Kas jauns Latvijā?

Nr. 459: 2006. g. 1. - 9. septembris

 

 

 

 

Eiropā un citur pasaulē...

 

 

 

Latvija aizsardzības jomā sadarbojas ar 42 valstīm

LETA  09/09/06     Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki (NBS) veic divpusējo sadarbību aizsardzības jomā ar 42 valstīm, teikts aizsardzības ministra Ata Slaktera (TP) ziņojumā Saeimai par valsts aizsardzības politiku un NBS attīstību 2006.gadā.

Latvija akreditējusi savus militāros atašejus 30 valstīs. Šogad plānots akreditēt militāro atašeju arī Armēnijā, Azerbaidžānā un Gruzijā.

Valstu divpusējā sadarbība ietver konsultācijas, ekspertu līmeņa palīdzību, civilā un militārā personāla apmācību, dalību militārajās mācībās, materiāltehnisko sadarbību un Latvijas vienību dalību starptautiskajās miera operācijās ārvalstu kontingentu sastāvā.

Par sadarbības pamatprioritāti uzskatāma sadarbība ar ASV, teikts ziņojumā. Kopš deviņdesmito gadu sākuma ASV uzskatāmas par visaktīvāko Latvijas atbalstītājvalsti. ASV ir vienīgā valsts, kas pēc 2006.gada turpinās sniegt atbalstu Latvijai tagadējā apjomā.

Latvijai ir ierobežotas iespējas nodrošināt militāro speciālistu un augstākā līmeņa virsnieku apmācību, tāpēc joprojām nepieciešams citu NATO valstu atbalsts militārās izglītības jomā un spēju attīstībā, teikts ziņojumā.

Dokumentā norādīts, ka Vācija ir viena no aktīvākajām atbalstītājām Latvijas militārā personāla apmācībā. Polija Latvijai palīdzējusi jautājumos, kas saistīti ar integrāciju NATO, tāpat Latvijas karavīri Irākā dienē Polijas kontingenta sastāvā. Savukārt Beļģija sniedz Latvijai palīdzību dažādos likumdošanas jautājumos un NATO standartu ieviešanā. Francija, Beļģija un Nīderlande cieši sadarbojas ar Jūras spēkiem.

Ziņojumā teikts, ka Latvija sniedz atbalstu Dienvidkaukāza un Dienvidaustrumeiropas reģiona valstīm, darbojoties donorvalstu koordinācijas forumu organizēšanas komitejā.

Visaktīvākā sadarbība izveidojusies ar Gruziju, sniedzot ekspertu konsultācijas par aizsardzības sistēmas reformām. Pērn Latvija starptautiskajās organizācijās runājusi par Gruzijas un Krievijas robežas novērošanas jautājumiem un Krievijas armijas izvešanu no Gruzijas teritorijas. Tāpat Latvija pērn atbalstīja NATO intensificētā dialoga uzsākšanu ar Ukrainu.

 

Baltijas valstis ir pirmajās pretendentu rindās uz bezvīzu režīmu ar ASV

LETA   09/09/06    Baltijas valstis atrodas pirmajās rindās to valstu vidū, kas pretendē uz pievienošanos bezvīzu režīmam ar ASV, taču diezin vai šo valstu pilsoņiem minētā privilēģija tiks piešķirta tuvākajā nākotnē, liecina jaunākie ASV valdības Uzskaites pārvaldes ziņojumi.

Minētā pārvalde ir galvenā kontroles un revīzijas institūcija ASV Kongresā.

Viens no publicētajiem ziņojumiem veltīts pašreizējās pievienošanās kārtības bezvīzu programmai analīzei. Šobrīd minētajā programmā iesaistītas 27 valstis.

Otrajā ziņojumā analizēta nepieciešamība drošības apsvērumu dēļ padarīt stingrākas prasības tām valstīm, kuras vēlas šajā programmā iesaistīties.

Kongresa speciālisti norāda, ka līdz šī gada 1.jūnijam ASV Nacionālās drošības ministrija un Valsts departaments apstiprinājuši plānu par septiņu valstu pievienošanu bezvīzu programmai. Šīs valstis ir Latvija, Lietuva, Igaunija, Ungārija, Polija, Čehija un Dienvidkoreja.

Vienlaikus šīs valstis gaida ilgs un sarežģīts process ar neskaidrām perspektīvām. Tas ietver vairākkārtēju vienošanās saskaņošanu starp ASV Dzimtenes drošības ministriju un Valsts departamentu un vairākām formalitātēm, bet procesu varēs sākt tikai pēc tam, kad Vašingtona pārliecināsies, ka attiecīgās valstis izpildījušas izvirzītās prasības.

Lai likumdevēji spētu visu kontrolēt, Valsts departamentam uzdots ik gadu 1.maijā sniegt ziņojumu par valstīm, kuras pretendē uz iesaistīšanos minētajā programmā.

Izpētījuši pašreizējo situāciju, jauno ziņojumu autori atzinuši, ka drīza bezvīzu programmas paplašināšanās ar ASV ir maz ticama.

Viņi norādījuši, ka pirmā maija paziņojums vispār nav veikts, bet Valsts departamenta konsulārās daļas darbinieki "paziņojuši, ka nenodarbojas ar aktīvu to jautājumu izskatīšanu, kas saistīti ar jaunu valstu piesaisti bezvīzu programmai un attiecīgo valstu izvirzīšanu".

Kongresa speciālisti izvirzījuši vairākas pretenzijas pret pašlaik spēkā esošo programmu un pieprasījuši veikt trūkumu novēršanu, konkrēti, saistībā ar programmas dalībvalstu pilsoņu pasu zādzībām.

Ar atsevišķu paziņojumu šajā jautājumā uzstājās Kongresa Juridiskās komitejas pārstāvis.

Pēc Uzskaites pārvaldes sniegtās informācijas, Nacionālās drošības ministrija un Valsts departaments "ziņojumu saturam piekrituši pilnībā".

Kā jau LETA ziņoja, ASV prezidents Džordžs Bušs novembrī apmeklēs Latviju un Igauniju.

 

 

 

 

 

Valdībā(s) un partijās un tiesu lietās...

 

 

 

Saeimas sēžu apmeklējums

Liene Barisa,  NRA  09/01/06    Saeimas sēdes mēdz neapmeklēt gandrīz visi deputāti.

Saeimas Kārtības ruļļa 7. pants nosaka, ka katra deputāta pienākums ir piedalīties Saeimas darbā, tas nozīmē arī apmeklēt iknedēļas plenārsēdes, kas allaž notiek ceturtdienās. Šīs Saeimas laikā uz roku pirkstiem ir saskaitāmi tie deputāti, kas piedalījušies pilnīgi visās sēdēs. Lielākoties deputāti raduši attaisnojumus sēžu kavējumiem.

Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijas sniegtā informācija liecina, ka kopš 8. Saeimas darba sākumā 2002. gada rudenī vismaz reizi sēdes izlaiduši gandrīz visi deputāti, kuriem ir bijis Saeimas mandāts, – kopumā vairāk nekā 125. No viņiem tikai vienpadsmit ir iztikuši bez sēžu kavējumiem, turklāt pieci no viņiem Saeimā pavadījuši salīdzinoši īsāku laiku, valdību maiņu vai citu iemeslu dēļ zaudējot deputāta mandātu.

Rekordists kavējumu ziņā ir saskaņietis Boriss Cilēvičs, kurš pamanījies izlaist vairāk nekā 60 plenārsēdes, kas ir vairāk nekā divas trešdaļas no visām sēdēm, turklāt visas – attaisnotu iemeslu dēļ. Salīdzinoši daudz – vairāk nekā 40 – sēžu nav apmeklējis arī Zaļo un zemnieku savienības deputāts Vilis Krištopans, kurš dzīvo ASV, un Latvijas Pirmās partijas deputāte Inese Šlesere. Jāpiebilst, ka I. Šlesere lielu daļu sēžu neapmeklēja pēdējās divās Saeimas sesijās, kad bija gaidībās.

Ja vien Saeimas sēžu neapmeklēšanai rodams kāds attaisnojums, tad nekādas sankcijas par to nav paredzētas. Taču, ja deputāts neierodas Saeimas sēdē bez svarīga iemesla vai arī ir no tās izslēgts, saskaņā ar Saeimas Kārtības rulli jāmaksā sods par katru kavēto sēdi 20 procentu apmērā no mēneša pamatalgas, kas šobrīd ir 912 latu.

Vienīgais parlamentārietis, kuram 8. Saeimas laikā bijuši neattaisnoti kavējumi, ir kādreizējais LPP, tagad neatkarīgais deputāts – Ēriks Jēkabsons. Vienu sēdi Ē. Jēkabsons kavējis pērnā gada novembrī un trīs decembrī. Aģentūras LETA arhīvs liecina, ka par novembrī un decembrī kavētajām sēdēm no deputāta pamatalgas, kas toreiz vēl bija 778 lati, tika ieturēti 623 lati. Jēkabsons aģentūrai LETA norādījis, ka viņš sēdes kavējis, jo bijis ASV pie bērniem, un "ģimene man ir svarīgāka par dažiem kavējumiem", sacījis deputāts. Taču šāds Ē. Jēkabsona attaisnojums Saeimas prezidijam toreiz nešķita pietiekams.

Kārtības rullis arī nosaka – ja deputāts vienas parlamenta sesijas laikā neattaisnotu iemeslu dēļ kavē vairāk nekā pusi plenārsēžu, Saeima var lemt par deputāta atsaukšanu no parlamenta. Šāda gadījuma parlamenta vēsturē gan līdz šim nav bijis.

Savulaik 7. Saeimas laikā ar visnotaļ interesantu priekšlikumu klajā nāca TB/LNNK toreizējais Saeimas frakcijas vadītājs Vents Balodis, ierosinot naudas sodu par sēžu kavējumiem. Viņš vēlējās, lai tiktu noteikts deputātiem naudas sods viena lata apmērā par frakcijas sēžu kavējumiem, bet par soda naudās iekasētajiem līdzekļiem iegādātos ziedus, ko nolikt pie Brīvības pieminekļa. Šāda prakse gan nav ieviesta.

 

Prezidente grib noteikt obligātu piedalīšanos vēlēšanās

LETA   09/01/06    Latvijā vajadzētu noteikt, ka piedalīties vēlēšanās ir obligāts pilsoņa pienākums, šorīt intervijā Latvijas Radio atzina Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Pēc viņas teiktā, dažās valstīs ar likumu noteikts, ka valsts pilsoņiem obligāti jādodas vēlēt. Latvijā arī būtu jānosaka, ka piedalīties vēlēšanās ir obligāts pilsoņa pienākums, uzskata Vīķe-Freiberga.

Tiesības uz brīvām vēlēšanām ir svētas, tās nevajag novērtēt par zemu, atzina Valsts prezidente un mudināja izmantot demokrātiskas valsts iekārtas piedāvāto iespēju atdot savu balsi par sev tīkamāko politisko spēku. "Alternatīva demokrātiskai kārtībai ir diktatūra un haoss," sacīja valsts vadītāja.

"Ja paliksim guļam aizkrāsnē, kādā rītā var pamosties ar atziņu, ka valstī valda tādi spēki, ko neatbalstām," sacīja valsts vadītāja.

Vīķe-Freiberga aicina Latvijas iedzīvotājus neteikt, ka viņu balss "neskaitās", jo vēlēšanu rezultāti bijuši tik cieši, ka tikai dažas balsis izšķīrušas, kādi spēki valdīs. "Katra balss var būt izšķirošā, kas būs pie valdības stūres," sacīja Valsts prezidente.

Pēc viņas teiktā, var skumt, ka nav ideālu deputātu kandidātu, taču uz to var reaģēt un iesaistīties politiskajās partijās, izvirzīt sev tīkamus kandidātus un piedalīties nevalstisko organizāciju darbā.

Sociologs Arnis Kaktiņš piekrīt prezidentei, ka noteikt piedalīšanos vēlēšanās par obligātu pilsoņa pienākumu būtu apsverams priekšlikums - nevis tādēļ, lai palielinātu vēlētāju aktivitāti, bet gan tādēļ, lai daļa vēlētāju būtu spiesti iedziļināties valsts politiskajās problēmās.

Kaktiņš uzskata, ka daļa to pilsoņu, kuri nepiedalās vēlēšanās, spiesti to darīt, izpētītu politisko partiju piedāvātās programmas un apsvērtu savu izvēli.

Piemēram, Kaktiņš minēja Austrāliju, kur veiksmīgi darbojas obligāta piedalīšanās vēlēšanās.

Politologs Andris Runcis uzskata, ka nebūtu jānosaka šāds pienākums Latvijas pilsoņiem, jo tas neko nemainītu.

Pēc viņa teiktā, Latvijā pēdējās trīs Saeimas vēlēšanās piedalījušies vidēji 72% balsstiesīgo iedzīvotāju. Salīdzinot ar citām Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīm, šis rādītājs uzskatāms par pietiekami augstu.

Eksperts uzskata, ka šādā veidā nebūtu iespējams arī uzlabot politisko stabilitāti valstī. "Valdības stabilitāte nekādā mērā nav atkarīga no vēlētāju aktivitātes. Ir valstis, kurās ir daudz zemāka vēlētāju aktivitāte, bet valdības - stabilas. Valdību maiņas neietekmē vēlētāju aktivitāte."

Pēc Runča domām, arī praktiski obligāta visu pilsoņu piedalīšanās vēlēšanās būtu sarežģīti realizējama. Piemēram, viņš minēja situāciju, kad kāda persona vēlēšanu laikā atrodas slimnīcā vai ilgi uzturas ārpus valsts.

 

Skeptiski par prezidentes priekšlikumu obligāti vēlēt

Liene Barisa,  NRA  09/02/06    Neatkarīgās aptaujātie eksperti un politiķi likumdošanā noteiktu obligātu piedalīšanos vēlēšanās vērtē skeptiski. Lai gan ir demokrātiskas valstis, piemēram, Beļģija un Austrālija, kur ir šāda prakse, nevar viennozīmīgi pateikt, vai tā būtu piemērojama arī Latvijas situācijai. Tomēr šādas diskusijas uzsākšanu viņi uzskata par lietderīgu.

Ar priekšlikumu Latvijā noteikt, ka piedalīties vēlēšanās ir obligāts katra pilsoņa pienākums, vakar Latvijas Radio klajā nāca Valsts prezidente Vaira VīķeFreiberga. Viņa norādīja, ka dažās valstīs tas ar likumu ir noteikts. "Tiesības uz brīvām vēlēšanām ir svētas. Tās nevajag novērtēt par zemu," sacīja V.VīķeFreiberga.

To, ka šī ir aktuāla problēma un vēlētājus vajadzētu mudināt piedalīties vēlēšanās, atzīst visi Neatkarīgās aptaujātie eksperti un politiķi. Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS augustā veiktā aptauja liecina, ka 12% pilsoņu neplāno piedalīties oktobrī gaidāmajās 9. Saeimas vēlēšanās. Tomēr viennozīmīgi nevarot teikt, vai cilvēku piedalīšanos vēlēšanās varētu veicināt, liekot to darīt obligāti.

"Var censties, bet diez vai ir jēdzīgi visas morāles normas aizstāt ar tiesību normām," runājot par iespējamo balsošanas pienākuma nostiprināšanu likumdošanā, sacīja valsts tiesību eksperts Arvīds Dravnieks.

Viņš norādīja, ka piedalīšanās vēlēšanās ir pilsoņa pienākums, taču svarīga izpratne, vai tas ir morāls pienākums vai to panāk ar likuma varu. Lai gan vairākās valstīs likumdošanā ir noteikts obligāts pienākums vēlēt, A. Dravnieks skeptiski raugās, vai to šobrīd vajadzētu darīt arī Latvijā. Vēl jo vairāk, ņemot vērā to, ka citviet šī norma ir ieviesta sen, līdz ar to citos apstākļos. Tomēr viņš norāda, ka jautājums ir diskusijas vērts.

Tam piekrīt arī politologs Andris Runcis, taču viņš spriež, ka Latvijai tas būtu piemērojams. A. Runcis arī norāda – ja gadījumā piedalīšanos vēlēšanās noteiktu kā obligātu, būtu diskutējams sankciju jautājums. "Un ko darīs, ja cilvēks ir ārzemēs, kur nav iecirkņa?" viņš vaicāja.

SKDS direktors Arnis Kaktiņš stāstīja, ka pētījums pēc pēdējām pašvaldību vēlēšanām parādījis, ka galvenokārt var minēt divas iemeslu grupas, kādēļ cilvēki nepiedalās vēlēšanās. "Ir cilvēki, kuri nepiedalīšanos cenšas attaisnot ar taustāmām lietām – nebija iespējas, bija izbraucis, bija tajā dienā jāstrādā, skaidro ar kādām ģimenes problēmām. Un ir otra – krietni lielāka grupa, kuri skaidro, ka neredz jēgu, ir vīlušies partijās, netic politiķiem, netic Latvijas politiskajai sistēmai kopumā," stāstīja sociologs. Viņš atzina, ka tādējādi galvenais cēlonis ir jāmeklē politiķos, nevis sabiedrībā.

Viennozīmīgi šādu kārtību nevērtē arī likumdevēji. Apvienības PCTVL Saeimas frakcijas vadītājs Jakovs Pliners Neatkarīgajai pauda viedokli, ka demokrātiskā valstī šādu sistēmu nedrīkstētu ieviest. "Es uzskatu, ka politiķi, aktieri, zinātnieki, skolotāji var aģitēt, ka vēlēt ir jāiet, bet, vai to darīt, ir cilvēka brīva izvēle," viņš norādīja. Savukārt Latvijas Pirmās partijas frakcijas vadītājs Jānis Šmits sprieda, ka šādu priekšlikumu varētu atbalstīt, lai vēlēšanu rezultātus tiešām varētu saukt par visas tautas gribu. "Teikšu atklāti – ļoti interesants priekšlikums. Apsverams partijās, frakcijās un komisijās. Bet prognozēju, ka jautājums nebūs viennozīmīgs," sacīja Tautas partijas frakcijas vadītājs Jānis Lagzdiņš. Viņš sprieda, ka tas tik daudz varētu neattiekties un vidējo un vecāko paaudzi, kas ir pietiekami aktīva, bet uz jaunāko, kura ir politiski pasīvāka.

Jaunā laika frakcijas vadītāja vietnieks Artis Kampars atzina, ka šāds priekšlikums vērtējams neviennozīmīgi. "Neredzu, kā varētu likumiski piespiest. Kas būs tas sods," sacīja A. Kampars. Viņš norādīja, ka iedzīvotāju neticība partijām neapšaubāmi ir problēma, taču šāda kārtība drīzāk varētu radīt vēl lielāku plaisu starp varu un sabiedrību. Viņš gan uzsvēra, ka prezidente pamatoti ir pacēlusi problēmu, jo prognozējams, ka šajās vēlēšanās aktivitāte varētu būt mazāka. ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis līdzīgi norādīja, ka šajā ziņā prezidenti var saprast, taču jāapdomā vai "vardarbīgi" varētu kaut ko veicināt. "Bet vienmēr jau ir tā, ka cilvēks saka, es neiešu, es nebalsošu, bet vēlēšanu dienā tomēr prot sevi mobilizēt un aiziet," vērtēja A. Brigmanis.

***

Viedokļi

Politologs Andris Runcis:

– Ir valstis, kur tā notiek. Bet, ja domā par šādu kārtību Latvijā, jautājums – ko tas risina? Vai tas nozīmē, ka ir zema aktivitāte. Mums Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktivitāte vienmēr ir bijusi ap 70 procentiem. Tas ir viens no augstākajiem rādītājiem Centrālajā un Austrumeiropā. Tādēļ grūti izskaidrot, kādēļ to vajadzētu. Valdības stabilitāti tas nepalielinās, jo tā nav atkarīga no tā, cik daudz vēlētāju piedalās vēlēšanās. Lai prezidente neapvainojas, bet, manuprāt, tas ir populistisks viedoklis.

Sociologs Arnis Kaktiņš:

– Šis priekšlikums ir apdomājams un diskutējams. Iemesli, kādēļ ieviest šādu normu, var būt dažādi. Manuprāt, tas būtu saistāms ne tik daudz ar bažām, ka gaidāmajās vēlēšanās varētu būt zema aktivitāte, jo vismaz līdz šim mums ir bijis labs rādītājs. Iespējamā pievilcība šādai kārtībai ir tā – ja obligāti jāpiedalās, lielāks skaits vēlētāju nopietnāk pieietu politiskās situācijas izvērtēšanai. Tas gan nenovērstu situācijas, kad paņem pirmo sarakstu, kas pagadās, un iemet, bet, iespējams, cilvēki vairāk iedziļinātos, izvērtētu partiju solījumus, padomātu un paanalizētu.

***

Vēlētāju aktivitāte Latvijā

Saeimas vēlēšanās

8. Saeimas vēlēšanas

2002. gadā 71,51%

7. Saeimas vēlēšanas

1998. gadā 71,9%

Pašvaldību vēlēšanās

2005. gadā 52,82%

2001. gadā 61,98%

Avots: Centrālā vēlēšanu komiteja

 

Viedoklis: Individuālā likumdošana

Anita Daukšte,  NRA  09/02/06    Latvijas likumdošanai nu jau pārdesmit gadu garumā daudzos gadījumos, kas skar īpaši vēlēšanu un kandidēšanas tajās tiesības, bijis ļoti individuāls raksturs. Tā, piemēram, tika pieņemts likums, kas visnotaļ pamatoti liedza iespēju kandidēt vēlēšanās bijušās LPSR VDK štata darbiniekiem, taču attiecīgajā brīdī tam bija ļoti skaidra jēga – liegt šo iespēju sociāldemokrātam Jurim Bojāram. Tas notika jau pirms vairāk nekā desmit gadiem. Taču šī tendence nav pat desmit gados pārejoša – vēl gluži nesen Saeima liedza vēlēšanās kandidēt Eiropas Parlamenta deputātiem, lai gan šo likuma grozījumu jēga bija skaidra – kam gan no labējām partijām vēlēšanās vajag kā konkurentus tēvzemiešus Krastu, Zīli un Kristovski?

Taču individuālo pieeju likumdošanā kā labu vēl gluži nesen – šāgada jūnijā – atzina Satversmes tiesa, pasakot, ka nebija nekāda pamata ierobežot par Latvijas valsts neatkarību balsojušā Jura Bojāra tiesības kandidēt, lai arī kādās VDK struktūrās viņš pirms tam būtu strādājis. Turklāt Satversmes tiesa Bojāra lietas spriedumā norādīja – gadījumā ja likumdevējs uzskata par neiespējamu atcelt ierobežojumus, kas liedz kandidēt bijušajiem VDK un specdienestu, kā arī kompartijas biedriem pēc 1991. gada 13. janvāra, tam vajadzētu "paredzēt procedūru, saskaņā ar kuru varētu pieļaut izņēmumus personām, kas acīmredzami nevar apdraudēt demokrātiskās vērtības (..) Nav pieļaujams, ka ierobežojumus diktētu tikai politiskās konkurences apsvērumi". Acīmredzot, balstoties uz šo spriedumu, Saskaņas centrs (SC) iesniedzis Saeimai likumprojektu, kas ļautu kandidēt vēlēšanās Jānim Ādamsonam, kuram savulaik šī iespēja liegta, lielākoties balstoties tieši uz politiskās konkurences apsvērumiem un piepeši atklājot, ka PSRS robežsardze bijusi formāli pakļauta VDK.

Pagaidām gan SC iesniegtais likumprojekts vairāk izskatās pēc priekšvēlēšanu gaisa jaukšanas, nevis vēlmes panākt, lai Ādamsons kandidētu vēlēšanās, – šī iespēja jau ir nokavēta. Tomēr bezprecedenta pieeja – pieņemt likumu par vienu personu – ļoti atbilst tam faktiskajam stilam, kādā Saeima līdz šim pieņēma vispārinātus ierobežojumus, prātā paturot pavisam konkrētus cilvēkus. Un savādā kārtā ļoti atbilst arī Satversmes tiesas ierosmei – lemt par tiem, kas nevar apdraudēt demokrātiskās vērtības. Lieki jautāt, vai Ādamsons tās var apdraudēt.

Taču pavisam dīvaina situācija izvērtusies par SC saraksta deputāta kandidātu – Ludzas domes priekšsēdētāja vietnieku Fridiju Bokišu, kurš, lai arī pēc būtības tieši atbilst likumā noteiktajam – ir darbojies kompartijā pēc 1991. gada 13. janvāra, tomēr no saraksta nav svītrojams, jo tiesā nav konstatēts šīs darbības fakts. Šeit skaidri redzams, ka likuma gars un burts ir atšķirīgas lietas. Un īpaši šajā gadījumā būtu jābūt lēmumiem par labu likuma garam, kas šajā gadījumā liedz kandidēt, nevis burtam, kas to faktiski atļauj.

Taču visa situācija ap kandidēšanas ierobežojumiem liek likumdevējam nopietni aizdomāties ap vēlreizēju attiecīgo normatīvo aktu precizēšanu. Šobrīd nav principiāla pamata ierobežojumu atcelšanai ne VDK, ne bijušajiem kompartijas censoņiem pēc attiecīgā datuma – kaut vai tāpēc, ka būtu pārāk divdomīgi plaši atzīmēt neatkarības atjaunotnes piecpadsmito gadadienu un vienlaikus atzīt par itin pieņemamiem politikai visus tos, kas savulaik ar visiem tai stāvēja pret šo neatkarību. Saeimai arī būtu jānoslēdz visi iespējamie līkumi, ar kuriem iespējams apiet šo likumu, kā tas ir Bokiša gadījumā.

Taču Saeimai būtu jāpievērš nopietna uzmanība Satversmes tiesas spriedumā izteiktajam – ka zudusi juridiska motivācija šiem ierobežojumiem kaut vai tāpēc, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumā tie nav iekļauti.

 

Kreisie balsis zvejo ar Gaismaspils noraidīšanu

Dita Arāja,  Diena  09/02/06    Ar vērienīgām akcijām pret gadiem loloto Gaismaspili pirms vēlēšanām dodas kreisā spārna partijas, no kurām visaktīvākos protestus izrāda Saskaņas centrs (SC) un Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL). Tās atbilstoši savai sociālistiskajai ievirzei uzsver, ka par Latvijas Nacionālajai bibliotēkai (LNB) domāto naudu varētu uzcelt tūkstošiem sociālo māju un pabarot nabadzīgos iedzīvotājus. Sociālo zinību eksperti līdztekus kreiso politiskajam aprēķinam nosauc nacionālās identitātes jautājumu — nelatviešiem vieglāk noraidīt domu par šo izteikti nacionālo simbolu, nekā to spējīgi izdarīt latvieši.

SC, priekšvēlēšanu kampaņas gaitā tiekoties ar vēlētājiem, piedāvā parakstīties pret Gaismaspils būvniecību. "Mums kā kreisajai partijai sociālās problēmas ir ārkārtīgi svarīgas," atzīst SC vadītājs Nils Ušakovs, skaidrojot, ka pēc SC aprēķiniem par LNB paredzētajiem 160 miljoniem latu varētu uzcelt ap 9000 jaunu dzīvokļu. Savukārt PCTVL krieviski rakstošajās avīzēs Čas un Vesti Segodņa (VS) izplata anketas, ar kurām balsot par vai pret bibliotēku. Balsot iespējams arī internetā, taču PCTVL ceļš uz presi ir viegls, jo apvienības listē uz Saeimu kandidē Čas galvenā redaktore Ksenija Zagorovska un VS izdevējs Andrejs Kozlovs. PCTVL uzsver — ja Gaismaspils naudu piešķirtu pensionāriem, katrs saņemtu Ls 330, bet, ja bērniem līdz 18 gadu vecumam, tad katrs saņemtu 470 latu. "Ja jums nav naudiņas, vai pirksiet Lexus?" tā viens no PCTVL līderiem Jakovs Pliners uzsver, ka tik nabadzīgai valstij kā Latvija neklājas naudu tērēt luksus lietām, par kādu viņš uzskata LNB jauno ēku.

"Par nacionālo jāmaksā ar sociālo," sociologs Aigars Freimanis noformulē vēlētājiem raidīto kreiso pamatdomu. Viņš skaidro, ka jau pēc nosaukuma Gaismaspils ir nacionāls simbols, kuru pretstatot sociālajām problēmām var iegūt popularitātes punktus krievvalodīgajā auditorijā. Sociologs piebilst, ka ar kreiso gadiem ekspluatēto nacionālo problemātiku — izglītību, valodu, pilsonību — panākumus vairs nevar gūt, tādēļ jāmeklē jauni temati. Savukārt sociālantropologs Roberts Ķīlis gan kreiso protestos "negribētu saskatīt etnisko pretnostatīšanu", taču piekrīt, ka kreiso elektorātam nacionālā mēroga celtnei nav tik lielas virsvērtības, līdz ar to šai vēlētāju grupai var šķist nepieņemami izdot lielu naudu par simboliem, kas viņiem neliekas būtiski. Tomēr R.Ķīlis atklāj citu aspektu — kreisie izvēlējušies objektu, pret ko polarizēties. Viņš skaidro, ka Gaismaspils vietā var būt cits apjomīgs objekts, kuram tērē nodokļu maksātāju naudu, un reakcija būtu līdzīga: "Tā ir absolūti politiskās taktikas lieta, kur nebūtu nekā nacionāla."

 

Partiju solījumi izglītībai — pieticīgi

Zane Atlāce, Rīgas Balss  09/01/06    Valsts attīstībai tik svarīgos izglītības un zinātnes jautājumus partijas, kas, pēc augustā publicētajiem reitingiem, iekļūtu 9. Saeimā, savās programmās pieminējušas tikai beigu daļā. Turklāt konkrēti problēmu risinājumi, piemēram, pedagogu algu paaugstināšanas jautājumā, solīti netiek.

Tirgus un sabiedriskās domas izpētes centra SKDS augustā veiktā aptauja liecina: ja vēlēšanas būtu notikušas vasaras pēdējā mēnesī, 9. Saeimā iekļūtu piecas partijas — «Jaunais laiks» (JL), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), politisko organizāciju apvienība «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» (PCTVL), Tautas partija (TP) un apvienība «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK (TB/LNNK). Pārējo 14 partiju, kas cīnās par iekļūšanu 9. Saeimā, reitingi augustā bija krietni zem 5% barjeras. Balstoties uz šiem reitingiem, RB pētīja, ko tad Saeimā potenciāli iekļuvušās partijas sola izglītības un zinātnes jomā.

JL priekšvēlēšanu programmā izglītības jautājumiem atvēlēta pēdējā sadaļa, kurā gan norādīts, ka Latvijas nākotne būs tieši izglītībā. «Izglītība un zinātne būs Latvijas pašapziņas, labklājības un konkurētspējas pamats. Mūsu izglītības sistēma būs vienota, pieejama ikvienam visa mūža ilgumā. Vispusīgai attīstībai — labu skolu un bērnudārzu!» rakstīts programmā. JL vēlētājiem sola rūpēties, lai ikvienai ģimenei būtu pieejams labs bērnudārzs, turklāt dārziņu audzinātāju darba samaksu nodrošinās valsts budžets. Partija, kuras ministri diezgan ilgu laiku vadījuši Izglītības un zinātnes ministriju, sola turpināt palielināt pedagogu darba samaksu un finansējumu izglītības iestādēm. «Vidējo izglītību — astoņiem no desmit jauniešiem!

Padarīsim vidējo izglītību par normu. Atjaunosim arodskolu programmas un nodrošināsim mūsdienīgu mācību vidi. Augstāko izglītību un zinātni — konkurētspējīgās augstskolās! Mēs attīstīsim un integrēsim izglītību, zinātni un inovācijas. Palielināsim valsts finansējumu augstākajai izglītībai, nodrošinot vismaz pusei studentu iespējas studēt par valsts līdzekļiem,» sola JL.

Pēc reitingiem otra populārākā partija ZZS par trīs galvenajām pamatvērtībām izvirzījusi izglītību, veselību un sociālo aizsardzību. «Lai sasniegtu augstāku dzīves līmeni, īpaša uzmanība tiks pievērsta izglītībai. Atbalstīsim finansējuma pieaugumu skolām, lai veidotos moderna materiāli tehniskā bāze, kas nodrošina Latvijas patriotu izaugsmi, kvalitatīvu izglītību, tautsaimniecībai vajadzīgu speciālistu sagatavošanu. Būtiski palielināsim budžeta apmaksāto vietu skaitu augstskolās atbilstoši darba tirgus pieprasījumam,» priekšvēlēšanu programmā raksta ZZS. Partija arī sola strādāt tā, lai pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās uzlabotos latviešu valodas un svešvalodu mācīšanās kvalitāte.

Atšķirībā no JL, kas solās panākt, lai vidējā izglītība būtu astoņiem no desmit jauniešiem, PCTVL uzskata, ka vidējai izglītībai jākļūst obligātai, bet profesionālajai — orientētai uz maksimālas nodarbinātības nodrošināšanu. «Izdevumiem izglītībai jābūt ne mazāk par 3% no IKP, bet zinātnei — ne mazāk par 1,5% no IKP. Tuvākajos gados par prioritārām jākļūst tehniskajām specialitātēm un dabaszinātnēm. Mācību iestādes pašpārvaldei brīvi jāizvēlas apmācības modeļi un valodas. 2015. gadā ir jānodrošina pāreja uz bezmaksas augstāko izglītību,» norāda PCTVL.

TP par vienu no galvenajiem uzdevumiem izvirza nodrošināt, lai arī 9. Saeimas laikā valdība ievērotu un īstenotu ar arodbiedrībām saskaņotos mediķu, skolotāju, kultūras darbinieku un policistu algu palielināšanas plānus, kas apstiprināti pašreizējā premjera Aigara Kalvīša valdības laikā. «Mūsu prioritātes ir izglītība, zinātne un konkurētspēja — trīs lietas, kas spēj vairot Latvijas tautas labklājību, celt tās kultūru un nodrošināt nācijas uzplaukumu, paaugstinot dzīves līmeni visos Latvijas reģionos un palielinot rūpniecības īpatsvaru ekonomikā. Izglītības sistēmas pilnveidošana ir pamats gan iedzīvotāju individuālās konkurētspējas celšanai, gan valsts zinātnes intelektuālā potenciāla atjaunošanai,» teikts TP programmā.

Izglītības un zinātnes jautājumiem vismazāk vietas partijas priekšvēlēšanu programmā atvēlējusi TB/LNNK. Vienīgie tās ierosinājumi šajā jomā ir mazākumtautību skolās pāriet uz mācībām tikai latviešu valodā, kā arī izveidot valsts fondētu finansējumu ar vecāku līdzmaksājumiem bērnu mācību uzsākšanai vispārizglītojošā skolā un augstskolā.

 

PCTVL vēlētāju simpātijas cenšas gūt ar Medus svētkiem atrakciju parkā

Ināra Egle,  Diena  09/04/06    Latvijā ir pārāk daudz sēru dienu, sacīja PCTVL kandidātu saraksta līderis Jakovs Pliners sestdien Mežaparka Atrakciju centrā atklājot Medus svētkus vēlētājiem. Kad medus ievākts, apvienība nolēmusi sagādāt vēlētājiem svētkus, "kādi ir, piemēram, Uzvaras svētki vai 8.marts", sacīja PCTVL līderis. Viņa runas fonā jau griezās karuseļi, skanēja spiedzieni, sprāga baloni. Atrakcijas, par kurām šajā dienā nevajadzēja maksāt, bija uzņēmušas apgriezienus un piesaistīja vairāku tūkstošu apmeklētāju uzmanību.

"Kad 1998.gadā izveidojām PCTVL un mūs sāka saukt par bitēm, sākumā dusmojāmies," krievu valodā sacīja Līdztiesības līdere Tatjana Ždanoka, tagad jau saskatot daudz pozitīva nosaukumā. T.Ždanoka strādā Eiropas Parlamentā un vēlēšanās nekandidē, tomēr izrādīja gādību par pasākumu — te, pakāpusies uzkalniņā, centās nostiprināt PCTVL karogu, te sarunājās ar Atrakciju centra direktoru Anatoliju Bodrovu. Viņš Dienai neatklāja, par kādu summu parks iznomāts politiķiem. "Tas ir komercnoslēpums," sacīja arī šī pasākuma galvenais rīkotājs Rīgas domnieks Genadijs Kotovs, kurš rūpes par svētkiem dalīja ar to režisoru Viktoru Jansonu — viņš arī bija ziedojis tiem savu ne pārāk jauno automašīnu, ko parka apmeklētāji ar krāsām īsā laikā izdaiļoja līdz nepazīšanai. Pēc ekstremālo frizieru apmeklējuma parks piepildījās ar daudzās krāsās izrotātām bērnu un pusaudžu galvām. Vaicāts, kā patīk frizūra, kāds puisis atbildēja, ka nemaz nezina, jo frizētavā spoguļa nebija.

Rindas stāvēja ne tikai pie karuseļiem un citām izklaidēm, bet arī pie galdiņiem, kur varēja pasūtīt (par maksu) krievu valodā iznākošos laikrakstus. Šeit līdzās bija Čas un Vesti segodnja pārstāvji. Pirmo reizi tā esam kopā, Dienai sacīja Čas galvenā redaktore Ksenija Zagorovska, kas, tāpat kā izdevniecības Fenster valdes priekšsēdis Andrejs Kozlovs, kandidē vēlēšanās un dāvāja cilvēkiem avīzes ar savu autogrāfu.

Parādē galvenie bija cirka studijas Arlekīns mākslinieki, kopā ar viņiem ar augstajām koka kājām staigāja arī Nadja no PCTVL, kas šo māku esot apguvusi divās nedēļās. Īpaši gaidīts bija saldais rings, kad ar plēvi apvilktā teritorijā līdzīgā materiālā ietērpti jaunieši, sadalījušies divās komandās, meta cits citam tortes un groziņus, līdz brīdim, kad visas sienas un grīda bija nosmērētas ar saldo kārumu. "Būtu labāk apēduši," sūrojās kāda vecmāmiņa, aizvedot skolas vecuma meitenīti prom no šīs atrakcijas.

Diena sastapa vairākus latviešu jauniešus, kas bija kopā ar krieviski runājošajiem draugiem, no kuriem uzzinājuši par šo pasākumu. "Interesanti. Dzirdējām, ka te kaut kas notiek, un gribējām pārbaudīt, kas tas īsti ir," sacīja Oskars, kurš ieradies kopā ar draugu Sergeju. Bet ne viens, ne otrs, tāpat kā vēl daudzi jaunieši, nezināja, kas organizē svētkus. Vērīgākiem apmeklētājiem gan tas bija skaidrs, jo visapkārt plīvoja baloni ar bitēm un PCTVL simboliku. Lai arī bija iegādāti 1000 balonu, pasākums vēl nebija pusē, kad G.Kotovs un Jurijs Petropavlovskis jau tos centās piesiet tādā augstumā, lai tik vienkārši tie nebūtu sasniedzami un plīvotu līdz svētku beigām. Tikpat lielā skaitā bija sarūpēti arī medus trauciņi bērniem, kas prata žūžot kā bites.

Krieviem jau nemaz tik daudz svētku nav, kur no sirds izpriecāties, sacīja bariņš cienījama vecuma cilvēku, no kuriem tikai dažiem bija balsstiesības, un viņi, protams, vēlēšot par PCTVL. Par šo partiju balsos arī kāda latviete, kura atbalsta kreiso vēršanos pret Gaismaspils celtniecību. Cilvēki pazina politiķus un centās tos uzrunāt. Svētkos piedalījās liela daļa PCTVL politiķu, Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs bija ieradies kopā ar dēlu, meita pavadīja arī Vladimiru Buzajevu.

 

Trojas zirgi sarakstos?

Ilze Kuzmina, Latvijas Avīze  09/04/06    Arī 9. Saeimas vēlēšanu deputātu kandidātu sarakstos rotājas dažādu mākslu pārstāvju un sportistu vārdi.

Sociologs Arnis Kaktiņš pastāstīja, ka 1998. gadā viņa sabiedriskās domas pētījumu firma "SKDS" veica iedzīvotāju aptauju, lai noskaidrotu, kāda ir sabiedrības attieksme pret populāru mākslinieku un sportistu kandidēšanu vēlēšanās. "Atbildes bija neviennozīmīgas. Pret šo parādību kopumā sabiedrībā drīzāk bija negatīva attieksme, taču attieksme pret konkrētu mākslinieku un sportistu kandidēšanu – dažāda, arī pozitīva. Man grūti iedomāties, ka kāds nebalsos, piemēram, par Tautas partiju tikai tāpēc, ka tās sarakstā ir Raimonds Pauls. Taču ir arī maldīgi uzskatīt, ka šo jomu pārstāvji sevišķi piesaista vēlētājus. Cita lieta, ka krustiņus gan vēlētājs viņiem varētu pievilkt vairāk nekā citiem kandidātiem, jo populāriem māksliniekiem un sportistiem vienkārši ir lielāka atpazīstamība," stāstīja A. Kaktiņš.

Viens no bagātākajiem ar mākslas un sporta pārstāvjiem ir ZZS saraksts. Tajā iekļauts gan dziedātājs un komiķis Dainis Porgants, gan olimpiskais vicečempions Viktors Ščerbatihs, gan arī tērpu mākslinieks Uģis Rūķītis.

ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis apgalvoja, ka "tas nav bijis mūsu pašmērķis". "Taču mūsu politika acīmredzot ir bijusi atbalstoša tādām jomām kā sportam un kultūrai, tāpēc arī šo jomu pārstāvji ir gatavi mūs atbalstīt," skaidroja A. Brigmanis. Piemēram, V. Ščerbatihs sarakstā nokļuvis tāpēc, ka Dobelē ir viena no lielākajām LZS nodaļām un šī nodaļa no biedru vidus kandidēšanai citu starpā izvirzījuši arī šo sportistu.

Visi ZZS sarakstā kandidējošie ir partijas biedri. D. Porgants un V. Ščerbatihs iestājušies Latvijas Zemnieku savienībā, bet U. Rūķītis ir Latvijas Zaļās partijas rindās.

Kāpēc pazīstami mākslinieki un sportisti dodas politikā? Kā viņus pievilinājušas politiskās partijas?

V. Ščerbatihs teica, ka ZZS iestājies tāpēc, ka šī partija solot tikai to, ko patiešām spēj izdarīt atšķirībā no citiem politiskajiem spēkiem, kuri dodot nereālus solījumus. Viņš atzina, ka no sporta iet prom nevēlas, tomēr "ja cilvēki mani izvēlēsies, protams, darbošos Saeimā. Tas gan ir sarežģīts jautājums, vai es varu sabiedrībai vairāk dot kā politiķis vai kā sportists." 7. oktobris viņam būs dubultsvarīga diena. Todien notiks gan Saeimas vēlēšanās, gan arī pasaules čempionāts svarcelšanā. Piedaloties sacīkstēs, V. Ščerbatiham, visticamāk, nemaz nebūs iespēja vēlēšanās nobalsot.

Taču visvairāk mākslas un sporta jomas pārstāvju ir "Jaunā laika" sarakstā. Bez aktrises Ausmas Kantānes, kura "JL" pārstāv jau 8. Saeimā, sarakstā iekļauta arī bijusī populārā balerīna, tagad starptautisku baleta festivālu organizatore Lita Beiris, pūtēju orķestra "Rīga" direktore Ilona Breģe un mākslas zinātniece Sarmīte Sīle.

L. Beiris stāstīja: "JL" izvēlējusies tāpēc, ka paticis, kā "JL" strādā, ar kādām idejām šī partija ienākusi politikā. Viņa ir partijas biedre.

Pauls: "Galvenais, ka nedarīju neko sliktu."

Tautas partiju Latgales vēlēšanu apgabalā Saeimā "vilks" slavenais komponists Raimonds Pauls. Viņa kandidēšana ir neizprotama, atceroties, ka vēl nesen demonstrētajā dokumentālajā filmā, mūziķis atzina, ka Saeimā nedara neko.

Kāpēc tad kandidējat, vaicāju iemīļotajam komponistam. "Doma, ko pateicu filmā, bija tāda, ka es daru ne vairāk un ne mazāk kā daudzi citi. Varbūt nekā daudz laba neesmu izdarījis, bet pats svarīgākais, ka neko sliktu arī neesmu izdarījis. Mana klātbūtne Saeimas komisijās varbūt kādam dod arī kādu labumu, bet negribu arī lielīties. Lai nu vēlētāji spriež, kurš no kandidātiem vērtīgāks," atbildēja R. Pauls.

A. Kaktiņš domā, ka "neko nedarīšanu" tauta R. Paulam kā patiešām izcilam māksliniekam piedos, tāpēc uz vēlēšanu rezultātiem tas lielu iespaidu neatstās. "Ja cilvēki liks viņam krustiņus, un es domāju, ka liks, tas nenozīmēs, ka viņi novērtē Paula kā politiķa kvalitātes. Viņi atzīs viņa muzikālos nopelnus un atbalstīs viņu, domājot, lai jau Paulam tiek tas, ko viņš grib," sacīja A. Kaktiņš.

Tēvzemiešu virzītais Imants Kalniņš ir parlamentārietis ar ilgu gadu pieredzi un Saeimā darbojas nevis kultūras sfērā, bet gan ir viens no budžeta speciālistiem.

Lapčenokam nemaz negribas "līst politikā"

LSDSP rindās savukārt startē tautā populārais estrādes dziedātājs Viktors Lapčenoks. Par kandidēšanu viņš sākumā nemaz īsti negribēja runāt. "Nevar jau nemaz teikt, ka pats būtu nolēmis kandidēt. Draugi mani pierunāja," viņš nopūtās. Lielākais draugs sociāldemokrātu aprindās viņam ir Darba partijas līderis Aivars Kreituss, ar ko V. Lapčenoks savulaik kopā dienējis padomju armijā.

Estrādes mākslinieks atzina, ka sevišķi necer uz ievēlēšanu, jo "ne pārāk gribas līst iekšā politikā". Piekritis būt sarakstā tāpēc, lai sociāldemokrātiem palīdzētu priekšvēlēšanu kampaņā. Turklāt sociāldemokrātiskās idejas viņam šķiet pieņemamas.

LSDSP izdevies piesaistīt arī olimpisko čempionu šķēpmešanā Jāni Lūsi. Viņš tāpat nāk no sociāldemokrātu partneriem – Darba partijas – , kuras sarakstā kandidējis gan 7. Saeimas, gan arī Rīgas domes vēlēšanās. Arī viņu sociāldemokrātiem pievilinājis A. Kreituss, ko J. Lūsis labi pazīst kā bijušo sportistu – vieglatlētu. Pārliecināts, ka tiks ievēlēts, J. Lūsis gan neesot.

"Saskaņas centra" sarakstā kandidē nesenais Latvijas izlases aizsargs, tagad futbola treneris Mihails Zemļinskis. Viņš par piedāvājumu kandidēt ilgi domājis, apspriedies ar draugiem. Pēc tam nolēmis piekrist, jo "tas varētu būt interesanti, jauna dzīves pieredze".

Viens no "Eiroskeptiķu" vilcējspēkiem ir plakātists un gleznotājs Juris Dimiters, kurš kā pirmais kandidē Vidzemē, bet otrais ir Rīgā un Kurzemē. Mākslinieks stāstīja, ka eiroskepticisma kustībā iesaistījies jau laikā, kad Latvija gatavojās referendumam par iestāšanos Eiropas Savienībā. "Mani toreiz uzaicināja pievienoties, jo manis zīmētie plakāti bija eiroskeptiski," sacīja J. Dimiters, kurš uzskata, ka viņa kandidēšana un iesaistīšanās politikā ir dabiska, jo "sociālpolitiski plakāti, ja vien tie ir kvalitatīvi, ir kā manifests".

Skepticisms ir J. Dimitera dzīves pozīcija. Padomju laikos viņš bijis PSRS skeptiķis, kaut tad kā latvietis juties daudz labāk nekā tagad. Piemēram, ES regulas vispār vairs netiekot tulkotas, sašuta mākslinieks.

"Mūsu zemes" kandidāts pasaules čempions dambretē Guntis Valneris vēlēšanās startē jau otro reizi. 1998. gadā viņš kandidēja sociāldemokrātu sarakstā, bet neguva pietiekamu vēlētāju atbalstu. Kandidēt vēlēšanās otrreiz G. Valneris piekritis Jūrmalas domnieka Ilmāra Ančāna dēļ, kurš ir "Mūsu zemes" saraksta līderis. "Sen neesmu redzējis politikā tādu cilvēku, kurš upurē personisko labklājību, lai tikai būtu godīgs, un pilda to, ko solījis," teica G. Valneris.

Taču viņš atzina, ka "Mūsu zemes" iespējas tikt Saeimā ir niecīgas.

"Grūti rast atbalstītājus, ja nav lielu sponsoru, jo svārstīgo vēlētāju pārliecina tieši masīvas reklāmas, taču sponsoru trūkuma dēļ mēs varam būt neatkarīgi," teica sportists.

Par sevi viņš neuztraucas, taču būtu labi, ja "vismaz viens godīgs cilvēks – Ančāns – tiktu Saeimā".

Rūpētos par mākslu un kultūru

Ko šie kandidāti, kuri līdz šim lielākoties stāvēja tālu no politikas, gribētu darīt Saeimā?

L. Beiris sacīja, ka redz "daudz iespēju, kas būtu jālabo kultūras un mākslas dzīvē". Patlaban šajā jomā esot daudz nepilnību. "Kultūras jomā es labi orientējos un šajā sfērā varētu arī strādāt Saeimā," viņa teica.

"Nonākot Saeimā "Eiroskeptiķi" cīnītos pret Eiropas bandītismu, pret to, ka mūsu zemnieki saņem mazākus maksājumus. Taču pats tomēr vairāk nodarbotos ar kultūras lietām," skaidroja J. Dimiters.

Patiesībā viņš necer, ka "Eiroskeptiķi" iekļūs Saeimā, taču "kandidēju, lai nebūtu tā, ka neko neesmu darījis. Lai sirdsapziņa būtu tīra, jo kaut ko tomēr esmu centies darīt".

Īsi pirms vēlēšanām notikšot politisku plakātu izstāde, kurā tiks izstādīti arī J. Dimitera darbi. "Diez ko par to teiks "Delna"?" ieķiķinājās mākslinieks.

"Šobrīd domāju tikai par sportu. Par Saeimu domāšu tad, kad tikšu ievēlēts," pauda V. Ščerbatihs. Tomēr viņš gribētu panākt, lai visi godīgi nomaksā nodokļus. Tad valsts vairāk naudas varētu tērēt gan pensionāriem, gan sportistiem.

"Ja atrastos Saeimā, būtu iespējams uzlabot likumus, kas attiecas uz sportu. Sporta attīstība diemžēl ir gājusi biznesa ceļu, valstiskais atbalsts bijis neliels," teica J. Lūsis. Viņš arī uzskata, ka jāpievērš lielāka uzmanība fiziskajai kultūrai skolās. Sporta stundu esot par maz un nav arī pienācīgas kvalitātes sporta haļļu un aprīkojuma.

Arī M. Zemļinska mērķi ir līdzīgi: panākt, lai tauta aktīvāk sporto, lai būtu vairāk sporta haļļu.

G. Valneris gribētu "daudz ko mainīt" sporta jomā. Būtu jāuzlabo sporta finansēšana, jāpanāk, lai Izglītības ministrija, kuras pārraudzībā ir arī sporta joma, pieņemtu pamatotākus lēmumus. Iespējams, ka būtu nepieciešams dibināt īpašu sporta ministriju, kādas darbojas citās valstīs.

Švarcenegers kā pozitīvais piemērs

Vai cilvēkiem no mākslas un sporta aprindām ir iespējams iedziļināties politiskajās niansēs un auglīgi strādāt Saeimā?

"Vai jūs varējāt iedomāties, ka terminators Švarcenegers kļūs par Kalifornijas gubernatoru?" atjautāja A. Brigmanis. "Es uzskatu, ka visi mūsu kandidāti ir spējīgi nodarboties ar politiku."

A. Kantāne uzskata, ka pēc nonākšanas Saeimā nav svarīgi, no kādas jomas jaunais deputāts nāk. Vai mākslinieks spēs nopietni darboties Saeimā, esot atkarīgs no viņa personības.

