Kas jauns Latvijā?

Nr. 520:  2007. g. 8. - 16. decembris

 

 

Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

 

Latvijas valstij ir traģiski zema reputācija

LNT  12/10/07    Latvijai ir viens no sliktākajiem tēliem. Valsts reputācija ir traģiski zema. Tā secināts publiskotajā Latvijas tēla veidošanas stratēģijā. Tā vietā, lai atbildētu, kā celt Latvijas reputāciju, amatpersonas runā vien tukšās frāzēs. Savukārt pētījuma autors brīdina, ka Latvija daudz zaudēs, ja nopietni nerūpēsies par savu tēlu.

Valstī, kuru negribu apmeklēt, dzīvo cilvēki, ko negribu iepazīt un ražo lietas, ko negribu pirkt. Tā Latvijas institūta pasūtītajā pētījumā vienā teikumā tiek raksturota Latvija. Pētījuma autors Saimons Antholts secina - mūsu valsts tēls ir dramatiski slikts.

Saimons Antholts.: "Latvijai ir viens no vissliktākajiem nacionālajiem tēliem, kādu esmu pieredzējis, tas ir traģiski slikts. Valstu reitingā Latvija ir pašā apakšā."

Savukārt nesalīdzināmi labākā pozīcijā esot Rīga. Tā ir tik atpazīstama, ka ne vien apsteidz Tallinu un Viļņu, bet mūsu galvaspilsēta ir pat pārāka par visām trim Baltijas valstīm kopā ņemtām. Pētījumā secināts, ka Rīgas tēls jāspodrina tā, lai Rīga kļūtu par vienu no Skandināvijas piecām galvaspilsētām.

Stratēģijā minēti vairāki konkrēti ierosinājumi kā to panākt. Savukārt pilsētas mērs nesaka kādi tieši soļi būtu sperami, lai Rīga pasaulē iegūtu labu reputāciju. Viņa teiktais rada tukšas runāšanas iespaidu, jo neko vairāk par nekonkrētību Jāņa Birka vārdos nevar saklausīt.

Jānis Birks: "Es domāju, diez vai mēs celsim jaunas mājas. Domāju, ka realizēsim šī stratēģiskā dokumenta pamatuzdevumus, kādi viņi būs."

Lai arī neglaimojošs, pētījums esot Latvijas spogulis. Saimona Antholta secinājumi atzīti par kvalitatīvāko darbu, kāds jebkad veikts par Latvijas tēla izpēti. Lai pie tā nonāktu pagāja gari gadi. Latvijas institūta direktors norāda, ka traucējis valsts izpratnes un naudas trūkums.

Stratēģija nonāks valdībā, kur tā pārtaps par Latvijas tēla veidošanas programmu. Saimons Antholts norāda, ka Latvija daudz zaudēs, ja izstrādātais dokuments ieguls ierēdņu atvilktnēs un netiks iedzīvināts.

Saimons Antholts: "Valsts bez tēla nespēj konkurēt, nevar pārdot produktus, piesaistīt tūristus, investīcijas, netiek respektēta un sadzirdēta starptautiskajās organizācijās."

Stratēģijas īstenošanu var bremzēt arī paši iedzīvotāji. Pētījumā secināts, ka Latvijas iedzīvotāji nemaz nevēlas, lai šī valsts kļūst slavena un ievērojama.

 

Eksperti: Medvedeva kļūšana par Krievijas prezidentu nemainītu attiecības ar Latviju

LETA  12/10/07    Pašreizējā Krievijas vicepremjera Dmitrija Medvedeva kļūšana par Krievijas prezidentu neietekmētu Latvijas un Krievijas attiecības, uzskata aģentūras LETA aptaujātie eksperti.

"Tas ir tipisks Kremļa birokrāts, kurš faktiski būs pakļauts Kremļa administrācijas darbībai," sacīja politologs Kārlis Daukšts, uzsverot, ka Medvedevs nav harizmātiska personība, kas darītu kaut ko pats pēc savas iniciatīvas.

Daukšts norādīja, ka Medvedevs "ir pilnīgi [Krievijas prezidenta Vladimira] Putina cilvēks. Viņš nedarīs neko personīgu, kas nāktu no viņa paša".

Līdz ar to, pēc politologa domām, nemainīsies arī līdzšinējās Latvijas-Krievijas attiecības. "Mēs varam nesatraukties un nedomāt par kaut kādu politikas maiņu," sacīja eksperts, norādot, ka Krievijas ārpolitika attiecībā uz Latviju pilnībā sekos līdzšinējai Putina politikai.

Arī Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš sacīja, ka Medvedeva kļūšana par Krievijas prezidentu neietekmētu Latvijas-Krievijas attiecības.

Abu valstu attiecības, pēc eksperta domām, var mainīt vienīgi pati Latvija ar savu nostāju un kopējo Eiropas Savienības stāju. Lejiņš norādīja uz filmas "Putina sistēmu" laicīgu nedemonstrēšanu Latvijas sabiedriskajā televīzijā, kas liecina par Latvijas nostāju abu valstu attiecībās.

Kā ziņots, Putins nākamā valsts vadītāja amatam atbalstīs pašreizējā vicepremjera Medvedeva kandidatūru, ziņo Krievijas aģentūras.

"Es viņu tuvu pazīstu jau vairāk nekā 17 gadus, un es pilnībā atbalstu viņa kandidatūru," Krievijas vadošo partiju tikšanās laikā sacīja Putins.

42 gadus vecais Medvedevs pašlaik ieņem arī Krievijas gāzes giganta "Gazprom" direktoru valdes priekšsēdētāja amatu.

Medvedeva virzīšanu prezidenta amatam atbalsta vadošā partija "Vienotā Krievija" un vēl trīs partijas - "Taisnīgā Krievija", Agrārā partija un "Pilsoniskais spēks".

"Vienotā Krievija" plāno 17.decembrī rīkot kongresu, kurā tā oficiāli izvirzīs Medvedeva kandidatūru prezidenta amatam.

 

Vācijas tiesa laikrakstam liek atsaukt par Lembergu izplatītos apgalvojumus

LETA  12/12/07     Vācijas Hanzas virsapgabaltiesa likusi laikrakstam "Frankfurter Allgemeine Zeitung" (FAZ) atsaukt par Ventspils mēru Aivaru Lembergu nepatiesi izplatītos apgalvojumus 2005.gada 23.maija publikācijā "Ventspils oligarhs".

Kā aģentūru LETA informēja zvērināts advokāts Aivars Lošmanis, Hanzas virsapgabaltiesa 27.novembrī izskatījusi Lemberga apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu viņa prasības lietā pret Vācijas laikraksta FAZ izdevēju par nepatiesu ziņu atsaukšanu un labošanu minētajā publikācijā.

Tiesas sēdē pušu pilnvarotie pārstāvji, sekojot tiesas ieteikumam, noslēdza mierizlīgumu, saskaņā ar kuru laikraksta izdevējs savā interneta mājaslapā apņēmies publicēt šādu labojumu: - "Vācijas laikraksts atsauc un labo pret Lembergu vērstus apgalvojumus".

Laikraksts solījis atsaukt apgalvojumu kā nepatiesu to, ka "vispirms Lembergs pašvaldības uzņēmumus iedzina bankrotā, tad privatizācijas ceļā viņš tos lēti uzpirka un atjaunoja".

Publikācijā, kurā teikts, ka "pretiniekiem, kas viņu kritizē, pēkšņi jāmaksā lielāks nekustamā īpašuma nodoklis vai arī pilsēta no viņiem pieprasa papildus vides aizsardzības licences", laikraksts solījis šo apgalvojumu labot, norādot, ka "Lemberga kungs nav licis kādam maksāt lielāku nekustamā īpašuma nodokli vai sagādāt papildus vides aizsardzības licences".

Tāpat laikraksts labošot informāciju, norādot, ka Lembergam nav miesassargu un dienesta braucienos viņa šoferis nav policijas ierēdnis un citus iepriekš paustus apgalvojumus.

Lošmanis informēja, ka minētie labojumi būs uzturami lejuplādei četru nedēļu garumā mājaslapā "www.faz.de" sadaļā "Politika" ar saiti, kura ir apzīmēta ar "Aivars Lembergs". Labojuma teksts esot jāpublicē tādā pašā šriftā kā pirmā publikācija, ar drukas izkārtojumu un šrifta lielumu izceļot vārdu "Labojums" kā virsrakstu. Bez tam šis labojums esot uzturams lejuplādei arī mājaslapā "www.faz-archiv.net" divu mēnešu garumā.

Atbilstoši noslēgtajam mierizlīgumam labojums tiks publicēts tad, kad būs pagājusi viena nedēļa no mierizlīguma spēkā stāšanās brīža.

Pats Lembergs norāda, ka vērsies pret vienu no lielākajiem Vācijas laikrakstiem, jo tajā bija publicēti kliedzoši, patiesībai neatbilstoši apgalvojumi par viņu. "Kā parasti, es sevi aizstāvēju, izmantojot man pieejamos tiesiskos līdzekļus. Es esmu gandarīts, ka tiesāšanās Vācijā ir piespiedusi laikrakstu FAZ atsaukt un labot publicēto nepatiesību. Tas arī bija mans mērķis. Tad, kad mierizlīguma priekšlikumam bija piekritis laikraksta izdevējs, arī es piekritu šādam risinājumam. Nekādu kompensāciju neprasīju, jo mērķis nebija nopelnīt," uzsver Lembergs.

LETA jau ziņoja, ka Hamburgas apgabaltiesas preses lietu kolēģija šā gada marta beigās noraidīja Lemberga prasību pret vācu laikrakstu FAZ par nepatiesas informācijas atsaukšanu, vēstīja laikraksts "Diena".

Kamēr spriedums aprīļa beigās vēl nav stājies spēkā, vācu avīze skopojas ar informāciju par tā saturu, taču no neoficiāliem avotiem kļuvis zināms, ka tiesneši Ventspils domes priekšsēdētāja prasību vispār nav izskatījuši pēc būtības, bet to noraidījuši drīzāk formāla iemesla dēļ: Lembergs esot pārlieku ilgi vilcinājies ar tās iesniegšanu.

Vēloties palikt anonīms, kāds vācu jurists "Dienai" šo viedokli skaidrojis šādi: "Ja prasītājs tikai pēc pusgada vai vairāk atskārst, ka viņa godam un cieņai nodarīts pāri, tad skāde nevar būt pārāk liela - līdz ar to trūkst strīda priekšmeta."

Kā ziņots, Lembergs Vācijas tiesā bija iesniedza prasību pret FAZ par nepatiesas informācijas atsaukšanu un lūgumu uzdot FAZ atsaukt 2005.gada 23.maija numurā rakstā "Ventspils oligarhs. Latvijas ostas pilsētas birģermeistars valda ar draudiem, naudu un solījumiem" publicēto nepatieso informāciju par Ventspils domes priekšsēdētāja darbību, publicējot atsaukumu laikrakstā, kā arī FAZ mājaslapā internetā.

Šajā rakstā Lembergs tika apvainots pašvaldības uzņēmumu novešanā līdz bankrotam un to privatizēšanā, lielāka nekustamā īpašuma nodokļa noteikšanā saviem kritizētājiem, nevērīgā attieksmē pret 2006.gada janvārī vētras izraisīto situāciju un citiem. Tā kā nekas no iepriekš minētā, pēc Lemberga domām, neatbilst patiesībai, viņš izmantojis savas tiesības vērsties tiesā par nepatiesas informācijas atsaukšanu.

 

Valdība uz gadu pagarina Latvijas karavīru dalības termiņu misijā Irākā

LETA  12/11/07     Ministru kabinets šodien akceptēja Aizsardzības ministrijas (AM) sagatavoto Saeimas lēmumprojektu par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīru dalības misijā Irākā termiņa pagarināšanu.

AM valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs aģentūrai LETA jau iepriekš sacīja, ka pašreizējais termiņš beigsies šā gada 31.decembrī un karavīru uzturēšanos šajā valstī plānots pagarināt vēl uz vienu gadu - līdz 2008.gada 31.decembrim.

Irākā patlaban dien trīs NBS karavīri, arī nākamā pusgada laikā viņu skaits krasi netikšot palielināts. Pēc Rinkēviča teiktā, ja būtu tāda nepieciešamība, uz Irāku nosūtīto karavīru skaits nevarētu būt lielāks par 15.

AM norāda, ka drošības situācija minētajā reģionā norāda uz starptautisko bruņoto spēku klātbūtnes nepieciešamību un Latvijas Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir gatavi turpināt dalību koalīcijas spēku operācijā "Operation Iraqi Freedom" Irākā.

Karavīru rotācijas periods ir seši mēneši. NBS karavīru līdzdalība operācijā Irākā notiek par AM atvēlētā budžeta līdzekļiem. Kopējais piešķirtā finansējuma apjoms ir 167 211 lati, kuri ir ieplānoti AM 2007.gada budžeta programmā "Nacionālie bruņotie spēki".

Par Latvijas karavīru atrašanos Irākā vēl būs jālemj Saeimai. Valdība nolēma lūgt Saeimu atzīt Saeimas lēmuma projektu par steidzamu. Ministru kabinets arī noteica, ka valdības viedokli Saeimā šajā jautājumā paudīs aizsardzības ministrs.

LETA jau ziņoja, ka Irākas valdība 4.decembrī nolēma pēdējo reizi lūgt ANO Drošības padomei uz gadu pagarināt mandātu ASV vadīto ārvalstu spēku misijai valstī.

ANO mandāts ļauj koalīcijas spēkiem veikt militārās operācijas Irākā. Pašreizējais militārās misijas viena gada mandāts beidzas 2007.gada beigās.

Pēc ANO mandāta beigām Irākas un ASV valdības sāks divpusējas sarunas par amerikāņu spēku paturēšanu Irākā.

Baltais nams ir pavēstījis, ka abas puses nākamā gada sākumā sāks divpusējās sarunas par abu valstu attiecību nākotni, arī par to, cik daudz amerikāņu spēku paliks Irākā un kāda būs viņu loma.

Irākā pašlaik atrodas aptuveni 160 000 amerikāņu karavīru.

 

Nakts redzamības ierīču konkursā armija zaudē pusmiljonu

Viesturs Radovičs,  NRA  12/11/07    Ne naudas, ne pasūtītās preces – Nacionālie bruņotie spēki (NBS) gatavojas tiesāties ar skandalozo uzņēmumu Neja&Ko, kas nav izpildījis armijas pasūtījumu piegādāt 490 nakts redzamības iekārtas un nevēlas arī atdot iemaksāto gandrīz pusmiljonu latu lielo priekšapmaksu.

Gada sākumā NBS izsludināja konkursu par 490 dažāda tipa nakts redzamības ierīču piegādi armijai. Konkursa specifikācijā noteikts, ka armija iepirks divu noteiktu firmu ražotās ierīces, informēja NBS preses virsnieks Normunds Stafeckis.

Februārī konkursā uzvarēja uzņēmums Neja&Ko, līguma kopējā summa bija 1 293 770 latu.

"Marta beigās mēs no Neja&Ko saņēmām vēstuli ar priekšlikumu mainīt līguma priekšmetu – nakts redzamības iekārtu specifikāciju. Viņi gribēja piedāvāt citas ierīces. Armijas Nodrošinājuma pavēlniecība šim priekšlikumam nepiekrita. Tad 14. jūnijā Neja&Ko vērsās Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesā ar prasības pieteikumu, kuras mērķis – panākt līguma priekšmeta maiņu. Savu prasību viņi pamatoja ar nepārvaramiem apstākļiem, kā dēļ Neja&Ko nevarot piegādāt tieši tās ierīces, kas bija minētas līgumā. Tiesā viņi zaudēja, bet lēmums tika pārsūdzēts Rīgas apgabaltiesā," stāstīja N. Stafeckis.

Gada sākumā noslēgtā līguma izpildes termiņš bija šā gada 1. oktobris, un līdz 15. oktobrim Neja&Ko iepirktās 490 nakts redzamības ierīces arī piegādāja. "Kad atvērām kastes, konstatējām, ka ir atvests nevis tas, kas bija noteikts līgumā, bet nenosakāmas izcelsmes nakts redzamības ierīču komplekti," sacīja NBS pārstāvis. 17. oktobrī NBS komandieris

Juris Maklakovs izveidoja īpašu komisiju piegādāto preču izcelsmes noteikšanai, kas konstatēja, ka ierīces neatbilst līguma noteikumiem. 31. oktobrī NBS vienpusēji lauza līgumu ar Neja&Ko.

Tā kā NBS jau bija paspējuši iemaksāt priekšapmaksu 468 681 lata apmērā, NBS Nodrošinājuma pavēlniecība šonedēļ vērsīsies tiesā ar prasību no Neja&Ko piedzīt šo summu. Savukārt Neja&Ko uzskata, ka piegādātas ir līguma nosacījumiem atbilstošas ierīces, un uzņēmums ir sācis rēķināt līgumsodu par laikus neveiktu preču apmaksu. Par notikušo Neja&Ko arī iesniedza apjomīgu sūdzību NBS komandierim J. Maklakovam.

Piegādātās nenosakāmas izcelsmes ierīces joprojām ir armijas noliktavās, un NBS jau divreiz ir lūgusi Neja&Ko tās savākt atpakaļ. "Paši mēs nevaram tās preces vest un izgāzt viņiem pagalmā. Tās taču ir militārās iekārtas," piebilda N. Stafeckis.

Uzņēmuma Neja&Ko valdes pārstāvis, bijušais Drošības policijas priekšnieks Jānis Apelis Neatkarīgajai nevēlējās komentēt konflikta detaļas, sakot, ka visu izlems tiesa. Nostāju pagaidām nerunāt ar presi ir pieņēmusi visa Neja&Ko vadība.

Uzņēmuma Neja&Ko vārds ir vairākkārt izskanējis saistībā ar šaubīgiem valsts spēka struktūru iepirkumiem. Neja&Ko īpašniece Nataļja Aņisimova ir apsūdzēta par dokumentu viltošanu nolūkā iegūt tiesības uz valsts pasūtījumu Iekšlietu ministrijas rīkotajā konkursā par formastērpu piegādi.

 

Kā Kleckins zināja?

Zane Zālīte-Kļaviņa,  Diena  12/11/07     Lai arī par Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizītes datumu Latvijas Ārlietu ministrija (ĀM) oficiāli paziņoja tikai pagājušās nedēļas vidū, no Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTVP) priekšsēdētāja Ābrama Kleckina paustā izriet - viņam tas bijis zināms agrāk, turklāt kaimiņvalsts amatpersonas viesošanās tikusi saistīta ar dokumentālās filmas par Putinu demonstrēšanu. To viņš esot uzzinājis no "neoficiāliem avotiem", tomēr Ā.Kleckins turpina noliegt, ka būtu sazinājies ar Krievijas pārstāvjiem. To pašu viņš teiktu, ja būtu jāsniedz liecība: "Jā, protams, pat Dieva tā kunga priekšā!"

Intervijā NRA Ā.Kleckins stāsta: "(..) pirms sākās tā jezga, bija noruna, ka Lavrovs iebrauc Latvijā 16.decembrī. Kā sākās jezga, uzreiz mainījās tonis. "…" Taču, tikko noskaidrojās, ka filma pirmajā nav parādīta, tika fiksēts 18.decembris kā vizītes datums." ĀM par 18.datumu pirmoreiz informēja trīs dienas pēc 1.decembra, kad filmu izņēma no programmas: 4.decembrī kaimiņvalsts ministrijai tika nosūtīts uzaicinājums. Dienu vēlāk, 5.decembrī, ĀM informēja, ka no Krievijas saņemts apstiprinājums - S.Lavrova vizīte tiek plānota. Vaicāts, kā viņš iepriekš varējis zināt par Krievijas puses viedokļa svārstīgumu un nenoteiktību filmas ietekmē, Ā.Kleckins teica, ka to viņam izstāstījis kāds no ĀM, taču viņš neatceroties, kur un kā tas noticis. Mirkli vēlāk viņš bilda, ka ziņas dzirdējis neoficiāli, tomēr ne Krievijas vēstniecība, ne arī kāds no Maskavas ar viņu neesot saistījies.

Neoficiāli izskanējis - filmas izņemšana no LTV7 programmas dienu pirms vēlēšanām Krievijā notikusi, iespējams, Krievijas ietekmes vai arī pašmāju politiķu spiediena dēļ. Kā pa ķēdīti vēlamā rīcība, iespējams, darīta zināma nu jau atlūgumu uzrakstījušajam LTV ģenerāldirektoram Jānim Holšteinam un tālāk - LTV7 direktoram Arnim Kuprišam, taču visi "aizdomās turētie" jebkādu ietekmēšanu noliedz. LTV7 satura redaktore Jana Semjonova De facto atstāstīja sarunu ar A.Kuprišu, kuram J.Holšteins esot stāstījis - Ā.Kleckins viņam teicis, ka filmas dēļ viņa amats karājoties mata galā. Pirmdien A.Kuprišs Dienai šādus izteikumus noliedza un pieļāva, ka pārprasts vai pats izteicies pārlieku dramatiski.

Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) klāstīja, ka diplomātu aprindās sarunas par S.Lavrova vizītes laiku rit jau kopš vasaras. Laikā, kad Satversmes tiesa paziņoja spriedumu robežlīguma jautājumā, runāts par gada beigām, laiku saskaņojot ar "mūsu kalendāru" - ņemot vērā Ziemassvētku brīvdienas un Jaungadu, kā arī to, ka pēc tam svētku brīvdienas būs Krievijā, kā reālākā minēta nedēļa, kas sākas ar 17.decembri. M.Riekstiņš aizrāda, ka 16.decembris ir svētdiena, tāpēc par to nav spriests.

"Kleckina kungs runā par kaut ko, kas tikai viņam ir zināms," Dienai pauda M.Riekstiņš (TP) un izteica neizpratni, kādēļ NRTVP vadītājs nodarbojas ar lietām, kas nav viņa kompetencē. ĀM, lai gan nav noliegusi Krievijas vēstniecības interesi par filmas izrādīšanu, to nesaistot ne ar robežlīgumu, ne ar S.Lavrova vizīti.

Ā.Kleckins tikmēr turas pie viedokļa, ka filmas neizrādīšana iepriekš paredzētajā dienā bijusi pareiza, bet no skatītāja viedokļa programmas mainīšana neko nemainot. Tikmēr kāds diplomātu aprindām tuvs cilvēks neoficiālā sarunā Dienai norādīja - Krievijas vēstniekam Viktoram Kaļužnijam kinolentes rādīšana nepatiktu. Nepatiku pret filmas rādīšanu Krievijas pārstāvji izrādījuši arī citās valstīs, taču acīmredzot NRTVP un LTV vadītāju domāšanas stils saglabāts no padomju laikiem, kad uz šādu ietekmi nevarēja nereaģēt, pieļāva Dienas avots. Vairāki eksperti Dienai pauduši, ka Ā.Kleckinam, tāpat kā J.Holšteinam, amats būtu jāatstāj.

***

Mainījās tonis

ĀBRAMS KLECKINS, NRTVP priekšsēdētājs.

Baidos, ka dokumentāli to būs grūti pamatot, bet - pirms sākās tā jezga, bija noruna, ka Lavrovs iebrauc Latvijā 16.decembrī. Kā sākās jezga, uzreiz mainījās tonis. Teica - nē, nu nav īsti skaidrs, varbūt līdz Jaungadam, bet, ja ne, tad janvārī. Pēc viņu svētkiem. Taču, tikko noskaidrojās, ka filma pirmajā nav parādīta, tika fiksēts 18.decembris kā vizītes datums. Un lai nestāsta man, ka tam nebūtu nekādas nozīmes. / No intervijas NRA

 

Par darbu Latvijas-Krievijas robežlīguma sagatavošanā valdība plāno piešķirt Atzinības rakstus

LETA  12/12/07     11.decembrī valdība atlika lēmumu par Ministru kabineta Atzinības rakstu pasniegšanu par ieguldījumu Latvijas-Krievijas robežlīguma sagatavošanā. Plānots apzināt arī citas personas, kurām pasniegt apbalvojumu.

Saskaņā ar lēmuma projektu atzinības rakstus plānots piešķirts Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektoram Mārim Lejniekam, Saeimas Juridiskā biroja vadītājam Gunāram Kusiņam, Ministru prezidenta biroja vadītāja pienākumu izpildītājam Jānim Dzanuškānam, Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktorei Irinai Mangulei un Ministru prezidenta padomniekam ārlietu jautājumos Pēterim Ustubam. Atzinības rakstus plānots pasniegt par nozīmīgu ieguldījumu juridiskās argumentācijas sagatavošanā Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšanai un ratifikācijai.

Tāpat valdības Atzinības rakstu plānots piešķirt Valsts kancelejas Juridiskā departamenta vadītāja vietniekam Laurim Latišam par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas valsts interešu pārstāvības nodrošināšanā tiesvedības procesos.

Savukārt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšniekam ģenerālim Ainaram Pencim atzinību plānots izteikt par ilggadēju un apzinīgu dienestu un nozīmīgu ieguldījumu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta attīstībā.

 

Viedoklis: Lavrova vizīte ir svarīga

Voldemārs Krustiņš, Latvijas Avīze  12/12/07    Kas ir pārliecināts, ka iegūs visu, neapmierināsies ar pusi. Jūlijs Cēzars.

Mēs nevaram risināt sarunas pēc principa «Kas ir mans, tas ir mans, bet par jums vēl parunāsim.» Džons Kenedijs.

Krievijas ārlietu ministrs S. Lavrovs ātri atsaucies Latvijas Ārlietu ministrijas ielūgumam atbraukt uz Rīgu un šeit apmainīties ar Krievijas un Latvijas robežlīguma ratifikācijas rakstiem. Tas notikšot jau 18. decembrī. Man šķiet, ka Lavrova kga atbraukšana pats par sevi vien jau ir ievērojams notikums, ja mēģinām atcerēties, vai Latvijā kāds Krievijas ārlietu ministrs vispār ir bijis. Tāpat ņemu vērā krievu diplomātiskās tradīcijas, paņēmienus un signalizācijas sistēmu; atbrauks tomēr pats ministrs. Tas, ka ratifikācijas rakstu apmaiņu var dēvēt par formālu diplomātisku aktu, nenozīmē, ka šis akts nevar diplomātijā tikt izmantots tālākiem mērķiem. Saprotams, ka par to, vai tādi ir Lavrova kga nodomi, vēl pārliecināsimies. Taču jau tagad var secināt, ka šoreiz runas par lietām tomēr nenotiks pīppauzēs vai «nejauši» kādā ārzemju gaitenī saskrienoties.

Jādomā, ka V. Kaļužnijs, Krievijas vēstnieks, rūpējas par sava ministra dienas kārtību kopīgi ar Latvijas Ārlietu ministriju un kopīgi organizēs lietišķu laika sadalījumu. Būtu labi, ja Latvijas Ārlietu ministrija arī rūpīgi sagatavotu savu teicamo, jo Krievijas ārlietu ministrija savus tekstus atstāsta ar nemainīgu patstāvību. Latvijas un Krievijas attiecības nevarēs attīstīties sadarbības virzienā, ja kaimiņu lielvalsts neatsacīsies no apnicīgajām pamācībām, kā mums te jādzīvo, kādās valodās jārunā un kādas īpašas tiesības pienākas krievvalodīgiem iedzīvotājiem. Katrai valstij ir savas nacionālas intereses.

Nupat demisionējusī valdība, īpaši tās premjers A. Kalvītis, ir spērusi lielu soli labvēlīgu attiecību dibināšanai ar Krieviju, virknē gadījumu pat uz nacionālas pašcieņas rēķina, sak, kaut tik uz priekšu, kaut nu mums atkal kāds kaut ko nepārmestu. Arī cien. Zatlera kungs nav taupījis uzslavas, publiski paziņodams, ka Latvijas krievi ir labākie pasaulē, bet krievu žurnālistika Latvijā ir tā labākā. Valdības retorika arī ir pati labvēlīgākā. Prezidents pieņem «Jauno vilni», bet — nepieņem prof. Afanasjevu un viņa kolēģus, kas atveduši biedrības «Memoriāls» 50 sējumus ar dokumentiem par padomju briesmu darbiem. Vai nejaušība? Pirms Krievijas domes vēlēšanām televīzijas programmas izņēma filmu, kas nav patikusi Krievijas oficiālajām aprindām. Taču Maskavai būtu jāsecina, ka valdības piekāpība uz dažādiem spriedumiem un pamācībām zināmā mirklī var un droši vien atdursies pret sabiedrības, īpaši latviešu, neapmierinātību un pretsparu. Spiediens rada pretspiedienu.

Ja Krievijas ārlietu ministra S. Lavrova kga vizīte kaut daļēji spētu mazināt šo nevienam nevajadzīgo starpvalstu politiskās atmosfēras spiedienu, tas vien būtu panākums.

 

ĀM: Lisabonas līguma svarīgākās veiktās izmaiņas un Latvijas intereses

Latvijas Ārlietu ministrija,  12/13/07    Lisabonas līgums nosaka virkni elementu, kas salīdzinājumā ar pašreizējiem Eiropas Savienības (ES) pamatlīgumu noteikumiem, maina šodienas ES. Lisabonas līgums uzlabo ES institūciju darbību un lēmumu pieņemšanas procesu, kā arī ES politikas jomas, tā veicinot ES ilgtspējīgu attīstību, konkurētspēju un tās lomu pasaulē. Lisabonas līgums nosaka sekojošas svarīgākās izmaiņas iepretim pašreizējiem ES līgumiem:

Vispārējās izmaiņas

- Atsakās no trīs pīlāru struktūras un piešķir ES vienotas juridiskas personas statusu;

- Skaidri definē ES pamatvērtības un mērķus;

- Skaidri definē ES kompetences; nosaka, ka ES īsteno tikai tās kompetences, kuras tai piešķirtas ar Lisabonas līgumu; nosaka, ka šo līgumu var pārskatīt, lai paplašinātu vai sašaurinātu ES kompetences;

- Ietver noteiktus ES un tās dalībvalstu savstarpējo attiecību pamatprincipus (piemēram, kompetenču piešķiršana, sadarbība, dalībvalstu vienlīdzība);

- Nodrošina juridiski saistošu Savienības Pamattiesību hartu un iespēju ES pievienoties Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai;

- Paredz iespēju dalībvalstij (-īm) izstāties no ES.

Tiesiskuma, demokrātiskās kontroles un pilsoņu līdzdalības veicināšana

- Dod iespēju nacionālajiem parlamentiem noraidīt likumdošanas priekšlikumu un kontrolēt subsidiaritātes un proporcionalitātes principa piemērošanu;

- Nodrošina pilsoņiem iniciatīvas iespējas, kas ļauj vismaz 1 miljonam ES pilsoņu, kas pārstāv nozīmīgu daļu no ES dalībvalstīm, pieprasīt Eiropas Komisijai uzsākt ierosināto iniciatīvu konkrētajā jomā;

- Nosaka koplēmumu kā standarta likumdošanas procedūru, tādējādi Eiropas Parlaments tiek iesaistīts lielākajā daļā likumdošanas aktu sagatavošanas procesā;

- Paplašina Eiropas Kopienu Tiesas jurisdikciju, aptverot lielāko daļu ES darbības jomu, izņemot ārpolitiku un drošības politiku.

Institucionālās izmaiņas un lēmumu pieņemšanas efektivitātes uzlabošana

- Piešķir institūcijas statusu Eiropadomei un Eiropas Centrālajai bankai. Tādējādi šīs divas institūcijas tieši piedalīsies lēmumu pieņemšanas procesā;

- Nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu (750 deputāti + priekšsēdētājs). Dalībvalstu pārstāvība nedrīkst būt mazāka par 6 un lielāka par 96 deputātu vietām. Latvijai 2009. – 2014. gada Eiropas Parlamenta sasaukumā paredzētas 9 vietas;

- Izveido pastāvīga ES priekšsēdētāja amatu. To ar kvalificēto balsu vairākumu ievēl Eiropadome uz 2,5 gadiem; vienu personu var ievēlēt ne vairāk kā uz diviem termiņiem pēc kārtas;

- Izveido "grupas prezidentūru". To veido trīs dalībvalstis, ievērojot vienlīdzīgas rotācijas principu. Tās kopīgi izstrādā ES dienas kārtību un, savstarpēji sadarbojoties, vada ES Padomes darbu. Latvijas prezidentūra ES Padomē paredzēta 2015. gada pirmajā pusē. Latvija veidos "grupas prezidentūru" ar Itāliju un Luksemburgu;

- Nosaka, ka Eiropas Komisijas sastāvs no 2014. gada ir 2/3 no dalībvalstu skaita, balstoties uz vienlīdzīgas rotācijas principu. Katrus 2 no 3 Eiropas Komisijas sasaukuma termiņiem Latvijai jābūt savam komisāram;

- Izveido Augstā pārstāvja Kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos amatu. Augstais pārstāvis vadīs ES Ārlietu padomi un vienlaicīgi būs Eiropas Komisijas loceklis un tās priekšsēdētāja vietnieks. To ar kvalificēto balsu vairākumu ievēl Eiropadome pēc Eiropas Komisijas priekšsēdētāja piekrišanas;

- Nosaka ES Ārējās darbības dienesta izveidi, kuru veidos pārstāvji no ES institūcijām un dalībvalstīm un kas palīdzēs Augstajam pārstāvim īstenot ES ārpolitiku. Arī Latvijas pārstāvji iesaistīties ES Ārējās darbības dienestā;

- Ievieš jaunu dubultā vairākuma balsošanas sistēmu. ES Padome lēmumus pieņem ar dubultā vairākuma balsojumu, kurā katrai dalībvalstij būs 1 balss. Lēmums tiek pieņemts, ja par to balsojušas vismaz 55% dalībvalstu, kas pārstāv vismaz 65% ES pilsoņu kopskaita. No 2014. gada līdz 2017. gadam Lisabonas līgums paredz pārejas periodu jaunajai balsošanas sistēmai. Šajā laikā pēc vienas dalībvalsts pieprasījuma var tikt piemērota pašreiz spēkā esošā balsošanas sistēma, kurā katrai dalībvalstij iedalīts noteikts balsu skaits. Pilnā apjomā jaunā balsošanas sistēma stāsies spēkā no 2017.

ES darbības efektivitātes veicināšana un globālās konkurētspējas palielināšana

- Kopējā ārpolitikā un drošības politikā integrē Kopējo drošības un aizsardzības politiku, tirdzniecības politiku, attīstības sadarbības politiku un humanitāro palīdzību;

- Nosaka, ka aizsardzības jomā var tikt veidota strukturēta sadarbība, lai uzlabotu kopīgo drošību, un ievieš solidaritātes klauzulu;

- Nosaka, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpā pamata lēmumu pieņemšanas procedūra būs koplēmums;

- Nodrošina juridisko pamatu vienotas Eiropas Enerģētikas politikas veidošanai, ietverot dalībvalstu solidaritātes principu;

- Nodrošina vienkāršotu procedūru pārejai no vienbalsības ES Padomē uz kvalificēto balsu vairākumu vai no īpašās likumdošanas procedūras uz parasto (koplēmuma procedūru);

- Nodrošina vienkāršotāku ES pamatlīgumu grozīšanas procedūru.

 

Zatlers: Lisabonas līgums palielinās Latvijas ietekmi ES

LETA  12/13/07     Līdz ar Lisabonas līguma parakstīšanu Latvijas ietekme un loma Eiropas Savienībā (ES) palielināsies, ceturtdien intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Panorāma" atzina Valsts prezidents Valdis Zatlers.

"Tas ir unikāls brīdis, kad ar vienu parakstu Latvija ES ietvaros kļūst ietekmīgāka," uzsvēra Zatlers. Valsts prezidents norādīja, ka arī Latvijas iedzīvotāji, tāpat kā visi ES pilsoņi, kļūst tuvāki politiskajiem procesiem un pieņemtajiem lēmumiem ES.

"Arī Latvija ir ieguvēja, jo lielajām valstīm būs jāņem vērā katras ES dalībvalsts viedoklis, neatkarīgi no tās lieluma. Mēs varam būt apmierināti, jo Lisabonas līgums izlīdzina lielo un mazo valstu ietekmes," akcentēja Zatlers.

Viņš uzsvēra, ka līdz ar Lisabonas līguma parakstīšanu pieaugs tiesiskums visā Eiropā. "Līguma parakstīšana ir grandiozs notikums. Līdz ar tā parakstīšanu Eiropa kļūs vienotāka, tā būs spēks visas pasaules ietvaros," Lisabonas līguma parakstīšanas ieguvumus komentēja Valsts prezidents.

ES līderi ceturtdien Lisabonā parakstījuši tā saukto reformu līgumu, kuram jāuzlabo lēmumu pieņemšanas process pēc straujās bloka paplašināšanās un jāaizstāj neveiksmīgais ES konstitucionālais līgums.

Parakstīšanas ceremonija, kas notika vienā no Lisabonas klosteriem, ievada tālāko līguma ratifikācijas procedūru katrā no 27 ES dalībvalstīm.

ES līderi cer, ka jauno līgumu, kura saskaņošana prasīja ilgas un smagas sarunas, vairums dalībvalstu ratificēs, nerīkojot referendumus, kas ļaus izvairīties no trieciena, kādu konstitucionālajam līgumam 2005.gadā sagādāja Francijas un Nīderlandes vēlētāju teiktais "nē".

 

ES Lisabonas līgums — nebūtiskas izmaiņas?

Normunds Grostiņš, Latvijas Nākotnes institūta direktors,  Apollo  12/14/07     Eiropas Savienības (ES) Lisabonas līgums federalizē ES. Briselei ar to tiek nodots rekordliels dalībvalstu suverenitātes apjoms, ES tagad varēs lemt 68 jaunās jomās.

Ar šo līgumu ES pirmoreiz iegūst atsevišķas juridiskās personas statusu. ES iegūst tiesības rīkoties jomās, kas agrāk bija starpvaldību kompetencē. Pirmoreiz tiek ieviesta reāla ES pilsonība. Pilsonis, kā zināms, var būt tikai valstij. Nevis, piemēram, starptautiskam līgumam vai ANO. Pienākumi pret ES pilsoņiem tagad būs primārāki par pienākumiem pret dalībvalsti. Jo ES normu juridiskais spēks ir augstāks.

Īrijā par šo reformu līgumu notiks referendums. Lai izvairītos no referenduma rīkošanas Lielbritānijā, Londona saņēma izņēmuma tiesības visos tai būtiskākajos politiskajos jautājumos: ārpolitikā, darba tiesībās, sociālajā apdrošināšanā, kopējās tieslietu un iekšlietu sistēmas veidošanā. Angļu eiroskeptiķi tomēr aprēķinājuši, ka līgumā saglabāti 94 procenti no 2005. gada Francijas un Nīderlandes referendumos noraidītās ES konstitūcijas teksta.

Lielās dalībvalstis iegūst lielāku varu. Balsošanas sistēmā ES likumus varēs pieņemt 15 dalībvalstis ar 65 procentiem ES iedzīvotāju. Tā iedzīvotāju skaits, kas nav Latvijas stiprā puse, ar šo līgumu tiek padarīts par izšķirošu kritēriju. Turpmāk Eiropas Komisija lielāku uzmanību pievērsīs lielo dalībvalstu viedoklim, jo mazās nevarēs būtiski ietekmēt balsojumu. Latvijas bijušais ārlietu ministrs Pabriks šā līguma sakarā uzsvēra, ka Latvijas interesēs esot stiprāka ES.

Dalībvalstīm vairs nebūs tiesību uz vienu ES komisāru katrai. Mazajām tas ir būtiskāks zaudējums.

Ja trešdaļa nacionālo parlamentu noraida Komisijas priekšlikumu, Komisijai tas jāapsver vēlreiz, bet nav no tā jāatsakās. Tā ir vāja kompensācija par vēl 68 jomu nodošanu pilnīgā Briseles kompetencē un būtībā federālas ES valsts izveidi.

«ES konstitūcijas būtība ir saglabāta,» paziņoja Vācijas kanclere Angela Merkele runā Eiropas Parlamentā 2007. gada 27. jūnijā. Beļģijas premjerministrs Gijs Verhofstadts jau 2004. gada 21. jūnijā laikrakstam «Financial Times» paziņoja: «ES konstitūcija ir Eiropas Federālās valsts stūrakmens.» ES Lisabonas līgums paredz izveidot ES ārlietu ministra posteni un pastāvīgu prezidenta institūciju. Tā nu atkal dzīvosim federālā valstī un drīz jau atkal ar sarkanu vienotā parauga Savienības pasi kabatā.

Ak jā, vecajā Savienībā uz rubļiem bija uzraksts latviski, kas jaunajā Savienībā uz «euro» vairs nebūs. Tāpat kā nebūs referendumu par ES jautājumiem, jo tādus Latvijas Satversme paredz rīkot tikai būtisku dalības nosacījumu izmaiņu gadījumos.

 

Izredzes vadīt ES — mata galā

Gunta Sloga, Briselē,  Diena  12/14/07    Viņa patlaban ir visreālākā kandidāte, nē, daudz lielākas izredzes iegūt Pārdomu grupas vadītāja amatu ir bijušajam Spānijas premjeram Felipem Gonsalesam. Tik pretrunīgas versijas vēl ceturtdien pēcpusdienā virmoja Briseles un ES līderus pulcējošās Lisabonas kuluāros par to, vai amatu atstājušajai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai ir iespējas piektdien saņemt uzaicinājumu vadīt grupu, kurai būs jāiezīmē ES nākotne.

"Iespēja iekļauties grupā ir diezgan droša, taču, vai viņa būs priekšsēdētāja - tas nav zināms," Dienai ceturtdien atzina sarunās iesaistīts Latvijas diplomāts. Ja prezidente kļūtu par grupas vadītāju, tad tā būtu viena no redzamākajām pozīcijām ES līmenī, kurā izdevies nokļūt kādam Austrumeiropas līderim, uzskata enerģētikas komisārs Andris Piebalgs.

Par Gonsalesu?

Lai arī virkne valstu ir paudušas atbalstu V.Vīķes-Freibergas kandidatūrai, joprojām nav skaidrības, kā varētu reaģēt līdz šim pret viņu visskeptiskāk noskaņotā Lielbritānija un ES prezidējošā valsts Portugāle. Lielbritānija ir viena no tām valstīm, kas uzstāj, ka grupas vadībā nevajadzētu būt politiķim, taču skaidru nostāju nav paudusi. Savukārt Portugāle, kas no oficiāliem komentāriem atturas un līdz šim nebija paudusi nostāju, ceturtdien sāka sliekties par labu F.Gonsalesam, apgalvo diplomāti. Savukārt prezidentes atbalstītāju pulkā esot Eiropas Komisija (EK) vadība, tāpat dažas dienas pirms Briseles sanāksmes Latvijas pusē solījusi būt nākamā ES prezidējošā valsts Slovēnija.

V.Vīķe-Freiberga un F.Gonsaless ir kļuvuši par galvenajiem sāncenšiem uz pārdomu grupas vadītāja vietu. Tiesa, par sliktu bijušajam Spānijas premjeram varētu nākt tas, ka viņš ir no sociālistu nometnes un nāk no "vecās" Eiropas. Kā vēl viens pretendents ir minēts Somijas kompānijas Nokia prezidents Jorma Ollila, taču Somija paziņojusi, ka, visdrīzāk, neuzstās uz sava kandidāta kļūšanu par vadītāju. Kā ceturtais potenciālais vadītājs minēts īrs bijušais Eiropas Parlamenta prezidents Pats Kokss. Tā kā grupā nebūs visu valstu pārstāvju, bet aptuveni ducis cilvēki, norisinās cīņa gan par vadītāja amatu, gan iekļūšanu tajā. Ja nebūs iespējams rast kompromisu par grupas vadītāju, pastāv arī iespējas, ka viena vietā tiek iecelti divi līdzpriekšsēdētāji.

Tiek vēstīts, ka britu diplomāti darbam grupā ieteikuši Francijas kompānijas GlaxoSmithKline vadītāju Žanu Pjēru Garnjē. Lielbritānija uzstājot uz ekonomiski orientētu cilvēku nonākšanu grupas vadībā, tādējādi vēlas akcentēt tās nākotni. Taču ne vien rūpes par ES izdzīvošanu aizvien globalizētākajā pasaulē satrauc Londonas prātus. Laikā, kad valdībai ir jāpārliecina par nepieciešamību atbalstīt ES reformu līgumu, tā nevēlas skaidrot, kādēļ nepieciešamas jaunas politiskas pārmaiņas Eiropas Savienībā.

Lobē Vīķi-Freibergu

Piektdien notiekošajā ES līderu sanāksmē Briselē plānots apstiprināt pārdomu grupas mandātu, kā arī vienoties par tās vadītāju. Pilnais grupas sastāvs varētu kļūt zināms pavasarī. Tāpat pagaidām nav skaidrs, kā grupu finansēs un kādus izdevumus segs tajā esošajiem.

Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī iniciētās grupas uzdevumos neietilps ES nākotnes robežu noteikšana un iespējamās institucionālās pārmaiņas. Tādējādi vismaz daļa valstu, kā arī EK vēloties nodrošināties pret to, ka Francija nemudinātu grupu domāt par Turcijas iespējamo pievienošanos ES, kam Parīze pretojas. Tāpat grupas kompetencē nebūs ES budžeta jautājumi.

Pēdējās nedēļās Latvijas ārlietu dienests ir izvērsis plašu lobēšanas kampaņu, mēģinot pārliecināt par V.?Vīķes-Freibergas piemērotību grupas vadītāja postenim. Neoficiāla informācija liecina, ka prezidente apmeklējusi arī Parīzi, kur tikusies ar šīs valsts vadību. Pagājušajā nedēļā, jautāta par viņas ES nākotnes vīzijām, Dienai uzsvēra, ka Eiropas Savienībai būtu jārod tādas vērtības un tādi elementi, kas aizrauj eiropiešus. Eiropai jākļūst par tādu, kurai "ir sirds", viņa sacīja.

 

Vīķe-Freiberga kļūs par Eiropas nākotnes "pārdomu grupas" priekšsēdētāja vietnieci

LETA   12/14/07    Eiropas savienības (ES) līderi piektdien vienojās, ka tā saukto pārdomu grupu, kurā tiks spriests par bloka ilgtermiņa nākotni, vadīs bijušais Spānijas premjerministrs Felipe Gonsaless, ziņo diplomāti.

Bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un mobilo tālruņu ražošanas giganta "Nokia" vadītājs Jorma Olila kļūs par grupas līdzpriekšsēdētājiem.

 

Arī šis ir panākums

Gunta Sloga Briselē,  Diena  12/19/07    Atrodot īsto laiku un vietu, kā arī aktīvi iestājoties par savām interesēm, arī Latvija var gūt panākumus Eiropas Savienības līmenī, vērtējot eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas iekļūšanu Pārdomu grupā, Dienai uzsver diplomāti un politikas eksperti. Taču šis piektdien ES līderu sammitā pieņemtais lēmumus arī apliecinot, ka mazās un jaunās ES valstis joprojām nav vienlīdzīgas ar vecajām un lielajām, jo grupas vadība galu galā tika uzticēta V.Vīķes-Freibergas sīvākajam sāncensim bijušajam Spānijas premjeram Felipem Gonsalesam. Viņiem abiem kopā ar otru priekšsēdētāja vietnieku kompānijas Nokia prezidentu Jormu Olilu tagad būs jānāk klajā ar apsvērumiem, kādi būs būtiskākie ES risināmie jautājumi pēc desmit gadiem.

Lai arī vēl nedēļas vidū bija šķitis, ka V.Vīķei-Freibergai, kurai savu atbalstu bija solījuši arī šīs grupas izveides iniciatori franči, ir salīdzinoši lielas izredzes iegūt vadītājas amatu, Latvijas diplomātiem cerības saruka ceturtdien. ES reformu līguma parakstīšanas ietvaros notikušajās sarunās ES prezidējošā valsts Portugāle, savas domas mainījusī Francija, Vācija, Spānija un Itālija nolēma atbalstīt F.Gonsalesu, vēsta Dienas avoti. Nelīdzēja arī pēdējā brīža premjera Aigara Kalvīša (TP) sarunas ar vairāku valstu vadītājiem piektdienas rītā. Tika rasts kompromiss, ka V.Vīķe-Freiberga un J.Olils kļūst par priekšsēdētāja vietniekiem. Tādējādi padomes vadībā būs divi Baltijas un Ziemeļvalstu pārstāvji.

Kā vēl pirms šī lēmuma pieņemšanas uzsvēra viens no V.Vīķes-Freibergas kandidatūras virzīšanas iniciatoriem enerģētikas komisārs Andris Piebalgs, sākumā šķitis - galvenais ir panākt iekļūšanu šajā grupā. Tādēļ sasniegums esot arī viņas kandidatūras apspriešana vadītājas postenim. "Tas ir liels panākums," par V.Vīķes-Freibergas nonākšanu priekšsēdētāja vietnieces amatā piektdien sacīja A.Kalvītis. Prezidentes lobēšanā ieguldīts milzīgs diplomātu darbs vairāku nedēļu garumā. Šajā laikā tika mēģināts uzturēt kontaktus ar visu ES valstu galvaspilsētām. Galu galā izrādījās, ka Latvija var paļauties uz kaimiņu, Ziemeļu un Višegradas valstu, taču ne vecās Eiropas atbalstu. Premjers noraida pieņēmumus, ka iespējams, labāki panākumi būtu bijuši jau sākotnēji prezidentes kandidatūras lobēšanā iesaistot augsta līmeņa politiķus, ne diplomātus.

Šis gadījums esot arī spilgts apliecinājums tam, ka Latvija var veiksmīgi lobēt savas intereses ES ietvaros un sāk to apgūt. Taču, kā uzsver diplomāti, vispirms esot jābūt gribai valstu galvaspilsētās konkrētus jautājumus aizstāvēt un tad par tiem iestāties.

Piektdien arī ne viens vien pauda viedokli, ka sociālista F.Gonsalesa izvēle nebija labākā, jo viņš ir vecās Eiropas pārstāvis. "Ja jūs vēlaties realitātē ieraudzīt Juras laikmeta parku, tad šī izvēle ir īstā," izteicās EP liberāļu grupas vadītājs brits Greiems Votsons. Arī sabiedriskās politikas centra Providus Eiropas lietu pētniece Dace Akule uzsver, ka daudz labāks signāls būtu sūtīts, ja šīs grupas vadība būtu uzticēta kādam jaunās Eiropas pārstāvim, jo galu galā tai ir jādomā par nākotnes jautājumiem.

Tiesa, sammita aizkulisēs ne viena vien balss pauž šaubas par to, cik Pārdomu grupas darbība būs nozīmīga. Tās izveidotājs Nikolā Sarkozī uzsvēra, ka grupa radīs jaunu Eiropas sapni un vīziju. No grupas mandāta gan izmesti ārā tādi svarīgi jautājumi kā ES institucionālās pārmaiņas, nākotnes robežas un budžets. Saskaņā ar grupas mandātu tajā būs ne vairāk kā 9 cilvēki un tai būs jāapspriež ES nākotne laikā no 2020. līdz 2030.gadam. ES būs jāidentificē būtiskākās problēmas un attīstības tendences, ar kurām tai šai posmā būs jārēķinās. Grupa nesāks aktīvi darboties ātrāk, kamēr Īrijā nebūs noticis referendums par ES reformu līgumu un to nebūs ratificējuši skeptiskāk noskaņoto valstu parlamenti. Politoloģe Žaneta Ozoliņa uzskata, ka grupas panākumi būs atkarīgi no tā, vai pati grupa būs pasīva, vai arī tā aktīvi darbosies mērķu sasniegšanai.

 

 

 

Politikā...

 

 

 

Aivars Lembergs: Latvijas lielais izaicinājums ir industrializācija

Agnese Margēviča,  NRA  12/10/07     Daudzu pēdējā laika faktu kopālikšana aizvien vairāk sāk pārliecināt, ka šobrīd nežēlastībā kritušajam Aivaram Lembergam ir taisnība: visvairāk Ģenerālprokuratūra darbojas, lai izolētu viņu tieši kā politiķi. Jo kā gan citādi var izskaidrot to, ka Ģenerālprokuratūra ilgstoši nevirza Lemberga apsūdzības uz tiesu, lai arī plašāka sabiedrība un nevis tikai izredzētie mediju pārstāvji beidzot varētu vērtēt "smagos noziegumos apsūdzētā" patieso vainas pakāpi?

Jo kā gan citādi var izskaidrot to, ka vislielāko satraukumu Ģenerālprokuratūrā izraisījušas ar dažādām žurnālistikas viltībām iegūtās intervijas Neatkarīgajā no mājas arestā esošā "Oligarha Nr. 1", kā pēdējā laikā Lembergam pašam par sevi patīk tā kā ironizēt un kā izriet no bijušā Valsts prezidenta amata kandidāta, bijušā Latvijas okupācijas fakta kaismīgā noliedzēja, Delnas atbalstītā Aivara Endziņa "oligarhus atmaskojošās" intervijas Latvijas TV?

Protams, Ģenerālprokuratūras uzliktie neadekvātie aizliegumi medijiem tikties un sarunāties ar A. Lembergu tikai "uzsit asinis" žurnālistiem, lai A. Lemberga viedoklis tomēr tiktu iegūts. Pārvarot dažādus šķēršļus, Neatkarīgajai pēdējos desmit mēnešos, kopš A. Lembergs savās brīvībās ir būtiski ierobežots, vairākkārt ir izdevies iegūt autentisku viņa viedokli. Tā ir izdevies arī šajā gadījumā, kad Ventspils mērs A. Lembergs rakstiski atbild uz Neatkarīgās rakstiski uzdotajiem jautājumiem. Protams, šī nav intervija šā žurnālistikas žanra klasiskajā izpratnē, jo izpaliek klātbūtnes efekts un runātās valodas ritms, tomēr materiālam ir citas kvalitātes, kuras nododam vērtēšanai lasītājiem.

– Saliekot kopā dažādus faktus par jūsu krimināllietas attīstību, rodas iespaids: prokuratūrai visvairāk nepatīk, ka jūs paužat viedokli publiskā telpā. Mums ir pamats uzskatīt, ka pēc tām dažām intervijām, kuras pēdējā laikā sniedzāt Neatkarīgajai, jums radās papildu nepatikšanas. Vai mūsu novērojums ir adekvāts?

– Vispirms vēršu uzmanību, ka pret mani ir ierosinātas trīs krimināllietas un visas par smagiem noziegumiem. Pirmā ir tā saucamā Grinbergiāde, kurā esmu apsūdzēts pēc diviem pantiem, to skaitā dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā. Tas ir smags noziegums, jo tur sods ir līdz astoņiem gadiem cietumā. Šajā lietā Kuldīgas rajona tiesa un Kurzemes apgabaltiesa mani jau ir atzinušas par nevainīgu.

Otra apsūdzība celta 2006. gada 20. jūlijā - tā ir tā saucamā Aivara Parka lieta. Šajā lietā 16 mēnešu laikā nav bijušas nekādas procesuālas darbības, to skaitā – pratināšanas.

Trešā ir tā saucamā Ventspils amatpersonu lieta, kura velkas jau 25 mēnešus. Gan Aivara Parka lieta, gan Ventspils amatpersonu lieta pēc būtības ir viena lieta, bet politisku motīvu dēļ tās ir sadalītas, jo jau 2006. gada jūlijā, t.i., pirms Saeimas vēlēšanām pirms deputātu kandidātu sarakstu iesniegšanas Centrālajā vēlēšanu komisijā steidzami bija nepieciešamas publiskas apsūdzības, turklāt smagos noziegumos utt.

Visas trīs lietas vieno politisks mērķis. Proti, dzīve ir parādījusi, ka Lembergu – politiķi vēlēšanās uzvarēt līdz šim nav izdevies, tātad atliek tikai divi varianti: 1) fiziski iznīcināt; 2) apsūdzēt smagos noziegumos un, lai nepieļautu politisko darbību, ieslodzīt cietumā. Tas dod iespēju A. Lembergu visu laiku dēvēt kā "smagos noziegumos apsūdzēto". Protams, tas nekas, ka citiem, kuri apsūdzēti vēl smagākos noziegumos, šādu titulu priekšā neliek.

Tā kā kriminālprocesiem ir politiski mērķi, tad loģiski – Ģenerālprokuratūra visiem spēkiem cenšas nepieļaut nekādus manus kontaktus ar medijiem. Katru gadījumu, kad esmu atbildējis uz žurnālistu jautājumiem, Ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji arī izmeklē kā sevišķi svarīgu iespējamo noziegumu.

Pareizi vairāki mediji arī ir atzīmējuši, ka pati Ģenerālprokuratūra nemaz necenšas slēpties, ka mērķi ir politiski. Mediji pareizi informēja, ka galvenais arguments, kāpēc prokuratūra uzskata, ka Lembergs atkal liekams cietumā, bija – lūk, esot ziņas par Lemberga autoritāti, kas rada priekšnoteikumus, lai augstos valsts amatos tiktu iecelti viņam vēlami cilvēki. Šāds prokuratūras arguments, lai mani apcietinātu, ir absolūti nelikumīgs. Tomēr Ģenerālprokuratūra no tā pat nekautrējas, jo tās vara šobrīd ir pilnīgi nekontrolējama.

Tātad jums ir taisnība – Ģenerālprokuratūrai kā politiskās cīņas instrumentam pašreizējās opozīcijas rokās visvairāk nepatīk Lemberga iespējamā publiskā darbība, jeb, kā viņi raksta savos iesniegumos, politiskā autoritāte.

– Ja iepriekšminētais novērojums ir adekvāts, tad kāpēc prokuratūra nevēlas, lai jūs publiski paustu viedokli? Vai tā jūs tiešām varat izpaust kādu izmeklēšanas noslēpumu, ietekmēt lieciniekus u. tml.?

– Manai politiskajai un biznesa opozīcijai ir zooloģiskas bailes, ka varu būt brīvs un atsākt politisko darbību. Tāpēc mērķis, ko stāda arī Ģenerālprokuratūra, pirmkārt, ir iznīcināt Lembergu – politiķi. Otrkārt, nokārtot civiltiesisku strīdu par labu bariņam manu biznesa partneru un kādam korumpētam Šveices advokātam. Tātad bizness šeit ir kā blakusprodukts. Lai arī šāda darbība ir nelikumīga, mērķi attaisno līdzekļus. Jo mērķi, pirmkārt, ir politiski; otrkārt, tiek iedarbināti lieli finansu stimuli.

Lai mani salauztu, tiek izdomāti visādi paņēmieni. Piemēram, ģimenes ārsts trīs mēnešu laikā pie manis tiek klāt deviņas reizes, tomēr desmitajā, kad slimības saasinājuma brīdī bija nepieciešama konkrēta medicīniskā palīdzība, ārsts – atbilstoši Ģenerālprokuratūras norādījumiem – netiek pielaists. Tā tas turpinās vienpadsmit dienas – lai nebūtu pat, kas izraksta receptes zāļu iegādei, t.i., lai man nebūtu zāļu, ar ko noņemt sāpes utt. Arī nesen, 27. novembrī, man bija slimības saasinājums un bija nepieciešama neiroloģes palīdzība, kura pie manis iepriekš jau ir bijusi desmit reizes. Atbilde – nē, rakstiet iesniegumu, divu nedēļu laikā izskatīsim. Tāds esot Ģenerālprokuratūras norādījums.

– Pret jums esot sākts kriminālprocess arī Lihtenšteinā. Ar ko tas saistīts?

– Ja par jums Latvijas Ģenerālprokuratūra uzrakstīs, ka jūs šajā valstī esat apsūdzēts kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, tad Lihtenšteinai un citām valstīm nekas cits neatliks, kā rosināt kriminālprocesus, jo viņi jau paļaujas uz Latviju.

– Drošības līdzekļa pārskatīšanas procesam Ventspils tiesā bija visai savdabīgas atskaņas. Piemēram, vairākos masu medijos izskanēja informācija, ka prokuratūra uzskata – jūs ar savu autoritāti spējat no Puzes ietekmēt augstu amatpersonu iecelšanu amatā. Ja jau jums ir tādas spējas, kurš pašreizējā situācijā būtu piemērotākais premjers?

– Šobrīd tautsaimnieciski ir brīnišķīgs brīdis, lai kļūtu par Latvijas vēsturē veiksmīgāko premjerministru. Pat neskatoties uz to, ka pēdējo piecpadsmit gadu laikā tautsaimniecības strukturālā attīstība ir bijusi stihiska un ļoti neveiksmīga; reģionālās attīstības politika ir bijusi vērsta uz viena megacentra veidošanu; bezjēdzīgi tērēti resursi impēriskas izšķērdēšanas politikas realizācijai ārzemēs, kuras gala rezultāts ir un būs – terorisma maksimāla veicināšana un vienlaicīgi naftinieku, ieroču ražotāju un armijas apgādnieku biznesa attīstības veicināšana. Tāpat būtu jāatturas – tas ir grūti – no vairākiems valsts investīciju projektiem, kas virzīti patmīlības apmierināšanai.

Veiksmes formula ir – Latvijas industrializācija. Sociāli šis brīdis ir diezgan pieņemams, ne kritisks. Vienlaikus jānosaka termiņš, kad sociālais budžets pārtrauks dotēt pamatbudžetu, un kad daļa no šīs naudas tiks atdota tiem, kam tā pienākas – pensionāriem, pabalstu saņēmējiem. Nevajag tracināt sabiedriskā sektorā strādājošos un pensionārus ar neprofesionāliem bezatbildīgiem paziņojumiem par algu iesaldēšanu. Jārunā un jālemj par reālajām algām un pensijām.

– No kā būs jāuzmanās nākamajam premjeram?

– Visgrūtāk šobrīd premjeram būs tad, ja tas nebūs reālās opozīcijas ietekmes aģents. Iepriekšējās Saeimas vēlēšanas zaudēja un opozīcijā nonāca ne tikai partija Jaunais laiks. Reālā opozīcija šobrīd pamatā ir ārpus oficiālām politiskām partijām un ārpus Saeimas, tā darbojas vienīgi caur ietekmes aģentiem kā, piemēram, Krišjānis Kariņš u. c. Lai apietu politisko partiju finansēšanas ierobežojumus un izvairītos no kontroles un atbildības par partiju finansēšanas likumu pārkāpšanu, pašreizējā politiskā opozīcija organizatoriski un finansiāli ir apvienojusies vairākās nevalstiskās organizācijās – tas, protams, būtiski mazina partiju izredzes līdzvērtīgai cīņai. Ārpusparlamenta politiskā opozīcija šobrīd kontrolē no valsts budžeta finansētos medijus, kā arī – caur saviem cilvēkiem un izdevīgu pasūtījumu – lielu daļu no privātiem medijiem. Politiskā opozīcija uzklausa aizokeāna padomus, kas viņiem neļauj atslābt no instrukciju pildīšanas. Ar opozīciju sadarbojas un dažkārt pat tās uzdevumus pilda Ģenerālprokuratūra, SAB un KNAB vadība. Galvenā problēma šobrīd ir tā, ka šī politiskā opozīcija darbojas pēc principa "jo sliktāk, jo labāk". Jo sliktāk, jo lielāka neapmierinātība – jo vieglāk manipulēt ar masām, kuras nav grūti konkrētā brīdī un vietā pārvērst par pūli. Tam pierādījums ir kaut vai uzbrukums latam visa šā gada garumā.

