Eiropā un citur pasaulē...

Pabriks Eiropu salīdzina ar krustcelēs nonākušiem spēkavīriem, kas nezina, uz kuru pusi doties

LETA  02/24/07    Eiropa šajās dienās atgādina teikās un pasakās minēto spēkavīru grupu, kas nonākusi krustcelēs un kam jālemj, pa kuru no ceļiem doties tālāk. Tā sestdien, uzrunājot pilsoņu debašu "Kādā Eiropā mēs gribam dzīvot?" dalībniekus, sacīja ārlietu ministrs Artis Pabriks (TP).

Arī Eiropas Savienība (ES) patlaban apstājusies šajās krustcelēs. Tās politiķiem un valstsvīriem šis ir pārdomu posms, un, pārdomājot tālāko ceļu, valstsvīri vērsās pie tautas. Ministrs atzīmēja, ka ne vienmēr tautas sniegtais viedoklis bijis pietiekami kvalitatīvs - tas atsevišķos jautājumos bijis vairāk balstīts uz "fobijām un emocijām".

Pabriks pauda pārliecību, ka šis Eiropas pilsoņu debašu dalībnieku viedoklis būs pietiekami kvalitatīvs un solīja, ka to pēc tam ņems vērā politiķi. Viņš arī aicināja jautājumu tvert plašāk, ne tikai vaicājot, "Kādā Eiropā mēs gribam dzīvot?" bet uzdot jautājumu "Kādā pasaulē mēs gribam dzīvot?".

Atbildot uz šo jautājumu ir svarīgi ne tikai Latvijas izaugsmes rādītāji, bet arī kopējā Eiropas izaugsme pasaules kontekstā. Būtiski ir jautāt, vai 2020.gadā Eiropa spēs ko mainīt, uzņemties atbildību par drošību un attiecībām ar austrumu valstīm un Āziju. "Ja mēs nebūsim pirmie, būs situācija, kad lēmumus pieņems citi," sacīja Pabriks.

Viņš atzina, ka patlaban problēma ir ES iekšējā sašķeltība un aktuāls ir jautājums, vai iespējams veidot politiku tā, lai ar to būtu apmierinātas visas dalībvalstis. Ministrs akcentēja, ka patlaban nav vienotības Šengenas jautājumā un eiro ieviešanā uz ko jāiet arī Latvijai.

Nākamais būtiskais jautājums ir NATO un ES sadarbība, kas jāuzlabo, jo nav iespējams vienoties par kopējiem lēmumiem Kosovas, Afganistānas un Sudānas jautājumos. Pabriks atzina, ka pirms dažiem gadiem šādi jautājumi uzdoti reti. Viņš piebilda, ka Latvijai arī jādomā par šiem jautājumiem, jo tuvojas laiks, kad būs jāuzņemas Eiropas vadība un tad būs jābūt izglītotiem gan politiķiem, gan tautai.

Eiropas Parlaments patlaban ir "bērna autiņos" un tādēļ būtisks ir jautājums, kā tas attīstīsies nākamajā dekādē, vai tas iegūs pietiekami daudz varas un daļu no tās varēs deleģēt Latvijai.

Viņš uzsvēra, ka izvēlētie debašu temati ir pietiekami nozīmīgi, akcentējot debašu lokā ietvertos sociālos jautājums, kas aktualizējušies pēc traģēdijas Alsungā.

Skarot vides un enerģētikas jautājumus, Pabriks atzina, ka enerģētikas jautājums patlaban kļuvis problemātisks. "Pasaule paliek arvien netīrāka, arvien piesārņotāka," sacīja Pabriks, uzsverot, ka būtiski ir piesārņojumu mazināt. Latvijā šajā jomā problemātiska ir jūras krasta erozija un šajā jautājumā ir būtiski pieņemt lēmumus un palīdzēt piekrastē dzīvojošajiem. Šī jautājuma risināšanai būtiski varētu palīdzēt citu Eiropas valstu pieredze.

Pabriks akcentēja būtisko migrācijas jautājumu, sakot, ka risinājums šajā jomā atkarīgs arī no valdības. Aktuāls šajā jomā ir jautājums, kā dažādu kultūru pārstāvji sadzīvos citās valstīs. Viņš minēja, ka divas trešdaļas no Latvijas izbraukušo varētu atgriezties, savukārt viena trešā daļa iedzīvotāju palikšot uz dzīvi citās valstīs. Tādēļ būtiska ir Latvijas nostāja arī šajā jautājumā - kā komunicēt ar šiem cilvēkiem.

Kā ziņots, šodien un rīt, 25.februārī, viesnīcā "Reval Hotel Latvija" notiek sabiedriskā politikas centra "Providus" debates "Kādā Eiropā mēs gribam dzīvot?", aģentūru LETA informēja "Providus" Eiropas politikas pētniece Dace Akule.

Debašu mērķis ir iedvesmot gan Eiropas, gan nacionālās institūcijas un lēmumu pieņēmējus laikā, kad viņi gatavojas vienoties par nākamo Eiropas attīstības posmu.

Paralēli debatēm Rīgā tos pašus jautājumus pārspriedīs arī Vācijas, Ungārijas, Beļģijas un Slovākijas iedzīvotāji. Izmantojot jaunākās tehnoloģijas, visu piecu valstu pasākumu organizatori apmainīsies ar informāciju un ļaus iedzīvotājiem salīdzināt debašu rezultātus.

Eiropas pilsoņu debašu pirmajā posmā - pagājušā gada oktobrī Briselē - 200 iedzīvotāji no 25 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm diskutēja par to, kādā Eiropā viņi gribētu dzīvot, līdz ar to izvēloties trīs tēmas, kuras viņiem šķita vissvarīgākās, domājot par Eiropas nākotni. Šīs tēmas ir enerģētika un vide, sociālā aizsardzība un ģimene, kā arī Eiropas loma pasaulē un imigrācija.

Debašu otrajā posmā - šī gada februārī un martā - izvēlētās trīs tēmas nacionālajos pasākumos intensīvās, strukturētās diskusijās pārrunās visu 27 ES dalībvalstu iedzīvotāji, uzdodot sev jautājumu: kas ir nepieciešams, lai mums būtu tāda Eiropa, kādā mēs gribam dzīvot.

Pēdējā debašu posmā visu 27 nacionālo debašu rezultāti tiks apkopoti vienā dokumentā, ko maijā izstrādās šaurāks ES iedzīvotāju loks - pa vienam dalībniekam no katras dalībvalsts. Eiropas Komisija ar iedzīvotāju ieteikumiem iepazīstinās ES valstu vadības Vācijas prezidentūras noslēdzošajā sanāksmē, kas notiks no 21. līdz 22.jūnijam.

Eiropas pilsoņu debates ar moto "Izsaki savu viedokli!" ir pirmās Eiropas līmeņa apspriedes, kurās piedalās visu 27 ES dalībvalstu iedzīvotāji, diskutējot par ES nākotni.

Latvija piedalās starptautiskā tūrisma gadatirgū Ņujorkā

DELFI  02/24/07    Latvijas vēstniecība ASV sadarbībā ar Tūrisma attīstības valsts aģentūru (TAVA) no 23. līdz 25.februārim piedalās starptautiskajā tūrisma gadatirgū "New York Times Travel Show" Ņujorkā.

Pirmo reizi izstādē Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju tiks reklamēta vienotā Baltijas valstu stendā "Welcome to the Baltics, similar and diverse". Izstādes ietvaros ieskatu Latvijas kultūrā sniegs Ņujorkas deju grupa "Jumis".

"New York Times Travel Show" ir lielākā tūrisma izstāde ASV, kurā ik gadus piedalās aptuveni 26 tūkstoši tūrisma speciālistu un interesentu, tā norisinās "Jacob Javits Convention Center".

Latvija atbalsta bezvīzu režīma noteikumu izskatīšanu starp ES un Krieviju

LETA   02/24/07    Latvija atbalsta iepriekš Eiropas Savienības (ES) un Krievijas pieņemto paziņojumu, ka nosacījumi bezvīzu režīma ieviešanai starp abām pusēm tiks izskatīti ilgtermiņa perspektīvā, informēja Ārlietu ministrijas (ĀM) Informācijas un sabiedrisko attiecību departamentā.

Kopīgais Eiropas Savienības (ES) un Krievijas paziņojums tika pieņemts 2003.gada 31.maijā Sanktpēterburgā, Krievijā. Paziņojums paredz, ka abas puses vienojas jautājumu par nosacījumiem bezvīzu režīma ieviešanai izskatīt ilgtermiņa perspektīvā.

Kā norādīja ĀM, viens no soļiem šī mērķa sasniegšanā ir nolīguma par vīzu režīma atvieglojumiem un personu atpakaļuzņemšanu noslēgšana.

Jau ziņots, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir paziņojis, ka Krievija ir gatava kaut rīt ieviest bezvīzu režīmu ar ES. "Mēs esam gatavi ieviest bezvīzu režīmu kaut rīt," sacīja Putins, piebilstot, ka nav skaidrs, vai tam gatavi arī partneri Eiropā.

Tajā pašā laikā Krievijas prezidents atzina, ka abas puses dodas pareizā virzienā, atgādinot, ka Krievijas Valsts dome un Eiropas Parlaments (EP) nesen ratificēja vienošanos par vīzu režīma vienkāršošanu.

Jau ziņots, ka 15.februārī EP atbalstīja priekšlikumu noslēgt divus līgumus ar Krieviju - par īstermiņa vīzu režīma atvieglojumiem un nelegālo ieceļotāju atpakaļuzņemšanu.

Abu līgumu mērķis ir atvieglot personu ceļošanu, uzlabojot vīzu izsniegšanas procedūras noteiktām ES un Krievijas pilsoņu kategorijām, un nodrošināt nelegālo ieceļotāju atpakaļuzņemšanu.

Viedoklis: Līgumu ar ASV nepieļaujami pieņemt bez apspriešanas!

Jānis Kalnājs Elejs, NRA  02/27/07    Vēlētos pievērst plašāku sabiedrības uzmanību Latvijā divām ziņām. Pirmā, kas atrodama globālajā tīmeklī – 14. februārī tika pieņemts Eiropas Parlamenta galīgais ziņojums par iespējamajām nelegālajām CIP darbībām Eiropas teritorijā.

Eiropas Parlamenta preses dienesta sagatavotā informācija bija izsmeļoša un sakrita ar BBC/CNN/FOX vēstīto – ziņojumā bija nosodītas "ārkārtas pārsūtīšanas kā nelikumīgs līdzeklis, ko ASV izmantoja cīņā pret terorismu", un pieminēts tas, ka "vairākos gadījumos šo metodi atzina un noklusēja dažu Eiropas valstu slepenie dienesti un valdības iestādes".

Otra informācija – tieši šajā laikā Latvijas plašsaziņas līdzekļi nedaudz pieminēja Latvijas un ASV valdību līgumu par izdošanu. Šo likumprojektu pagājušā gada decembrī to pirmajā lasījumā atbalstījuši Latvijas tautas priekšstāvji. Atbalstīšana, kā var saprast, notikusi bez īpašām debatēm – tā rāda Saeimas tīmekļa mājas lapa. Arī Latvijas plašsaziņas līdzekļos – laikam jau atbilstoši sabiedrības un tās noskaņu noteicēju izjūtām – nekādu īpašo rosību par Eiropas Parlamenta galīgajā ziņojumā izdarītajiem secinājumiem nemanīja.

Tas, raugoties uz procesiem dzimtenē no malas, tomēr pārsteidz. Pieļauju, ka šis skats var būt atšķirīgs, var likties pat dīvains – mēs tomēr uz gan uz Eiropu, gan Ameriku skatāmies no salas, bet ne gluži no cita kontinenta.

No vienas puses, mums ir Latvijas politiķu un birokrātu stumtais ASV un Latvijas līgums par noziedznieku izdošanu, par kuru Saeimas anotējumos viss ir ļoti pareizi: tas esot tāds "divpusējs rakstveida instruments", kas tikai "paredz skaidrāku personu izdošanas kārtību", un tas turklāt faktiski neskarot nevienu pašu – GANDRĪZ nevienu pašu – sabiedrības dzīves jomu. No otras puses, mums ir visa plašā informācijas jūra par to, kā Amerika pēdējos gados visā pasaulē ir strādājusi, lai izķertu tās nedraugus, ko pati Amerika visus sauc par teroristiem. Šajā milzīgajā apjomā ir bijis ārkārtīgi daudz pat oficiāli atzītu traģiski kuriozu gadījumu. Piemēram, visu pasauli šokējušais stāsts par to, kā libānieti – vācieti Halidu Masri ASV varas iestāžu pārstāvji piecus mēnešus noturēja slepenajos cietumos, jo noturēja viņu par viņa vārda un uzvārda brāli.

Šajā situācijā, kā man šķiet, Latvijas sabiedrībai, plašsaziņas līdzekļiem un politiķiem ar daudz lielāku vērību vajadzētu paraudzīties uz dažādiem parakstāmiem starptautiskiem dokumentiem, kurus uz priekšu bīda anonīmi birokrāti – cik tie atbilst katras valsts interesēm. Par Saeimā skatāmo izdošanas līgumu aizdomas rada jau anotējumos atrodamie apliecinājumi, ka konsultācijas par šo dokumentu nav notikušas ne ar vienu nevalstisku organizāciju, nav veikti nekādi sabiedrības informēšanas pasākumi, nav notikušas arī konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem.

Tikmēr līgums ir ļoti nopietns – tiem, kas papūlēsies to detalizētāk izlasīt tajā pašā Saeimas tīmekļa lapā, kļūs skaidrs, ka patiesībā šajā dokumentā starp citām interesantām lietām ir rakstīts – ja ASV varas iestādēm ienāks prātā, ka tām ir vajadzīgs kāds Halids Masrī, bet tikpat labi Jānis Kalniņš no Latvijas, šis Masrī vai Kalniņš bez kādas runas var tepat Latvijā tikt apcietināts līdz pat

60 dienām, kā arī tāpat bez runas izdots Amerikai. Lai gan birokrāti šo līgumu sauc par tikai tādu "rakstveida instrumentu", patiesībā šis ir instruments, lai Amerika bez garām runām dabūtu tos Latvijas pilsoņus, ko tā grib dabūt, un darītu ar tiem to, ko uzskata par vajadzīgu.

Pašmāju birokrātu sastādītajos līguma anotējumos ir arī tāda aile: "Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja normatīvais akts viņu ierobežo." Atbilde var šķist dīvaina visiem, kuri ir kaut cik dzirdējuši par to, kādā veidā Amerika tiek galā ar saviem īstajiem un sajauktajiem pretiniekiem visās pasaules malas. "Indivīds var aizstāvēt savas tiesības Kriminālprocesa likumā paredzētajā kārtībā," – tā raksta Latvijas birokrāti, pat negribot pieminēt visus tos indivīdus, kuri jau sēž Gvantanamo un citur bez reālām tiesībām uz savu tiesību aizstāvēšanu.

Vai mēs gribam, lai Amerikas varas iestāžu pārstāvji līdz ar šo līgumu iegūst iespēju uz aizdomu amata tur iesēdināt arī Latvijas pilsoņus?Vai Latvija, kas, kā mēs esam lasījuši avīzēs, pat no Eiropas Savienības dalībvalsts Zviedrijas nevar pieprasīt taisnu tiesu pret cilvēku, kurš mūsu valstī – taču ne banānzemē – nesodīts nobrauca divas sievietes – policistes?

Mani pārsteidz tas, cik lielā mērā mūsu valsts ir atturīga un netālredzīga pret dažādiem cilvēktiesību jautājumiem. Reizēm pat tad, kad runa ir nevis par tāliem un nepazīstamiem ruandiešiem, alžīriešiem vai turkmēņiem, bet gan mūsu pašu pilsoņiem. Protams, ar noziedzniekiem ir jācīnās visā pasaulē, bet labāk laikam tomēr būtu, ja tik svarīgi starptautiski līgumi tiktu pieņemti pēc plašām debatēm, ņemot vērā starptautiskus notikumus un starptautisku un pašmāju ekspertu viedokli.

Latvijas karavīru rota Irāku pametīs vasarā

Viesturs Radovičs,  NRA  02/27/07    Nacionālā drošības padome šomēnes nolēmusi atbalstīt Nacionālo bruņoto spēku (NBS) rotas izvešanu no Irākas, tur atstājot tikai aptuveni 15 štāba virsnieku. Tā vietā līdz gada beigām Latvija krietni palielinās karavīru skaitu Afganistānā.

Lēmums izvest mūsu karavīru rotu no Irākas izskanēja jau pērn novembrī NATO samita laikā. Pēc tam tas tika precizēts. Februārī par to vienojās Nacionālā drošības padome, tā ka šogad jūlijā karavīru rota Irāku pametīs," Neatkarīgo informēja Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs. "Tas gan nenozīmē, ka mēs no Irākas aizejam pilnībā. Pēc šā gada jūlija Irākā atradīsies aptuveni 15 NBS karavīru, kuri strādās NATO apmācības misijā vai arī dažādos posteņos koalīcijas spēku štābos," piebilda ministrijas pārstāvis.

Kājnieku rotai, kas uz Irāku devās janvāra sākumā, viens no galvenajiem uzdevumiem ir palīdzēt Irākas varas iestādēm un atbildību lēnām nodot vietējām drošības struktūrām.

NBS preses virsnieks Uldis Davidovs uzsvēra, ka atbildības nodošana notiek, tomēr par tās pilnīgu izdošanos vēl nevar spriest. Ja irākieši nebūs gatavi pārņemt no Latvijas karavīriem patrulēšanu, tas tomēr nebūšot iemesls mūsu rotas ilgākai palikšanai Irākā. Februārī Irākā nemiernieki trīs reizes apšaudījuši militāro bāzi Divānijā, Latvijas kontingenta karavīri šajās apšaudēs nav cietuši. Pirmā apšaude notikusi 12. februārī, kad bāzes virzienā raidīti vairāki mīnmetēja šāviņi. Bāzi nemiernieki apšaudījuši arī 15. februārī, bet vēl vienu apšaudi Latvijas karavīri piedzīvoja pagājušajā nedēļā – 22. februārī. "Šie gadījumi neliecina, ka Irākā būtu kļuvis mierīgāk. Tomēr jau pērnā gada beigās mēs vienojāmies ar Irākas varas iestādēm, ka koalīcijas spēki lēnām pilnvaras nodod viņiem – tā ir gan patrulēšana, gan kārtības uzturēšana," skaidroja E. Rinkēvičs. Dienesta pienākumus Irākā pilda 124 latviešu karavīri, misijas termiņš ir noteikts līdz 2007. gada 31. decembrim.

Neatkarīgā jau rakstīja – Lielbritānijas valdība pagājušajā nedēļā paziņoja, ka savu karavīru skaitu Irākā tuvākajos mēnešos samazinās par 1600 karavīriem jeb gandrīz ceturto daļu, tomēr britu spēki paliks Irākā arī 2008. gadā. Plānotā karavīru skaita samazināšana notiek laikā, kad britu spēki atbildību par drošību Irākas dienvidaustrumu reģionā nodod Irākas spēkiem.

Savukārt Dānija, kuras kontingents padots britiem, norādīja, ka augustā izvedīs visus 460 savus šai valstī dislocētos karavīrus. "Dānijas bataljona izvešana notiks augustā, un to aizstās helikopteru vienība," pagājušajā nedēļā žurnālistiem paziņoja Dānijas premjerministrs Anderss Fo Rasmusens. Sekojot Lielbritānijas un Dānijas lēmumam par karavīru izvešanu no Irākas, arī Lietuva plāno nepaturēt šai valstī 53 savus karavīrus un augustā savus spēkus no turienes izvest. Lietuvieši Irākā atrodas Lielbritānijas daudznacionālās divīzijas Dānijas bataljonā. Savukārt 34 igauņu karavīri Irākā uzturēsies vismaz līdz 2008. gada 1. janvārim.

Samazinot kontingentu Irākā, Latvijas Aizsardzības ministrija plāno palielināt karavīru skaitu Afganistānā, kas patlaban ir svarīgākā NATO misija. Šobrīd ir skaidrs, ka arī turpmāk latviešu karavīri būs izvietoti Afganistānas ziemeļos Norvēģijas spēku paspārnē. Patlaban Afganistānā dienē 35 latviešu karavīri un divi štāba virsnieki. Līdz gada beigām Afganistānā varētu izvietot aptuveni 100 Latvijas karavīru, un šogad oktobrī Aizsardzības ministrija Saeimai lūgs pagarināt NBS Afganistānas misijas termiņu, informēja E. Rinkevičs.

Viņš nevēlējās komentēt, vai latviešu karavīru pārvietošana vai nepārvietošana varētu ietekmēt iespējamās ASV militārās aktivitātes pret Irākas kaimiņvalsti Irānu. "Par šādu situācijas eskalāciju mēs nevaram runāt, tās būtu tikai spekulācijas. Šodien es šīs lietas nevēlētos saistīt kopā," norādīja Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs.

Trīs mēnešos izdomās, kā atgūt ārzemēs strādājošos tautiešus

Līga Valkovska,  Diena  03/02/07    Neveiksmīga — tā īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns (LPP/LC) vērtē darba grupas, kas izveidota, lai spriestu, kā atsaukt atpakaļ ārzemēs strādājošos, pirms mēneša notikušo pirmo sēdi. Otrajā sanākšanā šotrešdien O.Kastēns piedalījās arī pats un noraidīja ideju veikt vēl vienu pētījumu, uzsverot, ka darba grupas mērķis ir veidot "konkrētu rīcības plānu, aptverot kā ilgtermiņa, tā īstermiņa aktivitātes".

Diena jau rakstīja, ka O.Kastēna izveidotā darba grupa pirmo reizi sanāca 24.janvārī, kad arī paziņoja, ka gatavojas izpētīt, kādēļ iedzīvotāji dodas peļņā ārpus valsts. Pamatojoties uz to, ka valstī līdz šim jau veikti pietiekami daudzi šādi pētījumi, ārzemēs dzīvojošo latviešu pārstāvji, kas ir darba grupā, šādu lēmumu nosauca par laika izšķērdēšanu.

"Pirmajai sēdei bija vairāk tāda analītiska ievirze, kas neatbilda manam iepriekšējam uzstādījumam. Man gribējās, lai tajā sāktu uzskaitīt jau reālus priekšlikumus, kā mainīt situāciju," atzīst O.Kastēns, kurš pēc tam darba grupas vadītājas sekretariāta sabiedrības integrācijas departamenta direktores Kristīnes Gaugeres vietā iecēlis valsts sekretāri Ingu Liepu. "Nolēmām šai darba grupai piešķirt lielāku politisko nozīmību," paskaidro ministrs. Arī grupas moderators sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, kura nostāja pret izbraukušo atgriešanos bija skeptiska, nomainīts.

"Jauna pētījuma nebūs. Mēs balstīsimies uz jau veiktajiem pētījumiem, veiksim to analīzi. Galvenais ir izstrādāt rīcības plānu," saka pašreizējā darba grupas vadītāja I.Liepa. Tāpēc trešdien sēdē nolemts, ka paralēli darba grupai strādās trīs diskusiju grupas, kas tiks sasauktas pēc mēneša.

"Pirmā būs ekspertu grupa, kas jau ir pētījusi šo tēmu un specializējusies migrācijā. Ceram no viņiem sagaidīt zinātniskas un ilgtermiņa rekomendācijas," teic I.Liepa. Otra grupa, kurā iesaistīs pašvaldības, valsts iestādes un uzņēmējus, veidos publiskās un privātās partnerības modeli. "Tās mērķis būs atrast risinājumus, lai cilvēki pēc iespējas mazāk aizbrauktu no valsts nepieciešamības dēļ. Ceļot, mācīties, apskatīt pasauli — tās ir viņu tiesības, bet svarīgi, lai viņi nav spiesti to darīt tāpēc, ka Latvijā vairs nav citas iespējas," saka I.Liepa. Trešajā darba grupā būs cilvēki, kas strādā, strādājuši vai plāno strādāt ārzemēs, kuriem ģimene vai draugi atrodas svešatnē. "Viņiem mēs lūgsim izvērtēt, vai tas, ko abas iepriekšējās grupas un lielā grupa teorētiski plāno, ir pietiekams, lai viņus motivētu palikt Latvijā, kā arī gaidīsim priekšlikumus no viņiem pašiem," stāsta I.Liepa.

Visu triju diskusiju grupu un lielās darba grupas izstrādātās rekomendācijas tiks apkopotas rīcības plānā, ko valdībai iecerēts iesniegt jūnijā.

Saimniecībā un biznesā…

Bažas par ekonomisko krīzi atbalsojas pasaulē

Marta Rībele  Diena  02/23/07    Spekulācijas par lata devalvāciju un pieaugošās bažas par iespējamo Latvijas ekonomisko krīzi samazinājušas Swedbank (Hansabankas īpašnieces) un SEB akciju vērtību, aģentūrai Bloomberg vērtē analītiķi. Ja tas tā notiktu, šo abu zviedru banku ieņēmumi Baltijas reģionā būtu apdraudēti. Bloomberg, līdzīgi kā Financial Times, citē Standard&Poors lēmumu pazemināt Latvijas nākotnes redzējumu no stabila uz negatīvu, ņemot vērā ilgstošās ekonomiskās pārkaršanas pazīmes un politiskās varas vienaldzību. Financial Times norāda uz biedējošiem signāliem, ka Centrālās un Austrumeiropas valstis ignorē iepriekšējo krīžu rezultātā gūto mācību. Latvijā ir ārkārtīgi liels tekošā konta deficīts, pieaugoša inflācija un vaļīga monetārā politika, tāpat kā Taizemē 1997.gadā. Un tāpat kā Āzijā pirms dekādes biedējoši simptomi nenāk tikai no vienas valsts. 10 jauno ES dalībvalstu ekonomiskā izaugsme kļūst arvien nesabalansētāka un to drīzāk veicina patēriņš, nevis eksports, raksta Financial times. Vienlaikus tiek norādīts uz salīdzinoši stabilo fiskālo situāciju, valsts parāds ir zems, ļaujot valdībām būt elastīgām, atbildot uz neparedzamiem šokiem. Latvijas valdība, kā Diena jau rakstīja, solās šogad nākt ar risinājumiem. Latvijas Banka jau vairākkārt uzsvērusi lata stabilitāti, arī Latvijas eksperti lata devalvācijas iespēju vērtē kā niecīgu, vienlaikus akcentējot tuvākajā laikā darāmo spiediena mazināšanai uz latu — inflācijas tempu, kā arī tekošā konta deficīta samazināšanu.

75% no Latvijā saražotās pārtikas produkcijas patērē pašmāju tirgū

LETA  02/25/07    Aptuveni 75% no pārtikas rūpniecībā saražotās produkcijas patērē pašmāju tirgū, liecina ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību.

Pārtikas rūpniecība ir otra lielākā Latvijas apstrādes rūpniecības nozare un veido piekto daļu no rūpniecības pievienotās vērtības.

Apmēram 25% no saražotās produkcijas tiek eksportēti - galvenokārt uz Igauniju, Lietuvu un Krieviju.

Līdz ar iestāšanos ES pieprasījums pēc Latvijas pārtikas produktiem pieauga visos tirdzniecības virzienos - gan uz Krieviju, gan uz citām NVS valstīm, gan uz ES, turklāt uz ES valstīm eksports palielinājās vairāk nekā pusotru reizi, galvenokārt pieprasījumam pieaugot Igaunijā un Lietuvā. Pārtikas preču eksports uz Lietuvu un Igauniju veido vairāk nekā pusi no Latvijas pārtikas preču eksporta uz ES valstīm.

Kopš 2005.gada strauji pieauga pārtikas produktu eksporta cenas. Pašmāju tirgū cenas pieauga lēnākā tempā.

Latvijas Banka līdzvainīga Bankas Baltija krahā?

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"   02/26/07    Kaut gandrīz divpadsmit gadu pagājuši kopš lielākās finanšu katastrofas atjaunotās Latvijas valsts vēsturē — Bankas "Baltija" kraha —, joprojām nebeidzas tiesu darbi un vainīgo meklējumi.

Laventa & Co krimināllietas izskatīšana Augstākajā tiesā kārtējo reizi pārtraukta līdz aprīlim, savukārt Bankas "Baltija" likvidatori auditorfirma BDO Invest Riga nosūtījusi Civillietu tiesu palātai vēstuli ar lūgumu prasību pret Latvijas Banku par 184 miljonu latu piedziņu par labu bankas kreditoriem izskatīt, nesaistot to ar tiesvedībā esošo krimināllietu.

Atgādināšu, ka pērn decembrī Rīgas apgabaltiesa pēc Latvijas Banku pārstāvošā advokāta Romualda Vonsoviča lūguma tiesas procesu atlika, līdz tiks pabeigta tiesvedība pret Laventu & Co. Kā atzīmē banku speciālisti, Bankas "Baltija" kraha ietekme uz Latvijas ekonomiku vēl nav līdz galam pārvarēta. Ārkārtīgi zemais iedzīvotāju uzkrājumu līmenis lielā mērā ir saistīts ar iedzīvotāju neuzticību naudas ieguldījumiem bankās. Vēl pārāk labā atmiņā ir zaudētā nauda 90. gadu banku krīzes laikā. Politiskā elite visu atbildību par iedzīvotāju noguldījumu masveida zaudēšanu grib uzvelt Aleksandram Laventam un citiem bankas vadītājiem. Viņu vainu neviens neapšauba, taču — vai arī tie, kas šodien, norādot uz Laventu, visvairāk kliedz: "Ķeriet zagli!", ir bez vainas?

Pirmie neatkarības gadi iezīmējās ar hiperinflāciju, kas pilnībā padarīja par bezvērtīgiem agrāko gadu ietaupījumus. Valsts ekonomika pārdzīvoja ļoti smagu pārejas periodu, un absolūti lielākās iedzīvotāju daļas reālais dzīves līmenis katastrofāli kritās. Bezdarba līmenis bija augsts, bet darba samaksa niecīga. Šajos apstākļos kā zivis ūdenī jutās dažāda kalibra krāpnieki, kas dibināja visādas firmiņas, kuras pieņēma cilvēku ieguldījumus, solot tiem fantastiskus procentus. Līdz šim neviens no toreizējās varas elites nedz kriminālā vai civiltiesiskā, nedz politiskā veidā nav atbildējis par to, kā visas šīs viltus "kredītiestādes" varēja netraucēti darboties, reklamēties un drīz vien pēc savas darbības sākšanas tikpat netraucēti pazust tālēs zilajās. Izņemot Latgalītes šefu Valdi Krisbergu, kas neapdomīgi turpināja "zīmēties" un pat sadomāja līst politikā, neviens no krāpniekiem netika sodīts, un daļa šodien kā solīdi uzņēmēji ir regulāri dažādu pompozu pieņemšanu viesi.

Kad 1993. gadā visu šo "latgalīšu" un "ābelīšu" ziedu laiks bija beidzies, priekšplānā izvirzījās it kā solīdākas kredītiestādes — bankas, kuras vismaz teorētiski it kā uzraudzīja Latvijas Banka. Jāsaka "it kā", jo banku apšaubāmie depozītu procenti ilgu laiku neradīja nekādas Latvijas Bankas iebildes. Vēlāk toreizējais centrālās bankas prezidents Einars Repše sev raksturīgajā cinismā paziņoja, ka banku krīzes radītie zaudējumi esot bijuši kā zināma skolas nauda par iegūto pieredzi. Varētu jau piekrist Repšem, ja vien viņš par savām "mācībām" būtu maksājis par saviem līdzekļiem, bet jau tolaik viņš daudz labprātāk izmantoja iedzīvotāju naudu, kuri, paļaujoties uz to, ka Latvijas Banka modri uzrauga savā pārraudzībā esošās kredītiestādes, drūzmējās pie banku norēķinu kašu lodziņiem, lai savu naudiņu ieguldītu augstus procentus sološos banku kontos.

Pirmais atjaunotās Latvijas valdības vadītājs un vēlākais Latvijas Krājbankas prezidents Ivars Godmanis, kaut atzīst komercbanku uzraudzības pieredzes trūkumu, norāda uz Repšes neizlēmību. "Protams, aizklapējot banku [Baltija] ciet, būtu milzīgi pārmetumi. Latvijas Banka nebija gatava to darīt. Daudz runāts par Repšes stingro mugurkaulu. Es nedomāju, ka viņam tas ir stingrs. Tā ir tikai poza. Bankas "Baltija" lietā viņš paļāvās uz bankas īpašnieku iesniegtajiem datiem un apzināti necentās skatīt lietas tādas, kādas tās bija patiesībā," domā Godmanis.

Tikai 1994. gada 26. septembrī Latvijas Banka anulēja licenci Tautas bankai, ko vadīja jokainais mākslinieks Māris Ārgalis. Drīz vien sākās ķēdes reakcija, līdzīga tai, kura pirms tam notika ar sīkajām firmiņām. Bankrotēja Topbanka, ar kriminālām aprindām cieši saistītā banka Olimpija un citas. Kopumā banku krīzē bankrotēja 19 bankas, ieskaitot Banku "Baltija". Kad 1995. gada martā darbību apturēja viena no tā laika it kā solīdākajām bankām — Latintrādes banka —, kļuva skaidrs, ka situācija banku sektorā paliek pavisam nestabila.

Šobrīd, kad banku krīzes pētniekiem ir pieejams plašs dokumentu klāsts, kas tika izmantots tiesas procesā Stokholmas arbitrāžas tiesā, kur tika izskatīta Bankas "Baltija" likvidatora BDO Invest Riga prasība pret auditorfirmu Coopers & Lybrand, var nešaubīgi apgalvot, ka Latvijas Bankas vadība jau ilgi pirms Bankas "Baltija" kraha labi apzinājās situācijas bezcerību. Sabiedrībā diezgan izplatīts ir viedoklis, ka arī politiskā elite zinājusi par problēmām Bankā "Baltija" un laikus no tās izņēmusi savu, draugu un radinieku naudu. Runājot ar tā laika redzamākajiem politiķiem, jāatzīst, ka viņi vienbalsīgi noliedz šo versiju. Banku krīzes laika Ministru prezidents Māris Gailis pat apgalvo, ka viņam Bankā "Baltija" bijuši noguldīti 5000 latu, taču tos speciāli neņēmis laukā, jo sapratis politiskās sekas, kādas šāda rīcība būtu izraisījusi.

Neskaidrs gan paliek jautājums, vai nauda nav izņemta pēc tam, kad Bankas "Baltija" darbība jau bija apturēta. Šīs bankas kreditoru apvienības juriste Gaļina Dmitrijeva, kura piedalījusies Bankas "Baltija" bankrota Saeimas izmeklēšanas komisijā un varējusi iepazīties ar visiem dokumentiem, apgalvo, ka vēl pēc 1995. gada 20. maija Latvijas Bankas ieceltais Bankas "Baltija" administrators Uldis Klauss esot izmaksājis pusotru miljonu latu fiziskām personām. Latvijas Bankas pašreizējais prezidents Ilmārs Rimšēvičs gan atbild ar sev ierasto: manā rīcībā nav tādas informācijas. Patiesības labad jāatzīst, ka Dmitrijeva, kas šobrīd jau ir solīdos gados, atstāj visai emocionāla un aizvainota cilvēka iespaidu un var pieņemt, ka dažbrīd vēlamo uzdod par esošo.