Viņa uzsvēra, ka, piemēram, izcīnījusi izdienas pensijas skatuves māksliniekiem.

Taču Saeimas deputātam politiskajam un likumdošanas darbam jāvelta sevi visu, tāpēc mākslinieciskajai darbībai gan laika neatliekot. "Ja grib nopietni strādāt, nav iespējams ieskriet Saeimā un pēc tam skriet atkal kaut ko spēlēt. Taču man nav žēl, ka vairs neesmu aktrise. 40 gadus jau biju nostrādājusi teātrī. Ko es, veca, vairs varētu spēlēt," sacīja A. Kantāne.

L. Beiris atzina: nonākot Saeimā, strādāt nebūtu viegli. Taču: "Kas gan šajā dzīvē ir viegli? Man visu mūžu ir bijis jārisina kādas problēmas, vienmēr bijis smags darbs, vienmēr bija jāmeklē risinājumi, jāmācās kas jauns. Mācīties nav kauna, bet gan goda lieta. Mūsu profesijas pārstāvji nebaidās no grūtībām."

"Ko es Saeimā darītu, nezinu," atklāts bija V. Lapčenoks.

"Man grūti spriest, cik viegli vai grūti ir strādāt Saeimā. Vispirms jāiekļūst parlamentā, lai redzētu, kā tur jāstrādā," teica M. Zemļinskis.

"Domāju, ka man nav tādu oratora spēju kā Tabūnam vai Dobelim, tāpēc no tribīnes diez vai spētu uzstāties. Taču pie likumprojektiem varētu strādāt. Juridiskā joma mani vienmēr interesējusi, kādreiz pat gribēju kļūt par advokātu," klāstīja J. Dimiters.

"Partijas šos cilvēkus piesaista ar aukstu aprēķinu, cerot, ka viņi piesaistīs vēlētāju balsis. Sarakstu veidošanas principi nosaka, ka piedāvājumam jābūt pēc iespējas dažādākam, lai tas būtu interesants dažādām sabiedrības grupām. Tāpēc sarakstos ir ārsti, skolotāji, juristi, arī mākslinieki un sportisti. Taču sagaidīt, ka kāda partija iebrauks Saeimā tikai, piemēram, uz Ščerbatiha muguras, būtu diezgan naivi. Tik nesaprātīgi vēlētāji nav," sacīja A. Kaktiņš.

"Grūti spriest, ko politiķi runā man aiz muguras, taču neko sliktu viņi man nav darījuši," atbildēja V. Ščerbatihs, vaicāts, vai nebažījas, ka ZZS viņa vārdu tikai izmanto, lai tiktu Saeimā.

 

Viedoklis: Es jūs piespiedīšu mīlēt Latviju!

Aivars Tarvids,  Apollo  09/04/06    Viņnedēļ intervijā Latvijas Radio Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga cita vidū pavēstīja pavalstniekiem, ka, viņasprāt, nākotnē dalību vēlēšanās pilsoņiem ar likuma spēku vajadzētu padarīt obligātu.

Šaubu nav, pēdējo socioloģisko aptauju rezultāti nav varas pīlārus un valsts simbolus priecējoši. Ap 12% pilsoņu izlēmuši boikotēt Saeimas vēlēšanas, bet teju 30% balsstiesīgo joprojām nav skaidrs, kuru partiju listi vēlēšanu kabīnes vientulībā izraudzīties.

Šajā intervijā prezidentes kundze kaunināja pilsoņus — «aizkrāsnē gulētājus», kuri kūtri savas tēvijas demokrātisko pamatu stiprināšanā, atgādināja iespējamo vienas balss nozīmību vēlēšanu iznākuma ietekmēšanā. Valsts galva arī baidīja tautiešus ar apgalvojumu, ka nepiedalīšanās sekmē netīkamu politisko spēku vēlēšanu panākumu risku. Citiem vārdiem — VVF izjusti runāja par demokrātiju kā tautvaldi un akcentēja ļaužu līdzatbildību šajā procesā. Pilnam didaktikas komplektam vien trūka atsauces uz klasisko Vinstona Čērčila prātulu (brīvā izklāstā — demokrātija kā valsts varas forma, protams, ir draņķīga, bet nekas labāks aizvien jau nav izgudrots...).

Vīķe-Freiberga daudzkārt no estrādēm, tribīnēm un ekrāniem mēģinājusi kodēt latviešus veiksmei un veikusi publiskus nācijas mazvērtības kompleksu lietuvēna eksorcisma seansus («esam stipri, esam vareni» u. tml.). Nu kundze gatava pilsoņus sūtīt pie urnām, draudot ar likuma bardzību demokrātiskās procedūras ignorētājiem. Prezidente vienlaikus arī atgādināja, ka līdzīga juridiska norma, lūk, spēkā vairākās Eiropas valstīs (kaut gan — vai mazums ačgārnu likumu atļaujas Rietumu demokrātijas?).

Te vietā piebilst, ka kundze savā valstiskajā mātišķumā un nemaldībā nesaprot (vai izliekas nesaprotam) elementāru lietu. Neba visi laikabiedri, kuri kaut lūdzami nepiedalās vēlēšanās, šādu rīcību uzskata par līdzekli, lai demonstrētu savu attieksmi pret politiskās izvēles iespējām (kazi, mīļuprāt gribētu vēlēšanu biļetenus, kuros līdzīgi kā nesen Krievijā būtu aile «pret visiem»). Nepiedalīšanās vēlēšanās ne vienmēr liecina par pilsoņu slinkumu vai apātiju, ko radījusi iepriekšējo vēlēšanu viņus tik sarūgtinošā savu politisko favorītu izvēle.

VVF derētu pirms likumdošanas iniciatīvas oficiālas iesniegšanas parlamentā ielāgot, ka atrodas gana daudz līdzpilsoņu, kuriem valsts ir sekundārs jēdziens. Viņiem nav būtiski, vai Rīgas pilī sēž ordeņa mestrs, Liflandes ģenerālgubernators, vadonis Ulmanītis, VVF vai arī tās velvēs notiek pionieru Jaungada eglītes. Skan nepatriotiski un zaimojoši, bet indivīdam var nebūt dzīvības un nāves jautājums — dzīvot impērijas guberņā vai Eiropas Savienības dalībvalstī. Konkrētas krāsas karoga ēna pār galvu jau nenozīmē cilvēka iekšējās brīvības garantiju — šo sajūtu, ko nevar ne nopirkt, ne saņemt humpalu veidā. Pieredze liecina, cilvēks var justies svabads Staļina lēģerī un palikt verga dvēsele laikā, kad iespējams skriet sūdzēties Strasbūras tiesā.

Protams, okupācijas gados bija atsevišķas neērtības — slāpēja «BBC» raidījumus, nevarēja nopirkt normālas kurpes, «dzelzs priekškars» liedza piepildīt untumu — traukties uz Parīzi, lai brokastīs rītu austeres. Arī Otrajā republikā kavēkļu gana —traucē no impērijas mantotie «duraki un sliktie ceļi», skumdina laikmetu griežos izputinātā Ziemassvētku sajūta, gluži atavistiski kremt apjēga — cik švaki saimnieki ir latvieši savā zemē... Visos laikos jau atrodas pa akmentiņam, kurš, iekritis apavā, apgrūtina kalnā kāpšanu.

Šādiem tipiem absolūti vienaldzīga kārtējā viduvējību parāde vēlēšanās, prusaku skrējiens, demagoģija un divkosība. Šīs nacionālās kaislībiņas, kad, izmantojot demokrātijas iespējas vai manipulējot ar demokrātijas instrumentiem, bezkaunīgi karjeristi cer iedzīvoties rocībā un varā pār citiem cilvēkiem, bet sirdsšķīsti ideālisti kāro tikt pie likumdošanas sviras un mainīt lietu kārtību netaisnajā pasaulē. Šīs batālijas šķiet vienīgi sportisku interesi raisošas — ar saviem naudas tēriņiem, milžu cīņām, slēptās reklāmas atmaskojumiem un oligarhu ekonomiskās bāzes meklējumiem partiju politiskajā virsbūvē... Vien grūti pateikt, kuras stundas aizraujošākas TV tiešraidē — «Eirovīzijas» vai Saeimas vēlēšanu naktī?

Šādi domājoši cilvēki apjēguši, ka viņus laimīgus (arī nelaimīgus) nepataisīs ne «100 gudrās galvas», ne gādniece pilī, ne kaklakungi un labdari Briselē vai Vašingtonā. Galu galā nāves bailes neatceļ, acis pret debesīm nevērš, mīlestību nedāvā, pat patiesu materiālo neatkarību laicīgā vara nepiešķir. Ja domā līdzīgi, bezmiega naktīs baida vien šausmu vīzija — varbūtība kļūt tik nevarīgam, lai nonāktu atkarībā no valsts žēlastības.

Vēlēšanas tad izrādās rituāls vai spēlīte, dalība kurā apgrūtinoša, iespējams, pazemojoša. Un atbilde prezidentes valstiskajam uzstādījumam pagalam konkrēta — ja mani savulaik balsot nepiespieda okupācijas vara, interesanti, kā to iespēs demokrātijā tik amorfā republika?

Velti ir mēģināt piespiest mīlēt Latviju. Mīlēt var tikai sievieti. Tiesa, patriotiem un gejiem cits viedoklis.

 

Lembergs: drošības naudas apmērs bija diskriminējošs

DELFI  09/05/06    Ventspils mērs Aivars Lembergs otrdien telekompānijas LNT raidījumā "900 sekundes" norādīja, ka tiesa savos lēmumos ir atzinusi, drošības naudas apmēri līdz šim bijuši diskriminējoši.

Lembergs, kurš apsūdzēts kukuļņemšanā, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā un amatpersonai ar likumu noteikto ierobežojumu pārkāpšanā, uzskata, ka prokuratūra iesaistījusies antilemberga kampaņā.

"Ģenerālprokurors melo, sakot, ka tiesa savu spriedumu attiecībā uz drošības naudu nemotivē," raidījumā apgalvoja Lembergs.

Prokuratūras izvirzītās apsūdzības Lembergs uzskata par "izzīstām no pirksta". Ventspils galva norādīja, ka šīs apsūdzības ir uzrādītas, lai atbrīvotos no Lemberga kā no politiskā pretinieka.

"Šīs apsūdzības ir vienkārši apgāžamas," uzsvēra Lembergs. Kā vienu no absurda piemēriem viņš norādīja apsūdzībā minēto, ka Lembergs izveidojis "Kālija parku". "Tā veidotāja ir valsts nevis Lembergs," raidījumā uzsvēra Ventspils mērs.

Jau ziņots, ka augusta beigās ģenerālprokuratūra atcēla Ventspils mēram Aivaram Lembergam noteikto drošības līdzekli - drošības naudu. Prokuratūras pārstāvis Andrejs Vasks iepriekš informēja, ka šāds lēmums pieņemts, jo prokurors nesaskata iespēju turpināt iesaistīties drošības naudas apmēra samazināšanas procesā, kas var ilgt bezgalīgi.

Sākotnēji Lembergam noteikta viena miljona latu drošības nauda, vēlāk tā samazināta līdz 890 000 latu, un pēc tam līdz 800 000 latiem. Taču Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa uzdeva prokuratūrai arī trešo reizi pārskatīt drošības naudas apjomu.

 

Nepamatoti solījumi skanīgās dzejas rindās

Dita Arāja, Diena  09/05/06    Emocionālas reklāmas un četrtūkstošzīmju programma, ko labi nostādītā balsī var skaļi lasīt ar izteiksmi kā dzejas rindas, pagaidām ir vienīgais Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) un tās vēlēšanu apvienības biedru Darba partijas (DP) un Latgales gaismas (LG) piedāvājums vēlētājiem. Izvērstāka skaidrojuma, kā solījumus pildīs un vai tie vispār būs iespējami, sociāldemokrātiem nav, līdz ar to vēlētājam grūti izvērtēt, vai vērts ticēt tikai skaistiem vārdiem un savu vienīgo balsi atdot LSDSP.

«Nešaubieties, pamēģiniet!» puspajokam «Dienu» laipni aicina LSDSP priekšsēdētāja vietnieks Jānis Dinevičs. Viņš apgalvo, ka sociāldemokrātu dāsnie solījumi ir izpildāmi, jo balstoties uz konkrētiem aprēķiniem. Tāpat ir teikušas citas lielākās partijas, kuras vēlētājiem piedāvā arī izvērstās programmas, tomēr Dienas izraudzītie ekonomikas eksperti, piedāvājumu analizējot, secinājuši, ka lielākā solījumu daļa tomēr nav izpildāma.

Pēc pašreizējiem partiju popularitātes reitingiem LSDSP jāsamierinās ar 3,8% vēlētāju atbalsta, taču dažus procentus sarakstam varētu nest patlaban izvērstā diezgan apjomīgā reklāmas kampaņa, līdz ar to sociologi prognozē, ka sociāldemokrāti tomēr varētu pārvarēt liktenīgos 5% un iekļūt Saeimā. Lai tur nokļūtu, LSDSP un viņu sabiedrotie liek lietā pārdrošus solījumus — gada laikā dubultot minimālo algu līdz 180 latiem, bet nākamajos trijos — līdz 300 latiem. Dinevičs skaidro, ka to nemaz neesot grūti izdarīt, jo pirmajā gadā tam vajadzēšot 27 miljonus latu, ko valsts budžetā noteikti varētu rast.

Vienlaikus LSDSP deklarē, ka neapliekamo minimumu pielīdzinās vienas minimālās algas apjomam, ikdienā lietojamo pārtikas produktu pievienotās vērtības nodokļa likmi samazinās līdz 5%, ieviesīs progresīvo nodokļu sistēmu, atbalstīs uzņēmējus, sāks pāreju uz bezmaksas augstāko izglītību, nodrošinās 1.—9.klašu skolēniem brīvpusdienas un brīvbiļetes sabiedriskajā transportā un 1.—4.klašu skolēniem — arī bezmaksas grāmatas un burtnīcas, palielinās valsts apmaksāto medikamentu apjomu, cels valsts un pašvaldību dzīvojamās mājās un visbeidzot izvedīs karaspēku no Irākas.

Tikai ne ar vārdu nav pieminēts, kā papildinās valsts budžetu, lai solīto tiešām varētu piepildīt. «Budžets būs reāls — viegli izpildāms,» saka Dinevičs, skaidrojot, ka bagātie maksās lielākus nodokļus, bet, dubultojot algas, cilvēkiem palielināsies pirktspēja, kas palielinās PVN ieņēmumus.

Mazajām partijām ir raksturīgi savu priekšvēlēšanu platformu izklāstīt tikai mazajās programmās, kas ir obligāts priekšnosacījums, lai startētu vēlēšanās, un kur nav jāpiepūlas ar izvērstu piedāvājumu pamatojumu. Izvērstās programmas tapina tikai lielās partijas, kuru izredzes iekļūt parlamentā un pašcieņa neļautu tām aprobežoties tikai pāris solījumu rindiņām.

 

Jaunākajā aptaujā Jauno laiku apsteidz trīs konkurenti

Ināra Egle,  Diena  09/05/06    Latvijas faktu (LF) augustā veiktajā aptaujā, kuras rezultāti apkopoti jau pēc LF direktora Aigara Freimaņa paziņojuma, ka turpmākie reitingi netiks publiskoti, Jauno laiku ir apsteigusi ne tikai Zaļo un Zemnieku savienība, bet arī PCTVL un Tautas partija. Šī aptauja mediju rīcībā nonākusi neoficiāli, un A.Freimanis to nevēlas vērtēt. Politologs Jānis Ikstens secina, ka četriem politiskajiem spēkiem ir ļoti līdzīgs atbalstītāju procents un ar lielāku atrāvienu negatīvā nozīmē reitingu tabulā ir tikai Tēvzemei un brīvībai/LNNK. Pēdējā SKDS aptaujā JL vēl bija līdera pozīcijās.

TB/LNNK, par kuru balsotu 6,6% aptaujāto, ir piektā un pēdējā partija, kas saskaņā ar šo aptauju iekļūtu parlamentā, bet tuvu 5% robežai vēl ir LPP/LC, Saskaņas centrs un LSDSP. "JL reitinga sašļukumu var skaidrot ar Rēzeknes skandālu," uzskata J.Ikstens. Uz jautājumu, kā skaidrot ZZS izvirzīšanos laikā, kad sabiedrībā pretrunīgi tiek vērtēts ZZS premjera kandidāts Ventspils mērs Aivars Lembergs, kam uzrādīta apsūdzība smagos noziegumos, politologs atbildēja, pieļaujot, ka A.Lembergs ir polarizējis politisko vidi. Tāpat "kā ir Andra Šķēles fanāti, tā ir arī Lemberga fanāti, bet viņš ir pietiekami divdomīgi vērtēta persona, un var pieļaut, ka ZZS pie tiem nepilniem 12% arī paliek," sacīja J.Ikstens. Aptauja liecina, ka 21,2% vēl nav izlēmuši, par ko balsot, bet 10,9% vēlēšanās nepiedalītos.

JL valdes loceklis Artis Kampars partijas popularitātes krišanos saista ar "Neatkarīgās Rīta Avīzes masīvo un brutālo kampaņu pret Jauno laiku, jo katru dienu lielu daļu avīzes pirmajās trīs lapās aizņem materiāli, kas vērsti pret JL". Neatkarīgās Rīta Avīzes galvenā redaktora vietniece Anita Daukšte savukārt norāda: "Vienmēr jau var apvainot spoguli, ja seja ir šķība. JL vajadzētu labāk paskatīties uz sevi un padomāt, ko mainīt savā rīcībā." Viņa uzskata, ka avīze, kas publicējusi Rēzeknes telefonsarunas, kur JL parādījās negatīvā gaismā, viena pati nevarētu mazināt JL popularitāti. Tas nozīmējot, ka ir daudzi cilvēki, kas piekrīt laikraksta viedoklim.

***

Jaunākie reitingi

Latvijas faktu aptauja (neoficiāli iegūta)

ZZS 11,5% (+1,1% salīdz. ar jūliju)

PCTVL 10,4% (bez izmaiņām)

Tautas partija 9,8% (+0,9%)

Jaunais laiks 9,5% (–1,3%)

TB/LNNK 6,6,% (–1,4%)

LPP/LC 4,9% (–0,2%)

Saskaņas centrs 4,7% (–0,6%)

LSDSP 3,8% (+0,7%)

 

Prezidente: "Pavasara tīrīšanai" iekšlietu struktūrās nav īstais laiks

LETA   09/06/06    Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir pārliecināta, ka "pavasara tīrīšana" iekšlietu struktūrās, gatavojoties NATO sammitam Rīgā, nebūtu lietderīga un amatpersonu nomaiņai policijā neesot īstais laiks.

Šodien pēc tikšanās ar Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti (TP) valsts vadītāja žurnālistiem sacīja, ka "galvenā rūpe" ir, lai iekšlietu sistēma darbotos un būtu funkcionētspējīga.

Valsts prezidente no iekšlietu struktūrām sagaida trīs lietas: lai valstī būtu drošība un tiktu novērsti iespējamie apdraudējumi, lai Valsts policija turpina savu darbu un lai tiktu veiktas nepieciešamās reformas darba uzlabošanai.

Reformām sistēmā gan nevajadzētu kavēt nepieciešamo uzdevumu pildīšanu.

Savukārt premjers, skaidrojot valdības vakardienas lēmumu, sacīja, ka iekšlietu ministra Dzintara Jaundžeikara (LPP) priekšlikums par Valsts policijas priekšnieka Jāņa Zaščirinska atbrīvošanu no amata netika atbalstīts, jo policijas vadības nomaiņa pirms NATO sammita nebūtu lietderīga.

Zaščirinskis patlaban slimo, un valdība viņa vietā jaunu Valsts policijas priekšnieku nevarētu iecelt. Valdības vadītājs arī piebilda, ka saskaņā ar likumu par notiekošo policijā politiskā atbildība ir jāuzņemas iekšlietu ministram.

Jau ziņots, ka valdība vakar, uzklausot Jaundžeikara ziņojumu par konstatētajām problēmām Valsts policijā, vēl nevienojās, vai atbalstīt priekšlikumu par Zaščirinska atbrīvošanu no amata.

Premjers sarunā ar žurnālistiem pēc valdības sēdes sacīja, ka cilvēkiem ir nepieciešama drošība, nevis politiskā grūstīšanās, tāpēc Kalvītis aicināja iekšlietu ministru beigt ķīvēties un rast kompromisu ar Valsts policijas amatpersonām.

 

Prezidente nekomentēs partiju aktivitātes priekšvēlēšanu periodā

LETA  09/06/06    Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atturēsies komentēt atsevišķu partiju aktivitātes priekšvēlēšanu periodā, aicinot tās vērtēt masu medijus un sabiedrību.

Aicināta izteikt viedokli par bijušā Tautas partijas (TP) līdera Andra Šķēles apjomīgo ziedojumu biedrībai "Sabiedrība par vārda brīvību", kas veido TP politiķus slavinošas reklāmas, prezidente šodien žurnālistiem sacīja, ka viņa atsevišķu partiju rīcību nekomentēs.

Kā Valsts prezidente Vīķe-Freiberga esot gatava sniegt savu vērtējumu par vispārīgu demokrātijas principu un likumu ievērošanu.

"Atsevišķus darījumus es nekomentēšu," uzsvēra valsts vadītāja.

Jau ziņots, ka Saeimas Pretkorupcijas komisijas vadītāja Linda Mūrniece (JL) vakar paziņoja par vairākiem "Sabiedrības par vārda brīvību" ziedotājiem.

Šķēle biedrībai esot ziedojis 300 000 latu, AS "Latvijas kuģniecība" - 90 000 latu, bet Ministru prezidenta Aigara Kalvīša (TP) biroja vadītājs un viens no biedrības dibinātājiem Jurģis Liepnieks - 40 000 latu.

Mūrniece šo informāciju jau esot lūgusi pārbaudīt Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam un Valsts kontrolei. Mūrniece uzskata, - ja šī informācija atbilst patiesībai, tad jau viena paša Šķēles ziedojums pārkāpjot likumu. Likumā noteiktie partijas reklāmas izdevumi nevar būt lielāki par 280 000 latu.

Liepnieks aģentūrai LETA sacīja, ka "Sabiedrība par vārda brīvību" savus ziedotājus atklās likumā noteiktajā kārtībā un patlaban komentārus šajā jautājumā nesniegs. Liepnieks norādīja, ka informācija par biedrības ziedotājiem varētu būt vien tiesībsargājošo iestāžu rīcībā, tāpēc viņš apšaubot, vai Mūrniece šīs ziņas ieguvusi likumīgā ceļā.

 

Viedoklis: Uz iecirkņiem, marš!

Kārlis Streips,  Apollo  09/06/06    Pagājušajā nedēļā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kādā radioraidījumā dalījās pārdomās par to, ka sabiedriskās aptaujas rāda, ka ievērojams skaits Latvijas pilsoņu 7. oktobrī paredz rušināties pa dārzu, lasīt sēnes, skatīties televīziju, bet nekādā gadījumā nepiedalīties tajā dienā paredzamajās vēlēšanās. Piedalīšanos vēlēšanās, tā paziņoja prezidente, varētu padarīt par obligātu, jo, «ja paliksim guļam aizkrāsnē, kādā rītā var pamosties ar atziņu, ka valstī valda tādi spēki, ko neatbalstām».

Pasaulē ir pārdesmit valstu, kurās piedalīšanās vēlēšanās ir vairāk vai mazāk obligāta, to skaitā ir arī tādas valstis (Ēģipte, Lībija, Kongo Republika), kuras ar demokrātiju īpaši neizceļas, bet ir arī tādas valstis, kurās demokrātiskas tradīcijas valda jau sen — zināmos gadījumos gan Austrālija, gan Beļģija pieprasa visu pilsoņu dalību šajā demokrātijas ļoti nopietnajā procesā.

Latvijā, manuprāt, šāds likums nebūtu vietā. Pieļauju, ka neesmu vienīgais, kurš uz oktobrī gaidāmajām vēlēšanām raugās ar skepsi — viena pēc otras Latvijas lielākās politiskās partijas ir demonstrējušas savtīgumu, korporatīvu attieksmi politikā, likuma neievērošanu, demagoģiju. Vēlēšanās es piedalīšos, personīgi to uzskatu par pilsoņa pienākumu, bet izvēlētās partijas kandidātu sarakstu gan pamatīgi izrevidēšu, jo katrā sarakstā ir ļaudis, kurus no Jēkaba ielas nama labprātāk redzētu aizejam.

Taču man nerodas vēlme arī visiem pārējiem pateikt, ka viņiem būtu jādara tāpat. Cinisms par politiku Latvijā ir saprotama lieta. Protams, var ne bez iemesla teikt — ja tu vēlēšanās nepiedalīsies, tev nākamo četru gadu laikā nebūs nekādu tiesību kreņķēties, ko dara vai nedara tautas ievēlētie pārstāvji. Bet izvēle, vai 7. oktobrī meklēt vai nemeklēt tuvāko iecirkni, tā tomēr ir tava demokrātiskā izvēle.

Ir arī pāris citu jautājumu. Pirmais un lielākais — ne jau visi Latvijas pilsoņi dzīvo vietās, kur vēlēšanu iecirkņi ir brīvi pieejami. Laukos nereti līdz iecirknim mērojams ievērojams gabals, ne katram tas ir pa spēkam. Turklāt ļoti, ļoti daudz Latvijas pilsoņu patlaban atrodas ārzemēs. Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā paskaidrots, ka «vēlētāji ārvalstīs vēlēšanās varēs piedalīties, balsojot pa pastu vai kādā no ārvalstīs izveidotajiem vēlēšanu iecirkņiem». Taču tas no vēlētāja prasīs diezgan lielu organizētību, un diez vai tie daudzie mūsu pilsoņu tūkstoši, kuri atrodas Īrijā, Lielbritānijā, Zviedrijā un citur, sameklēs diplomātiskajās pārstāvniecībās veidoto iecirkni vai arī sameklēs visu nepieciešamo, lai balsotu pa pastu. Jācer, ka pietiekami daudzi tā izdarīs, jo arī viņu balss vēlēšanās ir svarīga, bet lielas cerības šajā ziņā neloloju.

Tas savukārt rada jautājumu, un par to runājuši arī Saeimas deputāti, par attiecīgā likuma sankcijām. Bezzobaini likumi un noteikumi mūsu valstī nekas īpaši neparasts nav, taču šajā gadījumā varētu būt runa par visnotaļ lielu likuma pārkāpēju skaitu. Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās biļetenu urnā iemeta 72,5 procenti Latvijā dzīvojošo, bet tikai 25,44 procenti ārvalstīs dzīvojošo pilsoņu. 2002. gadā vēl nebija notikusi masu migrācija rietumu virzienā, taču nav īpaša iemesla domāt, ka šoruden situācija varētu būt citāda. Ko iesākt ar tiem, kas nebalsos? Latvijas pilsoņi dzīvo visā plašajā pasaulē, baidos, ka likuma aizsardzības iestādēm nav nepieciešamo resursu, lai katru nebalsotāju nomedītu un sodītu. 

Tomēr galu galā gribētos mudināt visus Latvijas pilsoņus piedalīties vēlēšanās arī bez likuma noteiktām prasībām. Valsts prezidentei ir taisnība — ja liels skaits vēlētāju paliks mājās, rezultāti var būt neprognozējami un varbūt arī ne īpaši vēlami. Latvijas tā dēvētā krievu prese allaž «savējos» mudina doties pie urnām, publicētas detalizētas instrukcijas, kā pareizi aizpildīt biļetenu, dotas norādes par «pareizajām» partijām, turklāt šogad kandidātu sarakstos meklējami arī vairāki attiecīgo laikrakstu pārstāvji, viņu interese notiekošajā ir gluži personīga. Latviešu prese savukārt tikpat aktīva nav, un nudien negribētos domāt par situāciju, kurā politisko toni Latvijā nosaka tā dēvētie «kreisie spēki».

Par vēlēšanām vēl viens jautājums, tas adresēts vēlēšanu organizētājiem. 7. oktobra vakarā daudz Latvijas iedzīvotāju piesēdīsies pie televizoriem, lai uzzinātu vēlēšanu rezultātus. 2005. gadā notikušajās pašvaldību vēlēšanās pirmie reālie rezultāti Latvijas Televīzijas rīcībā nonāca tikai ļoti ilgu laiku pēc tam, kad iecirkņi bija slēgti, par patiesajām vēlēšanu aprisēm varēja runāt tikai krietni pēc pusnakts. Tas nav labi. Balsu skaitīšanas sistēma ir tāda, kāda tā ir, taču minēto vēlēšanu naktī izskanēja arī tāda ziņa, ka dažu iecirkņu pārstāvjiem bija atļauts doties mājās un balsis skaitīt nākamajā dienā. Tas tomēr ir garām, un ceru, ka 7. oktobrī par pirmajiem rezultātiem varēsim ziņot jau drīz pēc iecirkņu slēgšanas.

 

LTV avotus Lemberga lietā neatklās

Dita Arāja,  Diena  09/06/06    Latvijas televīzija (LTV) uzskata par neiespējamu izpaust savus avotus, tādēļ pārsūdzēs Latgales priekšpilsētas tiesneses Signes Vilnes lēmumu, ar kuru sabiedriskās televīzijas ziņu dienestam (ZD) uzlikts pienākums atklāt avotus, kas snieguši informāciju par kratīšanu smagos noziegumos apsūdzētā Ventspils mēra Aivara Lemberga krimināllietā. Šī ir pirmā reize, kad tiesa liek žurnālistam uzrādīt avotus. LTV un mediju lietpratēji tiesas lēmumu uzskata par vārda brīvības apdraudējumu. Savukārt kriminālprocesa eksperti norāda — avotu var pieprasīt izpaust tikai tad, ja tā atklāšana ir tiešām ļoti nozīmīga konkrētajā lietā. Tā kā pirmstiesas izmeklēšanas informācija ir konfidenciāla, sabiedrībai nav iespējams pārliecināties, cik svarīga A.Lemberga lietā ir avotu izpaušana.

Kriminālprocesu par ziņu nelikumīgu izpaušanu Ģenerālprokuratūra sākusi pēc Ventspils naftas (VN) iesnieguma, jo LTV ziņu dienesta raidījumā De facto tika izplatīta informācija gan par kratīšanu VN birojā, atklājot vairākus simtus tūkstošu skaidras naudas uzkrājumus, gan par to, ka A.Lembergs slepus vācis ziņas par Latvijā pazīstamiem cilvēkiem. "Uzskatām, ka, restaurējot kratīšanas gaitu, sabiedrības ieguvums ir lielāks nekā dažiem indivīdiem iespējamais nodarītais kaitējums," saka ZD galvenā redaktore Inta Lase. Viņa atsaucas uz Preses likumu, kas žurnālistus sargā, ļaujot neizpaust avotus. Savukārt VN uzskata, ka LTV ziņas izpaudusi nelikumīgi, pārkāpjot Krimināllikumu, kas liedz izmeklēšanas datus izpaust bez prokurora atļaujas.

LU asociētā profesore Kristīne Strada–Rozenberga skaidro, ka Kriminālprocesa likuma 154.pants, kas ļauj pieprasīt avotu atklāšanu, ir ļoti vispārīgs, līdz ar to lēmums izdot avotu atkarīgs no konkrētās situācijas un izmeklēšanas tiesneša, kas lēmumu pieņem. "Avotu vajadzētu likt uzrādīt, ja tā nav iegriba vai interese, bet tas tiešām ir nozīmīgi konkrētai lietai," uzsver juriste.

Tiesnese secina, ka avota atklāšana attaisnojama, jo kriminālprocesā ir samērīgas attiecības starp leģitīmo mērķi — pierādījumu iegūšanu — un tā sasniegšanai izmantotajiem līdzekļiem. "Acīmredzot prokurors ir teicis, ka avots vajadzīgs, lai tālāk iegūtu pierādījumus," pieļauj K.Strada–Rozenberga. Prokuratūra skaidro, ka avoti nepieciešami, lai uzzinātu, kas nodevis atklātībai izmeklēšanas ziņas. Jāatgādina, ka martā atklāt avotus, lai uzzinātu informācijas noplūdinātājus, laikrakstam Neatkarīgā prasīja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, taču tiesa šo prasību noraidīja.

Ja žurnālists avotu neatklāj, viņu soda ar brīvības atņemšanu līdz diviem gadiem vai arī ar arestu, piespiedu darbu vai naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām algām. Prokuratūra atbildību par vārda brīvības ierobežošanu noveļ uz tiesnesi, bet mediju eksperte Anda Rožukalne uzsver, ka žurnālistu uzdevums nav sargāt kādas iestādes konfidenciālos dokumentus, bet publicēt uzzinātus faktus, kas svarīgi sabiedrībai. Viņa akcentē, ka avotu aizsardzība žurnālistikā ir viens no svētākajiem mediju profesionāļu pienākumiem, jo "bez labiem informācijas avotiem žurnālistiem ir neiespējami kvalitatīvi strādāt".

Pērn asu kolēģu kritiku izpelnījās ASV žurnāls Time, kas izšķīrās tiesai atklāt žurnālista avotu, savukārt The New York Times tajā pašā lietā savu avotu neatklāja, tādēļ šā izdevuma žurnāliste tika apcietināta uz četriem mēnešiem.

 

Aizstrautu atbrīvo no Jūrmalas domes priekšsēdētājas amata

LETA   09/07/06    Jūrmalas pilsētas domes deputāti šodien nobalsoja par līdzšinējās domes priekšsēdētājas Ineses Aizstrautas atbrīvošanu no amata. Slēgtā balsojumā par Aizstrautas atbrīvošanu nobalsoja deviņi deputāti, bet pret - seši.

Kā deputātiem un domes sēdē klātesošajiem pēc izbalsošanas sacīja Aizstrauta, viņa vairākkārt saņēmusi draudus saistībā ar būvprojektiem, tādēļ viņa uzskata, ka vēlme viņu atlaist saistīta tieši ar vairāku strīdīgu būvobjektu akceptēšanu.

"Iesaistoties politikā, domāju, ka politiķi kaut ko var mainīt, tomēr secināju, ka viņi vēlas iedzīvoties," sacīja Aizstrauta un piebilda, ka viņa turpinās strādāt opozīcijā. Viņa novēlēja deputātiem panākumus, realizējot iepriekš domes neakceptētos būvobjektus.

Jau ziņots, ka iesniegumu sasaukt domes ārkārtas sēdi, lai lemtu par Aizstrautas atbrīvošanu no domes priekšsēdētājas amata, 1.septembrī iesniedza deviņi no 15 Jūrmalas domes deputātiem.

Pieprasījumu parakstīja pašvaldības deputāti - Raimonds Munkevics ("Jūrmala - mūsu mājas"), Aigars Tampe (TB/LNNK), Juris Griķis (TB/LNNK), Jānis Kuzins ("Dzimtene"), Māris Mežapuķe (TSP), Igors Dreija (JC), Juris Hlevickis (LPP), Vladimirs Maksimovs (PCTVL) un Žanna Kupčika (PCTVL).

Deputāti uzskata, ka Jūrmalas domes darbs Aizstrautas vadībā kļuvis nekonstruktīvs un neefektīvs, netiek ieviesta stratēģija, lai attīstītu uzņēmējdarbību un nodarbinātību. Netiekot īstenota arī mājokļu attīstības un siltumapgādes attīstības programma, tā būtiski ietekmējot pilsētas iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Savukārt Aizstrauta, atsaucoties uz "baumām pilsētā", iepriekš žurnālistiem sacīja, ka līdz ar varas maiņu mēra amatu Jūrmalas domē varētu ieņemt Munkevics.

Munkevics aģentūrai LETA iepriekš sacīja, ka kļūt par domes priekšsēdētāju nav viņa pašmērķis, tādēļ par to nedomā. Tomēr viņš piebilda, ka "slikts tas kareivis, kurš nesapņo kļūt par ģenerāli", norādot, ka neatteiktos ieņemt mēra krēslu.

Aizstrauta iepriekš pauda pārliecību, ka sliktais pašvaldības darbs nav īstais iemesls, kādēļ astoņi domes deputāti vēlas viņas atlaišanu. Viņa norādīja, ka domē notiek asas diskusijas par vairāku strīdīgu objektu būvniecību Jūrmalā, kuru būvniecība nav akceptēta.

Domē izvērtušās diskusijas par kempinga būvniecību Bražciemā, par viesnīcas "Jūras pērle" pārbūvi, paredzot tai 18 stāvus, par restorāna "Lido" rekonstrukciju, par stāvu piebūvēšanu viesnīcai "Lielupe", par 100 metrus augstas slēpošanas trases būvniecību Vaivaros, par ēkas Turaidas ielā 14 būvniecību un par sabiedriskā centra celtniecību Lielupes krastā.

Patlaban tiek apspriesta arī sanatorijas "Marienbad" rekonstrukcija, kurā ieinteresētas arī ar "Jūrmalgeitas" krimināllietu saistītas personas, iepriekš izteicās Aizstrauta.

Viņa arī norādīja, ka notikusi pašvaldības izmeklēšana par domes apturēto sabiedriskā centra celtniecību Viestura ielā 15a un Viestura ielā 15b. Tajā izvērtētas arī iespējamās pašvaldības amatpersonu nelikumīgās darbības.

Saskaņā ar likumu "Par pilsētas domes, rajona padomes, novada padomes un pagasta padomes deputāta statusu" atlaistajam domes priekšsēdētājam pienākas kompensācija triju amatalgu apmērā.

 

Arestēti vairāki Lemberga bērniem atdāvinātie īpašumi

LETA   09/07/06    Arestēti 45 īpašumi Ventspils pilsētā un rajonā, kas vienādās daļās pieder kukuļdošanā un citos noziegumos apsūdzētā Ventspils mēra Aivara Lemberga bērniem Līgai un Anrijam, šodien ziņo laikraksts "Diena". Līdz šim tika ziņots, ka arestēti seši Lembergam piederošie īpašumi.

Laikraksta iegūtā informācija Kurzemes apgabaltiesas Ventspils zemesgrāmatu nodaļā liecina, ka šā gada 20.jūlijā, lai nodrošinātu mantas konfiskāciju krimināllietā, īpašumiem uzlikts arests. Ieraksti zemesgrāmatu nodalījumos liecina, ka tieši Ventspils mērs ir iegādājies visus tagad arestētos īpašumus, bet pēc tam tos uzdāvinājis saviem bērniem.

Kriminālprocesa likuma pants, uz kuru ir atsauce Ģenerālprokuratūras lēmumā, cita starpā paredz, ka "arestu var uzlikt arī noziedzīgi iegūtai vai ar kriminālprocesu saistītai mantai, kas atrodas pie citām personām".

Kā vēsta "Diena", septiņos Ventspils rajona pagastos Aivaram Lembergam piederējuši gandrīz 1600 hektāru zemes, uz vairākiem no tiem bijušas ēkas un mežaudzes, daudzi no īpašumiem robežojušies ar ūdeņiem un ērtām satiksmes maģistrālēm, tāpēc to tirgus vērtība varētu būt augsta. Turklāt trīs zemes īpašumi vairāk nekā sešu hektāru kopplatībā atrodas prestižās vietās Ventspilī, lielas platības Lemberga bērniem tikušas arī Piltenē.

Piltenē un tās lauku teritorijā Lembergs savulaik iegādājies kopumā vairāk nekā pusotra desmita īpašumu pāri par 900 hektāru platībā, kas veido gandrīz divas trešdaļas no šīs pašvaldības teritorijas. Skaita ziņā gandrīz tikpat daudz īpašumu, bet nepilnu piecsimt hektāru platībā Lembergs iegādājies Ugāles pagastā. Vēl viņam bijušas zemes Tārgales, Puzes, Popes, Vārves un Zlēku pagastā, taču tagad tās pārvalda bērni, ziņo "Diena".

Kā ziņots, Ģenerālprokuratūra 20.jūlijā Lembergam uzrādīja apsūdzību par kukuļņemšanu, noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu un amatpersonas ar likumu noteikto ierobežojumu pārkāpšanu.

Ģenerālprokuratūra pret Lembergu sāka kriminālvajāšanu par kukuļņemšanu vairākkārt sevišķi lielā apjomā, kas izdarīta no 1993. līdz 1995.gadam. Lembergs kā kukuli esot pieņēmis Šveicē reģistrētās kompānijas "Multinord AG" akcijas un uz to pamata viņam izmaksātos naudas līdzekļus - 453 000 latu. Ventspils mērs apsūdzēts arī par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu. Kopš 1994.gada Lembergs esot bijis "Kālija parka" slēpts akcionārs.

Lembergs uzskata, ka prokuratūras izvirzītās apsūdzības ir nepamatotas, turklāt izmeklētāju rīcībā viņš saskata politiskus motīvus.

 

Šogad valdība saņēmusi 1663 vēstules

DELFI  09/07/06    Šī gada astoņos mēnešos Valsts kanceleja saņēma 1978 vēstules, no kurām 1663 adresētas Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim un Ministru kabinetam, informēja Valsts kancelejas Komunikācijas departamentā.

962 vēstules ir juridisko personu sūtījumi, bet 973 – fizisko personu vēstules.

535 vēstules nosūtītas problēmu un jautājumu izpētei atbildīgajām amatpersonām ar Ministru prezidenta rezolūciju.

Šajā laikā Valsts kancelejas Vēstuļu un apmeklētāju pieņemšanas nodaļas ierēdņi uzklausīja un konsultēja 144 Ministru kabineta apmeklētājus gan klātienē, gan pa tālruni.

Saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likumu Valsts kanceleja pārzina Ministru kabineta un Ministru prezidenta lietvedību. Valsts kancelejas vēstuļu un apmeklētāju nodaļa sagatavo priekšlikumus par ienākošo vēstuļu virzību izskatīšanai ministru prezidenta birojā, Valsts kancelejas struktūrvienībās, kā arī ministrijās un valsts un pašvaldību institūcijās.

 

Noraida LPP ieceri aizliegt viendzimuma attiecību propagandu

DELFI  09/07/06    Saeima ceturtdien nenodeva komisijā Latvijas pirmās partijas (LPP) izstrādātos grozījumus Reklāmas likumā, Preses likumā un Radio un TV likumā, kas paredz aizliegt viendzimuma seksuālo attiecību propagandu.

Latvijas Pirmās partijas (LPP) sagatavotie grozījumi paredzēja papildināt likumus ar normu, ka "nav pieļaujama viendzimuma seksuālo attiecību propaganda."

LPP iepriekš uzsvēra, ka "grozījumi sagatavoti, lai stiprinātu ģimenes lomu sabiedrībā, nešķeltu sabiedrību un neradītu maldīgu priekšstatu, ka sabiedrībā pastāv indivīdu kopa, kas pretendē uz īpašu sabiedrības attieksmi savas pārliecības dēļ".

Arī Latvijas tradicionālo konfesiju bīskapi vērsušies Saeimā ar priekšlikumu grozīt Latvijas likumdošanu, lai stiprinātu ģimeni kā vērtību.

 

Viedoklis: Valdības sviestinieki

Aivars Ozoliņš, Diena  09/07/06    Valdības vadītāja Aigara Kalvīša (TP) otrdien teiktais, ka «iekšlietu ministrs no šī brīža ir pilnā apmērā atbildīgs par policijas pārraudzību», ir viens no dīvainākajiem politiķa paziņojumiem, ko jebkad nācies dzirdēt. Kalvītis faktiski pateica, ka līdz šim — gandrīz gadu, kopš ir amatā, — iekšlietu ministrs Dzintars Jaundžeikars (LPP) nav bijis atbildīgs par viņam padotās policijas pārraudzību.

Vēl jo skandalozāku šo premjerministra izraudzīto viena valdības locekļa politiskās atbildības iestāšanās brīdi dara šādas atbildības iestāšanās iegansts — iekšlietu ministra pārstrādātais ziņojums par stāvokli Valsts policijā. Balstīdamies uz iepriekšējo, slepeno ziņojumu, ko Jaundžeikars bija valdībai iesniedzis pagājušonedēļ kā pamatojumu savai vēlmei atbrīvot no amata Valsts policijas priekšnieku Jāni Zaščirinski, Kalvītis bija izbazūnējis pa visu valsti, ka Valmieras policijā 30.jūlijā, kad tur Iekšlietu ministrijas darbinieks nošāva divus policistus, esot notikusi kolektīva dzeršana, ko policija turklāt mēģinājusi slēpt, un ka hokeja čempionāta laikā policijai prēmijām vien valdība esot «izdalījusi» vairāk nekā miljonu latu.

Jaunajā ziņojumā dzeršana Valmieras policijā vairs vispār nav pieminēta, bet policistiem hokeja čempionāta laikā izmaksātā kopējā summa, izrādās, pat ne tuvu nav bijis miljons — tikai 244 tūkstoši latu. Tātad valdības vadītājs, iekšlietu ministra acīmredzot apzināti maldināts, bija melojis sabiedrībai.

Interesanti, kā tad, Kalvīša ieskatā, jāizpaužas ministra politiskajai atbildībai par nekompetenci un, šķiet, pat apzinātu Ministru prezidenta, valdības un sabiedrības maldināšanu? Izrādās, Jaundžeikaram «jābeidz ķīvēties», jārod kompromiss un «jāvienojas kopējam darbam» ar policijas vadību, aprāda premjerministrs.

Neticami — Kalvītis laikam uzskata, ka iekšlietu ministrs un viņam padotās policijas priekšnieks ir, pirmkārt, divas autonomas, viena no otras neatkarīgas, otrkārt, statusa ziņā vienlīdzīgas, treškārt, politiskas vienības, kurām sarunu ceļā jāmeklē kaut kādi diplomātiski kompromisi sadarbībai — laikam apmēram tā kā divām politiskām partijām vai varbūt suverēnām valstīm.

Jaundžeikars šādu valsts pārvaldes redzējumu, no vienas puses, apstiprina, paziņodams, ka viņam gan neesot «karš» ar policijas priekšnieku, tomēr Zaščirinskis «agri vai vēlu» tikšot atlaists. No otras puses — neapstiprina, jo bija iedomājies, ka var atlaist policijas priekšnieku vienkārši tāpēc, ka viņa «pozitīvi domājošo» sūdu metēju un reliģisko sektantu atbalstītāju partijai pirms vēlēšanām vajadzīgs grēkāzis, uz ko novelt atbildību par nebūšanām paša (un pirms tam pusotru gadu cita savas partijas pārstāvja, Josifa Kobzona un Borisa Berezovska drauga Ērika Jēkabsona) pārraudzītajā iekšlietu jomā.

Varbūt viskošāk ministra krēslā netīšām tikušā piensaimnieka Jaundžeikara nekompetences bezdibeni parāda tas, ka viņš, sabijis amatā desmit mēnešu, acīmredzot tikai otrdien valdības sēdes laikā uzzināja, ka nevar atlaist policijas priekšnieku tāpat vien un ka papriekš jāierosina vismaz disciplinārlieta.

Iekšlietu ministrs, kam nav priekšstata ne par iekšlietu sistēmā notiekošo, ne par valsts pārvaldes darbības principiem un kam svešs politiskās atbildības jēdziens, ir bīstams sabiedrībai. Prasīt politisko atbildību no acīmredzami amata pienākumus pildīt nespējīga ministra, kas turklāt maldinājis valdību un sabiedrību un licis arī valdības vadītājam izskatīties pēc bezatbildīga muldoņas, nozīmē prasīt viņa demisiju. Ja Kalvītis to nevēlas saprast un darīt, tad, viņa paša vārdiem runājot, «augstākās vadības līmenī arī valda pilnīgs haoss», taču vēlētājiem jau pēc mēneša būs iespēja prasīt par to politisko atbildību no viņa paša un viņa partijas.

 

Politiķu skats uz ārpolitiku

Ivars Indāns, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, LV Plus  09/07/06    Iepriekšējās vēlēšanās partiju mērķis ārpolitikā bija valsts integrācija ES un NATO, bet pašlaik ir loģiski izvirzīt jautājumu par savām interesēm šajās organizācijās. Turpmākajos četros gados ES nāksies vienoties par konstitūciju, pārvaldes procesu un citiem jautājumiem. Latvijai ir svarīgi piedāvāt savas atbildes uz dažādiem ES dienaskārtības jautājumiem, lai sekmīgi iesaistītos debatēs par ES nākotni.

Ņemot vērā Latvijas ārējās tirdzniecības intereses un valdības atbalstīto attīstības sadarbības politiku NVS reģionā, būtisks ir partiju redzējums šajā jautājumā. Latvija eksportē preces uz vairāk nekā 80 dažādām valstīm sešos kontinentos, un preču un pakalpojumu eksports veido gandrīz pusi no iekšzemes kopprodukta. Globālās ekonomikas apstākļos sava nozīme ir tam, kādu Latvijas pozīciju var sagaidīt starptautisko attiecību jomā.

Jautājumos par ES politiku un Latvijas interesēm no partiju īsajām programmām rodas iespaids, ka Latvijai ES joprojām ir tikai ārpolitikas temats, kas kopumā neskar mūsu iekšējo vidi. Diemžēl šāds secinājums izriet pat no to partiju programmām, kuras ir pārstāvētas Eiropas Parlamentā. Iespējams, tas skaidrojams ar to, ka ES un ārpolitika, pēc politiķu domām, nav tie jautājumi, kas varētu palīdzēt piesaistīt Latvijas vēlētāju uzmanību.

Apvienība TB/LNNK, LSDSP, "Jaunais laiks" vispār nerunā par ES tematiku savā priekšvēlēšanu programmā. "Saskaņas centrs" deklarē, ka Latvijai ir jābūt spēcīgā, atvērtā un sociālā Eiropas Savienībā. Saskaņā ar partijas programmu "Latvijai ir jākļūst par iniciatoru ES ekonomiskajai un politiskajai sadarbībai ar Krieviju un NVS". Līdzīgas šauras un fragmentāras nostājas atklāj arī PCTVL, solot "nodrošināt pilnvērtīgu iestāšanos Šengenas zonā"; LPP/LC vēlas, lai "ES enerģētikas politikā tiktu ņemtas vērā Latvijas intereses". Zaļo un Zemnieku savienība vispārīgi iestājas par "ES veidošanos par integrētu saimniecisku, monetāru un kopējās drošības sistēmas valstu savienību".

Partiju programmās ES loma tiešāk atklājas jautājumos par struktūrfondu ieguldījumiem valsts ekonomikā. Šajā ziņā Tautas partija apņemas "nodrošināt ES fondu mērķtiecīgu un valsts ilgtermiņa interesēm atbilstošu apguvi". Par ES fondu izmantošanu runā daudzas partijas. Pat eiroskeptiķi, kuri negatīvi vērtē ES kopumā, naudas izmantošanas jomā apgalvo, ka Latvija, stingrāk aizstāvot savas intereses, no ES "var saņemt vismaz 100 miljonus latu vairāk".

Līdzīgi kā ES jautājumos, arī ārpolitika partiju programmās ir nebūtisks temats. Par to liecina tas, ka virkne partiju - TB/LNNK, Tautas partija, "Jaunais laiks", "Saskaņas centrs" - vispār ignorē ārpolitiku vai arī piedāvā šauru skatījumu uz Latvijas ārpolitiskajām interesēm. Tā, piemēram, LSDSP un PCTVL galvenais uzstādījums ir atsaukt Latvijas bruņotos spēkus no Irākas. Savukārt no Zaļo un Zemnieku savienības programmas līdzīgi kā pirms četriem gadiem izriet, ka partija atbalstīs "integrāciju ES un NATO struktūrās". Partija iestājas par to, lai drošības nostiprināšanas nolūkā Latvija veicinātu Baltijas un Ziemeļvalstu politisko un ekonomisko integrāciju un uzlabotu attiecības ar kaimiņvalstīm.

Trīs partijas savās programmās ir izteikušas savu pozīciju jautājumā par attiecībām ar Krieviju. ES politikas sakarā tā ir prioritāte "Saskaņas centram". PCTVL sola "pilnībā normalizēt attiecības ar Krieviju un Baltkrieviju; atgūt Austrumu tranzītu; panākt savstarpēji izdevīgas ekonomiskās vienošanās". LPP/LC apvienība iestājas par konstruktīvām kaimiņattiecībām ar Krieviju. 4000 zīmju programmā ir solīts panākt abpusēji izdevīga robežlīguma parakstīšanu, nepaskaidrojot, kādā veidā to varētu panākt.

