Kas jauns Latvijā?

 

Nr. 433: 2006. g.  10. - 16. februāris

 

 

 

 

Eiropā un citur pasaulē...

 

 

Kalvītis: 'karikatūru skandālā' Latvija ir Dānijas pusē

LETA  02/10/06    Saistībā ar musulmaņu sašutumu izraisījušajām karikatūrām Latvija solidarizējas ar Dāniju un citām Eiropas valstīm, aizstāvot vārda brīvības ideju, piektdien intervijā Latvijas Radio pauda Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP).

Kalvītis sacīja, ka saspīlējums saistībā ar karikatūru publicēšanu Dānijas laikrakstā skaidrojams ar kultūru atšķirību pasaulē. Tomēr reakcija pret Dāniju, dedzinot vēstniecības un boikotējot Dānijas produktus, esot neadekvāta nodarījumam.

Eiropā jau vēsturiski viena no pamatvērtībām ir vārda un preses brīvība, norādīja valdības vadītājs, gan piebilstot, ka konkrētais gadījums liek domāt arī par atbildību un sekām, ko var izraisīt kāda publikācija vai zīmējums.

"Mēs solidarizējāmies ar Dāniju un citām Eiropas valstīm, jo no vārda un preses brīvības Eiropa nekad neatteiksies, neskatoties uz to, ka citas valstis ir izteikušas nosodījumu," uzsvēra Kalvītis.

Viņš prognozē, ka protesti pasaulē vēl kādu laiku turpināsies un būtu jādara viss, lai tos novērstu.

Latvija oficiāli neaicinās savus iedzīvotāju atturēties no musulmaņu valstu apmeklējumiem, jo riski katram esot jāizvērtē pašam, atzina Kalvītis.

Kā ziņots, kad Dānijas laikraksts publicēja karikatūras par pravieti Muhamedu, Āzijas valstīs un Tuvajos Austrumos sākās protesti. Tikmēr daudzu Eiropas valstu laikraksti publicējuši skandalozās karikatūras arī savās slejās.

 

Janvārī samazinājies eiroskeptiķu skaits

DELFI  02/10/06    Pēdējo divu mēnešu laikā samazinājies to iedzīvotāju skaits, kas negatīvi vērtē Latvijas dalību Eiropas Savienībā (ES), janvārī Latvijas dalību ES negatīvi novērtēja 22,2%, decembrī šāds viedoklis bija 25,6%, bet novembrī – 28,6% respondentu, liecina sabiedriskās domas pētījuma centra SKDS aptaujas rezultāti.

Saskaņā ar 2006.gada janvārī veiktā pētījuma rezultātiem pozitīvi Latvijas dalību ES vērtēja 29,6% iedzīvotāju (decembrī – 30,2%). Biežāk pausta neitrāla attieksme – atbildi Latvijas dalība ES ir “ne laba, ne slikta lieta” izvēlējās 43,5% aptaujas dalībnieku (decembrī – 37,3%).

Latvijas dalību ES par “labu lietu” biežāk nekā caurmērā atzinuši iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 24 gadiem, respondenti ar augstāko izglītību, latvieši, aptaujātie ar vidēji augstiem vai augstiem ienākumiem, kā arī Vidzemē un Zemgalē dzīvojošie.

Neitrālu attieksmi – atbildi “ne laba, ne slikta lieta” – biežāk izvēlējušās iedzīvotāji vecumā no 55 līdz 64 gadiem, Kurzemē dzīvojošie, kā arī aptaujātie ar zemiem vai vidēji zemiem ienākumiem.

Latvijas dalību ES kā “sliktu lietu” biežāk vērtējuši respondenti, kuri vecāki par 65 gadiem, iedzīvotāji ar pamatizglītību, cittautieši, aptaujātie ar zemiem vai vidējiem ienākumiem, kā arī Latgalē dzīvojošie.

Aptauju veica Sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS ar Eiropas Savienības informācijas aģentūras (ESIA) atbalstu.

 

Krievija izbrāķē Austrumeiropas kandidātus ANO vadībai

Agnese Margēviča,  NRA  02/11/06    Krievija, kurai ir liela ietekme uz nākamā ANO ģenerālsekretāra izvirzīšanu, atbalstīs Āzijas kandidātu, ceturtdien paziņoja šīs valsts sūtnis ANO Andrejs Deņisovs. Viņš arī pauda netiešu kritiku Austrumeiropas neoficiālajiem kandidātiem uz šo posteni.

ASV sūtnis ANO Džons Boltons iepriekš izteicās, ka amerikāņi ģenerālsekretāra postenī grib "viskvalificētāko cilvēku, un ir vienalga, no kura pasaules reģiona". Viņš arī norādījis uz Austrumeiropas tiesībām uz šo posteni, jo no šī reģiona augsto amatu neviens vēl līdz šim nav ieņēmis. Savukārt A. Deņisovs norādījis, ka no Austrumeiropas kandidātu ziņā nav dzirdējis "lietpratīgus piedāvājumus", ko var uzskatīt par netiešu izbrāķēšanu attiecībā uz diviem šī pasaules svarīgākā diplomātiskā posteņa sakarā visbiežāk minētajiem austrumeiropiešiem – Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un Polijas prezidentu Aleksandru Kvasņevski. A. Deņisovs ceturtdien paziņoja, ka "jaunais ģenerālsekretārs jāievēlē tradicionāli," proti, saskaņā ar nerakstītu ANO principu organizācijas ģenerālsekretāru izraugās rotācijas kārtībā pēc piederības reģionam, un nu pienākusi Āzijas kārta. A. Deņisovs gan uzsvēris, ka, pēc Krievijas ieskatiem, Āzijai jāvienojas par kopīgu kandidātu. Analītiķi iepriekš prognozējuši, ka šī reģiona valstīm panākt vienošanos nebūs viegli.

 

Eksperti: cīņa pret rasismu jāsāk laikus

Sanita Upleja,  Diena  02/13/06    Latvija ir pret imigrāciju visnegatīvāk noskaņotā valsts ES, liecina aptauja.

Piekrītot prognozei, ka globalizācijas pārņemtajā pasaulē Latvijā būs arvien vairāk dažādu ādas krāsu un rasu cilvēku, lietpratēji pauž viedokli, ka Latvijai jau laikus jārūpējas par to, lai rasismu un neiecietību pret citādo iznīdētu saknē, pirms tas nav pārāk vērsies plašumā. Labākais līdzeklis šajā cīņā ir sabiedrības izglītošana, kurā savu artavu var ieguldīt politiķi, mediji un nevalstiskās organizācijas. Tāds viedoklis vienoja klātesošos piektdien ASV vēstniecības un asociācijas Afrolat rīkotajā diskusijā par rasismu un diskrimināciju.

"Ir jāmet akmens okeānā, pat ja tas liekas bezjēdzīgi, citādi jūs esat padevušies," tā līdzībās ikviena sabiedrības locekļa iespējamo devumu cīņā pret rasisma izpausmēm raksturoja ASV Hovarda universitātes politisko zinātņu profesors Maikls Freizers. Atsaucoties uz klātesošo pašmāju ekspertu atzinumiem par neiecietības un rasisma iedīgļiem Latvijā, M.Freizers piekodināja ķerties pie darbiem. Viņa padoms ir "paplašināt apvārsni", lai atbrīvotos no aizspriedumiem, jo "globalizācijas laikā jums nav citas izvēles". Par globalizācijas apstākļos nenovēršamo imigrantu pieplūdumu tuvākajā nākotnē brīdināja arī cilvēktiesību eksperts Nils Muižnieks, aicinot šai problēmai pievērsties biznesmeņus, medijus un politiķus. Eksperts atgādināja, ka Latvija saskaņā ar aptaujām ir pret imigrāciju visnegatīvāk noskaņotā ES valsts, taču bēdīgās demogrāfiskās situācijas dēļ darbaspēka trūkums ir neizbēgams.

Ārlietu ministrs Artis Pabriks (TP), atzīstot, ka neesam Latvijā "vakcinēti pret neiecietību" un mums "ir savi tumšie plankumi", uzsvēra izglītības nozīmi, kā arī valdības, NVO un mediju lomu iecietības veicināšanā. ASV vēstniece Latvijā Ketrīna Toda Beilija, uzteicot Latvijas pieredzi sabiedrības integrācijā, atgādināja, ka "neiecietībai ir daudz seju" un nekad nav jāpārstāj tiekties pēc iecietības.

Diskusiju ar cilvēktiesību ekspertu, jauniešu organizāciju un žurnālistu piedalīšanos ASV vēstniecība rīkoja afroamerikāņu vēstures mēneša ietvaros. Šajā mēnesī dažādos pasākumos vēstniecība kopā ar organizāciju Afrolat iecerējusi iepazīstināt ar ASV melnādaino kopienas kultūru un vēsturi.

 

Latvijas sorosieši apmāca Gruzijas policistus

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats,  NRA  02/13/06    Pētot Sorosa fonds - Latvija (SFL) 2004. gada atskaiti, atklājās, ka fonda nauda tikusi arī Gruzijas policijai. Aptaujātie Latvijas politiķi šādu finansējumu uzskata par dīvainu, kas būtu padziļinātas pētīšanas vērts.

Tikai pirms dažām nedēļām publiskotajā SFL atskaitē par 2004. gadu uzrādīts, ka 16 000 ASV dolāru piešķirts Sabiedriskās politikas centram Providus. Finansējuma mērķis norādīts "Policistu apmācība Gruzijā".

Neatkarīgā vēlējās noskaidrot, vai arī Latvijas drošības speciālisti atbalsta praksi, ka vienā valstī reģistrēta politiskā organizācija apmāca citas valsts tiesībsargājošo struktūru darbiniekus.

Saeimas aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš (Tautas partija), kurš sarunas brīdī atradās Tbilisi, uz jautājumu, vai šāda prakse būtu atbalstāma, kļuva domīgs un teica: "Nezinu, man nav pilnīgi nekādas informācijas, kādā veidā Providus no Latvijas nodarbojas ar gruzīnu policistu apmācību. Nezinu, nezinu! Man tas jautājums šķiet interesants. Būtu ar prieku atbildējis, bet šobrīd tiešām nezinu, ko atbildēt."

Arī Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Indulis Emsis (ZZS) bija pārsteigts: "Mums, politiķiem, jau skaitās nepieklājīgi komentēt sabiedrisko organizāciju rīcību. Taču tas viss izskatās stipri dīvaini. Ja jau ir tāda nepieciešamība finansēt, tad kādēļ šī nauda jālaiž caur Latviju? Šī nauda no naudas izcelsmes avota (domāts miljardieris Dzordžs Soross – aut.) varētu iet tieši uz Gruziju. Izskatās, ka šāds pagarinātais ceļš tiek izmantots, lai šim faktam nepievērstu tik lielu uzmanību vai lai to notikumu aizplīvurotu kā tādu. Tas viss rada vairāk jautājumu nekā atbilžu."

Kā zināms, Dž. Soross pats atzinis, ka devis miljonu dolāru, lai Gruzijas valdības ministriem pie algas tiktu piemaksāti apmēram 1000 dolāru mēnesī. Neatkarīgā jau rakstīja, ka Latvijas amatpersonas šādu valdības finansēšanas kārtību tomēr uzskata par korupciju. Ārvalstu presē atrodama informācija, ka Dž. Soross devis naudu arī Gruzijas ceļu policistu algām.

Savukārt Providus programmas vadītāja Ilze Ruķere Neatkarīgajai noliedza, ka SFL piešķirtā nauda atvēlēta Gruzijas policistu atalgojumam. "Nē, tas ir pilnīgi izslēgts, jo viņi sev ir paši pacēluši algas. Gruzijā pēc rožu revolūcijas ir ļoti labas algas. Policijas skolas direktoram pašam ir normāla alga. Viņam ir Vācijā iegūts doktora grāds, viņš ir atlaidis visus korumpantus no darba – vienkārši vienā mirklī. Tur strādā entuziasma pārņemti cilvēki," stāstīja I. Ruķere.

Pēc Providus pārstāves teiktā, nauda izmantota Gruzijas Policijas akadēmijas mācībspēku apmācībai darbā ar multimediju programmām par cietušo tiesībām: "Tas, ko darīju Gruzijā – apmācīju Policijas akadēmijas pasniedzējus, kā strādāt ar šīm programmām. Visā Austrumeiropas blokā policija neprot apieties ar cietušajiem. Bieži vien viņi apietas tāpat kā ar noziedzniekiem. Piemēram, ir atsevišķs modulis par to, kā policija var iejaukties, ja ir vardarbība ģimenē. Ir atsevišķs modulis par seksuāliem noziegumiem, piemēram, kā pareizi pratināt izvarotu sievieti."

Pēc I. Ruķeres teiktā, visi 16 tūkstoši vēl neesot notērēti: "Nauda tika tērēta aviobiļetei, viesnīcai un semināra organizēšanai. Šāds seminārs tikai viens ir bijis, bet vēl viens ir paredzēts. Tur ir arī vēl daudz citu izdevumu un īstenībā tā nauda bija līdz ar galiem."

Runājot par naudas izcelsmi, I. Ruķere skaidroja, ka "pašam Sorosam ar to nav milzīga sakara". Viņa apgalvoja, ka šajās programmās esot apmācīti arī Latvijas policisti. "Šo programmu aizsāka Atvērtās sabiedrības institūts, un Soross vienkārši palīdzēja to visu pabeigt," skaidroja Providus pārstāve.

 

Pārrunā iespējas eiro ieviest plānotajā laikā

Lelde Petrāne,  NRA  02/16/06    Finanšu ministrs Oskars Spurdziņš vakar Briselē tikās ar Eiropas komisāru ekonomikas un monetārajās lietās Hoakinu Almunju, lai runātu par Latvijas plāniem saistībā ar eiro ieviešanu.

Sarunā piedalījās arī Finanšu ministrijas valsts sekretāre Irēna Krūmane un eiro projekta vadītāja Sanita Bajāre. O. Spurdziņš jau iepriekš atzinis, ka šis gads būs izšķirošs Latvijas mērķim 2008. gadā ieviest eiro. Pašlaik Latvija izpilda gandrīz visus nosacījumus Eiropas vienotās valūtas ieviešanai, izņemot inflāciju, kas pārsniedz Māstrihtas kritērijos noteikto līmeni. Ja Latvija nespēs samazināt inflāciju, 2008. gads eiro ieviešanai nebūs reāls, jo nav paredzams, ka Eiropas Savienība (ES) būtu gatava pieņemt politisku lēmumu par atkāpšanos no Māstrihtas kritērijiem.

Slovēnija, Igaunija un Lietuva ir paredzējušas ieviest eiro 2007. gada 1. janvārī, Kipra, Latvija un Malta plāno izdarīt gadu vēlāk – 2008. gada 1. janvārī. Slovākija ir iecerējusi ieviest eiro 2009. gada 1. janvārī, bet Čehija un Ungārija – 2010. gadā. Polija datumu vēl nav noteikusi.

Tomēr Lietuva šonedēļ paziņoja par strauju patēriņa cenu indeksa kāpumu janvārī, kā rezultātā Starptautiskais valūtas fonds (SVF) izteica brīdinājumu, ka arī Lietuvai inflācijas dēļ var neizdoties pievienoties eirozonai plānotajā laikā. SVF Eiropas departamenta vadītājs Ašoks Modijs paziņoja, ka Lietuvas problēmas inflācijas jomā, visticamāk, neizdosies atrisināt tuvākajā nākotnē, vēsta LETA. "Pastāv risks, ka inflācija paliks pašreizējā līmenī un var nedaudz pieaugt," viņš norādīja.

Austrijas finanšu ministrs Karls Heincs Grasers, kas šā gada pirmajā pusē vada ES finanšu ministru apspriedes, jau janvāra beigās sacīja, ka no trim valstīm, kuras pirmās no jaunajām ES dalībvalstīm plāno pievienoties eirozonai 2007. gada 1. janvārī, patlaban vienīgi Slovēnija, domājams, izpildīs visus kritērijus.

Latvija turpina strādāt pie eiro ieviešanas plāna, un tas būšot gatavs neatkarīgi no tā, vai mūsu valsts izpildīs kritērijus, lai pievienotos eirozonai. Finanšu ministrs O. Spurdziņš sacījis, ka konkrētais datums eiro ieviešanai nav svarīgs, būtiskāka tautsaimniecībai esot spēja tikt galā ar inflāciju.

Dažādi eksperti jau izteikuši savas prognozes, ka arī Latvijai neizdosies eiro ieviest plānotajā laikā. Agrākais, kad tas varētu notikt, ir 2010. gads. Hansabankas vecākā analītiķe Liene Kūle akcentē, ka ir ļoti svarīgi pēc iespējas drīzāk atklāti pateikt, kāds ir reālais eiro ieviešanas laika grafiks. Ir uzņēmumi, kuri rēķinās ar valdības stratēģiju par eiro ieviešanu, un tiem ir liela neziņa – gatavoties vai negatavoties šim procesam. Eiro ieviešana ir dārgs projekts, uzsver analītiķe. Eiro ieviešanas izmaksas privātajam sektoram Latvijā varētu sasniegt aptuveni 170 miljonus latu. Atliekot eiro ieviešanu, šādas izmaksas lielā mērā būs bijušas veltas, izniekojot finanšu un kvalificēta darbaspēka resursus un bremzējot tautsaimniecības attīstību.

Latvijas valdība par eiro ieviešanas termiņa izmaiņām varētu lemt šā gada vidū, kad tiks izskatīta citu jauno ES dalībvalstu gatavība dalībai eirozonā. Māstrihtas kritēriji nosaka, ka inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,5 procentpunktiem pārsniegt vidējo rādītāju trijās ES valstīs, kurās inflācija ir viszemākā. Eirozonas inflācija decembrī bija 2,2%.

 

 Pasaules Banka arī Latvijas pensiju reformu min kā paraugu citām valstīm

Zane Zālīte,  Diena  02/16/06    Latvija jaunākajā Pasaules Bankas ziņojumā minēta kā viena no valstīm, kuru pensiju reformas pozitīvie rezultāti varot kalpot par piemēru citām zemēm, kurās patlaban ir bažas par pastāvošās sistēmas efektivitāti un veco ļaužu sociālo nodrošinājumu nākotnē. Pēdējos 10 gados reforma pēc līdzīga modeļa notikusi arī Zviedrijā, Itālijā un Polijā

Pirms ziņojuma, ko paredzēts publiskot ceturtdien, izplatītajā preses relīzē minēts, ka uz kapitāla uzkrāšanas principiem balstītu nefondēto paaudžu solidaritātes pensiju shēma stimulē strādāt ilgāk, lai saņemtu lielākus ienākumus vecumdienās. Vienlaikus PB atzīst — šis modelis, lai arī veiksmīgs, nav universāls un nevainojams. Kā liecinot Latvijas un pārējo triju valstu pieredze, reformas izdošanās atkarīga no pareizas politikas, lai sabiedrībai saprotami izskaidrotu reformas mērķus. Tagadējie pensionāri tās nestos labumus nebauda, taču izjutīs pašlaik gados jaunie.

Latvijā pensiju reforma būtībā sākās pēc valstiskās neatkarības atgūšanas 90.gadu sākumā, jo padomju laikā bijusī vairs neatbilda ne jaunajiem sociāli ekonomiskajiem apstākļiem, ne tirgus ekonomikas principiem. Vairāku līmeņu pensiju sistēmas pamati tika likti 1996.gada janvārī, pieņemot pensiju likumu. Sākotnēji tika iedarbināts 1.līmenis — strādājošie nosacīti uzkrāj pensijas kapitālu, veicot sociālās iemaksas. Vienlaikus sistēma ir solidāra — no sociālajiem maksājumiem pensijas tiek maksātas tagadējiem pensionāriem. 1998.gadā tika ieviests trešais, privāto pensiju līmenis, 2001.gadā — 2.līmenis, papildinot pirmo. Vienlaikus pakāpeniski tika paaugstināts pensionēšanās vecums, lai sasniegtu 62 gadu robežu.

 

 

Valdībās, NVO un partijās…

 

 

Kalvītis: NVO nekļūs par «valsts kabatas organizācijām»

Liene Barisa,  NRA  02/10/06     Nevalstiskās organizācijas (NVO) vēlas ik gadu saņemt atbalstu no valsts budžeta viena līdz trīs miljonu latu apmērā. Uzklausot šādu priekšlikumu, Ministru prezidents Aigars Kalvītis vakar gan norādīja, ka valsts nevar pilnībā finansēt NVO darbību, jo tad tās pārvērstos par "valsts kabatas organizācijām".

Latvijas Pilsoniskās alianses pārstāve Rasma Pīpiķe prasību pamatoja ar NVO aktīvo iesaistīšanos dažādu valsts lēmumu pieņemšanā, sniedzot padomus valsts pārvaldei. "Pienācis laiks domāt par kādas budžeta līnijas izveidošanu nevalstisko organizāciju atbalstam," viņu citē aģentūra LETA.

Taču A. Kalvītis atzinis, ka valsts nevar pilnībā finansēt NVO darbību. Viņaprāt, efektīvāk par valsts budžeta atbalsta paredzēšanu būtu deleģēt NVO dažādas valsts funkcijas, vienlaikus piešķirot to īstenošanai nepieciešamos līdzekļus, jo ar atsevišķiem uzdevumiem NVO varētu tikt labāk galā nekā valsts institūcijas.

Tāpat A. Kalvītis norādīja, ka nevalstisko organizāciju satraukumam par ierobežojumiem saņemt ārvalstu finansējumu neesot pamata, jo valdības koalīcijas politiķi šādas izmaiņas normatīvajos aktos negrasās ierosināt. Ministru prezidents sacīja, ka Latvijā ārvalstu finansējumu ir aizliegts piesaistīt politiskajām partijām. Taču NVO kā brīvprātīgajām apvienībām tas ir atļauts, turklāt dažas NVO esot starptautisku kustību pārstāves Latvijā, savukārt citas piesaista finansējumu no ārvalstu biedriem. Tajā pašā laikā A. Kalvītis uzsvēra – pasaulē bieži vien ir gadījumi, kad noziedzīgi grupējumi atbalsta NVO, tādēļ naudas izcelsmei jābūt skaidrai.

Neatkarīgā jau rakstīja, ka Latvijas Pirmā partija (LPP) sāka diskusiju par iespēju aizliegt piedalīties politiskajos procesos un saņemt valsts institūciju pasūtījumus dažādiem pētījumiem tām NVO, kas saņem finansējumu no ārvalstīm.

 

Sociāldemokrātiem Bojārs vairs nav tīkams

Ināra Egle,  Diena  02/11/06    Sociāldemokrāti mēģinās nomainīt partijas vadību. Jurim Bojāram pārmet nacionālos uzskatus.

Pēc mēneša 11.martā LSDSP kongresā tiks pieprasīta priekšsēža Jura Bojāra nomaiņa. Saspīlējumu partijā tagad nosakot ne tik daudz personāliju attiecības, cik atšķirīgie priekšstati par LSDSP politiku — J.Bojāra nacionālie uzskati, dažuprāt, neesot sociāldemokrātiem raksturīgi. Priekšsēdis amatā ievēlēts uz diviem gadiem un pārmaiņas vadībā iespējamas tikai, ar divu trešdaļu balsu vairākumu grozot statūtus. Ja tās izdosies, par reālāko LSDSP priekšsēža kandidātu tiek uzskatīts Rīgas domes frakcijas vadītājs Jānis Dinevičs. Viņš vada vienu no vairākiem varas centriem partijā, kuru pa šo laiku ir pametuši arī vairāki pazīstami tās biedri. Šajā situācijā LSDSP pastiprinās šaubas par iespējām iekļūt 9.Saeimā.

"Ja partijas vadībā paliek Juris Bojārs, es negatavojos startēt Saeimas vēlēšanās. Tas ir mūsu dzīvības un nāves jautājums. Ja pārmaiņas neizdosies, individuāli lemsim par tālāko," saka Dainis Īvāns. Viņaprāt, sociāldemokrātu idejas iespējams realizēt arī citās partijās, kuras nenosauca. D.Īvāns nekandidēs uz priekšsēža amatu un par piemērotāko tam uzskata frakcijas vadītāju J.Dineviču, kas, dažuprāt, arī esot saturējis kopā LSDSP frakciju, kuru ir bijuši mēģinājumi sašķelt. Viņu atbalstītu arī jauniešu pārstāvis un LSDSP ģenerālsekretārs Ansis Dobelis, kas piekrīt — J.Bojāra neprognozējamā rīcība un pašdarbība, kaut vai tiekoties ar nacionāli radikālās partijas Visu Latvijai līderi Raivi Dzintaru, varot apgrūtināt LSDSP iespējas Saeimas vēlēšanās.

LSDSP ir vecākā Latvijas partija, kas pārsniegusi simts gadus. 7.Saeimā tā ilgi bija populārākā partija, tagad tās reitings ir zem 3%. Tai neizdevās iekļūt 8.Saeimā, esot pie varas Rīgā un par spīti plašai reklāmas kampaņai. Tagad partija ir neapskaužamākā situācijā, tā arī vēl nav formulējusi kampaņas prioritātes un iespējamos sabiedrotos, kādi pēc nodaļās veiktās aptaujas būtu jāmeklē. J.Bojārs tādu iespēju neizslēdz, taču par labāku uzskata startu ar atsevišķu LSDSP sarakstu, "lai neizsmērētu profilu". Priekšstats par kandidātu saraksta veidošanu priekšsēdim ir vienkāršs: "Komandai jābūt ar tīrām rokām un nevainojamām biogrāfijām. Saraksts no drošiem cilvēkiem, par kuriem nav šaubu." Savu iespējamo nomaiņu J.Bojārs vērtē neticīgi, jo statūti neko tādu neparedzot.

LSDSP Rīgas domē ir septiņi deputāti, taču, ja kāds noliktu mandātu, partija zaudētu vienu mandātu. To iegūtu Tautas partija, par kuras biedri ir kļuvusi nākamā saraksta kandidāte Baiba Rozentāle. Uz TP aizgājis arī bijušais LSDSP orgsekretārs Andris Bošs, kura politiskās piederības maiņu J.Bojārs saista ar vēlmi saglabāt amatu pašvaldībā. No LSDSP izstājusies arī domes informācijas nodaļas vadītāja Sandra Grīnberga.

Viena no LSDSP aktīvistēm Nellija Zvaigzne pērn dalīja karodziņus Jaunā laika kongresa delegātiem jau kā šīs partijas biedre. J.Bojāru neuztrauc ne šo cilvēku aiziešana, ne arī Jāņa Ādamsona piebiedrošanās Saskaņas centram. "Man ir patiess prieks, ka Ādamsons beidzot atradis mājas pie saviem ideoloģiskajiem domubiedriem," sacīja J.Bojārs. Viņš atklāj, ka ir piedzīvots vēl lielāks zaudējums — no Kurzemes kāda sociāldemokrātu nodaļa visa esot aizbraukusi uz Īriju.

Ir iespaids, ka ir vairāki LSDSP varas centri. Vienā ap J.Bojāru pulcējas viņa domubiedri, kam rūpot partijas programmas sagatavošana, kur uzsvars esot likts uz ekonomiskajiem jautājumiem. Tās pieņemšana atjaunotā redakcijā, pēc līdera domām, ir galvenais kongresa uzdevums. Jautāts par nacionālo politiku, LSDSP priekšsēdis atzina tās nozīmi un līdzīgi kā tēvzemieši un R.Dzintars uzsvēra: "Ir jānodrošina, lai latvieši reāli kontrolētu savu valsti."

Domes frakcijā ap J.Dineviču pulcējas otrs varas centrs, kurā ir ne tikai domnieki, bet arī jaunieši, kas reiz no LSDSP aizgāja kopā ar Egīlu Baldzēnu, bet vēlāk, priekšsēža D.Īvāna aicināti, gandrīz visi atkal atgriezās LSDSP. Tas bija īsi pirms iepriekšējā kongresa pērn aprīlī, nenojaušot, ka tajā priekšsēža vēlēšanās J.Bojārs ar 186 balsīm uzvarēs D.Īvānu, par kuru bija balsojuši 167 delegāti. J.Bojāra izteikumi liecina, ka viņš jauno flangā nav radis sabiedrotos — nesen pēc tikšanās ar Visu Latvijai līderi viņš sacīja: "Visiem latviešiem patika, kā Raivis Dzintars ar savu komandu aizgāja pie Brīvības pieminekļa. Sociāldemokrātu jaunieši tā vietā salīda maisos un demonstrējās pret Bušu."

