Kas jauns Latvijā?

Nr. 518:  2007. g. 25. novembris - 1. decembris

 

 

Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

 

Vēstures eksperts Strods Eiropas Komisijas seminārā skaidro totalitāro režīmu noziedzīgumu

LETA  11/29/07    Šodien Tieslietu ministrijas (TM) izvirzītais vēstures eksperts, doktors Heinrihs Strods, piedalās Eiropas Komisijas (EK) rīkotajā ekspertu seminārā Briselē, kurā viņš iecerējis skaidrot totalitāro režīmu pastrādātos noziedzīgumus un rosināt to starptautisko nosodījumu, aģentūru LETA informēja tieslietu ministra preses sekretārs Mārtiņš Panke.

Seminārs tiek rīkots, lai varētu sagatavoties augstākā līmeņa starptautiskai konferencei par tādu pašu tēmu, kas notiks 2008.gada jūnijā.

LETA jau ziņoja, ka Tieslietu un Ārlietu ministriju pārstāvji pēc tieslietu ministra Gaida Bērziņa (TB/LNNK) ierosinājuma 20.novembrī tikās ar vēstures ekspertiem, lai lemtu par Latvijas pārstāvniecību šajā seminārā.

Eksperti bija vienisprātis, ka EK ierēdņiem ir jāskaidro ne vien Latvijā visiem saprotamie vēstures fakti, ka gan nacistiskais, gan komunistiskais režīms bija vienlīdz noziedzīgi, bet arī jāvienojas par vienotu terminoloģiju šajos jautājumos un jābūt gataviem uzrādīt statistikas datus par totalitārajos režīmos cietušajiem.

Pašlaik Eiropas Savienības (ES) Tieslietu un iekšlietu ministru padomē notiek diskusijas par ietvarlēmuma projektu par rasismu un ksenofobiju. Tas paredz pienākumu dalībvalstīm noteikt, ka noziedzīgi nodarījumi, kas veikti saistībā ar rasismu un ksenofobiju, tiek krimināli sodīti. Krimināli sodīta tiks arī genocīda noziegumu, piemēram, holokausta, publiska attaisnošana, noliegšana vai rupja banalizēšana.

Šis ietvarlēmuma projekts neattiecas uz komunistiskā režīma laikā Austrumeiropas valstīs veikto genocīdu, tādēļ Bērziņš projekta apspriešanas gaitā vairākkārt ir aicinājis ietvarlēmumu attiecināt uz visu totalitāro režīmu, tostarp arī komunistiskā režīma izdarītajiem noziegumiem. Tieslietu ministrs norādījis, ka Latvijas sabiedrība ar neizpratni uztvertu vienotās Eiropas ideju, ja Latvijai saistošā ES tiesību aktā netiktu vienādi vērtēti nacistiskā un komunistiskā režīma pastrādātie noziegumi.

Tā rezultātā EK kā kompromisu piedāvāja ietvarlēmumam pielikumā pievienot deklarāciju, kurā EK apņemas organizēt starptautisku konferenci par totalitārisma noziegumiem, lai ES veidotos vienota izpratne par notikušajiem vēstures faktiem, kā arī divu gadu laikā izvērtēt, vai ir nepieciešama papildu tiesību instrumenta izstrāde, kas regulētu atbildību par totalitārisma noziegumu izdarīšanu.

Tāpat arī ministrs atbalsta starptautiskās konferences rīkošanu Briselē, kuras uzdevums būs partneriem ES skaidrot Latvijas un citu Baltijas valstu vēstures faktus un to izpratni. Bērziņš uzskata, ka deklarācija ir jāiestrādā ietvarlēmuma projekta tekstā, nevis jāpievieno tam kā pielikums.

Turklāt TM jau ir sagatavojusi Krimināllikuma grozījumus, kas paredz par genocīdu veikušo režīmu vai par genocīdu notiesāto personu publisku slavināšanu, attaisnošanu vai īstenotā genocīda noliegšanu sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar piespiedu darbu, norādīja Panke.

 

Latvijas un Krievijas robežlīgumu atzīst par atbilstošu Satversmei

LETA  11/29/07    Satversmes tiesa (ST) atzinusi, ka šā gada martā parakstītais Latvijas un Krievijas robežlīgums, kas paredz agrākā Latvijas Abrenes apriņķa iekļaušanu Krievijas Federācijā, atbilst Satversmes 3.pantam.

Līdz ar to valdībai nekas vairs netraucē pabeigt robežlīguma ratifikācijas procesu, žurnālistiem atzina ST priekšsēdētājs Gunārs Kūtris.

Visticamāk, tas varētu noslēgties jau decembrī, kad abu valstu ārlietu ministri Rīgā apmainīsies ar ratifikācijas rakstiem, liecina aģentūras LETA rīcībā esošā neoficiālā informācija.

Par neatbilstošu Satversmes 68.pantam ST atzina robežlīguma ratifikācijas likumā ietverto atsauci uz Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) noteikto robežu nemainības principu, un ar ST spriedumu šī atsauce tiek svītrota no likuma. ST uzskata, ka šī atsauce sašaurina robežlīguma preambulu, kas atsaucas uz ANO un EDSO principiem.

ST nepilnu mēnesi rakstveida procesā vērtēja robežlīguma un tā ratifikācijas likuma atbilstību Satversmes 3.pantam, kas noteic, ka Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.

Tāpat tika vērtēts, vai 4.maija Latvijas neatkarības deklarācijai atbilst robežlīguma parakstīšanas pilnvarojuma likumā un ratifikācijas likumā ietvertās atsauces uz Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas noteikto robežu nemainības principu.

Motivētais konstitucionālās tiesas sprieduma teksts izvērsts uz 180 lappusēm.

ST tiesnesis Juris Jelagins, skaidrojot spriedumu, sacīja, ka valdībai nebija pamata jautājumu par robežas grozīšanu attiecībā uz Abrenes apriņķi nodot tautas nobalsošanai.

Satversmes 3.pants, slēdzot robežlīgumu, nav aizskarts, sacīja tiesnesis, norādot, ka Abrenes apriņķi Latvijas Republika savulaik ieguvusi tās ekonomisko vajadzību dēļ, un tas nav ietilpis Latvijas vēsturiskajā teritorijā.

Robežlīgumu ST apstrīdēja visi partijas "Jaunais laiks" Saeimas frakcijas deputāti, kā arī trīs koalīcijas deputāti - Visvaldis Lācis (ZZS), Anna Seile (TB/LNNK) un Gunārs Laicāns (TB/LNNK). Pieteikumu ST partijas "Visu Latvijai!" vārdā iesniedza tās valdes pilnvarotais pārstāvis Imants Parādnieks. Abas lietas tika apvienotas.

ST tika lūgta robežlīguma parakstīšanas pilnvarojuma likumu, pašu robežlīgumu un tā ratifikācijas likumu atzīt par spēkā neesošiem.

Lieta tika skatīta rakstveida procesā, līdz ar to juridiskā argumentācija netika sniegta mutvārdos, bet lietas dalībnieki to iepriekš bija izklāstījuši rakstiski. Rakstveida process tika izvēlēts arī tādēļ, lai izvairītos no lietas iespējamās politizācijas.

Lietas sagatavošanas laikā tika veikts izpētes darbs Latvijas Valsts vēstures arhīvā un bibliotēkās, tika pieprasīti un saņemti atzinumi no Latvijas tiesību un vēstures zinātņu ekspertiem, kā arī uzklausīti Lietuvas un Igaunijas starptautisko un konstitucionālo tiesību ekspertu viedokļi.

Lietai pievienoti Latviešu pagaidu nacionālās padomes, Latvijas Tautas padomes un Latvijas Satversmes sapulces dokumenti, kuros atspoguļoti Latvijas valsts izveidošanas tiesiskie un vēsturiskie apstākļi.

Lietā ir ietverti dokumenti par 1920.gada 11.augusta Latvijas un Krievijas Miera līguma noslēgšanas gaitu un pušu debatēm par valstu robežu.

Lietai papildus pievienoti Latvijā un trimdā publicētie latviešu juristu un vēsturnieku raksti par Latvijas valsts neatkarības zaudēšanu, iespējām atjaunot Latvijas valstiskumu un 1920.gada 11.augusta Miera līgumā noteikto valsts robežu ar Krieviju.

Vairākiem Ministru kabineta iesniegtajiem dokumentiem ir noteikts konfidenciālas informācijas statuss.

Kā ziņots, jau 1997.gadā parafēto abu valstu robežlīgumu Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) un Krievijas premjerministrs Mihails Fradkovs parakstīja šā gada 27.martā Maskavā. Līgums jau ir ratificēts abu valstu parlamentos un ratifikācijas likumu parakstījuši abu valstu prezidenti. Atlicis vien apmainīties ar ratifikācijas rakstiem.

 

Riekstiņš gandarīts par ST spriedumu; ratifikācijas rakstu apmaiņas datumu vēl neatklāj

LETA  11/29/07    Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) ir gandarīts par Satversmes tiesas (ST) spriedumu, ar kuru atzīta Latvijas un Krievijas robežlīguma atbilstība Satversmei, taču norāda, ka pagaidām vēl nav zināms laiks, kad abas puses varētu apmainīties ar robežlīguma ratifikācijas rakstiem.

Riekstiņš aģentūrai LETA sacīja, ka līdz ar ST spriedumu ir beigušās diskusijas un līguma izvērtēšanas process. "Mēs esam guvuši apliecinājumu, ka Satversmes normas nav pārkāptas," sacīja ārlietu ministrs.

Riekstiņš atzina, ka pēc ST sprieduma ir iespējams turpināt konsultācijas ar Krievijas pusi par robežlīguma ratifikācijas rakstu apmaiņu. Ārlietu ministrs gan uzsvēra, ka pašlaik ar Krievijas pusi nav panākta vienošanās par konkrētu datumu ratifikācijas rakstu apmaiņai. "Iespējams, ka varam to vēl izdarīt šogad," sacīja Riekstiņš, tomēr norādīja, ka nav par to pilnībā pārliecināts.

Tagad par ST spriedumu tiks informēta Krievijas puse un tiks turpināts līguma ratifikācijas apmaiņas saskaņošanas process.

Līdzīgi kā iepriekš, Riekstiņš uzskata, ka labākajā gadījumā apmaiņa ar līguma ratifikācijas rakstiem varētu notikt Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizītes laikā Rīgā - ārlietu ministru līmenī.

"Latvijas un Krievijas robežlīguma spēkā stāšanās liks pamatu Latvijas un Krievijas robežas juridiskai sakārtošanai un dos iespēju uzsākt robežas demarkāciju. Definēta robeža veicinās robežas izbūvi, robežas infrastruktūras sakārtošanu, cīņu pret nelegālo migrāciju un starptautisko organizēto noziedzību, kā arī veicinās valsts drošību kopumā," norāda Ārlietu ministrija.

Kā ziņots, ST atzinusi, ka šā gada martā parakstītais Latvijas un Krievijas robežlīgums, kas paredz agrākā Latvijas Abrenes apriņķa iekļaušanu Krievijas Federācijā, atbilst Satversmes 3.pantam.

Līdz ar to valdībai nekas vairs netraucē pabeigt robežlīguma ratifikācijas procesu, žurnālistiem atzina ST priekšsēdētājs Gunārs Kūtris.

Visticamāk, tas varētu noslēgties jau decembrī, kad abu valstu ārlietu ministri Rīgā apmainīsies ar ratifikācijas rakstiem, liecina aģentūras LETA rīcībā esošā neoficiālā informācija.

Par neatbilstošu Satversmes 68.pantam ST atzina robežlīguma ratifikācijas likumā ietverto atsauci uz Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) noteikto robežu nemainības principu, un ar ST spriedumu šī atsauce tiek svītrota no likuma. ST uzskata, ka šī atsauce sašaurina robežlīguma preambulu, kas atsaucas uz ANO un EDSO principiem.

ST nepilnu mēnesi rakstveida procesā vērtēja robežlīguma un tā ratifikācijas likuma atbilstību Satversmes 3.pantam, kas noteic, ka Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.

Tāpat tika vērtēts, vai 4.maija Latvijas neatkarības deklarācijai atbilst robežlīguma parakstīšanas pilnvarojuma likumā un ratifikācijas likumā ietvertās atsauces uz Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas noteikto robežu nemainības principu.

Motivētais konstitucionālās tiesas sprieduma teksts izvērsts uz 180 lappusēm.

 

Latvijas un Krievijas revidentu atklājumi uz robežas

Māra Libeka, Latvijas Avīze   11/29/07    Valdība nākamajos trīs gados Latvijas un Krievijas robežkontroles punktu modernizācijā plāno ieguldīt vairāk nekā 300 miljonus latu, bet tēriņu pamatotību nav izvērtējusi.

Latvija ir pirmā Baltijas valsts, ar kuru sākusi sadarboties Krievijas Revīzijas palāta. Valsts kontrole (VK) un Revīzijas palāta ir noslēgusi memorandu par kopīgu sadarbību un, ņemot vērā abu pušu parakstīto dokumentu, veikusi paralēlo revīziju uz Latvijas un Krievijas robežas Grebņevā–Ublinkā un Terehovā–Buračkos, lai pārliecinātos, vai turpmākajos trīs gados šie punkti attīstīsies vienādos tempos.

Abas puses izvirzīja kopīgus jautājumus, uz kuriem centās rast atbildes, revidējot robežsardzi, sanitāro robežinspekciju un muitu. Lai revīziju veiktu pēc iespējas precīzāk, Krievijas revidenti apmeklēja arī Latvijas puses robežpunktus un otrādi – Latvijas revidenti viesojās Krievijas robežas pusē.

Lai parakstītu abu valstu revidentu kopīgu ziņojumu, vakar Valsts kontrolē viesojās Krievijas Revīzijas komisijas priekšsēdētājs Sergejs Stepašins kopā ar četriem palātas auditoriem, kā arī Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs. Ziņojums tiks iesniegts ne tikai revidētajām iestādēm, bet arī Saeimai, Krievijas Valsts domei un Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijai.

Revīzijā secināts, ka valdība nav izvērtējusi plānoto miljonu tēriņu lietderību, kā arī nav apsvērusi, ka racionalizēt darbu var ne tikai ar naudu, bet arī citām metodēm. Piemēram, noregulējot pretrunas normatīvajos aktos vai arī iestādēm, kas strādā uz robežas, savstarpēji apmainoties ar informāciju. Ar Ministru kabineta lēmumu izveidotās darba grupas informatīvajos ziņojumos par Latvijas un Krievijas plāniem robežas modernizācijai norādīts, ka, piemēram, Grebņevas robežkontroles punkta kravu caurlaidības jauda tuvākajos gados būs par 33% mazāka nekā pretējā pusē Ublinkā. Bet, kad revidenti sāka reāli salīdzināt abu valstu robežas modernizācijas plānu, izrādījās, ka Grebņevas jauda būs nevis mazāka, bet gan trīsreiz lielāka nekā Ublinkā. Kā teica I. Sudraba, šis fakts apliecina vien to, cik "kvalitatīvi" strādā valdības darba grupa un uz kādas informācijas pamata tiek pieņemti lēmumi.

Konstatēts, ka ir nepietiekama informācijas apmaiņa ne tikai starp vienas un otras valsts robežkontroles punktiem, bet arī starp valsts iestādēm, kas strādā uz robežas. Kā gan lai citādi izskaidro faktu, ka Latvijas puse, revidentiem sniedzot informāciju par Krievijas pusē nepieņemtajām kravām, norādījusi, ka divu gadu laikā bijis 2000 šādu atpakaļ nosūtītu kravu. Savukārt Krievijas dati par šo jautājumu rāda ko citu – nepieņemtu kravu bijis vairāk nekā 10 tūkstoši, tātad piecreiz vairāk. Revidentu mērķis nebija skaidrot, kādi iemesli ir tam, ka kravas tiek nosūtītas atpakaļ, bet var nojaust, ka tas notiek tādēļ, ka autovadītāji nesaņem precīzu informāciju par dokumentu noformēšanu, bet darbinieki, kas šīs kravas izlaiž cauri, vai nu piever acis, vai arī precīzi nezina, kādi dokumenti nepieciešami, lai nerastos problēmas otrpus robežai.

Valsts kontroles revidenti pārliecinājušies, ka pārāk bieži robežkontroles punktos nestrādājot tehnika, tādēļ kravu kontrole netiek nodrošināta atbilstoši prasībām. Turklāt tehnika esot novecojusi, trūkstot darbinieku, īpaši Latvijas puses robežsardzē, kas rāda, ka speciālisti strādā pastiprināta riska un slodzes apstākļos. Robežkontroles punktos nenotiekot darbinieku rotācija. I. Sudraba uzsvēra, ka tas ir viens no korupcijas riskiem.

S. Stepašins informēja, ka Krievijas Revīzijas palātai līdzīgi līgumi ir arī ar Vāciju, Poliju, Azerbaidžānu un citām valstīm. Viņš akcentēja, ka robežas kontrole ir ne tikai ekonomiska un finansiāla, bet arī humāna rakstura tēma, jo abās robežas pusēs ik dienu 75 stundas rindā gaida pusotrs tūkstotis automašīnu, kas nerada labu noskaņojumu uz robežas. Stepašins teica, ka Krievijas valstij naudas netrūkst un ka turpmākajos gados arvien vairāk līdzekļu tiks ieguldīti, lai uzlabotu ne tikai robežpunktu caurlaidību, bet arī ceļu stāvokli.

Stepašins par kopīgo Latvijas un Krievijas robežkontroles punktu revīziju esot informējis arī prezidentu V. Putinu un, vērtējot abu valstu revidentu darbu, uzsvēra, ka tas bijis profesionāls un godīgs, kā arī piebilda, ka šis abu valstu sadarbības piemērs rādot, ka divu valstu iestādes var labi strādāt bez politiska konteksta.

Diemžēl VK ziņojums ir nepilnīgs, jo nebija iespējams iegūt pieprasīto informāciju no Satiksmes ministrijas. Atgādināšu, ka satiksmes ministrs Ainars Šlesers atteicās sniegt atbildes uz VK jautājumiem un vērsās Ģenerālprokuratūrā ar lūgumu noskaidrot, vai VK nav pārkāpusi savas pilnvaras. Bet, tā kā robežkontroles punktu modernizācijas jautājums un veiktā revīzija tiks apspriesta arī Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijā, A. Šleseram būs jāsniedz atbildes gan par auto stāvlaukumu izbūvi, gan nomas maksām.

 

Viedoklis: ABRENE. Atpakaļceļa nav

Agnese Margēviča,  NRA  11/30/07    Satversmes tiesa spriedusi, ka aizejošā premjera Aigara Kalvīša parakstītais robežlīgums ar Krieviju atbilst Satversmes 3. pantam par valsts teritoriālo vienotību.

Valdībai ir brīvas rokas pabeigt Latvijas–Krievijas robežlīguma ratifikāciju, jo tā netiks pārkāpts Satversmes 3. pants par valsts teritoriālo vienotību. Robežlīgums starp abām valstīm, kas vairāk nekā desmit gadus ir bijis strīdus ābols gan iekšpolitiski, gan divpusējās attiecībās ar Krieviju, nav pretrunā Satversmei, kā arī 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijai, lēmusi Satversmes tiesa (ST). Pabeidzot ratifikācijas procesu, mūsu valsts zaudēs juridiskās tiesības uz Abreni, tomēr tam nebūs tādu negatīvu seku kā Latvijas valstiskās nepārtrauktības noliegšana vai okupācijas legalizēšana, secināms no ST sprieduma, kas tika publiskots vakar. Tas nozīmē, ka nebūs nepieciešams rīkot tautas nobalsošanu par Satversmes 3. panta grozīšanu, kas ne tikai apgrūtinātu un atliktu ratifikācijas procesa pabeigšanu, bet arī nozīmētu iekšpolitiskus satricinājumus. Pirmkārt, grozījumu izdarīšanai tiktu atvērta Satversme, par izmaiņām kurā šobrīd notiek diskusija politiskajā un sabiedriskajā telpā, otrkārt, sūdzību par robežlīguma neatbilstību Satversmei iesniedza opozīcijas partija Jaunais laiks, kas šobrīd ar lielu ticamību iesaistījusies jaunās valdības veidošanas sarunās.

ST spriedums robežlīguma jautājumā ir 180 lappušu garš un sniedz plašu šīs problēmas vēsturisko un juridisko analīzi, tostarp atrunājot ar Latvijas okupāciju saistītos jautājumus. "Ja spriedums ir uz 180 lapaspusēm, tad tajā būs pamatīgi izvērtēta visa Latvijas vēsture, un Krievijai gribot negribot būs jāpaņem Latvija kopā ar pūru, kas nāk ar šo spriedumu, ja tā galu galā ratificēs robežlīgumu līdz galam," spriež bijusī ST tiesnese, Saeimas deputāte Ilma Čepāne (JL). Tieši viņa kopā ar vairākiem partijas biedriem bija ST iesniegusi sūdzību par robežlīguma neatbilstību Satversmei un 4. maija Neatkarības deklarācijai. Bijusī ST tiesnese paziņoja, ka respektēs šo spriedumu.

Vienīgais punkts, kurā ST lēmusi par sliktu valdībai un Saeimai, ir par likumu, ar kuru Saeima ratificēja robežlīgumu. Tajā ietvertā atsauce uz EDSO pieņemto robežu nemainības principu neatbilst Satversmes 68. pantam. Līdz ar ST sprieduma stāšanos spēkā šī atsauce automātiski zaudēs juridisko spēku, un Saeimai pat nav obligāti jāgroza šis likums, skaidroja Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš. ST iebildes būtība šajā punktā ir, ka tas sašaurina EDSO Helsinku apspriedes nobeiguma akta būtību un ir ieturēts PSRS interpretācijas tradīcijās. Nākotnē tas Krievijai dotu iespējas šo ratifikācijas likumu interpretēt kā Latvijas piekrišanu, ka tā ir jaunizveidota valsts un apšaubīt okupācijas faktu. "Tā ir ļoti liela atbildība, ko Satversmes tiesa šobrīd ir uzņēmusies, bet atbildība ir jāuzņemas arī politiķiem, kas balsoja par šo līgumu, arī valdības vadītājam, kurš šī procesa laikā vairākkārt izdarīja nepārprotamu spiedienu uz ST plašsaziņas līdzekļos. Vēlāk, kad pēc 10–15 gadiem politologi un vēsturnieki šo situāciju pētīs, šiem kungiem jāapzinās, ka viņu vārdi tiks pieminēti ne tikai pozitīvā nozīmē," ST spriedumu komentēja kādreizējā ārlietu ministre Sandra Kalniete (JL).

ST sasauktajā preses konferencē, paziņojot spriedumu, izskanēja kritika par premjera Aigara Kalvīša un toreizējā ārlietu ministra Arta Pabrika, debatējot no Saeimas tribīnes, sniegto EDSO robežu nemainības principa interpretāciju, kas saskan ar padomju izpratni par to. Arī interpretācijas, kuras amatpersonas pauž mutiski, var kļūt par valstij no starptautisko tiesību viedokļa saistošām, tādēļ politiķiem turpmāk rūpīgi jāizsver, vai viņu teiktais atbilst valsts nostājai, un jāizvērtē teiktā sekas, Neatkarīgajai teica ST priekšsēdētājs Gunārs Kūtris. ST tiesneša palīgs Jānis Pleps skaidroja, ka ST spriedums un sniegtā interpretācija šajā jautājumā ir galīga, tādēļ arī politiķu iepriekš teiktais līdz ar to zaudē spēku.

"Robežlīguma noslēgšana un ratifikācijas aktu apmaiņa mums ļaus būt drošiem par savu robežu neaizskaramību, un mēs Latviju apliecinām kā drošu, atbildīgu valsti mūsu draugu un sabiedroto acīs. Tas Latvijai ļaus praktiski nostiprināt robežu, apsargāt to, demarķēt. Līdz ar to fakts, ka šis politiskais process ir noslēdzies, lielā mērā nākamajām paaudzēm nodrošinās neatgriezenisku valsts neatkarību un drošību," ST spriedumu īpaši sasauktā preses konferencē pēc pāris stundām komentēja premjers Aigars Kalvītis.

 

Eksperti: pastiprinoties autoritārismam Krievijā, Latvijai nāksies meklēt vairāk atbalsta ES un NATO

 

DELFI  11/30/07     30. novembris 2007 22:29

 

 

Lai arī pēdējā informācija par svētdien gaidāmajām Krievijas Domes vēlēšanām rada bažas par autoritāras valsts pārvaldes sistēmas nostiprināšanos Krievijā, eksperti neprognozē būtiskas izmaiņas Latvijas un Krievijas attiecībās. Tiek uzsvērts, ka Latvijai turpmāk varētu būt nepieciešams vēl lielāks ES un NATO atbalsts, jo "cita glābiņa" attiecībās ar šādu kaimiņvalsti nav.

Bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks portālam "Delfi" sacīja, ka līdz ar svētdien gaidāmajām Krievijas Domes vēlēšanām nostiprinās Krievijas prezidenta Vladimira Putina intereses, veidojas vienpartejiska valsts pārvaldes sistēma, faktiski nostiprinās autoritārisms.

"Tas, ka vēlēšanas nenovēros Eiropas valstu novērotāji, jau nozīmē, ka šīs vēlēšānas nevar uzskatīt par brīvām un demokrātiskām. Vairāk vai mazāk turpinās nostiprināties autoritāra valsts pārvalde, opozīcija joprojām ir pārāk vāja, tai nav iespēju tikt līdz medijiem un plašākai sabiedrība," sacīja Pabriks.

Viņš norādīja, ka šādos apstākļos Latvijai nepārtraukti ir jādomā par savu drošību. "No šāda viedokļi arī ir ļoti svarīgi, ka mums izdevās novest robežlīguma jautājumu līdz galam, jo ilgtermiņā mums ir daudz izdevīgāk, ka ir noslēgts robežlīgums, nevis nenoslēgta robeža ar šādu valsti," sacīja Pabriks. Pēc viņa domām, Latvijai jāturpina ļoti aktīvi iesaistīties ES un NATO darbā, piemēram, aktīvi lobējot bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanu tā dēvēto "Eiropas gudro" jeb Eiropas Nākotnes padomē. "Ļoti daudz enerģijas mums jāliek ES un NATO, jo cita glābiņa mums nav...(..)mēs esam neatkarīga valsts, bet jāņem vērā, ka autoritārisms ir cita tipa pārvaldes sistēma," pauda bijušais ārlietu ministrs.

Arī politologs Kārlis Daukšts uzskata, ka Krievija "vienmēr bijusi autoritāra valsts un tāda arī paliks", taču, pēc viņa domām, Latvijas un Krievijas attiecībās nekādu lielu izmaiņu turpmāk nevajadzētu būt, jo jaunā valdība tāpat saglabās pašreizējā prezidenta Vladimira Putina darba stilu. "Krievija var būt vai nu impērija, vai nekas.. (..).. impērija viņa arī paliks, ar visām savām ambīcijām, draudu retoriku, militārismu," sacīja Daukšts.

"Satraukumam lielu pamatu neredzu... kamēr pie varas paliek Putins, Krievija turpinās savu ierasto retoriku," sacīja Daukšts.

Putina palikšanu pie varas kā esošās situācijas stabilizācijas garantu uzsver arī politologs Mihails Rodins. Viņš norāda, ka katrā demokrātijā ir savas īpatnības un Krievijā centrs vienmēr ir dominējis.

Pēc Rodina domām, Putina partija "Vienotā Krievija" stabilizē situāciju šajā reģionā, tādejādi, ka nebūtu iespējamas vairs, piemēram, finanšu krīzes, kā tas bija 1990.gadu otrā pusē. Tas nozīmē, ka šī stabilā situācija varot nākt arī par labu Latvijai, kura iepriekš ļoti cieta no Krievijas finanšu krīzes.

Rodins arī pauda viedokli, ka jaunā valdība varētu nozīmēt jaunu vēstnieku Latvijā, kas veicinātu Latvijas un Krievijas attiecību uzlabošanos. "Jaunā valdība varētu vairāk nopietnāk domāt par šīm lietām," pauda Rodins.

Jau vēstīts, ka Krievijas prezidenta Vladimira Putina pārstāvētā partija "Vienota Krievija" vēlēšanās iegūs lielu pārsvaru, iespējams, kļūstot par vienīgo Domē pārstāvēto partiju vai arī ar milzīgu balsu pārsvaru apsteidzot Krievijā otru lielāko opozīcijas partiju – Komunistisko partiju. Pārējās partijas saskaņā ar socioloģisko aptauju datiem, nepārvarētu iekļūšanai domē nepieciešamo 7% robežu.

Barjera kopš pagājušajām vēlēšanām, kad partijai bija jāiegūst 4% vēlētāju atbalsts, šogad ir ievērojami paaugstināta, tāpēc neatkarīgajiem un rietumnieciski noskaņotajiem deputātiem praktiski nav nekādu cerību iekļūt Valsts domē.

"Vienotās Krievijas" izredzes panākt vēlēšanās absolūtu uzvaru pastiprina arī prezidenta šonedēļ izteiktais aicinājums Krievijas iedzīvotājiem doties vēlēt un balsot par viņa pārstāvēto "Vienoto Krieviju".

 

Kalužnijs: Represiju upuri jāpiemin klusējot

Viktors Kalužnijs,  NRA    Pēdējos gados dažu valstu – bijušo Padomju Savienības republiku politiskajās, tostarp arī valdošajās aprindās vērojama arvien pieaugoša, dažbrīd līdz histērijas robežai sakāpināta tieksme pārskatīt 20. gadsimta vēsturi, panākt kaut kādas atvainošanās un kompensācijas par pagātnes notikumiem no veselām tautām.

Turklāt liela daļa šo pretenziju adresēta Krievijai, kura, redz, nepareizi vērtējot padomju laika vēsturi, vai, kā izsakās daži politiķi – pat mēģina attaisnot padomju varas pastrādātos noziegumus.

Tādi paziņojumi vairāk līdzinās lētam populismam un apzinātai sabiedrības maldināšanai. Krievijā nekad nav ticis noliegts Staļina režīma laikā pastrādāto noziegumu fakts un nav ticis mēģināts šos noziegumus attaisnot. Gluži pretēji – jau sešpadsmit gadus Krievijā 30. oktobris ir politisko represiju upuru piemiņas diena. Miljoni dažādām paaudzēm, tautībām, politiskiem uzskatiem, profesijām piederīgu Krievijas ļaužu noliec galvas pieminot cietušos un bojā gājušos. Padomju varas gados politisku motīvu dēļ tika represēti miljoniem cilvēku. Precīzs cietušo skaits nav noskaidrots līdz šim. Tikai saskaņā ar oficiāliem datiem laikā no 1921. līdz 1953. gadam tikuši represēti 4060306 cilvēki. Represiju kulminācija saistāma ar 1937. un 1938. gadu, kad dažādu iemeslu dēļ tika notiesāti 1,3 miljoni cilvēku.

30. oktobris nav izvēlēts nejauši. Tieši šajā dienā 1974. gadā Mordovijas nometņu politieslodzītie pieteica badastreiku, protestējot pret politiskajām represijām PSRS, pret necilvēcīgu apiešanos ar ieslodzītajiem cietumos un nometnēs. Tas bija cilvēku izmisuma kliedziens. Tie prasīja tikai vienu – taisnīgumu, pat ja par to nāktos maksāt ar savu dzīvību. Žēl, ka daudzās bijušajās PSRS republikās vairs neatceras šo varoņdarbu; ir aizmirsti tie, kuri Padomju Savienības plašumos riskēja ar sevi demokrātijas vārdā. Šaubos, vai viņu vārdus var atrast Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijā. Taču Krievija viņus atceras: 1990. gada 30. oktobrī, pieminot šos notikumus Maskavā, skvērā pie Politehniskā muzeja tika atklāts piemineklis miljoniem politisko represiju upuru – granīta laukakmens no Solovecas salām.

Ik gadus Krievijā atklāj kapelas, memoriālus, piemiņas zīmes un monumentus dažādās Staļina GULAGa vietās. Maskavā un tuvīnajā Piemaskavā oficiāli pastāv piecas represiju upuru masu apglabāšanas vietas. Piemiņas zīmes jau atklātas trijās no tām. Vagaņkovas kapsētā, Maskavas krematorijas kapsētā un Butovas poligona teritorijā. Memoriālie kompleksi un politisko represiju upuru pieminekļi atklāti Irkutskā, Nazraņā, Tveras apgabalā, Jaroslavļā, Smoļenskas apgabalā, Kazaņā, Gornoaltaiskā, Vladivostokā, Artjomā, Nahodkā, Ufā, Mahačkalā, Arhangeļskā, Volžskā, Noriļskā, vēl citās pilsētās un nelielās apdzīvotās vietās.

Katru gadu 30. oktobrī masu slepkavību un bijušo nometņu vietās uzcelto krustu, kapu pieminekļu un obelisku pakājē Krievijas ļaudis liek ziedus, piemiņas sveces, nodzeltējušas vēstules un fotogrāfijas. Šogad 29. oktobrī politrepresēto piemiņas dienas priekšvakarā Maskavā notika starptautiskās vēsturiski izglītojošās un cilvektiesību aizsardzības biedrības Memoriāls organizēta akcija Vārda atdošana. Lubjankā pie Solovecas akmeņa akcijas dalībnieki, nomainot cits citu, no 10 rītā līdz 10 vakarā lasīja 1937. un 1938. gadā Maskavā staļiniskā terora laikā nošauto vārdus.

Šajā fonā grūti saprast Krievijai pievērstos apvainojumus tieksmē attaisnot represijas un aizmirst par tām. Šādai retorikai visticamāk ir tikai viens nolūks – novērst savas tautas uzmanību no sociāli ekonomiskajām problēmām, atrast kopēju ienaidnieku, lai savas kļūdas norakstītu viņam. Represiju traģēdija, kā zināms, skāra visas PSRS republikas. Krievi, ukraiņi, baltkrievi, moldāvi, ebreji, gruzīni, latvieši, igauņi un vēl daudzas citas tautas zaudēja savus ciltsbrāļus šajos briesmīgajos gados. Turklāt skaitliskā ziņā absolūtais cietušo vairākums ir krievi. Tā ir vairāku paaudžu sāpe un tai nav nacionalitātes. Krievijā to sen sapratuši, tāpēc mūsu tauta sērās un klusēdama ik gadus piemin visus represētos. Šai traģēdijai nav jātop par rēķinu kārtošanas līdzekli vai politisku reklāmu. Tā ir baisa vēsture, kas vienmēr jātur prātā, bet ar kuru nevar dzīvot, jo mēs esam atbildīgi par mūsu bērnu un mazbērnu nākotni, par turpmāko mūsu valstu labklājību. Sāpēm, kas līdzīgas šīm, jāvieno cilvēki, nevis jānoskaņo tie its pret citu nevaldāmā atriebes kārē. Mūsu tautas plecu pie pleca pārcietušas grūto posta laiku. Tam jāvieno mūs tieksmē nepieļaut šai līdzīgas traģēdijas nākotnē, vērst pasauli labsirdīgāku un tīrāku. Vienlaikus – ja viens otram mēģina piestādīt rēķinus, tad tas var tikt uzskatīts vie par mūsu attiecību bojāšanas veidu.

Krievu tautas gudrība vēsta: "Labs kaimiņš – labāks par attālu radinieku." Esmu pārliecināts, ka Krievija un Latvija ir "nolemtas" labām kaimiņattiecībām. Lai patiešām un, neatskatoties uz attāliem radiniekiem, spertu nepieciešamos soļus pretī viens otram, vajag tikai mazliet politiskās gribas un vienkāršas cilvēcīgas gudrības.

 

 

 Viedoklis: Abrene ir sena latgaļu zeme, nevis «jauniegūta teritorija»!

Jānis Iesalnieks,  Apollo  12/01/07    29.novembrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu Latvijas – Krievijas robežlīguma lietā, kurā atzina, ka robežlīgums un vairāki likumi, kas saistīti ar šo robežlīgumu, nepārkāpj Satversmes 3.pantu, kurā noteikts, ka «Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.»

Analizējot minētā sprieduma juridisko argumentu ķēdi, noprotams, ka viens no šāda gala slēdziena nozīmīgākajiem balstiem bijis tiesas secinājums, ka «Abrenes apvidus uzskatāms par jauniegūtu teritoriju, ko Latvija pievienoja savai teritorijai pēc Miera līguma spēkā stāšanās.» (sprieduma 53.punkta pēdējais teikums) Uzskatu, ka šāds secinājums ir vēsturiski un juridiski neprecīzs. Bet bez šī secinājuma nopietni sašķobās tiesas argumentācija, ka noslēgtais robežlīgums nepārkāpj Satversmes 3.pantu.

Pati tiesa savā spriedumā norāda uz to, ka «Abrenes apvidus ir bijis senlatviešu Atzeles (Adzeles, Adeles) zemes sastāvdaļa» (sprieduma 47.punkta pirmais teikums), taču vēlākajā argumentācijā, manuprāt, pārāk lielu «juridisko svaru» piešķīrusi apstāklim, ka Abrenes apvidus iekļauts Krievijas sastāvā dažus gadsimtus ātrāk nekā pārējā Latvija un daudz spēcīgāk bijis pakļauts pārkrievošanas politikai. Tas, ka Abrene zem krievu okupācijas smakusi ilgāk nekā pārējā Latvija un rezultātā tikusi gandrīz pilnībā pārkrievota, nevar kalpot kā arguments Abrenes apvidus atzīšanai par «jauniegūtu teritoriju». Tā ir un paliek latviešu zeme, kuru Latvijas armija 1920.gada janvārī atbrīvoja no gadsimtiem ilgās krievu okupācijas.

Arī tas, ka laikā, kad veidojās Latvijas valsts, Abrenes apvidus neietilpa Vitebskas guberņas Daugavpils, Rēzeknes vai Ludzas apriņķos, nevar kalpot kā arguments šāda secinājuma izdarīšanai. Ja mēs sekotu šādai loģikai, tad par «jauniegūtām teritorijām» būtu jāatzīst arī Ukru, Brunavas, Aknīstes, Piedrujas, Indras, Robežnieku un Pededzes pagasti (kā arī vairākas mazākas tagadējās Latvijas teritorijas daļas), kuri šajā laikā neietilpa ne Kurzemes, ne Vidzemes, ne Vitebskas guberņās un kurus Latvija ieguva tikai pēc robežlīgumu noslēgšanas attiecīgi ar Lietuvu, Poliju un Krieviju. Vai Satversmes tiesa uzskata, ka arī šīs teritorijas neietilpst Satversmes 3.panta tvērumā un Saeima tās kurā katrā brīdī pēc patikas var izdāļāt jebkurai kaimiņvalstij?

Pat gadījumā, ja par «jauniegūtajām teritorijām» nodēvētu tikai tās teritorijas, kuras 1920.gadā Latvija ieguva pārsniedzot tobrīd latviešu apdzīvoto areālu (šādu secinājumu var izdarīt no sprieduma argumentācijas), mums būtu jāatzīst, ka Saeima bez tautas ziņas ir tiesīga atdot ne tikai jau atdoto Abrenes apvidu, bet klāt arī lielāko daļu tagadējā Pededzes pagasta, kas 1920.gadā nebūt nebija latviešu apdzīvots (arī vēl šobrīd vairums Pededzes pagasta iedzīvotāju ir krievi).

Pat tad, ja mēs piekristu Satversmes tiesai par Abrenes apvidu kā «jauniegūtu teritoriju», tad tomēr tiesas neatbildēts paliek vēl viens jautājums – Punduru dzelzceļa stacija, kura Latvijas teritorijā bija vēl līdz pat 1992.gadam, kad tā vieglprātīgi tika atdota Krievijai. Kādas bija Saeimas tiesības līdz ar jauno robežlīgumu atdot vēl šo Latvijas teritorijas daļu? Ja Satversmes tiesa savos argumentos būtu konsekventa, tad vismaz jautājumā par Punduru dzelzceļa stacijas atdošanu tai būtu jānorāda pretruna ar Satversmes 3.pantu. Bet tiesa šo jautājumu vispār neaplūko, acīmredzami saprazdama, ka tas absolūti neiekļaujas tās veidotajā «jauniegūtās teritorijas» juridiskajā shēmā.

Jāsecina, ka pat šis apjomīgais Satversmes tiesas spriedums ir pilns ar «baltajiem plankumiem» un pilnvērtīgas juridiskās argumentācijas trūkumiem. Taču otras iespējas izlabot pieļautās kļūdas vairs nebūs – pēc šī sprieduma Latvijai vairs nav nekādu juridisku iespēju atgūt savu zaudēto zemi. Atliek vien cerēt uz Krievijas sabrukumu kaut kad nākotnē, kad latviešiem atkal rastos izdevība atgūt savas sentēvu zemes ... galu galā 1920.gadā tas izdevās, kāpēc lai neizdotos tuvākā vai tālākā nākotnē? Viens gan ir skaidrs – neviens līgums nav «uz mūžīgiem laikiem»!

 

LTV atceļ dokumentālās filmas par Krievijas prezidentu pārraidi

LETA  12/01/07    Latvijas Televīzija (LTV) atcēlusi šovakar plānoto dokumentālās filmas «Putina sistēma» pārraidi, aģentūrai LETA apstiprināja LTV 7.kanāla direktors Arnis Kuprišs.

Neoficiāla informācija liecina, ka pret filmas, kas vēsta par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, pārraidīšanu LTV ēterā iebildusi Krievijas vēstniecība un iejaukusies arī Latvijas Ārlietu ministrija.

Kuprišs aģentūrai LETA šādas aizdomas noliedza, apgalvojot, ka filmu šodien nerādīs, jo ir saplīsusi kasete. Filma tikšot demonstrēta «kaut kad vēlāk». Filma vēsta par pašreizējā Krievijas prezidenta Putina neviennozīmīgi vērtēto ceļu no VDK virsnieka posteņa līdz valsts vadītāja amatam.

Filma ir īpaši aktuāla tādēļ, ka svētdien paredzētajās Krievijas parlamenta apakšpalātas vēlēšanās Putins iekļauts partijas «Vienotā Krievija» sarakstā, kam, neraugoties uz ārvalstu kritiku, tiek prognozēta pārliecinoša uzvara.

Filma uzņemta 2007.gadā, tādēļ tajā atspoguļoti un analizēti jaunākie Krievijas notikumi. Putina darbību vērtē daudzi ārvalstu eksperti, laikabiedri, disidenti, politiskie pretinieki, esošie un bijušie kolēģi. Dokumentālās filmas režisors ir franču režisors Žans Mišels Karē sadarbībā ar Žilu Emerī. Dokumentālā filma «Putina sistēma» filmēta Francijā, Vācijā, Lielbritānijā, ASV un Krievijā.

Filmas «Putina sistēma» pirmo daļu bija paredzēts rādīt LTV 7.kanālā šovakar, bet otro daļu - 8.decembrī.

 

Bušs izraudzījies jaunu ASV vēstnieku Latvijā

 

DELFI  12/01/07    Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidents Džordžs Bušs paziņojis, ka jaunā ASV vēstnieka Latvijā amatā virzīs bijušo Aiovas štata senatoru, juristu Čārlzu Larsonu junioru, raksta ASV mediji.

Larsons ir ieņēmis Aiovas štata Republikāņu partijas priekšsēdētāja amatu, viņš ir ASV armijas majors un dienējis Irākā.

Pēdējā laikā Larsons kalpojis par ievērojamā Republikāņu partijas politiķa Džona Makkeina padomnieku viņa prezidenta kampaņas laikā Aiovas štatā. Larsons vairāk kā desmit gadus pavadījis Aiovas likumdošanas iestādēs.

Ziņu aģentūra LETA jau iepriekš rakstīja, ka drīzumā varēti tikt nomainīts ASV vēstnieks Latvijā. Nākamā gada februārī apritēs trīs gadi, kopš ASV vēstnieces pienākumus pilda Ketrīna Toda Beilija.

ASV vēstniecība iepriekš nekomentēja, vai drīzumā mainīsies ASV vēstnieks Latvijā. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas Beilija ir piektā ASV vēstniece Latvijā.

Lielu rezonansi ieguva Beilijas uzruna Latvijas Universitātē, kurā viņa uzsvēra, ka pēdējā laikā Latvijā novēroti notikumi, kas šķiet pretrunā ar demokrātiskām vērtībām. Vēstniece pauda, ka ir redzējusi, kā godīgus un čaklus cilvēkus "ir salauzusi prasība sekot neievēlētu amatpersonu – mākoņos vai pie jūras – dotajām norādēm". Viņa pauda izbrīnu par pilsoniskās sabiedrības pasivitāti "situācijā, kad Latvijas brīvību apdraudošā vara ir daudz vājāka" nekā padomju laikos.

 

 

 

 

 

Tautas sapulces lietā...

 

 

Intervija ar Ziedoni Čeveru: "Kad priekšnieki ir savās vietās, peles pa galdu neskraida"

Māris Krautmanis,  NRA  11/25/07    Pašreizējā saspringtajā politiskajā situācijā daudzi – politiķi, inteliģence, sabiedrība – lielākā vai mazākā mērā ir sadalījušies komandās – vieni ir par, citi ir pret.

Taču bijušais Demokrātiskās partijas Saimnieks līderis, Ivara Godmaņa valdības iekšlietu ministrs, Andra Šķēles valdības Ministru prezidenta biedrs Ziedonis Čevers nav nevienā no komandām, un viņa skats pašlaik ir vēss, no malas. Tāpēc ar viņu šī intervija.

– Vai Ziedonis Čevers piedalījās Tautas sapulcē 3. novembrī?

– Nē, nepiedalījos. Todien rīta pusē vēl biju ārpus Rīgas un atgriezos pēcpusdienā, vēroju notikumu atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos.

– Šādas ļaužu nākšanas uz laukuma nebija raksturīgas tam laikam, kad jūs bijāt aktīvajā politikā.

– Jā, nebija raksturīgas, bet nu tagad tās ir kļuvušas raksturīgas. Tur arī nav nekā neparasta. Daudzās pasaules valstīs notiek lielas demonstrācijas, piketi ar prasībām varai vai ar prasībām varai atkāpties. Ilgu laiku nebija tādu masu pasākumu, tagad cilvēkiem atkal ir kļuvis interesanti to darīt. Un kāpēc gan ne? Demokrātiskā sabiedrībā jebkuram ir jābūt iespējai izteikties – vai tie ir septiņi tūkstoši vai tikai viens cilvēks. Jāskatās, kādu lozungu protestētāji nes, ko vēlas.

– Lozungi bija skaisti – par tiesisku valsti.

