Kas jauns Latvijā?

Nr. 478: 2007. g. 26. janvāris - 1. februāris

Robežlīguma lietā...

Robežlīgumu lems steigā

Agnese Margēviča,  NRA  01/26/07     Opozīcija robežlīgumu pēc parakstīšanas draud apstrīdēt Satversmes tiesā.

Saeimas deputātiem, kuri ceturtdien spēra pirmo soli pretim Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšanai, uz plenārsēžu namu vakarrīt bija jādodas pa protestētāju ieskautu eju. "Kangari!" un "Nodevēji!" – šādi apzīmējumi no aptuveni 60 piketētājiem bija jāuzklausa Tautas partijas, LPP/LC un ZZS deputātiem, kuri jau iepriekš bija solījušies atbalstīt premjera Aigara Kalvīša iesniegto robežlīguma problēmas risinājumu. Uz šo protesta akciju bija aicinājusi opozīcijas partija Jaunais laiks (JL), kas kopā ar valdībā ietilpstošo TB/LNNK un ZZS deputātu Visvaldi Lāci vienīgie vakar balsoja pret risinājuma tālāku virzību. Par likumprojekta nodošanu komisijām nobalsoja 68 deputāti (TP, LPP/LC, ZZS, SC un PCTVL), pret – 24.

Protestētāji pie Saeimas nama pārsvarā bija vecāka gadagājuma cilvēki un jaunieši, starp viņiem bija redzami nacionālpatriotiskās partijas Visu Latvijai! biedri. Viens no plakātiem vēstīja: "Kalvīša robežlīgums ir nodevība un lamatas Latvijai." Pats premjers vakar nebija ieradies Saeimā aizstāvēt savu risinājumu, bet to darīšot nākamceturtdien, 1. februārī, kad parlamenta debatēs piedalīsies arī Valsts prezidente.

Premjers vairākkārt solījis, ka par robežlīgumu notiks plašas sabiedrības debates un process netiks steidzināts, arī ārlietu ministrs Artis Pabriks (TP) vakar izteicās, ka debates parlamentā uzskatāmas par alternatīvu tautas referendumam, kura sarīkošana šajā posmā juridiski nav iespējama, tomēr šā jautājuma izdiskutēšana, visticamāk, aprobežosies ar debatēm Saeimas plenārsēdē 1. februārī. Par likumprojektu, kas valdību pilnvaro parakstīt robežlīgumu, atbildīgā Ārlietu komisija vakar atbalstīja jautājuma skatīšanu steidzamības kārtā, tas ir – tikai divos, nevis trīs lasījumos, un Saeimas vairākums to, visticamāk, atbalstīs. Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (LPP/LC) vakar šo lēmumu pamatoja ar apsvērumu, ka, diskutējot par vienu tematu trīs lasījumos, "debates izsīks", tāpēc pietiek ar diviem lasījumiem.

Tā kā Saeima vakar tikai lēma par pilnvarojuma likumprojekta nodošanu izskatīšanai atbildīgajā komisijā, pēc procedūras, uzstāties varēja tikai divi runātāji – viens par un viens pret. Pret, kā sagaidāms, uzstājās valdībā ietilpstošās TB/LNNK frakcijas priekšsēdētājs Māris Grīnblats, kurš uzskata, ka A. Kalvīša risinājums nozīmē okupācijas seku daļēju legalizāciju. Savukārt A. Bērziņš, aicinot deputātus balsot par, mudināja: "Neatstāsim savu robežu vaļā, atkarīgu no Krievijas Federācijas gribas. Sakoposim gribu un lemsim paši!" Arī ārlietu ministrs A. Pabriks jau pēc balsojuma pauda viedokli, ka "ir iespēja neko nedarīt un to aizstāv TB/LNNK". Savukārt A. Kalvīša valdība esot izmēģinājusi visu, izņemot "neko nedarīt". JL pārstāve Sandra Kalniete savukārt, pamatojot, kāpēc balsojusi pret, norādīja, ka nevēlas "balsot par likumu, kurš radīts, lai dotu iespēju pārkāpt Satversmi". Viņa ir pārliecināta, ka robežlīgums ir pretrunā ar Satversmes 3. pantu. Premjers uzsvēris, ka šādu atzinumu var sniegt tikai Satversmes tiesa, bet tas juridiski iespējams vienīgi pēc robežlīguma parakstīšanas. JL solījis izmantot tiesības līgumu apstrīdēt Satversmes tiesā, un, ja tā lemtu, ka pretruna ar Satversmi tiešām ir, izeja no šīs situācijas saskaņā ar konstitūciju būtu tautas referendums.

Likumprojekta aizstāvji apgalvo, ka Saeima ar to pilnvaros valdību noslēgt pirms desmit gadiem ar Krieviju saskaņoto robežlīgumu, vienlaikus nodrošinot Latvijas Republikas tiesisko pēctecību, jo likuma tekstā iestrādāta atsauce uz 1991. gada konstitucionālo likumu par valsts statusu. Šis likums savukārt ietver atsauci uz neatkarības deklarāciju, kurā tieši minēta atsauce uz 1920. gada miera līgumu ar Krieviju. Tajā robeža starp abām valstīm aprakstīta tā, ka Abrenes apriņķis atrodas Latvijā. Robežlīguma risinājuma kritizētāji vēlas, lai Saeima likumā ietver tiešu atsauci uz miera līgumu, tomēr tas nozīmētu, ka Krievija atteiksies parakstīt šādu līgumu.

ZZS deputāti atbalsta robežlīguma projektu

Gunta Sloga,  Diena  01/26/07    Lai arī iepriekš Zaļo un Zemnieku savienība iebilda pret likumprojektu, kas pilnvaro valdību parakstīt robežlīgumu ar Krieviju, ceturtdien Saeimas balsojumā par šī dokumenta nodošanu komisijām partijas vairākums tomēr atbalstīja premjera Aigara Kalvīša (TP) ierosmi. ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis apgalvo, ka šāda viedokļa maiņa notikusi pēc konsultācijām ar juristiem, ņemot vērā sabiedriskās domas aptaujas un ārvalstu partneru pausto viedokli. Viņš noraida minējumus par to, ka ZZS būtu mainījuši viedokli, jo rasta vienošanās ar citiem koalīcijas partneriem. No Saeimā pārstāvētajām partijām pret likumprojektu iestājās tikai TB/LNNK un JL.

Kā uzsvēra likumprojektu virzošās Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Andris Bērziņš (LPP/LC), šis ir mēģinājums izkustināt no vietas pirms vairāk nekā desmit gadiem parafēto robežlīgumu. Savukārt TB/ LNNK frakcijas vadītājs Māris Grīnblats bija pārliecināts, ka nav attaisnojama sasteigta un Latvijai neizdevīga robežlīguma slēgšana, jo tā "faktiski ir okupācijas seku daļēja legalizēšana". Sandra Kalniete, skaidrojot, kādēļ JL balsoja pret, uzsvēra, ka vienīgais likumprojekta mērķis ir daļu atbildības par šo A.Kalvīša iniciatīvu pārlikt uz Saeimas pleciem, tāpat pašlaik tiekot mēģināts novērst uzmanību no robežlīguma iespējamās pretrunas ar Satversmi. Bez JL un TB/LNNK pret šī likumprojekta nodošanu komisijām balsoja arī Visvaldis Lācis (ZZS) — kopumā 24 deputāti. Par nobalsoja 68 deputāti no TP, LPP/LC, ZZS, SC un PCTVL. Deputāts Leopolds Ozoliņš (ZZS) balsojumā nepiedalījās.

Jāpiebilst, ka pirms Saeimas sēdes JL atbalstītāji rīkoja piketu pie Saeimas nama. Protestētāju rokās bija plakāti ar uzrakstiem "Kalvītis=Rubiks=Pliners", "Kalvīša robežlīgums ir nodevība un lamatas Latvijai" un tamlīdzīgi. Tiesa, JL protesta akciju kuplināja nacionālradikāļi Aivars Garda ar savām atbalstītājām un kustība Visu Latvijai, kopumā ap 80 cilvēku.

Tikmēr Ārlietu komisija atbalstījusi likumprojekta steidzamību, un Saeimā tas tiks skatīts divos lasījumos. Jau nākamnedēļ plānota tā izskatīšana pirmajā lasījumā, kad arī paredzēta plašāku debašu rīkošana, savukārt pēc divām nedēļām varētu sekot otrais lasījums. Pēc tam būtu pavērts ceļš robežlīguma parakstīšanai. Tiesa, kā Dienai atzina kāds vadošs koalīcijas partijas pārstāvis, process var ieilgt tad, ja JL nolems vērsties Satversmes tiesā, lūdzot tai noteikt, vai šis likums nav pretrunā ar valsts pamatlikumu.

Endziņš: Robežlīguma lietā iespējama bezizejas situācija

LETA   01/26/07    Latvijas un Krievijas robežlīguma lietā iespējama bezizejas situācija, intervijā laikrakstam "Biznes&Baltija" brīdinājis Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētājs Aivars Endziņš.

Viņš norādījis: 99% ir iespējamība, ka lieta par robežlīguma parakstīšanu nonāks ST. Tāpēc pēc būtības Endziņš attiecīgos dokumentus nekomentēs, lai neietekmētu kolēģus, kuriem tie būs jāvērtē.

Vairākas Saeimas frakcijas paziņojušas, ka plāno apstrīdēt robežlīgumu, norādījis ST vadītājs. Tiklīdz līgums tiks parakstīts, vēl pirms ratifikācijas, tiks iesniegta sūdzība konstitucionālajā tiesā. "Patlaban viedokļi ir diametrāli pretēji. Tāpēc tiesai būs jānorobežojas no šīm kaislībām un līgums jāvērtē no juridiskā viedokļa. Tas ir ļoti nopietns darbs," skaidrojis Endziņš.

Atbildot uz jautājumu, kas notiks, ja ST konstatēs līguma neatbilstību pamatlikumam, Endziņš minējis, ka valdībai būs jādenonsē līgums.

"Tā, bez šaubām, ir problēma. Tādā gadījumā jālabo Satversmes 3. pants, lai novērstu pretrunas. Taču, lai mainītu Satversmes 3. pantu, nepieciešams referendums. Pozitīvam rezultātam "par" jānobalso vairāk nekā pusei pilsoņu, kam ir balsstiesības," uzsvēris ST priekšsēdētājs.

Tomēr, ja nebūs kvoruma vai pilsoņi nobalsos pret, "radīsies pata situācija", akcentējis Endziņš.

Jau ziņots, ka Saeima vakar nodeva izskatīšanai komisijām likumprojektu par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu.

Par likumprojektu nobalsoja 68, bet pret - 24 deputāti.

Premjera Aigara Kalvīša (TP) skatījumā valsts tiesiskā nepārtrauktība tiks nodrošināta, robežlīgumā atsaucoties uz 1991.gada 21.augustā pieņemto konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", uz kuru, atzīstot Latvijas neatkarību, 1991.gada 28.augustā atsaucās Krievija.

Likumā norādīts, ka tas pieņemts, "apzinoties savu atbildību tautas priekšā, ņemot vērā 1990.gada 4.maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", 1991.gada 3.marta Vislatvijas tautas aptaujas rezultātus un to, ka 1991.gada 19.augustā PSRS valsts apvērsuma rezultātā ir beigušas pastāvēt PSRS konstitucionālās valsts varas un pārvaldes institūcijas un nav iespējams realizēt 1990.gada 4.maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 9.punktu par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā".

Šajā likumā noteikts, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922.gada 15.februāra Satversme. "Līdz okupācijas un aneksijas likvidēšanai un Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu Latvijas Republikā pilnībā realizē Latvijas Republikas Augstākā padome. Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai tās augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju likumi un lēmumi," teikts likumā.

Būtiski, ka šajā likumā ir atsauce uz 4.maija deklarāciju, kurā ir atsauce uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu, ko uzskata par būtisku Latvijas tiesiskās pēctecības saglabāšanas garantiju.

Savukārt pēc ārlietu ministra Arta Pabrika (TP) vārdiem, ja Latvija pieprasītu Krievijai atdot Abreni, mūsu valsts "nokļūtu izolācijā un nesaņemtu citu valstu atbalstu". Latvijas līdzšinējā nostāja bijusi tāda, ka mēs neuzturam prasību par Abrenes atgūšanu, atgādināja politiķis.

Debatēs pret robežlīguma noslēgšanu pašreizējā variantā iestājās apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) frakcijas vadītājs Māris Grīnblats, kurš uzsvēra, ka ne ar kādiem taktiskiem apsvērumiem nav attaisnojama sasteigta un Latvijai neizdevīga robežlīguma slēgšana ar Krieviju, kas "faktiski ir okupācijas seku daļēja legalizēšana".

"Tā ir īpaši nepatīkama, zinot Krievijas ārpolitikas impērisko ievirzi, kas agri vai vēlu var atkal pārvērsties par dažāda veida prasījumiem pret Latviju," norādīja politiķis.

Grīnblats arī pauda neizpratni, kādēļ valdība līdz šim starptautiskos līgumus ir parakstījusi bez Saeimas ziņas, taču šajā jautājumā prasa Saeimas pilnvarojumu.

Savukārt Ārlietu komisijas vadītājs Andris Bērziņš (LPP/LC) uzsvēra, ka šis ir mēģinājums izkustināt no vietas vairāk nekā desmit gadus vecu valdības apstiprinātu un parafētu likumprojektu. "To var uzskatīt gan par vēlmi noskaidrot Saeimas attieksmi pret likumprojektu kā tādu, bet vēl vairāk par vēlmi - noskaidrot deputātu atbalstu iespējamai līguma ratifikācijai," sacīja Bērziņš.

Par līguma nodošanu komisijām balsoja visas Saeimas frakcijas, izņemot TB/LNNK, partiju "Jaunais laiks" un deputātu Visvaldi Lāci (ZZS).

JL kopā ar nacionālradikāļiem protestē pret robežlīgumu 5

Gunta Sloga,  Diena  01/29/07    Pāris simti cilvēku, pārsvarā sirmgalvji, sestdien pusdienlaikā pulcējās pie Latvijas Okupācijas muzeja, lai protestētu pret valdības plānu robežlīguma ar Krieviju parakstīšanai. Protestējot pret to, ka līguma parakstīšanas gadījumā Abrene paliks Krievijai, pulcējušos uzrunāja nacionālradikālo organizāciju Klubs 415 un Visu Latvijai pārstāvji. Šai buķetei pievienojās arī JL Saeimas deputāts Kārlis Šadurskis, kurš gan bija satraucies par iespējamo robežlīguma pretrunu ar Satversmi, nevis Abrenes jautājumu.

K.Šadurskis, uzrunājot sapulcējušos, apgalvoja, ka premjera Aigara Kalvīša (TP) valdības ierosinātais plāns robežlīguma parakstīšanai esot tikai vēl viens solis uz demokrātijas graušanu Latvijā. Ka tas jau notiekot, liecinot gan "negodīgiem līdzekļiem" gūtā uzvara parlamenta vēlēšanās, gan pašlaik notiekošā Satversmes tiesas iznīcināšana. Taču tagad "valdība gatavojas uz nopietnāko Satversmes pārkāpumu — valsts teritoriju nelikumīgu atdošanu", uzsvēra deputāts. Viņš atgādināja, ka valsts robežas var mainīt tikai tautas nobalsošana, un apgalvoja, ka "Abrene nav galvenais", līdz ar līguma parakstīšanu "nelabvēļi apšaubīs mūsu tiesiskumu".

Kluba 415 vadītājs Jānis Sils apsūdzēja valdību nodevībā, valdošo koalīciju kritizēja arī Visu Latvijai līderis Raivis Dzintars. Sapulcējušos vidū bija manāms arī radikāli labēji orientētais Aivars Garda ar neiztrūkstošajām pavadonēm — avīzes DDD žurnālistēm. Pa vidu uzrunām ik pa laikam tika skandētas patriotiskas latviešu dziesmas, piemēram, Daugav" abas malas. Košākais par muzikālo sapulci nodēvētā pasākuma akcents bija dziesma Abrene ir mūsu. To dziedāja mūziķis Aivars Brīze un Niks Matvejevs, kā arī žurnāliste Elita Veidemane. Pie muzeja bija iededzināts simbolisks ugunskurs un uz kartona uzzīmēts plakāts ar Latvijas karti, kurā iezīmēta arī Abrenes teritorija. Uz plakāta bija uzraksts "Abrene — daļa no manas tēvu zemes".

Viedoklis: Homoseksuālisms lielāks pat par Abreni

Māris Krautmanis,  NRA  01/30/07    Politiskajās tehnoloģijās liela nozīme ir tam, vai partijai ir baznīcas atbalsts.

Partiju politiskajām cīņām vajadzētu risināties ideju sadursmēs starp dažādiem valsts ekonomiskās attīstības modeļu redzējumiem, kur, vērtējot politiķu piedāvājumus, pilsoņi izvēlas sev priekšstāvjus no tām partijām, kuru plāni šķiet visperspektīvākie.

Diemžēl šādā ideālā formā politika nemēdz pastāvēt, un allaž tai klāt ir kāds sārnis, kas sabiedrības domāšanu mulsina un virza projām no būtiskā. Politiķiem šāda piemaisījumu klātbūtne ļauj izlaisties un gadu gadiem turēties pie varas, gūstot ietekmi uz emociju rēķina.

Piemaisījums numur viens Latvijā tradicionāli ir bijis nacionālais jautājums, ko atsevišķiem politiskajiem spēkiem ar lielākām vai mazākām sekmēm allaž izdevies mākslīgi uzpumpēt, sakurināt, atrast kādus ieganstus, lai piespiestu sabiedrību par to satraukties. Kad jau šķita, ka nacionāļiem labie laiki beigušies, atradās robežlīgums ar Krieviju, kas ir gluži vai sapņaina iespēja tribīnes politikāņiem, jo Abrenes neatdošanas diskusijās ir pietiekami daudz vielas, lai tēmu uzturētu siltu vismaz līdz pašvaldību un 10. Saeimas vēlēšanām.

Taču tā vien izskatās, ka nākamajās vēlēšanu cīņās būs viens lielāks trumpis, kam blakus pat Abrene izskatīsies maziņa. Tas ir homoseksuālisms, kam agrāk lielākā daļa sabiedrības uzmanību nepievērsa, toties tagad var droši teikt, ka Latvijas Pirmajai partijai turpmākajās politiskajās cīņās, izmantojot antigeju karogu, ir cerības uz bagātīgu balsu ražu.

Par to Ainārs Šlesers un viņa sabiedrotie var pateikties Sorosa fondam – Latvija un tā satelītorganizācijām, kuru provokācijas, demagoģija, uzbāzīgās informēšanas kampaņas, paģērējumi Saeimai grozīt likumus, draudzības dienas jeb praidi un pilni plašsaziņas līdzekļi ar aizkustinošiem viendzimuma mīlasstāstiem homoseksuālisma tēmu ir novirzījuši pa tādu taku, uz kuras nebija iespējams nesastapt pretiniekus.

Latvijas Pirmo partiju, kas pozicionējusies kā gejisma un lesbisma propagandas pretspars, tās 6. kongresā sestdien ar savu klātbūtni bija pagodinājuši arī augstākie Latvijas kristīgo konfesiju priesteri, kas liecina, ka gan katoļu, gan luterāņu, gan pareizticīgo baznīca ir gatava pievērt acis uz LPP šādu tādu tuvību un saistību ar sektantismu un atbalstīt šo partiju, jo visiem kopā taču viens naidnieks.

Tas nenozīmē, ka tagad baznīca saplūdīs ar valsts varu, taču politiskajās tehnoloģijās liela nozīme ir tam, vai partijai ir baznīcas atbalsts un vai tā var cerēt uz ticīgo balsīm. LPP antipediņu tēlam neko vairs nekaitē arī tuvākā sadarbības partnera Latvijas ceļa pārstāvja Ivara Godmaņa eirotolerantie izpaudumi no kongresa tribīnes. Pēdējo vārdu, norājot Godmani un paužot, ka homoseksuālisms nav pelnījis likuma aizstāvību, teica kongresa viesis Romas Katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats, un kongress aplaudēja Pujatam, nevis Godmanim.

Kas to būtu domājis, ka homoseksuālisms taps par politikas problēmu! Acīmredzot Latvijā ir pateicīga un interesanta augsne, lai to izmantotu dažādiem sociālantropoloģiskiem eksperimentiem. Latvija ir dziļi lauki, ja to salīdzina ar pārapdzīvotajām Rietumu metropolēm. Rietumu ekonomiskā plauksme lielā mērā saistīta ar to, ka tai nepieciešamās darba rokas nāk no visadažādākajām pasaules malām. Tam ir gan savi plusi – dažādu kultūru mijiedarbība, plaši tirgi un iespējas, gan arī negatīvās sekas – atstumtas grupas, noziedzība, slīgšana atkarībās un izvirtībā. Tur, kur mazos kvadrātmetros telpas bijuši spiesti sadzīvot daudz cilvēku ar dažādām izpratnēm par lietām, arī tolerance pret citādībām ir gluži citā līmenī nekā Latvijā. Rietumu metro stacijās neviens vairs nepievērš uzmanību tam, ja kāds ir tērpies dīvaini; geju un lesbiešu gājieni, lai cik tie šķistu grandiozi, neinteresē tos iedzīvotājus, kas dodas savās ikdienas darīšanās. Turpretī Latvija no šīm Rietumu parādībām mulst, ziņkārīgi skatās uz katru dīvaini vai citas rases cilvēku, bet, kā izturēties pret homoseksuāļiem, vispār nezina. Taču, ja ir šāds mulsums un neziņa, atrodas citi, kas cenšas uzdoties par sabiedrību un ar to manipulēt. Manipulācijas ar sabiedrību mēdz būt labi apmaksātas – cilvēki, kas spēj parādīt, ka prot veikt kampaņas ar rezultātiem, saņem labus pasūtījumus un tajā skaitā eironaudas, jo Briseles gaiteņos ir lielā cieņā visāda veida tolerances izplatīšanas atbalstīšana.

Latvijas atrašanās Eiropas nomalē un ekonomiskās attīstības pagātnē veicina geju un lesbiešu ideologu tūrismu arī tādā ziņā, ka viņiem te ir iespējas saldkaisli izbaudīt ciešanas, kad kāds tumsonis viņiem sviež nopakaļ ar olām. Kad tomēr aborigēnu dusmas kļūst bīstamas, var taču palūgt dārgo ārlietu ministru Arti Pabriku vai kādu integrācijas ministri, lai sagādā automašīnas, ar kurām izkļūt no kaku metēju ķetnām.

Latvija viņiem ir kā iekāpšana laika mašīnā, lai dotos uz zemi, kurā eiropeiskā tolerance vēl nav uzvarējusi, bet kur iespējams likt lietā dažādas teorētiskas shēmas un sabiedrisko attiecību tehnoloģijas, lai tās izspēlētu un pēc laika cerētu uz drošu uzvaru – tad, kad arī Latvijā būs pienākusi nākotne – tāds pats dažādību kokteilis kā Rietumos.

Lesbogejisma misionāri domā pareizā virzienā, un nav izslēgts, ka arī Rīgā kā Berlīnē kādreiz notiks simttūkstoš ļaužu parādes, kurās krāsainām spalvām rotājušies geji, lesbietes un transpersonas varēs visādi gorīties un atkailināt dažādas sava ķermeņa daļas. Taču šāds gājiens, nesastopot pretestību, nesanāks šogad un arī nākamgad ne. Tāpēc, ka Latvija pagaidām ir vieta, kur pārāk daudz ļaužu turas pie iesīkstējušām, vecmodīgām tradīcijām, tostarp arī pie kristīgās ticības. Un tuvākajā laikā mūsu valsts nekļūs stilīgāka.

Jo ražošana, kuras jau tāpat nav bijis daudz, pēdējā laikā ir vēl vairāk slīdējusi lejup. Tas, ka liela sabiedrības daļa nemirst badu un brauc ar jauniem auto, balstās uz kokmateriālu eksportu, nevis uz tādu ekonomiku, kurai nepieciešams ārzemju darbaspēks. Latviešu pašu darbaspēks dodas projām. Gejlesbistu pionieri ir tā pasteigušies, ka nav pat sagaidījuši vienu uzskatāmu, īstu seksuāli orientētu diskriminācijas gadījumu, bet jau metas šo diskrimināciju apkarot.

Parasti ir tā, ka vispirms ir garda vīna baudīšana, bet paģiras nāk pēc tam. Ar toleranci pret homoseksuālismu iznāk otrādi. Geju un lesbiešu (tāpat imigrantu, traku neformālu organizāciju) būšanas un nepieciešamība būt tolerantiem ir galvassāpes, ar kurām iemācījusies sadzīvot attīstīto Rietumu sabiedrība. Ar savu toleranci viņi maksā par savu labklājību. Latvieši turpretī ar savu zemo dzīves līmeni maksā par iespēju vēl kādu laiku padzīvot relatīvi tīrā ekoloģiskā vidē, pagaidām neplēst matus aiz šausmām, domājot, ko iesākt ar milzīgajiem imigrantu bariem no visas pasaules. Arī politiskā ekstrēmisma izpausmju ir maz, bet geji un lesbietes vairākumam bija absolūti vienaldzīgi, kamēr tie nenāca ārā no skapja, prasīdami tiesības uz publisku izālēšanos pilsētas centrā.

Latvijai, nabadzītei, pagaidām vēl nav nācies sēdēt pie pilniem pārticības galdiem, taču jau jāvāc atkritumi pēc praidiem, jāapmaksā soda kvītis, kaut arī vēl nekas nav pārkāpts. Vai tad tā nav netaisnība? Dabiski, ka šo netaisnības sajūtu piefiksē arī politiskā vide, un manīgākie jau ir uztaisījuši sev politisko kapitālu.

Viedoklis: Kalvīša blēņu stāsti

Aleksandrs Kiršteins,  Apollo 01/30/07    Ministru prezidents Aigars Kalvītis aizpagājušajā nedēļā sarunāja vairāk blēņu, kā visi Latvijas prezidenti pēdējos desmit gados kopā.

Nepilnus divus gadus pēc Kalvīša dedzīgajiem priekšvēlēšanu apliecinājumiem, ka Abrenes likteni var izlemt tikai tauta, Kalvītis ar tikpat lielu dedzību cenšas Latvijas pilsoņus pārliecināt par pretējo.

Uzstājoties TV raidījumā «100. pants», un skaidrojot, kāpēc pie robežlīguma ar Krieviju, pievienotās deklarācijas vietā būs tikai atsauce uz  1991. gada Konstitucionālo likumu, Kalvītis apgalvo, ka uz to atsaucies arī Jeļcins savā Dekrētā par Latvijas atzīšanu. Bet tas neatbilst patiesībai. Krievijas prezidents katram gadījumam, nemin nekādu konkrētu deklarāciju vai konstitucionālu likumu, tikai anonīmu AP lēmumu.

Vēl dīvaināk LTV raidījumā «Kas notiek Latvijā?» izskanēja Aigara Kalvīša atklājums, ka Latvija bez referenduma esot atteikusies no Roņu salas. Varētu ieteikt Riekstiņa kungam, kā Kalvīša biroja vadītājam, iepazīstināt premjeru ar dažiem vēstures faktiem, piemēram, ka jau no 1713. gada sala administratīvi bija pakļauta Sāmsalai un 1918. gada maijā to savā pārvaldē pārņēma Igaunijas armijas pārstāvji. Latvijai tā nekad nav piederējusi. Latvija atteicās nevis no reālas teritorijas, bet tikai no teorētiskas iespējas iegūt Roņu salu pēc tam, kad salā dzīvojošie zviedri izteica vēlēšanos dzīvot vienā valstī ar saviem tautas brāliem Hijumā salā. Tas nav tas pats, kā atteikties no jau esošas un starptautiskā līgumā nostiprinātas teritorijas, kāda ir Abrenes pilsēta ar sešiem pagastiem. To pašu var  attiecināt arī uz Latvijas- Baltkrievijas robežu, kur referendums būtu nepieciešams tikai tad, ja Latvija labu kaimiņattiecību dēļ, sadomātu uzdāvināt Baltkrievijai kādu Latgales pagastu.

Sevišķi kuriozi izskanēja Kalvīša apgalvojums, ka Latvija jau kopš neatkarības atjaunošanas esot atteikusies no Abrenes un tādā veidā mūs esot atzinušas rietumvalstis. Nezin, ko par šādu apgalvojumu domā bijušais premjers Andris Šķēle, kura vadītā valdība vēl 1996. gada 31. oktobrī lika Vovera kunga vadītajai delegācijai, tiekoties ar Krievijas delegāciju Šikālova vadībā, vienoties par vēsturiskajiem un īpašumtiesību jautājumiem Abrenes sakarā. Kas attiecas uz Latvijas valstisko atzīšanu, tad pietiek ieskatīties, piemēram, Beļģijas Karalistes Ārlietu ministrijas 1991. gada 23. augusta paziņojumā par Baltijas valstu atzīšanu. Tur rakstīts, ka Beļģijai nav no jauna jāpārskata Baltijas valstu atzīšanas jautājums, jo tas iekļaujas šo valstu divdesmito gadu atzīšanas aktu pārmantojamībā.Tas nozīmē, ka Beļģija tāpat kā citas valstis, kuras to īpaši atzīmē, atzīst Latviju robežās de iure, kuras noteiktas divdesmito gadu starptautiskajos līgumos.

Ārlietu ministrija 1999. gadā izdeva grāmatu «Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem.»

Ja Aigars Kalvītis būtu iepazinies ar tur publicētajiem dokumentiem, tad neapgalvotu, ka jau deviņdesmito gadu sākumā Latvija atteikusies no Abrenes. 209. lpp. melns uz balta rakstīts, ka Latvijas pozīcija balstās uz Latvijas Krievijas 1920. gada Miera līgumu. Latvija joprojām uzskata, ka minētais līgums ir spēkā un pēc 1940. gada izdarītās teritoriālās izmaiņas nav uzskatāmas par likumīgām. Minētā grāmata tika izsniegta visiem ārvalstu vēstniekiem ar toreizējā ārlietu ministra Valda Birkava priekšvārdā uzsvērto, ka pārmantojamība un pēctecība kļuva par atjaunotās Latvijas spēku.

Kas attiecas uz EDSO principiem un Helsinku 1975. gada galotņu konferenci, var tikai pajautāt, kur palicis pēc Brežņeva iniciatīvas pasludinātais sociālistiskā bloka valstu robežu nemainības princips. Kur tagad ir VDR, Dienvidslāvijas vai PSRS robežas? Arī ES veiksminiecei Slovēnijai nav parakstīts robežlīgums ar Horvātiju. Tikai tapēc, ka valstis tā vienkārši neatsakās no savām teritorijām, pat ja dotajā brīdī tās nekontrolē. Tapēc Spānija neatsakās no Gibraltāra, kaut arī nespēj to atņemt Lielbritānijai, bet Kipra neatsakās no salas ziemeļdaļas. Šie robežstrīdi nekādi neatsaucas uz šo valstu ekonomisko attīstību. Arī Krievija tikko izmainīja savas robežas, atdodot Ķīnai 3 salas un pārceļot iedzīvotājus uz citu vietu. Krievija esot precizējusi vēsturiskās robežas, atraujot sev gabalu, kā paskaidroja Krievijas Federācijas Padomes starptautisko lietu komitejas vadītājs Margelovs savā intervijā. (Rosbalt 2004. 12. 28).

Dīvaini, ka Ārlietu ministrija gada beigās izmaksā lielas prēmijas saviem darbiniekiem,  nespējot piegādāt ministru prezidentam precīzu informāciju. Vēl dīvaināk, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kuras Ministru prezidents cenšas atteikties no savas valsts juridiski nostiprinātas teritorijas, pat lietojot apšaubāmus un klaji nepatiesus argumentus.

Jājautā, kas mainījies pēc vēlēšanām tik ļoti, lai Latvija pakļautu apšaubīšanai Birkava kunga minēto pārmantojamību un pēctecību, kas esot Latvijas spēks ?

Saeimas komisija neieslīgst plašās debatēs par robežlīgumu

LETA   01/31/07     Saeimas Ārlietu komisijas deputāti šodien neieslīga plašās debatēs par pilnvarojumu valdībai parakstīt Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Komisijas sēde bija iecerēta kā diskusija, un tajā savu viedokli pauda vairāki tiesībzinātņu eksperti, kā arī ārlietu ministrs Artis Pabriks (TP).

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Māris Lejnieks pauda viedokli, ka Latvijai Abrene vairs nepieder un 2005.gada valdības deklarācijā mūsu valsts ir norādījusi, ka tai nav teritoriālu prasību pret Krieviju.

Ārlietu ministrijas pārstāvji pauda viedokli, ka cilvēkiem, kuri apšauba likumprojektu, ir iespēja to apstrīdēt Satversmes tiesā. "Tas ir pats galvenais, ka tautai ir iespējams paust savu viedokli," sacīja ministrijas pārstāvji.

Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš atzina, ka valdības piedāvātais risinājums ir tiesiski korekts.

Savukārt Rīgas Juridiskās augstskolas lektore Kristīne Krūma norādīja: ja līgumam tiktu pievienota deklarācija, tas būtu stiprāks, taču arī izvēlētais variants ir "pietiekami labs".

Saeimas deputāti šodien debatēs par likumprojektu neiesaistījās. Kā komisijas sēdē norādīja tās priekšsēdētājs Andris Bērziņš (LPP/LC), "deputāti, iespējams, taupa spēkus rītdienas plenārsēdei, kuras debates tiks translētas televīzijas tiešraidē".

Komisija šodien vienojās, ka likumprojektu galīgajai izskatīšanai parlamentā varētu gatavot piektdien, 2.februārī, ja tas rīt, 1.februārī, gūs Saeimas atbalstu.

Kā ziņots, Saeimas prezidijs ceturtdienas, 1.februāra, plenārsēdes darba kārtībā iekļāvis likumprojektu par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt Latvijas-Krievijas robežlīgumu.

Kā informēja Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis (ZZS), paredzams, ka sēdē piedalīsies un par minēto jautājumu debatēs Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Parlaments pagājušajā nedēļā nodeva izskatīšanai komisijām likumprojektu par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu.

Par likumprojektu nobalsoja 68, bet pret - 24 deputāti.

Ministru prezidenta Aigara Kalvīša (TP) skatījumā valsts tiesiskā nepārtrauktība tiks nodrošināta, robežlīgumā atsaucoties uz 1991.gada 21.augustā pieņemto konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", uz kuru, atzīstot Latvijas neatkarību, 1991.gada 28.augustā atsaucās Krievija.

Likumā norādīts, ka tas pieņemts, "apzinoties savu atbildību tautas priekšā, ņemot vērā 1990.gada 4.maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", 1991.gada 3.marta Vislatvijas tautas aptaujas rezultātus un to, ka 1991.gada 19.augustā PSRS valsts apvērsuma rezultātā ir beigušas pastāvēt PSRS konstitucionālās valsts varas un pārvaldes institūcijas un nav iespējams realizēt 1990.gada 4.maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 9. punktu par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā".

Šajā likumā noteikts, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922.gada 15.februāra Satversme. "Līdz okupācijas un aneksijas likvidēšanai un Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu Latvijas Republikā pilnībā realizē Latvijas Republikas Augstākā padome. Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai tās augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju likumi un lēmumi," teikts likumā.

Būtiski, ka šajā likumā ir atsauce uz 4.maija deklarāciju, kurā ir atsauce uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu, ko uzskata par būtisku Latvijas tiesiskās pēctecības saglabāšanas garantiju.

Savukārt pēc Pabrika vārdiem, ja Latvija pieprasītu Krievijai atdot Abreni, mūsu valsts "nokļūtu izolācijā un nesaņemtu citu valstu atbalstu". Latvijas līdzšinējā nostāja bijusi tāda, ka mēs neuzturam prasību par Abrenes atgūšanu, atgādināja politiķis.