Vienmēr pret valdošo eliti skeptiski noskaņotais Jānis Jurkāns atceras, ka toreiz neesot bijusi sajūta, ka Banka "Baltija" varētu bankrotēt. "Tolaik likās, ka tā ir stabilākā un lielākā valsts banka, kuras bankrotu nekādi nepieļaus valdība. 1994. gada beigās visi no politiskās elites piedalījās bankas piecu gadu jubilejas svinībās Rundāles pilī, un neierašanās šajā pasākumā nozīmēja nepiederību politiskajai elitei. Runājot par Banku "Baltija", zināmas bažas pastāvēja, tomēr galvenā doma palika nemainīga — gan jau Repše banku izvilks," atceras Jurkāns. Arī Gailis norāda, ka "tad, kad es kā valdības vadītājs jautāju par situāciju Bankā "Baltija", toreizējais Latvijas Bankas prezidents Einars Repše man nemainīgi atbildēja: situācija ir under control, tas ir, atrodas Latvijas Bankas kontrolē".

Kā redzams no sarunu protokoliem, kas 1995. gada 22. martā, tas ir, divus mēnešus pirms bankas bankrota, notika starp Latvijas Bankas un auditorfirmas Coopers & Lybrand pārstāvjiem, Repše vairāk paļāvies nevis uz saviem spēkiem, bet uz brīnumu. Brīnumam bija konkrēts veidols, proti, Aleksandra Laventa mefistofeliskais tēls. "Daudz kas atkarīgs no Laventa kunga godaprāta un spējām dabūt naudu. Mums bija jāaptur Bankas "Baltija" izplešanās agrāk. Tagad mēs nevaram darīt vairs neko. Latvijas Banka nevar dabūt naudu. Visas cerības ir uz Laventa kungu," teica Repše, atbildot uz Coopers & Lybrand auditora Džerija Rolovska izteiktajām cerībām, ka Latvijas Banka pilnībā apzinās, ka brīnums ir vienīgais, kas var situāciju uzlabot, jo Laventa kungs gan varot dabūt naudu Krievijā, bet neesot pārliecības, ka viņš to darīs.

Sarunā, kurā no Latvijas Bankas puses piedalījās arī Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības daļas vadītāja Silvija Lejniece, bet no Coopers & Lybrand puses — jau pieminētais Rolovskis, pašreizējais Lattelecom vadītājs Nils Melngailis un Lia Heistere, Repše izrādīja apbrīnojamu vieglprātību. Rolovskis uzsvēra, ka Banka "Baltija" parakstījusi vienošanos, kas atļauj Coopers & Lybrand ziņot par esošo situāciju bankā tieši Latvijas Bankai, bet pēdējā nevēlas parakstīt trīspusēju vienošanos, tādējādi vienošanās nav juridiski saistoša. Rolovskis izteica cerību, ka Latvijas Banka tomēr parakstīs vienošanos. Repše uz šo repliku atbildēja: "Mūs šī informācija [situācija bankā] neinteresē. Mēs gribam vienīgi pilnu auditu. Situācija mums ir skaidra, lai gan tā ir sarežģīta."

Spriežot pēc Stokholmas tiesas materiāliem, ir uzkrītoši redzams, ka Repše vēlējies izspiest no auditoriem lēmumu, ka banka jāslēdz, lai gan labi zināja, ka Coopers & Lybrand nevarēja bez Bankas "Baltija" ziņas sūtīt kādus atzinumus par savu klientu. Banka "Baltija" bija pasūtītājs, bet Coopers & Lybrand — pakalpojuma sniedzējs. Ja Coopers & Lybrand kaut ko iesniegtu Latvijas Bankai un tā uz šā pamata banku slēgtu, tad visa atbildība gultos uz auditoru pleciem.

Stokholmas tiesa pamatoti lēma, ka Coopers & Lybrand nevarēja pretēji līgumam ar klientu Latvijas Bankas vietā veikt tās pienākumus. Izskatās, ka Repše pat tad, kad Bankas "Baltija" krahs bija acīmredzams, vienkārši nav vēlējies likt savu parakstu līdzās jebkādam dokumentam, kuru parakstījis Lavents, un labāk izvēlējies strausa taktiku: neko nezinu, nezināju, tāpēc neatbildu.

Vēlāk sarunā Repše atklāja, ka galvenais ir iegūt laiku. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāatzīst, ka visvairāk laika bija nepieciešams Laventam, lai turpmākajos divos mēnešos faktiski bezcerīgos, vairumā gadījumu viltus kredītos izsniegtu 143 miljonus latu. No tiem kredītportfelis 84 miljonu latu vērtībā tika cedēts Maskavas InterTek bankai pret Krievijas vērtspapīriem, kurus banka tā arī nesaņēma. 1995. gada 23. maijā, kad Banku "Baltija" savās rokās pārņēma Latvijas Bankas ieceltais administrators Klauss, banka 121 465 noguldītājiem bija palikusi parādā vairāk nekā simts miljonus latu.

Ir dzirdētas runas, ka Banku "Baltija" varētu glābt apvienošanās ar Depozītu banku un Centra banku. Runas par šo apvienošanos cirkulēja visu 1995. gada pirmo pusi. Taču tad, kad izplatījās runas, ka Depozītu bankas lielākais akcionārs Raitis Gailis (ar Māri Gaili nav radnieciskās attiecībās) pazudis vai aizlaidies nezināmā virzienā, Banka "Baltija" paziņoja, ka apvienošanās nenotiks. Šoreiz gan izskatās, ka taisnība ir Repšem, kas uzskatīja, ka šī apvienošanās nevarētu palīdzēt Bankai "Baltija" un drīzāk varētu līdzēt attālināt Depozītu bankas un Centra bankas bankrotu, kas arī notika aprīļa beigās.

Stokholmas tiesas spriedumā noraidīta Bankas "Baltija" likvidatoru prasība pret auditorfirmu Coopers & Lybrand un visai nepārprotami norādīta Latvijas Bankas līdzvainība par milzīgajiem finansiālajiem zaudējumiem, kurus radīja šīs bankas krahs. Šoreiz runa ir nevis par kādām apzinātām Latvijas Bankas darbībām, kas veicināja šo krahu, bet gluži otrādi — par nolaidīgu bezdarbību. Kā tā izpaudās?

Jau 1994. gada februārī, tas ir, vairāk nekā gadu pirms Bankas "Baltija" bankrota, Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvalde veica bankā pārbaudi un bija nopietni uztraukusies par situāciju tajā. Bažas izraisīja apstāklis, ka no 12 akcionāriem, kuri bija lielākie bankas īpašnieki, 11 bija saņēmuši kredītus par pazeminātiem procentiem un vairākiem akcionāriem izsniegtais kredīts bija lielāks vai vienāds ar apmaksāto akciju vērtību. Citiem vārdiem, ieguldījumu bankas pamatkapitālā akcionāri kredītu veidā jau bija izņēmuši.

Iepazinies ar pārbaudes materiāliem, Latvijas Bankas prezidents Repše nosūtīja informatīvu vēstuli Bankas "Baltija" vadībai. Kā BDO Invest Riga norāda prasības pieteikumā Rīgas apgabaltiesai, tad — "pārlasot šo vēstuli, rodas iespaids, ka to sūta nevis valsts centrālā banka, lai steidzami novērstu komercbankas pieļautos likuma pārkāpumus un nepieļautu turpmākus, bet gan draugs draugam ar lūgumu pievērst kaut kam uzmanību". Saņemot šādu vēstuli, Lavens & Co, protams, neuzskatīja, ka jāmaina darbības stils.

Tā paša gada jūlijā un augustā Latvijas Banka toreizējā viceprezidenta Ilmāra Rimšēviča vadībā veica plašu revīziju Bankā "Baltija". Rimšēvičs Stokholmas tiesā liecināja, ka revīzija konstatējusi — situācija ir tik nopietna, ka nepieciešami plašāki ierobežojumi vai varbūt pilnībā jāaptur bankas darbība. Šajā situācijā Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvalde 1994. gada 20. oktobrī sagatavoja vēstuli, kurā tika noteiktas vairākas sankcijas, lai apturētu iespēju banku izlaupīt. Sankcijas bija šādas: sašaurināt noguldījumus korespondējošos kontos ārpus Latvijas Republikas robežām līdz deviņiem miljoniem latu. Pārējos līdzekļus no ārzemju bankām pārsūtīt uz šim nolūkam atvērtu depozītu kontu Latvijas Bankā. Pārtraukt jaunu kontu atvēršanu. Pārtraukt jebkuras investīcijas ārzemēs. .. Neizsniegt jaunus kredītus. Ar šīs vēstules saņemšanas brīdi visus līdzekļus no kredītu saņemšanas ieskaitīt Latvijas Bankas depozītu kontā. Pārtraukt jaunu filiāļu un norēķinu kašu atvēršanu. Nodrošināt Latvijas Banku ar pilnīgu informāciju par visiem depozītiem un prasībām, kas tai ir pret ārvalstu bankām līdz šā gada 1. novembrim. Lai iegūtu skaidru priekšstatu par to, ka Banka "Baltija" ir nodrošināta ar līdzekļiem, sākot ar 1994. gada oktobri, tai katru nedēļu jāiesniedz informācija par līdzekļu plūsmu.

Minu visas šīs sankcijas tikai tādēļ, lai kļūtu skaidrs — to ieviešanas gadījumā Bankas "Baltija" katastrofa pēc septiņiem mēnešiem nebūtu iespējama. Taču tās nekad netika ieviestas, jo vēstule kā oficiāls dokuments adresātu tā arī nesasniedza. Šīs vēstules projekta oriģināls, izraibināts ar daudziem ar roku rakstītiem labojumiem, tika atrasts Laventa kabinetā citu dokumentu jūklī. Līdz šim Ģenerālprokuratūra nav uzskatījusi par nepieciešamu noskaidrot, kurš ir šo labojumu, kas sankcijas faktiski noraidīja, autors. Pats Lavents tas nav, jo labojumi veikti latviešu valodā, tāpēc, visticamāk, tos viņa uzdevumā izdarījis vai nu kāds augsti stāvošs "draugs" Latvijas Bankā, vai Repše, pirms parakstīt šo vēstuli nosūtījis uz Banku "Baltija", lai bankas speciālisti koriģē pret sevi vērstās sankcijas. Gluži kā absurda teātrī. Atbilstoši Coopers & Lybrand atzinumam 1994. gada 1. oktobrī (laiks, kad tapa vēstules projekts) Bankas "Baltija" finanšu caurums, tas ir, negatīvs, pašu kapitāls bija 15,5 miljons latu. Uz bankas slēgšanas brīdi šis finanšu caurums bija palielinājies līdz 102,4 miljoniem latu.

Pēdējā iespēja samazināt katastrofas apjomus bija 1995. gada 31. martā, kad Coopers & Lybrand nosūtīja vēstuli Bankai "Baltija" un tās kopiju Latvijas Bankai, kurā informēja, ka banka atrodas ārkārtīgi nopietnā finanšu situācijā un finanšu caurums palielinājies līdz 50,8 miljoniem latu. Arī pēc šīs informācijas saņemšanas Latvijas Banka nedarīja neko. Acīmredzot joprojām gaidīja brīnumu. Tikmēr brīnums (lasi — Lavents) steidzīgi centās atlikušos līdzekļus izvest ārpus Latvijas civiltiesiskās telpas.

Runājot par Latvijas Bankas līdzvainību Bankas "Baltija" krahā, negribu aizvainot visus bankas darbiniekus, kuri godprātīgi pildīja savus pienākumus. Cilvēki, kuri savulaik Latvijas Bankā strādājuši kopā ar Repši, zina stāstīt, ka viņš bijis ļoti autoritatīvs vadītājs un lēmumus bieži pieņēmis vienpersoniski. Tagad, kad Repše kļuvis sabiedriski daudz redzamāka persona, šī viņa rakstura īpašība nerada nekādas šaubas. Tāpēc visa atbildība par to, ka Bankas "Baltija" slēgšana tika novilcināta gandrīz deviņus mēnešus, politiski jāuzņemas Repšem. Tieši viņa neizlēmīgā rīcība pagarināja bankas agoniju, kuras laikā tās vadītāji atbilstoši krimināllietas materiāliem varēja netraucēti izlaupīt banku un tās aktīvus nopludināt tikai sev zināmos kontos.

Taču, ja Latvijas Bankas juridiskā atbildība par savu bezdarbību ilgākā laika posmā pirms Bankas "Baltija" bankrota ir diskutabla, tad Latvijas Bankas un valdības dažas dienas pirms šīs bankas kraha kopīgi pieņemtais memorands par garantijām iedzīvotāju noguldījumiem no juridiskā viedokļa ir neapstrīdams.

Var rasties jautājums, kāpēc likvidatori iesnieguši prasību tikai pret Latvijas Banku, bet pret valdību ne. BDO Invest Riga direktors Dainis Tunsts skaidro, ka kredītiestādes uzraudzījusi Latvijas Banka un valdībai piekļuve komercbanku dokumentācijai nav bijusi. "Gailis jau nekādos Bankas "Baltija" dokumentos neiedziļinājās, viņš paļāvās uz informāciju, kuru viņam sniedza Latvijas Banka kā komercbanku uzraudzības iestāde, tāpēc arī tai jāuzņemas visa atbildība," stāsta Tunsts. Viņš informē, ka labvēlīga tiesas sprieduma gadījumā visi noguldītāji, kuri savulaik iesnieguši prasības pret Banku "Baltija", saņems savu naudu atpakaļ. Arī tie, kas jau sen šos zaudējumus norakstījuši kā neatgriežamus un par tiem jau aizmirsuši. Cits jautājums, kad tas notiks, jo tiesvedība tiekot apzināti novilcināta.

Saeimas ārpus kārtas sēdē 1995. gada 24. maijā Ojārs Kehris paziņoja: to, ka Bankai "Baltija" ir bijušas smagas problēmas, banku speciālisti zinājuši jau sen. Vai tādējādi viņš gribēja teikt, ka Latvijas Bankas vadītāju pie banku speciālistiem nepieskaita? Kā citādi izskaidrot Latvijas Bankas pilnīgu bezdarbību un Bankas "Baltija" darbības apturēšanu tikai tad, kad, kā krimināltiesā pret Laventu & Co izteicās Repše, pāri bija palikusi vien tukša čaula? Vai nepietika ar to, ka, piemēram, Topbankas likvidācijas brīdī tās kontos atradās 48 santīmi? Kā ņirgāšanās par bankas uzraugiem.

***

Bankas "Baltija" negatīvais pašu kapitāls (miljonos latu)

1994 1. oktobris 15,5

1995 1. janvāris 18,6

31. marts 50,8

23. maijs 102,4

Aizdomas par prokuratūras iesaistīšanos uzņēmēju karos

Uldis Dreiblats,  NRA  02/26/07    A/s Ventspils naftas (VN) padomes priekšsēdētāja un akciju sabiedrības Latvijas naftas tranzīts (LNT) prezidenta Mamerta Vaivada demonstratīvā aizturēšana restorānā Vincents radījusi aizdomas, ka tiesībsargi iesaistījušies tranzītbiznesa uzņēmēju karā.

Karš starp tranzītbiznesa uzņēmējiem sākās pirms vairāk nekā diviem gadiem sakarā ar dažādām izpratnēm par VN koncerna nākotni. Viena uzņēmēju grupa koncernu gribēja pārdot Krievijas uzņēmumiem, lai varētu baudīt nopelnīto miljonu radītās iespējas; otra aicināja saglabāt kontroli pār biznesu Latvijas uzņēmēju rokās. Pirmās grupas viedokli publiski pauda Oļegs Stepanovs un Olafs Berķis, otrās – Ventspils mērs Aivars Lembergs. Pirmā uzņēmēju grupa šobrīd kontrolē a/s Ventbunkers, otrā – LNT. Apcietinot M. Vaivadu, tiek būtiski traucēta LNT lēmumu pieņemšana, bet šī uzņēmējsabiedrība ir lielākais VN akciju īpašnieks.

Jāatgādina, ka ar otras karojošās puses pārstāvjiem – O. Stepanovu un O. Berķi – prokurors Andis Mežsargs šovasar tikās neformālā gaisotnē viesnīcas Rīdzene restorānā. Tas notika zīmīgā datumā – dienu pirms smagas apsūdzības izvirzīšanas A. Lembergam. Aptaujātie juristi šādu tikšanos vērtēja kā dīvainu un aizdomīgu, turpretī ģenerālprokurors Jānis Maizītis uzskatīja, ka viss ir kārtībā, jo "šis fakts lietas materiālos ir procesuāli noformēts".

Cīņa par VN sākās 2004. gada beigās, kad O. Stepanovs vairākos laikrakstos paziņoja, ka sācis sarunas par VN pārdošanu Krievijas kompānijai Severstaļ.

O. Stepanovs tolaik pirmoreiz publiski atklāja, ka viņa pozīciju atbalsta arī Ventbunkers akcionāri O. Berķis, Igors Skoks un Genādijs Ševcovs, toties pret to iebilst un aktīvi cīnās A. Lembergs. Ventspils mērs turpretī publiski pauda, ka pareizāk būtu pārdot tikai VN termināli, kura darbība ir ļoti atkarīga no Krievijas labvēlības, saglabājot kontroli pār citām VN biznesa jomām.

Bijušais Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Jānis Muižnieks, vaicāts, vai pēdējā laika notikumi neliecina, ka KNAB un prokuratūra iesaistās Ventspils ekonomisko grupējumu cīņās, skaidroja: "Grūti ko teikt, jo nezinām lietas patiesos apstākļus. Bet, protams, ja jau valdība ir deklarējusi, ka valstī ir brīvais tirgus un brīva uzņēmējdarbība, tad šīs jomas jāregulē ar nodokļu palīdzību, nevis ar vardarbīgām metodēm, līdzīgi kā Krievijā izrīkojās ar JUKOS vadību."

Uz jautājumu, vai nav dīvaini, ka ar viena ekonomiska grupējuma pārstāvjiem prokurors dodas pusdienot, bet cita grupējuma pārstāvjus atrauj no vakariņu galda un bāž cietumā, jurists atbildēja: "Civiltiesiskajās jeb komercattiecībās atļauts viss, kas nav aizliegts ar likumu. Turpretī publiskajās tiesībās amatpersonas, piemēram, prokurors vai izmeklētājs, var darīt tikai to, ko nosaka likums. Prokurora Mežsarga gadījumā mēģināja skaidrot, ka process neparedz kārtību, kā tikties ar cilvēkiem. Kādas muļķības! Prokuroram kā publiskās varas pārstāvim jāsēž darba kabinetā un cilvēkiem jānāk pie viņa, nevis viņš iet pie cilvēkiem. Tie, kas apgalvo, ka kriminālprocess neaizliedz to darīt, runā muļķības. Bet attiecībā uz aizturēšanām un kratīšanām naktīs, piektdienas vakaros – tas ož pēc čekas darbībām. Tiesībsargu rīcībai jābūt korektai, lieki sava vara un visatļautība nav jādemonstrē."

Zvērināts advokāts, Advokātu padomes loceklis Aivars Niedre, vaicāts, vai nešķiet, ka prokuratūra un KNAB iesaistās ekonomisko grupējumu ķīviņos, atbildēja: "Advokāti parasti neiejaucas tiesībsargājošo institūciju darbā, bet, protams, tāds viedoklis veidojas. Šajā gadījumā uz tiesībsargiem gulstas milzīga atbildība, tāpēc diezin vai var vakariņu laikā veikt aizturēšanu. Lai to darītu, jābūt nopietnam pamatojumam. Apgalvot var jebko, arī to, ka visam, kas nāk no ofšoriem, ir aizdomu ēna. Tāpat – ja amatpersona runā pa tālruni ar advokātu, tad tā jau ir slikta darbība. Es kā vecās paaudzes pārstāvis velku zināmas paralēles ar tiem paņēmieniem, kādus kādreiz esam piedzīvojuši, ka aizturēšanas un kratīšanas galvenokārt notika nakts laikā. Tiesiskā un demokrātiskā valstī diezin vai vajadzētu tā rīkoties."

Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka, komentējot jautājumu par prokuratūras atšķirīgu attieksmi pret dažādiem tranzītbiznesa uzņēmēju grupējumiem, teica: "Tur tiešām ir šie grupējumi – šaubu nav. Tikai, kurš ir krimināls un kurš nav, – lūk, galvenais jautājums. Nezinot lietas materiālus, labāk stāvēt pāri šiem grupējumu kautiņiem. Ja tiks pierādīts, ka notikusi netīrās naudas atmazgāšana, tad tas ir liels noziegums. Tiem, kas pārmet prokuratūrai patvaļu un čekas metodes, nav taisnība – tiem labāk raudzīties, ko var tagad apstrīdēt. Izņemtie dokumenti ir jāuzrāda un jāpieprasa liecība jeb skaidrojums. No šī brīža sākas sacensība. Bieži vien gan pratināšanā, gan ekspertīzēs advokāti uzvedas pasīvi un neuzdod nevienu jautājumu. Ja redz, ka kaut kur var pieķerties, tas jādara, jo tas nodrošina iespējas beigās panākt attaisnošanu.

Es šobrīd pārdzīvoju par kriminālprocesu. Piemēram, sevišķās izmeklēšanas darbībās patvaļa var būt liela. Reizēm tiek apgalvots, ka ir pārliecinoši pierādījumi, bet, nonākot tiesā, izrādās – čušs vien ir. Smagi man to visu redzēt.

Šobrīd tiek rādīts šovs, kas mani arī ļoti satrauc."

Ventspils lieta savelk mākoņus virs KNAB

Baiba Rulle,  Diena  02/27/07    Tiesībsargu īstenotā Ventspils mēram Aivaram Lembergam pietuvināto miljonāru Mamerta Vaivada un Krista Skujas aizturēšana savilkusi mākoņus pār Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadību. Lai arī virkne amatpersonu noliedz, ka tuvākā laikā varētu lemt par KNAB vadības nomaiņu, ļoti iespējams, ka dzirdīgas ausis biroja kritizētāji atradīs Saeimā, deputātu komisijās, kas atbildīgas par tiesībsargājošo iestāžu darbu. "Daži drusku ārdās," tā pašreiz notiekošo Dienai raksturoja kāds koalīcijas deputāts. "Es par kaut ko tādu nemaz nebrīnītos, īpaši ņemot vērā jaunākos notikumus," Dienai atzinusi KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe.

Politiķi un augstas valdības amatpersonas, viņu vidū premjers Aigars Kalvītis (TP), Dienai uzsvērušas, ka jautājums par KNAB vadības atstādināšanu, īpaši saistībā ar tā saukto Ventspils amatpersonu lietu, kuras ietvaros pēdējās nedēļās veiktas plašas kratīšanas, nav dienas kārtībā. "Tāds jautājums vispār netiek apspriests," jau piektdien teica A.Kalvītis.

Tiesa, pamatu bažām par mēģinājumu apgrūtināt biroja darbu rada a/s Ventspils nafta (VN) vairākām augstām amatpersonām un atbildīgajām Saeimas komisijām nosūtītā sašutuma vēstule par KNAB veikto kratīšanu uzņēmuma birojā. Ar prokuratūru saskaņotā KNAB rīcība vēstulēs saukta par patvaļu, kuru aicināts novērst.

Lai arī ne Saeimas Nacionālās drošības komisijā (NDK), ne Aizsardzības, iekšlietu un pretkorupcijas komisijā pēc to vadītāju Dzintara Jaundžeikara (LPP/LC) un Jura Dalbiņa (TP) teiktā, vēstuli pirmdien vēl nebija izlasīta, abu teiktais ļāva nojaust, ka tā varētu radīt pamatu KNAB darba vētīšanai. "Tāpēc jau komisija ir, lai izvērtētu faktus," teica Dz.Jaundžeikars. Līdzīgi atbildēja J.Dalbiņš, uzsverot: ja komisijas deputāti uzskatīs, ka nepieciešama pārbaude, tā tiks rosināta: "Ir svarīgi noskaidrot, vai KNAB darbības ir bijušas likumīgas un samērīgas ar pamatojumu".

Lai arī Ventspils amatpersonu lietu šķetina Ģenerālprokuratūrā, uzbrukums vērsts pret KNAB. Tas tā ir, jo tieši biroja darbinieki pagājušajā trešdienā, aizturot aizdomās par noziedzīgi iegūtas naudas saņemšanu turēto VN padomes priekšsēdi M.Vaivadu, pārtrauca viņa vakariņas restorānā. Izolatorā miljonāram nācās pavadīt divas diennaktis. Tāpat tieši KNAB darbinieki veica kratīšanu gan VN birojā Ventspilī, gan vairāku ar šo lietu saistītu personu K.Skujas, miljonāru Ulda Pumpura un, iespējams, arī Laimoņa Junkera dzīvesvietās un birojos. Noprotams, ka šīs personas, kuras vieno amati A.Lemberga pārstāvētajās biedrībās Ventspils attīstības aģentūra (VAA) un Biznesa attīstības asociācija (BAA), prokuratūra tur aizdomās par līdzdalību noziedzīgi iegūtu ap 18 miljonu USD legalizēšanā.

Aizdomas stiprina fakts, ka, piemēram, BAA tiek dēvēta par izkārtnes biedrību, kas bija legālais iemesls ietekmīgāko Ventspils uzņēmēju sanāksmēm, arī naudas "atprečošanai". Piemēram, jau 2002.gadā A.Lemberga kā biedrības vadītāja alga gadā bija 120 000 latu. Diena atklāja, ka BAA ir arī dažādu pētījumu pasūtītāja un veicēja. Nereti nekad neveiktus vai uz vienas lapas rakstītus pētījumus, kas izmaksājuši vairākus tūkstošos, mēdz izmantot naudas legalizēšanai.

Kopumā pēdējā laika notikumi Ventspils amatpersonu lietā vedina spriest, ka prokuratūra uzgājusi ko ļoti nopietnu, iespējams, A.Lemberga melno kasi.

Latvijas ekonomikas prognozes rada īslaicīgu paniku Zviedrijas finanšu tirgū

Sandra Veinberga, NRA   02/26/07    Standard & Poor"s un Deutcshe Bank ziņojumi par ekonomikas attīstību Latvijā izraisīja panisku noskaņojumu Zviedrijas finanšu tirgū pagājušās nedēļas vidū. Ceturtdien par 2,8 procentiem kritās SEB bankas akciju kurss, par 5,9 procentiem – Swedbank (Latvijā pieder Hansabanka) kurss.

Šo ziņojumu izraisītā panika Latvijas tirgū nevar neietekmēt arī Zviedrijas ekonomiku, jo Zviedrijas bankas, kopā ņemot, ir Baltijas banku tirgus līderi un Baltijas reģions ir SEB un Swedbank lielākās eksporta daļas.

Standard & Poor"s un Deutcshe Bank ziņojumi par ekonomikas attīstību Latvijā radīja arī milzu virsrakstus un milzu komentārus Zviedrijas biznesa un finanšu avīzēs.

Zviedru eksperti uzmanīgi sāk vērtēt Latvijas ekonomiku un tās pārkaršanas konsekvences, uzsverot, ka problēma ir tikt galā ar straujo ekonomikas attīstības pieaugumu, kas normālo un ilglaicīgi noturamo 6–7 procentu vietā pašlaik esot 11.

Eļļu ugunī pielejot iekšzemes patēriņa pieaugums un uzņēmumu investīcijas, kā arī importa augošais pārsvars par eksportu. Cita problēma esot arī algu pieaugums par 20%. Ja tam līdzi nesekošot arī produktivitātes pieaugums, tad vēl vairāk palielināšoties arī inflācija, kas jau tagad ir problēma.

SEB bankas ekonomists un analītiķis Mikaels Johansons Dagens Nyheter slejās uzsver, ka Latvijas ekonomika pamatā ir laba, bez liela valsts ārējā parāda. Taču pagaidām neesot redzama nekāda Latvijas valdības politika, kas ierobežotu negatīvās tendences.

Finanšu žurnālisti zviedru presē uzsver, ka abas lielās zviedru bankas Swedbank un SEB jau ilgstoši pamatīgi kaujas Latvijas tirgū par ietekmi, tāpēc ļoti lēti aizdod naudu Latvijas tirgū un pelna uz kredītu izsniegšanu. Tas vēl vairāk sekmējis Latvijas ekonomikas pārkaršanu.

Standard & Poor"s analītiķis Martins Noreuss uzskata, ka pārkaršana var novest pie Latvijas konkurences spējas samazināšanās un problēmas var rasties uzņēmumiem, kas savai darbībai naudu aizņēmušies bankās. Tas ietekmēs mājsaimniecības, un rezultāts būšot nekustamo īpašumu tirgus krīze. Standard & Poor"s ziņojuma par Latvijas ekonomikas izredzēm autore Eilena Zhanga uzskatot, ka ticamība, ka Latviju piemeklēšot sliktākais scenārijs, esot tikai 50%. Taču viss esot atkarīgs no Latvijas valdības spējas reaģēt ātri un iegrožot finanses. Konjunktūras pazemināšanās Latvijā risks esot no 30 līdz 50%. Taču arī šajā gadījumā lata devalvācijas risks esot niecīgs, uzskata E. Zhanga. Tas esot tāpēc, ka kapitāla tirgus Latvijā neesot tik liels, ka varētu sagaidīt spekulantu uzbrukumus latam.

Zviedru eksperti uzsver, ka latu stiprina ne tikai Latvijas Bankas vecās rezerves, bet arī latvieši, kas strādā ārzemēs un sūta nopelnīto naudu uz mājām.

Zviedru prese raksta, ka lata vērtība ir lielā mērā atkarīga no tā, kā rīkosies zviedru bankas Latvijas tirgū. Ja Swedbank un SEB banka mainīs savu politiku Latvijā un ierobežos kredītu izsniegšanu, tas novedīs pie finanšu trūkuma un arī lata devalvācijas. Taču tā rīkoties neesot banku interesēs, jo tas sitīs tām atpakaļ ar kredītienākumu zaudējumiem. Tie būšot reāli zaudējumi.

Zviedrijas finanšu tirgus reakcija uz Standard & Poor"s un Deutcshe Bank ziņojumiem par situāciju Latvijas tirgū esot bijusi loģiska, uzskata arī Cheureux Nordic galvenais analītiķis Rodnejs Alfvēns. Ja lats tiktu devalvēts tikai par 10%, tad tas par 3% samazinātu Swedbank peļņu un par 1% SEB bankas peļņu. Šīs bankas to negribot, jo Baltijas tirgus Swedbank esot īsta zelta bedre un kāpēc viņiem to likvidēt? Šā tirgus pieaugums viešot lielas cerības, un, ja tās Swedbank pazudīšot, kas tai atlikšot? Tikai mazais un garlaicīgais Zviedrijas tirgus, uzskata R. Alfvēns.

Pēc ceturtdienas panikas krituma Swedbank akcijas piektdien nostājās vecajā vietā, vērtībā pieaugot par 3,5%, un katra maksāja 266 SEK (apmēram 20 LVL). Taču zviedri baidās, ka Latvijas panika varot pārsviesties uz citām Baltijas valstīm un atkal radīt problēmas zviedru bankām.

«Standard & Poor’s» paziņojums par Latviju rada īslaicīgu paniku Zviedrijas finanšu tirgū

LETA  02/26/07    Kredītreitingu aģentūras «Standard & Poor’s» un «Deutcshe Bank» paziņojumi par ekonomikas attīstību Latvijā izraisījis panisku noskaņojumu Zviedrijas finanšu tirgū, pirmdien vēsta laikraksts «Neatkarīgā Rīta Avīze.»

Ceturtdien, 22.februarī, par 2,8% kritās SEB bankas akciju kurss, bet par 5,9% - «Swedbank» kurss. Šo ziņojumu izraisītā panika Latvijas tirgū nevar neietekmēt arī Zviedrijas ekonomiku, jo Zviedrijas bankas, kopā ņemot, ir Baltijas banku tirgus līderi un Baltijas reģions ir SEB un «Swedbank» lielākās eksporta daļas, teikts laikrakstā.

«Standard & Poor’s» un «Deutcshe Bank» ziņojumi par ekonomikas attīstību Latvijā radīja milzu virsrakstus un komentārus Zviedrijas biznesa un finanšu avīzēs.

Zviedru eksperti uzmanīgi vērtē Latvijas ekonomiku un tās pārkaršanas konsekvences un uzsver, ka problēma ir tikt galā ar straujo ekonomikas attīstības pieaugumu, kas normālo un ilglaicīgi noturamo 6% līdz 7% vietā pašlaik esot 11%.

Eļļu ugunī pielejot iekšzemes patēriņa pieaugums un uzņēmuma investīcijas, kā arī importa augošais pārsvars par eksportu. Cita problēma esot arī algu pieaugums par 20%, bet, nebūšot arī produktivitātes pieaugums, tad vēl vairāk pieaugšot inflācija, kas jau tagad ir problēma.

SEB bankas ekonomists un analītiķis Mikaels Johansons «Dagens Nyheter» slejās uzsvēra, ka Latvijas ekonomika pamatā ir laba, bez liela valsts ārējā parāda. Tomēr pagaidām neesot redzama nekāda Latvijas valdības politika, kas ierobežotu negatīvās tendences, teikts laikrakstā.

Finanšu žurnālisti zviedru presē norādīja, ka abas lielās Zviedrijas bankas «Swedbank» un SEB jau ilgstoši pamatīgi kaujas Latvijas tirgū par ietekmi, tāpēc ļoti lēti aizdod naudu Latvijas tirgū un pelna uz kredītu izsniegšanu. Tas vēl vairāk sekmējis Latvijas ekonomikas pārkāršanu.

«Standard & Poor’s» analītiķis Martins Noreuss uzskata, ka pārkaršana var novest pie Latvijas konkurences spējas samazināšanās un problēmas var rasties uzņēmumiem, kas savai darbībai naudu aizņēmušies bankās. Tas ietekmēs mājsaimniecības, un rezultāts būšot nekustamo īpašumu tirgus krīze.

Savukārt «Standard & Poor’s» ziņojuma par Latvijas ekonomikas izredzēm autore Eilena Zhanga uzskatot, ka ticamība, ka Latviju piemeklēšot sliktākais scenārijs, esot tikai 50%. Tomēr viss esot atkarīgs no Latvijas valdības spējas reaģēt ātri un iegrožot finanses. Konjunktūras pazemināšanās Latvijā risks esot no 30% līdz 50%. Tomēr arī šajā gadījumā lata devalvācijas risks esot niecīgs, uzskata Zhanga. Tas esot tāpēc, ka kapitāla tirgus Latvijā neesot tik liels, ka varētu sagaidīt spekulantu uzbrukumus latam.

Zviedru eksperti akcentēja, ka latu stiprina ne tikai Latvijas Bankas vecās rezerves, bet arī latvieši, kas strādā ārzemēs un sūta nopelnīto naudu uz mājām. Zviedru preses raksta, ka lata vērtība ir lielā mērā atkarīga no tā, kā rīkosies Zviedrijas bankas Latvijas tirgū. Ja «Swedbank» un SEB banka mainīs savu politiku Latvijā un ierobežos kredītu izsniegšanu, tas novedīs pie finanšu trūkuma un arī lata devalvācijas.