Pēc J.Dineviča domām, LSDSP nevajag iet nacionālajā lauciņā, kas nav sociāldemokrātiem raksturīgi. Viņaprāt, kampaņā jāliek uzsvars uz "sociālo fronti", izvēloties arī sabiedrotos — vispirms jau arodbiedrības, bet, iespējams, arī kādu reģionālo partiju, ko J.Dinevičs neatklāja. Taču varēja secināt, ka tā varētu būt kāda no Rēzeknes domē pārstāvētām partijām vai arī Riharda Eigima vadītā Latgales gaisma.

Mārtiņš Kossovičs pārstāv LSDSP jauniešu spārnu un pagaidām neredz tādu LSDSP piedāvājumu, kas ļautu iekļūt 9.Saeimā. Arī viņš cerības liek uz kongresu, "jo daudzi ierindas biedri ir nobrieduši pārmaiņām".

 

Reģionālo reformu atstās nākamajai Saeimai

Imants Vīksne,  NRA  02/13/06

Ministrs Māris Kučinskis, nevēloties pārskatīt izvēlēto piecu reģionālo pašvaldību modeli, apturējis reformas virzību uz Saeimu. Tās vietā iecerēts koriģēt esošo plānošanas reģionu statusu, cerībā, ka tādējādi reģionālie plāni iegūs lielāku ministriju respektu.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija Neatkarīgajai atzīst, ka ieceres galvenais trūkums ir finansējuma shēmas neesamība, un tagad aptuveni gada laikā tā tikšot izstrādāta. Jāatgādina, iepriekš M. Kučinskis publiski apgalvoja gan to, ka reģionālās pašvaldības dotēs valsts, gan to, ka papildu izdevumi no valsts budžeta nebūs nepieciešami. Pret šādu nenoteiktību lielās pilsētas iebilda.

Otrs cēlonis, kādēļ reforma nobremzēta, ir politiķu nespēja vienoties par veidojamo reģionu skaitu.

Lielo pilsētu asociācija uzskata, ka reģioni jau ir dabiski izveidojušies ap lielajām pilsētām un tie arī ir jānostiprina.

Savukārt ministrija paliek pie sava – reģionu pašvaldības jābūvē uz tikai teorētiski eksistējošo plānošanas reģionu bāzes. Šīs domstarpības ir ļāvušas izdzīvot rajonu padomēm, kuru likvidēšana nu atlikta līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām – 2009. gadam.

Pašvaldību ministrija, cīnoties par pieciem reģioniem, atsaucas uz it kā pastāvošo valsts iestāžu reģionālo nodaļu teritoriālo atbilstību šim principam. Tomēr jaunākajā pārskatā par tautas attīstību, analizējot situāciju reģionos, secināts, ka Latvijā pastāv desmitiem dažādu pārvaldes teritoriju un to robežas bieži nesakrīt.

Neoficiāla versija vēsta, ka cēlonis asajām cīņām par reformu ir iespēja kontrolēt Eiropas fondu naudu. Par to arī netieši liecina divas nianses ministrijas darinātajā likumprojektā, kas tagad tiks pietaupīts nākamajam Saeimas sasaukumam. Reģionu neatkarība plānota visai formāla, jo īpaša institūcija – sadarbības komisija – uzraudzītu, lai reģiona plāni sakristu ar nozaru ministriju vēlmēm. Otrkārt, ministrija nevēlas, lai reģiona vadību ievēlētu iedzīvotāji. Par padomes sastāvu atbilstoši likumprojektam lemtu politiķi.

Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) vecākais padomnieks Māris Pūķis uzskata, ka ministrs, apturot likumprojekta virzību, rīkojies pareizi, jo neesot jēgas to darīt, kamēr partijas nav panākušas kompromisu. Šonedēļ Ministru kabinetā iecerētā juridiskā statusa piešķiršana plānošanas reģioniem esot starpsolis īstu reģionālo pašvaldību izveidē, un ieguvumi būšot tīri praktiski – plānošanas reģionam kā aģentūrai varēs pārskaitīt naudu vai, piemēram, varēs iesūdzēt to tiesā. Pašvaldību ministrijas teiktais, ka reģionu plānus turpmāk visi ņems vērā, gan esot vērtējams kritiski, jo teorētiski jau pašlaik tie ir saistoši, bet praksē tiek ignorēti. Piemēram, Satiksmes ministrija neliekas ne zinis par Zemgales plānošanas reģiona izstrādātajiem plāniem par vēlamo ceļu tīklu.

 

Koalīcija vienojas pakāpeniski samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli

LETA 02/13/06    Valdību veidojošās partijas vienojušās veikt izmaiņas likumdošanā, lai iedzīvotāju ienākuma nodoklis pakāpeniski tiktu samazināts no 25% uz 15%, informēja premjera Aigara Kalvīša (TP) pārstāvis Arno Pjatkins.

Koalīcijas vienošanās paredz, ka nodoklis nākamgad būs 22%, 2008.gadā - 19%, bet 2009.gadā - 15%, un jau rīt, 14.februārī, valdības sēdē tiks izskatīts šāds Finanšu ministrijas (FM) piedāvātais projekts.

Kalvītis (TP) šodien pēc koalīcijas padomes sēdes uzsvēra, ka nodokļu samazināšana palīdzēs cīnīties ar tā saucamajām aplokšņu algām. Premjers arī uzsvēra, ka no tautsaimniecības viedokļa ir svarīgi, lai iedzīvotāju ienākuma nodoklis un uzņēmumu ienākuma nodoklis izlīdzinātos, bet patlaban uzņēmumu ienākuma nodokļa likme ir 15%.

Finanšu ministrs Oskars Spurdziņš (TP) iepriekš informēja, ka FM gatavo priekšlikumus pakāpeniskai iedzīvotāju ienākumu nodokļa samazināšanai.

Spurdziņš sacīja, ka, lemjot par nodokļa likmes samazināšanu, būtu jāņem vērā divi faktori - samazinātais nodoklis varētu veicināt patēriņu un līdz ar to inflācijas kāpumu, tāpat jāmeklē risinājumi pašvaldību budžetu ieņēmumu kompensēšanai.

FM aprēķinājusi, ka, samazinot nodokļa likmi par 1%, nodokļa ieņēmumi varētu kristies par gandrīz 25 miljoniem latu. Lielāko daļu nodokļa ieņēmumu nonāk pašvaldību budžetos, tāpēc tiks apsvērti risinājumi, lai pašvaldībām kompensētu iespējamo ieņēmumu samazinājumu, piemēram, novirzot kāda cita nodokļa ieņēmumus.

FM piedāvā iedzīvotāju ienākumu nodokli samazināt pakāpeniski vairāku gadu laikā, sākot no nākamā gada.

Kā ziņots, janvāra sākumā Ministru kabineta komitejas sēdē tika apspriests, vai nākotnē nepazemināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi no pašreizējiem 25% līdz 15%.

Ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš (JL) norādīja, ka šāds solis veicinātu nodokļu maksāšanu un līdz ar to palielinātos budžeta ieņēmumi. Satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP) arī pauda viedokli, ka būtu labi, ja vēl šī valdība pazeminātu iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi. To varētu darīt līdzīgi, kā tika pazemināta uzņēmumu ienākuma nodokļa likme, - pakāpeniski.

Minētajiem priekšlikumiem tika pausts atbalsts, bet par tiem vēl notiks diskusijas.

 

Kalvītis sola valdības atbalstu zinātniekiem

LETA  02/14/06    Izglītība un zinātne šogad ir valdības prioritāte, turklāt 2007.gadā tiek plānots, ka šai nozarei būs pieejams jaunu Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu finansējums, lai Latvijas izglītība un zinātne varētu konkurēt pasaulē, apmeklējot Biomedicīnas pētījumu un studiju centru, uzsvēra ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP).

Politiķis sarunā ar zinātniekiem uzsvēra, ka ir nepieciešams veidot savstarpējas diskusijas ar zinātniekiem, lai būtu iespējams izprast patieso situāciju, kāda ir zinātnē, un piedāvāt problēmu risinājumus.

Centra zinātniskais direktors Elmārs Grēns pastāstīja, ka Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā strādā daudz jaunu cilvēku, kas veidos nākamo jauno zinātnieku pamatsastāvu.

Pašlaik centrs realizē vairākus svarīgus projektus, piemēram, tiek pētītas gēnu tehnoloģijas un veikti biomedicīnas un genomu pētījumi, tostarp tiek veidota Latvijas iedzīvotāju genomu datubāze.

Centra nākotnes plāni tiek saistīti ar iedzīvotāju veselības reģistra izveidi, lai tiktu sistematizēta pieeja medicīnā un statistiskajiem datiem, kā arī dažāda sadarbība ar farmācijas un biotehniskajām firmām.

Premjeram tika prezentēts Latvijas Genoma centrs, biotehnoloģiskās firmas "ASLA" un "GenEra".

 

IZM sportam papildus prasīs 5,5 miljonus latu

LETA  02/14/06    Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nākamā gada budžetā sportam papildus prasīs 5,5 miljonus latu, informēja IZM parlamentārais sekretārs Didzis Šēnbergs.

IZM iecerējusi palielināt valsts sniegto atbalstu sporta klubu un valstī atzīto sporta federāciju, savienību un asociāciju darbībai. Tāpat plānots veicināt bērnu un jauniešu iesaistīšanos profesionālās ievirzes sporta izglītības programmās, atzina Šēnbergs.

Šādi iecerēts sekmēt nevalstiskā sektora darbību sporta jomā un veicināt bērnu un jauniešu iesaistīšanos sporta aktivitātēs, pastāstīja Šēnbergs.

Lai sniegtu atbalstu cīņai pret skolēnu mugurkaula deformāciju un uzlabotu skolēnu veselības stāvokli, paredzēts izstrādāt un īstenot pilotprogrammu "Stājas mācība vispārizglītojošajās dienas skolās", informēja IZM pārstāvis.

 

Konkurences padomi vadīs Ieva Jaunzeme

DELFI    02/14/06

Valdība otrdien nolēma Konkurences padomes priekšsēdētāja amatā apstiprināt Ievu Jaunzemi, portālu “Delfi” informēja Ministru kabineta preses sekretārs Aivis Freidenfelds.

Šobrīd Jaunzeme ir padomniece nodarbinātības, makroekonomikas, struktūrfondu, un valsts atbalsta jautājumos Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā Eiropas Savienībā.

Iepriekš viņa ieņēmusi Labklājības ministrijas Darba departamenta direktores amatu, bijusi Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras padomes locekle, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore, bijusi Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietniece.

Jaunzeme studējusi Latvijas Universitātē, Ekonomikas fakultātē.

 

Sorosieši izlobē sev politiskas privilēģijas

Ritums Rozenbergs,  Uldis Dreiblats,  NRA  02/15/06    Miljardiera Džordža Sorosa finansētās organizācijas 7. Saeimas laikā ir izlobējušas ļoti būtiskas izmaiņas likumdošanā, kas tā sauktajām nevalstiskajām organizācijām (NVO) rada milzīgas priekšrocības attiecībā pret politiskajām partijām, liecina Neatkarīgās veiktā publiski pieejamu dokumentu analīze.

Pašreizējās Saeimas pieņemtajos likumos noteikts, ka atšķirībā no politiskajām partijām NVO drīkst bez ierobežojumiem saņemt finansējumu gan no ārzemēm, gan arī no Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem. NVO drīkst saņemt arī anonīmus ziedojumus, kas partijām ir stingri aizliegts. NVO var nodibināt divi cilvēki, bet, lai nodibinātu partiju, nepieciešams vienoties vismaz 200 pilsoņiem.

Turklāt nav nekādu ierobežojumu vienam cilvēkam dibināt daudzas NVO. Atšķirībā no partijām NVO finanšu atskaitēm nav jābūt publiski pieejamām, tās nepārbauda KNAB; likumā nav paredzēts, ka žurnālisti drīkst piedalīties NVO pilnsapulcēs. Publiski pieejamos avotos nepārprotami var konstatēt, ka šo disproporciju starp partiju un NVO darbības iespējām likumos izlobēja tieši Dž. Sorosa finansētās organizācijas, kuras pašas nodarbojas ar politisko darbību un cenšas ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Tieši sorosieši ir jaunās, ļoti liberālās NVO likumdošanas autori. Savukārt to, ka stingri ierobežojošā likumdošana partijām tapusi ar sorosiešu "leģitīmo lobiju", atzīst pat viņi paši, piemēram, laikrakstā Latvijas Vēstnesis.

Kā liecina dokumenti, pie NVO darbību regulējošā Biedrību un nodibinājumu likuma, kā arī Biedrību un nodibinājumu likuma spēkā stāšanās kārtības likuma un Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 2002. gadā Tieslietu ministrijā strādājusi darba grupa, kuru vadījusi Sorosa fonds - Latvija (SFL) dibinātā Nevalstisko organizāciju centra direktore Kaija Gertnere-Ozola. Darba grupā darbojusies arī SFL un citu sorosiešu organizāciju ilggadējā juriste Agnese Lešinska. Likumprojektu paketi sorosieši vēlējušies izdzīt jau caur 6. Saeimu, taču tas viņiem nav izdevies. Pret to skaļi protestēja Latvijas Olimpiskā komiteja un citas sporta organizācijas. Debatēs 7. Saeimā deputāts Gundars Bērziņš (Tautas partija) arī atklāj, ka "iepriekšējā valdība šo sagatavoto paketi skatīja trīs reizes un noraidīja".

Tomēr, pateicoties partijas Jaunais laiks deputātu iniciatīvai, 7. Saeimā šo likumu virzīšana ir bijis viens no pirmajiem darbiem, pat neraugoties uz tābrīža problēmām ar valsts budžeta sastādīšanu.

Saeimā galīgajā lasījumā likumi tika pieņemti 2003. gada 30. oktobrī un stājās spēkā 2004. gada 1. aprīlī. Bet pirms šā datuma NVO darbību regulēja likums Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām, kur bija daudz striktāki organizāciju finansēšanas un darbības atklātuma nosacījumi. Piemēram, atšķirībā no jaunā Biedrību likuma vecajā sabiedrisko organizāciju likumā bija noteikts, ka sabiedrisko organizāciju var dibināt ne mazāk kā desmit pilngadīgas personas; īpaši bija atrunāta ārvalstu organizāciju filiāļu darbība Latvijā (tāda ir arī SFL); bija ierobežota sabiedrisko organizāciju saimnieciskā darbība, nodrošināts to darbības atklātums; tieslietu un iekšlietu ministriem bija dota iespēja pārtraukt organizācijas darbību. Vecais likums prasīja sabiedrisko organizāciju ziedotāju un ziedojumu izlietojuma publiskošanu, turpretī pašreiz spēkā esošais likums prasa tikai vispārēja gada pārskata iesniegšanu VID. Lai gan jaunajos likumos ir būtiski samazināts atklātums NVO darbībā, K. Gertnere-Ozola likumprojektu pavadošavēstulē sola tieši pretējo – tie nodrošināšot "vienlīdzību organizāciju starpā, atklātību valsts atbalsta piešķiršanā, caurspīdīgumu organizāciju darbā".

Apspriežot Biedrību un nodibinājumu likumu Saeimā pirmajā lasījumā 2002. gada 19. decembrī, to kritizēja vairāki toreizējās opozīcijas deputāti.

Bijušais finanšu ministrs G. Bērziņš uzsvēra, ka jaunais likums radīs juridisku pamatu slēgtā tipa organizāciju izveidei. Viņš arī pamanījis briesmas sporta organizācijām: "Īstenībā šis likums sporta jēdzienu nojauc vispār, jo principā nekas netiek paredzēts šo organizāciju vietā, un valdībā, vairākkārt skatot šos jautājumus, bija radīti arī labāki varianti. Vai tiešām jūs balsosiet par to, ka sports tiek likvidēts kā šķira?"

Mihails Pietkevičs (Tautas partija) debatēs norādīja, ka "šīs likumprojektu paketes autors ir Nevalstisko organizāciju centrs, kas pēc savas būtības ir bezpeļņas organizācija – SIA jeb servisa organizācija. Tātad tas vispār nepārstāv nevienu sabiedrisko organizāciju, bet tajā pašā laikā uzņemas runāt vairāk nekā 6000 Latvijā šobrīd esošo un pastāvošo sabiedrisko organizāciju vārdā. Daudzas sabiedriskās organizācijas, kuras būtībā nav bijušas iesaistītas šajā konsultāciju procesā, kad tika izstrādāta šī likumprojektu pakete, ir ļoti neapmierinātas."

Debatēs abus tautpartijiešus atbalstījis arī Dainis Turlais, kurš tobrīd pārstāvēja Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā. "Nevalstiskā organizācija – tas ir ļoti neveiksmīgs angliskā termina tulkojums latviešu valodā, un tas pēc būtības neatbilst jēdzienam sabiedriskā organizācija," viņš teicis.

Turpretī cits Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā pārstāvis Boriss Cilēvičs bija vienīgais debatētājs, kurš aktīvi aizstāvēja jaunos likumus. Iespējams, domstarpības abu partijas biedru starpā radās tāpēc, ka B. Cilēvičs ir vairāku SFL stipendiju laureāts. "Es neredzu nekā slikta tajā faktā, ka tieši Nevalstisko organizāciju centrs ir aktīvi piedalījies šo likumprojektu paketes izstrādāšanā. Kas tad cits to darīs, ja ne tā organizācija, kas tieši tam ir domāta. Lai palīdzētu trešā sektora attīstībai, es domāju, ka cita ceļa vienkārši nav." B. Cilēvičs arī kolēģiem atklājis, kādēļ vajadzīgs jauns likums: "Tieši spēcīgās sabiedriskās organizācijas, kuras labi strādā un kuras prot piesaistīt ārzemju fondu grantus, nevar darboties tiešā sabiedriskās organizācijas statusā."

Likumprojekts otrajā lasījumā dzīts cauri vēl steidzīgāk – debates par priekšlikumiem un projekta tekstu vispār nav notikušas.

Trešajā lasījumā 2003. gada 30. oktobrī vienīgais debatētājs bijis Jānis Lagzdiņš (Tautas partija). Viņš kolēģu uzmanību vērsis uz to, ka jaunais likums nevalstisko organizāciju darbu turpmāk padarīs slepenu. "Sabiedrisko organizāciju kongresa vadība varēs izdzīt žurnālistus no kongresa sēžu telpas, aizcirst durvis, parādīt pigu un teikt – mēs turpmāk strādāsim slepeni." J. Lagzdiņš runu beidz ar vārdiem: "Šis likums nodrošinās daudz lielāku slepenību biedrību un nodibinājumu darbībā. Un tas ir kaitīgi, pat bīstami, godātie kolēģi! Daudzos gadījumos pat bīstami demokrātiskas valsts funkcionēšanai."

 

Budžeta deficīta mazināšanu atstās nākamajai valdībai

Zaiga Dūmiņa,  Diena  02/15/06    Valdība varētu izpildīt Eiropas Savienības (ES) Ministru padomes ekonomikas un finanšu lietās (ECOFIN) rekomendēto un nākamajos gados straujāk samazināt valsts budžeta deficītu, lai cīnītos ar inflāciju, uzskata Dienas aptaujātie eksperti. Kaut arī pēc Latvijas Bankas (LB) aprēķiniem par 1% mazāks budžeta deficīts nozīmētu inflācijas samazināšanos par 0,3—0,4%, visticamāk, iespēja pildīt ECOFIN ieteikumus tiks atstāta nākamajai valdībai, kam rudenī būs jāpārskata trešdien ECOFIN atbalstītā Latvijas konverģences programma 2005.—2008.gadam.

Arī LB atzīst, ka šogad plānotais budžeta deficīts — 1,5% no iekšzemes kopprodukta (IK) — ir nepienācīgi liels. Finanšu ministrs Oskars Spurdziņš Dienai norāda, ka ECOFIN aicina Latviju izmantot "labos laikus" tās ekonomikā un virzīties uz bezdeficīta budžetu. "Bezdeficīta budžets ir ideāls modelis katram finanšu ministram, un, iespējams, tas būtu kaut šogad, taču priekšvēlēšanu gadā nekad bezdeficīta budžeta nav bijis, jo sabiedrībā vēlmju ir daudz," saka O.Spurdziņš. Viņš sola, ka valdību par ECOFIN ieteikumiem informēs, taču tie neuzliek izpildes termiņus. Finanšu ministrs skaidro, ka arī patlaban paredzētais deficīta samazinājums par 0,1% no IK gadā ir valsts izdevumu ierobežošana par vairākiem miljoniem latu. "Daļēji valdībai ir taisnība — izdevumus aizsardzībai nedrīkst samazināt un algas pedagogiem un ārstiem jau sen jāpaaugstina, bet iespējas izpildīt Eiropas prasības tomēr ir," uzskata ekonomiste Valērija Gapoņenko. Viņa uzsver, ka budžeta deficītu samazināt varētu, mazinot birokrātisko aparātu, īstenojot publiskās un privātās partnerības projektus infrastruktūras jomā un ieviešot nodokli privātpersonu darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem. O.Spurdziņš apgalvo, ka šos pasākumus plānots pamazām īstenot.

 

Atbalsta TB/LNNK ierosinājumu samazināt ienākuma nodokli individuālajiem komersantiem

LETA  02/16/06    Saeima šodien nodeva izskatīšanai komisijām apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) Saeimas frakcijas iesniegto likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" grozījumu projektu.

Grozījumi paredz individuālajiem uzņēmumiem, kā arī zemnieku un zvejnieku saimniecībām piemērot īpašu 15% iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi.

TB/LNNK norāda, ka Latvijas mazos uzņēmējus pārstāvošās organizācijas ilgstoši pieprasa "vienlīdzīgu attieksmi pret individuālajiem komersantiem", kuriem jāmaksā 25% iedzīvotāju ienākuma nodoklis, un komercsabiedrībām, kurām tiek piemērots 15% uzņēmumu ienākuma nodoklis. Taču valdība šajos aicinājumos nav ieklausījusies.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes pazemināšana, pēc TB/LNNK domām, novērsīs individuālo uzņēmēju diskrimināciju, radīs labvēlīgus apstākļus ģimenes biznesa attīstībai Latvijas reģionos, dos iespēju paplašināt veselīgas lauksaimniecības produkcijas ražošanu piemājas saimniecībās.

Valdības koalīcijas līgums paredz, ka bez iepriekšējas saskaņošanas Koalīcijas padomē nedrīkst iesniegt Saeimā likumprojektus, kas attiecas uz valsts pamatbudžetu, speciālajiem budžetiem vai budžeta tiesībām. Koalīcijas locekļi arī apņēmušies "neatbalstīt šādus likumprojektus, ja tos iesniedz opozīcija".

Par likumprojektu nobalsoja 53, bet atturējās 33 deputāti. Par šī likumprojekta nodošanu izskatīšanai komisijām bez TB/LNNK balsoja arī partijas "Jaunais laiks" un kreiso partiju frakciju deputāti. Balsojumā atturējās Tautas partija, Zaļo un zemnieku savienība un Latvijas Pirmā partija.

 

JL pārkāpj koalīcijas līgumu; ZZS atsakās apmeklēt koalīcijas padomi

LETA  02/16/06    Partija "Jaunais laiks" (JL) šodien, atbalstot opozīcijā esošās apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK grozījumus likumā "Par iedzīvotāju ienākumu nodokli", ir pārkāpusi koalīcijas līgumu, kurā noteikts, ka valdību veidojošās partijas nedrīkst atbalstīt opozīcijas priekšlikumus, kas attiecas uz budžeta un nodokļu jautājumiem.

Pārkāpumu atzīst JL, taču tas esot pārkāpums "tikai pēc burta", žurnālistiem sacīja frakcijas vadītājs Kārlis Šadurskis. Viņš norādīja, ka premjers jau pats ir divkārt pārkāpis koalīcijas līgumu, atsakoties nesteigties ar azartspēļu likuma pieņemšanu un atsakoties JL valdē ierasties, lai runātu par reformām kultūrā.

Šadurskis uzsvēra, ka valdība jau ir atbalstījusi ienākuma nodokļa samazināšanu un tagad jautājums tiks ātrāk izskatīts, būs arī iespēja iestrādāt valdības koncepciju. "Šī greizsirdība un turēšanās pie principa neatbalstīt opozīciju ir bērnišķīga. Mums ir jādomā arī par cilvēku labumu."

Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis žurnālistiem uzsvēra, ka tagad tieši premjeram ir jāatrisina sarunās ar JL izveidojusies situācija un līdz tam laikam ZZS neapmeklēšot koalīcijas padomes sēdes, jo vairs neesot jēgas. "JL apzināti ir pārkāpusi vienošanos, un mums vairs nav jēga piedalīties koalīcijā, kamēr premjers netiks galā ar šo jautājumu."

Līdzīgu viedokli pauda arī Latvijas Pirmās partijas frakcijas vadītājs Jānis Šmits, kurš uzsvēra, ka premjeram noteikti koalīcijas līguma pārkāpums ir jārisina.

Premjera pārstāvētās Tautas partijas frakcijas vadītājs Atis Slakteris solīja, ka pie sarunu galda izdošoties tikt ar šo problēmu galā. "JL rīcība nebija īsti saprātīga, un mēs aicinām pirms vēlēšanām pārdomāti grozīt likumus, lai vēlāk tie nav jāmaina atpakaļ." Viņš arī norādīja, ka neredz pamatu bažām par koalīcijas stabilitāti.

 

Premjers prasa IZM izmaiņas, lai spētu apgūt ES naudu

Ilze Grīnuma,  Diena  02/16/06    Ja ministrijas darbs būs vājš, apdraudēta miljonu apgūšana. Ministre piedāvās strukturālas pārmaiņas, domās par algām.

Valdības izvirzītās valsts attīstības un ES struktūrfondu apguves prioritātes līdz 2013.gadam paliks uz papīra, ja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) darbs ar fondiem būs tikpat vājš kā līdz šim. "Ministrijā nepieciešamas kardinālas izmaiņas, kā konceptuālas, tā strukturālas," Dienai trešdien pēc tikšanās ar izglītības un zinātnes ministri Inu Druvieti (JL) sacīja premjers Aigars Kalvītis (TP). Vairākās tikšanās reizēs premjers nolēmis sekot, kā ministrija organizē pārkārtošanos. I.Druvietei jau padomā vairāki varianti, kā darbu uzlabot ar labiem kadriem un atalgojumu.

Cilvēkresursu attīstība ir nākamā struktūrfondu apguves prioritāte, kam kopā ar infrastruktūru attīstību plānots atvēlēt ap 60% naudas. Izglītībai, zinātnei un pētniecībai, visticamāk, tiks puse, kas ir vairāk nekā pusmiljards latu. To, ka darbs ar Eiropas naudām IZM nesokas, apstiprina ne tikai Finanšu ministrijas fondu apguves analīze, bet arī pašas ministrijas un procesā iesaistītās Profesionālās izglītības attīstības aģentūras (PIAA) amatpersonu stāstītais. Dažas naudas apguves programmas, kā pedagogu tālākizglītība un latviešu valodas apguve, pašreiz nemaz nav sāktas. Kā galvenais klupšanas akmens jau agrāk Dienai tika minēts ministrijas komandas darba trūkums un vājā kadru politika.

A.Kalvītis uzskata, ka ministrijā pirmām kārtām jānošķir politikas veidotāji no īstenotājiem. Pretējā gadījumā, pēc premjera domām, būs "putra" par darbu prioritātēm, kā tas, iespējams, bijis līdz šim. Uz to arī vērstas I.Druvietes iecerētās pārmaiņas. "Viens variants ir, ka veidojam īpašu vadības vienību struktūrfondu apguvei," stāstīja ministre. Otrs — tiek izmantota un stiprināta pašreiz daļā darbu iesaistītā PIAA. Ministrijā diskutē arī par to, vai zinātnei paredzēto naudu nenodot administrēt jaunveidojamai institūcijai augstākās izglītības un zinātnes aģentūrai.

IZM darba kārtībā ir arī rūpes par konkurētspējīgu algu, lai spētu piesaistīt "īstos cilvēkus īstajās pozīcijās", uzsvēra I.Druviete. Lai arī pašreiz departamenta direktors var pretendēt uz 600—700 latu algu mēnesī pirms nodokļu nomaksas, nodaļas vadītājs — līdz 590 latiem, to tik un tā ietekmē konkrētās ministrijas rocība un panākumi sarunās par kārtējo valsts budžetu. A.Kalvītis iespēju IZM piešķirt papildu līdzekļus uzskata par pāragru: "To nevar darīt nesakārtotā sistēmā."