Jāsaprot, ka Džordžs un Ko uz vietējās valūtas devalvācijas Baltijas valstīs – un ne tikai – plāno nopelnīt. Lai to sasniegtu, jāpanāk ekonomiskā un politikā krīze. Tās rezultāts: peļņa plus esošo politisko spēku nomaiņa ar savējiem gadus desmit uz priekšu. Džordžs un Ko, saņemot kangaru maksimālu atbalstu, vairs nespēlē atklātās sabiedrības un citas spēlītes, bet realizē ieguldītās naudas atpelnīšanas projektu. Tam varēja patraucēt arī Latvijas specdienesti, ja izdotos realizēt to darbības reālu kontroli. Bet kontrole ir iespējama tikai tad, ja attiecīgi paplašina Latvijas pilsoņu vēlēto priekšstāvju tiesības. Sakarā ar to, ka tas reāli apdraudēja Džordžu un Ko, izmaiņas drošības likumos nepieļāva. Rezultātā šobrīd situācija ir tāda, ka orķestra (valdība, Saeima) Diriģents diriģē orķestri ar aizbāztām ausīm.

Politiskajai opozīcijai, protams, šobrīd strādāt nav grūti, jo ļoti vāja ir valdības aparāta organizatoriski saturiskā darbība, sākot ar plānošanu un beidzot ar padarītā rezultātu skaidrošanu sabiedrībai. Rupja pozīcijas kļūda ir tā, ka viņi domā – ārpusparlamenta opozīcija nomierināsies, tai apniks. Ziedosim tagad Aigaru, Andri, Aivaru, Aināru, Robertu un dažus citus – tad viņi būs paēduši un apmierināti.

– Ko domājat par tikko uzsākto digitālās televīzijas procesu? Vai tajā nav saskatāmas arī kādas paralēles ar Grinbergu lietu?

– Uz šo jautājumu es konkrētāk varētu atbildēt pēc iepazīšanās ar pilnu apsūdzību digitālās televīzijas lietā. Tomēr dažas "nejaušas" sakritības pamanāmas uzreiz.

Pirmkārt, abas lietas iniciēja partijas Jaunais laiks vadība. Tātad – abās redzams politiskais pasūtījums.

Otrkārt, digitālās televīzijas lieta skaidri ir mērķēta pret vienu no ietekmīgiem Latvijas politiskajiem līderiem – Andri Šķēli. Politiskās opozīcijas kontrolētie mediji to nemaz neslēpj, nemitīgi taujājot: kāpēc šajā lietā nav apsūdzēts Šķēle? Turklāt atcerēsimies, kā īsti sākās digitālās televīzijas lieta. Tā sākās ar pompozu izrādi, kad agri no rīta A. Šķēlem piederošas firmas birojā ieradās KNAB darbinieki maskās, ar automātiem, tika veikta kratīšana, firmas vadītājs Harijs Krongorns tika apcietināts utt. Tātad kopējais abās lietās – tās tika vērstas pret latvju t.s. oligarhiem, nepapūloties sabiedrībai paskaidrot, kāpēc būt oligarham ir slikti. Bet tiešām – kāpēc tas ir slikti?

Treškārt, cik man līdz šim ir bijusi pieejama informācija par apsūdzību digitālās televīzijas lietā – tā ir šķidra. Man ir stāstījuši, ka digitālās televīzijas lietā cilvēkus apsūdz par starpniecības biznesu un saņemtajiem avansa maksājumiem. Bet vai starpniecība ir noziegums? Domāju, ka ne. Arī Mercedes auto jūs nevarat nopirkt no Mercedes ražotnes, un arī gaļu jūs pērkat nevis kautuvē, bet pie starpnieka – t. i., veikalā utt. Tāpat arī avansa maksājumi ir nevis noziegums, bet ikdienas biznesa prakse. Tāpēc vismaz šobrīd iespaids par digitālās televīzijas lietas apsūdzību ir tāds, ka to pierādīt nevar. Tomēr atkāpties prokuratūra politiski nevar, jo tad arī Jānim Maizītim jāatkāpjas. Protams, salīdzinot abas lietas, Grinbergu lietā apsūdzība nebija pat šķidra – tā vispār izskatījās pēc viduslaiku raganu prāvas.

– Aigars Štokenbergs paziņojis, ka valsts ekonomiku var glābt nodokļu palielināšana un jaunu nodokļu ieviešana, turpretī Jaunais laiks aicina nodokļus samazināt. Kuram taisnība?

– Iedzīvotāju ienākuma nodoklis un nekustamā īpašuma nodoklis ir galvenie pašvaldību pamatbudžeta veidotāji: pašvaldības budžetā no pirmā ienāk 80%, bet no otrā – pat visi 100%. Ir dīvaini, kad tieši par šo nodokļu samazināšanu politiķi, vispirms Jaunais laiks, tik aktīvi runā. Tātad tiek piedāvāts samazināt pašvaldību ieņēmumus, pašvaldību budžetus. Kāpēc nerunā par akcīzes nodokļiem, pievienotās vērtības nodokli? Man liekas, ka iedzīvotāju ienākuma nodokli nevajag mainīt, jo tad pašvaldības būs jādotē no valsts budžeta. Tad tās vairs nebūs pašvaldības, bet gan LPSR laika vietējās padomes.

– Nesen tika apturēts apbrīnojami slepeni, bet strauji virzītais Lattelekom privatizācijas projekts? Kā Lattelekom jautājumā būtu jārīkojas nākamajai valdībai?

– Par to slepenību es gan īsti nepiekrītu. Lattelekom privatizācija vispirms jāvērtē no monopolu darbības uzraudzības viedokļa. Otrkārt, ja šajā ziņā risku nav vai ja tos var pārvarēt, tad no Lattelekom privatizācijas jāgūst maksimāli ienākumi, kurus gan nevajadzētu novirzīt pasākumiem, kas veicinātu inflāciju, kā tika plānots līdz šim.

 

Intervija ar Edgaru Zalānu: Piecas minūtes pirms amata

Voldemārs Krustiņš, Egils Līcītis, Latvijas Avīze   12/10/07    Intervija ar Tautas partijas premjera amata kandidātu Edgaru Zalānu.

V. Krustiņš: – Tautas partijas cilvēks atkal būs valdības priekšgalā…

E. Zalāns: – … ja būs, tad jā.

– Gan jau būs. Kalvīša kungs atzinis, ka aizgājis, lai novērstu sabiedrības šķelšanos. Citi kungi runājuši par "sabiedrības uzticības zaudēšanu". Tad jau jūsu misija būs šīs uzticības atjaunošana. Lai to spētu, jāapzinās nodarījums, kur šķelts, kas šķēlis, – sāksim ar iemesliem.

– Iepriekš, par Kuldīgas mēru būdams, uz notikumiem esmu skatījies vairāk no malas. Tomēr cilvēki man apvaicājās – kā tu domā, kas notiek? Atbildēju, ja kādam liekas, ka notiek šķelšanās, lai paskatās, vai pašam viss kārtībā. Tam var nepiekrist, bet TP programmā ierakstīts – šai valstī katrs atbild par to, kas notiek. Protams, premjers atbild par lielāku laukumu, pilsētas mērs par mazāku, masu mediji – par savu lauciņu. Ja esam šo valsti izveidojuši, katram jāveic ieguldījums, lai šī valsts būtu laba. Man jau pavaicājuši, vai man kauns par Tautas partiju. Nē, kauns ir par to, ka sabiedrība akceptē, ka premjeru var apsaukāt par cūku un to izrādīt centrālajos TV kanālos. Manuprāt, tas īsti nav akceptējami ne morāli, ne ētiski.

– Kāds tam sakars ar šķelšanos? Līcītis, Krustiņš šķeļ? Domburs šķeļ?

– "Latvijas Avīze" vienīgā man mājās pasūtināta. Es to lasu un nevainoju. Jautājums ir – kas ir mērķis? Politiķu programmās gudri rakstīto "dzīves kvalitāti" vienkārši var pateikt – katram interesē viņa labklājība. Šķelšanos, manuprāt, radīja pārlieka koncentrēšanās uz materiālām lietām. Un daudz kas sakrita. Bija stratēģiski pareizi, bet nepietiekami izskaidroti drošības likumu grozījumi – kā ievads visam tam, kas notika vēlāk. Pie budžeta kopā likšanas – pedagogi prasa lielākas algas. Piekrītu, vajag. Bet, kad biju pilsētas mērs, aizvien gribēju dzirdēt citu tekstu – mēs gribam lielākas algas tāpēc, ka mēs gribam bērniem vairāk iemācīt, būt atbildīgi, kādi bērni nāk no mūsu skolām. Bet dzirdu tikai ekonomisko pusi. Mani tas neapmierina. Es uzskatu, ja gribi kaut ko saņemt, gala beigās tev par kaut ko jāatbild. Tieši izglītības sfēra noteiks, cik lielā mērā Latvija būs konkurētspējīga valsts un cik lielā ģeogrāfiskā telpā, kā modernizēsies un attīstīsies mūsu ekonomika. Visas diskusijas par budžetu pavērsās vienīgi "mums vajag vairāk, valdība nepilda solījumus". Ja paskatās, nav tā, ka valdība nav pildījusi solījumus. Budžetā ir pietiekami daudz lietu ieliktas, zinām, ka gada vidū tāpat to budžetu groza un tāpat papildus vēl ko izsit. Es domāju – tie, kas kaut ko prasa. Tu vari prasīt, bet kāda ir tava, tavas arodbiedrības atbildība tavas valsts priekšā? Kas ir tas, ko tu radi šai valstij?

– Teorētiski skaisti, bet ko jūs pārmetat skolotājiem, virzot savu pretprasību – dodiet rezultātus? Nesekmīgo skaits par lielu?

– Tā nav pretprasība, jo jebkuru algu maksā par rezultātu. Grāmatu skaits, ko bērni somā stiepj uz skolu, vēl nenozīmē, kāda ir viņu izglītības kvalitāte. Ir Pasaules bankas ziņojums, ka sākumskolā viss vēl ir kārtībā, bet pamatskolas beigu klasēs jau sākas problēmas. Ļoti liela mācību slodze. Man arī ir divi bērni, un – nebiju slinks – caurlūkoju bērnam uzdoto krievu valodas tekstu, ko viņš nesaprata. Tas bija kādas bioķīmijas grāmatas tulkojums krieviski, un es arī nesapratu ceturtdaļu zinātnisko terminu. Vai tas ir normāli? Mēs mācījāmies no vienas fizikas vai matemātikas mācību grāmatas. Un ko – ar mums kaut kas nav kārtībā? Mēs nezinām, kas dzīvē ir vajadzīgs? Tagad ir brīvas programmas, izvēles priekšmeti, dažādas mācību grāmatas skolās – viss ir skaisti. Manuprāt, piemērojams tikai augstskolas līmenī. Šobrīd reformas novedušas pie tā, ka mums nav piedāvājuma zinātnē, mācām "mīkstos" priekšmetus, kas patiesībā vairāk iziet uz pakalpojumu sfēru un tā tālāk. Ja gribam runāt par to, kas šobrīd nepieciešams ekonomikai – eksporta attīstība, lai mainītu tekošā konta deficīta stāvokli, – tad piedāvājumam jānāk no izglītības. Tā ir zelta atslēdziņa, bez kuras neviena normāla ekonomika nevar funkcionēt.

– Jūs bijāt neapmierināts ar izglītību, sekojāt līdzi dīvainībām ar bērniem mācāmo vielu. Tomēr to nenosaka skolotāji, bet Izglītības ministrija Rīgā. Kāpēc triju Kalvīša un Tautas partijas varas gadu laikā nekas netika mainīts, uzlabots?

– Kalvītis atvadu runā daudz kur uzņēmās vainu. Mans uzstādījums, ka Izglītības ministrija neatkarīgi no tā, kuras partijas rokās nokļūs ministra portfelis, ir ministrija, kuras priekšgalā jānostājas nevis cilvēkam ar lielu uzvārdu vai nopelniem, bet profesionālim šajā nozarē. Kurš nevis hipotētiski vada, bet saprot problēmu no A līdz Z. Kurš saslēdz uzstādījumu šai ministrijai ar to, kas vajadzīgs sabiedrībai kopumā. Es minēju ekonomiku, bet tiklab izglītība vajadzīga arī patriotiskajai audzināšanai, kuras šobrīd pietrūkst.

– Kardināls Pujats pārmeta, ka 2003. gadā no visām mācību programmām izsvītroja jēdzienu "audzināt". Skolā esot jāskolo, moderni – ar vienādām tiesībām kā skolēnam, tā skolotājam.

– Es nepiekrītu. Vajadzēja audzināšanas jēdzienu atstāt. Izglītības ministram būs jāatbild par to, kas notiek ar lielu daļu šīs valsts sabiedrības. Bet jebkurai reformai jāved uz sabiedrībai saprotamu mērķi. Mēs bieži gribam kaut ko "optimizēt", "mainīt sistēmu". Bet kāpēc? Vai mēs vienmēr saprotam, kas ir tur galā, kad nomainīs sistēmu? Galā ir konkrēts bērns ar konkrētām problēmām.

– Labi, atgriezīsimies pie tā, ka valdība zaudēja sabiedrības uzticību, citādi pāriesim pie jums patīkamās izglītības tēmas. Vai pats esat pārliecināts, ka plaisa starp sabiedrību un valdību eksistē? Kā tā izpaužas?

– Jūsu avīzē bieži vien ir lasītāju viedokļi. Tie nav anonīmi, bezatbildīgi izpaudumi internetā. Lūk, jūsu lasītāji lielā mērā piekrīt – ir šāda plaisa. Katrs to saredz pa savam. Varat tam nepiekrist, bet es domāju, plaisa radusies no tā, ka daudzi domā – valdība ir vienīgā institūcija, kas atbild par tavu dzīvi šajā valstī. Pilnīgi tam nepiekrītu. Valdība atbild par konkrētām lietām. Sauksim tās par makrolietām – ja gudri grib izteikties. Valdība atbild par ārējo drošību, par nacionālām lietām. Par lielu daļu dzīves atbild arī pašvaldības. Reizēm cilvēkam vienīgā vieta, kur aiziet, ir pašvaldība. Tajās vietās, kur pašvaldība labi strādā, es nemaz nedomāju, ka radusies plaisa sabiedrībā. Var piekrist, nepiekrist Imantam Kalniņam par dažiem tūkstošiem cilvēku, kas aiziet uz demonstrāciju. Bet ir jautājums, cik no viņiem saprata, kas notiek, cik no viņiem gribēja kaut ko pateikt, cik no viņiem vienkārši to pateica. Mēs ļoti labi zinām, ka katram vārdam var būt daudz sekotāju. Neatkarīgi no tā, vai plaisa ir vai nav, ja politiķi paši vairāk saprastu, ka viņu atbildība ir nevis uzstādījums uz "nē", bet uzstādījums uz "jā", uz labām lietām un pozitīvu scenāriju, kas sabiedrībai ir vajadzīgs, es domāju, ka arī sabiedrība justos nedaudz citādi.

Man no malas ir sajūtas, ka populāri ir teikt, kas ir slikti. Tas labi "strādā". Mēs viens otru labprāt pakritizējam, tikai ne vienmēr to pasakām aci pret aci. Politiķis sēž tālu. Tam var dot virsū. No politiķu puses savukārt pietrūcis izskaidrojuma, kāpēc mēs darām to un to, kāpēc mēs reorganizējam. Ne tikai skaidrošanas vaina, bet arī pozitīvā scenārija trūkums. Ceturtdien, piemēram, prezidentam izstāstīju visu, ko un kā es domāju, kā es plānoju veidot komandu, ka es nebaidos no stipriem cilvēkiem. Tieši pretēji. Man vienmēr apkārt bijuši cilvēki, kurus, ja aizeju, es varu atstāt savā vietā. Pilni kapi, kā mēs zinām, ir ar neaizvietojamiem cilvēkiem. Tā esmu līdz šim strādājis – es atbalstu citus, citi atbalsta mani. Tāpat jāstrādā valdībā. Es prezidentam darīju zināmu savu uzsvaru uz profesionalitāti. Man liekas, viņš saprata, ka mana programma ir pozitīva. Tā bija arī prezidenta reakcija: nevis jautāt, ko nevajag darīt, bet interesēties, ko vajag darīt.

– Uzticību var atjaunot, ievērojot dažas lietas. Sakiet, vai esat nopietni padomājis, kas būs jūsu padomnieki?

– Tas ir provokatīvs jautājums.

– Nav provokatīvs.

– Tajā ziņā, ka jārunā, it kā es jau būtu nominēts par Ministru prezidenta kandidātu. Ja to atmetam, tad mans uzskats, ka premjera birojs jāveido no 0 pozīcijas. Mums ir padsmit ministrijas, kur vadību pārņems cilvēki no mūsu un citām partijām. Lai Ministru prezidents varētu strādāt ar katru no tām, padomniekiem ir jābūt strukturētiem pretī – ārlietās, ekonomikā u. c. Mērķis ir palīdzēt premjeram redzēt, kā strādā katra ministrija. Nereti tur rada tik nenormāli sarežģītus plānus, aiz kuriem pazūd valdības deklarācijas būtība, bet sākas ļoti skaista ierēdnieciska atskaitīšanās. Kādam tas ir jāpakontrolē, lai premjera dialogs ar ministru ir konstruktīvs, lai prioritātes tiek pildītas. Padomnieku birojam jābūt tajā līmenī, lai signāls no premjera caur ministru aiziet līdz pēdējam ministrijas ierēdnim. Citādi vara nestrādā.

Es negribu kritizēt Kalvīti, viņš ir ļoti spēcīgs cilvēks. Bet tā ir, ka beigās atbildība gulstas uz premjeru. Viņam ir iespēja. Atlaist ministru. Tad no paša sākuma jāvienojas ar koalīcijas partneriem – es eju strādāt nevis skaistas koalīcijas dēļ, bet lai konkrētas lietas atrisinātu pēc iespējas labāk. Ja nevaru to izdarīt, nav vērts uz amatu iet. Bija pierasts citādi, ka partijas apvainojas – viss, ja mums nebūs mūsu ministra, mēs ejam no koalīcijas laukā. Kuldīgas domē man nācies strādāt ar opozīciju. Gan LSDSP, gan "JL" cilvēkus 95 procentos gadījumu un pat ļoti smagos lēmumos izdevās iesaistīt, mēs panācām un izdarījām savu. Paldies tagadējiem partneriem valdībā, kas pauduši atbalstu Zalānam. Bet Zalānu vērts atbalstīt, ja šauru, īstermiņa politisko domāšanu nomaina pret ilgtermiņa. Tas nozīmē, ka jebkuram politiķim palielinātas atbildības apstākļos jāstrādā ar domu, ka šī diena amatā viņam var būt pēdējā. Jāsaprot – ja neesi kaut ko izdarījis, partija tavā vietā izvirzīs jaunu cilvēku, kurš var strādāt un pildīt programmu. Deklarācijas taču neraksta ministru dēļ. Deklarācija atspoguļo partiju programmās rakstīto. Savukārt vēlētājs ir balsojis par šo piedāvājumu. Mana īsā atbilde – man būs profesionāli padomnieki par visām tēmām.

– Tie būs izpildītāji vai padomnieki vārda labākajā nozīmē? Piemēram, Kalvītim pietrūka padoma, ar ko viņu atturētu "neiekrist Loskutova lietā"? Vai jums būs tik spēcīgi cilvēki blakus un kuri tie būs?

– Tik spēcīgus dabūsim, bet vārdus, uzvārdus vēl nevaru pateikt. Man ir viena spēcīga tēma – veselības aizsardzība. Zatlera kungs arī ir dakteris, un viņam ir savas domas par šo lietu. Es uzskatu, ka varu dabūt ļoti spēcīgu padomnieku veselības aizsardzībā – Ivaru Eglīti. Viņš vada Kuldīgas slimnīcu, perfekts cilvēks, bet galvenais, ka ne tikai ārsts, bet jau desmit gadus veselības aprūpes menedžeris. Tādi cilvēki jāatrod arī citur.

– Paldies, iepriecinājāt. Nākamais – premjeriem jābūt apgādātiem ar pirmklasīgu informāciju. Lai cik patīkami dzirdēt, ka lasāt mūsu avīzi, pamatā ir droši vien vesela informācijas ieguves sistēma un cilvēki, kuri atlasa premjeriem vajadzīgo. Arī tādi, kas dara zināmu, ko domā cilvēki, kādas ir viņu pretenzijas ministrijām un valdībām.

– Jā, kanāli ir vairāki. Lielā mērā informatīvā vide ir internetā, bet to lieto ne visi. Jādabū skaidrs, nevis izkropļots priekšstats. Katram vadītājam droši vien ir savs iemīļotais medijs, TV kanāls vai avīze, bet to, ko domā tauta, visobjektīvāk var sajust, tieši komunicējot ar tautu. Jebkurā Latvijas vietā tev godīgi pateiks, kas notiek. Pilsētā uzklausu simtiem ierosinājumu. Pārlieku, kas jāņem vērā uzreiz, kas jārealizē piecu gadu laikā un kam vispār nav jāpievērš uzmanība. Nevar noliegt šī kontakta vajadzību. Trīs mēnešus vadīju premjera Šķēles biroju.

– Saņēmām vēstuļu jūru. Premjers tās lielākoties neizlasīja, tam biju es, biroja vadītājs, kurš atlasīja – šito rādām premjeram, par šito pasakām, šitā lai paliek manā ziņā. Pārsvarā par vienu tēmu izveidojas kaudzīte vēstuļu, no kurām galveno domu izkristalizē līdz premjeram. Arī vēstules ir nozīmīgs informēšanās kanāls, jo tajās visvairāk redzama neapmierinātība ar konkrētu ministriju, iestādi vai ierēdni. Jāprot noteikt, kas rakstīts pēc būtības, kur ņēmies tikai sūdzmanis, kurš caurām dienām raksta tādas lietas. Es neizslēdzu, ka vērtīgu lietu rosinātāji toties varētu saņemt no manis, ja būšu premjers, personiskas atbildes vēstules.

– Mazliet dīvaini, ka vēl nav nosaukts Ministru prezidenta kandidāts, bet Kalvītis ar Tautas partiju un citi jau formē savu valdību.

– Kur tas tā redzams?

– Tā katru dienu šķiet, televīziju skatoties, paziņojumus uzklausot. Vai Šlesers jums atgādina cilvēku, kurš aizies no kabineta?

– Šlesers neatgādina tādu cilvēku.

– Kā tad tā – premjers Kalvītis viens ar savu galvu atbildēs par tautas neapmierinātību? Esiet tik laipni – esiet līdzatbildīgi. Nevar būt, ka Kalvītim parādīs durvis, bet pārējie, vismaz puse, paliks mierīgi sēžam valdībā. Tas taču neizraisīs uzticību.

– Neizraisīs, bet Tautas partijai, izvēloties savus jaunā kabineta locekļus, ar piemēru jārāda, kas ir tas standarts, ko mēs nosakām.

– Standarts ir – bet mēs te sēdēsim, ārā neiesim, kā rīkojas partijas bonzas.

– Ņemsim to pašu kultūras nozari, kur Helēna Demakova strādājusi…

– … un jūs teiksiet, cik labi viņa to darījusi, bet citus viņa galīgi neapmierina.

– Varbūt. Varbūt vērts par to padiskutēt ar pašu Helēnu.

– Ar tautu padiskutējiet.

– Nu jā. Tauta jau nepremjerēs, tur būs konkrētā komandā jāstrādā. Tautai tomēr jāredz labās lietas, kas padarītas.

– Es tikai saku, ka neatjaunosies uzticība, ja netiksiet vaļā no neveiksmīgiem padomniekiem un no savu laiku nokalpojušiem ministriem.

– Labs padoms, un ne tikai labs padoms – tā ir arī mana nostāja. Bet saprotiet politisko situāciju. Pirms esmu nominēts un pēc tam – dažas manas atbildes jums droši vien būtu mazliet citādas. Jūs palaidīsiet publiskā telpā vīru valodu, bet partijas saausīsies – ei, ko tad šitais runā, šitais mums neder.

– Kur tad šīs partijas aizmuks? Pie Godmaņa vai Dombrovska?

– Labi, nekomentēšu. Mans uzstādījums nav sejas. Uzstādījums ir darbs. Un uzticība iegūstama ne ar vārdiem, bet tikai ar darbiem. Tā nav frāze. Es neceru, ka uzticību izdosies atkarot vienā mēnesī vai tāpēc, ka kāds eņģelis nokritīs no debesīm. Simts valdības dienas ir minimālais termiņš, lai sajustu, ka kaut kas mainās, bet tālāk seko smags ikdienas darbs. Pēc gada, es domāju, var sākt iegūt uzticību, redzot, ka valdībai sokas itin veiksmīgi.

– Un kā jūs nodarbināsiet savus slepenpadomniekus, to premjeriem uzticamāko – Informācijas un analīzes dienestu Brēķa un Panteļējeva kungu vadībā?

– Nezinu, par to gan konsultēšos ar savu drošības padomnieku.

– Tādas lietas caur padomniekiem?

– Esot taču 11 vai vairāk iestāžu, kas nodarbojas ar drošības lietām. Man jānoskaidro, ko kura dara, lai es runātu par šo tēmu.

– Kalvītis taču jums izskaidrojis visu.

– Nē, mums var stāvēt priekšā šāda saruna. Zināt, esmu gatavs Kalvīša kungam uzdot jautājumu, vai kādreiz šis analīzes dienests sniedzis noderīgu informāciju un cik viņš to ņēmis vērā.

– Kādi ir jūsu uzskati par bērnu un ģimenes lietu, elietu un integrācijas ministrijām un sekretariātiem? Jautāju tāpēc, ka arodbiedrību līderis Krīgers uzskata, ka tās ir liekas, nekāda ļaunuma nebūtu, toties ietaupījumi par miljoniem, ja šīs iestādes likvidētu.

– Varbūt tas neskanēs populāri maniem partneriem, bet ir divas tēmas. Viena – cik šīs ministrijas vajadzīgas, otra – ko tās īsti dara. Sākam no elietu ministrijas. Augstais mērķis ir informācijas sabiedrības attīstība. Tad liekas, ka šī ministrija vajadzīga. No otras puses, redzam, cik lēni ieviests elektroniskais paraksts, tie bija septiņi gadi. Turklāt joprojām īsti labi tas viss nestrādā. Gudele tikko pateica, ka tuvākajās vēlēšanās nebūs iespējams pilnā mērā izmantot balsošanu elektroniski. Tikai daļēji. Man jāvaicā – kas īsti traucējis tik laba mērķa īstenošanai tik labai ministrijai? Naudas tūkums? Netūkst.

Otra – Bērnu un ģimenes lietu ministrija. Kā pašvaldības vadītājs sastopos ar šīs ministrijas ļoti vienkāršotu pieeju. Baštika kunga profesionalitāti neapšaubu, degsmi acīs arī ne. Bet kāda ir izpausme? Pašvaldība saņem likumisku uzdevumu, ka tai jānodrošina pabalsts bērniem līdz 18 gadiem un vēl augstskolas gados. Budžetā tas izpaužas, ka Kuldīgā desmit bāreņi saņem tikpat lielu daļu, cik 500 pensionāri, Nē, nu lai iet tā lieta, viss būtu pozitīvi, bet vai ministram nebūtu tā kā jāpacīnās, lai tai lietai seko budžeta nauda? Kārtējoreiz ļoti primitīvi visu pārliek uz pašvaldību pleciem. Es gribu teikt tikai to, ka jāredz lietas saistībā. Trešais, ko jūs teicāt, – par Kastēna kungu…

E. Līcītis: – Mēs neko neteicām ne par Baštika, ne Kastēna kungu. Mēs runājām šajā gadījumā par Integrācijas lietu sekretariātu, kura eksistenci var apšaubīt.

– Nu jā, jā, jā, es Baštiku pieminēju, Gudeli pieminēju…

– Jūs pieminējāt, jā.

– Nu jā, okei. Kamēr īsu laiku esmu valdībā, sēdē bija viens dokuments no Integrācijas ministrijas. Tēma ļoti svarīga: kā panākt ekonomisko emigrantu atgriešanos. Es tajā diskusijā stāvēju klusu, bet kas man uzkrita? Stāvēja ministrijas meitene un tribīnē prezentēja valdībai šo koncepciju. Kalvītis tā riktīgi pieķērās – kas tie par 200 tūkstošiem cilvēku, kuri vēl grasās emigrēt? Kur tādi skaitļi? Mani izbrīnīja, ka ministrs Kastēns diskusijā nebilda ne vārda. Kalvītis faktiski aizdzina meiteni, kura taisnojās, ka tā jau "neesot bijis domāts". Tad, manuprāt, ministram vajadzēja iejaukties un pateikt – premjera kungs, tas ir mūsu dokuments, aizstāvības labad es pateikšu to un to, un to. Tā nenotika. Ministram jābūt stingrākam, aizstāvot savus papīrus. Šajā ministrijā nav tik nenormāli daudz darba, ministrs to var pārzināt no A līdz Z. Viņš varēja palīdzēt koncepciju izstumt. Ministram jāstrādā komandā ar tiem cilvēkiem, kuri viņam ir. Tikai tā lietas veiksies. Ja tas ir tas, ko man var solīt partijas, kuru pārstāvji taisās vadīt ministrijas, ieskaitot jūsu nosauktās, problēmu nebūs. Bet, ja būs tā – mēs esam ministri, kuri tik sēž un klausās, kā viņu personāls diskutē ar premjeru, nu, tad es atvainojos.

V. Krustiņš: – Nē, jūs pasakiet – kam tā ministrija vajadzīga?

– Tas diskutējams kontekstā ar valdības deklarācijas sastādīšanu.

– Cienījamais Ministru prezident, ko jūs darīsiet 16. martā?

– Es ceru, ka man būs labs padomnieks ārlietās. Tā vairs nav Latvijas iekšējā lieta, bet "tulkojumos" tā pārvērsta… nu, mēs zinām, par ko runa.

– Jūs taču nevienam leģionāram roku nespiedīsiet, es domāju! Pie Lestenes pieminekļa vainagu nenoliksiet? Jā vai nē?

– Es neesmu to izlēmis. Pateikšu ko citu. Katra gada 11. novembrī kā Kuldīgas rajona padomes priekšsēdētājs tiekos ar leģionāriem, nacionālajiem partizāniem, un brīnīsieties, bet arī ar tiem, kuri karoja otrā pusē. Visi veči sēž pie galda, visi dzied vienas un tās pašas dziesmas, visiem es saku patriotisku uzrunu par to, ko es domāju par Latvijas aizstāvību. Tad, man liekas, notikumi iegūst cilvēciskāku, nevis tradicionāli politizētu attieksmi. Šiem vecajiem cilvēkiem bijuši smagi personīgie pārdzīvojumi. Leģionā kāds gāja, kādu ņēma, pats laiks nebija normāls. Tas nebija normāli, ka Kuldīgā vidusskolēni šāva ebrejus. Trīs tūkstošus ebreju nošāva! Kādi leģionāri! Tie bija vidusskolēni.

– Redziet, jūs nezināt, ko darīsiet 16. martā, bet 2006. gadā pēc lielā mērā Ārlietu ministrijas un viņas ekselences Vairas Vīķes-Freibergas brīdinājumiem ap Brīvības pieminekli parādījās tas jaukais žogs…

– … pilnīgi nepareizi darīts.

– Tāpat kā tagad žogs apkārt Latvijas televīzijai, kur paņēma vienu filmu ārā, un neviens nevar saprast, kurš to organizējis. Izliekas, ka Holšteins to izdarījis, lai gan skaidri zināms, ka darītāji bija citi.

– Es nezinu par to.

– Bet izskatās, ka šobrīd Latvijas TV iejaucas un rīkojas trešie spēki.

– Žēl, ka par tiem nezinu. Es vēl neesmu Ministru prezidenta amatā, bet jūs mani kā tādu jau iztaujājat. Man nav atbildes, ir tikai pozīcija. Pateikšu piemēru no Kuldīgas mēra dzīves. Kuldīgā ir sinagoga. Pāri par simt gadu veco ēku 1954. gadā pārbūvēja par kinoteātri. Pašlaik pilsētā dzīvo divi vai trīs ebreji. Es tikos ar ebreju kopienas priekšnieku Suharenko, labāko nodomu vadīts. Pēdējos gados vecais sinagogas nams stāvēja tukšs, un es gribēju šajā tagad pilsētas īpašumā esošajā ēkā – piemineklī arī no arhitektūras viedokļa – iekārtot bibliotēku. Tā kā reiz šis nams piederējis ebrejiem, vēlējos panākt viņu tagadējo līderu atbalstu. Mūsu saruna bija ļoti konstruktīva, Suharenko kungs bija pat gatavs 10% apmērā līdzfinansēt projektu. Vienojāmies. Taču uztaisījām starptautisku simpoziju, arī ar vācu ebreju organizāciju līdzdalību, – un kāds ir rezultāts? Pašvaldība tai mājai ķerties klāt nedrīkst, jo kara laikā tur pulcēti un vesti uz nošaušanu ebreji. Redziet, bija laba ideja, bet sanāca pilnīgi ekstrēmi, mani gandrīz pārvērta par galveno antisemītu! Vesela ažiotāža bija, un tagad ēka grūst kopā. Nav atceltas mūsu norunas ar Suharenko kungu, arī ASV vēstniece mudinājusi mums vēlreiz tikties ar viņu, bet redziet, cik dziļi nonākot pagātnes gūstā, viss sastingst. Mēs, starp citu, plānojām bibliotēkā ierīkot ebreju piemiņas un vēstures stūrīti… Laikam tā vispārinot, mums pārlieku patīk negatīva domāšana, skatīšanās vēsturē, nevis nākotnē.

– Nu gan dzirdējām! Jaunais premjers negrib skatīties vēsturē!

– Nē tak! Vēsturē jāskatās. Vēsture jāzina. Bet vai nu mēs, no vēstures izdarot secinājumus, gribam skatīties nākotnē, vai visu laiku vēstures notikumiem uztīt kaut ko, kas tur īsti nemaz netinas. Mana mamma ir represētā. Vectēvs, Abrenes apriņķa pēdējais priekšnieks, 1942. gadā Kirovas apgabalā "miris no plaušu karsoņa". Tā vēsture man ir ļoti personīga. 14. jūnijā, 25. martā vienmēr aizeju un man asaras birst, kad dziedu himnu un paskatos uz mammu. Tās ir cilvēkiem ļoti svarīgas lietas, bet ap tām gan nekad nerada īsti lielu ažiotāžu. Nav tādu iespēju.

– Kā būs ar Šlesera rosināto balsstiesību piešķiršanu nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās?

– Man nav tāda plāna. Jāsaprot, ka Latvijai nacionālās lietas ir galvenās, nevajag kaut ko rakt, grābt, vilkt Pilsonības likumā iekšā vai ārā. Tas, kas notiek ar latviešu valodu, savukārt ir atkarīgs no mums, latviešiem, kas šo valsti izveidojuši. Cik mēs paši būsim stipri – tas arī viss.

E. Līcītis: – Ar ko nodarbojas jūsu vecāki, ģimene?

– Māte ir pensionāre. Tēvs strādā Kuldīgas siltumtīklos par darbu vadītāju, padomju gados – "Lauktehnikā" par autotransporta priekšnieku. Visu savu brīvo laiku atdodu ģimenei. Dēlam ir 11 gadu, meitai – 17. Sieva ir ļoti noslogota arhitekte, viņai pieder "Diānas Zalānes birojs".

V. Krustiņš: – Grāmatām neatliek laika?

– Man stāv lasīšanas kārtībā Kisindžera biezā "Diplomātija", bet es neteiktu, ka pārāk regulāri. Iemīļotākais autors – Vonnegūts.

– Sakiet, jūs esat skolots kādā Līderisma akadēmijā, par ko ir ļoti pretrunīgas atsauksmes?

– Kad man vaicāja, vai es tur negribētu iet, man nebija prātā, ka es gatavotos kļūt par premjeru. Tā bija vienkārša uzruna, un es pazinu dažus cilvēkus, kuri tur bijuši. Kāda sieviete man atzinās, ka tas esot viņas dzīvē lielākais notikums, tagad daudzas lietas viņa darot pavisam citādi. Mani tas nedaudz ieintriģēja.

Patiesībā šajā akadēmijā neko nemāca. Sastopas ar to, ka tur būvē cilvēciskas attiecības. Es atgriezos pie vērtībām, kuras… tā kā biju aizmirsis. Par savu ģimeni, piemēram, jo pēdējā laikā tā nācās iegrimt darbos, ka atlika maz uzmanības kam citam. Akadēmijā iedeva sapratni, ka daudzas lietas es varu darīt darbā, bet patiesībā īstais atbalsts tev vienmēr ir ģimene. Bet katrs jau no visa tā, no treniņiem gūst kaut ko citu. To nosaka mūsu individuālā iepriekšējā pieredze. Ziniet, kā mēdz būt, filmu skatoties. Vienā un tajā pašā vietā viens sāk smieties, otrs – raudāt. Starp citu, šai akadēmijai un tās programmām cauri būs gājuši nu jau kādi 1000 latvieši, ne es viens.

 

Viedoklis: Jaunā premjera meklējumi jeb sākusies briļļainu nezinīšu ēra

Ivans, TVNET  12/10/07     Iespējams, jau rīt Valsts prezidents Valdis Zatlers varētu nosaukt personu, kurai uzdos sastādīt nākamo Ministru kabinetu. No kļūdām nemācās tikai muļķi. Gudrie tās izmanto, lai nākamreiz rīkotos citādi. Izvēloties jauno premjeru, tiek ignorētas elementāras un acīmredzamas lietas. Tautai oranžā krāsa drīz asociēsies tikai ar zināmo organizāciju, un šīs asociācijas reti kam ir pozitīvas. Manā izpratnē Kalvītis aiziet teju vai pazemots, kaut cenšas to slēpt zem raksturīgā ārēja apmierinājuma maskas.

Tomēr noskaņas nevar nejust. Zatlera dāvātais šaujamierocis nu jau atvaļinātajam ministru prezidentam ir gandrīz vai kā atgādinājums ko savulaik uzskatīja par goda lietu - nošauties pēc līdzīgas sakāves. Jaunais premjers, kam it kā būtu jāatgūst tautas uzticība, jau rada šaubas par savu atbilstību amatam. Būtībā ierasta lieta šī jaunas sejas pētīšana, varbūt ar laiku pieradīsim, bet...

Mainās sejas, bet nemainās atlases princips. Ja atceraties, Kalvītis kā jau demisionējošās valdības vadītājs ir arī "grupējuma" vadītājs, kas atlasīja jaunos ministru prezidenta kandidātus. Minētais princips jau ir aplams pēc būtības. Jaunais ministru prezidents, lai kurš tas arī būtu, oranžo virzīts ir lemts politiskam bankrotam, jo tādējādi turpina oranžo politisko pēctecību. Tas nozīmētu Latvijai vēl dziļāku ieslīgšanu politiskajos skandālos tikai nu jau starptautiskā līmenī. Bet tas vietējos varas vīrus neuztrauc: kā mēs pārliecinājāmies pēc ASV vēstnieces uzrunas, pēc kuras atreferējuma Kalvītis publiski paziņoja, ka viss ir lieliskā kārtībā un ASV valdības nostāja ir kļūdaina.

Līdzīgi kā ar Valsts prezidenta Zatlera ievēlēšanu, TP ar dažām atblastošajām partijām uz ministra prezidenta krēslu virza nepieredzējušu cilvēku, kuram nav profesionālu iemaņu valdības darbā, nemaz nerunājot par valsts vadīšanu. Tādas personālijas izvēli nosaka vadošās elites nepārprotamā vēlme manipulēt ar topošā ministru prezidenta ietekmi un panāktu sev izdevīgu lēmumu pieņemšanu.

Vai arī varam sagaidīt kādu jaunu personāliju, kura, pēc tagadējo kandidātu izbrāķēšanas, uz pašreiz izvēlēto fona liksies adekvāta un pieņemama. Tā nebūtu pirmā reize, kad līdzīgā situācijā vietējā politiskajā virtuvē tiek pieņemts stratēģisks lēmums piedāvāt pirmos kucēnus, kas domāti "slīcināšanai", jau iepriekš zinot vārdu "īstenajam firmas pārstāvim".

Noguruši no Kalvīša smagnējā silueta, mēs vēlamies redzēt lokanību un svaigumu. Ne velti tika izmantota iesauka Cūkmens un izteikums par "septiņiem trekniem gadiem" ieguva pārnestu nozīmi. Taču uzreiz manāma cita galējība. Spriežot pēc nākamā ministra intervijām, viņš ir naivs un pārlieku jauns. Viņa vārds nekur nebija dzirdēts, kā vienmēr topošos vadītājus pie mums izvelk uz skatuves pēdējā mirklī. Zalāna tēls ir pretējs Kalvīša tēlam, taču, vai tas ir labi?

Prezidentam būtu vērīgāk jāieklausās tautas noskaņās, kas ir nežēlīgas pret valdību un jau gandrīz necer uz labām pārmaiņām. Izvēloties premjeru, bija jāņem vērā šīs vēsmas. Masas alkst pēc saimnieka, pēc noteicēja, pēc spēcīgas rokas. Loģiski, ka jāmeklē jauna seja, esošās vairs nevienu neapmierina. Bet jaunai jābūt labākai par vecām, progresīvākai. Taču Zalāna gadījumā izskatās, ka viņam smagā nasta nebūs pa spēkam. Runa nav pat par viņu pašu, bet gan par situāciju.

Šķiet, ka, metoties šai sapuvušā atvarā ar cēliem mērķiem, viņš uzreiz zaudēs. Ironizējot par Zalāna ārieni, radās viņa salīzinājums ar Hariju Poteru. Un šāds apzīmējums izceļ nekomptenci, sapņainību un netveramu, ēterisku izcelsmi. Pēc sākuma spriežot, uzticību atgūt būs ļoti grūti. Sākusies briļļainu nezinīšu ēra.

 

Daudze: līdz Krievijas ārlietu ministra vizītei izveidot jauno valdību neizdosies

Apollo  12/10/07     Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze ir pārliecināts, ka līdz Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizītei 18.decembrī, jaunu valdību izveidot neizdosies. «Lai apstiprinātu jauno valdību, nepieciešams veikt visas procedūras,» pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru pauda Daudze.

«Uzskatu, ka valdības veidošanai jānotiek pareizā kārtībā un to nevajadzētu sasteigt,» atzina Daudze. Jautāts, kas jaunā premjera apstiprināšanai Saeimā būs noteicošais, premjera sagatavotā rīcības programma 100 dienām, vai vairākuma atbalsts Saeimā, Daudze teica, ka neesot tā, ka kautas no nosauktā būtu īpaši izceļams.

Jau vēstīts, ka nākamo otrdien vizītē Latvijā ieradīsies Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs. Tā ieplānota kā darba vizīte, kurā notiks apmaiņa ratificēto robežlīgumu apmaiņa.

Vēl otrdien, 11. decembrī, Zatlers paredzējis vēlreiz tikties ar visiem trim premjera amata kandidātiem.

 

Intervija ar Edgaru Zalānu: Ne jau par īstermiņa valdību mēs te runājam

Agnese Margēviča,  NRA  12/11/07    Par degsmi acīs un enerģiju Tautas partijas spices vīriem bija taisnība. TP izvirzītais premjera amata kandidāts Edgars Zalāns pat neļauj īsti sākt jautāt; viņš pats uzreiz sāk stāstīt, ka tikko publiski piedāvājis likvidēt Koalīcijas padomi.

Intervijā viņš cenšas pateikt visu – par valdības veidošanu, par plāniem utt., pārlecot no vienas tēmas uz citu. Vai Edgara Zalāna enerģija būs ietekmējusi Valsts prezidentu uzticēt valdības veidošanu tieši viņam, tas būs zināms šonedēļ.

– Esmu piedāvājis likvidēt Koalīcijas padomi, jo valdības galvenais instruments ir valdības deklarācija. Tātad par visiem būtiskajiem jautājumiem ir jāvienojas sākumā un jāieraksta deklarācijā. Pārējais sadarbības princips ir uzticība koalīcijas partneru starpā. Koalīcijas padome neļauj notikt pilnvērtīgām diskusijām valdībā un ar partijām par ļoti būtiskiem jautājumiem – vai inflāciju, vai uz Īriju aizbraukušajiem.

Protams, būs jāatrod cita sadarbības forma – vai nu premjers biežāk ies uz parlamentu...

– Un ko tad – premjers vairāk pa Saeimu dzīvosies, savus lēmumus deputātiem skaidrojot?

– Premjeram jau nav par katru jautājumu jāiet uz Saeimu. Lai kvalitatīvi vadītu valdību, premjeram jābūt ļoti jaudīgam birojam, tas nedrīkst būt formāls. Premjera padomniekiem jābūt informētiem par to, kas notiek katrā ministrijā.

Piemēram, nākamajā valdībā noteikti ir jābūt diviem atslēgas ministriem – ekonomikas un izglītības. Šeit partijām būs jādod savi spēcīgākie kandidāti. Un arī jautājumi, kuros premjeram būs jāiet uz Saeimu un jāpiedalās diskusijās ar frakcijām, pārsvarā skars šīs divas nozares – ekonomiku un izglītību. Šeit jābūt ministriem, kuriem būtu dots 100 dienu termiņš konkrētu lietu atrisināšanai. Ja ne, tad būs nopietni jārunā, jāiet pie viņu frakcijām uz Saeimu un jārunā – bez apvainošanās un sīkmanības, kas traucē. Un varbūt šie cilvēki nav īstie. Un tas jārunā ar partijām, nevis Koalīcijas padomē.

– Kāpēc jums nepatīk Koalīcijas padome? Tāpēc, ka tur nenotiek runa par lietu, bet tiek risināti kādi ķīviņi?

– Koalīcijas padome savulaik veidojās mazo koalīcijas partneru aizstāvībai. Es savukārt uzskatu, ka visiem koalīcijas partneriem jābūt līdzvērtīgiem. Un arī atbildības ziņā par valdības darbu koalīcijas partneriem jābūt līdzvērtīgiem. Jo tas izslēgtu situāciju, ka premjers no koalīcijas partnera deleģētā ministra prasīs atbildību par darbu, bet viņa partija teiks – ko tu te brauc mums virsū, tad mēs ejam no valdības ārā.

Arī ministru vērtēšanai jābūt bez apvainošanās. Tā būtu pilnīgi nederīga lieta.

– Kalvīša valdības galvenā problēma jau nebija tā, ka viņš kaut ko nevarētu sarunāt ar koalīcijas partneriem. Problēma bija tajā, ka ārpusparlamenta lobiju grupu un mediju spiediens bija pārāk liels un viņš nespēja atrast sarunas pavedienu ar dažādām sabiedrības grupām. Kā jūs spēsiet tikt galā ar šo spiedienu?

– Man ir grūti atbildēt, bet labāk šādā situācijā nenonākt.

Tikai iekškoalīcijas diskusijas, nevis ar sabiedrību, rada labu augsni spiedienam. Un tas tiek realizēts caur noteiktiem medijiem, jo valdībai jau nav nekādas savas avīzes, kas varētu skaidrot tās pozīciju. Man vienīgā cerība ir, ka valsts iedzīvotāji agri vai vēlu sapratīs, kuri mediji ir konstruktīvi, kuri – destruktīvi. Viņi spēs saskatīt, ka ne tikai valdība ir atbildīga par situāciju valstī, bet arī paši.

Pietiekami nozīmīgi ir atjaunot uzticību valdībai, bet to nevar izdarīt tikai ar viedokļa skaidrošanu. To var izdarīt tikai ar darbiem. Var jau stāstīt – esmu godīgs, godīgs, godīgs, pūkains un balts –, bet tā jau nevienu nepārliecināsi.

– Vai simts dienās spēsiet pārliecināt sabiedrību?

– Ir valstiski jautājumi, kurus var atrisināt ļoti ātri, bet ir arī ilgtermiņa uzstādījumi. Piemēram, Jaunais laiks runā par tiesiskumu – tas ir ļoti būtisks uzstādījums. Bet tiesiskumu viņu izpratnē var nodrošināt ļoti ātri – atrisināt pelēkās naudas problēmu partijās, nofinansēt priekšvēlēšanu kampaņu no valsts budžeta. Bet vai tikai ar šo vienu uzstādījumu var tālāk attīstīt valsti?

Otrs – piemēram, diskusija par Satversmes maiņu. Tas gan nav īstermiņa jautājums, tur nepieciešama garāka diskusija.

Tā kā man nav pārliecības par to, vai sabiedrība man dos simts dienas, lai sevi pierādītu, es arī uz to neceru. Taču esmu pārliecināts, ka ir noteikti uzdevumi, kurus var atrisināt ātrāk – pat mēneša laikā.

– Kāda ir jūsu nostāja KNAB pakļautības un partiju finansēšanas no valsts budžeta jautājumos, kurus JL izvirza kā ļoti būtiskus?

– Par priekšvēlēšanu kampaņu Tautas partija it kā ir vienojusies ar JL par finansēšanu no valsts budžeta. Taču es gribu teikt, ka katrai medaļai ir divas puses. Ja es Kuldīgā kādam uz ielas paprasītu – vai tu gribi, lai par tavu naudu uz sienām priekšvēlēšanu plakātus līmē? –, tad pat mani atbalstītāji varētu nostāties pret mani. Šeit ir jājautā, kā tas tiks izskaidrots, vai šeit ir runa par daļēju finansējumu vai pilnīgu utt. Bet par šo jautājumu diskusijām ir vēl laiks.

Par KNAB. Manuprāt, neviena institūcija šajā valstī nevar būt nepārraudzīta – vai no izpildvaras, vai no parlamenta. KNAB būtu jāpārrauga caur izpildvaru – tajā sadaļā, kas neietekmē tā operatīvo darbību un to, ko dara Loskutovs vai viņa iespējamie pēcteči. Jāpārrauga, ko viņi dara ar budžetu utt. Protams, neietekmējot viņu lēmumus par konkrētām lietām, jo to jau pārrauga prokuratūra. Iespējams pat, ka pārraudzību tajā daļā, ko es minēju, nevajag realizēt premjeram, bet, piemēram, tieslietu ministram. Vispār tā sistēma, kas tagad radīta – ka tevi var noklausīties, ka tu nezini, kāda lieta pret tevi ierosināta –, Latvijā mēs te esam ar to saraduši. Bet tā nav nekas labs. Vispār Latvijā ir kādas trīspadsmit izziņas iestādes – visas kaut ko dara, visas kaut ko klausās. Manuprāt, tas nav normāli.

Bet šajā jomā nekādiem straujiem lēmumiem nevajadzētu būt. Gluži tāpat kā ar drošības likumu grozījumiem. Es tad nebiju Latvijā, kad sākās ažiotāža, un nebiju nevienā pusē...

– Bet tagad vajadzēs būt...

– Tagad jā. Prātīgi risinot šīs lietas, bez kādas steigas, katram Latvijas iedzīvotājam ir jāsaprot, kādi dienesti viņu kontrolē. Ir valstis, kur iedzīvotājiem ļoti nepatīk, ka specdienesti ļoti brīvi rīkojas. Jautājums ir – cik daudz Latvijā mēs esam gatavi likvidēt un ierobežot indivīda brīvības, piemēram, pretkorupcijas nolūkos. Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Tam jābūt sabalansētam.

– Kurš viedoklis jums tomēr būs saistošs lēmumu pieņemšanā? Viena cilvēka, cilvēku, partijas valdes, Dienas vai Neatkarīgās rakstītais?

– Man nevar pateikt – tagad tu darīsi tā. Es uzklausu dažādus cilvēkus, arī kritiku, pat destruktīvu. Bet lēmumu es pieņemšu pats.

Protams, esmu saistīts ar partiju. Bet TP valdes viedoklis vienmēr ir strīdu un kompromisa rezultāts. Ir man gadījies dzīvē piekāpties. Bet, ja man ir mērķis, es varu uz laiku piekāpties mērķu labā. Man šķiet, Latvijas politikā galvenā problēma ir tā, ka cilvēki nav gatavi piekāpties, tikai teikt, ka man vajag tūliņ, un ja nebūs, tad es vairs nediskutēju. Esmu gatavs elastīgi darboties, jo galvenais ir mērķis, nevis tūlītējs rezultāts.

– Kāds tad ir mērķis?

– Ilgtspējīga attīstība, ko var panākt ar ekonomikas modernizāciju. Pārliecinot uzņēmēju, ka šī valsts viņam dod lielisku iespēju darboties ilgākā laika periodā – netorpedējot nodokļus, nemainot visu pēc kārtas. Uzņēmēji jau tā ir stresā. Valdības maiņa jau tā ir papildu nestabilitātes faktors, un ja vēl tiek teikts, ka mēs te to un šito mainīsim, tad es esmu pret šo nostāju.

– Kā jūs veidosiet spēcīgu Ministru kabinetu? Piemēram, kā jūs panāksiet, ka zaļie zemnieki jums piedāvās vienu spēcīgu izglītības ministru?

– Es saprotu, zaļie zemnieki ir pateikuši, ka atbalsta mani kā iespējamo premjera kandidātu. Paldies viņiem par to. Bet atbalsts nenozīmē pateikti vienkārši jā Zalānam. Atbalsts nozīmē to, ka viņi būs atbildīgi par konkrētām ministrijām. Un Zalāns būs tas, kurš, veidojot šo kopīgo, šo sabiedrībai šobrīd ļoti, ļoti vajadzīgo valdību, prasīs no viņiem – kur ir jūsu labākais kandidāts, teiksim, izglītības ministra amatam? Droši vien man būs ļoti grūti piekrist izvirzītajam kandidātam, kurš bijis ministrs līdz šim, kurš nav pildījis lielāko daļu no valdības deklarācijas.

– Izvērtēsiet vecos ministrus, kā solīja, bet tā arī neizdarīja Kalvītis?

– Es aicināšu neiegrimt diskusijās par iepriekšējo ministru darbu, jo tas ir ļoti vienkārši izvērtējams – ņemam valdības deklarāciju, ņemam ministra darbus un izvērtējam pa punktiem, par lielajām lietām. Ļoti tehniski, bez politikas. Bet es negribu ieiet izvērtēšanā, es gribu teikt tā – ja jūs piedāvājat izglītības ministru (un mēs visi kopā veidojam valdību, kopā redzam, kas notiek, ka Latvijai ir ļoti, ļoti svarīgs šis amats), gribu dzirdēt, ko viņš piedāvā. Nevis viņa vārds, uzvārds vai grādi.

– Eksaminēsiet?

– Nē, ne gluži. Bet, ja man Latvijas Valsts prezidents prasa, kāds ir mans simts dienu uzdevums, tad es no valdības prasu to pašu. Ko tu kā konkrēta partija, kā konkrēts ministrs dosi, kāds ir tavs redzējums simts dienām? Protams, attiecībā uz mani kā iespējamo kandidātu valdības programma ir trim gadiem. Ne jau par īstermiņa valdību mēs te runājam. Tajā pašā laikā jūs jau noteikti esat dzirdējuši mani sakām, ka politiķim katru dienu jādzīvo kā pēdējo. Un tas nenozīmē bezatbildību. Tas nozīmē, ka katru dienu jāstrādā ar pilnu atbildību, lai, jebkurā brīdī aizejot, cits var stāties vietā un turpināt.

Mērķis ir Latviju padarīt par valsti, kuru tās cilvēki mīl. Lai tā būtu, nevar strādāt ar vienas dienas, simts dienu, trīs gadu un tā tālāk programmu. Mums jāpasaka, ka pēc piecpadsmit, pēc divdesmit gadiem šajā valstī būs reāla labklājība.

– Kas ir atskaites punkts?

– Atskaites punkts ir, ka tu no rīta pamosties un zini, ka nākamajā dienā iesi uz darbu, ka tev ir veseli bērni, laba veselības un sociālā aprūpe. Latvijā šobrīd diemžēl notiek reducēšanās tikai uz to, ar kādu mašīnu tu brauc un kas tev ir makā. Mūsu sabiedrība ir izbadējusies, un to bada sajūtu viens otrs no mums slāpē ar pārēšanos. Protams, materiālais stāvoklis ir svarīgs, bet svarīgs ir arī psihoemocionālais stāvoklis, ar kādu tu no rīta pamosties un nodzīvo dienu. Tā ir tā labklājība – ne tikai nauda. Tas ir ilgtermiņa mērķis.

– Atgriežoties pie Ministru kabineta veidošanas, es sapratu, ka nevienai partijai nebūs garantēta atbildības joma – nebūs labākā kandidāta, nebūs portfeļa? Tas tā ideālistiski skan, bet tā jau diemžēl parasti valdības neveido.

– Ja nav ideālistisks modelis, tad beigās nav nekāds. Es sākumā piedāvāšu līdz šim nepierastu, bet tiešām ideālistisku modeli. Jaudīgai partijai būtu jāspēj piedāvāt savus ministrus visiem krēsliem. Vēl ir jautājums par dažām ministrijām; tas sekretariātu laiks, manuprāt, varētu būt pagājis. Teiksim, kā ir – sekretariāti bija vajadzīgi, pirmkārt, lai partijas sadalītu līdzsvaru, otrkārt, lai dažām lietām dotu uzsvaru. Jāpaskatās, vai konkrēts sekretariāts jau nav izpildījis sev doto uzdevumu. Piemēram, apstākļos, kad nepieciešams pozitīvs scenārijs Latvijas enerģētiskajā neatkarībā, ir vērts diskutēt par enerģētikas ministru. Ja man dos iespēju veidot valdību, tas būs pirmais jautājums, kuru es uzstādīšu.

– Kā jūs risināsiet jautājumu ar ministru algām, jo tas arī nosaka, cik profesionālus cilvēkus var aicināt valdībā?

– Tā ir ļoti liela problēma. Domāju, ka ministru algu iesaldēšana zināmā mērā ir populistisks pasākums, kas no budžeta viedokļa neko būtisku neatrisina. Bet es arī gribu teikt, ka valsts un pašvaldību sektors nav peļņas sektors. Ja tu gribi pelnīt, tev jāiet biznesā. Ja tāda iemesla dēļ neesi gatavs strādāt valdībā, tad varbūt arī nemaz nevajag. Es arī varēju pateikt, ka Kuldīgā man bija lielāka alga nekā tagad ministrijā. Bet es zinu, ka man ir citi mērķi, citas lietas, ko gribu paveikt. Ja gribi strādāt valstij, pirmkārt, jārēķinās, ka tas nebūs uz visu mūžu, tātad kaut kādā periodā jāprot upurēties. Bez patosa – tā vienkārši ir. No otras puses, algai jābūt samērīgai. Kur tad dabūt tos ministrus profesionāļus, kas uz trim gadiem pamestu savu biznesu vai amatu? Es uzskatu, ka populistiskas diskusijas par algām ir nevietā. Ir jāstrādā un par to arī ir jāsaņem.

– Šajos ekonomiskajos apstākļos, pie šādas inflācijas sociālā spriedze tikai turpinās pieaugt. Jums ir risinājumi?

– Jā. Viens ir neapliekamā minimuma palielināšana, jo tas reāli atstāj naudu iedzīvotāju kabatās. Un tas attiecas arī uz strādājošajiem pensionāriem. Par to jau ir runāts ar Jauno laiku un LPP/LC. Kad ar ekonomiku iet grūti, pirmām kārtām cieš tie, kam mazāk; tie, kam vairāk, pārdzīvos. Uz to arī jāorientējas.

– Jūs, piemēram, pieļaujat PVN samazināšanu pārtikai?

– Šobrīd šī diskusija ir pāragra. Vispār, kas attiecas uz nodokļiem, es negribu nekādas priekšlaicīgas idejas teikt. Vienīgais – par progresīvo ieņēmumu nodokli. Tā ieviešana novestu pie uzņēmumu pārreģistrēšanas ārvalstīs. Un ko tad mēs darītu? Vai tas ir vajadzīgs? Ar tādām lietām jābūt prātīgiem.

Valdībai kopumā jāsaprot, ka jebkurš pasākums, kas vērsts uz inflācijas bremzēšanu, nedrīkst sist pa maznodrošināto iedzīvotāju kabatām.

– Kā jūs pierunāsiet Jauno laiku nākt valdībā un vai tā piesaiste tiešām ir stratēģiski svarīga, lai Tautas partijai valdībā būtu domubiedrs valsts modernizācijai?

– Jaunā laika iesaistīšanās valdībā ir un paliek Jaunā laika jautājums. Es esmu gatavs darīt visu, visu, lai viņi tur būtu. Bet, ja Jaunais laiks pateiks – nē, mēs esam gatavi tikai uz premjeru, – tad tur nav par ko vienoties. Tas jau ir atkarīgs no prezidenta izvēles. No tā izrietēs viss pārējais. Ja būs nosaukts Zalāns, būs sarunas ar Jauno laiku, kur tiks diskutēts ar viņu kandidātu piedāvājumu konkrētām ministrijām, kamēr mēs nevienosimies.

– Nebūs tā, ka vecajiem partneriem būs garantētas ministrijas, bet Jaunajam laikam – kas atbirs?

– Labs jautājums. Mans viedoklis – ja uzreiz automātiski tiks saliktas kaut kādas priekšrocības, pēc tam būs grūta diskusija. Es gribu, lai profesionāla valdība beigās nepaliek tikai par manu personisku mērķi. Es gribu, lai visi partneri saprot, ka nāksies no kaut kā atkāpties. Piemēram, Tautas partija jau ir teikusi, ka par visām varītēm nepaturēs visus savus ministrus. Svarīga ir profesionalitāte un politiskā stabilitāte. Ja politiskās stabilitātes vārdā valdībā jānāk Jaunajam laikam... Daži saka, ka būs nestabilāk, es saku – drīzāk, ka būs stabilāk, jo, kamēr viņi ir ārā, visas viņu negācijas un diskusijas ir tur ārā, un tas sabiedrībā rada lielāku rezonansi nekā, ja mēs sēdētu te pie galda un kārtīgi strīdētos par konkrētu tēmu. Jocīgi, bet līdzšinējās sarunas parādījušas, ka pozīcijas ir tuvinājušās. Ja būtu runājuši četratā, bez Jaunā laika, būtu daudz sliktāk, jo Jaunais laiks ārpusē ārdītos. Es kā iespējamais valdības kopā licējs uzskatu, ka ar Jauno laiku var strādāt kopā, bet saudzīgi un prātīgi, joir zināmas bažas, ka tikai daļa no Jaunā laika kaut kādos jautājumos atbalstīs savus ministrus.

