Nr. 475: 2006. g. 23. - 28. decembris

Nr. 475: 2006. g. 23. - 28. decembris

LETA 12/27/06 Šodien plkst.11.55 pēc Latvijas laika Irākā nemiernieku uzstādīta spridzekļa eksplozijā nogalināti divi Latvijas karavīri, aģentūru LETA informēja Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Preses un Informācijas nodaļas priekšnieks Uldis Davidovs.

Karavīri, veicot patrulēšanas uzdevumu, brauca automašīnā "Hummer", kas cieta nemiernieku uzstādīta paštaisīta spridzekļa sprādzienā.

Pagaidām sīkāka informācija par nelaimes apstākļiem netiek sniegta. Šovakar plkst. 20 Aizsardzības ministrijā (AM) NBS komandieris brigādes ģenerālis Juris Maklakovs sniegs ārkārtas preses konferenci.

Kopš Latvijas karavīri uzturas starptautiskajā misijā Irākā, bojā gājuši trīs kareivji. 2004.gada 8.jūnijā, munīcijas neitralizēšanas operācijas laikā Irākā gāja bojā NBS Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas vada komandiera vietnieks virsleitnants Olafs Baumanis.

Latvijas kontingentu Irākā veido 113 karavīri. Lielākā daļa no viņiem bāzējas Divānijas pilsētā. Nākamā gada sākumā paredzēta kārtējā karavīru rotācija. 20 NBS virsnieki un instruktori uz Irāku izlidoja 20.decembrī, bet 2007.gada sākumā uz starptautisko miera operāciju dosies kājnieku rotas karavīri.

Aizsardzības ministrs Atis Slakteris (TP) savā un AM vārdā izteicis visdziļāko līdzjūtību bojāgājušo tuviniekiem.

"Šo smago vēsti mēs esam saņēmuši brīdī, kad tikko kā aizvadīti Ziemassvētki - laiks, kurā mēs viens otram biežāk nekā citkārt vēlam mieru, prieku un saskaņu. Tomēr gaidītā miera un saskaņas vietā daudz kur pasaulē joprojām valda reliģiski un etniski konflikti un noris karš," teikts ministra līdzjūtībā.

"Ienaids un nežēlīgs fanātisms šodien ir paņēmis divu Latvijas karavīru dzīvības. Diemžēl mums ir jāatzīst šis smagais zaudējums, kuru prāts un sirds atsakās pieņemt," raksta Slakteris.

Patlaban aizsardzības ministrs atrodas atvaļinājumā, bet rīt atgriezīsies darbā, aģentūrai LETA teica AM Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Airis Rikveilis.

Likums paredz, ka bojāgājušo karavīru mantiniekiem izmaksā kompensāciju 50 000 latu apmērā, bet ne mazāk kā 120 pēdējā mēneša karavīra algu apmērā, ja profesionālā dienesta karavīrs gājis bojā NBS kontingenta sastāvā, saskaņā ar starptautiskas organizācijas apstiprinātu mandātu piedaloties starptautiskajā operācijā vai starptautiskajā operācijā, kurā dalība noteikta ar Saeimas lēmumu, vai pildot ar komandiera pavēli noteiktus uzdevumus, kas saistīti ar ieroču vai bruņojuma lietošanu un paredz reālu apdraudējumu karavīra veselībai un dzīvībai.

Tāpat AM sedz izdevumus par nepieciešamo medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu kursu bojāgājušā karavīra ģimenes locekļiem - laulātajam, bērniem un vecākiem. Šādu rehabilitācijas kursu ar Ministru kabineta rīkojumu bija iespēja saņemt arī bojāgājušā Baumaņa ģimenei.

Jau ziņots, ka Saeima pagarināja termiņu Latvijas NBS vienību dalībai miera operācijā Irākā līdz nākamā gada 31.decembrim. Pērn 10.novembrī pieņemtais Saeimas lēmums paredzēja Latvijas NBS atrašanos Irākā līdz šā gada 31.decembrim. Par lēmumprojektu balsoja 69, bet pret bija 22 deputāti.

NBS spēku vienības līdzdalība operācijā Irākā notiek par Aizsardzības ministrijas budžeta līdzekļiem. Plānotais finansējums nākamajam gadam ir 4 155 015 lati.

Kā ziņots, NATO sanāksmes laikā pieņemts politisks lēmums palielināt Latvijas karavīru skaitu starptautiskajā miera uzturēšanas misijā Afganistānā, kur patlaban dien 35 Latvijas kareivji. Gala lēmums par Latvijas karavīru nosūtīšanu uz ārvalstu misijām jāpieņem Saeimai.

LETA 12/27/06 Amerikas Savienoto Valstu (ASV) vēstniece Latvijā Ketrīna Toda Beilija ASV valdības vārdā izteikusi līdzjūtību to Latvijas karavīru ģimenēm, "kuri šodien ziedoja savas dzīvības Irākā". Viņi veicina mieru pasaulē, mūsu valsts karavīru devumu līdzjūtībā novērtēja diplomāte.

Vēstniece cer, ka ievainotie karavīri drīz atveseļosies, aģentūru LETA informēja ASV vēstniecības Preses un kultūras nodaļā.

Beilija līdzjūtībā cildina Latvijas karavīrus, kas turpina teicami pildīt savus pienākumus vairākās daudznacionālās drošības operācijās, viņu uzticību un profesionalitāti.

"Es, kā arī ASV iedzīvotāji, augstu vērtēju šos drosmīgos vīrus par lēmumu kalpot savai valstij, ņemot vērā globālo vidi, kurā dzīvojam. Viņi ne vien strādā, lai aizsargātu paši savu valsti, viņi veicina arī mieru pasaulē. Viņi ir nesuši vislielāko iespējamo upuri, un es vēlos, lai viņu tuvinieki zina, ka mūsu domās un lūgšanās esam kopā ar viņiem šajā grūtajā laikā," apgalvojusi vēstniece.

Beilija apliecinājusi Latvijas valdībai, ka ASV valdība apņemas sniegt palīdzību saistībā ar traģiskā notikuma sekām.

Šodien telefonsarunā ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu arī Igaunijas prezidents Hendriks Tomass Ilvess izteicis Latvijai līdzjūtību saistībā ar karavīru nāvi Irākā, par to aģentūru LETA informēja Valsts prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga.

Jau ziņots, ka šodien Irākā nemiernieku uzstādīta spridzekļa eksplozijā bojā gāja Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) dižkareivji Gints Bleija un Vitālijs Vasiļjevs. Uzbrukumā ievainojumus guva vēl trīs Latvijas karavīri.

Karavīri, veicot patrulēšanas uzdevumu, brauca automašīnā "Hummer", kas cieta nemiernieku uzstādīta paštaisīta spridzekļa sprādzienā. Pagaidām sīkāka informācija par nelaimes apstākļiem netiek sniegta.

Kopš Latvijas karavīri uzturas starptautiskajā misijā Irākā, bojā gāja trīs kareivji. 2004.gada 8.jūnijā, munīcijas neitralizēšanas operācijas laikā Irākā gāja bojā NBS Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas vada komandiera vietnieks virsleitnants Olafs Baumanis.

Latvijas kontingentu Irākā veido 113 karavīri. Lielākā daļa no viņiem bāzējas Divānijas pilsētā. Nākamā gada sākumā paredzēta kārtējā karavīru rotācija. Divdesmit NBS virsnieki un instruktori uz Irāku izlidoja 20.decembrī, bet 2007.gada sākumā uz starptautisko miera operāciju dosies kājnieku rotas karavīri.

Aizsardzības ministrs Atis Slakteris (TP) savā un Aizsardzības ministrijas (AM) vārdā izteicis visdziļāko līdzjūtību bojā gājušo tuviniekiem.

Likums paredz, ka bojā gājušo karavīru mantiniekiem izmaksā 50 000 latu kompensāciju, bet ne mazāk kā 120 pēdējā mēneša karavīra algu apjomā, ja profesionālā dienesta karavīrs gājis bojā NBS kontingenta sastāvā, saskaņā ar starptautiskas organizācijas apstiprinātu mandātu piedaloties starptautiskajā operācijā vai starptautiskajā operācijā, kurā dalība noteikta ar Saeimas lēmumu, vai pildot ar komandiera pavēli noteiktus uzdevumus, kas saistīti ar ieroču vai bruņojuma lietošanu un paredz apdraudējumu karavīra veselībai un dzīvībai.

AM sedz arī izdevumus par nepieciešamo medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu kursu bojā gājušā karavīra ģimenes locekļiem - laulātajam, bērniem un vecākiem. Šādu rehabilitācijas kursu ar Ministru kabineta rīkojumu bija iespēja saņemt arī bojā gājušā Baumaņa ģimenei.

NBS spēku vienības līdzdalība operācijā Irākā notiek par Aizsardzības ministrijas budžeta līdzekļiem. Plānotais finansējums nākamajam gadam ir 4 155 015 lati.

Jau ziņots, ka NATO sanāksmē pieņemts politisks lēmums palielināt Latvijas karavīru skaitu starptautiskajā miera uzturēšanas misijā Afganistānā, kur patlaban dien 35 Latvijas kareivji. Gala lēmums par Latvijas karavīru nosūtīšanu uz ārvalstu misijām jāpieņem Saeimai.

Dobelis gatavs rosināt pārskatīt lēmumu par Latvijas karavīru dalību misijā Irākā

LETA 12/27/06 Pēc divu Latvijas karavīru bojā ejas Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētāja biedrs Juris Dobelis (TB/LNNK) gatavs rosināt diskusiju par mūsu valsts karavīru turpmāko dalību misijā Irākā, sacīja Dobelis.

"Man nebija īpaša prieka atbalstīt termiņa pagarināšanu, taču pēc šī notikuma - jo ātrāk mēs Irāku pametīsim, jo labāk," teica Dobelis.

Politiķis pauda gatavību jau rīt sapulcināt partijas biedrus, komisijas un koalīcijas deputātus, lai lemtu par turpmāko nepieciešamību Latvijas karavīriem atrasties Irākā.

Trešdien Irākā nemiernieku uzstādīta spridzekļa eksplozijā nogalināti divi Latvijas karavīri, bet ievainojumus guvuši vēl trīs Latvijas karavīri. Karavīri, veicot patrulēšanas uzdevumu, brauca automašīnā "Hummer", kas cieta nemiernieku uzstādīta paštaisīta spridzekļa sprādzienā.

Kopš Latvijas karavīri uzturas starptautiskajā misijā Irākā, šajā valstī bojā gājuši trīs karavīri no Latvijas. 2004.gada 8.jūnijā munīcijas neitralizēšanas operācijas laikā Irākā gāja bojā NBS Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas vada komandiera vietnieks virsleitnants Olafs Baumanis.

Aizsardzības ministrs Atis Slakteris (TP) savā un AM vārdā izteicis visdziļāko līdzjūtību bojā gājušo tuviniekiem. "Šo smago vēsti mēs esam saņēmuši brīdī, kad tikko kā aizvadīti Ziemassvētki - laiks, kurā mēs viens otram biežāk nekā citkārt vēlam mieru, prieku un saskaņu. Tomēr gaidītā miera un saskaņas vietā daudz kur pasaulē joprojām valda reliģiski un etniski konflikti un noris karš," teikts ministra līdzjūtībā.

LETA 12/27/06 Lai arī trešdien Irākā gājuši bojā divi Latvijas karavīri, mūsu valstij būtu jāturpina misija šajā valstī un tā nedrīkstētu atsaukt savus karavīrus, uzskata aģentūras LETA aptaujātie eksperti.

Latvijas institūta direktors un bijušais Latvijas vēstnieks ASV Ojārs Kalniņš uzskata, ka negadījums ar mūsu valsts karavīriem Irākā nevar būt iemesls pārskatīt lēmumu par Latvijas kontingenta klātesamību šajā valstī. Lai arī jautājumu par karavīru paturēšanu Irākā, pēc Kalniņa vārdiem, nepieciešams vērtēt regulāri, tomēr pašlaik to nevajadzētu darīt.

Kalniņš norādīja, ka karavīru darba specifika iekļauj arī dzīvības risku. Būtu jāizpēta negadījuma apstākļi, jārada atbildes uz vairākiem jautājumiem par Latvijas kontingenta Irākā vietu un lomu. Pēc ārpolitikas eksperta vārdiem, Latvijai būtu jāpamet Irāka tikai tad, kad "darbs būtu pabeigts".

Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš domā, ka šādas traģēdijas ir paredzamas un tām nevajadzētu ietekmēt mūsu valsts karavīru līdzdalību ASV vadīto koalīcijas spēku misijā Irākā. "Nevar skriet prom pie pirmajiem zaudējumiem," sacīja Lejiņš.

Ārpolitikas institūta pētnieks Ivars Indāns pieļāva, ka traģiskais notikums var kalpot par pamatu diskusijas aktivizēšanai Saeimā par Latvijas vietu un lomu šādās starptautiskajās misijās ne vien Irākā, bet arī Afganistānā un Kosovā. Pēc Indāna teiktā, līdz šim politiskā elite notikumus šajā valstīs uztvērusi "kā ziņas", nevis kā realitāti, kas var ietekmēt arī Latviju.

Pēc Indāna domām, nākotnes skatījumā Latvijai būtu jādomā par karavīru izvešanu no Irākas, taču šādus lēmumus nedrīkst pieņemt pārsteidzīgi.

Jau ziņots, ka šodien Irākā nemiernieku uzstādīta spridzekļa eksplozijā nogalināti divi Latvijas karavīri, bet ievainojumus guvuši vēl trīs mūsu valsts karavīri. Karavīri, veicot patrulēšanas uzdevumu, brauca automašīnā "Hummer", kas cieta nemiernieku uzstādīta paštaisīta spridzekļa sprādzienā.

Patlaban aizsardzības ministrs atrodas atvaļinājumā, bet rīt atgriezīsies darbā, aģentūrai LETA teica AM Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Airis Rikveilis.

AM sedz izdevumus par nepieciešamo medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu kursu bojā gājušā karavīra ģimenes locekļiem - laulātajam, bērniem un vecākiem. Šādu rehabilitācijas kursu ar Ministru kabineta rīkojumu bija iespēja saņemt arī bojā gājušā Baumaņa ģimenei.

NBS spēku vienības līdzdalība operācijā Irākā notiek par Aizsardzības ministrijas budžeta līdzekļiem. Plānotais finansējums nākamajam gadam ir 4 155 015 lati.

Jau ziņots, ka NATO sanāksmes laikā pieņemts politisks lēmums palielināt Latvijas karavīru skaitu starptautiskajā miera uzturēšanas misijā Afganistānā, kur patlaban dien 35 Latvijas kareivji. Gala lēmums par Latvijas karavīru nosūtīšanu uz ārvalstu misijām jāpieņem Saeimai.

DELFI 12/27/06 Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga izsaka līdzjūtību abu Irākā bojāgājušo Latvijas karavīru ģimenēm, portālu "Delfi" informēja Prezidenta preses dienestā.

"Dziļajās sērās esmu kopā ar jums un izsaku savas visdziļākās līdzjūtības apliecinājumus, jums savus mīļos cilvēkus, savus ģimenes piederīgos tālu no dzimtenes pēkšņi zaudējot," vēstulē tuviniekiem apliecina Vīķe-Freiberga.

Prezidente vēstulē apliecina savu pateicību abiem kareivjiem par drosmi un stāju, ar kādu viņi pildīja savu Latvijas karavīra misiju. "Viņi bija īsti karavīri un, profesionāli veicot dienesta pienākumus, nodrošināja daudzu citu cilvēku drošību. Viņi ir turpinājuši sensenās mūsu zemes karavīru drosmes un varonības tradīcijas, un ar to vienmēr paliks ciešā piemiņā," uzskata Vīķe-Freiberga.

Līdzjūtības vēstulē prezidente uzsver, ka gan ģimenes, gan Latvijas valsts ar lepnumu vienmēr atcerēsies viņus un viņu karavīra gaitas.

Nils Konstantinovs, Diena 12/28/06 Trešdien Irākā bojāgājušo dižkareivi Gintu Bleiju (25) draugi atceras kā īpaši sabiedrisku un draudzīgu — viņš bijis ne tikai kompānijas dvēsele, bet arī izpalīdzīgs draugs, uz kuru varēja paļauties grūtos brīžos. "Gints bija lielisks cilvēks ar fantastisku humora izjūtu. Ja bija nepieciešams, vienmēr palīdzēja un uzklausīja," sarunā ar Dienu atceras kareivja paziņa Nadja.

Gintam pēc pāris nedēļām būtu bijis jāatgriežas mājās, kur viņu gaidīja mīlošā draudzene Regīna. Pāris kala kopīgus plānus, sapņoja par dzīvokļa iegādi ģimenes ligzdiņai. Arī Regīna ir kareive — abi dienēja LatBatā. "Visi viņus apbrīnoja par to, cik lielu mīļumu savā starpā viņi vienmēr izstaroja. Regīna ļoti gaidīja viņu atpakaļ," pastāstīja Regīnas draudzene Sigita. Viņa arī atklāja, ka Gints sev bija izvirzījis mērķus, pēc kuriem neatlaidīgi tiecās — karjera, labs materiālais stāvoklis un ģimene.

Pēc Ropažu vidusskolas beigšanas Gints iestājās Latvijas armijas dienestā. Viņa pārinieks Armands atceras, ka ar Gintu uzreiz nodibinājies ciešs kontakts — viņš bijis atvērts un sirsnīgs cilvēks. Aptuveni pirms diviem gadiem gan Armandam, gan Gintam piedāvāja iespēju turpināt kareivja karjeru Irākā. Armands atteicies, bet Gints aizbraucis. Irākā viņš strādājis par autovadītāju strēlnieku — automašīnas bija viņa aizraušanās arī civilajā dzīvē. Atgriezies mājās pēc pirmā līguma termiņa, Gints piekrita turpināt dienestu Irākā un, pavadījis atvaļinājumu kopā ar draudzeni, devās turp otrreiz.

LETA 12/28/06 Lai Irākā bojāgājušo divu karavīru tuvinieki varētu saņemt likumā noteikto kompensāciju, 10.janvārī tiks parakstīts akts, kas apstiprina karavīru nāvi dienesta pienākumu pildīšanas laikā.

Minētais akts būs juridisks pamats kompensāciju saņemšanai, aģentūru LETA informēja Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Preses un Informācijas nodaļas priekšnieks Uldis Davidovs.

Karavīru nāves apstākļu noskaidrošanai šodien ar aizsardzības ministra Ata Slaktera (TP) pavēli tiks izveidota speciāla komisija, aģentūru LETA informēja Aizsardzības ministrijas (AM) Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Airis Rikveilis.

Savukārt ar NBS komandiera brigādes ģenerāļa Jura Maklakova pavēli izveidotā dienesta izmeklēšanas komisija NBS Sauszemes spēku (SzS) komandiera pulkveža Igora Rajeva vadībā veic traģiskā notikuma gaitas rekonstrukciju.

Rajevs patlaban atrodas Irākā, kur notiek dienesta izmeklēšana. To plānots pabeigt 10.janvārī.

Tāpat AM sedz izdevumus par nepieciešamo medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu kursu bojāgājušā karavīra ģimenes locekļiem - laulātajam, bērniem un vecākiem.

Dienesta pārbaude par karavīru bojāeju netiks ierosināta, jo, pēc Davidova teiktā, NBS komandieris brigādes ģenerālis Juris Maklakovs neuzskata, ka saistībā ar notikušo jāmeklē kāds vainīgais.

Kā ziņots, vakar Irākā nemiernieku uzstādīta spridzekļa eksplozijā nogalināti NBS dižkareivji Gints Bleija un Vitālijs Vasiļjevs.

Sprādzienā cietušajā automašīnā "Hummer" braukuši pieci traģiskajā notikumā iesaistītie Latvijas karavīri.

Divi karavīri - kareivis Ričards Sadovņikovs un kaprālis Valdis Mežajevs - guvuši vieglus ievainojumus un drīzumā tiks izrakstīti no hospitāļa Bagdādē, bet trešais karavīrs virsleitnants Ivo Vigulis ievainots smagāk, bet jau operēts.