 

Zināšanām atvēl tikai trešdaļu naudas

Ilze Grīnuma,  Diena  02/16/06    Lielāko daļu izglītībai atvēlētās struktūrfondu naudas nākamajā periodā tomēr plāno tērēt infrastruktūrai

Divas trešdaļas jeb 68% no izglītībai atvēlētās struktūrfondu (SF) naudas līdz 2013.gadam Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) plāno tērēt dažādiem iepirkumiem jeb infrastruktūras attīstībai. Par spīti tam, ka valdības vienošanās un tam pakārtotie stratēģiskie dokumenti priekšplānā izvirzījuši cilvēku intelektuālā potenciāla stiprināšanu. Ministrijā Dienai skaidroja, ka pašreiz SF apguves priekšlikumos tehniski apvienotas departamentu vēlmes, kas diemžēl atšķiroties no kopējās valsts izglītības politikas virzības. Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete (JL) solīja viest korekcijas, optimālā gadījumā atvēlot 50% saturam, 50% infrastruktūrai.

Fondu apguves stratēģija jeb Nacionālais stratēģiskais ietvardokuments (NSID) valdības apstiprinātajā versijā plāno izglītībai atvēlēt lielāko fondu daļu — 17,44% jeb ap 322 miljoniem latu. Pašreiz IZM ieceres savas jomas attīstībai jau sasniedz 593,8 miljonus latu. 68% šīs summas plānots apgūt no Eiropas Reģionālās attīstības fonda, paredzot vispārējās, profesionālās, augstākās izglītības infrastruktūras attīstību, savukārt pārējais — no Eiropas Sociālā fonda visu līmeņu izglītības attīstībai. Plāns, kā šo naudu sadalīt, ministrijām jākonkretizē un savstarpēji jāsaskaņo līdz februāra beigām, un tas būs atspoguļots NSID tā dēvētajās operacionālajās programmās: Cilvēkresursi un nodarbinātība; Uzņēmējdarbība un inovācijas; Infrastruktūra un pakalpojumi.

IZM izglītības satura attīstības sadaļā vairāk nekā līdz šim nolemts atbalstīt divus virzienus — strādājošu cilvēku zināšanu veicināšanu un no izglītības sistēmas izstumto iekļaušanu tajā. "Mērķis ir paplašināt saņēmēju loku un aktivitātes veidot tā, lai ir skaidri redzams, ka galarezultāts vērsts uz cilvēku," skaidroja ministrijas Eiropas lietu departamenta direktore Lauma Sīka. Piemēram, starp augstākās izglītības aktivitātēm plānoti projekti ekonomiski aktīvu, zinošu cilvēku tālākizglītībai. Valsts attīstībai nozīmīgās studiju programmās labs uzņēmuma speciālists, bet bez augstākās izglītības, varēs pretendēt uz apmaksātu studiju vietu un īpašu stipendiju, kas nosegs viņa ar studijām saistītos tēriņus. Vairāk plānots atbalstīt neformālo (ārpusskolas) izglītību. "Lai aktīvāk tiktu uzrunāti 15—16 gadu jauni cilvēki, bet nevis ar tamborēšanas pulciņiem. Ar diskusijām, ar profesionālās orientācijas jautājumiem, ar darba pieredzi," skaidroja L.Sīka.

Tiesa, visticamāk, ministrijai plānotās aktivitātes finanšu ziņā būs jāierobežo. Tas, no kādām iecerēm IZM atteiksies, tiks izlemts šajā nedēļā, jo ir atkarīgs arī no ministriju sarunām un darbību saskaņošanas.

 

Kalvītis plāno samierināt koalīcijas partnerus

DELFI  02/16/06    Premjers Aigars Kalvītis ir pārliecināts par stabilitāti koalīcijā, neraugoties uz ceturtdienas strīdu pēc “Jaunā Laika” balsojuma, kas bija pretrunā ar koalīcijas līgumu, portālam “Delfi” sacīja premjera preses sekretārs Arno Pjatkins.

Premjers, kurš pašlaik apmeklē Olimpiskās spēles Turīnā, pēc atgriešanas mājās plāno tikties ar koalīcijas partneriem un pārrunāt radušās nesaskaņas. Premjers cer “vest pie prāta sakarsušās galvas”, sacīja Pjatkins.

Premjera pārstāvis arī norādīja, ka Kalvītis jau vairākas reizes ir samierinājis koalīcijas partnerus pēc strīdiem.

Aģentūra LETA jau ziņoja, ka Partija "Jaunais laiks" (JL) ceturtdien, atbalstot opozīcijā esošās apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK grozījumus likumā "Par iedzīvotāju ienākumu nodokli", ir pārkāpusi koalīcijas līgumu, kurā noteikts, ka valdību veidojošās partijas nedrīkst atbalstīt opozīcijas priekšlikumus, kas attiecas uz budžeta un nodokļu jautājumiem.

Pārkāpumu atzīst JL, taču tas esot pārkāpums "tikai pēc burta", žurnālistiem sacīja frakcijas vadītājs Kārlis Šadurskis. Viņš norādīja, ka premjers jau pats ir divkārt pārkāpis koalīcijas līgumu, atsakoties nesteigties ar azartspēļu likuma pieņemšanu un atsakoties JL valdē ierasties, lai runātu par reformām kultūrā.

Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis žurnālistiem uzsvēra, ka tagad tieši premjeram ir jāatrisina sarunās ar JL izveidojusies situācija un līdz tam laikam ZZS neapmeklēšot koalīcijas padomes sēdes, jo vairs neesot jēgas.

 

Noraida ieceri Satversmē noteikt tiesības uz mājokli\

DELFI  02/16/06    Saeima ceturtdien noraidīja kreiso spēku apvienība “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” priekšlikumu grozīt Satversmi, nosakot pamatlikumā tiesības uz mājokli, tādējādi garantējot šo tiesību aizsardzību.

Par grozījumu nodošanu izskatīšanai Saeimas komisijās nobalsoja 16, pret 58, bet atturējās 10 deputāti.

Vladimirs Buzajevs sēdē sacīja, ka līdz šim nav pievērsta uzmanība šim jautājumam, bet jāņem vērā tas, ka katram ir tiesības uz mājokli.

Priekšlikums paredzēja papildināt pantu par Ikviena ir tiesībām uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos ar to, ka “Ikvienam ir tiesības uz mājokli.”

Saeima arī noraidīja kreiso spēku apvienības priekšlikumu budžeta grozījumos piešķirt 15 000 000 latu, lai finansētu pašvaldību pasākumus dzīvokļu jautājumu risināšanai.

 

 

Saimniecībā un biznesā…

 

Nodokļu slogs Latvijā 2004.gadā bijis otrais zemākais ES

LETA  02/10/06    Kopējais nodokļu slogs, ko veido visi nodokļi un sociālās apdrošināšanas maksājumi, Latvijā 2004.gadā veidoja 29,1% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas bija otrais zemākais rādītājs starp visām 25 Eiropas Savienības (ES) valstīm, liecina piektdien publiskotie ES statistikas biroja "Eurostat" dati.

Vidēji 25 ES valstīs kopējais nodokļu slogs 2004.gadā bija 40,7% no IKP.

Pats zemākais nodokļu slogs 2004.gadā bija Lietuvā - 28,7%, tai sekoja Latvija - 29,1%, Slovākija - 30,6%, Īrija - 31,7%, Igaunija - 32,7% un Kipra - 33,7% no IKP.

Savukārt visaugstākie nodokļi bija Zviedrijā - 51,2% no IKP, Dānijā - 49,9%, Beļģijā - 47,4%, Francijā - 45,3%, Somijā - 44,5% un Austrijā - 44,3% no IKP.

Pēc "Eurostat" datiem, 2004.gadā, salīdzinot ar 2003.gadu, kopējais nodokļu slogs 14 ES valstīs palielinājās, desmit valstīs samazinājās un vienā valstī nemainījās.

Lielākais nodokļu sloga pieaugums bija Maltā - no 34,5% līdz 36,7%, Īrijā - no 30,4% līdz 31,7% un Dānijā - no 48,7% līdz 49,9%. Savukārt lielākais samazinājums bija Grieķijā - no 39% līdz 37,7%, Vācijā - no 41% līdz 40% un Itālijā - no 43% līdz 42,1%.

Kopumā ES nodokļu slogs pēdējos gados ir samazinājies - 1999.gadā tas bija 42,4% no IKP, 2002.gadā - 40,8% no IKP un 2004.gadā - 40,7% no IKP. Līdzīga tendence bijusi arī eirozonā, kur nodokļu slogs samazinājies no 43% 1999.gadā līdz 41,1% 2004.gadā.

 

Janvārī vidējais pensijas apmērs Latvijā - 86,88 lati

LETA  02/12/06    Janvārī vidējā vecuma pensija valstī bija 86,88 lati, aģentūru LETA informēja Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (VSAA).

Vislielākais vecuma pensijas apmērs janvārī bija Ventspils rajonā - 95,68 lati un Rīgas pilsētas Centra rajonā - 95,26 lati. Savukārt vismazākais pensijas apmērs bijis Ludzas rajonā - 78,06 lati un Krāslavas rajonā - 78,10 lati.

Arī pērn vislielākais vidējās pensijas apmērs bija Ventspilī - 90,17 lati, bet vismazākais - 70,91 lati Rēzeknes rajonā, liecina VSAA dati.

Šogad saglabājusies līdzīga tendence kā iepriekšējos gados, kad augstākais vidējais piešķirtās pensijas apmērs bija Ventspilī un zemākais Latgales reģionā. Šis rādītājs ir atkarīgs no reģiona iedzīvotāju ienākumu līmeņa un izpeļņas, no kuras tiek aprēķināta pensija, skaidro VSAA.

Kā ziņots, no šā gada februāra pensionāriem, kuriem piešķirtās vecuma pensijas apmērs nepārsniedz 105 latus un kopējais apdrošināšanas vai darba stāžs ir vismaz 30 gadi, saņems piemaksu. Piemaksa pie vecuma pensijas ir 0,19 lati par katru apdrošināšanas stāža gadu, kas uzkrāts līdz 1995.gada 31.decembrim.

Pērn divas reizes notika pensiju indeksācija. Tās rezultātā aprīlī pensijas apmērs pieauga no 72,13 latiem līdz 74,45 latiem.

Savukārt oktobrī no 70,68 latiem līdz 76,43 latiem pieauga pensijas tiem, kuru pensijas apmērs nepārsniedza trīskāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, bet no 128,74 latiem līdz 132,38 latiem pieauga to pensiju apmērs, kas pārsniedza trīskāršu, bet nepārsniedza pieckāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru.

 

Iedzīvotāji novērojuši pārtikas kvalitātes pasliktināšanos pēdējā desmitgadē

LETA  02/12/06     Tikai 5% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka pēdējo desmit gadu laikā pārtikas kvalitāte ir uzlabojusies, savukārt 65% ir pārliecināti, ka tā kļuvusi sliktāka, liecina jaunākais "Eurobarometer" pētījums.

Latvijas iedzīvotāji attiecībā uz pārtikas kvalitātes izmaiņām ir vispesimistiskākie Eiropas Savienībā (ES). Vidēji 38% eiropiešu uzskata, ka pēdējo desmit gadu laikā pārtikas kvalitāte ir uzlabojusies, bet 28% ir pretējās domās.

Visvairāk pozitīvu izmaiņu pārtikas kvalitātē pēdējo desmit gadu laikā saskata Maltas iedzīvotāji - 74% ir pārliecināti, ka kvalitāte ir uzlabojusies. Līdzīgs viedoklis ir arī 67% īru, 52% - nīderlandiešu, kā arī 50% igauņu.

Pesimistiskāk noskaņoti ir Ungārijas iedzīvotāji - 20% atzīst uzlabojumus pārtikas kvalitātē, Polijas un Grieķijas iedzīvotāji - 16%.

Pērkot pārtiku, vidēji 42% eiropiešu lielāko uzmanību pievērš tās kvalitātei, bet 40% - svarīgāka ir cena.

Iepērkoties pārtikas kvalitāti par nozīmīgāko faktoru visbiežāk minējuši Grieķijas un Kipras iedzīvotāji - 67%, kā arī portugāļi - 60%. Portugāles iedzīvotājiem vienlīdz svarīga ir arī pārtikas cena - 58%, tai lielāko uzmanību pievērš arī 53% slovāku un 49% Latvijas iedzīvotāju.

Savukārt 44% Latvijas iedzīvotāju par svarīgāku faktoru, iegādājoties pārtiku, uzskata tās cenu.

Par lielākajiem riskiem saistībā ar pārtiku eiropieši uzskata iespējamo saindēšanos - 16%, ķīmisko vielu klātbūtni - 14%, savukārt 13% baidās no tukluma.

Lielākajai daļai jeb 31% eiropiešu pārtika asociējas ar garšu, 29% - ar baudu, 27% - ar izsalkumu, bet 19% - ar veselību.

 

Nav racionāla pamatojuma nekustamā īpašuma krīzei Latvijā

Karīna Bērziņa,  NRA  02/13/06    Ar jaunu sparu šomēnes tika aktualizēta diskusija par nekustamo īpašuma tirgus pārkaršanu un gaidāmo kredītņēmēju bankrotu. Rīgas Ekonomikas augstskolas izpētes projektu vadītājs Aivars Timofejevs apgalvo, ka panika tiek celta lieki.

Visvairāk par iespējamo nekustamo īpašumu tirgus pārkaršanu satraukumu līdz šim paudusi Latvijas Banka. Taču beidzamajā laikā īpaši aktīvi šajā pozīcijā uzstājas arī Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas un kompānijas Latio prezidents Edgars Šīns. Pēc neoficiālām ziņām, viņš gatavojoties politiskajai karjerai.

A. Timofejevs norāda, ka viens no apgalvojumiem, kas varētu izraisīt Latvijā krīzi nekustamo īpašumu tirgū un ekonomikā kopumā, ir procentu likmju kāpums kredītiem eiro valūtā. Tomēr, ņemot vērā Eiropas valstu ekonomikas lēno attīstību, gandrīz neviens starptautiskais eksperts neprognozē strauju procentu likmju kāpumu. Tiek prognozēts, ka šā gada laikā procentu likme katru ceturksni varētu paaugstināties par 0,25%, kopumā pieaugot par 0,75%. Eksperts norāda, ka tuvākajā laikā procentu likmes maksimālā robeža eiro varētu sasniegt piecus vai 5,5%. Tādas prognozes, piemēram, izsaka Nordea Finland bankas analītiķi jaunākajā ekonomiskās attīstības perspektīvu izvērtējuma žurnālā Economic Outlook February 2006.

"Modelējot situāciju Latvijas tirgū, kas varētu notikt, ja pesimistiskās prognozes piepildītos, situācija izveidojas šāda: ja hipotekārais kredīts ir 20 000 latu, procentu likmei pieaugot par 1%, ikmēneša hipotekārā kredīta maksājums varētu pieaugt par 17 latiem jeb 7,5% no algas. Tas ar nosacījumu, ka hipotekārā kredīta maksājums nepārsniedz 30% no algas apjoma," skaidro A. Timofejevs

Salīdzinot šos rādītājus ar vidējo darba algas pieaugumu valstī, var secināt, ka, arī esot šādam negatīvam scenārijam, cilvēku ienākumi, visticamākais, pieaugs vēl straujāk un bažām par kredīta ņēmēju bankrotu, vismaz pagaidām, nav nekāda pamata. Lai arī vēl nav apkopoti dati par algas pieaugumu, kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes informācija, pagājušajā gadā pirmo trīs ceturkšņu rezultāti rādīja, ka algas pieaugums bijis 17%, un līdzīgs tas varētu būt šajā gadā.

"Turklāt jāņem vērā, ka šis ir oficiālais algu līmenis, bet Latvijā joprojām ir attīstīta pelēkā ekonomika un reālais algu pieaugums varētu būt vēl augstāks. Rādītājs, kas varētu objektīvāk norādīt uz pieejamo brīvās naudas apjomu tirgū, ir noguldījumu pieaugums – pērn saskaņā ar a/s Hansabanka datiem tie auguši par 21,7%," tā A. Timofejevs. Jāapzinās, ka dzīvojamo telpu vidējais lielums Latvijā joprojām ievērojami atpaliek no Rietumeiropas un, manuprāt, tieši šis ir galvenais faktors, kas veicina tirgus attīstību, jo cilvēki vēlas dzīvot labāk.

Viens no riska faktoriem varētu būt inflācijas un kredīta procentu likmju paritāte, kā tas bija jau presē minētajā Somijas gadījumā. Daudzi cilvēki saprata, ka, pastāvot tik augstam inflācijas līmenim, izdevīgāk ir aizņemties, un dažādu veidu aizņēmumi bija apmēram 90% mājsaimniecību, nevis 30%, kā tas pašlaik ir Latvijā. Nekustamā īpašuma tirgus krīze Somijā iestājās pēc tam, kad ilgstošāku laiku procentu likme bija sasniegusi 13,5%, kas ir pat divas reizes vairāk nekā sliktākajā scenārijā Latvijas gadījumā. Kā papildu faktors kalpoja hipotekāro kredītu maksājumu atbrīvojumi no nodokļiem, PSRS sabrukums u. c. faktori, kuru nav Latvijā.

"Neraugoties uz ekonomiskajām prognozēm, ir vēl viens aspekts, ko nevar prognozēt, bet kas var izraisīt krīzi tirgū. Tā ir cilvēku uzvedība!" uzsver A. Timofejevs. "Patiesībā ir ļoti maz cilvēku, kas pārdomāti veic smalkus un regulārus aprēķinus, prognozējot hipotēkas attīstības tendences nākotnē. Tādēļ būtu labi, ja medijos izskanošās prognozes saturētu pēc iespējas vairāk argumentu un pēc iespējas mazāk nepamatotu spriedelējumu." Ja katru dienu medijos cilvēkiem atgādina, ka tirgū ir gaidāma krīze, ka kredīta ņēmēji bankrotēs, tad patiešām cilvēkos varētu rasties bailes, tie sāktu taupīt un atlikt mājokļa iegādi vai pat pieņemt lēmumu par dzīvojamās platības samazināšanu.

Attiecībā uz nekustamo īpašumu projektu pārpircējiem A. Timofejevs norāda, ka neesot iespējams skaidri zināt, cik daudz darījumu dzīvokļu pārpircēji kreditē no banku kredītlīdzekļiem. "Dzirdēts, ka aktīvi nekustamo īpašumu tirgū darbojas nerezidenti, kuri, iespējams, tik plaši neizmanto kredītresursus. Tomēr jāatceras, ka dzīvokļu pārpircēji atrodas šai ķēdītei pa vidu un tās galā tomēr ir patērētājs, un fakts, ka dzīvojamās platības apjomu ziņā mēs joprojām ievērojami atpaliekam no Rietumeiropas," piebilst A. Timofejevs. Latvijā apgrozījumā ir liels apjoms brīvās naudas, par ko var pārliecināties, raugoties ne tikai uz straujo ieguldījumu, bet arī uz privātā patēriņa pieaugumu.

 

Īsumā par biznesu

Inga Balode,  NRA  02/13/06    

- Atbalsta pārtikas uzņēmumus. Valsts atbalstu starptautiskajā izstādē Prodexpo 2006, kas notiks nākošnedēļ, saņems 11 Latvijas pārtikas ražotāji, kuriem pusi no izstādes laukuma īres maksas segs valsts. Latvijas pārtikas produkcijas eksporta daudzumi uz Krieviju 2005. gada pirmajos sešos mēnešos naudas izteiksmē pieauga par astoņiem miljoniem latu, sasniedzot 22,2 miljonus latu. Latvijas pārtikas ražotāji ir apņēmības pilni Krievijas pārtikas tirgus turpmākai apgūšanai. Mārketinga padomes direktore Ingūna Gulbe uzsver, ka ar katru gadu Latvijas kopējais pārtikas eksports sasniedz arvien labākus rādītājus, un prognozē, ka 2005. gadā tas varētu sasniegt jau 300 miljonu latu atzīmi.

- Gandrīz pusei Latvijas iedzīvotāju mājokļu nav siltā ūdens, aptuveni trešdaļai mājokļu nav centrālapkures, vannas vai dušas un gandrīz ceturtdaļai mājokļu nav kanalizācijas, savukārt ūdensvada nav aptuveni 17 procentos mājokļu un gāzes pavarda – aptuveni 13 procentos mājokļu, liecina jaunākajā Latvijas statistikas gadagrāmatā apkopotā informācija.

Fakti

·          Iedzīvotāju mājokļu labiekārtotība (% no mājokļu kopskaita)

·          gāzes pavards 87,3

·          ūdensvads 83,2

·          kanalizācija 77,0

·          anna vai duša 67,3

·          centrālā apkure 65

·          karstais ūdens 56,3

Avots: Latvijas statistikas gadagrāmata 2005

- Latvija un Lietuva tāpat kā vairākums jauno Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu jauninājumu ieviešanā ir iedzinēju lomā, savukārt Igaunija ir atpalicēja, vēsta Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā. Jauninājumi ES tiekot ieviesti pārāk lēni, lai, neuzlabojot situāciju, ES inovāciju jomā būtu izredzes apsteigt ASV vai Japānu. Kaut gan inovāciju ieviešanā ASV un Japāna daudzkārt apsteigušas ES, plaisa starp inovāciju ieviešanu paplašinātajā ES un Japānu nemitīgi palielinoties.

Fakti

·          Jauninājumu ieviešana ES

·          Līderi: Šveice, Somija, Zviedrija, Dānija un Vācija

·          Viduvēji rezultāti: Francija, Luksemburga, Īrija, Apvienotā Karaliste, Nīderlande, Beļģija, Austrija, Norvēģija, Itālija un Islande

·          Iedzinēji: Slovēnija, Ungārija, Portugāle, Čehija, Lietuva, Latvija, Grieķija, Kipra un Malta

·          Atpalicēji: Igaunija, Spānija, Bulgārija, Polija, Slovākija, Rumānija un Turcija.

Avots: Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā

 

Eiropas iekarošana tiek atcelta

Aleksandra Gluhiha, Guntis Bojārs,  Diena  02/16/06    Solītais sapnis — uzņēmēji netraucēti strādā visā ES, realitāte — jāpaliek tomēr mājās

Vispirms Latvijas būvniecības kompānija, pateicoties zemākām darbaspēka izmaksām, iegūst tiesības būvēt ēku Francijā. Nereģistrējoties tur uz vietas, kompānija nosūta uz turieni savus strādniekus. Tie ceļ ēku, kaut par zemāko algu, kāda Francijā noteikta. Ja kompānija ir saņēmusi visas nepieciešamās atļaujas un sertifikātus Latvijā, tad franči neko vairāk prasīt nedrīkst. Tāds sākotnēji bija galvenais ieguvums no pakalpojumu direktīvas, ar kuru jaunās ES dalībvalstis saistīja vislielākās cerības, cenšoties piedāvājot savus pakalpojumus vecajai Eiropai. Taču viss paliek pa vecam. Tie paši franči no Latvijas kompānijām arī turpmāk drīkstēs prasīt visu, kas ienāk prātā, tādējādi bieži vien nogriežot biznesa ceļu pavisam.

Ceturtdien pakalpojumu direktīvu paredzēts pieņemt Eiropas Parlamentā (EP), taču galvenais tās princips par izcelsmes valsti, kas raksturots piemērā, ir svītrots. Baidoties no sociālā dempinga, kas rastos ar jauno ES dalībvalstu pakalpojumu sniedzēju ienākšanu Rietumeiropas tirgū, EP divas lielākās frakcijas vienojušās koriģēt direktīvas tekstu, būtiski ierobežojot pakalpojumu brīvu apriti.

Saskaņā ar ES likumdošanu pakalpojumu sniedzēji no citām dalībvalstīm nevar maksāt saviem darbiniekiem algu, kas ir mazāka par attiecīgās valsts minimālo darba samaksu, tomēr obligāto vidējo algu līmeni ES normas nenosaka. Līdz ar to Austrumeiropas uzņēmumiem jau tagad bija plašas iespējas izmantot šo likumdošanas priekšrocību, strādājot pēc zemākiem iespējamiem darba algu un sociālo garantiju standartiem. Proti, latvieši vai lietuvieši par 1000 eiro mēnesī labprāt gatavi veikt to darbu, kam vācieši bez trim tūkstošiem pat nepieskaras, taču, lai tā nenotiktu, vecā Eiropa labprāt izmantoja dažādus administratīvus šķēršļus — papildu atļaujas, sertifikācijas, kas galu galā uzņēmēju aizbaidīja un pret ko arī vērsās direktīvā iekļautais izcelsmes valsts princips.

Tas nozīmē, ka Latvijas uzņēmējiem, sniedzot pakalpojumus Vācijā vai Zviedrijā, būtu jāpilda tikai Latvijas noteikumi attiecībā uz reģistrēšanos, darbību un pakalpojumu kvalitāti, Dienai skaidroja Ekonomikas ministrijas Iekšējā tirgus departamenta direktore Inga Herdorfa.

Izcelsmes princips galvenokārt atvieglotu dzīvi būvniekiem, kas veic pagaidu darbus, jo gadījumos, kad pakalpojumu sniedzējs izvēlas ilgstošu darbu ārzemēs, izcelsmes princips nedarbojas. Ja uzņēmējs gribētu atklāt Francijā frizētavu vai veikalu, viņam būs jādibina un jāreģistrē tur filiāle vai meitasuzņēmums, kā arī, veicot uzņēmējdarbību, jāievēro visi attiecīgas valsts likumi, Dienai norāda zvērinātu advokātu biroja Lejiņš, Torgāns & Partneri juriste Jurgita Spīgule.

Direktīva kopumā novāc vairāk nekā 80 dažādu barjeru biznesam un, piemēram, uzliek par pienākumu valstīm sniegt izsmeļošu informāciju par noteikumiem uzņēmējiem, taču Latvijas puse to uzskata par pārāk atšķaidītu, lai tā dotu konkrētu labumu. Pēc EP balsojuma savu direktīvas variantu piedāvās Eiropas Komisija, taču tā jau likusi saprast, ka šī versija ir pieņemama. Tad likumprojekts atgriezīsies valdības vadītāju darba kārtībā, kad Latvijai ir vienīgā iespēja to mainīt vai apturēt, ja izdodas savākt sabiedrotos.

***

Vai strādās citur?

Ainārs Pauniņš, būvuzņēmuma Re&Re valdes priekšsēdētājs:

Pašlaik vismaz būvniekiem ir darba pilnas rokas tepat Latvijā, taču, skatoties tuvāko piecu vai desmit gadu griezumā, var sanākt, ka visām vietējām kompānijām mazajā Latvijas tirgū vairs nebūs ko darīt. Protams, ja arī šis būtiskais izcelsmes princips tiks svītrots, mūsu uzņēmēji vienalga centīsies strādāt arī veco ES valstu tirgos, taču šis process būtu krietni vien apgrūtināts.

Reinis Ceplis, atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma L&T Hoetika valdes loceklis:

Protams, ES tirgus ir interesants, taču tuvākajos divos gados mēs neplānojam attīstīt savu darbību citās valstīs. Mēs nezinām sīkumos ārzemju valsts likumdošanu. Ja direktīva būs pieņemta pašreizējā redakcijā, tā neveicinās tirgus liberalizāciju, jo valstīm saglabāsies iespēja piemērot to savām vajadzībām.

Kārlis Cinītis, Latvijas Skaistumkopšanas nozares asociācijas vadītājs:

Maz ticams, ka mūsu "vecā paaudze" – lielo skaistumkopšanas salonu īpašnieki – lems doties meklēt laimi Eiropā, jo Latvijā ir savi klienti, vārds, nekustamais īpašums. Cita lieta – jaunā paaudze. Tuvāko piecu gadu laikā viņi, bez šaubām, varētu doties uz Itāliju vai Spāniju, jo tur frizieriem ienākumi ir lielāki.

***

Uz ko attiecas

Jomas, uz ko attiecas pakalpojumu direktīva

- Būvniecība

- Uzņēmējdarbības konsultācijas

- Telpu un iekārtu apkopes

- Tirdzniecības pakalpojumi

- Apsardze

- Tūrisms

- Nekustamais īpašums

 

 

 

 

Kultūrā un izglītībā...

 

 

Prestižā Grammy balva latvietim Marisam Jansonam

Lauma Mellena,  NRA  02/10/06    Vakar no rīta pasauli pāršalca prieka vēsts – Losandželosā sadalītas prestižās Grammy balvas un starp laureātiem arī izcilais latviešu diriģents Mariss Jansons nominācijā par labāko orķestra uzstāšanos Dmitrija Šostakoviča 13. simfonijas ierakstā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri.

