. Bet nu mums ir Eiropas Savienība, kas ir milzīgs tirgus. Un nav ko raudāt par aizbraukušajiem tautiešiem — varbūt tieši viņi varēs kļūt par mūsu ausīm un acīm, par mūsu tirdzniecības aģentiem Īrijā un Zviedrijā.

Lai tādu līmeni sasniegtu, Latvijā obligāti jābūt valstiskai programmai, kā paaugstināt darba ražīgumu!! Par to, ka darba ražīgumam netiek pievērsta atbilstoša uzmanība, liecina arī mācību programmas. Piemēram, vienā no visstraujāk augošajām nozarēm — būvniecībā — profesionāli tehniskajās skolās joprojām māca, kā sajaukt un uzmest apmetumu ar rokām, lai gan, izmantojot apmetuma mašīnas, darba ražīgums pieaug pat līdz 500%! Cik šādu iekārtu ir skolu rīcībā? Lielākajai daļai skolu tādu nav nevienas!

Tādēļ ir skaidrs, ka mācību iestādēm nav iespēju, lai piedāvātu apgūt modernākās darba metodes.

Ko varam domāt par darba ražīguma celšanu tautsaimniecības attīstībai būtiskās nozarēs? Lai uzlabotu labklājību valstī, vispirms jāatbild uz jautājumu — vai mācām elektroniķus, pavārus, celtniekus, inženierus tā, kā viņiem būtu bijis jāstrādā vakar, vai tā, kā būs jāstrādā rīt?

Būvniecība ir nozare, kurā pašreiz nevar gaidīt, kad valsts sāks domāt un izstrādāt valstisku programmu darba ražīguma celšanai. Atsevišķi būvmateriālu ražotāji paši sākuši rīkoties, jo nedrīkst zaudēt laiku — nozare attīstās ļoti strauji un, ja Latvijā ražotāji nevēlas palikt zaudētājos, tad atliek vien pašiem iesaistīties būvniecības audzēkņu un strādnieku apmācībā un šādā veidā celt darba ražīgumu būvniecībā. Par baltu velti tiek nodota jaunākā informācija, pieredze, zināšanas, kā arī notiek apmācības ar jaunāko tehnoloģiju, kas ievērojami paātrina darba izpildi. Bez jebkādas valstiskas sistēmas. Kāds no tā labums uzņēmumiem?

Vismaz divi: ir un būs izredzes Latvijas tirgū pārdot pēc modernām un Eiropas Savienībā pielietotām tehnoloģijām saražotu produkciju jau tagad, un tā tiek saredzēta gaisma tuneļa galā, kā izbēgt no darbaspēka deficīta. Kopumā tas veido valstisko ieguvumu — kvalificētu darbaspēku, kas spēj strādāt ar aktuālām, modernām tehnoloģijām un tādējādi celt darba ražīgumu. Visticamāk, tāpat rīkojas citu nozaru uzņēmumi, kuri raugās perspektīvā un domā par nozares pastāvēšanu un attīstību.

Saprotams, ka valsts budžets ir tāds, kāds ir, un izglītībai neizdosies novirzīt tik daudz finansējuma, cik būtu nepieciešams, lai izskolotu labi kvalificētus vidējā un augstākā līmeņa speciālistus atbilstoši mūsdienu prasībām. Ja finansējums bremzē, tad kāpēc netiek piedāvāti alternatīvi varianti? Piemēram, uzņēmuma ienākumu nodokļa atvieglojumi tiem uzņēmējiem, kuri saviem spēkiem cenšas celt darba ražīgumu valsts interesēs? Kāpēc nevarētu izstrādāt sistēmu, ka nodokļu atlaides ir ne tikai ziedojot vai sponsorējot, bet arī informācijas un zināšanu nodošanai izglītošanas nolūkos? Uzņēmumi ir gatavi vēl aktīvāk iesaistīties mūsdienīga darbaspēka skološanā, ja vien justu reālu valsts atbalstu.

Protams, var nedarīt neko un cerēt, ka tautsaimniecības nozares pašas no sevis kļūs modernākas un tajās strādās zinošss darbaspēks, kas nodrošinās augstu darba ražīgumu un valsts iekšzemes kopprodukts pieaugs pats par sevi. Tā sakot, var paļauties uz savienoto trauku principu, jo, iestājoties Eiropas Savienībā, esam savienoti ar citām valstīm. Tas nozīmē, ka agri vai vēlu tuvosimies šo valstu līmenim.

Kāda mūsdienu paruna vēstī: ir triju veidu uzņēmumi — tie, kuri dara lietas, tie, kuri vēro, kas notiek, un tie, kuri brīnās par to, kas ir noticis! Šķiet, ka to varētu attiecināt arī uz valstīm. Kādi būsim mēs?

 

Rīgā ir vienas no augstākajām dzīvokļu cenām EiropāLETA  12/06/05    Rīgā ir vienas no augstākajām jaunbūvēto dzīvokļu cenām Eiropā, pētījumā secinājuši SIA "Anno" speciālisti.

Parīzes centrā dzīvokli jaunbūvē piedāvā vidēji par 6500 eiro (4550 latiem) kvadrātmetrā, Luksemburgā - par 4100 eiro (2870 latiem), Briselē - par 1400 eiro (980 latiem), bet Rīgā - par 1300 eiro (910 latiem) kvadrātmetrā.

Berlīnes centrā vidējā dzīvokļa cena jaunbūvē ir 1200 eiro (840 lati) kvadrātmetrā, bet Viļņā - 1100 eiro (770 lati).

Izpētot dzīvokļu piedāvājumu dažādās Eiropas galvaspilsētās, "Anno" par pamatu ņēma datus no vairākām nekustamo īpašumu kompānijām Eiropā.

Pētījumā secināts, ka kopumā dārgākās dzīvokļu cenas Eiropā ir Parīzē, kur cenas ir gandrīz divas reizes augstākas nekā Luksemburgā.

Pētījumā arī secināts, ka kredīttirgus attīstība Latvijā pēdējo piecu gadu laikā ir bijusi ļoti strauja. Izsniegto kredītu apjoms iekšzemes uzņēmumiem un privātpersonām ir palielinājies vidēji par 42% gadā. Vēl straujāk ir attīstījies hipotekāro kredītu tirgus. Ik gadu tā apjoms dubultojas un patlaban jau ir sasniedzis apmēram 20% no Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP), liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Kredīttirgus straujās attīstības pamatā ir vairāki iemesli, piemēram, kredītu procentu likmju samazinājums, zemās procentu likmes kredītiem eiro un dolāros, mainīgo likmju popularitāte. Kā vēl vienu, ne mazāk svarīgu iemeslu procentuālo likmju krišanai eksperti min arī banku konkurences cīņu, kuras rezultātā piedāvātās pamatlikmes Latvijā daudz neatšķiras no tām, kādas pastāv attīstītajās Eiropas valstīs.

Pētījuma autori norāda, ka zemo kredītlikmju efekts vistiešākajā veidā ir izpaudies nekustamā īpašuma tirgū, kur cenas jau vairākus gadus aug ļoti straujiem tempiem, lai gan šobrīd tās acīmredzami ir kļuvušas neadekvātas vietējai pirktspējai.

Ja kredīttirgus attīstība saglabās līdzšinējos tempus, tad var prognozēt, ka jau pēc diviem gadiem Latvijas iedzīvotāju kredītsaistību kopējā masa pietuvosies Latvijas IKP apjomam.

Izveidojoties šādai situācijai, speciālisti prognozē kredītpieprasījuma samazināšanos. Ja tā notiek, tad jaunu kredītu pieplūdums apsīkst, bet maksājumi par vecajiem kredītiem paliek. Tieši šajā brīdī arī var gaidīt gan ekonomiskās aktivitātes un pirktspējas samazināšanos, gan arī inflācijas atslābumu, kā to prognozē Latvijas banku speciālisti, secināts pētījumā.

Latvijā jāveicina darba algas pieaugums

Ilze Šteinfelde, Juris Paiders,  NRA  12/07/05    Latvijas komercbankas pilnībā atbilst pasaules augstākajiem standartiem, – "Neatkarīgajai" atzina Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons. Viņš pirms gada intervijā pieļāva, ka šis gads varētu būt labākais banku vēsturē. Vai arī šobrīd, neilgi pirms gada beigām, var teikt to pašu?

– Šis gads bankām noteikti būs labāks nekā iepriekšējie gadi, jo visi banku rādītāji ir auguši.

– Vai pēdējo gadu augstie finanšu rādītāji banku sektorā neradīs situāciju, ka iestājas tā sauktais panākumu reibonis? Vai drīz nepienāks brīdis, kad banku izaugsmes iespējas pie tik lielas konkurences, kāda ir Latvijā, būs izsmeltas?

– Kreditēšanas tempu kāpums – 50 procentu gadā, hipotekāro kredītu pieaugums – virs 90% – tie tiešām Rietumos tiek uztverti kā fantastiski skaitļi. Un tur bankas priecājas, ja izdodas panākt pieaugumu par 10 procentiem. Latvijā situācija ir citāda. Kopš 2002. gada bijušas viszemākās procentu likmes eiro un ASV dolāriem, un tas padarīja kredītus lētus. Tagad dolāram kredīta bāzes likme nepārtraukti aug un arī eiro likme palielināsies. Tas nozīmē, ka kredīti nākamgad kļūs dārgāki. Domāju, ka arī nākamais gads, visticamāk, būs labs gads banku vēsturē, tomēr attīstības tempus es vērtētu piesardzīgāk. Neviens nelolo ilūziju, ka vēl desmit gadu Latvija un kopā ar to arī banku sektors attīstīsies tādos tempos kā līdz šim. Bankas ir tikai spogulis, kurā attēlojas valstī notiekošie ekonomiskie procesi. Banku misija ir sekmēt un finansēt valstī notiekošos ekonomiskos procesus.

– Vairāki uzņēmumi saskārušies ar darbaspēka problēmu. Lai noturētu darbiniekus vai piesaistītu jaunus kadrus, jāmaksā lielākas algas, tajā pašā laikā uzņēmums ir ņēmis kredītu, veidojis biznesa plānu, kurā nav ietverts strādnieku algas palielinājums. Vai tas nerada draudus banku sektoram, jo uzņēmēji, iespējams, nespēs atdot kredītus?

– Bankas ar katru klientu strādā individuāli, un mēs nesaskatām briesmas, ka kredītņēmējiem tuvākajā laikā varētu būt problēmas ar kredītu atdošanu.

Jāatzīst, ka darba algas palielināšana ir neizbēgama. Šodien darbaspēka trūkums brīvās konkurences apstākļos spiež uzņēmēju maksāt vairāk saviem darbiniekiem. Un tas ir dabiski un ekonomiski pamatoti. Šajā ziņā Latvijas Komercbanku asociācijas viedoklis radikāli atšķiras no centrālās bankas viedokļa inflācijas jautājumā. Pašreizējā Latvijas ekonomiskās attīstības stadijā ir divi neizbēgami momenti, kuri īstenosies dzīvē, tas ir, darba algas pieaugums un cenu pieaugums. Un ne ar kādiem administratīviem vai kādiem citiem pasākumiem nav iespējams šos procesus ierobežot. Ja cilvēkiem adekvāti nemaksāsim par viņu darbu, uz Īriju strādāt brauks vēl vairāk nekā līdz šim, un nevienam nav tiesību aizbraucējiem ko pārmest. Pliks aicinājums strādāt Latvijas labā nelīdzēs.

Sadārdzinoties izmaksām, augs arī cenas. Iestājoties ES, mums tas bija jāņem vērā. Pirms Latvijas iestāšanās ES, valsts ierēdņi stāstīja, cik gaiša nākotne mūs sagaida ES, bet, izņemot pesimistus un žurnālistus, neviens skaļi neteica, ka būs jauni nodokļi, jaunas prasības, kas neizbēgami paaugstinās cenas. Neredzēt to varēja tikai politisku apsvērumu dēļ un uz īsu brīdi. Diemžēl šis brīdis ir ievilcies un vairākas objektīvas realitātes, kā, piemēram, darbaspēka aizplūšana uz ārvalstīm, straujais cenu kāpums, tiek pasniegtas un uztvertas vēl joprojām kā kaut kas ārkārtējs un negaidīts.

– Pirms neilga laika izskanēja ideja, ka inflācijas apkarošanas nolūkos nepieciešams iesaldēt darba samaksu. Kā algu iesaldēšana var apturēt naftas cenu kāpumu?

– Nekādi. Tas ir līdzīgs Latvijas Bankas uzskatam par šobrīd Latvijā esošo inflāciju, kura jāapkaro ar tam domātiem instrumentiem, piemēram, algu iesaldēšanu. Latvijas Banka aicina valdību samazināt budžeta deficītu, bet tas nozīmē samazināt finansējumu sociāliem projektiem, tas ir, iesaldēt pabalstus un algas skolotājiem, policistiem, mediķiem. Algu iesaldēšanu var veikt tādās valstīs, kurās ir ļoti augsts darba algas līmenis, bet ne Latvijā.

Tirgus apstākļos nav tik svarīgi, cik maksā prece vai pakalpojums, bet gan tas, vai cilvēkiem ir pietiekami daudz naudas, lai to nopirktu. Tāpēc primārais uzdevums Latvijā ir veicināt darba algas pieaugumu, nevis tās iesaldēšanu.

Latvijā inflāciju nerada liels liekās naudas daudzums, bet gan objektīvs izmaksu pieaugums, tajā skaitā darba algas pieaugums, kas, pēc jaunākajiem statistikas datiem, Latvijā ir 17,7 procenti.

Tomēr diez vai Latvijas Banka par inflāciju tik ļoti uztrauktos, ja nebūtu pasludināts eiro ieviešanas datums Latvijā – 2008. gada 1. janvāris. Nepārdomātais solījums tagad par katru cenu spiež ieviest eiro pēc diviem gadiem, lai Latvija neizskatītos slikti pasaules acīs.

– Ko Latvija zaudēs, ja neieviesīs eiro 2008. gada 1. janvārī?

– Uzskatu, ka eiro ieviešana 2008. gadā ir apsveicama un nav atliekama, jo labāk to izdarīt agrāk nekā vēlāk. Tomēr neticu, ka nākamo divu gadu laikā Latvija varētu inflāciju nospiest līdz 2%. Jārēķinās ar gāzes, elektroenerģijas cenu kāpumu, darba samaksas neizbēgamu palielināšanos. Tomēr, ja eiro netiks ieviests šajā termiņā, nekāda katastrofa valsts līmenī nenotiks, jo lats jau ir piesaistīts eiro. Taču eiro neieviešana turpinās radīt zaudējumus tiem uzņēmumiem, kuri eksportē savu produkciju uz eiro zonas valstīm un kuriem par precēm vai pakalpojumu samaksā eiro. Viņiem rodas zaudējumi, konvertējot eiro pret latu. Zaudē arī tās privātpersonas, kuras, dodoties uz eiro zonas zemēm, maina latus pret eiro.