– Jā, lozungs ir skaists, taču tik ļoti skaists un pareizs, ka nav jau neviena, kas pret to varētu iebilst – to taču atbalsta ikviens, tajā skaitā valdošās koalīcijas politiķi.

Manuprāt, šādu masu akciju nelaime ir tomēr tā, ka tajās viss ir kārtībā tikai līdz tai vietai, kamēr tiek runāts par to, kas ir slikti, kamēr skan kritika. Taču trūkst, vismaz pagaidām, pozitīvās programmas. Ir skaidrs, kas tiek darīts nepareizi, taču nav piedāvājuma, ko tad vajadzētu darīt. Skan tikai pret – pret valdību, pret Saeimu, pret savu priekšnieku. Taču vajadzētu skanēt – par labāku dzīvi, par sabiedrības un varas labāku saprašanos, par vidusšķiras izveidošanos galu galā, par valsts attīstību.

Savulaik, kad vēl gaisos tikai vējoja iecere par Jaunā laika izveidošanu, pārspriedu politikas norises ar Einaru Repši. Viena no lietām, ko es viņam liku pie sirds – nevajag savu politiku pārmēru balstīt uz konkurentu padarītā noliegšanu, ka ir jāpavelk kāda svītra zem pagātnes un nav jāieciklējas esošu vai neesošu pirms daudziem gadiem veiktu kļūdu, pārkāpumu meklējumos. Tāda politika var būt traucēklis attīstībai, jo vairāk jāskatās, ko var darīt, lai nodarījumi neatkārtotos nākotnē. Tad viņš man piekrita, taču pēc tam darīja pilnīgi pretējo.

– Kāpēc nav pozitīvās programmas, bet tikai kritika?

– Tas ir abpusējs process. Vainīgi ir gan politiķi, gan sabiedrība. Sabiedrība ilgi, jo ilgi neizteicās, piekrita visam, kas varas vidē notiek. Nekur tālāk jau arī tagad nav tikts. Labi, šajā vienā gadījumā vai dažos gadījumos uz labi izreklamētiem aicinājumiem nākt un demonstrēt atsaucās liels cilvēku skaits. Tajā pašā laikā, kad notiek kādas augstu amatpersonu, politiķu tikšanās ar vēlētājiem, uz tām atnāk niecīgs skaits cilvēku. Bet tad jau šiem politiķiem rodas pārliecība, ka viss ir kārtībā un sabiedrība neko no viņiem negrib.

Tāpat arī politiķiem ir jāinteresējas, ko par viņu gājieniem domā sabiedrība, kādi ir viedokļi. Ja nenotiek šis abpusējais process, tad visi ir neapmierināti un visi nonāk apburtajā lokā, visi ir pret kaut ko, nevis par kaut ko.

– Premjers Aigars Kalvītis vada savas pēdējās nedēļas amatā. Kā vērtējat Kalvīša laiku?

– Kalvīša valdīšanas laiks ir bijis pietiekami stabils. Tas ir neparasts, rets gadījums, ka premjers, kas valdījis līdz vēlēšanām, spēja palikt amatā arī pēc tām. Līdzšinējā viņa darbošanās ir bijusi izsvērta, pragmatiska. Taču pašlaik atrodamies krīzes priekšvakarā – tāda sajūta ir gan man, gan daudziem, gan, domāju, arī Kalvītim un valdošajai koalīcijai. Tas, kas ir pašlaik, vēl nav krīze, bet, šķiet, krīze var būt – zināmā mērā nākamais premjers būs politisks pašnāvnieks, un tas arī ir redzams – izskatās, ka pastāv grūtības atrast jaunu premjeru, viens otrs atsakās no šā augstā krēsla.

Atsevišķos gadījumos Kalvītis ir acīm redzami kļūdījies, lecot par strauju uz priekšu, nepietiekami izskaidrojot sabiedrībai savus lēmumus, radot iespaidu, ka tie nav pamatoti.

Te gan jāteic, ka visa atbildība nav uzveļama vienam Kalvītim. Viens cilvēks nevar uzņemties visu – gan savus, gan kolēģu grēkus, gan vēl arī priekšgājēju grēkus.

Kalvītim neizdevās izveidot spēcīgu Ministru kabinetu. Viena daļa valdības locekļu ir pilnīgi nepazīstami sabiedrībai – domāju, ka lielākā daļa ļaužu nezina, kā viņi izskatās, kā viņus sauc, ko viņi domā un dara. Manuprāt, ir nepamatoti pārmest Kalvītim, ka viņš būtu par maz ticies ar cilvēkiem. Kalvītis to ir darījis daudz, ir bijis atvērts un pieejams plašsaziņas līdzekļiem. Taču viena daļa ministru ir sēdējusi kaut kur aizkrāsnē.

– Pēc 5. decembra, kad Kalvītis plānojis atkāpties no amata, tiks veidota jauna valdība. Ko tai vajadzētu darīt?

– Lai arī Kalvītim pieder slavenais teiciens par treknajiem gadiem, var iznākt, ka vēsturē viņš paliks ar to, ka trekno gadu iespējas nav izmantotas. Arī Kalvīša valdība nav bijusi tā, kas pagrieztos ar labvēlīgu seju pret mazo un vidējo uzņēmēju.

Taču uzņēmējs, kam nav aiz muguras kādu ārzemju miljardu, nevar normāli darboties valstī, kur nodokļos jāmaksā gandrīz 80 procenti peļņas. To nevar fiziski paveikt. Tas atgādina padomju laikus, kad arī it kā jau nebija aizliegts mājās šūt, piemēram, kleitas, taču, kad atnāca finanšu inspektori, visa darbošanās bija jāpārtrauc, lai netiktu cietumā, jo nodokļu slogs izrādījās lielāks, nekā iespējams pavilkt. Lai algotu strādnieku un maksātu viņam 300 latu uz rokas, uzņēmējam jānopelna ap 1500 latu. Tā nav iespējams eksistēt. Tādos apstākļos var pastāvēt tikai lieli uzņēmumi, kas var atvērt desmitiem un simtiem veikalu. Līdz ar to pilsētās un laukos iznīkst mazāka kalibra uzņēmumi, nekāda vidusšķira nerodas. Jaunajai valdībai steidzami jādomā par nodokļu sloga samazināšanu. Jāpārskata līdzšinējās koncepcijas, kurās aizmirsts par uzņēmējdarbības, ekonomiskās rosības stimulēšanu, jāizvēlas cits attīstības modelis, nevis tas, kas lietots līdz šim. Valstij jāstimulē ražošana, arī tūrisms, viesnīcu bizness. Ar stimulējošiem paņēmieniem jārūpējas, lai nauda tiktu ieguldīta Latvijā, nevis vesta uz Bulgāriju.

Ja valsts nedomās par saviem uzņēmējiem, ienāks ārzemju uzņēmēji. Tas arī nebūtu nekas neparasts pašreizējā globalizācijas ērā un Eiropas Savienības laikos, taču tad arī nav jābrīnās, ka Latvijas ekonomiski aktīvie cilvēki meklē kādas labākas vietas citur, kur nopelnīt, – naudu iegulda Bulgārijā, savus sviedrus un tulznas pārdod Īrijā, smadzenes – Zviedrijā vai ASV.

Cita lieta, ka daudzās sfērās uzņēmēji ir izlaidušies, nenormālās nodokļu sistēmas apstākļos iemācījušies blēdīties, jo, ja jau valsts viņiem rāda pigu, tad arī viņi sajūtas kā tādi, kas var rādīt pigu patērētājam. Ir pilnīgi naivi cerēt, ka pēc tam, kad atkal paaugstināsies energoresursu cenas, pakalpojumu, pārtikas, apģērbu mazumtirdzniecības cenas paliks vecās. Protams, ka tās paaugstināsies, inflācija kāps kāpdama. Ļoti nožēlojama ir preču kvalitāte – Latvijā nopērkot veikalā gaļu vai kādu citu ēdienu, cilvēks riskē, ka vakaru var iznākt pavadīt nevis mājās, bet slimnīcā.

Cenas pārtikai un apģērbam Latvijā ir augstākas nekā Vācijā, Spānijā, Portugālē. Piemēram, apģērbs trīs un pat četras reizes dārgāks nekā Spānijā. Kad mūsu tirgotājiem trūkst apgrozāmo līdzekļu, viņi palaiž 70% atlaides un vēl pat tad pamatīgi nopelna. Kaut kas nav kārtībā ar kontrolējošām struktūrām, kurām būtu jārūpējas, ko pārdod pircējiem. Ja tās pastāv, tad tās tikpat kā neko nedara.

– Pirms 9. Saeimas vēlēšanām viena daļa partiju lielījās ar saviem sasniegumiem, paužot tos makroekonomisku skaitļu izteiksmē – kā aug iekšzemes kopprodukts un tādā garā. Tagad opozīcija izmanto pret valdošajiem satraucošos inflācijas un valsts kredītreitinga krišanās rādītājus. Ko no šiem skaitļiem var secināt vēlētājs, kam lai viņš tic?

– Vēlētājam šos ciparus iebaro ar reklāmas un sabiedrisko attiecību paņēmieniem, taču daudz vairāk viņš būtu gribējis dzirdēt, kādus attīstības modeļus piedāvā tā vai cita partija. Ja vēlētājs to nedzird, viņš kļūst neapmierināts ar varu, valdību, partijām.

Manuprāt, politiķi par zemu vērtē pilsoņus. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā, ne vairs pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū, un ļaudis ir kļuvuši gudrāki. Tagad vairs nevar politiku taisīt un valstiski svarīgus lēmumus pieņemt zoodārzā vai labierīcībās. Tas kaitina. Tas nav glīti, un tā nav cieņas izrādīšana līdzpilsoņiem. Nevis makroekonomikas skaitļu svārstības, bet pagalam dumjas kļūdas ir vainīgas pie valdošo partiju reitingu kritumiem.

– Vai par deviņdesmito gadu vidu nebija mājiens par vēsturisko Ziedoņa Čevera nekļūšanu par premjeru dažu piepeši par viņa kandidatūru nenobalsojušu deputātu dēļ?

– Lai nu paliek pagātne. Lai ar to nodarbojas vēsturnieki.

Taču tāpat kā toreiz, arī tagad tiem, kas ir pie varas, ir jāuzklausa citi viedokļi, nav jāatraida cilvēki, kas nāk ar idejām, tikai tāpēc, ka viņi nāk no citas konfesijas. Joprojām sabiedrības apziņā valda sajukums par elementāriem politikas jēdzieniem. Nav jāatraida politiķis, kas ir kreisi domājošs. Tas, ka politiķis ir labēji domājošs, nenozīmē, ka viņš ir labais, labs. Un tad kreisais iznāk kā viņa pretstats. Diemžēl plašsaziņas līdzekļi gadu gadiem ir kultivējuši šādu jēdzienu sajukumu un veicinājuši uzskatu, ka labējais ir labs. Tas sabiedrībai tagad traucē saprast atšķirības starp politiskajiem strāvojumiem, prognozēt partiju nākamo darbību un izvēlēties starp tām saviem uzskatiem tuvāko. Līdz ar to iznāk, ka kreisi domājošs vēlētājs katrās vēlēšanās iet un tik balso par labējām partijām, bet pēc vēlēšanām brīnās un nav apmierināts, ka tās darbojas labēji.

Tāpat arī jēdzieni parlaments, parlamentārs, politisks ir apauguši ar uzslāņojumiem – mēs taču esam parlamentāra republika, un šādā iekārtā nepolitisks premjers vai nepolitiska valdība var atgadīties tikai nejaušas apstākļu sakritības gadījumā, kā izņēmums no likuma, nevis kā likums.

– Pastāv tāds viedoklis, ka Saeima jāatlaiž. Vai tad būs labāk?

– Var jau visu ko – var arī atlaist. Taču šaubos, vai tad būs kas labāks. Ja politiskās partijas, kuras jau ir piedzīvojušas reitingu kritumus, turpinās valsti vadīt un nemainīs savu politiku pēc būtības, tad to cilvēku skaits, kas uzskatīs, ka parlaments jāatlaiž, augs augumā. Savukārt, ja politiķi sapratīs, ka jāmainās uz augšu, tad mainīsies arī attieksme pret viņiem, un uzticība ir atgūstama. Latvijas politiskais spektrs nemaz nav tik bagāts ar zinošiem, spējīgiem cilvēkiem gan pozīcijā, gan arī opozīcijā. Es priecātos, ja šie paši cilvēki spētu mainīties un atgūt uzticību, jo citus viņu vietā nebūs nemaz tik viegli atrast.

– Nu, bet varbūt vajag atlaist Saeimu? Lūk, jau pamazām top jauna partija, kas būšot glābēja.

– Jā, valdošās partijas ir pelnījušas sutu un ir to dabūjušas, taču, nedomāju, ka kaut kas būtiski mainītos, ja piepeši šodien tiktu atlaista Saeima. Tie, kas protestē, arī nezina īsti, par ko balsot. Vai tās būtu pašreizējās opozīcijas partijas?

Ja protesta mītiņu zemteksts ir jauna partija, tad tie, kas kampaņo, jau pašā sākumā melo. Tad būtu jāsaka atklāti: "Mēs cīnāmies pret pašreizējo parlamentu, pieprasām tā atlaišanu un veidojam jaunu partiju!" Taču tad būtu jāatbild arī uz jautājumu, par kādu ideoloģiju būs šī jaunā partija. Taču to laikam jaunās partijas veidotāji pagaidām nezina paši.

– Jūs, būdams straujā pārmaiņu laika, Ivara Godmaņa valdības iekšlietu ministrs, stipri nocīnījāties, lai milicija kļūtu par policiju un tiktu depolitizēta. Jūsu darbs nu ir vējā, jo pašlaik tiesībsargājošās struktūras atkal ir politizētas. Tikai tagad tās nevirza un nevada kompartija, bet mūslaiku politiskās partijas. Kā vērtējat šīs politizācijas rezultātu – dažādu struktūru savstarpējos kašķus, mentu karus?

– Nudien savulaik nevarēju iedomāties, ka tiesībsargājošajās struktūrās atkal amati tiks dalīti pēc politiskā principa, atkarībā no lojalitātes kādai partijai. Tas ir traģiski. Te atkal ir vērojams sajukums jēdzienos, un sabiedrībai šīs norises padarītas neizprotamas. Ir briesmīgi tas, ka tiesībsargājošās struktūras ir politizētas un partijas tās izmanto kā tādus feodālisma laiku vasaļus. Ir jāpastāv skaidrai pakļautības hierarhijai. Ir jābūt skaidram un strikti noteiktam, kas par ko atbild, kurš kuram kā atskaitās. Arī neatkarīga tiesībsargājoša struktūra ir neiespējams vārdu savienojums. Doma, ka tiesībsargājoša iestāde varētu būt neatkarīga, ir sekošana Krievijas pilsoņu kara laika atamana Mahno idejām, ka valsts vara vispār ir kaut kas lieks un nevajadzīgs.

Diemžēl tādi konflikti pastāv, un baidos, ka tie ir tikai savā sākumstadijā. Nevar vēl zināt, ar ko tie beigsies.

Kad priekšnieki ir savās vietās, tad peles pa galdu neskraida. Laikam jau pašlaik trūkst spējīgu vadītāju – tādu, kas vienlaikus spētu izpildīt uzdevumus no augšas, būtu autoritāte apakšniekiem un imūni pret politiķiem, kad tie pieprasa to, ko tiem nepieklājas prasīt.

 

Tautas sapulces nodrošināšanai gandrīz 200 ziedotāji saziedojuši vairāk nekā Ls 26 000

LETA  11/26/07    Novembra sākumā Doma laukumā notikušās Tautas sapulces nodrošināšanai gandrīz 200 ziedotāji kopumā ir saziedojuši vairāk nekā 26 000 latu.

Neviens finansiāls ziedojums nav pārsniedzis 4000 latus, proti, 15% no kopējās ziedotās naudas summas, aģentūru LETA informēja sabiedrībā par atklātību "Delna".

4000 latus Tautas sapulces nodrošināšanai ziedojis Arnolds Krists Plaudens-Plaudis, 3500 latus - SIA "Komunikāciju vadība un konsultācijas", 2000 latus - Alberts Krūmiņš, Ēriks Škapars (JL), 1500 latus - Aldis Gobzems, 1000 latus - Juris Sils, Normunds Orleāns, Kārlis Andrejs Cerbulis, Inta Purvs.

Uzņēmums "Komunikāciju vadība un konsultācijas", kas dibināta šā gada 13.februārī ar 1000 latu apmaksāto pamatkapitālu, pieder Aleksandram Niklasam un Kārlim Ringam - katram 37,50% daļu, Konstantīnam Gaņinam - 15%, kā arī Gaļinai Moločkovai - 10% daļu, liecina Uzņēmumu reģistru apkalpojošās firmas "Lursoft" informācija.

600 latus Tautas sapulces nodrošināšanai ziedoja zvērinātu advokātu birojs "Liepa, Skopiņa/Borennius", 500 latus - Filips Kļaviņš, Ints Mintauts, 300 latus - Vilis un Marta Vītoli, 250 latus - Pauls Aleksandrs Raudseps, 200 latus - Roberts Putnis un Kārlis Streips, Sandra Kalniete (JL), Ģirts Valdis Kristovskis (TB/LNNK), 100 latus - Pēteris Vasks, Valdis Dombrovskis (JL) un Baiba Anda Rubesa.

Vairāk nekā pusi no Tautas sapulces atbalstam savāktajiem 26 282 latiem veido ziedojumi, kas ir 1000 latus lieli vai mazāki, un šādus ziedojumus veica 190 ziedotāji.

Kopumā saņemti ziedojumi apmērā līdz desmit latiem no 72 ziedotājiem, apmērā no 15 līdz 20 latiem - no 33 ziedotājiem, apmērā no 25 līdz 40 latiem - no 46 ziedotājiem.

"Delna" norāda, ka sevišķi lielu ieguldījumu, kas gan nav bijis nauda, ir devusi Jura Podnieka studija, nodrošinot Tautas sapulci ar videonoformējumu, kura tirgus vērtība būtu mērāma tūkstošos latu.

"Šo ziedotāju skaits pierāda, ka vēlme atbalstīt tiesiskas valsts un godīgas politikas principus ir plaša un ka šo mērķu sasniegšana nav atkarīga tikai no dažiem turīgiem ziedotājiem," uzskata "Delna".

Ar Tautas sapulcei saņemtajiem ziedojumiem tika segti izdevumi skatuves nodrošināšanai, apskaņošanai, gaismām, pārvietojamo tualešu nodrošināšanai, pasākuma apsardzei, Doma laukuma sakopšanai, pasākuma dalībnieku civiltiesiskajai apdrošināšanai, transportam, mediķu dežūrām, trokšņa līmeņa mērīšanai u.c.

Kā ziņots, 3.novembrī uz tautas sapulci "Par tiesisku Latviju! Par godīgu politiku!" Rīgā, Doma laukumā un tā apkaimes ielās, bija sapulcējušies aptuveni 7000-8000 cilvēku.

 

Par grozījumiem Satversmē līdz šim parakstījušies 9000 cilvēku

LETA  11/26/07    Par grozījumiem Satversmē līdz šim parakstījušies aptuveni 9000 cilvēku, aģentūru LETA informēja Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētājs Pēteris Krīgers. Lai tiktu sākta oficiāla parakstu vākšana par grozījumu iesniegšanu Valsts prezidentam, jāsavāc 10  000 notariāli apstiprinātu parakstu.

Krīgers prognozēja, ka jau nākamā gada janvāra pirmajās dienās iesniegums par grozījumiem Satversmē tiks nodots Valsts prezidentam.

LBAS 24. oktobra piketa laikā sāktā parakstu vākšana par grozījumiem Satversmē turpinās visā Latvijā. Parakstīties iespējams pie jebkura zvērināta notāra visā Latvijā, kā arī bāriņtiesās, uzrādot derīgu pilsoņa pasi. Tādējādi LBAS ir nodrošinājusi iespēju ikvienam balsstiesīgajam Latvijas pilsonim izvēlēties sev tuvāko vai ērtāk pieejamo paraksta nodošanas vietu. Paraksti tiek apstiprināti bez maksas, un vienīgais vajadzīgais dokuments ir derīga Latvijas pilsoņa pase.

Kā ziņots, LBAS sākusi parakstu vākšanu, lai turpmāk Satversme vēlētājiem nodrošinātu iespēju pirms termiņa atlaist Saeimu.

 

Toreiz, kad partijas bija stiprākas. Saruna ar Inesi Feldmani un Aivaru Strangu

Viesturs Sprūde, Latvijas Avīze  11/26/07     Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesori Inesis Feldmanis un Aivars Stranga "Latvijas Avīzes" redakcijā sarunā ar žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Viesturu Sprūdi mēģināja salīdzināt Latvijas valsts pagātni ar tagadni. Meklēt paralēles. Izdarīt secinājumus. Vai arī toreiz bija gadījumi, kad tauta būtu tik lielā mērā vīlusies savā valdībā un parlamentā, lai pulcētos masu akcijās? Izrādās, ka ne. Protams, tā bija arī pavisam cita Latvija.

  "1940. gadā ap 65% Latvijas iedzīvotāju dzīvoja laukos un deva 35% no iekšzemes kopprodukta. (2006. gadā kopā ar mežsaimniecību tas bija 3,2% - V. S.). Galvenā bija lauksaimniecība. Tādēļ absolūti galvenais jautājums pirmskara Latvijā bija agrārā reforma. Kopumā to īstenoja ļoti sekmīgi un pabeidza 1937. gadā. Otrs svarīgs punkts bija starptautiskā tirgus stāvoklis attiecībā uz Latvijas ražojumiem. Kad 1927. gadā Eiropā sākās pārtikas produktu pārprodukcija, mēs to ļoti smagi jutām. Šodien tādas problēmas nepastāv, jo Latvijas laukos dzīvojošo skaits ir ievērojami mazāks un tāpat arī lauksaimniecības īpatsvars kopproduktā. Ļoti daudz kas mainījies sadzīvē, morālē, tradīcijās. Mēs atšķiramies arī nacionālā ziņā. Mums bija valsts ar vēsturiskām nacionālām minoritātēm - vāciešiem, krieviem, poļiem, ebrejiem, lietuviešiem, baltkrieviem, lai arī lielākā daļa viņu Latvijas teritorijā ieceļoja 19. gadsimta nogalē. Pēc kara veidojās pavisam cita sabiedrība. Ņemot to visu vērā, ir diezgan grūti vilkt kādas paralēles starp to un tagadējo Latviju," uzsvēra Aivars Stranga.

- Taču neapmierinātība ar valdību pastāvēja arī pirmskara Latvijā. Ko tad darīja tauta?

I. Feldmanis: - Jā, arī šajā ziņā situācija ir atšķirīga. Pirms 1934. gada apvērsuma Saeimas vēlēšanas bija viens no katalizatoriem, kas parādīja, kura partija ietekmīga, kura ne. Ir grūti salīdzināt toreizējo situāciju ar to, kas izveidojusies tagad. Partijas bija stabilākas nekā šodien. Tām bija stingrāks atbalsts sabiedrības grupās. Mūsdienu partijas vairāk ir "kabatas partijas". Līdz ar to nāk nestabilitāte. 20. gados un 30. gadu sākumā bija grūti iedomāties, ka partijai, kas uzvarējusi vēlēšanās, pēc gada jau jādomā, vai "neaiziet pa skuju taku".

- Šoruden cilvēki mītiņā Rīgā, Doma laukumā, pieprasīja godīgu politiku. Vai toreiz kāda no partijām uzstājās ar apgalvojumu: mēs esam godīgi politiķi?

A. Stranga: - Toreiz daudz cilāja korupcijas jautājumu un, ja teica "mēs - pret korupciju", tad to uzskatīja par godīgas politikas pamatelementu. Starp citu, ar to mūsu demokrātija dzima. 1920. gada novembrī bija pirmais korupcijas skandāls un gandrīz krita Kārļa Ulmaņa valdība. Tās pārstāvji no veikliem darboņiem Aucē bija nopirkuši mantu, kas šiem nemaz nepiederēja, kas faktiski bija valsts manta. Diskusijas presē bija smagas. Ansis Buševics, sociāldemokrātu partijas priekšsēdētājs, tamdēļ jutās spiests atstāt amatu, jo viņu apvainoja kukuļu pieņemšanā no spirta rūpniekiem. Buševicu netiesāja, bet bija cilvēki, kurus tiesāja.

Pastāvēja arī viedoklis, ka demokrātijā korupciju nemaz nevar apkarot. Ka demokrātija jāgāž un jādibina jauna "bezkorumpantu valdība". Tādu viedokli pārstāvēja labējie radikāļi pērkoņkrustieši. Taču tolaik korupcijai nemaz nebija tik labvēlīgu apstākļu. Nebija lielu naudas plūsmu. Latvijā arī nekad neparādījās ziņas par korupciju izglītības sistēmā.

Cita lieta, ka pēc 1934. gada 15. maija prese par korupciju nemaz nevarēja rakstīt, taču tas nenozīmēja, ka tā nepastāvēja. Lieta tā, ka pēc 15. maija daudz kas ekonomikā bija atkarīgs no licencēm, atļaujām. Jo vairāk licenču, jo lielāka vēlme to nopirkt, jo lielāka vēlme to pārdot. Licences eksportam izsniedza Finanšu ministrijas klerki. Bet latviešu klerks... Pirms kara politikas godīguma uzrauga funkcijas uzņēmās augsta līmeņa "dzeltenā prese". Piemēram, žurnāls "Aizkulises", kas ļoti nopietni ķērās pie "politiskajiem veikaliem". Starp citu, žurnāls bija viens no pirmajiem 15. maija "upuriem". To slēdza.

Bet vienīgais, ko pēc apvērsuma 1934. gada vasarā tiesāja, bija bijušais finanšu ministrs Jānis Annuss. Tā bija zināmā mērā paraugprāva ar nolūku parādīt, ka demokrātijas laikā pat finanšu ministri ņēmuši naudu. Apgalvoja, ka Annuss ļāvis lietuviešu uzņēmējiem par kukuli ievest cukuru no Kauņas. Taču to bija grūti pierādīt. Tas ir paradokss, ka autoritārā režīma laikā klāstīja, ka demokrātijā visa valdība bijuši zagļi, bet prāvu nebija un nevienu nenotiesāja. Savukārt tiesu ietekmēt vara nevarēja.

- Vai pirms kara bija augstāka politiskā morāle? Varbūt gudrāks vēlētājs?

- Pirmkārt, toreiz pastāvēja divas partijas, kas patiešām bija partijas. Zemnieku savienībā (ZS) bija pat 30 tūkstoši biedru. Vai varat ko tādu iedomāties tagad? Sociāldemokrātos bija 18 tūkstoši biedru. Lai arī var šķist, ka laikā no 1918. līdz 1934. gadam bija neaprakstāmas jukas, tomēr absolūto valdību vairākumu veidoja ZS. Viņi mainīja partnerus, bet, ja nemaldos, 14 no 18 valdībām veidoja zemsavieši! Protams, arī partijas iekšienē bija sāncensība starp Kārli Ulmani un Hugo Celmiņu. Sociāldemokrātu nelaime bija tā, ka tie ne sevišķi gribēja veidot valdības. Sociāldemokrāti mēdza apgalvot, ka "vēl nav nobrieduši apstākļi".

Par krīzēm runājot, laikā no 1928. līdz 1931. gadam Latvija pārdzīvoja kādus trīs "ielu politikas" gadījumus. Taču valsti tie īpaši nesatricināja. 1928. gads bija vienīgais, kad aktivizējās komunisti un ieguva septiņas vietas Saeimā. Bija lielas demonstrācijas, streiki. Tajos konstatēja arī PSRS vēstniecības naudas klātbūtni. Bet valsti tas negrāva. 1929. gadā uzkurināja jautājumu, vai vācbaltu landesvēriešiem dot zemi un vai viņus uzskatīt par Latvijas brīvības cīnītājiem. Iespējams, ar sociāldemokrātiem saistīti cilvēki uzspridzināja pieminekli cīņās pret lieliniekiem kritušajiem landesvēristiem. 1931. gadā bija referendums par Doma baznīcu, par tās atsavināšanu vācu un atdošanu latviešu luterāņu draudzei.

I. Feldmanis: - Bija jau arī toreiz gadījumi, kas parādīja varu ne īpaši labvēlīgā gaismā. Pats skandalozākais attiecās uz 1927. gadu, kad PSRS vērsās pie Vācijas ar slepenu lūgumu, lai Vācijas Ārlietu ministrija sūtnim Kesteram Rīgā liktu vērsties pie vācbaltu Saeimas frakcijas vadītāja Paula Šīmaņa nolūkā, lai vācbaltieši balsotu par kreiso valdību un nepieļautu tās krišanu. Kreisā valdība tomēr krita 1928. gada janvārī. Tas ir interesants gadījums, kad divas lielvalstis mēģināja ietekmēt politiskos procesus Latvijā. Tomēr, manuprāt, starpkaru periodā partijas daudz rūpīgāk izraudzījās savus līderus. Viņi bija sabiedrībā cienīti cilvēki.

- Šķiet, toreiz nebija līderu trūkuma...

- Cik šodien dzird runājam, liela daļa vainas par krīzi jāuzņemas pašam Aigaram Kalvītim. Premjera parādīšanās televīzijas ekrānā vien izraisa sašutumu. Viņa sejā ir ierakstīta tāda augstprātība, ka daudzi cilvēki to vienkārši nevar pārdzīvot. Te ir runa par politiskās kultūras trūkumu, par spēju komunicēt ar sabiedrību.

A. Stranga: - Atšķirība no pirmskara laika ir tā, ka tagad politiķi uztur kontaktu ar sabiedrību ar tādu masu informācijas līdzekļu starpniecību, kuros redzama katra viņu grimase. Uzpūtību vairs nevar noslēpt. Toreiz vienīgais veids, kā varēja ko tādu pamanīt, bija masu mītiņi. Lielāka nozīme bija presei, taču avīzēs nevarēja redzēt to, ko tagad momentā var pamanīt televīzijā, - kāda ir tava sejas izteiksme, ka tev nav ko teikt, tu gan uzstājies, bet neko nepasaki. Toreiz bija arī cita politiķu paaudze. Tie bija cilvēki ar pieredzi visādu veidu biedrībās, bēgļu komitejās; Krievijas Valsts domē bijušie. Lai kāda būtu pēdējā, kaut kādu standartu tomēr tā izvirzīja. Gluži muļķības tur gvelzt nevarēja. Daudzi tā laika politiķi par spīti ierobežotajiem apstākļiem bija ieguvuši diezgan solīdas iemaņas. 1991. gadā tādu demokrātiskās politikas iemaņu nevienam nebija.

- Kopš neatkarības atjaunošanas pagājuši jau 16 gadi, bet daudzas valsts darbības sfēras, piemēram sociālā, joprojām nav sakārtotas. Tas izbrīna.

- Toreiz pirmais sakārtotais bija agrārais jautājums. Otrs - izglītība. Nekad agrāk nebija iespējams viss izglītības cikls nacionālajā valodā. Tad to paveica 20 gados, ļoti īsā laikā. Manuprāt, tāds sasniegums ir gandrīz unikāls.

- Bet droši vien valstī bija arī problēmas. Lauksaimniecība, cik zināms, tika subsidēta. Tas nevarēja turpināties ilgi.

- Tas ir skaidrs, un uz to bija virzīta otrā agrārā reforma. Pirmo pabeidza 1937. gadā, bet 1939. gadā Ulmanis secināja, ka vajadzētu vēl otru reformu, jo palika 18% bezzemnieku. Tā bija problēma, kā radīt mazu lauksaimniecību, kas neizmanto daudz darbaspēka, kuru nevar ievest, un kā vienlaikus uzturēt lielu skaitu mazo saimniecību, kurām bija milzīga nacionāla nozīme. Ekonomika taču nesaprot jēdzienu "nacionāls". Ekonomika prasīja, lai šīs mazās saimniecības, kas tik daudz saņēma no valsts, tiktu palielinātas.

Pirmskara Latvija tā arī nespēja atrisināt dilemmu - iet lielfermu vai ekonomiski neefektīvo sīksaimniecību ceļu. Palika arī problēma, ar kuru drīz asi sastapsimies mūsdienās - darbaspēks. Pirms kara bija no Polijas un Lietuvas ievestais darbaspēks laukos. Neaizmirsīsim, ka 1939. gadā Latvijai vajadzēja 50 tūkstošus viesstrādnieku. Darbaspēku Latvija vienmēr ir importējusi. Arī pirms 1914. gada. Atšķirība no mūsdienām ir tā, ka pirmskara Latvijā viesstrādnieku dēļ nebija tāda satraukuma par nacionālo sastāvu. Šodien darbaroku trūkumu uztver ne tikai kā smagu ekonomisku problēmu. Klāt nāk vēl nacionālais jautājums.

- Vai pirmskara Latvijā bija iespējama tāda situācija, kad tauta teiktu: mēs nezinām, par ko lai balso vēlēšanās?

- Domāju, ka ne. Tad bija ļoti liela uzticība vēlētām institūcijām un vēlēšanu dalībnieku skaits nekad nekritās zem 80%. Šodien tas šķiet fantastisks skaitlis un mēs esam apmierināti jau ar 60%. Vienīgais, samazinājās balsu skaits lielajām partijām - ZS un sociāldemokrātiem. Bet teikt: mēs vispār neiesim balsot... Pat 1931. gadā, kad tuvojās ekonomiskā krīze un presei bija pamats sacīt, ka viss ir ļoti slikti, uz Saeimas vēlēšanām aizgāja 81%. Tas liecina par lielu aktivitāti un ticību, ka Saeima var ko mainīt.

- Bet varēja arī kliegt, lai valdība risina problēmas un slēdz tirdzniecības līgumus ar pasaules ekonomiskās krīzes neskarto PSRS...

- Bija trīs tirdzniecības līgumi ar PSRS. Bet tajos maz līdzību ar šodienu. Tie līgumi neattaisnoja cerības un nemainīja Latvijas saimniecību ne 1927., ne 1932. gadā. Parādījās, ka Maskava tos izmanto tikai politiskiem mērķiem. 1927. gada līgums trīs gadus vēlāk praktiski vairs nefunkcionēja. Latvija attīstīja ražošanu, cerot, ka PSRS savas saistības izpildīs, bet iznākums bija sāpīgs. To pašu mēs izjūtam arī šodien. Ja ceram, ka visa Krievija ēdīs šprotes, tad mums tas nozīmē veselu nozari.

Bet Krievija var rīt pateikt, ka šprotes neēdīs, un viņiem tas neko nenozīmēs. Mēs esam vieglāk ievainojumi, un diemžēl Krievijā tā vienmēr bijis, ka saimniecība pakļaujas politikai. Šodien tas ir vairāk nekā jebkad. Mazai valstij ir ļoti bīstami likt lielas cerības uz vienu partneri, kurš slēdz līgumus politisku apsvērumu dēļ.

I. Feldmanis: - Mūsdienās daudzos cilvēkos ir sajūta, ka piekāpšanās Krievijai robežlīgumā un citur ir pārāk liela. Vēsturnieku aprindās parādījusies pat doma, ka faktiski mēs tagad atrodamies 1937. vai pat 1938. gadā. Es ceru, ka 1939. gads nepienāks. Vēsture pierāda, ka piekāpšanās neko labu nedod. Tas, kas piekāpjas daudz un nepārtraukti, netiek cienīts.

- Tagad runā par cilvēkiem "pie jūras" vai "mākoņos", kas cenšas ietekmēt valsts politiku. Vai arī agrāk Latvijā bija mēģinājumi ietekmēt politiku no uzņēmēju, bagātnieku puses?

A. Stranga: - Pēc 1934. gada 15. maija valsts vadīja viņus, nevis otrādi. Benjamiņiem ar sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa starpniecību lika saprast, ka vai nu viņi pieņem spēles noteikumus (tas ir, raksta par Vadoni tikai pozitīvi), vai arī viņus nacionalizēs. Un viņi saprata, ka tik liels uzņēmums, kas nes peļņu, ir tā vērts, lai pieņemtu spēles noteikumus. Tas ir ļoti interesants gadījums, kad 1934. gada 6. jūnijā Bērziņš, tobrīd būdams iekšlietu ministra vietnieks, uzaicināja visu laikrakstu redaktorus uz viesnīcas "Roma" pagrabu, slavenu restorānu. Viņiem tur likta saprast, kā būs jāstrādā. Un ja kāds nesaprata, tad...

Bet pirms 1934. gada, protams, Benjamiņi ārkārtīgi vēlējās ietekmēt politiku. Viņi atbalstīja "Demokrātisko centru". Un ne tikai vēlēšanās. Arī viņiem šķita, ka tie var veidot vai gāzt valdības. Tur tiešām ir zināma saistība ar šodienu, bet, lai cik avīze būtu populāra, tā nevar izdarīt visu. 1927. gadā Benjamiņi šausmīgi protestēja pret mazu labojumu Pilsonības likumā, kas atļāva piešķirt pilsonību dažiem tūkstošiem cilvēku, kuriem bija grūtības pierādīt, ka tie jau 1914. gadā bijuši Latvijā. Šī avīze ar 200 tūkstošu tirāžu cēla histēriju, ka tūlīt, tūlīt sāksies šo pilsoņu "plūdi". Viņi izmantoja labākos histērijas cēlājus - dzejniekus, bet izrādījās, ka tauta ir gudrāka. Tā referendumā nobalsoja "par".

- Bet vai no rūpniecisko aprindu ļaudīm, tādiem kā tekstilrūpnieks Roberts Hiršs, nebija mēģinājumu ietekmēt valsts politiku?

- Lielie rūpniecības uzņēmi Latvijā jau ir 30. gadu stāsts. Varbūt Hiršs būtu piedalījies politikā, ja Latvija būtu demokrātiska, bet viņš bija kultūras cilvēks. Viņu neinteresēja politika. Viņu interesēja, lai Latvijas produkcija parādītos Parīzē un Milānā. Lai būtu moderna industrija. Tomēr tā ir Latvijas traģēdija, ka valsts 1940. gadā gāja bojā brīdī, kad jau sāka ražot un bijām gatavi eksportēt fotokameru "Minox", radioaparātus, automašīnas, nevis koku vai linus. 30. gadu nogale bija Latvijas rūpniecības uzplaukums. Kad mēs sāksim eksportēt preci, kurā ieguldīts intelekts, dizains? Šprotes - tas ir apkaunojums. Manuprāt, tas bija viens no lielākajiem Ulmaņa nopelniem, ka valsts investēja modernās jomās, kaut tām nebija ātras peļņas atdeves.

 

Tautas sapulces ziedotāju saraksts izgaismo intereses

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats,  NRA  11/28/07    Delnas rīkotās tautas sapulces lielāko ziedotāju sarakstā skaidri pamanāmas četras interešu grupas, kuras dažādu iemeslu dēļ ir visneapmierinātākās ar pašreizējo valdību un Saeimu.

Šo grupu pārstāvju neapmierinātība ar notiekošo valstī acīmredzami ir tik liela, ka viņi gatavi ne tikai paši piedalīties protesta akcijās, likt savus parakstus zem "inteliģences vēstulēm", bet arī atdarīt maku. Zīmīgi, ka visu četru grupu pārstāvji aktīvi cenšas ietekmēt arī citus pēdējā laika nozīmīgākos politiskos notikumus – viņi redzami gan pie Aigara Kalvīša valdības nošūpošanas, gan pie kašķa celšanas vairākās valdošajās partijās, gan pie darba kārtības rakstīšanas nākamajai valdībai, gan pie visjaunākās partijas veidošanas.

Delnas publiskotais saraksts liecina, ka 195 fiziskas un juridiskas personas tautas sapulcei kopumā ziedojušas 26 282 latus. Divas trešdaļas no šīs summas ziedojuši iepriekšminēto četru interešu grupu pārstāvji.

Lielākā grupa ir sorosieši, kuri bijuši arī visu pēdējā laika protestu akciju galvenie organizatori. Tautas sapulcei ziedojis gan pats Delnas vadītājs Roberts Putnis (Ls 200), gan šīs organizācijas biedri Ints Mintauts Siliņš (Ls 500), Pauls Raudseps (Ls 250), Rasma Kārkliņa (Ls 50), Ieva Laukere (Ls 100), Ilze Gulēna (Ls 50), Agra Vāgners (Ls 20), gan administratīvā direktore Daiga Rutka (Ls 10) un bijušais darbinieks Jānis Jankovskis (Ls 25). Tāpat ziedojuši arī Providus pētnieki Iveta Kažoka (Ls 50) un Valts Kalniņš (Ls 15), kā arī pašreizējā Sorosa fonds – Latvija (SFL) valdes locekļa Uģa Rotberga sieva Signe (Ls 100) un bijušais SFL mediju programmas vadītājs Kārlis Streips (Ls 200).

Būtisku artavu pasākuma organizēšanā devuši ar sorosiešu organizācijām dažādām saitēm saistīti juristi. Piemēram, advokātu birojs Liepa Skopiņa/Bereniuss ziedojis 600 latu. Šā biroja partneris advokāts Lauris Liepa savulaik darbojies gan SFL dibinātās organizācijas Nevalstisko organizāciju centrs valdē, gan bijis Delnas advokāts SFL apmaksātajās paraugprāvās par kāpu apbūvi.

Savukārt advokātu birojs Kļaviņš un Slaidiņš, kura partneris Filips Kļaviņš tautas sapulcei ziedojis 500 latu, ir sadarbības partneris organizācijai Klubs "Māja" – jaunatne vienotai Eiropai. Šo organizāciju savulaik dibinājuši Delnas līderi R. Putnis un Inese Voika.

Otra grupa ir saistīta ar t.s. Ventspils opozicionāru četrinieka visai skaļo darbošanos sabiedriskajā telpā. Proti, 3500 latu ziedojis SIA Komunikāciju vadība un konsultācijas, kuras līdzīpašnieki ir antilemberga nodibinājuma Pilsētai un pasaulei aktīvists Aleksandrs Niklass, kā arī Ventspils miljonāra Oļega Stepanova dibinātās organizācijas Baltijas asociācija – transports un loģistika mārketinga direktore Gaļina Moločkova.

Trešā grupa ir Saeimas vēlēšanās zaudējušās partijas Jaunais laiks (JL) biedri. Tā starp ziedotājiem ir gan partijas ģenerālsekretārs Ēriks Škapars (Ls 2000), gan Alberts Krūmiņš (Ls 2000), Normunds Orleāns (Ls 1000), Guntis Bērziņš (Ls 400), Arilds Bethers (Ls 20), Valdis Dombrovskis (Ls 100), Vītolu un Bulmaņu ģimenes (kopā Ls 530), Uldis Grava (Ls 15), Sandra Kalniete (Ls 200), Uldis Kariņš (Ls 100), Ilma Čepāne (Ls 20).

Ceturtajā grupā ierindojami ārzemju latvieši, kas pēdējā laikā atkal acīmredzami vēlas iegūt būtisku ietekmi Latvijas politikā. Turklāt šie ārzemju latvieši ir pārstāvēti jau divu iepriekšminēto grupu rindās. Piemēram, ārvalstu latvieši ir gan JL biedri U. Grava, G. Bērziņš, Vilis un Marta Vītoli, gan sorosieši R. Kārkliņa, I. Gulēna un I. Siliņš, gan ASV dzimušais un izglītību ieguvušais advokāts F. Kļaviņš. Bet vēl no ārzemju latviešiem tautas sapulcei ziedojuši arī Kārlis Cerbulis (Ls 1000, vienlaikus viens no vislielākajiem JL ziedotājiem), Inta Purvs (Ls 1000, Kanādas latviešu organizācijas vadītāja), Juris Dreifelds (Ls 50) u. c.

Lai gan nevar uzskatīt, ka advokāta Alda Gobzema dāsnais ziedojums – 1500 latu – pārstāv kādu lielu sabiedrības grupu, dažas asociācijas šajā sakarā rodas. Proti, A. Gobzems strādā pie advokāta Romualda Vonsoviča, kurš kopā ar dzīvesbiedri aktīvi centies ietekmēt daudzus pēdējā laika notikumus, gan vēršoties pret Valsts prezidentu Valdi Zatleru, gan pielejot eļļu antilemberga kampaņai.

 

Tautas sapulcei liels ziedotāju atbalsts

Artūrs Andžs,  Diena  11/29/07    26 282 lati - tik daudz gandrīz 200 ziedotāju ir saziedojuši novembra sākumā Doma laukumā notikušās Tautas sapulces nodrošināšanai. Cilvēki ir sapratuši, ka svarīgs ir ne tikai viņu paraksts zem aicinājumiem, bet arī ziedojums, lai šādas aktivitātes notiktu, Dienai teica sabiedrības par atklātību Delna vadītājs Roberts Putnis.

Ziedotāju skaits un summa apliecina, ka sabiedrībai ir liela vēlme atbalstīt tiesiskas valsts un godīgas politikas principus, un šādu mērķu sasniegšana nav atkarīga tikai no atsevišķiem turīgiem ziedotājiem. "Esmu gandarīts par lielo atsaucību un to, ka spējām segt visus izdevumus. Saziedotā summa bija līdz ar nagiem," teica R.Putnis.

Vairāk nekā pusi no kopsummas veido ziedojumi līdz 1000 latiem. No pieciem līdz 50 latiem ziedojuši 150 cilvēki. Visdāsnākais atbalstītājs bijis Arnolds Krists Plaudens-Plaudis, kurš ziedojis 4000 latu. SIA Komunikāciju vadība un konsultācijas ziedoja 3500 latu, pa diviem tūkstošiem - Alberts Krūmiņš un Ēriks Škapars, pusotru tūkstoti - Aldis Gobzems, bet pa tūkstotim - Juris Sils, Normunds Orleāns, Kārlis Andrejs Cerbulis un Ints Purvs. Īpaši nozīmīgs bijis Jura Podnieka studijas devums, nodrošinot Tautas sapulci ar videonoformējumu, kura tirgus vērtība būtu mērāma tūkstošos latu.

Kā ziņots, aptuveni 8000- 9000 cilvēku 3.novembrī pulcējās Doma laukumā, lai tautas sapulcē iestātos par tiesisku Latviju un godīgu politiku.