– Kas ir pēdējais, ko jūs esat projektējis kā arhitekts?

– Aigara Kalvīša privātmāja. (Smiekli.) Nav jau ko slēpt, citādi jūs aiziesiet uz Tukuma rajona būvvaldi un tāpat visu uzzināsiet. Aigars taisījās celt māju, un es biju vienīgais viņam personīgi zināmais arhitekts. Viņš man izstāstīja savas ieceres, un es uzzīmēju.

Pārsvarā ar viņa mājas celšanu nodarbojās viņa sievastēvs. Un tiešām tas viss tad maksāja kapeikas. Mani tiešām izbrīnīja tie stāsti, kuros fantazēja, cik tas viss maksā. Projekts vispār bija draudzība.

Un vēl es gribēju teikt – mēs ar Kalvīti neesam radinieki. Nezinu vispār, kur tas parādījās, ka esam radinieki. Varbūt tāpēc, ka manas mātes meitas uzvārds ir Kalve, bet kolēģi viņu ir iesaukuši par Kalvīti.

 

Latviešu paraugbirokrāte - Inguna Sudraba

Anna Novicka,  Diena  12/11/07    Politiķiem neērtā valsts kontroliere Inguna Sudraba VK izveidojusi par ietekmīgu organizāciju.

Ir pienākusi Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) kārta. Valsts kontrole (VK) konstatējusi, ka IZM nedara savu darbu — nenodrošina kvalitatīvu izglītības politiku. Neviens nezina, cik izmaksā vispārējā izglītība. Nav noteikti vienlīdzīgi principi izdevumu noteikšanai uz vienu skolēnu, pašvaldību izdevumi gadā uz vienu vispārējās izglītības skolēnu var atšķirties pat 42 reizes. Ministrei Baibai Rivžai (ZZS) ir pamats būt ļoti satrauktai, jo pēdējā laikā VK veiktās revīzijas gana sāpīgi situšas augsta līmeņa amatpersonas.

Pārbaudi Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā premjers izmantoja kā ieganstu tā priekšnieka Alekseja Loskutova atstādināšanai no amata. Nu jau bijusī labklājības ministre Dagnija Staķe (ZZS) par demisiju paziņoja nedēļu pēc tam, kad VK atklāja nopietnus pārkāpumus Valsts palīglīdzekļu centra darbībā. Latvijas pasta rīcības ar nekustamajiem īpašumiem pārbaude, kā arī pastiprinātā VK interese par notiekošo Latvijas—Krievijas robežā izraisīja konfliktu starp satiksmes ministru Aināru Šleseru (LPP/LC) un VK vadītāju Ingūnu Sudrabu. A.Šleseru VK aktivitāte sakaitinājusi tik ļoti, ka viņš pat apvainoja I.Sudrabu "savu draugu interešu" lobēšanā. To viņa kategoriski noliedz un joprojām apsver iespēju vērsties pret A.Šleseru tiesā. Kopš I.Sudraba ir VK priekšgalā, tā vairs nav politiķiem ērtā, bezzobainā iestāde.

"Atšķirībā no Raita Černaja (bijušais valsts kontrolieris) viņa darbojas ļoti enerģiski. Tas, kā mainījās šī iestāde, ir Sudrabas un viņas izveidotās komandas nopelns," pārliecināts ir Tautas partijas (TP) biedrs Jānis Lagzdiņš. Tieši TP izvirzīja I.Sudrabu šim amatam. "Ar Sudrabas atnākšanu VK ir kardināli mainījusies, no formālas valsts iestādes pārvēršoties par nopietnu un ietekmīgu organizāciju," spriež kāda ilggadēja VK darbiniece, kura strādājusi arī R.Černaja laikā.

Profesionāla, kompetenta, principiāla, prasīga, ar lielām darba spējām apveltīta. Vienmēr pieejama, atvērta diskusijām un saprotoša. Tā I.Sudrabu raksturo kolēģi. Principialitāti un kompetenci kā I.Sudrabas galvenos ieročus valsts kontrolieres amatā min arī politiķi. I.Sudrabas profesionālisma latiņa ir tik augsta, ka tikai neliela daļa no VK kolektīva atbilda jaunās priekšnieces prasībām un izgāja viņas ieviestās vērtēšanas sistēmas sietu. 80% toreizējo VK darbinieku nācās aiziet. "Nekā personīga. Šim darbam ir vajadzīga spēcīga analītiskā domāšana, un tie, kam nebija, aizgāja," saka I.Sudraba.

Pret sevi viņa ir vēl prasīgāka nekā pret citiem un tam, lai sasniegtu rezultātu, nežēlo laiku. Viņa noteikti nav no tiem ierēdņiem, kas precīzi piecos ar portfeli rokās dodas mājās. Kādu dienu par darba lietām sazvanāmies pat desmitos vakarā. Nākamajā rītā I.Sudraba dodas komandējumā, bet jau septiņos, trīs stundas pirms izlidošanas, viņa ir kabinetā. "Kad jūs guļat?" uzdodu jautājumu. "Normāli guļu. Galvenais ir pareizi saplānot laiku. Man nepatīk haoss," ir viņas atbilde. Ideālā kārtībā jābūt visam — darba galdam, frizūrai, kostīmam, un, protams, viņas vadītajai iestādei.

I.Sudraba atzīst — viņai vajadzīgs plašs darbības lauks. Parex bankā, kur viņa nostrādāja nedaudz vairāk par gadu, viņa jutās "pa šauru". Tā ir viņas vienīgā darba pieredze privātajā sektorā — pārējais darba mūžs veltīts valsts pārvaldei. 1992.gadā viņa sāka strādāt Finanšu ministrijā (FM) un jau pēc diviem gadiem no Budžeta departamenta direktora vietnieces tika paaugstināta amatā par valsts sekretāra vietnieci. Šajā postenī pavadīti deviņi gadi, taču atstāt sirdij tuvu darbu FM nācies konflikta dēļ. I.Sudrabai bijusi nepieņemama Jaunā laika finanšu politika: toreizējam premjeram Einaram Repšem un I.Sudrabai bija dažādi uzskati par to, kā jāveido budžets. "Cik ilgi to var izturēt! Negribu sagaidīt to brīdi, kad jaunie laiki sāks domāt, kā mani atlaist no darba," tik emocionāli savu aiziešanu I.Sudraba komentēja toreiz Dienai. Vienlaikus viņa atzina, ka tobrīd jutusies arī "daļēji sevi profesionāli izsmēlusi".

E.Repše labi atceras šo epizodi un abu nesaskaņas raksturo kā "personīgu konfliktu". "Viņai bija grūti pieņemt to, ka es prasīju pavisam citu pieeju budžeta veidošanā. Kā profesionāli viņu varēja saprast," saka bijušais premjers. I.Sudrabas veikumu valsts kontrolieres amatā viņš vērtē augstu: "Viņa ir vairāk kā attaisnojusi cerības, pierādījusi savu kompetenci un neatkarību."

Parex bankas darba piedāvājums, kas sekoja īsi pēc I.Sudrabas aiziešanas no FM, viņai bijis pārsteigums. "Mēs viņu pazinām kā cilvēku, kas vairākus gadus veica melno darbu un gatavoja Latvijas valsts budžetu, tāpēc uzaicinājām viņu strādāt pie sevis," Dienai stāsta Parex bankas prezidents Valērijs Kargins, kurš gan no paša sākuma esot apzinājies, ka bankas viceprezidenta vietnieces amats viņai "bija par šauru". "Tajā pat laikā Ingūna Sudraba bija laba administratore ar lielu darba pieredzi. Domāju, ka tagad viņa ir savā vietā," rezumē V.Kargins, kurš bijušo kolēģi uzskata par "mūsdienīgā latviešu birokrāta paraugu — šī vārda labā nozīmē".

Jau pēc gada, laikiem mainoties, I.Sudrabai radās iespēja atgriezties valsts pārvaldē — TP izvirzīja viņas kandidatūru valsts kontroliera amatam un viņa tika arī ievēlēta šajā amatā. Pie darba I.Sudraba ķērās ar tādu azartu un enerģiju, it kā pa šo laiku būtu ļoti noilgojusies pēc lielas iestādes vadīšanas. Papildu tādām nopietnām iekšējām reformām kā darbinieku vērtēšanas sistēma un izmaiņas atalgojuma sistēmā viņa neaizmirsa arī par sīkumiem, piemēram, lūdza izmazgāt aizkarus savā kabinetā. "Es mīlu sakārtotu vidi," viņa skaidro.

Kā I.Sudrabas vājo pusi V.Kargins min to, ka viņa nav gatava "izturēt nekompetenci". "Viņa ļoti daudz pašizglītojās, bet, ja kādā saskatīja nekompetenci, varēja kļūt ļoti emocionāla," viņš atceras. Tam netieši piekrīt arī pati I.Sudraba: "Varu izdarīt daudz, ātri strādāt, man gribas visu paveikt par 120%. Bet, protams, visi nav tādi kā es, katram ir savas spējas."

Vai pirmajos mēnešos pēc ievēlēšanas nebija "parāda sajūtas" pret TP? "Ne brīdi. Mana sirdsapziņa ir tīra," pārliecinoši atbild I.Sudraba. Arī politisko spiedienu neesot nācies izjust, izņemot jau pieminēto konfliktu ar A.Šleseru. "To, kā toreiz reaģēja viņš un arī premjers, varu traktēt kā sava veida politisko spiedienu," atzīst I.Sudraba. Dažkārt, vērojot norobežošanos un vienaldzību, ar kādu politiķi un ierēdņi bieži uztver VK aizrādījumus, viņai esot sajūta, ka cīnās ar vējdzirnavām: "Mana problēmu izpratne dažreiz atšķiras no citiem. Bet ar laiku mani sapratīs."

Politika viņu neaizrauj, un savas karjeras turpinājumu šajā sfērā pagaidām neredz. Kaut gan, pēc V.Kargina domām, I.Sudraba būtu ideāls kandidāts finanšu ministra amatam. "Tajā pat laikā viņa diez vai ir publisks politiķis, jo tas prasa daudz populisma, uz ko viņa nav spējīga," saka baņķieris. Pati I.Sudraba arī teic, ka nespēj iedomāties sevi nevienā esošajā partijā, "jo nevaru pieņemt to, kas ir pretrunā ar manu sirdsapziņu"

 

Riekstiņš: Nākamajai valdībai nevis jāprasa Krievijai atlīdzināt kompensācijas, bet gan jānodarbojas ar tiesnešu ētiku

LETA  12/11/07     Nākamajai valdībai vajadzētu nevis prasīt Krievijai atlīdzināt kompensācijas, kas izmaksātas bijušajiem Abrenes apriņķa sešu pagastu iedzīvotājiem, bet gan nodarboties ar tiesnešu ētikas jautājumiem, uzskata ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP).

«Es domāju, ka nākamajai valdībai būtu jānodarbojas ar tiesnešu ētikas jautājumiem,» aģentūrai LETA sacīja ministrs, komentējot tieslietu ministra Gaida Bērziņa (TB/LNNK) pausto viedokli, ka nākamajai valdībai būtu jāvēršas pie Krievijas ar prasību atlīdzināt tos izdevumus, kas Latvijai radušies, izmaksājot kompensācijas bijušajiem Abrenes apriņķa sešu pagastu iedzīvotājiem.

Jau ziņots, ka tieslietu ministrs norāda, ka līdz ar robežlīguma jautājuma atrisināšanu Latvija ir atteikusies no savām tiesībām uz Abreni, tomēr Latvija ir pildījusi savu pienākumu pret tiem iedzīvotājiem, kuriem savulaik šajā teritorijā piederēja nekustamais īpašums, izmaksājot viņiem kompensācijas un dodot iespēju saņemt zemi citās Latvijas vietās.

Tagad Abrene ir iekļauta Krievijas teritorijā, tādēļ ministrs ir pārliecināts, ka kaimiņvalsts pienākums ir atlīdzināt Latvijai tos izdevumus, kas radušies, izmaksājot minētās kompensācijas, aģentūru LETA iepriekš informēja tieslietu ministra preses sekretārs Mārtiņš Panke.

«Iespējams, šis uzdevums būtu jāiekļauj nākamās valdības deklarācijā,» norādīja Bērziņš.

Tāpat ministrs uzskata, ka nākamajai valdībai, sadarbojoties ar parlamentu, būtu beidzot jāatrisina arī čekas maisu jautājums.

«Tas ir mūsu pienākums pret vēsturi, un, atverot čekas maisus, tiks pielikts punkts savstarpējām aizdomām un spekulācijām par to saturu,» uzskata Bērziņš.

 

Saruna ar Edgar Zalānu. Dodot kaut ko labu, pozitīvu

Diena  12/12/07    Tautas partijas premjera amata kandidāts Edgars Zalāns intervijā laikraksta Diena galvenajai redaktorei Sarmītei Ēlertei, komentētāju nodaļas vadītājam Paulam Raudsepam un reportierei Zanei Zālītei-Kļaviņai

- Jūs esat teicis: es stāvu ļoti tālu no lielās politikas un notikumiem valstī, es nelasu avīzes, lai neizlasītu informāciju, kas rada negatīvas emocijas, neskatos Kas notiek Latvijā un neļauju tajā piedalīties tiem, ko uzskatu par cilvēkiem. Kāpēc lai Valsts prezidents aicinātu šādu cilvēku veidot valdību?

- Es domāju, ka kādreiz ir jāpasaka kāds asāks vārds, lai saprastu, ko tu patiesībā gribi pateikt.

- Kas tad bija patiesība?

- Patiesībā… Es esmu to teicis un arī turpināšu teikt, es domāju par to, kāda ir mūsu sabiedrība šobrīd un kādas tai ir iespējas tomēr iziet no ļoti liela uzticības deficīta. Es runāju gan par Saeimu, gan par valdību, gan arī patiesībā par uzticību vienam pret otru. Mēs esam visi kaut kādā mērā roku pielikuši, mēs visi esam atbildīgi. Protams, tos, ko mēs redzam uz lielās politikas skatuves, mums liekas, ka viņiem ir lielāka atbildība, un viņiem ir vairāk atbildības. Patiesībā tikpat atbildīgi ir — es tā vienkāršoti teikšu — mediji, protams, es domāju visu to telpu informatīvo, kurā mēs dzīvojam, un īstenībā katrs pats ir atbildīgs par to, ko viņš dara. Un tas, uz ko es cenšos vērst uzmanību, ir tas, ka ir kaut kāda tāda ļoti liela negatīvas rutīnas sajūta kopumā visā tajā, ko es redzu un dzirdu.  Tas ir vispār kopumā informācijas telpā, es nevēršos ne pret ko konkrētu. Man liekas, to var mainīt, kaut kādā veidā dodot kaut ko labu, kaut ko pozitīvu.

No politiķiem ir ļoti atkarīgs, lai viņi būtu spējīgi domāt… labi, neviens nemainās, mēs zinām to — bet domāšanas veidu vajag vairāk mainīt pozitīvā virzienā, vairāk strādāt par, nevis pret. To politiķi var. Tas kaut kādā veidā var atspoguļoties arī tajos cilvēkos, kas raksta par politiķiem, nu, tur intervē viņus visādi, un galu galā tajā, ko viņi saka. Tas, kas ar maniem vārdiem bija domāts, nu, protams, nu.. jūs taču saprotat, es pa diagonāli pārskatu visas avīzes. Nu, ne visas, bet tās, kas kaut kādā brīdī ir manā rīcībā, bet tas nenozīmē, ka es tās visas izlasu no sākuma līdz beigām. Protams. Mēs visi sākumā lasām virsrakstus, pēc tam pārējo.

- Mēs negribējām, lai jūs atskaitāties par to, ko jūs lasāt vai nelasāt, bet šis iezīmē cilvēka portretu, kurš mēģina analizēt problēmas …

- Es ļoti gribu analizēt.

- …par kurām neko negrib dzirdēt, kurš…

- Nepiekrītu.

- …kurš iebilst pret diskusijām…

- Neiebilstu!

- Jūs esat teicis, ka neiesiet un aicināsiet cilvēkus neiet uz populārāko televīzijas diskusiju…

- Es vakar biju uz diskusiju radio, un man nebija nekādu problēmu!

- …uz lielāko televīzijas diskusiju Kas notiek Latvijā?

- Es domāju, ka raidījums Kas notiek Latvijā? ļoti precīzi atspoguļo to, kas sabiedrībai vajadzīgs. Nekur nav rakstīts, ka es nekad neesmu skatījies Kas notiek Latvijā?

- Jūs teicāt, ka neskatāties.

- Neskatos! Es neskatījos. Nu kā — ir pagātne, tagadne un nākotne.

- Tātad ar to, ka jūs tagad neskatāties, bija jāsaprot, ka jūs neskatāties šajā brīdī, kad mēs jūs intervējam?

- Nu nevajag jau pārfrāzēt. Bija laiks, kad es skatījos Kas notiek Latvijā?. Man likās, ka šī patiesības noskaidrošana… ka strīdos dzimst patiesība. Kaut kā likās, ka tā tiešām ir diskusija. Šobrīd manī jau diezgan ilgu laiku ir sajūta, ka tas, kas tiek pārmests politiķiem — augstprātība, lepnība, neieklausīšanās viedokļos — ir tas, kādā veidā šis raidījums tiek vadīts. Es tomēr gribu redzēt rezultātu. Jebkurš var teikt, ak viņš godīgs, negodīgs, balts, melns un tā tālāk, vērtē visus pēc darbiem. Ko mēs esam spējīgi iedot tai videi, tai sabiedrībai. Šobrīd tas televizors konkrēti manā istabā… no viņa nāk tas, ko es savā istabā negribu laist. Es neredzu pozitīvu rezultātu, jo sabiedrībai šobrīd ir vajadzīga vienošanās. Un vienošanās nevar būt tikai starp politiķiem. Sabiedrībai ir vajadzīga kopēja vienošanās. Mēs palielinām krīzi, runājot par viņu, mēs palielinām inflāciju daļēji, arī runājot par viņu, utt. Es ticu, ka vairāk pozitīvā un vairāk vienošanās… Man patika, ko Roberts Ķīlis ierakstīja Impulsā [Dienas biznesa pielikums-red.],  viņš jau runāja par to uzticību, kas ir analizēta, tur ir redzams skaidri un gaiši pēc aptaujām, ka te jau nav runa par uzticību, ka tauta neuzticas Saeimai un valdībai, tauta neuzticas viens otram! Es esmu pret šādu pozīciju, es uzskatu, ka politiķiem, arī tiem, kas viņus interpretē, ir jādara viss, lai mēs vairāk uzticētos viens otram.

- Viens veids, kā demokrātijās cilvēki tiek pie risinājumiem — tos meklē diskusijās. Veids, kā nenobriedušās demokrātijās nokļūst pie risinājuma — tos atrod dažādās vietās, piemēram, zoodārzos, vai atrodot kandidātus augstiem amatiem cilvēkus, kuriem nav iepriekšējas pieredzes politikā. Ko jūs liekat šī demokrātijas pamatprincipa vietā, ka cilvēki tikai diskutējot un strīdoties atrod labākos risinājumus?

- Es pārnesīšu šo diskusiju uz to, ar ko tagad esmu aizņemts pēdējās dienas. Manuprāt, diskusijas valdībā vai tajā līmenī, ko mēs saprotam ar valdību, ir reāli pietrūkušas. Ir jau, protams, svarīgi pēc tam šos viedokļus tur, televizorā, kā to var redzēt, bet tāpēc es esmu ierosinājis.. Jūs domājat, ka tas ir manis kā kaut kāda tur nesaprotoša lauķa uzstādījums — likvidēt koalīcijas padomi? Nē, es uzskatu, ka koalīcijas padome ir bijis ļoti vienkāršots filtrs viedokļu saskaņošanai. Es uzskatu, ka vajadzīga cita diskusija valdībā, un šī diskusija … Es vēl drusku atkāpšos malā. Angļu valodā ir divi vārdi — politics un policy. Abi nozīmē kaut ko citu. Latviski diemžēl ir viens vārds — politika. Tad, kad mēs runājām par ekonomiskām kategorijām, tad ir politika, un tad ir politika. Tas, kas pietrūkst Latvijai, ir šis policy. Tā politiskā domāšana. Var jau visu reducēt uz likumu izmaiņām, uz vēl kaut ko… A kas diskutēs, kad sāksies diskusija par to, kā tad pagriezt tos latviešus, kas tagad pagriezuši Latvijai muguru, ar seju pret Latviju? Tos, kas dzīvo Īrijā, Anglijā? Protams, viens ir makroekonomiskās lietas, kuru dēļ varbūt neatgriezīsies vēl ilgi, bet otrs ir psihoemocionālais faktots. Neatkarīgi no tā, kādā līmenī es būtu, es strādāšu ar pilnu atdevi, lai tie cilvēki, kas te dzīvo, mīlētu savu valsti.

- Jūs atkārtoti runājat par to, ka cilvēki nesaprot, ka viņiem ir jābūt laimīgiem. Vai tas nesasaucas ar to, ko esat mācījies Līderisma akadēmijā? Ir aprakstīts, ka tur programma notiek pēc shēmas, ka cilvēku vispirms pazemo, bet pēc tam pasaka — jūs būsiet laimīgi, un tad viņi staigā apkārt ar smaidu sejā, vienalga, kas arī nenotiek. Tas ir modelis, ko jūs piedāvājat?

- Līderisma akadēmija man nav ne jāreklamē, ne jā-nereklamē. Ir programma, kura man personīgi bija interesanta tajā dzīves posmā, kas man bija pavasarī. Viss. Neko es nepiedāvāju. Es teicu, ka ir attieksme politiķiem, un tā var būt pozitīva un var būt negatīva. Mēs zinām, ka amerikāņi smaidot stāsta arī par savām lielām bēdām. Mēs par to brīnījāmies padomju laikos — kāpēc viņi smaida visu laiku? Tas, ko es piedāvāju, ir vispirms sākt ar mums pašiem. Tas esmu es, tie esat jūs, tie ir cilvēki, ar kuriem, iespējams, būs jāveido koalīcija. Es gribu, lai mēs esam spējīgi radīt nevis laimīgu, bet pozitīvu piedāvājumu, redzot lietas ilgtermiņā. Viens saka vienkārši — laimīgs, cits saka — labklājība, cits — dzīves kvalitāte. Mēs to bieži vien noreducējam uz to, kas mums ir kabatā. Es nepiekrītu, jo ir vēl otrs stāsts — vai man ir laimīga ģimene, vai man ir māja, kur dzīvot, vai es rīt varēšu iet uz darbu, un Latvijas katrs politiķis ir atbildīgs, kā mēs dzīvosim ne tikai šodien.

- Atbildot uz jautājumu, kāpēc sabiedrība ir sašķelta, jūs atbildību noveļat uz pašu sabiedrību, ka tā nav pietiekami pozitīvi noskaņota. Jāatgādina, ka šī sašķeltība pēdējā gada laikā radusies gan drošības likumu, gan Valsts prezidenta slēptās izraudzīšanās dēļ, kā arī tāpēc, ka notika mēģinājumi atcelt Alekseju Loskutovu no KNAB vadītāja amata — tie bija konkrēti darbi, uz kuriem reaģēja.

- Šie darbi katalizē procesu, kas jau visu laiku bija sabiedrībā. Es neatbalstu šādu politiku.

- Kā jūs būtu darījis?

- Es sabiedrībā redzu trīs galvenās grupas — šīs valsts iedzīvotājs kā tāds, politiķis un mediji. Trīs grupas. Tad, kad gāja šie drošības likumi, es necentos tam sekot, jāsaka godīgi. Es arī nesapratu! Valstī ir 13 izziņas iestādes, kuras noklausās, nenoklausās, katra rīkojas pēc viņiem vien saprotamiem principiem. Pieļauju, ka jābūt kaut kādai citai situācijai. Kāpēc tas notika tādā veidā… Kā es būtu darījis, ja es būtu Kalvītis? Es droši vien vispirms būtu panācis vienošanos ar prezidentu. Īstenībā pietrūkst tādu trīs atslēgas cilvēku vienošanās. Ir lietas, kur ir trijatā jāvienojas prezidentam, Saeimas priekšsēdētājam un premjeram. Publiski jāvienojas. Es varbūt esmu ideālists, jo es daudzas lietas nesaprotu… bet no malas es neredzu problēmu vienoties.

- Viens ir jautājums par drošības dienestu pakļautību, bet otrs — par deputātu tiesībām viņu pilnvarotām personām iepazīties ar slepeno informāciju, realizējot oligarhu intereses. Tas bija pamats prezidentes iebildēm. Un ko jūs domājat par oligarhiem kopumā, par viņu interesēm Latvijas politikā?

- Es domāju, ka pie diskusijas par drošības likumiem mēs vēl atgriezīsimies. Normālā, atklātā ceļā diskutēsim. Mani priekšlikumi? Man nav šobrīd priekšlikumu. Es domāju, ka tur ir vērts pakonsultēties, tas ir lauks, kurā es nejūtos tik spēcīgs, man tur nav ko noliegt. Tā nav mana tēma. Ne visas tēmas ir jāsaprot.

Par oligarhiem. Acīmredzot kaut kā ir pieņemts tas pasaulē kopumā, ka viņi ir. Protams, ietekmēt var likumīgi, ietekmēt var nelikumīgi, nu, tās ir detaļas…

- Tās ir detaļas — ietekmē likumīgi vai nelikumīgi?

- Mēs nenoliedzam, ka — likumīgi vai nelikumīgi — pasaulē notiek procesi, kuros tiek ietekmēta politika atkarībā no attiecīgās valsts tiesiskajiem un demokrātijas uzstādījumiem. Latvijā, es domāju, šobrīd ir pārāk vienkāršota izpratne. Ja jūs man turpināsiet jautāt par Šķēli, droši vien, es domāju, ak viņš nav vienīgais oligarhs. Es pieļauju, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kurus ne jūs, ne es pat pēc uzvārdiem nepazīstam, bet kuriem ir ļoti daudz naudas, konkrētas intereses…

- Kas, jūsuprāt, ir oligarhs?

- Par oligarhiem mēs sākam runāt tikai tajā brīdī, kad viņi kaut kādā veidā sāk ietekmēt lēmumus, kas ir nevis tieši saistīti ar viņu biznesu, bet no likuma viedokļa. Es nepiekrītu, ka ir tikai divi vai trīs cilvēki, kas cenšas ietekmēt politiku. Ir pietiekami daudz šādu cilvēku.

Latvijā to sarunu līmenī, kas pašlaik notiek starp iespējamajiem koalīcijas partneriem, manuprāt, tas, kas attiecas uz tiesiskumu, diskusija notiek ļoti labi. Jā, varbūt tas ir piespiests no malas, varbūt par to nebūtu runājuši, bet tiek runāts gan par partiju finansēšanu no budžeta, tur gan ir medaļas otra puse, vai sabiedrība tam piekrīt, bet tur ir labs uzstādījums, iespējams, ar rezultātu… par Satversmes grozīšanu.

Manuprāt, mēs daudz ko gribam par ātru un uzreiz. Tas, manuprāt, iepriekšējai valdībai, lietas pietiekami neizrunājot atbildīgos līmeņos un sasteigti tās risinot, nu īstenībā noveda pie viņas gala!

- Vai jūs Kalvīša vietā koalīcijas padomē būtu sēdējis pie viena galda ar smagos kriminālnoziegumos apsūdzēto Aivaru Lembergu?

- Es nezinu. Droši vien, ka man būtu… Es, pirmkārt, vispār neesmu sēdējis koalīcijas padomē un ceru, ka tās turpmāk nebūs. Bet. Ja man jāvērtē Lembergs… Es biju visu laiku pilsētas mērs, viņš ir man kaimiņpilsētas mērs. Šajā jomā es pilnīgi skaidri varu teikt, ka viņš ir veiksmīgas pilsētas veiksmīgs mērs. Jūsu jautājums… Droši vien, ja jūs intervētu zemnieku laukos…

- Mēs neintervējam zemnieku, mēs intervējam premjera amata kandidātu.

- Vai apsūdzība jau ir noziegums, tas, manuprāt, ir tiesu jautājums. Es nevaru ne aizstāvēt Lembergu, ne būt pret, tas ir simtprocentīgi tiesas kompetencē. Latvijas valstī izsakoties augstos politiskos līmeņos, no politiska krēsla par atsevišķiem tiesiskiem jautājumiem, ir nācies nedaudz par to maksāt. Laventa gadījums, u.tml. Līdz brīdim, kamēr cilvēks nav notiesāts…

- Jūs uzskatāt, ka visi, kas nav cietumā, var būt amatos?

- Nē, nu kāpēc jūs uzreiz tā.

- Lembergs, sēžot pie koalīcijas galda, jau bija apsūdzēts smagos kriminālnoziegumos. Jūs varējāt ar apsūdzību iepazīsties, tas vis bija publiskots. Vai jums nešķiet, ka tas ir viens no aspektiem, kas ir veicinājis neuzticības krīzi?

- Mēs zinām, ka viņš bija apsūdzēts vēl vienā lietā…

- Mēs runājam par smagiem noziegumiem — naudas legalizēšanu, par kukuļošanu.

- Kamēr cilvēks nav notiesāts… Tajā gadījumā viņš tika attaisnots. Nu kā, noziegums ir noziegums, kāda atšķirība, smags vai nesmags. Tad arī tā otra procesa ietvaros vajadzēja nesēdēt ar viņu pie viena galda? Nu kā tad īsti ir?

- Vai tas nebija viens no sabiedrības neuzticības veicinātājiem faktoriem?

- Kaut kādā mērā droši vien. Jūsu viedoklis ir tāds, kāds viņš ir. Jūs to paužat sabiedrībai. Sabiedrība, izlasot jūsu avīzi, konstatē — jā, tiešām, tas ir ļoti slikti. Sabiedrība pati par to nemaz neaizdomātos, vai Lembergs tur vispār sēž, vai viņš vispār ir kādos noziegumos apsūdzēts vai nē. Lembergs nav vienkārši apsūdzēts pa ielu ejošs cilvēks. Viņš ir politiķis. Un tas ir tas, kas nedaudz to lietu tomēr pagriež savādāk. Bet es, pirmkārt, neesmu Kalvītis. Es pieņemu, ja būtu tāda situācija, man būtu par ko domāt, bet es tādā situācijā negribu nonākt.

- Mūsu politiskajā vidē tas var notikt.

- Ja kāds grib runāt par uzticības atjaunošanu kopumā, un tajā skaitā politiķiem un institūcijām kopumā, kas te ir, es esmu gatavs prasīt partijām deleģēt tos cilvēkus, par kuriem tās nešaubās. Labi, tā bija koalīcijas padome, bet kā veidojas situācija partijā? Viņi piedalās vēlēšanās, deleģē savu cilvēku… Jautājums, vai tas ir tikai Kalvīša morāles jautājums vai tas ir deleģējošās partijas jautājums. Es prasīšu deleģēt tos, par kuriem nešaubās. Lai premjeru nestādītu tādā situācijā, ka man ir jādomā, vai man ir ar viņu jāsēž pie viena galda vai nav. Visi iedomājas — ja no Tautas partijas, tad būs «Kalvītis divi», tikai cits portrets pie sienas karāsies. Es esmu pret šādu nostādni. Jo, ja kādam liekas, ka te ir kaut kāds teātris, kur abonementi ir nopirkti jau gadiem uz priekšu, es atsakos tādā gadījumā no jebkāda veida diskusijas.

- Kā vērtējat, ka Zaļo un zemnieku savienība nav atteikusies no Lemberga kā no sava premjera amata kandidāta?

- Negatīvi.

- Vai uzskatāt, ka mēriem, kuri sēž cietumā vai mājas arestā, ir jāsaglabā amati?

- Ir deputāta mandāts un ir amats. Ministrija ir sagatavojusi priekšlikumu, un es ceru, ka diskusija ļoti neiestrēgs, un es arī atbalstu šo priekšlikumu — trīs mēnešus tu neesi, protams, ka amatu nevar saglabāt.

- Kā jūs kā potenciālais Ministru prezidents risināsiet KNAB neatkarības jautājumu?

- Jebkurai iestādei un it īpaši KNAB nedrīkst regulēt to, ko viņa dara, bet jebkura iestāde ir jāpārrauga kāda konkrēta likuma ietvaros — vai tas ir valsts pārvaldes likums, vai īpašs likums — esmu par to, ka, kādā veidā ar budžeta līdzekļiem šī iestāde strādā un, lai izprastu arī administratīvās lietas, ka tad KNAB tomēr izpildvara pārrauga. Es nesaku, ka premjeram tas ir jādara, to var mierīgi darīt arī Tieslietu ministrija. Tā ir tehniska pārraudzība. KNAB ir neatkarīgs, jautājums ir par to, kā uzraudzīt biroja kā iestādes darbību. Mums ir daudz neatkarīgu institūciju.

- Vai jāmaina kārtība kā apstiprina KNAB vadītāju?

- Ir vērts par tām lietām atklāti un ne vienā dienā vai nedēļā diskutēt. Es gribu šajā diskusijā piedalīties. Bet kāda problēma? Amatā apstiprina Saeima. Par atcelšanu? Pretruna ir valsts pārvaldes un KNAB speciālajā likumā. Tā ir juridiska rakstura pretruna, un jebkurš būtu laimīgs, ja mēs varētu spekulācijas noņemt.

- Tas, ka jūs nevarat nosaukt konkrētu risinājumu, arī var vairot spekulācijas.

- Nu jā, bet šim jautājumam esmu gatavs pieķerties jebkurā brīdī, līdzko man būs pilnvaras. Un tā pieķeršanās forma man būs tā, ko es teicu — diskusija. Tai jābūt redzamai, atklātai. Tā tomēr ir vienošanās tipa diskusija, jābūt rezultātam, lai neskaidrību nebūtu.

- Kam tajā jāpiedalās?

- Pirmkārt, tai jābūt Saeimā. Saeimā lielākoties visas diskusijas ir pieejamas arī presei. No tā vispār nav ko baidīties. Ir lietas, kas saistītas ar valsts noslēpumu. Bet vajadzētu jautājumu neievirzīt šajā gultnē, jo vairāk ir filosofiska uzstādījuma diskusija — par vārdu «neatkarība», ko tas patiesībā nozīmē.

- Tā nav tikai filosofija, jo, gan drošības likumus grozot, gan runājot par KNAB vadītāja tālāko likteni, abas reizes netika ņemta vērā būtisks viedoklis — prokuratūras viedoklis. Prokuratūra iebilda gan drošības likumu grozījumu sakarā, gan attiecībā uz Loskutova atstādināšanu.

- Es esmu par prokuratūras viedokļa ņemšanu vērā, man nav problēmas! Protams, ka es konsultētos!

- Prokuratūra kā kompetenta iestāde tiesiskas valsts nostiprināšanā jau ilgāku laiku pastāv uz grozījumiem, kas paredzētu iespēju atbrīvot no soda smagos noziegumos iesaistītu personu, ja tā liecinājusi par smagu noziegumu organizētāju. Šis priekšlikums nevirzās uz priekšu un tiek diezgan apzināti bremzēti jau kuro mēnesi jūsu partijas biedra Segliņa vadībā. Kā jūs vērtējat šo priekšlikumu?

- Es neatbalstu pilnīgu atbrīvošanu no soda, bet soda mazināšanu — jā, protams.

- Jūs teicāt, ka ņemtu vērā prokuratūras viedokli, bet prokuratūra piedāvā atbrīvot no soda.

- Jautājums, vai viedoklis vienmēr ir vienpusējs. Jūs domājat, man vajadzētu ar Maizīša kungu padiskutēt par šo jautājumu? Ja kāds ir apzadzis manu māju…tad viņš ir pilnīgi jāatbrīvo?

- Dažādās noziedznieku lomās ar tādu prieku iejūtas dažādi politiķi — Segliņš, Godmanis un tagad jūs to darāt. Pārsteidz, ka jūs sevi neiedomājaties sabiedrības lomā. Grozījums radās Itālijā — tad, kad tiesa netika galā ar mafiju. Kad to ieviesa, uz tiesas sola nonāca 40 mafijas locekļi — tikai tāpēc, ka bija viens ziņotājs, kuru pilnībā atbrīvoja no atbildības. Ja jūs domātu no sabiedrības viedokļa, tad jūs saprastu, ka sabiedrībai ir izdevīgi, ka visa organizētā grupa sēž uz apsūdzēto sola, bet viens ir atbrīvots.

- Pirmkārt, jāvērtē nozieguma smagums, vai tā tiešām ir grupa… Nu, ja kāds grib apgalvot, ka šajā valstī darbojas mafija, tas jau iegūst vispār citu nokrāsu… Protams, par to jārunā, bet vienkāršu noziegumu gadījumos ir runa par soda samazināšanu! Esmu par to, ka sods tiek samazināts. Piekrītu, ko jūs par Itāliju teicāt, bet par to vēl jādiskutē, tas sabiedrībā pašlaik tiek pasniegts ļoti vienkāršoti!

- Minējāt, ka prasīsiet partijām nosaukt tos ministru kandidātus, uz kuriem tās paļaujas. Diezgan skaidrs, ka Latvijas Pirmā partija liks priekšā Šlesera kungu. Taču Valsts prezidents 18.novembra uzrunā teica — ir jātiek galā ar korupcijas sērgu, nedrīkst būt tā, ka mums ir dārgākie tilti, ceļi un pat ceļazīmes. Par ceļiem un ceļazīmēm atbild Šlesera kungs. Vai uzskatāt, ka Šlesera kungs ir derīgs satiksmes ministra amata kandidāts?

- Par to, ko teica prezidents, droši vien viņš zin, kāpēc viņš tā teica. Tie nav mani vārdi. Mums ir dārgi ceļi, būvniecība utt. To nosaka tas, ka mums nav atvērts tirgus. Es runāju par publisko sektoru. Tāpēc mēs arī pārmaksājam. Ja runājam par Šlesera kungu, tad atgādināšu to, ko jau teicu — esmu pret pozīciju, ka tiek izpirktas biļetes vai abonementi uz nākamo valdību. Aicināšu katru partiju saprast, ka jādeleģē ne tikai ministri, bet, ka viņiem jāatjauno uzticība sabiedrībai. Mēģināšu diskutēt, jo problēma diemžēl ir iepriekšējo valdību izveidē un darbībā — ir veidota no uzstādījuma, ka katrs var diktēt, ka pie jebkura koalīcijas partnera nepatīkama lēmuma var pacelt cepuri un teikt — es eju prom. Jūs interesē tiesiskums, bet mani interesē reģionu attīstība. Mani satrauc, ka reģionu karte cieš tieši no tā, ka zaļie zemnieki pateica — mēs nebalsosim, ja nebūs vismaz astoņas teritorijas! Bija skaidrs uzstādījums, ka man kā ministram jāpanāk, ka tiek atbalstīta ne tikai karte, bet arī turpmākā likumu pakete novadu reformas pabeigšanai. Ja man pie pašreizējās valdības shēmas tiek pateikts pilnīgi skaidri, ka turpmāk nebūs vairs nekādas vienošanās, ja netiks nogrozītas konkrētas teritorijas! Ar to es gribu teikt, ka pašreizējā uzbūve nedod profesionālu, bet politisku uzstādījumu, kā ir jārīkojas. Kāpēc es to pieņemu? Es saprotu, karte nav ideāla, gadu gaitā tas izkristalizēsies, bet šobrīd ir jāpasaka, ka mēs novelkam svītru un ejam tālāk. Bet ir ļoti daudz šādu lietu, kur politiski uzstādījumi traucē pieņemt valstiski svarīgus lēmumus.

- Bet ko jūs darīsiet, ja zaļie zemnieki jums atkal piedāvās par zemkopības ministru Rozi, bet par izglītības ministri — Rivžu?

- Būs ļoti liela problēma, jo mēs nevarēsim izvairīties no tā, ka mēs skatīsimies, kā attiecīgais ministrs ir vadījis darbu ministrijā. Domāju, ka Izglītības ministrija ir zelta atslēdziņa ilgtermiņa nākotnei, bet Ekonomikas ministrija — īstermiņa nākotnei. Kurš ir teicis, ka šī ministrija ir tieši zemniekiem? Koalīcijas partneriem nevajag domāt, ka ir sadalīts tā, kā bija. Es katrai partijai varētu teikt tā — piedāvājiet man divus ministrus: izglītības un ekonomikas! Bet kā tad citādi atgriezt sabiedrības uzticību valdībai?

- Ja pēc pusgada izrādīsies, ka izraudzītie cilvēki nav labi profesionāļi, jūs varēsiet viņus atlaist?

- Jā, un es pateikšu, kāpēc. Jāatgriežas pie koalīcijas līguma. Tā ir garantija sliktstrādātājiem un mazdarītājiem. Es atvainojos. Daudz svarīgāka ir valdības deklarācija, kas ir patiesais instruments. Pašlaik valdības deklarācija ir pārvērtusies par A3 vai A4 formāta kaut ko, kur ar mokām var saprast, kas tur vispār ir domāts. Jāiet tālāk. Ja pēc sešiem mēnešiem nav izdarīts, es ņemu deklarāciju un saku — vai nu dodiet man citu cilvēku, vai tad beidzam vispār šo stāstu!

- Kādā intervijā esat teicis, ka darīsiet visu, lai valdībā būtu Jaunais laiks. Kāpēc jums tas ir tik svarīgi?

- Jaunais laiks ir svarīgs, jo nevajadzētu meklēt iemeslus, kāpēc sašaurināt to loku, no kura var izvēlēties profesionāļus. No otras puses — ir tā, ka Jaunais laiks ir opozīcija, kuras varēja nebūt. Ja ir kāda lieta, kur mēs izstrīdamies, teiksim, piecu partiju lokā, tad neiziet diskusija Saeimā. Diskusija būs vienmēr, bet nu tad diskutējam ar īsto opozīciju — ar Saskaņas centru un visiem pārējiem.

- Jaunais laiks vairākkārt ir norādījis, ka piecu partiju koalīcijai būs vairāk balsu, nekā lēmuma pieņemšanai nepieciešams, tāpēc jebkurā brīdī varēs ignorēt vienas partijas viedokli — ja nebūs koalīcijas padomes, kur vienosies par to, kā koalīcija lems.

- Arī šobrīd taču nav garantijas, ka visi lems vienādi, piemēram, tēvzemieši. Koalīcijas līgums ir falšs aizvietotājs. Kāpēc man Kuldīgas domē nebija koalīcijas līguma? Domājat, Meinards Mētelis vai Modris Fokerots mīl Zalānu? Vajag palasīt pirmsvēlēšanu laika avīzes, ko viņi tur par mani ir sarakstījuši! Bet mēs apsēžamies pie viena galda, viņiem ir savs viedoklis, bet tad, kad jāpieņem konkrēts lēmums, tad tikai diskutējot, tikai izejot cauri! Protams, pašvaldība ir salīdzinoši vienkāršs modelis, bet, ja mērķis ir vienoties, tad agri vai vēlu var vienoties.

- Par jūsu kandidatūru nobalsoja visi Tautas partijas valdes locekļi. Varbūt atklājiet, kas jūs aicināja kļūt par premjera amata kandidātu?

- Vispār jau Aigars Kalvītis tas bija. Man ar viņu kā ministram pēdējā laikā bija biežāk diskusija.

- Jūsu vārds tika minēts jau pirms tam.

- Nu jā, bet es viņu neminēju, droši vien kāds no pī ār cilvēkiem to izspēlēja. Jūs taču saprotat, ka ir jāpaskatās, kā sabiedrība kopumā reaģē uz vienu vai otru. Diskusijā tika izsvērti daudzi par un pret. Es neesmu valdē. Mani uzaicināja kā ministru uz valdes sēdi. Un teica — esi gatavs atbildēt uz daudziem jautājumiem, jo mēs izskatīsim tavu kandidatūru. Es teicu — nu labi, es varu runāt. Valdes sēdē bija pamatjautājums — vai tu esi vispār gatavs? Mana atbilde bija tāda: ja jūs esat gatavi, tad arī es esmu gatavs. Ar to es biju domājis, ka, ja uzticas man, tad arī es paļaujos, ka mani atbalstīs. Ne jau valdē, bet tālāk, uz priekšu. Nu, ir man tāda problēma, ka es bez uzticības neredzu iespēju normāli strādāt.

- Ar Šķēli jūs neesat runājis par šo jautājumu?

- Nē.

- Pieminējāt uzticību. Tā, kā jūs to minējāt, balstās partijā vai koalīcijā, vai Saeimā. Taču vairāk kā 60% sabiedrības atbalsta Saeimas atlaišanu. Neuzticības krīze, kas ir vērojama pašlaik, tomēr arī Latvijai ir neparasta. Mērena neuzticība ir normāla, šī ir neparasti augsta. Gribētu jūs lūgt nosaukt četras lietas, ko jūs darīsiet kā Ministru prezidents, lai neuzticību mazinātu.

- Pirmkārt, es izietu no pozīcijas, ka mūs vērtēs pēc darbiem, nevis pēc runām. Tur ir jābūt ļoti labai deklarācijai.

Attiecībā uz tiesiskumu — mērķi, kopējā sapratne par lietām ir jau sākta apspriest, tur nevar vilkt garumā, diskutēt gadu… Pirmkārt, partiju finansēšana, Satversmes grozījumi. Steidzami jāizveido — sauksim to par konventu — pietiekami atvērts diskusiju mehānisms, kur piedalās bijušie Latvijas prezidenti, pašreizējais prezidents un tie, kuri pārstāv sabiedrības viedokli, varbūt mediju pārstāvji. Jo sabiedrība grib redzēt, ka viņu uzklausa.

Vēl svarīgs ir process, kā veidos valdību. Ja lietos veco paņēmienu, ka saliek krēslus un saliek iekšā ministrus, tad netiks panākts galvenais. Ja netiks pieņemts tas, kā es piedāvāju veidot valdību, es eju atpakaļ uz Kuldīgu tūlīt pat! Nākamajā dienā! Nevar atgriezties sabiedrības uzticība pie pašreizējās shēmas! Sāksim atkal iesprūst lietās, kur jau esam iesprūduši.

- Atgriežoties pie jūsu izvirzīšanas. Vai jums nerodas bažas, ka atkal Tautas partija atbildīgam amatam izvēlas cilvēku, kurš nav plašākai sabiedrībai pazīstams, bez pieredzes. Vai pati jūsu kļūšana par premjeru varētu būt iemesls, kas nevis vairo, bet grauj uzticību?

- Es esmu pazīstams pietiekami plašai sabiedrībai. Esmu strādājis pilsētā, kur ir trīspadsmit ar pusi tūkstoši iedzīvotāju. Esmu vadījis rajonu, kur dzīvo 38 000 iedzīvotāju, kuri gandrīz visi mani pazīst. Es ļoti daudz komunicēju ar cilvēkiem! Esmu skaidrojis savu pozīciju! Tiešs kontakts ir viena lieta, kuras ļoti pietrūkst politiķiem. Mēs esam pārāk iesēdušies Rīgā!

- Tiesiskuma kontekstā jūs pieminējāt partiju finansēšanu. Arī pats esat piedalījies pozitīvisma kampaņā. Kāds ir jūsu viedoklis par šīm kampaņām, ņemot vērā, ka tās lielā mērā bija iemesls, kāpēc uzreiz pēc 9.Saeimas vēlēšanām uzticības reitings bija ļoti zems?  Kādu risinājumu jūs piedāvātu?

- Acīmredzot, ir tā, ka visam jābūt sabalansētam. Ir pozitīvisma, ir negatīvisma kampaņas…

- Kam bija negatīvisma kampaņa pret Tautas partiju?

- Ja palasītu tā laika avīzes, es domāju, tur tādā ļoti tiešā veidā par tautas partiju… Bet pozitīva informācija ir tik pat svarīga, cik kādam negatīva. Cilvēki dzirdēja gan vienu, gan otru.

- Bet bija konkrēti ierobežojumi, cik partijas drīkst tērēt pirms vēlēšanām.

- Ā, par tiem lai spriež tiesa! Tur ir tiesvedība, kā tiesa nolems, tā būs!

- Vai tas nozīmē, ka pati Tautas partija ir pieņēmusi likumus, tos apgājuši, bet tagad pēc dažiem gadiem saka — lai tiesa lemj! Vai tā ir tiesiska domāšana?

- Acīmredzot, likums ir jārada tāds, lai to nevarētu apiet. Nav runa par to, vai ir vai nav jāievēro likumi. Nodokļu likumdošanā tāpat ir pietiekami daudz robu, kur pilnīgi likumīgi var nemaksāt nodokļus, tāpēc ir ļoti gudri grāmatveži, kas ar to nodarbojas! Jautājums ir nevis par to, kas bija, bet par to, kas būs!

- Vai politiķiem nav jārāda zināma priekšzīme sabiedrībai?

- Pasaulē tas, ko jūs saucat par pozitīvisma kampaņām, ir pa pilno! Jābūt likumam uzrakstītam tā, lai to nevarētu apiet! Apiet un pārkāpt — divas dažādas lietas. Lēmumu par pozitīvisma kampaņu pieņems tiesa, es nevaru iedziļināties lietās, kuras ir tiesas kompetencē. Mums ir jābūt tādam likumam, lai mēs šī jautājuma atkārtošanos noņemtu no dienaskārtības. Politiķiem nav jābūt populistiskiem.

- Satversmē ir teikts, ka tiek deputāti tiek ievēlēti vienlīdzīgās vēlēšanās, kas nozīmē, ka visiem ir vienlīdzīgas iespējas tikt ievēlētiem. Pozitīvisma kampaņa ir veids, kā vienlīdzība tiek apdraudēta.

- Man tagad oponēt jūsu viedoklim? Svarīgi, lai tas neizskan tikai te un avīzē, bet lai tas tiek izdiskutēts un lai šis jautājums vairs neatkārtotos!

- Kā vērtējat filmas Putina sistēma izņemšanu no LTV programmas?

- Negatīvi.

- Vai piekrītat viedoklim, ka Latvija jau ir uzsēdusies uz gāzes adatas? Ja jā, ko domājat darīt?

- Ne tikai valdība, bet valsts ir uzsēdusies. Ir ļoti lietderīgi šobrīd diskutēt par enerģētikas ministra jautājumu šajā kontekstā. Mūsu politikas uzstādījums ir vienkāršs — enerģētiska neatkarība.

- Vai jābūvē gāzes TEC?

- Es domāju, ka jābūvē ogļu TEC. Jautājums, kad būs jaunā Ignalīna? Pēc 18, pēc 20 gadiem? Tātad īstermiņā tas mums neko nedod. Satrauc, ko esmu dzirdējis, ka gāze Latvijā būs dārgāka nekā Eiropā. Jādomā, ko likt vietā. Jādomā par oglēm. Ir daudz tehnoloģiju, kas Latvijā netiek liktas vietā.

- Jūs iesiet trešdien pie Dombura uz diskusiju?

- Nē.

- Pārējie Ministru prezidenta amata kandidāti ies.

- Neiešu. Tāpēc ka… varbūt ka tas, kādā veidā tas, kas tiek pārmests politiķiem, ir šobrīd tas, ar ko operē, nodarbojas Dombura kungs. Es esmu gatavs iet uz diskusiju kaut kādā brīdī — tad, kad tā būs diskusija. Ja tā ir diskusija ar šova elementiem, kur piedalās ētera personības, notiek balsošana, tiek diriģēts, kas jādara, kas nav jādara, ja raidījuma vadītājs aizmuguriski nepārprotami ar mīmiku un žestiem pauž, ka viņš… nu, sauksim to — nepiekrīt attiecīgajam diskutantam, es atsakos. (..)

- Tā ir liela kļūda…

- Es pieļauju.

- …jo cilvēks, kurš atsakās no sarežģītas, smagas un publiskas diskusijas…

- Man nav bail! Es varu iet. Bailes man nav.

- …šāds cilvēks jau uzreiz zaudē lielu daļu uzticības, kas varbūt būtu.

- Varbūt. Bet ziniet, es esmu dzirdējis ļoti daudz īstenībā viedokļus, personīgi kontaktējoties ar cilvēkiem, kas domā līdzīgi man, tikai viņi varbūt nav pietiekami drosmīgi to pateikt. Un vēl ko es gribu teikt. Ļoti daudzas lietas mēs diskutējam tajos pī ār nosacījumos, kas šobrīd Latvijā eksistē. Ja jūs gribat prasīt no manis, — un es domāju, ka tas jums tomēr ir pieņemams, ko es taisos darīt valdības jautājumā, kas, es pieņemu, Latvijas politikā būs diezgan netradicionāli — tad es neapvainošos uz jums, es būšu priecīgs, ja jūs pieņemsiet to, ko es daru attiecībā uz Domburšovu.

 

ZZS varētu strādāt ar partijām nesaistīta premjera vadībā

LETA  12/12/07    Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) varētu strādāt ar partijām nesaistīta premjera vadībā, aģentūrai LETA pieļāva ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis.

Brigmanis norādīja, ka gan Aivis Ronis, gan Mārtiņš Bondars un Andris Bērziņš, ar kuriem Valsts prezidents Valdis Zatlers šodien nolēmis sākt sarunas, ir ļoti cienījami kandidāti.

"Tā ir valsts prezidenta izvēle un tiesības meklēt labāko kandidātu," norādīja Brigmanis.

LETA jau ziņoja, ka Zatlers nolēmis sākt vērtēt jaunus premjera amata kandidātus.

Izvērtējot līdz šim partiju izvirzīto premjera amata kandidātu sniegtās atbildes, Zatlers nolēmis šodien tikties ar Latvijas-Amerikas finanšu foruma valdes priekšsēdētāju Aivi Roni, "Latvijas Krājbankas" prezidentu Mārtiņu Bondaru un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentu Andri Bērziņu.

Tikšanās ar Roni notiks Rīgas pilī plkst.10.30, ar Bondaru - plkst.11.30, bet ar Bērziņu - plkst.12.30, aģentūru LETA informēja Prezidenta preses dienestā.

Līdz šim prezidents divas reizes jau ticies ar partiju izvirzītajiem premjera amata kandidātiem - Tautas partijas kandidātu Edgaru Zalānu, Ivaru Godmani (LPP/LC) un partijas "Jaunais laiks" kandidātu Valdi Dombrovski.

Zatlers norāda, ka ir izvērtējis minēto kandidātu piedāvātās valdības pirmo 100 dienu darba programmas, spēju valdībā apvienot visas piecas labējās partijas un spēju izveidot profesionālu, stabilu un ilgtermiņā strādāt spējīgu valdību.

 

TP: Jaunu kandidātu meklēšana nozīmē nākamās valdības veidošanas ieilgšanu

LETA  12/12/07    Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmums uzklausīt arī citus premjera amata kandidātus nozīmē, ka partiju iepriekš izvirzītajiem pretendentiem tiek izteikts noraidījums un jaunās valdības veidošana var ieilgt līdz janvāra vidum, aģentūrai LETA sacīja Tautas partijas (TP) frakcijas vadītājs Māris Kučinskis.

s norādīja, ka prezidenta lēmums meklēt jaunus kandidātus ir viņa tiesības, taču šāds solis "ir pārsteigums".

Kā ziņots, Zatlers nolēmis sākt vērtēt jaunus premjera amata kandidātus.

Izvērtējot līdz šim partiju izvirzīto premjera amata kandidātu sniegtās atbildes, Zatlers nolēmis šodien tikties ar Latvijas-Amerikas finanšu foruma valdes priekšsēdētāju Aivi Roni, "Latvijas Krājbankas" prezidentu Mārtiņu Bondaru un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentu Andri Bērziņu.

Tikšanās ar Roni notiks Rīgas pilī plkst.10.30, ar Bondaru - plkst.11.30, bet ar Bērziņu - plkst.12.30, aģentūru LETA informēja Prezidenta preses dienestā.

Līdz šim prezidents divas reizes jau ticies ar partiju izvirzītajiem premjera amata kandidātiem - Tautas partijas kandidātu Edgaru Zalānu, Ivaru Godmani (LPP/LC) un partijas "Jaunais laiks" kandidātu Valdi Dombrovski.

Zatlers norāda, ka ir izvērtējis minēto kandidātu piedāvātās valdības pirmo 100 dienu darba programmas, spēju valdībā apvienot visas piecas labējās partijas un spēju izveidot profesionālu, stabilu un ilgtermiņā strādāt spējīgu valdību.

 

JL izvairīgi vērtē iespējas strādāt bezpartejiska premjera vadībā

LETA  12/12/07    Partija "Jaunais laiks" (JL) izvairīgi vērtē iespējas strādāt bezpartejiska premjera vadībā.

Lai JL iekļautos valdībā, tai jāzina, kādi ir bezpartejiskā premjera uzstādījumi par veicamajiem darbiem un vai tiešām kandidāts ir bezpartejisks, aģentūrai LETA sacīja JL valdes priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš.

Pēc Kariņa vārdiem, Valsts prezidenta Valda Zatlera pašreizējā rīcība neļauj prognozēt, kuram varētu tikt uzticēt veidot nākamo valdību. "Situācija ir neprognozējama, Valsts prezidents strādā noslēpumaini," sacīja Kariņš.

Kā ziņots, Zatlers ir nolēmis sākt vērtēt jaunus premjera amata kandidātus.

Izvērtējot līdz šim partiju izvirzīto premjera amata kandidātu sniegtās atbildes, Zatlers nolēmis šodien tikties ar Latvijas-Amerikas finanšu foruma valdes priekšsēdētāju Aivi Roni, "Latvijas Krājbankas" prezidentu Mārtiņu Bondaru un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentu Andri Bērziņu.

Līdz šim prezidents divas reizes jau ticies ar partiju izvirzītajiem premjera amata kandidātiem - Tautas partijas kandidātu Edgaru Zalānu, Ivaru Godmani (LPP/LC) un partijas "Jaunais laiks" kandidātu Valdi Dombrovski.

Zatlers norāda, ka ir izvērtējis minēto kandidātu piedāvātās valdības pirmo 100 dienu darba programmas, spēju valdībā apvienot visas piecas labējās partijas un spēju izveidot profesionālu, stabilu un ilgtermiņā strādāt spējīgu valdību, taču vērtējumu šīm programmām prezidents pagaidām publiski nav sniedzis.

 

LPP/LC: Prezidents izmanto Satversmē noteiktās tiesības

LETA  12/12/07     Valsts prezidents Valdis Zatlers, meklējot premjera amata kandidātu, izmanto savas Satversmē noteiktās tiesības, uzskata apvienības "Latvijas Pirmās partija"/"Latvijas Ceļš" (LPP/LC) līdzpriekšēdētājs Ainārs Šlesers.

Šlesers nevēlējās komentēt izveidojušos sistuāciju, ka Zatlers izvēlējies tikties ar partijām nesaistītiem premjera amata kandidātiem.

"Neko nekomentēšu, mums nav vēl pieņemti nekādi lēmumi, kā mēs varētu rīkoties," sacīja Šlesers.

LETA jau ziņoja, ka Zatlers nolēmis sākt vērtēt jaunus premjera amata kandidātus.

Izvērtējot līdz šim partiju izvirzīto premjera amata kandidātu sniegtās atbildes, Zatlers nolēmis šodien tikties ar Latvijas-Amerikas finanšu foruma valdes priekšsēdētāju Aivi Roni, "Latvijas Krājbankas" prezidentu Mārtiņu Bondaru un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentu Andri Bērziņu.

Tikšanās ar Roni notiks Rīgas pilī plkst.10.30, ar Bondaru - plkst.11.30, bet ar Bērziņu - plkst.12.30, aģentūru LETA informēja Prezidenta preses dienestā.

Līdz šim prezidents divas reizes jau ticies ar partiju izvirzītajiem premjera amata kandidātiem - Tautas partijas kandidātu Edgaru Zalānu, Ivaru Godmani (LPP/LC) un partijas "Jaunais laiks" kandidātu Valdi Dombrovski.

Zatlers norāda, ka ir izvērtējis minēto kandidātu piedāvātās valdības pirmo 100 dienu darba programmas, spēju valdībā apvienot visas piecas labējās partijas un spēju izveidot profesionālu, stabilu un ilgtermiņā strādāt spējīgu valdību.

 

Sociologs: Zatlers nav apmierināts ar partiju sākotnēji izvirzītajiem kandidātiem

LETA  12/12/07     Valsts prezidenta Valda Zatlera rīcība, sākot sarunas ar jauniem premjera amata kandidātiem, ir skaidrs un nepārprotams signāls, ka pirmie trīs kandidāti nav labākie un optimālākie, šādu viedokli aģentūrai LETA pauda tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš.

u šaubas par pirmajiem trīs, es neredzu citu iemeslu, kāpēc brīdī, kad pirmās kandidatūras kādu laiku ir publiski vētītas un Zatleram vajadzētu tikai nosaukt kandidātu, pēkšņi būtu jāsāk runāt ar citiem cilvēkiem no malas," sacīja Kaktiņš, gan piebilstot, ka vēl ir pāragri spriest par jauno kandidātu izredzēm.

Iepriekšējās valdības krišanas priekšnoteikums bija kritiski zemā sabiedrības uzticība šim ministru kabinetam un varai kopumā, sacīja Kaktiņš. "Tā kā Latvija ir demokrātiska valsts, tā nevar ilgstoši ignorēt sabiedrisko domu."

Viens no jaunās valdības uzdevumiem būs sabiedrības uzticības atgūšana, un gadījumā, ja prezidentam rodas priekšstats, ka viens vai otrs kandidāts šo uzdevumu var neatrisināt, būtu nesaprātīgi, ja viņš tādu virzītu, sacīja Kaktiņš.

"Pat, ja šādai valdībai būtu parlamenta vairākuma atbalsts, tai nebūs pārāk garš mūžs," sacīja Kaktiņš, piebilstot, ka arī "ārkārtas vēlēšanas kā Damokla zobens šūpojas virs politiķu galvām".

Kā ziņots, Valsts prezidents Valdis Zatlers nolēmis sākt vērtēt jaunus premjera amata kandidātus.

Izvērtējot līdz šim partiju izvirzīto premjera amata kandidātu sniegtās atbildes, Zatlers nolēmis šodien tikties ar Latvijas-Amerikas finanšu foruma valdes priekšsēdētāju Aivi Roni, "Latvijas Krājbankas" prezidentu Mārtiņu Bondaru un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentu Andri Bērziņu.

 

Zatlers sāk meklēt jaunus premjera amata kandidātus

LETA  12/12/07     Valsts prezidents Valdis Zatlers ir nolēmis sākt vērtēt jaunus premjera amata kandidātus.

Izvērtējot līdz šim partiju izvirzīto premjera amata kandidātu sniegtās atbildes, Zatlers nolēmis šodien tikties ar Latvijas-Amerikas finanšu foruma valdes priekšsēdētāju Aivi Roni, "Latvijas Krājbankas" prezidentu Mārtiņu Bondaru un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentu Andri Bērziņu.

Tikšanās ar Roni notiks Rīgas pilī plkst.10.30, ar Bondaru - plkst.11.30, bet ar Bērziņu - plkst.12.30, aģentūru LETA informēja Prezidenta preses dienestā.