Latvija ir uztaisījusi sev problēmu tur, kur tās nav. No vecajām ES dalībvalstīm Lielbritānija, Zviedrija, Dānija nav pārgājušas uz eiro, lai gan Māstrihtas kritērijus tās izpilda perfekti. No jaunajām ES valstīm tikai teicamnieces Baltijas valstis savā starpā sacenšas, kura ātrāk pāries uz eiro. Citas jaunās ES valstis daudz objektīvāk izvērtē ieviešanas termiņus.

Turklāt Māstrihtas kritērijs, uz kuru atsaucas visi inflācijas apkarotāji, tika izstrādāts veco ES dalībvalstu pārejai uz eiro. Tagad ES ir jaunas valstis ar pavisam citu ekonomiku un citiem izaugsmes tempiem. Turklāt ES dāsni piešķir finansējumu uzņēmējdarbības attīstībai, kas neizbēgami rada cenu kāpumu.

Nekas nenotiks arī Eiropai, ja, ieviešot eiro, Latvijā inflācija būs pieci vai septiņi procenti. Tas absolūti neietekmēs eiro zonas kopējos rādītājus. Un pie nosacījuma, ka Latvija un citas valstis perfekti pilda pārējos nosacījumus, kas tiešām ir atkarīgi no valdības īstenotās politikas, varētu pieņemt politisku lēmumu par eiro ieviešanu.

– Pasaules banka rekomendējusi – reģionos, kuros ir augsts bezdarbs, maksāt nevis tradicionālos bezdarbnieka pabalstus, bet gan pabalstus savas dzīves telpas uzlabošanai cilvēkiem, kuri ir bez darba.

– Cilvēku vēlme uzlabot savu dzīves telpu ir apsveicama, nevis apkarojama. Par šiem jautājumiem asociācijā esam daudz runājuši. Tāpat par to, kāpēc Latvijas Banka tik virspusīgi raugās uz šiem procesiem un redz tikai to, ko rāda cipari uz papīra.

Tieši pirms gada – 2004. gada novembrī – Latvijas Banka aicināja cīnīties pret inflāciju un paaugstināja obligāto rezervju apjomu komercbankām no četriem līdz sešiem procentiem. Šis inflācijas apkarošanas instruments darbotos Vācijā, bet tas nav efektīvs Latvijā. Vienīgais, ko centrālā banka ar to ir panākusi, no banku apgrozījuma tika izņemti apmēram 100 miljoni latu un tas par dažiem miljoniem latu mazināja banku pelnītspēju, bet tas nemazināja ne inflācijas, ne kreditēšanas apjomu. Tagad Latvijas Banka palielināja obligāto rezervju apjomu vēl par 2%, tas ir, līdz 8%, bet tāpēc jau inflācijas kāpums neapstāsies. Mums šķiet, ka Latvijas Banka, nemitīgi mudinot valdību apkarot inflāciju, cenšas distancēties no atbildības.

– Šis gads sākās ar ne pārāk jaukām ziņām no ASV par iespējamo naudas atmazgāšanu caur Latvijas bankām. Vai banku darbībā ir kaut kas mainījies?

– 2004. gadā ASV iekļāva Latviju starp 55 paaugstināta riska valstīm, tādām, kurās ir korupcija, kontrabanda, neefektīva darbība cīņā ar finanšu noziegumiem. Līdz ar to korespondējošās bankas sāka pievērst pastiprinātu uzmanību tām banku operācijām, kas notika caur Latvijas bankām. Jau pirms vairāk nekā gada asociācija pieņēma nolikumu, kas izvirza stingrākas prasības nekā Latvijas un ES likumi. Šo divu gadu laikā banku sistēma Latvijā ir pilnīgi sakārtota. Tāpēc varu droši teikt, ka bankas Latvijā pilnībā atbilst pasaules augtākajiem standartiem.

Mūsu bankas jau vasaras sākumā ieviesa ES direktīvu, kas ES stājās spēkā novembrī un ieviešama divu gadu laikā, proti, līdz 2007. gadam. Šo prasību rezultātā daudzas bankas bija spiestas atteikties no daudziem klientiem un desmitiem tūkstoši kontu tika slēgti. Tagad klientu bāzes sakārtošana ir pabeigta un neesam saņēmuši nekādus pārmetumus no korespondējošām bankām. Bez lielīšanās varu teikt, ka Latvijas bankas ir izdarījušas visu, lai novērstu naudas atmazgāšanu. Bankas ziņo par aizdomīgiem darījumiem. Taču žēl, ka tālāk nekas netiek darīts. Kontroles dienests netiek galā ar informācijas plūsmu. Ko dod perfekti uzcelt sienu netīrās naudas atmazgāšanai banku sektorā, ja citos sektoros tiek atstāti vaļā logi un durvis? Tāpat par maz uzmanības Latvijā tiek pievērsts ekonomisko un finanšu noziegumu apkarošanai.

– Cerības un neticību ap iespējamo naudas atgūšanu no "Bankas "Baltija"" no jauna uzjundīja bankas likvidatoru tiesā iesniegtā prasība pret Latvijas Banku. Kā jūs vērtējat šo procesu?

– Pagaidām izskatās pēc cirka.

Peļņu vairos jauni tirgi

Zaiga Dūmiņa,  Diena  12/08/05    Latvijas uzņēmumu ražīgums un rentabilitāte atpaliek no vidējā rādītāja Centrāleiropā.

Latvijas uzņēmumiem vairāk jādomā par jaunu tirgu apgūšanu un jaunu produktu veidošanu, lai panāktu straujāku attīstību un gūtu lielāku peļņu. Strādājot nelielajā Latvijas tirgū augstas konkurences apstākļos, attīstīts labs potenciāls tālākai attīstībai, taču tas netiek pilnībā izmantots, secināts profesionālo pakalpojumu uzņēmuma KPMG pētījumā par konkurētspēju Centrāleiropā un Austrumeiropā. Aptaujātie Dienas uzņēmēji nepiekrīt, ka eksporta potenciāls paliek neizmantots, taču reizē atzīst, ka jaunu tirgu iekarošanā grūtības ir. Vislielākās izredzes ārvalstu tirgos ir konkurēt ar ekskluzīviem nišas produktiem.

KPMG pētījumā secināts, ka patlaban pat Latvijas lielākie uzņēmumi, kuru apgrozījums pārsniedz piecus miljonus latu, atbilst tikai Centrāleiropas vidējā uzņēmuma līmenim. Ievērojami atpaliek arī Latvijas uzņēmumu ražīgums un rentabilitāte. Vienlaikus ražīguma pieaugums Baltijā aug straujāk nekā Centrāleiropā. Visstraujākais ražīguma, kas aprēķināts kā uzņēmuma ienākumu līmenis uz vienu darbinieku gadā, kāpums ir Lietuvas uzņēmumiem — par 19%, Latvija ieņem otro vietu ar 16%, savukārt Igaunijā ražīgums audzis par 4%. Ražīgums Igaunijā un Lietuvā palielinājies nevis ienākumu pieauguma dēļ, bet tādēļ, ka uzņēmumos samazinājies darbinieku skaits. Latvijā un Lietuvā darbinieku skaits 2003. un 2004.gadā uzņēmumos samazinājies par 2—5%, bet Igaunijā — par 7%.

Latvijas uzņēmumi atšķirībā no citām Centrāleiropas valstīm un pārējām Baltijas valstīm par svarīgāko prioritāti savā darbībā uzskata kapitālieguldījumus. Tikai pēc tam seko jaunu produktu ieviešana un jaunu tirgu apgūšana. Par salīdzinoši nozīmīgu Latvijas uzņēmēji uzskata arī kompāniju apvienošanu un pārpirkšanu, kā arī iekšējo restrukturizāciju. Tomēr tas nenozīmē, ka Latvijas uzņēmumi nav gatavi tālākai attīstībai, uzskata KPMG pārstāvis Kirils Maksimovičs. Viņš domā, ka Latvijas uzņēmējiem vajadzētu stratēģiskāk plānot savu uzņēmumu attīstību un paredzēt pārmaiņas tirgū, kā arī gatavoties jaunu tirgu apgūšanai, kam esot labs potenciāls. To veido spēcīgs, labi izglītots personāls un labvēlīga uzņēmējdarbības vide. Tāpat Latvijā labi saprot klientu vajadzības un uzņēmumi iemācījušies labi pozicionēties konkurentu vidū. Tomēr Latvijas uzņēmumi necenšas meklēt jaunas nišas, bet mēģina atkārtot citu uzņēmumu panākumus. "Latvijas uzņēmumiem vajadzētu darboties proaktīvāk," iesaka K.Maksimovičs.

Biežākais šķērslis jaunu tirgu apgūšanai ir nepieciešamās investīcijas. Ieguldījumi nepieciešami gan uzņēmumu pārstāvniecību atvēršanai ārvalstīs, gan reklāmas kampaņām un produktu popularizēšanai, Dienai saka Brīvā viļņa valdes priekšsēdētājs Arnolds Babris. Ekonomists Uldis Osis atzīmē, ka Latvijas uzņēmumiem pietrūkst resursu, lai spētu radīt savus tirdzniecības tīklus produkcijas izplatīšanai jaunos ārvalstu tirgos.

Latvijas uzņēmumiem ārvalstu tirgos vislielākās izredzes ir konkurēt ar precēm, kas ir ekskluzīvas un aizpilda nelielas brīvās nišas, jo ar masu produkciju Latvija nespēs izkonkurēt, saka A.Babris.

Ekonomists Uldis Osis uzsver, ka uzņēmumiem nozīmīgi būtu strādāt inovatīvi — uztvert modes vēsmas, eksperimentēt un piedāvāt netradicionālo. "Perspektīvākās eksporta nozares ir tās, kurās Latvijai ir objektīvi priekšnosacījumi — resursi, tajā skaitā izejvielas, zināšanas un kvalifikācija," uzskata Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) ģenerāldirektors Jānis Leja.

Vienlaikus speciālisti atzīst, ka daudzi uzņēmumi, gan kokapstrādes, gan pārtikas nozarē, gan citās, veiksmīgi attīsta savu darbību jaunos tirgos. "Manuprāt, uzņēmēji arvien aktīvāk izrāda vēlmi rast jaunus kontaktus tirgos ārpus Latvijas. To parāda arī interese LTRK rīkotajās tirdzniecības misijās — gan tajās, kurās uzņemam citu zemju delegācijas Latvijā, gan tajās, kurās mūsu uzņēmēji viesojas ārzemēs," saka J.Leja.

Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Harijs Jordāns norāda, ka nozarē, iespējams, produkcijai būtu jāveido lielāka pievienotā vērtība. Viņš gan uzsvēra, ka pēdējos gados šajā ziņā notikusi ievērojama attīstība.

 

Kāpēc maz ņem ES sociālo naudu

Zane Zālīte, Diena   12/08/05     Līdz šim apgūti tikai nepilni 56% Eiropas Sociālā fonda līdzekļu.

Pieredzes trūkums, birokrātiski šķēršļi, sabiedrības neizpratne par to problēmu nozīmīgumu, kuru risināšanai nauda domāta, — šādus visdažādākos iemeslus atbildīgās ministrijas min pārāk gausajai Eiropas Sociālā fonda (ESF) naudas apgūšanai.

ESF līdzekļi, 2004.—2006.gadam kopumā 174 miljoni eiro (ap 121 miljons latu) tiek ieguldīti nozarēs, kas ir Labklājības (LM), Izglītības un zinātnes (IZM) un Ekonomikas ministrijas (EM) pārziņā. Līdz ar ESF naudu Latvijas rīcībā nonākuši papildu finansiālie instrumenti cilvēkresursu attīstībai un nodarbinātības pasākumiem — bezdarbnieku pārkvalificēšanai un apmācībai, izglītošanai, lai varētu sākt uzņēmējdarbību, sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku integrācijai darba tirgū.

Pēc Finanšu ministrijas (FM) datiem, līdz septembra beigām apgūti tikai nepilni 56% ESF naudas. Aktīva projektu ieviešana aptver vien 25% ESF kopējā (ESF un nacionālā) finansējuma, par 68% līdzekļu vēl nav iesniegts fondu līdzekļu atmaksas pieprasījums, bet saistībā ar nepilniem 6,5% ESF līdzekļu vispār nav progresa.

Lielākā daļa ESF naudas (78,6 miljoni eiro jeb ap 55 miljoniem latu) ir LM kā galvenās nodarbinātības problēmu risinātājas pārziņā. Par spīti FM vērtējumam, LM ES struktūrfondu departamenta direktora vietniece Inese Kalvāne nešaubās, ka šim plānošanas periodam paredzētie līdzekļi tiks izlietoti: projekti jau noslēgti par gandrīz 78% līdzekļu, iztērēti 29%, piemēram, bezdarbnieku pārkvalifikācijai nepilni trīs miljoni latu, konkurētspējas uzlabošanai — 2,6 miljoni.

I.Kalvāne piekrīt, ka ESF atbalsta izmantošana nenotiek tik lieliem soļiem kā Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzekļu apguve — tie, pēc FM datiem, izmantoti par 84%. Tomēr smaga Eiropas Savienības (ES) institūciju kritika LM neesot saņemta. "Tie ir dažādi fondi — investīcijas ceļos un traktoros nav tas pats, kas investīcijas cilvēkos, taču tas nav nekāds attaisnojums," saka I.Kalvāne.

Viņa uzsver, ka līgumu parakstīšana ar projektu īstenotājiem sākās tikai 2004.gada novembrī. Tā kā tie saistīti ar cilvēku mācībām un ilgst 9 līdz 12 mēnešus, pagaidām ir maz pieprasījumu naudas atmaksai.

Līdzekļu apguvi bremzējušas arī birokrātiskas problēmas — sarežģītā ES strukturālo fondu administratīvā sistēma un projektu apstiprināšanas process. Arī valsts iepirkuma kārtība — kamēr izsludināti konkursi par lētāko piedāvājumu, pagājuši trīs četri mēneši. Četros gadījumos konkursu rezultāti apstrīdēti, procedūru vēl vairāk pagarinot.