Zviedrijas finanšu tirgus reakcija uz «Standard & Poor’s» un «Deutcshe Bank» ziņojumiem par situāciju Latvijas tirgū esot bijusi loģiska, uzskata arī «Cheureux Nordic» galvenais analītiķis Rodnejs Alfvēns. Viņaprāt, ja lats tiktu devalvēts tikai par 10%, tad tas par 3% samazinātu «Swedbank» peļņu, bet par 1% - SEB bankas peļņu.

Zviedru banku akcionāri var uzelpot

Mārtiņš Apinis, nozare. lv  02/27/07    Lai arī ceturtdien divu respektablo Latvijas kredītiestāžu — Hansabankas un SEB Unibankas saimnieču Swedbank un SEB bankas akciju cenas piedzīvoja strauju kritumu, investori šķiet nomierinājušies, akciju vērtībai pamazām tuvojoties iepriekšējiem līmeņiem.

Ceturtdien, kas presē gandrīz maz vai tika nodēvēta par šo banku akciju melno dienu, SEB bankas akciju kurss bija krities par 2,8%, savukārt Swedbank zaudēja 5,9% savas iepriekšējās dienas vērtības. Tomēr būtiskam satraukumam šobrīd nav pamata. Jau piektdien Swedbank A akciju cena spēja demonstrēt vērtības pieaugumu par 3,5% līdz 266 kronām, kamēr mazāk cietušo SEB A akciju tirgus vērtība nostiprinājās par 2,7%, piektdienas biržas tirdzniecības sesiju slēdzot 231 kronas līmenī. Tas, ka panikai šobrīd nav iemesla, liecināja arī vakardienas tirdzniecības sesija, kur līdz pusdienlaikam nekādas kardinālas pārmaiņas nebija notikušas. Kāda būs šo akciju cenu tālākā dinamika, lielā mērā atkarīgs no pašām bankām un to kredītu un ieguldījumu portfeļu diversifikācijas. Iepriekšējo kritumu sveicinājušie Standard & Poors un Deutcshe Bank ziņojumi par ekonomikas attīstību Latvijā, lai arī norāda uz problēmām, tomēr nebūt nav nekas jauns un par ekonomiku iespējamo pārkaršanu aktīvi diskutēts jau pirmd diviem gadiem. Tas, ka abu banku meitas gan Latvijā, gan kopumā Baltijā ir tirgus līderu pulciņā un negatīvu satricinājumu gadījumā jūtami cietīs, Zviedrijas fondu tirgus dalībniekiem bija skaidrs jau sen. Līdz ar to šo banku un to akcionāru miegainā slīgšana pašapmierinātībā beigsies tikai tad, kad kādā no Baltijas valstīm, visdrīzāk gan Latvijā, nemitīgi piebriestošais kredīta burbulis piedzīvos savu likumsakarīgo plīsumu.

Zviedrijas bankas Latvijā neapstāsies

Juris Kaža Speciāli Dienai   02/27/07    Lai gan vairāki finanšu analītiķi uzskata zviedru banku kreditēšanas politiku Latvijā par "neprātu", pat to akciju kursa svārstības aiz bažām par notiekošo tikai nedaudz ietekmēs esošo dāsno, bet ilgtermiņā riskanto kreditēšanu eiro.

Tā uzskata lietpratēji, ar ko Diena runāja Zviedrijā un Lielbritānijā. Zviedru dienas laikraksta Dagens Nyheter žurnālists Huans Floress, kurš pagājušajā nedēļā rakstīja, ka baumas par lata devalvāciju un Latvijas pazeminātais reitings izraisījuši Swedbank (Hansbankas mātes) un SEB (SEB Unibankas mātes) akciju kursa kritienu, norādīja, ka abu banku akcijas strauji atguvušās.

"SEB vadība, jau prezentējot jaunākos finanšu rezultātus, uzsvēra, ka apzināti ļāvusi tirgus daļai Latvijā sarukt, lai mazinātu kreditēšanas ietekmi uz ekonomikas pārkaršanu," teica H.Floress.

Pat ja Latviju un pārējās Baltijas valstis vienlaikus piemeklētu nopietna ekonomiskā krīze, tās ietekme uz SEB un Swedbank peļņu, visticamāk, būtu minimāla, 1—3% robežās. H.Floress pieļāva, ka no tirgus nervozitātes varētu ciest investori, kuru ieguldījumi Zviedrijas banku akcijās auguši, taču tas neiespaidotu banku dividendes.

"Investori uzskatīja, ka Latvija un Baltija ir Swedbank izaugsmes vieta, ka te notiks pārmaiņas, pretēji šķietami pelēcīgajam zviedru banku tirgum. Dzirdot, ka šīs izredzes esot apdraudētas, bija asa reakcija," skaidro zviedru žurnālists.

"Tas, ka Zviedrijas bankas dod kredītus eiro cilvēkiem, kuru ienākumi ir latos, ir liela, bet arī saprotama muļķība, jo šādi tās iegūst tirgus daļas. Tā ir Austrumeiropai raksturīga parādība. Visi tic t.s. eiro konverģencei, ka noturēsies valūtas stingrā piesaiste pie eiro," teica britu analītiķis, kas nevēlējas, lai publicētu viņa vārdu saistībā ar darba devēja biznesa apsvērumiem. Pieprasījums pēc eiro kredītiem ir liels, tādēļ arī bankas tos dod, nerēķinoties ar ekonomikas pārkaršanu un inflācijas kurināšanu, kas var sagraut pamata valūtas (lata) vērtību, agrāk vai vēlāk izraisot spiedienu pret latu valūtas tirgū, viņš skaidroja.

Prostitūcijai vervē meitenes no laukiem

Zane Auziņa,  NRA  02/27/07    Ar maldinošiem darba sludinājumiem meklē seksa pakalpojumu sniedzējas.

Prostitūcijas biznesa kūrētāji ar sludinājumiem reģionālajos laikrakstos vervē meitenes no laukiem. Uzdodoties par darba meklētāju, Neatkarīgā sazinājās un tikās ar sludinājuma ievietotājiem un, kā izrādījās, arī ar vienu no seksa biznesa organizatoriem.

Neatkarīgās uzmanību saistīja darba piedāvājums Limbažu rajona laikrakstā Auseklis. Sludinājuma teksts "Piedāvā darbu masāžistēm. Var bez darba pieredzes. Augsta samaksa. Darbs Rīgā..." un tālruņa numurs radīja aizdomas par iespējamo meiteņu vervēšanu seksa industrijai, un tas arī apstiprinājās. Zvanot uz sludinājumā norādīto tālruņa numuru, atsaucās krieviski runājoša sieviete, kas sevi nosauca par Irinu. Viņa paskaidroja, ka darbs saistīts ar intīmpakalpojumiem, bet precīzāk viss tikšot pastāstīts klātienes sarunā. Tikšanās vietu pie centrālās pasta ēkas Stacijas laukumā noteica Irina. Ieradusies ar violetu busiņu, viņa potenciālo darba ņēmēju aicināja kāpt iekšā. Mašīna iebrauca tuvējā šķērsielā, kur arī notika runāšana.

Apmēram 30 gadu vecā Irina sēdēja busiņa aizmugurē un auklējās ar apmēram divus gadus veciem bērniem – izskatījās, ka pašas dvīņiem. Glītā sieviete ne mazākajā mērā nemulsa, bērnu klātbūtnē runājot par prostitūciju (ar kuru arī pati esot nodarbojusies), klientiem, viņu vēlmēm un apkalpošanas kārtību. Nemulsa arī pie stūres sēdošais Māris. Tieši viņš uzņēmās sarunas vadību, un no sacītā izrietēja, ka viņš ir arī galvenais biznesa kūrētājs.

Māris un Irina atklāja, ka patiesībā ar masieres pienākumiem darbam neesot nekāda sakara un tiek meklētas meitenes, kurām ir pieņemami pelnīt ar seksu – tiesa, ja meitene ļoti vēlas un klients neiebilst, viņa varot arī masēt.

Māris atklāja, ka darbs notiekot laikā no sešiem vakarā līdz sešiem rītā. Viņam Rīgā esot dzīvoklis, kas esot kā darbības centrs. Meitenes pulcējas dzīvoklī un gaida izsaukumus. Piezvanot klientam, Māris organizējot meitenes piegādi pasūtītāja norādītajā vietā – visbiežāk viesnīcās un pirtīs, dažkārt arī dzīvokļos. "Starp citu, arī šo māju tev gadīsies apmeklēt," Māris norāda uz daudzstāvu ēku šķērsielas otrā pusē, kur, spriežot pēc reklāmām, meklējami vien atsevišķi uzņēmumi. Taču arī viesnīca te esot.

Klienta samaksātā nauda pilnā apmērā jāatdod Mārim. Padarot darbu, meitenei jāzvana Mārim, un viņš atbrauc tai pakaļ. Klients par seksa pakalpojumiem maksā 35 līdz 60 latus, taču meitene labākajā gadījumā par darbu var nopelnīt 25 latus – tie gan esot algas griesti, kas tiekot maksāti kādos īpašos gadījumos. Parasti meitene par stundas darbu saņemot 15 latu, ar to tad arī varot rēķināties iesācēja, bet pārējie klienta samaksātie 20 līdz 45 lati paliek pie sutenera un darba organizatora. Irina gan piebilst, ka Māris esot ļoti labs un godīgs darba devējs – meitenes daļu vienmēr atdod precīzi līdz santīmam. Turklāt, ja klients esot iedevis tējas naudu, tā pilnā mērā paliek pie meitenes.

Savukārt uz iebildi, ka īsti godīga nav sistēma, ka klients samaksā 60 latu, bet meitene, kas strādājusi, nopelna vien trešo daļu, Māris atbild īsi: "Citur meitenes nesaņem arī tik daudz. Mēs tik labi varam maksāt, jo specializējamies uz ārzemniekiem, arī sludinājumus un reklāmu liekam izdevumos, kas orientēti uz iebraucējiem. Bet citās vietās meitenes labi ja 15 latu dabū, parasti samaksa ir zemāka. Pašai bez vadības strādāt vispār neiesaku – ne tu varēsi visu noorganizēt, ne klientus dabūt," dzīves patiesību atklāj lauku meiteņu vervētājs.

Irina un Māris skaidro, ka klienti esot pavisam normāli vīrieši – kaut parasti ne pārāk jauni un izskatīgi. Pret meitenēm viņi izturoties puslīdz normāli, neesot arī jābaidās par iespējamo piekaušanu un citām darbībām, kas varētu apdraudēt meitenes veselību vai dzīvību. "Klienti meitenes nesit, vismaz ne bez iemesla. Vienīgi ielāgo – nekad neko nezodz, tad gan var palikt bez zobiem – un pelnīti!" Arī no biznesa kūrētāja meitenei neesot jābaidās. "Nelasi tās muļķības, ko avīzēs raksta. Pasi nost neņemsim un nekur nespundēsim! Un vispār tas ir pavisam normāls darbs, tikai alga nesalīdzināmi labāka nekā citiem. Ne pārāk intensīvi strādājot, nopelnīsi vismaz tūkstoti mēnesī, ja rausies pamatīgāk, alga būs nesalīdzināmi lielāka. Vispār neviens nekad man šitādus jautājumus nav uzdevis," noteic Māris. Viņš aicina labāk reizi pamēģināt nekā prātot un domāt. Atvadoties Māris vien piebilst, ka prostitūcija Latvijā ir atļauta un nekādas problēmas meitenēm neesot arī ar policiju.

FM: inflācijas pazemināšanas plāns aptver plašu pasākumu klāstu

LETA    03/01/07    Darba grupas izstrādātais inflācijas pazemināšanas plāns aptver plašu pasākumu klāstu dažādās sfērās, informēja Finanšu ministrijas (FM) Komunikāciju nodaļā.

Ceturtdien notika pēdējā sēde darba grupai, kuru vada finanšu ministrs Oskars Spurdziņš (TP) un kuras uzdevums bija izstrādāt ziņojumu par patēriņa cenu inflācijas attīstību un sagatavot priekšlikumus inflācijas samazināšanai Latvijā.

Darba grupa izskatīja ziņojuma projektu un diskutēja par inflācijas samazināšanas pasākumiem Latvijā, kas iekļauti plānā. Ziņojums un pasākumu plāns otrdien, 6.martā, tiks izskatīts Ministru kabineta sēdē.

Plāns aptver plašu pasākumu klāstu dažādās sfērās. Darba grupa bija vienojusies sanākt vismaz divas reizes mēnesī un katrā sanāksmē detalizēti izskatīt kādu no sfērām, šādi tika izanalizētas administratīvi regulējamās cenas, konkurence, budžets un nodokļi, darbaspēka tirgus, kā arī uzklausīta Centrālās statistikas pārvaldes prezentācija par patēriņa cenu indeksa aprēķinu metodiku, informēja ministrijā.

Sīkāka informācija par iespējamiem inflācijas mazināšanas pasākumiem pagaidām atklāta netiek.

Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) ceturtdien intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Valsts pirmās personas" uzsvēra, ka inflācijas mazināšanas plāns piedāvās kompleksus risinājumus. Premjers gan vēl neesot iepazinies ar galīgo darba grupas piedāvāto variantu. Tāpat pirms skatīšanas valdībā savu viedokli vēl izteikšot koalīcijas partneri.

Pēc Kalvīša teiktā, piedāvātie risinājumi skaršot nodokļu sfēru. Jaunu nodokļu nebūšot, bet tikšot pārskatīta jau esošā nodokļu sistēma. Stingrāk varētu tikt regulēti privātpersonu darījumi ar nekustamo īpašumu, kā arī pārskatītas tās administratīvās lietas, kas attiecas uz finanšu pieplūdumu Latvijai.

Nākamnedēļ valdības sēdē varētu tikt pieņemta lielākā daļa no izmaiņām, norādīja premjers.

Kā ziņots, darba grupa izveidota ar Ministru prezidenta Aigara Kalvīša (TP) rīkojumu. Tajā ir Latvijas Bankas, Ekonomikas ministrijas, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas, Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Komercbanku asociācijas pārstāvji.

Iepriekš Latvija gatavojās ieviest eiro 2008.gada sākumā. Pagaidām par jaunu eiro ieviešanas termiņu valdība nav lēmusi, lai gan premjers izteicies, ka reāls eiro ieviešanas laiks varētu būt 2010.gads.

Jau ziņots, ka inflācija turpina paaugstināties -, salīdzinot ar pagājušā gada janvāri, šā gada pirmajā mēnesī patēriņa cenas pieaugušas par 7,1%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Precēm cenas augušas par 6,4%, bet pakalpojumiem - par 9,3%.

Šā gada janvārī, salīdzinot ar 2006.gada decembri, patēriņa cenas palielinājās par 1,3%. Precēm cenas pieauga par 1%, bet pakalpojumiem - par 2,4%.

2006.gada janvārī, salīdzinot ar 2005.gada decembri, vidējais cenu līmenis palielinājās par 1,1%.

Latvijas piemērs met ēnu pār visu Baltijas valstu plaukstošajām tautsaimniecībām

LETA   03/01/07    Latvijas nespēja savaldīt inflāciju ir brīdinājums arī pārējām reģiona strauji augošajām ekonomikām, ceturtdien raksta ietekmīgais biznesa laikraksts "Financial Times". Savu rakstu "Financial Times" iesāk ar stāstu par vienu no Latvijas nekustamā īpašuma tirgotājiem.

Henrijs Leja izstaro pašpārliecību, kāda sagaidāma vienīgi no nekustamā īpašuma māklera vienā no pasaules karstākajiem nekustamā īpašuma tirgiem, raksta ""Financial Times". Viņš strādā Rīgā, kur nekustamā īpašuma cenas no pagājušā gada jūlija līdz septembrim paaugstinājās par 40%.

Henrijs Leja pieder pie jaunās paaudzes uzņēmējiem, kuru bagātību vairo Latvijas ikgadējais 12% ekonomiskais pieaugums. Latvijas ekonomiskā izaugsme ilgst jau vairāk nekā desmit gadu un "aug un aug", intervijā laikrakstam stāsta Leja.

Šāds bezgalīgs optimisms ir saprotams, taču tas ir pretrunā ar ekonomikas vēstures būtību, brīdina "Financial Times".

Tomēr Lejas pašpārliecinātās runas par Latvijas nebeidzamo izaugsmi pagājušās nedēļas beigās draudoši aprāvušās. Tas sākās ar aģentūras "Standard & Poor's" ziņojumu, kurā Latvijas kredītreitings pazemināts no stabila līdz negatīvam ar norādi, ka "skaidras pazīmes liecina par ekonomikas pārkaršanu" un "palielinās krasas valūtas kursa pazemināšanās risks", ja netiks veikti koriģējoši pasākumi.

Ziņojums tika atstāts bez ievērības, kamēr Dānijas banka "Danske Bank" nenāca klajā ar vēl satraucošāku analīzi, kurā apgalvots, ka Latvijas krīze var izplatīties visās strauji augošajās Baltijas valstīs un arī Austrumeiropā, izvēršoties par ko līdzīgu 1997. gada Āzijas krīzei.

"Mēs esam nobažījušies par to, ka neviens cits nav nobažījies," teica "Danske Bank" galvenais ekonomists Karstens Valgrēns. "Visi sarkanie makroindikatori mirgo vēl spēcīgāk, nekā tie mirgoja Āzijā."

Vislielākās bažas izraisa Latvijas tekošā konta deficīts, kas 2006.gada trešajā ceturksnī sasniedza 18% no iekšzemes kopprodukta un bija tikai nedaudz augstāks par Igaunijas 12% un Lietuvas 10%. Inflācija Latvijā ir gandrīz 7%, un kredīti ik gadu palielinās par 60%. "Latvija nebūt nav vienīgā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu ekonomika, kurā vērojamas pārkaršanas pazīmes un pieaug krasa valūtas kursa pazemināšanās risks," secina "Danske Bank".

Latvijas reakcija bija strauja. "Danske Bank" ziņojums izraisīja baumas, kuras izplatījās arī ar mobilo telefonu īsziņām, ka eiro piesaistītais lats tiks devalvēts. Kopš 2005.gada, kad lats tika piesaistīts eiro, lata kurss pret eiro sasniedza viszemāko līmeni, eiro vērtībai pieaugot no 0,696 līdz 0,7073 latiem. Trešdien dienas beigās tas bija 0,7068 lati.

Vieglās panikas gaisotni saasināja tas, ka Valgrēna vārds ir pazīstams Ziemeļeiropā. Pagājušajā gadā viņa ledainais ziņojums par Islandi gandrīz izraisīja ekonomisko krīzi šajā valstī.

Situācija Latvijā ir stabilizējusies, taču pagājušās nedēļas notikumi izgaismo dažas ekonomiskās nelīdzsvarotības pazīmes visās Baltijas un Austrumeiropas valstīs, liekot jautāt, ko politiķi var darīt, lai ierobežotu ekonomisko "bumu".

Latvijas politikas noteicēji apgalvo: lai gan ir liels tekošā konta deficīts, budžeta deficīts 2006.gadā bija tikai 0,9% no IKP, un norāda ka problēmas varētu rasties privātajā sektorā, taču valsts finanses ir labā stāvoklī.

Finanšu ministrijas Ekonomiskās politikas departamenta direktors Oļegs Baranovs, runājot ar "Financial Times", atzina, ka ekonomika pārkarst, taču teica, ka nākamajā nedēļā gaidāmajam "inflācijas ierobežošanas plānam" tirgus būtu jānomierina.

Plānā būs paredzēti "jauni nodokļi spekulācijām ar nekustamo īpašumu", kā arī fiskālie pasākumi, kas radīs "budžeta pārpalikumu vai vismaz nelielu deficītu". Gaidāmi arī citi pagaidām nekonkretizēti pasākumi, viņš teica.

Tomēr saglabājas šaubas par valdības spēju vai vēlēšanos īstenot pārmaiņas. Latvijas Bankas Makroekonomikas departamenta vadītājs Helmūts Ancāns brīdināja, ka nākamās nedēļas "plāns" ir tikai darba dokuments un valdībai bijušas problēmas šādu nomierinošu pasākumu īstenošanā. "Mēs redzēsim, vai tā būs kārtējā skatloga dekorēšana vai īsti pasākumi," viņš teica.

"Fiskālajai politikai būtu jāiedarbojas, taču, ja tās nebūs, kā pagājušajā vēlēšanu gadā, tas nebūs labi. Fiskālajai politikai jāiet pret ciklu, nevis jāveicina cikls," viņš piebilda.

S&P ziņojuma autore Eilīna Džana piekrīt: "Mīksta piezemēšanās prasa veikt steidzamus politiskos pasākumus, kuri ir jāīsteno," viņa teica. To neīstenošana var izraisīt valsts kredītreitinga pazemināšanu, viņa brīdināja.

Tomēr, atgriežoties Rīgā, pēdējie notikumi nav ietekmējuši Henrija Lejas pārliecību, nobeigumā norāda "Financial Times".

"Tās bija tikai baumas," viņš paraustīja plecus. "Esmu pārliecināts, ka, izsniedzot aizdevumus, bankas nekļūdīsies attiecībā uz savu nākotni."

Pērn vidējās algas kāpums – lielākais desmit gados

DELFI  03/02/07    Mēneša vidējā darba alga uz papīra valstī 2006.gadā, salīdzinot ar 2005.gadu, pieaugusi par 23%, kas ir vislielākais pieaugums pēdējo desmit gadu laikā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Visstraujāk pieaugušas algas būvniecībā, ieguves rūpniecībā un veselības aprūpē.

2006.gadā, salīdzinot ar 2005.gadu, darba samaksa palielinājusies no 246 līdz 302 latiem jeb par 57 latiem, sabiedriskajā sektorā - no 285 līdz 351 latiem jeb par 66 latiem, bet privātajā sektorā - no 224 līdz 277 latiem jeb par 53 latiem. Mēneša vidējā neto darba samaksa valstī šajā periodā palielinājās par 23,1% un sasniedza 216 latus. Darba samaksas reālais pieaugums 2006.gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bija 15,6%.

Mēneša vidējā bruto darba samaksa 2006.gadā, salīdzinot ar 2005.gadu, visstraujāk augusi tādās nozarēs kā būvniecība – no 211 līdz 282 latiem jeb par 33,7%, ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde – no 257 līdz 331 latiem jeb par 28,9%, veselība un sociālā aprūpe – no 233 līdz 298 latiem jeb par 27,9%. Zemākais pieaugums ir vērojams transporta, glabāšanas un sakaru nozarē – par 16,3%.

Valsts reģionos bruto darba samaksa gada laikā visvairāk palielinājusies Pierīgas reģionā – par 26,2% un Rīgā – par 23,8%, bet vismazāk Kurzemes reģionā – par 19,1%. Visaugstākā darba samaksa bija Rīgā – 347 lati. Salīdzinot ar 2005.gadu, tā pieaugusi par 67 latiem. Viszemākā darba samaksa bija Latgales reģionā. 2006.gadā tā bija 214 lati jeb 70,6% no vidējās bruto darba samaksas valstī.

Vislielākais darba samaksas pieaugums 2006.gadā valstī bija ceturtajā ceturksnī, kad bruto darba samaksa mēnesī sasniedza 344 latus, kas ir par 27,9% vairāk nekā 2005.gada ceturtajā ceturksnī.

Salīdzinot ar 2005.gada ceturto ceturksni, visstraujāk tā augusi strādājošajiem izglītības nozarē – no 264 līdz 373 latiem jeb par 41,1%, būvniecībā – no 234 līdz 318 latiem jeb par 35,8%, kā arī ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē – no 279 līdz 366 latiem jeb par 31,4%.

Vējonis: tūrisms klibo uz priekšu

LETA  03/02/07    Tūrisms attīstās, taču klibo uz priekšu, jo valsts nav skaidri definējusi, kādā virzienā vēlas to attīstīt, Latvijas lauku tūrisma konferences atklāšanā sacīja vides ministrs Raimonds Vējonis (ZZS).

Vides ministrija uzskata, ka jāattīsta uz nacionālajām dabas bagātībām balstīts tūrisms, ko, pareizi izmantojot, būtu iespējams radīt atšķirīgu tūrisma modeli, kas nav bāzēts uz pilsētas tūrismu, klāstīja Vējonis. Lauku videi jābūt dažādai un lauku tūrisms ir iespēja radīt pievienoto vērtību lauku attīstībā, norādīja ministrs.

Pagājušajā gadā notika likumdošanas sakārtošanas mēģinājumi, lai nostiprinātu lauku tūrisma ideju. Tie bija pirmie soļi uz valsts atbalstītu lauku tūrismu, atgādināja Vējonis.

Valdībai jāstrādā ar nodokļu politiku, jo tā ir iespēja, kā valsts varētu sniegt atbalstu lauku tūrismam, norādīja Vējonis un piebilda, ka nodokļu politika vienmēr bijusi sarežģīta.

Inflācijas pazemināšanas plāns aptver plašu pasākumu klāstu

LETA  03/02/07    Darba grupas izstrādātais inflācijas pazemināšanas plāns aptver plašu pasākumu klāstu dažādās sfērās, aģentūru LETA informēja Finanšu ministrijas (FM) Komunikāciju nodaļā.

Ceturtdien notika pēdējā sēde darba grupai, kuru vada finanšu ministrs Oskars Spurdziņš (TP) un kuras uzdevums bija izstrādāt ziņojumu par patēriņa cenu inflācijas attīstību un sagatavot priekšlikumus inflācijas samazināšanai Latvijā.

Darba grupa izskatīja ziņojuma projektu un diskutēja par inflācijas samazināšanas pasākumiem Latvijā, kas iekļauti plānā. Ziņojums un pasākumu plāns otrdien, 6.martā, tiks izskatīts Ministru kabineta sēdē.

Plāns aptver plašu pasākumu klāstu dažādās sfērās. Darba grupa bija vienojusies sanākt vismaz divas reizes mēnesī un katrā sanāksmē detalizēti izskatīt kādu no sfērām, šādi tika izanalizētas administratīvi regulējamās cenas, konkurence, budžets un nodokļi, darbaspēka tirgus, kā arī uzklausīta Centrālās statistikas pārvaldes prezentācija par patēriņa cenu indeksa aprēķinu metodiku, informēja ministrijā. Sīkāka informācija par iespējamiem inflācijas mazināšanas pasākumiem pagaidām atklāta netiek.

Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) ceturtdien intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Valsts pirmās personas" uzsvēra, ka inflācijas mazināšanas plāns piedāvās kompleksus risinājumus. Premjers gan vēl neesot iepazinies ar galīgo darba grupas piedāvāto variantu. Tāpat pirms skatīšanas valdībā savu viedokli vēl izteikšot koalīcijas partneri.

Pēc Kalvīša teiktā, piedāvātie risinājumi skaršot nodokļu sfēru. Jaunu nodokļu nebūšot, bet tikšot pārskatīta jau esošā nodokļu sistēma. Stingrāk varētu tikt regulēti privātpersonu darījumi ar nekustamo īpašumu, kā arī pārskatītas tās administratīvās lietas, kas attiecas uz finanšu pieplūdumu Latvijai. Nākamnedēļ valdības sēdē varētu tikt pieņemta lielākā daļa no izmaiņām, norādīja premjers.

Darba grupa izveidota ar Ministru prezidenta Aigara Kalvīša (TP) rīkojumu. Tajā ir Latvijas Bankas, Ekonomikas ministrijas, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas, Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Komercbanku asociācijas pārstāvji.

Iepriekš Latvija gatavojās ieviest eiro 2008.gada sākumā. Pagaidām par jaunu eiro ieviešanas termiņu valdība nav lēmusi, lai gan premjers izteicies, ka reāls eiro ieviešanas laiks varētu būt 2010.gads.

Inflācija turpina paaugstināties -, salīdzinot ar pagājušā gada janvāri, šā gada pirmajā mēnesī patēriņa cenas pieaugušas par 7,1%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Precēm cenas augušas par 6,4%, bet pakalpojumiem - par 9,3%.

Šā gada janvārī, salīdzinot ar 2006.gada decembri, patēriņa cenas palielinājās par 1,3%. Precēm cenas pieauga par 1%, bet pakalpojumiem - par 2,4%. 2006.gada janvārī, salīdzinot ar 2005.gada decembri, vidējais cenu līmenis palielinājās par 1,1%.

Cik maksā Abrenes zeme?

Zigfrīds Dzedulis, Latvijas Avīze   03/02/07    Cik maksā Abrenes zeme? Šo jautājumu uzdevuši vairāki "Latvijas Avīzes" lasītāji, vēloties noskaidrot, kāda tagad varētu būt Latvijas pirmās brīvvalsts laikā piederējušo nekustamo īpašumu tirgus vērtība.

Ja A. Kalvīša valdība grasās parakstīt robežlīgumu, tad derētu zināt, kādas vērtības naudas izteiksmē tā atstāj Krievijai. Un vai bijušajiem zemes īpašniekiem vēl ir cerības uz atlīdzību naudā vai graudā?

Ar okupācijas varas – PSRS Augstākās Padomes prezidija – dekrētu "Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā" 1944. gada 23. augustā no Abrenes apriņķa atšķēla sešus pagastus – Kacēnu, Upmalas, Linavas, Purvmalas, Augšpils un Gauru – un Abrenes pilsētu.

1996. gada 22. augustā Saeimas deklarācijā "Par Latvijas okupāciju" teikts, ka Krievijai pievienotās teritorijas kopplatība ir aptuveni 2000 kvadrātkilometru. Bet vēstures zinātņu doktors Elmārs Pelkaus uzskata, ka Latvijai atšķeltā teritorija ir mazāka – 1293,60 kvadrātkilometru. Šī platība norādīta arī 1992. gada 22. janvāra Augstākās Padomes lēmuma "Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu".

Lai kaut vai aptuveni varētu noteikt šīs zemes vērtību tagad, jāzina, kāda tā bija agrāk. 1937. gada 8. janvārī laikrakstā "Brīvā Zeme" publicētajā apskatā "Jaunlatgales apriņķa dzīve un darbs skaitļos", kas balstīts uz Latvijas Lauksaimniecības kameras datiem, redzams, ka Jaunlatgales apriņķa (pārdēvēts par Abrenes apriņķi 1938. gada 1. aprīlī) Kacēnu, Linavas, Purvmalas, Augšpils, Gauru pagastos (Upmalas pagasts nav pieminēts) aramzeme aizņēmusi caurmērā līdz 50%, meži – līdz 30%, purvi – līdz 20% no katra pagasta kopplatības. Apskatā pieminētas arī apriņķa teritorijā atrastās derīgo izrakteņu iegulas – dolomīts, kaļķakmens un pat dzelzs rūda. Tāpat norādīts, ka purvos ir lieli kūdras krājumi, kurus var izmantot apkurei un pakaišiem lopkopībā.

Pašlaik oficiālajā Pleskavas apgabala interneta mājas lapā par Pitalovas rajonu lasāms, ka rajona teritorija ir 111 109 hektāri, tostarp 62,2 tūkstošus hektāru aizņem lauksaimnieciski izmantojama zeme.

Valsts zemes dienesta Nekustamā īpašuma departamenta direktora vietniece Santa Bindere stāsta, ka pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas zemes kadastrālo vērtību atdalītajiem pagastiem nenoteica. Bet par Abrenes apriņķa zemes kadastrālajām vērtībām var iegūt aptuvenu priekšstatu no salīdzinājuma ar Abrenes apriņķim piegulošo pagastu zemes kadastrālajām vērtībām, kādas Valsts zemes dienestā bija noteiktas līdz 2007. gada 1. februārim. (Skat. 1. tab.)

Kad 1994. gada 22. novembrī Ministru kabinetā apstiprināja grozījumus 1993. gada 10. februāra lēmumā "Par normatīvo aktu apstiprināšanu zemes privatizācijai lauku apvidos", tajos parādījās bijušā Abrenes apriņķa pagastu zemes novērtējumi. (Skat. 2. tab.)

Habilitētais agronomijas zinātņu doktors Arturs Boruks paskaidro, ka zemes novērtējuma balles balstītas uz pirms kara veikto zemes kadastrālo novērtējumu. Rudzu tonnas ir deviņdesmitajos gados valstī ieviestā mērvienība, pēc kurām aprēķina kompensācijas apmēru bijušajiem Abrenes zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Zinot rudzu cenu – 53 lati par tonnu (apstiprināta 1995. gada 12. septembrī Ministru kabineta noteikumos par rudzu cenas noteikšanu zemes izpirkšanai un kompensācijas par bijušo zemes īpašumu lauku apvidos aprēķināšanai), var aprēķināt vidējo pagasta zemes novērtējumu latos. Bijušā Abrenes apriņķa pagastiem tas svārstās no 106 līdz 116,6 latiem par hektāru.

Pēc Balvu pilsētas domes lēmuma kompensācija par zemi Abrenes pilsētā noteikta 1,05 lati par kvadrātmetru.

Īpašuma kompensācijas sertifikātus bijušie Abrenes apriņķa zemes īpašnieki vai viņu mantinieki saņēmuši kopš Latvijas valstiskās atjaunošanas un zemes reformas sākuma.

Par zemi Krievijas Federācijas teritorijā esošajos Kacēnu, Upmalas, Linavas, Purvmalas, Augšpils un Gauru pagastos pavisam kompensācijas sertifikātus saņēmuši 1759 bijušie Abrenes apriņķa pagastu zemes īpašnieki vai viņu mantinieki (dažiem sertifikāti piešķirti par vairākiem īpašumiem). Pavisam piešķirti 14 6844 sertifikāti Laikraksta "Brīvā Zeme" 1937. gada 8. janvāra numurā publicētajā apskatā "Jaunlatgales apriņķa dzīve un darbs skaitļos" teikts, ka 1935. gadā apriņķī bija 20 799 saimniecību. Gadu gaitā saimniecību skaits varēja mainīties. Bet, balstoties uz publikācijā minēto, kompensāciju no Latvijas valsts par zaudēto zemi tātad saņēmusi aptuveni desmitā daļa bijušo zemes īpašnieku vai viņu mantinieku.

Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likumā noteikts, ka pieteikumus par privatizācijas sertifikātu piešķiršanu varēja iesniegt pašvaldībā vai Centrālajā zemes komisijā līdz 2006. gada 28. aprīlim. Izņēmums – politiski represētie, kuriem politiski represētās personas statusu piešķīra pēc 2006. gada 28. aprīļa.

Valsts noteiktā vērtība vienam sertifikātam ir 28 lati. Rēķinot naudā, kompensācijas sertifikāti piešķirti 4 111 632 latu vērtībā. Par vienu zemes hektāru maksāti vidēji 4 sertifikāti.