Kā ziņots, Bleija bija autovadītājs strēlnieks, bet otrs bojāgājušais 1982.gadā dzimušais Vitālijs Vasiļjevs - "granātnieks". Abiem misija tuvojās beigām un drīzumā bija jāatgriežas Latvijā.

Abi karavīri NBS virsdienestā palikuši 2002.gadā pēc obligātā militārā dienesta beigām. Vasiļjevs Irākā atradies otro reizi - pirmā bijusi 2004.gadā.

Lato Lapsa, Apollo 12/28/06 Parādoties ziņām par vakar Irākā notikušo traģēdiju, «plašo tautas masu» reakcija bija viegli prognozējama: publiskā interneta telpa vai ņudzēja no viedokļiem par tēmu — žēl latviešu puišu, kam «jāmirst žīdu un amerikāņu līdzskrējējas VVF dēļ» un kuriem «savas dzīvības jāatstāj svešas valsts ambīciju dēļ», tā ka «pavisam nopietni jāprasa aizsardzības ministrijas auniem, ko mūsu zēni tur dara», jo «karavīram ir jāaizsarga dzimteni, nevis jāpelna naudu ārzemēs». Kaut kādi racionālāki apsvērumi šajā kolektīvajā histērijā, protams, vienkārši noslīka.

Normāla reakcija, protams — caurcaurēm cilvēciski emocionāla. Man arī personiski ir žēl gan bojāgājušo — kā jebkuras priekšlaikus bojā gājušas cilvēciskas būtnes —, gan, protams, viņu tuvinieku. Tikai gan sašutušajiem vaimanātājiem, gan visiem tiem politmuldoņām, kuri šodien un tuvākajās dienās ķersies no jauna uzkrāt personiskos punktiņus, «principiāli» un «atklāti» aicinot izvest Latvijas kontingentu no Irākas, bet pie reizes arī no Afganistānas utt. (pirmā lakstīgala Jura Dobeļa izskatā balsi pacēla jau vakar), nāktos ņemt vērā pāris elementāras patiesības, kuras tomēr būs pagrūti ignorēt.

Lai cik tas nebūtu nekorekti pret bojāgājušajiem un viņu tuviniekiem, ir godīgi jāpasaka: te nav un nevar būt runa par nevainīgu civilistu vai — kā tas bija Padomju Savienības un Afganistānas kara gadījumā — neapmācītu jauniešu traģisku nāvi. Protams, jautājums par to, kādas «brīvprātīgās piespiešanas» metodes tiek izmantotas mūsu Aizsardzības ministrijas sistēmā, lai vajadzības gadījumā nodrošinātu nepieciešamo «demokrātijas sargu» skaitu, ir gana interesants — un īsti godīgu atbildi mums, visticamākais, nedzirdēt. Taču nav šaubu: īsti ar varu nevienu «mūsu puisi» turp nedzen, un, ja kādu sistēma tiešām neuzkrītoši spiež doties Irākas virzienā, vienmēr jau pastāv atvaļināšanās iespēja (lai cik nepatīkami tas nebūtu no karjeras, dzīves virzības u. tml. aspektiem).

Savukārt aizbraucējiem, kuri ir pietiekami labi apsvēruši plusus un mīnusus, ir katram savi motīvi — nauda, pieredze, karjeras plus, piedzīvojumi vai kāda šo motīvu kombinācija. Un, lai gan profesionāls vaimanātājs var pazūdīties par to, ka šo motīvu vidū galvenais nu nekādi nav vēlme iedibināt īstu demokrātiju visnejaukākajās pasaules daļās, darīt tur neko nevar, — «mūsu puiši» apzināti brauc uz kariņu. Un uz kariņu karavīri pēc definīciijas brauc, lai vajadzības gadījumā nogalinātu un būtu gatavi tikt nogalināti paši.

Protams, var piekrist, ka vienkārši derdzīgi skan līdzjūtība bojāgājušo tuviniekiem, kad to izsaka mūsu Valsts prezidente — tā pati, kura, piemēram, 2005. gada janvārī ļoti kategoriski deklarēja, ka «Latvija turpinās piedalīties miera uzturēšanas operācijās jebkur, kur tas būs nepieciešams, un ir gatava ieguldīt jaunās miera uzturēšanas misijās — Tuvajos Austrumos, Kaukāzā vai jebkur citur», taču nez vai piekristu, ja vairot Latvijas «godu un lepnumu» šādā veidā dotos, piemēram, pašas dēlēns Kārlītis. Taču kopumā gribot negribot jāatzīst — ja runāt par «mūsu puišiem» Irākā kopumā, tik daudz lamātā Latvijas valsts vadība šajā gadījumā tik vien ir darījusi kā nodrošinājusi viņiem iespēju darīt to, ko viņi paši īstenībā vēlas.

Mums, protams, mēģina iestāstīt, ka dienests Irākā aprobežojas ar drosmīgu, bet nevardarbīgu patrulēšanu un nedaudz šaha spēles un sportošanas brīvākos brīžos. Taču kaut kā mūsu bruņoto spēku vadība nav bijusī īpaši entuziasma pārpilna publiskot ziņojumus par visām tām situācijām, kad mūsu «miera uzturētāji» un «demokrātijas sargi» tajā pašā Irākā ir atklājuši uguni, par to, cik patronas izšautas un kādi aprēķini izdarīti par to cilvēku ķermeņu skaitu, kuros izšautās lodes ieurbušās. Bet šādas situācijas, protams, ir bijušas — un arī tas ir iemesls «mūsu puišus» pat pie labākās gribas neuzskatīt gluži par nevainīgām avitiņām.

Vēl vairāk — visiem vaimanātājiem ir jāņem vērā, ka līdz šim Latvijai Irākā bija viens bojāgājušais. Tagad ir jau trīs. Un pilnīgi viennozīmīgi būs vēl — tas ir tikai un vienīgi laika jautājums. Var lamāt Vīķi-Freibergu, Slakteri, visu NBS vadību vai jelko citu — nekas nelīdzēs: karā cilvēki iet bojā, brīžam biežāk un kuplākā skaitā, brīžam retāk — kā nu tas sanāk. Līdz ar to žēlumu un vaimanāšanu labāk pataupīt situācijām, kad tās kaut ko var reāli līdzēt, savukārt attiecībā uz «mūsu puišiem» Irākā racionāli aplēst — ko šis viņu dienests Latvijai īsti dod (par to, ko tas dod un atņem viņiem pašiem un viņu ģimenēm, lai spriež katrs no viņiem pats).

Un, kas attiecas uz šo racionālo pusi, nav noliedzams — plusiņus Amerikas acīs mēs patiešām esam savākušies ne pa jokam, un gan jau plūksim arī šo plusiņu augļus: piemēram, tas taču būs tik jauki un patīkami — pateicoties tik un tik Irākā bojāgājušajiem, visa latvju tauta bez vīzām varēs braukt uz Ameriku. Pasaka, un tikai! Turklāt — vēl viens pietiekami nopietns un racionāls apsvērums — ja nu mums pašiem gadīsies (var taču gadīties, tpu-tpu-tpu) kāds militāra rakstura kreņķis, viens Irākā pabijušais pilnīgi noteikti būs simta pašmāju «karotāju» vērts.

Cits jautājums, protams, — vai tā dēļ ir vērts oficiāli piedalīties operācijās, kuras vēsturē noteikti ieies nekā citādāk kā vienas globālas lielvaras savākta okupācijas karaspēka darbības. Bet to lai cienītā uz skaļiem paziņojumiem un izjustām līdzjūtībām vienmēr gatavā Vīķes-Freibergas kundze un Co. skaidro saviem mazbērniem.

Jānis Zirnītis, Latvijas Avīze 12/23/06 Eiropā darbaspēka masveida aizceļošana nav jaunums. Piemēram, vēl astoņdesmitajos gados labākas dzīves meklējumos savas valstis pameta liels skaits īru, spāņu un grieķu. Pēc minēto valstu vēstures redzams, ka 5 – 7 gados šī masveida emigrācija pārtrūka. Īrijas gadījumā esot atgriezusies trešdaļa aizceļojušo un viņi joprojām atgriežas dzimtenē.

Tieši attiecināt Īrijas pieredzi uz Latviju nevar. Taču valstij jābūt aktīvai, saka sociologs Ivars Indāns. Tās pašas Īrijas valsts iestādes savus tautiešus neesot aizmirsušas – ierēdņi sekoja līdzi aizklīdušajiem īriem, atbalstot viņu kopienas un, situācijai uzlabojoties, dažkārt pat personīgi aicināja aizbraucējus atpakaļ. «Mums arī primāri vajadzētu censties aicināt atpakaļ mūsu tautiešus. To nevar izdarīt vienas dienas laikā vai anonīmi izsūtīt preses relīzi. Tomēr veidot šādu uzskaiti, datu bāzi par saviem cilvēkiem ārzemēs būtu Latvijas interesēs. Pēc pieciem gadiem mums šie cilvēki, iespējams, būs vajadzīgi.»

Piecdesmit, septiņdesmit, astoņdesmit tūkstoši. Dažkārt, runājot par peļņā uz ārvalstīm aizbraukušajiem, Latvijas iedzīvotājiem tiek minēts pat skaitlis, kas rakstāms ar sešiem cipariem. Lai arī kāda būtu nedzīvā statistika, uzdrošinoties pieņemt, ka kopš 2004. gada 1. maija aizbraukuši tikai septiņdesmit tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, redzams, ka katru dienu vismaz sešdesmit cilvēki dodas uz lidostu, lai atrastu labāku dzīvi un, iespējams, jaunu dzimteni saviem bērniem. Kas ir šie skaitļos noslēptie, kad un vai viņi brauks atpakaļ, ir minējumi, saukti gan par problēmu, gan normālu un nenovēršamu darba tirgus parādību.

«Aizbraukt no Rēzeknes uz Ludzu tagad ir gandrīz vai tas pats, kas aizbraukt no Rīgas uz Dublinu. Neviens par to nezina un nevienam par to nav jāzina,» saka Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Ivars Indāns. Viņš uzskata, ka cilvēki brauks prom vēl gadiem un ka tas ir daudzās valstīs vēsturiski novērots notikums. Aizbraukšana, viņaprāt, ir nenovēršama.

Indāns ir viens no pētniekiem, kas pagājušā gada beigās aizbrauca uz Īriju, lai tur sarunās ar latviešiem un Īrijas ierēdņiem veiktu līdz šim vienīgo kvalitatīvo jeb uz individuālu pieeju balstīto pētījumu par aizbraukušajiem. Toreiz kā Stratēģiskās analīzes komisijas (SAK) pārstāvis Indāns viņiem jautāja: «Kāpēc aizbraucat?» Atbildes bija paredzamas – nauda un vesela virkne iemeslu, ko īsāk varētu raksturot ar izteicienu «sakārtota valsts».

Vecā Eiropa turpina smelties jaunību un darbarokas Latvijas sarūkošajos strādnieku sarakstos. Mūsu valstī ir reģistrētas 60 darbā ārvalstīs iekārtošanas firmas un, lai arī neliela, tomēr skaitam esot tendence pieaugt. Taču cilvēku skaits, kas izmanto šādu firmu pakalpojumus, ir samērā neliels – piemēram, pēdējos trīs mēnešos darbā ES valstīs un ASV iekārtoti 612 cilvēki. Tas ļauj secināt, ka aizbraukušie dod priekšroku pievienoties radiniekiem un draugiem vai meklē darbu paši. Bet tas neļauj izdarīt secinājumus par aizbraukušo skaitu, kas noteikti ir lielāks.

70 tūkstoši – tā saka Indāns. Šie dati ir iegūti no ārvalstu, galvenokārt Īrijas, Lielbritānijas un Vācijas imigrācijas dienestiem, un pētnieks pieļauj, ka patiesie cipari ir lielāki.

86 tūkstoši, atsaucoties uz Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātes pētnieku aptaujām, saka Labklājības ministrija. Šis skaitlis iegūts, aptaujājot Latvijas iedzīvotājus par radiniekiem, kas mācās un strādā ārvalstīs.

Latvijas Banka savukārt runā par 2,7 procenti darbaspējīgo iedzīvotāju jeb aptuveni 50 tūkstošiem cilvēku. Arī ārvalstu pētījumu veicēji dod vērtējumu, kas lēkā iepriekš minēto skaitļu robežās, jo pārsvarā tiek izmantots viens informācijas avots – valstu oficiālā statistika. Šie skaitļi neiekļauj pašnodarbinātos, nelegāli strādājošos un bērnus, kas aizbraukuši līdzi saviem vecākiem. Ja kāds teiktu, ka tie ir simts tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, viņš, ļoti iespējams, nepārspīlētu.

Nav iespējams iegūt precīzus datus, atkal un atkal atgādina pētījumu veicēji un valsts institūcijas. Brīvība ir anonīma. Cilvēki var sniegt informāciju brīvprātīgi, taču obligāta reģistra ieviešana būtu uzskatāma par cilvēka tiesību ierobežošanu. Plašākais pētījums par latviešu skaitu ārvalstīs tika veikts pērn, apkopojot informāciju par 75 valstīm. Vēl no 128 valstīm informācija netika iegūta, lai arī nav pamata domāt par lielu Latvijas iedzīvotāju skaitu tajās. Tas parādīja, ka ārvalstīs uzturas 200 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, taču skaitlis ir ļoti aptuvens un daudzi no šiem cilvēkiem aizbrauca sen, daudzi ir aizbraukušo radinieki, citiem nav nekāda personiska sakara ar Latviju. Nav zināma arī šo cilvēku nodarbošanās vai mērķi. Paši pētījuma veicēji – pētījumu centrs SKDS – norāda, ka informācijas avotos bieži ir vērojamas pretrunas un par vienu no informācijas apkopošanas svarīgākajiem apgrūtinājumiem norāda cilvēku neuzticēšanos Latvijas valsts pārstāvniecībām.

«Skaitļi ir ļoti, ļoti lieli, bet gribas cerēt, ka tie ir neprecīzi,» pirms gada rakstīja sociologs Arnis Kaktiņš par sava pētījuma centra SKDS veiktajām Latvijas iedzīvotāju aptaujām. Toreiz gandrīz piektdaļa aptaujāto pieļāva iespēju nākamajos divos gados doties strādāt uz ārzemēm, kas, attiecinot aptaujas rezultātus uz valsti, sasniegtu vairāk nekā 400 tūkstošu cilvēku. Puse no tiem atbildēja, ka šāda iespēja ir «ļoti liela». Visi šie cilvēki, protams, neaizbrauca, tomēr atbildot parādīja savu attieksmi. Šogad rudenī pētījuma centrs šo jautājumu cilvēkiem uzdeva atkārtoti. «Tendence ir negatīva – cilvēki domā tāpat kā pirms gada,» tagad par iegūtajiem rezultātiem saka sociologs. Pieļaujot statistiskās kļūdas robežas, cilvēku domas nav mainījušās.

Nav mainījušies arī SAK pētnieku grupas secinājumi un pamatīgā virkne ieteikumu valsts varas un pašvaldību pārstāvjiem, uzņēmējiem, darba devējiem un sabiedrības procesu veidotājiem, tātad visiem mums. Dažkārt sarežģīto un vispārīgo ieteikumu ideja ir vienkārša, tieši tāda, kā garās sarunās un intervijās tagad atgādina migrācijas procesu pētnieki un valsts ierēdņi, – ir jāsakārto valsts un regulāri jāatgādina aizbraukušajiem, ka viņus šeit gaida un gaidīs.

Jau 2005. gadā uzsākta pētījumu sērija par situāciju un attīstības tendencēm darba tirgū, kuru pasūtītājs ir Labklājības ministrija. Mērķis šiem pētījumiem ir sagādāt politikas veidotājiem materiālu, uz kura balstīt savus lēmumus. Rezultātus paredzēts prezentēt nākamā gada pirmajā pusē. Visdrīzāk tie tikai atspoguļos jau nojausto situāciju.

Tātad galvenais aizbraukšanas iemesls ir nauda. Pēc Ekonomikas ministrijas aprēķiniem, vismaz vēl nākamos septiņus gadus Latvijas darba tirgus nespēs piedāvāt cilvēkiem algu, kuru viņi sauktu par apmierinošu. Nelielā ministrijas pētījumā noskaidrots – kamēr veikala pārdevēja katru mēnesi nesaņems 300, bet autobusa vadītājs – 600 latus, tikmēr viņi sapņos par braukšanu prom. Latvijas Banka ir vēl skeptiskāka – viņuprāt, vidējo dzīves līmeni ES bez pārmaiņām tautsaimniecībā Latvija nesasniegtu pat nākamo 50 gadu laikā. Tātad jāsecina, ka vismaz šobrīd nekas nemainīsies.

Bet tas, ko varot darīt, esot noteikt institūciju, kas būtu atbildīga par datu apkopošanu, aizbraucēju atbalstīšanu un saišu saglabāšanu. Tieši šeit migrācijas politikas rotaļās parādās Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās (ĪUMSIL) sekretariāts. Pēc pašreizējā scenārija, tā būs iestāde, kura spēlēs visaktīvāko lomu aizbraukušo latviešu un palikušās Latvijas attiecībās. Tās tiešais uzdevums ir sadarbība ar latviešu kopienām ārzemēs, piemēram, atbalstīt organizāciju veidošanu, rīkot kultūras pasākumus. Taču tā vietā, lai tikai rūpētos par aizbraukušajiem, sekretariāta vadība pēc savas iniciatīvas esot nolēmusi aicināt cilvēkus arī atpakaļ. «Tas ir tāpēc, lai mūsu klientu skaits ārvalstīs nepalielinātos,» saka ĪUMSIL sekretariāta ārvalstīs dzīvojošo tautiešu atbalsta nodaļas vadītāja Irēna Kļaviņa. Plānots izveidot darba grupu, kuras pirmā sanāksme notiks nākamā gada janvāra vidū, un tās uzdevums būs 2007. gada pirmajā pusgadā izstrādāt un iesniegt izskatīšanai valdībā konkrētu rīcības plānu un priekšlikumus, lai veicinātu izceļojušo tautiešu atgriešanos. «Tā varētu būt sava veida aģentūra jeb centrs, kas nodarbotos ar aizbraukušo Latvijas strādnieku vervēšanu ārvalstīs,» kā vienu no risinājumiem pieļauj Kļaviņa, «jo dažās nozarēs, piemēram, būvniecībā, algas jau tuvojas Eiropas valstu līmenim.»

Kas dzīvos un strādās Latvijā pēc desmit, piecpadsmit gadiem? Migrācijas procesu veidošanā un novērošanā iesaistīto personu prognozes ir atturīgas un nekonkrētas. Bija vajadzīgi tikai pāris gadi, lai valsti pamestu desmitiem tūkstoši cilvēku. Tagad darba robežas ir nojaukusi daudzus jaunus cilvēkus vilinošā Spānija, Somija. Tuvākajos gados izzudīs arī pārējo ES valstu «nē» mūsu darbaspēkam. Arī Saeimā, piemēram, ir iesniegts līgums par jauno pilsoņu apmaiņu ar Kanādu, kas ļautu cilvēkiem līdz trīsdesmit gadiem brīvi strādāt vai mācīties šajā valstī.

Baiba Rulle NRA 12/23/06 Finansiāli atbalstu. Tāda pēc būtības piektdien bija ekspremjera, TP dibinātāja Andra Šķēles atbilde Dienai par viņu kā investoru darījumā, kurā LNT ģenerāldirektors Andrejs Ēķis, noslēdzot kredītlīgumu par 10,4 miljoniem dolāru, iegādājās digitālās TV afērā iesaistītās Kempmayer Media Latvia (KML) iekārtas. KML tas ļāva iegūt naudu (ap 5,5 miljonus latu) Stokholmas šķīrējtiesas sprieduma izpildei, A.Ēķim — startēt jaunā, privātā digitālās TV ieviešanas projektā.

