Eiropā un citur pasaulē...

Primakova vizītes atziņas

Juris Paiders,  NRA  02/08/07    Lai gan bijušais Krievijas premjerministrs un ārlietu ministrs Jevģeņijs Primakovs ieradās Latvijā ar privātu vizīti (noslēgt līgumu ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru), viņš tika pieņemts visaugstākajā līmeni. Ar J. Primakovu tikās gan Valsts prezidente, gan Ministru prezidents. J. Primaksovs neslēpa, ka pirms brauciena uz Latviju viņam bija saruna ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.

Primakova vizīte lielā mērā atgādina bijušā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina vizīti Latvijā 2006. gada vasarā. Pirms Latvijas brauciena B. Jeļcins tikās ar Krievijas prezidentu un savas vizītes noslēgumā atklāja, ka viņam savi vērojumi būs jāizstāsta V. Putinam.

Te derētu atgādināt B. Jeļcina teikto par Valsts prezidenti un Ministru prezidentu intervijā Neatkarīgajai augustā: "Viņa ir stipra sieviete. Apņēmīga, saprātīga, gudra. Bet premjers. Viņš ir jaunāks. Ekonomiski saprotošs. Saimniecisks. Prezidente varbūt nav tik izteikti ekonomiski saimnieciska kā viņš. Viņš labi orientējas ekonomikā un saimniecībā. Labi izprot Eiropas un NATO ekonomiku. Viņš man iepatikās." Par Vairu Vīķi-Freibergu Jeļcins neteica – viņa man patika. Tagad var novērtēt Kremļa politiku. V. Vīķes-Freibergas ceļu uz ANO augšgalu apturēja Krievijas un Ķīnas veto, bet Krievijas ārlietu resors dod stingrus mājienus, ka V. Putins labprāt tiktos ar A. Kalvīti...

Varam uzskatīt, ka gan Primakovs šogad februārī, gan B. Jeļcins 2006. gadā ir neoficiāli Krievijas prezidenta sūtņi, kuru uzdevums ir novērtēt progresu Latvijas un Krievijas attiecībās un Latvijas politiķu nākotnes perspektīvas.

Tieši tāpēc vīlās tie, kas no J. Primakova gaidīja kaut ko sensacionālu. Salīdzinot Krievijas vēstnieka Viktora Kaļužnija robežlīguma novērtējumu (2. februārī, Latvijas Radio programmā Doma laukums) un J. Primakova teikto, uzstājoties ar lekciju Latvijas Universitātē 6. februārī, līdzība ir uzkrītoši liela. Kā viena plate ar dažādiem izpildītājiem. J. Primakovs neoficiāli, bet autoritatīvi apstiprināja, ka Krievijas vēstnieka teiktais ir oficiālā Krievijas nostāja un par to ir informēts arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Domājams, ka viens no Primakova vizītes mērķiem bija kliedēt Latvijā paustās bažas, ka robežlīguma parakstīšanu Krievija varētu saistīt ar vēl kādām papildu prasībām.

Savukārt J. Primakova uzstāšanās Latvijas Universitātē 6. februārī faktiski tika veltīta, lai izskaidrotu Krievijas ģeopolitisko doktrīnu. Latvijas lasītājiem Krievijas ārpolitika bieži tiek pasniegta nevis no pirmavotiem, bet kā rusofobisku autoru karikatūra. Ārlietu ministrijas oficiālie pārstāvji Krievijas doktrīnu ietērptu miglainās frāzēs. J. Primakovs kā bijušais Krievijas premjerministrs, bet tagad neoficiāla persona varēja izvēlēties daudz brīvāku un tiešāku valodu. Krievijas globālo ārpolitisko doktrīnu J. Primakovs salīdzina ar aukstā kara laiku. Tolaik bija divu polu globāla spēka sistēma. Bija divi pretpoli – PSRS un ASV. Bija skaidri deklarēti mērķi abām sistēmām, un bija izstrādāta uzvedības noteikumu sistēma. Galvenais bija nepieļaut kodolkara sākumu. Bija savdabīga robeža, līdz kurai abas lielvaras viena ar otru sacentās. Mūsdienu pasaule īsu brīdi pēc PSRS sabrukuma nonāca viena pola – ASV diktētā sistēmā. ASV sāka vienpusēji izlemt, pret kuru valsti lietot spēku, un sāka vienpusēji šo spēku lietot, piesaistot šajā darbā savus satelītus. Pašlaik notiek globālo spēku sadalījuma pāreja uz daudzu polu sistēmu. J. Primakovs atzīst: "ES ekonomiskais un zinātniskais potenciāls ir samērojams ar ASV. Ķīnas un Indijas kopējas IKP ir lielāks nekā ASV." Daudzu polu pasaules politikas modelis nenozīmē automātisku pretdarbību ASV. Taču šādā modelī ASV ar laiku ir jāatsakās no vienpusējiem lēmumiem, ja tie nav saskaņoti ar citiem globāliem varas centriem.

J. Primakovs ASV neokonservatīvo idejas eksportēt demokrātiju uz citām valstīm, nerēķinoties ar demokratizējamo zemju vēsturiskajiem, reliģiskajiem, etniskajiem apstākļiem, mentalitāti u.c., salīdzināja ar trockistu idejām 20. gadsimta vidū, kad pamatideja bija eksportēt komunisma revolūcijas uz jebkuru valsti, nerēķinoties ar apstākļiem.

Notikumi Irākā apliecināja, ka demokrātijas eksports ir izgāzies. Tieši pēc ASV un sabiedroto invāzijas Irākā šī valsts ir daudz tuvāk reliģiskā islāma valsts izveidei nekā jebkad agrāk. Kad valsts no laicīgas tiek pārvērsta par reliģisku, tas nav solis demokratizācijas virzienā. J. Primakovs Irākas okupāciju dēvē par avantūru. Okupācija ir izraisījusi pilsoņu karu starp šiītiem un sunītiem, un Irāka ir ļoti tuvu, lai sadalītos trijās valstīs pēc etniski reliģiskiem principiem – ziemeļos kurdi, centrā sunnīti un pārējā valsts daļā šiīti. Irāka tagad ir pārvērsta par starptautiskā terorisma placdarmu. Tūkstošiem Al Qaedas kaujinieku tagad darbojas Irākā. Buša plāns ievest papildus Irākā 22 000 ASV karavīru ir ceļš uz nekurieni. Lai gan ASV vēlētāji ir izteikuši savu nē ASV ārpolitikai un tagad kongresā abās palātās varu ieguvuši demokrāti, J. Primakovs neredz pierādījumus, kas apliecinātu, ka ASV gatavojas atteikties no mesiāniskās idejas vienpusēji izlemt citu valstu likteņus. Krievija pauž nepatiku, ka ASV iespaidā starptautiskajās attiecībās tagad lēmumu pieņemšanas smagumu centrs no ANO tiek pārcelts uz NATO. Krievija ar bažām uztver to, ka NATO neuzrāda tendences transformēties par politisku savienību un saglabājas kā militārs bloks. Lielu skepsi un draudus reģionālajai drošībai J. Primakovs saskatīja arī idejā par Izraēlas iestāšanos NATO.

Primakovs ļoti didaktiski ieskicējis Krievijas starptautisko interešu jomu, liekot saprast, ka draudzība Krievijas izpratnē nav tikai robežlīgums. Labas kaimiņattiecības ir arī abpusēja interešu respektēšana. Robežlīgums ir tikai formāls, bet nepieciešams solis. Ja Latvija vēlas lielus saimnieciskus ieguvumus, tai ir jāmaina ģeopolitiskie orientieri. J. Primakovs netieši dod mājienu – nesacerieties pārāk daudz! Robežlīgums pats par sevi nav atslēga Krievijas gāzes un naftas vadiem. Latvija kā ASV satelīte un NATO aktīviste nebūs Krievijas saimnieciskā prioritāte. Tāds, iespējams, ir vēstījums, kuru Krievija vēlas pateikt šobrīd.

Savukārt Latvijas Saeimas un valdības izvēle ir noteikt ārpolitiskās prioritātes un vienlaikus būt labiem pret visiem nav iespējams.

Diskutēs par ES konstitūcijas projektu

LETA  02/09/07    Diskusiju vadīs žurnāla "Latvija ES" galvenā redaktore Aija Lulle, kura runās par ES konstitūcijas projekta tuvākajām perspektīvām nākotnē.

Diskusijas dalībnieki spriedīs par ES konstitūcijas projekta pašreizējo redakciju un iespējamām alternatīvām, par iespējamiem risinājumiem, lai "izkustinātu to no sasaluma punkta", par Latvijai būtiskiem punktiem konstitūcijas projektā, par ES vērtībām, nākotnes attīstības iespējām un Latvijas skatījumu uz to.

Diskusijā piedalīsies Eiropas Parlamenta deputāti Ģirts Valdis Kristovskis (TB/LNNK), Rihards Pīks (TP), politologs un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas lektors Ivars Ījabs, starptautisko tiesību juriste Kristīne Krūma un Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Normunds Popens.

Latvija piedalīsies ES civilajā misijā Afganistānā

DELFI  02/09/07    Lai palīdzētu Afganistānas iekšlietu struktūrām nodrošināt kārtību, Eiropas Savienība plāno 2007.gada vidū tur nosūtīt civilo ekspertu misiju. Paredzams, ka arī Latvija piedalīsies šajā misijā, par to piektdien tika informēta Saeimas Eiropas lietu komisija.

Pašlaik Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis strādā pie misijas īstenošanas praktiskajiem jautājumiem. Arī Latvijas Iekšlietu ministrija izvērtē iespējamo Latvijas līdzdalību un praktiskās iespējas piedalīties misijā, Saeimas Eiropas lietu komisijas (ELK) deputātus informēja Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Normunds Popens.

ES ir apņēmusies palielināt savu atbalstu un iesaisti Afganistānā, kuras policijas spēki nav pietiekami organizēti un ir slikti bruņoti. Dalībvalstis civilos ekspertus, kuru vidū būs arī policisti un citi iekšlietu jomas pārstāvji, uz Afganistānu plāno nosūtīt Eiropas Drošības un aizsardzības politikas (EDAP) ietvaros, informēja Ārlietu ministrijas pārstāvis.

Latvijas valdība savu atbalstu iespējamās EDAP civilās misijas izveidošanai Afganistānā pauda jau pagājušā gada decembrī. Par Latvijas iesaisti un apjomu tolaik spriests netika.

Kā norādīja Popens, lai Latvija varētu nosūtīt civilos ekspertus dalībai EDAP misijā, būs nepieciešami papildus līdzekļi no valsts budžeta. Viena cilvēka uzturēšana misijā gada laikā prasa aptuveni 52 000 latu.

Latvijas iekšlietu struktūru ekspertu līdzdalība misijā dotu nenovērtējamu ieguldījumu viņu profesionalitātes paaugstināšanā, uzsvēra Popens.

2007. gada laikā plānots palielināt arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīru skaitu Afganistānā. 2008. gadā tur izvietoto NBS karavīru skaits varētu sasniegt 150 – 200.

Paredzams, ka EDAP civilā misija varētu tikt uzsākta šī gada jūnijā. Pēc ES izpētes grupas, kura uzturējās Afganistānā 2006. gadā, aprēķiniem misijas uzsākšanai būtu nepieciešami 160 policisti. Misijas darbības nodrošināšanai līdz šī gada beigām vajadzīgi aptuveni 40 miljoni eiro, informēja Popens.

No ES dalībvalstīm vislielākos ieguldījumus Afganistānas policijas stiprināšanā devusi Vācija. Liela daļa ES dalībvalstu paudušas gatavību nosūtīt civilos ekspertus uz Afganistānu. Savukārt Francija ir skeptiska un misijā piedalīties neplāno, taču arī neiebilst pret pašas misijas izveidi, norādīja Ārlietu ministrijas pārstāvis.

Krievija: Fašisma slavināšana Baltijas valstīs novesta līdz absurdam

LETA/ITAR-TASS   02/09/07    Latvija un Igaunija pēc iestāšanās NATO ne tikai nav uzlabojušas attiecības ar Krieviju, bet gluži otrādi - tās vēl vairāk pasliktinājušas, novedot līdz absurdam fašisma slavināšanu, par ko Ziemeļatlantijas alianse klusējot, intervijā vācu laikrakstam "Suedeutsche Zeitung" paziņojis Krievijas vicepremjers un aizsardzības ministrs Sergejs Ivanovs.

Piektdien intervijas teksts publicēts Krievijas Aizsardzības ministrijas oficiālajā mājaslapā internetā.

"Pirms šo valstu iestāšanās Ziemeļatlantijas savienībā mūsu partneri NATO dedzīgi centās pārliecināt Krievijas pusi, ka dalība aliansē paātrinās šo valstu demokratizāciju, palīdzēs normalizēt to attiecības ar Krieviju, atbrīvojot no bailēm no varenā kaimiņa," teicis Ivanovs. "Viss notika tieši pretēji."

Ministrs piebildis, ka arī Latvijas un Igaunijas "demokratizācija iegūst kaut kādu izkropļotu raksturu".

Viņaprāt, Baltijas valstīs izskanot paziņojumi un tiekot īstenota rīcība, kas "nomelno Sarkanās armijas karavīru vārdus", lai gan tie esot "izglābuši pasauli no "brūnā mēra"".

"Līdz absurdam novesta fašisma, nacionālās izredzētības slavināšana," apgalvo Ivanovs, kārtējo reizi piesaucot arī "krievvalodīgo, īpaši krievu" diskriminēšanu.

Savukārt NATO "aklība" šajā jautājumā izsaucot Maskavā "vismaz neizpratni".

Robežlīguma parakstīšanai mandāts kabatā

Agnese Margēviča,  NRA  02/09/07    Par nobalsoja gandrīz visa valdošā koalīcija – Tautas partija, ZZS, LPP/LC –, izņemot divus ZZS deputātus Visvaldi Lāci un Leopoldu Ozoliņu, kā arī ceturto valdības partneri TB/LNNK. Valdošajai koalīcijai palīdzēja kreiso opozīcijas frakciju balsis. Vairākas stundas ilgušajās debatēs tika noraidīti 12 no 13 tā sauktajam pilnvarojuma likumam iesniegtajiem priekšlikumiem. Tie vairākumā nāca no ZZS deputāta Visvalža Lāča, Jaunā laika deputātes Ilmas Čepānes un TB/LNNK frakcijas deputātiem, bet bija arī priekšlikumi no kreisās opozīcijas Saskaņas centra un PCTVL.

Tika piedāvāts pilnvarojuma likuma lakonisko tekstu papildināt ar atsaucēm uz 1990. gada 4. maija neatkarības deklarāciju (V. Lācis), 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju (I. Čepāne), Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Tatjanas Ždanokas lietā (I. Čepāne), kā arī 1975. gada Helsinku EDSO apspriedes noslēguma akta principu par pēckara robežu negrozāmību (SC un PCTVL). V. Lācis arī rosināja noteikt, ka pilnvarojums parakstīt robežlīgumu stājas spēkā tikai pēc tam, kad noteikta kārtība materiālo kompensāciju saņemšanai par Abrenes apriņķī nodarītajiem kaitējumiem, kā arī ietvert atrunu, ka vietās, kur robežlīgumā definētā robeža neatbilst 1920. gada miera līgumā atrunātajai, spēkā vēsturiskajā līgumā noteiktā. Vairāki TB/LNNK deputāti arī aicināja pilnvarojuma likumā ierakstīt, ka robežlīgumam pievienojama 2005. gada aprīlī pieņemtā valdības vienpusējā deklarācija, kurā ir tieša atsauce uz 1920. gada miera līgumu. Savukārt TB/LNNK deputāts Dzintars Rasnačs aicināja precizēt, ka runa ir par 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku, tādējādi uzsverot valsts tiesisko pēctecību, un šis priekšlikums vienīgais bija vistuvāk atbalstīšanai.

Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Vaira Paegle, debatējot pret pilnvarojuma likuma papildināšanu ar papildu atsaucēm, uzsvēra, ka tas nemainīs Latvijas pozīcijas valstiskās pēctecības jautājumā un "nav nepieciešams nosaukt visu ar Latvijas neatkarības atjaunošanu saistīto dokumentu ķēdi". Līdzīgi argumentēja TP deputāte Vineta Muižniece, iebilstot pret nepieciešamību pilnvarojuma likumā ietvert I. Čepānes piedāvāto atsauci uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Tatjanas Ždanokas lietā, kur atzīts Latvijas okupācijas fakts. V. Muižniece atgādināja, ka "šis svarīgais lēmums ir saistošs visām Eiropas Padomes dalībvalstīm neatkarīgi no tā, vai mēs to kādā Latvijas likumā pieminam vai nepieminam".

Iemeslu, kādēļ tomēr tika noraidīti vairāki priekšlikumi, kurus ārlietu ministrs Artis Pabriks (TP) nodēvēja par "labiem", vislabāk raksturoja TP deputāta Jāņa Lagzdiņa argumentācija pret Dz. Rasnača piedāvāto atgādinājumu par Latvijas Republikas proklamēšanas datumu. "Es aicinu būt taktiski gudriem un neminēt šajā likumā tādas lietas, kas varētu būt par formālu iemeslu vēlāk traucēt šā robežlīguma noslēgšanu. Būsim gudri!" aicināja J. Lagzdiņš. Arī A. Pabriks (TP), atzīstot, ka priekšlikums ir labs, tomēr aicināja palikt pie valdības piedāvātās likuma redakcijas, paužot pārliecību, ka "ne Krievija, ne kāda cita valsts neies apkārt un neapšaubīs mūsu izcelsmi". "Ticiet man, arī pēdējā pieņemšanā pie ārlietu ministra 18. novembrī ar ziediem ieradās tas pats Kaļužnija kungs ar kundzi, apsveicot mūsu valsts dibināšanas dienā, tā ka gribot vai nē 18. novembris ir un paliek mūsu valsts dibināšanas diena," teica A. Pabriks.

Līdzīgi kā pirms nedēļas notikušajās debatēs par pilnvarojuma likuma 1. lasījumu, arī vakar ar izteicieniem, kas pārkāpa pat pieklājības normas, izcēlās JL deputāti. Piemēram, JL frakcijas priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš uzkāpis tribīnē konstatēja, ka plenārsēžu zāli ir pametis premjerministrs, un skaļi secināja, ka uz Saeimas debatēm ir "atvilcies tikai Pabrika kungs", izpelnoties Saeimas priekšsēdētāja aizrādījumu un kolēģu nosodošu ūjināšanu. Savukārt viņa partijas biedrs Kārlis Šadurskis pie Saeimas kolēģiem vērsās ar daudznozīmīgu uzrunu "godātie un citādi domājošie deputāti".

Abrene baltā

Laima Muktupāvela, rakstniece,  Diena  02/10/07    Tas bija pirms pāris gadsimtiem, kad hercogs Jēkabs brauca uz Tobago, kurzemniekus līdzi paņemdams. Kad nesen notika futbola čempionāts, mēs karsām par melnajiem spēlētājiem. Par Tobago. Siltās atmiņas, mēs sakām, kurzemnieku ģenētiskā jaunība, vai ne? Pat ar zināmu lepnumu, aci piemiedzot, teicām, sak, Tobago — mūsu kolonijas. Mūsu zeme!

Varu iedomāties, cik sāpīgi mums bija atdot savus dēlus, meitas, ģimenes piederīgos, kurus Kurzemes hercogs Jēkabs veda prom no Kurzemes uz savu jauniegūto īpašumu — Tobago. Runā, ka tieši hercogam Kurzemē palaimējās atrast templiešu noslēptos dārgumus, viņš bija tas labdaris, kurš aizdeva tieši no šiem dārgumiem Anglijas karalim, bet karalis, nespēdams atdot aizņēmumu, atdāvināja Tobago salu. Neticat? Tad pierādiet, ka tā nebija!

Taču, braucot prom uz Tobago, noteikti bija asaras un vaimanas. Pamatotas. Savējo dēļ raudājām gaužas asaras. Žēl bija viņus palaist prom. Tagad, padzirdējuši par Tobago, smaidām. Tie, kuri tur pabijuši, atzīst, ka no senās kurzemnieku godības palicis vien Džeikoba forts, un vietējie patiešām esot tādi kā kurzemnieki, kaut melnu ādu. Iespējams, ka mūsējo asinis turpina plūst melnādaini dzīvās miesās! Mūsējie!

Taču ar Abreni ir citādi. Mums nozagtā daļa, tā runājam. Senās latgaļu teritorijas. Patiešām sāp. Kolektīvajā zemapziņā atmiņa par teritoriju mums laba. Vēl dzīvi ir tie daži latgalieši, kuri tur bija pavadījuši savu jaunību. Vēl runā tie, kuriem tur, Jaunlatgalē, bija savi īpašumi, kuri atceras, ka cilvēki labi dzīvojuši. Un nu nekā. Atņem. Vai zinājāt, ka jau 1944. gada 22.augustā bija izdots PSRS lēmums par trīs ujezdu pievienošanu Krievijai? Pierobežā to zina gan!

Mums daudziem mājās ir kartes, kurās Latvijas robeža iesniedzas tagadējā Pitalovas teritorijā, iekļaujot vēl sešus pagastus. Abrene. Šiem pagastiem latviskie nosaukumi līdztekus krievu: Augšpils — Višgorodok, Purvmalas — Nosova, Linava — Tolkovo, Gauri — Belorusskij, Kacēnu — Kačanovo un vēl Upmales pagasts. "Ja Šķilbēnu pagasta augstākajā kalnā nostājas, tad var redzēt Abreni," stāsta pierobežā dzīvojošais dzejnieks Antons Slišāns. "Tās ir seno latgaļu zemes, kuras jau toreiz, sen, sen četrpadsmitajā/piecpadsmitajā/sešpadsmitajā gadsimtā Maskavas cariem atdeva Pletenbergs. Livonijas ordenis nespēja nosargāt latgaļu apdzīvotās zemes, un Pletenbergs slēdza līgumu, ka "latigolskije zemļi" pāriet Krievijas īpašumā. Dzīvoja mums arī kaimiņos voti un seti — somugru ciltis, arī tos krievi izspieda." Dzejnieks Slišāns ir reālists: "Viss taču ir nokavēts. Žēl, zeme tur bija laba, bagāta, sārtie dolomīti tikai divu metru dziļumā."

Gadiem dzīvodams latgaļu zemē, Slišāns redz, kas notiek Latgalē, arī to, kas kaimiņos notiek: "Tur nav neviena latvieša, ne latgaļa. Tikai mītos palikusi zeme, kur dzīvo krievi. Tā ir atmiņu leģendām apvīta zeme, kura, ja mums jāatdod, tad ar cieņu un godu, nevis šitā — kā ēzeļa ausis ieraudzījuši. Žēl latgaliešu."

Ne cilvēku dēļ raudam kā toreiz kurzemnieki, bet par mītiem pilno zemi kā latgaļi tagad.

Ja godīgi — mums jau arī nevajag, ja nu šeptmaņiem mežus, ko izcirst. Kas tad tur ies no Rīgas dzīvot — vai runātāji? Ja godīgi — tās ir balto atmiņu zemes. Ja godīgi — mēs, latvieši, esam tādi kā mazohisti, kuriem gauži jau nu patīk, ja atņem, ja nerro, ja priekšnieki pavēl/nodod, ja sūta zem citu karogiem karot, ja savi cilvēki maizi pelna pāri jūrām. Ja godīgi — re, kā mums var tā — un uz galvas! Ja godīgi — mums taču patīk sērīgi apzināties, ka esam bijuši vareni un lieli. Mums ir tik saldi apzināties, ka reiz mums bija varena valsts, skaistas zemes, balta Abrene — tāda mītiska zeme, kurā bijis tikai retais. Ja godīgi — mēs vienmēr uzskatīsim, ka mums atņēma, bet neatzīsim, ka paši atdevām.

Piedevuši būsim tikai tad, kad krieviski runājoša komanda Abrene piedalīsies futbola sacensībās un mēs teiksim: "Mūsējie!" Pāris gadsimtu mums atliek rīt rūgtas, baltas asaras.

Būtiski pieaugs Latvijas karavīru skaits NATO spēkos

LETA  02/10/07    Nākamajos gados būtiski pieaugs Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīru skaits, kas piedalīsies NATO Reaģēšanas spēkos (NRF). NBS komandiera personīgā štāba Preses un informācijas daļas virsnieks kapteinis Normunds Stafeckis informēja, ka 2008.gada otrajā pusē NRF piedalīsies 59 NBS karavīri - 22 Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas karavīri, 34 Militārās policijas karavīri un trīs Nacionālā atbalsta vienību karavīri. Savukārt 2010.gada pirmajā pusgadā NBS dalība plānota ar aptuveni 310 karavīriem gan NRF sauszemes, gan jūras un gaisa komponentos.

No šā gada 14.janvāra līdz 29.maijam Jūras spēku flotiles mīnu meklētājs «Namejs» pievienojās NATO 1.pastāvīgai pretmīnu vienībai un uzsāka aktīvo kuģošanu kopā ar citām vienībām. Vienības galvenie uzdevumi ir veikt pretmīnu darbību Baltijas un Ziemeļu jūrās, kā arī būt gataviem reaģēt krīzes noregulēšanas situācijās. Kuģa komandā ir 41 karavīrs.

Savukārt no šā gada 11.janvāra līdz 30.jūnijam NBS Militārās policijas vads piedalās NATO Reaģēšanas spēku astotās rotācijas sastāvā Turcijas bruņoto spēku vadībā. Iesaistoties operācijās, Militārās policijas vads veiks satiksmes vadības un atbildības rajona zonu drošības operācijas, kā arī operāciju likumības nodrošināšanu. Uzdevums būs izlūkot savu spēku atbildības rajonā esošos ceļus, izmeklēt ceļu satiksmes negadījumus, eskortēt konvojus un smago tehniku, kā arī apsargāt un eskortēt augsta līmeņa amatpersonas. Militārie policisti veiks arī NRF transporta līdzekļu ātruma un to vadītāju alkohola līmeņa pārbaudes un kontrolēs karavīru militārās disciplīnas normu ievērošanu vienībās. Vienībā ir 34 militārie policisti un divi Nacionālā atbalsta elementa karavīri.

Stafeckis uzsvēra, ka pirmo reizi Latvija NRF piedalījās no 2006.gada 1.jūlija līdz 2007.gada 11.janvārim ar Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vadu 19 karavīru sastāvā.

NRF ir dalībvalstu kolektīvi veidotas bruņoto spēku vienības aptuveni 25 000 karavīru sastāvā, kas pastāvīgi atrodas augstas kaujas gatavības stāvoklī. Rotācijas laikā dalībvalstu vienības atrodas savās pastāvīgajās uzturēšanās bāzēs, bet ir gatavas reaģēt uz situācijas saasināšanos vai dalībvalstu apdraudējumu piecu dienu laikā.

Kā skaidroja Stafeckis, NRF izveidoti saskaņā ar NATO notiekošajiem transformācijas procesiem, tādējādi apliecinot alianses pielāgošanos jaunajai drošības situācijai pasaulē, tai arvien plašāk iesaistoties operācijās ārpus dalībvalstu robežām. NRF paredzēts izmantot plašam operāciju spektram, piemēram, tie ir snieguši palīdzību Pakistānai zemestrīces seku likvidēšanā, palīdzējuši ASV valdībai plūdu radīto seku novēršanā Ņūorleānā. Agresijas gadījumā pret kādu no Alianses dalībvalstīm NRF būs pirmie, kas tai nekavējoties sniegs palīdzību.

Viedoklis: Kad ārlietas sāk noteikt glumi un bezprincipiāli ļaudis

Lato Lapsa,  Apollo  02/12/07    Gatavojot kārtējo Latvijas mūsdienu vēstures sēriju, kas veltīta mūsu valsts sarežģītajai ārpolitikas jomai, nācās izlasīt ne mazums pēdējo gadu publikāciju un runu tekstu, kas veltīti arī Latvijas politikas mūžsenajam — Abrenes un Krievijas robežlīguma jautājumam. Pāris no tiem bija tik spilgti un interesanti, ka nevaru atturēties no īsa atstāsta, izmantojot arī spilgtākos citātus.

Tātad — viens no šiem rakstiem publicēts 2005. gada maija beigās. Tā autors, komentējot Krievijas prezidenta Vladimira Putina izteikumu par beigta ēzeļa ausīm, ko Latvija varētu dabūt Pitalovas rajona vietā, ir spīvs un kareivīgs — pirmām kārtām, pēc viņa domām, šāda Krievijas prezidenta replika ilustrējot «politiskās nervozitātes pakāpi, kādā patlaban atrodas nostalģijā pēc zudušās impērijas slīgstošā Krievijas valsts». Nervozitātei arī esot skaidrs pamats — «pateicoties saviem panākumiem demokrātijas ieviešanā, Latvija ir kļuvusi par ietekmīgāku valsti Eiropā nekā Krievija, neskatoties uz tās lielumu un naftas atradnēm». Savukārt šīs ietekmes praktiskais rezultāts esot — «Krievija saprot, ka agri vai vēlu tai nāksies robežlīgumu parakstīt».

Toties daudz labu vārdu Krievijas nervozitātes un vājuma analītiķim ir sakāms par skaidrojošo okupāciju pieminošo deklarāciju, kuru Latvija tolaik bija pieņēmusi kā parakstāmajam robežlīgumam obligāti pievienojamu dokumentu. Valdība un Ārlietu ministrija esot veikušas «varbūt pat bezprecedenta konstitucionālo izpēti», un rezultātā radīts «ļoti rūpīgi izsvērtais un uz starptautisko tiesību precedentiem balstītais lēmums pieņemt vienpusēju, robežlīgumu skaidrojošu deklarāciju», kas «turpina to ģenerālo politisko līniju, kuru mūsu valsts ir īstenojusi, sākot ar neatkarības atjaunošanu».

Principiālais un skarbais raksta autors ir arī rūpīgi izvērtējis visu, ko nosaka un nenosaka Satversme, un viņa secinājumi — kuri tapuši, «piesaistot vislabākos konstitucionālo un starptautisko tiesību ekspertus valstī», — nepieļauj nekādu divdomību: «Satversmes ideja, būtība un jēga paredz, ka Latvijas teritorija ir maināma tikai un vienīgi ar tautas nobalsošanas palīdzību. Nav ne valdības, ne Saeimas kompetencē lemt par kādas Latvijas teritorijas daļas atdošanu kādai citai valstij. (..) Līdz ar Satversmes darbību tika atjaunota ne tikai mūsu valsts, bet vienlaikus tika atgūta arī visa Latvijas vēsturiskā teritorija, atskaitot Abreni.» Tāpēc arī deklarācijas pievienošana robežlīgumam esot «maksimāls kompromiss no Satversmes viedokļa».

Protams, esot arī dažādi ļaunprāši, kuri to negribot saprast, taču viņu nostāja nekādi neesot atbalstāma, — drīzāk jau noziedzīga: «Politiski motivēta atsacīšanās no deklarācijas raidītu nevēlamu starptautisku politisko signālu, kuram būtu arī tiesību slodze — ka Latvija gluži vai nākamo paaudžu vietā (jo okupācijas seku likvidēšana Latvijas un Krievijas starpā, šķiet, ir nākamo paaudžu jautājums) ir gatava samierināties ar okupācijas fakta noklusēšanu.» Un patiesi briesmīgi esot, ka «Latvijas tā sauktajā labējā spārnā atrodas politiķi, kuri ir gatavi visai atsaucīgi reaģēt» uz Krievijas atsacīšanos parakstīt robežlīgumu kopā ar deklarāciju — «Krievijas puses izmisuma soli, vēlmi iesist politisku pļauku un mēģinājumu ar ceļa ruļļa jaudu, inerci un cinismu pārbraukt pāri Latvijas traģiskās vēstures stāstam»…

Tiktāl — pirmā viedokļa īss atstāsts. Bet tagad — otrs viedoklis, datēts jau ar šā gada februāra sākumu. Tā autors ir ne mazāk valstisks, godprātīgs un cildens savos nodomos — tikai principiāli citu uzskatu paudējs. Pēc viņa domām, nav ko aiztikt «Latvijas traģiskās vēstures stāstu» un «vēsturiskās sāpes brūci aizlīmēt ar robežlīguma plāksteri»: patiesībā viss esot daudz vienkāršāk — «robežlīgums ir praktisks jautājums, kas ir šķirams no plašākiem vēsturiskiem jautājumiem, par kuriem saskaņa ar citādi domājošo mazākumu ir rodama daudzu gadu desmitu garumā, ne tagad».

Kā sīkus un nenozīmīgus šī viedokļa paudējs aizslauka pirmā principiāli valstiskā raksta autora rūpes par Satversmes «ideju, būtību un jēgu». Argumentācija atkal principiāla un stingra: «Vai tiešām kāds domā, ka pēc līguma stāšanās spēkā mūs vairs neapsveiks 18. novembra svētkos, tādējādi noliedzot mūsu valsts turpinātību? Būtu naivi skaldīt matus, kad jāpieņem principiāli lēmumi. Latvijas valstisko nepārtrauktību nodrošina ļoti plašs starptautisko saistību kopums, kuru vidū nozīmīgākie ir vairāk nekā 30 valstu paziņojumi deviņdesmito gadu sākumā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas atzīšanu. Neminēšu neskaitāmās vēstules, kas saņemtas mūsu prezidenta birojā…»

Ja pirmā raksta autors pauž pārliecību, ka Abrenes problēma ir Latvijas teritorijas jautājums, kura «maināma tikai un vienīgi ar tautas nobalsošanas palīdzību», tad otrā viedokļa paudējs atkal ir principiāli citās domās: «Diskusija par to, vai mums vajag vai nevajag Abreni bāzējas nevis objektīvajā, bet gan virtuālajā realitātē vai mūsu psihē, kas cieš no vēsturiskā pārinodarījuma. Latvieši, neļausim šim pārinodarījumam mums aizmiglot veselo saprātu un atņemt racionālas spriešanas spējas. (..) Mums ir divas iespējas — vai vicināt nacionālo karogu vai strādāt.» Protams, varot jau par šo tēmu sarīkot arī kādu referendumu, «tomēr es gribētu atgādināt rūgto patiesību, ka mēs dzīvojam pārstāvnieciskajā demokrātijā un referendumi nav mūsu politiskā tradīcija», kas turklāt «nevar un nedod kvalitatīvāku risinājumu, salīdzinot ar pārstāvnieciskās demokrātijas piedāvājumu».

Jā, bet vai tad atteikšanās no robežlīgumam pievienojamās deklarācijas, pēc otrā viedokļa paudēja domām, nebūs, izsakoties pirmā autora vārdiem, nožēlojama pakļaušanās Krievijas «vēlmei iesist politisku pļauku un mēģinājumam ar ceļa ruļļa jaudu, inerci un cinismu pārbraukt pāri Latvijas traģiskās vēstures stāstam»? Nē, nebūt ne. «Kas attiecas uz mūsu attiecībām ar Krieviju, mēs būsim pierādījuši, ka mēs stāvam pāri vēsturiskajiem nodarījumiem un, neskatoties uz eksistējošo viedokļu atšķirību, varam vienoties, paliekot katrs pie savām domām vēsturiskajos jautājumos!» apgalvo otrā viedokļa autors.

Dažādi viedokļi, kā saprotams, ir atbalstāmi. Taču ir kāds sīkums — šos viedokļus ar nepilnu divu gadu intervālu ir paudusi viena un tā pati persona, kas turklāt abu viedokļu paušanas laikā ir ieņēmusi vienu un to pašu nozīmīgo un valstij svarīgo posteni — ārlietu ministra amatu. Viņu sauc — Artis Pabriks.

Var, protams, daudz runāt par reālpolitiku un tamlīdzīgām lietām. Taču es patiesi ceru, ka katrs Latvijas vēlētājs — tas pats, kurš arī interneta portālos regulāri apvainojas, kad viņu nodēvē sliktos vārdos par dumju un īsatminīgu, — uz nākamajām vēlēšanām atcerēsies vismaz pa kādam šādam gadījumam. Manuprāt, nupat izklāstītais stāsts par mūsu ārlietu ministru — nožēlojamu meli, bezprincipu līdēju, gļēvu kažoka griezēju, spalvas metēju un pasīvu politiskā vazelīna patērētāju — varētu būt viens no tiem.

Viedoklis: Aukstā kara pieteikums

Juris Paiders, NRA  02/13/07     Tā daudzi ir raksturojuši Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzstāšanos Minhenes drošības konferencē.

Mani pārsteidza vairāku Latvijas komentētāju pārsteigums par Putina teikto. Otrdien principā visu to pašu, ko svētdien Minhenē klāstīja Putnis, Rīgā LU aulā Latvijas klausītājiem bija izstāstījis Primakovs. «Neatkarīgā» jau uzsvēra, ka viens no Primakova brauciena uzdevumiem bija iepazīstināt Latvijas publiku ar Krievijas ģeopolitisko doktrīnu.

Šo pašu uzdevumu Minhenes drošības konferencē veica arī Krievijas prezidents. Taču Putins papildināja Primakova izklāstu. Krievijas prezidents apsolīja, ka uz ASV pretraķešu aizsardzības sistēmas izveidi ap Krievijas robežām Krievija atbildēs nevis simetriski (t. i., radot un izvietojot alternatīvu sistēmu), bet asimetriski — nomainot bruņojumu ar jauniem tehnoloģiskajiem apstākļiem piemērotiem ieročiem. Turklāt Putins paziņoja, Krievija turpmāk nepiekritīs, ja starptautiskās drošības jautājumi tiks izlemti NATO, nevis ANO.

Kad ASV pārstāvji pārmeta Putinam ballistisko tehnoloģiju piegādi Irānai, Putins aizrādīja, ka tehnoloģijas un militārās aviācijas komplektācijai nepieciešamās detaļas Irānai piegādāja un joprojām piegādā arī Eiropas valstis un pat ASV.

Putina diskusija ar ASV aizsardzības ministru Geitsu bija smieklīga. Kādas debates var būt ar valsts vadītāju, kurš gadu pirms pārvēlēšanas atskaitās tikai sev un kurš uz vietas var pieņemt lēmumu vai izpaust slepenu informāciju? (Putins, atbildot, ka ASV noliedz, ka tā izstrādātu jaunu uzbrukuma ieroču tehnoloģijas, teica: «Mēs zinām, ka ASV tādas sistēmas izstrādā.») Geitss ir prezidenta padotais, kura rīcību ierobežo bezgalīgas slepenības noteikumus regulējošas instrukcijas un likumi, kuram jebkura improvizācija jāsaskaņo ar ASV prezidentu.

Putins nepiesaka jaunu auksto karu. Putins savā savdabīgā stilā pasaulei ir paziņojis, ka Krievija ir atjēgusies no komas, kurā tā bija pēc PSRS sabrukuma, un vēlas, lai to respektē kā kodollielvalsti un enerģētiskos resursus kontrolējošu lielvaru, kurai ir savas intereses un kura vairs nevēlas, lai pret to izturas kā pret pameslu. Pārsteidzoša ir nevis Putina uzstāšanās. Pārsteidzoši ir, ka demokrātisku valstu komentētāji vēlmi pēc līdztiesības no Krievijas puses uztver kā aukstā kara pieteikumu.

Valdībā, partijās, NVO un tiesu lietās...

Lembergs: Mana politiskā interese ir neatkarīga Satversmes tiesa

Aivars Lembergs,  NRA  02/09/07    Latvijas Republikas Satversmes tiesa neapšaubāmi ir viena no tām varas institūcijām, kas nodrošina demokrātiju mūsu valstī. Es domāju, ka jebkura Satversmes tiesas tiesneša ievēlēšanas jautājums rūp ikkatram politiski aktīvam Latvijas pilsonim.

Var jau būt, ka tā ir kārtējā sagadīšanās, tomēr atkal ir uzkrītoša divu mediju – laikraksta Diena un LTV raidījuma Panorāma – centīga sadarbība acīmredzami pretrunīgu spekulāciju izplatīšanā par manu iespējamo saistību ar vienu no Satversmes tiesas tiesneša kandidātiem, Rīgas apgabaltiesas tiesnesi Zaigu Vrubļevsku. Šo spekulāciju pamatā ir fakts, ka tiesnese Vrubļevska savulaik ir skatījusi civillietu, kurā es esmu bijis prasītāja statusā. Tiesnese Z. Vrubļevska nolēma man par labu no Aināra Gulbja piedzīt 117 388,40 latus. Augstākā tiesa nevis atcēla šo lēmumu, bet gan nolēma, ka A. Gulbim man jāmaksā 121 916,40 lati jeb par 4528 latiem vairāk, nekā lēma Z. Vrubļevska.

Bet pilnīgi viņas reputāciju it kā sabeidzis pavisam nesens lēmums par kādas civillietas atlikšanu, kas, pēc iepriekšminēto mediju domām, esot Aivara Lemberga interesēs.

Kāpēc Lemberga interesēs? Abi mediji apgalvo, ka izsecinājuši to no šādas shēmas: tiesneses lēmums (patiesībā – tiesas kolēģijas) esot SIA Skonto nafta interesēs, bet pretējs a/s Ventbunkers interesēm. Interesanti, ka abus minētos medijus šobrīd nemaz nemulsina tas, ka pavisam nesen to žurnālisti tādu vai citādu iemeslu dēļ ir apgalvojuši – Ventbunkera kontrolpakete faktiski pieder Lembergam. Bet līdz ar to vismaz viens no iepriekšminētajiem apgalvojumiem ir loģisks nonsenss.

Lai ir nonsenss, bet no kurienes Diena un Panorāma zina, kādas ir a/s Ventbunkers intereses? Pat iesācējs jurists pateiks, ka tiesvedības atlikšana patiesībā nekādi neapdraud nevienas civiltiesiskā strīdā iesaistītās puses intereses.

Šo juridisko jautājumu sēriju var turpināt ilgi, bet iepriekšminēto mediju radikāla apmaldīšanās tieši divās priedēs – par vai pret Lembergu –, komentējot tiesneses Z. Vrubļevskas lēmumu, nebūt nav tas svarīgākais.

Es šeit skaidri saskatu skaidru brīdinājumu jebkuram tiesnesim, kurš uzņemsies iztiesāt lietu, kas kaut kādā veidā varētu būt saistīta ar Lemberga vārdu. Brīdinājums nozīmē – ja šādā lietā netiks pieņemts iespējamām Lemberga interesēm negatīvs spriedums, tad šīs lietas tiesnesis tiks diskreditēts Dienā un Panorāmā. Bet vistrakākais ir tas – Vrubļevskas precedents nozīmē, ka jebkuram tiesnesim turpmāk, pirms viņš uzņemsies kādas lietas izskatīšanu, būs jānoskaidro: vai te tomēr kaut kādā veidā Lembergs nav iesaistīts slēptā veidā – vai te nepavīd viņa draugi, radinieki, biznesa partneri, kaimiņi, novadnieki, skolas un studiju biedri, tautieši utt.? Un vai viņa pusē šobrīd nav nostājušās a/s Daugavbunkers, SIA Abavas parks vai Užavas komercosta?

Tiesneses Zaigas Vrubļevskas kandidatūru ir izvirzījusi Zaļo un zemnieku savienība. Skaidrs, ka ir masu mediji, kas viņas apstiprināšanu Satversmes tiesas tiesneša amatā tūlīt kvalificēs kā Aivara Lemberga politisko interešu izpausmi, piemirstot, ka arī viņas neievēlēšana šajā amatā būs kādas interešu grupas vai politiskās partijas, piemēram, Jaunais laiks, interesēs, kas uz šo amatu ir izvirzījusi savu kandidatūru. Tas ir tikai dabiski, ka demokrātiskā valstī uz svarīgiem valsts amatiem tiek izvirzītas vairākas kandidatūras.

Tiesneses nepamatota diskreditēšana nepārprotami ir spiediens uz tiesu, kas demokrātiskā sabiedrībā, cita starpā, ir krimināli sodāma lieta. Es personīgi uzskatu, ka tas ir spiediens uz tiesnešiem, kuri nākotnē varētu uzdrošināties, spriežot objektīvu un taisnīgu tiesu, pieņemt lēmumus, kas būtu man pozitīvi. Jo šādā veidā tiesnešiem tiek likts nepārprotami noprast, ka viņiem būs jārēķinās ar neizbēgamiem publiskiem pārmetumiem Panorāmā un Dienā.