***

Kā iztērēja

- Skatuves izdevumi (Pro 1) - Ls 16 398

- Videoekrāni un iekārtas (Pro 1) - Ls 6063,80

- Apsardze (Falck) - Ls 1141,50

- Doma laukuma sakopšana (Ceļu pārvalde) - Ls 413

- Dalībnieku apdrošināšana (Ergo) - Ls 350

- Stāvvietas autobusiem (Rīgas satiksme) - Ls 346,80

- Transports, sakari (Delna) - Ls 314,99

- Mediķu dežūras (Katastrofu medicīnas centrs) - Ls 282,70

- Pārvietojamās tualetes (Pro 1) - Ls 600

- Trokšņu līmeņa mērīšana (R&D Akustika) - Ls 212,40

- Dažādi - Ls 159,60

Avots: Delna

 

Viedoklis: Neierobežot, ko nevar ierobežot

Baiba Lulle,  NRA  11/30/07    Tas, ka virkne aktīvajā politikā esošo Jaunā laika (JL) biedru un deputātu ziedojuši Delnai tautas sapulces organizēšanai, ir tikai viens piemērs tam, cik viegli partijas politiskā darbība finansējama caur trešajām personām.

Un tikai viens apstiprinājums tam, ka ar likumu ir faktiski neiespējami stingri ierobežot šāda un cita veida partiju finansēšanas un politiskās aģitācijas likuma gara apiešanas veidus. Tāpēc galvenajam virzienam partiju finansēšanas un priekšvēlēšanu aģitācijas likumos, par ko diskutē arī jaunās valdības veidotāji, jābūt maksimālai caurskatāmībai, atklātībai un detalizētākai līdzekļu izlietošanas uzskaitei, iesniedzot deklarācijas KNAB un sniedzot informāciju medijiem.

2000 latu Delnai valsts varas gāšanas pasākuma organizēšanai ziedojis JL ģenerālsekretārs Ēriks Škapars un bijušais Saeimas deputāts Alberts Krūmiņš, kurš ir arī aktīvs ziedotājs partijai. Ziedojuši arī vairāki JL deputāti dažādos varu līmeņos. Sapulces mērķis – sekmēt valdības gāšanu – tieši sakrīt ar JL interesēm, bet ne iespējām to izdarīt tikai pašu spēkiem. Tāpēc izmantota tiek elementāra, efektīvāka tehnoloģija – slēpšanās aiz kvazisabiedriskas organizācijas un tautas. Neredzu principiālu atšķirību starp šo JL kampaņu un Tautas partijas pozitīvisma kampaņu pirms šīs Saeimas vēlēšanām – trešās personas strādāja to labā, kuras paši finansēja, bet ne caur partijas kasi. Finansēt to caur partiju būtu neizdevīgi gan no PR viedokļa, gan finansiāli, rēķinoties ar to, ka katrai personai noteikts 10 000 latu gada ziedojumu ierobežojums.

Formāli nevar piesieties. Jo jāpiekrīt, ka nevar ierobežot Satversmē cilvēkam dotās vārda brīvības tiesības, tiesības apvienoties politiskās un sabiedriskās organizācijās.

Nevar aizliegt politiķim darboties arī sabiedriskās organizācijās un tās finansiāli atbalstīt. Par to, ka juridiski liegt pilsoņiem paust savu politisko vai citu viedokli un tādējādi atrisināt partiju finansu darbību un aģitācijas reglamentējošo likumu apiešanu ar trešo personu palīdzību vienkārši tehniski nav iespējams, likumu tapinātāji un eksperti jau krustu šķērsu izrunājās, caurskatot šos likumus. Līdzīgi, aizliedzot partijām reklamēties noteiktā priekšvēlēšanu periodā, nevarēs aizliegt taisīt antikampaņas trešajām personām, un rezultātā tas pats viens sanāks – negodīga spēle. Ja labi grib, ierobežojumu apiešanas veidus vienmēr var atrast. Tāpēc labāk izdarīt to, ko var, – likt atklāt, kas aiz kā slēpjas, un cerēt, ka vairākas reizes taču uz tā paša grābekļa neuzkāps. Arī tautas sapulces gadījumā savlaicīga atklātība būtu tikai noderējusi, lai cilvēki neizjustu vilšanos, tikai pēc tam uzzinot, ka viņi ir izmantoti vienas partijas un tās atbalsta grupas interesēs. Ne velti tieši par šo neziņu, kas slēpjas aiz sapulces organizētājiem un bažām, vai cilvēki netiks izmantoti savtīgiem mērķiem, tālredzīgi pirms sapulces runāja aktrise Rēzija Kalniņa.

Vēl tikai viena nianse – vai drīkst ļaut organizācijai, kuru finansē arī ārvalstu avoti, ļaut organizēt valsts varas gāšanas pasākumus?

 

 

 

 

Citur politikā...

 

 

 

Zīlem vairākums kongresā, Kristovskis vēl cer uz valdes atbalstu

Liene Barisa,  NRA  11/26/07    Zāles apstaigāšana, sasmaidīšanās un personiska sarokošanās ar lielu daļu kongresa delegātu, vārdu kaujas no tribīnes, kurās tika piesolītas pārmaiņas, ne stagnācija, Ģirtam Valdim Kristovskim tomēr nelīdzēja.

Balsis, vēlot TB/LNNK priekšsēdētāju, tika ne tikai saskaitītas, bet arī pārskaitītas, lai pārliecinātos par rezultātu, un četru balsu pārsvars tomēr tika pašreizējam līderim Robertam Zīlem. "Man šodien nav tā saucamo priecīgo uzvaras trīsu, jo es cīnījos savējo starpā," pēc tam sacīja uzvarētājs. Viņa pārspēku turklāt nevar saukt par pārliecinošu, apliecinot, ka apvienībā ir divi līdzvērtīgi atšķirīgie strāvojumi. Vēlēšanās zaudējušais Ģ. V. Kristovskis tos nošķīra, prātojot, ka vienā ir tādi partijas biedri, kuri kopā ar sabiedrību ir kritiski pret esošo politikas kultūru Latvijā. "Un otri, kurus varbūt varētu uzskatīt par pragmatiskākiem (..), kuriem politiskās kultūras ideāli nav tik svarīgi," viņš sacīja, tālākā nākotnē pieļaujot varbūtību par galēju sadalīšanos. "Ceru uz absolūti koleģiālu darbu komandā (..); es domāju, ka cilvēki nestrādās tā, it kā viņi būtu divās partijās, nevis vienā – stiprākā partijā. Arī tie, kuri šodien neuzskata, ka ir uzvarējuši," pēc kongresa teica R. Zīle. Par to, vai tiks nogludināti abu līderu cīņā izveidojušies personiskie konflikti, gan vēl pāragri spriest, taču gan R. Zīle, gan Ģ. V. Kristovskis pauda gatavību izrunāties.

Ar valdes priekšsēdētāja ievēlēšanu sacensība par ietekmi partijā gan nebūt nav galā. Valdei vēl būs jāievēl apvienības priekšsēdētāja vietnieks, taču tajā pēc sestdienas kongresa ir diezgan līdzvērtīgs spēku samērs. No 22 pašreizējiem valdes locekļiem bez tās vadītāja desmit var pieskaitīt pie tiem, kas atbalstījuši R. Zīli, tostarp četri Saeimas deputāti, kas saskaņā ar TB/LNNK statūtiem automātiski ir valdē – Māris Grīnblats, Juris Dobelis, Dzintars Rasnačs un Imants Kalniņš –, kā arī sestdien kongresā ievēlētie – Jānis Birks, Emīls Jakrins, Jurijs Strods un citi. Savukārt trīs eiroparlamentāriešu, ieskaitot pašu Ģ. V. Kristovski, trīs Saeimas deputātu – Annas Seiles, Gunāra Laicāna, Pētera Tabūna –, kā arī vismaz četru no desmit kongresā ievēlēto valdes locekļu balsis (kopumā 11) ir tās, ar ko varētu rēķināties Ģ. V. Kristovski atbalstošais apvienības spārns. Par to, kad notiks valdes vēlēšanas, tiks lemts šodien. Zināms, ka R. Zīle šim postenim varētu virzīt pašreizējo vietnieku Jāni Birku, bet Ģ. V. Kristovskis – Ilzi Viņkeli, kas līdz šim bijusi viena no redzamākajām viņa atbalstītājām.

Pašreizējā situācijā, kad apvienības līderis ir eiroparlamentārietis un viņa bieži nav Latvijā, valdes priekšsēdētāja vietnieka postenis ir sevišķi būtisks. Prieku par valdes sastāvu sestdien neslēpa arī Ģ. V. Kristovskis, uzsverot, ka šobrīd tas "izskatās cerīgāks"; savu nākotni partijā viņš lielā mērā saista ar spēju realizēt šo ietekmi.

Lai gan debatēs liela daļa uzmanības bija veltīta partijas iekšējiem jautājumiem, vairāki partijas biedri, tostarp R. Zīle skāra arī jautājumu par apvienības pozicionēšanos politiskajā laukā, kas šobrīd, daudzuprāt, ir pārmaiņu priekšā. Kā galvenais izaicinājums tuvākajā laikā būs politisko spēku pārgrupēšanās pēc ideoloģiskām nostādnēm. R. Zīle uzsvēra, ka šobrīd Eiropas politikā arvien aktuālāka kļūst nacionālās identitātes politika. "Latvijā šī tendence nepaies garām," viņš ir pārliecināts. R. Zīle prognozēja, ka TB/LNNK varētu apvienot politiķus, kas ir nacionāli konservatīvi noskaņoti. "Mums tas nozīmēs nācijas izdzīvošanu (..). Mums jākļūst nevis par partiju, kuru pievieno, bet partiju, kura apvieno," viņš piebilda.

 

Eksperti neviennozīmīgi vērtē, vai JL būtu izdevīgi iesaistīties jaunajā valdībā

LETA  11/26/07    Aģentūras LETA aptaujātie eksperti neviennozīmīgi vērtē to, vai partijai "Jaunais laiks" (JL) būtu izdevīgi strādāt jaunajā valdībā kopā ar līdzšinējām valdību veidojošajām partijām.

Politologs Andris Runcis sacīja, ka "iesaistīšanās valdībā ir izdevīga jebkurai partijai, jo tikai, nokļūstot pie varas, ir iespējams panākt savu nostādņu realizāciju".

"Ja JL šobrīd labprātīgi paliek ārpus valdības, tad tas būtu liels trieciens partijai un tās tēlam," sacīja Runcis, uzsverot, ka tādā veidā partija parādītu, ka tā praksē nevēlas piedalīties "smago jautājumu" risināšanā. Pēc Runča domām, tikai partijas darba rezultāti var celt vai graut tās reitingus.

Runcis norādīja, ka, ja gadījumā līdzšinējās valdošās koalīcijas sarunas ar JL par nākamās valdības veidošanu ir tikai "izrādīšanās", tad cietēja būs pati valdošā koalīcija. "Pašlaik valdošajai koalīcijai ir sarežģīti nodrošināt labu darbu gan valdībā, gan Saeimā bez JL," sacīja eksperts.

Savukārt politologs Ivars Ijabs uzsvēra, ka, iesaistoties nākamajā valdībā, JL nedrīkst pārkāpt pašas partijas iepriekš novilktās "sarkanās līnijas", proti, jautājumus par grozījumiem Kriminālprocesa likumā, priekšvēlēšanu tēriņiem, sākumdeklarēšanos u.c.

Pēc eksperta domām, šie jautājumi pirms iesaistīšanās valdībā būtu skaidri jānodefinē kopā ar pārējiem valdības partneriem. "Ja viņi pārkāps šīs sarkanās līnijas un ies uz kaut kādiem kompromisiem, tad tas viennozīmīgi būs zaudējums šai partijai," atzina Ijabs.

Toties valdošajai koalīcijai, pēc eksperta domām, ir izdevīgi iekļaut JL nākamajā valdībā, jo tā būtu sava veida "attīrīšanās" un JL valdībā tāpat "nebūtu teikšana". Ijabs JL ieteiktu neiesaistīties koalīcija, jo iespējamie riski ir pārāk lieli.

LETA jau ziņoja, ka līdzšinējās valdību veidojošās partijas vienojušās turpinās sarunas ar JL par iespēju kopīgi strādāt jaunajā valdībā.

 

Viedoklis: Nesapratušo kongress

Askolds Rodins,  Diena  11/26/07    Pret realitāti imūni. Sestdien Valmierā notikušais Tautas partijas (TP) X kongress pulcēja aptuveni 400 delegātu, turpat ceturto daļu šīs partijas biedru. Partijas stāvoklis ir dramatisks: tās reitings no pagājušā rudens gandrīz 20% šoruden noslīdējis zem kritiskā 5% līmeņa. Decembra sākumā grasās demisionēt TP līdera Aigara Kalvīša vadītā valdība, kurai Saeimā saglabājies neliels aritmētiskais vairākums. Patiešām bija īstais brīdis sarīkot kongresu, lai apzinātu reālo stāvokli un atbildētu uz līdzīgās situācijās tradicionālajiem jautājumiem - kas vainīgs, un ko darīt?

Nevar teikt, ka uz šiem jautājumiem netika atbildēts, taču tas notika debatēs, un uz tiem atbildēja ierindas biedri, kuriem nebija nekāda tieša sakara ar vēlētāju uzticēšanos sašķobījušo lēmumu pieņemšanu. Vainīgi vien tāpēc, ka ir TP biedri. Bijušais Augstākās padomes un Saeimas deputāts Jānis Škapars norādīja uz virkni kļūdainu lēmumu, kas satricināja uzticēšanos TP. Te ir gan grozījumi drošības iestāžu likumos, zvēru dārzā atrastais Valsts prezidents, nelaikā un ar nepārliecinošu pamatojumu (citos apstākļos tas varētu būt vienkārši kadru jautājums) atstādinātais KNAB priekšnieks Aleksejs Loskutovs, savu vārdu teicis arī negaidīti augstais inflācijas lēciens. Godam kantes rīvējusi sadarbība ar Zaļo un Zemnieku savienību, kura joprojām par savu Ministru prezidenta amata kandidātu atzīst smagos kriminālnoziegumos apsūdzēto Ventspils domes deputātu Aivaru Lembergu, bet TP - neko, izliekas par beigtu. Daugavpilietis Aivars Broks norādīja uz "kļūdu ķēdi" un rosināja pārvēlēt lēmumu pieņēmējus - partijas priekšsēdētāju un valdes locekļus. Bija vēl daži kritiskāk noskaņoti runātāji, bet ne jau viņi noteica kongresa gaisotni.

Nevar teikt, ka partijas resnā gala pārstāvji savās runās to vien darīja, kā uzskaitīja padarītos labos darbus. Tikai kāda jēga premjeram sūroties, ka ministri valdības sēdēs esot neaktīvi, bet Saeima balso par priekšlikumiem bez to konstruktīvas apspriešanas? Viņš ir tas, kurš vada valdības sēdes, un arī "balsošanas mašīna" (koalīcijas disciplīna - pāri visam!) Saeimā nebūt nav no debesīm nokritusi. Tūlīt pēc Kalvīša tribīnē kāpa TP Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis. Radās iespaids, ka viņš nav dzirdējis iepriekšējā runātāja teikto.

Tautpartieši atzina, ka ir vietā pārmetumi augstprātībā, nav īstas saiknes starp lēmumu pieņēmējiem un teritoriālajām organizācijām, tiek pārspīlēta komandas principa nozīme, nav īsti apjausts, ka bezierunu piekrišana vienlaikus nozīmē līdzatbildības uzņemšanos. Izskanēja arī pagalam bērnišķīgi motīvi - ja kāds domā norādīt, kas mums jādara, tad mēs par spīti darīsim otrādi. Ne visi runātāji bija "drūmie analītiķi". No artistiskā Gundara Bērziņa, piemēram, dvesa pat rotaļīga noskaņa.

Tomēr par partijas posta galveno cēloni diezgan vienprātīgi atzina vairākus plašsaziņas līdzekļus (vārdā gan tika piesaukta tikai Diena) un "dažas apšaubāmi finansētas sabiedriskās organizācijas" jeb "spēki, kas grib sašķobīt konstitucionālo iekārtu".

TP kongresu grūti iztēloties bez "Šķēles faktora". Andris Šķēle ierasti kāpa tribīnē pēdējais un runāja drusciņ ilgāk par citiem debatētājiem, bet nobeigumā dramatiski aicināja pacelt roku tos delegātus, kas uzskata, ka viņam būtu jāaptur darbība partijā (to debatēs bikla pieņēmuma formā izteica Dzintars Ābiķis). Dažādos avotos šīs iniciatīvas atbalstītāju skaits svārstās no viena līdz četriem: kā lēmāt, tā būs.

Ak, šis Andra Šķēles diskrētais šarms - riska taču nekāda. Jau priekšpusdienā kongress nobalsoja par grozījumiem statūtos, kas legalizē partijas bijušo priekšsēdētāju līdzdalību valdes lēmumu pieņemšanā. Šķēle no tribīnes aprādīja, ka Saeimas deputātam pretēji tam, ko maijā darīja Jānis Lagzdiņš, neklājas piketētājiem rādīt pa logu nepiedienīgus žestus, kuru nozīmi, kā izrādījies, saprot ne tikai Padomju armijā dienējušie. Nāca arī kādu gadu novēlota paškritika - viņa ranga politiķim jāatturoties lietot vārdu "kretīns". Jāteic gan, ka šī vārda sadzīviskais pielietojums nesakrīt ar medicīnisko (kretīnisms ir smaga slimība), un tā lietošana, ja atceramies kontekstu (korupcijas skandāls jeb Jūrmalgeita), diezin vai pieder pie Šķēles smagākajiem kamiešus nospiedošajiem grēkiem. Sakot, ka par Jūrmalas mēru jāievēl tas no kandidātiem, kurš ir "lielāks kretīns", Andris Šķēle vienkārši manifestēja jaunu, plašākai publikai agrāk nezināmu politiskās domāšanas kvalitatīvo līmeni.

Vēl Šķēle ir izlasījis grāmatu, kurā teikts, ka mediji apkaro politiķus. To stratēģiskais mērķis - iestāstīt vēlētājiem, ka politiķi ir blēžu bars, kas nekalpo tautai, un vēl tiekot kultivēts mīts, ka caurmēra vēlētājs nicina politiķus. Ja tāda grāmata ir uzrakstīta un Šķēle to ir izlasījis, tagad ir vislabākais laiks nest šīs patiesības tautā. Situācijā, kuras tapšanā grūti vainot politiskos sāncenšus, žurnālists ir daudz pateicīgāks "absolūtā ļaunuma iemiesojums". Un kongress, šķiet, tam noticēja.

 

Viedoklis: Ar dziļu apmierinātību

Egils Līcītis, Latvijas Avīze  11/26/07    Nereklamētais pozitīvisms. Lūk, kā viss esot sācies. 1995. gadā bijis tikai telefons, rakstāmgalds un Šķēle. Šķēle pieņēmis lēmumu, Gundars Bērziņš pa smoļnija telefona aparātu to pavēstījis, un kādā brīdī arī mēs uzzinājām – ir tapusi Tautas partija.

Bet 2007. gada 24. novembrī Valmieras meitenes bija nedaudz sagurušas, tomēr joprojām izskatījās izcili, jo ceturtdien tika atklāts lielākais veikals provincē, piektdien Valmiera sumināja izcilākos teātra spēlmaņus un sestdien šeit Tautas partija ar 400 galvām svinēja X kongresu. Es pat brīnos, cik veikli un teicami viss tika organizēts, kad revīzijas komisijas ziņojumā kontroliere Žanete Vasaraudze šā gada 10 mēnešos bija saskaitījusi vien 9644 latus partijas biedru un iestāšanās naudas nomaksā, un viss gludi notiek tikai tāpēc, ka lauvas tiesu ieņēmumos dod ziedotāji.

Tautas partijai par laimi, kongresa noslēgumā tā ar 399 plaukstu atbalstu attapās neizslēgt tēvu ziedotāju Andri Šķēli no savām rindām, kad taču dīvainā kārtā kādi trīs biedri Andri skubināja uz atkāpšanos. Vēl dīvaināk, ka arī tos trīs – Ābiķi & Co – neizsvieda ārā.

Starp citu, kas attiecas uz minētajiem deviņtūkstoš latiem, pirmoreiz mēs nevis apmēram, bet precīzi uzzinām, cik Latvijas lielākās partijas ļaudis spēj godprātīgi salasīt savai "alma mater" un, jē, diez cik daudz tas gan nav, kad varbūt būs jātur parāds par miljonu. Pozitīvisms, kas nav uzspēlēts un tīši reklamēts, izskatās pavisam labi.

Pēc obligāto uzrunu noteikšanas pat partijas biedri atspirga, un Valmieras teātra ēkā, kur vien parādījās gandrīz atkāpies premjers Aigars Kalvītis, dzidri kā zvaniņš viņu sauca – Aigar, Aigar! – daudzas balsis.

No Latgales vēlētājiem trīs gadus par premjeru izturējušais saņēma pateicību, no Jēkabpils vēlētājiem G. Bērziņa personā cerību uz atgriešanos amatā pēc pusgada vai gada, bet no rīdzinieces, kongresa lieliskās vadītājas Vinetas Muižnieces – aizvien uzmundrinošu ezeru zilo acu skatu. Man nelikās, ka Tautas partiju interesē, kas būs rīt, proti, šodien, pirmdien. Viņu plāni ir globālāki. Priekš šīm vērtībām, kā atgādināja delegāts M. Sprindžuks, lasīdams sadzeltējušas programmas listes, TP esot dibināta, lai "nekalpotu politiskajiem patroniem, troļļiem un minhauzeniem".

Ne ar vārdu Tautas partijas kongresā netika aizskarts "Jaunais laiks", samērā bieži lietotais politiskā Narcisa tēls vairāk zīmējās uz Pirmās partijas līderiem, bet brāļošanās ar Zemnieku savienību – Emša dēļ un Lemberga dēļ – vismaz delegāta J. Škapara vērtējumā "vienā no interesantākajiem periodiem mūsu partijai" tika rezumēta par kļūdu un vājo vietu. Škapara kungs gan atzīmēja "JL" kā "ļoti destruktīvu, bet spēcīgu politisko spēku".

"Izglītība. Reģioni. Rūpniecība!" – ar tādu saukli Tautas partija piedalījās 9. Saeimas vēlēšanās ārpus fantomu sarīkotās pozitīvisma kampaņas. Kas attiecas uz izglītību, nule degunu ministros apsildījušais E. Zalāns pat nosūdzēja premjeram, cik slikti viņam palicis no tā, ko Rivža valdības sēdē darījusi. Cik slikta konstrukcija ir Izglītības ministrija, kamēr to vairs nav vadījuši Tautas partijas sūtīti ministri – droši vien, Māris Vītols, piemēram, taču negribu tērēt tinti, lai valsts galveno modernizētāju dekoratīvās lamas še atsauktu atmiņā. Taču, kā es jums saku, 2009. gads TP ir un būs roku pūtināšanas periods – nedomājiet, ka viņi nosauca vīru, kurš nāks un izgrābs, izmēzīs izglītības nozares staļļus.

Tomēr, kā es jums saku un pie kā palieku, lai gan apkārt staigāja Dr. Ģīlis, kongresa delegāts, pēc krūšu palielināšanas operācijas Tautas partija neuzprasījās. Katrs runātājs tāpat uzsvēra, ka taisni šī partija ir valsts virzošais spēks. Tikai jāpārliek, kā teica Helēna Celtniece, vai idejas ir īstās, vai tās nav tikai tukšas frāzes. Inovācijas, radošā industrija, kam jādod nauda un kas to atpelnīs, – tā vien dzirksteļoja Demakovas kundzes uzrunā. Helēna deklarēja un diapozitīvi apstiprināja, cik grimstoša un cik smags akmens kaklā valstij ir lauksaimniecības, mežsaimniecības un medniecības nozare: 5, 4 un 3 procenti nacionālās labklājības devumā – lūk, kādas ziepes. Turpretī no Rīgas lidostas tagad izlido četrreiz vairāk personu nekā 2000. gadā, milleniumā. Reklāmistu, dizaineru un noteikti jau topmodeļu bizness – tā gan ir nākotne!

Daži kongresa biedri, aitu un cūku audzētāji, nevarēja lāgā saprast, vai viņiem nākamgad vēl atļaus turēt netīros lopiņus un bremzēt valsti uz atpakaļgaitu, vai turpmāk staļļus un kūtis pārbūvēs par skatuvēm ar mēlēm, kur modelēm staigāties, un laikmetīgās mākslas muzejiem.

Tādos brīžos ir prieks, ka partijā un valdē ar padomdevēja tiesībām saglabāts kāds relikts – Andris Šķēle. Kas traucē nākotnei? Nezin kādā vīzē lielu uzmanību kongresa runātāji, piemēram, Anta Rugāte pievērsa kādai "politiski nereģistrētai organizācijai laikrakstam "Diena". Parastām avīzēm kāds grasis ir jāpelna tāpat un, godīgi sakot, vai nu valsts galvenajiem modernizatoriem daudz tur būtu jāuzmanās no pasaku lapām un Lennebergas Emīla vai Mūkusalas Mirdzas. Tad jau labāk, kā ieteica liepājnieks Uldis Pīlēns, vajag kompensēt četru lietu – vīzijas, pašapziņas, sociālās solidaritātes un patriotisma trūkumu.

Starp citu, vērīgais liepājnieks bija pamanījis, ka Latvija attīstās divos ātrumos. To nu var tulkot, kā grib, sērijā divas pasaules, bagātie un nabagie, Tautas partijas ātrums un parastais, atļautais. Vēl šoreizīt kongresu aprakstīja vienkāršie, vietējie korespondenti, bet XI kongresā noteikti tiks uzlūgti "The Economist" rotācijas mašīnu šakāļi. Daudzi kongresmeņi atzina: lepojoties ar to, ka lasot šo ievērojamo žurnālu. Nu, iespējams, atsakoties no dārgo provinces avīžu abonēšanas.

Tautas partijnieki druscīt zaudē orientācijas spēju un bišķiņ krīt reitingos, nesaprotot, kas notiek Latvijā. Par to esot interesējusies ASV vēstniece NATO un pats NATO ģenseks, kad vēji aizpūtuši turp, proti, Briselē aizsardzības ministru Ati Slakteri. Viņš, cilvēks, jau dzīries stāstīt par jaunumiem armijā, atklāt noslēpumus par septiņjūdžu karavīru zābakiem ar iemontēto spuldzīti, kad augstie briselieši un vašingtonieši sarunas pavedienu pārtvēruši un tincinājuši: Ati, kā jums tur ar demokrātijas saglabāšanu, vai nav kādi riski ar izstāšanos no NATO?

Nē! – šeitan iesaucās ārlietu ministrs Māris Riekstiņš. Vašingtona uz mūžiem ir un paliek mūsu stratēģiskais partneris nr. 1. No viņa runas izrietēja, ka partneris nr. 2 varētu gan būt Kremlis. Labāk šāda kārtība, nekā otrāda. Lai nu bijusī prezidente neaizietu kalpot Štokenbergam, Riekstiņš ierosināja dibināt diskusiju galdus, Think Tank, domu tanku institūtus un publiskus forumus, kur vadību uzņemtos "kāds no bijušajiem prezidentiem". Jādomā, ne gluži Alberts Kviesis. Vienīgi Riekstiņš TP rindās mudināja kaut ko domāt par ideoloģijas jautājumiem, ko tautai paziņot, bet, protams, ka to nevar tinkš tankš līmenī un ātrumā.

Neviens tāds jauns mikimauss akurāt gan kongresā neizlēca, skaidrs, ka vēl kādu laiciņu TP nēšus vajadzēs joprojām staipīt vecam Bērziņam un likumīgam, "adoptētam" Šķēlem. Un Šķēle izvirza trīs gados – 5 procentu budžetu pārpalikumu, Latvijai kļūt par Baltijas līderi, visu Eiropas naudu novirzīt ceļos, izglītībā, komunālajā, jo īpaši atkritumu saimniecībā, uzlabot mācību kvalitāti, veikt gada pārskatus valsts saimniecībā un daudz ko citu. 2009. gadā esot jāsāk celt Nacionālo bezierunu bibliotēku.

Cīņā ar Šķēles pasludināto proletariāta, atvainojiet, preses diktatūru gan nevajadzētu daudz aizkavēties. Citādi – kas visu iepriekšminēto darīs? Re, uz šo jautājumu visādi citādi gaumīgais tautas partijas X kongress atbildes nedeva. Kurš būs un kuram jābūt premjeram – ni. Kādas ministru vietas pievāks valsts līderi – nezinām. Bet vai mums to arī vajag zināt, ja Tautas partijas personā mums ir darīšana, citējot delegātu, ar augsti profesionālu armiju, kura panāk mērķus, nežēlojot ne sevi, ne civiliedzīvotājus.

Ja X kongresu būtu vadījusi nevis seksīgā Vineta Muižniece, bet sliktas kvalitātes zobu ģenerālsekretārs Leonīds Iļjičs Brežņevs, viņš garantēti būtu secinājis, ka viss ir noslēdzies "s čuvstvom glubokogo udovļetvoreņija", lasi, dziļas apmierinātības sajūtā. Vaira Paegle amerikāņu smaidā konstatēja – nē, mēs neiesim uz "citu politiku", mēs panāksim Tautas partijas iekšējo demokratizāciju. Okei, Vaira.

 

Kučinskis: JL sarunās ar koalīciju runā vienu, pēc tam pavisam ko citu

Apollo  11/26/07    Tautas partijas (TP) Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis ir neizpratnē par partijas «Jaunais Laiks» (JL) izteikumiem, ka TP šajā Saeimā sevi ir izsmēlusi. Viņš norāda, ka JL sarunās par jaunās valdības veidošanu runā vienu, bet pēc tam, ko citu.  «Sarunās liekas, ka esam vienojušies, bet pēc tam dzirdam, ka ne par ko neesam vienojušies.»

Pēc sarunām ar valsts prezidentu Valdi Zatleru, TP pārstāvji tika iztaujāti galvenokārt par JL izteikumiem, ka premjeram jānāk no JL un TP ir izsmēlusi iespējas atrast jaunu premjera kandidātu. Kučinskis uz to atbildēja, ka JL jāatbild par saviem vārdiem pēc sarunām ar koalīciju.

Līdzīgās domās bija arī premjers Aigars Kalvītis, kurš norādīja, ka TP domas atšķiras no JL paustā. «Katrai partijai jāatbild par saviem vārdiem. Mēs neesam vienās domās ar JL.» Uz jautājumu, vai TP sastrādātos ar JL virzītu premjera kandidātu, Kalvītis sacīja, ka «JL vēl nav pierādījis, ka ir spējīgi strādāt.»  

Jau vēstīts, ka JL ir pārliecināts, ka sabiedrības uzticību izdotos atgūt, ja premjera amats tiks uzticēts Dombrovskim. Viņš ir populārākais no premjera amata kandidātiem, viņam ir politiskā pieredze, kā arī viņš ir kompetents finansists un ekonomists.

Tāpat JL uzskata, ka sarunām par jaunās valdības veidošanu jāturpinās Saeimā, nevis Ministru kabinetā, kur tās vadīja Ministru prezidents Aigars Kalvītis.

Zatleram šonedēļ paredzēts turpināt konsultācijas ar 9. Saeimā pārstāvētajām politiskajām partijām un pie frakcijām nepiederošajiem Saeimas deputātiem par jaunās valdības veidošanu. Prezidents izvirzījis vairākus jautājumus, uz kuriem partijām būs jāsniedz publiskas atbildes, veidojot valdību un izvirzot premjera amata kandidātu.

 

Kalvītis: JL nav pierādījis savu spēju strādāt

DELFI  11/26/07    Lai gan koalīcijas sarunas par jaunās valdības veidošanu ar opozīcijas partiju "Jaunais Laiks" turpinās, Tautas partijas priekšsēdētājs premjers Aigars Kalvītis pirmdien kritizēja JL, apšaubot šīs partijas spējas strādāt.

Kalvītis pirmdien pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru žurnālistiem pauda šaubas par JL spēju strādāt. Šādi kalvītis reaģēja uz JL kārtējo paziņojumu par to, ka TP ir izmantojusi savas iespējas vadīt valdību un tagad valdības veidošanu varētu uzticēt JL. "Viņi vēl nav pierādījuši, ka vispār spēj strādāt," sacīja Kalvītis.

Arī TP Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis pirmdien veltīja kritiskus vārdus JL, norādot, ka, piemēram, memorands par tiesiskuma stiprināšanu, ko JL piedāvā parakstīt koalīcijas partijām, satur tos pašu punktus, par kuriem partijas jau bija vienojušies.

"Mēs par visu bijām vienojušies līdz brīdim, kad vajadzēja saskaņot, par ko esam vienojušies," sacīja Kučinskis, norādot, ka TP prasīs, lai otrdien paredzētās tikšanas laikā ar JL visa sēde tiktu protokolēta un uz sarunām ierastos cilvēki, kas atbild par saviem vārdiem.

Tautas partijas valde premjera amata kandidātu izraudzīsies pēc 5.decembra, kad Kalvītis oficiāli paziņos par savu demisiju, pirmdien žurnālistiem sacīja premjers. Viņš skaidroja, ka līdz tam laikam valstī ir premjers un TP nav pamata virzīt jaunu premjera amata kandidātu.

Partijas "Jaunais Laiks" priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš pirmdien norādīja, ka pašlaik saskaņā ar socioloģiskajām aptaujām JL izvirzītais premjera amata kandidāts Valdis Dombrovkis tiek novērtēts vispozitīvāk. Turklāt Tautas partija, kurai ir lielākā frakcija parlamentā, jau ir izmantojusi savu iespēju veidot valdību, tāpēc tagad būtu tikai loģiski, ka nākamo valdību veidotu partija, kurai ir otrā lielākā frakcija – JL.

 

Tautas partija atzīst kļūdas un piesakās modernizēt valsti

Agnese Margeviča,  NRA  11/26/07    Konkurence uz valsts galvenā modernizētāja statusu saasinās, tādēļ nevis no Tautas partijas spējas kādu taktiski apvest ap stūri būs atkarīgi tās panākumi, bet gan no tā, vai partijas idejas būs progresīvākās un valstij vajadzīgākās.

Šo vārdu autorei Helēnai Demakovai un četriem pārējiem potenciālajiem TP premjera kandidātiem sestdien Valmierā partijas 10. kongresā bija rezervēta iespēja pieteikt savu redzējumu valsts attīstībai. Ekonomikas modernizācijas realizāciju TP lielā mērā redz caur izglītības sistēmas reformu, un noprotams, ka šis postenis jaunajā valdībā partijai var būt svarīgāks pat par premjera amatu. Partijas vadības un debatētāju runātajā savukārt vairāk nekā jebkurā citā TP kongresā skanēja savu kļūdu izvērtējums un redzējums, kā mainīties. Andris Šķēle, kuru vairāki runātāji kritizēja par partijas likšanu zem sitiena, gan izteicās, ka "izvairīties no kritikas var tikai vienā veidā – neko nedarot, neko nerunājot un patiesībā arī pašam kļūstot par neko, kas, protams, nav Tautas partijas, tās vadības vai ierindas biedru mērķis".

Noprotams, ka partijā ir pārliecība – tā nepazudīs pat, ja valdību vadīs citas partijas pārstāvis, un sava spēka doto iespēju īstenot drosmīgas valstiskas reformas TP saskata gan kā savu – Latvijā spēcīgākās partijas – privilēģiju, gan kā izeju no uzticības krīzes, kuru atzina daudzi runātāji. Gundars Bērziņš Neatkarīgajai atgādināja par Marta Lāra reformu valdību Igaunijā, kas, lai gan nākamajās vēlēšanās knapi tikusi pie pārstāvniecības, vēsturē iegājusi kā Igaunijas veiksmes stāsta kaldinātāja. TP arī neesot bail iet šādu ceļu.

"Tieši būtiskākie jautājumi un ilgtermiņa risinājumi ir mūsu stiprā puse, spēja nenobīties no smagām, valstiskām problēmām, nevis lavīšanās kaut kur gar maliņu kā citiem politiskajiem spēkiem, tā ir mūsu daļa," partijas biedriem teica Atis Slakteris, bet Vaira Paegle atgādināja, ka TP tika dibināta "maratonam, nevis sprintam". Situācijas apzīmējumu "esam mazliet paklupuši" lietoja Anta Rugāte. Iedomība, augstprātība, pārspīlēta komandas izjūta, kad neviens negrib būt pirmais, kurš norāda uz kļūdām, darīšana bieži vien tikai tādēļ, lai pierādītu sev, ka var to atļauties, lēmumu pieņemšana šaurā lokā – tie ir tikai daži no iemesliem, kurus TP biedri vilka dienasgaismā, meklējot iemeslus sava "izcilā premjera" Aigara Kalvīša klupienam. "Nākamās valdības darbam jābūt atklātākam, godīgākam un caurspīdīgākam. Ir jābūt pilnīgi skaidram personu lokam, kas šos lēmumus pieņem," principus darbam jaunajā valdībā norādīja Oskars Spurdziņš. Bet V. Paegle piekodināja, ka TP frakcijā katram ir jābūt tam sargsunim, kas neļauj mazām un lielām blēdībām iezagties Latvijas likumdošanā. "Tikai pamatoti aizstāvot savus lēmumus, pēc atklātām un demokrātiskām diskusijām soli pa solim varēsim cerēt atgūt zaudēto sabiedrības uzticību. Šajā procesā mēs nedrīkstam blefot."

***

ŠĶĒLE PAR SAVĀM UN CITU KĻŪDĀM:

Nedrīkst bijušais premjers pat privātā sarunā atļauties vārdu "kretīns". Ir jāspēj nojaust gan sarunu biedra paziņu loku, gan oponentu vēlmi izspiest maksimālu labumu no šādas telefonsarunas publiskošanas. Nedrīkst būt valdība, kuras deklarācijas izstrādei tiek veltīts labāko Latvijas intelektuāļu laiks, bet kuras konsekventa pildīšana un ievērošana ir vājas gribas un zemas profesionalitātes ļaužu rokās.

 

Vīķe-Freiberga: Zatlers var manipulēt ar premjera amata kandidāta izvēli

LETA  11/27/07    Valsts prezidentam ir iespējas manipulēt ar premjera amata kandidāta izvēli, nevis akli sekot Saeimā pārstāvēto politisko spēku diktātam, otrdien intervijā Latvijas Radio norādīja eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Komentējot Valda Zatlera aktivitātes nākamās valdības veidošanas laikā, Vīķe-Freiberga atzina, ka prezidenta vara nominēt nākamo premjeru ir nosacīta. Īstā vara ir 100 Saeimas deputātu rokās, kuri apstiprina Ministru prezidentu.

"Tomēr prezidentam ir iespējas manipulēt ar šo premjera nominēšanu," sacīja eksprezidente, norādot, ka tas gan ir atkarīgs no prezidenta iemaņām un politiskās konjunktūras.

Komentējot, kāpēc pati Vīķe-Freiberga savas prezidentūras laikā premjera amatam nevirzīja negaidītus kandidātus, viņa uzsvēra, ka tolaik Latvijai bija jārisina svarīgi uzdevumi - iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Šo uzdevumu izpildi nedrīkstēja kavēt.

 

LPP/LC neatbalsta ideju par bezpartejisku premjeru

DELFI  11/27/07    Latvijas Pirmās partijas/ "Latvijas ceļa" apvienība uzskata, ka nākamo valdību nevajadzētu uzticēt vadīt bezpartejiskam premjeram, jo to varētu darīt tikai krīzes situācijā, kuras pašlaik nav.

Apvienības līderis Ainārs Šlesers otrdien pēc tikšanās ar valsts prezidentu Valdi Zatleru atzina, ka tikai krīzes situācijā būtu jāpiesaista bezpartejisks premjers, un šobrīd tādas situācijas nav.

Pēc Šlesera domām, jebkurš no līdz šim neoficiāli nosauktajiem premjera amata kandidātiem no pašreizējās koalīcijas partijām būtu spējīgs uzņemties nākamās valdības vadīšanu. LPP/LC valde pirmdien nolēma nevirzīt savu premjera amata kandidātu, taču, ja Zatlers izvēlēsies pašreizējo iekšlietu ministru Ivaru Godmani, LPP/LC neiebildīs.

Šlesers izvairījās precīzi atbildēt, vai LPP/LC būtu gatava strādāt "Jaunā Laika" vadītajā valdībā. LPP/LC pārstāvis norādīja, ka tikai tad, kad tiks pabeigts darbs pie nākamās valdības deklarācijas un veicamo darbu plāniem, varētu atbildēt uz šo jautājumu.

Godmanis žurnālistiem skaidroja, ka šobrīd jau ir sagatavots plāns par tiesiskuma stiprināšanu valstī un tuvākajā laikā sagatavos plānus ekonomikas, sociālajā, izglītības, kultūras un citās jomās.

Šo nākamās valdības darbības plānu izstrādes laikā tiks noskaidroti partiju viedokļi un iespējas vienoties par konkrētiem veicamajiem darbiem. Tikai pabeidzot šo darbu, varēs izvērtēt, vai partiju viedokļu atšķirības ir tik lielas, ka piecas partijas nevarēs veidot kopīgu valdību, vai arī par spīti šādām atšķirībām šīs partijas spēs strādāt kopā, norādīja LPP/LC pārstāvji.

Neoficiāli izskanējis, ka premjera amatam varētu virzīt ar partijām nesaistītu cilvēku -- "Latvijas Krājbankas" prezidentu Mārtiņu Bondaru.

 

Pieņem noteikumus KNAB priekšnieka 'atlaišanas komisijas' izveidei

DELFI  11/27/07    Valdība otrdien noteica kārtību, kādā tiek veidotas komisijas, lai vērtētu iemeslus Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka atbrīvošanai no amata.

Komisija vērtēs, vai ir konstatēti KNAB likumā paredzētie iemesli KNAB priekšnieka atbrīvošanai no amata – persona ir iesaistījusies partijā; sakarā ar to, ka persona pārejošas darbnespējas dēļ nav pildījusi amata pienākumus ilgāk par četriem mēnešiem pēc kārtas; vai par personas neatbilstību ieņemamam amatam. KNAB likums paredz, ka valdība izdod noteikumus šādas komisijas veidošanai, taču līdz šim tas tā arī nebija izdarīts. Pēc Aigara Kalvīša vadītās valdības neveiksmīgā mēģinājuma atlaist pašreizējo KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu, Saeima, nododot valdībai atkārtotai izskatīšanai šo jautājumu, uzdeva arī noteikt kārtību šādas komisijas izveidei.

Noteikumi paredz, ka komisiju veido valdība pēc ģenerālprokurora vai Ministru prezidenta sniegtās informācijas, kas pamato iemeslus biroja priekšnieka atbrīvošanai no amata. Komisija ir koleģiāla konsultatīva institūcija, kura sniedz Ministru kabinetam atzinumu par to, vai ir pamats biroja priekšnieka atbrīvošanai no amata. Komisijas sastāvā ir ģenerālprokurors vai viņa īpaši pilnvarots virsprokurors; Satversmes aizsardzības biroja direktors; Drošības policijas priekšnieks; Ministru kabineta pilnvarots ministrs; Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs; tiesībsargs.

Komisiju vada ģenerālprokurors vai viņa īpaši pilnvarots virsprokurors. Komisijas sēdes sasauc komisijas vadītājs. Komisijas sēdes ir slēgtas. Komisijas sēdes ir atklātas, ja par to nobalso ne mazāk kā divas trešdaļas no komisijas locekļiem un tiek nodrošināta normatīvo aktu prasību ievērošana fizisko personu datu un valsts noslēpuma aizsardzības jomā.

Ja nepieciešams, uz sēdi izskatāmā jautājuma izlemšanai var uzaicināt attiecīgās jomas speciālistus. Uzaicinātajiem speciālistiem nav balsstiesību komisijas lēmuma pieņemšanā.

Lēmumus komisija pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu, atklāti balsojot. Ja balsu skaits sadalās vienādi, izšķirošā ir komisijas vadītāja balss. Komisija pieņem lēmumu par to, vai attiecīgie iemesli pamato biroja priekšnieka atbrīvošanu no amata.

Ja komisija atzinumā norāda, ka ir konstatēti iemesli KNAB priekšnieka atbrīvošanai no amata, Ministru prezidents Ministru kabineta darbību regulējošajos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā piecu darbdienu laikā iesniedz Ministru kabinetā ieteikuma projektu par biroja priekšnieka atbrīvošanu no amata.

Jau ziņots, ka 24. septembrī ministru prezidents Aigars Kalvītis atstādināja no amata KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu un ierosināja pret viņu disciplinārlietu. Atstādināšanas pamats ir Valsts kontroles revīzijā par KNAB darbu 2006.gadā, kurā konstatēti ilgstoši pārkāpumi operatīvajai darbībai paredzēto līdzekļu uzskaitē un izlietošanā.

Disciplinārlietas izmeklēšanas komisija Loskutovam rosināja izteikt rājienu, taču valdība nobalsoja par Loskutova atlaišanu no amata un virzīja šo lēmuma projektu uz Saeimu. Taču pēc asiem sabiedrības protestiem līdz parlamenta sēdei šīs jautājums tā arī nav nonācis - Saeimas Juridiskā komisija vienbalsīgi nolēma nodot atpakaļ izskatīšanai valdībā jautājumu par Loskutova atbrīvošanu no amata, kā arī uzdot valdībai veikt papildus pārbaudi šajā jautājumā.

Loskutovam tika izteikts rājiens un 9.novembrī viņš atsācis pildīt KNAB priekšnieka pienākumus. Savukārt 20.novembrī valdība nolēma izveidot komisiju, lai veiktu pārbaudi par operatīvo līdzekļu izlietojumu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā.

 

JL tomēr pieļauj iespēju strādāt arī citas partijas premjera valdībā

DELFI  11/27/07    Partija "Jaunais Laiks" (JL) joprojām uzskata, ka tai būtu jāveido nākamā valdība, taču pieļauj iespēju strādāt arī bezpartejiska vai citas partijas premjera vadītajā valdībā, otrdien pēc tikšanās ar koalīcijas partijām atzina JL izvirzītais premjera amata kandidāts Valdis Dombrovskis.

Dombrovskis arī noradīja, ka JL vēlas, lai jauno valdību veidotu nevis piecas pašreizējas sarunu dalībnieces – JL, Tautas Partiju (TP), Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), "Latvijas Pirmo partiju/Latvijas Ceļu" (LPP/LC) un "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" (TB/LNNK), bet gan mazāks partiju skaits.