Vairākas IZM un EM programmas minētas to aktivitāšu vidū, kurās nav progresa vai par tām ir maza projektu pieteicēju interese. Kā skaidro IZM pārstāve Lauma Sīka, divas nacionālās programmas (pedagogu tālākizglītībai un latviešu valodas apguvei) izveidotas tikai šovasar un vēl nav apstiprinātas. Programma mācību prakšu izveidei studentiem nav izdevusies, jo tai bijusi nepieciešama "komplicēta partnerība". Proti, izglītības iestādēm uzdots atrast darba devēju, kas studentiem piedāvātu prakses vietu, piemirstot, ka prakse nenotiek visu gadu. Tagad programma koriģēta. Kopumā IZM pārziņā ir vairāk nekā 48 miljoni latu ESF līdzekļu, no tiem ar projektiem saistīta vairāk nekā puse. L.Sīka paredz arī atlikuma izlietošanu.

EM, kas pārzina kopumā ap 17,5 miljoniem latu ESF līdzekļu, nav sekmējies ar projektiem bezdarbnieku mācībām savas uzņēmējdarbības sākšanai. Secināts, ka šādai aktivitātei nav jēgas, ja pēc apmācības cilvēkam trūkst līdzekļu sava biznesa sākšanai, saka EM Finanšu departamenta direktors Raimonds Aleksejenko. Zema interese uzņēmēju vidū bijusi par iespēju par ESF naudu izglītot darbiniekus — R.Aleksejenko spriež, ka investīcijas cilvēkresursos acīmredzot nav tāda prioritāte, lai darba devēji veiktu visu sarežģīto projektu pieteikšanas un saskaņošanas procedūru.

Tā kā ilgtermiņā tas tomēr ir nozīmīgs ieguldījums, EM plāno vairāk publicitātes, "rādot labos piemērus, ko uzņēmēji iegūst". Vienlaikus R.Aleksejenko pieļauj, ka šīm aktivitātēm paredzētie līdzekļi (kopumā 15 miljoni latu) varētu netikt pilnībā apgūti un, iespējams, būtu novirzāmi citiem ESF mērķiem, kuros projektu pieteikts vairāk, nekā paredzēta nauda, piemēram, subsidēto darbavietu izveidei invalīdiem.

***

Cik daudz no ES struktūrfondu naudas apgūts līdz šim

Laika posmā no 2004.gada 1.janvāra līdz 2005.gada 30.septembrim (šajā posmā kopējā struktūrfondu nauda aprēķināta 438, 6 miljonu latu apmērā)

Kopā Ls 438,6 mlj.

Apgūti aptuveni 333,4 miljoni latu – tas nozīmē, ka par šo naudas apjomu ir apstiprināti un sākti konkrēti projekti. Pagaidām reāli izmaksāti gan ir tikai 9% no šiem līdzekļiem.

Finanšu ministrija, kā arī vairākas organizācijas nākušas klajā ar iniciatīvu pārdalīt naudu fondu ietvaros no mazāk pieprasītām programmām uz pieprasītākām, kā arī pārdalīt naudu fondu starpā, taču pirmdien šādi priekšlikumi fondus pārraugošajā Uzraudzības komitejā atbalstu neguvu, sakot, ka svarīgi sasniegt noteiktos mērķus.

ERAF Ls 263,6 mlj.

Eiropas Reģionālās attīstības fonds domāts nelieliem infrastruktūras attīstības projektiem — gan pašvaldībām, gan slimnīcām, gan privātuzņēmējiem līdz šim izmantots visaktīvāk.

ELVGF Ls 64,6 mlj.

Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonds domāts dažādiem ar lauksaimniecību saistītiem attīstības projektiem, piemēram, ražotņu modernizācijai.

ESF Ls 93,3 mlj.

Eiropas Sociālais fonds domāts dažādiem ar nodarbinātības veicināšanu saistītiem projektiem, piemēram, bezdarbnieku pārkvalifikācijai, kā arī invalīdu integrācijai sabiedrībai.

ZVFI Ls 17,1 mlj.

Zivsaimniecības vadības finansēšanas instrumenta ietvaros līdzekļi domāti ar zivsaimniecību saistītiem projektiem, piemēram, zvejas kuģu sagriešanai metāllūžņos.

 

 

Izglītībā, zinātnē un kultūrā ...

 

Par sāpīgiem jautājumiem

Pauls Raudseps,  Diena  12/03/05    A.Ezergailis Nazi–Soviet Disinformation About the Holocaust in Nazi–Occupied Latvia (Nacistu–padomju dezinformācija par holokaustu nacistu okupētajā Latvijā). Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds. 2005.

Grūti atrast drosmīgāku vēsturnieku par Andrievu Ezergaili. Savu karjeru ASV viņš sāka, pētot 1917.gadu Latvijā, sevišķu uzmanību pievēršot faktam par daudzu latviešu piesliešanos boļševismam tajā juku gadā, un ar to izpelnījās latviešu trimdas sabiedrības konservatīvās daļas neuzticību un paļas. Pēc tam, laikā, kad pret vairākiem latviešiem rietumos tika izvirzītas apsūdzības par kara noziegumiem, viņš ķērās pie holokausta pētīšanas, par ko viņu izslēdza no korporācijas un nosodīja vēl jo skaļāk. Taču savos pētījumos Ezergailis ir vadījies pēc apziņas, ka vēsturnieka pienākums ir noskaidrot patiesību tieši par visstrīdīgākajiem un arī sāpīgākajiem pagātnes jautājumiem. Novembrī nāca klajā grāmata, kurā viņš, kaut netieši, sniedz atbalstu daudziem no tiem, kas pagātnē viņu ir nikni lamājuši.

Nacistu–padomju dezinformācijas par holokaustu nacistu okupētajā Latvijā rakstīšanu ierosināja vēlme atspēkot pamfletu, kuru Ezergailis uzskata par vienu no veiksmīgākajiem VDK dezinformācijas piemēriem pēckara vēsturē, 1962.gadā izdoto Kas ir Daugavas Vanagi, kas 1963.gadā izdota angļu tulkojumā kā Daugavas Vanagi: Who Are They? Tā ietekmējusi ievērojamu holokausta pētnieku darbus, kalpojusi par pamatu daudzām pret latviešiem Rietumvalstīs ierosinātajām tiesas prāvām un nostiprinājusi priekšstatu par latviešu tautas sevišķo kolektīvo vainu ebreju iznīcināšanā Latvijā vācu okupācijas laikā. VDK plāns, kurš tika sasniegts un pārpildīts, bija ne tikai diskreditēt PSRS traucējošo trimdas latviešu organizāciju — Daugavas Vanagus — bet arī plašākā kontekstā nostiprināt jau vāciešu mērķtiecīgi radīto mītu, ka holokausts Austrumeiropā notika "bez vāciešiem" un ka par to atbildība jāuzņemas vietējām, vācu pakļautībā nonākušajam tautām.

Šīs dezinformācijas autors bija veiklais totalitāro sistēmu kalps Pauls Ducmanis, kurš kara laikā vācu propagandas izdevumā Tēvija patētiski aicināja latviešus cīnīties par Vāciju un vēl pirms kara beigām paspējis uzrakstīt raudulīgu nekrologu Hitleram, taču pēc kara ātri vien atrada kopēju valodu ar čeku un daudzus gadus strādāja tās aizsegorganizācijā Kultūras sakaru komitejā. Kā raksta Ezergailis, grāmatā ir viena liela patiesība — liela daļa Latvijas ebreju vācu okupācijas laikā tika brutāli nogalināti. Gandrīz viss cits šajā grāmatā rakstītais ir vai nu pilnīgi safabricēts no puspatiesībām vērpts maldinājums.

Lai to pierādītu, Ezergailis sniedz pārskatu par nacistu plāniem iznīcināt ebrejus, kuri bija izstrādāti jau pirms kara pret PSRS; par policijas bataljonu un leģiona vēsturi; par holokaustu Latvijā, iekļaujot arī informāciju, kas nākusi klajā kopš viņa fundamentālā darba The Holocaust in Latvia publicēšanas 1996.gadā; kā arī detalizētu, gandrīz rindu pa rindiņai veiktu analīzi par vienu no Ducmaņa grāmatas nodaļām. Ezergailis savā grāmatā vairākkārt uzsver, ka viņš nebūt nenoliedz daudzu latviešu līdzdalību ebreju iznīcināšanā. Tomēr padomju propagandas īpatnība ir tāda, ka, pat apvainojot cilvēkus, par kuriem varētu būt pamatotas aizdomas, ka tie bija starp slepkavām, Ducmanim, čekai un padomju tiesām bija ērtāk un izdevīgāk "izgudrot noziegumus nekā izvirzīt apsūdzības par reāli notikušo" (44.lpp.). Visi grāmatā minētie vairāki desmiti redzamu trimdinieku tika Rietumos pamatīgi izmeklēti, pret divpadsmit tika izvirzītas apsūdzības, taču tikai trīs no viņiem šīs tiesas prāvas zaudēja, turklāt viena no tām — Boļeslava Maikovska — bija civillieta. Tiesās atkārtoti tika atspēkoti no Ducmaņa grāmatas izrušinātie "vainas pierādījumi". Tāpēc, ņemot vērā vēl aizvien dzīvos, no Ducmaņa grāmatas atvasinātos centienus padarīt policijas bataljonus un leģionu par a priori noziedzīgiem veidojumiem, ir zīmīgs Ezergaiļa atzinums, ka Rietumos nav bijusi neviena sekmīga prāva pret kādu latvieti par viņa darbību policijas bataljonos (43.lpp.) un pat PSRS neviens nav nonācis uz apsūdzēto sola par savu rīcību leģionā (60.lpp.).

Tas gan nenozīmē, ka visi Ducmaņa grāmatā minētie bija nevainīgi. Pēc Ezergaiļa aplēsēm, pusi no gandrīz 70 000 Latvijā iznīcināto ebreju nogalināja vācieši, bet otru pusi, izpildot vāciešu pavēles, latvieši. No tiem lielāko daļu nošāva Arāja komanda, bet pārējos — pēc vācu armijas ienākšanas organizētās "pašaizsardzības" vienības. Ezergailis uzskata, ka vismaz daži no Ducmaņa minētajiem cilvēkiem varēja būt saistīti ar ebreju slepkavībām, taču padomju varas iestādes atteicās Rietumu izmeklētājiem dot pieeju attiecīgajiem arhīviem un paši izmeklētāji pārāk nekritiski pieņēma to informāciju, kuru čeka viņiem izsniedza. Turklāt ir cilvēki, par kuriem čeka noteikti zināja, taču kuri Ducmaņa grāmatā nav pieminēti, piemēram Mārtiņš Vagulāns, kurš aktīvi piedalījās Jelgavas ebreju iznīcināšanā. Čekas mērķis nebija ne taisnības panākšana, ne patiesības noskaidrošana, un Vagulāns līdz mūža beigām nodzīvoja Austrālijā, nenonācis tiesas priekšā (tiesa, viņš mira trakonamā). Rietumu izmeklētāju laiks un līdzekļi tika izmantoti nelietderīgi, ceļot apsūdzības pret citiem, un nevar būt šaubu, ka bija vainīgie, kas par mierīgām vecumdienām var pateikties tieši Ducmaņa padomju dezinformācijai.

Grāmata nav bez trūkumiem. Tiem, kas nepārzina Latvijas vēsturi vācu okupācijas laikā, grāmata dažviet šķitīs pārlieku detalizēta vai pat grūti saprotama. Daži nozīmīgi blakus jautājumi paliek neatbildēti, piemēram, kāpēc Daugavas Vanagi tik nelabprāt runāja par holokaustu. Ik pa brīdim nevajadzīgi atkārtojas viens un tas pats citāts, formulējums vai arguments (sk. V.Salnā citātu 16. un 88.lpp.), un dažviet parādās svarīgi, taču no vācu valodas netulkoti citāti, kas daudziem lasītājiem nebūs saprotami. Ir arī šādas tādas sīkas faktu kļūdas un neprecizitātes.

Tomēr kopumā šī grāmata ir saistoši uzrakstīts un polemisks, kodolīgs un argumentēts pārskats par daudziem no tiem sāpīgajiem jautājumiem, kuri, kā labi zinām, vēl aizvien nav zaudējuši savu politisko aktualitāti. Jācer, ka grāmata tuvākajā laikā tiks pārtulkota latviski, jo tur rakstītais noteikti būtu interesanta un vērtīga lasāmviela arī plašākajai Latvijas sabiedrībai.

 

Kultūrziņas

Līvija Dūmiņa,  NRA  12/03/05    

- Romāna Poļisadova un Artas Arnicānes koncerts. Sestdien pulksten 15 Latvijas Nacionālās operas (LNO) Beletāžas zālē LNO solista Romāna Poļisadova (bass) un pianistes Artas Arnicānes koncerts. R. Poļisadova izpildījumā skanēs J. Brāmsa Četri nopietni dziedājumi, op. 121 un Franča Šūberta dziesmas, bet pianiste A. Arnicāne atskaņos Volfganga Amadeja Mocarta Sonāti klavierēm Do mažorā.

- Kora Latvija koncerts Adventē. Svētdien pulksten 19 Rīgas Domā diriģents Māris Sirmais un valsts akadēmiskais koris Latvija aicina uz Adventes koncertu. Vēl koncertā piedalīsies ērģelniece Kristīne Adamaite, čelliste Diāna Ozoliņa, arfiste Jekaterina Suvorova un kontrabasists Gunārs Upantieks. Programmā iekļauti vairāki Latvijā vēl nedzirdēti skaņdarbi – C. Franka Mesa, Ē. Vaitakra un skaistākā O. Mesiāna, S. D. Sandstrēma un F. Pulenka mūzika.

- Ērlenna Lū grāmatas Naivi. Super prezentācija. Trešdien pulksten 18 LKA Nordistikas centrā notiks mūsdienu norvēģu rakstnieka Ērlenna Lū grāmatas Naivi. Super atvēršanas svētki. Pasākumā piedalīsies romāna tulkotājas Guna Gavare un Inga Redjko, izdevniecības Norden AB direktore Ilze Kačevska un māksliniece Alise Ādamsone.

- Hermana Vaskes seminārs. Šodien pulksten 10 kinoteātrī K. Suns sākas režisora, dokumentālista un reklāmas speciālista Hermana Vaskes seminārs. Tā tēmas – Ideju veicinātāji un slepkavas un Reklāmas zelta gadi.

- Aleksandram Blokam – 125. Šodien pulksten 16 Rīgas Latviešu biedrībā mazākumtautību mākslas festivāla Vienoti dažādībā 2005 ietvaros notiek pasākums Dzejniekam Aleksandram Blokam – 125.

- Ziemassvētkus gaidot. Šodien pulksten 18 Ikšķiles evaņģēliski luteriskajā Sv. Meinarda baznīcā koncerts Ziemassvētkus gaidot. Piedalās Dita Krenberga, Ingus Pētersons, Ventis Zilberts.

