Eiropā un citur pasaulē...

Rīgā spriedīs par NATO pārveidi

Valdis Bērziņš, Latvijas Avīze  10/31/06    Pirms NATO valstu vadītāju apspriedes novembra beigās Rīgā jau pabijušas vairākas ekspertu grupas, kas diskutēja par Ziemeļatlantijas alianses uzdevumiem pirms un pēc Rīgas tikšanās. Viens no diskusiju dalībniekiem bija stratēģisko pētījumu centra "RAND Corporation" vecākais padomnieks Roberts Hanters, kurš no 1993. līdz 1998. gadam bija ASV vēstnieks NATO.

- Ko jūs gaidāt no NATO apspriedes Rīgā?

- Rīgas sammitā būtu jāapspriež alianses pārveidošana, kā arī militāro operāciju un rekonstrukcijas darbu gaita Afganistānā. Būtu plašāk jāiesaista ES Afganistānas atjaunošanā. Valstu vadītājiem jāuzņemas atbildība par tālejošu stratēģisku lēmumu pieņemšanu, kuru īstenošanā jāpiedalās gan NATO, gan ES, gan ANO. Lai gādātu par drošāku pasauli, ir vajadzīga stingra apņēmība, tālredzīga vadība un liela nauda. Mums ir nauda, bet vēl trūkst apņēmības un vadības.

- NATO spēki pārņēmuši no ASV militāro operāciju vadību Afganistānā piecus gadus pēc iebrukuma šajā valstī. Stāvokļa stabilizācija Afganistānā, šķiet, būs grūtākais uzdevums alianses vēsturē.

- NATO nav citas izejas kā panākt stāvokļa stabilizāciju Afganistānā. Savulaik Afganistānā uzturējās teroristiskās organizācijas "Al Qaeda" vadītājs Osama bin Ladens. Ja valstī pie varas atgrieztos talibu režīms un atsāktu sadarbību ar "Al Qaeda", tas būtu smags zaudējums karā ar terorismu. NATO nekad nav zaudējusi nevienā pretstāvē, tāpēc valstis grib pievienoties NATO, lai cīnītos kopā. Afganistānā ir svarīga ne tikai militāra uzvara. Ir jācīnās par cilvēku prātiem un sirdīm, jāpārliecina viņi par labāku nākotni, jāpalīdz afgāņiem kļūt par savas dzīves noteicējiem un savas zemes saimniekiem. Afganistānas atjaunošanā piedalās ne tikai NATO, bet arī Eiropas Savienība, ASV, nevalstiskās organizācijas. Irākā izšķiestā nauda būtu labāk noderējusi Afganistānā, kur jāatrod politisks risinājums un jāveicina valsts saimnieciskā atveseļošanās. Līdz šim Rietumiem pietrūcis apņēmības un spēku koncentrācijas šo mērķu sasniegšanā. NATO apspriedē Rīgā jāpanāk gan alianses dalībvalstu, gan citu valstu apņemšanās veicināt Afganistānas atjaunošanu. Šis ilgtermiņa uzdevums prasīs daudz naudas un pūļu, bet tas kopīgi jāpaveic NATO un ES.

- Kur, jūsuprāt, ir robežšķirtne starp karu pret terorismu un iejaukšanos citas tautas dzīves veidā? Amerikāņu demokrātija ir sveša Afganistānas iedzīvotājiem.

- Terorisms ir nopietns drauds un pret to jācīnās, lai kāds būtu šādas rīcības risks.

- Darfūras apgabalā Sudānā jau vairākus gadus turpinās cilvēciska traģēdija, valdības atbalstītajiem islāmistu kaujiniekiem izvēršot vardarbību pret melnādainajiem kristiešiem. Vai NATO spēj palīdzēt šīs krīzes risināšanā?

- Sarunās ar NATO pārstāvju piedalīšanos panākta vienošanās, ka Darfūras krīzes risināšanā piedalīsies Āfrikas Savienības valstis sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, ievedot šajā apgabalā miera uzturēšanas spēkus. NATO piedalīsies šī plāna īstenošanā, piegādājot transportlidmašīnas un citu tehnisko nodrošinājumu. NATO valstīm jāatzīst sava morālā līdzatbildība par novēloto iesaistīšanos un jāveicina šīs krīzes noregulējums.

- Jūs vairākus gadus esat bijis senatora Edvarda Kenedija padomnieks ārlietās. Politikā ienāk Kenediju ģimenes trešā paaudze. Vai viņu vidū varētu būt prezidenta Džona Kenedija politiskais mantinieks?

- Kenediju ģimenē ir daudz talantīgu cilvēku. Šīs bagātās ģimenes pārstāvji vienmēr ir uzskatījuši, ka kalpošana valstij ir svarīgāka par visu. Viņi ir devuši ievērojamu pienesumu Amerikai un pasaulei. Domāju, ka mēs par viņiem vēl dzirdēsim, jo viņi ir pārliecināti, ka dzīves jēga ir kalpošana savai valstij.

***

VIZĪTKARTE

Roberts Hanters - Stratēģisko pētījumu centra "RAND Corporation" vecākais padomnieks Roberts Hanters darbojies vairāku ASV prezidentu administrācijās.

- Prezidenta Bila Klintona laikā viņš bija ASV vēstnieks NATO un pārstāvēja ASV Rietumeiropas Savienībā.

- Viņš vadījis Ziemeļatlantijas padomi, kad tā pieņēma lēmumu par NATO gaisa triecieniem Balkānos.

- Viņš bijis padomnieks kongresa komisijās par stāvokli Libānā un Vidusamerikā, bijis ASV delegācijas loceklis sarunās par stāvokļa noregulējumu Tuvajos Austrumos.

- Viņš bijis prezidenta Džimija Kārtera un viceprezidenta Huberta Hamfrija politiskais padomnieks.

- Hanters ir daudzu rakstu autors par starptautiskās politikas un drošības jautājumiem.

Prostitūcija Rīgā. Eiropas Bangkoka

Hanness Gamilšegs, "Frankfurter Rundshau", NRA   11/01/06    Neatkarīgā pārpublicē Vācijas laikraksta Frankfurter Rundshau rakstu par seksa tūrismu Rīgā, kas zīmīgi parāda Latvijas un Rīgas tēlu ārvalstīs.

Kevins pārvilcis pār galvu T-kreklu un izzīmē ar gurniem lokus, pie tam baltais vēders kratās virs bikšu siksnas. Virs džinsiem viņš ir uzvilcis sieviešu biksītes – stringus. Estētiskos apsvērumus jau sen ir aizskalojis alkohols. Viņa biedri ir puslokā sastājušies ap viņu un uzmundrina. Dārd mūzika, zibsnī diskotēkas ugunis. Uz paaugstinājuma ap stieni vijas jauna meitene, pierasti atbrīvojoties no apģērba.

Kad beigu beigās no viņas krūtīm nolido pēdējā apģērba palieka, Kevins tuvojas. Dejotāja izliecas uz viņa pusi dejā vairākas reizes, kamēr viņš izvelk no maka naudas zīmi un aizbāž to aiz nelielā auduma gabaliņa, kurš vēl ir palicis uz meitenes miesas. Kā pateicību viņš saņem glāstu pār matiem, un meitene pazūd. Kad Kevins mēģina sekot meitenei, apsargs viņu rupji atgrūž, neņemot vērā apgalvojumus, ka viņš, lūk, esot samaksājis. Banknote biksītēs ir tikai dzeramnauda, nevis maksa, un, ja atraidītais vēlas privātu deju atsevišķā istabā, tad viņam būs vēlreiz dziļi jāiegrābjas savā maciņā.

Viņš atmet šo ideju, jo nakts tikai sākusies. Vēl tikai pirms dažām stundām viņš un viņa paziņas ir atlidojuši uz Rīgu, lai izpriecātos vecpuišu ballītē. Bet kurš tad no viņiem gatavojas precēties? Neviens, viņi atrēc un smejas par izdevušos joku – rīkot ballīti var arī tāpat. Un pirmām kārtām tāpēc, ka Latvijā to var izdarīt lēti. Viņi ceļo no viena kluba uz otru, kas atrodas pilsētas centrā, alus pludo, puslitrs maksā ap latu (1,3 eiro) – tā nav nauda tūristiem no rietumiem. Kad alkohola saturs asinīs un drosme sasniegs savu apogeju, tad viņi savāks meitenes, kuras šeit, pēc Kevina vārdiem, "it tikpat lētas, cik alkohols".

"Viņi iedomājušies, ka par 10 eiro var nopirkt visu pilsētu!" – par pilsētas viesiem augstās domās nav Normunds, neraugoties uz to, ka viņš kā taksists ar šiem tūristiem pelna naudu. Viesnīcas un naktsklubi sadarbojas, taksisti saņemt papildu atalgojumu, ja pieved viesus uz naktsklubiem. Sekstūristu, tāpat ar arī alus tūristu skaits pēdējā laikā ir pieaudzis, jo lētās aviokompānijas ir iekļāvušas Rīgu savos lidojumu sarakstos. Tikai par kompānijas Ryanair pasažieriem pagājušajā gadā ir kļuvuši 427 tūkstoši cilvēku. Rīgas lidostā pasažieru skaits ir palielinājies par 77% un tādējādi pēdējo 12 gadu laikā ir izaudzis 6 reizes.

Tie nav tikai parastie tūristi – tie, kuri brauc atpūtas un kultūras objektu apskates braucienos, bet arī uzņēmēji vai paši latvieši, kuri brauc strādāt uz ārzemēm. Taču liela loma tajā arī ir seksa tūrismam, kurš ir sasniedzis tādus apmērus, ka pat Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga norādījusi uz prostitūcijas "uzstājību" un aicina kaut ko darīt, lai koriģētu šo Latvijas neglaimojošo imidžu. Striptīzdejotājas attēls, kas sagaidīja ieceļotājus jau lidostā, kopš šā brīža pazuda. Ielu prostitūcijas arī gandrīz nav. Pilsētas dome ir aizliegusi atklātu naktsklubu un bordeļu reklāmu. Taču vientuļiem vīriešiem nenāksies ilgi klīst pa ielām – drīz viņiem iestums rokās reklāmas lapiņu un klusiņām pajautās: "Little fun? Lidt sjov? Bisschen Spas?" Kevina kompānija piekrīt. Izpriecāties! Protams! Tāpēc viņi ir atbraukuši. Un ja ieeja klubā ir bezmaksas! Šoreiz viņi ir iegriezušies puspagrabā, uz kura skatuves dāmīte pogā vaļā krūšturi. "Vēlaties kompāniju?" angliski viņiem vaicā viņas kolēģe, sākumā noskaidrojusi, vai viņi runā angliski vai krieviski. Bet pēc tam, kad viņi ir piedāvājuši viņai iedzert, skaitītājs sāk tikšķēt, un vakars no lētas baudas draud pārvērsties dārgā laika pavadīšanā. "Ieeja var būt bezmaksas, bet izeja gan diez vai," brīdina brošūra, ko laidusi klajā pilsētas administrācija tūristiem pirms iekrišanas naktsdzīvē.

Tas, ka daudzi tūristi brauc uz Rīgu tikai tādēļ, nedara pilsētai lielu godu, saka pilsētas mērs Aivars Aksenoks. Bet ko viņam iesākt? "Ja mēs aizliegsim prostitūciju, tas vienalga nenobiedēs ļaudis, kuri pēc tā brauc uz Rīgu," pārliecināts pilsētas galva. Nikolu Dzinu šāda nostāja kaitina. Viņa vada sieviešu centra Marta projektu, kurš palīdz prostitūtām un cilvēktirdzniecības upuriem atgriezties normālā dzīvē. Atbildīgajām amatpersonām seksa industrija ir tāds pats bizness kā visi pārējie, viņa dusmojas, bet kukuļi, sakari un draudi traucē tam, ka visumā normāli likumi nerealizējas. Normunds arī saka: "Policisti vienmēr ir klāt, kad kāds ir nepareizi noparkojies. Bet naktsklubos viņus neredz. Nu, vismaz uniformās." Kad policista mēnešalga ir salīdzināma ar lētākā šampanieša pudeles cenu nožēlojamākajā striptīzbārā, ceļš uz kukuļņemšanu ir vaļā.

"Mēs esam pietuvojušies Eiropas Bangkokas imidžam," teic Laura Bulmane, domes Sociālās komitejas vadītāja. Zemi ienākumi ir galvenais stimuls nodarbei ar prostitūciju. Par to naudu, ko sieviete var nopelnīt par stundu, kas pavadīta ar tūristu, viņai divas nedēļas būtu jāsēž pie kases supermārketā. "Mēs cīnāmies par to, lai ierobežotu prostitūcijas apmērus," saka Bulmane un uzskaita jaunos noteikumus, kas attiecas uz kazino un striptīzbāriem: nekādu agresīvu reklāmu, nekādus krogus pie skolām un bērnudārziem. "Mēs esam uz pareizā ceļa, kas ved uz seksa biznesa kontroli. Taču pieprasījums vienmēr rada piedāvājumu."

Rīgā pieprasījums ir milzīgs. "Sezonas karstākajā laikā vecpilsētā gandrīz nevar tikt iekšā," saka Anete, kura pa dienu mācās, bet naktīs labprāt apmeklē krogus. "Vēl nepaspēj apsēsties pie galdiņa, kad pie tevis pienāk vīrietis un nekautrējoties uzvaicā, vai tu negribētu ar viņu pārgulēt, un uzreiz arī nosauc cenu." Viņa zina, ka ir tādas meitenes, kuras visu vakaru ēd un dzer uz tūristu rēķina, un tie savukārt uzskata, ka par samaksu viņām jāiet pie viņiem uz viesnīcu. Normunds šādus vīriešus sauc par "seksa kovbojiem" – viņi skatās uz skaistām meitenēm un domā, ka var tās visas nopirkt.

Viņš uzskata, ka pēc pieciem sešiem gadiem šis tūrisms pazudīs, ja no šā uzliesmojuma Latvijā kaut ko iegūs nabadzīgie. Jau šodien, pēc Normunda vārdiem, ielai ir alternatīva – Īrija, tas, kurš nevar izdzīvot par niecīgo algu, brauc uz ārzemēm. Tādiem cilvēkiem kā Kevins un kompānija pievilcīgs paliek alkohols. Viņi ir pārvākušies uz diskotēku, bet ar dejām kaut kā nevedas. Viens no viņiem bālu seju guļ uz bāra letes, un elles troksnī nav saprotams, vai viņš guļ, vai zaudējis samaņu. Nabags izvēmies, un bārmenis ar riebumu slauka leti. Tad viņu pudeles brāļi aizved. Nākamajā dienā jaunie ļaudis vazājas pa centru, bet nu jau vairs ne tik jautri un ne ar alus bundžām rokās, bet gan ar minerālūdens pudelēm, kas palīdz remdēt paģiru slāpes un šausmīgās galvassāpes.

* Raksts pārpublicēts no Frankfurter Rundshau 27. oktobra numura.

* Publicēšanai sagatavojusi Anita Daukšte

Īrijā atlaistie sēņu lasītāji saņems 300 000 eiro kompensāciju

LETA  11/02/06    Sēņu lasītāji no Latvijas un Lietuvas, kas par dalību arodbiedrībā atlaisti no darba Īrijas fermā, saņems vairāk nekā 300 000 eiro (210 840 latu) kompensāciju, vēsta "Irish Independent".

Īrijas arodbiedrība SIPTU informēja, ka Nodarbinātības apelācijas tribunāls pieņēmis 13 atlaistajiem sēņu lasītājiem labvēlīgu lēmumu un Kavanā bāzētajam uzņēmumam būs katram no atlaistajiem darbiniekiem jāizmaksā 26 000 eiro (18 273 latu) kompensācija.

"Irish Independent" šogad jau aprakstīja situāciju vairāk nekā 130 miljonus eiro (91 miljonus latu) gadā vērtajā Īrijas sēņu biznesā, kurā strādā aptuveni 3000 cilvēku, galvenokārt latviešu un lietuviešu. Daudzi no viņiem ir smagas ekspluatācijas upuri.

Ārvalstu strādnieki sēņu lasīšanā, ko uzskata par vienu no smagākajiem darbiem Īrijā, stundā bieži vien saņem tikai 2,50 eiro (1,75 latus) un spiesti strādāt septiņas dienas nedēļā, rakstīja avīze.

Vienā no "Irish Independent" rīcībā esošajiem darba līgumiem strādnieks uzskatīts par "pašnodarbinātu lauksaimniecības darbuzņēmēju", tādēļ uz viņu neattiecas parastie darba likumdošanas nosacījumi.

Arodbiedrību pārstāvji norādīja, ka sēņu audzētāji vēlas izmantot Taizemes un Ķīnas strādniekus, jo uz austrumeiropiešiem attiecas pārvietošanās brīvība un nav garantiju, ka viņi paliks savās darba vietās.

Pēc Īrijas arodbiedrības SIPTU pārstāvja Maika Dženingsa vārdiem, arodbiedrību rīcībā ir liecības par strādniekiem, kas bijuši spiesti strādāt 16 stundas dienā, atsevišķos gadījumos pat par 100 eiro (70,3 latiem) nedēļā, no kuriem vēl atskaitīta maksa par dzīvesvietu. SIPTU ir arī informācija par strādniekiem, kuri izmitināti autofurgonos un kuriem likts aizvākties, ja viņi sūdzējušies.

Tā kā lielākā daļa sēņu lasīšanā nodarbināto ir ārvalstu strādnieki ar sliktām angļu valodas zināšanām, viņi ir bezspēcīgi cīņā par savām tiesībām, norādīja Dženingss.

Valdībā, partijās, NVO un tiesu lietās…

Deputāti gatavi strādāt 51 mandāta koalīcijā

Liene Barisa,  NRA  10/30/06    Nozīmīgus lēmumus – arī par valdības veidošanu – parasti pieņem partiju vadība, un pārējo partijas biedru viedoklis paliek nezināms. Līdzīgi arī šoreiz koalīcijas sarunas ved valdes locekļi vai īpaši izvēlēta darba grupa. Taču svarīgs ir arī pārējo deputātu viedoklis, kas liecina par iekšējo noskaņojumu partijās, kuru pārstāvjiem būs jāsadarbojas turpmākos četrus gadus. Neatkarīgās veiktā deputātu aptauja liecina, ka lielākā daļa 9. Saeimā ievēlēto parlamentāriešu no tā sauktā koalīcijas kodola uzskata, ka valdība var strādāt triju partiju sastāvā. Tiesa, tādu, kas vismaz publiskos izteikumos būtu nepārprotami pret ceturtā partnera iesaistīšanu, praktiski nav. Tomēr, pieļaujot vēl kāda politiskā spēka piesaistīšanu, gandrīz nav arī tādu, kas šā ceturtā lomā redzētu Jauno laiku, kas līdz ar tēvzemiešiem tika minēti kā potenciālie partneri labējas valdības veidošanai. Tas vēlreiz netieši apstiprina jaunlaiciešu pat ļoti niecīgās izredzes iekļūt valdībā. Jau iepriekš vēstīts, ka valdības partiju pārstāvji, ja vien neizlems palikt līdzšinējā sastāvā un ja spēs vienoties par amatiem, priekšroku, visticamāk, dos Tēvzemei un Brīvībai/LNNK.

Zaļo un zemnieku savienība un Latvijas Pirmās partijas un Latvijas ceļa apvienība, kurām ietekmes ziņā izdevīgāka būtu šaura koalīcija, līdz šim ir uzsvērušas, ka gala lēmums par koalīcijas sastāvu būs jāpieņem Tautas partijai, no kuras nāk arī premjers un potenciālais nākamās valdības vadītājs Aigars Kalvītis. Pagājušajā nedēļā viņš bija atvaļinājumā, tāpēc koalīcijas sarunās bija iestājusies pauze. Jau šonedēļ otrajā pusē varētu būt skaidrība par turpmākās valdības sastāvu. Tautas partijas vadītājs Atis Slakteris Neatkarīgajai sacīja, ka skaidrībai par to noteikti būtu jābūt nākamotrdien, kad jaunā Saeima sanāks uz pirmo sēdi.

Neatkarīgā 9. Saeimā ievēlētajiem deputātiem no tā saucamā koalīcijas kodola – Tautas partijas, Zaļo un zemnieku savienības un Latvijas Pirmās partijas un Latvija ceļa apvienības – vaicā:

– Kāds nākamās koalīcijas modelis jums pašam šķiet pieņemamākais?

Var strādāt trijatā

Jānis Dukšinskis, LPP/LC:

– Reālākais variants ir trīs partiju koalīcija. Man lielas pieredzes nav, bet, protams – lai strādātu stabili, ir labi, ja kāds vēl būtu koalīcijā klāt. Bet, ja ir disciplīna, iespējams, var nostrādāt arī ar 51 balsi.

Leons Līdums, TP:

– Laikam būtu diplomātiski jāklusē. Bet ja raugās no ideālistiskā viedokļa, daudzveidība koalīcijā un liels skaits partiju ir lielāka demokrātija un brīvība. No politiskā viedokļa laikam labāk būs trīs partiju koalīcija.

Ainars Baštiks, LPP/LC:

– Tas galvenais lēmums jāpieņem premjeram, bet es personiski domāju, ka var turpināt strādāt esošajā sastāvā.

Augusts Brigmanis, ZZS:

– 51 balss ir vislabākais variants. Ja es būtu premjers, tā darītu. Protams, ja grib nodrošināties, tad jāņem tēvzemieši.

Helēna Demakova, TP:

– Principā man nav tiesību Kalvīša kunga kompetencē iejaukties, bet mans subjektīvais viedoklis – jau esošajā koalīcija ir viegli strādāt.

Ivars Godmanis, LPP/LC:

– Labākais variants ir esošā koalīcija.

Anatolijs Mackevičs, LPP/LC:

– Domāju, ka trīs partijas ir optimāli. Neredzu iemeslu, kāpēc vajadzētu vēl kādu.

Leopolds Ozoliņš, ZZS:

– Jāpaliek trijatā. Ja piesaista ceturto – pēc nosaukuma skaisti izklausās Tēvzemei un Brīvībai.

Karina Pētersone, LPP/LC:

– Es arī šobrīd darbojos valdībā un redzu, kā tā strādā. Man liekas, tas ir ļoti konstruktīvi – ir pierādījusies spēja strādāt kopā. Nav nezināmā un neprognozējamā. Par ceturto partneri nespekulētu, jo 51 balss ir pietiekama.

Indulis Emsis, ZZS:

– Valdībā kodolam jāpaliek, un atbalstam vajadzētu vēl kādu partneri Saeimā. Koalīcija varētu slēgt līgumu ar partneri vai partneriem – vai viņiem tiktu arī kāds ministra amats vai tikai sadarbība Saeimā – tas jau ir diskusiju jautājums.

Ainārs Šlesers, LPP/LC:

– 51 var veidot stabilu koalīciju. Ja premjera partijai šķiet, ka ar to ir par maz, var diskutēt par ceturtā partnera piesaisti.

Inese Šlesere, LPP/LC:

– Ar 51 balsi var strādāt. Ceturtā partnera piesaiste ir premjera ziņā.

Vents Armands Krauklis, TP:

– No darba efektivitātes viedokļa šaurs vairākums ir labāks ar nosacījumu, ka sarunās pirms koalīcijas izveidošanas panākts vienots viedoklis par problēmu risinājumiem. Un nosacījumu, ka parlamentā ir sadarbības partneri. Trijatā var strādāt, bet...

Juris Dalbiņš, TP:

– Jebkurā gadījumā vajadzīga stabila valdība, kas var nopietni risināt jautājumus, par ko jāvienojas pirms valdības sastādīšanas. Nav pazīmju, kas varētu liecināt, ka mazākuma valdība, kas kļuva par vairākuma, nevarētu turpināt strādāt. Bet izvēle ir premjera ziņā.

Pauls Putniņš, ZZS:

– Ar trijām partijām varētu pietikt. Bet tai vienai vajadzētu būt lielākai. 51 ierobežo. Ļoti svarīga ir diskusiju iespēja un uzskatu dažādība. Tas būtu Jaunais laiks, lai gan viņš nav galvojams. Tāpēc ir tā, kā ir.

Jānis Lagzdiņš, TP:

– Man pieņemams ir tāds koalīcijas modelis, kur ir visas trīs pašreizējās koalīcijas partijas. Ceturtā partnera piesaistīšanai ir savi plusi un mīnusi. Varētu strādāt gan ar 51 balsi, gan vairāk. Priekšroku vēl negribētu dot

nevienam variantam.

Jānis Eglītis, TP:

– Man ir divējādas izjūtas. Manā skatījumā šai valdībai ir jārisina un jāpieņem vairāki ne visai populāri lēmumi – administratīvā reforma, izglītība, nodokļu jautājumi, kur nav vienotības. Ja nav vienota viedokļa esošajā koalīcijā, ir problēmas šīs reformas veikt. Ja šajos jautājumos panāk vienotību, var strādāt esošajā koalīcijā, nepiesaistot citus. Ja piesaista ceturto, nevaru pateikt, kuru labāk, jo tad ir jābūt klāt partiju sarunās.

Atis Slakteris, TP:

– Protams ir labāk, ja ir vairāk nekā 51 balss, lai nozīmīgos jautājumos balsojums būtu stabils. Bet balsu skaits nevar būt pašmērķis. Izplūdusi koalīcija svarīgos jautājumos ar neder. Pašlaik notiek nopietnas debates pie valdības deklarācijas, kur tiek runāts par svarīgajiem jautājumiem, un tagad ko pateikt būtu pāragri.

Oskars Kastēns, LPP/LC:

– Esam gatavi arī ar trīs, un mums nav pretenziju, ja nāks ceturtais. Tas ir premjera pienākums – izšķirties.

Ingmārs Līdaka, ZZS:

– Mani pašu baida tā 51 balss. Tas prasīs ļoti lielu disciplīnu. Bet arī tie visi varianti ar ceturto ir ar lieliem mīnusiem. Ja vienā būtu tikai tie četri pieci cilvēki, es būtu apmierināts, ja otri nebūtu vairākas reizes paši jau atteikušies iet valdībā, es būtu drošāks, ja trešie nebūtu pāremocionāli, tad būtu mierīgāks.

Baiba Rivža, ZZS:

– Esmu gatava strādāt gan trīs partiju sastāvā, gan ar kādu ceturto.

Gundars Daudze, ZZS:

– No vienas puses – šīs trīs partijas ir jau sastrādājušās, zina cita citas stiprās un vājās puses. No otras – mazs pārsvars. Tas ir partiju diskusiju jautājums. Domāju, ka vienota viedokļa visām trim partijām nav joprojām, ja būtu, sen jau būtu definējušas. Arī ZZS mūsu viedoklis nav līdz galam izkristalizējies.