Atbildot, vai naudu A.Ēķim aizdevis tikai kā investors vai nolēmis iesaistīties arī jaunā projekta vadībā, A.Šķēle norādīja: "Finansiāli atbalstu uz komerciāliem pamatiem TV industrijas profesionāli, bet nekas vairāk no manis nav lūgts. Vismaz šobrīd." Plašāk viņš to nekomentēja, jo ir atvaļinājumā ārzemēs.

Par darījumu ir divas versijas: A.Šķēle tā atradis veidu, kā piespiest LNT šefu samaksāt Stokholmas tiesas piespriesto sodu, vai — A.Šķēle ir būtiskākais jaunā digitālā TV projekta dalībnieks. A.Šķēles un A.Ēķa vārds jau gadiem saistīts ar KML, jo neoficiāli viņi minēti kā KML īpašnieces, britu pastkastītes firmas Kempmayer īpašnieki. Ka tas tā ir, pirms mēneša paziņoja bijušais A.Šķēles runasvīrs Jurģis Liepnieks.

Ināra Egle 12/23/06 Ēriks Jēkabsons tagad lielāko daļu laika pavada svarcelšanas un boksa klubā, Arvīds Ulme gatavojas izdod savu dzejas grāmatu. Jaunu darbu ir atradusi tikai daļa bijušo 8.Saeimas deputātu — pārsvarā tie, kuriem tas izdevies ar valdībā pārstāvēto partiju atbalstu. Dažādu uzņēmumu pārvaldē strādā ne tikai bijušie Saeimas prezidija pārstāvji Ingrīda Ūdre (ZZS) un Jānis Straume (TB/LNNK), bet vēl vairāki kādreizējie parlamentārieši — piemēram, Andrejs Naglis (LPP) ir Latvijas dzelzceļa padomē.

A.Ulmem (ZZS) Madonas rajona Sarkaņos ir māja, kuru beidzot ir laiks sakārtot. "Es tagad esmu radošā enerģijā," stāsta A.Ulme, kas kopā ar Haraldu Sīmani rakstot skaņdarbu — Sīmanis komponējot, un Ulme sacerot vārdus. Nākamā gada sākumā viņš cer izdot arī savu dzejoļu krājumu, kurā būtu apkopota dažādos laikos rakstītā dzeja. "Es tagad vairāk cenšos dzīvot pa Madonu un jūtos kā no kariņa atgriezies," saka A.Ulme. Madonā ir atgriezies arī Igors Aleksandrovs (JL), kas atkal strādā par ķirurgu.

Arī bijušais iekšlietu ministrs un LPP līderis Ē.Jēkabsons tagad mazāk uzturas Rīgā, vairāk — Ragaciemā, dienas vadot pie Aivara Ritenieka klubā Brāļi un joprojām peldoties jūrā. Algotu darbu viņš atradis neesot, tāpēc nodarbojoties ar to, kas sirdij tuvāks. Klubā trenējas viņa vidējais dēls Roberts, pats arī izejot ringā, jo politikā pavadītais laiks ietekmējis sportisko formu, kas jāatgūst. Ar A.Ritenieku esot iecere uz kluba bāzes izveidot skolu tīklu sportot gribošiem jauniešiem visā Latvijā, kā arī izveidot sabiedrisko organizāciju, kas atbalsta jauniešu patriotisko audzināšanu. Lai arī Ē.Jēkabsonam esot izteikti dažādi politiskie piedāvājumi, pagaidām viņš par tiem nedomājot.

Jauno demokrātu līderis Māris Gulbis, par spīti partijas neveiksmei vēlēšanās, politikai nav atmetis ar roku un cer apvienot vairākas aiz 5% barjeras palikušās partijas. Viņam arī individuāli esot izteikti politiski priekšlikumi, taču "man nav kur steigties, esmu vēl jauns un negribu aiziet par statistu un sēdēt devītajā rindā". M.Gulbis no politikas neaiziešot un plāno sevi pieteikt nākamajās pašvaldību vēlēšanās. Par savu nākamo maizes darbu piecu bērnu tēvs izteicās mīklaināk, vien pasakot, ka tas būšot saistīts ar Latvijas augstskolu attīstības projektiem, tos nekonkretizējot.

"Es tādu brīvkunga dzīvi tagad dzīvoju," Dienai teica Guntis Bērziņš (JL), kas tagad varot baudīt kultūru un izdarīt citus darbus, kuriem, Saeimā esot, neatlicis laika. Reizumis viņš gatavo materiālus Austrālijas radiostacijai, kas raida gandrīz 50 valodās — divas reizes nedēļā arī latviski. G.Bērziņš bauda pensijas priekšrocības, arī par iztikšanu, spriežot pēc amatpersonas deklarācijas, viņam nebūs jāraizējas. Viņš joprojām aktīvi darbojas partijā. Taču vairāki citi JL biedri vēl meklē darbu. Uz kādu lielāku skaidrību nākamā gada sākumā cer arī Pēteris Ontužāns, kas atgriezies Cēsu pusē, kur pirms ievēlēšanas Saeimā bija pašvaldības vadītājs — tas nav amats, kurā varētu atgriezties.

Tautas partija daļai no Saeimā neiekļuvušajiem deputātiem ir uzticējusi ministriju parlamentāro sekretāru amatus — Ērikam Zundam Ārlietu ministrijā, Elitai Šņepstei Finanšu ministrijā, Andrejam Radzevičam Kultūras ministrijā. Taču ir TP bijušie deputāti, kas vēl nav sākuši darba gaitas, piemēram, Jānis Esta. Viņi arī nelabprāt stāsta, kā tagad dzīvo. Viegli nav arī Igoram Solovjovam (TSP), kuram vēl nav izdevies atrast darbu un daudz laika jāvelta dzīvesbiedres aprūpei pēc slimības, taču viņš uz Dienas jautājumu atbildēja optimistiski: "Man iet ļoti labi. Tikai ar šādu domu ir jādzīvo, tad viss būs kārtībā."

LETA 12/25/06 Nākamgad dažās politiskajās partijās notiks iekšējas izmaiņas, taču būtiskas pārmaiņas partiju spēku samērā nav paredzamas, atzina aģentūras LETA aptaujātie eksperti.

Politologs Ivars Ījabs uzskata, ka Tautas partija (TP) saglabās savu dominējošo pozīciju, uz ko norāda arī partijas nepārtrauktie centieni iegūt lielāku ietekmi pār reģionālajiem vadītājiem.

Arī sociologs Aigars Freimanis atzina, ka TP saglabās stabilas pozīcijas. Lai arī pēdējais partijas kongress liecina par "Šķēles ģimenes faktora" lomas pieaugumu, Kristiānai Lībanei-Šķēlei kļūstot par partijas valdes priekšsēdētāju, tas nevar kļūt par klupšanas akmeni partijas tālākajā attīstībā, uzskata sociologs.

Ījabs uzskata, ka partija "Jaunais laiks" (JL) patlaban atrodas krustcelēs, jo tai ir nepieciešams rast skaidru vīziju par nākotnes stratēģiju. Līdzšinējā "matu plēšana" par nepietiekamo 9.Saeimā ievēlēto deputātu skaitu, kas neļāva šim spēkam kļūt par dominējošo partiju Saeimā, kā arī nepārtrauktā moralizēšana un "bļaustīšanās opozīcijā" ir nesusi tikai negatīvus augļus, dažiem JL atbalstītājiem liekot pārskatīt savu attieksmi pret šo partiju, uzskata politologs.

Pēc Ījaba domām, šis spēks varētu kļūt par konstruktīvu opozīciju, veidojot "ēnu kabinetu", nākot klajā ar konstruktīviem priekšlikumiem par valstij nozīmīgiem jautājumiem un piesaistot mediju uzmanību savai attīstības vīzijai.

Freimanis norādīja, ka partijā ir manāma "trīšanās" saistībā ar JL priekšsēdētāja Einara Repšes lomu partijā. Pēc sociologa teiktā, partijā ir saskatāms "Edipa komplekss" - daži JL biedri uzskata, ka partijas vadītāju ir nepieciešams mainīt, taču ir arī nevēlēšanās vai pat neuzdrīkstēšanās aizskart Repši.

Ījabs prognozēja, ka apvienība "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) savu populistisko nostāju nemainīs arī nākamgad.

Pēc politologa teiktā, ir liecības, ka partijas iekšējā dzīvē notiek diskusija par šī spēka ārpolitisko orientāciju. Piemēram, Nikolajs Kabanovs argumentēti aicina partiju veidot ciešākas saites ar Krieviju, savukārt Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka vairāk nosliecas uz nepieciešamību veidot alternatīvu krievu diasporas centru Eiropas Savienības iekšienē. Ījabs atzina, ka abi šie virzības kursi nav savienojami. Pēc viņa domām, Krievija nav ieinteresēta alternatīva krievu diasporas centra izveidē un tā vēlas saglabāt diasporās savu ietekmi.

Savukārt iekšpolitiskajos jautājumos nav signālu, ka PCTVL vēlas mainīt savu retoriku. Tā saglabās akcentu uz pilsonības nulles variantu, divvalodības ieviešanu un izglītības reformas apturēšanu, prognozēja politologs.

Savukārt Freimanis piebilda, ka PCTVL sākumā jātiek galā ar "pēcvēlēšanu šoku", kad liela daļa šīs apvienības elektorāta izvēlējās nodot savas balsis par "Saskaņas centru" (SC). Tas ir saistāms gan ar "aizkavēšanos ideoloģiskajā attīstībā", gan ar spožu līderu trūkumu, atzina Freimanis.

Freimans prognozēja, ka Latvijas Pirmās partijas un "Latvijas ceļa" (LPP/LC) apvienībā paredzama tālākā virzība uz partiju apvienošanos. Pēc Freimaņa vārdiem, tas atbilst LPP līdera Aināra Šlesera mērķim stiprināt partiju, kā arī piekoptajai taktikai piesaistīt partijai uzreiz lielas grupas, kā arī pārņemt savā kontrolē to resursus.

Pēc Ījaba domām, SC nav iespējas ienākt pašreizējā valdības koalīcijā. "Izskatās, ka šis politiskais spēks ir samierinājies ar faktu, ka tas paliks opozīcijā," atzina politologs.

Savukārt Freimanis atgādināja, ka Saeimas kuluāros klīst baumas, ka SC deputāti varēti tikt pārvilināti uz LPP/LC frakciju. Pagaidām ir pāragri spriest par šādu notikumu attīstību, bet šāds pavērsiens abām pusēm varētu nest gan ieguvumus, gan zaudējumus, atzina sociologs.

Runājot par partijas "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" (TB/LNNK) nākotni, Freimanis pauda kritisku viedokli. Tā kā pēdējā laikā aizvien lielāku ietekmi partijā gūst Roberts Zīle, rodas aizdomas, ka šī partija vairāk kalpo kā "tramplīns" Eiropas Parlamenta deputātiem ceļā uz atkārtotu ievēlēšanu Eiropas Parlamentā, pieļāva sociologs.

Ījabs pauda viedokli, ka Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija ir sevi izsmēlusi un vairāk piederas 20.gadsimta 90.gadiem nekā mūsdienām. Lai arī Latvijai būtu nepieciešams moderns sociāldemokrātisks spēks, nekas neliecina, ka šī partija vēlas par tādu kļūt. Uz to norāda arī Jāņa Dinēviča kļūšana par partijas priekšsēdētāju, sacīja Ījabs.

Pēc politologa domām, problēmas varētu rasties arī Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS). Tas ir saistīts ar tā dēvēto "Lemberga lietu", jo Ventspils mērs Aivars Lembergs, pēc Ījaba ieskatiem, ir konsolidējošais elements partijā, kas veiksmīgi satur kopā šo visnotaļ neviendabīgo politisko spēku. Ja tiks pieņemts Lembergam neizdevīgs tiesas lēmums, pastāv iespēja, ka partijā varētu rasties sarežģījumi ar iekšējo disciplīnu un partijas ietekme uz notiekošajiem procesiem var kļūt nosacītāka. Šādā gadījumā pastāv arī iespēja, ka frakcijas deputāti var "aizceļot" uz citām Saeimas frakcijām, atzina politologs.

Savukārt Freimanis pauda citādu viedokli par šīs apvienības nākotni. Pat pieņemot iespēju, ka Lembergs var pazust no politiskās skatuves, "amorfais partijas ķermenis" saglabās savu struktūru, īpaši ņemot vērā pārstāvniecību Saeimā, līdz ar to nekādas krīzes ZZS nav gaidāmas, prognozēja sociologs.

Tomēr Ījabs atzina, ka prognozēt izmaiņas partiju spektrā ir sarežģīti un tas ir līdzīgi "zīlēšanai kafijas biezumos".

LETA 12/27/06 Nākamā gada sākumā Latvijas Pirmā partija (LPP) kongresā lems par apvienošanos ar savienību "Latvijas ceļš" (LC), sacīja LPP Saeimas frakcijas deputāts un partijas valdes loceklis Dzintars Jaundžeikars. Vēlāk esot iespējama LPP un LC apvienošanās arī ar "Saskaņas centru" (SC).

Politiķis uzsvēra, ka līdz šim abu partiju - LPP un LC - valdēs lēmumi par iespējamo apvienošanos bijuši pozitīvi. "Katram ir citādas domas, taču kopīgais lēmums par apvienošanos ir pozitīvs," sacīja Jaundžeikars.

SC priekšsēdētājs Nils Ušakovs sacīja, ka Šlesers esot tas cilvēks, ar kuru var sadarboties, kā arī var cerēt, ka sadarbība būs efektīva, lai aizstāvētu vēlētāju intereses. "Tehniski apvienoties nav grūti, bet galvenais ir izvērtēt, vai tas nesīs labumu arī vēlētājiem," sacīja Ušakovs un uzsvēra, ka partija vēlas konsolidēties ar citiem politiskajiem spēkiem.

Lai apvienotos, SC jāpiekāpjas un jāatsakās no vēlmes krievu valodai Latvijā noteikt jebkādu oficiālu statusu, uzsvēra kāds LPP valdes loceklis. No SC tiek gaidīta atsacīšanās arī no sadarbības ar Alfrēda Rubika partiju. "Apvienošanās, visticamāk, notiks," prognozēja LPP valdes loceklis.

LPP priekšsēdētājs Ainārs Šlesers atrodas Ziemassvētku brīvdienās ārpus valsts, un ar viņu nav bijusi iespēja sazināties.

Aģentūras LETA aptaujātie eksperti uzskata, ka starp LPP un SC nav saskatāmi būtiski ideoloģiskie šķēršļi, kas varētu kavēt abu partiju apvienošanos.

Gan socioloģisko pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš, gan politologs Ivars Ījabs norādīja, ka viņu rīcībā nav plašas informācijas par šādu tuvināšanos, taču, izejot no formālās loģikas un iepriekšējās pieredzes, tādu var pieļaut.

Ījabs nesaskata kādus būtiskus šķēršļus LPP un SC ideoloģiskajās nostādnēs, ja neskaita faktu, ka LPP pozicionē sevi kā nacionālkonservatīvs spēks. Atklāts paliekot jautājums par šādas tuvināšanās praktisko jēgu, kā arī - cik tālu valdības koalīcijā esošā LPP gatava iet šādu attiecību veidošanā.

Pēc Kaktiņa teiktā, šajā Saeimā LPP darbojas kopā ar partiju "Latvijas ceļš", turklāt šo sadarbību nav kavējušas arī vairākas ideoloģiskas atšķirības. Šādos apstākļos var pieņemt, ka LPP tuvināšanās ar SC nekļūtu par traucēkli LPP un LC sadarbībai. LPP iepriekšējā Saeimā arī bijusi pieredze "veiksmīgi pārņemt" kreisā spārna deputātus, tāpēc pastāv iespēja, ka attiecībā uz SC var realizēt līdzīgu scenāriju.

Iespējamā SC tuvināšanās ar LPP varētu izraisīt nopietnu viļņošanos valdības koalīcijas iekšienē, uzskata Kaktiņš, jo tas mainītu spēku samēru, LPP palielinot savu pārstāvniecību un uz tā bāzes, iespējams, izsakot prasību pēc atbildīgo posteņu pārdales par labu sev. Ījabs arī uzskata, ka starp citām koalīcijas partijām šāda tuvināšanās varētu izraisīt asus iebildumus.

Liene Barisa, NRA 12/27/06 Izrādās – ja vien valsts līdzekļu nepamatotai vai nelietderīgai iztērēšanai attaisnojums rodams normatīvo aktu nepilnībās, nekādas sankcijas attiecīgajai iestādei nedraud.

Pat tad, ja Valsts kontrole (VK) Veselības ministrijā (VM) apšaubījusi gandrīz 300 000 latu pieprasīšanu no valsts budžeta un vairāk nekā 100 000 latu izlietojumu, nevienai tiesībsargājošajai iestādei nav pienākums faktus pārbaudīt un lemt par atbildību likuma priekšā.

Lai arī Publisko izdevumu un revīzijas komisijas vadītājs Andris Bērziņš (ZZS) iepriekš Neatkarīgajai atzina, ka VM varot VK atzinumā pausto par apšaubīto līdzekļu izlietojumu apstrīdēt, VK vadītāja Inguna Sudraba paskaidroja, ka tas tomēr vairs nav iespējams.

VK ar ziņojumu VM jau iepazīstinājusi pirms tā publiskošanas, un attiecīgajai iestādei 15 dienu laikā bijis iespējas sūdzēties, ja ziņojuma tekstā kāda intereses vai tiesības ir aizskartas. VM pretenzijas neesot cēlusi, un iestāžu amatpersonas parakstījušās par ziņojuma ieteikumu izpildīšanu.

Taču, lai arī VM nav iebildusi pret to, ka ievērojamas naudas summas izlietošana ir apšaubāma, atbildību likuma priekšā par nelietderīgo un nepamatoto finanšu līdzekļu izlietojumu īsti nevarot nevienam prasīt. "Burtiskā nozīmē tie nav pārkāpumi," skaidroja I. Sudraba. Ja līdzekļi būtu iztērēti, pārkāpjot kādu normatīvo aktu, VK būtu iemesls par to ziņot prokuratūrai, un tā attiecīgi izlemtu, kā rīkoties tālāk. Taču šajā gadījumā apšaubītie tēriņi radušies normatīvo aktu nepilnību dēļ. Tāpat šobrīd vairs neesot iespējams pārbaudīt arī to, kāpēc 7,5% vakcinēto personu datu nav personificējami un vai vakcīnas šajā gadījumā tiešām izlietotas paredzētajam mērķim.

Tādējādi tas, ko varot darīt VK, ir norādīt uz trūkumiem un sagaidīt, ka tie tiks laboti. Ņemot vērā šādu kārtību, var secināt, ka, lai arī valstij radīti aptuveni 400 000 latu zaudējumi (kurus, kā Neatkarīgā jau rakstīja, VM gan labprātāk dēvē par zudumiem un kuri esot normāla parādība veselības aprūpē, jo tajā daudz ko nevar paredzēt), vienīgais, ko var darīt uzraugošās iestādes, ir sekot, lai nebūtu iespējas šādai situācijai atkārtoties.

A. Bērziņš Neatkarīgajai gan atzina, ka VK ziņojums par medikamentu centralizētajiem iepirkumiem tikšot nopietni apspriests komisijas sēdē, pieaicinot iesaistītās puses, kas paredzēta 17. janvārī, un, visticamāk, diskutēts tikšot arī atbildības jautājums.

Neatkarīgā jau rakstīja, ka šā gada pirmajā ceturksnī VK konstatēja, ka par 69 000 latu ir norakstītas par budžeta līdzekļiem iegādātas neizlietotas vakcīnas, iespējams, nepamatoti pieprasīti 298 900 latu no valsts budžeta līdzekļiem pretgripas vakcinācijai un atrasta nesakritība par 41 835 latiem Sabiedrības veselības aģentūras un Veselības un obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras datu uzskaitēs.