- Vulfa kundzes nebaidos latviešu valodā. Šodien pulksten 19 Rīgas Krievu drāmas teātrī bilingvālā projekta Vulfa kundzes nebaidos latviešu versija. Izrādē piedalās Lilita Ozoliņa, Juris Kalniņš, Rēzija Kalniņa un Intars Rešetins.

- Pīters Grīnevejs Rīgā. Otrdien pulksten 10 kinoteātrī Rīga lekciju Kino ir miris lasīs britu režisors Pīters Grīnevejs. Tajā režisors paudīs savu viedokli par to, ka klasiskais Kasablankas tipa kino, kas imitē 19. gadsimta romāna struktūru un stāstījumu, ir lemts ātrai nāvei.

- Jāņa Anmaņa izstādes atklāšana. Otrdien pulksten 18 Rīgas Latviešu biedrības namā atklās Jāņa Anmaņa profesionālās darbības mākslā 40 gadu jubilejas izstādi Gleznas, dzeja, muzikālas impresijas.

- Evas Mārtužas romāna prezentācija. Trešdien pulksten 17 grāmatu namā Valters un Rapa dzejnieces, rakstnieces un publicistes Evas Mārtužas jaunākā romāna Negudrā atvēršanas svētki.Līvija Dūmiņa,  NRA  12/07/05  

- Melnbaltais un krāsainais. Šodien pulksten 17.30 Rīgas Porcelāna muzejā atklās Daces Grigorjevas un Māras Mazbires darbu izstādi Melnbaltais un krāsainais. Šī ir pirmā viņu kopējā izstāde, kaut arī abas mākslinieces diezgan ilgi strādājušas kopā un realizējušas dažādus projektus. Izstāde būs apskatāma visu decembri.

- Par "Endzelīna rakstību". Ceturtdien pulksten 18 Rīgas Latviešu biedrības nama Līgo zālē par tēmu Kāpēc mums vajadzīga "Endzelīna rakstība"? referēs LU Filoloģijas fakultātes lektors Jānis Kušķis.

- Vai viegli būt jaunam? Ceturtdien pulksten 19 kinoteātra Rīga Jaunajā zālē tiks demonstrēta Rīgas kinostudijas dokumentālā filma Vai viegli būt jaunam?. Jura Podnieka leģendārā filma par dažādu padomju režīmā dzīvojošu jauniešu likteni, konfliktiem ar sabiedrību un vecākiem, pedagogu un varas liekulību un bailēm par dzīves veltīgumu izraisīja sprādzienam līdzīgu efektu visā bijušās PSRS teritorijā. Gada laikā to noskatījās 28 miljoni skatītāju, un vēlāk tā demonstrēta vairāk nekā 80 valstīs.

- Izmaiņas Nacionālā teātra repertuārā. Sestdien, 10. decembrī, pulksten 18 paredzētā 6. abonementa izrāde Jāzeps un viņa brāļi pārcelta uz piektdienu, 2006. gada 6. janvāri, pulksten 19. Iegādātās biļetes derīgas vai nododamas teātra un Biļešu paradīzes kasēs līdz 20. decembrim. Ainārs Ančevskis – Jāzeps Māras Ķimeles iestudējumā

- Gada balva arhitektūrā. Latvijas Arhitektu savienība izsludina Latvijas arhitektūras 2005. gada labāko darbu skati – Gada balvu. Pieteikt Latvijā realizētus darbus tiek aicināta jebkura fiziska vai juridiska persona, t.sk. pilsētu un rajonu galvenie arhitekti, pašvaldības un sabiedriskas organizācijas. Pieteikšanās termiņš – nākamā gada 9. janvāris. Nolikumu var saņemt Arhitektu savienības sekretariātā (sīkāka informācija pa tālruni 7212802) vai interneta mājas lapā www.architektura.lv/konkursi.

- Gada balva grāmatniecībā. Latvijas Grāmatizdevēju asociācija izsludina grāmatu mākslas konkursu par gada balvu grāmatniecībā Zelta ābele 2005. Piedalīties aicināti Latvijas grāmatizdevēji veiksmīgākajiem 2005. gada izdevumiem. Grāmatas līdz nākamā gada 20. janvārim jāiesniedz Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas birojā Brīvības ielā 109. Sīkāka informācija pa tālruni 7282392, 9407288. Nolikumu var saņemt asociācijā vai mājas lapā: www.gramatizdeveji.lv.

- Iznākusi grāmata Herders Rīgā. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs sadarbībā ar Rīgas Doma draudzi laidis klajā grāmatu Herders Rīgā. Vācu filozofam, apgaismības laikmeta pārstāvim, teologam un mācītājam Johanam Gotfrīdam Herderam (1744–1803) veltītā rakstu krājuma atvēršanas svētki notiks 13. decembrī pulksten 15 Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē.

- Mārtuža prezentē Negudro. Rīt pulksten 17 Grāmatu namā Valters un Rapa Aspazijas bulvārī 24 notiks pazīstamās dzejnieces Evas Mārtužas grāmatas Negudrā atvēršanas svētki. Decembra piedāvājumā romāns Negudrā ir karsts notikums – to laidusi klajā izdevniecība Poligrāfijas infocentrs. Jaunajā darbā atainota mūsdienu sadzīve autores asajā skatījumā. Sievietes gara pasaules atklāsme uz laikmeta griežu reljefā fona uztur spraigu intrigu. Jūtas vai saprāts – kam būs noteicošā loma galvenās varones izvēlē? Pasākumā piedalīsies Eva Martuža un izdevēju pārstāvji, kā arī būs iespēja iegādāties grāmatu un iegūt autogrāfus.Līvija Dūmiņa,  NRA  12/08/05    Ginta Gabrāna personālizstāde Lietuvā. Piektdien pulksten 18 Lietuvas Laikmetīgās mākslas centra izstāžu zālē atklās Hansabank grupas Mākslas balvas 2004. gada laureāta Ginta Gabrāna personālizstādi Acīmredzamais/neredzamais. Uztveres sala. Izstāde būs skatāma līdz nākamā gada 15. janvārim.

- Annas Rancānes dzejas vakars. Piektdien pulksten 15 Daugavpils teātra Lielajā zālē un pulksten 19 Teātra kafejnīcā notiks Annas Rancānes dzejas vakars.

- Kora Dzintars koncerts. Sestdien pulksten 17 Rīgas Sv. Jāņa baznīcā notiks sieviešu kora Dzintars koncerts Ticība, cerība, mīlestība. Piedalīsies ērģelnieki Ilze Reine un Ingmars Zemzaris, kā arī duets Eņģeļu balsis – Iveta Romancāne un Inese Romancāne. Koncerta programmā iekļauti skaisti un Latvijā reti atskaņoti skaņdarbi – Dž. Rosīni opuss ar Sofokla traģēdijas Edips Kolonā dzeju, kas devis nosaukumu koncertam, Vitauta Miškina Ave, Regina coelorum, Maikla Klīvlenda un Helmera Pavasara kompozīcijas, kā arī Latvijā pirmatskaņojumu piedzīvos Jonasa Tamuļona fakturāli krāsainā Ave, Maria sieviešu kora izpildījumā. Kora Dzintars koncertā tiks arī pasniegta jubilejas dāvana dziedātājai, izcilai un ilggadējai koru Dzintars, Kamēr... un Latvija vokālajai pedagoģei Ainai Bajārei.

JAUNĀS GRĀMATAS

Diena  12/03/05

Artūrs Rembo, Cirka zirgi auļo, Daugava 2005, 263 lpp.

Artūra Rembo darbus atlasījusi un no franču valodas tulkojusi Dagnija Dreika, teksti publicēti abās valodās. Priekšvārdā viņa koncentrēti izstāsta Rembo likteni un raksturojumu: "Dzejnieks — burvis. Viņa dzejas atslēgas ir meklētas alķīmijā un kabalā. Negaisu viesuļi pletnējuši gan viņa dzīvi, gan daiļradi — šo mežonīgo parādi." Grāmatu veido nodaļas Dzeja, Gadalaiks peklē un Izgaismojumi.

Mihails Bulgakovs, Morfijs, Jumava 2005, 134 lpp.

Grāmatā ietverts Mihaila Bulgakova stāstu cikls Jauna ārsta piezīmes (1925—1926) un garais stāsts Morfijs (1927), darbi, kuru pamatā ir Bulgakova piedzīvotais viņa ārsta prakses laikā Smoļenskas guberņas lauku slimnīcā un Vjazmas pilsētas slimnīcā, kur viņš bija infekciju un venerisko slimību nodaļas vadītājs. No krievu valodas tulkojuši Eižens Rauhvargers un Silvija Rauhvargere.

Andris Kolbergs, Patiesi stāsti par VIP un kolekcionēšanas dullumu, AKA Jūrmalā 2005, 368 lpp.

Stāstu krājumam par Rīgu un rīdziniekiem ir ne tikai literārā, bet arī nekur citur neatrodama izziņas vērtība, piemēram, stāsts Rātslaukums. Tas balstās uz dokumentiem, faktiem un liecībām par Rīgas vizuālā centra bojā eju 1941.gada jūnijā. Stāsti ir intriģējoši, patriotisma jūtu vadīti, informācijas piesātināti un tēlaini uzrakstīti.

Mārtiņš Zīverts, Rīga dimd un citas lugas, Valters un Rapa 2005, 636 lpp.

Izlasē iekļautās lugas Zīverts rakstīja Zviedrijas un Vācijas latviešu teātra kopām. Uz skarbo kara laiku un jauno trimdas realitāti paskatījies it kā no malas, dramaturgs secinājis, ka dzīve bieži vien atgādina teātri. Viņa lugām raksturīgi dinamiski notikumi, paradoksālas situācijas, āķīgi raksturi un humora izjūta. Sastādījis un komentārus rakstījis Viktors Hausmanis.

Filips Kollā, Mata Hari Patiesais stāsts, Daugava 2005, 320 lpp.

Spiedze, liktenīgā sieviete, bīstamā būtne, dejotāja ar septiņiem plīvuriem. Kļuvusi slavena ar to, ka izgudrojusi striptīzu, Mata tomēr nekad nav ļāvusi piekļūt savai intīmajai pasaulei. Ja Mata Hara netiktu nošauta, viņa sen būtu aizmirsta. Biogrāfs Filips Kollā ar Matu ticies jaunībā, lai savā panteonā viņu saglabātu uz mūžu. No franču valodas tulkojusi Dagnija Dreika.

Fridrihs Nīče, Tā runāja Zaratustra, Jumava 2005, 386 lpp.

Atkārtoti izdots Fridriha Nīčes pats populārākais filozofiskais sacerējums Tā runāja Zaratustra. Viļa Plūdoņa tulkojumu literāri mūsdienīgojusi Rasma Priekule. Izdevumam nav ne priekšvārda, ne pēcvārda, tāpēc lasītājiem, kam grāmata nāks rokās pirmoreiz, informācija par to, iespējamie komentāri par autoru, darbu un tulkojumu būs jāmeklē citur.

Grāmatas

Arno Jundze,  NRA  12/05/05

Deivids Morels, Ložņas, Tulkojis Armīns Voitkāns. Kontinents, 2005

Iespaidīgs spriedzes gabals, kas sarakstīts ļoti personisku iemeslu dēļ. Kādu? To rakstnieks Deivids Morels paskaidro izdevuma pēcvārdā. Daudzviet pasaules megapolēs mīt pārgalvīgi ļautiņi, kuri ložņā pa lielpilsētu pazemes komunikācijām. Šāda nodarbe var izrādīties ļoti bīstama dažādu iemeslu dēļ...

Līanna Ričardsa, Mīlestības zīlēšana. Tulkojusi Ieva Melgalve. Tapals, 2005

Vēl viens jaunums kāršu zīlēšanas literatūras sērijā. Grāmatas autore piedāvā Mīlestības zīlēšanu. Vai gan jāpiebilst, ka to var apgūt jebkurš, kam ir vēlēšanās to darīt. Ziemas vakari gari un tumši – varbūt noder?

Enčī Mina, Imperatore Orhideja. Tulkojusi Liene E. Spīgule. Atēna, 2005

Vēsturisks romāns par Ķīnas pēdējo imperatori – harismātisku kundzīti no paputējušas aristokrātu ģimenes. Angļu valodā lasošajā pasaules daļā darbs ieguvis spožas atsauksmes. Sajūsmā Amerika, sajūsmā briti, liekot jautāt, vai vispārējām ovācijām pievienosies latvieši.

Slavinājumi. Psalmu grāmata Atdzejojis Uldis Bērziņš. Zinātne, 2005

Sērijā Literatūras pieminekļi izdotais darbs būs laba dāvana daudzajiem apgāda Zinātne īstenotā projekta cienītājiem. Ulda Bērziņa atdzejojums garantē perfektu senā rakstu pieminekļa valodas izjūtu, Joela Veinberga pēcvārds un komentāri faktu precizātes sajūtu. Visu papildina lieliskais Lilijas Dineres grāmatas noformējums.

Daba un vēsture 2006, Zinātne, 2005

Kalendāru parādīšanās jaunizdoto grāmatu apskatos nepārprotami apliecina – 2006. gads vairs nav aiz kalniem. Izdevniecība Zinātne piedāvā kārtējo Daba un vēsture, kalendāru ar visai garu un nopietnu vēsturi. To sastādījusi un rediģējusi laikraksta Zinātnes Vēstnesis redaktore Zaiga Kipere.

Izglītībā nākamos piecus gadus prioritāte būšot pedagogs

Ilze Grīnuma,  Diena  12/05/05    Pedagoga kvalifikācija, tālākizglītība, atalgojums, izglītības pieejamība un kvalitātes vadība ir galvenās prioritātes, kuras izvirzītas nule publiskotajā Izglītības attīstības koncepcijā nākamajiem pieciem gadiem. Ja izvirzītajiem darbiem piešķirtu visu aprēķināto finansējumu, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) budžets dubultotos. Politikas koordinācijas departamenta direktoram Marekam Gruškevicam tas nešķiet nereāli, jo pēdējās valsts attīstības stratēģiskajās apspriedēs esot nostiprinājusies pārliecība — būs zinošs cilvēks, būs ekonomiski attīstīta valsts: "Man ir aizdomas, ka 2007.gada budžetā izglītībai būs atvēlēta nozīmīga loma."

No 2006. līdz 2010.gadam izvirzītajiem astoņiem rīcības virzieniem pedagogiem atvēlēti divi, jo IZM uzskata, ka ar izglītības kvalitāti, reformām, pieejamību saistītos mērķus var sasniegt tikai ar augsti kvalificētiem kadriem skolās. Koncepcija, piemēram, paredz izveidot skolotāju darba kvalitātes vērtēšanas sistēmu, kur atbilstoši novērtējumam varētu diferencēt arī atalgojuma sistēmu. Viens no uzdevumiem ir arī panākt pedagogu dzimuma līdzsvaru. No M.Gruškevica komentāra gan nojaušams — ja vīriešus neieinteresēs akceptētais pedagogu algu palielinājums līdz 464 latiem 2010.gadā, citu konkrētu ideju šā mērķa sasniegšanai vēl nav: "Ka neiznāk skolotāju sieviešu diskriminācija."