Skaidri nezinot, kādas pārmaiņas pagājušajos 63 gados notikušas bijušo Abrenes apriņķa pagastos un kāds ir nekustamu īpašumu novērtējums, līdz santīmam nav iespējams noteikt, cik tā vērta pašlaik. Nekustamu īpašumu uzņēmuma "Arco Real Estate" vērtēšanas nodaļas vadītājs Māris Laukalējs saka, ka pašlaik Balvu rajonā lauksaimnieciski izmantojamās zemes cenas svārstās no 200 līdz 350 latiem par hektāru. Nekustamu īpašumu uzņēmuma "Latio" Jēkabpils nodaļas vadītājs Ivars Šapkins gan piebilst, ka tādas cenas ir lielākoties līdz 10 hektāru platībām. Lielākām cenas svārstās no 400 līdz 700 latiem par hektāru.

Pieņemot, ka 1 hektāra cenas ir 200 līdz 700 latu robežās, un reizinot tās ar pagastu kopplatību (1293,6 kvadrātkilometru =129 360 ha), var iegūt priekšstatu par Latvijai savulaik piederējušās zemes vērtību pašlaik – no 25 872 000 līdz 90 552 000 latu.

Protams, tie ir ļoti aptuveni matemātiski aprēķini. Tajos neietilpst, piemēram, mežu koksnes, kūdras, dolomīta un citu derīgo izrakteņu tirgus vērtība. Tāpat nav iespējams noteikt komunikāciju, infrastruktūras vērtību. Daži manis aptaujātie Latvijas ekonomisti, kuri nevēlējās publiski atklāt savus uzvārdus Abrenes lietā, spriež – atšķelto pagastu nekustamu īpašumu vērtība mērāma vismaz 150 līdz 250 miljonos latu.

***

1. UZZIŅA

Zemes vidējā kadastrālā vērtība (to noteikšanā izmantota gan apbūves, gan lauksaimnieciski izmantojamā zeme)

Alūksnes rajonā

Pededzes pagastā – 70 Ls/ha Liepnas pagastā – 82 Ls/ha

Balvu rajonā

Vecumu pagastā – 78 Ls/ha Šķilbēnu pagastā – 89 Ls/ha Baltinavas pagastā – 84 Ls/ha Žīguru pagastā – 87 Ls/ha

Ludzas rajonā

Malnavas pagastā – 106 Ls/ha Goliševas pagastā – 67 Ls/ha Salnavas pagastā – 75 Ls/ha

***

2. UZZIŅA

Abrenes apriņķa pagastu zemes novērtējumi

Zemes novērtējums ballēs; Rudzu tonnas

Bijušais Kacēnu pag. 29; 2

Bijušais Upmalas pag. 29; 2

Bijušais Linavas pag. 31; 2,2

Bijušais Purvmalas pag. 30; 2,1

Bijušais Augšpils pag. 30 2,1

Bijušais Gauru pag. 29; 2

Valdībā, partijās, NVO un tiesu lietās…

Tiesa noraida prokuratūras iegribu apcietināt Vaivadu

Jānis Zvērs,  NRA  02/24/07    Pēc divām diennaktīm ieslodzījumā a/s Ventspils nafta (VN) valdes priekšsēdētājs Mamerts Vaivads vakar tika atbrīvots. Lai gan Ģenerālprokuratūra vēlējās redzēt viņu apcietinājumā, Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa pārliecinājās, ka tam nav pamata, un nolēma nekādu drošības līdzekli nepiemērot.

Tiesa ilga vairākas stundas, un tikai pēc astoņiem vakarā kļuva zināms, ka VN padomes priekšsēdētājam un a/s Latvijas Naftas tranzīts prezidentam Mamertam Vaivadam nekāds drošības līdzeklis saistībā ar prokuratūras veikto izmeklēšanu par iespējamu noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu saņemšanu lielā apjomā nav jāpiemēro. Uzņēmēja advokāte Helēna Mikitāne Neatkarīgajai sacīja, ka drošības līdzekļa pieteikumu prokuratūra var sniegt arī vēlreiz.

Piektdien pievakarē bija pagājušas divas diennaktis, kopš KNAB darbinieki Ģenerālprokuratūras uzdevumā restorānā Vincents aizturēja M. Vaivadu. 48 stundu laikā bija jāuzrāda drošības līdzeklis – paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu, drošības naudas piemērošana vai arests.

Pirmos divus prokuratūra varēja piemērot pēc saviem ieskatiem, taču, lai izvēlētos bargāko formu – arestu, nepieciešams tiesas lēmums.

Ģenerālprokuratūra vakar pirms tiesas sēdes Neatkarīgajai neatklāja, kad un kur tiks izlemts M. Vaivada drošības līdzeklis.

Ģenerālprokuratūras preses sekretārs Andrejs Vasks apgalvoja, ka nezina, vai M. Vaivada lieta tiks izskatīta tiesā un kādu drošības līdzekli pieprasījis prokurors.

Taču, pieļaujot iespēju, ka prokuratūra varētu būt izvēlējusies bargāko drošības līdzekli, Neatkarīgā sazinājās ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesu. Izrādījās, ka prokuratūra bija pieteikusi divas tiesas zāles – piektdien divos un trijos pēcpusdienā, paši gan to turot noslēpumā. Iespējams, ka vienīgais medijs, kuru prokuratūra par gaidāmo tiesas sēdi informēja, bija laikraksts Diena – ne velti, Neatkarīgajai ierodoties tiesu namā Abrenes ielā, ceturksni pēc diviem pēcpusdienā, priekšā jau bija Dienas žurnāliste, kas pauda neviltotu izbrīnu par to, no kurienes Neatkarīgā uzzinājusi par tiesu.

Kļuva zināms, ka saistībā ar tā dēvēto Ventspils lietu notiks tikai viena sēde. Iespējams, ka atceltā sēde sākotnēji noteikta, lai lemtu par aresta piemērošanu arī uzņēmējam, a/s Ventamonjaks vadītājam Kristam Skujam – otrai personai, kuru bez M. Vaivada KNAB aizturēja trešdien. Prokuratūras preses centrs informēja, ka K. Skujas sliktā veselības stāvokļa dēļ viņam tiks piemēroti drošības līdzekļi, kas nav saistīti ar brīvības atņemšanu.

Ap trijiem pie tiesas zāles ieradās KNAB sabiedrisko attiecību un izglītošanas nodaļas galvenais speciālists Andris Vitenburgs, un neilgi pēc viņa gaitenī divu KNAB darbinieku konvoja un savas advokātes pavadībā ienāca arī M. Vaivads. KNAB pārstāvji kategoriski aizliedza žurnālistiem sarunāties ar M. Vaivadu, kurš pēc divām izolatorā pavadītām dienām izskatījās ļoti noguris.

"Sarunas var atļaut tikai procesa virzītājs," uzsvēra bargais KNAB konvoja darbinieks, kurš reizi pa reizei M. Vaivadam atnesa glāzi ūdens. Prokurors Krišjānis Rudzītis neatļāva aizturētajam runāt ar medijiem, bet pats paskaidroja, ka personīgi piedalījies M. Vaivada aizturēšanā.

Viņaprāt, uzņēmēja aizturēšana restorānā, kuru asi kritizēja tās liecinieks, eksprezidents Guntis Ulmanis, nebija nekas nosodāms. "Neredzu nekādu pamatu pārmetumiem," uzsvēra prokurors.

Spriešanu par M. Vaivadam piemērojamo drošības līdzekli bija paredzēts izskatīt slēgtā sēdē trijos pēcpusdienā. Tomēr tā aizkavējās vēl aptuveni stundu, jo noteiktajā telpā vēl stundu notika kādas citas lietas izskatīšana. Tomēr šo laika sprīdi ļoti veiksmīgi spēja izmantot Dienas žurnāliste un prokurors K. Rudzītis, kuri klusībā vairākas minūtes sačukstējās, līdz vienojās, ka izies ārā uzvilkt kādu tabakas dūmu, visticamāk, pie reizes apmainoties ar noderīgu informāciju, netraucēti no pārējiem tiesas sēdi gaidošajiem.

Rudenī Repši varētu nepārvēlēt JL vadītāja amatā

LETA  02/24/07    Partijas "Jaunais laiks" (JL) kongresā septembrī, visticamāk, partijas vadības groži vairs netiks uzticēti JL izveidotājam Einaram Repšem, bet gan kādam no viņa kolēģiem, liecina vairāku partijas biedru sacītais.

"Repše sev nepatīkamos jautājumus laiž pār galvu," tā pašreizējo situāciju partijā raksturo kāds valdes loceklis, ar šo apstākli skaidrojot, kādēļ Repše nav aktīvāk iesaistījies gan situācijas Rīgas domē noregulēšanā, kā dēļ trīs JL biedri ir atklāti atzinuši, ka Rīgas mēra vēlēšanās nav atbalstījuši savu partijas biedreni Baibu Brigmani.

JL biedri atteikušies publiski komentēt tālāko partijas attīstību, īpaši pēc pēdējā varas bastiona Rīgas domē zaudēšanas. Vienīgi Saeimas deputāte Sandra Kalniete norādīja, ka partijas Rīgas nodaļai ir jāizvērtē to savu biedru rīcība, kuri balsoja par Rīgas mēru Jāni Birku (TB/LNNK).

Kalniete un JL Saeimas frakcijas vadītājs Krišjānis Kariņš neoficiāli tiek minēti to partijas biedru vidū, kuri varētu kļūt par nākamajiem partijas līderiem. Kalniete apgalvo, ka par šo jautājumu neesot domājusi.

Savukārt JL aso pretinieku Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis paudis viedokli, ka JL ir jānotiek pārmaiņām, jo pretējā gadījumā "viņi sevi iedzīs stūri un paliks bez draugiem, ja arī turpmāk sacīs, ka visi ir zagļi un nodevēji".

NVO satrauktas par seksuālo minoritāšu neiekļaušanu iecietības veicināšanas programmā

DELFI  02/26/07    Vairāku nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvji, tostarp geju, lezbiešu un viņu draugu apvienība 'Mozaīka', parakstījuši atklāto vēstuli premjeram Aigaram Kalvītim, kurā pauž satraukumu par kavēšanos ar Nacionālās iecietības programmas grozījumu pieņemšanu.

Latvijas geju, lezbiešu, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības "Mozaīka", portālu "politika.lv", " dialogi.lv" pārstāvji, kā arī vairāki desmiti privātpersonu parakstījuši atklāto vēstuli, kurā uzsver nepieciešamību grozīt nacionālo iecietības programmu, iekļaujot tajā jaunu mērķu grupu – seksuālās minoritātes, jo tas skar būtisku cilvēktiesību jomu.

"Uzskatām, ka gadījumā, ja no radikāli noskaņoto organizāciju morālās un fiziskās varmācības cietīs cilvēki Latvijā, rīcības trūkums iecietības veicināšanas jomā būs arī šīs valdības politiskā atbildība, turklāt šajā gadījumā būs nepieciešami īpaši argumenti, skaidrojot to arī starptautiskai sabiedrībai, " norāda vēstules autori.

Nevalstisko organizāciju pārstāvji izsaka cerību, ka Latvija "tomēr ir sekulāra valsts un šeit nav iespējama situācija, kad, ieklausoties radikāli noskaņotu organizāciju un reliģisko konfesiju pārstāvju viedokļos, valdība neieklausās pārējo sabiedrības grupu teiktajā."

Viņi arī norāda, ka protesti pret programmu "ir klasificējami kā homofobijas izpausme, kas tiešā veidā vairo stereotipus un tiem sekojošus aizspriedumus, kas noved pie naida noziegumiem, kādi diemžēl sastopami arī Latvijā."

"Vilcināšanās to darīt norāda uz politiskās gribas trūkumu risināt neiecietības problēmu pret homoseksuāliem cilvēkiem, kas, kā pierāda naida un nezināšanas pilnie protesti, kas izskanējuši pēdējo pāris dienu laikā, ir īpaši neaizsargāti pret neiecietības izpausmēm. Neviena cita sociālā grupa Latvijā nav pakļauta tik atklātām naida izpausmēm, " norāda vēstules autori.

Jau vēstīts, ka Latvijas Pirmās partijas (LPP) valde uzdevusi integrācijas lietu ministram Oskaram Kastēnam (LPP) atsaukt no izskatīšanas valdībā Nacionālās iecietības programmas grozījumus un lūgt premjeru izskatīt šo programmu tikai pēc saskaņošanas ar Garīgo lietu padomi.

LPP valde uzdevusi Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātam ne tikai nekavējoties atsaukt no izskatīšanas Ministru kabinetā grozījumus programmā, bet arī "svītrot jebkādus programmas punktus un rīcības plāna pasākumus, kuros paredzēta homoseksuālisma propaganda un popularizēšana".

Valdība pagājušā nedēļā sabiedrisko organizāciju protestu dēļ atlika grozījumus Nacionālajā iecietības veicināšanas programmā, kas paredzēja tajā iekļaut jaunu mērķu grupu – seksuālās minoritātes.

Maizītis: Kriminālprocesa likums neparedz procesa virzītāju darbības pārsūdzēšanu Saeimas komisijām

DELFI  02/27/07    Saistībā ar Saeimas Nacionālās drošības komisijas plāniem vērtēt KNAB darbību tā dēvētajā "Ventspils naftas" kratīšanas lietā Ģenerālprokurors Jānis Maizītis norāda, ka Kriminālprocesa likumā nav paredzēta procesa virzītāja darbību pārsūdzēšana vai izskatīšana Saeimas komisijās.

Ģenerālprokuratūras preses centrā portālu "Delfi" informēja, ka Maizītis saistībā ar izskanējušo informāciju par KNAB darba vērtēšanu norāda - Kriminālprocesā visu darbību pārsūdzēšanas kārtību nosaka Kriminālprocesa likums. Ikvienai procesā iesaistītai personai, kuras tiesības un intereses ir aizskartas, ir tiesības šo rīcību vai darbību pārsūdzēt kompetentai, likumā noteiktai amatpersonai. Kriminālprocesa likumā nav paredzēta procesa virzītāja darbību pārsūdzēšana vai izskatīšana Saeimas komisijās.

Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC) portālam "Delfi" sacīja, ka deputāta pienākums ir vērtēt komisijām atsūtīto informāciju.

"Tas ir mūsu pienākums to izskatīt, " sacīja Jaundžeikars, uzsverot, ka komisija jau nepieņems nekādu spriedumu, tikai izvērtēs saņemto informāciju un lems, vai nodot to tiesībsargājošājām institūcijām to izvērtēšanai.

NDK vadītājs uzsvēra, ka komisijas deputātiem ir tiesības pieprasīt informāciju no tiesībsargājošajām institūcijām.

Jau ziņots, ka Saeimas Nacionālās drošības komisija (NDK) un Aizsardzības, iekšlietu un pretkorupcijas komisija tuvākajā laikā vērtēs Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbības metodes, apstiprināja NDK priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC). NDK otrdienas rītā ir saņēmusi Ventspils pārstāvju sūdzību par KNAB darbu un jautājums tiks iekļauts jau trešdienas NDK sēdes darba kārtībā.

Lai gan sūdzība ir par KNAB, ne KNAB vadība, ne prokuratūra uz sēdi netikšot aicināta, jo deputātiem ir konceptuāli jāizvērtē sūdzība un jāizlemj, ko tālāk ar viņu darīt, stāstīja Jaundžeikars.

AS "Ventspils nafta" (VN) un tās darbinieki nosūtījuši vēstules valsts augstākajām amatpersonām, lūdzot novērst, pēc uzņēmuma domām, tiesībsargājošo iestāžu patvaļu. Uzņēmuma sašutumu izraisīja trešdien vēlā vakarā notikusī kratīšana VN Ventspils birojā.

Februārī populārākā partija TP; nākamā ZZS un SC

LETA  02/27/07    Februārī populārākā partija Latvijā bijusi Tautas partija (TP), otrajā vietā ierindojusies Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), bet "Saskaņas centrs" (SC) februārī ieņēmis trešo vietu, liecina "Latvijas faktu" veiktā aptauja.

Lai gan TP popularitāte februāra vidū sasniegusi 13,9%, salīdzinot ar janvāra rezultātiem, TP popularitāte kritusies par 1,1 procentpunktu.

Par ZZS februārī gatavi balsot 12,9% balsstiesīgo iedzīvotāju, janvārī šie rādītāji bija attiecīgi 16,2%. SC popularitāte, salīdzinot ar janvāri, nav ievērojami mainījusies. Janvārī par partiju bija gatavi balsot 11,4%, bet februārī - 11,3%.

Partiju reitingu tabulā ceturto vietu ar 10% februārī ieņem partija "Jaunais laiks." Partijas popularitāte salīdzinājumā ar janvāri ir palielināusies par 2,2 procentiem.

Piektajā vietā ar 6,9% ierindojas Latvijas Pirmās partijas un "Latvijas ceļa" apvienība (LPP/LC), janvārī par apvienību bija gatavi balsot tikai 4,8% balsstiesīgo iedzīvotāju.

Apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK februārī ar 5,5% ieņem sesto vietu, salīdzinājumā ar janvāri apvienības popularitāte augusi par 1,7%.

Pēc TB/LNNK reitingu tabulā ar 4,6% ierindojusies politiskā apvienība "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā", tai seko Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija ar 1,5% lielu popularitāti.

Aptauja tika veikta no 2007.gada 16.februāra līdz 23.februārim. Tika aptaujāti 1003 Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji.

RD nolemj izstrādāt detālplānojumu 'Gaismas pils' un koncertzāles būvniecībai

DELFI  02/27/07    Rīgas dome otrdien atbalstīja Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Akustiskās koncertzāles teritorijas un tām piegulošo teritoriju detālplānojuma izstrādes uzsākšanu.

Par detālplānojuma izstrādes uzsākšanu nobalsoja 32 domnieki, pret balsoja 11 deputāti, bet viens atturējās.

Dome apstiprināja detālplānojuma teritorijas robežu un darba uzdevumu, kā arī sabiedriskās apspriešanas pirmā posma organizēšanu.

Dome noraidīja "Jaunā laika" deputāta Modra Jaunupa priekšlikumu lemt tikai par detālplānojuma izstrādi Nacionālās bibliotēkas teritorijai, un nelemt par koncertzāles teritorijas detālplānojumu. "Nebūtu pareizi atbalstīt teritorijas detālplānojumā pieminēt arī akustisko koncertzāli, jo dome iepriekš nav atbalstījusi akustiskās koncertzāles būvniecības ieceri," norādīja Jaunups.

Dome nolēmusi uzsākt Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Akustiskās koncertzāles teritorijas un tām piegulošo teritoriju detālplānojuma izstrādi. Detālplānojuma ierosinātājs – valsts aģentūra "Jaunie "Trīs brāļi"".

Dome noteikusi, ka var tikt turpināta Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas tehniskā projekta izstrāde un nepieciešamības gadījumā minētais plānošanas un arhitektūras uzdevums var tikt grozīts atbilstoši detālplānojuma risinājumiem.

Dome pilnvaroja Pilsētas attīstības departamenta direktoru slēgt līgumu ar valsts aģentūru "Jaunie "Trīs brāļi""(JTN) par detālplānojuma izstrādi.

Detālplānojuma uzdevums ir detalizēt Rīgas teritorijas plānojuma 2006.-2018.gadam un Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojuma plānotās (atļautās) izmantošanas prasības un izmantošanas aprobežojumus, un paredzēt atbilstošu infrastruktūru.

Detālplānojuma izstrādes mērķis ir noteikt infrastruktūras nodrošinājuma attīstības iespējas un risinājumus Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Akustiskās koncertzāles būvniecībai paredzētajai teritorijai.

Valsts prezidenta ievēlēšanas precizēšanai izveido Saeimas apakškomisiju

LETA   02/27/07    Saeimas Juridiskā komisija šodien vienojās izveidot apakškomisiju, kas izskatīs Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ierosinājumus par valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības precizēšanu.

Savu viedokli par Vīķes-Freibergas vēstulē izteikto priekšlikumu izvērtēšanu ir izteikušas trīs Saeimas frakcijas. Tautas partijas (TP) frakcija ierosināja izveidot apakškomisiju, "Saskaņas centra" (SC) frakcija - pieņemt speciālu Saeimas lēmumu, kurā būtu noteikti prezidenta kandidāta izvirzīšanas termiņi, bet "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK norādījusi, ka tā iebilst pret Satversmes grozīšanu.

SC arī ierosina atsākt diskusijas par tautas vēlētu prezidentu.

Pirmajā apakškomisijas sēdē šodien par tās priekšsēdētāju tika ievēlēta Vineta Muižniece (TP), bet sekretāra vēlēšanas tika atliktas uz nākamo sēdi, kad darbam tajā būs pieteikušies visi deputāti, kas to vēlēsies.

Apakškomisija uz sēdēm pulcēsies katru otrdienu, un, pēc sākotnējās ieceres, strādās trīs mēnešus - no marta līdz maijam.

Juridiskajai komisijai vēl būs jāvienojas par apakškomisijas nosaukumu un jāprecizē tai dotais uzdevums, jo jau pirmajā sēdē izvērtās diskusija, vai tai būtu jāapspriež arī tik fundamentāli Satversmes grozījumi kā tautas vēlēta prezidenta ieviešana.

Jau ziņots, ka Vīķe-Freiberga ir ierosinājusi parlamentam precīzāk noteikt kārtību, kādā tiek vēlēts Valsts prezidents, kā arī likumos paredzēt zvēresta došanas laiku un prezidenta atsaukšanas no amata kārtību.

Pagaidām Valsts prezidenta ievēlēšanas un atlaišanas kārtība Latvijā nav precizēta, līdz ar to, vēlot jaunu Valsts prezidentu, rodas diskusijas, kad un cik ilgi pirms iepriekšējā prezidenta pilnvaru beigām ir jāievēl jaunais prezidents.

Deputāti sākotnēji runāja, ka prezidenta ievēlēšanas kārtību varētu noteikt likumos, iespējams, jau līdz šovasar gaidāmajām prezidenta vēlēšanām, taču tagad plāni ir mainījušies. Zvēresta došanas laiku un iespējamo prezidenta atsaukšanu vajadzētu noteikt Satversmē, un to līdz vēlēšanām varbūt nebūs iespējams izdarīt, jo Satversmes grozīšanai ir noteikta stingra kārtība, pieļāva deputāti.

Saeimas juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš iepriekš skaidroja, ka līdz šim kandidāti Valsts prezidenta amatam ir tikuši izvirzīti pēdējā brīdī un, piemēram, nav bijis iespējams pilnīgi pārliecināties, vai kandidāts atbilst visām likumā noteiktajām prasībām.

Kusiņš uzsvēra, ka tad, ja noteiktu stingru kārtību, kādā izvirzāms Valsts prezidents, būtu iespējams pārliecināties, vai prezidenta amata kandidātam ir izsniedzama pielaide darbam ar valsts noslēpumu. "Ja jau pēc ievēlēšanas atklātos, ka persona pielaidi nevar saņemt, tas būtu liels apkaunojums valsts prestižam," skaidroja Kusiņš.

Līdz šim kandidātu izvirzīšanas kārtību un prezidenta ievēlēšanas dienu noteica ar Saeimas prezidija un frakciju padomes lēmumu. Kusiņš norādīja, ka, iespējams, arī Latvijā vajag ieviest kārtību, ka ievēlētajam Valsts prezidentam tiek dots laiks līdz zvēresta nodošanai iepazīties ar amata pienākumiem. Pašlaik Satversmē noteikts, ka prezidents dod zvērestu tuvākajā Saeimas sēdē pēc ievēlēšanas.

Zemnieki valsts prezidenta amatā vēlas Aigaru Štokenbergu

TVNET   02/28/07    Zemnieku saeima aptaujājusi lauksaimniekus par viņiem vēlamāko prezidenta amata kandidātu. Visbiežāk minēts reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Aigars Štokenbergs, TVNET informēja Zemnieku saeimas sabiedrisko attiecību speciāliste Lāsma Zuzāne.

Zemnieku saimniecības īpašnieks Juris Cīrulis: „Cieņu izraisa Aigara Štokenberga divas augstākās izglītības – finanšu un juridiskā. Arī viņa nosacītā jaunība ir milzīga priekšrocība, jo viņš ir jaunās paaudzes politiķis. Bez tam Štokenbergs ir viens no valsts ietekmīgākajiem ekonomistiem. Būtiski, ka viņš ir īsts tautsaimnieks, un Latvijā vislabākie gadi bijuši tad, kad valsti vadījis tautsaimnieks.”

Zemnieki valsts prezidenta amatā vēlējušies gudru, saimnieciski un valstiski domājošu personu ar labām diplomāta spējām.

Aigaru Štokenbergu kā lauksaimniekiem izdevīgāko valsts prezidenta kandidātu minējusi ceturtā daļa aptaujāto Zemnieku saeimas biedru. Citi biežāk minētie kandidāti ir ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs, arī finansiste Ingrīda Blūma un premjera biroja vadītājs Māris Riekstiņš.

Koalīcijai nav sava kandidāta Satversmes tiesas tiesneša amatam

LETA  02/28/07    Ceturtdien noslēdzoties Satversmes tiesas (ST) tiesneša kandidātu izvirzīšanas termiņam, valdības koalīciju veidojošajām partijām nav izdevies atrast savu kandidātu šim amatam, apstiprināja Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Mareks Segliņš (TP).

Pašlaik ST tiesneša amatam ir izvirzīta tikai viena kandidāte - Daugavpils rajona prokuratūras prokurore Ināra Dališevska. Šo kandidatūru izvirzīja opozīcijā esošā partija "Jaunais laiks".

Visticamāk, koalīcijas partijas balsojumā neatbalstīs Dališevskas kandidatūru, un Saeimas prezidijam un frakciju padomei vajadzēs noteikt jaunu kandidātu izvirzīšanas termiņu, liecina rīcībā esošā informācija.

Jau ziņots, ka kandidāti ST tiesneša amatam jāizvirza līdz 1.martam.

Iepriekš izvirzītā šī amata kandidāte Zaiga Vrubļevska 21.februārī savu kandidatūru atsauca.

Repši grib nomainīt ar Kariņu

TVNET   02/28/07    Lai apspriestu politisko situāciju valstī un izvirzītu uzdevumus, kas partijai īstenojami, kā arī pārvēlētu partijas priekšsēdētāju un valdi, partijas "Jaunais laiks" (JL) valde pieņēmusi lēmumu 31.martā sasaukt ārkārtas kongresu. Atsevišķi partijas biedri jau šodien partijas priekšsēdētāja amatam izvirzījuši Krišjāni Kariņu. Vēl kā iespējamie partijas vadītāji tiek minēts Kārlis Šadurskis, Sandra Kalniete un Ina Druviete.

JL Saeimas frakcijas vadītājs Krišjānis Kariņš intervijā Latvijas Ziņu kanālam (LZK) norādīja: "Mēs varam stāvēt vieni stikla kalnā kā līdz šim vai tomēr nokāpt no kalna un strādāt kopā ar citiem politiskajiem spēkiem."

Kariņš uzsvēra, ka viņš neplāno mainīt partijas programmu, bet metodes un stratēģiju, kā to īstenot. "Es esmu izteikts komandas cilvēks, nevis solists," atzina Kariņš.

Kariņš uzsvēra: lai nenotiktu partijas iziršana, ir jāveic kādas pārmaiņas.

Runājot par līdzšinējo partijas vadītāju Einaru Repši, Kariņš norādīja, ka viņiem neesot domstarpību un, ka kaut kas partijā ir jāmaina, visi secinājuši kopīgi. Kariņš secina, ka vadītājam nepietiek likt strādāt citiem, viņam jāstrādā arī pašam. Pēdējais notikums ar JL Rīgas domē par to liecina.

Arī Sandra Kalniete intervijā Latvijas radio norādīja, ka partijā jūtams vadības vakums.

"Repše sev nepatīkamos jautājumus laiž pār galvu," - tā pašreizējo situāciju partijā aģentūrai LETA raksturo kāds valdes loceklis, ar šo apstākli skaidrojot, kādēļ Repše nav aktīvāk iesaistījies situācijas Rīgas domē noregulēšanā, kā dēļ trīs JL biedri ir atklāti atzinuši, ka Rīgas mēra vēlēšanās nav atbalstījuši savu partijas biedreni Baibu Brigmani.

Partijas "Jaunais laiks" (JL) priekšsēdētājs Einars Repše partijas ārkārtas kongresā 31.martā nolēmis uzturēt savu kandidatūru priekšsēdētāja amatam, aģentūrai LETA apstiprināja Repše.

Viņš sacīja, ka neesot nekāds noslēpums, ka atsevišķu JL biedru izvirzītajam partijas priekšsēdētaja amata kandidātam Krišjānim Kariņam ir vairākums partijas valdē, tādēļ arī, visticamāk, esot radusies ideja sasaukt ārkārtas kongresu un pārvēlēt partijas priekšsēdētāju. "Es neuzskatu, ka sasteigts ārkārtas kongress ir labākais, kā ārstēt dziļi cirstās brūces," sacīja Repše.

Pie varas esošās koalīcijas īstenotā politika ir radījusi bažas par apzinātu atkāpšanos no demokrātiskas pārvaldes principiem valstī. Sabiedrība ir satraukta par ekonomiskās krīzes iespējamību, teikts partijas izplatītajā informācijā.

Kongresā apspriedīs partijas vadības uzdevumus un partijas darba organizatoriskos jautājumus. JL priekšsēdētāju un valdi paredzēts pārvēlēt partijas ārkārtas kongresā 31.martā.

Kariņš pagaidām ir vienīgais izvirzītais kandidāts partijas priekšsēdētāja amatam. Neoficiāli ir izskanējusi arī Sandras Kalnietes kandidatūra. Taču vēl sestdien viņa norādīja, ka par šo jautājumu neesot domājusi.

Līdzšinējam partijas "Jaunais laiks" priekšsēdētājam Einaram Repšem un valdei pilnvaru termiņš beigtos šā gada oktobrī.

Jau vēstījām, ka JL pēdējā laikā strauji zaudēja pozīcijas Rīgas domē un JL bijušie koalīcijas partneri ar kreiso spēku atbalstu atcēla no amata līdzšinējo Rīgas mēru Aivaru Aksenoku (JL).

Repše: nav nepieciešams steidzami mainīt JL vadību

DELFI  02/28/07    Partijas 'Jaunais laiks' (JL) priekšsēdētājs Einars Repše ir gatavs uzņemties atbildību par partijas politiskās ietekmes zaudēšanu, taču neuzskata, ka patlaban nepieciešama steidzama vadības maiņa, tādēļ 31.marta ārkārtas kongresā pats no amata neatkāpsies.

Repše portālam "Delfi" sacīja, ka pats nedomā atkāpties no amata, pat ja "daži partijas biedri to vēlas".

"Es pats savu posteni nepametīšu un pats atkāpties negrasos. Ja ir kādi partijas biedri, kas nākuši šai partijā, uzticoties man, tad es viņu uzticību pievilt nevaru," sacīja Repše.

Viņš gan norādīja, ka "neuztvers traģiski" to, ja JL ārkārtas kongresā tiks ievēlēts jauns partijas vadītājs, piemēram, pašreizējais partijas valdes loceklis un Saeimas frakcijas vadītājs Krišjānis Kariņš.

"Viņš ir kompromisa cilvēks. Ar viņu partijai būtu jauna elpa, daudz savādāka elpa, un varbūt, ka ir sava taisnība tiem, kuri vēlas šādas pārmaiņas," sacīja Repše, vienlaikus uzverot, ka Kariņu neuzskata par piemērotāko kandidātu šim amatam.

"Manuprāt, Kariņam, tāpat kā citiem, arī līdz šim bija visas iespējas vadīt partiju. Tā ir iluzora doma, ka gadījumā, ja iedos partijas vadītāja nosaukumu, pēkšņi būtiski mainīsies viņa iespēja vadīt. Kariņam jau tāpat tagad ir iespēja parādīt visu, ko viņš var," sacīja Repše, paužot, ka partijas vadītāja pārvēlēšanas jautājums "mierīgi varēja tikt atlikts" līdz rudenī gaidāmajam kārtējam JL kongresam.

Vienlaikus JL priekšsēdētājs atzina, ka ar izpratni izturas pret JL biedru iniciatīvām, jo politikā ar viņu sarunāt esot daudz grūtāk, nekā, iespējams, ar citiem JL biedriem. "Neesmu gatavs iziet uz nepieņemamiem kompromisiem ar citiem politiskajiem spēkiem, ar mani runāt un sarunāt noteikti ir grūtāk," sacīja Repše.

Repše pauda cerību, ka notiekošais JL neradīs šķelšanos, un uzsvēra, ka partijai jābūt gatavai īstenot tās mērķus – cīnīties par godīgu valsts pārvaldi. Gadījumā, ja ārkārtas kongresā viņš tiks atcelts no amata, tad partiju pamest Repše negrasoties.

"Domāju, ka joprojām būšu JL valdes loceklis un aktīvi paudīšu savu viedokli," sacīja Repše.

Jau vēstīts, ka pēc pēdējā laikā zaudētās politiskās ietekmes JL valde nolēmusi sasaukt ārkārtas kongresu 31.martā, kurā lems par partijas vadības maiņu. Vairāki JL valdes locekļi uzskata, ka partijai nepieciešams jauns priekšsēdētājs, un šim amatam jau ir izvirzījuši JL Saeimas frakcijas vadītāju Krišjāni Kariņu.

Kariņš būtu gatavs uzņemties partijas vadību, ja varētu ap sevi sapulcināt spējīgu un enerģisku komandu. Kariņš uzsvēra, ka politikā galvenais ir nevis solists, bet komandas spēlētājs, un viņš sevi uzskata tieši par komandas spēlētāju. Kariņš pauda, ka noteikti vēlētos savā komandā redzēt Repši, jo viņš simbolizē ideālus par godīgu valsts pārvaldi.

JL pēdējā laikā strauji zaudējis pozīcijas Rīgas domē, un JL bijušie koalīcijas partneri ar kreiso spēku atbalstu atcēla no amata līdzšinējo mēru Aivaru Aksenoku (JL). Pēc Aksenoka atcelšanas no amata partijas frakciju domē pameta arī trīs tās deputāti – Imants Rākins, Anatolijs Aļeksejenko un arī kādreizējais pašvaldību ministrs Ivars Gaters. Savukārt Saeimā JL ir nokļuvis opozīcijā bez reālām iespējām iekļūt valdībā.

JL izsludina kongresu. Repše neatkāpsies no vadītāja amata un kandidēs uz to atkal

Ināra Egle,  Diena  03/01/07    Jaunā laika reģionālo nodaļu pieaugošais nemiers ar partijas vadības vienaldzību pret JL ietekmes mazināšanos, varas zaudēšana Rīgas domē un vairāku biedru aiziešana no partijas bijuši pēdējie pilieni, kas JL valdei lika izšķirties par ārkārtas kongresa sasaukšanu 31.martā. "Mēs nevarējām piedzīvot to kaunu, kad sāktos parakstu vākšana," atzina Sandra Kalniete. Kongresa mērķis ir mainīt partijas vadību, taču līdzšinējais vadītājs Einars Repše, kura pilnvaras amatā beidzas gada nogalē, jau ir paziņojis, ka kandidēs uz JL vadītāja amatu arī ārkārtas kongresā.