Ja tienesim, kuram tiek nozīmēts skatīt jebkādu ar Lembergu saistītu lietu, nākotnē jārēķinās ar pārmetumiem tādā kā korupcijā vismaz divos medijos, tad man ir rūpīgi jāpārdomā, vai Latvijas tiesvedība attiecībā uz mani vispār var būt objektīva. Varbūt man nākotnē pareizāk būtu vērsties, piemēram, Lietuvas vai kādas citas valsts tiesā?

Tomēr, ja kāds pārmet, ka Lembergam ir politiskas intereses attiecībā uz jautājumu par Satversmes tiesas tiesnešu ievēlēšanu, tad man ir jāpiekrīt – man šādas intereses tiešām ir, un tā ir likumu atbilstība Satversmei. Turklāt, manuprāt, tur nav nekā nosodāma. Gluži pretēji – es uzskatu, ka katram Latvijas pilsonim vienmēr ir jāapzinās savas politiskās intereses. Piemēram, man, Aivaram Lembergam, vienmēr būs politiskās intereses gan kā šīs valsts pilsonim, gan kā ģimenes tēvam, gan kā Ventspils pilsētas vadītājam, gan kā politiskas partijas līderim, gan kā vairāku nevalstisko organizāciju vadītājam, gan kā uzņēmējam.

Turklāt arī vienkārši tāpat – tāpēc, ka man kaut kas patīk vai nepatīk šajā valstī, un tāpēc, ka man ir tiesības paust savu attieksmi jebkurā publiskā jautājumā.

Bet dziļu neizpratni manī rada KNAB mēģinājumi tieši pirms izšķirošā balsojuma rosināt kriminālprocesu pret tiesnesi. Protams, kriminālprocesa ierosināšana tiesiskā valstī būtu šaubu ēna uz kandidatūru jebkuram augstam valsts amatam. Taču, Vrubļevskas gadījumā, krietni lielāka šaubu ēna gulst uz paša KNAB sasteigtajām aktivitātēm. Tajās gluži vienkārši nevaru nesaskatīt paralēlismu ar pret mani pirms vēlēšanām veikto – esmu pārliecināts – politiski ietekmēto šīs iestādes kampaņu. Manuprāt, KNAB savus lēmumus pārāk bieži mēdz publiskot ar masu mediju starpniecību, izvēloties laiku, kad KNAB paziņojumi nevar neatstāt iespaidu uz politisko lēmumu pieņemšanu, līdz ar to šī tiesībsargājošā iestāde nepārprotami cenšas ietekmēt politisku lēmumu pieņemšanu, demonstrējot savas politiskās intereses. Un tieši šeit ir pārkāpta robežlīnija, kas politiskās intereses no dabiskām padara par nosodāmām. Ir dabiski un visnotaļ atbalstāmi, ka politiskas intereses ir jebkuram atsevišķam Latvijas pilsonim. Taču tiesībsargājošajai institūcijai, kāda ir KNAB, politiskajām interesēm vajadzētu palikt tālu iepakaļ likuma burtam. Ja likums ir pārkāpts, ir noticis noziegums un par to jālemj tiesai, ja nav – tad dažādas šaubu ēnas un iespējamības KNAB pienāktos atstāt preses spekulācijām. KNAB taču nav masu medija paveids mūsu valstī? Un KNAB noteikti nav arī kādas partijas filiāle, kurai piemīt noteiktas politiskās intereses? Katrā ziņā tā nevajadzētu būt. Objektīvas tiesu un tiesībsargājošās institūcijas nav specifiska Aivara Lemberga politiskā interese. Autoritatīva Satversmes tiesa, kas reprezentē tiesu varu un aizstāv valsts konstitucionālos pamatus, ir katra pilsoņa interesēs.

Saeima mācās veidot debašu kultūru

Agnese Margēviča,  NRA  02/10/07    Deklamējot latviešu tautasdziesmas, jaunlaiku autoru skarbas vārsmas un pat Šekspīra rindas, Saeima 1. un 8. februāra debatēs par Latvijas un Krievijas robežlīgumu iepūta jaunu dvesmu parlamentāro debašu kultūrā par valstiski svarīgiem jautājumiem.

Ar radošu dzirksti izcēlās arī ārlietu ministrs Artis Pabriks, kurš pacentās starptautiskā apritē laist latviešu sakāmvārdu par pūces astes ziedēšanu, to metot par atbildi Krievijas prezidenta Vladimira Putina reiz teiktajam, ka Latvijai Abreni neredzēt kā sprāguša ēzeļa ausis. Proti, Krievija sagaidīs krievu valodu kā otru oficiālo valodu Latvijā un pilsonības nulles varianta ieviešanu tad, "kad pūcei aste ziedēs", atbildot uz opozīcijas bažām, ko Latvijai maksās robežlīguma noslēgšana, paziņoja A. Pabriks.

Iespējams, dēļ Abrenes jautājuma emocionālā sakāpinājuma 1. un 8. februārī no Saeimas tribīnes izskanēja arī vairāki izteikumi un apgalvojumi, kas pārkāpa pieklājības normas. Valsts interešu nodevēja, kura "ļaundarbs pūst un smird līdz debesīm" (Kārlis Šadurskis, JL), īpašības tika piedēvētas premjerministram Aigaram Kalvītim.

Bet ārlietu ministra A. Pabrika klātbūtne Saeimas plenārsēžu zālē tika atzīmēta ar konstatāciju, ka ministrs "šodien atvilcies" (Krišjānis Kariņš, JL).

Ar Latvijas parlamenta debašu vēsturē grūti atminamu rupjību izcēlās vēl kāds Jaunā laika deputāts Uldis Grava, kurš paziņoja: "Nav brīnums, ka jau šobrīd Krievijas vēstnieks Kaļužnijs aiz prieka siekalojas." Kritika, tostarp arī smagos vārdos tērpta, pret pašmāju amatpersonām ir pieļaujama un pat lietderīga, kamēr rupjība pret ārvalstu diplomātiem līdz šim bijis tabu, spriež debašu vērotāji, paužot pat pārsteigumu, ka šis izkliedziens nav izraisījis Maskavas reakciju.

Tomēr Maskavā ar lielu uzmanību sekots līdzi Saeimā 1. februārī notikušajai robežlīguma apspriešanai, un neoficiāli zināms, ka nervozu reakciju izraisījis tas, ka Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga savā runā divreiz atgādinājusi par okupācijas faktu. Tomēr prezidentes uzrunas kopējais uzstādījums – robežlīguma noslēgšana ar Krieviju ir pareizais solis īstajā laikā – līdzsvarojis Maskavas attieksmi.

Kopumā aplūkojot premjerministra un visas valdošās koalīcijas rīcību robežlīguma debašu sakarā, ar pluszīmi uzsvērts tas, ka pretēji prognozētajam nenotika mēģinājums saīsināt 1. un 8. februārī notikušās Saeimas debates, kur katrs trešais deputāts izmantoja iespēju uzstāties ar 15 minūšu runu. No otras puses, daudz pārmetumu jau izskanējis par lēmumu panākt pilnvarojuma likuma pieņemšanu steidzamības kārtā – tātad tikai divos, nevis trīs lasījumos, tādējādi saīsinot laiku, kas atvēlēts jautājuma sabiedriskajai un parlamentārajai apspriešanai. Tiesa, fakts, ka 8. februārī, likumu apspriežot otrajā, galīgajā, lasījumā, debates ilga vairs tikai aptuveni trīs stundas, rāda, ka bijusi taisnība Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Andra Bērziņa (LPP/LC) pareģotajam, ka trīs lasījumiem nav jēgas, jo debates sevi izsmels.

Uz pēdējo mēnešu notikumu fona, kad premjerministrs saņēmis daudz pārmetumu par parlamenta lomas mazināšanu, kā ļoti pozitīva prakse tiek atzīmēts tas, ka gan pats A. Kalvītis (gan ne visu laiku), gan ārlietu ministrs abās robežlīguma debašu dienās atradās Saeimas plenārsēžu zālē un uzmanīgi sekoja līdzi deputātu runām. Lai gan debatēs neiztika bez apvainojumiem un pat rupjībām, deputātu runas parādīja, ka viņi apzinās izlemjamā jautājuma vēsturiskumu, un pat tādi deputāti, kuri nelaiž garām nevienu iespēju izteikties, šoreiz uzstājās ar argumentētiem viedokļiem.

Tiek atzīmēts arī fakts, ka atbildīgā robežlīguma lēmuma pieņemšanā iesaistījās vairāki varas atzari – runu, atklājot debates, teica Valsts prezidente un premjerministrs, tādējādi uzņemoties un dalot atbildību ar Saeimas deputātiem šajā sabiedrībā smagi uzņemtajā jautājumā. V. Vīķes-Freibergas uzstāšanās, mudinot deputātus uz politisku drosmi un atbildību, vājināja opozīcijas pārmetumu, ka premjerministrs, lūdzot Saeimai pilnvarojumu robežlīguma parakstīšanai, mēģina uz parlamentu novelt atbildību par smago izšķiršanos.

Likums nosaka iznīcināt augošās aizliegtās kaņepes

Jānis Zvērs,  NRA  02/10/07    Valdība atbalstījusi Zemkopības ministrijas izstrādātos grozījumus likumā Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību.

Zemkopības ministrijas (ZM) izstrādātos grozījumus likumā Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību, kas zemes īpašniekam vai valdītājam nosaka pienākumu iznīcināt savās zemes platībās augošās aizliegtās kaņepes.

"Tas bija kopīgs lēmums – tika izveidota darba grupa, kurā piedalījās speciālisti no Lauku atbalsta dienesta, Valsts augu aizsardzības dienesta, Iekšlietu ministrijas un Galvenās policijas pārvaldes Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes Narkotiku apkarošanas biroja," skaidroja ZM Lauksaimniecības departamenta vecākā referente Jūlija Ovsjankina. Grozījumi vēl jāapstiprina Saeimai.

Šobrīd Latvijā atļauts audzēt vien sējas kaņepes šķiedras un sēklu ieguvei, bet ir aizliegtas Indijas kaņepes. Lai gan audzēt tās nedrīkst, taču šīs šķirnes sēklas bez problēmām iespējams pa pastu pasūtīt no ārzemēm. Par to pērn, izdarot eksperimentu, pārliecinājās arī Neatkarīgā un, aktualizējot šo problēmu, ziņoja sabiedrībai. Rezultātā uzņēmums Latvijas Pasts par notikušo lūdza paskaidrojumus Nīderlandes kolēģiem, un policija sāka kriminālprocesu.

Viena no lielākajiem kaņepju audzētājiem SIA Iecavnieks ārējo sakaru menedžere Ilona Šūmane gan atzina, ka arī no Indijas kaņepēm, tās audzējot brīvā dabā, narkotiskas vielas neesot iespējams iegūt. "Mūsu klimats ir par vēsu, lai dabā kaņepēs veidotos tetrahidrokanabinols – viela, kas ir narkotiska," sacīja I. Šūmane. Tomēr viņa atzina – ir dzirdēts, ka, lai iegūtu narkotikas, Indijas kaņepes cilvēki audzē siltumnīcās vai telpās.

ZM ziņo, ka aizliegto kaņepju šķirņu audzēšanu kontrolēs likumsargi un par pārkāpumiem draud gan administratīvā, gan kriminālatbildība. Tomēr mazdārziņu īpašniekiem, kuru dobēs aug parastās kaņepes, par nepatikšanām nav jāuztraucas – ja vien tās netiek audzētas siltumnīcā, augi nesatur narkotiskās vielas.

JL Rīgas domes frakcijas deputāti nebalsošot par Aksenoka atcelšanu

LETA  02/13/07    Visi 14 partijas "Jaunais laiks" (JL) Rīgas domes frakcijas deputāti parakstījuši apņemšanos nepiedalīties balsojumā par Aivara Aksenoka (JL) atcelšanu no Rīgas domes priekšsēdētāja amata.

Aksenoka preses sekretāre Laila Spaliņa aģentūru LETA informēja, ka deputāti parakstījuši šo vienošanos, lai "nodrošinātu sekmīgu pilsētas attīstību, kas iespējams, konsekventi turpinot iesāktos darbus".

JL aicina arī katru domē ievēlēto deputātu atbalstīt Aksenoku Rīgas mēra amatā, parakstot šo aicinājumu.

JL Rīgas domes frakcija esot apliecinājusi vienbalsīgu atbalstu Aksenokam Rīgas domes priekšsēdētāja amatā.

Partijas deputāti atkārtoti uzsvēruši, ka "rīdziniekiem ir nepieciešami mājokļi, bērnudārzi, ātrs un ērts transports, labiekārtotas skolas, un to var panākt ar konstruktīvu saimniecisko darbu, nevis politiskās ietekmes dalīšanu".

Jau ziņots, ka 27 Rīgas domes deputāti Aksenokam ir iesnieguši pieprasījumu par viņa demisiju.

Tautas partijas (TP), "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK (TB/LNNK), Latvijas Pirmās partijas (LPP) un Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) Rīgas domes frakciju deputāti 6.februārī parakstīja pašvaldības jaunās koalīcijas līgumu. Koalīcijas līgumam individuāli tiek aicināti pievienoties arī citu frakciju deputāti. Visticamāk, tie būs no JL, uzskata koalīcijas virzītais Rīgas domes priekšsēdētāja amata kandidāts Jānis Birks (TB/LNNK).

Pēc Birka teiktā, pašlaik norit sarunas ar atsevišķiem JL deputātiem, kas, kā cer politiķis, veidos pietiekamu balsu skaitu balsojumā par pašreizējā Rīgas mēra Aksenoka atstādināšanu.

Likuma "Par pašvaldībām" 65.pants noteic, ka vietējās pašvaldības domes (padomes) priekšsēdētāju, aizklāti balsojot, var atbrīvot no amata, ja to pieprasa vismaz trešā daļa domes (padomes) deputātu.

Priekšsēdētājs ir atbrīvots no amata, ja par to nobalso vairāk nekā puse no ievēlēto domes (padomes) deputātu kopskaita, kas Rīgas domes gadījumā ir vismaz 31 deputāts.

Viedoklis: Valsts grib likvidēt "baznīcas policiju"

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa",  02/12/07    Valdības iecere reorganizēt jeb faktiski likvidēt Reliģisko lietu pārvaldi valsts pilsoņiem turpmāk pavērs lielāku ticības brīvību. Viņi vieglāk varēs reģistrēt reliģiskās kopienas, kas, no vienas puses, tradicionālajās konfesijās rada satraukumu, jo atslābs sektu kontrole. Savukārt, no otras puses — citiem tas rada prieku, jo tādējādi tiks nostiprināts Satversmes princips, ka valsts un Baznīca ir šķirtas.

Reliģisko lietu administrēšana demokrātiskā valstī, par kādu uzskatāma arī Latvija, ir gana sarežģīts un komplicēts jautājums. Jebkura valsts institūciju iejaukšanās pilsoņu garīgajā dzīvē vienos, kurus sekulārā vara atzīst par "nekaitīgiem un tradicionāliem", rada ja ne sajūsmu, tad apmierinātību un klusu piekrišanu jau nu noteikti, bet citos, kurus ierēdņi un "eksperti" lamā par "destruktīviem sektantiem", veicina neapmierinātības pieaugumu. Savukārt ateisti un liberāļi valsti pastāvīgi apvainos par pārlieku iejaukšanos reliģijā, bet Baznīcu strostēs par tās iejaukšanos politikā.

Politiķiem ir ļoti bīstami uzsākt kaut kādas pārmaiņas reliģijas administrēšanā. Tāpēc viņi nelabprāt ķeras pie krasiem lēmumiem šajā jomā. To pierāda kaut vai situācija Rietumeiropā. Praktiski visās vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir valstiskās institūcijas, kuras nodarbojas ar reliģisko lietu administrēšanu. Vienīgi atšķirīgi ir šo institūciju nosaukumi: ministrijas, departamenti, pārvaldes un tamlīdzīgi. Un šo valstu pārvalde nemaz negrasās atteikties no šīm institūcijām.

Valdības un to institūcijas Vakareiropā jau tradicionāli ir saaugušas ar kristīgo Baznīcu. Tikai pirms dažiem gadiem Vācijā un Zviedrijā politiķi pieņēma lēmumu Luterāņu baznīcai atņemt "valsts baznīcas" statusu. Līdz tam šo valstu pilsoņi, ja to īpaši nebija deklarējuši, kolekti Baznīcai maksāja centralizēti kā valsts nodokli. Savukārt Anglijas karaliene ir Anglikāņu baznīcas galva. Ir arī vairāki citi piemēri, kas liecina par to, ka par sekulārām, tolerantām un politkorektām uzskatītās valsts pārvaldes it nebūt necenšas strikti norobežoties no tradicionālajām vai vēsturiskajām saitēm ar kristīgajām baznīcām.

Vai akceptēsim "amerikāņu modeli"?

Reliģiju pētnieks Valdis Tēraudkalns uzskata, ka Eiropa šajā ziņā ir diezgan "atpalikusi" no Amerikas. Amerikā reliģijai, atšķirībā no Eiropas, valsts dod brīvu vaļu. Ka ASV nepatīk tas, kā Eiropā valsts regulē reliģiskās lietas, liecina ikgadējie ASV Valsts departamenta ziņojumi par reliģijas brīvību. Gadu no gada šajā ziņojumā parādās neapmierinātība ar situāciju Latvijā. Saprotams, ka ASV politiķi var satraukties par situāciju reliģijas jomā tādās valstīs kā Ziemeļkoreja, Baltkrievija vai Kuba. Bet kas tad vainas Latvijai?

Amerikāņiem, lūk, nepatīk, ka pie mums ir pārāk sarežģīta un apgrūtinoša reliģisko organizāciju reģistrēšana, ka mēs esam izdalījuši dažas Baznīcas, kuras ir pārākas par citām un bauda lielāku labvēlību. Tādējādi pie mums pilnvērtīgi nevar darboties jaunās reliģiskās kopienas un tās tiek diskriminētas, uzskata amerikāņi.

Nekādu īpašu politisko rezonansi šie amerikāņu ziņojumi līdz šim nav izraisījuši, bet nu beidzot, iespējams, pienācis lūzuma punkts — Tieslietu ministrija grib likvidēt Reliģisko lietu pārvaldi. Tas nozīmē, ka turpmāk ar reliģisko lietu administrēšanu valsts mērogā vairs nenodarbosies "garīgo lietu speciālisti", bet gan cilvēki, kuri nav studējuši reliģijas zinātnes. Tādējādi reliģijas lietu administrēšana varētu kļūt vien par tehnisku darbību veikšanu, kurā tiks ievērots tikai "likuma burts", nevis "likuma gars". Tas, vai šis "likuma gars" līdz šim ir bijis pieņemams un konsekventi, visas sabiedrības interesēs ievērots, jau ir cits jautājums.

Šķeļas "mācītāju" partijas atbalstītāji

Latvijas valdība pagājušā gada nogalē nolēma praktiski likvidēt (formāli to nodēvējot par reorganizāciju) Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvaldi (RLP). Tas divās pretējās nometnēs ir nostādījis par "mācītāju" partiju dēvētās Latvijas Pirmās partijas (LPP) grupējumus.

Pasaulīgais jeb sekulārais LPP spārns ir nonācis pretrunā ar klerikāļiem. Domstarpību iemesls nemaz nav tik vienkāršs. Garīdzniecība pārmet, ka tādējādi tiks dota "zaļā gaisma" netradicionālajām jeb destruktīvajām sektām. Savukārt arī šo pašu jauno reliģisko kustību pārstāvji nelabprāt vēlas RLP likvidāciju, jo tad ar reliģisko problēmu analīzi un risinājumu vismaz daļēji varētu sākt nodarboties Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, kas nebūt neiepriecina tādu veidojumu kā reliģisko organizāciju Jaunā paaudze. Kaut vai tāpēc, ka viens no šā sekretariāta uzdevumiem ir mazināt ksenofobiju, kuras aktīvi kultivētāji ir Jaunās paaudzes pārstāvji.

Savukārt, piemēram, "tradicionālās" Katoļu baznīcas galva kardināls Jānis Pujats presē paudis, ka līdz ar RLP likvidāciju tiks apgrūtināts "reliģisko konfesiju darbs, jo katrai konfesijai ir savi iekšējie un ārējie likumi, kuri ir ļoti labi jāpārzina, lai varētu regulēt kādas reliģiskas organizācijas darbu. Pat komunistiskā režīma laikā Reliģisko lietu pārvaldes darbs netika apturēts, bet Latvijas brīvvalsts ierēdņi dara visu, lai apgrūtinātu garīgo institūciju darbību."

Reliģiskie vadītāji savas idejas cenšas īstenot caur valdības pozīcijā esošo LPP. Savukārt "mācītāju" partija ir nonākusi lielas dilemmas priekšā, jo RLP reorganizāciju ir ierosinājušas tieši šā politiskā spēka pārvaldītā ministrija — Tieslietu ministrija — ar īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās atbalstu.

Pašreizējā administrēšanas situācija

Kāda tad pašlaik ir reliģisko lietu administrēšana Latvijā? To īsteno RLP, kas "savas kompetences ietvaros īsteno valsts politiku reliģisko lietu jomā", teikts Tieslietu ministrijas dokumentos. RLP nolikums, kas pieņemts 2000. gada septembrī, cita starpā paredz, ka pārvaldei ir šādas tiesības:

-ieteikumus un metodiskos norādījumus par reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrācijai nepieciešamo dokumentu noformēšanas un iesniegšanas kārtību;

-pieprasīt un saņemt no reliģiskajām organizācijām un to iestādēm normatīvajos aktos noteiktās ziņas un dokumentus;

-ja nepieciešams, pieprasīt papildinformāciju, lai pārliecinātos par reģistrēto un nereģistrēto reliģisko organizāciju un to iestāžu sniegtās informācijas patiesīgumu un lojalitāti pret Latvijas valsti;

-pārbaudīt reliģisko organizāciju un to iestāžu dibināšanas un darbības dokumentu atbilstību likumiem, citiem normatīvajiem aktiem un faktiskajam stāvoklim;

-patstāvīgi un sadarbībā ar citām valsts institūcijām sagatavot un iesniegt tieslietu ministram ziņojumus par Latvijas Republikas Satversmes 99. panta ("Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.") pārkāpumiem, kā arī citu cilvēktiesības reglamentējošo normatīvo aktu pārkāpumiem un attiecīgos likumpārkāpumus veicinošo apstākļu analīzi;

-piedalīties ar reliģisko organizāciju darbības reglamentāciju saistīto normatīvo aktu projektu izstrādē;

-normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos un kārtībā celt prasību tiesā par reliģiskās organizācijas darbības izbeigšanu.

Nolikumā ir atrunātas arī citas RLP funkcijas, bet galvenais, kas no tā izriet, ir — pārvalde var ne tikai atļaut, bet arī aizliegt kādai reliģiskai organizācijai darboties Latvijā. Praktiski RLP ir piešķirtas represīvas funkcijas, kas var ierosināt likvidēt kādu Latvijas Republikas pilsoņu izveidotu organizāciju. Tas jau ir cits jautājums, kā prakse atbilst teorijai.

Primārais darbs — birokrātija

Tieslietu ministrija gan deklarē, ka "RLP primārā funkcija ir reliģisko organizāciju reģistrācija, ko var risināt ar citiem mehānismiem (piemēram, Uzņēmumu reģistru)".

Jāteic, ka šobrīd reliģisko organizāciju reģistrācija bieži vien ir balstīta tikai uz to, lai aizsargātu "tradicionālās konfesijas" pret tādu garīgo kopienu rašanos, kuru nosaukumos būtu tām līdzīgi nosaukumi. Reliģisko organizāciju likuma 7. pants paredz, ka "vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu)". Tas nozīmē, ka nevar piereģistrēties, piemēram, no Luterāņu vai Pareizticīgās baznīcas atšķēlušās sektas, kas savā nosaukumā grib paturēt vārdu "luterāņu" vai "pareizticīgā". Varbūt tas arī savā ziņā ir labi, jo — kāpēc cilvēkiem lieki jaukt galvu. Arī Uzņēmumu reģistrs taču nereģistrē divus uzņēmumus ar gluži vienādu zīmolu. Tomēr tajā pašā laikā Latvijā oficiāli savas draudzes nevar dibināt, piemēram, savulaik trimdā izveidotās latviešu luterāņu un pareizticīgās baznīcas.

Savukārt, ja reliģisko organizāciju reģistrēšanu nodos Uzņēmumu reģistram, tas diez vai tādus vārdu salikumus kā "evaņģēliski luteriskā" un "luterāņu evaņģēliskā" uzskatīs par burts burtā identiskiem, kā tagad to var traktēt RLP ierēdņi.

Toties runas par to, ka RLP var ierobežot mums netradicionālo reliģisko kustību un jaunu destruktīvu garīgo kopienu izplatību, bieži vien ir baltiem diegiem šūtas. Jebkura kopiena mūsu valstī, arī garīga, var oficiāli savu darbību uzsākt ne tikai kā reliģiska organizācija. Tā var piereģistrēties kā izglītības, nevalstiskā, kultūras un tamlīdzīga biedrība. Vajag tikai mazliet birokrātiskas izdomas un fleksibilitātes, ko, piemēram, mormoņi ir visai veiksmīgi izmantojuši.

Nav arī dzirdēts, ka RLP būtu izglābusi Latvijas valsti no kāda reliģiskas sektas uzbrukuma vai pastāvīgi tiesātos ar garīgajiem fanātiķiem. RLP ar savu piecu cilvēku lielo štatu arī nevar veikt izmeklēšanu un tiesas pārplūdināt ar prasībām pret nesankcionētu reliģisku biedrību darbību. Lai tas tā būtu, RLP būtu jāalgo slepenais dienests un aģentūras tīkls. Pirmajos RLP darbības mēnešos pirms septiņiem gadiem tās darbinieki apmeklēja jaunradīto un "nepazīstamo" reliģisko organizāciju sanāksmes, bet drīz vien šī prakse tika pārtraukta, jo pārvaldei nepietika cilvēkresursu un tai bija veicamas citas funkcijas.

Paplašinās reliģisko brīvību

Pagājušā gada nogalē tieslietu ministra Guntara Grīnvalda (LPP) sagatavotā Tieslietu ministrijas darbības stratēģija 2007.—2009. gadam paredz "nodot RLP funkcijas (Tieslietu) ministrijai un Uzņēmumu reģistram". Savukārt ar reliģiju saistīto jautājumu izvērtēšanu, informācijas apkopošanu, sabiedrības un reliģisko organizāciju savstarpējās izpratnes veicināšanu un tamlīdzīgi paredzēts uzticēt Sabiedrības integrācijas lietu sekretariātam.

Tieslietu ministrijas stratēģiskajā plānā rakstīts: "Nepieciešams pilnveidot valsts pārvaldes resursu sadali reliģisko lietu jomā. Ņemot vērā reliģisko lietu jomā īstenoto pārvaldes funkciju šauro raksturu, nepieciešams izvērtēt pašreizējā institucionālā un administratīvā modeļa efektivitāti, precīzi definējot katras iesaistītās institūcijas lomu un funkcijas un aprēķinot administratīvos resursus. Atsevišķi nepieciešams izvērtēt Saeimā patlaban izskatāmo likumprojektu par valsts un baznīcas attiecībām ietekmi uz spēkā esošo normatīvo regulējumu un tiesiskajām attiecībām reliģisko lietu jomā."

Ieguvumi un zaudējumi

Ko mēs iegūsim un ko zaudēsim no RLP reorganizācijas jeb likvidācijas?

Cilvēki, kuri nepieder "tradicionālo konfesiju" draudzēm, iegūs lielāku garīgo komfortu. Viņi vairs nebūs puslegālu, nestabilu, "pagrīdes" organizāciju biedri. Varēs līksmot cilvēktiesību eksperti, kuri iestājas par striktu "reliģijas brīvību" īstenošanu.

Galvassāpes radīsies "tradicionālajām baznīcām", jo lielāku ietekmi iegūs mazskaitlīgas reliģiskas kopienas. Cilvēki arvien mazāk spēs izšķirt "lielās" baznīcas no sektām.

Vismaz pagaidām valsts pārvaldē nav atrasta vieta reliģijas lietu ekspertiem. Valdībai būs jādomā, kā un kur nodarbināt "garīgo lietu" ierēdni, lai valsts politika reliģisko lietu administrēšanā nebalstītos tikai uz pieaicinātu subjektīvu "ekspertu" norādījumiem.

Praktiski garīgi stabilu valsts pilsoni pārmaiņas reliģisko lietu administrēšanā neietekmēs. Problēmas varētu rasties tiem, kuri būs nokļuvuši "destruktīvas sektas" ietekmē. Bet arī līdz šim ar šo cilvēku glābšanu nenodarbojās RLP, bet gan speciālisti psihologu un rehabilitācijas centru kabinetos, tiesās un policijā.

VIEDOKĻI

"Sāksies bardaks"

Ringolds Balodis, bijušais Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieks, zvērināts advokāts:

RLP likvidācija palielinās jau esošo haosu, it sevišķi attiecībā uz jaunajām reliģiskajām kustībām. Šādas reliģiskās organizācijas jau tagad var samērā viegli reģistrēties arī kā sabiedriskās biedrības. Tomēr šajā jomā tagad lielāks slogs būs Drošības policijai, tai tad arī būtu visvairāk jāuztraucas. Līdz ar to neviens nespēs orientēties, jo nebūs vairs ne informācijas, ne arhīva. RLP veica savā ziņā koordinatora lomu. Ja kādam bija jāzina, kas ir Hanuka svētki, Jaunā paaudze, jehovieši, tad RLP varēja sniegt atbildi. Tagad, ja kāds sūdzēsies vai interesēsies par reliģiskām problēmām vai sektām, piemēram, Drošības policijā, tad tiks sagatavotas un saņemtas formālas atbildes.

RLP nav represīva organizācija, tā izvērtē situāciju ar vēsu prātu. Piemēram, ja tagad kāda lieta, saistīta ar reliģiskajiem jautājumiem, nonāks Eiropas Cilvēktiesību tiesā, mums būs jāzaudē un jāmaksā sods, jo valstij taču nebūs neviena zinoša speciālista.

Politiķiem vajadzētu paskatīties plašāk, lietas risināt ilgtermiņā! Rezultātā nebūs vis valsts politika, bet gan bardaks. Domāju, ka pēc gadiem trim sešiem mēs nonāksim pie secinājuma, ka atkal jādibina kāda institūcija, kāda tagad ir RLP.

"Jāiedarbina modernais modelis"

Juris Cālītis, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns:

"RLP pēdējo gadu laikā ir izrādījusi aizvien liberālāku attieksmi pret reliģiskajām kopienām Latvijā, kas, protams, ir apsveicami. Bet ir viens jautājums: ar kādu nolūku pastāv RLP? Esmu audzis kultūrā (ASV. — Red.), kur šādam valsts departamentam nav nekādas jēgas, tas nesaskan ar valsts politiku. Valstij, protams, ir jābūt interesei par reliģiskajām lietām, un vajadzētu būt kādai komisijai, kas ar to nodarbojas, bet ne jau kādai kontrolējošai, reglamentējošai institūcijai. Katrā ziņā šis instruments nav valsts departaments, jo reliģiskajām kopienām jābūt autonomām no valsts.

Latvija nevar pārņemt, piemēram, Zviedrijas, Vācijas vai Anglijas modeļus, kur gadu simteņiem jau veidojies valsts baznīcas modelis. Mums vajadzīgs modernās pasaules skatījums, jāiedarbina modelis, kur valsts strikti nodalīta no Baznīcas. Savulaik, kad dibināja RLP, uzsvēru, ka nav vajadzīga institūcija, kas reliģiskās lietas kārto "no augšas". Toreiz visiem bija ļoti liela vēlme to tieši tādā veidā arī regulēt un manā viedoklī neviens neieklausījās. Uzskatu, ka īpašs likums par reliģiju nav vajadzīgs. Jābūt vienam likumam visiem pilsoņiem, organizācijām un tā tālāk. Protams, ka lielās konfesijas, kurām tagad ir vara, aizstāv RLP, jo tās savu varu grib saglabāt ar valsts institūciju palīdzību.

"Gan labi, gan slikti"

Pāvils Brūvers, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga vietnieks:

Šajā problēmā tā speciāli neesmu iedziļinājies, bet, cik noprotu, mūsu Baznīcai par to galīgs viedoklis vēl nav izveidojies. Šajā lietā ir gan labās, gan sliktās puses.

LELB Draudžu lietu daļas vadītājs Dzintars Laugalis par šo problēmu presē izteicies:

"To, ka cilvēks ir reliģiska būtne, iespējams arī izmantot noziedzīgi. Tāpēc nepieciešams izprast, kad tas var nest labumu sabiedrībai kopumā un kad tas nes degradāciju un haosu. Ministru kabinetam vajadzētu sasaukt garīgo lietu padomi šā jautājuma apspriešanai.

Mūsu draudzes un Baznīcas vadība savā praksē bieži sastopas ar to, ka valsts iestādes un pašvaldības vāji izprot, kas ir reliģiska organizācija un kāda likumdošana regulē šo juridisko personu darbību. Reliģisko organizāciju darbības pamatprincipi būtiski atšķiras no komercstruktūru un arī no sabiedrisko organizāciju principiem. Valstij ir nepieciešams dienests, kas palīdz tradicionālajām konfesijām darboties un pildīt savas funkcijas, kas nes labumu sabiedrībai un kultūrai, kas joprojām būvēta uz kristīgām vērtībām un tradīcijām; organizācija, kas būtu spējīga diagnosticēt un nepieļaut brīvi darboties totalitārajām reliģiskajām sektām, kuras nodarbojas ar cilvēku apziņas kodēšanu un finansiālu izspiešanu.

"RLP iegājusi pagrīdē"

Edgars Mažis, Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs:

Mūsu draudze pēdējos gados ar RLP saskārusies tikai, lai dabūtu dažādas izziņas. Piemēram, lai bankā atvērtu kontu un apliecinātu, ka draudzes priekšnieks ir draudzes priekšnieks. Tāpat RLP rakstīja izziņu Finanšu ministrijai, lai mēs iegūtu sabiedriskā labuma organizācijas statusu. Domāju, ka šādas izziņas varētu izsniegt arī kāda cita institūcija.

Pēdējos gados RLP darbība ir bijusi klusa un nemanāma, liekas, ka tā iegājusi pagrīdē. Ringolda Baloža laikā tās darbība bija vairāk pamanāma. Dikti tās rosīšanos neesmu izjutis un, domāju, arī neizjutīšu, ka tā trūks. Varbūt tas saistīts ar to, ka RLP savu interesi pēdējā laikā vairāk veltījusi jaunajām reliģiskajām kustībām. Bet te jāpiebilst, ka arī dažas tradicionālo konfesiju draudzes brīžiem var izrādīt ļoti lielu agresivitāti.

Būtu jau labi, ja valstī būtu kāda organizācija, kas veiktu reliģisko organizāciju monitoringu, šo jomu atstāt pašplūsmā nebūtu labi.

Kalvīša valdībai – 100 dienu

Liene Barisa,  NRA  02/14/07    Kā galveno veikumu trijos mēnešos atzīst robežlīguma jautājuma atrisināšanu.

Šodien aprit Aigara Kalvīša vadītās valdības pirmās 100 darba dienas 9. Saeimā, bet kopumā premjers valdību stūrējis vairāk nekā 800 dienu, jo Ministru prezidenta krēslā viņš bijis arī 8. Saeimā.

Lai arī abas premjera vadītās valdības allaž vērtētas kā stabilas, A. Kalvītis pēdējā laikā arvien biežāk izpelnījies arī pārmetumus par centieniem koncentrēt varu Ministru kabineta, nevis lēmējvaras, proti, Saeimas, rokās.

Nospraust stingru robežu, kur sākas jaunās A. Kalvīša valdības un beidzas vecās A. Kalvīša valdības veikums un neizdarības gan īsti nevar. Vēl jo vairāk arī tādēļ, ka liela daļa ministru savos amatos pavadījuši ilgāk laika, nekā A. Kalvītis vadījis Ministru kabinetu. Proti, kamēr, piemēram, jaunākais valdības ministrs Vinets Veldre amatā aizvadījis 21 dienu, trīs ministri – Mārtiņš Roze, Dagnija Staķe, Raimonds Vējonis – savus portfeļus nes jau vairāk nekā 1000 dienu. Ilgāk nekā 100 dienu, kuras aprit A. Kalvīša vadītajam 9. Saeimas Ministru kabinetam, amatos ir vēl septiņi ministri.

Pats premjers vērtē, ka pirmie trīs mēneši ir pagājuši enerģiskā darbā. Aģentūrai LETA premjers uzsvēris, ka valdība rekordīsā laikā ir spējusi vienoties par šā gada valsts budžetu, kā arī pildījusi pirms vēlēšanām dotos solījumus, nodrošinot algu pieaugumu daudzās nozarēs. Premjers norādījis, ka valdība arī nopietni ķērusies klāt Latvijas un Krievijas robežlīguma jautājumam.

"Valdība strādā saliedēti, mēs labi saprotamies, un arī jaunie ministri ir labi iekļāvušies kolektīvā," sacījis A. Kalvītis. Premjers sīkāk neesot konkretizējis valdības tālākos uzdevumus, vien uzsverot, ka turpmāk valdībai ir daudz svarīgu uzdevumu.

Pēc sociologa Aigara Freimaņa teiktā, trīs mēneši gan nav tas "pareizākais laiks", lai novērtētu valdības paveikto. Tomēr, līdzīgi kā premjers, nozīmīgāko veikumu sarakstā viņš ierindoja robežlīguma jautājuma risināšanu. Tomēr par budžeta pieņemšanas uzteikšanu kā īpašu valdības veikumu A. Freimanis izteicās skeptiskāk. "Budžeta pieņemšana – tas ir katras valdības uzdevums. Tāpēc es to negribētu izcelt. Vienīgais – tas raitums, kādā tas tika izdarīts, liecina par iekšējām labām attiecībām," viņš norādīja.

A. Freimanis arī sprieda, ka A. Kalvīša vadītais Ministru kabinets kopumā atstāj stabilas valdības iespaidu. Tomēr pārmaiņas, pēc viņa domām, vēl varētu būt gaidāmas. "Es neriskēšu prognozēt, vai noturēsies līdz nākamajai Saeimai, bet par to, ka tur būs iekšēji pārmaiņu procesi, – nešaubos. Viens ir skaidrs – Tautas partija paliks pie galda (..). Bet par to, ka personālijas varētu mainīties un varbūt frakciju attiecības mainīsies – par to es pilnīgi nešaubos," vērtējot valdības nākotnes perspektīvas, sacīja A. Freimanis.

100 dienu aprit arī jaunizveidotajam postenim – Īpašu uzdevumu ministram Eiropas līdzekļu apguvē. Ministrs gan darbojas Finanšu ministrijas paspārnē. Runājot par 100 dienās paveikto, īpašu uzdevumu ministrs Normunds Broks atzina, ka tuvākajā laikā Saeimā būs pēdējais lasījums likumam, kas noteiks virsatbildību par struktūrfondiem un kohēzijas fondiem. "Uz tā pamata tiks izstrādāta virkne Ministru kabineta noteikumu, ar ko tiks vienkāršota sistēma," skaidroja N. Broks, norādot, ka projektu izvērtēšanas un naudas saņemšanas termiņiem pēc tam būtu jākļūst īsākiem.

Jāatgādina, ka šajā laikā valdība paspējusi arī sākt, kā paši sola, jaunu tradīciju. Proti, Ministru kabineta sēdes rīkot reģionos. Pēc pirmā izbraukuma uz Valmieru pagaidām gan atsauksmes par jau tā nodēvēto "valdības izrādi" nav bijušas pozitīvas, un pārliecināt par izbraucienu lietderību valdības vīriem un sievām pagaidām nav izdevies.

Kalvītis noraida pārmetumus par varas koncentrāciju valdības rokās

LETA   02/14/07    Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) par nepamatotiem uzskata pārmetumus valdībai, ka tā savās rokās tiecas koncentrēt lielāku varu nekā parlaments.

Atvairot pārmetumus par centieniem savās rokās koncentrēt varu, Kalvītis retoriski vaicāja: "Vai es izskatos kā autoritatīvs valdības vadītājs?" Pēc premjera vārdiem, šādi komentāri esot spekulācijas, jo Latvijā kā parlamentārā valstī visus lēmumus pieņemot Saeima, bet valdība esot tikai izpildinstitūcija.

Vērtējot 100 dienās paveikto, premjers pauda viedokli, ka valdība ir strādājusi aktīvi, pieņēmusi "labu budžetu un izkustinājusi Latvijas-Krievijas robežlīgumu". "100 dienas ir tikai ieskriešanās periods," sacīja premjers un apgalvoja, ka darbs noritot raiti un ministri strādājot konstruktīvi.

Savukārt Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atturīgi komentēja Kalvīša jaunās valdības 100 dienās paveikto, sakot, ka valdības darbs notiek dienu no dienas un attiecīgi tiek vērtēts.

Prezidentei šādi atskaites punkti - 100 darba dienas - šķietot "mākslīgi", jo šādi atskaites punkti esot vairāk derīgi žurnālistiem un politikas zinātnes studentiem. Pati Valsts prezidente valdības darbu vērtējot, regulāri tiekoties ar premjeru.

Jau ziņots, ka šodien aprit Kalvīša jaunās valdības, kura tika apstiprināta pēc 9. Saeimas vēlēšanām, pirmās simts darba dienas. Pērn 7.novembrī Saeima ar balsu vairākumu apstiprināja Kalvīša veidoto jauno valdību, kurā premjera vadībā strādā 18 ministri.

Kalvīša vadīto valdību veido četri politiskie spēki - Tautas partija, Zaļo un zemnieku savienība, Latvijas Pirmās partijas un partijas "Latvijas ceļš" vēlēšanu apvienība un apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK.

Kalvītis, kurš valdību vada kopš 2004.gada 2.decembra, ir Latvijā līdz šim vienīgais premjers, kurš savu amatu saglabājis arī pēc Saeimas vēlēšanām.

Šī Kalvīša valdība ir 32. Ministru kabinets neatkarīgas Latvijas Republikas laikā. Līdz 1940.gadam kopumā bijušas 19 valdības, astoņas no tām vadījis Kārlis Ulmanis. Laikā no 1990.gada Latvijā bijušas 12 valdības, no kurām trīs vadīja Andris Šķēle (TP).

Valdības darbs izcēlies arī ar vairākiem "brutāliem" lēmumiem

LETA   02/14/07    Aigara Kalvīša (TP) vadītās valdības pirmajās 100 dienās pozitīvi vērtējama Latvijas un Krievijas robežlīguma jautājuma iekustināšana, bet negatīvi vērtējama steiga lēmumu pieņemšanā un nevēlēšanās pamatot savu viedokli atsevišķos jautājumos, uzskata aptaujātie politiskās dzīves vērotāji.

Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas lektors Ivars Ijabs pauda viedokli, ka jaunās valdības darbs iezīmējies ar vairākām pozitīvi vērtējamām tendencēm. Piemēram, notiek pārmaiņas iekšlietu struktūrās, savukārt Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM) beidzot ķērusies pie Nacionālā attīstības plāna ieviešanas dzīvē. Iepriekš šis bijis tikai vēlmju dokuments, atzīmēja politologs.

Viens no visbūtiskākajiem jaunās valdības veikumiem ir Latvijas un Krievijas robežlīguma virzība, piebilda Ijabs. Pēc viņa domām, galvenais ir tas, ka jautājums ir iekustināts un tiek risināts.

Līdzīgās domās par valdības veikumu ir arī politologs Andris Runcis, kurš uzskata, ka valdība robežlīgumu iekustinājusi no "nāves punkta".