Debatēs pret robežlīguma noslēgšanu pašreizējā variantā iestājās apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) frakcijas vadītājs Māris Grīnblats, kurš uzsvēra, ka ne ar kādiem taktiskiem apsvērumiem nav attaisnojama sasteigta un Latvijai neizdevīga robežlīguma slēgšana ar Krieviju, kas "faktiski ir okupācijas seku daļēja legalizēšana".

"Tā ir īpaši nepatīkama, zinot Krievijas ārpolitikas impērisko ievirzi, kas agri vai vēlu var atkal pārvērsties par dažāda veida prasījumiem pret Latviju," norādīja politiķis.

Grīnblats arī pauda neizpratni, kādēļ valdība līdz šim starptautiskos līgumus ir parakstījusi bez Saeimas ziņas, taču šajā jautājumā prasa Saeimas pilnvarojumu.

Savukārt Ārlietu komisijas vadītājs Bērziņš uzsvēra, ka šis ir mēģinājums izkustināt no vietas vairāk nekā desmit gadus vecu valdības apstiprinātu un parafētu likumprojektu. "To var uzskatīt gan par vēlmi noskaidrot Saeimas attieksmi pret likumprojektu kā tādu, bet vēl vairāk par vēlmi - noskaidrot deputātu atbalstu iespējamai līguma ratifikācijai," sacīja Bērziņš.

Par līguma nodošanu komisijām balsoja visas Saeimas frakcijas, izņemot TB/LNNK, partiju "Jaunais laiks" un deputātu Visvaldi Lāci (ZZS).

 Premjers aicina deputātus izraudzīties piemērotus izteicienus, debatējot par robežlīgumu

LETA  01/31/07    Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) pirms ceturtdien, 1.februārī, paredzētajām konceptuālajām debatēm par pilnvarojumu valdībai parakstīt Latvijas un Krievijas robežlīgumu aicināja deputātus izvēlēties piemērotus izteicienus, lai "tie nekļūtu par ieroci citu rokās", šodien tiekoties ar visiem koalīcijas deputātiem, sacīja Kalvītis.

Ārlietu komisijas vadītājs Andris Bērziņš (LPP/LC) sacīja, ka nav aizliegts debatēt, taču viņš deputātus aicināja lietot pārdomātus viedokļus un izteicienus, lai tie netiktu izmantoti kā pretargumenti pret mūsu valsti.

Deputāts Juris Dobelis (TB/LNNK) iebilda, norādot, ka katram ir tiesības paust savu viedokli.

Savukārt Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis (ZZS) aicināja visus deputātus veltīt uzmanību diskusiju kultūrai un iztikt bez savstarpējiem apvainojumiem. "Lūdzu, lūdzu," sacīja Emsis.

Kalvītis informēja, ka rīt debatēs kā pirmā uzstāsies Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, bet pēc tam runāšot viņš, ministri un deputāti.

Kalvītis trešdien bija sapulcinājis koalīcijas partijas deputātus. Premjers sacīja, ka vēlētos, lai par tradīciju kļūtu iespēja, ka pirms grūtiem jautājumiem satiekas visi deputāti. Kalvītis koalīcijas partneriem skaidroja likumprojekta pieņemšanas nepieciešamību un uzsvēra, ka Latvija jau ceļā uz Eiropas Savienību un NATO vairāku gadu garumā ir paudusi, ka tai nav teritoriālu prasību pret Krieviju, tādēļ "mums ir jāsaprot, ka Abrene nav mūsu teritorija".

Kalvītis arī uzsvēra, ka Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšana ir viens no viņa valdības vissvarīgākajiem uzdevumiem.

Saeima ceturtdien lems par konceptuālu atbalstu likumprojektam par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt Latvijas un Krievijas robežlīgumu.

Likumprojekts paredz pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu.

Premjera skatījumā valsts tiesiskā nepārtrauktība tiks nodrošināta, robežlīgumā atsaucoties uz 1991.gada 21.augustā pieņemto konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", uz kuru, atzīstot Latvijas neatkarību, 1991.gada 28.augustā atsaucās Krievija.

Likumā norādīts, ka tas pieņemts, "apzinoties savu atbildību tautas priekšā, ņemot vērā 1990.gada 4.maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", 1991.gada 3.marta Vislatvijas tautas aptaujas rezultātus un to, ka 1991.gada 19.augustā PSRS valsts apvērsuma rezultātā ir beigušas pastāvēt PSRS konstitucionālās valsts varas un pārvaldes institūcijas un nav iespējams realizēt 1990.gada 4.maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 9.punktu par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā".

Šajā likumā noteikts, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922.gada 15.februāra Satversme. "Līdz okupācijas un aneksijas likvidēšanai un Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu Latvijas Republikā pilnībā realizē Latvijas Republikas Augstākā padome. Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai tās augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju likumi un lēmumi," teikts likumā.

Būtiski, ka šajā likumā ir atsauce uz 4.maija deklarāciju, kurā ir atsauce uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu, ko uzskata par būtisku Latvijas tie

Citur pasaulē...

Uz Latvijas-Krievijas robežas rindā gaida 315 kravas auto

BNS  01/29/07    Terehovā ap plkst.10 rindā gaida 315 smagie auto, bet Grebņevā rindu nav.

"Latvijas auto" prezidents Valdis Trēziņš aģentūrai BNS pavēstīja, ka "pašlaik sūdzības par nekārtībām uz robežas nav saņemtas", taču viņš atzina, "ja būs vairāk nekā 500 mašīnu, sāksies problēmas", jo pārvietošanos apgrūtina arī biezā sniega kārta.

Jau vēstīts, ka īpaši garas rindas uz robežas sāka veidoties pagājušā gada augusta vidū. Smago auto rindas apdraudēja satiksmes drošību, šoferi veidoja atkritumu kaudzes ceļmalās, bet apkārtējo ciemu iedzīvotājiem bija jāsamierinās ar nemitīgu troksni.

Taču īsi pirms jaunā gada rindas pilnībā izzuda. Iekšlietu ministrs Ivars Godmanis gan prognozēja, ka rindu izzušana nav ilglaicīga un jaunā gada pirmajos mēnešos tās atkal būs garas.

ES institūcijās vēl aizvien nav pietiekams latviešu valodas tulku skaits

LETA  01/28/07    Eiropas Savienības (ES) institūcijās vēl aizvien nav pietiekams latviešu valodas tulku skaits, informēja Eiropas Komisijas (EK) Tulkošanas ģenerāldirektorāta Latviešu valodas tulkošanas nodaļas vadītāja Elizabete Freidenšteina-Veijere.

EK pašlaik strādā 12 latviešu valodas tulki, no tiem septiņi ir pagaidu darbinieki. Eiropas Parlamentā (EP) un Eiropas Kopienu tiesā strādā 14 latviešu valodas tulki.

Kopumā visām ES institūcijām ir arī 38 ārštata darbinieki, kas tulko gan no, gan uz latviešu valodu. EK ir astoņi ārštata latviešu valodas tulki, EP un Eiropas Kopienu tiesā - aptuveni 12 ārštata tulki, pārējās institūcijās - aptuveni ārštata 14 tulki.

EP, lai tulkotu amatpersonu tikšanās reizēs, ir mazāk problēmu nekā citās institūcijās. EP var segt gandrīz visas nepieciešamības tulkošanā gan no, gan uz latviešu valodu, bet, piemēram, EK Tulkošanas ģenerāldirektorāts spēj segt tikai 60% no institūciju prasībām pēc tulkošanas uz latviešu valodu vai no tās.

Galvenās problēmas, kādēļ EK Tulkošanas ģenerāldirektorāts nevar apmierināt visas prasības pēc tulkojumiem, ir tas, ka ārštata tulki bieži vien nav pieejami un papildus strādā pilna darba laika darbu. Trūkst gan tulku, kas var tulkot uz latviešu valodu, gan to, kuri var tulkot no latviešu valodas uz citām valodām. Lai segtu pieprasījumu, EK ir nepieciešami trīs latviešu valodas tulki, no kuriem divi varētu tulkot no latviešu uz citām valodām.

Kopumā institūcijām ir nepieciešami vairāk tādi latviešu valodas tulki, kuri būtu spējīgi tulkot no latviešu valodas uz angļu, franču, vācu, spāņu, itāļu, portugāliešu un holandiešu valodām.

Lai pilnībā nodrošinātu tulkojumus no un uz latviešu valodu, institūciju mērķis ir 40 latviešu valodas tulku darbinieku komanda. Ir nepieciešams arī palielināt ārštata tulku skaitu, lai viņi būtu vairāk pieejami nepieciešamības gadījumā.

Prezidente Davosā saņēmusi Pasaules ekonomikas foruma kristāla balvu

LETA  01/29/07    Pasaules ekonomikas forumā Davosā Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai pasniegta foruma kristāla balva, informēja prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga.

Balva Vīķei-Freibergai piešķirta par augstās amatpersonas ieguldījumu, kopš Valsts prezidente jau septiņus gadus aktīvi piedalījusies foruma diskusijās.

Nav tradicionāli, ka katru gadu uz forumu tiek aicināts kādas valsts vadītājs, komentēja Rozenberga un piebilda, ka tas tikai esot sasniegums, ka Valsts prezidente jau septīto gadu pēc kārtas esot saņēmusi ielūgumu uz forumu.

No 24. līdz 28.janvārim Valsts prezidente piedalījās vairākos Pasaules ekonomikas foruma pasākumos.

Prezidentei foruma laikā bija arī vairākas nozīmīgas tikšanās, piemēram, ar ar Šveices ārlietu ministri Mišelinu Kalmīnu Reju, ar Eiropas Savienības enerģētikas komisāru Andri Piebalgu un ar informācijas tehnoloģiju kompānijas "Hewlett-Packard" viceprezidentu Frančesko Serafīni.

Sestdien Vīķe-Freiberga piedalījās foruma kristāla balvu pasniegšanas ceremonijā.

Politisko līderu vidū, kas šogad apmeklēja Davosu, bija Vācijas kanclere Angela Merkele, Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs, palestīniešu pašpārvaldes prezidents Mahmuds Abass, Libānas premjerministrs Fuads Siniora, Jordānijas karalis Abdulla, Ukrainas premjers Viktors Janukovičs un Ungārijas valdības vadītājs Ferencs Ģurčaņs.

Eksperti: klanīšanās lielvarām ir apkaunojoša

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats, NRA   01/29/07    Latvijas politiķu nespēja saglabāt pašcieņu lielvalstu diplomātu priekšā padara mūsu valsti par banānu republiku, norāda Neatkarīgās aptaujātie diplomātisko attiecību speciālisti.

Lai novērstu ārvalstu vēstniecību jaukšanos Latvijas iekšējās lietās, ārlietu resoram būtu jāizstrādā sistēma, kas šādu darbību definētu un tādējādi ierobežotu, uzskata eksperti.

Pagājušajā nedēļā Neatkarīgā informēja par kuluāros uzkarsušajām debatēm saistībā ar lielvalstu vēstnieku atļaušanos diktēt mūsu valsts iekšpolitiku. Šo diskusiju izraisīja Saeimas priekšsēdētājas biedres Karinas Pētersones drosme publiski atzīt, ka ASV vēstniece Ketrina Toda Beilija "diezgan asi" norādījusi, kurš kandidāts būtu jāievēl Latvijas tiesībsarga amatā. Politiķu aprindās par ASV vēstniecības rupju spiedienu neoficiāli runāts jau ilgāku laiku. Vairāki kompetenti avoti stāstījuši, ka vēstniecības dažāda ranga darbinieki Latvijas amatpersonām regulāri norāda, kādā redakcijā jāpieņem likumi un kādi cilvēki valsts pārvaldē ir vēlami vai nevēlami.

Atšķirībā no ASV vēstniecības darbiniekiem, kuri savas vēlmes izsaka neoficiālās sarunās, Krievijas vēstnieki regulāri izceļas ar nediplomātiskiem izteicieniem presē.

Latvija nav vienīgā mazā valsts, kurai lielvalstu diplomāti cenšas diktēt iekšpolitiku savu valstu interesēs, faktiski pārkāpjot Vīnes konvencijā aprakstītās diplomāta uzvedības normas, skaidro Neatkarīgās aptaujātie eksperti. Tomēr galvenie vaininieki ir vietējie politiķi, kuri paši ir gatavi klanīties lielvaru priekšā.

Politologs, vēstures zinātņu doktors Kārlis Daukšts atzīst, ka "viss atkarīgs no lielo valstu politikas un to attiecībām ar konkrēto mazo valsti. Piemēram, Krievija mūs uzskata par PSRS un NVS republikas pēcteci un nedaudz pamācošā tonī runā gan ar mūsu sabiedrību, gan diplomātiem un politiķiem. Vienmēr jāatceras, ka savas valsts interešu lobēšana ir viens no diplomāta uzdevumiem.

ASV un Latvijai ir draudzīgas attiecības, tāpēc ASV diplomāti bieži vien atļaujas pateikt ko tādu, kas būtu apvainojums, ja to pašu pateiktu, piemēram, Igaunijas sūtnis. Par stratēģisko partneri esam izvēlējušies ASV, bet viņi uzskata, ka pie mums nav pilnīgas demokrātijas, un vēlas pamācīt. Viss atkarīgs no mūsu politiķiem un viņu personīgajām interesēm. Latvijas sabiedrība ir sadalījusies: vieni ir prokrieviski, otri – proamerikāniski noskaņoti. Proamerikāņu struktūras šeit jau izveidotas, tāpēc spiediens jāuztver mierīgi bez lēkšanas uz ecēšām, saglabājot savas valsts cieņu un godu".

Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes katedras vadītājs akadēmiķis Inesis Feldmanis spriež, ka Latvijas ārlietu resoram lielvalstu diplomātiem neoficiālā līmenī būtu jāatgādina ētikas normas: "Katras valsts vēstnieks vēlas šeit realizēt savas valsts intereses, taču Latvijas pusei, manuprāt, vajadzētu būt stingrākai un pateikt, kas šeit tiek saprasts ar jēdzienu "iejaukšanās iekšējās lietās". Lielas valstis vienmēr vēlas pamācīt mazas valstis. Ja paraugāmies uz Krievijas vēstnieka rīcību, redzam, ka viņa izteikumiem nepārtraukti piemīt pamācošs tonis. Latvijas ārlietu resora uzdevums būtu radīt sistēmu, lai lielvalstu diplomāti padomātu, pirms kaut ko iesaka. Šādas lietas jānoregulē neformālā līmenī. Citkārt norādes no diplomātiem var būt arī kā labas gribas žests sniegt mums padomu. Ja presē sāk parādīties ziņas par vēstniecību spiedienu, lieta jau sāk pārvērsties par problēmu. Latvijas augstākās valsts amatpersonas bieži vien uzsver, ka mums jāņem vērā sabiedroto intereses, ieteikumi un viss pārējais. Šķiet ļoti dīvaini. Piemēram, jautājumā par Irākas karu – kādēļ gan mums nevarētu būt sava nostāja? Vēl jo vairāk tāpēc, ka Irāka ir ļoti tālu no mums, un mēs īsti nezinām, kādēļ tas karš tika sākts."

Rīgas Stradiņa universitātes docents, bijušais diplomāts Dainis Zelmenis atgādina: "Ir tāds apzīmējums kā banānu republika. Ja kādai valstij pieliek šādu apzīmējumu, tas nav nekas patīkams. Diemžēl Latvija uzvedas kā banānu republika, jo tā ļaujas tikt iespaidota no lielvalstu vēstnieku puses visai brutālā veidā. Tas, ko lielvalstu diplomāti atļaujas, ir pilnīgā pretrunā ar Vīnes konvenciju.

Astoņdesmitajos gados strādāju PSRS vēstniecībā Zviedrijā par vicekonsulu, un prātā palikusi kāda epizode. Islandes galvaspilsētā Reikjavīkā PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs tikās ar ASV prezidentu Ronaldu Reiganu. Sagadījās tā, ka Gorbačovs Reikjavīkā ielidoja brīdī, kad Islandes parlamentā tika atklāta rudens sesija un Islandes prezidentei tur bija jāuzstājas ar runu. Tāpēc M. Gorbačovu toreiz lidostā sagaidīja daudz zemāka ranga cilvēki, par ko viņš izrādīja lielu neapmierinātību. Tomēr padomju delegācijai tas tika aizrādīts un tūlīt pat norādīts, ka prezidente bija tur, kur viņai jābūt, un ka PSRS pati pieļāvusi kļūdu, ielidojot brīdī, kad Islandes prezidente nevar M. Gorbačovu sagaidīt. Šis piemērs liecina, ka arī maza valsts var parādīt mugurkaulu un pašcieņu.

Cits piemērs no Latvijas prakses. Pirms vairākiem gadiem Indulis Emsis veidoja valdību, un, kad viņu aicināja uz ASV vēstniecību, I. Emsis atteicās iet, sakot, ka viņam pašlaik nav laika. Manuprāt, šāda I. Emša rīcība bija pareiza. Diemžēl es nezinu citu gadījumu, kad kāds no mūsu premjeriem tā būtu rīkojies. Vīnes konvencija tiek pārkāpta, ja vēstniecība aicina augsta ranga politiķus – it īpaši jau valdības locekļus – pie sevis. Vēstniekam pašam pie šiem cilvēkiem jālūdz audience. Iedomāsimies, kāds būtu skandāls, ja kāds no mūsu politiķiem regulāri piestaigātu uz Krievijas vēstniecību. Visticamāk, šāda rīcība viņam maksātu krēslu, bet uz ASV vēstniecību politiķi iet visai mierīgi. Tas norāda, ka mēs esam zaudējuši savu pašcieņu.

Petropavlovska lieta nenozūd no Eiroparlamenta galdiem 1

Sanita Jemberga Briselē,  Diena  01/31/07     Eiroparlamenta Lūgumrakstu komiteja pēc pusotra gada pārtraukuma otrdien atkal nespēja izlemt, ko darīt ar krievu skolu štāba aktīvista Jurija Petropavlovska sūdzību par pilsonības atteikumu nelojalitātes dēļ, kas starplaikā apaugusi ar žēlabu asti par Latvijas netaisnīgo attieksmi pret nepilsoņiem un nacionālistiski noskaņotu kopu prasībām viņiem likt izbraukt un padarīt grūtāku naturalizāciju.

Karstās debatēs, Latvijas deputātiem cenšoties skaidrot nepilsoņu kopas rašanos un viņu citzemju kolēģiem, vairumā sociālistiem, protestējot pret situācijas nenormālumu, kurā daudziem nav pamattiesību, komiteja izskrēja cauri 13 sūdzību kaudze. Starp tām ir gan kāda Hellēņu biedrība, gan Dublinas krieviski runājošo biedrība, gan individuāli nepilsoņi, gan Latvijas Politiski represēto biedrība un TB/LNNK atbalstītāju grupas. Latvijas deputātiem neizdevās pārliecināt, ka lietu vajag slēgt. Komiteja mēnesi domāšot, vai atlikt to vēl uz laiku, vai arī rīkot plašu noklausīšanos par Latvijas nepilsoņu situāciju un gatavot par to īpašu ziņojumu, kas notiek reti — 5 vai 6 reizes gadā.

Lai gan komiteja var tikai uzklausīt vai ko rekomendēt valdībai, bet nevar neko ietekmēt Latvijas pilsonības noteikumos, noklausīšanās vai ziņojums pievērstu situācijai plašāku uzmanību un ļautu deputātei Tatjanai Ždanokai (PCTVL) to izmantot kampaņā par krievu diskrimināciju.

Latvijas deputāti uzsvēra, ka Latvijā pilsonība ir brīvi pieejama un pieteikšanās ir attieksmes vai gribas jautājums, taču, "argumenti par Petropavlovska bija pietiekami pārliecinoši, lai viņam pilsonību nepiešķirtu neviena cita ES valsts," teica eiroparlamentārietis Guntars Krasts (TB/LNNK). T.Ždanoka uzstāja, ka J.Petropavlovskim neesot pilsonības, lai viņš nevarētu kandidēt vēlēšanās. Latvijas vēstnieks ES Eduards Stiprais uzsvēra, ka J.Petropavlovska lietā valdība pieņēmusi politisku lēmumu un tagad gaida iznākumu prasībā Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Viņš uzsvēra, ka naturalizācija nav statiska un tempi palielinājušies pēc iestājas ES. "Mana 70 gadu vecā māte, kas no Baltkrievijas ieradās Latvijā 40.gadu beigās, brīžiem neatceras, kas notika vakar, un jauc mani un brāli, bet pat viņa spēja nokārtot pilsonības eksāmenu," teica vēstnieks. Arī Eiropas Komisija (EK) sēdē atzina, ka Latvijas likumi atzīti par atbilstošiem starptautiskām prasībām un pilsonības noteikumi ir iekšējā lieta, tāpēc EK neiejaukšoties.

Intervija ar Ilvesu: Galvenais ir radīt idejas

Ģirts Kondrāts, Latvijas Avīze   02/01/07    "Runājot par Baltijas valstu vienotību, galvenais nav vicināt karogus, jo tad mums nebūs laika strādāt," sacīja Igaunijas prezidents TOMASS HENDRIKS ILVESS, Kadriorga pilī Tallinā sniedzot interviju "LA" žurnālistiem Viesturam Serdānam un Ģirtam Kondrātam.

Pašlaik Latvijā rit debates par iespēju noslēgt robežlīgumu ar Krieviju. Igaunijai jau šajā ziņā ir pieredze, no kuras mēs varētu pamācīties. Varbūt toreiz vaina bija apstāklī, ka 2005. gada maijā Maskavā Krievijas un Igaunijas robežlīgumu parakstīja ārlietu ministri, bet ne prezidenti?

Lai ratificētu robežlīgumu, nerakstiet nekādas preambulas! Tā ir vienīgā vērā liekamā politiskā mācību stunda. Igaunijas parlamenta līgumam klāt rakstītā preambula bija vienīgais iemesls, kāpēc Krievija līgumu atsauca.

Ja runa ir par Abreni vai Petseriem, tad es jau pirms desmit gadiem, runājot par Igaunijas ārpolitiku, sacīju, ka mums jāpriecājas par visu, ko mēs varam sasniegt. Tāpēc tagad vajag padomāt, ko mums vajag vairāk – svinēt kārtējo 1920. gada Tartu miera līguma jubileju vai parakstīt robežlīgumu. Tas, ko darīt, tagad jānospriež Latvijas valdībai pašai – vai tai robežlīgums ir vajadzīgs vai ne.

Ja runājam par to, kas paraksta līgumus, tad Igaunijas konstitūcija līgumus atļauj parakstīt prezidentam, premjerministram un ārlietu ministram.

- Vai jūs, ja būtu nepieciešamība, būtu gatavs braukt uz Maskavu?

- Protams, nekādu problēmu! Man jau Latvijas televīzija pirms diviem gadiem jautāja, ko es domāju par to, ka Latvijas prezidente ir nolēmusi 9. maijā braukt uz Maskavu, bet Igaunijas prezidents nezina, ko darīt. Cik zinu, Vaira Vīķe-Freiberga nav nožēlojusi, ka aizbrauca.

- Valstīs ar tradicionālu vēstures plūdumu prezidents ir politiskās karjeras vainagojums. Jūs Igaunijas prezidenta postenī nonācāt 53 gadu vecumā. Vai tas vairāk bija pagodinājums vai izaicinājums? Turklāt igauņiem droši vien jau ir priekšstati, kādam jābūt prezidentam, kas veidojušies, redzot jūsu priekšteču Lennarta Meri šarmu vai Arnolda Rītela stabilitāti.

- Patiesībā tas notika 52 gadu vecumā. Bet ir atšķirība starp mani un, piemēram, starp ASV prezidentiem Klintonu un Bušu, kas darbojas prezidentālā sistēmā, vai prezidentiem, kas iecelti uz mūžu dažās bijušajās padomju republikās. Es esmu parlamenta ievēlēts prezidents parlamentārā republikā. Igaunijas prezidentam nav daudz varas, bet viņš pārstāv valsti.

Manos plānos tuvākajiem pieciem gadiem pavisam nebija kļūt par prezidentu. Taču spiediens no daudziem avotiem bija pietiekami stiprs, lai es piekristu šādai izvēlei. Es prezidenta amatu neuztveru nedz kā ārkārtīgi lielu pagodinājumu, nedz savas karjeras pēdējo punktu. Vienkārši cilvēkiem Igaunijā būs iespēja redzēt prezidentu, kas tā vai citādi atšķirsies no saviem priekštečiem. Protams, tas, ko es darīju agrāk, atšķiras no pašreizējās darbības, jo iepriekš biju saistīts ar Igaunijas izpildvaru. Tagad kaut ko tieši mainīt es nevaru, bet man ir dota iespēja ietekmēt cilvēku uzskatus. Un tas, protams, ir izaicinājums – rosināt paraudzīties uz politiku ne tikai no ierasta skatpunkta. Es pagaidām esmu jauns cilvēks šajā amatā, tāpēc man ir jāstrādā vairāk, ne tikai jāsēž un jāuzsver, ka esmu prezidents. Svarīgākais ir radīt idejas, kas ir galvenais mans – parlamentāras republikas prezidenta – izaicinājums.

- Jūs savā inaugurācijas runā minējāt, ka veicināsiet stabilitāti sabiedrībā. Vai tas nozīmē, ka jūs ne tikai pārstāvēsiet Igauniju pasaulē, bet veicināsiet saskaņu arī starp labāk un sliktāk pārtikušiem ļaudīm, kā arī starp igauņiem un krievvalodīgajiem valsts iedzīvotājiem?

- Vispār jau mums jāsaskaras arī ar dažādiem mītiem. Tāpēc palūkosimies, ko izpētījuši sociologi. Igaunijā starpība starp nabagajiem un bagātajiem ir mazāka nekā Lielbritānijā, Spānijā, Francijā vai Portugālē. Un patiesībā jau es runāju nevis par stabilitāti, bet gan par stipras pilsoniskās sabiedrības veidošanu Igaunijā, kas patiešām ir nopietns uzdevums. Svarīga ir darbavietu radīšana, svarīga ir arī partiju lomas stiprināšana. Taču mans uzdevums ir aicināt cilvēkus aktīvāk piedalīties politikā. Plaisas likvidēšana starp vairāk vai mazāk pārtikušiem bija iepriekšējā prezidenta politiskie mērķi, bet man nenāk prātā izmantot "šķiru antagonismu" savu mērķu sasniegšanai.

Ja runājam par tiem cilvēkiem, kas dzīvo Igaunijā, bet nav igauņi, tad mans uzdevums ir, lai viņi pēc iespējas vairāk šeit justos kā mājās. Un es domāju, ka šeit dzīvojošie krievi nav Kremļa ideologa Modesta Koļarova tautieši, bet gan mani tautieši, jo viņi dzīvo šeit, Igaunijā. Tāpēc es kā prezidents darīšu visu, lai viņi te arvien vairāk justos kā mājās. Pirmkārt, mums ir likumi, kas neatšķiras no citu Eiropas valstu likumiem un nepieļauj nekādu nepilsoņu diskrimināciju pilsonības iegūšanā un tiesībās, ko mums pārmet Krievija. Un tas, ko es varu darīt, ir sekmēt gan to, lai tiktu ievēroti likumi, gan to, lai cittautieši labprātīgi integrētos šajā valstī vismaz tā, kā to dara, piemēram, ukraiņi, kuri nejūt aiz sevis šo krieviem piemītošo "ģeržavas" sajūtu.

Protams, Igaunijā ir tāda pati situācija, kāda Latvijā, kad cilvēki atrodas Krievijas elektroniskās masu saziņas laukā, bet Krievijā prese nav brīva. Viņiem ir jāsaskaras nevis ar patiešam brīvu presi, bet tādu, kam mandātu runāt ir devusi valsts.

- Bet ko darīt, ja cilvēkiem tiek piedāvāts noskatīties tādu filmu kā "Igaunija – vēstures krustceļi", kurā Igaunija tiek pasniegta kā zeme, kurā tiek slavināts fašisms?

- Igaunijā ir brīva prese, un galvenais, ko es saku saviem tautiešiem, – mēs presi nevaram ierobežot. Kad notiek kaut kādi propagandas uzbrukumi, turklāt šajā gadījumā pašu Igaunijas pilsoņu vai pilsonības kandidātu sponsorēti, es atgādinu, ka ceļš uz brīvību nav viegls un cilvēkiem vienmēr ir izvēle, ko darīt.

- Socioloģiskie pētījumi liecina, ka 85 procenti igauņu ir lepni, ka pieder Igaunijai. Apmēram puse igauņu lepojas ar piederību Eiropas tautu kopienai. Vai jūsu tautiešu priekšstati uzskatos par Eiropu reizēm neatšķiras no tiem, kādi par Rietumu pasauli ir jums pašam?

- Igauņu ir apmēram miljons, un katram par Eiropu ir savs priekšstats. Ar gados jauniem cilvēkiem esam līdzīgos uzskatos, jo viņi ir redzējuši pasauli, studē ārzemēs un tas stiprina viņu Eiropas mentalitāti. Protams, es zinu daudz vairāk par Eiropu, jo esmu tur dzīvojis un vēlāk daudz darījis, lai Igaunija būt ES, bet igauņi – arvien eiropeiskāki. Bet attieksme pret Eiropu noteikti ir atkarīga arī no cilvēka vecuma. Protams, ja cilvēkam ir 53 gadi, viņš vairāk domās par Eiropu un tajā pavadīs vairāk laika nekā cilvēks, kam ir 78 gadi un svarīgākas ir citas problēmas.

- Tuvojas Igaunijas parlamenta vēlēšanas un pirmā reize, kad jūs tajās būsiet klāt kā prezidents. Vai šādā situācijā, kas samērā nelielajā Igaunijas politiskajā un uzņēmējdarbības vidē ir redzama kā uz delnas un kad cits citu pazīst, jums kādreiz negribas teikt: politika ir netīra?

- Pašlaik tiešām Igaunijā valda priekšvēlēšanu situācija, kad viss, kas šeit notiek, saistās tikai un vienīgi ar politiku. Diemžēl tā ir jebkurā valstī, kur ir vairāk par vienu partiju, – politika ne vienmēr ir skaista, jo visi cenšas izskatīties labāki par konkurentiem. Un tāpat jau neētiskas lietas priekšvēlēšanu laikā ir notikušas Somijā, Vācijā, Itālijā un ASV. Mans uzdevums jau nav kritizēt ļaužu izvēli, bet gan vērst līdzcilvēku uzmanību, ja kaut kas tiešam notiek neētiski.

Arī lielās valstīs cilvēki, kuri ir valdībā, pieder saimnieciskajai vai politiskajai elitei, cits citu pazīst. Tāpēc jautājums nav par to, vai cits citu pazīst, bet kā šāda pazīšanās tiek izmantota. Igaunijā, protams, ir cilvēki, kam ir saites ar valdību, bet būtu ļoti slikti, ja uzņēmēji dzīvotu vienīgi ar valdības kontraktiem un tādējādi pelnītu naudu kādai partijai. Kaut ko līdzīgu mēs redzējām Dienvidkorejā pirms 20 gadiem. Tā jau ir stagnācija, bet ne tirgus ekonomika, ja viss atkarīgs no tā, cik naudas jūs dodat kādai politiskajai partijai. Taču tā nav problēma, kas sakņotos vienīgi mazās valstīs. Piemēram, Krievijā "Gazprom" ne tik sen bija veiksmīgāka sacensībā ar "Shell" Sahalīnā ne jau tāpēc, ka būtu pārāka, bet gan tāpēc, ka atrodas tuvu Kremlim un Krievijas prezidentam. Igaunijā arī ir tendences, ka uzņēmēji tuvojas kādai politiskajai partijai, bet tā pagaidām ir tikai tendence, bet ne samilzusi problēma, kas apdraudētu brīvo tirgu, ļaujot kādam nopelnīt lielu naudu tikai tāpēc, ka draugi ir ietekmīgi politiķi.

- Reiz 90. gadu nogalē mēs jums uzdevām jautājumu par Baltijas vienotību. Toreiz jūsu atbilde bija varbūt mums ne tik ierasta, lai gan nenoliedzami pragmatiska. Ko jūs domājat tagad?

- Baltijas sadarbība pašlaik ir un arī turpmāk būs praktisku uzdevumu risināšana, bet ne sadošanās rokās vai kopīga dziesmu dziedāšana. Ja mums izdodas atrast kopēju pozīciju, ar ko vērsties pie ES, tad panākumi būs labāki nekā tad, ja par kaut ko iestāsimies vienatnē. Taču šādi lēmumi vairāk ir praktisku apsvērumu diktēti, bet ne Baltijas valstu vienotības jautājums.

Un viena lieta ir, kad mēs runājam par vispārīgām lietām ar prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, bet pavisam kas cits, kad mūsu Ekonomikas vai Satiksmes ministrijas veido darba grupas konkrētu jautājumu, piemēram, vienotas Baltijas dzelzceļa sistēmas vai enerģētikas lietu risināšanai. Arī ES vairāk saistoši ir lēmumi, kurus atbalsta trīs balsis un astoņi miljoni iedzīvotāju, kas ir vairāk nekā Zviedrijā. Bet, kā jau teicu, svarīgs ir kopīgais darbs, bet ne politiskas deklarācijas.

- Visa Igaunija 24. februārī braukšot uz Tartu, kur tiks svinēta valsts neatkarības diena. Cik noprotams, tā bija jūsu ideja.

- Igaunija nav tikai Tallina. Tartu Igaunijas vēsturē ir bijusi daudz lielāka loma nekā vācu pilsētai Tallinai. Šeit ir radies Igaunijas karogs, himna, tā spēlējusi lielu lomu kultūrā un izglītībā. Turklāt tā ir otra lielākā Igaunijas pilsēta. Tartu kandidatūra kā valsts svētku svinību vieta varbūt tika apšaubīta ilustrētajos žurnālos, bet ne nopietni domājošu cilvēku vidū. Ļoti atzinīgi par šādu iespēju ir Dienvidigaunijas iedzīvotāji, kas priecājas, ka valstī ir ne tikai Tallina, bet arī citas valsts daļas. Vēl man patīk, ka ideju svētkos Tartu radīt lielu novadu parku atbalstījuši gan politiķi, gan uzņēmēji, kas palīdz veidot svētkus.

- Kas jums no pēdējā laikā lasītā vai redzētā palicis visvairāk prātā?

- Tā ir Roberta Kagana grāmata "Bīstamā valsts", kas veltīta ASV ārpolitikai. Iesaku to palasīt visiem, kas interesējas par ārpolitiku. Tā man tiešām ir palikusi prātā, lai gan lasu daudz.

- Kuru valstsvīru uzskatāt par paraugu?

- Man tas ir Igaunijas pirmskara laiku liberāldemokrāts Jāns Tenisons. Pasaulē mani vairāk nekā politiķi interesē domātāji un rakstnieki, jo viņi rada jaunas idejas, bet ne politiķi, kuri aizņemti vienīgi ar praktiskiem darbiem. Man kā parlamentāras republikas prezidentam ir laiks arī padomāt.

Valdībā, partijās, NVO un tiesu lietās...

Profesionālajā dienestā pērn iesaukti 548 karavīri

LETA  01/26/07     Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Rekrutēšanas un atlases centrā (RAC) anketu par pieteikšanos profesionālajā militārajā dienestā pērn aizpildījuši 730 pretendenti, no kuriem 174 pieteikušies studijām Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA).

Atlasi izturēja un dienestu dažādās NBS vienībās sāka pildīt 548 profesionālajā militārajā dienestā iesauktie, bet 30 sāka studijas NAA, aģentūru LETA informēja NBS komandiera personīgā štāba Preses un informācijas daļas virsnieks Normunds Stafeckis.

Visvairāk - 198 karavīrus - pērn iesauca dienestam Sauszemes spēku vienībās. NBS Štāba bataljonā dienestu uzsāka 168 karavīri, Jūras spēkos - 99 , bet Gaisa spēkos - 32 karavīri. Pērn dienestā iesauca arī 36 sievietes, no kurām desmit sāka studijas NAA.