Līdz šim prezidents divas reizes jau ticies ar partiju izvirzītajiem premjera amata kandidātiem - Tautas partijas kandidātu Edgaru Zalānu, Ivaru Godmani (LPP/LC) un partijas "Jaunais laiks" kandidātu Valdi Dombrovski.

Zatlers norāda, ka ir izvērtējis minēto kandidātu piedāvātās valdības pirmo 100 dienu darba programmas, spēju valdībā apvienot visas piecas labējās partijas un spēju izveidot profesionālu, stabilu un ilgtermiņā strādāt spējīgu valdību.

Valsts prezidenta preses sekretāre Inta Lase aģentūrai LETA nevarēja ne apstiprināt, ne noliegt, ka jauno kandidātu uzklausīšana premjera amatam ir neuzticība iepriekš partiju minētajiem kandidātiem.

"Es šo informāciju nevaru ne apstiprināt, ne noliegt," sacīja Lase.

Lase informēja, ka prezidents pats personīgi izvēlējies tikties ar minētajiem kandidātiem, bet šo pēcpusdien viņš žurnālistiem pamatos, kādēļ izšķīries par šādu soli, tad arī varētu būt skaidrs, kad tiks nosaukts nākamais premjera amata kandidāts.

 

Ronis nav saņēmis piedāvājumu kļūt par premjeru

LETA  12/12/07     Ne šodien, tiekoties ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru, ne arī no kādas partijas Aivis Ronis nav saņēmis piedāvājumu kļūt par premjeru, to viņš žurnālistiem atzina pēc tikšanās ar Zatleru.

"Valsts prezidents šādu jautājumu neuzdeva, un nekādu piedāvājumu nesaņēmu," sacīja Ronis un norādīja, ka ir pāragri runāt par viņu kā iespējamo premjeru.

"Domāju, ka jebkurš Latvijas pilsonis, izglītots un patriotisks, varētu mēģināt kļūt par valdības vadītāju, un politiskās partijas var atrast šādu kandidātu. Es atturētos no savas kandidatūras minēšanas," sacīja Ronis.

Viņš norādīja, ka Zatlers viņu uzaicinājis, lai dzirdētu viedokli, ko Ronis domā par situāciju valstī.

Ronis uzskata, ka prezidentam ir ļoti labs uzstādījums, ka nākamā valdība ir jāveido piecām partijām, un tikai tā var atgūt sabiedrības uzticību godīgai valsts pārvaldei.

Ronis arī atturējās nosaukt, kādu kandidātu viņš redz nākamā premjera amatā.

Kā ziņots, Zatlers nolēmis sākt vērtēt jaunus premjera amata kandidātus.

 

Prezidents ar Bondaru neesot ticies kā ar premjera amata kandidātu

LETA  12/12/07     Valsts prezidents Valdis Zatlers, tiekoties ar "Latvijas krājbankas" prezidentu un bijušo Valsts prezidenta kancelejas vadītāju Mārtiņu Bondaru, nav ticies ar viņu kā iespējamo premjera amata kandidātu, bet gan, lai uzklausītu Bondara pieredzi un viedokli.

Par to pēc tikšanās ar Zatleru žurnālistus informēja Bondars.

Kā jau ziņots, izvērtējot līdz šim partiju izvirzīto premjera amata kandidātu sniegtās atbildes, Zatlers nolēma šodien tikties ar arī Latvijas-Amerikas finanšu foruma valdes priekšsēdētāju Aivi Roni, Bondaru un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentu Andri Bērziņu.

Līdz šim prezidents divas reizes jau ticies ar partiju izvirzītajiem premjera amata kandidātiem - Tautas partijas kandidātu Edgaru Zalānu, Ivaru Godmani (LPP/LC) un partijas "Jaunais laiks" kandidātu Valdi Dombrovski.

Zatlers norāda, ka ir izvērtējis minēto kandidātu piedāvātās valdības pirmo 100 dienu darba programmas, spēju valdībā apvienot visas piecas labējās partijas un spēju izveidot profesionālu, stabilu un ilgtermiņā strādāt spējīgu valdību.

Valsts prezidenta preses sekretāre Inta Lase aģentūrai LETA nevarēja ne apstiprināt, ne noliegt, ka jauno kandidātu uzklausīšana premjera amatam ir neuzticība iepriekš partiju minētajiem kandidātiem.

"Es šo informāciju nevaru ne apstiprināt, ne noliegt," sacīja Lase.

 

Zatlers sāks konsultācijas ar partijām par bezpartejisku premjeru

LETA  12/12/07     Valsts prezidents Valdis Zatlers ir nolēmis sākt sarunas ar piecām Saeimā pārstāvētajām labējām partijām par atbalstu bezpartejiskam premjera amata kandidātam.

Kā šodien žurnālistiem paziņoja Zatlers, sarunas par iespējamajiem premjera amata kandidātiem varētu sākties piektdien, 14.decembrī.

Valsts prezidents šodien paziņoja, ka ir pabeidzis sarunas ar politisko partiju izvirzītajiem premjera amata kandidātiem un šodien uzklausījis trīs ar finanšu un politisko sistēmu saistītu cilvēku viedokļus.

Zatlers interesējies tikai par vienu jautājumu: vai pastāv iespēja, ka Saeimā gūs atbalstu bezpartejisks premjera amata kandidāts.

Zatlers savu viedokli formulēja lakoniski, nesniedzot atbildes uz žurnālistu jautājumiem. Prezidents savu viedokli sola paust pēc tam, kad būs noslēgušās viņa sarunas ar partijām.

Kā ziņots, Zatlers šodien tikās ar Latvijas-Amerikas finanšu foruma valdes priekšsēdētāju Aivi Roni, "Latvijas Krājbankas" prezidentu Mārtiņu Bondaru un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentu Andri Bērziņu.

Iepriekš prezidents divas reizes jau ticies ar partiju izvirzītajiem premjera amata kandidātiem - Tautas partijas kandidātu Edgaru Zalānu, Ivaru Godmani (LPP/LC) un partijas "Jaunais laiks" kandidātu Valdi Dombrovski.

 

Eksperti: Pašreizējā situācijā Latvijā ir iespējams bezpartejisks premjers

LETA  12/12/07     Pašreizējā situācijā Latvijā ir iespējams bezpartejisks premjers, uzskata aģentūras LETA aptaujātie eksperti.

Politologs Valts Kalniņš sacīja, ka Latvijā patlaban ir iespējams bezpartejisks premjers, taču, pēc eksperta domām, tas lielā mērā ir atkarīgs no paša kandidāta. Arī sabiedrības par atklātību "Delna" pārstāve Inese Voika sacīja, ka pašreizējā situācijā valstī ir iespējams bezpartejisks premjerministrs un tas turpinātu sabiedrības vēlmi pēc politisko procesu evolūcijas.

Voika norādīja, ka prezidenta paziņojumu par bezpartejiska premjera kandidāta meklēšanu viņa uztver kā daļu no pašreizējā politiskā procesa, kurā sabiedrība gaida pārmaiņas. "Lielās politiskās pārmaiņas, kuras mēs kā sabiedrība gaidām, šādā veidā [nominējot bezpartejisku premjeru] nebūs iespējamas," sacīja eksperte, tomēr piebilstot, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers ir rīkojies reālistiski šajā situācijā.

Eksperti norādīja, ka bezpartejiska premjera gadījumā būtu daudz grūtāk un lēnāk panākt kāda jautājuma risināšanu.

Abi eksperti pieļāva iespēju, ka pašreizējais premjera kandidāta izraudzīšanās process varētu arī būt inscenējums. "Kopš tā laika, kad prezidenta amata kandidāts tika izraudzīts Mežaparkā, vairs neņemos spriest, cik tālu šajā procesā ir inscenējums un cik tālu šis process ir īsts," sacīja Kalniņš.

"No tā, kā Tautas partija darbojās, izvirzot prezidentu, es neizslēgtu iespēju, ka tas ietilptu viņu plānā," teica Voika, uzsverot, ka tas nepierāda un arī neizslēdz iespēju, ka prezidents darbojas pēc īpašām konsultācijām ar Tautas partiju.

Iespējamos bezpartejiskos premjera amata kandidātus, ar kuriem šodien tikās Valsts prezidents, eksperti komentēja izvairīgi. Kalniņš uzsvēra, ka būtu nepieciešams laiks, lai dotu sabiedrībai iespēju viņus vērtēt kā valdības vadītāja amata kandidātus.

Eksperts arī uzsvēra, ka liela starpība ir starp to, ko šie cilvēki ir darījuši savās iepriekšējās kapacitātēs, un to, kādas kvalitātes nepieciešamas premjera amata kandidātam.

Voika norādīja, ka Latvijā vajadzīgs profesionāli un intelektuāli spēcīgs premjers, kurš spēj mobilizēt citus cilvēkus, un šīs kvalitātes, pēc ekspertes domām, piemīt zināmā mērā visiem iespējamajiem kandidātiem, ar kuriem šodien tikās prezidents.

Tomēr eksperte uzsvēra, ka "premjera amats nav uzņēmuma vadītāja amats, kur var uzaicināt kādu spožu zvaigzni", un amata kandidātam, pēc Voikas domām, nepieciešams plašāks skatījums.

Savukārt "Sabiedrība citai politikai" aicina Valsts prezidentu rosināt Saeimas atlaišanu, jo, vērtējot Ministru prezidenta izraudzīšanas gaitu, tā secinājusi, ka valdošās koalīcijas partijas ir zaudējušas ne tikai sabiedrības uzticību, bet arī nespēj izvirzīt pieņemamu premjera kandidātu.

"Sabiedrība citai politikai" uzskata, ka arī bezpartejisks Ministru prezidents neatrisinātu samilzušās problēmas, jo pat vislabākajam kandidātam nāktos strādāt ar esošo Saeimas vairākumu, kas sevi "spilgti apliecinājis lēmumu pieņemšanā, ignorējot sabiedrības intereses".

Biedrība aicina politiskās partijas un nevalstiskās organizācijas atbalstīt tās iniciatīvu un mudināt Valsts prezidentu pieņemt valstisku lēmumu - saskaņā ar Satversmi rosinot Saeimas atlaišanu.

Nevalstisko organizāciju "Sabiedrība citai politikai tiesiskā valstī" 19.novembrī ar domubiedriem izveidoja no Tautas partijas izslēgtais Saeimas deputāts Aigars Štokenbergs.

Kā ziņots, Zatlers ir nolēmis sākt sarunas ar piecām Saeimā pārstāvētajām labējām partijām par atbalstu bezpartejiskam premjera amata kandidātam.

Sarunas par iespējamajiem premjera amata kandidātiem varētu sākties piektdien, 14.decembrī.

 

Kalvītis: TP paliks pie Zalāna

Apollo  12/12/07     Pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera paustās vēlmes meklēt bezpartejisku premjera amata kandidātu pie prezidenta uz īsām pārrunām ieradās demisionējušais Ministru prezidents Aigars Kalvītis, kas pēc tikšanās žurnālistiem stāstīja, ka neatbalsta Zatlera ieceri.

Kalvītis paziņoja, ka viņa vadītā Tautas partija (TP) Ministru prezidenta amatam ir izvirzījusi Edgaru Zalānu un pie šā kandidāta arī paliks. Pēc viņa domām, patlaban valstī nav tāda krīze, lai meklētu bezpartejisku kandidātu. Viņš uzskata, ka pašlaik iespējams izvēlēties no trim jau nosauktajiem kandidātiem.

Jautāts, vai TP strādātu citas partijas premjera vadībā, Kalvītis atbildēja izvairīgi, sakot, ka prezidentam kandidāts vēl jānosauc.

Jau ziņots, ka Zatlers trešdien uz konsultācijām uzaicināja ar finansēm un politiku saistītas sabiedrībā zināmas personas, lai pārrunātu jautājumu, vai pastāv iespēja izvirzīt ar partijām nesaistītu premjera amata kandidātu.

 

Viedoklis: Sapinies politikas riņķadejā

Anita Daukšte,  NRA  12/13/07     Valsts prezidents Valdis Zatlers ir parādījis, ka "pils" faktors Latvijas politikā izceļas ar lielāku neprognozējamību, nekā tas bijis jebkad agrāk.

Pagaidām pat nevar viennozīmīgi pateikt, vai tas ir labi vai slikti, jo Valsts prezidents nav sevi apgrūtinājis ar argumentācijas izklāstu, kāpēc viņam ir netīkami Saeimas partiju izvirzītie premjera amata kandidāti Edgars Zalāns, Ivars Godmanis un Valdis Dombrovskis. Vai viņiem bijuši slikti izpildīti "mājasdarbi" valstiskās attīstības programmu izskatā vai arī nav gana glīti no vaiga? Visticamāk, ne viens, ne otrs. Prezidentam vienkārši uznākusi mendele, skatīties un ausīties nevis politiskās loģikas virzienā, bet gan – "ko tauta runā". Ja viņš pustik līdzīgi būtu skatījies un ausījies, kad pats tika virzīts par prezidentu, tad diez vai šobrīd sēdētu pilī.

Pagaidām neredzu ne mazākās priekšrocības Aivim Ronim, Mārtiņam Bondaram vai Andrim Bērziņam iepretim jau minētajiem partiju kandidātiem. Jā, visi ir cienījami cilvēki, viņi principā atbilst premjera amatam. Bet gluži tāpat kā principā tam atbilst Godmanis, Zalāns un Dombrovskis. Vai jaunpiesauktās trijotnes vienīgā priekšrocība ir bezpartijiskums? Kopš kura laika bezpartijiskums vispār ir vērtējams kā priekšrocība – tas, ka aiz politiskā spēlētāja nav partijas, kura spēj līdz ar viņu uzņemties atbildību par darbību valdības laukā, ir trūkums, nevis priekšrocība.

Pietiekami būtiski ir arī tas, ka Valsts prezidents premjeru izvēles procesā ir atkāpies pats no saviem deklarētajiem atklātās diskusijas principiem. Nav manāms ne mazākais publiskais pamatojums tam, kāpēc būtu jāmētājas starp kandidātiem un jāsilda politiskā putra līdz temperatūrai, kurā tā kļūst nebaudāma. Argumentācijas trūkums premjera izvēles procesam no Valsts prezidenta institūcijas puses ir viens no šībrīža politiskās ikdienas raksturlielumiem. Pagaidām nav pat saprotams, vai Valdis Zatlers pietiekami apzinās savas atbildības līmeni, ar savām darbībām nopietni kavējot nākamās valdības izveides procesu. Galu galā – lielā mērā tā bija viņa uzstājība, ka Aigaram Kalvītim amats jāatstāj. Jādomā, prezidents bija pietiekami apsvēris visus par un pret, viņš rēķinājās ar iespējamām sekām un protestējošā masa pret Kalvīša valdību viņam šķita gana nozīmīgs faktors šādai rīcībai. Un, protams, prezidents, domājot par valsti, bija jau iecerējis, nevis tikai kā sagraut esošo valdību, bet kā jārīkojas pareizi, lai uzbūvētu nākamo. Taču izrādās – ka nekā tamlīdzīga nav. Prezidents svārstās, meklējas, pat īsti nestāstot sabiedrībai, ko tad viņš galu galā grib un kas motivē viņa lēmumus. Pagaidām izskatās, ka viņu motivē vienīgi tā sauktās vēlēšanu zaudētāju komandas pseidoekspertu bļaurība, kuri jau sakarinājuši birkas a la "ja viņš nosauks Zalānu, tad ies koalīcijas pavadā; ja nosauks kādu purva vellu, tad būs labais čalis".

Taču valdības izveides ne tikai loģika, bet arī kārtība Latvijā paredz, ka prezidenta lēmumam saistībā ar premjera izvēli jātiek apstiprinātam Saeimā. Un ar koalīciju Valdim Zatleram tā vai citādi būs jāvienojas. Tā tiešām ir viņa atbildība – nosaukt premjeru. Bet, saucot vienu pēc otra premjerus, kuri negūs Saeimas uzticību, viņš var izraisīt parlamentāro un pat valsts krīzi. Iedzenot strupceļā parlamentu, viņš iedzen strupceļā pats sevi. Iespējams, ka viņa (kāda nodiktētajos?) plānos ir parādīt, ka parlaments nespēj sastādīt valdību un to var izdarīt jau gluži viegli, saucot premjera kandidātus, kuri nav spējīgi iegūt Saeimas vairākuma uzticību. Tad, sakaitējot attiecības ar Saeimu, Valsts prezidents var arī atlaist parlamentu. Taču, iespējams, Valdim Zatleram ir aizmirsies, ka arī Saeima var atlaist Valsts prezidentu, turklāt – pat bez referenduma: sešdesmit septiņas balsis, un viss.

Bet vai tad tāds ir mērķis, ko gaida Latvijas sabiedrība? Tā gaida rīcībspējīgu, atbildīgu valdību ar pietiekami plašu atbalstu parlamentā valstiski nozīmīgiem lēmumiem, tādu kopīgu mērķu iezīmēšanai, kas spētu vienot sabiedrību. Nevis sekot politiskajām riņķadejām, kuru sarežģītajos soļos nule šķiet sapinies Valdis Zatlers. Varbūt viņš spēs izdejot tos līdz galam, atgriežoties no Lisabonas. Bet uz turieni viņš ir devies bez izpildīta mājasdarba.

 

Viedoklis: Lai viņi runā!

Aivars Ozoliņš,  Diena  12/13/07    Nav izšķirīgi svarīgi, kurš tieši būs nākamais premjerministrs, ja valdošā koalīcija paliks tā pati, politikas pavārgrāmata un šefpavāri arī. Jebkurš, kuru šie paši ļaudis izvēlēsies sev par valdības vadītāju, ne varēs, ne drīkstēs, ne vēlēsies mainīt sistēmu jeb, kā mums valdošie stāsta, apdraudēt viņu "stabilitāti". Tomēr nav arī gluži vienalga, kurš no nosauktajiem vai vēl nenosauktajiem turpmāk vadīs valdību.

Vienā ziņā Kalvītis varēja mierīgi palikt amatā. Vismaz būtu, kas pasaka Jaungada uzrunu tautai, ja jau tas, šķiet, ir valdošās koalīcijas nupat svarīgākais arguments žiglai valdības apstiprināšanai. Nudien, vai tad Tautas partijas īpašnieks Šķēle neslavē viņu kā dižu valstsvīru? Un arī pats atkāpšanās runā Saeimā pirms nedēļas savu valdīšanu saslavēja tā, ka nevarētu saprast, kāpēc un kādēļ atkāpjas, ja nebūtu īsi atzinis vārdā nenosauktas "būtiskas kļūdas, atbildību par kurām jāuzņemas man personīgi" un pateicis, ka "nepieciešams cita veida dialogs ar sabiedrību", "cits attiecību līmenis".

Kalvītis atkāpās tāpēc, ka viņa valdībai bija izdevies paveikt gandrīz neiespējamo - straujas ekonomiskas augšupejas apstākļos kļūt katastrofāli nepopulārai. Var tikai iedomāties, kas ar šo partiju reitingiem notiktu, turpinot tādā pašā garā ar to pašu premjerministru, kad ar ekonomiku vairs tik labi neietu.

Spēja veidot citādas attiecībām ar sabiedrību varētu būt labs kritērijs amata pretendentam. Diemžēl valdošā koalīcija gribētu savienot nesavienojamo - turpināt tādā pašā garā, tomēr kaut kā arī atgūt to sabiedrības uzticību. Tā kā abas lietas izdarīt nevarēs, valdošie izvēlējušies turpināt, kā līdz šim, būtiskas pārmaiņas aizstājot ar kosmētiskiem pasākumiem. Ar tikai "jaunu seju" premjerministra krēslā būtu par maz. Tāpēc noteikti jādabū valdībā Jaunais laiks. Taču arī to valdošie gribētu izdarīt, savienojot nesavienojamas lietas - lai JL nāk iekšā plašā piecu partiju pulkā, palīdz nomazgāties un pats sasmērējas, bet lai netraucē "strādāt" vecajam koalīcijas "kodolam". Tas ir pat apbrīnojami, cik ļoti pārliecināti par savām neatņemamajām tiesībām uz varu ir politiķi, kuri nupat ir pilnīgi bankrotējuši.

Nevērtējot, vai JL piedāvātais Valdis Dombrovskis būtu labākais no visiem iespējamajiem premjerministriem, var tomēr teikt, ka nebūtu sliktākais no visiem līdz šim piedāvātajiem. Piekrišana strādāt viņa vadībā būtu zīme, ka Saeimas vairākuma partijas tiešām ir gatavas pārmaiņām. Tas nenotiek. Toties koalīcijas partijas būtu ar mieru atbalstīt šajā amatā Edgaru Zalānu, kas noteikti ir vissliktākais no līdz šim piedāvātajiem.

Šī nu ir viena no reizēm, kad var pelnīti paslavēt Valsts prezidentu. Par spīti koalīcijas partiju vēlmei dabūt jaunu valdību pēc iespējas drīz, Valdis Zatlers nesteidzās nosaukt valdības veidotāju, prasīja diskusiju un deva iespēju kandidātiem izpausties. Psihoemocionālais pozitīvists Zalāns ar uguntiņām acīs, kas liktu mums visiem justies laimīgiem, nu ir izpaudies graujoši. Tā "ierēca" par avīžu nelasīšanu, Dombura neskatīšanos, blondīnēm un "kingiem", ka tagad "točno" vairs tikai Kalvītim nešķiet pilnīgi nepiemērots.

Ja šī koalīcija ir izlēmusi ripot tālāk atkritumu apsaimniekotāja norādītajā virzienā, labāku premjerministru tai nevarētu novēlēt - jo ātrāk tā nokļūtu galapunktā, jo ātrāk Latvijas politikā varētu notikt kvalitatīvas izmaiņas. Tomēr paliek mazliet bail par valsti, kuras trim augstākajām amatpersonām kopā valsts līmeņa politiskās darbības pieredze būtu knapi trīs gadi, bet valdības vadītājs par cilvēkiem atzītu tikai tos, kuri atsakās piedalīties vienā televīzijas raidījumā.

Vēl jau ir veterāns Godmanis no liberāļu - klerikāļu partijas, taču viņu neviens nav izvirzījis, turklāt Šķēles partijai diezin vai patiktu atdot arī premjerministra amatu jau tāpat nesamērīgi ietekmīgā satiksmes ministra partijai.

Trešdien Zatlers paziņoja, ka meklēšot bezpartejisku kandidātu un uzaicināja uz Pili uzreiz trīs - Latvijas-Amerikas finanšu foruma valdes priekšsēdētāju Aivi Roni, Latvijas Krājbankas prezidentu Mārtiņu Bondaru un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentu Andri Bērziņu. Ja tas nav gājiens kārtējā Šķēles "šaha partijā", tad tomēr paliek bažas, ka arī šajā reizē varētu nostrādāt viņa iekoptais negatīvās atlases princips. Tad šai koalīcijai vispiemērotākais droši vien būtu "bezpartejiskais" Bērziņš, kas iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās Rīgā bija pirmais numurs ZZS sarakstā.

Vaicāts, vai "zaļie" ir godīgāki par citiem, Bērziņš tolaik atbildēja: "Es negribētu lietot vārdu "godīgāki". Ja cilvēks kaut ko grib sasniegt, viņam jādarbojas. Ko nozīmē godīgums? Tas ir tāds filozofisks jēdziens." Un vispār - politikā tagad esot "piegādātājs un lietotājs, tātad cilvēki, kas apmaksā politiku un kas to veido". Tik atklāti savu "politisko filozofiju" nav izpaudis pat neviens TP biedrs.

Cerēsim, ka prezidents arī turpmāk nesteigsies un, pirms nosaukt valdības veidotāju, ļaus tam gana plaši izpausties.

 

Pretestību saista ar bailēm

Vita Dreijere,  Diena  12/13/07    Iespējams, Tautas partijas (TP) premjera kandidāts Edgars Zalāns, apgalvojot, ka ne tikai neskatās Jāņa Dombura vadīto Kas notiek Latvijā?, bet arī "darīšu visu, lai ne es, ne cilvēki, kurus uzskatu par cilvēkiem, tur nepiedalītos", spilgti pateica to, ko "azotē" nēsā vēl citi politiķi, - noraidošu attieksmi pret skatītāko publisko debašu raidījumu, kur viņiem tiek uzdoti asi un neērti, nevis komplimentējoši jautājumi. "Politiķi izrāda neslēptas bailes. Viņi ir pieraduši, ka mediji viņus apkalpo, bet, kad tā nenotiek, tā norobežojas," saka Rīgas Stradiņa universitātes Žurnālistikas programmas vadītāja Anda Rožukalne.

Arī E.Zalāna partijas biedrs Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis uzskata, ka raidījums pelnījis saņemt arī kritikas devu. "Es pats tur reizēm esmu juties kā uz apsūdzēto soliņa, nevis kā diskusijā. Ja aiziet uz diskusiju, tai arī jābūt diskusijai, nevis norādītai vietai," viņš saka, gan uzsverot, ka neatbalsta striktu TP norobežošanos no raidījuma.

Viens no biežākajiem raidījuma dalībniekiem bijis TP vadītājs, demisionējušais premjers Aigars Kalvītis, taču kopš maija beigām viņš raidījumā debašu formā vairs nav piedalījies. Oktobra beigās pēc protesta pie Saeimas nama viņš piekrita sarunai divatā ar raidījuma vadītāju. J.Domburs stāsta, ka A.Kalvītis arī pirms tam vairākkārt aicināts uz raidījumu stāstīt par paša pieņemtiem lēmumiem, bet viņš vienmēr atteicis. Premjeram nebija laika un iespēju, skaidro viņa preses sekretārs Arno Pjatkins.

Vidzemes augstskolas lektors Jānis Juzefovičs norāda, ka vairīšanās no publiskām debatēm un priekšrokas došana raidījumiem, kur politiķis var sarunāties tikai ar vienu žurnālistu kā, piemēram, LTV raidījumā 100.pants, liecina, ka politiķi medijus uzskata par savu tribīni, kur paust savu viedokli. Kas notiek Latvijā? neesot šāda tribīne, jo vadītājs uzdod asus jautājumus, turklāt publisko debašu specifika liek politiķim vēl aci pret aci sastapties ar saviem oponentiem. Gan J.Juzefovičs, gan A.Rožukalne nepiekrīt TP pārstāvju izteikumiem, ka J.Domburs censtos diskutētājiem "aizbāzt muti" vai izteikti simpatizētu tikai noteiktiem runātājiem.

 

Viedoklis: Nelabojamā Tautas partija

Ināra Egle,  Diena  12/13/07     Edgara Zalāna intervija Privātajā Dzīvē varbūt nebija veiksmīga, bet daudz lielāka neveiksme būtu tā, ja viņam būtu bijuši jālauž savi principi. Tā Dienai sacīja viens no Tautas partijas ietekmīgākajiem politiķiem Gundars Bērziņš, kas kopā ar Edmundu Krastiņu bija TP nominētajam premjera kandidātam E.Zalānam līdzās vismaz kopš brīža, kad viņu nosauca šim amatam. G.Bērziņš joprojām uzskata, ka TP rīkojusies pareizi, izvirzot cilvēku ar svaigu pieeju un domāšanu, "jo, kā lai citādi no sapuvušiem māliem izveido kaut ko jaunu".

E.Zalāna nominēšana premjera amatam tagad jau šķiet maz iespējama, lai gan viņš nav publiski noraidīts un TP negatavojas viņu atsaukt. "Mēs nekaunamies no Edgara. Kāpēc atsaukt? Mēs joprojām uzskatām, ka viņš ir tas cilvēks, kas šo darbu var izdarīt," Dienai sacīja TP frakcijas vadītājs Māris Kučinskis. Ja E.Zalāns nebūs premjers, ļoti ticami, ka viņš nevēlēsies iesaistīties arī jaunajā valdībā un atgriezīsies Kuldīgā. Likums viņam ļauj atgūt gan mandātu, gan arī mēra posteni, jo domes vairākumu veido Tautas partija.

"Galvenā problēma ir tā, ka visiem patīk liekulība, bet neviens īsti negrib pārmaiņas. Kaut kas ir iepuvis, pelējis, bet visiem bailes no vēja. Nemodernizējot politisko pieeju, neko nevarēs lauzt," sacīja G.Bērziņš. Viņaprāt, tas, ka E.Zalāns skaidri pateica savu viedokli par raidījumu Kas notiek Latvijā? ir labāk, nekā tad, ja viņš būtu liekuļojis. E.Zalāna kā premjera kandidāta pieteikums izraisīja ne tikai mediju reakciju, bet arī pretestību koalīcijā. Viņš pateica, ka valdības veidošana nav teātris, uz kuru iepriekš ir nopirktas biļetes. Ar to bija domāta jaunās valdības veidošana faktiski no nulles, kad nevienai partijai nebūtu garantētas tiesības uz amatu pārmantošanu jaunajā valdībā. Viņš rosināja atteikties no koalīcijas padomes un līguma, lai lauztu līdzšinējo kārtību, kas saistīja valdības vadīja rokas ministru izvēlē.

Trešdien E.Zalāns žurnālistiem sacīja: "Laikā, kad ir zema uzticība varai, nevar dzīvot ar feodālās politikas ideju galvā." Neatkarīgi no tā, kas būs premjers, viņaprāt, daudz ko izšķirs tas, vai tā būs "Kalvīša valdība divi", kura darbosies pēc līdzšinējiem principiem, vai jaunais premjers veidos valdību "tā, kā es esmu teicis". Viņš uzskata, ka partija ir sapratusi veidu, kādā viņš domā, un šī esot vienīgā iespēja tai kaut ko radikāli mainīt "un šo domāšanas veidu pietuvināt tai sapratnei, kā cilvēki uz zemes domā par politiku". Vairāki TP Saeimas deputāti esot dzirdējuši labas atsauksmes no saviem partijas biedriem par E.Zalānu, kas esot pateicis to, ko domājot daudzi, teica arī Leons Līdums. Vents Armands Krauklis uzskata, ka TP savus atbalstītājus nezaudēs ar E.Zalāna nominēšanu premjera amatam, jo TP vēlētājiem viņš esot pieņemams.

Taču TP atkal kāpa uz grābekļiem, kas jau iepriekš to ir paklupinājuši. Tā nav sabiedrībai paskaidrojusi, kāpēc E.Zalāns parādījās pēdējā brīdī, kad visiem tika radīts iespaids par Oskaru Spurdziņu kā nopietnāko premjera kandidātu. Iespējams, ka arī viņam pašam, tāpat kā savulaik Mārim Riekstiņam un Artim Pabrikam Valsts prezidenta vēlēšanās, tika radītas nepamatotas ilūzijas par izredzēm. Zinātājiem šķitis, ka O.Spurdziņu tas varētu būt aizvainojis, ko gan viņš nav teicis.

Nepaskaidrojot, kāpēc tika izvirzīts nevis profesionālākais, bet grūtāk prognozējams kandidāts, bija radīts iespaids, ka aiz tā kaut kas atkal slēpjas - vai nu taktiski gājieni, lai iznākumā nonāktu pie TP izdevīgā citas partijas kandidāta, vai bijis mērķis paveikt vēl kādus darbus, ko patstāvīgāka premjera valdībā būtu grūtāk. Iespējams, iemesls tam bijis vienkāršāks - O.Spurdziņa vai cita spēcīga TP premjera valdībā TP līderis Aigars Kalvītis varētu zaudēt savas līdera pozīcijas. Šķiet, TP politikas noteicēji joprojām ir saglabājuši arī savu augstprātību, vismaz attieksmē pret Jauno laiku, kuram aiz muguras, cik zināms, tika rakstīta valdības deklarācija, kas neko vairāk kā pieaicinātā statusu JL valdībā negarantētu. Ja nemainās šī attieksme, tad jauni valdības veidošanas principi, ko solīja E.Zalāns, šo procesu nepadarītu demokrātiskāku un uzticību neveicinātu.

 

Rezerves vai ārpus partiju kandidāts

Ināra Egle,  Diena  12/13/07     Valsts prezidents Valdis Zatlers nav noraidījis partiju izvirzītos premjera kandidātus Valdi Dombrovski (JL), Edgaru Zalānu (TP) un Ivaru Godmani (LPP/LC), bet ar negaidītu rīcību licis saprast, ka neviens viņu īsti neapmierina. Trešdienas rītā uz Rīgas pili tika uzaicināti trīs citi premjera amatam piemēroti pretendenti Latvijas - Amerikas finanšu foruma priekšsēdis Aivis Ronis, Latvijas Krājbankas prezidents Mārtiņš Bondars un Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Andris Bērziņš. Pēc tam V.Zatlers paziņoja, ka aicinās partijas izvērtēt iespēju strādāt ar tām nesaistīta premjera vadībā. Neviens no partiju kandidātiem nav varējis solīt piecu labējo politisko spēku iesaistīšanu valdībā, kas bijis viens no prezidenta nosacījumiem.

Ja Tautas partija, kas neatsakās no sava kandidāta E.Zalāna, un LPP/LC nemaina savu kategorisko nostāju pret bezpartijiska premjera nosaukšanu, Valsts prezidentam atliek, vai nu noraidīt visus pašreizējos partiju pretendentus un aicināt tās meklēt jaunus kandidātus, vai arī nominēt "rezervistu" - kādreizējo premjeru I.Godmani. Trešdien dienas vidū jau izskanēja neoficiāla informācija, ka pulksten četros I.Godmanim tiks uzticēta jaunās valdības veidošana. Taču, kad pienāca noliktā stunda, nekas nenotika. V.Zatlers vakarā devās uz Lisabonu. Piektdien atkal notikšot sarunas ar partijām. Tagad vairs nevar droši apgalvot, ka premjera kandidātu sabiedrība uzzinās piektdien, jo citi avoti vēsta, ka tas notikšot tikai pirmdien.

Latvijas faktu direktors Aigars Freimanis vēl negrib izdarīt secinājumus pēc valdošo partiju skeptiskās attieksmes pret bezpartijisku kandidātu. Viņš atgādināja, ka Valsts prezidenta izvirzīšana un vēlēšanu diena ir bijis kritiskais punkts, pēc kura sabiedrības attieksme mainījās pret valdošo koalīciju un turpinājās laikā, kad tika vākti paraksti referenduma ierosināšanai par drošības likumiem. Tāpēc tagad savā nostājā tik cietās partijas pēc laika ar gariem zobiem arī varot pieņemt Valsts prezidenta izvēli, ja tiek nosaukts, piemēram, M.Bondars.

Par M.Bondaru kā iespējamo neitrālo kandidātu Diena jau rakstīja pirms vairāk nekā nedēļas, kad šī kandidatūra izskanēja kuluāros. Tagad baumo, ka M.Bondars ir ticies ar Tautas partijas dibinātāju Andri Šķēli. "Es domāju, ka jums pat ir bildes, kur mēs esam kopā," sacīja M.Bondars, lūgts to komentēt. Viņš cerot, ka tā būs bilde, "kur abi smaida". Pēc tikšanās ar Valsts prezidentu M.Bondars izvairījās atbildēs ietvert politisko kontekstu un atkārtoja, ka jautājums par premjera amatu nav viņa darba kārtībā, ne vienu brīdi gan arī nepasakot nē. Viņš un arī A.Ronis apgalvoja, ka sarunā ar prezidentu neesot izskanējis piedāvājums vadīt valdību, tiaki no A.Bērziņa sacītā varēja nojaust, ka uz Rīgas pili aicinātie cilvēki varbūt tomēr ir uzlūkoti kā premjera kandidāti. Visiem Valsts prezidents lūdzis izteikties, vai varētu valdības veidošanu uzticēt cilvēkam, kas nav no partijām. Viens no viņiem ir norādījis, ka "neesot pārliecības, vai politiskā vide ir tam gatava", liecina neoficiālā informācija.

Valdošo partiju līderu pirmā reakcija uz prezidenta piedāvājumu apstiprina iepriekšminēto secinājumu. Tikai ZZS frakcijas vadītājs skaidri atbildēja, ka partija varētu strādāt bezpartijiska premjera vadībā. "Saeimai ir pienākums atrast kandidātu. Ja tā to nespēj, tad patiešām ir bankrotējusi un tad ir jāmeklē cita Saeima," sacīja TP valdes loceklis Mareks Segliņš un norādīja, ka premjers ir politisks amats. Tiesa, M.Bondars savulaik ir bijis TB/LNNK biedrs, bet A.Bērziņš 2005.gada pašvaldību vēlēšanās bija ZZS Rīgas mēra amata kandidāts un vēl šogad viņa vārds izskanēja kontekstā arī ar Valsts prezidenta vēlēšanām. Viņš ir bijis Augstākās Padomes deputāts un ir ne tikai I.Godmaņa, bet arī toreizēja kolēģa Edmunda Krastiņa (TP) līdzgaitnieks - viņi abi tika uzskatīti piederīgi arī tā dēvētajam Valmieras grupējumam, kurā bija ietekmīgi Vidzemes puses politiķi un uzņēmēji.

To, ka šos cilvēkus nevajag uzlūkot kā ārpus politikas esošus, uzsvēra arī LPP/LC līdzpriekšsēdētājs Ainārs Šlesers. Viņš domā, ka notikumu attīstībai vajadzētu būt citādi - Valsts prezidentam ir jāizvēlas viens no trijiem partiju nominētajiem premjera kandidātiem, un tikai tad, ja šim cilvēkam neizdodas izveidot valdību, varot runāt par jaunu kandidātu ar politisko pieredzi, kādi esot arī trešdien uz Rīgas pili aicinātie, uzskata A.Šlesers.

***

Andris Bērziņš

·        dzimis 1944.g. Nītaurē

·        beidzis Rīgas Politehniskā institūta Radiotehnikas fakultāti, radioinženieris

·        beidzis Latvijas Valsts universitāti rūpniecības plānošanas specialitātē

·        bijis Valmieras rajona TDP un Izpildkomitejas priekšsēdētājs

·        1990.g. ievēlēts par LR AP deputātu kā LTF loceklis

·        vēlāk Latvijas Bankas nodaļu privatizācijas priekšsēdētājs

·        10 gadus (no 1993.g.) vadījis Latvijas Unibanku

·        pašlaik ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents un VAS Latvenergo padomes loceklis, padomes priekšsēdētājs

·        kandidējis Rīgas domes vēlēšanās no ZZS saraksta, bijis mēra kandidāts, bet partijā nav iestājies

*

Aivis Ronis

·        dzimis 1968.gada 20.maijā

·        beidzis LU Vēstures un filozofijas fakultāti

·        strādājis Latvijas televīzijā ārzemju ziņu nodaļā

·        1991.g. sācis strādāt Ārlietu ministrijā, vēlāk ieņēmis dažādus amatus ĀM

·        vēlāk bijis Latvijas vēstnieks Turcijā, pēc tam - ASV un NATO

·        pašlaik Latvijas-Amerikas finanšu foruma valdes priekšsēdētājs

*

Mārtiņš Bondars

·        dzimis 1971.g. 31. decembrī

·        studējis LU Fizikas un Matemātikas fakultātē

·        1996.g. beidzis Leiklandas koledžu Viskonsinā ASV, starptautiskā biznesa bakalaurs

·        bijis profesionāls basketbolists

·        strādājis Latvijas Unibankā

·        bijis a/s Interbaltija Invest valdes priekšsēdētājs

·        1998.g. kļuvis par premjera V.Krištopana biroja vadītāju

·        1999.g. iecelts par Valsts prezidentes V.Vīķes-Freibergas kancelejas vadītāju, atstājis šo amatu, kad TB/LNNK sarakstā kandidējis uz Rīgas domi, pēc neiekļūšanas atgriezies kancelejā. No partijas ir izstājies

·        pagājušajā vasarā, atstājis kanceleju un kļuva par Latvijas Krājbankas valdes priekšsēdētāju

 

*pēc LETA arhīva

 

Premjera amatam jau piektdien varētu tikt nominēts Godmanis

LETA  12/13/07     Valsts prezidents Valdis Zatlers jau piektdien pēc tikšanās ar piecu labējo partiju pārstāvjiem premjera amatam varētu nominēt iekšlietu ministru Ivaru Godmani (LPP/LC), liecina neoficiāla informācija. Vairāki labējo partiju pārstāvji, ar kuriem Zatlers tikās trešdien, teica, ka prezidents devis mājienus, ka premjera amatam viņš varētu nominēt Godmani.

"Ir diezgan droši, ka Zatlers rīt nosauks Godmani. Viņš to bija plānojis izdarīt jau vakar, taču savu lēmumu mainīja," sacīja kāds politiķis.

Godmanis jau trešdien tikās ar prezidentu neformālās sarunās pēc tam, kad Zatlers bija uzklausījis piecu labējo partiju pārstāvjus.

Tikmēr partijas "Jaunais laiks" (JL) Saeimas frakcijas deputāti nākuši klajā ar paziņojumu, ka piecu partiju koalīcija iespējama tikai JL izvirzītā Ministru prezidenta amata kandidāta Valda Dombrovska vadībā.

JL ir pārliecināts, ka "tikai Dombrovska vadīta valdība spēs sakārtot politisko vidi un izvest valsti no ekonomiskās krīzes," aģentūru LETA informēja JL frakcijas sabiedrisko attiecību konsultante Laila Timrota. Pēc JL domām, valdība šī brīža sabiedrības uzticību zaudējušās koalīcijas pārstāvja vadībā vienīgi padziļinās krīzi un politisko haosu valstī.

Oficiāli vienīgi kreisās opozīcijas "Saskaņas centra" frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs aģentūrai LETA sacīja, ka piektdien premjera amatam tiks nominēts Godmanis. Urbanovičs norādīja, ka to "vienkārši zina".

Politiķi, kuri vakar tikās ar Zatleru, aģentūrai LETA sacīja, ka viņu vienošanās ar prezidentu paredz, ka nekādi komentāri pagaidām netiks sniegti.

Informācija, ka piektdien varētu tiks nominēts Godmanis, ceturtdien plaši tika apspriesta arī Saeimas kuluāros. Godmani nav izvirzījusi neviena partija, tādēļ tiek pieļauta iespēja, ka tieši Valsts prezidents ir tas, kurš uztur viņa kandidatūru premjera amatam.

Jau ziņots, ka Zatlers ar piecām labējām partijām tiksies piektdien plkst. 11.

Tikmēr neformālās sarunās partiju pārstāvji jau sākuši dalīt ministru portfeļus. JL iecerēts piedāvāt aizsardzības, tieslietu, ekonomikas un izglītības un zinātnes ministra amatu, Tautas partijai (TP) varētu palikt ārlietu, kultūras, veselības un iekšlietu ministra amats, bet Zaļo un zemnieku savienība esot nolēmusi, kā tā būtu gatava atteikties tikai no izglītības un zinātnes ministra amata.

Kā ziņots, trešdien Zatlers paziņoja, ka nolēmis sākt sarunas ar piecām Saeimā pārstāvētajām labējām partijām par atbalstu bezpartejiskam premjera amata kandidātam, taču TP un LPP/LC kategoriski iebilst pret bezpartejisku premjeru. Arī JL uzskata, ka vispirms prezidentam ir jānominē kāds no partiju pārstāvjiem, un tikai ZZS nenoraida iespēju strādāt bezpartejiska premjera vadībā.

Iepriekš prezidents divas reizes ticies ar partiju izvirzītajiem premjera amata kandidātiem - Edgaru Zalānu (TP), Dombrovski un Godmani, kas viņam iesniedza katrs savu valdības pirmo 100 dienu darba programmu.

 

Zatlers nākamās valdības veidošanu uzticēs Godmanim

LETA  12/14/07     Prezidents Valdis Zatlers nākamās valdības veidošanu uzticēs ilggadējam politiķim, vienam no Latvijas Pirmās partijas/"Latvijas ceļa" (LPP/LC) līderiem, iekšlietu ministram Ivaram Godmanim.

Par šo savu nodomu viņš šodien informējis piecus labējo partiju pārstāvjus, aģentūru LETA informēja Zaļo un zemnieku savienības pārstāvis Augusts Brigmanis.

Prezidents oficiāli savu izvēli paziņos plkst.13.

Godmanis, šodien tiekoties ar Zatleru, valsts vadītājam solījis, ka veidos piecu partiju koalīciju, taču, ja būs situācija, ka tādu nav iespējams izveidot, viņš par to informēs prezidentu.

Godmanis no Valsts prezidenta saņēmis uzdevumu valdību izveidot līdz Ziemassvētkiem.

Godmani neviena partija oficiāli augstajam amatam nebija izvirzījusi, tomēr viņš bija rezerves kandidāts, kuram, kā tiek prognozēts politikas kuluāros, varētu būt vislielākās iespējas izvedot visu piecu Saeimā pārstāvēto labējo partiju koalīciju. Tieši šādas plašas koalīcijas izveidi Zatlers izvirzīja par vienu no galvenajiem priekšnosacījumiem jaunajai valdībai.

Pašlaik gatavību strādāt LPP/LC vadītā valdībā ir paudušas četras līdzšinējās koalīcijas partijas, savukārt partija "Jaunais laiks" (JL) šādas iespējas ir komentējusi atturīgi un pretrunīgi, vairāk uzsverot vēlmi pašiem uzņemties valdības veidošanu Valda Dombrovska vadībā. Tomēr tiek prognozēts, ka, neraugoties uz pretrunām atsevišķos jautājumos, politiķi spēs vienoties par kopīgu darbu.

Godmanis ir apņēmies mēģināt izveidot piecu partiju koalīciju. Viņš uzskata, ka, veidojot valdību, būtu nepieciešams ievērot politiskās proporcionalitātes principu, proti, ministru portfeļi jāsadala atkarībā no tā, cik liela ir partiju pārstāvniecība Saeimā.

Viņaprāt, tāpat svarīgi būtu nepalielināt birokrātiju un neveidot jaunas ministrijas un jaunus īpašu uzdevumu ministru un valsts ministru posteņus.

Godmanis ir solījis lielu uzmanību veltīt Latvijas ekonomikas problēmu risināšanai, lai samazinātu inflāciju un sabalansētu ekonomikas izaugsmi.

Kā liecina aģentūras LETA arhīva materiāli, Godmanis ir dzimis 1951.gada 27.novembrī Rīgā un viņam ir trīs bērni. Godmanis ir beidzis Rīgas 1.vidusskolu, bet vēlāk Latvijas Universitātes (LU) Fizikas un matemātikas fakultāti. 1983.gadā politiķis aizstāvēja disertāciju, bet 1992.gadā ieguva fizikas doktora grādu.

Godmanis ir strādājis Rīgas 1.vidusskolā par pasniedzēju, no 1984. līdz 1988.gadam bijis jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks LU Cietvielu fizikas institūtā, bet līdz ar Atmodu viņš pievērsās politikai un 1990.gadā tika ievēlēts par Augstākās Padomes deputātu kā Latvijas Tautas frontes loceklis no 139.Kuldīgas vēlēšanu apgabala.

Latvijai ekonomiski smagajā pārmaiņu laikā no 1990. līdz 1993.gadam Godmanis bija Ministru Padomes priekšsēdētājs, bet nākamajos gados viņš no politikas uz laiku attālinājās un bija AS "SWH Riga" viceprezidents un AS "Latvijas Krājbanka" prezidents.

1998.gadā Godmanis tika ievēlēts 7.Saeimā un vēlāk kļuva par finanšu ministru Viļa Krištopana (tolaik - LC) valdībā. 8.Saeimā Godmaņa pārstāvētā partija "Latvijas ceļš" neiekļuva, bet 2006.gadā, LC satuvinoties ar LPP, Godmanis tika ievēlēts par 9.Saeimas deputātu un Saeima apstiprināja viņu par iekšlietu ministru Aigara Kalvīša (TP) valdībā.

Šovasar Godmanis bija viens no LPP/LC kandidātiem Valsts prezidenta amatam, taču vēlāk viņš no kandidēšanas atteicās.

 

JL skeptisks par dalību Godmaņa valdībā

LETA  12/14/07    Partija "Jaunais laiks" (JL) ir skeptiska par iesaistīšanos Ivara Godmaņa (LPP/LC) vadītā valdībā.

Lai JL tajā varētu iesaistīties, ir jābūt skaidrībai par partijai būtiskiem jautājumiem, žurnālistus informēja JL valdes priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš.

JL vēlas, lai jau pirms jaunās valdības apstiprināšanas tiku pieņemts tā saucamais antimafijas likums jeb grozījumi kriminālprocesa kodeksā, kas ļautu prokuratūrai apmaiņā pret nozīmīgu informāciju lietu atklāšanā samazināt vai atbrīvot personas no soda.

Kariņš uzsvēra, ka partijai ir arī ļoti svarīgi, kas notiks ar partiju finansēšanas likumu.

Gadījumā, ja Godmanis uz sarunām aicinās JL, tā ir gatava ar viņu tikties.

"Lai mēs strādātu Godmaņa valdībā, ir jāsaņem atbildes uz ļoti daudziem jautājumiem," sacīja Kariņš. Viņš arī norādīja, ka svarīgs jautājums ir tas, kādas personālijas darbosies nākamajā valdībā.

Kā ziņots, Valsts prezidents Valdis Zatlers nākamās valdības veidošanu uzticēs ilggadējam politiķim, vienam no LPP/LC līderiem, iekšlietu ministram Godmanim.

Par šo savu nodomu viņš šodien informējis piecus labējo partiju pārstāvjus, aģentūru LETA informēja Zaļo un zemnieku savienības pārstāvis Augusts Brigmanis.

Prezidents oficiāli savu izvēli paziņos plkst.13.

Godmanis, šodien tiekoties ar Zatleru, valsts vadītājam solījis, ka veidos piecu partiju koalīciju, taču, ja būs situācija, ka tādu nav iespējams izveidot, viņš par to informēs prezidentu.

Godmanis no Valsts prezidenta saņēmis uzdevumu valdību izveidot līdz Ziemassvētkiem.

Godmani neviena partija oficiāli augstajam amatam nebija izvirzījusi, tomēr viņš bija rezerves kandidāts, kuram, kā tiek prognozēts politikas kuluāros, varētu būt vislielākās iespējas izvedot visu piecu Saeimā pārstāvēto labējo partiju koalīciju. Tieši šādas plašas koalīcijas izveidi Zatlers izvirzīja par vienu no galvenajiem priekšnosacījumiem jaunajai valdībai.

 

Četrām pašreizējās koalīcijas partijām nav iebildumu strādāt Godmaņa valdībā

LETA  12/14/07     Četras pašreizējās koalīcijas partijas ir gatavas strādāt Ivara Godmaņa (LPP/LC) vadītā valdībā, taču tās vēlas dzirdēt, kādi būs Godmaņa programmatiskie uzstādījumi, aģentūrai LETA atzina partiju pārstāvji.

Lielākā Saeimā pārstāvētā Tautas partija neredz šķēršļus, kādēļ tā nevarētu strādāt Godmaņa valdībā, taču partija vēlas dzirdēt, kādi būs viņa uzstādījumi.

"Mēs esam nonākuši pasīvā lomā, taču nav konceptuālu šķēršļu, kādēļ mes nevarētu strādāt kopā," teica Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis.

Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) frakcijas vadītājs Māris Grīnblats norādīja, ka Godmanis ir partijai labi zināms, taču "tēvzemieši" vēlēsies dzirdēt viņa piedāvājumus, it sevišķi nacionālajos jautājumos.

Arī Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) neredz iebildumus, kas traucētu strādāt Godmaņa valdībā. Pēc šīs partijas pārstāvju ieskatiem, nav iemeslu, lai Godmaņa vadītajā valdībā nebūtu visas piecas labējās partijas. "Mēs esam pārliecināti, ka valdību ir iespējams izveidot līdz Ziemassvētkiem," sacīja ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis.

Kā ziņots, partija "Jaunais laiks" (JL) ir skeptiska par iesaistīšanos Godmaņa vadītā valdībā. Lai JL tajā varētu iesaistīties, ir jābūt skaidrībai par partijai būtiskiem jautājumiem, žurnālistus informēja JL valdes priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš.

Jau ziņots, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers nākamās valdības veidošanu uzticēs ilggadējam politiķim, vienam no LPP/LC līderiem, iekšlietu ministram Godmanim.

Par šo savu nodomu viņš šodien informējis piecus labējo partiju pārstāvjus. Prezidents oficiāli savu izvēli paziņos plkst.13.

 

Par Godmani runā pilnām mutēm

Māra Libeka, Latvijas Avīze  12/14/07    Šodien uz Rīgas pili kārtējo reizi dosies visu piecu labējo partiju pārstāvji, lai, visticamāk, uzzinātu, kam Valsts prezidents nolēmis uzticēt jaunās valdības veidošanu.

Politiķi uzskata, ka cita izskaidrojuma šai vizītei pie prezidenta neesot, jo jau trešdien pēc sarunas ar tā sauktajiem bezpartijiskajiem kandidātiem Valdis Zatlers paspēja tikties arī ar partiju pārstāvjiem un visu esot izrunājis. Prezidents gan lūdzis neizpaust sarunas saturu masu medijiem, bet skaidrs, ka tikšanās dalībnieki uzstājuši, ka nākamajam premjeram ir jābūt piederīgam partijai.

Ja prezidents vēloties, lai valdība ir gatava līdz jaunajam gadam, viņš nedrīkst kavēties, jo vienīgā iespēja to apstiprināt esot Saeimas ārkārtas sēdē 20. decembrī. Pēc tam šāda iespēja nebūšot agrāk par 2008. gada 12. janvāri.

Zatlers vēlas premjeru, kas spētu izveidot piecu partiju koalīciju, un vislielākā iespēja tikt galā ar šo uzdevumu ir tieši I. Godmanim. Lai gan Tautas partija nav noņēmusi savu kandidātu Edgaru Zalānu, tomēr ar savu atteikšanos pildīt Valsts prezidenta vēlmi piedalīties publiskajās debatēs, kā arī paziņojumu, ka viņš nelasot laikrakstus, un savu reizēm īpatnējo izteikšanās stilu Zalāns ir radījis ne to labāko iespaidu pilī.

"JL" kandidāts V. Dombrovskis uzskata, ka E. Zalāna izteikumi masu medijos maksājuši viņam Ministru prezidenta amatu.

Neoficiāla informācija liecina, ka "JL" ar dažiem nosacījumiem atbalstītu I. Godmani, jo viņš šķietot pieņemamāks nekā TP premjers. Sociālajos un ekonomiskajos jautājumos pamatā "JL" un četru demisionējošās koalīcijas partiju viedoklis krasi neatšķiras, bet to nevar teikt par tieslietu jautājumiem.

Tieši tiesisko pamatu ievirzīšana gultnē, kādu to noteikusi sabiedrība, būs galvenais, lai politiķi varētu atgūt sabiedrības uzticību. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) neatkarības nodrošināšana, Saeimas pretkorupcijas komisijas darbības atjaunošana, Satversmes grozīšana, lai vienkāršotu Saeimas atlaišanas procedūru, partiju finansēšanas griestu nodrošināšana un vēl citi jautājumi ir "JL" darba kārtībā, bet pagaidām nav manīts, ka tie būtu citu partiju darba kārtībā.

"JL" valdes priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš teica, ka personīgi viņš nesliecas atbalstīt I. Godmani, jo to traucējot darīt tas, ka I. Godmanis balsojis par KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova atstādināšanu no amata un ka viņš ir bijis svarīgs un centrāls personāžs demisionējušajā koalīcijā un diezin vai spēs piedāvāt tādu politiku, kas palīdzētu atgūt sabiedrības uzticību. Bet oficiāli "JL" par atbalstu prezidenta kandidātam lemšot partijas valdē un domē, kad prezidents nosauks jaunās valdības veidotāju.

Neoficiāli Saeimā tiek runāts, ka jau esot gatava jaunās valdības deklarācija un ka "JL" tikšot uzticēts ekonomikas ministra, izglītības un zinātnes ministra, kā arī aizsardzības ministra portfelis. Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis teica, ja "JL" ienākšot valdībā, ZZS neuzstāšot par izglītības ministra portfeļa paturēšanu. "Liksim to galdā, un, ja "Jaunais laiks" vēlēsies, varēs šo nozari turpināt pārvaldīt, kā jau reiz to darīja."

A. Brigmanis norādīja, ka ZZS neesot pretenziju pret Godmani – ja vajadzēs, tad balsos.

Tēvzemieši par Godmani un citiem kandidātiem apspriedās vakar rīkotajā valdes sēdē, bet oficiālo viedokli paudīšot tikai tad, kad Valsts prezidents būs informējis par savu izvēli. Piemēram, deputāte Anna Seile un partijas valdes loceklis Einars Cilinskis uz Godmani kā valdības vadītāju raugoties skeptiski, jo viņš tomēr simbolizējot citus laikus un, kā teica E. Cilinskis, vakardiena jūtama arī viņa 100 dienu programmā. Kaut vai jautājumā par vienreizēju piemaksu maznodrošinātajiem saistībā ar energocenu kāpumu.

Godmanis iesaka valdībai līdz 1. februārim izstrādāt šādu programmu iedzīvotāju atbalstam. "Vienreizēja piemaksa tas nav nekas. Jāizvērtē, vai pašreizējā palīdzība ir pietiekama, un, iespējams, jādomā par pašvaldību budžeta sistēmas sakārtošanu par labu pašvaldībām, lai tās varētu palīdzēt maznodrošinātajiem," saka E. Cilinskis. Bet TP gaida, kad Valsts prezidents beidzot sākšot paust savu viedokli. Kā teica Mareks Segliņš, pagaidām no pils nākot tikai neskaidri signāli. Bet TP Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis bija lakonisks: "Ja prezidents nosauks Godmani, tādā gadījumā Godmanim būs jārunā ar Tautas partiju."

 

Zatlers izvēlējies Godmani, jo viņš radījis pārliecību par valstiski atbildību darbību

LETA  12/14/07    Valsts prezidents Valdis Zatlers nākamās valdības veidošanu uzticējis ilggadējam politiķim un vienam no Latvijas Pirmās partijas/"Latvijas ceļa" (LPP/LC) līderiem Ivaram Godmanim, jo viņš radījis prezidentam pārliecību, ka darbosies valstiski atbildīgi.

Zatlers atzina, ka viņa izvēli ietekmējuši pēdējā laika notikumi un premjera amata kandidātu darbība - kā viņi spēj komunicēt ar presi, kā spēj iezīmēt darba programmu pirmajām simts dienām un kā strādā, meklējot Saeimas vairākuma atbalstu.

"No viņa bija jūtams briedums," piebilda Valsts prezidents.

Godmanis, šodien tiekoties ar Zatleru, valsts vadītājam solījis, ka veidos piecu partiju koalīciju, taču, ja būs situācija, ka tādu nav iespējams izveidot un partija "Jaunais laiks" (JL) nevēlēsies iekļauties viņa valdībā, viņš par to informēs prezidentu. Šādā gadījumā varot tikt apstiprināta četru partiju veidota valdība.

Godmanis no Valsts prezidenta saņēmis uzdevumu valdību izveidot līdz Ziemassvētkiem. Pēc politiķa vārdiem, prezidents viņam lūdzis izveidot valdību, tāpēc neesot variantu atteikties un viņš ķeršoties pie darba.

Politiķis pastāstīja, ka jau šajā nedēļas nogalē viņš sāks strādāt pie jaunās valdības veidošanas un tās galvenajiem uzdevumiem.

Kā aģentūrai LETA stāstīja kāds no partiju pārstāvjiem, Zatlers, tiekoties ar partijām, norādījis, ka Godmanis ir bijis viņa favorīts no paša valdības veidošanas procesa sākuma, viņš Godmanim uzticoties un esot pārliecināts, ka politiķis ar savu pieredzi spēs strādāt valsts un sabiedrības labā.

Godmani neviena partija oficiāli augstajam amatam nebija izvirzījusi, tomēr viņš bija rezerves kandidāts, kuram, kā tika prognozēts politikas kuluāros, varētu būt vislielākās iespējas izvedot visu piecu Saeimā pārstāvēto labējo partiju koalīciju. Tieši šādas plašas koalīcijas izveidi Zatlers izvirzīja par vienu no galvenajiem priekšnosacījumiem jaunajai valdībai.

Pašlaik gatavību strādāt LPP/LC vadītā valdībā ir paudušas četras līdzšinējās koalīcijas partijas, savukārt JL šādas iespējas komentē atturīgi un pretrunīgi, vairāk uzsverot vēlmi pašiem uzņemties valdības veidošanu Valda Dombrovska vadībā. Tomēr tiek prognozēts, ka, neraugoties uz pretrunām atsevišķos jautājumos, politiķi spēs vienoties par kopīgu darbu.

Godmanis ir apņēmies mēģināt izveidot piecu partiju koalīciju. Viņš uzskata, ka, veidojot valdību, būtu nepieciešams ievērot politiskās proporcionalitātes principu, proti, ministru portfeļi jāsadala atkarībā no tā, cik liela ir partiju pārstāvniecība Saeimā.

Viņaprāt, tāpat svarīgi būtu nepalielināt birokrātiju un neveidot jaunas ministrijas un jaunus īpašu uzdevumu ministru un valsts ministru posteņus.

Godmanis ir solījis lielu uzmanību veltīt Latvijas ekonomikas problēmu risināšanai, lai samazinātu inflāciju un sabalansētu ekonomikas izaugsmi.

Kā liecina aģentūras LETA arhīva materiāli, Godmanis ir dzimis 1951.gada 27.novembrī Rīgā un viņam ir trīs bērni. Godmanis ir beidzis Rīgas 1.vidusskolu, bet vēlāk Latvijas Universitātes (LU) Fizikas un matemātikas fakultāti. 1983.gadā politiķis aizstāvēja disertāciju, bet 1992.gadā ieguva fizikas doktora grādu.

Godmanis ir strādājis Rīgas 1.vidusskolā par pasniedzēju, no 1984. līdz 1988.gadam bijis jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks LU Cietvielu fizikas institūtā, bet līdz ar Atmodu viņš pievērsās politikai un 1990.gadā tika ievēlēts par Augstākās Padomes deputātu kā Latvijas Tautas frontes loceklis no 139.Kuldīgas vēlēšanu apgabala.

Latvijai ekonomiski smagajā pārmaiņu laikā no 1990. līdz 1993.gadam Godmanis bija Ministru Padomes priekšsēdētājs, bet nākamajos gados viņš no politikas uz laiku attālinājās un bija AS "SWH Riga" viceprezidents un AS "Latvijas Krājbanka" prezidents.

1998.gadā Godmanis tika ievēlēts 7.Saeimā un vēlāk kļuva par finanšu ministru Viļa Krištopana (tolaik - LC) valdībā. 8.Saeimā Godmaņa pārstāvētā partija "Latvijas ceļš" neiekļuva, bet 2006.gadā, LC satuvinoties ar LPP, Godmanis tika ievēlēts par 9.Saeimas deputātu un Saeima apstiprināja viņu par iekšlietu ministru Aigara Kalvīša (TP) valdībā.