Politisko partiju programmās ir pretrunas. No vienas puses, vēlētājiem dažādos laikposmos tiek solīts ES vidējais dzīves līmenis, Eiropas mēroga algas, tajā pašā laikā, no otras puses, partijas ignorē vai šauri aplūko ES iespējas un ārpolitiku kopumā. Mūsdienu savstarpēji atkarīgajā pasaulē nav pamata cerēt uz Latvijas strauju izaugsmi, ignorējot ārējo vidi. Tikai ar ES fondu pārdalīšanu un izmantošanu Latvijai var būt par maz, lai uzlabotu iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

 

Ar vēlmi šķirot labos un sliktos

Dita Arāja,  Diena  09/08/06    LPP/LC pirmsvēlēšanu piedāvājums signalizē par pretrunām un nepierādītiem solījumiem.

Rakstu sērijā Diena vērtē to partiju programmas, kurām ir reālas iespējas iekļūt 9.Saeimā. Eksperti piešķir banānus par partiju solījumu populismu

Ar ambīcijām uz pragmatiski kapitālistiskas partijas statusu nāk Latvijas Pirmā partija (LPP) ar izvērstu priekšvēlēšanu programmu,

bet aiz tās pieticīgi iepaliek vēlēšanu apvienības biedrs Latvijas ceļš (LC), spējot piedāvāt vien uz iepriekšējām parlamenta vēlēšanām rakstītos solījumus. Tieši pašreizējai realitātei vāji atbilstošo piedāvājumu dēļ ekonomikas eksperti atturas vērtēt LC programmu, koncentrējoties tikai uz LPP solījumiem, savukārt etnisko jautājumu eksperte Ilze Brands–Kehre pieļauj, ka abas partijas pie vienotas programmas nav nonākušas tieši uzskatāmi pamanāmo pretrunu dēļ vismaz etniskajos, cilvēktiesību un iecietības jautājumos. "Mums nav ideoloģisko pretrunu, esam ar LC vienojušies par ģimenes vērtībām," uzsver LPP priekšsēdētājs Ainārs Šlesers. Kopumā eksperti LPP/LC populismu vērtē ar pieciem banāniem iespējamo septiņu skalā.

LPP/LC uzskata sevi par lielāko ekonomiskās izaugsmes veicinātāju, kas 10 gados Latviju "pievilks tuvu klāt" vidējam attīstības līmenim, "tātad par ambīcijām nav pamata sūdzēties," vērtē SEB Unibankas Tirgus un nozaru analīzes pārvaldes vadītājs Andris Vilks. Viņš piebilst, ka solījumu pamatā ir LPP programma, jo "pārējo partneru pienesums liekas niecīgs".

Gan A.Vilks, gan Baltijas starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra direktors Alfs Vanags uzteic LPP vēlmi nākamgad izveidot Latvijas Ekonomikas institūtu, kas valsts institūcijām un uzņēmējiem piedāvātu ekonomiskās situācijas analīzi. "Augstas kvalitātes neatkarīgs institūts Latvijā ir vajadzīgs jau sen, un, cerams, šis priekšlikums netiks aizmirsts," saka A.Vanags. Vienlaikus viņš norāda — ja šāds institūts jau pastāvētu un tā analītiskās spējas tiktu izmantotas LPP programmas izvērtēšanai, "tiktu atklāts, ka vairākiem no skaidri izteiktajiem priekšlikumiem nav aprēķinātas pat izmaksas, (..), bet citi ierosinājumi ir gluži vienkārši apgalvojumi par vēlamajiem iznākumiem bez sīkāka paskaidrojuma, kā pie tiem nonākt".

LPP piedāvā realizēt nodokļu reformu 3x15. Tas nozīmē — neaplikt ar uzņēmumu ienākuma nodokli no uzņēmumu peļņas ražošanas līdzekļos un tehnoloģijās reinvestēto. Tāpat "konsekventi realizēt" iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanu līdz 15%, kā arī pievienotās vērtības nodokļa likmi samazināt līdz 15%. "Cik ieņēmumu valsts zaudēs tā ieviešanas rezultātā?" jautā A.Vanags. Savukārt A.Vilks par ambiciozu vērtē LPP vēlmi ar nodokļiem neapliekamo minimumu pielīdzināt minimālajai algai.

A.Šlesers gan apgalvo, ka "cipari ir pilnīgi pamatojami" un ekspertu šaubas cenšas kliedēt ar savu jājamzirdziņu — lidostu, kur, atsakoties no nodokļiem, kritiķi prognozējuši 3 miljonus latu zaudējumu, bet rezultāts esot vairāku simtu tūkstošu peļņa.

LPP nav izrādījusi satraukumu par ekonomikas pārkaršanu, līdz ar to trūkst priekšlikumu tās mazināšanai. Toties sola paaugstināt vidējo pensiju līdz Ls 170. "Atkal — par kādiem līdzekļiem?" jautā A.Vanags. Solīts arī, ka līdz 2010.gadam vidējai algai jāpieaug līdz Ls 450—500. A.Šlesers uzskata, ka tas iespējams, samazinot ienākuma nodokļa likmi un tā stimulējot godīgi maksāt nodokļus. A.Vilks vērtē, ka "visai reāli ir salikti vēlamie algu un pensiju cipari", taču, ja Latvija ātrāk vēlas sasniegt augstāku pārticības līmeni un atturēt darbaspēku no aizbraukšanas, tad šim pieaugumam vajadzētu būt vēl straujākam. Viņš pamanījis, ka programmā daudz deklaratīvu frāžu veltīts reģionu vienlīdzībai un līdzsvarotai attīstībai, un vērtē, ka LPP piedāvātā 12% aizņemšanās norma pašvaldībām "varētu izsaukt vai nu pozitīvu attīstību, vai zināmus satricinājumus".

Ilgtspējīgas attīstības veicināšanai LPP piedāvā ievērot tā dēvētos Māstrihtas kritērijus, taču A.Vilks saskata pretrunu starp prasību ievērot zemu inflāciju un LPP vēlmi sasniegt 7—9% iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Tāpat viņš par utopisku dēvē plānu katru gadu sasniegt 35—40% eksporta pieaugumu. Toties A.Vanags citē LPP solījumu 10 gadu laikā Latvijā panākt Rietumvalstīm līdzvērtīgu dzīves līmeni un vērtē: "Šīs lietas gluži vienkārši nav valdības spēkos — valdība var apsolīt un lietot instrumentus, bet ne garantēt iznākumu."

Šaubas par LPP/LC monolītumu raisa partiju atšķirīgā attieksme pret diskriminācijas aizliegumu un iecietību — kamēr LC uzsver visu cilvēku vienlīdzību, LPP retorikā parādās vēlme diskriminēt cilvēkus pēc seksuālās orientācijas, vērtē I.Brands–Kehre. Tāpat viņa pamanījusi, ka LPP tiecas šķirot arī nevalstiskās organizācijas — pieņemamas tikai tās, kas darbojas LPP interesējošās jomās. Visnepamatotākais pētniecei šķiet apgalvojums, ka Svētie raksti iestrādāti Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā — viņa vērtē, ka tā ir starptautisko cilvēktiesību standartu neizpratne.

***

Kā vērtējat LPP/LC piedāvājumu?

Ilze Brands–Kehre, Latvijas Cilvēktiesību centra direktore:

Pozitīvi, ka ir izpratne par mazākumtautību vajadzībām un tiesībām, taču diskriminācijas novēršana minēta bez izpratnes par to. LPP uzsver, ka likumdošanā pilnībā jāievēro ES normas, un tas ir ļoti skaisti, un tam es gribētu ticēt, bet jāņem vērā, ka tieši LPP bija iniciatore tam, ka Darba likumā neiekļāva aizliegumu diskriminēt seksuālās minoritātes. Tas nozīmē, ka LPP vai nu nesaprot, ka šis ir ES standarts, vai arī melo. Diskriminācija parādās arī pret citām reliģijām, jo LPP uzsver tikai kristīgo baznīcu. Ārkārtīgi populistiskā baznīcas un Dieva vārda izmantošana, to saistot ar politiku, nav ētiska.

Andris Vilks, SEB Unibankas Tirgus un nozaru analīzes pārvaldes vadītājs:

LPP pozicionē sevi kā liberālu, uz uzņēmējdarbību orientētu partiju, tomēr ar ļoti būtisku sociālu ievirzi. Uzskata, ka valstij beidzot jāpārtrauc lobēt kreisā ekonomika un jāapkaro korupcija, kas skan it kā tā, ka pati partija nebūtu bijusi ilgu laiku pozīcijā un valdībā. Tomēr jāatzīmē pragmatiskie piedāvājumi nodokļu politikā un Latvijas konkurētspējas veicināšanā. Latvijas ceļa programma, kas rakstīta pirms 4—5 gadiem, šajā kontekstā izraisa smaidu attiecībā uz konkrētiem piedāvājumiem, piemēram, inflācijai un budžeta deficītam jābūt zem 3%. Tādējādi tas ir tikai pasīvs pielikums pie LPP programmas.

Alfs Vanags, Baltijas starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra direktors:

Reti kurā partijas programmā ietilpst gan konkrēti politiskie solījumi, gan to izpildes laiks, tāpēc bija pārsteidzoši redzēt LPP ekonomiskajā programmā tik daudzus ar konkrētiem datumiem saistītus priekšlikumus. Tomēr vairākiem no skaidri izteiktajiem priekšlikumiem nav aprēķinātas pat izmaksas, nemaz nerunājot par racionālas atstātā iespaida analīzes veikšanu. Citi ierosinājumi ir gluži vienkārši apgalvojumi par vēlamajiem iznākumiem bez sīkāka paskaidrojuma, kā pie tiem nonākt. Kas ir šīs programmas mērķauditorija? Visi šie solījumi attiecas uz kādas sabiedrības grupas kabatām vai interesēm.z

 

Datu bāze rādīs Saeimas balsojumu atbilstību partiju priekšvēlēšanu solījumiem

Dita Arāja, Diena  09/08/06    Kā 8.Saeimas balsojumi atbilst pirms četriem gadiem deklarētajiem partiju priekšvēlēšanu solījumiem — par to kopš ceturtdienas var pārliecināties politikas portālā Politika.lv, kur datu bāzē apkopoti svarīgākie aizejošā parlamenta balsojumi. Datu bāzi veidojuši Sabiedriskās politikas centra Providus pētnieki Iveta Kažoka un Valts Kalniņš, bet to finansē Sorosa fonds—Latvija. Balsojumu atbilstību solītajam Providus pieaicinātie eksperti vērtēs visu septembri līdz pat 9.Saeimas vēlēšanu dienai, taču pirmie pētnieku priekšstati, apkopojot informāciju, rāda, ka priekšvēlēšanu programmas ir pārāk vispārīgas, lai tikai uz tām vien balstītu savu izvēli balsojot. Tomēr secinot pētnieki netieši norāda — vēlētājiem labāk tomēr vērtēt partiju reālos lēmumus, nevis akli ticēt priekšvēlēšanu kaislību uzkurinātajiem solījumiem.

Datu bāzē no 4764 aizejošās Saeimas balsojumiem izvēlēti 700 svarīgākie, tos sagrupējot pa tematiem. Pie katra balsojuma var atrast gan likuma tekstu, gan debates, gan balsu sadalījumu starp partijām, gan arī izvilkumu no partijas programmas, lai pārliecinātos, vai balsojums ir programmatiskajām nostādnēm atbilstošs. V.Kalniņš uzskata — lai to pilnībā konstatētu, nepieciešams priekšvēlēšanu programmās iekļaut sadaļu, kurā partijas konkrēti izskaidro, kādā veidā tās domā sasniegt izvirzītos mērķus un izpildīt solījumus.

Pētnieku sākotnējie vērojumi liecina, ka Saeimā nav izkopta diskusiju kultūra un lēmumi kopumā netiek ne tikai izskaidroti vēlētājiem, bet arī, diskutējot parlamenta sēdēs, piemēram, pozīcijas partijas neatbild opozīcijas partiju argumentiem, stāsta I.Kažoka. Viņa arī secina, ka pretstatā priekšstatam par nemitīgajiem ķīviņiem parlamentā, balsojumi rāda, ka partijas balsojušas samērā vienprātīgi. Vienprātības nav bijis par etniskajiem jautājumiem, kā arī par tiem, kur nepieciešams ieguldīt lielus valsts budžeta līdzekļus. Tur parasti opozīcija izcēlusies ar dāsnumu, savukārt pozīcija nobremzējusi.

 

Viedoklis: Nauda no Mākoņiem

Aivars Ozoliņš,  Diena  09/08/06    Andris Šķēle nav no tautā populārākajiem Tautas partijas biedriem, un partijas nominālās spices ļaudis ar valdības vadītāju Aigaru Kalvīti priekšgalā, šķiet, cenšas radīt priekšstatu, ka tēvs dibinātājs nu ir visai tālu no partijas un valdības lietu lēmēju loka. Neformālās sarunās partijas vadošie ļaudis neuzkrītoši rauga pat iedvest nojautas par nopietnām domstarpībām starp Šķēli un TP valdības galu, tajā skaitā bijušo Mākoņtēva ieroču nesēju un runu rakstītāju, pašreizējo Ministru prezidenta biroja vadītāju Jurģi Liepnieku. Te uzreiz — blāc! — Šķēle esot ziedojis

300 tūkstošus latu Liepnieka un viņa kompanjona Kaspara Rolšteina vēlēšanu aģitācijas kantorim, ko šie nodēvējuši par Sabiedrību par vārda brīvību. Kādēļ, nez, ja jau "ierindas biedram" neesot ietekmes un esot pat domstarpības ar partiju?

Neveicas Tautas partijai ar savu tēvu — šogad šī ir jau trešā viņa parādīšanās tautai. Ja arī šoreiz ne tik spilgta kā pavasarī Jūrmalā vai nesen Ventspils naftas birojā Rīgā, kur viņu acīmredzot ciemos pie smagos kriminālnoziegumos apsūdzētā "premjerministra kandidāta" Aivara Lemberga pārsteidza KNAB un prokuratūras "kratītāji", taču tik nevēlami daiļrunīga, kad vēlētājiem būtu jāpieņem "labā ziņa", ka šī vairs nav "Šķēles partija". Un klāt vēl tāda partijai pirms vēlēšanām nelāga ziņa, ka Šķēlem uz Kalvīša Ministru prezidenta pilnvaru laiku izsniegta caurlaide ieejai valdības mājā, ko viņš vairākkārt ir arī izmantojis, lai paciemotos pie premjerministra.

Informāciju par Šķēles dāsno piešprici vēlēšanu likuma apiešanai ciniski uztaisītās bodītes budžetam, tāpat arī par Latvijas kuģniecības (LK) ziedotajiem 90 tūkstošiem un Liepnieka paša savai "biedrībai" atvēlētajiem

40 tūkstošiem Saeimas Pretkorupcijas komisijas vadītāja Linda Mūrniece (JL) lūgusi pārbaudīt KNAB un arī Valsts kontrolei (jo LK pamatkapitālā ir pastarpināti valsts kapitāla daļas). Taču naudas devēji, tāpat arī saņēmēji nenoliedz pašu faktu (kaut gan LK pārstāve to arī neapstiprina). Bet Šķēles un Liepnieka reakcija ir nevainojams TP tipiskās "varat iepūst" attieksmes paraugs.

Liepnieks pašlaik reaģē tāpat kā pavasarī Kalvītis Jūrmalas telefonsarunu skandāla sākumā — sašuzdams par informācijas parādīšanos atklātībā. Pirmais, ko Kalvītis toreiz vēlējās darīt, bija — pārbaudīt iespējamo informācijas noplūdi no drošības dienestiem; Liepnieks tagad arī min, ka ziņas par ziedojumiem varētu būt iegūtas no KNAB vai policijas, tāpēc nebūtu publiskojamas. Arī Šķēle ir "neizpratnē", kā šāda informācija varēja parādīties, taču apstiprina, ka ir ziedojis, vienīgi summu neatceroties.

Nuja, nieka nepilns trešdaļmiljons, kā tad to var atcerēties, kad jākārto "bizness". Lai arī kāds īsti Šķēlem bizness, atskaitot to, kuru martā vērojām, viņam komandējot Jūrmalas "kretīnu" parādi, tas acīmredzot ir atkarīgs no tā, vai TP ir pie varas. (Vēl klajāk varas ienesīgumu demonstrē "mācītāju" īpašnieks Ainārs Šlesers kopā ar kaku un "pozitīvās domāšanas" fasētāju brigādi; tiesa, reklāmists Stendzenieks, kas likuma ierobežojumu apiešanai uztaisījis līdzīgu kantori, atšķirībā no Liepnieka nav ne partijas biedrs, ne valsts amatpersona.)

Likums nav pārkāpts, apgalvo Liepnieks, kas vēlētos, lai tas vienkārši tiktu padarīts par bezjēdzīgu. Tieši tas bija TP un citu varas korporācijas politiķu mērķis, pieņemot Saeimā partiju finansēšanas likumu bez trešo personu ziedojumu regulējuma. Taču, pirmkārt, Liepnieks un Šķēle ir partijas biedri, nevis tai "trešās personas", bet partijām likumā ir noteikti izdevumu griesti. Otrkārt, par ziedojumu uzskatāma ne tikai nauda, bet arī pakalpojumi un mantiski labumi, "kā arī citas darbības, ar kurām politiskajai organizācijai (partijai) tiek piešķirts kāds labums". Ir acīmredzams, kāds labums TP no Liepnieka kantora ražotajām reklāmām, kuras slavina TP ministrus un vairo tās publicitāti. KNAB būtu droši jāierobežo šī "vārda brīvība", izdevumus par šīm reklāmām rēķinot pie partijas vēlēšanu tēriņiem.

Savukārt Kalvītim, kas līdz šim muļķīgi atrunājās, ka nevarot liegt sava biroja vadītājam dibināt sabiedriskas organizācijas, būtu vēlreiz jāizvērtē, vai viņa biroju var vadīt darbonis, kas dibina savas partijas reklamēšanas "biedrību", kuras budžets ir lielāks nekā visa partijai priekšvēlēšanu reklāmai atļautā nauda. Sabiedrībai ir tiesības zināt šo viedokli, kā deklarē TP reklāmas, un Ministru prezidentam ir pienākums to pirms vēlēšanām paust, lai vēlētāji var izdarīt pareizo izvēli.

 

 

Privatizācijas fiziķis — Pimenovs

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa"  09/09/06     Fiziķu nonākšana politikas Olimpā vai atbildīgos posteņos Latvijā vienmēr ir izraisījusi jautrību un asas diskusijas. Šoreiz pārsteigumu sagādājis Rīgas domnieks un krievu skolu aizstāvis Igors Pimenovs, kas izteicis vēlmi privatizēt teju vai pusi Latvijas galvaspilsētas.

Priekšpēdējā dienā, pirms beidzās pieteikumu pieņemšana privatizācijai par sertifikātiem, Igors Pimenovs (Saskaņas centrs) Rīgas domē paspēja pieteikties uz 24 000 pašvaldības brīvo īpašumu privatizāciju. Ne naudas, ne īstas gribēšanas šos objektus privatizēt Pimenovam, šķiet, patiesībā nav! Acīmredzot viņš tikai vēlējās izrādīties un pateikt, ka Latvijā "viss ir šķērsām".

Var diezgan droši apgalvot, ka viņa izdarībās nav ne vēsts no rūpēm par pilsētas īpašumu vai rīdzinieku "cilvēktiesībām" privatizēt īpašumus, zināt to atrašanās vietas un cenas. Rīgas mērs Aivars Aksenoks (JL) pat paziņojis, ka Pimenova rīcība traktējama kā ļaunprātība, kas aizkavēs to cilvēku vēlmes, kuri tik tiešām vēlas privatizēt brīvos zemes gabalus. Tagad to nevarēs īstenot, kamēr formāli, attiecīgās domes komitejās un institūcijās, nebūs izskatīti visi Pimenova "privatizācijas iesniegumi". Vienvārdsakot, Pimenovs Rīgas domē ir ieviesis pamatīgu haosu. Neapgalvojot, ka privatizācijas process galvaspilsētā ir noticis kristālskaidri, jāteic, ka vairāku tūkstošu bezjēdzīgu iesniegumu izskatīšana šīs skaidrības iegūšanu ir attālinājis uz nenoteiktu laiku. Protams, ja Pimenovam neienāks prātā tikpat masveidīgi (kā iesniedzot) šos iesniegumus arī atsaukt.

Tomēr diez vai šī atsaukšana notiks tik raiti, jo tuvojas taču vēlēšanas un Pimenovam par visām varītēm vajag par sevi atgādināt. Varbūt kāds vēlētājs viņa rīcību uzskatīs par varoņdarbu un vēlēšanu listē pie viņa vārda pieliks krustu. Pimenova privatizācijas iesniegumi, kas pierāda, "ka nav nekādas kārtības", ir tieši kā radīti kreisajiem vēlētājiem.

Tomēr diez vai Pimenovam spīd Saeimas deputāta krēsls. Saskaņas centrs savos deputātu kandidātu sarakstos viņam nav atvēlējis pirmās vietas. Vidzemes vēlēšanu apgabalā Pimenovs ir pēdējā — 29. — vietā, bet Rīgā tikai kaut kur pa vidu — 17. vietā.

Jāteic arī, ka līdz šim Pimenovam nav īpaši veicies ar sava tēla spodrināšanu. Viņa vislielākais "sāpju bērns" — Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija — tā arī ir pagaisis un vairs necīnās par krievu skolu "tiesībām", bet gan labākajā gadījumā rīko krievu studentu svētkus — Tatjanas dienu. Pimenovs krievu skolu "štābistu" vidū tā arī ir palicis "baltais zvirbulis", viņš vismaz vārdos ir bijis mērenāks nekā PCTVL politiķi. Kaut gan tieši no PCTVL Pimenovs ir izaudzis kā politiķis. Kad nodibinājās Dolgopolova Jaunais centrs, viņš no "bitēm" atšķēlās un pievienojās Jaunajam centram, kas nu pārtapis par Saskaņas centru. Viņa kaismīgās uzrunas par krievu valodas statusu mazākumtautību skolās jau ir vēsture. Tāpat kā viņa nesankcionētā Līvu dziesmas Dzimtā valoda dungošana satrakojušos jauniešu bara priekšā pie Raiņa pieminekļa.

Ja neskaita krievu skolu aizstāvju ordu diriģēšanu, pagaidām plašākā sabiedrībā Pimenovs nav sevišķi ievērots. Rīgas domē viņš ar īpaši skaļiem paziņojumiem nav izcēlies, kaut arī līdz šim, pēc vairāku domnieku vārdiem, ir darbojies konstruktīvi. Bijusi tā sacīt jāsaka "klusā opozīcija" un atļāvis uzstāties priekšniekiem. Iespējams, arī viņa privatizācijas iesniegumu lavīna nav vis paša izdomāta, bet gan "no augšas" — partijas vadības — inspirēta. Katrā ziņā Saskaņas centrā ir kādreizējais Rīgas vicemērs Sergejs Dolgopolvs, un viņam kā nekā ir daudz vairāk zināšanu par galvaspilsētas privatizācijas virtuvi un vietvaras "vājajiem punktiem".

Pimenovam partijas hierarhijā nemaz tik nozīmīga vieta nav atvēlēta. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš vairs nav konsekvents krievu "štābistu" aizstāvis un, pretēji Saskaņas centra proponētajam, var atbaidīt iespējamo latviešu vēlētāju.

 

 

 

 

Dueļos un milžu cīņās un intervijās...

 

 

 

 

Tiesas, politiskā elite un klauni

Guntars Gūte, Republika.lv  09/01/06    Eiropas tiesu nelabvēlīgie spriedumi Latvijai nav jāuztver kā sāpīgs zaudējums, bet gan kā iespēja mācīties un gūt pieredzi nākotnei, saka Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits un piebilst, ka lielākā daļa prasību pret Latviju tiek noraidītas kā nepamatotas. Viņš norāda, ka arī Latvijas tiesu korumpētība ir uzpūsts mīts un ne viss ir tik melns, kā tiek mālēts.

- Kādas ir Eiropas Kopienu tiesas funkcijas? Ko jūs ietekmējat dalībvalstīs?

- Eiropā ir divas nozīmīgākās starptautiskās tiesas — Eiropas Kopienu tiesa Luksemburgā, kur es esmu tiesnesis kopš 2004. gada, un Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā, kur biju tiesnesis no 1995. līdz 2004. gadam, bet tagad tur tiesnese no Latvijas ir Ineta Ziemele. Eiropas Kopienu tiesas uzdevums ir gādāt par to, lai Eiropas Savienības tiesības tiktu ievērotas visās 25 dalībvalstīs. Eiropas Komisija var iesūdzēt tiesā dalībvalstis, arī Latviju, par to, ka tā nepilda Eiropas Savienības tiesību normas. Savukārt Eiropas Savienības dalībvalstis var iesūdzēt tiesā Eiropas Savienības institūcijas par to, ka tās ir pārkāpušas pilnvaras. Tiesas svarīgākais uzdevums ir sniegt Eiropas Savienības tiesību normu — direktīvu un regulu — saistošu interpretāciju dalībvalstu tiesām. Ja Latvijas tiesai jāpiemēro konkrētajā lietā kāda Eiropas Savienības regula vai direktīva un ir nepieciešams konkrēts attiecīgā dokumenta skaidrojums, tad nacionālā tiesa var vērsties pie Eiropas Kopienu tiesas, kura sniedz visām dalībvalstīm saistošu interpretāciju.

- Šī ir Eiropas Savienības ietvaros veidota tiesa. Vai tas kaut kādā mērā neietekmē tiesas nosliekšanos par labu Eiropas Savienības valdībai?

- Eiropas Savienībā ir četras augstākās institūcijas — Eiropas Komisija, Eiroparlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Kopienu tiesa. Šī tiesa un tās tiesneši kā amatpersonas ir pilnīgi neatkarīgi savos spriedumos, un neviens viņus nevar ietekmēt. Mēs lemjam tikai pēc juridiskajiem kritērijiem. Arī praksē nekāda ietekmēšana nenotiek. Tas nemaz nav iedomājams.

- Kāds ir Latvijas tiesu sistēmas tēls citās valstīs? Te uz vietas ir ne visai pozitīvs viedoklis par tiesu iespējamo korupciju, neadekvātajiem tiesas spriedumiem…

- Latvijas tiesu sistēmas tēls Latvijas sabiedrībā nav pozitīvs. Savukārt Latvijas tiesu sistēmas novērtējums no ārpuses daudz neatšķiras no pārējo Eiropas Savienības jauno dalībvalstu tiesu sistēmu vērtējuma. Tām visām ir savi specifiskie trūkumi, kas izriet no valsts vēsturiskās situācijas. Laika gaitā šie trūkumi diezgan strauji mazinās. Latvijā it sevišķi. Kā vienu būtisku trūkumu varu minēt tiesnešu ne īpaši labo juridisko kvalifikāciju, lai spriestu par lietu pēc noteiktajiem juridiskiem kritērijiem. Ir jābūt augstai kvalifikācijai, ko var iegūt tikai augsta līmeņa izglītības procesā. Pēdējos gados Latvijas juridiskās izglītības līmenis ir paaugstinājies, bet es neteiktu, ka tā būtu sasniegusi vajadzīgo līmeni.

- Mums ir pieredzes trūkums vai slikta kvalifikācija?

- Mēs visi zinām, ko sagaidām no ārsta. Kā ārsts iegūst savu kvalifikāciju? Vispirms jau studējot. Ja studijas nav organizētas tā, lai ārsts var iegūt attiecīgu kvalifikāciju, tad savā praksē viņš arī nespēs izdarīt to, ko sagaidām no viņa. Tas pats attiecas uz tiesnesi.

- Mums ir pārāk īsa valsts vēsture, lai mūsu tiesas būtu kompetentas?

- Pēc neatkarības atgūšanas Latvijai juridiskā izglītība un tiesu sistēma bija jāorganizē no jauna, jo Rietumu tiesību sistēma ir pilnīgi citāda nekā padomju tiesību sistēma. Tie, kuri izglītību ieguvuši padomju laikos, ir kvalificēti strādāt padomju tiesu sistēmā, bet nav īpaši piemēroti strādāt Rietumu demokrātiskajā tiesību sistēmā. Bija jābūvē jauna tiesību zinātne un izglītības sistēma, lai varētu sagatavot jaunus speciālistus. Atšķirībā no ārstiem, kuri ar labu izglītību var strādāt jebkādā sistēmā, tiesību sistēma ir atkarīga no valsts iekārtas.

- Kādas ir galvenās atšķirības?

- Publiskajās un civiltiesībās tās ir ļoti krasas. Piemēram, padomju sistēmā privātīpašuma nozīme bija minimāla. Turpretī tirgus ekonomikā privātīpašuma tiesiskajam regulējumam ir galvenā nozīme. Arī attiecības starp valsti un pilsoni Rietumu tiesību sistēmā ir pilnīgi citādas nekā padomju sistēmā, kura, piemēram, nepazina cilvēktiesības kā stingras, tiesas aizsargātas indivīda subjektīvas tiesības pret valsti. Tāpat konstitucionālās tiesības, kas nosaka valsts funkcionēšanas mehānismus un principus, ir pilnīgi citādas. Savukārt krimināltiesībās atšķirības nav tik lielas. Būtiska problēma ir arī tiesiskā kultūra. Īpaši tiesās — tiesnešu attieksme pret savu darbu, tiesneša ētiku un procesa dalībniekiem. Svarīga ir arī sabiedrības attieksme pret tiesām. Tiesas darbu var veikt tad, ja tām ir autoritāte sabiedrībā, kas izveidojas laika gaitā. Nedz padomju sistēmā, nedz deviņdesmito gadu sākumā Latvijas tiesām nebija nepieciešamās autoritātes, lai sabiedrība akceptētu par pareizu tiesas spriedumu, kas balstīts uz noteiktu juridisku metodoloģiju. Tas ir atzīšanas jautājums, atzīšana ir atkarīga no autoritātes. Piemēram, Francijā sabiedrība kritizē kādu Augstākās tiesas spriedumu, bet to akceptē tāpēc, ka to pieņēmusi Augstākā tiesa. Tā ir uzticība tiesai, kas Austrumeiropā diemžēl nav pietiekama. Ja runājam par korupciju — tā kaut kādā mērā acīmredzot pastāv un tai ir graujoša ietekme uz tiesas autoritāti.

- Tas ir raksturīgi tikai jaunajām dalībvalstīm vai arī vecajai Eiropai?

- Vecajai Eiropai tiesu korupcija nav raksturīga. Uzskats, ka tiesas ir korumpētas, nepastāv.

- Tas ir tikai uzskats, vai arī vecajā Eiropā vispār nav korupcijas riska?

- Kaut cik vērā ņemams korupcijas risks nepastāv. Ir ļoti grūti iedomāties šādu iespēju. Protams, tādi gadījumi ir, bet tie ir absolūti izņēmumi.

- Kas attur no iespējas korumpēties?

- Pirmkārt, neviens neuzdrošinās piedāvāt. Otrkārt — tiesu sistēmas darbiniekam pašam risks ir tik liels, ka tu zaudē būtībā visu. Tava dzīve ir sabojāta uz mūžu.

- Vai tad Austrumeiropā nav līdzīgi?

- Austrumeiropā sabiedrības ētiskās prasības nav tik augstas. Ir cilvēki, kuri bijuši notiesāti par smagiem noziegumiem, vai kuri izdarījuši smagus ētiskus pārkāpumus, bet pēc tam viņi parādās kā tā sauktās smalkās aprindas. Ar viņiem runā. Viņi ir apritē. Tātad šīs sabiedrības prasības ir diezgan zemas. Šāds cilvēks Latvijā nav uz mūžu izslēgts no sabiedrības. Rietumos viņam vairs nebūtu ceļa uz sabiedrību, tur šāds drauds ir daudz lielāks nekā Latvijā. Cilvēkiem, pār kuriem ir nopietna aizdomu ēna, Eiropā parasti jāaiziet no aprites uz to laiku, kamēr tiek noskaidrota patiesība. Protams, tām jābūt nopietnām aizdomām. Rietumu sabiedrība ir samērā stabila, un cilvēki plāno savu dzīvi tālu uz priekšu. Bet Latvijā cilvēki ir pieraduši pie straujām pārmaiņām un īsti nevar plānot. Ja tev šodien ir labi, ar to arī pietiek. Kas notiks tālāk, to nav iespējams paredzēt. Līdz ar to riskēšana ir lielāka. Rietumos cilvēki maz riskē ar savu karjeru, savu nākotni. Vismaz ne tie, kuri ir augstākā sabiedriskā apritē. Latvijas politikā parādās visādi dīvaiņi vai primitīvi jaunbagātnieki, kurus var apzīmēt vienīgi par klauniem, bet kurus sabiedrība uztver tāpat kā nopietnus cilvēkus. Ir grūti iedomāties, ka tādi tipi parādītos kaut kur Rietumu sabiedrībā un tiktu ņemti par pilnu.

- Tas liecina par nenobriedušu sabiedrību?

- Jā. Šī sabiedrība ir daudz straujāka, nenobriedusi. Tomēr ilgākā laikā nostabilizēsies arī Latvijas sabiedrība. Par Latvijas tiesu iespējamo korumpētību jāsaka — man šķiet, ka sabiedrības neuzticība ir lielāka nekā pastāvošā korupcija tiesu sistēmā. Daļēji cilvēki ar to izskaidro sev grūti saprotamas lietas. Tas vienmēr ir ērts izskaidrojums. Tā ir sabiedrības domāšanas nedisciplinētība. Arī privātās sarunās Latvijā bieži izsprūk teiciens: “Tas tur ir korumpēts.” Tie ir ļoti vieglprātīgi apgalvojumi. Ja tos dzirdam bieži, tad beigās visi tam arī sāk ticēt. Tomēr katram vairāk jākontrolē sevi — vai tu drīksti tā par kādu citu cilvēku vai institūciju teikt, ja tev nav pietiekami skaidru aizdomu vai pierādījumu.

- Mēs esam apsēsti ar domu, ka viss apkārt mums ir nopirkts?

- Tā ir daļa no cita jautājuma — pasaules sazvērestības teorijas, kas šeit zeļ un plaukst. Pasaules sazvērestības teorijas izskaidro grūti izskaidrojamo jeb komplicēto pasauli. Un arī korupcijas mīts dod izskaidrojumu daudzām parādībām un lēmumiem, ar kuriem rūpīgāk iepazīstoties cilvēks tomēr varētu izdarīt pareizos secinājumus. Dažādi mīti ir ērts izskaidrojums tiem, kuri neorientējas jaunajā pasaulē.

- Kā vērtējat tiesas spriedumus, par kuriem neizpratni ir izteikušas augstas amatpersonas. Es domāju maigus spriedumus smagos noziegumos apsūdzētajiem. Tas liecina par pieredzes trūkumu, vai tomēr ir pamats aizdomām par korupcijas iespēju?

- No sabiedrības viedokļa neadekvāti spriedumi patiešām ir. Tam ir vairāki iemesli. Viens patiešām ir nekompetence. Otrs — sabiedrības uztvere. Katrs tiesas process ir individuāls. Ir ļoti grūti spriest par attiecīgo gadījumu no ārpuses, neiepazīstoties ar visiem lietas materiāliem. Ja izdarīts smags noziegums, kas ir objektīvs faktors, bet sods ir mazs, tad ir ļoti rūpīgi jāiepazīstas ar tiesas pamatojumu, kāpēc pieņemts šāds lēmums. Varbūt ir subjektīvi iemesli, kas tiesnesim jāņem vērā. To paredz arī likums. Trešais iemesls — galīgi izslēgt to nevar — ir korupcijas iespējamība. Tomēr šis risks tiesā, kurā ir trīs instances, ir diezgan neliels. Ja ir tiešām neadekvāts spriedums, to noteikti atcels augstāka instance. Taču visi trīs iemesli kopā rada iespaidu, ka daudzi tiesas spriedumi ir neadekvāti, ne tikai jautājumā par piespriesto sodu.

- Kāpēc tik daudz sūdzību no Latvijas tiek iesniegts Eiropas Cilvēktiesību tiesā? Varbūt mums tikai šķiet, ka daudz?

- Tas ir normāli, ka indivīds pārsūdz valsts lēmumu tiesā, ja viņu neapmierina konkrētais lēmums. Vispirms nacionālajās tiesu instancēs, bet atsevišķos gadījumos lēmumu var pārsūdzēt Strasbūrā. Salīdzinot ar Latvijas iedzīvotāju skaitu, prasību no mūsu valsts ir daudz, jo cilvēkiem nav pietiekamas uzticības nacionālajām tiesu instancēm.

- Latvijas iedzīvotāji vairāk uzticas Eiropas tiesai?

- Jā. Tomēr jāzina, ka lielākā daļa sūdzību Eiropā tomēr netiek pieņemtas izskatīšanai, jo tās ir acīm redzami nepamatotas. Vienlaikus jāuzsver: ja arī Eiropas tiesas spriedums ir nelabvēlīgs Latvijas valstij, tas nav nekas ārkārtējs, jo visām Eiropas Savienības valstīm mēdz tādi būt. Gan labvēlīgie, gan nelabvēlīgie spriedumi palīdz uzlabot valstu tiesību sistēmu.

- To varētu dēvēt vienlaikus par pātagu un vitamīnu?

 - Tieši tā! Varētu teikt, ka cilvēki, kuri iesūdz Latviju Eiropas tiesās, dod savu pienesumu valsts tiesību sistēmas uzlabošanā.

- Kāds ir jūsu viedoklis par bijušo PSRS militārpersonu un viņu ģimeņu tiesas procesiem pret Latvijas valsti? Vai Eiropas tiesas, izskatot lietu, ņem vērā vēsturiskos aspektus? Vai Latvijas pārstāvji pietiekami spēcīgi prot argumentēt savu pozīciju?

- Latvijas argumentācija ir laba. Viss, ko var juridiski pateikt, ir izdarīts. Tomēr jāņem vērā, ka cilvēktiesības ir savā veidā absolūtas tiesības, kas prevalē pār citiem aspektiem. Ja Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot juridiskos aspektus, uzskata, ka šīs tiesības ir primāras, tad tas ir jāakceptē. Ir bijuši spriedumi, kas ir labvēlīgi PSRS militārpersonām, bet ir bijis daudz lēmumu, kuros viņu prasības noraidītas kā nepamatotas. Vēsturiskie aspekti vienmēr tiek ņemti vērā, kur tas ir juridiski nozīmīgi. Šā gada sākumā bija vairāki Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumi saistībā ar Igauniju, kuros tiesa skaidri ir paudusi nostāju par okupācijas jautājumiem. Arī tiesas spriedumā par Tatjanas Ždanokas prasību tika dots novērtējums 1990. un 1991. gada notikumiem Latvijā, komunistu puča mēģinājumam.

- Eiropas Savienību ir veidojušas neatkarīgas valstis. Tā ir starptautiska organizācija, bet ne vienota valsts. Kāpēc Latvijai ir pilnībā jāpakļaujas šīs organizācijas pieņemtajiem lēmumiem, bet nepakļaušanās gadījumā valsts tiek iesūdzēta tiesā? Ar to es domāju lēmumus, kuri aizskar nacionālās intereses un nav izdevīgi mums.

- Eiropas Savienība ir nevis klasiska starptautiska organizācija kā, piemēram, ANO, bet gan pārnacionāla organizācija, kas veido savu autonomu tiesību sistēmu ar tiešo iedarbību visās dalībvalstīs vienādi. Eiropas Savienības tiesības tiek veidotas ar dalībvalstu līdzdalību. Galvenais likumdevējs ir Eiropas Savienības Padome, kurā darbojas visu 25 valstu pārstāvji, lēmumus pieņemot konsensa ceļā, kas panākts ilgstošās sarunās. Ja dalībvalstis tam ir piekritušas, tad diez vai būs tā, ka šis lēmums būs krasā pretrunā ar dalībvalstu nacionālajām interesēm.

- Kāda ir Rietumu tiesiskā prakse saistībā ar neiecietības izpausmēm — rasismu, neiecietību pret minoritātēm? Latvijā ir bijuši gadījumi, kad uzbrukums kādai personai tiek saistīts ar rasisma izpausmēm.

- Ir runa par sabiedrības grupu vai indivīdu neiecietību pret citādajiem. Bet valstij vajag veidot tādu politiku, lai šāda ksenofobiska rīcība tiktu izmeklēta un sodīta. Valstij jāizglīto sabiedrība un jāpropagandē tāda izturēšanās, kas nav pretrunā ar demokrātiskas sabiedrības vērtībām. Tomēr mēs redzam, ka daļa sabiedrības Rietumeiropā pakļaujas populistiskam spiedienam un skaidro savas nelaimes un problēmas ar muļķīgiem ksenofobiskiem skaidrojumiem. Ksenofobiskās tendences visvairāk ir vērojamas nabadzīgākajās sabiedrības daļās — viņi tā savās problēmās vaino citādos. Politiķu uzdevums ir nepakļauties šādām tendencēm, lai gan bieži Rietumeiropā arī politiķi spēlējas ar šādām izjūtām. Varbūt paši nekādus ksenofobiskus izteicienus neatļaujas, bet viņi atrodas uz slidena ceļa — pieļauj tādu domu sabiedrībā. Latvijā ksenofobija nav īpaši uzkrītoša salīdzinājumā ar Rietumeiropu, kur pēdējā laikā ir jūtami šīs parādības uzplūdi. Tur lielākā daļa sabiedrības ir apjukusi. Ksenofobija Rietumeiropā zināmā mērā ir saistīta ar minoritāšu izolāciju, minoritātēm, kas neprot attiecīgās valsts valodu, dzīvo no sabiedrības vairākuma noslēgtu dzīvi un tādējādi jūtas atstumtas. Integrācija uz valodas un kultūras bāzes, zināma veida pamatasimilācija tādēļ ir nepieciešama, lai rastu integrētu sabiedrību, kurā ksenofobiskas tendences zaudētu savu asumu

- Kāda ir Latvijas integrācijas politika? Vai ejam pareizā virzienā, vai tomēr ir taisnība tiem, kuri apgalvo, ka Latvijā nenotiek integrācija, bet piespiedu asimilācija?

- Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Rietumeiropā bija uzskats, ka minoritātes var dzīvot pašas savu dzīvi. Paralēli sabiedrības vairākumam. Redzam, ka šāda situācija rada konfliktus Rietumeiropā. Pēdējos gados tur ir izkristalizējies viedoklis, ka zināma asimilācija ir nepieciešama, lai veidotu kopēju valodas un kultūras bāzi visai sabiedrībai. Tas neizslēdz, ka viena sabiedrības daļa, kura sevi asociē kā minoritāti, var papildus kopt arī savu kultūru un valodu. Bet valodas, kultūras un mentalitātes bāzei jābūt vienotai. Tāpēc vairākumā Rietumeiropas valstu arī skolu sistēma ir vienota — visiem ir jāmācās valsts valodā, jāprot valsts valoda, jāpārvalda arī valsts dominējošā kultūra. Citādi rodas sadrumstalotība, kas atkal ir potenciāls sociālo konfliktu avots. Domāju, ka mazākumtautību politika Latvijā principā ir adekvāta, bet jāsekmē, lai visi skolās mācītos valsts valodā, prastu valsts valodu, visiem būtu vienāda vēstures mācīšanas metodika, kas ir ļoti būtiski. Tad valsts varētu papildus atbalstīt arī mazākumtautību aktivitātes.

- Ik pa laikam kreisās partijas izsaka ideju, lai pašvaldībās, kurās ir noteikts mazākumtautību iedzīvotāju skaits, būtu iespēja gan sadzīvē, gan valsts līmenī lietot krievu valodu. Vai no starptautisko tiesību viedokļa šāda prasība vispār ir pamatota?

- Pirmkārt — tas objektīvi vājinātu valsts valodas nozīmi. Otrkārt — minoritāšu politika nav kopīga visā Eiropas Savienībā. Katra valsts rīkojas individuāli atbilstoši savai vēsturiskajai situācijai. Ir dažas Eiropas valstis, kur šādas tiesības vienā vai otrā formā attiecībā uz senajām, vēsturiskajām minoritātēm ir atzītas.Taču lielākajā daļā Eiropas valstu ir arī jauno imigrantu minoritātes, kuras attiecīgajā valstī ieceļojušas tikai pēc Otrā pasaules kara. Attiecībā uz šīm jaunajām imigrantu minoritātēm nekāda valsts valodas vājināšanas politika nav darba kārtībā. Eiropas Savienība nevienai dalībvalstij nekādas prasības šajā jautājumā neizvirza. Tas ir tikai un vienīgi Latvijas valstiskās politikas jautājums.

- Valsts var pati izlemt, kādu minoritāšu politiku īstenot, un mums nav jābaidās no sankcijām par to, ka Latvijai varētu pārmest iespējamu minoritāšu diskrimināciju?

-  Principā nē, taču minoritāšu politikai, tāpat kā jebkurai citai politikai, protams, jāievēro vispārējie demokrātiskas sabiedrības principi.

- Un, ja valsts uzskata, ka otras valodas ieviešana apdraud nacionālo valodu, mēs to mierīgi varam atteikt?

- Jā. Šeit nepastāv nekādas Eiropas vadlīnijas. Protams, ir indivīdu cilvēktiesības lietot savu valodu, bet tas neattiecas uz valsts iestādēm un citām valsts valodas prasībām.

- Latvijā pēdējā laikā ir sākti vairāki kriminālprocesi saistībā ar valsts un pašvaldību amatpersonām. Šajā kontekstā aizvien populārāka kļūst frāze — kamēr nav tiesas sprieduma, nevienu nevar apvainot noziegumā. Vai tas ir normāli, ja cilvēks, kuram ir izvirzītas nopietnas apsūdzības, var mierīgi turpināt strādāt savā amatā?

- No tiesību viedokļa tas tiešām tā arī ir — kamēr cilvēks nav notiesāts, viņš ir uzskatāms par nevainīgu. Otrs ir politiskās ētikas un kultūras jautājums — vai sabiedrība akceptē amatpersonu, pret kuru ir vērstas nopietnas aizdomas. Es uzsveru — nopietnas aizdomas, jo vieglprātīga mētāšanās ar apvainojumiem nedrīkst ietekmēt amatpersonu palikšanu amatā. Bet tur, kur ir nopietnas aizdomas, tas ir ne tik daudz pašas amatpersonas, cik apkārtējās vides — citu amatpersonu, visas sabiedrības — jautājums — vai tā turpina akceptēt šādu amatpersonu? Latvijā salīdzinājumā ar Rietumeiropu iecietības līmenis politiskās ētikas ziņā ir visai augsts.

- Tūlīt būs vēlēšanas. Sarakstus atkal iesniegušas tās pašas partijas ar tiem pašiem cilvēkiem. Kad beidzot kaut kas varētu mainīties un sabiedrība sāks izvirzīt citas, daudz augstākas prasības politiķiem?

- Sabiedrība rīkojas pretrunīgi — tā vispirms ievēlē politiķus bez īpašas izlases un pēc tam viņus nerespektē. Būt politiķim Latvijā ir gandrīz lamuvārds. Demokrātijā ir jābūt augstām prasībām pret politiķiem. Bet ja šīs prasības tiek ievērotas, tad nepieciešams arī sabiedrības respekts pret politiķiem. Tādēļ es ceru, ka sabiedrība būs daudz prasīgāka pret saviem politiķiem. Un ka cilvēki, kuriem rūp sabiedrības, nevis savs labums, lielākā mērā uzdrošināsies piedalīties politikā, centīsies īstenot savas idejas un ideālus, nebaidīsies uzņemties atbildību. Demokrātija dzīvo no tā, ka godīgi cilvēki aktīvi iesaistās politiskajos procesos. Starp citu, grieķu vārds idiots nozīmē cilvēku, kurš neinteresējas par politiku, nepiedalās sabiedrības dzīvē.

- Tā ir sabiedrības vienaldzība vai politiķu nihilisms pret sabiedrības viedokli?

- Sabiedrībai nav īsti pozitīvas pieredzes. Bet skandāli, kas pēdējā laikā notikuši Latvijā, ir pozitīvs katalizators, jo tas rāda, ka sabiedrība vairs neakceptē šādu politiķu rīcību. Arī pat diezgan kuslās un negribīgās partiju reakcijas rāda, ka politiķi sāk saprast — sabiedrība turpmāk neakceptēs šādu rupju un neētisku rīcību. Process virzās pareizā virzienā, tas pagaidām ir lēns, bet virziens ir pareizs.

- Varbūt mēs visu pārāk strauji gribam? Esam neatkarīgi tikai 15 gadus…

- Tas ir jautājums par politiskās elites ētiku. Tas nav īsti atkarīgs no demokrātijas ilguma, bet no tā, ka latviešu nācijai šāda politiskā elite nav veidojusies ilgstošā procesā, kā tas ir bijis vecajās sabiedrībās, kur iespēja ieņemt augstu politisku amatu ir ilgstoša ceļa rezultāts, kura laikā tiek izsijāti nepiemērotie cilvēki, raksturi. Latvijai tas nav raksturīgs. Mūsu demokrātiskā sabiedrība dod iespēju ikvienam ātri kļūt par nozīmīgu politiķi. No vienas puses, šādi samazinās distance starp sabiedrību un politisko eliti. Taču no otras puses — politiskās elites profesionālā un ētiskā kvalifikācija ir nepietiekama. Tādēļ būtu jādomā par to, kā, nepalielinot distanci starp sabiedrību un politisko eliti, tomēr nodrošināt labāku politiskās elites atlasi.

 

Lielā problēma ir kompetence un atbildība

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"  09/01/06    Nesen skandālu izraisīja Valsts kontroles atzinums par ziedojumiem Latvijas Kultūras fondam, kas ziedotājiem ļāvis tikt pie ievērojamām nodokļu atlaidēm, vienlaikus gandrīz pilnībā saņemot atpakaļ fondam doto naudu. Par šo un citiem tematiem Nedēļa sarunājas ar valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu.

Valsts kontrole šogad jau vairākkārt piesaistījusi sabiedrības uzmanību, gan publiskojot revīziju atzinumus par nepilnībām un trūkumiem budžeta izlietojumā kompensējamiem medikamentiem, gan pievēršot uzmanību Eiropas Savienības struktūrfondu projektu vērtēšanas un apstiprināšanas sistēmas novērtējumam.

Inguna Sudraba valsts kontrolieres amatā ir kopš 2004. gada decembra. 1992. gadā viņa sāka strādāt Finanšu ministrijā, bet divus gadus vēlāk kļuva par šīs ministrijas valsts sekretāres vietnieci, un viņas darbs valsts budžeta projektu vadīšanā tika vērtēts ļoti atzinīgi. Tomēr 2003. gada maijā Inguna Sudraba iesniedza atlūgumu, paziņojot, ka nespēj samierināties ar Einara Repšes valdības rīcību, budžeta problēmās vainojot ministrijas ierēdņus. Pusotru gadu, līdz piedāvājumam strādāt Valsts kontrolē un apstiprināšanai šajā amatā, Sudraba bija AS Parex banka viceprezidenta vietniece. Uz jautājumu, vai nenožēlo savu izvēli atgriezties valsts darbā, Sudraba teic, ka pacietības viņai pietiekot un viņa zinot, kas jādara, tāpēc neesot vērts nožēlot.

- Kad kļuvāt par valsts kontrolieri un iepazināties ar situāciju, jūsu vērtējums bija visai skarbs — nekompetenti darbinieki un pārāk zems atalgojums, lai varētu prasīt no viņiem kvalitatīvu darbu. Vai šajā laikā jums ir izdevies kaut ko mainīt Valsts kontroles darbā?