Piecu partiju koalīcijā jebkuras atsevišķās partijas viedoklis var tikt ignorēts, un šāds modelis pieļaujams tikai gadījumā, ja valdības veidošanas sarunās tiek precīzi atrunāti partiju viedokļi konkrētajos jautājumos un panākta koalīcijas vienošanās par veicamajiem darbiem, pauda Dombrovskis. Savukārt Ivars Godmanis (LPP/LC) žurnālistiem uzsvēra, ka piecas partijas veidota koalīcija būtu konsolidējošs spēks, tādējādi paplašinātos to politiķu loks, kuri uzņemas politisko atbildību

Piecas partijas, kas piedalās sarunās par nākamo valdību, otrdien pabeidza darbu pie tiesiskuma sadaļas jautājumu saskaņošanas. Dombrovskis skaidroja, ka šajā protokolā par tiesiskumu iekļaus JL memoranda punktus un šo dokumentu sauks par vienošanos un domstarpību protokolu, jo arī tiesiskuma blokā atsevišķos jautājumos partiju viedokļi atšķiras.

Pēc Dombrovska teiktā, piecu partiju vienošanos un domstarpību protokolu iesniegs valsts prezidentam Valdim Zatleram, un prezidents, vadoties no tā, varēs izvirzīt premjera amata kandidātu.

Godmanis arī uzsvēra, ka vairākuma viedokļi ir stipri tuvi un nebija tādu krasi atšķirīgu viedokļu, piemēram, neviena no piecu partijām neatbalsta progresīvo nodokli, un neviena partija neuzskata, ka būtu jāatsakās no bezdeficīta budžeta.

Pēc Dombrovska teiktā, atšķiras viedokļi vairākos jautājumos, piemēram, par kriminālprocesa grozījumiem, kā arī par pašreizējo vēlēšanu kārtību maiņu – jo JL piedāvā atteikties no "lokomotīvju" principa un ļaut deputātu kandidātiem kandidēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā.

Savukārt jautājumā par trešo personu tiesībām aģitēt pirms vēlēšanām piecas partijas beidzot vienojušas, ka jānovērš ne vien pozitīvisma kampaņas, bet arī negatīvisma kampaņas. Konceptuāli panākta vienošanās, ka sākumdeklarēšana tiks ieviesta, jautājums ir tikai par termiņiem, bet JL aizvien uzstāj, ka tas jāizdara jau nākamgad.

Arī pašreizējais premjers Aigars Kalvītis, kurš gan ātrāk pameta jauno valdību veidotāju sarunas, žurnālistiem atzina, ka pašlaik piecām partijām nav fundamentālu domstarpību.

Lai arī atsevišķos jautājumos partiju viedoklis atrisināt, šos jautājumus var atrunāt koalīcijas līgumā, norādot, kādos jautājumos partijām ir veto tiesības, tādā veidā partiju pamatidejas tiktu aizsargātas, skaidroja premjers.

 

Vīķe-Freiberga: dažus gadus Latvijas politikā neiesaistīšos

LETA 11/27/07    Bijusi Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tuvākos dažus gadus Latvijas politikā neiesaistīsies, jo vēlas "ieturēt pauzi no politikas" un vairāk laika veltīt privātajai dzīvei.

Intervijā Latvijas Radio Vīķe-Freiberga pirmdien gan atzina, ka "tas diez vai izdosies", jo eksprezidente ir iesaistījusies vairākos Eiropas mēroga projektos.

"Pēc ilgajiem prezidentūras gadiem man ir ko teikt citām Eiropas zemēm," sacīja Vīķe-Freiberga, uzsverot, ka Latvijas politikā nedomā iesaistīties, tostarp neplāno pievienoties no Tautas partijas izslēgtā Aigara Štokenberga dibinātajai organizācijai "Sabiedrība citai politikai tiesiskā valstī".

Viņa gan norādīja, ka šai organizācijai pagaidām vēl nav piedāvājuma, taču neatkarīgi no tā Latvijas politikā neiesaistīsies.

"Jaunās partijas piedāvājumam jābūt pozitīvākam un precīzākam, nekā tas savulaik bija partijai "Jaunais laiks", kas deklarēja, ka cīnīsies pret korupciju," sacīja Vīķe-Freiberga, "tai jābūt pašsaprotamai lietai, kas ir katras politiskas partijas pamatā."

Viņa norādīja, ka jaunajam politiskajam spēkam vajadzētu pievērst uzmanību valsts ekonomiskā stāvokļa uzlabošanai, inflācijas samazināšanai un Eiropas Savienības fondu līdzekļu izmantošanai.

"Pašreizējā situācija, kad līdzekļi tiek sadalīti pēc partejiskās piederības nevis projektu kvalitātes, nav pareiza, un tā mēs iebrauksim dziļā grāvī," sacīja Vīķe-Freiberga.

Viņa arī atzina, ka "viens nav cīnītājs" un jaunajam politiskajam spēkam vajadzētu atrast domubiedrus, lai izveidotu spēcīgu bloku, kas spētu mainīt situāciju valstī. Tomēr Vīķe-Freiberga uzskata, ka iepriekš izskanējušais risinājums - visām latviskā bloka partijām apvienoties vienā valdībā - nebūtu pareizs, jo tādā gadījumā veidotos tikai krieviska opozīcija, kas radītu šķelšanos sabiedrībā.

 

Turpina bruģēt ceļu uz plašu koalīciju

Liene Barisa,  NRA  11/28/07    Lai nodrošinātu līdzvērtīgas pozīcijas plašā piecu partiju pozīcijā, kurā lēmumus Saeimā varētu pieņemt arī tad, ja kāds no partneriem nepiekrīt, sarunās panākta vienošanās, ka partijas izvirzīs jautājumus, par kuriem katrai būtu veto tiesības, kuras atrunātu arī koalīcijas līgumā. Ja kaut viens no partneriem kādam lēmumam nepiekristu, to tālākai apstiprināšanai nevirzītu, kamēr nepanāktu konsensu. Ja šis veto tiesību princips tikšot skaidri atrunāts, tad Jaunais laiks (JL) varētu atteikties no uzstādījuma par mazākas koalīcijas nepieciešamību, no tās izslēdzot kādu no līdzšinējiem partneriem, atzina JL politiķis Valdis Dombrovskis. Pretējā gadījumā, pēc viņa teiktā, "atsevišķas partijas viedoklis šādā veidojumā var būt ignorēts".

Vai kompromisi panākti arī par iespējamo premjeru, vēl esot pāragri runāt. Jaunlaicieši vakar atkārtoja, ka Tautas partija (TP) savu iespēju ir izmantojusi un, ņemot vērā atbalstu sabiedrībā, amats pienāktos JL. "Tajā pašā laikā mēs, protams, neizslēdzam arī iespēju strādāt bezpartijiska premjera vai citas partijas premjera vadībā," viņš piebilda. Citas partijas par konkrētiem kandidātiem vēl nerunā, lai arī kuluāros dažādi plāni tiek apsvērti. TP savu kandidātu no vairākiem nosauktajiem varētu izvēlēties jau 5. decembra valdes sēdē. Joprojām šajā sakarā tiek locīts arī Ivara Godmaņa vārds, taču viņš vairāk tiekot apspriests kā cilvēks, kuru virzīt, ja nepieciešami kompromisi. ZZS līderis Augusts Brigmanis, kura pārstāvētā politiskā organizācija nerunā par savu premjera kandidātu, atzina, ka, viņaprāt, "pareizākais būtu ātrāk tikt pie tā cilvēka, kas šo valdību vada". Arī par ministru amatiem nākamajā valdībā vismaz savstarpējās sarunās netiekot runāts. Politiķi arī atzīst, ka šobrīd kopīgas sarunas par amatiem savstarpējās attiecībās piešķiltu lieku uguni. Kuluāru runās gan minēts, ka jaunlaicieši, piemēram, nolūkojuši Izglītības ministriju, uz kuras pārvaldīšanu gan acis metusi arī Tautas partija. Amatu varētu saglabāt finanšu ministrs Oskars Spurdziņš, bet apņēmību vadīt Satiksmes ministriju arī turpmāk jau iepriekš Neatkarīgajai pauda Ainārs Šlesers. No nozarēm, kas izrietot no partijas programmatiskās loģikas, – Zemkopības un Vides ministrijas – negrasoties atteikties arī ZZS. Aģentūra LETA savukārt liecina, ka amats Ministru kabinetā varētu tikt arī tautpartijietiem, Saeimas Juridiskās komisijas vadītājam Marekam Segliņam, kurš varētu nest tieslietu ministra portfeli.

Lielāka skaidrība gan netiek solīta agrāk, nekā būs saprašana, kāda izskatīsies nākamā koalīcija un vai JL tiešām būs partneris tajā. Šim nolūkam paredzētas vēl vismaz divas tikšanās, kuru laikā spriedīšot par katras partijas nostāju ekonomiskajos un sociālajos jautājumos. I. Godmanis prognozēja, ka, lai arī partijām atsevišķi viedokļi nesaskan, lielākoties pozīcijas ir tuvas, "jo mēs tomēr visas esam labēji centriskas partijas". Līdz nākamajai reizei partijas uzrakstīšot jautājumus, ko iekļaut kopīgā sarunu dalībnieku protokolā. Jau vakar JL piedāvāja pārējiem parakstīt memorandu tiesiskuma stiprināšanai. Kā atzina TP frakcijas vadītājs Māris Kučinskis, par daļu priekšlikumu vienošanās panākta iepriekš.

Noprotams, ka jaunlaicieši gan gluži nav atmetuši domu par mazāku koalīciju, kurā būtu paši, bet nebūtu kāds no šā brīža partneriem. Premjers Aigars Kalvītis atzina, ka vakardienas tikšanās reizē JL politiķiem vaicāts par nostāju veidot mazāku, nevis piecu partiju koalīciju. "Uz ko viņi nespēja atbildēt – kurš tad ir lieks," viņš sacīja.

 

Godmanis vienīgais jūtas atbildīgs

Ināra Egle,  Diena  11/28/07    Jaunais laiks tielējas, bet projām neiet.

Tagadējās varas partijas otrdien nepiekrita Jaunā laika (JL) priekšlikumiem samazināt koalīcijā iekļauto partiju skaitu, kā arī nomainīt visus Aigara Kalvīša (TP) valdības ministrus. Taču JL nesteidz atstāt sarunu galdu un Tautas partijas (TP) frakcijas vadītājs Māris Kučinskis atkal jau cerīgāk raudzījās uz iespējamo abu lielāko partiju sadarbību valdībā, "jo situācija mainās kā hokejā". JL premjera kandidāts Valdis Dombrovskis pēc tikšanās pieļāva, ka JL varētu strādāt arī bezpartejiska vai citas partijas premjera vadībā un neuzstāt uz kādas labējās partijas atstāšanu ārpus koalīcijas, ja līgumā ir garantētas iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanu.

JL līderis Krišjānis Kariņš iepriekš bija izteicis bažas, ka pašreizējai koalīcijai arī bez JL ir vairākums, tāpēc partija neko valdībā nevarēs ietekmēt. Kā kompromiss ir piedāvāts koalīcijas līgumā noteikt principiāli svarīgos jautājumus, kurus pieņem pēc vienprātības principa. JL frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis Dienai gan uzsvēra, ka galīgo lēmumu par JL dalību valdībā pieņems valde. Turklāt šis ir viens no tiem jautājumiem, kur valdei ir saistošs arī nodaļu veidotās un Einara Repšes vadītās domes viedoklis. Dz.Zaķis domā, ka JL var iet valdībā, ja ir garantijas, ka partija tajā kaut ko spēj ietekmēt un "tā nebūs tikai kosmētiski uzlabota tagadējā valdība".

Par to, ka JL tomēr gatavojas atstāt opozīciju, liecina tas, ka partija uzrunā iespējamos ministru kandidātus. Ja JL iekļaujas koalīcijā, tas varētu pretendēt uz Ekonomikas ministrijas vadību un ir jau uzrunājis bijušo baņķieri Ingrīdu Blūmu, kas piedalījās Aigara Štokenberga organizācijas dibināšanā. I.Blūma Dienai apstiprināja, ka tāds piedāvājums ir bijis, bet viņa to neesot uztvērusi pārāk nopietni, un "mani tas arī neinteresē". JL par labu TP varētu atteikties arī no Aizsardzības ministrijas vadības, un kandidāte būtu Sandra Kalniete, bet viņa neļāva nojaust, vai piekristu šādai iespējai, norādot, ka par amatiem vēl netiek runāts.

TP ir nolēmusi būtiski atsvaidzināt savu ministru komandu, taču tādu gatavību nav paudusi ne Zaļo un zemnieku savienība, kuras zemkopības ministrs Martiņš Roze arī jau piekto gadu ir amatā, ne LPP/LC. Ticami, ka Saeimā atgriežas arī finanšu ministrs Oskars Spurdziņš, bet otrdien radās iespaids, ka viņš ir reālākais TP premjera kandidāts, jo prezentēja sarunu iznākumu kopā ar V.Dombrovski un Ivaru Godmani (LPP/LC). LPP/LC frakcijas vadītājs Andris Bērziņš atzina, ka sarunās neviens neizrāda īpašu ieinteresētību un I.Godmanis "ir labprātīgi uzņēmies skolotāja lomu un visus izglīto, jo viņš ir valstiski domājošs, bet tā jau te vēl nevienam nav nekāda atbildība". Īstās sarunas sāksies pēc premjera kandidāta nominēšanas, vai, iespējams, notiek šaurākos lokos ārpus oficiālajām konsultācijām. Tās gan tiek protokolētas, fiksējot jautājumus, par kuriem partijas ir vienojušās un kuros tām ir domstarpības.

Politiskie spēki ir gandrīz vienisprātis par tieslietu jautājumiem, ja neskaita atšķirīgo pozīciju par Kriminālprocesa grozījumiem, kas palīdzētu noskaidrot smagu noziegumu patiesos organizētājus un paredzētu soda atlaišanu "ziņotājiem" (to aizstāv JL), kā arī JL memorandā paredzētās izmaiņas Saeimas vēlēšanu likumā, lai liegtu lokomotīvēm startēt visos vēlēšanu apgabalos, un Saeimas Pretkorupcijas komisijas atjaunošanu. LNT raidījumā 900 sekundes I.Godmanis uzsvēra, ka neviena partija nav nākusi ar uzstādījumu, ka šī ir pagaidu valdība līdz Saeimas atlaišanai, un negrib to panākt. "Tas, ka JL ir atbalstījis arodbiedrības, tā ir partijas nostāja, un mēs sarunās nesakām, ka viņiem šī nostāja būtu jāmaina," norādīja I.Godmanis.

 

ZZS gatava strādāt arī JL premjera vadītā Ministru kabinetā

LETA  11/28/07    Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) ir gatava strādāt arī partijas "Jaunais laiks" premjera vadītā Ministru kabinetā, šodien pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru žurnālistiem atzina ZZS priekšsēdētājs Mārtiņš Roze.

Roze informēja, ka ZZS nevirzīšot savu premjera amata kandidātu, taču tai nav iebildumu strādāt ne līdzšinējo koalīcijas partiju, ne JL premjera vadībā.

Savukārt ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Birgmanis norādīja, ka nepieciešamības gadījumā partija premjera amatam var virzīt Rozi.

Tiekoties ar Zatleru, partijas pārstāvji pauduši savu redzējumu par nākamās valdības veidošanu un norādījuši, ka svarīgi, lai nākamās koalīcijas tapšana notiktu maksimāli atklāti.

Roze arī norādīja, ka valdība, visticamāk, tiks izveidota šogad, bet tās veidošanas process nedrīkst būt sasteigts, jo valdībai jāvienojas par svarīgiem uzdevumiem.

Brigmanis atzina, ka ZZS nākamajā valdībā vēlētos saglabāt tās pašas nozares, kuru pārraudzība jau pašlaik ir partijas pārziņā, - labklājība, zemkopība, vide, izglītība un zinātne, Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts.

 

Partijas kasē samet tūkstošus

Zane Zālīte-Kļaviņa,  Diena  11/28/07     Versija — dāsni ievācot ziedojumus TP, gatavojas vēlēšanu pārtēriņu atmaksai.

Nevis daži desmiti vai simti, bet tūkstoši — tik dāsni pret Tautas partiju (TP) bijuši ziedotāji. Kopējā TP šogad saziedotā summa pārsniedz Ls 330 000 — aptuveni tikpat, cik TP biedrs un "tēvs" Andris Šķēle pirms 9.Saeimas vēlēšanām ziedoja TP reklamējošu "pozitīvisma kampaņu" īstenojušajai Sabiedrībai par vārda brīvību (SVB). KNAB ieskatā šie un citi ziedojumi SVB kopsummā par aptuveni pusmiljonu latu būtu uzskatāmi par nelikumīgiem. Tos, kā arī KNAB aprēķināto TP priekšvēlēšanu izdevumu pārtēriņu par vairāk nekā pusmiljonu latu partijai varētu nākties iemaksāt valsts kasē.

Rodas priekšstats, ka partija izmisīgi vāc naudu šai vajadzībai, pieļauj partiju finanšu pētniece, sabiedriskās politikas centra Providus pārstāve Iveta Kažoka. Analizējot ziedojumus, I.Kažoka pauž aizdomas, ka patiesībā partijai ziedo tikai "daži bagāti cilvēki", citus izmantojot kā starpniekus, jo tūkstošus partijai atvēlējuši ne tikai uzņēmēji un baņķieri, bet arī personas ar pieticīgākiem ienākumiem.

Kā izpētījusi I.Kažoka, TP vidējais ziedojuma lielums ir virs Ls 3000. Prāvas, ar četriem cipariem rakstāmas summas atvēlēt atļāvušies arī cilvēki ar salīdzinoši nelieliem ienākumiem un pat ar parādsaistībām. "Ļoti vienkārši — biju iekrājis, lai studētu doktorantūrā, bet ieguvu vietu budžeta grupā," iespēju TP ziedot Ls 2000 pamato Aizputes domes deputāts, Lažas speciālās internātpamatskolas direktors Linards Tiļugs, kurš sevi atzīst par pārliecinātu tautpartijieti.

Ziedot Ls 4000 radis iespēju arī agrākais Aizputes domes priekšsēdētājs Ilgonis Indrāns, kurš pašlaik strādā kādā uzņēmumā. Nauda bijusi, jo pārdota māja. "Naudas jau vienmēr ir žēl, bet, ja palūdz, ja vajag…," saka I.Indrāns, neprecizējot, kas lūdzis ziedot.

Ls 2000, kas ir aptuveni trešā daļa no 2006.gada ienākumiem, TP nav bijis žēl arī Līvānu novada domes sabiedrisko attiecību speciālistei Gintai Krauklei — ziedojumiem esot izlietota daļa uzkrājumu. "Šodien es ziedoju kādam ubagam, rīt es ziedoju partijai, kādēļ es to nevaru darīt?" tā G.Kraukle.

TP ziedotāju vidū atrodami arī cilvēki, kurus saista ģimeniskas saites. Piemēram, Ls 8000 ziedojusi Šņepstu ģimene (Ls 5000 pārskaitījis Preiļu siera valdes priekšsēdētājs, novada domes deputāts Jāzeps Šņepsts, Ls 3000 — parlamentārā sekretāre Elita Šņepste). Ls 15 000 kopā ziedojuši TP ģenerālsekretārs Aivars Tiesnesis un viņa kundze Anna. Vaicāts, vai ģimenes budžetā no tā nav radies liels robs, A.Tiesnesis atcērt — nav jūsu darīšana. Viskuplākā skaitā ziedojusi jaunā pašvaldību ministra Edgara Zalāna (TP) biroja vadītāja Gunta Gūtmaņa (TP) ģimene: pats G.Gūtmanis atvēlējis Ls 4500, viņa sieva Zane Gūtmane (TP) — Ls 3000, bet sievasmāte Antainna Buša — Ls 2500, kopā — Ls 10 000. "Katrs dara, kā grib," Dienai teic G.Gūtmanis.

Ar pārtikas ražotājiem allaž cieši saistītajai TP uzņēmēji devīgi ziedojuši arī šogad. Ls 9000 atvēlējis Andris Šķēle. Viņa ģimene pastarpināti kļuvusi par Valmieras piena īpašnieci, taču piena upes un tērcītes uz TP kasi plūdušas no dažādiem piena produktu ražotājiem vai ar tiem saistītām personām. Ls 10 000 ziedojis Juris Kļaviņš (pēc Lursoft datiem, uzņēmuma Trikātas siers valdes priekšsēdētājs), šādu pašu summu atvēlējis arī viens no slavenākajiem Latvijas piensaimniekiem, tagad firmas Stats Invest valdes priekšsēdētājs Jānis Skvarnovičs. Ls 9000 atvēlējis arī agrākais Rīgas piensaimnieka vadītājs, tagad ar SIA Piensaimnieku laboratorija saistītais Arvīds Ušča. Ls 1600 TP nav žēlojis arī Vitālijs Pastars, kurš, kā liecina ziņas publiskajos reģistros, ir Preiļu siera padomes loceklis. Savukārt Dainis Norenbergs, kura vārds saistīts ar uzņēmumu Talsu piensaimnieks, TP ziedojis Ls 2000.

Lai arī premjers, TP priekšsēdētājs Aigars Kalvītis pats šogad partijai nav ziedojis, ievērojamas summas atvēlējuši ar viņa sievas un viņa paša biznesu saistīti cilvēki. Pa Ls 10 000 pārskaitījuši Aivars Strakšas un Edgars Kāklis, kuriem kopā ar A.Kalvīti pieder firma Agro centrs. Tikpat katrs ziedojuši arī uzņēmuma Pārtikas kompānija (tās īpašniece ir Agro centrs) līdzīpašnieki Aleksandrs Jarjomenko, Germans Peremots un Igors Rabčuks.

Taču vislielāko summu — Ls 12 000 — TP šogad divās daļās ziedojis Normunds Aizkalns, Cirīšu HES valdes priekšsēdētājs. Pastarpināti puse šīs spēkstacijas pieder A.Kalvīša kundzei Kristīnei Kalvītei. Vienai personai pieļaujamais ziedojuma maksimālais apjoms kalendārajā gadā ir 10 000 latu, tātad N.Aizkalns ierobežojumu pārsniedzis, tomēr vēl nav pagājis noteiktais 30 dienu termiņš, lai virs limita pārskaitītā summa no partijas kases tiktu atskaitīta, paskaidroja KNAB pārstāvis Andris Vitenburgs.

***

TP šogad kopā saziedots: Ls 336 227, 60

Andra Šķēles ziedotais Sabiedrībai par vārda brīvību: ap Ls 330 000

KNAB aprēķinātais TP priekšvēlēšanu izdevumu pārtēriņš: ap Ls 530 000

KNAB aprēķinātie TP nelikumīgi pieņemtie ziedojumi: ap Ls 555 000

TP saziedots — 5x vairāk nekā LPP/LC, 9x vairāk nekā ZZS, 336x vairāk nekā TB/LNNK

Saziedots citām koalīcijas partijām LPP/LC ap Ls 65 000

 

Lielākie ziedotāji: Almers Ludviks — Ls 10 000, Andris Ameriks — Ls 10 000, Jānis Zaržeckis — Ls 9997,50

ZZS ap Ls 36 000

Lielākie ziedotāji: Roberts Apsītis — Ls 7000, Modris Grantiņš — Ls 5000, Edmunds Pētersons — Ls 3090

TB/LNNK ap Ls 1000

Dāsnākie TP ziedotāji (2007.gadā)

Ls 12 000

Normunds Aizkalns

Ls 10 000

Aldis Rudzītis

Viktors Lapiņš

Juris Kļaviņš

Aleksandrs Jarjomenko

Vladimirs Stepanovs

Jurijs Petrovs

Aivars Strakšas

Jānis Skvarnovičs

Germans Peremots

Igors Rabčuks

Edgars Kārklis

Anatolijs Šalajevs

FVairāk skatīt vdiena.lv

Pētniece: vāc naudu par katru cenu

Iveta Kažoka, Providus partiju finanšu pētniece

Cipari šokē. Viens no motīviem varētu būt — TP vāc naudu par katru cenu, lai samaksātu valstij KNAB potenciāli aprēķināto parādu. Redzot tik daudz savstarpēji saistītu ziedojumu, rodas aizdomas, ka tas nav aiz pārliecības, bet apejot aizliegumu pieņemt ziedojumus no juridiskām personām. Mani arī nepārsteigs, ja izrādīsies, ka tikai daži bagāti cilvēki ir patiesie ziedotāji. KNAB gan pārbauda ienākumu atbilstību ziedojumiem, un ļoti reti izrādās, ka ienākumi nesedz ziedojuma summu. Tomēr, vai ir saprātīgi ticēt, ka kāds cilvēks pusi gada ienākumu ziedojis partijai?

 

Saeimas deputātu algas palielinās, tikai sedzot inflācijas pieaugumu

LETA  11/29/07    Saeimas deputātu algas turpmāk tiks palielinātas ne vairāk kā par 10% un tikai, lai segtu inflāciju, paredz šodien pirmajā lasījumā atbalstītie grozījumi Saeimas kārtības rullī.

Grozījumi tika atzīti par steidzamiem - tos izskatīs divos lasījumos.

Pašlaik Kārtības rullī noteikts, ka deputāta pamatalga piesaistāma Centrālās statistikas pārvaldes oficiālajā statistiskajā paziņojumā publicētajam valstī sabiedriskajā sektorā strādājošo iepriekšējā gada vidējās darba algas apmēram, piemērojot koeficientu 3,2.

Kārtības rullī paredzēts noteikt, ka katru gadu pārrēķināto pamatalgu piemaksas, reprezentācijas naudu un kompensācijas sāks izmaksāt no kārtējā 1.aprīļa.

Pašlaik deputāta amatalga ir 1120 lati mēnesī, taču deputāti saņem arī dažādas piemaksas par darbu komisijās u.c.

 

Dobeļa vadītā parlamentārā izmeklēšanas komisija darbu turpinās līdz nākamā gada marta sākumam

LETA  11/29/07    Saeima šodien līdz 2008.gada 6.martam pagarināja Parlamentārās izmeklēšanas komisijas, kas izveidota iespējamas pretlikumīgas un neētiskas rīcības izvērtēšanai tieslietu sistēmā, darbības termiņu.

Par komisijas termiņa pagarināšanu balsoja 71 deputāts, pret bija viens, bet balsojumā atturējās - 16.

Komisijas locekle, deputāte Solvita Āboltiņa (JL) aicināja komisijas priekšsēdētāju Juri Dobeli (TB/LNNK) un pārējos komisijas locekļus turpmāk pievērsties tieši iespējamās pretlikumīgās un neētiskās rīcības tieslietu sistēmā izvērtēšanā, nevis priekšroku dot žurnālistu ētikas un telefonsarunu noklausīšanās problēmām, kā tas bieži vien bija līdz šim.

Saskaņā ar Saeimas Prezidija un Frakciju padomes lēmumu komisijā darbojas pa diviem deputātiem no katras frakcijas - kopā 14 deputāti. Par darbu katrā komisijas sēdē deputāts saņem 21 lata piemaksu savai 1123 latu pamatalgai mēnesī.

No Tautas partijas komisijā strādā Vents Armands Krauklis un Imants Valers, apvienību "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK pārstāv Juris Dobelis un Imants Kalniņš, no partijas "Jaunais laiks" komisijā ir Ilma Čepāne un Solvita Āboltiņa, partiju "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" pārstāv Miroslavs Mitrofanovs un Nikolajs Kabanovs, "Saskaņas centru" - Jānis Tutins un Vitālijs Orlovs, Zaļo un zemnieku savienību - Dagnija Staķe un Jānis Strazdiņš, Latvijas Pirmo partiju/"Latvijas ceļu" - Jānis Dukšinskis un Anatolijs Mackevičs.

Izveidot Parlamentārās izmeklēšanas komisiju rosināja partiju JL un SC Saeimas frakcijas deputāti.

Savas darbības pirmajos trijos mēnešos Parlamentārā izmeklēšanas komisija ir uzklausījusi Augstākās tiesas priekšsēdētāju Andri Guļānu, kurš pastāstīja, ka AT plēnumā tika izveidota darba grupa tiesnešu iespējamo ētikas pārkāpumu izvērtēšanai.

Ģenerālprokurors Jānis Maizītis deputātiem pavēstīja, ka Augstākās tiesas (AT) Senāts ir pārbaudījis 12 civillietas, kuras tiek minētas advokāta Andra Grūtupa biroja, iespējams, noklausītajās telefonsarunu izdrukās, un konstatējot, ka divās no tām ir pieņemti nepamatoti un nelikumīgi tiesas spriedumi.

Zvērinātu advokātu padomes (ZAP) priekšsēdētājs Jānis Grīnbergs komisijas sēdē nolasīja ZAP 18.septembra sēdē pieņemto paziņojumu, kurā uzsvērts, ka nav pieļaujama nelikumīgi iegūtu ziņu izmantošana secinājumu izdarīšanai par jebkuras personas rīcību, tostarp par advokātiem.

Laikā, kad, iespējams, tika noklausītas Andra Grūtupa advokātu biroja telefonsarunas, Satversmes aizsardzības biroja (SAB) rīcībā vēl nebija iekārtas, kas ļauj noklausīties telefonsarunas, Parlamentārās izmeklēšanas komisijai pavēstīja SAB direktors Jānis Kažociņš.

Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks Parlamentārās izmeklēšanas komisijai apliecināja, ka Latvijā joprojām iespējams nelikumīgi noklausīties telefonsarunas, jo gan valsts iestāžu, gan privātpersonu rīcībā ir noklausīšanās ierīces. "Vajag domāt, ko runājat," deputātiem ieteica Reiniks.

Jāņa Brūkleņa grāmatas "Tiesāšanās kā ķēķis" izdevējs žurnālists Lato Lapsa atteicās sniegt paskaidrojumus Parlamentārajai izmeklēšanas komisijai, balstoties uz likuma "Par parlamentārām izmeklēšanas komisijām" 7.pantu, kas atļauj uz komisijas sēdi uzaicinātai personai nesniegt "paskaidrojumus par sevi un saviem ģimenes locekļiem".

Vienlaikus Lapsa arī pauda "neviltotu pārsteigumu par darbības virzienu un formām, ko izvēlējusies šī komisija vai atsevišķi tās pārstāvji". Tā vietā, lai pētītu "iespējamu pretlikumīgu un neētisku rīcību tieslietu sistēmā", kā tas norādīts komisijas nosaukumā, atsevišķi komisijas locekļi, pēc Lapsas domām, ar savu darbību rada iespaidu, ka komisijai vai atsevišķiem tās pārstāvjiem ir gluži citas, iespējams, kādu trešo personu diktētas, nebūt ne valstiskas intereses.

LETA jau ziņoja, ka tikušas noklausītas zvērināta advokāta Andra Grūtupa biroja stacionāro tālruņu sarunas laika posmā no 1998. līdz 2000.gadam, un iespējams, ka tieši šo sarunu pārveidoti atšifrējumi publicēti grāmatā "Tiesāšanās kā ķēķis".

Ja sarunu atšifrējumi ir autentiski, proti, ja šādas sarunas tiešām ir notikušas, tās rada aizdomas par iespējamām koruptīvām saitēm, nelikumīgu un neētisku rīcību tieslietu un iekšlietu sistēmā, arī visaugstākajā līmenī.

Grāmatā publicētie sarunu atšifrējumi varētu radīt aizdomas par "pareizo" tiesnešu sarunāšanu konkrētām civillietām, "pareizu" spriedumu gatavošanu - pat tādu, kurus tiesnesim nodiktē advokāts, tiesvedības taktikas saskaņošanu starp tiesnešiem un advokātiem u.c.

 

Viedoklis: Jaunā laika kārdināšana

Aivars Ozolinš,  Diena  11/29/07    Valdošā koalīcija sarunās par "jaunu" valdību uzvedas kā vienota partija, kas visžēlīgi atvēlējusi Jaunajam laikam iespēju pierādīt, ka tas ir cienīgs kļūt par Šķēles un Šlesera politbiznesa partneri. Taču patiesībā tieši JL, bez kura jaunā valdība būs tā pati vecā un kuru šie jaunie vecie tāpēc tik ļoti grib savā pulkā, varētu diktēt politiski bankrotējušajiem "darītājiem" valdības veidošanas noteikumus un darbības principus.

"Mēs gribam dzirdēt Jaunā laika uzstādījumu. Viņiem ir jāpasaka, vai ir gatavi strādāt valsts labā," Kalvītis kundziski paziņoja pirms divām nedēļām, kad valdības veidotāji bija izlēmuši uz sarunām tomēr uzaicināt arī opozīcijas partiju. Kopš tam Kalvītis un citi koalīcijā ik pa laikam vai nu sūkstās, cik grūti esot runāt ar šo partiju, vai nu paziņo, ka par vienu vai citu jautājumu esot panākta kopēja sapratne. Lai arī kas un kā tiktu spriests sarunās, publiskajā telpā iniciatīvu JL ir atdevis aizejošajam premjerministram ar komandu.

JL aicināja Saeimā pārstāvētās labējās partijas parakstīt memorandu par nākamās valdības darbiem tiesiskuma stiprināšanai un politiskās vides uzlabošanai. JL bija uzsvēris, ka tieši vienošanās par šiem jautājumiem noteiks, vai partija varēs iesaistīties valdībā. Otrdien Kalvītis pēc sarunām paziņoja, ka JL esot vienojies ar koalīcijas partijām par tieslietu jautājumiem; dažos jautājumos viedokļi gan atšķiroties, taču tie neesot "fundamentāli". Tomēr izrādījās, ka pie varas esošie nevar piekrist vismaz diviem principiāli svarīgiem JL priekšlikumiem, bez kuriem diezin vai jācer uz būtisku politiskās vides kvalitātes uzlabošanu.

Viens ir par Kriminālprocesa likuma grozījumiem, kas paredz iespēju atbrīvot no kriminālatbildības personu, kura liecina par citām organizētā noziedzīgā grupā iesaistītām personām, un līdz ar to palīdzētu noskaidrot smagu kriminālnoziegumu organizētājus. Pret šādu "stučīšanu" un "nodevību" pastāvīgi iebilst gan Juridiskās komisijas vadītājs Segliņš, gan Šķēles līdzgaitnieks advokāts Grūtups. Bet nu arī iekšlietu ministrs Godmanis nevar pieņemt, ka, piemēram, no diviem bankas aplaupītājiem vienu atbrīvotu, bet otram būtu jāsēž cietumā. Pat iekšlietu ministram gangsteru taisnīgums ir cilvēciski saprotamāks nekā sabiedrības intereses. Novērst iespējamo apdraudējumu partiju īpašnieku shēmām un, var gadīties, arī pašu partiju nelegālās finansēšanas ceļiem acīmredzot ir svarīgāk nekā izbeigt teroristu, laupītāju, naudas atmazgātāju un citu organizēto noziedznieku grupu darbību. Mafijas "savējo" ētika šai koalīcijai arī turpmāk būs svarīgāka par tiesiskumu.

Otrs "domstarpību" priekšmets ir izmaiņas Vēlēšanu likumā, lai viens kandidāts drīkstētu kandidēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā. Atteikdamās to atbalstīt, koalīcija skaidri pavēsta, ka grib saglabāt pašreizējo "lokomotīvju" sistēmu un partiju vertikālo hierarhiju, kas ļauj dažiem kontrolēt pārējos, tātad ir pret partiju iekšējo demokratizēšanos.

Jā, starp citu, vai koalīcija piekritusi parakstīties zem JL memorandā rakstītā, ka jāaptur mandāti smagos noziegumos apsūdzētiem deputātiem? Vai "zaļie zemnieki" piekrita, ka pašvaldības deputāta mandāts jāaptur viņu premjerministra kandidātam Lembergam?

Valdošajai koalīcijai ir un paliek vairākuma atbalsts Saeimā, tāpēc absurda var šķist gan tiklab iepriekš izsludinātā "demisija", gan nepārprotamā vēlme ievilkt valdībā JL. (Kalvītis trešdien strostēja JL, ka tam varbūt būtu izdevīgāk neiet valdībā un "turpināt zākāties, un tad cerēt, ka vēlētāji to novērtēs labāk nekā, teiksim, to cilvēku darbu, kas strādā"; laikam nav pamanījis, kā vēlētāji vērtē viņa valdības sastrādāto.) Jautājums nav vis par to, kādēļ JL būtu jāiet valdībā, kurā automātiski nonāks mazākumā (un tādā situācijā prasītās veto tiesības katrai koalīcijas partijai darbosies pirmām kārtām pret pašiem), bet gan par to, kādēļ šim vairākumam vajag JL.

Iemeslu ir vairāk par vienu - neko pēc būtības nemainot, leģitimēt savu mafiozo politikas stilu, diskreditēt vienīgo politisko spēku Saeimā, kas varētu uzturēt jautājumu par godīgu politiku un tiesiskumu, novērst iespēju, ka 34 opozīcijas deputāti varētu paralizēt Saeimas darbu un piespiest prezidentu ierosināt tās atlaišanu.

Koalīcijas partijām ir izvēle - vai nu radikāli mainīt darbības stilu un mērķus, lai mēģinātu atgūt sabiedrības uzticību, vai nu turpināt šo uzticību zaudēt un riskēt ar savu politisko nākotni. Dīvaini, ka JL, šķiet, nevis mēģina veicināt pirmo un uzstādīt stingras prasības par savu iešanu valdībā, bet gan būtu gatavs mīkstināt valdošajiem otro.

 

Īstās sarunas — pēc demisijas

Ināra Egle,  Diena  11/29/07    Tautas partija noteikti izvirzīs savu premjera kandidātu, bet tas notiks ne agrāk kā 5.decembrī, kad par atkāpšanos no valdības vadītāja amata plāno paziņot Aigars Kalvītis. Taču vilcināšanās no vairākiem pretendentiem izvēlēties vienu spēcīgāko pretendentu, ko būtu svarīgi zināt arī Valsts prezidentam Valdim Zatleram, rada iespaidu, ka partija A.Kalvīša pēcteča meklējumos ir nonākusi zināmās grūtības. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc tā apsver otru iespēju - uz laiku paiet malā, dodot iespēju citai partijai. Arī līdzšinējās valdības veidošanas sarunās to virsvadība jau ir nodota LPP/LC premjera kandidātam, iekšlietu ministram Ivaram Godmanim. Ir gan izskanējis, ka viņa nominēšana iespējama, ja netiek panākta vienošanās ar JL par visu piecu partiju kopīgu premjeru, ko vēlas TP.

Taču nākamā premjera izvēle ir Valsts prezidenta rokās un viņa izturēšanās liecina, ka prezidents nedomā iet tikai partiju pavadā, bet patstāvīgi vērtēt kandidātus, vērojot diskusijas medijos un analizējot tikšanās iespaidus pēc sarunām ar partijām. Prezidenta lēmums var būtiski mainīt visu līdzšinējo sarunu gaitu. Savu viedokli par sarunu iespaidiem V.Zatlers paudīs tikai piektdien, kad būs ticies ar visām Saeimas frakcijām. Iepriekš prezidenti gan ir rēķinājušies ar partiju viedokli, lai izraudzītos tādu valdības vadītāju, kas var nodrošināt Saeimas vairākuma atbalstu. Prezidentu esot interesējusi arī partiju attieksme pret tagad opozīcijā esošā Jaunā laika kandidātu Valdi Dombrovski. Atsevišķi politiķi pieļāvuši, ka prezidents viņu varētu arī nominēt, kas sāk šķist ticami, ja ieklausās JL līderu pārliecinoši sacītajā, ka JL gatavs strādāt tikai V.Dombrovska vadībā.

Taču TP vadība prezidentam ir pateikusi, ka neredz iespējas strādāt JL premjera vadībā, ko nevēlas arī LPP/LC. Zaļo un Zemnieku savienības (trešdien kā savu premjera kandidātu nosauca zemkopības ministru Mārtiņu Rozi) frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis trešdien gan nepauda kategorisku noraidījumu, demonstrējot elastīgāku attieksmi pret partneru varbūtējām izvēlēm. Kad V.Zatlers LPP/LC pārstāvjiem esot vaicājis, kuru viņi redz kā nākamo premjeru, pirmā atbilde bijusi, ka atbildību vajadzētu uzņemties Tautas partijai kā lielākajai Saeimas frakcijai, liecina Dienas rīcībā esošā informācija. LPP/LC līdzpriekšsēdētājs Ainārs Šlesers norādījis, ka partija savu kandidātu neizvirzīs, taču neliks šķēršļus I.Godmaņa nosaukšanai. Frakcijas priekšsēdis Andris Bērziņš gan papildinājis, ka, viņaprāt, tikai pēc viena neveiksmīga valdības veidošanas mēģinājuma vajadzētu nākt I.Godmanim, atgādinot, ka viņam Saeimā ir tikai 10 balsis - tik ir LPP/LC deputātu.

TP noteikti nominēs savu kandidātu un viena no iespējām ir, ka valde izraugās finanšu ministru Oskars Spurdziņu. No saraksta nav svītrots arī pašvaldību ministrs Edgars Zalāns. TP frakcijas vadītājs Māris Kučinskis uzskata, ka O.Spurdziņš būtu piemērots šim amatam, jo "spēj strādāt ar cilvēkiem un kā finanšu ministrs trīs gadus ir spējis sagatavot valsts budžetu bez pārmetumiem un plēšanās". O.Spurdziņš Dienai negribīgi komentēja savu pretendēšanu uz premjera amatu - viņš esot piekritis iekļaušanai sarakstā, bet ne vairāk. Taču, ja piedāvājums tomēr būtu konkrētāks, viņam būtu vairāki nosacījumi. Tos O.Spurdziņš nevēlējās atklāt, taču neoficiāli zināms, ka viena no viņa prasībām ir, ka tādā gadījumā premjera biroja cilvēkus viņš izvēlētos pats.

JL iepriekš aicināja samazināt partiju skaitu valdībā, uzskatot, ka tieši LPP/LC varētu atstāt ārpus koalīcijas, kas arī mazina ticamību, ka JL varētu piekrist iet LPP/LC premjera vadītā valdībā. Partneri to skaidro ar JL vēlēšanos ieņemt TP tuvākā partnera vietu, kurā tagad, šķiet, ir LPP/LC. A.Kalvītis intervijā LNT 900 sekundes sacīja, ka nekādā gadījumā nevar atbalstīt JL priekšlikumu, ka no kāda partnera vajadzētu atteikties, jo tas izraisītu lielākas domstarpības. Koalīcijas līgumā varot paredzēt jautājumus, ko pieņem tikai pēc vienprātības principa. Uz jautājumu, vai JL būs valdībā, A.Kalvītis atbildēja: "Tas no viņiem pašiem ir atkarīgs. Protams, ir ļoti ērti no malas kritizēt un komentēt. Taču tad ir jautājums, kāpēc vispār nākt politikā un darboties, ja nav vēlme uzņemties atbildību. Ceru, ka veselais saprāts Jaunajam laikam saka, ka viņiem būtu jānāk valdībā."

***

Vienprātība un domstarpības

No valdību veidojošo partiju vienošanās un domstarpību protokola

(Tautas partija, Zaļo un Zemnieku savienība, LPP/LC, TB/LNNK un Jaunais laiks)

KAM PIEKRĪT VISAS PARTIJAS

- ka nākamā valdība ir jāveido kā ilgtermiņa, nevis pagaidu valdība

- partijas pašas neierosinās, nepropagandēs un praktiski nerīkosies, lai panāktu esošās Saeimas atlaišanu

- apņemas piedalīties konventa izveidē, kas izstrādātu priekšlikumus Satversmes pilnveidošanai

- atbalsta ar valsts drošības iestādēm saistītās izmaiņas likumos, kas paredz parlamentārās kontroles nostiprināšanu, vienlaikus nemainot Ģenerālprokuratūras kā vienīgās tiesiskās uzraudzītājas funkcijas

- atbalsta nepieciešamību īstenot drošības iestāžu darba koordināciju premjera vadībā. (Par saturu un formu ir jāvienojas partiju deleģētiem tiesību speciālistiem un tie politiski jāakceptē partijās.)

- piekrīt, ka KNAB paliek premjera pārraudzībā un parlamentārā kontrolē. (Partijām jāvienojas, kā novērst pretrunas starp valsts pārvaldes likumu un speciālo likumu par KNAB par veidu, kā turpmāk īstenot premjera pārraudzību.)

- apņemas izstrādāt priekšlikumus partiju finansēšanai no budžeta, taču tas neizslēgtu iespēju fiziskām personām ziedot partijām. Partijas apņemas pievērst īpašu uzmanību trešo personu lomai priekšvēlēšanu kampaņu laikā, izstrādājot nepieciešamo šo faktoru tiesisko regulējumu

- piekrīt personu ienākumu sākumdeklarēšanas ieviešanai

- uzskata, ka nav pārtraucama Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecība, taču tā nav pieļaujama uz parāda rēķina

- uzskata, ka Lattelecom ir nepieciešams pārdot. Par pārdošanas veidu - kam un kā pārdot - ir nepieciešama atsevišķa partiju vienošanās

PARTIJAS NEVIENOJĀS ar Jauno laiku par Ģenerālprokuratūras iesniegtajiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā. JL pilnībā atbalsta grozījumu redakciju. Pārējās partijas gatavas atbalstīt izmaiņas, kas paredz iespējas tikai piemērot vieglāku sodu personām, kas sadarbojušās ar prokuratūru kriminālprocesa izmeklēšanas gaitā (arī smagos un sevišķi smagos noziegumos).

 

Dzintars Zaķis parāda vidējo pirkstu

LNT   11/29/07    Jaunās valdības veidošanas gaisotne ir acīmredzami sakāpināta. Lai paustu savas emocijas, politiķi liek lietā ne vien vārdus, bet arī zīmīgu vai pat rupju žestu. Lūk, kā šīsdienas Saeimas sēdē uzvedās viens no "Jaunā laika" ietekmīgākajiem politiķiem, Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis.

Ekrāna augšējā kreisajā stūrī redzams "Jaunā laika" Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis. Viņa smaidu papildina arī zīmīgs žests. Politiķis demonstrē paceltu vidējo pirkstu, kas uzskatāms par ļoti rupju žestu.

Dzintars Zaķis LNT Ziņām gan sacīja, ka zīmīgais žests nevienam nav domāts, ir noticis liels pārpratums un vispār ekrānā nav redzams tas, ko mēs iedomājamies.

Atstājam skatītāju ziņā izvērtēt, kas izsaka vairāk - politiķa vārdiski izteiktie paskaidrojumi vai viņa žests.

 

Premjers prasa Valsts kancelejas skaidrojumus par vakar sarīkoto balli

TVNET/LETA  11/29/07    Premjers Aigars Kalvītis (TP) izdevis rezolūciju, prasot Valsts kancelejas vadītājai Guntai Veismanei skaidrot medijos izskanējušo informāciju par institūcijas rīkoto gada noslēguma balli tautas mākslas centrā "Mazā Ģilde".