Stafeckis uzsvēra, ka šo karavīru skaitā ir arī aptuveni 170 karavīri, kuri pēc obligātā militārā dienesta termiņa beigām iestājās profesionālajā militārajā dienestā. Pērn NBS dienēja aptuveni 500 obligātā militārā dienesta karavīru.

Arī pagājušajā gadā RAC sadarbībā ar dažādām valsts un nevalstiskajām organizācijām, kā arī mācību iestādēm jauniešiem regulāri sniedza visaptverošu informāciju par profesionālo dienestu, izglītības un karjeras iespējām bruņotajos spēkos. RAC viesojās aptuveni 80 mācību iestādēs, arī bērnunamos, sākot apmeklējumu ciklu "Nāc karavīru saimē".

Dažādās Latvijas pilsētās RAC rīkoja arī NBS dienas, tās pieskaņojot šo pilsētu svētkiem, lai aptvertu plašāku interesentu auditoriju un popularizētu bruņotos spēkus, rādot un stāstot par karavīru ekipējumu, ieročiem un tehniku. Pērn šādi pasākumi notika sešās pilsētās - Jelgavā, Valkā, Cēsīs, Gulbenē, Priekulē un Rēzeknē.

Pērn bruņotie spēki veidoja kampaņu plašsaziņas līdzekļos, raidot informatīvus sižetus televīzijā, radio, kā arī ievietojot reklāmu laikrakstos un dažādos katalogos. Pērn astoņas audioreklāmas par profesionālo dienestu nacionālajās un reģionālajās radiostacijās skanēja 764 reizes.

Patlaban NBS, kuri kā pirmie Baltijas jūras reģionā 2007.gada 1.janvārī pārgāja uz personālsastāva komplektēšanu tikai ar profesionālā militārā dienesta karavīriem, dien vairāk nekā 4880 karavīri. Savukārt 2001.gadā NBS dienēja vairāk nekā 3600 profesionālā militārā dienesta karavīri, 2002.gadā - vairāk nekā 3700, 2003.gadā - vairāk nekā 3900, 2004.gadā - vairāk nekā 4000, 2005.gadā - vairāk nekā 4400, bet 2006.gadā - vairāk nekā 4500 karavīri.

Šlesers turpina uzņemt apgriezienus

Ināra Egle,  Diena  01/26/07    Latvijas Pirmās partijas kongresā sāks jauna politiskā spēka veidošanu.

Latvijas Pirmās partijas līderis Ainārs Šlesers nav pievīlis vēlētājus, kuri noticēja reklāmām ar viņu kā raķeti vai buldozeru — politiķis turpina uzņemt apgriezienus gan kā satiksmes ministrs, gan kā LPP līderis. Lai palielinātu ietekmi valdībā, jāpalielina partijas spēks, un arī tam A.Šlesers ir gatavs. Sestdien LPP kongresā tiks pieteikta iecere par jaunas partijas veidošanu uz Latvijas Pirmās partijas, Latvijas ceļa un vairāku reģionālo partiju bāzes, ko LPP priekšsēdis ir iecerējis īstenot līdz vasarai. Tas būs jau ceturtais A.Šlesera dibinātais politiskais spēks pēc Jaunās partijas, Jaunās kristīgās partijas un LPP.

Ceļinieki, kam iniciatīvu nepieciešams apspriest nodaļās, par apvienošanās termiņiem runā piesardzīgāk. Ja reģionālās partijas Vidzemes apvienība un Mēs savam novadam jau ir gatavas iekļauties jaunajā partijā, tad Rīgas apriņķa novada apvienības priekšsēdis Normunds Breidaks uzskata, ka šāds lēmums būtu nopietni jāizvērtē nākamo pašvaldību vēlēšanu kontekstā.

Uz LPP kongresu esot uzaicināti visi 2490 biedri, lai arī kongresā vadības vēlēšanas nav paredzētas. Nav arī skaidrs, kāda ir delegātu pārstāvniecības norma un lēmumu pieņemšanai nepieciešamais kvorums. Priekšsēža vietnieks Dzintars Jaundžeikars piekrīt, ka, iespējams, partijā vajadzētu lielāku kārtību un, iespējams, jāveic arī biedru pārreģistrācija. Ir radies iespaids, ka LPP visu nosaka tikai tās līderis, kuram varētu būt grūti to apvienot ar darbu valdībā, taču viņam ir arī vairāki vietnieki. Vienu no viņiem, bijušo LPP priekšsēdi, uzņēmēju Juri Lujānu, kas šo amatu pārņēma no Ērika Jēkabsona, Diena sazvanīja ārvalstīs. Viņš neplāno ierasties uz kongresu, ne arī darboties vadošajā amatā, jo "politiskā karjera man ir aiz muguras".

"Kongresa uzdevums ir lemt par sabiedrības konsolidāciju politiskajā centrā uz Latvijas Pirmās partijas programmas pamata," skaidro A.Šlesers. Ideju par programmatisko uzdevumu noteikšanu, lai jaunās partijas biedriem būtu skaidri apvienošanās principi, Diena pirms vairākām nedēļām dzirdēja no Latvijas ceļa priekšsēdētāja Ivara Godmaņa. Šķiet, tā ir iepatikusies arī A.Šleseram. Abu priekšstati par pamatprincipiem varētu atšķirties jautājumā par valsts un baznīcas attiecībām. "Ģimenes politika, kristīgās vērtības, sabiedrības konsolidācija, strauja ekonomiskā attīstība," tās ir A.Šlesera minētās pamatvērtības. Viņš sliecas piekrist I.Godmanim, ka partija varētu būt ar jaunu nosaukumu. Teorētiski tad būtu jāpārskata arī valdības veidošanas dokumenti, taču premjers Aigars Kalvītis (TP) par to pagaidām nedomā — kad jaunais politiskais spēks būs izveidots, tad varēšot sēsties pie sarunu galda. Premjers uzskata, ka līdz ar LC intelektuālā potenciāla pievienošanos LPP partija kļuvusi profesionālāka un uzskatāma par prognozējamu partneri.

LPP līdera konsolidācijas plānos ietilpst arī tuvināšanās Saskaņas centram, kas var atstāt iespaidu gan uz attiecībām ar LC, kuras līderis I.Godmanis iepriekš tādu sadarbību nepieļāva, gan uz attiecībām koalīcijā ar premjera pārstāvēto Tautas partiju. Turpretim SC nāktos domāt, vai saplūšana ar LPP daļu vēlētāju neatgrieztu PCTVL. A.Šlesers gan nepiemin jēdzienu "partiju apvienošanās", bet runā par cilvēkiem, kas varētu pievienoties — līdzīgi kā Rīgas domē frakcija jau ir palielinājusies no četriem uz septiņiem deputātiem. Šonedēļ LPP iestājās arī Mihails Gavrilovs no Krievu partijas (Dzimtene). "Mēs izvērtēsim ikvienu cilvēku, neatkarīgi no tā, kurā partijā viņš ir bijis," sacīja A.Šlesers. Paplašināšanās aktivitāšu dēļ par LPP līderi kuluāros jau klīst secinājums, ka "viņam ir dzelzs kuņģis, kas var apēst ikvienu — gan Saskaņas centru, gan Dzimteni".

Politiskās ietekmes palielināšana pavērtu lielākas iespējas arī izpildvarā, jo A.Šlesera vērienīgie plāni un tikai desmit vietas parlamentā varētu nedaudz radīt diskomfortu. Par spīti ievērojamam partijas biedru skaitam, to personu loks, ko A.Šlesers izvirza amatos, ir daudz šaurāks. Tajos nedaudzajos mēnešos, kad Krišjānis Peters bija satiksmes ministrs, paklīda runas, ka viņš slīd laukā no A.Šlesera ietekmes zonas un tuvinās atsevišķiem TP biedriem, bet pēc vēlēšanām viss nostājās savās vietās. To, ka lidostā Rīga bijušas nepieciešamas pārmaiņas, ar izpratni uztver arī koalīcijas partneri. Taču K.Petera iecelšanu par lidostas valdes priekšsēdi citi saista ar to, ka "viņš nešaubīgi izpildīs to, ko Ainārs teiks — viņš ir pārbaudīts". K.Peters kļuvis arī par valsts akciju sabiedrības Latvijas Valsts radio un televīzijas centra padomes priekšsēdētāju.

"Ko jūs domājāt, lai es Jaunā laika cilvēkus virzu amatos?! Mēs izvirzām profesionālus cilvēkus, kuriem var uzticēties. Krišjānis ir bijis ministrs. Man nav pamata apšaubīt viņa profesionalitāti, mums nemaz tik daudzi nav bijuši ministri," sacīja A.Šlesers. Andris Ozols, kas kļuvis par lidostas padomes priekšsēdētāju, gan nav bijis ministrs, bet A.Šleseram pazīstams jau no agras jaunības. Taču arī viņa izraudzīšanās amatam tiek skaidrota tikai ar Investīciju un attīstības aģentūras vadītāja amatā apliecinātajiem dotumiem.

Daudzās ieceres, ko A.Šlesers, par spīti citu skepsei, ir īstenojis, ļaujot domāt, ka viņam varētu izdoties arī šie politiskie plāni, vienīgais risks ir, ja viņš ietekmes ziņā centīšoties pārspēt premjeru A.Kalvīti vai ZZS sabiedroto Aivaru Lembergu. A.Šlesers uzskata, ka no šādiem riskiem ir pasargāts, viņš esot solījis premjeram LPP/LC prognozējamību, "kas arī ir mūsu spēks".

Politologs Jānis Ikstens LPP līdera enerģiskos centienus paplašināt savu ietekmi vērtē kā "normālu politisko instinktu". Viņaprāt, pret saturu nevarētu iebilst, jautājums varētu būt tikai par formu. Taču, viņaprāt, partiju apvienošanās varētu arī nebūt tik vienkārša, jo līdz šim A.Šlesers varējis darboties kā rīkotājdirektors pašam piederošajā SIA, bet saplūšana ar LC varētu uzlikt papildu pienākumus un ierobežojumus. Pat ja apvienošanās notiks, ar laiku varot atklāties viedokļu atšķirības virknē jautājumu, un daļa LC vēlētāju var pazust. "Ja LC politiķi ir par gaumīgu politiku, viņi nevar kļūt par reliģiskiem fanātiķiem. Tās bija aprēķina laulības jau no sākta gala," sacīja J.Ikstens.

Šlesers rosina diskusiju par nepilsoņu tiesībām vēlēt pašvaldības

Ināra Egle,  Diena  01/26/07    Latvijas Pirmās partijas līderis Ainārs Šlesers sestdien partijas kongresā piedāvās sākt diskusiju par nepilsoņu tiesībām vēlēt pašvaldības. "Pašvaldības ir saimnieciskas institūcijas, un mēs varētu dot nepilsoņiem kā nodokļu maksātājiem tiesības noteikt saimniecisko dzīvi savā teritorijā," Dienai ceturtdien sacīja LPP līderis, informējot, ka sestdien kongresā pieteiks šo tematu. Par to vispirms būšot jāvienojas LPP/Latvijas ceļa un reģionālo partiju apvienībā, pēc tam priekšlikumu piedāvāšot izvērtēt koalīcijas partneriem.

Tēvzemei un brīvībai/LNNK frakcijas priekšsēdis Māris Grīnblats atgādināja, ka savulaik panāktās izmaiņas Satversmē ir šķērslis šīs iniciatīvas īstenošanā, jo tad būtu nepieciešami grozījumi pamatlikumā, ko iespējams izdarīt ar divu trešdaļu deputātu balsīm. Sa-

tversmes 101.pantā ir teikts, ka "pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi". M.Grīnblats atzina, ka LPP līdera paziņotais "atbilst viņa partijas noskaņojumam un no sadarbības viedokļa ar Saskaņas centru ir saprotams — kaut kāds aprēķins jau tur ir".

Temats par nepilsoņu tiesībām vēlēt pašvaldības vairākkārt bijis darba kārtībā, kad to rosinājuši kreiso frakciju deputāti, nesaņemot labējo politiķu atbalstu. A.Šlesera iecerētā centrisko spēku konsolidācija ietver arī tuvināšanos Saskaņas centram. LPP/LC frakcijas priekšsēdis Andris Bērziņš pieļāva, ka diskusija varētu notikt, savukārt LC priekšsēdis Ivars Godmanis bija rezervētāks: "Es to nevaru atbalstīt, bet tās ir manas domas."

Arī koalīcijas partneru atbalsta A.Šlesera priekšlikumam pagaidām nav. "Mūsu viedoklis visiem ir zināms un tas nav mainījies," sacīja ZZS frakcijas priekšsēdis Augusts Brigmanis. Arī Tautas partijas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis uzskata, ka "šo jautājumu nevajadzētu kustināt, jo pie mums ir brīvas iespējas iegūt pilsonību un šāds priekšlikums šo procesu nobremzētu".

IZM saplānojusi nākamo četrgadi

Vita Dreijere,  Diena  01/26/07    Rīcības plāna projektu kā pirmā no ministrijām premjeram un sociālajiem Plāni ir lieli. Patiešām lieli. Tā, iepazinies ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) rīcības plāna nākamajai četrgadei projektu, to komentē Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis. Ceturtdien IZM augstākās amatpersonas dokumentu apsprieda ar premjeru Aigaru Kalvīti (TP) un nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvjiem. Dienas aptaujātie tikšanās dalībnieki atzīst, ka IZM rīcības plānā tiešām iekļauti teju visi nozīmīgākie uzdevumi, taču atsevišķus problēmjautājumus, viņuprāt, jāiezīmē vēl stingrāk. Tāpat esot vairāk jāfokusējas uz trim atslēgvārdiem — kvalitāti, resursiem un infrastruktūru.

Viens no būtiskākajiem jautājumiem, kas ticis pārrunāts tikšanās laikā, ir skolotāju atalgojums. Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas pārstāves Laima Grebska un Dzintra Kohva uzsver, ka pedagogiem ar plānoto algas pieaugumu nav gana (paredzēts, ka nākamo četru gadu laikā viņu algas pieaugs attiecīgi par 50, 60, 70 un 80 latiem). Taču IZM pārstāvji norāda, ka jau izveidota darba grupa, kura grasās to pārskatīt. "Tā ir tikai viena no prioritātēm, par ko IZM ir jādomā," saka IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevics (TP). Tikpat nozīmīgi ir veiksmīgi apgūt Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu līdzekļus un nodrošināt tautsaimniecību ar kvalificētiem speciālistiem.

A.Kalvītis Dienai stāsta, ka viņš uzsvēris — plānā konkrēti jānorāda, kā IZM grasās nodrošināt jauno pedagogu iekļaušanu skolās, "lai nav tā, ka pabeidz augstskolu, bet uz skolām strādāt nenāk". Izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža (ZZS) piekrīt, ka tai arī jākļūst par vienu no IZM prioritātēm, norādot, ka šajā kontekstā ir ļoti būtiska skolotāja profesijas prestiža paaugstināšana. "Rīcības plānā šis jautājums ir iezīmēts, varbūt vairāk vajadzētu akcentēt skolotāju tiesību un bērnu pienākumu aspektu," saka B.Rivža.

Pēc valdības deklarācijas publiskošanas izglītības eksperti vērsa Dienas uzmanību uz to, ka tajā nav minēts būtiskākais jautājums — visas izglītības sistēmas vadības kapacitātes celšana. Arī rīcības plāna projektā IZM to nav atrunājusi. A.Kalvītis iebilst: "Es nevaru pateikt, kurš konkrēts punkts tas ir, bet kapacitāte ir viena no galvenajām prioritātēm." Taču premjera padomniece Sanita Deslandes precizē, ka plāna projektā šis jautājums tiešām nav atrunāts, bet galīgajā versijā tam jābūt. M.Gruškevics savukārt uzsver, ka IZM savas kapacitātes celšanā jau spērusi pirmo būtisko soli — pieņēmusi valsts sekretāra vietnieku nozares politikas jautājumos. Arī citu vakanču skaits ar katru dienu samazinās. Turpmāk ar pārdomātu personāla politiku IZM centīšoties piesaistīt profesionālus kadrus, savukārt nākotnē varētu veikt arī ministrijas funkcionālo auditu, kas ļautu pārskatīt tās ierēdņu skaitu.

Sarunā ar IZM amatpersonām un premjeru Latvijas augstskolu pārstāvji lūdza likumdošanā paredzēt augstākās izglītības iestādēm kā atvasinātām publiskām personām tiesības bez atlīdzības pārņemt savu īpašumu. Šis jautājums tiks ierakstīts rīcības plānā, sola B.Rivža, piebilstot, ka tas jau ir iestrādāts Augstskolu likumā. Vēl esot jāpanāk, lai šāda norma tiktu iekļauta arī Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likumā, jo Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, gatavojot likuma grozījumus galīgajam lasījumam, trešdien to svītroja. Tikšanās laikā izskanējuši priekšlikumi paredzēt augstskolām tiesības mācīt arī ES dalībvalstu valodās, lai vairāk piesaistītu ārzemju studentus. Tāpat uzsvērts, ka IZM jārūpējas, lai vairāk tiktu organizētas sporta sacensības ne tikai nacionālajā, bet arī skolu līmenī.

Tagad IZM uzdots divu nedēļu laikā plānu pilnveidot, lai stingrāk iezīmētu savus akcentus un panāktu resursu koncentrāciju uz konkrētu rezultātu.u

***

Kā vērtējat IZM rīcības plāna projektu?

Ingrīda Mikiško, Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības direktore:

Visi galvenie mani interesējošo jautājumi rīcības plānā ir iekļauti, jo šoreiz tiešām liela uzmanība pievērsta mūžizglītībai. Protams, būtiskākais punkts ir pieņemt un īstenot jau valdībā iesniegtās mūžizglītības attīstības pamatnostādnes 2007.—2013.gada. Taču kopumā tiešām var secināt, ka IZM ir apzinājusies, ka mūžizglītības pieejamība, tās kvalitātes nodrošināšana un neformālās izglītības rezultātu atzīšanai ir jākļūst par prioritāriem jautājumiem.

Elīna Egle, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore:

Rīcības plāns ir ļoti veiksmīgs, bet es ceru, ka šie būtiskie rīcības plānā iekļautie jautājumi kā, piemēram, cilvēkresursu kapacitātes, mūžizglītības un profesionālās izglītības stiprināšana un Eiropas Savienības struktūrfondu apsaimniekošana kļūs par IZM prioritātēm. Tāpat vēl būtu stingrāk jāiezīmē institucionālā sadarbība starp IZM, Labklājības ministrijas un Ekonomikas ministrijas padotības iestādēm, īpaši uzsverot sadarbību starp profesionālās izglītības administrāciju un Nodarbinātības valsts aģentūru. Vēlētos ciešāku IZM sadarbību ar darba devējiem, kuru tiesības ietekmēt procesus IZM ir bijušas diezgan mazas.

Juris Ekmanis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents:

Šoreiz IZM rīcības plāns ir detalizēts, saskaņots ar Nacionālo attīstības plānu un piesaistīts reālajai dzīvei. Vienīgi nav norādīti datumi, kad pasākumi tiks realizēti. Jāteic, ka šoreiz bija iespējams to veidot uz fona, ka valstij ir daudz lielāki līdzekļi nekā citkārt, tāpēc katram uzdevumam apakšā ir arī reāls finansējums. Ar zinātnei atvēlēto vietu plānā esmu apmierināts, jo zinātne nav pašmērķis un tā jāsasaista ar augstāko izglītību un uzņēmējdarbību. Plānā minēta pat valsts nacionālā zinātniskā programma Letonika, palielinot tai nepieciešamo valsts finansējuma apjomu.

'Jaunais centrs' plāno turpināt politisko spēku konsolidāciju

LETA  01/27/07    Partijas "Jaunais centrs" (JC) uzdevums ir turpināt politisko spēku konsolidāciju, lai īstenotu savu galveno mērķi - uzvaru Eiropas parlamenta un pašvaldību vēlēšanās. Tā JC 5.kongresā sacīja tās priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs.

Viņš norādīja, ka vainagojusies panākumiem partijas iniciatīva to politisko spēku apvienošanā, kuru mērķis ir saskaņa sabiedrībā. Politiskā apvienība "Saskaņas centrs" (SC) ieguva plašu atbalstu Saeimas vēlēšanās un apvienības frakcija mērķtiecīgi uzsākusi darbību Latvijas parlamentā.

JC ir gatava turpināt politisko spēku konsolidācijas procesu, lai īstenotu savus politiskos mērķus īpaši sociālās drošības jomā un radītu priekšnoteikumus ilglaicīgai saskaņai sabiedrībā.

"Jaunais centrs" SC sastāvā arī vēlas konstruktīvi sadarboties ar vairākiem politiskiem spēkiem, atsevišķu jautājumu risināšanā kā arī ilglaicīgas sadarbības veidošanā. "Mūsu partijai ir vairāki saskarsmes punkti ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, apvienību "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" un Latvijas pirmo partiju, kura, šodien notiekošajā kongresā, spriedīs arī par nepilsoņu tiesībām piedalīties pašvaldību vēlēšanās".

JC ir pārliecināts, ka, apvienojot vienā partijā pēc iespējas vairākus ideoloģiski tuvus politiskus spēkus, ir iespējams efektīvi virzīties uz pamatmērķu sasniegšanu un aktīvi ietekmēt politiskos procesus mūsu valstī.

Arī Latvijas-Krievijas robežlīguma jautājuma risināšana notika ar aktīvu JC līdzdalību, teica Dolgopolovs.

Šodien JC kongress par partijas priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēja Dolgopolovu. Par viņa vietniekiem ievēlēja - Leonīdu Kurdjumovu, Anitu Jēkabsoni un Aivaru Bergeru.

Kongress šodien sprieda par partijas tālāko attīstību apvienības "Saskaņas centrs" sastāvā un par iespējām apvienoties ar Tautas saskaņas partiju un citām apvienībā esošajām politiskajām organizācijām, izveidojot spēcīgu politisko spēku.

Šodien partijas kongress pieņēma rezolūciju par darba grupas izveidošanu, kura turpmāk lems par jautājumiem, kas saistīti ar partiju apvienošanos.

9.Saeimas vēlēšanās JC kopā ar Tautas saskaņas partiju, Latvijas Sociālistisko partiju un Daugavpils pilsētas partiju startēja "Saskaņas centra" sarakstā un ieguva 14,42% vēlētāju balsu, kas nodrošināja 17 parlamenta deputātu mandātus.

Tiesa skata krimināllietu par nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšanu

LETA  01/29/07    Tiesa šodien plāno uzklausīt Ziediņu un pabeigt tiesu debates.

Kā ziņots, prokurore apsūdzētajam Viļumam un Ziediņam prasa piemērot brīvības atņemšanu uz vienu gadu.

Apsūdzētajiem izvirzīta apsūdzība pēc Krimināllikuma 78.panta 2.daļas par nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšanu, cilvēka tiesību ierobežošanu, ja tā saistīta ar vardarbību. Par šādu likumpārkāpumu iespējams piemērot sodu ar brīvības atņemšanu līdz desmit gadiem.

Saskaņā ar apsūdzību 2006.gada 10.jūnijā pēcpusdienā Rīgā, Brīvības ielā, apsūdzētie, būdami alkohola ietekmē, izteikuši rupjus un necenzētus apvainojumus Ruandas pilsonim, kā arī viņu fiziski ietekmējuši. Pēc uzbrukuma abi apsūdzētie aizbēguši no notikuma vietas.

LETA jau ziņoja, ka uzbrukumā cieta organizācijas "AfroLat" biedrs. Divi jaunieši no tā saucamajiem skūtgalvjiem "AfroLat" biedram uzbrukuši netālu no viņa dzīvesvietas Rīgā, Brīvības ielā. Uzbrucēji izsaukuši rasistiskus saukļus un apsaukājušies cietušā ādas krāsas dēļ.

Sākotnēji policija ierosināja lietu par huligānismu. Vēlāk lieta tomēr pārkvalificēta par rasistisku uzbrukumu un pārsūtīta Drošības policijai.

Jaunais centrs apstiprina vēlmi apvienoties ar TSP

Gunta Sloga,  Diena  01/29/07    Apvienoties vienā spēcīgā kreisi centriskā partijā, kam jāgūst uzvara nākamajās pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās — šī apņemšanās sestdien atkal un atkal bija dzirdama no politiskās organizācijas Jaunais centrs (JC) kongresā runājošo mutēm. Apvienības Saskaņas centrs (SC) kodolā ietilpstošā JC kongress arī nolēma strādāt pie jaunveidojamās partijas programmas un statūtiem. Tika uzsvērts, ka jaunajā partijā bez JC varētu ietilpt TSP un Daugavpils partija, taču bija noprotams, ka ārpusē varētu palikt Latvijas sociālistiskā partija (LSP).

Kā sestdien uzsvēra JC priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs, kuru kongress šajā amatā ievēlēja atkārtoti, pašlaik būtiskākais uzdevums ir centrisko un kreiso spēku konsolidācijas process. Par to, ka tas jau esot sācies, liecinot pirms 9.Saeimas vēlēšanām notikusī apvienības SC izveidošana. Viņaprāt, tā vēlētājus piesaistījusi ar pragmatismu un akcentu maiņu. Tai skaitā priekšplānā tikusi izvirzīta sociālo jautājumu risināšana un rasta atšķirīga pieeja etniskās spriedzes novēršanai, kad konfrontācijas vietā izvēlēts dialogs. "Tāpat robežlīguma jautājumā nebūtu iespējams progress bez Saskaņas centra skaidras un vienotas pozīcijas," sacīja S.Dolgopolovs, netieši atgādinot, ka dažkārt valdošajai koalīcijai jābūt pateicīgai par saskaņiešu balsīm.

"Ir nepieciešams izveidot spēcīgu politisko spēku ar lielu intelektuālo potenciālu," sacīja JC līderis, uzsvērdams, ka SC piemīt priekšvēlēšanu apvienības īpatnības. Tam piekrita arī SC vadītājs, no TSP rindām nākušais Nils Ušakovs. Viņaprāt, "tikai vienotas partijas izveide palīdzēs īstenot mērķus un vairīties no tām nesaskaņām, kas ir apvienībā". TSP līderis Jānis Urbanovičs atzina, ka ir tikai viena problēma, kas saistīta ar jaunās partijas veidošanu — būšot nepieciešams likvidēt līdzšinējās partijas. "Mums nāksies vecās tēva mājas dedzināt," tēlaini šo procesu attēloja J.Urbanovičs.

TSP līderis arī solījās "neteikt nē, nekad" Alfrēda Rubika vadītās LSP iespējai pievienoties jaunveidojamajai partijai. Tiesa, no A.Rubika uzrunas JC kongresam bija noprotams, ka viņš nepiekritīs pievienoties jaunveidojamajai partijai, ja tas nozīmēs LSP likvidēšanu. "Kāpēc kādam gribas kaut ko spiest stūrī, apvienot un jaukt?" jautāja LSP vadītājs, kurš gan atbalstot spēku konsolidācijas nepieciešamību.

Tikmēr S.Dolgopolovs kā iespējamos sadarbības partnerus nākotnē minēja gan LPP, jo īpaši apsveikdams šīs partijas līdera Ainara Šlesera ierosmi ļaut pašvaldību vēlēšanās balsot nepilsoņiem, gan LSDSP, ar kuru veiksmīga sadarbība notiekot Rīgas domē. Daudzos gadījumos "domas sakrīt" arī ar PCTVL, viņš uzsvēra.

Viedoklis: Darbi, kuri būtu tuvākajā nākotnē bērnu labā jāpaveic jaunajai valdībai un Saeimai

Inguna Ebela, dr. med.,  Diena  01/29/07    Ir virkne neatliekamu darbu, kuri attiecībā uz bērnu vajadzībām būtu jāpaveic jaunajai Latvijas valdībai un parlamentam un kuri tā īsti nav formulēti nevienā no dokumentiem, kuros noteiktas valsts saistības pret bērniem no 2006. līdz 2008.gadam. Tas attiecas uz vairākām bērnu veselības un labklājības problēmām, kuras ir novedušas pie neapšaubāmas bērnu diskriminācijas pēc viņu sociālā stāvokļa, dzīvesvietas un piederības kādai īpašai grupai — izteiktākas nekā Lietuvā un it īpaši Igaunijā.

Latvijas organizācija Glābiet bērnus (GB) un citas nevalstiskās organizācijas (NVO), kuras apvienojušās NVO Bērnu tiesību tīklā, jau kopš deviņdesmitajiem gadiem tradicionāli iesniedz priekšlikumus jaunajai valdībai un Saeimai pēc katrām vēlēšanām. Priekšlikumos jaunā lēmēja un izpildvara tiek aicināta risināt tās sasāpējušākās bērnu un ģimeņu problēmas, kuras līdz šim nopietni sarežģī dzīvi desmitiem, pat simtiem tūkstošu ģimeņu.

Tomēr šī ir pirmā reize, kad GB — NVO tīkla prezidējošā organizācija — iesniedz priekšlikumus Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts jaunievēlētam parlamentam un valdībai. Šoreiz esam gandarīti, jo iepriekšējos pāris gados ņemti vērā daudzi mūsu NVO ieteikumi, kas pirms tam tika veltīgi rakstīti un iesniegti iepriekšējām valdībām ilgus gadus, bet kuriem atradušās dzirdīgas ausis šoreiz, kad Latvijas valdībai bija jāpilda ES "iestāšanās nosacījumi" arī bērnu jomā. Pateicoties tieši šim apstāklim, Latvijas valsts bija beidzot spiesta uzlabot bērnu tiesību aizsardzības stāvokli valstī, uz kura zemo kvalitāti Latvijai kā ANO Bērnu tiesību konvencijas dalībvalstij bija atkārtoti norādījusi arī ANO Bērnu tiesību komiteja.

ANO augstais cilvēktiesību komisārs ik pa četriem gadiem aicināja Glābiet bērnus ekspertus uz ANO pirmssesijas sanāksmēm, lai konfidenciālā gaisotnē noskaidrotu sabiedrības viedokli par to, vai Latvijas valsts ir darījusi visu tās spēkos esošo, lai nodrošinātu bērnu tiesības — labklājību, veselību, izglītību, ģimeni. Pēc katras šādas tikšanās reizes ar GB ekspertiem ANO Bērnu tiesību komiteja ir aicinājusi Latvijas valdības pārstāvjus sniegt skaidrojumus par NVO un starptautisko aģentūru (PVO, UNICEF u.c.) ziņotajām nepilnībām valsts institūciju darbā bērnu labā.

Valsts un NVO viedokļu salīdzinošas analīzes rezultātā ir tapušas ANO rekomendācijas Latvijai par pasākumiem, kas jāveic, lai valsts pildītu saistības, kuras tā uzņēmusies, ratificējot ANO Konvenciju par bērna tiesībām. ANO rekomendācijas, kuras pēc GB sagatavotajiem ziņojumiem ANO Latvijas valdība saņēma 2001. un 2006.gadā, mijiedarbībā ar ES "iestāšanās prasībām" ir radījušas patiešām lielas pozitīvas pārvērtības, kuras bija iespējams īstenot pēc Bērnu un ģimenes lietu ministrijas (BĢLM) nodibināšanas 2004.gadā Ainara Baštika vadībā. Panākums bija arī Bērnu tiesību departamenta izveidošana VCB, kura ir uzņēmusies kaut daļēji pildīt bērnu ombuda funkcijas. 2006.gadā realizēta spoža ideja, BĢLM nodibinot bērnu tiesību inspekciju, kuru vada lieliska speciāliste Laila Rieksta–Riekstiņa (bijusi GB valdes locekle 90.gadu vidū). Savukārt likumdevēja līmenī kopš 2003.gada lielu darbu ir veikusi Ineses Šleseres tolaik vadītā LR Saeimas Bērnu tiesību apakškomisija.

Ievērojami uzlabojies bērnu jomā ir LM darbs, kopš to vada Dagnija Staķe. Veiksmīgi sadarbojoties, ir ievērojami palielināti pabalsti bērniem invalīdiem, audžuģimenēm, bērnu piedzimšanas un bērnu kopšanas pabalsti līdz viena gada vecumam, iedibinātas māmiņu algas, izveidots alimentu fonds u.c. Kopumā ir paveikts milzīgs darbs. Arī pašlaik BĢLM intensīvi strādā pie bērnu aizsardzības internetā un bērnu brīvpusdienām sākumskolā.

Tomēr ir vēl sāpīgas jomas, kuras prasa neatliekamu risinājumu un attiecībā uz kurām nekāda pozitīva virzība līdz ar budžeta segumu nav atrunāta nedz nacionālajā rīcības plānā Bērniem piemērota Latvija 2010, nedz nacionālajā rīcības plānā par sociālās atstumtības mazināšanu. BĢLM tika nodibināta ar galveno mērķi — būt valsts stratēģijas virzītājai bērnu tiesību aizsardzības jomā visplašākajā nozīmē. Tas nozīmē bērnu labklājību, veselību, izglītību, iekšlietas, tieslietas, kultūru, vārdu sakot, — visā, kas attiecas uz bērniem. Šo galveno funkciju BĢLM pilnībā nespēj pildīt, jo lēmumu pieņemšanā ir nepieciešama pārējo Ministru kabineta locekļu, kā arī Saeimas deputātu vienprātīga politiskā griba.

Tieši tādēļ ar BĢLM atbalstu gada nogalē Glābiet bērnus veica ekspresaptauju Latvijas reģionos, noskaidrojot, kas būtu jādara jaunajai Latvijas valdībai un Saeimai, lai neatliekami risinātu sasāpējušākās bērnu un ģimeņu problēmas, kur līdz šim taustāms atbalsts nav vērojams. Iegūto materiālu analizēja NVO bērnu tiesību tīkla sanāksmē, un rezultātā tapuši priekšlikumi valdībai un Saeimai. NVO Bērnu tiesību tīkls aicina Saeimu un valdību uz šādiem neatliekamiem darbiem bērnu labā:

1. Apstiprināt adekvātu iztikas minimumu valstī atbilstoši ES dalībvalstī dzīvojoša pilsoņa statusam.

2. Izbeigt bērnu diskrimināciju transportā — transporta biļetes bērniem pārdot kā bērnu biļetes līdz 18 g.v., nevis līdz 11 g.v., kā līdz šim.

3. Vakcinēt pret ērču encefalītu bez maksas visus bērnus, piesaistot ES naudu kā valstij, kura ir pirmajā vietā ES ērču encefalīta izplatības ziņā.

4. Apmaksāt brīvpusdienas un mācību līdzekļus ikvienam skolēnam, kura ģimenē ienākumi uz vienu ģimenes locekli pēc nodokļu nomaksas ir mazāki par VSP apstiprināto iztikas minimumu (patlaban Ls 122).

5. Regulāri palielināt valsts pabalstus ģimenēm ar bērniem korelācijā ar iekšzemes kopprodukta pieaugumu — atbilstoši ANO rekomendācijām (kopš 1993.gada Godmaņa valdības tas šādi nav darīts).

6. Nodrošināt ar izglītību ikvienu bērnu:

a) sākot no piecu gadu vecuma (25% trūkstošās vietas bērnudārzos);

b) identificēt un iekārtot skolā tos 15 tūkstošus bērnu, kuri ir reģistrēti dzimstības reģistrā, bet nav reģistrēti mācību iestādēs;

c) panākt, lai vecāki laikus iekārto skolā tos aptuveni 3% septiņgadīgo bērnu, kuri novēloti sāk mācības tikai astoņu gadu vecumā (ANO pārmetums).

7. Nodrošināt reālu pieeju komunikāciju tehnoloģijām bērniem lauku apvidos (lai izbeigtu bērnu vēlāku diskrimināciju darba tirgū pēc sociālā principa).

8. Atjaunot pilnā apjomā bērnu profilaktiskās apskates "padomju laiku līmenī" (ortopēds, stomatologs utt.).

9. Nodrošināt skolēniem reālas zināšanas par veselīgu dzīvesveidu un sākt jauniešu veselības centru veidošanu.

10. Apmācīt amatpersonas par likumu normu piemērošanu, lai nodrošinātu bērnu aizsardzību pret vardarbību un citas bērnu tiesības.