- Viena no pirmajām lietām, kas tika izdarīta, skar darbinieku atalgojumu un kvalifikāciju. No pagājušā gada 1. jūnija stājās spēkā jauna amatu kvalifikācijas un atalgojuma sistēma, jo pretējā gadījumā par darbinieku kvalifikāciju un atbilstošu atalgojumu vispār nebūtu iespējams domāt. Protams, bija vajadzīgs laiks, lai to izdarītu, jo nevar mainīt algas pēc nezināmiem un neskaidriem principiem. Visi darbinieki tika novērtēti: kāda kvalifikācija nepieciešama viņu amata kompetences līmenim un vai darbinieki ir kvalificēti. Mēs algojām ārējo vērtētāju jeb vērtēšanas centru, kas intervēja darbiniekus, tika izpildīti testi, lai vērtējuma kritēriji tiešām būtu vienoti. Lai mēs varētu pieņemt jaunus darbiniekus, viņiem bija vajadzīga motivācija strādāt pie mums, bija jāredz, kādas ir izaugsmes iespējas Valsts kontrolē. Pagājušajā gadā pieņēmām darbā vairāk nekā 60 cilvēku, bet atvadījāmies no aptuveni 50 darbiniekiem. Tiesa, ne visi tika atlaisti kā neatbilstoši Valsts kontroles statusam — daļai beidzās darba līguma termiņš, un tas netika pagarināts. Aizgājušo vidū bija arī cilvēki, kas atnāca strādāt uz pārbaudes laiku, bet, tam beidzoties, kļuva skaidrs, ka viņi šim darbam nav piemēroti. Bija arī darbinieki, kuri tika pazemināti amatā atbilstoši savai kvalifikācijai.

- Kā jums izdevās atrast darbiniekus ar vajadzīgo kvalifikāciju?

- Darba tirgus par mums ir ieinteresējies, tagad pie mums strādā cilvēki, kas uz Valsts kontroli ir atnākuši no auditorkompānijām. Domāju, ka gados jaunākiem darbiniekiem motivācija aiziet no kompānijām, kas pieder lielajam auditoru četriniekam, ir izaugsmes un karjeras iespējas, kādu lielajās auditorkompānijās ir mazāk. Pie mums strādāt atnāca arī cilvēki no zvērināto revidentu kompānijām. Mūsu priekšrocība ir tā, ka pie mums darbs un atalgojums ir garantēts, bet zvērināto revidentu kompānijām pašām ir jāmeklē klienti — ziemās un pavasaros darāmā ir daudz, bet pārējā gada laikā var nākties dzīvot bez nopietna darba.

Salīdzinot ar privāto sektoru, mūsu priekšrocības ir ne tikai karjeras iespēja un darba stabilitāte, bet arī tas, ka mēs piedāvājam saviem darbiniekiem iespēju mācīties un visu laiku paaugstināt kvalifikāciju. Piemēram, zvērināto revidentu darba tirgus ir mazs, tāpēc tas negatavo šīs profesijas cilvēkus. Tātad mēs vai nu pārvilinājām darbiniekus no lielā auditoru četrinieka un zvērināto revidentu kompānijām, vai pieņēmām darbā jaunus cilvēkus, kuriem Valsts kontrole ir pirmā vai viena no pirmajām darbavietām. Ja jaunam cilvēkam ir motivācija un analītiska domāšana, mēs spējam viņam iemācīt vajadzīgo un izaudzināt viņu par labu speciālistu.

- Vai Valsts kontroles darbinieku kvalifikācija, jūsuprāt, tagad ir apmierinoša?

- Par atalgojumu domāju, ka pašlaik mēs varam konkurēt darba tirgū. Runājot par darbiniekiem un viņu kvalifikāciju, gribu teikt, ka es šeit neesmu tādēļ, lai atlaistu cilvēkus no darba un nodarītu viņiem pāri. Mūsu darbinieki zina, kas no viņiem tiek prasīts un kādi robi vai nepilnības ir viņu zināšanās. Mums ir ne tikai kopējais Valsts kontroles mācību plāns, bet katram darbiniekam ir gan individuālais veicamo darbu, gan apgūstamo zināšanu plāns. Gada laikā sekojam līdzi tam, kā plāns tiek īstenots, un gada beigās katra darbinieka padarītais tiek vērtēts. No šā vērtējuma ir atkarīgas izmaiņas amatos un atalgojumā. Man ir svarīgi, lai cilvēku kvalifikācija paaugstinātos, un mans mērķis nav visus atlaist un meklēt ļoti kvalificētus un nevainojamus darbiniekus. Varbūt tas būtu visvienkāršākais ceļš, bet, manuprāt, tā darbinieku kvalifikācijas jautājumu tomēr nevar risināt. Mums ir Revīzijas metodoloģijas analīzes attīstības departaments, kas palīdz revīzijas laikā, ja darbiniekam ir kādas neskaidrības. Arī juristu darbu esam nedaudz pārkārtojuši, un tagad viņi piedalās revīzijas ziņojuma sastādīšanā, lai nebūtu juridisku neprecizitāšu vai pat aplamību. Vārdu sakot, svarīgs ir Valsts kontroles "gala produkts" — kvalitatīva revīzija un ziņojums.

- Kā šobrīd vērtējat Valsts kontroles "gala produktu"?

- Desmit ballu sistēmā mana atzīme "gala produktam" būtu četras, četrarpus balles — līdz piecniekam vēl gluži neesam tikuši. Tomēr nebūtu godīgi sacīt, ka šis vērtējums ir saistīts tikai ar nepietiekamo darbinieku kvalifikāciju. No Valsts kontroles gadiem ilgi tika prasīts cits redzējums un citāds darbs, nekā civilizētajā pasaulē pieņemts. 70. gadu beigas, 80. gadu sākums pasaulē bija augstāko kontrolējošo institūciju darba metožu maiņas laiks. Tolaik radās sapratne, ka revīzija pati par sevi ir dārgs pakalpojums, tāpēc no tā jācenšas saņemt pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību. Agrāk revīzijas uzdevums bija pārbaudīt konkrētu gadījumu, detaļas, bet pašlaik tās filozofija ir — redzēt kopainu, izvērtēt sistēmas riskus, pārbaudīt, vai riski attaisnojas, un visbeidzot dot ieteikumus nākotnei, lai sistēma kļūtu drošāka un būtu mazāk iespēju krāpties un kļūdīties. Tas ir līdzīgi kā ar normālu uzņēmēju, kura vienīgā interese nav tikai peļņa, bet kurš labprāt uzklausa revidenta ieteikumus par iespējamajiem riskiem, lai spētu pelnīt arī pēc pieciem un desmit gadiem.

Latvijā Valsts kontrole bija viena no tām institūcijām, kas bija saglabājusi veco revīzijas pieeju — raudzīties tikai uz atsevišķiem gadījumiem. Lai gan Valsts kontroles revīziju veikšanas rokasgrāmatā bija iekļauta jaunā filozofija, darbinieki turpināja strādāt ar vecajām metodēm — atrast, kas ir pārkāpts un nav ievērots, bet tas arī viss. No viņiem nekas cits netika prasīts. Nav iespējams īsā laikā lauzt cilvēku domāšanu un izpratni par to, kāds ir revīzijas uzdevums. Revīzijā iegūtos rezultātus ir jāmāk apkopot, analizēt, jāredz riski un jāprot dot ieteikumus nākotnei. Ja mēs, piemēram, būtu veikuši revīziju par Eiropas Savienības struktūrfondiem, tikai detalizēti pārbaudot katras aģentūras grāmatvedības dokumentus, mūsu darbam nebūtu rezultātu. Vispirms ir jāizanalizē normatīvo aktu radītā vide, kurā sistēma darbojas, un tad var vērtēt procesus. Mēs nevaram pateikt, vai katrs projekts ir pareizi novērtēts, bet mēs redzējām, ka vērtējumu kritēriji ir tik aptuveni un nenoteikti, ka pēc tiem neviens nevar noteikt, vai lēmums ir pieņemts pamatoti. Turklāt lēmumu pieņemšanas process ir garš un līdz tam ir tik daudz soļu, ka vismaz daļa lēmumu pieņēmēju ir absolūti formāli — viņi nedod pievienoto vērtību un patiesībā nemaz nespēj projektu novērtēt.

- Kādēļ, pēc jūsu domām, tika izveidota tik gara un sarežģīta procedūra projektu vērtēšanai? Vai tās ir mūžīgās bailes, ka visi krāpj un mānās?

- Protams, viss ir atkarīgs no procedūras — ja gala lēmuma pieņemšanā tiek iesaistīti vairāku līmeņu lēmēji, tas ceļu pagarina. Vienmēr ir jāapdomā, kāpēc tiek iesaistīts otrais un trešais lēmējs, ja ir izveidota strikta procedūra un kritēriji, pēc kuriem vērtēt. Tātad lēmumu var pieņemt viens vai divi cilvēki. Komiteja, kura sanāk kopā reizi mēnesī un kurā ir cilvēku divdesmit, patiesībā neko nespēj izlemt, jo viņi nepārbauda visus iepriekšējos dokumentus un jautājumus nepārzina. Būvējot jebkuru sistēmu, ir jāzina, ko ar to var iegūt. Vai tas ir tikai papildu aizsardzības mehānisms gadījumiem, kad kāds ir kļūdījies? Tātad par to atbildēs divdesmit cilvēku, kas nozīmē, ka neatbild neviens. Es, piemēram, nevarētu pieņemt nekādu lēmumu, ja sēdētu pie galda kopā ar divdesmit citiem, kuri, tāpat kā es, nepārzina visus dokumentus, bet vienkārši paļaujas cits uz citu. Lēmumu pieņemšanas mehānisms ir jāizveido tā, ka arī viens cilvēks var pieņemt drošu lēmumu, jo pirms tam ir bijusi pietiekami nopietna kontrole pašā institūcijā. Mācības, ko devusi mūsu revīzija, vajag ievērot nākamajā struktūrfondu programmēšanas periodā, jo atpakaļ pagriezt neko nevar. Ir jādomā arī par to, kāpēc, iesniedzot projektus, gandrīz 90% gadījumu cilvēki savu vienīgo iespēju labot projektu izmanto jau pašā sākumā — administratīvajā vērtēšanas stadijā, kas patiesībā ir tikai atbilstošo dokumentu un parakstu vērtēšana, nevis satura vērtējums. Kāpēc uzņēmējiem ir tik grūti iesniegt noteikumiem atbilstošus dokumentus? Kāpēc Lauku atbalsta dienesta administrētajos projektos ir tikai daži gadījumi, kad uzņēmējiem savi projekti atkārtoti ir jāiesniedz sākuma stadijā? Tātad ir mehānisms, ar kura palīdzību var paskaidrot cilvēkiem, kādi dokumenti ir vajadzīgi un kā tie jānoformē.

- Savulaik, nu jau krietni sen, Valsts kontrole atklāja nopietnus pārkāpumus Latvijas Televīzijā, bet sabiedrība par tiem uzzināja, pateicoties žurnālistiem, nevis valsts institūcijām. Vai šajā jomā kaut kas ir mainījies?

- Revidenta svētākais pienākums ir redzēt visus pārkāpumus. Ja runājam par publicitāti, visi mūsu revīzijas ziņojumi ir lasāmi Valsts kontroles mājaslapā. Esam veikuši revīzijas Latvijas Televīzijā un Latvijas Radio un skatījāmies, kā ir organizēti iepirkumi un darba samaksa. Redzējām, ka šī sistēma ir sarežģīta un nepārskatāma un ka autoratlīdzības līgumos un darba samaksā dublējas atlīdzība par darbu. Mūsu mērķis nebija kādu nosodīt, bet sakārtot darba samaksas un iepirkumu pārskatāmību un saprotamību. Latvijas Televīzija piekrita mūsu ieteikumiem, un ir izstrādāts ieteikumu ieviešanas grafiks.

- Vai politiķi cenšas ietekmēt jūsu revīziju secinājumus un dod padomus, rīkot vai nerīkot preses konferences?

- Man nekad neviens neko tādu nav teicis. Turklāt visus ieteikumus, kas saistās ar likumdošanas nepilnībām vai likumu pārkāpumiem, mēs pārrunājam Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijā. Bieži vien institūciju, kurā notikusi revīzija, Saeimas komisijā pārstāv ministrs vai valsts sekretārs, un komisija pieņem lēmumus, uzdodot pēc zināma laika informēt, kā atklātie trūkumi ir novērsti un kā ir uzlabots darbs. Tāpēc politiķiem neko nevaru pārmest, un es novērtēju to, ka mums ļauj strādāt.

- Dažādu iestāžu vadītāji visai bieži žēlojas, ka likums Par valsts un pašvaldību iepirkumiem ir pārāk sarežģīts un smagnējs. Šā gada martā atšķīrās Veselības ministrijas un Valsts kontroles viedoklis par to, kā tikuši izmantoti budžeta līdzekļi kompensējamo zāļu apmaksai. Kā jūs vērtējat likumu par iepirkumiem?

- Mēs analizējām līdzekļu plānošanu un sadali, līgumu slēgšanu, nevis atbilstību iepirkuma likumam attiecībā uz kompensējamiem medikamentiem. Par vakcīnu un kompensējamo medikamentu iepirkumu atbilstoši likumam revīzija pašlaik notiek. Tas, ko es varētu sacīt par kompensējamiem medikamentiem un marta ziņojumu, ir: man žēl, ka principā ministrija piekrita mūsu viedoklim, bet publiski to tomēr apstrīdēja. Iepirkumu regulējošos normatīvos aktus pašlaik nevaru vērtēt, jo tie sākuši darboties tikai šovasar. Plānojot savu darbu nākamajam gadam, mēs noteikti paredzēsim arī lielāku iepirkumu revīziju, lai redzētu ne tikai to, vai likums ir ievērots, bet varētu arī analizēt, kā tas darbojas un kur varbūt ir tā riska zonas. Redziet, stingrs vai gluži otrādi — liberāls likums vienmēr ir runga ar diviem galiem. Ja likums visu nosaka ļoti stingri, tad cilvēki ir neapmierināti, jo tiek ierobežota un traucēta viņu rīcība. Savukārt, ja likums tiek pakļauts brīvai interpretācijai, notiek tā, kā ar Kultūras fondu, kad demokrātiska un humāna pieeja likuma normām cilvēkus vedina pretējā virzienā. Tad likuma normas tiek izmantotas savtīgi un ļaunprātīgi, absolūti necienot likuma garu un jēgu, nesasniedzot likuma mērķi.

- Vai plānojat veikt revīzijas arī citās iestādēs un fondos, kur privātuzņēmēju nauda ienāk valsts un pašvaldību vajadzībām?

- Ja Kultūras fonda gadījumā, kurš ir ļoti liela apjoma ziedojumu saņēmējs, var atļauties tādus likuma pārkāpumus un tik brīvi interpretēt, kas ir ziedojums kultūrai, tad ir skaidrs, ka lielas nepilnības ir Finanšu ministrijas un Valsts ieņēmumu dienesta darbā. Man būs tikšanās ar finanšu ministru, lai runātu par to, kā turpmāk rīkosies ministrija. Manuprāt, šī revīzija skaidri parāda, ka problēmas ir gan likumdošanā, gan uzraudzības, gan nodokļu atvieglojumu sistēmā. Lai lemtu par to, kas jādara, revīzijas visos citos fondos nav vajadzīgas. Esošā sistēma ir tālu no pilnības, tā ir jālabo.

- Kādas būs tās jomas, kurām Valsts kontrole vislielāko uzmanību pievērsīs nākamajā gadā?

- Nākamā gada plānus veidojam oktobrī, novembrī, kad apstiprinām revīziju prioritāros virzienus, tāpēc ļoti detalizēti par to nevaru spriest. Mēs esam veikuši valsts budžeta ienākumu finanšu revīziju un konstatējuši diezgan daudzas likumības tēmas nodokļu administrēšanā, ar kurām ir jāturpina strādāt. Tāpat arī jādomā par nodokļu atvieglojumu sistēmas revīziju un analīzi. Nupat apstiprinājām revīziju, kas turpināsies arī nākamgad, — par maksātnespējīgajiem un bankrotējušiem uzņēmumiem, kur ir simtiem miljonu nedzēstos nodokļu parādos.

- Vai reizēm no sabiedrības nesaņemat pārmetumus, ka revīzijas notiek ilgi un pat pēc tam, kad revīzijas ziņojums ir publiskots, nekas nenotiek?

- Ir vairākas lietas, par kurām jārunā. Mūsu revīzijas tiek plānotas katram nākamajam gadam. Gadā ārpus kārtas varam veikt tikai dažas, ja saņemam informāciju par nopietnām problēmām, — tā tas notika ar Kultūras fondu. Katrai revīzijai ir nopietni jāsagatavojas, jāizpēta likumi un normatīvie akti, kas regulē konkrēto jomu, un jāsastāda revīzijas plāns, un tas prasa aptuveni divus mēnešus. Pati revīzija var ilgt no trim līdz pieciem mēnešiem. Atsevišķos gadījumos pat ilgāk. Tad visi materiāli jāapkopo, jāizanalizē un jādod ieteikumi. Par revīzijas rezultātiem ziņojam izpildvarai un arī likumdevējam, vajadzības gadījumā materiālus nosūtām arī Ģenerālprokuratūrai, bet mēs neesam tie, kas ierosina kriminālprocesu, spriež tiesu un liek cietumā.

- Kādas ir lielākās problēmas, ko Valsts kontrole ir saskatījusi gandrīz divu gadu laikā?

- Pēc manām domām, fundamentāla valsts pārvaldes problēma, kuru saskatījām pēc 26 veiktajām finanšu revīzijām, ir vadītāju kompetence. Ja paskatāmies uz 356 Valsts kontroles ieteikumiem, kas jāuzlabo dažādu iestāžu darbībā, tad visu šo ieteikumu filozofija ir viena: ievērojiet likumus! Domāju, ka tas par kaut ko liecina. Tā vairs nav nākamās revīzijas tēma, bet tas ir pamats domāt par to, kādas kompetences cilvēki tiek pieņemti darbā un apstiprināti kā vadītāji. Valsts pārvalde gadiem nav domājusi par savu vadītāju kvalifikāciju. Cilvēki ir jāmāca būt par vadītājiem, bet mums daudzas institūcijas veidojās no jauna un amatos nonāca cilvēki, kas nekad nav bijuši vadītāji. Daļa cilvēku nemaz neapzinās, kādi ir viņu pienākumi kā vadītājiem un par ko viņi atbild. Protams, ir tādi, kas visu labi apzinās, bet izmanto likumdošanas vājās vietas un augstāko vadītāju nekompetenci. Tomēr lielākais mīnuss ir nezināšana un neizpratne. Šogad pirmo reizi Valsts kontrole veica finanšu revīziju tik aptveroši un plaši visās ministriju sistēmās un centrālajās iestādēs, kā to prasa starptautiskie standarti. Šogad pirmo reizi Valsts kontrole prasīja vadītājiem parakstīt apliecinājumu par viņu atbildību, kā to prasa revīzijas standarts. Tikai tad daļa vadītāju saprata, par ko viņi īstenībā atbild, kad paraksta finanšu pārskatu vai bilanci. Tās nav tikai ciparu vertikāles vai horizontāles, jo aiz katra cipara ir vesela rinda darbību, pieņemtās saistības, atbildība par nekustamā īpašuma izmantošanu un tā tālāk.

- Kāds, jūsuprāt, ir vadītāju nekompetences un neizpratnes cēlonis? Vai tas ir pieredzes un izglītības trūkums?

- Tas ir saistīts ar to, kādas prasības cilvēkiem tiek izvirzītas. Viduvējā pelēcība politikā rada neziņu par to, kādi ierēdņi ir nepieciešami. Spēcīgam ministram ir vajadzīga spēcīga ierēdniecība, jo tad ministrs var mierīgi dzīvot, apzinoties, ka viņa saimniecībā viss ir kārtībā. Varbūt ir cilvēki, kas ir gatavi parakstīties zem jebkura lēmuma, neapzinoties, kādu atbildību uzņemas un kādas tam var būt sekas, un varbūt ir politiķi, kam tas liekas ērti un labi. Ja partiju politiķi amatiem izvēlas paziņas vai partijas biedrus, nerēķinoties ar viņu zināšanām un izpratni par atbildību, tad rezultāti ir skumji.

- Kas iemācīs politiķiem, ka saprātīgāk ir pieņemt darbā nevis tos, kas skatās mutē un "dzied līdzi", bet profesionāļus, neatkarīgi no viņu "politiskās piederības"?

- Tas tomēr ir jautājums par pieprasījumu un piedāvājumu. Sistēma nav veidota tā, lai tai būtu vajadzīgi spēcīgi profesionāļi. Tāpēc visā valsts pārvaldē lielākā problēma ir kompetence un kvalifikācija. Negribu teikt, ka profesionāļu vispār nav, bet ir jāsaprot, ka no tā, cik profesionāli cilvēki ir ap politiķiem, ir atkarīga kvalitatīvu projektu, programmu un koncepciju izstrāde, pieņemto dokumentu izpratne un spēja objektīvi novērtēt, kā tie tiek īstenoti, un visbeidzot — no kvalifikācijas un kompetences ir atkarīgs tas, cik ātri valsts pārvalde spēj reaģēt uz trūkumiem un tos novērst.

 

Modris Lujāns ('Dzimtene') vs. Vitālijs Orlovs ('Saskaņas centrs')

DELFI  09/04/06    Priekšvēlēšanu laikā – bez rediģēšanas un labojumiem, bez baltiem cimdiem… duelis. Portāla "Delfi" publisko debašu forums. Pieci jautājumi un pieci argumenti no katras puses "Delfi" lasītāju izvērtēšanai.

Apvienības "Dzimtene" deputātu kandidāts Modris Lujāns aicināja apvienības "Saskaņas centra" pārstāvi atbildēt uz "Dzimtenes" jautājumiem.

- Uz apvienības "Dzimtene" Rīgas domes frakcijas priekšsēdētāja vietnieka Modra Lujāna jautājumiem atbild apvienības "Saskaņas centrs" pārstāvis, Saeimas deputāts Vitālijs Orlovs.

Apvienība "Dzimtene" kopā ar Konservatīvo partiju jau labu laiku vāc parakstus pret Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu "Gaismas pils". Mēs to darām tādēļ, ka apvienībai "Dzimtene" pagaidām nav savas frakcijas Saeimā. Sakiet, kādēļ parakstus vācat jūs, ja reiz varat cīnīties pret šo projektu parlamentā?

- Mēs priecājamies, ka pret bibliotēkas celtniecību iebilst ne tikai mūsu apvienība "Saskaņas centrs", bet arī citi politiskie spēki. Mēs esam pārliecināti, ka Nacionālās bibliotēkas ēkas celtniecības projekts par 160 miljoniem latu ir nepieļaujama greznība valstij, kur 60% iedzīvotāju sevi uzskata par materiāli nenodrošinātiem.

Pēc mūsu ekspertu aplēsēm, par 160 miljoniem latu var uzbūvēt no 7000 līdz 9000 dzīvokļu ar platību 50 kvadrātmetri. Tas pēc būtības ir vesels mikrorajons. Tai pašā laikā no 2007.gada 1.janvāra vairāk nekā 10 000 ģimenēm, kas pašlaik dzīvo denacionalizētajās mājās, var draudēt izlikšana no dzīvokļa.

Savāktos parakstus mēs izmantosim kā vērā ņemamu argumentu nākamā gada budžeta grozījumu iesniegšanai. Un mūsu galvenais mērķis ir panākt, lai bibliotēkas celtniecībai ieplānotie līdzekļi tiktu novirzīt dzīvojamo māju celtniecības programmai.

Es ceru, ka neviens no parakstiem, ko savākušas politiskās partijas un apvienības, kas iebilst pret bibliotēku, netiks pazaudēts. Un tiks izmantos labai lietai.

- Jūsu partijas plakātos ir redzami saukļi: "Mēs esam par latviešiem, krieviem, ebrejiem…" Kāpēc jūs uzskatāt, ka no minētajām tautībām, tieši krievu valodai vajadzētu būt otrajai dominējošajai valstī?

- Mēs izejam no realitātes – krievu valoda ir dzimtā valoda ne tikai krieviem, kas dzīvo Latvijā, bet arī daudziem citu tautību pārstāvjiem. Bet tas kopsummā ir 35% iedzīvotāju. Gribētos arī atzīmēt, ka reālajā dzīvē tieši krievu valoda, neraugoties uz to, ka tai ir "svešvalodas statuss", ir "otrā valstī dominējošā" kā jūs rakstāt.

Mēs arī būtu Jums pateicīgi, ja Jūs iepazītos ar mūsu apvienības programmu. Tad vairāki jautājumi paši par sevi atkritīs. Esmu pārliecināts, ka Jums tas būs noderīgi!

- Kādi bija jūsu partijas nosacījumi atbalstot Kalvīša mazākuma valdību?

- Mēs neatbalstām Aigara Kalvīša valdību, jo mūs ļoti daudz kas neapmierina to labējo partiju darbībā, kuras šobrīd veido pašreizējo valdošo labējo koalīciju. Bet mēs labi saprotam, ka šim kabinetam alternatīvas nepastāv, var būt tikai vēl valdība, kurā ieies galējie nacionālisti no TB/LNNK. Tāpēc Kalvīša kabinets ir objektīvi mazākais no diviem ļaunumiem.

Ņemot vērā pašreizējā kabineta vājumu, mums izdevās Saeimā izvest dažus sociāli orientētus likumus. Minēšu tikai divus piemērus. Mēs panācām ar nodokli neapliekama minimuma paaugstinājumu pensijām līdz 165 latiem. Mēs panācām, ka aviācijas, dzelzceļa transporta un jūras transporta jomā strādājošie no nākamā gada varēs saņemt pensiju pēc gadu izdienas. Un mēs rēķināmies ar to, ka šī parlamenta pēdējās sesijas laikā mums izdosies panākt vēl vairāku likumu pieņemšanu, kas varēs kaut nedaudz atvieglot vienkāršo cilvēku dzīvi.

- Nosauciet savas partijas iespējamos Valsts Prezidenta kandidātus pamatojot izvēli?

- Mūsu apvienībai ir Latvijas premjerministra amata kandidāts – mūsu parlamenta frakcijas priekšsēdētājs, viens no politiķiem ar visbagātāko pieredzi valstī, Jānis Urbanovičs.

- Ja nāksiet pie varas, kad un kādā veidā plānojat ieviest EIRO?

- Latvijai jāiestājas eirozonā pēc iespējas vēlāk, tas ir, ne agrāk kā pēc 8 – 10 gadiem. Tas saistīts ar to, ka Latvijas ekonomikai "jāizaug" līdz vidējam Eiropas līmenim. Un tas ietver sevī ne tikai ekonomiskus rādītājus, bet arī tādu rādītāju kā iedzīvotāju labklājības līmeni.

Pārejot uz eiro arī nepieciešams rūpīgi izstrādāt sistēmu cenu pārvešanai no eiro uz latiem, lai pāreja nenovestu pie pēkšņa cenu lēciena, kuru izprovocē pārdevēji. Galvenais, lai pāreja būtu loģiska un nāktu par labu, nevis par sliktu iedzīvotājiem.

Apvienības "Dzimtene" pārstāvja Modra Lujāna atbildes uz "Saskaņas centra" pārstāvja Vitālija Orlova jautājumiem.

- Kāpēc apvienības "Dzimtene" deputāti "norāva" balsojumu sakarā ar 44. krievu vidusskolu? Sākotnēji jūsu apvienības pārstāvji parakstījās par ēkas aizsardzību? Taču balsošanas dienā neieradās uz sēdi, tādā veidā neļaujot kreisajiem deputātiem nosargāt ēku krievu skolas vajadzībām.

- Vispirms es gribētu uzsvērt, ka apvienība "Dzimtene" iestājas pret jebkuru mācību iestāžu slēgšanu vai cita veida apdalīšanu. Mēs tās nedalām krievu vai latviešu skolās. Izglītība ir vajadzīga visiem mūsu bērniem. Jo vairāk būs skolu, jo gudrāki un konkurētspējīgāki darba tirgū būs mūsu bērni.

Kas attiecas uz konkrēto gadījumu – tik tiešām nebijām zālē balsojuma laikā. Droši vien esat aizmirsis, ka vienojāmies ar Saskaņas centru un pārējiem opozicionāriem, ka aizstāvot minēto skolu kopīgiem spēkiem "norausim", ne tikai balsojumu, bet visu sēdi. Tā kā jūsu partija "aizmirsa" mūs brīdināt par izmaiņām plānā (pašiem gan ierodoties uz sēdi), balsojums vispār kļuva iespējams. Tādā veidā faktiski balsojumu "norāva" tieši jūsu partija. Manuprāt, šāda rīcība ir nodevīga, pirmkārt, attiecībā pret krieviem, otrkārt, pret mums.

- Kāpēc Mihails Gavrilovs, kurš pārstāv apvienībā "Dzimtene" ietilpstošo Krievu partiju, praktiski vienmēr balso kopsolī ar labējo valdošo koalīciju? Tādā veidā Rīgas domes opozīcijai ir tikai 28, nevis 29 balsis. Savukārt, labējā koalīcija vienmēr var rēķināties ar 32 balsīm, t.i., stabilu vairākumu, kas tiek nodrošināts pateicoties jūsu deputātam.

- Apvienība "Dzimtene" sastāv no vairākām partijām. Es pārstāvu Konservatīvo partiju, bet Gavrilova kungs – Krievu partiju. Mēs uzskatām, ka viedokļu dažādība apvienības iekšienē ir demokrātijas un pārdomātu lēmumu garants. Jūs protat skaitīt, un tāpēc zināt, ja opozīcijai būtu 31, nevis 28 vai 29 balsis, tad tā būtu pozīcija. Šādā gadījumā, jūsu piezīme būtu vietā. Tomēr, tā kā mēs esam opozīcija, nav nekā nosodāma, ja deputāts dažreiz (vēlos īpaši uzsvērt šo vārdu) atbalsta pozīciju, pieņemot, ka lēmums ir saprātīgs. Opozīcijai arī ir jāprot būt konstruktīvai.

- Jūsu organizācijas līderis Jurijs Žuravļovs ne reizi ir solījis visus "oligarhus un zagļus" iesēdināt cietumā. Kādā veidā "Dzimtenes" frakcija Rīgas domē realizē dzīvē sava līdera nostāju?

- Tieši apvienība "Dzimtene" bija pirmā, kas domē pacēla jautājumu par to, ka komunālo pakalpojumu norēķini notiek caur kādu jums labi zināmu banku. Šī banka par saviem pakalpojumiem iekasēja ievērojamu komisijas naudu uz to rīdzinieku rēķina, kas bija spiesti šos pakalpojumus izmantot. Cik saprotu, uzdodot šo jautājumu, Jūs uztraucaties par dažu savas partijas ģenerālsponsoru likteni pēc apvienības "Dzimtene" iekļūšanas Saeimā.

- Vai Jūsu apvienība atbalsta iniciatīvu piešķirt krievu valodai nacionālās minoritātes statusu? Tas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem dotu iespēju ar pašvaldības pārstāvjiem sarunāties dzimtajā valodā. Pēc būtības tas pat ļautu atcelt bēdīgi slaveno krievu skolu reformu.

- Atbildēšu ar vārdiem no mūsu programmas: "Ir viena dzimtene, ir viena valsts, kurā dzīvo latvieši, latgaļi, krievi, ukraiņi, poļi, vācieši, baltkrievi, ebreji, čigāni u.c." Šie vārdi runā paši par sevi. Taču, ja kādreiz vispār Saeimā būs jābalso par krievu valodas statusu, apvienības "Dzimtene" deputāti balsos katrs pats pēc savas sirdsapziņas, uzskatiem un solījumiem, kas doti vēlētājiem.

- Cik veiksmīgi var risināt Latvijas valsts sarežģītās sociālās problēmas izmantojot "politiskās klaunādes" metodes?

- Noteikti esat dzirdējis pasaku par kailo karali. Šajā pasakā visa karaļvalsts klusēja brīdī, kad karalis pliks pastaigājās pa pilsētas ielām. Tikai parasts nabaga zēns atļāvās pateikt, ka "Karalis, taču ir kails!"

Laikā, kad sabiedrisko domu veido oligarhi un viņu pakalpiņi, ir jābūt kādam, kas uzdrīkstas pievērst uzmanību tām nejēdzībām, kas šodien notiek Latvijā. Pat tad, ja veids kā mēs to darām, ir mazliet kariķēts, rezultāts attaisno līdzekļus.

Piemēram, ja apvienība "Dzimtene" pirmā nebūtu uzsākusi parakstu vākšanu pret "Gaismas pili", saņēmusi "belzienus" no Kultūras ministres, Jūs pat nebūtu iedomājušies par šo problēmu. Toties, tagad Jūs kopā ar PCTVL sacenšaties krievu medijos par to, kurš nu ir īstais cīnītājs pret "pili".

Es speciāli kā pirmo uzdevu jautājumu par to, kādēļ vācat parakstus pret "Gaismas pili", ja reiz varat ar to cīnīties parlamentā. Visiem ir skaidri zināms, ka tagadējais Saskaņas centrs PCTVL sastāvā sēdēja Saeimā, kad šis likums tika pieņemts. Kāpēc parakstus nevācāt toreiz, bet atcerējāties tikai tagad, pirms vēlēšanām? Es atbildēšu, kāpēc. Tāpēc, ka nozagāt ideju "Dzimtenei", kad redzējāt, ka liela sabiedrības daļa iestājas pret šo projektu. Tā, pat īsti neiekļaujas jūsu priekšvēlēšanu kampaņā.

Mums nav tādu sponsoru un resursu kā Jums un tā dēvētajiem "kreisajiem". Mums pat pagaidām nav savas frakcijas Saeimā, un tādēļ esam spiesti vākt parakstus. Taču mums ir drosme, uzņēmība un vēlme cīnīties pret tādām "Gaismas pilīm", jo tieši šie ambiciozie projekti ir par iemeslu lielajai nabadzībai valstī. Un ja mūs tādēļ kāds sauks par "politiskajiem klauniem", lai tā arī būtu!

 

Krievija ņem ekonomisko varu Latvijā

Radio SWH   09/07/08    Radio SWH politisko diskusiju duelī par pretiniekiem izvēlēti Ainārs Latkovskis no Jaunā laika un Nikolajs Kabanovs no PCTVL. Kurš kuru?

MZ: Saprotu, ka Kabanova kungs ir ārkārtigi briesmīgs priekš JL, jo šis ir pirmais gadījums kopš raidījums skan, kad JL trīsreiz maina cilvēku, kurš varētu ar Kabanovu tikties.... Vismaz kāds JL no Kabanova nebaidās...

Vai Latvijai vajadzētu uzturēt teritoriālas pretenzijas uz Abreni?

NK: Nē.

AL: Jā.

MZ: Vai Rīgā būtu atļaujami seksuālo minoritāšu gājieni?

NK: Nē.

AL: Jā.

MZ: Vai Latvijā būtu atjaunojams nāvessods?

NK: Nē.

AL: Nē.

MZ: Cik Latvijā tautību?

AL: Ja rēķina cilvēkus, kuri te ir pa vienam, 158.

MZ: Kad 2006.g. 3. jūnijā notika PCTVL 3. kongress, jūs teicāt, ka vietējo krievu politiķu misija ir palīdzēt latviešu tautai atgūt redzi.

NK: Cilvēki pašlaik ir driezgan orientēti uz rietumiem, bet mūsu ģeoogrāfiskais, vēsturiskais un etnopolitiskais konteksts rāda, ka Latvija vispirms ir Eirāzijas sastāvdaļa. Latvijas tauta ir vispirms zemnieku tauta ar visām sekām. Mums piemīt daudznacionālas vērtības, 1 no tām ir solidaritāte. Latvijas sabiedrībā trūkst solidaritātes sociālā, nacionālā ziņā, utt.

MZ: Vai Nikolajs Kabanovs tavuprāt ir lojāls Latvijas valstij?

AL: Pēc 1 rādītāja visticamāk jā, jo algu viņam maksā Saeima un no viņa algas tiek atskaitīti arī nodokļi (lojalitātes rādītājs - nodokļu nomaksa). Manuprāt Nikolajs dažreiz izjūt pat nevis nepatiku, bet naidu pret valsti, kurā viņš dzīvo. Varbūt tā ir vilšanās kopš laika, kad viņš Atmodas laikrakstā rakstīja pret padomju varu vērstus rakstus, vai kaut kas nav izdevies karjerā, bet ir naids. Varbūt viņš ir mūžīgais opozicionārs.

Mūsu nostāja pret Lukašenko režīmu ir labi zināma, tai pašā laikā Kabanova kungs ir 1 no Lukašenko režīma apoloģētiem.

NK: Dzīve mainās. Kas jaunībā nebija opozicionārs, tam nebija sirds. Kas labā vecumā nekļūst par konservatoru, tam nav prāta. Es atrodos kaut kur pa vidu. Protams, Latvija nav tāda kā pirms 15 gadiem, mums ir problēmas, ko radīja politiķi, kas pirms 15 gadiem paņēma varu un negrib to atdot Latvijas cilvēkiem. Mums jāmaina politiskā elite.

MZ: Vai Integrācijas lietu sekretariātam ir jēga?

NK: Jēga ir, bet darbība jāsakārto. Pašlaik šī institūcija strādā nevis par reālu, bet latvisku integrāciju. Latvijā patlaban procesi stingri norāda uz divkopienu valsti. Tas jāpieņem un jāstrādā ar 2 lielām valodas kopienām. Jūs runājat par 158 nacionalitātēm, manuprāt vislielākā ir mentalitātes starpība, kas rodas valodas dēļ. Manuprāt Latvijā jāievieš kārtība, lai veca sieviete varētu rakstīt vēstuli savā dzimtajā valodā un pēc tam pašvaldība var viņai atbildēt. Mēs neprasām otru valsts valodu!

AL: Ministrija integrācijas lietās tika radīta 2002.g., kad Latvija bija ceļā uz ES un NATO. Zināmā mērā tas bija arī starptautisks žests, kaut atsevišķas institūcijas, kas darbojās sekretariāta ietvaros, pastāvēja arī pirms tam. Vai politiski Latvijai šāds ministra amats vēl ir vajadzīgs? Diezin vai. Tas, vai ir vajadzīgs, ko dara cilvēki, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas, ļoti iespējams, ka ir vajadzīgs.

Eiropas praksē šādi ministri apvieno integrācijas un imigrācijas ministrus. Kad iekšlietu ministrija vairs netiek galā ar imigrāciju, veido šādas ministrijas.

MZ: Bet tas, ka nodarbojas ar latviskošanu?

AL: Lai katrs cilvēks vētrtē pats.

MZ: Nesen Pliners teica, ka ir pamats neuztucēties balsu skaitīšanai. Eiropas novērotāji šeit ir ļoti nepieciešami. Jūsuprāt 2006.g. Latvijā notiek manipulēšana ar balsīm?

NK: Manuprāt jā, īpaši laukos. Protams, Rīgā ir daudz novērotāju, preses cilvēku, laukos ir mazi ķēniņi - katrā pilsētā savs, sava valdošā partija. Viss notiek tā, lai patiktu vietējiem kungiem. Manuprāt dažreiz notiek manipulēšana. Man nav konkrētu faktu, bet baumas ir.

AL: Kabanova kungs bija novērotājs bēdīgi slavenajās vēlēšanās Baltkrievijā, laikam vienīgais no ES dalībvalstu novērotājiem pateica, ka ar vēlēšanām viss bija kārtībā. Kabanova kunga ieskatos mēs grimstam vēl lielākā autoritārismā vai nedemokrātijā kā Baltkrievija.

NK: Starp citu, Baltkrievijā balso visi, kas tur dzīvo.

MZ: Kāpēc 23. augustā jūs rakstījāt vēstuli Škaparam par to, ka pie Uzvaras pieminekļa nedrīkst rīkot piemiņas pasākumu latviešu partija "Mūsu zeme"?

NK: Jāpiemēro katru vietu katram pasākumam. Neviens PCTVL vai krievu kopienas aktīvists nevēlas Lestenē rīkot pasākumus. Ir vietas, kur ir derīgi rīkot pasākumus un kur ne. Manuprāt "Mūsu zemes" biedriem nav derīgi rīkot pasākumu pie sarkanarmijas pieminekļa, jo man tā šķiet klaja provokācija.

MZ: No otras puses Pliners savulaik domāja, ka latviešiem nav jāiet pie Brīvības pieminekļa. Bija tā kā ķēdes priekšā. Vai nav pretruna? Jūs zināt, pie kuriem pieminekļiem latvieši drīkst iet, pie kuriem ne?

NK: Tas ir pārspīlējums, lai Plinera kungs pats atbild. Bet viņš nevienu cilvēku nepiespieda neiet pie Brīvības pieminekļa.

AK: Nikolajs vienmēr uzsver, ka latvieši tā kā segregē, veido 2-kopienu valsti. Nemēģinām ielaist krievvalodīgos, bet te viņš saka - nē, mums ir pašiem savs piemineklis, lūdzu, pie tā nenāciet! Iznāk, ka paši nodarbojaties ar segregāciju, mēģinot cilvēkus turēt savā informācijas telpā, vismaz tendenciozu, ja ne dažreiz melīgu informāciju sniedzat par to, kādus lēmumus pieņem valdība vai Saeima. Paši jūs to segregāciju veicināt, mēģināt norobežot krievvalodīgos no tā, lai viņi kļūtu par pilntiesīgiem šīs sabiedrības locekļiem.

NK: Beigsim pieminekļu karu! 23. augustā pasākums pie padomju armijas pieminekļa notika, nekādu nekārtību nebija, es vienkārši izteicu savu viedokli.

MZ: Man bija prieks, ka teicāt par piemenekļu kara beigšanu, cieņu pret aizgājējiem. Ja vienojames par šādu cīņu pret kritušajiem un aizgājējiem, kā var izskaidrot to, ka 2004. gadā arī jūs Slaktera kungam rakstījāt pieprasījumu, kādā sakarā militārie spēki (atsevišķi cilvēki) ir piedalījušies Nikolaja Romanovska - Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētāja bērēs. Jūs gribat (noteikt) arī to, kas bērēs piedalās?

NK: Viena lieta piedalīties bērēs, cita - kad ir militārais orķestris, utt. Tas nozīmē, ka valsts ar savu līdzdalību piedalās kādā pasākumā. Labi, lai Latvijas valsts piedalās arī Latviešu sarkanarmijas divīzijas cilvēku bērēs.

Tagad mūsu nacionālā armija ir tikai vienā pusē, tikai leģionāri ir varoņi. Latvijas armijā dien ne tikai latvieši, bet arī citas tautības. Ja godināsim Latvijas karavīrus, jāgodina arī tos, kas karoja sarkanajā armijā.

AK: Pilnīgi piekrītu, bet Romanovskis vadīja organizāciju, kurā joprojām ir latvieši, kas karoja abās pusēs!

MZ: Kad 18. novembrī PCTVL rīkoja konferenci pirmās un otrās Latvijas republikas demokrātiskās iekārtas salīdzinošai analīzei, mani ieinteresēja tēze, ka 1918.g. 18. novembrī faktiski Latvijas republika tika atzīta tikai tādēļ, ka Krievijai un rietumiem vajadzēja zonu, kur tirgoties, savdabīgu ofšoru.

NK: Ļeņins nebija Krievijas patriots, viņš bijas internacionālists pēc būtības, tas, ka Latvija tika atzīta no Padomju Krieijas, bija tikai konjunktūras jautājums. Tolaik padomju Krievija atdeva Pitalovu - dzelzceļa mezglu tikai lai nodarbotos ar tranzītu. Tolaik Padomju Krievijai nebija logu, caur kuriem attīstīt tirdzniecību ar rietumiem. 1939.g. atkrita šī vajadzība, tāpēc Latvijas neatkarībai nebija ekonomiska pamatojuma. Katrai zemei vispirms jāatrod savas eksistences ekonomiskais pamatojums - kāpēc eksistējam - tāpēc, ka esam vajadzīgi, nevis tāpēc, ka esam lepni un stingri. Tā ir mācība uz visiem laikiem.

MZ: Vai tas nozīmē, ka principā, Latvijas valsts, vai būtu runa par 20-jiem gadiem, vai tagadni, principā ir nejaušība?

NK: Jā, tas pilnīgi norāda uz to, ka suverenitāte 20.-gadu beigās un 21.gs. sākumā ir ļoti relatīva lieta. Paskatīsimies uz Dienvidslāviju, kas 50-80-jos gados bija ļoti veselīgs organisms, izdevīga gan rietumiem, gan austrumiem. 1999.g. sākās karš, kāpēc? Tāpēc, ka Dienvidslāvija kā bufera zona vairs nav vajadzīga. Ļoti šaubos, vai Latvijai izdosies saglabāt savu jēgu, es nerunāju par Krieviju, bet par milžu cīņām, kas notiek starp austrumiem un rietumiem, ziemeļiem un dienvidiem. Mums jādomā par savu eksistenci!

AL: Man bēdīgi klausīties - Latvija zināmā mērā izrādās sakritība vai nejēdzīgs fakts. Jūs teicāt - Ļeņins nebija Krievijas patriots, vai jūs, Kabanova kungs, esat Krievijas patriots?

NK: Esmu Latvijas patriots, jo esmu Latvijas pilsonis.

MZ: Jūsu diagnozei var piekrist vai nepiekrist. Bet ko darīt?

NK: Attīstīt savu valsti.

MZ: Kāda jēga?

AL: Pievienoties Krievijai...

NK: Lai nebūtu kalpi, lai būtu kungi savā zemē, bet nebūt kā priekšniekiem, birokrātiem, bet attīstīt rūpniecību, lauksaimniecību, utt. Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kuru domas sakrīt ar manām, izlasiet Neatkarīgo!

MZ: Jums noteikti simpatizē Lemberga idejas par Sorosu un kā pie mums iznīcina nacionālo buržuāziju...

NK: Lembergs būtībā ir saimnieks, nopietns, bet sarežģīts cilvēks, bet es Latvijā nevienu politiķi nevaru ar Lembergu salīdzināt svara ziņā, manuprāt viņš ir stiprāks kā visa patreizējā valdība. Nezinu viņa attieksmi pret krieviem, bet saimnieciski viņš attīsta Ventspili.

MZ: Visticamāk, ka PCTVL dabūs ļoti labas vietas Saeimā, būs balsojums par nākamo premjeru. ZZS ir izvirzījuši Lembergu, ko jūs darīsiet?

NK: Lembergs Latvijai ir drīzāk laime kā nelaime. Salīdzinot ar citiem, viņš ir optimāls kandidāts. Protams, kā partija lems, redzēs.

AL: Izskatās, ka Nikolajam nepatīk, ka mēs patlaban esam rietumu telpā. Ja mēs būtu austrumu telpā, protams, mēs nebūtu kalpi. Kāda veida neatkarība no rietumiem, atkarība no austrumiem? Manā skatījumā Latvijas neatkarība ir neatkarība no austrumu lielā kaimiņa.

NK: Kad Latvija bija PSRS, protams, Staļina laikā tika padarīts daudz noziegumu, bet 60-jos, īpaši 70-jos gados bija liela attīstība, kas balstījās uz naftas resursiem. Tagad Krievijā sākas jauns naftas bums, Krievijas nauda plūst uz Latviju, kāpēc te tik ļoti attīstās būvniecība? Krievu nauda. Kāpēc neviens Latvijas cilvēks nevar nopirkt 3-4 dzīvokļus? Tāpēc, ka mūsu būvniecību sponsorē Krievija.

MZ: Ne skandināvu banku resursi?

NK: Ģeogrāfiski Krievija ir tik liels magnēts, ka neviens to nevar ignorēt. Piekrītu, PSRS bija diezgan savdabīgs veidojums, tā nebija impērija, tāpēc jau tā beidzās.

AL: Visas impērijas sabrūk.

NK: Pašlaik pie mums attīstās ekonomiskā mijiedarbība un viss iet pa normālu ceļu. Ja Latvijā būs normāla valdība, rezonanse būs.

MZ: Jūs mani pārsteidzāt, jo parasti kreisās partijas saka, ka mums attiecības ar Krieviju ir ļoti sliktas.

NK: Normālu ceļu ekonomiski, nevis politiski. Mums vairāk jāceļ politiskā, ne ekonomiskā plāksne.

AL: Līdz šim Krievija mēģināja sodīt, neļaut ekonomiskos sakarus. Tagad izskatās, ka ar klusu Maskavas vadības akceptu uz šejieni plūst Krievijas nauda. Caur ekonomisko tu iegūsti arī politisko nozīmi šeit.

Esot opozīcijā Saeimā, JL mēģina iesniegt dažādus ekonomiskus likumprojektus, interesējamies arī pie citām opozīcijas partijām. Un ir dzirdēts, ka viņi ir gatavi startēt valdībā.

NK: Sociālās iniciatīvas, protams, mums dažreiz ir vienādas, bet diemžēl JL visu laiku grib piesavināt mūsu priekšlikumus.

MZ: Vai jāsaprot, ka tagad, kad beigusies Latvijas politiskā okupācija, iezīmējas ekonomiskā okupācija?

AL: Jā, viņiem tāda interese ir. Ekonomiskā sadarbība jeb atļauja naudai ieplūst Latvijā ir sava veida ekonomiskās varas paņemšana, ar ko vēlāk viegli ietekmēt politiku.

MZ: Jums ne visai patīk lēni lienošā ekonomiskā okupācija. Ko darīt?

AL: Nav atgriezeniskās saites - jādod iespēja arī mūsu uzņēmējiem pelnīt tur. Pašlaik tās nav.

NK: Pilnīgi atbalstu! Lai latvieši ceļ namus Krievijā!

AL: Pašlaik tiek laists iekšā finansu kapitāls, bet mūsu produkcija tur...

NK: Lido tagad ir Minskā.

AK Ar Lido un kokakolu Baltkrievijā sāksies demokratizācijas procesi...

MZ: Vai latviešu tauta šobrīd ir apdraudēta kā tauta?

AL: Kā tauta jā, kā valsts nē. Dzimstība, kas nav pieaugusi arī pēc māmiņu algu palielināšanās; iespēja doties peļņā uz citām Eiropas valstīm - novērtējot mūsu strādīgumu, aicina uz turieni jau visu ģimeni. Un, aizvedot turp bērnus, ir pusceļš prom no mājām.

MZ: Ja apdraudējuma faktori latviešu tautai ir ekonomiski un sociāli, ko tad var ņemties! Dodam krieviem iespēju mācīties skolās, kādā valodā grib, Daugavpilī vēlēt nepilsoņiem, utt.

AL: Mēs esam definējuši sevi kā nacionālu valsti. Valoda jauniešiem vairs nav problēma. No latviešu puses vairs nebūtu ko cepties - kas ir izdarīts, viss ir pareizā virzienā. Cepjas Nikolajs, 100 punkti!

NK: Diemžēl Latkovskis nerunā par Nacionālo bibliotēku, par naudu, ko mūsu valsts iztērē liekām vajadzībām. Nacionālā bibliotēka - 200 miljoni latu. Šī nauda jātērē pensionāriem un ģimenēm. Es varu pats atrast būvniekus, kuri šo bibliotēku var uzcelt par 20 miljoniem. Latvijas Nacionālā bibliotēkā ir ne vairāk kā 100 000 grāmatu, ļoti nozīmīgas grāmatas. Diemžēl pārējās grāmatas ir atsūtītas no PSRS.

MZ: Vairs nav saprotams, uz kā pastāv jūsu tā sauktās krievu partijas?

NK: Diemžēl latvieši ļoti daudzi brauc uz rietumiem. Financial Times nesen rakstīja, ka diemžēl nepilsoņu kļūst aizvien vairāk procentuāli. Bet viņiem nav tiesību kļūt par ES pastāvīgiem iedzīvotājiem. Ja jūs gribat nacionālu valsti, kāpēc neļaut cilvēkiem braukt projām?

AL: Pirms pusgada Putins izveidoja darba grupu, kas strādā pie savu tautiešu saukšanas mājās. Bēdīgi, ka no Latvijas aizbrauks dažs labs ļoti izglītots inženieris, bet Kabanovs paliks.

NK: Starp citu, arī kādreiz biju inženieris.

MZ: Kāpēc tiek bremzēta dabiska izceļošana?

AL: Mācieties latviešu valodu, viss!

NK: Kāpēc cilvēkam jāmācās latviešu valoda, lai dzīvotu rietumos?