Sandris Vanzovičs, NRA 12/28/06 Apspriežot nākamā gada budžetu, Rīgas domē karstākās debates raisījās par pilsētas iemaksām Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā (PFIF).

Domnieki aicināja pie varas valstī esošo partiju pārstāvjus vērsties pie kolēģiem Saeimā, lai pārskatītu šo, pēc deputātu domām, visai netaisnīgo PFIF iemaksu kārtību.

Pēdējā laikā starp Rīgas domi un valdību izvērsusies nopietna cīņa par finanšu sadali, un tā sola tik drīz nerimties.

Nākamgad Rīgas pilsēta PFIF ieskaitīs 46,5 miljonus latu jeb 12,9% tās kopējā pamatbudžeta izdevumu apjoma. Domes opozīcijas pārstāvji norādīja, ka tā ir nesamērīgi liela summa: pat sociālajai aizsardzībai no Rīgas budžeta 2007. gadā tiks tērēts mazāk – 36,5 miljoni latu jeb 10,1% kopējo izdevumu.

Deputāte Natālija Jolkina aicināja vadošās partijas vērsties pie Saeimas ar likumdošanas iniciatīvu mainīt pastāvošo kārtību, jo "ar budžetā esošajām summām nepietiek problēmu risināšanai". Savukārt deputāts Mihails Kameņeckis bilda, ka "katrs astotais rīdzinieks savus nodokļus pārskaita PFIF, tajā pašā laikā katrs astotais šeit strādājošais nodokļus maksā citur". Kā zināms, daudzi Rīgā strādājošie dzīvo citu pašvaldību administratīvajās teritorijās, līdz ar to arī viņu maksātie nodokļi aizplūst no Rīgas. "Pie miljardiem lielā valsts budžeta apgrūtināt Rīgu par 46,5 miljoniem latu ir neprāts," sodījās M. Kameņeckis.

Pēc opozīcijas pārstāvju domām, koalīcijas partijām vajadzētu vērsties pie saviem vecākajiem brāļiem Saeimā, lai novērstu šo situāciju. Taču pašvaldībā pie varas ir Jaunais laiks (JL), kas Saeimā nolikts opozīcijā.

Rīgas mērs A. Aksenoks uzskata, ka nepieciešams veikt izmaiņas PFIF sistēmā, jo Rīgas iemaksas ir nesamērīgi lielas. Rīga 2007. gadā PFIF iemaksās 60% kopējā fonda apjoma, bet valsts – tikai 7 152 897 latus jeb 9%. "Par naudu, ko galvaspilsēta iemaksā fondā, varētu atrisināt daudzus tās problēmjautājumus – satiksmi, vietas bērnudārzos u. c.," saka A. Aksenoks. "Turklāt jāņem vērā arī tas, ka otra izlīdzināšana notiek arī ar iedzīvotāju ienākumu nodokļa starpniecību: cilvēki strādā vienā pašvaldībā, bet viņu samaksātais nodoklis tiek tās pašvaldības budžetā, kur persona deklarējusi dzīvesvietu." Pēc mēra rīcībā esošās informācijas, šādā veidā no Rīgas aizplūst 36,39% galvaspilsētā iekasētā.

Piesardzīgāks izteikumos bija TP Rīgas domes frakcijas vadītājs Edmunds Krastiņš: "Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) vienmēr kategoriski iestājusies par to, ka fonda sistēmu var mainīt tikai pēc administratīvi teritoriālās reformas beigām, jo uz šā fonda līdzekļiem dzīvo mazās pašvaldības."

Taču LPS priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis atzina, ka "Rīgas iebildumi ir pamatoti", jo "valsts konsekventi nepalielina savu fondā ieskaitāmo līdzekļu apjomu, kamēr pašvaldību ieguldījums visu laiku pieaug". A. Jaunsleinis: "Šā fonda sistēma strādā jau desmit gadu. Kad to izveidoja, bija domāts, ka valsts nopietnāk piedalīsies tā finansēšanā: piemēram, Rīga iemaksā 46 miljonus latu, valsts arī 46 miljonus latu."

LPS vienojušies ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju (RAPLM) un Finanšu ministriju (FM), ka fonda iemaksu sistēma tiks mainīta: jau izsludināts konkurss pētījumam par iespējamo PFIF modeli, un pavasarī vajadzētu būt tā rezultātiem. "Reāli jaunās sistēmas ieviešana notiks ne agrāk kā 2009. gadā," saka A. Jaunsleinis.

Starp pašvaldībām ir būtiskas atšķirības to finanšu kapacitātē, tāpēc kopš 1995. gada tiek lietots finanšu izlīdzināšanas mehānisms, lai nodrošinātu iespējami līdzīgākus apstākļus to pamatfunkciju izpildei. Šī sistēma īsteno pašvaldību vērtēto ieņēmumu kapacitātes un izdevumu nepieciešamības izlīdzināšanu.

Pašvaldības, kuru nodokļu ieņēmumi pārsniedz tām aprēķināto finanšu nepieciešamību, pārskaita daļu no to nodokļu ieņēmumiem PFIF. Katras pašvaldības ieņēmumu prognoze un finanšu nepieciešamība tiek noteikta budžeta sagatavošanas procesā, skaidro FM Budžeta departamenta pašvaldību finansiālās darbības uzraudzības nodaļas vadītājas vietniece Jolanta Plūme.

Nākamgad fonda kopējais apjoms būs 78 miljoni latu, no kuriem 70,8 miljonus latu iemaksās pašvaldības, bet 7,2 miljoni latu ir valsts budžeta dotācijas. Iemaksas PFIF veic 57 pašvaldības, tostarp četras lielās pilsētas – Rīga, Ventspils, Jūrmala un Jelgava. Daugavpils no fonda saņems dotāciju, bet Liepāja un Rēzekne atradīsies tā saucamajā pelēkajā zonā, tas ir, ne tās veiks iemaksas, ne arī saņems dotāciju. "Absolūtos skaitļos rēķinot, Rīga ir lielākā maksātāja PFIF, bet ne procentuāli no vērtētiem ieņēmumiem," norādīja J. Plūme.

Šajā rādītājā lielākās iemaksas būs Baložu pilsētai: no sava ap divus miljonus latu lielā budžeta tā fondā iemaksās 481 000 latu jeb 23,3%. Otrs šajā lielāko pašvaldību donoru skaitā ir Garkalnes novads, kas PFIF pārskaita 22,97% savu nodokļu ieņēmumu. "Jā, absolūtos skaitļos iemaksu summa izskatās ļoti liela, taču arī galvaspilsētas budžets pēdējos gados pieaudzis gandrīz divas reizes, tāpēc pieaug arī domes iemaksas PFIF," argumentēja J. Plūme. Viņa apstiprināja, ka RAPLM jau pasūtījusi pētījumu par PFIF sistēmas jauna modeļa izstrādi, un to ieviest varētu 2009. gadā.

Agnese Voika, Zane Atlāce, "Rīgas Balss" 12/28/06 Svētku laikā Ziemassvētku vecīša cienīgs dāvināšanas prieks pārņēmis Rīgas mēru Aivaru Aksenoku. No visiem tūkstoš domes darbiniekiem viņš izvēlējies prēmēt tieši tos 32 pašvaldības darboņus, kuri paveikuši gluži vai neiespējamo?– pāris mēnešu laikā atsavinājuši zemi par labu ASV vēstniecības ēkas būvēšanai.

Nenoliedzami, zemes atsavināšanas process paveikts gods godam – zibenīgi, triecientempā un bez jebkādiem domnieku iebildumiem. Citi līdzīgi procesi parasti velkas pat gadiem. Tātad tas vien pierāda vecā labā teiciena patiesību: ja grib, tad var. Par labu darbu saņemt prēmiju, protams, ir patīkami, bet vai zemes atsavināšana par labu ASV vēstniecībai bija pats nozīmīgākais panākums, kuru vērts TIK iespaidīgi atlīdzināt? A. Aksenoks, kurš savam priekštecim Gundaram Bojāram pārmeta darbinieku pārlieku prēmēšanu vietā un nevietā, ir pilnīgi pārliecināts, ka jā.

Kamēr pilsētai svarīgiem objektiem, tostarp tiltu un apvedceļu būvēšanai, nepieciešamie īpašumtiesību jautājumi tiek kārtoti gadiem ilgi, zemes gabalu ASV vēstniecības ēkas celšanai Rīgas domes ierēdņiem izdevies atsavināt apbrīnojami veikli. Par čaklumu viņi izpelnījušies iespaidīgas prēmijas. Tik zibenīgi, kā piemeklējot ASV vēstniecības celtniecībai nepieciešamo zemesgabalu un sagatavojot visu nepieciešamo dokumentāciju, pašvaldības amatpersonas sen nebija rīkojušās. Šā gada jūnijā tika pieņemts lēmums par nekustamā īpašuma Kalnciema ielā atsavināšanu un uzreiz tika sagatavoti izsoles noteikumi. Priekšroku izsolē nosakot ASV vēstniecībai un to arī atzīstot par aptuveni četrus hektārus lielā zemesgabala izsoles uzvarētāju, pašvaldība konkrēto zemes gabalu pārdeva par 5,773 miljoniem latu. Pirkuma līgums tika parakstīts jau septembra vidū. Jaunu vēstniecības ēku zemesgabalā, kura daļu pašlaik izmanto arī Rīgas Mūzikas internātskola, iecerēts uzcelt līdz 2010. gadam.

Zīmīgi, ka pēc Rīgas mēra ierosinājuma 90 līdz 600 latu lielas prēmijas ierēdņi faktiski saņems par savu tiešo darba pienākumu pildīšanu. Prēmijas kopumā 11 610 latu apmērā par lēmumprojekta sagatavošanu zemesgabala atsavināšanai saņems 32 Rīgas domes darbinieki. Tostarp arī pašvaldības Juridiskās pārvaldes vadītājs Jānis Liepiņš, kurš uzsver, ka prēmiju sev nav prasījis, bet jūtas pagodināts, ka priekšniecība novērtējusi viņa darbu: "ASV vēstniecība gribēja noslēgt darījumu par zemi līdz NATO samitam, tāpēc viss tika darīts ļoti ātri un darba bija ļoti daudz. Manos pienākumos ietilpa tehnisko darbu organizēšana, juridiskās bāzes sagatavošana. Biju starpnieks starp domi un vēstniecību, tāpēc manās rokās bija liela atbildība." Prēmija piešķirta arī Dzīvokļu pārvaldes priekšniecei Ārijai Stabiņai, kura atzīst, ka darbs tiešām bijis intensīvs, līdz ar to viņa prēmiju jūtas pelnījusi: "Lielā steigā bija jāpiešķir kompensācijas platības un cilvēki jāizvieto citur. Piedalījos visās darba grupas sēdēs. Ikdienas darbi bija jādara ārpus darba laika, jo papildu pienākumi nebija plānoti."

"Ņemot vērā, ka šī lēmuma projekta sagatavošanā bija iesaistīti daudzi Rīgas pašvaldības darbinieki, kas ar atbildību kompetences ietvaros iesaistījās šā jautājuma risināšanā, pateicībā par paveikto, izskatīt iespēju prēmēt darbiniekus, kuru ieguldījums šajā darbā būtu īpaši uzteicams," vēstulē pašvaldības departamentiem norāda A. Aksenoks. Jautāts par prēmēšanas argumentiem, mērs ar savas palīdzes Lailas Spaliņas starpniecību atbild, ka nebūt neesot piekritējs prēmiju maksāšanai par pamatdarbu, bet šis esot izņēmuma gadījums. Īpašuma departamentam šis bijis īpaši smags gads, jo tuvojās privatizācijas pabeigšanas likuma noteiktā termiņa beigas, līdz ar to nācies izskatīt ļoti daudz privatizācijas pieteikumu. Mērs ir pārliecināts, ka darbinieki strādājuši arī ārpus sava darba laika, tāpēc prēmijas ir pelnītas. Taujāts, kāpēc ar pilsētai svarīgākiem īpašumtiesību jautājumiem, piemēram, Dienvidu tilta celtniecībai nepieciešamo zemes gabalu atsavināšanu, nesokas tik raiti, A. Aksenoks skaidro, ka ASV vēstniecības jautājums tik ātri atrisināts, lai tā varētu pagūt izmantot savas valdības piešķirto finansējumu. Savukārt uz jautājumu, vai citu institūciju darbinieki nav paveikuši neko tiklietderīgu un svarīgu, lai arī būtu pelnījuši īpašas prēmijas, mērs norāda, ka tās maksājamas arī citos īpašos gadījumos, piemēram, saistībā ar NATO samitu, kad tiek pārsniegti tiešie pienākumi un darba laiks. Tiesa, no mēra palīdzes teiktā tā arī nav saprotams, vai samita laikā nodarbinātie IR PELNĪJUŠI vai arī JAU SAŅĒMUŠI prēmijas.

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa" 12/22/06 Viens no valsts ekonomiskā uzplaukuma priekšnoteikumiem ir plaša ārējā tirdzniecība. It īpaši eksports. Latvijas eksporta apjomi tomēr ir gaužām niecīgi, lai neteiktu — mikroskopiski.

Lielai sabiedrības daļai, izdzirdot vārdu "eksports", atmiņā ataust vecvecāku skandētais Ulmaņlaiku refrēns — Latvijas bekons un sviests, mūsu uzplaukuma pamats. Arī padomju laiku paaudzes Latviju atceras kā republiku, no kurienes produkciju lielos apjomos izveda uz citiem PSRS reģioniem, uz citām sociālistiskajām un jaunattīstības valstīm.

Propaganda apgalvoja, ka Latvijas rūpniecības izstrādājumiem ir labs noiets pat Rietumu valstīs. Daudzi tam ticēja un joprojām domā, ka ar Latvijas eksportu viss ir kārtībā. Tāpēc šobrīd par patiesībā katastrofāli zemo Latvijas eksporta kopapjomu sabiedrība pārāk neraizējas. Tā vien šķiet, ka uztraukumam nav pamata. Palūkosimies, ko šajā sakarā rāda skaitļi. Lai tie būtu starptautiski salīdzināmi, izmantosim Eurostat datus, izteiktus eiro valūtā.

Apjomi niecīgi, struktūra nožēlojama Latvijā ražoto preču eksports 2005. gadā pieauga par vairāk nekā 30%, kas bija straujākais kāpums atjaunotās Latvijas valsts vēsturē, sasniedzot 4,15 miljardus eiro. Tomēr, salīdzinot ar citām valstīm, jākonstatē skumīgais fakts, ka Latvijas eksports ir viens no niecīgākajiem Eiropā un zemāks tas ir vienīgi tajās valstīs, kurās iedzīvotāju skaits ir daudzreiz mazāks, — Maltā un Kiprā.

Igaunijā pērn eksporta apjoms bija 6,16 miljardi eiro, bet Lietuvā — 9,5 miljardi eiro. Slovākijā, ko daži mūsu ekonomikas nākotnes pareģi grasās tuvākajā laikā apsteigt, eksporta kopapjoms bija 25,75 miljardi eiro jeb sešas reizes lielāks nekā Latvijai. Mūsu politisko stūrmaņu ekonomiskās bākuguns — Īrijas — eksporta apjomi ir Latvijai gluži vai neaizsniedzami — 88,3 miljardi eiro. Divdesmit reižu lielāki nekā Latvijai. Pat Luksemburgai, kuru tikko kā apmeklēja mūsu Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un kuras platība ir samērojama ar Ogres rajonu, eksporta kopapjoms pērn bija 14,78 miljardi eiro.

Iemeslus mūsu pašreizējai eksporta mazspējai ekonomisti precīzi nosaukt neņemas. Tiek izteiktas dažādas versijas vai pat tikai hipotēzes. Tiek uzskatīts, ka padomju laika Latvijas rūpniecība bijusi pārlieku integrēta PSRS ekonomiskajā sistēmā un, savienībai sabrūkot, tā izrādījās manevrēt nespējīga. Tāda gan bija rūpniecība visā padomju blokā, taču tieši Latvijā bija visdziļākais IKP kritums, un 1993. gadā tas veidoja mazāk nekā pusi no 1990. gada apjoma. Var piebilst, ka tikai pērn Latvijas IKP (salīdzināmās cenās) sasniedza 1990. gada līmeni, kaut tādās svarīgās tautsaimniecības nozarēs kā rūpniecība, lauksaimniecība un būvniecība šis līmenis joprojām nav sasniegts.

Ir dzirdēta versija, ka pirmais atjaunotās Latvijas premjers Ivars Godmanis, kas pats uz savas ādas izjutis interfrontistu pretdarbību, bija visai naidīgi noskaņots pret lielajiem rūpniecības uzņēmumiem kā galvenajiem neatkarības pretinieku perēkļiem. Līdz ar to valdība it kā īpaši necentās glābt rūpniecību no sabrukuma.

Jau kopš nacionālās valūtas — lata — ieviešanas klīst spekulācijas par noteiktā lata kursa negatīvo ietekmi uz eksporta iespējām un Latvijas Bankas vainu šajā ziņā. Taču, ja šis jautājums ir visai strīdīgs, tad šobrīd 90. gados veikto privatizāciju par veiksmīgu var nosaukt tikai tie, kas paši to veidoja un paši tajā sekmīgi piedalījās. Pārāk liela sabiedriskā īpašuma daļa pārvērtās jaudīgos džipos, greznās villās vai vienkārši izkūpēja dienvidjūru kūrortu bāros un spēļu zālēs. Rezultātā Latvijas eksporta apjomi veidojās niecīgi, bet tā struktūra — nožēlojama.

Galvenie partneri — tuvākie kaimiņi Pirms Latvijas iestāšanās ES politisko eliti apkalpojošie mediji, runājot par Latvijas ārējo tirdzniecību, galveno uzsvaru lika nevis uz tās niecīgajiem apjomiem, bet gan uz tās ģeogrāfisko sadalījumu. Ar lielu patosu virsraksti vēstīja, ka Latvijas eksports uz ES veido vairāk nekā 75% no eksporta kopapjoma. Šim faktam it kā vajadzēja apliecināt, ka esam atraisījušies no bijušās PSRS ekonomiskās telpas un veiksmīgi sadalījuši eksporta virzienus. Ka esam pilnvērtīgi ES tirdzniecības partneri. Šī iluzorā patētika tūlīt pat izgaisa, ja tika paanalizēta Latvijas eksporta struktūra pa preču grupām. Izrādījās, ka Latvijas eksportā gandrīz 40% veidoja koksne un tās izstrādājumi (neskaitot mēbeles). Tik vienveidīga eksporta struktūra raksturīga tikai attīstības valstīm, un arī tām eksporta apjomi uz ES vai Ziemeļameriku veido eksporta kopapjoma lauvas tiesu. Piemēram, Ganas vai Kotdivuāras eksports uz ES veido pat līdz 90% no šo valstu eksporta kopapjoma.

Tas, ka eksporta struktūrā koksnes īpatsvars pēdējos gados ir strauji samazinājies un tagad ir nedaudz virs 20% no eksporta kopapjoma, vērtējams divējādi. No vienas puses, labi, ka eksporta struktūra kļūst daudzveidīgāka, taču, no otras — kokapstrāde ir viena no mūsu galvenajām rūpniecības nozarēm, un pēdējos gados vērojamā stagnācija koksnes izstrādājumu eksportā vērtējama negatīvi.

Tieši koksnes īpatsvaram eksporta struktūrā samazinoties, ir mainījies Latvijas eksporta sadalījums pa valstīm. Pirms gadiem pieciem starp Latvijas galvenajiem eksporta partneriem nebija nevienas bijušās PSRS valsts, tagad lielākie Latvijas preču noņēmēji ir mūsu kaimiņi — Lietuva, Igaunija un Krievija. Vēl piecniekā atrodas Vācija un Lielbritānija, taču uz pēdējo tiek eksportēta gandrīz tikai koksne un tās izstrādājumi. Daudzās rūpniecības nozarēs, piemēram, ķīmiskajā rūpniecībā, pārtikas rūpniecībā, mašīnu un mehānismu, elektrisko ierīču, papīra izstrādājumu ražošanā eksporta pieaugums galvenokārt iegūts, pateicoties pieprasījuma pieaugumam NVS valstīs un mūsu kaimiņvalstīs. Uz vecajām ES dalībvalstīm bez koksnes liels eksporta īpatsvars ir vienīgi vieglās rūpniecības izstrādājumiem, kā arī metāliem un metālu izstrādājumiem, kas šobrīd ir otra lielākā eksportpreču grupa. Diemžēl vieglajā rūpniecībā ir viszemākā produktivitāte — tikai 59% no vidējās apstrādes rūpniecībā kopumā.