11. Izveidot bērnu ombuda institūciju atbilstoši starptautiskajām direktīvām.

Latvijā joprojām ir sliktākie galvenie bērnu veselības un labklājības rādītāji ES kontekstā. Aizvadītā gada nogalē neto algas Lietuvā bija par 14%, bet Igaunijā gandrīz par 70% lielākas, bet neapliekamais algas minimums Lietuvā divas reizes, bet Igaunijā trīs reizes lielāks kā Latvijā (Arodbiedrību Avīze, 12.VI). Politiķi un valdība ir parādā bērniem Latvijā, jo liela daļa neatliekamo darbu sarakstā minēto ir ciešā saistībā ar diskriminējoši zemu ienākumu līmeni. Ja Lietuva un Igaunija var vairāk sniegt savām ģimenēm, arī Latvijai tas ir jāvar.

Viedoklis: Latvijas ceļa strupceļš

Askolds Rodins,  Diena  01/29/07    Šnite ir, atliek sadiegt. Sestdien Latvijas Pirmās partijas (LPP) kongresā tās līderis Ainārs Šlesers darīja zināmu, ka uz vēlēšanu apvienības (LPP, Latvijas ceļš (LC) un četras reģionālās partijas) bāzes jādibina jauna centriska partija. Dotumi un iemaņas Šleseram ir — viņš jau pabijis triju partiju galvenā dibinātāja lomā.

Ir jomas, kurās "mācītājiem" un "ceļiniekiem" tik daudz kopēja, ka pat grūti atrast atšķirīgo, taču ir viena, kurā tā nav nemaz. Proti, LC sludinātā "eiropeiskā iecietība" seksuālo minoritāšu jautājumā ir brēcošā pretrunā ar LPP nostādnēm un praksi.

Vēlēšanu apvienībā vēl varēja izlikties, pabāzt šo pretrunu pagrīdē. Izveidojot jaunu partiju, tas vairs nebūs iespējams. Kādam būs jāpiekāpjas, un šis "kāds", spriežot pēc abu partiju līdzšinējās sadarbības gaitas, būs LC. Pateiks ardievas liberālajai pieejai ne tikai ekonomikā, bet arī cilvēktiesībās.

Ja Šlesers neredzētu sevi jaunās partijas priekšgalā, viņš pat neiepīkstētos, ka tāda vajadzīga. Nav grūti prognozēt, ka jaunais veidojums ies LPP pēdās, pamazām slīdot tuvāk un tuvāk kreisajiem. Līdz saplūšanai ar Saskaņas centru, protams, kāds laiciņš paies, taču šī tendence ir iezīmējusies, un LC nespēs to neitralizēt. Nonākšana vienā laivā ar "rubikiešiem" "ceļiniekiem" ir pavisam reāla perspektīva. Pirmā bezdelīga ir Rīgas domnieks Mihails Gavrilovs, kas atteicies no Rubika Dzimtenes un pieņēmis LPP "ticību".

Kalvītis: ierosinājums ļaut nepilsoņiem vēlēt pašvaldības ir nepārdomāts

LETA 01/29/07    Ierosinājums dot nepilsoņiem tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās ir nepārdomāts, pirmdien žurnālistiem uzsvēra Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP).

Pēc premjera teiktā, šāda atļauja būtu pretrunā ar līdzšinējo valsts integrācijas politiku.

Šāds lēmums arī mazinātu cilvēku vēlmi un motivāciju iegūt Latvijas pilsonību, norādīja premjers.

Latvijas Pirmās partijas (LPP) 6.kongresā partijas priekšsēdētājs Ainārs Šlesers aicināja, tāpat kā Igaunijā, dot nepilsoņiem tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās, kurās kandidēt arī turpmāk varētu tikai pilsoņi.

Šlesers uzsvēra, ka LPP veicinās naturalizāciju, bet ar varu nevienam Latvijas pilsonību neuzspiedīs. Pēc viņa domām, visiem bērniem, kas dzimuši neatkarīgajā Latvijā, automātiski pienākas pilsonība.

LPP kongresā Šlesers nāca klajā ar aicinājumu Latvijā veidot vienu spēcīgu, centrisku partiju, kas balstīta uz ģimenes vērtībām un sabiedrības vienotību.

Par jaunās centriskās partijas kodolu, pēc Šlesera domām, jākļūst LPP, partijai "Latvijas ceļš" un četru reģionālo partiju apvienībai, kas ar kopīgu deputātu kandidātu sarakstu sekmīgi startēja Saeimas vēlēšanās. Šai partijai, pēc Šlesera vārdiem, jābūt "lielai un ietekmīgai" ar vismaz 10 000 biedru.

Pie balsstiesībām tik drīz netiks

Liene Barisa,  NRA  01/30/07    Latvijas Pirmās partijas līdera Aināra Šlesera ierosinājums piešķirt nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanu tiesības nav guvis atsaucību.

(LPP) līdera Aināra Šlesera ierosinājums piešķirt nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanu tiesības nav guvis atsaucību. Atšķirībā no kreisi orientētajām partijām, kas par šādu nepieciešamību iestājušās jau agrāk, koalīcijas partneri, kā arī labējā opozīcijas partija Jaunais laiks neatbalsta LPP līdera ieceri. Arī Ministru prezidents Aigars Kalvītis uzsvēris, ka ierosinājums dot nepilsoņiem tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās ir nepārdomāts un šāda atļauja būtu pretrunā ar līdzšinējo valsts integrācijas politiku, norāda aģentūra LETA.

"Vai nav jāsāk no otra gala? Varbūt Šlesera kungam vajadzēja mēģināt uzrunāt sabiedrību, lai to pilsonību tomēr iegūtu?" sacīja sociologs Aivars Tabūns. Arī pēc viņa domām, vēlēšanu tiesības nepilsoņiem varētu mazināt vēlmi iegūt pilsonību. Jau tagad stimulu naturalizēties nepilsoņiem tikpat kā neesot. "Ja agrāk vairāk veicināja vēlme braukt uz ārzemēm, šā stimula arī vairs nav," norādīja sociologs, un, ja automātiski arī iedotu tiesības vēlēt, tad motivācijas kļūt par valsts pilsoņiem, iespējams, vairs nebūtu vispār.

Naturalizācijas pārvaldes dati liecina, ka kopš 1995. gada naturalizācijas kārtībā Latvijas pilsonību ieguvuši 120 000 cilvēku, kas ir aptuveni piektā daļa no nepilsoņiem.

Kopumā nepilsoņu skaits Latvijā ir tuvu pusmiljonam, un, piešķirot viņiem balsstiesības vēlēšanās, vēlētāju skaits palielinātos par aptuveni piekto daļu jeb 18%. Sociologs Arnis Kaktiņš atzīst, ka šāds solis, visticamāk, daudzās pašvaldībās mainītu vēlēšanu iznākumu. Bet politologs un kādreizējais integrācijas ministrs Nils Muižnieks sprieda, ka, iespējams, tieši šī doma – par iespējamajām sekmēm vēlēšanās – partijām emocionāli liek nostāties par vai pret pozīcijās.

Viņš pats uzskata, ka ir pienācis laiks sākt nopietnu diskusiju par šo jautājumu. Iebildes, ka vēlēšanu tiesību piešķiršana varētu apturēt naturalizāciju, viņaprāt, nav būtiskākais arguments. "Naturalizācijas gaita ir lēna un būs lēna. Un tas, vai dodam vai nedodam vēlēšanu tiesības nepilsoņiem, neko daudz nemainīs," sprieda politologs. Viņš gan norādīja, ka vairāk jādomā, kā panākt, lai pilsonību iegūst bērni un jaunieši, kas bez tās vēl ir diezgan lielā skaitā.

Vērtējot, vai balsstiesību piešķiršana nepilsoņiem tik tiešām veicinātu integrāciju un līdzdalību sabiedriskajos procesos, N. Muižnieks atzina, ka citās valstīs pieredze ir dažāda. Zviedrijas prakse liecinot, ka šāda kārtība piespiež pilsoņus interesēties, ko domā nepilsoņi. Savukārt Igaunijas pieredze parādījusi, ka tur, arī piešķirot balsstiesības nepilsoņiem, līdzdalības līmenis ir ļoti zems un praktiski neko daudz nav mainījis. N. Muižnieks smēja, ka tas varētu būt pretarguments tiem, kas baidās, ka kaut kas mainīsies, jo arī Latvijā varētu notikt līdzīgi kā Igaunijā.

A. Kaktiņš gan sprieda, ka, iespējams, A. Šlesera mērķis pat nav panākt reālas balsstiesības nepilsoņiem, bet izpelnīties to krievvalodīgo vēlētāju simpātijas, kuriem jau ir tiesības vēlēt. Sociologs gan atzina, ka tādējādi LPP ir risks zaudēt latviešu elektorāta daļu, jo līdzšinējā pieredze liecina, ka partijas, kuras "mēģina koķetēt ar krievvalodīgajiem vēlētājiem", ir pazaudējušas savus atbalstītājus latviešu daļā. "Taču viss plūst un mainās, un sabiedrība arī saprot, ka sašķelties pa etnisko līniju ir bezjēdzīgi, un, iespējams, Šlesers cer un spēlē uz to, ka ir pienācis tas laiks, kad sabiedrība ir gatava pieņemt partijas, kuras apvieno dažādas tautības," sprieda A. Kaktiņš. To, vai tas laiks patiešām pienācis, gan parādīšot tikai nākamās vēlēšanas, viņš piebilda.

***

Pilsoņi un nepilsoņi

Pilsoņu skaits Latvijā1834 282 (80% no iedzīvotāju skaita)

Nepilsoņu skaits 418 428 (18% no iedzīvotāju skaita)

Latvijas Banka lūdz apturēt "Bankas Baltija" prasību par 185,6 miljonu latu piedziņu

LETA  01/30/07    Latvijas Bankas (LB) advokāts Romualds Vonsovičs šodien Rīgas apgabaltiesā iesniedza lūgumu apturēt tiesvedību likvidējamās "Bankas Baltija" (BB) likvidatoru prasībā par 185,6 miljonu latu piedziņu.

LB pārstāvis tiesvedību šajā lietā lūdza apturēt, līdz Augstākā tiesa apelācijas instancē pabeigs skatīt lietu un stāsies spēkā spriedums tā saucamajā BB krimināllietā, kurā apsūdzēti bijušais bankas uzraudzības padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Lavents, bijušais BB prezidents Tālis Freimanis un Alvis Līdums.

BB likvidatoru pārstāvji advokāti Viktors Tihonovs un Aivars Lošmanis Vonsoviča lūgumam nepiekrita, sakot, ka lietas izskatīšana pēc būtības ir iespējama un nav saistības starp to, vai Lavents un Freimanis ir vai nav pārkāpuši likumu BB krimināllietā.

Tihonovs piebilda, ka pašlaik tiek runāts par to, ka BB likvidators vēlas piedzīt naudu no galvotāja, par kādu uzskatāma LB. Turklāt savas galvinieka saistības netieši esot atzinusi un izpildījusi arī valdība, jo iepriekš Finanšu ministrija izmaksājusi iedzīvotājiem 3,4 miljonu latu kompensācijas.

Viņš pieļāva iespēju, ka LB varētu uzskatīt, ka, gadījumā, ja krimināllietā no bijušajiem BB vadītājiem tiks piedzīta nauda - aptuveni tikpat daudz, cik tagad civillietā no LB prasa piedzīt BB likvidatori, tad BB noguldītāji "dabūs par daudz".

Savukārt Vonsovičs, citējot advokātu Andri Grūtupu, kurš iepriekš kā advokāts šajā procesā bija pilnvarots pārstāvēt BB likvidatoru, uz tiesas jautājumu par to, vai LB pozīcija ir konsekventa, atbildēja, ka "pa galvu pa kaklu" tik sarežģītu lietu izskatīt nevar. Viņš sacīja, ka arī LB lūguma noraidīšanas gadījumā bankas nostāja nemainīsies - centrālā banka ir gatava prasības izskatīšanai pēc būtības.

Tā kā Tihonovs šodien lietā iesniedza dažus dokumentus, tostarp kopijas no BB krimināllietas materiāliem, Vonsovičs noraidīja BB likvidatora advokāta argumentus, ka civilprasība un BB krimināllieta nav savstarpēji saistītas. Tihonovs arī izpelnījās tiesneses Zaigas Vrubļevskas aizrādījumu par to, ka tikai šodien iesniedzis dokumentus pievienošanai lietas materiāliem, lai gan likums paredz pierādījumus iesniegt tiesā ne vēlāk kā septiņas dienas pirms sēdes.

LB advokāts arī pauda neizpratni par to, kāpēc prasītāja advokāti neuzskata par nepieciešamu pievienot lietai Ģenerālprokuratūras atzinumu, kurā esot teikts, ka LB amatpersonas nav vainojamas pie BB kraha.

Uz tiesneses Zaigas Vrubļevskas jautājumu, vai tiek pieļauta iespēja vienoties par izlīgumu, Vonsovičs atbildēja, ka nav izlīguma slēgšanai pilnvarots, turklāt LB neesot gatava citādam izlīguma risinājumam kā vienīgi BB likvidatora prasības atsaukšanai.

Tiesai identificējot uz sēdi ieradušos lietas dalībniekus, savas pretenzijas uz prasītāja statusu izteica Gunārs Kalvišķis, kurš iepriekš vairākkārt bija paudis vēlmi iesaistīties lietā un kura lūgumus noraidījusi gan apgabaltiesa, gan Augstākā tiesa.

Kalvišķa mēģinājumu aizstāvēt savu nostāju tiesa pārtrauca, brīdinot viņu, ka par tiesas procesa traucēšanu ir iespējams ne tikai personu izraidīt no zāles, bet arī noteikt administratīvo sodu - pat arestu uz laiku līdz 15 diennaktīm.

Apgabaltiesa lēmumu jautājumā par iespējamo tiesvedības apturēšanu paziņos tiesas sēdē rīt, 31.janvārī, plkst.11. Šīs lietas izskatīšana kopš prasības iesniegšanas 2005.gadā dažādu iemeslu dēļ atlikta vairākas reizes.

LETA jau ziņoja, ka 2005.gada sākumā lietā pēc BB likvidatora advokātu lūguma trešās personas statusā pieaicināta Finanšu ministrija (FM). Ministrija gan paudusi viedokli, ka tās pieaicināšana trešās personas statusā šajā lietā nav juridiski pamatota, jo BB nav norādījusi, kā varbūtējais spriedums lietā varētu skart FM tiesības un pienākumus. Pašu prasību ministrija vērtējusi kā nepamatotu.

FM pieaicināta, jo 1995.gadā starp LB un Latvijas valdību parakstīts memorands, kurā valdība un centrālā banka uzņēmās garantēt noguldījumus BB. Pēc likvidatoru advokāta Andra Grūtupa iepriekš teiktā, valdības un FM viedoklis šajā lietā ir svarīgs, tāpēc nepieciešama ministrijas klātbūtne procesā.

2005.gada maijā premjers Aigars Kalvītis (TP) izveidoja darba grupu, kurai uzdots izvērtēt BB likvidatora prasības pieteikumu tiesā pret LB. Darba grupa, kurā pārstāvēta LB, FM, Tieslietu ministrija un Valsts kanceleja, uzdots vērtēt paskaidrojumu sagatavošanu tiesai.

BB prasībā norāda, ka galvenie iebildumi tai radušies pret LB rīcību deviņdesmito gadu vidū, jo tā nav pietiekami uzraudzījusi kredītiestādes darbu un nav ievērojusi līdzīgu attieksmi kā pret citām tolaik strādājušajām kredītiestādēm.

Rīgas apgabaltiesa 2005.gada 6.maijā pasludināja otro spriedumu BB krimināllietā un Laventam piesprieda septiņu gadu un septiņu mēnešu brīvības atņemšanu, Freimanim - sešu gadu, bet trešajam šajā lietā apsūdzētajam - Līdumam - trīs gadu un trīs mēnešu brīvības atņemšanu.

BB un tās likvidatora "BDO Invest Rīga" pieteiktās civilprasības Rīgas apgabaltiesa atstāja bez izskatīšanas un šādi deva iespēju iesniegt prasību un lūgt tiesu piedzīt zaudējumus civilprocesā noteiktajā kārtībā.

Augstākā tiesa patlaban apelācijas kārtībā sākusi izskatīt BB krimināllietu. Patlaban lietā sākta pierādījumu pārbaude.

Jūrmalgeitas tiesā Šlesers, Šķēle un Straume noliedz dalību kukuļošanā

Inga Spriņģe  01/30/07    Par teletūbijiem, Džeimsu Bondu un laika apstākļiem — pirmdien, sēžot Kurzemes apgabaltiesas gaitenī Jelgavā, paguva parunāt Tautas partijas bijušais līderis Andris Šķēle, Latvijas Pirmās partijas vadītājs Ainārs Šlesers un partijas Jaunais centrs vadītājs Sergejs Dolgopolovs. Viņi kā liecinieki bija ieradušies uz tā dēvēto Jūrmalgeitas lietu, kuras skatīšana ievilkās līdz vēlam vakaram. Par spīti iepriekš paustajām prognozēm, ka lietas skatīšana būs jāatliek, jo ir pazudis viens no apsūdzētajiem Leonīds Lasmanis, tiesa lēma L.Lasmaņa epizodi izdalīt atsevišķā lietā un turpināt skatīšanu.

Tiesa arī apmierināja liecinieka Ilmāra Ančāna lūgumu un noņēma viņam procesuāli aizsargājamās personas statusu. Līdz ar to tiesas sēde tika pasludināta par atklātu un tajā varēja piedalīties arī žurnālisti.

Jāatgādina, ka krimināllieta par kukuļdošanu Jūrmalas mēra vēlēšanās tika sākta pirms diviem gadiem. Apsūdzības uzrādītas bijušajam Jūrmalas mēram Jurim Hlevickim, partijas Jaunais centrs deputātam Gvido Harijam Volbrugam, uzņēmējam Germanam Milušam un L.Lasmanim.

Pēdējā vainas dēļ lietas skatīšanu šogad jau divas reizes nācās atlikt, jo viņš it kā sliktas veselības dēļ neieradās tiesā. Pašreizējā L.Lasmaņa atrašanās nav zināma un notiek viņa meklēšana. Valsts policijas informācija liecina, ka L.Lasmanis 15.janvārī šķērsojis Latvijas robežu. Viņa advokāte Valentīna Oļhova Dienai pastāstīja, ka saskaņā ar policijas sniegto informāciju tiesai L.Lasmanis ar autobusu iebraucis Igaunijā. V.Oļhovai informācijas par sava klienta atrašanās vietu neesot.

Pirmajā Jūrmalgeitas lietas skatīšanas dienā tika uzklausīti vairāki liecinieki. Viņu vidū arī pazīstami politiķi — TB/LNNK līderis Jānis Straume, šīs pašas partijas pārstāvis Eižens Cepurnieks, Andris Šķēle (TP) un Ainārs Šlesers (LPP). Viņi visi mēra vēlēšanu dienā sazvanījās ar apsūdzēto uzņēmēju G.Milušu, kā arī noliedza, ka būtu zinājuši par kukuļošanu.

E.Cepurnieks tiesai skaidroja, ka, sazvanoties ar G.Milušu, esot viņu "maldinājis", solot, ka TB/LNNK Jūrmalas domes pārstāvji balsos par J.Hlevicki. Tā viņš darījis, jo G.Milušs gadu iepriekš viņam palīdzējis palikt Lielupes ostas pārvaldnieka amatā, kad tieši J.Hlevickis viņu vēlējies nomainīt. Tādēļ "bija jāizrāda žests Pirmās partijas virzienā", norādīja E.Cepurnieks.

Savukārt Ainārs Šlesers ar G.Milušu bija sazvanījies, lai mēģinātu noskaidrot TB/LNNK pozīciju koalīcijas veidošanā. Viņš zinājis, ka G.Milušam esot labas attiecības ar šīs partijas pārstāvi E.Cepurnieku. Taču A.Šlesers tā arī nespēja atbildēt uz prokurores jautājumu, ko G.Milušs domājis, telefona sarunā sakot: "Mums ir cits pasažieris." Šādu frāzi G.Milušs izmeta pēc tam, kad kļuva zināms, ka TB/LNNK nebalsos par J.Hlevicki. Izplūstot garos paskaidrojumos, A.Šlesers norādīja, ka tas esot tikai tāds slengs un viņš nezinot, tieši ko G.Milušs ar to domājis.

Par sarunvalodu un latviešu valodas gramatiku diskusijās ieslīga arī A.Šķēle. Arī viņš par Jūrmalas mēra vēlēšanas gaitu uzzināja, sazvanoties ar G.Milušu. Kopumā fiksēti 19 savienojumi, taču sarunas notikušas dažas. Ar apsūdzēto A.Šķēle sazvanījies, jo tik labi neesot pazinis Jūrmalas domē ievēlēto Tautas partijas pārstāvi Agri Kalnciemu, taču pazinis G.Milušu kā biznesmeni. Par uzzināto viņš uzreiz informējis partijas priekšsēdētāju Ati Slakteri.

Jāpiebilst, ka neviena no partijām nebija oficiāli G.Milušu pilnvarojusi veikt koalīcijas veidošanas pārrunas.

A.Šķēlem likās arī būtiski noprecizēt G.Miluša teikto: "Ančāns paņēma. Un uzmeta." A.Šķēle norādīja, ka punkts teikuma vidū ir gramatiski nepareizi un maina tā jēgu. Savukārt "Ančāns ņēma un uzmeta" nozīmē, ka viņš vienkārši neturēja savu vārdu. "Tas ir tāds pats vienkāršs izteikums kā ņemt un aizbraukt," skaidroja A.Šķēle.

Vēl tiesas sēdē liecināja arī I.Ančāns un Jūrmalas domes vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Aivars Griķis. Nākamā tiesas sēde lietā paredzēta 31.janvārī.

Tiesā skaidro apsūdzēto darbības Jūrmalas mēra vēlēšanu dienā

LETA  01/31/07    Mēra vēlēšanu dienā radies iespaids, ka Jūrmalas domes deputāts un krimināllietas galvenais liecinieks Ilmārs Ančāns ("Mūsu zeme") domes telpās mēģinājis izvairīties no kukuļdošanā apsūdzētā Leonīda Lasmaņa, liecināja Jūrmalas pilsētas Vēlēšanu komisijas loceklis Arnis Olte. "Izskatījās, ka Lasmanim un Ančānam kaut ko vajag vienam no otra," sacīja Olte.

Olte atzina, ka viņa telefonsarunā ar Lasmani pieminēta naudas došana Ančānam, jo baumas par naudas došanu viņš esot dzirdējis iepriekš.

Tiesa nopratināja arī bijušās sanatorijas "Marienbāde" teritorijas apsargu Sergeju Stasēviču un Jūrmalas pašvaldības Īpašumu pārvaldes nodaļas priekšnieka vietnieci Elitu Kalniņu, lai noskaidrotu apsūdzētā bijušā automašīnu BMW tirgotāja Germana Miluša atrašanās vietu 2005.gada 18.martā, kad ievēlēts Jūrmalas mērs. Tiesa vēlējās noskaidrot, vai tolaik Milušs varēja atrasties "Marienbādes" teritorijā.

Liecinieks Kaspars Gailāns tiesā stāstīja, ka mēra vēlēšanu dienā vadājis Milušu ar automašīnu pa Rīgu un Jūrmalu.

Šodien tiesas zālē kā klausītāji atrodas arī Ančāns un politiskās apvienības "Dzimtene" līderis Juris Žuravļovs, savukārt bijusī Jūrmalas pašvaldības priekšsēdētāja Inese Aizstrauta, kurai šodien paredzēts liecināt, pagaidām tiesā nav ieradusies.

Lietā šonedēļ jau ir nopratināts bijušais Tautas partijas (TP) līderis Andris Šķēle, Latvijas Pirmās partijas (LPP) priekšsēdētājs Ainārs Šlesers, Ančāns, apvienības 'Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) bijušais priekšsēdētājs Jānis Straume un bijušais šīs partijas biedrs Eižens Cepurnieks, partijas "Jaunais centrs" (JC) priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs, kā arī Jūrmalas Vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Aivars Griķis.

Šķēle un Šlesers iepriekš tiesā noliedza, ka būtu zinājuši par Jūrmalas mēra vēlēšanu krimināllietā apsūdzēto mēģinājumu piekukuļot Ančānu, lai viņš pašvaldības mēra vēlēšanās balsotu par Juri Hlevicki (LPP).

Jau ziņots, ka kriminālvajāšana lietā sākta pret četrām personām - partijas "Jaunais centrs" deputāta kandidātiem Lasmani un Gvido Hariju Volbrugu, bijušo automašīnu BMW tirgotāju Milušu un bijušo Jūrmalas mēru Hlevicki. Viņiem uzrādīta apsūdzība pēc Krimināllikuma 323.panta 2.daļas par kukuļa došanu personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās.

Krimināllieta pēc prokurores Veltas Zaļūksnes lūguma sadalīta vairākās tiesvedībās, atsevišķi izdalot apsūdzētā Lasmaņa epizodes, kurš vairākkārt nav ieradies uz tiesas sēdēm.

Zaļūksne aģentūrai LETA pastāstīja, ka saskaņā ar Latvijas tiesībsargājošo iestāžu rīcībā esošo oficiālo informāciju Lasmanis 15.janvārī plkst.2 ar autobusu caur Ainažu robežkontroles punktu šķērsojis Latvijas un Igaunijas robežu. Interpola Igaunijas biroja informācija liecina, ka Lasmanis no Igaunijas nav izbraucis.

Savu vainu no visiem apsūdzētajiem tiesā atzinis tikai Volbrugs.

Jau ziņots, ka Latvijas Televīzijas raidījumā "De facto" demonstrēti Jūrmalas mēra vēlēšanu kukuļdošanas lietā iesaistīto uzņēmēju un politiķu telefonsarunu atšifrējumi. Tajās runāts par trūkstošās balss iegūšanu Hlevicka ievēlēšanai mēra amatā un par Ančāna piekukuļošanu.

Publiskotajās sarunās piedalījās ne tikai lietā apsūdzētie Milušs, Volbrugs, Lasmanis un Hlevickis, bet arī Šķēle, Šlesers, Cepurnieks, uzņēmējs Valērijs Barjers un vairākas citas personas.

Krimināllieta par kukuļdošanu ierosināta 2005.gada 18.martā. Maksimālais paredzētais sods par šādu noziegumu ir 12 gadu brīvības atņemšana ar mantas konfiskāciju.

Pēc krimināllietas ierosināšanas Milušs, Lasmanis un Hlevickis noslēguši laulību līgumus, kas paredz visas mantas šķirtību. Īpašumi galvenokārt reģistrēti uz viņu sievu vārda. Milušs noliedzis, ka līguma slēgšana būtu saistīta ar krimināllietu.

Sākotnēji Zaļūksne krimināllietu nodeva Rīgas apgabaltiesai, bet lieta pārsūtīta Zemgales apgabaltiesai, jo Rīgas apgabaltiesā strādā Hlevicka brālis. Lietu izskata tiesnese Velta Silamiķele.

Par Satversmes tiesas priekšsēdētāju ievēl Kūtri

DELFI  01/31/07    Satversmes tiesas tiesneši trešdien par jaunu ST priekšsēdētāju vienbalsīgi ievēlēja līdzšinējo ST priekšsēdētāja vietnieku Gunāru Kūtri. Par ST priekšsēdētāja vietnieku ievēlēts Uldis Ķinis, portāls "Delfi" uzzināja Satversmes tiesā.

Trešdien beidzās tiesneša pilnvaras pirmajam Satversmes tiesas priekšsēdētājam Aivaram Endziņam.

Satversmes tiesas tiesneša pienākumus uzsāk pildīt jauni Satversmes tiesas tiesneši Viktors Skudra un Kaspars Balodis.

Endziņš iepriekš aģentūrai LETA atzinis, ka labprāt par nākamo ST priekšsēdētāju redzētu Kūtri.

Jau ziņots, ka pērn pilnvaras beidzās četriem no septiņiem ST tiesnešiem - Endziņam, Romānam Apsītim, Andrejam Lepsem, amatu atstāja arī Ilma Čepāne.

Saeima decembrī par jaunajiem ST tiesnešiem ievēlēja Augstākās tiesas plēnuma izvirzīto bijušo Kuldīgas rajona tiesas priekšsēdētāju Ķiņi, un valdības izvirzītos Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes dekānu Baloža un zvērinātu advokātu Skudru.

ST ir septiņi tiesneši, kuru pilnvaru termiņš ir desmit gadi.

Nosoda KNAB iesaistīšanos politiskās spēlēs

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats,  NRA  02/01/07    KNAB pēkšņais secinājums, ka kandidātes Satversmes tiesas tiesneses amatam Z.Vrubļevskas darbībā tiek saskatītas «ne sevišķi labas lietas», un lūgums ģenerālprokuroram sākt pret viņu kriminālprocesu ir satracinājis politisko eliti un juristu aprindas.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pēkšņais secinājums, ka kandidātes Satversmes tiesas (ST) tiesneses amatam Zaigas Vrubļevskas darbībā tiek saskatītas "ne sevišķi labas lietas", un lūgums ģenerālprokuroram sākt pret viņu kriminālprocesu ir satracinājis politisko eliti un juristu aprindas. Jāatgādina, ka tieši pēdējā brīdī pirms Z. Vrubļevskas kandidatūras apspriešanas Saeimas Juridiskajā komisijā KNAB vadība nāca klajā ar paziņojumu – tiek lūgts par tiesneses pieņemtajiem lēmumiem ierosināt kriminālprocesu.

Savukārt mediji, kuri līdz šim par KNAB darbības motivāciju vienmēr ir bijuši labi informēti, apgalvo – kriminālprocesu lūgts ierosināt saistībā ar to, ka Z. Vrubļevska atlikusi kādas lietas izskatīšanu. Šīs lietas iznākumam varētu būt zināma nozīme, kurš no ekonomiski politiskajiem grupējumiem nonāk pie varas kādā privātuzņēmumā – akciju sabiedrībā Ventbunkers. Neatkarīgās aptaujātie juristi apgalvo, ka Z. Vrubļevskas apsūdzēšana korupcijā par to, ka viņa pieņēmusi lēmumu atlikt tiesvedību, ir pilnīgi absurda. Juristi uzskata, ka šis gadījums parāda – valstī iezīmējusies draudoša situācija, jo ar milzu represīvo varu apveltītie tiesībsargi politisko antipātiju gadījumos šobrīd pret Z. Vrubļevsku piemēroto scenāriju vistuvākajā nākotnē var īstenot pret jebkuru kandidātu uz valsts amatpersonas amatu.

Zīmīgi, ka KNAB politisko angažētību Neatkarīgā pamanīja jau vairāk nekā pirms gada. Tolaik KNAB amatpersonas savās darbībās vairākkārt pierādīja simpātijas partijas Jaunais laiks (JL) pārstāvjiem, sponsoriem un atbalstītājiem. Turpretī izteiktas antipātijas izpelnījās JL konkurenti – Ventspils mērs Aivars Lembergs un ar viņu kādreiz kontaktējušies cilvēki, pat komponists Raimonds Pauls, kuru A. Lembergs bija apsveicis 70 gadu jubilejā.

Tiesu namā Neatkarīgās satiktie advokāti bija vienisprātis. Advokāte Guna Kaminska uzskata, ka pret Z. Vrubļevsku vērstas raganu medības. Savukārt advokāts Romualds Vonsovičs, vaicāts par KNAB iesaisti politiskajās spēlēs, atbildēja: "Es nevaru komentēt jautājumus par specdienestu iesaistīšanos kaut kur, jo es esmu Latvijas Bankas algots pārstāvis Banka "Baltija" lietā. Ja es uzskatītu, ka tiesnese Vrubļevska (viņa šobrīd skata BB lietu) nevar skatīt lietu kaut kādu iemeslu dēļ, kas radītu šaubas par viņas objektivitāti, tad es visās iepriekšējās tiesas sēdēs būtu izmantojis noraidījuma tiesības. Man nav pamata noraidījuma pieteikšanai."

Advokāts Viktors Tihonovs vērsa uzmanību uz to, ka "atsevišķu plašsaziņas līdzekļu un dažu tiesībsargājošo institūciju kampaņa pret ST tiesneša kandidātiem nenotiek pirmo reizi. Tagad KNAB kopā ar prokuratūru sāk kampaņu pret nākamo tiesneša kandidātu, un tas ir farss. Pārmest tiesnesim to, ka tikusi atlikta kāda lieta, jo nav zināms, vai juridiskajiem lietas dalībniekiem ir paziņots par tiesas sēdi – tas, maigi izsakoties, nav korekti. Tādēļ jau ir augstākās institūcijas, kuras pārbauda zemākstāvošo institūciju spriedumus. Tā jau ir vēršanās pret Satversmi, jo tādā veidā tiek mēģināts panākt, ka augstākstāvošajām instancēm ir jālemj tieši tā, kā lēmušas zemākstāvošās. Tad jau sanāk, ka personai nav tiesības uz taisnīgu tiesu. Tagad ir pieņemts uztaisīt lielu burbuli, un tad pašiem tiesībsargiem uz tā burbuļa fona iet un sacīt: "Mēs viņu tūlīt apcietināsim. Pierādījumu viņas vainai gan mums īsti nav, bet redziet, kāds ir sabiedrības viedoklis. Redziet, ko rāda Panorāmā." V. Tihonovs brīdināja – ja tuvākajā laikā šis farss netiks izskausts, veidosies draudi valsts prestižam.

Advokāts Juris Narkevičs uzskata: "Mums likumā ir definīcija, kas ir politiskā darbība. Tā, piemēram, ir politisko organizāciju veidošana, deputātu kandidātu izvirzīšana un tamlīdzīgas lietas, taču šī darbība nav precīzi definēta tās praktiskajos aspektos. Es pats esmu saskāries ar tiesībsargu institūciju darbībām, kuras droši var vērtēt kā politiskas. Vrubļevskas gadījums varētu būt viens no spilgtiem KNAB politiskās darbības piemēriem, un jābūt aklam, lai nesaskatītu to kā sistēmu." Advokāts arī norādīja – ja tiešām Z. Vrubļevsku grib apsūdzēt par iepriekš minētās tiesas sēdes atlikšanu, tad tas ir politiski kliedzošs gadījums, kur varētu saskatīt pašu apsūdzētāju korumpētību. Pirmkārt, konkrēto lēmumu pieņēma trīs tiesneši, nevis viena Z. Vrubļevska. Otrkārt, likums paredz, ka visi procesa dalībnieki tiešām ir jāinformē. Treškārt, Augstākā tiesa līdzīgos gadījumos ir norādījusi, ka jāpanāk, lai visi procesa dalībnieki tiktu informēti. Ceturtkārt – likteņa ironija –, ignorējot draudus Z. Vrubļevskai, tieši vakar Rīgas apgabaltiesa atlika lietas izskatīšanu identiska iemesla dēļ tā paša Ventbunkera lietas ietvaros.

Ministru prezidents Aigars Kalvītis, lūgts Neatkarīgajai skaidrot KNAB iesaisti politikā, teica: "Es varu vienīgi paust nožēlu par to, ka valsts augstākās amatpersonas iepriekš netiek informētas, kas pēc tam kļūst publiski zināms. It īpaši, ja tas skar tik svarīgus politiskus jautājumus." Vaicāts, vai premjers kā KNAB pārraugs pieprasīs KNAB sniegt papildu informāciju par atklātajām "ne sevišķi labām lietām" Z. Vrubļevskas darbībā, viņš teica: "Likums tiešā tekstā nenosaka KNAB šādus pienākumus, bet labas valsts pārvaldības toņa vārdā viņiem tas būtu bijis jādara." Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš arī nav bijis iepriekš informēts par KNAB nolūkiem vērsties pret tiesnesi. "Es to uzzināju no preses," apgalvoja ministrs.