Šovasar Godmanis bija viens no LPP/LC kandidātiem Valsts prezidenta amatam, taču vēlāk viņš no kandidēšanas atteicās.

 

Viedoklis: Sviests un sapuvušie māli

Aivars Ozoliņš,  Diena  12/14/07    Ir pilnīgi izgāzies Tautas partijas teātris ar Kalvīša valdības mēnesi ilgušo demisiju un troņmantnieka Edgara Zalāna prezentēšanu valdības atkāpšanās dienā. Arī kandidāts pats pielika smagu roku, lai pierādītu, ka nav nopietns politiķis. Šeit nav monarhija, un Valsts prezidentam nav jāuztic kādam valdības veidošana tikai tāpēc, ka viņam ir tās pašas partijas "zilās asinis", kas iepriekšējam krēsla aizpildītājam. Cena, ko sabiedrība un droši vien arī Latvijas valsts starptautiski samaksātu par ekscentriskā spulgača izlēcieniem, būtu nesamērīgi augsta.

Turklāt TP ar šo kļūdu, iespējams, būs palīdzējusi jūtami uzpūst savu svaru un ietekmi jau tā nesamērīgi ietekmīgajam Šleseram, ja Valdis Zatlers aicinātu veidot valdību neviena neizvirzīto "rezervistu" Ivaru Godmani. Turklāt prezidenta nosacījumu, ka nākamajam premjerministram jāspēj izveidot piecu partiju valdība, arī Godmanis diezin vai izpildītu. Jaunais laiks ceturtdien paziņoja, ka piecu partiju koalīcijā piekristu strādāt tikai sava premjerministra Valda Dombrovska vadībā. Loģisks lēmums, ņemot vērā, ka arī prezidents Zatlers pats 18.novembrī, runādams par korupciju Latvijā, piemēram minēja dārgos ceļus un ceļa zīmes, kas ir tieši satiksmes ministra atbildība. Diezin vai JL varēs pamatot, kā taisās atjaunot tiesiskumu un godīgu politiku, strādādams Šlesera partijas līdzpriekšsēdētāja vadītā valdībā.

Valda Zatlera lēmums trešdien sākt meklēt bezpartijisku kandidātu un triju formāli bezpartijisku personu uzaicināšana uz pārrunām bija simbolisks, taču nepārprotams žests, ka neviens no abiem partiju piedāvātajiem kandidātiem viņa ieskatā vai nu nevar izveidot valdību, vai nu nevar izveidot tādu, kas spētu atgūt Kalvīša izšķērdēto sabiedrības uzticību.

Šāds pavērsiens acīmredzami samulsināja dižos shēmotājus un visu norišu kontrolētājus - Kalvītis paziņoja, ka prezidentam ir jāizvēlas ar partijām saistīts kandidāts, TP deputāts Segliņš domu par bezpartijisku premjerministru nodēvēja par "pilnīgu sviestu" un "tukšu salmu kulšanu" un apvainoja prezidentu nespējā pieņemt lēmumus. "Mēs nekaunāmies no Edgara," paziņoja TP frakcijas vadītājs Kučinskis un uzstāja, ka Zalāns "šo darbu var izdarīt". Jeb, kā pateica Gundars Bērziņš, TP rīkojusies pareizi, izvirzīdama cilvēku "ar svaigu pieeju un domāšanu", jo "kā lai citādi no sapuvušiem māliem izveido kaut ko jaunu".

Savā ziņā var saprast TP turēšanos pie acīmredzami nederīga kandidāta. Atzīt, ka mēneša laikā nespēj atrast neko labāku, nozīmētu atzīt, ka nekā labāka tai arī nav. Tā būtu gandrīz vai otrā demisija.

Taču no valdošās koalīcijas sapuvušajiem māliem neko jaunu principā nevar izveidot. Bet Zalāna "svaigā pieeja" jeb nedēļas laikā mētātās idejas (piemēram, likvidēt koalīcijas padomi un trīs ministrijas, kurās sēž Šlesera ielikteņi, un tad visiem valdībā dzīvot draudzīgi) atstāj iespaidu par bērnišķīgu vēlmi iepatikties sabiedrībai pamīšus ar bailēm no nopietnas diskusijas. To vainagoja vulgāri čomiskās atklāsmes Privātajai Dzīvei - amplitūdā no "politiķi ir sagājuši sviestā", ka piedalās raidījumā Kas notiek Latvijā?, kura vadītājam jeb "tam džekam ir reālas problēmas, es točno saku", līdz četrdesmitgadniekiem, kuri "paņem jaunas blondīnes un jūtas baigie kingi".

Taču vēl apstulbinošāka par prasto tarkšķēšanu bija Zalāna atklātā nostāšanās pret prezidentu, kurš vēlējās kandidātu debates. Zalāns ne tikai atteicās piedalīties kopā ar citiem kandidātiem debatēs Dombura raidījumā, kuru pats neskatoties (tāpat kā nelasot avīzes, no kurām viņam rodoties "negatīvas emocijas"), bet pat apsolīja, ka "darīšu visu, lai ne es, ne cilvēki, kurus es uzskatu par cilvēkiem, tur nepiedalītos". Paldies par atklātību, taču diezin vai kādu valdības "komandu" varētu izveidot cilvēks, kas neuzskata par cilvēkiem vairākumu Latvijas puslīdz nopietno politiķu un daudzus citus sabiedrības pārstāvjus, kuri ir piedalījušies šajā raidījumā.

Viens no šiem cilvēkiem - atjaunotās Latvijas pirmais prezidents Guntis Ulmanis - trešdien pie Dombura mudināja turpināt meklēt piemērotu kandidātu un palīdzēt prezidentam Zatleram to atrast. Ulmanis arī precīzi norādīja uz situācijas absurdumu - ka valdību atkal mēģina veidot nule bankrotējušās koalīcijas partijas, kuras uzreiz bija apbrīnojami viegli paudušas atbalstu atkal TP kandidātam "ar mirdzumu visās vietās".

Var tikai piekrist, ka loģiski būtu uzticēt valdības veidošanu nākamajai lielākajai partijai JL. Diemžēl Dombrovskim to izveidot, visticamāk, neizdotos - tikai tāpēc, ka viņš vēlētos "mazināt oligarhu un naudas lomu politikā", tieši to, ko prasa sabiedrība, kas panāca Kalvīša valdības atkāpšanos. Diemžēl četras valdošās koalīcijas partijas vēlas panākt tieši pretējo, un Zalāna vai Godmaņa kļūšana par valdības vadītāju tikai paplašinās šo bēdīgi slaveno plaisu. Ja prezidents Zatlers to nevēlas, viņš varētu ieklausīties prezidenta Ulmaņa padomā.

 

Intervija ar Ivaru Godmani: Pilots turbulencē

Diena  12/14/07    Premjera amata kandidāts Ivars Godmanis (LPP/LC) intervijā laikraksta Diena galvenajai redaktorei Sarmītei Ēlertei, komentētāju nodaļas vadītājam Paulam Raudsepam un reportierei Zanei Zālītei-Kļaviņai.

- Jūsu «ceļa kartē» rakstīts, ka Latvijā parlamentārā demokrātija ir apdraudēta. Kur jūs saskatāt apdraudējumu?

- Pieprasot Saeimas atbrīvošanu — nu, man jāsaka, tā ir ārkārtas atbrīvošana, jo četros gados Saeima atbrīvojas pati vēlēšanu rezultātā — man personīgi nav radusies skaidrība par to, kas notiks the day after — dienu vēlāk.

- Tad būs vēlēšanas.

- Jā, tad ir vēlēšanas. Ja mēs paliekam pie tā, ka vēlēšanas ir rezultāts. Man šķiet, ka pēc vēlēšanām vajadzētu vēl kaut ko.

Es to saprotu un tulkoju tā. Opozīcija uzskata, ka pie pašreizējās situācijas viņa var iegūt vairāk balsu. No opozīcijas loģikas viedokļa tas ir normāli, un tāpēc ārkārtas vēlēšanas. Ārpus opozīcijas cilvēkiem, kas pieprasa Saeimas vēlēšanas, varētu būt daudz motivāciju. Arodbiedrībām — viena motivācija, daļai no radošiem cilvēkiem varētu būt cita motivācija.

Man problēma ir viena cita, kāpēc es uzskatu, ka varētu būt apdraudējums: tāpēc, ka man ir tāda sajūta, ka neuzstādot tālāko programmu, ko darīs jaunā Saeima — vismaz tie, kas ierosina tās maiņu — paliks gaisā uzkarināta situācija. Mani viens solis tālāk interesē. Kas jaunajai Saeimai būtu jādara? Es par to neesmu nevienu teikumu dzirdējis.

- Būs priekšvēlēšanu kampaņa, partijas piedāvās savas programmas.

- Es saku, ka tie cilvēki, kuri iniciē, ka no viņu puses arī jānāk kaut kādam piedāvājumam, ko viņi sagaida no jaunās Saeimas. Un to es neesmu lasījis nekur.

- Jūsu «ceļa kartē» ir ierakstīts, ka cilvēki, kuri aicina uz ārkārtas vēlēšanām, «aicina nerēķināties ar Satversmi kā ar mūsu demokrātijas pamatu». Lūdzu, ļoti konkrēti: kurš ir aicinājis nerēķināties ar Satversmi?

- Nerēķināties — es to saprotu tādā veidā: nevis pārkāpt Satversmi, bet mēģināt mainīt. Neargumentēti. Tā arī ir nerēķināšanās.

- Satversmē ir paredzēts veids, kā to mainīt. Ja cilvēki to dara šajā veidā, tad kā var teikt, ka viņi nerēķinās ar Satversmi?

- Varbūt, ka jums taisnība. Nerēķināšanos es drīzāk gribētu attiecināt uz to, ka grib kaut kādas papildus formas iekļaut Satversmē, ne sevišķi argumentējot, kāpēc tās vajadzīgas. Tā es to saprotu. Tas tomēr ir politisks dokuments, nevis juridisks.

- Pašlaik tiek vākti paraksti par Satversmes grozīšanu, bet būs taču arī diskusija, vai tas ir pareizs risinājums, pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām būs partiju sacensība, kur cilvēki varēs sekot…

- Tas ir par vistu un olu. Ja jūs uzskatāt, ka vista ir vienkārši atlaist Saeimu, un ola nāks pēc tam kaut kādā piedāvājumā…

- Neviens nav nācis ar priekšlikumu nomainīt partijas vai partiju vietā likt ko citu, vai nomainīt parlamentāro demokrātiju! Daļa no cilvēkiem, kuri ir uzstājušies ar dažādiem aicinājumiem — varbūt kāds no viņiem ieies politikā. Citi uzskatīs, ka joprojām viņu pienākums ir ietekmēt politiku, bet viņi nekad mūžā neies politikā caur partijām, taču piedalīsies politiskajā procesā.

- Man vienmēr ir viena lieta bijusi svarīga: ja tu gribi kaut ko mainīt, labi! Bet tu man mini argumentus, ko darīs tavs izmaināmais subjekts. Ko tu viņam ierosināsi darīt. Lūk, tā ir balta lapa. Jo, ja paliek pie tā, ka mazinās plaisu, palielinās uzticību — jā, par to nav diskusijas, jo kādi tad deputāti var būt tautas vietnieki, ja to nedarīs. Bet šādās kategorijās paliekot, tomēr būtu svarīgs arī kaut kāds road map*, kas tad viņam būtu jāizdara, jo pretējā gadījumā mēs tādās kategorijās varam mūžīgi…

Es nevienu brīdi neapšaubu, ka godīga politika un tiesiskums politikā ir absolūti nepieciešams, cik nu mēs spējam to nodrošināt. Bet ko es gan gribu apšaubīt — ja es to uzskatu kā vidi, kurā būtu jādarbojas, lai pieņemtu lēmumus gan nozarēs, gan virzienos, tā ir vide. Ja mani oponenti sāk uzskatīt, ka tā ir nevis vide, bet tas ir uzdevums un pat mērķis, kas jāsasniedz, tad man šķiet, ka tiek sajaukta vide ar uzdevumiem un mērķiem, jo nevar būt mērķis un uzdevums godīga un tiesiska politika. Godīga un tiesiska politika ir vide. Ja mērķis ir radīt vidi — labi. Bet tie nevar būt uzdevumi. Tā ir vide, gaiss, kurā tu elpo, kurā tu darbojies, lai varētu veikt darbu. Tur ir tā filosofiskā atšķirība.

Man ir bažas, ka tas ir drauds demokrātijai nevis tādā nozīmē, ka pārkāps likumus. Draudus saskatu drusku citādā kvalitātē. Es gribētu redzēt, kāds ir kreatīvais piedāvājums tai konstrukcijai, kas jau veidojas.

Jūs sakāt — tad būs partijas, viņas nāks ar priekšvēlēšanu kampaņām utt. Ja jūs tā sakāt, tad kur ir atšķirība tai priekšvēlēšanu kampaņai, kas nāks, ar iepriekšējām? Tas man drusku nepatīk. Ja grib jaunu politiku, tā ir kaut kā jāpersonificē. Es nevaru vienkārši pateikt — man gribas jaunu politiku! Kas raksturos to jaunumu? Jūs sakāt — mazināsies plaisa, būs lielāka uzticība. Labi. Kas būs tas, kas uzticību palielinās?

Man ir konkrēts priekšlikums. Labi, referendumus palielināsim, ja nav ticības tautas vietniekiem. Vēl priekšlikumi. Teiksim, Jaunais laiks iesaka atsaukt deputātus, kas ir sodīti, kas arī ir viens no variantiem, jā, es piekrītu. Bet man šķiet, ka vajadzētu to road map uztaisīt drusku lielāku! Es gribu redzēt the day after — kas notiek dienu vēlāk.

- Tie, protams, ir leģitīmi politisko debašu jautājumi, bet jūs sakāt, ka atkal būs 34.gads!

- Es salīdzinātu situāciju ar to, ka jūs lidojat lidmašīnā un sākas turbulence. Cilvēkiem nepatīk, ka sākas turbulence. (..)

Turbulence sastāv no trijām lietām.

Pirmā lieta: tā paaudze, kas ir manā vecumā un kas piedalījās valsts atjaunošanā, pie kam ļoti daudz ko upurējot — gan savelkot jostas, ar visām cenu reformām, ar visiem noguldījumiem, gan ar visu politisko aktivitāti riskējot demonstrācijās, — viņa ir nonākusi tajā vecumā, kad saprot, ka ar pašu darbību vien vairs nespēs labklājību uzlabot tā, kā cerēja 90.gadā. Tā ir vilšanās. Tā nav vilšanās jaunajai paaudzei, kas nāk pēc mums, jo viņiem vēl ir laiks, viņi ar savu aktīvo darbību vēl spēj uzlabot. (..) Tas ir viens turbulenci izraisošs punkts, jo vilšanās sajūta ir nopietna, kas sabiedrībā nerada pozitīvas emocijas.

Otrs — neapšaubāmi tas, ka ir vidējais slānis — es visu laiku domāju, ka viņa nav, nē, viņš ir izveidojies — pietiekoši pašpietiekams kritiskajā masā, kurš sevi sāk politiski pieteikt. Nevis standarta formā — stājoties partijās, bet ir cita forma atrasta. Jā, tā ir masu izpausmes forma, piketi, demonstrācijas, sapulces. Es negribu teikt, ka cilvēki nāk un saka, ka viss uzreiz jālikvidē, bet saka, ka vajag jaunas vēlēšanas. Ko tās dos? Bet ir svarīgi, ka tad tu vismaz iezīmē, ko tu sagaidi no tā jaunā demokrātijas subjekta — likumdevēja.

Un trešais. Es, starp citu, palasīju Monteskjē, arī Makjavelli (..) Arī Aristoteli, kurš ir teicis — ja jūs neinteresējaties par politiku, tad jūs riskējat, ka pār jums valdīs idioti un nelieši. (..) Turbulence ir saistīta arī ne tikai ar ceturto, īpašo varu, bet es domāju, ka tie 16 gadi, kas ir pagājuši, varbūt viņi ir raksturīgi Latvijai. Protams, tas nav 34.gada variantā, bet es raksturošu arī 34.gada iezīmes: pirmkārt, jūs iestājaties, mēs runājam par proporcionālām vēlēšanām, par ko mēs arī iestājamies, bet pie šādas partiju attīstības iespējams, ka pretspiediens būs ļoti liels uz mažoritāro daļu. Visas tautas vēlēts prezidents, deputāti ar atsevišķiem mandātiem — tas ir autokrātijas virzienā.

Otrs — sākas pārstrukturēšanās starp visām trim varām. Nav īsti skaidrs — parlaments, kas vienu brīdi aizgāja pilnīgi, tā teikt, ne nu tajā vietā, kur jābūt parlamentam demokrātijā. Valdībai būs acīmredzot jāizskata, kāda ir tās vieta šajā situācijā. Un tiesas vēl ir trešais. Kaut kādas jaunas proporcijas meklēšana šajā varā arī ir viens no turbulences elementiem.

(..)

Viena lieta, kad kapteinis un kuģa vadība pirms tam pasaka — mums būs pretvējš, mums būs turbulence, zināma zona, kurai lidosim cauri, mēs mainīsim augstumu, lūdzu, piesprādzējieties! Un tu saproti, ka turbulence ir sagaidāma. Un tu saproti, kāpēc vienu brīdi tu trīci. Slikti ir tad, kad tu sāc trīcēt, bet tev neviens neko nesaka. Plus tu ieraugi, ka sāk stjuarti skraidelēt haotiski, ka sāk staigāt pa salonu cilvēki ar izpletņiem, bet tev nav. Un te iznāk zināma līdzība ar softlendingu un hārdlendingu**.

- Diemžēl politiķu izteikumi liecina, ka izpratne par politisko procesu ir ļoti brutāla un robusta. Tikai tad, kad sastopas ar spēku, kad dabū pa pieri, jūs esat gatavi kaut ko ievērot. Ja Doma laukumā stāvētu viens vienīgs cilvēks — iespējams, būtu vērts arī viņā ieklausīties. Īpaši, ja viņa vārds būtu Jānis Maizītis. Ģenerālprokurors Jānis Maizītis viens vienīgais teica — nevajag grozīt drošības likumus, nevajag atlaist Loskutovu! Jums bija vienalga. Kad jūs ieraudzījāt cilvēkus, tad gan jūs to ņēmāt vērā. Tas pārsteidz — ka šajās attiecībās ir tik maz inteliģences.

- Laikam te ir zināma dialektika. Attīstība iet caur pretstatu cīņu.

Bet par ko mēs runājam — par stabilitāti. Politisko stabilitāti ir ļoti grūti panākt — gan valdības, gan Saeimas līmenī. Viena iemesla dēļ — jo tā cilvēku kritiskā masa, kas uzskata, ka viņi tomēr nav vidusslāni sasnieguši, ir pietiekami liela. Iedomājieties, tu neesi sasniedzis stāvokli, kas ir kaut cik pašpietiekams, un šī kritiskā masa ir pietiekami liela, un tad tā ierauga, ka tie, kas vada, baigi stabili sēž! Viss, finišs. Reakcija: viņi sēž par ilgu. Ja es neesmu stabils, tad viņš nedrīkst būt stabils.

Man šķiet, labi Dombura raidījumā pateica tas SKDS vīrs [Arnis Kaktiņš — red.]: kā jūs nesaprotat, ka šīs ir pirmās vēlēšanas, kurās nebija jaunu partiju. Nebija partiju, kas varēja paņemt «kredītu», avansa kredītu uz kādu laiku, kā tas ir bijis visās iepriekšējās vēlēšanās. Tāpēc cīņas rezultātā tās partijas, kas bija pie varas, to pārmantoja un tika valdībā. Signālu mēs iztulkojām savādāk. Deklarācijā mēs ierakstījām — vēlēšanu rezultāts pirmo reizi Latvijas valsts vēsturē ir parādījis stabilitāti, pārmantojamību, ka sabiedrība mums ir devusi uzticības kvotu utt. Baidos, ka mēs drusku pārvērtējām šo situāciju. Tad sākās tas par turbulences nepaziņošanu. Ja ilgi un dikti būtu apspriests Loskutova jautājums…

Tāpēc, ka Loskutova problēma ir cita, un man ir aizdomas, ka viņš drusku profitē no tā, kas nav labi, jo Loskutovs un KNAB tomēr ir simbols. Sabiedrība daudz neinteresējas, kas viņu vada un kāpēc, bet KNAB ir simbols tam, ka sabiedrība uzskata, ka korupcijas jautājums ir ļoti nopietns valstī vēl arvien. Un, tikko pieķeras pie simbola, kad izskaidro, ka ir pārkāpti trīs likumi, tas ir marģināli.

Runājot par pirmsturbulences situāciju,ja kuģa kapteinis teiktu — ziniet, mums ir tā un šitā, vai mums nolaisties zemāk vai pacelties augstāk, vai vispār griezties atpakaļ, tad var gadīties, ka valdība, ieejot šādā situācijā, varētu arī nonākt līdz tam, ko ieteica Maizītis — iedot rājienu un uzdot sakārtot grāmatvedību. Man sāka nepatikt tas, ka no tā jau baigo politisko kapitālu sit ārā, kur nav pamata šādam kapitālam Loskutovam. (..)

- Kas ir četri punkti, ko jūs darītu kā valdības vadītājs, lai mazinātu plaisu starp varu un sabiedrību?

- Saturs un forma. Runājot par saturu, ir vesela virkne punktu, kuros ir pretrunas, kas strauji jāatrisina. Jā, arī likuma formā, iespējams, arī valdības rīcības noteikumu formā.

Saturs lielākoties ir saistīts ar tiesiskām lietām. Pirmais — visi jautājumi, kas saistīti ar precīzu parlamentāro uzraudzību pār speciālajiem dienestiem, arī policiju. Nav atrisināts arī jautājums — man šķiet, tas bija atrisināts līdz 2003.gadam, kad bija vecais likums, kur nebija nekādas īpaši pilnvarotās personas, ko vēlāk nepareizi ielika iekšā, nebija arī nekādas izmaiņas pielaižu sistēmā. Es pats biju Nacionālās drošības komitejas loceklis ar īpašu pielaidi, mēs apmeklējām visas iestādes, rūpīgi uz vietas noklausījāmies budžetus, kādas ir nepieciešamības, tehniskās iespējas, ko nepieciešams palīdzēt, kā finansēt, bet mēs nevienu krimināllietu neprasījām. Nevienu operatīvo lietu. Tik, cik procesa virzītājs uzskatīja par vajadzīgu mums skaidrot, ja viņš pats to grib, — jā. Tāpēc es rakstu — uzraudzīt, neapstrīdot prokuratūras unikālās tiesības.

Apakšpunkts tiesiskumā ir arī KNAB jautājums: ko nozīmē pārraudzība īpaši KNAB statusam, jo tur ir pretrunas starp valsts pārvaldes likumu un likumu par KNAB. Tas ir risināms divos virzienos: precīzi jāiedibina forma, ko nozīmē pārraudzība, lai tā nebūtu emocionāla, ka nevar sastrādāties, precīzas atskaites, ko KNAB iesniedz.

Arī tagad katru pusgadu ir jāiesniedz parlamentā, Saeimas komisijā. Kā tad īsti premjers īsteno ikdienā pārraudzību pār KNAB, ko es īstenoju ikdienā pār Valsts policijas priekšnieku. Es nevaru viņam pateikt: šitā pavēle tev jāatceļ! Es varu vienīgi prettiesisku pavēli apturēt. Es nevaru viņam dot komandu: noņem Kriminālpolicijas priekšnieku! Bet es mēģinu pārraudzību īstenot citā veidā. Es visu laiku interesējos, kāda ir situācija. Par kriminālprocesu: es nevaru pateikt — nu, ka, Lieljukša kungs, atnes man krimināllietu! Es nekad to neesmu darījis. Jo tajā brīdī es pārkāpju to lietu. Labākajā gadījumā procesa virzītājs var pieņemt lēmumu par uzziņu, kurā nav krimināllietas materiālu.

Pārraudzība — viens, otrs apakšpunkts par KNAB ir Ģenerālprokurora līdzdalība [priekšnieka] iecelšanas un atcelšanas procedūrā. Par to mums ir drusku strīds, jo es uzskatu, ka Ministru kabinetu izslēgt no tās ķēdes arī nevar. Ir Ģenerālprokurors, Ministru kabinets un Saeima. Visiem trijiem jāiziet cauri, kad vadītāju ieceļ un visiem trijiem būtu jāiziet cauri arī tad, ja atceļ. Viena iemesla dēļ: ja kabinetu izslēdz ārā, tad jāņem ārā arī pārraudzība. Pats KNAB nebūs ar mieru iziet no pārraudzības, jo tad viņam ir baigais risks sakarā ar budžetu, sakarā ar finanšu atbalstu utt.

Tiesiskajā blokā ir vēl divas lietas. Partiju finansēšana, trešās puses finanšu apjoms. Te es palieku pie savām domām, ka var atrast formu, kur ir ierobežota reklāma televīzijā. Nevaru piekrist, ka visu partiju reklāmu izņem no televīzijas ārā — gan priekšvēlēšanu, gan citā laikā. Jo es neticu, ka sabiedrība būtu ar mieru klasiski klausīties, kā, teiksim, entās partijas stāsta savu programmu. Neticu, ka šī forma aizies līdz iedzīvotājiem. Piekrītu, ka jābūt ar likumu noteiktiem ierobežojumiem, kas attiecas uz trešajām personām un pašām partijām. Viennozīmīgi.

Es neesmu iniciators [partiju] finansēšanai no budžeta. Tā būtu tāda kā otra forma, bet es esmu pret finansēšanu no budžeta kā vienīgo un ka liedz cilvēkiem tiesības ziedot. Tā, man šķiet, ir antidemokrātiska lieta.

- Piezīme par televīziju. Iespējams, risinājums ir, ka valsts budžeta finansējums iet uz televīziju un doto raidlaiku partijas aizpilda, kā grib, bet tajā neviens cits nedrīkst pirkt reklāmu.

- Vai tā nav reakcija uz to, kas bija iepriekšējās vēlēšanās šis te tiesiskais regulējums — nu, tagad lai tiesa pieņem lēmumu! — noveda pie tā, ka apjoms bija tik liels, ka tagad arī mazākās dozās tas nebūtu pieņemams? Tam es tā īsti negribu piekrist.

Turpinot par darāmajiem darbiem. Nākamais ir vairāk ar formu saistīts. Viens no variantiem, kā var mēģināt uzticību — nu jā, to ir ļoti grūti izmērīt ar lineālu, bet var jau principā, reitings, elementāri! — ir gatavi tevi atbalstīt vai nav. Diemžēl. Es domāju ka reitingi ir stipri objektīvi. (..) …papildus slodze valdības vadītājam un ministriem. Tā izpaužas citā funkcijā, kas nav bijusi ļoti ilgi, jāsaka, kopš Birkava laikiem. Birkava laikā notika darba dalīšana. Valdība aizgāja prom no parlamenta, deleģēja frakciju vadītājus, kas pauž valdības viedokli, pašai neesot klāt. Un vēlāk tas attīstījās līdz Koalīcijas padomei utt. Arī Zalāns par to teica, un es to saprotu, es biju valdības vadītājs, kad bija cita situācija, Saeima strādāja piecas dienas nedēļā un mēs milzīgi daudz lietas darījām, diemžēl vienlaikus un ar dažādiem rezultātiem, bet darījām. Parlaments mums bija neatkarīgās valsts garants. Tagad nav tā situācija, ir vesela virkne likumu pieņemti. Nav jāsāk ar cirvi cirst reformas. Sakarā ar to, ka valdība aizgāja prom no parlamenta, bet Saeima ir tā vieta, kur ir divas iespējas. Pirmā — valdībai ir ne tikai jāatsūta dokuments, kas jāpieņem, bet jābūt tur klāt. Un nevis tikai tāpēc, lai aizstāvētu konkrēto likumprojektu. Parlaments ir tā vieta, kur vienmēr ir masu informācijas līdzekļi. Lai iegūtu zināmu uzticību, pēc iespējas vairāk ir jāmēģina panākt, ka dzird to, ko tu saki. Gan tautas vietnieki, gan caur masu informācijas līdzekļiem to dzird cilvēki, kas to skatās. Premjeram jāiet uzstāties, ne tikai budžetu aizstāvot vai īpašos gadījumos. Jāregularizē premjera klātbūtne parlamentā.

Tas ir dažādi. Kanādā ir katru dienu. Anglijā ir divreiz nedēļā. Iet tā kā uz ešafotu, un tur straight, opozīcija vispār metra attālumā no jums. Mūsu demokrātijas tagadējā pakāpe prasa dialektiku augstākā līmenī. Attīstība tagad var būt tikai, ja cilvēks var izvērtēt sadursmi — pozitīvā nozīmē! — vienā telpā, nevis viens kaut ko runā vienā masu informācijas līdzeklī, otrs kaut ko citu un nevar salikt kopā. Vislabāk, ja tu redzi — valdības pārstāvis runā to, opozīcijas pārstāvis runā to.

Kāpēc tas ir vajadzīgs? Lai iegrieztu parlamenta lomu, valdībai jāiegriežas. (..) Jāsastāda parlamenta darbības plāns. Parlamenta vadītājam regulāri jātiekas ar valdības vadītāju. Kādu laiku uz priekšu tiek saplānots, ka šajā dienā nāks šis ministrs, un viņa uzdevums — viņš nāk un stāsta visu problemātiku, kā viņš to redz nosacīti kādā likumprojektā. Tad debates notiek ap ministra ziņojumu. Tad debates ierosināsies. Ja ministra nav, paši deputāti nu nav tādā stāvoklī, lai varētu uzsākt debates. Kad jau ir nopietnas pārnozaru lietas — inflācija, konkurētspēja, Eiropas naudas, enerģētika — tad nāk premjers kopā ar ministru. (..)

Vēl viena lieta, kas ir diemžēl stipri riskanta. Ir biežāk jābūt gadījumiem, kad premjers sev prasa uzticības votumu. Kad tu liec jautājumu saistībā ar savu pastāvēšanu. Jo citādi tu cilvēkus nepārliecināsi. Tu sāksi stāstīt, ka vajag iet pa šo ceļu, bet tu jūti, ka tev aizmugurē durvis ir vaļā. Un, ja viņi tev līdzi neiet, tu izmuksi ārā. Nu, ir turbulence, bet es izlēkšu ar izpletni, forget it***. Ja būs uzticības balsojumi, tad cilvēki redzēs — viņi nav noguruši izskaidrot, kāpēc viņi dara. Pie reizes varēs arī kvalifikāciju izvērtēt, jo varbūt tas, ko skaidro, nav saprotams, tad premjeram ir jāpieņem lēmums. Otrs — ja cilvēks ir gatavs riskēt ar savu politisko galvu, tad jautājums, par ko viņš iestājas, ir tiešām ļoti svarīgs.

Mani nopietni uztrauc tas, ka mēs varam ieslīdēt tādā variantā, ka neviens nepieņem lēmumus. Nekādus. Sāksim ar to, ka prezidents nepieņems lēmumu. Var gadīties, ka sakarā ar to, ka prezidents nepieņem lēmumu, valdība tiek veidota ilgāk. Tas pats par sevi nav nekas bīstams. Šī [Kalvīša] valdība lielos lēmumus nepieņems vairs, viņa nedrīkst to darīt — no politiskās ētikas viedokļa. Ne Lattelecom, ne enerģētiskie lēmumi, ne citi. Arī tos var nepieņemt! Jo galu galā elektrība ir… Man saka — viņa nebūs desmitajā gadā. Nekas, padzīvosim. Man kāds saka — Ignalinu aiztaisīs ciet. Nekas, varbūt neaiztaisīs…

(..)

Kopumā pašlaik situācija nav šausmīga. Tas, ko es vairs nedarīšu — būs turbulence vai nebūs, tu vēl neesi iekāpis lidmašīnā un saki — eu, būs baigās turbulences! Turbulences būs nepārtraukti, mēs vēl lidosim pāri okeānam, tur būs tādi vēji… Nu jā, bet tad jautājums, kāpēc tu vispār esi kapteinis, ja tu visu laiku biedē? Kas ir, nav vispār nekādas šanses? Nu, pamaini augstumu, brauc pa citu maršrutu! Ja tu gribi vadīt lidmašīnu un visu laiku stāsti, ka būs briesmīgi slikti, — nē, to nē.

Ekonomiskie fakti nesatur sevī tik daudz morālā satura, kas ir ar tiesiskumu saistīts. Viņi ir vairāk ekonometriski. Ļoti vienkārši! Ja tu nobremzē, teiksim, Latvenergo tarifus politiski, viss ir ļoti skaisti, bet, to darot, tu viņu padari maksāt nespējīgu. Vienkārši, ļoti objektīvi, tā kā Kalifornijā bija savulaik — bija blekauts****, vispār nebija elektrības. Viss.

Tas pats ir, piemēram, ja politiski pieņem lēmumu, un ir divi varianti uz 2009.gada budžetu. Vai nu jāpatur [algu] trepe līdz galam — jo tas ir solīts, tas ir iecirsts… Tas ir pašnāvnieks, arī es, ja es sākšu — ai, nu tās trepes, kas bija, ziniet, miskastē, un viss, un cauri, un aizmirstam. Tā nedrīkst darīt. Bet, ja tu redzi, ka tā situācija tev ir uz to brīdi, ka tā trepe — tas, ko es teicu arodbiedrībām, 8.maija budžets bija viens, inflācija bija seši [procenti] ar kapeikām, bet atbrauca Spurdziņš no Pasaules Bankas un Valūtas fonda saieta, un viņš ļoti konkrēti pateica, kas ar mums notiks, ja mēs šitā laidīsim uz priekšu, ka mums ir inflācija pāri par desmit, un tas ir jau zināmā mērā forsmažors.

Tas, ko mēs gribam arodbiedrībām teikt… Laikam jau nevajadzēja forsēt budžetu, laikam vajadzēja ar viņiem ilgāk runāt, jo es neticu, ka tur cilvēki ir tādi, kuri saka — mūs vispār neinteresē nekas, dodiet mums naudu, kas tur ar to elektrību, ar siltumu, tā ir jūsu problēma. Nav jau tādu tikai valdības problēmu, tās ir kopīgas. Tāpēc es rosinu… Visā tajā likumdošanā un normatīvo aktu kopumā ar arodbiedrībām starp darba ņēmēju, darba devēju un valdību — tur nav īpaši atrunāts, kā tas darbojas, ja ir straujas ekonomiskās situācijas izmaiņas — gan uz vienu, gan otru pusi. Tur visu laiku uzskata, ka viss ir lamināri un kārtībā, bet te tā nav gluži.

- Vēl kāds jautājums, kas ir saistīts ar tiesiskumu un neizbēgami — ar personālijām. Cilvēki skatās ne tikai uz to, kādas ir programmas un mērķi, skatās arī, kas pie galda konkrēti sēž.

- Par Šleseru, ja?

- Nē, sāksim ar ko citu. Vai jūs uzskatāt, ka ir pareizi, ka Kalvīša valdībā pie Koalīcijas padomes galda sēdēja smagos noziegumos apsūdzētais Lembergs, pirms viņu apcietināja?

- Es domāju, ka tas pareizi nav. Tomēr mēs drusciņ vienu lietu aizmirstam. Pirmkārt, aizdomās turēts, tad ir apsūdzēts, tad ir pirmajā instancē notiesāts utt. Kas notiek tajā brīdī, ja tiesas beidzas tajā brīdī, ka nevar pierādīt vainu?

- Ir arī iespējams, ka viņu notiesās, bet, kamēr ir šaubas, viņš ir piedalījies svarīgu, valstisku lēmumu pieņemšanā. Ja nu izrādās, ka Lembergam ir bijusi izšķirošā balss šādos jautājumos, kas varētu arī uz viņu attiekties?

- No politiskā aspekta tas ir citādi nekā no tiesiskā, tas nu ir fakts. Tā ir, ka prokuratūra apsūdzību neceļ no nekā. Ja ceļ apsūdzību, tas tomēr ir cits etaps nekā aizdomās turētais. Tādā gadījumā, protams, politiskajai kvalifikācijai jānāk līdzi — diemžēl tad tādā līmenī tu vairs nevari piedalīties un runāt par šīm lietām. (..)

Bet ir gadījumi, kā ar Lata International un vienu bijušo lauksaimniecības ministru [Daini Ģēģeri — red.]. (..) Process gāja 11 gadu, to visās instancēs izskatīja — nav vainīgs. Ko saka Ģēģeris — 11 gadus no dzīves es esmu atradies tādā kvalifikācijā, kas ir būtiski izmainījusi visu manu dzīvi. Viņš saka — kā lai es saņemu par to kompensāciju?

Viena lieta — tomēr vajadzētu precīzi paredzēt, kā mandātu apturēt. Pat līdz tādai lietai, kādi būs iztikas līdzekļi, kad viņam mandātu apturēs. Visiem šķiet — nu, tam kuram aptur mandātu, pēc definīcijas mājās ir naudas pods. Viņš no viņa ņem visu laiku, viņam nospļauties, vai viņam ir tā deputāta alga vai nē. Tomēr jānodrošina, ka viņš saņem zināmu atlīdzību.

Es esmu virkni disciplinārlietu te, ministrijā tagad ierosinājis. Kas notiek? Kamēr ir disciplinārlieta, ja cilvēks ir atstādināts, tad šeit, iekšlietu sistēmā, cilvēks pa to laiku algu nesaņem.

Atšķirība — izskatot disciplinārlietu, ir ierobežots laiks, likums nosaka — mēnesis vai tiesības pagarināt vēl mēnesi. Tātad ir situācija, ka viņš divus mēnešus algu nesaņem, tikai uzturnaudu. (..)

Otra lieta ir politiskā un tiesiskā kvalifikācija, kas nav identiskas. Tur es jums varētu piekrist. (..)

- Jūs pats pieminējāt Šleseru…

- Par Šleseru man ir savas domas un ļoti konkrēti… Es viņu redzu kā ministru, kas varēs atrisināt trīs jautājumus, un es neredzu pagaidām, kurš cits. Pirmais — lidostas paplašināšana, otrs — Latvijas Pasta modernizēšana, trešais — kas attiecas uz ceļu izbūvi. Cik man ir informācijas, es esmu gatavs teikt, ka es nevaru apšaubīt viņa kvalifikāciju šajās jomās. Uzskatu, tā ir augsta.

Otrs — kas attiecas uz mūžīgo jautājumu, vai tajā visā nav kaut kāda privāta interese. Es domāju, ka nav. Ja tā būs, un tad tā noteikti kaut kādā veidā manifestēsies, tad mūsu ceļi šķirsies partijā. Uzreiz.

Ceļš mums nebija viegls, kad mēs mēģinājām veidot apvienību — jāmeklē vēl tālāk ir konsolidācijas procesi, nepaliks partiju sistēma tāda, kā tagad, — domāju, ka nākotnē arī konsolidēsies partijas. Jaunas partijas vairs neparādās vēlēšanās — tas ir jau pirmais signāls. Otrs — sāk izskatīties, ka ir īpaši grūti sadalīt elektorātu. Kāda atšķirība starp jums, jums vai jums… Tad parādās tāda lieta, ko sauc par varas imperatīvu. Kategoriskais imperatīvs — vara. Arī Eiropā partijas būtu grūti strikti ideoloģiski sadalīt. (..)

- Ir vēl kāda lieta — cilvēki, kas ar Šlesera kungu ir saistīti, piemēram, Ļedjajeva kungs, kura dievkalpojumus viņš apmeklē, kurš aicina uz kristīgo totalitārismu.

- Es nedomāju, ka Šlesera kungs ir Ļedjajeva kunga pozīcijās. Viņš, cik es saprotu, ir baptistu draudzē. Nedomāju, ka te vajadzētu vilkt kādas paralēles. (..) Cilvēka reliģiskie uzskati ir intraverta lieta, es nekad neietu un neteiktu — jums jāmaina konfesija.

- ASV respektablākā pētniecības grupa Southern Poverty Law Center ir nosaukusi Ļedjajevu par esktrēmistu.

- Bet amerikāņi atļauj viņiem tur eksistēt.

- Protams, ASV vārda brīvība ir svēta un kukluksklanam ir tiesības iet ielu gājienos, bet tas nenozīmē, ka šie cilvēki ir politiski pieņemami un, ka viņi potenciāli neveicina vardarbību. Ir bijis konkrēts gadījums, kad ar Ļedjajevam tuvu stāvošu baznīcu saistīti cilvēki nosita vienu puisi.

- Tur vajadzētu dziļāk papētīt šo situāciju.

Mani ir pārsteidzis tas milzīgais cilvēku skaits, kas šajos dievkalpojumos piedalās. Divi gadi atpakaļ vasarā, kad bija pāri par 36 grādiem, Ķīpsalā bija kādi 6000 cilvēki sapulcējušies.

Neesmu īpaši iepazinies, bet tas ir pats par sevi fenomens, ko tad cilvēkiem sludina. Bet, kamēr viņu darbība neierobežo citu cilvēku tiesības un nav vardarbības, mums nav tiesību teikt — jūs nedrīkstat apmeklēt.

Es to tulkoju ļoti vienkārši. Acīmredzot tradicionālās konfesijas nespēj noreaģēt pietiekami ātri uz kapitālismu un parādās jaunas kustības. Jo galvenā atšķirība, cik esmu nopratis, ka jaunās kustības nesludina kaut kādu laimi kaut kad vēlāk, citā dzīvē. Tās saka — te, uzreiz tas ir jādara, tā ir tava vienīgā dzīve.

Tas uzreiz jāsaka, ka partijā mēs neatteiksimies — protams, likuma ietvaros, — kaut kādā veidā atbalstīt kristīgās konfesijas. Kaut vai par baznīcām. Te bija diskusijas, jo tas ir privātīpašums. No otras puses — tas ir publisks objekts.

To varētu dēvēt par farizejismu, liekulību, baznīcas izmantošanu — (..) ja meklē mierinājumu, tad laicīgā pasaule diemžēl diez vai būs šī līdzsvara sniedzēja pašlaik. (..) Tas, kas mums te drusku stāv priekšā, tur varētu nepietikt ar to vien, ka valdība kaut ko ilgi un dikti stāsta, jo globalizācijas ietekme ar visām cenām nav nekas tāds paredzams un skaidrs. Varbūt arī baznīcai vajadzētu mēģināt to skaidrot, jo tikai polittehnoloģiski mēs to neatrisināsim.

- Jūs esat gandrīz vienīgais no premjera kandidātiem, kuram ir tik gara pieredze, darbojoties Latvijas politikā. Jūs kādā intervijā teicāt, ka viena no jūsu vērtībām ir gatavība upurēties, un to jūs arī darījāt 90.gadu sākumā un tagad, iespējams, mūs gaida kāda ekonomiska turbulence. Tajā pašā laikā 90.gadu sākumā, apzinoties arī visu smago nastu, ko jūs bijāt uzņēmies, tomēr mēs arī atceramies, ka jūs dažkārt bijāt nervozs, lēmumi svārstījās. Vai jūs jūtat, ka jaunajā turbulences situācijā jūsu nervi būtu pietiekami stipri, lai to izturētu?

- Viena atšķirība ir. Mans galvenais mīnuss, kas man vienkārši jāsaka, kāpēc būtu tomēr svarīgi izvēlēties katrā laikā jaunu cilvēku, ja tas ir iespējams — šajā pārmaiņu laikā… Galvenais mīnuss, ja jūs jau esat bijis premjers un ministrs, un pie kam nevis vienkārši bijis, bet pieņēmis lēmumus, kas ir atstājuši ļoti lielu iespaidu uz daudzu cilvēku dzīvi… (..) Jaunajam, tāpat kā jaunai partijai ir tā priekšrocība, ka cilvēki īsti vēl nezina, ko tas jaunais var izdarīt, un tāpēc dod viņam zināmu kredītu. Viņam nenāk līdzi tā nasta un tā bagāža.

Kas attiecas uz psihošanu un nervozēšanu, tie nav salīdzināmi nervi un tās nav salīdzināmas problēmas. Visās sfērās tās ir citas kārtas problēmas — pēc sava asuma, pēc izšķirīgās situācijas.

Iespējams, toreiz mēs tiešām pikējām un jautājums bija, vai mēs spēsim lidmašīnu no pikējuma izgriezt ārā. Mēs it kā izgriezām. Bet cilvēku motivācija bija pilnīgi cita. Tā bija absolūta pašaizliedzība. Sabiedrības pašaizliedzība bija izšķiroša, nevis tas, vai tur bija Godmanis, Īvāns, Ēlerte vai Kalniete. Tas, kas ir izgājis cauri tādai ellei, šo turbulenci neuzskata par pikēšanu.

Taču problēma ir cita. Astoņus gadus pēc Krievijas krīzes bija samērā lamināra un pozitīva attīstība ekonomikā, kas gāja bez turbulencēm. Tas cilvēkos radījis pozitīvus pieradumus, kas ir izpaudušies konkrētos dzīves apstākļu uzlabojumos: cilvēki no tramvaja ir iesēdušies mašīnās, no sliktākas mašīnas labākā, reizi gadā brauc slēpot, var atļauties iegādāties ilgtermiņa lietas… Var dzīvot savā mājā uz parāda! Agrāk krāja un tad, kad uzbūvēja, aizgāja no šīs saules! (..) Tagad tās pašaizliedzības ir daudz mazāk.

Vēl arī tas, ka tad jau nebija kur sprukt, bet tagad mums ir visa pasaule vaļā. Kaut kas nepatīk — prom!

Tāpēc uzdevums tagadējam vadītājam, ņemot vērā turbulence, un ka ne jau mēs esam to izdomājuši, ka izdevumu struktūra būs katrai ģimenei jāpamaina uz to proporciju, kāda ir citās Eiropas valstīs. Cik jāmaksā par uzturu, par komunālajiem pakalpojumiem, par īpašumu. Nelaime tā, ka tā struktūra mums nav bijusi. Ja mēs to izmainīsim, tad atšķirībā no frančiem, angļiem utt. Pie viņu dzīves līmeņa tas, kas paliek pāri, ir pietiekams, lai nodrošinātu pašpietiekamo vidusslāņa dzīvi. Mums tas var izrādīties nopietns cenu sitiens — neatkarīgi no tā, kāda valdība ir. Ka tas, kas paliek pāri, diemžēl var tā samazināties, ka tas pozitīvais pieradums ir jāmazina. Jāaptur vismaz.

Ja skatāmies sabiedrības centru, tad tā ir jaunā paaudze, mēs jau esam nobīdījušies malā. Vai viņa spēs nepsihot lidmašīnā? Vistrakākais, ja sākas psihošana. Kad saka — ei, vis cauri, turbulence, krītam, kur maskas, kurš idiots tur ir pie stūres, davai, to nost, kurš var stūrēt? Ā, tu, nu tas arī nevar, un tad vispār aiziet, viss, lejā, cauri, beigas.

*ceļa karte (angl.)

**no angļu hard landing un soft landing — «mīkstā» piezemēšanās un «cietā» piezemēšanās

***aizmirstiet (angl.)

****no angļu blackout — aptumšošana.

 

Godmanis cer palielināt Saeimas lomu; no ministriem prasīs regulārus ziņojumus

LETA   12/14/07    Partija LPP/LC nākamajā valdībā nepretendē uz finanšu ministra amatu, šodien žurnālistiem paziņoja Valsts prezidenta Valda Zatlera nominētais premjera amata kandidāts Ivars Godmanis (LPP/LC). Līdz šim Latvijas politikā bija ierasts, ka tai partijai, kurai ir premjera amats, pienākas arī finanšu ministra portfelis. Godmanis arī atklāja, ka cer palielināt un nostiprināt Saeimas lomu.

Kā žurnālistiem pastāstīja Godmanis, viņš cer nostiprināt un palielināt Saeimas lomu. Ja Godmanis kļūs par Ministru prezidentu, ministriem regulāri būs jāsniedz ziņojumi par sabiedrībai aktuāliem jautājumiem.

Tāpat viņš pieļāva iespēju, ka būs vairāki gadījumi, kad viņam būs jālūdz Saeima nodrošināt uzticības balsojumu par atsevišķiem jautājumiem.

Godmanis apstiprināja, ka Aināru Šleseru aicinās turpināt pildīt satiksmes ministra pienākumus arī nākamajā valdībā.

"Viņa profesionalitāte un enerģija ir vajadzīga arī turpmāk, lai turpinātu strādāt pie lidostas "Rīga" konkurētspējas attīstīšanas, Latvijas Pasta un ar ceļu būvi saistīto jautājumu risināšanas," skaidroja Godmanis.

Aicinot partijas deleģēt ministrus, Godmanis lūgs izvirzīt tikai pašus spēcīgākos kandidātus, bet galējas nepieciešamības gadījumā valdībā varētu tikt aicināti bezpartejiski ministri.

Godmanis uzsvēra, ka ievēros, lai ministru skaits būtu proporcionāls partiju mandātu skaitam Saeimā. Jaunas ministrijas netiks veidotas.

Premjera amata kandidāts atzina, ka laika grafiks ir saspringts un līdz Ziemassvētkiem viņš cer tikt skaidrībā par nākamās valdības veidošanas procesu.

Godmanis arī apstiprināja, ka viņa birojā strādās cilvēki, kuriem viņš uzticas un ar kuriem viņš strādājis kopā Iekšlietu ministrijā.

 

Eksperti: Godmanim būs grūti gūt sabiedrības uzticību

LETA   12/14/07    Premjera amata kandidātam, ilggadējam politiķim Ivaram Godmanim (LPP/LC) būs diezgan grūti iegūt sabiedrības uzticību, prognozē aptaujātie eksperti.

Politologs Ivars Ijabs uzsvēra, ka Godmanis ir cilvēks ar plašu pieredzi un autoritāti, tomēr, kļūstot par premjeru, liela daļas autoritātes ies zudumā. Sabiedrībai Godmanis asociēsies ar veco koalīciju un veco valdību, kas neizbēgami noteiks, ka viņa vadītā valdība sabiedrības acīs sākotnēji būs nepopulāra.

"Godmaņa likteni izšķirs tas, cik neatkarīgs viņš spēs būt savā rīcībā un spēs atgriezties pie tiem darbības principiem, kādi viņam bija deviņdesmitajos gados," sacīja Ijabs.

Sabiedrības par atklātību "Delna" pētniece Līga Stafecka uzsvēra, ka Godmanim būs jāpacīnās par uzticības iegūšanu. Sabiedrībā būs pieprasījums pēc pilnīgi jaunas valdības un jaunām sejām, kam, visticamāk, pakļausies arī Godmanis. Tā būtu kļūda, ja netiktu veiktas izmaiņas vairāku līdzšinējo ministru rindās, piemēram, izglītības un zinātnes ministra postenī, norādīja Stafecka.

Pēc viņas domām, lielai sabiedrības daļai viedoklis par Godmani ir izveidojies jau deviņdesmitajos gados un tāds tas varētu būt saglabājies arī tagad.

Arī politologs Juris Rozenvalds neprognozēja, ka Godmanim būs viegls ceļš uz sabiedrības uzticības iemantošanu. Politologs secinājis, ka līdzšinējie Godmaņa izteikumi neliecina, ka viņš varētu ienest radikāli jaunas vēsmas. Pēc viņa domām, Godmaņa valdība būs "tā pati vecā valdība, ar tiem pašiem mērķiem".

Jau ziņots, ka valsts prezidents Valdis Zatlers nākamās valdības veidošanu uzticējis Godmanim, jo viņš radījis prezidentam pārliecību, ka darbosies valstiski atbildīgi.

Zatlers atzina, ka viņa izvēli ietekmējuši pēdējā laika notikumi un premjera amata kandidātu darbība - kā viņi spēj komunicēt ar presi, kā spēj iezīmēt darba programmu pirmajām simts dienām un kā strādā, meklējot Saeimas vairākuma atbalstu.

"No viņa bija jūtams briedums," piebilda Valsts prezidents.

 

Viedoklis: Krievijā nedrīkst kritizēt Putinu, bet Latvijā Domburu

Juris Paiders,  NRA  12/15/07    Šādu asprātību man iznāca dzirdēt tūdaļ pēc tam, kad uzzināju, ka TP izvirzītajam premjera amata kandidātam Edgaram Zalānam nepatīk Jānis Domburs.

Lai gan oficiālu ziņu nav, bet neoficiāli ir zināms, ka tieši tāpēc Valsts prezidents atteicās nominēt bijušo Kuldīgas mēru kā oficiālu premjera kandidātu.

Mediju telpu pārplūdināja dažādu ekspertu atziņas, kas apliecina, ka Zalānam ir bail no preses, bail no tiešraidēm, bail no atklātības utt. No atteikuma vienai pārraidei tika atvasināts valdonīgums. Viegla vienas TV zvaigznes kritika tika transformēta par tirānijas pierādījumu.

Bija eksperti, kuri no viena atteikuma uzkonstruēja milzīgu sazvērestības teoriju. Eksperti, kas apgalvoja, ka valstij neder premjers, kuram bail no tiešraidēm, nevēlējās pārbaudīt, kāda ir Edgara Zalāna attieksme pret citām pārraidēm un citām tiešraidēm. Ja pārbaudītu, tad tā nerunātu, jo Zalāns nav atteicies no citām tiešraidēm, kas notikušas citu žurnālistu vadībā. 7. decembrī Zalāns piedalījās tiešraidē Latvijas Radio un atbildēja uz maniem un žurnālistes Ksenijas Zagorovskas jautājumiem. Uz iekšpolitiskiem jautājumiem atbildes bija pārliecinošas, bet ar ārpolitiskajiem jautājumiem negāja tik spīdoši. Ja Edgars Zalāns tomēr kādreiz tiks par Ministru prezidentu, tad viņa pirmais uzdevums būs apgūt ārlietu jautājumus.Parasti, intervējot politiķus, žurnālistam rodas iespaids, ka viņa priekšā sēž maska ar amerikāniska smaida grimasi, kura uz katru, pat visāķīgāko, jautājumu atkārto neko nenozīmējošas un neko neizsakošas politkorektas frāzes, kad, runājot dzejnieka Aivara Neibarta vārdiem "vārdi klaudz vienmuļi kā sliedes". Ar Zalānu tā nav. Viņš ir dzīvs cilvēks, kurš nerunā un neatkārto klišejas, bet runā, atklāti sakot to, ko domā.

Domāju, tieši tā ir jāuztver viņa paustā Jāņa Dombura kritika. Jānis Domburs ir zvaigzne. Jānis Domburs ir spožākā Latvijas sabiedriskās televīzijas zvaigzne. Kā sabiedriskās televīzijas zvaigzne Jānis Domburs ir publiska persona un viņš ir pakļauts kritikai tieši tādā pašā apjomā kā citas publiskas personas. Demokrātiskā sabiedrībā ikvienas publiskas personas darbība un rīcība ir kritizējama. Zalāns drīkst kritizēt Dombura pārraides, Dombura vadības stilu un metodes. Jānis Domburs savukārt drīkst brīvi paust viedokli par Zalānu, Zatleru un visiem viņiem līdzīgajiem. Ja kāds iedomātos aizliegt Domburam uzdot asus jautājumus vai kāds sāktu ietekmēt Dombura pārraidi, samazinot finansējumu, tad domāju, ka žurnālistu saime nostātos Jāņa Dombura pusē. Taču, ja premjers netiek nominēts tikai tāpēc, ka atļāvās nokritizēt kādu TV zvaigzni, tad tā ir jau pretēja galējība. Tā ir parodija par demokrātiju. Demokrātiskā sabiedrībā viedokli drīkst paust ikviens par jebkuru norisi. Jāteic, ka vakar un aizvakar desmitiem cilvēku, ar kuriem es tikos un kuri nav bijuši un nepretendē būt par Dombura pārraides viesiem, pauda atbalstu Zalāna teiktajai kritikai. Turklāt katrs izteica savu repliku un savu argumentu, kāpēc viņš vai viņa neskatās pārraidi Kas notiek Latvijā? Man nācās uzklausīt kritikas gan par Dombura augstprātību, gan par frivolo pārraižu vadības stilu, gan to, ka viņa vadītajā pārraidē ir jaušama tendenciozitāte.

Man ir iespaids, ka Domburs ar savu pārraidi ir radījis negatīvas emocijas ļoti daudzos skatītājos. Savukārt politiķiem ir jāizsaka vēlētāju – skatītāju – domas un vajadzības. Zalāns ir viens no retajiem, kurš, atļaujoties pakritizēt TV zvaigzni, patiesībā pauda daudzu vēlētāju noskaņojumu. Taču viņš tūdaļ dabūja tik masīvu pretsitienu, kā vēl neviens.

Tas savukārt rada rūgtas pārdomas par LTV kā sabiedrisko televīziju. Jā! Jānis Domburs kā TV zvaigzne ir liela vērtība sabiedriskajai televīzijai. Taču jebkurš monopols ir slikts. Arī politisko debašu monopols. Kultivējot tikai Dombura kultu, Latvijas Televīzija apslāpē savā ēterā citas zvaigznes. LTV neļauj izaugt citiem politisko debašu stiliem. Manuprāt, Latvijas Televīzijai pietrūkst iekšējās konkurences. Sacensības. Nevar ekspluatēt tikai Domburu un vienīgi Domburu. LTV ir jādod iespēja augt un attīstīties arī citiem žurnālistiem. Arī citiem jādod iespējas kļūt par TV zvaigznēm.

Edgara Zalāna kritika ir aisberga redzamā daļa. LTV vadībai un arī Jānim Domburam ir jāapzinās, ka ne tikai politiķi, bet arī ievērojama skatītāju daļa vairāk neskatās pārraidi Kas notiek Latvijā. Ļoti daudziem vairāk nav pieņemama forma, kādā Latvijas sabiedriskā televīzija ir ļāvusi monopolizēt LTV politiskās debates.

 

Viedoklis: Kapteinis Turbulence

Pauls Raudseps,  Diena  12/15/07    Politiskie vēji gaudo, inflācijas viļņi bango, valsts kuģis tiek dzīts uz vietu, ko svešzemju loči sauc par Smagās nosēšanās ragu. Uz klāja tiek izstumts junga ar degsmi acīs, vētra ierēc, un viņu aizskalo.

Kam uzticēt stūres ratu? Kam gan citam, ja ne Latvijas vētrainākajam politiķim Ivaram Godmanim, kurš varētu būt bijis prātā Ļermontovam, kad viņš rakstīja: "A on, mjatježnij, prosit burji,/ kak budto v burjah jesķ pokoj!" (Bet viņš, dumpinieks, prasa vētras, it kā vētrās būtu miers!)

Tādi, ja ne apzināti, tad vismaz instinktīvi varētu būt bijuši Valsts prezidenta Valda Zatlera apsvērumi, piektdien aicinot Godmani veidot valdību. Premjers 90.gadu sākuma ekonomiskās krīzes laikā un finanšu ministrs Krievijas defolta smagākajos mēnešos, kurš pēdējās dienās plaši aprakstījis mūsu ekonomikas gaidāmo "turbulenci" un savā allaž stingrā valodā pateicis, ka viņa visaugstāk vērtējamā īpašība ir spēja riskēt ar sevi. "No viņa bija jūtams briedums," savu izvēli paskaidroja Zatlers.

Godmanim par labu runā viņa pēdējā gadā veiktais darbs iekšlietu ministra amatā. Neatkarīgi vērotāji izsaka atzinību par viņa ieinteresētību ministrijas darbā, par spēju atgriezt policijā pozitīvu pašapziņu, par efektīvu rīcību pēc Reģu traģēdijas un par spēju nodrošināt relatīvu mieru praida gājiena laikā. Viņš ir viens no retajiem koalīcijas politiķiem, kas ir vismaz centies plašāk skatīties un nopietni padomāt par Latvijas politisko stāvokli, turklāt divās nesenās sarunās Dienas žurnālisti un redaktori varēja pārliecināties, ka viņš ir gatavs nopietni uzklausīt un izvērtēt citu viedokļus, pat ja tiem nepiekrīt. Dažas viņa idejas par to, kā politisko sistēmu padarīt atklātāku un caurspīdīgāku, ir labas un atbalstāmas, piemēram, priekšlikums, ka visi svarīgie vai strīdīgie likumprojekti būtu Saeimā jāaizstāv atbildīgajiem ministriem, tādējādi nodrošinot kvalitatīvākas, atbildīgākas un publiski plašāk atspoguļotas debates. Pašam Godmanim nevarētu pārmest atbildības sajūtas trūkumu par Latvijā notiekošo - dažkārt var likties, ka tas ir viss, par ko viņš domā.

Bet. Kā zina visi, kas sekoja līdzi Godmaņa darbībai valdībā no 1990. līdz 1993. gadam, viņa ārēji bargā noteiktība palīdz nomaskēt bieži vien ļoti svārstīgu un viegli ietekmējamu iekšējo pārliecību, un viņam nekad nav bijis stingras un skaidras vīzijas par ekonomisko attīstību. Deviņdesmito gadu sākumā Godmaņa valdība baidījās ieviest tādu radikālu tautsaimniecības pārveides programmu, kādu Igaunijā realizēja Marts Lārs, un rezultātā mēs kopš tā laika velkamies kaimiņiem astē. Kopš viņš Latvijas ceļu pieāķēja Pirmās partijas ceļa rullim, Godmanis ir bijis Šlesera ekonomiskās "politikas" - gāzi grīdā - atbalstītājs. Vēl šā gada maijā, kad pārgāzētā ekonomika jau nepārprotami sāka "sanesties", viņš LPP/LC konferencē apgalvoja, ka valdība nu nekādi nespēj kontrolēt inflāciju un vienīgais, ko tā var darīt, ir turpināt celt algas, vārdu sakot, mēģināt gāzes pedāli izspiest cauri grīdai. Tagad Godmanis ir apņēmies izvilkt Latviju no ekonomiskās krīzes, bet ir pamats šaubīties, vai viņam pietiks zināšanu un stingrības to izdarīt.

Otrs būtiskais trūkums, kas velkas līdzi jau no deviņdesmito gadu sākuma, ir gatavība ne tikai pievērt acis un ignorēt šaubīgus vai pat skandalozus gadījumus savā politiskajā vidē, bet pat mesties aizstāvēt šajos skandālos ierautos līdzgaitniekus. Tā tas bija ar jau pusaizmirstajiem 400 miljonu un LATA International skandāliem Augstākās padomes laikā, tā tas ir tagad ar Šleseru un viņa politbiznesu. Godmanis atbalstīja gan grozījumus drošības likumos, gan Loskutova atlaišanu, un sagaidīt no viņa kādu pašiniciatīvu augsta līmeņa korupcijas apkarošanas jautājumos būtu velti. Zīmīgi, ka tieši dienā, kad Godmani aicināja veidot valdību, Valsts kontrole publiskoja ziņojumu par būtiskiem, miljonus latu vērtiem pārkāpumiem iepirkumos, kas saistīti ar jaunā Iekšlietu ministrijas administratīvā kompleksa būvniecību Gaujas ielā.