Mārtiņš Roze, ZZS:

– Topošās koalīcijas kodolam ir jābūt no līdzšinējām koalīcijā esošajām partijām, bet iespējams domāt arī par kādu citu labēju partiju piesaisti.

Vitālijs Aizbalts, LPP/LC:

– Varētu palikt arī 51, bet labāk, ja plašāka. Ja piesaista, labāk Tēvzemei un Brīvībai/LNNK.

Aija Barča, TP:

– Ja koalīcija ir ar 51 balsi, vieglāk ir valdībā, bet sarežģītāk būtu Saeimā. Vēl jāskatās, kad Saeima sanāks kopā, kas būs.

Staņislavs Šķesteris, ZZS:

– Es domāju, ka stabilitāte vienmēr ir laba lieta, tāpēc jāizvēlas partneris. 51 balss teorētiski var būt, bet jābūt diskusijai. Jāstrādā četratā

Mareks Segliņš, TP:

– Būtu labāk četri, bet nav versijas, kurš būtu tas ceturtais. Abiem ir plusi un mīnusi. Par Jauno laiku es nerunāju.

Jānis Strazdiņš, ZZS:

– Noteikti vajag vēl vienu partneri, bet nezinu, kuru. Mākslīgi izveidot lielu koalīciju arī nav jēgas, tāpēc jāizvairās no tāda politiskā spēka, kurš nav stabils.

Pēteris Hanka, ZZS:

– Ar trijiem ir nestabila valdība. Vajadzētu vairāk – es domāju, kā tēvzemieši būtu labi. Ar Saskaņas centru arī varētu, bet koalīcijā tas nepasētu iekšā.

Andris Bērziņš, ZZS:

– Ja nesaslimst, neaizbrauc, tad varētu vilkt esošajā sastāvā. Bet manas domas – tas ir par maz, lai stabili strādātu. Kuru partneri izvēlēties – negribu izteikties.

Dagnija, Staķe, ZZS:

– Stabilitātei nebūtu par sliktu vēl viena partija. Es vairāk sliecos, ka tēvzemieši. Esmu strādājusi ar tēvzemiešiem, un viņi ir ļoti labi kolēģi.

Oskars Spurdziņš, TP:

– Vēl kāds – būtu drošāk, jo 51 ir minimālais pārsvars.

Guntis Blumbergs, ZZS:

– Trijiem būs ļoti grūti strādāt. 51 ir 51. Ja būtu kaut vai 54 vai 57, jau būtu labāk. Lai varētu raiti strādāt, nepieciešams ceturtais. Ar ko, grūti teikt. Piekrītu tam, ko jau sacījuši – ja Repšes kungs nepiedalās sarunās, tas nav normāli, un, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, viņš var pateikt – neko neesmu solījis, bet bez viņa Jaunajā laikā ir arī ļoti gaiši cilvēki. Tas pats ir tēvzemiešiem – visi skaidrākie un gaišākie ir Eiroparlamentā. Ļoti labi, ja varētu atrast sadarbības iespējas ar Saskaņas centru, taču tur tas viens spārns man personīgi nav pieņemams.

Anta Rugāte, TP:

– Ja var vienoties, tad ir labāk, ja ir vairāk nekā trijatā. Katrā ziņā, trijatā strādājot, ilgākā laikā varētu rasties problēmas. Kura varētu būt ceturtā, neņemos prognozēt. Tas drīzāk ir jautājums tām partijām – ko viņi ir gatavi darīt un par ko vienoties.

Dzintars Ābiķis, TP:

– Trīs plus tēvzemieši. Viņi ir veci kaujas zirgi, lai gan sastāvs pavājš.

Uldis Briedis, TP:

– Labākais variants – trīs partijas un Tēvzemei un Brīvībai/LNNK. Saskaņas centram vēl jāmainās. Ar Jauno laiku nevar zināt – taisīs kaut kādas ziepes. Kaut kas viņiem aiz ādas – es kā ķirurgs to spriežu.

Raimonds Vējonis, ZZS:

– Drošībai būtu nepieciešama vēl kāda partija. Uz līguma pamata vai koalīcijā, tas ir cits jautājums. Gala vārds ir premjeram.

Māris Kučinskis, TP:

– Mazais skaits rada bažas. Vēl ir jārunā gan ar TB/LNNK gan Jauno laiku.

Vineta Muižniece, TP:

– Ideālā variantā labākā koalīcija ir tā, kur ir pārliecinošs vairākums. Bet vai tas ir iespējams? Politiski tāds ideāls modelis vispār nav iespējams – daudzos jautājumos ir atšķirīgi viedokļi. Ja no parlamenta darba viedokļa – labāk skaitliski lielāka koalīcija.Vēl jāskatās

Aigars Kalvītis, TP:

– Vēlēšanu rezultāti rāda, ka ir iespējams izveidot stabilu labēju partiju valdību. Partneri jāizvēlas tā, lai varētu saliedēti strādāt un īstenot mērķus – attīstīt tautsaimniecību un tuvākajā laikā sasniegt ES dzīves līmeni.

Aigars Štokenbergs, TP:

– Mani neinteresē partiju skaits, bet vispārēja vienošanās ar visām partijām jomās, kurās ir kopīgi mērķi.

Gunārs Upenieks, ZZS:

– Es gribētu, lai valdība būtu vairāk centriska. Bet par partneriem, kurš labāks, grūti ko komentēt, es nepiedalos sarunās.

Raimonds Pauls, TP:

– Es domāju, ka vajadzētu turpināt esošajā sastāvā, izvēloties partnerus, ar kuriem var sastrādāties. Lai premjerministrs izvēlas, jo viņam jau būs ar tiem cilvēkiem jāstrādā.

Andris Bērziņš, LPP/LC:

– Kodolam jāpaliek tāds, kāds tas ir. Par vēl kādu partneri jautājums ir prezidentes nosauktā premjera ziņā. Es uz to pilnīgi paļaujos. Ne man to lemt...

Jānis Klaužs, TP:

– Kā valdības veidotāji izlems, tā arī būs. Uz to paļaujos. Līdz šim neesmu vīlies TP īstenotajā politikā.

Viktors Ščerbatihs, ZZS:

– Pašlaik nevaru atbildēt. Vēl Saeimā neesmu bijis. Kad aiziešu un kolēģi man paskaidros, kas un kā, varēs spriest.

*Neatkarīgajai neaizdevās noskaidrot Gundara Bērziņa (TP), Māra Ārberga (TP), Imanta Valera (TP) un Arta Pabrika (TP) viedokli. Pa telefonu uz šo jautājumu atteicās atbildēt Visvaldis Lācis (ZZS), bet aģentūrai LETA viņš izteicies, ka balsotu par koalīciju, kurā darbotos trīs esošās koalīcijas partijas, gan arī par tādu modeli, kad tiktu piesaistīta apvienība Tēvzemei un Brīvībai/LNNK vai Jaunais laiks.

Viedoklis: Vairākuma relativitātes prakse

Baiba Lulle,  NRA  10/30/06

Tautas partijas, Zaļo un zemnieku savienības un Latvijas ceļa/Latvijas Pirmās partijas veidotu valdību nez vai var saukt par vairākuma valdību, kādu parasti tomēr veido Saeimas pilnvaru sākumā.

Šiem trim politiskajiem spēkiem Saeimā gan nomināli ir minimālais vairākums – 51 balss, bet nedrīkst aizmirst, ka tajā skaitā ir arī bezpartejiskais, no ZZS ievēlētais Visvaldis Lācis, kas jau pirms vēlēšanām pauda, ka balsos pēc sava prāta, zaļais Leopolds Ozoliņš, kas savu brīvdomību demonstrēja jau 8. Saeimā, kā arī Viktors Ščerbatihs, kas deputāta pienākumu pildīšanu pakārtos sportam, jo viņa mērķis numur viens, kā to atzinis pats sportists, tomēr būs gatavošanās Pekinas olimpiskajām spēlēm. Turklāt ievēlēti arī daudzi jauni deputāti, kuru spēja pakļauties bezierunu partijas disciplīnai, balsošanas priekšrakstiem, veselība un apzinīgums vēl nav pārbaudīti lielumi.

Kalvīša mazākuma valdība ar 45 mandātiem Saeimā gan veiksmīgi izturēja visu tai atvēlēto laiku ap divsimt dienām. Lielākie palīgi tai bija opozīcijas sašķeltība un priekšvēlēšanu laiks, kad nevienai partijai vairs īsti nav jēgas gāzt valdību un valdība vairāk koncentrējas uz labo darbu veikšanu, kurus neatbalstīt pirms vēlēšanām opozīcija neriskē. Tādas ērtības nav Saeimas pilnvaru laika sākumā, bet ilgtermiņā valdības galvenā rūpe nevar būt vairākuma shēmošana katram svarīgākam balsojumam Saeimā. Pats tautpartijietis Gundars Bērziņš diskusijā par Induļa Emša mazākumvaldības gāšanas iemesliem Neatkarīgajai savulaik minēja, ka mazākuma valdībai ir grūti veikt sarežģītas lietas un "gadījuma rakstura kreiso atbalsts ir bezperspektīvs".

Trīnīšu koalīciju var destabilizēt arī, piemēram, atšķirīgais skatījums uz administratīvi teritoriālo reformu, robežlīgumu ar Krieviju, dažām nodokļu lietām. Nav zināms, cik stabilas ir LC/LPP aprēķina laulības. Aprēķina laulības šodien gan var izrādīties noturīgākas nekā mīlestības savienība, bet jāatceras, ka šīs bija priekšvēlēšanu aprēķina laulības. Pēc vēlēšanām jau ir cita situācija. Ja jau 7. Saeimā Aināra Šlesera Jaunā partija spēja sašķelties divās naidīgās nometnēs, tad kur garantija par divu partiju priekšvēlēšanu apvienības nedalāmību?

Domājams, ka šie riski nav nezināmi arī valdību veidojošajai trijotnei, tāpēc minimālā vairākuma valdības pieteikšana Saeimas pilnvaru sākumā liek aizdomāties par šāda soļa motīviem.

Piemēram, par to, ka šābrīža pauzēšana nepieciešama, lai vienotos ar tēvzemiešiem, kuri apmaiņā pret dalību valdībā varētu palīdzēt uztaisīt iekšējo apvērsumu Rīgas domē, Jaunā laika mēru Aivaru Aksenoku nomainot pret kādu rīcības cilvēku no TP. Zīmīgi ir arī TP domnieku pārmetumu sabiezējumi Aksenokam šajā laikā. Izskatās, ka valdības veidošana nesokas tik raiti, kā bija iecerēts ne tikai tāpēc, ka partijas nevar vienoties par valdības un Saeimas amatiem, bet par lielāku paketi ar tajā ietilpstošiem valsts prezidenta, Rīgas domes, kādu spēka struktūru vadītāju amatiem.

Pasakot visiem pārējiem: "Mēs bez jums varam iztikt", tiek mazinātas arī iespējamā ceturtā partnera ambīcijas uz amatiem, bet Andra Šķēles pēkšņo publisko runāšanos un ieteikumus apsvērt sadarbību ar saskaņiešiem var uztvert kā mājienu ar mietu tēvzemiešu virzienā, lai protas piekāpties. Jāpiekrīt Valsts prezidentei, ka amatu dalīšana ir normāls process, bet tam tomēr būtu jābūt pakārtotam galvenajiem uzdevumiem. Ja latviskuma jautājumi ir prioritāri, tad, lūdzu, ņemam tēvzemiešus, nevis tāpēc, ka viņu ir mazāk, bet tādēļ mazāk jādalās. Turklāt tēvzemiešu idejas nacionālajos jautājumos varētu būt trijotnes plāniem traucējošas. Kaut vai TB/LNNK nemitīgie priekšlikumi ierobežot naturalizāciju, kas pamatīgi sabojātu attiecības ar Krieviju (vēl nesen tautiešu kongresā Vladimirs Putins "nepilsoņu jautājuma atrisināšanu Baltijas valstīs" nosauca par vienu no ārpolitiskajām prioritātēm), ar kuru citas valdības partijas tendētas uzlabot attiecības.

Ja ielūkojamies premjera Aigara Kalvīša slavenajā septiņu trekno gadu Jaungada runā, redzam, ka galvenie mērķi ir ekonomiskā izaugsme – "iekļūt Eiropas bagātāko valstu divdesmitniekā", "nabadzības novēršanas pasākumi un sociālo jautājumu risināšana". Tādā gadījumā nebūtu smādējams Saskaņas centrs. Šī savienība savukārt trijotnei varētu nepatikt iekšpolitisku apsvērumu dēļ, jo opozīcija nemitīgi bāztu acīs rubikiešus, turklāt arī dalīties nāktos vairāk.

Var jau piekrist tam pašam Gundaram Bērziņam par to, ka "jebkura konstrukcija ar katru nākamo savienojumu ir par pakāpi nestabilāka". Bet par valdības veidošanas galveno priekšnosacījumu – kopīgu sapratni par darāmajiem darbiem – savā politiskajā samaitātībā tomēr atļaušos skumji pasmaidīt.

Kalvītis atbalsta jaunās valdības koalīciju ar četrām partijām

LETA   10/30/06    Trīs partiju izvirzītais Ministru prezidenta amata kandidāts Aigars Kalvītis (TP) uzskata, ka stabilāka nākamā valdība būtu, ja tajā strādātu četras partijas, šodien žurnālistiem sacīja Kalvītis.

"Ir ļoti grūti nodrošināt stabilitāti, ja valdībai ir tikai 51 balss," atzina Kalvītis.

Viņš norādīja, ka pašlaik vēl nav lemts par ceturtā partnera pieaicināšanu un, visticamāk, šādas sarunas notiks, kad Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga būs nosaukusi premjerministra amata kandidātu.

Kā ziņots, nākamās valdības kodolu veidojošās partijas - Tautas partija (TP), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un Latvijas Pirmās partijas un "Latvijas ceļa" (LPP/LC) vēlēšanu apvienība - šodien iecerējušas pabeigt valdības deklarācijas projektu, informēja viens no deklarācijas autoriem Edmunds Krastiņš (TP).

Darba grupa, kas veido nākamās valdības deklarāciju, šodien tikās plkst.9 Ministru kabineta ēkā.

Kā ziņots, iepriekš partiju pārstāvji vienojušies, ka galvenais uzdevums nākamās valdības darbam būs dzīves kvalitātes līmeņa paaugstināšana visā Latvijā.

Kā ziņots, TP Saeimā ir ieguvusi 23 deputātu vietas, ZZS un "Jaunais laiks" (JL) - pa 18 deputātu mandātiem, apvienība "Saskaņas centrs" - 17 deputātu vietas, LPP/LC - desmit deputātu mandātus, apvienība "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) - astoņas deputātu vietas, bet apvienība "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" - sešas deputātu vietas.

TP, ZZS un LPP/LC, kurām jaunajā Saeimā kopā būs 51 vieta, ir paziņojušas, ka turpinās veidot valdošās koalīcijas kodolu, par savu premjera amata kandidātu izvirzot līdzšinējo valdības galvu Aigaru Kalvīti (TP).

Partijas arī sāka sarunas ar TB/LNNK un JL par ceturtā koalīcijas partnera piesaistīšanu, taču, tā kā šajā jautājumā koalīcijā nav vienprātības, pašlaik sarunas ir pārtrauktas, lai darbu koncentrētu uz jaunās valdības deklarācijas izstrādi.

Viedoklis: Visiem izdevīgais valdības prēmiju farss

Lato Lapsa,  Apollo  10/30/06    Nerimst un nerimst brēka ap valdības un Valsts kancelejas pašizsniegtajām un pašsaņemtajām prēmijām. Sākumā brēca par pašu faktu kā tādu — oi, kā tad nu tā, ka ministri sev piešķir prēmijas, turklāt viņiem seko arī Valsts kanceleja ar savu darbinieku ordu. Pēc tam sāka brēkt arī par valdības un Valsts kancelejas nevēlēšanos nodot atklātībai precīzu prēmēto un pašprēmēto sarakstu.

Šķiet, brēks vēl labu laiku, un gan jau ka izdomās vēl jaunas tēmas: nu, piemēram, ņemot vērā pašprēmēšanās līderu vidū esošās Valsts kancelejas direktores Guntas Veismanes iepriekšējo darbošanos Valsts administrācijas skolas vadītājas postenī, var sākt apsvērt — vai gadījumā līdzīgā garā nav audzināti vai visi latvju valsts ierēdņi; vai gadījumā viņiem visiem nav iepotēta pārliecība — valsts līdzekļi tāpēc arī domāti, lai tos draudzīgi sadalītu un pēc tam neparko neatzītos, kā tieši šī sadale notikusi. Nu, un tādā garā…

Būtībā visa šī brēka, protams, ir pareiza un par lietu. Kurš apšaubīs to, ka valsts līdzekļu tērēšanai jātiek stingri kontrolētai. To, ka nav īsti labi, ja valsts iestādes darbinieks pats izlemj, cik un par kādiem nopelniem viņam jāsaņem. To, ka tikpat nelabi ir arī nepastāstīt sabiedrībai, cik no tās kabatas paņemto naudiņu ir ticis katram konkrētajam īpaši čaklajam un nopelniem bagātajam ierēdnim vai ministram. Nu, protams, neapšaubīs neviens — ja neskaita pašus pašapprēmējušos, visus šos kalvīšus, veismanes un Co.

Taču ir vairāki iemesli, kāpēc visas šīs tik principiālās vaimanas aizdomīgi atgādina lētu farsu. Iemesli, kāpēc visas runīgās sirdsapziņas balsis, kuras jau tradicionāli piesauc Valsts prezidenti un citus augstos spēkus, rada tikai vēlēšanos paķiķināt — gluži tāpat kā visi politologi, sociologi, pilsoniskās ētikas un citu sarežģītu disciplīnu pārstāvji jeb «eksperti», kuri viens pēc otra metušies nosodīt, izvērtēt un pamācīt.

Šis, redziet, nav nekāds unikāls, nebijis un pirmreizējs notikums. Tieši otrādi: šis ir jau nezneznezkurais gadījums, kad lielāka vai mazāka brēka tiek sacelta par līdzīgām lietām — valstiskām prēmijām, balvām, bezjēdzīgiem (un tāpēc īpaši dārgiem) pētījumiem, mārketinga izdevumiem, «dienesta» pirtīm, milzonīgām darbinieku ballēm u. tml. Nevis pirmo, bet jau nezneznezkuro reizi skan gan runīgo «sirdsapziņas balsu», gan «ekspertu», gan mediju vaimanas par cinisko valsts varu un pārējām šausmām. Un… nekas nemainās.

Protams, vaimanāt par cinisko valsts varu var un vajag, taču, pirmkārt, jāatceras — valsts vara, pēc definīcijas, ir bijusi, ir un mūžīgi mūžos būs ciniska, ja vien tai ļaus tādai būt. Pie mums līdz šim ir ļauts, jo visos neskaitāmajos gadījumos gan mediji, gan «eksperti» un «sirdsapziņas balsis» ir rīkojušies kā tas labi zināmais akadēmiķa Pavlova sunītis — refleksīvi: ja ir kairinājums — sunītim izdalās kuņģa sula, bet «ekspertiem» attiecīgi — vaimanas, nosodījums un «tā dzīvot nu nekādā gadījumā nedrīkst» vārdi.

Un… ar to arī viss katru reizi ir beidzies — līdz nākamajai reizei. Ne «eksperti», ne «sirdsapziņas balsis», ne, protams, arī politiķi nav pakustinājuši ne pirkstu, lai panāktu kaut kādas stingri reglamentētas kontroles, līdzekļu piešķiršanas sistēmas, nepārkāpjamas atskaites un īstas atklātības ieviešanu. Tā vietā jau kopš desmitgadīgas pagātnes, kad pirmoreiz parādījās Atklātības likumprojekts — tā tik tiešām eleganti ciniski tika nodēvēts maksimālu, līdz tam neredzētu informācijas slēpšanas no sabiedrības sistēmu iedibinošs normatīvais akts — brēka par kārtējo īpaši brēcošo sabiedrībai būtiskas informācijas slēpšanas faktu turpinās labākajā gadījumā dažas nedēļas, pēc kā viss arī laimīgi beidzas.

Vēl vairāk: faktiski jebkuru normatīvo aktu, kura pamatdoma varbūt ir bijusi gana jauka un cilvēkmīloša — lai tas būtu Fizisko personu datu aizsardzības likums vai kas cits —, veismaņveidīgie visus šos gadus ir mērķtiecīgi izmantojuši, lai ar tādu vai citādu argumentāciju noslepenotu atkal jaunu informācijas slāni. Savukārt «eksperti» un «sirdsapziņas balsis» bez mazākajiem kompleksiem ir pieļāvuši šādu notikumu gaitu — tikai brēkājuši, brēkājuši un… atkal brēkājuši. Arī tagad, runājot par jauno pašapprēmēšanās gadījumu, viss, ko «eksperti» pilnā nopietnībā piedāvā, ir — par ministru prēmijām lemt Saeimai. Un — viss…

To gan arī var saprast, jo patiesībā šāda situācija ir izdevīga gandrīz pilnīgi visiem. «Ekspertiem» un «sirdsapziņas balsīm» katrā mediju pamanītajā apprēmēšanās tipa gadījumā ir iespēja ar skaļām vaimanām un pamācībām atgādināt par savu pastāvēšanu un apliecināt savu sabiedrisko nozīmīgumu. Izdevīgums medijiem ir ne mazāks — ja jau sistēma tiktu sakārtota un reglamentēta, acīmredzot nāktos cīnīties par nopietnākām un sabiedrībai diemžēl grūtāk saprotamām lietām. Protams, viss kārtībā ir arī pašiem kalvīš- un veismaņveidīgajiem — jo kāpēc uztraukties par brēku, kura tiek aizmirsta jau pēc dažām nedēļām un pēc kuras nekas reāli nemainās.

Ak, jā, paliek vienīgi nabaga dumjā sabiedrība ar iespaidīgajām uz ausīm sakārto makaronu kaudzēm. Bet tas nu tā.

Veidos nelegāli iegūto finanšu aresta vienību

Apollo  10/30/06    Pēc tam, kad aizvadītajā nedēļā Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes (ONAP) darbinieki aizturēja divus narkotisko un psihotropo vielu vairumtirgotājus, Valsts policijas (VP) Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes (GKrPP) priekšnieks Jānis Vonda paziņoja, ka policija grasās izveidot nelegāli iegūto finanšu aresta vienību. «Tīkls ir sagrauts pilnībā tad, kad tiek izņemti viņu [narkobiznesa darboņu] līdzekļi. Nav naudas - organizācija sabrūk», sacīja Vonda. Pēc pagājušonedēļ veiktās operācijas, kurā policijas darbinieki atsavinājuši lielu daudzumu dažādu narkotisko vielu vairāk nekā 17 000 latu vērtībā, ir skaidrs, ka «iznīdēts vesels narkobiznesa tīkls».

Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes (ONAP) priekšnieka vietnieks Kārlis Dombrovskis atklāja, ka nozieguma izdarīšanas brīdī aizturēti 1971. un 1979.gadā dzimuši vīrieši. Abi policijas aprindās uzskatīti par augsta ranga narkotiku biznesa darboņiem.

Dombrovskis pastāstīja, ka aizturēto garāžā un dzīvesvietās policijas darbinieki atrada un atsavināja 795,5 gramus amfetamīna, 399,9 gramus metamfetamīna, 107,4 gramus hašiša, 1044 MDMA tabletes un 380,9 gramus psilocibes sēnes. Izrādās, abi aizturētie jau iepriekš bijuši tiesāti par līdzīgiem noziegumiem un izcietuši bargus sodus.

Abi nu jau aizturētie «narkobaroni» ir Latvijas pilsoņi, taču narkotiskās vielas ievestas no ārvalstīm. To izcelsmi Dombrovskis nevēlējās atklāt, lai netraucētu izmeklēšanas gaitai, taču norādīja, ka veidojusies laba sadarbība ar kaimiņu valstu drošības dienestiem. Viņš aicināja Latvijas iedzīvotājus nelietot narkotikas un sniegt atbalstu policijai ar informāciju un savām zināšanām.

Policijas pārstāvji uzsvēra, ka šobrīd drošībsargājošo iestāžu prioritāte ir tieši lielie narkotiku biznesa darboņi. Vonda sacīja, ka, «lai notvertu mazos darboņus, ir jāiegulda gandrīz tik pat daudz spēka un līdzekļu».

Neuzrāda Sorosa fonda finansējumu

Ritums Rozenbergs,  NRA  10/31/06    Delna savās atskaitēs uzrāda pavisam citus ziedotājus.

Lai gan Sorosa fonda – Latvija (SFL) 2005. gada pārskatā norādīts, ka Sabiedrībai par atklātību Delna piešķirti vairāk nekā 43 000 ASV dolāru, bet SFL satelītstruktūras Baltijas-Amerikas partnerattiecību programmas (BAPP) atskaitēs norādīts, ka piešķirti 25 000 dolāru, Delna savās atskaitēs uzrāda pavisam citus ziedotājus.

Delnas mājaslapā internetā atrodamajā pārskatā par ziedojumiem 2005. gadā norādīts, ka saziedoti 14 262 lati. Trīs lielākie ziedotāji esot bijuši Pasaules brīvo latviešu apvienība (Ls 5470), nekustamo īpašumu tirgotājs Edgars Šīns (Ls 4500) un bijušais ASV vēstnieks Latvijā Ints Siliņš (Ls 2000), kas ir arī viens no Delnas dibinātājiem.

Savukārt SFL gada pārskatā norādīts, ka 2005. gadā Delnai piešķirts 43 594 dolāri (Ls 24 400). No šīs summas 16 000 dolāru (Ls 9000) nepārprotami piešķirti "Delnas darbības nodrošināšanai". Savukārt vēl 25 000 dolāru (Ls 14 000) "Delnas finansiālās un administratīvās ilgtspējas nodrošināšanai" pērn piešķīrusi BAPP – šo struktūru administrē SFL, bet finansējumu tai dod ne tikai miljardieris Džordžs Soross.