Marisa Jansona diriģenta karjerā pienācis brīdis, kad tiek plūkti smagā, bet nenoliedzami skaistā darba augļi no visaugstākajiem zariem. 1. janvārī Jansons spoži diriģēja Vīnes Filharmoniķu Jaungada koncertu, kura translācijai sekoja vairāk nekā piecdesmit valstīs. Pavisam nesen diriģents kļuva par MIDEM gada mākslinieku, un nu saņemts trešais augstākais apbalvojums. Un pavisam droši var apgalvot, ka klasiskās mūzikas pazinēju un mīļotāju aprindās pasaulē kādreizējā Herberta fon Karajana asistenta vārds nupat liekams līdzās lielajiem divdesmitā gadsimta diriģēšanas meistariem.

Blakus personīgajam un profesionālajam gandarījumam Jansona saņemtais apbalvojums tāpat kā izcilā mākslinieka personība ir kapitāls valsts tēla veidošanai – jautājumam, kas pašlaik šķiet visai sasāpējis un strīdīgs. Grammy balvas sakarā Latvijas vārds šogad pieminēts jau trešoreiz – Gidons Krēmers un Kremerata Baltica ieguva prestižo apbalvojumu 2002. gadā, Pētera Vaska 4. stīgu kvartets Cronos kvarteta izpildījumā – 2004. gadā. Balvai tika nominēti Mariss Jansons un Elīna Garanča par Antonio Vivaldi operas Bajazet ierakstu. Par labāko operas ierakstu Grammy gan saņēma Londonas Simfonijas kora un orķestra izpildītā Dž. Verdi opera Falstafs diriģenta sera Kolina Deivisa vadībā, tomēr dziedātājas salīdzinoši neilgajā karjerā arī Grammy nominācija uzskatāma par augstu pakāpienu un spēcīgu motivāciju turpināt iesākto.

Pat līdz sirds dziļumiem mīlot Bono un U2, mazliet šokē dažu Latvijas mediju uzstādījums par labo ziņu: "Jansons saņem Grammy balvu, U2 saņem piecas!" Vai mēs protam patiesi priecāties kopā par to, ka vienam no mūsējiem izdevies kas tāds, par ko uzzina visa pasaule? Lai kā mēs priecātos par Bono, Jansona sasniegums liek justies lepniem, ka piederam pie vienas tautas, par savu saucam vienu zemi, neatkarīgi no tā, kur mītam konkrētajā brīdī. Vismaz tā vajadzētu būt.

 

Ar jaunu likumu vēlas veicināt latviešu valodas tradīcijām atbilstošu terminoloģiju

DELFI  02/10/06    Partijas "Jaunais laiks" Saeimas frakcija iesniegusi Saeimā Terminoloģijas likuma projektu, kura mērķis ir veicināt vienotas un latviešu valodas tradīcijām un spēkā esošajām latviešu valodas normām atbilstošas terminoloģijas izstrādi un lietošanu.

Sekmīga terminoloģijas attīstība ir svarīgs priekšnosacījums ikvienas valodas attīstībai un konkurētspējas nodrošināšanai, atzīmē JL.

Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā strauji pieaug vajadzība pēc jauniem terminiem visdažādākajās jomās, turklāt bieži vien tie jāatrod ļoti īsā laikā. Tādēļ aktuāla kļuvusi valsts pārvaldes iestāžu atbildības noteikšana par savas nozares terminoloģijas izstrādi, kā arī par lietotās terminoloģijas saskaņošanu, apstiprināšanu un grozīšanu.

Šobrīd latviešu valodas terminoloģijas izstrādes jautājumi tiek regulēti nepilnīgi, kas būtiski apgrūtina saskaņotu un juridiski precīzu terminu lietojumu gan tiesību aktos, gan mācību literatūrā.

Likumprojekts paredz, ka par vienotas un latviešu valodas tradīcijām un spēkā esošajām valodas normām atbilstošas terminoloģijas izstrādes organizēšanu, saskaņošanu un, nepieciešamības gadījumā, iesniegšanu apstiprināšanai Ministru kabinetā atbild valsts aģentūra "Tulkošanas un terminoloģijas centrs". Tāpat likumprojektā iekļauta norma, ka termini publiskojami brīvi pieejamā terminu datubāzē.

Līdz šim spēkā esošā terminu apstiprināšanas kārtība, kad to veica Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija, iedibināta 1946. gadā, atbilstoši tā laikmeta sociālpolitiskajām reālijām, un vairs nespēj pilnībā apmierināt sabiedrības, kā arī specializēto institūciju, piemēram, Eiropas Savienības tulkošanas dienestu vajadzības.

Tas novedis pie vairākkārt kritizētās situācijas, kad tiek izveidota tikai niecīga daļa nepieciešamo terminu, turklāt ar ievērojamu kavēšanos. IZM parlamentārais sekretārs Didzis Šēnbergs uzsver, ka šis darbs jāveic ciešā sadarbībā starp zinātniekiem un valsts pārvaldes iestāžu speciālistiem.

 

Pabeigšu skolu un braukšu uz Īriju...laimi meklēt?

NRA  02/11/06       Norunas kārtējā tēma bija gaužām laicīga, skaudra un realitātei atbilstoša. Lielākā daļa vidusskolnieku atbildi uz šo jautājumu atrada Anna Brigaderes pasakā. Citi pasaku motīvam nenoticēja... Interesanti un pamācoši.

Kurš tad cels savu valsti, ja ne pats!

Jauniešiem brauciens peļņā uz ārzemēm ir vairāk kā avantūra, pieredzes gūšana un – galu galā – liels piedzīvojums. Astoņpadsmit gadus vecā Baiba vasarā devās uz Franciju pie radiem. Viņa neslēpj, ka gribējusi nopelnīt, tāpēc piekritusi uz laiku pamest Latviju. Liels vilinājums bijis iepazīt valsti, kultūru un valodu. Francūži nav lieli darbaholiķi, viņi strādā īsākas darba stundas nekā Latvijā. Baiba stāsta, ka tur iepazītajiem cilvēkiem ir pavisam cits skatījums uz dzīvi, viņi ir vieglprātīgi, traki, bauda dzīvi un nepavisam neuztraucas par dažādiem sīkumiem. Pie francūžiem raksturīgās dzīves baudīšanas pieder ilgais launags, kura laikā viņi nesteidzīgi ietur maltīti un izbauda mirkli. Tomēr šajā valstī valda negatīva attieksme pret ārzemniekiem, precīzāk, pret islāma zemju izcelsmes cilvēkiem. Tas vairāk ir saistīts ar reliģiskiem aizspriedumiem, nevis ekonomiskiem faktoriem. Arī paši francūži emigrē uz citām valstīm. Ļoti daudzi pārceļas uz dzīvi Kanādā, jo tur labāk maksā un cilvēki ir ekonomiski nodrošinātāki. Baiba pavisam negribētu pārcelties uz ārzemēm, bet tomēr... "Ja viss ies uz leju, tad te nav ko palikt," saka Baiba. Politiskā situācija, viņasprāt, nav apmierinoša, un tas varētu būt iemesls, kādēļ viņa pārceltos uz dzīvi citur. Baiba uzskata, ka jauniešiem nevajadzētu pavisam braukt projām; laimi šeit var atrast, viss ir atkarīgs no tā kā cilvēks prot uztvert dzīvi.

Agita Salmiņa

* * *

Vainot tikai valsti nevar, jo cilvēkiem ir raksturīgs kūtrums, vēlēšanās iet to vieglāko un īsāko ceļu pēc dzīves lielās balvas. Arī nevēlēšanās pašizglītoties noved pie tā, ka jāstrādā svešās zemēs, kur darba galvenā prioritāte ir nevis kvalitāte, bet gan kvantitāte. Bet vai kādreiz nebūs tā, ka mūsu bērnu bērni, soļodami pa Īrijas ieliņām un padzirdēdami vārdu "Latvija", strupi noprasīs: "Kas tā tāda? Ko tā dara?"

Agnese Alksne

Tik daudziem ir paveicies...

Tā ir Īrija, kur pat vasarā nav siltāks par 16 grādiem pēc Celsija, kur dienā var piedzīvot visus gadalaikus, izņemot karstumu. Tā ir tikai maza sala, kur uz katra stūra var uzskriet latvietim, kurš tur meklē patvērumu no birokrātiskās Latvijas varas, meklē laimi un labāku dzīvi, bet atrod... Varbūt tikai tukšuma izjūtu, mazvērtības kompleksu. Es tagad domāju par tiem, kuri aizbrauc, gadu vai divus novergo un neko nesasniedz, kauna izjūta tos attur atgriezties un viņi tur nīkuļo, kamēr tos neizraida no valsts... Tā lētticīgā doma, ka tik daudziem ir paveicies un paveiksies man, mudina plūst līdzi tai tūkstošu straumei, kas pamet mājas, pamet dzīvi... Kas notiks ar Latviju pēc pāris gadiem, kad arī citas Eiropas Savienības atvērs durvis brīvam darba tirgum? Vai Latvijā paliks tikai pensionāri un sapņotāji?

Anete Enikova

Izvēle par labu Latvijas vārdam

Mans draugu un paziņu loks ir manāmi sarucis; viņi atsaukušies Īrijas mistiskajam vilinājumam: viens strādā zivju fabrikā, otrs apsmidzina košumkrūmus, vēl cits vergo rūpniecībā par saiņotāju. Viņi visi strādā, rokas atrotījuši, melnām mutēm, balto biroja kreklu apmainījuši pret brezenta priekšautu… Kad cilvēkiem jautāju, kāpēc viņi izlēmuši doties uz Īriju, visbiežāk skan šāda atbilde: "Ar to, ko nopelnu Latvijā, nevar izdzīvot ne pats, ne pienācīgi pabarot bērnus." Par necilo darbu un paša izglītības un profesionalitātes savstarpējo neatbilstību tiek noklusēts. Katrs jau grib to maizes riku biezāku, arī pēc sviesta kārojas, taču, lai gūtu peļņu un labklājību, var iet arī citu ceļu. Laipot nevis starp ātrajiem veiksmes oļiem un vilšanos, bet gan pa drošu cietzemi un atzinību tepat Latvijā. Es ticu, ka tas ir iespējams un uz to ir no sirds jātiecas. Pabeigšu skolu un, iespējams, arī aizbraukšu uz Īriju (!), tomēr, iespējams, vairāk kā ķeltu valodas speciāliste, nevis lai spīdoši luminiscējošā darba tērpā izvetu ik rītu Dublinā atkritumus. Es izvēlos palikt tepat Latvijā, jo kā jaunai valstij tai ir vēl daudzas brīvas nišas, kur cilvēkiem izpausties, kur arī iespējama karjeras izaugsme un svaigs redzējums. Mums, Latvijas pilsoņiem, ir visas tiesības ietekmēt Latvijas virzību pasaulē, būt kādā lietā pirmajiem. Viss atkarīgs no paša cilvēka – vai viņš grib dzīvē patiešām kaut ko sasniegt, vai tikai izlikties, ka prioritāte ir naudas raušanā. Izvēle paliek tavās rokās – būt par mikroskopisku punktu Īrijas kartē vai izsisties par labu Latvijas vārdam un slavai.

Anita Brokāne

* * *

Pēc manām domām, darba meklējumos uz svešām zemēm dodas cilvēki bez sapņiem un mērķiem. Ja tev tur ir iespēja mācīties, tas ir pavisam kas cits, bet domāju, ka pamest savu līdzšinējo dzīvi, lai tikai maks liktos biezāks, – tas nav pareizi. Un kamēr pati nepiedzīvošu realitāti tur, tikmēr apgalvošu, ka mana vieta ir te – Latvijā, kur esmu dzimusi un augusi, kur visi mani sapņi ar reālo dzīvi sastopas. Es mīlu Latviju un vēlos te veidot ģimeni, dzemdēt bērnus un ar savu večuku novecot.

Agnese Raduma

Palikšu kopā ar klasesbiedriem

Pieļauju, ka ārzemēs var atrast laimi, taču laime ir relatīvs jēdziens. Katram tā ir kaut kas cits. Aptaujājot savus draugus, sapratu – ko gan es tur viena darītu?! Lielākā daļa draugu paliek Latvijā kaldināt savu laimi. Tad darīsim to kopā!

Elīna (19): – Mācos augstskolas 1. kursa budžeta grupā, tāpēc neesmu nemaz domājusi par braukšanu uz Īriju, pat, ja ļoti būtu vajadzīga nauda. Mana laime ir te – Latvijā.

Jānis (17): – Mācos 11.klasē un nedomāju par braukšanu uz ārzemēm. Uz Īriju? Tur nav laimes, tikai peļņa. Citā zemē laimi nevar atrast. Uz ārzemēm brauktu vienīgi mācīties. Tā kā esmu sportists, pieļauju domu pāris gadus trenēties un dzīvot citā valstī, lai vēlāk atgrieztos Latvijā. Daļēji esmu patriots, tāpēc uzskatu, ka latviešiem ir jāpaliek Latvijā.

Liene (18): – Nebrauktu nekur piepelnīties, vienīgi studēt ārzemēs, lai iegūtu labāk apmaksātu darbu. Man patīk Latvijā.

Mārtiņš (18): – Šogad pabeigšu vidusskolu un studēšu augstskolā Latvijā. Ārzemēs strādātu vienīgi profesijā, kuru esmu apguvis šeit. Ja studēšu savā sapņu profesijā, tad ir reāla iespēja strādāt Latvijā, bet peļņu gūt ārzemēs.

Rūta ( 18): – Nē! Nepiemini vārdu "Īrija". Saprotu, ka latvieši aizbrauc naudas dēļ, taču tad nevajag skandināt, ka Latvijā nekas nenotiek. Kā var kaut kas notikt, ja visi aizbrauc?! Es palikšu Latvijā! Noteikti. Uz Īriju nebrauktu kaut vai spītības dēļ!

Aigars (18): – Nebraukšu. Kāda Īrijā laime?! Uzskatu, ka arī Latvijā var gan studēt, gan atrast darbu.

Inga (18): – Šobrīd savu nākotni un laimi saskatu Latvijā.

Kaspars (18): – Jā, pieļauju domu braukt piepelnīties, taču noteikti atgriezīšos Latvijā.

Baiba Bambe

Atrada to, ko meklēja

Arī Kristaps (22) ir viens no šīs laimes meklētājiem. Latvijā viņš pabeidza vidusskolu un uzsāka studijas Stradiņa universitātē; mācījās gandrīz divus gadus. Strādāja par sargu kādā firmā un bija arī pārdevējs konsultants.

Uz Īriju devās labāk apmaksāta darba meklējumos. Tur Kristaps strādā fabrikā par strādnieku, tomēr pelna diezgan daudz – 100 eiro nedēļā. Ar dzīves apstākļiem Īrijā Kristaps ir apmierināts, jo kopā ar vēl pieciem latviešiem īrē māju – tā esot izdevīgi. Darbs Īrijā viņam ir devis pieredzi un, galvenais, spēju novērtēt to, kā ir dzīvot mājās – savā dzimtenē Latvijā. Kristaps Īrijā atrada to, ko meklēja – labu samaksu par darbu. Tomēr vai tā ir laime? Nezinu, vai vajag laimi meklēt svešā zemē, varbūt rūpīgi meklējot, to var atrast arī šeit mājās, Latvijā. Vajag tikai cītīgi meklēt – dārgumi var būt arī paša mūsdienu Sprīdīša sētā.

Dagne Graudiņa

* * *

Ko gan mūsējie dara Īrijā? Lasa zemenes, avenes, sēnes, strādā par kalpotājiem, tīra podus.. Viņi dara tos darbus, kurus paši īri nevēlas darīt, jo tas kaitē veselībai vai ir zem viņu lepnuma. Bet mūsējiem ir vienalga, lai tikai maksā! Interesanti, vai arī Latvijā visi tā cīnītos par iespēju tīrīt podus, ja maksātu tāpat kā Īrijā?

Erita Losjaka

Varbūt vajag vairāk pašlepnuma?

Šausmu stāstu par šampinjonu kastēs notrulinātu jaunības maksimālismu netrūkst. Par spīti tam, arvien vairāk Latvijas jauniešu dodas peļņā uz ārzemēm. Īrija – pēdējos gados īsta zelta dzīsla latviešu strādniekam. Nez, kur slēpjas Īrijas vilinājums? Viegla nauda tā nav, zinot apstākļus un darba apjomu, kas veicams sēņu angāros. Jauniešus nebaida ne nostāsti par bargiem īru saimniekiem ekspluatētājiem, ne vietējo uzbrukumi latvju viesstrādniekiem.

Jautāju saviem vienaudžiem, kas viņus dzen pasaulē. Izplatītākais ir sapnis par materiālu stabilitāti, seko mērķis runāt un pat domāt angliski. Liela daļa uz ārzemēm dodas dzīves jēgas meklējumos. Tikko no skolas sola nākuši, jaunieši bieži vēl nejūtas gatavi pieņemt izšķirošus lēmumus. "Ja nu galīgi nekā, braukšu uz Īriju!" Tad šķiet saprotami, ka, nezinādams, ko studēt, vidusskolas absolvents gadu velta pārdomām, reizē iekrājot kādu mazumiņu turpmākajam. Tās ir bailes kļūdīties izvēlē un pēc tam ilgus gadus apgūt absolūti nepiemērotu profesiju. Varbūt vajag vairāk pašlepnuma? Tik daudz, lai nekļūtu par padoto svešā zemē, bet mācītos un kaldinātu labāku nākotni tepat Latvijā.

Un, jā, ir arī otri – pasaules mīļi. Tie, kuri nemaz nesaista savu nākotni ar Latviju un kuriem arī Īrija ir tikai pirmais pakāpiens ceļā uz pasaules iekarošanu.

Dzīvē katram ir savas vērtības. Turklāt pie apziņas, ko vēlas darīt turpmāk, jaunieši nenonāk vienlaikus. Tiem, kam ar izvēli ir grūtāk, der iespēja doties svešumā labākas (?) dzīves meklējumos. Pozitīvi, ja pēc smagā darbā pavadīta gada jaunietis, apņēmības pilns un pārliecināts par savu nākotni, atgriežas dzimtenē. Ja darbs ārzemēs nepieciešams tikai kā atspēriena punkts veiksmīgas dzīves būvēšanai Latvijā, tajā nav nekā nosodāma. Cilvēks iegūst pārliecību par to, ko grib (vai negrib – atkarībā no veiksmes procenta Īrijā), līdz ar to ir noderīgāks savai valstij.

Evija Mākulēna

* * *

Vide un nauda neveido cilvēku, cilvēks veido vidi un naudu!! Kādu dienu saņēmu garu vēstuli no savas māsīcas; izlasīju rindas, kuras dziļi iespiedās manā atmiņā: "Es sapratu, ka agri vai vēlu pēc manis atlidos gulbītis un aizvedīs atpakaļ uz laimīgo zemi – Latviju."

Vai ir vērts pamest savus draugus, ģimeni, skaistos vasaras rītus, bruģētās vecpilsētas ieliņas, rudzu maizes smaržu, skaistākās bērnības vietas un noraudātiem vaigiem doties uz svešumu laimi meklēt? Es pat nemēģināšu, zinu, ka notiks tāpat kā Sprīdītī. Man Latvija ir skaistākā zeme un šeit ir tikpat plašas iespējas gan mācīties, gan strādāt un pelnīt, vajag tikai meklēt! Ceru, ka arī jūs apvienosiet darbu ar Latviju un meklēsiet!!

Fanta Briede

Es negribu būt bomzis

"Es nebraukšu no Latvijas prom," pārliecināti saka Katrīna (19). "Kāpēc? Tāpēc, ka te ir mana dzimtene!" It kā vecmodīgais uzskats viņai šķiet pats par sevi saprotams. "Te viss ir mans, tāpat kā es piederu katram ielas stūrim un katram kokam. Varbūt esmu konservatīva, bet pagaidām man šķiet, ka ar manu mūžu nepietiks, lai es pierastu pie citas vietas. Neatkarīgi no tā, cik liela tur alga."

Mārtiņa (18) dzīves apstākļi piespieduši viņu domāt citādi. Viņš Īrijā strādā gadījuma darbus un pats saka, ka Latvijā viņu tā īsti neviens negaida. Palikuši tikai pudeles brāļi, ar kuriem savu mūžu viņš saistīt negrib. Protams, māte, taču viņai ir jauns vīrs un savas lietas darāmas. Vaicāts par atgriešanos Latvijā, viņš nevar konkrēti atbildēt.

Ilze (19) gadu pameklēja laimi Dānijā. Un saprata, ka viņas laime, vismaz pagaidām, ir mājās. Jānis (20) pirms pāris gadiem gribēja braukt uz ASV, taču palika savas draudzenes dēļ. Viņš nenožēlo. Inga (38) strādā un ar ģimeni dzīvo Briselē. Vīrs atradis darbu, dēli mācās vietējā skolā. Inga ir profesionāla tulce, un Latvijā par viņas darbu maksā nesalīdzināmi mazāk. Tik maz, ka ir vērts izmēģināt veiksmi citur. Tomēr māju ļoti pietrūkst, un viņa nešaubās, ka kādreiz atgriezīsies.

Kaspars (19) varbūt aizbrauks, pāris gadus pamācīsies vai pastrādās, bet noteikti brauks atpakaļ. Citur dzīvot viņš negrib. Juris (44) dzīvo Latvijā. Viņam bija iespēja aizbraukt, taču tajā brīdī viņam to negribējās. Tagad viņš domā, ka vajadzēja braukt. Nu jau ir par vēlu – ģimene un darbs viņu tur Latvijā. Valdis (14) ir pārliecināts, ka brauks no Latvijas prom, tiklīdz kā beigs skolu vai pat ātrāk. "Šajā mēslu bedrē man nav ko darīt. Es negribu būt bomzis." Līdzīgi domā arī Krists (18). Skolā viņam ir grūti, ģimenes viņam nav. Draugi ir, bet ne tādi, pēc kuriem viņš ļoti skumtu. Labi, jo varēs aizbraukt bez sirdssāpēm. Slikti, jo viņš nav varējis nekam šeit pieķerties. Vai citur būs savādāk?

Ieva Baranova

* * *

Lai arī kāda būtu izvēle, svarīgi ir nepazaudēt piederības sajūtu savai valstij – savai dzimtenei. Ja arī es brauktu strādāt uz citu valsti, tad brauktu tur kā latviete, meitene, kuras mājas ir Latvijā. Ir jāmācās nepazust savos mērķos. Lai arī ārzemēs maksātā nauda ir lielāka, tu tur esi un paliec tikai iebraucējs, kas meklē vieglāku dzīvi. Tur ir pajumte, bet ne mājas...

Ieva Cielava

No gaisa krīt vienīgi nokrišņi...

Lai arī cik ļoti uzticīgs cilvēks spēj būt savai tēvzemei, mirklī, kad dzimtene nespēj nodrošināt normālu darba vietu ar pienācīgu atalgojumu par cītīgi un godīgi nostrādātu laiku, tad jau ir vienalga, par ko un kur tu strādā. Šoreiz es nevēlos runāt par tiem, kas nevēlas strādāt mājās un uzlūko Īriju kā zelta bedri, kur viss krīt kā no gaisa. Jo no gaisa krīt vienīgi nokrišņi. Vairāk ir jāuzsver tas, cik daudz latviešu, tieši dzīves apstākļu spiesti, dodas peļņā uz ārzemēm. Pašreiz Latvijā būvobjektus jānodod neiedomājami īsā laika posmā, cilvēku trūkst. Strādā arī bezpajumtnieki, kam nav nekādas izglītības, jo darbinieku vienkārši nav! Sporta medicīnas centrā jaunās medmāsas nemāk uzstādīt kardiogrammas. Jā, arī liela daļa labāko ārstu mūsu valsts robežas jau pametuši. Nav jau vairs svarīgi uz kurieni, jautājums ir tikai un vienīgi viens – kāpēc?

Ieva Leinerte

Nauda

Lai dzīvotu, ir vajadzīga nauda, nauda un nauda. Pat muļķis ar biezu maku varētu izdzīvot. Esmu dzirdējusi daudzus cilvēkus sakām: "Ar pilnu maku es jūtos brīvs!" Arī pati esmu pieskaitāma pie šā pulka. Jau gadiem ilgi latviešu Sprīdīši ir atklājuši iespēju, kur gūt šo naudu – Īrijā, valstī, kurā darbaspēku gaida atplestām rokām. Tur it kā nauda nesagādā problēmas, var dzīvot kā pieklājas - kā cilvēks. Nauda ir! Cilvēki jūtas brīvi, bet vai laimīgi?! Domāju, ka tas ir brīvības surogāts, jo, dzīvojot svešā zemē, ir jāsastopas vaigā ar daudziem ierobežojumiem. Kaut vai ar zemo statusu, kas lepnajam latvietim netīk – būt novērtētam pārāk zemu. Bet naudas dēļ latvietis sakož zobus un tik rauš piķi!

Ilze Rītere

Daži brauc uz... Latviju!

Vai jaunietis no citas zemes arīdzan nevarētu doties uz Latviju, lai te kaut ko darītu? Izrādās, ka ir tādi jaunieši, kas atbraukuši no tālām zemēm, lai būtu šeit, darbotos, varbūt ne gluži lai saņemtu naudu, bet gūtu pieredzi un iespaidus. Evrens no Kipras un Fanija Millija no Francijas jau kādu laiku dzīvo Jelgavā, darbojas kā brīvprātīgie jauniešu centrā Junda un jūtas priecīgi būt Latvijā. Evrens stāsta, ka pieteikušies darbam vairākās valstīs, taču tieši Latvijas pārstāvji bijuši visatsaucīgākie. Uz šejieni vilinājušas iespējas labāk iepazīt šo Eiropas nostūri, izprast tā vēsturi un būt prom pašiem no savas valsts. Viens no lielākajiem jaunajiem atklājumiem esot bijis sniegs. Gandrīz ar bērnišķīgu prieku un sajūsmu abi apjūsmo balto dabas brīnumu. Tāpat abi ir arīdzan sajūsmā par aukstumu, kas Fanijas Milijas zemē ir pieredzēts, taču Evrenam gan pilnīgi nebijusi lieta. Latvijā ir iespēja savām acīm pieredzēt vēl saglabājušos vēstures pieminekļus, vietas un situācijas, kas stāsta par padomju okupācijas gadiem, citu dzīves veidu un citu cilvēcisko pieredzi, ko Eiropas lielvalstis nepazīst. Jaunieši, dzīvojot šeit, gūst paši savu viedokli par to, ko stāsta masu mediji. Turpmāk, lai kur arī viņi būtu un ko darītu, viņi vienmēr būs Latvijas vēstnieki saviem tautiešiem un domubiedriem. Evrens teic, ka iespēja būt Latvijā ir arī lieliska iespēja uz kādu laiku pabūt citā vidē, tālu prom no savas valsts, tās politikas, problēmām un nebūšanām. Tas palīdzot atslēgties un kādu laiku veltīt tikai savai garīgajai izaugsmei, jo šeit no viņiem negaida pilsonisku piedalīšanos valsts dzīvē, te viņi ir gaidīti ciemiņi, kas drīkst atļauties nezināt un reizēm būt pasīvi. Un strādāšana bez naudas atlīdzības palīdzot justies laimīgākiem cilvēciskā ziņā. Tas tikai pierāda, ka došanās kaut kur prom ir vairāk izaicinājums skolu beigušam jaunietim, savukārt pieaugušajam tas jau ir pēdējais solis, lai izdzīvotu.

Inga Vanaģele

9 no 103

Par šo tēmu anketēju arī savus skolasbiedrus, kas pēc pāris mēnešiem pabeigs skolu. Aptaujā piedalījās 103 absolventi. Uz jautājumu: "Vai plānojat pēc vidusskolas beigšanas doties ārpus Latvijas?" apstiprinoši atbildēja 9 respondenti, 23 nevarēja skaidri atbildēt, bet 71 atbildēja: nē. Divas trešdaļas jauniešu, kas pašlaik plāno pamest Latviju, par galveno aizbraukšanas mērķi nosauca iespēju nopelnīt naudu, atzīmējot, ka tikpat svarīga ir arī iespēja iepazīt citas valstis un apgūt jaunu valodu. Citi plāno ārvalstīs iegūt izglītību, norādot, ka ārzemju diploms sniedz plašākas darba iespējas un labāku materiālo nodrošinājumu. Daudzi skolēni gan atzina, ka viņi savu izvēli vēl plāno izdarīt pēc eksāmenu nolikšanas, tad varēšot spriest, cik liela iespēja ir iestāties kādā no labākajām pašmāju augstskolām.