Apbrīnojamu savaldību par notiekošo Neatkarīgajai pauda pati Z. Vrubļevska: "Es par šo lietu zinu tikpat daudz, cik televīzijas skatītāji. Es pat nezinu, par kuru lietu ir runa, par ko KNAB ir ziņojis prokuratūrai. Kamēr no izmeklēšanas iestādēm man neviens neko nav vaicājis un kamēr es nezināšu, par kādiem jautājumiem ir runa, es situāciju nevarēšu komentēt." Vaicāta, vai viņa nekļūst par piemēru, kā var iebaidīt arī pārējos tiesnešus, Z. Vrubļevska atbildēja: "Tiesnešus regulāri kāds mēģina iebiedēt, bet es nedomāju, ka KNAB ar tādām lietām nodarbotos. Tas būtu, manuprāt, zem viņu cieņas un goda." Vaicāta, kādēļ tieši pret viņu izvērsta tik saskaņota diskreditācijas kampaņa, viņa atbildēja: "Man ir grūti to pateikt. Ja es zinātu, par kuru lietu ir runa. Varbūt kāds no žurnālistiem to zina, varbūt televīzijas žurnālisti to zina?"

Iespējams, propagandas prokuratūra un KNAB

Māris Krautmanis,  NRA  02/01/07    Jezga ap Satversmes tiesas tiesneša vakanci, uz kuru visreālāk pretendē Rīgas apgabaltiesas tiesnese Zaiga Vrubļevska, līdz šim bija tikai visai netīra melno sabiedrisko attiecību kampaņa, kuru veica Sorosa fonda – Latvija (SFL) propagandas mašinērija, izmantojot savā ietekmē esošos plašsaziņas līdzekļus, piebarotus ekspertus un dusmīgus informācijas avotus, kuru sniegtās negatīvās informācijas par tiesnesi varētu būt visai daudz. Jo katra lieta, kuru izskata kāds tiesnesis, lielākoties beidzas ar spriedumu, kurā, ja tas nav mierizlīgums, viena puse ir zaudējusi. Tādā veidā, aptaujājot zaudētājus, var atrast bariem bļāvēju par jebkuru tiesnesi – ja būs simt lietu ar simt zaudētājiem, būs arī simt neapmierināto. Tā ka, lai aizsmakuša suņa tonī apkvekstētu kandidatūru, kas līdz šim ir bijusi tiesnese, daudz prāta un darba nevajag.

Vrubļevska nav vis acīmredzami nepiemērota vai vēl kādā veidā slikta kandidatūra, bet viņas vienīgā vaina ir tā, ka viņa acīmredzami nav SFL gribēta kandidatūra. Ja uz vakanci nekandidētu Vrubļevska, bet kāds cits, tad arī šis cits dabūtu par sevi uzzināt apmēram to pašu, ko Vrubļevska, jo neatrast Latvijā nevienu vērā ņemamu juristu, kurš ar visiem būtu mīļi runājies un nevienam nebūtu pretī turējies.

SFL grib ietekmēt Latvijas tiesu varu, un šim nolūkam 15 gadu laikā Latvijā ir ieguldīta liela daļa no kopsummā manipulācijām ar Latvijas sabiedrības apziņu iztērētajiem 60 miljoniem dolāru, taču atdeve ir švaka, un grūti ir atskaitīties savam naudas devējam. Pat tāds patiesībā jau neko daudz nenozīmējošs krēsls kā viena vieta Satversmes tiesā viņiem teju, teju aizies gar degunu. Tas ir ārprāts, tā ir panika un histērija smalkajās aprindās, kas bija sevi iedomājušās par izredzētu spiediena grupu, kura var mīcīt Latvijas ļaužu domāšanu kā plastilīnu, celt un noņemt no amatiem, ko vien grib, un sakārtot katrus vēlēšanu rezultātus, kā vien patīk.

Starp citu, vēlēšanu rezultāti, kā mēs to zinām, šai kliķei ir bijuši absolūta izgāšanās – partija, uz kuru bija likta SFL likme – Jaunais laiks, 9. saeimas vēlēšanās varu zaudēja.

Nieks būtu par neveiksmīgajiem polittehnologiem un viņu čābiskajām kampaņām, kas katrā demokrātijā piederas pie lietas – tā mēdz notikt, ka ir mazas ļaužu saujiņas, kuras cenšas mānīt un mulsināt lielus ļaužu klēpjus. Nopietna nelaime ir kas cits - tas, ka Latvijā ir ar milzīgu represīvu varu apveltītas struktūras, kuras bez kautrēšanās ar šīm mazajām saujiņām ir gatavas sadarboties, piebalsot tām un izpalīdzēt grūtā brīdī. Ģenerālprokuratūra un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs izskatās pilnīgi aizmirsuši, kur atrodas, kas viņi paši tādi ir, un rosās propagandas un duļķainu sabiedrisko attiecību druvā, kurai nav nekāda sakara ar viņu veicamajām funkcijām. Tagad arī Ģenerālprokuratūra un KNAB piedalās mēģinājumos gremdēt kandidatūru uz Satversmes tiesas tiesneša vakanci Vrubļevsku.

Lūk, paskvila, kas šonedēļ izplatījās plašsaziņas līdzekļos: "Ģenerālprokuratūra no KNAB saņēmusi informāciju par, iespējams, notikušu ietekmēšanu Rīgas un iespējams, apzināti nelikumīga lēmuma pieņemšanu tiesas sēdē, kuras priekšsēdētāja bija Vrubļevska, kura tiek virzīta Satversmes tiesas tiesneses amatam.

Materiāli saņemti par kādas civillietas izskatīšanas atlikšanu 24. janvāra tiesas sēdē, kuras priekšsēdētāja bija Vrubļevska." Lai arī no pirmā acu uzmetiena skan skarbi un nopietni, tam visam pa vidu ir vārdiņi iespējams un atkal iespējams. Tātad – nevis apzināti nelikumīgi kaut ko ir veikusi tiesnese, bet kādam šķiet, ka viņa, iespējams, kaut ko ir veikusi.

Bet varbūt ir tā, ka KNAB un Ģenerālprokuratūra, iespējams, veic divus darbiņus uzreiz. Iespējams, apzināti nekorekti cenšas ietekmēt Saeimas balsojumu ar nolūku nepieļaut Vrubļevskas ievēlēšanu par Satversmes tiesnesi.

Un darbu savienošanas kārtībā, iespējams, piepalīdz vienai no strīdnieku pusēm veikt brutālu spiedienu uz tiesnesi minētajā civillietā, kuras skatīšanu Vrubļevska atlika 24. janvārī.

Pat ja Vrubļevska tiešām ir pieņēmusi nepareizu lēmumu, diezin vai no Ģenerālprokuratūras puses ir ētiski izplatīt šādas ziņas par tiesnesi, kamēr nav ierosināta pārbaude un celta apsūdzība vai piemērots disciplinārsods, kas stājies spēkā. Taču, iespējams, tam nav bijis laika – ir bijis ļoti jāsteidzas.

Un, iespējams, 9. Saeimas deputātiem balsojums par Vrubļevskas kandidatūru būs lakmusa papīrs – vai viņi ir patstāvīgi domājoši tautas priekšstāvji vai arī, iespējams, lupatas, ja ļausies tik bezkaunīgi klajam spiedienam un balsojumā par Satversmes tiesas tiesneša vakanci ņems galvā vājprāta blēņas, ko safabricējuši Sorosa dvēseļu inženieri un, iespējams, nopirkti represīvo iestāžu pārstāvji.

E-lietu ministre tiekas ar Bilu Geitsu

Elīna Lidere,  NRA  02/01/07    Īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Ina Gudele savas darba vizītes laikā Skotijā tikusies ar ASV datorprogrammu giganta Microsoft dibinātāju un vadītāju Bilu Geitsu.

Īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Ina Gudele savas darba vizītes laikā Skotijā tikusies ar ASV datorprogrammu giganta Microsoft dibinātāju un vadītāju Bilu Geitsu, lai papildinātu premjera Aigara Kalvīša pirms diviem gadiem noslēgto sadarbības līgumu starp Latvijas valsti un Microsoft.

I. Gudele Neatkarīgajai pastāstīja, ka tikšanās ar Microsoft vadītāju esot norisinājusies veiksmīgi, jo panākta iecerētā vienošanās par sadarbības turpināšanu. Atzinīgi esot novērtēts bibliotēku tā sauktais gaismas tīkls, ko kompānija citām valstīm min kā piemēru, kā ātri par salīdzinoši nelieliem naudas līdzekļiem veiksmīgi iespējams attīstīt projektu. I. Gudele norādīja, ka Microsoft Latvijai varētu palīdzēt iziet starptautiskā mērogā, piedāvājot citām valstīm ieviest līdzīgus risinājumus.

Šobrīd par Latvijas pieredzes pārņemšanu jau esot interesējusies Kazahstāna, Azerbaidžāna un arī Malta, kur ministre tuvākajā laikā plāno vizīti.

Viens no būtiskākajiem papildinājumiem ir speciālas ekspertu padomes izveide, kuras uzdevums būtu koordinēt kārtību, kādā Latvija un Microsoft sadarbosies saskaņā ar līguma nosacījumiem. Tā tiktu sasaukta vismaz reizi trijos mēnešos, un no katras puses tajā piedalītos pa trim pārstāvjiem.

Saskaņā ar pirms diviem gadiem noslēgto Latvijas valdības un Microsoft vienošanos ir īstenoti vairāki izglītības iestāžu atbalsta, iedzīvotāju prasmju un tālākizglītības, sociālās integrācijas un IT nozares attīstības projekti. Microsoft Latvijas bibliotēkām – Valsts vienotās bibliotēku informācijas sistēmas projektam – piešķīris 7,9 miljonus ASV dolāru (4 miljoni latu) vērtu uzņēmuma Microsoft programmatūras ziedojumu. Ar savu programmatūru uzņēmums apdāvinājis arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu.

Lai arī Latvijas līgums ar Microsoft nav ekskluzīvs un neliedz jebkurā laikā slēgt līdzīgas vienošanās arī ar citām kompānijām, vairākus IT nozares speciālistus māc bažas, vai šāds atbalsts neradīs valstij atkarību no Microsoft produktiem un vēl lielākus izdevumus pēc tam, kad kompānija vairs neatbalstīs ar bezmaksas programmatūru.

I. Gudele attiecībā uz šiem pārmetumiem teica: "Mums jāatceras, ka mēs neesam bagāta valsts, bet tāpat vēlamies attīstīt ambiciozus projektus. Mums ir bijušas sarunas arī ar citām kompānijām – IBM, Novell un HP, taču neviena no tām nekādu konkrētu atbalstu nav piedāvājusi, nodrošinot savus pakalpojumus un produktus tikai par maksu. Bet tādos gadījumos tiek rīkots konkurss, kur arī ir iespēja sacensties un piedāvāt labākus risinājumus.

Aptur tiesvedību Bankas «Baltija» civillietā

Ritums Rozenbergs,  NRA  02/01/07    Rīgas apgabaltiesa vakar apturēja tiesvedību Bankas «Baltija» likvidatora prasībā pret Latvijas Banku par milzu zaudējumu – 185,6 miljoniem latu – piedziņu.

"Baltija" (BB) likvidatora prasībā pret Latvijas Banku par milzu zaudējumu – 185,6 miljoniem latu – piedziņu. Tiesvedība apturēta līdz brīdim, kamēr pabeigs tiesvedību citā lietā – proti, kamēr likumīgā spēkā stāsies Augstākās tiesas spriedums krimināllietā pret BB kādreizējiem vadītājiem Aleksandru Laventu un Tāli Freimani.

Lūgumu apturēt tiesvedību BB prasībā pret Latvijas Banku aizvakar negaidīti iesniedza Latvijas Bankas pārstāvis advokāts Romualds Vonsovičs. Lai gan pret šo lūgumu iebilda pretējās puses advokāti, tiesa to uzskatīja par gana būtisku. Jautāts, vai ir gandarīts par šo tiesas lēmumu, R. Vonsovičs teica: "Es uzskatu, ka tas ir likumīgs. Ja pretējā puse uzskata, ka minētais tiesas nolēmums nav likumīgs, pretējai pusei ir tiesības to pārsūdzēt desmit dienu laikā ar blakussūdzību, un tad Augstākā tiesa pateiks, kam ir taisnība." Savukārt BB likvidatora pārstāvis advokāts Viktors Tihonovs atzina, ka "tiesas lēmumu mēs respektējam un tagad kopā ar likvidatoriem raudzīsimies, ko varam darīt tālāk". Interesanta sakritība – Laventa un Freimaņa krimināllieta apelācijas kārtībā arī tiek iztiesāta tieši šobrīd. Tomēr prognozēt, kad tiks pabeigta šīs krimināllietas izskatīšana, nav iespējams – šādas prognozes izteikt neņēmās neviens no aptaujātajiem juristiem. Augstākās tiesas preses sekretāre Rasma Zvejniece pastāstīja, ka vakar pabeigti pārbaudīt šīs krimināllietas 40. sējumā esošie materiāli, bet pavisam lietā ir 119 sējumu. Tomēr pēc lietā esošo pierādījumu pārbaudes vēl ir jāveic citas procesuālas darbības, tostarp sākas pušu – apsūdzības uzturētāju un apsūdzēto – debates, kā arī tiesājamiem tiek dots pēdējais vārds. Kad Augstākā tiesa 22. janvārī sākusi skatīt šo krimināllietu, to bijis paredzēts pabeigt 16. februārī. Tomēr arī tas nenozīmē, ka lietai tiešām šajā datumā tiks pielikts punkts, – paskaidroja R. Zvejniece.

Tātad joprojām nav kļuvis skaidrāks, vai kaut jel kādas cerības uz zaudējumu atlīdzību ir bijušajiem BB noguldītājiem, daži no kuriem – pārsvarā cilvēki cienījamā vecumā – regulāri ierodas uz BB civillietas izskatīšanu.

Endziņš: tika 'zondētas' iespējas mūs piekukuļot

DELFI  02/01/07    Bijušais Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētājs Aivars Endziņš, atstājot amatu, intervijā presei atklājis, ka uz tiesu savulaik izdarīts politisks spiediens – Valsts nekustamo īpašumu aģentūras (VNĪA) jeb tā sauktajā Mottes lietā ar tiesu nācis runāties gan Andris Šķēle, gan Jānis Straume, gan Kārlis Leiškalns. Endziņš arī uzzinājis, ka toreiz tikušas "zondētas" iespējas tiesu piekukuļot.

To Endiznš pastāstījis intervijā laikrakstam "Diena". Mottes lietas laikā "tika meklēti šāda veida kontakti un, maigi izsakoties, tika norādīts, kā vajadzētu rīkoties," atzinis Endziņš.

Runājot par politisko spiedienu, Endziņš intervijā atzinis, ka vistiešākais tas bijis tieši Mottes lietā, kad ST bija jālemj, vai dzīvokļu piešķiršana ir likumīga. Dzīvokļi tika piešķirti uz VNĪA nolikuma pamata, ko pati aģentūra bija apstiprinājusi. Bet brīdī, kad ST sākusi izskatīt šo lietu, VNĪA atcēla šo nolikumu.

"Un tad atkal bija spiediens, ka norma, uz kuras pamata tas notika, ir zaudējusi spēku, tāpēc ir pamats lietu izbeigt. Bažas bija tieši par to, lai šis process nebūtu publisks un ST liktu mierā," atklājis Endizņš.

"Zinu arī to, ka tika zondēts, cik ir jāmaksā, lai mēs to lietu izbeigtu. Atklātā veidā tas nebija, bet aplinkus…," "Dienai" atzinis bijušais ST priekšsēdētājs. "Arī no advokātu puses bija izteikti liela interese šajā lietā, lai process nenotiktu. Pat tika draudēts it kā saistībā, ka mēs esam ieinteresēti, jo savulaik lūdzām nodrošināt ar apdzīvojamo platību tiesnesi Ilzi Skultāni".

Pēc Endziņa stāstīta spiediens tika izdarīts arī lietā par tā saucamajiem vadības līgumiem, kuriem bija paredzēta konfidencialitāte – toreiz ST atzinusi, ka līgumiem noteiktā slepenība nav likumīga. "Arī tad virkne amatpersonu teica — ko jūs tur, tas ir svarīgi, lai varētu noturēt labus speciālistus darbā, jo oficiāli it kā tieši nevar maksāt, bet šādā veidā ar papildu subsīdijām varam noturēt," stāstīja Endziņš, tiesa, nenosaucot konkrētas personas, "jo bija diezgan daudz vadītāju, kuri slēdza šādus vadības līgumus un bija ieinteresēti, lai mēs šo vispār neskatītu".

Pēc šiem gadījumiem ST priekšsēdētājs iegādājies diktofonu ar mazu mikrofoniņu, lai galu galā ierakstītu, jo pēc tam bieži vien šīs personas saka, ka nekas tamlīdzīgs nav bijis. Taču Endziņam vairs nav bijis vajadzības pēc diktofona.

Pēc šiem diviem lēmumiem sekojusi ideja par ST likvidāciju vispār un šo funkciju nodošanu Augstākajai tiesai, ko ierosināja toreizējais premjers Andris Šķēle un tieslietu ministrs Valdis Birkavs, atgādina Endziņš.

Saeima noraida ierosinājumu ļaut atzīt mazākumtautību valodu

LETA  02/01/07    Saeima ceturtdien noraidīja apvienības «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» (PCTVL) deputātu sagatavotos Valsts valodas likuma grozījumus, kas paredzēja teritorijās, kuras lielā skaitā apdzīvo nacionālās minoritātes, noteikt, ka tiek oficiāli lietota mazākumtautību valoda.

Likumprojekts paredzēja noteikt, ka mazākumtautību valodu lietošana tiek garantēta teritorijās, kurās ir ievērojams skaits pie attiecīgās mazākumtautības piederošo personu.

Projekta autori vēlējās panākt, ka mazākumtautību valodu lietošana tiek garantēta rakstveida komunikācijā ar valsts un pašvaldību iestādēm, tiesām un tiesu sistēmai piederīgajām iestādēm, kā arī valsts vai pašvaldību uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), izglītībā, vietu nosaukumu veidošanā un lietošanā. Papildus tam tiktu garantēta iespēja atveidot personvārdu mazākumtautības valodas personvārda oriģinālformas latīņalfabētiskajā transliterācijā.

Ja Saeima šos Valsts valodas likuma grozījumus pieņemtu, krievu valoda iegūtu otrās oficiālās valodas statusu Latvijas teritorijās, kurās latvieši ir skaitliskajā mazākumā, piemēram, Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, Daugavpils un Krāslavas rajonā.

Kreiso frakciju deputāti arī iepriekšējo sasaukumu Saeimā bija sagatavojuši līdzīgus likumprojektus, taču tie vienmēr tika noraidīti.

Saimniecībā un biznesā...

Intervija ar Juriju Strodu: Ministrs sola pieaugumu rūpniecībā

Juris Paiders,  NRA  01/29/07    Uz Neatkarīgās lasītāju jautājumiem atbild ekonomikas ministrs Jurijs Strods.

– Krievijas un Baltkrievijas naftas konflikta dēļ Ungārija vairākas dienas palika bez naftas piegādēm. Ja līdzīgā situācijā kā Ungārija nonāks Baltijas valstis, vai, ja notiks kāda milzīga avārija, Latvija varētu palikt bez benzīna? Vai ir kāds plāns šādai situācijai?

– Enerģētiskā neatkarība un energoresursu piegāžu drošība ir viena no tēmām, kas mani satrauc visvairāk. Tomēr par benzīna piegādēm mums jāraizējas vismazāk, jo mums nav tikai viens piegādātājs. Latvija degvielu ieved gan no Krievijas, gan no Baltkrievijas, gan no Lietuvas, gan no Skandināvijas. Turklāt Latvijā ir obligātās naftas produktu rezerves. Vairāk mani uztrauc dabasgāzes piegādes, jo tai ir tikai viens piegādātājs, tomēr apgādi Latvijā nodrošina Inčukalna pazemes gāzes krātuve, kā arī elektrība, kur pēc Ignalinas AES slēgšanas 2009. gadā ir jādomā par jaunu bāzes ģenerējošo jaudu ieviešanu. Lielākā daļa šo jautājumu tiek risināti enerģētikas attīstības pamatnostādnēs 2007.–2016. gadam, tomēr pēc emisiju kvotu sadales plāna perspektīvām turpmākajiem gadiem dažas lietas ir vēl jāpārdomā, tāpēc Ir izveidota darba grupa, kas pēta šos jautājumus.

– Tātad šobrīd Latvijai nav enerģētiskās drošības plāna?

– Nē, konkrēta drošības plāna nav, bet man ir izdevies pārliecināt valdību, ka ir jāpiešķir līdzekļi risinājumu variantu izpētei par valsts nodrošinājumu ar bāzes elektroenerģijas ražošanas jaudām, un ceru, ka maijā ziņojums par šiem jautājumiem būs gatavs.

Izstrādājot enerģētikas attīstības pamatnostādnes, esam secinājuši, ka drošai Latvijas apgādei ir nepieciešams: pirmkārt, Baltijas valstu tīklu savienojumi ar citām ES valstīm; otrkārt, jāizvērtē Ignalinas AES tālākās attīstības iespējas; un treškārt, bāzes spēkstacijas būve Latvijas rietumu daļā. Savukārt Enerģētikas likumā ir noteikts, kas par ko ir atbildīgs un kā jārīkojas krīzes situācijā.

– Ja Latvijā vēl nav enerģētiskās drošības plāna, tad inflācijas mazināšanas plāns gan drīz būšot. Tiek baumots, ka šis plāns paredz būtiski palielināt nodokļus. Savukārt šā plāna kritiķi iebilst, ka, palielinot nodokļus, mainīsies tikai tērētāji, piemēram, privātmāju vietā tiks būvētas koncertzāles. Vai jums nešķiet, ka, maskējoties ar inflācijas apkarošanu, īstenībā notiks destruktīva nodokļu paaugstināšana darba tautai?

– Nē, nav plānots būtiski palielināt nodokļus. Inflācijas tēma ir ļoti jutīga, tāpēc Finanšu ministrijā strādā darba grupa, kurai jāsagatavo priekšlikumi inflācijas mazināšanai. Varu vien atgādināt, ka TB/LNNK jau pirms vēlēšanām iestājās par to, ka spekulatīvie darījumi nekustamo īpašumu jomā ir jāapliek ar nodokli. Šo priekšlikumu piedāvājam arī inflācijas mazināšanas darba grupai. To, vai tas tiks akceptēts, nezinu. Piedāvājām ieviest arī kapitāla nodokli, bet šaubos, vai tas gūs atsaucību. Šobrīd valstī ieplūst nauda no ārpuses, piemēram, Hansabanka no mātes uzņēmuma saņēma 80 miljonus latu. Kur ir garantija, ka līdzīgi nerīkojas citas bankas? Ja valstī tiek iepludināti lieli finanšu resursi, bet pretī nav ko likt, ne pakalpojumu, ne preču, loģiski, ka tas rada spiedienu uz inflācijas paaugstināšanu.

– Kā definēsiet, kas ir spekulatīvs darījums, kas – nav?

– Uzskatu, ja kādam pieder viens īpašums, kurā konkrētā persona dzīvo un kurš tiek pārdots retāk nekā reizi piecos gados, tas nav spekulatīvs darījums. Bet, ja īpašumā ir, piemēram, septiņi dzīvokli, kuri tiek pārdoti pēc nepilna gada, nodoklis būs jāmaksā. Neiebilstu, ja kādam ir kaut 100 nekustamo īpašumu, bet, tos pārdodot, ir jāmaksā nodoklis, tāpat kā nodokļus maksā, piemēram, konfekšu ražotāji.

Par inflāciju - pozitīvi ir tas, ka pirmo reizi Latvijas atjaunotās valsts vēsturē tiek gatavots valsts budžets trim gadiem. Veidojot šādu budžetu, iespējams plānot investīcijas un redzēt, cik katrā konkrētā nozarē tās ir nepieciešamas, jo var būt, ka nozare ir pašpietiekama, kā būvniecība, un līdz ar to tajā investīcijas nav tik ļoti vajadzīgas kā citās sfērās.

– Būvniecība tiešām Latvijā attīstās ļoti strauji, bet vai pēdējā laika notikumi, kad vētrā pa gaisu aizlidoja daudzi nesen likti jumti, neliek būvniecības nozari pārdēvēt par brāķdarības nozari?

– Būvniecības straujā attīstība vienlaikus gan priecē, gan rada problēmas. Statistiski aplūkojot šos gadījumus, brāķu nav tik daudz, cik izklausās, bet tie ir pamanāmi. Kādreiz pasūtītājs izvēlējās būvniekus, bet tagad ir gandrīz vai otrādi – celtnieks pasaka pasūtītājam: "Es tikai tad un tad būšu brīvs." Būvnieku trūkums ir viens no iemesliem, kas veicina nekvalitatīvu šo darbu veikšanu. Ko darām mēs, lai risinātu šo problēmu? Ekonomikas ministrijā ir izveidota darba grupa, kas analizē, kā mainīt normatīvos aktus, lai uzlabotu situāciju. Jāatzīst, ka tieši pēdējā mēneša laikā ir pieaudzis sūdzību skaits par nekvalitatīviem celtniecības darbiem. Šobrīd vēl nevaru publiskot risinājumu, jo mēs vēl pārspriežam vairākus variantus, bet vienlaikus aicinām Neatkarīgās lasītājus iesaistīties jautājuma risināšanā un sniegt savus priekšlikumus ministrijai.

– Kāds ir jūsu skatījums, kā sadalāma Latvijas investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) apsaimniekotā Eiropas Savienības struktūrfondu nauda: vai pēc kādreizējā ekonomikas ministra Krišjāņa Kariņa principa – kas pirmais brauc, tas pirmais maļ, vai citādi?

– Katrs normāls organisms, un valsti arī var nosaukt par organismu, attīstās uz iepriekšējā darba pieredzes. Tāpēc, gatavojoties 2007.–2013. programmēšanas gadam, ņemam vērā iepriekšējo pieredzi. Projektu vērtēšana notiks, salīdzinot projektus savā starpā un izvērtējot to, kurš projekts dos lielāku labumu, kurš projekts dos lielāku pievienoto vērtību, nevis pēc tā, kurš pirmais iesniedzis. Tas ir arī viens no maniem uzstādījumiem sarunās ar LIAA vadību.

– Aplūkojot LIAA apsaimniekoto struktūrfondu reālās naudas izmaksas pēc stāvokļa uz 2006. gada augustu, Latgalē, neskaitot lielās pilsētas, tika atbalstīts viens projekts, kas veido 0,8% no LIAA programmās izmaksātās naudas. Kas ir šobrīd mainījies, un kādas izmaiņas ir plānotas, lai struktūrfondu nauda nenonāktu tikai Rīgā reģistrētiem uzņēmumiem?

– ES struktūrfondu piešķiršanā 2004.–2006. gadam nebija paredzēta nekāda īpaša sadale starp reģioniem. Šobrīd tiek gatavotas trīs programmas, kuras tieši domātas reģioniem un kuras paredz uzņēmējdarbības infrastruktūras un atvieglojumu uzlabojumus. Šīs programmas apsaimniekos LIAA, un tās ir paredzētas tikai reģioniem. Plānojam, ka šīm programmām varētu novirzīt 36 miljonus eiro. Taču pagaidām, kamēr valdība to vēl nav apstiprinājusi, nevaru simtprocentīgi apsolīt, ka mazāk attīstīto reģionu mazie un vidējie uzņēmumi saņems tieši tik lielu atbalstu.

Pagājušajā gadā Pasaules banka veica pētījumu, kā Latvija attīstās. Izanalizējot iedzīvotāju migrāciju, transporta un automašīnu kustību, pētnieki izdalīja deviņus attīstības centrus, kas no pārējās valsts teritorijas krasi atšķīrās. Protams, valstij ieguldot līdzekļus šajos attīstības centros, atdeve būs lielāka nekā tur, kur aktivitāte ir zema. Savukārt no reģionu izlīdzināšanas viedokļa valstij jāiegulda arī depresīvos rajonos.

EM šobrīd tiek domāts par pierobežas pašvaldību attīstības atbalstu. Tiesa, gala lēmums par šādas programmas ieviešanu vēl nav pieņemts, bet varu izstāstīt galveno ideju. Lai veicinātu pierobežas zonas attīstību, piedāvājam šo pašvaldību projektiem palielināt valsts līdzfinansējuma daļu. Šobrīd diskutējam, kuras varētu būt tās sfēras, kam tiktu piešķirts lielāks atbalsts. Viena no tām varētu būt energoefektivitātes paaugstināšana, kurā valsts līdzfinansējumu varētu palielināt, piemēram, par 5 procentiem. Tiesa, pagaidām vēl arī diskutējam arī par to, kas ir pierobeža.

Savukārt uzņēmējdarbībā man ir svarīgāki tie projekti, kas radīs lielāku labumu, lielāku pievieno vērtību.

– Kā sabalansēt intereses starp to, lai Latvija turpinātu attīstīties un pēc iespējas ātrāk sasniegtu ES līmeni un tajā pašā laikā lauki nepaliktu tukši? Kā jūs sadalītu naudu, cik vieniem, cik otriem?

– Jums ir taisnība – nevar vienlaikus ar vieniem un tiem pašiem instrumentiem to izdarīt. Tāpēc uzskatu, ka ES struktūrfondi ir vairāk domāti attīstības veicināšanai, lai paceltu kopējo valsts līmeni, savukārt valsts investīciju programmas, mērķdotācijas pašvaldībām ir vairāk domātas reģionālajai izlīdzināšanai. Struktūrfondu izmantošana ir daudz sarežģītāka nekā valsts investīciju programmas, jo struktūrfondu naudas apguvei ir jāgatavo projekti, tie jāapstiprina utt. Turklāt projekta sagatavošanas, ieviešanas, atskaišu veikšanas izmaksas ir gandrīz vienādas gan 5 miljonu latu, gan 5000 latu lielam projektam. Valsts investīciju programmām šīs izmaksas nav tik lielas un procedūra ir vienkāršāka.

– EM mājas lapā sadaļā pētījumi pēdējais dokuments datēts ar 2005. gadu. Vai tas nozīmē, ka ministrijai nav jaunāku pētījumu?

– Publiskai pieejai pētījumi tiek ievietoti tikai tad, kad tie ir pabeigti un apstiprināti. Pieļauju, ka pie vairākiem pētījumiem šobrīd tiek strādāts. Pētījumi ir bijuši un būs. Tūlīt tiks izsludināts pētījums par normatīvo aktu slodzes samazināšanu. Valdība atvēlēja un Saeima apstiprināja aptuveni 100 000 latu, lai varētu veikt pilotpētījumus piecās nozarēs, lai samazinātu normatīvo aktu slodzi uzņēmējiem. Šobrīd ar speciālistiem spriežam par šīm iespējamajām nozarēm. Pirmās izpētāmās varētu būt nodokļu joma, otra – būvniecības nozare.

– 2006. gada novembrī, salīdzinot ar 2005. gada novembri, rūpniecība ir augusi tikai par 0,7%, taču iekšzemes kopprodukts ir palielinājies 12%. Vai piekrītam apgalvojumam, ka Latvija ir Austrumeiropas tīģeris, kas klibo ar pakaļkājām?

– Jārēķinās ar to, ka pagājušā gada novembrī rūpniecība strādāja vien trīs nedēļas, jo Latvijā bija NATO samits, bet 2005. gadā tik garu brīvdienu novembrī nebija. Līdz ar to tas mazliet maina situāciju. Tomēr, runājot par rūpniecības attīstību, jums ir taisnība. Arī mani tā dara bažīgu. Pagājušā gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2005. gada trešo ceturksni rūpniecības izaugsme bija +7,4%. Tā ir pozitīvā ziņa, savukārt, salīdzinot ar +11,8% IKP, šis fakts vairs tik pozitīvs neizskatās.Tomēr ir arī pozitīvās ievirzes, jo sarunā ar Latvijas mašīnbūves un metālapstrādes asociācijas valdes priekšsēdētāju Vilni Rantiņu uzzināju, ka metālu un metālu izstrādājumu ražošanā pērn 11 mēnešos ir 9,4% pieaugums, salīdzinot ar 2005. gada 11 mēnešiem.

Jāatceras, ka valsts atbalsts uzņēmējdarbībai sākās tikai pēc 2004. gada. Tagad ir pienācis brīdis, kad uzņēmumi ir sākuši īstenot šos projektus. Un pēc projektu realizācijas straujāk vajadzētu pieaugt rūpniecības produkcijas izaugsmei. Un tā arī ir laba ziņa.

– EM izstrādātos grozījumus Konkurences likumā, kuru mērķis bija stingrāk vērsties pret ļaunprātīga dominējošā stāvokļa izmantošanu tirdzniecībā, Latvijas tirgotāju asociācija noraidīja, solot ieviest godīgas konkurences kodeksu, taču pēc tam tirgotāji atteicās šo kodeksu parakstīt. Vai jūs viņus sodīsiet?

– Es negrasos nevienu sodīt un joprojām uzskatu, ka grozījumi Konkurences likumā ir jāpieņem. EM pārstāvji bija Briselē, lai noskaidrotu, vai EM grozījumi nav pretrunā ar kādām ES direktīvām vai regulām. Pirms aizstāvēt grozījumu ieviešanu, vēlējāmies pārliecināties, vai nepastāv arī kādi tiesvedības riski. Katrā ziņā EM nebūs tā, kas vilcināsies ar šo grozījumu iesniegšanu Ministru kabinetā, ja Latvijas uzņēmējdarbības videi tie nāks par labu un nebūs pretrunā ar citiem likumiem.

– Un tikmēr pircēji tiek muļķoti?

– Mana nostāja ir tāda, ka šie EM izstrādātie grozījumi godīgai konkurencei par sliktu nenāks. Lai uzņēmējdarbība attīstītos, ir nepieciešams nodrošināt godīgu konkurenci. Ja jau ir jūtama tik ļoti liela pretestība pret šiem grozījumiem, jājautā, vai kāds apzināti plāno darīt kaut ko negodīgu?

Vidējā darba samaksa turpina pieaugt

DELFI  01/29/07    Vidējā bruto darba samaksa pērnā gada oktobrī, salīdzinot ar 2005.gada oktobrī, pieaugusi no 242,9 līdz 302,42 latiem jeb par 24,5%, turklāt aizvien mazāk cilvēku saņem tikai minimālo algu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apsekojuma dati.

Sabiedriskajā sektorā darba samaksa pieaugusi no 263,8 līdz 327,72 latiem jeb par 24,2 %, bet privātajā sektorā – no 230,93 līdz 289,17 latiem jeb par 25,2%. Straujais darba samaksas pieaugums valstī radījis būtiskas izmaiņas arī darbinieku sadalījumā pēc darba samaksas lieluma.

Darbinieku skaita īpatsvars ar darba samaksu virs 300 latiem valstī pieaudzis no 23,8% 2005.gadā līdz 34,5% 2006.gadā.

Salīdzinot ar 2005.gada oktobri, samazinājies to darbinieku skaits, kuru darba samaksa aprēķināta minimālās mēnešalgas apmērā. Ja 2005.gadā darba samaksu 80 latu apmērā saņēma 80,3 tūkstoši jeb 11,6% no kopskaita, tad 2006.gadā darba samaksu 90 latu apmērā – 65,5 tūkstoši jeb 8,8%.

Darba samaksa mazāka par valdības noteikto minimālo mēnešalgu valstī kopumā bija 0,7 tūkstošiem darbinieku jeb 0,1% no kopskaita.