SFL izpilddirektora vietnieks Pēteris Viņķelis atšķirības abu organizāciju finanšu atskaitēs skaidroja ar to, ka SFL piešķīrumi ir granti, nevis ziedojumi. "Ir jāsaprot, ka grants ir grants, bet ziedojumi ir ziedojumi," teica P. Viņķelis. Savukārt Delnas padomes priekšsēdētājs Roberts Putnis rakstiski norādīja, ka šādus jautājumus uzdot vispār ir nekompetenti. "Lūdzu, izlasiet atbilstošās normas, kas definē ziedojumu! Papildu skaidrojumus varētu sniegt arī Sabiedriskā labuma statusa komisija Finanšu ministrijā. Attiecīgie piešķīrumi ir projektu līdzekļi, nevis ziedojumi, un tiek piešķirti uz attiecīga līguma pamata. Lūdzu turpmāk netērēt manu laiku un neapgrūtināt mani ar jautājumiem, uz kuriem atbildēm būtu jābūt katram profesionālam žurnālistam," norādīja pazīstamais atklātības karognesējs. Turpretī Finanšu ministrijas preses sekretāre Daiga Reihmane uz jautājumu par juridiskajām atšķirībām starp abiem terminiem skaidroja, ka Latvijas likumdošanā tādas nav noteiktas. "Granti kā jēdziens nav nodalīti. Ministru kabineta noteikumos par biedrību, nodibinājumu un arodbiedrību gada pārskatiem runa ir tikai par ziedojumiem. Tur ir reglamentēts, kādā veidā tie gada pārskatos uzrādāmi," teica D. Reihmane.

Izpētot Delnas gada pārskatus, kas iesniegti Uzņēmumu reģistrā, Neatkarīgā konstatēja, ka Delna jau kopš dibināšanas neuzrāda SFL piešķirtās summas kā ziedojumus. Atbilstīgi Delnas oficiālajām finanšu atskaitēm organizācija tikai 2005. gadā saņēmusi vērā ņemamus ziedojumus – nedaudz vairāk par 14 000 latu.

Tikmēr SFL gada pārskatos atrodama informācija, ka SFL ik gadu Delnu atbalstījis ar daudziem desmitiem tūkstošu. Turklāt regulāri finansēta arī Delnas amatpersonu apmācība ārvalstīs un dalība dažādās konferencēs, tostarp eksotiskās valstīs. Piemēram, 1998. gadā Delnas "darbības uzsākšanai" SFL piešķīris 13 000 latu un 19 840 dolāru. Zīmīgi, ka tieši 1998. gadu var uzskatīt par laiku, kad SFL sāk pārorientēties no filantropiskas organizācijas par politisku organizāciju. Atbilstīgi dokumentiem Delnas dibināšana notiek SFL telpās, kas arī sākotnēji ir šīs organizācijas mājvieta.

Ar krietnu naudas summu SFL 1998. gadā atbalsta Delnas dibinātāju Ineses Voikas un Paula Raudsepa došanos uz Kualalumpuru Malaizijā, kur notiek Transparency International gadskārtējā konference. Savukārt pašreizējais Delnas vadītājs R. Putnis prāvus līdzekļus saņēmis žurnālistu izglītošanai – 13 206 lati piešķirti "izglītojošu semināru cikla izveidei mediju pārstāvjiem par cilvēktiesībām". Apmaksāta arī Delnas biedru – I. Voikas, Raitas Karnītes un Marijas Zeltiņas – piedalīšanās konferencē Parīzē (4684 dolāru). Turklāt par Dž. Sorosa naudu I. Voika Nīderlandē piedalījusies konferencē Žurnālistu loma pretalkohola un pretnarkotiku programmās. Kopš Delnas pastāvēšanas SFL finansējumu vairākkārt saņēmušas arī Diāna Kurpniece un Lolita Čigāne.

Veiksmīgākais Delnai bijis 2004. gads, kad SFL piešķīris 66 336 dolārus, bet BAPP kā "administratīvo atbalstu Delnas Demokrātijas izglītības centram" piešķīrusi vēl 15 400 dolāru. Publiski par šāda centra izveidi gan nekas nav zināms. Jāatgādina, ka tieši 2004. gadā Latvijā pirmoreiz saprata, ka SFL ir politiski mērķi un pirmoreiz tika lietots nu jau populārais termins sorosieši.

SFL atskaites liecina, ka fondam nesalīdzināmi mīļāks tomēr bijis cits bērns – Sabiedriskās politikas centrs Providus. Piemēram, 2003. gadā Providus saņēmis vairāk nekā 877 000 dolāru, neskaitot finansējumu organizācijas amatpersonām.

ZZS vienbalsīgi izvirza Emsi spīkera amatam

LETA  10/31/06    Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) 8.Saeimas frakcijas un 9.Saeimā ievēlētie deputāti otrdien vienbalsīgi izvirzīja savu partijas biedru Induli Emsi Saeimas priekšsēdētāja amatam.

Emsis frakcijas sēdē otrdien nepiedalījās, jo atrodas ārpus Latvijas.

9.Saeimas priekšsēdētāja vēlēšanas notiks Saeimas pirmajā pilnvaru dienā - 7.novembrī.

Deputāti iepriekš atzinīgi vērtēja ieceri Saeimas priekšsēdētaja amatam virzīt Emsi, norādot uz viņa lielo pieredzi politikā.

Politologs Andris Runcis iepriekš norādīja, ka Emsis ir viena no labākajām kandidatūrām Saeimas spīkera amatam. "Emsim ir liela pieredze valsts pārvaldē, viņš ir bijis gan vides ministrs, gan premjers, gan dažādu komisiju dalībnieks un vadītājs, un viņam ir gandrīz 15 gadu pieredze politikā," sacīja Runcis.

Turklāt Emsis varētu būt spilgts Saeimas priekšsēdētājs, kas nevienu neatstātu vienaldzīgu, piebilda politologs.

Līdzīgās domās par Emsi ir arī politologs Valts Kalniņš, kas iepriekš norādīja, ka Emša pieredze politikā ir neatsverama, taču viņam nedaudz vairāk vajadzētu piedomāt pie saviem dažbrīd "neloģiskajiem izteicieniem".

"Ja Emsis, būdams šajā amatā, savaldīsies un nesāks runāt dažādas neloģiskas lietas, tad viņš izturēs," sacīja Kalniņš. Politologs arī norādīja, ka Emsim, ja viņš būs šajā amatā, vajadzētu domāt, ko runā. "Šis amats prasa līdzsvarotu un ieturētu izteiksmes stilu," sacīja politologs.

Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš Emša kandidatūru Saeimas priekšsēdētāja amatam vērtēja pozitīvi, arī balstoties uz viņa pieredzi valsts premjerministra amatā. Tomēr Kalniņš piebilda, ka Emša kandidatūra uz parlamenta spīkera amatu nevarētu izraisīt īpašu reakciju ārvalstīs.

Būtiski palielinās iekšlietu struktūrās strādājošo algu

DELFI  10/31/06    Nākamgad būtiski palielināsies iekšlietu sistēmas iestāžu darbinieku algas, otrdien nolēma Ministru kabinets.

Algu pielikums attieksies uz Iekšlietu ministrijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm un amatiem.

Valdības anotācijā teikts, ka vidēji darba alga tiks palielināta 160 latu apmērā, Valsts policijā - 167 lati, Valsts robežsardzē - 129 lati, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā - 148 lati, Iekšlietu ministrijas Sakaru centrā - 231 lats, Iekšlietu ministrijas Informācijas centrā - 275 lati, Latvijas Policijas akadēmijā - 183 lati, IeVP - 120 lati.

Pieņemtais noteikumu projekts paredz piemaksu par speciālo dienesta pakāpi, naktsdarbu, papildu darbu, par amata pienākumu pildīšanu kopā ar dienesta suni, par amata pienākumu pildīšanu informācijas tehnoloģiju un sakaru jomā, kā arī prēmijas.

Noteikumu projektā paredzētas piemaksas par speciālo dienesta pakāpi. Piemaksas paredzētas sākot ar leitnanta pakāpi par 10 – 45 latiem.

Tāpat paredzēts noteikt vienotu darba samaksas regulējumu gan Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu, gan IeVP amatpersonām.

Normatīvais akts izstrādāts, ievērojot 4.oktobrī noslēgto vienošanos starp Ministru prezidentu, iekšlietu ministru, tieslietu ministru un finanšu ministru, un Latvijas Apvienotās policistu arodbiedrības priekšsēdētāju un Neatkarīgās policistu arodbiedrības priekšsēdētāju.

Jautājums par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu atalgojuma palielināšanai un ar to saistīto izdevumu segšanai Iekšlietu ministrijai 36 481 266 latu apmērā un Tieslietu ministrijai 4 665 585 latu apmērā tiks izskatīts Ministru kabinetā vienlaikus ar visu ministriju 2007.gada budžeta prioritāšu pieteikumiem.

Jaunupu nomaina Reirs

Liene Barisa,  NRA  11/01/06    Jaunā laika valde par jauno partijas ģenerālsekretāru vakar ievēlēja Jāni Reiru. Viņa kandidatūru atbalstījuši deviņi valdes locekļi no 15. Pārējie seši savu balsi atdevuši par otru kandidāti Baibu Brigmani, Neatkarīgajai stāstīja JL valdes locekle Linda Mūrniece, atzīstot, ka arī pati par viņu balsojusi. Balsojums gan bija slēgts, līdz ar to nav zināms pārējo balsu sadalījums.

Trešais kandidāts uz ģenerālsekretāra amatu – Cēsu domes deputāts Raitis Sijāts – savu kandidatūru atsaucis jau pirms balsošanas, lai gan programmu šim amatam pirms tam prezentējis.

Jau rakstīts, ka ģenerālsekretāra nomaiņa, kuru rosināja Sandra Kalniete, motivējot ar valdes sastāva maiņu pēc septembra konferences, lielā mērā tiek saistīta ar iekšējām pārmaiņām Jaunajā laikā. E. Jaunupa aiziešana varētu nozīmēt arī Einara Repšes ietekmes mazināšanos Jaunajā laikā, tomēr līdera oficiāla nomaiņa pirms kongresa nākamgad neesot plānota, līdz šim uzsvēruši partijas pārstāvji. Taču nozīmīgos pasākumos, piemēram, koalīcijas sarunās, E. Repše nepiedalās. Viņa virzīšanai otrajā plānā publiskajā telpā varētu sekot arī otrā plāna loma partijas iekšienē, jo daudzi partijas biedri ir neapmierināti ar viņa darbību.

Nav gan īsti skaidrs, cik lielā mērā J. Reiru var saistīt ar būtisku pārmaiņu ienešanu partijā. Par B. Brigmani un R. Sijātu gandrīz pārliecinoši var teikt, ka tie nav E. Repšes cilvēki, taču par J. Reiru viennozīmīgas atbildes nav, lai gan viņš jau no sākuma tika minēts kā reālākais ģenerālsekretāra kandidāts, kuru varētu atbalstīt jaunā valde. Pirms gada J. Reiru pieskaitīja pie svārstīgajiem jaunlaiciešiem, kurš acīmredzami neieņēma vienu vai otru pusi, kad partija dalījās E. Repšes un Krišjāņa Kariņa jeb pārmaiņu atbalstītājos. Tomēr JL pērnā gada kongresā valdes vēlēšanās viņš savu kandidatūru atsauca par labu Uldim Gravam – pārmaiņu rosinātājam, kurš aktīvi iestājās kā K. Kariņa atbalstītājs.

Tiesa gan, šogad, vaicāts, kuru vēlētos redzēt ģenerālsekretāra amatā, U. Grava iepriekš Neatkarīgajai atzina, ka R. Sijātu. Jāpiebilst, ka R. Sijāts šim amatam jau bija izvirzīts arī pagājušajā gadā, kad par ģenerālsekretāru ievēlēja E. Jaunupu. J. Reiram, pēc U. Gravas domām, nevajadzētu būt gan Saeimā, gan partijā kā ģenerālsekretāram, jo šos amatus nav iespējams apvienot. Vai, strādājot partijā, J. Reirs sāks darbu Saeimā, pagaidām nav zināms. Vakar pēc valdes sēdes Neatkarīgajai neizdevās ar viņu sazināties.

Sociālo budžetu nākamgad lēš ap miljardu latu

Inga Paparde,  NRA  11/01/06    Nākamajā gadā Labklājības ministrija (LM) kopējos sociālā budžeta ieņēmumus plāno 1,05 miljardus, bet izdevumus – 908,3 miljonus latu.

Valsts sociālās apdrošināšanas speciālā 2007. gada budžeta rādītājus LM prognozējusi, lai aprēķinātu obligāto iemaksu likmes sadalījumu pa sociālās apdrošināšanas veidiem. Ņemot vērā plānotos ieņēmumus un izdevumus, ir plānots arī šā gada pārpalikums – nākamgad tas varētu būt 142 miljoni latu.

Sociālo iemaksu likme, ja darba ņēmējs ir apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem – pensiju, bezdarba, darba negadījumu, invaliditātes, maternitātes un slimības, 2007. gadā paliks nemainīga un būs 33,09 procenti, kur darba devējs maksā 24,09 procentus, bet darba ņēmējs – 9 procentus. Darba ņēmējiem, kuri sasnieguši pensijas vecumu, sociālo iemaksu likme būs 27,59 procenti, darba ņēmējiem, kuri ir izdienas pensijas saņēmēji vai III grupas invalīdi – valsts speciālās pensijas saņēmēji – 30,14 procenti, pašnodarbinātajiem un arī I vai II grupas invalīdiem – 29,95 procenti, pašnodarbinātajiem, kuri sasnieguši pensijas vecumu – 27,34 procenti, namīpašniekiem, zemes iznomātājiem – 27,04 procenti, ārvalstu darba ņēmējiem pie darba devēja – ārvalstnieka – 31,04 procenti.

Savukārt LM plānotais obligāto iemaksu likmes sadalījums (tas parāda, kā sadalās kopējie no iedzīvotāja iekasētie līdzekļi sociālo iemaksu veidā) pa sociālās apdrošināšanas veidiem 2007. gadā ir šāds: valsts pensiju apdrošināšanai tiks novirzīti 24,49 procenti; apdrošināšanai bezdarba gadījumam – 1,80 procenti, apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām – 0,25 procenti; invaliditātes apdrošināšanai – 2,55 procenti, kā arī maternitātes un slimības apdrošināšanai – 2,34 procenti.

Prezidente atkal neizsludinās likumu par VDK aģentu vārdu publiskošanu

LETA  11/01/06    Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga neizsludinās likuma «Par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu» grozījumus, kas paredz bijušo VDK aģentu vārdu publiskošanu laikrakstā «Latvijas Vēstnesis» pēc nākamā gada 1. marta. Par to Valsts prezidente informēja trešdien pēc tikšanās ar Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti (TP).

Prezidente šo likumprojektu jau trešo reizi nodos Saeimai atkārtotai caurlūkošanai, jo, kā uzsvēra Vīķe-Freiberga, «Saeima neņēma vērā viņas argumentāciju».

Otrreiz caurlūkojot šo likumprojektu, par to nobalsoja 53 deputāti, pret — 25, bet septiņi tautas kalpi balsojumā atturējās. Deputātiem vajadzēja mainīt likuma spēkā stāšanās datumu no sākotnēji plānotā šā gada 1. novembra uz nākamā gada 1. martu, jo Totalitārisma seku dokumentēšanas centra direktors Indulis Zālīte informējis Saeimas Juridisko komisiju, ka vajadzīgi vismaz četri mēneši, lai sagatavotu publicēšanai VDK ziņotāju sarakstu.

Likuma spēkā stāšanās datuma maiņa deva formālu iemeslu Valsts prezidentei trešo reizi likumu nodot Saeimai atkārtotai caurskatīšanai.

Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Mareks Segliņš (TP) iepriekš pauda viedokli, ka Valsts prezidentes un Saeimas spēkošanās par VDK aģentu vārdu publiskošanu «atgādina volejbolu». Segliņš uzskata, ka «Saeimai nāksies pagaidīt nākamo Valsts prezidentu, lai galīgi izlemtu «čekas maisu» likteni».

Šā gada 7. jūnijā Saeima pieņēma šā likuma grozījumus, kas paredz bijušo VDK aģentu vārdus publiskot laikrakstā «Latvijas Vēstnesis» pēc šā gada 1. novembra. Parlaments nolēma publicēt VDK aģentu uzskaites kartotēku un norādīt par katru kartotēkā minēto personu datus — vārdu, uzvārdu, tēva vārdu, dzimšanas datus, savervēšanas laiku un vietu. Valsts prezidente pēc tam likumu nodeva otrreizējai caurlūkošanai. Prezidente uzskata, ka, publicējot VDK aģentu kartotēkā esošo personu vārdus, tiks apdraudēti tie cilvēki, kas ar VDK sadarbojās noziedzības apkarošanā. Savukārt 26. oktobrī Saeima pieņēma šā likuma grozījumus, paredzot bijušo VDK aģentu vārdus publiskot laikrakstā «Latvijas Vēstnesis» pēc nākamā gada 1. marta.

Totalitārisma seku dokumentēšanas centra informācija liecina, ka no 1953. līdz 1991. gadam ar VDK sadarbojās aptuveni 24 000 cilvēku, taču Latvijas valsts rīcībā ir tikai VDK kartotēka par 20. gadsimta 80. gadu periodu ar 4500 aģentu personas datiem.

Mēģina nomudžināt vērienīgu noklausīšanās skandālu

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats, NRA   11/02/06    Jau aptuveni pusgadu tiesībsargi izmeklē vairāku sabiedrībā pazīstamu personu telefonsarunu noklausīšanos, kuru veikuši Valsts policijas darbinieki.(VP) darbinieki. Atšķirībā no plašākai publikai zināmajiem gadījumiem VP darbinieki telefona sarunas noklausījušies ar vērienu, kas salīdzināms pat ar nelielas skaņu ierakstu studijas darbu.

Par līdz šim zināmajiem sarunu noklausīšanās skandāliem tiesībsargu augstākās amatpersonas ir steigušās sniegt visai plašus komentārus, vienus noklausīšanās gadījumus attaisnojot, bet citus nosodot. Turpretī par vērienīgajiem atklājumiem VP struktūrvienībās visi tiesībsargu vadītāji klusē – acīmredzot lai mēģinātu apdzēst publiska skandāla uzliesmošanu.

Tomēr, pārbaudot informāciju, Neatkarīgā pārliecinājās, cik plašs cilvēku loks ne tikai zinājis par VP struktūrvienību organizēto nelikumīgo telefonsarunu noklausīšanos, bet pat zina konkrētus uzvārdus, kas varētu būt saistīti ar šo gadījumu. Piemēram, tika minēti tādi uzvārdi kā Pečkins, Pugo, Gorelovs, Vinogradovs, Djačenko, Solovjovs, Jauniņš. Ņemot vērā to, ka šos uzvārdus minēja vairāki zinoši cilvēki, jādomā, ka tie nav pasaku vai anekdošu varoņi.

Divas nedēļas pirms vēlēšanām politikas veidotāju vidū paklīda baumas, ka tiks publiskots kompromats, kas izšķirs vēlēšanu rezultātu. Apmeklējot Saeimas un valdības mājas vai partiju birojus, varēja pārliecināties, ka politiskā elite saspringti gaida jaunu skandālu, kas – kā ar ironiju rakstīja kāds nedēļas žurnāls – "uzplaukšot kā krāšņs zieds".

Baumotāji pieļāva vairākus variantus, ar ko šis skandāls varētu būt saistīts, bet pārsvarā tika minēta gan telefona sarunu, gan cita veida sarunu ierakstu publiskošana. Tika minēta Ventspils mēra Aivara Lemberga, partijas Jaunais laiks pelēko kardinālu Dana Titava un Edgara Jaunupa, kā arī citu ietekmīgu vīru telefona sarunu iespējamā publicēšana. Tāpat tika spriests par iepriekš publiskoto Jūrmalas, Rēzeknes un TV žurnālistu sarunu vispikantāko detaļu nodošanu atklātībai, kas speciāli pietaupītas vēlēšanu kampaņas saldajam ēdienam. Par šo baumu izplatību, piemēram, liecina radio SWH populārā tēla Pana Klekša īsi pirms vēlēšanām uzdotais dienas jautājums: "Vai Latvijas iekšlietu struktūrām nešķiet, ka pēc Jaunalksnes sarunu skandāla sekos krietni skaļāks Lemberga sarunu skandāls?"

Vēlēšanas pagāja, tomēr no krāšņā zieda, kas vainagotu 9. Saeimas melno priekšvēlēšanu kampaņu, nebija ne miņas. Izrādās, nav dūmu bez uguns. Gandrīz visas aptaujātas amatpersonas apstiprināja, ka sabiedrībā pazīstamu cilvēku sarunas ir klausītas daudzus mēnešus un tas nejauši atklājies šā gada vasarā. Pagaidām nav izdevies precīzi noskaidrot, kuras personas ir noklausītas.

Apkopojot informāciju no dažādiem avotiem, Neatkarīgā rekonstruēja notikumu iespējamo gaitu, ko piesardzības dēļ lūdzam uzskatīt par žurnālistu fantāzijas augli, nevis par tiesiski pierādāmu dosjē.

Izmantojot to, ka juridiskajos birojos strādā bijušie VP darbinieki un viņiem ir saglabājušies labi sakari ar bijušajiem kolēģiem, pirms vairāk nekā gada kādi pagaidām oficiāli nenoskaidroti uzņēmēji lūguši paklausīties savu biznesa konkurentu telefona sarunas.

Būdami izpalīdzīgi, policisti fiksējuši norādītos tālruņu numurus un sastādījuši pamatojumu nepieciešamībai veikt operatīvās darbības – piemēram, narkotiku un prostitūcijas apkarošanas nolūkos. Pamatojumam pievienota atbildīgās VP amatpersonas vēstule mobilo sakaru operatoriem ar lūgumu attiecīgos "tālruņa lietotājus ierakstīt elektroniskajos nesējos", t. i., CD.

Tā kā noklausāmie telefona numuri uzrādīti kā neidentificētas zelta zivtiņas, nav bijis problēmu saņemt sankciju arī no specializētā tiesneša, kurš nemaz nav zinājis, kādu personu sarunas paredzēts klausīties.

Tik tālu viss ritējis veiksmīgi. Policisti priekšniecībai ziņojuši, ka turpinās operatīvā izstrāde, bet uzņēmēji ieguvuši izstrādes rezultātu – telefonsarunu ierakstu kopijas. Mākoņi pār ierakstu studiju savilkās brīdī, kad citai tiesībsargājošajai iestādei arī ievajadzējās paklausīties kādu telefona numuru un tad atklājās, ka to jau klausās. Tad ierakstu studija iekritusi ar visiem lietiskajiem pierādījumiem, t. i., kompaktdiskiem un naudas paciņām.

Ģenerālprokuratūras preses sekretāre Dzintra Vītoliņa, vaicāta, kā virzās pārbaude par sarunu noklausīšanos VP, apgalvoja, ka komentārus var sniegt tikai procesa virzītājs – šajā gadījumā KNAB. Turpretī KNAB preses sekretārs Andris Vitenburgs ieteica interesēties pie uzraugošās institūcijas, t. i., Ģenerālprokuratūras. Viņš skaidroja, ka šī ir "veca lieta", jo par to sabiedrību jau informējis ģenerālprokurors Jānis Maizītis 20. septembra TV raidījumā Kas notiek Latvijā. Noskatoties šā raidījuma ierakstu, Neatkarīgā pārliecinājās, ka J. Maizītis pieminēja kriminālprocesu par sarunu noklausīšanos VP, bet, kad raidījuma vadītājs gribēja uzzināt ko vairāk, atbildēja: "Vairāk jūs no manis neko neizspiedīsiet." Rīgas pilsētas galvenās policijas pārvaldes (RGPP) priekšnieks Andris Dzenis ieteica vērsties pie preses dienesta. RGPP inspektors Aigars Bērziņš, vaicāts, ar ko noslēdzās disciplinārlieta un kādi sodi vainīgajiem piemēroti, norādīja, ka viņa pārstāvētā struktūra disciplinārlietu nemaz neesot ierosinājusi.

VP Iekšējās drošības biroja priekšnieka vietniece Iveta Smoča atbildēja, ka vainīgie ir "disciplināri sodīti". Viņa atminējās, ka sodītas trīs vai četras VP amatpersonas. "Precīzas ziņas nedrīkstu teikt, jo dienesta pārbaude bija slepena, tāpēc ka tā saturēja valsts noslēpumu. Tāpēc izpaust, kurš un par ko sodīts, es nedrīkstu. Cik atceros, tas viss sākās ar KNAB esošo procesu. Mums dienesta pārbaudi lika veikt prokuratūra. Kas attiecas uz mūsu disciplinārlietu, tad tur viss ir noslēdzies, bet KNAB droši vien turpina izmeklēt savā lietvedībā esošo lietu," paskaidroja amatpersona.

Sagatavo nākamās valdības deklarācijas projektu

LETA  11/02/06    Trīs nākamo valdību veidojošās partijas - Tautas partija, Zaļo un zemnieku savienība, Latvijas Pirmās partijas un partijas "Latvijas ceļš" vēlēšanu apvienība - ceturtdien sagatavojušas deklarācijas projektu, kura galvenais mērķis ir vairot iedzīvotāju labklājību valstī.

Par to žurnālistus informēja premjers Aigars Kalvītis (TP), kuru 7.novembrī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga izvirzīs kā nākamās valdības vadītāja amata kandidātu.

Ar valdības deklarācijas projektu piektdien tiks iepazīstināta apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK.

Deklarācijā paredzēta iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšana atbilstoši budžeta iespējām, Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšana atbilstoši juridiski korektākajam ceļam, bet sīkāk neprecizējot šo ieceri, kā arī administratīvi teritoriālās reformas pabeigšana 2009.gadā.

"Deklarācijā viss ir vērsts uz iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanos," sacīja Kalvītis.

Atklātību mīlošā 'Jaunā laika' ministri pērn prēmijas pieņēma klusējot

DELFI  11/02/06    Partijas "Jaunais laiks" (JL) ministri, kas vienmēr iestājušies par atklātību, pērn tāpat kā citi ministri saņēmuši prēmijas, par kuru esamību sabiedrība uzzinājusi tikai šobrīd, kad parādījusies informācija par kārtējo valdības ministru prēmēšanu.

Aptaujātie JL politiķi un bijušie ministri vienbalsīgi pauda stingru pārliecību, ka informācijai par ministru prēmēšanu būtu jābūt atklātai un uzsvēra, ka ir uzrādījuši prēmijās saņemto naudu savās amatpersonu deklarācijās. Bijušie ministri gan nevarēja paskaidrot, kādēļ pērn lēmums par valdības ministru prēmēšanu pieņemts slepenībā.

Bijusī tieslietu ministre Solvita Āboltiņa portālam "Delfi" pastāstīja, ka pērn prēmiju izmaksas iniciators bijis premjers Aigars Kalvīti (TP). Par savu lēmumu izmaksāt prēmijas pērn Kalvītis informējis valdības sēdēs slēgtās daļas izskaņā un jautājis vai ministriem neesot iebildumu pret prēmiju saņemšanu.