AL: Tāpēc, ka ar šo statusu viņš var dzīvot arī Latvijā.

MZ: Vai latviešiem joprojām ir kompleksi, bailes, ka jāturas pretī krievvalodīgajiem?

NK: Ne visiem cilvēkiem. Vispirms - Latvijā asimilēšanas nav un nebija, tas ir apsveicami. Manuprāt etnopolistiskā ziņā esmu optimists.

MZ: PCTVL latviešu elektorāts ir būtisks. Jūs neatzīstat Latvijas okupācijas faktu, par ko tad jūs runājat ar latviešiem?

NK: Neviena vara nevar dzīvot 50 gadus tikai uz sveša karaspēka. Padomju vara dibināja Latvijā politiskus un sociālus slāņus, kuri to atbalstīja. Es zinu cilvēkus, kuri 30-jos gados bija kalpi, Latgales zemnieki, bet kļuva par inženiereim un vadošiem darbiniekiem. Tagad cilvēkiem no mazpilsētām nav iespējas mācīties Rīgā bez maksas. Tāta Latvijā sociālā dinamika ir ļoti maza.

Nebija okupācijas kā militārā režīma, kur valda karaspēks. Latvijā valdīja komunistiskā partija.

MZ: Kas tad pie mums bija?

NK: Mēs apvienojāmies PSRS.

AL: Bāc!!!

MZ: Kur - bāc?

AL: Nu bāc!!!

MZ: Vakar jūsu vietā Ābiķa kungs teica aptuveni tāpat, bet šo uzskatu pārstāvji saņem vidēji 10-15% vēlētāju balsu. Ko esat darījuši, lai Kabanova elektorātu pārliecinātu par pretējo?

NK: Gribētu mazliet balzama uzliet uz Latkovska sāpēm. 1940.gads bija ļoti pretrunīgs, ļoti daudz noziegumu, utt. Bet Ulmaņa režīms nebija demokrātisks, tā bija diktatūra.

AL: Kāpēc viņam ir šis elektorāts? Tas nav okupācijas jautājuma sakarā. Viņi segregē nost šo savu elektorātu ar bailēm no latviešiem, ar pārlatviskošanu, utt. Viņi iedzen izmisīgas bailes. Nevienā latviešu elektorātā nav tādu baiļu pret krieviem, kas dzīvo Latvijā, kādas dauzos krievos iedzinis tas pats Kabanovs.

NK: Es jūs nebaidos, Latkovska kungs.

Krieviem nav bailes, viņiem ir nepatika, tāpēc, ka pie mums ir spiediens. Mums ir 150 miljoni cilvēku, mums nav bail.

AL: Krievijas patriots! Bet Krievijas federācijā nav visi krievi! Čečeni arī tur ir.

MZ: Pēc šī teksta jūs gribat teikt, ka neesat Maskavas roka (simboliskā ziņā)? Ja atsaucaties retorikā, ka aiz jums ir 150 miljoni...

NK: Franči, kas dzīvo Beļģijā, pieder pie tautas, kultūras. Bet ir Beļģijas pilsoņi. Un prasa savu gabalu, jo Beļģija ir divkopienu valsts. Mēs gribam tio pašu kā Beļģijā.

AL: Tas trakākais, ka jūs izmantojat to, ka esat politiķis un reizē žurnālists, interpretējot valdības pieņemtos aktus vai likumus. Ar to jūs savus lasītājus iedzenat stūrī, visu laiku baidāt ar latviešiem.

***

Radioklausītāju balsojumā par Puškinu ar 78% tika atzīts Nikolajs Kabanovs

 

Prezidente: «Neesiet vienaldzīgi!»

Vita Krauja, Latvijas Avīze  09/07/06    Līdz 9. Saeimas vēlēšanām 7. oktobrī palicis tieši mēnesis. Rīgas pilī ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu tikās «LA» žurnālisti Viesturs Serdāns un Vita Krauja.

– Kas mēnesi pirms vēlēšanām jūs kā Valsts prezidenti nodarbina iekšpolitiski?

V. Vīķe-Freiberga: – Man kā prezidentei vienmēr bijis būtiski, lai valstī darbotos rīcībspējīga valdība. Un man ir cerība, ka nākamajā Saeimā pārstāvētās partijas spēs vienoties par kopēju sadarbību kopējiem mērķiem, kaut arī priekšvēlēšanu laikā katra partija vēlas izcelt savu īpatnību, savu vietu un iegūt pēc iespējas vairāk atbalstītāju. Šī šķietamā pretruna starp partijām būtu pārvarama valsts interesēs. Šobrīd ir sacensību brīdis, visas partijas vēlas pārliecināt vēlētājus, ka tās ir perspektīvas un pelnījušas lielāko atbalstu. Protams, ir svarīgi, lai vēlētāji pēc iespējas plašāk būtu informēti par ikvienas partijas sniegto piedāvājumu. Klāt īstā demokrātijas izdevība – visām partijām sevi prezentējot un precizējot, par ko katra stāv, ko izvirzījusi prioritātēs nākamos četros gados Latvijā. Un jārunā pavisam konkrēti, ne tikai apmēram tādās vispārējās deklarācijās, kā mēs visi gribam būt skaisti, bagāti un laimīgi, bet, lūdzu, konkrēti, kā savus mērķus sasniegsim.

Savukārt arī nevalstiskajām organizācijām un ikvienam pilsonim šī ir izdevība izvirzīt savus mērķus un aktuālās problēmas Latvijā. Ir laiks sacīt, ka, piemēram, mums bažas izraisa jaunu darba vietu radīšana, Eiropas fondu apgūšana, cilvēku izceļošana peļņā uz ārzemēm. Ir laiks jautāt par to partijām un atkarībā no atbildes vēlēšanās izvēlēties vienu, otru vai trešo politisko spēku. Šim dialogam ir vēl mēnesis laika. Ļoti svarīgi, lai tauta darītu zināmas politiķiem savas prasības, politiskie spēki tās saklausītu un piedāvātu savu konkrētu risinājumu izvirzītajām problēmām.

Jāsaprot, ka līdz šim nav bijis tā, ka viena partija Saeimā varētu pārņemt varu. Nepiederam pie tādām valstīm. Un man šķiet, vēl daži gadi paies, pirms līdz tam nonāksim. Partijām jādomā, lai, kā tautā mēdz teikt, pirmsvēlēšanu gaisotnē nesaspļautu savos kāpostos. Sacenšoties ar citiem politiskiem spēkiem, vajag padomāt arī par iespējamiem sadarbības partneriem Saeimā. Jau teicu, jāšaubās, vai kāda partija nākamajā parlamentā dabūs 51% balsu. Te patiešām ir būtiski nesadedzināt visus tiltus partiju starpā. Sacensība ir viena lieta, bet jau iepriekš izslēgt tālāko sadarbību man kā prezidentei šķiet ārkārtīgi neveselīgi. Tajā pašā laikā, protams, skaidri vajag arī pateikt, kura partija ar kuru nekad nesadarbosies.

– Jūs nupat nācāt klajā ar mudinājumu visiem pilsoņiem obligāti piedalīties vēlēšanās. Acīmredzot arī tā ir lieta, kas jūs satrauc…

– Jā, pilsoņiem nedodoties balsot, viņi savā ziņā ar šādu neaktivitāti pavisam nopietnā veidā apdraud valsts suverenitāti. Tādēļ arī diskusija par šo nostāju ļoti būtiska. Redzu, dažs labs par manu ierosinājumu jau ļoti satraucies – kā tad tā, viņam taču ir visas tiesības neiet uz vēlēšanām un tamlīdzīgi… Atgādināšu, ir vesela virkne valstu, kurās piedalīties vēlēšanās ir strikts pilsoņa pienākums. Jo tā ir suverenitātes izpausme. Ja pilsonis saka: mani neinteresē manā valstī notiekošais, – tā jau savā ziņā ir tikpat kā valsts nodevība. Tad jau viņš var pateikt, kā nupat jau kādā avīzē izskanējis, – «mēs jau paši neesam spējīgi savu valsti pārvaldīt"… Lai tad kāda lielāka valsts par mums pārņem gādību – vai tā? Man šāda attieksme liekas ļoti bīstama. Vai par to cīnījāmies brīvības cīņās? Vai piecdesmit apspiestības gados gaidījām, ka brīvuprāt atdosim spēju pašiem valdīt pār savu zemi? Un kādēļ? Aiz slinkuma? Aiz nepatikas pret zināmiem politiskiem spēkiem? Atteikšanās no piedalīšanas vēlēšanās ir savu tiesību atmešana. Un man tas šķiet ļoti bīstami.

Derētu padomāt arī tā: ja tu neiesi balsot, būs citi, kas ies. Un varbūt aktivizējas zināmi spēki, kas tev nepavisam nav simpātiski. Pasivitāte ir tas pats, kas savu balsi atdot citam.

– Kas šobrīd ir pats svarīgākais Latvijas ārpolitikā?

– Mums kā NATO galotņu tikšanās uzņēmējvalstij priekšā nopietns ieguldījums NATO jaunās misijas formulēšanā un noskaidrošanā tieši šajā galotņu tikšanās reizē. Tajā pašā laikā Latvijai būs iespēja sevi parādīt kā demokrātisku valsti, kas attīstās un var piedalīties starptautiskos procesos, un, protams, arī sevi reklamēt gan kā vietu, kur darījumu ļaudīm meklēt sadarbības partnerus, gan kā tūristiem pievilcīgu zemi. Šī galotņu tikšanās īstenībā ir arī Latvijas valstij reklāmas iespēja, tādēļ mums ir paredzēta kultūras programma un vairāki citi nevalstisko organizāciju pasākumi, kas šo izdevību izmantos.

Mums ir ļoti būtiski tieši šajā fāzē turpināt apgūt Eiropas Savienības sniegtos līdzekļus. Te mani pietiekami raizē temps, kādā dažādas ministrijas ir spējīgas tam sagatavoties. Vairākas kavējas, tām ir grūtības. Ļoti no svara, lai ministrijās būtu pietiekama administratīvā kapacitāte. Ja tās trūkst, valdībai ir pienākums spert attiecīgus soļus – vai nu palielināt algas ierēdņiem, vai arī darīt ko citu lietas labā. Jāsaprot: patlaban ir izdevība. Būs tikai zināms laika posms, kurā Eiropa mums piešķirs vairāk līdzekļu nekā tas notiks vēlākā nākotnē. Nedrīkstam šo izdevību palaist garām tādēļ, ka, lūk, neesam gatavi izstrādāt projektus un dokumentus. Jāiegulda pūles šajā pienākumā un visām ministrijām nopietni jāstrādā. Starp citu, šajā priekšvēlēšanu laikā katrā ministrijā galvenais ir, lai tur būtu pietiekami kvalificēti un atbildīgi ierēdņi, kuri, piedodiet, bet vienkārši nepazūd no trases tāpēc, ka it kā slimo vai it kā tajā brīdī strīdas ar ministru. Ierēdņiem ir jābūt atbildīgiem pret valsti un jāturpina lietas virzīt uz priekšu, neskatoties uz to, ka pie mums notiek priekšvēlēšanu kampaņa. Ierēdņi priekšvēlēšanu cīņās nedrīkst iesaistīties. Tas nav viņu darbs.

– Kā zināmā mērā unikāls notikums uzlūkojama Krievijas eksprezidenta Borisa Jeļcina viesošanās Latvijā. Kā jūs pēc šīs vizītes vērtējat Latvijas un Krievijas attiecības?

V. Vīķe-Freiberga:– Pozitīvu kontaktu ar Krieviju bijis diezgan maz. Šajā ziņā šis gads bijis pietiekami neparasts labā nozīmē. Sākām ar patriarha vizīti. Kaut tā bija nepolitiska, tā manāmi uzlaboja attiecību klimatu abu valstu starpā. Un it īpaši, ņemot vērā sava veida pret Latviju vērsto propagandu, kas brīžiem izstaro arī Krievijas medijos. Patriarha vizītes sakarā izskanēja pretējais – par cilvēcīgo sapratni, par to, ka nav nekāda naida starp krieviem un latviešiem, ka arī Latvijā ir pietiekami plaša ticības brīvība, ka par spīti visiem garajiem ateisma gadiem arī pareizticīgai baznīcai Latvijā ļauts attīstīties un uzplaukt un tagad valsts pret to izrāda vislielāko labvēlību. Humānajā plāksnē tas bija ārkārtīgi pozitīvs notikums, un, man šķiet, nepalika bez rezonanses arī Krievijā, kur kādreiz pauž viedokli, ka latviešiem, lūk, esot zvērīgs naids pret krieviem kā tautu un nevēlēšanās sastrādāties. Taču tā tas nav.

Borisa Jeļcina vizītes laikā mēs izrādījām cieņu cilvēkam, kas ar pietiekamu drosmi savulaik sacēlās pret Padomju Savienības tirāniju kā Krievijas Federācijas vārdā, tā atbalstot Baltijas tautu neatkarības centienus. Tas, ka viņš spēja formāli un atklāti norobežoties no PSRS un teikt, ka Krievija nav Padomju Savienība un vēlas iegūt neatkarību no padomju sistēmas un nonākt citā sistēmā tāpat kā Baltijas valstis, ir ļoti būtisks formulējums. Un mēs tam pilnībā piekrītam. Mēs arī uzskatām, ka pār mums valdījusī bija komunisma un totalitārisma tirānija un mums nav etnisku pretenziju pret to vai citu tautu.

– Bet vai aiz frāzes «Krievija nav PSRS» neslēpjas Krievijas kā PSRS mantinieces vēlēšanās izvairīties no atbildības par visiem okupācijas nodarījumiem un no tiem izrietošajām sekām?

– Šis jautājums uzdots ne reizi vien. Kā man jau atgādināja Putina kungs, savulaik, kad bruka visa PSRS sistēma, tādu nosodījumu ir izteikusi Krievijas Federācijas Augstākā Padome. Viņi to jau esot izdarījuši.

Bet, par Latviju domājot, varbūt atgādināšu to, ka šobrīd politiķus vērtējam ļoti kritiski. Jā, vēlētājiem uz to ir pilnas tiesības. Bet pie kritiskās domāšanas pieder arī objektivitāte. Tas nozīmē, ka, kritiski vērtējot deputātus un šā krēsla kandidātus, mums jāatceras ne tikai sliktākais, bet arī konstruktīvi izdarītais. Man šķiet, nav veselīga šāda attieksme – visi politiķi nekam neder, neviens no viņiem man nepatīk, un visos mēs esam vīlušies…Ja šādai attieksmei būtu dibināts pamats, tad es gribu vaicāt: kā nonācām tur, kur patlaban esam? Kā esam spējīgi pēc PSRS sabrukuma dzīvot tirgus ekonomikā? Kā tas nākas, ka esam neatkarīga valsts ar augošu tirgus ekonomiku? Kā tas nākas, ka esam ne tik vien kļuvuši par NATO dalībvalsti, bet mums uzticēta galotņu tikšanās? Kā tas nākas, ka tik labi varam darboties Eiropas Savienībā, ja visi un viss ir tik briesmīgi nederīgs? Tātad mums ir vajadzīga objektivitāte. Kritiskā domāšana nozīmē objektīvi izsvērt plusus un mīnusus, nevis ieslīgt nosodošā, visu kā nekam nederīgu norakstošā attieksmē. Jo tad mēs atkal atgriežamies pie savas valsts nonicināšanas. Ja cilvēki nicina savu neatkarīgo valsti un tās spēju darboties un pastāvēt, tas īstenībā ir pašlepnuma un pašcieņas trūkums. Patiesībā cilvēks šo noliedzošo kritiku virza arī pats uz sevi, un iznāk, ka mēs nekam nederam. Es vienmēr esmu bijusi kategoriski pret šādu attieksmi.

 

 

 

Saimniecībā un biznesā...

 

 

 

 

 

Pēteris Strautiņš: Laikmeta beigas

Pēteris Strautiņš, Diena  09/01/06    Vai privatizācija var beigties? Ziņa, ka tas tiešām iespējams, varētu jaunākam lasītājam nākt kā savulaik padomju cilvēkiem vēsts par Leonīda Brežņeva nāvi — daudzi droši vien ar grūtībām atceras laikus pirms privatizācijas, vismaz sabiedrisko procesu līmenī. No šodienas vairs nevar pieteikties uz valsts īpašumā esošu objektu privatizēšanu — šie vārdi jāizlasa atkārtoti, lai tiem līdz galam noticētu. Viss. Cauri.

Tas nenozīmē, ka viss valstij šobrīd piederošais tai piederēs arī turpmāk, mūžīgi mūžos. Privatizācija bija valsts īpašuma atsavināšana, nenosakot pārdošanas cenu kā vienīgo kritēriju, tā bija ceļš no komandu uz tirgus ekonomiku. Privatizācijas mērķis bija ne tikai samazināt valsts un palielināt privātā sektora īpatsvaru, bet arī veicināt jauna kapitāla ienākšanu un efektīvāku uzņēmumu vadīšanu. Vai tas kopumā ir izdevies? Neapšaubāmi, jo citādi Latvijas ekonomika tagad neattīstītos tik dinamiski. Privatizēt vajadzēja, turklāt vēl straujāk. Viena no lielākajām kļūdām ekonomiskajā politikā deviņdesmitajos gados bija nepietiekami ātra ražošanas uzņēmumu nodošana privātā sektora rokās. Iespējams, dažus no tagad vairs neeksistējošiem uzņēmumiem tad vēl varētu šādi glābt. Tiesa gan, uzņēmumu piederēšana valstij nebija vienīgā problēma, Latvijā tobrīd katastrofāli trūka finanšu kapitāla un vadīšanas prasmju. Uzņēmumiem nepalīdzētu privatizēšana neprasmīgiem un trūcīgiem saimniekiem.

Ekonomikas pārstrukturēšanas mērķi tiktu sekmīgāk sasniegtu arī tad, ja nebūtu ieviesti privatizācijas sertifikāti. Taisnīgas valsts īpašumu sadales ideja izrādījās utopija, vienlaikus sertifikāti kavēja valsts uzņēmumu nonākšanu pie efektīviem apsaimniekotājiem. Par laimi, negrasās piepildīties spekulācijas par to, ka pret valsti tiesā varētu vērsties sertifikātus privatizācijai neizmantojušie un viņiem būtu jāsamaksā to nominālvērtība — 28 lati. Šīs spekulācijas gan noteikti bija viltība — lai no iztēles uzburta lāča bēgot, valsts ieskrietu vilkam zobos, pārāk lēti privatizējot valsts īpašumus lielajiem sertifikātu īpašniekiem. Privatizācija bija politiski netīrs process ļoti dažādās izpausmēs, kas vēl ilgi sagādās darbu tiesību aizsardzības iestādēm. Turpmāk korupcijas risks saruks, pilnībā gan neizzūdot nekad. Lielas blēdības kļūs izsmalcinātākas, jo tās īstenot būs grūtāk. Taču izsmalcinātība var nelīdzēt. Lielākā līdz šim ar privatizāciju tieši nesaistītā zināmā mahinācija — digitalizācijas afēra — sabruka jau pašos pirmsākumos.

Valsts lomu ekonomikā varēs samazināt vēl vairāk, taču iespējas vairs nebūs tik acīmredzamas un tas būs saistīts ar arvien lielāku risku. Valsts lomas sarukšana turpināsies, arī par to speciāli nevienam nelemjot, jo liela daļa valsts pārziņā esošo nozaru ir tādas, kas nodrošina galvenokārt dzīves elementārās nepieciešamības — elektrību, ūdeni u.c., un tajās pieauguma iespējas nav lielas. Ir arī tādas joprojām daļēji valsts pārziņā esošas jomas kā medicīna un izglītība, kurās attīstības potenciāls ir. Taču attīstību galvenokārt virzīs jomas, kurās strādā privātuzņēmumi. Varbūt valsts (un pašvaldības) vēl varētu mērķtiecīgi samazināt savu īpatsvaru ekonomikā, pārdodot zemes īpašumus. Tāpat varētu pārdot arī dažus infrastruktūras uzņēmumus, te gan jārīkojas piesardzīgi. Pieredze rāda, ka šādu uzņēmumu nodošana privātās rokās var ievērojami uzlabot to darbu, pat nepastāvot konkurencei, piemēri ir Lattelecom un Latvijas gāze. Grūti iedomāties kādu principiālu iemeslu, kāpēc privātajam sektoram neuzticēt arī, piemēram, ūdensapgādi.

Privatizācijas beigu ietekme uz valsts pārvaldi būs vēl dziļāka nekā tikai korupcijas risku sarukšana. Līdz šim iecienītākā atbilde uz jebkuru problēmu bijusi radikāla reforma. Turpmāk arvien lielāka loma būs pakāpeniskiem uzlabojumiem, zināšanu un prasmju uzkrāšanai. Citiem vārdiem, būs mazāk kvalitatīvu lēcienu, vairāk kvantitatīva pieauguma. Panākt acīmredzamus un straujus uzlabojumus sabiedrības dzīvē būs grūtāk — tāda ir acīmredzamu nejēdzību izzušanas "ēnas puse".

 

Eksperti: sabiedrība nebija sagatavota privatizācijai

Ilze Šteinfelde,  NRA  09/01/06    Pirms 15 gadiem – 1991. gada rudenī – Latvijā sākās privatizācijas process, kura rezultātā vieni uzņēmumi, nonākot privātās rokās, piedzīvoja neticamu izaugsmi, citi – bankrotēja. Lauku zemju privatizācijai līdz vakardienai nebija pieteikušies vēl aptuveni 38,2 procenti zemes lietotāju, bet līdz 31. jūlijam nebija privatizēti vēl 16 procentu dzīvokļu.

Privatizācijas mērķis bija, mainot valsts vai pašvaldības īpašuma objektu īpašnieku, radīt labvēlīgu vidi privātā kapitāla darbībai Latvijas tautsaimniecības interesēs un sašaurināt darbību, ko valsts un pašvaldības veic kā uzņēmēji. Mērķis it kā ir sasniegts, tomēr daudzi šaubās, cik tas ir bijis taisnīgs.

Īpašuma objektu privatizācijas process Latvijā tika sākts ar valsts un pašvaldību zemesgabalu privatizāciju, kad 1991. gada 20. novembrī stājās spēkā attiecīgs likums Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās un vēlāk arī par zemes privatizāciju lauku apvidos.

Aptuveni pēc pusgada tika nodrošināta tirdzniecības, sabiedriskās ēdināšanas, komunālās saimniecības un tamlīdzīgu mazo uzņēmumu privatizācija, bet ar 1995. gada 21. februāra Ministru kabineta lēmumu sākās lielo valsts un pašvaldību uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), kapitāla daļu un dzīvokļu masveida privatizācija, kā arī pāreja uz vienotu un centralizētu privatizācijas procesu.

Lietošanā nodotās lauku apvidus zemes izpirkšanai pieteikumus līdz vakardienai varēja iesniegt Valsts zemes dienestā (VZD), bet pieteikumus lietošanā nodotās pilsētu zemes izpirkšanai – attiecīgajā pašvaldībā.

VZD lauku zemes izpirkšanas reģistra daļas vadītāja Judīte Mierkalne Neatkarīgajai stāstīja, ka 31. augustā ap pulksten 11 VZD bija iesniegti nedaudz vairāk nekā 70 000 pieteikumu uz izpirkšanai paredzētajām zemes vienībām. Reģionālie rekordisti: Rēzeknes rajonā iesniegti aptuveni 9600 pieteikumu, Balvu rajonā – 3000, Daugavpils rajonā – 8000, Krāslavas rajonā – 6000. Rīgas rajonā bija aptuveni 2600 pieteikumu, bet Ogres rajonā vēl mazāk – tikai 600 pieteikumu. Kopumā lietošanā bija piešķirtas 113 200 zemes vienību. Vakar priekšpusdienā vairāk nekā uz 43 000 lietošanai piešķirto zemes vienību nebija iesniegti pieteikumi.

Ja zemes lietotājs līdz vakardienai neiesniedza izpirkuma pieprasījumu, tas nozīmē, ka zemi lietotājs varēs apsaimniekot, nomājot to no attiecīgās pašvaldības, maksājot nomas maksu 0,5% apmērā no zemes kadastrālās vērtības.

Dzīvojamo māju privatizācija Latvijā tika sākta 1995. gadā. Pēc Valsts mājokļu aģentūras datiem, saskaņā ar likumu Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju laika posmā līdz 2006. gada 31. jūlijam privatizācijai piedāvāti 493 347 valsts un pašvaldību dzīvokļi, kas ir 99,22% no kopējā privatizējamo dzīvokļu skaita. Līdz 2006. gada 31. jūlijam privatizēti 415 573 dzīvokļi, kas ir 83,58% no kopējā privatizējamo dzīvokļu skaita.

Mājokļu aģentūras tiesību departamenta direktors Indulis Krauze uzsver divas būtiskākās lietas dzīvojamo māju privatizācijas procesā

11 gadu laikā. "Pirmkārt, jāmin tas, ka privatizācijas sākumā pusmiljonu dzīvokļu bija paredzēts privatizēt un vairāk par 400 000 dzīvokļu jau ir privatizēti. Otra būtiska lieta ir māju nodošana pārvaldīšanā to jaunajiem īpašniekiem. Apmēram 30 000 dzīvojamo māju ir sakārtotas īpašumtiesības," stāsta I. Krauze.

Tie iedzīvotāji, kas nepieteicās mājokļa privatizēšanai, tagad dzīvokli varēs privatizēt tikai par naudu. Turklāt pārdošana notiks, mājokli izsolot, un formula, pēc kuras aprēķinās pirkuma maksu, būs citāda un cenu veidos augstāku.

Privatizācijas sertifikātu ēra sākās 90. gadu sākumā. Šis sertifikāts ir valsts piešķirts dematerializēts vērtspapīrs, kuru var tikai vienreiz izlietot kā maksāšanas līdzekli par privatizējamo valsts vai pašvaldību īpašumu. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un izmantošana notiek saskaņā ar likumu Par privatizācijas sertifikātiem.

Pēc Ekonomikas ministrijas sniegtajiem datiem, līdz 2006. gada aprīlim 2,45 miljoniem iedzīvotāju tika piešķirti 103,9 miljoni sertifikātu par Latvijā nodzīvoto laiku.

Privatizācijas likums noteic, ka privatizācijas sertifikātiem nav noteikts derīguma termiņš, bet tos var izmantot tikai privatizācijas procesa ietvaros.

No 1994. gada 17. aprīļa līdz 2006. gada 1. augustam Ekonomikas ministrija ir izskatījusi un pieņēmusi zināšanai 3968 privatizācijas projektus ar kopējo nosacīto cenu 94,5 miljoni latu.

Par publiskām akciju sabiedrībām pārveidoti 94 uzņēmumi, laižot publiskā apgrozījumā 439,14 miljonus akciju. Par latiem un privatizācijas sertifikātiem pārdoto valsts īpašuma objektu (izņemot zemi) pārdošanas cena bijusi 1,75 miljardi latu, tajā skaitā par privatizācijas sertifikātiem – 1,262 miljardu latu nominālvērtībā. Jaunie īpašnieki pārņēmuši privatizēto valsts uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) saistības par vairāk nekā 179 miljoniem latu. Noteikto investīciju apjoms bija 130 miljoni latu, bet faktiski ieguldīto investīciju apjoms sasniedz 253 miljonus latu.

***

Viedokļi

Vladimirs Makārovs (ekonomikas ministrs 16. 07. 1999. – 06. 04. 2000.):

– Lielākā neveiksme, manuprāt, ir pati privatizācija. Mēs zaudējām virkni vadošo rūpniecības uzņēmumu. Cilvēki vienkārši to izmantoja kā veidu, kā ātri kļūt bagātam. Privatizējot šādus uzņēmumus, tomēr vajadzēja, piemēram, ietvert stingrākus nosacījumus par ražošanas saglabāšanu. Tāpat mēs nesagatavojām pašu sabiedrību privatizācijai. Viņiem tika piešķirti sertifikāti, taču daudzi neapzinājās un, iespējams, vēl līdz šim neapzinās, ka viņi bija akciju turētāji. Slikti, ka bija arī viena cilvēka dominance – Jānis Naglis privatizācijas jautājumos tika uzskatīts par nepārprotami neapstrīdamu autoritāti. Lielākā veiksme ir tā, ka, par spīti visam, vēl kaut kādi no šiem uzņēmumiem tomēr darbojas.

Guntars Krasts (ekonomikas ministrs 22. 12. 1995. – 07. 08. 1997.):

– Viena no negatīvajām iezīmēm privatizācijas procesā ir tā, ka īpašumi tika pārdoti salīdzinoši lēti tiem, kuri privatizētos īpašumus vēlējās pārdot tālāk. Privatizētājiem nebija jādomā par tālāko īpašumu attīstību. Ļoti maz, kas funkcionē un veic ražošanu no privatizētajiem rūpniecības objektiem, ja vien tie nav pārdoti investoriem.

Aivars Kreituss (ekonomikas ministrs 19. 01. 1993. – 03. 08. 1993.):

– Toreizējā Ministru prezidenta Ivara Godmaņa valdības laikā Latvijā ieviesa sertifikātus. Mums gan nebija tāda doma, ka sertifikātus iedzīvotāji varēs nopirkt par lētu naudu un pēc tam privatizēt īpašumus. Doma bija līdzīgi kā Čehijā un Slovēnijā, kur sertifikāti maksā krietni dārgāk, un daudzi uzņēmumi tur vēl saglabājušies neprivatizēti.

Aigars Štokenbergs (ekonomikas ministrs no 08. 04. 2006. līdz šim brīdim):

– Manā piecu mēnešu darbības laikā veiksmīgais privatizācijas procesā ir tieši stingrā likuma izpilde. Par neveiksmēm uzreiz nevar runāt.

 

Neprivatizēti palikuši aptuveni 28% zemju

Dace Lina,  NRA  09/02/06    Aptuveni 33 000 lauku zemju īpašumu lietotāji, kuri Valsts zemes dienestā (VZD) neiesniedza lauku zemju izpirkšanas pieteikumu, varēs turpināt šo zemi apsaimniekot, noslēdzot ar pašvaldību nomas līgumu. Tomēr jārēķinās, ka nākotnē par zemes lietošanu viņiem būs jāmaksā nomas maksa – 0,5 procenti no zemes kadastrālās vērtības.

VZD kadastra un reģistra departamenta direktore Maija Bērziņa Neatkarīgajai stāstīja, ka līdz vakardienas vakaram VZD tika iesniegti pieprasījumi par vairāk nekā 80 tūkstošiem zemes vienību. Tā kā kopumā lietošanai piešķirtas bija vairāk nekā 113 tūkstoši zemes vienības, tad uz to brīdi – aptuveni uz 33 tūkstošiem zemes gabalu neviens nav pieteicies. "Mēs turpinām saņemt ļoti daudz pieprasījumu pa pastu, tādēļ pieprasīto zemes vienību skaits mainās katru dienu. Precīzākai izpirkšanai pieprasīto zemes vienību skaits būs zināms tuvāko nedēļu laikā. Lielākais pieprasīto zemes vienību īpatsvars ir Latgales reģionā – Balvu, Rēzeknes, Ludzas, Preiļu, Krāslavas un Daugavpils rajonā – aptuveni 38 tūkstoši pieprasīto zemes vienību," sacīja M. Bērziņa.

Neatkarīgā noskaidroja, ka tie cilvēki, kas lieto zemi, bet nav iesnieguši pieprasījumu zemes izpirkšanai, varēs to turpināt lietot, noslēdzot ar pašvaldību nomas līgumu. Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem būs jāmaksā nomas maksa 0,5 procenti no zemes vienības kadastrālās vērtības. "Pēc nomas līguma termiņa beigām zemes lietotājs var pagarināt nomas līgumu vai atsavināt nomāto zemi valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likuma noteiktā kārtībā," paskaidro M. Bērziņa.

Neatkarīgā jau rakstīja, ka līdz 2006. gada 31. jūlijam bija privatizēti 415 573 dzīvokļi, kas ir 83,58% no kopējā privatizējamo dzīvokļu skaita. Taču apkopotie dati par augustu būs zināmi tikai nākamnedēļ. Mājokļu aģentūras Tiesību departamenta direktors Indulis Krauze uzsver, ka tiem īrniekiem, kuri turpinās dzīvot neprivatizētos dzīvokļos, uztraukumam nav pamata. "Ja īrnieks ir noslēdzis īres līgumu, tad iedzīvotāji tur turpinās dzīvot. Dažkārt cilvēkus baida tas, ka pašvaldības varētu pārdot šos dzīvokļus. Taču šādā gadījumā īrniekam ir visas tiesības šo dzīvokli nopirkt, turklāt pēc dzīvokļa vērtētāja noteiktās tirgus cenas. Tādēļ valsts un pašvaldības īpašumi nevar tikt pārdoti, uzliekot tiem lielāku summu, lai konkrētais īrnieks to nevarētu nopirkt, cenai jābūt atbilstošai valsts dzīvokļu tirgus cenai," paskaidro I. Krauze.

 

Darba meklētāji ārzemēs var atstāt mūsu nāciju mazākumā

Agnese Margēviča,  NRA  09/04/06    Latvijas amatpersonas norāda, ka nepietiek pētījumu par izceļotāju etnisko sastāvu, lai izvirzītu šādus apgalvojumus. Tomēr nākotnē, kad savu darba tirgu jauno ES dalībvalstu pilsoņiem atvērs arī citas valstis, piemēram, Vācija, var prognozēt, ka Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs piedzīvos jaunas izmaiņas, kuras tad varētu būt par labu latviešiem, liecina pašmājās veiktā ekonomiskās emigrācijas analīze.

No visām Austrumeiropas valstīm, kuru iedzīvotāji dodas darbā uz citām ES dalībvalstīm, proporcionāli vislielākos demogrāfiskos zaudējumus cietusi Lietuva, no kuras izbraukuši aptuveni 100 000 cilvēku jeb 3% iedzīvotāju, taču politiskā ziņā emigrācija vairāk ietekmē Latviju, aizvadītajā nedēļā secināja britu izdevums Financial Times. Kā norāda laikraksts, Latviju atstājuši 50 000 cilvēku jeb 2% iedzīvotāju kopskaita. Tā kā Latvijā atšķirībā no Lietuvas ir liela etnisko krievu minoritāte, masveidīgās emigrācijas dēļ latvieši sāk bažīties, ka ar laiku valstī viņu būs mazāk nekā krievu, apgalvo Financial Times.

Lai piekristu šādam pieņēmumam vai to noraidītu, nepieciešami sīkāki pētījumi par ekonomisko izceļotāju etnisko sastāvu, uzsver īpašu uzdevumu ministre sabiedrības integrācijas lietās Kārina Pētersone (LC/LPP). "Jāredz cipari. Droši vien, ka iedzīvotāju sastāvs mainās, bet, vai attiecībā uz etnisko sastāvu, – nezinu. Drīzāk varētu samazināties pilsoņu īpatsvars attiecībā pret nepilsoņiem, bet pilsoņi nav tikai latvieši, bet arī krievi un citas tautības," norāda K. Pētersone.

Brīvi ceļot un strādāt, nepieprasot darba atļaujas atsevišķās vecajās ES dalībvalstīs, kuras atvērušas savu darba tirgu, var vienīgi pilsoņi. Tā kā vairākums Latvijas pilsoņu ir latvieši, var izdarīt pieņēmumu, ka arī starp izceļotājiem – darba meklētājiem – vairākums ir tieši latviešu. Aptuveni 58% Latvijas pilsoņu ir latvieši, bet, piemēram, krievu izcelsmes pilsoņi ir tikai nedaudz vairāk par 15%, liecina Naturalizācijas pārvaldes informācija.

Socioloģisko pētījumu firmas SKDS 2005. gada oktobrī veiktā aptauja parādīja, ka 20,5% aptaujāto Latvijas pilsoņu pieļauj ļoti lielu vai drīzāk lielu varbūtību tuvāko pāris gadu laikā doties strādāt uz ārzemēm. Starp nepilsoņiem šādu gatavību izrādīja mazāk – 15,3%. Tomēr, skatoties pēc respondentu tautības, atklājās, ka gatavi doties darbā uz ārzemēm tuvākajā laikā vairāk ir cittautiešu (21,5%), nevis latviešu (17,7%).

Ekonomikas ministrija (EM) izpētījusi, ka darba alga, lai arī ir galvenais, bet nav vienīgais iemesls ekonomiskās emigrācijas vilnim un pastāv spēcīgi pretargumenti, kas attur no prombraukšanas, piemēram, emigrācijas "psiholoģiskās izmaksas", kas saistītas ar sadzīves un kultūras vides izmaiņām, atrautību no radiem un draugiem, dzimtenes. Tiesa, ārvalstīs, īpaši Īrijā, nostiprinoties latviešu kopienai, emigrācija daudziem var kļūt mazāk biedējoša, pagājušā gada nogalē atzina EM valsts sekretāra vietnieks Andris Liepiņš. Viņš arī brīdināja, ka šā iemesla dēļ pēc dažiem gadiem, kad savu darba tirgu jauno ES dalībvalstu pilsoņiem vērs arī citas valstis, piemēram, Vācija, varētu sākties Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju aizplūšana, jo šajā valstī ir spēcīga no bijušās PSRS iebraukušo krievu kopiena, kas šai sociālajai grupai tur ļautu justies komfortabli.

 

Iznākusi grāmata par korupciju postkomunisma valstīs

DELFI  09/04/06    Klajā nākusi Rasmas Kārkliņas grāmata "Korupcija postkomunisma valstīs". Tajā apkopoti piecpadsmit gadu pētījumu rezultāti – Latvijas politisko procesu, kā arī citu Austrumeiropas valstu politisko pārmaiņu vērojumi, analīze un secinājumi, portālu "Delfi" informē apgāda "Valters un Rapa" pārstāvji.

Politoloģijas profesore Rasma Kārkliņa grāmatā aplūko korupcijas cēloņus, veidus un tā sekas Austrumeiropas reģionā. Autore sniedz jaunas atziņas gan korupcijas analīzē, gan arī praktiskus ieteikumus, kā mazināt to, sākot no korupcijas ikdienas attiecībās starp iedzīvotājiem un amatpersonām un beidzot ar "valsts sagrābšanu" politiskās elites līmenī.

Pētījuma uzmanības lokā ir arī jautājums par to, kādai ir jābūt sabiedrībai, kas maksimāli ierobežotu korupcijas iespējamību. Autore plaši pievēršas tam, ko parasti sabiedrībā saprot ar cīņu pret korupciju – pret korupciju tieši vērstām institūcijām, noteikumiem un procedūrām.

Rasma Kārkliņa ir Latvijas Universitātes profesoru padomes locekle, Latvijas Zinātņu Akadēmijas ārzemju locekle, Ilinoisas universitātes Čikāgā politikas zinātnes profesore, daudzu zinātnisku publikāciju un četru grāmatu autore. 2005. gadā pētījums ar nosaukumu "The System Made Me Do It: Corruption in Post-communist Societies" tika publicēts angļu valodā. Tā izdošana latviski nodrošina lasītājam saprotamu un kompetentu ceļvedi ar korupcijas apkarošanu saistītos jautājumos. Grāmatas tulkošanu no angļu valodas atbalstījusi ASV vēstniecība Latvijā. No angļu valodas tulkojusi Elizabete Pičukāne.

 

 Galvaspilsētā satiksme stājas

Sandris Vanzovičs,  NRA  09/05/06    Iesākoties jaunajam mācību gadam, pierādījies tas, par ko jau sen brīdinājuši satiksmes speciālisti – esošās satiksmes organizācijas iespējas sevi ir izsmēlušas. Taču radikāliem risinājumiem pilsētas tēvi vēl nav gatavi.

Situācijas nopietnību vislabāk varēja redzēt 31. augustā. Novakarē Rīgu pārsteidza spēcīgas lietusgāzes, kas komplektā ar pirmajai skolas dienai briestošajiem skolēniem un to automobilizētajiem vecākiem radīja pamatīgus sastrēgumus ielās. Piemēram, Raiņa bulvāra posms no K. Valdemāra ielas līdz Brīvības bulvārim ap pulksten 20 bija pievārējams tikai 28 (!) minūtēs.

Pēc CSDD datiem, šā gada 1. augustā Latvijā bija reģistrēti jau 1 020 266 transporta līdzekļi (786 054 vieglās automašīnas), bet vēl janvārī reģistrēto transportlīdzekļu skaits bija 966 242 (742 447 vieglie automobiļi). Lai gan pilsētas vara nepārtraukti žēlojas par katastrofāli straujos tempos pieaugošo vieglo automašīnu skaitu Rīgā, vismaz reģistrēto autiņu ailē šokējoši skaitļi neparādās – no visām vieglajām automašīnām tikai 241 125 spēkrati reģistrēti Rīgā. Tiesa, uz galvaspilsētu dodas arī daudz citur reģistrētu mašīnu.

Pilsētas attīstības komitejas vadītājs, Satiksmes un transporta lietu komitejas loceklis Edmunds Krastiņš jau vairākkārt komiteju sēdēs ir norādījis, ka pilsētas centra satiksmes organizācijas iespējas sevi ir izsmēlušas. "Latvijā automašīnu skaits uz 1000 iedzīvotājiem vēl ne tuvu nav sasniedzis vidējo Eiropas Savienības līmeni – pie mums vēl kādas trešdaļas pietrūkst –, tātad būs vēl smagāk," biedēja E. Krastiņš. "Risinājuma nav, centra ielās caurlaides spējas nevar palielināt." E. Krastiņš atzīmēja, ka pat tajās ielās, kuras teorētiski būtu iespējams paplašināt, piemēram, K. Valdemāra ielā, to darīt traucē ielu malās augošie koki. "Prasīt prasās pēc reālas programmas, ko darīt, kaut kāda [programma] jau droši vien ir, taču vismaz šā sasaukuma domes laikā tā nav skatīta," atzina deputāts.

31. augustā problēmas satiksmes plūsmai radīja sabiedriskais transports: autobusi un trolejbusi nekautrējoties iebrauca krustojumā, liedzot veikt iecerēto manevru pa Raiņa bulvāri braucošajiem. Kā informēja SIA Rīgas satiksme preses sekretārs Oskars Fīrmanis, sastrēgumu dēļ autobusi grafiku kavēja līdz 55 minūtēm, trolejbusi – līdz 90 minūtēm, bet tramvaji – līdz 30 minūtēm. "Ir skaidrs, ka sabiedriskā transporta vadītāji, kuri dienā pārvadā ap pusmiljonu pasažieru, vēlas laikus mūsu klientus nogādāt galapunktā, tomēr satiksmes noteikumu pārkāpšana nav attaisnojama, un to uzraudzīšana ir ceļu policijas kompetencē," par agresīvu braukšanu būtībā klasificējamo iebraukšanu krustojumā nemēģināja attaisnot O. Fīrmanis.

Satiksmes un transporta lietu komitejas vadītāja vietnieks, Latvijas Automoto biedrības prezidents Juris Zvirbulis norādīja, ka "mašīnu skaits strauji pieaug, infrastruktūra tam nav gatava, arī finansējums [tās uzlabošanai] nav pietiekams". Pēc J. Zvirbuļa domām, radikālas izmaiņas satiksmes organizācijā iespējamas tikai pēc Dienvidu tilta un Ziemeļu šķērsojuma izbūves. "Lai cik tas būtu nepopulāri, bet, lai izbēgtu no sastrēgumiem Rīgas centrā, nāksies ieviest kaut kādus administratīvus ierobežojumus," atzina deputāts. Pēc viņa domām, tādi varētu būt maksas noteikšana par iebraukšanu pilsētā. Pie tā jau strādā Pilsētas attīstības departaments, kas analizē, cik plašā rajonā varētu būt nosakāma šī maksa – vēsturiskā centra teritorijā vai arī plašāk. "Bet tas nav jautājums pēc gada – jāskatās, kā viss attīstās," mierināja J. Zvirbulis.

Arī E. Krastiņš piesauca administratīvās metodes, piemēram, maksas noteikšanu iebraukšanai centrā. Vēl viņš minēja radikālākas satiksmes organizācijas izmaiņas, Rīgas maģistrālajās ielās veidojot vienvirziena kustību. "Tie risinājumi nebūs patīkami un noteikti būs strīdīgi," brīdināja deputāts. Ar ierosmēm satiksmes organizācijas uzlabošanā gan vajadzētu nākt klajā Satiksmes un transporta lietu komitejas vadībai – Andrejam Požarnovam.

Lai kardināli uzlabotu satiksmes plūsmu un novērstu sastrēgumus, jārada apstākļi, lai pilsētas centrā būtu mazāk transportlīdzekļu, uzskata deparetaments. Tas ir panākams, attīstot un modernizējot sabiedrisko transportu, lai tie iedzīvotāji, kas šobrīd brauc ar privāto auto, ērtības, izmaksu ekonomijas un ātruma ziņā būtu motivēti pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Nepieciešami arī Daugavas papildu šķērsojumi un apvedceļi, pie kuru realizācijas jau tiek strādāts, lai autovadītājiem būtu iespēja nokļūt otrā pilsētas pusē, neiebraucot pilsētas centrā. Līdztekus ir nepieciešams rekonstruēt ielas, paplašinot brauktuves, atjaunot ielu segumu, izbūvēt jaunas ielas.

 

Pieaug interneta lietotāju skaits Rīgā un Vidzemē

DELFI  09/05/06    Internetu pēdējo sešu mēnešu laikā ir izmantojuši 44 % jeb 797 tūkstoši Latvijas iedzīvotāji vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Vasarām par 7% pieaudzis interneta lietotāju skaits Rīgā un Vidzemē, liecina "TNS Latvia" pētījuma dati.

Rīgā internetu pēdējo sešu mēnešu laikā ir izmantojuši 54 % iedzīvotāju, Vidzemē - 42 % iedzīvotāju. Par 7 % ir palielinājies arī interneta lietotāju skaits starp 50 līdz 59 gadus veciem Latvijas iedzīvotājiem, no kuriem internetu pēdējo sešu mēnešu laikā ir lietojuši viena ceturtā daļa jeb 25 %.

Vasaras periodā vismaz vienu no 45 pētījumā iekļautajiem Latvijas Interneta medijiem vidēji dienā apmeklēja 31 % Latvijas iedzīvotāju 15 – 74 gadu vecumā.

Pētījuma dati liecina, ka 2006. gada vasaras periodā apmeklētākās Latvijas Interneta lapas ir bijušas "Draugiem.lv" (244 tūkst.), "Google" (238 tūkst.), "Inbox" (234 tūkst.) un "Delfi" latviešu un krievu valodās (232 tūkst.).

 

Rīgas pilsētas e-pārvaldi ierindo starp desmit labākajām pasaulē

LETA  09/06/06     Visattīstītākā e-pārvalde un pilsētas pašvaldības oficiālā interneta mājaslapa ir Dienvidkorejas galvaspilsētai Seulai, bet Latvijas galvaspilsēta Rīga ierindojas desmitajā vietā pasaulē, ieņemot otro augstāko pozīciju starp Eiropas pilsētām, secināts ASV un Dienvidkorejas speciālistu veiktā pētījumā.

ASV Ņūdžersijas universitātes Rutgera e-pārvaldes institūta un Dienvidkorejas Sungjunkvanas universitātes pētījumā 81 pilsētas pašvaldību interneta mājaslapas izvērtētas pēc pieciem kritērijiem - privātuma un drošības, izmantojamības, satura, pakalpojumu piegādes un iedzīvotāju līdzdalības.

Starp desmit pasaules vadošajām pilsētām pēc minētajiem e-pārvaldes kritērijiem ierindojas arī Ņujorka, Šanhaja, Honkonga, Sidneja, Singapūra, Tokija, Cīrihe un Toronto. Savukārt saraksta otrajā desmitniekā dominē Eiropas pilsētas, kuru pašvaldību interneta lapas ir saņēmušas augstāku novērtējumu pēc satura un iedzīvotāju līdzdalības. Pēc iedzīvotāju līdzdalības otrajā vietā pēc Seulas ir ierindojusies Varšava, bet pēc pašvaldības interneta mājaslapas satura otro vietu ieņem Tallina.

Kopumā sarakstā Igaunijas galvaspilsēta ir ierindojusies 26.vietā, bet Lietuvas galvaspilsēta Viļņa ieņem 43.pozīciju. Savukārt pēdējās vietās pētījuma autori atstājuši Uzbekistānas galvaspilsētu Taškentu, Kenijas galvaspilsētu Nairobi un Urugvajas galvaspilsētu Montevideo.

Pētījumā, kurš tika veikts jau otro reizi, ietvertas apdzīvotākās pilsētas no tām pasaules valstīm, kurās interneta lietotāju skaits pārsniedz 160 000. Pēc šiem kritērijiem tika atlasītas pavisam 100 pilsētas, no kurām reitingā tika ietverta 81 pilsēta, bet 19 pilsētās pašvaldību oficiālās interneta mājaslapas nebija pieejamas.

Iepriekšējā pētījumā, kas tika veikts 2003.gadā, pirmo vietu tāpat ieņēma Seula, bet nākamajās vietās ierindojās Honkonga, Singapūra, Ņujorka un Šanhaja. No Eiropas pilsētām toreiz augstāko - sesto - vietu ieņēma Roma, 11.vietā ierindojās Helsinki, 13.vietā - Stokholma, bet 14.vietā - Tallina.

 

Eksperti: Latvijā ir konkurētspējīga un starptautiski atpazīstama banku sistēma

LETA   09/06/06    Pēdējo piecpadsmit gadu laikā Latvijā ir izveidojusies konkurētspējīga, starptautiski atpazīstama banku sistēma, kas darbojas atbilstoši starptautiskajiem standartiem un praksei, Latvijas Bankas (LB) izdevumā "Averss un reverss" norāda centrālās bankas eksperti.

LB Monetārās politikas pārvaldes Finanšu stabilitātes daļas ekonomists Mārcis Risbergs norādīja, ka ārvalstu investoru, tajā skaitā banku interesi un līdzekļus piesaistījusi ekonomikas attīstība un izmaiņas likumdošanā.

Pašlaik ārvalstu banku meitassabiedrības Latvijā kontrolē vairāk nekā pusi no banku sektora aktīviem, bet atsevišķos produktu segmentos, piemēram, rezidentu kreditēšanā un rezidentu noguldījumu piesaistīšanā - dominē.

LB Monetārās politikas pārvaldes Finanšu stabilitātes daļas ekonomiste Agnija Ozoliņa sacīja, ka pēdējos piecos gados Latvijas komercbanku peļņa katru gadu ir būtiski pieaugusi. Tas liecina par banku sektora straujo izaugsmi - nozīmīgi pieauguši kredīti, depozīti, kapitāls un rezerves.

Galvenokārt to stimulē Latvijas tautsaimniecības straujā attīstība, par ko liecina arī iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums, kas pēdējos piecos gados nav bijis zemāks par 6%.

Banku konkurence Latvijā, salīdzinot ar vairākām citām Eiropas Savienības valstīm, ir augsta. Tomēr atsevišķu sektoru, piemēram, rezidentu, vai produktu indeksu aprēķini liecina, ka konkurences līmenis tajos ir zemāks nekā banku sektorā kopumā. Tas parāda, ja atsevišķos apakštirgos dominē viena vai dažas bankas, konkurence var būt vājāka vai pat minimāla.

Tomēr kopumā Latvijā konkurence ir veselīga, sacīja eksperti.

Jau ziņots, ka Latvijas banku peļņa gada laikā pieaugusi par 23,6%, aģentūru LETA iepriekš informēja LB preses sekretārs Mārtiņš Grāvītis.

Pēc operatīviem datiem, bankas šā gada septiņos mēnešos nopelnījušas 133 miljonus latu, kas ir par 25,4 miljoniem latu jeb 23,6% vairāk nekā 2005.gada attiecīgajā periodā, kad banku peļņa bija 107,6 miljoni latu.

Latvijā pakalpojumus sniedz 22 bankas un divas ārvalstu bankas filiāles.