89% no darbiniekiem, kuriem darba samaksa aprēķināta 90 vai mazāk latu apmērā, nodarbināti privātajā sektorā. Salīdzinot ar 2005.gadu, privātajā sektorā šādu darbinieku īpatsvars samazinājies no 25,8% līdz 12%. Vienlaicīgi privātajā sektorā vērojams gan darbinieku skaita, gan to īpatsvara pieaugums visās pārējās algu grupās, ieskaitot arī zemās algas. Tā, salīdzinot ar 2005.gadu, visstraujāk tas pieaudzis darba samaksas lieluma grupā no 90,01 līdz 100 latiem – par 37%, bet darbinieku īpatsvars tajā – no 7,2% līdz 8,9%.

Atšķirīga tendence ir sabiedriskajā sektorā, kur darbinieku īpatsvars samazinājies visās algu grupās līdz 300 latiem, bet pieaudzis – grupās virs 300 latiem.

Sabiedriskajā sektorā darbinieku skaita īpatsvars 2006.gada oktobrī ar darba samaksu līdz 300 latiem bija 56,5% (2005.gadā - 71,6%), bet privātajā – 70,2 % (2005.gadā – 78,9%).

Savukārt, darbinieku īpatsvars ar darba samaksu virs 300 latiem sabiedriskajā sektorā pieaudzis līdz 43,5% (2005.gadā - 28,4%), bet privātajā – līdz 29,8% (2005.gadā – 21,1%).

Salīdzinot datus pa reģioniem, vislielākais darbinieku īpatsvars, kuriem darba samaksa bija noteikta attiecīgā gada minimālās mēnešalgas apmērā vai mazāka par to, vērojams Latgales reģionā – 15% (2005.gadā-17,1%). Pārejos reģionos minētais īpatsvars ir sekojošs: Kurzemē – 10,8% (13,2%), Zemgalē – 9,8% (10,1%), Pierīgā – 8,5% (13,2%), Vidzemē – 8,2% (12,3%), Rīgā – 7,6% (10,8%).

Līdz 300 latiem Latgalē saņēma 79,6% darbinieku (2005.gadā - 88,9%), Vidzemē – 74,1% (2005.gadā - 84,8%), Kurzemē – 72,8% (2005.gadā -81,2%), Zemgalē – 70,7% (2005.gadā - 83,1%), Pierīgā – 66,7% (2005.gadā - 78,6%) un Rīgā – 59,8% (2005.gadā - 70,8%);

Virs 300 latiem Rīgā saņēma 40,2% (2005.gadā - 29,2%), Pierīgā – 33,3% (2005.gadā - 21,4%), Zemgalē – 29,3% (2005.gadā - 16,9%), Kurzemē – 27,2% (2005.gadā - 18,8%), Vidzemē – 25,9% (2005.gadā - 15,2%) un Latgalē – 20,4% (2005.gadā - 11,1%).

Algām straujš pieaugums

Arnis Kluinis,  NRA  01/30/07    Centrālā statistikas pārvalde saskaitījusi, ka vidējā darba alga Latvijā pieaugusi par 24,5% un pagājušā gada oktobrī sasniegusi 302,42 latus pirms nodokļu nomaksas.

Statistiķi apkopojuši datus par algu pieaugumu laika posmā no 2005. gada oktobra līdz 2006. gada oktobrim. Statistiķu uzrādītie skaitļi nerāda prēmijas, atvaļinājuma pabalstus u. c. darbinieku neregulāros ienākumus, bet toties ietver arī to algas daļu, kas nosedz nidokļus.

Statistiķi liecina, ka vidēji labāk dzīvo sabiedriskā sektora darbinieki ar vidējo mēnešalgu 327,72 lati perioda beigās nekā privātuzņēmēju nodarbinātie, kuri pelnījuši vidēji līdz 289,17 latiem. Uzskaitītais atalgojums par labu sabiedriskajam sektoram ir stabila parādība Latvijas ekonomikā. Desmit gadu seni dati rāda, ka 1996. gadā vidējā alga valstī bijusi 99,87 lati, bet vidējā alga valsts sektorā – 109,96 lati mēnesī. Vidējā bruto alga valstī, apkopojot sabiedriskā un privātā sektora rādītājus, pētāmā perioda beigās ir šķērsojusi 300 latu atzīmi. Laikā no oktobra līdz oktobrim tā pieaugusi no 242,90 līdz 302,42 latiem.

Vidējās darba algas pieaugums Latvijā mats matā sakrīt ar mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugumu.

Arnis Kluinis,  NRA  01/31/07    Neatkarīgā vakar dalījās ar iepriecinošiem datiem no Centrālās statistikas pārvaldes, ka vidējā darba alga Latvijā pieaugusi par 24,5%. Tajā pašā dienā statistiķi paziņoja mazumtirdzniecības apjoma pieaugumu pagājušā gada beigās. Izrādās, ka iepirkšanās kopapjoms 2006. gada decembrī pārsniedz 2005. gada rādītāju par 25,8%, kas praktiski sakrīt ar vidējās algas pieauguma rādītāju. Šī sakritība gan ir jāpasniedz kopā ar dažām atrunām un precizējumiem. Pirmkārt, algu pieaugums ir rēķināts par laika posmu no 2005. gada oktobra līdz 2006. gada oktobrim, nevis decembrim. Otrkārt, tirdzniecības apjoma pieaugums parādīts salīdzināmās cenās, t. i., atrēķinot inflācijas ietekmi, cik nu statistiķi spēj to fiksēt, bet algu pieaugums dots bez naudas pirktspējas krituma korekcijas. Treškārt, statistiķu dati tikai ļoti aptuveni iezīmē patieso situāciju. Šā iemesla dēļ statistiķi pat pārtraukuši nosaukt tirdzniecības apgrozījumu latos, bet nosauc tikai procentus, kuru atbilstību realitātei grūtāk pārbaudīt.

Kā jau parasti, decembris ar Ziemassvētku un Jaungada dāvanu gādāšanas akcijām un svētku svinēšanas pasākumiem ir bijis gada rekordists cilvēku izdevumu un visu veidu preču pārdevēju un pakalpojumu sniedzēju ieņēmumu ziņā. Salīdzinot tirdzniecības apgrozījumu pērn novembrī un decembrī, konstatēts kāpums par 36,8%.

Starp visiem tirgotājiem izceļas tie, kuri pārdod automobiļus, motociklus, to rezerves daļas un piederumus. Šo mantu pārdošanas apjoms decembrī salīdzināmajās cenās bijis par 86,5% lielāks nekā gadu iepriekš, bet automobiļu pārdošanas apjoms palielinājies pat par 114,1%. Šķiet, ka ļoti būtisku daļu šim pieaugumam nodrošina valsts budžeta pieaugums, kas ļāva jebkurai valsts iestādei gādāt par sava autoparka atjaunošanu. 2006. gadā Latvijā reģistrētas 26 255 jaunas automašīnas. Salīdzinot ar 17 500 jauno automašīnu iepriekšējā gadā, to pieaugums ir sasniedzis 50,3%, kas pēc šāda rādītāja (ne jauno automašīnu kopskaita) dod Latvijai vienu no pirmajām vietām Eiropas Savienībā.

Auto degvielas mazumtirdzniecības uzņēmumu apgrozījums pagājušā gada decembrī bijis par 22,3% lielāks nekā gadu iepriekš, kas lieku reizi atkārto naudas daudzuma un patēriņa pieauguma vidējo rādītāju.

Svētku pasākumi ir ļāvuši sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem palielināt savu apgrozījumu decembrī par 10,8% attiecībā pret novembri, bet tikai par 18,4% gada laikā, kas varētu liecināt, ka starp ēdinātājiem veidojas konkurence, kas liedz viņiem pārmērīgi celt pakalpojumu cenas.

Nekustamo īpašumu biznesmeņus brīdina par apšaušanu

Jānis Zvērs, NRA   02/01/07    Rīgas Galvenās policijas pārvaldes vadība šonedēļ izteica pieļāvumu, ka šā gada laikā varētu tikt izdarītas pasūtījuma slepkavības pret personām, kuras darbojas nekustamo īpašumu jomā.

(RGPP) vadība šonedēļ izteica pieļāvumu, ka šā gada laikā varētu tikt izdarītas pasūtījuma slepkavības pret personām, kuras darbojas nekustamo īpašumu jomā. Uzņēmēji par savu drošību runā izvairīgi, taču atzīst, ka šajā biznesā ienāk kriminālu aprindu pārstāvji.

RGPP Kriminālpolicijas priekšnieks Ints Ķuzis Neatkarīgajai skaidroja, ka prognozei par pamatu kalpojot nekustamo īpašumu pieaugošā vērtība un spriedze. "Lielākās briesmas varētu būt uzņēmējiem, kuriem nav nokārtoti parādi vai ir citas neizpildītas saistības. Ja paskatāmies, kādas cenas dominē nekustamo īpašumu tirgū un kā darbojas krāpnieki, šādas slepkavības var notikt," sacīja I. Ķuzis. Līdz šim gan likumsargi nav saskārušies ar pasūtījuma slepkavībām, kas būtu plānotas pret kādiem nekustamo īpašumu biznesa darboņiem. Iespējamo upuru drošība atkarīga no pašiem, uzsver likumsargi.

"Milzīgās peļņas iespējas nekustamo īpašumu jomā piesaista kriminālas personas. Tās darījumus risina ar kriminālām metodēm," Neatkarīgajai atzina Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas prezidents un firmas Latio valdes priekšsēdētājs Edgars Šīns. Viņš personīgi ar draudiem neesot saskāries, un miesassarga viņam neesot. "No klientiem gan ir dzirdētas briesmu lietas, arī kolēģiem nācies no kriminālām personām uzklausīt dažādus epitetus. Labākais veids, kā no nepatikšanām izvairīties, ir ar kriminālām personām darījumos neiesaistīties," domā E. Šīns.

"Ir jābūt labai motivācijai, lai izteiktu šādus apgalvojumus," Neatkarīgajai sacīja nekustamo īpašumu uzņēmuma Arco Real Estate padomes priekšsēdētājs Viktors Savins. Lielākais risks varētu būt tiem nekustamo īpašumu darījumu kārtotājiem, kuri strādā vienatnē. "Manas darbības laikā draudi ir izteikti netieši. Tomēr parasti šāda veida draudi nepiepildās – ja kāds tiešām grib izrēķināties, tad parasti par to neziņo," uzsver V. Savins. Viņš neatklāja, vai izmanto miesassargu pakalpojumus, kā arī bilda, ka nekustamo īpašumu bizness esot tikpat bīstams kā, piemēram, saldējuma pārdošana: "Viss atkarīgs no tā, kā uzņēmējs darbojas, turklāt, ja kāds gribētu atbrīvoties no konkurences, būtu jāapšauj puse Rīgas!"

"Nav dūmu bez uguns! Taču es uzskatu, ka godīgiem uzņēmējiem nav jābaidās," Neatkarīgajai sacīja uzņēmējs Gints Lazdiņš. Lai gan viņa vārds vairākkārt minēts saistībā ar apšaubāmiem darījumiem nekustamo īpašumu jomā, G. Lazdiņš uzsver, ka ir godīgs un draudus saistībā ar savu darbību līdz šim neesot saņēmis. "Ir bijuši telefona zvani, kuros personas izsaka vēlmi iegādāties kādu īpašumu, un, ja tas neizdodas, nosaka – labi, labi, mēs viņu tāpat dabūsim," sacīja G. Lazdiņš. Nedrošību radot apstāklis, ka ar īpašumu tirdzniecību nodarbojas visdažādākie cilvēki, sākot ar politiķiem un beidzot ar kriminālo aprindu pārstāvjiem. Arī G. Lazdiņš neatklāja, vai viņam ir miesassargi.

Izglītībā...

Viedoklis: Par čekas ģenerāļa piezīmēm

Ilmārs Latkovskis, Hansa Media, HansaMedia  01/27/07    Viņa grāmatas pirmo tirāžu no veikaliem izķēra dažu dienu laikā.

Čekas ģenerāļa, pēdējā LPSR Valsts Drošības komitejas priekšsēdētāja Edmunda Johansona "Čekas ģenerāļa piezīmes" ir līdz šim pamatīgākās atklāsmes par čekas darbību nesenajā pagātnē. Grāmatas ievadā autors uzreiz gan pasaka, lai lasītājs necer uz būtisku čekas noslēpumu atklājumiem. Taču viņam ir arī apņēmība runāt par dažām lietām – "kaut vai tādēļ, lai citi nerunātu niekus un neuzdotu sevi par lielajiem laikmeta varoņiem."

Dažiem bijušajiem čekas virsniekiem raksturīga smīkņāšana, ka, lūk, tieši viņi bijuši tie, kas bīdījuši visus procesus – Atmodu, barikādes, neatkarības kustību. Tautas patriotisko noskaņojumu viņi iztēlo par lētticīgu muļķību. Pretstatā tam Johansons tomēr ar cieņu atminas tautas pašaizliedzību Atmodas un barikāžu laikā. Bet pašas VDK iekšienē viņš atklāj apjukumu, kur augsti profesionālas inspirācijas un notikumu kontrole mijās ar cilvēciskām vājībām.

Johansons netaisās par varoni. Viņš godīgi atklāj, ka juku laikos pirms neatkarības pats bija ļoti piesardzīgs (varētu pat teikt – bailīgs) cilvēks, kurš nemitīgi laipojis starp savu priekšniecību Maskavā un topošo neatkarīgās Latvijas varu. Taču starp rindām var izlasīt, ka tādi paši laipotāji bijuši arī Latvijas "gaišie spēki". Janvāra barikāžu un augusta puča viskritiskākajos brīžos tie piemirsuši savu stingrās nacionālās stājas bravūru, un atkal bijuši pieglaimīgi čekai. Jo īpaši tas izpaudies rajonu vadības līmenī. Intervijā TV raidījumam "Viss notiek" Johansons to apzīmē gan kā dzīvības saglabāšanas instinktu, gan kā divkosību, kas izpaužoties līdz pat šai dienai.

Jūtams, ka čekas ģenerālim palikušas mieles no tautas attieksmes, kas VDK iztēlojās par lielo ļaundari, bet dažus bijušos komunistus, kas pārgāja nacionālajā nometnē, cēla slavas saulītē. Johansons raksta: "Pirmos sekretārus nosacīti varēja uzskatīt par Latvijas VDK politisko vadību. VDK darbības aspektus visos laikos noteica kompartijas funkcionāri, un izpildītājiem – VDK darbiniekiem – tos nācās rūpīgi ievērot. (..) Diemžēl mūsdienās daudzi "pārkrāsojušies" politiķi to ir paguvuši aizmirst."

Viens no jūtīgākajiem jautājumiem, kuram savās ģenerāļa piezīmēs pieskaras Johansons, ir norādes, ka čeka diezgan veiksmīgi ir strādājusi arī ar trimdas latviešiem. Cik veiksmīgi, to ģenerālis neatklāj. Viņš tikai norāda, ka daudzi trimdas latvieši notverti, kad slepus braukuši ārpus Rīgas. Tad, lai atpirktos no lielākām "ziepēm", lai saglabātu iespēju arī turpmāk satikties ar radiniekiem, čeka no šiem mēģinājusi izspiest kādu vajadzīgo informāciju. Cita līmeņa spēle ir bijusi zinātniski tehniskā spiegošana, taču par to čekas ģenerālis nav pārāk runīgs.

Varbūt temats par trimdas latviešu vervēšanu ir tikai provokatīvs mājiens? Vismaz tādā nozīmē, ka var uzjundīt jaunus asumus Latvijas un ārzemju latviešu attiecībās. Tā to var iztulkot, taču nedomāju, ka šajā gadījumā tas ir apzināts mērķis.

Daudzi to pašu notikumu aculiecinieki čekas ģenerāļa aprakstos atklās dažus kļūdainus faktus, tāpat jūtams, ka par dažu labu Atmodas laika parādību ir aprakstīta tikai leduskalna redzamā daļa, jo Johansons paliek uzticīgs klusēšanas zvērestam neizdot aģentūru.

Johansona grāmatā var atrast arī komiski interpretējamus citātus. Piemēram, jaunā čekista atklāsme pēc brauciena uz VFR par sociālisma sistēmas pārākumu pār kapitālismu: "Ja kāds tevi uzaicina uz restorānu, tad tas nenozīmē, ka tev restorāns tiek uzsaukts – katrs pats samaksā savu rēķinu. Arī tas bija viens no iemesliem, kādēļ manī saglabājās pārliecība par mūsu iekārtas iespējām."

Taču visi šie sīkumi nemaina lietas būtību. Nevar arī no Johansona grāmatas gribēt to, par ko bijušos čekistus piemeklē nelabs gals. Katrā ziņā Johansona "pieļaujamās" atklāsmes ir kas vairāk nekā līdzšinējās diskusijas par čekas maisiem. Priekšvārdu savai grāmatai Johansons nobeidz ar vārdiem:

"Tiem, kuriem riebj VDK, iesaku šo grāmatu nelasīt, jo tā uzdzīs vēl lielāku riebumu. Jums patiesi nepatiks stāsts par to, kā komitejas operatīvie darbinieki savulaik rīkojušies jūsu dzīvoklī. Tāpat jums nepatiks lasīt par to, kā tikāt izsekoti un kā tika noklausītas jūsu telefona sarunas un kontrolēta jūsu korespondence."

Es gan iesaku šo grāmatu izlasīt arī tiem, kuriem riebj VDK.

Interviju ar Edmundu Johansonu skatieties Hansa Media TV raidījumā Viss notiek pirmdien 21.55 LTV 1.

E-klasi izmanto vairāk nekā 300 skolu

Līga Nestere, NRA   01/27/07    Skolvadības sistēma eklase jeb elektroniskais klases žurnāls ir ieviests 57 Rīgas skolās, kā arī ap 300 izglītības iestādēs citos rajonos, informē sistēmas izstrādātāja – Digitālās ekonomikas attīstības centrs – mārketinga vadītājs Mārtiņš Vilisters.

Lai arī eklase atvieglo komunikāciju starp vecākiem un mācību iestādi, kā arī pedagogu darbu, tomēr sistēmas ieviešanu mācību iestādēs būtiski kavē nepietiekamais datoru skaits skolās.

Projektu eklase uzņēmums sāka 2005. gadā, un, tā kā DEAC līdz šim arī pats finansējis eklases izstrādi, uzturēšanu un attīstību, projekta sekmīgai realizācijai iztērēti jau 130 000 latu. "Šobrīd cenšamies veidot partnerattiecības ar valsti, lai nākotnē projektam tiktu piesaistītas arī tās finanses," norāda M. Vilisters.

Āgenskalna ģimnāzijas (viena no pirmajām skolām, kas eksperimentālā kārtā piekrita eklases izmēģināšanai) direktore Sandra Sīle norāda, ka pēc šīs sistēmas ieviešanas ģimnāzijas klasēs vairs netiek lietotas dienasgrāmatas un klases žurnāli, jo visa informācija par audzēkņu sekmēm, kavējumiem, vecāku sapulcēm un tamlīdzīgas ziņas ir atrodamas internetā. Vecāki šādu informāciju var saņemt arī īsziņu veidā. "E-klase atvieglo skolotāju darbu. Piemēram, vērtējums datorā jāievada tikai vienu reizi, un to var redzēt gan skolēns, gan vecāki. Vērtējums automātiski parādās ar sekmju izrakstā, pēc tam liecībā. Skolotājam atliek vien to izdrukāt," teic S. Sīle.

Ar nākamo mācību gadu eklasi plāno ieviest arī pamatskolas klasēs. Sistēmu uzreiz ieviest visā skolā liedzis nepietiekamais datoru skaits. "Lai eklase sekmīgi darbotos, katram skolotājam vajag savu datoru ar interneta pieslēgumu," uzsver direktore. Sākotnēji pie viena datora bija jāstrādā (jāieraksta atzīmes, kavējumi un tamlīdzīga informācija) diviem pedagogiem. Skolas vadītāja uzsver, ka situācija tagad ir uzlabojusies un, pēc direktores aplēsēm, lai sekmīgi varētu ieviest eklasi arī pamatskolā, nepieciešams iegādāties desmit datoru, ar ko strādāt pedagogiem.

Skolās samazinās gados jaunu pedagogu skaits

LETA   01/28/07    Pēdējo deviņu gadu laikā Latvijas vispārizglītojošajās skolās samazinājies gados jaunu pedagogu skaits, bet pieaudzis vecumā virs 40 gadiem strādājošo skaits. Kopš 1998./1999.mācību gada par 6% pieaudzis 40-49 gadus veco pedagogu skaits un par 7% audzis 50-59 gadus veco strādājošo pedagogu skaits.

Savukārt skolās strādājošo pedagogu skaits vecumā līdz 40 gadiem pēdējo gadu laikā turpinājis sarukt. Kopš 1998./1999.mācību gada pedagogu skaits vecumā līdz 30 gadiem sarucis par 7%, bet 31-39 gadus veco pedagogu skaits sarucis par aptuveni 6%, liecina aģentūras LETA aprēķini.

Šajā mācību gadā no 32 879 vispārizglītojošo skolu pedagogiem trešā daļa jeb 10 298 ir vecumā no 40 līdz 49 gadiem. 22% pedagogu ir vecumā no 50 līdz 59 gadiem. Gados jaunāko pedagogu jeb līdz 30 gadiem veco pedagogu skaits šogad sarucis līdz 12% no pedagogu kopskaita.

23% pedagogu ir vecumā no 30 līdz 39 gadiem, bet aptuveni 8% skolotāju ir pensijas vecumā.

Lai skolām piesaistītu jaunus pedagogus, ar Eiropas struktūrfondu atbalstu katru gadu 150 pedagoģijas studentiem tiks piešķirtas 210 latu lielas stipendijas, iepriekš stāstīja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) parlamentārā sekretāre Tatjana Koķe.

Pēc viņas teiktā, ar studentiem tiks slēgts līgums, kas paredzēs, ka pēc studiju pabeigšanas students sāks darbu skolā. Kopumā tādā veidā tiek plānots atbalstīt 600 studentus.

Plānots, ka šādu iniciatīvu varētu sākt no šā gada septembra. IZM politikas koordinācijas departamenta pedagogu nodaļas vadītājs Aivars Opincāns norādīja, ka no šā gada 1.septembra šādi varētu atbalstīt 125 topošos pedagogus.

Pērn Latvijā nedaudz samazinājies doktora grādu ieguvušo skaits

LETA   01/28/07    2005./2006.gadā pretēji plānotajam un neskatoties uz Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu atbalstu, Latvijā nedaudz samazinājies doktora zinātniskā grāda ieguvušo skaits - pērn doktora grādu ieguvušas 106 personas, salīdzinot ar 112 iepriekšējā gadā.

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) to skaidro ar administratīvajiem iemesliem - nav bijusi savlaicīgi izstrādāta doktora grāda piešķiršanas sistēmas normatīvā bāze, līdz ar to notikusi kavēšanās ar promocijas padomju izveidi.

Šogad no kopējā studentu skaita valstī - 129 503 - doktora studiju programmā studē 1797 jeb 1,4% studējošo, liecina IZM dati.

Valsts augstskolās doktora studiju programmas šogad apgūst 1769 studenti. No tiem lielākā daļa jeb 854 studē Latvijas Universitātē. Rīgas Tehniskajā universitātē studē 328, bet Latvijas Lauksaimniecības universitātē - 200.

Juridisko personu dibinātajās augstskolās doktora programmā studē 28 studenti.

Vairums studentu prezidenta amatā atbalstītu LU rektoru Lāci

DELFI  01/28/07    Studentu aptaujā par populārāko nākamā Valsts prezidenta kandidātu, lielāko atbalstu kā piemērotākais kandidāts ir guvis līdzšinējais Latvijas Universitātes (LU) rektors, habilitētais fizikas doktors un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Ivars Lācis.

Uz jautājumu, kuru jūs atbalstītu kā piemērotāko Valsts prezidenta kandidātu, ja vēlēšanas notiku šodien, 53,6% respondentu izvēlējās Ivaru Lāci, portālu "Delfi" informēja LU sociālo zinātņu studējošo pētnieciskās iniciatīvas grupas (PIG) juridiskais koordinators Andris Rimša.

Kā nākamos piemērotākos kandidātus respondenti atzīmējuši Valsts prezidentes Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāju, profesori Žaneti Ozoliņu (20%) un atmodas laika līderi Sandru Kalnieti (10,4%).

Par politikas zinātnes profesoru Arti Pabriku kā piemērotāko pretendentu izteicās 6,1% respondentu, savukārt par LU Filozofijas un socioloģijas institūta direktori profesori Maiju Kūli – 3,3%.

Pārējie minētie kandidāti, starp kuriem parādījās arī Andris Šķēle, Ģirts Valdis Kristovskis, Kārina Pētersone un Ojārs Kalniņš, ieguva nelielāku respondentu ievērību.

Aptaujātajiem tika lūgts nosaukt arī, viņuprāt, nepiemērotāko kandidātu. 1,2% dalībnieku atteicās atbildēt uz jautājumu vai nespēja nosaukt konkrētu kandidātu.

Visbiežāk respondenti kā iemeslus prezidenta kandidāta izvēles pamatojumam minējuši "reputāciju", "valodu zināšanas", "starptautiskos sakarus", "inteliģenci" un "vadības spējas".

PIG aptauja veikta 2007.gadā no 8. līdz 27.janvārim. Kopumā aptaujā piedalījās 507 respondenti vecumā no 18 līdz 39 gadiem, no kuriem 64,3% sieviešu un 35,7 – vīriešu.

Netika konstatētas manifesta pozitīva korelācija starp aptaujāto dzimumu un izvēlētā kandidāta dzimumu. Respondenti tika izvēlēti no visām fakultātēm atbilstoši stratificētās nejaušās izlases principam visās.

Viedoklis: Profesionālie skolotāji no Latvijas

Māris Krautmanis,  NRA  01/29/07    Divsimt sešdesmit seši skolotāji no 202 Latvijas skolām, kuri nosūtījuši vēstuli premjeram Aigaram Kalvītim ar aicinājumu nepaļauties katram geju un lesbiešu lobētajam grozījumam Latvijas likumos, laikrakstā Diena (25. janvāris) nodēvēti par tādiem, kas ir neprofesionāli, ar zemu kultūras un zemu pašapziņas līmeni. Lasot, ka tik daudzi pašmāju un arī citzemju izglītības eksperti nosoda vēstules rakstītājus, var rasties iespaids, ka Latvijas skolās notiek kaut kādas šausmas – skolotāji grib mācīt bērniem dikti kaitīgo tautas tikumu. Jābrīnās, kā tādi skolotāji skolās var strādāt, jo tādi būtu jātur tālāk no skolēniem citiem skolotājiem par biedinājumu...

Par laimi skolotājiem, tās personas, kas vērtējušas viņu profesionalitāti un kultūras līmeni, tomēr nav nekādas augstākas amatpersonas, bet tikai dažādi ar Sorosa fondu – Latvija (SFL) saistīti institūciju darbinieki, un SFL vismaz pagaidām nav ticis par priekšnieku Latvijas izglītības sistēmai (lai gan gribētu gan). Guntars Catlaks, kurš Dienas rakstā ir pats skarbākais skolotāju vērtētājs, ir ne tikai izglītības eksperts, kā viņu dēvē Diena, bet arī SFL vadītājs kopš šā gada sākuma, kur viņš amatā nomainīja fonda iepriekšējo priekšnieci, Dienas galveno redaktori Sarmīti Ēlerti. Tā ka Dienai pēc viņa nav bijis tālu jāmeklē.

Bet kā tad tā varēja gadīties, ka 266 skolotāji (!) ir sadūšojušies uz šādu soli, kas viņus pamudināja iepīties sarežģītajā un nepateicīgajā seksuālo minoritāšu tēmā?

Ka tikai pie vainas nebūs bijusi biedrības Dialogi atklāta vēstule izglītības un sabiedrības integrācijas ministrēm, kurā izklāstīti šīs biedrības un tās atbalstītāja SFL iecerētie pārveidojumi izglītības politikā, kur nosprausts mērķis pamatizglītības un vidējās izglītības standartos iekļaut sociālo zinību (veselības izglītības) mācību priekšmetos saturu, kas atspoguļo cilvēka seksualitātes daudzveidīgās izpausmes, augstākajā izglītībā ieviest studiju kursu par cilvēku daudzveidību, kurā aplūkot arī seksuālo daudzveidību. Savukārt izglītības iestādēm sorosieši sprauž šādu uzdevumu: "Daudzveidot skolās ārpusklases aktivitātes, iekļaujot to norisēs mākslas darbus (piemēram, kino), kuros atspoguļota homoseksuālu cilvēku dzīve un to analīze..." Nē, nu skolotājs caurmērā Latvijā ir ļoti tolerants un rāmas dabas, taču, kad viņš tēlaini iedomājas, ka kopā ar audzēkņiem būs jāsēž ķinītī par gejiem vai vēl labāk – geju ķinītī, tad arī viņam dūša mazliet apšķebst un tad top tādas vēstules kā tā, kas tik ļoti nav iepatikusies SFL pīlāriem.

SFL jau labu laiku iedarbinātā gejisma un lesbisma lobēšanas un propagandas mašinērija, kas paģēr no likumdevēja seksuālo minoritāšu rakstīšanu iekšā vai visos likumos pēc kārtas un kur cita starpā tiek izmantota tāda metode kā inteliģences pārstāvju paraksti, ir radījusi dabisku pretreakciju – redzot, ka kāds cits grasās uzmesties par visas inteliģences viedokļa paudēju un ka šis viedoklis nav gluži tāds, kāds ir visai inteliģencei, skolotāji ir uzskatījuši par savu pienākumu paust, ka viņiem tomēr ir citas domas. Tas lielā mērā ir iepriecinošs brīnums, ka savās niecīgajās algās un pārmērīgajā burtnīcu labošanas darbā nospiestie skolotāji joprojām ir ar tik augstu pašapziņas un kultūras līmeni, ka spēj saniknoties un drosmīgi reaģēt, kad homoseksuālas uzmākšanās izglītības sistēmai sāk kļūt maķenīt par daudz.

2007. - latgaliskās identitātes saglabāšanas gads

TVNET   01/29/07    Latgales Studentu centrs pasludinājis 2007.gadu par latgaliskās identitātes saglabāšanas gadu nolūkā pievērst Latvijas sabiedrības uzmanību latgaliskās kultūras un valodas izpētes un saglabāšanas problēmām un aicināt kopīgiem spēkiem meklēt risinājumu latviešu nācijas unikālu vērtību saglabāšanai.

Šogad paiet 90 gadi kopš vēsturiskā 1917. gada Latgales kongresa, kad tika nolemts par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos kopā ar citiem Latvijas novadiem, toreiz arī tika noteiktas prasības – „pašiem lemt valodas, ticības, skolu un saimniecības jautājumus”.

Mūsdienās latgaliešu valodā runājošu un saprotošu ir aptuveni 400 000 cilvēku, lai gan valstī nav veikts neviens precīzs pētījums vai uzskaite. Tādi, kas ir apguvuši (bieži vien pašmācības ceļā) latgalisko rakstību, ir retums. Turklāt valstī nav izstrādāta un netiek īstenota plānveidīga programma situācijas uzlabošanai. Valsts valodas likumā 3. panta 4. apakšpunktā noteiktais: "Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību" nav pietiekams pamats kādai no valsts institūcijām rīkoties. Nav sakārtota likumdošana, nav skaidri noteiktas rīcības, neviena valsts amatpersona nevēlas uzņemties par to atbildību, uzskata Latgales Studentu centrs.

"Tas viss rada draudīgu situāciju un var novest līdz pakāpeniskai nozīmīgu nācijas vērtību izzušanai. Dominējošie tirgus ekonomikas likumi vēl jo vairāk pasliktina izredzes latgaliskās kultūras, valodas un identitātes saglabāšanas centienos," teikts centra publiski izplatītajā vēstulē.

Dažbrīd Latvijā mēs nonākam līdz absurdām situācijām, piemēram, Latgales Studentu centrs sagatavoja trīs projektu pieteikumus Īpašu uzdevumu sabiedrības integrācijas ministra sekretariātam, tie tika noraidīti arī nesakārtotās normatīvās bāzes dēļ, kāds no ierēdņiem pat ieteica iesniegt projekta pieteikumu „Mazākumtautību nevalstisko organizāciju finansējuma programmai”. Tad jau izrādīsies, ka mēs latvieši paši esam kļuvuši par mazākumtautību mūsu pašu valstī, uzskata Latgales Studentu centra pārstāvji. Viņi arī norāda, ka šo pēc finansējuma nelielo projektu vērtēšanas procedūras laikā ir pagājis vēl viens gads kopš mūsu valsts neatkarības atjaunošanas, kad nekavējoties vajadzēja sākties arī latgaliešu kultūras, valodas un identitātes saglabāšanas, aizsardzības un attīstības darbam.

Latgalē tieši studenti ieņēmuši vienu no visaktīvākajām sabiedriskā darba lomām: 20.gs sākumā tie bija Pēterburgas studenti, Atmodas gados ar studentu iniciatīvu tika sāktas vairākas aktivitātes, līdz beidzot – 2005.gadā tika izveidota biedrība „Latgales Studentu centrs” ar mērķi apvienot Latgales (latgaliešu) studentus gan no Rēzeknes, gan Daugavpils, gan Rīgas, gan Jelgavas un citām augstskolām, lai mēģinātu apvienot spēkus latgaliskās kultūras, valodas un identitātes saglabāšanai, aizsardzībai un attīstībai – kā jau iepriekš minēts, šobrīd neviena valsts institūcija par to nav spējusi uzņemties atbildību.

Latgales Studentu centrs vēstulē aicina kopīgiem spēkiem strādāt sociālās, ekonomiskās un politiskās vides sakārtošanai Latgalē. Jau trīs gadus tika organizēta jauniešu nometne „Atzolys”, divus gadus pēc kārtas jaunās latgaliešu mūzikas festivāls „Muzykys Skrytuļs” (un notiks arī šogad – 14.jūlijā Daugavpils rajona Līksnā), organizācijas biedri atbalsta ikgadējās skolotāju nometnes „Vosoruošona”, bērnu daiļrunāšanas konkursa „Vuolyudzāni” un vidusskolēnu olimpiādes organizēšanu, kopīgi tiek svinēti Ziemassvētki un Jāņi, saglabājot latgaliešu tradīcijas, nu jau notikušas vairākas ekspedīcijas pie Sibīrijas latgaliešiem un veiktas citas aktivitātes. Vairāk informācijas varat atrast internetā: lgsc.latgale.lv. Un tas viss situācijā, kad biedrībai nav patstāvīga finansējuma avota un algota darbaspēka – viss tiek veikts uz brīvprātības un entuziasma pamatiem.

Līdz ar to vistuvākajā laikā Latgales Studentu centrs vēlas saņemt atbildi uz sen aktuāliem jautājumiem:

- Vai Latvijā tiek ievērots Valsts valodas likuma 3. panta 4. apakšpunkts: "Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību", un kura institūcija ir atbildīga par tā ieviešanu?

- Kādi pasākumi tika veikti līdz šim un kāda rīcība gaidāma 2007.gadā latgaliskās identitātes saglabāšanai?

Vēstuli biedrības „Latgales Studentu centrs” vārdā parakstījis tās valdes priekšsēdētājs Guntis Šmaukstelis.

Kas un kā aprūpē latviešu valodu

Aija Cālīte, Latvijas Avīze   01/30/07    Par to, lai valsts valoda Latvijā ieņemtu tai pienākošos vietu, atbildīga Izglītības un zinātnes ministrija, kur nu nodibināts Valsts valodas politikas departaments. Tā kā ar pašu departamenta direktoru neiznāca vienoties par sarunu, žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Aija Cālīte tikās ar departamenta direktora vietnieci, valsts valodas stratēģijas nodaļas vadītāju Zaigu Sneibi.

- V. Krustiņš: Kad Valsts valodas politikas departaments dibināts?