Šis jautājums neesot bijis iekļauts valdības darba kārtībā un par to neesot notikusi lemšana vai debates. Bijusī ministre noliedza, ka prēmiju piešķiršanai būtu bijis noteikts slepenības statuss, viņa skaidroja, ka prēmiju piešķiršana bijusi premjera biroja kompetencē.

Āboltiņa gan nevarēja pateikt, kādēļ par ministru prēmijām nav tikusi informēta sabiedrība. Politiķe skaidroja, ka toreiz neviens neesot interesējies par prēmijām, savukārt ministru ieņēmumu deklarācijās šīs summas esot norādītas un nekā slēpjama tur neesot.

JL pārstāvis un bijušais ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš neatminējās, vai pērn gada nogalē būtu saņēmis prēmiju, vien atceroties, ka prēmijas tikušas maksātas uz Jāņiem. Kariņš arī neatceroties, vai valdībā bijusi diskusija vai lemšana par prēmiju izmaksāšanu, kā tam vajadzētu būt, ja tiek izlietota budžeta nauda.

Taču Kariņš pauda stingru pārliecību, ka prēmiju izmaksāšana ministriem nebūtu slēpjama lieta, it īpaši tādēļ, ka prēmijas tiek maksātas no nodokļu maksātāju naudas. Kariņš pat bilda, ka viņaprāt ar budžetu saistītajiem lēmumiem nevar piemērot slepenības statusu un pauda neizpratni par izskanējušo, ka par ministru prēmēšanu lemts valdības sēdes slēgtajā daļā.

Bijusī Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete atminējās, ka prēmiju pērn saņēmusi un to uzrādījusi savā amatpersonas deklarācijā, taču viņa nevarēja pateikt, vai valdība toreiz diskutēja vai lēma par prēmiju piešķiršanu.

Savukārt pēc Aigara Kalvīša valdības lēmuma piešķirt ministriem prēmijas drīz pēc vēlēšanām, šā gada oktobrī, JL pārstāvji publiski nosodījuši šādu rīcību, nodēvējot to par neglītu.

JL frakcijas vadītājs Kārlis Šadurskis bija publiski izteicies, ka "ministriem prēmijas principā nav vajadzīgas". Arī JL koalīcijas izveides sarunu darba grupas vadītājs Valdis Dombrovskis uzsvēra, ka tieši JL savulaik paaugstināja ministru algas, liedzot viņiem citur piepelnīties.

Ceturtā koalīcijas partnere būs TB/LNNK

LETA  11/03/06    Nākamo valdību veidojošo partiju - Tautas partijas (TP), Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) un Latvijas Pirmās partijas un partijas "Latvijas ceļš" (LPP/LC) vēlēšanu apvienības - pārstāvji vienojās, ka koalīcijas ceturtā partnere būs apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK).

Pēc sarunām panākta vienošanās, ka TB/LNNK tiks uzticēti trīs ministru amati - īpašu uzdevumu ministra pie finanšu ministra Eiropas Savienības līdzekļu apguvē, tieslietu un ekonomikas ministra amati.

Ja TB/LNNK tiktu iekļauta darbam nākamajā valdībā, tā būtu konstruktīva partnere, iepriekš sacīja partijas frakcijas vadītājs Māris Grīnblats.

TB/LNNK sarunās ar potenciālajiem koalīcijas partneriem neizvirzīšot savus nosacījumus, bet gaidīšot, kādi būs piedāvājumi par darbu valdībā. "Es ļoti ceru, ka tā nebūs saruna "trīs partijas plus viena", bet ka mēs varētu būt vienoti," iepriekš sacīja Grīnblats.

Pēc neoficiālas informācijas, "tēvzemieši" nākamajā valdībā varētu saņemt ekonomikas un tieslietu ministru amatus.

TB/LNNK preses sekretārs Rolands Pētersons iepriekš pastāstīja, ka TB/LNNK vadība lūgusi Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli (TB/LNNK) izlemt, vai viņš būtu gatavs nākamajā valdībā ieņemt ekonomikas ministra amatu. TB/LNNK esot arī otrs kandidāts ekonomikas ministra amatam - Jelgavas domes priekšsēdētāja vietnieks Jurijs Strods.

Tieslietu ministra amatam TB/LNNK varētu virzīt advokātu Gaidi Bērziņu. Iepriekš neoficiāli izskanējis, ka TB/LNNK varētu atvēlēt reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra amatu. Šim amatam "tēvzemieši" varētu virzīt 9.Saeimas deputātu Gunāru Laicānu, kura kandidatūra, pēc aģentūras LETA rīcībā esošās informācijas, premjeram Aigaram Kalvītim (TP) nešķiet pieņemama.

24.augustā TB/LNNK dome apstiprināja apvienības deleģētos kandidātus ministru amatiem.

Toreiz reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra amatam tika ieteikts Balvu pilsētas domes deputāts Jānis Trupovnieks. Ja Laicāns kļūtu par ministru un uz amata pildīšanas laiku noliktu savu Saeimas deputāta mandātu, to iegūtu TB/LNNK priekšsēdētājs Jānis Straume, kuru vēlētāji ar savu balsojumu atstājuši ārpus 9.Saeimas.

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga paziņojusi, ka uzticēs pašreizējam premjeram Aigaram Kalvītim (TP) arī nākamās valdības veidošanu. Oficiāli Kalvīti amatam izvirzīs 7.novembrī, kad beigsies pašreizējās valdības pilnvaras.

TP Saeimā ieguvusi 23 deputātu vietas, ZZS un partija "Jaunais laiks" - pa 18 deputātu mandātiem katra, apvienība "Saskaņas centrs" - 17 deputātu vietas, LPP/LC - desmit deputātu mandātus, TB/LNNK - astoņas deputātu vietas, bet apvienība "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" - sešas deputātu vietas.

AT Senāts neatceļ Saeimas vēlēšanu rezultātus

DELFI  11/03/06    Augstākās Tiesas Senāts piektdien noraidīja četru 9.Saeimā neiekļuvušo partiju sūdzības par vēlēšanu rezultātiem. AT norādīja, ka priekšvēlēšanu kampaņās ir pieļauti pārkāpumi, tomēr tie nav tik lieli, ka būtu izkropļojuši vēlētāju gribu, un tādēļ būtu jāatceļ vēlēšanu rezultāti.

AT Senāta lēmums nav pārsūdzams. AT Senāts arī pieņēmis blakus lēmumu, vēršoties pie valdības ar aicinājumu izveidot skaidrus pirmsvēlēšanu kampaņas noteikumus, lai varētu skaidri kontrolēt partiju reklamēšanas norisi un nodrošināt Satversmē noteikto principu ievērošanu.

Sociālā Taisnīguma partija, "Jaunie demokrāti", "Mūsu Zeme" un "Tēvzemes Savienība" apstrīdēja vēlēšanu rezultātus, norādot, ka tika pieļauti pārkāpumi, jo dažas partijas reklamēja trešās personas, līdz ar to partiju konkurence nebija godīga.

Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) advokāts Jānis Jonāss savukārt norādīja, ka sūdzības iesniedzēji, pārsūdzot CVK lēmumu par vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu, nav konkrēti pateikuši, kāpēc CVK pieņemtais lēmums nav tiesisks.

"Vai likuma apiešana ar likumu ir likuma pārkāpums?" tiesas sēdē jautāja STP pārstāvis. Uz to CVK advokāts atbildēja – "ja šis likums nav pretlikumīgs, tad tas nav pārkāpums" - izraisot smaidu pat tiesnešiem.

Piektdien tiesas sēdē kā liecinieks tika uzklausīts korupcijas pētnieks politologs Valts Kalniņš, kurš analizēja pirmsvēlēšanu kampaņu, informējot tiesu par partiju reklāmām izmantoto raidlaiku un partiju iztērētajiem līdzekļiem. Kalniņš norādīja, ka socioloģiskie pētījumi liecinot - no 20% līdz pat 40% vēlētāju ietekmējas no politiskajām reklāmām.

Kalniņš pauda, ka, reklamējot kādas konkrētas partijas pārstāvi, pozitīvu vērtējumu vēlētāju acīs iegūst arī visa partija kopumā. Politologs norādīja, ka lielo reklāmas ietekmi apstiprina arī reklamēto partiju reitingi, kuri strauji sākuši pieaugt tieši reklāmas kampaņu laikā.

"Katram ir iespējas apiet likumu, bet likumdevējam būtu jānodrošina, lai likuma apiešana nebūtu iespējama," sacīja korupcijas pētnieks.

Reklāmas būtisku ietekmi uz vēlēšanu rezultātiem tiesas sēdē atzina arī politologs Jānis Ikstens. Viņaprāt, ir notikusi virkne pārkāpumu pirms vēlēšanām, sevišķi partiju finansēšanas jomā. Viņš uzskata, ka partijas saņēmušas netiešus ziedojumus atbalsta veidā no sabiedriskajām organizācijām, kas veicināja partiju atpazīstamību un spodrināja atsevišķu partiju pārstāvju tēlu.

KNAB: aģitācijā izmantojot trešās personas tiek pārkāpts demokrātijas princips

DELFI  11/03/06    Atzinumā, kuru Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) iesniedzis Augstākās tiesas Senātā, kur piektdien skatīja četru 9.Saeimā neiekļuvušo partiju sūdzību par vēlēšanu rezultātiem, teikts, ka priekšvēlēšanu aģitācijā izmantojot trešo partiju starpniecību tiek pārkāpts parlamentārās demokrātijas sistēmas princips.

KNAB savā atzinumā par Tautas partijas (TP) un politisko organizāciju apvienības "Latvijas pirmā partija/Latvijas ceļš" (LPP/LC) priekšvēlēšanu aģitācijas un priekšvēlēšanu izdevumu apmēra atbilstību likumam neatklāj, vai partiju slavinošās organizācijas "Pa saulei" un "Sabiedrība par vārda brīvību" ir saistītas ar politiskajām partijām.

Portāla "Delfi" rīcībā esošajā KNAB atzinumā pausts biroja uzskats, ka politiskās partijas un to apvienības, kas neievēro partiju finansēšanas likumā noteiktos priekšvēlēšanu izdevumu ierobežojumus un priekšvēlēšanu aģitācijā izmanto trešo partiju starpniecību, savā darbībā nerealizē Partiju finansēšanas likuma mērķi, pārkāpjot arī parlamentārās demokrātijas sistēmas principus.

Galīgo atzinumu par TP un LPP/LC priekšvēlēšanu aģitācijas un priekšvēlēšanu izdevumu apmēra atbilstību likumam KNAB varēs sniegt tad, kad tiks pabeigts priekšvēlēšanu perioda izdevumu deklarāciju pārbaude.

KNAB atzinumu un pārbaudes lietu materiālus par TP un LPP/LC priekšvēlēšanu aģitācijas un priekšvēlēšanu izdevumu apmēra atbilstību likumam Aukstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam sniedzis uz 309 lappusēm.

Jau ziņots, ka Augstākās tiesas Senāts piektdien noraidīja četru 9.Saeimā neiekļuvušo partiju sūdzības par vēlēšanu rezultātiem. AT norādīja, ka priekšvēlēšanu kampaņās ir pieļauti pārkāpumi, tomēr tie nav tik lieli, ka būtu izkropļojuši vēlētāju gribu, un tādēļ būtu jāatceļ vēlēšanu rezultāti.

Sociālā Taisnīguma partija, "Jaunie demokrāti", "Mūsu Zeme" un "Tēvzemes Savienība" apstrīdēja vēlēšanu rezultātus, norādot, ka tika pieļauti pārkāpumi, jo dažas partijas reklamēja trešās personas, līdz ar to partiju konkurence nebija godīga.

Divas partijas vēlēšanu rezultātus pārsūdzēs ECT

DELFI  11/03/06    9.Saeimā neiekļuvušās partijas "Jaunie Demokrāti" un "Mūsu Zeme" pēc Augstākās tiesas Senāta lēmuma neatcelt vēlēšanu rezultātus plāno apstrīdēt parlamenta vēlēšanu iznākumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT).

JD pārstāvis Jānis Grasis piektdien žurnālistiem sacīja, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) bija jārūpējas par vēlēšanu norises tiesiskumu, un, konstatējot kādus pārkāpumus, bija jāziņo par to atbildīgajām iestādēm.

JD uzskata, ka CVK, nevēršot KNAB uzmanību uz trešo personu reklāmas kampaņām, kas, pēc JD domām, bija nelikumīgas, ir rīkojusies bezatbildīgi, nepildot savas funkcijas. Grasis pārliecināts, ka ECT viņi gūs uzvaru, jo 9.Saeimas vēlēšanu norisē pārkāpta ne tikai Satversme, bet arī demokrātiskās valsts principi.

Savukārt CVK pārstāvis piektdien tiesā norādīja, ka Satversmē nav paredzēta iespēja pārsūdzēt vēlēšanu rezultātus gadījumos, ja ir aizdomas par kaut kādiem pārkāpumiem. Satversme paredz iespēju pārsūdzēt vēlēšanu rezultātus tikai gadījumā, ja ir pieļauti Krimināllikuma pārkāpumi . Bet arī šādā gadījumā visi vēlēšanu rezultāti var netikt atcelti, bet kādā konkrētā iecirknī var notikt pārskaitīšana.

"Mūsu zeme" pārstāvis Ilmārs Ančāns žurnālistiem sacīja, ka šādu pārkāpumu neievērošanu un neatzīšana par pārkāpumiem grauj Latvijas demokrātiju. Viņš uzsvēra, ka nav pieļaujama situācija, kad paši likumu radītāji meklē iespēju šos likumus apiet. Ančāns apliecināja, ka sniegs sūdzību ECT.

Zināmi visi jaunās valdības ministri

LETA   11/03/06    Zināmi visi jaunās valdības ministru amatu pretendenti, liecina mūsu rīcībā esošā informācija. Ekonomikas ministra amatam virzīs Juriju Strodu (TB/LNNK), kurš patlaban ir Jelgavas pašvaldības deputāts. Tieslietu ministra amats paredzēts advokātam Gaidim Bērziņam (TB/LNNK), bet iekšlietu ministra amats - Ivaram Godmanim (LPP/LC).

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra amatam virzīs Aigaru Štokenbergu (TP), bet īpašu uzdevumu ministra Eiropas Savienības līdzekļu apguvei amatam - pedagogu Normundu Broku (TB/LNNK).

Satiksmes ministra amatam virzīs Aināru Šleseru (LPP/LC), bet sabiedrības integrācijas lietu ministra amatam - deputātu Oskaru Kastēnu (LPP/LC).

Pārējiem valdības locekļu amatiem tiks virzīti esošie ministri. Aizsardzības ministra amats paredzēts Atim Slakterim (TP), ārlietu ministra amats - Artim Pabrikam (TP), finanšu ministra amats - Oskaram Spurdziņam (TP), veselības ministra amats - Gundaram Bērziņam (TP), bet bērnu un ģimenes lietu ministra amats - Aināram Baštikam (LPP/LC).

Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās amatam tiks virzīta Ina Gudele, kura nesen kļuvusi par Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) biedri.

Kultūras ministra amatam virzīs Helēnu Demakovu (TP), izglītības un zinātnes ministra amatam - Baibu Rivžu (ZZS), zemkopības ministra amatam - Mārtiņu Rozi (ZZS), vides ministra amatam - Raimondu Vējoni (ZZS) un labklājības ministra amatam - Dagniju Staķi (ZZS).

Jaunās valdības apstiprināšana paredzēta pirmajā 9.Saeimas plenārsēdē 7.novembrī, vēlu vakarā pēc Saeimas prezidija vēlēšanām.

Jaunās valdības pirmā sēde paredzēta trešdien, 8.novembrī, plkst.12.

Ja jaunās valdības ministri uz amata pienākumu pildīšanas laiku noliks savu Saeimas deputāta mandātu, Tautas partijas (TP) frakciju uz laiku papildinās bijušie Saeimas deputāti Ērika Zommere, Kārlis Leiškalns, Vaira Paegle, Jānis Porietis, Māris Krastiņš, kā arī Limbažu rajona padomes priekšsēdētājs Ziedonis Rubezis un Alūksnes vidusskolas direktore un Alūksnes domes deputāte Vija Puzule.

Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) frakciju uz ministru pilnvaru laiku papildinās bijušie Saeimas deputāti Andis Kāposts, Vilnis Edvīns Bresis, Dobeles rajona Bērzes pagasta padomes priekšsēdētājs Uldis Augulis un Dobeles pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks, ārsts Andrejs Spridzāns.

Latvijas Pirmās partijas (LPP) frakciju uz ministru pilnvaru laiku papildinās bijušie Saeimas deputāti Jānis Šmits, Inta Feldmane, Dainis Turlais un Dzintars Jaundžeikars.

Nākamo valdību veidojošajām partijām - TP, ZZS, Latvijas Pirmās partijas un "Latvijas ceļa" (LPP/LC) vēlēšanu apvienībai un "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) Saeimā būs 59 balsis. Premjers Aigars Kalvītis (TP) ieies vēsturē kā līdz šim vienīgais premjers, kurš savā amatā var palikt arī pēc Saeimas vēlēšanām.

TP 9.Saeimā ieguvusi 23 deputātu vietas, ZZS un partija "Jaunais laiks" - pa 18 deputātu mandātiem katra, apvienība "Saskaņas centrs" - 17 deputātu vietas, LPP/LC - desmit deputātu mandātus, TB/LNNK - astoņas deputātu vietas, bet apvienība "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" - sešas deputātu vietas.

Saimniecība un biznesā...

Atsevišķiem rūpniecības uzņēmumiem draudot bankrots

Ilze Šteinfelde,  NRA  10/30/06    Neraugoties uz pozitīvajiem vēstījumiem par ilggadējo nepārtraukto Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugumu un jauno augsto tehnoloģiju ražotņu atvēršanu, fakti liecina, ka realitātē rūpniecības sektora īpatsvars tautsaimniecības struktūrā joprojām samazinās. Finansistiem bažas izraisa arī investīciju struktūra, jo to lauvastiesa joprojām ieplūst zemo tehnoloģiju sektoros. Latvijas konkurētspēja pasaules tirgū galvenokārt ir atkarīga no rūpniecības attīstības, līdz ar to tautsaimniecības attīstības perspektīvas ir cieši saistītas ar pārmaiņām rūpniecības sektorā, secina DnB NORD banka.

"Būtiskākais jautājums – vai tas, kas patlaban notiek ar Latvijas rūpniecību, ir attīstība vai tomēr mīņāšanās uz vietas," uzsver DnB NORD bankas ekonomisko pētījumu grupas analītiķe Olga Ertuganova.

Jau piecus gadus pēc kārtas Latvijas IKP pieauguma tempi arvien palielinās – kopš 2000. gada tas ir faktiski divkāršojies. Taču galvenais pašreizējās ekonomikas izaugsmes faktors ir pieaugums pakalpojumu sektorā, savukārt rūpniecības īpatsvars ekonomikā, lai arī ne strauji, arvien samazinās. Rūpniecības īpatsvars ekonomikā samazinājās no 17% 2004. gadā līdz 16% 2005. gadā, un šogad šī īpatsvara palielināšanās nav gaidāma.

Latvijā ir arī viens no zemākajiem apstrādes rūpniecības īpatsvara rādītājiem kopējā tautsaimniecības struktūrā – 13%, turklāt tas gadu no gada samazinās. Arī nozares attīstības tempi ir nepietiekami: 2005. gadā Latvijā tie bija 6,3%, savukārt Lietuvai attiecīgajā laikā – 8,6%, bet Igaunijai – 12,6%. Apstrādes rūpniecība ir noteicošais faktors Latvijas ekonomikas ilgtermiņa attīstībā, tā nodrošina gandrīz 90% no Latvijas eksporta.

Arī a/s Hansabanka makroekonomikas un finanšu tirgus analīzes daļas vecākais ekonomists Dainis Stikuts piekrīt, ka rūpniecība ir viens no Latvijas nozīmīgākajiem sektoriem, kas orientēts uz eksportu. Jaunākie dati liecina, ka nefinanšu investīciju apjoms 2006. gada pirmajā pusgadā ir audzis par 10,3%, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn. Turpat trešdaļa (27,9%) no šīm investīcijām ir veiktas rūpniecībā. Tomēr finansistus bažīgus dara vairāki fakti.

"Par investīciju kvalitāti liecina dati, ka pirmajā pusgadā 62% no nefinanšu investīcijām apstrādājošajā rūpniecībā ir novirzītas iekārtu un mašīnu iegādei, bet 46,9% visā rūpniecībā. Investīciju atdeve būtu jāredz netālā nākotnē. Tomēr pagaidām ir tendence produktivitātes pieauguma tempam rūpniecībā samazināties. Pagājušajā gadā tie bija 7%, bet šī gada pirmajā pusē – tikai 3%," teic D. Stikuts.

Savukārt DnB NORD banka norāda, ka investīcijas apstrādes rūpniecībā ieplūst ļoti aktīvi – pēdējos piecos gados kopējās investīcijas apstrādes rūpniecībā pieauga pat daudz straujāk nekā pakalpojumu sektorā, tomēr tās galvenokārt tiek piesaistītas nozarēs, kas rada mazu pievienoto vērtību, piemēram, kokapstrādes un pārtikas rūpniecībā. Investīciju lauvastiesa – 68,3% – ieplūst zemo tehnoloģiju sektorā. Tādējādi hightech eksporta īpatsvars ir ļoti zems – 3%, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā.

Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš šim baņķieru apgalvojumam gan nepiekrīt, jo arī Latvijā ir ļoti augstu tehnoloģiju uzņēmumi, piemēram, Sidrabe. "Rūpniecība Latvijā attīstās lēnāk nekā kaimiņvalstīs, taču tā nav mūsu rūpnieku vaina. Tādi Latvijā ir spēles noteikumi. Savulaik ar Igaunijas kolēģiem spriedām par investīciju atbrīvošanu no ienākuma nodokļa, lai veicinātu investīciju piesaisti. Igaunija šo ideju realizēja jau 1998. gadā," saka V. Rantiņš. Pēc viņa teiktā, Latvijā labi attīstās vagonu un kuģu būve, piemēram, kuģu būvētājiem pasūtījumi jau esot turpmākajiem trim gadiem.

Izanalizējot pašreizējo situāciju rūpniecības sektorā, DnB NORD bankas speciālisti redz vairākus nozares nākotnes variantus un attīstības perspektīvas. "Latvijā paredzamas rūpniecības reformas, un tās notiks neatkarīgi no tā, vai mēs to vēlamies vai ne. Pareizākais būtu iniciēt to pašiem – gan uzņēmējiem, gan izmantojot valsts atbalstu. Šobrīd būtu strauji jāsāk ražošanas modernizācija, ražotņu organizēšana starptautiskā līmenī, jāatrod savs pielietojums nišas produktu ražošanai," spriež DnB NORD bankas Uzņēmumu apkalpošanas pārvaldes vadītājs Raimo Smukais.

DnB NORD bankas ekonomisko pētījumu grupa uzskata, ka būtu vēlams palielināt investīcijas preču importā. Tas ļautu palielināt investīcijas mašīnās un iekārtās, kā arī īstenot eksporta veicināšanas programmas.

"Nepieciešama ekonomikas, tostarp arī apstrādes rūpniecības, restrukturizācija, kas varētu daļēji risināt zemās produktivitātes un darbaspēka trūkuma problēmas," secina O. Ertuganova. "Kaut arī pats restrukturizācijas process varētu būt ļoti sāpīgs – piemēram, uzņēmumu bankrots, efektīvāka ekonomika ļaus ātrāk sasniegt augstāku labklājības līmeni.

Aizgūtie svētki veicina ķirbju pārdošanu

Jānis Ogle,  NRA  10/31/06    Lai arī klubi un televīzijas kanāli savu Helovīna piedāvājumu izsmēluši jau sestdien, īstenie svētku entuziasti izklaides varēs atrast arī šai naktij.

Šonakt Helovīna cienītāji var sevi realizēt, pārģērbjoties par baismīgu būtni, izgrebt ķirbi un izbaudīt sabata nakts burvību ar līdzīgi domājošajiem. Izgrebti ķirbji ar svecīti ir neatņemama šo aizgūto svētku sastāvdaļa. Neatkarīgā devās uz Rīgas Centrāltirgu un Vidzemes tirgu noskaidrot, cik īsti šis dzeltenais dekors maksā un vai tirgotāji jūt svinētāju klātbūtni. Rīgas Centrāltirgū parasto dārza ķirbju cenas svārstās no 30 līdz 65 santīmiem par kilogramu, dekoratīvie ķirbji ir dārgāki, un to cenas nav atkarīgas no svara, bet no izskata. Pārdevēja Brigita savus dekoratīvos ķirbjus tirgo sakņu un dārzeņu paviljonā un par noietu nesūdzas: "Pērk ļoti dažādi cilvēki, tos smukākos un neparastākos notirgoju jau sestdien." Bēdīgāk klājas Vidzemes tirgū, šeit ķirbi iegriežas pirkt tikai retais šā produkta cienītājs, un arī cenas te ir krietni zemākas – 20–30 santīmu kilogramā. "Pircēju tik maz, tik maz," sūkstās ķirbju tirgotāja Inese.

Tērpus Helovīna izpriecām cilvēki aktīvi pirkuši tieši sestdien. Neatkarīgā konstatēja, ka Bērnu pasaulē un Rimi veikalos viss plašais klāsts jau izpirkts. Vienīgi Duni un Tiimari palicis pietiekami liels piedāvājums ar tērpiem un maskām, lai dotos naksnīgos sirojumos pēc saldumiem.

Arī visi lielākie naktsklubi mošķu nakts orģijas piedāvāja sestdien, tomēr arī īsto Helovīnu var izbaudīt – to piedāvā klubi Depo un Pulkvedim neviens neraksta.

Pārtikas nepietiek 3% iedzīvotāju

DELFI  10/31/06    Aptuveni 3% Latvijas iedzīvotāju nav nodrošināti ar pietiekamu pārtikas daudzumu, taču pēdējo gadu laikā valstī kopumā ir vērojams progress iedzīvotāju nodrošinājumā ar pārtiku, secināts ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas ziņojumā.

Ziņojumā norādīts, ka pēdējo desmit gadu laikā Austrumeiropas valstīs – Igaunijā, Horvātijā, Lietuvā, Maķedonijā – izdevies pilnībā atrisināt pārtikas problēmas. Progresējusi arī Latvija, Krievija, Slovēnija un Turkmenistāna, norādīts ziņojumā par pārtikas drošību. Organizācijas eksperti uzskata, ka šīs valstis pilnībā spēs sasniegt organizācijas izvirzītos mērķus pārtikas nodrošināšanas jomā līdz 2015.gadam, samazinot bada cietēju skaitu uz pusi.