Koncepcija paredz iesākto izglītības reformu — mācību satura izmaiņu un mazākumtautību vidusskolu pāreju uz 60% mācību latviski — monitoringu, tajā skaitā to ietekmi uz izglītības kvalitāti. Turklāt ar satura reformu IZM cer uz pusi samazināt to vairāku tūkstošu skolēnu skaitu, kuri neiegūst pamatizglītību, un uzlabot skolēnu sasniegumus matemātikā un dabaszinībās.

Kā jau rakstīts, jaunie mācību priekšmetu satura dokumenti vērsti uz tā saukto skolēna, nevis skolotāja centrēto izglītību, lai bērnus ar pašizziņu ieinteresētu mācīties. Koncepcijas izglītības satura uzlabojumu daļā īpaši izcelts Latvijas vēstures priekšmets, paredzot, ka līdz 2010.gadam ir "nodrošināts Latvijas vēstures kvalitatīvas mācīšanas process". Atšķirībā no iepriekšējām koncepcijām īpaša nozīme jaunajā dokumentā pievērsta arī tikumiskajai un pilsoniskajai audzināšanai.

Koncepcija izsludināta valsts sekretāru sanāksmē un pirms tam apspriesta ar virkni nevalstisko organizāciju. Profesionālās izglītības mācību iestāžu direktoru asociācijas prezidents Dainis Markus sacīja, ka dokuments izvirza reāli sasniedzamus mērķus, ja vien būs valdības atbalsts.

 

Vēsturnieki atzīst pretrunīgo pagātni

Voldemārs Hermanis,  NRA  12/05/05

Rīgā notika vēstures konference ar poļu, franču, čehu, vācu un pašmāju speciālistu līdzdalību.

To rīkoja Francijas vēstniecība Latvijā un Ārlietu ministrija. Nopelni kvalificētu lektoru piesaistē bija Politisko sistēmu analīzes laboratorijas zinātniskajam vadītājam (Parīze) Žoržam Minkam. Nevis aizmirst un noklusēt savu tautu vēsturiskās "traumas", bet godprātīgi un vienlaikus daudzos skatpunktos izvērtēt aicināja arī pārējie runātāji. Spilgts piemērs tam bija doktora Pavela Makseviča (Varšava) atskats uz poļu vardarbību pret ebrejiem nelielajā pilsētiņā Jedvabnē 1941. gada jūlijā. Tūlītēju rezonansi klātesošajos raisīja LU profesora Aivara Strangas pārdomas par padomju okupācijas atšķirīgo izpratni Latvijas neviendabīgajā sabiedrībā. Faktiski tas bija aizsākums tālākai polemikai par nacionālo identitāti un sāpīgās vēstures (Beneša dekrēti Ungārijā utt.) vietu starpvalstu attiecībās. Daži ārvalstu runātāji pauda viedokli, ka Latvijā pretošanos ļaunumam un cīņu aizēno cietēju un upuru kults, arī Okupācijas muzejā. Pamācošs paraugs drūmās pagātnes pārvarēšanā – Polijas un Ukrainas izlīgums, ko lielākoties sekmējusi abu valstu vēsturnieku komisijas pacietīgā darbība. Par to runāja profesors Andžejs Pačkovskis (Polijas Zinātņu akadēmija).

Latvijā maz tērē zinātnei

Dienas Bizness,  12/07/05     Latvijā 2004. gadā izdevumi izpētei un attīstībai (R&D) bija vieni no zemākajiem ES 25 valstu vidū (0.42 % no iekšzemes kopprodukta ‑ IKP), liecina Eurostat dati. Vēl zemāki tie ir tikai Maltā (0.29 %) un Kiprā (0.37 %). Savukārt lielākie izdevumi izpētei un attīstībai ir Zviedrijā (3.74 % no IKP).

Kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā šim nolūkam tērē attiecīgi 0.91 % un 0.76 % no IKP. Vidēji ES 25 valstīs tēriņi pētnieciskiem darbiem veido 1.90 % no IKP. Laikā no 2001. gada līdz 2004. gadam vidējie gada izdevumi pētniecībai un attīstībai visvairāk tika palielināti Igaunijā (par 16 %), Kiprā (par 12 %), Lietuvā (par 10 %). Tajā pašā laikā Latvijā šim nolūkam piešķirtie līdzekļi ik gadu pieauga par 8.6 %.

 

Ticības lietās...

 

Vai Bībele jau gatava?

Pauls Bankovskis,  Diena  12/03/05    Pirms desmit gadiem sākās darbs pie jauna Bībeles tulkojuma latviešu valodā.

Pirms kāda laika, vēlēdamies ielūkoties Bībelē un atrast kādu atmiņā tikai aptuveni saglabājušos frāzi, pamanīju, ka šī vēlme ir cieši saistīta ne vien ar teksta saturu, bet arī ar formu — likās, ka meklētais teikums visupirms jāmeklē kādā no XIX gadsimta nogalē iespiestajiem latviešu Bībeles izdevumiem, taču pilnīgi noteikti ne tajā zaļajos dermatīna vākos iesietajā grāmatiņā ar zīdpapīra lappusēm, ko savas ērtības labad esmu iedēvējis vienkārši par 60.gadu Bībeli.

Protams, 1896.gada izdevumam ir zināmi trūkumi. Kaut vai tas, ka smagā grāmata drukāta vecajā drukā. Tomēr tie ir nieki, salīdzinot ar tā laika izdevumos sastopamo valodas telpiskumu un elpu — ja vēlaties, — ar Garu; ar visu to, kas man, lasot Svētos Rakstus, allaž licies svarīgs. Paradoksālā kārtā šis 1896.gada izdevums un 1965.gada redakcijā iespiestā grāmata patiesībā tomēr ir teju vai viens un tas pats tulkojums. Tā pati "Svētā grāmata", kuru laikā no 1685. līdz 1691.gadam latviešu valodā tulkojis Saksijā dzimušais Ernsts Gliks (1652—1705). Tā pati, tomēr allaž mazliet cita, jo, kā sacīja manis sastaptie jaunā Bībeles tulkojuma autori, gandrīz vienmēr un visās zemēs Svēto Rakstu tulkojums ik pēc 40 gadiem tiek pārskatīts, rediģēts un kaut vai tikai nedaudz uzlabots.

Darbs pie jaunā tulkojuma nu jau ilgst desmit gadu. 1999.gada sākumā grāmatā iznāca pirmais jaunā Bībeles tulkojuma paraugs — Evaņģēliji un Apustuļu darbi, gadu vēlāk — Vecās Derības poēzijas grāmatas. Vēl pēc gada tika pabeigta visas Vecās Derības tulkojuma pirmā redakcija. 2001.gada nogalē atsevišķā grāmatā tika izdotas Jaunās Derības vēstules un Atklāsmes grāmata. Šogad iznāca Vecās Derības deiterokanoniskās jeb apokrifu (protestantu lietots vārds attiecībā uz šīm grāmatām) grāmatas (pirmo reizi latviešu valodā tiek tulkotas ne tikai Romas katoļu, bet arī pareizticīgo lietotās deiterokanoniskās grāmatas).

Arī tulkojot aizritējušie desmit gadi atbilst kanonam — parasti jauni Bībeles tulkojumi topot aptuveni desmit gadu (lai gan esot izņēmumi, piemēram, zviedru tulkojums, kas prasījis 25 gadus).

Nolēmu noskaidrot, cik tālu tulkotāji tikuši. Un kad varētu būt gatavs. Jaunais latviešu Bībeles tulkojums.

Mūsu saruna notika Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, un tajā piedalījās vairums jaunā Bībeles tulkojuma Jaunās Derības komisijas dalībnieku. Latviešu valodas konsultante valodniece Maija Baltiņa, antīko valodu konsultante un tulkotāja valodniece Ināra Ķemere, mācītājs un tulkošanas darba koordinators Juris Cālītis, Latvijas Bībeles biedrības (LBB) ģenerālsekretārs Valdis Tēraudkalns, septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienības bīskaps un nozīmētais pārstāvis Bībeles tulkojuma izvērtēšanai Viesturs Reķis, Evaņģēliskās Jēzus draudzes garīgais vadītājs un šīs draudzes nozīmētais pārstāvis Bībeles tulkojuma izvērtēšanai Elmārs Zvaigzne, Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs, Latvijas Baptistu draudžu savienības nozīmētais pārstāvis Bībeles tulkojuma izvērtēšanai Edgars Mažis un LBB valdes priekšsēdētājs Ojārs Incenbergs. Vēlāk piebiedrojās arī viens no Vecās Derības tulkotājiem, Teoloģijas fakultātes mācībspēks Dainis Zeps, cauri telpai izskrēja arī tulkotājs, D.Zepa kolēģis Teoloģijas fakultātē Ilmārs Zvirgzds.

Pauls Bankovskis. Vai 1965.gada latviešu Bībeles izdevums, kas vēl vienmēr ir arī mūsdienu Bībeles izdevumu pamatā, ir tikai Glika tulkojuma pārstrādāts variants?

Maija Baltiņa. Tas ir sāpīgs jautājums mūsu kultūras vēsturē. Jo ir tas, ko veikuši cittautieši. Un ir tas, ko izdarījuši latvieši. Un uz Bībeles tulkojumu var palūkoties arī šādi. Ir tie tulkojumi, kurus veikuši vācu mācītāji, tie tulkojumi, kurus sāka latviešu mācītāji kopā ar valodniekiem, un tad mūsdienu tulkojums, kurā iesaistīti ne vien mācītāji, bet visdažādāko jomu speciālisti.

Juris Cālītis. Līdzšinējie tulkotāji neviens neuzņēmās kaut ko jaunu un radikāli atšķirīgu no Glika. Tomēr 1965.gada izdevuma iekļautā, jau pirms Otrā pasaules kara izdotā Jaunā Derība bija mēģinājums turēties pie oriģināliem, tulkot no oriģināliem. Tomēr tulkotājos darbojās līdzšinējais teksts, un rezultāts ir visai tuvu tam, kas bija pirms tam. Jaunā Derība 1965.gada izdevumā bija šajā jaunajā tulkojumā, šis tas no jauna bija tulkots arī Vecajā Derībā. Taču īpaši mainījās un tika labota. Tur strādāja valodnieks Ernests Blese. Daudz tika uzlabots, taču vienlaikus radās arī dažādi kuriozi. Vietām tas vairs nebija tulkojums, bet jau paskaidrojums, tekstam tika pievienoti dažādi paskaidrojoši izteicieni.

PB. Piemēram?

MB. Tāda klasiska vieta ir Vecās Derības tekstā. Notikums pie akas. Senebreju valodā frāze ir ļoti lakoniska: "Viņš gāja un smēla." Kad šis teksts nonāk līdz tā sauktā Londonas izdevuma jeb 1965.gada izdevuma variantam, kuru caurskatīja profesors Blese, tad šī frāze skanēja tā: "Viņš aizgāja līdz akai, lai pasmeltu un dzertu." Tur nav nekā nosodāma. Tāda ir latviešu literārās valodas attīstības gaita.

PB. Daudzi vārdi un frāzes no Glika tulkojuma ir palikušas ļaužu apziņā un bieži tiek lietotas ikdienas runā, tās ir kļuvušas par neatņemamu valodas sastāvdaļu, bieži vien vairs pat neapjaušot to izcelsmi. Nu kaut vai "piedauzības akmens". Vai cilvēki, lasot jauno tulkojumu, nepiedzīvos vilšanos?

JC. Ir Ziemassvētku laiks. Un ir teksts, kuru visi labi zina, mēdz citēt no galvas. Taču jau tulkotājs Kārlis Kundziņš zināja teikt, ka visi tulkotāji saprot, kā būtu jātulko, lai būtu tuvu oriģinālam, taču šis teksts jau ir kļuvis par zelta pantu un tāpēc neviens vienkārši neriskē šo tulkojumu precizēt (pieceļas, atšķir evaņģēliju un lasa): "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un…?"

Ojārs Incenbergs. "…cilvēkiem labs prāts."

JC. Bet tagad ir: "… miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts." Respektīvi — pie kā Dievam ir labs prāts.

MB. Protams, ne viss pārvēršas līdz nepazīšanai un tiek mainīts. Piemēram, par bauslības galdiņiem. Vecās Derības tekstā nevajadzētu būt bauslības galdiņiem, tur būtu jābūt akmens plāksnēm, jo tajā laikā vēl nebija šāda frazeoloģiskā tēla. Bet Jaunās Derības tekstā, manuprāt, tas varētu palikt. Atkāpties mēs varam no tradīcijas vien tad, ja mums ir ļoti ilga tradīcija. Reiz Juris Rubenis ļoti labi pateica — tikai tur, kur ir strikta tradīcija, ir iespējams tradīcijas atjauninājums. Tāpēc Jaunajā Derībā bauslības galdiņi var palikt. Bet Vecās Derības tulkojumā, kas tagad tapis no pirmavotiem un ir ļoti precīzs, ir un vajadzētu palikt akmens plāksnēm. Mums tagad ir ļoti daudz iespēju katram izvēlēties savu tulkojuma variantu. Gunta Dišlera sakārtojumā ir iznācis neliels jauks krājumiņš ar Ziemassvētkiem veltītiem tekstiem no Vecās un Jaunās Derības. Un tur es redzu gan senākas formas, no kurām mēs šeit komisijā esam jau atteikušies, gan jaunākas. Cilvēkiem ir iespēja izmantot to tekstu, kas ir sirdij tuvāks.

PB. Vai tas neizraisīs jukas? Kaut vai citējot?

Edgars Mažis. Kad es savā draudzē sludinu, es lietoju jaunā tulkojuma tekstu, un mēs to rādām uz sienas. Bet cilvēkiem, kuriem līdzi ir Bībele, līdzi ir 1965.gada redakcijas Bībele. Un, protams, ir atšķirības. Cilvēki ir nākuši man klāt pēc dievkalpojuma un teikuši — bet manā Bībelē nav tā, kā jūs teicāt. Tomēr man šķiet, ka šīs dažādās iespējas mūs tikai bagātina. Zinot, piemēram, ka angļu valodā ir kādi septiņpadsmit tulkojumi un ir tādas draudzes, kas strikti nosaka — mēs lietojam vienu vai otru tulkojumu, — Latvija šai ziņā līdz šim bijusi tādā bārenītes lomā, jo bijis tikai viens tulkojums. Un ir cilvēki, kuriem vēl arvien patīk vecā druka un Gliks, kas ir izdots pirms kara…

PB. Tādi, kā es.