- Pagājušā gada septembra vidū tika apstiprināts departamenta direktors Leonīds Mankovs, un viņš sāka veidot savu komandu, bet vēl neesam pilnā sastāvā. Es sāku strādāt oktobrī. Patlaban ir četri darbinieki. Ir divas nodaļas: valsts valodas stratēģijas nodaļa, kuru vadu es, un valsts valodas politikas īstenošanas nodaļa, ko vada valodniece Vineta Ernsone.

- Departaments darbojas, lai ministrijas un tām pakļautās iestādes īstenotu valsts valodas politiku. Saprotu, ka tas attiecas no pirmās klases līdz visām valsts augstskolām.

- Kas attiecas uz izglītību – jā, protams.

Bet vēlos definēt mūsu departamenta funkcijas: proti, valsts valodas politikas izstrāde, tās īstenošanas organizēšana un koordinācija; valsts budžeta programmu vadība un pārraudzība; ministrijas padotībā esošo iestāžu valsts valodas aģentūras, valsts aģentūras "Tulkošanas un terminoloģijas centrs", Latviešu valodas apguves valsts aģentūras padotības īstenošana; starptautiskās sadarbības veicināšana valsts valodas jomā; valsts valodas lietošanas veicināšana un popularizēšana; zinātnisko pētījumu attīstības valsts valodas jomā veicināšana.

- Kāpēc valsts departamentu nolēma dibināt?

- Valsts valodas politika ir viena no ministrijas politikas jomām un līdz šim nebija struktūrvienības, kas ar to nodarbotos. Mums ir vairākas institūcijas, to darbība un programmas īstenošana ministrijas līmenī jākoordinē.

- Kas jums ir jāizdara? Vai jāiemāca valsts valoda?

- Ministrijas uzdevums ir strādāt dažādās "frontēs", lai valoda tiktu iemācīta, tā izveidojusi sistēmu, lai valoda tiktu mācīta, lai tiktu nodrošināta valodas labklājība.

- Esmu stipri vīlies, jo domāju, ka Latvijas valsts skolu sistēma to jau dara. Jūs sakāt – nē… Ja jums ir skolas, skolotāji, mācību programma, kādu sistēmu vēl vajag?

- Otrs aspekts – kopš Latvija kļuvusi par ES dalībvalsti, latviešu valoda ir arī oficiāla ES valoda. Jāspēj valodu attīstīt tā, lai izveidotu un pielāgotu terminoloģiju, kas nepieciešama dokumentu, ES tiesību aktu tulkošanai.

- Vai tomēr jūsu galvenais uzdevums nav iemācīt latviešu valodu vispirms tiem, kas to neprot? Nevis nodarboties ar ES terminoloģiju, kurai strādā Zinātņu akadēmija un citi.

- Iemācīt ir grūti. Var jau tikai iemācīties. Tāpēc pastāv skolu sistēma, lai to izdarītu. Ministrijas uzdevums ir nodrošināt, lai būtu skolotāji, skolotāju tālākizlītība, lai viņiem būtu labas un mūsdienīgas zināšanas, lai viņi labi varētu mācīt skolēnus.

- Neviens cits departaments ar to nenodarbojas?

- Tieši ar latviešu valodas mācīšanas nodrošināšanu nodarbojas citi departamenti.

- A. Cālīte: Valsts valodas centram ir dati, ka tieši skolotāji tiek sodīti par valsts valodas nezināšanu nepieciešamajā līmenī.

- Neesmu sastapusies ar tādu problēmu, nezinu, kādi ir konkrētie gadījumi. Mums ar VVC nav savstarpējas informācijas apmaiņas.

- V. Krustiņš: Tas ir pavisam dīvaini, ka nav. Kādu informāciju jūs saņemat? Kāds ir jūsu priekšstats par reālo latviešu valsts valodas mācīšanas norisi visās skolās, kā šis process notiek?

- Tas noris sadarbībā ar Vispārējās izglītības departamentu un Politikas koordinācijas departamentu.

- Sabiedrību neinteresē, kas norisinās augstās departamentu sfērās, bet gan tas, kas ir apakšā: cik iemāca, kas neiemācās?

- Šos rādītājus mums sniedz Izglītības satura un eksaminācijas centrs, arī IZM padotības iestāde. Centrs mums sniedz datus par eksāmenu rezultātiem. No pieciem zināšanu līmeņiem visvairāk ir skolēnu, kuru zināšanas atbilst vidējam līmenim. Ļoti maz ir to, kuriem zināšanu ir ļoti maz.

- Eksāmenu rezultāti ir vienu reizi gadā. Bet kā pārbaudāt procesu, kas norisinās no mācību gada sākuma līdz beigām?

- Tas arī ir Vispārējās izglītības departamenta un Izglītības satura un eksaminācijas centra pienākumos.

- Vai IZM joprojām eksistē inspektoru institūts?

- Protams, pastāv Izglītības valsts inspekcija.

- Vai inspektori skolēniem pārbauda valsts valodas zināšanu līmeni un skolotājiem – valsts valodas mācīšanas līmeni?

- Droši vien pārbauda. Viņi dara to, kas ir viņu funkcijās. Ikdienas prasmes nodrošināšana ir skolotāju, skolu direktoru, izglītības pārvalžu ziņā.

- Esmu runājis ar ļoti augstiem izglītības darbiniekiem, ar vairākiem ministriem, kas pateikuši, ka pēc politiskas vienošanās valsts valodas mācīšanas pārbaudes t. s. krievu skolās nenotiek. Vēlos noskaidrot, kuram ir taisnība: vai inspektori skolās ierodas, lai pārbaudītu, kā bērni tiek mācīti, vai arī gaida, kas notiks eksāmenos? Cik reizes gadā un cik inspektori cik skolas pārbaudījuši?

- Valstī ir vairāku pakāpju mehānisms, kā nodrošina un izvērtē mācību procesu, tajā skaitā kontrolē ar valodu saistītus jautājumus izglītības procesā. Ministrija licencē visu skolu izglītības programmas. Lai tas notiktu, skolai jānodrošina Izglītības likumā noteiktās prasības, arī attiecībā uz mazākumtautību izglītību. Tad notiek skolu akreditācija, ko veic Vispārējās izglītības kvalitātes novērtēšanas valsts aģentūra. Izglītības valsts inspekcija 2005. gadā veica padziļinātas pārbaudes 120 skolās, kuras īsteno mazākumtautību izglītības programmas.

- Vai, jūsuprāt, departamenta darbībai ir radīti pietiekami labi apstākļi? Štats, budžets, algas?

- Šie jautājumi risināti atbilstoši ministrijas vispārējai sistēmai. Valsts valodas politikas realizācijai mums šogad piešķirts papildu budžets – pirmo reizi Latvijas vēsturē IZM valsts valodas politikas budžets ir divkāršots. Pirms tam tas bija apmēram 700 000 latu, bet 2007. gadā – 1,5 miljoni latu, kas paredzēti latviešu valodas apguves pieejamības nodrošināšanai Latvijā un ārvalstīs, latviešu valodas mācīšanai ārvalstīs dzīvojošajiem latviešu bērniem, tulkošanas un terminoloģijas nodrošināšanai, latviešu valodas vārdnīcas izstrādei. Tātad fundamentālām lietām, kas līdz šim tika atstātas novārtā. Nevis atalgojumam, komandējumiem vai kancelejas precēm, bet tieši valodas attīstībai.

- Ja par visu atbild citi departamenti, kas paliek jums? Deputāts Urbanovičs, "Saskaņas centra" frakcijas vadītājs, pirms vēlēšanām teica: "Ministrijā esmu paralizējis tā saucamo skolu reformu."

- Viņš ļoti daudz no sevis iedomājas.

- A. Cālīte: Kāpēc atļauts kārtot eksāmenus krieviski, ja mācības notikušas latviski? Kāpēc ministrija tā nolēma?

- Tas tā nav. Skolēns var izvēlēties valodu, kurā kārtot eksāmenu. Turklāt šā mācību gada noslēgumā jautājumi eksāmenos būs tikai latviešu valodā (līdz šim bija latviski un krieviski). Tendences liecina, ka aizvien vairāk nelatviešu skolēnu izvēlas kārtot eksāmenus latviešu valodā – viņi ir sapratuši latviešu valodas būtisko lomu gan turpmāko studiju procesā augstskolā, gan darba tirgū.

- V. Krustiņš: Kāpēc tāda dīvaina izvēle tiek dota, ja skolēni mācās latviski?

- Kāpēc jūs domājat, ka skolēns, kurš visus skolas gadus mācījies kādu priekšmetu latviski, eksāmenu kārtos citā valodā? Dotas tiesības izvēlēties. Šis process ilgst trīs gadus. Spēles laikā nav korekti mainīt tās noteikumus. Nevar spriest, vai šis lēmums bija pareizs vai nepareizs. Sistēma ar šādiem spēles noteikumiem ir rēķinājusies, un pateikt – tagad dzīvosim pēc citiem noteikumiem – nav korekti.

- A. Cālīte: Ir nekorekti pret sabiedrību, jo tā apzināti maldināta par mācību un eksāmenu valodu. V. Krustiņš: Vai departamentā sapulcināti valsts valodas speciālisti?

- Departamenta direktora Leonīda Mankova pamatizglītība ir krievu filoloģija.

- Viņš ir no skolotāju vides?

- Kādreiz jā. (Kopš 1975. gada L. Mankova kungs strādājis dažādos kontroles un revīzijas, finanšu, ekonomikas un audita struktūru amatos, sasniedzot IZM valsts sekretāra vietnieka amatu finanšu un stratēģijas lietās; prot vairākas svešvalodas. – A. C.)

- Kāda jums, darbiniekiem, ir piesaiste valsts valodai?

- Pēc pamatizglītības esmu muzikoloģe. Trešā kolēģe ir filoloģijas doktore, ceturtā – juriste.

- Pedagoģijas praktiķi jūsu departamentā ir?

- Esmu pedagoģiskajā darbā strādājusi visu mūžu. (Z. Sneibe kopš 1974. gada Latvijas Mūzikas akadēmijā ir mūzikas vēstures katedras lektore. – A. C.) Bet ar valsts valodu strādājusi neesmu.

- Katrs cilvēks jaunā darbā stājas ar saviem priekšstatiem, ko vēlas sasniegt. Kādi ir jums?

- Vēlos, lai jautājums par latviešu valodas mācīšanu mazākumtautību skolās – process, kurš ir sekmīgi iesācies, – turpinātos un pēc gadiem vairs nebūtu problēmu ar valsts valodas neprasmi. Gribētu, lai Eiropas Padomes ēkā Strasbūrā būtu pārdošanā "Latviešu – franču vārdnīca", "Igauņu – latviešu vārdnīca", lai šādas vārdnīcas būtu ieinteresētas izdot labas ārzemju izdevniecības, kurām ir lielas iespējas tās izplatīt. Gribētu, lai pietiktu enerģijas, cilvēku resursu, naudas, lai izstrādātu jaunu pilna apjoma "Latviešu literārās valodas vārdnīcu". Nepieciešami latviešu valodas pētījumi, socioloģiski pētījumi.

- Avīzēs, kas katru dienu iznāk krieviski, visu laiku lasām: pedagoģijas zinātņu doktori Buhvalovs, Pliners un citi doktori katrā atgādina, ka mūsu skolēni kļūst neizglītotāki, atzīmes ir sliktākas, jo latviešu valodā viņi neko nevarot iemācīties.

- Runāt jau var. Bet domāju, ka tas tā nav. Mūsu dati liecina par pretējo. Piemēram, par valsts pārbaudes darbu satura izvēli mazākumtautību izglītības iestāžu 12. klasē – latviešu vai krievu valodā. 2005./2006. m. g. bija mazākumtautību skolas, kuras izvēlējās centralizēto eksāmenu materiālus latviešu valodā bioloģijā, ķīmijā, fizikā un vēsturē. Bioloģijā un ķīmijā labāki sasniegumi bija tiem skolēniem, kuri eksāmena materiālu izvēlējās latviski.

- Ko jūs kā valsts politikas pārstāve varat teikt par šiem paziņojumiem?

- Viņi savus pētījumus neveic un lieto tos pašus faktus, kas ir mums. Tā ir faktu interpretācija, kāda viņiem šķiet labāka.

- Bet viņi organizē skolēnu atsauksmes, konferences skolotājiem. Šie paziņojumi tiek iznēsāti pa Eiropu. Kad no jūsu departamenta būs oficiāls paziņojums: "Jūs, doktor Buhvalov, un jūs, doktor Pliner, melojat!"?

- Tas ir politiķu jautājums, jo viņi jau uzstājas kā politiķi. Ja Pliners būtu ministrijas ierēdnis, viņš runātu pilnīgi citādi. Dialogs ar mazākumtautībām ir ļoti auglīgs, no viņu puses šādi nepamatoti un neargumentēti saukļi nenāk. Ja ir problēmas, tiek meklēts risinājums.

- Starp citu, Pliners LPSR Izglītības ministrijā ir darbojies augstā amatā. Vai ir zinātniski pamatoti un ticami pierādīts, ka meli ir meli? Kura institūcija uz šiem apgalvojumiem atbildēs?

- Izglītības satura un eksaminācijas centrs.

- A. Cālīte: Vai valsts valodas politikas īstenošanai nāks Eiropas nauda?

- Tā patlaban tiek Latviešu valodas apguves valsts aģentūrai. Viena lieta ir lielā nauda, bet galvenais ir mērķtiecīga darbība un cilvēkresursi. ES ir konkrēti definēts, kur šī nauda var aiziet. Cilvēkiem, kuri ieinteresēti latviešu valodas attīstībā, jādara viss, lai valodniecība būtu prestiža lieta, lai cilvēki vēlētos tai pievērsties.

- V. Krustiņš: Šodien galvenais ir jautājums par latviešu valodas saglabāšanu reālajā vidē. Ja to neizdarīsim, varēs pētīt valodu arī pēc 100 gadiem, kad tā varbūt būs nospiesta, bet dzīva.

Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka

Artūrs Žogla,  NRA  01/31/07    Starp dažādajām interneta lapām – portāliem, ziņu arhīviem, elektroniskajām enciklopēdijām un blogiem pēdējā laikā parādās jauna veida interneta resursi – digitālās bibliotēkas. Digitālo bibliotēku uzdevums ir paplašināt tradicionālo bibliotēku iespējas, piedāvājot lasītājiem iespēju internetā piekļūt grāmatām, žurnāliem, avīzēm, plakātiem, audio un video ierakstiem, kā arī citiem bibliotēku materiāliem.

Digitālās bibliotēkas kļūst arvien populārākas, jo nodrošina lasītājiem virtuālu bibliotēkas apmeklējumu, nepametot mājas datoru. Daudziem tā ir gandrīz vienīgā iespēja iepazīties ar bibliotēku materiāliem, it sevišķi, ja lasītājs dzīvo tālu no lielajām pilsētām un nozīmīgākajām bibliotēkām. Arī Latvijā gandrīz visas lielākās bibliotēkas atrodas Rīgā, bet lasītgribētāji, protams, visā valsts teritorijā.

2006. gada sākumā Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) sāka darbu pie Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas veidošanas. Darbs balstīts uz LNB vairāku gadu pieredzi bibliotēku krājumu digitalizācijā. Internetā publicētas plakātu, atklātņu, avīžu un karšu kolekcijas. Digitalizēto avīžu kopējais apjoms vien sasniedz gandrīz 200 000 lappušu. Visas minētās kolekcijas pieejamas LNB mājaslapā jebkuram interneta lietotājam – www.lnb.lv.

Līdz 2006. gadam digitalizācijas darbi notika galvenokārt atsevišķu un savstarpēji nesaistītu projektu veidā, taču kopš pagājušā gada LNB strādā pie vienotas digitālās bibliotēkas stratēģijas. Digitalizēšanai piemēroti gandrīz visi bibliotēku materiāli, taču milzīgā apjoma dēļ šobrīd par trim galvenajām prioritātēm izvirzīti biežāk pieprasītie materiāli, kultūrvēsturiski nozīmīgie resursi un sliktā stāvoklī esošie dokumenti, kas var tikt neatgriezeniski zaudēti.

Pēc digitalizēšanas elektroniskie materiāli nonāk digitālās bibliotēkas serveros, kur tie tiks saglabāti mūžīgi. Lietotājiem digitālā bibliotēka būs pieejama kā speciāls portāls ar ērtām un daudzveidīgām meklēšanas iespējām. Elektroniskā vide piedāvās lasītājiem tādas priekšrocības, kas tradicionālajās bibliotēkas nav pieejamas vispār vai arī ir salīdzinoši laikietilpīgas. Piemēram, lasītājs varēs atrast visas pirmskara Saeimas stenogrammas, kurās minēts vārds Rainis un saņemt to stenogrammu elektroniskās versijas, kurās minēts kādreizējais izglītības ministrs un deputāts. Protams, to pašu informāciju var atrast jau tagad, ierodoties bibliotēkā un šķirstot foliantos iesietās 20.–30. gadu Saeimas stenogrammas, taču šobrīd meklēšana var prasīt vairākas dienas, bet elektroniskā vidē tas būs tikai pāris sekunžu jautājums.

Digitālajām bibliotēkām ir vēl kāda priekšrocība salīdzinājumā ar tradicionālajām. Tajās lasītāji var piekļūt retiem un ļoti vērtīgiem materiāliem, kas citādi viņiem nebūtu pieejami. Piemēram, Britu bibliotēka piedāvā jebkuram interneta lietotājam apskatīt Leonardo da Vinči skiču grāmatas elektronisko versiju. Protams, pašu oriģinālu lasītāji labākajā gadījumā varētu apskatīt tikai izstāžu zālē aiz ložu necauršaujama stikla un par skiču grāmatiņas pašķirstīšanu nevarētu būt ne runas. Arī Latvijas bibliotēkās netrūkst ļoti vērtīgu grāmatu un manuskriptu, kas lasītājiem varētu būt pieejami tikai digitāli.

Sākot darbu pie digitālās bibliotēkas veidošanas Latvijā, LNB realizēja Jāzepam Vītolam veltītu pirmprojektu. Tika izveidota komponista nošu, vēstuļu, fotogrāfiju un citu materiālu digitālā kolekcija. Digitālās kolekcijas veidošanā līdzdarbojās arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija un Latvijas Akadēmiskā bibliotēka. Pagājušā gada nogalē, piedaloties kultūras ministrei Helēnai Demakovai, notika Jāzepa Vītola digitālās kolekcijas prezentācija.

Šobrīd turpinās darbs gan pie Jāzepa Vītola pirmprojekta, gan pie Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas veidošanas. Plānots, ka 2007. gada beigās lasītāji jau varēs piekļūt jaunajam digitālās bibliotēkas portālam.

Vedoklis: Vārda vārgums

Aivars Tarvids,  Apollo  01/31/07    Bībelē aprādīts vārda pārlaicīgais un visaptverošais spēks. Latvijai kļūstot laicīgai, bezdievīgai un mazizglītotai, dievzemītē šis šķietami universālais princips nedarbojas, iegūstot skumja likuma izņēmuma piemēru.

Var pabrīnīties, pairgoties vai pažēloties, cik pliekani un nejēdzīgi vārdu lieto daudzi profesionāļi, kam valoda darbarīks, — politiķi, priesteri, juristi, pedagogi, žurnālisti utt. Vai daudzas deputātu uzstāšanās, mācītāju sprediķi, advokātu runas, publicistu teksti pārsteidz auditoriju ar domas skaidrību un izteiksmes daiļskanību? Kādu kvalitātes standartu tad izvirzīt ierindas t. s. valodas nesējiem — 1,5 miljoniem latviešu?!

Publiskajā telpā valodas kropļojumi cirkulē kā ļauni mikroorganismi. Vārda spēks tiek izķēzīts un valkāts nevietā. Ja bumba iekrīt grozā, metiens, protams, fantastisks. Ja spēkojas divas vietējās pusprofesionālās komandas, tad ledus arēnā skatītāji pieredz dueli. Vai katra pašapzinīga skuķe TV kastē ir ētera personība, bet uz skatuves — zvaigzne.

Amizanti, cik daudzas  lietas un parādības izrādās neskaitāmas — gan zemestrīces, gan apbalvojumi konkursos, gan sūdzības domē. Lai gan īstenībā neskaitāmi šķiet smilšu graudiņi Bulduru pludmalē vai čaklie kukainīši skudru pūznī. Bet kinogodalgas, piemēram, iespējams saņemt desmitiem, dučiem, simtiem…

Gadās, vārdam jākļūst par tradicionālās letiņu liekulības lādiņu. Tā medijos esam saņēmuši kaudzi ziņu un baumu par nelaiķes Diānas draugu  Dodiju. Lai gan jāsaka īsi un skaidri — princeses mīļākais.

Vārdu lietojumā vērojama savdabīga mode. Lai viennozīmīgi atceramies, cik bieži pēdējā laikā metam akmeņus dārziņos… 

Reizēm valodas aplamība vai neprecizitāte izrādās maldinoša, pat aizskaroša. Ziemassvētku laikā pieminējām latviešu militārpersonu nāvi Irākā. Vien neklājās teikt — bojāgājušie. Šie divi vīri krita karā Latvijas vārdā. Bet bojā iet, nositoties ar auto vai noslīkstot «asiņainajos» u. c. Jāņos.

Gadās šausmināties, ka pusaugu meitene, lūk, dzemdē. Laikam jaunkundze pieredzējusi šķīsto ieņemšanu. Vai arī uzzināt, ka paredzēts sods par nelegāla aborta izdarīšanu sievietei. Jādomā, vīrieti šai ķirurģiskajai manipulācijai pakļaut drīkst nesodīti…

Vienlaikus latviešu valoda kļuvusi par vajadzīga un nevajadzīga, arī eksaltēta politkorektuma upuri. Lai atceramies problemātisko vārdu «žīds», «čigāns», «nēģeris», «pederasts» utt. lietojumu… Pieredzētas tipiskas greiza politkorektuma novatoriskas atklāsmes, piemēram, «krievu tautības cilvēks».

Īpaši bīstami, ja apzināti vai neapzināti tiek manipulēts ar vārda, konkrēti, termina jēgu. Cik nozīmīgi skan — komunistu genocīds pret latviešu tautu. Bet genocīdu (tiesa, nacistu) pieredzēja ebreji un čigāni. Komunisti Latvijā nerīkoja etniskās tīrīšanas. Latviešus un nelatviešus izsūtīja, spīdzināja un šāva pēc šķiriskām pazīmēm. (Reizēm darbojās nejaušības faktors, reizēm cilvēciskais faktors, piemēram, denunciācija.)

Šogad TB/LNNK deputāti vēlējās pieņemt likumu, lai uz trim gadiem «iesēdinātu» katru indivīdu, kurš publiski noliedz Latvijas okupāciju. Ja šī patriotiskā ierosa gūtu likuma bardzību, visticamāk, Latviju atkal vazātu pa starptautiskajām tiesām. Ne valstī, ne pasaulē nav vienotas politiskas un juridiskas izpratnes, vai Latvija 1940. gadā pieredzēja okupāciju. Varbūt šis baigais notikums vērtējams kā inkorporācija, aneksija, varmācīga iekļaušana sastāvā u. c.?

Latvijā netrūkst struktūru, kuru sūtība sargāt latviešu valodu. Realitātē tās nespēj iedīdīt nelatviešus valsts mēlē, kur nu vēl pretoties globālās primitivizācijas agresijai, glābt latviešu valodu no noplicināšanas un piesmiešanas pašu latviešu galvās un mutēs. Daudziem jo daudziem laikabiedriem prātiņš tik trausls, ka salūst, mēģinot uztvert saliktu pakārtotu teikumu.

Tuvojas gaišā nākotne, kad grāmatu lasīšana būs luksusa izprieca intelektuāļiem, rotaļa un bauda rafinētām smadzenēm. Plebejiem atliks vizuālo rēgu rinda ekrānā kā garantēts apziņas un zemapziņas kairinātājs. Bet viena statistiskā latvieša vārdu krājumu spēs ietilpināt viens vienīgs SMS ziņojums.

Viedoklis: Izglītība vai tumsonība?

Romans Vitkovskis, Žurnāls "Nedēļa"   02/01/07     Latvijas notikumi preses slejās liek domāt par īpatnēju fenomenu — tumsonības un izglītības apvienojumu. Nav saprotams, kā izglītoti cilvēki (lielākā daļa ir vidusskolu beiguši un liela daļa arī augstskolu) lieto visai profesionālus spriedumus un tajā pašā laikā nevar salikt kopā divi un divi.

Šķiet, ka tas attiecas visvairāk uz profesionālo "idiotismu", kas sāk arvien vairāk pārņemt mūsu sabiedrību. Nepārtraukti notiek mēģinājumi koncentrēties uz atsevišķām tehniskām detaļām bez alternatīvu un kopsakaru analīzes. Kā piemēru var minēt AES celtniecības apspriešanu, kur visa polemika grozās ap drošību, bet netiek apsvērts, ko var iegūt, tos pašus līdzekļus ieguldot alternatīvos risinājumos (piemēram, biomasas izmantošana). Tajā pašā laikā netiek ņemts vērā, ka Latvijas enerģijas bilancē elektrība ir tikai 12%, bet lielākā daļa ir siltums.

Mājokļu jomā lielākais "hits" ir denacionalizēto namu īrnieki, kur daudz lielākas problēmas draud radīt (un jau rada) nabadzīgi privatizēto dzīvokļu īpašnieki, kas netiek galā pat ar dramatiski mazajām apsaimniekošanas maksām. Tās ir vairākas reizes zemākas par īres maksām, un nabadzīgo dzīvokļu īpašnieku ir daudz vairāk par denacionalizēto māju īrniekiem.

Uz ceļiem drošību grib panākt, kampaņveidā uzbrūkot mazāk būtiskām lietām, bet citās valstīs sen izpētīto mobilo telefonu lietošanas iespaidu uz satiksmes drošību neņem vērā. Uzbrūk smēķēšanai, kas nedegradē cilvēku, kaut ir veselībai kaitīgs ieradums, bet novārtā atstāj alkoholismu, narkomāniju un citas atkarības, kas degradē.

Daudzi pasākumi, kam vajadzēja dot kādu labumu, neko nemaina. Liekas, ka tā ir nodeva par izglītības inerci. Apskatīsim, ko tad izglītība ir nodarījusi. Skolā mācās atsevišķu priekšmetu dažus praktiskus paņēmienus, ko lepni dēvē par pamatu. Protams, ka skolā iegūtās iemaņas ir pamats, lai tehniski varētu virzīties tālāk, bet uz kurieni — paliek miglā tīts. Uz augstskolu studēt pavārmākslu dodas jaunietis ar brīnišķīgām iemaņām kapāt sīpolus un mizot kartupeļus, bet to, ka būs jāmācās gatavot ēdienu, viņš vispār nestādās priekšā, jo bija domājis, ka tie būs bioloģiski eksperimenti ar sakņaugiem.

Vispār izklausās anekdotiski, taču nav tālu no īstenības. Augstskolā iepriekš iegūto apšauba un bieži māca vēlreiz, jo citādi nevar doties tālāk. Arī augstskolā katrs priekšmets parasti dzīvo savu atsevišķu dzīvi ar domu, ka students pats ar laiku sapratīs, ka atsevišķie fragmenti, ko viņš ir apskatījis, var kopā veidot pavisam citu bildi. Apskatām ausi, pēc tam aci, turpmāk kāju, bet to, ka tas viss kopā būs zilonis, vispār nepaskaidro (šķiet, vismazāk šajā jomā grēko Latvijas Universitāte) vai apgūst pašās beigās — parasti doktorantūrā (arī tur tā reizēm nav).

Joprojām pastāv iemaņu kults, kas pirmajā vietā nostāda iemaņas un teoriju pielīdzina nevajadzīgai faktu bagāžai. Izglītības "korifeju" iebildes ir tādas, ka, apgūstot iemaņas, skolas bērns vingrina prātu un gatavojas līdzīgu sarežģītāku iemaņu lietošanai. Izglītības pīlāriem galva nesāp par to, ka skolēnam, tikai vadoties no iemaņu apgūšanas, rodas vispār nepareizs priekšstats par jomu, kurai tās piederas. Šeit jau sākas cita inerce, un nepareizo priekšstatu turpmāk ir traki grūti iznīdēt. Piemērs nav tālu jāmeklē — mukšana no eksaktajiem priekšmetiem. Ja kāds būtu paskaidrojis, ka tajos liela nozīme ir fantāzijai (pat lielāka nekā mākslā), ka tiek risinātas tādas un šitādas problēmas, ka sava darba rezultātus varēs redzēt tādā un tādā formā, ka ir virkne "nebrauktu ceļu" ar lieliem un maziem izaicinājumiem, tad liela mucēju daļa visdrīzāk pārdomātu.

Priekšmetu pasniegšana ar ziņām par to vietu dzīvē un zinātnē, saistību ar citiem priekšmetiem skolēnus un studentus laikus "vakcinētu" pret profesionālo "idiotismu". Lielākai daļai jebkuras teorijas rezultātiem, ja tie tieši nav praktiski izmantojami, ir sava saturiski pasniedzama morāle — ko ir jēga darīt vai kam nav vērts ķerties klāt. Parasti gan praktiski neizmantojamos rezultātus iemācās, nokārto eksāmenus un aizmirst, bet vēlāk darbā brīnās — viss ir izdarīts pareizi un ar visprogresīvākajām metodēm, bet nestrādā. Tas, ka ir ignorēta teorētiskā rezultāta morāle (visbiežāk dabas likums), neienāk pat prātā. Pareizi iedotas papildu zināšanas liktu katram savu spēju robežās apskatīt risināmo problēmu no vairākiem skatu punktiem, kā arī risināšanai veidot dažādu priekšmetu tehnisko paņēmienu kompleksus.

Profesionālisms lielākoties ir saistīts ar spēju domāt un rīkoties bez emocijām. Ja cilvēks ir profesionālis, viņam ir izveidojies savs iekšējais ētikas kodekss, kas neļauj pieņemt vai izstrādāt viņa zināšanām neatbilstošu lietu. Profesionālam māksliniekam var nepatikt, kā glezno Maija Tabaka, bet viņš nenoliegs viņas darba kvalitāti un nenesīs uz izstādi darbu, kas pašam nav sanācis. Tas pats ir spēkā arī eksaktajās zinātnēs.

Praksē visbiežāk, kad izbeidzas profesionāli argumenti vai jāsaduras ar mazāk pašam saprotamiem iebildumiem, kurus sniedz citas jomas speciālisti, sākas emocijas. Tam spilgts piemērs ir Helēnas Demakovas uzbrukums Rīgas domniekiem koncertzāles sakarā.

Vēl būtu jāpiemin tas, ka ļoti maz ir tādu cilvēku, kas spēj iztēloties kompleksu procesa dinamiku. Parasti visi domā statiski un apsver tikai atsevišķu šauru jomu iespējamo attīstību. Šī māksla vai spēja nav īpaši bieži sastopama, un izglītošanas process vispār to ignorē. Sabiedrības dzīvē, ekonomikā un vēl daudz kur citur rit vairāki procesi vienlaikus, ir nepieciešams tos saredzēt, vadīt, ietekmēt, startēt jaunus procesus un sajust, kā tie savstarpēji saderēsies vai nesaderēsies. Tas, ka cilvēks labi pārzina savu jomu, nenozīmē, ka viņš nevar būt tumsonis. Viņš var būt tumsonis, ja liek emocijas augstāk par profesionāliem argumentiem, bet var izrādīties par vēl lielāku tumsoni, ja nespēj salikt kopā vienkāršas lietas no dažādām jomām. Par tumsonību varētu saukt nespēju vai, visdrīzāk, nevēlēšanos domāt. Nevēlēšanās domāt (pie spējas domāt) ir rakstura īpašība vai ļaunprātība, bet nespēja domāt ir mūsu izglītības produkts. Nav ar to jālepojas, bet mēs neesam vienīgie, kam ir šādas problēmas. Domātāju deficīts (pie mums kļūdaini to dēvē par kapacitāti) ir arī milzu kompānijās, protams, arī citu valstu struktūrās. Tas praktiski tika kultivēts, jo priekšniekiem bija vajadzīgi šaura profila speciālisti ar labām iemaņām — skrūvītes, lai nebūtu jāsaduras ar citādu viedokli vai redzējumu. Rezultātā iegūts ir tas, ka domātāji pamazām kļūst par reliktiem.

P.S.

Romiešiem bija kanalizācija un ūdensvads, nerunājot par visu citu, bet nāca kristieši un ieviesa mēslu kaudzes uz ielām, slikta ūdens akas, kam sekoja mēris un holēra, nerunājot par visu ko citu tikpat drūmu. Aptuveni tūkstoš gadu bija tumšie viduslaiki, un izrādās, ka ar to vēl kāds lepojas. Morāle īsa: atkrist tumsonībā — mirkļa spļāviens, vajag tikai atbilstošu izglītību un vērtības.

Kultūrā...

Grāmatas

Arno Jundze,  NRA  01/29/07

Gabriels Garsija Markess. Mīlestība holeras laikos. Tulkojis Guntis Valujevs. Atēna, 2006

Apgāds Atēna turpina pierādīt, ka pasaulē vēl atrodams daudz labu grāmatu, kuras nes klasikas vārdu, bet kas latviešu lasītājiem līdz šim bijušas liegtas. Pieļauju, ka daļa dedzīgāko Gabriela Garsijas Markesa fanu Mīlestību holeras laikos lasījuši kaut kad padomju laikos krievu vai citos tulkojumos, tomēr palaist garām vienu no izcilākajiem Markesa romāniem latviešu valodā – tas nebūtu prāta darbs.

Džordžo Faleti. Es nogalinu. Tulkojusi Dace Meiere. Jāņa Rozes apgāds, 2006

Tikko beidzies viens no ik gadu visgaidītākajiem un spraigākajiem F-1 posmiem – Montekarlo Lielās balvas izcīņa. Sacensības ir galā, bet ikgadējie miljonāru valstiņas bagātnieku tusiņi tikai sākušies. Tomēr mūsdienu krēzu un rokfelleru ballītēs šoreiz šampanieša putas iekrāsojas asiņu krāsā. Ir uzradies noslēpumains slepkava, kas dienā zvana vietējā radio programmai un brīdina par gaidāmo noziegumu. Lai kā pūlētos detektīvi, slepkava allaž ir viņiem soli priekšā. Piebilstams, ka itāliešu mūsdienu rakstnieks Džordžo Faleti savu karjeru sācis kā dziedātājs un aktieris.

Sigma Ankrava. Lāčplēsis, karalis Arturs un Svētais Grāls. Zvaigzne ABC, 2006

Pirms gadiem sešiem Sigma Ankrava lasītājiem piedāvāja grāmatu Vai Lāčplēsis bija karalis Arturs?. Nu jūsu priekšā ir pētnieces papildināts šā darba otrais izdevums. Kāda aina paveras, ja sākam analizēt senas leģendas un salīdzināt tās citu ar citu? Vai Lāčplēsim, Laimdotai un Spīdalai ir kas kopīgs ar karali Arturu, Giniveru un Feju Morganu? Pie viena derētu taču uzzināt, no kurienes cēlusies leģenda par Svēto Grālu. Uz priekšu, lasītāj!

Teoloģija. Teorija un prakse. Zvaigzne ABC, 2006

Grāmatai likts apakšvirsraksts Mūsdienu latviešu teologu raksti I, kas likumsakarīgi ļauj cerēt uz turpinājumu. Ievērojot pēdējo gadu lielo interesi par dažādiem kristietības jautājumiem, kas pārsniedz vienas konfesijas robežas, jādomā, ka arī latviešu lasītājiem ar laiku būs iespējams rast atbildes uz tiem jautājumiem, kas viņus interesē, bet priesteri pret meklētājiem neizturēsies kā pagurušas aukles pret zinātkāriem bērniem. Atbilde – kāpēc Dens Brauns daudziem ir lielāka autoritāte kristietības jautājumos par vidusmēra priesteri, jāmeklē pašai baznīcai.