Visbeidzot, ir jāšaubās, vai Godmanim izdosies izpildīt Zatlera galveno prasību - izveidot piecu partiju atbalstītu valdību. Prezidents ir koncentrējies uz šo piecnieku tā, it kā būtu skaidrs - jo vairāk partiju, jo mazāka uzticības krīze: politikas meistari uzmetuši aci un novērtējuši, ka ar piecām partijām varēs aizšpaktelēt slaveno "plaisu" starp valdību un sabiedrību, ar četrām - materiāla pietrūks. Taču jautājums nav vis par kvantumu, bet gan par kvalitāti. Ja Godmanim ar viltu vai varu izdotos iemīcīt Jauno laiku esošās koalīcijas ķitē, tad rezultāts būtu nevis sabiedrības uzticības pieaugums viņa valdībai, bet katastrofāls uzticības kritums pašam JL. Iespējams, ka tieši tas ir esošās koalīcijas mērķis, tomēr tas nav sabiedrības interesēs.

Vecā/jaunā koalīcija par varītēm cenšas pavērst jautājumu tā, it kā JL būtu jāiekaro šo četru partiju uzticība. Bet patiesībā ir tieši otrādi - šīm četrām partijām ir jāpierāda, ka sabiedrība tām var uzticēties. JL ir līdzeklis, caur kuru sabiedrība var veikt šo pārbaudi. Ja JL salūzīs un mīkstinās savas prasības tiesiskuma jomā vai arī - ja četras koalīcijas partijas nespēs šīs prasības izpildīt, kļūs skaidrs, ka Godmanis patiesībā ir Kalvītis ar bārdu un jaunā premjera meklēšana būs izrādījusies tikai starpfinišs ceļā uz ārkārtas vēlēšanām.

 

VK atklāj virkni pārkāpumu Godmaņa pārraudzības iestādē

Zane Zālīte-Kļaviņa,  Diena  12/15/07     Iekšlietu ministra Ivara Godmaņa (LPP/LC) nominēšana premjera amatam sakritusi ar Valsts kontroles paziņojumu, ka viņa pārraudzībā esošajā Iekšlietu īpašumu valsts aģentūrā (IĪVA) vairākkārt pārkāpta iepirkumu procedūras kārtība, kā arī miljonos mērāmas summas izlietotas neatbilstoši to tērēšanas sākotnējam mērķim. I.Godmanis no atbildības neizvairās, taču uzskata, ka būtisku pārkāpumu nav bijis - zaudējumi neesot nodarīti, bet naudas pārdalei citiem nolūkiem esot attaisnojums. VK tam nepiekrīt, norādot, ka arī aģentūra pret VK secināto iebildumus neesot cēlusi. To I.Godmanis līdz raksta nodošanai nekomentēja, taču viņa padomnieks Krists Leiškalns informēja - ministrs pieprasījis no IĪVA visu saraksti ar VK.

Revīzijā par laika posmu no 2006.gada 1.maija līdz 30.aprīlim, kā arī, pētot datus par 2005.-2007.gadu, secināts, ka Iekšlietu ministrijas (IeM) apstiprinātajā iepirkumu plānā paredzētie izdevumi, kas saistīti ar pārcelšanos uz jaunajām telpām kompleksā Rīgā, Gaujas ielā, par 1,25 miljoniem jeb par vairāk nekā 30% pārsnieguši valdības rīkojumā šim mērķim paredzēto summu. Šim nolūkam izlietota daļa līdzekļu, kas bijusi paredzēta nomas maksai. Par nopietnu pārkāpumu VK uzskata arī to, ka 2006.gadā plānā paredzēto 29 centralizēto iepirkumu vietā veikti 55 par kopējo summu virs 20 miljoniem latu. Gada pārskatā IĪVA iekšlietu ministram atskaitījusies tikai par 20 iepirkumiem, bet nav informējusi par 35 citiem, kuru vērtība pārsniedz sešus miljonus latu. Tāpat VK paudusi aizdomas par pretendentu maldināšanu konkursa nolikumā par degvielas iegādi IeM iestādēm, kā arī norādījusi uz citiem pārkāpumiem.

Saistībā ar VK konstatēto I.Godmanis pieprasījis un saņēmis paskaidrojumus gan no ĪIVA direktora Laimoņa Ozola, gan no IeM valsts sekretāra vietnieka Viktora Elkšņa, kuram deleģējis savas funkcijas - IeM aģentūru pārraudzību. No paskaidrojumiem izriet, ka 1,2 miljoni nomas naudas pārcelšanās vajadzībām izlietoti ar valdības atļauju lēmuma formā. Valsts kontroliere Inguna Sudraba gan aizrādīja, ka ĪIVA par šādu lēmumu VK nav informējusi, lai gan tai bijis pietiekami daudz laika iepazīties ar revīzijas ziņojuma projektu. Līdz ar to VK neesot apstiprinājuma, ka Ministru kabineta (MK) rīkojums par līdzekļu izlietojumu konkrētiem mērķiem būtu zaudējis spēku. Savukārt par iepirkumu skaita pieaugumu 2006.gadā I.Godmanis skaidroja - tie esot uz vienu gadu atliktie, 2005.gadā nepaspētie iepirkumi. Arī šajā gadījumā I.Sudraba norādīja - IeM nevar tā vienkārši pārcelt iepirkumus no viena gada uz otru, jo tie saistīti ar konkrētām izdevumu pozīcijām. Savukārt saistībā ar degvielas iepirkumu I.Godmanis pauda - lai gan konkursa rīkošanā bijušas nepilnības, zaudējumus tas neesot radījis, turklāt atbildīgā amatpersona jau saņēmusi sodu.

Ar L.Ozolu un V.Elksni Dienai neizdevās sazināties. V.Elkšņa vārds jau agrāk nonācis preses slejās - 2002.gadā toreizējais iekšlietu ministrs Māris Gulbis viņu atstādināja no valsts sekretāra vietnieka un Austrumu robežas atjaunošanas projektu vadības nodaļas vadītāja amatiem. Kā vēstīja LETA, tas notika pēc dienesta pārbaudes, kurā izvērtēja vairāku lepnu apvidus auto iegādes lietderību austrumu robežas atjaunošanā. 2004.gada vidū iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons (toreiz - LPP biedrs) V.Elksni atjaunoja amatā. Tāpat ne reizi vien uzmanību piesaistījusi IĪVA - lielākoties ar sūdzībām par tās organizētajiem valsts iepirkumiem. Atsevišķos gadījumos Iepirkumu uzraudzības birojs aizliedzis aģentūrai slēgt līgumus ar izraudzītajiem piegādātājiem, aizrādot, ka nolikumā varētu būt apzināti sašaurināts pretendentu loks.

 

Viedoklis: Nepareizs lēmums, neslikta izvēle

Anita Daukšte,  NRA  12/15/07    Nepareizs lēmums, neslikta izvēle – tā var raksturot Valsts prezidenta Valda Zatlera oficiālo ierosmi uzticēt valdības veidošanu Ivaram Godmanim.

Kopš Tautas frontes laikiem ar mainīgiem panākumiem uz politiskās skatuves esošais Godmanis nav ne jaunums, ne pārsteigums Latvijas tautai – zināms, ko viņš var, ko nevar. Vai no tā jau vajadzētu nobīties? Varbūt – Godmanim ir zinātnieka prāts un skrupulozitāte, kura bieži viņam liedz aiz kokiem saredzēt mežu. Un vēl viņš nereti mēdz iepriecināt tautu ar pussagatavotu lēmumu jeb, vienkāršāk izsakoties, crazy (traku) ideju publiskošanu, jo tādas, redz, ilgi domājot par valsti, viņam ik pa brīdim ienāk galvā. Labā vēsts šeit ir, ka vispār ienāk idejas, ar kurām var strādāt; sliktā – tās var nopietni un bez vajadzības nevis atrisināt, bet padziļināt iespējamās krīzes. Nu ko vien vērts ierosinājums tagad domāt par komunālo maksājumu taloniem – būtu ko tādu kāds modernais politiķis, piemēram, Tautas partijas Zalāns, izdvesis, viņam pat nevajadzētu pateikt savas patiesās domas par Domburu – uzreiz būtu norakts uz līdzenas vietas. Bet Godmanim – nekā – viss kārtībā, pierasts taču. Kādreizējā "Godmaņa krāsniņu" ideja tak masveidā nekur neieviesās – bet, redz, tauta zina un atceras. Tajā pašā laikā Godmani nevar neņemt vērā – viņam piemīt valstsvīra stāja un viņu nevar locīt pa labi un kreisi. Viņam piemīt labas darbspējas un enerģija. Tas nav maz. Un vismaz pagaidām pietiekami, lai Godmanim izdotos izveidot valdību.

Taču Zatlers, izvēloties nākamās valdības vadītāja amatam deja vu politiķi, ir pieņēmis primitīvu un netālredzīgu lēmumu. Primitīvu tāpēc, ka vienīgie īstenie viņa argumenti par labu Godmanim ir nosacīti ne pārāk kritiska pieeja pret šo kandidatūru no dažu mediju puses un tikpat nosacītais Godmaņa bezpartijiskums tādā izpratnē, ka neviens viņu nav ne virzījis, ne saucis uz premjera amatu, pat paša partija ne. Taču šī ir arī centrālā Godmaņa kā potenciālā valdības vadītāja problēma – aiz viņa nestāv partija, kura mobilizēs savus resursus un uzņemsies atbildību par viņa darbu. Godmanim kā titānam būs viss jānes uz saviem pleciem. Līdz ar to – arī jālaipo politiskajos līkločos, tā sarežģījot pat līdz nejēdzībai dažādu būtisku lēmumu pieņemšanu. Un tas viss būs nevis tāpēc, ka viņš kaut ko nespēj, bet tāpēc, ka Valsts prezidents pieņēmis lēmumu, kas faktiski nolemj nākamo valdību vājumam. Vājumam, ko pamato politiskās loģikas principu ignorēšana un dīvainu precedentu radīšana valsts vadošo personu izvēles principos.

Iespējams, ka Ivaram Godmanim tiešām izdosies izveidot valdību. Ja prasība un apņēmība ir to izveidot līdz Ziemassvētkiem, tad, visticamāk, tā būs četru, nevis piecu partiju koalīcijas valdība. Maz ticams, ka četri līdzšinējie koalīcijas – LPP/LC, Tautas partijas, Zaļo un zemnieku Savienības un TB/LNNK – partneri atteiksies no dalības koalīcijā. Jautājums par Jauno laiku paliek atvērts. Pat ja būtu domāts, ka šī partija ļoti vajadzīga nākamajā valdībā, tad ko tai varētu piedāvāt un uz kuras partijas rēķina? Tad jau tikai uz Tautas partijas, kurai nu nebūs līderības gods un atbildība. Bet vai Tautas partijai jāiet valdībā, kura galu galā izrādīsies vien pagaidu valdība kaut kādu īslaicīgu krīzes pīķu pārvarēšanai? Ļoti iespējams, ka Tautas partija var nolemt nogaidīt, kamēr Jaunais laiks visu salaiž tūtē kārtējā valdībā. Taču tas gan neietu kopā ar līdz šim ļoti uzsvērto atbildību par valsti, ko deklarējuši nu jau gandrīz visi TP politiķi.

Jebkurā gadījumā Godmaņa valdība nešķiet kāds ilgtermiņa uzstādījums. Tā, protams, apliecinās fenomenu, ka politiķis var krist un arī celties – no fantastiskas nepopularitātes uz relatīvu atzīšanu. Iespējams, potenciālās koalīcijas partijas ir pat visnotaļ apmierinātas vai pat pateikušas priekšā Zatleram šo izvēli un līdz ar to atjaunojušas nesen noklusušo domu par premjeru – pašnāvnieku. Nu un kurš tad būtu vēl cienījamāks pretendents uz šo amatu, ja ne Godmanis? Trešo reizi tak par premjeru tāpat nekļūs.

Taču tautas asociācijas par "Godmaņa laikiem" nav tās pozitīvākās. Jācer, ka vismaz šajā ziņā deja vu nebūs tik pilnīgs. Citādi – brr!

 

 

 

 

Citur politikā, korupcijas apkarošanā, NVO un tiesu lietās...

 

 

 

"eBay" par 20 000 ASV dolāru iespējams iegādāties domēnu "zatlers.com"

LETA  12/10/07     Lielākajā interneta izsoļu namā "eBay" par 20 000 ASV dolāru (9620 latiem) tiek piedāvāta iespēja iegādāties domēnu "www.zatlers.com", informē "Baltic Screen".

Pārdošanas piedāvājumā skatāma Valsts prezidenta Valda Zatlera bilde ar uzrakstu "jaunais Latvijas prezidents". Izsolē domēna sākumcena ir 10 000 ASV dolāru (4810 lati), un solīšanai vēl palikušas nepilnas sešas dienas. 20 000 ASV dolāri (9620 lati) ir summa, par kuru domēns iegādājams nekavējoties.

Domēna pārdevēja pseidonīms ir "eksels", tas izsoļu namā reģistrēts 2004.gada februārī, un visā šajā laikā "eksels" pircis vai pārdevis tikai astoņus priekšmetus.

Latvijas domēna vārdu "zatlers.lv" sev ir reģistrējusi 1997.gadā dibinātā reklāmas kompānija SIA "Rek Ars", kuras vadītājs ir Vladimirs Ivanovs.

 

Sāk dienesta pārbaudi par Valsts kancelejas tēriņiem

LETA  12/10/07     Demisionējušais Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) izdevis rīkojumu par dienesta pārbaudes komisijas izveidi, lai izvērtētu līdzekļu izmantošanas lietderīgumu Valsts kancelejā.

Dienesta pārbaudē būs jānoskaidro Valsts kancelejas 28.novembrī organizētā pasākuma finansēšanai un dāvanu karšu iegādei izlietoto līdzekļu izmantošanas lietderība un atbilstība normatīvajam regulējumam, kā arī jāizvērtē attiecīgo pārvaldes amatpersonu rīcība, tajā skaitā viņu publiski sniegtās informācijas atbilstību faktiskajai situācijai.

Komisijas vadītājs būs Valsts civildienesta pārvaldes (VCP) priekšnieks Māris Skudra, tajā strādās VCP, Finanšu ministrijas un Valsts kases pārstāvji.

Ziņojums par dienesta pārbaudes rezultātiem būs jāsniedz līdz 17.decembrim Kalvītim.

Kā ziņots, Valsts kancelejas 28.novembrī rīkoja pasākumu, svinot iestādes 89.gadadienu. Telpu īre un pasākuma muzikālais noformējums izmaksāja 1885 latus.

Pēc šī pasākuma Valsts kanceleja savā paziņojumā uzsvēra, ka tā neplāno Ziemassvētku balli vai prēmiju izmaksu darbiniekiem, "tāpēc institūcijas 89.gadadienas svinēšana bija vienīgais korporatīvais pasākums, lai pateiktos par 2007.gadā paveikto darbu un stiprinātu neformālās saites kolēģu starpā".

Tomēr pagājušajā nedēļā Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta vadītāja Ieva Aile aģentūrai LETA atzina, ka kanceleja saviem darbiniekiem gada nogalē nolēmusi pateikties par paveikto 2007.gadā, prēmiju vietā piešķirot dāvanu kartes minimālās algas jeb 120 latu vērtībā, kopumā iztērējot gandrīz 20 000 latu.

Tiek uzsvērts, ka līdzekļi netikšot ņemti no nodokļu maksātāju naudas, bet gan no Valsts kancelejas ieņēmumiem no Eiropas Savienības (ES) projekta realizēšanas.

Paredzēts, ka Ziemassvētkos dāvanu kartes 120 latu vērtībā saņems visi 160 Valsts kancelejas un Ministru prezidenta biroja darbinieki. Ministru prezidents no savas dāvanu kartes gan esot atteicies. No kartēm esot atteikušies arī pārējie premjera biroja darbinieki.

 

Stukāns nav domājis rosināt nelikumīgus spriedumus pieņēmušos tiesnešus atbrīvot no amatiem

LETA  12/10/07     Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs Juris Stukāns nav domājis par tik radikālu lēmumu, kā rosināt no amatiem atbrīvot viņa vadītās tiesas tiesnešus, kas pieņēmuši nelikumīgos spriedumus un pieļāvuši ētikas kanonu pārkāpumus.

LETA jau ziņoja, ka Ģenerālprokuratūra, pārbaudot žurnālista Lato Lapsas iesniegtos tiesnešu un advokāta Andra Grūtupa biroja darbinieku iespējamo sarunu atšifrējumus, kas publicēti Jāņa Brūkleņa grāmatā «Tiesāšanās kā ķēķis», konstatējusi pārkāpumus septiņu - divu Augstākās tiesas un piecu Rīgas apgabaltiesas - tiesnešu rīcībā. Divi spriedumi bijuši nelikumīgi un nepamatoti.

Rīgas apgabaltiesā prokuratūras sūtītais atzinums saņemts piektdienas, 7.decembra, vidū. Stukāns ar samērā apjomīgo materiālu iepazinies šodien, taču konkrēts lēmums par tālāko rīcību vēl nav pieņemts, aģentūrai LETA sacīja tiesas preses sekretāre Evita Naglinska.

Likums par tiesu varu noteic, ka apgabaltiesas tiesnesi atbrīvo no amata Saeima pēc tieslietu ministra priekšlikuma.

Naglinska piebilda, ka patlaban netiks publiskoti arī to tiesnešu vārdi, kuru rīcībā pārkāpumi konstatēti.

Arī AT iepriekš neatklāja tiesnešu vārdus, kuru rīcībā pārkāpumi konstatēti. AT Administrācijas vadītāja Anita Kehre informēja, ka materiāli saņemti piektdien un šis dokuments tiks apspriests un izvērtēts kopā ar AT iepriekš izveidotās darba grupas atzinumu. Dokumentus paredzēts apspriest AT plēnumā 19.decembrī.

 

Loskutovs apstrīd viņam izteikto rājienu

DELFI  12/10/07     Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājs Aleksejs Loskutovs Administratīvajā rajona tiesā iesniedzis pieteikumu, kurā apstrīd Ministru prezidenta Aigara Kalvīša pret viņu ierosināto disciplinārlietu un izteikto rājienu, portālu "Delfi" informēja KNAB.

Portāls "Delfi" jau rakstīja, ka Kalvītis ņems vērā Disciplinārlietas izmeklēšanas komisijas ierosinājumu un KNAB vadītājam Aleksejam Loskutovam izteica rājienu par Valsts kontroles konstatētajiem pārkāpumiem KNAB.

Kalvītis žurnālistiem iepriekš sacīja, ka atzīst savu kļūdu iepriekšējā valdības lēmuma nepietiekamā izskaidrošanā, taču joprojām savu viedokli par Loskutovu nav mainījis. Atvainoties Loskutovam premjers neplāno.

Premjers uzsvēra, ka respektē Saeimas viedokli šajā jautājumā un valdība pildīs Saeimas uzdoto par jaunas pārbaudes veikšanu.

Portāls "Delfi" jau ziņoja, ka Disciplinārlietas izmeklēšanas komisija Loskutovam rosina piemērot rājienu.

Saeimas Juridiskā komisija iepriekš vienbalsīgi nolēma nodot atpakaļ izskatīšanai valdībā jautājumu par Loskutova atbrīvošanu no amata, kā arī uzdot valdībai veikt papildus pārbaudi šajā jautājumā.

24. septembrī ministru prezidents Aigars Kalvītis atstādināja no amata KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu un ierosināja pret viņu disciplinārlietu. Atstādināšanas pamats ir Valsts kontroles revīzijā par KNAB darbu 2006.gadā, kurā konstatēti ilgstoši pārkāpumi operatīvajai darbībai paredzēto līdzekļu uzskaitē un izlietošanā.

Savukārt Loskutovs pārkāpumus noliedz. Viņš lūdzis ģenerālprokuroru Jāni Maizīti izvērtēt premjera iespējamo atrašanos interešu konfliktā, jo KNAB atklājis pārkāpumus Kalvīša vadītās Tautas partijas priekšvēlēšanu tēriņos.

 

Elektronisko vēlēšanu sistēmu izveidos līdz 2009.gadam

LETA  12/11/07    2009.gada pašvaldību vēlēšanās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās tiks ieviesta vēlētāja dalības elektroniskā reģistrācija un elektroniskā balsošana, paredz šodien Ministru kabinetā pieņemtā koncepcija par elektronisko vēlēšanu sistēmas izveidi.

3. decembrī koncepcija tika izskatīta Ministru kabineta komitejā un izskatīšanai valdībā virzīta steidzamības kārtā.

Kā iepriekš atzina Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP), šis jautājums ir politiski jūtīgs, tādējādi būs gaidāmas daudz diskusijas.

Koncepcijas autors - Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts - atzīst, ka, ņemot vērā tehnisko nodrošinājumu, datu pārraides tīklu drošumu, nespēju ātri adaptēties novitātēm, kā arī laiku, kas nepieciešams, lai pilnīgi visiem Latvijas iedzīvotājiem nodrošinātu vēlētāja identitātes pārbaudi un apliecināšanu elektroniskā vidē, e-balsošana vispārējā vēlēšanu dienā tiešsaistē, ar interneta palīdzību, būtu pāragra.

Tādēļ e-balsošanas iespēju piedāvāts realizēt iepriekšējas nobalsošanas formā.

Koncepcijas mērķis ir atrisināt balsojuma aizklātuma tehnoloģiskās nodrošināšanas problēmu e-vēlēšanu sistēmas ietvaros.

Lai izvēlētos tehnisko risinājumu, nepieciešams noskaidrot tā uzticamības un drošuma pakāpi attiecībā uz aizklātuma realizāciju, kā arī izlemt, vai tiek nodrošināta atkārtotas balsošanas iespēja vēlētāju iecirknī vispārējā vēlēšanu dienā pēc tam, kad vēlētājs ir izmantojis iepriekšējas e-balsošanas iespēju, kā arī vai tiek nodrošināta vēlētāja identitātes pārbaude elektroniskā vidē jeb autentifikācija.

Ministru kabineta komitejas apstiprinātais koncepcijas variants paredz iepriekšēju aizklātu e-balsošanu ar atkārtotas balsošanas iespēju.

Vēlētājs, kurš izmantojis iepriekšējas e-balsošanas iespēju, var balsot atkārtoti klātienē vispārējā vēlēšanu dienā, un noteicošais būs vēlētāja balsojums klātienē.

Autentifikācijas nolūkam tiks izmantoti aizklātas identitātes datu apstrādes grupas autentifikācijas līdzekļi - bankas karte, e-paraksta viedkarte - apvienojumā ar anonīmo talonu, kura mērķis ir nodrošināt atbilžu sniegšanu par e-pakalpojuma sistēmas pieprasītajiem kritērijiem. Talons nesatur faktiskos personas identitātes datus, bet gan tikai numuru, pēc kura identitātes pakalpojumu sniedzējs var atpazīt šīs personas faktisko identitāti.

Pieļaujot atkārtotu balsošanu e-balsošanas gadījumā, būtiski e-vēlēšanu informācijas sistēmai izvēlēties tādu tehnisko risinājumu, kas vienlaikus nodrošina arī balsojuma aizklātumu. Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts uzskata, ka šis ir vienīgais risinājuma variants, kas visaugstākajā līmenī un pilnībā nodrošina balsojumu aizklātumu.

E-vēlēšanu sistēmas ieviešanā atbildīgās institūcijas būs sekretariāts un Iekšlietu ministrija.

2008.gadā sekretariāta budžetā ir iekļauts finansējums 120 000 latu apmērā e-vēlēšanu sistēmas izveidei.

Turpmāko e-vēlēšanu sistēmas ieviešanu plānots finansēt un nepieciešamos līdzekļus 1,875 miljonu latu apmērā gūt no Eiropas Savienības struktūrfondu programmēšanas perioda 2007.-2013.gadam darbības programmas "Infrastruktūra un pakalpojumi".

Sekretariātam kopā ar Iekšlietu ministriju trīs nedēļu laikā no rīkojuma spēkā stāšanās brīža būs jāizstrādā un jāiesniedz Ministru kabinetā plāns koncepcijas īstenošanai, savukārt līdz 2008.gada 1.februārim valdībā būs jāiesniedz normatīvo aktu projekti, kas nepieciešami koncepcijā ietverto problēmas risinājumu īstenošanai.

 

Gaidāma nopietna Satversmes izvērtēšana

Liene Barisa,  NRA  12/11/07    Vasarā izskanējušais rosinājums prezidenta izvēles tiesības deleģēt tautai, nevis Saeimai, priekšlikums par vēlēšanu tiesībām nepilsoņiem un nule aktualizētais jautājums par Saeimas atlaišanas mehānismu papildināšanu, ļaujot to iniciēt ne tikai prezidentam, bet arī desmitai daļai vēlētāju (līdz vakardienai bija savākti aptuveni 9874 parakstu no nepieciešamajiem 10 000, lai par šo jautājumu varētu sākt oficiālu referenduma rosināšanas procedūru), vistiešākajā veidā ir saistīts ar Satversmes grozīšanu.

Turklāt pēdējā laikā ticis aktualizēts jautājums, vai nav jāmaina vēlēšanu sistēma Latvijā, kas arī prasītu labojumus pamatlikumā. Kopš neatkarības atgūšanas Satversme labota jau deviņas reizes, un tiek lēsts, ka daudzas izmaiņas vēl tikai priekšā, tādējādi nopietnas diskusijas – vai un cik lielā mērā tās vajadzīgas – gaidāmas gan politiskajā, gan akadēmiskajā vidē.

Pirms sešiem gadiem bija debates par pavisam jaunu konstitūciju, kuru izstrādāja LSDSP līderis Juris Bojārs. Iekšējo partijas nesaskaņu dēļ, kā arī ekspertu kritikas dēļ projekts nekur tālu netika. Tagad par jaunu Satversmi politiķi un eksperti gan šobrīd nerunā, taču par nopietniem grozījumiem – gan. Jau piecu partiju koalīcijas sarunās tika spriests par nepieciešamību izveidot konventu, kas izstrādātu priekšlikumus Satversmes pilnveidošanai. Tikmēr tās analīzei jau ķērusies klāt arī Valsts prezidenta Valda Zatlera izveidotā Konstitucionālo tiesību komisija. Prezidenta preses sekretāre Inta Lase skaidroja, ka komisijas uzdevums būs ne tik daudz šaurā izpratnē – runāt par nepieciešamajiem grozījumiem Satversmē –, bet tās mērķis būs sniegt atzinumus par Satversmes normu interpretāciju, veicināt zinātniskus pētījumus saistībā ar šīm normām un interpretāciju un apspriest citas aktualitātes, kas saistītas tieši ar pamatlikumu. Pagājušo piektdien bija pirmā komisijas sēde, kurā tika apspriests jautājums par minētajiem Latvijas Brīvo arodbiedrības savienības piedāvātajiem grozījumiem un nolemts veikt padziļinātu to analīzi. Tāpat ticis spriests par Satversmes 53. panta interpretāciju par līdzparaksta nepieciešamību Valsts prezidenta rīkojumiem jautājumos, kas neietilpst izpildvaras kompetencē. Izveidoto komisiju vada Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis, Rīgas Juridiskās augstskolas profesors Egils Levits, un tajā piedalās Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese Ineta Ziemele, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes mācībspēki Daiga Uļjanova, Gunārs Kusiņš (Saeimas Juridiskā biroja vadītājs), Lauris Liepa un Rīgas Juridiskās augstskolas lektors Mārtiņš Mits.

Jāatgādina, ka līdz šim ierosinājumu grozīt Satversmi bijis krietni vairāk par realizētajiem. Jo sevišķi šajā ziņā izcēlās 8. Saeima, kas bieži vien izpelnījās pārmetumus populismā. Piemēram, no kreisā spārna opozīcijas tika piedāvāti grozījumi, kas ikvienam paredz tiesības uz mājokli. Saskaņas centra frakcija arī centās papildināt 1. pantu, nosakot, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai parlamentārai republikai "uz mūžīgiem laikiem" un ka Latvija ir "sociāla republika". Noraidīts 8. Saeimas laikā tika arī Jaunā laika priekšlikums par deputāta imunitātes atcelšanu administratīvu sodu gadījumā.

***

KOPŠ NEATKARĪBAS ATGŪŠANAS SATVERSME GROZĪTA DEVIŅAS REIZES

- 1994. gadā atšķirībā no pirmās Latvijas laika Satversmes 8. pantā tiek noteikts, ka tiesības vēlēt ir pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši astoņpadsmit, nevis divdesmit viena gada vecumu.

- 1996. gadā tika izveidota Satversmes tiesa, attiecīgi Satversmē iekļaujot 85. pantu, kurā atrunātas tās funkcijas un Satversmes tiesas tiesnešu ievēlēšanas kārtība.

- 1997. gadā tiek grozīts 10. pants, nosakot, ka turpmāk Saeimu ievēl nevis uz trim, bet četriem gadiem, 11. pants – nosakot, ka vēlēšanas notiek vienu, nevis divas dienas, un 13. pants – ja Saeimas vēlēšanas Saeimas atlaišanas gadījumos notiek citā gada laikā, tad šāda Saeima sanāk ne vēlāk kā mēnesi pēc tās ievēlēšanas un tās pilnvaras izbeidzas pēc trīs gadiem (divu vietā) nākamā novembra pirmā otrdienā ar jaunievēlētās Saeimas sanākšanu. Tiek precizēts 30. pants, kas saistīts ar deputāta izdošanu. 35. pantā savukārt ielabo, ka prezidentu ievēl nevis uz trim, bet četriem gadiem, un 37. pantā atrunā, ka prezidentam nevar būt dubultpilsonība. Precizē 45. pantu, kurā atrunātas prezidenta tiesības apžēlot noziedzniekus. Tāpat tiek precizēts 81. pants, nosakot jomas, par kurām Ministru kabinets šā panta kārtībā nevar lemt. Labojumi tiek veikti arī 84. pantā, kas noteic, kā no amata var atbrīvot tiesnešus.

- 1998. gadā tiek papildināts 4. pants un līdztekus jau tajā rakstītajam, ka Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru, Satversmē tiek atrunāts, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. 4. un 77. pants iekļauti to Satversmes pantu sarakstā, kurus drīkst labot tikai ar tautas nobalsošanu.

Satversmē tiek iekļauts arī 82. pants jaunā redakcijā: "Tiesu Latvijā spriež rajona (pilsētas) tiesas, apgabaltiesas un Augstākā tiesa, bet kara vai izņēmuma stāvokļa gadījumā – arī kara tiesas." Bet tajā līdz tam rakstītais, ka likuma un tiesas priekšā visi pilsoņi ir vienlīdzīgi, tiek pārcelts uz šajā grozījumu reizē izveidoto jauno nodaļu – "Cilvēka pamattiesības", kopumā papildinot Satversmi ar 28 jauniem pantiem – no 89. (līdz tam pamatlikumam bija 88 panti) līdz 116. pantam.

- 2002. gadā 18. pantā iekļauts solījums, kas jādod deputātam, stājoties amatā, 21. pantu papildina, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda, līdzīgi papildinot arī 101. pantu, nosakot, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda, un 104. pantu papildina, ka, vēršoties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem, ikvienam ir tiesības saņemt atbildi latviešu valodā.

- 2003. gadā groza 68. pantu, to papildinot, ka, slēdzot starptautiskus līgumus, Latvija nolūkā stiprināt demokrātiju var deleģēt starptautiskām institūcijām daļu no valsts institūciju kompetences. Šādus līgumus Saeima var apstiprināt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākums. Tāpat tiek noteikts, ka Latvijas dalība Eiropas Savienībā izlemjama tautas nobalsošanā, kuru ierosina Saeima, un, ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu, būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā. Attiecīgi tiek papildināts arī 79. pants, kas atrunā tautas nobalsošanas kārtību.

- 2004. gads groza 69. pantu, no septiņām līdz desmit dienām pagarinot laiku, ne agrāk par kuru prezidents izsludina Saeimas pieņemtos likumus, attiecīgi šo termiņu labojot arī citos saistītos pantos.

98. pantu papildina, nosakot, ka Latvijas pilsoni nevar izdot ārvalstīm, "izņemot Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos paredzētos gadījumus, ja ar izdošanu netiek pārkāptas Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības".

Atkal tiek papildināts 101. pants, nosakot, ka pašvaldības var ievēlēt arī pilntiesīgi Eiropas Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā, un ikvienam Eiropas Savienības pilsonim, kas pastāvīgi uzturas Latvijā, ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību darbībā.

- 2005. gadā papildina 110. pantu, nosakot, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti.

- 2007. gadā no Satversmes izslēdz 81. pantu un precizē 40. pantu par kārtību, kādā svinīgo solījumu, stājoties amatā, dod Valsts prezidents.

 

Viedoklis: Demagoģijas ceļa karte

Aivars Ozoliņš,  Diena  12/11/07    Kurš "aicina nerēķināties ar Satversmi kā mūsu demokrātijas pamatu", kā to kongresā sestdien pieņemtajā "ceļa kartē" pavēsta "mācītāju" partija? Ko nozīmē "revidēt Saeimas vēlēšanu rezultātus"? Šie un citi dramatiski, taču saturiski bezjēdzīgi izkliedzieni acīmredzot ir partijas līdzpriekšsēdētāja Ivara Godmaņa pseidointelektuālās konstrukcijas sijas, un to vienīgais mērķis ir paslēpt šīs un citu valdošo partiju politiskā bankrota īstos iemeslus un attaisnot pašreizējās koalīcijas saglabāšanu.

"Latvija jau otro reizi savā vēsturē piedzīvo laiku, kad pēc 16 gadu posma mūsu Satversmē sargātā parlamentārā demokrātija ir apdraudēta," drūmi satraucoši vēsta Šlesera kabatas partija. "1934.gadā demokrātija tika likvidēta. 2007.gadā pirmo reizi atjaunotajā Latvijā izskan aicinājumi radikāli revidēt Satversmi un atlaist Saeimu. Tas apdraud atjaunoto demokrātiju."

Vienkārši murgi un meli. Aicinājumi "revidēt Satversmi" Latvijā atskan regulāri - piemēram, mainīt Saeimas vēlēšanu sistēmu vai prezidenta ievēlēšanas kārtību -, bet sociķu habilitētais profesors Juris Bojārs pat bija uzcepis kilogramīgu foliantu, ko dēvēja par Satversmes grozījumiem, un draudēja rīkot par to referendumu. Arī prasība atlaist Saeimu, ko atbalsta vismaz 62 procenti Latvijas iedzīvotāju, pat īstenošanas gadījumā nenozīmē neko vairāk kā parlamenta ārkārtas vēlēšanas, kas arī ir normāla, Satversmē paredzēta un citās valstīs bieži lietota regulāro vēlēšanu rezultātu "revidēšanas" procedūra. Kāds tam sakars ar 1934.gada apvērsumu un Satversmes darbības apturēšanu?

Un kurš tad šodien ir tas Kārlis Ulmanis, kas nu tik likvidēšot demokrātiju? Šlesera sabiedrotais reliģiskais ekstrēmists Ļedjajevs, kas sludina, ka "demokrātija ir tikai pagaidu variants", un aicina ieviest kristīgo totalitārismu? LPP biedrs Jānis Šmits, kas labprāt liegtu atsevišķām minoritātēm Satversmē garantēto pulcēšanās un vārda brīvību? Padomju armijas pulkvedis Dainis Turlais, kas vēlas, lai slepenie dienesti būtu pakļauti un kalpotu šai valdošajai koalīcijai? Šlesers pats, kas gribētu atlaist Valsts kontroli, Konkurences padomi un kaut vai Eiropas Komisiju, ja tās norāda uz nelikumībām Satiksmes ministrijā un traucē viņa biznesam?

Nē, ja neskaita ne ar ko nepamatoto pārmetumu "opozīcijas partijām", ka tās aicinot "nerēķināties ar Satversmi", tad lielākais drauds demokrātijai iznāk esam plašsaziņas līdzekļi jeb "ceturtā vara", kā to stūrgalvīgi vēlas dēvēt gan Godmanis, gan Šlesers, gan citi koalīcijas politiķi, ieskaitot Kalvīti. "Likumdevēja vara, izpildvara, tiesu vara un masu mediji tiecas uz augstākās suverēnās varas - tautas varas lielāku atbalstu," nesakarīgi paziņo melnsvārču partija, pielīdzinādama masu medijus trim valsts varas atzariem. Jeb, kā teic Godmanis, esot izjaukts "līdzsvars" starp šīm "četrām varām", no tā arī "turbulence" sabiedrībā.

Mūs vadīt pretendējošie politiķi, kuri pārmet oponentiem "pubertāti", acīmredzot nav lasījuši Monteskjē, kas definēja varu nošķirtības principu. Varas atzaru klasifikācijā nav nekādas "ceturtās varas". Ir likumdevēja vara, kuras pieņemtie likumi ir saistoši visiem. Ir izpildvara, kuras lēmumi un rīkojumi ir saistoši visiem. Ir tiesu vara, kuras spriedumi ir saistoši visiem. Ziņas un viedokļi nav saistoši nevienam, un presei ir tikai argumentu, nevis likuma, valdības rīkojuma vai tiesas sprieduma spēks. No angļu valodas kā "ceturtā vara" aplami tulkotā "ceturtā kārta" (kā atsevišķi britu autori 19.gadsimtā raksturoja drukātā vārda augušo ietekmi līdzās trim tradicionālajām kārtām - garīdzniecībai, aristokrātijai un vienkāršajiem ļaudīm) arī bija tikai metafora.

Taču, kā teica Sinklers Lūiss, ļoti grūti cilvēku par kaut ko pārliecināt, ja viņa alga ir atkarīga no tā, ka viņš tic pretējam. Bērnišķīgajiem mēģinājumiem uzkonstruēt sev vēlamo īstenību, kurā presei būtu tāda pati atbildība, tādi paši pienākumi un arī ierobežojumi (bet, protams, ne tiesības) kā valsts varas trīs atzariem, ir, kā teiktu Godmanis, "pirmkārt, otrkārt, treškārt".

Pirmkārt, ar pļāpāšanu par izjaukto līdzsvaru kā "turbulences" iemeslu var mēģināt noslēpt, ka valdošo partiju katastrofāli zemais novērtējums sabiedrībā ir šo partiju pieņemto lēmumu un darba stila tiešs rezultāts, un vainot par to preses "antireklāmu" un "negatīvismu" - it kā drošības likumu grozījumi, prezidenta atrašana zvērudārzā, korupcijas apkarotāju apkarošana un citas cūcības būtu žurnālistu izdomājumi. Tāpat arī ar mežonīgo "gāzēšanu grīdā" grīstē salaistā ekonomika. Otrkārt, ar valsts varas piedēvēšanu presei šie politiķi atzīstas, ka paši ir tikai virtuāls tēls kopā ar visu viņu "profesionalitāti" un "pieredzi", vienīgi pašlaik ir zaudējuši kontroli pār šo virtuālo vidi. Tāpēc, treškārt, gatavo "ideoloģisku" augsni preses un vārda brīvības ierobežošanai.

Jo, ceturtkārt, likumu pārkāpjot dārgi nopirktā vara ir noteikti jāsaglabā ("mēs kopā ar citām partijām spēsim… nosargāt grūti izcīnīto demokrātiju") un jāatpelna. Taču Šlesera privātais satiksmes ministrēšanas bizness nav sinonīms demokrātijai, parlamentārismam un Satversmei.

 

Nosauc tiesnešu, kas rīkojušies neētiski, vārdus

Ivo Leitāns,  Diena  12/12/07     Piecu tiesnešu vārdi nu ir nosaukti bez grāmatā Tiesāšanās kā ķēķis piešķirtajiem pseidonīmiem. Saņēmis Ģenerālprokuratūras veiktās pārbaudes atzinumu par publicētajām 7-9 gadus senajām tiesnešu telefonsarunām ar advokātu Andri Grūtupu un viņa biroja darbiniekiem, Rīgas apgabaltiesas (RAT) priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs Juris Stukāns nosauca tos RAT tiesnešus, kuru rīcībā konstatēti pārkāpumi. Atzinumā norādīts, ka tiesnešu ētikas kodeksa kanonus pārkāpuši: Civillietu tiesas kolēģijas vadītājs Aivars Zāģeris, kā arī tiesneši Juris Freimanis, Ligita Gavare, Valdemārs Šubrovskis un Zaiga Vrubļevska. L.Gavares rīcībā konstatēti arī tīši likuma pārkāpumi tiesas lietas izskatīšanā.

J.Stukāns LTV raidījumā 100.pants gan atzina, ka šajā gadījumā jau iestājies noilgums, tāpēc tiesnešus nav iespējams saukt ne pie kriminālās, ne pie disciplinārās atbildības. Tomēr viņš uzskata, ka jautājums jāskata kompleksi, tāpēc "pēc iespējas ātrāk" vēlas tikties ar Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāju Andri Guļānu, lai pārrunātu situāciju, Dienu informēja RAT preses sekretāre Evita Naglinska.

Jau ziņots, ka AT gan prokuratūras, gan tiesas plēnumā izveidotās speciālās tiesnešu darba grupas atzinumus apspriedīs un izvērtēs īpaši sasauktā plēnumā 19.decembrī.

Otrdien oficiāli apstiprinājās arī tas, ko viens no šiem tiesnešiem publiski solīja vēl septembrī: tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK) atbalstīja V.Šubrovska lūgumu atbrīvot viņu no tiesneša amata pēc paša vēlēšanās. Tas notiks ar nākamā gada 14.janvāri, lai neradītu traucējumus RAT Civillietu tiesas kolēģijas darbā un V.Šubrovskis varētu pabeigt nozīmēto lietu izskatīšanu. Par tiesneša atbrīvošanu no amata vēl jālemj Saeimai. V.Šubrovskis par šo nodomu J,Stukānu bija informējis vēl ilgi pirms skandāla, pamatodams to ar vēlmi mainīt darbu.

***

Ko pārkāpa:

- pieļāva ex parte sarunas par iesāktu vai ierosinātu procesu bez pušu klātbūtnes,

- izlemjot lietu, ietekmējās no atsevišķu cilvēku interesēm,

- pieļāva rīcību, kas neveicina sabiedrības uzticību tiesas godīgumam un objektivitātei,

- pieļāva, ka rodas iespaids, ka kāda persona atrodas īpašā stāvoklī, kas ļauj ietekmēt tiesnesi,

- ārpustiesas darbība nonāca pretrunā ar tiesneša pienākumiem.

 

Štokenberga NVO aicina Valsts prezidentu rosināt Saeimas atlaišanu

DELFI  12/12/07     No Tautas partijas izslēgtā Aigara Štokenberga dibinātā nevalstiskā organizācija "Sabiedrība citai politikai" uzskata, ka valdošās koalīcijas partijas ir zaudējušas ne tikai sabiedrības uzticību, bet nespēj izvirzīt pieņemamu Ministru prezidenta kandidātu, tāpēc aicina Valsts prezidentu rosināt Saeimas atlaišanu.

Organizācija pauž viedokli, ka arī bezpartejisks premjers neatrisinātu samilzušās problēmas, "jo pat vislabākajam kandidātam nāktos strādāt ar esošo Saeimas vairākumu, kas sevi "spilgti apliecinājis" lēmumu pieņemšanā ignorējot sabiedrības intereses."

"Sabiedrība citai politikai" aicina politiskās partijas un nevalstiskās organizācijas atbalstīt biedrības iniciatīvu un mudināt Valsts prezidentu pieņemt valstisku lēmumu – saskaņā ar Satversmi rosinot Saeimas atlaišanu.

Jau vēstīts, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers trešdien paziņoja par savu vēlmi rosināt partijas izvēlēties bezpartejisku premjeru.

 

Intervija ar Juri Dobeli: «Man nepatīk ķēķis...»

Māris Krautmanis,  NRA  12/13/07    Grāmata Tiesāšanās kā ķēķis šovasar pamatīgi satrauca tieslietu sistēmā strādājošos, politisko vidi un plašāku sabiedrību. Jo, lai arī ar mazliet mainītiem uzvārdiem, grāmatā minētie personāži ir atpazīstami – ļoti atgādina reālus Latvijas advokātus, tiesnešus, uzņēmējus, politiķus.

Grāmatā publicētas šo personāžu ap 1998. gadu notikušas tālruņa sarunas, un to saturs dažviet vieš aizdomas, ka advokātu un tiesnešu, tāpat advokātu un prokuroru

attiecībās ne viss ir bijis gluži ētiski; ka varētu būt notikusi pareizo tiesnešu sarunāšana uz konkrētām lietām; tāda spriedumu rakstīšana, kurus nodiktē vienas puses advokāts; tiesvedības taktikas saskaņošana starp tiesnešiem un advokātiem. Līdztekus jautājumiem par grāmatas saturu ne mazāk interesanti būtu uzzināt arī, kas tie tādi, kas noklausījās šīs sarunas, kas maksāja par to publicēšanu, kāpēc šīs sarunas tika noklausītas un palaistas gaisā?

Par šiem un citiem aktuāliem jautājumiem – intervija ar Saeimas deputātu Juri Dobeli, kurš vada Saeimas izmeklēšanas komisiju, kas nodarbojas ar iespējamas pretlikumīgas un neētiskas rīcības izvērtēšanu tieslietu sistēmā.

– Kā vērtējat grāmatu Tiesāšanās kā ķēķis? Kā kļuvāt par komisijas vadītāju?

– Šī grāmata bija satricinājums tautā, diemžēl, ne pirmais. To lasot, jājautā, vai tā sarakstīta tieslietu sistēmas uzlabošanai. Vai arī aiz tās slēpjas kas cits?

Tūdaļ pēc grāmatas parādīšanās uz veikalu plauktiem tā iekļāvās kopējā kampaņā, kas vērsta pret Latvijas valsts varu, pret parlamentu un izpildvaru. Tagad trūkties dabūja arī tiesu vara. Radās avīžraksti, televīzijas pārraides, bija īslaicīga, taču sakāpināta interese. Uz skatuves parādījās arī grāmatas izdevējs, žurnālists Lato Lapsa.

Saeimas opozīcija nāca klajā ar iniciatīvu izveidot izmeklēšanas komisiju. Taču pozīcijas deputātiem radās, manuprāt, pamatots jautājums: ar kādu nolūku tiks veidota šī komisija? Ņemot vērā to, kas jau notika visu laiku, kopš ievēlēta 9. Saeima – nemitīga cilvēku tracināšana, aicināšana uz mītiņiem, centieni no ārpuses uzspiest Saeimai kādus acīmredzami amatam neatbilstošus Valsts prezidenta amata kandidātus, pozīcijas politiķi nolēma neuzticēt komisijas vadīšanu kādam no opozicionāriem. Skaidrs, ka tad komisija varētu pārvērsties par kārtējo populistiskas klaigāšanas tribīni. Varbūt tomēr labāk grāmatas uzjundījušās problēmas skatīt vispusīgi, analizēt daudzus aspektus? Meklējot personu, kas varētu uzņemties komisijas vadību, deputāti apstājās pie manas kandidatūras un ievēlēja mani par komisijas vadītāju.

– Un kādus problēmas aspektus komisija apskatīs?

– Esmu centies komisijas darba kārtībā ievirzīt vairākus jautājumus. Pirmkārt, konstatēt, kas un kā, un vai tiešām tā, kā atspoguļots grāmatā, notiek tieslietu sistēmā. Un vai parlaments var kaut ko palīdzēt, vai var kaut ko uzlabot.

Otrkārt, ir nojaušams, ka grāmatā izmantoti materiāli, kas iegūti nelikumīgi, diezgan nepatīkamā veidā – iespējams, nesankcionēti noklausoties privātas tālruņu sarunas. Jāsecina, ka šo nelikumīgo darbību veicēju nolūki nav bijuši sevišķi tīri. Tas ir viens no jautājumiem, ko gribēju uzdot Lato Lapsam: kā viņš ir ticis pie šiem materiāliem? Vai viņš nezināja, kas tās ir par sarunām un kā tās ir noklausītas?

Tāpat komisijai aktuāls ir šāds jautājumu loks: kā labāk rīkoties Saeimai, kādas nepilnības ir pastāvošajos likumos, vai tajos nav jāveic kādi grozījumi, ko varbūt var labot topošajā likumā par tiesu varu, kurš ir tā kā iestrēdzis komisijās, bet nupat atkal sāk mazliet virzīties uz priekšu.

Lai dziļāk izprastu situāciju un dzirdētu, kādi viedokļi pastāv, komisija ir tikusies ar tādām atbildīgām amatpersonām kā ģenerālprokurors, Augstākās tiesas priekšsēdētājs, tieslietu ministrs, advokātu kolēģijas priekšsēdētājs. Viedokļi daudzos jautājumos atšķiras – tas bija redzams.

Arī žurnālistu viedokļi mūs interesē – pat ļoti! –, jo šajā lietā daudz kas ir bijis atkarīgs un būs atkarīgs no tā, kā to redz un interpretē žurnālisti. Vienā no komisijas sēdēm uzstājās arī Neatkarīgās komentētājs Viktors Avotiņš, kurš, manuprāt, saprot problēmu daudz labāk nekā liela daļa deputātu. Aicinājām arī Lato Lapsu, taču no tā pagaidām ir bijis maz jēgas, jo Lapsa ir izvēlējies savdabīgu taktiku: uzvesties dīvaini, vērsties pret mani kā tās vadītāju ar dažādiem izlēcieniem. Es varētu saprast, ka Lapsam varbūt ir kādas pretenzijas, nepatika tieši pret mani. Ko lai dara – visiem mīļš nebūšu. Taču ko noziegušies citi deputāti, visa komisija?

– Kas tie par izlēcieniem?

– Piemēram, banālais, turklāt absolūti nepatiesais mājiens, kad zvanīju viņam un aicināju uz sarunu komisijā – ka es it kā esot bijis iereibis.

Uz komisijas sēdi Lapsa atnāca, taču tā arī neatbildēja ne uz vienu jautājumu pēc būtības, demonstratīvi šķirstīja kādu grāmatu, ilgi lasīja no papīra garu, iepriekš sacerētu, frāžainu runu. Varēja jau viņu pārtraukt un apsēdināt, bet tomēr izturējām un noklausījāmies līdz galam. Tiešām žēl, jo gribējās dzirdēt kaut ko sakarīgu.

Es tagad nezinu, kā tālāk rīkoties, tāpēc vēl konsultēšos ar juristiem: kā tur īsti

ir – vai drīkst tā neatbildēt uz Saeimas komisijas jautājumiem? Turpināsim iedziļināties problēmā, aicināsim uz komisiju tiesnešus, tiesu priekšsēdētājus, jo viņiem ir īsti profesionāls skats – no iekšpuses.

Nevēlos, lai komisija pārtaptu par lētu izrādi, gribu, lai deputāti nopietni padomā par iespējamo parlamenta ieguldījumu tieslietu sistēmas uzlabošanā. Domāju, ka šim nolūkam pašreizējās Saeimas sastāvā ir pietiekams intelektuālais kapitāls – bijušie tieslietu ministri, cilvēki, kas ir strādājuši Saeimas Juridiskajā komisijā. Viens no jautājumiem, par ko jādomā: cik Latvijas tieslietu joma ir atbilstīga Eiropas standartiem – vai viss jau ir tajā līmenī? Vai tomēr vēl ir būtiskas nepilnības?

– Kāda jēga uz komisiju aicināt žurnālistus? Žurnālisti savus avotus neizdod.

– Nē, es uzskatu, ka ir jēga. Komisija vēlas dialogu – arī ar žurnālistiem. Žurnālisti ir ietekmīgs spēks, pat ietekmīgāks nekā politiķi. Jo viņiem ir profesionāla solidaritāte vai vismaz tās elementi. Pretēju politisku nometņu politiķiem tādas nav nemaz. Bet žurnālisti var palīdzēt tikt sabiedrībai galā ar daudzām problēmām – ne tikai tās paši radīt un tad rādīt.

– Tad jūs... ko? Gribat muti aizbāzt žurnālistiem, uzspiest cenzūru?

– Nē, mēs gribējām zināt, kā žurnālisti skatās uz tādiem jēdzieniem kā žurnālistikas ētika - vai tāda arī pastāv? Es respektēju citus viedokļus un saprotu, ka var lietot visādu leksiku, tomēr man personīgi nepatīk tāds jēdziens kā ķēķis. Es uzskatu, ka mans pienākums ir lepoties ar savu valsti, ar to sabiedrību, kurā man ir lemts būt, un censties novērst tos trūkumus, kādus redzu. Kamēr esmu deputāts, es to varu darīt ar tiem līdzekļiem, kādi ir manā rīcībā.

– Prokuroru grupa ir konstatējusi, ka likumu par tiesu varu un Tiesnešu ētikas kodeksu pārkāpuši astoņi dažādu tiesu tiesneši. Esot arī divi spriedumi civillietās, kas bijuši nelikumīgi un nepamatoti.

– Saeimas komisija nevar jaukties neatkarīgās tiesu varas lietās, nedz likt kādam kādu vecu lietu pārskatīt. Varam vienīgi lūgt tiesnešus savas rindas sakārtot no iekšpuses. Tiek dibinātas darba grupas gan Augstākajā tiesā, gan zvērinātu advokātu kolēģijā. Tiek spriests par to, ka likumā Par tiesu varu varētu likt iekšā ētikas komisijas jēdzienu. 19. decembrī būs Augstākās tiesas tiesnešu ārkārtas konference. Tiesa gan, tajā tiesnešu konferencē, kas jau notika iepriekš, bija skaidri redzams, ka rupji tiesnešiem braukt virsū nevienam neizdosies. Tādā situācijā visa tiesu sistēma saslēdzas un izveido cietoksni.

Tiesneši lika manīt – ja kāds grib ar viņiem sadarboties, tad tas jādara kaut cik likumīgā un morāli pieņemamā veidā. Un laikam jau pareizi viņi dara. Tiesu vara ir neatkarīga, un ar šo principu jārēķinās.

Cita lieta – ka šajā sistēmā kaut kas nav vai nav bijis kārtībā. Vienlaikus, ja nav bijis kārtībā pirms astoņiem gadiem, tad kāpēc tikai tagad tas tiek izvilkts ārā un projicēts uz tagadni? Vai tāpat būs arī uz priekšu – kaut kad 2015. gadā nāks gaismā kādas šodien ierakstītas telefonsarunas?

Lai vai kā – domāju, ka tā tiesnešu sarunu problēmas daļa, kas attiecas uz šo sarunu saturu, tiks atrisināta pašu tiesnešu, advokātu, prokuroru vidē. Tur, kur būs nepieciešama mūsu palīdzība, mēs palīdzēsim. Bet šai lietai ir arī otra puse – ne mazāk svarīga –, proti, jādomā arī par to, kuri ir tie, kas noklausījās, kādi motīvi bija to darīt, kurš izdomāja šīs sarunas laist gaismā tagad? Var jau būt, ka šis skandāls bija tāds dūmu aizsegs, lai novērstu uzmanību no kā cita? Es vēl saprastu, ja būtu bijis likumīgs pamats noklausīties, tā būtu cita saruna. Var visādi strīdēties par to, kurš tiesnesis ko ir darījis un vai tas bijis vai nav bijis nelikumīgi un noziedzīgi. Bet viena lieta gan ir skaidra uzreiz – nesankcionēta privātu sarunu noklausīšanās ir noziegums.

– Vai komisiju interesē arī grāmatas Tiesāšanās kā ķēķis finansētājs? Viena no versijām, kas pēdējā laikā skan kuluāros, ka tas varētu būt uzņēmējs Oļegs Stepanovs.

– Jā, es pamanīju, ka Vakara Ziņās bija šāda versija izteikta. Jautāju par to Lapsam, bet viņš, kā jau teicu, nevis kaut ko atbildēja, bet visādi ākstījās.

– Kā jūs vērtējat to, ka bez humora tiek runāts par iespējamu Jaunā laika pievienošanos valdošajai koalīcijai?

– Varu vien pateikt, kāds ir mans personīgais viedoklis. Tāds Jaunais laiks, kāds tas ir pašlaik, man īpašu uzticību neraisa, un ir grūti saskatīt iespēju ar viņiem kopā strādāt. Viņi spēj gandrīz vienlaikus kliegt, ka Saeima jāatlaiž, un pretendēt uz darbu valdībā. Tāda divkosība! Dīvaina bija arī Jaunā laika rīcība, stumjot Abrenes jautājumu uz Satversmes tiesu. Nu tagad gan – pēc tāda sprieduma, kāds bija, Abrenes jautājumu nevienam nekādā veidā vairs nebūs iespējams aktualizēt. Vai to gribēja panākt Jaunais laiks?

Jaunlaicēni līdz nelabumam skandina, ka viņi ir vienīgie godīgie, profesionālie, taupīgie un tā tālāk. Es jau četrus sasaukumus strādāju Saeimā, un visādus esmu redzējis. Bija tāds Joahims Zīgerists ar savu partiju, kura arī uzvedās līdzīgi. Bet, iespējams, pat tie nebija tik nekaunīgi. Var jau būt, ka Jaunais laiks tiešām tiks valdībā. Taču ir maz ticības, ka vilks neglūnēs uz mežu – tad iznāks tāda koalīcija, kurā vieni gribēs būt tie labākie, pārākie. Bet tāda koalīcija ilgi nevar pastāvēt.

 

Viedoklis: Jāmaina attieksme!

Ansis Dobelis, LSDSP ģenerālsekretārs,  12/13/07     Nesen publiskotais SKDS pētījums apliecināja to, par ko jau sen bija aizdomas, – Latvijā turīgākie 20 procenti valsts iedzīvotāju saņem gandrīz pusi no visu iedzīvotāju kopējiem mēneša ienākumiem. Tas ļoti skaidri parāda noslāņošanos mūsu sabiedrībā, un turpmāk, nemainot līdzšinējo valsts ekonomisko sistēmu, situācija tikai pasliktināsies.

Pie mums ir iespējami fantastiski darījumi ar nekustamajiem īpašumiem, no kuriem nodokļi ir tik simboliski, cik vien tas vispār iespējams. Latvijā lieluzņēmējs var saņemt minimālo algu un visu savu peļņu izņemt gada beigās dividendēs – līdz ar to par nodokļiem aizmirstot. Arvien vairāk ekonomisti un uzņēmēji runā par to, ka Latvijā nepieciešamas būtiskas pārmaiņas, lai valsts ekonomika turpinātu veiksmīgi attīstīties.

Saeimā pārstāvētās partijas izliekas nemanām lielākajā daļā Eiropas valstu vispārpieņemtas lietas, kuras jau sen kā derētu pārņemt arī Latvijai. Kā vienu no tām varam minēt progresīvo nodokļu sistēmu. Tautas valodā tas nozīmētu, ka bagātais maksā lielākus nodokļus, bet vidusmēra iedzīvotāja nodokļu slogs kļūst mazāks. Šādā veidā tiktu samazinātas izmaksas mūsu darbaspēkam, tajā pašā laikā ļaujot palielināt lielākās iedzīvotāju daļas reālos ienākumus. Progresīvai nodokļu politikai jāizpaužas ne tikai attiecībā uz iedzīvotāju ienākumiem, bet uz visu ekonomiku kopumā, kas stimulētu mazo un vidējo uzņēmumu attīstību. Apgalvojumi, ka šāda politika veicinās nodokļu nemaksāšanu un samazinās ienākumus valsts budžetā, ir nepamatoti. To pierāda daudzo Eiropas valstu piemēri. Nespēja iekasēt nodokļus tikai parāda valsts vājumu.

Tāpat pie varas esošie izvairās runāt par īpašu nodokli luksusa precēm. Latvijā apbrīnojami daudz tiek pirktas jahtas, lielas villas jūras un ezeru krastos, dārglietas un citas nebūt ne pirmās nepieciešamības preces. Dārgas automašīnas nereti tiek iegādātas uz mazpazīstamu SIA vārdiem, kārtējo reizi ļaujot izvairīties pat no PVN maksāšanas. Nodoklis luksusa precēm ļautu pietiekami papildināt valsts budžetu, lai atrisinātu daudzas mūsu izglītības vai veselības aprūpes sistēmas problēmas.

Dividendes Latvijā netiek apliktas ar nodokļiem. Tādējādi valsts budžetam garām aizgājušas milzīgas naudas summas. No dividendēm nav nomaksāts ne sociālais nodoklis, ne iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Šeit veidojas paradoksāla situācija – pa ielām braucam mēs visi, valsts ārstniecības iestādes izmantojam, arī skolās savus bērnus sūtām – bet daži par to var nemaksāt! Dividendes apliekot ar nodokļiem, ne tikai palielināsies ienākumi valsts budžetā un nostiprināsies sociālā taisnīguma princips, bet arī uzņēmumu vadības tiks vairāk motivētas naudu ieguldīt attīstībā, nevis patēriņā.

Valsts nodokļu politikai jābūt tādai, lai tā mazinātu iespējas gūt vieglu peļņu ar spekulatīviem darījumiem, kas reālu pienesumu mūsu tautsaimniecībai nedod. Lai gan spekulāciju skaits ar nekustamajiem īpašumiem ir mazinājies, tas noticis, vairāk pateicoties nevis valsts politikai, bet banku kredītpolitikas izmaiņām. Valstij vēl pietiekami daudz darāms, lai šo un citas jomas sakārtotu tā, lai tās nestu pienākošos nodokļus valsts kasē.

Šeit minēju tikai pāris principiālus uzstādījumus, kas, manuprāt, būtu jārealizē. Galvenais, pārmaiņām mūsu ekonomikā jābūt kompleksām un jāmaina attieksme – ekonomika jāveido sabiedrības kopējam labumam.

 

39% iedzīvotāju gatavi dot kukuli apmaiņā pret savas problēmas atrisināšanu

LETA  12/13/07     Lai gan pēdējo divu gadu laikā nedaudz samazinājies to iedzīvotāju skaits, kas valsts amatpersonai būtu gatavi dot kukuli apmaiņā pret kādas problēmas atrisināšanu, tomēr vēl joprojām šis procents ir pietiekami augsts - 39%, liecina Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) veiktā iedzīvotāju aptauja par sabiedrības pieredzi saskarsmē ar korupciju.

Aptaujāti tika 1010 respondenti, no kuriem 49% apgalvoja, ka kukuli nebūtu gatavi dot, bet vēl 12% nebija konkrēta viedokļa.

50% aptaujāto arī atzinuši, ka materiālā pateicība ir tas pats, kas kukulis, 39% teikuši, ka tās ir divas dažādas lietas, bet 11% nebijis konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

Uz jautājumu, kāda veida dāvanas iedzīvotāji uzskata par pieņemamu pasniegt kādam valsts vai pašvaldību iestāžu darbiniekam vai amatpersonai, pateicoties par viņu pakalpojumiem, 48,9% iedzīvotāju nosaukuši ziedus, 17,2% - suvenīrus, 14,2% - grāmatas.