Reiz E.Repše priekšsēža vēlēšanās jau konkurēja ar Krišjāni Kariņu, kuru trešdien kā līdera amata kandidātu nosauca JL valdes locekļi Kārlis Šadurskis un Ina Druviete. Vairāku reģionu pārstāvju teiktais radīja iespaidu, ka nodaļās atbalsts ir arī S.Kalnietei. Dažuprāt, partiju varētu vadīt arī Solvita Āboltiņa vai vēl kāds cits.

Uldis Grava uzskata, ka ārkārtas kongress nav risinājums, jo partija var sadalīties vairākās daļās, ko reiz jau piedzīvoja, kad par amatu sacentās K.Kariņš un E.Repše, kas uzvarēja. "Manuprāt, Einars Repše varētu spert drosmīgu soli un pats mudināt biedrus, ka ir pienācis laiks rotācijai partijas vadībā," Dienai sacīja U.Grava.

E.Repše neplāno atsaukties šādam piedāvājumam. "Es no atbildības nevairos. Ja partijas valde vēlas paprasīt šo norēķinu, tur ir sava loģika," Dienai teica E.Repše, kas ir noskaņots strādāt valdē arī tad, ja līdera vēlēšanās zaudēs. Ļaujot noprast, ka argumenti ir viņa stiprā puse, E.Repše cer savas pozīcijas partijā tikai nostiprināt.

Lielākā daļa Dienas aptaujāto ārkārtas kongresa atbalstītāju kā galveno iemeslu tā sasaukšanai minēja to, ka partiju neviens vairs nevada. E.Repše uzskata, ka partiju vada valde, zīmīgi piebilstot — "un arī ģenerālsekretārs", kas ir Jānis Reirs. Dažuprāt, šie amata pienākumi viņam nesokas tik labi kā priekšgājējam Edgaram Jaunupam, kas bija no E.Repšes komandas. Tā zaudēja arī valdes vēlēšanās un pēc kongresa pagāja malā, ļaujot varas pārņēmējiem sevi apliecināt. "Tā būs tehnoloģiska varas maiņa, formalizējot situāciju, kas jau ir — Einars Repše partiju nevada. Taču steiga kongresa sasaukšanā neveicinās iekšējo domu apmaiņu un sadarbību," ir skeptisks Artis Kampars.

Arī E.Repše atzina: "Tā tas precīzi bija. Es apzināti ļāvu jaunajai valdei un ģenerālsekretāram strādāt." Līderis neiesaistījās procesos arī tad, kad JL zaudēja varu Rīgas domē. S.Kalniete atceras, ka gājusi uz sarunām ar partiju pārstāvjiem, bet gandrīz visi izteikušies, ka potenciālajiem sabiedrotajiem būtu svarīgi zināt, ko domā JL līderis. "Mums jau nebija nekādas pilnvaras. Ir funkcijas, kuras nav deleģējamas," sacīja S.Kalniete.

Meklēt iespējas atkal atrast sabiedrotos, spēt ar viņiem sarunāties, lai JL varētu atgriezties pie varas — to sola K.Kariņš, ja kļūtu par līderi. Iespējams, tas arī izdosies, jo par pārmaiņām tagad runā arī tādi E.Repšes atbalstītāji kā Linda Mūrniece, gan piebilstot, ka E.Repše līdz kongresam var pierādīt, kā izvedīs JL no krīzes. Kā tās pazīmi L.Mūrniece nosauca koordinācijas trūkumu kopīgas stratēģijas īstenošanā.

E.Repše atzīst, ka esot cieta mugurkaula cilvēks, "es nemīlu negodīgu rīcību, un man ir grūti atrast kompromisus, jo neesmu ar mieru līst uz vēdera, lai tikai dabūtu jebkādu amatu". Vadītājam tomēr ir jāspēj sēdēt pie sarunu galda un atrast kompromisus — ja mēs to nespējam, tad esam strupceļā, uzskata JL valdes loceklis Andris Grīnis.

JL ir pazaudējis ne tikai trīs Rīgas domes deputātus Ivaru Gateru, Imantu Rākinu un Anatoliju Aleksejenko, Alūksnes mēru Viktoru Litaunieku un Smiltenes domes priekšsēdi Aināru Mežuli, bet vēl vairākus pašvaldību vadītājus un reģionu pārstāvjus. Decembrī JL pametis arī bijušais valdes loceklis Gunārs Japiņš no Krāslavas, pēc kura domām, JL par vadības maiņu vajadzēja izšķirties jau pirms Saeimas vēlēšanām. Zaudējot iespēju būt pie varas, JL ir saskāries ar varas partiju iespaidu uz JL pārstāvjiem pašvaldībās. "Mēs visi esam palikti zem sitiena un neredzējām nekādu stratēģiju, kā šādā situācijā rīkosies partijas vadība un valde," Dienai sacīja Apes domes priekšsēde Astrīda Harju, kas ir viena no vietējām līderēm, kas ir izjutusi spiedienu, par kuru jau rakstīts — JL vadītās pašvaldības tiek apietas valsts investīciju un arī Eiropas naudas sadalē. Lai gan ir arī izņēmumi — Saldus, kas ir viena no divām JL pārstāvju vadītajām rajonu centra pilsētām, ir iekļauta 17 pilsētu skaitā, kas varēs pretendēt uz ES finansējumu.

Latvijas zemnieki ir piekrāpti

Lāsma Zuzāne, Zemnieku saeimas sabiedrisko attiecību speciāliste, TVNET   03/02/07 

Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze un Zemnieku saeimas (ZSA) Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) un Latvijas lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) pārstāvis Uldis Krievārs ir atgriezušies no sarunām ar Eiropas Savienības lauksaimniecības komisāri Mariannu Fišeri-Bēlu.

Sarunu rezultāts ir negatīvs, Papildu valsts tiešo maksājumu reforma netiks atcelta, sarunās ir panākti vienīgi daži kompromisi par reformas nosacījumiem.

Uldis Krievārs: „Kas par vēlu, tas par skādi. Sarunās tapa skaidrs, ka nevar būt ne runas par reformas atlikšanu. Par reformu jau esot runāts pāris gadu garumā. Komisāre Latvijas pusei piedāvāja vienīgi izdarīt piekāpšanos par atsevišķiem reformas nosacījumiem. Tomēr šobrīd nav nekādu garantiju, ka tā arī notiks.”

Atgādinām, ka lauksaimnieki savulaik aktīvi atbalstīja iestāšanos Eiropas Savienībā, jo zemniekiem tika solīti vienādi atbalsta nosacījumi ar citām Eiropas valstīm un plašas attīstības iespējas. Nu pienācis brīdis, kad mūsu zemnieki ne tikai saņem mazāko atbalstu no visām valstīm, bet viņiem arī tiks piemērota maksājumu kārtība, kas samazinās lauksaimnieku motivāciju attīstīt ražošanu, kavēs mūsu valsts produkcijas konkurētspēju, bremzēs lauku teritoriju attīstību un veicinās Latvijas kļūšanu par citu valstu pārtikas patērētājvalsti. LLKA priekšsēdētājs Indulis Jansons: „Eiropas Komisijai varam pārmest, ka labās lietas jāgaida gadiem, taču negatīvās reformas jāievieš pāris mēnešu laikā.”

Diemžēl ar rūgtumu un kaunu jāsecina, ka šoreiz Latvija zināmā mērā pati sevi ir ļāvusi piekrāpt. Kas zina, kāda iemesla dēļ atbildīgās amatpersonas nav laikus sapratušas, ka reforma tiešām gaidāma, un nav laikus un pietiekami efektīvi reaģējušas.

Neizpratni izraisa ministrijas pārstāvju dažādos laikos izplatītā informācija par to, kad Latvijas amatpersonas uzzinājušas, ka reforma nav novēršama. No ministrijas vakar izplatītās informācijas izriet, ka jau decembrī Latvijas pusei ticis darīts zināms, ka reforma noteikti notiks. Atgādinām, ka zemnieki par to uzzināja tikai 14.februārī, divus mēnešus pirms jaunās kārtības stāšanās spēkā, un sākotnēji tika teikts, ka šī ziņa ir jaunums pašai ministrijai.

Šobrīd zemnieki gaida, kā Zemkopības ministrija un valdība domā risināt šo krīzi. LOSP valdes priekšsēdētājs Valdis Dzenis: „Ministrijai tagad jāizstrādā konkrēti varianti, ar kuriem strādāt. Jābūt risinājumiem. Zemniekiem tagad visvairāk nepieciešama skaidrība un informācija par to, kas gaidāms, nevis baidīšana ar kaut ko nezināmu.”

Tomēr zemnieku satraukums un dusmas uz nozares vadību ir lielas, par ko liecina piektdien līdz plkst. 11.00 Zemnieku saeimas birojā savāktie 1900 paraksti pret reformu. Piedāvātajam risinājumam jābūt adekvātam šādai neapmierinātībai. Vairākas zemnieku organizācijas, tai skaitā Zemnieku saeima nākamnedēļ izvērtēs, vai nepieciešams prasīt ministra demisiju.

Uldis Krievārs: „No šā gadījuma arī būtu jāizdara secinājumi, ko un kā mainīt Latvijas puses rīcībā, lai līdzīgas situācijas neatkārtotos; piemēram, Briselē vajadzētu darboties zinošiem un spējīgiem zemnieku un ministrijas pārstāvjiem.”

Debatējot deputāti zaudē savaldību

Liene Barisa, NRA   03/02/07    «Oranžās briesmas», «dinozauri», kam jāiet pensijā, «nopirktie koalīcijas partneri» un citi līdzīgi epiteti ir tikai daži no spilgtākajiem vakardienas deputātu runās par likumu grozījumiem Partiju finansēšanas likumā un divos vēlēšanu likumos.

Biežāk nekā citkārt runu laikā bija dzirdami arī izsaucieni no zāles, tērgāšana, aplausi un smiekli. Pēc aptuveni trīs stundu ilgām debatēm likumprojektus pirmajā lasījumā pieņēma. Līdz ar to Saeima turpinās diskusiju par vēlēšanu griestu atcelšanu un trešo personu lomu priekšvēlēšanu kampaņā. Vēl gan nav zināms, vai tā izvērtīsies tikpat vētraina kā šīs ceturtdienas Saeimas sēdē, jo vairāki deputāti kolēģus tomēr aicināja uz konstruktīvāku diskusiju.

Iebilstot pret grozījumiem, vakar izteikties gribēja liela daļa jaunlaiciešu, kuri cits pēc cita nāca tribīnē, sakot, ko domā par likuma grozījumiem, koalīcijas partijām, oligarhiem, kuri grib sagrābt varu; brīdināja par partiju atkarību no ziedotājiem, kuriem saziedotais jāatstrādā. Bet pēc tam, kad Jaunā laika (JL) deputāts Kārlis Šadurskis, ar pirkstu rādīdams, bija sacījis, ka brīnās par TB/LNNK, kuri, atbalstot likumprojekta tālāku virzīšanu, acīmredzot ir pārdevušies koalīcijas partneriem, tribīnē kāpa tēvzemietis Juris Dobelis. Viņš tik "nodrāztas un banālas" runas esot atklausījies, turklāt atgādināja, ka paša JL birojs jau gadiem atrodas uzņēmēja miljonāra Sola Bukingolta telpās. Viņš arī pārmeta jaunlaiciešiem vēlmi parādīt, ka viņi ir "vienīgie godīgie, vienīgie taisnīgie, vienīgie malači".

Savukārt Tautas partijas (tai bija veltīta liela daļa JL deputātu pārmetumu) deputāts Dzintars Ābiķis norādīja, ka ar šo partiju arī būtu gatavs diskutēt, ja vien jaunlaicieši "to miljonu", ko Einars Repše savāca, veidojot partiju, atdotu atpakaļ ziedotājiem. "Pretējā gadījumā viss izklausās pēc vienkāršas liekulības," sacīja Dz. Ābiķis. Piedāvāto grozījumu oponenti uzsver, ka tie izstrādāti vienīgi ar mērķi, lai TP un Latvijas Pirmā partija izbēgtu no iespējamā soda, kas būtu piemērojams, ja trešo personu reklāmu izdevumus atzītu par pieskaitāmiem attiecīgo partiju izdevumiem. KNAB speciālisti atzīst, ka tā varētu būt. Biroja sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Diāna Kurpniece Neatkarīgajai skaidroja – ja grozījumus galīgajā lasījumā pieņems ātrāk, nekā KNAB būs sniedzis atzinumu par priekšvēlēšanu partiju tēriņiem, piemērot sankciju par šo pārkāpumu nevarēs. "Ja birojs atklāj, ka ir bijuši pārkāpumi, bet ir grozīts likums un Administratīvo pārkāpumu kodekss – maigākai sankcijai ir atpakaļejošs spēks," skaidroja D. Kurpniece. Viņa atzina, ka pagaidām nav iespējams pateikt, kad KNAB pabeigs pārbaudi.

Intervija: Latvieši labāk izvēlas stipro dūri

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   03/02/07    Politikas zinātņu doktorei Vitai Matīsai ir savs skatījums uz Latvijā notiekošajiem procesiem, un Nedēļa aicināja viņu uz sarunu par pagātni, tagadni un nākotni, kuru veidojam šodien.

Dzimusi Amerikā un joprojām esot tās pilsone, Vita Matīsa lielāko tiesu ir dzīvojusi Šveicē. Latvijā Matīsa sāka strādāt 1992. gadā, kad kļuva par Sorosa fonda Latvijas nodaļas izpilddirektori. Pēc četriem gadiem viņa atstāja izpilddirektores amatu un kļuva par fonda padomes locekli, 2000. gadā tika ievēlēta par Latvijas Ārpolitikas biedrības vadītāju uz četriem gadiem; ir vadījusi un piedalījusies dažādos projektos.

- Vai jums Latvijā šobrīd ir kādi darāmi darbi?

- Darbs ar Latviju mani nesaista, tāpēc Rīgā pašlaik pavadu savu brīvo laiku. Pagājušajā gadā beidzās Rīgas un Lugāno sadarbības projekts, kuru vadīju. Saistība ar kādu projektu man ir kā autorei — esmu solījusi Rīgas Laikam uzrakstīt divus rakstus par Francijas pavasari. Vienu semestri, kurā man ir divi semināru cikli, pavadu augstskolā Šveicē, vasarās vienu semestri strādāju Amerikā. Es pasniedzu starptautiskās attiecības, salīdzinošo politiku, un viens seminārs man ir par literatūras un politikas mijiedarbību.

Literatūras un politikas mijiedarbības procesā ir vērojamas interesantas parādības. Grāmatā Robežas. Rainis un Aspazija starp Latviju un Šveici, kura iznāca pagājušajā gadā un kurai mēs bijām četri autori — Nora Ikstena, Pauls Bankovskis, Baņuta Rubesa un es —, man bija raksts par šo mijiedarbību. Es izcēlu Raiņa piemēru Latvijas kontekstā, jo šie jautājumi ir sarežģītāki, nekā Latvijā tos mēdz pasniegt. Mācot augstskolās, citās valstīs parasti kā piemērus minu Malro un de Gollu jeb mūsdienās Gundaru Grasi un viņa angažētību sociāldemokrātu partijai. Uz Eiropas fona Latvijas situācija izkristalizējas un ir redzama mazliet skaidrāk.

- Vai jums ir skaidrs, kas notiek Latvijā?

- Ir skaidrs, ka situācija, kāda Latvijā bija Piektajā gadā vai Tautas frontes laikos, bija izņēmums, kad kultūra un politika bija vienots veselums. Parasti inteliģencei normālā, demokrātiskā sabiedrībā ir neatkarīga pozīcija, tā ir reāls pretsvars varai. Jā, tas ir viens no varas pretsvariem, bet tas ir ļoti būtisks. Latvijā viss ir citādi, te ir pieņemts, ka viss ir angažēts. Un angažētība ir bez atbildības pēctecības.

Nesen man bija privāta diskusija par atbildības jautājumu ar draugiem Latvijā, un es viņiem atgādināju 1998. gada Saeimas vēlēšanas un vaicāju: "Vai jūs neatceraties, ka Latvijā ļoti pazīstams mākslinieks un māksliniece vistiešākajā veidā piedalījās Tautas partijas televīzijas reklāmā? Vai neatceraties, ka ļoti ievērojams Latvijas dzejnieks — ja ne pats ievērojamākais — un tikpat pazīstama dzejniece piedalījās Tēvzemei un Brīvībai vēlēšanu kampaņā? Un cits ievērojams dzejnieks, bijušais Rakstnieku savienības priekšsēdētājs gadu pirms vēlēšanām Dienā sacīja, ka viņš nekad nepiedalīsies nevienā politiskajā partijā — vai to arī neatceraties? Kā jūs varat runāt par neatkarīgu inteliģenci Latvijā?"

Un zināt, neviens šos gadījumus neatcerējās. Es runāju par Džemmu Skulmi, Miervaldi Poli, Imantu Ziedoni, Māru Zālīti un Jāni Peteru. Protams, ka viņi var tā rīkoties, ja neviens neko neatceras, un viņi var ne tikai to vien, jo tauta un iedzīvotāji nav pretsvars varai, cilvēki neko neatceras. Tiek uzskatīts, ka padomju laikos mankurtisms bija ļoti izplatīts, bet tam ir dziļas saknes Latvijā arī mūsdienās. Atcerēties — tā ir katra pilsoņa individuālā atbildība.

- Runa jau droši vien nav par to, ka jūsu pieminētie cilvēki nostājās kādas partijas pusē, bet par to, ka viņi neturpināja strādāt kopā ar partiju, uzņemoties savu daļu atbildības par partijas izdarīto?

- Tieši tā — nav pēctecības. Tas, ka cilvēks piedalās kampaņā un izsaka savu viedokli, nav peļami, bet viņš kļūst līdzatbildīgs par visu, ko partija dara pēc tam, kad ir ievēlēta. Partija taču tiek ievēlēta ar šā pazīstamā un ievērojamā cilvēka palīdzību, un viņa sacītajiem vārdiem ir cits svars nekā Jāņa Kalniņa vai Pētera Ozoliņa teiktajam. Bertolda Brehta izteiktajiem vārdiem savulaik bija konsekvences atšķirībā no kāda Berlīnes strādnieka sacītā. Jūs, žurnālisti un iedzīvotāji, dodat šiem cilvēkiem iespēju tā rīkoties, jo neviens pēc tam nejautā, ko viņi domā par partijas rīcību, piemēram, pēc gada. Turklāt šie cilvēki jau nemaz nav ar mieru brīvprātīgi paust savu viedokli, lai gan pirms vēlēšanām bijuši naski domu paudēji un varētu to turpināt.

- No kurienes, jūsuprāt, nāk mankurtisms? Vai tas sazēla padomju laikos?

- Atceros, ka es Saulcerītei Viesei pirms viņas nāves teicu paldies par grāmatu Mūžības spārni un sacīju, ka grāmata ir ļoti laba, jo viņa ir izdarījusi to, kā Latvijā ļoti trūkst. Saulcerīte prata saskatīt kopsakarības, kas vijas ap mazu faktu, un radīja veselu ainu. Toreiz viņai jautāju, kādēļ Latvijā spēja saredzēt kopsakarības ir retums. Saulcerīte atbildēja, ka cilvēki nav tā mācīti, jo tad ir jādomā, ir jāredz mazliet vairāk par to, kas tiek pasniegts uz paplātes. Ir vajadzīgs individuāls darbs ar sevi.

Ja runājam par mankurtisma saknēm, tad, pirmkārt, Latvijas pilsonis nav pieradis uzņemties individuālo atbildību par to, kas Latvijā notiek, — sekot līdzi tam, kas notiek, domāt un analizēt situāciju, nevis paļauties uz to, ka kāds tur, augstāk, visu nokārtos. Otrkārt, lai varētu sekot līdzi notiekošajam, analizēt to un saprast, ir jābūt elementārai zināšanu bagāžai. Acīmredzot ir paaudzes bez šīm zināšanām, kas ļautu saprast, kas ir kas.

Cilvēki nezina pat Latvijas vēsturi. Atceros, es 80. gados daudz laika veltīju ne tikai Raiņa un Aspazijas, bet arī Jaunās strāvas un Piektā gada vēsturei. Kad atbraucu uz Latviju 90. gadu sākumā, no trimdas latviešiem bieži gadījās dzirdēt, ka Latvija neatbilst viņu priekšstatam par dzimteni. Realitāte nesakrita ar to, ko viņi bija iztēlojušies. Man nebija tādu izjūtu. Latvija, ar ko saskāros 90. gadu sākumā, bija viens pret vienu ar to Latviju, ar kuru saskāros, piemēram, lasot Raiņa 20. gadu dienasgrāmatu. Paralēles bija satriecošas, bet mani tas nešokēja. Latvija, ko biju iztēlojusies, lasot vēstures avotus, bija tieši tāda, kāda bija 90. gados.

- Vai jūsu priekšstatus neietekmēja trimdas latviešu sabiedrība un viņu darbošanās?

- Šveicē nebija latviešu trimdas sabiedrības, un, godīgi sakot, es mazliet metu līkumu trimdas latviešu organizācijām. Neapšaubāmi, šīs organizācijas savā laikā izdarīja svētīgu darbu — svētdienas skolas, dziesmu svētki un vēl citas lietas. Cepuri nost to priekšā, kas to darīja! Bet arī trimdas aktīvo latviešu vidū ir tāds cilvēku tips, kuriem vienmēr vajag būt tur, kur kaut kas notiek, viņiem vajag būt centrā, vajag būt noteicējiem.

Reiz sacīju draudzenei Latvijā, ka daļa aktīvo komjauniešu un komunistu, ja vēstures laiva viņus būtu izmetusi citā pasaules malā, arī tur kļūtu par aktīvistiem un vadoņiem. Un otrādi — trimdas aktīvisti droši vien tādi būtu arī šeit, Latvijā. Toreiz biju lepna par savu secinājumu, bet draudzene mani ātri nomierināja, sakot, ka tā jau agrāk kāds, laikam Jānis Einfelds, ir rakstījis un es neesmu oriģināla. (Smejas.)

Saprotiet, man ir cits raksturs, man patīk vērot procesus un domāt. Es ļoti cienu cilvēkus, kas trimdā nesavtīgi strādāja Latvijas idejas vārdā, un es nesalīdzinu darītājus ar domātājiem. Abi ir vajadzīgi, un nav pareizo un nepareizo.

- Tātad jūsu savrupība ļāva jums saskatīt Latviju. Vaicāšu vēlreiz — atbildības trūkums un nespēja analizēt notiekošo nāk no Latvijas pirmās neatkarības laikiem?

- Gribu vēl pateikt, ka trimdas organizācijās tomēr tika uzturēts mīts par Latviju. Esmu piedalījusies trimdas rīkotajos dziesmu svētkos kā pianiste, nevis politisku jūtu vadīta, un redzēju, ka priekšstats par Latviju bija romantizēts un — lūdzu, piedodiet! — mazliet salkans.

To, kas notiek mūsdienās, var daudz labāk saprast un analizēt, ja ir vēsturē smelto zināšanu bagāža. Notiekošajam ir sava pēctecība. Grāmatā, kura iznāca Šveicē, man bija divi raksti, un viens no tiem bija par Latvijas komiteju Šveicē, kurai Rainis bija priekšsēdētājs. Es sēdēju Rīgas pilī arhīvos un pētīju nekad nepublicētas vēstules no Feliksa Cielēna, Krauzes–Ozoliņas un vēl citus materiālus un brīnījos. Ja šīs vēstules publicētu šodien, tās būtu pārceļamas uz mūsdienām un atbilstu tam, kas pašlaik notiek. Visi tie strīdiņi un ķīviņi, kā latvieši plēsās savā vidū un parādīt nemācēja uz ārpusi vērstu vienotu nostāju, toreiz notika tāpat kā mūsdienās. Kad Šveices vēstniece Latvijā izlasīja šo rakstu, viņa pateica paldies, jo tagad viņa saprotot, kas te notiek, — līdz tam neesot bijis iespējams izprast daudzus no procesiem Latvijas politikā.

- Ja savus tikumus un uzvedības nerakstītos likumus esam ņēmuši no pagājušā gadsimta sākuma, tad nākamais jautājums ir — kādēļ esam ieguvuši tieši šīs rakstura īpašības? Kā zināms, vieni uzskata, ka esam unikāla tauta, otri apgalvo, ka visur notiek tāpat, vienīgā atšķirība, ka, mainoties politiskajam režīmam un ekonomikas sistēmai, pie mums visas cilvēciskās īpašības izpaužas spilgtāk.

- Domāju, ka tas ir mēroga jautājums. Protams, vairāk vai mazāk šādi procesi notiek visur — Āfrikā mazliet vairāk, Zviedrijā mazāk. Jautājums ir par to, kam tuvāk uz šīs skalas gribat atrasties — Zviedrijai vai Burkina Faso modelim?

Nupat atgriezos no Francijas, kur maijā notiks prezidenta vēlēšanas. Visa plašsaziņas līdzekļu telpa ir aizņemta ar diskusijām, ieejot grāmatnīcā, vienas sienas plaukti ir pilni tikai ar grāmatām par šīm vēlēšanām. Par katru kaut cik nopietnu prezidenta kandidātu ir vismaz desmit grāmatu, kuras ir uzrakstītas kritiskāk vai mazliet draudzīgāk. Tāpat ir arī grāmatas par dažādiem procesiem — piemēram, ir ar nosaukumu Testējiet kandidātus paši vai Atklāta vēstule nākamajam prezidentam par Francijas vietu pasaulē. Un atklāto vēstuļu grāmatas ir četras vai piecas — par dažādiem jautājumiem.

Cilvēki grāmatas pērk, lasa un spriež. Televīzijas kanālos nav iespējams izvairīties no diskusijām, un tā nav reklāma, jo tāda nav atļauta. Likums paredz, ka no 20. marta visiem prezidenta kandidātiem jādod pilnīgi vienāds ētera laiks. Mans mīļākais TV kanāls ir tas, kura nosaukumu Latvijā varētu tulkot: "Saeimas TV kanāls". Neticami, vai ne? Ar tādu nosaukumu Latvijā varētu iedomāties jebko, tikai ne to, ko šis kanāls rāda Francijā. Tajā strādā visšerpākie un kritiskākie Francijas žurnālisti. Šajā kanālā sīki tiek iztirzāti prezidenta kandidātu uzskati. Savukārt TV1 ir sācies lielais debašu cikls, kurā katru prezidenta kandidātu trīs stundu garumā iztaujā simts pilsoņi. Agrāk bija fantastisks raidījums Simts minūtes, lai pārliecinātu, kurā ministrs vai kandidāts bija viens pats piecu žurnālistu vai ielūgto viesu priekšā bez nevienas papīra lapiņas vai piezīmēm, pat bez galda. Raidījums ritēja bez pārtraukuma.

Raugoties Francijā uz šo priekšvēlēšanu mutuli, man kļuva skumji, un es domāju, kur Latvijā slēpjas problēma, kāpēc mēs nevaram diskutēt par prezidenta kandidātiem vasaras vēlēšanās? Vai problēma ir tā, ka nav, kas tādas grāmatas raksta? Vai problēma slēpjas tur, ka nav, kas tādas pirktu un lasītu? Bet varbūt nav, par ko rakstīt?! Patiesībā manas atbildes uz visiem trim jautājumiem bija neapmierinošas.

- Latvijā prezidentu ievēlēs Saeima, un varbūt tāpēc pašlaik valda klusums?

- Protams, Francijā prezidentu ievēl tauta, jo tā ir prezidentāla republika, un tajā prezidentam ir ļoti liela vara. Tāpēc interese par vēlēšanām ir lielāka, arī konsekvences ir pavisam citas. Tomēr atšķirība attieksmē ir graujoša. Latvijā valda kapa klusums un nekādu diskusiju par iespējamiem kandidātiem nav vispār.

- Vadošo politiķu nostāja ir skaidra un stingra — jebkuru kandidātu pie mums apmētās ar dubļiem, tāpēc nevajag par prezidenta kandidātiem runāt.

- Tas ir politiskās spēles noteikums, ka visi izteicieni un darbi vismaz desmit gadu garumā tiek rūpīgi izpētīti. Pašlaik viens no lielajiem jautājumiem Francijā ir tas, ka Sarkozī kungs, būdams prezidenta kandidāts, joprojām ir arī iekšlietu ministrs. Šī ministrija pārrauga visus priekšvēlēšanu procesus, un sociālisti viņam to pārmet. Savukārt Sarkozī atbild, ka pirms četriem gadiem sociālistu prezidenta kandidāts tobrīd bija premjerministrs un neatteicās no amata pirms vēlēšanām, bet viņš atkāpsies no amata marta beigās.

Financial Times nupat bija liels raksts, ka Sarkozī tomēr būtu jāatkāpjas tagad. Pirms vairākām nedēļām Sarkozī dēlam nozaga skūteru. Parīzē tiek nozagti tūkstošiem skūteru, bet šis tika atrasts ar DNS analīžu palīdzību. Tagad presē tiek uzdots jautājums, vai jebkuram Francijas pilsonim braucamais tiktu meklēts, izmantojot šīs modernās analīžu metodes, vai arī pusaudža uzvārda dēļ iekšlietu ministrijas darbinieki centās mazliet vairāk? Ir izvērsusies plaša diskusija.

Tātad rezumējot: pretstats starp attieksmi Francijā un Latvijā ir graujošs. Man ir grūti iedomāties, ka mūsu deputāti saprot, ka Latvijas valstij šādas brīvas un atklātas diskusijas būtu ļoti veselīgas un ka vajadzētu piešķirt zināmu naudas summu šādas brīvas diskusiju telpas izveidošanai.

- Tautas partija un tās premjers ir pārliecināti, ka finansējumu nevajag ierobežot priekšvēlēšanu reklāmām, — ja partija var atļauties iztērēt reklāmām kaut vai Latvijas gada budžetu, tā ir tikai partijas darīšana.

- Acīmredzot reklāmas aizpilda tukšo diskusiju telpu. Latvijas pilsonis tāpēc, ka citu informācijas avotu nav, tiek ļoti iespaidots no reklāmām, un rezultātus mēs redzam.

- Tomēr — kāpēc mums ir tāda attieksme?

- Domāju, ka mums ir reflekss — meklēt stipru vadoni, cilvēku, kas pateiks, kas jādara. Tādā veidā mēs noveļam atbildību no sevis, un šī īpašība latviešiem piemīt vairāk nekā citiem. Noskatījos TV raidījumu, kurā tiek intervētas valsts pirmās personas. Mani pārsteidza ministra gražīgā un vīzdegunīgā attieksme, kas citā demokrātiskā valstī nebūtu iespējama. Un žurnālists to pieļāva. Man sacīja: Latvijā tas esot stilīgi, ka tādā veidā politiķis pierāda, ka ir stiprs cilvēks ar stingru roku, un iedzīvotājiem tas patīkot.

Tas latviešiem jau ir vēsturiski ielikts — viņiem labāk patīk valsts priekšā stiprā dūre, nevis gudrā galva. Ja protat manipulēt ar iekšējo nepieciešamību pēc stiprās dūres, rezultāti ir garantēti. Ar šo vēlmi pēc stingrās rokas manipulē ne tikai tautas ievēlēti politiķi, bet arī ļoti augsta ranga valsts amata izpildītājs. Manuprāt, tā ir mazliet bīstama spēle ar šo latviešu vājību sava pašlabuma, nevis Latvijas dēļ. Paskatieties — ir politiķi, kas savas kļūdas atzīst, un ir tādi, kuri to nekad nedara. Latvijā labāk veicas tiem, kas iet kā buldozeri, kas prot nospēlēt, iemiesot sevī stiprā cilvēka tēlu un nekad neatzīs, ka ir kļūdījušies.

Latvijā vēlētāji nepiedod tiem, kas saka, ka ir kļūdījušies, jo stiprs ir tas, kas spēj atzīt kļūdas un no tām izdarīt secinājumus. Starp citu — vai prezidente kādreiz ir atzinusi, ka ir kļūdījusies? Viņa ir sapratusi, ka nekļūdīgā politiķa modelis ir tas, ko Latvija gaida un pieņem. Tāda dzīves īstenība ir fakts. Un es nezinu, vai kādreiz kaut kas mainīsies, bet pašlaik šī realitāte ir jāpieņem. Latviešu priekšstats par vadītāju stingri sakņojas voluntārismā. Tas nevieš optimismu, bet kaut kas var mainīties tikai tad, ja vēlētājs dos politiķiem citu ziņu — viņš vairs nav sajūsmā par voluntāriem lēmumiem un cilvēkiem. Kamēr vēlētājs sajūsminās par stingrajām rokām, viņš tās arī saņem.

Ir divu veidu vadītāji un politiķi. Vieni pasaka savus uzskatus ļoti noteikti, viņiem ir ļoti skaidra vīzija, un viņu nostāja ir — tu vari manus uzskatus pieņemt vai nepieņemt, bet savējos es nemainīšu. Tu vari izvēlēties, par ko balsot. Mūsdienu politikā aizvien vairāk dominē otrais — spoguļvariants. Politiķis runā to, ko tauta grib dzirdēt, un piedāvā to, ko tā prasa, bet viņam nav savas stingras nostājas un uzskatu. Šķiet, ka Latvijā aizvien vairāk parādās spoguļvariants. Es nezinu, vai kandidāts, kuram nav pašam savas idejas, bet kurš seko pieprasījumam, ir labākais variants. Latvijā, kur vēl nav politisko partiju tradīcijas, tas var būt bīstami.

Francijai maijā prezidenta vēlēšanās būs jāizvēlas starp Nikolā Sarkozī, kurš ir ar savu redzējumu, un Segolēnu Rojālu, kura ir tipisks spoguļvarianta piemērs. Bet tur tomēr ir partiju tradīcijas, un sociālistu kandidāte Rojāla nevar kardināli mainīt savu nostāju būtiskos jautājumos.

- Vai Latvijā nedarbojas cits fenomens — politiķi apsola to, ko vēlētājs grib dzirdēt, bet pēc ievēlēšanas dara to, kas vajadzīgs viņam un partijai, pat negrasoties piemēroties vēlētājam arī savā rīcībā?

- Jā, tā tas notiek. Par spoguļvariantu es runāju saistībā ar vēlēšanām un ievēlēšanu. Tas, kādus vārdus un jēdzienus politiķi lieto pirms vēlēšanām, ir viena lieta, bet tas, ko dara pēc vēlēšanām, ir pavisam kas cits. Spoguļvariants tiek izmantots vēlētāju piesaistīšanai.

- Latvijas publiskajā telpā pēdējā laikā izskan bažas, ka daudzi svarīgi lēmumi tiek pieņemti bez diskusijām un bez publiskas apspriešanas. Pie varas esošie pieņem lēmumus, pat nedodot iespēju tos apspriest politiskajā vidē. Piemēram, jautājums par koncertzāli uz AB dambja jau kļuvis traģikomisks, jo katrs, kurš jautā, ir ienaidnieks, nodevējs un tumsoņa.