Rezolūcijā teikts: "Ievērojot ziņu aģentūras LETA 28.novembrī publicēto informāciju par Valsts kancelejas rīkoto gada noslēguma balli tautas mākslas centrā "Mazā Ģilde", lūdzu šīs dienas laikā sniegt paskaidrojumu par minēto pasākumu, tā organizēšanas lietderības apsvērumiem, sniedzot detalizētu paskaidrojumu par balles organizēšanas vajadzībām iepirktajiem, saņemtajiem pakalpojumiem, to izmaksām un segšanas avotiem."

Valsts kanceleja vakar, 28.novembrī, rīkoja pasākumu, svinot Valsts kancelejas 89.gadadienu. Telpu īre un muzikālais noformējums izmaksāja 1885 latus.

Šī summa segta no Valsts kancelejas ieņēmumiem, kas nopelnīti, realizējot konkursa kārtā iegūtu starptautisku sadarbības projektu Rumānijas valdības kapacitātes stiprināšanā politikas koordinācijā un lēmumu pieņemšanā.

"Tātad tā nav nodokļu maksātāju nauda, bet gan finansējums no Eiropas Savienības projekta menedžmenta izmaksām. Valsts kancelejas pašu ieņēmumi 2007.gadā bija 102 000 latu, no kuriem kopējām menedžmenta izmaksām tika paredzēti nepilni 46 000," teikts Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta izplatītajā paziņojumā.

Savukārt vakara vadītājs algots un par svētku mielastu maksāts no darbinieku dalības maksas - desmit latiem par personu. Kopumā pasākumu apmeklējuši 143 dalībnieki un savākti 1430 lati.

Pasākumu vadīja aktieris Normunds Bērzs, bet muzikālo pavadījumu nodrošināja mākslinieks Andris Ābelīte ar grupu.

Valsts kanceleja savā paziņojumā uzsver, ka tā neplāno Ziemassvētku balli vai prēmiju izmaksu darbiniekiem, "tāpēc institūcijas 89. gadadienas atzīmēšana bija vienīgais korporatīvais pasākums, lai pateiktos par 2007.gadā paveikto darbu un stiprinātu neformālās saites kolēģu starpā".

Jau ziņojām, ka, iespējams, vakar Valsts kanceleja Rīgas kultūras un tautas mākslas centrā "Mazā Ģilde" rīkoja gada noslēguma balli darbiniekiem.

Centrā "Mazā Ģilde" apstiprināja, ka notiek slēgts vakars, kuru rīko Valsts kanceleja.

 

«Tāds, kas jāatceras»

Māris Antonevičs, Latvijas Avīze  11/29/07    «Jaunais laiks» piedāvājis citām partijām parakstīt īpašu «Memorandu par tiesiskumu». Memorands (no latīņu vārda «memorandum» – tāds, kas jāatceras) šķiet kaut kas vēl netveramāks kā partiju pirmsvēlēšanu programmas. Nu gluži kā piezīmes uz burtnīcas malas. Vienlaikus jāatceras, ka memorandi parasti ir draudzīgas diplomātiskas vienošanās, bet «JL» izpildījumā tas vairāk izskatās kā mēģinājums visu acu priekšā piespiest politiskos konkurentus pie sienas, labi zinot, ka tie pretosies un spītēsies. Tātad nekas nesanāks. Atliek vien piekrist bijušajai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, ka «daudzpartiju sistēmas nelaime ir tā, ka tas ir partiju skaistumkonkurss», «partijas nemitīgi pozē galerijai kā aktieri uz skatuves, tās vēlas parādīt savu profilu».

Ja «JL» mērķis būtu nevis pazīmēties (kas šai partijai ir asinīs, ja atceramies kaut vai zvērestu Doma baznīcā), bet panākt attiecīgus politiskos lēmumus, tad praktiskākais būtu izcīnīt šo punktu ierakstīšanu nākamā Ministru kabineta deklarācijā. Neafišējot to kā vienas partijas politisko iniciatīvu, bet kā valdības uzdevumu. Runājot par piedāvātā memoranda saturu, tajā ir vairākas būtiskas lietas. Piemēram, iecere sešos mēnešos nostiprināt KNAB neatkarību no politiskām amatpersonām, apturēt mandātus smagos noziegumos apsūdzētiem deputātiem (pašreizējā situācija, kad «deputāts» Juris Boldāns cietumā turpina saņemt algu par darbu Saeimā, ir ciniska un apkaunojoša), pieņemt Tiesu varas likumu, kurā paplašināt tiesnešu iespējas sodīt kolēģus par neētisku rīcību, veikt grozījumus Kriminālprocesa likumā, kas ļautu prokuratūrai efektīvāk atklāt smagu noziegumu organizētājus. Vairāki no šiem likumprojektiem jau mēnešiem tiek «marinēti» Saeimas komisijās, radot aizdomas par politisku ieinteresētību vilcināt to pieņemšanu.

Droši vien būtu lietderīgi apsvērt arī Saeimas pretkorupcijas komisijas atjaunošanu, taču arī skaidri pasakot, ko no šīs komisijas mums sagaidīt. Daudz plašākas diskusijas jau prasītu «JL» ierosinājums grozīt vēlēšanu likumus, lai novērstu «lokomotīvju» principu un noteiktu, ka katrs kandidāts var kandidēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā. Tas ir būtisks ierosinājums, taču vēlēšanu likumā, iespējams, ir vajadzīgas vēl arī citi labojumi.

Taču «JL» memorandā ir punkts, kas šo dokumentu padara nepieņemamu lielai daļai Latvijas iedzīvotāju – pieņemt likumu, ka partijas tiek finansētas no valsts budžeta (lasi – nodokļu maksātāju naudas). Atsevišķās aprindās nez kāpēc uzstājīgi tiek kultivēts mīts, ka šis jaunievedums padarīs politiskos spēkus neatkarīgus no naudīgu uzņēmēju interesēm. Cik naivi! Ieinteresētās personas jau nu pratīs atrast dzirdīgas ausis partijās arī bez oficiālo ziedojumu starpniecības. Piekļūšana pie valsts naudas siles nevienu partiju automātiski godīgāku nepadarīs. Nu nē, lai partijas vispirms parāda, ka ir cienīgas uz šo naudu pretendēt.

Turklāt memorands paredz, ka nodokļu maksātāju nauda jādod arī «nevalstiskām organizācijām», gan neprecizējot, kādām un cik.

 

Daudze: publiskās debates par premjeru nav Saeimas kompetencē

DELFI  11/29/07    Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS) uzsver, ka publisko debašu rīkošana Saeimā, lai apspriestu premjera kandidatūras, ir pašu partiju nevis Saeimas kā institūcijas kompetencē, tāpēc par debašu rīkošanu jāvienojas Saeimā pārstāvēto partiju frakcijām, portālu "Delfi" informēja Saeimas priekšsēdētāja padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Dace Treimane-Freimane.

Treimane-Freimane norādīja, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers ir aicinājis Saeimā pārstāvētās politiskās partijas - nevis Saeimu kā valsts iestādi - rīkot publiskās debates par nākamo Ministru prezidentu. Turklāt ne Saeimas Kārtības rullis, ne citi normatīvie akti neparedz šādas parlamentāras debates. Tāpēc debašu rīkošana ir pašu potenciālās koalīcijas partiju vienošanās, nevis parlamenta organizatoriskais jautājums.

"Es vienmēr esmu paudis atbalstu iniciatīvām, kas vērstas uz to, lai sabiedrība tiktu informēta un lai tai tiktu izskaidrota tādu vai citādu lēmumu pieņemšanas nepieciešamība, tai skaitā, jaunas koalīcijas un valdības veidošanas kontekstā. Varu apliecināt, ka Saeimas Kanceleja tehniski nodrošinās debates par premjera kandidātu vai kandidātiem, taču debašu rīkošanas iniciatīvai ir jānāk no Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem. Ja kāda no partijām vēlēsies organizēt šādu pasākumu, izvēlēsies debašu formu un laiku, parlaments to nodrošinās," norāda Daudze. Saeimas priekšsēdētājs atzīmē, ka Valsts prezidenta iniciatīva jau ir veicinājusi diskusijas par jauno valdību un nākamā Ministru prezidenta kandidatūrām: "Šādas diskusijas jau ir parādījušās gan presē, gan elektronisko mediju ziņu sadaļā, gan arī atsevišķos citos raidījumos, piemēram, "Kas notiek Latvijā?". Tik laicīgi aizsāktas diskusijas par nākamās koalīcijas sastāvu un valdības prioritātēm Latvijā vēl nekad nav bijušas."

Jau ziņots, ka "Jaunais Laiks" aicinājis Daudzi, kurš iepriekš paudis atbalstu Zatlera aicinājumam rīkot publiskās debates par nākamo premjeru, precizēt debašu iespējamo norises laiku un formu.

Koalīcijas partijas iepriekš pauda, ka tām nav plāna šādu debašu rīkošanai, ka arī norādīja, ka debates varēs notikt tad, kad būs oficiāli izvirzīts premjera amata kandidāts, tas ir, tad, kad valdība jau būs faktiski izveidota.

 

JL: Kalvītis joprojām mēģina izrēķināties ar KNAB

LETA  11/30/07    Partijas "Jaunais laiks" (JL) Saeimas frakcijas deputāti uzskata, ka Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) un koalīcija joprojām mēģina izrēķināties ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB).

Kā aģentūru LETA informēja JL frakcijas sabiedrisko attiecību konsultante Laila Timrota, par to liecinot Kalvīša vēlme komisijā, kas turpmāk vērtēs KNAB priekšnieka atlaišanas pamatotību, iekļaut arī politiķus.

JL uzskata, ka "šādi Kalvītis skaidri parāda, ka viņam vienaldzīgs gan sabiedrības viedoklis, gan KNAB neatkarība".

Pēc JL domām, ir nepieņemami, ka partiju konsultācijās par jaunas valdības izveidi Kalvītis runā par nepieciešamību stiprināt tiesiskumu valstī, bet patiesībā joprojām mēģina to apkarot ar "vecajām metodēm", komisijā iekļaujot politiķus, kuru negatīvais viedoklis par KNAB un tā vadītāju jau iepriekš zināms.

Arī Eiropas Krāpšanas apkarošanas biroja (OLAF) pārstāvji, tiekoties ar Saeimas deputātiem, esot uzsvēruši, ka, kopš pievienošanās Eiropas Savienībai, Latvijai īpaši jāapzinās patiesi politiski neatkarīgu pretkorupcijas institūciju nepieciešamība. OLAF eksperti ir informēti par pašreizējās valdības izteikto nepatiku pret neatkarīgu un darbotiesspējīgu KNAB, uzsver JL deputāte Linda Mūrniece.

JL jau iepriekš vairākkārt uzsvēris, ka augstu valsts iestāžu amatpersonu atlaišanas pamatā nedrīkst būt vienīgi "sīkpolitiska izrēķināšanās", kā arī norādījis uz "premjera šķietamo interešu konfliktu", kā Tautas partijas (TP) priekšsēdētājam mudinot no amata atbrīvot amatpersonu, kas lēmusi atstāt spēkā TP iepriekš uzlikto sodu 529 981 lata apmērā par priekšvēlēšanu tēriņu limitu pārsniegšanu.

 

Pacēla roku pret tēvu

Vita Dreijere,  Diena  11/30/07   Vaira Paegle publiski pauda atbalstu Andra Šķēles aiziešanai no TP. Tāpēc jūtas labi.

Pagājušajā sestdienā Vaira Paegle izcēlās. Ne jau sarkanā kostīma dēļ, kas kontrastēja ar Tautas partijas (TP) kongresa delegātu vairākuma tumšajiem uzvalkiem un palīdzēja viņu pazīt jau pa gabalu. Ne jau tādēļ, ka viņai gandrīz visu TP kongresa neformālo daļu nācās runāt ar žurnālistiem, jo, šķiet, ikviens tovakar vēlējās ar viņu parunāt. Nē, īstais iemesls, kādēļ Saeimas deputāte nonāca uzmanības krustpunktā, bija viņas TP politiķiem ne tik raksturīgais tiešums: kongresā V.Paegle uzstājās ar vienu no asākajām runām un apstiprinoši atbildēja uz TP dibinātāja Andra Šķēles jautājumu, vai viņam būtu jāaptur darbība partijā. Zāles vairākums gan nebija vienisprātis ar Paegli. Kad A.Šķēle lūdza pacelt rokas tos kongresa delegātus, kas uzskata, ka viņam jāaptur darbība TP, gaisā paslējās trīs rokas, katra savā zāles galā. Taču pārējie ne tikai nepievienojās, bet pat, gluži otrādi, — vēl aplaudēja un cēlās kājās, lai izteiktu atbalstu A.Šķēlem.

"O, es jutos ļoti labi. Es tiešām jutos ļoti labi," četras dienas pēc kongresa savu tā brīža sajūtu atceras V.Paegle un apmierināta atlaižas Saeimas kabineta klubkrēslā. Uz jautājumu, vai to neizbojāja apziņa, ka viņai nebija gandrīz neviena domubiedra, V.Paegle atbild noliedzoši: "Ziniet, būt brīvam cilvēkam, neatkarīgam, kurš nebaidās paust savu atšķirīgo viedokli, tā ir vienkārši atbrīvojoša sajūta." Turklāt pēc kongresa viņa izjutusi lielu sabiedrības un vairāku partijas biedru atbalstu.

Šajās dienās V.Paeglei vairākkārt nācies atbildēt uz jautājumu — kāpēc viņa tā darīja? Viņa neatkāpjas no jau teiktā, ka A.Šķēles darbība met ēnu pār partiju. "Vissliktākā kombinācija ir biznesa intereses un politika. Ja tu esi politikā, nekārto savas rebes caur partiju. Tas visvairāk traucē partijas attīstībai," saka V.Paegle, paskaidrojot — atklāsme, ka A.Šķēles politiskā karjera un biznesa intereses savijas cieši kopā, viņai nākusi jau 7.Saeimas laikā.

V.Paegle neslēpj, ka rūgtums pret A.Šķēli viņai saglabājies jau kopš 1999.gada. Toreiz viņu, trimdas latvieti, kas savulaik strādājusi atbildīgos amatos labklājības sfērā ASV, četrus gadus vadījusi Pasaules Brīvo latviešu apvienību un, atgriezusies Latvijā, kandidēja 7.-Saeimas vēlēšanās, TP izvirzīja Valsts prezidenta amatam. Tomēr valsts pirmās amatpersonas ievēlēšanas scenārijs bija teju analogs šāgada Valsts prezidenta vēlēšanām. Proti, arī 1999.gadā, kad TP priekšsēdētājs bija A.Šķēle, partijas jau bija vienojušās atbalstīt toreiz mazpazīstamo Vairu Vīķi-Freibergu. Kā tobrīd jutās V.Paegle? "Smagi. Ļoti smagi. Ļoti, ļoti smagi," viņa atbild. Lai varētu kandidēt Valsts prezidenta vēlēšanās, viņai nācies atteikties no ASV pilsonības, taču tā bijusi mazākā bēda, jo "kā Latvijas parlamentārietei man ir svarīgs uzticības moments, ka man ir tikai šī Latvijas pase". Arī neievēlēšana augstajā amatā bijusi gaidīta, jo V.Paegle izvirzīta kā opozīcijas kandidāte. Tomēr "zobs" uz A.Šķēli viņai esot par attieksmi, par iepriekš skaidri nedefinētajiem spēles noteikumiem: "Es izdarīju labu darbu partijai, un pēc tam mani vienkārši nostūma. Pēc vēlēšanām es ļoti skaidri pateicu, ka tā ir pēdējā reize, kad ar mani manipulē bez manas ziņas."

V.Paegles ilggadējais kolēģis TP Saeimas frakcijā un daudzos jautājumos arī domubiedrs Jānis Lagzdiņš ir pārliecināts, ka V.Paegles vēršanās pret A.Šķēli nebūtu jāsaista ar gadiem krātu negodīgas spēles zaudējuma rūgtumu, jo "viņa ir absolūti godīgs cilvēks".

V.Paegle Saeimā vada Eiropas lietu komisiju un ir Ārlietu komisijas locekle. Valodu prasmes V.Paegle līdz šim gan nav papildinājusi ar krievu valodu un nemaz nevēlas to iemācīties — tas esot principa jautājums.

Viņa idejiski pārstāv Rietumu latviešus un zina, kādai jābūt demokrātiskai politikai, saka Saeimas deputāts Artis Pabriks. J.Lagzdiņš stāsta — V.Paegle visu mūžu ir nodzīvojusi demokrātiskā sabiedrībā un saprot, ka politika ir kompromisu māksla, tādēļ viņa uzstādījusi augstu principu latiņu. "Es nejūtos labi, ja esmu balsojusi par lietām, par kurām nevajadzēja [balsot]," atzīst V.Paegle, par piemēru minot savu atbalstu grozījumiem drošības likumos. Arī Valda Zatlera kandidatūru Valsts prezidenta amatam V.Paegle atbalstījusi, jo viņu personīgi pazina, lai gan, balsojot pret viņu, būtu bijusi iespēja protestēt pret necaurspīdīgo kandidātu izraudzīšanās procesu.

Savulaik V.Paegle norādīja, ka gluži tāpat kā ASV politiķi mēģina būt kontaktā ar tautu. Vai tā ir joprojām? "Jā, tieši tā. Es nupat atbraucu ar tramvaju. Maksimāli mēģinu, ja nav jāiet uz pieņemšanām, staigāt ar kājām. Labprāt runājos ar jebkuru, kas mani uzrunā," stāsta V.Paegle. "Vienmēr esmu teikusi, ka politiķis nedrīkst būt augstprātīgs. Tā ir nāve politiķim. Diemžēl domāju, ka pašapmierinātība varas elitē ir novedusi pie kaut kādas augstprātības."

"Ja runājam par TP, viņa tur nekad nav bijusi savējā," saka A.Pabriks, paskaidrojot, ka tajā pašā laikā TP no viņas arī nevar atteikties — tādi politiķi kā V.Paegle partijām nepieciešami, lai tās izskatītos demokrātiskāk.

Persona non grata partijā V.Paegle bijusi 7.-Saeimas laikā. "Es viena pati tur ņēmos, nebija neviena sabiedrotā. Daži draugi partijā bija, bet neko atklātu teikt toreiz neviens neuzdrošinājās," viņa stāsta. Arī tagad pret A.Šķēli publiski vēršas tikai retais. Kamēr V.-Paegle var atļauties būt atklāta, jo ir finansiāli neatkarīga no partijas — pensija no ASV viņai nodrošina stabilus ienākumus, kas ļauj jebkurā brīdī pamest politiku.

A.Pabriks uzskata — ja reiz V.Paegle ir spērusi pirmo soli un publiski vērsusies pret A.Šķēli, tad viņai jāsper arī nākamais. Viņš nekonkretizē, vai ar to domājis viņas izstāšanos no TP, tikai norāda: "Domāju, ka Vaira Paegle saprot, ka viņai neizdosies pārveidot TP." Pati V.Paegle kategoriski noraida iespēju pamest TP, citējot pazīstamu amerikāņu teicienu: "Labāks tas velns, ko tu pazīsti, nekā tas, ko tu nepazīsti." Galu galā aiziet vienmēr esot viegli, daudz grūtāk ir palikt un cīnīties par savu pārliecību.

 

Šķīrējtiesa nolemj piedzīt no Lemberga 10 miljonus eiro

LETA   11/30/07    Kurzemes reģionālā šķīrējtiesa apmierinājusi SIA «LSF holdings» prasību par 10 miljonu eiro (septiņu miljonu latu) aizdevuma piedziņu no sava kādreizējā īpašnieka Ventspils mēra Aivara Lemberga.

Spriedums nav pārsūdzams un ir izpildāms, aģentūru LETA informēja «LSF Holdings» vadītājs Edgars Jansons. «LSF Holdings» jau izvēlējies tiesu izpildītāju, kuram būs jāveic naudas piedziņa. Pēc Jansona teiktā, līdzekļu atguves process gan varētu būt apgrūtinošs un sarežģīts, ņemot vērā pret Lembergu vērstās tiesvedības, kuru rezultātā ir apķīlāti viņam piederošie īpašumi.

Iepriekš 10 miljonu eiro aizdevumu saņēma arī cits «LSF Holdings» akcionārs Oļegs Stepanovs. Arī Stepanovs aizdevumu nav atmaksājis, un «LSF holdings» vērsās Rīgas apgabaltiesā, lai atgūtu naudu, kā arī lūdza apķīlāt Stepanova īpašumus, ko tiesa atteicās darīt. Šīs lietas izskatīšana notiks nākamā gada sākumā.

Aizdevumi akcionāriem tika izmaksāti, jo «LSF Holdings» uzrādīja veiksmīgus darbības rezultātus.

Pēc Jansona teiktā, savulaik šāda kredīta izsniegšana bijis «uzticības kredīts akcionāriem», tomēr, sākoties akcionāru nesaskaņām un tā dēvētajam tranzītbiznesa konfliktam, šāds aizdevums esot zaudējis jēgu, un holdings cenšas atgūt savus līdzekļus.

Patlaban «LSF holdings» pieder Lemberga bērniem Līgai un Anrijam Lembergiem - katram pa 25% daļu, kā arī Stepanovam piederošajai AS «Topmar Holdings» - 50% daļu. Sev piederošās «LSF holdings» daļas Lembergs bērniem nodeva 2005.gada nogalē.

Stepanovs pārstāv tā dēvēto Lemberga oponentu nometni.

Jau ziņots, ka Lembergs vairākus mēnešus atradās apcietinājumā, bet nu viņam piemērots mājas arests.

 

Maizītis tiesā apstrīd Kalvīša lēmumu par Loskutova disciplinārlietu

DELFI  11/30/07    Ģenerālprokurors Jānis Maizītis ceturtdien vērsies Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu atzīt par spēkā neesošu no izdošanas brīža Ministru prezidenta 24. septembra rezolūciju par disciplinārlietas ierosināšanu pret Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieku Alekseju Loskutovu un viņa atstādināšanu no amata pienākumu izpildes līdz disciplinārlietas izmeklēšanas procesa beigām.

Pieteikums tiesā iesniegts, jo prokuratūrai un valdībai ir pretēji uzskati šajā jautājumā, un arī no tālāko iespējamo precedentu viedokļa attiecībā uz Saeimas ieceltām amatpersonām ir svarīgi, lai šāda situācija tiktu izvērtēta tiesas ceļā, portālu "Delfi" informēja prokuratūras Preses centrā.

Ministru prezidents iepriekš noraidīja prokurora protestu, kurā bija izteikts šāds prasījums.

Jau ziņots, ka 24. septembrī ministru prezidents Aigars Kalvītis atstādināja no amata KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu un ierosināja pret viņu disciplinārlietu. Atstādināšanas pamats ir Valsts kontroles revīzijā par KNAB darbu 2006.gadā, kurā konstatēti ilgstoši pārkāpumi operatīvajai darbībai paredzēto līdzekļu uzskaitē un izlietošanā.

Disciplinārlietas izmeklēšanas komisija Loskutovam rosināja izteikt rājienu, taču valdība nobalsoja par Loskutova atlaišanu no amata un virzīja šo lēmuma projektu uz Saeimu. Taču pēc asiem sabiedrības protestiem līdz parlamenta sēdei šīs jautājums tā arī nav nonācis - Saeimas Juridiskā komisija vienbalsīgi nolēma nodot atpakaļ izskatīšanai valdībā jautājumu par Loskutova atbrīvošanu no amata, kā arī uzdot valdībai veikt papildus pārbaudi šajā jautājumā.

Loskutovam tika izteikts rājiens un 9.novembrī viņš atsācis pildīt KNAB priekšnieka pienākumus. Savukārt 20.novembrī valdība nolēma izveidot komisiju, lai veiktu pārbaudi par operatīvo līdzekļu izlietojumu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā.

 

Premjeru izvēle sašaurinās

Agnese Margēviča,  NRA  12/01/07     Tūlīt, kā partijas nākamnedēļ būs nosaukušas savus premjera kandidātus, prezidents Valdis Zatlers ar viņiem sākšot individuālas konsultācijas.

"Nebūs tā, ka sestdienas vakarā kāds parādīsies un svētdienas vakarā viņš tiks apstiprināts. Būs pietiekams laiks, lai publiskā telpā viņus varētu izdiskutēt," piektdien Neatkarīgajai apgalvoja Valsts prezidents Valdis Zatlers uz jautājumu, vai viņu apmierinātu situācija, ka jāizvēlas nākamās valdības uzticēšana kādam partiju pēkšņi nosauktam, bet līdz šim neapspriestam kandidātam.

"Neviens netiks nosaukts ne no kāda loka, ja pirms tam nenotiks konkrētas tikšanās ar šo kandidātu un spēs realizēt to programmu, kuru esmu uzstādījis," skaidroja prezidents. Iepriekš V. Zatlers solīja, ka "atradīs piemērotu premjeru", bet vakar viņš savu lomu saredzēja vien atbildībā "atrast kandidātu no tiem, kas tiek piedāvāti".

Kāds TP valdes loceklis Neatkarīgajai teica, ka līdz šim no Rīgas pils saņemti neviennozīmīgi signāli par V. Zatlera gatavību valdības vadīšanu uzticēt TP kandidātam. LPP/LC, TB/LNNK un ZZS jau paziņojuši, ka savus kandidātus neizvirzīs, lai gan apspriests publiski tiek Ivars Godmanis (LPP/LC). Piesardzīgus koalīcijas partnerus dara arī aizvadītās nedēļas konsultācijās prezidenta katrai partijai neatlaidīgi uzdotais jautājums par gatavību strādāt Valda Dombrovska (JL) vadībā, uz ko visi esot atbildējuši vairāk vai mazāk noliedzoši. Tāpēc esot šaubas, vai prezidents ietu uz risku, nosaucot V. Dombrovski. No kāda politiķa neoficiāliem izteikumiem noprotams, ka TP rēķinās ar scenāriju, ka pēc kandidātu izvirzīšanas prezidents to varētu neaicināt par nākamo premjeru un par jaunās valdības vadītāju varētu kļūt cilvēks, kura vārds līdz šim šajā sakarā nav publiski debatēts. Vienlaikus izskanēja pārliecība, ka nākamā valdība tiks apstiprināta jau ar pirmo reizi, tātad šis kandidāts būs pieņemams visiem nākamās koalīcijas partneriem.

Gan LPP/LC, gan TP, gan ZZS frakciju vadība līdz šim noliegusi, ka koalīcija būtu apspriedusi kādas neitrālas kandidatūras, un politiķi par šādu iespēju izteikušies ar lielu skepsi. Tomēr politiskajos kuluāros šīs nedēļas otrajā pusē izskanēja, ka ļoti šaurā lokā šāds cilvēks no malas jau ir izraudzīts. Kā atslēgas vārdi, lai raksturotu nākamo premjeru, tiek piesauktas "spīdošas acis", "nebaidīšanās būt sliktajam, pieņemot smagus lēmumus" un "svaigums", kas ļautu iegūt sabiedrības uzticības kredītu.

Iespējamā koalīcijas kompromisa figūra iekšlietu ministrs I. Godmanis (LPP/LC) neatbilst vēlmei par svaigumu, tāpat kā viens no reālākajiem TP kandidātiem finanšu ministrs Oskars Spurdziņš, kuram arī nevar piedēvēt mirdzumu acīs. Turklāt V. Zatlers piektdien nedeva atbildi, vai pats varētu nominēt I. Godmani, ja viņu neizvirzīs neviena partija. O. Spurdziņa pluss ir tas, ka viņu kā pieņemamu nosaukusi ZZS, iebilžu nav no LPP/LC, un viņš arī esot pieņemamākais TP kandidāts priekš JL. Neoficiāli dzirdēts , ka vēl viens TP reāls kandidāts pašvaldību ministrs Edgars Zalāns būs tas, kuru partija audzinās par jaunu līderi, tādēļ viņu neliks pa sitienam, uzticot valdības vadīšanu tik politiski un ekonomiski sarežģītā laikā. Tieši starp O. Spurdziņu un E. Zalānu kā premjera kandidātiem trešdien, visticamāk, varētu izvēlēties TP valdes sēde, Neatkarīgajai pieļāva TP Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis.

 

Urbējs, kurš «neļurkājas»

Zaiga Dūmiņa,  Diena  12/01/07    Pieredzes bagātais Oskars Spurdziņš vadītu valdību izsvērtāk nekā Kalvītis.

Pieredzējis, nosvērts, kompetents. Tās ir galvenās īpašības, ar kurām raksturo pašreizējo finanšu ministru, vienu no nopietnākajiem Tautas partijas (TP) kandidātiem premjera amatam pēc Aigara Kalvīša 5.decembrī paredzētās demisijas. Politikā — 17 gadi kopš atmodas laikiem, pieci gadi Valmieras domes mēra amatā. Finanšu ministra amatā aizritējuši trīs gadi un 10 mēneši, kopā Finanšu ministrijā — 12 gadi. Tā ir O.Spurdziņa biogrāfija ciparos. Ilgā pieredze ne tikai liek uzteikt O.Spurdziņu kā premjera kandidātu, bet dažiem viņa kolēģiem liek šaubīties, vai tas nenestu līdzi mazliet paguruma. Viņi arī saka, ka O.Spurdziņam netīk daudz publiski izrādīties. Tomēr citādi kritisku atsauksmju par viņu nedzird. Pats O.Spurdziņš teic, ka viņa priekšrocības premjera amatā ir miers, nosvērtība un lielā pieredze.

"Spurdziņš ir urbējs, strādātājs," saka viņa ilggadējais partijas biedrs Māris Kučinskis. Pats finanšu ministrs O.Spurdziņš atzīst, ka nav diez cik labs runātājs un pārāk netiecas uz publiskām diskusijām. "Man bijusi problēma kaut ko vāvuļot eksāmenos skolā, ja es nezinu, bet to, ko zinu, varu pārliecinoši pastāstīt. Ir jau cilvēki, kas vienkārši paņem kādu vārdu un ļoti labi apspēlē. Es neesmu no tiem. Es domāju — labāk izdarīt darbu un tad to arī pasniegt, nevis stāstīt desmit reizes, kā es to darīšu," skaidro O.Spurdziņš. Lai sarunātu tikšanos ar viņu, ir jāpacīnās — O.Spurdziņš skaidro, ka sākumā atteicis, jo šīs dienas bijušas jau saplānotas "pa piecām minūtēm".

Labāk mazāk solīt, galvenais, lai solīto varētu izpildīt, savu nostāju raksturo O.Spurdziņš. "Esmu radis uzņemties atbildību. Es necenšos daudz solīt — to pamanījuši gan mani kolēģi partijā, gan ministrijā. Bet, ja kaut ko apsolu, tad izdaru," par sevi saka O.Spurdziņš, kurš pēc premjera krēsla gan neesot centies, tomēr jūtas tam sagatavots.

Savu garo politisko karjeru O.Spurdziņš sācis Valmierā, kad pēc augstskolas beigšanas Valmieras mēbelēs strādājis par galvenā grāmatveža vietnieku. Tolaik viņš bijis Vides aizsardzības kluba (VAK) biedrs, vēlāk vadījis Tautas frontes grupu savā uzņēmumā, 1989.gadā kandidējis pašvaldības vēlēšanās, pēc tam ievēlēts par pilsētas galvu. 27 gadu vecumā viņš bijis viens no jaunākajiem šādā amatā. "Es biju vecumā, kad tas bija interesanti," par savu darbību politikā saka O.Spurdziņš. "Tiku ievēlēts, un tad cilvēki, kas bija pieredzējuši, teica — ja tu tur esi iebāzies iekšā, tad no turienes ārā neiesi." Pieredzējušais politiķis, lai gan daudz gadu strādā Rīgā, joprojām dzīvo Valmierā. "Arī šovakar došos uz Valmieru," saka O.Spurdziņš, skaidrojot, ka arī premjera darbs to diez" vai mainītu, jo dzīve Valmierā ir ģimenes izvēle.

Uz Rīgu O.Spurdziņš atnācis līdzi citam valmierietim — Andrim Piebalgam, kurš, kļūdams par finanšu ministru, pieņēmis viņu padomnieka darbā. "Pašvaldības bija neapmierinātas, ka bija "tīkliņu metode" pašvaldību finanšu izlīdzināšanā. Bija uzskats — tas, kas nāk ar lielāku tīkliņu uz FM, gūs pozitīvākus rezultātus. Tā jau nebija, bet nebija kritēriju, ar kuriem pierādītu, kāpēc Ventspilij tik, Valmierai — tik, un tā tālāk. Raitas Karnītes vadībā izveidojām izlīdzināšanas fondu, kuru pirmais arī vadīju. Tas bija matemātisks modelis, pēc kura sadalīja pašvaldību ieņēmumus, dotācijas, nebija nekādas politiskas iejaukšanās — dators visu izdrukāja pēc formulas," stāsta O.Spurdziņš.

"Man sanāca strādāt kopā ar Andri Šķēli, kad viņš bija neatkarīgs premjers (…) Viņš iesaistīja mani darba grupās, jo zināja, ka visu laiku esmu bijis padomnieks FM," par ceļu uz Tautas partijas rindām stāsta O.Spurdziņš. Viņam paticis A.Šķēles darba stils — ja reiz nolemts par kādu rīcību, tā arī izdarīts. "Šis princips citās valdībās tika pārkrāpts. Visi nolēma, ka jārok grāvis, bet, kad parādījās akmeņi, sāka bļaut, ka par grūtu, tagad raksim citā vietā," skaidro O.Spurdziņš. Tas bijis viens no iemesliem, kādēļ viņš pametis LNNK rindas, kurās darbojies pēc Tautas frontes, kad tā apvienojusies ar Tēvzemei un brīvībai, un pieslēdzies TP dibināšanai. Jautāts par to, kā, viņaprāt, TP būtu jārīkojas, lai atgūtu cilvēku uzticību, O.Spurdziņš izvirza trīs principus — godīgumu, kompetenci un jau pieminēto "neļurkāšanos" attiecībā uz plānotajiem darbiem. Viņš atzīst, ka "godīgums" ir skaļš vārds, kamēr tas nav pierādīts darbos, tādēļ uzsver, ka vienīgi turpmākais darbs var pierādīt, vai TP spēj atgūt agrāko tautas uticību vai ne. Kompetenci viņš uzsver kā TP priekšrocību, kuru tai "atņemt nevar".

Jautāti, vai O.Spurdziņš varētu strādāt A.Šķēles "pavadā", kā pārmests Aigaram Kalvītim, kolēģi un pretinieki saka, ka tas ir maz ticams. "Viņš varbūt ir daudz mācījies no A.Šķēles, bet tas, ka viņš varētu būt par viņa "izpildītāju" — nē, tas tā nevarētu būt," saka Kārlis Greiškalns (TP). Arī Dzintars Zaķis (JL) saka: baumas varot būt visādas, bet nekāda pamata spriest, ka varētu īstenoties šāds scenārijs, nav. Jautāts, vai pieņemtu O.Spurdziņu kā premjeru, Dz.Zaķis saka — tas atkarīgs no iespējām vienoties par pamatjautājumiem, pēc kuriem strādātu nākamā valdība.

Lielas pārmaiņas vadības stilā O.Spurdziņa kļūšana par premjeru pagaidām nesola. "Varbūt dažos gadījumos rīkotos apdomīgāk, varbūt pazaudētu laiku, bet iegūtu lēmumu kvalitāti," viņš saka, jautāts, ko viņš kā premjers darītu citādi nekā A.Kalvītis. O.Spurdziņš piekritis būt izvēlamo premjera kandidātu sarakstā, pirmkārt, tādēļ, lai redzētu, kā tiek novērtēts, otrkārt — tādēļ, ka sakās apzināmies, ko nozīmē premjera darbs. "Daži partijas biedri teikuši — tev jau nekas nemainīsies, būs tikai apsargi un auto ar uguņiem," stāsta O.Spurdziņš, kurš uzsver, ka premjera darbā tomēr ir pavisam cits atbildības līmenis. Viņam pašam svarīgākais ir komanda un darbi, par kādiem vienosies nākamās valdības veidotāji. Jautāts, par ko koalīciju veidojošajām partijām būtu jāvienojas, O.Spurdziņš saka: "Tas, ko visa sabiedrība gaida — lai būtu mierīga, stabila, pārticīga dzīve. Neviens jau negrib karus, kašķus. Varbūt kādam tas ir interesanti aiz garlaicības, bet pārsvarā visi grib, lai būtu mierīga dzīve, būtu arvien vairāk naudas, varētu labāk dzīvot," saka O.Spurdziņš. Pārējais, viņaprāt, ir "nianses — kā pakļautībā KNAB, partiju tēriņi".

 

Dombrovskis vai Spurdziņš?

Māra Libeka, Latvijas Avīze  12/01/07    Partija "Jaunais laiks" ("JL") ļoti cer, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers nākamo valdību ļaus veidot Valdim Dombrovskim, jo sabiedrības uzticību nevarēšot atgūt ar valdības vadītāju no pašreizējās koalīcijas. Aigars Kalvītis solījis, ka no amata atkāpšoties 5. decembrī, bet Valsts prezidents Valdis Zatlers jau 6. decembrī tikšoties ar partiju izvirzītajiem Ministru prezidenta amata kandidātiem. Visticamāk, ka tie būs divi – Tautas partijas (TP) virzītais Oskars Spurdziņš un jau zināmais V. Dombrovskis no "JL". Patlaban TP tiek apspriesti divi kandidāti – ne tikai O. Spurdziņš, bet arī reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns. Neoficiāli zināms, ka pēdējā partijas valdes sēdē izklausījies, ka lielākas izredzes esot Spurdziņam. Bet, kā informēja Saeimas TP frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis, gala lēmums, visticamāk, tikšot pieņemts valdes sēdē, kas notiks 5. decembrī.

"Jaunā laika" valdes priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš uzskata, ka tikai pēc tam, kad būs zināms jaunais premjera kandidāts, koalīcijas veidošanas sarunas sākšoties pa īstam.

Līdz šim esot bijušas sarunas tikai par tēmām, nevis konkrētiem darbiem, lai valdība un Saeima atgūtu sabiedrības uzticību. Kā teica Kariņš, visas piecas partijas piekrītot, ka jāstiprina tiesiskums, bet, kad sākoties sarunas, piemēram, par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja neatkarību, pie sarunu galda dzirdamas dažādas interpretācijas. "JL" ļoti cerot, ka Valsts prezidents ļaušot jauno valdību veidot tieši V. Dombrovskim. Tā vairākus "JL" politiķus vedinot domāt fakts, ka prezidents, tiekoties ar "JL" politiķiem, ļoti ieinteresēti 45 minūtes klausījies Dombrovska atbildēs.

Bet TP ir pārliecināta, ka "JL" uz Dombrovski liekot veltas cerības, jo viņš ne mūžam nesaņemšot Saeimas vairākuma atbalstu. Kariņš gan izteicās, ka šis neesot tik bezcerīgs jautājums, kā domājot tautpartijieši, un uzsvēra, ka prezidenta izvēle būtiski ietekmēšot turpmāko partiju vienošanos. "Ja Dombrovski nosauks, redzu, ka koalīcijā būs piecas partijas," prognozē "JL" valdes priekšsēdētājs un piebilst, ka viņš neredzot, kā atgūt tautas uzticību ar Tautas partijas premjeru galvgalī. "JL" bez sava premjera neredzot iespēju, kā īstenot tos uzdevumus, kurus partija izvirzījusi.

 

Arī M. Kučinskis ir pārliecināts, ka notikumi ap jaunās koalīcijas veidošanu iegūs paātrinājumu, kad

V. Zatlers nosauks personu, kurai uzticēs veidot jauno Ministru kabinetu. Tad varēšot runāt daudz konkrētāk, tātad par lietu. Ne tikai M. Kučinskis, bet arī citi vadošie tautpartijieši esot pārliecināti, lai kāds mesija "Jaunajam laikam" būtu Dombrovskis, viņam nav izredžu kļūt par valdības veidotāju, jo Saeimas stabils vairākums ir pašreizējās koalīcijas pusē.

Sociologs Aigars Freimanis pieļauj, ka TP strādāšana "JL" vadībā ir gandrīz neiespējama, jo domstarpības starp abām partijām ir sākušās jau 2002. gadā un izskatās, ka nebeigsies. Abām partijām ir līdzīgas programmas, bet dažāda izpratne par to īstenošanu. Tas bija viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc "JL" aizgāja no Kalvīša valdības un par dezertēšanu zaudēja lielas vēlētāju daļas uzticību. Freimanis uzskata, ka "JL" nav sevi parādījis arī iekšējās izpildvaras konkurencē kā rīcībspējīga partija, kura veiksmīgi īsteno pašu piesaukto jauno politiku. Sociologs prognozē, ja arī "JL" nestrādās jaunajā valdībā, tas partijai nebūs liels zaudējums, jo tādējādi "JL" nodemonstrēs saviem vēlētājiem, ka "viņi mūs negrib, jo nav gatavi jaunai politikai".

"JL" skeptiski izturas arī pret LPP/ "LC" pārstāvi Ivaru Godmani premjera krēslā. A. Latkovskis: "Godmanis ir zaudējis mūsu partijas atbalstu, jo pēdējos divos mēnešos spilgti parādījis, ka nespēj domāt "pa jaunam". Pilnībā savas izredzes viņš sagrāva, balsojot par KNAB priekšnieka Loskutova atstādināšanu."

 

 

 

 

 

Ārpus polītikas...

 

 

Sācis darboties Latvijas bibliotēku portāls un LNB jaunā mājas lapa

DELFI  11/27/07    Otrdien tiks atklāts Latvijas bibliotēku portālu www.biblioteka.lv un Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunā mājaslapa www.lnb.lv, informēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas sabiedrisko attiecību vadītāja Ilze Egle.

Latvijas bibliotēku portāls ir nozares portāls, kas nodrošina informāciju par Latvijas bibliotēkām, to resursiem un piedāvātajiem pakalpojumiem, kā arī apkopo bibliotēku nozares profesionālo informāciju.

Portāls tā apmeklētājiem piedāvā Latvijas bibliotēku datubāzi, kurā ir iekļauta informācija par bibliotēkām, to pieejamību, specializāciju u.c., un ko ir iespējams pārlūkot pēc dažādiem kritērijiem; profesionālās informācijas sadaļu bibliotekāriem (norādes uz nozari regulējošajiem normatīvajiem aktiem, standartiem, terminoloģijas resursiem, darba piedāvājumi, saites uz profesionālo informāciju internetā u.c.); bibliotēkās notiekošo un ar bibliotēkām saistīto pasākumu kalendāru; ziņas un iespēju uzdot neskaidros jautājumus par bibliotēkām un to pakalpojumiem.

Latvijas bibliotēku portāla tehnisko uzturēšanu veic valsts aģentūra ''Kultūras informācijas sistēmas'', bet portāla saturu veido Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) sadarbībā ar Latvijas bibliotēkām un citām ar nozari saistītām institūcijām.

Lai portāls tā lietotājiem būtu iespējami ērti izmantojams un tajā tiktu izvietota lasītājiem un bibliotēku darbiniekiem aktuāla informācija, portāla veidotāji aicina ikvienu kļūt par portāla satura līdzveidotāju, atsūtot ierosinājumus, kādu informāciju vai pakalpojumu vēl papildus būtu noderīgi iekļaut portāla vidē, uz e-pastu - portals@lnb.lv.

LNB strādā arī pie tā, lai LNB jaunā mājaslapa www.lnb.lv kļūtu par interaktīvu un interesantu platformu bibliotēkas lietotājiem un ikvienam informācijas meklētājam. Šobrīd mājaslapa nodrošina ātru piekļuvi bibliotēkas katalogiem un digitālajai bibliotēkai, kā arī LNB ir paplašinājusi tiešsaistes konsultāciju pakalpojumus, lai ikviens varētu ērti un ātri sazināties ar bibliotēkas informācijas speciālistiem un konsultantiem, izmantojot e-pastu.

 

Saruna ar Andri Grūtupu: «Latvijā visdaudzcietušākā nācija ir latvieši...

Māris Krautmanis,  NRA  11/29/07    Tāpat ir noticis ar grāmatu Ešafots, kurā stāstīts par tiesas prāvu, kurā padomju okupanti tiesājuši vācu okupantus – vairākas augstas militārpersonas notiesātas uz nāvi un publiski pakārtas Pārdaugavā. Par Ešafotu un pēdējā laika aktualitātēm – šī intervija ar viņu.

– Tauta pašlaik pērk un lasa jūsu grāmatu. Ir arī tādi lasītāji, kā Ebreju kopienu padomes vadītājs Arkādijs Suharenko, kurš intervijā laikrakstam Telegraf jūsu sacerējumu ir novērtējis ar vārdiem "vistīrākā nacisma heroizācija" un "antisemītisms".

– Cik es zinu, Suharenko neprot latviski. Tātad viņam manu grāmatu kāds ir vienkāršotā veidā pārstāstījis. To jau no viņa izteikumiem var izsecināt. Viņš, piemēram, apgalvo, ka Grūtups apgalvojis – 1940. gadā strādnieku gvardē visi bijuši ebreji vien, bet es jau neko tādu neesmu rakstījis.

– Bet vai esat heroizējis nacismu un vai esat antisemīts?

– Es īsti nesaprotu, kur manā grāmatā antisemītiskais. Vai tas, ka rakstu, kā tas toreiz bija, balstoties uz tālaika dokumentiem? Grāmatā nav rakstīts un domāts, ka visās nelaimēs vainojami ebreji. Ebrejiem tur ir diezgan epizodiska loma. Bet viņus apiet nav iespējams, tāpēc ir rakstīts arī par viņiem. Vai tad, lai nekļūtu par antisemītu, par ebrejiem jāraksta tikai labu vai neko? Grāmatā ir par visiem runāts – gan par vāciešiem, gan latviešiem, gan krieviem, gan ebrejiem. Protams, esmu minējis procesa dalībnieku etniskās izcelšanās. Tad bija tāds laiks, un tā laika vara to vien darīja, kā skatījās uz etnisko izcelsmi. Es neesmu ne ko pielicis, ne atņēmis, katra tēze balstās uz dokumentiem, uz aculiecinieku stāstījumiem.

Acīmredzot, Suharenko ir kādi savi motīvi, kāpēc viņš nāk klajā ar šādu viedokli, un tas ir saistīts ar jautājumu par kompensācijām ebrejiem.