Kopumā pārejas ekonomikas valstīs bada cietēju skaits sasniedz 25 miljonus cilvēku, no tiem 21 miljons cilvēku dzīvo NVS valstīs. Nopietnākās problēmas ir Tadžikistānā, Armēnijā un Uzbekistānā.

Kredītus ņēmuši 82% rīdzinieku

LETA  10/31/06    Dažādus kredīta pakalpojumus, visbiežāk kredītlimitu, izmanto 82% rīdzinieku. Rīgas iedzīvotāji, salīdzinot ar citiem Latvijas reģioniem, visbiežāk skaidras naudas kredītu izmantojuši ceļojumiem un svētku rīkošanai. Kā nākamās kredīta izmantošanas iespējas seko veselības uzlabošana, mājokļa remonts un tā iekārtošana. To liecina finanšu kompānijas «GE Money» un Latvijas Pasta veiktā aptauja.

Neskatoties uz ienākumu līmeni, lielākā daļa aptaujāto kredītņēmēju kredīta maksājumos no savas ģimenes ikmēneša ienākumiem maksā aptuveni 20%.

Latvijas reģionos visbiežāk pieprasītā skaidras naudas kredīta summa ir apmēram 200 latu, bet Rīgas respondenti visbiežāk pieprasījuši skaidras naudas kredītus no 400 līdz 500 latiem.

Visos reģionos un arī Rīgā galvenokārt skaidras naudas kredītu atkārtoti izvēlas sievietes vecumā no 25 gadiem.

Visi aptaujātie atzina, ka, pieņemot lēmumu par kredīta pakalpojuma izmantošanu, būtiskākais ir procentu likmes apmērs un tas, cik ilgā laikā var saņemt kredītu. Liela nozīme ir ikmēneša maksājuma apmēram un tam, vai ir iespēja atmaksāt parādu pirms termiņa.

Rīgas iedzīvotāji atzina, ka informāciju par kredītu pakalpojumiem ieguvuši no reklāmām presē, radio, televīzijā, kā arī no radu un draugu pieredzes. Sīkākas informācijas iegūšanai iedzīvotāji izmanto kredītpakalpojumu sniedzēju konsultācijas, kas ir brīvi pieejamas un bez maksas.

Bezdarbs Latvijā septembrī bijis 11.zemākais ES

LETA   11/03/06    Vidējais sezonāli izlīdzinātais bezdarba līmenis 25 Eiropas Savienības (ES) valstīs šā gada septembrī bija 8% - tāds pats kā iepriekšējā mēnesī, liecina ES statistikas biroja "Eurostat" dati.

Latvijas bezdarba rādītājs - 6,8% - septembrī bija 11.zemākais Eiropas Savienībā.

12 eirozonas valstu vidējais bezdarba līmenis septembrī bija 7,8% un salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi nebija mainījies. 2005.gada septembrī 25 ES valstīs bezdarbs bija 8,7%, bet eirozonas valstīs - 8,5%.

ES valstīs zemākie bezdarba rādītāji septembrī bija Dānijā - 3,5%, Nīderlandē - 4%, Īrijā - 4,2%, Igaunijā - 4,4% un Austrijā - 4,7%. Vislielākais bezdarbs bija Polijā - 14,1%, Slovākijā - 12,8%, Grieķijā - 9% (2.ceturksnī), Francijā - 8,9% un Vācijā - 8,7%.

No visām 25 ES valstīm 19 valstīs bezdarba līmenis septembrī, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi, bija samazinājies, piecās valstīs paaugstinājies un divās valstīs nebija mainījies.

Lielākais bezdarba pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi, reģistrēts Lielbritānijā - no 4,6% līdz 5,6% (jūlijā), Luksemburgā - no 4,7% līdz 4,9% un Ungārijā - no 7,3% līdz 7,6%.

Savukārt lielākais samazinājums bijis Igaunijā - no 7,2% līdz 4,4%, Dānijā - no 4,6% līdz 3,5% un Latvijā - no 8,7% līdz 6,8%.

Salīdzinājumam, ASV bezdarba līmenis septembrī bija 4,6%, bet Japānā - 4,2%.

Izglītībā un zinātnē…

Tauta nevar iztikt bez mitoloģizētas vēstures

Māris Zanders, Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa" 10/30/06    Tuvojas Latvijas Republikas proklamēšanas diena — 18. novembris. Bet vai tā ir īstā diena, kad svinēt valsts dzimšanu? Latvijas Universitātes Jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītājs, profesors Inesis Feldmanis atklāj, ka mēs Neatkarības dienu varam svinēt arī 2. decembrī vai 30. janvārī.

Un šie datumi nebūt nav saistīti ar mitoloģizēto vēstures tēlu Kārli Ulmani, kas 1934. gadā uz daudziem gadiem būtu bijis "jāiebāž" aiz restēm, bet tagad ir godā ceļams par to, ka "saglabāja Latviju". Nedēļa sarunājas ar profesoru par Latvijas nesenās vēstures līkločiem.

- "Jāatsakās no kolaboracionisma jēdziena" No malas raugoties, Latvijas vēstures telpā pašlaik prevalē tikai viena tēma — leģionāri. Līdzko parādās jautājumi par Ulmaņa režīma izvērtēšanu, kolaboracionismu, izrādās, ka tas vairs nav būtiski. Mēs tikai par leģionāriem! Kas vēsturniekiem būtu jādara, lai mēs saprastu, kas esam un no kurienes nākam?

- Zināmā mērā tam var piekrist. Protams, ir tā sauktās vēstures politiskās tēmas, kuras noteiktā attīstības posmā valstij ir ļoti svarīgas. Tādēļ jau tika izveidota Latvijas vēsturnieku komisija pie Valsts prezidenta. Kad komisiju 1998. gadā dibināja, galvenā tēma tik tiešām bija latviešu leģionāri. Tomēr vēsturnieku komisijas uzmanības centrā pakāpeniski izvirzījās daudzi citi jautājumi, kas saistīti ar abu okupāciju politiku.

Komisijā darbojas četras pētniecības grupas, un šīs pētniecības jomas ir no 1940. līdz 1991. gadam. Man arī bijis gods vienu no šīm grupām vadīt, kas saistījās ar nacistisko režīmu Vācijā, izņemot holokaustu. Domāju, mēs savā laikā leģionāru tēmai, vismaz manā pētniecības grupā, pievērsām lielu uzmanību un veicām ļoti lielu pozitīvu darbu. Esam izveidojuši noteiktu argumentu sistēmu, kā populārzinātniskā līmenī varam "atsist" visus tos uzbrukumus leģionam, kas īpaši nav argumentēti.

Pirmais, ko pats varbūt arī esmu īstenojis, ir leģionu skatīt Eiropas vēstures kontekstā, parādīt, ka latviešu leģions nav nekāds izņēmums. Waffen SS vienībās dienēja visas Rietumeiropas tautas — tajās bija 35 Eiropas tautu pārstāvji. Ja skatām latviešu leģiona problemātiku salīdzinošā aspektā, cīņas mērķu ziņā latvieši ir viennozīmīgi augstāk nekā holandiešu vai dāņu brīvprātīgie. Latviešu leģionāri uzskatīja, ka kaut kādā mērā cīnās par Latvijas neatkarīgo valsti.

Es kopā ar kolēģiem pašlaik rakstu grāmatu Latvija Otrajā pasaules karā, un tajā kolaboracionisma problēma ir viena no galvenajām. Man šķiet, mums vispār ir jāatsakās no kolaboracionisma jēdziena.

Latviešu valodā lietojam divus jēdzienus: "kolaborācija" un "kolaboracionisms". "Kolaborācija" lietojam, apzīmējot vienkāršu sadarbību ar okupācijas varu, no kuras nevar izvairīties neviena okupēta tauta, tā vienkārši nevar eksistēt, ja kaut kādā mērā nesadarbojas ar okupējošo lielvalsti. Ar "kolaboracionismu" apzīmējam nodevīgu sadarbību, kas ir pretēja attiecīgās tautas interesēm, kuras vārdā tiek izdarīti daudzi un dažādi noziegumi. Latvijas un vispār Baltijas valstu gadījumā šī problēma ir nedaudz dziļāka, jo mums šī vācu okupācija sekoja kā otrā okupācija un latviešu sadarbībā ar šo varu gribot negribot tomēr ir jāatzīst, ka tajā bija mēģinājums kaut kādā veidā Latvijai atgriezt valstiskumu. Tas pat no šodienas viedokļa ir pozitīvs motīvs.

Jaunajā grāmatā varbūt pārstāvēsim ideju, ka šeit jārunā par ļoti dažādām kolaborācijām, un ieviesīsim tādu terminu kā "taktiskā kolaborācija", ar to saprotot, ka sadarbība ar vācu okupācijas varu kaut kādā veidā atbilda latviešu interesēm un ir bijusi virzīta uz Latvijas neatkarības atjaunošanu.

- Politizētā vēsture Ja runājam par politizēto vēsturi, redzam, ka ir vēl neizdiskutētas tēmas: Ulmaņlaiks, Piektais gads. Ko sakām par sadarbību padomju laikā ar kompartiju? Kāpēc šīs tēmas netiek pietiekami aplūkotas? Vai tas ir resursu jautājums, vai nav pienācis īstais laiks, vai vēl citi iemesli?

- Viss kopā. Pirmām kārtām, lai veicinātu vēstures pētījumus, ir vajadzīgas finanses, un šajā ziņā mums kā medusmaize ir Latvijas vēsturnieku komisija, kas finansē atsevišķus pētījumus. Līdz ar to pēdējos septiņos astoņos gados šajā jomā ir manāma lielāka aktivitāte. Otra problēma ir ierobežotais cilvēku skaits.

Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā vēsturnieku galvenie spēki tika koncentrēti noteiktu tēmu risināšanai. Vēsturnieku uzdevums bija vispār pastāstīt patiesību par Latvijas vēsturi, par Latvijas valsts dibināšanu un tās bojāeju. Pēc tam dienaskārtības centrā nāca Otrais pasaules karš.

Treškārt, gribu atzīmēt, ka tomēr tiek pētītas ļoti daudzas tēmas. Piekrītu, ka šo daudzo citu tēmu pētniecībā ir viena problēma, kurai grūti pateikt cēloņus. Vēsturnieki it kā pēta "pa tukšo", respektīvi, ar pētījumu rezultātiem netiek iepazīstināta plaša sabiedrība. Maz ir apkopojoša rakstura darbu un monogrāfisko pētījumu.

Caurlūkoju fakultātē pieteiktos grantu projektus — jāteic, tie aptver visas tēmas, 20. gadsimts tur nav centrā. Centrā varbūt ir pat arheoloģija un daudzas citas problēmas. Tā ka pētniecība norisinās visās jomās. Salīdzinot ar 20. gadsimtu, ir viena nelaime, ka agrāka laika pētniecība norisinās ļoti, ļoti lēni un pētījumu rezultāti netiek afišēti.

Piemēram, 1905. gada revolūcija ir ļoti aktuāla tēma. Manā skatījumā Piektais gads Latvijā ir jāpārvērtē. Tas bija terors un varmācība no visām pusēm. Man liekas, ka Piektā gada vērtējumā vēl esam kaut kur iepriekšējā — padomju — laikmeta ietekmē.

Mēs pozitīvi gribam vērtēt tikai vienu pusi, kaut gan tā īstenoja arī teroru, un nosodīt tikai otru pusi. Mēs it kā cenšamies attaisnot "likumīgu atriebību". Tas, man liekas, ir pats nejēdzīgākais, kas ir jaunāko laiku vēsturē.

Atgriezīšos pie Otrā pasaules kara. Te populāra ir tā dēvētā uzvarētāja versija, ko es mēģinu kritizēt. Mani pārsteidz, ka mūsdienās ir tādi ļoti solīdi vēsturnieki, kas padomju karavīru neiedomājamās zvērības pret vācu civiliedzīvotājiem kaut kā mēģina attaisnot ar tiesībām atriebties. Nu, kas tās par tiesībām atriebties? No kādas ideoloģijas, reliģijas viedokļa? Domāju, ka vēsturniekiem nevar būt tāda pieeja arī Piektā gada sakarā. Uzskatu, ka mūsu vēsturnieki saprot, ka šajā pieejā daudz kas ir jāmaina, Piektajā gadā tika iznīcināts diezgan daudz kultūrvērtību, par to ir jāizsaka vismaz nožēla.

- Ulmanis mums ir nacionālās mitoloģijas varonis. Vieni Ulmani izmanto kā politisko karogu, savukārt citi dēvē par demokrātijas kapraci un 1940. gada pirmsākumu. Kā jūs kā profesionāls vēsturnieks vērtējat viņa personību? Kā šo laiku pareizi pētīt, kā salikt mozaīku, lai mēs beidzot saprastu, kas tad īsti bija Ulmaņlaiki?

- Laikam piederu pie tiem vēsturniekiem, kam bieži uzbrūk kā Ulmaņa kritiķim. Man tomēr liekas, ka mēģinu Ulmaņa politiku apskatīt diezgan saprātīgi un viņa darbību pētīt no tā, kā viņš to ir pelnījis, izejot no latviešu tautas un Latvijas valsts interesēm. Domāju, ka mums, vēsturniekiem, jau nekādu strīdu nav tajā, ka Ulmani vērtējam ļoti pozitīvi attiecībā uz Latvijas valsts dibināšanu, jo 18. novembris lielā mērā ir Ulmaņa nopelns. Viņa devums varbūt ir ne tik daudz pie valsts dibināšanas, bet gan pie šīs neatkarības nosargāšanas.

- Kaut gan šajā sakarā vēstures zinātnē varbūt ir nostabilizējušies mīti, kuros, stingri zinātniski apskatot, varētu arī ko mainīt. Latvijas valsts vārdu jau ne tikai varam saistīt ar Kārļa Ulmaņa vārdu un 18. novembri.

 - Historiogrāfijā ir vismaz trīs viedokļi, kad ir dibināta Latvijas valsts, un divi pārējie datumi absolūti nesaistās ar Ulmaņa darbību. Es šeit domāju 1917. gada 2. decembri, kad sanāca pirmā latviešu Pagaidu nacionālās padomes sēde, kurā tika pieņemta rezolūcija, ko praktiski var vērtēt kā pieteikumu neatkarīgajai Latvijas valstij, un 1918. gada 30. janvāri, kad bija otrā šīs pašas padomes sēde, kas diezgan stingri deklarēja Latvijas atdalīšanos no Krievijas. Bet tā nu vēsturē ir iznācis, ka mēs Latvijas dibināšanu saistām ar 1918. gada 18. novembri.

Tā ir viena problēma. Otrkārt, par Ulmani visvairāk strīdamies sakarā ar 1934. gada 15. maiju un 1940. gada jūniju. Nekādi nevaru saprast, kā var pozitīvi vērtēt 15. maija apvērsumu. Tā jau var nonākt līdz absurdam, ka attaisnojam vardarbību, puču pret likumīgu valsts varu. Šajā ziņā Ulmanis rīkojās ne tā, kā to vajadzēja darīt. Viņa darbība te vērtējama kā atklāti vērsta pret Latvijas demokrātiju, kā demokrātijas sagraušana. Ja apvērsums būtu beidzies neveiksmīgi, viņam pēc tā laika likumiem vajadzētu nez cik gadu sēdēt cietumā. Tas ir varmācības akts, ko nevar vērtēt pozitīvi.

Kā attaisnojumu Ulmanim var minēt, ka tolaik šādi notikumi Eiropā bija populāri un Latvija šajā ziņā neizceļas uz Eiropas kopējo notikumu fona, bet gan faktiski iekļaujas Eiropā, jo pāreja no demokrātijas uz diktatūru bija raksturīga tā laika Eiropas vēstures iezīme. Cita lieta atkal ir, ko Ulmanis darīja vai nedarīja sava autoritārā režīma laikā. Domāju, ka šajā ziņā viņš izdarīja arī daudz laba.

- Kāds nāvessods bija labāks? Ko tad mēs ierakstītu šo labo un slikto darbu tabuliņas ailēs?

- Sliktais darbs ir pats apvērsums. Arī tāda maza augstprātība, kas noveda pie Latvijas valsts un latviešu attiecību saasināšanās ar minoritātēm, gan ar vācbaltiešiem, gan ebrejiem. Slikto darbu sarakstā arī jāiekļauj Ulmaņa tuvredzīgā politika saistībā ar Padomju Savienības prasībām gan 1939. gada rudenī, gan 1940. gada pavasarī. Lai arī Ulmaņa politika bija reti tuvredzīga, viņš pats absolūti nebija vainīgs. Latvijai 1939. gada augustā tika piespriests nāvessods, un Latvijas vienīgā iespēja bija izvēlēties šā soda veidu. Uzskatu, ka šī nāvessoda izvēle nebija pati labākā.

- Un kāda tad bija tā labākā izvēle?

- Mūsu oponenti nu var spekulēt ar slaveno 17. jūnija Ulmaņa radiorunu, kurā viņš pateica, ka padomju karaspēks, kurš ienāca Latvijā, ir mūsu valstij draudzīgs, ka Ulmanis palika amatā pēc valdības pārveidošanas 1940. gada 20. jūnijā. Viņš praktiski ar savu parakstu akceptēja visus okupācijas varas lēmumus.

- Ko tad viņam vajadzēja darīt?

- Protams, neiestājos par to, ka Latvijai vajadzēja militāri pretoties — tas bija iespējams 1939. gada rudenī, kad Baltijas valstīm PSRS uzspieda savstarpējās palīdzības līgumus. 1940. gadā tas jau līdzinātos pašnāvībai, bet bija daudz citu veidu, kā varēja rīkoties. Viens no tādiem varēja būt stingrāk izvērsta simboliska pretošanās. Nesaku, ka vajadzētu būt kādai nāvinieku grupai. Galvenais — vajadzēja būt politiskai pretošanās gribai.

Ulmanim vajadzēja atstāt kaut kādu dokumentālu liecību, kurā būtu fiksēts, kā tieši viņa vadītā valdība uztver šos notikumus, kā vērtē okupāciju un tā tālāk. Viņš varēja vērsties ar ziņojumu, piemēram, pie Lielbritānijas valdības. Nu, vismaz kaut ko atstāt! Tagad vēsturniekiem ir ļoti, ļoti maz tāda veida dokumentu. Ulmanis, domāju, jau pāris nedēļu iepriekš saprata, kas sekos, un viņš varēja sūtnim Kociņam deleģēt lielākas pilnvaras, dot uzdevumu izveidot trimdas valdību. Ulmanim neapšaubāmi vēl var pārmest tuvredzību. Viņš taču dezinformēja latviešu tautu.

- Bet kāpēc viss notika, kā tas notika? Jūsu viedoklis. Kas bija pie vainas — Ulmaņa vecums vai vēl kaut kas cits...?

- Ulmanis ir jāvērtē kā augstas raudzes politiķis, arī visi ārvalstnieku vērtējumi par viņu ir visnotaļ pozitīvi. Esmu lasījis vācu sūtņa Latvijā ziņojumus par Ulmani, kuros viņš uzsver, ka Latvijā nav otra Ulmaņa mēroga politiķa.

To, kas notika, zināmā mērā var izskaidrot, un es ceru, ka tā tas arī ir — ka Ulmanis bija dzīvojis cariskās Krievijas laikā un domāja, ka pazīst krievu mentalitāti. Bet viņš nepazina boļševiku mentalitāti... Viņš varbūt iedomājās, ka, piekāpjoties, balstoties uz noslēgtiem līgumiem, ir iespējas Latvijai saglabāt kaut kādu neatkarību, kaut vai protektorāta formā.

Varbūt savu lomu nospēlēja tīri personīgās intereses, kā saglabāt sevi. To arī krievu puse veicināja, jo, kā zināms, tad Krievijas vēstniecība viņam piedāvāja izbraukt uz Šveici, un, kad Ulmani izveda uz Maskavu, tad jau principā viņam teica, ka viņš brauks uz Šveici.

Varbūt Ulmanis šajā laikā zaudēja savu politiķa intuīciju, bet nekādā ziņā nenostājās Latvijas nodevības pozīcijās.

- Kāds ir jūsu personiskais viedoklis, komentārs šim Ulmaņa tēlam? Vai tāds Ulmaņa tēls un mīts mums vispār ir vajadzīgs?

- Nevar būt vēsture bez mītiem, cilvēkiem ļoti patīk pozitīvi mīti. Ulmaņa mīts ir vajadzīgs, lai tauta labāk uztvertu un saprastu laikmetu. Nezinu, vai šo mītu var un vajag izdzēst, jo Ulmanis ir ļoti cieši saaudzis ar Latvijas neatkarību un latvietības nostiprināšanu.

Ulmaņa politika sešos autoritārisma gados tik daudz darīja latviešu tautas nacionālās pašapziņas kāpināšanā, kā tas nebija nevienā citā laika posmā. Par to taču mums viņam jābūt pateicīgiem. Varbūt viņš to darīja apzināti, jo zināja, ka Latvijai tuvojas grūti laiki un ka, tieši balstoties uz nacionālās pašapziņas lielo pacēlumu, tauta var izdzīvot grūtos laikos. Un, redziet, tā arī notika. Nākamos piecdesmit okupācijas gadus taču pārdzīvojām. Man ļoti tuva ir tēze: Ulmaņa autoritārisma seši gadi neizglāba Latviju, bet to saglabāja nākotnei. Domāju, tas arī ir Ulmaņa vēsturiskais veikums.

Parunāsim par senākiem — Pirmsulmaņa — laikiem. Visai populārs ir apgalvojums par latviešiem: nu, ko var gribēt no tautas, kas 700 gadu bija verdzības jūgā?

Bet tas ir mīts par tiem septiņiem verdzības gadsimtiem, kas vēsturnieku vidē jau skaitās apgāzts. Taču psiholoģiskas sekas šis laiks mūsos ir atstājis. Jo, protams, mums, latviešiem, laikam jau kaut kāds pakalpiņa gars iekšā sēž. Negribētu gan teikt, ka tas ir stingri izteikts. Tā drīzāk ir tāda tautas pielāgošanās vēsturei. Tā ir laba īpašība, jo citādi mēs, tik maza tauta, jau nebūtu izdzīvojuši šādā sarežģītā vietā, kur saduras agresīvu lielvalstu intereses, ja nebūtu šā pašsaglabāšanās instinkta.

- Kā mums tagad būtu jāvērtē pēckara laika posms, kā jāizturas kaut vai pret tiem pašiem čekas maisiem? Vieni saka: latviešu ir tik maz, ka nevajag sev kaisīt pelnus uz galvas. Otri apgalvo: kamēr viss nav noskaidrots, tā īsti labi jau nav.

- Skaidrs, ka par visu tomēr jātiek skaidrībā. Vēsturnieki pakāpeniski jau par visu tiks skaidrībā, bet tas nebūs tik ātri. Ir zināms pamats uzskatam, ka ir jāpaiet vismaz 100 gadiem, lai varētu uztaisīt īstu vēsturisku analīzi vai uzrakstīt apceri par to laiku. Tāpēc jau, piemēram, par Piekto gadu neko neesam nokavējuši, tikai tagad pienācis laiks tā īsti rakstīt par to.

Pret čekas maisiem man ir divējāda attieksme. To saturu vajadzēja publicēt jau no paša sākuma, nevis tagad, kad tie jau ir stipri patukšoti.

- Tie tik tiešām tagad ir patukšoti?

- Pieļauju gan, jo neskaitāmas reizes esmu par to dzirdējis. Kādreiz pat tika nosaukta cena, cik vajadzīgs, lai kartīti dabūtu ārā no čekas maisiem. Tagad maisu satura publicēšana kaut kādu iespaidu un rīvēšanos jau atstātu, bet tas vairs nebūtu tik graujošs kā pirms 15 gadiem. Un no šāda viedokļa tas diez vai ir vajadzīgs. Čeka jau zināmā mērā mums pārvērtusies par vēsturi.

- Krievi jau saka: "Par kādu okupāciju vispār ir runa? Jūs paši, latvieši, bijāt partijā un paši te arī ņēmāties!"

- Te atkal atgriežamies pie kolaborācijas jēdziena. Jo ilgāk pastāv okupācijas vara, jo šī sadarbība ar to ir aizvien neizbēgamāka, citādi jau sabiedrība nemaz nevar pastāvēt.

- Kā vēstures pētniecībai vajadzētu vērtēt šo laika posmu?

- Šis laiks ir ļoti tuvs mūsdienām. Uzskatu, ka notikumus jāsāk pētīt, kad jau pagājuši vismaz 50 gadi. Jo pētāmais laiks ir tuvāk mūsdienām, jo vēsturniekiem ir grūtāk dot objektīvu vērtējumu. Uz vēsturniekiem savu iespaidu atstāj emocijas, vēl ir dzīvi visi tie "aktieri", kas darbojās attiecīgajā laika posmā. Tas sarežģī šo pētniecību. Tas nav viegli arī tāpēc, ka mūsu sabiedrība ir tik daudzšķautņaina un sarežģīta. Mēs neesam viendabīga sabiedrība.

Vēsturniekiem vajadzētu daudz asāk kritizēt šo kolaborāciju jeb sadarbību ar okupācijas varu, kas notikusi padomju otrās okupācijas laikā un kas šodien var skart ļoti daudz cilvēku.

- Cik sabiedrībai ir vajadzīga šī pašattīrīšanās? Pastāv taču viedoklis, ka nevajag kaisīt sāli brūcēs. Ko tas dos, ka mēs noskaidrosim sliktos?

- Vāciešiem tā pelnu kaisīšana ir ļoti izteikta, un tā novedusi pie atsevišķām negatīvām parādībām. Vācieši tik daudz tos pelnus sev kaisīja uz galvas, ka neatļāvās veikt objektīvus pētījumus par Otro pasaules karu. Kaut arī Vācija bija zaudētājvalsts, tā praktiski pārstāvēja kara uzvarētāja versiju. Tikai tad, kad krievi pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā sāka rakstīt arī par savām zvērībām pret vācu civiliedzīvotājiem, arī vācu vēsturnieki sāka cilāt tēmas, kas saistās ar padomju karaspēka tiešām neaprakstāmām zvērībām Austrumvācijā. Piemēram, par divu miljonu vācu sieviešu izvarošanu un daudzām citām varmācībām, par vācu bēgļu likteni, ko tagad ļoti daudzi vēsturnieki uzskata par vislielāko Otrā pasaules kara traģēdiju.

Angļu vēsturnieks Makss Hastings pagājušajā gadā sakarā ar 60. gadadienu kopš nacisma sagrāves uzrakstīja darbu, kurā pārstāvēts tāds termins kā "vācu holokausts". Vācieši baidījās rakstīt patiesību par karu, domājot, ka tādējādi viņiem pārmetīs simpātijas pret nacistiem un tā tālāk, un galu galā tas ļoti negatīvi ietekmējis historiogrāfijas attīstību par Otro pasaules karu.