 

Poļu viesstrādnieki jau raujas Liepājas būvobjektos

Sarmīte Pelcmane, Ita Cērmane, Kurzemes vārds  09/07/06    Kāda liepājniece ziņoja, ka nelielā privātmājā jau labu laiku dzīvojot liels skaits poļu, kuri, pēc visa spriežot, strādā kādā būvobjektā Liepājā. Viņa bija dzirdējusi, ka poļu celtniekiem maksājot ap 1000 eiro mēnesī, tāpēc uztraucās – vai tad mums vairs pašiem savu strādnieku nav un vai tas ir likumīgi? Centāmies to noskaidrot.

Apmeklējot poļu strādnieku apdzīvoto māju, viņus satikt un aprunāties diemžēl neizdevās. Velti izzvanījāmies pie mājas vārtiņiem gan darbdienu rītos, gan vakaros, gan arī brīvdienās, vaļā neviens nevēra, kaut arī dažkārt caur žalūzijām bija manāms, ka mājā kāds skatās televīziju. Arī sētā vai ik dienas bija manāms, ka izžauts liels daudzums vīriešu apģērba gabalu. Tomēr mājas kaimiņi apliecināja, ka poļi te dzīvojot gan. Laikrakstam izdevās noskaidrot nama īpašnieku, kurš arī apstiprināja, ka mājā visu vasaru dzīvo poļu strādnieki, bet ko viņi dara, vēlēja noskaidrot pie būvobjekta saimniekiem.

Meklējot pēc būvobjektos skanošajām valodām un piebraukto mašīnu numuriem, noskaidrojām, ka poļu celtnieki šobrīd strādā būvobjektā Siena tirgū, Kuršu ielā 32, kur privātpersona Ivo Bergmanis būvē viesnīcu. Celtniecības darbu ģenerāluzņēmējs ir firma "UPTK", bet poļu firma strādā kā apakšuzņēmēja.

Kā atzina I.Bergmanis pats, viņš, jau sākot būvniecību, gribējis, lai objektā strādātu poļu firma. "Tas tāpēc, ka Liepājā katastrofāli trūkst labu celtnieku, ir lielas problēmas ar darbaspēka trūkumu," viņš paskaidroja. "Visi ir projām peļņā ārzemēs, bet valdībai par to ne silts, ne auksts." Viņš uzskata, ka valdībai gan būtu jādomā, kā pieturēt cilvēkus Latvijā, gan arī, ja jau problēma ir tik samilzusi, jāatvieglo viesstrādnieku ierašanās Latvijā. "Gudras ir tās valstis, kuras ir lojālas viesstrādnieku jautājumā," uzskata I.Bergmanis. "Jo konkurence – tā ir attīstība."

Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldē noskaidrojām, ka oficiāli viesstrādnieki Liepājā vēl nav reģistrēti un, lai viņus nodarbinātu, ir jāorganizē sarežģīta un laikietilpīga procedūra. Vispirms Nodarbinātības valsts aģentūra izskata uzņēmuma pieteikumu un izvērtē lietderību, vai attiecīgās jomas speciālistus nav iespējams atrast uz vietas. Ja lēmums ir viesstrādniekiem pozitīvs, NVA noformē darba izsaukumu, tas savukārt jāizvērtē Latvijas vēstniecībām ārzemēs un jālemj par ieceļošanas vīzas izsniegšanu. Kad tā saņemta, potenciālajam strādniekam jānoformē uzturēšanās atļauja, un tikai pēc tam viņš var saņemt darba atļauju. Tomēr, kā izrādās, attiecībā uz ES dalībvalstu pilsoņiem noteikumi nav tik bargi.

Arī Ivo Bergmanis apgalvoja, ka poļu strādnieku uzturēšanās Liepājā un darbs esot pavisam legāls. Poļu firma strādājot kā apakšuzņēmēja un maksājot visus nodokļus, viņš teica. Tas, ka strādniekiem maksā ap 1000 eiro mēnesī, I.Bergmanim nešķiet nekas īpašs. "Vai tad labi celtnieki un mūrnieki Liepājā saņem mazāk, citiem pat maksā no 700 līdz 1000, turklāt latus nevis eiro," norādīja būvdarbu pasūtītājs. Un piebilda, ka algu poļiem jau nemaksā viņš, bet gan tā ir poļu firmas iekšējā lieta. Vietējiem ar viesstrādnieku uzņēmējiem ir tikai līgums par darbu izpildi un samaksu kopumā. Mūsu rīcībā ir informācija, ka uzņēmums "UPTK" izmantojis poļu firmas kā apakšuzņēmējas pakalpojumus arī citos Liepājas objektos.

Arī ilgstoša uzturēšanās Liepājā, kā izrādās, cilvēkiem no ES nav liela problēma. Kā "Kurzemes Vārdam" pastāstīja Valsts robežsardzes Liepājas pārvaldes Imigrācijas dienesta priekšnieks Olevs Zutis, 90 dienas pēdējo sešu mēnešu laikā kopš pirmās iebraukšanas mūsu valstī, ikviens ES valstu pilsonis Latvijā kā tūrists var uzturēties, nedeklarējot dzīvesvietu un neizņemot uzturēšanās atļauju. Ja persona vēlas uzturēties ilgāku laiku, tad tai jāreģistrējas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē un jāsaņem uzturēšanās atļauja (tā ir bezmaksas).

ES pilsoņiem darba atļaujas nav nepieciešamas, vienīgais obligātais dokuments ir darba līgums, kas norāda par legālām darba attiecībām. Kontrole, vai strādnieki nodarbināti legāli, ir jānodrošina Valsts darba inspekcijai. O.Zutis norāda, ka Imigrācijas dienests arī pieskata ieceļotājus, taču galveno uzmanību pievērš trešo valstu pilsoņiem, kuriem, lai iebrauktu un uzturētos Latvijā, ir nepieciešamas vīzas. Iepriekš bijusi informācija, ka Liepājā nelegāli tiek nodarbināti trešo valstu pilsoņi, taču tā nav apstiprinājusies.

 

Štokenbergs: šā gada vidējā inflācija būs 6,5%

Dace Lina-Fisenko,  NRA  09/08/06    Šā gada vidējā inflācija būs 6,5%, pirmajos sešos mēnešos Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) būs palielinājies par 10,3–11%, prognozē ekonomikas ministrs Aigars Štokenbergs (TP).

EM jaunajā ziņojumā apkopota informācija par galveno ekonomisko un sociālo rādītāju un tautsaimniecības nozaru attīstību un ārējo ekonomisko vidi, par valdības ekonomisko izaugsmes un nodarbinātības politiku. Šis ir jau divdesmit ceturtais ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. Pirmais ziņojums izdots 1994. gada septembrī, nākamie kopš 1995. gada – tradicionāli divas reizes gadā.

A. Štokenbergs uzsvēra, ka līdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) Latvijas ekonomikas izaugsmes tempi ir strauji palielinājušies. "Latvija savu IKP izaugsmi sāka no salīdzinoši zemas bāzes. Ceram, ka ekonomika saglabās augstus izaugsmes tempus, jo valdība ir nolēmusi turpmāk veikt mērķtiecīgas investīcijas cilvēkresursos un uz zināšanām balstītas ekonomikas attīstībā," uzsvēra A. Štokenbergs.

EM prognozē, ka inflācijas temps augustā būs nedaudz samazinājies. Vienlaikus gan tiek norādīts uz neprognozējamo situāciju pasaules degvielas tirgos, tāpat šā gada sausā vasara varētu būt atstājusi iespaidu uz inflācijas rādītājiem. 2005. gada jūlijā inflācija bija 6,3%, šogad maijā sasniedzot 7,1%, bet jūlijā – 6,9%.

Vērtējot ekonomikas straujo izaugsmi, A. Štokenbergs noraidīja bažas par iespējamo ekonomikas pārkaršanu. Pēc viņa teiktā, bažas var radīt tikai atsevišķu nozaru straujā izaugsme. Vislielākie draudi varētu būt būvniecības nozarē, kas šogad varētu sasniegt pat viena miljarda latu apgrozījumu. Tāpēc, lai mazinātu iespējamos ekonomikas pārkaršanas riskus, būtu nepieciešams turpināt veikt investīcijas un paaugstināt darba ražīgumu, kas daudzās nozarēs vēl atpaliek no vidējiem ES valstu rādītājiem. n

***

Iekšzemes kopprodukta pieauguma tempi

2003. gads 7,2%

2004. gads 8,6%

2005. gads 10,2%

Avots: Ekonomikas ministrija Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību

 

IKP pirmajā pusgadā pieaudzis par 12%

DELFI  09/08/06    2006.gada pirmajā pusgadā iekšzemes kopprodukta (IKP) apjoms, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, pieaudzis par 12,0%, portālu "Delfi" informēja Centrālās statistikas pārvaldē.

IKP pieaugumu veicinājis apjomu kāpums tirdzniecībā, kur tas audzis par 18.2%, transporta un sakaru nozarē (par 8,6%), apstrādes rūpniecībā (par 6,5%), būvniecībā (par 16,7%).

Atšķirībā no vairākus gadus pastāvējušās lauksaimniecības produkcijas pieauguma tendences, šā gada 2.ceturksnī tās apjoms ir samazinājies par 6,4%, galvenokārt nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ.

Šā gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu IKP apjoms audzis par 11,1%. Pēc sākotnējā vērtējuma un provizoriskiem datiem Igaunijā šis rādītājs bijis 12,0%, bet Lietuvā 8,4%.

 

Augustā - 0,2% deflācija

DELFI  09/08/06    Augustā, salīdzinot ar jūliju, patēriņu cenas samazinājās par 0,2%. Taču gada inflācija augustā, salīdzinot ar iepriekšējā gada augustu, bija 6,8%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Patēriņa cenu pieauguma temps mēneša laikā nav būtiski mainījies. Tā samazināšanos galvenokārt veicināja lēnāks nekā pērn cenu kāpums energoresursiem, īpaši gāzei un cietajam kurināmajam, kā arī degvielai. Savukārt straujāk cenas pieauga piena produktiem, personīgās aprūpes precēm un pakalpojumiem, kā arī mājas aprūpes precēm un pakalpojumiem.

Augustā lielākā ietekme uz patēriņa cenu izmaiņām bija dārzeņu, kartupeļu un augļu cenu kritumam. Dārzeņi kļuva lētāki vidēji par 21,1%, kartupeļi – par 18,1% un augļi – par 5,1%. Turpināja pazemināties telekomunikāciju pakalpojumu cenas. Augustā mobilo sakaru pakalpojumi kļuva lētāki par 0,9%.

Cenas pazeminājās arī alkoholiskajiem dzērieniem, sadzīves ierīcēm, mobilajiem telefoniem, datortehnikai, TV un foto tehnikai, sporta un atpūtas precēm, velosipēdiem, grieztajiem ziediem.

Stājoties spēkā jaunajām zvērinātu notāru amata atlīdzības taksēm, augustā par 49% pieauga juridisko pakalpojumu maksa.

Dārgāki kļuva pārtikas produkti, galvenokārt gaļa un gaļas izstrādājumi (+0,8%), zivis un zivju izstrādājumi (+0,8%), piens un piena produkti (+0,7%), saldumi (+0,7%), olas (+1,6%), siers (+1,1%).

Turpināja sadārdzināties tabakas izstrādājumi (+1,8%). Par 1,2% pieauga benzīna cenas, bet dīzeļdegvielas cenas samazinājās par 0,7%. Cenas pieauga daudziem pakalpojumiem - autobusu satiksmei, ēdināšanai, ārstniecībai, mājas aprūpei, apģērbu šūšanai un tīrīšanai, apdrošināšanai, kultūras un izklaides pakalpojumiem.

Salīdzinot ar iepriekšējā gada augustu, patēriņa cenas pieauga par 6,8%, tai skaitā precēm – par 6,9%, pakalpojumiem – par 6,7%.

Lielākā ietekme uz patēriņa cenu izmaiņām gada laikā bija ēdināšanas pakalpojumu, siltumenerģijas un degvielas cenu kāpumam, kā arī telekomunikāciju pakalpojumu cenu kritumam.

 

Latvijas nekustamo īpašumu tirgus

Kultūras diena  09/08/06    Latvijas nekustamo īpašumu tirgus turpina savu spēcīgo izaugsmi. Šis process ir radījis bažas par iespējamiem ieguvumiem un briesmām, kuras rada nemitīgi pieaugošās cenas. Tāpēc trīs eksperti ir sadarbojušies, lai uzrakstītu rakstu sēriju par šo jautājumu, kuru piedāvājam rubrikā Domas Kultūras Dienas šīs un nākamās nedēļas numuros.

Pirmajā daļā ekonomists Maikls Hadsons izklāsta priekšlikumu, kā var izmantot nekustamo īpašumu nodokļus lai ne tikai stiprinātu sociālo un ekonomisko infrastruktūru, bet arī palīdzētu novērst nekustamo īpašumu tirgus sabrukumu.

Nākamnedēļ raksta otrajā daļā Dr. Džefrijs Sammers, Stokholmas ekonomiskās augstskolas pasniedzējs un Zīda ceļa projekta līdzdirektors, apskatīs Latvijas nekustamā īpašuma buma globālo kontekstu un ko mēs no tā varam mācīties. Latvijas Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas vadītājs Uldis Cērps, sniedzot empīriskos datos pamatotu pārskatu par nekustamo īpašumu tirgu, izkliedēs daudzus minējumus un baumas.

 

Par īpašumiem, burbuļiem, bankām un nodokļiem

Maikls Hadsons     Kad Latvija 1991.gadā atguva neatkarību, tās pilsoņi ieguva tādu ekonomisko aktīvu, kas tos nekavējoties padarīja par vieniem no pasaules pārtikušākajiem iedzīvotājiem. Viņi brīvi un bez apgrūtinājumiem ieguva īpašumā viņu apdzīvotos mājokļus un zemi.

Šī milzīgā bagātības nodošana noritēja mierīgi. Kaut arī privatizācija nekādā gadījumā nebija egalitāra, tomēr vismaz mājokļu ziņā tā sasniedza klasisko mērķi — nodrošināt ģimenes ar savu mājokli un pamatlīdzekļus sevis uzturēšanai. Šodien aptuveni 90 procentiem Latvijas iedzīvotāju pieder savs mājoklis, pēc pasaules standartiem vērtējot — ievērības cienīgs īpatsvars. (Aptuveni divām trešdaļām amerikāņu un britu ģimeņu pieder savi mājokļi, un šī proporcija parasti tiek uzskatīta par augstu.) Latvijas bilancē nekustamais īpašums joprojām ir visnotaļ vislielākais aktīvs, un vislielākais atsevišķais tās elements ir zeme. Par to nemaz nav jābrīnās. Tā tas ir visās tautsaimniecībās, Amerikas Savienotās Valstis ieskaitot.

Meklējot Rietumos paraugus, kā vislabāk kļūt par tirgus ekonomiku, latviešu cerēja, ka valsts resursi tiks izmantoti visražīgāk, ka celsies dzīves līmenis un tiks radīta bagāta ekonomika. Taču maz tika detalizēti analizēts, tieši kādas tirgus struktūras būtu vispiemērotākās Latvijai un tās īpašajiem ekonomiskajiem apstākļiem. Tāpat kā Krievijā sertifikātu izmantošana nekavēja uzņēmuma vadītājiem iegūt savus uzņēmumus kā savus personiskos aktīvus. Daudzi valstij piederoši īpašumi, infrastruktūra, zeme un darbojošies uzņēmumi tika privatizēti, īsti nepopularizējot akciju īpašumu un nenododot Latvijas valstij nozīmīgu privatizēto vērtību daļu.

Latvijas rūpniecība tā vietā, lai tiktu modernizēta ar ASV stila likumdošanu, nodokļu struktūrām un sabiedriskās politikas regulējumu, deviņdesmito gadu sākumā un vidū tika noārdīta, tā izdzīvoja labākajā gadījumā kā nekustamā īpašuma attīstības projekti, tādi kā Ģipša fabrika. Šī ir bijušās Padomju Savienības bijušajām teritiorijām raksturīga problēma, un tā arī atspoguļo visā pasaulē valdošo īpašuma un kreditēšanas burbuļu veidošanās tendenci. Jautājums ir, ciktāl Latvijai vajadzētu iet pa šo taku?

Latvijas finanšu sistēma galvenokārt saistīta ar iedzīvotāju pārtikušāko daļu. Un, kā lielā daļā citu valstu, kredītu lielāko daļu veido hipotekārie īpašumu kredīti. (Amerikā un Lielbritānijā apmēram 70 procenti banku kredītu ir hipotekārie aizdevumi.) Aptuveni trim ceturtdaļām iedzīvotāju kredītu bankās nav, šī proporcija ir ievērības vērta. Procentu maksājumi veido ne mazāk kā 3 % IK, salīdzinājumā ASV tas ir nedaudz virs 7%. Līdztekus plaši izplatītajiem mājokļu īpašumiem šis pašlaik ir viens no galvenajiem Latvijas ekonomiku veicinošajiem faktoriem. Par laimi, Latvijā ir tendence īpašuma kredītus izsniegt uz relatīvi īsu termiņu (5, 10 vai 15 gadi) salīdzinājumā ar 30 un pat vairāk gadiem Amerikas Savienotajās Valstīs. ASV bankas ir pat mīkstinājušas savus standartus, lai padarītu pieejamus lielākus aizdevumus, nosakot mazākus ikmēneša pamatsummas amortizācijas maksājumus. Vairums hipotekāro kredītu Latvijā ir relatīvi mazi (mazāk nekā 30 000 eiro), un tāpēc joprojām ir pieejami un atbilst noteiktajām vadlīnijām — nepārsniedz 30 procentus no kreditora ienākumiem

Jājautā — kurp ved pašreizējās tendences? Daudzu Latvijas iedzīvotāju bilance šķietami uzlabojas, jo mājokļu un biroju ēku cenas Rīgas centrā tuvojas tam līmenim, kāds ir citās Eiropas un Ziemeļamerikas pilsētās, kuras arī piedzīvo "burbuļus". Daudzi augstās mājokļu un biroju telpu cenas uztver kā pārticības pazīmi. Taču labākajā gadījumā tās uzskatāmas par papildu izmaksām. Valstis ar augstām mājokļu izmaksām ir mazāk konkurētspējīgas salīdzinājumā ar tām, kurās ir zemākas mājokļu izmaksas un zemāki nodokļi. Tātad īpašuma burbuļi virza uz inflāciju — un tas it īpaši apdraud postindustriālās pakalpojumu sfērā specializējušās ekonomikas.

Īpašuma burbuļi izveidojas, ja ir divi nosacījumi, kas nevar saglabāties ilgstoši. Pirmkārt, gandrīz visi cer, ka cenas turpinās augt. Otrkārt, īpašuma uzturēšanas vērtība ir lielāka nekā ienākumi, kurus tas spētu ienest.

Kad visi cer, ka cenas turpinās kāpt, pircēji vairs nedomā par pašreizējo cenu un domā tikai par to, cik strauji īpašuma cenas varētu augt salīdzinājumā ar to procentu likmi, kas viņiem jāmaksā. Tā ir spekulantu domāšana. Patlaban Latvijā tā ir plaši izplatīta.

Otrais nosacījums — kad procentu maksājumi un īpašuma uzturēšanas izdevumi pārsniedz tā ģenerētos ienākumus, tas nozīmē, ka īpašumu uzturēšana nes zaudējumus. Īpašnieki un potenciālie pircēji ir gatavi nosegt šos zaudējumus tikai tāpēc, ka cer ar cenu kāpumu atgūt šos operatīvos zaudējumus un ka tādējādi šī spēle atmaksāsies. Tā tas notiek arī pašreiz Latvijā. Taču kaimiņzemē Igaunijā, kur īpašumu burbulis parādījās pāris gadus agrāk nekā Latvijā, ar cenām saistītās rožainās cerības jau sākt gaist. Spekulanti un pēdējā laika investori jau sāk šaubīties, vai patiešām atmaksājas paturēt vai pirkt īpašumus un subsidēt savus īrniekus.

Visi īpašumu burbuļi ir finanšu burbuļi. Tos gandrīz aizvien veicina valdības politika, it īpaši nodokļu politika. Latvijas augstie nodokļi strādājošajiem ir slēpta īpašumu subsīdija. Latvijā šī subsīdija ir daudz lielāka par normālo līmeni citās valstīs un apdraud nodarbinātības attīstību gan rūpniecībā, gan pakalpojumu nozarē.

Klasiskais finanšu princips ir aplikt ar nodokli "bezmaksas pusdienas" un kapitāla pieaugumu, nevis uzņēmumu un nopelnītos ienākumus (algas un peļņu). Latvijas pašreizējie augstie nodokļi strādājošajiem un ienākumiem spiež daudzus jaunus cilvēkus darba meklējumos emigrēt. Šādi darbaspēka un uzņēmumu nodokļi ir inflāciju veicinošas izmaksas, taču tādi nav nodokļi, ar kuriem tiek aplikti īpašumi, jo gan ienākumus no īpašumiem, gan spēja par tiem maksāt nodokļus, nosaka tirgus. Zemāki īpašuma nodokļi vienkārši atstāj vairāk ieņēmumu no īpašumiem, kuri savukārt aiziet bankām par lielākiem aizdevumiem pircējiem.

Lai palēninātu īpašuma cenu pieaugumu, ASV Federālo rezervju bankas valde nesen pieņēmusi lēmumu kavēt vieglu kreditēšanu. Šī problēma, ka īpašumi tiek apkrauti ar lielākiem kredītiem, lai varētu maksāt vairāk par īpašumiem, nozīmē, ka paliek mazāk pieejamu ienākumu, ko tērēt mājsaimniecības precēm un pakalpojumiem, tādējādi palēninot iekšzemes ekonomiskās attīstības tempu. Ar šo problēmu sastopas arī Latvija — tāpat kā visas valstis.

Raugoties nākotnē, viena no problēmām ir tā, ka Latvijā nav ieviesta spēcīga patērētāju aizsardzība, tāda kā, piemēram, likums par "patiesību kreditējot", kas liek skaidri izklāstīt tos riskus, kurus uzņemas kredīta ņēmējs. Pašlaik banku klienti netiek informēti, cik lieli procenti viņiem, iespējams, būs jānomaksā, ņemot hipotekāro kredītu ar mainīgu likmi. Procentu likmes pieaugums varētu jūtami palielināt viņu ikmēneša maksājumu slogu. Ja īpašuma ķīlas vērtība ir tuva kredīta apjomam, tas varētu novest pie saistību neizpildes un īpašuma pārdošanas izsolē. Ir arī zināmi valūtas riski atkarībā no nosacījumiem, ar kādiem Latvija pievienosies Eiropas monetārajai sistēmai.

Dažu banku kredītos noteiktas ārkārtīgi smagas soda sankcijas par maksājumu kavēšanu: daudzās citās valstīs šādi maksājumi tiktu uzskatīti par pārlieku augstiem. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju pakļauti daudz bargākiem kredītu nosacījumiem nekā tiem, kādus mātesuzņēmumu valstu lielākās bankas piedāvā savu valstu pilsoņiem. Latvieši ir pelnījuši labāku klientu aizsardzību, līdzīgu tai, kādu bauda ASV banku klienti.

Daudzās valstīs tiek ieviests stingrāks banku regulējums, lai palēninātu īpašuma burbuļu tempus un nodrošinātu "maigu piezemēšanos" brīdī, kad burbulis plīsīs, kā tas vienmēr notiek. Viens veids ir pieprasīt, lai pircēji izdara lielāku pirmo iemaksu, it īpaši komercplatību un savos īpašumus nedzīvojošiem īpašniekiem. Amerikas Savienotās Valstis jau sen ieviesušas soda sankcijas bankām, kas piešķir nesamērīgus kredītus, nepietiekami pārbaudot kreditora iespējas aizdevumu atmaksāt. Piemēram, Ņujorkas štata "likums par krāpniecisku īpašumtiesību nodošanu" pat iet tik tālu, ka nosaka — ja aizdevējs piešķir kredītu, nezinot, kādā veidā kreditors varētu to atmaksāt, tad šāds aizdevums tiek anulēts. Latvijai un citām valstīm ir jābūt modrām attiecībā uz likumiem un regulējumu, kas mudina bankas izsniegt aizdevumus atbildīgi, tā, lai arī tās pašas uzņemtos daļu riska, nevis to pilnībā uzliktu aizdevumu ņēmējiem.

Latvijai ir viena liela priekšrocība, kuras nav lielai daļai citu valstu. Nodokļu likme tiek noteikta nacionālā, ne vietējā līmenī. Tas nozīmē, ka valsts var realizēt "neitrālu ienākumu" politiku, saglabājot tādu pašu kopējo ieņēmumu no nodokļiem, taču nodokļi mainās — no "sliktiem" par "labiem" vai "neitrāliem" nodokļiem. Tas ārkārtīgi palīdzētu novērst īpašuma cenu un darba nodokļu inflāciju.

Pirmais šāds apsteidzošais nodoklis varētu tikt piemērots "kapitāla pieaugumam". Vairums no aktīvu cenu pieaugumiem patiesībā ir nekustamā īpašuma vērtības pieaugums, kurā atspoguļojas zemes cenu inflācija. Amerikas nekustamo īpašumu pārdošanas aģenti šo principu formulē šādi — īpašuma cenu nosaka trīs faktori: atrašanās vieta, atrašanās vieta un atrašanās vieta. Latvijas pārticībai pieaugot — un pilsētām tērējot vairāk naudas savu pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai, izdevīgās atrašanās vietās cenas pieaugs. Tas nodrošina "bezmaksas pusdienas" īpašniekiem, jo viņu īpašuma tirgus vērtība pieaug, ļaujot tiem "pelnīt miegā", kā reiz to formulēja slavenais XIX gs. angļu ekonomists Džons Stjuarts Mills. Cik daudz nacionālā ekonomika veicina šādu īpašuma vērtības pieaugumu, tik arī īpašuma sektoram vajadzētu šo negaidīto peļņu atmaksāt.

Šis "vērtības atgūšanas" princips ir īpaši svarīgs attiecībā uz tādiem īpašumiem, kuru cenas pieaug transporta uzlabojumu, ostas attīstībs vai kādu citu publisko izdevumu dēļ. Lai šādu negaidītu pieaugumu apliktu ar nodokli, ir jāizveido aktuāla zemes vērtības karte. Amerikas Savienotajās Valstīs šādas kartes ļauj novērst krāpšanos un noteikt katrai pilsētai un apgabalam atbilstošas zemes nodokļa likmes, apmēram katru gadu pārvērtējot to tirgus vērtību. Šajā praksē atspoguļojas uzskats, ka zeme, būdama lielākais ekonomiskais aktīvs, ir dabisks fiskāls resurss.

Iekams tiek izveidota šāda, no politiskās ietekmes brīva karte, Latvijai vajadzētu apsvērt klasisko pārejas politiku –— publiskā īpašumā saglabājušos zemi drīzāk iznomājot, nevis pārdodot. Tas palīdzētu nodrošināt caurskatāmību. Pateicoties šai politikai, Honkonga ir sasniegusi pašreizējo pārticību, un daudzējādā ziņā Honkongas eksportostu ekonomika līdzinās Latvijai. Ir labi zināms — uz to uzkrītoši norāda arī Krievijas pieredze —, lai izveidotos saprātīgas īpašuma tirgus vērtības, jāpaiet vismaz desmit gadiem.

Zemes vērtības kartes, pamatojoties uz kuru īpašumi tiktu aplikti ar nodokļiem, izveidošana varētu būt noderīga. Sākotnēji šķiet, ka eirosistēmas prasības valstīm pieļaut tikai nelielus deficītus, ievieš pārāk bargus nosacījumus Latvijai un citām valstīm, kurās, modernizējot ekonomiku, nepieciešami apjomīgi publiskie tēriņi infrastruktūrai. Taču Latvijai ir pieejams daudz vieglāks veids, kā finansēt šos izdevumus, neveidojot budžeta deficītu. Tā var emitēt obligācijas, lai finansētu publisko infrastruktūru, kuras nomaksātu ar nodokļiem no negaidītās peļņas, ko nestu šo publisko investīciju radītā augošā īpašumu vērtība.

Piemēram, Londonā, Jubilee metro līnijas paplašināšana izmaksāja vairāk nekā 10 miljardus mārciņu, taču jaunās metrostacijas šajā līnijā radīja vēl lielāku īpašumu vērtības pieaugumu. Tagad pilsēta piedāvā turpmākos transporta izdevumus finansēt, emitējot obligācijas, kuras nomaksās nodokļi no negaidītajiem ienākumiem, ko rada šo izdevumu veicinātais īpašumu vērtības pieaugums.

Ar zemes nodokli ir saistīta viena problēma, kuru bieži vien piemin politiķi, proti, kā tas ietekmēs pensionārus un ģimenes ar maziem ienākumiem, kas dzīvo rajonos ar dramatiski augošām īpašuma cenām. Bieži vien aiz šīs "pensionāru problēmas" slēpjas īpašumu spekulanti un lielie investori, mēģinot izvairīties no viņu pašu īpašumu aplikšanas ar nodokļiem. Šī problēma nebūt nav tik dominējoša, ka tai vajadzētu aizkavēt zemes nomas augošās vērtības aplikšanu ar nodokļiem.

Lai uz šo problēmu paskatītos līdzsvaroti, vispirms ir jāsaprot, ka ģimenēm ar maziem ienākumiem, kuras pēkšņi saprot, ka dzīvo īpašumā, kura vērtība ir, teiksim, pusmiljons latu, ir ļoti, ļoti paveicies. Viņu īpašums ir daudz vērtīgāks, nekā viņi spētu sakrāt, daudzus gadus strādājot. Ģimenēm, kuras vēlas palikt dzīvot uz šīs ārkārtīgi dārgās zemes, ir pieejami vairāki risinājumi. Viens — ļaut, lai normālie īpašuma nodokļi sakrājas līdz tā noteiktajai vērtībai, teiksim, desmit gadu laikā, bet tie tiktu iekasēti tikai pārejas laikam beidzoties vai īpašumu pārdodot, vai arī tos neiekasē līdz pašreizējo pensionāru nāvei. Otrs racionāls priekšlikums būtu šo nodokļu gradācija, teiksim, atceļot vai samazinot tos attiecībā uz diviem tūkstošiem kvadrātmetru apdzīvojamās platības, bet pārējai piemērojot normālo nodokļu likmi. (Lieki piebilst, ka šādai "īpašo gadījumu" nodokļu politikai būtu vajadzīgas arī efektīvas soda sankcijas par likuma pārkāpšanu vai krāpnieciskiem mēģinājumiem to apiet.)

Šāda politika palīdzētu kontrolēt īpašuma cenas, samazināt inflācijas tempu Latvijā un izvairīties no nacionālā budžeta deficīta. Īpašuma nodoklis darbotos kā progresīvs pārticības nodoklis, un tas palīdzētu panākt Latvijas lielāku atbilstību lielai daļai citu rietumvalstu ekonomiskajai filozofijai. Vissvarīgākais — tādējādi nodokļi tiktu pārnesti prom no nodarbinātības un konkrētajiem kapitālieguldījumiem, atbalstot uzņēmumus un veicinot ekonomikas konkurētspēju.

 

 

 

 

 

Izglītībā...

 

 

 

 

 

Vidusskolas eksāmeni mazākumtautību skolās būs latviski

DELFI  09/01/06    Ar šo mācību gadu valsts pārbaudes darbu jeb eksāmenu saturs (jautājumi) mazākumtautību vidusskolās ir valsts valodā. Savukārt skolēni var izvēlēties atbildes valodu – atbildēt latviešu vai krievu valodā.

Šādu kārtību paredz jau pirms trijiem gadiem pieņemtie Ministru kabineta noteikumi – 2003.gada 13.maija noteikumi Nr.260, informē izglītības un zinātnes ministres padomniece komunikācijas jautājumos Agnese Korbe.

Līdz šim mazākumtautību vidusskolas varēja izvēlēties valsts pārbaudes darbu materiālus latviešu vai krievu valodā, kā arī – atbildes valodu.

 

"Tēvzemieši" sašutuši par atļauju kārtot vidusskolas eksāmenus citās valodās

LETA  09/01/06    Apvienība "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) ir neizpratnē par izglītības un zinātnes ministres Baibas Rivžas (ZZS) paziņojumu, ka jaunajā mācību gadā mazākumtautību vidusskolu absolventi centralizētos eksāmenus varēs kārtot gan latviski, gan mazākumtautības valodā, informēja TB/LNNK preses sekretārs Rolands Pētersons.

TB/LNNK frakcija uzskata, ka "tā ir nepieļaujama atkāpšanās no mazākumtautību izglītības reformas, kuras ieviešana jau tā ir prasījusi ne mazumu pūļu". Bilingvāla eksāmenu kārtošana ir pretrunā ar Satversmes 4. pantu, kurā pēc "tēvzemiešu" ierosinājuma savulaik tika nostiprinātas latviešu valodas pozīcijas.

TB/LNNK frakcija uzskata, ka lēmums par izvēles iespējām kārtot vidusskolas beigšanas eksāmenus latviski vai citās valodās, ja tāds ir pieņemts, ir nekavējoties jāatceļ. Frakcija īpaši vēršas pie izglītības ministres pārstāvētās ZZS, lai tā dara visu iespējamo bilingvālas eksāmenu kārtošanas prakses neatjaunošanai.

Kā ziņots, Rivža vakar paziņoja, ka jaunajā mācību gadā mazākumtautības vidusskolas absolventi centralizētos eksāmenus varēs kārtot kā latviski, tā arī mazākumtautības valodā.

Vidusskolas beidzējiem uz jautājumiem centralizēto eksāmenu laikā varēs atbildēt gan latviski, gan mazākumtautības valodā, skaidroja Rivža. Šāda jauninājuma ieviešana tiek pamatota ar šā gada pamatskolas beidzēju centralizēto eksāmenu latviešu valodā un literatūrā rezultātiem. A, B un C līmeni ieguvuši 56,8% mazākumtautību skolu audzēkņu.

Līdz šim mazākumtautību skolās centralizētie eksāmeni bija jākārto valsts valodā.

 

Trūkst labu skolotāju. Saruna ar Juri Celmiņu un Dzinatu Ābiķi

Baiba Lulle, NRA   09/01/06    Pedagogu algas no septembra paaugstinātas par 50 latiem, šogad kopumā par 70, bet, kā katru gadu, skolas atkal sūdzas par skolotāju trūkumu. Vai kadru mainība ir normas robežās, vai tomēr Īrijas laukos strādājošs Latvijas skolotājs jau nekļūst par mūsu valsts vizītkarti? Neatkarīgā sarunājās ar izglītības pārvaldei un sistēmai pietuvinātiem kungiem – Juri Celmiņu un Dzintaru Ābiķi.

J. Celmiņš izglītības komisijā strādājis Augstākajā padomē un 6. Saeimā, 1997. /1998. gadā bijis izglītības un zinātnes ministrs, vadījis Sociālo tehnoloģiju augstskolu, tagad ir Rīgas 95. vidusskolas direktors. Dz. Ābiķis vadījis Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju Saeimā, bet karjeru sācis kā ģeogrāfijas skolotājs.

– Vai jūs izjūtat, ka šogad skolotāju trūkums ir izteiktāks nekā citus gadus?

Juris Celmiņš: – Runas par skolotāju trūkumu ir vajadzīgas un aktuālas, bet pārspīlētas. Mums skolā šogad arī vajadzēja pieņemt darbā sešus septiņus skolotājus, un uz vienu vietu pieteicās no trim līdz pat 12 kandidātiem. Manuprāt, jārunā par kadru kvalitāti, nevis absolūtu trūkumu. Trūkst tiešām labu skolotāju. Varbūt skolotāju trūkst atsevišķos mācību priekšmetos, bet kopumā augstskolas saražojušas tik daudz pedagogu, ka varam runāt pat par atsevišķu speciālistu pārprodukciju. Piemēram, psihologi nevar atrast darbu specialitātē.

Bet vēl lielākas problēmas, kam nav pievērsta uzmanība, ir ar tehniskajiem darbiniekiem. Mums Rīgas 95. vidusskolā nepieciešami pāri par 60 tehnisko darbinieku, un viņi masveidā iet prom, jo par 90 latiem vairs neviens negrib strādāt. Kurš normāls cilvēks, saņemot uz rokas 63 latus, var mēnesi izdzīvot?

– Valsts ir noteikusi, ka viņiem jāmaksā tikai minimālā alga?

J. C.: – Nu, protams! Mēs esam budžeta iestāde, mums ir tāme, kurā jāiekļaujas, budžets ir aprēķināts atbilstoši noteiktajām amatu likmēm. Man sekretārei alga ir 110 lati, un es izmisīgi vairāk nekā mēnesi viņu nevaru atrast. Tā ir katastrofa! Nezinu, ko domā likumdevēji un atbildīgās amatpersonas, bet par šiem 90 latiem cilvēkus nevar dabūt, mēs vienkārši brūkam kopā!

Dzintars Ābiķis: – Varbūt Jura skolā pedagogu problēmas nav, jo Rīgas lielajās skolās ir liels stundu skaits, un pedagogi tiek vairāk noslogoti un vairāk nopelna, bet atsevišķos mācību priekšmetos gan Rīgā, gan lauku rajonos šobrīd ir lielas problēmas atrast skolotājus – it īpaši fizikas, ķīmijas, svešvalodu un matemātikas specialitātēs. Lauku skolās skolotājs bieži pat slodzi nevar dabūt, un kādreiz jau skolotāji netika sagatavoti vairāku mācību priekšmetu mācīšanai! Manuprāt, šāda situācija izveidojusies galvenokārt atalgojuma dēļ. Kad izglītības ministre bija Silva Golde, ar arodbiedrību tika noslēgta vienošanās par pedagogu algas ilgtermiņa paaugstināšanu, un samērā īsā laikā vidējā alga pieauga no 80 līdz 145 latiem. Un tad notika pārrāvums. Einara Repšes valdība atteicās no vairākiem projektiem, tai skaitā no Pasaules bankas projekta, kas ļāva lielas summas ieguldīt skolu atjaunošanā. Tā pateica: mēs to kompensēsim no budžeta, bet tādas summas izglītībai nenonāca, un nauda, ko varētu izbrīvēt skolotāju algu paaugstināšanai, aizgāja skolu remontiem. Rezultātā vīrietis skolās neienāk, jo nevar ģimeni uzturēt.

– Man arī kāds amatu mācības skolotājs atzina: ja nebūtu papildu darbs mēbeļu ražošanā, skolā nevarētu atļauties strādāt. Cik noteicošs skolotāju mainībā ir materiālais nodrošinājums?

J. C.: – Tas ir ļoti būtisks. Skolotāja darba alga jānosaka atbilstoši viņa kvalifikācijai, atbildībai, tam, kā mēs gribam celt skolotāja prestižu. Skolotāju algu jautājumā mēs cenšamies otrreiz izgudrot velosipēdu. Daudzās valstīs un arī Latvijā līdz 1940. gadam no valsts budžeta finansētie darbinieki tika pielīdzināti kādai ierēdņu kategorijai, saņēma atbilstošu algu, kas pakāpeniski tika celta. Nezinu – politisku vai citu apsvērumu dēļ mēs taisām izrāvienus, piemēram, nesen strauji pacēla mediķu algas, un medicīnas māsa ar vidējo speciālo izglītību pelna vairāk nekā skolotājs ar augstāko izglītību. Tā tiek radīta spriedze starp nozarēm un darbinieku noplūšana no vienas nozares uz citu. Acīmredzot kādam ir izdevīgi, ka var pacelt algas ministriem, deputātiem, politisku apsvērumu dēļ – mediķiem, nepaceļot nevienam citam. Lai sakārtotu sistēmu, vajadzīga politiska griba.

Dz. Ā.: – Deputātu algas gan ir piesaistītas vidējai algai valstī, bet daļēji tā ir taisnība. Piekrītu, ka nav īsti pareizi, ja cilvēks ar vidējo speciālo izglītību valsts iestādē pelna vairāk nekā cilvēks ar maģistra grādu. Diemžēl naudas sistēmas izveidei kopumā ir par maz, jo kritiskākajās nozarēs īsā laikā ir jāiegulda salīdzinoši daudz. Ja medicīnas darbiniekiem nebūtu bijis radikāls algu palielinājums, nebūtu kas mūs šodien ārstē. Kāds dakteris man stāstīja, ka īsā laikā viņam no slimnīcas 20 māsiņas aizbraukušas strādāt uz Lielbritāniju un padsmit stāv rindā!

– Arī skolotāji brauc strādāt uz ārvalstīm.

Dz. Ā.: – Medmāsām atšķirībā no skolotājiem nepieciešamas tikai minimālas svešvalodu zināšanas, lai strādātu profesijā.

– Vai tiešām jāgaida, kad situācija kļūst katastrofāla arī izglītībā? Politiķi raksta skaistus plānus, piemēram, Nacionālās attīstības plānā (NAP), par to, ka "izglītības kvalitātei jāatbilst mūsdienu sabiedrības un tautsaimniecības arvien pieaugošajām prasībām". Vai tās nav kārtējās tukšās frāzes? Pretēji NAP minētajam, kaut vai valodas – māca nevis tās, kādas vajadzētu, bet kādas māk pieejamie skolotāji, līdzīgi ar virkni studiju priekšmetu augstskolās.

Dz. Ā.: – No 1. septembra skolotāju algas par slodzi, t. i., 21 stundu nedēļā palielināsies par 50 latiem un sasniegs vidēji 234 latus, turklāt pārsvarā pedagogi strādā vairāk nekā slodzi. Augstskolās un zinātnē ilgtermiņā tiks ieguldīti lieli līdzekļi. Arī NAP ierakstīts, ka šīs investīcijas jāturpina. Nedomāju, ka mūsu izglītības sistēma ir tik slikta, mūsu skolu absolventi ir konkurētspējīgi pat prestižajās Rietumu augstskolās.

J. C.: – Ir jāskatās arī, kāda situācija ir kaimiņzemēs, ES valstīs. Neraugoties uz šo 50 latu pielikumu, Latvijas pedagogu darba algas ir zemākas nekā Igaunijā, nemaz nerunājot par skandināviem. Mēs ar skaudību noraugāmies uz saviem zviedru sadarbības partneriem Lilhollmas skolā, kur pedagogu algas ir desmitreiz lielākas, direktore saņem apmēram desmit tūkstošus eiro mēnesī. Nesaku, ka mēs momentā varētu sasniegt šādu līmeni, bet mums ir jānosprauž uzdevums tuvoties tam.

– Zinu skolotājus, kas no skolas aizgājuši, tieši cīnoties ar skolēnu visatļautību, nevēloties bojāt sev nervus. Vai šajā ziņā ir adekvāts juridiskais skolotāja–skolēna tiesību un pienākumu regulējums?

Dz. Ā.: – Juridiskais regulējums jau ir pietiekams. Varbūt vajadzētu arī medijos vairāk iepazīstināt ar lieliskiem skolotājiem, arī sabiedrībai vairāk domāt, kā palīdzēt celt skolotāju prestižu, uzsvērt, ka skolēniem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi.

J. C.: – Protams, skolotājs ir samērā neaizsargāts. Mēs esam sadūrušies ar situācijām, kad skolēni rupji nolamā skolotāju, un mūsu iespējas reaģēt ir minimālas. Ir jādomā, kā aizsargāt skolotāju. Bet, manuprāt, runas par mūsdienu jaunatnes visatļautību, izlaidību arī ir drusku pārspīlētas. Pārsteidzoši rezultāti atklājās pērn veiktajā pētījumā – 12 klasēs katrs trešais skolēns strādā! Daudz strādā arī 10., 11. klašu skolēni, turklāt pilnu slodzi. Tas liecina gan par materiālo situāciju ģimenēs, gan par to, ka iespējams, kā izsakās paši skolēni, pietiktu ar 11 klasēm. 12. klase izveidojās, kad skolā ļāva iet tikai no septiņu gadu vecuma. Tagad sāk mācīties no sešiem gadiem. Tas nozīmē, ka 12. klasē mācās 19 gadus veci jaunieši, kuri veido ģimenes, laiž bērnus pasaulē, strādā, un mācībām laika tik daudz neatliek. Nereti viņi tomēr iestājas augstskolā budžeta grupā. Mūsu jaunatne tomēr ir laba, interesanta, varbūt mēs par maz iedziļināmies tās problēmās.

– Savulaik valdība lēma, ka skolās drīkstēs strādāt tikai skolotāji ar augstāko pedagoģisko izglītību. Nu, izjūtot kadru trūkumu, valdība mēģina taisīt atkāpes no būtībā loģiskās prasības. Vai šī kārtējā lāpīšanās ļaus pāris gadu atkal nedomāt tālredzīgi, lai pedagoga darbs kļūtu ne tikai labi atalgots, bet arī prestižs ne tikai bezdarba māktos lauku nostūros?

Dz. Ā.: – Manuprāt, šis pirmais bija pareizs lēmums, lai arī ne viegls. Tika noteikts samērā garš pārejas periods. Turklāt pašlaik skolās drīkst strādāt tie, kuri vēl studē.

J. C.: – Nupat mēs meklējām angļu valodas skolotāju – atnāca brīnišķīga sieviete ar augstāko izglītību, kas bija valodu mācījusi kursos, bet viņas diploms neļauj viņu pieņemt darbā. Šādi diplomi bez kvalifikācijas, tikai ar akadēmisko grādu ir gaužām problemātiski, un no tiem vajadzētu atteikties. Vienlaikus ir ļoti daudz cilvēku, nepedagogu, kas ienākuši pedagogu rindās ar inženiertehnisko vai citu nepedagoģisko izglītību un kļuvuši par izciliem pedagogiem. Un ne katrs cilvēks ar augstāko pedagoģisko izglītību var kļūt par labu pedagogu. Ir vajadzīgas noteiktas cilvēciskās īpašības, pedagoga talants. Ir jādod iespējas skolās strādāt, piemēram, ķīmiķiem, ar nosacījumu, ka viņš šo pedagoģijas kursu apgūs – neklātienē augstskolā vai kādu kursu veidā kāda gada laikā.

Dz. Ā.: – Ja viņš ir sācis apgūt pedagoģijas kursu, piekrītu.

– Vai ir domāts par to, kā palīdzēt atgriezties profesijā tiem skolotājiem, kas no darba aizgājuši, nav laiku strādājuši, piemēram, jūs, Ābiķa kungs? Nemitīgi mainās standarti, programmas, mācību līdzekļi...

Dz. Ā.: – Ir jau cilvēki, kas atgriežas!

J. C.: – Tur nav problēmu. Arī tiem, kas strādā, regulāri jāiziet kvalifikācijas celšanas kursi. Es arī pēc desmit politikā pavadītiem gadiem atgriezos skolā. Bet ir ne tikai jācenšas atgriezt bijušos pedagogus, bet jāpiesaista arī sabiedrībā izcili cilvēki, profesionāļi, kas varētu kaut vai uz pusslodzi pasniegt. Tādējādi arī sabiedrības un skolas attiecības kļūtu integrētākas. Kāpēc, piemēram, no Vecpiebalgas nākuši tik daudz literātu, no Tukuma tik daudz mākslinieku? Jo tur bija izcili pedagogi, savas jomas profesionāļi, kas ar aizrautību radīja sekotājus.

 

Zinību diena, svinību nakts

Ivo Leitāns,  Diena  09/04/06   Diena noskaidro, vai skolēni ņēmuši vērā prezidentes aicinājumu nesākt jauno mācību gadu "blāvām acīm".

Jau vairākus gadus 1.septembris Latvijā saistās ne vien ar gladiolām un asterēm, baltām lentēm un uzvalkiem no rīta, bet diemžēl arī ar iereibušo skolēnu ālēšanos vakarpusē. Satraukta par to šķiet pat Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kura aicināja skolēnus, sākot jauno mācību gadu, nestaigāt apkārt "ar blāvām acīm un dzēruma stadijā". Zinību dienas vakarā Diena devās noskaidrot, vai prezidentes vārdi ir atraduši dzirdīgas ausis vai tomēr šos svētkus patiesāk raksturotu nosaukums "svinību diena".

"Parasti visi dzer savos rajonos, bet 1.septembrī nez kāpēc pirms tam jāsatiekas centrā," saka Rīgas pašvaldības policijas (RPP) Centra rajona pārvaldes priekšnieks Jānis Znotiņš. Tāpēc Vecrīgā un bulvāru lokā vai uz katra stūra stāv spilgti dzeltenā vestē tērpies kārtības sargs. Tas gan neattur skolēnus no staigāšanas pa ielām "ar atvērtu alus vai cita alkoholiskā dzēriena iepakojumu". Pirmais pārkāpums konstatēts jau ap vieniem pēcpusdienā.

Ap pusastoņiem vakarā Dienas korespondents ietraušas RPP busiņā, lai dotos līdzi Rūtai un Andrim — policistiem, kuriem ar mašīnu jāpatrulē Vecrīgā un tās tuvumā. Ik pa laikam pa rāciju vēsta par dzeršanu, pudeļu plēšanu vai nepakļaušanos policijai, taču skolēni, kuri gadās mūsu patruļas maršrutā, izskatās pēc godprātīgiem bezalkoholisko dzērienu cienītājiem. "Re, cik visi apzinīgi: koliņu, suliņas dzer," nosmej Andris, skatoties uz jauniešiem, kas jautri salutē garāmbraucošajiem policistiem. Ja arī sulas pakā vai limonādes pudelē piejaukts klāt kāds grādīgs dzēriens, pierādīt to policisti nevar.

Beidzot kādā Vecrīgas pagalmā busiņš nokļūst šķietamā administratīvo pārkāpumu epicentrā. Priekšā jau ir cita RPP mašīna, kurā noskumis sēž kāds puisis, vēl kāds desmits jauniešu ar pāris ģitārām. Viens bariņš steidzīgi pazūd ap stūri, tā vadītājs nes aizsāktu divlitru alus "plastmaseni". Palikušie izskatās samulsuši, tomēr drīz vien, sasēdušies aplītī, bezbēdīgi dzied Viktora Coja dziesmu par mammu anarhiju un skandē: "Pavļik, ņe podpisivaj!" (Pavļik, neparaksti! — krievu val.) Izrādās, 19 gadu vecais Pavļiks, ieraudzījis policijas patruļu, piepeši meties bēgt, pa ceļam nolaužot kāda auto spoguli, taču nekur tālu nav ticis. RPP darbinieki viņu panākuši un uzrakstījuši protokolu par alkohola lietošanu sabiedriskā vietā. Viņa biedri to mudina neparakstīt.

Mežaparka estrādē notiekošajā festivālā re:loud, kas plaši reklamēts kā pasākums skolēniem un studentiem, jaunieši, ja vien ir pilngadīgi, ar alus glāzēm var staigāt droši — tā ir slēgta teritorija, kur tas ļauts. Policistiem vien atliek sekot, lai alkoholu nepirktu un nelietotu jaunāki.

Divas policistes stāsta, ka, tiklīdz kāds pusaudzis ierauga pavīdam dzeltenās vestes, tā met nost cigareti vai nogrūž kādam savu dzērienu. "Neko pierādīt nevaram, ja ir alus, liekam izliet. Pēc tam jau vecākie draugi viņiem nopērk atkal, tirgotājiem naudiņa tikai griežas," par apburto loku sūkstās policistes, nesaprotot, kāpēc jauniešu pasākumā visur pārdod alu un sidru. Kāda cita viņu kolēģe gan apgalvo, ka jaunieši pasākumā esot ļoti kārtīgi un pieklājīgi. Arī sirma kundze, kas tirgo dzērienus, apgalvo, ka "mazie jau pērk tikai sulas un ūdeņus", taču atzīst, ka alus tirgošana labāk iet no rokas.

Aiz deju mūzikas telts nolīdušo bariņu pīpējošu tīņu policisti gan netraucē. "Mums nav nekādas intereses par viņiem, viņiem — par mums," apgalvo runātīgākais zēns. Ko viņi domā par prezidentes aicinājumu? "Mēs sagaidām mācību gadu nevis blāvām, bet pielietām pilnām acīm. Jādzīvo katra diena kā pēdējā," pauž sešpadsmitgadīgais "fatālists".