– Tātad, tēlaini salīdzinot, Grūtups nav pieķerts pie pļēgurošanas, tomēr manīts, ka rītos daudz dzēris ūdeni. Jums ir šāda tāda loma pie tā, ka jautājums par kompensācijām ebrejiem ir iestrēdzis. Taču, no kurienes šis jautājums vispār uzradās, kurš to atnesa, iedabūja Saeimas darba kārtībā?

– Pirmo reizi par šo ideju dzirdēju kaut kad deviņdesmito gadu pirmajā pusē. Pie manis bija ieradies viens Vācijas ebrejs, kurš par šo domu pastāstīja. Visi zināja, ka esmu bijis denacionalizācijas likumu paketes autors. Taču mums visa tā likumu pakete stingri balstījās uz Civillikuma normām – respektīvi, ja īpašumam ir mantinieki, tad tas tiek mantiniekiem, ja mantinieku nav, tad valstij. Vēl pēc kādiem desmit gadiem ieradās Suharenko, kurš lūdza, lai palīdzu izbīdīt šo likumu, lai runāju ar politiķiem. Es pateicu, ka esmu kategoriski pret šādu likumu, ka esmu jau pietiekami daudz ebreju labā izdarījis. Jo denacionalizācijas likumos nav ievērtēts pilsonības faktors – mantu var atgūt ikviens mantinieks, neatkarīgi, vai viņš ir Latvijas Republikas vai Izraēlas, vai kādas citas valsts pilsonis.

Bet varēja jau risināt visādi – likumā pateikt, ka tikai pilsoņi var atgūt īpašumus. Vai vēl kā diferencēt – tiem, kas bijuši spiesti atstāt Latviju kara laikā, atdot īpašumus, bet tiem, kas valsti pametuši, piemēram, septiņdesmitajos vai deviņdesmitajos gados, neatdot neko. Bet viņi gribēja apmēram tādu likumu – valsts naudu un nekustamos īpašumus nodod kaut kādam fondam, kurš tad to mantību tālāk dalītu. Naudā 32 miljonus latu, un vēl 12 nekustamos īpašumus, katru ap divu miljonu vērtībā. Tātad kopā vismaz 62 miljonus naudas izteiksmē.

– Kāpēc nevar viņiem dot? Ebreji ir daudzcietusi nācija...

– Latvijā visdaudzcietušākā nācija ir latvieši. Un daudzi citi ir cietuši – arī krievi, poļi, čigāni. Tad jau valsti mums vairs nevajag – atdosim visu biedrībām un kopienām. Ja vieniem ir privilēģijas, tad citiem arī vajag. Es uzskatu, ka tas nav pareizi un ka mums nav jāatkāpjas no pirmās brīvvalsts likumiem un 150 gadus veciem civiltiesiskajiem principiem.

– Vai Vaira Vīķe-Freiberga arī bija pie ebreju kompensāciju jautājuma bīdīšanas?

– Cik es zinu, tad bijusī prezidente kopā ar ASV vēstnieci Ketrinu Todu-Beiliju īsi pirms pirmās Aigara Kalvīša valdības beigām bija pasaukusi premjeru un teikusi, ka valdībai tādu likumu vajadzētu pieņemt, ja Kalvītis grib, lai viņu nominē atkārtoti premjera amatam. Un tad to likumu pieņēma valdībā Aigara Kalvīša pirmā Ministru kabineta pēdējā darba dienā.

Taču parlaments likumu nepieņēma.

Tā kā es neesmu slēpis savu attieksmi pret šāda veida juridiski absurdiem likumiem, Suharenko man mēģina to atmaksāt. Tagad uzstājas ar savām savdabīgajām manas grāmatas recenzijām. Mērķis ir gatavot kompensāciju jautājumu stumšanai vēlreiz cauri parlamentam. Bet starplaikā neitralizēt mani – pasludināt par traku antisemītu. Un tad jau amerikāņu onkuļi tāpat piespiedīšot šādu likumu pieņemt.

– ASV vēstniece interesantā formā izteikusies par Latvijas iekšpolitiskajām norisēm. Kā vērtējat viņas runu Latvijas universitātē?

– Ja viņa pārmet citiem, ka tos neviens nav ievēlējis, bet viņi jaucas politikā, ar to domājot manu draugu Andri Šķēli un vēl vienu otru, tad vispirms vajadzēja paskatīties pašai uz sevi. Izrādās, arī viņu neviens nav ievēlējis. Taču – vai tad viņai kāds liedz naturalizēties, iegūt Latvijas pilsonību, startēt vēlēšanās un iegūt politisko varu? Tad lai runā par to, kādus likumus mums pieņemt, kādus – ne. Bet nav pareizi vienas valsts vēstniekam jaukties mūsu likumdošanā, turklāt ar šādiem, var teikt, šantāžas paņēmieniem.

– Vai spriedums vācu militārpersonām bija par bargu?

– Es domāju, ka ģenerālpulkvedis Frīdrihs Jekelns bija pelnījis nāvessodu. Viņš 1944. gadā organizēja latviešu deportācijas no Rīgas. Arī par viņa lomu Rīgas ebreju geto viss ir skaidrs, un tā ir pierādīta.

Skarbu sodu ir pelnījis arī ģenerālleitnants Zigfrīds Rufs – arī par to, ka organizēja latviešu deportācijas.

Rufam gan nebija sakara ar zvērībām pret ebrejiem, jo viņš ieradās Rīgā stipri vēlāk, kad ebreji jau bija iznīcināti. Interesanti, ka Rufs savā pēdējā vārdā atvainojās latviešiem. Arī Jelgavas nopostīšana nav viņa darbs. Bet tajā tiesas procesā visiem krāva virsū visu, ko varēja, un tāpat arī, ko nevarēja.

Par pārējiem vāciešiem ir daudz šaubu. Vismazāk tik bargu sodu bija pelnījis pulkvedis Aleksandrs Bekings, kurš ar zvērībām nav saistīts. Un arī epizode ar Pečoru klostera dārgumu izvešanu netika pierādīta.

– Grāmatā ir epizode par kādu mazu ebreju meiteni, kas brīnumainā kārtā izbēgusi no nāves...

– 1946. gadā iznāca brošūriņa, kurā šis gadījums aprakstīts, taču arī tajā ir samelots. Tur tiešām tā arī ir rakstīts, ka viņa izglābusies brīnumainā kārtā. Šis brīnums bija kāds vācu kareivis, apsargs, kurš atļāva viņai aizbēgt.

Grāmatā atspoguļota arī paša Jekelna attieksme pret ebrejiem, vēstule, ko viņš sūtījis Himleram un kā taisnojies. Tā ka runāt par heroizāciju ir muļķīgi. Cita lieta, ka es savā darbā nesekoju padomju paraugiem, klišejām un mitoloģijai, netēloju vāciešus kā necilvēkus un briesmoņus. Neviens jau nepiedzimst par noziedznieku un nelieti. Sagadās kādi apstākļi, kas vienu otru noved pie necilvēcīgas rīcības. Man šķita, ka daudz interesantāk ir rakstīt par viņiem kā par cilvēkiem ar viņu vājībām, sliktām un labām īpašībām, ieskicēt, kā viņi nonākuši tur, kur nonākuši. Kā viņi uzvedas kritiskā situācijā, nāves tuvumā.

Tie personāži jau arī nav tādi, ko varētu heroizēt. Tas būtu iespējams, rakstot par kauju cilvēkiem; abās frontes pusēs bija karavīri, kas izcēlās ar patiesu varonību. Bet Ešafotā figurē komandanti, birokrāti, viņiem jau pēc definīcijas nav tādi amati, kurus varētu pacelt varoņa līmenī. Droši vien, rakstot par latviešu slepkavotāju Simonu Šustinu, es tāpat mēģinātu izprast, kas viņš bijis par cilvēku.

– Ir viens tāds miljardiera Džordža Sorosa izteikums, ka vietās, kur viņa atklātās sabiedrības idejas neatbalsta, gāna viņu, gāna seksuālās minoritātes un gāna ebrejus. Vai nebūsit jau ierakstījies trešajā kategorijā pēc Sorosa klasifikācijas skalas?

– Bet es jau nevienu negānu. Cita lieta, ka redzams, kāda ir šī Sorosa ideoloģija, kura manī neizraisa sajūsmu. Tā apkaro jebkura veida normālu patriotismu. Agrāk bija padomju internacionālisms – mācība, ka visas tautas izzudīs un būs viena padomju tauta. Tagad atkal notiek tas pats, tikai ar mazliet citādiem terminiem, citādā veidā. Piemēram – kāds bija koncerts par godu Latvijas Republikas 89. gadadienai? Gluži tāds pats kā padomju laikā uz Oktobra svētkiem, kur tāpat koncertos bija kāda viena divas latviešu dziesmas, bet visas pārējās – padomju. Arī tagad gandrīz viss repertuārs bija citu tautu un citu laikmetu mūzika, it kā latviešiem nebūtu komponistu.

Dīvaina bija prezidenta Valda Zatlera runa – nevis par Latvijas Republiku, bet par triju Eiropas impēriju sabrukumu un jaunās Eiropas 90 gadiem.

– Nesen uz ekrāniem iznāca jaunā mākslas filma Rīgas sargi. Vai jau esat redzējis?

– Varu teikt visnotaļ cildinošus vārdus. Šķiet, tauta bija noilgojusies pēc tāda rakstura patriotiska darba. Apnicis modernās Eiropas ilgstošais bezģīmja internacionālisms. Lūk, šāda filma izdaiļo valsts svētkus, nevis koncerti, kur aizmirsts par Mediņu, Kalniņu, Ivanovu un citiem latviešu komponistiem.

– Imantu Kalniņu gan neaizmirsa nesenās lietussargu revolūcijas laikā. Kā vērtējat Kalniņa izlēcienu – kritisko attieksmi pret demonstrācijas rīkotājiem?

– Kalniņš ir ģeniāls komponists. Ir vērts viņā ieklausīties – ne tikai mūzikā, bet arī tajā, ko viņš saka. Vajag ieklausīties, nevis aurot.

Protams, fons ir pateicīgs, lai šādas akcijas Doma laukumā organizētu – ir inflācija, smagas krīzes priekšnojautas. Kur ir šāds fons, tur arī parādās demagogi. Tā ir vienmēr. Tas nav ne labi, ne slikti. Tā tas ir.

Tur oratoros bija viena dāma, kas kaismīgi kliedza, ka tiesas spriedumi pie tējas tases tiekot taisīti, ar to nepārprotami mājot manā virzienā. Viņa laikam aizmirsusi, ka pirms gadiem desmit viņa griezās tieši pie manis pēc palīdzības. Un palīdzību saņēma – kvalificētu, būtiskā jautājumā.

– Kura dāma?

– Bija tur viena rakstniece...

– Turpinot literatūras tēmu, atmiņā ataust viena tāda grāmata ar nosaukumu Tiesāšanās kā ķēķis. Tur galvenajam varonim vārds ir Arnis Gūtups, kas stipri atgādina jūsu vārdu un uzvārdu. Grāmatas varoņi nepārtraukti sazvanās pa tālruni un sarunā visādas interesantas lietas. Vai esat šo grāmatu lasījis?

– Nevarētu teikt, ka būtu visu lasījis, bet pāris dienās pārskatīju. Te nu neko daudz nevaru teikt. Varu atbildēt par grāmatu Ešafots, bet šī grāmata ir kāda Jāņa Brūkleņa sacerējums.

– Divi spriedumi, kuriem līdzīgi pieminēti grāmatā, esot bijuši nelikumīgi, ziņoja Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns.

– Nezinu, par ko ir runa. Nekad neesmu ņēmis lietas, kuras nebūtu tiesiskas. Protams, teorētiski viss kas ir iespējams, un ir gadījumi, kad tiesnešu viedokļi dalās. Bet nepieļauju tādu situāciju, ka būtu kāda lieta, kurā tiesnesis būtu taisījis apzināti nelikumīgu spriedumu, vai arī, ka es pats būtu cēlis kādu nelikumīgu prasību vai pārstāvējis šādu prasību. Nejūtos vainīgs. Tāpēc jau ir trīs tiesu instances, lai šaubu gadījumā spriedumu būtu iespējams pārsūdzēt. Cik zinu, tajās divās nelikumīgajās lietās neviena puse nav pārsūdzējusi spriedumus. Bet tad jau puses ir bijušas apmierinātas. Spriedumi ir šķituši taisnīgi. Un, ko tad tagad – pēc deviņiem gadiem kāds atnāks un pateiks, ka viss bijis nelikumīgi. Tas skan nenopietni.

– Bet sazvanīšanās, vai tā notiek?

– Man daudzi ir zvanījuši un prasījuši padomus - ne tikai no tiesām, bet arī no valsts iestādēm, politiķi, no zemes komisijām un privatizācijas jautājumos. Jo savulaik esmu bijis saistīts ar likumdošanas procesu šajos jautājumos. Kas attiecas uz ķēķi, tad es varu pateikt, ka tas ir literārs darbs, kompilācija, montāža. Lai diskreditētu un dabūtu mani nost no lietām. Bija jau arī pietiekams laiks tādu kompilāciju izveidot, Strādāts ir astoņus, deviņus gadus. Šādā laikā var uzrakstīt deviņus romānus, kopotos rakstus var sarakstīt.

Tāds bija darba stils – neviens nekautrējās piezvanīt. Tagad vairs nezvana. Visi baidās, zina, ka viņus noklausās.

– Tad jau jauki – noklausīto sarunu skandāliem ir pozitīvs efekts?

– Nu tad labi, tā tikai uz priekšu! Ja gribam baiļu atmosfēru, neuzticības, nodevības gaisotni, tad tikai tā jāturpina. Jānoliek noklausīšanās ierīces un novērošanas kameras visās guļamistabās. Tas nav nekas jauns. Tikai – kurš būs ieguvējs? Tie, kas tagad plātās un berzē rokas, tāpat cietīs. Jo arī viņus noklausīsies. Vajag tikai sākt. Un katru nevainīgāko sarunu, izraujot no konteksta, varēs interpretēt kā noziedzīgu. Pārvērtīsimies par totāli policejisku valsti.

 

Intervija ar Raitu Karnīti: «Gudra valdība var glābt ekonomiku»

Baiba Lulle,  NRA  11/28/07    Par to, kādu mantojumu ekonomikā nākamajai valdībai atstājusi pagaidām vēl esošā valdība un kā tas ietekmēs gan iedzīvotājus, gan pašu valdību, Neatkarīgā iztaujāja Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktori Raitu Karnīti.

– Šīs valdības gala un nākamās valdības tapināšanas kontekstā daudz tiek minēta ekonomiskā krīze. Kas tā īsti ir, vai tā mums jau ir, vai tuvojas, vai šīs runas ir pārspīlētas?

– Vienkārši skaidrojot, ekonomiskā krīze ir tad, kad ir lielas ekonomiskās problēmas, kas parasti izpaužas kā kompleksa ekonomiskās attīstības lejupslīde. Ekonomiskajai augsmei samazinoties, uzņēmēji ir spiesti atlaist strādājošos, nepaaugstināt algas, tie, kas pārdod, cenšas glābties, paceļot cenas, kam seko augsta inflācija, zemas algas; daudzi cilvēki nespēj atdot kredītus. Ekonomisko krīzi pavada arī augsts tekošā konta deficīts, bezdarbs, negatīvi augsmes rādītāji.

Pēc teorijas Latvijā krīzei vajadzētu būt, tāpēc starptautiskie eksperti tā uztraucas. Bet, vai krīze patiešām būs, neviens nevar pateikt, jo arī starptautiskie eksperti atzinuši, ka šīs valstis nav tādas kā citas un klasiskie likumi te ne vienmēr tik pilnīgi tiek izspēlēti. Bet tas, ka gaidāms ekonomiskās augsmes tempa samazinājums, ir gandrīz droši zināms, vienīgi jautājums – par cik? Ja Rietumu un attīstītajās ekonomikās 2% IKP pieaugums ir pietiekami liela augsme un 5% – jau strauja, tad mūsu augošajā ekonomikā mēs varētu runāt par nozīmīgu samazinājumu, ja no 10, 11% tas samazinātos līdz 5%.

– Kāds ir tas IKP pieaugums, par kuru vēl varam priecāties, vai jāskatās ne tikai uz ciparu, bet arī uz to, uz kā rēķina tas pieaug?

– Jā, protams, jāskatās, uz kā rēķina tas pieaug, turklāt ilgtermiņā, ko parasti valdība negrib darīt. Tā skatās uz cipariem un piedēvē sev nopelnus par to iegūšanu. Šobrīd tie cipari ir augsti, bet pamats nav īsti stabils. To jau daudzkārt eksperti ir teikuši – ir trīs četras nozares, kas dod lielāko pieauguma daļu, un tās visas saistītas ar naudas kustību, ar ieplūstošās naudas ātru likšanu lietā, ātru peļņas iegūšanu un aizvešanu prom. Protams, nedrīkst vērtēt visu ļoti negatīvi un neievērot to, ka, lai arī mums ir augsta inflācija, reālā darba alga pēdējos divos gados augusi divreiz straujāk nekā inflācija – atrēķinot inflāciju, pērn tā pieauga par vairāk nekā 10%, šogad par vairāk nekā 20%. Neviens īsti nevar pateikt, kāds ir algu kāpuma īstenais cēlonis un kāda ir patiesā ietekme uz tautsaimniecību, vai tas patiešām ir naudas pieaugums katra maciņā, vai tas ir tikai pieaugums uz papīra, lielākoties atklājoties nelegālajiem maksājumiem.

– Vai šo vidējo ienākumu kāpumu, kas bieži tiek izmantots kā arguments, vispār var ņemt par atskaites punktu, lai palielinātu cenas, iesaldētu algas, jo ne jau visiem, īpaši pensijām, tas bijis tik straujš?

– Jā, tas ir otrs jautājums, jo polarizācijas dēļ vidējais mums arvien vairāk paliek neraksturīgs. Bet kāda ir patiesā polarizācijas pakāpe, to nezinām, jo koeficientu, kurš raksturo ekonomisko noslāņošanos, Latvijā jau vairākus gadus nerēķina. Pirms to beidza rēķināt, tam bija tieksme palielināties, un domāju, ka tendence pastiprinājusies. Bet Latvija šajā ziņā nav unikāla, un pat sociāli ļoti aizsargātajā Eiropā tas arī ir ļoti raksturīgi. Bet atšķirībā no Latvijas tur šī problēma ir apzināta un šīs atšķirības cenšas mazināt. Bet mums ir eiforija par labiem rādītājiem laikā, kad daudziem cilvēkiem dzīve kļūst kritiski smaga, par ko liecina arī izbraukšana.

– Vai tā situācija Latvijā un Eiropā ir tāda, ka darbaspēka izbraukšana turpināsies?

– Dzirdu informāciju, ka izbraukšana samazinājusies: ir jau tā, ka daudzi ir vīlušies, sabojājuši veselību, smagi strādājot, bet vienalga nepiedodami daudz izbrauc. Vai to darīs turpmāk, būs atkarīgs no tā, kā cilvēki redzēs savu perspektīvu šeit. Ja te būs nejēdzības, depresīva vide, viņi turpinās izbraukt, jo dzīvojam vienu reizi.

Domāju, ka tā politika, ko valdība piekopj, ļaujot gan cenām, gan algām augt, ir riskanta. Bet, no otras puses, varbūt, ka tā arī ir noderīga, vienīgi ļoti slikti un riskanti ir, ja brīdī, kad šāda augsta riska politika tiek pielietota, valdība mainās, kas tieši notiek.

– Kalvītim vajadzēja palikt, lai pats turpina un izstrebj savārīto?

– Tieši tā. Jautājums gan ir, vai viņam vispār ir, ko strēbt. Reālās darba algas ir pieaugušas straujāk nekā inflācija, bet tas nebūs mūžīgi, un būs jāsāk šos tempus samazināt, kas it kā jau ir noticis. Tiesa, nedrīkst neievērot zemāk atalgoto vajadzības. Bet visu šo procesu vajag saprātīgi novadīt. Pašlaik tieši politiskajā ziņā ir riskanta situācija – kas nāks pie varas. Ja pie varas nāks cilvēki, kuri neizprot šo smalko ekonomiku, jo tā tiešām ir augstākā pilotāža, situācija var kļūt kritiska.

Cita lieta ir saruna ar sabiedrību – nevar kā valdība nokaitināt sabiedrību, sakot: nav un nebūs. Nu, nevar tā teikt, ja cilvēkam nav ko mutē likt! Kāpēc tad tu tur augšā esi? Jāpasaka visi riski un jāvienojas ar sabiedrību par to, ko darīsim ar tiem, kuriem ir sliktāk šajā dzīvē.

– Jūsuprāt, nākamā gada budžeta virziens ir pareizs, bet nav argumentācijas?

– Tur jau nav nekāda īpaša virziena. Tāpat ir vēlme iestūķēt kaut kādus projektus, kaut kādas ambīcijas, tāpat ir paredzēts algu kāpums, ko nevarēs izkontrolēt. To nevaram jau tagad, un pat valsts sektorā nav skaidra sistēma, pat valsts dienestos tiek pieļautas milzīgas algu starpības par vienādu darbu gan starp institūcijām, gan vienas institūcijas ierēdņiem. Ja, piemēram, starp departamenta vadītāju un valsts sekretāru ir teju pieckārtīga algas starpība, tad jājautā – vai valsts sekretāram diena ir piecreiz garāka? Bijusī valsts sekretāre kļūst par ministri un sāk atklāt kļūdas, ko ir pieļāvusi valsts sekretāre, saņemot lielāku algu nekā ministre!

– Tas, ka ekonomiskā situācija mums nav spoža, ir objektīvu iemeslu dēļ vai valdības muļķības, neizdarīšanas vai nevēlēšanās dēļ?

– Ir ļoti liela objektīvā daļa, globālā ietekme, jo ne jau šī nauda te iekšienē radās. Lielākā tās masa ir ieplūdusi no ārpuses. Pasaules ekonomika gaidīja, kad te varēs daudzmaz droši izvietot naudu. Eiropā tajā laikā bija ne tik strauji augsmes tempi, mums bija ļoti labvēlīga situācija bankās, ļoti zemi noguldījuma procenti un pietiekami augsti kredītprocenti. Turklāt tukšs tirgus un diezgan neizglītots klients – bija ļoti labvēlīgi nosacījumi, ļoti liberāla ekonomika, tāpēc tā nauda, līdzīgi kā citās valstīs, te ieplūda.

Pārmest valdībai varētu ciparu būvēšanu. Izskatās, ka ekonomiskajā politikā galvenais ir uzbūvēt skaistus ciparus. Ja tas tā nebūtu bijis, tad mums jau algu līmenis šobrīd būtu augstāks, problēmas nebūtu tik smagas. Algu kāpums nebūtu par 30%, normāli. Tam ir gan ekonomiskas, gan sociālas sekas, jo cilvēki pierod, ka viņi katru mēnesi saņem vairāk, bet ko lai dara uzņēmējs, kuram tā nauda jāsagādā? Risks, ka uzņēmēji var izputēt, ir ļoti augsts, un tas arī notiek.

Ceru tomēr, ka ar valdības maiņu nebūs šī smagā piezemēšanās, jo ekonomika nav slēgta.

– Kāda varētu būt Saeimas ārkārtas vēlēšanu ietekme uz ekonomiku?

– Normālā valstī tas atstātu lielu negatīvu iespaidu, bet, ņemot vērā to, ka mums ir ļoti liberāla ekonomika un tā maz saistīta ar politiku, ietekme varētu nebūt liela. Būtu liela piesardzība, bet nav pazīmes, kas liecinātu, ka ārējais kapitāls muktu prom. Vietējais gan. Bet arī tā ir ļoti pētāma lieta, kāpēc vietējie uzņēmumi brauc prom un ārzemju nāk iekšā. Man šķiet, ka tas ir uzņēmējdarbības stils, jo mūsējie ir vēl pārāk zaļi, lai iesaistītos nopietnā biznesā, viņiem vairāk ir tāds Austrumu biznesa darbības stils – atnākt, sagrābt un aiziet atkal uz nākamo vietu. Vēl nav tā nopietnā tradīciju bagātā, paaudzēs mantotā uzņēmējdarbība. Bet varbūt arī, ka mūsdienās tāda nemaz vairs nevar būt.

– Vai ir laiks kardināli mainīt nodokļu sistēmu? Piemēram, progresīvo vai vienkārši lielākas diferenciācijas, samazināt kaut kam?

– Nekad neesmu atbalstījusi progresīvos nodokļus, jo tos ir grūti pārvaldīt. Būs atkal tie, kuriem būs jāmaksā, un tie, kuriem nebūs. Nedomāju, ka vispār kaut kas šobrīd būtu jādara ar nodokļiem, jo te svarīgi, lai ir stabilitāte, lai uzņēmējdarbību var plānot. Zemi nodokļi arī jau nav paši par sevi. Augsti nodokļi nozīmē labākus sociālos pakalpojumus, zemi – sliktākus. Uzņēmējam augsti nodokļi nozīmēs labākus ceļus, labāku izglītību viņa bērniem, labākus dzīves apstākļus pašam; zemi nodokļi nozīmē, ka pašam vairāk vajadzēs maksāt par veselību, izglītību. Es aizstāvētu nodokļu nemainīšanu, jo mums jau tāpat būs spiediens no Eiropas Savienības tos paaugstināt, lai tie būtu vienādi.

Bet, ja runājam par to, kā palīdzēt mazāk nodrošinātajiem, tad tiem noteikti nav jābūt sociālajiem pabalstiem. Vairāk jārūpējas par to, lai būtu darbavietas, jārūpējas par uzņēmējiem visās nozarēs, lai būtu, kas nodrošina to algu, lai viņiem būtu tirgi – tur valsts palīdzība ir nenovērtējama. Pagaidām uzņēmēji meklē tirgu vairāk caur saviem ārzemju partneriem, bet tas nav tik ienesīgi, jo kāpēc gan dalīties ar kādu? Valstij jāpalīdz uzņēmējiem pirmajiem ienākt tirgū un paņemt to treknāko kumosu, nevis gaidīt, kad kāds cits, kāds Rietumu partneris viņiem ko atmetīs.

– Vai taisnība Eiropas Centrālās bankas jeb, pareizāk, Danske Bank pārstāvja teiktajam, ka lata devalvācija ir neizbēgama?

– Tas būs atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. Visi gaida mūsu pievienošanos eiro zonai. Tajā brīdī, kad tai pievienosimies, latu vajadzēs kaut kam pielīdzināt. Protams, Eiropa ieinteresēta, lai lata vērtība ir pēc iespējas zemāka. Vai Latvijā būs vai nebūs devalvācija, atkarīgs no tā, kā attīstīsies mūsu ekonomika. Pagaidām vēl tas, kas notiek nekustamo īpašumu tirgū, diezgan labi kompensējas ar citām nozarēm. Atšķirībā no attīstītajām valstīm mums ir milzum daudz iespēju, kas mūs glābj. Ārzemes var runāt ko grib, bet, ja mums izdosies stabilizēt ekonomiku un pārliecināt par to, ka mēs spējam noturēt savu valūtu ar rezervēm un kontrolēt bankas politiku, tad, domāju, formāli devalvācijas nebūs. Faktiski tā gan jau notiek, ja ir nemainīgs kurss un ir inflācija, tad, protams, ka tas lats devalvējas, ja es par to latu vairs nevaru nopirkt tik, cik varēju pirms gada.

– Cik lielā mērā valdības nepopularitāte ir ieprogrammēta ekonomiskās situācijas dēļ un cik valdība tomēr var ko darīt?

– Ar milzīgām bažām skatos uz nākamo valdību, jo, lai kādi trūkumi bija Tautas partijai, un es nebūt neesmu Tautas partijas fane, tas, ka viņi ir labi ekonomisti, ir skaidrs. Ja nāks cilvēki, kuriem tikai liksies, ka tā vajag, bet kuri nezinās, ka tā vajag, un nebūs profesionāļi, lai cik laba būtu viņu griba, tas mums var beigties diezgan traģiski, jo situācija ir diezgan saspringta.

Bet nedomāju, ka nepopularitāte ir ieprogrammēta un viņi būtu pašnāvnieki. Nākamās valdības popularitāte būs ne tik daudz atkarīga no ekonomiskās politikas, cik no tā, kā viņi spēs sarunāties ar cilvēkiem. Sabiedrība piedod visu, bet ne to, ka pret viņu izturas nevērīgi un augstprātīgi, kā to demonstrēja teju visi šīs valdības politiķi. Ja cilvēki ir satraukti, viņus vajag nomierināt, vajag dot informāciju – šie nav džungļu cilvēki, kuri neko nesaprot. Pat, ja valdības ekonomiskā politika sagraus šo valsti, bet tā pratīs sarunāties, tā visu novels uz iepriekšējo valdību un vienalga būs populāra. Bet, ja izdosies īstenot ekonomikas attīstības kursu un turklāt vēl būs prasme sarunāties, tad jaunajai valdībai ir visas iespējas.

 

Rīgas kinostudija: KM izplata nepatiesu informāciju par filmu piederību valstij

LETA  11/29/07    Kultūras ministrija (KM) izplata nepatiesu informāciju par Rīgas kinostudijas uzņemto filmu piederību valstij, teikts kinostudijas valdes priekšsēdētāja Venta Horsta izplatītajā paziņojumā.

Vakar, 28.novembrī, Rīgas kinostudija ir nosūtījusi vēstuli Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājam, Ministru prezidentam un Satversmes aizsardzības biroja vadītājam ar lūgumu novērst Satversmes 1.panta apdraudējumu un apturēt KM amatpersonu patvaļu.

Vēstulē norādīts, ka "5.novembrī KM, ignorējot Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu, ir nosūtījusi paziņojumu oficiālajā PSRS valsts valodā 14 bijušo PSRS republiku kultūras ministrijām, tādā veidā realizējot PSRS pastāvējušo pārvaldes orgānu horizontālo sakaru principu".

KM norāda, ka "paziņojumā pausta melīga informācija par autortiesību uz periodā no 1964.gada 1.jūnija līdz 1993.gada 15.maijam Rīgas kinostudijas uzņemtajām filmām piederību valstij un norādīts, ka Rīgas kinostudija un Dānijas sabiedrības "Voxell ApS" noslēgtais līgums par Rīgas kinostudijas autortiesību realizāciju un ar to saistītās darbības ir uzskatāmas par nelikumīgām".

KM vārdā lūgts informēt par radušos situāciju paziņojuma adresātu valsts orgānus, nevalstiskās organizācijas, televīzijas un citas kompānijas, kas saistītas ar audiovizuālo materiālu izplatīšanu, teikts kinostudijas paziņojumā.

Jau ziņots, ka Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamentā uzsākts kriminālprocess par savulaik Valsts Rīgas kinostudijā uzņemto kinofilmu un televīzijas filmu iespējami nelikumīgu izmantošanu.

Šo filmu izplatīšanas tiesības nonākušas Dānijā reģistrētās kompānijas "Voxell Aps" rīcībā. Izvērtēt šī darījuma apstākļus prokuratūrai lūdz KM.

Kriminālprocess uzsākts par iespējamu noziegumu, kas paredzēts Krimināllikuma 14.nodaļā - par noziedzīgiem nodarījumiem pret personas pamattiesībām un pamatbrīvībām, aģentūru LETA iepriekš informēja Ģenerālprokuratūras preses sekretāre Dzintra Vītoliņa.

Kriminālprocesa izmeklēšanas gaitā tiks pētīta laika periodā no 1964.gada 1.jūnija līdz 1993.gada 14.maijam kinostudijas uzņemto kinofilmu un televīzijas filmu izmantošana.

Prokurors šādu lēmumu pieņēmis, izvērtējot divos iesniegumos sniegtās ziņas par to, ka tiesības uz filmu izplatīšanu nodotas bez autoru un Latvijas valsts piekrišanas, kas liecina par iespējamu autortiesību un blakustiesību pārkāpumu.

Uz Valsts Rīgas kinostudijas bāzes izveidotās VAS "Rīgas kinostudija" privatizācijas noteikumi paredzēja, ka privatizācijas objektā 1997.gadā ir dokumentu arhīvs un kino, foto un fono dokumentu arhīvs, kas ir valsts īpašums un saskaņā ar likumu par arhīviem netiek privatizēts.

Turklāt Ministru kabinets šā gada 30.jūlijā pieņēma rīkojumu par atteikumu nodot privatizācijai autora mantiskās izņēmuma tiesības uz kinostudijā savulaik uzņemtajām filmām, un šajā lēmumā norādīts, ka tās saglabātas valsts īpašumā.

Neraugoties uz to, nu jau privatizētā "Rīgas kinostudija" šā gada 1.oktobrī noslēdza līgumu, ar kuru pret atlīdzību nodeva "Voxell Aps" izplatīšanas tiesības uz kinofilmām un televīzijas filmām, kas uzņemtas Valsts Rīgas kinostudijā no 1964.gada 1.jūnija līdz 1993.gada 14.maijam.

Līgumu parakstīja "Rīgas kinostudijas" valdes priekšsēdētājs Vents Horsts un "Voxell Aps" direktors Torbens Ellerts.

LETA jau ziņoja, ka līgums paredz nodot Dānijas sabiedrībai tiesības izplatīt filmas ētera televīzijā, kabeļtelevīzijā, satelīttelevīzijā, kinoteātros un mājas video formātā (DVD, VHS, video CD).

 

4542 skolēni zina, ka stilīgāk ir būt brīvam nekā vergot atkarībām

Zane Stankeviča,  NRA  11/29/07     Saskaņā ar skolēnu veselību ietekmējošo paradumu pētījumu visas trīs Baltijas valstis ietilps to 12 valstu sarakstā, kurās ir visvairāk mazgadīgo pīpmaņu, kas tabakas verdzībā nonākuši jau 11, 13 un 15 gadu vecumā. Pētījumi arī apliecina, ka tieši 14–15 gadi ir vecums, kurā jauniešiem izveidojas atkarība no smirdīgā paraduma – tā attīstās dažu nedēļu laikā pat tad, ja dūms tiek vilkts neregulāri, piemēram, tikai nedēļas nogalēs. Tā kā jauniešiem šajā vecumā ir izteikta vajadzība pēc atbalsta, ļoti svarīgi ir justies piederīgiem pie kopības, tāpēc ir grūti pateikt nē tam, ko dara visi, pat ja vairākums rīkojas muļķīgi. Lai aizkavētu iespējamo smēķēšanas uzsākšanu un veicinātu tās atmešanu, Eiropā jau desmit gadus tiek rīkota akcija Nesmēķējošā klase, kas nu jau trešo gadu notiek arī Latvijā.

Nesmēķējošā klase ir projekts 7.–8. klašu jauniešiem, kura ietvaros skolēniem piecus mēnešus jāatturas no tabakas dūma. Klase, kas piedalās projektā, katru mēnesi sūta atskaites par to, kā skolēniem veicies ar solījuma izpildi. 2006. gadā šo pārbaudījumu izturējušas 170 no 214 klasēm, kas šo izaicinājumu ņēmušas nopietni, bet pērn tieši puse no 215 potenciālajām nepīpētāju klasēm – tikai 112. Šogad piecus mēnešus līdz nākamā gada 30. aprīlim atturēties no bara instinkta uzpīpēt apņemas 269 klases jeb 4542 skolēni no 202 Latvijas skolām. Domājošie, kuriem cigaretes ir vienaldzīgas, piedalīsies interesantu veicināšanas balvu izlozēs, un galvenā balva būs aktīvās atpūtas nedēļas nogale visai klasei. Lielākais ieguvums, protams, būs iekšējā brīvība izdarīt pašam savu izvēli, nevis to, kuru uzspiež vairākums, un veselīgs dzīvesveids.

Īpaši šim projektam dziesmu ar nosaukumu Esi brīvs! ierakstījuši reperi Gustavo, Pikaso un R-viss. Lai arī sākotnēji mākslinieki pret piedāvājumu radīt šādu dziesmu izturējās skeptiski, viņi tomēr piekrituši to darīt ar noteikumu, ka tā nebūs pamācība. "Dziesma tika veidota kā filma, kuru noskatoties rodas pārdomas," skaidro Gustavo. "Ir tikai viena dzīve, kuru var sačakarēt – savējā. Un, kad tas būs noticis, paša sačakarētā dzīve būs jānodzīvo līdz galam," atgādina reperis.

 

PBLA rosina atjaunot dubultpilsonību

DELFI  11/29/07    Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) rosinājusi Īpašu uzdevumu ministriju sabiedrības integrācijas lietās (ĪUMSIL) iekļaut jaunajā valdības deklarācijā jautājumu par dubultpilsonības atjaunošanu.

Pēc PBLA domām, tas stiprinātu Latvijai piederīgo cilvēku tiesisko saikni ar valsti un vairotu Latvijas sociālo kapitālu.

ĪUMSIL vadītājs Oskars Kastēns ir apspriedies ar vairāku nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvjiem par to, kādus priekšlikumus varētu iestrādāt jaunās valdības deklarācijas sadaļā "Pilsoniska un saliedēta sabiedrība", tostarp ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvjiem, kas rosinājuši grozīt normatīvos aktus, lai nodrošinātu iespēju arodbiedrībām pretendēt uz sabiedriskā labuma organizāciju statusu, Latvijas Darba devēju konfederācijas un citu NVO pārstāvjiem.

 

Notiks forums "Laba Saeimas vēlēšanu sistēma - kāda tā ir?"

LETA  11/30/07    Sestdien, 1.decembrī, no plkst.10 Rīgas Ekonomikas augstskolā notiks forums "Laba Saeimas vēlēšanu sistēma - kāda tā ir?", aģentūru LETA informēja Vēlēšanu reformas biedrības izpilddirektors Indulis Bērziņš.

mērķis ir radīt pamatu Saeimas vēlēšanu sistēmas izvērtēšanai. Forumā paredzēti biedrības padomes locekļu - Arņa Kaktiņa, Arvīda Dravnieka un Ivara Ījaba - referāti un brīvā diskusija.

"Labi redzamā un augošā Latvijas vēlētāju neapmierinātība ar esošo politisko iekārtu ir vedusi pie vairākiem ieteikumiem par iespējamām maiņām - Saeimas atsaukšanu, atsevišķu deputātu atsaukšanu, pārēju uz kādu pavisam citu vēlēšanu sistēmu, divpalātu ieviešanu, grozījumiem esošajā sistēmā. Šiem ieteikumiem jābūt argumentētiem un skaidri pamatotiem. Labi jāizdomā arī ieteikto maiņu iespējamās tālākās konsekvences," norāda foruma organizētāji.

Forumā tiks meklētas atbildes uz jautājumiem: Ko mēs vēlamies ar Saeimas vēlēšanu sistēmu panākt - kādus mērķus uzstādām? Vai esošā Saeimas vēlēšanu sistēma sekmē šo mērķu sasniegšanu?

Forumu organizē Vēlēšanu reformas biedrība sadarbībā ar Rīgas Ekonomikas augstskolu un "ELJA50". Biedrība ir dibināta 2007.gada 31.maijā. Tā ir finansiāli un no politiskām partijām neatkarīga. Biedrības darbībā iesaistās ne tikai politologi un vēlēšanu sistēmu eksperti, bet arī citi interesenti.

Forumā aicināts piedalīties ikviens Latvijas vēlētājs.

 

Sabiedrības apmierinātība ar pašreizējo vēlēšanu sistēmu varētu būt samazinājusies

LETA  12/01/07    Šogad sabiedrības apmierinātība ar pašreizējo vēlēšanu sistēmu varētu būt samazinājusies, šodien forumā «Laba Saeimas vēlēšanu sistēma - kāda tā ir?» sacīja tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš.

Viņš norādīja, ka pagājušā gada sākumā tika veikts pētījums par Latvijas pilsoņu attieksmi pret vēlēšanu sistēmas maiņu. Tajā 29,3% atbildēja, ka ir neapmierināti, bet 25,6% - ka ir apmierināti ar pašreizējo vēlēšanu sistēmu.

Pagājušā gada sākumā tikai 21,3% norādīja, ka ir apmierināti ar atbalstītās partijas solījumu turēšanu, bet 34,9% respondentu nebija apmierināti.

Aptaujājot respondentus par vēlēšanu godīgumu, 29,9% uzskatīja, ka vēlēšanas notiek negodīgi, bet 34,7% uzskatīja, ka vēlēšanas notiek godīgi.

Kaktiņš skaidroja, ka Latvijas iedzīvotāji kopumā nav apmierināti ar vēlēšanu sistēmu, jo tā nenodrošina to rezultātu, ko viņi vēlētos redzēt.

Viņš pieļāva iespēju, ka patlaban iedzīvotāju attieksme pret vēlēšanu sistēmu varētu būt negatīvāka saistībā ar norisēm politikā. Arī jautājumā par vēlēšanu norises godīgumu varētu būt samazinājies to iedzīvotāju skaits, kuri domā, ka tās notiek godīgi - pirms vēlēšanām veikto pozitīvisma kampaņu dēļ, gan arī citu līdzīgu faktoru rezultātā.

SKDS pārstāvis norādīja, ka arī uzticība Saeimai un valdībai patlaban ir zemākā kopš 1996.gada, kad pētījumu centrs to sāka mērīt.

Visdrīzāk, nav iespējama pilnīga iedzīvotāju apmierinātība ar sistēmu, jo ir koalīcija, un tā sastāv no vairākiem spēlētājiem, taču jāuzdod jautājums, cik liela var būt neapmierinātība, jo patlaban tā ir pārāk liela, uzsvēra eksperts.

Jau ziņots, iepriekš Kaktiņa vērtējumā «valsts vara Latvijā kopumā cieš no uzticības deficīta». Tiesu un prokuratūras attiecīgi 58,5% un 47,2% neuzticības reitings pēdējās aptaujās daudz neatpaliek no tiem 62,1% un 65,6% aptaujāto, kuri neuzticas attiecīgi valdībai un Saeimai.

Nosacīti labāk pozitīvo un negatīvo vērtējumu starpībās izskatās vienīgi prokuratūras reitings: valdībai un Saeimai tas ir attiecīgi mīnus 32 un mīnus 38, bet tiesām - mīnus 28,1, savukārt prokuratūrai tas ir salīdzinoši mazāks - mīnus 12,4.

 

 

 

 

Saimniecībā...

 

 

Eksperti: Joprojām liela daļa strādājošo savus ienākumus saņem aploksnēs

LETA  11/26/07    Statistika par darba samaksu liecina, ka joprojām liela daļa strādājošo savus ienākumus saņem "aploksnēs", uzskata aģentūras LETA aptaujātie finanšu eksperti.

Kā ziņots, Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka darba algu līdz 109 latiem pēc nodokļu nomaksas saņem 8,6% nodarbināto, no 109 līdz 150 latiem - 13,8%, no 150 līdz 200 latiem - 14%, no 200 līdz 300 latiem - 22,8%, no 300 līdz 500 latiem - 18,7%, no 500 līdz 1000 latiem - 5,6%. Vairāk nekā 1000 latu lielu algu "uz rokas" saņem 0,2% strādājošo.

"Hansabankas" vadošais sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš sacīja, ka šie skaitļi nav pilnīgi precīzi, jo nevienā pasaules valstī statistiķi neuzzina par pilnīgi visiem cilvēku ienākumiem. Skaidrs arī, ka Latvijā starpība starp faktisko un statistikā redzamo atšķiras vairāk nekā, piemēram, Zviedrijā.

Kaut arī šie dati iegūti no aptaujām, eksperts norāda: ja reiz cilvēki slēpj ienākumus no Valsts ieņēmumu dienesta (VID), ļoti iespējams, viņi tos slēpj arī no CSP aptaujātājiem.

Publiski izskanējuši dažādi vērtējumi par to, cik lielā mērā faktiskie cilvēku ienākumi pārsniedz statistikā redzamos, - par 20%-30%. Var nojaust, ka starpība starp reālajiem un uzrādītajiem apjomiem samazinās, un daļu šī gada otrajā ceturksnī reģistrētā algu pieauguma par 33% veido legalizācija, uzskata Strautiņš.

Darba tirgus izpētes uzņēmumu dati liecina, ka faktiskais pieaugums varētu būt par apmēram desmit procentpunktiem mazāks. Uz legalizācijas procesu norāda arī neoficiāla informācija, piebilst eksperts.

Aplokšņu algas eksistēja arī agrāk, un, ja vien nepieaug to īpatsvars, kas ir maz ticams, tās nevar izskaidrot patēriņa pieaugumu, norāda Strautiņš. Ja notiek legalizācija, kā tas acīmredzami ir, tad var teikt, ka patēriņš pieaug, par spīti aplokšņu algu īpatsvara sarukumam, jo legālā samaksa pieaug vēl straujāk par kopējo. Taču, protams, aplokšņu algu esamība palīdz izskaidrot absolūto patēriņa līmeni, pat ja neizskaidro tā izmaiņas, norādīja analītiķis.

Arī kreditēšanas attīstība ir stimulējusi patēriņu. Šī gada otrajā pusē tās stimulējošais iespaids ir samazinājies, un tas, viņaprāt, ir apsveicami. Lai stimulētu cilvēkus vairāk aizņemties investīcijām, nevis patēriņam, ir jāmaina ekonomiskie stimuli sabiedrībai, kurus lielā mērā nosaka nodokļu sistēma, uzsvēra Strautiņš.

Arī "SEB Unibankas" makroekonomikas analītiķis Dainis Gašpuitis sacīja, ka statistikas pārvaldes dati ļauj izteikt samērā ticamu pieņēmumu, ka joprojām ļoti liela daļa strādājošo savus ienākumus saņem aploksnēs.

Tūlīt pēc noteikumu ieviešanas, kas paredz, ka bankas drīkst izsniegt kredītus tikai atbilstoši oficiālajai algai, kredītu izsniegšanas aktivitāte būtiski kritās un pieauga citu alternatīvu naudas aizdevēju popularitāte ar vieglākiem nosacījumiem, atzīst Gašpuitis.

Līdz noteikumu ieviešanai bankas un līzinga devēji tomēr strikti esot vērtējuši ikviena kredītņēmēja spēju atmaksāt parādu un viņa reālo naudas plūsmu. Tāpēc kopumā strādājošajiem ar tik zemiem ienākumiem varbūtība dzīvot pāri savām iespējām tomēr bija un ir ierobežota, uzskata eksperts. Vienlaikus mazumtirdzniecības un jaunu auto iegādes apjomi liecina, ka pirktspēja ir augstāka par oficiāli uzrādītajiem ienākumiem.