Taču, pēc politologa domām, valdības darbības temps ir ātrs, kas dažos gadījumos traucē Saeimā rosināt diskusijas. Runcis uzskata, ka Saeima tiek pakļauta valdībai.

Valdības darbs šajā laika posmā izcēlies arī ar vairākiem "brutāliem" lēmumiem, uzskata Ijabs. Spilgts piemērs, viņaprāt, ir 81.panta kārtībā veiktie grozījumi ar valsts drošību saistītajos likumos. Arī pamatota valdības argumentācija ir trūkusi gadījumos, kad atsevišķas amatpersonas tika izvirzītas konkrētiem amatiem.

Ijabs uzskata, ka kopējais valdības darbs iezīmējies ar "agresīvu nevēlēšanos pamatot savu viedokli, īstenojot savas korporatīvās intereses".

Savukārt Runcis norādīja, ka valdības darbā manāms demokrātijas trūkums, demokrātija netiek saprasta un nav kļuvusi par kultūru. Atsevišķos gadījumos trūkst diskusijas, viedokļu apmaiņas un pamatotu argumentu, piebilda politologs.

Jau ziņots, ka šodien aprit Kalvīša jaunās valdības, kura tika apstiprināta pēc 9. Saeimas vēlēšanām, pirmās 100 darba dienas.

Premjers uzskata, ka valdības pirmās 100 darba dienas pagājušas enerģiskā darbā - valdība ļoti īsā laikā spējusi vienoties par šā gada valsts budžetu, kā arī pildījusi pirms vēlēšanām dotos solījumus, nodrošinot algu pieaugumu daudzās nozarēs. Kalvīša vadītā valdība arī nopietni ķērusies klāt Latvijas un Krievijas robežlīguma jautājumam.

Pērn 7.novembrī Saeima ar balsu vairākumu apstiprināja Kalvīša veidoto jauno valdību, kurā premjera vadībā strādā 18 ministri.

Kalvīša vadīto valdību veido četri politiskie spēki - Tautas partija, Zaļo un zemnieku savienība, Latvijas Pirmās partijas un partijas "Latvijas ceļš" vēlēšanu apvienība un apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK.

Kalvītis, kurš valdību vada kopš 2004.gada 2.decembra, ir Latvijā līdz šim vienīgais premjers, kurš savu amatu saglabājis arī pēc Saeimas vēlēšanām.

Šī Kalvīša valdība ir 32. Ministru kabinets neatkarīgās Latvijas laikā. Līdz 1940.gadam bijušas 19 valdības, astoņas no tām vadījis Kārlis Ulmanis. No 1990.gada Latvijā bijušas 12 valdības, no kurām trīs vadījis Andris Šķēle (TP).

Emsis: MK pieņemtie ar valsts drošību saistītie likumu grozījumi nebija neatliekami

LETA    02/15/07    Valdības pieņemtie grozījumi Satversmes 81.panta kārtībā ar valsts drošības dienestiem saistītos likumos neatbilst konstitūcijā noteiktajai prasībai pēc "neatliekamas vajadzības", Latvijas Televīzijas raidījumā "100.pants" sacīja Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis (ZZS).

Tomēr, pēc Emša domām, ja valdība lēma minētos jautājumus Satversmes 81.panta kārtībā, tad tai bija savs pamatojums. Saeimas priekšsēdētājs uzskata, ka izmaiņas drošības iestāžu likumos bija neatrisināts, nevis neatliekams jautājums.

Emsis izprotot Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas "bažas", nododot likumu grozījumus parlamentam otrreizējai caurlūkošanai, un solīja, ka Saeima izskatīs prezidentes iebildumus.

Jau ziņots, ka Saeima ceturtdien nodeva izskatīšanai komisijām Vīķes-Freibergas otrreizējai caurlūkošanai nodotos grozījumus Nacionālās drošības likumā un Valsts drošības likumā.

Priekšlikumus grozījumiem likumos var iesniegs līdz 19.februārim plkst.15. Likumu otrreiz caurlūkos 1.martā.

Vīķe-Freiberga uzskata, ka grozījumi ar valsts drošību saistītajos likumos pieņemti pārlieku lielā steigā, nav iesaistīti ieinteresēto pušu pārstāvji, speciālisti un eksperti, kā arī nav dots pietiekams laiks, lai izvērtētu šādu iniciatīvu un izstrādātu priekšlikumus.

Saeima 1.februārī galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus vairākos ar valsts drošību saistītos likumos. Minēto likumu grozījumus iepriekš pieņēma valdība Satversmes 81.panta kārtībā, kas paredz Ministru kabinetam tiesības laikā starp Saeimas sesijām, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus ar likuma spēku.

Viedoklis: Apdraudējums un bīstamība

Māris Krautmanis,  NRA  02/16/07    Aigara Kalvīša vadītais Ministru kabinets, Satversmes 81. panta kārtībā steidzami veicot virkni grozījumu valsts drošību un speciālo dienestu sfēru skarošos likumos, ir apdedzinājies, jo nav spējis pierādīt, ka šie grozījumi ir bijuši tik ļoti, ļoti steidzami jāpieņem – bez garām un kaislām parlamentārām debatēm, bez diskusijām ar speciālo dienestu un tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem, bez ieklausīšanās Valsts prezidentes viedoklī.

Galu galā veids, kādā likumu grozījumi tika pieņemti, ir nodarījis lāča pakalpojumu likumu grozījumiem, tostarp arī grozījumiem nacionālās drošības likumā, kurā paredzēts paplašināt parlamentārās kontroles iespējas pār drošības iestāžu darbu. Valsts prezidente ir nodevusi šos grozījumus otrreizējai caurlūkošanai, turklāt pavadot tos ar dziļas neizpratnes paudumiem un skarbas kritikas devu.

Protams, Kalvīša valdībai tas varētu būt kaitinoši, ka tiek bremzēts tās darba temps, taču tur neko nevar darīt – pastāv jau arī opozīcija, kurai arī ir jādod iespēja izkliegties .

Šajā gadījumā gan Valsts prezidentes bažas, gan valdības iecerēto likumprojektu kritizētāju saceltā brēka ir, maigi izsakoties, stipri pārspīlēta, jo grozījumu būtība ir gluži loģiska un ir vērsta uz valsts varas un drošības struktūru savstarpējo attiecību un uzraudzības sistēmas sakārtošanu atbilstīgi visnotaļ demokrātiskiem un eiropiskiem principiem. Visos laikos visās demokrātiskās valstīs drošības struktūras ir bijušas izpildvaras sastāvā. Tikai ja valsts nav demokrātiska, kā tas bija, piemēram, Padomju Savienībā, tad varēja būt tā, ka Valsts drošības komiteja bija partijas uzraudzīta, lai gan patiesībā brīžiem vairs nevarēja saprast, kurš kuru komandē – VDK partiju vai otrādi. Saskaņā ar Satversmes 58. pantu Ministru kabinetam ir pakļautas valsts iestādes. Pastāv gan dažas autonomas pārvaldes iestādes, kā Latvijas Banka, Radio un televīzijas uzraudzības padome, Centrālā vēlēšanu komisija, bet tas arī viss – nevienā likumā, nedz arī Satversmē nav teikts, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs vai Ģenerālprokuratūra drīkstētu būt kaut kāds ārpus kontroles esošs iestādījums, kas darbojas autonomā režīmā. Ja ar represīvu varu apveltīts iestādījums izslīd no izpildvaras kontroles, tad gan tiešām jau ir lielas nepatikšanas un apdraudējums – tad tas var kļūt nekontrolējams, bīstams nagu maukšanas iestādījums, kas uzurpē tam neviena nedeleģētu politisku varu. Drīzāk apšaubāma ir pašas Valsts prezidentes atrašanās Nacionālās drošības padomes priekšgalā, jo viņa politisku atbildību nenes. Taču, tā kā nekāds kaitējums no viņas atrašanās šajā vietā nav cēlies, tad šo šādi pastāvošo sistēmu neviens negrasās mainīt.

Izpildvaras uzdevums un atbildība ir kontrolēt drošības iestādes. Savukārt par parlamentāro kontroli vispār nevajadzētu būt diskusijām, jo Satversme nosaka, ka suverēnā vara Latvijā pieder Latvijas tautai. Saeimas deputāti ir tautas priekšstāvji, kuru funkcijās ietilpst arī tāda būtiska funkcija kā izpildvaras kontrolēšana. Interesanti, kā citādi parlaments lai kontrolē izpildvaru, ja tam neļaus ar šo kontrolēšanu nodarboties? Nacionālās drošības likuma grozījumi paredz, ka ne jau kuram katram garāmgājējam ir tiesības veikt pārbaudes valsts drošības iestādēs un iepazīties ar informāciju. Tie ir Saeimas Nacionālās drošības komisijas locekļi, kuriem ir augstākā līmeņa pielaide slepenai informācijai, kā arī viņu pieaicināti eksperti, kam ir tāda pati pielaide.

Viens no valdības darbību kritiķiem, sabiedriskās politikas centra Providus direktores vietnieks Valts Kalniņš (Diena, 15. februāris) pauž: "Latvijā ir daudz politiķu, kuriem nevar uzticēties un kuri šādas tiesības izmantos ļaunprātīgi, it īpaši, ja lieta saistīta ar politiskās korupcijas jautājumu." Taču ļoti iespējams, ka ir otrādi – nevar uzticēties Valtam Kalniņam, jo viņš pārstāv tās aprindas Latvijā, kuras tā vien cenšas manipulēt ar sabiedrisko domu, mulsināt to, iestāstīt tai visādas blēņas. Dižajam pētniekam tad arī vajadzētu paskaidrot, kādos tādos savos pētījumos viņš ir konstatējis, ka Nacionālās drošības padomes locekļi ir neuzticami. Nevis no šīs komisijas, bet tieši no drošības iestādēm pēdējā laikā ir bijušas noplūdes, kas liecina, ka kontrole pār tām ir bijusi nepietiekama. Acīmredzot šīs aprindas arī gluži labi apmierinātu tāda situācija, kurā nedz Ministru kabinetam, nedz Saeimai nebūtu nekādas iespējas kontrolēt drošības iestāžu darbu, un tad tās darbotos pēc saviem vai atsevišķos gadījumo pēc citu valstu vēstnieku ieskatiem. Lūk, tas tad jau būtu apdraudējums un bīstamība. Lai šo bīstamo apdraudējumu novērstu, Saeimai ir jāpieņem grozījumi nacionālās drošības likumā.

LTV un "Latvijas Avīze" uzvar strīdos ar Ždanoku par goda un cieņas aizskārumu

NRA  02/15/07    Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka (PCTVL) Augstākās tiesas Senātā nav pārsūdzējusi viņas interesēm nelabvēlīgos tiesas spriedumus, ar kuriem pērn noraidītas viņas prasības pret "Latvijas Avīzes" izdevējiem un Latvijas Televīziju (LTV) par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu.

Apgabaltiesas spriedumi Ždanokas prasības lietās patlaban stājušies likumīgā spēkā, aģentūrai LETA apliecināja tiesas preses sekretāre Evita Naglinska.

LETA jau ziņoja, ka Ždanoka vērsās tiesā par "Latvijas Avīzes" publikācijām saistībā ar laikraksta "Panorama Latvii" agrāk no Maskavas it kā saņemtajiem, bet avīzei nenodotajiem naudas līdzekļiem. Pret LTV vērstā prasība arī pamatota ar sižetiem par iepriekšminēto finanšu darījumu.

No abiem medijiem Ždanoka vēlējās piedzīt 20 000 latu kompensāciju par nodarīto kaitējumu.

LETA jau ziņoja, ka strīdi aizsākās, jo 2003.gada sākumā pašreiz vairs neiznākošā laikraksta "Panorama Latvii" ārštata autors Anatolijs Gončarovs masu medijiem sniedza informāciju, ka Ždanoka no Maskavas laikraksta finansiālo grūtību risināšanai un izdošanai saņēmusi aptuveni 700 000-800 000 ASV dolāru (406 700-464 800 latu).

Pēc Gončarova stāstītā, laikrakstam Ždanoka atvēlējusi tikai 100 000 ASV dolāru (58 100 latu), bet pārējo summu piesavinājusies.

2006.gada 17.maijā Rīgas apgabaltiesa pabeidza pirms dažiem gadiem sākto kādreizējā laikraksta "Panorama Latvii" izdevēja AS "Latvijas panorāma" bankrota procedūru.

Politiskās organizācijas "Līdztiesība" līdere Ždanoka iepriekš stāstīja, ka laikraksta "Panorama Latvii" pārstāvji pie "Līdztiesības" pēc palīdzības savā smagajā finansiālajā situācijā nākuši 2001.gada novembrī.

Tobrīd laikraksta parāds AS "Preses nams" par poligrāfijas pakalpojumiem bijis apmēram 70 000 latu. 2002.gada rudenī "Līdztiesība", "Preses nams" un "Latvijas Panorāma", kas bija laikraksta īpašnieks, noslēguši vienošanos, ka "Līdztiesība" samaksās kavētos maksājumus "Preses namam" 27 482 latu apjomā.

Ždanoka arī esot palīdzējusi izveidot līgumu, ar kuru "Panorama Latvii" izdošanas tiesības tiktu pārdotas izdevniecības namam "Fenster". Līgumā tika paredzēts, ka "Fenster" samaksās 101 000 latu, no kuriem 85 593 lati ir preces cena, bet 15 406 lati - pievienotās vērtības nodoklis.

13.februārī notika "Latvijas Panorāmas" akcionāru sapulce, kurā šis līgums bija jāparaksta, taču darījums ar "Fenster" nenotika. Jau ziņots, ka laikraksta "Panorama Latvii" izdošanas tiesības iegādājās izdevniecības nams "Petits".

Jūrmalgeitas lietā apsūdzētais Lasmanis vēstulē atsauc sniegtās liecības

Inga Spriņģe,  Diena  02/16/07   "Man netika izsaukta ātrā palīdzība pie hipertonijas un krampja lēkmēm, četras reizes dienā tiku izģērbts pilnīgi kails un aptaustīts, tiku ievietots kamerā ar recidīvistiem, tika liegta tikšanās ar advokātu, manai ģimenei netika ziņots, kur esmu" — balstoties uz šiem faktiem, Jūrmalas kukuļošanas lietā apsūdzētais Leonīds Lasmanis uzskata, ka no viņa izmeklētāji ieguvuši liecības prettiesiskā ceļā. Šis secinājums izriet no premjeram Aigaram Kalvītim adresētas vēstules, kurā L.Lasmanis lūdz valdības galvu izveidot neatkarīgu izmeklēšanas komisiju, savukārt Zemgales apgabaltiesu — "uzskatīt visas manas iepriekš dotās liecības par neesošām".

L.Lasmaņa vēstuli premjeram, Augstākās tiesas priekšsēdētājam, ģenerālprokuroram un Zemgales apgabaltiesai ceturtdien nosūtīja viņa sieva Natālija Lasmane. Viņa Dienai apgalvoja, ka vēstuli no vīra saņēmusi pa pastu un tā esot sūtīta no Rīgas. N.Lasmane arī norādīja, ka nezinot, kur atrodas viņas vīrs. Saskaņā ar Valsts policijas informāciju L.Lasmanis ar tūristu vīzu janvāra vidū iebrauca Krievijā. 12.februārī vīzai beidzās derīguma termiņš, taču "mūsu rīcībā nav informācijas, ka viņš būtu atkārtoti šķērsojis robežu", teica Valsts policijas pārstāvis Aigars Bērziņš.

Jāatgādina, ka L.Lasmanim janvārī tiesa kā drošības līdzekli piemēroja apcietinājumu. Viņš vairākkārt neieradās uz tiesas sēdēm, tādējādi, pēc prokurores domām, novilcinot lietas izskatīšanu. Drīz vien arī kļuva skaidrs, ka L.Lasmanis atstājis valsti, un tika sākta viņa meklēšana. Tiesa arī lēma par L.Lasmaņa epizodes izdalīšanu atsevišķā lietā.

Vēstulē A.Kalvītim L.Lasmanis arī skaidro, ka Jūrmalgeitas mērķi esot "sagrābt politisko un ekonomisko varu Jūrmalā", kā arī notiesāšanas gadījumā ar mantas konfiskāciju "atņemt "sazvērnieku" īpašumus", kur "īpašu interesi kredītiestādēm izsauc G.Miluša sanatorija Marienbāde". L.Lasmanis norāda, ka sevi par vainīgu neuzskata, naudu no Germana Miluša viņš neesot saņēmis un Ilmāram Ančānam nodotajā aploksnē bijusi nevis nauda, bet gan koalīcijas līguma projekta variants.

"Ierasta lieta, ka tā dara," — krimināltiesību eksperts Andrejs Judins skaidroja, ka L.Lasmaņa rīcība, atsaucot sniegtās liecības, tiesību praksē notiekot diezgan bieži. Šādās situācijās svarīgi, kādi ir savāktie pierādījumi. Ja galvenie pierādījumi ir liecības, šāda L.Lasmaņa liecība var ietekmēt lietas gaitu. Ja nē, tiesa būs tā, kas izvērtēs, kuriem pierādījumiem ticēt, norādīja A.Judins. Prokuratūras viedokli Dienai ceturtdien vēlā vakarā neizdevās noskaidrot. Jūrmalas kukuļošanas lietas izskatīšana turpināsies piektdien.

Pederastijas lietā...

Algas svarīgākas par iecietību

Vita Dreijere    Diena  02/09/07    Neviena organizācija Latvijā nepauž aktīvu nostāju pret skolotājiem, kuri atbalsta diskrimināciju.

Vairāk nekā puse mēneša — nekādas rīcības. Tik pasīvu nostāju pēdējās divās nedēļās, kopš 266 skolotāji no dažādām Latvijas skolām atklātā vēstulē vērsās pie premjera Aigara Kalvīša (TP), lūdzot nepieļaut grozījumus Krimināllikuma 150.pantā, kas paredz bargus sodus par diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas, ieņem Latvijas organizācijas, kuru uzdevums ir veicināt toleranci izglītības iestādēs. To pārstāvji Dienai neslēpj, ka tolerances veicināšana pašlaik nav prioritāte, daudz būtiskāk ir atrisināt skolotāju algu un kadru trūkuma jautājumus.

Nepilda saistības

Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA), kas apvieno 56 000 izglītības un zinātnes darbinieku un ir Pasaules izglītības darbinieku arodbiedrību konfederācijas dalībniece, par šo problēmu grasās spriest valdes sēdē februāra beigās. LIZDA vadītāja Astrīda Harbaceviča Dienai teic, ka šis jautājums nav prioritāte. Uz to, ka saskaņā ar konfederācijas kongresa rezolūciju tās dalībvalstis apņemas "skaidri noteikt, ka diskriminācija pēc seksuālās orientācijas ir cilvēktiesību pārkāpums", un "īstenot pretdiskriminācijas politiku arī savās iekšējās organizācijās", A.Harbaceviča norāda, ka "visas pasaules problēmas nav manā galvā". Līdz šim LIZDA neesot bijusi saskare ar "šo lietu kā ar problēmu". Uz jautājumu, vai atklātā vēstule tomēr neliecina par problēmu, viņa atbild: "Paklausieties, šī vēstule taču nav sūtīta mums." LIZDA gan netiks piemērotas nekādas sankcijas, jo nevienu organizāciju nevar piespiest realizēt aktīvu politiku, saka Pasaules izglītības darbinieku arodbiedrību konfederācijas pārstāvis Guntars Catlaks.

Politiķi nedomā

Atklātā vēstule nekādu reakciju neizraisīja arī par iecietības veicināšanu skolās atbildīgajās politiskajās institūcijās. "Mēs šo vēstuli pieņēmām zināšanai," saka īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns (LPP/LC), paskaidrojot, ka uz to nemaz nevarot atbildēt, jo "vēstulei nav atpakaļadreses". Viņš atzīst, ka sekretariāta realizētajā iecietības programmā viena no mērķauditorijām ir arī skolotāji, taču šoreiz atbildību par reakciju uz vēstuli noveļ uz Izglītības un zinātnes ministrijas pleciem. Izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža (ZZS) savukārt uzskata, ka tas ir skolotāju viedoklis, kurā viņai nav jāiejaucas. Viņasprāt, problēma ir pārāk saasināta, jo "reāli katrs skolotājs atbalsta toleranci".

Abi ministri uzsver, ka minētie 266 skolotāji ir tikai maza daļa no visiem 30 tūkstošiem Latvijas skolotāju. Tiesa gan, kā noskaidroja Diena, diskriminācijas atbalstītāju skaits varētu būt arī ievērojami lielāks, jo vēstuli parakstījuši tikai tie skolotāji, kuri piedalījās kristīgajā konferencē par Bībeles principu integrāciju skolās. To, ka šādu skolotāju ir daudz vairāk, pieļauj arī Latvijas izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) priekšsēde Laima Grebska, sakot, ka "jebkuru jauninājumu pedagogu kolektīvā ir grūti pieņemt, tāpēc vēl daudz jāstrādā". Tomēr arī LIVA pagaidām neieņems aktīvu pozīciju un šo jautājumu, iespējams, apspriedīs tikai marta sākumā.

Rīkos seminārus

Gatavību rīkoties izsaka tikai biedrība Dialogi.lv. Tās valdes priekšsēdētāja Anna Stroja plāno veidot semināru sēriju, kur skolu pārstāvji tiks iepazīstināti ar ārzemju pieredzi, tajā skaitā ar pedagoģiskām idejām tolerances veicināšanai. Izglītības politikas eksperte Marija Golubeva piebilst, ka skolotāja loma iecietības veicināšanā ir īpaši svarīga, jo "viņš ir tas cilvēks, kas ir pa vidu starp kādu abstraktu mācību programmu un skolēnu".

Eiropā izķer pedofilus, Latvijā nav pamata viņus aizturēt

Viesturs Radovičs,  NRA  02/12/07    Likumu trūkumu dēļ Latvija nevar pievienoties pasaulē uzsāktajām pedofilu medībām, kas sākušās pēc Austrijā atklāta bērnu pornogrāfijas servera.

No minētā servera pornogrāfiju ieguvušas vairāk nekā 2000 personas no 77 valstīm, iespējams, arī no Latvijas.

Latvijā ar likumu nav aizliegts no interneta ielādēt un skatīties bērnu pornogrāfijas materiālus. "Šajā ziņā Latvija un Portugāle ir vienīgās valstis Eiropas Savienībā, kur tas ir atļauts un par bērnu pornogrāfijas lietošanu nevar sodīt," Neatkarīgajai skaidroja Valsts policijas Preses nodaļas vecākā inspektore Linda Neimane.

Austriešu kolēģi ir lūguši Latvijas policijas Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldi (ONAP) aizturēt iespējamos bērnu pornogrāfijas mīļotājus, kuri ir apmeklējušas šīs pašas interneta mājas lapas un ielādējuši filmas un fotogrāfijas.

Tomēr ONAP jau ir sniedzis atbildi, ka Latvijā nav tiesiska pamata par šādu pārkāpumu kādu aizturēt. Lai arī austrieši izteica aizdomas, ka bērnu pornogrāfijas videoieraksti ir veikti Austrumeiropā, Latvijas darboņi netiek turēti aizdomās, un filmas, visticamāk, uzņemtas Krievijā.

Šobrīd Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija izskata Erotikas un pornogrāfijas ierobežošanas likuma projektu. Likumā paredzēts aizliegt bērnu pornogrāfijas materiālu apriti, arī to lejupielādēšanu no interneta. Pagaidām gan vēl nav izlemts, kāds sods draudēs par bērnu pornogrāfijas lietošanu. "Kad likums būs pieņemts, tad ministrijas savas kompetences ietvaros lems par nepieciešamajām izmaiņām normatīvajos aktos. Bērnu pornogrāfijas apriti, kā arī lejupielādi no interneta kontrolēs tiesību aizsardzības iestādes," Neatkarīgo informēja īpašu uzdevumu ministres elektroniskās pārvaldes lietās Inas Gudeles padomnieks sabiedrisko attiecību jautājumos Dainis Miķelsons. Tieši Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts izstrādāja šo likumprojektu.

Neatkarīgā jau ziņoja, ka Austrijas federālā policija vada izmeklēšanu par milzīgu bērnu pornogrāfijas izplatīšanas tīklu 77 valstīs, kur aizdomās tiek turēts 2361 cilvēks. Tas ir lielākais bērnu pornogrāfijas tīkls, kāds jebkad atklāts Austrijā. Austrijas iekšlietu ministrs Giters Platers sacīja, ka Austrijā aizturēti 23 cilvēki, no kuriem 14 ir atzinušies. ASV par piekļūšanu bērnu pornogrāfijai aizdomās turēti 607 cilvēki, Vācijā 466 un Francijā 114.

Informāciju Austrijas policijai 2006. gada jūlijā sniedzis kāds Vīnes interneta pakalpojumu nodrošinātājs. Uz kompānijas servera kādi hakeri nelikumīgi bija uzlādējuši astoņus videoierakstus. Ierakstiem varēja piekļūt caur kādu Krievijas mājas lapu, kas piedāvāja filmas lejupielādēšanai. 24 stundu laikā šīm filmām bija piekļūts vairāk nekā 8000 reižu.

Servera īpašnieks nekavējoties bloķējis interneta lapu un nodevis policijai datorlietotāju sarakstu, kas piekļuvuši šiem videoierakstiem. Kopumā policijai izdevies noskaidrot 2361 adresi 77 valstīs, iespējams, arī Latvijā.

Austrijā aizturētās personas bijušas vecumā no 17 līdz 69 gadiem, visdažādāko nozaru pārstāvji, sākot no studentiem un skolēniem līdz uzņēmējiem, valsts iestāžu darbiniekiem un pensionāriem. Austrijas Nacionālais noziedzības apkarošanas birojs konfiscējis lielu daudzumu bērnu pornogrāfijas materiālu kopumā astoņu terabaitu apjomā. Jaunākais videoierakstos redzamais seksuāli izmantotais bērns ir piecus gadus veca meitenīte.

Viedoklis: Geju aizstāvji mēģina iebiedēt skolotājus

Inga Paparde,  NRA  02/12/07    Skolotājiem ir tiesības paust savu viedokli, arī jautājumā par seksuālajām minoritātēm, uzskata gan izglītības darbinieku arodbiedrība, gan Izglītības un zinātnes ministrija.

pret tiem 266 skolotājiem, kuri parakstījuši vēstuli, lūdzot nepieļaut Krimināllikuma grozījumus, nosaucot šos cilvēkus par diskriminācijas atbalstītājiem un aicinot vērsties pret atklātās vēstules parakstītājiem, ir šo skolotāju tiesību ierobežošana un vēlēšanās iebiedēt citus skolotājus, kuri domā tāpat, uzskata Neatkarīgās aptaujātie eksperti.

Neatkarīgā jau rakstīja, ka 266 skolotāji un skolu darbinieki parakstījuši vēstuli Tieslietu ministrijai, lai nepieļautu grozījumus Krimināllikumā, kas saistīti ar seksuālajām minoritātēm. Vēstules autori pauda viedokli, ka šādi grozījumi liegtu viņiem paust viedokli pret homoseksuālismu, kas ir balstīts tradicionālajās vērtībās. Tieslietu ministrija pašlaik ir atsaukusi šos grozījumus, jo Saeimā 2. lasījumā ir pieņemti līdzīga satura grozījumi Krimināllikumā.

Tagad atsevišķos masu medijos ir izplatīts viedoklis, ka būtu nepieciešams reaģēt uz šo skolotāju atklāto vēstuli, vēršoties pret šiem skolotājiem – "diskriminācijas atbalstītājiem". Skolotāji un skolu vadītāji, kuri parakstījuši vēstuli, ir sašutuši par šādu attieksmi, jo viņi pauduši savu viedokli. "Vai tas, ka es godīgi pasaku, ka neatbalstu homoseksuālisma popularizēšanu skolās, ir nesaticības veicināšana?" vaicā Ogres rajona Ķeipenes pamatskolas direktors Andris Upenieks. "Mēs jau automātiski tiekam uzskatīti tāpēc par homofobiem, ja uzskatām, ka skolu programmās sociālo zinību kursā nevar iekļaut mācību par seksuālo daudzveidību un audzināšanas stundās rādīt mākslas darbus par šo tēmu. Tā ir ieinteresēto pušu mērķtiecīga darbība, lai savas idejas iepotētu sabiedrībā, bet tas, ka atkal tiek meklēts veids, kā vērsties pret skolotājiem, rāda tikai to, ka tiek meklēts iemesls, lai sašķeltu sabiedrību." Pēc skolas direktora domām, tie, kuri aicina izvērtēt skolotāju rīcību, parakstot "ļoti korekti, loģiski, izsvērti uzrakstītu vēstuli", paši cenšas ierobežot citu vārda brīvību. "Vēstulē nav nekāda aicinājuma ne uz vardarbību, ne diskrimināciju, un būtu dīvaini, ja skolotāji būtu stāvējuši malā. Es lepojos ar saviem skolotājiem un kolēģiem," uzsver A. Upenieks.

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētājas vietnieks Jānis Krastiņš saka: mums šāda vēstule nav sūtīta, zinām tikai to, ka skolotāju viedokļi ir dažādi un skolotājiem, kā jebkuram sabiedrības loceklim, ir tiesības paust savu viedokli. "Kāpēc skolotāji nevarētu tādu vēstuli parakstīt?" vaicā J. Krastiņš, piebilstot, ka pašlaik tiek sacelta ažiotāža pilnīgi nevietā, jo ir daudz citu problēmu, kuras risināt. Arodbiedrība noteikti iejauktos, ja būtu aizskartas kāda skolotāja tiesības vai brīvības, un rīkotos, bet neredz iemeslu, kāpēc būtu jākaunina skolotāji, kuri pauduši savu viedokli. "Dažam labam šādi ir interese novērst uzmanību no kādām citām aktualitātēm, tā parasti Latvijā notiek," sprieda J. Krastiņš.

Līdzīgu viedokli Neatkarīgajai pauda arī izglītības un zinātnes ministres padomniece Ināra Ostrovska: "Skolotājiem ir sava pilsoniskā nostāja, un, ja viņi nav ar mieru ar kādiem grozījumiem likumos, viņi drīkst izteikt savu viedokli, īpaši, ja tas skar viņu darbu. Ja skolotāji būtu pārkāpuši skolotāja ētiku vai darījuši kaut ko pretlikumīgu, tad varētu vērtēt viņu rīcību, bet te skolotāji pauž savas domas." I. Ostrovska arī asi jautā, cik ilgi notiks šī manipulācija ar iedzīvotājiem, kad kādas grupas intereses tiks mēģināts padarīt par pamata vērtībām sabiedrībā. Viņasprāt, mēģinājumi vērsties pret konkrētie skolotājiem, kuri parakstījuši vēstuli, ir centieni iebiedēt skolotājus. "Esmu priecīga par šiem skolotājiem, jāsaka godīgi," saka padomniece. Tiekoties ar skolotājiem, viņai nākas secināt, ka skolotāji nav naida sējēji, bet viņiem ir savs viedoklis, kas šajā gadījumā atspoguļojies atklātajā vēstulē. Ministrijā tiekot saņemtas vēl un vēl līdzīga satura vēstules arī no citām skolām.

"Interesanti, ka viedokļus pret skolotājiem izsaka dažādi eksperti, un, ja teikts eksperts, tad man kā vienkāršam skolotājam ir grūti iebilst, jo to jau pamatojis eksperts," ironizēdams saka A. Upenieks. "Šis eksperta vārds loģiku, patiesību un sirdsapziņu pataisa par vardarbības un naida izpausmju aizstāvi, bet skolotāju par tukšpauri un gatavo tumsoņu, ar vieglu roku piešujot viņam visu to, kā nav, un ne zilbes nebilstot no tā, kas ir.

Atsakās no seksuālās orientācijas diskriminācijas aizlieguma likumā

DELFI  02/15/07    Tieslietu ministrija (TM) ceturtdien Valsts sekretāru sanāksmē atsaukusi piedāvātos grozījumus Krimināllikumā, kas paredzēja uzskaitīt aizliegtos diskriminācijas veidus, tostarp seksuālo orientāciju, un noteikt kriminālsodus par šādiem pārkāpumiem.

Grozījumus Krimināllikumā TM bija sagatavojusi pēc premjera Aigara Kalvīša (Tautas partija) lūguma pagājušajā gadā notikušo geju un lesbiešu pasākumu sakarā. TM nolēmusi šos grozījumus likumā atsaukt, jo "līdzīgus skatīšanai Saeimā iesniedzis sabiedrības integrācijas lietu ministra sekretariāts".

Lai gan sekretariāta iesniegtos grozījumus Saeimas Juridiskā komisija noraidījusi, TM savus neplāno virzīt tālāk, jo "Juridiskās komisijas deputāti jau savu viedokli ir pauduši," portālam "Delfi" sacīja TM preses sekretāre Jana Saulīte.

TM grozījumiem Krimināllikumā iepriekš piedāvāja noteikt, ka par diskriminācijas aizlieguma pārkāpšanu saistībā ar personas dzimumu, vecumu, rasi, ādas krāsu, tautību vai etnisko piederību, reliģisko pārliecību, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālo izcelsmi, izglītību, sociālo un mantisko stāvokli, nodarbošanās veidu, veselības stāvokli vai seksuālo orientāciju, ja tā izdarīta atkārtoti gada laikā, var sodīt ar naudas sodu līdz trīsdesmit minimālajām mēnešalgām.

Savukārt par tādiem pašiem pārkāpumiem, ja ar to radīts būtisks kaitējums vai ja tā saistīta ar vardarbību, krāpšanu vai draudiem, vai, ja to izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma vai organizācijas atbildīgs darbinieks, vai ja tā izdarīta, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu, varētu sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar piespiedu darbu vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām.

Saeimas Juridiskā komisija, skatot sabiedrības integrācijas lietu sekretariāta piedāvātos grozījumus Krimināllikumā, kurā arī bija līdzīgi uzskaitīti diskriminācijas aizliegumi, tos noraidīja. Deputāti atbalstīja likuma grozījumu redakciju, kurā "par normatīvajos aktos noteiktā diskriminācijas aizlieguma pārkāpšanu, ja tā izdarīta atkārtoti gada laikā, soda ar naudas sodu līdz 30 minimālajām mēnešalgām".

"Par normatīvajos aktos norādītā diskriminācijas aizlieguma pārkāpšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums vai, ja tā saistīta ar vardarbību, krāpšanu vai draudiem, vai ja to izdarījusi personu grupa, vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma vai organizācijas atbildīgs darbinieks, vai ja tā izdarīta, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām," teikts Juridiskās komisijas atbalstītajā likuma redakcijā.

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājs Jānis Šmits (LPP/LC) portālam "Delfi" sacīja, ka panta paplašināšana, kā to sākotnēji prasīja TM, nav pieļaujama, jo tas varētu novest pie "valsts varas un baznīcas konfrontācijas, tas atņemtu baznīcām jebkādu aizsardzību un liegtu paust savu reliģisko viedokli".

Šmits pauda pārliecību, ka "Saeimā tiks pieņemti tādi likumi, ko pieprasījusi Eiropas Savienība, nevis [Latvijas Cilvēktiesību centra direktore Ilze Brands-] Kehre un citi tā sauktie cilvēktiesību eksperti."

"Ja gadījumā Saeimas deputāti mēģinās sašaurināt vai paplašināt šo normu, tad es kāpšu Saeimas tribīnē un aizstāvēšu to, ka ES prasības ir jāievieš viens pret vienu. Direktīva prasa novērst rasu un etnisko nevienlīdzību, bet par seksuālajām orientācijām nekas tur nav minēts, " sacīja Šmits.

Jau vēstīts, ka pērn asas diskusijas Saeimā izraisīja TM prasība Darba likumā iekļaut aizliegumu darbiniekus diskriminēt pēc seksuālās orientācijas. Šāda aizliegums likumā Latvijai bija jānosaka, jo to prasīja ES direktīvas.

Tomēr Saeima pagājušā gada maijā trešajā lasījumā svītroja vārdu salikumu "seksuālā orientācija" no likuma panta, kas paredz aizliegumu darbiniekus diskriminēt. Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga pauda viedokli, ka šādi grozot Darba likumu, Latvija neievēro ES direktīvas un atdeva likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai.

Pagājušā gada rudenī Saeima, atkārtoti skatot likumprojektu, tajā tomēr paredzēja aizliegumu diskriminēt darbiniekus pēc seksuālās orientācijas, Valsts prezidente likumprojektu izsludināja, un likuma grozījumi stājās spēkā pagājušā gada 11.oktobrī.

Laventa un Freimaņa  lietā...

Freimanis 'Bankas Baltija' bankrotu skaidro ar finanšu krīzi valstī

LETA  02/13/07    "Bankas Baltija" (BB) bankrota gadā Latvijā bija vispārēja finanšu krīze, par ko liecina tas, ka tika slēgtas 15 vai 16 komercbankas, otrdien tiesā sacīja BB krimināllietā apsūdzētais Tālis Freimanis.

"No šodienas viedokļa nevar vērtēt neko, jo nebija skaidras likumdošanas bāzes," piebilda Freimanis.

Uz tiesas jautājumiem, vai bankrotu veicināja BB nepārdomātā kredītu izsniegšanas politika, Freimanis atbildēja noliedzoši, apgalvojot, ka Latvijas Banka (LB) noteikumi par kreditēšanas kārtību neesot noteikuši kredīta nodrošināšanu ar nekustamā īpašuma ķīlu, kā tas ir mūsdienās. Tāpat neesot bijusi noteikta kredīta piešķiršanas procedūra.

Nekustamā īpašuma piederības noskaidrošana neesot bijusi tik vienkārša kā mūsdienās, jo zemesgrāmatas mūsdienu izpratnē vēl nebija ieviestas, turpināja apsūdzētais.

Tolaik par kredīta nodrošināšanu esot kalpojuši firmu uzņēmējdarbības līgumi, stāstīja Freimanis. Uz tiesā izskanējušo, ka firmu ņemtie kredīti netika ieguldīti biznesā, Freimanis atbildēja, ka bankas funkcija nebija sekot piešķirtā finansējuma faktiskajam izlietojumam.

Tikai jautājumos par naftas biznesa kreditēšanu klientiem vajadzējis konsultēties ar citu šajā lietā apsūdzēto Aleksandru Laventu, kurš izvērtējis biznesa ieceres uzticamības pakāpi, stāstīja Freimanis.

Freimanis nenoliedza, ka BB darbiniekiem izsniegti bezprocentu aizdevumi to motivēšanai. "Tā bija likuma sprauga. Viss, kas nav aizliegts ar likumu, ir atļauts," tiesā teica Freimanis. Uz BB darbības apturēšanas brīdi bankā strādāja 1030 darbinieki.

Īsi pirms BB bankrota kreditēšanas jautājumu sakārtošanai esot tikusi piesaistīta Izraēlas galvaspilsētas Telavivas lielākā banka, stāstīja Freimanis. Saskaņā ar līgumu Telavivas bankas speciālisti centušies atrisināt BB problēmas.

Saskaņā ar lietā esošajiem materiāliem 1995.gada martā BB saņēmusi ienākumus tikai 1,9 miljonu latu apmērā plānoto 11,4 miljonu latu vietā.

Augstākā tiesa uzklausa BB krimināllietā apsūdzētos Freimani un Alvi Līdumu. 12.februārī tiesa uzklausīja apsūdzēto Laventu, kurš apgalvoja, ka banku no bankrota varēja glābt 15 miljoni latu. Valdībai bija izvēle glābt valsti no finanšu krīzes vai BB no bankrota, stāstīja Lavents.

Kā otru BB bankrota iemeslu Lavents minēja ap "Depozītu bankas" slēgšanu sacelto ažiotāžu. "Depozītu bankā" bija daudz līdzekļu no Latvijas nerezidentiem, kas uzskatāmi par svarīgu tirgus daļu. Pēc "Depozītu bankas" slēgšanas arī BB klienti masveidā lauza depozīta līgumus un izņēma savu naudu no BB.

2005.gada 6.maijā Rīgas apgabaltiesa Laventam piesprieda septiņu gadu un septiņu mēnešu brīvības atņemšanu. Tiesa atzina Laventu par vainīgu gandrīz visās apsūdzības epizodēs. Kā papildu sodu tiesa noteica arī mantas konfiskāciju.

Bijušajam BB prezidentam Freimanim tiesa piesprieda sešu gadu brīvības atņemšanu, bet trešajam lietā apsūdzētajam - Līdumam - trīs gadu un trīs mēnešu brīvības atņemšanu. Freimanim un Līdumam arī noteikta mantas konfiskācija.

Protestu pret spriedumu iesniedza Juris Pēda, kurš uzskata, ka tiesa nepamatoti attaisnojusi Laventu un Freimani apsūdzībā par kaitniecību, kā arī noteikusi nepamatoti mīkstu sodu visiem trim tiesājamiem. Prokurors lūdza Laventam piespriest 13 gadu brīvības atņemšanu, Freimanim - deviņu gadu brīvības atņemšanu, bet Līdumam - sešu gadu brīvības atņemšanu, kā arī visiem piemērot mantas konfiskāciju.

Apelācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu iesniedza arī "Latvijas kuģniecība", kuras pieteikto civilprasību par 12 336 latiem tiesas kolēģija noraidīja.

Apelācijas sūdzības iesniedza Lavents, Freimanis, Līdums un viņu aizstāvji, kas lūdza attaisnošanu.

Šis bija jau otrais apgabaltiesas spriedums BB lietā. Iepriekš apgabaltiesa BB krimināllietu skatīja ilgāk nekā četrus gadus, un tai nomainījās trīs tiesneši. Krimināllietu visbeidzot izskatīja tiesnese Ināra Šteinerte, kuras vadībā tiesa Laventam piesprieda deviņu gadu brīvības atņemšanu, Freimanim - sešu gadu brīvības atņemšanu, bet Līdumam - trīs gadu un trīs mēnešu brīvības atņemšanu.

Pēc sprieduma pasludināšanas Lavents iesniedza sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), kas atzina, ka pārkāptas viņa tiesības pēc vairākiem cilvēktiesību konvencijas pantiem. Pēc ECT sprieduma paziņošanas AT Senāts nolēma nodot BB krimināllietu atkārtotai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.

Jaunā sastāvā tiesa atkārtoti sāka skatīt lietu 2003.gada 20.oktobrī. To skatīt tika uzticēts tiesnesim Guntaram Kveskam. Spriedums tika pasludināts 2005.gada 6.maijā.

Rīgas apgabaltiesa apturēja tiesvedību BB likvidatoru prasībā pret Latvijas Banku par 185,6 miljonu latu piedziņu līdz brīdim, kad AT pabeigs skatīt krimināllietu.

Laventam prasa 13 gadu cietumsodu

LETA 02/14/07    Augstākajā tiesā (AT) turpinot bankas «Baltija» (BB) krimināllietas izskatīšanu, prokurors Juris Pēda trešdien lūdza bijušajam BB uzraudzības padomes priekšsēdētājam Aleksandram Laventam piemērot brīvības atņemšanu uz 13 gadiem, bet bijušajam BB prezidentam Tālim Freimanim — uz deviņiem gadiem. Kā papildu sodu abiem prokurors prasīja piemērot mantas konfiskāciju un aizliegumu uz pieciem gadiem nodarboties ar uzņēmējdarbību. Savukārt trešajam lietā apsūdzētajam — bijušajam SIA «Birojs L&A» direktoram Alvim Līdumam — prokurors prasīja piespriest brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem, konfiscējot mantu.

Prokurors pilnībā uzturēja savu apelācijas protestu, norādot, ka visas BB vadītāju darbības bijušas vērstas uz to, lai piesavinātos noguldītāju naudu. Prokurors uzsvēra, ka BB vadītāji esot vērsušies pie tā laika valdības, cenšoties panākt lata devalvāciju. 79,77% BB akciju bija tieši Laventa rokās. Noguldītāju nauda tikusi noformēta kā firmām izsniegti kredīti, taču vairākums šo firmu esot bijušas fiktīvas, BB dokumenti esot saturējuši nepatiesu informāciju par naudas plūsmu bankā, uzskata prokurors.