- Tāda attieksme Latvijai ir ļoti raksturīga. Esmu analizējusi vēsturiski politisko attīstību. Laikā, kad bijušas okupācijas, politiskais modelis ir bijis ļoti vienkāršs: mēs labie un viņi — sliktie okupanti. Visas politiskās cīņas, izņemot brīvvalsts laiku līdz trīsdesmit otrajam gadam, ir notikušas pēc šā modeļa. Piektajā gadā bija nabaga apspiestie un labie latvieši un sliktie okupanti vācu baroni. Arī Tautas frontē darbojās šis modelis. Latviešiem šis reflekss ir asinīs. Es to dēvēju par barikāžu refleksu — vai nu tu esi manā, pareizajā pusē, vai arī tu esi ienaidnieks. Un ienaidnieks ir jāiznīcina.

- Mums Latvijā nav politisko diskusiju kultūras, jo tas prasa zināšanas, laiku, pūliņus un spēju pieņemt, ka arī otram cilvēkam var būt vismaz daļēja taisnība apspriežamajos jautājumos. Diktatoriskas metodes ir ērtākas un vieglākas, visi procesi notiek ātrāk, tos nekavē diskusijas. Demokrātija ir haotiska, to nevar tik vienkārši kontrolēt. Diemžēl arī tie, kas ienāk Latvijas politikā un grib visu mainīt uz labu, padodas barikāžu refleksam — laikam jau mums gaisā virmo kaut kas tāds, kas to veicina.

- Varbūt, nokļūstot politikā, cilvēki saostās "politisko ģifti" un mainās. Es vienmēr esmu brīnījusies: agrāk bija tik sakarīgi cilvēki, bet, esot varā, zaudē realitātes izjūtu un izpratni. Viņi par katru cenu grib palikt pie varas, un tā kļūst par traģēdiju, ja viņi pēkšņi tiek izsviesti no varas "burbuļa". Jābūt neticami stipram cilvēkam vai partijai, lai, nokļūstot varas "burbulī", kaut ko mainītu. Patiesībā tas nozīmē iedurt pašam sev dunci mugurā. Visur jāiekārto savējie, un, ja atteiksiet partijas biedram pieņemt darbā viņa sievu, jo uz šo amatu būs konkurss, jūs neviens nesapratīs. Vēl vairāk — ja konkurss notiks objektīvi un darbā tiks pieņemts labākais, un atbilstošākais un konkursa uzvarētājs sapratīs, ka viņš patiešām ir labākais un jums neko nav parādā, zaudētājs būsiet jūs. Kad aiziesiet no sava amata, jūs neviens neatbalstīs, jūs nevienam neko nevarēsiet prasīt — vai nu tāpēc, ka jums neviens nav parādā, vai tāpēc, ka ir uz jums apvainojušies par savējo neatbalstīšanu. Latvijā visa sistēma ir balstīta uz abpusēju izdevīgumu. Tādēļ, lai kaut ko mainītu, ir jāsaprot un jāpieņem, ka jūs būsiet zaudētājs. Cik daudzi Latvijā ir ar mieru kļūt par zaudētājiem idejas vārdā?

Saeimas deputātu darba alga palielināsies līdz 1123 latiem

LETA  03/02/07    Līdz ar sabiedriskajā sektorā strādājošo vidējās darba samaksa palielināšanos līdz 1123 latiem pieaugs arī Saeimas deputātu darba samaksa, liecina aprēķini.

Jau ziņots, ka pagājušajā gadā vidējā darba samaksa palielinājusies no 246 līdz 302 latiem. Sabiedriskajā sektorā darba samaksa palielinājusies no 285 līdz 351 latam, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Saeimas Kārtības rullis noteic, ka deputāta pamatalga piesaistāma Centrālās statistikas pārvaldes oficiālajā statistikas paziņojumā publicētajam valstī sabiedriskajā sektorā strādājošo iepriekšējā gada vidējās darba algas apmēram, kas noapaļots pilnos latos. Nosakot deputāta amata algu, piemēro koeficientu 3,2.

Veicot deputātu darba samaksas pārrēķinu, to pamatdarba alga būs 1123 lati. Patlaban Saeimas deputātu darba alga ir 912 lati.

Palielināsies arī Saeimas amatpersonu piemaksas pie amata algas. Tā piemēram, Saeimas priekšsēdētājs saņems 702 latus, Saeimas priekšsēdētāja biedrs - 596 latus, Saeimas sekretārs - 596 latus, Saeimas sekretāra biedrs - 561 latu, frakcijas priekšsēdētājs - 175 latus, frakcijas priekšsēdētāja vietnieks - 140 latus, komisijas priekšsēdētājs - 175 latus, komisijas priekšsēdētāja vietnieks - 140 latus, komisijas sekretārs - 140 latus, apakškomisijas priekšsēdētājs 105 latus, bet apakškomisijas sekretārs saņems 70 latus.

Deputāts saņem arī atlīdzību par piedalīšanos Saeimas komisiju darbā. Atlīdzību aprēķina, pamatojoties uz Centrālās statistikas pārvaldes oficiālo statistikas paziņojumu. Līdz ar pārrēķinu par darbu komisijas sēdē deputāts saņems 21 latu, bet par darbu apakškomisijas sēdē - 10,5 latus.

Katram deputātam izmaksājama reprezentācijas nauda, kas turpmāk būs 123 lati.

Jaunās algas deputāti saņems no šā gada 10.aprīļa. Tad deputāti arī saņems pārrēķinu par gada pirmajiem trim mēnešiem, uzzināja Saeimas Finanšu nodaļā.

Kā ziņots, mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī pērn, salīdzinot ar 2005.gadu, pieaugusi par 23%, kas ir vislielākais pieaugums pēdējo desmit gadu laikā.

Sabiedriskajā sektorā darba samaksa palielinājusies no 285 līdz 351 latam, bet privātajā sektorā - no 224 līdz 277 latiem.

Mēneša vidējās bruto darba samaksas regulārās izmaksas pieaugušas par 21,3%.

Beidzot darbu sāks tiesībsargs

Liene Barisa,  NRA  03/02/07    Pirmais Latvijas tiesībsargs Romāns Apsītis, kuru ar pārliecinošu vairākumu vakar amatā apstiprināja Saeimas deputāti, sola būt politiski neietekmējams un taisnīgs.

taisnīgs un Tiesībsarga biroju izveidot par spēcīgu institūciju – līdzīgi kā Satversmes tiesu, kuru arī sākotnēji daudzi neesot uztvēruši nopietni.

R. Apsītis iecelts amatā uz četriem gadiem, un, dodot zvērestu, viņš uzņēmās tiesībsarga pienākumus veikt godīgi un taisnīgi, ievērojot Satversmi, likumus un starptautiskos līgumus.

Jāatgādina, ka birojs jau strādā. Ņemot vērā, kas tas izveidots uz Valsts cilvēktiesību biroja bāzes, tajā darbu turpina līdzšinējie darbinieki, kas pieņem cilvēku sūdzības. Savukārt, kad ļaudis varēs tikt arī pie paša biroja vadītāja, R. Apsītis vēl nezināja teikt. Vispirms viņam sīkāk jāiepazīstas ar biroja darbu. Steidzami jārisina arī telpu jautājums, jo pašreiz birojs atrodas dzīvoklī, mājas augšējā stāvā. Pēc tiesībsarga domām, birojam noteikti jābūt pirmajā stāvā, lai kāpšana pa trepēm neapgrūtinātu vecus cilvēkus un invalīdus. Tāpat ar laiku Latvijā tikšot izveidotas četras biroja filiāles, kuras vadīs tiesībsarga iecelti pārstāvji. Kuri tie būs, R. Apsītis pagaidām neatklāja.

Atzinību Saeimai par tiesībsarga ievēlēšanu jau paudusi Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kurai šodien paredzēta tikšanās ar R. Apsīti. Tieši viņa bija iniciatore tiesībsarga institūta izveidei un neslēpa savu neapmierinātību, kad politiķi kavējās rīkoties šajā sakarā. Tiesībsarga birojs darbību sāka 1. janvārī, bet tikai tagad Saeima apstiprināja tā vadītāju. Iepriekš šim amatam bija izvirzīts jurists Ringolds Balodis un politoloģe Rasma Kārkliņa.

Izglītībā un kultūrā…

Teātra ciba

NRA  02/24/07

Leļļu pavēlnieks Latvijas Nacionālajā teātrī

- Režisori – Regnārs Vaivars un Diāna Romanoviča

- Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš

- Kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone

- Horeogrāfe – Anta Priedīte

Līga Ulberte

Grūti spriest, kā dalījušās režisoru Regnāra Vaivara un Diānas Romanovičas kompetences, iestudējot šo man nezināmā autora lugu (autora apzināta slēpšana izrādes programmiņā un afišās gan izskatās pēc puiciskas kaprīzes skatītāju muļķošanai),

bet rezultāts iznācis intriģējošs – smalka izrāde – labirints par cilvēka apziņas un zemapziņas dīvainajiem ceļiem, kurā precīzi spēlē aktieri, telpa un mūzika. Mākslinieka Aigara Ozoliņa sašvīkātajās un sīki restotajās paralēlajās istabās kā savas sadalītās apziņas cietumā, Annas Heinrihsones faktūrainajos kostīmos un mainīgā, neirastēniski uzvilktā un maigi emocionālā mūzikas ritmā savas sajukušās dzīves dzīvo divi jauni cilvēki. Kaspars Zvīgulis kopā ar režisoriem lieliski nojauc loģiskās robežas starp dzīvu cilvēku un lelli, atmiņām un realitāti, ilūzijām un iespējamību, radot neviennozīmīgu, pat šizofrēnisku, bet vienlaikus ļoti pievelkošu izrādes atmosfēru, ko vēl izteiksmīgāku padara Ulda Anžes un Ivara Pugas precīzi nospēlētie dīvainie it kā šīs pasaules garāmgājēji. Kristīne Krūze diemžēl pagaidām netiek līdzi saviem pieredzējušajiem kolēģiem un paliek tikai tēlā ārējas atrādīšanas līmenī.

Režija * * * *

Aktierdarbs * * * *

Scenogrāfija * * * *

Kostīmi * * * *

Mūzika * * * * *

Mārīte Gulbe

Izrāde norisinās nepārejošā mijkrēslī, telpā, kas pilna ar dīvainiem kustīgiem mehānismiem. Ar šiem mehānismiem izrādes veidotāji aizrāvušies līdz pašmērķībai, bet nenoķerot to hofmanisko dzīvo leļļu mistiskumu, kas šķiet radniecīgs Vaivara-Romanovičas režisētajam viencēlienam. Nekonkretizēts laiks, arī kostīmi akcentē vien māksliniecisku ekstravaganci, nobīdi no reālistiskā.

Stils – nosacītība, ne īsti reālpsiholoģiska spēle. Tam piestāv minimāls teksta izmantojums, bet dažkārt, kad kļūst sadzīvisks, pārāk vienkāršotais dialogs skan svešķermeniski. Kristīne Krūze īpaši spēcīgas savas varones iekšējās norises cenšas izpaust kustībā, lauzītā dejā, rāpojot, krītot, pļaukājot sevi, bet tas izskatās, mazākais, dīvaini. Tai pašā laikā – tēlam izrādē atvēlēts ļoti daudz sadzīviskas rosības. Kaspara Zvīguļa varonis savukārt eksistē iedomu pasaulē, kas dzīvāka par realitāti (sieva-lelle), par ko liecina viņa uzmeistarotie fantastiskie, deformētie priekšmeti. Cilvēki no dažādām pasaulēm, kuri, kaut viens otram simpatizē, nevar satikties. Šai sabiedrībā arī divi neobligāti tēli – klauniskais Filips un lietišķais ārsts Roberts. Iestudējumā daudz mehānismu un mehāniskas kustības, bet sajūta, ka trūkst paša galvenā – dvēseles, dzīvības. Divu režisoru kopdarbs tāds nenosakāms, tas nerada ne emocijas, ne pārdomas. Drīzāk – neizpratni.

Režija * *

Aktierdarbs * *

Scenogrāfija * * *

Kostīmi * * *

Līvija Dūmiņa

Oļģerts Kroders sacījis, ka režisors vienmēr iestudē sev. Ja neiestudē sev, tātad nav iekšējas vajadzības to darīt. Noskatoties jaunāko Regnāra Vaivara izrādi, kas tapusi sadarbībā ar Diānu Romanoviču, šī patiesība atkal nostājās pārdomu priekšplānā, aizbīdot tālāk šīs atziņas pamatu – režisora egoismu, kas tiek aizmirsts veiksmes, bet bāzts acīs neveiksmes gadījumā. Vispirmām kārtām tomēr atļaujos domāt, ka Regnārs Vaivars ir patiess un godīgs – un man kā skatītājai tas ir ļoti svarīgi. Cita lieta, kā pašam svarīgas idejas izdodas īstenot, padarot tās saistošas arī citiem. Forma ir spilgta – telpa ar visiem izgudrojumu krāmiem, teicami uzlietie muzikālie motīvi, gaismēnu spēles. Bet – sēžot otrajā rindā, nav pārredzams viss spēles laukums, tāpēc varu vērtēt nejaušības veidotu epizožu izlasi, kurā lakoniskais un neviendabīgais izteiksmes veids ļauj skatīt neredzētas, siltas intonācijas Kaspara Zvīguļa tēlojumā, novērtēt Kristīnes Krūzes dziļdomīgo skatienu un smaida skaistumu, Ulda Anžes un Ivara Pugas profesionalitāti. Mistiskajā, realitātes un iztēles robežas nojaucošajā atmosfērā ar garām, sadzīviskas norises rādošām pauzēm bremzētā darbība tomēr notur uzmanību, saāķējot stāstu par satikušos nesatikšanos, vēlmi būt mīlētam un mīlestības apmātību – mēness tumšo pusi, kas nepakļaujas racionālam izskaidrojumam, bet arvien vilina.

Režija * * *

Aktierdarbs * * *

Scenogrāfija * * * *

Kostīmi * * * *

Mūzika * * * * *.

Latvijas teātru Ābolu ķocis

Diena  02/24/07

Nāves ēnā

Rūdolfs Blaumanis. Valmieras Drāmas teātris. Režisors Mārtiņš Eihe

Henrieta Verhoustinska * * * *

Iestudējums nepretendē uz ko vairāk kā jūtīgu noveles lasījumu, kur aktieriem dots uzdevums saudzīgiem, neforsētiem paņēmieniem vien pieskarties savu tēlu būtībai, radīt gaisotni — turklāt bez jebkādiem palīglīdzekļiem, bez dekorācijām un rekvizītiem (ja neskaita pudeli un apģērbus), vienīgi ar dažu ritualizētu kustību un dziesmu palīdzību. Tieši šādos nepretenciozos apstākļos var novērtēt darbu, ko jaunais režisors lakoniskajā, itin kā klusinātajā manierē paveicis kopā ar saviem aktieriem, vairākus no kuriem ieraugām kā no jauna. Visus — spējīgus uz īstumu, dabiskumu, iekšēju sasprindzinājumu (bez ārišķīgas tā demonstrēšanas). Vispozitīvākais pārsteigums — apvaldītais, vīrišķīgais M.Bezmers jaunā Daldas lomā (pierasts jauno aktieri redzēt puicisku un profesionāli nenobriedušu), taču arī T.Lasmanis, J.Johansons, K.Salmiņš, A.Osis ir lieliski. A.Māsēna — vecā Daldas acis brīdī, kad viņš ziedo dzīvību dēlam, nav iespējams aizmirst. Mazliet traucē episkuma princips — Ģirta Rāviņa pievilcīgi zemā balss ir bez vainas, bet stāstāmā brīžam ir par daudz, salīdzinot ar reāli notiekošo. Citādi — īsti vīrišķīga izrāde, ansambliskuma paraugs.

Evita Mamaja * * *

Saujiņa vīru, kuri uz atlūzuša ledus gabala nepielūdzamā nolemtībā slīd prom no dzīves un vairākas dienas atrodas izolētā robežsituācijā starp esamību un nebūtību — izstāstīt skatuves valodā Blaumaņa noveli liekas gandrīz neiespējami tieši tādēļ, ka jebkuram skatītājam tā ir tik atpazīstama. Režisora Mārtiņa Eihes iestudējums valdzina ar savu inteliģenci un mierīgo virstoni. Askētisks minimālisms it visā — tukša, noslēgta telpa, ikdienišķi ietērpti aktieri, vienkāršas, uzrunājošas balss intonācijas, episks vēstījums, kas organiski pāriet dialogos. Izrāde, kurā arī tukšums nav tukšs un pauzes runā. Aktieru ansamblis ir koncentrēts, lakonisks un savstarpēji jūtīgs. Te nav otrā plāna lomu, taču īpaši uzrunājošs liekas attiecību stāsts, ko ļauts nojaust starp veco un jauno Daldu (Agris Māsēns un Māris Bezmers). Un Valmieras teātra izrādē Nāves ēnā ir nepārprotami izjūtams tas skarbais maigums, kas raksturo vīriešu pasauli un ko gandrīz nekad neizdodas iedzīvināt teātrī.

Undīne Adamaite * * * * *

M.Eihe savā iestudējumā "nedara neko īpašu". "Tikai" izstāsta stāstu. Pārraksta savā rokrakstā. Tas ir dziļi ietilpīgs lakonisms (ar ieslēptu poētiska vispārinājuma spēku), kurā šoreiz var satilpināt pat astoņu vīru dzīvi no šūpuļa līdz kapam. To varētu pat saukt par noveles lasījumu, literāru teātri, ja vien nebūtu elegantais gaismu mākslinieka M.Feldmaņa darbs, filigrāni izstrādātie individuālie aktierdarbi un pāri visam — saliedēta ansambļa spēle. Režisors spējis mobilizēt/koncentrēt bez izņēmuma visus aktierus — T.Lasmani, Ģ.Rāviņu, K.Salmiņu, A.Māsēnu, M.Bezmeru, A.Osi, J.Laviņu, J.Johansonu —, no katra izvilinot profesionāli spēcīgāko un personiski īpatnējāko. Sākumā bija grūti noticēt, ka aktieri, ielas drēbēs iznākot gluži tukšā/baltā telpā, no etīdēm par aukstumu, salšanu (iespējams, Meterlinka Aklajiem sastrādātās pieredzes) radīs realitāti, kurā būs iespējams noticēt viņu nāves bailēm un izdzīvošanas sīkstumam. Sen neatceros, kurā mākslas darbā būtu runāts par vīriešu solidaritāti tik nevulgārā veidā — zirgi ganībās, mežacirtēji, vienas misijas iesaukums u.c.. Var teikt, ka aktieru smagie Zābaki ir vēl viens aktieris izrādē.

Sakārtot pašam sevi

Arno Jundze,  NRA  02/24/07    "Dīvaini, ka tik daudzi cilvēki tic tādai fikcijai kā Rietumu kristīgās vērtības". Pagājušo otrdien Lietuva Viļņas Bernardiešu baznīcā atvadījās no rakstnieces Jurgas Ivanauskaites. Viena no jaunāko laiku spilgtākajām personībām Baltijas kultūrtelpā tika apbedīta Antakalnes kapsētas Rakstnieku kalniņā.

Jurgas Ivanauskaites cīņai ar vēzi, elpu aizturējuši, sekoja līdzi neskaitāmi viņas talanta cienītāji Lietuvā, turot īkšķi, vēlot rakstniecei izturību. Un viņa arī paveica neiespējamo, uzdāvinot sev gandrīz gadu virs ārstu nospraustā nepielūdzamā termiņa.

Tagad tas viss palicis aiz muguras. Gan katoļu baznīcas smieklīgie uzbrēcieni rakstniecei pēc romāna Ragana lietū, kas būtībā mazpazīstamo literāti padarīja par pirmā lieluma zvaigzni, gan netaktiskie Lietuvas Rakstnieku savienības uzķērcieni kolēģei, kas atļāvās runāt lietas, par ko piedienīgā sabiedrībā mēdz klusēt. Jurgas Ivanauskaites braucieni uz Tibetu, kontakti ar dalailamu un lielajiem garīgajiem Skolotājiem, viņas bezkompromisa cīņa pret Tibetas okupāciju, kas tik ļoti nepatika Lietuvas politiķiem un nepatīk arī Latvijas diplomātiem, kam pirmajā vietā ir draudzība ar lielo agresoru Ķīnu, – tas viss kļuvis par leģendu. Jurga Ivanauskaite atļāvās pavīpsnāt par Lietuvas radošās paaudzes žēlabām (kas skan gluži tāpat kā latviešu inteliģences vaimanas), runāt par to, ka mums jādzīvo normālā mūsdienu sabiedrībā, 21. gadsimtam cienīga dzīve. Viņas piemērs kārtējo reizi pierādīja – kaut ko sasniegt var, vienīgi izlaužoties no provinciālās domāšanas un dzīvesveida, nepeldot kopējā straumē, nevelkot kopēju meldiņu, bet gan ejot savu ceļu.

Šo rindu autoram pirmoreiz ar Jurgu Ivanauskaiti iznāca satikties teju vai piespiedu kārtā. 2001. gadā Talrida Ruļļa tulkojumā iznāca viņas grāmata Trimdā aizdzītā Tibeta, bet pati Jurga 24. septembra vakarā uzstājās pārpildītā Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē. Toreiz kolēģi laikrakstā Literatūra un Māksla Latvijā lēma – gribi vai negribi, tev viņa jāintervē. Tikšanās (gājām uz interviju kopā ar zvērināto hipiju un brīvmākslinieku – fotogrāfu Sergeju Akurāteru) kādā Vecrīgas viesnīcas numurā pieteiktās pusstundas vietā negaidīti iestiepās garā un aizraujošā sarunā, kuru pārtrauca nervozs zvans – izrādījās, rakstniecei jau pirms krietna brīža bijis jādodas uz kādu tikšanos.

Neesmu vecu tekstu cienītājs, bet, pārlasot nu jau pirms vairāk nekā pieciem gadiem tapušo interviju, secināju – nekas no Jurgas Ivanauskaites teiktā nav zaudējis savu aktualitāti. Rakstnieci pieminot, piedāvāju šīs 2001. gada sarunas fragmentus, jo neticu, ka pasaulē atrodami kādi stiprāki vārdi par tiem, ko teikusi pati Jurga Ivanauskaite.

– Latvijā pēdējo gadu laikā vērojam, kā Dieva sludināšanu pēc Rietumos ierasta parauga uzņēmīgi ļaudis pārvērš par biznesu. Cits pēc cita uzpeld dažādi guru, ļautiņi ar bieži vien visai netīru pagātni, pulcina ap sevi apmātus sekotājus. Kā vērtēt šādu reliģijas pārvēršanu par biznesu?

– Jā, tas patiesi pārvēršas par biznesu. Te nu mēs ne ar ko neatšķiramies no, piemēram, ASV vai Francijas. Tas ir ļoti skumji, bet diemžēl šim biznesam ir liels pieprasījums, jo cilvēkiem absolūti pietrūkst patstāvības domāšanā. Visi šie viltus guru piedāvā koši noformētu produktu, un pašam tev nekas nav jādara. Tas ir vieglākais ceļš – tevī ieliek kādu apgaismību. Turpretī, lai īstenotu to, ko, piemēram, māca dalailama, ārkārtīgi daudz un grūti jāstrādā. Viņa grāmatās nav gatavu recepšu.

Nezinu, kā Latvijā, bet Lietuvā šobrīd ārkārtīgi moderna ir parapsiholoģiskā un neobudiskā literatūra. Toties, izlasot dalailamu, ļaudis bieži viļas – nu nav tajā nekādu šamanisku rituālu, mistikas! Dalailama vienkārši aicina būt atbildīgam, bet tas jau nevienu neinteresē. Kad es to vēroju, man kļūst baisi un skumji. Cilvēki ir garīgi kūtri, īpaši jau jūsu minētajās mācekļa – guru attiecībās. Nē, protams, viņi izrāda kādas fiziskas aktivitātes, lai iekārtotu dzīvokli vai nopirktu auto. Bet neviens nevēlas neko darīt pats, lai kļūtu garīgi pieredzējušāks, nobriedušāks, kārojot vienīgi saņemt garīgu makdonaldu.

– Ir pietiekami daudz ļautiņu, kas spindz ap visām iespējamajām reliģijām. No rīta katoļu baznīcā, pusdienlaikā pie luterāņiem, pēcpusdienā pie pareizticīgajiem vai krišnaītiem...

– (Smiekli.) Neaizmirstiet, pa ceļam viņi noteikti apmeklē arī astrologu!

– Vai šī reliģiskā makdonalda zelēšana nav padomju laiku mantojums, kad allaž kāds visu zināja labāk un mācīja tautu dzīvot?

– Domāju, tā ir. Cilvēkiem absolūti nav atbildības sajūtas. Viņi nedomā! Nezinu, kurš vispār kaut ko var iemācīt, ja neviens negrib ieklausīties. Man bija iecere uzaicināt uz Lietuvu īstus skolotājus. Tas izrādījās pilnīgs fiasko! Tās ir ļoti lēnas, pamatīgas mācības no rīta līdz vakaram, smagi garīgi vingrinājumi, kas veicami katru dienu. Skolotāji mācīja, ka apskaidrība nāk pamazām, varbūt pat ne šajā dzīvē. Ļaudis tomēr interesēja tikai sapņu skaidrojumi, psiholoģiski seansi, kuru laikā viss notiek. Bet tā nemēdz būt! Man šķiet, visās nozīmēs esam tādi, kas vēlas, lai mūs ved aiz rociņas. Gan garīgi, gan uz Eiropas Savienību. Valstij kā tādai nav vēlmes domāt patstāvīgi. Ja tā turpināsies, pasaule mūs vienkārši aprīs.

– Kā vērtējat tendenci savienot reliģijas? Piemēram, baltu pagānisko ar Austrumu mācībām?

– Neatzīstu hibrīdus. Tas ir galīgi nepareizi. Tāds reliģijas kokteilis

21. gadsimtā nav iespējams. Ņujorkas 11. septembra notikumi to lieliski pierāda. Katra reliģija ir citāda, katrai tautai ejams savs ceļš. Visi lielie Skolotāji to allaž uzsvēruši. Arī dalailama. Visām tautām ir dažādas parunas, kuru būtība ir viena – ejot pa diviem ceļiem, pie mērķa nenonāksi.

– Kāpēc tieši Eiropas civilizācijai ir šāda uzbāzīga interese savienot nesavienojamo?

– Ļoti sarežģīts jautājums, un, manuprāt, tam ir daudz iemeslu. Rietumu cilvēks nekad nevar kļūt par īstu budistu, īstu tibetieti. Dalailama to vienmēr uzsver, tomēr tie, kas tiecas iet šo ceļu, tam allaž pretojas. Arī es no sākuma pretojos. Kad dalailama man pirmo reizi teica, ka nedrīkst mainīt ticību, pie sevis domāju – šoreiz gan tev nav taisnība! Šī tikšanās notika Burjatijā, stāvēju lielā klausītāju pūlī, galvu nodūrusi, un centos dalailamas vārdus nedzirdēt. Un tad viņš man teica: "Bet es tev to saku, un skaties man acīs, kad es ar tevi runāju," – un rādīja ar pirkstu uz mani! Tas, ka nav iespējams reliģisks kentaurs, tomēr nenozīmē dialoga neiespējamību. Tāpēc jau Austrumu Skolotāji brauc uz Rietumiem un otrādi.

– Jūs rakstāt par vardarbību Tibetā. Rietumu pasaule izliekas par to nedzirdam un runā vienīgi par Ņujorku. Kāpēc viena nelaime ir vienlīdzīgāka par citām?

– Tas ir maksimāli skaidrs, jo viss ir politika, bizness, izdevīgums. Tas arī izšķir. Ne jau reliģija vai Dieva izpratne. Ir pat dīvaini, ka tik daudzi cilvēki tic tādai fikcijai kā Rietumu kristīgās vērtības. Tādu nav! Arī mums, Lietuvā, teic – vajagot aizstāvēt katoliskās vērtības. Bet kur tās ir?

Pasaulē nekad nav bijis taisnīguma. Un to nemaz nedrīkst prasīt. Cilvēkam vienkārši kaut drusciņ jāpapūlas, lai šo taisnīgumu tuvinātu. Bet Lietuvā, piemēram, runas par šīm lietām sāk ost pēc konjunktūras. Cilvēki netic, ka stāstu par Tibetu, jo man tā liek sirdsapziņa. Viņi vaicā – cik tev dalailama maksā par trokšņošanu pie Ķīnas vēstniecības? Kad atbildu – necik, viņi netic. Cilvēkiem nepiemīt tāda kopēja vispasaules atbildība. Viņi negrib zināt, kas notiek, piemēram, Palestīnā. Pietiek ar klišeju – sliktie arābi un labie ebreji.

Briesmīgākais tas, ka veidojas jauni tabu – tēmas, par kurām šodienas brīvajā Lietuvā labāk nerunāt. Nevar teikt neko sliktu par globalizāciju, apšaubīt virzību uz Eiropas Savienību vai ieminēties, ka nepatīk tas, ko runā Džordžs Bušs par gaidāmo atriebību. Nē, jāsaka – viss kārtībā un mēs ar prieku esam gatavi mirt kaut kur Afganistānā.

– Vai var teikt, ka pastāv arī sāpju un asaru bizness?

– Protams! Bet mums jāmācās saskatīt tās otras, tās neievērotās sāpes. Nekļūt par pasaules izdevīguma vergu, vai skrūvīti mehānismā.

– Vai jums ir kāda ideja, kā pievērst uzmanību šīm neievērotajām sāpēm?

– Ceru, ka ar Tibetu man tas izdevies, tomēr, lai tas notiktu, daudz jāstrādā. Es par Tibetu runāju jau desmit garus gadus. Tas ir pamanīts, bet ne visi to pareizi saprot. Reizēm nāk klāt un pārmet – kāpēc tu, Jurga, strādā šo šķībacaino labā! Mums pašiem tik slikti, mēs mirstam badā!

Nezinu, kā Latvijā, bet domāju – esam ļoti līdzīgi, manuprāt, Lietuvā cilvēki dzīvo samērā pieņemami, salīdzinot ar daudzām citām vietām pasaulē, tāpēc man nav saprotama šī klaigāšana par miršanu badā. Žēl, ka tik ātri aizmirstam savu vēsturi. Lietuvai un Tibetai ir tik daudz kopīga! Atcerieties, kā paši vaimanājām pēc palīdzības, bet neviens visā pasaulē nelikās par mums ne zinis. Tagad viss apsviedies otrādi.

– Kāpēc tas tik ātri aizmirstas?

– Jā, tas ir briesmīgi! Par Ķīnas rīsu kravu esam gatavi aizmirst visu. Man gudri cilvēki jautā: "Ko tu, Jurga, te ar savu Tibetu maisies? Lietuvai grūti ar ekonomiku, bet Ķīna mums palīdz. Tu tikai bojā valstu attiecības." Lai ciešanas pamanītu, laikam tomēr vispirms ir vajadzīgi cilvēki. Cilvēki, kas sāktu runāt piemēram, par kurdiem vai palestīniešiem.

– Pēc romāna Ragana un lietus izdošanas jūs izbaudījāt nepatīkamus brīžus. Kā tas savienojams – demokrātiska, brīva Lietuva un aizliegums izplatīt grāmatu?

– Tas bija šoks un vilšanās. Visvairāk tieši tāpēc, ka tas notika brīvā Lietuvā. Bet tad es pakāpeniski samierinājos, jo sapratu – ir cilvēki, kas allaž konfliktē ar sabiedrību. Ar mani tas notiek regulāri. Tā, piemēram, reiz, kad vēl strādāju avīzē Lietuvos Ritos, kādā TV pārraidē pieminēju, ka man ne sevišķi patīk brīvā prese, jo tur ir pārāk daudz vardarbības un izvirtības, bet nav analīzes. Jau nākamajā rītā šajā avīzē, pirmajā lappusē, bija pret mani vērsts raksts. Tajā tiku saukta par amorālu sievieti, kas sākusi karjeru ar pornogrāfisku romānu. Kā es, tāda amorāla būdama, drīkstot runāt par morāli? Īstenībā, tiklīdz tu pasaki kaut ko ne pa spalvai tiem, kam pieder nauda un vara, tā dabū pa galvu. Bet pie tā ātri pierod.

– Kāpēc prese tik atklāti pārdodas?

– Nezinu, varbūt žurnālisti vienkārši grib labi dzīvot. Man ir draugi, kas atklāti saka – viņi to dara par naudu. Manuprāt, tas ir ideālu un atbildības trūkums. Ideālu nav ne žurnālistiem, ne politiķiem, ne māksliniekiem…

– Nav ideālu, ir apjukums. Galu galā cilvēks dodas uz sektu un apgalvo, ka viņam nevajag grāmatas, jo ir tikai viena - dieva - grāmata, ka viņam nevajag mākslu, jo ir tikai viena - dieva cildināšanas māksla. Vai platiem soļiem neejam atpakaļ uz totalitārismu?

– Absolūti! Visu to vērojot, man šķiet – mazas tautas nemāk dzīvot patstāvīgi. Mēs vienkārši jūtamies daudz drošāk aizvējā, ieķērušies kādam elkonī. Pirms dažām dienām Lietuvā piedalījos lielā grāmatu tirgū, kur vācu līdzekļus Tibetai un pārdevu atklātnes ar dalailamas foto. Cilvēki nāca, skatījās un vaicāja – bet ko tā bilde man dos? Draugs man čukstēja – pasaki, ka tā attīra auru istabā, izdzen garus. Bet es taču nedrīkstēju melot un godīgi atbildēju – neko! Un tad cilvēki teica, ka tad jau neesot nekādas jēgas atklātnes pirkt.

– Jūs esat teikusi, ka neticat reinkarnācijai.

– Vismaz tādā primitīvā veidā kā – atceros iepriekšējas dzīves – nē. Varbūt kāds, kas nav apmierināts ar esošo lietu kārtību tic, ka iepriekš bijis vismaz barons vai princis.

– Kāpēc neviens neatceras, ka iepriekš bijis visu pērta ganumeita?

– (Smejas.) Labs jautājums. Es tomēr ticu, ka dzīvība ir nepārtraukta, tā turpinās. Cilvēka personība gan ir mirstīga, telpā ierobežota.

– Esejā par lietuviešu eliti jūs daudz rakstāt par naudu. Kāda ir jūsu attieksme pret to?

– Nauda ir neitrāls materiāls, un tā nebūt nekaitē. Lai radītu mākslu, nav obligāti jābūt izsalkušam nabagam, kas vārtās netīrumos.

– Latvijā tomēr pastāv uzskats, ka inteliģentam gandrīz obligāti jābūt nabagam…

– Mums ir tas pats! Bet mani tas neinteresē. Un man patīk, ka man ir tīra māja, ka ir darbs. Šis negatīvais, destruktīvais dzīvesveids manās acīs zaudējis jebkādu vērtību. Cilvēkam var būt nauda, viņš var būt laimīgs un garīgs, radīt mākslas darbus.

– Kāpēc cilvēki noliedz naudu? Vai tas nav kristietības iespaidā?

– Jā, manuprāt, tas nāk no kristietības. Neraugoties uz to, ka pati baznīca ir ārkārtīgi bagāta, bet Vatikāns bagātākā valsts pasaulē. Reiz es to jau teicu Lietuvas radio, un uz mani kārtējo reizi apvainojās. Otrs iemesls ir skaudība. Ja atgriežamies pie naudas un mākslas attiecībām, tad mākslas vēsturē atrodams gana daudz izcilu personību, kas nebija nedz nabagi, nedz nodzērušies.