Hulio Kortāsars. Citas debesis. Atēna, 2006

Šā gada laikā ir jau otrā Hulio Kortāsara grāmata latviešu valodā. Tajā iekļautos četrpadsmit stāstus savulaik tulkojušas Valda Kampara un Gundega Rasmusa. Tā ir 20. gadsimta pasaules literatūras klasika, kura būtu jāizlasa katram, kas interesējas par rakstniecību.

Grāmatu grozs

NRA  01/29/07

Leonards Koens. Iemīļotā spēle. Tulkojusi Silvija Brice. Atēna, 2006

Arno Jundze * * * 1/2

Nezinu, vai latviešu lasītāju galvās saslēdzās fakts, ka tas Leonards Koens, kas šai grāmatai uz vāka, ir tas pats Koens, kurš radio Skonto savā krietni nodzertajā un ķerkstošajā balsī velk tik daudzus klausītājus fascinējošās dziesmiņas par mīlas beigām un degošu vijoli. Ja tā būtu noticis, šo grāmatu veikalu plauktos fanes izķertu pāris dienās. Pazīstamais Kanādas bards, dzejnieks un rakstnieks piedāvā romānu, kas attēlo ortodoksālu ebreju vidi Monreālā, no kuras jaunais Lorenss Brīvmans izraujas, lai joņotu pa dzīvi, niekojoties ar hipnozi un baudot sievietes. Runājot par Iemīļotās spēles literāro vērtību, teiksim tā – šis nav gadījums, kad smukai, bet ne īpaši gudrai popzvaigznei kļūdas dēļ gadījies uzrakstīt pāris rindiņu. (Drīzāk gan brīnums, kā viens labs dzejnieks ar tik izcilām vokālajām dotībām spējis gūt tādus panākumus popmūzikā.) Koens – rakstnieks nāk ar romānu, kas radīts manierē, kura pazīstama kopš Hamsuna laikiem – ar uzplaiksnījumiem, pārlēcieniem, kuros, tāpat kā dzejā, galvenais ir fīlings. Būtībā ceļojums laikā un seksualitātē. Emocionālais paisums Iemīļotajā spēlē brīžiem ir spēcīgāks, bet vietumis pavājš. Parastā dzejnieku vaina, prozu rakstot – viņi mēdz slinkot, paļaujoties uz dzejā ierasto zemteksta un noskaņas spēku. Dzīvojot multimediju gadsimtā, varbūt vajadzēja riskēt, izveidojot komplektu: Koena dziesmas, romāns un dzeja. Pēdējo, šķiet, kaut kad saldajos astoņdesmitajos kāds no latviešu dzejniekiem bija pārcēlis latviešu mēlē. Tomēr cepuri nost Atēnai!

Egīls Venters * * * 1/2

72 gadus vecais Leonards Normans Koens ir unikāla parādība ne tikai 20., bet nu jau arī 21. gadsimta kultūrā. Poļu cilmes Kanādas ebreju tirgotāja dēls poēzijas laukā pazīstams jau kopš piecdesmito gadu vidus, sešdesmitajos viņš sarakstījis divus romānus un radījis arī vairākus citus prozas darbus. Tomēr, iespējams, visplašāk viņš zināms ar padrūmā basā izpildītām popdziesmām, tādām kā I"m Your Man vai First We Take Manhattan no TV programmas Varavīksne laikiem. Mazāk zināms, ka Koens saņēmis augstākos Kanādas valsts apbalvojumus, kopš deviņu gadu vecuma cieš no depresijas (kas uz vecumu kļūst rāmāka), deviņdesmitajos pievērsies budismam (neatsakoties no jūdaisma) un dzīvo ASV, kas atšķirībā no Kanādas un Eiropas ilgi nepieņēma viņa daiļradi.

1963. gadā publicētais romāns Iemīļotā spēle (Favourite Game) ir daļēji autobiogrāfisks vēstījums par ebreju jauniešiem, kas meklē savu vietu dzīvē. Tas ir "audzināšanas romāna" garā uzrakstīts īsromāns, kas pilns ar poēziju un metaforām. Vienlaikus tas ir eklektisks un brīžiem pārsaldināts, tāpēc lielos daudzumos var izraisīt līdzīgu efektu kā pārāk liels marcipāna tortes gabals. Tāpēc es labprātāk klausos Koena dziesmas, kas parasti nav garākas par trim minūtēm.

Evita Mamaja * * * *

Lieliska iespēja papildināt savu priekšstatu par Leonardu Koenu – bardu ar neticami fascinējošo, skumjo balsi, kurš piedevām ir arī divu romānu autors. No pirmās lappuses sajūtams, ka tās autors ir dzejnieks. Nenogurstošs gars meklē pieturas zīmes eksistences haosā, iekšējās dzīves mistērijas spēles ar laika ritumu padara gluži vieliskas, uzmanība pret detaļām uzbur visdīvainākās asociāciju spēles. Lasītājs tiek iegremdēts nepierastos epitetos un suģestējošos salīdzinājumos ("koki tik trausli kā briežu kājas"). Stāsts par jauna cilvēka ceļu uz sevi pašu sākas ar atmiņām par dažādi iegūtajām rētām, izvijas cauri Monreālas ebreju kopienai, no bērnības sarunu dīvainībām, šaušalām, rituāliem un brīnumiem pārceļo uz pusaudža draudzības izredzētību un vīrieša mīlestību. Var jau būt, ka stāstu par jauna cilvēka izziņas šaubām var uzrakstīt katrs radošs cilvēks. Taču Leonardam Koenam tas izdevies patiesi maģiski.

Metjū Pērls. Dantes klubs. Tulkojusi Aija Čerņevska. Tapals, 2006

Arno Jundze * * *

Apjomīgajam Metjū Pērla romānam Dantes klubs metos virsū ar lielu zinātkāri – bija nācies šo to dzirdēt par šā kunga vārdu. Lielā sākotnējā lasītkāre tomēr šoreiz drīz vien lika pīties kā pa celmiem. Nepameta sajūta, ka mana zināšanu bagāža ir krietni par mazu, lai kristu neglābjamā azartā, kas droši vien pārņem amerikāņu kultūras pārzinātājus, izdzirdot vārdu Henrijs Vodsvorts Longfello vai no tā vien, ka Hārvardas universitātē reiz saimniekojuši ortodoksāli stagnāti. Varētu teikt: ja es, Arno Jundze, uzrakstītu tikpat biezu vēsturisku mistifikāciju, kurā Kārlim Skalbem, Edvartam Virzam un Jānim Akurateram ap 1909. gadu būtu jāizmeklē noslēpumainas slepkavības Rīgā, kas apdraud visas modernās latviešu kultūras pastāvēšanu, bet noslēpuma šifrs glabātos Bodlēra, Po vai Rembo dzejā un Hamsuna prozā, vai kāds ārpus Latvijas saprastu Svaru, Dzelmes vai citus dekadentu aprindu literāros smalkumus? Principā ideja ir pat ārkārtīgi asprātīga un aizraujoša, tomēr tik specifiski vides smalkumi krimiķī var izrādīties bīstami, un, manuprāt, Metjū Pērlam nav izdevies atrast pietiekami universālu vidusceļu – tad jau pat Dens Brauns par saviem mikimaušiem raksta šķietami vientiesīgāk, bet pievilcīgāk.

Egīls Venters * * *

Metjū Pērls pie mums ir jauns vārds, kamēr Atlantijas okeāna otrā pusē viņš jau ir Dena Brauna kalibra slavenība. Nav nejaušība, ka tieši Brauna izteikums par romāna Dantes klubs (The Dante Club) autoru ir Pērla mājaslapas centrā. Uz Da Vinči koda slavas viļņa bestselleros nokļuvis gan Pērla pirmais, gan nu jau arī otrais romāns – Po ēna (The Poe Shadow). Abi veidoti pēc shēmas, kas labi pazīstama kopš Dena Brauna romāniem: vēstures faktu un personāžu sajaukums ar izdomātu sižetu un nebijušiem notikumiem. Dantes klubā, kura darbība notiek Amerikā 1865. gadā, reāli cilvēki – piemēram, dižais dzejnieks un Dantes darbu tulkotājs Longfello – spiesti iesaistīties Stīvena Kinga spalvas cienīgu noziegumu izmeklēšanā. Visas slepkavības vieno izpildījums, kas aizgūts no pašām šaušalīgākajām Dievišķās komēdijas lappusēm. Lai intelektuālajos rēbusos nepazustu vienkāršais lasītājs (kā zināms, amerikāņiem viņš mēdz būt pat ļoti vienkāršs), talkā tiek ņemti pārbaudītie triviālliteratūras līdzekļi un paņēmieni.

Viena spalva klāt par autora erudīciju Dantes un 19. gs. Amerikas jautājumos. Viena nost izdevējiem par neprasmi iebarot potenciāli tik veiksmīgu un konjunktūrai atbilstošu darbu latviešu lasītājam. Bet varbūt latviešu lasītājs daudzos Dena Brauna līdziniekus jau ir atēdies.

Evita Mamaja * * *

Hārvardas universitātes angļu filologa un Jeilas jurista debija literatūrā pretendē uz kultūrvēstures mistifikāciju – attēlotie notikumi risinās 19. gadsimta otrajā pusē, kad Amerika atklāj Danti, tulkojot to ar tinti un asinīm. Dantes klubs – Bostonas nemirstīgie dzejdari, augstas klases ģēniji un profesori, kuru ģenialitāte apdziedāta teju katrā lappusē, – nokļūst situācijā, kurā dzīve saskaras ar mākslu. Atdzīvojas Dantes mītiskie briesmoņi, agonijas kliedzieni, sakropļotie ķermeņi, un izlauzušies elles spēki uzsūta pilsētai ārprātu, izliekot lamatas cilvēku grēkiem. Ārzemniecisko ideju dēmoni un Itālijas pagrimusī morāle apdraud amerikāņu nevainīgu dvēseļu mieru, tādēļ Hārvardas universitāte veic mērķtiecīgu pretdarbību, lai pazudinātu Dantes vārdu Amerikā... Tomēr nekāds "Dantes kods" īsti nav sanācis – shematiskais sižets, plakanie raksturi, stīvi nedzīvais teksts, samocītie aforismi, fragmentārā struktūra nenodrošina nepieciešamo spriedzi un gluži vienalga, kāds ir intrigas atrisinājums. Solītais bestsellers ir neciešami garlaicīgs – nepiedodami grāmatai, kas nevar lepoties ne ar intelektuālām, ne estētiskām kvalitātēm. Arī tulkojums neveiklo tekstu padara vēl neveiklāku.

Jānis Rokpelnis. Smagi urbjas tinte. Apgāds Pētergailis, 2006

Arno Jundze * * * *

Pēdējo trīs gadu laikā LTV esmu veidojis apmēram 20 latviešu rakstnieku portretu videoversijas – tostarp Jāņa Rokpeļņa un Knuta Skujenieka. Negribu tāpēc uzmesties par ekspertu, bet saku to tālab, ka pārzinu ķēķi, un, liekot roku uz sirds, varu teikt – nebūtu sajūsmā, ja man par kādu no laikabiedriem nāktos rakstīt grāmatu. Bet, kā teicis Knuts Skujenieks, Jānis Rokpelnis nav mazais bērns. Viņš var atļauties pa neiespējamai misijai.

Neceriet uz sensacionālām atklāsmēm šai grāmatā. Knuts Skujenieks nav vīrs, kas sevi atkailinās. Viņš prasmīgi ticis galā gan ar čekistiem, gan ar visiem tiem, kas mēģinājuši viņu pataisīt par tādu kā latvju dzejas balto tēvu vai sirdsapziņu. (Tās sirdsapziņas jau parasti galā sašmucējas – tā pats Skujenieks nosmīn bārdā.) Arī Jānis Rokpelnis negāž kalnus, viņš vēsta it kā elementāras lietas par Knuta Skujenieka bērnību, dzimtu un dzīvi, bet, piedodiet, šīs elementārdaļiņas latviešu literatūrā līdz šim nebija fiksētas. "Kur viņi visi ir? Vai man doties uz aizsauli intervēt, taujāt par tolaiku Knutu?" vaicā autors, un šo jautājumu varētu uzdot ne jau par Skujenieku vien. Varu apliecināt, ka, lasot Smagi urbjas tinte, dzirdu Knuta Skujenieka balsi un intonāciju – patinot videomagnetofonā dažas vietas melnajos VHS formātā saglabātajos videomateriālos – jā, dzejnieks arī man stāsta to pašu. Šī grāmata dara to, ko latvieši, būdama paplāna, bet lielīga kultūrtauta, nevīžo darīt. Tā dokumentē laiku. Turklāt Rokpelnim – prozaiķim ir kāda apbrīnojama portretista īpatnība – viņu labprāt citē. Un citēs arī pēc šīs grāmatas.

Egīls Venters * * *

Lai gan ar dzeju esmu uz jūs, domāju, ka arī ikviens dzejas nemīlētājs Rokpeļņa grāmatā atradīs ko interesantu – vispirmām kārtām informāciju par laiku un nelaiku, par rakstnieku dzīvi padomju laikos, par radošo procesu, dzejnieka arestu un izsūtījumu. Jāņa Rokpeļņa grāmata ar pietāti un kompetenti atklāj cilvēku un dzejnieku, kurš visu panācis ar darbu un principialitāti un kurš, šķiet, nemaz nealkst ārišķīgas slavas. Grāmatā daudz faktoloģisku materiālu, tā sniedz godīgu ieskatu Knuta Skujenieka publiskajā dzīvē un daiļradē. Pie mīnusiem varētu minēt privātās dimensijas trūkumu – iespējams, pie vainas pats aprakstāmais tēls, kas lēti negriež oderi uz āru. Tāpēc Skujenieks – dzejnieks un sabiedrisks darbinieks – šajā grāmatā ir aprakstīts pienācīgi, savukārt Skujenieks kā cilvēks ar savām pozitīvajām un negatīvajām rakstura īpašībām knapi ieskicēts.

Evita Mamaja * * *

Dzejnieks Knuts Skujenieks nav pašsaprotams lielums manā apziņā. Taču Jānis Rokpelnis iespēj to radīt. Grāmatas īpatno garšu rada divu dzejnieku personību kontrapunkts. Stāstījums par Knutu Skujenieku izvijas tradicionāli hronoloģiskā vēstījumā, neuzbāzīgi piesātinātā ar personiskām pārdomām un pieredzi, mierīgā, godīgā, pašcieņas pilnā vienkāršībā, bez vēlmes spīdēt pašam ar savu oriģinalitāti. Bagātā valoda un krāšņā izteiksme lasīšanu padara lēnu, bet baudpilnu. Skujenieka dzīves gājums iezīmējas uz laikmeta gaisotnes fona – 60. gadu vēršanās pret radošo inteliģenci, gari izraksti no liktenīgā tiesas sprieduma, arhipelāga gadi lēģera dzeloņstieplēs. Un pretī dzejnieks – īpašs, pārpersonisks, ārpus ikdienības, dzīve kā cilvēka iekšējās brīvības apliecinājums. Kā paredzējis pats autors – dzejnieka biogrāfija tiešām šķiet "nāvīgi romantiska", pārpilna piedzīvojumiem un pārbaudījumiem. Tekstā ir daudz autora personisko asociāciju, kas vada teksta virzību. Taču grāmatas beigu daļā šie iespraudumi kļūst visai kategoriski un asi atmaskotās literārās vides kaites sāk atgādināt savstarpēju rēķinu nokārtošanu.

NRA  01/31/07   

Romualds Granausks. Kenotafs. Tulkojis Talrids Rullis. Neputns, 2006

Jānis Rokpelnis * * * *

Romualds Granausks pieder nu jau pie vecākās lietuviešu rakstnieku paaudzes. Viņa pasaules uztverē vēl ir saglabājusies jaunāku audžu jau puspiemirstā plaisa starp pilsētu un laukiem. Līdzīgi Paulam Bankovskim arī Romualdam Granauskam Kenotafā tīk apspriest ezoteriskas parādības un teorijas, taču tās mērķtiecīgi virza romāna darbību. Visumā rakstnieka maniere tomēr ir, kā mēdza daudzināt senāk, reālpsiholoģiska, ar dokumentāli ticamu pēckara Lietuvas drausmās īstenības attēlojumu. (Kā vienmēr, teicams ir Talrida Ruļļa tulkojums.) Un tu atkal pārliecinies – katrai tautai, katrai valstij vēsture ir tik unikāla, individuāla, ka tās ligu dziedināšanai diemžēl neder pat prominentāko visdažādāko zinību dakteru izrakstītās receptes.

Savukārt spēcīgais stāsts Ar taureni uz lūpām liek atcerēties tos spoku stāstus, ko reiz skala gaismā ar saldām šausmām klausījās mūsu senči. To es saku bez jelkādas ironijas. Visādu veidu neizprotamas parādības eksistē; svarīga ir to interpretācija. Lai nu kā, gan Paula Bankovska, gan Romualda Granauska grāmatas liecina, ka racionālos, zinātni un saprātu dievišķojošos laikmetos (piemēram, filozofiskajā 18. vai arī patlabanējā gadsimtā) apgaismotos prātos reliģiju nereti aizvieto eklektiska ezoterika. Tāds nu tas cilvēks reiz ir.

Agita Draguna * * * * *

Nevaru iedomāties, kurš no latviešu autoriem spētu uzrakstīt kaut ko tik atkailinātu un īstu. Ja nu Inga Ābele nedaudz tajā virzienā gājusi. Galēja vienkāršība; sevī vērsta fotogrāfiska vienkāršība.

Romāna darbība sākas ar brīdi, kad vecs vīrs pēcinfarkta operācijas laikā ierauga sevi no malas, piedzīvo Lielo Gaismu, bet turpinās slimības gultā, minot kādu tās dotu uzdevumu, kura atminēšanai nākas ienirt savu atmiņu nepārskatāmākajos nostūros, lai tajos atrastās bildītes spētu sakārtot un izveidot kādu portretu, pie viena izstāstot daudzas dzīves un neticamu daudzumu sāpju.

Pēckara laikmeta aina un krietnie, godprātīgie, aizlauztie, vientuļie cilvēku raksturi un likteņi, no kuriem iezīmēti tikai paši galvenie, paši traģiskākie, tomēr visu kopā saturošie pavedieni, katrs sev līdzi atnes tik daudz mīļuma, sāpju, uzupurēšanās un spēka, ka ar katru lappusi vairāk jūtams, ka šis spēks un sāpes jau viļņojas kā zeltaina jūra. Un ir tik labi, ka kaut nedaudz no tā tiek arī lasītājam.

Grāmata ir par galveno – un par to, kas notiek, ja kāds to zaudē. Un vēl par to, ko nedrīkstam zaudēt nekad. Un to, kas jāpaspēj, ja dzīvot atlicis maz.

Eduards Aivars. Jauns medus. Apgāds Nordik, 2006

Jānis Rokpelnis * * * *

Eduards Aivars ir kultūrcilvēks. Tas nozīmē, ka viņš daudz ko jēdz mūzikā, glezniecībā, teātrī, kino. Viņš zina valodas. (Viņš ir arī kristietis. Dažam labam gan tas liksies bīstams personības defekts). Šis uzskaitījums ir svarīgs – tādu kultūrcilvēku rakstnieku vidē nav daudz. Taču galvenais –šī Aivara personības īpatnība piesūcina viņa dzeju. Jauns medus ir izlase, ko noslēdz Viestura Vecgrāvja un Kārļa Vērdiņa raksti par dzejnieka līdzšinējo sniegumu. Bet grāmatā ir ievietots arī jauns dzejoļu krājums, kas arī saucas Jauns medus. Eduarda Aivara vēlīnā debija, biedrošanās ar gados jaunākiem dzejniekiem un vēl daudz kas nevienam nenojaušams izveidojis viņu par savrupnieku mūsu dzejniecībā. Asimetriska, neregulāra forma; te hermētiski lakoniski, te gari izrunāti dzejoļi. Un banālās (ha!) tēmas – sieviete un Dievs. Tas ir – ticība, cerība, mīlestība, nāve, mūžība utt.

Šādas intuitīvas poētikas kopējam var nepaveikties, rakstot metriski izturētus darbus, lietojot atskaņas vai tīši konstruējot dzejiskas asprātības. Klupieni ir acīm redzami – Nemirstības sākums, tu neesi knauzers. Un līdzās precīzie, neuzmācīgi dziļie Bez izsaukuma zīmēm vai Pa logu. Dzejā ir riebīgs likums – meklējot kaut ko jaunu, var pazaudēt visu, nemeklējot – tas pats. Bet, kas neriskē, tas nedzer šampanieti. Nu ja, atturībniekam Eduardam Aivaram tas būtu, teiksim, nektārs.

Agita Draguna * * *

Spēli ar puspateikto šoreiz atļaušos interpretēt tā – ja reiz tik daudz atstāts paša lasītāja empātijas, apķērības, fantāzijas, tās samaitātības, erudīcijas, sintēzes spēju un garastāvokļa ziņā, tad tie, kam gribētos likt augstāko vērtējumu, šīs divas iztrūkstošās spalvas godam nopelnījuši paši, tāpēc piešķirt tās autoram būtu nevietā.

Diezgan riskanta grāmatas kompozīcija – vienā sējumā nodrukājot jaunāko krājumu Jauns medus un izlasi no iepriekšējiem dzejoļu krājumiem, rodas iespaids, ka vismaz pirmā puse jaunajam krājumam tāda prozaiski pašķidra. To, vai tajā atrodamās vaļības ievietotas tikumisku vai netikumisku mērķu labā, arī jāuzmin lasītājam pašam.

Taču sākot ar dzejoli Mežābeles parādīšanās: "Tik ļoti gribēji dzīvot/Tā baidījies nāves/Ka nespēji padzīvot" (60) parādās gluži cita dziļuma un jēgas blīvuma teksti, kuru nospriegotība un uzdoto jautājumu krustugunis vairs neplivinās postmodernā vieglumā, bet tiecas uz sadursmi pašā savas sirreālās realitātes centrā, un dažos labākajos dzejoļos tik taustāmi īsta ir gūtā balva par nebūtiskā atmešanu, tā upurēšanu atdzimšanai: "Dzīve nav vēl nodzīvota – tā kā lapsene sāk spingt/Tā ir drošāk, nekā stingt" (63).

Pauls Bankovskis. Drēbes jeb Ādama tērps. Jāņa Rozes apgāds, 2006

Jānis Rokpelnis * * *

Šajā jaundarbā jau pazīstamas dažas Paula Bankovska literārās individualitātes noturīgas iezīmes – raita spalva, tiekšanās darīt vēstījumu saistošu, tematiska aktualitāte. Jāteic, ka īpaši labi šim ļoti produktīvajam rakstniekam padodas materiālās vides atainojums (tas liek atcerēties Andreja Upīša nebūt ne zemē metamo sniegumu) – jaunas un vecas lietas, mēbeles un, protams, drēbes un to stāvokļi spēj izpaust gana daudz. Arī garīgā vide, emocionālā pasaule tiek lielākoties apcerēta šādā, šoreiz – pārāk objektīvā skatījumā. Te nu iederas citāts no Drēbēm…: "[..] Ādams uz itin visu raugoties it kā no malas, tajās (Ādama grāmatās – J. R.) pietrūkstot autora līdzpārdzīvojuma." Grāmatas iecere ir diezgan asprātīga; bezgalīgajā romānu virknē par Bībeli un kristietību Pauls Bankovskis ir uzgājis savu skatpunktu. Literārs darbs nav teoloģisks traktāts, tāpēc Vecajā Derībā teiktā un cilvēcisku pārspriedumu un viedokļu mikslis, kas dāsnu roku iestrādāts grāmatā, nemulsina. Tomēr šī alūziju, slēptu un neslēptu atsauču pārblīvētība, pretēji autora nolūkam, mākslinieciski vājina romānu, nevajadzīgi to sapiņķerējot. Nelīdz pat beigās ievietotā Atslēga – tomēr tur nav ziņu, teiksim, par Ādama dēliem. Jo Paula Bankovska darbs – ceru, ka nemaldos – pirmām kārtām ir par mīlestību – par mūža vienīgo sievieti Ievu. Un te nu rakstniekam pietrūcis lirisma, nevis erudīcijas un intelekta asuma. (Piebildīšu – visām šeit aplūkotajām grāmatām nav norādīts redaktors un korektors. Tas mani nebūt neiejūsmina. Varbūt tālab, ka piemērota redaktora un korektora trūkuma sekas nupat dabūju smagi izbaudīt uz savas ādas.)

Agita Draguna * * * *

Tik pretenciozu darbu radīšanai nu patiešām derētu patērēt drusku vairāk laika. Šķiet, mūsdienu kultūrpolitika to vien dara kā producē nepietiekami nostrādātus, nepietiekami pārdomātus darbus. Vai tiešām pēc jaunākajiem standartiem romānam jātop dažos mēnešos? Gēte pie Fausta strādāja teju visu mūžu; tad nu arī redzama atšķirība. Risināto problēmu loks gan līdzīgs un daudzviet patīkami pārsteidz ar savu nopietnību, vispārinājuma pakāpi un detaļu spilgtumu. Visvairāk mani trāpīja atmiņas zuduma apraksti, kas arī ir romāna pamatstīga – līdzās visai frivoli un postmoderni interpretētajiem Bībeles motīviem.

Bet katram jau rakstot jāmeklē izeja no sava paša problēmu loka, un visu cieņu, ka tas ticis darīts tik konceptuāli un tieši. Sižets uz priekšu raujošs gan bija tikai grāmatas vidusdaļā.

Kopā saaustās mītiskās, vispārcilvēciskās, sociālās, sadzīviskās un attiecību līnijas veido vērienīgi samudžinātu, neatšķetināmu un samērā pretīgu mudžekli, ar ko nu, pēc autora domām, jātiek galā romāna varonim. Savukārt lasītājam pašam jātiek skaidrībā, vai par pilnu ņemams autora uzmācīgi piedāvātais risinājums – atmest kaunu un ņemt visu savās rokās, vai arī tieši tā ir problēmas radošā luciferiskā ideja, kura jau tā visu saindējusi? Varbūt jāčukst varonim priekšā, lai taču palūdz autoram: "Apžēlojies!"

Izstādes

Maija Rudovska,  NRA  01/30/07

- LEONĪDAM ĀRIŅAM – 100. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē piektdien pulksten 16 tiks atklāta izstāde, kas veltīta gleznotāja Leonīda Āriņa 100 gadu jubilejai. Leonīds Āriņš (1907–1991) gandrīz visu savu mūžu dzīvojis un strādājis Tukumā. Latvijas Mākslas akadēmijā viņš studējis ar pārtraukumiem no 1925. līdz 1942. gadam. Viņa daiļradē var saskatīt franču glezniecības ietekmes ar fovismam raksturīgo krāsu pārsvaru un lietuviešu glezniecības iezīmes. Izstādē tiks prezentēta apgāda Neputns izdotā grāmata par mākslinieku. Monogrāfijas autore ir Gundega Cēbere.

- 2. BAUSLIS. Latvijas Mākslas akadēmijas aulā no sestdienas būs skatāma LMA Vides mākslas nodaļas izstāde 2. bauslis. Izstādē būs aplūkojami topošo vides mākslinieku studiju radošie darbi – funkcionāli un mākslas priekšmeti, interjera, vides objekti un mazās arhitektūras projekti. Izstādes ekspozīcija pati par sevi iecerēta kā objekts, tādā veidā visuzskatamāk parādot specializācijas profilu un jaunrades specifiku. Izstādes veidotāji iecerējuši radikāli mainīt noskaņu aulā un pārsteigt apmeklētājus, ievedot tos pavisam citā vidē.

- TAVA RĪGA MANĀS MĀJĀS. Latvijas Arhitektūras muzejā aplūkojama izstāde Tava Rīga manās mājās, kurā eksponēti materiāli par Rīgu no arhitekta P. Blūma un Dž. K. Kola (ASV) kolekcijām. Izstādes veidotāju mērķis ir parādīt Rīgu kartēs, gravīrās, litogrāfijās, kokgrebumos, fotogrāfijās, tekstilijās un dažādos sīkumos laikā no 16. līdz 20. gadsimtam. Līdzās pazīstamām gravīrām izstādē būs apskatāmas nezināmu autoru fotogrāfijas, kurās attēlotas Rīgas nomales – kokzāģētavas un jaunbūves 19. gs. beigās.

- JĒKABAM SPRIŅĢIM – 100. Galerijā Antonija apskatāma mākslinieka Jēkaba Spriņģa 100. gadu jubilejai veltīta personālizstāde. Mākslinieks 1936. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju. Mūža lielāko daļu J. Spriņģis (1907–2004) dzīvojis un strādājis Talsos. Savā radošajā darbībā viņš apguvis gan reālistiskās skolas pamatus, gan pievērsies abstraktām kopozīcijām. J. Spriņģa darbiem raksturīgs krāsu prieks un dzidrums, toņu harmonija un kompozīcijas loģika. Izstādē eksponēti vairāk nekā 20 akvareļi un dažas eļļas gleznas.

- JAPĀŅU MŪSDIENU KERAMIKA. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā piektdien tiks atklāta japāņu mūsdienu keramikas izstāde. Izstāde apkopo nozīmīgākos japāņu keramikas darbus, raksturojot laikposmu no 20. gs. 50. gadiem līdz mūsdienām. Pavisam skatāmi 28 autoru 44 darbi. Izstāde nosacīti sadalīta četrās daļās, ņemot vērā priekšmeta veidošanas pamatprincipus. Japāņu keramiku raksturo skaidra, tieša un nemākslota izteiksme.

- PIRMĀ PERSONĀLIZSTĀDE. Galerijā ag7 piektdien tiks atklāta fotogrāfes Ilzes Vanagas pirmā personālizstāde Dažādas pasaules. I. Vanaga savulaik absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļu, bet pēdējos divus gadus, dzīvojot un strādājot Londonā, fotogrāfija ir kļuvusi par Ilzes galveno sevis piepildījuma un pašizteiksmes līdzekli. Izstādē būs skatāmas vizuāli atsķirīgas, tomēr kontekstuāli savstarpēji saistītas portretu grupas. "Atrodoties pastāvīgā kustībā ceļā Londona–Rīga–Londona, mēģinot atrast balansu starp daudzām un dažādām pasaulēm, tas viss ir materializējies darbos, kurus es kā relatīvi noslēgtu ciklu gribu parādīt šajā izstādē," apgalvo autore.

Pasniegtas Dienas gada balvas kultūrā

Zane Radzobe,  Diena  01/30/07    Vienpadsmit Latvijas kultūras dzīvē nozīmīgu notikumu autori saņem "zelta" kartupeļus.

Pirmdienas, 29.janvāra, vakarā laikraksts Diena godināja vienpadsmit nozīmīgāko 2006.gada kultūras un mākslas notikumu autorus — svinīgā ceremonijā tika pasniegti simboliskie "zelta" kartupeļi un Ls 1000 naudas godalga katram Dienas gada balvas kultūrā laureātam. Par būtiskāko sasniegumu pagājušogad kultūrā Dienas žūrija atzinusi mākslas zinātnieka, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Eduarda Kļaviņa monogrāfiju Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla. "Par vērienīgu un erudītu pētījumu, kurā autors, pētot Jāzepa Grosvalda personību un viņa dialogu ar "laika garu", bagātīgi un pārskatāmi aptvēris latviešu mākslas tapšanu XX gadsimta garumā un radījis literāri aizraujošu sacerējumu," — galveno balvu un Ls 5000 E.Kļaviņam pasniedza Dienas galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte. "Dienas kultūras balvai manā uztverē ir divas funkcijas. Pirmkārt, tā mēģina palielināt kultūras sasniegumu sabiedrisko nozīmību. Otrkārt, tā izvirza iespējamus kritērijus, pēc kuriem var vērtēt kultūrā notikušo," komentē kultūras ministre Helēna Demakova. No četrdesmit sešiem Latvijas kultūras dzīvē nozīmīgiem notikumiem, ko Diena nominēja gada gaitā, apbalvoti tika vienpadsmit. "Zelta" kartupeļus un Ls 1000 balvu saņēma Alvis Hermanis un JRT par izrādi Latviešu mīlestība, Santa Ratniece par kora skaņdarbu Sālsezers, Oļģerts Kroders par izrādi Idiots, Ģirts Muižnieks par izstādi Salut, Miks Mitrēvics par izstādi Kaut kur tepat, teātra trupa umka.lv par izrādi Stāsts par Danielu Reju, Kārlis Lācis par simfonisko poēmu Mirkļa izvēles vilinājums, Imants Ziedonis un Nora Ikstena par grāmatu Nenoteiktā bija, Imants Lancmanis par gleznu ciklu Kalēti un Sergejs Jēgers par CD un koncertiem Ave, Musica.

Hansabanka sāk sadarbību ar Kremerata Baltica

Inese Lūsiņa,  Diena  01/31/07     Baltijas kamerorķestris Kremerata Baltica, kurš šogad svin savas pastāvēšanas 10 gadu jubileju, un Hansabanka parakstījuši sadarbības līgumu uz trim gadiem, kas vēsta par bankas apņemšanos atbalstīt virkni projektu — gan koncertus, gan mūzikas ierakstus.

"Mūzika ir mūsu un jūsu labākā investīcija," par sadarbību saka G.Krēmers. Jau 9.februārī Latvijas Nacionālajā operā notiks jubilejas koncerts, kuru orķestris velta sava dibinātāja un mākslinieciskā vadītāja, vijolnieka Gidona Krēmera 60 gadu jubilejai. Nākamajā vakarā kremeratieši izpaudīsies Portretu galerijas koncertā Lielajā ģildē, kam sekos jubilejas koncerts Tallinā 11.februārī.

Koncertu sērija Baltijas valstīs gaidāma vasarā, kad plānots gan jubilejas koncerts Lietuvas filharmonijā, gan ikgadējais festivāls Siguldā ar noslēgumu Dzintaru koncertzālē 1.jūlijā. Kremerata Baltica desmitgadē tiks izdoti Latviešu mūzikas CD un Gidona Krēmera autobiogrāfija latviešu valodā.

Citādā ziņā...

Latvijas nacionālisti draud nojaukt Uzvaras pieminekli

Apollo  01/30/07    Latvijas nacionālisti aicina parlamentu sekot kaimiņvalsts Igaunijas piemēram un pieņemt likumu, kas paredz pieminekļu sarkanās armijas kareivjiem nojaukšanu, vēstī laikraksts «Izvestija».

Latvijas partizānu apvienība, tā sauktie «meža brāļi», un Nacionālā fronte aicinājuši premjeru Aigaru Kalvīti un Saeimas deputātus pieņemt likumu, kas paredzētu Uzvaras piemineļa nojaukšanu Rīgā.

Vēstulē, kas janvārī iesniegta parlamenta deputātiem un valdības vadītājam, Uzvaras piemineklis nosaukts par «pazemojuma un kauna stabu», kurš simbolizē «nācijas nespēju atbrīvoties no okupantu klātbūtnes un kļūt par īsteniem savas zemes saimniekiem», vēstī «Izvestija».

Šajā vēstulē, kuru parakstījuši «Meža brāļu» un Latvijas nacionālās frontes līderi Ojārs Stefans un Aivars Garda, esot saskatāmi pieminekļa nojaukšanas draudi. Neesot nekādas garantijas, ka Latvijas patriotiem neradīsies vēlēšanās nojaukt šo pieminekli izmantojot pretlikumīgus līdzekļus, rakstīts vēstulē.

Ilgi gaidījām

un beidzot sagaidījām . . .

ĪSTU ZIEMU – ar aukstumu
un galvenais   -   ar sniedziņu ! ! !

Un tas viss apmēram nedēļas laikā!

Snigt gan sāka tikai aizvadītās nedēļas

nogalē, bet tās bija arī pēdējā laika sau-

lainākās dienas . . . Sniegs jau ir radījis

ne mazums neērtības autobraucējiem,

bet slēpot un slidot gribētāji nespēj

vien nopriecāties par beidzot uz-

snigušo balto un pūkaino

sniedziņu!

Anda Jansone, trešdien, 31. janvārī