2005. gada 6. maijā Rīgas apgabaltiesa Laventam piesprieda septiņu gadu un septiņu mēnešu brīvības atņemšanu. Tiesa atzina Laventu par vainīgu gandrīz visās apsūdzības epizodēs. Kā papildu sodu tiesa Laventam noteica mantas konfiskāciju. Bijušajam BB prezidentam Freimanim tiesa piesprieda sešu gadu brīvības atņemšanu, bet trešajam lietā apsūdzētajam — Līdumam — trīs gadu un trīs mēnešu brīvības atņemšanu. Freimanim un Līdumam arī tika piemērota mantas konfiskācija.

Protestu pret spriedumu iesniedza Pēda, kas uzskata, ka tiesa nepamatoti attaisnojusi Laventu un Freimani apsūdzībā par kaitniecību, kā arī noteikusi nepamatoti mīkstu sodu visiem trim tiesājamiem. Prokurors lūdza Laventam piespriest 13 gadu brīvības atņemšanu, Freimanim — deviņu gadu brīvības atņemšanu, bet Līdumam — sešu gadu brīvības atņemšanu, kā arī visiem piemērot mantas konfiskāciju.

Apelācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu iesniedza arī «Latvijas kuģniecība», kuras pieteikto civilprasību par 12 336 latiem tiesas kolēģija noraidīja.

Apelācijas sūdzības iesniedza Lavents, Freimanis, Līdums un viņu aizstāvji, kas lūdza attaisnošanu.

Šis bija jau otrais apgabaltiesas spriedums BB lietā. Iepriekš apgabaltiesa BB krimināllietu skatīja ilgāk nekā četrus gadus, un tai nomainījās trīs tiesneši. Krimināllietu visbeidzot izskatīja tiesnese Ināra Šteinerte, kuras vadībā tiesa Laventam piesprieda deviņu gadu brīvības atņemšanu, Freimanim — sešu gadu brīvības atņemšanu, bet Līdumam — trīs gadu un trīs mēnešu brīvības atņemšanu.

Pēc sprieduma pasludināšanas Lavents iesniedza sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), kas atzina, ka pārkāptas viņa tiesības pēc vairākiem cilvēktiesību konvencijas pantiem. Pēc ECT sprieduma paziņošanas AT Senāts nolēma nodot BB krimināllietu atkārtotai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.

Jaunā sastāvā tiesa atkārtoti sāka skatīt lietu 2003. gada 20. oktobrī. To skatīt tika uzticēts tiesnesim Guntaram Kveskam. Spriedums tika pasludināts 2005. gada 6. maijā.

Rīgas apgabaltiesa apturējusi tiesvedību BB likvidatoru prasībā pret Latvijas Banku par 185,6 miljonu latu piedziņu līdz brīdim, kad AT pabeigs skatīt krimināllietu.

Maizīša lietā...

Maizītis: trešās personas noklausījušās prokuratūrā runāto

DELFI  02/12/07    Latvijā nelikumīgi tiek noklausīti ne vien uzņēmēji un politiķi, bet arī bijuši atsevišķi gadījumi, kad trešās personas nelikumīgi noklausījušās prokuratūras telpās runāto, atzīst ģenerālprokurors Jānis Maizītis.

Maizītis intervijā laikrakstam "Neatkarīgā" stāsta, ka ir bijuši gadījumi, kad trešās personas noklausījušās prokuratūras telpās runāto, bet prokuratūra "daudzmaz tikusi ar to skaidrībā".

Ģenerālprokurors arī atzīst, ka Latvijā masveidā tiek noklausīti gan uzņēmēji, gan politiķi.

"Jā, Latvijā operatīvajos dienestos, ne tikai Valsts policijā, ir negodīgi darbinieki, kuri ir motivēti izdarīt noziedzīgus nodarījumus, lai pēc tam šos nozieguma rezultātus varētu izmantot. Tai skaitā ekonomisko grupējumu savstarpējās cīņās, " sacīja Maizītis.

Pēc viņa teiktā, šāda tendence iezīmējusies īpaši pagājušā gadā, taču par viņam zināmajiem gadījumiem ir uzsākti kriminālprocesi un dažās lietās jau vainīgajiem ir uzrādīta apsūdzība.

Maizītis: es atbildu par saviem vārdiem

Ritums Rozenbergs,  NRA  02/12/07    Bieži vien politiķi iesnieguma iesniegšanas faktu padara kā bezmaz jau notikušu noziedzīgu nodarījumu.

Galvenais kriminālprocesa uzraugs ģenerālprokurors Jānis Maizītis intervijā Neatkarīgajai atzīst pārlieku tiesībsargu centību kriminālprocesu uzsākšanā un skaidro, ka turpretī pret tiesnesi Zaigu Vrubļevsku pagaidām pat kriminālprocesu nevar ierosināt. Ģenerālprokurors norāda uz nepilnībām Kriminālprocesa likumā (KPL) un atklāj, ka pat viņu un viņa pārvaldīto Ģenerālprokuratūras ēku, iespējams, novēro kāda nezināma acs un klausās nepieķerta auss. Par runāto ar ārvalstu vēstniekiem ģenerālprokurors gan atturas stāstīt.

– Vai KPL nevajadzētu strikti noteikt, ar kādiem nosacījumiem uzsākams kriminālprocess?

– Likums paredz, ka kriminālprocesu var uzsākt arī tad, ja ir jānoskaidro, vai noziedzīgs nodarījums vispār ir noticis. Lielākā problēma ir tā, ka, tikko tiek pieminēts kriminālprocess, tā sabiedrībā veidojas pieņēmums, ka process ir pret konkrētu personu. Pats kriminālprocesa uzsākšanas fakts vēl nenozīmē, ka kāda persona tiek turēta aizdomās. Tas nenozīmē, ka pret personu tiek celta apsūdzība. Jēdzieni ir jāsaprot. Loģiski būtu par konkrētu personu runāt tikai tad, ja ir uzrādīta apsūdzība. Aizdomās turamā statuss arī vēl nenozīmē, ka persona tiks apsūdzēta. Piekrītu, ka, runājot par konkrētu personu, jābūt uzmanīgiem.

– Jūs runājat par jēdzienu izpratnes nepieciešamību, bet dzīve ienes savas korekcijas. Pēdējais spilgtākais piemērs ir saistīts ar tiesnesi Zaigu Vrubļevsku.

– Šeit jārunā precīzi. KNAB vērsās pie ģenerālprokurora ar lūgumu uzsākt kriminālprocesu. Tā ir KNAB pozīcija. Tikai ģenerālprokurors var dot atļauju uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi. Ko dara ģenerālprokurors? Viņš izlasa iesniegto materiālu un skatās, ka procesa uzsākšanai nav pietiekama pamata. Materiāls, kurš nonāca manās rokās, ir nepietiekams, lai uzreiz arī pateiktu: "Ziniet, šajā situācijā kriminālprocesu ir pamats atteikt." Ko tālāk dara ģenerālprokurors? Piemērojot Prokuratūras likuma normu, nosaka pārbaudi, lai tiktu skaidrībā, vai ir pamats uzsākt kriminālprocesu, vai arī kriminālprocess ir jāatsaka. Šo rīcību es saistu ar kriminālprocesā pieminēto, bet tālāk speciālos likumos, piemēram, policijas vai prokuratūras likumos, neatrisināto jautājumu par resorisko pārbaudi. Kriminālprocesā šī iespēja, ka tiek veikta resoriskā pārbaude, ir noteikta. Manā skatījumā resoriskās pārbaudes jēdziens ir jāiestrādā arī speciālajos likumos. Ne jau katrs iesniegums, kurā ir teikts, ka jāuzsāk kriminālprocess, pēc būtības ir tāds, ka kriminālprocesu tiešām var uzsākt. Vispirms ir jātiek skaidrībā, vai kriminālprocesa uzsākšanai ir pamats. Tā ir lieta, ko vēl līdz galam nav sapratuši izmeklētāji, policijas darbinieki. Bieži vien tiek iets vienkāršākais ceļš – lai noskaidrotu, vai ir nodarīts noziedzīgs nodarījums, tiek uzsākts kriminālprocess. Tajā pašā laikā varēja taču veikt tikai šo resorisko pārbaudi.

– Vai tas nozīmē, ka KNAB pašam rūpīgāk bija jāpārbauda fakti un jāizvērtē kriminālprocesa uzsākšanas nepieciešamība? Kā varēja izprast no jūsu iepriekš teiktā, KNAB atnesa nepilnīgus materiālus par tiesnesi Vrubļevsku?

– Nē! Es teicu, ka materiāls, kuru es saņēmu no KNAB, nebija pietiekams, lai pieņemtu vai nu vienu, vai otru lēmumu. Viedokļi var būt dažādi. KNAB var būt viens viedoklis, man cits. Man taču jāizturas ļoti atbildīgi, pieņemot lēmumu par tiesnesi. Tādēļ arī likumā noteikts, ka lēmumu pieņem pats ģenerālprokurors. Izmeklētājs var uzskatīt, ka viņa materiālos ir pietiekams pamats, lai uzsāktu kriminālprocesu, un tās ir viņa tiesības. Mans pienākums un mana atbildība ir vērtēt, vai patiešām ir pamats uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi. Es šajā situācijā uzskatīju, ka materiāli, kas tika nodoti manā rīcībā, bija nepietiekami, un tādēļ nozīmēju papildu pārbaudi.

– Šo papildu pārbaudi arī veiks KNAB?

– Nē, šajā gadījumā to veic prokuratūra. Pārbaudi veiksim iespējami ātrā laikā – pusotrās līdz divās nedēļās.

– KNAB jums iesniedza tikai daļu materiālu, vai arī tie bija nepilnīgi?

– Fakti, kas šajā materiālā tika iesniegti, bija nepietiekami, lai es ar pilnu atbildību varētu teikt, ka ir pamats kriminālprocesa uzsākšanai.

– Tā kā šie materiāli jums tika iesniegti brīdī, kad tiesnese kandidēja uz Satversmes tiesas tiesneša amatu, varbūt jāizvērtē, vai KNAB neizmanto savu varu, lai nodarbotos ar politiskām spēlēm?

– Ko nozīmē politiskas spēles? Tad jau jāvaino ir prokuratūra, jo mēs nācām klajā ar šo paziņojumu, ka esam saņēmuši šādu materiālu. Kā zināms, publiskotā informācija bija ļoti īsa un mēs arī piebildām, ka informācija publiskota tāpēc, ka tiesnese pretendē uz Satversmes tiesas tiesneša amatu. Tas bija ne tikai publiski paziņots. Es personīgi tai pašā vakarā, kad saņēmām un publiskojām šo informāciju, sazinājos ar Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju. Telefoniski Segliņa kungu informēju, ka ir saņemts šāds materiāls un ka es nevaru pieņemt lēmumu, jo nepietiek faktu. Es uzskatīju, ka deputātiem un sabiedrībai tas ir jāzina. Deputāti jau varēja arī balsot. Tā ir deputātu izšķiršanās. Pieņemsim, tiesnesis tiek apstiprināts Satversmes tiesas tiesneša amatā, bet pārbaude taču turpināsies. Tas nozīmē, ka mēs turpināsim pārbaudi par Satversmes tiesas tiesnesi. Arī pašam kandidātam taču ir daudz patīkamāk, ja ir ieviesta skaidrība.

– Kurā brīdī jūs sapratāt, ka KNAB materiāli nav pietiekami, lai uzsāktu kriminālprocesu?

– Kolīdz tos izlasīju.

– Tūlīt pēc tam sniedzāt paziņojumu presei?

– Tieši tā.

– Pētot, kā strādā jaunais KPL, Neatkarīgā runājusi ar daudziem krimināltiesību ekspertiem. Daudzi saka, ka šis par ASV valdības naudu tapušais likums dod iespējas ar cilvēkiem politiski izrēķināties, jo kriminālprocesa uzsākšanai nopietns pamatojums vairs nav vajadzīgs – pietiek kaut vai ar noklausītu telefona sarunu, anonīmu iesniegumu, pat aizdomām.

– Es gan gribētu noraidīt informāciju, ka kriminālprocess būtu izstrādāts par ASV naudu. Par likumprojekta izstrādes finansēšanu gādāja Tieslietu ministrija.

– Mēs to neizdomājām. To mums ir teikuši gan Saeimas deputāti, gan apstiprinājis tieslietu ministrs.

– Bet ne jau tikai Amerika vien ir veicinājusi to, lai mums būtu kriminālprocess, kurā var efektīvāk vākt pierādījumus, lai apkarotu noziedzību. Paraudzīsimies, kas tik šajos desmit gados tiesībsargājošām iestādēm nav pārmests. Vienmēr izmeklētāji un prokurori ir teikuši: "Dodiet mums citas pierādīšanas iespējas, un mēs būsim spējīgi pierādīt." Ja runājam par kriminālprocesa kritiku, izmeklēšanas un prokuratūras iestādes tikai gadu ir nostrādājušas ar šīm normām. To, ka ar kriminālprocesu var politiski vērsties pret personu, es kategoriski noraidu. Jaunais kriminālprocess ir jāpilnveido. Jāpilnveido ar procesa uzsākšanu saistītie jautājumi – tam es piekrītu. Prokuratūrai ir konkrēti piedāvājumi, kā atrisināt strīdīgās situācijas. Piemēram, tiek uzsākti kriminālprocesi par faktiem, no kuriem ir skaidrs, ka tā nav slepkavība, jo ir notikusi pašnāvība. Nav pareizi, ka tiek ierosināts kriminālprocess tikai tādēļ, lai veiktu ekspertīzi. Aktuāls ir jautājums par resoriskās pārbaudes iedibināšanu, īpaši situācijās, kad ir skaidrs, ka visticamāk noziedzīgais nodarījums nav noticis. Šos jautājumus var sakārtot kriminālprocesa grozījumos. Tad arī samazināsies uzsākto kriminālprocesu skaits. Jāatceras, ka bieži vien politiķi iesnieguma iesniegšanas faktu padara kā bezmaz jau notikušu noziedzīgu nodarījumu. Sabiedrības daļā, kura neizprot juridiskās normas, veidojas priekšstats – ja jau par personu ir uzrakstīts iesniegums, tad tā jau ir vainīga. Par šo publisko izpratni jārunā ļoti nopietni. Es saprotu, ka vārdi uzsākts kriminālprocess skan briesmīgi. Var uzsākt valodnieku diskusiju par šo vārdu izmantošanu un to jēgu.

– Bet ko darīt cilvēkam, kurš jau ir cietis no šiem vārdiem – kurš vairs nevar kandidēt vai arī nedroši jūtas savā amatā? Kam lai viņš sūdzas par savu likteni? Varbūt valodniekiem?

– Kandidēt drīkst! Par šo cilvēku nedrīkst runāt kā par aizdomās turamo personu. Arī medijiem ir sabiedrībai jāskaidro, ka kriminālprocesa uzsākšana ir brīdis, kad tikai vēl kaut kas tiek skaidrots.

– Bet tad jau sanāk, ka ar cilvēku šādi tiek manipulēts?

– Beigu beigās jau ir jāieklausās, ko saka konkrētais izmeklētājs vai prokurors. Vai šajā stadijā mēs varam juridiski runāt par kaut kādu ēnu pār šo cilvēku vai nevaram.

– Procesa virzītājs pats izlemj, cik daudz vajag vai nevajag komentēt. Kā liecina prakse, procesa virzītājs vienā gadījumā komentē plaši, citā gadījumā nestāsta neko. Piemēram, par Jūrmalgeitu viss tapa plaši zināms, arī par Ilzes Jaunalksnes sarunām. Turpretim, kad mēs vaicājām par Valsts policijas telefonsarunu ierakstu studijiņu, netika sniegti nekādi komentāri. Kādēļ vienas lietas tiek komentētas ar prieku, bet par citām noklusēts?

– To, ka Valsts policijā ir problēmas ar telefonsarunu noklausīšanos, publiski jau esmu pateicis, bet es neesmu pateicis neko vairāk tāpēc, ka šis process ir klasificēts. Mēs izmeklējam vairākas ar valsts noslēpumu vai tā izpaušanu saistītas lietas. Mēs varam teikt – jā, tāds process ir, bet detalizētāk par to nerunāsim. Ja runājam par Jūrmalgeitu, tad tas jau nebija klasificēts process. Tagad jau ir publiski zināms, ka viens no apsūdzētajiem savas lietas eksemplāru nodeva žurnālistam. Bet piekrītu, par to var diskutēt. Šobrīd krimināllietā iesaistītajām pusēm nav ierobežojumu saņemtos krimināllietas materiālus nodot trešajām personām. Piekrītu, ka, domājot par personas datu aizsardzību, līdz tiesas spriedumam vajadzētu ierobežot iespējas nodot trešajām personām materiālus, kas var aizskart personas privāto dzīvi vai biznesu.

– Vai jums nešķiet, ka sabiedriskā tiesa Jūrmalgeitas lietā jau ir notikusi – vainīgie jau notiesāti?

– Prokuroram un tiesnesim jābūt stipriem un jādistancējas no jebkura publiski izteiktā viedokļa. Viņi nedrīkst nedz meklēt sev tīkamākus viedokļus, nedz arī apgrūtinošus.

– Vai piekrītat, ka Latvijā masveidā tiek noklausīti gan uzņēmēji, gan politiķi?

– Es pats to jau esmu teicis – jā, Latvijā operatīvajos dienestos, ne tikai Valsts policijā, ir negodīgi darbinieki, kuri ir motivēti izdarīt noziedzīgus nodarījumus, lai pēc tam šos nozieguma rezultātus varētu izmantot. Tai skaitā ekonomisko grupējumu savstarpējās cīņās. Tāda tendence iezīmējās īpaši pagājušajā gadā. Par man zināmajiem gadījumiem ir uzsākti kriminālprocesi. Dažās lietās jau ir uzrādītas apsūdzības. Es pieļauju, ka šādas apsūdzības sekos visos mums zināmajos šāda veida nodarījumos. Ne jau visi pārkāpumi presē ir atspoguļoti. Par publicēto žurnālisti ir saņēmuši brīdinājumus. Prokuratūras attieksme bijusi nežēlīgāka pret tiem, kuri izdara šos pārkāpumus.

– Vai šobrīd jau varam runāt par jaunā KPL pirmajiem rezultātiem, proti, par pierādījumu kvalitātes kāpumu, notiesājošiem spriedumiem?

– Ja runājam par pierādījumu bāzi, tad šeit vietā jautājums par speciālām izmeklēšanas darbībām, kas tagad ir paredzētas kriminālprocesā. Vienmēr esmu uzsvēris, ka tas ir viens no veidiem, kā kaut ko vairāk var pierādīt. Iepriekš bieži vien ir bijis tā, ka izmeklētāji saka – mēs zinām, ka tas ir tā, bet pierādīt to nevaram, jo informācija ir operatīvajās lietās, taču tā neparādās kriminālprocesā. Tagad likums nodrošina iespēju strādāt ar slepenajām metodēm. No pagājušā gada rezultātiem redzams, ka tas tiek izmantots vēl nepietiekami. Tas viss notiek pamazām, jo ir vēl iespēja strādāt Operatīvās darbības likuma ietvaros. Mēs uzskatām, ka Operatīvās darbības likumam agri vai vēlu jāpazūd. Slepenās darbības būtu jāveic kriminālprocesa ietvaros. Drošības iestādēm vajadzētu izstrādāt un pieņemt jaunus izlūkošanas un pretizlūkošanas likumus. Tas operatīvos darbiniekus mobilizētu nevis vienkārši vākt operatīvo informāciju, bet gan domāt par tādas informācijas vākšanu, kura kaut ko pierāda, kura vērsta uz noziedzīga nodarījuma pierādīšanu, uz kriminālprocesu.

– Daudzi advokāti mums stāsta, ka tagad galvenie pierādījumi tiesās ir operatīvās darbības rezultāti, piemēram, novērošana, telefonu noklausīšanās. Turklāt bieži vien šo speciālo darbību piemērošanas likumība izrādoties ļoti apšaubāma.

– Tā gluži nav. To visu, kas notiek, neviens nekad neatklās. Runājot par telefonu sarunu noklausīšanās kontroli – mans priekšlikums: atļauju noklausīties vajadzētu saņemt ne tikai no tiesneša, bet arī no prokurora. Tā būtu dubulta uzraudzība un dubulta kontrole. Ir jau arī citas formas, kuras mēs piekopjam, bet par tām nerunāšu, lai to neuzzina operatīvās darbības subjekti. To, ko mēs jau darām un ko plānojam darīt, lai šos pārkāpumus novērstu, nestāstīšu. Operatīvā darbība jau ir ļoti dažāda, un to koncentrēt tikai uz telefonsarunu noklausīšanos – tas nav pareizi. Par apjomiem runāt es neesmu tiesīgs, līdz ar to šī ir joma, kuru publiski iztirzāt ir ļoti grūti.

– Runāsim abstrakti. Cik būtiski noklausītās telefonsarunas vairo un nostiprina pierādījumu bāzi?

– Jā, telefonsarunas palīdz. Ja salīdzinām laika periodu pirms četriem gadiem, kad vēl nebija mobilo tālruņu noklausīšanās ierīču un likumīgas noklausīšanās iespēju, ar mūsdienām, tad tagad krimināllietu skaits ir audzis ģeometriskā progresijā.

– Vai personām, kurām šķiet, ka viņas tiek noklausītas, ir jēga vērsties pēc palīdzības prokuratūrā? Atminos, ka advokāts Andris Grūtups to bija mēģinājis darīt, bet lielas jēgas no tā neesot bijis.

– Pēdējā laikā ap telefonsarunu noklausīšanos radīta liela intriga. Saņemam ļoti daudz nepamatotu iesniegumu, kuros paustas aizdomas par noklausīšanos. Mēs atbildam uz visiem iesniegumiem. Mēs atbildam tā, lai pasargātu jebkuru slepeno informāciju, bet lai arī iesniedzējam pateiktu, kas ir vai nav likumīgs.

– Cik vienkāršais cilvēks ir pasargāts no iespējām kļūt par nelikumīgas operatīvās darbības objektu?

– Pašos pamatos cilvēks ir pasargāts. Īpaši jau pagājušajā gadā ir uzsākti kriminālprocesi, kur mēs saskatām nelikumīgu operatīvo darbību, operatīvās darbības likuma pārkāpumus, arī valsts noslēpuma izpaušanas faktus. Es nedodu simtprocentīgu garantiju, bet varu teikt, ka mēs reaģēsim uz jebkuru situāciju. Arī savās pārbaudēs mēs konstatējam pārkāpumus.

– Kādas, jūsuprāt, būtu galvenās Kriminālprocesa likumā papildināmās, grozāmās vai atceļamās lietas?

– Pirmkārt, jānosaka resoriskās pārbaudes. Tās kalpotu kā priekšpārbaude, vēl neiesaistot smago artilēriju – kriminālprocesu. Otrkārt, jāsakārto jautājumi par ekspertīzēm, lai kriminālprocesu neuzsāktu tikai tāpēc, ka nepieciešams veikt ekspertīzi. Tas pamatā attiecas uz nāves faktiem. Treškārt, jautājums par notikuma vietas apskati – mēs piedāvājam, ka apskati var veikt administratīvā procesa ietvaros. Tas vairāk attiecas uz avārijām. Ceturtkārt, mums ir vairāki priekšlikumi, kā mazināt birokrātiju, piemēram, reģistra jautājums, lai izmeklētājam un prokuroram kriminālprocesā būtu jāaizpilda mazāk dokumentu.

Piekrītu – ar kriminālprocesa uzsākšanu jāapietas saprātīgi. Mēs redzam daudzus pārspīlējumus, kad izmeklēšanas iestādēs, piemēram, policijā, procesu uzsāk tikai tāpēc, ka tā ir vienkāršāk. Šādas situācijas ir jāizslēdz.

– Par procesa virzītāja darba kvalitāti un atbildību. Ja tiek uzsākts kriminālprocess un beigu beigās izrādās, ka tam visam nav bijis nekāda pamata, taču persona pa to laiku jau nomelnota, persona atbrīvota no darba, karjera sagrauta, sabiedrībā noformulējies viedoklis, ka viņš ir žuļiks – kādu atbildību par šādu brāķi var prasīt no procesa virzītāja?

– Jautājums, par kādiem pārkāpumiem ir runa. Ko prokurors vai izmeklētājs ir vai nav izdarījis pareizi, vai ir lietas, kas procesuāli ir vai nav darītas. Izmeklēšanas iestādēs šādas pārbaudes notiek. Tā ir viena no uzraudzības sastāvdaļām. Ļoti bieži prokurori raksta iesniegumus ar lūgumu veikt disciplinārpārbaudes par izmeklētājiem. Mēs pārbaudām arī prokuroru darbu.

– Tiesībsarga atbildība – tā ir vai nav problēma?

– Lielākā problēma, ka KPL ieviešana sakrita ar krīzi policijā. Mēs saskaramies ar to, ka ļoti daudzās policijas nodaļās nav kas strādā. Kādi argumenti ir izmeklētājam, ja viņš kaut ko nav izdarījis? Viņš saka – man te stāv kaudze neizmeklētu lietu. Kāpēc ir tā kaudze? Tāpēc, ka nav kas fiziski strādā. Krīze policijā nav atrisināta.

– Vērojot KNAB darbu, ik pa brīdim dzirdams, ka kāds atkal pieķerts, uzsākts kārtējais kriminālprocess. No malas izklausās pārliecinoši, bet kāds ir patiesais rezultāts, kāda ir KNAB sarūpētā pierādījumu bāzes kvalitāte?

– 14. februārī mums būs gada sanāksme, un tad arī manā rīcībā būs pilna statistika, tai skaitā arī par KNAB. Viņiem trūkst izmeklēšanas resursu. Esošo lietu skaits ir pietiekami liels, un viņu izmeklētāji ar visu netiek galā. Tomēr trūkumu novēršanai KNAB lietas reti tiek nodotas. Kvalitāte viņiem nav tā sliktākā.

– Vai ASV vēstniecības amatpersonas turpina izrādīt interesi par to, kā darbojas jaunais Kriminālprocesa likums?

– Es tiekos ar dažādu valstu vēstniekiem, tāpat kā Latvijas vēstnieki ārvalstīs tiekas ar citu valstu tiesībsargājošo iestāžu vadītājiem. Publiski nekad neesmu stāstījis, ko un kā pārrunāju ar vēstniekiem. Neuzskatu, ka man publiski būtu jāstāsta, kāda satura sarunas vedu ar vēstniekiem. Tas, ka Latvijai visu laiku nav bijis kriminālprocesa, kurā būtu lielākas pierādīšanas iespējas, kā tas ir citās valstīs, nav noslēpums. Nekur jau reformas nenotiek bez problēmām.

– Savulaik jūs sūrojāties par prokuroru zemajām algām. Vai tagad tās ir pietiekamas?

– Uzskatu, ka pašreizējā situācijā prokuroru algas ir ļoti pieklājīgas. Mūsu algas ir piesaistītas tiesnešu algām. Arī mana alga ir 98% apmērā no Augstākās tiesas priekšsēdētāja algas. Tieši šajā gadā prokuroriem būtiski tiek paceltas algas vidēji pat par 300 latiem. Šobrīd veidojas disproporcija starp izmeklētāju, prokuroru un tiesnesi. Izmeklētājam ir jāsaņem vairāk. Mūsu algas pakāpeniski ceļas jau trešo gadu, un mēs redzam, ka ar kadriem mums vairs nav problēmu. Uz vakancēm mums notiek konkursi. Uz vienu prokurora vietu pretendē četri pieci cilvēki. Tas jau ir solīdi. Ja cilvēks ir tik daudz centies, mācījies, lai šo amatu iegūtu, viņu nomotivēt uz kaut ko negodīgu, piemēram, kukuļņemšanu, ir ļoti grūti. Bet, protams, profesionālas kļūdas ir iespējamas tāpat kā visās citās profesijās. Mums pilnībā jāizslēdz situācija, ka izmeklētājs, kurš tiek disciplināri sodīts, par to neuztraucas. Viņš neuztraucas pat tad, ja tiek izmests no darba, jo citā vietā viņš tiek paņemts atplestām rokām.

– Vai prokurors finansiāli izjūt atšķirību starp to, ka panācis notiesājošu vai attaisnojošu spriedumu? Varbūt ir citi vērtēšanas kritēriji?

– Prokuroru darba vērtēšanas sistēma ir ļoti strikta. Atkarībā no tā, cik kvalitatīvi atbilstoši kritērijiem viņš kvartālā ir strādājis, viņam ir iespējas saņemt piemaksu. Individuālā darba rezultāti tiek pārskatīti katru kvartālu. Prokuratūrā ir izstrādāta noteikta prēmēšanas sistēma. No masveida prēmēšanas mēs esam atteikušies. Tādējādi nauda, ko mēs varam atvēlēt piemaksām un prēmēšanai, stimulē uz konkrētiem darba rezultātiem.

– Kas ir šie daba rezultāti? Uzvarēta prāva?

– Tā var būt uzvarēta prāva. Tās gan ir ļoti individuālas situācijas, kuras tiek izvērtētas, arī runājot par attaisnotām personām.

– Vai bieži tiek ierosinātas disciplinārlietas pret prokuroriem?

– Jā, tādi gadījumi ir bijuši Mēs pat esam atbrīvojuši no darba. Vairāki prokurori ir atbrīvoti tikai tāpēc, ka mūsu prasībām neatbilst viņu kvalifikācija.

– Atminos gadījumu ar prokuroru Andi Mežsargu, kurš tika pieķerts tērzējam ar lieciniekiem tepat pāri ielai restorānā Rīdzene. Toreiz teicāt, ka viss noticis likumīgi. Vai toreiz naudas prēmijas viņam netika atņemtas?

– Sodu viņš nesaņēma tāpēc, ka šis fakts lietas materiālos ir procesuāli noformēts. Sīkāk runāt par to, kā un kas tur bija, nevēlos, jo ir ieinteresētās personas. Par to varēs uzzināt no lietas materiāliem.

– Vai arī citi prokurori praktizē sarunas ar lieciniekiem restorānos?

– Tā noteikti nav ierasta prakse, bet situācijas ir dažādas. Prokurors ir sniedzis savus paskaidrojumus, kādēļ un kā tas viss ir noticis. Mans viedoklis bija, ka nav faktu, par ko sodīt. Bet, protams, tā nav ikdienas prakse.

– Vai pārliecinājāties, ka šajā restorānā nav noticis kukuļa došanas un ņemšanas gadījums? Prokurora sarunu partneriem taču naudas netrūkst?

– Tas, ko es esmu redzējis un ar kādiem materiāliem iepazinies – tur ne par kādiem kukuļiem nav runa. Pārbaude tika veikta. Kad Lemberga kunga lieta būs pabeigta, būs iespējams uzzināt, kādēļ tā notika. Tā tiešām nav ikdienas prakse.

– Vai no prokuratūras telpām bieži noplūst informācija?

– Es jau nevaru garantēt, ka prokuratūras kolektīvs būtu ļoti viendabīgs. Mēs neesam saskārušies ar to, ka no prokuratūras būtu noplūdusi valsts noslēpumu saturoša informācija. Bet fakti, kuriem būtu jāpaliek tikai šajā mājā, tai skaitā fakti, kur procesa virzītājs nav gatavs runāt publiski, ir noplūduši. Kāds jau vienmēr vēro – kaimiņš blakus istabā, augšstāvā. No tādām situācijām prokuratūra nav pasargāta.

– Vai zināt konkrētas personas, kuras nopludina informāciju?

– Kopumā tā nav liela problēma, bet es nevaru noliegt, ka esmu ar tādām situācijām sakāries. Man netieši jāuzrunā tas kolēģis, kas ar to nodarbojas. Bet nav jau arī pamata cerēt, ka visa šī iestāde būs monolīts, kur visi stāvēs plecs pie pleca. Visi ir cilvēki, un visiem ir vājības, visiem ir viedokļi.

– Vai šādi varētu izskaidrot to, kā televīzijas uzzina – kad un kurš nāks uz jūsu māju liecināt?

– Tā bija cita situācija. Nevajag aizmirst, ka šajā mājā atrodas ne tikai prokurori. Šeit darbojas arī apkalpojošais personāls. Māja ir liela, arī cilvēku šeit ir daudz. Šogad mums valdība ir atvēlējusi līdzekļus iekšējās drošības nostiprināšanai. Līdzekļu ir piešķirts pietiekami. Līdz gada beigām drošības sistēmu paaugstināsim.

– Vai ir bijuši gadījumi, ka esat atklājuši prokuratūras telpu noklausīšanos no trešo personu puses?

– Ir bijuši tādi gadījumi.

– Vainīgie ir noskaidroti?

– Daudzmaz mēs tikām skaidrībā.

– Vai esat drošs, ka jūsu telefonsarunas kāds nenoklausās?

– Es telefoniski cenšos maz runāt. Taču runāju patiesību un cenšos nemelot, tai skaitā sarunās ar žurnālistiem. Ja man ir jāmelo, tad es labāk klusēju. Es atbildu par saviem vārdiem un arī par savām telefona sarunām.

Prokuratūras problēmas paliek

Viesturs Radovičs,  NRA  02/15/07    Ģenerālprokurors problēmas darbā noveļ uz Kriminālprocesa likumu.

Vairāk nekā gadu strādājot ar jaunu Kriminālprocesa likumu, tiesībsargi ir atklājuši vairākus tā trūkumus, kas lieki sarežģī likumu sargu darbu. Šādu atziņu vakar virsprokuroru gada sanāksmē pauda ģenerālprokurors Jānis Maizītis.

"2006. gads iezīmējās ar jaunā Kriminālprocesa likuma ieviešanu," sanāksmē norādīja ģenerālprokurors Jānis Maizītis. "Likums tika ieviests gadā, kad policijā valdīja krīze, bija liela kadru mainība un pietrūka labi apmācītu izmeklētāju. Krietni pieauga izmeklētāju darba apjoms."

Ģenerālprokurors uzsvēra vairākus Kriminālprocesa likuma trūkumus: nevardarbīgā nāvē bojāgājušo cilvēku nāves iemeslu ekspertīze var noteikt, tikai uzsākot kriminālprocesu, kas rada lielāku slodzi policijai. Līdzīga situācija arī ar noziegumu vietas, piemēram, ugunsgrēka apskati, kur jau sākumā ir redzams, ka nozieguma pazīmju šeit nav, bet kriminālprocess tomēr jāuzsāk. Tāpat J. Maizītis uzsvēra, ka Kriminālprocesa likums neparedz iespēju atteikt uzsākt kriminālprocesu par nenozīmīgu nodarījumu. Pērn uzsākts un tūlīt izbeigts 3581 kriminālprocess, kas būtībā bijusi lieka laika tērēšana. Ģenerālprokurors aicināja attiecīgās izmaiņas likumā pieņemt jau šogad. "Kriminālprocesa likumā ir vairākas neskaidrības ar procesa uzsākšanu. Ir sajaukti divi jēdzieni – krimināllietas ierosināšana un procesa uzsākšana. Tas nav viens un tas pats. Kriminālprocesa kodeksa darbības laikā pēc saņemtas informācijas tika uzsākta pārbaude, kuru pēc noteikta laika, ja krimināllietas turpināšanai nebija pamata, izbeidza. Tagad tas tik ātri vairs nenotiek un nav noteikti termiņi, kad nepamatots process būt jāizbeidz," skaidroja Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītāja profesore Kristīne Strada-Rozenberga. Viņasprāt, Kriminālprocesa likumā šos jautājumus vajag precizēt, ieviešot noteiktu laika posmu procesa sākumā, kurā būtu jāizlemj par lietas turpināšanu vai izbeigšanu.

Tāpat K. Strada-Rozenberga uzskata, ka Kriminālprocesa likumā ir vairākas pretrunas, kuras varēja novērst, likumu izstrādājot. "Ir pavisam ikdienišķi jautājumi, kuri ir pretēji reglamentēti dažādās normās viena likuma ietvaros. Piemēram, noraidījuma pieteikšana un izlemšana. Paviršība dažādos sīkumos diemžēl rada negatīvu attieksmi pret visu likumu kopumā," norādīja juriste. Arī dažādiem kriminālprocesuālajiem statusiem – aizdomās turētais, apsūdzētais – pēc viņa domām, likumā vajadzētu noteikt termiņus, lai nebūtu tā, ka persona piecus gadus ir aizdomās turētais, bet izmeklēšana ir iestrēgusi. "Ja noteiktā termiņā izmeklētāji pierādījumus nevar atrast, statuss būtu jāatceļ," ieteica K. Strada-Rozenberga.

"Sabiedrība joprojām nav izpratusi kriminālprocesa jēdziena būtību. Par to liecina viedokļi publiskajā telpā. Kriminālprocesā iesaistītās personas nekādā gadījumā sabiedrība nedrīkst apsūdzēt vai vainot noziegumos, tādējādi tiek pārkāpta nevainības prezumpcija," vakar atzina J. Maizītis. Arī K. Strada-Rozenberga atzina, ka plašsaziņas līdzekļiem ir tieksme kriminālprocesa uzsākšanu padarīt par sensāciju, lai gan būtībā ir tikai pārbaude ar kriminālprocesuāliem līdzekļiem, un šajā stadijā nevienu par vainīgu nevar saukt.

Prokuratūra pērn kopumā no izmeklēšanas iestādēm saņēmusi 12 783 kriminālprocesus (2005. gadā – 13 314), no kuriem 9226 lietas nodotas tiesai, bet 1922 lietas izbeigtas. 2006. gadā prokuratūra atcēlusi 842 lēmumus par atteikumu ierosināt kriminālprocesu un atjaunojusi izmeklēšanu 680 kriminālprocesos.

Ģenerālprokurors J. Maizītis sanāksmē īpaši uzsvēra situāciju smago noziegumu jomā, jo pērn policijai bijis visliktākais slepkavību atklāšanas procents pat salīdzinājumā ar 1994. gadu. 2006. gadā Latvijā notikušas 148 slepkavības, no kurām atklātas 68 (46 procenti no kopējā slepkavību skaita). Attiecīgi 1994. gadā no 366 slepkavībām atklātas 200 jeb 54,5 procenti. Pērn 94 slepkavības bijušas tīšas, astoņās lietoti šaujamieroči, no tām piecas slepkavības pēc policijas rīcībā esošās informācijas bijušas pasūtītas.

Maizīša kritizētājs klusi kļuvis par tieslietu ministra padomnieku

Baiba Rulle,  Diena  02/15/07    Ass ģenerālprokurora Jāņa Maizīša kritizētājs, neoficiāli ar Ventspils mēra Aivara Lemberga simpātijām saistītais jurists Guntis Akmeņkalns nedēļas sākumā publiski nemanāmi kļuvis par tieslietu ministra Gaida Bērziņa (TB/LNNK) padomnieku. Turklāt viņa pienākumu klāstā būs tieši darbs pie nozīmīgā jaunā prokuratūras likuma izstrādes, kā arī jaunā tiesu iekārtas likumprojekta uzlabošanas. Kas vēl būs G.Akmeņkalna pienākumos, Dienai trešdien neizdevās noskaidrot. Tieslietu ministra preses pārstāvis Mārtiņš Panke par to solīja informēt ceturtdien.

Plašāku publicitāti G.Akmeņkalns iemantojis tieši A.Lembergu interešu lokā esošās a/s Ventspils nafta piederošajos SIA Mediju nams laikrakstos kā eksperts. Savukārt lielāko uzmanību viņš sev pievērsa 2005.gada februāra beigās, kad pie Saeimas deputātiem vērsās ar atklātu vēstuli, kurā asi kritizēja līdzšinējo prokuratūras darbu un aicināja nelemt par J.Maizīša atkārtotu apstiprināšanu ģenerālprokurora amatā. Kritisks par prokuratūras, J.Maizīša, kā arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbu G.Akmeņkalns bija arī turpmāk. Šis viņa viedoklis ir tuvs A.Lemberga nemīlīgajai nostājai par J.Maizīti, ar kura vadītās iestādes kritiku Ventspils mērs nav skopojies, īpaši kopš prokuratūra viņam uzrādīja apsūdzību smagos kriminālnoziegumos.

Noprotams, ka oficiālais pamats G.Akmeņkalna karjerai rodams pieredzē, jo viņš ilgstoši bija Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurors. Tiesa, neoficiāli minēts, ka viņa kļūšana par padomnieku saistīta gan ar tuvumu TB/LNNK, gan, iespējams, ar A.Lemberga atbalstu un nodomiem mazināt prokuratūras spēku.

Netieši par A.Lemberga atbalstu vedina spriest kāds Dienas vērojums par Ventspils mēra grozīšanos pie G.Bērziņa kabineta 22.janvāra pievakarē pēc koalīcijas padomes sēdes. M.Panke kategoriski noliedza, ka šajā laikā A.Lembergs bijis ministra kabinetā un notikusi abu tikšanās. Tikai pēc Dienas norādes par novēroto un jautājuma, vai G.Bērziņa kabinetā A.Lembergs var tāpat vien uzturēties, M.Panke atzina, ka mērs tiešām tai vakarā bija iegājis kabinetā, taču ministrs tur neesot bijis. "Ārpus koalīcijas padomes sēdēm G.Bērziņš ar A.Lembergu nav ticies," uzvēra M.Panke. Ventspils mērs no sarunas ar Dienu atteicās. Pēc neoficiālām ziņām, abu tikšanās tajā vakarā tomēr notikusi.

Darbu prokuratūrā G.Akmeņkalns atstāja 2005.gada martā, bet trīs mēnešus vēlāk kļuva par toreiz A.Lemberga simpātijas tīkojošā Māra Gulbja partijas Jaunie demokrāti (JD) valdes locekli. Neilgi pēc Saeimas vēlēšanām, kurās JD cieta sakāvi, G.Akmeņkalns paziņoja par vēlmi iestāties TB/LNNK un decembrī kļuva par šīs partijas biedra kandidātu.

Apsīša lietā...

Tiesībsarga kandidāts Apsītis varētu gūt plašu atbalstu Saeimā

LETA   02/14/07    Izvēlētais tiesībsarga kandidāts Romāns Apsītis, iespējams, varētu saņemt plašu atbalstu Saeimā, šodien žurnālistiem pēc tikšanās ar Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti (TP) sacīja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Valsts prezidente pauda cerību, ka tiesībsarga institūts varētu sākt darboties.

Kalvītis žurnālistiem, komentējot tiesībsarga kandidāta izraudzīšanos, norādīja, ka tiesībsargu neizraugās valdība, bet gan parlaments.

Tā kā Saeima nespēja vienoties par diviem izvirzītajiem tiesībsarga kandidātiem - Ringoldu Balodi un Rasmu Kārkliņu, tad Kalvītim nācās iejaukties un meklēt savu kandidātu tiesībsarga amatam.

Premjers sacīja, ka neesot pamata runām, ka valdība neņemot vērā sabiedrības viedokli jautājumā par tiesībsarga kandidātu, jo tieši parlaments ir tā institūcija, kurai ir jāvienojas par nākamo amata izpildītāju.

Kā ziņots, Satversmes tiesas tiesneša Apsīša ievēlēšanu tiesībsarga amatā atbalsta ne tikai valdību veidojošo partiju Saeimas frakcijas, bet arī opozīcijā esošā partija "Jaunais laiks" (JL).

JL atbalsta Apsīša kandidatūru, jo viņš ir labākais no iespējamajiem kandidātiem, šonedēļ pēc tikšanās ar Apsīti atzina partijas pārstāvji.

Savukārt Apsītis žurnālistiem atzina, ka viņam ir ļoti svarīgi, ka viņa ievēlēšanu atbalsta arī opozīcija, "jo tiesībsargs ir domāts visiem Latvijas iedzīvotājiem, ne tikai tiem, kuri ir valdošajā koalīcijā".

Ja Apsītis tiks iecelts tiesībsarga amatā, viņš sola strādāt tā, lai būtu starpnieks starp vienkāršu cilvēku un valsti.