– Kāpēc tomēr par mūsu rakstniekiem tiek kultivēts stereotips – ak, kā viņi dzer, ak, kā viņi, nabadziņi, cieš!

– Tas atkal ir padomju mantojums. Starptautiskajos grāmatu tirgos pazīstamie pasaules rakstnieki ierodas ar tādu pašu pompu kā Holivudas zvaigznes. Netrūkst nedz sarkanā paklāja, nedz limuzīnu. Kad mūsējie pirmo reizi (bijām kopā igauņi, latvieši, lietuvieši) to ieraudzīja, viņi teica – nē, mēs tā negribam! Tomēr, lai cik dīvaini šķistu, Rietumos dzīvo daudz labu rakstnieku, dzīvo pārtikuši, un viņiem tas netraucē rakstīt izcilas grāmatas.

– Trimdā aizdzītā Tibeta, jūs rakstāt par biedinošiem piemēriem, kas notiek ar eiropiešiem, kuri saskārušies ar Šambalas atklāsmēm, ziņkārības dzīti. Vai nebaidāties, ka ar arī pašai tas var slikti beigties?

– Esmu piesardzīga, reāli domājoša sieviete. Neesmu avantūriste garīgajos eksperimentos. Kad biju Himalajos, mani kontrolēja labi skolotāji. Viņi mani laikus apturēja. Bīstamākais ir garām. Un es nevēlos eksperimentēt eksperimenta dēļ. Galvenais ir iekšējais miers, harmonija. Lai to sasniegtu, nav jāmeklē Šambala. Ir vienkārši jāsakārto sevi.

Katrs ceturtais augstskolu akadēmiskā personāla pārstāvis ir vismaz 60 gadus vecs

LETA   02/24/07    Vidēji katrs divpadsmitais augstskolu akadēmiskā personāla pārstāvis ir jaunāks par 30 gadiem, bet katrs ceturtais - ir 60 vai vairāk gadus vecs, liecina Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) apkopotā statistika.

Dažādās augstskolās situācija ir visai atšķirīga. Gados jaunāks personāls ir salīdzinoši nesen izveidotajās augstskolās - Rīgas Ekonomikas augstskolā (REA), Vidzemes augstskolā (ViA), Ventspils augstskolā (VeA), Banku augstskolā (BA) un Rīgas Juridiskajā augstskolā (RJA).

Savukārt citās augstskolās sešdesmit gadīgi un vecāki akadēmiskā personāla pārstāvji veido pat trešdaļu un vairāk no kopējā akadēmiskā personāla. Nedaudz labāka situācija ir juridisko personu dibinātajās augstskolās, kā arī koledžās, norāda IZM.

Latvijas Universitātē (LU) no 836 akadēmiskā personāla pārstāvjiem vecumā līdz 30 gadiem ir 38, bet vecumā no 60 gadiem un vairāk - 170 pārstāvji.

Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) no 1025 akadēmiskā personāla pārstāvjiem vecumā līdz 30 gadiem ir 136, bet vecumā no 60 un vairāk gadiem - 417 pārstāvji.

Šajā mācību gadā pilna laika studijās studē vairāk nekā 100 000 studentu, no tiem gandrīz 67 000 studentu ir valsts augstskolās, vairāk nekā 27 000 ir juridisko personu dibinātajās augstskolās, bet vairāk nekā 7000 studē koledžās.

Savukārt pilna laika akadēmisko personālu veido 4612 pārstavji, no tiem 31% ir lektori, 26% docenti, 13% asociētie profesori, 12 pētnieki, 11% profesori, bet 7% asistenti.

IZM norāda, ka neskatoties uz straujo studentu skaita pieaugumu pēdējos gados, augstskolu akadēmiskā, kā arī kopējā personāla skaits praktiski nepalielinās. Līdz ar to pieaug studentu skaita un personāla attiecība, kas pārsniedz Eiropas Savienības (ES) valstu attiecīgo vidējo rādītāju.

Latvijā datori ir 41%, bet interneta pieslēgums - 42% mājsaimniecību

LETA  02/24/07    Pagājušajā gadā no visām mājsaimniecībām datori bija 41%, bet interneta pieslēgums - 42% mājsaimniecību, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apsekojumā "Datora un interneta lietošana mājsaimniecībās" iegūtie dati.

Pētījums veikts tajās mājsaimniecības, kurās dzīvo vismaz viena persona vecumā no 16 līdz 74 gadiem.

Datoru kaut reizi mūžā ir lietojuši 60% iedzīvotāju. Internetu kaut reizi mūžā ir lietojuši 56% iedzīvotāju. Savukārt regulāri datoru lietoja 49% iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem, bet internetu - 46%.

Platjoslas interneta pieslēgums bija 23% no visām mājsaimniecībām.

2006.gada sākumā no visiem uzņēmumiem datori bija 59% uzņēmumu, interneta pieslēgums - 46%, sava mājaslapa internetā - 15%. No visiem uzņēmumu darbiniekiem datoru regulāri lietoja 38% darbinieku, bet internetam pieslēgtu datoru - 22%.

2005./2006.mācību gada sākumā uz 100 pilna laika studentu augstskolās un koledžās bija 10,7 datori, profesionālās izglītības iestādēs uz 100 audzēkņiem - 7,5, bet vispārizglītojošās skolās - 6,2 datori. No mācību iestāžu kopskaita interneta pieslēgums bija visās augstskolās un koledžās, 87,4% profesionālās izglītības iestāžu, 95% vispārizglītojošo skolu.

Izstādes

Maija Rudovska,  NRA  02/27/07

- JAUNIEGUVUMI. Rīgas Porcelāna muzejā līdz 18. martam apskatāma izstāde Jaunieguvumi. Tajā tiks eksponēti Starptautiskās keramikas akadēmijas 42. asamblejas dalībnieku dāvinājumi.

- JOSIFA ELGURTA PERSONĀLIZSTĀDE. Reiterna namā atklāta mākslinieka Josifa Elgurta (1924) personālizstāde, kas veltīta mākslinieka 83. dzimšanas dienai. Tajā apkopoti gan J. Elgurta pēdējie veikumi, gan pagājušā gadsimta 50. un 60. gados tapušās gravīras. J. Elgurts 1958. gadā pabeidzis Latvijas Mākslas akadēmiju, kara laikā pārcietis geto šausmas.

- BALTĀ EŅĢEĻA STĀSTS. Benjamiņu namā, Europa Club Casino telpās, skatāmi projekta Baltā eņģeļa stāsts ietvaros tapušie Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas katedras pasniedzēju un studentu porcelāna eņģeļi, kas 15. martā tiks izsolīti un iegūtie līdzekļi ziedoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas Gaismas pils celtniecībai. Projekta pamatā ir vēlme parādīt, ka porcelāns kā klasiska mākslas vērtība vēl aizvien ir dzīvs un lieliski pielāgojas 21. gadsimta modernajām tendencēm, iekļaujoties telpas interjerā kā izteiksmīgs interjera dekors. Kopējās projekta koncepcijas ietvaros atdzimst arī atgriešanās pie klasiskā baltā porcelāna, šādi atspoguļojot tīrā porcelāna ideju.

- STĀSTS PAR RĪGU. Dailes teātrī šodien pulksten 16 atklās latviešu fotogrāfes Māras Brašmanes un ungāru izcelsmes dāņu fotogrāfa Mikloša Sābo fotogrāfiju izstādi RIX-CPH-RIX, lidojums laikā un telpā. Izstāde ir stāsts par Rīgu divos tai nozīmīgos laika periodos – pagājušā gadsimta 70. gados un 21. gadsimta sākumā. M. Brašmane (1944) gandrīz 30 gadu strādājusi Rundāles pils muzejā un Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, fotografējusi arhitektūru, portretus un mākslas darbus reproducēšanai grāmatās un presē. Kopš 60. gadu vidus M. Brašmane dokumentējusi Rīgu un rīdziniekus, savu draugu un paziņu loku – māksliniekus, dzejniekus, rakstniekus u.c. M. Sābo (1965) interesējas par Austrumeiropas valstīm.

- KANĀDAS PIRMIEDZĪVOTĀJU PĒCTEČU MĀKSLA. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā trešdien tiks atklāta Kanādas pirmiedzīvotāju pēcteču mākslas darbu izstāde Kraukļi, vilki, septiņas vardes un govs. Izstādē būs eksponēti 33 sietspiedes tehnikā veidoti grafiski darbi, ko radījis 21 mūsdienu mākslinieks – Kanādas rietumkrasta pamatnāciju (indiāņu) pēctecis. Izstādes darbi attēlo dabu, mītiskas būtnes un dzīvniekus, kuri ir daļa no Kanādas rietumkrasta vides un folkloras. Ar stilizēto dabas formu palīdzību mākslinieki nodod skatītājam savu līdzcilvēku stāstus un zināšanas un aicina viņu paskatīties uz pasauli caur savas kultūras mantojuma prizmu.

Kas man ar tevi, latviešu valoda?

Maija Baltiņa, valodniece,  Diena  02/27/07    Pie kā kopš iepriekšējās slejas bija gaišas domas, priecīgs prāts? Kādas bija domas, pārdomas un iedomas par valodu?

Domas bija un paliek pie jautājuma par literāro un neliterāro valodu. Ne vien attieksme, bet arī izpratne par to, kāds/kurš ir literārs vārds un kāds/kurš tāds nav, ir dažāda. Lūk, kādas domas par šo jautājumu ir Guntai Bērziņai, kura ir žurnāla BOOT.lv literārā redaktore: "Ja jūs, cienījamie lasītāji, zinātu, cik grūti balansēt starp literāro un neliterāro valodu tehnikas žurnalā!" (Skat.2005/10; skat. arī jauko norādi/pamācību uz žurnāla vāka par nosaukuma BOOT izrunu.. Manas domas pieķērās pie šīs gudrās redaktores rakstītā: "Esmu samierinājusies ar datorspeciālistu žargoniņu, ko jaunieši mēdz saukt par stilu." Vai samierinājusies? Nebūt ne. Manā skatījumā G.Bērziņa izpratusi, intuitīvi izjutusi, ka notiekošās pārmaiņas valodā nevar ignorēt. Un tagad uzmetīsim skatu vārdiem, pat nevārdiem, no G.Bērziņas rediģētā žurnāla, piemēram: fīča, geimer(i)s, blenšans, zooms/zūms u.c. Dzīvelīgi arī vecum vecie barbarismi, piemēram: feins, bode, bilde, uzparikte u.c. Pilnīgi pietiek, lai vismaz domās bēdātos par jauno ļaužu piesārņoto valodu! Lūkosim tālāk! Kur gan citur, ja ne jaunatnes auditorijai mērķētos tekstos lēnām/lēnītiņām iesaistītu/iedzīvinātu datorizētajai videi no jauna radītos jēdzienu un lietu nosaukumus, piemēram: saskarne, spraudnis, vietne u.c. Arī pilnīgi pietiek, lai atskanētu jau zināmais — kas tādus lietos! Un skatīsim vēl un atradīsim valodiskās pārgalvības, piemēram, Ērikdēla programmatūra. Vai nepieciešams skaidrojums, ka darinājuma Ērikdēls paraugs ir visiem/daudziem zināmais Erricsson. Es teiktu — tāds kā lingvistisks klons (izrunājams ar garu o!) Nu, protams, normētā, koptā, sakārtotā literārā valodā nav vajadzības pēc šādiem vārdu spēlēs spontāni atrastiem vārdiem. Bet valodā vispār? Aicinu domās pabūt vēl pie teksta vietas šajā žurnālā, kur vārds kreatīvs lietots lietvārda nozīmē: "..izklaide un kreatīvs nodrošināts." Redaktore ir bijusi vērīga — lai pievērstu lasītāju uzmanību šim vārdam un palīdzētu saskatīt lietojumu lietvārda nozīmē, tas tekstā ir kursivēts. Nu, lūk! Ir vērts pārdomāt valodā notiekošo.

Un pārdomas ir šādas. Valoda datorvidē vēl tikai top — gan rakstītā, gan runātā. Un, šķiet, tās radīšanā klāt ir tāds kā lingvistisks azarts, tāda kā lingvistiska atraisītība. Citādi nemaz nevar būt — datorvides pamatapdzīvotāji ir jaunie. Vai viss atstāts pašplūsmei? Nebūt nē. Par to varēja pārliecināties pagājušajā nedēļā tie, kuriem atradās laiks un interese pabūt kopā ar valodniekiem un datorzinātniekiem — tieši gados jaunajiem, kad viņi runāja (piemēram, Laura Tidriķe) par jauniešu valodu, par iespējām, kādas paveras, kad sadarbību pie valodas pētniecības atrod valodnieks un datorzinātnieks (piemēram, Juris Grigorjevs un Ansis Ataols Bērziņš), kad liela mēroga konkursā jauns censonis (domāju, ka tagad jau plašākā sabiedrībā pazīstamais Andrejs Vasiļjevs) piesaka pārgalvīgu ideju, gūst gan ievērību, gan finansiālu atbalstu un kopā ar citiem lingvistiskā azarta pārņemtiem jauniem zinātniekiem īsteno Eiropā vēl nebijušu projektu — izveido Eiropas terminu banku (EuroTermBank). Maija Kūle uzskata, ka dzīves formu pārvērtības dažādās kultūras sfērās norit atšķirīgi un nevienādā tempā. Turklāt Eiropas kultūrvidē ir tāds kā ģenētisks kods, klasiskas sagataves, lai sastopoties ar sarežģīto, vēl neizskaidroto, grūti izprotamo, mūsdienu cilvēks neapjuktu, bet uzdrošinātos to izprast un izpētīt. Protams, arī valodā. Un, protams, vieglāk un atraisītāk to spēj jauni ļaudis.

Iedoma ir tāda. Tā radās, klausoties (un vispirms skatoties), kā gleznotāja Aija Zariņa runā par atrašanos, tuvošanos trauslai robežjoslai — atrašanos kā uz naža asmens, kad jāsper izšķirīgs solis gleznas radīšanas laikā. Vai tulkotāji arī bieži vien nepiedzīvo ko līdzīgu? Man šķiet — reizēm viņi pat paliek uz šī naža asmens un uzvelk arī mūs, lasītājus. Es pāršķirstu Daces Deniņas tulkoto Hannes Eštavīkas romānu Mācītāja. Netulkots atstāts tāds nieks — slengam piederīgs vārdu savienojums road–scene un vārda nozīmes sapratnei iedots arī tik tāds nieks road–scene — lasāms kopā ar vārdiņu tāds sieviešu dzimtes formā (skat. tekstu 98.lpp). Vārdu priekam, nudien, dažreiz nevajag daudz. Vien kādu nieku!

Kultūrziņas

Arno Jundze,  NRA  03/02/07

- ŠEIT UN TAGAD. Latvijas Mākslinieku savienības galerijā pirmdien tiks atklāta Lietuvas tēlniecības mazo formu izstāde Here and Now. Izstāde ir pērn LMS Latvijas Tēlnieku centra biedru sāktā apmaiņas projekta Rīga–Viļņa otrais pasākums. Here and Now ir Lietuvas mākslinieku atbilde Latvijas tēlnieku izstādei, kas notika 2006. gada janvārī Viļņā, kurā piedalījās 24 autori ar vairāk nekā 60 tēlniecības mazo formu darbiem. LMS galerijā tiks izstādītas 30 dažādu Lietuvas tēlnieku skulptūras.

- REIZ BIJA. Šodien pulksten 14 VEF kultūras pilī notiks teātra RīBēJa MuTe brīnumpasakas Reiz bija... izrāde. Uz izrādi tiek aicināti vecāki ar bērniem vecumā no četriem līdz trīspadsmit gadiem. Biļešu cena no diviem līdz sešiem latiem.

- VAKARA SARUNAS. Šodien pulksten 16 Cēsu Kultūras centra Ērģeļu zālē notiks pirmais cikla Vakara sarunas pasākums. Tas iecerēts kā literāri muzikāla pēcpusdiena rakstnieka Jāņa Poruka 135 gadu atcerei un norisināsies ar moto Dzejnieks atmiņās, fotogrāfijās, darbos. Ieeja pasākumā bez maksas.

Kultūrziņas

Līvija Dūmiņa,  NRA  03/01/07

- LIELAIS TOMS. Piektajā amatieru teātru festivālā Rīga spēlē teātri 2007, kas notika pagājušajā nedēļas nogalē, ceļošā balva Lielais Toms piešķirta Rīgas kultūras un atpūtas centra Imanta bērnu un jauniešu teātrim Horizonts par Vladimira Boļševa veidoto izrādi Vai mēs būsim vienmēr, VEF Kultūras pils Tautas teātrim par Rolanda Valdmaņa izrādi Nezināmā zvaigzne un Rīgas Mākslas darbinieku nama Vecpilsētas teātrim par Edītes Neimanes iestudējumu Ilūzijas.

- KULTŪRAS TŪRISMS. Apgāds Neputns sadarbībā ar Vidzemes augstskolu laidis klajā grāmatu Kultūras tūrisms. Tūrisma un kultūras mantojuma pārvaldības partnerība. Tas ir pirmais mēģinājums apvienot līdz šim atsevišķi uztvertus jēdzienus – tūrisms un kultūras mantojuma pārvaldība. Grāmatā pētīta materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma loma, aplūkotas atšķirības starp kultūras tūrisma produktiem un kultūras mantojuma vērtībām, attīstīti vairāki konceptuāli modeļi, ieskaitot kultūras tūristu klasifikācijas sistēmu un kritēriju izstrādi kultūras mantojuma novērtēšanai, raugoties no kultūras tūrisma perspektīvas.

- PĀNA LABIRINTS. ACME Film informē, ka nupat trīs Oskarus saņēmusī spāņu pasaku filma pieaugušajiem Pāna labirints (Pan"s Labyrinth, režisors Gillermo del Toro) Rīgā būs skatāma no 23. marta. Tāpēc filma Krāsainais plīvurs (The painted Veil), kuras pirmizrāde bija paredzēta šajā datumā, tiks rādīta vēlāk.

- INGAS ĀBELES ROMĀNS LIETUVISKI. Pagājušo piektdien Viļņas starptautiskā grāmatu gadatirgus laikā notika Ingas Ābeles romāna Uguns nemodina tulkojuma lietuviešu valodā prezentācija. Grāmatu izdevusi izdevniecība Versus Aureus Veronikas Adamonītes tulkojumā. Uguns nemodina ir pirmā Ingas Ābeles grāmata, kas iznākusi lietuviski. Prezentācija sākās ar diskusiju par romāna tapšanu, kurā piedalījās romāna autore, tulkotāja un izdevniecības redaktore, projektu vadītāja Romualda Brastavičiene. Pēc tam literatūras kritiķis Rimands Ceplis stāstīja par Ingas Ābeles prozas īpatnībām un vietu latviešu literatūras kopējā ainā, bet sarīkojuma izskaņā Romualda Brastavičiene izteica cerību, ka Ingas Ābeles romāns ir sākums arī citu latviešu prozas darbu ceļam pie lietuviešu lasītājiem ar izdevniecības Versus Aureus gādību. Pēdējos gados Latvijā tapušo prozu kaimiņzemē pārstāvējis Noras Ikstenas romāns Jaunavas mācība, Laimas Muktupāvelas romāni Šampinjonu derība un Cilpa, Vladimira Kaijaka grāmata bērniem Melnais kamols–amols–mols.

- SCHUMANN! Šodien pulksten 19 J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē notiek akadēmijas simfoniskā orķestra koncerts Schumann! Tajā skanēs Roberta Šūmaņa (1810–1856) sacerētā uvertīra Džordža Bairona lugai Manfrēds, koncertskaņdarbs četriem mežragiem ar orķestri un Otrā simfonija. Piedalās solisti Viesturs Vārdaunis, Atvars Lakstīgala, Artūrs Šults, Kalvis Etkins (mežrags). Diriģents Andris Vecumnieks.

- ATCELTA PORTRETU GALERIJA. Uz 28. martu pārcelts Latvijas koncertu rīkotais koncerts ciklā Portretu galerija, kas bija paredzēts šo piektdien, 2. martā, pulksten 19 Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā ar basa Krišjāņa Norveļa un tenora Viestura Jansona piedalīšanos.

Grāmatas

Arno Jundze,  NRA  03/03/07

Edvarts Virza. Straumēni. Jumava, 2007. Izcils pierādījums tam, ka nekas nerodas tukšā vietā.

Izcils pierādījums tam, ka nekas nerodas tukšā vietā. Izgājis cauri obligātajam mācekļa periodam, mērķtiecīgi studējot franču modernistus, Edgaru Po un lielos Ziemeļniekus, Edvarts Virza radīja nemirstīgo poēmu Straumēni. Kāds to jau ir nosaucis par latvju Bībeli, un daļa taisnības šajā apgalvojumā ir – poēma ir piemineklis latviskajām mājām un tai pasaulei, kas tika sagrauta 1940. gadā. Jāpiebilst, ka jaunā izdevuma pēcvārda autors ir Imants Ziedonis.

Svetlana Timofejeva. Pirmais Latvijas burātāju brauciens apkārt pasaulei. Zvaigzne ABC, 2007

Vēl pirms slavenā un masu medijos plaši atspoguļotā Mildas un kapteiņa Māra Gaiļa brauciena apkārt pasaulei līdzīgu ceļojumu īstenoja katamarāna Kaupo komanda kapteiņa Valda Grenenberga-Grīnberga vadībā. Šī ekspedīcija tikpat kā netika atspoguļota publiskajā telpā, tāpēc Zvaigznes ABC izdotā fotogrāfijām bagātīgi rotātā grāmata nāk īsti laikā, iemūžinot Latvijas jūrasbraucēju uzņēmību un drosmi.

Irsa Sigurdardoutīra. Pēdējais rituāls. Tulkojusi Rasma Vīlipa, Kontinents, 2007

Leģenda vēsta, ka pirmais traktāta Raganu veseris jeb Malleus Maleficarum rokraksts slepus ticis izvests uz Islandi, lai iemestu to Heklas vulkāna krāterī, kur viduslaiku izpratnē sākās ceļš uz elli. Mūsdienu Islandē ierodas kāds turīgs vācu students Haralds Guntlībs, kuru ārkārtīgi interesē raganu prāvas Vācijā un Islandē. Tomēr studentu drīz atrod mirušu, turklāt uz viņa ķermeņa ieskrāpēta savāda rūnu zīme. Kas un kāpēc nodarījis to mirušajam, jānoskaidro Dourai – islandiešu advokātei. Pētot noziegumu, viņa nāk uz pēdām šausminošiem seniem noslēpumiem, kas saistīti ar tumšu rituālu pielietojumu arī mūsdienās.

Bobs Makkerčers, Hilarija du Krosa. Kultūras tūrisms. Tūrisma un kultūras mantojuma pārvaldības partnerība. Tulkojis Klāvs Kalnačs. Neputns, 2007

Pirmo reizi latviešu lasītājiem tiek piedāvāta kultūras tūrisma un kultūras mantojuma pārvaldības partnerībai veltīta grāmata. Tajā mēģināts apvienot līdz šim atsevišķi uztvertus jēdzienus – tūrisms un kultūras mantojuma pārvaldība, pētot materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma lomu, aplūkojot atšķirības starp kultūras tūrisma produktiem un kultūras mantojuma vērtībām.

Iveta Ķestere. Lietišķā etiķete. Zvaigzne ABC, 2007

Lai neapjuktu tādās biedējošās "dabas parādībās" kā furšete, kanapē, suareja vai dineja, lai nebūtu kā anekdotiskajos pastāstos iz baisā gada par padomju oficieru kundzītēm naktskreklos smalkā pieņemšanā, noderēs Ivetas Ķesteres grāmata Lietišķā etiķete. Šai darbā neatrast literatūru, bet katrs teikums ir kodolīgs padoms, kā pareizi rīkoties un neizgāzties vienā vai otrā situācijā.

Homīšu lietā...

Divas vēstules par un ap homoseksuālismu

NRA  02/24/07    Labrīt, Viktor! Ar interesi izlasīju Tavu šārīta (21. februāra) komentāru un, tā kā tajā Tu kā "nesapraša" vēlies zināt, ko tad īsti "homīši" grib, vēlos piedāvāt pāris pārdomas, turklāt ne ierastajā veidā, rejot uz Tevi caur /Dienas/ slejām, jo atšķirībā no dažiem Taviem kolēģiem avīzē Tevi es cienu un esmu cienījis vienmēr.

Tātad:

1) būtu jauki, ja kulturāli cilvēki, kuru draugu un paziņu starpā ir pietiekami daudz geju un lesbiešu, vairs nelietotu tādus vārdus kā "homītis" un "zilais", jo kulturāls cilvēks droši vien saprot, ka tie ir pazemojoši un neglīti vārdi. Tas būtu jauki. Jo galu galā arī /Neatkarīgajā Rīta Avīzē/ komentārus ļaudis var rakstīt kulturāli, nevis bauriski. It īpaši tie komentētāji, kuri ir ar garu vēsturi Latvijas kultūrā un kurus ir pieņemts uzskatīt par kulturāliem.

2) Varu draudzīgi nākt Tev, nesaprašam, pretī un paskaidrot, ka geji un lesbietes pirmām kārtām vēlas dzīvot vidē, kurā sabiedriskais diskurss tomēr nesaistās ar nepieklājīgiem un rupjiem apzīmējumiem, no kuriem savukārt izriet pavisam konkrēta diskriminācija. Proti – runa vismaz manā gadījumā nav par "laulībām" kā tādām, jo tas ir jēdziens ar lielu "bagāžu". Taču iebildumi man ir pietiekami konkrēti pret to, ka Tu ar savu sievu vari veidot juridiskas attiecības, bet es ar savu dzīvesbiedru tādas nevaru veidot, un tas saistās ar pavisam noteiktiem jautājumiem tādās jomās kā nodokļi, īpašuma un mantojuma tiesības, lemtspēja slimības gadījumā u. tml. Runājot Latvijas politikāņu jēdzienos, ja politikāņi nepatikšanu brīdī var visu īpašumu paslēpt aiz sievas, tad es to nevaru darīt. Tiesa, neesmu politiķis un man nekas nav jāslēpj, bet ceru, ka saproti, par to es te runāju, jo nesapraša Tu tomēr neesi bijis nekad.

3) Pats galvenais. Lai arī zinātnieki vēl par visiem 100 procentiem nav demonstrējuši to, ka cilvēka seksualitāte ir gēnos iekodēta lieta, par 97,3 procentiem šāda pārliecība tomēr ir. Es pieļauju, ka Tu neesi no tiem labcerīgajiem heteroseksuāļiem, kurš gribētu man paziņot, ja es tā labi pacenstos, tad es varētu kļūt par heteroseksuāli un tad man vairs nebūtu jābūt nelaimīgam "homītim". Jo tādā gadījumā man būtu jāoponē, ka gadījumā, ja Tu tā labi pacenstos, Tu varētu kļūt par geju, un pieļauju, ka šī doma Tev liekas smieklīga un noraidāma. Līdz ar to diskriminācija uz seksualitātes pamata ir gluži tikpat "sakarīga" kā diskriminācija pret cilvēkiem ar zilām acīm. Ja savukārt Tu jūties pārliecināts, ka seksualitāti var mainīt kā apakšbikses, tad tālāk sarunāties nevaram, bet ticu, ka Tu tā nedomā.

4) Kas attiecas uz skolām. Runa, Viktor, nav par "totālu uzskatu relatīvismu", jo cilvēka tiesības tomēr nav "totāli relatīvs" jēdziens. Turklāt, lūdzams, nebrauc pilnīgi auzās – kurš Tev ir teicis, ka skolās būtu jāpopularizē "zilo" darbi "īpaši"? Runa ir par atziņu arī skolā, ka Latvijā ir dažādi ļaudis, kuru starpā ir arī lesbietes un geji, un tie ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie, reizēm viņi ir labi un reizēm – slikti cilvēki. Turklāt viņi ir slaveni aktieri, pazīstami žurnālisti, kultūras iestāžu direktori, pārdevēji veikalos, šuvējas fabrikās, taksometru šoferi, pasniedzēji augstskolā, titulētas sportistes, vienā gadījumā Latvijas Valsts prezidents un, starp citu, arī skolēnu brāļi, māsas, tantes, onkuļi un reizēm arī vecāki. Es pieļauju, ka Tu savu seksualitāti apzinājies jau skolas gados. Kā, interesanti, Tu būtu juties, ja 9. klasē učene būtu stāvējusi pie tāfeles un deklarējusi, ka Tavs dzīves veids ir /a priori/ "netikumīgs", turklāt viņa par to ir uzrakstījusi vēstuli avīzei? Vai pārliecības ieviešana par to, ka tas tā nav, arī būtu "uzskatu uzspiešana ar varu"? Latvijas skolās mācās arī homoseksuāli skolēni, un daudzu paaudžu garumā viņos borētais uzskats, ka viņiem labāk būs klusēt un visu pusaudža dzīvi dzīvot slepenībā un bailēs – nu nav tas nekas gaišs, un pieļauju, ka būsi kaut kur lasījis par to, ka pusaudžu pašnāvnieku starpā pasaulē ir nenormāls un disproporcionāls skaits "alternatīvās seksualitātes" pārstāvju. Protams, pavisam stulbi cilvēki aizfantazējas tik tālu, ka gadījumā, ja skolā atzīst gejus, tad būs jāatzīst arī nekrofilus, zoofilus un visus pārējos. Esmu pārliecināts, ka Tu neesi tik infantils. Lai gan salīdzināt gejus un lesbietes ar smēķētājiem un kreiļiem ir mazliet nenopietni.

5) Kas attiecas uz "uzskatu cenzūras instrumentiem". Tu labi zini, ka Eiropā ir daudzas vietas, kurās "uzskati" tiek cenzēti pavisam konkrēti, ja runa ir par II pasaules karu un ārprātīgo traģēdiju, kāda piemeklēja Eiropas ebrejus. Vēl vairāk, Tu labi zini, ka mūsu valstī ir politiķi, kuri tieši tāpat vēlas uzskatus cenzēt attiecībā uz ārprātīgo traģēdiju, kāda piemeklēja Latviju. "Uzskatus" Latvijā cenzē arī likums par naida kurināšanu. Runa tomēr ir par civilizācijas brieduma pakāpi, un te nu man jānonāk pie pārliecības, kura manī mīt jau sen, proti – geji un lesbietes ir pēdējā grupa Eiropā, pret kuru "drīkst" attiekties nesmuki ar sabiedrības akceptu. Jau sen sabiedrība ir nonākusi pie kopsaucēja, ka ebrejus nesauc par žīdiem un līkdeguņiem, tumšādainos nesauc par nigeriem, invalīdus nesauc par kropļiem. Turklāt ārpus "gaišajām" galvām Latvijas Pirmajā partijā neviens Latvijas politiķis publiski mani nesauks par "homīti", kā Tu to šodien esi izdarījis /Neatkarīgās Rīta Avīzes/ slejās, turklāt trīs reizes.

Ne mirkli, Viktor, nejūtos kā Tevis aprakstītais "pazemotais, nomāktais un nonievātais upuris", taču viegli par tādu varētu sajusties, ja neko nezinātu par /Neatkarīgās Rīta Avīzes/ kopējo redakcionālo politiku un gadījuma rakstura pēc paceltu rokās avīzi, kurā erudītais un kultūrā daudz pieredzējušais Viktors Avotiņš izliekas, ka nezina, ka pret gejiem Latvijā tomēr valda visnotaļ plaši diskriminējoša attieksme. Turklāt pasaka viņš gan, ka runa ir par "dažu idiotu faktisko neiecietību", bet tieši veicina šo neiecietību ar "homīšu" un "zilo" birkas karināšanu pa labi un pa kreisi. Labi, ka vismaz pamanījās izvairīties no vārdiņa "pederasts", tā man būtu jādomā. Varbūt /Neatkarīgā/ arī varētu draudzīgi panākt pretī un Tu vai kāds cits

2. lappusē varētu kārtīgi nointervēt kādu no Mozaīkas, kurš varētu atbildēt uz visiem Taviem "nesaprašas" jautājumiem detalizētāk, nekā es to esmu varējis izdarīt šeit. Un varbūt pamudināt kolēģus avīzē tomēr atteikties no domas, ka cilvēka seksualitāte Latvijā ir miglaini nodefinēto "sorosiešu" ievazāts jēdziens.

Visu labu, Kārlis Streips

***

Sveiks, Kārli!

Trīskārt atvainojos, ka trīs reizes lietoju vārdu homītis. Esmu gatavs trīs naktis stāvēt kā naktssargs pie Tavām namdurvīm un atšaudīties no heteroseksuāļiem, lai neložņā apkārt. Bet – velti mani ar to kultūru stīvināt... Lai ar no laukiem, neesmu nekāds Poruka puika (Tā iet, ka nesamītu ziedus,/Tā stāvēt, ka nevienam ceļā...). Varu padot ceļu, bet kaktā sevi stumt neļaušu, varu katra domas cienīt, taču bietes, ko man bāzīs ausīs, saukšu par bietēm.

Pat ja likums man pavēlēs darīt citādi vai aizgrābtā Eiropa to dēļ sāks čurāt caur zīdu. Tev cita pieredze, bet man viena no iepriekšējā laika mācībām ir: tikai apjēgtas lietas rada stabilitāti un sapratni, uztieptas – it nekad. Tas, manuprāt, skaidri redzams arī šodienas politikā. Ceru, ka ar politkorektumu neaplipināšos, jo turu to par vienu pat kultūrai dikti kaitīgu būšanu. Daudz gudrāki par mani tajā saskata "idejisko" pamatu jaunai globālai "domu policijai".

Tāpēc – es gan rēķināšos ar Tavu uztveri homīšu un zilo sakarā, bet arī turpmāk vārdus izvēlēšos ar savu, nevis Tavu galvu. Konkrētajā gadījumā es šos vārdus lietoju, lai apzīmētu (bez nievāšanas u. tml.) cilvēku grupu, no kuras publiskām (!) izpausmēm distancējos. Man nepatīk ne "karojošais" heteroseksuālisms, ne "karojošais" homoseksuālisms. Ne "karojošais ateisms". Proti – individuāli man būs geji un lesbietes, kopumā – kā sanāks. Un šī "distances iezīmēšana" turpināsies tik ilgi, kamēr to cilvēku masa, kuri uzreiz neaplaudē homoseksuāļu uzskatiem, tiks dēvēta par homofobiem un neiecietīgiem kā kopums, nevis katrā gadījumā raksturojot konkrētus homofobus vai neiecietības izpausmes. Es saprotu, ka šādu konkrētu raksturojumu (meklēju publikāciju kopumā politika.lv., dialogi.lv, Dienā...) varbūt sanāk pamaz, lai apliecinātu pieņēmumu, ka Latvijā pret gejiem valda "visnotaļ plaši diskriminējoša attieksme". Tāpēc jāizmanto skaļruņa efekts. Bet – ja tā ir mana problēma, tad man taču būtu jāsaprot, kāpēc esmu homofobs. Vai tāpēc, ka turos pie saviem uzskatiem, bet daži simti vai daži miljoni grib, pieprasa, lai domāju citādi? Tik lēti nesanāks. Un – vispār – ar tiem vārdiem taču ir tāpat, kā ar tām kazām. Vai ar tām učenēm. Vai ne?