MB. Jūs izvēlaties to izdevumu tāpēc, ka tādējādi nokļūstat citā pasaulē. Bībeles valodas, tēlu pasaulē.

PB. Jā, tieši par valodas pasauli gribēju vaicāt. Ne pārāk sen satiku kādu franču rakstnieku, kas apgalvoja, ka Šekspīru mūslaiku franču valodā tulkot nav nekādas jēgas. Vai vispār ir tāda latviešu valoda, kurā Bībeli varētu tulkot?

MB. Ko gan mēs uzlūkojam par mūsdienu valodu? Ļoti uzskatāmi un saprotami visiem šķiet tas, ka mūsdienu valoda ir tā, kura pastāv desmit divdesmit gadu. Tagad, kad mēs esam. Man arī tas ir saprotams. Taču ir vēl otrs uzskats, pavisam citādāks — mūsdienu valoda sākas ar pirmo Bībeles tulkojumu. Man tas šķiet lielisks uzskats, lieliska mūsdienu valodas definīcija.

PB. Par rediģēšanu un labošanu. Pie jaunā tulkojuma strādā pulka ļaužu. Vai un kā ir iespējams par kaut ko vienoties? Glikam droši vien bija vieglāk?

MB. Tas, ka Gliks tulkojis viens pats, ir metafora. Un saglabāsim to. Bībeles tulkošana vienmēr ir kolektīvs darbs ar kādu centrālo personību. Tādu kā Gliks. Šeit, komisijā, Londonas izdevumu mēs saucam par Bleses tulkojumu.

PB. Kāds vārds būs jaunajam tulkojumam?

MB. To mēs jums šobrīd vēl neteiksim (smejas). Pie šī tulkojuma strādā tik daudz spilgtu personību. Es esmu tikai konsultante, taču redzu, kā oriģinālais, īpašais, atšķirīgais tiek upurēts kopīgā radošā darba labā. Es redzēju, kā tas notiek ar Ilmāra Zvirgzda un ar Ulda Bērziņa padarīto darbu. Teologiem varbūt tas ir ierastāk, bet dzejniekiem, ienākot šajā kolektīvā, tas varbūt bija grūtāk.

PB. Tomēr kā iespējama vienošanās? Vai maz ir iespējams pateikt — tagad tas ir gatavs?

MB. Bieži vien, kad ir grūti vienoties, darba grupa vēršas pie mums — valodniecēm un izlīdzinājumu rod latviešu valodā.

Ināra Ķemere. Jāuzmanās, ka mēs neaizejam par tālu savā latviešu valodas izjūtā, noskaņās un temperamentā. Mēs esam atteikušies no tā, ka burtiski katrs teikums sākas ar "un", un tas, manuprāt, ir labi. Grieķu valodā tas ir ļoti saprotams, un tur tas skan dabiski. Tas ir stāstījums, kas nebeidzas, kas vienmēr turpinās. Un lasītājs vienmēr ir uzmanīgs. Latviešu valodā mēs to nevaram atļauties, mums nav tādas sintakses tradīcijas, tad tas būtu kroplīgi. Tad vēl tādas frāzes kā "viņš cēlās un gāja", "viņš gāja un devās". To nozīme ir tāda, lai stāstīto ieraudzītu vizuāli. Mēs to esam saīsinājuši, taču grieķu tekstā tas ir ļoti dabīgi, jo es visu laiku redzu. Nepazaudēju no acu priekšas to, kas tur notiek. Iespējams, kaut ko no tā vajag atstāt. Un par to ir mūsu strīdi un diskusijas.

JC. Vēl viena piebilde par to "un". Kāpēc tas tur ir? Tāpēc, ka vēl nav vēstures un stāstījuma koncepcijas. Ir tikai šie notikumi: un notika tas, un notika tas, un notika tas… Stāstījuma koncepcija tapa tieši kristietības un Bībeles iespaidā. Stāsts sākas ar sākumu un beidzas ar beigām. Bībele mūsu valodu nu jau ir tā pārveidojusi, ka mēs zinām, kā stāstīt stāstu. Mēs visi, kas strādājam pie tulkošanas, saprotam, ka modernās valodas ir tapušas abstraktas. Ja mēs varētu tulkot burtiski, piemēram, Marka evaņģēliju, mēs redzētu, kāda fizikalitāte ir katrā teikumā. Visi teikumi veidoti uzskatāmi. Mēs savās modernajās valodās esam izveidojuši tādus vispārinājumus un abstrakcijas.

Jānonāk pie daudziem kompromisiem. Valodas kompromisiem. Interpretācijas kompromisiem. Konfesionāliem kompromisiem. Dažām konfesijām Bībelē atsevišķas vietas un to tulkojums ir ļoti būtisks gan teoloģiskajā uzstādījumā, gan veicot liturģiju. Parasti mēs apspriežam tikmēr, kamēr jūtam, ka ir sasniegta vienotība. Varbūt ne vienmēr visi ir pilnīgi apmierināti — gribētos vēl kādu niansi mazliet citādu, vai vēl tuvāk oriģinālam. Bet mēs jau nezinām, kā oriģināls skanēja. Mēs esam tik tālu no vides, pasaules, valodas, no dzīves pieredzes un redzējuma, kas veidojuši šo tekstu. Varbūt tas ir par stipru teikts, bet tulkošana ir gandrīz vai šāviens tumsā. Taču šie teksti tik ļoti nebalstās uz pietuvināšanos oriģinālam. Patiesībā tas ir dzīvs teksts, kas dzīvo līdz pat šodienai. Mēs varam gribēt atgriezties pie oriģināla, cik nu vien tuvu iespējams, taču mūs nes visa ekseģētiskā tradīcija, baznīcas tradīcija.

PB. Kad jaunais Bībeles tulkojums būs pabeigts?

Valdis Tēraudkalns. Esam plānojuši nākamgad izdot Jauno Derību. Visa Bībele kopumā varētu būt 2008.gadā.

Kas vieno daudzos Bībeles tulkotājus?

Juris Cālītis, TeoloĢijas fakultātes dekāns, mācĪtājs un tulkoŠanas darba koordinators

Bībeles tulkošanā ir divas izteiktas tradīcijas. Viena ir tā, kas dzima līdz ar apgaismības laikmetu, proti — mēs atgriežamies pie avota, pie oriģināla, pie kaut kāda vēsturiska pieturas punkta. Otra ir dogmatiskā tradīcija, un to vislabāk var redzēt, atšķirot Bībeli un aplūkojot, kā teksts izskatās grafiski. Tieši dogmatiskā tradīcija katru pantu izcēla atsevišķi, jo tas tika uztverts kā viens dogmatisks teikums. Ja aplūkojam jauno tulkojumu, redzams, ka teksts nav dogmatisks uzstādījums, bet pirmām kārtām stāstījums.

Ināra Ķemere, valodniece, tulkotāja

Tā ir ceļa meklēšana starp divām iespējamībām. Viena ir vēlēšanās nonākt ļoti tuvu oriģināla tekstam, jo varbūt tur ir kaut kas tik svarīgs, ko nevajadzētu pazaudēt. Un dažreiz, manuprāt, jo īpaši iepriekšējos tulkojumos, te ir bijuši pārspīlējumi — gandrīz vai burts burtā, vārds vārdā. Otra puse ir mūsu latviešu valoda. Ir ļoti svarīgi atrast vidusceļu — starp pamatteksta nozīmi un to, lai pārtulkotais latviešu valodā labi skanētu. Ļoti gribas, lai šis tulkojums aizietu līdz katram. Lai katrs varētu teikt — jā, tā ir mana Bībele.

Edgars Mažis, mācĪtājs (RĪgas Āgenskalna baptistu draudze), tulkojuma konsultants

Manuprāt, šis ir labs piemērs, kā dažādas kristīgās konfesijas var rast kopīgu valodu. Mēs necīnāmies. Nav runa par to, ka luterāņiem ir sava Bībele, bet mums cita. Šis tulkojums tuvina mūs vienu otram. Mēs zinām, ka tulkojumu lasīs visās konfesijās. Tā ir tāda varbūt vēl īsti neapjausta kopības sajūta.

Ilmārs Zvirgzds, tulkotājs, LU Teoloģijas fakultātes lektors:

Pēctulkojuma piezīmes

Visticamāk, ka šis ir viens no īpatnākajiem Bībeles tulkojumiem Latvijā, otra tāda vairs nebūs. Minēšu piecus iemeslus, kādēļ tas ir tā.

Pirmkārt, neraugoties uz ilgu tulkošanas tradīciju, tas tapis it kā tukšā vietā, neanalizējot iepriekšējo tulku pieredzi un metodiku, vien retumis atsaucoties uz Glika tulkojumu.

Otrkārt, tulkošanas grupa, vairāk vai mazāk pati to apzinoties, diezgan veiksmīgi izvairījusies no reliģiska teksta radīšanas, neņemot vērā iespējamā "vidējā lasītāja" intereses, tā vietā dodot vārdu senajiem dzejniekiem, praviešiem un vēstures rakstītājiem. Vismaz attiecībā uz ebreju Bībeles tekstu (ko kristieši sauc par Veco Derību) šis princips ievērots lielā mērā, ļaujot vaļu dažādu žanru, valodas stilu, prozas un dzejas tekstu brīvai plūsmai latviešu valodā. Ja līdz šim Bībele parastam lasītājam bija viengabalains teksts, tad tagad katrs pats spēs pārliecināties, ka tā ir vesela bibliotēka.

Treškārt, tulkošanas darbs noritējis, ebreju Bībeles un Jaunās Derības tulkiem strādājot nošķirti; katra grupa pieturējusies pie savas metodoloģijas un darba principiem. Vienkāršoti runājot, ebreju Bībeles tulkošanas grupa tiecās pēc teksta literāro iezīmju kopuma precīzākās atveides, savukārt Jaunās Derības tulki tiecās pēc precīzas teoloģisko terminu atveides. Šāds dalījums varētu liecināt par to, ka latviešu teoloģiskajā tradīcijā Jaunajai Derībai vairāk ir utilitāra kulta nozīme, kamēr ebreju Bībelei ir kultūrteksta funkcija.

Ceturtkārt, tulkojuma vājā iezīme varētu būt redakcijas darbs, jo patiesībā nav nemaz tik daudz kvalificētu cilvēku, kas to varētu veikt, un būtu skumji, ja tas tiktu "ietaupīts" finansiālu iemeslu dēļ vai arī lai pasteidzinātu tulkojuma izdošanu.

Piektkārt, Bībeles tulkojums ir indikators postmoderni sašķeltajai reliģiskajai situācijai mūsdienu pasaulē, un arī jaunais latviešu Bībeles tulkojums ir nevis vienas lielas kopienas svētie raksti, bet literāru gardēžu, austrumu un ebreju dzejas mīļotāju, seniskuma cienītāju, visu pasugu svēto tekstu lasītāju un teoloģiski precīzu formulējumu atbalstītāju teksts.

Bībeles fragmenti trīs tulkojumos

Mt. 5:3

- E.Glika tulkojums:

"Swehtigi irr tee/ kas Garā Nabbagi/ jo ta Debbeso Walstiba peederr winneem."

- Bībeles 1965.gada izdevuma revidētais teksts (1997.gads):

"Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība."

- Jaunais tulkojums (1999.gadā izdotie Evaņģēliji un apustuļu darbi):

"Svētlaimīgi ir garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība."

- Jaunais tulkojums (2005.gadā izdotais pārstrādātais Mateja evaņģēlijs):

"Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība."

Mt. 11:28

- E.Glika tulkojums:

"Nahzeet schurp pee manim wissi/ kas juhs behdigi un gruhtsirdigi essat/ es gribbu juhs atweeglinaht."

- Bībeles 1965.gada izdevuma revidētais teksts (1997.gads):

"Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt."

- Jaunais tulkojums (2005.gadā izdotais Mateja evaņģēlijs):

"Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšanu."

Lk. 2:14

- E.Glika tulkojums:

"Gohds irr Deewam Augstibā/ un Meers wirs Semmes/un Zilwekeem labs prahts."

- Bībeles 1965.gada izdevuma revidētais teksts (1997.gads):

"Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."

- Jaunais tulkojums (1999.gadā izdotie Evaņģēliji un apustuļu darbi):

"Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts.

***

Jaunā Bībeles tulkojuma tapšanā piedalījušies

- Vecās Derības tulkotāji Laila Čakare, Uldis Bērziņš, Ilmārs Zvirgzds, Enoks Neilands

- Jaunās Derības tulkotāji Dainis Zeps, Aleksandrs Bite

- Deiterokanonisko grāmatu tulkotāji Dainis Zeps, Aleksandrs Bite, Jānis Priede, Ināra Ķemere, Māra Poļakova, Ilze Rūmniece

- Valodu konsultanti Maija Baltiņa, Ināra Ķemere

 

Vanags: kapitulam nebija tiesību atstāt Cālīti amatāDELFI  12/07/05    Latvijas Evanģeliski luteriskās Baznīcas (LELB) Kapitulam nebija tiesību atstāt amatā mācītāju Juri Cālīti, jo viņš pārkāpis baznīcas sinodes rezolūciju, nevis ir sodīts par uzskatiem, tā laikraksta “Neatkarīgā Rīta avīze” publicētajā rakstā skaidro LELB arhibīskaps Jānis Vanags.

LELB neviens mācītājs nav sodīts par uzskatiem, bet tikai par konkrētiem pārkāpumiem. Cālītis atkārtoti un publiski pārkāpa sinodes rezolūciju Par homoseksuālisma piekopšanu un propagandu, kas ir baznīcas kopīgs lēmums par nostāju šajā jautājumā, skaidro Vanags.

Rezolūcija nosaka sankciju – neviens, kas homoseksuālas attiecības apliecina par pieņemamu dzīvesveidu, nevar ieņemt amatus LELB. LELB kapitulam nebija ne tiesību, ne iespēju lemt citādi, Cālīša atlaišanu pamatu LELB arhibīskaps.

“Cildināt viņa rīcību kā iestāšanos par toleranci un atvērtību ir tas pats, kas, teiksim, slavēt kontrabandistu, kurš cīnās par tirgus atvērtību, pārkāpjot muitas likumus,” uzskata Vanags, pieminot arī Cālīša iesaistīšanos Mūna Apvienošanas baznīcas rituālos.