Apsītis uzsvēra, ka viņš ir gatavs strādāt, lai veicinātu personas tiesību un likumīgo interešu aizstāvību, sekmētu bērnu tiesību aizsardzību, vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanu un sekotu labas pārvaldības principa ievērošanai valsts pārvaldē.

Viens no pirmajiem uzdevumiem, kuru vajadzētu risināt tiesībsargam, būtu telpu jautājums, atzīmēja Apsītis.

Viņš informēja, ka, pirms piekritis kandidēt tiesībsarga amatam, viņš pērnā gada nogalē trīs stundas iepazinies ar Valsts cilvēktiesību biroja darbu. Šajā institūcijā strādājošos cilvēkus Apsītis uzskata par kompetentiem.

Apsītis atzina, ka pēc 23.februārī paredzētā pēdējā sprieduma Satversmes tiesā viņš bija sagatavojies mierīgai pensionāra dzīvei, taču pēc vairākiem politiķu uzaicinājumiem un iepazīšanās ar situāciju izlēmis pieņemt izaicinājumu un kandidēt uz tiesībsarga amatu.

Pamudinājums kandidēšanai bijis arī Stāmerienas pagastveča Raita Apalupa sacītais: "Nu, mīļais draudziņ, tev ir jāiet." "Tas mani ļoti aizkustināja, un tādēļ arī piekritu kandidēt," sacīja Apsītis.

Saeimas prezidijs nodeva Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai sagatavot lēmumprojektu par Apsīša izvirzīšanu tiesībsarga amatam.

Viedoklis: Maigais perfekcionists Apsītis

Jānis Āboltiņš,  Rīgas Balss  02/15/07     Ceturtdien ir pēdējā diena tiesībsarga amata kandidāta izvirzīšanai, un, visticamāk, šo krēslu ieņems Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieks Romāns Apsītis, kurš bauda nedalītu autoritāti juristu vidū.

Tiesa, atsevišķi viņa paziņas RB teic, ka tiesnesis ir pārāk labdabīgs un viņam būs grūti «uztrīt zobus», lai cīnītos pret valdībā, parlamentā un citās iestādēs valdošo birokrātiju.

Pats Romāns Apsītis intervijā RB saka, ka sākotnēji nav gribējis pieņemt premjera Aigara Kalvīša (TP) izteikto priekšlikumu, jo tiesībsarga darbs asociējies ar milzīgo sūdzību gūzmu, ko saņēmis jaunās institūcijas priekšgājējs – Valsts cilvēktiesību birojs (VCB). «Tas prasa lielu pacietību, nervus un spēkus. Man tūlīt būs 68 gadi un liela potenciāla nav. Bet ja saņemas... Uz mūrīša sēdēt arī negribas. Esmu vienmēr vadījies pēc principa: ja tēvu zemei grūti laiki, tad dēliem ir jāiet palīgā,» viņš paskaidro. Optimistiskāks viņš kļuvis pēc agrākā VCB apmeklējuma, kura juristus ļoti augstu vērtē. «Es tur sastapos ar daudzām smaidošām sejām un mirdzošām acīm. Kā lai neiet pie tādiem cilvēkiem?» vaicā Apsītis, piebilstot, ka ievēlēšanas gadījumā lielākā daļa darbinieku paliks arī tiesībsarga birojā.

Tomēr juristam nopietnas bažas rada fakts, ka ne tauta, ne parlaments, ne citas valsts institūcijas vēl nav gatavas tik demokrātiskas tiesību aizsardzības institūcijas ieviešanai. Viņaprāt, ar demokrātijas līmeni Latvijā «ir tā, kā ir», un daudzi vēl piemin Kārli Ulmani ar domu, ka sen būtu laiks politiskās partijas padzīt un nodot varu «stingrās rokās».

Viens no tiesībsarga uzdevumiem būs labas gribas principu ieviešana valsts pārvaldes iestādēs, un tam savukārt nebūs gatavi ministri, ierēdņi, iespējams, arī parlamentārieši. Viņus nāksies pārliecināt, ka tiesībsargs nav naidnieks valsts varai un ka bieži arī iedzīvotājam, kurš iesniedzis sūdzību, nav taisnība. Tādā gadījumā cilvēkam jāsniedz attiecīgs skaidrojums.

Tiesībsarga amata kandidātam ir bažas, ka jaunās institūcijas darbu mēģinās ietekmēt politiskās partijas. Tas pieredzēts, arī strādājot Satversmes tiesā. R. Apsītis ir apņēmies nepakļauties nekādam politiskam spiedienam. Viņaprāt, tā būtu jaunās cilvēktiesību aizsardzības organizācijas degradēšana. «Ja tā notiks un spiedienu nevarēs izturēt, es varu pacelt cepuri un teikt: «Sveiki! Meklējiet labāku un iztapīgāku,«» noskalda R. Apsītis.

Jaunalksnes lietā...

Viedoklis: Jaunalksnes sāpju nauda

Mārtiņš Krautmanis,  NRA  02/10/07    Rīgas apgabaltiesa piespriedusi par labu Latvijas Televīzijas ekrāna sejai Ilzei Jaunalksnei 100 000 Latvijas latu, jo Finanšu ministrija un Valsts ieņēmumu dienests esot rīkojušies bezatbildīgi, pieļaujot noklausītu telefona sarunu noplūdi un ļaujot plašai publikai iepazīties ar Jaunalksnes privātās dzīves virtuvi. Patiešām, šī iepazīšanās nebija diez ko patīkama, jo ļaužu masas – kā pati Jaunalksne lēš, ap 300 000 cilvēku – uzzināja, kā pareizi uztinama cigarete, lai būtu smeķis; kādos vārdos televīzijas profesionāļi dēvē Valsts prezidenti; kā tiek fabricēti sižetiņi, lai gremdētu vienu advokātu otra advokāta, kādas citas televīzijas dīvas vīra, interesēs; kā televīzijas darbiniece saskaņo darbības ar kādu politiķi un sniedz viņam vērtīgus padomus, kā un ko runāt, lai viņa politiskie konkurenti izskatītos ļaužu acu priekšā vājāki nekā viņš. Ļaudis uzzināja arī, kā Ģenerālprokuratūra rīko atriebības ambrāžu pret Aivaru Lembergu, un vēl vairākus tamlīdzīgus privātās dzīves sīkumus.

Kompensācija Jaunalksnei ir kā tāds honorārs par šovu, kura autortiesības pieder viņai, bet, tā kā kasetes ar sarunu ierakstiem izplatījās pirātiski, tad samaksu par šo darbu viņa nebija vēl saņēmusi. Nav pamata apšaubīt Latvijas humānās tiesas spriedumu pēc būtības, jo ļaudis jau nerunā pa tālruni ar mērķi, lai šīs sarunas nonāktu publiskajā apspriešanā. Interesants ir tikai spējais straujums, ar kādu tiesa paguva lietu izskatīt, pieņemt spriedumu, izlemt kompensējamās summas apmēru. Citkārt ļaudis uz taisnīgu tiesu gaida gadiem. Kriminālprocess par sarunu noplūdināšanu ir knapi sākts, vainīgo vaina pagaidām nav pierādīta. Bet, no otras puses, nav jau ne vainas tam, ka viss noticis tik ātri – tiesneši jau arī ir tikai cilvēki un pamana prasītāju ģimenes apstākļus un tamlīdzīgas nianses, un Jaunalksnei kompensācija nāks pašā laikā, jo katra mājsaimniece Latvijā taču zina, ka viņai gaidāms mazulis.

Ja atmiņa neviļ, citā gadījumā, bet arī ar noklausītām sarunām, Latvijas Televīzija laida vaļā ēterā ne jau tikai Ančāna, Volbruga, Lasmaņa un Miluša tiešām interesantos izpaudumus, bet bija arī, piemēram, tādi sižeti, ka Milušam piezvana kāds uzņēmējs, kurš dzīvo Amerikā un tur spiež apelsīnus. Abi draudzīgi aprunājas, un nav tajā sarunā nekas ne par paņemšanu, ne uzmešanu. Un, ko tad tagad, ja šis uzņēmējs gribēs kompensāciju par savu privātās dzīves aizskārumu, arī viņam būs jāmaksā kompensācija? Vai, vai! Tā valsts budžets ātri vien var palikt tukšs. Arī apmērs kompensācijai ir labs – 100 000! Te nu televīzijas zvaigznei ir kolosāli paveicies – viņas morālā sāpe ir novērtēta izcili dāsni. Piemēram, ļaudis, kas bijuši nevainīgi iespundēti cietumā, bieži vien saņem pāris tūkstošus, ja vispār ko saņem. Gadījumos, kad cilvēki cietuši fiziski no vardarbīga nozieguma, viņiem saskaņā ar Cietušo valsts fonda kompensācijas likumu maksimālais izmaksājamās kompensācijas apmērs ir piecas minimālās mēnešalgas, bet tas gan ir gadījumā, ja cietušais ir simtprocentīgi beigts. Ja viņš vēl kustas un viņam ir tikai nodarīti smagi miesas bojājumi vai ja aizskarta viņa tikumība vai dzimumneaizskaramība, tad no valsts budžeta viņš var dabūt tikai 60 procentus no piecām minimālajām mēnešalgām. Tur, kur matemātika grozās ap minimālajām algām, diez cik maksimāli kompensāciju apmēri nesanāk. Taču Jaunalksnes gadījumā tiesa ar minimālajām algām nav ķēpājusies, bet piekritusi pašas prasītājas formulai, ka viņai piešķiramā kompensācija piesaistāma viņas noklausīto sarunu izplatības tirāžai, kas esot 300 000. Uz to tad tiesa ir ietiepusies un izdalījusi šo summu ar trīs.

Tagad Jaunalksni visādi veiksmīgi uzņēmēji un advokāti varēs aicināt savā bagātnieku klubiņā, jo lielai daļai Latvijas iedzīvotāju pat 1000 latu šķiet prātam neaptverama nauda.

Jaunalksnes uzvara tiesā — labs precedents

Inga Spriņģe,  Diena  02/10/07    Pirmo reizi no valsts piespriesta arī tik liela naudas kompensācija — 100 000 latu.

Piektdien Rīgas apgabaltiesas pasludinātais lēmums piedzīt no valsts 100 000 latu par labu žurnālistei Ilzei Jaunalksnei varētu būt labs iedrošinājums arī citiem iedzīvotājiem aizstāvēt savas intereses, — uzskata krimināltiesību eksperts Andrejs Judins. Arī pati I.Jaunalksne iepriekš Dienai norādīja, ka tiesāšanās mērķis esot iedrošināt cilvēkus aizstāvēt savas tiesības, nevis samierināties ar sistēmu.

Ar prasību pret valsti TV žurnāliste vērsās pēc tam, kad medijos tika publiskotas viņas privātās un darba telefona sarunas, kas tika noklausītas pēc Finanšu policijas pārvaldes (FPP) lēmuma. Žurnāliste uzskata, ka Latvijas valsts nav pildījusi savu pienākumu un pieļāvusi, ka valsts noslēpumu saturošas ziņas nonāk publiskajā telpā, tādēļ pieprasīja 300 000 latu kompensāciju.

Tiesa šo prasību piektdien apmierināja daļēji, nolemjot piedzīt no valsts Finanšu ministrijas (FM) un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) personā 100 000 latu.

FM un arī VID, kura pakļautībā atrodas finanšu policija, jau paziņojuši, ka spriedumu noteikti pārsūdzēs. Iemesls — "finanšu policijas pārvaldes vaina sarunu publiskošanā vēl nav pierādīta", norādīja VID pārstāve Agnese Grīnberga. Sīkākus komentārus abas valsts iestādes sola sniegt pēc pilna sprieduma teksta saņemšanas 9.martā.

Jāatgādina, ka par noklausīto sarunu likumību FPP notiek dienesta pārbaude, savukārt Ģenerālprokuratūra sākusi kriminālvajāšanu pret četrām FPP amatpersonām.

VID rīkojies prettiesiski

Atzīt par prettiesisku Latvijas Republikas un tās iestāžu VID rīcību, nepildot tiesību normās noteiktos pienākumus, tādējādi aizskarot I.Jaunalksnes tiesības uz personiskā un ģimenes noslēpumu saglabāšanu, tajā skaitā nenodrošinot personas datu aizsardzību, — minēts Rīgas apgabaltiesas spriedumā. No tā izriet, ka nopludinātās sarunas ir noklausījusies tieši finanšu policija.

Savukārt VID vienmēr uzsvēris, ka šis fakts nav pierādīts. Finanšu policijas pārstāvis Māris Vītols lietas izskatīšanā norādīja: iespējams, žurnālistes sarunas vienlaikus noklausījās un nopludināja vēl kāds cits. Krimināltiesību eksperts A.Judins šādu VID nostāju jau nosaucis par cinisku un pēc žurnālistes uzvaras tiesā spriež: "Valstij jāizdara nopietni secinājumi."

Kurš maksās?

Ja I.Jaunalksne uzvarēs arī nākamajās apelācijas instancēs, valsts varētu apsvērt iespēju piedzīt zaudējumus no vainīgajām amatpersonām. Saskaņā ar likumdošanu pusgada laikā no dienas, kad juridiskajai personai radies pienākums atlīdzināt zaudējumu, piekritīgā iestāde veic dienesta izmeklēšanu, lai noteiktu vainīgo amatpersonu, pret kuru vērst regresa prasību. Latvijas tiesās šādas prakses nav. VID un FM atturējās komentēt, vai izmantos šādu iespēju sev nelabvēlīga sprieduma gadījumā.

I.Jaunalksnes prasība un uzvara tiesā pret valsti par nodarīto morālo kaitējumu ir precedents. Pirmo reizi no valsts piespriesta arī tik liela naudas kompensācija. Līdz šim Latvijas iedzīvotāji ar prasību pret valsti bija vērsušies Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kur piespriestās kompensācijas lielums bijis vidēji 10 000 eiro.

Pretrunīgi viedokļi par Jaunalksnes tiesas spriedumu

Ilze Upīte, NRA   02/10/07    Valstij no nodokļu maksātāju naudas žurnālistei Ilzei Jaunalksnei jāizmaksā 100 243 latu kompensācija par nodarīto morālo kaitējumu, noklausoties viņas telefona sarunas, vakar, 9. februārī, sprieda Rīgas apgabaltiesa. Nauda piedzenama no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) un Finanšu ministrijas (FM). Abas valsts institūcijas tiesas spriedumu pārsūdzēšot.

Kā norādījis VID ģenerāldirektors Dzintars Jakāns, VID vaina žurnālistes I. Jaunalksnes telefona sarunu publiskošanā nav pierādīta. To, ka spriedums noteikti tiks pārsūdzēts, pauda arī FM preses sekretāre Baiba Melnace, sakot, "kamēr nav pierādīta ministrijas vaina sarunu publiskošanā, mums tiesas lēmums nav saprotams".

Proti, Rīgas apgabaltiesas spriedums I. Jaunalksnes civilprasībā pret valsti pasludināts vēl pirms Ģenerālprokuratūra pabeigusi izmeklēt kriminālprocesu pret žurnālistes telefonsarunu, iespējams, nelikumīgajiem, noklausītājiem un izplatītājiem. Tādējādi apgabaltiesa pieņēmusi I. Jaunalksnei labvēlīgu lēmumu vēl pirms kompetentās iestādes konstatējušas, vai pret viņu noticis noziedzīgs nodarījums.

Šī civillieta izskatīta pārsteidzoši ātrā tempā, jo ierosinātā krimināllieta vēl atrodas prokuratūrā un tās preses sekretārs Andrejs Vasks vēsta, ka norit izmeklēšana. Neatkarīgā vērsās pie vairākiem tiesību ekspertiem, vaicājot viņu viedokli, vai šajā gadījumā tomēr nevajadzēja sagaidīt, kamēr tiks izskatīta krimināllieta, un tad ķerties pie civilprasības.

Nevar apgalvot, ka vienmēr jāaptur vienas lietas virzība, lai pagaidītu, kamēr izskata otru, tomēr, ja šai lietai ir nozīme, tad tāda ideja ir apsverama, uzskata advokāte Guna Kaminska. "Acīmredzot puse, kas prāvu uzvarēja, izvirzīja būtiskākus argumentus nekā tie, kas zaudēja. Kopumā man tas nepatīk – viens atskaņo, otrs iesūdz, rezultātā cieš nodokļu maksātāji," saka G. Kaminska. Latvijas Policijas akadēmijas Krimināltiesību katedras docents Andrejs Judins spriež, ka "no vispārējā skaistuma un teorijas viedokļa" būtu labāk, ja vispirms notiesātu vainīgos, pret kuriem ierosināts kriminālprocess. "Tomēr, ņemot vērā, ka dažas lietas ievelkas pat vairāku gadu garumā, vai tad cilvēkam tikmēr jāsēž un jāgaida? Šis konkrētais tiesas process varētu būt pamudinājums valstij strādāt ātrāk," spriež A. Judins. Advokāts Viktors Tihonovs ir neizpratnē par Rīgas apgabaltiesas spriedumu: "Kāpēc no valsts jāpiedzen nauda, ja tiesai vēl nav nodota neviena persona?"

Žurnālists Lato Lapsa norāda uz, pēc viņa domām, dīvainību, ka Rīgas apgabaltiesa pieņēmusi I. Jaunalksnei labvēlīgu spriedumu, identificējot viņu kā vienu no šo publiskoto telefonsarunu dalībniecēm. L. Lapsa savulaik Ģenerālprokuratūrā vērsies ar lūgumu izvērtēt noklausīto telefonsarunu saturu, bet saņēmis atbildi, ka to nav iespējams izdarīt, jo nevar identificēt ierakstītās personas. "Acīmredzot tiesa labi spējusi identificēt sarunu dalībniekus," ironiski secina L. Lapsa.

Šis precedents arī licis uzdot jautājumu, vai ar līdzīgām prasībām pret valsti nevarētu vērsties arī citi pēdējā laika telefonsarunu noklausīšanās skandālos ierautie, piemēram, Jūrmalgeitā noklausītie politiķi Ainārs Šlesers un Andris Šķēle. Pēdējais Neatkarīgajai norādīja: "Ja līdzšinējais spriedums paliks spēkā arī nākamajās instancēs, tad varbūt arī varētu padomāt par vēršanos tiesā." Pagaidām viņš iespēju vērsties tiesā neesot apsvēris, jo nav redzējis tiesas lēmumu.

Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs atgādina, ka arī LTV raidījums De facto, kur laikā, kad tika noklausītas viņas telefonsarunas, strādāja I. Jaunalksne, savulaik publiskojis svešu telefonsarunu ierakstus. "De facto paši izmantoja šādus materiālus, tādējādi citām personām, kas aizskartas, tagad parādās subjektīvas tiesības vērsties tiesu instancēs."

Advokāts V. Tihonovs, kura sarunu ar klientu ierakstā vēlāk atskaņoja raidījums De facto, spriež, ka varētu pieprasīt kompensāciju par iejaukšanos viņa privātajā dzīvē no I. Jaunalksnes un LTV. "Es gribētu saprast tiesas apsvērumus, pieņemot šādu lēmumu, – kur ir morālais kaitējums, ja sarunās Ilze Jaunalksne lamājusi amatpersonas un veidojusi tendenciozus sižetus?"

Saimniecībā un biznesā un Latvijas tēla lietā...

Mārketinga profesionāļi sašutuši par semināru «Buy Latvia, Buy the Baltics»

TVNET  02/09/07     Mārketinga, sabiedrisko attiecību un reklāmas biznesa pārstāvji neizprot Tūrisma attīstības valsts aģentūras (TAVA) jaunākos centienus degradēt Latvijas valsts tēlu un parādīt mūsu tēvzemi kā pērkamu banānu republiku.

Šīsnedēļas seminārs «Buy Latvia, Buy the Baltics» ir kārtējais mēģinājums parādīt Latviju, uzsverot pilnīgi citas prioritātes, nevis tās, kas patiesībā ir aktuālas mūsu tautai un ekonomikai, kā arī pašiem ārzemju investoriem un tūristiem. Vienīgais, uz ko šis nosaukums vedina, — tas klaji propagandē valsts pērkamību un neko citu, tātad tiek radīts iespaids, ka pie mums viss ir pērkams: sākot ar prostitūtām un beidzot ar ierēdņiem un politiķiem.

Mēs esam pārliecināti: sabiedrībai jāpievērš uzmanība faktam, ka, uzsverot pērkamību, TAVA apzināti pozicionē Latviju kā lētā darbaspēka un lēto pakalpojumu zemi. Taču patiesībā Latvijas uzņēmēji strādā tieši pretējā virzienā — attīsta augstās tehnoloģijas, būvē jaunas ražotnes un industriālos parkus, uzlabo pakalpojumus tranzīta industrijā utt., tātad dara visu, lai radītu jaunu, arvien lielāku pievienoto vērtību. Arī mēs visi, šīs atklātās vēstules sūtītāji, ik dienas strādājam, lai sniegtu mārketinga pakalpojumus iespējami augstākas biznesa vērtības radīšanai, tajā skaitā sniedzam pakalpojumus ārzemēs. Taču TAVA nezin kāpēc uzskata — svarīgāka ir nevis Latvijas kā valsts konkurētspējas veicināšana, bet gan valsts izpārdošana!

Bez tam, pat ja abstrahējamies no Latvijas noniecināšanas, šī komunikāciju stratēģija jau pašos pamatos ir izvēlēta nepareiza un tāpēc nefunkcionēs. Reklāmā un mārketingā ir jāizvēlas tāds vēstījums, kas stāsta par to, ko cilvēks iegūs, kādas pozitīvas emocijas Latvija viņam sniegs, ko viņš iegūs, atbraukdams uz mūsu zemi vai investējot šajā valstī. Taču tā vietā viņam tiek uzbāzts vēstījums: «Pērc! Atstāj savu naudu, tas ir viss, kas mūs interesē!» Šāda komunikācija pēc būtības nevar būt efektīva. Piemērs no ikdienas — pat restorānā mēs ieejam tad, ja mums tiek piedāvāta jauka atmosfēra, atbilstošs interjers un gards ēdiens, taču mēs nekad neiesim uz restorānu, kurā mums nesniegs šīs kvalitātes, bet gan uzbāzīsies ar tekstu: «Pērc! Patērē! Maksā!»

Mēs ļoti ceram, ka konferences nosaukums «Buy Latvia, Buy the Baltics!» nav domāts kā pamats jaunajai Latvijas tēla kampaņai. Taču arī šajā gadījumā rodas neizpratne. Ja Latvijas tēlu nav iecerēts apzināti veidot kā trešās šķiras valsteles un piektās šķiras sabiedrības tēlu, mēs uzdodam jautājumu: tad kāpēc valsts aģentūra ietekmīgai, par nodokļu maksātāju acīmredzot naudu rīkotai konferencei, kurā piedalās 250 vadoši tūrisma jomas eksperti no daudzām valstīm, dod tieši šādu nejēdzīgu nosaukumu?

Praksē pierādījies, ka pārdošana ir efektīva tikai tad, ja tiek veidots spēcīgs, emocionāls brends ar savu stāstu, bet TAVA rīcība šobrīd vērsta tieši uz pretējo — uzsvērt lētumu un pērkamību kā vienīgo konkurētspējas elementu, kas Latvijai varētu piemist. Taču mēs visi mīlam savu zemi un zinām, ka tas tā nav!

·        Dace Skadiņa, sabiedrisko attiecību un mārketinga aģentūras «Monde» stratēģiju direktore

·        Ilze Lapiņa, «Monde» biznesa attīstības direktore

·        Varis Lāzo, reklāmas aģentūras «Adell Saatchi&Saatchi» direktors

·        Ivo Strante, reklāmas aģentūras «TBWA\Latvija» finansu direktors

·        Everita Ušacka, vides reklāmas kompānijas «ClearChannel Latvija» valdes priekšsēdētāja

·        Guntis Stirna, reklāmas aģentūras «Balta Communications» direktors

·        Alberts Jodis, «Alberta Uzņēmumu Grupas» vadītājs

·        Valdis Tilgalis, mediju aģentūras «Mediapool» direktors

·

Inflācija var piespiest devalvēt latu

LETA   02/10/07    Augstai inflācijai turpinot graut Latvijas konkurētspēju, var rasties nepieciešamība to atjaunot ar lata devalvācijas palīdzību, šādu viedokli laikrakstā "Diena" pauž Rīgas Ekonomiskās augstskolas ekonomikas nodaļas vadītājs Mortens Hansens.

Hansens norāda, ka pēdējā laikā nacionālās valūtas devalvācijas jautājums atkal parādījies kā iespēja un potenciālais risks ziņojumos no, piemēram, "The Economist Intelligence Unit". Iemesls tam esot inflācijas nelīdzsvarotība Latvijas ekonomikā un politiskās gribas trūkums darīt kaut ko šajā lietā.

Pārāk tālu vai pārāk ilgi novirzoties no inflācijas eirozonā, inflācija Latvijā var pasliktināt valsts konkurētspēju, kas šobrīd arī notiek, pieļauj Hansens.

Ekonomists atgādina, ka savulaik sabrukusi valūta Islandē. Šīs valsts ekonomikas galvenā problēma bija lielais tekošā konta deficīts, kas bija 24%. Pašlaik Latvijas tekošā konta deficīts sasniedzis šādu pašu skaitli.

Hansens skaidro, ka lielākajā daļā Latvijas preču eksporta tirgos inflācija nav augsta, un, ja Latvijas eksportētāji paaugstinās cenas, viņi zaudēs tirgus un pazemināsies viņu konkurētspēja. No 2005.gada trešā ceturkšņa līdz 2006.gada trešajam ceturksnim eksports nomināli palielinājās par 14,5%, taču, tā kā vispārējais ekonomiskais pieaugums bija 23,7%, no kura gandrīz 12% bija apjoma pieaugums, bet pārējais - cenu pieaugums, eksports kā ekonomiskās darbības daļa faktiski saruka un atpalika no importa, kura pieaugums tajā pašā laikposmā sasniedza 23,7%.

"Kopumā šāda notikumu attīstība izraisīja tekošā konta deficīta sprādzienveidīgu palielināšanos," norāda eksperts. 2006.gada trešajā ceturksnī tas sasniedza 24% no iekšzemes kopprodukta. Hansens to sauc par "dramatisku pieaugumu" gada laikā, turklāt tas bijis vislielākais Eiropas Savienībā.

2006.gada novembrī tirdzniecības deficīts bijis 13 miljoni eiro dienā, un tas nozīmē nepieciešamību katru dienu aizņemties 13 miljonus, lai finansētu apmērus, kādos imports pārsniedz eksportu, saka Rīgas Ekonomiskās augstskolas pārstāvis.

Viņš atzīst, ka pat devalvācijas iespējas gadījumā procentlikmes aizdevumiem latos palielināsies, jo bankas centīsies nodrošināties pret aizdevumu atmaksāšanu devalvētos latos, bet tie, kuri aizņēmušies eiro, "naktīs negulēs, domājot, kā nopelnīt vairāk latu, lai atmaksātu noteiktu summu eiro valūtā". Lielās inflācijas dēļ Latvijas valūtas nomaiņa no lata uz eiro arvien vairāk attālinās, norāda Hansens.

"Tādējādi dažu gadu laikā lats, iespējams, var tikt devalvēts un eiro valūtā saņemto kredītu atmaksāšana var kļūt ļoti dārga," pieļauj eksperts.

Hansens uzsver, ka šādas valūtas krīzes ir ārkārtīgi grūti paredzēt, taču "tik daudzas pazīmes rāda šajā virzienā, ka šādu iespēju noteikti vajadzētu nopietni ņemt vērā, lai cik tāla tā būtu".

Viņš uzskata, ka lielākais milzīgās inflācijas virzītājs ir straujais algu pieaugums, kas sadārdzina arī produktus un pakalpojumus un līdz ar to mazina Latvijas uzņēmēju konkurētspēju citos tirgos.

Kopš pievienošanās ES Latvijā apgūti 96% pieejamo struktūrfondu līdzekļu

DELFI  02/13/07    Līdz 2006.gada 31.decembrim Eiropas Savienības struktūrfondu projektiem piesaistīti 96% 2004. – 2006.gadu periodā pieejamā finansējuma, savukārt projektu īstenotājiem izmaksāti 32% finansējuma, liecina otrdien valdībā izskatītais īpašu uzdevumu ministra ES līdzekļu apguves lietās informatīvais ziņojums par ES finanšu resursu apguvi.

Tāpat līdz 2006.gada beigām apstiprināti 46 projekti par visu Latvijai pieejamo Kohēzijas fonda finansējumu – 710,7 miljoniem eiro, trešdaļa finansējuma jeb 221 miljoni eiro jau samaksāta projektu īstenotājiem.

ES struktūrfondu jomā visraitāk veicies ar Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda apguvi – projektiem piesaistīti turpat 99% 2004. – 2006.gadā pieejamā struktūrfonda finansējuma, projektu īstenotājiem atmaksāti jau 73% jeb 47 miljoni latu.

Zivsaimniecības vadības finansēšanas instrumenta ietvaros projektiem piesaistīti 87% finansējuma, izmaksāts 61% struktūrfonda finansējuma – 10,4 miljoni latu.

Eiropas Reģionālās attīstības fonda ietvaros projektiem piesaistīti 95% pieejamā struktūrfonda finansējuma, projektu pieteicējiem atmaksāti 22% jeb 58,3 miljoni latu, Eiropas Sociālā fonda ietvaros šie rādītāji ir attiecīgi 97% un 29% jeb 26 miljoni latu. Latvija arī pilnībā ir izpildījusi struktūrfondu finansējuma izmaksu principa N + 2 nosacījumus attiecībā uz visiem četriem struktūrfondiem, kas nozīmē, ka par 2004.gada struktūrfondu piešķīrumu Eiropas Komisijā ir iesniegtas nepieciešamās struktūrfondu izdevumu deklarācijas un ne cents 2004.gada ES struktūrfondu naudas neiet Latvijai secen.

Turklāt, lai nodrošinātu pilnīgu struktūrfondu līdzekļu apguvi 2004. – 2006.gada periodā, uzņemtas virssaistības, t.i. noslēgti projektu īstenošanas līgumi ar struktūrfondu finansējuma saņēmējiem, pārsniedzot pieejamā finansējuma apjomu visos četros struktūrfondos – par 10% ERAF, ELVGF un ZVFI, par 5% ESF.

Inflācijas pieaugums ietekmē lata stabilitāti?

Māra Jansone, LNT   02/13/07    Lats ir stabils – par to pārliecināta gan valdība, gan Latvijas Banka, noraidot bažas, ka augsta inflācija var sagraut mūsu nacionālo valūtu. Par lata devalvācijas draudu likusi runāt augstā inflācija, kas grauj Latvijas konkurētspēju ārvalstīs. Tomēr Latvijas Bankas pozīcija ir akmenscieta – lats paliks stabils.

Uz lata devalvācijas draudu norādījis Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs Mortens Hansens, to saistot ar joprojām augsto inflāciju. Ja preces kļūst dārgākas Latvijā, to kompensē ar pieaugošajām algām. Toties, ja dārgākas kļūst eksportējamās preces, tās ārzemēs zaudē konkurētspēju. Latvija ārzemēs pārdod daudz mazāk preču, nekā ieved, tātad tērē vairāk naudas, nekā nopelna. Ja augstā inflācija turpinās graut Latvijas konkurētspēju, to var nākties atjaunot ar lata devalvāciju, brīdina ekonomists.

Valdība gan tik pesimistiska nav. Premjers inflāciju ar varbūtēju lata vērtības krišanu nesaista.

Aigars Kalvītis: "Muļķības. Inflācijai nav nekāda sakara ar lata stabilitāti. Varētu jautāt arī bankas prezidentam. Tās ir spekulācijas, kuras nav pamatotas ne ar kādu loģiku."

Latvijas Bankā piekrīt, ka lata devalvācija tikai izraisītu jaunu inflācijas kāpumu.

Mārtiņš Grāvītis, Latvijas Bankas preses sekretārs: "Ko nozīmē lata devalvācija? Tas nozīmē jaunu cenu kāpuma vilni. No tā ciešam mēs visi. Visas importa preces, izejvielas kļūs dārgākas. Jebkāds cerēts uzlabojums uzņēmējiem ir vai nu īslaicīgs vai nekāds."

Latvijas Banka uzsver, ka iespēju devalvēt latu tā pat neapsver.

Mārtiņš Grāvītis, Latvijas Bankas preses sekretārs: "Latvijas Bankas pozīcija ir akmenscieta. Tas nav līdzeklis, ar kuru var palīdzēt konkurētspējai."

Centrālā banka atzīst nepieciešamību paaugstināt Latvijas konkurētspēju ārvalstīs, tādēļ patiešām nepieciešams mazināt inflāciju, veidot budžetu ar pārpalikumu un atbalstīt eksportu.

Zaķusalā būs viesnīcu republika par pusmiljardu

Sandris Vanzovičs,  NRA  02/14/07    Rīgas domes Pilsētas attīstības komiteja atbalstījusi lēmumprojektu, kas paredz akceptēt SIA Zaķusalas Estates (ZE) ierosināto multifunkcionāla kompleksa būvniecības ieceri Zaķusalā.

Ja tā īstenosies, uz šīs salas taps vesels megakomplekss, kurā lielāko īpatsvaru veidos viesnīcas.

Zaķusalā esošais zemesgabals ar kopējo platību 12,6 hektāri ir pilsētas īpašums, bet nomas līgums par tā izmantošanu ar ZE noslēgts līdz 2051. gadam. Iecerēto multifunkcionālo kompleksu veidos trīs kvartāli, ko atdalīs šķērsiela un galvenais publiskais laukums. Kvartālus veidos ēkas augstumā no diviem līdz pat 36 (jeb 131,5 metriem) stāviem, tajās tiks izvietoti dzīvokļi, biroji, viesnīcas, veikali, izklaides un atpūtas objekti, mediju centrs, izstāžu halle, koncertzāle u. tml. Paredzēts, ka viesnīcas aizņems 62,23% no plānotās Zaķusalas apbūves.

Kā Neatkarīgajai pastāstīja ZE valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Pevko, kopējais ieguldījumu apjoms Zaķusalas apbūvē varētu sasniegt 500 000 eiro. Ja iecere saņems domes akceptu, celtniecība varētu sākties jau 2008. gada pavasarī, bet pilnībā projekta realizāciju plānots pabeigt piecos septiņos gados. M. Pevko vēstīja, ka apbūvi plānots sākt Salu tiltam tuvākajā teritorijā, to turpinot TV torņa virzienā. Pirmās taptu viena biroju, divas dzīvojamās ēkas Salu tilta tuvumā, kā arī SPA viesnīca ar skatu uz dienvidiem un Mazo Daugavu.

Pagaidām lielākās šaubas šis projekts rada satiksmes infrastruktūras jomā. Salu tilts jau tā ir noslogots (vakara sastrēgumstundās to šķērso ap 7000 autotransporta vienību), bet jaunus tiltus ZE būvēt neplāno. M. Pevko gan norādīja, ka pilsētas attīstības plānā ir paredzēta jauna tilta no Turgeņeva ielas būve, un šā tilta otrs gals "iedurtos salā". Turklāt šeit negrasās likt uzsvaru uz dzīvojamo apbūvi, bet gan izklaides funkcijām, kas neatstātu tik lielu iespaidu uz satiksmi. Transporta plūsmu problēma ir arī viens no iemesliem, kāpēc uz salas plānotas vairākas viesnīcas – uz tām cilvēkus varētu vest ar autobusiem. Transporta plūsmu, ietekmes uz vidi un inženiertehnisko izpēti veikusi Lielbritānijas inženieru firma OVE Arup & partneri.

Otra problēma – TV torņa tiešais tuvums. Taču minētā kompānija norāda, ka celtniecības darbi nevar notikt tikai aizsargjoslā 122 metru rādiusā ap torni, taču šīs prasības iemesls ir torņa iespējamās atlūzas un nav saistīts ar torņa radīto bīstamo radiāciju. Savukārt investorus interesējošajā zonā, kas ir 250–1300 metru attālumā no teletorņa, elektromagnētiskā lauka blīvums neierobežo cilvēku atrašanos šajā teritorijā.

Bezdarba līmenis janvārī - 6,5%

DELFI  02/14/07    Reģistrētā bezdarba līmenis Latvijā janvāra beigās bija 6,5%. Valstī mēneša laikā bezdarba līmenis, salīdzinājumā ar 2006.gada decembri, palicis nemainīgs, informēja Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA).

(NVA) uzskaitē 2007.gada janvāra sākumā bija 68944, janvāra beigās – 69532 bezdarbnieki. Bezdarbnieku skaits valstī mēneša laikā ir palielinājies par 588 cilvēkiem.

2007.gada janvārī bezdarbnieka statuss tika piešķirts 9015 personām, tas ir par 2213 personām vairāk nekā 2006.gada decembrī. Pastāvīgā darbā janvārī iekārtojās 3175 bezdarbnieki, no tiem 526 ilgstošie bezdarbnieki. 2007.gada janvārī NVA filiālēs darba devēji pieteica 5703 brīvās darba vietas.

Zemākais bezdarba līmenis janvārī reģistrēts Rīgas rajonā - 4,8%, Ogres rajonā – 5,2%, Saldus rajonā – 5,3%, Tukuma rajonā – 5,3%, Cēsu rajonā – 5,6%, Valmieras rajonā – 5,7%, Bauskas rajonā – 6,1%, Jelgavas rajonā – 6,1%, Talsu rajonā – 6,1%, Ventspils rajonā – 6,2%, Limbažu rajonā – 6,8%, Gulbenes rajonā – 7,3%, Alūksnes rajonā – 7,5%, Madonas rajonā – 8,1%, Aizkraukles rajonā – 8,3%, Liepājas rajonā – 8,3%, Jēkabpils rajonā – 8,6%.

No pilsētām viszemākais bezdarba līmenis janvārī bija Rīgā - 3,8%, Jelgavā – 5,1%, Jūrmalā - 5,3%, Ventspilī – 5,4%, Liepājā – 6,6%, Daugavpilī – 6,8%. Janvārī bezdarba līmenis Rēzeknē bija 10,2%.

Visaugstākais bezdarba līmenis joprojām ir Latgalē: janvārī Ludzas rajonā tas bija 23,3%, Rēzeknes rajonā – 22,2%, Krāslavas rajonā – 18,4%, Balvu rajonā – 17,8%, Preiļu rajonā – 16,3%, Daugavpils rajonā – 14,0%.

Aptuveni 60% mājsaimniecību neveido uzkrājumus

LETA  02/14/07    Aptuveni divas trešdaļas mājsaimniecību neveido uzkrājumus, šodien pētījuma "Uzkrājumu veidošana - gudrāka nākotne iedzīvotājiem un valstij" prezentācijā sacīja "Hansabankas" Makroekonomikas un Finanšu tirgus analīzes daļas vadītājs un viens no pētījuma autoriem Mārtiņš Kazāks.

Kredītsaistības ir trešdaļai līdz divām trešdaļām respondentu, kas nozīmē, ka daļa Latvijas mājsaimniecību dzīvo uz parāda, vienlaicīgi neveidojot pilnīgi nekādus uzkrājumus.

Galvenie iemesli, kādēļ netiek veidoti uzkrājumi, ir zems ienākumu līmenis, kā dēļ uzkrāt nav iespējams, vai arī uzkrāšana tiek uzskatīta par bezjēdzīgu augstās inflācijas, neuzticēšanās finanšu institūcijām un citu iemeslu dēļ. Tajā pašā laikā 81% respondentu atzīst, ka pirmā un otrā līmeņa pensija nebūs pietiekama pirmspensijas dzīves kvalitātes saglabāšanai.

Respondentiem ir taisnība, ka paļaušanās vienīgi uz valsts pensiju nozīmēs būtisku ienākumu līmeņa samazināšanos, aizejot pensijā, uzsvēra Kazāks. Pašlaik 20 gadus vecam iedzīvotājam, kas neveidos papildu uzkrājumus, pirmā un otrā līmeņa pensija nodrošinās vien aptuveni 57% lielus ienākumus no algas pirms pensijas.

Savukārt, ja trešā līmeņa pensijā regulāri tiks uzkrāti 8-9% no bruto algas, tad pensija būs aptuveni tāda pati, kā pirmspensijas alga, tātad bez papildu uzkrājumiem straujš ienākumu kritums ir garantēts.

Bankas skatījumā ir atbalstāmi, ka mājsaimniecības cenšas uzlabot dzīves kvalitāti. Tomēr jāsaprot, ka uzkrāšanas un patērēšanas lēmumi ir jāsabalansē - mazāki uzkrājumi un lielāks patēriņš šodien nozīmē, ka nākotnē lielāka daļa ienākumu būs jānovirza šodien uzkrātā parāda apkalpošanai un dzēšanai, skaidroja eksperts.

Jūrmalā strauji palielinājies nekustamo īpašumu darījumu skaits un apjoms

LETA  02/15/07    Pagājušā gada otrajā pusgadā strauji palielinājies zemesgrāmatā oficiāli reģistrēto ļoti apjomīgo darījumu skaits ar nekustamajiem īpašumiem Jūrmalā, šodien ziņo laikraksts "Dienas Bizness".

Laikraksts norāda, ka pirmajā pusgadā tikai 20 darījumos bija fiksēta summa virs 300 000 latu, bet nākamajos sešos mēnešos veikti jau 34 darījumi, kuru apmērs bijis vismaz divreiz lielāks.

Nekustamo īpašumu eksperti šo faktu skaidrojuši gan ar apstākli, ka aizvien vairāk lielo darījumu veic juridiskās personas, kurām ir grūtāk darījumos uzrādīt iepriekš Jūrmalā īpaši iecienītās mākslīgi samazinātās cenas, gan ar kopējo cenu kāpumu.

Laikraksta aptaujāto ekspertu starpā neesot vienprātības par tendencēm - vieni norāda, ka Jūrmalā nekustamo īpašumu cenas pilnīgi noteikti ir sasniegušas griestus, bet citi nekustamo īpašumu tirgus dalībnieki piebilst, ka ekonomiskais pamatojums nav vienīgais faktors.

Tāpat vienprātības neesot jautājumā, kas pašlaik nosaka toni Jūrmalas nekustamo īpašumu darījumos - gala pircēji vai spekulanti-pārpircēji. Arī norādīts, ka, neraugoties uz kopējo cenu kāpumu, joprojām nozīmīga loma esot banku kreditēšanas politikai.

"Baltic Screen" apkopotā informācija par lielākajiem nekustamo īpašumu darījumiem Jūrmalā pagājušā gada otrajā pusgadā neuzrāda kādu vienu būtisku tendenci - vienādi pārstāvēti ir darījumi, kas liek domāt par īpašumu iegādi gan personiskām vajadzībām, gan attīstīšanai, gan tālākpārdošanai. Arī mītu par Krievijas pilsoņiem, kas milzīgos apjomos izpērkot Jūrmalas īpašumus, šie dati neapliecinot.

Tikmēr virkne faktoru norādot uz pārpircēju joprojām aktīvo darbību, tostarp lielais vairākus gadus par nemainīgu vai pat regulāri paaugstinātu cenu piedāvātu kūrortpilsētas īpašumu klāsts.

Lielākais darījums bijis par 3,16 miljoniem latu. Zinaīda Bondarika par šādu summu trim privātpersonām - Oļegam Demjanovam, Natālijai Ogorodņikovai un Dmitrijam Paņinam piederošajai SIA "DP Fonds" pārdevusi 2302 kvadrātmetrus lielu zemes gabalu ar ēku un citām izbūvēm Konkordijas ielā 13. Pati Bondarika pie īpašuma par 343 000 latu tikusi 2004.gadā, kad iegādājās to no AS "Fēnikss". Jaunie īpašnieki darījuma veikšanai kredītresursus nav izmantojuši.

Bijušajam premjeram Valdim Birkavam, Izraēlas iedzīvotājam Borisam Gaftam kā arī Maksimam Vetcelim un Irinai Fonarjovai piederošā SIA "Azur Real", samaksājot 2,74 miljonus latu 1969.gadā dzimušajam Sergejam Soldatenko, iegādājusies 3259 kvadrātmetrus lielu zemes gabalu ar sešām ēkām Kāpu ielā 95. Uz īpašumu "SEB Unibankā" nostiprinātas vairākas hipotēkas, no kurām lielākā ir par 4,36 miljoniem latu.