Komentēt šo situāciju lūdzu Jēkabpils Valsts ģimnāzijas direktora vietnieci ārpusstundu darbā Daci Druvenieci: "Mani bijušie skolēni, kas devušies peļņā uzreiz pēc vidusskolas beigšanas, lielākoties strādā apkalpojošajā jomā. Pieredze ir dažāda: daži ātri atgriežas, neizturēdami fizisko un garīgo spriedzi, citi ir apmierināti ar to brīvību, ko sniedz lielāki naudas līdzekļi." Skolotāja gan paredz, ka lielākā daļa jauniešu atgriezīsies. "Vairākums jauniešu tiešām plāno nopelnīt naudu un atgriezties mājās, lai ar jaunām idejām un svaigu pasaules redzējumu mēģinātu savu dzīvi pilnveidot ar ārzemēs iegūto pieredzi."

Arī jūs varat pamēģināt noskaitīt maģiskos vārdus par gulbīti un skatīties, kur tas aizvedīs – varbūt pavisam netālu, bet varbūt neiedomājami tālu un uz neatgriešanos... Tikai nez kāpēc man liekas, ka šiem vārdiem ir skaidrs zemteksts – "aizved mani uz mājām", bet lai veicas tiem, kuri domā citādi!

Inga Varslavova

* * *

Mēs bieži vien neapzināmies, kāpēc Īrija pieņem mūs ar plati atplestām rokām. Vai tiešam viņi ir ieinteresēti maksāt naudu svešajiem? Jā, gatavi. Ja vien šī nauda ir ieguldīta ražošanas attīstībā. Paplašinās uzņēmums – vajadzīgs darbaspēks. Cilvēki saņem labu atalgojumu. Darba devēji ir apmierināti ar rezultātu. Sistēma strādā. Tikai mums šī nauda, ko atvedam no Īrijas, ir īsts zelta gabals. Šeit tai naudai ir daudz lielāka vērtība. Pareizi! Kas tad strādās veselu gadu savā dzimtajā zemē, ja Īrijā šo naudu var dabūt, nostrādājot pāris mēnešus? Un nekādu šķēršļu. Pāris stundu lidmašīnā, un tu esi vietā, kur jau daudzi sameklējuši savu laimi. Vēlreiz visu kārtīgi pārdomāju. Vai tiešām Īrijā ir tā laime? Es tomēr braukšu, bet meklēšu savējo. Studēšu...

Irina Perepelica

Vircavas vidusskola, 12. klases skolēnu saruna

"Svarīgākais – izglītība. Pirmais, kas jādara, ir jācenšas startēt universitātē, tikai pēc tam, kad vairs nav iespējams saredzēt cerību stariņu palikt tepat Latvijā un iegūt pietiekami atalgotu darbu, var skatīties Īrijas virzienā. Bet tā ir tikai viena no iespējām," mierīgi uz manis uzdoto jautājumu atbild klasesbiedre Alla. "Tagad, uzreiz pēc vidusskolas, noteikti nē," viņa turpina.

"Tu domā, ka ar izglītību varēsi sameklēt pietiekami atalgotu darbu?" mūsu sarunā iesaistās klasesbiedrs Mārtiņš.

"Katrā ziņā bez tās darbu būs atrast divtik grūti," jau skarbāk attrauc Alla, "kāpēc tad vispār mācīties?"

"Lai iegūtu blatu," smejoties atbild Mārtiņš. "Protams, pirmkārt un galvenokārt centīšos iestāties augstskolā, bet, ja visi gali plīsīs, braukšu uz Īriju. Taču laimi tur nesastapt, atrast tur var tikai naudu. Īrija – tas ir pēdējais, uz kurieni var doties!"

Sarunā iesaistās klasesbiedre Sanda. "Es personīgi piekrītu viedoklim, ka jāstartē vispirms augstskolā. Līdz ar to nemaz neapsveru domu doties plašajā pasaulē. Varbūt vienīgi vasaras brīvlaikā, lai piepelnītos."

Ir dzirdēti gana atsaucīgi nostāsti par šo mistisko zemi – visi cilvēki labi dzīvo, labi pelna, nekādu problēmu... Šos apgalvojumus kā ar vienu elpas vilcienu apgāž Andis: "Nē, es nebrauktu uz Īriju, jo, lai nu ko arī runātu, darbu var atrast arī tepat, Latvijā. Turklāt ir dzirdēti ne mazums stāstu, kuros galvenokārt dominē nolaistas dzīvojamās ēkas, neiedomājami sadzīves apstākļi, garas darba stundas. Turklāt ir pietiekami daudzi piemēri, kuri apliecina, ka cilvēki tur tiek apkrāpti pat visnežēlīgākajā veidā."

Andim piekrišanu izrāda arī Aiva.

"Atklāti sakot, tur naudu tā vienkārši sapelnīt ir grūti. Ja brauc ar tādu vienu nodomu, tad jāsaprot, ka arī Īrija nav nekāds izņēmums un tur ir jāprot dzīvot ekonomiski. Gluži tāpat kā Latvijā. Turklāt tajā laimes zemē dzīvot kaut kādā būcenī un ēst mazāk, nekā vēlos? Nedomāju gan! Arī to laiku, kuru es tur pavadu, gribu dzīvot normāli, nevis kā kaut kāds bomzītis. Ir jāapzinās tagadne, nevēlos dzīvot tā saukto mazturīgo dzīvi Īrijā un sūtīt naudu uz Latviju. Nē, tā es savu dzīvi neiedomājos!"

Aivas teiktajam aktīvi cenšas oponēt Sanda: "Daudzi cilvēki uz turieni (Īriju) aizbrauc kā nulles, piepelnās un atgriežas Latvijā, sākot veidot paši savu biznesu."

"Bet viņš tur strādā kā suns," ietiepīgi iesaucas Aiva.

"Taču, jebkuru darbu darot, ir sūri un grūti jāstrādā," manāmi iekarsusi jau arī ir Sanda.

"Un, Aiva, vai tu domā, ka te būtu daudz vieglāk dzīvot, knapinoties ar simts latiņiem mēnesī?" aizvien aktīvāk sarunā iesaistās arī Mārtiņš, kurš pirms brīža teicās uz Īriju vismaz pagaidām nebraukt, atkārtoti uzsverot, ka Latvijā ir jāeksistē, bet pastāv taču arī alternatīva – dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un strādāt normālā darbā par attiecīgu samaksu.

Var jau aptuveni iezīmēt divas frontes – iespējamie īri un patrioti. Grūti kādam konkrētam viedoklim nepiekrist, jo par labu katram no uzskatiem izskan pietiekami daudz plusu.

"Bet kāpēc tad aizbrauc labākie?" jautājoši ierunājas Sanda.

"Labākie?" praktiski visi vienbalsīgi pārjautā jau reiz dzirdēto.

"Jā, labākie!" turpina Sanda. "Proti, tie cilvēki, kuri savā dzīvē tā arī neko nav sasnieguši un nesasniegs, jau prom nemaz negrib braukt. Kas tad aizbrauc? Prom dodas tie, kuriem ir labs darbs, kuri ir labi speciālisti, jo viņi vēlas nopelnīt vēl vairāk."

"Piemēram, es aizbraucu uz Īriju," savu viedokli turpina izklāstīt Sanda, "tur strādāju par kaut kādu melnstrādnieku. Ko es atgriežoties iesākšu ar savu CV, ja tajā būs ieraksts – melnstrādnieks Īrijā?"

Viedokļi nereti bija pretrunīgi, tas pierāda to, ka tomēr pastāv bailes no nezināmā. Nenoliedzami, ar savu naudas maisu uz muguras Īrija ir iekārojama daudziem. Tomēr, kā pierāda patiesās norises, liela nozīme ir tam, vai Laimes māte tev pagriezīs savu gaišo vaigu jau tepat Latvijā. Darbu var atrast! Kas meklē, tas atrod. Cerēsim, ka lielākā daļa latviešu savu laimi atradīs savās mājās, nevis kaut kur svešumā, tālu no sev mīļām vietām un tuviem cilvēkiem!

Jānis Krēķis

Mans mīļais šovasar brauks uz Īriju

Tur zāle leknāka, debesis skaistākas un alus tumšāks. Viņš pavisam noteikti aizbrauks, un es palikšu te viena. Kad pabeigsim skolu un saņemsim atestātus, mūs izšķirs Īrija un tajā audzējamās sēnes. Vai zemenes, mellenes – ko nu tur daba&cilvēks naudas dēļ darina.

Nauda. Galvenais iemesls ir nauda un alkatība, kas Latvijā neatalgojas, nepiepildās. Viņš teic, ka Eiropas iespējas jāizmanto... Bet es taču palieku šeit – Austrumeiropā, un man tepat ir sastopama laime! Es palikšu tikai, lai piepildītu savu sapni – nekļūtu par kosmopolītisku blandoņu un svešnaudas pelnītāju, jo man mierīgāk ir mājās.

Mans mīļais stāsta, ka Īrijā viss būs skaisti – mājoklis jau nodrošināts un darbavietu piedāvā labi draugi, kas zaļo pļavu zemē ērti iekārtojušies. Viņa māte priecājas par dēla uzņēmību un mērķtiecību; tēvs atbalsta "acīmredzamo darbarūķi"; tikai man ir ļoti skumji un smagi – kaut kas saka priekšā, ka viņš neatgriezīsies tāpat kā mana māsīca. Nepārnāks kā leģionārs no kara. Jo tur taču zāle ir zaļāka un alus biezāks...

Lūgsnas nebraukt un neatstāt mājas ir līdzīgas kaučukam – krīt un atsitas pret cietu izlēmību, stūrgalvību. Jo es taču esmu viena, kas tik kritiski uztver šīs pasaku zemes Īrijas piedāvātos labumus. Viņš, bērnišķīgi smejoties, sola, ka noteikti nopelnīs pāris tūkstošus un tad brauks atpakaļ uz Latviju. Es, protams, tikpat bērnišķīgi neticu pasakām par Īriju un ceru, ka līdz bēdīgajam maijam jūs viņu pārliecināsiet!

Jūlija Dibovska

* * *

Valdis strādā Lielbritānijā un sūta savai ģimenei naudu uz Latviju. Tāpēc viņi ir varējuši izremontēt dzīvokli, iegādāties datoru, pieslēgt internetu un pirkt bērniem vairāk našķu (vai tiem būtu jākompensē tēta trūkums?). Vesela gūzma šādu piemēru jau ir un būs vēl... Visi grib dzīvot labāk, vieglāk, turīgāk. Bet tikai daļa saprot, ka, lai to panāktu, Īrija nav vajadzīga.

Es palikšu Latvijā. Mana intuīcija teic, ka būs ļoti daudz jāpūlas, lai sasniegtu mirkli, kad varēšu pilnasinīgi teikt: "Esmu laimīga!" Un šajā mirklī es būšu Latvijā.

Karīna Korzuna

Cīņas spars aprobežojas ar lidojumu līdz Īrijai

Pulkiem ģimenes cita pēc citas atstāj Latviju, lai dotos laimes (lasi – melnā darba) meklējumos Īrijas un citu pasaules valstu virzienos. Šis fakts vispārēji raksturo latviešu tautu, precīzāk, pēdējās latvju paaudzes. Apbrīnojami ir tas, ka savulaik vairāki desmiti tūkstoši Latvijas strēlnieku ziedoja savu dzīvību, lai mēs, LATVIEŠI, varētu dzīvot paši savā Latvijā. Lai mums būtu pašiem savs karogs, lai mums būtu pašiem sava kultūra, tradīcijas un neatkarīga politiskā iekārta. Puiši bezbailīgi metās pretim vācu ložmetēju gunīm, mīnus divdesmit grādu salā naktis aizvadīja zem klajas debess, lienot cauri vācu dzeloņdrātīm vai iesaldami purvāju ūdeņos. Mātes cieta izmisumu, gaidot dēlus atgriežamies... Liela daļa neatgriezās, daļa turpat pļavās tika apglabāti vai bez vēsts pazuda. Ķekava, Iecava, viss Tīrelis ir asinīm klāts, taču mēs tomēr izcīnījām uzvaru šajā bezjēdzīgajā karā. Mums būtu jājūtas lepniem, ka dzīvojam Latvijā. Mūsu valsts vēsturē ir redzamas unikālas iezīmes, kas slēpjas aiz vārdiem vienotība, zturība, cīņas spars. Diemžēl mūsdienu latvietim cīņas spars aprobežojas ar lidojumu līdz Īrijai, kur mēs nodarbojamies ar pēcpušu mazgāšanu (atvainojos) īriem. Nožēlojami, ka latvietim ir tik zema pašcieņa un vājas ambīcijas. Daudzas ģimenes tagad apgalvo, ka no Īrijas vairs neatgriezīsies. Viņi izlemj savu bērnu likteņus, nemaz nedodot iespēju izvēlēties – būt īstenam latvietim vai īru pakalpiņam. Kāpēc mēs paši nevaram veidot savu Latviju, lai pie mums brauc lētais darbaspēks, nevis mēs pie viņiem. Pie mums brauc izglītoti studenti vai bagāti aristokrāti, kuri pa lētu naudu atņem zemīti vai potenciālās mūsu bērnu darbavietas, apmuļķodami neizglītotos letiņus. Kāpēc mūsu celtniekiem ir jādodas būvēt Eiropu, ja tikmēr mūsu pašu zemē veidojas situācija, kad sertificētu celtnieku trūkst kā slāpstošai zivij ūdens. Tikai tāpēc, ka mēs esam naudas kāri materiālisti, kas bieži vien tālāk par savu degungalu neredz. Es nesaprotu arī tos ļaudis, kuri apgalvo, ka citas alternatīvas Īrijas vilinošajai aplokšņu naudai nav. IR! Tikai mēs esam pārāk slinki, lai mācītos un vienkārši loģiski domātu. Piemēram, Rīgā katastrofāli trūkst viesnīcu, bet nekas netiek darīts, lai šo situāciju mainītu. Igauņi latviešiem ceļ hokeja halli, bet paši ar hokeju ir uz jūs. Absurds. Protams, nenoliedzami, visas problēmas veicina arī mūsu valdība, kas pirmām kārtām domā par politiskajām rotaļām, nevis reālu valsts attīstību. Attīstība notiek, bet lēni. Tāpēc ka augšējie plaukti strādā tikai strādāšanas dēļ. Mums ir nepieciešami tādi ļaudis kā Kārlis Ulmanis vai Artūrs Irbe. Cilvēki, kas darbam ziedojas par 110%! Tikai strādājot no sirds un ar patiesu vēlmi, būs sasniegti rezultāti.

Es nezinu, kā jūs, tautieši, bet es esmu lepns, ka man pasē ir rakstīts latvietis! Nekur projām netaisos braukt, jo man ir pašcieņa. Mana dzimtene ir Latvija, mani tēvu tēvi par to ir krituši un novērtējuši. Žēl, ka daudzi no jums to nespēj novērtēt.... Patiesi žēl.

Kristaps Zaļkalns

Dzīves skola

Svētdienas rīts, mēs ar Irēnu Melderi sēžam pie tējas krūzes un runājam par dzīves skolu te un tur – Īrijā. Irēnai ir 36 gadi un divi nu jau pusaugu bērni. Viņa nesen ir atgriezusies no aptuveni 50 km2 lielās Gencas salas, kur arī domā atgriezties. Jau piekto gadu.

– Kas lika doties svešumā un meklēt tur savu laimi?

– Man vienkārši nebija citas iespējas. Esmu viena ar diviem bērniem, jāuztur neliela mājiņa, un, tā kā man ir problēmas ar redzi, tad uz labi atalgotu darbu Latvijā man nav izredžu. Tur es atradu garantijas, ko nesaskatīju šeit. Te es nopelnu kādus 60 latus mēnesī, bet tur es tādu naudu saņemu jau nedēļā, pat vairāk. Es apzinos, ka pēc kādiem 10 gadiem būšu tikai zaudētāja, jo ģimeni par to naudu nenopirkt, bet tāda nu ir tā iespēja, ko dzīve man ir devusi. Ar bērniem mēģinu būt nevis kā mamma un aizrādīt, bet cenšos būt vairāk kā draugs, jo kādas gan man tiesības viņus izrīkot, ja viņi tik reti mani redz.

– Kas bija grūtākais, ko nācās pārvarēt, aizbraucot uz turieni?

– Sākumā bija ļoti grūti – valodas barjera un prombūtne no mājām. Viss tajā salā likās mazs, darbs smags, pietrūka tā plašuma, kas ir Latvijā, un vēl vietējo attieksme, kas liek noprast tavu zemāko stāvokli. Viņi to neizrāda atklāti, tikai caur tādiem kā jociņiem un zemtekstiem. Bet es nesūdzos, man ir klājies diezgan labi, ir bijuši divi saimnieki, pie kuriem es kārtīgi strādāju, un viņi prata to novērtēt Ir dzirdētas briesmīgākas lietas, kur sievietēm ir jāstrādā smagie vīriešu darbi. Mana draudzene, kas strādā kopš augusta, nesen man zvanīja un teica, ka šīs ir pirmās dienas, kad viņa neraud pēc mājām.

– Kā tikt tam pāri?

– Sākumā arī mani vairāk vilka uz šejieni atpakaļ, bet, ja uznāca depresija, varēju aiziet uz veikalu un atļauties sev kaut ko nopirkt (smejas). Tur ir arī skaista daba, ko pirmajos gados neievēroju. Ir jāspēj pārkāpt pāri savam lepnumam un dzīvot dzīvi tur, kur tu esi tajā brīdī. Ar draudzeni sevi palutinām ar garšīgam vakariņām, citreiz aizejam arī uz kādu vietējo bāru, brīvajos brīžos lasu grāmatas.

– Vai negribas atgriezties un strādāt te?

– Nē, ne gluži. Kamēr man to atļaus vietējā likumdošana, braukāšu strādāt uz turieni.

– Un mājas?

– Ceru, ka varēšu atbraukt uz mājām vasarā, apciemot visus tuviniekus un draugus. Tad ir vieglāk visur izbraukāt. Tikmēr atliek vien sazvanīties. Reizēm kļūst jau bail braukt uz šejieni un skatīties tuvinieku sejās, kā tās ir novecojušas gada laikā...

Kristīne Dalmātova

P.S. Kā var gribēt, lai jaunieši, kam tikai būs pirmā darba pieredze, paliek Latvijā, ja viņu tuvinieki, vecāki un citi pieaugušie bēg projām, nespēdami iegūt finansiālo stabilitāti?

 

Zinu vismaz vienu, kas paliks šeit!

Lielākā daļa man zināmo aizbraucēju tiešām vairs nevēlas tur atgriezties, bet, ieradušies Latvijā, viņi bieži vien nonāk pie atklāsmes, ka arī šeit nekas nav mainījies. Un, kāpēc lai būtu, ja paši kā potenciālie Latvijas nākotnes veidotāji izklīst pasaulē. Ir jāmainās katra attieksmei pret notiekošo, jo neviens cits nespēj pārveidot pasauli tādu, kādu tu to gribi redzēt.

Protams, vēlme nodrošināt atvašu nākotni ir prioritāte, taču kā vecāki domā atpirkt tos zaudētos brīžus kopā ar saviem bērniem, redzam viņus izaugam, sniedzot atbalstu un iedrošinājumu? Aizbraukšana neatrisina problēmas, bet gan dubulto tās. Visizteiktākās no tām skar veselību, kam par iemeslu ir gan fast food, gan lauksaimniecībā izmantotās ķimikālijas, kam summējas klāt stress un pārējās tā izraisītās sekas. Laime kokos neaug, no zemes to neizrakt un siltumnīcās neatrast, tātad Īrijā tās vienkārši nav. Man tomēr ir kāda iepriecinoša vēsts. Zinu vismaz vienu cilvēku, kas nedomā braukt uz Īriju. Proti, sevi. Ne tur, ne arī kādā citā valstī es nespētu īstenot savus nākotnes nodomus kļūt par žurnālisti. Latvija ir vispiemērotākā vieta, lai uzsāktu ceļu pa šīs karjeras kāpnēm, un es netaisos to mainīt pret rāpšanos pa virvi.

Kristīne Krumberga

Jaunības dullumā uz Spāniju

Jau bērnībā Jānis aizrautīgi spēlējās ar mazām mašīnītēm, pat mazs koka klucītis tika stumdīts, iedomājoties to kā varenu automašīnu. Pieaugot pašam, arī automašīnas kļuva lielākas. Nu varēja ķerties pie auto stūres. Tā radās vēlēšanās savu nākotni saistīt ar spēkratiem. Sapnis tika piepildīts – 2001. gadā pēc vidusskolas beigšanas Jānis iestājās Rīgas Tehniskās universitātes Transporta un mašīnbūves fakultātē budžeta grupā.

Sākās studenta dzīve – neatkarība no vecākiem. Neatkarība nozīmē vēlmi būt patstāvīgam. Bet patstāvība ir arī nauda. Jānis saprata, ka vecāki nespēs nodrošināt visas viņa vajadzības. Vajadzību bija daudz. Un galvenais bija sapnis iegādāties SAVU automašīnu.

Izvēlētā programma RTU Jānim nešķita interesanta. Atradās domubiedrs, un viņi nolēma doties prom no Latvijas – uz laimīgo zemi, kur daudz naudas.... Tika pamestas studijas. Abi draugi, nezinot, kas viņus sagaida svešumā, pameta Latviju. No vecākiem tas tika rūpīgi slēpts, jo zināja, ka 18 gadīgam jaunietim vecāki neļautu atstāt studijas. Tikai pēc mēneša izmisusī mamma uzzināja, ka viņas Jānītis jau ir Spānijā...

No sākuma viņi devās uz Vāciju pie kāda paziņas, cerot, ka tur dabūs darbu. Tomēr – nekā. Tālāk bija nodoms braukt uz iecienīto darba zemi Angliju. Tas notika pirms četriem gadiem, kad Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā. Nokļūšana Anglijā bez darba atļaujām bija sarežģīta. Daudzi, kas ar prāmi aizbrauca uz Angliju, atgriezās atpakaļ, jo Anglijā viņus neielaida. Draugi (nu jau viņi bija trīs) nolēma nebraukt uz Angliju, jo bija liela iespēja visu naudu iztērēt par prāmja biļeti, Angliju tā arī nesasniedzot.

Puiši devās uz saulaino Spāniju. Tur ātri vien ar vietējiem tika sarunāts darbs apelsīnu plantācijās. Vēlāk tika vāktas cukurniedres. Sazināšanās ar spāņiem bija sarežģīta, bija jāizmanto žestu valoda. Šis darbs bija arī iespēja uzzināt, ko mēs te, Latvijā, ēdam. Apelsīni tika apsmidzināti ar indīgām vielām, kuras varētu apzīmēt ar miroņgalvas simbolu. Vācot augļus, kas apsmidzināti ar šīm vielām, no rokām gāja nost āda, tās kļuva jēlas. Spānijā tika pavadīti divi mēneši. Bet prom no Latvijas – gandrīz četri mēneši. Mājās atgriezās bez peļņas, bez sapņotās jaunās automašīnas.

2004. gada vasarā Jānis laimi izmēģināja vēlreiz – Anglijā. Šoreiz legāli. Jau pirms brauciena viss bija saskaņots, kur strādās, kā nokļūs. Darbs smags – pielijušās, slapjās vagās bija jābrien lasīt zemenes. Arī te zemenes tiek apstrādātas ar ķīmiskām vielām. Strādniekiem bija ieteikts ogas neēst divas dienas. Bet lasīt pārdošanai drīkstēja... Anglijā vienmēr ir lietains un slikts laiks. Bet tā vasara bija īpaši neizdevusies. Arī zemeņu ražas nebija. Nestabila samaksa par darbu. Tātad atkal nekādas lielās peļņas. Darbs zemeņu audzētavā tika pamests. Vasaras turpinājums tika pavadīta aukstumā – zivju fabrikā. Šoreiz tomēr mājās atgriezās ar peļņu, kaut arī nelielu.

Tagad Latvijā Jānis strādā stabilu darbu un studē neklātienē kādā augstskolā. Studijas saistītas ar ekonomiku. Uz jautājumu, vai kādreiz vēl dotos ārpus Latvijas peļņā, Jānis atbild, ka došanās uz Īriju ir vieglākais ceļš, kā atrast darbu un ātri kļūt bagātam, pārtiekot no sausiņiem. Bet arī Latvijā var atrast labi apmaksātu darbu. Vispirms jāiegūst izglītība, jo ne jau visu mūžu varēs zemenes lasīt.

Lāsma Zēberga

Kā māte tā varēja rīkoties?!

Ir cilvēki, kuru priekšā apbrīnā noelšamies. Tādi, kuru esamība vien ir brīnums. Viņi nesaprotamu iemeslu dēļ eksistē mums blakus, piepildot dzīvi ar prieku un cerību. Tāda ir Edīte. Viņas optimisms ir sajūtams gaisā pa puskilometru, un smiekli sadzirdami vēl tālāk.

Ar Edīti iepazināmies internetā – sarakstījāmies. Dalījāmies savos iespaidos viena par otras garadarbiem, līdz visbeidzot satikāmies un sapratām, ka esam pārsteidzoši līdzīgi domājošas. Mums vienmēr kopā bija jautri, viņa smaidīja, priecājās un rakstīja tik pozitīvi, cik vien tas ir iespējams.

Atklātības, runājot par savu dzīvi, viņai netrūka. Jā, Edītes mamma bija pirms gada aizbraukusi uz Īriju un atstājusi viņu ar divām jaunākām māsām Latvijā, bez tēva un ar ļoti minimālu uzraudzību no krusttēva puses, ar kuru kontaktēšanās notika ar mobilā telefona palīdzību. Es brīnījos – ārprāts, kā māte tā varēja rīkoties?! Edīte tikai paraustīja plecus un aizbildinājās ar naudas nepieciešamību un to, ka mammīte tur nopelnot daudz vairāk, arī izaugsmes iespējas ir lielākas.

Un tad es domāju – vai tā ir laime, ko šī ģimene tā rezultātā iegūst? Pusotrs gads tālu prom no meitām un ierastās sabiedrības. Vesela mūžība tīra darba, bez atpūtas, par izklaidi nemaz nerunājot. Un kas no tā? Tā nauda, ko tur iegūstam un kura liekas nenovērtējami liela, tūdaļ tiek iztērēta lietās, bez kurām dzīvojām visu mūžu un varētu tā arī turpināt. Turklāt tāds īstermiņa darbs dod ienākumus tikai kādam laikam – vai tad pēc pieciem gadiem dzīve neturpināsies? Arī tad vajadzēs maizi, pienu un siltu guļvietu. Ko tad? Atkal triekties tūkstošiem kilometru pretim šampinjonu vagai? Apburtais loks.

Linda Kurme

* * *

Kas notiek mājās, kamēr lasu sēnes Īrijā?

Draugi iedomājas par mani, tikai ēdot kartupeļus ar šampinjonu mērci...

Beatrise Rancāne

Kāda ir starpība starp Īrijas un Latvijas zemenēm?

Teorētiski – milzīga. Praktiski – nekāda. Viena šķirne, viena zeme, līdzīgs klimats, un vieni un tie paši lasītāji. Braucot uz ārzemēm, mēs ceram tur atrast labākas algas, labākus darbus, labāku dzīvi, labāku Latviju. Te pie mums par maz ir saules un par maz laimes. Vai kāds būtu apzadzis latviešus un atņēmis tiem tiesības būt laimīgiem pašiem savā zemē? Pēc visa tā, kas pārciests, pēc tā, cik reižu ir atdota mūsu zeme, mūsu valsts, mūsu pašu identitāte svešiniekiem. Nevienu jau nevar piespiest palikt te vai novērtēt to, kas viņam ir. Viņš gribēs, tāpat aizbrauks, bet vai būs laimīgāks?

Līva Brice

Lasīt sēnes nav sliktākā perspektīva

21. gadsimta Latvijas lielo emigrantu skaits ir mazāk saistīts ar to, lai meklētu laimi un veiksmīgi atrastu kādu ērtu vietiņu. Patiesība skan skarbāk: šeit vienkārši daudzi nespēj izdzīvot, labākajā gadījumā tikai eksistēt. Tā ir patiesa sajūta, ka valstij tu neesi vajadzīgs. Tad vairs nevar runāt par kaut kādu utopisku patriotismu, ja saviem bērniem nav ko likt pusdienu galdā. Runa ir par dabīgu migrāciju uz ekonomiski attīstītāku un stabilāku sistēmu, kas vairāk vai mazāk pastāvējusi visos cilvēces vēstures periodos. Šeit ir sekundārs faktors, vai tā būtu Īrija vai Japāna, vai jebkura cita valsts. Svarīgi atzīmēt ir šā procesa jūtamās sekas: jau tagad ir mežonīga inflācija, kas daļēji veidojas, pateicoties plikajai, nenosegtajai naudai, ko ieved šie Īrijas strādnieki. Bīstami daudz sāk trūkt speciālistu darba tirgū, neskatoties uz bezdarba līmeni, jau tiek izskatīta iespēja ievest strādniekus no Baltkrievijas un Ukrainas. Un arī es apzinos, ka, lai arī pavisam nevēlos braukt pēc skolas beigšanas uz Īriju, varu būt spiests to darīt apstākļu dēļ. Ja nevaru mācīties tālāk, strādāt tepat neko nespēju, tad lasīt sēnes Rietumeiropā nav tik slikta perspektīva. Tāpat zinu, ka valsts neko manā labā nedarīs un to, pēc manām domām, apzinās visi uz Īriju aizbraukušie.