“Populārā versija, ka Cālītis atlaists tādēļ, ka viņš esot par, bet Vanags pret toleranci, lai paliek tiem, kam patīk vienkāršas fabulas. Manuprāt, te notiek apzināta jēdzienu sajaukšana. Toleranci vārdnīcās definē kā cilvēku gatavību atzīt un paciest uzskatu vai uzvedības eksistenci, kam viņi nepiekrīt. Praidu rīkotāji gan runā par toleranci, bet īstenībā prasa piekrišanu un apstiprinājumu. Arī baznīca ir par iecietību. Pretēji mediju un praida aktīvistu fabulām, baznīca neizraida homoseksuāli orientētos un neaicina ar viņiem izrēķināties,” rakstīja Vanags.

Taču no sabiedrības tagad pieprasa ne tikai iecietīgi izturēties pret citādajiem, bet atzīt homoseksuālus sakarus par godājamu parādību un iedibināt viena dzimuma pāru laulības.

“Un nevajag cilvēkus biedēt ar LELB konservatīvismu. Daudz biedējošāka ir situācija, kad sabiedrībā nav kopīgu, vispārpieņemtu vērtību. Mūsu ciniskajā laikā katrs tīnis var justies progresīvs un izcili attīstīts, vienkārši apsmejot un noārdot to, kas līdz šim bijis labs, tikumisks un svēts. Tādos apstākļos veselīgs konservatīvisms nav netikums, bet vajadzīga alternatīva,” skaidro Vanags.

Jau ziņots, ka LELB no mācītāja amata atbrīvoja Cālīti, bet mācītājam Varim Bogdanovam izteica brīdinājumu saistībā ar Rīgā notikušo seksuālo minoritāšu gājienu un pēc gājiena noturēto dievkalpojumu.

Kādēļ atlaida Juri Cālīti?

†Jānis Vanags D. D. , LELB arhibīskaps,  NRA   12/07/05    Cilvēki un plašsaziņas līdzekļi turpina diskutēt, kādēļ Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca (LELB) atlaida no amata tik patīkamu un populāru mācītāju kā Juri Cālīti. Par to vairākkārt rakstīja arī Diena un Neatkarīgā. Mēģināšu paskaidrot mūsu lēmuma iemeslus. Īsta objektivitāte neliedzas uzklausīt arī otru pusi. Diemžēl Diena šo atbildi nepārveidotu publicēt atteicās.

LELB neviens mācītājs nav sodīts par uzskatiem, bet tikai par konkrētiem pārkāpumiem. Juris Cālītis atkārtoti un publiski pārkāpa sinodes rezolūciju Par homoseksuālisma piekopšanu un propagandu, kas ir baznīcas kopīgs lēmums par nostāju šajā jautājumā. Rezolūcija nosaka sankciju – neviens, kas homoseksuālas attiecības apliecina par pieņemamu dzīvesveidu, nevar ieņemt amatus LELB. Pat neapspriežot, cik šī rezolūcija ir saturiski pareiza, tā ir demokrātiski pieņemts baznīcas likums, un J. Cālītis ir likumpārkāpējs. LELB kapitulam nebija ne tiesību, ne iespēju lemt citādi. Cildināt viņa rīcību kā iestāšanos par toleranci un atvērtību ir tas pats, kas, teiksim, slavēt kontrabandistu, kurš cīnās par tirgus atvērtību, pārkāpjot muitas likumus. Vērtējot Jura Cālīša atlaišanu, turklāt jāpatur prātā, ka tā varēja būt apzināti izraisīta. Zinot viņa lielo pieredzi baznīcas lietās, nav ticams, ka viņš neparedzēja savas rīcības sekas. Pirms dažiem gadiem J. Cālīša vadībā no LELB izstājās Sv. Pestītāja draudze, tagad to pašu dara viņa vadītā Reformātu draudze. Nevis vienkārši aiziet, bet piespiest sevi atlaist varēja būt J. Cālīša izejas stratēģija. Ar to viņš ir ieguvis lielisku publicitātes kapitālu savam jaunajam pasākumam – draudzei, ko ganīt kurp un kā vēlas.

Vēl nenovēršamāku savu atlaišanu J. Cālītis padarīja ar iesaistīšanos Mūna Apvienošanas baznīcas rituālos, kas tālu pārsniedza akadēmiskas intereses ietvarus. Viņš publiski aizlūdza, lai Dievs svētītu Mūna nākšanu mūsu starpā un par viņa darba sekmēšanos Latvijā. Viņš piedalījās svētā vīna ceremonijā, kas mūniešu kustībā nozīmē savienošanos ar Mūnu, un saņēma Mūna miera vēstnieka sertifikātu. Kristietības centrālā patiesība, ar kuru baznīca stāv un bez kuras tā krīt, ir Jēzus Kristus darbs cilvēku labā. Cilvēka daba ir tik neatbilstoša Dieva svētuma mērauklām, ka neviens nespēj izglābties pats saviem spēkiem. Cilvēkam vajadzīgs glābējs. Kristīgā baznīca tic un māca, ka šis glābējs ir Jēzus Kristus, kurš atdeva dzīvību pie krusta, izpērkot visu cilvēku grēkus. Jēzus upuris bija pilnīgs un pietiekams, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Turpretī korejiešu sludinātājs Mūns māca, ka Kristus jeb mesijas uzdevums esot bijis apprecēties un radīt bērnus, aizsākot Dievam jaunu dzimtu. Jēzus savu misiju esot izgāzis, jo ļāvis sevi piesist krustā. Tādēļ Dievs esot sūtījis citu Kristu – viņu, Mūnu, kurš esot nodibinājis ideālo ģimeni jeb Dieva jauno dzimtu. Viņš esot ne vien kļuvis par kritušās cilvēces glābēju, bet pat atbrīvojis pašu Dievu un kronējis viņu uz valdīšanu. Mācītājs V. Pavasaris pamatoti norāda, ka no luteriskās tradīcijas viedokļa cilvēkā, kurš sevi ieceļ Jēzus vietā, darbojas antikrista gars. Tādēļ daudzu vērtējumā Juris Cālītis televīzijas ekrānā, tēlaini runājot, saskandināja ar antikristu, novēlēja tam labas sekmes Latvijā un saņēma viņa vēstnieka sertifikātu. Pat nereliģiskam cilvēkam nebūs grūti saprast, kādēļ baznīcai tas nešķiet savienojami ar mācītāja amatu. Uz tādu atvērtību LELB tiešām nav gatava.

Populārā versija, ka Cālītis atlaists tādēļ, ka viņš esot par, bet Vanags pret toleranci, lai paliek tiem, kam patīk vienkāršas fabulas. Manuprāt, te notiek apzināta jēdzienu sajaukšana. Toleranci vārdnīcās definē kā cilvēku gatavību atzīt un paciest uzskatu vai uzvedības eksistenci, kam viņi nepiekrīt. Praidu rīkotāji gan runā par toleranci, bet īstenībā prasa piekrišanu un apstiprinājumu. Arī baznīca ir par iecietību. Pretēji mediju un praida aktīvistu fabulām, baznīca neizraida homoseksuāli orientētos un neaicina ar viņiem izrēķināties. Draudzēs pulcējas ne jau eņģeļi, bet grēcinieki, kas ik dienas dzīvo no piedošanas. Starp viņiem ir homoseksuāli cilvēki, kas tāpat kā visi cīnās ar savām problēmām, lūdz un saņem Dieva žēlastību. Neviens viņus negatavojas izraidīt. Taču no sabiedrības tagad pieprasa ne tikai iecietīgi izturēties pret citādajiem, bet atzīt homoseksuālus sakarus par godājamu parādību un iedibināt viena dzimuma pāru laulības. Tas ir pavisam kas cits. Nepiekrist tādai vērtību pārdefinēšanai nenozīmē būt neiecietīgam, bet tikai normālam, veselīgi domājošam cilvēkam.

Runājot par iecietību, būs grūti pasaulē atrast ko netolerantāku par pašapzinīgu liberāli. Nezin kādēļ viņi jūtas daudz pārāki un augstāk attīstīti par citiem cilvēkiem un savu viedokli uzskata par vienīgo pieļaujamo. Tos, kas nepiekrīt, viņi iecietīgi sauc par tumsoņiem un viduslaiku atraugām. Mediji mūs bombardē ar atbaidošām represīvu morālistu un reliģisko fanātiķu karikatūrām un cildina amorālo varoni, kas brīvības vārdā sarauj konservatīvo vērtību važas. Kādu toleranci geju un lezbiešu praidi ir sasnieguši citās zemēs? Kardinālu Varelu Spānijā un kardinālu Joosu Beļģijā tiesāja par to, ka viņi sprediķī vai intervijā izteikuši savas baznīcas uzskatus par homoseksuālismu. Zviedrijā mācītāju Oki Grēnu par to pat ieslodzīja cietumā. Pret anglikāņu bīskapu P. Fosteru ierosināja izmeklēšanu un viņš saņēma brīdinājumu no varas iestādēm par to, ka bija pieļāvis domu, ka daži cilvēki spēj pārvarēt savas homoseksuālās noslieces un pārorientēties. Vankūverā pie arhibīskapa Eksnera rezidences homoseksuāļu aktīvistu grupas uzdarbojās līdzīgi 20. un 30. gadu nacistu huligāniem. Arī Latvijā populāru žurnālistu tonis neatstāj šaubas, ka dažs ar prieku redzētu kardinālu Pujatu vai mani roku dzelžos Stūra mājas pagrabā. Tāda, lūk, tolerance, uz kuru virzāmies. Latvijā cilvēki varbūt vēl neapzinās briesmas viņu vārda un izteiksmes brīvībai, bet dažās zemēs Orvela domu noziegums jau kļūst par realitāti. Vēsture liecina, ka demokrātija bez vērtībām viegli pārvēršas atklātā vai viegli piesegtā totalitārismā.

Ilzes Grīnumas raksts Klusu! (Diena, 24.11.) šķita kā briesmu stāsts, kādus bērni cits citam stāsta, lai uzbudinātos ar safantazētām šausmām. Raksts ir kārtējā, šai autorei raksturīgā baznīcas karikatūra. Sodi un represijas LELB nav ne bieža, ne ierasta parādība, un apustuliskās ticības ietvaros tajā ir pietiekama brīvība gan uzskatu dažādībai, gan diskusijai. Taču LELB, protams, nav arī vieta, kur katrs var sludināt jebko. Ne diktatūras, bet vienprātības dēļ, kāda mūsu starpā ir galvenajos ticības jautājumos. Ne tādēļ, ka visi mācītāji klausa arhibīskapa komandai, bet tādēļ, ka mūsu sirdsapziņa ir Dieva vārda gūstā, bet rīkoties pret sirdsapziņu nav ne gudri, ne droši. Un nevajag cilvēkus biedēt ar LELB konservatīvismu. Daudz biedējošāka ir situācija, kad sabiedrībā nav kopīgu, vispārpieņemtu vērtību. Mūsu ciniskajā laikā katrs tīnis var justies progresīvs un izcili attīstīts, vienkārši apsmejot un noārdot to, kas līdz šim bijis labs, tikumisks un svēts. Tādos apstākļos veselīgs konservatīvisms nav netikums, bet vajadzīga alternatīva. Rakstnieks un publicists Maikls O"Braiens pret modernā laika psihozi iesaka izturēties kā pret slimību – mīlēt cilvēku, bet ne viņa vīrusu. Aizstāvēt personu, bet ne viņa bacili, jo tas nogalina viņu un apdraud citus. Saprāta robežās palīdzēt rast dziedināšanu, ja cilvēks to vēlas, bet neļaut viņa vīrusam inficēt sevi, savu ģimeni, savu prātu, savu bērnu izglītību vai savu valdību. Un paturēt tiesības pateikt slimniekam, ka viņš ir briesmās. Baznīcas nostāja, ko kritizē par tumsonību, ir tikai vēlēšanās plaukstošās nāves civilizācijas vidū saglabāt telpu domai un etosam, kas balstās uz Dieva atklāsmes un veselā saprāta. Lai kaut vismaz baznīcā varētu atrast vietu, kur jēdzieni ģimene un laulība, labs un ļauns, svēts un nesvēts, tikums un grēks nav zaudējuši saturu. Kur sieviete mīl vīrieti, kur vīrietis precas ar sievieti un kur arī palikt neprecētam var būt godājams un svētīts aicinājums, kā Jēzus bija viens. Lai vēl kaut kur bērni godā vecākus un vecāki ir laba priekšzīme bērniem. Lai vismaz baznīcā cilvēki neveido dievus atbilstoši šai dienai, bet ļauj Dievam veidot viņu dzīvi. Te baznīca stāv un citādi nevar. Lai Dievs tai palīdz.

Augsts baznīcas amatvīrs intervijā izsaka atbalstu homoseksuāļu izolēšanai

Ilze Grīnuma,  Diena  12/08/05    Atklātai neiecietībai un homoseksuāli orientētu cilvēku izolēšanai no sabiedrības piekrišanu intervijā ekstrēmistiski noskaņotajai avīzei DDD izteicis Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) augsta amatpersona — arhibīskapa vietnieks Pāvils Brūvers. Viņš apstiprinoši atbildējis uz lielu daļu intervētājas naidpilnajiem jautājumiem un apgalvojumiem, piemēram, ka jāizdod šo "nešķīstību" apkarojošs likums, jānosaka sodi. Uz norādi, ka homoseksuāļi, kuri paši nevēlas ārstēties, būtu jāievieto īpašās slimnīcās, P.Brūvers saka: "Jā, jūs ļoti pareizi uz to norādījāt. Tas būtu jāpārdomā." Dienai mācītājs skaidroja, ka tā ir viņa teiktā interpretācija, taču šī intervijā nav vienīgā vieta, kurā, kā saka Liepājas mācītājs Mārtiņš Urdze, jau parādās "ceļš uz aparteīdu".

DDD pieder ekstrēmistiski noskaņotās Latvijas Nacionālās frontes līderim Aivaram Gardam. Avīze jau ilgāku laiku ir drošības policijas redzeslokā, bet pret šīs intervijas veidotāju Līgu Muzikanti ierosināta krimināllieta par nacionālā naida kurināšanu.

P.Brūvers Dienai sacīja, ka par DDD ekstrēmistisko garu neko līdz šim neesot zinājis, jo no trimdas uz dzīvi Latvijā pārcēlies salīdzinoši nesen: "Līdz šim esmu centies katram, kas man jautā, arī atbildēt, nešķirojot politiski, vai viņi labēji vai kreisi, vai ekstrēmi, vai kādi." Arī interviju viņš vēl neesot lasījis, bet pēc saņemtās asās kritikas no draugiem ārzemēs bijis pārsteigts — kas no sarunas, kurā viņš centies neļauties intervētājas asajam tonim, beigās tomēr iznācis. Par jau pieminēto homoseksuāļu ievietošanu slimnīcās, P.Brūvers teica: "Tās visas ir interpretācijas, acīmredzot. Šiem cilvēkiem kaut kā ir izdevies iegrozīt tos vārdus." Lūgt kaut ko precizēt vai atsaukt P.Brūvers tomēr nedomā.