Tiesa, preču eksports nav vienīgais un pat ne noteicošais valsts ekonomikas dzinējspēks, ņemot vērā, ka mūsdienās pakalpojumi, arī Latvijā, veido ap 70% no iekšzemes kopprodukta. Tomēr, analizējot dažādu valstu ekonomiskos rādītājus, neizdevās atrast nevienu valsti, kura būtu sasniegusi vērā ņemamu labklājību ar vienlaikus niecīgiem eksporta apjomiem. Ja ļoti pacenšas, vistuvāk šādas valsts statusam atrodas Islande ar ļoti augstu dzīves līmeni un salīdzinoši nelielu eksporta apjomu, kas pērn bija tikai 2,48 miljardi eiro. Tas ir nepilnas divas reizes mazāks nekā Latvijai. Taču jāatceras, ka Islandē iedzīvotāju skaits ir gandrīz astoņas reizes mazāks (305,3 tūkstoši), un līdzīgs eksporta apjoms tur ir jau gadu desmitiem, kamēr Latvijā tas vēl 2002. gadā bija mazāks nekā šai mazapdzīvotajai ziemeļu salai.

Skaidrs, ka valdības plāni tuvākajā desmitgadē mūs strauji tuvināt Eiropas Savienības vidējam dzīves līmenim nav sasniedzami, būtiski nepalielinot eksporta apjomus. Pērn, kad Latvija pirmo pilno gadu bija pilntiesīga ES dalībvalsts, eksporta pieaugums bija rekordaugsts. Tas rosināja cerības, ka slūžas ir vaļā un Latvijas rūpniecība trijās maiņās uz pilnu klapi gādās produkciju ārzemju patērētājiem. Diemžēl šā gada rādītāji šīs cerības izkliedējuši. Eksporta pieauguma tempi ir samazinājušies uz pusi. Situāciju vēl draudīgāku padara tas, ka importa pieauguma tempi ne tikai saglabājušies augsti, bet kļuvuši vēl straujāki, palielinot esošā konta deficītu līdz gluži vai astronomiskiem lielumiem. Eksporta apjomi deviņos mēnešos sasniedza 2,38 miljardus latu, kas ir par 14,9% vairāk nekā pērn šajā laikā. Jāpiebilst, ka pieaugums lielā mērā gūts, pateicoties eksporta cenu kāpumam par vairāk nekā 8%. Savukārt importa palielinājums analogā laika posmā kāpis par 31%, sasniedzot 4,45 miljardus latu.

Importa pārsvars pār eksportu sasniedzis 87%, kas ir ievērojami lielāks nekā Lietuvā un Igaunijā. Ja iepriekšējos gados ārējās tirdzniecības deficītam bija tendence sarukt, kas ļāva optimistiskāk raudzīties nākotnē, tad šogad vērojams pretējs process. Pērn imports pārsniedza eksportu par 68,4%, 2004. gadā — par 77,0%, bet 2003. gadā — par 81,1%.

Jāatzīst, arī šiem neiepriecinošajiem skaitļiem, ja pacenšas, var atrast it kā pozitīvu izskaidrojumu. Sakarā ar straujo ekonomisko izaugsmi valstī pieaug iekšējais pieprasījums un vairāk preču atrod pircējus pašmājās. Šis izskaidrojums kļūst visai nepārliecinošs, ja aplūkojam kaimiņvalstu eksporta dinamiku. Arī Lietuvā un Igaunijā vērojams straujš ekonomikas un iekšējā pieprasījuma kāpums, taču tur eksporta pieauguma tempi arī šogad saglabājas augsti: Igaunijā — 27%, Lietuvā — 30%. Ļoti gribētos kļūdīties, bet hroniskajās Latvijas ārējās tirdzniecības problēmās drīzāk vaina meklējama ekonomikas strukturālā nelīdzsvarotībā, kas draud ar neprognozējamām sekām.

Varam to uzskatīt par nejaušu sakritību, taču Latvijas eksporta vājumu nosaka gluži bezkaislīgi rādītāji, kurus emocionāli grūti pieņemt. Latvijas rūpniecībai ir zemākā produktivitāte ES, un tā atpaliek no Lietuvas un Igaunijas. Latvijā viens apstrādes rūpniecībā strādājošais 2005. gada laikā radījis pievienoto vērtību 7,9 tūkstošu eiro apmērā, kamēr Lietuvā — 8,4 tūkstošu, Igaunijā — 10,7 tūkstošu, bet Īrijā — 161,3 tūkstošu eiro. Jāpiebilst, ka šie skaitļi ir faktiskajās cenās bez pirktspējas paritātes koeficienta piemērošanas.

Izpētei un attīstībai Latvija jau no tā viszemākā IKP tērē otru mazāko IKP daļu — 0,57%. Tikpat lielu daļu tērē Polija, bet vēl mazāk Kipra — 0,4%. Lietuva — 0,76%, bet Igaunija — 0,94%. Pirmajās vietās ir Zviedrija — 3,86% un Somija — 3,48%.

Arī augsto tehnoloģiju daļa eksporta kopapjomā Latvija ieņem vienu no pēdējām vietām. Tikai 3% no Latvijas eksporta ieskaitāmas augsto tehnoloģiju ailē. Igaunija ar saviem 10% šajā tabulā izskatās ļoti pieklājīgi, lai gan krietni atpaliek no tās pašas Īrijas, kurai augsto tehnoloģiju daļa eksporta kopapjomā veido 29%.

Latvijas Banka eksporta pieauguma tempu palēninājumā vaino augsto inflāciju, valdības izšķērdību un Latvijas konkurētspējas samazinājumu. Pat tiek biedēts ar 1997. gada Čehijas krīzes scenārija atkārtojumu.

Atgādināsim, ka 90. gados pēc sociālistiskā bloka sabrukuma Čehijai izdevās samērā īsā laika posmā stabilizēt un it kā veiksmīgi pārorientēt savu ekonomiku. Sākās visai straujš ekonomikas uzplaukums, ko veicināja ļoti plašās ārvalstu investīcijas, un likās, ka ekonomiskā izaugsme turpināsies mūžīgi. Darba alga pieauga, cilvēki sāka ņemt kredītus, patēriņš strauji palielinājās, un šķita, ka sasniegt kaimiņos esošo Vācijas vai Austrijas dzīves līmeni ir tuvākās nākotnes jautājums. Zīmīgi, ka toreizējais Čehijas premjerministrs Vaclāvs Klauss pirms parlamenta vēlēšanām solīja algas četros gados dubultot. Kopš viņa neviens vairs ar šādiem lozungiem uz vēlēšanām neiet. Pārāk bēdīga ir vēlētāju pieredze.

Atskārsme, ka ekonomikas likumi ir daudz skarbāki par cilvēku vēlmēm nāca 1997. gada pavasarī. Augstais esošā konta deficīts un ekonomikas strukturālās problēmas radīja bažas investoros, un sākās kapitāla atplūde. Arvien skaļākas izskanēja runas par draudošo krīzi. 1997. gada 26. maijā Čehijas Nacionālā banka pēc gandrīz mēneša ilgiem centieniem nodrošināt nacionālās valūtas — Čehijas kronas — stabilitāti paziņoja, ka krona vairs nav piesaistīta ASV dolāra un Vācijas markas valūtu grozam. Jau nākamajā dienā kronas vērtība kritās par vairāk nekā 10%. Ekonomiskā izaugsme apstājās, strauji palielinājās bezdarbs un inflācija, kritās kreditēšanas apjomi un nekustamā īpašuma cenas. Valsti pārņēma ekonomikas krīze, kuras sekas joprojām nav līdz galam pārvarētas, jo Čehija nekādi nevar samazināt hroniski augsto budžeta deficītu.

Salīdzinot ar notikumiem Čehijā, redzams, ka arī Latvijas tautsaimniecībā pašlaik var novērot līdzīgas tendences: esošā konta deficīts sasniedzis rekordaugstu līmeni (kas divkārt pārsniedz Čehijas līmeni pirms krīzes), inflācija ir augsta, darba algu pieaugums jūtami pārsniedz produktivitāti, kas negatīvi ietekmē ārējo konkurētspēju un bremzē eksporta kāpuma tempus. Pagaidām vēl tikai IKP pieaugums saglabājas straujš, ko aizvien vairāk nosaka ārvalstu kapitāla ieplūde un iekšzemes pieprasījuma pastiprināšanās.

Lai gan, velkot paralēles, ir jāņem vērā, ka katra krīze savā ziņā ir unikāla un nepastāv vienots krīzes scenārijs, tomēr minētās norises būtiski palielina tās iespējamību, jo krīžu galvenie cēloņi gandrīz vienmēr ir saistīti ar nelīdzsvarotu ekonomikas attīstību. Pievienojoties ES un nosakot ātru eiro ieviešanas datumu, Latvija sasniedza būtisku politisko un ekonomisko stabilitāti, taču, tagad attālinoties eiro ieviešanas datumam, šīs stabilitātes pamats tiek apdraudēts.

Čehijā krīzi izraisīja valūtas nestabilitāte, Latvijā par potenciālo klupšanas akmeni uzskata nekustamā īpašuma "burbuli". Banku eksperti, kuri vēl nesen visai nievīgi izteicās par šo tēmu, uzskatot, ka runas par šā "burbuļa" drīzu plīšanu ir pārspīlētas, tagad atzīst, ka kredītus bankas sākušas izsniegt krietni piesardzīgāk nekā līdz šim. Vēl pirms gada bankas sacentās, kurai izdosies piesaistīt vairāk klientu, piedāvājot visizdevīgākos nosacījumus. Tagad situācija ir mainījusies un kreditori sākuši staigāt no bankas uz banku, meklējot, kur dabūt prasītos kredītus. Lai gan bankas vienbalsīgi apgalvo, ka to kredītportfeļi ir ļoti kvalitatīvi, lielas pārliecības par to nav.

Ekonomikā, tāpat kā dzīvē vispār, tas, ko ļoti gaida un par ko daudz runā, beigu beigās visbiežāk arī piepildās. Protams, tā nav aksioma, un, iespējams, Latvijas nekustamā īpašuma tirgus pamazām atvēsināsies, neradot tālejošas sekas, taču pat niecīgākais ekonomiskais klupiens varētu izrādīties graujošs mūsu trauslajai eksporta struktūrai.

Jāatzīst, ka valdībai nav daudz iespēju tieši stimulēt Latvijas preču eksportu. ES direktīvas un PTO nostādnes nepieļauj eksporta subsīdijas vai tiešas nodokļu atlaides eksporta veicināšanai. Atliek vien rakstīt dažādas eksportu veicinošas programas, kuras piesātinātas ar skanīgām frāzēm par inovatīvajām tehnoloģijām un uz zināšanām balstītas ekonomikas izveidi. Diemžēl Eiropā nav valdību, kas ar līdzīgiem lozungiem nepiedārdinātu informatīvo telpu. Ekonomikas ministrijas izstrādātā Latvijas eksporta veicināšanas programma 2005.—2009. gadam ne ar ko "inovatīvu" neatšķiras no līdzīgām, kuras radītas Slovākijā, Ungārijā vai Maķedonijā.

Pat ja Latvija nebūtu iestājusies ES, tas mums tāpat neļautu manipulēt ar valsts līdzekļiem, lai kaut kādā veidā atbalstītu eksportu. Vienīgās iespējas ir dibināt ārējās ekonomiskās pārstāvniecības un — cik nu pašu enerģija un līdzekļi atļauj — sekmēt ekonomisko sadarbību. Šobrīd šādas pārstāvniecības ir izveidotas desmit valstīs, taču par to darbības reālo efektivitāti pagaidām datu nav.

Globalizācijas laikmetā protekcionisms tiek nīdēts visos iespējamos veidos. Latvijai kā politiski un ekonomiski maz ietekmīgai valstij šajā jautājumā nav cerību tikt saklausītai. Tāda nu ir mūsdienu realitāte. Varbūt tas ir arī labāk — vairāk saspringstot, vairāk arī sasniegsim.

Juris Paiders, NRA 12/23/06 Laikam plūstot, pagātnes notikumi paliek arvien tālāki. Jaunā paaudze vairs neatceras PSRS laikus, taču lielākajai daļai vēl joprojām svaigā atmiņā ir banku krīze 1995. gadā.

Banku krīze bija sāpīgs un nepatīkams notikums, taču, no laika distances raugoties, tā tika pārvarēta bez ievērojamiem sociāliem satricinājumiem. Tolaik banku uzraudzību veica Latvijas Banka un tās tālaika prezidents Einars Repše, par kura darbību šajā laika posmā ir ļoti negatīvi vērtējumi. Lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa joprojām ir pārliecināta, ka Latvijas Banka joprojām uzrauga komercbanku sistēmu. Taču tā tas nav jau piecus gadus. Uzkrājoties pieredzei, Latvijā banku uzraudzība ir būtiski mainīta. Ar banku, apdrošināšanas sabiedrību un citu finanšu iestāžu uzraudzību nodarbojas speciāla neatkarīga institūcija – Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK).

Tieši FKTK tagad ir galvenā izpildvara, kura lemj, kam un kad atņemt licenci, kam pieteikt likvidāciju un citas smagas un nepatīkamas sadarbības. Būtiski mainīta ir iedzīvotāju ieguldījumu aizsardzības sistēma. Ja 1995. gadā, zaudējot bankas noguldījumus, lielākā daļa cilvēku un uzņēmumu pazaudēja visu bez jebkādām cerībām atgūt kaut vai daļu no bankrotējošajā bankā noguldītā, tad pēc banku krīzes ir veiktas būtiskas likumdošanas izmaiņas, lai aizstāvētu Latvijas iedzīvotāju pamatmasas intereses. Visi Latvijā reģistrētu banku noguldījumi ir no valsts puses apdrošināti. Bankām regulāri ir jāveic atskaitījumi speciālā fondā, kuru izmanto, ja ir jākompensē iedzīvotāju zaudējumi. 2006. gadā atbildības limits par ieguldījumiem ir 9000 latu. FKTK cilvēkiem, kas regulāri uztraucas par Latvijas banku stabilitāti, vienmēr ir ieteikusi sadalīt ieguldījumus starp vairākām bankām. Tas nozīmē, ja jums jāuzglabā relatīvi lielas summa, teiksim 90 000 latu, tad sadaliet savus ieguldījumus vienādās daļas starp desmit bankām un visi jūsu ieguldījumi būs drošībā.

Latvijas banku sistēmā pēdējos astoņus gadus būtisku satricinājumu nav bijis. Vienkāršs pilsonis pat, iespējams, nepamanīja, ka vispār ir tāda FKTK. Smaga darba trūkums iemidzina modrību. Tiesa, pirms pāris nedēļām iezīmējās baumas par Ogres komercbanku. Kādā sapulcē pašvaldību vadītājiem tika ieteikts glābt naudu, un pašvaldību vadītāji, sekojot rūgtajai 1995. gada pieredzei, Ogres rajona padomi ieskaitot, iztukšoja savus kontus Ogres komercbankā.

Laikā, kad notika panika, FKTK vadība piekopa klusēšanas taktiku. Uz Neatkarīgās jautājumiem tika dotas standarta atbildes, ka FKTK nekomentē konkrētus gadījumus, un viss. Tagad kā zibens no skaidrām debesīm sekoja pirmssvētku FKTK lēmums anulēt Ogres komercbankai izsniegto licenci kredītiestādes darbībai un arī iesniegt Rīgas apgabaltiesai Ogres komercbankas likvidācijas pieteikumu.

Tagad Ogres komercbankai ir aizliegts veikt skaidras naudas norēķinus un bezskaidras naudas maksājumus, ja tas notiek bez FKTK pilnvarnieka piekrišanas.

Atbilstoši noguldījumu garantiju likumam, ja radīsies situācija, ka banka nespēs pildīt savas saistības pret klientiem, valsts garantē atlīdzības izmaksu ikvienam noguldītājam – gan fiziskai, gan juridiskai personai likumā noteiktajā apmērā šogad līdz 9000 latu katram noguldītājam.

Tie, kas uzticējās FKTK abstraktajiem paziņojumiem par Latvijas banku sistēmas stabilitāti, tagad ir zaudētāji, tie, kas glāba savu naudu, ir ieguvēji, jo var brīvi rīkoties ar saviem līdzekļiem. FKTK sniedza lielisku mācībstundu Latvijas banku klientiem. Tiklīdz ir baumas, ātri iztukšojiet kontus! FKTK vēl miegaini gaidīs vairākas nedēļas.

Tomēr ir jāuztraucas tiem, kam bankās glabājas lielas summas. Tiem, kuriem vienā bankā ir ieguldījumi mazāk nekā 9000 latu, ir mierīgi jāgatavojas Ziemassvētkiem un nav jāskrien uz Ogres komercbanku stāties rindās.

Savukārt tiem, kuri šajā bankā turēja vairāk par 9000 latu, ir jāatgādina, ka jebkuri ieguldījumi un investīcijas ir risks un ikvienam, kam ir lieli uzkrājumi, būtu jāpapildina zināšanas tādā jomā, kas saucas risku diversifikācija. Tas nozīmē, ka visas olas nekad nevajag glabāt vienā grozā, bet sadalīt pa vairākiem. Tad, vienam grozam nokrītot uz zemes, lielākā daļa olu vienmēr būs veselas.

Divarpus gadus Nordea Markets finanšu produktu eksperts Andris Lāriņš ikdienas finanšu apskatu apkopo četrrindēs. Viņš uzsver, ka finanšu terminoloģiju svarīgi pasniegt saprotamā un saistošā valodā. Tieši tāpēc, atverot viņa sūtītās elektroniskās vēstules, var izlasīt svarīgākos notikumus ekonomikā apkopotus vienā dzejolī.

"Jau pašā sākumā manos darba pienākumos bija rakstīt ekonomikas apskatus. Rakstot elektronisko vēstuli, ekonomikas apskatu pievienoju vēstules pielikumā, taču negribējās, ka vēstules pats saturs paliek tukšs. Tā arī iesākumā mēģināju uzrakstīt ekonomikas apskatu četrrindēs, kuras izdevās uzrakstīt ar atskaņām. Saņemot pozitīvas atsauksmes, tās turpināju rakstīt arī turpmāk. Arī agrāk biju rakstījis līdzīgus dzejoļus, taču, strādājot bankā, sāku tos pielāgot finanšu jomai. Varētu teikt, ka četrrindes ir koncentrēts skaidrojums par to, kas ir vēstules pielikumā. Un uzskatu tās par izklaidējošu pievienoto vērtību ekonomikas apskatam," stāsta. A. Lāriņš.

Četrrindīšu pulkam latviešu valodā Nordea Markets finanšu produktu eksperts sācis pievienot tās arī krievu un angļu valodā. "Jāatzīst, ka laika to rakstīšanai atliek pavisam maz un tās top tiešām ātri. Tādēļ pats no visiem mēnesī uzrakstītajiem pantiņiem par izdevušos varu atzīt kādus divus materiālus. Lielākoties laiks tiek veltīts pašu finanšu apskatu rakstīšanai, un pēc tam tikai top atbilstoša četrrinde. Atceros, ka agrāk gada beigās uzrakstīju arī kādu pasaku par galvenajiem notikumiem finanšu jomā," atceras A. Lāriņš. Taču visvairāk A. Lāriņš negribētu atkārtoties. Viņš uzsver, ka tai katrai jābūt atšķirīgai, un, lai neatkārtotos, ik pa laikam tās pārlasa. "Sākumā gan mana aizraušanās visiem likās kā joks un pat izraisīja jautājumus – cik ilgi es tā varēšu rakstīt. Taču, rakstīšanai turpinoties, četrrindes sāku apkopot, un nu jau divarpus gadu laikā sakrājušās krietns skaits," stāsta A. Lāriņš.