Par summu virs viena miljona latu tikuši pārdoti vēl 18 nekustamie īpašumi Jūrmalā, bet robežās no 0,5 miljoniem līdz vienam miljonam latu - 14 nekustamie īpašumi.

Liepājas attīstībai nebijis finansējums

Nora Driķe,  Diena  02/15/07    Saskaņā ar jauno Kapitālinvestīciju programmu šogad vien Liepājā tiks ieguldīti gandrīz 40 miljoni.

Šis būs pirmais gads, kad Liepājas iedzīvotāji pilsētas ainavā varēs saskatīt to lielo projektu kontūras, par kuriem spriests ilgākus gadus. Šīs ieceres, kas veidos jauno, XXI gadsimta Liepāju, ietvertas Kapitālinvestīciju programmā turpmākajiem pieciem gadiem, par ko ceturtdien lems pilsētas dome.

Jaunā investīciju programma ir bagātāka nekā jebkad — salīdzinājumam, tās līdzekļu apjoms ievērojami pārsniedz 2005.gada pilsētas budžetu, un šogad salīdzinājumā ar pērno gadu dubultojies Eiropas Savienības (ES) fondu finansējums. Šogad vien gandrīz 40 miljoni tiks ieguldīti ūdenssaimniecībā, ielu atjaunošanā un pārbūvē, ostas attīstībā, multifunkcionālās sporta halles Olimpiskais centrs un koncertzāles Lielais dzintars būvniecībā, kā arī pirmoreiz pēdējo 16 gadu laikā — miljoni arī pilsētas skolu un bērnudārzu atjaunošanā. Tā kā domē ir tikai trīs pastāvīgi opozicionāri, var prognozēt, ka tā tiks apstiprināta bez aizķeršanās.

Lai gan Kapitālinvestīciju programma paredzēta līdz 2011.gadam, tajā pašlaik iezīmēti tikai tie projekti, kuru finansējums jau ir pilnīgi skaidrs, Dienai saka domes attīstības pārvaldes vadītājs Vilnis Vitkovskis un pārvaldes projektu nodaļas vadītāja Laura Lipska. Viņi skaidro, ka precīzi saplānot darbus līdz 2011.gadam vēl nav iespējams, jo viens ES naudas sadalījuma posms Latvijai ir beidzies, bet nākamais vēl īsti nav sācies. Līdz ar to ceturtdien deputāti būtībā apstiprinās tikai šāgada projektus.

Prioritāri ir infrastruktūras projekti — ūdenssaimniecības un kanalizācijas tīklu sakārtošana, energoapgādes izbūve, ielu apgaismojuma rekonstrukcija un jaunu līniju izbūve, ielu atjaunošanas turpinājums, ar padomnieces Ievas Pukas starpniecību norāda pilsētas galva Uldis Sesks (Liepājas partija), kurš šajā amatā ir jau desmito gadu.

Arī turpmākajos gados pašvaldība plāno nopietnāko finansējumu pilsētas ielu atjaunošanai, ik gadu paredzot līdz pat 3,1 miljonam latu kredīta līdzekļu šim nolūkam. Iespējams, ka 2009.gadā, kad paredzēts pabeigt koncertzāli, liepājniecēm uz koncertiem vairs nebūs jāiet, papēžus laužot nesakārtotajās ielās.

Svarīgākie nākamo gadu uzdevumi būs zināmi pavasarī, kad paredzēts apstiprināt arī jauno pilsētas attīstības plānu 2007.—2013.gadam.

Patlaban tiek apzināti arī projekti, kuriem finansējuma avots vēl nav skaidrs, piemēram, pilsētas apvedceļš, lidostas rekonstrukcija un attīstība, Liepājas ezera sakopšana, Karostas mikrorajona attīstība un Karostas kanāla piesārņojuma likvidēšana. "Jāatrod līdzekļi arī ostas padziļināšanas darbu turpinājumam, tramvaja līnijas pagarināšanai, bērnudārzu celtniecībai un sociālajiem dzīvokļiem," saka U.Sesks.

Tāpēc, lai Liepāja būtu gatava jauno ES finanšu piesaistei, dome šogad līdzekļus veltīs arī jaunu stratēģisku projektu sagatavošanai — šim nolūkam pašlaik atvēlēti ap 430 tūkstoši latu.

"Ļoti būtiski, ka veidojam infrastruktūru jauniem izaicinājumiem, kas dos jaunu grūdienu ekonomiskajai aktivitātei, paļāvību, ka šeit ir vide, kurā rūpējas par bērniem un ģimenēm. Šie ieguldījumi noteikti atstās ļoti nozīmīgu iespaidu uz pilsētu nākotnē," saka Liepājas domes priekšsēdētāja pirmā vietniece Silva Golde (TP), uzsverot, ka turpmākajos gados ar ES naudas palīdzību jāpanāk arī kvalitatīvs pavērsiens Liepājas izglītības iestāžu attīstībā no bērnudārziem līdz koledžām un augstskolām, lai Liepāja piesaistītu talantīgos bērnus un jauniešus no plašas apkārtnes uz palikšanu. Tieši koledžas līmeņa izglītība patlaban esot "Liepājas baltais plankums". Arī vairāki Dienas aptaujātie liepājnieki neatkarīgi cits no cita sacīja, ka pilsētas visvājākā un vienlaikus vissvarīgākā joma, kurai uzlabojumi ir visnepieciešamākie, ir izglītība.

Finansējums

Kas Liepājas attīstībā ir vājākās vietas?

Edgars Lūsēns, laikraksta Kurzemes Vārds redaktors:

Izšķirošais attīstībā būs tas, kā Liepāja spēs piesaistīt intelektuālo potenciālu un noturēt to. Vajadzīgi ne tikai ekonomiskās attīstības plāni, bet arī viss, kas vidi veido pievilcīgu. Par to tiek domāts — kaut vai koncertzāles vai sporta kompleksa atjaunošanas līmenī, bet grūti pateikt, vai maniem un taviem bērniem šeit būs interesanti dzīvot vai ne, lai nav tā, ka dzīvi veido tikai darbs un maize. Man šķiet ļoti svarīga arī šoseja Rīga—Liepāja, jo sliktais ceļš starp lielāko un trešo lielāko pilsētu bremzē ekonomiskos procesus.

Imants Vismins, SIA DG Termināls direktors, pirmais Liepājas mērs pēc valsts neatkarības atjaunošanas:

Attīstība balstās uz izglītību, sportu, kultūru, inteliģenci. Lai inteliģences izkopšana būtu veiksmīgāka, pilsētai jāveicina skolu uzturēšana, sporta attīstība, jo sacensības gars mūsu sabiedrībā nepieciešams arī kultūrā un citās jomās. Jāmaina paviršā attieksme pret jauno paaudzi, kas nomainīs tagadējos. Viņus vajag audzināt, jo no vidējās paaudzes cilvēkiem palicis tikai tirgus un alkatība.

Oskars Zīds, Liepājas Pedagoģijas akadēmijas rektors, Liepājā dzīvo un strādā gadu:

Man patīk nostādnes, kas iekļautas pilsētas attīstības stratēģijā: šī ir atvērta pilsēta, kurā ir māksla, radošums, studijas, biznesa aktivitātes, parādot, kur ir atšķirība no pārējām pilsētām. Taču Liepājā šad tad var redzēt nevēlēšanos saskatīt perspektīvu, iespējams, tā ir psiholoģiska nepietiekamība būt gatavam pārmaiņām. Bet pašreizējā situācijā, kad konkurence ir ne tikai ekonomikā, bet arī izglītībā, kultūrā, lēmumi jāpieņem ļoti ātri. Liepājai sāpīgākā tēma ir demogrāfija. Bērnu kļūs mazāk, tas nozīmē, ka visām izglītības iestādēm ir jāpiedāvā kaut kas atšķirīgs, savādāks, jo studēt no citurienes nav problēmas.

Marina Mariņina, laikraksta Kursas Laiks galvenā redaktore:

Pirms 12 gadiem Liepājā nebija skaidrības par cilvēkresursiem, un tas ir aktuāli joprojām: kādu profesiju, cik un kā izglītoti cilvēki mums būs nepieciešami. Tagad jau redzam, ka investori nāk, uztaisa ražotnes, un tajās trūkst, kas strādā. Bet man patīk, ka pēdējos gados uzplaucis Liepājas orķestris, un lielo koncertzāli šis orķestris patiesi ir pelnījis. Tikai ir drusku bažas, vai tā zāle nebūs tāds viens vientuļš blieziens, vai piepildīsies ar klausītājiem. Manuprāt, Liepāja attīstās neviendabīgi un fragmentāri, un uz atsevišķo jauko izveidoto saliņu fona vēl vairāk redzams, kas nav izdarīts.

Maz ražojam, daudz patērējam

Elizabete Rutule,  Diena  02/16/07     Eksporta un importa attiecību aina joprojām negatīva, pozitīvām prognozēm patlaban nav pamata.

Līdz ar pagājušo gadu raksturojošo lielo iekšzemes patēriņu un lēno rūpniecības izaugsmi situācija pasliktinājusies arī Latvijas ārējā tirdzniecībā. Saskaņā ar oficiālo statistiku pirmo reizi pēdējo gadu laikā, kad importa pārsvars pār eksportu lēnām saruka, atkal vērojama pretēja aina. Šis ir kārtējais rādītājs, kas liecina par ekonomikas nesabalansēto attīstību, turklāt eksperti patlaban neredz pamata prognozēt, ka tendence tuvākajā laikā neturpināsies.

Pērn, salīdzinot ar 2005.gadu, imports pieauga par 28,8%, sasniedzot 6,27 miljardus latu, bet eksports auga krietni lēnāk — par 12,9% līdz 3,26 miljardiem latu. Straujākais eksporta pieaugums — par 36,7% — bija vērojams ķīmiskās rūpniecības un tās saskarnozaru ražojumiem, par 33,4% auga plastmasu, bet par 28,3% — parasto metālu un to izstrādājumu eksports. "Ķīmija, farmācija ir nozare, kur var ražot produktus ar augstu pievienoto vērtību," tā eksporta pieaugumu skaidro Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Valdis Jākobsons, kā piemēru nosaucot līdz gada sākumam viņa vadīto a/s Grindeks. Uzņēmumam eksports augot, pateicoties oriģināliem produktiem, kam ir liela pievienotā vērtība.

Tiesa, ķīmiskās rūpniecības ražojumu īpatsvars eksportā sasniedz vien 6,7% (2005.gadā — 5,5%), un galvenā eksportprece joprojām ir koks un koka izstrādājumi ar 22,5% īpatsvaru (2005.gadā — 24,7%).

Jāpiebilst, ka šajā skaitlī nav ietverts mēbeļu eksports, kas gan, pēc asociācijas Latvijas koks izpilddirektora Andra Plezera domām, veido tikai dažus procentus. Saskaņā ar statistikas datiem, koka un tā izstrādājumu eksports pērn palielinājās tikai par aptuveni 3%. Saistībā ar aktīvo būvniecību pērn strauji audzis vietējais kokrūpniecības preču patēriņš, skaidro A.Plezers.

"Buksēšana" kokapstrādes rūpniecībā negatīvi atsaucas arī uz eksporta apjomiem, tā Latvijas makroekonomikas apskatā norāda SEB Unibankas analītiķi.

Oficiālā statistika vēsta, ka importa vērtības pārsvars pār eksportu pērn sasniedza teju 100%. Parex Asset Management pārstāvis Zigurds Vaikulis tendences Latvijas ārējā tirdzniecībā sauc par "diezgan biedējošām". "Cilvēku tērēt kāre tikai pieņemas spēkā, un, ja reiz to nespēj apmierināt vietējie ražotāji, preces nākas importēt." Līdz ar Latvijā novēroto jauno automašīnu tirdzniecības "bumu" pērn visstraujāk — par 61,3% — pieauga satiksmes līdzekļu imports, tādējādi šo preču īpatsvaru palielinot no 10,8% 2005.gadā līdz 13,5% pērn. Par 44,8% auga dažādu izstrādājumu, tostarp — mēbeļu imports, bet par 34,7% — akmens, ģipša, cementa, stikla izstrādājumu imports.

"Milzīgais ārējās tirdzniecības deficīts ir galvenais Latvijas tekošā konta nesabalansētības iemesls," skaidro Z.Vaikulis. Ekspertu aplēses liecina, ka 2006.gadā tekošā konta deficīts pārsniegs 20% no iekšzemes kopprodukta.

"Ne naudas pieplūdes dinamikā, ne diemžēl arī Latvijas rūpniecībā būtiskas izmaiņas nenotiek. Nākas prognozēt, ka būtiski uzlabojumi Latvijas ārējās tirdzniecības bilancē tuvāko ceturkšņu laikā nav gaidāmi," pesimistisks ir Z.Vaikulis.

SEB Unibankas analītiķi norādījuši, ka rūpniecības perspektīvas saglabājas labas, tomēr, visticamāk, izaugsme tiks balstīta galvenokārt uz dažādu pakalpojumu nozaru attīstību, meklējot starptautisko nišu.

Savukārt V.Jākobsons nešaubās, ka ķīmiskajā rūpniecībā eksporta apjoms kāps, ja vien Latvijā tiks domāts par cilvēku izglītošanu, lai viņi varētu radīt lielāku pievienoto vērtību.

Zinātnē un izglītībā..

Dators domās mūsu vietā

Vita Dreijere,  Diena 02/09/07    Latviešu zinātnieki cenšas iemācīt datoru izprast latviešu valodas jēgu.

Viedos darbus darīsim paši, bet formālo, "melno" darbu mūsu vietā nākotnē varētu veikt dators, saka grupa latviešu zinātnieku, kuri, lai to panāktu, jau sākuši apmācīt datoru domāt latviski. Paredzēts, ka tas varētu apstrādāt milzīgu daudzumu informācijas latviešu valodā un atbildēt uz jautājumiem. Tiesa gan, pagaidām dators nemaz neesot tas labākais skolnieks un latviešu valodu apgūst tikai ar lielām grūtībām.

Datora "skološana" notiek nacionālās programmas semantiskā tīmekļa projekta Kamols ietvaros. Tas ir ambiciozs projekts, kura galvenā jēga ir iemācīt datoru analizēt latviešu valodu, saprast tās jēgu, stāsta projekta vadītājs Guntis Bārzdiņš. Projekts mājvietu radis Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta mākslīgā intelekta laboratorijā, un tam piesaistīti aptuveni 12 cilvēki — puse no tiem matemātiķi, bet puse valodnieku.

Sapratīs jēgu

Pusotra gada laikā, kopš projekts darbojas, dators iemācīts analizēt vienkāršas teikumu konstrukcijas. Lai Dienai nodemonstrētu pirmos sasniegumus, vārdu pa vārdam G.Bārzdiņa datora ekrānā parādās viņa rakstītais teikums "putenis pārklājis laukus ar sniegu". Pēc mirkļa dators jau sintaktiski izanalizējis teikumu, nekļūdīgi noteicis visus teikuma locekļus. "Taču tas nav mūsu galamērķis," saka G.Bārzdiņš, "redziet, teikums tikai sintaktiski izanalizēts, bet dators vēl nesaprot jēgu." Tā kā "mēs negribam, lai datorizētā pasaule dzīvotu tikai ar anglisko pasaules uztveri, mums tur (internetā) vajag iedzīt arī latvisko dzīvesziņu", par projekta galveno mērķi stāsta mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs Andrejs Spektors.

Tāpēc paredzēts, ka nākotnē latviešu zinātnieku sistēma varēs izlasīt pilnīgi visu latvisko informāciju internetā un atbildēt uz jautājumiem. "Piemēram, [meklēšanas portālā] Google, kur pašlaik informāciju meklējam pēc atslēgas vārdiem, ierakstot jautājumu, kur atrodas Kolkas rags, varētu saņemt atbildi, ka Kolkas rags atrodas pie jūras, ja vien to kāds internetā būs uzrakstījis," stāsta G.Bārzdiņš. Dators varētu palīdzēt lasīt arī dažādus lietišķos dokumentus, piemēram, normatīvos aktus un likumus. Tiesa gan, tas tomēr domās tikai deduktīvi, nevis radoši, tādēļ, kā norāda zinātnieki, "viedos jautājumus nevarēs atbildēt".

Kaut gan pašlaik neko analogu latviešu iecerei pasaules zinātnieki nav izstrādājuši, ārzemju pētnieki pagaidām tomēr vēl ir soli priekšā mūsējiem. Piemēram, Amerikā dators jau ir spējis iemācīties ķīmijas grāmatu un sekmīgi nokārtot ķīmijas eksāmenu. Vai latviešu zinātnieku veikums varētu kalpot par līdzīgu špikeri mūsu skolēniem? "Es tā pieņemu," ar smaidu nosaka G.Bārzdiņš.

Jauna gramatika

"Nevar teikt, ka līdz šim gājis gludi," uz pusotra gada veikumu atskatās G.Bārzdiņš. Tā kā valodas analīzei nepieciešami lieli datorresursi, darbs rit lēni, turklāt šī jau ir programmas trešā versija, jo "izrādās — latviešu valoda nemaz nav tik vienkārša". Iepriekš darbs sākts, par pamatu ņemot līdzīgu programmu, kas piemērota angļu valodai, taču latviešu valodas gramatika ir pārāk atšķirīga, piemēram, mūsu valodā vārdi teikumos var būt izkārtoti dažādā secībā, bet tas vienalga nemainīs jēgu. "Tāpēc pēc pusgada sapratām, ka mums jāsāk ar dziļāku pašas valodas analīzi," stāsta G.Bārzdiņš.

Domājot, kā labāk formalizēt latviešu valodu, nācies izdomāt arī teju vai jaunu gramatiku. "Mēs jau smejamies — ja Endzelīns to redzētu, viņš zārkā apgrieztos otrādi," joko G.Bārzdiņš un jau nopietnāk piebilst, ka tieši matemātiķu pieeja latviešu valodai palīdz celt arī valodnieku valodas izpratnes līmeni.

Jāpieskaņojas otriem

Tieši strādāšana plecu pie pleca divām nošķirtām zinātnieku grupām — matemātiķiem un valodniekiem — ir tas interesantākais, atzīst zinātnieki. "Mēs viens otru papildinām — valodnieki ir precīzi, rūpīgi, toties matemātiķi vairāk jūtas kā ģēniji, kuri var no nekā uztaisīt kaut ko," skaidro G.Bārzdiņš. Pieskaņoties pilnīgi pretējām zinātnes jomām bijis grūti abām pusēm. "Sākumā bija dīvaini skatīties, kā latviešu valodas vārdi tiek pārvērsti matemātiskās formulās," saka projekta dalībniece, filoloģijas doktorante Baiba Saulīte.

A.Spektora, kas pēc izglītības ir matemātiķis un doktora disertāciju aizstāvējis astrofizikā, kabinets gan vairāk atgādina kāda nopietna valodnieka darbavietu — visi plaukti pilni ar latviešu valodas vārdnīcām. Tas tādēļ, ka viņa galvenais uzdevums ir resursu sagatavošana — vārdu pārveidošana digitālā veidā un saklasificēšana pa nozarēm.

G.Bārzdiņš atklāj, ka viņam pašam skolas laikā latviešu valoda nemaz neesot padevusies: "Es vispār nesapratu, kāda tur loģika, nemācēju salikt komatus. Tagad, protams, es jau labi saprotu, piemēram, māku atšķirt palīgteikumu veidus." Viņš ir pārliecināts, ka tagad varētu itin labi spēkoties latviešu valodas gramatikas zināšanās ar žurnālisti. Jā, matemātiķi jau ir kļuvuši visai spēcīgi, viņu progresu novērtē arī B.Saulīte.

Mācībspēku draugu būšana — augstākās izglītības kvalitātes garants?

Laura Tidriķe, Dr. philol., Latvijas Universitātes docente  02/09/07    Augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālā koncepcija periodam līdz 2010. gadam par vienu no prioritātēm atzinusi augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanu. Ilgtermiņa stratēģiskais uzdevums — kvalitatīvas, ekonomiski efektīvas un starptautiski konkurētspējīgas augstākās izglītības sistēmas izveide.

Šā mērķa sasniegšanai vajadzīgs gan finansējums no valsts budžeta, gan kvalificētu mācībspēku skaita palielināšana, gan akadēmiskā personāla atjaunināšana. Līdzās valsts finansējuma pieaugumam gandrīz ik gadu tiek palielināta arī studiju maksa, kam vajadzētu atbilst arī paaugstinātai iegūstamās izglītības kvalitātei. Savukārt jaunu doktoru aktīvai līdzdalībai — palielināt konkurenci augstskolas mācībspēku atlasē un uzlabot augstākās izglītības kvalitāti. 2004. gadā Latvijas Universitātes profesors J. Borzovs raksta: «... Latvijas augstskolās vajag būt konkurencei docētāju atlasē. Formāli mums viss ir vislabākajā kārtībā. Ir konkursi, ir vēlēšanas. Tikai paskatīsimies uzmanīgi, ka pārsvarā visās vēlēšanās ir tieši viena kandidatūra uz tieši vienu vietu, kas bieži vien ir tik šauri nodefinēta, ka neviens cits kandidāts neder. Mācībspēki jeb akadēmiskā pasaule sevi pamanījusies nožogot ar vairāku līmeņu Berlīnes mūriem. Viņi cenšas visiem spēkiem, lai jaunieši un citvalstu pretendenti klāt netiktu». Kas mainījies? Vismaz Latvijas vecākajā augstskolā, šķiet, — nekas.

2006. gada 7. novembrī laikrakstā «Diena» Rīgas Tehniskā universitāte izsludina konkursu uz vakanto (praktiskā) docenta vietu Valodu institūta vācu valodas profesora grupā. Zinot to, ka šajā institūtā tiek realizēta arī studiju programma «Tehniskā tulkošana» un nevienam no vācu valodas profesora grupas mācībspēkiem nav filoloģijas doktora grāda, nolēmu ielūkoties kaimiņaugstskolā un pārbaudīt savu konkurētspēju Latvijas augstskolu darba tirgū.

Līdz konkurēšanai tā arī netiku, jo ar dokumentu iesniegšanu RTU Personāla daļā tad arī beidzās mana dalība šajā konkursā, kas joprojām notiek pēc 90. gadu sākumā (!) izstrādātā nolikuma par vēlēšanām akadēmiskajos amatos. Konkursā? Vai izsludināto konkursu var uzskatīt par konkursu, ja aiz katras izsludinātās it kā vakantās vietas stāv savējais — tas, kuram vieta izsludināta? Pirms vēl konkurss bija noslēdzies, jau bija zināms tā rezultāts — ne-savējam uzvarēt nav nekādu izredžu. Nebija nepieciešama nedz atklātā nodarbība, lai pārliecinātos par manu pedagoģisko meistarību, nedz intervija, lai iepazītos ar manu personību.

Akadēmisko personālu ievēl Valodu institūta Padomes locekļi aizklātā balsošanā. Protams, kas gan balsos par cilvēku, kuru nepazīst un kurš pat nav redzēts! Tomēr, vai arī, aizklāti balsojot, katram padomes loceklim (profesoram, asociētajam profesoram, docentam) nebūtu jāievēro noteikti kritēriji un jāspēj savs balsojums pamatot? Vai tiešām vienīgais kritērijs, kas darbojas augstskolas mācībspēku atlasē, ir draugu būšana? Nerunāsim par iespēju apstrīdēt vēlēšanu procedūru un rezultātu — tādas nav. Jau kopš pagājušā gada 12. decembra RTU rektors profesors I. Knēts nav radis iespēju rakstveidā likumā paredzētajā termiņā paskaidrot, kā atklātā konkursā tiek izvērtēti pretendenti un noteikta atbilstošākā kandidatūra izsludinātai štata vietai. Konkursa gaitā kļuva skaidrs arī tas, ka konkurss tiek izsludināts tikai uz tādām štata vietām, kuras savējie spēj aizņemt. Rezultātā rodas augstākās izglītības sistēmā pilnīgi nepieļaujamas situācijas, piemēram, RTU Valodu institūta vācu valodas profesora grupu, kuru saskaņā ar RTU Satversmi drīkstētu vadīt tikai profesors vai asociētais profesors, jau otro ievēlēšanas periodu vada (praktiskais) docents mag. paed. I. Siliņa.

Nelolosim cerības, ka jaunie zinātņu doktori spēs risināt šo samilzušo problēmu akadēmiskā personāla atjaunošanā un iegūtā izglītība vai aktīva zinātniskā darbība spēs gāzt Berlīnes mūrus — minētā konkursa gaitā pati augstskola atkārtoti apliecina, ka netiekot meklēti pretendenti ar doktora grādu, jo studentiem (tātad topošajiem inženieriem, inženierzinātņu maģistriem un doktoriem, kā arī tulkotājiem) iegūt zināšanas tik augstā līmenī neesot nepieciešams. Iezīmējas apburtais loks: ne-savējiem pieeja šai slēgtajai zonai tiek liegta, savējie ir apmierināti un neizjūt nepieciešamību paaugstināt savu kvalifikāciju.

Kāpēc tad vispār ir nepieciešams rīkot atklātus konkursus? Lai neievēlētu tos, kas sevi augstskolas darbā vai kolēģu acīs nav spējuši pierādīt? Tad varbūt veidosim citu augstskolas mācībspēku atlases modeli. Gadījumā, kad esam apmierināti ar esošo mācībspēku, neizsludināsim konkursu uz VIŅA/VIŅAS vietu lielākajā Latvijas laikrakstā, tā riskējot iekārdināt iespējamos, varbūt pat daudz spēcīgākus pretendentus. Šādā veidā būtu iespējams izvairīties gan no intrigu vērpšanas, kas aizņem tik ļoti daudz laika, gan personiskā aizvainojuma un citām negatīvām emocijām.

Taču, ja augstskolas mērķis ir ik pēc sešiem gadiem (mācībspēku ievēlēšanas periods) atskatīties uz sava darbinieka reālo veikumu augstskolā un sevis izglītošanā, ļaujot konkurencei būt par attīstības un kvalitātes virzītājspēku, tad pirmām kārtām būtu nepieciešams ievērot godīgas konkurences principus. Un līdzīgi kā Augstskolu likumā ir noteikta asociētā profesora un profesora ievēlēšanas procedūra un ar Ministru kabineta noteiktajiem kritērijiem iespējams novērtēt profesora vai asociētā profesora amata pretendenta zinātnisko un pedagoģisko kvalifikāciju, nepieciešams izstrādāt vienotu ievēlēšanas procedūru arī pārējiem akadēmiskajiem amatiem (docentiem, lektoriem, asistentiem) un piemērot to VISIEM pretendentiem, noteikt objektīvas prasības izsludinātai štata vietai, kritērijus pretendentu salīdzināšanā un piemērotākā kandidāta atlasē. Tikai šādā veidā varēsim nodrošināt reālu augstākās izglītības kvalitāti, kuru mums būtu tiesības arvien dārgāk realizēt vietējā izglītības tirgū un kura būtu konkurētspējīga ar ārzemju vadošo augstskolu piedāvājumu.

Šķiet, ka pienācis īstais laiks jautājumu par akadēmiskā personāla atlasi un kvalitāti likt dienas kārtības pirmajā vietā. Īstais laiks tāpēc, ka Latvijā ar katru gadu spēcīgāka kļūst jaunā zinātnieku paaudze, kas ir gatava dot ieguldījumu augstākās izglītības attīstībā Latvijā.

Augstākās izglītības kvalitāte sākas ar mācībspēkiem! Un kā domājat Jūs?

Skolēni katastrofāli nemācās

Vita Dreijere,  Diena  02/10/07    Skolēnu nesekmību izskaidro ar viņu motivācijas trūkumu mācīties, pie tā vaino arī vecākus un skolas biedrus.

Skolotāji kārtīgi nemāca, paši nemācāmies, un ir augstas prasības. Tos par galvenajiem iemesliem, kādēļ liela daļa Latvijas skolēnu ir nesekmīgi, sauc tukumnieks Dainis. Viņam nesekmīgo atzīmju dēļ nācās pārtraukt mācības Tukuma 2.vidusskolā, bet, kā puisis atzīst, arī no palikušajiem klases biedriem teju 80% ir nesekmīgi. Savukārt Talsu 2.vidusskolas skolnieces Inas klasē sekmīgs ir tikai viens skolēns no 27.

To, ka skolēni "sākuši katastrofāli nemācīties", Dienai apliecina arī skolotāji. Viņi, amatpersonas un izglītības eksperti norāda — skolēnu zināšanu līmeņa kritums galvenokārt saistāms ar motivācijas trūkumu, kas sakņojas arī viņu vecāku, skolas biedru un skolotāju attieksmē.

Nepamato viedokli

"Mūsu skolā salīdzinājumā ar pagājušo semestri nesekmīgo skaits ir dubultojies," stāsta Mežciema pamatskolas mācību pārzine Inga Zviedre. Skolēnu nemācīšanos jau varētu saukt par katastrofālu, piebilst viņas kolēģe Sandra Doniņa. Viņa gan māca sākumskolas klases, kur nesekmīgo skaits ir ievērojami mazāks nekā pamatskolā, bet ir dzirdējusi kolēģus stāstām, ka 6.klasē skolēni vairs nespējot atcerēties pat sākumskolas vielu. Savukārt 9.klasē puse skolēnu nebija spējīgi sekmīgi izpildīt 6.klases kontroldarba uzdevumus.

Vēl joprojām lielākās problēmas skolēniem sagādājot matemātikas, ķīmijas un fizikas apguve, bet arvien vairāk nesekmīgo skolēnu esot arī citos priekšmetos, pat latviešu valodā un ģeogrāfijā. Pašlaik esot jūtama bīstama tendence — skolēni vairs nespēj pamatot savu viedokli. "Es, mācot fiziku, redzu, ka skolēniem labāk padodas risināmie uzdevumi, bet, tikko ir kvalitatīvs jautājums, kur jāpamato savs viedoklis, viņi nevar atbildēt," saka I.Zviedre. Par to tiešām ir jāuztraucas, uzsver Latvijas Universitātes izglītības vadības doktorante Solvita Lazdiņa.

Nav grūti

Galvenais skolēnu nesekmības iemesls ir gribas trūkums, jo tagad ir pārāk daudz "nevaru", "negribu", "man ir grūti", uzskata Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departamenta direktors Artūrs Skrastiņš. Viņaprāt, skolēnu nepietiekamās zināšanas nav "galvas jautājums", jo nopelnīt zemāko sekmīgo atzīmi četras balles "nav tas grūtākais, kas ir jāizdara".

Iespēju, ka katrs astotais skolēns ir nesekmīgs augsto mācību programmu prasību dēļ, noraida arī Izglītības satura un eksaminācijas centra vadītāja pienākumu izpildītāja Anitra Irbe, sakot, ka prasības četrinieka iegūšanai ir nevis palielinātas, bet tieši otrādi — pirms diviem gadiem pat nedaudz atvieglinātas, lielāku uzsvaru liekot nevis uz teorētiskajām zināšanām, bet gan uz praktisku darbošanos. Piemēram, lai būtu sekmīgs latviešu valodā, pamatskolas klasēs pietiek gandrīz tikai ar to, ka skolēns runā latviski, norāda Talsu kristīgās vidusskolas latviešu valodas skolotāja Alla Ankmane. Viņa vēl piebilst, ka svarīga arī skolēna attieksme: "Ja viņam neveicas mācībās, bet ir attieksme, tad četrinieku dabūt var."

Izglītības politikas eksperte Marija Golubeva gan norāda, ka 2004.gadā veiktā pētījumā secināts — atsevišķos mācību priekšmetos prasības ir pārāk augstas. Valsts izglītības sistēma no skolēna grib sagaidīt perfektu un literāru latviešu valodu, perfektas matemātikas un svešvalodu zināšanas un visos priekšmetos ievērojamu faktoloģiskās informācijas klāstu, bet papildus vēl liek apgūt tādas "modernas lietas" kā kritiskā domāšana, spēju risināt problēmsituācijas u.tml., tāpēc kopumā var iznākt pārāk liela slodze, skaidro M.Golubeva. "Nepieciešams noteikt prioritātes, bet tieši to mūsu skolu sistēma, manuprāt, nevar īsti pavilkt," viņa piebilst.

Traucē klases biedri

Sarunās ar Dienu skolotāji norāda, ka pēdējā laikā sevišķi asi izjūtams, ka vecāki vairs neinteresējas par savu bērnu sekmēm un skolēni ir atstāti "savā vaļā". "Saņemot liecību, kur ir vairākas nesekmīgās atzīmes, vecāki pat neatnāk uz skolu, nepainteresējas," stāsta I.Zviedre. Tas tāpēc, ka vecāki visu dienu strādā un bērniem laika vairs neatliek, piebilst A.Ankmane. "Man arī vecāki neprasa, kādas man ir atzīmes. Viņi skatās tikai liecību," apstiprina Ina. "Šajā gadījumā risinājums varētu būt pagarinātās dienas grupas skolā, arī skolotāju palīgi, kurus plānojam ieviest, varētu palīdzēt mācīties," norāda izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža (ZZS).

Tāpat skolēnu attieksme lielā mērā ir atkarīga no klasē valdošā noskaņojuma — "ir klases, kur mācīties ir modē un skolēni to arī dara, bet citās skolēnam labāk nemācīties, jo tad viņš būs zubrila", stāsta S.Lazdiņa. Tieši klases biedru attieksmi Rīgas Angļu ģimnāzijas skolniece Zane min kā iemeslu, kādēļ viņa ir nesekmīga ķīmijā. Viņas klasē esot daudz nesekmīgu skolēnu — liela daļa savas izlaidības dēļ nevar iegūt pietiekamu vērtējumu un neļauj to darīt arī klases biedriem. "Viņi traucē skolotājam vadīt stundu, un skolotājs nepaspēj izskaidrot vielu noteiktajā laikā," meitene saka. Taču, tā kā ķīmija esot grūts priekšmets, pašmācības ceļā to apgūt nevarot.

Skolēnu motivācija sakņojas arī skolotāju prasmē mācīt mūsdienīgi un koleģiāli, nevis uzspiest "vienīgo un pareizo" viedokli, uzsver M.Golubeva. Arī Ina iegūtajā nesekmīgajā atzīmē vēsturē vaino skolotājas attieksmi: "Iepriekš pamatskolā mums bija mazāka klase un skolotāja pievērsa daudz lielāku uzmanību, bet tagad vidusskolas skolotājai ir viss vienalga."

Jāizmanto tehnoloģijas

Lai problēmu risinātu, skolā vairāk jāizmanto mūsdienu tehnoloģijas, jo tieši tās pašlaik izkonkurē skolu, uzskata S.Lazdiņa. Tāpat viņa iesaka "padomāt par alternatīviem veidiem, kā bērnus motivēt mācīties", norādot, ka tādi varētu būt, piemēram, dienas centri, kuri nodarbotos arī ar izglītojošo funkciju. "Pētnieki saka, ka skola ir vienīgais veids, kā līdz šim esam apguvuši zināšanas, taču neviens nav teicis, ka tas tiešām ir vienīgais iespējamais," saka S.Lazdiņa. Citi Dienas aptaujātie izglītības eksperti un skolotāji konkrētus problēmas risinājumus vēl nepauž, sakot, ka vispirms jāizpēta tās cēloņi. "Šis ir nopietna pētījuma vērts jautājums, bet līdz šim mums tādam nauda nav atvēlēta," skaidro A.Irbe. B.Rivža norāda, ka šādu visaptverošu pētījumu "IZM varētu atbalstīt".

Top Latvijas Digitālā bibliotēka Letonica

Uldis Straujums, Digitālās bibliotēkas veidošanas grupa,  Diena  02/10/07    Katrs ir dzirdējis par Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta trim komponentiem — jauno ēku jeb Gaismaspili, Repozitāriju Silakrogā un Gaismas tīklu. Tagad varam teikt, ka par ceturto projekta sadaļu veidojas Nacionālā Digitālā bibliotēka Letonica.

Sākot ar 1999.gadu, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) darbinieki strādā pie digitālo krājumu veidošanas. Latvijā digitalizācijas pionieri bija Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, pilnībā digitalizējot izcilo Broces Monumente. Digitālie krājumi būs Digitālās bibliotēkas mugurkauls, to pilnvērtīgas izmantošanas nodrošināšanai nepieciešams veikt milzīgu darbu — izveidot resursu glabāšanas un izsniegšanas sistēmu, pievienot resursiem aprakstus — metadatus.

Šobrīd no Nacionālās bibliotēkas mājaslapas jau pieejami 90 Latvijā izdoto avīžu pilni teksti, 3000 Latvijas kultūras darbinieku portretu, kā arī karšu, plakātu, pastkaršu un nošu kolekcijas. Visi minētie avoti skatāmi interneta vietnē http://www.lnb.lv

Uz digitālo kolekciju

Kur slēpjas principiālās atšķirības starp digitālo krājumu un digitālu bibliotēku? Digitāliem krājumiem raksturīgi, ka tiek ciparoti pašu bibliotēku analogie krājumi, vadoties pēc glabāšanas apsvērumiem. Digitālo bibliotēku mērķis ir saturs un auditorija, kura šo resursu varētu izmantot.

Digitalizētie resursi tiek iegūti, apstrādāti un glabāti, vadoties pēc vienotiem standartiem un metodoloģijas, ieskaitot metadatus — datus par datiem.

Pirms desmit gadiem pirmo nacionāla mēroga digitālo bibliotēku sāka veidot ASV Kongresa bibliotēka. Savukārt austrālieši biji pirmie, kuri pirms 3—4 gadiem radīja standartizētu vidi Pandora digitālo resursu ieguvei, apstrādei un meklēšanai.

Eiropas nacionālās bibliotēkas 2003. — 2005.gada laikā izveidoja kopīgu portālu TEL jeb The European Library. Šis portāls pavēra ceļu vienlaicīgai informācijas meklēšanai šo bibliotēku katalogos un tiešsaistes pieeju digitālajiem resursiem. TEL–ME–MOR projekts palīdzēja jauno Eiropas Savienības dalībvalstu nacionālajām bibliotēkām ātrāk pievienoties TEL. LNB no 2006.gada 1.janvāra ir Eiropas bibliotēku portāla pilntiesīga dalībniece. TEL koncepcija paredz pakāpenisku citu bibliotēku, muzeju un arhīvu pievienošanos nacionālo bibliotēku izveidotajam mugurkaulam.

LNB daudz strādājusi pie tā, lai Digitālās bibliotēkas koncepcija, saturs, tehnoloģijas, standarti un metodes būtu pieskaņotas Eiropas Digitālajai bibliotēkai. Aktīvi Digitālās bibliotēkas veidošanā iekļāvušās LNB Mūzikas, Fonotēkas, Reto grāmatu un rokrakstu un Attēlizdevumu nodaļas, Latvijas Mūzikas akadēmijas (LMA) bibliotēka un J.Vītola piemiņas istaba, LMA profesori, Latvijas Akadēmiskā bibliotēka un Senās mūzikas centrs.

Pilotprojekts Jāzeps Vītols

Balstoties uz Digitālās bibliotēkas projekta gaitā izveidoto infrastruktūru un metodoloģiju, sākts pilotprojekts Jāzeps Vītols.

Liela daļa J.Vītola nošu, īpaši XIX gs. beigu un XX gs. sākuma izdevumu, ir pieejami tikai vienā divos eksemplāros, papīrs laika gaitā kļuvis trausls un prasa restaurāciju. DiBi pilotprojekts Jāzeps Vītols sniedz iespēju vienuviet apkopot retus materiālus, izveidojot jaunu unikālu kolekciju no autogrāfiem, publicētajiem skaņdarbiem, skaņu ierakstiem, videofilmām, kora partitūrām, notīm, attēliem, portretiem, vēstulēm un bibliogrāfijas, un nodrošināt tās pieejamību visplašākajam interesentu lokam.

DiBi pilotprojekta Jāzeps Vītols resursi pieejami interneta adresē: http://vitols.lnb.lv

Kā lietot?

Digitālā bibliotēka sniedz vairākas priekšrocības, salīdzinot ar tradicionālo bibliotēku. Būtiski ir tas, ka lietotājs var meklēt informāciju un uzreiz piekļūt pašam resursam. Turklāt digitālajā bibliotēkā primārais ir saturs, temats, kas tiek veltīts noteiktai auditorijai, apstrāde un glabāšana notiek standartizētā vidē, informācija ir uzticama, kvalitatīva un autentiska. Turpmāk ieskatīsimies topošajā Latvijas Digitālajā bibliotēkā Letonica un paraudzīsimies, kā šo bibliotēku lietot.

Pēc pirmā semestra par aptuveni 10% sarucis studētāju skaits

Līga Nestere, NRA   02/10/07    Studentiem, kas sekmīgi pabeiguši sesiju, sācies otrais semestris. Taču, pēc augstskolu sniegtās informācijas, galvenokārt nesekmības, mācību parādu dēļ no izglītības iestādēm šobrīd atskaitīti vai paši izstājušies vidēji desmit procenti studējošo – pārsvarā pirmkursnieku. Tiesa gan, vairums augstskolu vēl nav apkopojušas ziņas par atskaitītajiem pēc pirmās sesijas, tāpēc studentu atbirums būs vēl lielāks, prognozē izglītības speciālisti.

Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU), kur šobrīd mācās gandrīz 4000 pilna laika studentu, studijas līdz 31. janvārim pārtraukuši 427 klātienes pamatstudijās un maģistrantūrā studējošie. Mēneša laikā no janvāra līdz februārim studentu skaits par gandrīz 40 cilvēkiem sarucis arī nepilna laika studijās. LLU studentu sekretariāta vadītāja Iveta Rasnača informē, ka galvenais atskaitīšanas iemesls (158 studentiem) – nav izpildīta paredzēto studiju programma, savukārt 128 personas izstājušās pēc pašu vēlēšanās. Vēl neesot apkopota statistika par atskaitītajiem pēc pirmās sesijas.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) mācību prorektors Elmārs Beķeris norāda, ka informācija par studentiem, kas studijas pārtraukuši rudens semestrī vai pēc pirmās sesijas, būšot zināma martā. Viņš arī teic, ka iepriekšējo divu gadu pieredze liecinot, ka atskaitīto skaitam ir tendence palielināties – pērn pēc pirmā semestra studijas pārtraukuši ap 2200, bet pirms diviem gadiem – 1600 studenti. Taču šajā mācību gadā, atšķirībā no pērnā gada, matemātikā un fizikā daudz vairāk studentu esot sekmīgi.

Arī Latvijas Universitātes (LU) Sabiedrisko attiecību speciāliste Ilona Vilcāne norāda, ka statistika par atskaitītajiem studentiem pēc pirmās sesijas būs marta sākumā. Savukārt LU pārstāve Gundega Krakopa stāsta, ka iepriekšējo gadu pieredze liecinot, ka pēc pirmās sesijas studijas pārtrauc vidēji 22 procenti studējošo. "Taču laika periodā no 1. septembra līdz februāra sākumam no LU atskaitīti ap 1800 no aptuveni 26000 studentu, no tiem aptuveni 250 ir budžeta studenti un 360 pirmkursnieki," teic I. Vilcāne.

Savukārt kopējais studējošo skaits Vidzemes augstskolā (ViA) pašlaik ir 1350. Pēc rudens semestra šobrīd atskaitīts 91 students, kas atbilst aptuveni septiņiem procentiem no studējošo kopskaita. "Jāpiebilst, ka šie dati nav pilnīgi, jo vēl nav saņemta informācija par vienu studiju programmu. Prognozējam, ka kopējais atskaitīto studentu skaits pēc rudens semestra nepārsniegs astoņus procentus," teic ViA Komunikācijas daļas vadītāja Liene Paegle. Procentuāli tikpat daudz studentu pēc pirmā semestra pārtraukuši mācības arī iepriekšējos gadus. No 91 atskaitītā studenta 16 aizgājuši pēc pašu vēlēšanās. "Studenti tiek atskaitīti tāpēc, ka nav nokārtotas akadēmiskās vai finanšu saistības," stāsta L. Paegle.