Rezultātā vēlme izmantot banku un līzinga pakalpojumu veicina strādājošo ieinteresētību legalizēt savus ienākumus. Šāda tendence vērojama kopējā algu pieauguma statistikā. Savukārt atbildīgajām valsts iestādēm tas norāda uz iespējām, kuras ir jāizmanto, domājot par valsts budžeta pildīšanu, uzsvēra eksperts.

 

Uz grābekļa vairs nekāps

Ilze Zālīte,  Diena  11/26/07     Mācoties no likstām Krievijā, zivju pārstrādātāji uz vienu tirgu vairs nepaļaujas.

UKRAINA, Baltkrievija, Kazahstāna, Vācija, arī Azerbaidžāna - valstis, uz kurām tagad iet a/s Brīvais vilnis (BV) produkcijas tiesa agrāk nozīmīgajam, bet pērn nogalē kompānijai aizvērtajam Krievijas tirgum, uzskaita uzņēmuma izpilddirektors Māris Trankalis. Līdz ar tirgu dažādošanu un risku sadali Baltijā viens no lielākajiem zivju pārstrādātājiem pamazām atgūstas no Krievijas tirgus zaudējuma.

No Krievijas tirgus, kur BV agrāk eksportēja vairāk nekā trešdaļu produkcijas, uzņēmums nav atteicies, taču tā atgūšana nav pašmērķis. "Un, ja arī šo tirgu atgūsim, tad tur eksportēsim ne vairāk kā 10% produkcijas," kļūdu likt uzsvaru uz vienu tirgu, kas 1998.gada Krievijas krīzē un pērnajā šprotu krīzē kaimiņvalstī uzņēmumam bija teju liktenīga, M.Trankalis sola vairs nepieļaut. Tāpat kā BV uzmanīgāki ir kļuvuši un tirgus riskus sadalījuši arī citi zivrūpnieki, kopumā aptuveni 90% produkcijas tagad eksportējot uz teju 30 pasaules valstīm, Dienai saka Latvijas Zivrūpnieku savienības (LZS) vadītājs Didzis Šmits, norādot, ka kvalitatīvu zivju produkcijas ražotājiem "iet labi".

Iespējams, vēl labāk zivrūpniecībai klājās līdz Krievijas krīzei 1998.gadā, pēc kā daudzi Latvijas zivrūpnieki bankrotēja. Otrs belziens sekoja pēc nepilniem desmit gadiem - pērnā gada beigās, kad Krievijas atbildīgajiem dienestiem radās pretenzijas pret Latvijas zivju produkciju. Atklājot divu Latvijas lielo zivrūpnieku - BV un Gamma A - produkcijā paaugstinātu vēzi izraisošas vielas - benzopirēna - koncentrāciju, Krievijas dienesti pērn beigās aizliedza abu kompāniju produktu ievešanu savā valstī.

BV, kas Krievijas lēmumu saistīja ar savējo ražotāju aizsardzību, cieta no nozīmīgā tirgus zaudējuma, bet plinti krūmos nemeta un sāka meklēt jaunus tirgus. Kas meklē, tas atrod - BV šā gada oktobrī atguva iepriekšējā gada pozīcijas - saražoja un pārdeva tikpat, cik pērn šajā mēnesī. Lai arī pagaidām uzņēmuma šā gada apgrozījums atpaliek no pagājuša gada, līdz gada beigām pērnos ieņēmumus iecerēts, ja ne sasniegt, tad ievērojami tiem tuvināties. Tāpat gadu plānots pabeigt ar aptuveni Ls 200 000 peļņu, noteica M.Trankalis.

Lai paaugstinātu rentabilitāti, BV paplašinās dārgo produktu segmentu, kurā kompānija redz perspektīvu un savu nākotni. Tālab jau drīzumā kompānijas šprotēm piebiedrosies tādi jauni konservi kā līdaka un sams želejā, kūpināta bute u.c. Taču jaunie konservi neizkonkurēs šprotu pozīcijas, kas arī turpmāk saglabāsies 60-70% no kopējā BV saražotā, Dienai saka BV valdes priekšsēdētājs A.Babris.

"Tas ir pirmais produkts, un ar tām Latvijas zivrūpnieki ir pazīstami ne tikai Austrumu, bet arī Rietumeiropas virzienā un citviet," šprotes vadošās pozīcijas visā Latvijas zivrūpniecībā izceļ D.Šmits. Lai arī Latvijas ražotājam nereti pārmet pārāk lielo roku darbu, vismaz šprotu ražošanā to būtiski neizskaust. To nav izdevies izdarīt pat tādā attīstītā valstī kā Vācija, piebilda LZS vadītājs.

 

Ekonomiskā krīze vai labklājības pieaugums?

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"   11/26/07    Ja klausāmies publiskajā telpā valdošos izteikumus, tad nerodas šaubas – valsts atrodas ja ne dziļā ekonomiskā krīzē, tad tās priekšvakarā. Vai tiešām velns ir tik melns, kā to mālē, centās noskaidrot Nedēļa.

Piesaucot valstī it kā esošo ekonomisko krīzi, parasti min augsto inflācijas līmeni. Tas patiesi ir augsts un jau ilgāku laiku augstākais Eiropas Savienībā. Taču vēl bīstamāks un draudus tautsaimniecībai radošs ir augstais maksājumu bilances tekošā konta deficīts, kas jau pārsniedz 20% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tieši lielais tekošā konta deficīts liek dažādām reitingu aģentūrām samazināt Latvijas kredītreitingus, kuri gan joprojām ir samērā augsti. Tomēr šie divi rādītāji, no kuriem pēdējais nekādi neatsaucas uz iedzīvotāju labklājību, vēl neļauj runāt par ekonomisko krīzi.

Vienmēr konservatīvais un piesardzīgais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs runā par veiksmīgi īstenotu mīksto piezemēšanos un IKP pieauguma samazināšanos turpmākajos gados līdz 7–8% gadā. Šādu pieklājīgu ekonomikas pieaugumu neviens, kurš kaut daudzmaz orientējas ekonomikā, nekad nenosauks par krīzi. Lai novērstu iespējamos pārpratumus, jāatgādina, ka IKP pieaugums tiek aprēķināts salīdzināmās cenās. Par krīzi var runāt vienīgi tad, ja tas ir negatīvs vai tuvs nullei un ir augsts bezdarba līmenis. Ja samazinās vai vismaz nepalielinās iedzīvotāju labklājība. Augsta inflācija pie ļoti augstiem IKP pieauguma rādītājiem, budžeta pārpalikuma un tikpat kā likvidēta bezdarba vēl nenozīmē ekonomisko krīzi. Tiesa, tā var to veicināt, bet nav nekāda pamata neticēt Rimšēvičam, kas dziļu krīzi tuvākajos gados neprognozē.

Aplūkosim, kā pēdējos gados ir mainījusies Latvijas iedzīvotāju labklājība, un salīdzināsim šīs izmaiņas ar citām valstīm, lai pārliecinātos, vai taisnība tiem, kas apgalvo, ka viss paliek arvien sliktāk un sliktāk. Lai gan liela sabiedrības daļa neuzticas statistiskajiem rādītājiem, nedaudz pārfrāzējot Čērčilu, jāteic, ka statistika, protams, ir viena melīga padarīšana, bet nekas labāks, lai objektīvi raksturotu ekonomiskos procesus, izgudrots nav. Tāpēc, analizējot ekonomisko situāciju, izmantosim vienīgi šo metodi, proti, Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datus, nevis balstīsimies uz kaimiņu tantes znota labklājības izmaiņām vai paša veiksmēm un neveiksmēm.

Iekšzemes kopprodukts

Visā pasaulē valsts ekonomisko situāciju raksturo tās iekšzemes kopprodukts un tā dinamika. Latvijas sabiedrības īpatnība ir tā, ka šis rādītājs tiek uztverts objektīvi tikai attiecībā uz citām valstīm, bet pašu zemē tam vienkārši netic vai tas tiek ignorēts. Pareizāk sakot, netiek atzīts tā ievērojamais kāpums pēdējos piecos gados. Ja pēkšņas krīzes apstākļos IKP pieaugums apstātos, to sabiedrība akceptētu bez iebildēm un par varītēm meklētu grēkāzi. Tāpat kā šobrīd meklē to, kura dēļ IKP procentuālais divciparu palielinājums netika apturēts jau pirms vairākiem gadiem. Šajā gadījumā vainīgie tālu nav jāmeklē – tā ir Latvijas tauta, kura nobalsoja par iestāšanos Eiropas Savienībā un savukārt nenobalsoja par tādām partijām, kuras gribētu aizliegt bankām izsniegt kredītus, bet uzņēmējiem palielināt algas. Pat ja IKP pieaugums tiek atzīts, tad ar visādām atrunām. Sākot ar to, ka pieaugumu nosaka inflācija, vienlaikus aizmirstot, ka IKP dinamika tiek aprēķināta salīdzināmās cenās, un beidzot ar to, ka IKP struktūra ir nelīdzsvarota un tajā nemitīgi samazinās apstrādes rūpniecības īpatsvars. Taču atgriezīsimies pie skaitļiem.

Kopš 2000. gada IKP pieaugums Latvijā nevienu gadu nav bijis mazāks par 6% gadā, bet kopš 2004. gada tas ir straujākais Eiropas Savienībā (ES), un arī šis gads, kā liecina provizoriskie dati, nebūs izņēmums. Pērnā gada līmeni – 11,9% – neizdosies sasniegt, taču šāds uzdevums nemaz nav izvirzīts. Gluži otrādi – valdība ir ķērusies pie ekonomikas bremzēšanas mehānisma, lai novērstu tautsaimniecības pārkaršanu. Nākamgad tiek plānots IKP pieaugums 7,5% apmērā, kas tiek uzskatīts kā optimāls. Tiesa, IKP pieaugums trešajā ceturksnī – par 11,1% – vairumam novērotāju bija pārsteigums. Tika gaidīti nedaudz pieticīgāki skaitļi.

Svarīgs ekonomiskās izaugsmes rādītājs ir IKP uz vienu iedzīvotāju, kurš raksturo kopējo attīstības līmeni. Lai šis rādītājs būtu starptautiski salīdzināms, lieto pirktspējas paritātes standartu (PPS), kas līdzsvaro IKP rādītājus faktiskajās cenās ar cenu un darba samaksas līmeni attiecīgajā valstī. Šis rādītājs vēsta, ka Latvijas izaugsme nebūt nav tā neveiksmīgākā salīdzinājumā ar citām Austrumeiropas valstīm. 2000. gadā Latvijai IKP uz vienu iedzīvotāju pēc PPS bija tikai 36,8% no toreizējā ES-27. Pēc šā rādītāja Latvija bija pārliecinoši pēdējā vietā starp pašreizējām ES dalībvalstīm, atskaitot Bulgāriju un Rumāniju. Vēl pirms septiņiem gadiem Polija bija krietni mums priekšā. Tur IKP uz vienu iedzīvotāju pēc PPS bija 48,8% no ES-27 vidējā līmeņa. Pērn mēs Poliju jau apsteidzām, un šogad Latvijai tiek prognozēts sasniegt 60,6% līmeni, kamēr Polijai tikai 55,2%. Ungārija 2000. gadā bija tālu Latvijai priekšā – 56,3%, bet šogad plānots, ka būs tikai nedaudz mums priekšā un sasniegs 65,4% no ES-27 vidējā līmeņa. Līdzīga dinamika vērojama attiecībā uz Slovākiju. 2000. gadā tur šis rādītājs bija 50,5% un šogad – 66,6%. Ja gribam runāt par kādu nopietnāku krīzi, tad to var novērot Ungārijā, kur šogad otrajā ceturksnī IKP pieaugums bija tikai 1,2%, kas ir zemākais starp Austrumeiropas valstīm un otrs zemākais ES, budžeta deficīts burtiski katastrofāls – pērn 9,2%, valdības parāds – 65,6% no IKP (Latvijai – 10,6%), gada vidējā inflācija oktobrī 7,8% (Latvijā – 8,9%). Ungārija, iespējams, būs nākamā valsts, kuru Latvijai varētu izdoties apsteigt.

Tiesa, tuvāk Latvijai ir Lietuva, un arī šo valsti mēs pēdējos gados esam iedzinuši. Šogad starpība varētu sasniegt vienu procenta punktu iepretim gandrīz trim procentu punktiem 2000. gadā. Jāatzīmē, ka Lietuvā spiediens uz algu palielinājumu ir vēl lielāks nekā Latvijā, un nebūs nekāda brīnuma, ja jau nākamgad tur inflācijas līmenis būs līdzīgs mūsējam. Tur šobrīd notiek līdzīgi procesi kā pirms pāris gadiem Latvijā, un ekonomikas pedālis tiek spiests grīdā. Trešajā ceturksnī Lietuvā IKP pieaudzis par 10,8%, kas ir šīs valsts absolūtais rekords. Daudz vairāk nekā Latvija ekonomiskās krīzes vai stagnācijas raksturojumam atbilst Malta. Tur vēl 2000. gadā IKP pēc PPS uz vienu iedzīvotāju bija 84,0% no ES-27 vidējā līmeņa, bet pērn vairs tikai 75,5%.

Tā kā Latvijas nacionālā valūta ir piesaistīta vienai no pasaules vērtības ziņā augošākajām valūtām – eiro, tad visai interesants rādītājs ir IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju faktiskajās cenās. 2000. gada 2. ceturksnī tas bija 498 lati, bet šogad 2. ceturksnī jau 1489 lati. Septiņos gados IKP uz vienu iedzīvotāju eiro valūtā ir trīskāršojies.

Darba samaksa

Lai gan ekonomisti, analizējot kādas valsts ekonomisko stāvokli, kā galveno rādītāju izmanto IKP, parastam cilvēkam tas ir visai abstrakts un maz ko izsakošs. Daudz saprotamāk cilvēka labklājību raksturo viņa ienākumi jeb darba alga.

Darba samaksa, šķiet, ir rādītājs, kurš no statistiskā viedokļa atjaunotajā Latvijā ir pakļauts vislielākajiem izkropļojumiem. Par spīti dažādām Valsts ieņēmumu dienesta akcijām un kontroles pastiprināšanai, joprojām lielam Latvijas iedzīvotāju skaitam reālie ienākumi ir krietni lielāki nekā tie, par kuriem maksā nodokļus un kurus uzskaita statistiķi. Tomēr, par spīti izkropļojumiem, arī pēc šiem datiem var spriest par noteiktām tendencēm darba tirgū. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs tendences neviens īpaši nenoliedz. Protams, vienmēr atrodas tādi, kas apgalvo, ka viņu aldziņa jau piecus gadus kā nav mainījusies, bet šie izņēmumi tikai apstiprina likumu. Tomēr precizitātes labad izmantosim datus par darba samaksu sabiedriskajā sektorā, kur jau ilgāku laiku nekādas aplokšņu algas netiek izmaksātas.

Vēl 2004. gadā vidējā bruto alga sabiedriskajā sektorā bija 243 lati (173 lati "uz rokas"). Privātajā sektorā tā bija tikai 192 lati (133 lati "uz rokas"), bet, kā jau minēju, privātajā sektorā patieso vidējo darba algu vēl šodien nevar pateikt neviens. Tajā pašā laikā pilns iztikas minimuma grozs, ko aprēķina CSP pēc visai nosacītiem un no dzīves atrautiem kritērijiem (kuri nav mainījušies), bija 99 lati. Šogad jūnijā (šobrīd nav jaunāku datu) vidējā darba samaksa sabiedriskajā sektorā sasniedza 505 latus pirms nodokļu nomaksas jeb 360 latu "uz rokas". Gada laikā darba samaksa "uz rokas" pieaugusi par 40,8%. Pie šāda darba algas kāpuma runāt, ka inflācija visu algas pielikumu "noēd", nozīmē vienkārši ignorēt faktus un pakļauties kādai masu negatīvisma psihozei. Faktiski pēdējos trijos gados vidējā darba alga ir dubultojusies. Protams, ne visiem, taču pat tiem, kam tā palielinājusies mazāk, šis pieaugums būtiski pārsniedz inflācijas rādītājus. Šeit gan jāatceras, ka inflācijas aprēķinos neietilpst tāds daudziem svarīgs rādītājs kā nekustamo īpašumu cenas.

Aplūkojot mēneša vidējo darba samaksu Baltijas valstīs šā gada otrajā ceturksnī atsevišķās nozarēs, jāsecina, ka Latvijā tā ir augstāka nekā Lietuvā, bet zemāka nekā Igaunijā. Piemēram, valsts pārvaldes un aizsardzības nozarē vidējā alga Latvijā bija 822 eiro, Lietuvā – 709 eiro, Igaunijā – 959 eiro. Visās Baltijas valstīs darba samaksa valsts pārvaldē un aizsardzībā ir augstāka nekā izglītības, kā arī veselības un sociālās aprūpes nozarē. Izglītības jomā vidējā alga Latvijā veidoja 514 eiro, Lietuvā – 438, Igaunijā – 732, veselības un sociālās aprūpes nozarē Latvijā – 590 eiro, Lietuvā – 511, Igaunijā – 753 eiro. Šeit gan jāpiebilst, ka Igaunijā izglītības darbinieku darba samaksā ietilpst arī pedagogiem izmaksātās atvaļinājuma naudas par vasaras mēnešiem, tāpēc reālā darba alga ir mazāka. Gada pirmajā ceturksnī Igaunijas pedagogu vidējā darba alga bija 540 eiro mēnesī.

Pensijas

Politiķi, no kuriem laikam neviens nav ierindojams trūcīgo kategorijā, piesaucot tautas slīgšanu nabadzībā, visbiežāk min pensionārus. Aplūkosim, kā šajā gadu tūkstotī mainījušās vidējās vecuma pensijas. 2001. gada trešajā ceturksnī vidējā vecuma pensija bija 58,23 lati, kas tikai par 16 (!) santīmiem bija lielāka nekā pirms gada (premjers Andris Bērziņš (LC)). No jauna piešķirto pensiju vidējais lielums vēl nožēlojamāks – 49,94 lati. 2002. gada novembrī, kad valdības grožus pārņēma Einars Repše, vidējā vecuma pensija bija pieaugusi līdz 63,83 latiem. Nepilna pusotra gada laikā Repšes valdība paguva palielināt vidējo pensiju līdz 67,03 latiem. Savā īsajā valdības vadīšanas posmā Indulim Emsim, pirms viņš 2004. gada 2. decembrī savas pilnvaras nodeva Aigaram Kalvītim, izdevās vidējās vecuma pensijas paaugstināt līdz 77,02 latiem, savukārt no jauna piešķiramo vecuma pensiju vidējais lielums sasniedza 83,16 latus. Šā gada trešajā ceturksnī (pirms būtiskās pensiju indeksācijas oktobrī) vidējā vecuma pensija bija 109,19 lati, bet vidējā no jauna piešķiramā pensija – 133,02 lati.

Taču nav noslēpums, ka šajā laikā ievērojami cēlušās cenas, tāpēc vienlaikus ar pensiju apjoma kāpuma jāvērtē cenu izmaiņas. Pensionāri ietilpst to iedzīvotāju kategorijā, kura visvairāk līdzekļu izmanto pārtikai un komunālajiem maksājumiem, tāpēc līdztekus vispārējām preču un pakalpojumu cenu izmaiņām aplūkosim, kādu ietekmi uz reālo pensiju pirktspēju atstāja cenu izmaiņas pārtikas precēm un komunālajiem maksājumiem. Lai izsekotu pēdējo gadu vecuma pensiju pieaugumam, par pamatu ņemsim 2005. gada trešo ceturksni un tā laika cenu līmeni.

Pirms diviem gadiem trešajā ceturksnī vidējā vecuma pensija bija 80,53 lati. Divu gadu laikā tā pieaugusi līdz 109,19 latiem jeb par 35,6%. Visu preču un pakalpojumu cenas šajā laikā (līdz septembrim, jo oktobris jau ieskaitāms ceturtajā ceturksnī) kāpušas par 19,9%. Tātad reālais pensiju pieaugums bijis aptuveni 15%, kas ir krietni mazāk nekā vidējās strādājošo darba algas reālais palielinājums. Līdz ar to var teikt: lai gan pensionāru dzīves līmenis absolūtajos skaitļos ir nedaudz pieaudzis, relatīvais dzīves līmenis ir krities. Vēl bēdīgāka aina atklājas, ja aplūkojam cenu kāpumu pārtikai šajā laikā – par 23,8% – un mājoklim un komunālajiem maksājumiem – par 35,2%. Veselības uzturēšanas izdevumi šajā laikā palielinājušies par 15,6%. Apkopojot šos skaitļus, varam secināt, ka pensiju indeksācija par vairāk nekā 14 latiem šā gada oktobrī ir bijusi minimālā no iespējamā un nākamā valdībā nedrīkstētu šo pieauguma tempu samazināt vienalga ar kādiem ieganstiem.

Uz virsrakstā izvirzīto jautājumu – ir vai nav Latvijā ekonomiskā krīze, var atbildēt viennozīmīgi: nekādas krīzes nav. Grūtāk ir atbildēt uz citu jautājumu – vai mūs šāda krīze nesagaida drīzā nākotnē? Latvijas Bankas prezidents apgalvo, ka nē; Ekonomistu apvienības – 2010 vadītājs Ojārs Kehris viņam piebalso. Taču daudz kas atkarīgs no mums pašiem un valstī notiekošajiem procesiem. Tāpat kā inflācijas gaidas palielina reālo inflāciju, tā krīzes gaidas to tuvina. Uzņēmēji, baidoties no krīzes, piebremzē investīcijas modernizācijai, uzņēmējdarbības paplašināšanai un veido uzkrājumus "nebaltām dienām", tādējādi šīs dienas paši tuvinot. Arī politiskā nestabilitāte, jukas un neskaidrība par nākotni nav stingrs pamats mūsu tautsaimniecības sekmīgai attīstībai.

***

faktI

IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standarta (ES-27 = 100)

2000. 2006. 2007.*

Latvija 36,8 55,8 60,6

Lietuva 39,4 57,7 61,6

Ungārija 56,3 65,3 65,4

Polija 48,8 52,9 55,5

Slovākija 50,5 62,7 66,6

Horvātija 43,3 49,9 51,8

Igaunija 44,8 67,9 71,8

Malta 84,0 75,5 75,8

Bulgārija 27,9 37,1 38,8

Čehija 68,7 79,3 82,0

*prognoze

Piezīme: Horvātija nav ES dalībvalsts

Avots: Eurostat.

Strādājošo vidējā mēneša alga (bruto) sabiedriskajā sektorā (jūnijā, latos)

2001. 185

2002. 207

2003. 240

2004. 250

2005. 297

2006. 357

2007. 505

Avots: CSP.

Vecuma pensijas vidējais apmērs (3. ceturksnī, latos)

2000. 58,07

2001. 58,23

2002. 62,37

2003. 64,38

2004. 70,69

2005. 80,53

2006. 95,87

2007. 109,19

Avots: CSP.

Patēriņa cenu indekss oktobrī (2000. gada oktobris = 100)

2001. 103,1

2002. 104,8

2003. 108,2

2004. 116,0

2005. 124,9

2006. 131,9

2007. 149,3

Avots: CSP.

 

Tūristu izdevumi Latvijā gada laikā pieauguši par 30%

DELFI  11/26/07    Šā gada trešajā ceturksnī, salīdzinot ar pagājušā gada šo pašu laika periodu, ārvalstu viesus skaits Latvijā palielinājies par 7,2% un par 30% pieaugusi arī Latvijā iztērētā tūristu naudas summa, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija.

No kopējā ārvalstu viesu skaita 67% Latvijā uzturējās mazāk nekā 24 stundas. Vidējais viesu uzturēšanās ilgums bijis 1,6 diennaktis. Savukārt viesi, kuri Latvijā pavadīja ilgāk nekā diennakti, šeit uzturējās vidēji 4,3 diennaktīs.

Lielākā daļa ārvalstu viesu bijuši kaimiņvalstu iedzīvotāji – 36% no ceļotāju kopskaita bija ieradušies Lietuvas, 17 % - no Igaunijas, 8% - no Krievijas, 7% - no Vācijas, 6% - no Zviedrijas, 5% - no Polijas un 3% no Somijas.

Par Latvijas apmeklējuma iemesliem 33% aptaujāto nosauca atpūtu, 28% norādīja, ka Latvijā ieradušies tikai caurbraucot, 15 % no visiem aptaujātajiem kā ceļojuma iemeslu minēja draugu, radinieku apmeklēšanu, bet 10% - darījumu kārtošanu.

Saskaņā ar centrālās statistikas pārvaldes aptaujas rezultātiem šā gada trešajā ceturtksnī ārvalstu viesi Latvijā iztērējuši 116,8 miljonus latu, kas ir par 25 miljoniem latu jeb 30% vairāk nekā pagājušā gada attiecīgajā laika periodā (summā neietilpst ceļa izdevumi, kā arī izdevumi, kas veikti darba devēja uzdevumā un kapitālieguldījumi).

Šā gada trešajā ceturksnī ceļotāji Latvijā vidēji dienā iztērējuši 42 latus, kas ir par 11 latiem vairāk nekā pagājušā gadā šajā pašā laika periodā.

Visvairāk naudas tērējuši ceļotāji no Lietuvas – 19 miljonus latu, Krievijas – 18,2 miljonus latu, Vācijas – 11 miljonus latu, Zviedrijas – 9,5 miljonus latu, Norvēģijas – 7,6 miljonus latu un Somijas – 5,6 miljonus latu.

 

Latvijas turīgie iedzīvotāji saņem gandrīz pusi no visu valsts iedzīvotāju ienākumiem

LETA  11/29/07    Piektdaļa Latvijas turīgāko iedzīvotāju mēnesī saņem gandrīz pusi jeb 46% no visu valsts iedzīvotāju kopējiem mēneša ieņēmumiem, bet viņu ienākumi uz vienu ģimenes locekli mēnesī ir vismaz 300 latu, liecina tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktais pētījums.

Saskaņā ar SKDS pētījumu Latvijā ir 373 000 turīgo iedzīvotāju jeb 20% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Turīgie iedzīvotāji mēnesī saņem 46% jeb 153 miljonus latu no visiem Latvijas iedzīvotāju ienākumiem.

"Caur viņu rokām iziet gandrīz puse no Latvijas naudas," šodien pētījuma prezentācijā sacīja SKDS direktors Arnis Kaktiņš, piebilstot - ja šīs patērētāju grupas Latvijā nebūtu, tad "Rīgas centrā izzustu pilnīgi viss".

Vairāk nekā puse no Latvijas turīgajiem iedzīvotājiem jeb 53% ir vecumā no 25 līdz 44 gadiem. Viņu vidū ir vienlīdz daudz sieviešu un vīriešu. Lielākā daļa no viņiem strādā privātajā sektorā, un, ja viņu ienākumi ir virs 500 latiem, tad tikai 7% no viņiem ir nodarbināti valsts sektorā.

Vidējais statistiskais Latvijas turīgais iedzīvotājs pārtiku pērk "Rimi", viņam ir "Latvijas mobilā telefona" (LMT) pieslēgums, "Nokia" mobilais tālrunis, viņš brauc ar "Audi", dzīvo sev piederošā dzīvoklī un maksā kredītu vai līzingu. No bankām viņš izvēlas "Hansabankas" pakalpojumus, par savu apdrošināšanas kompāniju izvēlējies "BTA" vai "Baltu", bet viņa iecienītākais tirdzniecības centrs ir "Alfa".

68% Latvijas turīgo iedzīvotāju pārtiku pērk lielveikalā "Rimi", 52% - "Maxima", bet 17% izvēlas arī "Supernetto". Pieaugot ienākumiem, samazinās to turīgo iedzīvotāju īpatsvars, kuri dod priekšroku "Maxima" un "Supernetto", bet palielinās to īpatsvars, kuri izvēlas iepirkties "Rimi" un "Sky".

Starp tirdzniecības centriem turīgāko iedzīvotāju favorīti 37% gadījumu ir "Alfa" un 30% gadījumu "Stockmann". "Stockmann" īpaši iecienīts ir krieviski runājošo turīgo iedzīvotāju vidū, bet "Alfai" biežāk dod priekšroku latviski runājošie.

Samērā bieži turīgie iedzīvotāji mēdz iepirkties arī ārzemēs. Pēdējā gada laikā ārpus Latvijas ir iepirkusies gandrīz puse jeb 48% Latvijas turīgo iedzīvotāju. Visvairāk ārzemēs tiek pirkti apģērbi un apavi. 36% turīgie iedzīvotāji mēdz iepirkties arī internetā. Galvenokārt viņi tur pērk elektropreces, biļetes uz dažādiem pasākumiem un aviobiļetes.

74% turīgo iedzīvotāju ir auto, un 26% šīs grupas pārstāvju ģimenē ir vairākas automašīnas. Visbiežāk jeb 21% gadījumu turīgie iedzīvotāji brauc ar "Audi", 16% turīgo iedzīvotāju brauc ar "Volkswagen", 11% - ar BMW, bet 9% - ar "Opel" markas automašīnu. Vidējais automašīnu vecums ir deviņi gadi.

Nākotnē turīgie iedzīvotāji vēlētos prestižākus auto - 22% izvēlētos "Audi", 16% - BMW, 13% - "Mercedes Benz", bet 11% izvēlētos "Lexus". 47% respondentu savus auto visbiežāk uzpilda "Statoil" degvielas uzpildes stacijās.

Lielākā daļa jeb 65% turīgo iedzīvotāju pēdējā gada laikā ir bijuši ārpus Latvijas. Vidēji viens turīgais iedzīvotājs ārpus Latvijas pēdējā gada laikā ir izceļojis 2,7 reizes. Visbiežāk viņi dodas atpūtas ceļojumos un uz savu ceļojuma gala mērķi lido ar lidmašīnu.

58% turīgo iedzīvotāju visbiežāk izmanto "Hansabankas" pakalpojumus, 39% - "SEB Latvijas Unibankas" un 25% - "Parex bankas" pakalpojumus. Jo augstāki ienākumi, jo vairāk tiek izmantoti tādi banku pakalpojumi kā elektroniskie norēķini, naudas pārskaitījumi, valūtas maiņas operācijas, noguldījumu jeb depozītu konti un operācijas ar vērtspapīriem.

Lielākā daļa jeb 80% turīgo iedzīvotāju izmanto apdrošināšanas pakalpojumus. 37% izmanto KASKO, 35% ir apdrošinājuši savu veselību, bet 32% - nekustamo īpašumu. Jo augstāki ienākumi, jo biežāk tiek izmantoti minētie apdrošināšanas pakalpojumi.

Krievvalodīgie turīgie iedzīvotāji biežāk mēdz apdrošināt veselību, kamēr latvieši - dzīvību. Lielākoties turīgie iedzīvotāji izmanto "BTA" un "Balta" apdrošināšanas pakalpojumus.

Faktiski visi turīgie iedzīvotāji izmanto mobilo telefonu, kamēr fiksētās telefonlīnijas mājās ir tikai 43% mērķa grupas iedzīvotāju. Pamatā jeb 77% gadījumu viņi izmanto pastāvīgo pieslēgumu, un 57% - LMT pakalpojumus. Kopumā LMT pakalpojumus izmanto 63% turīgo iedzīvotāju, turklāt, jo augstāki ienākumi, jo biežāk tiek dota priekšroka LMT telefonsakariem.

Lielākoties jeb 53% turīgo iedzīvotāju lieto "Nokia" mobilos telefonus. It īpaši "Nokia" telefoniem priekšroku dod latviešu vīrieši. Sievietes biežāk izvēlas "Samsung" mobilos telefonus. Turīgākie no turīgajiem biežāk nekā caurmērā mēdz izvēlēties "SonyEricsson" vai LG markas telefonus.

Visbiežāk jeb attiecīgi 68% un 58% turīgie iedzīvotāji mēdz skatīties tādus televīzijas kanālus kā LNT un "TV3". 82% turīgo iedzīvotāju mājās ir kabeļtelevīzija un/vai satelīttelevīzija, līdz ar to plaši tiek patērēti arī dažādi Krievijas un citi ārzemju televīzijas kanāli. Latvijas Televīzijas 1.kanālu ir iecienījuši tikai 36% turīgo iedzīvotāju. Televīzijas kanālu izvēlē nav vērojamas nozīmīgas atšķirības starp latviski un krieviski runājošiem turīgajiem iedzīvotājiem.

Attiecībā uz radiostaciju izvēli valodai ir daudz lielāka nozīme. Latviski runājošie biežāk klausās "Radio SWH", "Latvijas Radio 2", "Radio Skonto" un "Star FM". Turpretim krievvalodīgie priekšroku dod radio "SWH+", "Novoje Radio", "Radio Skonto", "Radio SWH" un "Latvijas Radio 4".

Valodai svarīga nozīme ir arī preses izdevumu izvēlē. Latviski runājošie turīgie iedzīvotāji visbiežāk jeb 38% gadījumos lasa laikrakstu "Diena". Laikrakstu "Latvijas Avīze" lasa 21% respondentu, bet "Neatkarīgo Rīta Avīzi" - 17%. Krieviski runājošie biežāk izvēlas laikrakstus krievu valodā, no kuriem populārākie ir "Čas" un "Vesti Segodnja".

Žurnālu izvēlē svarīga ir ne tikai valoda, bet arī dzimums. Turīgās sievietes iecienījušas žurnālus "Ieva", "Santa" un "Lilit", bet vīrieši - žurnālus "Klubs" un FHM. Internetu izmanto 83% turīgo iedzīvotāju. Visbiežāk viņi apmeklē portālus "Delfi", "draugiem.lv" un "TVnet".

Brīvajā laikā turīgie iedzīvotāji sporto vai skatās televizoru, vismaz divas reizes gadā ceļo uz ārzemēm un ir optimistiski noskaņoti par savu finansiālo situāciju nākotnē.

Pamatā jeb 70% turīgo iedzīvotāju strādā privātajā sektorā un strādā vidēji 47 stundas nedēļā. 90% no tiem, kuriem ienākumi uz vienu ģimenes locekli mēnesī ir virs 500 latiem, strādā privātajā sektorā, turklāt novērojams fakts - jo augstāki ienākumi, jo lielāks ir turīgā cilvēka nostrādāto stundu skaits nedēļā.

Lielākā daļa jeb 39% no Latvijas bagātākajiem iedzīvotājiem dzīvo Rīgā, 66% no viņiem dzīvo daudzdzīvokļu namos, bet 80% ir savu dzīvokļu īpašnieki. 73% respondentu par savu ideālo dzīvesvietu uzskata privātmāju, kuru drīzāk būvētu paši, nekā pirktu jau gatavu. Aptuveni pusei jeb 54% turīgo Latvijas iedzīvotāju ir savs mājdzīvnieks.

Naudu turīgie iedzīvotāji 41% gadījumu tērē kredīta apmaksai vai 35% gadījumu līzinga atmaksai. Turīgie iedzīvotāji 36% gadījumu ir gatavi tērēt naudu ceļošanai un savas mājvietas labiekārtošanai. 23% respondentu tuvākā gada laikā plāno iegādāties arī kādu transporta līdzekli, bet 12% - nekustamo īpašumu.

54% no respondentiem atzina, ka viņiem pēc visiem tēriņiem paliek arī nauda, lai veidotu uzkrājumus. 45% atzina, ka viņiem šobrīd ir izveidojušies uzkrājumi, un 25% šobrīd ir kādam aizdevuši savu naudu. Jo lielāki ir turīgo iedzīvotāju ienākumi, jo lielāks ir to iedzīvotāju īpatsvars, kuriem ir ietaupījumi vai aizdevumi.

Savu brīvo laiku turīgie iedzīvotāji visbiežāk pavada mājās - pie televizora, datora, lasot laikrakstus, žurnālus vai rūpējoties par mājsaimniecību. Tomēr, jo augstāki ienākumi, jo retāk brīvais laiks tiek pavadīts mājās. Galvenā turīgo cilvēku aizraušanās ir sports, kam seko bāru, klubu un kinoteātru apmeklēšana, ceļošana ārpus Latvijas un laika pavadīšana, spēlējot biljardu un boulingu.

Kopumā turīgie iedzīvotāji uzskata, ka ekonomiskā situācija Latvijā pēdējā gada laikā ir drīzāk pasliktinājusies, turpretim viņu ģimenes materiālais stāvoklis - drīzāk uzlabojies. Līdzīga tendence vērojama arī prognozēs, domājot par iespējamajām izmaiņām tuvākā gada laikā. Turīgajiem šķiet, ka Latvijas ekonomika visdrīzāk pasliktināsies, taču viņiem personīgi dzīve turpinās iet augšup.

SKDS aptaujā tika iegūta informācija par 20% jeb piektās daļas Latvijas turīgāko iedzīvotāju dzīves stilu un paradumiem tādās sfērās kā iepirkšanās, pārvietošanās, finanšu pārvaldība, dzīvesvietas izvēle, sakaru līdzekļu izvēle, brīvā laika pavadīšana, ceļošana.

SKDS direktors norādīja, ka šāda veida pētījumi pirms tam Latvijā nav veikti.

Kopumā pētījumā aptaujāti 506 respondenti laika posmā no šā gada 6.oktobra līdz 18.oktobrim.

 

Aizdotās naudas pietiek visam

Arnis Kluinis,  NRA  11/30/07    Banku kredītu apjoma pieaugums vismaz privātpersonām palēninās, bet tik un tā tas ir pietiekams, lai nosegtu Latvijas maksājumu bilances deficītu un uzturētu banku parādnieku maksātspējas rādītājus.

Latvijas komercbankas šā gada desmit mēnešos aizdevušas privātpersonām 1,6 miljardus, bet pavisam kopā 5,99 miljardus latu. Oktobrī kopējam aizdevumam nākuši klāt 111,5 miljoni. Tas atpaliek no šā gada desmit mēnešu vidējā 160 miljonu latu rādītāja. Tomēr ar tagadējiem aizdevumiem privātpersonām un uzņēmumiem, kā arī ar ārvalstu ieguldījumiem Latvijas uzņēmumu pamatkapitālā pietiek, lai nosegtu Latvijas maksājumu bilances deficītu. Jaunākie pieejamie dati attiecas uz šā gada pirmajiem astoņiem mēnešiem, kad maksājumu konta deficīts sasniedzis 2,2 miljardus latu. Gandrīz 380 miljonus tā pieaugumam bija devis jūlijs, bet to noteicis vienreizējs darījums, iegrāmatojot divu jaunu kuģu nopirkšanu. Augustā deficīts bija jau par 130 miljoniem latu mazāks, ko Latvijas Banka u. c. ekonomikas eksperti gribētu nosaukt par Latvijas ekonomikas atveseļošanās pazīmi.

Samazinoties hipotekāro kredītu pieauguma tempam, to vietu sāk ieņemt patēriņa kredītu pieaugums. Tie saskaitīti septembra beigās un rāda, ka vidēji patēriņa kredīts pieaudzis no aptuveni 400 latiem pagājušā gada septembrī līdz aptuveni 1000 latiem šogad.

Jaunu kredītu ieplūdināšana Latvijas tautsaimniecībā ļauj uzturēt un pat paaugstināt esošo kredītu kvalitātes rādītāju: varbūt kredītprocenti tiek segti ar patēriņa kredītu, bet pārāk dārgu māju vai auto kredītņēmējs var pārdot nākamajam lietotājam. Atbilstoši Finanšu un kapitāla tirgus komisijas viedoklim par septembra beigām, standarta kredītu īpatsvars banku kopējā kredītportfelī ir pieaudzis no 99,2% līdz 99,3%. Tas nozīmē, ka kaut kādas šaubas radušās tikai par 0,7 procentiem izsniegto kredītu atdošanu.

 

Iepērkas ārzemēs, brauc ar Audi

Anna Novicka,  Diena  11/30/07    Naudīgākie cilvēki savu labklājību nesaista ar ekonomisko situāciju valstī.

Ja viņu nebūtu, Rīgas centrs izmirtu — izzustu kafejnīcas, veikali un izklaides pasākumi. Tā pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš raksturo Latvijas turīgāko cilvēku lomu ekonomikā. Kā noskaidrojuši SKDS pētnieki, 20% no valsts bagātākajiem cilvēkiem apgroza pusi no visiem iedzīvotāju ienākumiem. Sociologu apsekojums liecina, ka Latvijas galvenie pelnītāji un patērētāji ir diezgan vienoti gan savos pirkšanas ieradumos, gan brīvā laika pavadīšanas veidos, gan pārliecībā, ka ekonomiskā situācija valstī pasliktināsies, bet viņu personiskais materiālais stāvoklis — uzlabosies.

Jo turīgāks cilvēks, jo garāka viņa darba nedēļa, liecina SKDS pētījums, kura laikā tika aptaujāti 506 cilvēki. Tikai 7% no tiem respondentiem, kuru ienākumi ir virs 500 latiem uz ģimenes locekli, strādā valsts sektorā.

Viņi iepērkas Rimi, izmanto Nokia mobilo tālruni un Hansabankas pakalpojumus, brīvajā laikā sporto vai skatās televīziju. Runājot par uz medijiem, bagātāko Latvijas iedzīvotāju iecienītākie kanāli ir LNT un TV3. Preses kategorijā starp latviski runājošiem pirmajā vietā ir Diena, kuru par savu biežāko lasāmvielu nosauca 38% cilvēku. Veicot ikdienas pirkumus, šīs grupas pārstāvji nevairās arī no Super Netto veikalu piedāvājuma. Savukārt pēc apģērbiem un apaviem viņi arvien biežāk dodas uz ārzemēm.

Kā uzsver A.Kaktiņš, tas ir akmens vietējo tirgotāju dārziņā, jo viņu piedāvātā cena un apģērbu kvalitāte nespēj apmierināt izvēlīgo turīgo cilvēku gaumi. Par mītu viņš sauc faktu, ka lielākie pelnītāji brauc tikai ar jaunākajām mašīnām: respondentu auto vidējais vecums ir deviņi gadi. Visbiežāk tas ir Audi, taču "sapņu auto" naudīgākiem iedzīvotājiem ir Lexus, Jeep, kā arī Ferrari un Jaguar.

***

Vai esat tipiskais Latvijas turīgais?

Vasilijs Meļņiks, uzņēmuma Eiroholdings īpašnieks

Spriežot pēc šā pētījuma kritērijiem — neesmu. Te drīzāk ir runa par jauniem biznesmeņiem vai augstākā līmeņa vadītājiem. Izmantoju citas bankas pakalpojumus, nesapņoju par Ferrari un telefona aparāts man ir cits, bet Diena gan ir mans mīļākais laikraksts. Vispār man nepatīk šikot, tas vairāk raksturīgs jaunajiem cilvēkiem, kuri ātri kļuva bagāti, pateicoties, piemēram, darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem. Tagad gan viņi pārdod savas jahtas, dārglietas un citas greznas lietas. Mēs, "vecie" uzņēmēji, pēc savas naudas gājām ļoti ilgi un grūti. Es savos tēriņos un ieradumos esmu konservatīvs — piemēram, jau no 1995.gada pērku tikai Brioni kostīmus.

Mairita Solima, viesnīcas Gutenbergs īpašniece

Manuprāt, cilvēku turība nav tieši atkarīga no ienākumiem. Cilvēks var justies turīgs arī tad, ja dzīvo lauku sētā un pārtiek no govju un cūku audzēšanas, savukārt tas, kurš dzīvo 1000 kvadrātmetru plašajā greznajā mājā, var uzskatīt sevi par nabadzīgu. Viss atkarīgs no cilvēku vajadzībām. Es sevi par tipisku turīgu cilvēku neuzskatu. Mani naudas tērēšanas ieradumi ir ļoti dažādi un visu laiku mainās, bet šikot man nepatīk. Ar šikošanu domāju, piemēram, zīmēšanos ar dārgo zīmolu apģērbiem. Jā, man patīk labi kvalitatīvi apģērbi, bet dažreiz labprāt kādu cepuri un šalli pērku Rīgas Centrāltirgū.

 

Prezidents prasa skaidrojumu par investīciju sadali pašvaldībām

Ināra Egle,  Diena  11/30/07    Reaģējot uz vairāku pašvaldību vēstulēm par it kā netaisnīgu valsts budžeta līdzekļu sadali investīciju projektiem pēc partiju piederības, Valsts prezidents Valdis Zatlers vēstulē premjeram Aigaram Kalvītim (TP), Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem (ZZS) un vēl vairākām amatpersonām lūdzis skaidrojumu par šo situāciju. "Arī tagad, kad ir izstrādāta projektu vērtēšanas sistēma, Saeimā sadala naudu pēc partiju krāsām, pretēji valdības piedāvātajam projektam," Dienai sacīja Tukuma domes priekšsēdētājs Juris Šulcs, kas pārstāv Jaunajam laikam lojālo reģionālo partiju un bija viens no pašvaldību vadītājiem, kas lūdza Valsts prezidentu neizsludināt budžeta likumu.

Valsts prezidents, kuram likums jāizsludina ne vēlāk kā 21.dienā pēc tā pieņemšanas, Saeimai otrreizējai caurlūkošanai to var nodot desmit dienu laikā, taču pašvaldību vēstules tika saņemtas pēc šī termiņa.

Vēstulēs prezidentam pašvaldības bija iebildušas pret to, ka Saeima nav 2008.gada budžeta projektā iekļāvusi valdībā apstiprinātās investīcijas Cesvaines jaunās skolas būvniecības projektam, Skrundas 1.vidusskolas renovācijas projektam, Baldones vidusskolas rekonstrukcijas un Tukuma slimnīcas rekonstrukcijas projektiem. Valsts prezidents V.Zatlers vēstulē amatpersonām raksta: "Neizpratni rada fakts, ka augstākminētie Saeimā noraidītie projekti tikuši oficiāli atzīti par atbilstošiem valdības komisijas noteiktajiem kritērijiem, bet to vietā 2008.gada budžetā tikuši iekļauti citi - kritērijiem neatbilstoši un iepriekš komisijā neskatīti projekti."

Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs Kārlis Leiškalns (TP), kas arī saņēmis prezidenta vēstuli, Dienai norādīja, ka valdības iesniegtais projekts nav guvis ne komisijas deputātu, ne frakciju atbalstu. Lai aptuveni 28 miljoni latu nebūtu jāieskaita valsts budžeta pārpalikumā, Saeimas frakcijas sagatavojušas citus priekšlikumus, kuriem bijis nepieciešamais atbalsts. Saeimai nav saistoši Ministru kabineta noteikumi, sacīja K.Leiškalns, atzīstot, ka "tas ir politisks balsojums un te apakšā ir politiski uzstādījumi".