 

Viedoklis: Apšaubāma politisko lēmumu kvalitāte

Mārtiņš Kossovičs, Žurnāla ‘Kur dzīvot...” redaktors  12/13/07     Nekustamā īpašuma cenas krīt! Jauno realizēto projektu skaits turpina pieaugt, bet iedzīvotāji mājokļus pērk aizvien retāk. Skan paradoksāli! It kā ir pienākusi ilgi gaidītā cenu lejupslīde, tomēr vienlaikus ir samazinājušās iespējas iegādāties mājokli. Vairāki nozares eksperti raida brīdinājuma signālus, jo nepārdomāta un sasteigta politika var izraisīt krīzi nekustamā īpašuma tirgū.

Reti kurš kritizē cēlo valdības vēlmi sakārtot nekustamā īpašuma nozari. Atdzesēt sakarsušos prātus tik tiešām bija nepieciešams. Pēdējā gada laikā novērotais, ka lielāko daļu darījumu tirgū veica ātras naudas tīkotāji, nevis potenciālie mājokļa īpašnieki, nenāca par labu ne tautsaimniecībai, ne arī ilgtermiņa nozares attīstībai.

Tomēr valdības rīcība ir izraisījusi nevis tirgus vienmērīgu atdzišanu, bet efektu, ko var salīdzināt ar strauju bremzēšanu.

Latvija ir viena no retajām Eiropas Savienības valstīm, kur liela daļa dzīvojamā fonda ir tuvu kritiskam stāvoklim. Turklāt, analizējot statistikas datus, var redzēt, ka vidēji viens Latvijas iedzīvotājs dzīvo apmēram 26 kvadrātmetrus mazā telpā. Taču, piemēram, Somijā, Vācijā, Dānijā un citās Eiropas valstīs, šis rādītājs ir teju divtik lielāks.

Ja man vaicātu izteikties daiļrunīgi, es teiktu, ka, analizējot politiskās elites pēdējā laikā pieņemtos lēmumus, dažkārt rodas šaubas par atbildīgo politiķu spēju domāt ilgtermiņā. Tomēr, ja ļautu izteikties skarbāk, tad norādītu, ka, iespējams, vajadzētu apšaubīt politiķu kompetences līmeni.

Lai spriestu par politiķu kompetenci, devāmies uz vietu, kur Latvijā kā parlamentārā republikā it kā pieņem lēmumus. Jauši izvēlējāmies doties uz Saeimu ceturtdienā, jo tas ir laiks, kad gan Saeimas deputāti, gan arī ik pa laikam kāds ministrs dodas uz iknedēļas plenārsēdi. Bilance: kopā mums izdevās uzrunāt 17 sabiedrībā zināmus politiķus. Divi no tiem atteicās atbildēt uz jautājumiem. Pārējie labprāt piekrita īsai sarunai jeb aptaujai.

Mūsu saprāts teica priekšā, ka ievēlētajiem sabiedrības priekšstāvjiem būtu jāzina kaut vai būtiskākie rādītāji, pēc kuriem var spriest par tautas patieso dzīves līmeni, lai viņi varētu pieņemt atbildīgus lēmumus. Tamdēļ visiem uzdevām vienu un to pašu jautājumu: "Cik kvadrātmetros dzīves telpas, jūsuprāt, dzīvo vidusmēra Latvijas iedzīvotājs?" Lai arī pēdējo gadu laikā šis rādītājs ir nedaudz uzlabojies, tomēr vispārināti var teikt, ka tas tikpat kā ir nemainīgs – aptuveni 26 kv./m.

Skeptiķi

Visskeptiskāko no visām atbildēm sniedza Jaunā laika deputāts Artis Kampars: "Pieņemu, ka tie ir kādi pieci kvadrātmetri, iespējams, septiņi." Līdzīgās domās bija arī viņa partijas biedre Solvita Āboltiņa: "Tas skaitlis nav liels. Tie vidēji varētu būt kādi 12–15 kvadrātmetri." Līdzīgi kritisks bija arī viens no parlamentāriešiem ar visilgāko stāžu Saeimas darbā – Dzintars Ābiķis, minot deviņus kvadrātmetrus.

Savu neziņu pauda arī Ingrīda Circene (JL): "Man ir grūti to pateikt. Iespējams, tie ir desmit, varbūt 15 vai 20 kvadrātmetri." Pozitīvāki dati varētu pārsteigt arī Jakovu Plineru (PCTVL), jo viņš domājot, ka vidēji viens iedzīvotājs dzīvo 15 kvadrātmetros.

Precīzākie

Visprecīzāk atbildi zināja sniegt Jānis Lagzdiņš (TP). "Viens Latvijas iedzīvotājs vidēji dzīvo 25 kvadrātmetru platībā. Šīm ziņām es ļoti sekoju līdzi, jo kā dzīvokļu likumu radītājs es šo informāciju zinu," vaļsirdīgi atzina deputāts. Tuvu pareizai atbildei bija arī Boriss Cilēvičs (SC): "Man pašlaik ir grūti atcerēties precīzu skaitli, tomēr tas bija apmēram starp 20–25 kvadrātmetriem."

Kurš solīs vairāk?

Arī visoptimistiskākie deputāti nāk no jaunlaicēnu frakcijas. Ja Krišjānis Kariņš minot teica, ka tie vidēji varētu būt 30 līdz 40 kvadrātmetri, tad partijas idejas autors Einārs Repše atteicās nosaukt precīzu skaitli, bet izvēlējās runāt par vēlamo: "Man nav šo statistikas datu, bet mēs varam runāt par to, kā vajadzētu būt – 100 kvadrātmetru uz vienu dzīvu dvēseli." Jāatzīst gan, ka mums nav zināma neviena valsts pasaulē ar šādiem rādītājiem, iespējams, ka tādas ērtības var baudīt vienīgi Arābu Emirātu pilsoņi.

Nezinu – neteikšu

Savukārt no atbildes izvairījās gan visvairāk partiju nomainījušais deputāts Dainis Turlais (LPP/ LC), gan Sandra Kalniete (JL) un Mareks Segliņš (TP): "Neesmu skatījis šos statistikas datus, tamdēļ nezinu, un minēšana man nepatīk."

Demagogi

Izteikti demagoģisku atbildi izvēlējās teikt jau iepazītie visvairāk runātāji, kas bija gatavi apspriest visu, tomēr atbildi uz uzdoto jautājumu tā arī nespēja sniegt. Gan Juris Dobelis (TB/LNNK), gan arī Ainārs Šlesers (LPP/LC) bija gatavi dalīties pat ar saviem dzīvesstāstiem par agrāko dzīvi saspiestībā.

Tomēr visvaļsirdīgāko atbildi deva Viktors Ščerbatihs (ZZS): "Es īsti nezinu. Tad ir jāpaskatās, cik tam cilvēkam ir alga. Es dzīvoju Dobelē. Mēs dzīvojam divatā vienā dzīvoklī, kurš ir 40 ar kapeikām kvadrātmetru liels." kapeikām kvadrātmetru liels."

kapeikām kvadrātmetru liels."

 

Ar reklāmas klipu pievērsīs uzmanību korupcijas apkarošanai

DELFI  12/13/07    No 14. līdz 27.decembrim divu nedēļu garumā kinoteātrī "Coca Cola Plaza" tiks demonstrēts globālās pretkorupcijas organizācijas "Transparency International" un tās Latvijas nodaļas – Sabiedrības par atklātību "Delna" - sagatavotais sociālās reklāmas klips "Mags", kas ir veltīts 2007.gada ANO Pretkorupcijas dienai, portālam "Delfi" pavēstīja Sabiedrības par atklātību "Delna" pārstāvji.

Klipu demonstrēs 35 pasaules valstu televīzijas un kinoteātri.

Reklāmas klipa mērķis ir pievērst uzmanību korupcijas motīviem. Klips apspēlē burvju mākslinieka triku ar naudas zīmi. Skatītāja magam aizdotā nauda tiek veikli nobēdzināta. Triks tiek atkārtoti demonstrēts palēninātā tempā, atklājot iepriekš slēpto acu apmānu. Noslēgumā aizkadra balss atklāj asociatīvo intrigu ar apgalvojumu "Korupciju slēpj tie, kam tā ir izdevīga."

Klipa nozīmi komentē Delnas priekšsēdētājs Roberts Putnis: "Klips ir ļoti trāpīgs Latvijas situācijai, kur sabiedrība ir pieņēmusi korupciju kā ikdienu un pašsaprotamību. Klips atgādina, ka korupcijas ikdienišķums ir noteiktu kriminālu interešu noteikts, veidots un uzturēts mīts."

Klipu var noskatīties šeit:

http://www.delna.lv/uploads/Transparency_mags_LAT.mpg

 

Ko gaidām no topošā veselības ministra

Pēteris Apīnis,  NRA  12/14/07    Veselība vienmēr bijusi valdības darba indikators. Vēlaties piemēru?

No 2005. gada līdz pērnajai gadumijai par veselības ministru strādāja nopietns politiķis un aktīvs vīrs Gundars Bērziņš.

Kalvīša valdības reitingi bija augsti, turklāt Kalvīti un Bērziņu tauta uz rokām (vēlēšanu urnām) ienesa Saeimā. Šogad par ministru strādā Vinets Veldre. Visu gadu ārsti tiek pulgoti par aplokšņu pateicībām, tiek pieskandētas avīzes ar šaušalīgām medicīnas neveiksmēm, Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrība veselības ministriju iesūdzējusi tiesā, Ārstu biedrība nodevusi ministrijas radītos dokumentus caurlūkošanai tiesībsargam un Satversmes tiesai, bet ģimenes ārsti vienkārši neslēdz līgumus ar valsti. Tautas apziņā veselības aprūpes prestižs ir krities, un medijos atkal triumfē šarlatāni un dziednieki. Esmu pārliecināts – tiklīdz būs apkopota statistika, mēs redzēsim – Latvijas iedzīvotāju sabiedrības veselības raksturlielumi samazinājušies. Tas viss – gada laikā.

Ko mēs gaidām no nākamā veselības ministra? Samazināt mirstību no onkoloģiskām slimībām

Mēs gaidām, lai viņš pārtrauktu birokrātijas spēlītes un tukšu salmu kulšanu un strādātu Latvijas iedzīvotāju veselības uzlabošanā. Vienkārši un skaidri. Atkarībā no tā – gatavojas jaunais ministrs strādāt gadu vai trīs – viņam mērķi jāizvirza tādi, kas lielākos vai mazākos

procentos risināmi. Mērķis nr. 1 – uzlabot agrīnu dzemdes kakla, krūts, plaušu un priekšdziedzera vēža diagnostiku. Ja rēķinām uz gadu – tad par 40%, ja uz trim gadiem – tad par 70%. Realitātē tas nozīmē pasākumu kompleksu ginekologu un urologu pieejamības palielināšanai, finansēšanas sistēmas pārskatīšanu. Tas nenozīmē tonnu dokumentu ar stratēģiskiem mērķiem, ierēdņu darba grupas, muldēšanu televizorā. Tas nozīmē realizēt to, ko onkologi un ginekologi sen jau uzrakstījuši priekšā, kas Eiropas Savienības valstīs sen jau aprobēts un par labu atzīts.

Reāli prioritēt pediatriju

Mērķis nr. 2 ir par 0,5–0,7 promilēm samazināt vēlīno neonatālo, zīdaiņu un mazbērnu mirstību, lai izlīdzinātu šo rādītāju ar Lietuvu un Igauniju (nestādīsim mērķi tūlīt izlīdzināties ar Zviedriju, bet mēs taču varam nodrošināt bērnu veselības aprūpi kaimiņvalstu līmenī!). Realitātē tas nozīmē bērnu veselību tiešām atzīt par prioritāti, nodrošināt bērniem ambulatoriskas ārstēšanas pieejamību, stacionāras ārstēšanas labāku apmaksu no valsts budžeta. Lai samazinātu bērnu saslimstības rādītājus, ambulatoriskos pediatrus pilnībā pielīdzināt primārās pieejamības ārstiem (ģimenes ārstiem).

Vienkāršot un padarīt caurskatāmu apmaksas kārtību par veselības pakalpojumu

Mērķis nr. 3 ir veselības pakalpojuma apmaksas kārtību padarīt saprotamu un izlasāmu. Šobrīd apmaksas kārtība, ko paredz VOAVA, ir tik sarežģīta, ka to patiesībā nesaprot pat paši šās kārtības radītāji. Ārstam, kam būtu jādomā par pacientu ārstēšanu, tiek radīti kalamburi, kuros velns varētu kaklu lauzt. Bez maģistra grāda ekonomikas vadībā nudien neviens nevar gūt priekšstatu – kā un par ko konkrēti VOAVA ir gatava maksāt. Veselības ministrija uzskata, ka vienīgais saistošais princips veselības aprūpē ir – jo sarežģītāk, jo labāk (vienlaikus ar principu – jo vairāk birokrātu ministrijā un aģentūrās, jo labāk). Vienlaikus tas nozīmētu divkārt samazināt birokrātisko dokumentu apriti. Ja ārsts gatavojas precīzi aizpildīt visas ārstniecībai vajadzīgās dokumentācijas veidlapas un vēl VOAVA pieprasītās, viņam vajadzīgas vidēji 12 minūtes uz katru pacientu, bet VOAVA rēķinājusies ar 8–10 minūtēm, kuru laikā pacients bez tam tiks izmeklēts un ārstēts. Ja ģimenes ārsti parakstītu Veselības ministrijas un VOAVA sagatavoto dokumentu, viņiem nāktos pārvērsties par rakstāmmašīnu.

Pārskatīt veselības grozu un māsterplānu

Šeit atkal vietā definēt – cik ilgi ministrs gatavojas strādāt. Ja viņš ir gatavs strādāt vairāk nekā vienu īsu gada termiņu, viņam nāksies ievērojami pārskatīt pakalpojumu grozu, izņemot laukā daļu ambulatoriskās un stacionārās palīdzības. Vienlaikus viņam jāveic skaidra darbība, nodrošinot pieeju veselības aprūpei vecajiem un sociāli neaizsargātajiem cilvēkiem, bērniem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Neatkarīgi no budžeta finansējuma vārguma, topošajam ministram nāksies palielināt ātrās un (slimnīcu) neatliekamās palīdzības finansējumu. Vēl viņam nāksies ierobežot neplānotu dārgo tehnoloģiju iegādi un reāli sekot līdzi celtniecības un remontu izdevumiem no veselības budžeta.

Īsais kopsavilkums: veselības ministra uzdevums ir pagarināt Latvijas iedzīvotāju mūžu un uzlabot dzīves kvalitāti

Topošajam veselības ministram jāstāda vienkārši un saprotami mērķi – strādājot vienu gadu, viņam Latvijas iedzīvotāju plānotais dzīves ilgums jāpagarina par pusgadu, strādājot trīs gadus – par gadu.

Tie ir reāli veicami uzdevumi, ko var plānot, sagatavot, sakārtot un izpildīt. Tas nenozīmē, ka topošajam ministram nebūs jāstrādā visās citās veselības jomās, bet galvenais – jārūpējas par sabiedrības veselību (samazinot smēķēšanu, sekojot iedzīvotāju holesterīna līmenim un attīstot kardioloģiju – samazināt mirstību no sirds un asinsvadu slimībām; atbalstot veterānu sportu, samazināt saslimstību darbspējīgo iedzīvotāju vidū; sniedzot atbalstu HIV/AIDS, seksuāli transmisīvo un infekciju slimību profilaksē un ārstēšanā – palielināt visas sabiedrības veselības rādītājus utt.).

 

Auderam prasa nosacītu cietumsodu

BNS   12/15/07    Augstākajā tiesā piektdien pretēji protestā paustajam prokurors lūdzis piemērot nosacītu cietumsodu krāpšanā apsūdzētajam bijušajam veselības ministram un ārstam Ārim Auderam. Prokurors Māris Leja teica, ka piecu gadu nosacītu cietumsodu ar pārbaudes laiku uz pusotru gadu lūdzis divu iemeslu dēļ: Ā.Auders, kurš vainu gan neatzīst, tiesā ir paziņojis, ka, skatoties no šodienas viedokļa, maksājumu jautājumus risinātu citādi un juridiski pareizāk. Ārsts jau gandrīz saviem pacientiem atmaksājis radītos zaudējumus. Prokurors ir pārliecināts, ka šādi Ā.Audera soļi ir pamats tam, ka zelta roku īpašnieks vairs neizdarīs līdzīgus noziegumus. Tiesa izsludināja pārtraukumu līdz 28.decembrim, kad Ā.Auders teiks pēdējo vārdu.

A.Auders tiesā paziņoja, ka nejūtas labi, ja viņa bijušie pacienti sevi uzskata par cietušajiem, tāpēc bijušais ministrs atmaksā naudu par veiktajām operācijām. Viņš kompensācijās samaksājis gandrīz septiņus tūkstošus latu. Kopumā pirmās instances tiesa A.Auderam lika kompensācijā samaksāt aptuveni desmit tūkstošus latu.

 

«Mēs esam tiesīgi prasīt»

Raivis Dzintars, Latvijas Avīze  12/15/07    Jelgavniece KRISTĪNE ŠUGAILO bija viena no astoņiem tūkstošiem, kas 3. novembra lietainā dienā uzskatīja par savu pienākumu būt Doma laukumā un izteikt atbalstu tiesiskai un godīgai valsts politikai. Viņa mācās Latvijas Universitātē Moderno valodu fakultātē, nav iesaistīta nevienā partijā vai politiskā organizācijā, taču uzskata, ka šobrīd ir īstais laiks par daudzām lietām sākt runāt skaļāk.

– Kā tu nolēmi piedalīties protesta akcijā?

K. Šugailo: – Ja neskaita avīžu lasīšanu un ziņu raidījumu cītīgu skatīšanos, no politiskām lietām turos pa gabalu. Liekas, ka politika ir tā sfēra, kur nekad nevari īsti zināt, kas aiz kā stāv, kurš ir patiess, kurš melo, nekad nevari tā īsti ticēt tam, ko tev saka. Dažreiz vienkārši jūti, ka tevi māna, ka tavs viedoklis ir vienaldzīgs, ka esi svarīgs tikai reizi četros gados, kad kādam jātiek pie mīkstajiem krēsliem. Negribas pat nekur iesaistīties un piedalīties, jo iekšējā balss saka priekšā, ka tam nebūs jēgas un "viņi" tāpat izlems, kā izdevīgāk pašiem.

Kad Dombura raidījumā dzirdēju akcijas reklāmu, dzima veselīga interese par to, cik tad šodien cilvēku vēl var uz ielas iziet. Jā, un es arī aizgāju. Ne jau tāpēc, ka sevišķi ticētu "Jaunajam laikam" vai citiem opozicionāriem, bet tāpēc, ka gribēju būt kopā ar sev līdzīgajiem. Gribēju piedalīties notikumā, kur kaut reizi nozīme ir arī pašai tautai. Jāteic, ka cilvēkos nevīlos. Ja nu vienīgi varēja iztikt bez apsaukāšanās par cūkām un tamlīdzīgi. To darīja daži cilvēki, un esmu droša, ka vairākums tādas lietas neatbalsta.

– Ko tu saki par tām runām, ka tautu uz ielām izveduši valdības politiskie pretinieki?

– Laikam jau nevienam citam tas šodien nav pa spēkam. Godīgi sakot, man personīgi vienalga, kas šo pasākumu organizēja. Droši vien, ka politiskie pretinieki, kam ir daudz naudas un ietekme masu medijos. Bet tas nav galvenais. Galvenais, ka cilvēki varēja sanākt kopā. Mums pašiem jābūt uzmanīgiem, lai šo pacēlumu neizmantotu tādi paši ļaudis, kādi sēž valdošajās partijās.

– Tad tev tas bija kas vairāk nekā tikai atbalsts KNAB vadītājam Aleksejam Loskutovam?

– Tā nu sanāca, ka tas bija pēdējais piliens. Es šo cilvēku nepazīstu, bet, ja būtu kaut kas nopietnāks, ko Loskutova kungam pārmest, tas noteikti būtu darīts. Tas izskatījās pēc vienkāršas izrēķināšanās ar tiem, kas neietilpst valdošo plānos. Ja valdošās partijas būtu strādājušas līdz šim tā, kā mēs to sagaidām, tad visi uzticētos Kalvītim arī Loskutova sakarā. Un nav jau te problēma Kalvītī. Droši vien citiem arī mēs neticētu, tāpēc, ka mūsu politikā gandrīz neviens nespēj vairs ieviest uzticību. Tu klausies, klausies Dombura raidījumus nedēļu no nedēļas un saproti, ka gandrīz viņi visi runā mums svešā valodā. Vēl svešākā nekā angļu vai krievu. Tik svešā, ka vairs saprast viņus vismaz ar sirdi nav iespējams.

– Tu teici "gandrīz visi". Tad jau kādam vēl ticēt var?

– No Saeimā pārstāvētajām partijām tādi tiešām ir tikai daži. Labu, sirsnīgu iespaidu atstāj dažas "Jaunā laika" sievietes, varbūt arī Anna Seile no tēvzemiešiem, bet, piemēram, ticība Jurim Dobelim zudusi. Kādreiz šķita, ka viņš no sirds cīnās par savu lietu, bet tagad šķiet, ka viņa patriotiskās runas ir tikai kā balsu zvejošanas āķis. Lai viņš piedod, bet man tāds iespaids ir radies un ne tikai man. Arī rakstnieks Visvaldis Lācis man šķiet godīgs un patriotisks cilvēks, kuram tādā vietā laikam grūti klājas.

– Rodas loģisks jautājums, kāpēc paši tādus ievēlam?

– (Ilgi domā...) Laikam ar latviešiem sporta sacīkstēs ir līdzīgi: vispirms savārām ziepes un tad pēdējā periodā cenšamies ar apbrīnojamu centību kaut ko saglābt. Dažkārt izdodas. Vēlēšanās kļūstam mīksti un nevarīgi, ar dārgām reklāmām mūs piemuļķo ar katru reizi no jauna. Cilvēkiem būtu vairāk jāuzticas savai iekšējai intuīcijai, jācenšas norobežoties no reklāmām. Manuprāt, tās vispār vajadzētu aizliegt. Varbūt noteikta naudas summa jāiedala visām partijām un jāliek tām sacensties šo līdzekļu izlietošanā. Viņi varētu ziedot skolām, slimnīcām, kara invalīdiem, katrs pēc saviem ieskatiem, un tā būtu daļa reklāmas. Otra daļa varētu sastāvēt no savas programmas un mērķu izklāsta masu medijos, kur katram būtu vienlīdzīgas iespējas. Varbūt esmu politikā naiva un tā nekad nevar notikt, bet patiesībā nemaz negribu būt citāda. Negribu būt kā tie tur šodien "augšās", kas pārņemti tikai ar savu kabatu, slavu un izpatikšanu sponsoriem.

 

 

 

Saimniecībā...

 

 

Latvijas cukuru ražos dāņi

Kristīne Langenfelde,  NRA  12/10/07     Lielākais Skandināvijas cukura ražotājs Danisco Sugar izrādījis interesi iegūt Jelgavas cukura zīmolu un perspektīvā ražot cukuru ar šādu nosaukumu.

Lielākais Skandināvijas cukura ražotājs Danisco Sugar izrādījis interesi iegūt Jelgavas cukura zīmolu un perspektīvā ražot cukuru ar šādu nosaukumu. Akceptu tam jau devusi Konkurences padome (KP). Nosacījumi paredz, ka Danisco Sugar atļauts sākt ražot Jelgavas cukuru no nākamā gada 1. oktobra. Šāds pavērsiens nozīmē, ka tirgū Jelgavas cukurs nebūs nopērkams apmēram pusgadu, jo šobrīd īstā saražotā Jelgavas cukura pietiks vēl aptuveni četriem mēnešiem, pēc tam to veikalos nopirkt vairs nebūs iespējams, bet jau no 1. oktobra ar šādu nosaukumu, iespējams, varēsim iegādāties dāņu kompānijas ražojumu.

Jelgavas cukurfabrikas valdes priekšsēdētājs Jānis Blumbergs Neatkarīgajai skaidro, ka šī nav vienīgā kompānija, kas izrādījusi interesi par iespēju iegūt Jelgavas cukura zīmolu. "Ja skatāmies no biznesa viedokļa, tad, protams, jāizsver, kas ir izdevīgi un kas ne. Ja nāk piedāvājums iegādāties mūsu uzņēmuma aktīvus un arī preču zīmi, tas ir jāapsver," tā J. Blumbergs.

"Šobrīd tiek sperts pirmais solis – dāņi vērsušies Konkurences padomē, lai noskaidrotu, vai šādas darbības ir atļautas. Tagad, iepazīstot Konkurences padomes atzinumu, noteikti sekos kopīgas sarunas, lai izstrādātu nosacījumus preču zīmes iegūšanai, un tad jau dāņiem būs jāizšķiras, vai viņiem tas ir izdevīgi vai ne," skaidro J. Blumbergs.

Konkurences padome informē, ka lēmusi atļaut akciju sabiedrību Danisco Sugar un Jelgavas cukurfabrika apvienošanos, kas paredzēta, Danisco Sugar iegūstot Jelgavas cukurfabrikas aktīvus, arī preču zīmi Jelgavas cukurs.

Taču, lai nekropļotu konkurenci, KP uzskatīja par nepieciešamu Danisco Sugar uzlikt saistošus noteikumus, kuru mērķis – maksimāli informēt patērētājus par izmaiņām cukura piedāvājumā un dot iespēju ienākt tirgū citiem tirgus dalībniekiem.

Noteikts, ka Danisco Sugar mēnesi pirms cukura izplatīšanas mazumtirdzniecībā Latvijas tirgū ir jāorganizē reklāmas kampaņas laikrakstos un lielveikalos, ar mērķi informēt patērētājus par to, ka turpmāk Jelgavas cukuru ražos dāņu uzņēmums. Tāpat noteikumi paredz, ka uz iepakojuma jānorāda informācija par produkta izcelsmi, lai nemaldinātu pircējus.

Lai netiktu negatīvi ietekmēta konkurence tirgū, jaunā zīmola cukura izplatīšanu Latvijā nedrīkstēs sākt agrāk par 2008. gada 1. oktobri.

Danisco Sugar cukurfabrikas izvietotas vairākās Eiropas valstīs, tajā skaitā arī Lietuvā, līdz ar to uzņēmumam pastāv zināmas priekšrocības, piegādājot cukuru Latvijā par salīdzinoši zemākām cenām nekā to potenciālajiem konkurentiem.

Arī J. Blumbergs uzsver, ka ļoti būtiski šajā procesā būs informēt patērētāju: "Ja dāņi izšķirsies izmantot mūsu preču zīmi, ļoti būtiski būs tas, kā viņi informēs patērētāju, ja tas tiks darīts korekti, tad problēmām nevajadzētu būt."

"Patlaban mūsu ražotais Jelgavas cukurs ir safasēts 3,5 tūkstoši tonnu un tirdzniecībā tas varētu būt vēl četrus, augstākais, piecus mēnešus. Tas ir tas produkts, ko latvieši pazīst un ir novērtējuši, kas sekos pēc tam, būs jāvērtē katram patērētājam pašam," tā J. Blumbergs.

 

Pārtikas inflācija ir 15–16% mēnesī

Juris Paiders,  NRA  12/11/07     Cilvēki lēnām pierod pie visa. Pat pie Holivudas filmām. Sākumā skatītāji bija starā, kad sapņu fabrikas varoņi glāba ķīlniekus.

visi pierada. Ar laiku, lai pārsteigtu skatītājus un lai piesaistītu publiku, Holivudas varoņiem bija jāglābj visa pasaule. Tāpat ir ar Latvijas inflāciju. Paziņojums, ka novembrī patēriņa cenas gada laikā ir palielinājušās par 13,7%, tika uztverts apbrīnojami mierīgi. Uz oktobra cenu kāpuma 13,2% fona novembra cenu kāpums ir tāds nepārsteidzošs. Dažādi eksperti prognozēja, ka inflācija varētu būt 14–15%. Novembrī tikai 13,7%! Tomēr inflācijas vidējā skaitlī ir apslēpts pārsteigums. Maizes cenas mēneša laikā pieauga vidēji par 16,3%, bet dārzeņu cenas mēnesī palielinājās par 15,5%.

Atkārtosim. Maizes cenas auga par 16,3 procentiem nevis gada laikā, bet viena mēneša laikā. Arī dārzeņu cenas auga par 15,5 procentiem mēnesī, nevis gada laikā. Tiem, kuriem maize un dārzeņi ir viens no pamatēdieniem, inflācija ir 15–16% mēnesī, nevis 13,7% gadā.

Pārtikas pamatproduktu mēneša inflācija izgaismo citā leņķī dialogus starp aizejošo valdību un spītīgajiem policistiem, mediķiem un skolotājiem, kas pieprasīja algas pielikumu. Filozofēšana par tēmu – vispirms strādājiet kvalitatīvi, tad pieliksim pie algas – ir smieklīga. Pat tad, ja valdība izpildīs solījumus un pieliks pie algas pāris desmitus latu, tas nebūs atalgojuma paaugstinājums. Pērn strādājošais mēnesī varēja nopirkt 15 kilogramus maizes, bet pēc algas pielikuma šogad tikai 10 kilogramus maizes (cenas pieaug straujāk nekā algas pieaugums). Tad tas nav algas palielinājums! Tā nav pat kompensācija par inflāciju! Tas ir plānveidīgs reālo ienākumu samazinājums.

Atcerēsimies ekonomikas aksiomu (kaut vai ekonomikas klasiķi Ādamu Smitu) – cilvēka un tautas bagātību nosaka nevis naudas daudzums, bet gan tas, cik par šo naudu ir iespējams nopirkt preču un pakalpojumu. Ja pēc kāda laika ar lielāku naudas daudzumu ir iespējams iegādāties mazāku preču un pakalpojumu apjomu, tad algas pielikums faktiski nav bijis. Ja algas palielinājums nekompensē inflācijas radīto sadārdzinājumu, tad par to pašu darbu naturālā izteiksmē (rēķinot elektrības, siltuma, pārtikas un citu pakalpojumu un preču apjomu, ko var nopirkt par attiecīgo naudas daudzumu) tiek maksāts mazāk.

Aizejošās valdības ministri apgalvo, ka t. s. taupības budžets ir nepopularitātes upuris nākamās valdības labā.Drīzāk, ka nē. Tas tagad vairāk atgādina enkuru pie nākamās valdības kājas. Tas padara nākamo valdību par Kalvīša algu ierobežojošās politikas ķīlnieci. Maizes un dārzeņu cenu kāpums par padsmita procentiem mēnesī ir realitāte. Kalvīša valdības varoņdarbs, izvingrojot budžetu cauri Saeimai, var kļūt par nākamās valdības kapa zvanu.

Pašlaik risinājumi ir trīs. Pirmais virziens ir – vismaz kompensēt valsts sektorā strādājošajiem inflācijas procentu. Ja to nedarīs, tad ļaudis turpinās aizplūst uz ārzemēm. Ir arī otrs virziens. Veikt valsts regulējošus pasākumus, radot apstākļus cenu samazinājumam. Viens no šādiem variantiem ir Kalvīša valdības noraidītā ideja samazināt PVN maizei un dārzeņiem no 18% uz 5%. Šāds solis varēt veicināt svarīgāko pārtikas preču cenu samazinājumu par 12–13%. Vienīgi, ja valsts šādu soli spers, tad pastāv risks, ka alkatīgie Latvijas tirgotāji maizes cenas nesamazinās, bet PVN atlaidi uztvers kā virspeļņu. Tāpēc, pirms realizēt idejas mazināt PVN, būtu jāvienojas ar ražotājiem un lielākajiem tirgotājiem par spēles noteikumiem pārtikas tirgū.

Trešais ceļš ir visvienkāršākais, turpināt ripot pa Kalvīša kursu un veicināt, ka tiek savākti paraksti Satversmes grozīšanai, lai atlaistu Saeimu.

 

Skandālu par lata devalvāciju radījis vīrietis dzērumā

LNT  12/10/07    Skandālu par lata devalvāciju šī gada sākumā radījis vīrietis dzērumā. Pie šāda secinājuma nonākusi izmeklēšana par februārī izplatītajām baumām par valsts valūtas devalvāciju. Noskaidrots, ka vīrietis īsziņas rakstījis spontāni, tas neesot bijis organizēti un tāpēc kriminālprocess par kaitniecību vispār izbeigts.

Kluso telefonu spēle sākās februārī. Kāds vīrietis saviem paziņām izsūtījis apmēram 20 īsziņas ar tekstu, ka gaidāma lata devalvācija, tāpēc latus vajagot mainīt pret eiro.

Vairums cilvēku ziņu ignorējuši, taču īsziņu saņēmusi arī kāda premjera biroja darbiniece. Tā šī ziņa vēlāk nonāca arī pie ministru prezidenta A. Kalvīša. Pēc pāris dienām Kalvītis jau paziņoja, ka valstī masveidā tiek izplatītas baumas par lata devalvāciju un kāds tīši vēlas kaitēt Latvijas finanšu sistēmai.

Lietu izmeklēja SAB, kurš īsziņu autoru atrada un Drošības policija uzsāka kriminālprocesu par kaitniecību. LNT Ziņām drošības policija pavēstīja, ka lieta ir izbeigta, jo nav konstatētas noziedzīga nodarījuma pazīmes. Vainīgā persona rīkojusies spontāni, neplānoti un atradusies alkohola reibumā. Sīkāku informāciju policija sola sniegt tikai nākamnedēļ.

Latvijas Avīze ziņo, ka galvenais vaininieks ir kāds Saulaines sovhoztehnikuma absolvents. 16. februārī viņš veikalā nejauši dzirdējis sarunu par iespējamo lata devalvāciju un vēlāk absolventu salidojuma laikā nolēmis vienkārši brīdināt draugus.

Juris Rekšņa, LNT Ziņu eksperts: "Nav dūmu bez uguns. Vienmēr ir jāatrod iemesli. Domāju, ka viss kopējais fons radījis šo iespēju, ka ažiotāža bija tik liela."

Drošības policija regulāri pārbauda visa veida informāciju.

Juris Rekšņa, LNT Ziņu eksperts: "Šajā gadījumā drošības policijai bija ļoti grūti pierādīt subjektīvo pusi. Juridiskā situācija ir tāda, ka ir šie cilvēki, bet vai viņiem būtu kāds ļaunprātīgs nodoms, "Maskavas roka", tā šajā gadījumā nav bijis."

Eksperts arī norāda, ka pašas amatpersonas bieži vien sakāpina situāciju, izsakot viedokli pirms sākta izmeklēšana.

 

Devalvācijas baumas kultivējis premjera birojs

Viesturs Radovičs,  NRA  12/11/07     Veikalā padzirdot runas par iespējamo lata devalvāciju, šogad februārī kāds 1967. gadā dzimis vīrietis 20 draugiem un paziņām aizsūtījis īsziņas par noklausītajām baumām.

Šis mazais starpgadījums būtu palicis bez ievērības, ja vien kāda no īsziņām nebūtu sasniegusi premjera Aigara Kalvīša biroju, izraisot pamatīgu ažiotāžu.

Drošības policija ir izbeigusi februārī sākto kriminālprocesu par kaitniecību saistībā ar izplatītajām baumām par lata devalvāciju. Drošības policija pēc izmeklēšanas secinājusi, ka nodarījumā nav nozieguma sastāva. Lieta izbeigta jau šā gada 19. jūnijā, ziņo laikraksts Latvijas Avīze.

"Spriežot pēc izmeklēšanas laikā gūtajiem pierādījumiem, masveidīgumu kultivēja nevis īsziņu sūtītājs, bet gan Ministru prezidenta biroja pārstāvji. Kriminālprocesa pamatā ir Ringolda (vārds mainīts) saviem paziņām izsūtītās – iespējams, alkohola reibumā – apmēram 20 īsziņas," raksta Latvijas Avīze.

Pret Ringoldu bija ierosināts kriminālprocess par kaitniecību. Šā gada 16. februārī viņš bija aizbraucis uz Bausku, kur lielveikalā Rimi nejauši dzirdējis sarunu par to, ka 19.–20. februārī iespējama lata devalvācija. Tās pašas dienas vakarā viņš bijis Saulaines sovhoztehnikuma absolventu salidojumā, kur nosūtījis apmēram 20 īsziņu par nejauši dzirdēto sarunu. Īsziņas teksts bijis: "Tas ir baumu līmenī, bet nākošo nedēļu iespējami lata devalvācijas pasākumi. Risinājums – latus mainīt pret citu valūtu. Ar sveicieniem – Ringolds."

Lielākā daļa liecinieku īsziņas nav uztvēruši nopietni un nav uz šīm runām reaģējuši, tomēr viena no Ringolda paziņām īsziņu pārsūtīja savai draudzenei – premjera Aigara Kalvīša sekretārei Ainai Annai Ustubai. Viņas vīrs, premjera padomnieks ārlietu jautājumos Pēteris Ustubs, īsziņu pārsūtījis Ministru prezidenta biroja vadītājam Mārim Riekstiņam, pievienojot savu komentāru: "Vai nav jāveic kādas aktivitātes."

Pēc tam premjera preses sekretārs Arno Pjatkins saņēmis no M. Riekstiņa ziņas, ka "sabiedrībā masveidā tiek izplatīta dezinformācija par Latvijas lata devalvāciju", un A. Pjatkins telefoniski sazinājies ar Latvijas Televīziju un Latvijas Neatkarīgo televīziju un prasījis "rūpīgi izvērtēt informāciju par sabiedrībā izplatīto dezinformāciju".

Izmeklējot šo lietu, Drošības policija visiem licencētajiem valūtas maiņas punktiem pieprasījusi informāciju par valūtu kursa svārstībām laika posmā no 2007. gada 10. līdz 20. februārim. 19. februārī palielinājies starpbanku valūtas kurss. Valūtu operāciju apjoms komercbankās vidēji palielinājies divas līdz piecas reizes, kas komercbankām gan nekādus zaudējumus nav nodarījis.

Drošības policija sīkākas ziņas par izbeigto kriminālprocesu un baumu kampaņas attīstību sola tikai nākamnedēļ. "Kriminālprocess nebija vienīgais virziens, kuru izmeklējām. Mēs veicām pārbaudi par vispārējiem procesiem, kas saistīti ar iespējamo lata devalvāciju. Par tā rezultātiem informēsim nākamnedēļ," Neatkarīgajai sacīja Drošības policijas preses sekretāre Kristīne Apse-Krūmiņa.

***

LATA DEVALVĀCIJAS BAUMU KAMPAŅAS ĶĒDĪTE

- Piektdien, 16. februārī, Ringolds (vārds mainīts) lielveikalā Bauskā dzird sarunu par iespējamo lata devalvāciju nākamās nedēļas sākumā

- Tās pašas dienas vakarā viņš Saulaines sovhoztehnikuma absolventu salidojumā nosūta apmēram 20 īsziņu par nejauši dzirdēto sarunu

- Viena no īsziņas saņēmējām to pārsūta premjera Aigara Kalvīša sekretārei Ainai Annai Ustubai

- Sekretāres vīrs, premjera padomnieks ārlietu jautājumos Pēteris Ustubs īsziņu pārsūta Ministru prezidenta biroja vadītājam Mārim Riekstiņam

- M. Riekstiņš par īsziņu pastāsta premjera preses sekretāram Arno Pjatkinam, kurš telefoniski par notikušo informē vairākus masu medijus. Nedēļas nogalē – 17.–18. februārī – vairāki tūkstoši cilvēku steidz mainīt latus pret eiro un dolāriem

- Trešdien, 21. februārī, premjers Aigars Kalvītis paziņo, ka baumas par lata devalvāciju tika izplatītas organizēti. Notikušo izmeklē Drošības policija

 

Pētījums: Latvijā iedzīvotāji dzīvo no algas līdz algai

LETA  12/10/07    76% iedzīvotāju, kuru ienākumi mēnesī pēc nodokļu nomaksas pārsniedz 200 latus, ikdienas izdevumu apjoms parasti sakrīt ar ienākumu summu vai pārsniedz tos, secināts šā gada novembrī mārketinga pētījumu studijas "Factum" veiktajā aptaujā.

Aptaujas mērķis bijis iegūt informāciju par iedzīvotāju personīgā budžeta situāciju un rīcību līdzekļu pārpalikuma un trūkuma gadījumos, aģentūru LETA informēja "Factum" vecākā projektu vadītāja Karina Koļesņikova.

Iedzīvotāju vidū pastāv atšķirīgi personīgā budžeta modeļi, taču tajā iezīmējas viena būtiska tendence: 76% no aptaujātajiem ikdienas izdevumu apjoms parasti sakrīt ar ienākumu summu vai pārsniedz tos.

Trūkstošie līdzekļi visbiežāk tiek iegūti, izmantojot banku īstermiņa aizņēmumus vai aizņemoties no tuviniekiem un draugiem.

Pēdējā gada laikā gandrīz 80% respondentu ir veikuši lielos pirkumus, proti, tādus, kuru izmaksas pārsniedz viņu mēneša ienākumus. Visbiežāk šādi tēriņi ir saistīti ar mājokļa remontu un labiekārtošanu, ceļojumiem un svinībām, kā arī automašīnu iegādi.

Visbiežāk izmantotie finansējuma avoti lieliem pirkumiem ir līzings un īstermiņa aizdevumi, kā arī līdzšinējie uzkrājumi. Zīmīgi, ka lielos izdevumus nākamajā gadā cilvēki plāno mazāk nekā šogad, secināts pētījumā.

24% respondentu raksturoti kā taupīgie, jo neiztērē visu nopelnīto un budžetā bieži rodas līdzekļu pārpalikums.

Šāda rīcība biežāk raksturīga cilvēkiem ar augstākiem ienākumiem un vecumā virs 45 gadiem. Katram otrajam respondentam pēdējā gada laika ir bijuši arī nozīmīgi papildu ienākumi.

Brīvos naudas līdzekļus aptaujātie visbiežāk glabā norēķinu vai algas kontā, skaidrā naudā vai arī izmanto patēriņa preču iegādei.

Banku piedāvātie noguldījumu produkti pagaidām nav ieguvuši lielu popularitāti pat maksātspējīgāko iedzīvotāju grupā, secinājuši pētījuma autori.

Koļesņikova informēja, ka aptauja tika veikta, izmantojot internetvidei atbilstošu izpētes metodoloģiju ar nejaušās izlases metodi no paneļa datu bāzes.

Aptaujā ir piedalījušies 619 respondenti.

 

Nelegālās imigrācijas lāsts

Andis Sedlenieks, Žurnāls "Nedēļa"  12/10/07     Viena no aktuālākajām problēmām rietumvalstīs šobrīd ir nelegālā imigrācija, kas rada gan milzu ekonomiskās problēmas, gan spriedzi sabiedrībā. Atsevišķi eksperti uzskata, ka nelegāļu skaits no jaunattīstības valstīm Eiropas Savienībā jau pārsniedzis legālo iebraucēju daudzumu, un uz šāda fona savienības vecbiedriem vairs nav nekādas vēlēšanās cīnīties ar izslavēto poļu santehniķi.

Izšķir divu veidu nelegālos imigrantus, kaut gan rezultāts abos gadījumos ir viens. Pirmie ierodas mērķa valstīs legāli, taču pēc uzturēšanās atļauju vai vīzu termiņu beigām pāriet uz dzīvi nelegālā stāvoklī, savukārt otrie robežas šķērso nelegāli.

Šobrīd Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs legāli uzturas 18,5 miljoni trešo valstu pilsoņu, bet dati par nelegālo migrantu skaitu savienībā ir pretrunīgi. Oficiālajā līmenī, atkarībā no avotiem, skaitļi svārstās starp 4,5 un astoņiem miljoniem, kaut gan biežāk tiek minēts gandrīz divas reizes lielāks rādītājs – ap 15 miljoniem nelegālo imigrantu. Ņemot vērā pretrunīgos datus, nav arī iespējams noteikt kopējos nelegālās imigrācijas radītos zaudējumus, un situāciju vēl vairāk sarežģī fakts, ka nelegālie imigranti faktiski ir arī daudzi jauno savienības dalībvalstu pilsoņi.

Nedaudz konkrētāki ir aprēķini otrā nelegālās imigrācijas citadelē – Amerikas Savienotajās Valstīs. (Pēdējo septiņu gadu laikā imigrācija ASV ir bijusi lielāka nekā jebkurā citā septiņu gadu posmā valsts pastāvēšanas laikā.) Kopš 2000. gada sākuma ASV ir ieradušies 10,3 miljoni imigrantu, no kuriem vairāk par pusi ir nelegālie. ASV šobrīd atrodas 37,9 miljoni legālo (kas nav neparasti imigrantu nācijai) un vairāk nekā 21,2 miljoni nelegālo imigrantu (kaut gan tiek minēti arī skaitļi no 12 līdz 40 miljoniem). Pēdējie (pēc immigrationcounters.com datiem) kopš 2006. gada janvāra ir nosūtījuši uz Latīņameriku ap 397,5 miljardiem dolāru, bet uz Meksiku – 43,25 miljardus. Nelegālie imigranti aizņem vairāk nekā 10 miljonus darba vietu un kopš 1996. gada ASV nodokļu maksātājiem dažādu sociālo programmu ietvaros izmaksājuši vismaz 400 miljardus dolāru.

Pati par sevi imigrācija nav nekas neparasts vai neikdienišķs, un uzskata, ka mūsdienu pasaulē ir vismaz 150 miljoni imigrantu. Visizplatītākās – ekonomiskās – imigrācijas pamatā ir darbaroku trūkums attīstītajās valstīs to iedzīvotāju novecošanas dēļ, un augstā dzīves līmeņa saglabāšanai nepieciešamās vakances tiek aizpildītas, meklējot strādniekus ārpus "zelta miljarda". Tas notiek pilnīgi likumīgi, un Rietumi, balstoties uz darba devēju sniegto informāciju, nosaka nepieciešamo speciālistu skaitu, kuri legāli iebrauc šajās valstīs atalgojuma dēļ. Atkarībā no katras valsts likumdošanas legālie imigranti parasti pēc kāda laika var pretendēt uz jauno mītnes zemju pilsonību.

Tāpat legālo imigrāciju papildina liels skaits studentu (ASV 9% studentu ir ārvalstnieki), dažādu starptautisko kompāniju, sabiedrisko organizāciju, diplomātisko misiju utt. darbinieki, kā arī aizvien pieaugoša parādība – bagāto valstu pensionāru vēlme aizvadīt vecumdienas siltākās zemēs (zināmākie piemēri ir padzīvojušo amerikāņu un kanādiešu došanās uz Meksiku vai Vācijas pensionāru pārcelšanās uz Spāniju un Itāliju). Vēl daļa imigrantu ierodas jaunajās mītnes zemēs, apvienojoties ģimenēm, bet atlikušo daļu veido (bieži vien uz visai diskutējamiem pamatiem) bēgļi no karadarbības zonām un politiskie imigranti. (Pret pēdējiem tradicionāli ļoti labvēlīgas ir tādas imigrantu nācijas kā ASV, Kanāda, Austrālija vai Jaunzēlande, kas lielā mērā skaidrojams ar vēsturiskajām tradīcijām.)

Vienlaikus arī legālā imigrācija Rietumos (un ne tikai tur) rada virkni problēmu. Lielākā daļa imigrantu ir ar zemu izglītības līmeni (ASV 31% imigrantu no Latīņamerikas valstīm, kas vecāki par 25 gadiem, nav pat pamatskolai analogas izglītības), kas ieradušies ar mērķi strādāt mazkvalificētā darbā. Attiecīgi viņu ieguldījums valstu finansēs nav nekāds dižais, bet tas ir papildu slogs sociālajām sistēmām. Tāpat iebildumus izraisa nacionālās drošības apdraudējumi, jo imigranti tradicionāli mitinās noslēgtos anklāvos, kur likuma vara ir visai nosacīta, toties pastāv visas iespējas noziedzības un arī terorisma uzplaukumam.

Kultūras, valodas un reliģiskās atšķirības tāpat rada sašķeltību valstu iekšienē, jo, imigrantu skaitam pārsniedzot kritisko masu, viņu vairākumam zūd motivācija integrēties sabiedrībā. (Šeit runa ir gandrīz tikai par imigrantiem no jaunattīstības valstīm, jo austrumeiropieši, ņemot vērā piederību vienai civilizācijai, Rietumu sabiedrībās integrējas ļoti viegli, izņēmums ir krievvalodīgi bijušās PSRS iedzīvotāji.) Tāpat imigrācija ir radījusi situāciju, kad islāms kļuvis par otro izplatītāko reliģiju gandrīz visās rietumvalstīs.

Savukārt nelegālās imigrācijas lielākais paradokss laikam jau ir fakts, ka tās aizsākumus netieši stimulēja pašu labklājīgo valstu valdības, kaut gan atzīt to neviens negrasās. Galvenais nelegālās imigrācijas no nabadzīgajām valstīm cēlonis, protams, ir attīstīto valstu darba devēju pieprasījums pēc lēta darbaspēka, par kuru nebūtu jāmaksā nodokļi, sociālā apdrošināšana utt. un kurš piedevām neuzdrošināsies izvirzīt nekādas pretenzijas. Arī valdībām sākotnēji pret šādu notikumu pavērsienu nebija pretenziju, jo nelegāļi neietekmēja budžetu izdevumus. Tāpēc arī Vācijā izlikās nemanām, ka vienlaikus ar legālajiem turku un kurdu imigrantiem valstī ierodas liels skaits nelegāļu, amerikāņi izlikās neredzam nelegālos meksikāņus, franči – alžīriešus un afrikāņus, bet briti – pakistāniešus un indiešus. Daudzi eksperti uzskata, ka pamatus šodienas situācijai ielika pašas Rietumeiropas valstu valdības pagājušā gadsimta 60. un 70. gados, uzreiz nevēršoties pret nelegālo imigrāciju.

Tāpat lielu lomu nelegālās imigrācijas attīstībā nospēlēja cilvēktiesību jēdziena attīstība. Salīdzinoši ļoti liberālā imigrācijas likumdošana Eiropā un dāsnā patvērumu piešķiršana bēgļiem beigās noveda pie tā, ka lielākā daļa karu piesaucošo trešo valstu pilsoņu par to bija tikai dzirdējuši, bet uz ES dodas ar skaidru mērķi palikt tajā. (Šajā sakarībā interesants, kaut arī no politkorektuma viedokļa nedaudz apšaubāms pētījums, kas pagājušajā gadā bija publicēts laikrakstā US Today. Tā autori bija aprēķinājuši, ka ģimenēs vai civillaulībās ar liberāliem uzskatiem ir daudz mazāka dzimstība nekā konservatīvajā vidē, kas attiecīgi ar laiku varētu novest pie konservatīvo vērtību atdzimšanas, arī attiecībā pret imigrāciju.)

Šobrīd situācija uz ES ārējām robežām nelegālās imigrācijas jomā jau sāk līdzināties karastāvoklim. Spānijai piederošās Kanāriju salas un šīs valsts anklāvi Marokā, Vidusjūras valstis Malta un Kipra, kā arī Itālija vairs nespēj tikt galā ar bēgļu straumēm no Āfrikas (Itālijas gadījumā situāciju vēl sarežģī apstāklis, ka otrs lielākais nelegāļu tranzīta ceļš uz ES iet caur Balkāniem), bet Eiropā iekļuvušie, uz gandrīz jebkādiem nosacījumiem strādāt gatavie nelegāļi grauj pastāvošās sociālo garantiju sistēmas (minimālo darba algas līmeni, maksimālo darba dienas ilgumu), kā arī rada ievērojamus papildu izdevumus valstu budžetos – robežkontrolei, bēgļu nometnēm, sociālajiem un medicīniskajiem pakalpojumiem, deportācijai utt., tāpat cieš viens no brīvā tirgus pamatprincipiem – godīga konkurence un arī valstu ekonomiskie rādītāji, par demogrāfiju vai etnisko spriedzi (uzskatāmākais piemērs ir Francija) nemaz nerunājot.

Vēl viens ļoti būtisks nelegālo imigrāciju stimulējošs faktors ir organizētā noziedzība, kas lielākoties ir arī tās koordinētāja. Tā Eiropas Parlaments savā šā gada septembra ziņojumā par nelegāļiem īpaši uzsvēra kriminālo tīklu labo organizāciju, kas ir atbildīgi par laivu braucieniem no Āfrikas uz Eiropu. Visas laivas, kas šķērso jūru ceļā uz Eiropu, ir vienāda izmēra, parasti tajās ir trīsdesmit cilvēku, tās ir arī vienā krāsā, ar vienādiem dzinējiem un apgādātas ar viena un tā paša ražotāja pārtiku, dzērieniem un citiem krājumiem. Visi šie fakti uzskatāmi liecina, ka noziedzība līdz šim ir izrādījusies efektīvāka nekā kopējās Eiropas darbības. Tāpat organizētās noziedzības pakļautībā atrodas arī cilvēku tirdzniecība – prostitūcija un bērnu tirdzniecība.

Nelegāļu nogādāšana Eiropā un arī ASV pamatā notiek vai nu par atlīdzību, vai arī laimes meklētāji faktiski tiek nodoti mūsdienu verdzībā – gadījumos, kad noziedznieki "nodrošina" viņus arī ar darbu. Bez tam jāņem vērā, ka arī no prostitūcijas vai vergu darba sākotnēji izbēgušajiem nelegāļiem lielākoties nav nedz pastāvīga darba, nedz vēlēšanās atgriezties savās nabadzīgajās dzimtenēs, tāpēc viņu liels procents bieži iesaistās noziedzīgos vai teroristiskos grupējumos, kas tikai palielina spriedzi sabiedrībā un radikālu politisko spēku popularitāti.

Kamēr ASV nelegālās imigrācijas problēmu cenšas risināt, būvējot miljardus vērtu žogu uz robežas ar Meksiku un iesaistot nacionālo gvardi, ES beidzot ir secinājusi, ka migrācijas apjoms pārsniedz dalībvalstu spēju individuāli regulēt šīs migrācijas plūsmas un tāpēc Eiropas līmenī ir jāievieš vienota politika, jo šobrīd imigrācijas jautājumu risināšana ir katras dalībvalsts kompetence. Solidaritātei jo īpaši esot jāpastāv starp ES dienvidu un austrumu apgabaliem, kam šodien nākas saskarties ar vislielākajām nelegālo migrantu plūsmām. Tiesa gan, oficiālie dokumenti ir pārpilni ar politkorektiem birokrātiskajiem izteikumiem, taču dažus secinājumus par iespējamo Viseiropas līmeņa nelegālās migrācijas ierobežošanas politiku no tiem var izlobīt.

Aktuālākās nelegālās imigrācijas problēmas ES skatījumā ir pati nelegālā nodarbinātība, kas ir galvenais imigrācijas stimuls, ārējo robežu drošība, organizētās noziedzības darbība, kā arī repatriācijas un nelegālo imigrantu legalizēšanas jautājumi. Pēdējais faktors īpaši interesants ir Spānijas kontekstā, kuras valdība (iepriekš skaidri paziņojot, ka legalizācija notiks tikai vienu reizi, lai neizraisītu jaunus nelegāļu pieplūdumus) nesen īstenoja plašu selektīvo legalizāciju. Tā tika veikta, pamatojoties tikai uz darba līgumu, risinot valsts ekonomikas darbaspēka vajadzības. Šī politika, ko īstenoja, iepriekš vienojoties ar darba ņēmējiem, arodbiedrībām un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, ļāva Spānijas ekonomikas sistēmā iekļaut gandrīz 700 000 legālu darba ņēmēju. Pasākumu papildina arī vispusīgs plāns migrantu integrācijai Spānijas sabiedrībā, kam laikposmam no 2007. līdz 2010. gadam ir piešķirti vairāk nekā divi miljardi eiro. Selektīvo legalizāciju pēc līdzīga principa plāno veikt arī Nīderlande un Vācija, tomēr ideja, ka tāda varētu tikt īstenota kā obligāts pasākums visām dalībvalstīm, pagaidām tiek kategoriski noraidīta.

Eiropas Komisija plāno arī virkni saskaņotu pasākumu, ko dalībvalstīs veiks pret darba devējiem, kuri izmanto nelegālu darbaspēku (aizliegums piedalīties publiskos konkursos, kriminālsodi, atgriešanās izmaksu segšana utt.), un šie pasākumi attieksies arī uz Latviju. Eiropas Parlamentā pašlaik arī top direktīvas projekts par repatriāciju, bet Eiropas Komisijai ir uzdots aktīvi darboties līgumu noslēgšanas virzienā, savukārt, kas attiecas uz robežu drošību, ir iecerēts ievērojami palielināt tai atvēlētos līdzekļus. Protams, ar savienībai neiztrūkstošo piebildi, ka robežu kontrole jāveic apstākļos, kas personām, kam tā ir nepieciešama, nodrošina cienīgus uzņemšanas apstākļus, un jo īpaši pilnībā ievērojot patvēruma tiesības un tiesības netikt nogādātiem atpakaļ uz robežas.

Par liberālo likumdošanu, kas ir tikpat būtisks nelegālās imigrācijas stimuls kā nelegālā nodarbinātība, gan nekur nav teikts ne vārda. Tieši tāpat nav arī pārdomu par tēmu, ka virknē valstu kreisie politiķi savas ambīcijas balsta tieši uz imigrantiem, tostarp arī legalizētajiem nelegāļiem. Spilgtākais šādas "mīlestības" piemērs bija Francijas prezidenta amata kandidāte Segolēna Rojāla. Latvijā gan nav tūkstošiem afrikāņu vai pakistāniešu, toties ir tūkstošiem nelegāļu un nepilsoņu no bijušās PSRS. Tas tā – viela pārdomām!

 

Egle: no Latvijas izbraukuši 110 000, iebraukuši 4000 darbinieki

LETA  12/12/07    Gada laikā no Latvijas uz ārzemēm izbraukuši 110 000, bet no trešajām valstīm iebraukuši 4000 darbinieki, šodien Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijas sēdē apgalvoja Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Elīna Egle.

Eiropas Savienības (ES) jaunākie pētījumi liecinot, ka 2050.gadā ES valstīs būs nepieciešams ievest no trešajām valstīm apmēram 48 miljonus darbinieku. Tāpēc jau tagad ES tiekot domāts, kā darba tiesiskās attiecības padarīt elastīgākas un cilvēkiem drošākas.

Egle atgādināja, ka LDDK jau pusotru gadu cenšas panākt, lai atsevišķas tautsaimniecības nozares noteiktu savas darba spēka prognozes, bet Latvijas valdība formulētu valsts migrācijas politiku.

Egle pauda viedokli, ka saistīt lielas cerības ar no Latvijas aizbraukušā darba spēka reimigrāciju nav pamata. Pēc aptauju datiem, atgriezties Latvijā varētu tikai 10%-30% aizbraukušo.

LDDK ģenerāldirektore pauda viedokli, ka Latvijai vajadzētu pārņemt, piemēram, Lielbritānijas, Zviedrijas vai Kanādas pieredzi augsti profesionāla darba spēka piesaistīšanā. Egle arī norādīja, ka vecajās ES valstīs darbinieka profesionalitātes vienīgais rādītājs jau sen nav viņa iegūtā izglītība. Daudz augstāk tiekot vērtētas konkrētās profesijas prasmes, un tiekot prasīta vismaz triju gadu pieredze konkrētajā specialitātē.

Egle arī norādīja uz Dānijas un Lielbritānijas pieredzi, kuras aktīvi iesaistot savus diplomātus vajadzīgo speciālistu meklēšanā. Pēc Egles domām, arī Latvijas diplomāti varētu iesaistīties ārvalstu studentu piesaistīšanā Latvijas augstskolām un ārvalstu pacientu piesaistīšanā Latvijas medicīnas iestādēm.

Problēmas esot arī ar iebraukšanas vīzu saņemšanu. Piemēram, Indijas pavāram, kas uzaicināts darbā uz Latviju, pēc iebraukšanas vīzas jābrauc uz Šanhaju Ķīnā.

LDDK ģenerāldirektore arī pastāstīja, ka par darbinieka uzaicināšanu no ārzemēm Latvijas uzņēmējam jāmaksā 640 lati un vismaz vidējā alga. Lielbritānijā uzņēmējam darbinieka piesaistīšana maksājot tikai 75 mārciņas.

 

Turpina samazināties Latvijas iedzīvotāju skaits

DELFI  12/12/07    Šogad turpinās pozitīvās tendences jaunu ģimeņu dibināšanā un jaundzimušo bērnu skaita pieaugums. Tomēr, mirstībai vēl aizvien pārsniedzot dzimstību, kā arī sakarā ar emigrāciju no Latvijas, galvenokārt - uz citām ES valstīm, iedzīvotāju skaits valstī turpina samazināties. Gada beigās tas būs aptuveni 2 miljoni 270 tūkstoši jeb par 11,6 tūkstošiem mazāks nekā šā gada sākumā, liecina Centrālās statistikas biroja dati.

Demogrāfisko situāciju raksturojošie statistikas dati par šā gada 10 mēnešiem un to vērtējums par novembra un decembra mēnesi ļauj prognozēt, ka šogad piedzims aptuveni par 1150 bērniem vairāk nekā iepriekšējā 2006.gadā jeb gandrīz par 2 tūkstošiem vairāk salīdzinājumā ar 2005.gadu.

Jaundzimušo skaits varētu būt 23,4 tūkstoši. Līdz ar dzimušo skaita pieaugumu palielināsies arī dzimstības relatīvais rādītājs (dzimušie uz 1000 iedzīvotājiem) un tas varētu būt 10,3 (2006. gadā - 9,7).

Mirušo skaits 2007. gadā būs ap 33 tūkstošiem jeb tāds pats kā gadu iepriekš. Tomēr, ņemto vērā, ka valsts iedzīvotāju skaits samazinās, mirstības relatīvais rādītājs (mirušie uz 1000 iedzīvotājiem) nedaudz pieaugs un būs 14,54 (2006. gadā - 14,47).

Tā kā mirušo kopskaits pārsniedz jaundzimušo skaitu, iedzīvotāju skaits tā rezultātā 2007. gadā samazināsies par 9,7 tūkstošiem cilvēku salīdzinājumā ar 10,8 tūkstošiem 2006. gadā. Kopš 2001.gada Latvijā pieaug reģistrēto laulību skaits. 2007.gadā tas pārsniegs 15 tūkstošus un būs par 6,3 tūkstošiem laulību lielāks nekā 2001.gadā. Salīdzinājumā ar 2006.gadu šogad varētu tikt reģistrēts par 1000 laulībām vairāk.

Kā jau tradicionāli katru gadu, arī šogad visvairāk laulību reģistrēts augustā (2633) un jūlijā (2584).

Laulību skaita pieaugums varētu būt veicinošs faktors pēdējos gados vērojamās dzimstības pieauguma tendences turpinājumam arī nākamajos gados. Latvijā ir ļoti augsts dzimušo bērnu īpatsvars vecākiem, kuri nav reģistrējuši laulību - 43%. Diezgan bieži bērna vecāku faktiskā kopdzīve netiek juridiski noformēta, kas ir izplatīta parādība arī daudzās citās Eiropas valstīs.