Rudens semestrī atskaitīte studenti

- Latvijas Universitātē – ap 1800

- Rīgas Tehniskajā universitātē – statistika būs zināma martā, bet pērn pēc pirmā semestra atskaitīti ap 2200 studenti no aptuveni 17 tūkstošiem studējošo.

- Latvijas Lauksaimniecības universitātē – vairāk nekā 400

- Vidzemes augstskolā – vairāk nekā 90

- Biznesa augstskolā Turība – par pirmo semestri dati nav apkopoti.

Katru gadu studentu atbirums pirmajā studiju gadā esot ap 20 procentiem.

Vecākajos kursos tas jau ir krietni vien mazāks.

Biežāk minētie atskaitīšanas iemesli – motivācijas trūkums, nepareizas studiju programmas izvēle, nespēja studijas apvienot ar darbu, nesekmība, mācību parāds, finansiālie apstākļi, mācību maksas parāds, bērna piedzimšana.

«Traģiskākā» ministrija apņēmusies kļūt par labāko.

Vita Dreijere,  Diena  02/12/07    IZM ir vērienīgi plāni, kurus realizēt palīdzēs ES līdzekļi teju miljarda eiro apjomā.

Kvalitāte. Resursi. Infrastruktūra. Tie ir trīs pamatpostulāti, uz kuriem nākamajā četrgadē balstīsies Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) darbs, uzsver izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža (ZZS), piebilstot, ka IZM ir apņēmusies kļūt par labāko no Latvijas ministrijām. Klausītāju vidū viņas plāns izsauc nelielus smieklus, jo pagaidām IZM darbs tiek nemitīgi kritizēts un arī augstākās valsts amatpersonas neskopojas ar dažādiem epitetiem par IZM, saucot to par "traģisku", "sagrautu" un "izpostītu". Tomēr ministrijas rīcības plāna projekts liecina, ka nākamajos četros gados tai tiešām ir lieli plāni, kuru realizēšanā palīdzēšot Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļi teju miljarda eiro apjomā. Tiesa gan, lai tos veiksmīgi īstenotu, vispirms jāceļ IZM administratīvā kapacitāte.

Stipendija — Ls 220

Par vienu no galvenajām IZM prioritātēm B.Rivža sauc pedagogu motivēšanu darbam, ar to domājot ne tikai viņu algu palielināšanu, bet arī mūsdienīgas mācību vides radīšanu un skolotāju tālākizglītības sistēmas pilnveidošanu.

No šā gada 125 pedagoģijas studentiem tiks izmaksātas stipendijas 220 latu apmērā, lai pēc studijām piesaistītu viņus darbam skolā. Savukārt 2008.gadā IZM no pašvaldībām plāno pārņemt pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogu darba algu apmaksas funkciju, tādējādi atbrīvojot pašvaldību budžetos līdzekļus jaunu bērnudārzu celtniecībai. Uz šo iespēju līdz šim gan skeptiski raudzījušās citas amatpersonas, piemēram, premjers un finanšu ministrs, kuri norādīja, ka tiešs atbalsts bērnudārzu būvniecībai ir labāks nekā netiešs, turklāt šī iecere no valsts budžeta prasīs 39 miljonus latu.

Nebūs "sausiņu"

Tāpat paredzēts sniegt daudz lielāku atbalstu zinātnei, kam jau 2007.gada valsts budžetā atvēlētais finansējums pieaudzis par 17,5 miljoniem latu. Zinātni plānots padarīt arī atraktīvāku, lai zinātnieks ļaužu uztverē nebūtu tikai "sausiņš", kurš vienā kājā nēsā melnu zeķi, bet otrā — brūnu, saka B.Rivža, paskaidrojot, ka ar pētnieku darbu sabiedrību iecerēts iepazīstināt, izveidojot zinātnes piedzīvojumu centru.

Nākamajos gados paredzēta arī tuvināšanās valstij nepieciešamo zinātņu doktoru skaitam: vispirms tas "jāpieaudzē" līdz 200 doktora grāda ieguvējiem gadā, bet vēlāk — līdz 300.

Lai gan jau tagad norit vidusskolu dabaszinātņu mācību kabinetu modernizācija, iecerēts tos uzlabot arī pamatskolās, jo interese par dabas zinātnēm skolēnos jārada pēc iespējas agrākā vecumā, uzskata B.Rivža. Tāpat tiks turpināta arī izglītības iestāžu informatizācija. Plānots pilnveidot arī profesionālo izglītības iestāžu tehnisko bāzi un sadarbībā ar darba devējiem sekmēt programmu kvalitāti. Jau "tagad no darba devējiem ir uzstādījums, ka ir nepieciešami kārtīgi amatnieki", stāsta B.Rivža.

Grib strādāt IZM

Neskatoties uz IZM iecerēm, lai tās sekmīgi īstenotu, vispirms jāceļ novājinātās ministrijas administratīvā kapacitāte. "Tā šobrīd ir mūsu pirmā prioritāte," saka IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevics (TP). Viņš stāsta, ka tuvākajās nedēļās beigsies IZM ierēdņu vērtēšana un, balstoties uz tās rezultātiem, tiks veidota jauna darbinieku atalgojuma sistēma.

Ar katru dienu samazinoties arī IZM vakanču skaits, pagaidām ministrijai trūkst 20 darbinieku, taču tas, ka konkursos sāk piedalīties arī citu ministriju darbinieki, pierādot, ka IZM atkal ir kļuvusi konkurētspējīga citu ministriju starpā. Lai atslogotu ierēdņus no tiem neraksturīgu funkciju veikšanas, IZM plāno "atbrīvoties" no tās teju miljardu vērtajiem nekustamajiem īpašumiem, tos pakāpeniski nododot VAS Valsts nekustamie īpašumi.

Palielinājies absolventu bezdarbnieku skaits ar augstāko izglītību

LETA  02/13/07    Pēdējos trīs gados jūtami palielinājies absolventu bezdarbnieku skaits, kuriem ir augstākā izglītība, liecina Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) aptauja par absolventiem-bezdarbniekiem.

Aptaujāto vidū 56 jaunieši absolvējuši Latvijas Universitāti, 38 - Baltijas Starptautisko akadēmiju, 38 - Daugavpils pedagoģisko universitāti, 31 - Rīgas Tehnisko universitāti, 25 - Latvijas Lauksaimniecības universitāti, informēja NVA sabiedrisko attiecību speciāliste Iveta Daine.

Respondenti biežāk absolvējuši šādas bakalaura izglītības programmas: 30 - sociālo zinātņu bakalaura grāds ekonomikā, 25 - sociālo zinātņu bakalaura grāds vadībzinātnēs, 24 -jurists/sociālo zinību bakalaura grāds tiesību zinātnēs, 21- skolotāju izglītības programmas.

Profesionālo izglītību ieguvušie absolventi-bezdarbnieki visvairāk nāk no Latgales Transporta un sakaru tehniskās skolas, Liepājas 48.arodvidusskolas, Liepājas 31.arodvidusskolas, RTU Liepājas filiāles profesionālās vidusskola un Cīravas arodvidusskolas.

Bezdarbnieku vidū 31 absolvents ieguvis pavāra, ēdināšanas servisa speciālista profesiju, 25 absolvējuši profesionālo izglītības programmu - grāmatvedis, 16 - automehāniķis, automehāniķa palīgs, 12 - biroja darba organizators, sekretārs, lietvedis.

Absolventu-bezdarbnieku vidū visbiežāk minētie bezdarba iemesli ir nepieciešamās darba pieredzes trūkums, zema darba samaksa, nav tuvākajā apkaimē brīvu darba vietu vai arī nestrādā ģimenes apstākļu dēļ. Vēl kā iemesli tiek minēti neapmierinoši darba apstākļi un darba vietas atrašanās pārāk tālu no dzīvesvietas, stāstīja Daine.

Viņa stāsta, ka anketā tika uzdots arī jautājums, kāpēc absolvents nolēmis reģistrēties NVA. Visbiežāk kā iemesls minēts - lai piedalītos aģentūras piedāvātajos pasākumos un lai atrastu darbu.

Pēc viņas vārdiem, mazāks skaits reģistrējies tāpēc, lai saņemtu pabalstu. Absolventi-bezdarbnieki NVA biežāk izmantoto pakalpojumu vidū minējuši saņemto informāciju par brīvajām darba vietām no aģentūras darbinieka, pasākumus konkurētspējas paaugstināšanai un bezdarbnieku profesionālās apmācības, pārkvalifikācijas un kvalifikācijas paaugstināšanas kursus.

70,9% absolventu-bezdarbnieku ar NVA pakalpojumiem ir apmierināti, sacīja Daine.

Nodarbinātības valsts aģentūra ar absolventu-bezdarbnieku pētījuma rezultātiem iepazīstinās arī Izglītības un zinātnes ministriju.

Aptauja tika veikta par absolventiem-bezdarbniekiem, kuri 2005./2006. mācību gadā bija pabeiguši pamatizglītības, vispārējās vidējās, profesionālās vai augstākās izglītības iestādes. Aptaujāti tika 1045 absolventi, tai skaitā 116 ar pamatizglītību, 316 ar vidējo vispārējo vidējo izglītību, 279 ar profesionālo izglītību un 334 ar augstāko izglītību.

Daine uzsver, ka viena no lielākajām bezdarbnieku grupām valstī ir jaunieši. 2006.gada 31.decembrī valstī kopā bezdarbniekos bija reģistrējušies 9 420 jaunieši vecumā no 18 līdz 25 gadiem.

Pedagogi: koalīcija nav īstenojusi pirms vēlēšanām ar LIZDA parakstīto vienošanos

LETA  02/14/07    Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) kritiski vērtē to, ka valdību veidojošās partijas nav īstenojušas pirms vēlēšanām ar arodbiedrību parakstīto vienošanos.

Šādu viedokli, vērtējot Aigara Kalvīša (TP) valdības simts dienas, pauda arodbiedrības priekšsēdētāja Astrīda Harbaceviča.

LIZDA pirms 9.Saeimas vēlēšanām noslēdza vienošanos ar septiņām politiskajām partijām, tajā skaitā ar visām valdību veidojošām koalīcijas partijām, un Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), kurā teikts - "nepieļaut Izglītības likuma 53.panta 2.daļā noteikto pedagogu algas atsaiti no minimālās algas valstī bez piesaistes citam objektīvam ekonomiskam rādītājam - vidējai darba algai sabiedriskajā sektorā nodarbinātajiem vismaz ar koeficientu 1,3".

Saistībā ar Izglītības likuma grozījumiem, kas paredz, ka pedagogam ar atbilstošu profesionālo kvalifikāciju darba samaksa par vienu slodzi nebūs zemāka par valdības apstiprināto pedagogu darba samaksas paaugstināšanas grafiku un pedagoga darba samaksas atsaisti no minimālās algas valstī, LIZDA pagājušā gada 18.decembrī aicināja uz sarunām koalīcijas partiju pārstāvjus.

Saskaņā ar apstiprināto pedagogu atalgojuma palielināšanas grafiku 2010.gadā vidējā pedagogu algas par vienas likmes darbu minimums būtu 494 lati.

Harbaceviča norāda, ka LIZDA joprojām rēķinās ar partiju pārstāvju vienotiem solījumiem LIZDA valdei pagājušā gada 18.decembrī - papildus risināt darba samaksas jautājumu jau šajā gadā budžeta grozījumos.

Tāpat arī LIZDA gaidot aktīvu pozitīvu IZM rīcību pedagogu darba samaksas paaugstināšanā, kā arī stabilas pedagogu karjeras sistēmas izveidošanā, kas ilgtermiņā risinātu izglītības kvalitātes problēmas.

Tai pat laikā Harbaceviča atzinīgi vērtē izglītības un zinātnes ministres Baibas Rivžas (ZZS) atvērtību sarunās ar nozares arodbiedrību.

Kultūrā...

Savādā Mirdza Ķempe

Arno Jundze,  NRA  02/09/07    Šodien 100 gadu aprit kundzītei, kuras dzeja skolā līdzās Jāņa Sudrabkalna rīmēm spēja uzdzīt neizmērojamu riebumu pret latviešu literatūru ne vienam vien manas paaudzes lasītājam, kam apšaubāmā bauda represīvā kārtā kalt no galvas kaut ko par šķērēm iekrita laikos, kad Leonīds Iļjičs personiski vēl nestreipuļoja un runāja puslīdz saprotamā krievu valodā. Šī nepatika ir tikpat dziļa un paliekoša kā pirmajā starpbrīdī obligāti dzeramā pa galdiem izlaistītā vārītā piena smaka un neizbēgamā plēvīte skolas kopgaldā. Nav noliedzams arī tas, ka šāds riebums ir bezgala subjektīvs. Tam nav nekāda sakara nedz ar pienu, nedz – vismaz daļēji – ar Mirdzu Ķempi.

Labprāt ticu Ulža Bērziņa vārdiem, kas reiz teicis, ka Mirdza Ķempe savulaik bijusi latviešu dzejas karaliene. Zinu un saprotu – ja nebijis viņas, tad droši vien virknes 20. gadsimta padomju gadu latviešu dzejas ģēniju radošais mūžs, iespējams, būtu ievirzīts daudz konjunktūriskākā, pakalpīgākā un rātnākā gultnē. Tāpat ar baudu varu lasīt to, ko savulaik par Mirdzu Ķempi teicis nepārspētais stāstnieks Zigmunds Skujiņš, klausīties senās baumas un literārās anekdotes iz patiesās dzīves. Priecāties par Mirdzas Ķempes tulkojumiem, šausmināties par lielāko daļu viņas staļinlaikos rakstīto pantu, starp kuriem, jā, vēlāk atkusnī izšķīlās arī pa labai un paliekošai rindai, bez kurām latviešu padomju dzejas attīstība nebūtu bijusi iespējama.

Problēma tikai viena – šīs sajūtas ir apgūtas un iemācītas, šīm sajūtām pamatu neveido mūsdienīgi pētījumi, polemikas, diskusijas. Dzīvojam laikā, kad padomju gadu greizās un patiesās vērtības ir kļuvušas par lietu, ko labās aprindās nemēdz pieminēt. Kā to pierādījusi virkne padomju literatūras dižgaru (Vilis Lācis, Anna Sakse), simtgades brīdis, kas varētu kļūt par pirmo nopietno atskaites punktu viņu daiļrades pētījumos, ir tikai tāds formāls ķeksītis, kas būtībā nepasaka neko: nedz par personību, nedz laiku, nedz literārajām kvalitātēm. Arī Mirdza Ķempe savā 100. dzimšanas dienā iznirst no klusuma kā savulaik padomju spiegu zemūdene pie Zviedrijas krastiem, lai pēc tam paslēptos kaut kur tumsas dzīlēs. Cik ilgi? Kas to lai zina.

Gidons Krēmers jubilejā vairāk spēlēs un maz runās

Inese Lūsiņa,  Diena  02/09/07     Gidons Krēmers jubilejā nejūt laiku.

Man ir prieks, ka esam jau desmit gadus kopā. Es nejūtu šos desmit gadus — izskatās ka tas sācies tikai vakar, un arī neesam novecojuši, jo mūziķu vidējais vecums pieaudzis tikai par kādiem sešiem gadiem. Protams, manu vecumu neskaitot — Dienai teica pasaulslavenais vijolnieks Gidons Krēmers, ierodoties Rīgā no Hamburgas ceturtdienas vakarā kopā ar savu Baltijas kamerorķestri Kremerata Baltica. Vijolnieks un viņa orķestris divos kopējos koncertos Rīgā atzīmēs divkāršu jubileju — orķestra desmitgadi un sava mūža sešdesmitgadi, kuras abas aprit februārī. Viņu koncerts Latvijas Nacionālajā operā, kurš notiks piektdien, 9. februārī, un kurā tiks atskaņoti Erika Volfganga Korngolda, Alfrēda Šnitkes, Franča Šūberta, Astora Piacollas un Georga Pelēča skaņdarbi, pat sakrīt ar datumu, kurā Rīgā pirms desmit gadiem notika jaunā orķestra publiskā debija. Koncertā Operā, kurā pirmo reizi plašākai publikai būs iespēja novērtēt NATO sammita koncertam izgatavoto, jauno akustisko jeb skaņas vairogu, kas jūtami uzlabo koncertu skaņas kvalitāti, G.Krēmers kopā ar vijolnieci, maskavieti Tatjanu Grindenko atskaņos arī A.Šnitkes Concerto grosso, kas pirms trīsdesmit gadiem tika komponēts speciāli viņiem.

"Mēģināsim palikt pie mūzikas un nerunāt par daudz, kā tas jau ir bijis arī līdz šim," teica G.Krēmers. Tomēr viņš piekritis sniegt preses konferenci piektdien, kā arī sarunāties ar publiku cikla Portretu galerija koncertā, kas sestdien vakarā notiks Lielajā ģildē. Ar šiem koncertiem, kurus noklausīties no Heidelbergas atbraukusi arī vijolnieka māte, kādreizējā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijolniece Marianna Krēmere, sākas G.Krēmera un viņa domubiedru vienības jubilejām veltīts festivāls Jubilate, kas šovasar turpināsies Siguldā, Dzintaru koncertzālē un Rīgā, kā arī Tallinā.

Opermūzikas svētki Jūrmalā

Kristaps Kārkliņš,  NRA  02/10/07    Sigulda – dimants tualetes papīra iesaiņojumā.

Tik pierastie un labi zināmie opermūzikas svētki politisku intrigu dēļ vairs nenotiks Siguldā. Organizatori vainu veļ uz pašvaldības neieinteresētību sniegt finansiālu atbalstu, pašvaldība to noliedz. Tikmēr Jūrmalas pilsētas dome budžetā iestrādājusi sadaļu, kas atvēl finansējumu īpaši opermūzikas svētku rīkošanai. Protams, darbu pie 15. opermūzikas svētku veidošanas ir sācis Dainis Kalns.

Politiskas nesaskaņas

Par spīti tam, ka tradicionālie opermūzikas svētki vairs nenotiks Siguldā, pašvaldība saviem spēkiem rīkos alternatīvos. Tiesa, viņi nevarēs izmantot līdzšinējo nosaukumu, jo Dainis Kalns to ir patentējis un autortiesības pieder viņam.

"Tas ir mans gara produkts. Nevēlos jaukt Pēteri ar Jāni. Ja Siguldā veidos kādus pasākumus, lai dara, taču tie nevar būt opermūzikas svētki, jo nosaukums ir patentēts. Mani koncerti atšķiras no Žagara tradīcijām. Es pieturos pie klasiskām vērtībām un ļoti ievēroju tautas mentalitāti. Tāpat kā Smiļģis, kad būvēja teātri, domāja par skatītāju. Primārais ir un paliek skatītājs. Prieks radīt – tas kā ārstam man ir svarīgākais," atzīst Dainis Kalns.

Viņš atceras kādu grāmatu, kurā Egils Siliņš teicis: "Sigulda ir dimants tualetes papīra iesaiņojumā."

"Tualešu māksliniekiem principā nav, ģērbtuves – praktiski zem klajas debess. Pasākums pilnībā atkarīgs no laika apstākļiem. Ja saule spīd, tad jau nekas, taču tas, ko pārdzīvoju 2005. gadā pirms Pērļu zvejnieka, bija kas neiedomājams. Vairāk nekā četri tūkstoši skatītāju sēdēja praktiski ar slapjām kājām un dibeniem," stāsta svētku organizators. Gaisa temperatūras maiņa un laika apstākļi pakļauj lielam riskam māksliniekus, jo tie var sabojāt balsi ne tikai uz īsu laiku, bet pat uz visu mūžu.

"Punktu pielika Tālis Puķītis , kurš mani nosūdzēja policijā, jo viņam nepatika viens sponsors, kura reklāmu biju izlicis pilsdrupās. Policija, protams, atvainojās, ka viss ir kārtībā. Šādus pasākumus pasaulē rīko miljonāri, nevis ārsti, kā tas ir manā gadījumā. Ne viņš, ne vietnieks neatnāca uz banketu, kas bija domāts māksliniekiem," komentē D. Kalns. Viņš ar ironiju norāda uz Siguldas pašvaldības rasto finansējumu – 300 tūkstošiem latu, lai uzklātu bruģi no Gūtmaņalas uz Krimuldu, taču uztaisīt jumtu estrādei, uzlikt tualetes pašvaldība neuzskata par nepieciešamu.

"Ja cilvēkam opermūzika nav sirdī, neko nevar darīt. No pilsētas domes, izņemot bāriņtiesu, nejutu nevienu, kam būtu iekšā kāda vēlme darboties. Ārzemju solisti, kad atbrauc uz Latviju, nejūtas ērti. Viņiem ir sajūta, ka atbraukuši uz kaut kādu melnādaino kvartālu."

Vērā ņemama pieredze

Dainis Kalns stāsta par to, ka 47 gadus no saviem 63 cītīgi seko pasaules operas tendencēm, tāpēc iegūta vērienīga kontaktu bāze, kas nodrošina vienkāršāku iespēju uz Latviju aicināt dažādas pasaules mēroga operzvaigznes. Vislielāko lepnumu sagādājusi iespēja uz Latviju uzaicināt pasaules opermūzikas zvaigzni Annu Ņetrebko. "Man ir lielas ambīcijas un mērķis izdarīt kaut ko labāk nekā citur pasaulē. Tāpēc sadarbojos ar ģeniālo režisoru Juriju Aleksandrovu, kas veido izrādes slavenajā Metropolitan, La Scala, Vīnes Valsts operā, Zalcburgas festivālos un manos opermūzikas svētkos. Cilvēkus jau interesē solisti. Galvenais, lai būtu zvaigznes. Opermūzikas svētku redzamākā daļa saistīta ar Siguldu, taču piecas izrādes bijušas Kuldīgā, koncerti – Alūksnē, Ventspilī. Kopumā esmu producējis 22 izrādes," atzīst D. Kalns.

Pārceļas uz Dzintariem

Šovasar svētkos aizņemtības dēļ nevarēs piedalīties Maija Kovaļevska. Taču nākamgad Dainis Kalns viņu jau aizrunājis, ieplānojot Maiššjas Kovaļevskas līdzdalību opermūzikas svētkos. Galvenā atšķirībā šā gada opermūzikas svētkiem ir Jūrmalas pašvaldības līdzfinansējums un atbalsts pasākuma norisei.

"Visas skatuves izmaksas, pat apsardzi, elektriķus, biļešu kontrolierus, apkopējus nodrošina Dzintaru koncertzāle. Papildus tam ir arī domes finansējums," stāsta opersvētku rīkotājs.

Svētku pārcelšana uz Jūrmalu nenozīmē to, ka radikāli mainīsies cenu politika. Opermūzikas draugiem būs iespēja iegādāties 6–30 latu vērtās biļetes. Pasaulē uz tāda līmeņa koncertiem biļetes maksā 70–150 eiro. Dainis Kalns uzskata, ka latviešu skatītājs jāaudzina ar savlaicīgu biļešu iegādi un laika plānošanu, kā tas ir daudzviet pasaulē, kur vairākus mēnešus uz priekšu var iegādāties biļetes uz daudziem kultūras pasākumiem. Tas ir kā bonuss – lētākas biļetes tiem, kas pērk laikus.

Pirmā Karmena

Opermūzikas svētki sāksies ar Ž. Bizē operu Karmena. Dzintaru koncertzālē viesosies pasaules pirmā Karmena – Nadja Krasteva. "Otru tik ideālu Karmenas lomas izpildītāju pasaulē gandrīz neiespējami atrast, jo viņa ir ne tikai Vīnes Valsts operas vadošā soliste ar slaidu un vijīgu augumu, lielu temperamentu, bet arī ar šai lomai atbilstošu izteikti seksuālu balss tembru," savu izvēli pamato Dainis Kalns.

Karmenas liktenīgā vīrieša lomā dzirdēsim Barselonas operas jauno zvaigzni Marku Kanturi, bet viņa sāncensis Hosē būs Bojidars Nikolovs. "Es šāda līmeņa Hosē lomas izpildītāju neesmu redzējis ne ierakstos, ne arī uz operteātru skatuvēm. Iespaids ir fenomenāls!" – tā Dainis Kalns.

Kā negaidīts atklājums – Mikaelas lomā pēc ilgas prombūtnes Latvijā sevi jaunā kvalitātē demonstrēs Ilze Kozlovska no Oslo. Daudzi viņu atceras kā Esmeraldu Zigmara Liepiņa operā Parīzes Dievmātes katedrāle. Iestudējums notiks Vīnes operas diriģenta Vladimira Kiradžijeva vadībā.

Zvaigžņu plejāde

Šķiet, tās būs ikviena operas cienītāja sapņa vērtas dienas, jo Jūrmala jau sen nav pieredzējusi tādu kolorītu zvaigžņu viesošanos. Bez jau iepriekš minētajiem ārvalstu solistiem skatītājiem būs iespēja baudīt Andra Lapiņa, Elīnas Volkmanes, Ingas Šļubovskas, Krišjāņa Norveļa balss skanējumu. Viesu vidū arī Juhans Tralla no Igaunijas, Daiņus Stumbrs no Lietuvas, Džanpils Rī no Barselonas.

Koncertā Baltijas dārgumi iecerēta Klaipēdas muzikālā teātra baleta trupas uzstāšanās, to diriģēs Ilmārs Lapiņš, savukārt galā koncertā bez iepriekš minētajiem māksliniekiem Aleksandra Viļumaņa vadībā spēlēs Latvijas Nacionālās operas orķestris un Latvijas nacionālais simfoniskais orķestris.

Koncertzāle nav vajadzīga

Taujāts par akustiskās koncertzāles nepieciešamību Rīgā, Dainis Kalns ir kategorisks un uzskata, ka tā nav nepieciešama. Viņš rosina domāt par citām alternatīvām, kur organizēt augstas kvalitātes koncertus.

"Iespējams, ka opermūzikas svētkiem valsts finansējumu nesaņemšu, jo mans uzskats par koncertzāli ir diezgan skarbs. Tas projekts ir galīgi absurds. Neviens jau nezina, kāds pēc gadiem būs pieprasījums pēc akustiskās mūzikas. Ja tagad paskatāmies, kāds ir zāļu noslogojums, piemēram, operā, tad janvārī bijušas 15 izrādes, februārī 12 vai 16 izrādes. Lielajā ģildē nedēļā viens koncerts. Un vēl mēs strīdamies par koncertzāles nepieciešamību," komentē opermūzikas svētku rīkotājs.

Viņš uzsver nepieciešamību veikt valstī kopumā kultūrizglītojošo darbu un radināt skatītāju apmeklēt kultūras pasākumus. Arī uzlabojot Kongresu nama zāli, varētu panākt labu koncertzāles risinājumu.

Viedokļi par Opermūzikas svētku rīkošanu

Andrejs Kondratjuks, Dzintaru koncertzāles valdes priekšsēdētājs:

– Mēs to neiniciējām, taču, kad Kalna kungs izteica šādu priekšlikumu, loģiski, mums tas ir liels gods, piekritām. Tie ir svētki ne tikai koncertzālei, bet visai pilsētai. Šonedēļ notiekošajā tūrisma izstādē liela interese izrādīta no Anglijas, Šveices un Vācijas. Cilvēkus vairāk interesē nopietnās klasiskās mūzikas pasākumi, kuri notiek Dzintaros. Viņi būtu ar mieru vest savus tūristus un iekļaut tūrisma apskatē šos pasākumus. Tie ir kultūrtūristi, kas vēlas apmeklēt šādus pasākumus. Arī pats piederu pie kultūrtūristiem.

Tālis Puķītis, Siguldas novada domes priekšsēdētājs:

– Pagājušajā gadā Siguldas pilsdrupās dome investēja 150 tūkstošus latu, lai pēc iespējas labāk notiktu opermūzikas koncerts. Šogad nekas īpaši nemainīsies, jo Siguldas 800 gadu jubilejas pasākumu laikā no 10. līdz 12. augustam būs akadēmiskās un opermūzikas koncerts, kurā piedalīsies pašmāju operas pārstāvji. Arī turpmāk svētki notiks, kurus rīkosim paši saviem spēkiem.

Kad jubilārs dāvina sevi

Lauma Mellēna,  NRA  02/10/07    Nez vai ir daudz tādu situāciju, kad dzimšanas dienas gaviļnieks pats kļūst par vislabāko dāvanu saviem draugiem, domubiedriem un talanta cienītājiem. Šonedēļ mums ikvienam ir iespēja kļūt par šāda notikuma aculieciniekiem.

Pateicīga vide tamlīdzīgām dāvanām, protams, ir jebkura izpildītājmāksla, proti, visvairāk tas attiecināms uz deju, mūziku, vokālo un teātra mākslu. Šoreiz runa ir par mūziku un dubultjubileju, kas svinama piektdienas un sestdienas vakarā ar koncertiem Operā un Lielajā ģildē. Jubilejas noskaņās muzicēs pasaulslavenais Rīgā dzimušais vijolnieks Gidons Krēmers, kam šogad paliek 60, un viņa gara un rūpju bērns – orķestris KREMERata Baltica, kas, gandrīz nemanot, aizspēlējušies jau līdz desmitajai gadskārtai. Krēmers allaž cienījis klasiku, vienlaikus labprāt eksperimentējot ar mūsdienu mūzikas interpretācijām, tiesa gan, nepieļaujot galējības. Viņš arī nesis Latvijas skaņražu slavu pasaulē un iepazīstinājis lielākās ierakstu kompānijas ar Pētera Vaska un Georga Pelēča mūziku.

Taču ne jau lauri un nopelni pulcē klausītāju tūkstošus Gidona Krēmera koncertos. Tā ir filigrānā interpretācijas kvalitatīvā neapšaubāmība, modes un laika griežu triecienizturība un nepārprotama sirds klātbūtne ikvienā notī, ikvienā roku kustībā. To pārņēmuši arī Krēmera sekotāji – mūziķi no orķestra KREMERata Baltica. Ja skatāmies uz Martu Sudrabu, Evu Binderi, Sandi Štenbergu un citiem māksliniekiem, kas ir ne tikai izcili orķestra un ansambļa mūziķi, bet arī solisti, viņu spēles manierē un brīžiem pat kustībās jaušams Krēmera smalkums un dziļā mūzikas izjūta.

Sestdienas vakarā pulksten 18 Lielajā ģildē Gidons Krēmers un KREMERata Baltica viesosies ciklā Portretu galerija, kur līdzās interesantai programmai klausītājiem būs iespēja komunicēt ar iemīļotajiem mūziķiem arī mūzikas nepastarpinātā formā. Portretu galerijā, kur vakara vadītājs runā, stāsta par portreta varoni un uzdod dažādus jautājumus māksliniekam, reizēm nācies pārliecināties, ka mūziķiem tomēr ir jāspēlē, jādzied vai jāraksta mūzika, nevis jārunā, tomēr brīžam dzirdēti arī patiesi viedi vārdi. Par Krēmeru šaubu nav, jo viņā kliedz ģēnija vientulība un kaist gandrīz iznīcinoša mīlestība pret to, ko viņš dara.

No orķestra KREMERata Baltica desmit gadu laikā veidojušies dažādi kamersastāvi – kvartets Euphonia, ansamblis Kremeratini un sekstets KB6. Arī koncerta daudzveidība atklāsies gan kamersastāvu intimitātē, gan dzirkstošā skaņu priekā, muzicējot visam orķestrim.

Parasti Krēmera cienītāju svētki kopš 2004. gada bija jūlija sākums, kad pašā vasaras viducī Siguldā izcilais mākslinieks un viņa orķestris rīkoja Kremeratas vasaras festivālu. Šogad festivāls tiek atklāts jau februāra puteņos un salā, lai vieglāk sagaidīt vasaru. Februāris ir arī karnevālu laiks, varbūt tāpēc Portretu galerijas koncertprogrammā tik daudz dažādu kaimiņtautu komponistu kamerdarbu – Antonīna Dvoržāka valši, Bēlas Bartoka un Stevana Kovāča Tikmaijera Bulgāru dejas, Valentīna Silverstrova Messenger, Arvo Perta Fratres, Džovanni Sollimas Violoncelles, vibrez! (Čelli, trīsiet!) un neapšaubāmā 20. gadsimta tango ģēnija un Krēmera un KREMERatas favorīta Astora Pjacollas hrestomātiskie daiļrades paraugi Libertango un Four for tango.

Mēs visi varam būt ciemiņi svinībās, kur lielākā dāvana ir pats jubilārs, svētkos, kur jubilārs nesavtīgi dāvina sevi viesiem, padarot dzimšanas dienu līdzvērtīgu Ziemassvētkiem, kad dāvanu saņem ikviens – arī tad, ja tā nav aptaustāma un mājās aiznesama. Mirklis laimes ir dārgākā, trauslākā un īslaicīgākā dāvana, ko viens cilvēks var sniegt otram. Gidons Krēmers un KREMERata Baltica to nešauboties atļaujas pasniegt klausītājiem ikreiz, kad kāpj uz skatuves dēļiem tik cēli, tik apgaroti, tik cilvēcīgi un patiesi.

Redakcijas piebilde. Vakar Kultūras ministrijas valsts sekretāre Solvita Zvidriņa pasniedza Kultūras ministrijas atzinības rakstu kamerorķestrim KREMERata Baltica un Gidonam Krēmeram orķestra desmit un maestro sešdesmit gadu jubilejas svinībās, atzīmējot orķestra nopelnus, kā teikts oficiālajā formulējumā, "par jauna līmeņa izcilības apliecināšanu mūzikas interpretācijā, demonstrējot visas pasaules klausītājiem Baltijas mūziķu spožo izpildījumu līdztekus ar dziļu mākslas izpratni un emocionālu piepildījumu".

Teātra ciba

NRA  02/12/07    Multene Jaunajā Rīgas teātrī. Autors – Tims Oksers. Režisore – Elīna Cērpa. Animācija un telpa – Edmunds Jansons. Kostīmu māksliniece – Līga Šulce.

Guna Zeltiņa

Jaunās režisores Elīnas Cērpas trešais iestudējums JRT valdzina ar brīvi plūstošo, nesasprindzināto skatuves laika plūdinājumu, mūziku, noskaņu un gaisotni, ar smalko cilvēcisko attiecību, uzveduma varoņu ikdienišķās un radošās esības pētījumu. Neraugoties uz nemitīgajiem iekšējo konfliktu izšļācieniem, bailēm un citām fobijām, vientulību un pat izmisumu, kas atklājas aiz šķietami ikdienišķām, rutinētām norisēm, izrādē netrūkst rotaļības, gaišuma un labestības. Daudzo pārgudro un kruto, nežēlīgo un pat cinisko skatuvisko risinājumu kontekstā tas šķiet pat neparasti. Prieks redzēt profesionālo un cilvēciski atvērto Elitas Kļaviņas aktierdarbu, absolūti pārliecinoši improvizētajā multiplikatoru darbnīcas vidē darbojas Regīna Razuma, Gatis Gāga un Edgars Samītis; Ivars Krasts un Inga Alsiņa, šķiet, vēl atrodas savu varoņu izpausmju organikas meklējumos.

Režisorei izdevies savienot aktieru psihofiziskās darbības telpā ar skaņu, gaismu un krāsu, dzīvo plānu ar to, kas noris uz filmas ekrāna, radot fascinējošu un patiesi emocionāli iedarbīgu kompozīciju. Nepretenciozs ceļojums laikā un telpā caur garīgi, psiholoģiski un sociāli atšķirīgām pieredzēm. Varbūt kādam tas viss var šķist matu skaldīšana un maznozīmīgi nieki. Mani skāra. Pat ļoti.

Režija * * * *

Aktierdarbs * * *

Telpa * * *

Kostīmi * * *

Mūzika * * * *

Mārīte Gulbe

Pirmais, kas paliek atmiņā – izrādes vizualitāte un noskaņa: melnbaltais, grafiskais animācijas stils, – neredzēts un svaigs, siltā, dzeltenā gaisma un maigais, dūdojošais muzikālais fons. Var redzēt, ka animatoru vide ir pazinēja, profesionāļa veidota, piepildīta ar daudzām interesantām detaļām. Izrādei nenoliedzami ir sava gaisotne. Tas ir pluss.

Režisore sev izvirzījusi grūtu uzdevumu – iestudējumam ir komplicēta struktūra, dubultstāsts: par filmiņu un par tās veidotājiem, kas nodarbojas ar neiespējamo – mēģinājumiem otrreiz noķert to īsto, kādreiz, bērnībā izjusto sajūtu – izbrīnu, prieku, citiem vārdiem sakot – zudušo laiku. Izjūtas tveršana pusotru stundu nav vienlīdz intensīva, izrādē ik pa laikam iestājas atslābuma brīži, tāda kā tukšuma sajūta, kad šķiet, ka nekas nenotiek – ne izrādes varoņos, ne attiecīgi manī kā skatītājā.

Animatoru kompānija ir simpātiska un saskanīga, atmiņā paliek Regīnas Razumas, Gata Gāgas, Ingas Alsiņas varoņi. Ivara Krasta Boriss saspēlē ar Elitas Kļaviņas Adeli vēl šķiet visai nedrošs.

Režija * * *

Aktierdarbs * * *

Telpa * * * * *

Kostīmi * * * * *

Mūzika * * * * *

Līvija Dūmiņa

Izrāde vēsta par kādu animācijas brigādi, kas strādā pie filmiņas par S. Maršaka labskanīgā dzejoļa Bagāža sunēnu, nodotu bagāžā līdz ar dīvānu, čemodānu, ceļasomu un pārējām dāmas mantām. Jaunā Rīgas teātra Mazā zāle pārtapusi par animatoru darba telpu, kurā tiek zīmēts, griezts, likts kopā kadrs utt. Māksliniecisko izteiksmes līdzekļu arsenāls tādējādi papildināts ar spilgtu vizuālu mediju – animāciju, un, imitējot filmas tapšanas procesu, tās detaļām ir vairāk ilustratīva nozīme, taču animācija arī iziet ārpus darba telpas sienām, sekojot tās varoņiem pa pēdām – uz bāru un autobusa pieturu. Aktieri it kā uzzīmē darbības vietu, ievietojoties filmas melnbaltajā telpā un radot vizuāli skaistus noskaņas pildītus kadrus. Varu tikai izteikt nožēlu, ka radoši un veiksmīgi izmantotu animācijas sniegto iespēju nav vairāk.

Izrādes psihoanalīzes seansa jautājumu loks sadalās tēmās, par ko tiek tikai deklaratīvi runāts, un tajās, kas nojaušamas darbībā. Secinājums – sūdīga bērnība vainojama teju visās pieaugušo problēmās. No tās izriet vientulība, homofobija, nespēja uzticēties un veidot attiecības. Šīs mūslaiku zīmes pārsvarā izlobīju no dažiem dzīvajiem brīžiem izrādē – pāris Edgara Samīša un Gata Gāgas dialogiem, no vienas Regīnas Razumas un Ingas Alsiņas sarunas, Elitas Kļaviņas un Ivara Krasta emocionālajiem tuvošanās mēģinājumiem. Iestudējumā ir pārāk daudz tukša laika, kas raisa gurdu vienaldzību.

Režija * * *

Aktierdarbs * * *

Telpa * * *

Kostīmi * * *

Mūzika

Kultūrziņa

Voldemārs Hermanis,  02/14/07

- KOPĀ AR ZIEMEĻNIEKIEM. Ziemeļu pavasaris Latvijā jau sācies un beigsies jūnijā. To jau trešo reizi rīko Ziemeļu Ministru padomes birojs Latvijā.

- (ZMP) birojs Latvijā. Norvēģi šogad ar plašu koncertu un festivālu programmu atzīmē komponista Edvarda Grīga simtgadi (Bergenā dzimušais skaņradis mira 1907. gada 4. septembrī). Somi atskatās uz sava parlamenta simtgadi, īpašu uzmanību veltot arī rakstniecei Hellai Vulijoki: viņas lugas Niskavori jaunā saimniece pirmizrāde Nacionālajā teātrī notiks jau 16. martā. Savukārt zviedri Rīgā stāstīs par ievērojamo dabas pētnieku Karlu Linneju, kinoteātrī K. Suns demonstrēs filmas ar slavenām kinozvaigznēm, kā arī ieskandēs Astridas Lindgrēnas simtgadi. Vēl apjomīgāks ir dāņu piedāvājums, ieskaitot aprīlī plānotās Latvijas–Dānijas Ūdens dienas. "Šogad klāt nākusi ekonomika un būs vairāk mūzikas," īsumā Ziemeļu pavasari 2007 raksturoja ZMP biroja direktors Latvijā Imants Gross. Vairāk informācijas par visām gaidāmajām norisēm www.spring@norden.lv.

Arno Jundze,  02/15/07

- RODRIGO RIKARDA RADOŠĀ DARBA VAKARS. Šovakar pulksten 19 kinoteātra Rīga jaunajā zālē notiks režisora Rodrigo Rikarda radošā darba vakars. Pasākums iecerēts pēc principa divi vienā. Tajā notiks apgādā Valters un Rapa izdotās Rodrigo Rikarda jaunās grāmatas No Vecmīlgrāvja pasaulē atvēršanas svētki un režisora jaunākās filmas Akmeņi debesīs pirmizrāde. Rodrigo Rikarda grāmata ir atmiņu vēstījums par Rikardu dzimtu, par tēva mājām, par Vecmīlgrāvi un tā apkārtni, tur pavadīto bērnību un pieredzēto, atdzīvinot tādus Vecmīļgrāvja kultūrjēdzienus kā Augusta Dombrovska bezalkohola biedrību Ziemeļblāzma, Burtnieku namu, rakstnieku Vili Lāci un Daugavgrīvas Balto baznīcu.  Savukārt studijā Scilla uzņemtā filma Akmeņi debesīs stāsta par ievērojamo latviešu tēlnieci Artu Dumpi un viņas mākslu. Filma nedaudz pieskaras arī tēlnieces ģimenei – vīram indologam Viktoram Ivbulim un dēlam mediķim Ugam Dumpim.

Arno Jundze,  NRA  02/16/07

- ENCIKLOPĒDIJA AR BĀRDU. Svarīga ziņa visiem tiem, kas savulaik jūsmoja par enciklopēdijas Rīgas ielas pirmo sējumu, kas diemžēl uz ilgiem gadiem tā arī palika vienīgais, jo nebija līdzekļu, lai vērienīgo projektu turpinātu. Rīgas domes Finanšu un administrācijas lietu komitejas deputāti beidzot nolēmuši piešķirt 5000 latu SIA Drukātava enciklopēdijas Rīgas ielas 2. sējuma izdošanai. Komiteja nolēma piešķirt līdzekļus enciklopēdijas tipogrāfisko izmaksu segšanai no domes rezerves fonda – ar nosacījumu, ka pilsētas bibliotēkas saņems noteiktu skaitu grāmatas eksemplāru bez maksas. Jācer, ka visai populārā izdevuma 2. sējums dienasgaismu ieraudzīs pārskatāmā nākotnē.

- LEDUS SKULPTŪRAS OGREI. Nedēļas nogalē 9. starptautiskā ledus skulptūru festivāla darbi būs apskatāmi Ogrē. Pēc tam mazās ledus skulptūras Ogres pašvaldībai tiks atdāvinātas un paliks pilsētā, jo Ogre ir viena no Jelgavas pašvaldības aģentūras Kultūra pastāvīgajām sadarbības partnerēm. Iepriekš ledus skulptūru ceļojošā izstāde Ogrē bija skatāma ik gadu.