Jau vairākus gadus valsts budžeta līdzekļu dalīšana pašvaldībām pēc partiju piederības ir satraukusi opozīcijas partijas, jo no šīs pieejas cieš to vadīto pašvaldību iedzīvotāji. Jau rakstīts par vairākiem gadījumiem, kad pašvaldību vadītāji maina partijas tikai tāpēc, lai varētu pretendēt uz finansējumu investīciju projektiem. Pēdējo mēnešu laikā gan Tautas partijas, gan LPP/LC rindās ir uzņemti vairāki vietējie līderi. Zināms arī, ka līdzīgi kā savulaik TP, tā šogad LPP/LC sūtījusi pašvaldībām vēstules, kurās vēsta, ka, pateicoties šīs partijas atbalstam, pagasts, vai pilsēta ir saņēmusi naudu. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP) šonedēļ sacīja, ka pēc novadu izveidošanas un jaunās pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas ieviešanas 2010.gadā problēma par naudas sadali pēc partiju piederības zaudēs aktualitāti, jo tad būs cita finansēšanas kārtība.

 

Pētījums rada šaubas par konkurenci starp pārtikas veikaliem

LETA   12/01/07    Izpētot cenu 50 produktiem 16 lielveikalos, pētījuma autoriem radušās šaubas, vai starp veikaliem ir reāla konkurence. Laikraksta "Diena" veiktajā pētījumā cenas salīdzinātas oktobra trešajā nedēļā septiņos pēc apgrozījuma lielākajos pārtikas mazumtirdzniecības uzņēmumos - "Rimi", "Maxima", "Supernetto", "Mego", "Nelda", "Stockmann", "Sky" un "Elvi".

Pēc platības lielākos lielveikalos pārtikas produktu cenas ir augstākas nekā salīdzinoši mazākos tās pašas ķēdes veikalos. Arī atsevišķos mikrorajonos cenas mēdz būt augstākas nekā tās pašas ķēdes veikalos citviet Rīgā.

Konkurences padome (KP) šīs cenu atšķirības sauc par negodīgu, taču likumīgu rīcību. Produkti veikalu plauktos lielākoties nonāk no veikalu ķēdes kopējā loģistikas centra, tādēļ šādām cenu atšķirībām nav objektīvu iemeslu, norāda KP.

Piemēram, "Rīgas miesnieka" doktordesa veikalā "Rimi" Nīcgales ielā maksāja Ls 1,25, bet "Rimi" hipermārketā Krasta ielā - Ls 1,49, veikalā "Maxima" Nīcgales ielā - Ls 1,39, bet "Maxima XXX" Deglava ielā - Ls 1,49. "Fazer" šokolāde "Mego" veikalā Čaka ielā maksāja Ls 1,55, bet Tallinas ielā - Ls 1,63, sieru "Dzintars" veikalā "Maxima" Nīcgales ielā varēja nopirkt par Ls 0,62, "Maxima XXX" Deglava ielā - par Ls 0,70.

Minerālūdens "Borjomi" visos "Maxima" veikalos maksāja Ls 0,49, veikalā "Mego" Čaka ielā - Ls 0,76, bet veikalā "Stockmann" - Ls 1.

"Dienas" pētījumā salīdzinātajiem 50 produktiem starpība starp zemāko un augstāko cenu vidēji ir 32%. Vismazākā cenas atšķirība ir "Fazer maiznīcas" maizei - 3-4%, kamēr "Hanzas maiznīcas" atsevišķiem klaipiem šī atšķirība pat pārsniedz 50%, proti, veikalā ar augstāko cenrādi tie maksā pusotru reizi dārgāk nekā veiklā ar zemāko cenu.

Princips "lielāks veikals - augstāka cena", pēc tirgotāju domām, ir godīgs. "Uz hipermārketiem pircēji dodas lielas izvēles un ekskluzīvāku preču meklējumos," laikrakstam skaidrojis "Maxima Latvija" preses sekretārs Ivars Andiņš. Mazākos veikalos ir mazāks preču sortiments.

"Rimi Latvia" gan šādu secinājumu kategoriski noraida. ""Rimi" lielveikalos un hipermārketos standarta cenas ir vienādas," laikrakstam apgalvojusi "Rimi" pārstāve Dace Valnere.

"Lielāks uzcenojums ir vietās, kur ir lielāks patērētāju skaits, tātad - lielajos veikalos," cenu atšķirības komentējusi KP priekšsēdētāja Ieva Jaunzeme. Viņa norāda, ka tieši tur iepērkas maksātspējīgāki cilvēki, kas mazāk vēro cenas un uz veikalu dodas ar auto.

"No patērētāja viedokļa tā ir, neteiksim, ka krāpšana, bet negodīga rīcība," norāda KP vadītāja.

 

Dēvējot uzcenojumu par komercnoslēpumu, tirgotāji nevēlas izpaust tā apjomu, taču neoficiāli zināms, ka vidēji tas ir 30%, dažiem produktiem - vairāk nekā 50%, norāda "Diena".

tījumā atklājies, ka "Rimi" un "Maxima" virknei produktu ir identiskas cenas, kas ir zemākas par citu veikalu cenām. Tas rada aizdomas, gan par cenu saskaņošanu, kā arī par to, ka abi kā tirgus līderi izdara spiedienu uz ražotāju, kas pazemina piegādes cenas.

"No ražotājiem ir dzirdēts, ka no "Rimi" tiek pieprasīts piedāvāt tādas pašas piegādes cenas, kādas tās noteiktas "Maxima" veikaliem, kas no konkurences viedokļa ir nepamatota prasība," uzsvērusi Jaunzeme. Līdz ar plānotajām Konkurences likuma izmaiņām tirgotāji vairs nevarēšot to atļauties.

Par iespējamo "Rimi" un "Maxima" karteli KP nav guvusi pārliecību. "Viņiem pat nevajag riskēt ar karteļa slēgšanu, jo tāpat jau viss ir zināms - piegādātāji, cenas," sacījusi Jaunzeme.

Kā dārgākie veikali "Dienas" izveidotajā pārtikas cenu reitingā iezīmējas "Stockmann" un "Sky", kas atzīst, ka ar savu dārdzību veido elitāru veikala tēlu. "Mēs necenšamies pircējus iekārdināt ar lētu konfekti vai akcijas mandarīniem," laikrakstam norādījis "Sky Baltija" ģenerāldirektors Ivo Velde-Bergs. Veikala sortiments tiekot pakārtots pircējiem, kas ļoti augstu vērtē izvēles brīvību, preču kvalitāti.

Tagadējo situāciju mazumtirgotājiem KP raksturo kā "ziedu laikus". Latvijā mazumtirdzniecība veido aptuveni 27% no iekšzemes kopprodukta, kamēr vidēji Eiropā šis rādītājs ir 17%.

KP prognozē, ka sektoram jāiet mazumā. Brīdī, kad patērētāji nopietni aizdomāsies par tēriņu samazināšanu, KP skatījumā sāksies īstā lielveikalu konkurences cīņa par patērētāju, iespējams, arī ar cenu pazeminājumu. Pagaidām gan no patēriņa, tātad arī cenu krituma nav ne vēsts, norāda laikraksts.

Pļavniekos, Saharova ielas apkaimē, netālu viens no otra ir pieci veikali - "Rimi", divi veikali "Maxima", "Elvi" un "Supernetto". Lai gan varētu domāt, ka konkurencei te jābūt lielai, pārtikas cenas, pēc "Dienas" analīzes, šajos veikalos ir augstākas nekā šo pašu ķēžu veikalos citviet. KP uzskata, ka cenas te izlīdzinātas pēc augstākajām.

Savukārt Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs paudis viedokli, ka starp Latvijas lielākajām mazumtirdzniecības ķēdēm ir konkurence, turklāt liela. Lielveikali uzraugot konkurentu darbību, sevišķi cenu politiku. Tikko ir akcija, uzreiz sekojot pretreakcijas no citu tirgus dalībnieku puses.

 

 

 

 

 

Kultūrā un izglītībā...

 

 

Kultūrkapitāla projektu konkursā pieprasītais finansējums tuvojas diviem miljoniem latu

Arno Jundze,  NRA  11/27/07    Beidzies Valsts kultūrkapitāla fonda 2007. gada ceturtais projektu konkurss un izsludināti tā rezultāti.

Tie vēsta, ka VKKF eksperti lēmuši par atbalstu 376 projektiem par kopējo summu 480 877 lati. Šoreiz finansējumu saņems 34 projekti literatūras nozarē, 47 – mūzikas un dejas nozarē, 37 – teātra mākslā, 25 – filmu mākslā, 58 – kultūras mantojuma nozarē, 27 – tradicionālajā kultūrā, 86 – starpnozarē.

Zīmīgs ir fakts, ka šoreiz kopumā tika izvērtēti 670 projekti. Tātad gandrīz puse projektu nav izturējuši atlasi.

Lielo konkurenci kultūrā apliecina arī tas, ka kopējais projektu pieprasījums pa visām nozarēm šoreiz tuvojies diviem miljoniem (1 936 350 latu un 53 santīmi), kamēr VKKF rīcībā bijusi vien aptuveni ceturtā daļa no prasītās summas. Tas liecina, ka, neraugoties uz finansējuma pieaugumu pēdējos gados, kultūrā vēl ilgi būs vērojams līdzekļu deficīts un labu ideju pārpalikums.

Par VKKF 2007. gada ceturtā projektu konkursa rezultātiem informācija atrodama mājaslapā www.kkf.lv.

***

PIEŠĶIRTAIS FINANSĒJUMS (lati)

Literatūras projekti – 40 898

Mūzikas un dejas mākslas projekti – 70 945

Teātra mākslas projekti – 40 313

Filmu mākslas projekti – 47 684

Vizuālās mākslas projekti – 62 889

Kultūras mantojuma projekti – 62 889

Tradicionālās kultūras projekti – 35 692

Starpnozares projekti – 111 936

Kopā – 480 877

 

Grāmatas

Arno Jundze,  11/27/07   

Braiens Treisijs. Zelta gudrības grāmata. Tulkojusi Vanda Tomaševiča. Zvaigzne ABC, 2007.

Prasme pateikt kaut ko kodolīgu un trāpīgu augstā vērtē bija jau antīkajā pasaulē, tāpēc reizēm ir pat apbrīnojami, ka, ejot cauri gadu tūkstošiem, cilvēcei joprojām ir ko teikt. Braiens Treisijs dara to patiesi meistarīgi, pamatā pievēršoties uzņēmējdarbības jomai. Skaisti noformētā grāmatiņa varētu kļūt par jauku dāvanu visiem šā žanra cienītājiem.

Žans Pols Sartrs. Domas un atklāsmes. Tulkojusi Andžela Šuvajeva. Zvaigzne ABC, 2007.

Žana Pola Sartra (1905–1980), eksistenciālisma filozofijas pamatlicēja, grāmatā Domas un atklāsmes publicēta daļa no viņa izcilākā darba Esamība un nekas, kas veltīta uztveres, zināšanu un jo īpaši esības analīzei. Grāmatai ir arī priekšvārds – tā autors Veids Beskins, moderno valodu profesors no ASV, īsumā raksturo Žana Pola Sartra veikumu un nozīmi 20. gadsimta kultūrā.

Džeims Patersons. Četras aklas peles. Tulkojis Allens Pempers. Zvaigzne ABC, 2007

Kurš ir tas aukstasinīgais slepkava, kas sadistiski nogalinājis trīs sievietes un nokrāsojis viņu līķus zilus? Vai specdienesta seržants un augstāko ASV medaļu īpašnieks Eliss Kūpers patiesi ir prātu zaudējis psihopāts, vai varbūt kāds viņu veiksmīgi padarījis par grēkāzi, kam nāksies atbildēt tiesas priekšā. Veicot izmeklēšanu, Aleksam Krosam un Džonam Sampsonam nākas piedzīvot kaut ko patiesi šausminošu.

 

Pasakas labam prātam

Ilze Grīnuma,  Diena  11/28/07    Internetā izveidota pasaku krātuvīte, kur pasakas ierunājuši populāri cilvēki.

Mīļi, kad bērns, noliecies pār papīrlapu, aizrautīgi zīmē, bet viņam fonā skan: "Kādam tēvam bij" trīs dēli…"

Pasakas izglīto, mudina domāt, nomierina, ir kā laba zaļā tēja. Ideāli, ja tās palasa priekšā, ja ne, tad sava veida alternatīva varētu būt nule izveidotais portāls pasakas.net. Labs palīgs arī tad, kad jādomā par to, lai bērni saturīgi pavadītu laiku pie datora.

Pasaku portāla ideja pieder Edmundam Vanagam un Arnim Nīcgalim, un tā saistīta ar E.Vanaga vadīto biedrību Ideju forums.

Biedrība ir dibināta, lai realizētu digitālās kultūras projektus, un pašreiz tā veido audiogrāmatas Latvijas Neredzīgo bibliotēkai. "Pārējiem to praktiski nodot nevar. Autortiesības. Iedomājāmies — varētu ierakstīt pasakas, uz tām autortiesību nav nevienam," stāsta E.Vanags.

Sava virtuāla vieta pasakām? Tas nozīmē ne tikai popularizēt to lasīšanu un klausīšanos. "Bērni šodien ļoti daudz laika pavada internetā, kura saturs ne vienmēr ir kvalitatīvs, izglītojošs, noderīgs un rosinošs," vēl vienu aspektu min portāla dibinātājs. Tāpēc pasakas.net izveidē piedalījusies arī E.Vanaga 13 gadus vecā meita. "Esmu viņai daudz lasījis priekšā. Arī no šejienes dzima doma par portālu — vecākiem ne vienmēr paliek laika lasīšanai."

E.Vanags novērojis, ka bērniem pietiek pat ar priekšā lasīšanai atvēlētām 10 —15 minūtēm, lai pēc tam viņi mierīgi aizmigtu ar labām domām.

Pasaku ieraksti notiek teju vai ikdienas Ideju foruma studijā. Sākotnēji tās ierunāt aicināti aktieri. "Tad iedomājāmies, ka principā varam aicināt jebkuru. Kā senos laikos, kad teicēji gāja no ciema uz ciemu," stāsta E.Vanags. Starp apmēram 120 pasaku teicējiem ir gan mūziķi, gan virkne žurnālistu, komponistu, televīzijas un radio diktoru. "Man šķiet, ka šis būs tāds jauks projekts," saka žurnāliste Arta Skuja. Viņa ierunājusi trīs pasakas. "Piemēram, pirmskolniekam lasīšana vēl ir grūta lieta, bet šeit viņš var klausīties, spēlēties, domāt," saka A.Skuja. Viņas ģimenē priekšā lasīšana ir cieņā. Pašai A.Skujai ļoti patīk Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnaviņas.

Liels pasaku mīļotājs ir arī portāla teicējs Latvijas radio žurnālists Aidis Tomsons: "Es līdz kādiem trīspadsmit četrpadsmit gadiem izlasīju visas iespējamās pasaku grāmatas, kādas vien varēja dabūt." Vairāk patikušas tās ar labajām beigām.

Savukārt E.Vanags bērnībā aizrāvies ar cittautu pasaku lasīšanu — Indijas, Ķīnas, mongoļu: "Tur bija pilnīgi citi simboli, arhetipi, morāles principi."

Nenovērtējams pasaka.net ieguvums ir sadarbība ar studiju Dauka, kura atļāvusi internetā (gan bez lejupielādes iespējām, kādas ir pasakām) skatīt savas animācijas filmas, piemēram, Ness un Nesija, Kaķīša dzirnaviņas, Ringlas ceļojums, Pasaka par Sisi Vijoļkāju. Portāla veidotāji cer arī bērnus mudināt uz radošām aktivitātēm — ar konkursiem pasaku ilustrēšanā un sacerēšanā. Mazākajiem klausītājiem jau izveidota sadaļa Burtu sargi, kurā animētas dažādas būtnes, kuras sargā noteiktus burtus. Piemēram, burta P sargi ir pogcepuris, pirāts, puķpodnieks.

Pasakas.net būs arī krievu valodā, krieviski jau ierunātas aptuveni simts pasaku. Savas sadaļas būs arī lietuviešu, igauņu, vairāku Eiropas valstu pasakām, kuras tiks ierunātas attiecīgajā svešvalodā. Piemēram, par pasaku ierakstiem angļu valodā ieinteresējusies Britu padome. "Manuprāt, tas būs ļoti noderīgi arī tiem, kuri mācās kādu valodu," saka E. Vanags.

 

Latvijas teātru Ābolu ķocis

Diena  11/29/07    Klusuma skaņas. Saimona un Garfunkela koncerts Rīgā 1968.gadā, kurš nekad nenotika. JRT. Rež. Alvis Hermanis

Silvija Radzobe * * * * *

Tukšā telpā ar piecām durvīm, bet bez sienām, kas asociējas ar pagātnes, iztēles, spēles lauku, 14 aktieri metaforiskā teātra valodā bez teksta rekonstruē utopisku mītu par cilvēku kopības zelta laikmetu, kam par modeli kalpojusi 60.gadu hipiju kultūra. Lai arī scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Pormale radījusi apbrīnojami precīzu 60.gadu materiālo vidi (mini, "uzkasītās" frizūras, krimplēns, kļošenes...), izrāde nav dokumentāla, tas drīzāk ir sapnis par zaudēto paradīzi, kas īpaši aktuāls mūsdienu ironijas un atsvešinātības, vientulības laikmetā. Izrāde ir sapnis kā saturiskā, tā kompozicionālā aspektā — režisors aktieru kolektīvā jaunradē sacerētās etīdes ir montējis sirreālistiskā kompozīcijā, kur priekšmeti (burkas, grāmatas, piens) un tēli nemitīgi transformējas, mainīdami nozīmes, un kur viena aina brīvi pārplūst otrā. Aktieri spēlē "naivā reālisma" jeb skatuviskā primitīva stilā, uzvedumu raksturo aizkustinoša poēzija un silts humors, kas raisa spēcīgu līdzpārdzīvojumu, modinot atmiņas par personiskās dzīves notikumiem, kā arī iespaidiem dažādās mākslas sfērās un liekot domāt, kas ir tas burvju spēks, kurš rada mūziku (mīlestību) un liek pasaulei skanēt.

Evita Mamaja * * * * *

Ja Garā dzīve sākas ar večuku krākšanu, tad Klusuma skaņas — ar tīnīšu ķiķināšanu. Precīza zīme izrādei par pirmajām reizēm. Par lietām, kuras tiek zaudētas, tās iegūstot. Cilvēces nevainības laikmets un zaudētā laika meklējumi — tas, protams, ir uzpērkošs vadmotīvs, turklāt iezīmē arī zināmu skaudrumu. Zinām taču, kas no tā visa sanāca… Tomēr lielākoties Klusuma skaņu etīžu sērijas ir saldas kā cukurvate — mīļš smaids par margrietiņu bērniem 1968.gada Rīgā, kuri mīl, kopojas, nemitīgi izģērbjas, malko pienu, sprauž šinjonus un klausās ārzemju popu, kamēr Prāgas ielās izbrauc krievu tanki, Parīzē labāko aprindu atvases organizē kultūras revolūciju un dedzina klasiķu manuskriptus, bet Vjetnamā karo amerikāņi. Izrādes autoru fantāzija ir patiesi bagāta, lai arī pārlieku izstieptā ritma dēļ iestudējums brīžiem buksē un šķiet, ka šoreiz tiešām — mazāk būtu vairāk. Smalks kostīmu mākslinieces (Monika Pormale) un skaņu meistara (Gatis Builis) darbs. Taču tik intīmā tuvplānā un atkailinātos spēles nosacījumos nežēlīgi parādās nepārvaramā plaisa starp tiem aktieriem, kuri spēlē, un tiem, kuri spēlē, ka spēlē.

Inese lūsiņa

kritiķi Vērtēsleja * * * * *

Kā dažos vārdos izteikt to, kas dara Alvja Hemaņa un viņa 14 aktieru ansambļa izrādi tik lielisku — vienlaikus izsmalcinātu un gudru, sirsnīgu un ironisku, rafinētu un nostalģisku, patiesu un sirreālu, trāpīgu un poētisku, beigās atstājot visgaišākās cilvēkmīlestības caurstrāvotu pēcgaršu? Turklāt, ja tas viss (un ne jau pirmo reizi A.Hermaņa jaunradē) paveikts bez vārdiem, visu padarot ar ķermeņu valodā precīzām mizanscēnām Saimona un Garfunkela mūzikas fonā, kas ir būtisks izrādes teksts.

Režisoram, viņa iztēles telpas radītājiem un tās iedzīvotājiem izdevies necilā sešdesmito gadu "komunaļņikā" uzburt ļoti gaišu, sirsnīgu izrādi — cilvēcības oāzi, kuras cilvēkmīlas un naivuma koncentrācija arī manī kā skatītājā neatvairāmi modina "kolektīvās laimes izjūtu". To pat bīstami konfrontēt ar šodienas atsvešinātību. Iespējams, tikai tie, kuri vēl piedzīvojuši padomjlaikus, nolasīs zemtekstus — piemēram, komiski aizkustinošajā ainā ar radiofrekvences tveršanu cauri skaņas traucētājiem vai grāmatu lasīšanu un tālākdošanu, pirms tam vērīgi un piesardzīgi ieskatoties nācējam acīs. Starptautiski konvertējamā vērtība ir JRT aktieru izkoptā, runājošā ķermeņa valoda. Fascinējošais, trāpīgais, cilvēkus un laikmetu precīzi raksturojošais teātris: nevis vēsturiskajā faktoloģijā, bet gan cilvēkmērogā, izjūtu tonalitātē.

 

Iespēju studēt ārvalstīs atbalsta 90% Latvijas iedzīvotāju

LETA  11/30/07    Lielākā daļa - 90% Latvijas iedzīvotāju - uzskata, ka cilvēkiem ir jāizmanto iespēja un jāmācās ārvalstīs. "Hansabankas" pētījumā par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret studijām ārzemēs secināts, ka Latvijas iedzīvotājiem ir liela interese par studijām ārzemēs.

Kā galveno mērķi studijām ārvalstīs 53% respondentu min redzesloka paplašināšanu, bet 23% uzskata, ka studijas ārvalstīs veicinātu Latvijas konkurētspēju. Kvalitatīvu izglītību kā iemeslu mācībām ārzemēs min 14%. 10% respondentu tomēr neatbalsta došanos studēt uz ārzemēm.

Vislielākā interese par studijām ārzemēs ir gados jauniem cilvēkiem, proti, gandrīz 60% jauniešu vecumā no 15 līdz 19 gadiem ir ieinteresēti mācīties ārzemēs, turklāt no tiem 22% jau ir konkrēts plāns, kur studēt.

Ja Latvijas iedzīvotājiem būtu iespēja studēt ārzemēs, lielākā daļa - 19% - vislabprātāk dotos uz ASV, bet 18% izvēlētos Lielbritāniju. Trešajā vietā ierindojas Skandināvijas valstis ar 14%.

Patlaban nav konkrētu datu par to, cik dauzi Latvijas iedzīvotāji studē ārvalstīs, šodien pētījuma prezentācijā norādīja "Hansabankas" Klientu apkalpošanas pārvaldes vadītāja un valdes locekle Oksana Sivokobiļska.

Izglītības un zinātnes ministrijas dati sniedz informāciju par tiem studentiem, kuri uz ārzemēm devušies studēt apmaiņas programmas ietvaros, proti, 2006./2007. mācību gadā citu valstu augstskolās studēja 829 studenti no 25 Latvijas augstskolām. Visvairāk apmaiņas programmas ietvaros studenti ir iecienījuši Vācijas, Somijas un Zviedrijas augstskolas.

Kā norādīja Sivokobiļska, 70% aptaujāto atzinuši, ka galvenais šķērslis, lai iegūtu izglītību ārzemēs, ir finanses. Respondenti atzinuši, ka viņi paši nespēj segt izmaksas par studijām un dzīvošanu.

Šā iemesla dēļ "Hansabanka" piedāvā kredītu studijām ārzemēs bez valsts galvojuma, tomēr kredīta iegūšanai nepieciešams fiziskas personas galvojums. Aizdevuma noteikumi paredz, ka kredītu var izmantot jebkurai akreditētai studiju programmai - bakalaura, maģistra, doktora vai augstākās profesionālās izglītības iegūšanai.

Banka piedāvā kredītu studiju maksas segšanai pilnā apmērā līdz 50 000 latu, ko var izmantot gan studiju maksai par mācībām, gan citiem studiju izdevumiem. Ja kredīta summa pārsniedz 7000 latu, tad nepieciešams papildu nodrošinājums, proti, depozīts vai nekustamais īpašums.

Par kredīta iespējam vairāk uzzināt var "Hansabankā" vai arī bankas mājaslapā "www.hansabanka.lv", kā arī "www.open.lv".

"Hansabanka" aptauju par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret studijām ārzemēs veikusi šā gada novembrī. Tajā aptaujāti 889 respondenti gan no Rīgas, gan no lielākajām pilsētām un reģioniem.

 

 

 

Citādā ziņā...

 

 

87% Latvijas iedzīvotāju ikdienā neuzņem smadzenēm nepieciešamās vielas

LETA  11/26/07    Lielākā daļa jeb 87% Latvijas iedzīvotāju nezina, kas nepieciešams, lai viņu smadzenes pilnvērtīgi funkcionētu, un līdz ar to neuzņem smadzenēm nepieciešamās vielas pietiekamā daudzumā, secināts kompānijas "Unilever" veiktajā pētījumā.

Kā informēja kompānijas pārstāvji, lielākā daļa aptaujāto uzskata, ka smadzeņu attīstību un funkcionēšanu ietekmē izglītošanās un zināšanas, kā arī atmiņas, uzmanības un radošuma trenēšana, bet tikai 35% aptaujāto kā būtisku faktoru minēja pilnvērtīgu uzturu.

Pretstatā Latvijai Lietuvā lielākā daļa aptaujāto jeb 58% uzturu minēja kā vienu no būtiskākajiem faktoriem pilnvērtīgai smadzeņu attīstībai un funkcionēšanai.

"Cilvēka smadzenēm, protams, ir nepieciešamas regulāras aktivitātes - atmiņas, uzmanības un kreativitātes trenēšana, izglītošanās, tomēr visbūtiskākais smadzeņu pilnvērtīgai funkcionēšanai un attīstībai ir sabalansēts uzturs. Īpaši svarīgi regulāri uzturā iekļaut produktus, kas satur smadzenēm tik ļoti nepieciešamās "Omega 3" taukskābes - ALA un DHA, kā arī B vitamīnu," uzsver bērnu neiroloģe Arina Bingeliene.

Organisms pats smadzenēm būtiskās "Omega 3" taukskābes saražot nespēj. Lai vajadzīgajā daudzumā tās uzņemtu - 200-600 miligramus (mg) nedēļā pieaugušajiem un 200 mg bērniem - nepieciešams vismaz 1-2 reizes nedēļā ēdienkartē iekļaut treknās zivis, piemēram, lasi, siļķes, skumbrijas.

Kā atklājies nesen veiktajā pētījumā, 87% Latvijas iedzīvotāju zivis uzturā lieto mazāk nekā vienu reizi nedēļā vai nemaz, tikpat nepopulāra ir zivju ēšana bērnu vidū, jo lielākā daļa bērnu jeb 81% zivis ēd mazāk par vienu reizi nedēļā vai nemaz.

Tomēr latvieši zivis uzturā lieto biežāk nekā mūsu kaimiņvalsts Lietuvas iedzīvotāji. 86% lietuviešu zivis uzturā lieto mazāk nekā vienu reizi nedēļā vai nemaz, turklāt tikai aptuveni 8% bērnu zivis ēd biežāk par vienu reizi nedēļā.

Lai arī latvieši zivis uzturā lieto nedaudz biežāk, gan Latvijas, gan Lietuvas iedzīvotāji neuzņem nepieciešamo daudzumu "Omega 3" taukskābju pilnvērtīgai smadzeņu funkcionēšanai un attīstībai.

"Lai palīdzētu smadzenēm darboties, ir svarīgi lietot uzturā zivis vai produktus, kas satur DHA un ALA. Īpaši nozīmīgi, lai sabalansēts uzturs un "Omega 3" taukskābes būtu pietiekamā daudzumā bērna uzturā, kura smadzenes vēl tikai attīstās. Zīdaiņi šīs taukskābes uzņem ar mātes pienu, bet pārējiem nepieciešams uzturā lietot treknās zivis vismaz 1-2 reizes nedēļā. Ēst zivis mazāk nekā vienu reizi nedēļā vai vēl retāk ir vairāk nekā nepietiekami, it īpaši bērniem, kuriem DHA un ALA ir īpaši nepieciešamas to pilnvērtīgai attīstībai," uzsver Bingeliene.

Sabalansēts uzturs, uzņemot pietiekamu daudzumu "Omega 3", stiprina nervu sistēmu, palīdz cīnīties ar depresiju, uzlabo smadzeņu asinsapgādi un stiprina atmiņu. Šo taukskābju trūkums bojā nervu šūnu struktūru un spēju normāli funkcionēt, raksturīgs arī nogurums, sausa vai niezoša āda, trausli mati un nagi, biežas saaukstēšanās un grūtības koncentrēties.

Lai rūpētos par sabalansētu uzturu, "Unilever" Latvijas tirgū piedāvā īpašu margarīnu.

Pētījumu veica "OMD Snapshot" šā gada oktobra sākumā, kopumā aptaujājot 922 respondentus Latvijā un 1008 respondentus Lietuvā.

 

Arābs ar Daugavas asinīm

Viestarts Gailītis,  Diena   11/29/07    Ar īpašu likumu libānietim Hosamam Abu Meri tiek piešķirta Latvijas pilsonība.

Iebraucējs nereti var būt patriotiskāks kā iedzimtais. Tas apstiprinās, satiekot Hosamu Abu Meri (33), kas ir dzimis Libānas kalnos, netālu no Beirutas. "Es esmu Latvijā jau 15 gadu. Cik gadu biju Libānā? 18. Biju jauns puika, kas vēl mācās skolā. Neaizmirsti, ka toreiz bija karš. Ko es tur darīju? Māja, skola un atpakaļ, jo nebija drošības," nevainojamā latviešu valodā stāsta Abu Meri. Arī šobrīd Libānā valda nopietna politiskā krīze, par laimi, ne vardarbīga — valdība un opozīcija nespēj vienoties par prezidentu. "Libāna ir ietekmīga, maza valsts, kur pārstāvētas visas reliģijas, kas ir reģionā — musulmaņi, kristieši, druzi, sunnīti, šiīti. Un ārpolitikas ietekme uz iekšpolitiku ir ārkārtīgi liela," norāda Abu Meri, saredzot zināmas paralēles ar Latviju.

21.novembrī, dienu pirms Libānas neatkarības dienas, notika rets gadījums — Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisija atbalstīja likumprojektu par Latvijas pilsonības piešķiršanu Abu Meri. Ejot naturalizācijas ceļu, viņam būtu jāgaida vēl četri gadi, jo Abu Meri skaitās pastāvīgais iedzīvotājs tikai gadu. Nav gan šaubu, ka viņš to iegūtu, jo viņa izpratne par Latvijas vēsturi un sabiedrību ir ļoti laba.

Šāda privilēģija Abu Meri tikusi par viņa sabiedrisko darbu tajos 15 gados, ko viņš pavadījis Latvijā, dzīvojot ar pagaidu uzturēšanās atļaujām. Abu Meri ir absolvējis Latvijas Medicīnas akadēmiju un strādā par gastroenterologu—endoskopistu vairākās ārstniecības iestādēs. Viņš ir Latvijas-Libānas kultūras biedrības un Arābu kultūras centra priekšsēdētājs, ir izvirzīts Libānas goda konsula amatam. Savukārt īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas sekretariāts ir izraudzījies Abu Meri par Eiropas vienādu iespēju gada vēstnieku Latvijā. "Ļoti aktīvs sabiedrības biedrs esmu," smaidot saka Abu Meri. Viņš piedalās arī libāniešu restorāna Byblos veidošanā.

Bez latviešu un arābu Abu Meri pārvalda franču, krievu un angļu valoda. Meitiņa gan tikai latviski runā. "Esmu slinks ar viņu runāt arābiski, jo dzīve ārpus mājām aizņem tik daudz laika, ka esmu noguris, pārnākot mājās. Viņa saprot dažus vārdus, jo mani vecāki bija ciemos pirms diviem mēnešiem. Viņa ir gudra meitene."

Uz Latviju Abu Meri atbrauca uzreiz pēc 18 gadu ilgušā Libānas pilsoņu kara beigām 1990.gadā, lai mācītos. Līdz 1999.gadam viņš domāja, ka atgriezīsies Libānā. Katru vasaru, ciemodamies pie vecākiem, viņam vajadzējis atbildēt uz jautājumiem — kur tu mācies? Latvijā? Tas ir Krievijā? Libānieši, kas mācījās Latvijā, sanāca vienkopus Beirutā un ik gadus organizēja sarīkojumu Latvijas augstskolu absolventi Libānā. Tad arī Abu Meri saprata, ka, dzīvojot Latvijā, viņam jāskaidro, kas ir Libāna. Nodibinājis Libānas biedrību, viņš pāris gadu vēlāk sāka veidot Arābu kultūras centru. "Par Libānu tagad zina daudz. Bet divus trīs gadus pēc 2001.gada (teroristu uzbrukuma Dvīņu torņiem Ņujorkā) bija radušies jauni stereotipi par arābiem un islāmu."

Diskrimināciju Abu Meri Latvijā tiešā veidā neizjūt. "Cilvēki, kas daudz ceļo un bijuši arābu pasaulē, ir atvērti. Citiem, kas neceļo, ir zināma fobija, stereotipi, ko viņi dzirdējuši medijos," vērojumos dalās Abu Meri. "Bet, ja tu esi smaidīgs, tad kontaktu var nodibināt. Un es esmu tāds cilvēks, kas smaida, neraugoties uz to, kā jūtos. Ja tu gribi izolēties, tu to vari darīt. Sabiedrībai ir vienalga, vai tu esi iekšpus tās vai ārā."

Abu Meri cilvēki bieži vaicājot, no kurienes viņš ir. "Es vairs nejūtu, ka esmu ārzemnieks, bet ar valodu un ārējo izskatu es vienmēr būšu kā ārzemnieks. Ko tur mainīt?" viņš smejas. "Mana meita nav tik līdzīga man, un viņa neizskatās kā simtprocentīga libāniete. Bet es — vienalga, cik ilgi dzīvošu un uzskatīšu sevi par Latvijas patriotu, Latvijas tauta mani vienmēr uzskatīs par ārzemnieku."

Taču pašus latviešus Abu Meri nebūt neuzskata par patriotiem. Latvieši viņam bieži prasot, ko viņš Latvijā dara, jo te tak" nav nedz pietiekami naudas, nedz arī saules. "Man to dzirdot tiešām šķiet, ka daži Latvijas iedzīvotāji nav patrioti. Labi, es saprotu, ka nav tik daudz naudas, kā gribētos. Man arī jāskrien pa vairākām darbavietām, lai varētu savai ģimenei normāli nopelnīt. Bet tā ir mana valsts. Kad es biju Saeimā, es teicu — ja cilvēks dzer ūdeni no Daugavas, tad šīs upes asinis ar laiku izskalo manas sākotnējās asinis. Un par ko cilvēks kļūst? Par Latvijas iedzīvotāju. Īsti arābi seko ūdenim, pie tā viņi veido ciemu un dzīvo kā pie Nīlas. Latvijā ir daudz ūdens un mierīga tauta, kaut arī kādreiz par daudz mierīga tauta, jo vajag aktīvāk runāt par taisnīgumu un iesaistīties pilsoniskajā dzīvē."

Abu Meri saprot cilvēkus, kas pamet Libānu, jo tajā nav droši. Taču mazāk saprotami viņam ir tas, ka Latviju var pamest nestabilas ekonomikas dēļ. "Ko man deva Latvija? Ģimeni, kas ir liela vērtība. Un mani ciena. Ir atsevišķi izņēmumi attieksmē reizēm pie robežas, reizēm kāds policists vai neizglītots cilvēks. Bet tā var notikt arī Libānā."

Kad Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisija bija nodevusi Saeimai izskatīšanai likumprojektu par pilsonības piešķiršanu Abu Meri, viņš teica: "Sajūta ir laba. Kad neesi pilsonis, tu vēl dzīvo kā ārzemnieks, kad esi pilsonis, tā ir cita atbildība. Man tagad jāseko līdzi visam, kas notiek valstī. Man jāpalīdz tai gan medicīnā, gan sabiedriskajā dzīvē. Kā ārzemnieks es nevarēju paust viedokli pilnīgi visos jautājumos, bet tagad man oficiāli būs tāda atbildība."

Vēl trīs gadi un Abu Meri Latvijā būs nodzīvojis tikpat ilgi cik Libānā. "Ko jūs atceraties no tās pirmās vietas, kur jūs pavadījāt pirmos desmit gadus? Maz. Es sāku veidot savu dzīvi, attieksmi un nākotni Latvijā. Es esmu Latvijas iedzīvotājs. Es esmu Latvijas patriots. Man 18.novembris nozīmē to pašu, ko 22.novembris, kas ir Libānas neatkarības diena."

***

Ar īpašu likumu Latvijas pilsonību pēdējo gadu laikā saņēmuši

Diriģents Mariss Jansons

Režisors Mihails Gruzdovs

Hokejists Maksims Jakovļevs

Futbolists Andrejs Perepļotkins

Futbolists Andrejs Kostjuks

Futbolists Ivans Sputajs

Modernās pieccīņas sportists Mihails Jefremenko

 

Rīdziniekus adventes un Ziemassvētku laikā priecēs daudz jaunu pilsētas rotājumu

LETA  11/29/07    Šodien tika iedegts Akmens tilta Ziemassvētku noformējums, kas viens no pirmajiem galvaspilsētā vēstī par svētku tuvošanos, informēja Rīgas pašvaldība.

Rīgas dome šogad uzstādīs jaunus rotājumus Vecrīgas ielās, 11.novembra krastmalā, kā arī Brīvības un Bruņinieku ielas krustojumā. Nebūs aizmirsts par svētku noskaņu vēstošiem dekoriem arī jau tradicionālās vietās - pilsētas skvēros, parkos un gar centrālajām ielām.

Vecrīgas viesus šoziem svētkiem noskaņos koši zilu sniegpārslu silueti. Brīvības un Bruņinieku ielas krustojumu rotās teātra simboli - maskas un aizkari, savukārt Akmens tilta zilos toņos veidotie rotājumi saplūdīs ar pašvaldības izgreznoto 11.novembra krastmalu.

No 2.decembra Rīgas centrālos laukumus - Rātslaukumu, Doma laukumu un laukumu pie Rīgas Kongresu nama - rotās Ziemassvētku egles.

Nākamnedēļ Ziemassvētku noskaņu visā pilsētā radīs vēl septiņas svētku egles, izgaismotie koki un dekori apgaismes stabos.

Centrālā pilsētas slidotava šogad atradīsies Esplanādē, un pirmos ziemas prieku mīļotājus tā būs gatava uzņemt jau no 1.decembra.

Jau tuvākajās dienās šiem rotājumiem pievienosies rotājumi arī citur galvaspilsētā - daudzviet tie svētku noskaņas radīšanai tiks uzstādīti pirmoreiz.

Līdzīgi kā iepriekšējos gados, Rīgas iedzīvotāji, viesi, kā arī uzņēmēji varēs piedalīties Rīgas domes rīkotajā konkursā "Ziemassvētki 2007". Skaistāk izrotātos skatlogus un ēku fasādes žūrijas vērtējumam varēs pieteikt līdz nākamā gada 8.janvārim.

Rīgas domes Kultūras departamenta direktore Diāna Čivle šodien žurnālistus informēja, ka katru gadu arvien vairāk pašvaldība svētku izgreznojumus sarūpē ne tikai pilsētas centra ielās, bet arī priekšpilsētas ielās.

"Lai veidotu kopīgu vizuālo tēlu, pilsētas rotājumi būs dažādi, kas tiks pieskaņoti attiecīgajai vietai. 11.novembra krastmala būs ziloņos toņos, savukārt pilsētas rotājums pie Dailes teātra būs sarkanos toņos veidotas stilistiskas teātra maskas. Rotājumi tiks uzstādīti arī Vecrīgā, kur virs ielām būs izkārti rotājumi ar trīs dažāda vizuāla veida sniegpārsliņām. Kopumā Vecrīgā mirdzēs 558 sniegpārsliņas," sacīja Čivle.

Rīgas domes izpilddirektora vietnieks Ģirts Auškāps atzina, ka pašvaldības sadarbība ar uzņēmējiem svētku rotājumu veidošanā kļūst arvien aktīvāka un arī turpmākos gados uzņēmēji tiek aicināti iesaistīties pilsētas izgreznošanā.

Šogad Ziemassvētku laikā Rīgas iedzīvotāji un pilsētas viesi varēs apmeklēt arī tradicionālos Ziemassvētku tirdziņus, kas būs gan Doma laukumā, Līvu laukumā un Esplanādē.

 

Ar egles iedegšanu sāk gaidīt Ziemassvētkus

Kristaps Kārkliņš,  NRA  12/01/07    Rīt pilsētu un pagastu centros daudzviet tiks iedegtas centrālās egles. Neatkarīgā noskaidro, kā tiks dekorētas lielākās Latvijas pilsētas un cik līdzekļu šim priekam atvēlēts.

Rīt pilsētu un pagastu centros daudzviet tiks iedegtas centrālās egles. Neatkarīgā noskaidro, kā tiks dekorētas lielākās Latvijas pilsētas un cik līdzekļu šim priekam atvēlēts. Līdzīgi kā pērn, arī šogad Rīgas dome pilsētas ietērpšanai svētku rotā paredzējusi 90 000 latu. Galvaspilsētā dominēs pilsētas karoga krāsas – baltā un zilā. Tās vislabāk būs pamanāmas dažādos rotājumos Vecrīgā, 11. novembra krastmalā, kā arī Brīvības un Bruņinieku ielu krustojumā. Pie Dailes teātra dominēs sarkanā – tajā būs krāsoti teātra simboli: maskas, aizkari u. c.

Ziemassvētku egles Rīgā no rītdienas krāšņosies Rātslaukumā, Doma laukumā un pie Kongresu nama.

Savukārt Jelgavas pucēšana gada pēdējiem svētkiem rit pilnā sparā, un tur pilsētas dekori tikšot nomāti. "Lai akcentētu Ziemassvētku noskaņu un izmantotu modernās tehnoloģijas, Jelgavas pilsētas objektu dekorēšanā izstrādāts vizualizācijas projekts. Vairākums rotājumu tiks nomāti. Arī pieredze apliecina, ka īrētas dekorācijas ļauj ne tikai ik gadu pilsētā radīt daudzveidību, bet arī izmaksā lētāk, jo dekoru iegāde, uzglabāšana un remonts rada papildu izdevumus. Gaismas dekoru īre šogad pašvaldībai izmaksās 33 365 latus," komentē Jelgavas domes preses sekretāre Egita Veinberga.

Jelgavas pašvaldības aģentūras Pilsētsaimniecība direktors Andrejs Baļčūns stāsta, ka netiks aizmirstas arī pagājušā gada Ziemassvētku dekorācijas – tās ļaus pilsētu padarīt gaišāku un svinīgāku arī nostāk no centra.

Šonedēļ Jelgavā, Hercoga Jēkaba laukumā, tika veidota lielā svētku egle no 40 maziem skujkociņiem. Kopējais Ziemassvētku egles augstums ir 18 metru. To iedegs 6. decembrī. Jelgavas centrālās egles un pilsētas piecu egļu dekorēšana, arī gaismas dekoru montāža, demontāža un uzglabāšana pašvaldībai izmaksā 2175 latus.

Savukārt Liepājā rīt paredzēts iedegt centrālo egli Rožu laukumā. Pilsētā tiek izgaismotas baznīcas un būvēta Piparkūku pilsētiņa.

"Rotājot pilsētu gada gaišākajiem svētkiem, svarīgākais ir notvert noskaņu, lai svētku sajūta ienāktu arī mūsu sirdīs," uzsver Liepājas galvenā māksliniece Agita Ansule. Arī šogad Ziemassvētku noskaņu palīdzēs radīt piparkūku tēli. Pie Liepājas Pedagoģijas akadēmijas mazos liepājniekus priecēšot Piparkūku pilsētiņa, kas būs veidota kā karuselis ar piparkūku zvēriem, kuru papildinās vairāki elementi no pērnā gada rotājumiem.

Arī Ventspils ielās sākusies gatavošanās Ziemassvētkiem.

"Katru gadu pilsētas svētku rotājumi piesaista cilvēku uzmanību ar oriģinālām Ziemassvētku kompozīcijām no visdažādākajiem materiāliem, ar gaumīgu krāsaino spuldzīšu izvietojumu, oriģinālām dekorācijām, krāšņo egli un daudziem citiem dekorāciju elementiem," pastāstīja Ventspils domes mārketinga nodaļas pārstāve Olita Supe-Adlere.

Šogad Ventspilī kokos iekārs spuldzīšu virtenes aptuveni 50 kilometru kopgarumā. Dominēs baltā krāsa. Atsevišķos ielu posmos tiks izvietotas arī sarkanas un zilas virtenes. Ventspilī būšot sešas egles, no kurām galveno egli Rātslaukumā veidos no 400 mazām eglītēm. Aptuvenās izmaksas Ziemassvētku rotājumiem un dekorācijām Ventspilī varētu būt ap 40 000 latu.

"Daugavpilī uz apgaismojuma stabiem uzstādīti gaismas elementi, rotāts tilts pār Daugavu. Vienības laukumā būs lielā egle, kuru veidos piramīda no mazām eglītēm. Vairāk tiks izgaismoti koki pilsētas parkos, pievēršot uzmanību pilsētas mikrorajoniem," informē Daugavpils domes preses sekretāre Līga Korsaka.

Otra lielākā Latvijas pilsēta Ziemassvētku rotājumiem un noformējumam tērēs ap 38 000 latu, egļu uzstādīšanai – ap 7000 latu.

 

 

Arī šī

nedēļa iesākās ar

drēgnu un pelēku laiku...

Taču stiprais vējš turpināja pūst

un atpūta lietu, krusu un slapju sniegu...

Bet šodien mākoņi pēkšņi pazuda kā nebi-

juši un nu spoži spīd saulīte! Tempera-

tūra joprojām svārstās ap 0oC. Bet

zeme mirkst dubļos, jo pie šā-

das temperatūras zeme

nespēj sasalt...

 

Anda Jansone trešdien, 28. novembrī