Pēc koncerta beigām plkst.23 svinošā jaunatne dodas uz tramvaja pieturu, taču tumšajās Mežaparka alejās nemana vairs neviena policista. Kāds apmēram 14 gadu vecs zēns vienā rokā sažmiedzis sidra bundžiņu, otru aplicis pār plecu galvastiesu mazākajam brālim, kuram arī iedod iemalkot, gan piekodinot: "Tu tikai nepiedzeries." Kādu citu pusaudzi draugu bariņš nesekmīgi mēģina pierunāt nerāpties laternas stabā.

Rīgas centrā pēc pusnakts īpaši daudz skolas vecuma jauniešu nemana, taču pilngadīgo svinētāju netrūkst. Īslaicīgās aizturēšanas nodaļa (tā oficiāli saucas atskurbtuve) šonakt ir pieprasīta iestāde — pulksten vienos naktī tur atrodas pieci "viesi". "Priekšnieki domāja, ka būs pilns skolēnu, studentu, taču mums ved pensionārus," saka dežurējošais inspektors. Protams, bez studentiem neiztiek, taču "tie jau te ir vienmēr", piebilst inspektors. Jaunākajam vakara "klientam" ir astoņpadsmit gadu, taču viņa viedokli par Zinību dienas svinēšanu būtu iespējams uzzināt vien pēc vairākām stundām.

***

1.septembrī

Valsts policija: uzrakstīti 94 protokoli (24 nepilngadīgajiem), aizturētas 15 personas (6 n.)

Rīgas pašvaldības policija: par neatļautu alkohola lietošanu uzrakstītas 154 soda kvītis (58 n.), 98 administratīvie protokoli (32 n.), aizturētas 15 personas (5 n.)

Slimnīcās: nogādāti deviņi jaunieši alkohola reibumā, jaunākajam — seši gadi, diviem asinīs konstatētas 2,3 promiles alkohola

 

Vai vēsture jāpadara dižāka

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa" 09/04/06    Jaunajā mācību gadā dažās skolās Latvijas vēsturi pasniegs nevis pasaules vēstures notikumu kontekstā, bet gan kā atsevišķu priekšmetu. Tas palīdzēšot skolēniem gūt dziļāku izpratni konkrēti par mūsu tautas vēsturi un audzināšot lielāku patriotismu. Vai tiešām tā būs?

Vai tas tiešām palīdzēs labāk iemācīt vēsturi un stiprinās patriotismu, par to pašu pedagogu vidū vienprātība nevalda, un negribētos arī ieslīgt tādā strīdā, kaut jāatzīst, ka grūti runāt, piemēram, par Kārļa Ulmaņa 15. maija apvērsumu, neņemot vērā tā laika notikumus visā Eiropā.

Katrai tautai ir sava vēsture, un gandrīz katra ar to lepojas. Latvieši nav izņēmums. Taču gandrīz visām tautām ir vēstures lappuses, kuras tās cenšas nepieminēt vai piemin stipri sagrozītā veidā, kam ar vēsturisko realitāti ir maz sakara. Piemēram, krievi pamatoti lepojas ar uzvaru Lielajā Tēvijas karā, kā paši to dēvē, bet spītīgi noliedz, ka kopā ar vāciešiem izraisīja Otro pasaules karu. Arī latviešiem ir, ar ko lepoties, taču ir arī lietas, par kurām būtu prātīgāk paklusēt. Latvieši gluži vai mazohistiski tīksminās par savas tautas ilgajiem apspiestības gadiem, kaut patiesībā vismaz līdz 18. gadsimtam tik ļauni nemaz negāja.

Bet nerunāsim tikai par tālu senatni. Arī 20. gadsimts ir pilns ar pretrunīgām un neviennozīmīgi traktējamām lietām. Stipri diskutējami ir 1905.—1907. gada notikumi, lai gan es sliecos tos vērtēt pozitīvi. Taču vislielākās problēmas saistās ar Latvijas neatkarības iegūšanu, kas ir ikvienas tautas galvenais vēstures jautājums, ar kuru parasti tās arī visdižmanīgāk lepojas.

Kāpēc Latvijā tikai 18. novembrī tika pasludināta valstiskā neatkarība, kaut Lietuvā un Igaunijā tas tika izdarīts jau februārī? Latvijas vēstures grāmatas par to klusē. Man nav šaubu, ka akadēmiskā vidē šis jautājums ir skaidrāks par skaidru, taču mācību grāmatās rast izsvērtu atbildi ir grūti. Tajā vēl mistiskāk tiek atspoguļoti notikumi 1919. gada pirmajā pusē.

Nesen Esplanādē tika atklāts piemineklis Oskaram Kalpakam. Tur viņš minēts kā Latvijas armijas pirmais virspavēlnieks. Leģendārais Kalpaks krita nejaušā apšaudē ar vāciešiem Kuldīgas rajona Airītēs. Ja gribam būt patiesi, viņš tur atradās kopā ar fon der Golca vadītajiem spēkiem. Rodas pamatots jautājums, kāpēc gan armijas virspavēlnieks nebija savā štābā Rīgas centrā, bet slapstījās Kurzemes mežos, kur, nejauši saduroties divām draudzīgām armijām, notika apšaude? Aprakstot šos notikumus, Latvijas vēstures mācību autori sāk dīvaini līdzināties bēdīgi slavenajam Krievijas Domes deputātam Vladimiram Žirinovskim, kas uz jautājumu par savu tautību atbild: mana māte bija krieviete, bet tēvs — jurists. Kur šeit rodama līdzība?

Visās man zināmajās vēstures grāmatās skolām parādās viens un tas pats formulējums: Kalpaks kopā ar sabiedrotajiem (vāciešiem, kas tiek pieminēts it kā starp citu) cīnījies pret lieliniekiem (boļševikiem), kā nu kurā grāmatā. Mistisko lielinieku tautība nekad netiek minēta. Taču vēstures faktus tik viegli no pašas vēstures nevar izrevidēt. Latvieši vēl 1918. gadā un līdz 1919. gada maijam bija viskreisāk noskaņotā nācija pasaulē. Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās, kas notika drīz pēc Oktobra apvērsuma, vairāk nekā 80% latviešu nobalsoja par boļševikiem. Kāpēc tas tā notika, būtu vēsturnieku pienākums izskaidrot, taču tā vietā mācību grāmatās tiek tiražēts slavas stāsts par leģendāro Kalpaku. Ar noliektu galvu godinu šo varoni, taču kāpēc nepaskaidrot viņa bataljona niecīgo skaitu, līdz ar to arī maznozīmīgo kaujas spēku? Tā laika Latvijā dislocētajā Sarkanajā armijā bija aptuveni 20 000 vīru, kuru vidū, pēc pieticīgākām aplēsēm, bija 16 000 latviešu. 1919. gada 4. maijā Rīgu no lieliniekiem (latviešiem) neatbrīvoja Latvijas armija, bet gan nīstais Rīdigers fon der Golcs.

Jāatzīst, ka ar šo brīdi radās arī lūzums latviešu apziņā, kas jau 11. novembrī manifestējās Avalova–Bermonta padzīšanā no Rīgas un reālas neatkarīgas valsts celšanā. Līdzšinējās Latvijas vēstures grāmatas šos jautājumus tik kautrīgi apiet, ka zinātkārākajiem skolēniem rodas daudzi neatbildēti jautājumi. Tas, ka 11. novembra varoņu drošsirdība izčākst kopējā noklusējumu un puspatiesību gaismā, ir viens no iemesliem, kāpēc latviešu tauta tik atturīgi uzņēma Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas aicinājumu par vienīgo valsts aizstāvju dienu pasludināt šo datumu.

Uzrakstot iepriekšējo teikumu, jāķeras pie vissmagākās Latvijas vēstures punkta interpretācijas. Es atzīstu 16. martu kā leģionāru un viņu tuvinieku kopā sanākšanas dienu, kad tiek pieminēti kritušie un apcerēts latviešu tautas sarežģītais liktenis. Taču pilnībā nepieņemu šo dienu kā tādu, kad ar augstu paceltu galvu jādemonstrē lepnums par latviešu karavīru augsto patriotismu. Manā uztverē 16. marts, tajā interpretācijā, kādā to pasniedz dažādas ar leģionāriem tieši nesaistītas organizācijas, ir latviešu tautas mazvērtības kompleksa demonstrācijas diena. Paskaidrošu, kāpēc.

Latviešiem nav jāskaidro, kāpēc mūsu brāļu tautai lietuviešiem nacionāli valstiskā apziņa ir attīstītāka nekā mums. Jo viņiem ir leģendāra vēsture ar senām valstiskām tradīcijām. Protams, var strīdēties par kādreizējās Lietuvas valsts polonizāciju (poliskošanu) un par to, kāda valoda bija noteicošā Lietuvas lielkņazistē 15. gadsimta sākumā, kad tā sasniedza savas ietekmes virsotnes. Taču tas lietas būtību nemaina. Lietuviešiem ir spēcīga nacionāli valstiskā apziņa, kas pat krievu okupācijas laikā viņiem ļāva saglabāt samērā monolītu nacionālu republiku.

Jautājums visiem 16. marta plašas atzīmēšanas piekritējiem un Bangerska pārapbedīšanas dalībniekiem: kāpēc SS leģions netika nodibināts Lietuvā? Kāpēc divpadsmit Lietuvas armijas augstāko virsnieku tika ieslodzīti Štuthofas koncentrācijas nometnē? Atbildu. Ne jau aiz simpātijām pret Sarkano armiju. Kad PSRS Rietumu frontes pavēlnieku ģenerāli, triju Ļeņina ordeņu kavalieri Dmitriju Pavlovu Staļins pielika pie sienas par frontes sabrukumu pirmajās kara dienās, Pavlovs, cita starpā, attaisnojās ar naidpilnu attieksmi no iedzīvotāju puses Lietuvā un mobilizēto lietuviešu neuzticību Sarkanajai armijai. Citēju nesen kā atslepenotos Pavlova nopratināšanas protokolus. "Lietuviešu nacionālās divīzijas karavīri jau pirmajās kara stundās apkāva (zarezaļi) savus komandierus (No Krievijas atsūtītos. — Aut.) un izklīda." Viņu tas neglāba, un 1941. gada jūlija beigās viņš tika nošauts.

Taču, kad 1943. gadā Vērmahts centās izveidot lietuviešu leģionu, starp padomju okupācijas laikā dzīvi palikušajiem lietuviešu virsniekiem neatradās neviens pietiekami autoritatīvs cilvēks, kas aicinātu lietuviešus stāties jaunveidojamā leģiona rindās. Par šo nepaklausību divpadsmit lietuviešu virsniekus nosūtīja uz Štuthofu, taču lietuviešu mobilizācija vācu armijā nenotika.

Latvijā nacionāli valstiskā apziņa bija mazāk attīstīta, un pat leģendārie latviešu strēlnieki slavu bija izcīnījuši gan cariskās Krievijas armijā, gan boļševistiskā režīma pusē. Tieši izmantojot vēsturiski radušos apziņu, ka par latviešu likteni lemj citi, vāciešiem izdevās atrast tos, kas bija gatavi organizēt latviešu leģionu. Šo cilvēku godināšana šodien ir apvainojums tiem, kuri lēja savas asinis, lai latviešu lielgabalgaļas gādātāji varētu vāciskā gaisotnē, skatoties pa logu uz Brīvības pieminekli, iemalkot konjaku Otto Švarca restorānā un nedomāt par zivju asaku zupu Štuthofas koncentrācijas nometnē.

Pastāv mīts par Kurzemes cietoksni, kura pastāvēšanu it kā nodrošināja latviešu leģions un kas ļāva tūkstošiem latviešu emigrējot izbēgt no boļševisma briesmām. Kurzemes katlā atradās 30 vācu armijas divīzijas, no kurām tikai viena (19. Waffen SS divīzija) bija latviešu. Vien Hitlera ietiepības dēļ, pretēji vācu ģenerālštāba un personiski tā vadītāja Alfrēda Jodla ieteikumam, vācu armija netika evakuēta no ielenktās Kurzemes. Arī Staļins uzskatīja, ka 30 vācu divīziju atrašanās ārpus tiešās karadarbības zonas Sarkanajai armijai ir izdevīga, tāpēc uzbrukumi Kurzemes cietoksnim nebija salīdzināmi ar, teiksim, uzbrukumu Kēnigsbergai, kur, pēc pieticīgām aplēsēm, krita vismaz pusmiljons sarkanarmiešu.

Nerunāsim par to, kā 16. marta glorifikācija izskatās pasaulē. Domāsim paši par sevi. Atzīstot šo dienu par svinamu (?), mēs noniecinām paši sevi. Mēs atzīstam, ka esam spējīgi ko sasniegt vienīgi blakus spēcīgākam.

Es neaicinu skolēniem pasniegt vēsturi tādu, kāda tā patiesībā bija, jo neviena tauta tā nedara. Es aicinu uzsvērt: ja nu mums ir varoņi, tad tie bija kareivji, kas 1919. gadā padzina Bermontu un līdz tam noturēja valstiskās suverenitātes simbolus, bet 1991. gadā — tie bija cilvēki, kas ar 20. gadsimtam neraksturīgām barikādēm pierādīja latviešu patieso tieksmi pēc brīvības.

 

Saskaitīts, ka 253 skolotāju valstī trūkst, vissliktākā situācija Rīgā

Vita Dreijere,  Diena  09/07/06    Salīdzinājumā ar pagājušo mācību gadu skolotāju skaits galvaspilsētā ir samazinājies, sasniedzot kritisku situāciju, savukārt reģionos gluži otrādi — pedagogu trūkums kļuvis mazāk akūts. Par to liecina Izglītības valsts inspekcijas apkopotie dati.

Jauno mācību gadu sākot, valstī trūkst 253 pedagogu, Dienai stāsta inspekcijas vadītājs Aivars Stankevičs. Vissliktākā situācija ir Rīgā: šogad galvaspilsētā vakanta 141 skolotāju vieta, un tas ir divreiz vairāk nekā pērn. Latvijas reģionos pagājušajā gadā trūka 158 skolotāji, bet šogad — 112.

Laukos pedagogu algas ir konkurētspējīgākas nekā galvaspilsētā — to kā galveno šādas tendences iemeslu nosauc Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Vispārējās izglītības departamenta direktors Artūrs Skrastiņš. Rīgā skolotājiem ir lielākas iespējas atrast labāk atalgotu darbu, uzskata Rīgas domes (RD) Izglītības, jaunatnes lietu un sporta komitejas priekšsēdētāja Baiba Brigmane (JL).

Galvaspilsētā skolotāju skaits nemitīgi samazinās, kaut gan pašvaldība viņiem nodrošina aptuveni 20 latu piemaksu pie algas, apdrošināšanu, bezmaksas tālākizglītību un 50 latu pabalstu jaunā mācību gada sākumā. "Vairāk palīdzēt nevaram," saka B.Brigmane. Viņa prognozē, ka nepareizas izglītības politikas īstenošanas rezultātā situācija vēl pasliktināsies: "Skolotāju sastāvs ir ļoti, ļoti novecojis, un valsts tam ir pilnīgi negatava." A.Stankevičs apliecina, ka situācija nav tik bezcerīga — šogad skolās sāk strādāt 190 jauno pedagogu, tas ir par 20 vairāk nekā pērn.

Pašlaik visvairāk trūkst mājturības zēniem skolotāju, otrajā vietā pedagogu trūkuma ziņā ir datorzinātnes. Nepietiek arī fizikas, matemātikas, mūzikas, ķīmijas un svešvalodu skolotāju, klāsta A.Stankevičs.

Gan B.Brigmane, gan A.Skrastiņš uzskata, ka situāciju varētu labot IZM izstrādātie grozījumi Ministru kabineta noteikumos, kas ļaus skolās strādāt arī tiem, kuri nav izglītojušies pedagoģijā. Tādējādi, piemēram, mājturību varēs mācīt arī amatniecības kameras diplomu, nevis tikai bakalaura grādu ieguvušie, skaidro A.Skrastiņš. B.Brigmane piebilst, ka vakantās skolotāju vietas tiks aizpildītas, palielinot pārējo pedagogu slodzes. "Otrkārt, mums būs jāmēģina tos pensionārus noturēt, cik vien var," stāsta B.Brigmane.

 

 

 

 

 

Kultūrā...

 

 

 

 

Kultūrziņas

Līvija Dūmiņa,  NRA  09/01/06

- Sākusies akcija Izdevēji Gaismas pilij. Ar apgāda Jumava izdotās Ojāra Zandera grāmatas Vidzemes baltajos lielceļos atvēršanas svētkiem aizsākta Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) atbalsta biedrības un apgāda Jumava ziedojumu akcija Izdevēji Gaismas pilij. Akcijas laikā daļa no grāmatu pārdošanas ienākumiem tiks ziedota jaunās Nacionālās bibliotēkas ēkas celtniecībai. Grāmatas, kuras piedalās akcijā, būs ar īpašu marķējumu: "Pērkot šo grāmatu, Jūs atbalstāt Gaismas pils celtniecību."

- Kārtējā KM un LNSO tikšanās. Trešdien notika kārtējā Kultūras ministrijas valsts sekretāres Solvitas Zvidriņas un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) koncertmeistaru padomes tikšanās. Tika pārrunāti jautājumi par 2006./2007. gada koncertsezonas repertuāru, plānotajiem remontdarbiem koncertzālē Lielā ģilde, LNSO iekšējās kārtības noteikumiem, un tika apspriests jautājums par pārstāvju deleģēšanu LNSO padomei saskaņā ar iepriekš grozītajiem LNSO statūtiem, lai fiksētās izmaiņas varētu reģistrēt Uzņēmumu reģistrā.

Līvija Dūmiņa,  NRA  09/02/06

- Trīs latviešu izrādes Tartu. No pirmdienas, 4. septembra, līdz 9. septembrim Tartu notiks Baltijas teātru festivāls Mūsu drāma. Igauņu žūrija dalībai festivālā izvēlējusies divas Latvijā tapušas izrādes – režisora Andreja Jarovoja iestudējumu P.S. Sprīdītis, kas veidota pēc Annas Brigaderes pasakas motīviem, un Latvijas Nacionālā teātra izrādi Pazudušais dēls Pētera Krilova režijā. Goda viesa statusā festivālā piedalīsies Jaunā Rīgas teātra izrāde Garā dzīve.

- Rīgas naktis Hamburgā. Vācijā notiek Latvijas kultūras festivāls Rīgas naktis Hamburgā, un kinoteātrī Metropolis sākusies Latvijas filmu nedēļa. Hamburgas iedzīvotāji un pilsētas viesi varēs noskatīties Lailas Pakalniņas filmas Pitons un Leiputrija, Pētera Simma Labās rokas, Viestura Kairiša Romeo un Džuljetu, Vara Braslas Ūdensbumbu resnajam runcim, leļļu animācijas studijas Animācijas brigāde jaunākās filmas un vēl citus kinodarbus. Svētdien, 3. septembrī, Literatūras namā uzstāsies dzejnieks Kārlis Vērdiņš.

- Izdots rakstu krājums par RLB. Apgāds Madris izdevis Valda Rūmnieka un Edgara Mucenieka sastādīto rakstu krājumu par Rīgas Latviešu biedrību – Dzīvā upe. RLB vakar, šodien.... Grāmatā atrodama informācija par RLB vēsturisko komisiju veikumu – Oļģerts Grāvītis atskatās Mūzikas komisijas vēsturē, Viktors Hausmanis raksta par Teātra komisiju, Jānis Stradiņš – par RLB Zinību komisiju un Zinātņu komiteju. Atainots RLB devums folklorā un valodniecībā, sniegts ieskats RLB darbā no biedrības atjaunotnes sākuma 1988. gadā līdz šodienai. Informāciju ilustrē plašs vizuālo materiālu klāsts – gan arhīvu dokumenti, gan senu un ne tik senu RLB sarīkojumu fotoattēli.

- Miris Nobela prēmijas laureāts. Ēģiptiešu rakstnieks Nadžībs Mahfūzs, vienīgais arābu autors, kurš ieguvis pasaulē augstāko literāro balvu, 30. augustā miris Kairā 94 gadu vecumā. Islāma pasaulē viņa daiļrade tika vērtēta pretrunīgi. No vienas puses, akadēmiskajās aprindās viņu dēvēja par spožāko arābu rakstniecības meistaru, no otras puses, radikālie grupējumi uzskatīja N. Mahfūzu par nodevēju. Pirms divpadsmit gadiem viņš tikai brīnumainā kārtā izdzīvoja sprādzienā, ko pie viņa nama bija sarīkojusi kāda ekstrēmistu organizācija.

- Pinokio, Aramiss un Toms Soijers pieņēmuši islāmu. Ticiet vai ne, bet, kā ziņo laikraksta Daily Telegraph korespondents Malkolms Mūrs no Antaljas, Turcijā izcēlies pamatīgs skandāls saistībā ar pasaules literatūras mācīšanu skolā. Lieta tāda, ka, pateicoties tulkotāju pārliekajai centībai, virkne klasisku bērnu literatūras varoņu pieņēmuši islāmu. Allāha vārdā iedod man gabaliņu maizes – tētim Karlo lūdzas koka vīriņš Pinokio. Arī brašajam D"Artanjanam Trijos musketieros neizdodas satikt savu ieroču biedru Aramisu, jo turku bērniem domātajā tulkojumā teikts, ka viņš pēc smagas slimības pieņēmis islāmu. Arī pasaulslavenais slaists un delveris Toms Soijers, kurš Marka Tvena darbā izcēlās ar savu katastrofālo nevēlēšanos mācīties, turku versijā uzcītīgi kaļ arābu lūgsnas, saņemot par to īpašu cienastu.

- Venēcijas kinofestivāls uzņem apgriezienus. Trešdien svinīgi atklātais 63. starptautiskais Venēcijas kinofestivāls uzņem apgriezienus. Šodien festivālā iespējams noskatīties Olivera Stouna jaunāko filmu Pasaules tirdzniecības centrs (2006) un virkni klasisku krievu kino paraugu. Mūsu kaimiņvalsts kinematogrāfisti šogad Venēcijā piedāvā īpašu retrospektīvu programmu ar nosaukumu Slepenā krievu kino vēsture. Festivāla žūriju šogad vada aktrise Katrīna Deneva (attēlā).

- Atklāj 231. sezonu. Pasaulslavenais Lielais teātris Maskavā vakar atklāja savas darbības 231. sezonu, piedāvājot skatītājiem nemirstīgo Pētera Čaikovska operu Jevgeņijs Oņegins. Dmitrijs Čerņakovs piedāvā skatītājiem jaunu klasiskā darba interpretāciju, cenšoties atdzīvināt to Oņegina sākotnējo veidolu, kādu to bija iecerējis pats komponists.

- Kašķis starp Riharda Vāgnera mantiniekiem. Turpinās ieilgušais strīds par to, kurš pasaulslavenā Baireitas festivāla direktora amatā aizstās vairāk nekā astoņdesmit gadu veco Riharda Vāgnera mazdēlu Volfgangu, kurš šos pienākumus pilda jau vairāk nekā pusgadsimtu. Par ticamāko kandidātu šajā amatā jau vairākus gadus min viņa meitu Katrīnu. Tomēr līdzšinējais direktors, neraugoties uz cienījamo vecumu, šķiet, negrasās atkāpties.

Līvija Dūmiņa,  NRA  09/06/06

- Sācies balsojums par Latvijas fotogrāfijas Gada balvas publikas simpātiju. Jūlija beigās noslēdzās pirmā Latvijas fotogrāfijas Gada balvas konkursa žūrijas sanāksme, kurā tika noteikti laureāti autorfotogrāfijas, dokumentālās fotogrāfijas un dizaina fotogrāfijas kategorijās, kā arī nominēti gada labākie foto albumi, foto izstādes, to kuratori un piešķirta pirmā Gaismas balva par mūža ieguldījumu fotogrāfijā. Konkursa rezultāti tiks paziņoti 25. oktobrī apbalvošanas ceremonijā, taču līdz 5. oktobrim konkursa organizatora mājaslapā www.latio.lv iespējams balsot par sev tīkamāko kolekciju. Visvairāk balsu saņēmušās kolekcijas autors saņems publikas simpātijas balvu.

- Voldemāram Pūcem – 100. Trešdien Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē pulksten 17 notiks Latvijas kino un teātra režisora Voldemāra Pūces simtās dzimšanas dienas atcerei veltīts pasākums Būt pirmajam! Sarīkojumā piedalās solisti Ilze Paegle (soprāns), Juris Vizbulis (tenors), koncertmeistare Ingūna Puriņa, aktieri Elvīra Baldiņa, Ļevs Birmanis, Aleksandrs Grišins, Juris Pučka, dzejnieks Jāzeps Osmanis, kino zinātnieks Agris Redovičs, teātra zinātnieks Viktors Hausmanis. Sarīkojumu vada aktieris Ģirts Jakovļevs.

Līvija Dūmiņa,  NRA  09/07/06

- Latvija ļoti veiksmīgi piedalījusies pirmajā Baltijas valstu klasiskās ģitāras konkursā. Augusta nogalē Viļņā norisinājās bērnu un jauniešu pirmais Baltijas valstu klasiskās ģitāras konkurss (First Baltic States Classical Guitar Competition), kurā piedalījās 36 dalībnieki no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas. 2. vietu izcīnīja Latvijas pārstāvis, grupas Dzelzs vilks dalībnieka Jura Kaukuļa audzēknis Mārtiņš Cimanskis, bet tajā pašā vecuma grupā (no 1994. gada un jaunāki) 4. vietu ieguva Time After Time mūziķa Kaspara Zemīša audzēknis Dāvis Muižnieks.

- Papildināta eksperimentālās mūzikas kolekcija. Šodien, 7. septembrī, pulksten 20 Ziemeļu Ministru padomes biroja telpās (Rīgā, Marijas ielā 13/3) notiks eksperimentālās mūzikas papildinātās kolekcijas prezentācija, ko vadīs lielākā nepieradinātās mūzikas un video festivāla Baltijā Skaņu mežs organizators Viestarts Gailītis. Ziemeļvalstu eksperimentālās mūzikas kolekcija, kurā klausāmi eksperimentālās mūzikas un tematisko materiālu ieraksti no Islandes, Somijas, Norvēģijas, Zviedrijas un Dānijas, Ziemeļu Ministru padomes biroja bibliotēkā tika izveidota pirms gada, un tagad tā papildināta ar vairākiem jauniem Ziemeļvalstu izpildītāju ierakstiem.

Līvija Dūmiņa,  NRA  09/09/06

- Opera un popkorns. Pretrunīgas reakcijas izraisījis Ņujorkas Metropolitan Opera menedžeru lēmums sākt translēt tiešajā ēterā savas izrādes, kuras tādējādi būs iespējams skatīties kinoteātros ASV un citur pasaulē. Ne viens vien operas cienītājs šo pasākumu uzskata par mākslas profanāciju, bet Deniels Dž. Vokinss publicējis The New York Times rakstu ar daiļrunīgu nosaukumu Multiplekss kā opernams: vai viņi pasniegs popkornu?

- Endrū Loidu Veberu ieinteresējis romāns Meistars un Margarita. Britu komponists Endrū Loids Vebers iecerējis rakstīt operu pēc Mihaila Bulgakova romāna Meistars un Margarita motīviem. Kaķu, Jēzus Kristus superzvaigznes, Operas spoka un citu populāru mūziklu autors atzinis, ka šis projekts kļūs par ambiciozāko viņa karjerā: "Es grasos iesākt neiespējamo." Viņš pagaidām tur noslēpumā, kas būs šā darba līdzautors.

- Grāmatu topā rosība. The New York Times grāmatu topa galvgalī joprojām Džeimsa Patersona un Endrū Grosa romāns Judge & Jury, tomēr nākamās piecas vietas aizņem darbi, kas ir vai nu saraksta jaunpienācēji, vai atrodas tajā otro nedēļu. Daļa jaunumu ir specifiski amerikāniski darbi no šajā valstī populārām grāmatu sērijām, netrūkst arī karsto politisko aktualitāšu, uz kurām grāmatu tirgus reaģē apskaužami operatīvi. Tā, piemēram, sestajā vietā nokļuvis Fredrika Forsaita romāns ar zīmīgo nosaukumu The Afgan (Afgānis). Otrajā vietā šonedēļ ierindojies Sandras Braunas detektīvromāns Ricochet (Rikošets) – tās varonim detektīvam Dankanam Hečeram veidojas attiecības ar tiesneša sievu, kuru viņš turklāt tur aizdomās par sava vīra slepkavības pasūtīšanu. Tiesa gan, lasītājiem, lai tiktu pie šīs grāmatas, nāksies šķirties vismaz no 32 dolāriem – tāda ir šī karstā jaunuma cena ar atlaidi interneta grāmatnīcā.

- JRT noslēdz festivālu. Šovakar pulksten 19 režisora Alvja Hermaņa izrāde Garā dzīve goda viesa statusā noslēdz Tartu notiekošo Baltijas teātra festivālu Mūsu drāma. Festivālā Latviju pārstāvēja teātra grupas United Intimacy izrāde P.S. Sprīdītis, ko iestudējis Andrejs Jarovojs, un Nacionālā teātra iestudējums Pazudušais dēls Pētera Krilova režijā.

 

Mūzikas akadēmijā atklāj renovēto koncertzāli

Kristaps Kārkliņš,  NRA  09/02/06    Tajā šogad studēs 403 studenti. Īpaši emocionāls bija atklāšanas pasākums atjaunotajā Lielajā zālē, kurā tika sveikti arī diriģenti brāļi Imants un Gido Kokari. Otro elpu ieguvusi arī Ērģeļzāle.

Ar Imanta Kokara diriģēto akadēmijas himnu, Jāzepa Vītola Gaismas pili, atklāja jauno studiju gadu. Pēc pavasarī aizsāktās akcijas Iemūžini sevi krēslā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija iegādājusies 280 jaunus koncertzāles krēslus. Pēc ekspertu domām, šī ir Rīgas vislabākā koncertzāle.

"Filharmonija ir tuvu kapitālajam remontam, Ģilde nav piemērota koncertiem, Vāgnerzāle ir slēgta, tāpēc Mūzikas akadēmijā renovētā zāle ir vienīgā, kurā ir ļoti laba akustika. Nākotnē te varētu būt daudz izcilu koncertu," skaidro Mūzikas akadēmijas zinātniskā un radošā darba prorektore Dagmāra Beitnere.

 

Ir tāda lieta. Bankovskis intervē Skujenieku

Pauls Bankovskis,  Diena  09/01/06     Jubilārs Knuts Skujenieks nekavējas pagātnē, jo viņam ir darba pilnas rokas vēl ilgam laikam.

Līdz dzejnieka Knuta Skujenieka 70 gadu jubilejai atlikusi nedēļa. "Ir tāda lieta," kā viņš mēdz teikt. Skujenieks noteikti ir viens no runīgākajiem latviešu dzejniekiem. Tas gan nenozīmē, ka viņš tikai runātu, bet neko nedarītu. Arī latviešiem raksturīgā pārspīlētā pieticība, cenšoties sevi novērtēt par zemu, viņam nepiemīt.

Salaspilī, tikko esam iegājuši Skujenieka mājas dārzā, viņš pagūst izstāstīt, ka bez nesen iznākušā un pārsteidzošā dzeju krājuma Tagad es esmu Aleksandrs nupat pabeigts arī Rakstu 6.sējums. Kamēr tiekam līdz istabai, uzzinu, ka pavisam drīz jāiznāk ilgi gaidītajai Jāņa Rokpeļņa monogrāfijai par dzejnieku. Pie griķu putras ar pienu tiek apspriesta latviešu spēja visdažādākās emocijas paust ar vārdu "normāli" un šīs spējas saistība ar latviešu tautas vēsturi. Atgriežoties dārzā, uzzinu, ka Ikšķiles muzejā skatāma apjomīga Skujenieka darbam veltīta izstāde, bet jubilejas dienā 5.septembrī notiks dzejniekam veltīta zinātniska konference — noteikti pašam būšot interesanti paklausīties, kas citiem sakāms par Skujenieka veikumu.

- Vai tagad, sasniedzis 70 gadu robežu, tu esi vecs?

- Es nezinu. Par to, cik man ir gadu, man atgādina tādas vai citādas fiziskas kaites. Bet es nevaru teikt, ka sevi tik lielā mērā justu, ka vairs negribētos dzīvot. Ja negadās nekas traģisks, cilvēkam no dzīves būtu jāaiziet tad, kad viņam ir apnicis dzīvot (smejas). Es nejūtos īpaši vecs, jo vēl ir ko darīt. Ir lietas, ko manā vietā neviens cits nedarīs. Vai tie būtu kaut kādi tulkošanas darbi vai arī lietas, kurās man ir zināma kompetence… Es gan tagad parasti cilvēkus, kas nāk pie manis pēc padoma, sūtu pie tiem, kas ir attiecīgās nozares speciālisti.

- Kas ir tie cilvēki, kas pie tevis nāk?

- Nāk visdažādākie. Nāk kolēģi — tagad gan retāk nekā kādreiz, jo mūsdienās cilvēkiem ir tik plašas publicēšanās iespējas, ka ar zināmu naudas summu to var izdarīt jebkurš. Un tad jau cilvēkam nav vajadzīga nekāda īpaša pārliecība par savu varēšanu.

- Cilvēki nāca un rādīja savus dzejoļus?

- Kādreiz tas bija ļoti izplatīts. Tas gan nav izbeidzies tagad arī. Tomēr retāk. Jo es arī tik aktīvi vairs nemaisos sabiedrībā. Bet pa reizei nāk, un tāpat runājamies arī. Nupat, piemēram, ar kolēģi Māri Salēju apspriedām viņa ukraiņu tulkojumus. Un es varbūt pa starpai iemetu kādu padomu, kā grūtā situācijā, tā sakot, izlīst no pudeles. Citreiz vienkārši zvana pa telefonu. Jānoskaidro vai nu kāds konkrēts literārs moments, vai kādreiz ir jāpalīdz kādam krustvārdu mīklas minētājam — arī tādi varianti ir (smejas). Pats es šitās spēles nespēlēju, bet pa reizei piepalīdzu.

- Ar ko tavi pirmie dzejoļi varētu būt atšķirīgi no jauna autora pirmajiem dzejoļiem mūsdienās? Vai tu atceries savus pirmos dzejoļus?

- Ļoti miglaini. Es biju skolnieks. Katrā ziņā ne vecāks kā mūsdienās par klasiķi dēvētais Stefans Ezra Dimiters. Protams, mans veikums bija stipri vienkāršāks un tradicionālāks. Tā bija kaut kāda dabas bilde, saistīta ar sniegputeni. Tomēr dzejolis bija striktā pantmērā, atskaņots un tā tālāk. Tehniskā ziņā tas negrima zemāk un arī necēlās augstāk par to, kā rīmēja tolaik. Viss it kā normāli bija sarīmēts, bet atmiņā, protams, nav palicis. Tolaik jau figurēja rīmēta dzeja.

- Kam tu rādīji savus pirmos pantus?

- Es vairs neatceros, vai rādīju vecaimātei vai nerādīju? Jo vecāmāte mani audzināja, viņa man gādāja grāmatas, viņai tās lietas nebija svešas. Kaut ko es vēl pa to starpu mēģināju rakstīt — gan pamatskolā, gan arī vidusskolā — bet tajā pašā laikā man nebija tādas apziņas, ka es obligāti būšu dzejnieks.

- Vai nevienam dzejniekam tu tos dzejoļus nerādīji?

- Tikai pēc vidusskolas beigšanas. Es biju izlasījis sludinājumu par Literatūras institūtu Maskavā. Protams, savā lieluma apziņā es biju nolēmis, ka man uz turieni būtu jābrauc studēt.

- Tātad bija lieluma apziņa?

- Bija, bija! Es domāju, ka es to varētu. Tad es kautrīgi ar saviem pantiem ierados Rakstnieku savienībā. Iespējams, ka tā bija nelaiķe Elīna Zālīte, kas tolaik strādāja par konsultanti. Mēs tur tā drusku parunājām, un tā. Pēc tam laikam vēl tikos ar Valdi Luksu. Mēs taisījām visus tos papīrus, viss tika tulkots krieviski un sūtīts, bet viss vēl pamatoti izrādījās stipri zaļš, un mani pretī neņēma.

- Kurš tevi visnešpetnāk ir kritizējis?

- Kad ar šo es, tā teikt, izbraucu cauri, es steidzīgi iekārtojos universitātes filologos. Tur bija visādas literāras nodarbības — gan atdzejotāju konkursi, gan apspriešanas. Apspriešanās mani tā stingri un pamatīgi ņēma priekšā Ojārs [Vācietis]. Tie dzejoļi, protams, nekādi izcilie nebija, tas nu ir skaidrs. Bet Ojārs, iespējams, aizrāvās drusku par daudz. Viņš sāka jau sieties klāt arī pie kaut kādiem lingvistiskiem momentiem, kur vēl tagad, šodienas acīm raugoties, es domāju, ka īsta pamata nebija. Bet pats fakts, ka viņš tos dzejoļus nolika, tas bija pareizi.

- Tā tev palikusi kā laba mācība?

- Jā, jā! Es to jau sen biju piemirsis, bet lieta ir tāda, ka vēl stipri vēlākos gados Ojārs uzskatīja, ka ir mani tik ļoti apvainojis, ka es vēl joprojām turu akmeni azotē, un es viņam nekādi nevarēju pierādīt pretējo. Ojāram vispār kaut ko pierādīt nevarēja.

Tad vēl bija vienīgā reize, kad es piedalījos jauno autoru seminārā kā autors — visas pārējās reizes pēc tam es esmu piedalījies kā recenzents. Tas arī varēja būt aptuveni tai pašā laikā — kāds 1955.gads varbūt. Un tad man Monta Kroma un Jānis Plotnieks tā ļoti draudzīgi teica, ka varbūt es literatūrai varētu būt noderīgs kaut kādā citā veidā (smejas). Vēlāk, kad es to Montai atgādināju, viņa pārskaitās un teica, kā man neesot kauna šitā melot.

- Vai tu pats esi stingrs kritiķis?

- Jā. Lieta ir tāda… Kādreiz taču mazus bērnus baidīja ar Skujenieku. Teica — paga, paga, aizsūtīsim tevi pie Knuta! (Smejas). Lielākā daļa, — neteiksim, ka visi, — bet lielākā daļa man pēc tam ir teikuši paldies. Var jau būt, ka manas prasības bija stipri augstas, bet es teikšu tā — no tām vēl neviens nav nomiris. Cits varbūt palika kaut kur pusratā, bet tā ir viņa dzīve un tas ir viņa liktenis. Taču vienu otru, es domāju, ka pastimulēju. Es runāju ļoti nopietni. Arī ar pavisam iesācējiem. Tos, kuriem es redzēju, ka tas ir no dabas un kas ir tiešām ļoti apdāvināti, es brīdināju no pārāk vieglas attieksmes. Es teicu, ka to iespējams ļoti drīz pazaudēt. Mums ir tādi piemēri — cilvēki, kas uznākuši ar pirmo uzrāvienu un kļuvuši ļoti populāri, bet, godīgi sakot, pēc tam vairs nav bijis turpinājuma. Savukārt tos, kas varbūt tik spoži nebija, es pēru vairāk, un pēc tam es redzēju rezultātu. No manis, un ne tikai no manis, kādreiz smagus spērienus ir dabūjis gan Leons Briedis, gan Pēters Brūveris. Manuprāt, viņiem tikai par svētību.

- Kas ļauj labu dzeju atšķirt no sliktas dzejas, no nedzejas?

- Tas ir tāds skaists, senlatvisks vārds — autentiskums. Gandrīz nevienam sākotnēji tā nav, pie tā nonāk. Vēl to pašu varētu saukt tikpat skaistā un senatnīgā vārdā par oriģinalitāti. Tā nav kaut kādā veidā iestrādājama vai uztrenējama. Tā ir tikai jāattīra. Viņa jau ir cilvēkā iekšā, bet ne visiem ir pa spēkam līdz tai aizrakties. Viss pārējais — visādas konstrukcijas, estētikas — tas viss ir tāds zeltījums. Kā Andersens teica — zeltījums noiet, bet cūkāda paliek. Cilvēks rakstīdams visu mūžu meklē sevi. No vienas puses, tā it kā ir egocentriska nodarbība, no otras puses, rakstīšanai ir liela sociāla vērtība. Ar autora patību, ja vien tā ir pietiekami saturīga, citi cilvēki var identificēties. Un izrādās, ka jo viņš ir personiskāks, jo viņš cilvēkiem ir vairāk vajadzīgs. Bet tas, kas raksta tikai par kaut kādiem no sevis atrautiem un atsvešinātiem augstiem ideāliem, kurš it kā raksta priekš visas tautas, priekš visas cilvēces un tā tālāk, tas lielāko tiesu paliek mazlasīts.

- Tā tiešām ir identificēšanās?

- Jā! Ja runājam par liriku, tā ir izkristalizēta emocija. Dzejas lasītājam un cienītājam tā ļauj izprast pašam sevi. Un, iespējams, justies pārņemtam. Es to varu teikt tāpēc, ka arī es pats esmu lasītājs. To, protams, nevar vispārināt, bet ir diezgan tipiski, ka tas vairāk nepieciešams dāmām, nevis kungiem. Protams, dzeju lasa arī kungi, bet viņi to dara galvenokārt divos vecumos. Skolnieka un studenta gadi…

- Piespiedu kārtā?

- …nē, nē, ne tikai. Ja par varas makti grib iemācīt to Raini mīlēt, tā ir cita lieta. Tomēr ir cilvēki, kas dzeju patiešām lasa. Un otri ir tie, kas lasa jau krietnos gados. Bet gaumes bieži vien ir pilnīgi pretējas. Jaunībā un pusaudža gados tas tiek lasīts, lai cilvēks dabūtu, izzinātu un izjustu vēl kādu emocionālu pieredzi. Lai mācītos. Vecumā lasa, lai pārbaudītu to, ko ir pieredzējis. Un tāpēc, protams, jaunatne meklē kaut ko jaunu, kaut ko savā ziņā sensacionālu, kaut ko spilgtu, nebijušu. Kamēr vecumā cilvēks visbiežāk meklē kaut ko jau, sacīsim, bijušu.

- Man gan šķiet, ka tev tavā jaunākajā dzeju grāmatiņā Tagad es esmu Aleksandrs ir izdevies apvienot abus.

- Iespējams, ka jā (smejas). Izrādās, to lasa pat tādi skolēni, kas dzeju vispār nelasa. Es uzstājos skolā, un pēc tam man stāstīja — viens puišelis teicis, ka šito grāmatu noteikti pirkšot. Tur, protams, varbūt ir drusku specifiska interese arī.

Dzeja ir ļoti plaša. Tur iekšā ir gan ekstravagance un tādas lietas, bet arī dzīves dramatisms — tas, kas atrodams klasiskajā lirikā. Var arī teikt, ka dzeja ir tādas nervu zāles pret dzīves grūtībām.

- Dzejniekam vai lasītājam?

- Lasītājam. Man ne tik daudz, jo es ar šādu izjūtu dzīvoju jau ilgus gadus.

- Vai tad dzejas rakstīšana nav arī nervu bendēšana?

- Zini, nē tomēr. Arī liriskus, arī mīlas dzejoļus neraksta uz uguns, tos raksta uz pelniem.

- Bet Rainis tak strādāja ar nerviem.

- Rainis varbūt ir īpašs gadījums. Rainis, man šķiet, visvairāk nervus bendēja pats ar savu personu.

- Vai tad dzejai, tevis minētajai oriģinalitātei ar šo personu nav visciešākā saistība?

- To ir diezgan grūti pateikt. Vienam, kas ir episkāk noskaņots, tā oriģinalitāte var būt tematiska. Bet lirikā, ja to ņem tīrā veidā (lai gan tīrā veidā jau nekas nepastāv, nekam nav striktu robežu), dominante tomēr ir intonācija, izjūta. Formāli daudzi no maniem dzejoļiem, kas uzrakstīti 80.gados, daudz neatšķiras no dzejoļiem, kas bija uzrakstīti, piemēram, 50.gados, taču viņiem nāk klāt kaut kāds apakštonis. Var teikt, ka esmu bijis liriski elēģisks jau tajā laikā, kad šādam liriskam elēģismam man vēl nebija pamata, nebija pietiekamas dzīves pieredzes.

- Kā ir ar tiem dzejniekiem, kas rakstījuši tikai jaunībā un tad metuši mieru vai sākuši rakstīt pavisam nožēlojami?

- Par tiem, kas metuši mieru vai pārgājuši pavisam citā žanrā, es uzskatu, ka tas ir pareizi darīts. Ja tu iekšēji vairs nevibrē, sākas atražošana.

- Vai tu turpini vibrēt?

- Nē! Es domāju, ka nē. Es uzskatu, ka Aleksandrs… Protams, nesaki "nekad", tomēr pagaidām var teikt, ka tas man ir tāds pēdējais izspļāviens. Turpināt rakstīt tāpat kā es to darīju agrāk, — tur nebūtu nekādas jēgas.

- Es atceros, reiz tu teici, ka, lai piedzimtu par ģēniju, ar vienu paaudzi vien nepietiek.

- Lieta ir tāda… (smejas). Par tiem ģēnijiem tagad varbūt nerunāsim? Es domāju, ka ne tikai ģēniji, bet, pieņemsim, viena apdāvināta persona… Esmu pateicīgs vismaz divām paaudzēm. Vispirms vectēvam un vecaimātei, kas mani audzināja. Tie bija cilvēki bez īpaši lielas izglītības, taču zinātkāri, artistiski, ar dvēseles inteliģenci. Piemēram, vecāsmātes mutvārdu noveles. Es mēģināju pierakstīt, bet tas ir neiespējami. Nevar uzrakstīt to, kas jau mutiski ir realizējies. Domāju, tu to ļoti labi zini. Viņas stāsti bija perfekti — ar ekspozīciju, kulmināciju, bija negaidīts nobeiguma piesitiens. Viņa stāstīja savus Pirmā pasaules kara piedzīvojumus un arī par citiem laikiem. Es domāju, tas nepalika bez sekām. Vecāmāte bez latviešu valodas pārvaldīja četras valodas — vācu, krievu, poļu un leišu. Māte nomira, kad man bija pusgads. Tēvs nebija spējīgs mūs ar brāli audzināt un aizsūtīja uz laukiem — tā ka visus pirmskara, kara un pēckara gadus mūs audzināja vecvecāki. Visus tos vēsturiskos laikus, visus tos raibumus mēs pārlaidām vienā redzes punktā.

- Bet tēva ietekmi tu tomēr sajūti?

- Diezgan maz jau es dabūju, lai gan pa reizei viņš atbrauca, pa reizei sarīkoja kaut kādas lasīšanas, un tas, ko viņš pēc tam izdeva dīpīšu nometnēs, un arī lugas, kas tika uzvestas vēlāk ASV latviešu teātros, pirmvariantā jau bija uzrakstītas šeit (Knuta Skujenieka tēvs 1944.gadā nonāca Vācijā, pēc tam pārcēlās uz ASV, kur dzīvoja līdz pat savai nāvei 1965.gadā — P.B.). Šis tas man bija palicis no tēva grāmatām, kaut ko drusku uzzināju par tēva literāro vidi, kas bija diezgan kolorīta. Ir ģimenes leģendas, ko pats es, protams, nevaru atcerēties. Piemēram, kad mēs ar brāli esam peldināti vannā, Čaks ar Ādamsonu esot mums šļakstinājuši ziepju putas acīs un smējušies. Droši vien būs nācis par labu.

Viss, ko tēvs rakstīja te, Latvijā, lielākoties ir izkaisīts periodikā, un viņš pats to netika savācis. Tur, protams, liela tiesa vainas ir arī bohēmai, kurā viņš ņēma dalību. Es neesmu to papētījis, bet Jānis Rokpelnis man saka, ka tēvs bijis iecienīts personāžs žurnālā Aizkulises.

- Vai tu daudz kavējies pagātnes atmiņās? Piemēram, par ieslodzījumu soda nometnēs? Cik tev šī pieredze ir svarīga?

- Atmiņās es pakavējos parasti tikai tad, kad mani par tām izvaicā. Dzīvē ir bijuši dažādi posmi, un šo es neturu lielākā vērtē par citiem. Ir, piemēram, cilvēki, kuriem represijas ir kaut kāda virsotne, no kuras tad visu atskaitīt. Man tas ir atskaites punkts vienīgi tādā ziņā, ka tur es nopietni sapratu… nevis, ka dzeja būs mana profesija, jo par to es nevarēju būt drošs, tomēr tur es sapratu. Jo tur patiesi rakstīšana bija arī garīgs izdzīvošanas veids. Tas bija tas lūzuma brīdis, kurā dzejojošs cilvēks kļuva par dzejnieku.

- Noteikti taču esi domājis par to, kā būtu iegrozījusies tava dzīve, ja tu nebūtu notiesāts un ieslodzīts?

- Grūti to tā iztēloties. Katrā ziņā es būtu pietiekami liberāls dzejnieks.

- Kādā nozīmē liberāls?

- Es nebūtu nekāds dižais sarkanbaltviļņotā vai sarkanā karoga nesējs. Cik būtu ķecerīgs, cik nē — to grūti pateikt. Iespējams, ka būtu. Jo skološanās Maskavā man neaizgāja secen.

- Ko tu domā par traci, ko izraisīja Gintera Grasa atzīšanās, ka viņš dienējis Waffen–SS? Vai viņam būtu jāatsakās no Nobela prēmijas?

- He! Nekādā gadījumā! Lieta ir tāda, ka visa šī sensācija, man šķiet, nāk no jaunākās paaudzes žurnālistu vēstures nezināšanas. Tas ir tāds pats līmenis kā tiem, kas Maskavā taisa demonstrācijas pie Latvijas vai Igaunijas vēstniecībām. Vai arī runas par to, ko kāds kaut kur kaut kad sarakstījis. Ir taču teiciens par to, ka uzskatus nemaina tikai muļķis vai mironis.

- Vai tev ir kaut kas tāds, par ko tev pašam tagad šķiet, ka to nebūtu vajadzējis drukāt?

- Protams, ir visādi gadījuma dzejoļi. Taču galvenais nav tas, ka tie bija, tā teikt, atbilstoši laikmeta garam, bet tas, ka tie ir vienkārši vāji. Un turpat blakus ir dzejoļi, kuros nav nekādas tādas iezīmes, bet kas ir tikpat vāji (smejas).

- Kā tev šķiet, vai rakstniekam būtu jāmēģina maisīties politikā?

- Lai maisās. Tikai ar vienu noteikumu — lai tas nekaitē viņu darbam. Tas ir tāpat kā rakstīt par jebkurām aktualitātēm. Piemēram, par barikāžu laiku — tur taču nav neviena laba dzejoļa. Un arī nevarēja būt. Acīmredzot ir vajadzīga gan laika distance, gan apziņas apskaidrošanās. Pašos notikumos bija daudz lielāks dramatisms, lielāka poētiska vērtība nekā uzrakstītam tekstam. Tāpēc vienīgais atmodas laika dzejolis, ko es uzrakstīju, ir tikai divas rindas: "Milicis caur rāciju/ svētī latvju nāciju." Es tajā laikā nerakstīju. Jaunībā vēl cilvēki reizēm par to satraucas, ka, lūk, uznācis nerakstonis — vai tik es neesmu jau izrakstījies un tā tālāk. Tagad vairs ne. Un, ja es piepeši atsāku rakstīt, es arī neizbrīnos.

- Vai kādam latviešu rakstniekam kādreiz varētu tikt Nobela prēmija?

- Var jau būt, ka es vēl kaut kur stāvu rindā (smejas). Tā ir tāda dīvaina loterija. Kādreiz tas tā gluži nebija, bet patlaban tas ir kaut kas ļoti neaprēķināms. Vēl līdz šim brīdim, piemēram, es nespēju saprast, kāpēc prēmija netika iedota zviedru dzejniekam Tomasam Transtrēmeram. Katrā ziņā tas, ja kāds latviešu rakstnieks prēmiju saņemtu, būtu ļoti svētīgi visai nacionālajai literatūrai kopumā. Taču tik mazām literatūrām, kāda ir latviešu literatūra, dod reti.

- Vai tev no kaut kā vēl ir bail?