Mārtiņš Siliņš

* * *

Latvieši ir lētticīgi, jo viņi joprojām domā, ka tādās valstī kā, piemēram, Īrija, nauda aug kokos. Attopies latvieti! Nav jābrauc uz Īriju lasīt sēnes vai karpupeļus, ja tepat Latvijā daudzviet darba vietu piedāvājums pārsniedz pieprasījumu.

Sabīne Eigmina

Dienas un stundas

Vēl 161 diena = 3864 stundas = un pienāks mans 12. klases izlaidums,

Vēl 161 diena = 3864 stundas = un laiks, kad varēju šad tad atļauties kaut ko nedarīt būs beidzies,

Vēl 161 diena = 3864 stundas = un mani izstums lielajā dzīvē, neprasot, vai es to gribu.

Vēl 161 diena = 3864 stundas = un ar pasīti rokā Rīgas lidostā visiem draugiem māšu ardievas...

NĒ!!! Es nevēlos nekur doties, gribu palikt mājās,

jo 6554 dienas = 157 248 stundas esmu bijusi laimīga ŠEIT – LATVIJĀ,

un tieši šo 6554 dienu = 157 248 stundu dēļ es ielikšu savu pasi kabatā un palikšu ŠEIT – LATVIJĀ.

Sandra Jēkabsone

Dzīve kā futbola bumbai

Zinu kādu puisīti, kuru jau vairākus gadus kā tādu futbola bumbu metā no vieniem vecvecākiem pie otriem. Bērna vecāki dzīvo Īrijā. Protams, viņi materiāli apgādā savu atvasi, bet vai par naudu var nopirkt mīlestību? Pirms gadiem pieciem Īrijā bija labi ja kādi 500 latvieši, bet nu jau šis skaits ir krietni pieaudzis un tiek lēsts, ka šajā valstī apmetušies uz dzīvi (vai darbu?) jau kādi 35 tūkstoši. Dažiem Īrija šķiet īsta paradīze, bet daži nespēj vien sagaidīt brīdi, kad varēs doties mājās. Paradīze lielākoties ir tiem, kuri strādā ar oficiāliem darba līgumiem un kuru darba devējs saprot, ka viņam ir pienākumi pret savu darbinieku. Bet tādu nav daudz, jo liela daļa strādā nelegāli, un līdz ar to darba devējam nav pilnīgi nekādu pienākumu pret savu darbinieku.

Īrija vilina arī jaunos studentus un pat tos, kuri tik tikko pabeiguši vidusskolu. Man zināmi tādi, kuri brauc uz Īriju strādāt vasaras un ziemas brīvdienās. Naudiņu jau diezgan labu var nopelnīt, bet vai tas ir labākais variants? Vai tiešām mūsu jauniešiem nav tālāku mērķu par šampinjonu lasīšanu vai strādāšanu kādā rūpnīcā? Palasiet avīzes, ir tik daudz firmas, kuras meklē darbiniekus un tieši jaunus darbiniekus! Bet laikam jau vienmēr ir tā, ka labi ir tur, kur tu neesi...

Santa Gobzeme

* * *

Ir sāpīgi redzēt, kā puisis no provinces asarām acīs atvadās no savas ģimenes – sirmajiem vecākiem un jaunas sievietes ar mazu bērnu uz rokas – un saka: uz Īriju. Vēl lidostā pie ieejas viņš apstājas, pārvelk roku pār acīm un smagiem soļiem dodas TURP. Ar prātu tu, cilvēks, saproti, ka esi dzimis Latvijā, audzis, skolojies, bijis savējais. Bet mazais velniņš ausī čukst: "Un ja nu..." Gads darba, nopelnīta nauda un... bauda. Iespēja kaut uz brīdi justies kā cilvēkam. Gribi – atļaujies, negribi – tik un tā zini, ka vari. Izglītība nav vajadzīga. Atšķirt zemenes no šampinjoniem proti? Derīgs. Ciniski? Man šķiet, ka patiesi. Jautājums paliek neatbildēts.

Sintija Stiebre

Palikt vai braukt?

"Uzskatu, ka latvieši ir inteliģenta nācija un mēs varam pelnīt naudu ar savu intelektu, nevis fizisku darbu. Kādēļ gan neiegūt zināšanas un pieredzi, tepat Latvijā un tad doties uz ārzemēm, lai iekarotu augstas klases darba tirgu? Ar savu nemitīgo raušanos uz zemeņu laukiem un viesnīcu uzkopšanu mēs parādām visai sabiedrībai savu neuzņēmību attiecībā pret savas zemes iespējām! Katrs, kuram ir galva uz pleciem, arī Latvijā var nopelnīt, jā, varbūt būs jāstrādā pāris stundu vairāk, taču tas pilnībā atsver atrašanos svešumā. Es pat domās neredzu sevi burkānu plantācijā ar nodegušu muguru." (Baiba, 24)

"Ja ir iespēja, tad atbalstu braukšanu, bet pēc skolas – nezinu gan... Ja negribi studēt, tad tur var nopelnīt. Var arī braukt nopelnīt studijām. Jebkurā gadījuma nopelnītā nauda ir tava. Ja netaisies vispār studēt, tad gan ir tā skumjāk. Visu mūžu jau melno darbu nevar darīt. Es, piemēram, stādīju eglītes. Darbs jau nav grūts un smags, bet cik tad ilgi to var darīt. Es pati pēc skolas beigšanas braukšu strādāt uz Īriju. Domāju nostrādāt tur kādus divus gadus, tad studēšu ārzemēs. Man būs gan nostiprināta angļu valoda, gan nauda studijām." (Liene, 19)

Undīne Buka

Cilvēki, kas jau ir izbaudījuši svešo zemju labumus

Lolita, 25 gadi, gadu strādāja un dzīvoja ASV. Studentu programmas ietvaros arī apceļoja daudzus štatus un pilsētas.

– Aizbraucu, jo gribēju izrauties no savas vienmuļās dzīves. Sāpīgs bija pielāgošanās posms gan tur, gan atgriežoties. Bet to jautrību, kas bija pa vidu, simts gadus Latvijā nebūtu sagaidījusi. Šis brauciens man deva pārliecību, ka dzīvē viss ir iespējams, ja tikai ir galva uz pleciem, neatlaidība un sapņotāja gars. Es varētu aizbraukt vēl kādu reizi uz citām valstīm. Diez vai tas būtu tikai peļņas dēļ. Tiklīdz esi padzīvojis kādu laiku ārpus Latvijas, saproti, ka pasaule ir plaša. Bet es noteikti gribētu saglabāt iespēju regulāri atbraukt uz Latviju, atpūsties pie dabas.

Uģis, 23 gadi, dzīvo un strādā Īrijā jau vairāk nekā gadu.

– Neviens mani nespieda uz šejieni braukt. Būtiskākais iemesls bija nauda. Ar Latvijas algu iztikt ir diezgan pagrūti. No sākuma domāju, ka atbraukšu uz sešiem mēnešiem. Bet laikam palikšu šeit ilgāk. Īrijā ir labāk nekā Latvijā, jo te man ir viss un varu atļauties jebko. Piemēram, Latvijā sakrāt labai mašīnai būtu grūti, bet te tas ir diezgan vienkārši. Šeit, ieejot veikalā, tu vari atļauties pirkt visu, ko vēlies. Nav jāskaita nauda. Kāda starpība, vai es ceļos astoņos no rīta un eju uz darbu Īrijā vai Latvijā.

Zanda Zablovska

Malduguns

Sprīdīšu tauta mēs esam – laimīgo zemi meklējam tālu prom no mājām. Tik vien nelaimes, ka Gulbīšu Kājiņu Kustinātāju arvien mazāk un mazāk top...

Apbrīnoju Skārletu – lepno īrieti – par viņas apņēmību un drosmi, par to, kā viņa kailām rokām rāva nezāles no savas zemes, par to, cik daudz viņai nozīmēja mājas. Vai mani sapņi beidzot piepildās, un nu man dota iespēja kļūt par šādu īru zemes ravētāju – gluži kā Vējiem līdzi? Ak, nesmīdiniet... Es piederu pie sprīdīšu tautas, man rokās lāpsta, uz tās rakstīts – Made in Latvia. Use only in Latvia.

Nudien, vai gan naudā laime paslēpta? Muļķīgs jautājums, atbildi zinām no galvas gluži kā skaitāmpantu, un tomēr – rokam, rokam un rokam purvā spīdošas uguntiņas. Kad sapratīsim, ka tā ir malduguns?

Zane Ūsele

Grāmatas

Arno Jundze,  NRA  02/13/06]

Aleksandra Mariņina. Vientulības gaudojošie suņi. Tulkojis Haralds Šēnknehts, Tapals, 2006

Ziņa par krievu detektīvzvaigznes kārtējā romāna latviešu tulkojumu viņas darbu cienītājiem būs pavisam īsa. Kā lakoniski vaicāja kāds kungs grāmatu veikala pārdevējai: "Vai jums jau ir jaunā Mariņina?" Atbilde skanēja: "Ir!" Meklējiet Nastjas Kamenskas jaunos piedzīvojumus labākajos Latvijas grāmatveikalos.

Aivars Freimanis. Stāstiņi draugiem pie alus kausa. Drukātava, 2006

Veselības aizsardzības ministrija brīdina: pārmērīga alkohola lietošana kaitē jūsu veselībai. Izcilais latvju kinorežisors apgalvo: "Stāstiņu baudīšana – tieši otrādi: uzlabo!" Atzīmējams, ka jaunais apgāds Drukātava ķēries pie Latvijā pagaidām neierastā kabatas grāmatas formāta iespieddarbu izdošanas.

Deimons Gelgats. Akmeņlauztuve. Tulkojusi Ilze Mošenkova. AGB, 2006

Deimons Gelgats ir viens no pēdējā laikā pie mums aizvien vairāk atzītās Dienvidāfrikas Republikas angliski rakstošās literātu saimes, no kuras minams gan Nobela prēmijas laureāts Dž.M. Kutzē, gan veiklā stāstniece Linna Frīda. Kāds šo darbu salīdzinājis ar nakts braucienu auto, pa kura logu redzamas lietas, ko labāk būtu neredzēt.

 

Pēta molekulas, ražo smadzenes

Ilze Grīnuma,  Diena  02/13/06    No molekulu pētniecības laboratorijas 13 cilvēkiem desmit ir jaunāki par 35 gadiem.

Iesprostojot molekulas vakuumā un apstrādājot tās ar spēcīgiem lāzera stariem, ir iespējams izmainīt to īpašības, tātad izmainīt vielas īpašības, kas var noderēt jaunu tehnoloģiju ražošanā. Tieši ar to Latvijas Universitātes (LU) Lāzeru centrā nodarbojas, visticamāk, gados jaunākā zinātnieku grupa Latvijā, veiksmīgi iesaistoties arī starptautiskajos pētījumos. Netradicionāls ir pētnieku vadītāja Aigara Ekera (34) skatījums uz sava darba mērķiem: "Mūsu svarīgākais galarezultāts ir gudrs, radošs cilvēks, tas ir Latvijas nākotnes potenciāls."

A.Ekera vadītās Molekulāro kūļu laboratorijas (Lāzeru centrā darbojas trīs dažādas laboratorijas) komanda ir pārsteidzoša: no 13 cilvēkiem desmit ir jaunāki par 35 gadiem, starp tiem trīs ārzemnieki, vairāki studenti. Viens no A.Ekera vadmotīviem ir — ja zinātnē nav dzīvības, laboratorijā garu velk viens izbadējies zinātnieks, tad tāda pati depresija tālāk aizplūst uz jaunajiem. Ja laboratorijās nav jauno, tad agrāk vai vēlāk nav ne tikai zinātnes, bet arī valsts attīstības dzinējspēka. Tas tāpēc, ka fundamentālajā zinātnē, kas ir A.Ekera laboratorijas darba lauks, jauns cilvēks pierod strādāt ar problēmām, kuras vēl nav atrisinātas. "Cilvēks tiek iemācīts nebaidīties uzņemties jaunas, nezināmas problēmas risināšanu, strādāt radoši. Kas būtu ar mūsu sabiedrību, ja visi cilvēki būtu izgājuši cauri tādai skolai!" uzskata pētnieks.

Pārsteidzošs ir arī ceļš, kā LU tika pie Lāzeru centra un Molekulāro kūļu laboratorijas. Vietā, kur tagad atrodas iespaidīga zinātniskā aparatūra, vēl 2004.gadā bija sasmacis pagrabs. A.Ekers stāsta: "No 1997.gada ar nelieliem pārtraukumiem es strādāju Kaiserslauternas universitātē Vācijā." Kad tur profesora Klāsa Bergmana laboratorijā vadītais projekts tuvojās beigām, A.Ekeram bija jāizšķiras: "Atgriežos Latvijā vai emigrēju pavisam." Jaunais zinātnieks labprāt būtu strādājis Latvijā, taču nebija vajadzīgo iekārtu. Pārrunājot šo problēmu ar K.Bergmanu, radās plāns: "Viņš gatavojās doties pensijā, tāpēc bija gatavs man atdot to savas laboratorijas daļu, kurā es strādāju."

Tā vērtīgās iekārtas līdz pēdējai skrūvītei tika pārvestas uz LU, kur pērnā gada jūnijā Fizikas un matemātikas fakultātē tika atklāts Lāzeru centrs jeb lielākais lāzeru parks Latvijā. Finansējumu laboratorijai A.Ekers sarūpēja, uzrakstot veiksmīgu projektu Eiropas Savienības 6.ietvara zinātnes un tehnoloģiju attīstības programmai — 750 000 eiro (ap pusmiljona latu) uz četriem gadiem.

"Lāzers zinātniekam ir tas pats, kas rakstniekam rakstāmais," saka A.Ekers. Teorētiski šķiet vienkārši: īpašā kamerā tiek iegūti nātrija atomi un molekulas, kas nonāk augsta vakuuma iekārtā, veidojot kūli, kas pārvietojas ar ātrumu 1,3 kilometri sekundē. Kūlī molekulas tiek apstrādātas ar spēcīgiem lāzera stariem, kas liek tām uzvesties netradicionāli. Tālāk jau ir darbs pie datora, analizējot mērījumus un attīstot jaunas teorijas.

Molekulas pētnieki "dancina", lai izpētītu, kādā veidā ar lāzera palīdzību var izmainīt atomu un molekulu īpašības un cik daudz ar lāzeru var ietekmēt mijiedarbību starp atomiem un molekulām. "Pētām, cik mēs varam kontrolēt ķīmiskus procesus," skaidro pētnieks. Uzplaukušās kvantu datorikas un nanotehnoloģiju (tehnoloģijas, kuru darbībā galvenā loma ir vielu vissīkākajām daļiņām) ērā molekulu ietekmēšanas iespējas ir daudzu pasaules zinātnieku intereses lokā.

Viens no izaicinošākajiem uzdevumiem Latvijas un pasaules fiziķu laboratorijās ir atrast risinājumu tādai ķīmijas industrijas problēmai kā ķīmiskie atkritumi. Pašreiz ir tā, ka, saliekot vairākas ķīmiskās daļiņas kopā, tās var "sabrukt" — veidot jaunus savienojumus — pa vairākiem kanāliem. Tātad rodas ne tikai ražošanā vajadzīgais savienojums, bet arī nevajadzīgi blakusprodukti, kuri piesārņo vidi. Pirmie eksperimenti rāda, ka, iedarbojoties uz atomiem un molekulām vēl pirms to savienošanās vai savienošanās brīdī, iespējams atvērt tikai vajadzīgo sabrukšanas kanālu un slēgt nevēlamos. Tātad nevajadzīgās vielas nerastos. "Tad ķīmiķi mūs nesīs uz rokām!" smaida A.Ekers. Pētnieks gan neprognozē, kad šie eksperimenti tiešām nonāks līdz ražošanai.

Var manīt, ka kopumā jauno zinātnieku mazliet kaitina jautājums, kāda ir viņa laboratorijas pētījumu praktiskā jēga, ko tie dos ražošanā. Pēdējā laikā vismaz Latvijā lielākā vērtē un uzmanības centrā ir tieši lietišķā zinātne.

Savukārt A.Ekers rāda kādu no Eiropas Komisijas dokumentiem izrakstītu teikumu: "Ja paskatās, kas ir noticis ar galvenajiem atklājumiem (..), tad var redzēt, ka gandrīz visas tehnoloģijas, produkti, sasniegumi, kas noveduši pie ekonomiskiem un komerciāliem panākumiem vai arī konkrētiem dzīves kvalitātes uzlabojumiem, ir balstīti uz fundamentālo zinātni." Darbošanās fundamentālajā zinātnē jauniem cilvēkiem dod visaugstākā līmeņa un visizaicinošāko izglītību, kura ir vērtē, vēlāk aizejot strādāt arī biznesā, valsts institūcijās, rūpniecībā, uzskata A.Ekers.

Uz Lāzeru centru ekskursijās nāk arī vidusskolēni. A.Ekers stāsta, ka jauniešiem ir interese par zinātni, bet vienlaikus viņi atklāj arī nopietnu problēmu: "Pašreizējā skolu programma nav īsti laba. Klibo pat elementārā aritmētika."

Pētnieks novērojis, ka tiem, kuri mācās humanitāro novirzienu programmās, par dabaszinātnēm nereti ir vājš priekšstats. "Manuprāt, vidusskolai vajadzētu būt tādai, lai, to beidzot, cilvēks varētu iestāties jebkurā universitātes fakultātē."

 

Kā izvēlēties vārdus?

Maija Baltiņa, valodniece,  Diena  02/14/06    Kā izvēlēties vārdus? Iespēju ir daudz. Viena no tām — darīt to spontāni. Kā bez apdoma, un pēc tam, protams, par to dārgi samaksāt. Kā reiz Katrīna pirms vairākiem gadsimtiem. Meitas sēdējušas istabā, un Katrīna teikusi: "Re, kāda zila uguns ārā!" Pārējās neko nebija redzējušas. Par šo teicienu un vēl citām neizprotamām lietām Katrīna nosūdzēta, notiesāta un 1582.gada 27.septembrī uz sārta sadedzināta. Daudzreiz šo notikumu esmu minējusi, kad nācies dalīties ieskatos par vārdos ieslēptajām tēlainajām jaudām un cilvēka iespējām izvēlēties vārdus, lai izteiktos neierastāk un citādi. To darīšu arī rudenī, kad Pēterburgas universitātē tiks pieminēts valodnieks un vēsturnieks Eduards Volteris. Viņam šogad 150.dzimšanas diena, tiks izvērtēts viņa mantojums, kurā ietilpst arī XVI gs. raganu un burvju prāvu protokolu apraksts. No tā tad arī ņemts piemērs par Katrīnu. Aizrautība, ar kādu Volters bija aizsācis apzināt valodas un kultūras vēsturi, nav nošķirama no intereses par šiem jautājumiem.

Izvēlēties ieinteresēti — tā varētu būt viena no formulām, kura uztaustāma ne tikai E.Voltera mantojumā. Ja tā pa daļai tēlaini, pa daļai retoriski apjautājamies — jā, kur gan šodien iemīt vējš un vēja nestās uguns plēksnītes no burvei Katrīnai kurtā sārta? Nekur tālu nav jāmeklē. Atceramies nelielu, negaru ludziņu Tango Lugāno, kuru sarakstījusi visiem mums zināma dramaturģe un režisore (skat. šā mēneša Karogā atgādni par kādu nozīmīgu faktu viņas dzīvē), dzimusi, augusi Kanādā, mācījusies un izglītojusies arī Oksfordā. Uz mums visiem zināmo — Raini, Aspaziju, trimdu — viņa bija palūkojusies citādi, ar jaunu interesi. Vārdi, kuros tika ietverts stāstījums, arī tie paši — mums visiem zināmie, bet prātus saistīja tieši vārdu izvēle, citādais vārdu salikums. Līdzīgi kā Katrīnas gadījumā — neviens neko tādu nebija redzējis. Nekad tā nebija stāstīts visiem zināmais stāsts — Rainis, Aspazija, trimda. Citādais vārdu salikums lika citādi palūkoties uz labi zināmo. Kāds nodomā — nu kāda te līdzība ar burvi Katrīnu! Tiešas līdzības jau nav, patiesi, un nebūs arī. Bet vai nav tā, ka gandrīz vienmēr šīs latviešu režisores, dzimušas kanādietes, izrādēs izvēlētie vārdi jauc ierastus stāstus, sagroza ierastus tēlus.

Ja vārdi izvēlēti ar interesi, to jauš uzreiz, no pirmā acu uzmetiena. Un ne jau tikai vārdu mākslas pasaulē vien. Dienā, kad tiks publicēta šī sleja, tiks stāstīts jauns stāsts latviešu valodniecībā. Disertāciju par krāsu vārdiem aizstāvēs jauna zinātniece Anitra Roze, un mani kolēģi spriedīs, vai gana zinātnisks ir paveiktais. Pētījumā par krāsu vārdiem tiek skarts tāds sarežģīts jautājums kā vārda iekšējā forma. Un vienlaikus pētījums ir ar interesi lasāms darbs, kas liek domāt arī par to, kā, piemēram, tulkot krāsu nosaukumus no citām valodā latviešu valodām tajos gadījumos, kad krāsu nosaukums lietots metaforiski. Un te es nonāku pie vēl viena atzinuma, kā izvēlēties vārdus.

Izvēlēties ar eleganci. Kādu piemēru? To ir daudz, bet šomēnes pēc piemēriem var iet pie kāda cita šī mēneša jubilāra (arī skat. Karogs 2006/2) — fon Mērkatces kunga memuāru pārrakstītāja. Kāpēc lai es nenoticētu, ka cienījamā rakstnieka rokās, patiesi, patiesi, nejaušas un liktenīgas sakritības dēļ nonāca rokrakstu vīstoklis, kad rakstnieks tāpat vien nenoskārsti stāvējis pie būvbedres Rātslaukumā, kur tagad Kamarina nams. Ar eleganci savīts izdomātais ar patieso. Kā tas izdevies no literatūras teorijas skatpunkta, par to jāmeklē rakstos. Es tikai par to, ka minētajā tekstā grūti izcelt kādu atsevišķu vārdu — visi vārdi kā jau vārdi. Es par to īpašo — elegances aromātu, ko rada spoži izvēlētā vārdu spēle. Vai tad cienījamais rakstnieks nav viens īstens izdomu stāstu gaumes likumdevējs. Smalkāk būtu — arbiter elegantiarum. Tā savā laikā esot dēvēts Anšlavs Eglītis (par to skat. sīkāk minēto memuāru 213.lpp!), tagad es aizgūstu šo raksturojumu, attiecinu uz šās mēneša jubilāru un stāstu tālāk. Un papildinu, jo elegances aromātam vārdu izvēlē jūtu jaucamies klāt vēl ko citu — sirsnību vārdu izvēlē.

Un kad tad, ja ne sirsniņu dienā (sauktā arī Valentīndiena), domāt pat to, cik labs, cik nepārspējami labs ir ar sirsnību izvēlēts vārds! Uzrakstīts, neuzrakstīts, izteikts, neizteikts, bet sirsnīgs vārds mūs tuvina ne tikai vienu otram, citu citam, bet tuvina mūs arī valodai.

P.S. Latviešu dramaturģe, dzimusi Kanādā, ir Baņuta Rubesa. Fon Mērkatces kunga memuāru pārrakstītājs (turpmāk var tikt dēvēts arī kā izdomu stāstu arbiter elegantiarum) ir rakstnieks Juris Zvirgzdiņš.

 

Izstādes

Maija Rudovska,  Līvija Dūmiņa,  NRA  02/15/06

- Galerijā Bastejs skatāma gleznotājas Daigas Krūzes darbu izstāde Jāiet pastaigāties. D. Krūze ir Radošās darbnīcas 2005 "Ķermeņa valoda" laureāte, un šā projekta ietvaros tiek rīkota mākslinieces personālizstāde. "Es eju un skatos. Es redzu lietas, kas liek man smaidīt un apbrīnot tās. (..) Es skatos un izjūtu to, ko redzu. Tās ir vietas, no kurām nevar atrauties. Tie ir krāsu laukumiņi, kas kopā veido pārsteidzošas sajūtas," saka gleznotāja.

- Galerijā Apsīda atklāta Ivetas Vecenānes un Ineses Liepiņas izstāde Satikšanās. Inese Liepiņa Amerikā absolvējusi The School of the Art Institute of Chicago un studiju laikā apguvusi aušanu, auduma apdruku, modes dizainu un keramikas skulptūru. Jau 16 gadu Inese nodarbojas ar stikla pūšanu. Iveta Vecenāne beigusi Lietišķās mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstila nodaļu. Katrā viņas mākslas darbā sastopamas austas un gleznotas ūdenslillijas. Tur priecīgi sasaucas dzeltenā, rozā, zilā, zaļā un mēļā krāsa. Izstādē satiekas gan pieredzējušas mākslinieces, gan stikls ar tekstilu.

- Galerijā Bastejs šodien pulksten 19 tiks atklāta gleznotājas Lāsmas Kondrātes personālizstāde Akts.

- Fotoklubā Rīga no šodienas skatāma Maritas Raubas un Ingūnas Vilmanes pirmā personālizstāde Noskaņu mirkļi.

- Galerijā Māksla XO aplūkojama izstāde Goijas karnevāls. Karnevāls ir visu iznīcinošā un visu atjaunojošā laika svētki. Uz karnevāla laiku tiek atcelti likumi, liegumi un ierobežojumi, kas nosaka parastās, ārpus karnevāla ritējušās dzīves struktūru un kārtību. Spāņu gleznotājs Francisko Goija tiek uzskatīts par vienu no karnevāliskākajiem autoriem Eiropas glezniecības un grafikas vēsturē. Savos darbos viņš skatītajam atklāj nepārprotamo līdzības saiti, kas pastāv starp tādām parādībām kā Karnevāls, Revolūcija un Laiks, kad viens gadsimts nomaina otru – vienas pasaules miršanu un jaunas pasaules dzimšanu. Dzīves realitāti Goija atklāj kā teatralizētu prieka pasauli – karnevālisku gājienu, kas patiesībā ir ikdienas dzīves farsa atmaskošana.

- Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) līdz 12. martam aplūkojama fotoizstāde Pilsētas portreti: urbānā antoloģija. Izstāde tapusi DMDM sadarbības rezultātā ar Stokholmas pilsētas muzeju. Izstādē eksponēti unikāli Stokholmas pilsētas un stokholmiešu portreti, kas tapuši laika periodā no 19. gs. 60. gadiem līdz pat mūsdienām. Kopumā izstādītas 150 fotogrāfijas 16 pasaulē pazīstamu Zviedrijas fotogrāfu – Mikes Berga, Bruno Ersa, Andreasa Feiningera, Henrija B. Gudvina, Lēnas Granefeltas, Johannesa Jēgera, Karolinas von Knorringas un daudzu citu skatījumā. Izstādē iekļautās fotogrāfijas ir Stokholmas pilsētas muzeja, Ziemeļu muzeja (Nordiska Museet) un Zviedrijas Karaliskās bibliotēkas īpašums. Izstādes laikā interesentiem ir iespēja piedalīties Mākslas izglītības centra III Krāsas vadītajās radošajās darbnīcās Nofotografē pilsētu!

- Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja 3. stāva izstāžu zālē līdz 19. februārim apskatāma Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes studentu diplomprojektu izstāde No debesskrāpja Ķīpsalā līdz doku attīstībai Prāgā.

- Rīgas galerijā aplūkojamā izstāde Māksla uz papīra būs apskatāma ilgāk, nekā ziņots iepriekš – līdz 25. februārim.