Skolām nodos 385 lietotus datoru komplektus

DELFI  10/30/06    Ministru kabineta komiteja pirmdien atbalstīja Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta priekšlikumu nodot skolām bez atlīdzības Labklājības ministrijas (LM) pakļautībā esošās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) rīcībā esošo 385 datoru komplektus.

Sadarbojoties ar kompāniju "Microsoft IT" un "Latvijas pastu" un Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariātam uzņemoties koordinatora funkcijas, datori bez atlīdzības tiks nodoti pašvaldību izglītības iestādēm.

Skolām paredzētā datortehnika vairs netika izmantota VSAA funkciju veikšanai, jo šī gada aprīlī VSAA ieviesa vienoto informāciju tehnoloģiju vidi ar "Microsoft XP" sistēmu, un minētā datortehnika vairs neatbilst vienotajiem darbības principiem.

LM iepriekš no izglītības iestādēm saņēmusi pieteikumus uz 192 datrkomplektiem un uz 193 darkomplektiem pieteicās Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās Sekretariāts, lai realizētu projektu "Dāvana nākotnei!".

Ņemot vērā, ka, datortehnikas saņemšanai, Sekretariātam ir jāveic virkne juridisku procedūru, kas būtiski apgrūtināta datorkomplektu savlaicīgu nodošanu izglītības iestādēm mācību procesa nodrošināšanai un rada virkni birokrātisku šķēršļu, sadarbībā ar LM un konsultējoties ar Valsts kanceleju, tika pieņemts lēmums 385 datorkomplektus nodot izglītības iestādēm saskaņā ar konsolidēto skolu sarakstu, kurš izveidots, pamatojoties uz saņemtajiem skolu pieteikumiem.

Datoru nodošanu izglītības iestādēm plānots veikt projekta "Dāvana nākotnei!" ietvaros. Šis ir sociālās atbildības un labās gribas projekts, kuru realizē uzņēmēji sadarbībā ar valsts iestādēm.

Projekta mērķis ir veicināt informācijas sabiedrības izveidi un IKT attīstību Latvijā, un to sniegtās priekšrocības jau sākot no pamatskolas. Projekta uzdevumus ir nodot izglītības iestādēm uzlabotu un atjaunotu lietoto datortehniku.

Latvijas zinātnieki atklāj unikālu uzrakstu Sakāras piramīdā Ēģiptē

DELFI  10/31/06    Pēdējo pētījumu laikā Sakāras pakāpju piramīdas valdnieku ģimenes galerijās, kas atrodas piramīdas dziļākajā līmenī, piecus metrus zem Džosera kapenēm, Latvijas zinātniskās ekspedīcijas Ēģiptē dalībnieki uz kritiskā stāvoklī esoša kaļķakmens bloku sienas fragmenta atklājuši 35 x 4 centimetru lielu uzrakstu.

Šis uzraksts sastāv no triju titulu virknes, kas savienoti ar III. dinastijas slavenākā faraona Džosera vārdu, informēja ekspedīcijas vadītājs Bruno Deslandes.

Pēc ilgstošām pārbaudēm šobrīd ir iespējams apstiprināt, ka šo triju titulu virkne atbilst tikai arhitekta Imhotepa vārdam. Divi no trim tituliem iepriekš tikuši atrasti uz Džosera statujas pamatnes, kur Imhoteps bija skaidri minēts.

Atklātais uzraksts ir unikāls un rets atradums, kas liecina par ciešajām saitēm starp faraonu un viņa arhitektu.

Līdz šim 1931. gadā zinātnieki bija tikai izteikuši pieņēmumus par šāda uzraksta esamību un konstatējuši daļējus tā fragmentus.

Šis Latvijas zinātnieku atklājums liks pilnībā pārskatīt versijas par vismaz triju no vienpadsmit valdnieku ģimenes galeriju datēšanu, hronoloģiju un īpaši izmantošanu.

Novembra beigās notiks jauna ekspedīcija, lai veiktu detalizētus pētījumus un precizētu atklātā uzraksta un tā atrašanās vietas ietekmi uz līdz šim zināmajiem faktiem par pasaules vecākās akmens celtnes arhitektūru.

Draudi valodai piezogas no mugurpuses

Aija Cālīte, Latvijas Avīze  11/01/06    Pirmo reizi zvanot pa tālruni, kas uzrādīts klientu apkalpošanai, uz holandiešu un franču aviokompānijas "Air France KLM" (turpmāk "KLM") Rīgas biroju, saņēmu angliski izteiktu striktu norādījumu, ka man jāizvēlas, vai runāšu angliski vai krieviski. Latviski – ne! Apjukumā centos šo prasību izpildīt. Taču mums saruna gāja kā pa celmiem, jo specifiskos ar lidojumu saistītos terminos ne angļu, ne krievu valodā neorientējos. Un viņā galā ar abu valodu prasmi tā bija, kā bija. Zvanīju sestdienas rītā, tāpēc nodomāju: kāda praktikante nolikta pie darba, ja KLM nav neviena, kas prastu atbildēt latviski.

Taču izrādījās, tā nav nekāda praktikante. Zvanot atkārtoti, atkal saņēmu to pašu norādījumu: "Runājiet krieviski vai angliski! Sazinājos ar "KLM" Rīgas biroja vadības pārstāvi – pārdošanas daļas vadītāju Ilzi Liepu, kas paziņoja, ka ārvalstu kompānijā, kāda ir "KLM", nekāda latviešu valoda nav vajadzīga. Darbiniece esot no Lietuvas, viņa sešu mēnešu laikā apņēmusies iemācīties latviski, bet pusgadu tiem, kas angliski un krieviski nerunā, būšot iespēja tikt "pārslēgtiem" pie cita klientu servisa darbinieka. Jautāju, kāpēc "KLM" ir tāda kadru politika, kuras rezultātā netiek ievērots Likuma par valsts valodu 6. panta 3. punkts, kas paredz: "Privāto (..) uzņēmumu darbiniekiem, kuri (..) veic noteiktas publiskas funkcijas, jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams attiecīgo funkciju veikšanai," bet 4. daļa – to, ka "ārvalstu speciālistiem, kuri strādā Latvijā, jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo un amata pienākumu veikšanai". Liepas kundze paskaidroja, ka viņai ar mani "KLM" kadru politika neesot jāapspriež.

Vērsos Valsts valodas inspekcijā, lai noskaidrotu, vai tiešām visām daudzajām privātajām ārvalstu firmām – bankām, aviolīnijām, veikalu ķēdēm – ir tiesības ļaut saviem darbiniekiem apkalpot klientus, nezinot valsts valodu. VVI kontroles daļas vadītājs Antons Kursītis, kuram izteicu neapmierinātību ar "KLM", paskaidroja, ka tieši šī darbiniece tikko jau saņēmusi sodu, jo es neesmu pirmā, kas sūdzējusies. Šoreiz tie bija Ls 10. Ja pēc mēneša situācija nebūs uzlabojusies, vajadzēšot maksāt Ls 100. Lai ko prātotu ārvalstu firmu filiāļu vadītāji, tieši viņu pienākums ir nodrošināt to, lai apkalpojošajā sfērā strādājošie prastu valsts valodu tādā līmenī, kā to prasa darba pienākumi. Taču A. Kursītis piebilda: pēdējā gada laikā, salīdzinot ar pērno gadu, sūdzību skaits par valsts valodas neprasmi vai apzinātu nelietošanu apkalpojošajā sfērā un darbā ar klientiem ir divkāršojies un tas jau liecina par nopietnām negatīvām tendencēm sabiedrībā. Privāto uzņēmumu īpašnieki arvien biežāk neņem galvā likumā paredzētās prasības, bet labāk samaksā tos nieka latus, bez kuriem nabadzīgāki nepaliks.

Bet kā Latvijā var strādāt Lietuvas pilsone, ja viņa nemaz nezina valsts valodu? Izrādās, visi ES pilsoņi pie mums var ierasties strādāt atvērta darba tirgus ietvaros un uz viņiem neattiecas Imigrācijas likuma prasība nokārtot latviešu valodas eksāmenu 1B līmenī, lai iegūtu uzturēšanās atļauju, – tas jādara tikai t. s. trešo valstu pilsoņiem, kas nav no ES vai EEA valstīm. Tātad, ja firmas vadītājam labpatīkas, veikalā, frizētavā un citur mūs mierīgi var apkalpot, piemēram, Igaunijas krievvalodīgais vai Zviedrijas pilsonis, kas runā angliski, lepni paziņojot, ka viņam gar mūsu Valsts valodas likumu nav nekādas daļas.

Vai jaunie sociālekonomiskie un arī politiskie apstākļi, kādos patlaban Latvijā nonākusi latviešu valoda, neliek pārskatīt privātuzņēmumu – gan vietējo, gan ārvalstu – vadītāju atbildību par savu darbinieku valsts valodas prasmi? Ja mēs tikai priecāsimies par katru investēto eiro un neizvirzīsim nekādas citas prasības, lai tik ārzemniekus neaizbaidītu, var gadīties, ka latviešu valoda atkal pamazām pārvāksies uz virtuvēm, teātru zālēm un dziesmu svētkiem.

***

Fakts. Latvijas Pārtikas un veterinārā dienesta, zvejas produktu apstrādes uzņēmumu pārstāvju un Krievijas vēstniecības tikšanās laikā vēstniecības pārstāvji esot pauduši gatavību savas valsts atbildīgajām iestādēm ierosināt noteikt Latvijas šprotu ražotājiem pārejas periodu, lai varētu panākt šprotu atbilstību Krievijas standartiem. Uzņēmēji sanāksmē atzinuši, ka šprotes varētu ražot atbilstoši Krievijas prasībām, taču tad saražotā produkcija neatbildīšot tam priekšstatam par Latvijas šprotēm, kas Krievijas patērētājiem radies vairāku desmitu gadu laikā.

Augstskolas saņems miljonus studiju programmām un iekārtām

Inga Balode,  NRA  11/02/06    "Jauniešiem es ieteiktu gatavoties doktorantūras studijām, jo doktorantūras stipendijas līdz 2013. gadam visās zinātņu nozarēs varētu pieaugt līdz 400–450 latiem mēnesī," norāda Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Augstākās izglītības un zinātnes departamenta direktora vietnieks Anatolijs Melnis.

"Ministru kabinets (MK) ir apstiprinājis t.s. operacionālās programmas, kurās ir noteikts struktūrfondu apmērs augstākajā izglītībā no Eiropas Sociālā fonda (ESF) un no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF)no 2007. līdz 2013. gadam. Pēc šā brīža plāna, kas vēl jāapstiprina valdībā, no ESF kopējais finansējums, ieskaitot līdzfinansējumu arī no Latvijas valsts budžeta, būs 63 miljoni latu, bet no ERAF augstākā izglītība nākamajos septiņos gados saņems gandrīz 108 miljonus latu.

No ESF nauda paredzēta studiju attīstībai. "Pirmkārt, tas nozīmē atbalstu doktorantūras un maģistrantūras studijām – lielākas stipendijas, komandējama naudu doktorantiem braucieniem uz konferencēm, kā arī pētījumiem. Pašlaik, piemēram, doktorantūrā stipendijas ir palielinātas no 150 līdz 300 latiem mēnesī, un paredzams, ka 2007. un 2008. gadā tās šādā līmenī saglabāsies, savukārt turpmāk, līdz 2013. gadam, tās varētu pieaugt līdz 400–450 latiem. Šā brīža komandējuma naudas apmērs doktorantiem vidēji ir 700 latu gadā, savukārt pētījumiem atvēlēti 1200 latu gadā. Paredzēts, ka līdz 2013. gadam komandējuma nauda doktorantiem varētu pieaugt vidēji līdz 1000 latiem gadā, savukārt reaģentiem, materiāliem un citiem pētījumiem nepieciešamajiem pirkumiem atvēlētā summa varētu palielināties līdz 1500–2000 latiem," skaidro A. Melnis.

Pašlaik stipendijas tiekot piešķirtas tikai eksakto zinātņu doktorantiem, bet ar 2007. gadu stipendijas saņemšot visi doktoranti, neatkarīgi no zinātnes jomas. Savukārt maģistrantūrā gan stipendijas saņemšot tikai t.s. prioritāro zinātņu jomu apguvēji, proti, topošie inženierzinātņu, dabaszinātņu veselības aizsardzības, vides aizsardzības u.c. speciālisti. "Otrkārt, ESF līdzekļus saņems tās augstskolas (gan privātās, gan valsts), kas piedāvā doktorantūras studijas. Savukārt tās augstskolas, kurām doktorantūras programmu nav, uz šiem līdzekļiem varēs pretendēt kā partnertaugstskolas, proti, pieteikt savu akadēmisko personālu, kuram vēl nav doktora grāda, studijām tajās augstskolās, kuras piedāvā attiecīgās doktorantūras studijas.

Tās augstskolas, kurām doktorantūras programmas jau ir, ESF līdzekļus varēs izmantot studiju maksas segšanai tādā gadījumā, ja augstskolas akadēmiskais personāls vienlaikus pasniedz augstskolā un arī kādā augstskolā studē doktorantūrā nepilna laika studijās par maksu. Rēķinot uz vienu studentu – pasniedzēju, doktorantūras studiju maksas segšanai atvēlēti aptuveni 4000 latu gadā. Cita starpā, studiju programmu modernizēšanai paredzēts tērēt septiņus miljonus latu.Treškārt, divus miljonus latu plānots izmantot akadēmiskā personāla kvalifikācijas paaugstināšanai, piemēram, pieredzes apmaiņai citās augstskolās vai kādā uzņēmumā kā Latvijā, tā ārzemēs," stāsta A. Melnis.

Savukārt ERAF līdzekļus plānots atvēlēt augstākās izglītības institūciju (augstskolu un koledžu) telpu un iekārtu modernizācijai – infrastruktūras attīstībai prioritārajās zinātņu nozarēs.

Kultūrā…

Rīgas centrā būs septiņas jaunas tualetes

LETA   10/30/06    Rīgas domes Vides komiteja šodien atbalstīja septiņu jaunu sabiedrisko tualešu izvietošanu pilsētas centrā. Komiteja arī atbalstīja 24 850 latu piešķiršanu tualešu ierīkošanas sagatavošanas darbu veikšanai.

Sabiedriskās tualetes plānots izvietot 11.novembra krastmalā - krustojumos ar Bīskapa gāti un Poļu gāti, Skārņu ielā pie Rīgas Svētā Pētera baznīcas, Jaunielā pie autostāvvietas, 13.janvāra ielas zaļajā zonā starp Vecpilsētas un Rīdzenes ielu, Kungu ielā pie Svaru ielas un Kaļķu ielas 2 iekšpagalmā.

Tualetes paredzēts ierīkot nākamgad. Tās paredzētas ilgai lietošanai, pastāstīja Rīgas domes Vides departamenta direktora pienākumu izpildītājs Uldis Petrēvics.

Komiteja nolēma nepieciešamos līdzekļus lūgt piešķirt no Pilsētas attīstības fonda.

Par finansējuma piešķiršanu galīgais lēmums būs jāpieņem pašvaldības prezidijam.

Rīgā veidos pieminekļu parku

TVNET   10/30/06    Rīgas pilsētas izpilddirektors Ēriks Škapars (JL) šodien konceptuāli atbalstīja ideju par seno skulptūru un pieminekļu parka – dārza izveidošanu Varoņu ielā netālu no Brāļu kapiem. Izpilddirektoram tiekoties ar Rīgas pieminekļu aģentūras (RPA), Latvijas Mākslinieku savienības (LMA) vadību un pilsētas galveno arhitektu Jāni Dripi, tika nolemts sākt konkrētus priekšdarbus šāda parka izveidošanai, lai jau nākamā gada pašvaldības budžetā varētu atvēlēt līdzekļus projektēšanai.

Pagaidām vēl ir vairāki neskaidri juridiska rakstura jautājumi par zemes īpašuma piederību minētajā vietā, taču jau tuvākajā laikā RPA tos izpētīs un izstrādās konkrētas aplēses projekta īstenošanas pirmajai stadijai.

Ē. Škapars uzskata, ka tāda vieta, kur tiktu savākti vienkopus aizgājušo laiku pieminekļi un skulptūras, varētu kļūt par pilsētnieku un tās viesu iecienītu atpūtas vietu. Par to liecinot mūsu kaimiņvalsts Lietuvas pieredze, kur īstenots līdzīgs projekts. Arī atrašanās vieta esot ļoti piemērota šim mērķim. Šobrīd pagājušo vēstures periodu liecinieki – dažādas skulptūras un pieminekļi – ir savākti vairākās pilsētas vietās bez noteiktas koncepcijas un nav domāts par to pieejamību iedzīvotājiem.

Pilsētas izpilddirektors arī atbalstīja ideju par tēlniecības centra izveidi netālu esošajā Gaujas ielā 1 un piekrita domai, ka nākotnē šai vietai būtu nepieciešams piešķirt Valsts kultūras pieminekļa statusu, jo tieši tur esot meklējams pamats latviešu monumentālās tēlniecības pastāvēšanai un attīstībai. Tur ir veidotas Rīgas Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa monumentālās skulptūras. Šobrīd šī vieta uzskatāma par sava veida Latvijas tēlniecības radošo bāzi. RPA sadarbībā ar LMA uzdots sagatavot konkrētas iestrādnes plāna realizācijai.

Gaujas ielā 1 izvietota arī slavenā akmens zāģēšanas mašīna - tēlniecības avangarda tehnoloģijas aculiecinieks, kas savulaik, 30.gados, iegādāts par 32 000 latu kā Eiropā modernākais tehnoloģijas līdzeklis akmens apstrādei. Ar šo akmens zāģi strādājis Kārlis Zāle, kuram tikko tika atzīmēta 118. dzimšanas diena.

Izstādes

Maija Rudovska,  NRA  11/01/06

- Latvijas Mākslinieku savienības galerijā piektdien tiks atklāta grafiķes Dzidras Ezergailes 80. dzimšanas dienai veltīta izstāde Pārveidu dažādība. Dz. Ezergailes mākslas tematika, gaismas un telpas tvērums, monumentālais skatījums ir būtiski vēl šodienas mākslā un arī pēc ilgākas laika pārbaudes šķiet aktuāli. Izstādes laikā būs skatāma mākslinieka Daga Viduleja filma.

- Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls radošajā darbnīcā trešdien pulksten 18 tiks atklāta Ivetas Laures (1962) foto un video darbu izstāde Esi vesels! Projekta iedvesmas avots bijis realitātes šovi, kuros cilvēki popularitātes dēļ ir gatavi riskēt ar savu veselību un dzīvību. Māksliniece aicina paskatīties uz šīm ekstrēmajām izpausmēm no citas puses. Izstādes video un foto darbi iepazīstina ar vairākām netradicionālās medicīnas metodēm, kuras tiek lietotas veselības atgūšanai un uzlabošanai.

- Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē trešdien pulksten 16 tiks atklāta māksliniekam Kurtam Fridrihsonam (1911–1991) veltīta izstāde Klusuma zonā. Izstāde koncentrēsies uz Latvijas Okupācijas muzejam piederošo K. Fridrihsona skiču un gleznojumu daļu, kas tapusi, māksliniekam esot gulagā. Sibīrijas darbos rodami to māksliniecisko izteiksmes līdzekļu aizmetņi, kas raksturoja K. Fridrihsona mākslu turpmākajā periodā. Hēges zālē tiks inscenēts Mūzu mājoklis – asociatīva atsauce uz t. s. franču grupas tikšanās vietu Rīgā pēc Otrā pasaules kara. Mūzu mājoklī paredzētas interdisciplināras nodarbes – dzejas un jaunāko tulkojumu lasījumi,

K. Fridrihsona intervijas ar T. Sutu, kā arī režisora A. Rozenberga un scenāristes I. Geiles-Sīpolnieces dokumentālās filmas Sods par sapni demonstrējumi.

- Ārzemju mākslas muzejā līdz 26. novembrim aplūkojama Renzo Olivas izstāde Scrap Art Duemilasei. Scrap Art skaidrojams kā ekoloģiska attieksme pret atkritumiem, tos savācot no ielām un atkritumu izgāztuvēm un pārveidojot jaunā realitātes dimensijā. Mākslinieks R. Oliva ir pievērsies šim mākslas virzienam, sākot no 1996. gada. Viņš saņēmis vairākas starptautiski nozīmīgas prēmijas, ieskaitot augstāko novērtējumu IV starptautiskajā eksperimentālās mākslas festivālā Sanktpēterburgā.

- Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltijas mākslas zālē no trešdienas būs apskatāmi neeksponēti latviešu vecmeistara Kārļa Hūna (1831–1877) darbi. Šis papildinājums pastāvīgajai ekspozīcijai ir muzeja veltījums mākslinieka 175. jubilejai. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā pēc restaurācijas tiks eksponēts K. Hūna akvarelis Bērtuļa nakts priekšvakarā, kas ir viens no pazīstamākajiem Francijas vēsturei veltītajiem mākslinieka darbiem.

Veļi globalizācijas laikmetā

Agita Misāne, speciāli Republikai, Republika.lv   11/01/06    Gada tumšākajā laikā mūsu senči gaidīja veļus ciemā. Jeb iļģus, paurus, urgučus, ķauķus, vecīšus — kā nu kurā novadā tos sauca. Gadskārtās visas robežas, tostarp aizsaules vārti, ir vaļā, un tieši šajā — tumšajā — laikā mirušie var nākt apraudzīt dzīvos. Laiks ir tukšs — citāds, ietilpīgs.

Par to, kas velis īsti ir, literatūrā ir visdažādākie viedokļi. Vai tam sakars ar velēnām vai ar velniem? Vai tas ir dvēseles apvalks vai kāds cilvēka astrālais ķermenis? Īpaši nostiprinājies ir Ernesta Brastiņa uzskats par senlatviešu trīsdaļīgo cilvēka uzbūves izpratni — ķermenis, dvēsele un velis. Šķiet gan, ka tā domāt nav pamata, un skopie rakstītie avoti un folkloras materiāli liecina par kaut ko citu. Pēc visa spriežot, latviešu tradicionālajā kultūrā nāve netika saprasta kā acumirklīgs un pilnīgi iznīcinošs notikums, bet gan kā iziešana cauri kādai laika joslai, kurā cilvēks palēnām zaudē dzīvības un iegūst nāves kvalitāti. Tas sākas kādu brīdi pirms fiziskās nāves un turpinās vēl aiz tās, galējai nāves robežai jau esot kaut kur tālu aiz apvāršņa, kas novērojams no šīs pasaules. Vēl kādu laiku no mirušo pasaules iespējams atgriezties, pārvietoties, ēst. Velis tādējādi ir mirušais, kas spēj atgriezties un ar ko var kontaktēties — uzmanīgi un bijīgi. Veļu laikā ne pirka, ne pārdeva, nevērpa, ar dzīvajiem neciemojās, netrokšņoja un lopus laukā neveda. Toties minēja mīklas. Pieminēja mirušos un arī visa dzīvā mirstīgumu.

Veļu laiks nav nekas unikāls, kas būtu tikai latviešu tradicionālajā kultūrā. Ķeltu gadskārtās vēl pirms romiešu ienākšanas svinēja Sameina (Samain, arī Samhain) laiku, kas burtiski nozīmēja vasaras beigas un iezīmēja ziemas sezonas sākumu, kad raža bija novākta un tika lemts par ziemā neturamo lopu kaušanu. Pārtikas ziņā visbagātākais un tāpēc svinēšanai vislabākais, taču arī visdraudīgākais gada laiks. Kas to zina, kā var beigties kontakts ar tiem, kas iznāk no tumsas, pat ja tie agrāk bijuši tuvi un mīļi? Labāk tomēr uzmanīties. Par un ar mirušajiem — labu vai neko. Senais cilvēks tomēr ir bijis ļoti racionāls. Mirušo ciemošanās ir skaidri lokalizēta laikā — kad, pēc visa spriežot, tie jūtas mūsu pusē kaut cik pieņemami un pieņemti. Tiem nav nekas še meklējams citā laikā, ja vien dzīve rit savu normālo, iepriekš paredzamo gaitu. Kad veļi paēduši, tikpat būtiski ir viņus ar godu un mieru dabūt prom.

Strauji pieņemto Helovīna svētku saknes arī ir meklējamas ķeltu Sameina atskaņās. Helovīni ir svešie veļi — patērniecības un globalizācijas veļu laiks, nedaudz stilīgāki un interesantāki par mūsu pašu vecajiem, labajiem, aizmirstajiem. Ko tu neesi mantojis, to tu vari mēģināt nopirkt. Ražotāji un tirgotāji par to gādās. Šajā laikā vairs nebēdā par to, kas ir vai nav sakrāts klētīs, bet pārņem senās svētku sezonas draudīgo un riskanto daļu. Helovīni ir par baidīšanos un baidīšanu, ķēmošanos un izjokošanu. Īpaši anglosakšu zemēs tiem ir arī savs ģimeniski adaptētais, omulīgais mājas variants. Izdobto ķirbīšu laternas uz māju lievenēm patīk visiem, tāpat ķirbju pīrāgi un karstie, saldie olu dzērieni. Lai arī Helovīnu maskas un kostīmi rotaļājas ar tumsas, nāves un maģijas tēmām, ļauni tie nav, drīzāk radniecīgi Blaumaņa sociāli atbildīgajiem un caurcaurēm integrētajiem velniņiem, kuri ļaunu darīt ne grib, ne spēj — māžošanās vien sanāk. Postmodernajos laikos ne labums vairs ir absolūti labs, ne ļaunums pavisam ļauns.

Okultais bizness un krīžu laiks Protams, Helovīna svētki ir lielākoties jauniešu un — ar vecāku gādību un uzraudzību — arī bērnu pasākums. Laiks, kad jauniem ļaudīm paplosīties pavisam leģitīmā un sabiedrībā akceptētā veidā, un veids, kā atgādināt arī par paaudžu pretrunām.