Finanšu jomā A. Lāriņš strādā jau divpadsmit gadu un novērojis, ka darba devēji augstu novērtē darbinieka akadēmiskās zināšanas. "Liels ieguvums ir iegūtās zināšanas matemātikā. Tieši banku sektorā tādas jomas kā opciju un procentu likmju tirgus ir saistītas ar augstāko matemātiku. Strādājot vienā uzņēmumā vairākus gadus, darba devēji arī uztic arvien atbildīgākus darba pienākumus. Aktuāli kļūst izglītoties arī pašam un attīstīt, piemēram, vadības, pedagoģijas un menedžmenta zināšanas," paskaidro A. Lāriņš. Viņš uzsver, ka arī banku sektorā viena no aktuālākajām problēmām ir darbinieku trūkums, kas ir saistīts arī ar bankas izaugsmi. "Šogad ir bijušas vairākas darbinieku apmācības un strauji pieņemti darbā jauni darbinieki. Bankā savu nišu var atrast arī tie, kuriem nav lielas intereses un zināšanu finanšu jomā. Piemēram, komunikācijas un informācijas tehnoloģijas ir jomas, kurās darbinieki ar šādu specialitāšu zināšanām var atrast savu vietu," uzsver A. Lāriņš. Pēc A. Lāriņā teiktā, ar dzejas rakstīšanu vien nopelnīt nevar, tāpēc nākamā gada plāni ir saistīti ar izaugsmi finanšu jomā. "Latvijā ir krietni mazs dzejas patēriņa tirgus. Dzeju jau rakstu, lai priecētu citus, nevis ar domu nopelnīt. Neapšaubāmi mana izaugsme nākotnē ir saistīta ar darbu bankā," uzsver A. Lāriņš.

- Nordea Bank Finland Plc Latvijas filiāles vecākais finanšu produktu speciālists Markets nodaļā

- Pašreizējie darba pienākumi – finanšu tirgus produktu pārdošana klientiem, biznesa attīstība Baltijā, informēšana par notikumiem finanšu tirgū, kā arī dalība IT projektos

- Iepriekš strādājis a/s Latvijas Unibanka, kur veicis iknedēļas tirgus apskatus, valūtas maiņas un naudas tirgus operācijas un banknošu tirdzniecību; a/s Bank LAND par dīlinga daļas vadītāja vietnieku;

- Intereses: ceļošana, sports, internets, filmas, mūzika, skrituļslidošana, SAAB

Agnese Margēviča, NRA 12/28/06 Vairas Vīķes-Freibergas trešdien garāmejot izteiktais piemērs, raksturojot politiskās ētikas un atbildības zemo līmeni valstī, uzjundījis šķietami aizmirsto gadījumu par mēģinājumu 1999. gadā ar sociāldemokrātu balsu uzpirkšanu ietekmēt Valsts prezidenta vēlēšanas par labu Latvijas ceļa (LC) kandidātam.

Prezidentes teiktais arī ietver samērā precīzu raksturojumu iespējamam kukuļa solītājam, kas starp šābrīža Saeimas deputātiem ļauj izskaitļot Kārli Leiškalnu (TP, tolaik – LC). Atbildot uz Latvijas Radio jautājumu, V. Vīķe-Freiberga piekrita žurnālistes pieņēmumam, ka vēlētāji caur pirkstiem skatās uz to, kā politiķi rīkojušies iepriekšējos gados. "Es varu iedomāties kādu vienu gadījumu, kur bija kāds deputāts kādā agrākā Saeimā, kur ir pietiekami skaidri zināms, ka viņš mēģināja nopirkt balsis, lai neievēl, piemēram, Vairu Vīķi-Freibergu par prezidenti. Un cienītais kungs ir vēl arvien mūsu Saeimā, kaut gan citas partijas sastāvā. Tā ka, es domāju, arī citu partiju kolēģi ir pietiekami iecietīgi pret viņu, uzskatot, ka acīmredzot nekas nopietns nav noticis," 27. decembra rītā, uzjundot septiņus gadus vecos notikumus, teica prezidente. Dienu pēc tam, kad Saeimas vairākums Valsts prezidenta amatā ievēlēja V. Vīķi-Freibergu, 1999. gada 18. jūnijā toreizējais LSDSP priekšsēdētājs Juris Bojārs paziņoja, ka viņa partijai dienu iepriekš piedāvāti 75 000 latu par atbalstu LC kandidātam uz šo amatu Valdim Birkavam. Vēlāk todien J. Bojārs paziņoja, ka nauda piedāvāta arī pirms izšķirošā balsojuma par LC primāro kandidātu prezidenta amatam Anatoliju Gorbunovu. J. Bojārs žurnālistiem toreiz stāstīja, ka naudu – vispirms 35 000 latu un pēc tam vēl 35 000 – piedāvājis "kāds starpnieks no LC". Sarunas laikā piedāvātā summa turklāt esot pieaugusi, un noslēgumā esot izskanējis teksts: "Prasiet, ko gribat!" Tolaik sociāldemokrātiem Saeimā bija 14 balsu, un to nosvēršana par labu LC kandidātam varēja izšķirt prezidenta vēlēšanu likteni. J. Bojāra aprakstītā tās dienas notikumu norise ir šāda: caur toreizējo LSDSP Rīgas nodaļas vadītāju Leonardu Barkānu ar viņu meklējis iespēju tikties uzņēmuma Simeks līdzīpašnieks Vladimirs Usjagins "nopietnā jautājumā par prezidenta vēlēšanām" un piedāvājis naudu par atbalstu LC kandidātam.

V. Usjagins iedevis L. Barkānam zīmīti ar cita uzņēmēja Ulda Kokina telefona numuru, norādot, ka šim cilvēkam jāzvana, ja J. Bojārs piekrīt darījumam. K. Leiškalns kontaktos ar sociāldemokrātiem kukuļdošanas sakarā neesot stājies, Neatkarīgajai atzīst J. Bojārs. U. Kokins ir politiķa K. Leiškalna draugs, ar kuru deputāts ik dienu turpinot sazināties arī tagad, Neatkarīgajai apliecināja bijušais LC, tagad TP deputāts. "Es atceros, bija situācija, kad kāds mans draugs – uzņēmējs Uldis Kokins – it kā bija zvanījis kādam, kurš savukārt zvanījis Bojāram. Un mans draugs bija tajā dienā zvanījis man vismaz 20 reižu," skaidroja K. Leiškalns, noliedzot jebkādu saistību ar kukuļošanas mēģinājumu un apšaubot tās faktu. "Ja mans vārds kaut kādā veidā būtu ar to saistīts, es jau būtu notiesāts. Nezinu, kāds ir iemesls par to runāt šodien no tik augstas tribīnes," Neatkarīgajai teica K. Leiškalns.

1999. gada 1. jūlijā tālaika ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš ierosināja krimināllietu par kukuļošanas mēģinājumu Valsts prezidenta vēlēšanu laikā Saeimā, ko Satversmes aizsardzības birojs (SAB) vēlāk izbeidza. Krimināllieta bija ierosināta nevis pret kādu konkrētu personu, bet par kukuļdošanas mēģinājuma faktu. J. Bojārs Neatkarīgajai pauda pārliecību, ka krimināllieta izbeigta, jo SAB toreizējais priekšnieks Lainis Kamaldiņš tika uzskatīts par LC cilvēku un darbojies šīs partijas interesēs. To Neatkarīgajai noliedz pats L. Kamaldiņš, uzsverot, ka izmeklēšanu nav sekmējis pats J. Bojārs un pierādījumu politiskajai kukuļdošanai neesot bijis.

L. Kamaldiņš stāsta, ka šo lietu toreiz izmeklējis Maigurs Strīķis – tagadējās KNAB amatpersonas Jutas Strīķes vīrs, turklāt izmeklēšanu pārraudzījis SAB toreizējais un pašreizējais priekšnieka vietnieks Uldis Dzenītis, tāpēc nevarot būt ne runas, ka lieta izbeigta LC spiediena dēļ. L. Kamaldiņš nenoliedz, ka teorētiski viņam bijusi iespēja ietekmēt izmeklēšanas gaitu, tomēr tas neesot darīts, arī ar LC 1999. gada vasarā viņam vairs neesot bijis saistības. Turklāt L. Kamaldiņš, kura pilnvaras SAB priekšnieka amatā beidzās 2003. gada aprīlī, esot puslīdz drošs, ka vēlākajos gados lietas materiāli noteikti "pāršķirstīti" un tās atdzīvināšanā bijuši politiski ieinteresētie, tāpēc, "ja tur kaut kas patiešām būtu bijis, tas tiktu izmantots".

Lietas izmeklēšanai esot traucējis pats J. Bojārs, kurš, tā vietā, lai sekmētu pierādījumu gūšanu, no tās taisījis "politisko šovu", Neatkarīgajai norāda toreizējais SAB priekšnieks Lainis Kamaldiņš. Proti, J. Bojāram jau pēc pirmā telefonzvana bijis jāinformē tiesībsargājošās iestādes, un SAB nekavējoties būtu sācis telefona noklausīšanos. "Bojārs kā profesionālis zināja, kā vācami pierādījumi," norādīja L. Kamaldiņš.

Viss, ko varējusi pierādīt izmeklēšana, bijusi sakritība, ka J. Bojārs tiešām saņēmis zvanus no viņa minētā uzņēmēja, turklāt to nav noliedzis arī uzņēmējs. Savukārt interpretācija par sarunas saturu atšķīrusies – J. Bojārs apgalvoja, ka sociāldemokrātiem solīta nauda, bet otra puse apgalvojusi, ka runa bijusi tikai par aicinājumu atbalstīt LC kandidātu. "Mums nebija nekāda pamata vairāk ticēt Kokinam nekā Bojāram," uzsver L. Kamaldiņš. V. Vīķe-Freiberga kā Valsts prezidente noteikti tika informēta par izmeklēšanas rezultātiem un lietas apstākļiem, kā to paredz likums, Neatkarīgajai izteicās SAB tālaika priekšnieks.

- LNO ORĶESTRA MĀKSLINIECISKĀ PADOME. Nacionālās operas (LNO) vadība un orķestra koncertmeistari vienojušies izveidot Orķestra māksliniecisko padomi (OMP), kuras galvenais uzdevums būs izskatīt, diskutēt un izvērtēt jautājumus, kas saistīti ar orķestra mākslinieciskā līmeņa attīstību, kā arī risināt nodarbinātības jautājumus. OMP nolikums paredz, ka tās sastāvā atbilstoši ieņemamajam amatam tiks iekļauti – orķestra koncertmeistars un orķestra administrators, divus OMP locekļus izvirzīs LNO administrācija un vēl divus orķestra mūziķi no sava vidus, aizklāti balsojot. Kad būs zināms OMP sastāvs, tās locekļi ievēlēs priekšsēdētāju un sēžu protokolētāju. OMP sastāvu apstiprinās LNO direktors uz trim gadiem. Lai nodrošinātu aktīvāku dialogu starp LNO administrāciju un OMP, panākta vienošanās, ka OMP priekšsēdētājam ir tiesības piedalīties LNO repertuāra plānošanas sapulcēs, savukārt uz OMP sapulcēm ir jāpieaicina LNO mākslinieciskais direktors.

Ja jūsu mājas īstais saimnieks ir kaķis, tad der iegādāties arī Elenas Djuganas grāmatu un kopā ar kaķi to izlasīt. Šī darba apakšvirsrakstā ir tādi intriģējoši jēdzieni kā "kaķiskās burvestības, burvju vārdi un maģija". Visa šī kaķomānija sākusies senajā Ēģiptē, kur minčus rotāja ar dārgakmeņiem un pielūdza kā dievus. Modernākas teorijas adepti apgalvo, ka šis dzīvnieks uz Zemes nolaidies no kādas citas planētas. Drošs paliek drošs – turpmāk uzrunājiet savu kaķi ar pienācīgu cieņu!

Daniela de Luka. Re, kā dzīvo savvaļā. Tulkojusi Renāte Punka. Jāņa Rozes apgāds, 2006

Jāņa Rozes apgāds piedāvā divus lieliskās sērijas Re, kā dzīvo savvaļā jaunumus pašiem mazākajiem lasītājiem. Ķengurēns Rūdis aizraujošā, zīmējumiem bagātā formā stāsta par Austrālijas somaiņu piedzīvojumiem, bet Vilcēns Varis – par mazā vilcēna dēkām mežā, kurā pēkšņi sāktas būvēt mājas. Grāmatiņas veidotas pēc principa stāsts stāstā – visumā tradicionālās, bet interesanti pasniegtās pasakas par zvēriņiem papildina informācija par viņu dzīvi savvaļā.

Marks Torntons. Meditācija stresa mirklī. Tulkojusi Inga Krastiņa. Arka, 2006

Katram, kam dienā nepietiek stundu, lai paveiktu nepaveicamo darbu kalnu, ir pazistams nepatīkamo izjūtu komplekss, ko vienā ietilpīgā svešvārdā mēdz dēvēt par stresu. Varbūt kādam noderēs stresa paaudzes bērna Marka Torntona padomu grāmata. Starp citu, autora dzīves un izglītības bagāža ir visai savdabīga: mācījies jezuītu skolā, ieguvis grādu ekonomikā, bet viņa pamatnodarbošanās – starptautisko korporāciju iepazīstināšana ar Austrumu relaksācijas paņēmienu apguves iespējām.

Maikls Ņūtons. Dvēseļu ceļojums. Tulkojusi Ilze Elizabete Rikmane. Arka, 2006

Sācis izmantot savā hipnoterapeita praksē regresīvās hipnozes metodi, Maikls Ņūtons sadūrās ar reinkarnācijas problēmu, kas jau vairāk nekā simt gadus uztrauc un nodarbina eiropeiskās civilizācijas prātus. Grāmatas pamatā – desmit gadus ilgs pētījums, bet autors stāsta par dvēseļu dzīvi starp dzīvēm. Šķiet, arī kristietībā vismaz sākotnēji bija iekļauta reinkarnācijas ideja, bet vēlāk kad ticība pārtapa par reliģiju un veidu kā saglabāt varu, dvēseļu pārmiesošanās ideja kļuva nepopulāra, jo varai ir vajadzīga masu bezierunu pakļāvība jau šajā, bet ne nākamajās dzīvēs.

Grāmata ar nākamajam gadam tipiski sivēnisku noformējumu, tomēr jāpiebilst – daudziem tā varētu kļūt par visai iemīļotu lasāmvielu. Arī praktiķis veterinārārsts Džeimss Heriots mūsu lasītājiem nav svešinieks – latviski jau tulkoti viņa darbi Suņu stāsti un Kaķu stāsti.

Alvja Hermaņa ideju krātuve šķiet neizsmeļama. Rast iespēju četrām trupas aktrisēm gadu apgūt kokles spēli, lai pēc tam 50 minūšu garā izrādē interpretētu latviešu spilgtā romantiķa Friča Bārdas dzeju, ir tik brīnišķīga radoša un garīga atļaušanās, ka tikai par to (proti, ideju) var nešaubīgi likt visas četras maskas. Un šajā – garīgās tīrības un aprēķina trūkuma – ziņā izrāde aizkustina. Dažādu tembru sievietes balss, kokles skaņas un dzejas vārda skaniskā pašvērtība ir Alvja Hermaņa izrādes mērķis un līdzeklis vienlaikus, lai simbolisma estētikai raksturīgajā metafiziskajā veidā saslēgtu cilvēku (šajā gadījumā skatītāju) un dabu (dievišķo pirmsākumu) kopīgā Dzīvības kokā. Man gan diemžēl neizdevās noskaņoties uz viena viļņa ar režisoru un aktrisēm, un es pret minēto spēku suģestiju paliku imūna. Friča Bārdas dzeja nekādā gadījumā nav tikai simbolisma atslēgā slēdzama, un šādā interpretācijā tās jēga un poētika pat dažbrīd zūd. Vienota, atsevišķos dzejoļos nesaskaldīta, suģestējoša pārdzīvojuma varā visu izrādes laiku atrodas Maija Apine, kura patiešām spēj dzeju interpretēt, nevis deklamēt.

Doma iegremdēt publiku Friča Bārdas valodas un Jēkaba Nīmaņa kokles mūzikā ir asprātīga un valdzina (vismaz Latvijas apstākļos) ar oriģinalitāti. Tā sasaucas ne tikai ar programmā minēto Īno, sūfiju rituāliem un simbolismu, bet arī ar 20. gadsimta teātra reformatora Antonēna Arto centieniem panākt skatītāju iegremdēšanos pašiem sevī, novietojot viņus vizuālu un/vai audiālu tēlu krustugunīs, no kurām nav iespējams izvairīties. Jaunā Rīgas teātra izrādē četras ikdienišķi tērptas aktrises – Regīna Razuma, Maija Apine, Jana Čivžele un Liena Šmukste –, pedagoģes Māras Vanagas izskolotas, raiti koklē un runā Bārdas dzeju te vijīgi plūstošās, te trauksmaini šalcošās kadencēs (sevišķi suģestējoši tas izdodas Lienai Šmukstei), bet šķiet, ka ieceres realizācija būtu ietekmīgāka, ja režisors drosmīgāk spēlētos ar intonācijām un balss tembru atšķirībām un ar tehnoloģiju palīdzību radītu šķitumu, ka skaņas avots brīvi klejo telpā.

Pasākums ar pievienoto – radoši neprognozējamā režisora Alvja Hermaņa – vērtību. Mēģinot ienirt ar kokles skaņām saplūdinātajā dzejas lasījumā un piepūloties tajā palikt, kā asa adata tā ik pa laikam spraucas ārā no relaksējošās noskaņu mūzikas un vārdu caurajām vīlēm un krustdūrieniem šūdinātā priekšnesuma auduma, neļaujot zaudēt modrību, kaut uzmanība mēģina atslābt.

Radīta skaista, 50 minūšu gara skaņu kompozīcija ar īpašu ritmu un, kaut Friča Bārdas dzejas saturs fonētisko spēļu vārdā iegūst pakārtotu nozīmi, tos brīžus, kad, pateicoties emocionālajai Maijai Apinei, tomēr izdevās ieklausīties un ne tikai dzirdēt, bet arī sadzirdēt, tomēr uzskatu par vērtīgākajiem. Jo neitrāla sejas izteiksme bez attieksmes rada vienaldzību.

Maija Baltiņa, valodniece, Diena 12/27/06 Kā aicināt vārdus laikā, kad vecs gads pāriet jaunā? Ar lietām un mantām var rīkoties skaidrāk un noteiktāk — ko jaunu uzsākot, veco un nederīgo atmet malā. Bet kā ar vārdiem? Vārdi ātram un vieglam rēķinam nedodas rokā. Jau tāpēc vien, ka vārdi nav viennozīmīgi. Arī vārds aicināt latviešu valodā sākotnēji bijis plašāk zināms (un vēl tagad atpazīstams) ar nozīmi likt iet, likt nākt. Laika gaitā veidojusies sinonīmiska saskare ar vārdiem aizsaukt, aizvilināt (lai atsaucam atmiņā: "..it kā balsis mani turpu aicina.") Vārds no aizejoša gada nākamajā ieiet ar visu, kas piedzīvots, jo vārdu dzīvē gadu mijas ir citādas — tās notiek pēc īpaša laika likumībam, īpašiem valodiskiem rituāliem. Iespējams, ka pastāv kāda īpaša valodiskā laika skaitīšana, kura pilnībā vēl nemaz nav iepazīta. Labi vien tas, ka vienmēr bijuši tādi kā vārdu aicinātie. Piemēram, gargabalnieks Zigmunds Skujiņš. Viņam šīgada nozīmīgā kalendāro gadu mija sakrīt ar tīkamu notikumu vārdu dzīvē — jaunu gaitu var uzsākt frazeoloģiski iekrāsots vārdu savienojums — "ar viņiem visiem kopā skriet" (G.Bičevskas intervija ar rakstnieku. Republika.lv/44). Man šķiet, ka viņi — vārdu aicinātie — daudzkārt rīkojas tā, kā to tiecās darīt R.Barts — atrast tādu stāvokli, tādu brīdi, kad var būt brīvs no uzkrātās kultūras pieredzes (R.Barts. Camera lucida. LMC, 2006). Par līdzīgu izjūtu runāja Anna Heinrihsone (100 gr kultūras, 20.XII) — par to mirkli kā baudījumu, kad zīmulis pieskaras tīrai papīra lapai. Sākas/notiek kas jauns.