- Galerijā Laipa Valmierā sestdien tiks atklāta Zentas Dzividzinskas un Alises Tīfentāles fotoizstāde Akmens sievietes. Izstādē aplūkojamo Zentas Dzividzinskas mūsdienīgo lielformāta foto darbu oriģinālie negatīvi tapuši no 1966. līdz 1970. gadam, kolekcijas galvenie varoņi ir intīmi, bet ar cieņu un mīlestību tverti sadzīves mirkļi, kuri arī mūsdienās tiek lielākoties atstāti ārpus mākslā aplūkoto tēmu loka. Rakstnieces un mākslas kritiķes Alises Tīfentāles eksponētie darbi tapuši 2004. gadā, kombinējot fotogrāfiju ar rakstīto vārdu, imitējot stopkadrus no latviski tulkota televīzijas seriāla.

 

Grāmatu grozs

NRA  02/15/06

 

Astra Mille. Te un citadelē. Jānis Peters. Atēna, 2005

Evita Mamaja * * *

Tas, ka vēsturi iespējams staipīt bezgalīgi, tā kā būtu skaidrs. Daudz grūtāk ir mēģināt orientēties nesenos pagātnes notikumos, kad vēl tik īsa visu glābjošā un sakārtojošā laika distance. Astras Milles kompilācija par lielo politiku un tās mazajām skatuvēm ir labs žurnālistikas darbs ar prasmīgi izvērstu iekšējo dramaturģiju. Intriģējošākais moments – skatīt atmodas politisko sprintu, pārbūves laika hameleonismu un tam neizbēgami sekojošo viduvējību revanšu, uzstājīgi atgādinot par inteliģences emocionālo lomu politikā. Konkrēti – par Jāņa Petera personības auru un iedvesmas spēku. Viena no tautas virsotnēm – cilvēks, kurš to reiz vedis un ļāvies vesties. Petera stratēģiskā domāšana un lielmanības šarms atbalsojas no grāmatas lappusēm autores mēģinājumos rast atbildi uz jautājumu, kas īsti bija Gorbačova perestroika un kam/kas ir īstā vara. Neraugoties uz milzumu drukas un gramatisko kļūdu, kā arī neizteiksmīgo grāmatas nosaukumu, tā ļauj peldēt tā laika notikumu un izjūtu straumē un liek atcerēties, ka bija tāds laiks. Mūsējais.

Arno Jundze * * * *

Astras Milles veikums Grāmatu grozā tā īsti nemaz nav novērtējams, jo šī nu noteikti nav daiļproza, bet gan žurnālistes pētījums (kaut arī ne analītisks šī vārda klasiskajā nozīmē), kuram esošās spalviņu sistēmas kritēriji nav piemēroti.

Labākais minētajā darbā ir tas, ka Astrai Millei šajā grāmatā nav jākalpo par vēsturnieci, viņa ir brīva savās interpretācijās. Vienlaikus Te un citadelē. Jānis Peters ir pagaidām labākais vēsturiskais darbs par atmodas laiku, un tas jāvērtē no šā aspekta. Vēstījums, kuram ļoti piestāvētu apakšvirsraksts aculiecinieku redzējums, ar to domājot ne tikai pašu autori vai Jāņa Petera politesejisko klātbūtni, bet arī virkni savulaik ietekmīgu pasaules mēroga politiķu. Uzteicamas ir nodaļas par akadēmiķi Jakovļevu, visiem izlasāma intervija ar anonīmo kaimiņzemes drošības dienestu pārstāvi, stāsts par Buša un Gorbačova slepeno Baltijas neaiztikšanas paktu, tomēr vietumis nedaudz traucē daudzbalsība/daudzautorība. Laikam jau vispareizākais lasīt šo darbu nesteidzīgi pa daļām.

Četras spalvas šoreiz nevis par to, kas teikts vērtējuma formulējumā, bet gan par nenoliedzamo spēju, darot sev interesantas lietas, dokumentēt arī laiku un prasmi padarīt vēstuļu, politeseju un interviju gūzmu vienotā veselumā, kuram drīz būs turpinājums, kas acīmredzot ļaus salikt visus punktus uz i.

Egīls Venters * * *

Biogrāfisks darbs, kurā par galveno varoni neviens nesaka neko sliktu, vienmēr izraisa aizdomas. Tomēr kurš gan var izskaitļot, cik šādā grāmatā jābūt ditirambiem, cik – žultainai nogānīšanai, lai varētu apgalvot, ka tā ir apmaksāta pašreklāma vai nedraugu atriebība. Ja vēl runa ir par Jāni Peteru, kura nopelni Latvijas neatkarības atjaunošanā tā īsti nav novērtēti, vajadzētu mest pie malas sīkumaino skaudību – kāpēc grāmata ir tik bieza, kāpēc tik daudz sponsoru utt., –, bet atcerēties tos laikaposmus, kuru dēļ Petera vārds paliks ierakstīts Latvijas vēsturē ne mazāk spoži kā viņa autoritāte Krišjānis Valdemārs. Pirmais ir sadarbība ar komponistu Raimondu Paulu latviešu nacionālās pašapziņas celšanā, otrais – politiķa un diplomāta darbs Latvijas neatkarības atjaunošanā. Arī paša Petera harismātiskā persona prasa no grāmatas nevis analītisku toņkārtu, bet tādu, kuras pamatā nostalģija par latviešu tautas nekad nepiedzīvoto monarhiju. Galu galā demokrātija nav amorfa pelēku ļaužu masa, bet spēcīgu personību piramīda.

 

Nikolo Ammaniti. Pēdējais Vecgada vakars. Tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2005

Evita Mamaja * * *

Par "spilgtāko mūsdienu itāļu rakstnieku" nodēvēt grāmatas autoru varbūt būtu nedaudz pārspīlēti, taču aina, ko savā stāstā izspēlē Nikolo Ammaniti, ir gana ekstravaganta. Diena, kuras izjūtas tik pazīstamas teju katram šīs planētas iedzīvotājam – diena, kad sastāda dzīves bilanci, izvērtē izsīkstošo gadu, plāno stratēģiju jūtu jomā. Kad rauj vaļā šampanieti un saskandina par jauno gadu un nākotnes panākumiem. Diena, kad valda kosmisks pesimisms, jo skaidrs, ka jaunais gads noteikti būs sliktāks par iepriekšējo. Bombardēšanas trokšņi Romas debesīs un mierīgs pirmssvētku vakars, kad kāds ar binokli lūr uz pliku sievieti pretējās mājas logā, kāds rij tabletes un taisa pašnāvību, vēl kāds uzvelk tonizējošu kāsi. Daži salauž cits citam degunu, cauršauj ar harpūnām, uzmet virsū televizorus – jau pirms mistiskās x stundas. Iespējams, ka Tarantīno te iznāktu stilīgs kino. Mazliet gan kaitina vieglprātīgais paviršums – Dāvide nākamajā nodaļā nez kāpēc ir Daniēle, bet viskija glāze pēc dažām lappusēm pārvēršas vīnā.

Arno Jundze * * *

Piederu pie tiem, kas vispirms noskatījās sulīgi melno un pārsālīto filmu, kurā Vecgada vakarā visi visus, piedodiet, izdrāza, apslaktēja un vēl beigās uzspridzināja kopā ar dzīvojamo namu kvartālu, lai tagad atklātu – vispirms bijis Nikolo Ammaniti teksts, kurš, šķiet, ir vēl rupjāks nekā filma.

Cepuri nost apgādam, kas uzdrošinājies šo darbu izdot latviski. Ironiska apokalipses ainiņa, kas tapusi, šķiet, toreiz vēl tikai gaidāmā mileniuma delīrija lēkmē, kurā uzskatāmi atklāts patērētājsabiedrības stulbais un iepriekšparedzamais gals ja ne šajā, tad kādā citā Jaungadā. Svētki, kuros citādi normāli ļautiņi uzvedas kā idioti: ballējas, rij, dzer, šņauc, nodarbojas ar seksu, pērk nevajadzīgas dāvanas, cits citu apzog un vēl apkakā, izrāda formālu līdzcietību un cilvēkmīlestību, kaut gan patiesībā viņiem tas viss pie vienas vietas. Galu galā viss notiek kā vienā antiglobālistu bukletā: ķer, pērc, grāb – beigās tevi gaida kaps. Nikolo Ammaniti popularitātes spēks, vismaz spriežot pēc tulkojuma, tomēr vairāk ir tajā, kas uzrakstīts, nevis kā uzrakstīts.

Žēl, bet nevaru šo tekstu ieteikt vecāka gadagājuma reālistiskās prozas cienītājiem – tas noteikti nebūs jūsu lasāmgabals.

Egīls Venters * * *

Kopš neoavangardistu Grupas 63 laikiem itāļu literatūra nebija pieredzējusi tik spēcīgu viļņošanos, kādu deviņdesmito gadu vidū sagādāja sliktie zēni. Viņiem līdzās bija arī labie zēni, piemēram, poētiskais Džuliāno Moci, un sliktās meitenes – tādas kā Barbara Garlaskelli. Starp pirmajiem spilgtākais neapšaubāmi ir jaunais kanibāls Nikolo Ammaniti. Viņš lokalizēja amerikāņu subkultūru, liekot uzsvaru uz melnā humora un trillera stilistiku.

Pēdējais Vecgada vakars ir tipisks Ammaniti deviņdesmito gadu darbs, kuru, pārfrāzējot kādu itāļu kritiķi, "lasot vai nu jānomirst, vai jāsmejas". Stāsts par itāļu futbola ultrām, kas nelūgti ierodas ballītē dižciltīgas personas dzīvoklī, ir tikai viena no pusduča Bokačo cienīgām romānnovelēm, kas finālā savērpjas kopā un beidzas ar apokalipsi, kas atsauc atmiņā Fellīni Orķestra mēģinājumu. Atšķirībā no filmas šeit pār lasītāju gāžas ne tikai vardarbības, bet arī nenormatīvās leksikas un perversiju lietus (ar spēcīgu ekskrementu pēcgaršu). Tas liek pārdomāt, vai šo grāmatu nenovietot tālāk no bērnu acīm. Leksikas tulkojums, kurā tradicionāli tiek operēts ar krievu mātesvārdiem, savukārt izraisa disonansi ar karnevāliski rotaļīgo Ammaniti stilu. Bet katastrofālais grāmatas noformējums rada iespaidu, ka izdevēji nobijušies paši no savas drosmes. Bailēm gan šoreiz nav nekāda pamata.

 

Jānis Kalve. Skuiviņa skola, Pētergailis, 2005

Evita Mamaja * * *

Jaunu autoru darbi apriori ir izaicinājums. Jo sava attieksme pret tiem jāformulē no nekā – no nulles punkta. J. Kalves pasaku/stāstu krājums vispirms saista ar spēlēm – ne tikai ar vārdu (ne)nozīmēm, bet arī ar valodas skanējumu kā tādu. Dažādās personās ieskicēti vēstījumi stāsta par jebko. Par čiksām, boifrendiem un VVF. Par Viļa Lāča seksu ar Māru Zālīti. Grotesks sarkasms (Sams Saeimā) mijas ar rotaļīgu parodiju par mītiem (Skuiviņu sakraments). Stāsti klīst savās dziļi subjektīvās un izteikti marginālās impresijās, un kopumā krājumu iezīmē tāda kā centrbēdzes spēka izjūta. Tāpēc grāmatas lakoniski asprātīgais noformējums ir īsti atbilstošs – īpaši plankumainās lappuses, kur vieglprātīgi traipi vietām pilnīgi vai daļēji apēd burtus. Taču jūtama caurstīdzošā autora vēlme izprast pasaules haosa kopsakarības. Īsti hamletiski – ja arī tas ir ārprāts, tad tajā ir zināma sistēma.

Arno Jundze * *

Noteikti nav attaisnojusies Skuiviņa skolas ilgā marinēšana pa izdevniecībām. Šajā gadījumā nav ievērots tas, ka darbam būtu jāiznāk savā laikā, kas arī rada virkni ar grāmatas identitāti saistītu problēmu. To varbūt varētu definēt kā ieilgušu undergraund spēlēšanu `a la jauno literātu apvienības deviņdesmito gadu beigu nebaudāmajā manierē, kas izraisa līdzīgas asociācijas kā garie, šķidrie mateļi uz nemirstīgā Ozija Osborna galvvirsas vai astoņdesmito gadu spļauj man ausī frizūra dažam latvju šlāgermuzikantam. It kā jau nav slikti, bet pārfrāzējot vecu Dzelteno pastnieku dziesmu: grāmata vēl ir tur, bet Jānis Kalve pats sen jau citur. Neticu, ka arī viņu pašu šodien vairs nopietni interesē citējumi, ar kuriem viņš reiz spēlējies. Nevar tomēr neredzēt, ka grāmatā ir teksts. Grimases ap Jāņa Kalves debijas krājumu liecina vairāk gan par nesabalansēti pieticīgo latviešu literatūras spektru un bremzēto gaitu, nevis par pašu Skuiviņa skolu. Absolūti nešaubos, ka grāmata bija vajadzīga gan autoram pašam, gan viņa fanu pulkam, jo Jāņa Kalves, potenciāli ļoti spēcīga rakstnieka, notikšana, manuprāt, bija pārlieku iekavējies process, kuram, no malas raugoties, grūti rast izskaidrojumu. Nav tomēr iespējams izpausties kontrkultūrā, ja tāda faktiski nepastāv vai ir tik diletantiska un sadomāta kā Latvijā – tā, manuprāt, ir mūsdienu latviešu vīriešu literatūras galvenā problēma.

Egīls Venters * *

Ceturtajā gadu desmitā iegājušais Jānis Kalve savulaik bija Jauno literātu apvienības aktīvists. Jauneklīgs dzīves skatījums raksturīgs arī viņa pirmajai grāmatai. Kaut gan Skuiviņa skola nav rakstīta ne tālajai zvaigznei, ne mūžībai, grāmata tomēr raisa vairākas asociācijas.

Krievu jaunās prozas ietekme Kalves darbos redzama pat ezim, tomēr viņa rupjības nav īpaši rupjas un provokācijas – provokatīvas. Mūsdienās vispār grūti kādu izprovocēt, kur nu vēl ar rupjībām. Sapnis par Māru Zālīti, šķiet, tapis vai iecerēts ap mileniumu, kad autors strādāja žurnālā Karogs. Stāsts atgādina skolas palaidņa atriebšanos klases audzinātājai, uzrakstot rupju vārdu uz tualetes sienas. Dažiem lasītājiem varētu likties, ka viņi no šīm biksēm jau izauguši.

Vairāki citi stāsti šķiet kā Peļevina vai Sorokina darbu daļējs lokalizējums. Personāžs ar krievu vārdiem, dialogi krievu valodā, kas pats par sevi nav ne labi, ne slikti. Lamāšanās etalons literatūrā tomēr ir nevis krievi, bet vecais labais Čārlzs Bukovskis, pēc kura, gluži kā pēc Osvencimas, pasaule nekad vairs nebūs tāda kā agrāk.

Grāmata tapusi ilgi, un daudzas lappuses tajā ir rūpīgi nostrādātas, tāpēc, gluži tāpat kā valdībai 300 dienas, arī autoram pēc pirmās grāmatas nevajadzētu uzreiz dot iznīcinošu triecienu.

 

Šmuce

Normunds Naumanis, kritiķis,  Diena  02/16/06    Pietiek izlasīt nule demisionējušā Nacionālā teātra direktora Viestura Rieksta interviju Teātra Vēstneša svaigākajā (2005/6—4/1) numurā, lai tā pa īstam apjēgtu, kādas ziepes savāra cilvēku kopums, vārdā "kolektīvs" — ne tikai zaudē gudru, teātri dziļi saprotošu administratoru ar rūpīgi izsvērtu NT attīstības programmu, bet arī godīgu, simpātisku cilvēku. Te nav vietas plašākai analīzei, arī psiholoģiskas dabas, par NT un direktora katastrofālo domstarpību slēptajiem akmeņiem — nav noslēpums, ka teātra vide ir auglīga intrigām un izteika "pret kuru tad šodien draudzēsimies?" nevis izķēmo, bet precīzi atspoguļo teātru klimata realitāti. Vien dažas skumjas pārdomas.

Rieksts ienāca teātrī pirms divarpus gadiem, kad nacionālās kultūras bagātības sargājošais teātra "kolektīvs" bija izbrāķējis iepriekšējo direktoru Ivaru Rudzīti. Neilgi pirms Rudzīša "kolektīva" un Kultūras ministrijas rīvēšanās dēļ no NT aizgāja cits iepriekšējais — enerģiskais Māris Jaunozols, kurš šo rindu autoram reiz vaļsirdības brīdī izteicās šādā vīzē: "Jā, teātris ir trakonama un kaprīzu bērnu dārza apvienojums, un šis (NT) jau nu īpaši. Ir ļoti jāmīl teātris, lai strādātu par tā direktoru."

Rieksts ienāca ar, kā toreiz likās, savu domubiedri, literārās daļas vadītāju — kritiķi Ievu Zoli, tomēr daudzajās diskusijās par NT krīzi kaut kā "pazuduši" šādi fakti: tieši Zole uzņēmās atbildību par šīs sezonas repertuāra sastādīšanu, kā arī ar diviem šerpiem rakstiem gada nogalē NRA uzstājās pret diviem oponentiem — kritiķi Silviju Radzobi un dramaturgu Paulu Putniņu, kuri aprādīja, viņuprāt, dažas problēmas Nacionālā teātra ceļā — bezprecedenta gadījums, kad kāda teātra amatpersona tik kvēli metas glābt mundiera godu un teātra reputāciju. Vērotājam no malas tā gan izskatījās pēc veļas mazgāšanas procedūras, ko pieklājīgā sabiedrībā cenšas no ārpusnieku acīm slēpt, bet ko tu principiālam cilvēkam padarīsi — ja tāds tiecas pēc varas, to neviens neapstādinās...

Jau šā gada sākumā samilza konflikts starp teātra "publisko ideoloģi" Zoli un viņas atbalstīto teātra galveno režisoru Edmundu Freibergu, no vienas puses, un direktoru Riekstu, no otras. Jo pēdējais bija "voluntāri" atstādinājis Freibergu no Hotel Kristina iestudēšanas, Zālītes un Lūsēna potenciālo hitu uzaicinot režisēt Baņutu Rubesu (kas, kā un kāpēc notika patiesībā, var lasīt intervijā Teātra Vēstnesī).

Tad notiek straujas pārmaiņas NT galvgalā.

Vispirms Zole atkāpjas no literārās daļas vadītājas amata "domstarpību dēļ ar direktoru", pēcāk — demisionē direktors, reaģējot uz KM iesniegto "kolektīva" prasību pēc viņa atkāpšanās. Aizvakar Dienā lasu un brīnos — izrādās, teātra galvenais režisors Freibergs "var uzņemties atbildību par teātra mākslinieciskajām neveiksmēm". Beidzot!

Kad ar "aktieru revolūcijas" maigajām rokām pēc būtības ir saārdīts normālas valsts iestādes (un NT ir valsts kultūras iestāde, kas dzīvo no nodokļu maksātāju un budžeta naudas) funkcionēšanas mehānisms un pamatīgi izpluinīta tā subordinācija/varas vertikāle, atskan vienīgais būtiskais jautājums — KURŠ teātrī ir saimnieks?

Es te nedomāju — saimnieks ekonomiskajā, saimnieciskā ziņā. Domāju — Teātra dvēsele, Tēvs, Stingrā roka, Padomdevējs, Gudrais, Stratēģis, sauciet, kā gribat, šo teātra radošā gara un uguns uzturētāju, — tādā nozīmē.

Vai tad direktoram Riekstam bija jānodrošina Nacionālā teātra labā slava un gods, kuru aprūpējot aktrise Lāsma Kugrēna asarām acīs kultūras ministrei lūdz aizstāvību no "15 gadus teātri lamājošās kritikas"? Vai varbūt tomēr "kolektīvam" un viņu līderim — režisoram? Jo XX un, šķiet, arī XXI gadsimta pasaules teātra vēsture ir pierādījusi, ka šāds Saimnieks teātrī var būt tikai viens — Režisors. Viņu, ne direktoru vai literāro daļu dēļ dzimst un mirst teātri. Zivs pūst no galvas, teātris mirst, ja nav ideju un cilvēka, kas tās pārceļ skatuves tēlos, un šos cilvēkus sauc par režisoriem.

Uz manu naivu jautājumu kādam NT aktieru cunftes kolēģim no "konkurentu" nometnes — Jaunā Rīgas teātra, kāpēc viņi nerīko revolūcijas? Droši vien gan jau arī JRT ir savas ķibeles un kāds tur jūtas apbižots no Alvja Hermaņa "totalitārisma", saņemu visai skarbu, tak daiļrunīgu atbildi: zini, mums ar tādām muļķībām nav laika nodarboties, jo top piecas izrādes un visiem ir prātā darbs, nevis ienaidnieku meklēšana.

Staņislavskim ir simtkārt taisnība, kad viņš teica: "Aktieris bez darba — tas ir trakāk par zvēru." Diemžēl Nacionālā teātra "kolektīva" sastrādātais būs jāizstrebj ne jau viņiem. Ņemot vērā, ka kultūrā ieinteresētus menedžerus ir gandrīz neiespējami sameklēt (to apliecina līdzšinējā, hm, rahītiskā interese par nesenajiem konkursiem uz vakantām direktoru vietām trijos Latvijas teātros), grūti prognozēt, vai direktora — mesijas meklējumi, kas visos veidos apmierinās šo īpašo "kolektīvu", vainagosies panākumiem. Viens gan — mūsu dārgais kultūras svētumu muzejs Nacionālais teātris kārtējo reizi apliecinājis, ka tur pamatīgi dvako, un brīdinājis turēties saimnieciskus cilvēkus ar radikāliem plāniem un mūsdienīgām mākslas vīzijām no šīs glaunās mājas pa gabalu. Mierinājumam var kalpot cita konkurējoša teātra režisora komentārs par situāciju NT — zini, Naumani, jo viņiem sliktāk, jo mums labāk. Tā, lūk.

 

 

Bērnu lietās...

 

 

Bērnu noziedzības novēršanai nepieciešami septiņi miljoni latu

DELFI  02/16/06    Lai novērstu bērnu noziedzību un mazinātu noziedzīgu uzvedību veicinošus faktorus no 2006. līdz 2008.gadam nepieciešami aptuveni septiņi miljoni latu. Iekšlietu ministrijas, Bērnu un ģimenes lietu ministrijas un citu atbildīgu institūciju darbībai bērnu noziedzības novēršanai šogad paredzēti 800 000, un IeM cer saņemt papildus budžeta grozījumos, portālu “Delfi” informēja ministrijas Preses centrā.

Ministrijas izstrādātais projekts “Bērnu noziedzības novēršanas un bērnu aizsardzības pret noziegumu programma 2006.-2008.gadam” paredz apkopot uz analizēt informāciju par nepilngadīgo noziedzības stāvokli un noziedzības novēršanas problēmām.

Plānoti pasākumi, kas veicinātu nepilngadīgo tiesisko apziņu un izglītotu drošības jautājumos, kā arī uzlabotu bērnu drošību un pasargāt bērnus no jebkāda veida vardarbības.

Ministrija informēja, ka viens no programmas mērķiem ir sekmēt sadarbību starp valsts, pašvaldību un sabiedriskā sektora institūcijām, lai uzlabotu darbu ar riska grupas bērniem, mazinātu vardarbību pret nepilngadīgajiem un to vidū, savlaicīgi konstatētu un risinātu bērna uzvedības un socializācijas problēmas, kā arī novērstu nepilngadīgo noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.

Lai arī Latvijas spēkā esošajos tiesību aktos ir iestrādāti Konvencijas par bērna tiesībām pamatprincipi, programma paredz pilnveidot normatīvo bāzi un normatīvo aktu piemērošanu praksē, lai nodrošinātu bērnu tiesību aizsardzību, skaidro ministrijas pārstāve.

Ministrija uzskata, ka ir nepieciešams izglītot speciālistu, kas strādā bērnu tiesību aizsardzības jomā, kā arī organizēt pieredzes apmaiņas pasākumus kopā ar valsts un citu valstu bērnu tiesību aizsardzības speciālistiem.

 

Bērnu lietu ministrija piedāvās pirmslaulības psihologa konsultācijas

DELFI  02/16/06    Bērnu un ģimenes lietu ministrija martā sāks piedāvāt jaunu bezmaksas pakalpojumu pāriem, kuri ir nolēmuši stāties laulībā – bezmaksas psihologu pirmslaulību konsultācijas, informēja ministrijas Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Taivo Trams.

Pirmslaulību konsultāciju mērķis ir stiprināt nākamās sievas un vīra saderību un vienprātību, pārrunājot tādus turpmākajā kopdzīvē svarīgus jautājumus kā uzskati par ģimeni, laulību, bērniem, pienākumu sadali un attiecībām kopumā. Konsultācijās izmantotās metodes ļaus pārim arī vairāk iepazīt vienam otra līdzšinējās ģimeniskās tradīcijas un pieņemtos attiecību modeļus, informēja Trams.

Nereti topošajiem jaunlaulātajiem ir atšķirīgs skatījums uz laulības mērķi, lomu sadalījumu ģimenē, kā arī trūkst izpratnes, kā veidot harmonisku, sapratnes pilnu ģimeni.

Šāds izpratnes trūkums pēc noteikta laika visbiežāk noved pie laulību krīzēm vai pat šķiršanās. Tādēļ daudzās pasaules valstīs personām, kuras gatavojas reģistrēt laulību, tiek piedāvāta iespēja saņemt pirmslaulību psihologa konsultāciju.

Šis pakalpojums tiek nodrošināts saskaņā ar Valsts programmu bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanai 2006.gadam.

Konsultācijas sākumā būs pieejamas vienreiz nedēļā, ceturtdienās no pulksten 18. Pieteikties konsultācijām var zvanot uz Bērnu un ģimenes lietu ministriju.

Lai pieteiktos konsultācijai pārim nebūs jāpierāda savs nodoms salaulāties, bet, ja kāds mēģinās izmantot psihologa palīdzību citu savu problēmu risināšanai, psihologs to varēs noteikt un nepieļaut, skaidroja Trams.

 

 

Ziemas olimpiādē...

 

Rubeņa bronzas rokas

Ēriks Strauss,  NRA  02/13/06    Pirmais latvietis, kurš kopš neatkarības atgūšanas kāpis uz goda pjedestāla.

Ar pašu rokām darinātajām kamanām Mārtiņš Rubenis vakar vēlu vakarā kļuva par pirmo Latvijas olimpieti, kuram ziemas olimpiskajās spēlēs izdevies izcīnīt kādu godalgu. Ja arī kāds no mūsu sportistiem ir pelnījis olimpisko medaļu, tad tas bija tieši Mārtiņš. Izcīnītā medaļa ir kā simbols agrākajām kamaniņnieku spēcīgajām tradīcijām būt vieniem no spēcīgākajiem pasaulē. Savulaik PSRS izlases sastāvā par olimpisko čempioni kļuva Vera Zozuļa, bet par bronzas medaļas laureāti – Ingrīda Amantova, taču Rubenis tik un tā ir pirmais neatkarīgās Latvijas ziemas spēļu medaļnieks.

Sestdiena un svētdiena jeb olimpiādes pirmās dienas bija Latvijas delegācijas cerību laiks. No Ilmāra Briča sestdien biatlonā tika gaidīts kaut kas taustāms, bet svētdien kas līdzīgs arī no Mārtiņa Rubeņa. Pirmās cerības nepiepildījās, toties vakar savs prieciņš tika arī Latvijai. Rubenis līdzīgi Bricim skaļi nereklamēja savus olimpiskos mērķus, taču ikviens, kurš seko šo sporta veidu notikumiem, varēja viegli izskaitļot tos, kuri uz Turīnu brauc ar visnopietnākajiem nodomiem. Rubenis savus līdzjutējus un sevi nepievīla un jau ar pirmo braucienu pieteicās uz kādu no medaļām. Tiesa, tikai uz sudrabu vai bronzu, jo pēc pirmajiem diviem braucieniem mājinieks Armīns Cīgelers, abos braucienos labojot trases rekordus, jau bija iekrājis prāvu handikapu, lai trešo un ceturto braucienu varētu veikt, lieki neriskējot. Tiesa, pārsvars pār otrajā vietā esošo krievu Albertu Demčenko nebija tik iespaidīgs (+0,158), taču sacensību gaita ne brīdi nelika šaubīties, kurš kļūs par olimpisko čempionu.

Rubenis abus braucienus veica līdzīgi – katrā tika pieļautas pa sīkai kļūdiņai, un iespējams, ka tur arī tika pazaudētas tās sekundes simtdaļas, kuras viņam liedza pēc pirmās dienas iekārtoties uz goda pjedestāla.