- Īpaši vairs ne no kā. Saistībā ar nāvi tās varbūt ir bailes no fiziskas agonijas sajūtas. To, ka palēnām no manis atdrūp viens gabaliņš pēc otra, es jūtu, savā ziņā kontrolēju un uzskatu to par normālu. Man bojājas redze, man bojājas dzirde, man bojājas atmiņa, bet septiņdesmit gados jau nevar arī neko īpaši gribēt. Un es nekad neesmu īpaši nodarbojies ar savas veselības kopšanu. Taču gribētos tikt skaidrībā ar to, kas ir darīts un padarīts.

***

Knuts Skujenieks

- Dzimis 1936.gada 5.septembrī

- Tēvs — rakstnieks un tulkotājs Emils Skujenieks, māte — Liepājas teātra aktrise Marija Zauerhāgena

- 1950.gadā žurnālā Bērnība publicēts pirmais dzejolis Padomju cilvēks

- 1954 —1960 studējis Latvijas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē

- 1961 — beidzis M.Gorkija literatūras institūtu Maskavā

- 1962 — notiesāts uz 7 gadiem soda nometnēs par pretpadomju aģitāciju un neziņošanu par bīstamiem valsts noziegumiem

- 1978 — iznāk pirmais dzejoļu krājums Lirika un balsis

Atdzejojis no ukraiņu, slovēņu, spāņu, serbu, grieķu, poļu, somu, lietuviešu, zviedru, dāņu un citām valodām.

- 1995 — apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni

- 1998 — saņēmis Tomasa Transtrēmera balvu dzejā

- 2002 — Intas Čaklās sakārtojumā sāk iznākt Raksti

- Šogad iznācis dzejoļu krājums Tagad es esmu Aleksandrs

 

Pasaule vienā eksemplārā

Arno Jundze, NRA   09/06/06    «Dzejnieks savā dzejā lielākoties ir patiesāks nekā personiskajā dzīvē. Dzīvē jau nākas spēlēt dažādas lomas». Šī nebūs oda vai suminājums. Drīzāk gan neobligātas piezīmes par dzejnieku, kuram vakar apritēja 70.

Neobligātas tāpēc, ka tām nav nekādas varas ne pār viņa domām, ne darbiem. Knuts Skujenieks dzīvo paša celtā dzejas mājā, un nav pasaulē spēka, kas viņu no tās spētu dabūt laukā – ja nu vien nerimtā zinātkāre apgūt sarežģīto durvju kodu uz tām dzejas mājām, kas vaļā slēdzamas citās valodās.

Apgalvojums par dzejas māju, protams, ir no Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja Knutam Skujeniekam veltītās izstādes nosaukuma nošpikots, bet palienēts tāpēc, ka ir ārkārtīgi trāpīgs. Pēdējos gados, gatavojot kultūras raidījumus televīzijā, vairākkārt nācies intervēt Knutu Skujenieku, arī nupat augusta beigās, kad tika filmēts darba materiāls dzejnieka portretraidījumam, kas Latvijas Televīzijā būs skatāms 17. septembrī, un tieši šī definīcijās grūti iekļaujamā māju izjūta staro no Knuta Skujenieka.

Diezin vai atjaunotās brīvvalsts laiku kultūrā ir bijusi kāda vēl piemērotāka persona par Knutu Skujenieku, kuru būtu iespējams apveltīt ar visiem tiem epitetiem, ko latviešu tauta pārliekā mīlestībā mēdza izšķērdīgi piešķirt saviem laikabiedriem padomju gados – sākot no "sirdsapziņas", beidzot ar "dzīvo klasiķi". Un diezin vai ir vēl otrs dzejnieks Latvijā, kurš, klusi, bet trāpīgi atjokojoties, tik veiksmīgi ticis vaļā no sevis stutēšanas uz šāda postamenta. Viņam tas izdodas dabiski un nepiespiesti. To pa pilnam var vērot arī šajā – jubilejas gadā, kad klasiķis Knuts Skujenieks ar sev piemītošo cienību apgādā Neputns laida klajā grāmatiņu Tagad es esmu Aleksandrs. Puspajokam, bet tomēr ļoti nopietni. Tā teikt – mazgāju rokas nevainībā.

"Es neciešu patētiku. Ir tāds traki labs teiciens, neatceros vairs, kurš ir tā autors – patiesība nerunā skaļi. To esmu novērojis arī dzīvē. Jo runāju rimtāk, jo mani labāk dzird," saka Knuts Skujenieks. "Katrā ziņā par visām lietām var runāt vispirmām kārtām mierīgi, kā es pārliecinājos, laizdams klajā mazu un jocīgu grāmatiņu ar nosaukumu Tagad es esmu Aleksandrs, ka par ļoti būtiskām un pat ļoti sāpīgām problēmām var runāt ar smaidu un pat pasmieties. Tas, protams, problēmu neatņem, bet padara cilvēkam saprašanu un dzīvošanu vieglāku."

Knuta Skujenieka dzīvesstāsts ir negaidītu pavērsienu pilns un 20. gadsimta Latvijai tipisks. Dzimis literāta Emila Skujenieka un Liepājas teātra aktrises Marijas Zauerhāgenas ģimenē. Agri palicis bez mātes (vainīgs dilonis). Kara laikā uz mūžu šķirts no tēva (Emils Skujenieks spiests doties trimdā). Audzis pie vecvecākiem. Gājis skolās – sākot no Mūru pamatskolas, beidzot ar Maksima Gorkija Literatūras institūtu Maskavā. Tur saticis latvju meiteni Intu, kas vēlāk kļuvusi par viņa kundzi – šogad augustā viņi svinēja 45 gadu kāzu jubileju. Pusgadu pēc kāzām nepamatoti tiesāts (1962) "par pretpadomju aģitāciju un neziņošanu par bīstamiem valsts noziegumiem". Septiņus gadus pavadījis Mordovijas lēģeros. Rakstījis dzeju. Ieslodzījuma laikā divreiz notikusi viņa darbu apspriešana LPSR Rakstnieku savienībā – pats Knuts teic: unikāls gadījums visu padomju rakstnieku savienību vēsturē, kas labi raksturo tolaik Latvijā valdošo gaisotni rakstnieku vidū.

Dzejnieks, atdzejotājs, literatūras kritiķis. Savulaik aktīvs Rakstnieku savienības un PEN kluba biedrs, bet tagad pagājis no tā visa malā, jo grib strādāt.

"Pabeigts un atstāts mākslas darbs – tā ir alternatīva cilvēkiem. Tas varbūt nav pats svarīgākais, cik viņam šobrīd ir patērētāju, svarīgi, ka darbs ir, un cilvēkam tādā brīdī, kad viņam to vajag, ir iespēja pie šī darba griezties. Es uzskatu, ka šī misija ir svarīga.

Mākslas radīšanai nekad nav bijis labvēlīgu apstākļu. Vienmēr kaut kas ir bijis nozīmīgāks, svarīgāks gan ekonomiski, gan vēsturiski. Un tomēr vienmēr darbs ir radies. Citreiz sveces vai mēness gaismā, praktiski pusbadā, jo cilvēka dziņa izpausties un radīt savā ziņā jaunu pasauli – tā ir mūžīga. Māksla ir vienīgā pabeigtā pasaule, kas tiek radīta cilvēka acu priekšā. Pasaule, kas pēc pasaules likumības vai pēc Dieva prāta – kā nu kuram labāk tīk – radīta, tā nav cilvēka prātam aptverama, jo cilvēks nevar aptvert bezgalību un mūžību. Māksla ir vienīgā, kad cilvēka acu priekšā tiek radīta pasaule, turklāt vienā eksemplārā."

Vaicāts, kā, būdams kara laika bērns un Staļina laiku skolu baudījis jaunietis, Knuts Skujenieks iekļuvis dzejas pasaulē, viņš atbild: "Dzejnieks savā dzejā lielākoties ir patiesāks nekā personiskajā dzīvē. Dzīvē jau nākas spēlēt dažādas lomas (..) Es rakstīju pa druskai skolā, pa druskai augstskolā. Gan šeit pat Rīgā, gan vēlāk Maskavā. Tur jau nopietnāk, jo tās bija profesionālas studijas, ne pārāk augstā līmenī, bet tomēr profesionālas. Es teikšu tā, ka pilnīgu skaidrību šajā jautājumā ieviesa mana lēģeru pieredze. Es arī gribēdams pēc lēģera nebūtu varējis taisīt kādu citu karjeru. Kā tajā vecajā teicienā – Dievs dara labu, ko darīdams."

Izgājis Mordovijas lēģeru elli, Knuts Skujenieks ir kategoriski pret čekas maisu atvēršanu. Tā ir Pandoras lāde. Tur taču ir nevainīgi cilvēki iekšā – viņiem nebūs nekādu iespēju attaisnoties, bilst dzejnieks.

Par tām Knuts Skujenieks filozofiski teic – kas cilvēkam lemts, tam jānotiek. Ka šī lieta ir no sākta gala safabricēta, to Latvijā runāja jau tad, kad prāva vēl nebija beigusies, tomēr vai gan pasaulē ir tādi vārdi, kas spēj izteikt tās izjūtas, kad esi nepatiesi apmelots, atrauts no mīļotajiem un iemests lēgerī.

Internetā dažās latviski noskaņotās mājaslapās lasāmas Mordovijas gūstekņu atmiņas un izvilkumi arī no Knuta Skujenieka absurdās apsūdzības. "Knuts Skujenieks 1956. gada beigās vai 1957. gada sākumā, dzīvodams Maskavā, ar nolūku vājināt padomju varu uzrakstīja dzejoli Asiņainā ābele, kurā apmeloja padomju varas politiku cīņā pret kapitālistiskās iekārtas mantīgo šķiru pārstāvjiem, iztēlodams to kā vērstu uz nevainīgu cilvēku spīdzināšanu un izsūtīšanu." "(..) Skujenieks Maskavā iepazinās ar ASV izstādes darbiniekiem (..), no kuriem saņēma pretpadomju satura grāmatas angļu valodā: Hovarda Fāsta Kailais dievs (..), Dāvida Koila ASV politiskā sistēma un kā viņa darbojas (..), Milovana Džilasa Jaunā šķira (..), Bertrama Vulfa Trīs, kas sagatavoja revolūciju (..), Irvinga Levina Galvenā ielā PSRS (..), Almanahu (..) un Britu enciklopēdijas 22 sējumos. (Sk. http://vip.latnet.lv/lpra/parrunas.htm)

"Biju aculiecinieks tam, kā šis dzejnieks (Knuts Skujenieks), lēģera pamatbarību skābo rupjmaizi saēdies un pēc tam griezīgu sāpju mocīts (slimoja ar kuņģa čūlu), rokām pakrūti saķēris, rāvās čokurā un reiz pat sabruka uz ceļiem vaidēdams un rīstīdamies. Čekisti viņam vairākkārt piedāvāja rakstīt apžēlošanas lūgumu, nožēlot pret padomju varu sagrēkoto un braukt mājās ārstēties, bet donkihotisma apsēstais atteicās, jo viņš neuzskatīja par negodu sabrukt ceļos, slimības mocītam, bet uzskatīja, ka negods būtu zemoties saviem pāridarītājiem," raksta A. Šefers. (Sk.http://home.parks.lv/leonards/ latvietis/18. augusts/lapa 4.htm.)

Vai zināt, kas apvieno lietuvieti Sigitu Gedu, poli Staņislavu Ježiju Lecu, zviedru Karlu Mikaelu Belmanu, spāni Frederiko Garsiju Lorku un vēl virkni citu dažādu tautu autoru? Viņus visus latviešu mēlē ieskandinājis Knuts Skujenieks. Turpinot variācijas par Knuta Skujenieka dzejas māju, nebūs pārspīlēts vecais un līdz banalitātei novalkātais salīdzinājums par Bābeles torņa daudzbalsību. Droši, ka precīzu grāmatvedību pārzina vien Knuta Skujenieka Rakstu kārtotāja Inta Čaklā – cik valodu un cik autoru tajā mājo. Un diezin vai latviešu literatūras vēsturē atradīsies daudz tādu atdzejotāju, kuri tik lielu uzmanību veltījuši tautas dzejai. Kā teic zinātāji, Knuta Skujenieka iespaidīgo izmēru Rakstu sējums Eiropas tautas dziesmas apvieno tikai apmēram trešo daļu viņa veikuma.

Knuts Skujenieks ir viens no tiem mūsu dzejniekiem, kas ar saviem darbiem kā ķieģelīšiem mūrējis to, ko dažs mēdz dēvēt par latviešu atdzejotāju skolu. Vēsture klusē, kam pienākas tās dibinātāja lauri (un tas arī nav svarīgi), tomēr tieši atdzejotāji ar saviem starptautiskajiem kontaktiem ir tie, kas ne vien aicina citu tautu dzeju ienākt latviešu valodā, bet arī ved latviešu dzeju pasaulē. Ja palūkojas Latvijas Literatūras centra apkopotajā informācijā – nekomerciālā un šķietami nerentablā latviešu dzeja joprojām ir latviešu literatūras galvenā eksportprece.

Knuts Skujenieks par šiem eksporta un importa paradoksiem, šķiet, nekad nav īpaši raizējies. Dzeja ir dzejnieka mājas. Jautāts, vai, metoties iekšā atdzejas jūrā, viņam bijusi kāda koncepcija par šai jomā darāmo, Knuts Skujenieks atsmej – tie, kam ir koncepcijas, nekur tālu nav tikuši.

Tulkotāja darbs Knutam Skujeniekam nesis starptautisku atzinību – prēmijas un ārvalstu ordeņus. Tos gan dzejnieks nenēsājot. "Neesmu jau Brežņevs, man krūškurvja paplašināšanas operāciju veikt nevajadzēs," viņš atbild, tomēr, stāstot un rādot gan ārzemju, gan pašmāju (tostarp Triju Zvaigžņu ordeni) apbalvojumus, Knuts piebilst, ka ir liels gods un ļoti patīkami saņemt atzinības apliecinājumus. Patīkami tikmēr, kamēr par to nemaksā un nepiešķir materiālas privilēģijas.

Darbi

Pērn, runājot ar apgāda Nordik ļaudīm, viņi teica – Knuta Skujenieka darbaspējas ir vienkārši apbrīnojamas. Tā arī bija – 2005. gads nesa lasītājiem ne vien kārtējos Rakstu sējumus, bet arī Sigita Geda atdzeju krājumu, Staņislava Ježija Leca aforismus, priekšvārdu Guntara Godiņa atdzejotajiem Matsa Trāta Haralas dzīvesstāstiem. 2006. gadā uzņemtais temps nemazinās – sestais Rakstu sējums, jau pieminētais Tagad es esmu Aleksandrs. Jautāts, ko darīs Dzejas dienās, Knuts sākumā pieticīgi atbild – jaunie mani iesaistīja dažās avantūrās, es labprāt tur piedalos. Tad noskaidrojas – viss septembris dzejniekam aizņemts pasākumos, teju vai sāk pietrūkt laika, kad darīt apsolītos darbus. Bet pārsteigumi lasītājiem gan būs.

***

Knuts Skujenieks

Dzimis 1936. gada 5. septembrī

Beidzis M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā

Tiesāts par pretpadomju aģitāciju un neziņošanu par bīstamiem valsts noziegumiem

Dzejnieks – šobrīd izdoti seši viņa rakstu sējumi

Starptautiski atzīts atdzejotājs

Apbalvots ar vairāku valstu ordeņiem un augstām literārajām godalgām

Necieš skaļus vārdus un patētiku

Uzskata, ka t. s. čekas maisi ir jāiznīcina

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Latvijas Rakstnieku savienības biedrs

* Salaspils goda pilsonis

 

Gaismas pils ir vajadzīga

Uldis Rācenis, Latvijas Avīze  09/06/06    Kā "LA" jau rakstījusi, krievu laikraksti un politiķi veic provokatīvu aptauju pret Nacionālās bibliotēkas celtniecību. Izskan pat tādi absurdi argumenti – ja Gaismas pils celtniecībai Latvijā paredzēto naudu sadalītu, tad katrs pensionārs dabūtu 330 latu…

Redzams, ka šāda kampaņa tiek organizētu, lai piesaistītu vēlētāju balsis. Vaicāju bibliotekāriem, kā viņi vērtē šādu kampaņu.

Zaiga Krūmiņa, Smiltenes bibliotēkas direktore: "Gaismas pili vajag obligāti. Aizbraucot uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, mēs redzam, ka lasītājam jāstāv stundām rindā, lai pasūtītu grāmatu. LNB nestrādā normālos apstākļos. Esmu bijusi šur tur Eiropā un iepazinusies ar vairākām nacionālajām bibliotēkām. Ārzemnieku mūsu bibliotēkā nevar vest iekšā. Gaismas pils provinces bibliotēkām sniegs lielāku metodisko palīdzību. Mēs saistām lielās bibliotēkas projektu ar šādām cerībām. Apgalvojumi, ka Gaismas pili nevajag, ir absolūtas muļķības. Arī pašiem krieviem šī bibliotēka ir vajadzīga, ne jau visi lasa tikai bestsellerus, citiem ir vajadzīga arī nopietna literatūra krievu valodā. Mūsu bibliotēkā latvieši lasa krievu valodā, kā arī dāvina grāmatas krievu valodā, mūsu budžets neļauj tās iepirkt. Savukārt LNB iepērk literatūru krievu valodā, īpaši izglītojošo. Nedomāju, ka lasošais slānis var nopirkt grāmatas krievu valodā. Noliedzot bibliotēkas nepieciešamību, "PCTVL" sit arī pa saviem vēlētājiem."

Velga Petačenko, Jelgavas rajona Līvbērzes pagasta bibliotēkas vadītāja: "Kreiso politiķu kritika ir tikai ažiotāža. Mēs atbalstām Gaismas pili. Esam saņēmuši piecus datorus dažādu programmu ietvaros, tāpēc uzskatām, ka Gaismas pils pozitīvi ietekmēs arī mūsu dzīvi – būs kopējie katalogi un kopējā informācija."

Maija Šmite, Bauskas centrālās bibliotēkas bibliotekāre: "Kā mēs iztiksim, ja mums Rīgas centrā nebūs Gaismas pils? Tā ir obligāti vajadzīga. Pensionāriem arī ir vajadzīga nauda, bet tā ir cita problēma. Nauda vajadzīga gan kultūrai, gan pensionāriem, taču to nevar tā populistiski jaukt kopā – kultūras naudu novirzīt pensionāriem. "PCTVL" aktivizējas sakarā ar vēlēšanām, ar šādām akcijām cenšoties vairot savu popularitāti."

Aija Nadziņa, Jelgavas zinātniskās bibliotēkas direktore: "Mūsu bibliotēka brūk kopā. Pašvaldība dod naudu, taču infrastruktūras uzlabošanai nepietiek. Aptaujās redzam, ka apmeklētāji vēlētos uzlabojumus. Mēs esam spējīgi izveidot bibliotēkas saturu, bet forma mūs sen jau neapmierina. Mājas siena brūk kopā, pirmajā stāvā ir neremontētas telpas. Kultūrai neatvēl pietiekami naudas. Kā mēs varam cerēt uz izglītotiem cilvēkiem, ja netiek atbalstītas tādas kultūru un izglītību veicinošas iestādes kā bibliotēkas! Es ceru no Gaismas pils saņemt kādus ieguvumus kā bibliotēku tīkla sastāvdaļa. Ja uzcels Gaismas pili, varbūt mainīsies attieksme pret pilsētu bibliotēkām. Jautājums par naudas izlietojumu jāskata kompleksi, nevar atņemt naudu kādam objektam, drīzāk jāskatās, kur naudu tērē nelietderīgi vai izsaimnieko. Ir ļoti primitīvi pateikt, ka bibliotēku nevajag, tad jau paliek tikai šauras intereses."

Austra Brūvere, Gulbenes bibliotēkas bibliotekāre: "Mūsu lasītāji domā, ka noteikti vajag jaunu bibliotēku, taču ne tik ļoti dārgu. Kāpēc vajagot visgreznāko Eiropā? Cilvēki, kas kaut ko saprot no celtniecības, uzskata, ka ēku varētu uzcelt lētāk. Taču neviens nenoliedz tās nepieciešamību. Mēs, bibliotekāri, pilnībā atbalstām Gaismas pili. "PCTVL" vienkārši vairo savu popularitāti, spekulējot uz cilvēkiem, kas nelasa un nesaprot bibliotēkas nepieciešamību. Ja bibliotēkas naudu izdalītu pensionāriem, ilgam laikam taču tāpat nepietiktu."

Aigars Krauze, Ventspils bibliotēkas direktors: "Bibliotēku vajag noteikti. Manuprāt, vairs nav korekti runāt par to, vajag vai nevajag bibliotēku, jo projekts ir gatavs un darbi sākti. Par to vajadzēja diskutēt pirms pieciem gadiem. Vienmēr var atrast mīnusus, taču tas ir kultūras un izglītības jautājums, kurš vairs nevarētu būt apspriežams. Bibliotēka jāliek pirmajā vietā, to gribēja uzcelt jau pirmās brīvvalsts laikā. Investīcija bibliotēkā ir daudzām paaudzēm uz priekšu un ir daudz nozīmīgāka nekā vienreizējs pabalsts pensionāriem."

 

Ne datora, ne telefona - Viks

Tekla Šaitere,  Diena  09/06/06    Rakstnieks Viktors Kalniņš jeb Viks Dikļu pagasta Medniekos sargā savu suverenitāti.

Rudens vēl nav redzams, bet jau nojaušams pīlādžu sarkanajos ogu ķekaros, dzērvju kāša žēlajās klaigās un īpašā dzestrumā, kas nāk pirms lielajiem lietiem. Viks gatavojas ziemai. Viņš beidzot atradis kārtīgu meistaru un nu ir drošs, ka topošais skurstenis būs viens no Mednieku lielākajiem šā gada ieguvumiem, jo nodrošinās vilkmi krāsnīs. Par dārzu nav ko runāt, karstajā vasarā izkaltis gandrīz viss, un rakstnieks smej, ka nebūs problēmu ar ražas novākšanu, kaut gan būtībā Viks pārtiek no tā, ko ievāc no savām dobēm.

Medniekus 1920.gadā uzcēla kāds Lāčplēša ordeņa kavalieris, kurš zemi te ieguva kā cīnītājs pret Bermontu. Vēlāk vīrs nokļuva Sibīrijā, un viņa māja kolhozu laikos gāja no rokas rokā. Izmitinātie viesstrādnieki nokurināja visas mājas koka daļas, bet kolhoza partijas sekretārs dārzā audzēja tulpes. Pēdējos piecus gadus Mednieki bija pakļauti klimata agresijai. Viks ienāca pussabrukušā mājā, kur "nācās iejusties Robinsona ādā", un pirmo ziemu klabinājis zobus no aukstuma.

Tagadējie Mednieki ir Vika nerimtīgu pūliņu rezultāts. Rakstnieks aicina mājā. Cauri priekštelpai nonākam virtuvē, tad vienā un no tās — otrā istabā. Smejam, ka telpās izskatās gluži kā memoriālā muzejā — visur valda liela kārtība. Rakstnieks saka: "Man patīk kārtība, citādi nevaru rakstīt."

Darbistaba reizē ir arī Vika guļamistaba. Iztaujāts — kur rakstnieks strādā, viņš atbild: "Citiem ir nez kādi galdi, man tikai šis, pavisam vienkāršs. Joprojām rakstu ar zīmuli, rokraksts — tas ir kaut kas dzīvs." Mazliet vēlāk viņš palepojas ar savu vienīgo mehānisko darbarīku — veco labo rakstāmmašīnu Ērika. Vikam nav ne datora, ne mobilā telefona. Viņš strikti nosaka: "Es sevi norobežoju no datora laikmeta, negribu, ka informācija par mani pieejama jebkuram no tā tirgus plača, ko par pasauli sauc. Sargu savu suverenitāti, tā man dārgāka par visu."

Medniekos nomainīti visi vecie logi, jaunie taisīti vēl kolhoza galdnieku darbnīcā. Sākumā nav veicies ar krāšņu mūrētājiem, dzērāji to darbu darījuši pavirši, un tas redzams pat ar neapbruņotu aci. Tāpēc pret skursteņmeistaru, kas pašlaik strādā bēniņos un savu darbu dara ļoti profesionāli, Vikam ir liela cieņa.

Mājastēvam apkārt ir tikai mīļas lietas, no kurām negribas šķirties. Piemēram, meitas Santas zīmējumi un viņas rotaļlietas. Uz galdiņa pie spoguļa — mātes un tēva kāzu bilde. Viks skaidro: "Mamma bija skaista, kāzu kleitu viņai 1936.gadā darināja Benjamiņas kundzes šuvēja." Pie sienas ir portreti. Viens ir Vika, to zīmējusi Ausma Danemane. Otrs ir Andreja Ģērmaņa darbs, kurā redzams Vika brālis komponists, tolaik vēl Konservatorijas students Imants Kalniņš. Aiz Vika dēla Klaida darinātā skaistā koka staba, kas balsta bēniņu sijas, skatienu piesaista plata, ar glītu stepētu segu pārklāta gulta. Viks smejas, ka visus sākuma gadus Medniekos viņš gulējis uz šauras lāviņas. Tad nolēma pirkt kārtīgu gultu, bet tādu vienkāršu: "Jau pirmajā naktī es tajā gulēju bērna miegā." Kādā plauktā Vika paša grāmatas. Uzrakstīts ir teju vai trīs desmiti bērnu grāmatu, bet plauktā pavisam nedaudz, jo sākumā rakstnieks savas grāmatas nekrāja. Valsts bibliotēkā uzzinu, ka pirmo grāmatu Viks uzrakstījis 1978.gadā, pēdējā — Pakrastnieki — iznākusi nupat.

Dārza vienā stūrī aug kupls kadiķis, kas krietni pāraudzis Viku: "Kad kadiķi pārstāda, jāievēro debespuses." Rakstnieks aizved mūs tālāk dārzā un rāda tālumā: "No šejienes var redzēt Zilo kalnu." Ne kaķa, ne suņa Vikam nav, toties ziemā dārzā ciemojas stirniņas. Tās mielojas ar mežāboliem, kurus Viks rudenī speciāli atstāj sabirušus zemē. Dārzā nākot arī zaķi, bet vasarā un rudeņos pa logu nereti ielūkojas stārķi.

Pretī mājai simpātiska mājiņa ar terasi. Viks skaidro, ka tā ir Santuka vasaras māja. Tagad meitiņai ir divpadsmit gadu, viņa Medniekos dzimusi un dzīvojusi līdz pieciem gadiem, un te ir vieta, kur viņai atgriezties vismaz vasarās. Viks viņu ļoti gaida. Uz Klaida šovasar celtās terasītes varot gandrīz vai teātri spēlēt, bet mājiņā iekšā ir gan virtuvīte, gan kamīns.

Viks pēkšņi pazūd skatienam — pa zaļu taku viņš devies lejup uz Mazbriedīti. Sekojam. Pāri upei ved līgana "Vjetkonga laipa", sajūta nudien kā džungļos. Klusumu laiku pa laikam pārtrauc kāda putna balss, upītē palēcienā nošļakst zivs. Te dzīvo Vika izdomātie pakrastnieki, bet svešajiem tie nerādās, jātic vien ir Vika rakstītajām pasakām par šo sīkdzīvībiņu darbiem un nedarbiem.

 

Dzejas likuma apspriešana ievada Dzejas dienas

Zane Radzobe,  Diena  09/09/06    Piektdien ar simboliska Dzejas likuma apspriešanu Rīgas pilī un dzejas CD Lex Poeticus prezentāciju šaurā lokā tika atklātas tradicionālās Dzejas dienas. To laikā poēzijas cienītāji tiks aicināti uz daudziem spilgtiem un interesantiem pasākumiem.

Dzejas likuma apspriešana, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību, dzejniekiem, literatūrzinātniekiem un radio NABA raidījumu Bron–hīts, bija pirmais Dzejas dienu 2006 pasākums un vienlaikus atraktīvs mēģinājums pašiem dzejdariem paskatīties uz sevi no malas, definēt, kas un kāda ir dzeja, kādam jābūt dzejniekam. Svinīgā pasākuma dalībnieki apsprieda gan dzejnieka lomu sabiedrībā, gan dzejas ietekmi uz nepilngadīgajiem, gan dzejnieka tiesību un atbildības jautājumu, lai vienotos, ka "dzejas likumus caur dzejnieku var radīt tikai pati dzeja".

Pasākumā klātesošā Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga gan uzsvēra, ka pretrunīgo formulējumu dēļ izmantošot Satversmē paredzētās prezidenta tiesības un likumu neapstiprināšot.

Viņa atgādināja, ka dzejas radīšana ir liela atbildība, un novēlēja valstij daudz dzejnieku, kuru darbs pilnveidotu visu sabiedrību. Pēc atraktīvi nopietnās pasākuma daļas tika prezentēts dzejas ierakstu disks, kurā dzirdamas gan jaunākās un vidējās paaudzes dzejnieku lasījumi, gan jau mūžībā aizgājušo balsis.

Šoruden dzeja tiks godināta un izcelta no 8. līdz 16.septembrim. Paredzēti gan tradicionāli, gan netradicionāli dzejas lasījumi, pastaigas pa pilsētu kopā ar literātiem, lekcijas, cittautu dzejas lasījumi, dzejas un mūzikas, kā arī dzejas un dejas saspēles. Lielā jeb oficiālā Dzejas dienu atklāšana paredzēta 11.septembrī plkst.19.00 Esplanādē. Savukārt 10. un 11.septembrī Esplanādē darbosies Grāmatu maiņas telts, kur katrs interesents aicināts atnest jau izlasītās grāmatas, lai iemainītu tās pret vēl atklājamām.

 

 

Citādā ziņā...

 

 

 

 

Īstais sēņu laiks tikai sāksies

Kristīne Langenfelde,  NRA  09/04/06    Gaļu var iegādāties visu gadu, bet īsta sēne ir delikatese.

Jelgavas rajona Elejas pagasta iedzīvotāja Iveta Dūšele, kas katru gadu septembrī ņem atvaļinājumu, lai varētu doties sēņot un gūtu papildu artavu ģimenes budžetā, atzīst, ka īstais sēņu laiks vēl priekšā – patlaban mežā to nav daudz, taču vēlās sēnes vēl būšot.

Jelgavas tirdziņos sēnes var iegādāties vidēji par diviem latiem – tik maksā gan baravikas, apšukungi, gan mazās beciņas, saliktas čupiņās pa sešām, gan litrs gaileņu. Sēņu lasītāji atzīst, ka cenas šogad tiešām ir vidēji uz pusi augstākas nekā pērn, jo šis nav īstais sēņu gads. Pat mežu pārzinātājiem šogad nākas nostaigāt kilometrus un meklēt jaunas vietas, lai atrastu sēnes.

Elejniece Iveta Dūšele atzīst, ka cenu kāpumam varētu būt arī citi iemesli. "Pirmām kārtām mežu ir arvien mazāk – daudzviet tie tiek izcirsti, citviet lielās platībās uzpirkti un kļūst par privātajiem mežiem, ko jaunie saimnieki ierobežo ar trīs metrus dziļiem, stāviem grāvjiem, kuriem pāri tikt ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Ja arī tiec šādā privātā mežā un salasi sēnes, nav garantijas, ka saimnieks tevi nepieķer un neliek guvumu atdot. Par laimi man tā vēl nav gadījies. Cilvēki arī kļūst slinkāki un paši mazāk dodas uz mežu, daļai arī bail no ērcēm, tāpēc gaida, kad varēs ērti nopirkt sēnes tirgū. Tas viss ir iemesls cenu kāpumam."

Salasītās sēnes pērkot gan turīgas ģimenes, gan arī pensionāri. "Katrs sevi grib mazliet palutināt. Gaļu var iegādāties visu gadu, bet īsta sēne ir delikatese, tāpēc arī pensionāri vismaz pa reizei atlicina tam naudiņu."

I. Dūšele lasa tikai baravikas, apšukungus un mazās beciņas – citām sēnēm viņa iet garām. "Man pašai tās vislabāk garšo, tāpēc piedāvāju arī citiem. Paši mājās sēnes gan marinējam, gan cepam, gan vāram. Tādas īpašas receptes mums nav, jo vislabākais ir pārbaudītas vērtības."

Viņas tirgotās sēnes nāk no Vilces puses mežiem, bet, kad tur zināmās vietas apskrietas, kopā ar kaimiņiem jau pulksten 5 no rīta kāpj mašīnā un dodas uz pavisam citu pusi jaunos meklējumos. "Man sēņu laiks ir iespēja papildināt ģimenes budžetu – ar mazo algu iztikt ir grūti. Tajās trīs nedēļās, kad var tikt mežā, noteikti nopelnu uz pusi vairāk nekā darbavietā. Tad arī ar vīru varam atļauties lielākus pirkumus – televizoru, labāku apģērbu –, ko par algu nenopirksi."

Līdzīgi stāsta arī jelgavniece Anna Žvirbule, kas strādā par sētnieci, bet, lai kaut cik savilktu galus, jau gadiem dodas mežā gan pēc sēnēm, gan ogām. "Tieši sēnes man ļauj palaist skolā savu 14 gadu veco dēlu – ja nebūtu šīs naudas, būtu ļoti grūti."

Arī viņa atzīst, ka šogad sēņu ir krietni mazāk, tāpēc nākas meklēt aizvien jaunas vietas.

Viens no Latvijas labākajiem sēņu pazinējiem mikologs Edgars Vimba uz jautājumu, kāds ir šis sēņu gads, atbild, ka zinātāji teic – mežā esot ļoti daudz sēņu. "Kur ir bijis lietus, tur ir arī sēnes. Tās parādās aptuveni nedēļu pēc lietus. Patiesībai neatbilst dažviet izskanējušais pieņēmums, ka sausā vasara varētu būt nodarījusi neatgriezenisku ļaunumu sēnēm. Sausumā, protams, tās neaug, taču, tiklīdz saņem mitrumu, tā parādās."

Īstie sēņu lasītāji 9. septembrī aicināti uz otro Latvijas čempionātu. Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Meža fakultāte un akciju sabiedrības Latvijas valsts meži Vidusdaugavas mežsaimniecība to šogad organizē Ogres rajona Tomē pie Ratakalna. LLU Preses daļas vadītājs Juris Kālis informē, ka sēņošanas čempionātu mežinieki rīko, lai popularizētu un attīstītu latviešu nacionālo tradīciju – sēņošanu, sagādātu prieku aktīviem cilvēkiem, attīstītu sēņošanu kā sporta veidu un popularizētu to kā vienu no meža resursu izmantošanas veidiem, kā arī iepazīstinātu dalībniekus ar skaistām Latvijas sēņošanas vietām.

Dalībnieku reģistrācija sāksies no pulksten 9, starts tiks dots pulksten 10. Sacensībās vērtēs gan individuāli, gan komandas, kurās jābūt trim dalībniekiem. Komandu uzdevums būs salasīt pēc iespējas vairāk sēņu pēc kopējā svara, turklāt komandu dalībnieki sēņot mežā varēs šķirti, vienīgi finišā jāierodas reizē. Sēņošanas kontrollaiks ir divas stundas, par katru nokavēto minūti paredzēts atrēķināt 100 gramu kopējās ievāktās sēņu ražas. Salasītās sēnes nedrīkst būt tārpainas.

 

Kārļa Ulmaņa pieminekli papildina piemiņas plāksne

Inga Paparde,  NRA  09/05/06    Lai gan pats piemineklis tika atklāts jau pirms trim gadiem, informatīvā plāksne dienasgaismu ieraudzīja tikai vakar, par ko gandarījumu pauda klātesošie ļaudis.

Plāksnes, kas sniedz informāciju par pieminekli un pašu K. Ulmani, teksts izvēlēts konkursā. Pēc agronoma iecavieša Ilmāra Benta ierosmes, plāksnē latviešu un angļu valodā rakstīts: "Kārlis Ulmanis (1877.4.IX–1942.20.IX). Latvijas Valsts pirmais Ministru prezidents, Latvijas Valsts prezidents (1936–1940). Padomju totalitārā režīma upuris, kapa vieta nav zināma. "Vispirms brīvība, tauta, valsts, un tikai tad es pats" (K. Ulmanis)."

Rīgas Latviešu biedrības fonda (tas sadarbībā ar Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) vairāku gadu garumā strādāja pie K. Ulmaņa pieminekļa ansambļa izveides) valdes priekšsēdētāja Mirdza Stirna atzina, ka plāksne tapusi ar grūtībām dažādu birokrātisku šķēršļu dēļ. To ilgu laiku nevarējusi akceptēt Rīgas dome, turklāt arī atklātā plāksne nav tāda, kādu to bija iecerējis pieminekļa autors tēlnieks Uldis Kurzemnieks. Plāksne ir novietota atstatus no pieminekļa. "Ar likumu plāksne ir nolikta citviet, bet cilvēku piemiņu nevaram nolikt citur," sacīja M. Stirna.

 

Kupravā vairs necer ne uz ko

Anna Rancāne,  Diena  09/06/06    Kupravas pagastā balsošanu uzskata par pienākumu, taču labākai dzīvei netic.

Iebraucot Balvu rajona Kupravas pagastā, tā vien liekas, ka šeit tikai nesen ir beidzies karš. Blakus ceļam vientuļi un draudīgi slienas rūpnīcas drupas, uz pamestajiem mūriem steidz augt bērziņi. Kopš 1992.gadā slēgta vienīgā barotāja, drenu cauruļu rūpnīca, pagasta iedzīvotāju skaits samazinājies vairāk nekā uz pusi, lielākā daļa aizbraukusi projām, meklējot labāku dzīvi. Pirms četriem gadiem, 8.Saeimas vēlēšanās, mazās Kupravas iedzīvotāji bija aktīvākie visā valstī — pie vēlēšanu urnām devās 93,44% balsstiesīgo. Arī šogad visi satiktie kupravieši apgalvo, ka uz vēlēšanām noteikti ies, taču lielas cerības par savas dzīves uzlabošanos viņi vairs nelolo. "Švaki vai labi, bet jābalso, neesi jau svešinieks savā zemē," filozofiski atzīst pensionārs Francis Cakuls.

Savos ziedu laikos Kuprava pat varēja lepoties ar pilsētciemata statusu, iedzīvotāju blīvums uz vienu kvadrātkilometru te bija pat lielāks nekā dažā labā mazpilsētā. No centrā pabeigtajām daudzdzīvokļu mājām gan tagad apdzīvotas tikai daļa, tām pašām no logiem slejas Godmaņa krāsniņu skursteņi, dažām stikli izdauzīti, nemīlīgajos pagalmos nemana pat bērnus rotaļājamies. Mājsaimniece Zigrīda Tjagune nāk no bibliotēkas, rokās kaudzīte jaunāko grāmatu, lasīt ļoti patīkot. "Uz vēlēšanām noteikti iešu, bet vēl nevaru pateikt, par ko balsošu. Drūmi te ir, visi brauc projām, bēg arī skolotāji, jo runā, ka mums drīz skolas vairs nebūs. Darba nav, tikai divi gateri," skumji nosaka Zigrīda.

"Es gan te pie jums nebalsošu, braukšu projām. Kur? Uz Ventspili, pie dēla. Tur ir kārtība, pensionāriem pabalstus dod, ja mums te, Kupravā, būtu tāds Lembergs," pensionāre Lilija uzvaroši paskatās uz apkārtējiem. "Ak, ko tas Lembergs tev ir iedevis?" skeptiski novelk F.Cakuls. Visu mūžu viņš nostrādājis drenu cauruļu rūpnīcā, tagad saņem 80 latu pensiju. Francis atzīst, ka dzīvot jau varētu, jo ir sava mājiņa, dārziņš, bet pagājušajā gadā nomira sieva, vietējie bomži, kas negrib nekur strādāt, pa naktīm izrok kartupeļus. "Es tanī reizē par Repši balsoju, bet vairs gan nebalsošu, jo tikai par savu kabatu viņš parūpējās. Arī par bitēm nebalsošu. Vēl jau padomāšu, ir laiks, paskatīšos televizoru," saka Francis.

Kupravas pagasta priekšsēdētājs Aivars Garais (TB/LNNK, otro sasaukumu pēc kārtas ievēlēts no viena no diviem pašvaldību vēlēšanām piedāvātajiem sarakstiem Par sadarbību) nevar pateikt, kas pa šiem četriem gadiem Kupravā būtu mainījies. Jaunas darba vietas nerodas, vietējā pamatskolā, kas būvēta 600 skolniekiem, bērnu skaits sarucis līdz 64, tajā mācās ne tikai kupravieši, bet arī apkārtējo pagastu, Vīksnas un Susāju bērni. Oficiāli bez darba ir 60 iedzīvotāju, bet vismaz trešā daļa no tiem nekādu darbu nemeklē. Arī Eiropas nauda Kupravai met līkumu, jo nelielais pagasta budžets neļaujot atrast līdzfinansējumu. Apstājies arī pagastu apvienošanas projekts, Kuprava labprāt apvienotos ar Viļaku, jo vilina solītie 100 000 latu, par kuriem, kā atzīst priekšsēdētājs, varētu savest kārtībā ciemata katlumāju. Ar nostalģiju A.Garais atceras laiku, kad četrās maiņās strādāja rūpnīca, kas deva darbu vairāk nekā pustūkstotim strādnieku. Tagad pagasta vadītājs priecājas, ka izdevies noslēgt līgumu ar firmu SIA Lateast, kas sola izpostītajā rūpnīcā atjaunot māla granulu ražotni, kurā būtu darbs 30 kupraviešiem. Stāvu augstāk pagastmājā atrodas bibliotēka, kur tapetes atlīmējušās un vadītāja ar grūtībām pūlas aizvērt no eņģēm ārā krītošo logu.

Milzīgajā pamestās rūpnīcas teritorijā satiekam dažus vīrus, kas te remontē ar tehniku. Nikolajs Burkovs agrāk bijis šīs rūpnīcas galvenais inženieris, tagad priecājas, ka izdevies atrast atslēdznieka darbu. Pagasta vadības solījumiem atjaunot rūpnīcu Nikolajs vairs netic, jo šādu solījumu un firmu ir bijis daudz. "Nav tik vienkārši atjaunot to, kas tīšām, iespējams, konkurences cīņas dēļ, izpostīts. Kādreiz Kupravas māls bija starp desmit labākajiem māliem keramzīta ražošanai PSRS Eiropas daļā, bet tagad šāda veida rūpnīca vairs nebūtu rentabla, jo mazuts dārgs, gāzes nav, dzelzceļa arī vairs te nav," saka Nikolajs. Viņš iepriekšējās vēlēšanās balsojis par PCTVL, cerējis, bet jūtas vīlies, ka partija ir sašķēlusies, un tagad nezina, kam dot priekšroku. Ne Saeimas deputāti, ne deputātu kandidāti Kupravā nav redzēti.

"Ko tad šie te meklēs?" smejas Dzintars Repše, kas pagalmā remontē savu privāto traktoru. Zibinot viltīgas acis melni nosmērētajā sejā, viņš paziņo, ka par savu uzvārda brāli vairs nebalsošot, jo viņš nedodot stabilitāti, arī pagasts nav stabils, taču uz vēlēšanām noteikti iešot. Tāpat kā viņa strādnieks, divdesmitgadīgais Konstantīns Vologodskis, kas laiku pastrādājis Anglijā, bet atgriezies dzimtajā Kupravā un vairs nekur braukt negrib. Labi ir tā, kā ir.

"Valdība mūs ir pametusi novārtā. Es personiski vēl ilgu laiku cerēju, bet tagad vairs neceru," atmet ar roku bijušais galvenais inženieris, iesēžas vecā žigulītī un aizbrauc pusdienās.

 

28% Latvijas iedzīvotāju uztur saikni ar ārzemēs dzīvojošiem radiniekiem

LETA  09/07/06    Kopumā 28% Latvijas iedzīvotāju uztur saikni ar ārzemēs dzīvojošiem radiniekiem, secināts pētījumā par ārpus valsts dzīvojošiem Latvijas iedzīvotājiem, viņu pēctečiem un kopienām, kuru veica SKDS.

Saskaņā ar aptaujas datiem šādi radinieki ir aptuveni vienādam skaitam latviešu un citu tautību Latvijas iedzīvotāju.

No tiem iedzīvotājiem, kuri uztur saikni ar radiniekiem ārzemēs, vairāk nekā pusei jeb 57% radinieki Latviju atstājuši pēc 2001.gada, 21% - no 1991. līdz 2000.gadam, bet tikai 18% - Otrā pasaules kara laikā.

Interesantas atšķirības vērojamas, analizējot respondentu tautības saistībā ar radinieku emigrāciju. Pētījums atklāj, ka latviešu tautības respondentiem visbiežāk radinieki Latviju atstājuši pēc 2001.gada - 61% un Otrā pasaules kara laikā - 24%, bet citu tautību cilvēkiem radinieki Latviju visbiežāk atstājuši pēc 2001.gada - 52%, no 1991. līdz 2000.gadam - 32%, bet padomju laikā - 25%.

Aptaujas rezultāti liecina, ka no tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem ir radinieki ārzemēs, ar kuriem viņi uztur saikni, procentuāli vislielākajai daļai šādi radinieki ir Lielbritānijā - 31%, Īrijā - 28%, Krievijā - 22%, ASV - 14% un Vācijā - 13%. Bieži nosauktas arī tādas valstis kā Kanāda - 6%, Baltkrievija - 4%, Norvēģija - 3%, Ukraina - 3%, Austrālija - 3% un Lietuva - 3%.

Pētījums atklāj, ka pastāv vērā ņemamas atšķirības starp latviešu un citu Latvijā dzīvojošo tautību iedzīvotāju saikni. Saskaņā ar aptaujas datiem latviešiem visbiežāk radinieki, ar kuriem viņi uztur saikni, ir Lielbritānijā - 36%, Īrijā - 33%, ASV - 17%, Vācijā - 15%, Kanādā - 9% un Krievijā - 7%, bet citu tautību iedzīvotājiem - Krievijā - 40%, Lielbritānijā - 24%, Īrijā - 22%, Vācijā - 10%, ASV - 9%, Baltkrievijā - 8% un Ukrainā - 7%.

Lai gūtu informāciju par ārpus valsts dzīvojošiem Latvijas iedzīvotājiem un viņu pēctečiem, no 2006.gada februāra līdz augustam veikts pētījums par ārpus Latvijas dzīvojošiem latviešiem, Latvijas pilsoņiem, citiem Latvijai piederīgiem cilvēkiem un viņu kopienām.

Pētījumu sadarbībā ar Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātu (ĪUMSILS), Pasaules Brīvo latviešu apvienību (PBLA) un Ārlietu ministriju veica sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS.

 

 

Ārpus Latvijas — 200 000 latviešu

Dace Kokareviča, Latvijas Avīze  09/09/06    «Ārpus Latvijas dzīvo apmēram 200 000 tautiešu, kuru vidū ir apmēram 109 000 Latvijas Republikas pilsoņu,» tā vakar paziņoja sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš.

«Tautiešu mēneša 2006» ietvaros žurnālisti tika iepazīstināti ar rezultātiem, kuri iegūti pētījumā par ārpus Latvijas dzīvojošajiem bijušajiem Latvijas iedzīvotājiem, viņu pēctečiem un kopienām. Īpašu uzdevumu ministre sabiedrības integrācijas lietās Karina Pētersone pateicās Pasaules brīvo latviešu apvienībai par ierosmi šādu pētījumu veikt. Tas noticis ar Latvijas 74 diplomātisko pārstāvniecību atbalstu, kā arī apsekojot internetā citvalstu statistikas vācēju datus.

Pētnieki vēlējās noskaidrot: «Kas atrodas ārpus Latvijas? Kad šie cilvēki ir aizbraukuši? Vai vēlēsies atgriezties? Vai iesaistās kopienās? Ko viņi sagaida no Latvijas?» A. Kaktiņš sacīja, ka vispirms bija jātiek skaidrībā par terminoloģiju — ka runa ir gan par etniskajiem latviešiem un viņu pēctečiem, gan par personām, kuru izcelsmes valsts ir Latvija. Un vēl ir tādi, kas dzimuši Latvijā, bet nav Latvijas Republikas pilsoņi. Sociologs salīdzināja, ka krievu valodā esot iespējams runāt par «latviešiem» un pārējiem Latvijas iedzīvotājiem kā «latvijciem», bet latviešu valodā trūkstot atbilstīga vārda. Saskaitot visus izceļotājus no Latvijas un viņu pēctečus, kopā ir apmēram 280 000 cilvēku.

A. Kaktiņš pieminēja arī citu pētījumu, kurā Latvijas iedzīvotāji atbildēja uz jautājumu: «Vai tuvāko divu gadu laikā jūs būtu gatavi doties strādāt uz citām valstīm?» Katrs desmitais teica «jā». Ja pieskaita arī tos 12 procentus, kuri teica «drīzāk jā nekā nē», tad iegūstam ainu, ka emigrēt būtu gatavi vismaz 139 000 vai pat 352 000 Latvijas iedzīvotāji. «Var nobīties, to dzirdot!» skanēja replika no zāles. A. Kaktiņš uzsvēra pētījuma secinājumu: «Latvijas valstij skaidri jāpasaka diasporas latviešiem, cik ļoti viņi Latvijai ir svarīgi. Valstij būtu lietderīgi veidot sadarbību ne tikai ar latviešiem pēc etniskās piederības, bet arī attīstīt projektus, kas būtu interesanti arī ārvalstīs dzīvojošiem citu tautību cilvēkiem, kas ir ilgi dzīvojuši Latvijā un jūt emocionālu saiti ar to.»
 

Ārpus Latvijas dzīvojošie latvieši

 

Valstis, kurās ir informācija par vismaz 1000 bijušajiem Latvijas iedzīvotājiem un to pēctečiem

Valsts

 Latvieši

 LR pilsoņi

ASV

 50 000–60 000

 15 000

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste

 21 000–24 000

 35 000–40 000

Krievijas Federācija

 30 142

 2864

Īrija

 15 000

 Nav datu

Kanāda

 Nav datu

 4000

Austrālijas Savienība

 Nav datu

 4410

Vācijas Federatīvā Republika

 Nav datu

 3766

Brazīlijas Federatīvā Republika

 10 000

 230

Ukraina

 5079

 1000

Igaunijas Republika

 2238

 1363

Lietuvas Republika

 2955

 332

Baltkrievijas Republika

 2239

 725

Izraēla

 50

 1840

Spānijas Republika

 Nav datu

 1500

Zviedrijas Karaliste

 Nav datu

 1426

Dānijas Karaliste

 500

 Nav datu

Norvēģijas Karaliste

 718

 647

Kipras Republika

 Nav datu

 Nav datu

Itālijas Republika

 500

 1000

 

Valstis, kurās ir informācija par 100–999 bijušajiem Latvijas iedzīvotājiem un to pēctečiem

Valsts

 Latvieši

 LR pilsoņi

Grieķijas Republika

 Nav datu

 Nav datu

Francijas Republika

 Nav datu

 631

Šveices Konfederācija

 200

 611

Beļģijas Karaliste

 Nav datu

 335

Somijas Republika

 150–200

 200

Venecuēlas Bolivāra Republika

 Nav datu

 Nav datu

Austrijas Republika

 150

 383

Portugāles Republika

 30–40

 120–150

Luksemburgas Lielhercogiste

 200–300

 Nav datu

Jaunzēlande

 250

 250

Nīderlandes Karaliste

 120–150

 200–250

Kirgizstānas Republika

 200

 5–6

Gruzija

 Nav datu

 Nav datu

Islandes Republika

 130

 163

Argentīnas Republika

 Nav datu

 152

Polijas Republika

 50

 100

Čīles Republika

 Nav datu

 Nav datu

 

 

 

 

Lietus līst un līst –

un sēnes mežā aug griez-

damās, spējam tik lasīt, pie tam,

ne jau šādas tādas sēnes, bet pašas

lepnākās – baravikas!!! ...Saulains bija

vien 1.septembris, un tas jau par godu

mazajiem un

lielajiem skol-

nieciņiem... Bet,

pateicoties lietum,

mauriņi un pļavas

kļūst arvien zaļākas....

Un dārzos, kā jau allaž

septembrī, zied krāšņās

gladiolas un arī raibu rai-

bās, spurainās asteres...

 

Anda Jansone, trešdien, 6. septembrī