LELB Liepājas Krusta baznīcas mācītājs M.Urdze uzskata, ka intervijā paustais ir vērsts uz naidu un neiecietību: "Amatpersona tā rīkoties un izrunāties nevar." Mācītājs domā, ka baznīca šādi parāda savu liekulīgo nostāju: "No vienas puses, tā saka, ka homoseksuāļi ir grēcinieki, lai nāk un nožēlo savu grēku, bet no otras, izteic viņiem draudus." LELB mācītāja Lielbritānijā Jāna Jēruma–Grīnberga atzina — lai arī negrib aizstāvēt kādas pozīcijas un P.Brūvers esot viņas sens paziņa, tomēr teiktais ir "nedaudz šokējošs". J.Jēruma– Grīnberga norādīja, ka viņai ir atšķirīga izpratne jautājumā par homoseksuālismu, kā tas ir arī vairumam citu ārzemēs kalpojošo mācītāju: "Intervija atspoguļo ļoti specifisku nostāju pret homoseksuāļiem, kas, manuprāt, nav ne teoloģiski, ne Bībeliski pamatojams."

Kā zināms, par piedalīšanos geju un lesbiešu dievkalpojumā Anglikāņu baznīcā no mācītāja amata nesen tika atstādināts mācītājs Juris Cālītis, jau agrāk par publiski atzītu homoseksualitāti LELB izraidīja mācītāju Māri Santu.

 

Citādā ziņā...

 

Darbojas lauku labā

Līga Nestere,  NRA  12/05/05    Jauniete tic saviem spēkiem un pagastā rīkos pasākumus Ziemassvētkos.

Agija Rancāne ir 17 gadus veca pusaudze. Viņa dzīvo Liepas pagastā, 13 kilometru no Cēsīm. Lai padarītu interesantāku pagasta ļaužu ikdienu, Agija izveidojusi jauniešu domi.

Agijas vecāki Elita un Andris strādā pagastā, bet viņa kopā ar 14 gadus veco māsu Madaru katru dienu brauc mācīties uz Draudzīgā aicinājuma Cēsu valsts ģimnāziju. Agija plāno turpināt studēt medicīnu. "Es nespēju iedomāties, ka man cits kas varētu vēl patikt," secina jauniete. Papildus stundām Agija apgūst spāņu valodu.

Jaunietei mācības beidzas ap pulksten 16, tad viņa brauc mājās mācīties. Pulksten 20 viņa ir atpakaļ Cēsīs, lai divas stundas dejotu karsējmeiteņu grupā. "Mēs piedalāmies sporta spēlēs. Tas nozīmē, ka mums arī brīvdienas ir aizņemtas." Agija vēl atrod laiku, lai vismaz vienreiz nedēļā Liepas pagasta tiktos jauniešu domē, kurā viņa ir vadītāja. "Pašlaik mēs esam, var teikt, neoficiālā grupiņa, bet jau nākamgad plānojam iegūt nevalstiskās organizācijas statusu." Ideja par domes izveidi meitenei radās spontāni. "Vienu vakaru sapratu, ka pagastā ir vajadzīga šāda organizācija. Ar domubiedrenēm izvietojām pagastā ziņojumu, ka tiek meklēti aktīvi, jautri jaunieši, lai kopīgi varētu īstenot idejas. Domē, kas radās septembra sākumā, darbojas 20 cilvēku, arī mana māsa. Jaunieši Liepas un ne tikai manā pagastā saka, ka viņiem nav ko darīt, nekas nenotiek, viss iet uz grunti, ātrāk jātaisās prom no tiem laukiem un jābrauc uz Rīgu. Tāpēc es uzņēmos iniciatīvu, lai kaut kas manā pagastā notiktu," vaicāta, kāpēc nolēma domi izveidot, atteic Agija.

Kaut arī dome izveidota pirms diviem mēnešiem, tā paspējusi noorganizēt pasākumus. "17. septembrī bija rudens sakopšanas talka. Tīrījām pagasta centru. Pēc tam bija izklaidējošs pasākums – nakts trasīte, proti, mūs vadāja pa meža takām un stāstīja stāstu. Vajadzēja izpildīt arī dažādus uzdevumus. Talkā un nakts sarīkojumā piedalījās 50 cilvēku, tāpēc uzskatu, ka atsaucība bija liela. 23. oktobrī Liepas kultūras namā bija filmu vakars, tajā pat vietas visiem nepietika."

Esot cilvēki, kas gaida, ka jauniešu dome izjuks. Jaunākā paaudze ir atsaucīgā nekā vecākā. "Bet mēs rīkojam pasākumus dažādu vecumu cilvēkiem. Plānots šogad noorganizēt sniega svētkus un Ziemassvētku balli. Jau notikušos pasākumus finansēja pagasta veikali," stāsta Agija un novēl katram saskatīt savā dzimtajā pilsētā ko interesantu. "Nav taisnība, ka Rīgā ir īstā dzīve un laukos nekas nenotiek. Vajag censties ieraudzīt to labāko savā pagastā, mazpilsētā, ciemā!"

Kurš mīlēs Latviju

Jānis Freimanis, TP, NRA   12/07/05    Trešās emigrācijas vilni sabiedrība beidzot ir pamanījusi. Neviens ieinteresētais par to vairs acis kautrīgi neslēpj un dīks vērotājs – nebrīnās. Pirmie spītīgi piecērt kāju un deklarē, ka arī viņi drīz pametīs šo valsti. Otrie tik strīdas, vai aizbraukušo jau ir simt tūkstošu vai vēl nav.

Diemžēl dzīvē katrs prieks ir saistīts ar rūpēm – tas ir dabas līdzsvara likums. Rezultātā par peļņu ārzemēs priecājas paši braucēji, bet rūpes nacionālā mērogā būs visiem pārējiem. Trešā latviešu emigrācija jau tagad dod to, ka Latvijā darba vietu piedāvājums daudzviet ir lielāks nekā to pieprasījums, turklāt pat tādās profesijās, kuras neprasa divu augstskolu izglītību. Spēka pilni pusmūža cilvēki labāk ubago nekā strādā pieticīgi atalgoto amatu – laikam ar žēlastības dāvanām savāc vairāk. Pirmās rūpes – Latvijā fiktīvi trūkst darba roku, un deformējas darba tirgus valstī.

Otrais. Uzņēmumos un iestādēs brīvās darba vietas jau kaut kā būs jāaizpilda, jo dzīvē tukša vieta nekur nepaliek. Ja Latvija īsā laikā zaudē milzumu darba spējīgu cilvēku, tad šiem ļaudīm radīsies tikpat daudz aizvietotāju no Lietuvas vai citām kaimiņvalstīm, kuri arī alkst labāku dzīvi, tikai ne nu gluži rītdien uz brokastu laiku. Sākam nopietni runāt par darbaspēka vēlamo pieplūdumu no Ukrainas vai Baltkrievijas. Lasām, ka autobusi jau tagad katru dienu darbā uz Auci ved strādniekus no Lietuvas pārrobežas. Rezultāts – Latvija otrreiz kļūs par migrantu republiku. Uz ES valstīm jau brauc tikai enerģiskie, gudrie un veselie. Tieši viņi kārtīgu naudu savā makā nevar gaidīt piecus vai desmit gadus, kad algu līmenis jaunajās ES dalībvalstīs būs pietuvojies Eiropas rietumvalstu līmenim. Tātad, trešā valstiskā rūpe: Latviju pamet tieši tās pilsoņu sociāli vērtīgākā daļa, tās potenciālais vidusslānis, un valsts tikmēr marginalizējas.

Ceturtais. Savos peļņas ceļos Latviju pamet iedzīvotāju reproduktīvi aktīvā daļa, ne jau seniori, un mūsu valsts strauji kļūst vecāka un atražoties nespējīgāka. Šādas vispārnacionālas problēmas, kuras ar joni ir uzkritušas Latvijai, varētu vēl uzskaitīt ilgi. Pēdējā lieta, par kuru ir vērts runāt, ir tā, ka ar laiku Latviju neizbēgami apdzīvos daudz svešu tautu pārstāvju, un par to ir jārunā tieši tāpēc, ka mūsu superliberālā varas elite par šo latviešu trešās emigrācijas aspektu runāt izvairās, cik vien spēka.

Būtu pusbēda, ja visi iebraucēji viesstrādnieki, turpmākie jaunie latvijieši, būtu eiropeīdi – kam sadzīves vērtības, minimums ētikas un mentalitāte ir līdzīgi mūsējiem. Bet darbaspēks jau te ienāks arī no bijušās Padomju Savienības musulmaņu valstīm vai eksotiskākām zemēm. Tad problēma būs svešas, visdrīzāk islāma mentalitātes ieplūšana Latvijā. Radīsies arī tas pats imigrantu jauniešu sadzīves radikālisms, kas Francijā un Beļģijā. Arvien vairāk būs tādu svešinieku, kuri nealks šai valstij arī kaut ko dot – par gūto patvērumu un algu. Viņi, tāpat kā Ziemeļāfrikas imigranti Francijā, tikai prasīs un prasīs – dod, dod, DOD. Un kā tad nedosi, ko tad teiks cilvēktiesību apoloģēti un mūsu minoritāšu mīlētāji....

Un tagad nonākam pie galvenā – kāpēc viņi visi brauc. Par to šodien pārmest nevar nevienam, jo katra iemesli ir, viņaprāt, pamatoti un fatāli. Tomēr, attiecībā uz vienu daļu aizbraucošo viesstrādnieku man prātā zogas riskantas domas.

Vispirms jāatceras prātula, ko nemitīgi klabina mūsu pašu latviešu prātvēderi – tie, kuri mīlot šo zemi, bet nemīlot šo valsti. Protams, viņi jau mīlētu arī šo valsti, bet tikai tad, ja tā viņus lolotu, uzturētu un pat muti pēc ēšanas noslaucītu. Dāvināt šiem mīlētājiem makšķeri arī ir netaktiski – viņi no valsts sagaida zivi, turklāt lielu un bez asakām. Lūk, viņi gan nekad nebūs tie, kuri ņems pierē nemoderno un muļķīgo Dž. F. Kenedija teicienu – pirms prasi kaut ko no valsts, paskaties, ko dod tai pats.

Tā vietā Latvijā pēc okupācijas gadiem un Atmodas vētrām ir ņēmis virsroku romiešu teiciens kur labi, tur tēvzeme, kas ir dvīņu māsa minētajam pirmajam sauklim es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti. Salieciet abus šos riebīgos sakāmos kopā, un daudzu cilvēku aizbraukšanas formula būs gatava! Cilvēku taču virza domāšana, ne drēbes, kas mugurā, un Latvija kļūst no latviešiem tukša tieši aizbraucēju apzinātas prāta darbības rezultātā. Un tad iznāk, ka tagad tie mūsu valsts nemīlētāji un ubi bene ibi patria saucēji var triumfēt; tieši viņu domāšana un morāle ir nesusi savus Latvijas valstij graujošos augļus!

Ir ļaudis, kas tagadējo latviešu emigrācijas postu uztver pavirši, kā kaut ko pārejošu. Mammas un tēvi mēdz teikt – nu mūsu atvase sapelnīs naudu un tad atgriezīsies Latvijā to tērēt. Citi, labāk situētie kungi, cer, ka viņu vienīgā atvase izstudēs prestižā britu koledžā un tad nu spēs pelnīt baltu naudu Rīgā. Tomēr vai šim optimismam – sagaidīt drīz mūsu Īrijas un Lielbritānijas braucējus mājās – ir pamats?Atbildu: pārskatāmā nākotnē tās ir ilūzijas! Esam jau ielāgojuši, ka kur labi, tur patiešām tēvzeme! Ja cilvēkam kaut kur veicas, kādēļ lai viņš turpat necenstos pēc kā labāka?

Liekas, ka mūsu trešā viļņa emigrantiem tas, ko viņi atstāj šeit, ir jau dziļi vienaldzīgs. Es nezinu, cik mums Latvijā tagad ir pamestu pusaudžu, atstātu sievu, tukšu lauku māju un aizmirstu vecu vecāku. Es nezinu pat, cik bērnu namos ir vairāk negribētu mazu bērnu. Es tikai šeit pazīstu ne vienu vien ģimeni, kas provinces pilsētā savulaik strādāja vaiga sviedros, ceļot sev un saviem bērniem mājas. Zinu ģimenes, kas nesenākā pagātnē Rīgā sev un saviem bērniem gādāja ērtākus dzīvokļus. Tagad šo man zināmo cilvēku bērni sen jau ir ārzemēs, mājās nebrauc, un viņu kādreiz gādīgie vecāki savos nevajadzīgajos apartamentos lēnam noveco, līdz viens otru apraks.

Vai šī zeme, kuru viens otrs it kā mīlot – kaut nemīlot savu valsti –, drīz maz būs jāsauc par Latviju, ja latvieši tajā nedzimst un tie, kas vēl ir, aizbrauc? Vai tai vispār ir jābūt vairs Latvijai, ja patiešām daudziem arī turpmāk būs kur labi, tur tēvzeme? Kas tas vispār būs par veidojumu, ko tie mūsu šīs zemes mīlētāji mīlēs no sātīga attāluma?

Valdības oficiālo viedokli joprojām nemana, jo tāda nav. Es prasu: kad šo draudošo bezdibeni aptvers arī politiskās partijas Latvijā un kā cīnīsies tieši par tādu algu politiku valstī, kas emigrācijas vilni kaut nedaudz apturētu? Jo mūsdienu latvietim vārdu plūdi, tautisku prievīšu patriotisms un Brāļu kapu heroika vairs nepalīdz. Vilciens taču stūrē uz rietumiem, un viņam vajag Eiropas pilsoņa dzīvi, ne tikai nostalģisku parunāšanu par senču varoņiem vai savu kaktiņu un stūrīti zemes. Viņam ir tēvzeme tur, kur labi.

Laiks

ir ļoti nepastāvīgs... Te

sniedziņš uzsnieg, te pēkšņi atkal

nokūst. Arī temperatūra ir svārstīga – 

vienu dienu ir -2oC, bet nākamajā – jau

+2oC.  Tāpēc vienu dienu varam slidināties,

un nākamajā jau staigāt pa peļķēm... Bet

pilsētā ar katru dienu arvien vairāk ienāk

svētku noskaņa – no mežiem Rīgā ie-

vestas un jau krāšņi pušķotas

gan lielas, gan mazas

eglītes...

Anda Jansone, 2005. g. 6. decembrī