97,3% no tiem 74%, kuri Latvijā turot homoseksuāļu uzskatus sev svešus, nav pret tiem neiecietīgi. Tie nebāzīsies otra privātajā dzīvē un netraucēs to. Krietna daļa no viņiem cilvēka pazemojumu viņa īpatnības dēļ uztvers kā sevis pazemojumu. Bet – viņiem, tāpat kā Tev, ir savi priekšstati par seksualitāti. Un publiskajā telpā nebūs kā gultā, bet gan kā publiskajā telpā. Publiskajā telpā seksualitāte var izpausties arī kā politika, propaganda, ideoloģija... Rūpes par mīlestību var būt vien širmis dominēšanas alkām vai cīņai par ietekmes pārdali. Un tad uzskatu sadursme ir loģiska. Manuprāt, tikai brīva domu apmaiņa var padarīt to kulturālu. Ja Tev nepatīk, kā es izsakos, tad man nepatīk, ka bez intelektuāla vai faktoloģiska pamatojuma tiek demonizēti manas orientācijas pārstāvji, mācītāji u. tml. Tas, ko Tu te piedēvē učenēm. Manā pieredzē (rados lērums skolotāju) bijis gluži otrādi. Pat padomju laikos skolotāji glābuši, sargājuši citādi orientētos no vecāku un vienaudžu stulbuma. Skaidrojuši cilvēcīgo, nevis izmantojuši bērnus par uzskates līdzekli klases priekšā, lai lasītu lekcijas par "netikumību". Un ko Tu pats gribi? Ja geji ir "tādi paši cilvēki, kā visi pārējie", tad, manuprāt, "skola atzīst gejus". Arī tos, kuri savās iespējās nav "tādi paši" (invalīdus, vecus, bērnus...) ij skola, ij likums, paldies Dievam, sāk kaut cik normāli respektēt. Jā, sabiedrība ir neiecietīga visai plašā amplitūdā. Bet geji Latvijā nav ne tuvu tas pirmais mērķis, ko neiecietība skar. Jātiek laukā no nabadzības, cilvēka bezperspektivitātes strupceļiem, tad vai katrs otrs nebūs vairs drauds un svešais.

Un – es Tev pateikšu, kāpēc esmu skolotāju pusē. Manuprāt, skolotājiem vajadzētu būt kā tādiem svētajiem pēteriem pie nākotnes durvīm. Viņu pieejā proritāram jābūt tam, kas māca nākotni, orientē uz nākotni, tajā skaitā – uz pārmantojamību un pēctecību. Tajā skaitā – uz tādu seksualitāti, kas spēj to vislabāk apgādāt. Bez šā mudinājuma uz pēctecību (gara, domu, bet arī dzimtas, tautas) skolai nav jēgas. Ja manas vai Tavas izpausmes šajā ziņā (es nesaku, ka tās pastāv tikai tiešas fiziskas reproducēšanas veidā) ir ālavas, tad, atvaino, mēs abi šajā saulē tik vien kā cenšamies gandarīt savu ego. Prasot no skolas, lai tā mūsu ego dēļ maina savus prioritāros vektorus, mēs gribam, lai nākotne mirst mūsu dēļ.

Kārli! Domāju, ka bez Tavas darbošanās Latvijā publiskā telpa būtu garlaicīgāka un neveselīgāka. Esmu no Tevis ko mācījies, un man nav iemesla uz Tevi kaut kā šķībi lūrēt. Man nav ar iekšā barjeras, kas ietekmē attieksmi saistībā ar Tavu orientāciju. Man tā ir cita. Bet – mans komentārs, šķiet, nebija par to, ko Tu te stāsti un ko es varu lielā mērā respektēt. Es gribēju zināt ko citu, bet arī Tu man neatbildi. Un "Mozaīkas pārstāvji", kuriem taču ir entās iespējas publiski izpausties, nav atbildējuši. Es gribētu pamatotu zinātnieku, speciālistu viedokli tur, kur šobrīd, manuprāt, ņemas manipulatori un propagandisti. Tostarp – ar ministru, politiķu vai politologu tituliem. Es gribētu zināt, cik lielā mērā šīs polemikas sakarā var runāt par indivīda, cilvēka tiesībām, cik lielā mērā – par grupu tiesībām? Un – kā tās te savstarpēji spēlējas. Es gribētu zināt skaidri definētas geju "īpašās patiesības" un "īpašās vērtības", kuras ir nostiprināmas ar likumu iepretī citām vērtībām? Kāpēc tas tā jādara, ja geji ir "tādi paši kā visi pārējie"? Kāpēc, ja runa ir par seksuālo orientāciju, nepietiek ar vispārēju tiesisku regulēšanu, kad iznākumu nosaka taisnīga Temīda, kurai vienaldzīga katra orientācija? Manuprāt, te velk uz tādu kā vienvirziena tiesiskumu, kurš provocē reketa iespējas no visādu mazākumu un vairākumu puses. Tiecas izslēgt, ka arī nēģeris var būt rasists, gejs – ksenofobs utt. Es uzskatu, ka ir aplam Latvijai uztiept tā saukto naida noziegumu gaisotni. Latvijai nav pamata sirgt ne ar kolonizatoru, ne paverdzinātāju kompleksiem, un nav jāsaista ar šiem kompleksiem tiesību sistēma. Gluži otrādi, arī ar tiesību sistēmas atbalstu jādara viss, lai mēs iespējami drīz tiktu vaļā no kolonizēto, paverdzināto, no kalpu sindroma. Tās arī būs labākās zāles pret neiecietību.

Viktors Avotiņš

Replika par Kārļa Streipa un Viktora Avotiņa diskusiju

Aivita Putniņa,  NRA  03/03/07    Šis raksts top kā replika Viktora Avotiņa un Kārļa Streipa publiskajai sarakstei Neatkarīgās Rīta Avīzes slejās.

Būtu lieliski, ja šo debati varētu atrisināt ar speciālista verdiktu, kā to raksta Viktors Avotiņš. Šis nav jautājums, kuru var atrisināt ne ar medicīnas, ne sociālo zinātņu, ne psiholoģijas un teoloģijas palīdzību. Es mēģināšu šeit īsi paskaidrot, kāpēc to tik viegli izdarīt nevar.

Vispirms es gribētu iedziļināties jautājumos, kurus uzskatu par homofobijas problēmas būtību. Anna Rotkirha, analizējot seksualitātes konstrukciju vairākās Krievijas iedzīvotāju paaudzēs, izdala trīs kauna faktorus, kas nosaka seksualitātes apziņu cilvēku autobiogrāfijās. Tie ir kauns no homoseksualitātes, pirmslaulību seksuālajām attiecībām un ārlaulības sakariem. Citiem vārdiem, riebums pret homoseksualitāti ir normatīva seksualitātes daļa, un tam tiešā veidā veidā nav nekāda sakara ar homoseksuāli orientētiem cilvēkiem, bet gan tiem heteroseksuāļiem, kurus nomoka šī kauna sajūta. Te zinātne kapitulē, jo tā nevar pateikt, vai šāda seksualitātes izpratne ir laba vai slikta. Franču antropologs Burdjē apgalvo, ka šīs kauna izjūtas ir simboliskās dominēšanas pamats un varas instruments, taču šā plīvura nojaukšana ir robeža, ko zinātnieks ir spējīgs ar saviem rīkiem izdarīt.

Esmu novērojusi, ka homoseksualitāte kļūst par tādu kā leģitīmu ventili, caur kuru cilvēki publiskajā telpā izrunā savus uzskatus par seksualitāti. Tāpēc no-pride mājas lapā un homofobu publiskajās runās pat no Saeimas tribīnes ir tik daudz pornogrāfijas. Šāda seksualitātes izpratne ietekmē arī heteroseksuālo cilvēku dzīvi. Tas gan nenozīmē, ka cilvēki kļūst par aseksuāliem sausiņiem. Rotkirha lieliska parāda, ka cilvēki no 1960. gadiem daudzveido seksuālo uzvedību, taču joprojām par to savā starpā nerunā. Šodienas vecāku nespējai pārrunāt seksualitātes jautājumus ar bērniem, reproduktīvās veselības kvalitatīvai apmācībai, kā arī jauniešu riskantajiem seksuālās dzīves paradumiem ir liela saistība ar minēto seksualitātes kontrukciju.

Otrs homofobijas aspekts, kuram gribu pievērsties, ir dzimumu konstrukcija. Homo un heteroseksualitātes klasifikācija ir balstīta pieņēmumā, abi dzimumi ir kvalitatīvi atšķirīgi. Te nu lasītājs smiesies un teiks, ka nu gan antropoloģe atklājusi kaut ko, kas pat zirgam ir skaidrs. Tomēr es lūdzu lasītāju paskatīties uz šo pieņēmumu tuvāk. Heteroseksualitāte nozīmē, ka cilvēkam pievilcīgs liekas pretējā dzimuma pārstāvis. Ja mēs pavaicātu vienai heteroseksuālai sievietei, vai viņai visi vīriešu kārtas īpatņi šķiet pievilcīgi, atbilde būs pārliecinošs nē, tāpēc ka mēs partnerus izvēlamies ne tikai saskaņā ar dzimumu, bet daudzām citām cilvēciskajām kvalitātēm. Šai hipotētiskajai sievietei lielais vairums vīriešu neliksies seksuāli pievilcīgi un varbūt īsti pievilcīgs liksies tikai viens vīrietis visa mūža garumā. Līdzīgi arī geji un lezbietes neizjūt nepārvaramu tieksmi uz visiem sava dzimuma īpatņiem un arī viņu kopdzīvē nedominē bezgalīgas orģijas. Tāpēc loģisks ir jautājums, vai dzimums ir tik svarīgs kritērijs, lai to izvirzītu priekšplānā. Neesmu naiva un pieņemu, ka starp abu seksualitāšu cilvēkiem ir tādi, kuriem partnera izvēlē visam citam ārpus dzimuma nav nekādas nozīmes, taču šie cilvēki diezin vai ir homo/heteroseksualitātes etalons.

Te man pamatoti iebildīs, ka homoseksuālu pāru attiecībās bērnu nevar būt. Tas gan nebūs tiesa, jo arī šie pāri var radīt, rada un audzina bērnus. Protams, tradicionālā veidā pie bērniem viņi tikt nevar. Bet arī te ir vietā jautājums, ciktāl šis homoseksuālu pāru nosodījums ir konceptuāls un ciktāl praktisks. Dzimstība ir viens no nopietnākajiem argumentiem pret homoseksuālu pāru atzīšanu, taču šis arguments ir saistīts ar principu, kas seksualitāti saista ar auglību. Raugoties praktiski, auglību no seksualitātes Latvijā atdala jau vismaz 100 gadu, un tas kļuvis iespējams, pateicoties kontraceptīvu lietošanai. Daudzi heteroseksuāļi izvēlas dzīvi bez bērniem, jo tā vienkārši ir vieglāka un dzimstības kontrole padara šo izvēli viegli īstenojamu. Rainis un Aspazija nebūtu uzrakstījuši to, ko viņi ir uzrakstījuši, ja viņiem vajadzētu rūpēties, teiksim, par 6 bērniem. Daudz svarīgāki dzimstību ietekmējoši faktori ir atbalsts ģimenēm ar bērniem, iespēja savienot darba un ģimenes dzīvi, kā arī abu vecāku vienāda vērtība bērnu audzināšanā, kas izpaužas ne tikai kā savu bērnu audzināšana, bet arī kā līdzekļu pārdalīšana par labu bērniem, sākot no nodokļu ieņēmumiem līdz budžeta sadalei. Tas notiks tikai tad, kad abu dzimumu cilvēkiem bērni būs augstākā vērtība. Pagaidām tas tā nav. Es iebilstu, ka tajā tiek vainoti homoseksuāli cilvēki, jo šādi mēs izvairāmies runāt par reālajām ģimenes un attiecību problēmām.

Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma, ciktāl homoseksuāļu jautājums ir cilvēktiesību un ciktāl grupu tiesību jautājums, man jāatbild, ka būtu vieglāk, ja tas varētu būt cilvēktiesību jautājums. To mēs varētu pielietot tādā pasaulē, kurā vērtētu cilvēkus nevis pēc viņu dzimuma un atražošanas kapacitātes, bet pēc cilvēcības. Diemžēl mēs dzīvojam pasaulē, kur dzimums nosaka atšķirīgu cilvēka vērtību. Tas rada tādas cilvēku grupas kā sievietes un vīriešus, heteroseksuāļus un homoseksuāļus. Ne sievietes, ne homoseksuāļi nav saliedēta sabiedrības grupa. Tas, kas šo grupu pārstāvjus vieno, ir kopīga situācija, kurā viņi nonāk seksualitātes un dzimuma izpratnes dēļ. Kamēr Viktors Avotiņš savas seksuālās pārliecības dēļ Kārli Streipu nevis personīgi, bet vispārināti sauks par zilo, viņš dos gejiem iemeslu sajust kopīgu pazemojumumu. Es lieliski saprotu, ka tas, ko es rakstu, Viktoram Avotiņam nešķitīs pārliecinoši, jo mūsu uzskati par dzimumu un seksualitāti nesakrīt. Ceru, ka vismaz daļēji būšu pārliecinājusi Viktoru Avotiņu par to, ka, mūsu viedokļu dažādībai nav nekāda sakara ar homoseksuāļiem un Kārli Streipu. Es centos arī pārliecināt par to, ka atšķirīgā attieksme pret homoseksuāliem cilvēkiem nāk no mūsu atšķirīgajiem uzskatiem par dzimumu un seksualitāti.

Risinājumu homoseksuāļu/homofobu strīdam nevarēs atrast, ciktāl katra puse runās par atšķirīgām lietām. Viena puse runās par bailēm un savas pasaules uzbūves principiem, bet otra to uztvers personiski un mēģinās izbrīvēt sev fizisku vietu šajā principu pasaulē, kamēr pirmā to atkal uztvers kā principu apdraudējumu.

No atmiņas citēšu dažas Imanta Ziedoņa rindas (atvainojos par neprecīzu pierakstu), kurās saskatu vismaz daļēju risinājumu:

"..Tad varam, brāļi, pasēdēt

Un norunāt, ka vairāk pret

Viens otru sliktu nedarīsim.

Jo mūži ir kā rudzi īsi

Un galā tik viena vārpa vien.

Pat ja nav vēja katru dien",

Es otrai vārpai paklanos.

Es negaidu, ka man ko dos,

Es stāvu uz stiebra zaļā kāta,

Man tikai ziedēšana prātā.

Un graudi, ko es tikko jaušu,

Tie manī ir jau mūsu ļaužu."

Avotiņa kungs, lūdzu, pieņemiet manu rakstu kā paklanīšanos Jums. Ne Kārli, ne citus cilvēkus es nesaucu un izvairīšos arī turpmāk saukt vārdos, kas viņiem nodara pāri. Mans kultūras mantojums man liek ticēt, ka sāpju nodarīšana citiem visvairāk kaitē pašam darītājam. Arī tajos gadījumos, kad nodarījuma iemesls ir principi.

Citādā ziņā…

Kaņepju sviesta nerentablā garša

Aisma Orupe, Žurnāls "Nedēļa"  02/28/07    Joprojām kaņepes šur un tur tiek sētas piemājas dārzos, bet plašāki stādījumi ir tikai dažās saimniecībās — Latvijā kopumā 59 hektāri. Kāpēc šis senais rūpals ir tik mazattīstīts, Nedēļa centās noskaidrot Zemkopības ministrijā un no pašiem kaņepju audzētājiem.

Kaņepju audzēšana, kā liecina arheoloģiskie izrakumi, pastāvējusi jau sen: šā kultūrauga sēklas izmantoja pārtikā, bet tā šķiedras — virvju vīšanai. Latvijā arī šobrīd dažās vietās tiek audzēts šis kultūraugs, lielākoties — kaņepju sviesta pagatavošanai. Pie mums šā auga šķiedras netiek izmantotas, bet citviet pasaulē kaņepes lieto ne tikai virvju gatavošanai, bet arī audumiem — pat kopā ar kokvilnu, zīdu. Tāpat tās tiek izmantotas celtniecības materiālos, medicīnā, kosmētikā un citur. Ir gan arī tādi, kas kaņepes pazīst tikai kā apreibināšanās līdzekli un, lai gan Indijas kaņepes Latvijā kultivēt ir aizliegts, tomēr pamanās to darīt. Ar likumu šeit atļauts audzēt tikai sējas kaņepes, turklāt atklātās platībās, jo tad tajās neveidojas apreibinošas vielas.

Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta vadītājas vietniece Iveta Ozoliņa atzīst, ka grūti pateikt, vai pērn ar kaņepēm apsētie 59 hektāri Latvijas apstākļos ir daudz vai maz. Lielākas platības pieder trim saimniecībām, bet pārējās — daudz sīkākās — dažām zemnieku saimniecībām. Faktiski tā ir nesen sākta nozare, kuru nevar nodēvēt par ļoti plaukstošu, jo tā līdz šim vairāk orientēta uz vietējo tirgu. Lielākoties tiek tirgots kaņepju sviests, bet šā auga šķiedras netiek izmantotas, pat vecais rūpals — virvju vīšana — ir aizmirsts.

"Šo nozari nevar salīdzināt ar rapša audzēšanu, kura realizēšanai ir brīvs tirgus un plašs noiets," teic Iveta Ozoliņa. Eiropā šā kultūrauga kultivēšanai ir daudz pateicīgāks klimats un rūpnieciskās tradīcijas senākas, tāpēc tur to audzē daudz lielākās platībās. Jāteic, ka padomju gados kaņepes tika pavisam aizmirstas, varbūt tāpēc tagad tās tik lēnām "atdzimst", kam par iemeslu ir arī atbalsta pasākumu trūkums no valsts puses. Vai pie mūsu kaimiņiem (Igaunijā un Lietuvā) tās audzē — ministrijā informācijas neesot.

Lauksaimniecības departamenta vadītājas vietniece atgādina: tiem, kas vēlas nodarboties ar kaņepju audzēšanu, jāņem vērā likumdošana. "Šķiedras un sēklu ieguvei, kā arī dārzkopības mērķiem atļauts audzēt sējas kaņepi (Cannabis sativa subsp. sativa). Sējas kaņepes sējumus ierīko tikai atklātā laukā (nedrīkst audzēt telpās un segtajās platībās — siltumnīcās vai zem plēves). Zemes īpašnieka vai tiesiskā valdītāja pienākums ir iznīcināt savas zemes platībās augošās kaņepes, kuras aizliegts audzēt saskaņā ar šo likumu," teikts likumā.

Pirms pāris gadiem gan tiem, kas audzējuši kaņepes, vajadzēja reģionālās Lauksaimniecības pārvaldes Lauku atbalsta daļā reģistrēt sējumu kopējo platību. Pēc potenciālā kaņepju audzētāja pieteikuma saņemšanas reģistrācijas kartīte bija jāaizpilda trīs eksemplāros. Vienu šādu eksemplāru izsniedza audzētājam, otru iesniedza attiecīgajā reģionālajā pārvaldē, bet trešo nosūtīja rajona Kriminālpolicijai. Turklāt reizi sezonā ieradās pārbaude, lai pārliecinātos, vai tiešām tiek kultivētas pareizās kaņepes.

SIA Iecavnieks tirdzniecības vadītājs Intars Galītis atzīst, ka uzņēmumam kaņepju audzēšana ir blakus nozare, ko var nodēvēt par eksotisku nodarbi. Lielāko segmentu un ieņēmumus nodrošinot rapšu audzēšana, bet ar kaņepēm pērn bija apsēti 30 hektāri, vislielākā platība pēdējos gados bijusi — 50 hektāri. Audzēt kaņepes jau neesot grūti, arī novākšana rūpes nesagādā — to dara mehanizēti (ar parasto kombainu), taču pārējais process gan ir darbietilpīgs, it īpaši kaltēšana un uzglabāšana. "Ķēpa ir liela," tā šo procesu raksturo Galītis.

Kāpēc nozare neattīstās? Atbilde viena: grūti realizēt, tāpēc neesot vērts mocīties ar nerentablu lietu, ja var audzēt rapsi, kura noiets tirgū ir labs. Produkcijas — kaņepju pavalgam Kanapē — ražošanai uzņēmums izmanto tikai pašu izaudzēto, pievienojot augu taukus. Kāpēc ne tradicionālo sviestu? Tam esot problēmas ar uzglabāšanu. Cena? Ņemot vērā ražošanas izmaksas, lēti neiznāk — kārbiņa pavalga maksā latu.

Sākotnēji kaņepes iepirkuši arī no zemniekiem, taču diemžēl sēklu kvalitāte bijusi neapmierinoša. Tad jau nepieciešamības gadījumā trūkstošo daļu izdevīgāk iepirkt no ārzemēm. Kā piemēru tam, ka kaņepes ir visai pērlīgs augs, tirdzniecības vadītājs min pērno gadu, kad pēc ilgstošā sausuma sēklu apvalki plaisājuši, līdz ar to sēklās iekļuvis gaiss, kas izsaucis to bojāšanos uzglabāšanas laikā. Rezultātā daļu sēklu bijis jānoraksta un produkcija sadārdzinājās vēl vairāk.

Intars Galītis atzīst: ja šīs kultūras audzēšana tiktu subsidēta, kā tas ir Vācijā, tad arī uzņēmums domātu par sējumu paplašināšanu, bet šobrīd — likvidēt negrasoties, taču vairāk par 25 hektāriem diez vai tuvākajā laikā tiks atvēlēti. Par produkcijas paplašināšanu nav domāts, piemēram, makaronu vai eļļas ražošanu, jo tas ir dārgs "prieks". Starp citu, Eiropā kaņepes audzē dažādām vajadzībām — arī jau minētajai eļļai. Bet, lai to darītu, vajadzīgas speciālas tehnoloģijas un iekārtas. Arī par citviet pasaulē izplatīto kaņepju šķiedru izmantošanu apģērbu darināšanai vai siltināšanas materiāliem celtniecībā SIA Iecavnieks nav domājis. Sēklu audzēšanai paredzēto kaņepju šķiedras izmantot nav iespējams, tam vajadzīgas īpašas šķirnes, kas sasniedz pat trīs četru metru garumu, kamēr pārtikas augi izaug aptuveni 1,60 metru gari.

Arī zemnieku saimniecības Adzelvieši trīs hektāri platības atvēlēts šim senajam kultūraugam. Līdz šim tikai vienu gadu sējumi bijuši lielāki — septiņi hektāri. "Tā diemžēl iznāca, ka toreiz gads nebija labvēlīgs un galu galā novācām tikpat lielu ražu kā no trim hektāriem," stāsta Adzelviešu saimniece Dzidra Grīnberga, piebilstot, ka viņu mazā ražotne ir mājas apstākļu variants. "Vispār kaņepju audzēšana bija mana vīra iecere. Viņš kā īsts vidzemnieks gribēja tās ne tikai savam priekam, bet kā saimniecības rūpalu. Nācās gan pamatīgi piestrādāt, kamēr šo ideju iedzīvinājām, jo tā ir gan darbietilpīga, gan līdzekļus prasoša lieta. Arī glabāšana ir jāveic uzmanīgi, pretējā gadījumā sēklas bojājas — tās kļūst rūgtas." Tā kā platības ir pietiekami lielas, lai novāktu pašu spēkiem, pie novākšanas tiek aicināti strādnieki.

Pēc tam sēklu samaļ, safasē trauciņos un pārdod mazumtirdzniecībā. Diemžēl lielveikali viņu ražojumu negribot pieņemt, tāpēc lielākoties viņu produkts atrodams mazākos veikalos. "Tāpat savu produkciju popularizējam tūristiem, kas pie mums zemnieku saimniecībā ierodas. Mācām viņiem šo seno ēdienu baudīt. Turklāt daudziem patīk, ka mēs piedāvājam iegādāties sēklas bez sviesta un sāls piedevas, jo tad katrs pats var piedevas pievienot pēc savas garšas. Daļa kaņepju cienītāju iebilst pret to produktu, kas tiek piedāvāts veikalos, jo tam ir pievienots sāls."

Lai tiktu atgādināts, kā sendienās apstrādāja šo augu, vecajā klētiņā ir savākti vienkopus dažādi darbarīki. Apmeklētāji tiek iepazīstināti arī ar šķiedru apstrādes procesu un virvju vīšanas tehniku. Auduma darināšanu gan varot tikai nosacīti parādīt, bet Vācijā muzejā ir iespējams redzēt gan procesu, gan pašu audumu. Diemžēl daudz kas gājis zudībā, kad pāri gāja kolektivizācijas process un šī nozare tika pamesta novārtā. Žēl gan, atzīst Dzidra Grīnberga, jo šis augs ir tik daudzpusīgs. Patlaban viņa zina tikai dažas zemnieku saimniecības, kur ar šo rūpalu nodarbojas. Arī Rankas pusē esot ļaudis, kas to darot. Bijuši interesenti no Ogres, taču viņa nezinot, vai savu ieceri realizējuši. Tomēr kopumā Grīnberga cer, ka šis kultūraugs iedzīvosies Latvijas laukos, tāpat kā šobrīd rapsis. Protams, bez valsts atbalsta un subsīdijām — diez vai tas būs paveicams.

***

Fakti

- Kaņepes (sējas) ir viengadīgi augi. Atkarībā no auga šķirnes var sasniegt piecu metru augstumu un līdz piecu centimetru diametru. No viena hektāra kaņepju var iegūt gadā līdz piecus sešus kubikmetrus koksnes. Kaņepes satur 40—48% celulozes un 26% lignīna.

- Kaņepju sēklas un eļļa satur baktericīdas vielas, vērtīgas nepiesātinātās skābes, glicerīnus, aminoskābes, mikroelementus. Kaņepju sēklas satur 30—39% taukainās eļļas, 18—25% olbaltumu, kā arī ēterisko eļļu, glikozīdu, alkoloīdus, K vitamīnu, minerālvielas.

- To sastāvā esošo narkotisko vielu dēļ mūsdienās kaņepes audzē daudz mazāk nekā mūsu senči. Šobrīd selekcionāri ir izveidojuši dažas kaņepju šķirnes, kuras praktiski nesatur narkotiskās vielas.

- Par kaņepju dzimteni uzskata Āziju, dienvidaustrumu reģionu pie Kaspijas jūras. Latvijā kaņepju sēklas atrastas Talsu pilskalna 11.—13. gadsimta slāņos, iespējams, ka tās audzētas arī agrāk.

- Senatnē no kaņepju šķiedras izgatavoja materiālus apģērbiem, gultas veļai, virvēm, jūras tauvām, zvejnieku tīkliem. Ikdienas uzturā lietoja kaņepju sviestu.

- Mūsdienās kaņepes izmanto vieglajā, tekstila, pārtikas, farmācijas, mēbeļu, celtniecības, naftas un gāzes ieguves, celulozes — papīra, rūdas ieguves, enerģētikas, melnās metalurģijas, radio un kuģu izgatavošanas, sakaru nozarēs. No šķiedras izgatavo vītas virves un tauvas, arī tehniskos audumus, iepakojumu materiālus. Kaņepju celulozi lieto augstas kvalitātes papīra ražošanai.

Domē nobrūk griesti

Zane Dumbre, Vakara Ziņas   03/02/07    Par nodokļu maksātāju naudu būvētajā Rātsnamā, kura mūžs nav mērāms vēl ne desmit gadu garumā, iebrukuši griesti. Tikai laimīgas nejaušības dēļ nav cietuši cilvēki.

Pēc 22. februāra pēcpusdienas notikumiem Rīgas domes darbiniece Gunda Strenga jūtas kā no jauna piedzimusi — todien tikai veiksmīga apstākļu sakritība paglāba sievieti no nelaimes.

"Biju uz piecām minūtēm iegājusi blakus kabinetā, kad izdzirdēju milzīgo blīkšķi," atceras Strenga, kas strādā par vicemēra Almera Ludvika preses sekretāri. "Kad, atgriezusies kabinetā, ieraudzīju, kas noticis, biju šokā. No griestiem uz manas darba vietas bija nogāzies milzīgs, smags koka dēlis, kas krītot bija pāršķēlies uz pusēm. Ja es tobrīd sēdētu savā vietā, šķēluma vietā būtu atradusies mana galva."

Sieviete joprojām nevar atgūties no notikušā un runā drebošā balsī. Šobrīd griesti jau salaboti un viņa atkal sēž tajā pašā darba vietā, bet atzīst, ka strādāt kļuvis grūtāk nemitīgo baiļu dēļ.

Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Almers Ludviks ir sašutis un pieļauj, ka dēļa nokrišanu varēja veicināt Rātsnama sausais gaiss, kas izraisa koka izkalšanu. Pirms laika vicemērs esot ievērojis, ka viņa kabinetā sausā gaisa ietekmē pat glezna pie sienas savādi saliekusies.

Drošību ēkā pārbaudīs speciālisti.

Latvijā popularizēs krievu valodu

LETA  03/02/07    Šogad Latvijā ar dažādiem pasākumiem tiks pastiprināti popularizēta krievu valoda. To piektdien, atklājot "Krievu valodas gadu Latvijā", sacīja Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs.

2007.gadu par "Krievu valodas gadu" pasludinājis Krievijas prezidents Vladimirs Putins, uzdodot savas valsts Ārlietu ministrijai veikt plašus krievu valodas popularizēšanas pasākumus pasaulē.

"Krievu valodas gads pasludināts jau vairāk nekā 30 valstīs, un piektdien pienākusi kārta Latvijai," sacīja Kaļužnijs. Krievijas vēstnieks norādīja, ka šogad pasaulē paredzēti vairāk nekā 800 pasākumi, no kuriem daļa arī notikšot Latvijā - kultūras pasākumi, semināri un citi.

"170 miljoniem krievu valoda ir dzimtā, vēl pasaulē 350 miljoni to saprot. Ir svarīgi šo skaitu saglabāt un palielināt," sacīja vēstnieks. "Iecerēts veicināt Latvijas jauniešos interesi par krievu valodas apgūšanu," viņš piebilda.

"Krievu kopienai jāsargā sava valoda, un mēs atbalstīsim šā gada programmu," sacīja Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns (LPP/LC).

"Krievu valodas gada Latvijā" atklāšanas pasākums notika Rātsnamā, un tajā pulcējās aptuveni 120 cilvēki.

Eksperts: "Paņēma un uzmeta" ir divi atsevišķi teikumi

LETA  03/02/07    Teiciens "paņēma un uzmeta" ir divi atsevišķi teikumi, šodien Jūrmalas mēra vēlēšanu kukuļošanas krimināllietā atzina fonoskopijas eksperts Andris Grīnbergs.

Eksperts atzina, ka šis bija viens no strīdīgākajiem jautājumiem, tāpēc veiktas papildus pārbaudes. Eksperts skaidroja, ka pēc vārda "paņēma" noteikti jūtama pieturzīme - punkts vai domu zīme. Lielākais uzsvars sarunā dzirdamajā teikumā ir uz vārdu "paņēma". Tāpat eksperts atzina, ka sarunu rakstveida atšifrējumos lietotās pieturzīmes vērtējamas nosacīti un, iespējams, citam ekspertam būtu cits viedoklis.

Grīnbergs ir eksperts ar divu gadu stāžu, bet profesionāla skaņu režisora darba stāžs viņam ir 25 darba gadi.

No lingvistikas viedokļa krimināllietas materiālos esošās sarunas nav tikušas analizētas.

Kā tiesā skaidroja Grīnbergs, viņa uzdevums bija pārbaudīt fonogrammu autentiskumu, veikt runājošo personu identifikāciju, kā arī teksta atšifrējumu.

Jau ziņots, ka šodien Zemgales apgabaltiesa turpina skatīt Jūrmalas mēra vēlēšanu kukuļošanas krimināllietu.

Jau ziņots, ka kriminālvajāšana lietā sākta pret četrām personām - partijas "Jaunais centrs" deputāta kandidātiem Leonīdu Lasmani un Gvido Hariju Volbrugu, bijušo automašīnu BMW tirgotāju Germanu Milušu un bijušo Jūrmalas mēru Juri Hlevicki (LPP). Viņiem uzrādīta apsūdzība pēc Krimināllikuma 323.panta 2.daļas par kukuļa došanu personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās.

Saskaņā ar apsūdzību kukulis dots Jūrmalas domes deputātam Ilmāram Ančānam ("Mūsu zeme"), lai viņš mēra vēlēšanās nobalsotu par Hlevicki.

Krimināllieta pēc prokurores lūguma sadalīta vairākās tiesvedībās, atsevišķi izdalītas apsūdzētā Lasmaņa epizodes, jo viņš vairākkārt nav ieradies uz tiesas sēdēm un viņa atrašanās vieta patlaban nav zināma.

Savu vainu no visiem apsūdzētajiem tiesā atzinis tikai Volbrugs.

Tiesā ir atskaņotas Jūrmalas mēra vēlēšanu kukuļdošanas lietā iesaistīto uzņēmēju un politiķu telefonsarunas, kurās runāts par trūkstošās balss iegūšanu Hlevicka ievēlēšanai mēra amatā un par Ančāna piekukuļošanu.

Publiskotajās sarunās piedalījās ne tikai lietā apsūdzētie Milušs, Volbrugs, Lasmanis un Hlevickis, bet arī bijušais Tautas partijas līderis Andris Šķēle, Latvijas Pirmās partijas priekšsēdētājs Ainārs Šlesers, Eižens Cepurnieks (tobrīd - TB/LNNK), uzņēmējs Valērijs Barjers un vairākas citas personas.

Krimināllieta par kukuļdošanu ierosināta 2005.gada 18.martā. Maksimālais paredzētais sods par šādu noziegumu ir 12 gadu brīvības atņemšana ar mantas konfiskāciju.

Pēc krimināllietas ierosināšanas Milušs, Lasmanis un Hlevickis noslēguši laulību līgumus, kas paredz visas mantas šķirtību. Īpašumi galvenokārt reģistrēti uz sievu vārdiem. Milušs noliedzis, ka līguma slēgšana būtu saistīta ar krimināllietu.

Sākotnēji Zaļūksne krimināllietu nodeva Rīgas apgabaltiesai, bet lieta pārsūtīta Zemgales apgabaltiesai, jo Rīgas tiesā strādā Hlevicka brālis. Lietu skata tiesnese Velta Silamiķele.

L a i   a r ī
pēdējo dienu laikā strauji

paliek siltāks, tomēr sniedziņš, vis-
maz uz zemes, turas, jo nu jau tas bija
sasnidzis pietiekami biezā kārtā.  Koki
gan vairs nav tik balti kā pagājušonedēļ...
Dienas pārsvarā ir apmākušās, snieg gan-
drīz vai katru dienu un arī naktīs snieg
...bet dienas kļūst arvien garākas,
g a i š ā k a s...

Anda Jansone,  trešdien, 28. februārī