Izstādes

NRA  02/13/07

- GLEZNIECĪBAS VECMEISTARI. Galerijā Rīga ceturtdien tiks atklāta latviešu glezniecības vecmeistaru darbu izstāde. Galerijā būs iekļauti 19.–20. gadsimta mijas pirmo profesionālo latviešu mākslinieku Jāņa Valtera un Jaņa Rozentāla darbi, kā arī 1920.–1930. gadu dižgaru Ludolfa Liberta, Valda Kalnrozes, Jāņa Roberta Tillberga, Fridriha Milta, Aleksandras Beļcovas, Jēkaba Bīnes, Kārļa Baltgaiļa u.c. autoru darbi. Izstādes sarakstu papildinās arī Eduarda Kalniņa tonāli smalkās marīnas, Leo Svempa un Jūlija Viļumaiņa klusās dabas ar ziediem, Anša Artuma, Aleksandra Štrāla, Jāņa Kalmītes ainavas un Voldemāra Vimbas dzīvespriecīgā kompozīcija par lauku darbu tēmu.

- 16.–19. GADSIMTA GRAVĪRAS. Ārzemju mākslas muzejā aplūkojama izstāde Paradigmata graphices: Francijas, Nīderlandes un Anglijas vecmeistaru darbi, kurā eksponētas 16.–19. gadsimta gravīras no kādas anonīmas privātkolekcijas. Šī kolekcija veidojusies Vācijā apmēram 25 gadu garumā, krājot izsolēs piedāvātos darbus no seniem ģimeņu īpašumiem. Kopumā izstādē apskatāmas 150 gravīras, kas veido vairākas tematiskas kopas: ainava un veduta; sižetiskas kompozīcijas par mitoloģijas un vēstures tēmām, ikdienas dzīves žanra ainas; ornaments un lietišķi dekoratīvās mākslas paraugi; portrets; darbi ar reliģisku tematiku pēc Vecās un Jaunās derības motīviem. Vienlaikus atsevišķas grafikas lapas pārstāv arī slavenus gravīru ciklus jeb sērijas, ko savulaik izdeva Nīderlandē, Francijā un Anglijā. Izstādē aplūkojami daudzu ievērojamu meistaru darbi, to skaitā Pītera Paula Rubensa oriģināloforts Veca sieviete ar sveci un zēns.

- BROCES ZĪMĒJUMI. Somijas Nacionālajā arhīvā Helsinkos līdz 30. martam skatāma izstāde Johana Kristofa Broces Livonijas zīmējumu un aprakstu kolekcija Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā. Baltvācu pedagoga J. K. Broces nozīmīgākajā darbā Sammlung verschiedner Liefländischer Monumente... (Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu, ģerboņu utt. krājums) ar lielu precizitāti attēloti ainaviski skati, pilsētu un lauku iedzīvotāji, tehniskās ierīces, ģerboņi, zīmogi un monētas no Baltijas valstu zemēm. Šie materiāli ir saglabājušies Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas fondos.

- MĀKSLAS EKSPERIMENTI LIEPĀJĀ. Galerija K. Māksla? Liepājā no februāra līdz jūnijam kļūs par interaktīvas, procesā bāzētas izstāžu zāles/mākslas eksperimentu telpu. Tajā tiks darināti un būs apskatāmi dažādi ar dzīvo un augošo sēņu kultūru saistīti objekti: video darbi, organiskās arhitektūras skices, grafikas darbi, apģērbu zīmološanas darbnīcas eksperimenti, kā arī audio materiāli, ar kuru palīdzību apmeklētājiem būs iespēja izsekot līdzi slepeniem sēņošanas maršrutiem gan Karostā, gan citur. Ikvienam apmeklētājam būs iespēja izstāstīt savus sēņošanas piedzīvojumus un dalīties zināšanās par sēņu kultūru.

- DARBA DIENA. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā šodien tiks atklāta mākslinieces Dainas Riņķes gleznu izstāde Darba diena. Daina Riņķe (dz. 1941) ar savu devumu būtiski ietekmējusi 1970.–80. gadu latviešu glezniecības attīstību. Izstādi veidos desmit darbi, kas tapuši, sākot no pagājušā gadsimta 70. gadu beigām līdz 80. gadu sākumam. Visas gleznas tiešā vai pastarpinātā veidā saistītas ar darba tēmu, tāpēc tās bijušas tik atbilstošas padomju laika ideoloģijai. Tomēr D. Riņķes gleznās vērojama atteikšanās no darba procesa aktīvas klātesamības, ienesot savdabīgu atsvešinātības un metafizikas noskaņu. Raugoties uz mākslinieces gleznām no šodienas viedokļa, interesi raisa viņas darbu gleznieciskās kvalitātes, kas suģestē ar savu individualitāti.

Intervija ar Māru Zālīti: Runcis(-ča) nav mājās

Undīne Adamaite,  Diena  02/16/07    Māra Zālīte ar lugu Pērs Gints nav mājās pārlūko uztveres stereotipus un cenšas noskaidrot, kāpēc viņa uz Pēru Gintu vairs neraugās tik romantiski.

Man pilnīgi nemaz nav sajūta, ka es nodarbojos ar ārzemju literatūru, — par Ibsena lugu Pērs Gints saka dramaturģe Māra Zālīte. Lietuvā vispār neesot vērā ņemamas Pēra Ginta tradīcijas — teicis Ibsena pētnieks no Lietuvas. Pārsteidzoši. Lietuviešu teātra metaforiskajai sākotnei šī dramatiskā poēma piestāvētu pat ļoti. Interesanti, ka pats Ibsens sākumā, 1867.gadā, darbu uzskatīja par nepiemērotu izrādīšanai (vai iespējams, ka aktieris skraidītu pa skatuvi ar alvas liešanas veidni rokā?) "Savukārt latviešu literatūrā un kultūrā Pērs Gints ir pilnīgi integrēts," uzskata M.Zālīte. 17.februārī senām un leģendām apvītām Pēra Ginta iestudēšanas tradīcijām pievienosies vēl viens redzējums. M.Zālītes lugu Dailes teātrī iestudējis režisors Mihails Gruzdovs.

Ir interesanti sarunāties. M.Zālīte atzīstas, ka viņai pietrūkst sarunu. Esam viena otru pabaidījušas ar savām bailēm: M.Zālītei esot bail no manis kā kritiķes, savukārt es īsti nezinu, vai esmu brīva no atmodas patosā dzimušā tēla par dzejnieci kā "tautas sirdsapziņu". Ar tautas sirdsapziņu sarunāties taču nav iespējams... "Tā mēs caur tēliem kontaktējamies viens ar otru," secina M.Zālīte. Pēc tam varam runāt vienkārši kā cilvēki, turklāt vienam procesam piederīgi. M.Zālīte domā, ka ir visai slimīgi, ja, dzīvojot vienā kultūrvidē trīsdesmit gadu, ir cilvēki, ar kuriem nav iznācis personisks kontakts. "Kāpēc režisors nevarētu sarunāties ar dramaturgu, aktieris — ar kritiķi?"

Saruna met daudz vairāk loku, nekā iespējams ietilpināt intervijā. Runājam, kāpēc ir tā, ka cilvēki ar sajūsmu uzņem Paula Putniņa retrolugu Pusdūša, bet līdzīgas lugas šī laika "dekorācijās" nav. Vai tiešām nav? M.Zālīte slavē darbu, ko dara teātris Skatuve, Dramaturgu ģilde ar lugu lasījumiem, darbnīcām, lai vispār būtu "oriģināldramaturģijas pieredze".

Tomēr sarunas ass ir Māras Zālītes attiecības ar līdzšinējo "Pēra Ginta mītradi" un savu darbu Pērs Gints nav mājās. Uz to arī lieku lielāko akcentu intervijas tīrrakstā.

"Vai jūs arī pieprasīsiet ģenitīvu?" Nesagaidot manu pirmo jautājumu, kas telepātiski ir par to pašu — tauta trako par nominatīvu lugas nosaukumā Pērs Gints nav mājās, — pajautā Māra Zālīte. Rakstot pat uz e–pastu dusmīgas vēstules. "Nav vēl nekāda jēga par darbu, bet jau komentē nosaukumu. Gan mana intuitīvā valodas izjūta, un es uz to pilnībā paļaujos, saka, ka var lietot nominatīvu. Gan mana tiešā valodas pārņemšana no manas vecmāmiņas, vecvecmāmiņas. Mūsu pusē, Tukuma apkaimē, nelieto šeit ģenitīvu. Nekad neesmu dzirdējusi, ka teiktu — Jura nav mājās vai runča nav mājās, vai tēva nav mājās. Vienmēr: Juris, tēvs, runcis. Bet es atzīstu, ka ir iespējams paralēlisms. Pareizi ir nominatīvs, un pareizi ir arī ģenitīvs. Valoda ir daudz senāka par gramatiku. Paralēlformas tikai bagātina valodu. Visspēcīgākais arguments, ko es gribētu minēt, ir latvju dainas. Tur nekāda ģenitīva nav. Vispopulārākais piemērs: "Es nevaru solīties, rai rīdi rā/ Nav mājās tēvs māmiņa." Un nekāda ģenitīva tur nav, piedodiet. Es domāju, ka nevajadzētu tik daudz enerģijas tērēt šim jautājumam.

- Kāpēc latvieši pēdējā laikā ir tik ļoti paštaisni un neieredz "paralēlformas" ļoti dažādās dzīves jomās, ne tikai attiecībā uz jūsu lugas nosaukumu?

- Tāpēc, ka visiem iekšā ir slēpta agresivitāte. Cilvēki faktiski ir diezgan nelaimīgi. Tādā veidā viņi atbrīvojas no negatīvām emocijām, pārkraudami tās cits uz citu.

- Ejot tālāk par "pareizo" ģenitīvu un nominatīvu, gribēju vaicāt, kādu domu jūs gribējāt izdomāt savā jaunajā lugā, kādu ideju pārbaudīt? Par kodolu runājot.

- Tas ir ļoti grūti atbildams jautājums. Ja jau es varētu lugu izstāstīt īsos vārdos, tad nebūtu jāraksta. Es esmu pūlējusies noaust darbu tā, ka viena absolūti dominējošā pamatideja tur nav, vai arī — ir iespējams saskatīt vairāk. Tas atkarīgs no uztvērēja iekšējās aktualitātes. Ķeroties pie darba, man bija pētnieciska interese sastatīt pirms aptuveni 240 gadiem rakstīto darbu un laikmetu ar šodienu. Revidēt pašai savus stereotipus par Pēru Gintu.

Ar Pēru Gintu, to es uzreiz varu teikt, es saprotu cilvēka reprezentāciju. Pērs Gints ir cilvēks, un ne vairāk un ne mazāk. Interese saprast, kas ir mainījies manī pašā šajās attiecībās ar Solveigu, ar ideāliem, ar realitāti, ar attiecībām ar savu patību, identitāti, Dievu, ar visu. Tas ir pats pirmais, tādēļ ka Pērs Gints ir ļoti spilgts manu jaunības iespaidu darbs. Es savulaik biju ļoti fascinēta. Jau skolas laikā. Varbūt ne tik daudz ar Ibsena Pēra Gintu, kā ar Pēra Ginta mitoloģiju, kas eksistēja. Visapkārt dzirdēju, ka par to runāja, pati kaut ko lasīju.

Es lasīju Jāņa Grota vēstules Solveigai, kur ir Solveigas glorifikācija. 1970.gadā es mācījos 11.klasē Murjāņu sporta skolā, kad rokrakstā kā nelegālā literatūra parādījās Elzas Ķezberes Vēstules Pēram Gintam. Tās mani ļoti, ļoti saviļņoja. Atceros, kā es pārrakstīju šo tekstu, kurš arī bija rokrakstā, cik vien iespējams glīti, ar ļoti lielu mīlestību. Pārrakstīju šo tekstu, lai tas man būtu mūžīgi mūžos. Iesēju lentītēs un bantītēs, man tas bija ļoti svarīgi. Vēlāk nācās visas tās lietiņas pārvērtēt. Ar šodienas pieredzi un šodienas acīm. Es ceru, ka aiz manas individuālās problēmas varbūt klusiņām tup arī visas sabiedrības norises.

- Vai jūs varētu atklāt, ko tieši jūs esat pārvērtējusi?

- Es biju tik ārkārtīgi romantiska. Patiesībā nemaz nebiju tik ļoti iedziļinājusies tajā darbā, un manu Pēra Ginta uztveri manipulēja literāras versijas — tas, ko es saucu par mītradi. Protams, tajā lielu lomu ir spēlējis arī teātris ar saviem izcilajiem Pēra Ginta tēlotājiem, sākot ar Smiļģi un Hariju Liepiņu. Pati esmu redzējusi tikai Uldi Pūcīti. Un tad es pēkšņi sajutu, ka kaut kas tur nav kārtībā. Kliedziens — Pēr, tu melo! — man izlauzās ļoti dziļi. Man interesē jautājums, kurā vietā beidzas apziņas darbība un kur sākas bezapziņas darbība, kas veic kaut kādus procesus — idealizācijas utt.

Runājot par aktieriem — tā ir cita opera. Protams, skatītāji mīlēja aktierus, ne tik daudz to varoni. Skaists, izcils, iemīļots aktieris var nospēlēt jebkuru varoni, un visi būs sajūsmā par šo tēlu. Apziņa kļūst izšķirt nespējīga.

Mani ieinteresēja, kāpēc es vairs neskatos uz to tik romantizēti. Ne tikai uz Pēru Gintu, uz daudzām lietām. Protams, man arī ļoti interesēja Solveigas līnija. Mans darbs varbūt vairāk ir par Solveigu. Nezinu, grūti pateikt. Šķita interesanti redzēt, kā Ibsena lugas oriģināls un viņa lugas nospiedumi, ietekmes, ko šis darbs ir atstājis personīgā pieredzē, savijas vienā lielā kamolā. Ibsenam Solveiga kā tēls faktiski nav nemaz izstrādāts. Tas ir tik spēcīgi iezīmēts tikai ar dažām līnijām, ka, protams, tēls strādā. Tīri kā simbols. Par Pēru Gintu mēs vēl esam gatavi diskutēt. Bet par Solveigu — tas taču visiem skaidrs, tas taču ir simbols!

Līdzīgi kā savā laikā es drusciņ apšaubīju dažas Gētes nostādes Margarētā, tā man arī tagad no šodienas viedokļa grūti šķiet pieņemt Ibsena nostādnes attiecībā uz Solveigu. Diemžēl man tie vārdi jāsaka. Tur ļoti izteikti parādās vīriešu literatūrā bieži satverama attieksme pret sievieti. Tas tagad izklausās kā no kādas feminisma lekcijas. Bet tiešām tā tas ir. Pie kam interesanti, ka Ibsens rakstīja to Romā, viņš arī nebija mājās, kad viņš rakstīja. Beigās viņam parādās katoliski motīvi. Solveiga viņam ir māte, mīļotā, Dievmāte un vēl nezin kas.

Man interesē tas, ka šajā Solveigas pasludināšanā par ideālu slēpjas ļoti liela un liktenīga kļūda. Nevis viena cilvēka kļūda, bet vispār cilvēces kļūda. Tur notiek cilvēka ideālās daļas nodalīšana no viņa parastās daļas. Cilvēka sakrālās būtības pilnīgi kategoriska nodalīšana no viņa profānās būtības. Kaut kas līdzīgs notika arī Gētem, tikai tur tiek atdalīts ļaunums no esošā — Mefistofelis tiek iznests ārpus. Ļaunums tiek iznests ārpus personības, esamības. Un šeit ārpus personības tiek iznests ideālais.

Protams, mēs varam teikt, ka Solveiga ir Pēra Ginta alter ego. Ibsena lugā ir tā ilūzija, ka ir iespējams cilvēka ideālo pusi kaut kur noslēpt, kaut kur paglabāt, ielikt viņu aiz septiņām atslēgām, bagāžas glabātuvē nolikt — kad vajadzēs, es atnākšu pakaļ. Es mēģinu teikt, ka tā laikam īsti nebūtu… Es negribu teikt, ka Ibsens ir kļūdījies. Dievs pasargi! Tas ir ģeniāls darbs. Šis laiks man tomēr ir licis kaut ko pārdomāt. Un šī ir viena no tām lietām. Ka tie bija maldi, ka tādā veidā var — būs mums Solveiga, kura gaidīs, pa to laiku taisīsim visvisādas cūcības.

- Ja es jūs pareizi sapratu, patiesībā no abu varoņu puses — gan no Pēra Ginta, gan Solveigas — tā ir diezgan pagļēva dzīves pozīcija — dzīvot visu laiku sava veida atliktajā realitātē. Kaut kur būs mums Saulcerīte stikla zārkā vai Solveiga, kaut kur ļaunums, un nevēlēties ieraudzīt, ka tas viss ir kopā ikvienā cilvēkā ikkatru brīdi. Tagadnē.

- Precīzi! Arī Pērs Gints ir Solveigas šūplādīte, kur ielikt ideālu. Es nezinu nevienu citu kultūru, kurā tik ļoti šis darbs būtu integrēts un kurā tas būtu tik ļoti cildināts. Varbūt, ka te mēs tuvojamies nacionālā rakstura atklāsmei. Es negribu uz to pretendēt, es tikai domāju, ka varbūt tieši šis sastatījums, kuru mēs tikko definējām, ļauj mums kaut ko vairāk saprast par sevi. Cik šausmīgi mēs jūtamies, kad mēs aizejam uz stacijas bagāžas glabātavu un izrādās, ka tas ideāls piepeši ir kaut kur pazudis. Nav vairs! Cits paņēmis! Tādēļ, ka mēs padomju laikā dzīvojām nepilnvērtīgā un mazapasiņotā slēgtā sabiedrībā. Mūsu ideāli arī bija ārpus šīs telpas, kurā mēs dzīvojām. Tie bija rietumos vai tie bija trimdas latviešu sabiedrībā, vai nākamajā mūsu brīvībā, kuru mēs kādreiz atdabūsim. Bet ne jau tagad un ne šodien. Mēs dzīvojām pagaidām.

Bet, no otras puses, es domāju, ka tas ir jauki, ka mēs esam tādi ideālu mīlētāji, tikai… Es par sevi varu teikt, ka šī izpratne par daudz sarežģītāku ideālu un realitātes mijiedarbi padara mani par daudzmaz pieaugušu cilvēku. Kamēr es nodalu tās lietas, — tas ir diezgan infantili. Tad es esmu tā meitene Murjāņos.

- Bet jūs jau savus varoņus neaudzināt un netiesājat, vai ne?

- Nē, es viņus visus ļoti mīlu. Viens mans tēls izsakās, ka viņam ir grūti, jo ir iesprūdis starp nicināšanu un mīlu. Tā varētu teikt arī par manu attieksmi pret realitāti.

Ir viens tēls, kas Ibsenam ir tikai embrionālā stāvoklī. Tā ir Solveigas māsiņa Helga. Ļoti, ļoti mazs, vēl epizodiskāks tēls par pašu Solveigu. Es viņu izvērsu par vienu no centrālajiem tēliem. Daudz ko par Solveigu es mēģinu pateikt caur Helgas tēlu.

- Teātra zinātniece Lilija Dzene savā laikā, rakstot par jūsu dramatisko poēmu Pilna Māras istabiņa (1981), pieminēja arī leģendāro Ibsena sīpola lobīšanu un rakstīja: "Bet man liekas, ka Ibsens ir mazliet kļūdījies šīs metaforas izvēlē. Vai arī mākslinieciski aizrāvies. Sīpolam arī kodols, no kura nāk ārā zaļais loks — spīvs, bet ļoti veselīgs."

(Māra Zālīte saķer galvu un labu laiku klusē.)

- Kas notika? Ko es jums atgādināju?

- Ak Dievs, tas ir plaģiāts! Tagad es zinu, no kurienes man nāk tas tēls. Tas ir Lilijas Dzenes tēls! Es biju aizmirsusi avotu. Vai, cik interesanti! Man lugā nav darīšana ar lokiem, tur ir mazliet romantiskāk — sniegpulkstenītes. Ļoti liela nozīme būs sniegam, kalniem, baltumam, arī vēsumam. Sniega metafora lugā (par uzvedumu es nezinu) ir ļoti būtiska, un tur ir arī sniegpulkstenītes kā sīpolpuķes.

Es ceru, ka Lilija Dzene man piedos. Šī viņas metafora mani bija tik spēcīgi uzrunājusi, ka visus šos gadus esmu glabājusi, nēsājusi līdzi un esmu ielikusi šajā darbā. Es viņai pilnīgi piekrītu — ir kodols.

- Bieži par Pēru Gintu runā kā par Ibsena antivaroni — kā pretstatu Brandam. Kāds ir jūsu varoņa koncepts? Kas vispār ir varonība? Es šeit nedomāju tehnisko terminu "literārais varonis, tēls".

- Nu gan jautājums!

Tādu jautājumu pamudināja uzdot jūsu izteikums Noras Ikstenas grāmatā par jums — Zīdtārpiņu musināšana. Māra Zālīte, kur jūs runājat par publisko tēlu kā par "brīnišķīgu mēteli", kas patiesībā neder, ir par lielu vai mazu, un par medijiem, kam jūs neinteresējat pēc būtības, tikai izdevīguma vai spēles pēc. Man šķiet, ka mani interesē pēc būtības.

Varonis dzīvē vai literatūrā? Pirmais, kas ienāk prātā, ka varonis veic kaut ko neikdienišķu, kaut ko var. Ne velti tur ir iekšā vārds "varēt". Var kaut ko vairāk nekā citi. Arī tā ir apšaubāma definīcija. Es domāju, ka vislielākie varoņi ir tie, kas riskē ar dārgāko, proti, ar dzīvību, kas glābj cilvēkus vai palīdz cilvēkiem. Tā ir varonība, jo dzīvības instinkts katram cilvēkam ir ļoti, ļoti spēcīgs. Cilvēka spēja pārvarēt savus pamatinstinktus — izdzīvošanu, varu, baudu — izejot no tā, var definēt, kas ir varonis. Te sastopas kultūra un instinkts. Morāles jēdziens (kas pieder kultūras sfērai) un instinkts (kas nepieder). Kultūrcilvēks uzvar sevī šo dzīvniecisko pirmsākumu.

- Vai jūs ar saviem darbiem šodien jūtaties saprasta un pareizi saprasta? Pieņemu, ka šodienas skatītāju reakcija vairs nav tik tieša un vētraina kā atmodas laikos, pateicības vēstules raksta droši vien mazāk.

 - Godīgi sakot, es nejutos saprasta tikai vienā gadījumā, un tas ir Hotel Kristina. Tur bija ļoti daudz nelaimīgu apstākļu sakritības, daudzas iesaistītās puses, par ko es nevēlos runāt. Rezultāts sanāca tāds, ka es jutos nesaprasta. Citādi nu gan es nevaru žēloties. Man ir tik daudz izrāžu, un vairums no viņām piedzīvo simto izrādi, kas šajos laikos ir diezgan reta parādība. Ja es teiktu, ka es neesmu saprasta, tad es būtu nepateicīga.

Tas, ka tagad neplūst kā atmodas laikā mīlestības apliecinājumi, bet gluži otrādi… Arī atmodas laikos pienāca viena otra anonīma vēstule, kas bija vienkārši pretīga, neķītra un riebīga. Pa labo vārdu burzmu tu vienkārši nospļāvies, saplēsi to vēstuli un aizmirsi. Bet tagad, kad anonimitāte ir ieguvusi galveno lomu saziņā, mēs sastopamies ar pilnīgi citām stihijām. Jābūt ļoti stipram, lai lasītu komentārus par sevi vai savu darbu. Protams, tajā brīdī man ir dusmas, bet es tieku ar to galā.

- Man pats mīļākais jūsu darbs ir Dzīvais ūdens no tālā 1988.gada. Kā tās četras balsis — Patiesības, Ilgu, Pienākuma un Mīlestības — ļauj jums dzīvot?

- Paldies. Iespējams, ja padomā, jau šeit intuitīvi bija pieteikts šis polifoniskais princips. Tā ar šīm balsīm arī jādzīvo. Katru brīdi kāda ir pārāka.

- Vai jūs esat domājusi par to, kāpēc jūs nerakstāt stāstus? Pasmejoties var teikt, ka tagad jau visi raksta.

- Stāstus? Man ir baigi labās stāstu idejas, es nebrīnītos, ja ar gadiem es kaut ko tādu uzrakstītu. Kāpēc ne? Nav jau tā, ka tie dzejnieki, ka tie neko citu nevar. Ir jau arī tādi, kas radīti tikai un vienīgi dzejai. Es esmu rakstījusi gan esejas, gan arī prozas darbus. Pašlaik man pievilcīgāk šķiet rakstīt skatuvei. Kaut gan droši vien drīz tas pāries. Man ir daži iesākti darbi teātrim, kuri mani fascinē un kurus es gribu pabeigt. Ar teātri ir tā — iedod tam mazo pirkstiņu, un tas paņem visu roku. Es esmu domājusi par prozas rakstīšanu. Vai tikai es neķeršos pie romāna? Man patīk lielas formas. Luga arī ir liela forma.

Runāju ar Jāni Lūsēnu un Zigmaru Liepiņu. Arī viņi teica, ka negrib vairs rakstīt dziesmas, arī viņi ir saindējušies ar lielo formu pievilcību. Tas ir ļoti grūti — jāuzvar materiāls, jāuzvar sevi, bet acīmredzot tas dod arī kaut kādu adrenalīnu. Ja var tagad pasapņot, es noteikti izvēlētos romānu ar diezgan sarežģītu struktūru, kur tītos un mītos viskautkas.

- Umberto Eko stilā?

- Nē, nē, tik intelektuāli nē. Tādās stikla pērlīšu spēlēs gan nē.

- Un kad pienāk dzejas laiks? Tad, kad pāriet vēlēšanās rakstīt skatuvei?

- Dzejas laiks pagaidām nav pienācis. Ar to dzeju ir tā. Dzeja ir dīkdienības žanrs. Uz dzeju prāts sāk nesties tikai tad, kad īsti nav ko darīt, kad tā kā garlaicīgi, kad kaut kas urda, kad kaut kas nomāc, kaut kas satrauc, un tad, un tad, un tad (kāpjoši pacilātā intonācijā — U.A.) — nezin no kurienes parādās kaut kādas rindas, kaut kas iesvārstās, kaut kas ieviļņojas, un tad rodas dzeja. Mazam dzejolim vajag ļoti lielu telpu. Laiktelpu. Kamēr lugas tāpat kā romāns vienkārši ir jāizsēž.

Es esmu no tiem, kas var apzvērēt, ka iedvesma eksistē kā reāls psiholoģisks stāvoklis un ka rakstīt bez iedvesmas ir elles mocības. Bet es arī labi zinu, ka iedvesmu var sasniegt. Jo, ja tu esi apsolījis uzrakstīt teātrim lugu līdz 1.septembrim, tu nevari gaidīt, kad tev pēkšņi Dievs no debesīm nosūtīs gatavu lugu un tev vajadzēs tikai pierakstīt, kā notiek ar dzejoļiem. Tev tomēr ir jāpacīnās. Un pēkšņi kaut kas "uzlec" uz ekrāna. Tad no šī nejaušības elementa, kas tev pašam liek atdzīvoties, rodas iedvesma. Un tad ir cerība, ka tajā dvēseles stāvoklī tu tiešām vari kaut ko radīt. Man vajag lielāku brīvību, nekā man ir pašlaik, lai es varētu rakstīt dzeju. Lai mani nesaistītu nekādi termiņi, lai es nezinātu, kas man rīt jādara, un parīt arī ne, aizparīt arī ne, un tuvākās divas nedēļas man nekas nav jādara.

- Viena pati izplatījumā?

- Jā, es esmu viena izplatījumā. Tieši tā. Viens pats mājās, ha. Tad es varu dzeju sagaidīt.

MĀRA ZĀLĪTE

- Dzimusi 1952.gadā Krasnojarskas apgabalā, izsūtīto ģimenē

- Beigusi Latvijas Valsts universitātes (LU) Filoloģijas fakultāti, 1975

- Latvijas Autoru apvienības prezidente kopš 2000

- Izdevniecības Karogs un žurnāla Karogs galvenā redaktore, 1989—2000

- Latvijas Rakstnieku savienības referente, Jauno literātu studijas vadītāja, žurnāla Liesma dzejas konsultante, 1974—1989

- 11 dzejoļu krājumu un 17 dramatisku darbu autore (visi iestudēti vai jau iekļauti repertuārā profesionālajos teātros). Izdotas arī runas un dramatiskas poēmas

- Patlaban teātru repertuāros ir: Pērs Gints nav mājās, Tobāgo!, Meža gulbji un Zemes nodoklis Dailes teātrī, Sfinksa un Hotel Kristina Nacionālajā teātrī, Margarēta Jaunajā Rīgas teātrī, Visi cilvēki ir kaķi (Zemes nodoklis) Rīgas Krievu drāmas teātrī

- Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece, 1995

- Barikāžu piemiņas medaļa, 2000

- Zinātņu akadēmijas goda locekle

Citādā ziņā...

Mūžībā aizgājis Gunārs Meierovics

Gunta Sloga,  Diena  02/13/07    Viņš bija neviltots tēvzemes patriots, kurš nekad nežēloja laiku un spēkus savas valsts nākotnes labā. Gunārs Meierovics (1920—2007) bija simbols, dzīvā saikne starp 1918.gadā dibināto un 1991.gadā atjaunoto Latvijas valsti. Ar šādiem vārdiem naktī uz pirmdienu mūžībā aizsaukto G.Meierovicu piemin līdzgaitnieki.

G.Meierovics iemiesoja visu to, ko sasniedza viņa tēvs — Latvijas pirmais ārlietu ministrs un viens no izcilākajiem brīvvalsts politiķiem Zigfrīds Anna Meierovics, uzskata deputāte Vaira Paegle (TP). Tiesa, ilgus gadus par Latvijas valstiskumu viņam bija jācīnās svešatnē. Dienā, kad G.Meierovics absolvēja Franču liceju, Latvijā ienāca Sarkanā armija. Sekoja iesaukums leģionā, bēgļu gaitas Vācijā, izceļošana uz ASV. Daudzos G.Meierovica dzīves aprakstos kā viņa vienīgais darbs minēts Pentagons. "Nemaz neatminos viņa maizes darbu, man bija sajūta, ka viņš nodarbojas tikai ar Latvijas un Baltijas politikas jautājumiem," saka ASV uzaugušais Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš. G.Meierovics bijis leģendārs trimdas latviešu vidū.

Viens no lielākajiem G.Meierovica sasniegumiem bija spēja apvienot ASV latviešus, lietuviešus un igauņus, nodibinot Apvienoto baltiešu komiteju. "Tā bija pirmā nopietnā baltiešu lobēšanas organizācija Vašingtonā, kas sāka piestrādāt pie ASV Kongresa un Valsts departamenta ietekmēšanas," saka O.Kalniņš. G.Meierovics aktīvi darbojās trimdas latviešu organizācijās. Viņš Vašingtonā nenogurstoši cīnījās, lai ASV pieturētos pie Latvijas okupācijas neatzīšanas politikas jeb valsts juridiskās turpinātības saglabāšanas. Šīs aktivitātes vienmēr bija viņa dedzīgs sirdsdarbs, savā līdzjūtībā uzsver Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kas G.Meirovicu dēvē par vienu "no spilgtiem mūsu valsts neatkarības turpinātības simboliem".

"Viņa pirmā un raksturīgākā īpašība bija neviltots patriotisms. Tas bija tāds, kas aug no saknēm, no dzimtas, no sirds. Gunārs bija tas, kurš, daudz nešaubīdamies, noliktu galvu par Latviju," uzskata bijušais ārlietu ministrs Valdis Birkavs. Apliecinādams tēvzemes mīlestību, G.Meierovics XX gs. 90.gados atgriezās dzimtenē, kļuva par vienu no partijas Latvijas ceļš dibinātājiem, ieņēma ministra amatu. V.Paegle uzskata, ka G.Meierovics bija "elegants diplomāts", kurš spēja sevī apvienot "valstisku stāju, absolūtu šarmu un cilvēciskumu".

G.Meierovica bēres, visticamāk, notiks nākamnedēļ, jo ātrāk Latvijā nevar ierasties tuvinieki no ASV.

Intervija: Apzināties patieso vērtību

Iliana Veinberga,  NRA  02/15/07    Pamatojoties uz baznīcas vēsturi un arhitektūru, ir ļoti būtiski, lai to būtu iespējams apskatīt.

Publiskajā telpā informācija par Rīgas kultūras un mākslas vērtībām kristīgās kultūras aspektā ir minimāla, pat ja ne iztrūkstoša, kas šķiet visnotaļ mulsinoši, ņemot vērā, ka, piemēram, Vecrīgas arhitektūras, vizuālās un lietišķās mākslas pērles ir tieši kristīgās kultūras produkts. Tamdēļ Neatkarīgā uz sarunu aicināja Austru Avotiņu – mākslas zinātnieci, kā arī Kristīgās kultūras atbalsta biedrības dibinātāju, lai izvaicātu par šo fenomenu.

– Kas ir Kristīgās kultūras atbalsta biedrība?

– Organizācija tika dibināta, lai realizētu mērķtiecīgu, kompaktas idejas iedvesmotu darbību, kas vislabāk tiek izteikta biedrības nosaukumā. Viens no darbības mērķiem ir popularizēt Rīgas unikālo sakrālo arhitektūru un, galvenais, padarīt to pieejamu plašai publikai ne tikai vizuāli, bet arī informatīvi. Kā impulss senas idejas materializācijai kalpoja vēlme aktualizēt Sv. Pētera baznīcas eksistenci pilsētas dzīvē, jo pilsēta nav tikai tūrismam nepieciešama materiāla substance.

– Kristīgā kultūra ir visnotaļ plašs formulējums. Kādas būs plānotās aktivitātes?

– Biedrības nosaukumā, protams, nevar ielikt savas šaurās vēlmes. To var ielikt darbības programmā, un šajā kontekstā sašaurinājums akcentē reformācijas laiku, tā nozīmi un visu, kas ar to saistīts – gan mākslas darbus, gan avotus, gan izstādes, kas būtu balstītas šajos materiālos. Latvijas kultūras vēsturē reformācijai ir ārkārtīgi liela nozīme, jo tieši ar to sākās cits laikmets mūsu izglītības un tautas vēsturē gan valodas, gan rakstības attīstības, gan arī citās ziņās. Taču Rīgas apmeklētājiem, tūristiem arī studentiem faktiski nav nevienas vietas, kurā varētu saņemt uzskatāmu, profesionālu informāciju par Rīgu kā reformācijas pilsētu.

Ir iecere veidot izstādi par Sv. Pētera baznīcas draudzes vēsturi, kas notiktu sadarbībā ar Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu fondu. Sv. Pētera baznīcas draudzes vēsture vispār nav apzināta, lai gan tā bija lielākā, bagātākā, varenākā Rīgas pilsētnieku draudze. Sv. Pētera baznīcas bagātība ir kristīgās kultūras mantojums, un tas netiek pietiekami uzskatāmi eksponēts.

Būtu arī jānodrošina apjomīgas vēsturiskas un profesionālas informācijas pieejamība gan drukātā, gan elektroniskā formātā un regulāras publikācijas un informācija par notikumiem Dievnamā – ne tikai koncertu sakarā. Faktiski sava veida paraugs ir tas, kas tagad notiek Doma baznīcā, jo tās aktivizācija un pieejamība ir pieaugusi vairākkārt.

– Kas Sv. Pētera baznīcu padara īpašu un atšķirīgu no citām sakrālajām celtnēm Latvijā?

– Sv. Pētera baznīca ir gan īpaša, gan atšķirīga, jo, pirmkārt, tā ar savu 124 m augsto torni ir atskaites punkts gan augstumam, gan attālumam – narteksā ir zīme, no kuras tiek skaitīti kilometri uz visām debespusēm. Tā ir ķieģeļu gotikas bazilika un neatņemama Rīgas vēstures un arhitektūras sastāvdaļa. Kā dzīvā enciklopēdijā tur apvienojas labākās Ziemeļeiropas ķieģeļu gotikas un baroka mākslas tradīcijas. Rietumu daļā ir saglabājies 13. gadsimta mūrējums, austrumu daļa ir izcils 14. un 15. gadsimta mijas gotikas paraugs, cita tāda mums vispār nav, bet atturīgi barokālajā fasādē katru garāmgājēju sveicina Sv. Pētera un Sv. Pāvila skulptūras gluži kā Romā pie Sv. Pētera katedrāles. Sv. Pēteris ir mūsu pilsētas kristiešu sargs un simbols, viņam par godu arī ir gaiļi Rīgas baznīcas torņos. Baltijas mērogā šīs celtnes arhitektūra ir atšķirīga ar savu plašo telpu aiz altāra – piecu kapelu poligonālo vainagu un eju, kas, arhitektūras terminoloģijā runājot, tiek saukta par deambulatoriju. Tā ir liecība Dievnama nozīmei kristīgajā pasaulē. Tradīcija nāk no Francijas viduslaikiem, kad tādas ejas tika izbūvētas svarīgākajām un lielākajām baznīcām, lai jebkurš svētceļnieks varētu uzturēties Dievnamā un, netraucējot citus, nodotos lūgšanām. Baznīca ir daudzu paaudžu radošās domas iemiesojums, kā reiz teicis Andrejs Holcmanis. Runa nav tikai par viduslaikiem, bet arī par 20. gs. otrās puses arhitektiem, restaurētājiem un amatniekiem, kas tur strādājuši laikā no 1954. gada...

– Kāda ir Sv. Pētera baznīcas kultūrvēsturiskā vērtība šodien?

– Mūsdienu kultūrvēsturiskā vērtība šai celtnei var būt tikai un vienīgi kā unikālam Dievnamam. Bet vērtību arvien veido vairākas pozīcijas, tā veidojas no materiālās un garīgās substances un ne vienmēr ir precīzi aprēķināma. Šajā gadījumā Sv. Pētera baznīcas vērtība pieaug tieši proporcionāli mūsu spējai saglabāt un izcelt iepriekš minēto materiālo aspektu, kas savulaik bija novērtēta kā Vissavienības nozīmes piemineklis, bet tagad jau arī kā visas pasaules vērtība UNESCO aizsardzībā.

– Kā tādā gadījumā ir radusies mulsinošā situācija starp Rīgas domi (RD) un Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu (LELB) par Dievnama atdošanu tā draudzei?

– Man grūti izskaidrot, kāpēc tā ir radusies, bet tas šķiet noticis ļoti organiski, atbilstoši tam, kā astoņdesmito gadu sākumā Sv. Pētera baznīca tika restaurēta, atklāta un tur tika ierīkots Arhitektūras propagandas muzejs, izstāžu zāle un arī tornis Rīgas panorāmas vērošanai. Pēc neatkarības atgūšanas izveidojusies divvaldība. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka Sv. Pētera baznīcai ir tāds pats statuss kā Jura baznīcai, kurā draudze nav bijusi kopš reformācijas laikiem, un tādēļ tā var palikt muzeja statusā. Šajā gadījumā draudze ir, un ir arī arhīvā saglabājušies dokumenti no 1940. gada, kas uzrāda Evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašumtiesības uz šo celtni.

– Viens no RD argumentiem ir, ka rīdzinieku interesēs ir atstāt baznīcu pilsētai, tiesa, nekādas socioloģiskas aptaujas veiktas nav. No otras puses, daudzi rīdzinieki, kas nav ticīgie, varētu būt neapmierināti, ka no viņu nodokļiem tiek uzturēts Dievnams.

– Komplicēts jautājums. Viens līmenis neapšaubāmi ir par to, ka dzīvs un darbīgs Dievnams vienmēr atvērts tūristiem un tie tūristi, kas iet Dievnamā, ir tikai priecīgi redzēt, ka tajā ir draudze. Svarīgs ir jautājums par Dievnamu kā izstāžu apmeklējumu vietu. Es negribu aizvainot nevienu mākslinieku un saprotu, ka daļa sāpīgi uztver to, ka varētu tikt zaudēta vēl viena izstāžu zāle – bet šim mērķim baznīca nav piemērota. Protams, ka lielākā daļa tūristu, apmeklējot Parīzi, iet uz Dievmātes katedrāli kā uz izstāžu zāli, bet tomēr nemeklē tur modernās glezniecības ekspozīcijas. Tādēļ mums būtu jāeksponē tas, kas un kādēļ ir ārkārtīgi svarīgs Rīgai, tās vēsturei un šajā konkrētajā gadījumā – Sv. Pētera baznīcai.

Rīdzinieku viedoklis un intereses man nav zināmas, bet es domāju, ja kāds mēģinātu tās noskaidrot, atbildes varētu būt, tēlaini izsakoties, kā slikti organizētā eksāmenā – visi godprātīgi vēlētos atbildēt uz jautājumu, īsti neizprotot tā saturu. Jo te ir būtiski tieši tas, ka Dievnams kļūs pieejamāks.

– Kā izglītot cilvēkus, lai brīdī, kad kāds gribēs uzzināt viņu domas, tiem tiešām būtu savs pamatots viedoklis?

– Šo situāciju varētu vērst par labu, atsaucoties uz Jāņa un Doma baznīcām. Neesmu nedz dzirdējusi, nedz arī domāju, ka ir kādas īpašas pretenzijas pret Jāņa vai Doma baznīcu pieejamību un izmantojamību. Rīdzinieki, šķiet, ir ļoti apmierināti, ka tur katru otro vakaru kaut kas notiek un viss ir vaļā, apskatāms.

– Ir kāds spēcīgs arguments par labu Sv. Pētera baznīcas atstāšanai RD aizgādībā, proti, ka LELB finansiāli nevar atļauties uzturēt tik lielu ēku, īpaši ņemot vērā, ka ir nepieciešami papildu līdzekļi adekvātai šā unikālā objekta restaurācijai.

– Mums ir jābūt priecīgiem, ka 80. gados Maskavai atradās līdzekļi un viss tika puslīdz sakārtots – jumts netek un tornis stāv brīnišķīgi. Es zinu, ka tajā ir bijis ļoti daudz personīgo iniciatīvu. Sv. Pētera baznīca ir vēsturiska liecība daudzām senām organizācijām visā pasaulē, piemēram, Melngalvju brālībai, tāpēc darbības piemēru šeit ir ļoti daudz. Mēs ar studentiem tikko bijām Tartu Jāņa Kristītāja baznīcā, kas arī ir iespaidīga ķieģeļu gotika, un tā tiek soli pa solim restaurēta. Tāda objekta restaurācija ir pakāpenisks un kolektīvs darbs, un es nešaubos, ka šajā ziņā būtu iespējama sadarbība ar Rīgas pilsētu. Protams, LELB vienpersoniski, nevienam neko nestāstot ne Eiropā, ne Rīgā, ne valdībā, ne Finanšu ministrijā, Rīgas centrā neko nerestaurēs. Es domāju, ka process varētu būt kopīgu uzdevumu veikums, kas atbilstoši UNESCO nostādnēm ir pašsaprotami.

– Kādu jūs redzat Sv. Pētera baznīcas nākotni ideālā variantā?

– Jebkurā darbībā jābūt nesasniedzamiem ideāliem, bet, ja runājam par reāliem mērķiem, tad pirmām kārtām vajadzētu panākt, ka Sv. Pētera baznīca tiktu prezentēta kā absolūti kompakts Dievnams un pamazām atkal kļūtu par rīdzinieku lepnumu. Svarīgi būtu, lai tajā nav dalīta apmeklējuma iespēja un apskates struktūra. Pamatojoties uz baznīcas vēsturi un arhitektūru, ir ļoti būtiski, lai to būtu iespējams apskatīt un baudīt visu kompakti – kā vizuāli aicinošu, informatīvi bagātu un jebkuram pieejamu Dievnamu. Sānu ejām ir jābūt atvērtām ikdienas svētceļniekiem, jābūt absolūti brīvai pieejamībai.

...Atkal ir kļuvis

siltāks, dienas nav tik vējainas

kā aizvadītajā nedēļā. Un nedaudz ir uz-

snidzis sniedziņš! Un, kaut arī dienas pārsva-

rā ir apmākušās, steidzam to izmantot gan slē-

pojot, gan slidojot, gan braucot ar ragaviņām.

...Izskatās jauki, kad zeme ir balta, vienīgi

žēl, ka koki ir tādi drūmi pelēki –

bez baltās sniega segas...

Anda Jansone, trešdien, 14. februārī