"Noteikti varēju pirmo braucienu veikt ātrāk. Pašam šķiet, ka trases augšdaļā pieļāvu pāris sīkas kļūdiņas, un visticamāk, ka tieši tur arī atstāju pāris sekundes simtdaļas, bet kopumā esmu apmierināts ar abiem braucieniem, taču otrais tomēr bija nedaudz labāks. Pirmajā es sīkas kļūdiņas pieļāvu trases augšgalā, bet otrajā lejasgalā. Pirmā brauciena kļūdas noteikti man atņēma vairākas sekundes simtdaļas nekā otrajā braucienā pieļautās kļūmes. Negribu uzsvērt, ka otrajā braucienā braucu labāk tāpēc, ka bija norietējusi saule un ledus kļuvis ātrāks. Man patīk braukt tādā trasē, kāda ir dotajā brīdī. Otrajā braucienā praktiski visi savus rezultātus, salīdzinot ar pirmo, uzlaboja aptuveni par pussekundi, un, manuprāt, otrajā dienā trases rekordi vairs tik bieži netiks laboti. Tagad jādodas uz mājām pielabot kamanas, kuras otrajā braucienā nedaudz tika pabojātas. Liela skāde nav notikusi, taču sīkus remontiņus vajadzēs paveikt. Pēc treniņu braucieniem skāde noteikti bija lielāka. Izskatās, ka trases personāls ir vairāk pacenties un ledus ir kļuvis tīrāks," ar vēsu prātu pirmās dienas braucienus atceras Mārtiņš Rubenis.

Pēc pirmās sacensību dienas dodoties pie miera, Rubenis sev raksturīgā stilā it kā negribīgi un raustot plecus centās ieskatīties svētdienas notikumos. Par to, cik ilgi svētdienas rītā laiku pavadīšot gultā, Rubenis atjokoja: cik būs spēka! Briestot vakardienas braucieniem, Rubenis uzvedies tā, it kā Turīnā notiktu ikdienišķas sacensības – nekāda uztraukuma, nekādu kreņķu. Toties savs laiciņš tika pavadīts meditācijā, ar kuru viņš nodarbojoties regulāri un kas līdz šim devusi vajadzīgo efektu.

Trešais brauciens sākas ar līdera Armīna Cīgelera līderpozīcijas nostiprināšanu un krieva Alberta Demčenko jauno trases rekordu. Krieva varējums samazina atstarpi ar itālieti, un šķiet, ka tieši šo braucēju duelī tiks sadalītas pirmās divas vietas. Aizbraucot no konkurentiem abiem līderiem, turpinās pamatīga stīvēšanās ap pjedestāla zemāko pakāpienu, un patīkami, ka šajā cīņā iesaistījies arī mūsu Rubenis. Dienu iesācis ar ceturto vietu, pēc trešā brauciena viņam izdodas pakāpties līdz trešajai vietai. Līdz otrās dienas braucieniem šo vietu visu nakti sildīja amerikānis Tonijs Bēnšofs, taču viņam trešajā braucienā ir tikai septītais labākais rezultāts. Rubenis prasmīgi prot izmantot radušos situāciju. Starta ieskrējiens viņam ir netradicionāli labs (devītais), līdz trešajam kontrolpunktam tiek saglabāta ceturtā vieta, taču pēdējie metri tiek veikti nevainojami un arī rezultāts ir sirdi sildošs – trešais rezultāts braucienā un trešā vieta pēc trešā brauciena. Šķiet, ka otrās vai pirmās vietas virzienā Rubenim pēc trijiem braucieniem nav vērts lūkoties, ja nu vienīgi cerēt uz Cīgelera un Demčenko neveiksmēm, toties par trešo vietu gaidāma spēle uz nažiem – Bēnšofs no latvieša atpaliek tikai par 0,068 sekundēm.

Pēdējā braucienā nervus visiem pakutināja Dāvids Millers, kurš ātrāk par visiem veica ceturto braucienu un no astotās vietas pēc katra nākamā veiktā brauciena pamazām tuvojās goda pjedestālam. Pārāk tālu gan viņš netika – tikai līdz piektajai vietai, tomēr Millera acīs vienalga bija jaušams uzvarētāja prieks, jo Vācijas braucēju vidū viņš bija labākais, un divtik liels prieks, ka izdevās aiz sevis atstāt pašu Haklu.

Interesantākā sacensību daļa ar nervus kutinošiem elementiem sākās ar Rubeņa startu. Tradicionāli vājš starts (kā jokodamies teica Itālijas bobsleja izlases treneris Sandis Prūsis, ja Mārtiņš ēstu gaļu, starts būtu stipri spēcīgāks), un līdz pat trešajai kontrolatzīmei Latvijas līdzjutēju acīs bija neliels apjukums – amerikānis starpposmos bijis ātrāks par pāris sekundes simtdaļām. Tomēr varējām sevi mierināt, ka tieši trases otrajā daļā Rubenis brauc vislabāk, un jau priekšpēdējā kontroles punktā viņš atkal bija savā trešajā vietā. Tā jau bija uzvara, kuru neviens Rubenim nevarēja atņemt. Arī cita kaluma medaļas Rubenim neviens nepienesa uz paplātes – Cīgelers prata nosargāt iepriekšējos braucienos iekrāto pārsvaru un otro reizi pēc kārtas kļuva par olimpisko čempionu, bet sudraba medaļā iekodās krievs Alberts Demčenko.

"Ko lai es tagad pasaku? Nu nav tā, ka man ir ļoti svarīgi, ka esmu kļuvis par pirmo latvieti, kurš izcīnījis pirmo ziemas olimpisko medaļu. Man ir svarīgi, ka šobrīd atrodos šeit, ka kādam par manu izcīnīto medaļu ir prieks, un tas ir ļoti daudz. Protams, arī man pašam ir milzīgs prieks par sasniegto," tūlīt pēc apbalvošanas ceremonijas prieku neslēpa olimpiskais bronzas medaļnieks Mārtiņš Rubenis.

– Vai pirms pēdējā braucienu tur, augšā, starta kabīnē, nebija liels saspringums? Ne tikai tev, visiem, kas pretendēja uz medaļām?

– Tas taču ir tikai normāli, ka pirms izšķirošā brauciena katram sportistam ir zināma spriedze. Ko tur vairs par to domāt – visi ir nobraukuši, medaļas ir sadalītas un arī pirmais trijnieks ir tāds, kāds tas ir. Citāda vairs nebūs.

– Tev visi četri braucieni bija vienlīdz stabili. Praktiski vienīgajam no visiem. Pats par to esi pārsteigts?

– Katrā braucienā es centos nobraukt pēc iespējas labāk, un laikam man tas izdevās itin labi. Kaut gan nevaru apgalvot, ka braucu perfekti. Bet, zinot, kāda ir šī trase, nobraucu salīdzinoši labi. Ja rēķinām procentuāli, sevi izmantoju par kādiem 90%. Un domāju, ka arī pirmie divi savas spējas neparādīja par visiem 100%. Neviens no mums nav perfekts, pat es (smejas).

– Kad sāksi atzīmēt šo panākumu? Vismaz ar šampanieti?

– Kas tas tāds šampanietis ir (smejas)? Ja nopietni, nav bijis laika par to domāt, jo vēl ir jāstrādā un jāpalīdz meitenēm sagatavot kamanas rītdienas startam. Šobrīd nemaz nav laika domāt par svinībām.

 

Latvijas hokeja izlase cīnās neizšķirti ar ASV

DELFI   02/15/06    Trešdien, 15.februārī dalību Turīnas olimpiskajās spēlēs uzsāka Latvijas hokeja izlase, kas pirmajā spēlē cīnījās neizšķirti 3:3 (1:2, 2:0, 0:1) ar ASV valstsvienību.

Spēli abas izlases sāka piesardzīgi, apmainoties vairākiem pretuzbrukumiem. Latvijai pirmais bīstamais metiens padevās jau otrajā minūtē, kad pa vārtiem no zilās līnijas meta Ģirts Ankipāns.

Spēles ceturtajā minūtē noraidīts tika ASV spēlētājs Džeisons Bleiks, taču Latvias izlase tradicionāli nespēja izveidot nevienu bīstamu situāciju vairākumā.

Spēles septītajā minūtē vispirms uz noraidīto soliņa nonāca Agris Saviels, bet mazliet vēlāk, par spēles laika vilkšanu - Artūrs Irbe. ASV izlase bīstami uzbruka, taču lieliski vārtos darbojās Artūrs Irbe. Vairākas reizes ripas ceļā gūlās Kārlis Skrastiņš.

Spēles devītajā minūtē uz noraidīto soliņa nonāca Kārlis Skrastiņš. Pēc nepilnas minūtes pretuzbrukumā 2:2 aizmuka Sandis Ozoliņš un Aleksandrs Semjonovs. Pēdējais nespēja izmantot lielisku Ozoliņa piespēli un ASV hokejisti devās ātrajā pretuzbrukumā, kas noslēdzās ar vārtu guvumu - 0:1.

Pēc nepilnas minūtes pie brīva metiena tika Kreigs Konrojs, kas rezultātu dubultoja - 0:2.

Kad ritēja pēles 14.minūte pretuzbrukumā 3:2 devās Aleksandrs Semjonovs, Sandis Ozoliņš un Aleksandrs Ņiživijs, kas no pirmo divu piespēlēm noslēdza uzbrukumu - 1:2.

Līdz trešdaļas beigām komandas apmainījas noraidījumiem.

Otrās trešdaļas sākums bija līdzīgs pirmajam, tikai jau ar lielāku ASV izlases pārsvaru.

Trešadaļas otrajā minūtē Latvija nonāca vairākumā, taču to nerealizēja. Setsajā minūtē uz sodīto soliņa sēdās jau Atvars Tribuncovs, taču arī ASV nespēja gūt panākumu.

Spēlei turpinoties, ASV izlases pārsvars auga un lielākoties spēle risinājās Latvijas aizsardzības zonā.

Perioda desmitajā minūtē Latvijas vārtus špagatā glāba Artūrs Irbe, bet pēc nepilnas minūtes savu meistarību bija spiests demonstrēt jau Džons Greiems, kad teicamu metienu izpildīja Arvīds Reķis.

Spēles 35.minūtē noraidīts tika ASV spēlētājs Braians Rolstons un tieši šis brīdis iezīmēja lūzumu otrajā trešdaļā.

36.minūtē lielisks metiens no zilās līnijas burzmā padevās Atvaram Tribuncovam. Ripa izlidoja cauri neviena neskarta un Greiemam neredzama - 2:2.

Pagāja tikai 40 sekundes līdz brīdim, kad pa kreiso malu ātrajā uzbrukumā aizskrēja Herberts Vasiļjevs, noslēdzot to ar neticamu metienu tālajā vārtu devītniekā - 3:2 Latvijas labā.

Līdz trešdaļas beigām Latvija nonāca mazākumā, taču ASV hokejisti vairākumu nerealizēja.

Trešo trešdaļu ar ofensīvu uzsāka ASV izlase, mēģinot realizēt vairākumu.

Vairākumu amerikāņiem realizēt neizdevās, taču spēlējot jau vienādos sastāvos, ASV tomēr pēc Džordana Leopolda metiena panāca izlīdzinājumu.

Perioda sestajā minūtē ASV izlase palika mazākumā, taču Latvija vairākumu nerealizēja.

Vē pēc četrām minūtēm par sitienu ar nūju pa seju 2+2 minūšu noraidījumu saņēma Marks Perišs, taču tā vietā, lai realizētu garo vairākumu, Latvija iekrita pretuzbrukumā un noteikumus bija spiests pārkāpt Atvars Tribuncovs, kas pēc šā pārkāpuma nonāca uz noraidīto soliņa.

Spēles turpinājumā ASV daudz un bīstami apdraudēja Latvijas vārtus, kuros teicami darbojās Artūrs Irbe, kuram pašaizliedīgi palīdzēja visi Latvijas izlases spēlētāji.

Pēdējās minūtēs Latvija vairāk centās noturēt rezultātu, savukārt ASV, cenšoties izraut uzvaru, sāka steigties un kļūdīties uzbrukuma noslēgumos, līdz ar to neviena no komandām vārtus neguva un spēle noslēdzās ar neizšķirtu - 3:3.

•  Latvija - ASV 3:3 (1:2, 2:0, 0:1)

Vārtus guva: 09:44 Braians Džionta (Džons-Maikls Liless, Skots Gomess) vairākums)) 0:1, 10:38 Kreigs Konrojs 0:2, 13:15 Aleksandrs Ņīživijs (Sandis Ozoliņš) 1:2, 35:04 Atvars Tribuncovs (Sandis Ozoliņš, Aleksandrs Ņiživijs) vairākums)) 2:2, 35:44 Herberts Vasiļjevs (Rodrigo Laviņš) 3:2, 42:01 Džordans Leopolds (Brets Hedikens, Kreigs Konrojs) 3:3.

Metieni pa vārtiem: 25:42.

Soda minūtes: 16:16.

Vārtsargi: Artūrs Irbe (39/42) / Džons Greiems (22/25).

 

Jāorganizē aizsardzība

Māris Zembergs Turīnā,  Diena  02/16/06    Pret Slovākiju Latvijas hokejistiem jācer uz veiksmi pretuzbrukumos.

Labākā aizsardzība ir uzbrukums — atgādina viens no hokeja izlases treneriem Harijs Vītoliņš. Tomēr diezin vai Latvijas izlasei arī otrajā olimpiskā turnīra spēlē ar Slovākijas izlasi izdosies iespiest sāncenšus viņu aizsardzības zonā. "Jācer, ka slovāki aizrausies ar uzbrukumiem un varēsim izmantot prettriecienus," vienu no ieročiem pret aktīvu sāncenšu spēli atklāja Vītoliņš. Latvijas un Slovākijas spēle ceturtdien sāksies pulksten 18.05 pēc Latvijas laika.

Patīkamās atmiņas par 6:6 neizšķirtu Soltleiksitijā un puslīdz labā savstarpējo spēļu bilance oficiālos turnīros (viena uzvara, viens neizšķirts un divi zaudējumi) ļauj cerēt, ka arī ceturtdien Latvijas hokejisti būs cienīgi pretinieki slovākiem. Piesardzību gan rosina tas, ka spēlēt vajadzēs pēc nepilnu 18 stundu atpūtas. Kā liecina bēdīgā 2005.gada pasaules čempionāta pieredze, kad pēc labas spēles ar Somiju (0:0) nākamajā dienā sekoja pamatīgs brāziens no zviedriem (1:9), izturēt divu dienu ciklu Latvijas spēlētājiem ir pagrūti. Slovākiem gan būs tikai par vienu atpūtas stundu vairāk, taču uzbrūkošā stila komandas parasti spēkus patērē mazāk. "Jā, aizsardzībā spēlēt ir daudz grūtāk. Tāpēc svarīgi būs, cik kompaktu aizsardzības valni spēsim izveidot," Vītoliņš norādīja uz nepieciešamību būt organizētiem.

Spēlēšanai divas dienas pēc kārtas esot arī plusi. "Pirmajā mačā parasti emocijas ņem virsroku pār veselo saprātu. Kad spēka vairs tik daudz nav, ieslēdzas prāta spēle. Spēlētāji jau sāk domāt, kura pozīcija ir pareizākā un vai ir nozīmes nelietderīgi tērēt enerģiju."

Par taktiskajām iecerēm treneri konkrētāk bija nolēmuši runāt tikai vēlu vakarā — atgriezušies viesnīcā pēc spēles ar ASV un sadabūjuši Krievijas — Slovākijas mača videoierakstu. Vārtsarga izvēle būs atkarīga no Artūra Irbes kondīcijas. "Vērtēsim paši un vaicāsim Arčijam, vai viņš ir gatavs spēlēt arī pret Slovākiju. Ir mums arī citas ieceres," Vītoliņš visus noslēpumus neatklāja.

Uzbrucējs Aigars Cipruss, kurš vienā maiņā ar Aleksandru Macijevski un Aleksandru Ņiživiju veiksmīgi spēlēja olimpiskajā turnīrā Soltleiksitijā, nepiešķīra būtisku nozīmi neparocīgajam spēļu grafikam. "Jāgatavojas katrai spēlei. Pasaules čempionātā kalendārs ir ritmiskāks ar atpūtas dienu starp spēlēm, taču tādā pašā situācijā kā mēs ir arī citas komandas." Arī Cipruss norādīja uz pretuzbrukumu taktiku, izceļot vēl kādu spēles elementu: "Pārbaudes spēlē ar Itāliju itin labi spēlējām vairākumā. Ne visas ieceres izdevās, taču, manuprāt, bija redzams, ka sagatavotās iestrādes darbojas."

Par spīti solīdajai uzbrukuma līnijai, slovāki, atšķirībā no amerikāņiem, nebūšot tendēti Latvijas izlasi saraut gabalos. "Slovāki ir iepazinuši mūsu spēles manieri, tāpēc nemetīsies tik ļoti uz priekšu," domā Cipruss.

Pēc pēdējām sastāva izmaiņām slovākiem pieci spēlētāji ir bez NHL pieraksta. Eiropā spēlē vārtsargi Jans Lašaks (Pardubice, Čehija) un Karols Križans (MoDo, Zviedrija), bet gados jaunākais Peters Budajs (23) pretendē uz vietu Kolorādo Avalanche. Treneris Františeks Hosa pēc trešdienas rīta treniņa neatklāja, kurš vārtsargs spēlēs ar Latviju, sakot, ka pagaidām viss ir pakārtots mačam ar Krieviju. Tomēr, visticamāk, vietu vārtos ieņems kāds no eiropiešiem.

Pragmatiski rēķinot, Slovākijas izlasei pirmajā posmā galvenajām spēlēm vajadzētu būt tieši pret Latviju un Kazahstānu, lai izpildītu minimālo uzdevumu — sasniegtu ceturtdaļfinālu. Uzbrucējs Ļubomīrs Bartečko sarunā ar Dienu gan noliedza, ka pretinieki tiktu šķiroti: "Mēs noskaņosim uz katru spēli. Apakšgrupu turnīra rezultāti var būt svarīgi, domājot jau par pusfinālu."

To, ka slovāki nedomā apmierināties ar iekļūšanu astoņniekā, apstiprināja viens no bīstamākajiem uzbrucējiem Miroslavs Šatans: "Labs rezultāts mums būtu vieta pirmajā trijniekā. Esam atbraukuši cīnīties par medaļām."

Bartečko ir viens no trijiem slovāku hokejistiem, kuri decembrī spēlēja pārbaudes turnīrā Pještjanos. Par to spēli slovākiem palika rūgtas mieles. Latvijas izlase, izmantojot ierakstu turnīra reglamentā, jau pēc pirmās "bullīšu" sērijas svinēja uzvaru ar 4:3. Vēlāk gan organizatori šo rezultātu anulēja, tabulā ierakstot 3:3. "Nē, ar domu revanšēties laukumā neviens neizies. Toreiz taču mums spēlēja pavisam cita komanda," Bartečko skatījumā veciem rēķiniem nebūšot vietas.

Īpašas attiecības ar Latvijas hokeju jau bijušas slovāku milzim 2,05 metrus garajam un 117 kilogramus smagajam Zdeno Haram. NHL čempionāta spēlē viņš diezgan nekaunīgā veidā pēc tiesnešu iejaukšanās, kad kautiņš faktiski jau bija beidzies, iesita Raitim Ivanānam.

Uz slidām tuvplānā Hara tiešām izskatās draudīgs: "Jā, es atceros to cīņu. NHL manos pienākumos ietilpst arī dūru izvicināšana, taču neesmu tikai tāda stila spēlētājs. Citādi jau es nepavadītu laukumā pietiekami daudz spēles laika," Hara nevēlējās iedziļināties kautiņa niansēs un kratījās vaļā no policista birkas.

Ceturtdien laukumā, šķiet, vairāk par Haru būs jāuzmanās no ātrajiem un bīstamajiem slovāku uzbrucējiem. Peters Bondra, Miroslavs Šatans, Jozefs Štumpels ir spēlētāji, ar kuriem nopietni rēķinās arī NHL komandas.

***

Hokejs

2.kārtas spēles 16.februārī

A grupa: 13.00 Somija — Itālija, 14.00 Čehija — Šveice, 21.00 Kanāda — Vācija

B grupa: 17.00 Zviedrija — Krievija, 18.00 Slovākija — Latvija, 22.00 ASV — Kazahstāna.

Latvija — Slovākija

1993 Šefīlda 1:7

1995 Bratislava 3:4

1997 Tampere 5:4

2002 Soltleiksitija 6:6

 

 

Citādā ziņā...

 

 

Latvijā ir 3280 Valentīni

DELFI  01/13/06    Tuvojoties Valentīna dienai, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) ir apkopojusi statistiku par šī vārda īpašnieku skaitu Latvijā, saskaņā ar šo statistiku, Iedzīvotāju reģistrā reģistrēti 3280 Valentīni.

Salīdzinoši ar pagājušo gadu Valentīnu skaits samazinājies par 88 personām. Šobrīd visvairāk šī vārda īpašnieku dzīvo Rīgā un Rīgas rajonā – 1484, informēja PMPL.

Valentīnu skaits Rīgā ir 1484, Daugavpilī – 346, Rēzeknē – 171, Liepājā - 154, Jelgavā – 153, Ludzā – 84, Jēkabpilī – 83, Krāslavā – 76, Ogrē – 75, Preiļos – 70, Ventspilī – 69, Bauskā – 59, Jūrmalā – 50, Cēsīs – 47, Aizkrauklē – 38, Valmierā – 38, Balvos - 37, Dobelē – 35, Tukumā – 35, Madonā – 30, Gulbenē – 26, Talsos – 24, Valkā – 24, Alūksnē – 22, Saldū – 19, Limbažos – 18, Kuldīgā – 13.

Gunnara Treimaņa novērojumos par vārdu nēsātāju rakstura īpašībām, ar kuriem iespējams iepazīties PMLP mājas lapā www.pmlp.gov.lv izveidotajā Vārdadienu datu bāzē, ir minēts, ka šī vārda īpašnieki ir vīrišķīgi, intelektuāli, ar skepsi un skaudrumu apveltīti cilvēki. Iznesīgi un modes vergi. Viņu vidū ir labi ķirurgi, aktieri, dabas pētnieki.

Tāpat Treimaņa novērojumi liecina, ka Valentīnus var plosīt kompleksi. Uzskatos Valentīni ir principiāli un godīgi. Zināms Valentīnu aizdomīgums traucē labi uzsāktos kontaktus. Tikai reti šī vārda īpašnieki ļauj vaļu romantiskām aušībām.

 

Gājputnus šogad uzlūkos ar aizdomām

Zane Zālīte, Guntis Bojārs,  Diena  02/14/06   PVD pasūta migrācijas ceļu pētījumu — teorētiski iespējams, ka gājputni varētu atnest putnu gripu uz Latviju

Kūstošs sniegs un ledus iešana vēstīs ne tikai par pavasari, bet arī par drīzu gājputnu atgriešanos un varbūtību, ka līdz ar tiem Latviju varētu sasniegt putnu gripa. Lai arī ornitologi par šo risku izsakās galvenokārt teorētiski, piesardzības dēļ Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) Latvijas Universitātes (LU) Bioloģijas institūta ornitoloģijas laboratorijai pasūtījis pētījumu par Latvijas putnu migrācijas ceļiem un mītnes vietām, lai līdz ar pirmo lidoņu atgriešanos sāktu uzraudzību un veiktu putniem analīzes.

Ja konstatēs slimus putnus, tiks ieviesti jauni drošības pasākumi mazajām saimniecībām, Dienu informēja PVD veterinārās uzraudzības departamenta direktors Mareks Samohvalovs. Lielās putnu audzētavas, kurās putni ārā neuzturas, ir pasargātas no saskarsmes ar gājputniem. Vairākas Eiropas valstis pēc pēdējiem konstatētajiem putnu gripas gadījumiem četrās Dienvideiropas valstīs, kur cilvēkiem bīstamais H5N1 vīruss atrasts mirušos gulbjos, jau apsver iespēju pilnībā aizliegt laist mājputnus pagalmā.

Atkarībā no tā, kad iestāsies siltāks laiks, Latvijā marta sākumā vai vidū pirmie varētu pārrasties mājas strazdi un lauka cīruļi, kas ziemu pārlaiduši Rietumeiropā, stāsta LU Bioloģijas institūta Latvijas Gredzenošanas centra vadītājs Juris Kazubiernis. Vēlāk — ķīvītes, meža zosis, pīles. Starp to iespējamām ziemošanas vietām tiek minēta arī Itālija, kur konstatēts H5N1, tomēr vairākums šo putnu, kā norāda J.Kazubiernis, ziemo "vēsākās" valstīs — Nīderlandē, Francijā. Tur H5N1 nav konstatēts. Marta beigās no Āfrikas varētu pārrasties dzērves un stārķi, kā arī baltās cielavas un upes zīriņi — viņu ceļš ved pāri dienvidvalstīm, kur putnu gripa konstatēta pērnā gada beigās un no kurienes mājupceļu mēros brūnās čakstes.

Slimu putnu ieceļošana ir maz iespējama, jo vīruss H5N1 nonāvē 48 stundu laikā, norāda ornitologs Māris Strazds. Pavasara migrācija gan notiek daudz straujāk nekā pārlidojumi rudenī (no Rietumeiropas putni atlido dažās dienās, no Āfrikas — vienā divās nedēļās), tomēr slimam putnam, visticamāk, šāds ceļš, kas prasa milzīgu spēku, nebūtu pieveicams. Tomēr teorētiski iespējams, ka slims putns nolaižas "kādā pīļu dīķī" un slimība izplatās tālāk, pieļauj J.Kazubiernis.

Viņš arī norāda, ka, sastopoties ar tālākai ceļošanai nelabvēlīgiem laika apstākļiem, putnu kolonijas var koncentrēties vienuviet (visbiežāk Lietuvā vai Polijā), nogaidot līdz siltākam laikam. Iespējams, tieši lielāka putnu koncentrācija varētu būt saistīta ar putnu gripas izplatīšanās draudiem, ņemot vērā, ka daudzi ūdensputni ir dabisks putnu gripas vīrusa rezervuārs — tie paši neslimo, bet pārnēsā slimības izraisītāju. Arī Latvija var kalpot par koncentrēšanās vietu tiem putniem, kas uzturas te tikai tranzītā un nogaida, līdz labāks laiks iestājas viņu galamērķī. Tāds putns, piemēram, ir ziemeļu gulbis, kurš no Rietumeiropas atgriežas Somijā, Krievijas ziemeļos.

PVD aktīvu rīcību gaida arī no sabiedrības — ja pamanīti krituši putni, ikviens aicināts par to paziņot dienestam, norāda M.Samohvalovs.

Diena jau rakstījusi, ka kopš 2003.gada dažādās valstīs ar H5N1 putnu gripu saslimuši 169 cilvēki, miris 91. Cilvēku inficēšanās gadījumi saistīti ar ciešu saskari ar slimiem putniem — tos kaujot, lietojot uzturā putnu asinis, ēdot nepietiekami termiski apstrādātu gaļu u.tml. Līdz šim nav pierādīts, ka putnu gripa spētu izplatīties no cilvēka uz cilvēku, par kādu iespējamo vīrusa attīstības scenāriju valda vislielākais satraukums.

 

Repše atkal ieķīlājis mantu

Apollo  02/14/06     Pagājušajā nedēļā bijušais aizsardzības ministrs Einars Repše reģistrējis jaunu komercķīlu, šodien vēsta žurnāls «Privātā Dzīve».

Viņš akciju sabiedrībā «Baltic International Bank» ieķīlājis nesen pirkto automašīnu «Honda CR-V» un motociklu «KTM 950 Adventure». 

Komentēt, kādam nolūkam reģistrēta jaunā ķīla, Repše atteicies.

Šī ir jau trešā Repšes komercķīla šajā bankā — iepriekš viņš jau ieķīlājis savas daļas SIA «Rāznas priedes» un kapitāldaļas SIA «Sirocco», ko pagājušajā gadā dibināja kopā ar savu tagadējo sievu Rūtu Raginsku-Repši.

Nodrošinātā prasījuma maksimālā summa ir 2 083 661 lats.

 

 

 

Salīdzinājumā

ar pagājušo nedēļu, laika ap-

stākļi nav īpaši mainījušies – tāpat ir

gan apmācies, gan uzspīd saulīte. Arī ter-

mometra stabiņš turas tāpat – ap -7oC. Vienī-

gi sniegputenis šonedēļ mūs apciemoja biežāk –

gandrīz vai katru vakaru, un nu jau sniedziņš

paliek arī uz zemes – uzreiz nenokūst...

Tuvākajās dienās tiek solīta samērā

krasa temperatūras paze-

mināšanās...

 

Anda Jansone,  trešdien, 15. februārī