Te arī mēdz paspēlēties ar okultām tēmām, kas citādi netiktu uzskatīta par labu domu. Interese par okulto un arī tās komercializācija kā viena izpausme ir Helovīnu bizness, kas Rietumu pasaulē piedzīvoja teju vai eksplozīvus apmērus kopš 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Pats par sevi tas nebija nekas jauns. Vēsturiski raugoties, interese par okultām parādībām ir ļoti pieaugusi sociālu krīžu un pārmaiņu periodos, kad sabiedrības institūcijas vairs nespēj piedāvāt viegli pieņemamas un viennozīmīgas atbildes un ļaudis meklē tās citur. Jo laiks vairs neiet vecās sliedēs. Šādi periodi ir bijuši, piemēram, mūsu ēras 3. gadsimtā — Romas impērijas norieta sākumā, reformācijas un renesanses laikā, kad bruka viduslaicīgā pasaules kārtība, un arī 20. gadsimta pēdējā ceturtdaļā. Reliģiskajā ziņā šis pēdējais periods atnāk ar atziņu, ka cilvēks var diezgan komfortabli dzīvot arī bez stingrām un skaidrām reliģiskām vadlīnijām. Jāatzīst arī, ka mēs dzīvojam psiholoģijas un psiholoģizēšanas triumfa laikā, kad cilvēks vairs nemeklē jēgu un nozīmi nekur citur kā vienīgi savā paša subjektivitātē. Sociālie institūti vairs nešķiet uzticami, un cilvēks arī vairs tik ļoti nepaļaujas uz stingrām kopienas vērtībām. Daudz vairāk ko nosaka korporatīvās saites. Viss nopietnais un svarīgais notiek pilsētās, kuras pēc būtības ir svešinieku līdzāspastāvēšanas un sadzīvošanas vietas. Kam tu, cilvēk, šādos apstākļos vari ticēt, ko apliecināt un uz ko paļauties? Daudzi atbildēs, ka tikai uz sevi...

Šķiet, ka dažiem visu gadu ir veļu laiks. Īstenībā — ne vienu gadu vien. Piemēram, gotiem — tiem jauniešiem melnajos tērpos ar bālajām sejām un tumši ēnotajām acīm.

Gotu neatkarības praids... Gotu subkultūras rašanās 20. gadsimta septiņdesmitajos gados sakrita ar okulto interešu uzplaukumu Rietumu sabiedrībā. Tās saknes tiek atrastas rokmūzikas, daiļliteratūras, kino un vēlāk arī virtuālajā vidē. Var pieminēt The Cure, Siouxie, Kiling Joke un Joy Division. Ļoti populāras ir Bafija pret vampīriem un spēle Dungeons and Dragons. Kā bieži notiek, nosaukumu gan izdomāja ārpusnieki, taču to strauji pieņēma paši goti. Smagā metāla mūzikas adresāts — kuru bieži un nepamatoti identificē ar gotu mūziku un kultūru — ir cilvēku galēji sakāpinātās emocijas, taču gotiem vairāk raksturīgas atsauces uz nāvi, līķiem, asinīm, vampīriem un tā joprojām. Tās abas gan ir protesta kontrkultūras, savdabīgs veids, kā noraidīt kultūras mietpilsonizēšanos un visu to lēto plastmasas un spīguļu glītuma glamūru, ko mums tik bieži mēģina iesmērēt par tīru mantu. Gotu savdabīgā un dažkārt biedējošā āriene ir tāds kā viņu neatkarības praids: “Pamaniet mūs, mēs arī šeit esam! Un varētu arī pastrīdēties par to, kurš te dzīvo nepareizi...” Un varētu pastrīdēties, kurš te pieder pie kontrkultūras, ja teju puse filmu kinoteātros ir šausmu filmas.

Gotu subkultūrai reizēm tiek pārmesta saistība ar sātanismu. Te gan mums jābūt uzmanīgiem. Sakot sātanisms, tas var nozīmēt visai dažādas lietas. Pirmām kārtām ir maz cilvēku, kas sātanismu kā reliģiju uztver nopietni. Var pieminēt dažas organizācijas, piemēram, Kalifornijā radušos Sātana baznīcu. Taču tas nenozīmē, ka šāda veida ceremoniālā sātanisma praktizētāji tic sātana kā reālas personas eksistencei. Parasti gluži otrādi — sātans ir tikai dumpīguma, galēja individuālisma un apzināta egoisma simbols, ko uzskata par personības izaugsmi un neatkarību veicinošu. Šie sātanisma adepti sātanu reāli nepielūdz, viņi arī netērpjas melnas ādas apģērbā un nerotājas ar sudraba miroņgalvām. Šāds sātanists drīzāk būs tērpies labi piegrieztā uzvalkā ar portatīvo datoru padusē. Ir dažas sātanistu grupas, kas praktizē tā saukto Melno Mesu — kristiešu dievkalpojuma inversiju — un kuru reliģiskajā praksē liela loma ir ritualizētām seksuālām orģijām. Lieki teikt, ka šīs prakses nav publiskas. Vairākumam cilvēku tās būtu absolūti nepieņemamas, lai neteiktu, ka jau doma vien par kaut ko tamlīdzīgu radītu nelabu dūšu, taču — kamēr ir labprātīgas un nevardarbīgas, lielākajā daļā Rietumvalstu tās nav nelikumīgas. Par savu dvēseli katrs atbild pats. Sociāli visbīstamākie ir Teach youself stila sātanisti, kurus tieši un nepārprotami fascinē ļaunums, un viņi arī ķeras ļaunu darīt. Tieši šajā vidē var būt dzīvnieku rituāla nogalināšana vai sadistiska mocīšana, vai arī uzbrukumi cilvēkiem. Par šādu notikumu un attieksmes cēloņiem būtu nepieciešama nopietnāka un dziļāka saruna, taču būtiski saprast, ka goti, ar ļoti retiem izņēmumiem, neinteresējas ne par kriminālām nodarbēm, ne sātanismu. Par sātanismu gan interesējas dažas tā sauktās melnā metāla rokgrupas, kas veido savdabīgu kontrkultūru kontrkultūrā, tas ir, gotu vidē. Protams, Merilins Mensons patiešām ir Sātana baznīcas pilntiesīgs priesteris. Taču jāievēro, ka goti — jaunie cilvēki, kas tērpjas galvenokārt melnā ar simboliskām nāves tēmai veltītām metāla rotaslietām un klausās noteikta stila mūziku — neveido organizācijas, viņu sociālie tīkli ir visai vaļīgi. Visi iespējamie riski, protams, ir jāapzinās, un šķiet, ka daudzas ģimenes ir saviem pusauga bērniem parādā dažas nopietnas sarunas. Piemēram, par nāvi.

Mēs esam sabiedrība, kas nelabprāt par to runā. Mēs arī neprotam par to runāt, īpaši ar bērniem un īpaši jūtīgā un jēgpilnā veidā. Mēs bieži vairāmies jau no paša vārda nomirt, tā vietā labāk sakot aizgāja mūžībā vai pa skuju taku, vai vēl kā citādāk. Šķiet, nevienas parādības apzīmēšanai Rietumu sabiedrībā nav radīts tik daudz eifēmismu kā nāvei. Labklājības valstīs cilvēki pārsvarā vairs nemirst mājās, ģimenes vidū, bet slimnīcās un pansionātos. Latvijā mēs vismaz ejam uz kapiem un kopjam tos, Amerikā reti darītu arī to. Tiek apspriesti līdzjūtīgas nogalināšanas veidi. Tur, kur valda mūžīgās jaunības kults, vecums un slimības ir teju vai noziegums. Cilvēki dusmojas paši uz savu vecumu un savām slimībām. Kāds tad brīnums, ka šādā sabiedrībā ienāk nāves fascinējums un estetizācija, jo īpaši tas raksturīgs jauniešiem, kas nevienu mirstam nav redzējuši, izņemot datorspēles, kur katram var būt trīs un piecas dzīvības, un filmas, par kurām skaidrs, ka uz ekrāna redzamais vienalga nav taisnība, un ar kuriem neviens par to nopietni varbūt nav runājis. Helovīnu — globalizācijas laika veļu — un gotu vēstījums paliek — runāsim par to!

Lielākais Latvijas ķirbis izaudzēts Mārupē

LETA  11/02/06    Ķirbis izaudzēts Dinas Kārkliņas piemājas dārziņā.

Otrajā vietā ierindojās Liepājas rajonā audzētais ķirbis ar 205 centimetrus lielu vidējo apkārtmēru un 69,15 kilogramu svaru, bet trešajā - Babītē izaudzētais ķirbis, kas padevies 202,5 centimetru apkārtmērā un sver 66,1 kilogramu.

Par konkursa uzvarētāju kļuva tas ķirbis, kas bija vislielākais, apkārtmēru nosakot gan horizontālā, gan vertikālā virzienā, saskaitot šos abus lielumus un izdalot ar divi, tādējādi iegūstot vidējo apkārtmēru. Šāda metodika uzvarētāja noteikšanai bija nepieciešama, jo ķirbji mēdz būt ne vien apaļi, bet arī meloņu formas.

"Maxima" lielākos ķirbjus meklēja visā Latvijā, un konkursam mēneša laikā tika pieteikti 77 lielākie ķirbji. Desmit prāvākie konkursanti tika mērīti un svērti "Latvijas lielākā ķirbja" fināla pasākumā šodien.

Lai gan konkursam tika pieteikti ķirbji no pilnīgi visiem Latvijas rajoniem, visvairāk milzu ķirbju šogad izaudzis Liepājas pusē un pieci no desmit konkursa finālistiem nākuši no šī rajona.

Deviņus no Latvijas lielākajiem ķirbjiem "Maxima" nogādās Rīgas Zooloģiskajā dārzā, bet Latvijas ķirbju čempions atgriezīsies saimnieka dārzā un jau drīzumā tikšot notiesāts.

Rīgas Latviešu biedrība un latviešu nacionālā kustība no 1868. līdz 1905.gadam

Kristīne Volfarte,  Diena  11/03/06    Nesen Vācijā iznācis jauns pētījums par Rīgas Latviešu biedrību. Tajā vēsturniece Kristīne Volfarte sniedz ieskatu latviešu modernās nācijas tapšanā

Latvijā vēl joprojām ar lielu sajūsmu tiek svinēti Dziesmusvētki, kuru laikā līdzās modernajām kora dziesmām tiek izpildītas arī latviešu tautas dziesmas un daļa dziedātāju uzstājas tautastērpos. Šī no tā sauktā tautas atmodas laika mantotā tradīcija ir kļuvusi par neatņemamu latviešu identitātes sastāvdaļu, un varbūt tieši tādēļ reti domājam par to, ka šī nacionālā identitāte un latviešu nācija nav vis kāds kopš sendienām pastāvošs fenomens, bet gan ir radusies salīdzinoši nesen un lielā mērā ir konkrētu cilvēku mērķtiecīgu pūliņu auglis.

Ieskatu latviešu modernās nācijas tapšanā sniedz Rīgas Latviešu biedrības vēsture no tās dibināšanas 1868.gadā līdz 1905.gada revolūcijai. RLB bija pirmā latviešu sabiedriskā organizācija, kuras mērķis bija panākt to, lai topošā latviešu nācija attīstītos par pilnvērtīgu nāciju, kurai būtu moderna kultūra, pilnīga sociālā struktūra un politiskā suverenitāte. Aplūkotajā laika posmā biedrība ar dažādu aktivitāšu palīdzību tiecās panākt, lai iespējami liela latviešu daļa atbalstītu šo nacionālo programmu un lai nācija kļūtu par neatņemamu latviešu pašizpratnes daļu.

Latviešu nacionālās kustības izplatīšanos un ievirzi lielā mērā noteica Krievijas impērijas un jo īpaši Vidzemes un Kurzemes provinču saimnieciskie, sociālie un politiskie apstākļi. Viens no faktoriem, kas veicināja šīs kustības izplatību bija modernizācija, kuras rezultātā latvieši XIX.gadsimta otrajā pusē no zemnieku tautas attīstījās par sociāli diferencētu sabiedrību. Līdz 1883.gadam latviešu nacionālo kustību stimulēja arī Krievijas valdības politika Baltijā: šajā laikā valsts uz sabiedrisko darbību reaģēja pozitīvi un tādējādi salīdzinoši lielu darbības brīvību ieguva arī latviešu patrioti. Bez tam nacionālo darbu atviegloja arī valdības un lokālās vācu elites sadursmes. Tā kā vācu elite pretojās valdības iecerei sākt ciešāku Baltijas provinču integrāciju Krievijā, administrācija zināmu laiku (īpaši no 1878. līdz 1883.gadam) tolerēja latviešu nacionāļu aktivitātes, kuras bija vērstas pret vācu muižniecības dominanci, un izmantoja tās vācu virsslāņa varas pozīciju vājināšanai.

Latviešu iedzīvotāju atbalstu nacionālajai programmai veicināja arī tas, ka Baltijas vācu elite dominēja visās pilsētu un provinču pārvaldes jomās, kā arī tiesu un policijas iestādēs un baudīja arī dažādas privilēgijas, turpretī reāla latviešu pašpārvalde bija nodrošināta tikai pagastu līmenī. šā iemesla dēļ nacionālajiem aktīvistiem nenācās grūti latviešu tieksmi pēc sociālas, saimnieciskas un politiskas emancipācijas saistīt ar nacionālas emancipācijas prasībām.

Aplūkotajā laika posmā latviešu nacionālās kustības attīstību kavēja tas, ka Krievijas autokrātija pieļāva tikai nepolitisku sabiedrisko darbību, un tas, ka preses un biedrību darbs Krievijā ļoti lielā mērā bija atkarīgs no administrācijas labvēlības. Līdz ar to latviešu nacionālās organizācijas bija spiestas izvēlēties tādas darbības formas un taktiku, kas neizsauca ne administrācijas, ne policijas aizdomas. Tātad, aplūkojot RLB darbību, arvien jāņem verā tas, ka aiz daudzu biedrības organizēto "nepolitisko" pasākumu fasādes slēpjas sociāli, nacionāli un politiski centieni.

No 1884. līdz 1905.gadam latviešu nacionāļu darbu kavēja arī Aleksandra III valdīšanas laikā izteikti negatīvā attieksme pret sabiedrisko darbību, Baltijas provinču rusifikācija un tas, ka XIX. gadsimta 80.gadu nogalē Krievijas administrācija latviešu nacionālos centienus atzina par nevēlamiem. Šī politika noveda pie tā, ka latviešu nacionālā kustība, kura līdz XIX.gadsimta 80.gadiem bija vērsusies galvenokārt pret vācu elites dominanci, sākot no 90.gadiem, par savu pretinieku uzlūkoja arī Krievijas birokrātiju un valsts rusifikācijas un integrācijas politiku Baltijā.

Minētie fakti rāda, ka latviešu nacionālie centieni lielā mērā bija atkarīgi no Krievijas valsts sabiedrības un nacionālās politikas. Tādēļ latviešu patriotu darbību iespējams iedalīt divos posmos: no 1868. līdz 1883. un no 1884. līdz 1905.gadam.

Pirmajā latviešu nacionālās kustības posmā RLB aktīvisti baudīja salīdzinoši lielu darbības brīvību. Šajā laikā RLB izdevās ap sevi izveidot nacionālu sakaru tīklu, kura pamatu veidoja vienīgās pašu latviešu vēlētās iestādes — biedrības un pagastu valdes. Bez tam RLB līderi īpašu uzmanību veltīja tam, lai latviešu starpā, kuri sevi mēdza apzināties kā vienas kārtas (zemnieks), vienas reliģiskās kopības (luterānis) un vienas provinces (vidzemnieks vai kurzemnieks) pārstāvjus, izplatītu nacionālo apziņu un stiprinātu viņu kā vienas nacionālās grupas kopības izjūtu.

Tā, piemēram, biedrība 1873.gada vasarā rīkoja 1. Vispārējos latviešu dziesmu svētkus, kuru laikā notika arī 1. vispārējā latviešu skolotāju un 2. vispārējā latviešu zemkopju sapulce. Jau visu triju pasākumu nosaukumos ietvertais vārds "vispārējs" vien atklāj šo pasākumu iniciatoru galveno mērķi: Vidzemē un Kurzemē līdzīgas aktivitātes bija notikušas jau pirms 1873.gada, taču RLB pirmo reizi rīkoja šādus pasākumus abu provinču latviešiem kopā un tādējādi veicināja viņu vienotības un kopējo interešu apziņu. Jauns bija arī tas, ka nu minēto pasākumu organizāciju un vadību pirmo reizi uzņēmās paši latvieši, nevis vācu mācītāji, muižnieki vai skolu pārvaldes iestāžu pārstāvji.

RLB aktīvisti labi apzinājās, cik liela bija skolotāju nozīme nacionālās apziņas izplatīšanā audzēkņu un pagasta iedzīvotāju vidū. Tādēļ viņi ar biedrības organizēto skolotāju sapulču (1873, 1874) palīdzību centās ne vien veicināt latviešu izglītību, bet arī noskaņot skolotājus nacionālā garā: Skolotāju sapulcēs tautskola, kuras galvenais uzdevums līdz tam bija bērnu reliģiskā audzināšana, tika pasludināta par "stādu vietu priekš tautas mīlestības", kurai ne tikai bija jānodrošina iespēja apgūt zināšanas latviešu valodā, bet arī "jāsāk sludināt par labu tautībai" un jāizkopj audzēkņos "tautas mīlestība" un "tautiskais gars" .

Savus pirmo dziesmu svētku laikā nodibinātos kontaktus ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem RLB turpināja nostiprināt ar vairāku palīdzības komiteju starpniecību. 1873./1874.gadā tā organizēja latviešu palīdzību bada cietējiem Samarā un trīs gadus vēlāk Krievu–turku karā ievainotajiem kareivjiem un viņu piederīgajiem.

Tā kā XIX.gadsimta vidū vairākums latviešu bija laucinieki, RLB lielu vērību pievērsa zemkopju iesaistīšanai nacionālajā kustībā. Tās biedri organizēja latviešu lauksaimnieku sapulces (1871, 1873), uzstājās kā mazgruntnieku interešu pārstāvji trešās Baltijas lauksaimniecības izstādes komitejā (1878)un koordinēja viņu petīcijas senatoram Manaseinam (1883).

Latviešu rīdzinieku nacionālajai mobilizācijai RLB izmantoja ne vien savus kultūras un saviesīgos pasākumus, bet jo īpaši Rīgas domes vēlēšanas 1878. un 1882.gadā. Gatavojoties tām, biedrības līderi dibināja īpašu latviešu vēlētāju komiteju, kurai gan ar preses, gan ar latviešu vēlētāju sapulcu palīdzību izdevās panākt to, ka latvieši vēlēšanās uzstājās kā vienota grupa.

XIX. gadsimta 70.gadu beigās un 80.gadu sākumā latviešu nacionālā kustība bija attīstījusies par visai izplatītu un organizētu kustību, kuras centrs bija RLB. Biedrības rīkotās akcijas atbalstīja daudzu pagastu valdes un lauku biedrības. Tā, piemēram, 1880.gadā RLB organizēja latviešu adresi caram Aleksandram II sakarā ar viņa 25 gadu valdīšanu, kurai pievienojās 241 Vidzemes pagasts un 34 latviešu biedrības. Gadu vēlāk RLB organizētajai adresei pievienojās 138 Vidzemes pagasti un 22 latviešu biedrības. Trešo šāda veida latviešu deputāciju RLB organizēja sakarā ar cara Aleksandra III kronēšanu 1883.gada pavasarī. Toreiz jaunā valdnieka kronēšanas svinībās kopā ar citām kārtām piedalījās arī Krievijas zemnieku kārtas pārstāvji, kuru vidū bija arī Baltijas provinču pagastu vecākie. Tomēr latviešu nacionālie aktīvisti uzskatīja, ka jaunā cara apsveicināšana jāizdara visas latviešu tautas un nevis vienas kārtas vārdā. Tādēļ Rīgas Latviešu biedrības pārstāvji nolēma, ka cara priekšā būtu jāstājas trim Rīgas, trim Vidzemes un trim Kurzemes latviešu biedrību delegātiem. Deputācijas rīkošanu Rīgā un Vidzemē uzņēmās RLB, bet Kurzemē — Jelgavas Latviešu Biedrība (JLB). 1883.gada jūnijā Rīgas un Vidzemes latviešu pārstāvji devās uz Pēterburgu, kur viņus pieņēma Krievijas cars Aleksandrs III, bet Kurzemes latviešu biedrības šajā pasākumā nepiedalijās, jo Kurzemes gubernators nebija JLB ļāvis šādu deputāciju izrīkot.

Lai saprastu šīs un arī iepriekšējo deputāciju nozīmi, nepieciešams atsaukt atmiņā to, ka līdz tam vienīgie visu Kurzemes un Vidzemes iedzīvotāju pārstāvji cara un augstāko valsts iestāžu priekšā bija vācu muižnieku kārtas reprezentētāji, bet latviešiem kā zemnieku kārtas pārstāvjiem visu provinci skarošu jautājumu apspriešana un reformu priekšlikumu iesniegšana bija liegta. Tādēļ nacionāļi ar 1883.gada deputācijas starpniecību vēlējās demonstrēt, ka latvieši Baltijas provincēs veido patstāvīgu politisko spēku, kas grib izbeigt līdzšinējo muižniecības pārstāvju aizbildniecību.

Lielu rīcības brīvību RLB baudīja 1883. gadā, kad Vidzemē un Kurzemē noritēja senatora Manaseina revīzija. Šajā laikā biedrība ar presē publicētu un pagastiem piesūtītu petīciju paraugu starpniecību centās panākt, lai iespējami liela latviešu daļa iesniegtu senatoram lūgumus, kas rosinātu valdību īstenot emancipatoriskas reformas. Turklāt RLB līderi izstrādāja un iesniedza senatoram reformu projektu, kas paredzēja nodrošināt latviešu dominanci provinču pašvaldības orgānos, latviešu un vācu valodu vienlīdzību, latviešu vidējo un augstāko skolu dibināšanu, latviešu apdzīvoto teritoriju (izņemot Latgali) apvienošanu vienā provincē u.c.

Šis pirmais RLB darbības posms, kura laikā tās līderi galveno uzmanību veltīja sabiedriski politisku mērķu sasniegšanai, beidzās līdz ar 1883.gadu. Turpmākie gadi valdības reakcionārās politikas rezultātā iezīmēja būtiskas izmaiņas RLB darbībā: Tās līderi nolēma latviešu nācijas veidošanas darbu turpināt ar kultūras un izglītības ieroču palīdzību. Šī iemesla dēļ 1883./1884.gadā tika plaši reformēts RLB zinību komisijas (ZK) darbs, un tikai tad šī 1869.gadā dibinātā komisija ieguva nacionālpolitisku nozīmi un izvērsa daudzpusīgu darbību. Saskaņā ar komisijas priekšnieka A.Vēbera ieceri tai vajadzēja kļūt par centru, kas ap sevi pulcē visu latviešu inteliģenci un atbalsta katru, kas strādā latviešu kultūras un zinātnes laukā. Vēbers komisijas darbu tēloja kā visas tautas darbu, t.i., kā tādu, kurā būtu jāiesaistās katram latvietim. Šajā nolūkā biedrības runasvīri 1883.gadā nolēma, ka par zinību komisijas biedru turpmāk varēs kļūt arī tās personas, kas dzīvo ārpus Rīgas un piedalās tās darbā. Gadu vēlāk komisija sāka izrīkot arī tā sauktās vasaras sapulces, kurās varēja piedalīties gan komisijas biedri, gan visi interesenti. Šajā laikā tika izstrādāta arī jauna ZK darbības programma, kuras mērķis bija radīt moderno latviešu kultūras nāciju. Saskaņā ar to komisija vēlējās veicināt latviešu nacionālās literatūras rašanos, dibināt latviešu nacionālo muzeju, attīstīt latviešu valodu par modernu rakstu valodu, "izpētīt latviešu tautu" (t.i., vākt un pētīt tautas kultūras materiālus, vēsturi un valodu) un ar derīgu grāmatu izdošanas un nacionālu skolu dibināšanas palīdzību uzlabot latviešu tautas izglītību. Šajā sakarībā RLB aktīvisti atkārtoti norādīja arī uz citu tā saukto mazo tautu — čehu, somu, slovāku, horvātu u.c. — pieredzi, kuriem ar līdzīgu programmu palīdzību esot izdevies "attīstīt savas tautas".

Lai īstenotu minēto programmu, RLB Zinību komisija vāca latviešu folkloras, etnogrāfijas, mitoloģijas u.c. materiālus, regulāri izdeva Zinību komisijas rakstus, dibināja Derīgu grāmatu nodaļu (1886), Latviešu literatūras fondu (1898), Valodniecības (1904) un Vēstures (1905) nodaļas un 1896.gadā izrīkoja pirmo latviešu etnogrāfisko izstādi. Latviešu izglītības veicināšanas nolūkā RLB 1884.gadā dibināja divklasīgu latviešu meiteņu skolu un turpināja finansiāli atbalstīt latviešu studentus. Tajā pašā gadā ZK nolēma, ka 1876.gadā izveidotais RLB muzejs, kas līdz tam bija vācis visdažādākos materiālus, būtu jāpārveido par latviešu nacionālo muzeju, kas vāktu visu, kas attiecas uz Latvijas un latviešu senvēsturi. Saskaņā ar biedrības līderu izteikumiem tam bija jākļūst par svarīgu nacionālās apziņas stiprināšanas un nacionālās audzināšanas līdzekli. Tādējādi RLB Zinību komisija būtiski veicināja latviešu modernās nācijas veidošanos un lielas latviešu daļas iesaistīšanos nacionālajā kustībā. XX.gadsimta, sākumā Derīgu grāmatu nodaļas abonentu skaits, piemēram, sasniedza 10 000, bet 1896.gadā latviešu etnogrāfisko izstādi apmeklēja 45 000 cilvēku.

Modernizācijas rezultātā XIX.gadsimta beigās ievērojami pieauga latviešu pilsētnieku turība un līdz ar to arī to latviešu skaits, kas, neskatoties uz augsto mantas cenzu, bija tiesīgi piedalīties pilsētu parlamentu vēlēšanās. Šī iemesla dēļ RLB līderi 1901. un 1905.gadā pēc ilga pārtraukuma atkal dibināja latviešu vēlētāju komitejas un pilsētu domju vēlēšanas izmantoja latviešu sociālajai, politiskajai un arī nacionālajai mobilizācijai. Sākot no XIX.gadsimta 90.gadiem, dažādo latviešu sabiedrības grupu aktivitāti veicināja arī tas, ka valdība, izdodot īpašus normatīvstatūtus, būtiski atviegloja biedrību dibināšanu. Šo izmaiņu iespaidā RLB atjaunoja savu sabiedriski politisko darbību un īpaši pievērsās latviešu vidusslāņa attīstības veicināšanai. Tā dibināja Rūpniecības (1901), Lauksaimniecības, Ārstniecības (abas 1902) un Jūrniecības (1903) komisijas, kuras darbojās kā arodnieciskas organizācijas un kalpoja attiecīgo profesinālo grupu saimnieciskajai attīstībai un viņu sabiedriski politiskajai organizācijai. Īpaši lielu uzmanību RLB veltīja latviešu lauksaimnieku izglītības un kooperācijas uzlabošanai: tā noturēja gan latviešu zemkopju, gan lauksaimniecības biedrību delegātu sapulces, pārstāvēja latviešu lauksaimniekus Vidzemes guberņas komisijā, kura apsprieda lauksaimniecības veicināšanas jautājumus, organizēja piensaimniecības kursus utt. Lielu vērību RLB Lauksaimniecības nodaļa pievērsa tam, lai latviešu lauksaimnieki nekļūtu par vācu muižnieku vadītās Vidzemes vispārderīgās un ekonomiskās biedrības locekļiem, bet gan dibinātu patstāvīgas latviešu lauksaimniecības biedrības. Taču vienlaicīgi nodaļas līderi, kuriem bija uzticēta Latviešu lauksaimnieku centrālbiedrības dibināšanas sagatavošana, nedeva lauksaimniecības biedrībām iespēju patstāvīgi un demokrātiski piedalīties centrālbiedrības statūtu izstrādē un apspriešanā.