Notvert to brīdi, kad sākas kas jauns — par to zināja stāstīt mazs puisītis (jau slejās pieminēts), kā tas notiek skaņu pasaulē. Puisītis, kurš izlēmis dziedāt korī, man pastāstīja, kā viņam patīkot pats sākums — balss ievingrināšana. Laikam jau ir tā, kā uzskata Ģirts Muižnieks, ka mākslas pasaulē notiekošajam — iracionālajam — ar zinātnisku pieeju klāt netikt. Bet atpakaļ pie vārdiem un valodas, un atcerēsimies, uz ko mudinājis M.Bahtins, ja tā varētu teikt — savā likumā par tekstiem. Viņš aicināja saskatīt likumību — teksts dzīvo tikai saskaņā ar citiem tekstiem. Atvasināšu vai piekļaušu citu atzinumu — vārds dzīvo saskaņā ar citiem vārdiem.

Kā aicināt vai, izmantojot sinonīmu, kā ievilināt vārdus šādās vārdiskās saskaņās, šādās vārdu šūpolēs? Un turklāt, lai tas būtu tā, ka mēs, vārdu novērotāji, varētu teikt — jā, tas ir kas jauns. Jāmeklē pie tiem, kam ir nojausma par valodiskajiem maģiskajiem rituāliem. Varbūt likumībām? Varbūt īpašiem lingvistiskā laika/ kalendāriem cikliem? Piemēram, tulkotājs T.Rullis no lietuviešu (viņa paša valodā — leišu) valodas tulkotajā J.Ivanauskaites tekstā Sapņiem līdzi atradis vietu jaundarinājumam — "širdsķīlis". Anotacijā par grāmatu minēts, ka "širds" Šambalas pusē nozīme to pašu, ko latviešu vārds "sirds". Bet ja nu tulkotājs vilina mūs jauna piedzīvojumā — valodisko iespēju pasaulē, kura atklājas divu baltu valodu — latviešu un lietuviešu — jaunā un mūsdienīgā saskarē? Tas ir tikai mans bikls minējums, jo jāpatur prātā kāda būtiska iezīme — tulkotājs T.Rullis vilina mūs pabūt viņa jaunrades pasaulē. Vai viņš ir pārdrošs, tik neierasti vilinādams kopā vārdus? Bet tas ir viens no jaunrades veidiem —pretoties ierastībai un tā tuvoties kam jaunam. Tulkotājs sadzird vārdu jaunrades iespējas.

Kā aicināt vārdus? Jautājums ietver citu jautājumu — ar ko kopā to darīt? Viena no atbildēm — kopā ar topošajiem tulkiem un tulkotajiem. Ieva, vēl studente, topošā tulkotāja, raksta: "Es tagad vairāk ieklausos, ko saku es pati, mani draugi, kā runā manā ģimenē." Ieva ir vērīga, viņa sadzirdēs citas Ievas, tulkotājas Ievas Lapinskas ieskatu — tulkojot censties nenodarīt pāri teksta izteiksmes skaistumam.

Studente Maija, lasot Ingas Ābeles, Noras Ikstenas tekstus, meklējusi un atradusi, kā tradicionālie simboliskie vārdi un vārdu savienojumi iegūst, ja tā varētu teikt, jaunas zelta maliņas. Maijas komentāri, piemēram, par Noras Ikstenas teksta fragmentiem "Bitei bija rasā samirkuši spārni..; ..spalgi iekliedzās krauklis" ir mazas vārdisku tēlu glezniņas un vienlaikus mēģinājums izskaidrot, kā mēs tiekam ievilināti vārdu pasaulē

Ko vēl piebilst no vecā gada uz jauno lūkojoties? Mest prom nevar neko. Jāņem līdzi viss — gan vārdu rūpju nastiņas, gan vārdu veiksmju kūlīši. Skaidrās pimsjaunā gada naktīs tas būšot nolasāms zvaigznēs. Ja zvaigžņotu debesi nebūs lemts skatīt, tad — valodā. Valoda uz to aicina.

Egīls Zirnis, Diena 12/28/06 Šogad apritēja simt gadu kopš Raiņa un Aspazijas došanās trimdā. Šā notikuma atceri ir vainagojušas divas Vitas Matīsas sarūpētas grāmatas.

Varbūt pēc četriem gadiem mēs pamodīsimies citā valstī, šķiroties nosaka Vita Matīsa, kad, beiguši sarunu par Raini, pieskaramies 9. Saeimas vēlēšanu iznākumam. Un, tā noteikusi, viedā politoloģe aicina: žurnālistu pienākums tagad būtu prasīt atbildību par valdības darbu arī no tiem inteliģences pārstāvjiem, kuri pirms vēlēšanām reklāmās slavēja konkrētu partiju ministrus. Ja iet politikā, tad konsekventi — kā to 1920. gadā, atgriezies no Šveices, darīja Rainis, lai gan Matīsa uzskata: šī Raiņa izvēle nebija labākā no četrām iespējamajām. Grāmatās Rainis un Aspazija. No Kastaņolas uz brīvību un Robežas Matīsa kā viena no autorēm aplūko konfliktu starp patiesību un varu Raiņa un Aspazijas liktenī.

- No kā Latvijas sabiedrība atvadījās 1929.gadā Raiņa bērēs — no politiķa vai no rakstnieka?

- Raiņa bēres bija milzīgs notikums. Esmu runājusi ar cilvēkiem, kuru mātes vai vecmāmiņas atminas, ka viņas kā bērni ir gājušas atvadīties no Raiņa. Šīs bēres vispirms bija valsts pasākums. Raini izvadīja no Saeimas, gandrīz kā Valsts prezidentu. Tajos laikos ierasta lieta bija fotografēties pie aizgājēja. Arhīvos ir neskaitāmas bildes, kurās pie Raiņa zārka pozē daudzi politiķi.

Tomēr domāju, ka toreiz pēdējais gods vispirms tika dots nevis Rainim — Saeimas deputātam, bet Rainim — rakstniekam ļoti specifiskā Latvijas valsts attīstības un vēstures periodā. Rainim un Aspazijai bija tā laime vai nelaime darboties tieši tādā laikposmā, kad rakstnieki un vispār kultūras cilvēki bija varas centrā. Viens šāds periods Latvijā bija Jaunās strāvas laiks pirms 1905.gada, otrs — Tautas frontes laiks.

No šiem diviem gadījumiem it kā varētu secināt, ka tā ir normāla situācija, ka tā tam vajadzētu būt. Šķiet, ka latviešu rakstniekiem ir bijis ļoti grūti pieņemt to, ka šāds stāvoklis faktiski ir izņēmums. Revolūcija un cīņa pret apspiedējiem, kur frontes līnija un izvēle ir ļoti skaidra: tu esi vai nu pareizajā, vai nepareizajā pusē, — tas nav normāls valsts stāvoklis. Demokrātiskā valstī rakstnieks mēdz būt ārpus varas centra, rakstnieks ir viens no varas pretsvariem, cilvēks kura loma ir ļodzīt oficiālo versiju par notiekošo, melu detektora loma, ko nevar izpildīt, ja pats esi šīs oficiālās versijas veidotājs. Demokrātiskā valstī savstarpēji konkurē daudzas dažādas patiesības.

No Raiņa un Aspazijas personīgajiem un profesionālajiem dzīvesstāstiem var ļoti daudz mācīties arī par mūsdienām. Ja latviešu rakstnieki un inteliģence kopumā būtu iedziļinājušies Raiņa un Aspazijas dzīvesstāstā, viņiem pašiem nebūtu bijis tik grūti pagājušā gadsimta 80. — 90.gadu mijā, kad daudzus nomocīja jautājums: iet vai neiet politikā? Viņi tad sprieda, ka politikā vajadzīga arī dvēsele klāt, ne tikai sausi partijas darbinieki. Savā rakstā grāmatā Robežas es daļēji mēģinu uz šo jautājumu atbildēt.

- Vai ideālu ziņā politika Latvijas brīvvalsts sākumposmā un atjaunotajā Latvijā ir salīdzināmas lietas?

- Politikā izvēle nav starp labo un ļauno, bet starp vēlamo un neciešamo. Brīvvalsts sākumposmā, tāpat kā atjaunotās Latvijas pirmajos gados, revolūcijas laikmeta refleksi vēl bija spēcīgi, bet sadursmē ar valsts uzbūves realitāti šie refleksi izrādījās nepiemēroti. Tātad ideālisti vai nu aizgāja no politikas vai pārprofilējās par apsviedīgiem ciniķiem, vai, retos gadījumos, saglabāja savu ideālismu, bet piemēroja savus cīņas līdzekļus jaunajiem apstākļiem.

Protams, politikā arī ir vajadzīgi principi un ideāli, bet politika būtībā nozīmē strādāt ar puspatiesībām. Katra partija pārstāv kādu daļu no patiesības, pilna aina izveidojas, saliekot tās visas kopā. Normālā demokrātiskā valstī ir ļoti saudzīgi jārīkojas ar gaišo un tumšo spēku kategorijām. Kāpēc? Tāpēc, ka šīs kategorijas eksistē ļoti specifiskos laikmetos, bet mēģināt ar tām manipulēt demokrātiskā sabiedrībā ir ļoti bīstami. Demokrātiskās sabiedrības būtība ir vairāku patiesību eksistence un nepieciešamība sastrādāties — protams, ja galvenie principi un ideāli tomēr sakrīt.

- Man ir radies iespaids, ka Latvijā pēdējā laikā galvenie principi (nelietošu vārdu "ideāli") un galvenie mērķi pat nav definēti. Īstie mērķi ir kaut kur paslēpti, un mēs dzīvojam virtuālā politikas vidē. Tā gan ir ne tikai Latvijā — pats savas realitātes veidošanas meistars, manuprāt, ir ASV prezidents Džordžs Bušs. Viņš izveidoja savu realitāti un vairākus gadus mēģināja to uzspiest kā vienīgo. Paldies Dievam, Amerikā ir pietiekami nobriedusi, atvainojiet par Latvijā devalvēta jēdziena lietošanu, pilsoniska sabiedrība — indivīdi, kuri ir gatavi rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu arī tad, ja viņiem pašiem no tā nav nekāda labuma vai pat tādēļ nākas ciest. Bušs pats varbūt tiešām ir vientiesīgi pārliecināts, ka visa pasaule funkcionē tikai kā gaišo un tumšo spēku cīņa un ka viņš pārstāv gaišos spēkus. Taču ir skaidrs, ka visi tie polittehnologi, kas ir ap Bušu, ir rupji manipulējuši ar sabiedrību. Tāpēc novembra sākumā Amerikā nāca pretreakcija, un tagad Kongresā valda demokrāti.

Latvijas iedzīvotāju individuālā sirdsapziņa un arī spriestspēja acīmredzot nav tik spēcīga, lai atšifrētu polittehnologu kodus.

Manuprāt, Latvijas vadošie politiķi atšķirībā no Buša nav spējīgi piedāvāt pat virtuālu realitāti, kopš lielie mērķi — iekļūšana ES un NATO — ir sasniegti.

Tā bija kļūda jau pašā sākumā — ES un NATO pasniegt kā absolūtu ideālu. Labi, ka Latvija iestājās NATO, bet, lasot Latvijas vadītāju sakāpinātās runas, ka nu gan mēs "mūžam būsim brīvi un drošībā", ir skaidrs, ka tauta būs vīlusies. Jo nav jau nekādu garantiju, ka NATO vai ES kā organizācijas pašas pastāvēs mūžīgi. Pasaules vēsture drīzāk pierāda pretējo — starptautiskās organizācijas pēc kāda laika pazūd no kartes, un tad jāveido jaunas, jo jaunai starptautiskai situācijai nepieciešami jauni modeļi.

- Kā kurā brīdī. Kad satieku jaukus un gudrus jaunus cilvēkus, tad esmu. Bet mani uztrauc, ka vērtību sistēma Latvijā ir no augšas līdz apakšai uzstādīta tādā veidā, ka noteikta rīcība, kas citā telpā tiktu uzskatīta par sliktu, te tiek uzskatīta ne tikai par ciešamu, bet pat apsveicamu. Piemēram, attieksme pret nodokļu maksāšanu un satiksmes noteikumu ievērošanu.

Jā, un garlaicīgi skaitās lēni, pakāpeniski, ar diplomu tikt pie kāda laba darba. Tu te skaities daudz veiksmīgāks un apbrīnojamāks džeks, ja pie turības tiec īsā laikā, ar nezināmām metodēm, kuras tu nekad neatklāj, tikai liec manīt, ka tās ir bijušas ļoti sarežģītas, bet interesantas metodes.

Lai šo vērtību sistēmu mainītu, jānāk atkal kādai nenormālai situācijai.

To gan es latviešu tautai nenovēlu, šādas situācijas tai ir bijušas pārāk bieži un pārāk sāpīgas! Bet jāsaprot, ka pārmaiņas nenāks no augšas un ātri, tās nāks lēnām, mainoties individuālajai vērtību sistēmai. Tāpēc svarīgākais ir izmaiņas nevis likumos — kas arī, protams, ir vajadzīgas —, bet prātos. Kad katra vēlētāja vērtību sistēma būs cita, tad arī notiks pārmaiņas. Piedodiet, Hitlers tika ievēlēts pilnīgi likumīgi, tauta to gribēja.

Tāpēc savā profesionālā un privātā darbā Latvijā vienmēr esmu devusi prioritāti izglītībai un kultūrai, nevis politiskām vai administratīvām aktivitātēm. "Trešās puses" vēlēšanu kampaņa ir spilgts piemērs. Tas viss bija likumīgi, cepuri nost to veiklo puišu priekšā, kas šo spraugu pamanīja un izmantoja savā labā! Taču šo pozitīvisma kampaņu ļoti efektīgi varēja apstādināt bez likuma izmaiņām, ja viņiem nebūtu izdevies atrast cilvēkus, kas bija ar mieru tajā piedalīties!

Ar to negribu teikt, ka politikā nedrīkst piedalīties vai ka nedrīkst paust savu viedokli. Drīkst, bet tas jādara konsekventi. Ja jūs esat sabiedrības "autoritāte", tad jūsu vārdiem nāk līdz atbildības nasta. Slavenā sentence "kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim" ir abpusgriezīga, un daudz no tā, kas atļauts kuram katram vērsim, nav atļauts Jupiteram. Ja jūs kā sabiedrības "autoritāte" izsakāt savas simpātijas un lūdzat balsot par tādu vai citu ministru, jūsu vārdu atbalss pļaus platu un tālu vālu, un jūs esat līdzatbildīgs par atbalstītās partijas darbību arī pēc vēlēšanām. Tad jau daudz godīgāk ir stāties partijā, skaidri deklarēt savas simpātijas, strādāt partijā un arī uzņemties pilnu atbildību par partijas sastrādāto.

Rainis, starp citu, tā darīja. Kad viņš 1920.gadā atgriezās Latvijā, viņam bija četras izvēles iespējas. Pirmā — kļūt par prezidentu, tas viņam neizdevās. Otra — pilnīgi norobežoties no politikas, būt ārpus varas centra, būt varas pretsvaram. Bet Rainis bija piecpadsmit gadus dzīvojis trimdā, viņš gribēja atkal piedalīties. Pēkšņi atkal norobežoties — tas viņam būtu bijis par smagu. Trešā iespēja — šad tad piedalīties partijas "pozitīvisma" kampaņās, "aizdot" savu vārdu reklāmas nolūkos, būt klāt kādā publiskā masu mītiņā un tad atgriezties pie rakstāmgalda. Šī iespēja Rainim būtu visizdevīgākā, taču arī visbezatbildīgākā.

Rainis tā nerīkojās, viņš saprata, ka tas nav godīgi. Viņš izvēlējās ceturto variantu — ar pilnu klapi gāja iekšā politikā. Tātad — uzņēmās pilnu atbildību par partijas darbiem.

Tā bija godīga pieeja. Ja dažs labs Latvijas mūsdienu rakstnieks un arī politiķis būtu vairāk iedziļinājies Raiņa un Aspazijas paaudzes problemātikā, daudzas kļūdas nebūtu pieļautas, jo paralēles ir satriecošas. Pētot pirmā latviešu parlamentārās demokrātijas mēģinājuma — Latviešu komitejas Šveicē izveidošanas vēsturi, biju šokēta, arhīvu materiālos redzot, cik nikni šīs komitejas locekļi 1915. un 1916.gadā plūcās savā starpā, nespējot vienoties pat par tik būtisku lietu kā Latvijas "būt vai nebūt". Manā rakstā par šo komiteju Šveicē izdotajā grāmatā Rainis un Aspazija. No Kastaņolas uz brīvību ir redzamas lielas paralēles ar Latvijas šodienas politiku. Lūk, ko Rainim raksta šīs komitejas ģenerālsekretāre Austra Krauze–Ozoliņa 1916.gadā: "Šī cīņa beigsies ar to, ka mani pasludinās par buržuju, anti–demokratu u.t.t. Un tomēr: manā sajūtā šīs sludināšanas, šīs ķeceru ķerstīšanas, šis par intelektuelas negodības cenu iegūtais fanātisms un "īstā" prestižs — tās ir mūsu tagadnes un arī vēl nākotnes lielākās kultūras briesmas."

Pats interesantākais šīs komitejas neveiksmes vēsturē ir šāds aspekts: kamēr latvieši Šveicē plūcas savā starpā, vācieši maršē pa Latviju un šveicieši kā vecas demokrātijas pārstāvji skatās un brīnās, un domā, un cer, ka latvieši galu galā vienosies. Tikmēr gan Rainis, gan Felikss Cielēns vēstulēs šveiciešiem apgalvo, ka viņi, lūk, ar tādiem un tādiem "birģeļiem" nevar sadarboties. Šveicieši nesaprot, kas par lietu.

- Cik noprotu no jūsu raksta, šādu nespēju sadarboties radīja vēl nenožuvušās 1905. gada upuru asinis.

- Tā ir mana hipotēze. Šveiciešiem šāda latviešu nespēja vienoties, kad runa bija par Latvijas "būt vai nebūt", šķita pilnīgi neadekvāta. Pat Rainim, kurš arī bija izteicies par nespēju sadarboties ar Annu Ķeniņu, ievērojamajam Šveices valstsvīram Pjēram Bovetam atbildes vēstulē tika tieši norādīts: no tik lielas personības kā viņš tik zemiska un sīkumaina rīcība netika gaidīta.

Taču, ja šajā grāmatā paskatīsities Albizeti kundzes rakstu par epopeju ap Raiņa pieminekli Kastaņolā, tad redzēsit, ka pēc Otrā pasaules kara trimdas latvieši plēsās tieši tāpat: komiteja Amerikā nevarēja vienoties ar komiteju Zviedrijā, vai Raini taisīt astoņus metrus garu un apzeltītu vai zemāku un zemnieciskāku, un abas komitejas rakstīja Kastaņolas pašvaldībai, ka tā otra komiteja nekam neder. Beigās pašvaldībai tas apnika, un viņa teica: ja jūs, latvieši, kā mazi bērni paši nevarat atrast kopsaucēju, tad mēs lemsim jūsu vietā, un, vai nu jūs pieņemsit mūsu variantu, vai pieminekļa te nebūs vispār.

- Andrievs Niedra laikam uzskatīja, ka latvieši nav nobrieduši savai valstij.

- Laikam. Katrā ziņā tas, ko Albizeti kundze ir diplomātiski atklājusi šajā rakstā, ir tikai aisberga virspuse.

Tātad nespēju atrast kopsaucēju latviešiem radījušas ne tikai ciešanas, bet arī tas, ko sauc par barikāžu refleksu — gadsimteņiem ilgi latvieši ir bijuši okupēti, un politiskā aina viņiem ir bijusi ļoti vienkārša, ir bijušas tikai divas puses, apspiedēji un mēs, apspiestie. Brīnišķīgs politiskais modelis, jo ļoti vienkāršs. Tāpēc latviešiem vēsturiski ir tik grūti aprast ar demokrātijas modeli, kur nav tikai mana, "pareizā" patiesība.

- Viņš ļoti pārdzīvoja, ka 1905.gada vēsture tiek rakstīta tikai no baltvāciešu puses. Kad Rainis ar Aspaziju 1906.gada janvārī iebrauca Cīrihē, latviešu politemigranti tur sāka rakstīt 1905.gada vēsturi no latviešu viedokļa. Šī grāmata gan neiznāca, un šis nepadarītais darbs Rainim kremta.

- Vai savu vainas daļu par upuriem viņš, latviešu sociāldemokrātijas tēvs, izjuta?

- Viņš nedomāja tādās kategorijās. 1905.gada revolūcija bija tīrs XIX gadsimta revolucionārā romantisma revolūciju turpinājums ar lielāku sociālistisku piedevu. Tā attīstība, kas Eiropā notika simt gadu laikā, kad pēc apgaismības nāca nacionālisms, romantisms, tad sociālisms, Latvijā notika no 1890.gada līdz 1905.gadam. Tāpēc te ir tik spēcīgs mitoloģiskais faktors, brīvības pirmā elpa. Romantisma laikmeta tipa revolūcijās varonis ir nevainīgs. Viņš ved savu tautu uz varonību, un upuri ir otršķirīgi. Varonis raugās tālē, vāgneriskās kategorijās, un asinis arī ir romantiskas.

Tāpēc, lai gan Rainis Šveicē pārdzīvoja, saņemdams ziņas par soda ekspedīciju upuriem, daļēji viņš domāja XIX gadsimta varonības pārindividuālajās kategorijās. Viņiem bija romantizēts priekšstats par rakstnieku kā savas tautas varoni — modelis, ņemts pa tiešo no vācu tradīcijas. No otras puses, viņi sekoja franču tradīcijai, ka tauta ir ļoti nopietns virzītājspēks, ar kuru jārēķinās, un rakstniekam jābūt kopā ar tautu.

- Vai vispār ir iespējams iedomāties Raini, kurš, atgriezies Latvijā, izvēlas nevis politiķa, bet rakstnieka lomu?

- Domāju, ka viņš būtu varējis tā darīt, un tā būtu bijusi vispareizākā izvēle. Bet tajā brīdī, kad viņš kā varonis atgriezās Latvijā, kur pēc nedēļas bija jānotiek pirmajām Satversmes sapulces vēlēšanām, viņam bija ļoti grūti nepiedalīties. Latvijā ļoti plāns ir tas starpslānis, tā josla, kurā jūs varat pastāvēt kā brīvs indivīds, nebūdams saistīts ar kādu kliķi vai klanu (nav runa tikai par partijām; šāds klans var būt arī avīze), kur varat strādāt un eksistēt, nebūdams neviena klana orbītā. Citās Eiropas valstīs šī josla, kurā iespējams pastāvēt bez piederības, ir mazliet platāka. Rainis atgriezies intuitīvi saprata, ka viņam būs vajadzīga kāda piederība, lai varētu te dzīvot un strādāt. Klāt nāca arī 1905.gada un sociāldemokrātu mitoloģija, kas tad joprojām bija spēcīga — 1920.gada vēlēšanās sociāldemokrāti ieguva visvairāk balsu.

Dienasgrāmatas rāda, ka Rainis ļoti gribēja būt prezidents. Tas būtu bijis viņa darbības dabisks turpinājums, tur viņš varētu stāvēt pāri partijām. Tā kā šī iespēja tika viņam liegta, Rainis būtu labāk piebiedrojies sava spalvasbrāļa Albēra Kamī vārdiem: "Ja būtu partija, kurā apvienojušies par savu taisnību nepārliecinātie, es būtu tās biedrs."

- Uzskatu, ka jā. Piemērots brīdis bija 1920. gadā, kad viņš netika ievēlēts par Valsts prezidentu — godīgi būtu bijis izpildīt savu mandātu ka Satversmes Sapulces deputātam un tad aiziet. Taču Rainis nebija pietiekami stiprs un nebija īsti izanalizējis rakstnieka lomu dažādās situācijās un dažādos vēstures laikmetos. Pārsteigta atklāju, ka viņš vēl 1927.gadā nopietni cerējis uz prezidenta posteni. 1920.gadā viņa cerības vēl bija reālas, bet 1927.gadā politiskais tirgus jau bija attīstījies tik tālu, ka par prezidentu tika ievēlēta pelēcība. Uzskats, ka prezidentam jāsimbolizē kāda lielāka Latvijas valsts vīzija, jau sen bija pazudis.

Rainis, no vienas puses, saprata, ko nozīmē politiskā konjunktūra, no otras puses, ideālistiski cerēja, ka deputāti un tauta attapsies, un viņa zvaigžņu stunda vēl pienāks kaut gan 1925. gadā viņš pat ar grūtībām bija ieguvis ceturto vietu Rīgas Domes vēlēšanās.

Laikus neaizgājis no politikas, Rainis zaudēja to milzīgo morālo kapitālu, ar kuru atbrauca 1920. gadā, vienlaikus nepavairodams savu politisko kapitālu. Bilance iznāca negatīva.

Rainis pats mocījās ar apziņu, ka viņš ir izdarījis kļūdu, iedams politikā. Bet viegli viņam nebūtu bijis arī kā savrupniekam. Latvijas apstākļos turēšanās šaurajā neatkarīga indivīda joslā faktiski ir visgrūtākā. Centrtieces spēki te ir pārāk stipri, lai būtu viegli turēties pretī varas partijām, pretī tādam vai citam varas klana magnētiskam laukam. Taču neatkarīgu inteliģentu balss Latvijā ļoti pietrūkst, lai gan mūsu laikos tā varbūt ir pat svarīgāka nekā 90.gadu sākumā.

1976—1977 — maģistra grāda studijas Kolumbijas universitātes (Ņujorkā) starptautisko attiecību augstskolā un Krievu institūtā

1978 —1987 — mācības un darbs Šveicē. 1987. g. iegūst doktora grādu (Doctorat es Sciences Politiques) politiskās zinātnēs Ženēvas universitātē un Ženēvas starptautisko attiecību institūtā.

1992— tiek aicināta Latvijā izveidot Sorosa fondu. Sorosa fonda direktore līdz 1996.gadam.

1997—1998 — Latvijas Nacionālās operas fonda dibinātāja un pirmā prezidente

LETA 12/23/06 Vairāk nekā 50 Latvijas, Lietuvas un Igaunijas romi (čigāni) šodien pulcējās Rīgā, lai atzīmētu gadskārtējos rudens svētkus "Šarad".

Pateicoties Latvijas Romu apvienības iniciatīvai, Latvijā pēc ilgu gadu pārtraukuma "Šarad" svētkus sāka svinēt 2002.gadā, informēja Latvijas Romu apvienību "Nēvo Drom" valdes priekšsēdētājs Anatolijs Berezovskis.

Viņš norādīja, ka šie romu svētki ir līdzīgi latviešu veļu dienai, kad tiek godināti latviešu senči. "Šarad" svētkos tiek godināti romu senči.

Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns (LPP/LC), uzrunājot svētku dalībniekus pauda vēlmi, lai romi aktīvi piedalītos straujajā Latvijas tautsaimniecības izaugsmē un lai Latvijā dzīvojošo romu bērni aktīvi piedalītos dažādos skolas pasākumos un olimpiādēs. Bērniem par labu piemēru varētu kalpot Dzintara Čīčas panākumi, sacīja ministrs.

Romu kultūrai Latvijā ir īpaša nozīme, jo viņu kultūras tradīcijas bagātina Latvijas kultūru, un tā ir viena no tautām, kas veido Latvijas sabiedrību, atzina Kastēns.

Romu svētku "Šarad" svinībās ar priekšnesumiem uzstājās vairāki romu, kā arī citu mazākumtautību mūzikas un deju kolektīvi no Tukuma, Ventspils un Lietuvas galvaspilsētas Viļņas.

Latvija ir daudzkultūru valsts ar vairāk nekā 150 dažādu tautību pārstāvjiem, un Latvijā romi dzīvo kopš 16.gadsimta.

"Šarad" svinības Rīgā organizēja "Nēvo Drom" ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta finansiālu atbalstu.

LETA 12/23/06 Somālieši, kuri pagājušajā gadā ieradās Latvijā un šobrīd šeit apmetušies uz dzīvi, Ziemassvētkus šogad svinēs kopā un apmeklēs dievkalpojumu Anglikāņu baznīcā.

Kā aģentūrai LETA pastāstīja biedrības "Zvannieku mājas" pārstāve Sandra Dzenīte, viņa kopā ar somāliešu bērniem joprojām dzīvo Vaives pagasta viesu namā, kas nu jau esot kļuvis par viņu mājām.

Šajā pusgadā somāliešu bērni esot parādījuši labas sekmes mācībās - 15 gadus vecajai Azīzai un 18 gadus vecajam Huseinam vidējā atzīme šajā semestrī ir virs sešām ballēm.

Savukārt pieaugušie somālieši turpinot apmācības viesnīcā "Hotel de Rome". Somālieši ir noslēguši darba līgumu ar viesnīcu "Hotel de Rome" un drīzumā tur sāks strādāt.

Plānots, ka arī Jauno gadu somālieši svinēs kopā Vaives pagastā, stāstīja Dzenīte.

Jau ziņots, ka somālieši saņem arī personu apliecinošus dokumentus, kas gan būs derīgi tikai Latvijas teritorijā, taču ļauj saņemt sociālās garantijas, un bēgļi var darīt visu to pašu, ko ikviens Latvijā dzīvojošs nepilsonis - atrast darbu, īrēt dzīvokli un izmantot savas tiesības.

Pilngadīgie somāliešu bēgļi deviņus mēnešus saņems pabalstu minimālās mēnešalgas apmērā, bet nepilngadīgie - 30% apmērā no minimālās mēnešalgas.

Jau ziņots, ka somālieši 2005.gada 5.augusta rītā ieradās pie Latvijas Sarkanā Krusta durvīm Rīgas centrā, stāstot, ka atkuģojuši no karu plosītās dzimtenes. Šovasar viņiem Latvijā piešķirts alternatīvais statuss.

Imants Vīksne, NRA 12/23/06 "Tā ne, ar rokām nevajag," purpina Ziemassvētku vecītis, sargājot savu bārdu un grezno mēteli no Purmsātu speciālās internātskolas bērneļiem, nezinot, ka viņu attīstības raksturojumam pedagogi lieto arī burtu C – līdztekus dažāda veida garīgai un fiziskai atpalicībai šoreiz tas apzīmē arī neviltotu ticību Ziemassvētkiem.

Brauciens no nomaļā miesta Liepājas rajonā uz Ziemassvētku vecīša mītni Ziemupē, kas pasludināta par šā vīra mājām Latvijā, bērniem ir milzīgs notikums. Viņus aizvest ierodas milzīgs autobuss, viņi dodas prom no mājām, zina, ka satiks īstu vecīti. Internātskolas direktora vietniece Anitra Šneidere, skatoties uz saviem audzēkņiem, smaidot nosaka: "Viņi ir emociju pārpilni." Lieli un mazi – kopskaitā ap četrdesmit. Satraucies pie pedagoģes piesteidzas 22 gadus vecais Madars un satraukti sāk žestikulēt, un A. Šneidere, puisi mierinādama, atbild, ka vecītis tūliņ nāks. Vecītis atnāk, un, bērni, pie ugunskura ēdot viņa palīgu dalītos ābolus, cer, ka vēlēšanās piepildīsies. Daudziem tās ir praktiskas – viens grib pleijeri, kāds cits – jaunas drēbes basketbola spēlēšanai. Sandris mācās A līmeņa 4. klasē un šķiet visai saprātīgs puisis. Viņš jau laikus vecītim uzrakstījis vēstuli, kurā lūdz atsūtīt kosmētiku, ko viņš pats varētu uzdāvināt māmiņai. Taču pat internātskolas pedagogus pārsteigusi 17 gadus vecā Ainara vēlēšanās. Visu C līmeņa audzēkņu vārdā viņš lūdz: "Uzdāviniet mums vēl divus gadus."

Nākamgad Ainars un daudzi citi audzēkņi būs ieguvuši pamatizglītību, un – ja vien skola neieviesīs vēl divus arodizglītības mācību gadus – šiem jauniešiem būs jāpamet internāts, kas vairākumam ir drošākais patvērums. Ziemassvētku vecītis diezin vai spēj rast risinājumu, taču skolas vadība gan. Direktores vietniece apstiprina, ka dāvana jau ir sagatavota un nākamgad arī C līmeņa jaunieši Purmsātos sāks apgūt arodizglītību. Šis nosaukums gan ir visai simbolisks, jo audzēkņi mācīsies parūpēties par sevi ārpus internāta sienām. Gatavot ēst, lietot elektroietaises, uzrakt dobi un iepirkties veikalā. Bet – lai cik arī attīstīti viņi kļūs savās iemaņās, Ziemassvētku vecīša patiesumam viņi ticēs visu mūžu.

DELFI 12/24/06 Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Ziemassvētkos Latvijas iedzīvotājus aicina atcerēties sevi bērnībā un neaizmirst priecāties no sirds.

"Atcerieties to priecīgo bērnu, kas kādreiz jūs bijāt, atcerieties bērnus sev apkārt, cik viņi trausli, saudzējami, un atcerieties, ka Dieva mīlestība ir ar mums visiem, tāpat kā savulaik, kad mums bija mūsu vecāku mīlestība," – tā savā Ziemassvētku uzrunā Latvijas televīzijā sacīja Valsts prezidente.

Viņa atgādināja, ka svētku prieks ir ne tikai tajā brīdī, kad tie ir atnākuši un kad viss tiem ir sagatavots - vēl lielāks prieks ir gatavošanās svētkiem, sevišķi bērniem, – eglītes pušķošana, dāvanu tīšana, un "varbūt satīt dāvanu ir lielāks prieks nekā to attīt". Visu izšķirot svētku uzņemšana sirdī.

"Ziemassvētki ir ģimenes svētki, tie pieder katrai ģimenei, un katrs var tos veidot, kā viņam tīk. Turīgās ģimenēs varbūt ir citādi apstākļi nekā trūcīgās, bet to prieku, kas ir sirsniņā katram bērnam, nekas nevar ne pielikt, ne atņemt, jo katrs bērns zina, ka dāvanas, kas ir dotas ar mīlestību, ir tās vērtīgākās un svarīgākās," sacīja Valsts prezidente, piebilstot, ka ikvienam bērnam ir jājūt, ka viņu mīl tēvs un māte, brāļi un māsas, vecāmāte, vecaistēvs, krusttēvi un krustmātes, radi un draugi, un tas vajadzīgs mums visiem.

Prezidente savā svētku uzrunā pieminēja gadījumu iz savas bērnības, kad vecāmāte uz laukiem kara laikā viņai uzdāvinājusi cieti vārītu olu. "Tādu sajūsmu es reti esmu savā mūžā izjutusi par kādu citu varbūt daudz dārgāku lietu," komentēja Vīķe-Freiberga, piebilstot, ka spēja priecāties bērnam piemīt dabiski, savukārt lielajiem un pieaugušajiem ir tā jāatceras un jāmācās no bērniem.

"Lai jūsu svētki būtu priecīgi, svētīgi un gaiši un lai Ziemassvētku gaisma jūs pavada visu nākamo gadu!" – tā uzrunas noslēgumā Latvijas iedzīvotājiem novēlēja Valsts prezidente.

Nils Konstantinovs, Diena 12/27/06 Šogad Ziemassvētki noritējuši klusi un mierīgi — kā informē aģentūra LETA, Katastrofu medicīnas centram nav bijis vairāk darba kā citās dienās. Nopietnākais negadījums saistīts ar neuzmanīgu uguņošanu — kāds pirotehnikas entuziasts no Cēsīm zaudējis īkšķi, kas aizlidojis nezināmā virzienā kopā ar petardi, kuru 40 gadu vecais vīrietis piededzinājis ar cigareti. Kā atzina pats cietušais, tieši šī apstākļa dēļ petarde uzsprāgusi viņam tieši rokās. Mediķi sola, ka tikai pēc pusgada varēs domāt par ekstremitātes atjaunošanas operāciju, jo aizlidojušo vīrieša īkšķi nav izdevies atrast.

Nedaudz vairāk nodarbināti ir ceļu policisti, kuri brīvdienās strādāja pastiprinātā režīmā. Svētku laikā visā valstī tika rīkoti plaši reidi, ziņo LETA. Ceļu policijas biroja priekšnieks Edmunds Zivtiņš informē, ka aizturēti daudzi iereibuši vadītāji. "Lai arī par braukšanu dzērumā aizturēto autovadītāju skaits ir bijis mazāks nekā, piemēram, Līgo svētkos, tik nelielai valstij kā Latvija tas tik un tā bijis liels," sacīja E.Zivtiņš. Otrdien notriekts arī viens gājējs, kurš Liepājas rajonā šķērsoja ceļa braucamo daļu bez gaismas atstarotāja.

Ceļu policija darbu pastiprinātā režīmā turpinās līdz pat 2.janvārim, galveno vērību pievēršot iereibušu autovadītāju aizturēšanai un gājēju informēšanai par atstarotāju nozīmi.

LETA 12/24/06 2006.gadā Rīgā iestādīti 492 koki un tās visas ir liepas, informēja Rīgas domes Vides departamentā.

Visvairāk koku iestādīti Mīlgrāvja ielā - 79 liepas, M.Keldiša ielā - 60 liepas, Nīcgales ielā - 47 liepas, Ozolciema ielā - 46 liepas, Ulbrokas ielā - 41 liepa, Ulbrokas ielā - 35 liepas, Lubānas ielā - 33 liepas un Lubānas ielā - 30 liepas.

Savukārt Bruņinieku ielā, Aspazijas bulvārī, Martas ielā, Elizabetes ielā, Meža prospekta un Kokneses prospekta stūrī un A.Upīša ielā šogad iestādīts pa vienai liepai.

Iepriekšējos gados pilsētā oficiāli tika stādītas ne tikai liepas, kā šogad, bet arī dažādu sugu egles, vītoli, bērzi, ozoli, skābarži, gobas, Zviedrijas pīlādzis, karaganas, tūjas, īves, kadiķi un lapegles.

«www.oto.lv» 12/29/2005 Kopā ar apsveikuma dzejolīšiem un laba vēlējumiem jaunajam gadam «Apollo» visiem saviem apmeklētājiem vēl: 1 GADU LAIMES, 12 MĒNEŠUS PRIEKA, 53 NEDĒĻAS MĪLESTĪBAS, 365 DIENAS SAULES, 8760 STUNDAS VEIKSMES un 525 600 MINŪTES GUDRĪBAS!

Dabā viss joprojām bez izmai-
ņām – pārsvarā ir apmācies, lietus
nav, arī sniega nav. Un laika zinātāji
šogad sniegu vairs nesola. Termometra
stabiņš pārsvarā turas uz +5^oC atzīmes.
...Tagad atliek vien gaidīt jauno gadu,
kurš droši vien atnesīs kādas
pārmaiņas un varbūt arī
sniedziņu...