XIX.gadsimta nogalē līdzīga rakstura konflikti RLB bija arī ar citām latviešu biedrībām, un visos šajos gadījumos aiz šķietami nenozīmīgiem strīdiem slēpās būtiskas domstarpības: RLB, kas dažādos nacionālas nozīmes jautājumos (piemēram, latviešu teātra pārvalde, studentu stipendiju piešķiršanas kritēriji, dziesmusvētku rīkošana, latviešu vēlētāju organizēšana Rīgas domes vēlēšanās u.c.) uzstājās visu latviešu vārdā, nebija gatava šo jautājumu risināšanā vienlīdzīgi un demokrātiski sadarboties ar citām biedrībām, kuras līdz pat 1905.gadam bija vienīgās latviešu sabiedrības un tās dažādo grupu reprezentētājas. Minētie konflikti ar visu sparu atklājās 1905.gada brīvību apstākļos, kad RLB pilnībā zaudēja savu "tautas vadoņa" lomu un tās vietā, atspoguļojot latviešu sabiedrības sociālo un politisko diferenciāciju, stājās visdažādākās latviešu politiskās partijas, kuras savās programmās iekļāva arī nacionālus mērķus.

Šis ieskats RLB aktivitātēs liecina par to, ka biedrības darbība radīja būtiskus priekšnoteikumus tam, lai 1905./1906. un 1917./1918.gada politisko brīvību gaisotnē latviešu nacionālā kustība varētu strauji un veiksmīgi attīstīties. Lielākais biedrības nopelns bija tas, ka tai izdevās lielā latviešu daļā radīt atbalstu nacionālajām idejām un mobilizēt viņus kā nacionālu grupu. Bez tam RLB darbība XIX.gadsimta otrajā pusē pierāda to, ka latviešu nacionālā kustība norisa līdzīgi citu tā saukto "mazo tautu" — kā, piemēram, čehu, slovāku, igauņu, somu, īru — nacionālajām kustībām un ka latviešu nācija tāpat kā citas modernās nācijas ir salīdzinoši jauns vēstures fenomens, kas lielā mērā tapis konkrētu personu mērķtiecīgas darbības rezultātā. Šajā sakarībā būtu vērts padomāt par to, cik piemērots minēto procesu raksturošanai ir jēdziens "nacionālā atmoda", kurš sevī ietver pieņēmumu, ka latviešu nācija jau vienmēr ir pastāvējusi un tikai kādu laiku snaudusi, līdz tapusi atmodināta.

***

Kristīne Volfarte, vēsturniece. Nesen iznācis viņas petījums Kristine Wohlfart:

Der Rigaer Letten Verein und die lettische Nationalbewegung von 1868 bis 1905, Herdera institūta izdevniecība, Marburga, 2006.gads.

Kultūrziņas

Arno Jundze,  11/02/06

-Operā – lielākas algas. No LNO saņemta ziņa, ka novembrī gaidāms būtisks algu pieaugums lielākajai daļai darbinieku valsts budžetā piešķirtajam papildu finansējumam Ls 154 000, radusies iespēja paaugstināt atalgojumu vairākām darbinieku kategorijām – solistiem, kora un orķestra māksliniekiem, tehniskajam un administratīvajam personālam. Solistiem algas tiek paaugstinātas vidēji par Ls 100, koristiem – par Ls 140, orķestra mūziķiem – visiem par Ls 102, tehniskajam un administratīvajam personālam – vidēji par Ls 98.

- Māra Grosbaha izstāde Teksasā. Šodien Teksasas Sema Hjūstona valsts universitātē Gaddis Geeslin galerijā tiek atklāta izstāde Sedimentation, kuru veido Māra Grosbaha un Džeses Bilmaka darbi. Dž. Bilmaks, viens no ASV dienvidrietumu jaunajiem talantiem, projektam radījis 25 metrus lielu Livingstona ezera precīzu atveidi, bet M. Grosbahs projektā izstāda multidicliplinārus darbus, turpinot iepriekš pētīto tēmu par cilvēka identitāti personiskajā un publiskajā telpā.

- Kultūras mantojuma saglabāšana. Šodien Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta telpās Blaumaņa ielā 5a notiek informatīvais seminārs mazākumtautību nevalstisko organizāciju pārstāvjiem UNESCO konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Semināru rīko sekretariāts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju.

- Kultūras projektu konkurss Liepājā. Liepājas Kultūras pārvalde no 6. novembra līdz 1. decembrim izsludina projektu pieteikšanu kultūras projektu konkursam, kas plānoti periodā no 2007. gada janvāra līdz aprīlim (ieskaitot). Konkursā var pieteikt tikai tādus projektus, kuru norise un rezultāti ir aktuāli Liepājai un Liepājas sabiedrībai. Konkursa nolikumu un pieteikuma veidlapas iespējams lejupielādēt Liepājas pašvaldības portālā www.liepaja.lv.

- Tirgus spīķeru nākotnes vīzija. Rīt sāksies un līdz pirmdienai risināsies starptautisks arhitektūras plenērs spīķeru kvartāla attīstībai starp Maskavas, Turgeņeva un Krasta ielu. Līdzīgi kā noliktavu un rūpnīcu rajoni Londonā, Oslo, Hamburgā un daudzās citās Eiropas vecpilsētās, plānots, ka arī Rīgā spīķeri pārvērtīsies modernā, sabiedrībai pieejamā pilsētvidē. Arhitektūras plenērā savu redzējumu Spīķeru kvartāla un tam iepretim izvietotās kuģīšu piestātnes attīstībai piedāvās kopumā astoņi pazīstami arhitektu biroji. Kā liecina OMD Latvia Snapshots veiktā sabiedriskās domas aptauja – 92% rīdzinieku vēlētos, lai arī iepretim spīķeriem Daugavas krastmalā tiktu attīstīta aktīva sabiedriskā dzīve. Spīķeru kvartāla atjaunošanu par būtisku uzskata vairākums aptaujāto rīdzinieku, turklāt 80% norādījuši, ka apbūvi nepieciešams papildināt ar mūsdienu arhitektūras elementiem. Arhitektu darbus izvērtēs žūrija, kurā darbosies Juris Dambis, Andis Cinis, Jānis Dripe, Jānis Krastiņš, Juris Skalbergs, Eva Kalviņa, Arhs Hellanders, Uldis Dinne, Ivars Gaters, Diāna Čivle un Vents Balodis.

- Otrais patriotiskās dzejas festivāls. 11. novembrī, Lāčplēša dienā, Salacgrīvā notiks 2. Patriotiskās dzejas festivāls Par tevi, tēvu zeme ar plašu pasākumu programmu visas dienas garumā. Tiks apbalvoti dzejas konkursa Par tevi, tēvu zeme uzvarētāji, būs sarunas ar dzejniekiem, lāpu gājiens un piemiņas brīdis Salacgrīvas kapos. Festivāla noslēgumā – dzejas lasījumi un kora Valmiera koncerts.

- Kurta Fridrihsona Klusuma zona. Šopiektdien Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tiks atklāta izstāde Klusuma zona. Muzeja Baltajā zālē tā būs apskatāma līdz 10. decembrim.

Arno Jundze,  NRA  11/04/06

- Alboms joprojām līderis. Miča Alboma darbs For One More Day trešo nedēļu joprojām ir līderis The New York Times grāmatu topā, tomēr, šķiet, šonedēļ viņam radies bīstams konkurents.

ači trilleris The Collectors jau pirmajā izdošanas nedēļā ieņēmis otro vietu. D. Baldači romāni mūsu lasītājiem pazīstami no vairākiem apgādā Kontinents izdotajiem tulkojumiem – latviski iespējams izlasīt romānus Kamieļa klubs, Tikai mirklis, Liecinieka cena, Pēdējais varonis. Bērnu grāmatu topā Džeraldīnes Makoreanas Pītera Pena oficiālais sīkvels joprojām netiek augstāk par 3. vietu.

- Pērk mākslas darbus. Rudens izsolēs Ņujorkā šogad ļoti pieprasīti ir impresionistu, modernistu un laikmetīgās mākslas pārstāvju darbi. Rīkotāji apgalvo – tik daudz pieprasījumu līdzdalībai izsolēs nav bijis. Tiek prognozēts, ka lielākā interese būs par Pikaso, Gogēna, Klimta un Vorhola darbiem, un bieži vien informācija par mākslas darbu pārdošanu tiek turēta noslēpumā. Ceturtdien mākslas priekšmetu tirgū izplatījušās baumas, ka Holivudas magnāts D. Gefents esot pārdevis Dž. Poloka gleznu par 140 000 000 ASV dolāru. Līdz šim oficiāli dārgākā glezna ir G. Klimta darinātais Adeles Blohas-Baueres portrets, kurš tā tagadējam īpašniekam izmaksājis 135 000 000 dolāru. Latviešu mākslas cienītāji sevi var iepriecināt ar domu, ka kinoteātrī Rīga kopš 27. oktobra skatāma filma Klimts, kas veltīta izcilajam austriešu gleznotājam.

- Noziegums un sods. Interese par pasaulslaveno Fjodora Dostojevska romānu ir ne tikai režisoram Pēterim Krilovam un Nacionālā teātra aktieriem. Sanktpēterburgā notiek astoņsēriju filmas Noziegums un sods uzņemšana. Tās režisors D. Svetozarovs Raskoļņikova lomai izvēlējies jauno aktieri V. Koševoju. Žurnālisti apgalvo, ka, gatavojoties leģendārajai slepkavības ainai, Koševojs esot ar cirvi trenējies skaldīt arbūzus.

- Gara aristokrātija I. Nākamo otrdien pulksten 19 Dānijas Kultūras institūta telpās tiks atklāta fotogrāfiju izstāde par Grenlandi Gara aristokrātija I. Fotogrāfiju autore ir ideju inženiere Margita Zālīte, kas 2006. gada pavasarī devās uz Grenlandi, lai studētu inuitu kultūrvēsturi Grenlandes universitātē. Izstādē ir portretēti gan jauši, gan nejauši satikti ļaudis, kā arī ar fotoobjektīvu tverti dabas fenomeni, kas stājušies ceļā vienkāršam studentam, nevis National Geographic pētniekam. Un, protams, protams, Grenlandes suņi. Izstādes atklāšanā uzstāsies grupa Gosti, kas izpildīs ne tikai grenlandiešu, bet arī latviešu, lietuviešu, latgaļu tautas dziesmas.

- Labi panākumi izstādei Rudens 2006... Septiņpadsmit dienās Dzelzceļa vēstures muzejā apskatāmo tradicionālo Latvijas Mākslinieku savienības izsludināto, gadskārtējo tēlotājas mākslas izstādi Rudens 2006 apmeklējuši 4020 interesentu. Vairāki izstādē apskatāmie darbi nopirkti privātajām kolekcijām Latvijā un Igaunijā, bet novembrī un decembrī liela daļa Rudens 2006 gleznu būs apskatāmas divās izstādēs Jēkabpilī, mākslas galerijā Mans"s.

- Vai būs Rīgas kultūras aģentūra? Rīgas domes prezidijs atbalstījis un virzījis izskatīšanai domes sēdē lēmumprojektu par Rīgas kultūras aģentūras veidošanu. Jaunās aģentūras mērķis būtu nodrošināt Rīgas kultūras norišu daudzveidību, pieejamību un kultūras mantojuma mērķtiecīgu izmantošanu. Aģentūras galvenie projekti būtu Jūgendstila centra un Rīgas pilsētas izstāžu zāles izveidošana un kinoteātra Rīga reorganizācija, pievienojot to pašvaldības SIA Rīgas nami.

- Grāmata par Haraldu Medni. Izdevniecība Valters un Rapa šonedēļ laidusi klajā Raimonda Baltakmens un Dzintara Gilbas kopdarbu Gaismas pils augšāmcēlējs. Tajā laikabiedru, līdzgaitnieku un audzēkņu atmiņās atklāts leģendārā Haralda Medņa (1906–2000) dzīves gājums, sākot no bērnības skolotāja ģimenē, vēlāk skolotāja darba gaitām un uzvaras dziesmu karā 1938. gada IX Vispārējos latviešu dziesmu svētkos līdz pat kormeistara darbam Nacionālajā operā, koros un leģendārajiem 1985. gada dziesmu svētkiem. Izcilais latviešu kordiriģents, koru Dziedonis, Tēvzeme, Skaņupe un daudzu citu koru vadītājs palicis atmiņā ar darbu, talantu un dzirkstošo humoru, bet visvairāk ar pārliecību, ka galvenais cilvēka dzīvē ir skaistums, ko spēj sniegt mākslas pasaule.

- Lukīno Viskonti – 100. Šonedēļ kinopasaulē tiek atzīmēta itāliešu kino ģēnija režisora Lukīno Viskonti di Modrones simtā dzimšanas diena. Aristokrātu dzimtā dzimušais marksists Viskonti savu karjeru sāka Parīzē pie cita kinoklasiķa – Žana Renuāra, bet, atgriezies Itālijā, viņš uzņēma filmu Apsēstība, kas pamatīgi nokaitināja diktatoru Musolīni. Lai arī režīms lika visdažādākos šķēršļus, Viskonti darbība kino un teātra jomā veido 20. gadsimta kultūras zelta fondu.

- Krievijā uztraucas par filmu saglabāšanu. 7. novembrī Krievijas pirmajā kanālā iecerēts sākt rādīt klasiķa Sergeja Bondarčuka pēdējo filmu Klusā Dona (1994). Šis fakts licis uzvirmot pieklusušajām kaislībām par padomju laikos uzņemto krievu filmu saglabāšanas problēmām. Speciālisti zvana trauksmes zvanus – jau tagad daudzi padomju kino šedevri nav rādāmi plašākai publikai, jo tie uzņemti uz ļoti nekvalitatīvām kinolentēm un, uzglabāti sliktos apstākļos, var tikt zaudēti uz visiem laikiem.

- Miris Sofijas izvēles radītājs. Ceturtdien, 1. novembrī, Martas Vainjardā (ASV) 81 gada vecumā miris pazīstamais rakstnieks Viljams Stairons. Viņa pazīstamāko romānu Sofijas izvēle 1999. gadā Ilgas Melnbārdes tulkojumā izdeva apgāds Zvaigzne ABC, un arī Latvijā šis darbs guva plašu ievērību.

Citādā ziņā…

Pirmo reizi valsts svētkos novembrī ar vimpeļiem karoga krāsās rotās Rīgas tiltus un ceļu pārvadus

LETA  11/02/06    Ar vimpeļiem tiks rotāts, piemēram, Akmens tilts, Kurzemes prospekta, Jūrmalas gatves un Kalnciema ceļa pārvads, K.Ulmaņa gatve. Pamatojoties uz Kultūras departamenta Pilsētas noformēšanas projektu koordinatora Guntara Kambara izstrādāto Rīgas noformējuma koncepcijas projektu, tiks rotāti ceļi, kas ved ārā no pilsētas centra.

Kambars šodien preses konferencē pastāstīja, ka vimpeļi tiks izvietoti arī pilsētas centrā, piemēram, Līvu laukumā, Brīvības ielā, Merķeļa ielā, 11.novembra krastmalā un pie Latvijas Nacionālā teātra.

18.novembrī Rīga tiks noformēta arī ar "dzīvo uguni" - lielākām un mazākām lāpām, kā arī svecēm. "Dzīvā uguns" tiks izvietota pie Mazās ģildes, Kongresu nama, Latvijas Nacionālās operas un Saeimas ēkas. 11.novembrī ar "dzīvo uguni" tiks izgaismota 11.novembra krastmala.

Pilsētā tiks veidotas arī gaismas alejas, piemēram, posmā no Rīgas pils līdz Rīgas Anglikāņu baznīcai. Pilsētas kanālā no degošām svecēm būs izveidota Latvijas karte.

Īpaši valsts svētkiem šogad izveidoti plakāti, kuros redzama vēsturiskā fotogrāfija ar Latvijas Republikas dibināšanas sapulces dalībniekiem Latvijas Nacionālajā teātrī 1918.gada 18.novembrī ar iezīmētu, izgaismotu Latvijas kartes kontūru, informēja Kambars.

Plakātu autors Ēriks Božis vizualizējis Latvijas dibināšanas ideju, attēlojot virtuālu valsts kontūru no kopā sanākušajiem sapulces dalībniekiem.

Šādi 3x5 metrus lieli plakāti tiks izvietoti uz Vanšu tilta, Salu tilta, K.Ulmaņa gatves pārvada, Lielirbes ielā un citviet Rīgā.

Uz tiltiem, iebraucot Rīgā, varēs redzēt plakātus ar mirdzošiem gada skaitļiem 1918 un 2006, kā arī plakātus ar izgaismotu Latvijas kontūru.

11.novembrī un 18.novembrī arī Rīgas sabiedriskais transports būs izrotāts ar Latvijas karodziņiem, informēja Kambars.

NATO sanāksmes laikā pilsētvidē tiks izvietoti lielformāta stendi ar attēliem par Latvijai nozīmīgiem svētkiem, kas simbolizēs kopā sanākšanu un svinēšanu. Plakātu mākslinieks ir Aigars Ozoliņš. Ārvalstu viesus uzrunās arī plakāti ar uzsaukumu "Laipni lūdzam Rīgā!" dažādās valodās.

NATO valstu vadītāju sanāksmes laikā uz pilsētas tiltiem un ceļu pārvadiem valsts svētku plakāti mīsies ar sanāksmes plakātiem.

Čivle pastāstīja, ka Rīgas rotāšanas izmaksas patriotiskajā mēnesī - novembrī - nepārsniegs pašvaldības budžeta programmā šim nolūkam paredzētos 60 000 latu. Pilsētas izrotāšana NATO sanāksmes laikā izmaksās 37 000 latu, no kuriem 20 000 latu ir valsts finansējums, bet 17 000 latu - Rīgas domes finansējums.

Kultūras departamenta direktore aicināja Rīgas iedzīvotājus un uzņēmējus piedalīties pilsētas izgaismošanā un valsts svētkos izvietot apgaismes ķermeņus gan ēku logos, gan pie durvīm. Tā arī rīdzinieki piedalīsies svētku izjūtas radīšanā.

Rīgā avāriju skaits nav būtiski palielinājies, taču izveidojušies milzīgi sastrēgumi

LETA  11/02/06    Neskatoties uz sliktajiem laika apstākļiem, Rīgā ceturtdien nav būtiski palielinājies ceļu satiksmes negadījumu skaits, tomēr pilsētā ir izveidojušies milzīgi satiksmes sastrēgumi.

Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību biroja Preses nodaļas vecākais inspektors Aigars Bērziņš informēja, ka ceturtdien līdz plkst.18 Rīgā reģistrēti 95 ceļu satiksmes negadījumi, vienā no tiem cieta bērns.

Kā stāstīja aculiecinieki, līdz ar sniegu pilsētā ir izveidojušies milzīgi sastrēgumi - uz ielām ir "sniega putra", to daudzviet nespēj izbraukt autovadītāji, kuri saviem spēkratiem vēl nav nomainījuši vasaras riepas, veidojas sastrēgumi un līdz ar to situācijas uzlabošanai faktiski nav iespējams izmantot arī ielu tīrītājus.

Ceturtdienas vakarā lieli satiksmes sastrēgumi bija izveidojušies Krasta ielā, Brīvības ielā starp Teiku un Juglu, uz Zemitānu tilta, uz kura nespēja uzbraukt atsevišķas automašīnas, un citviet pilsētā.

Lai mazinātu lielos sastrēgumus, kas izveidojušies galvaspilsētā, Rīgas domes Satiksmes departaments aicina automašīnu šoferus palaist ceļu kaisīšanas mašīnas uz Slāvu, Zemitānu un Deglava tiltiem, jo tur situācija ir viskritiskākā.

Tie autovadītāji, kas devušies šo tiltu virzienā, tiek aicināti dot ceļu kaisīšanas mašīnām, jo pretējā gadījumā ceļu kaisīšanas darbs ir ļoti apgrūtināts. Kopumā pašvaldības rīcībā ir sešas mašīnas, kas īpaši paredzētas tiltu kaisīšanai un tīrīšanai.

Lai novērstu ievērojamu sastrēgumu veidošanos nākamajās dienās, pašvaldība atkārtoti aicina autovadītājus automašīnām nomainīt ziemas riepas, jo, braucot ar vasaras riepām, tiek bloķēta un traucēta satiksme un izraisītas avārijas situācijas.

Kā ziņots, pagājušajā diennaktī Latvijā tika reģistrēti 117 ceļu satiksmes negadījumi, bet Rīgā tika reģistrēti 76 ceļu satiksmes negadījumi.

Pārgrieztie pulksteņi

Artis Svece, filosofs  Diena   11/03/06    Pāreja no vasaras laika uz ziemas laiku vai no ziemas uz vasaras laiku vienmēr ir aizraujošs notikums, kam piemīt zināma līdzība ar svētkiem. Uzreiz gan pieminēšu arī būtisko atšķirību: lielai daļai cilvēku tas ir pilnīgi negaidīts, lai gan pasākums regulārs — divreiz gadā. Te arī slēpjas svētku maģija. Katru gadu it kā viens un tas pats, tomēr katrreiz šķiet, ka varētu notikt kas negaidīts. Atkal un atkal pāreju uz vasaras laiku un atpakaļ pavada omulīga kņada: kāds ieminas, ka drīz jau pulksteņi būs "jāpārliek", bet īsti nezina, kad tieši — kaut kad drīz; tad medijos parādās pavēle, kas ievieš skaidrību: "Rīt!" vai "Šonakt!"; tad mūžīgā neskaidrība, kā tieši šo procesu saukt, un, lai gan joks ļoti vecs, tomēr atkal un atkal avīzes, amatpersonas un visi pārējie runā par pulksteņu "pārgriešanu", lai gan skaidrs, ka tas nav aicinājums uz pulksteņu iznīcināšanu. Mājinieki, draugi un paziņas cits citu brīdina par gaidāmo pasākumu, un vienmēr atrodas kāds, kas nav zinājis, ka pulksteņi "jāpārgriež", un tas, protams, izraisa zināmu līksmību; tad pienāk gaidītais mirklis, kārtīgākie apstaigā māju un teju ar rituāla nopietnību noregulē pēc kārtas visus pulksteņus; savukārt nekārtīgajiem ir jāatgādina: "Vai tu jau pārliki pulksteni?" Tomēr vienmēr izrādās, ka palicis kāds pulkstenis, kas rāda vēl "veco" laiku, un atkal ir pamats pārpratumiem vai stāstiem, kā konkrētais cilvēks ir nobijies, jo domājis, ka "patiešām ir jau divpadsmit". Sarunas par možumu vai nogurumu, ko izjūt cilvēks pēc pārejas uz jauno laiku, ir vairākas dienas ilgušā pasākuma patīkams noslēgums.

Man šī pāreja no un uz vasaras laiku vienmēr tomēr liekas riskanta, un savā ziņā es jūtos pat pārsteigts, ka kopumā pārpratumu, šķiet, ir visai maz. Varbūt haoss tiek novērsts, pateicoties svētdienai, kas droši vien ar gudru ziņu seko pulksteņu "pārgriešanai". Pieņēmums ir tāds, ka vidusmēra cilvēkam pietiek ar divdesmit četrām stundām, lai saprastu, kāpēc televizora ekrānā redzamais nesakrīt ar TV programmā rakstīto. Būtībā varu atcerēties tikai vienu gadījumu, kad pa īstam izjutu, ko nozīmē aizmirst par pāreju uz vasaras laiku. Astoņdesmito gadu pašās beigās kopā ar bijušo klasesbiedru Gundaru braucām apciemot citu bijušo klasesbiedru Kristapu, kurš dienēja Krimā. Atskārsme, ka kaut kas ir mainījies, piemeklēja mūs agrā rītā Gundara mājās ļoti neilgu laiku pirms lidmašīnas izlidošanas. Atceros to tāpēc, ka Gundara tēvs tolaik ieņēma augstu amatu kaut kādā, ja pareizi atceros, ar Ministru padomi saistītā uzņēmumā. Viņš mūs zibenīgi aizveda līdz lidostai, un es pirmo un vienīgo reizi nonācu VIP zālē padomju versijā. Protams, nekā īpaša tur nebija, un arī lidmašīna jau bija devusies ceļā.

Vai viss šis pasākums ar vasaras laiku atmaksājas? Kaut vai pavirši caurskatot vasaras laika ieviešanas vēsturi, kļūst skaidrs, ka atskaites punkts vairākkārtējām reformām nav bijusi cilvēku labsajūta. Ne velti īpaša interese par vasaras laiku parādījās Pirmā un Otrā pasaules kara laikā vai, piemēram, 1973.gadu naftas krīzes laikā. Arī diskusijas par to, vai saglabāt vasaras laika periodu, visticamāk, rosina neērtības, ko šīs divas pārejas gadā sagādā dažādām biznesa nozarēm. Un jautājums ir nevis par to, vai pāreja uz vasaras laiku kaitē mūsu psiholoģiskajai veselībai, bet vai enerģijas ietaupījums, ja tāds ir, atsver administrēšanas problēmas un izmaksas. Vārdu sakot, ES lēmums, vai atstāt vasaras laiku vai ne, diez vai būs atkarīgs no tiem viedokļiem, ko izteiks "vienkāršie cilvēki".

Pēdējās dienās
laika apstākļi ir ļoti nepastāvīgi – nedēļas
nogale bija vējaina, taču samērā silta. Šonedēļ lietus, mijas
ar slapju sniegu. Pirmdienas  rītā mūs pēkšņi pārsteidza -3^oC sals.
Savukārt vakar un šodien atkal ir silts –  ap +10^oC. Un dīvainākais,
ka, neskatoties uz samērā silto laiku, atsevišķos rajonos jau
uzsnidzis pirmais sniegs!! Tiesa, tagad tas
jau ir nokusis...

Anda Jansone,  trešdien, 1. novembrī