2007.gadā iezīmējusies jauna tendence iedzīvotāju starpvalstu ilgtermiņa migrācijā: palielinās imigrantu skaits un stabilizējas emigrācijas apjomi. 2007.gadā Latvijā uz pastāvīgu dzīvi vai vismaz uz vienu gadu no citām valstīm ieradušos personu skaits būs aptuveni 3200 cilvēku (par apmēram 440 cilvēkiem vairāk nekā 2006. gadā) bet no valsts pastāvīgās dzīvesvietas maiņa nolūkā aizbraukušo personu skaits - ap 5200 (par 100 cilvēkiem mazāk nekā 2006. gadā).

Iedzīvotāju ilgtermiņa emigrācijas statistikā tiek parādītas tikai tās personas, kuras ir paziņojušas, ka izbrauc no valsts uz laiku ilgāku par vienu gadu vai arī uz pastāvīgu dzīvi.

Emigrācijas pārsvara pār imigrāciju dēļ valsts iedzīvotāju skaita samazinājums šogad varētu būt ap 1,9 tūkstošiem cilvēku (2006. gadā - 2451 cilvēks).

Dati par iedzīvotāju skaita izmaiņām republikas pilsētās un rajonos 2007. gada deviņos mēnešos liecina, ka lielākajā daļā republikas pilsētu un rajonu, izņemot Jūrmalu, Jelgavas, Ogres un Rīgas rajonu, tas ir samazinājies. Ja valstī kopumā iedzīvotāju skaits šajā laikā samazinājies par 0,38%, tad Daugavpils rajonā - par 2,0%, Daugavpils pilsētā - par 1,7%, Krāslavas rajonā - par 1,5% un Preiļu rajonā - par 1,3%.

Mirušo skaits visās republikas pilsētās un rajonos, izņemot Rīgas rajonu, pārsniedza dzimušo skaitu.

Šā gada deviņos mēnešos migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits par 299 cilvēkiem pieauga Jūrmalā, Aizkraukles rajonā – par 82, Jelgavas rajonā – par 433, Ogres rajonā – par 701, Rīgas rajonā – par 5225 un Tukuma rajonā – par 150. Pārējās republikas pilsētās un rajonos migrācijas rezultātā tas samazinājās.

 

Enerģētika strupceļā

Zaiga Dūmiņa,  Diena  12/12/07    Valdības uzdevumā atkārtoti pārstrādājot ziņojumu par valsts energoapgādi un tagad norādot, ka Latvijas elektroapgādē ir nopietnas problēmas un sistēmai turpmākajos gados var draudēt pat izdzišana, Latvenergo pārstāvji atklāj, ka jaunu gāzes elektrostaciju pie TEC-2 plānojuši jau vairākus gadus. Diena jau rakstīja, ka ar gāzi darbināmā TEC-2 otrā bloka uzcelšana Latvijai nozīmēs Krievijas kontroli pār 69% tās elektrības tirgus. Eksperti uzsver, ka šāda situācija ir riskanta Latvijas energoapgādes drošībai. Bažas, ka Krievija savus energoresursus var izmantot kā politisku ieroci, izskanējušas vairākkārt, un to apliecinājis Ukrainas piemērs. Galīgā izšķiršanās par to, kāda veida elektrostacija Latvijā būvējama - gāzes vai ogļu un biomasas - paliek politiķu ziņā. Tas ir arī viens no jautājumiem, par kuru partijām jāvienojas saistībā ar jaunās valdības izveidi. Līdz šim viedokli par labu ogļu un biomasas elektrostacijai paudis Jaunais laiks (JL), savukārt pārējās partijas ieņēmušas nogaidošu pozīciju.

Tikmēr Latvenergo prezidents Kārlis Miķelsons otrdien enerģētikai veltītā konferencē Saeimā norādīja, ka patlaban diskusijas atlikušas vienīgi par to, kādā veidā šī stacija saņems valsts atbalstu, jo bez tā objekts neesot rentabls. Jaunā gāzes stacija izmaksātu ap 300 miljoniem eiro. To izšķirs Saeimas lēmums par grozījumiem Elektroenerģijas likumā, kas, visticamāk, gaidāms tikai nākamgad. Ar to tiks izlemts, vai garantētu jaudas iepirkumu jaunā elektrostacijas saņems ar vai bez atklāta konkursa.

Vaicāts, kāpēc Latvenergo, kuram, visticamāk, būtu ļoti spēcīgas starta pozīcijas šādā konkursā, to tomēr neatbalsta, K.Miķelsons norādīja, ka tajā varētu uzvarēt kāds uzņēmums, kurš reāli elektrību ražotu ārpus Latvijas. Tiesa, šādu iespēju gan varētu izslēgt, veidojot konkursa nosacījumus.

Enerģētikas eksperts, Eiropas komisāra Andra Piebalga padomnieks Juris Ozoliņš gan agrāk norādījis - steigšus ķeroties pie darba, būtu iespējams uzcelt arī cietā kurināmā - gāzes vai ogļu - elektrostaciju. Šo projektu gan Latvenergo un Ekonomikas ministrija (EM), lai arī tās vadītā darba grupa to iepriekš atzina par vēlamāko, atbīdījusi malā, norādot, ka to nevarēs realizēt līdz 2012.gadam, kad Latvijai, ievērojot situāciju reģionā, varētu rasties grūtības elektrību importēt. Vienīgās iestrādes cietā kurināmā stacijas projekta virzienā ir pētījums, kas veikts Einara Repšes (JL) valdības laikā toreizējā premjera biedra Ainara Šlesera (LPP) un ekonomikas ministra Jura Lujāna (LPP) uzdevumā, norāda K.Miķelsons. Tiesa, šo staciju varētu uzbūvēt līdz 2016.gadam, kad gaidāms, ka Latvijai pietrūks vēl aptuveni 400 MW jaudas, norāda EM.

Uz pārmetumiem, kādēļ par bīstami tuvo jaudu deficītu nav ziņots agrāk, Latvenergo meitasuzņēmuma, sistēmas operatora Augstsprieguma tīkli pārstāvji atbild, ka iepriekš nav bijuši skaidri kaimiņvalstu - Lietuvas un Igaunijas - plāni attiecībā uz jaunu jaudu ieviešanu un situācijas skaudrums izprasts tikai laikā, kad uz remonta laiku slēgta Ignalinas atomelektrostacija (AES). Tiesa, Ignalinas AES remonta dēļ uz vairākiem mēnešiem tikusi slēgta ne tikai šogad, bet arī 2006. un 2005.gadā, liecina informācija ziņu aģentūras LETA arhīvā. Turklāt skaidrs lēmums par Ignalinas AES slēgšanu 2009.gadā pieņemts jau līdz ar Baltijas valstu iestāšanos ES.

Kā iespējamo risinājumu Latvenergo pārstāvji noraida arī jauna savienojuma būvi uz Skandināvijas valstīm, jo arī tur neesot droši zināms, vai atradīsies elektroenerģijas eksportētāji.

 

Rīgā plāno būvēt vēl vienu centrālo dzelzceļa staciju

LETA  12/12/07     Kompānija "Pilsētas ganības" Rīgas vajadzībām Skanstes ielas rajonā plāno būvēt centrālo staciju pasažieriem, kā arī autoostu, šodien ziņo laikraksts "Dienas Bizness" (Db). Būvniecībā kopumā paredzēts ieguldīt vismaz 100 miljonus eiro (aptuveni 70 miljonus latu). Jaunā centrālā pasažieru stacija atradīsies Skanstes ielas rajonā, jaunbūvējamās Sporta ielas un Ganību dambja krustojumā, kas pašlaik ir viens no visstraujāk augošajiem Rīgas rajoniem.

Kā Db pastāstīja Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta (PAD) direktors Pēteris Strancis, stacija būs kā daļēja alternatīva tagadējai Centrālajai stacijai, jo arī atradīsies tuvu pilsētas centram, attīstītā rajonā un no tās, izbraucot cauri Centrālajai stacijai, varēs tikt uz citām Latvijas pilsētām. Tā būs kā jauns galapunkts, kur noslēgsies loks no Centrālās stacijas, nevis vienkārša caurbraucama dzelzceļa pietura. Jaunās stacijas būvniecību paredz arī Rīgas Pilsētas attīstības plāns 2006.-2018. gadam.

Strancis norāda, ka jaunā stacija nepieciešama, lai atvieglotu pasažieru pārvadājumus pilsētā, kā arī samazinātu transporta plūsmu. Nākotnē netālu no jaunās stacijas plānots būvēt arī "park&ride" autostāvvietu, kur cilvēki varēs atstāt automašīnas un tālāk doties ar vilcienu vai citu sabiedrisko transportu. Blakus plānots būvēt arī autoostu. Autoostu arī iecerējusi būvēt SIA "Pilsētas ganības".

Jauno pasažieru staciju iecerējis būvēt uzņēmēja Riharda Lindes pārstāvēts uzņēmums SIA "Pilsētas ganības", kas ir iesniedzis PAD savu ieceri. Kopumā uzņēmums minētajā teritorijā plāno būvēt multifunkcionālu kompleksu, taču pašvaldība to varētu ļaut ar nosacījumu, ja uzņēmējs būvē arī pasažieru staciju, jo tā ieplānota pilsētas attīstības plānā, turklāt teritorijā starp Sporta ielu un Ganību dambi jau ir arī dzelzceļa sliedes.

Sliedes gan savulaik tika privatizētas un pieder privātpersonām, kā arī SIA "Jaunrīgas attīstības uzņēmums", taču tuvākajā laikā plānots sākt pārrunas ar sliežu īpašniekiem, lai tās varētu atpirkt, laikrakstam norādījis Strancis. Tas arī būšot vienīgais pilsētas ieguldījums projekta attīstībā.

SIA "Pilsētas ganības" valdes priekšsēdētājs Linde Db apstiprinājis, ka plāno būvēt pasažieru staciju un autoostu, ja vien pašvaldība ļaus minētos objektus "apaudzēt" ar komerctelpām. Uzņēmums iecerējis ap staciju būvēt arī veikalus un biroju telpas, izvietojot tās deviņus stāvus augstā ēkā, taču Linde sīkāku informāciju par ieceri nesniedza.

Kompānijas "Latvijas Dzelzceļš" (LDz) vadītājs Uģis Magonis Db norādīja, ka jaunā stacija varētu būt ērta pasažieriem, jo no tās varēs viegli nokļūt līdz stacijai, kas atrodas Centrālajā laukumā, un tālāk pasažieri varēs braukt, kur nepieciešams, ar vilcienu vai citu sabiedrisko transportu. Magonis arī teica, ka no jaunās stacijas kursēs tikai pasažieru vilcieni, taču tie nodrošinās iekšzemes starppilsētu pasažieru pārvadājumus, izbraucot cauri Centrālajai stacijai. Kravas pārvadājumus no jaunās stacijas LDz nodrošināt neplāno.

Magonis sacīja, ka LDz kopumā atbalsta šādas stacijas būvniecību, taču oficiāli Rīgas dome šādu projektu ar kompāniju vēl nav saskaņojusi. Tāpat projekts nav vēl skatīts Satiksmes ministrijas un Rīgas domes izveidotajā darba grupas sēdē, kas izveidota satiksmes problēmu mazināšanai un jaunu satiksmes infrastruktūras objektu attīstīšanai.

Jauno pasažieru staciju būtu iespējams uzbūvēt aptuveni trīs gadu laikā, norādīja Strancis, taču pašlaik nav skaidrs, kad varētu sākties tās būvniecība. "Tas būs atkarīgs no tā, cik ātri pašvaldībai izdosies atpirkt dzelzceļa sliedes, kā arī no tā, kad stacijas būvniecību ir iecerējusi SIA "Pilsētas ganības". Saskaņā ar pilsētas attīstības plānu stacijai būtu jābūt gatavai līdz 2018.gadam.

Linde informēja, ka pašlaik uzņēmums iesniedzis projekta ieceri un līdz nākamā gada beigām plāno pabeigt jaunās stacijas projektēšanu. Tas nozīmē, ka būvniecību minētajā teritorijā varētu sākt ne agrāk kā 2009.gadā.

Kā norāda laikraksts, SIA "Pilsētas ganības" 6% kapitāldaļu pastarpināti pieder "Rietumu bankai", kuras valdes priekšsēdētājs ir Aleksandrs Kaļinovskis. Turpat netālu Skanstes ielas rajonā "Rietumu bankai" top arī jauna bankas biroju ēka. Uzņēmuma "Pilsētas ganības" apgrozījums pērn bija 1060 lati, un kompānija strādāja ar 3567 latu zaudējumiem.

 

No 2009.gada minimālo mēneša darba algu palielinās līdz Ls 220

LETA   12/13/07     No 2009.gada 1.janvāra minimālo mēneša darba algu iecerēts paaugstināt līdz 220 latiem, šodien žurnālistus informēja labklājības ministre Iveta Purne (ZZS). Patlaban minimālā darba alga 120 lati, bet no nākamā gada janvāra minimālā darba alga valstī būs 160 lati.

LM nākamgad turpinās iesāktās aktivitātes nereģistrētās nodarbinātības samazināšanā un elastdrošības principu ieviešanā, veicot grozījumus Darba likumā un citas izmaiņas darba likumdošanā. Šādas izmaiņas tiesību aktos varētu tikt ieviestas jau 2008.gada aprīlī, prognozēja Purne.

Nākamgad LM veicinās arī preventatīvās kultūras iedzīvināšanu sabiedrībā un uzņēmumos, paaugstinot darba devēju, nodarbināto un sabiedrības zināšanas par darba aizsardzības jautājumiem un stiprinot Valsts darba inspekcijas kapacitāti.

 

Kā vienu no politikas prioritātēm 2008.gadam LM izvirzījusi ieceri popularizēt Darba likuma normu izmantošanu, kas ļauj sievietēm un vīriešiem veiksmīgāk saskaņot darba un ģimenes dzīvi. LM pārstāvji paredz, ka 2009.gadā tiks paaugstināts bērnu kopšanas pabalsts tēviem kā arī pagarināts bērna kopšanas laiks.

Purne informēja, ka LM prioritāte nākamajiem gadiem būs arī sekmēt darba nolūkos no Latvijas emigrējušo iedzīvotāju atgriešanos Latvijā. Tiks sniegts konsultatīvi finansiāls atbalsts bezdarbniekiem-reemigrantiem komercdarbības vai pašnodarbinātības sākšanai. Tāpat arī tiks sniegts atbalsts, īstenojot citus aktīvos nodarbinātības pasākumus un preventīvos bezdarba samazināšanas pasākumus.

 

Šmits: Saeimas deputātu algas mazākas nekā Rīgas autobusu šoferiem

DELFI  12/13/07     Latvijas Pirmās partijas/"Latvijas ceļa" (LPP/LC) Saeimas frakcijas deputāts Jānis Šmits ceturtdien radioraidījumā "Frakciju viedokļi" informēja Latvijas iedzīvotājus par to, ka Saeimas deputāti tagad saņemot mazākas algas "nekā Rīgas autobusu šoferi", kā arī pauda sarūgtinājumu, ka neviens nepateikšoties parlamentāriešiem par lēmumu nākamgad "iesaldēt" deputātu algas.

Šmits radioraidījumā sacīja, ka līdz šim bija pieņemts uzskatīt, ka Saeimas deputāti saņemot lielas algas, tomēr tā neesot. "Saeimas deputāti saņem mazāk nekā Rīgas autobusu šoferis, divreiz vai trīsreiz mazāk nekā labs celtnieks," pauda deputāts.

Neskatoties uz to, Saeima pieņēmusi lēmumu "iesaldēt" deputātu algas, nākamgad tās palielinot tikai par 10%, tādejādi sedzot inflāciju. "Vai kāds mums pateiks "paldies"? Es šaubos," sacīja Šmits, norādot, ka drīzāk jau Saeima saņemšot kritiku, tostarp no tādiem cilvēkiem kā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers, laikraksta "Diena" un Sarmītes Ēlertes, kas "mistiskā veidā sapelnījusies miljonus".

Jau vēstīts, ka Saeimas deputāta alga patlaban ir 1120 lati, turklāt deputāti saņem arī piemaksas par darbu komisijās. Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju par Saeimas deputātu atalgojumu Šmits rudens sesijas mēnešos nav saņēmis mazāk par 1600 latiem pirms nodokļu nomaksas. Papildus algai Šmitam tāpat kā citiem Saeimas deputātiem ir iespēja saņemt kompensāciju par reprezentācijas izdevumiem - 123 latus mēnesī, kā arī sakaru izdevumu kompensācijas 70 latu apmērā. Šīs iespējas Šmits regulāri izmanto.

 

Arodbiedrību padome neizpratnē par Šmita izteikumiem

DELFI  12/14/07     Latvijas arodbiedrību padome ir neizpratne par Saeimas deputāta Jāņa Šmita (LPP/LC) izteikumiem, ka deputātu algas ir mazākas nekā autobusu šoferu algas, bet deputātiem par viņu darbu un algu iesaldēšanu neviens neteiks "paldies", informēja Latvijas arodbiedrību padomes ģenerālsekretārs Jānis Kuzins.

Padomē ietilpstošās Latvijas neatkarīgā transporta arodbiedrība un Latvijas neatkarīgā apsardzes darbinieku arodbiedrība uzskata, ka tā ir klaja demagoģija un maldi, jo vidējā alga SIA "Rīgas Satiksme" autobusa vadītājam ir 500 lati uz papīra, bet deputāta alga uz papīra bez piemaksām un prēmijām ir 1120 lati.

Arodbiedrības aicina Šmitu publiski atvainoties Rīgas autobusu vadītājiem par savu izteikumu. Jau ziņots, ka Šmits ceturtdien radioraidījumā "Frakciju viedokļi" informēja Latvijas iedzīvotājus par to, ka Saeimas deputāti tagad saņemot mazākas algas "nekā Rīgas autobusu šoferi", kā arī pauda sarūgtinājumu, ka neviens nepateikšoties parlamentāriešiem par lēmumu nākamgad "iesaldēt" deputātu algas.

Šmits radioraidījumā sacīja, ka līdz šim bija pieņemts uzskatīt, ka Saeimas deputāti saņemot lielas algas, tomēr tā neesot. "Saeimas deputāti saņem mazāk nekā Rīgas autobusu šoferis, divreiz vai trīsreiz mazāk nekā labs celtnieks," pauda deputāts.

 

Ministri arī turpmāk varēs saņemt prāvas kompensācijas un prēmijas

DELFI  12/13/07     Saeimas deputāti ceturtdien, otrajā lasījumā skatot jauno Ministru kabineta iekārtas likumu, noraidīja apvienības "Saskaņas centrs" (SC) iesniegtos priekšlikumus, kas paredzēja liegt ministriem saņemt trīs mēnešalgu lielu kompensāciju, ja viņi paši atkāpjas no amata. Deputāti noraidīja arī priekšlikumu liegt ministriem saņemt prēmijas.

SC deputāti rosināja jaunajā Ministru kabineta iekārtas likumā noteikt, ka gadījumā, ja "Ministru kabineta loceklis atkāpies pēc paša iniciatīvas ar veselības stāvokli nesaistītu iemeslu dēļ vai pēc ministru prezidenta pieprasījuma, vai sakarā ar Saeimas izteikto neuzticību, viņš kompensāciju pēc amata pienākumu pildīšanas beigām nesaņem".

TP deputāts Kārlis Leiškalns, aicinot neatbalstīt šo priekšlikumu, norādīja, ka Ministru kabinets "aiz bailēm jau trīs vai četrus gadus nespēj sev palielināt algas" un šāds priekšlikums neesot korekts, ja ņem vērā, ka ir vēlme valdībai piesaistīt speciālistus, piemēram, no kādas labāk apmaksātas vietas kā bankas.

Par šo priekšlikumu balsoja 30 deputāti, pret 35, bet atturējās 19. Līdz ar to tas netika pieņemts.

Tāpat deputāti noraidīja arī SC priekšlikumu neatļaut Ministru kabineta locekļiem reizi gadā izmaksāt prēmijas vienas mēnešalgas apmērā, kā arī citus, pēc TP Saeimas frakcijas vadītāja Māra Kučinska teiktā, "mazvērtības sajūtu izraisošus" priekšlikumus.

Jau vēstīts, ka premjera Aigara Kalvīša (TP) demisionējušās valdības locekļiem tiks izmaksātas kompensācijas kopumā vairāk nekā 100 000 latu apmērā. Nauda demisionējušās valdības locekļiem tiks izmaksāta pat tad, ja daļa no tiem turpinās darbu nākamajā valdībā.

Līdzīgi priekšlikumi ierobežot kompensāciju izmaksu ministriem Saeimā skatīti jau iepriekš, taču vienmēr noraidīti.

 

Viedoklis: Latvijas ekonomikas kontekstā akcīzes nodokļa likmes kāpums ir nelaikā

Jānis Riekstiņš, degvielas tirgotāja a/s "VIRŠI-A" valdes priekšsēdētājs

DELFI  12/13/07    Ar 2008. gada 1.janvāri stāsies spēkā likuma grozījumi par akcīzes nodokļa likmes paaugstināšanu. Degvielas tirgus eksperts atzīst, ka noteiktās likuma izmaiņas degvielas cenu kāpumu var veicināt par vidēji 2 santīmiem litrā, un Latvijas pārkarsušās ekonomikas kontekstā tas var sekmēt jaunu inflācijas vilni.

Degvielas cenu palielināšanās par 2 santīmiem litrā būtu objektīvs kāpums, bez tirgotāju spekulācijām vai degvielas cenu kara iezīmēm. Šobrīd grūtākais uzdevums gan ir pircēju psiholoģiskā sagatavošanās cenu kāpumam.

Lai raksturotu aktualitātes degvielas tirgū, pirmkārt, jāsāk ar dažiem faktiem par degvielas tirgu 2007. gadā un, jāatzīst, ka šogad esam saudzēti. Gada lielāko daļu varējām rēķināties ar konstantām degvielas cenām, un tikai gada otrajā pusē, līdz ar situācijas saasināšanos naftas ieguves reģionā, naftas cenas pasaules biržās piedzīvoja jaunas svārstības. Jāņem vērā, ka stabilitāte pasaules naftas tirgū pozitīvi ietekmē ne tikai pircēju maciņus un ekonomiku kopumā, bet arī degvielas nozares biznesa vidi, ļaujot uzņēmējiem vadīties pēc izvirzītajiem mērķiem un investēt izaugsmē.

Lai vai kā mums gribētos prognozēt degvielas cenas ilgtermiņā, tas nav iespējams, jo Latvijas degvielas tirgus ir piesaistīts pasaules naftas cenām. Analizējot degvielas tirgu Latvijā, esmu secinājis, ka patērētājiem saikne ar starptautisko tirgu ir ne tikai vispārzināma, bet viņi aizvien drošāk tai uzticas. Tai pat laikā iezīmējas jauna tendence – jebkurš blakus faktors, kas arī veicina degvielas cenu kāpumu, tiek uztverts ar bažām.

Diemžēl tam ir arī loģisks pamatojums, jo, neskatoties uz to, ka akcīzes nodokļa likmes paaugstināšana ir saistīta ar pieņemtajiem Eiropas Padomes direktīvas noteikumiem, situācija jāvērtē kontekstā ar vietējā tirgus īpatnībām un ekonomisko stabilitāti. Pēc jaunākajiem datiem inflācija Latvijā novembrī sasniegusi 13,7%, un runas par ekonomikas sakaršanu ir ne tikai pamatotas, bet iezīmējas arī jauni signāli, kādas sekas piedzīvosim, attīstības tempiem samazinoties.

Šajā kontekstā varu atzīt, ka Latvijas ekonomikai 2008. gada 1. janvāris kā akcīzes nodokļa likmes paaugstināšanas termiņš, nav vērtējams pozitīvi, jo degvielas cenu kāpums dos jaunu iemeslu inflācijas kāpumam. Lai arī oponenti iebilst, norādot, ka plāna realizācijas atlikšana varētu tikai saasināt situāciju nākotnē, manuprāt, šobrīd ar visiem iespējamiem instrumentiem būtu jāstabilizē Latvijas ekonomika, saglabājot mērenību, un tikai tad var runāt par jaunu un pamatotu cenu kāpumu.

Rodas bažas par vietējo degvielas tirgotāju spēju konkurēt ar no kaimiņvalsts ievesto degvielu. Nebūtu pareizi pievērt acis un ignorēt Latvijas robežu ar Krieviju, jo diemžēl joprojām pastāv pierobežas fenomens. Tā ir nelegālā degviela un tās īpatsvara palielināšanās, reaģējot uz notikumiem Latvijā. Jāņem vērā, ka Krievijā degvielas cenas būs vidēji par 1/3 zemākas nekā Latvijā un tieši krasā atšķirība cenās ir iemesls, kāpēc cīņa ar nelegāli tirgoto degvielu ir tik kūtra un nenes vērā ņemamus rezultātus. Pieņemot jaunu nodokļu slogu, vienlaikus ir jārisina arī jau esoši draudi, kas var negatīvi ietekmēt vietējos tirgotājus. Jau pieminētā pelēkās degvielas tirdzniecība ir viens no šādiem draudiem.

Līdz ar akcīzes nodokļa celšanos pieaugs apgrozāmo līdzekļu apjoms, līdz ar to būs nepieciešams izvērtēt lielāku banku garantiju saņemšanu.

Lai arī likumdošana paredz nodokļa likmes paaugstināšanu un arī no tās pakāpeniskas ieviešanas netiksim pasargāti, tomēr ir vairāki aspekti, kas raksturīgi tikai mūsu, vietējam tirgum. Ņemot vērā šīs īpatnības un kopējo ekonomisko situāciju valstī, svarīgākais uzdevums ir psiholoģiskā sagatavošanās kārtējam cenu kāpumam no patērētāja viedokļa, savukārt mums kā uzņēmējiem aizvien aktuālāka kļūst lokālā tirgus aizsargātība.

 

Melngailis: neskaidrība par Lattelecom nākotni var mazināt tā vērtību

LETA  12/13/07    Saistībā ar pēdējos mēnešos laikā virmojošām spekulācijām ap SIA Lattelecom varētu kristies šī uzņēmuma vērtība, intervijā laikrakstam Dienas Bizness (Db) uzsver kompānijas bijušais valdes priekšsēdētājs Nils Melngailis, kurš ir arī viens no pretendentiem uz tā privatizāciju.

"Jebkādas neskaidrības par uzņēmuma, stratēģiju, nākotni, vadības sastāvu palielina risku, ka mēs varētu zaudēt darbiniekus, ka mūsu sadarbības partneri un klienti varētu sākt uztraukties par mūsu spējām pildīt savus pienākumus pret viņiem," pauž Melngailis.

Viņš uzskata, ka iesāktais uzņēmumam privatizācijas process tiek traucēts kopš brīža, kad radās neskaidrības saistībā ar politisko situāciju valstī. "Man ir grūti spriest — tas ir apzināti vai neapzināti. Es gribu sagaidīt nākamo valdību un tad novest līdz galam šo procesu," stāsta N.Melngailis.

Savukārt otrdien N.Melngailis uzņēmuma dalībniekiem, kā arī premjeram Aigaram Kalvītim (TP) nosūtījis vēstuli, kurā pauž bažas par situāciju uzņēmumā. Viņš uzsver, ka īpašnieki nav nodrošinājuši uzņēmuma valdes pilnvērtīgu darbu.

Kā ziņots, Lattelecom akcionāri 7.decembrī nolēma nepagarināt valdes priekšsēdētāja N.Melngaiļa pilnvaras. Tā kā N.Melngailim ir beztermiņa darba līgums ar Lattelecom, viņš var turpināt pildīt uzņēmuma izpilddirektora pienākumus.

N.Melngailis uzskata, ka uzņēmuma turpmākai izaugsmes nodrošināšanai nepieciešams attīstīt papildu pakalpojumus un apgūt jaunus tirgus un stratēģiski perspektīvākie darbības virzieni būtu darbība mobilo sakaru tirgū un darbība starptautiskajā tirgū, kas pašreizējā Latvijas ekonomiskajā situācijā palīdzētu uzņēmumam diversificēt riskus citos tirgos, bet esošā akcionāra struktūra apgrūtina attīstību šajos virzienos.

 

 

 

Izglītībā un kultūrā...

 

 

 

Scenāriji & prognozes

Arno Jundze,  NRA  12/08/07

Vai esat kādreiz domājuši par to, kāpēc reizēm līdzīgi notikumi izraisa dažādas reakcijas?

Kālab, piemēram, KNAB vadītāja Alekseja Loskutova atstādināšana izsauca tādus protestus, bet LTV ģenerāldirektora Jāņa Holšteina demisija Delfos tiek komentēta teju ar urravām – sak, godavīrs, pratās! Kaut gan diezgan nepārprotami redzams tas, ka ne jau nu pēc sava untuma Holšteins atcēla un pārcēla Putina sistēmas demonstrēšanu.

Bet dievs ar viņiem, KNAB un televīziju. Šī ir laikraksta kultūras lapas sleja, bet nedēļas galvenais notikums ir tas, ka, atkāpjoties Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim, arī kultūras ministre Helēna Demakova vilka svītru zem ministrijā padarītajiem un nepadarītajiem darbiem.

Negribētu sēt paniku vai piebiedēt ko nelāgu, bet, pārrunājot situāciju ar vairākiem kultūrpolitikas ķēķa pārzinātājiem, secinājumi bija tādi, kādi nu tie bija. Negatīvie aspekti ir vērā ņemami: gandrīz neviens jauns kultūras ministrs vēl nav nācis Valdemāra ielas namā, nenolīdzinot ar zemi iepriekšējo ministru darbu, bet Helēnas Demakovas kultūras jomā izkarotais nepārprotamais finansiālais pieaugums un attīstības programmas pamatā balstās uz viņas personību, darba spējām, politiķes prasmēm un kontaktiem. Tā nav monolīta, ilgtermiņā apdrošināta sistēma, bet gan azartiska spēja izkalkulēt ceļu uz panākumiem, būvējot situāciju, kad apmierināto kļūst vairāk par neapmierinātajiem. Ja Demakova aiziet, tad skaistie grafiki un cerības uz algu pielikumu kultūrai atbilstoši izstrādātajiem plāniem var palikt papīra pilis, un tad neapmierināto skaits atkal strauji pārsniegs apmierinātos.

Vēsi domājot, ilgtermiņā šādā situācijā zaudētāji izrādīsies tieši līdzšinējās ministres darba kritiķi un pretinieki, kas tagad viņu labprāt redzētu soļojam iespējami tālāk, lai pārņemtu varu un valdītu pa jaunam un sarīkotu pamatīgu vētīšanu lielajos projektos, kuri saistīti ar jauno trīs brāļu celtniecību: koncertzāli, bibliotēku un laikmetīgās mākslas muzeju, visus atmaskotu, iesēdinātu un nokauninātu. Tomēr jāņem vērā, ja populistiskas nenomedītās lāčādas pārdales rezultātā nozares sakārtošanas tempi (īpaši – algu jautājums) sāks mīņāties uz vietas vai saruks, līdzšinējās ministres amata pēcteči jau itin drīz būs spiesti uzklausīt tos kritiķus, kuri bez kautrēšanās un ar lielu nostalģiju piesauks labos Demakovas laikus. Turklāt tas būs objektīvs salīdzinājums, nevis kāda reanimēta priekšvēlēšanu gaisotnes pozitīvisma kampaņa. Protams, kultūrpolitiskie smalkumi lasītājus interesē maz, tomēr, saucot lietas vienkāršos vārdos, pēc sliktākā attīstības scenārija var izrādīties tā, ka valdības veidošanas neizbēgamajās politiskajās spēlītēs kultūras darbinieki rezultātā var saņemt kārtējo trekno un sātīgo barankas caurumu. Tāpat kā to saņēma skolotāji, mediķi un policisti.

Ja spriežam tikpat ciniski, kā spriež tie politiķi, kas stumda pozīcijas un opozīcijas krēslus, tad tas, ka viņu solījumi mēdz izkūpēt skurstenī, nav nekas ārkārtējs. Slikti, ka Latvijā neviens tādās reizēs pat negrasās skriet uz Jēkaba ielu piketēt, lai pastāvētu par savām tiesībām un piespiestu pildīt to demisionējušo valdību solījumus, kuru ministri un to pārstāvētās partijas pēc atkāpšanās turpat vien Saeimā darbojas. Diemžēl neprotam cīnīties par savām tiesībām. Tā ir kā vispārēja nacionāla patoloģija – iemukt mežā un nomirt badā neviena nesaprastam skaitās cienījamāk nekā pastāvēt par sevi. Laikam jau naivi cerēt, ka šī reize varētu kļūt par izņēmumu.

 

Kritizē izglītības sistēmu

LETA  121/11/07    Valsts kontrole konstatējusi, ka Izglītības un zinātnes ministrija nespēj nodrošināt vispārējās izglītības iegūšanas atbilstību likumdošanai un mērķiem.

(VK) konstatējusi, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IMZ) nespēj nodrošināt vispārējās izglītības iegūšanas atbilstību likumdošanai un mērķiem. Valstī netiek nodrošināta kvalitatīva izglītības politikas realizācija, nav izstrādāta vienota vispārējās izglītības realizācijas un uzraudzības sistēma, laikus netiek konstatētas radušās problēmas un netiek veikts plānveidīgs darbs, lai sasniegtu noteiktos mērķus. Nav iespējams iegūt informāciju par to, cik gadā izmaksā vispārējā izglītība, un VK nav guvusi pārliecību, ka pamatizglītības saturs atbilst skolēnu vecumposma īpatnībām.

 

Teātra ciba

NRA  12/11/07

Drakula. Svešās asinis. Dailes teātrī

- Autors – Ilmārs Šlāpins

- Komponists – Andris Vilcāns

- Režisors – Dž. Dž. Džilindžers

- Scenogrāfs – Kristaps Skulte

- Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

- Horeogrāfe – Inga Krasovska

- Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis

- Vokālais pedagogs – Juris Vaivods

Arno Jundze

Nācu skatīties Drakulu, bet iekritu mūzikā. Andris Vilcāns radījis kaut ko mani piesaistošu un sen piemirstu, atsaucot atmiņā senos laikus, kad modē bija visādi roka un elektroniskie intelektuāļi un huligāni – tādas melnas vinila platītes un Svema lentes ar Emerson Lake & Palmer, Alan Parsons Project, Jean Michael Jarre, Kiss.

Vai nu Stīvena Švarca vizīte devusi savus augļus, vai nu aktieri bija mobilizējušies, bet šoreiz arī dziedāšana bija gluži pieklājīgā līmenī, protams, ņemot vērā, ka tā ir izrāde, nevis rokkoncerts, bet uz skatuves vokālā ziņā objektīvi nav nedz Džefs Linns, nedz pat Eliss Kūpers. Jācer arī, ka Drakula ieskriesies un pazudīs pirmajām izrādēm raksturīgais stīvums.

Jau Melanholiskā valša iestudējums pirms pāris gadiem parādīja, ka Dž. Dž. Džilindžers prot pakārtot uz skatuves notiekošo mūzikai, neļaujot nekam un nevienam to sabojāt. Arī šoreiz tas apstiprinājās. Kaligulas faniem varu teikt – otrajā cēlienā piecas minūtes Doma laukuma tautas sapulcē jums noteikti ies pie sirds.

Pirms pirmizrādes, salasījies dažādus iestudējuma veidotāju tekstus, biju sabijies, vai tik nebūs pārnopietns kāds Dracula. Dead and loving it spoguļattēls par citādo tēmu, tomēr, par laimi, prognozes nepiepildījās. Šīs izrādes pamatā tomēr ir mīlestība un pāris gluži cilvēcisku vājību. Dažas Ilmāra Šlāpina dzejas rindas par Gazas sektoru bija iekritušas atmiņā jau no viņa lirikas krājuma, filozofa debija dramaturga lomā nav neizdevusies. Tāpat palika atmiņā Ilzes Ķuzules sniegums, kas brīžam iedziedājās gluži kā Keita Buša savā babooshka.

Par rokmūziklu dēvētajā izrādē ir vairākas neapšaubāmas kvalitātes. Pirmo minēšu Andra Vilcāna sacerēto mūziku, kas vērtējama kā Fausta.

Librets * * * 1/2*

Mūzika * * * * *

Režija * * * *

Aktierdarbs * * * 1/2*

Scenogrāfija * * *

Kostīmi * * * *

Horeogrāfija * * *

Līvija Dūmiņa

Deus ex machina komponista ļoti veiksmīga atgriešanās muzikālo izrāžu žanrā. Turklāt šoreiz patīkami pārsteidza vokālā snieguma līmenis, kas vienādi augsts (profesionāli dziedātāji iestudējumam nav piesaistīti). Horeogrāfes Ingas Krasovskas sacerētā kustību partitūra, ko aktieri arī ļoti labi izpilda, ir viens no stabilākajiem ķieģeļiem izrādes būvē. Ilze Ķuzule Minas lomā apliecina, ka ir ļoti talantīga sava amata pratēja ar lielu potenciālu, aktrise, kas pelnījusi liela mēroga lomas un režisoru uzticību. Visu aktieru darbu par godprātīgi veiktu atzīt ir viegli, Ģirta Ķestera iemiesošanās Drakulas tēlā – teicama. Ilzes Vītoliņas perfektā stila izjūta atspoguļojas katrā izrādes tēlā, tērpi, papildināti ar nepieciešamajiem aksesuāriem, veido izcilu kolekciju. Bet. Ilmāra Šlāpina filozofiskajām prātulām piebārstītais librets, kurā ir gan atsevišķi labi dzejoļi, gan īsi un garāki ekskursi vēsturē un mūsdienu pasaules aktualitātēs, ir tomēr pārāk ļodzīgs pamats. Iestudējuma pirmajā daļā dominējošais statiskums otrajā mazinās, kad arī vairāk var manīt Kaligulas režisora Dž. Dž. Džilindžera klātbūtni.

Diemžēl jāsecina, ka rokmūzikla galvenā tēma par islāma un kristīgās pasaules, demokrātijas sabiedrību konfliktu un no tā izrietošajām sekām, kas ļauj runāt par trešā pasaules kara sākuma stadiju, izskan nepārliecinoši (bet ideja par Drakulas tēla transformāciju – lieliska), taču fakts, ka tā vispār ienāk teātrī, raisa cieņu. Par to arī četras maskas libretam.

Gotiski apokaliptisks inteliģentu radīts rokmūzikls inteliģentai publikai, kuru nemulsina ar filozofiskām līdzībām piesātinātais Ilmāra Šlāpina librets. Izrādes dramaturģija patīkami kontrastē ar mūziklos ierasto saturisko vienkāršotību – tā nav nedz veca dziesma jaunās skaņās par komerciāli izdevīgo Drakulas tēlu, nedz arī mūslaiku drāma, kas skatītājiem baksta ar pirkstu acī – re, tas notiek šodien, šeit un ar mums pašiem. Libretā gudri apvienots stereotipiskais, mūsdienīgais, stilīgais un pārlaicīgais.

Librets * * * *

Mūzika * * * * *

Režija * * * 1/2*

Aktierdarbs * * * 1/2*

Scenogrāfija * * *

Kostīmi * * * * *

Horeogrāfija * * * *

Linda Ģibiete

Dž. Dž. Džilindžers – šābrīža spēcīgākais lielo, spožo un skaļo inscenējumu meistars Latvijas teātrī – kā allaž spēlējas ar tēliem, tēmām un mūsu pieņēmumiem par to, kam vajadzētu slēpties aiz atslēgas vārdiem Drakula, vampīrs un asinis. Šoreiz Džilindžera rokrakstā mazliet mazāk nekaunības un mazliet vairāk dziļuma, ko pieprasa materiāla filozofiskā slodze. Aiz kičīgās popkultūras ikonas – Drakulas – slēpjas nopietns pieteikums diskusijai par sabiedrības kāri pēc asinīm un par veidiem, kādos šis pieprasījums rada piedāvājumu masu medijos, mākslā, mūzikā un mīlestībā.

Gotiskajā stilā eleganti un vienlaikus baisi veidoti Ilzes Vītoliņas melnbaltsarkanie kostīmi, Kristapa Skultes lakoniskā scenogrāfija un aktieru ekspresionistiskais grims. Andra Vilcāna mūzika skrien caur kauliem un ir sajūtama ar aknām gluži kā grandiozā gotiskā metāla koncertā, un šoreiz šis salīdzinājums ir vislabākais kompliments.

Vokāli, dramatiski un jutekliski perfekti savās lomās ir Ģirts Ķesteris un Ilze Ķuzule.

Librets * * * * *

Mūzika * * * * *

Režija * * * *

Aktierdarbs * * * *

Scenogrāfija * * * *

Kostīmi * * * * *

***

Horeogrāfija * * * *

* Talants atpūšas, mūzas skumst

* * Labas epizodes neveido kopumu

* * * Godprātīgi, bet bez pārsteiguma

* * * * Radoša veiksme

* * * * * Izcili

 

VK: skolēni apgūst vecumam neatbilstošu mācību vielu

TVNET  12/10/07     Pastāv nopietnas bažas, ka Latvijas skolēni apgūst viņu vecumam un vajadzībām neatbilstošu mācību vielu. Tā secinājusi Valsts kontrole, veicot pētījumu trīs gadu garumā. Līdz ar to var apgalvot, ka vietējā izglītības sistēma ražo nekonkurētspējīgus audzēkņus.

Daļēji tas ir saistīts ar haosu pašā Izglītības ministrijā. Valsts kontrolei tā arī nav izdevies uzzināt, cik Latvijā maksā vispārējā izglītība. Tāpat secināts, ka nauda, kuru pašvaldība tērē uz vienu skolēnu, var atšķirties pat vairākus desmitus reižu. Tas savukārt var nozīmēt, ka skolēnu sagatavotības līmenis ir ļoti atšķirīgs.

Atbilstoši Izglītības likumam IZM ir atbildīga par vienotu valsts politiku un attīstības stratēģiju izglītībā, taču valstī netiek nodrošināta kvalitatīva izglītības politikas realizācija, nav izstrādāta vienota vispārējās izglītības realizācijas un uzraudzības sistēma, laikus netiek konstatētas radušās problēmas un netiek veikts plānveidīgs darbs, lai sasniegtu noteiktos mērķus.

Nav iespējams iegūt informāciju par to, cik gadā izmaksā vispārējā izglītība, jo valsts finansējums vispārējai izglītībai dažādās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) budžeta programmās iekļauts gan pilnā, gan daļējā apjomā, bet attiecībā uz pašvaldību izdevumiem vispārējai izglītībai IZM informāciju neapkopo, par Valsts kontroles atklāto TVNET informēja Valsts kontroles Sabiedrisko attiecību speciālists Valters Grīnvalds.

Nav noteikti vienlīdzīgi principi izdevumu noteikšanai uz vienu vispārējās izglītības skolēnu. Saskaņā ar revīzijas apjomā iekļauto pašvaldību sniegto informāciju pašvaldību izdevumi gadā uz vienu vispārējās izglītības skolēnu var atšķirties pat 42 reizes.

Valsts kontrole (VK) neguva pārliecību, ka pamatizglītības saturs atbilst skolēnu vecumposma īpatnībām. Noteikto pamatprasību skaits katra mācību priekšmeta apguvei ir pārāk liels, kā rezultātā var rasties skolēnu psiholoģiskā pārslodze.

IZM nav organizējusi pedagogu profesionālās kvalifikācijas vērtēšanu, lai arī Izglītības likums, kas paredz IZM veikt šo funkciju, ir spēkā no 01.05.1999. Pedagogu atalgojuma sistēma ir nepilnīga, jo Pedagogu darba samaksas noteikumos nav skaidri noteikta darba laika uzskaites kārtība. Pastāv risks, ka laika posmā par kuru veikta revīzija, pedagogi ir strādājuši virsstundas, par to nesaņemot atbilstošu atalgojumu.

Kopš 2006.gada 1.janvāra pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestāžu bibliotēkās saskaņā ar noteikto finansēšanas normatīvu bibliotēkas dibinātājam grāmatu iegādei un periodiskajiem izdevumiem jānodrošina ne mazāk kā Ls 7 uz vienu skolēnu un pedagogu. VK secinājusi, ka 2006.gadā normatīvu ievērojušas tikai 6 pašvaldības no 31 revīzijas laikā apmeklētās pašvaldības. Tātad nepietiekama finansējuma apstākļos skolēniem var tikt uzdots pirkt mācību grāmatas, tādējādi nenodrošinot Satversmē noteiktās skolēnu tiesības uz bezmaksas vispārējo izglītību.

Pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības standartu īstenošanai nav noteikti nepieciešamie mācību līdzekļi un var netikt izpildītas mācību priekšmetu standartos noteiktās prasības vai arī, lietojot nepiemērotus mācību līdzekļus, var tikt apdraudēta skolēnu drošība un veselība.

IZM Izglītības informatizācijas sistēmas ietvaros ir izveidots Pedagogu reģistrs un Obligātās izglītības vecuma bērnu uzskaites reģistrs, taču tie nesniedz ticamu informāciju. Revīzijas laikā, analizējot reģistru kopijas, tika konstatēts, ka, piemēram, 55 gadus veca pedagoga stāžs var būt 230 gadi, vai arī ieraksts par vienu pedagogu atkārtojas 4 reizes, bet attiecībā uz Obligātās izglītības vecuma bērnu uzskaites reģistru tika konstatēts, ka viens skolēns var tikt reģistrēts 2–5 reizes. Vienā rajonā šādu vairākkārtēju ierakstu skaits tika konstatēts 2888 reizes.

VK pēc veiktās likumības revīzijas ir izstrādājusi 39 ieteikumus IZM, kuru izpildei atbilstoši ieteikumu izpildes grafikam tiks sekots līdzi. Ieteikumi kopumā vērsti uz vispārējās izglītības sistēmas un to reglamentējošo iekšējo un ārējo normatīvo aktu pilnveidošanu, lai novērstu sadrumstalotu vispārējās izglītības sistēmas īstenošanu un veicinātu izglītības kvalitātes celšanos.

Revīzija ar mērķi pārliecināties, vai vispārējās izglītības sistēma Latvijā tiek organizēta un īstenota atbilstoši normatīvajiem aktiem, veikta par laika posmu no 2004. gada septembra līdz 2007. gada septembrim.

Izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža Valsts kontroles secinājumiem piekrist nevēlas. Saskaņa ar viņas uzskatiem Latvijas skolēns būtiski neatšķiras no vienaudža Francijā.

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir pārliecināta, ka daļēji ir novērsusi Valsts kontroles (VK) konstatētās nepilnības vispārējās izglītības sistēmā.

IZM ir iepazinusies ar VK revīzijas ziņojumu "Vispārējās izglītības sistēmas realizācija atbilstīgi izvirzītajiem mērķiem", kurā, ministrijas skatījumā, ir apstiprināts, ka "kopumā vispārējās izglītības īstenošana tiek nodrošināta atbilstoši Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā noteiktajiem mērķiem", stāstīja IZM Komunikāciju nodaļā.

Atbildot uz VK norādītajām atsevišķām nepilnībām, IZM uzsver, ka tā jau iepriekš apzinājusi šīs nepilnības un sākusi vairākas iniciatīvas to novēršanai, kā arī jau iepriekš izstrādāts pasākumu plāns, lai turpinātu mūsdienu prasībām un bērnu vecumposmu īpatnībām atbilstošas vispārējās izglītības sistēmas pilnveidi.

IZM norāda, ka regulāri tiek apzināts pedagogu skaits, apkopoti statistikas dati par pedagogiem Latvijas izglītības sistēmā, savukārt darba grupa "Pedagoģisko darbinieku darba tirgus izpēte" strādā, lai pilnveidotu pedagogu izglītības un tālākizglītības kvalitātes paaugstināšanu. Patlaban IZM noslēgumam tuvojas darbi, lai jau tuvākajā laikā pilnveidotu un izveidotu pedagogu un skolēnu mūsdienīgu reģistru, kas nodrošinātu gan precīzu un operatīvu informāciju par skolotāju skaitu un vakanču skaitu, gan uzticamus datus par skolēniem.

Lai analizētu pašreizējo izglītības kvalitātes vērtēšanu un to pilnveidotu, IZM veicot "vairākus kompleksus pasākumus", uz kuru nepieciešamību norādījusi arī VK, piemēram, regulāri tiekot apkopoti un analizēti statistikas dati par dažādiem izglītības rādītājiem, valsts pārbaudes darbu rezultātiem, kā arī nodrošināta Latvijas dalība visā pasaulē atzītos izglītības pētījumos.

IZM pastāstīja, ka, izstrādājot valsts budžeta projektu 2009.gadam, tiks pārskatīta IZM budžeta struktūra ar mērķi vienā programmā apvienot ar vispārējo izglītību saistīto finansējumu. Tāpat tikšot precizēta valsts pārbaudes darbu aprobācijas kārtība un valsts pārbaudes darbu organizācijā precizēti nosacījumi skolēniem, kuri mācās speciālās izglītības iestādēs.

IZM informēja, ka pašlaik norit grozījumu projektu izstrāde, lai ņemtu vērā 4.klasē noteikto mācību sasniegumu vērtēšanas atbilstību bērnu vecumposmu īpatnībām. Tāpat IZM iecerējusi metodiska materiāla izstrādi, lai nodrošinātu vienotu izpratni par kvantitatīvo un kvalitatīvo vērtēšanas sistēmu pedagogu, skolēnu un vecāku vidū.

 

Nākošgad par studijām LU bus jāmaksā no 800 līdz 1 800 latiem

TVNET  12/10/07     Latvijas Universitāte ir noteikusi studiju maksu studentiem, kuri uzsāks studijas 2008./2009.ak.g. Nosakot studiju maksu, Universitāte turpina pērn iesākot maģistrantūras studiju atbalsta programmu, kas paredz maksas atvieglojumus tiem studentiem, kas 2007./2008.ak.g. būs absolvējuši pamatstudijas programmas un 2008./2009.ak.g. uzsāks studijas maģistrantūrā.

Latvijas Universitāte ir noteikusi studiju maksu studentiem, kuri uzsāks studijas 2008./2009.ak.g. Nosakot studiju maksu, Universitāte turpina pērn iesākot maģistrantūras studiju atbalsta programmu, kas paredz maksas atvieglojumus tiem studentiem, kas 2007./2008.ak.g. būs absolvējuši pamatstudijas programmas un 2008./2009.ak.g. uzsāks studijas maģistrantūrā.

Jaunās studiju maksas attieksies uz studentiem, kuri Universitātē iestāsies 2008./2009.ak.g., bet esošajiem studentiem studiju maksa paliek nemainīga – saskaņā ar līgumiem, kurus studenti noslēguši uzsākot studijas Latvijas Universitātē (LU), tajos noteikta studiju maksa visai studiju programmai.

2008./2009. ak.g. LU uzņemamie studējošie par studijām gadā maksās no 800 līdz 1 800 latiem. Vairumam pilna laika pamatstudiju programmu studiju maksa būs 1 300 Ls. Savukārt, tiem Latvijas Universitātes studentiem, kuri uzreiz pēc pamatstudiju beigšanas izvēlēsies turpināt studijas maģistrantūrā, ir noteikta pazemināta studiju maksa (lielākajai daļai studiju programmu – Ls 1 150).

Nepieciešamību noteikt augstākas studiju maksas nosaka straujais studiju programmu realizācijas izmaksu pieaugums, kas saistīts ar augsto inflācijas līmeni valstī (sevišķi sagaidāmo apjomīgo izmaksu pieaugumu telpu uzturēšanas izdevumiem, komunālajiem maksājumiem u.tml.), kā arī nepieciešamība paaugstināt izglītības kvalitāti, veicot investīcijas studiju vides uzlabošanā un modernizācijā. LU turpina savu investīciju programmu, kas aptver gan fakultāšu ēkas, gan arī studentu dienesta viesnīcas. Ņemot vērā to, ka esošajiem LU studentiem studiju maksa ir noteikta noslēgtajā studiju līgumā un tāpēc nav maināma, studiju maksas pieaugums skars tikai tos studentus, kas uzsāks studijas no nākamā studiju gada.

LU nodrošina vairākas īpašas atbalsta programmas studējošajiem, palīdzot segt studiju izdevumus. LU studentiem ir arī iespēja iegūt vairāk nekā 20 LU mecenātu sponsorētās stipendijas, kas sniedz ievērojamu atbalstu studiju procesa laikā.

 

Skolotāju trūkst, bet kadrus neplāno

Vita Dreijere,  Diena  12/11/07    Lai gan jau gadiem Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) saņem signālus par samilzušo skolotāju trūkumu, Valsts kontrole (VK) secina — IZM vispār neveic pedagoģiskā personāla plānošanu. No revīzijas rezultātiem izriet, ka IZM neanalizē konkrētu priekšmetu skolotāju skaitu un vakances valstī, ir izstrādājusi nepilnīgus pedagogu darba samaksas noteikumus un nemaz nav skaidri noteikusi, kas īsti ir pedagoģiskā personāla vakance.

"Skolotāju komplektēšana ir skolas direktora pienākums," — tā ir pirmā izglītības un zinātnes ministres Baibas Rivžas (ZZS) atbilde, kad Diena viņai norāda uz VK konstatēto. Pašlaik statistiku par skolotāju skaitu apkopo reizi gadā un, kā Diena jau rakstījusi, tā varētu arī neatspoguļot patieso situāciju — tā kā atbildība par skolotāju trūkumu jāuzņemas direktoriem, viņi bailēs no soda varētu neziņot par patieso situāciju, bet gan aizlāpīt caurumus uz kāda cita skolotāja papildu slodzes rēķina vai arī, saucot palīgā skolotājus, kuri jau sen sasnieguši pensijas vecumu. Kā norāda VK, IZM nemaz nav skaidri definējusi, kas ir vakance, ņemot vērā, ka skolotāji nereti strādā vairāk kā vienu slodzi, taču, pēc atbildīgo amatpersonu teiktā, Dienai var noprast, ka ar vārdu "vakance" IZM saprot tukšu vietu klases priekšā.

Informāciju par skolotāju trūkumu, priekšmetiem, kuros tas ir visakūtākais, kā arī esošo skolotāju vecumu struktūru un kvalifikāciju būtu jādod vienotajam skolotāju reģistram, kur "caurumu lāpīšanai" būtu jābūt redzamai kā uz delnas. VK secinājusi, ka tagad reģistra datus par nepilnīgiem vēl būtu maigi saukt. Piemēram, saskaņā ar reģistra informāciju kādam Latvijas skolotājam darba stāžs var būt arī 230 gadu, savukārt citiem stāžs norādīts kā negatīvs skaitlis — ar mīnusa zīmi. Arī informāciju par to, kā skolotāju skaits mainās gada laikā, reģistrs nesniedz, pat neņemot vērā, ka elektroniskajā laikmetā būtu iespējams informāciju atjaunot biežāk. "Tas ir tīri tehnisks iepirkumu jautājums," saka IZM Vispārējās izglītības departamenta direktors Artūrs Skrastiņš, kurš apliecina, ka problēma ir apzināta, tiek labota un nākamajā gadā jau darbosies -jauns reģistrs.

 

Latvijas teātru Ābolu ķocis

Diena  12/12/07   

Ilmārs Šlāpins. Drakula. Svešās asinis. Komponists — Andris Vilcāns. Režisors — Dž.Dž.Džilindžers. Latvijas Dailes teātris

Silvija Radzobe vērtē * * * * *

1.cēliens rada jautrību, jo "asinssūcēju" filozofija tiek pasniegta ar infantilu nopietnību, bet 2.cēlienā pārņem netīksme, kad izrādes autori vēlīnā romantisma gotisko romāna sižetu par vampīrismu pūlas piemērot mūsdienu starptautisko politisko aktualitāšu (terorisms, skinhedi, neonacisms, gotiskā kultūra) atmaskojumam. Nav sanākusi ne "šausmene", ne politiskais teātris, ne filozofiska rokopera par "brīvo" un "lielo" personību Nīčes pārcilvēka garā — rokmūziķi Rašidu Rahulu. Varbūt tāpēc, ka autori nespēj radīt pārliecību, ka viņiem līdzīgas problēmas patiesi personiski sāpētu. Formālajā aspektā daži labi sasniegumi — A.Vilcāna mūzika apliecina profesionālu briedumu, A.Robežnieks (Šarifs), I.Pļavniece (Šeila) labi dzied, V.Liepiņam (Advokāts) ir laba humora izjūta, patīkami (kā parasti) paskatīties uz A.Skrastiņu (Džonatans). Ģ.Ķesteris Rašida lomā ir tehniski virtuozs, bet cilvēciskā ziņā šķiet tukšs. Vienīgā persona, kas emocionāli aizkustina un pārsteidz ar izkopto formu, ir I.Ķuzules Mina. Režisoriskajā ziņā uzvedums, salīdzinot ar Kaligulu, ir kritiens atpakaļ — neko nespēj saglābt ne uguņošana, ne pieci pliki veči ar krustiem rokā.

Mārīte Gulbe vērtē * * * * *

Džilindžera izrāde provocē bezkompromisa pieeju — vai nu to pieņemt, vai ne. Jo arī izrādē, kur tēlojas agresīva nākotnes aina — visu karš pret visiem, neizlēmība draud ar nāvi. Goti, neonacisti, teroristi, policisti karo katrs par savu taisnību. Pilnīga cilvēces neprāta aina, kopīgais vampīrisms, kurā katrs atsevišķi tomēr pamanās noķert arī savu "kaifu". Esmu iedzīta stūrī ar šo izrādi, kaifa man nav, bet iespaids tomēr spēcīgs, īpaši I.Vītoliņas un K.Skultes sagādātās vizualitātes un Ģ.Ķestera Drakulas dēļ.

Ārēji draudīgi noformētais Drakula — roka bestiju līdzinieks ar Nosferatu plastiku un baisi laipno smaidu, izrādās, ir vājāks un cilvēcīgāks par nosacīti "normālajiem". Drakulas paradoksālā situācija — zem izaicinošā simbola ir cilvēks, kas maskējas: dzīvo ne savu dzīvi, bet lūdzas pēc savām tradīcijām.

Labi aktierdarbi I.Ķuzulei, J.Kaukulim, I.Pļavniecei.

Normunds Naumanis vērtē * * * * *

Kaut formālās nostrādātības ziņā izrāde pagaidām nevelk līdz Džilindžera Kaligulas līmenim (tā vēl ir nelīdzena, šur tur lūst gabalos — priekšnesumos), tomēr izcilās, tik ierosinoši bagātās A.Vilcāna mūzikas un nopietnās režijas intences (pirmais darbs Latvijā par tik aktuālo filmas Bābele tēmu — multietnisko un reliģisko sajukumu, globālās apdraudētības sajūtu, pirmā reize, kad uz skatuves mīlestība tiek pētīta kā slimība...) ziņā tā ir pārāka par toreizējo jestro politisko pamfletu, kur viss bija "virstekstā", ne zemtekstā, ka kļuva bikuc garlaicīgi.

Iepriecina Drakulā izvirzīto profesionālo uzdevumu jauns līmenis: izveidot intelektuālu trash un/jeb kiča mūziklu, tādu Rocky Horror Picture Show latvju versiju, kura bieži tuvojas vizualizētai rokoratorijai un kura pilnībā būvēta no B kategorijas kino elementiem — zombijfilmu estētika, nemitīgie citātu sveicieni internacionālā trash meistariem Tarantino, Rodrigesam, Rotam, Karpenteram, Ardžento un Bavam. Divas ainas grandiozas un baisas: rokkoncerts ar pacifistu "prezervatīva" saplēšanu (I cēl. fināls) un ainiņa no Dziesmu svētkiem, kad latvju fašisti, stilizētos Kursas tautas tērpos dancodami, nospārda "svešo" arābu. Un, protams, divi aktierdarbi: Ģ.Ķestera grandiozais "monstrs", kā arī neaktiera J.Kaukuļa fizioloģiski tik interesantais policists van Helsings. Manuprāt, jau radīts viens no reāliem Teātra balvas kandidātiem — ja ne sezonas labākās dramatiskās, tad muzikālās izrādes nominācijā noteikti!

 

Milzīgs kabatas lakatiņš

Zane Radzobe,  Diena  12/13/07    Arhitektes I.Miķelsones, komponista V.Johansona un mākslinieka K.Ģelža kopdarbs piedāvā memoriālu kā intīmu telpu pārdomām un atcerei.

Es neticu sāpēm vai bēdām barā. Ticu, ka katrs pārdzīvo pie sevis — nopietni, atbildīgi, un es priecātos, ja memoriālā katrs varētu atrast savu individuālu, suverēnu telpu, kur, piemēram, nolikt ziedus, stāsta mākslinieks Kristaps Ģelzis, viens no Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla metu konkursā uzvarējušā darba Vēstures taktīla autoru kolektīva. Arhitektes Ilzes Miķelsones, komponista Voldemāra Johansona un K.Ģelža kopdarbs piedāvā memoriālu kā intīmu telpu pārdomām un atcerei. "Represētie droši vien būtu priecīgi redzēt iespaidīgas formas, milzu apjomu, jo tas radītu sajūtu, ka vienā mirklī viņu sāpīgā pieredze netiks izmesta. Bet lielāka tablete neremdēs sāpes ātrāk," mākslinieks pārliecināts, uzsverot, ka viņa mets strādā ar personiskām emocijām. Spēj sarunāties gan ar tiem, kuriem izsūtījums ir personiska traģēdija, gan tiem, kuriem vēsture šķiet neiedomājamu faktu kopums. Vēstures taktīlas komanda kā viena no ideju konkursa laureātiem turpinās sarunas ar Kultūras ministriju par projekta attīstību.

"Gibējās, lai memoriāls nebūtu atrauts no šodienas, tāpēc idejas mugurkauls bija savienot ritmu, cilvēku kustību uz laukuma ar to, var teikt, stereotipisko formu, kas ir memoriāla kodols," stāsta K.Ģelzis. Ar "stereotipu" šeit domāti vagoni, kas jau izmantoti atceres vietās. Memoriāls veidots divos līmeņos — virs un zem zemes. Eja — vagoni pazemē, kurā tehnoloģija nodrošina vibrāciju un skaņu gan ierakstos, gan "dzīvajā" no laukuma. Virszemē — metāla koku aleja un sarkana monolīta metāla siena. Dzelzs priekškars, atgādinājums par dominējošo krāsu okupācijas laikā. Spilgts akcents, kas piesaistīs uzmanību. Milzīgs kabatas lakatiņš, ko izšuvuši deportētie. Plakne, kas veidos vienu ansambli ar Okupācijas muzeju, topošo piebūvi un Strēlnieku pieminekli, kura pārvietošanu (tāpat kā jebkura pieminekļa) K.Ģelzis sauc vienkārši — par mankurtismu. Memoriāla virszemes daļa it kā nobīdīta laukuma malā — pareizā vieta un atbilstošā forma meklēta ilgi. "Mani neuztrauc, ka kādam memoriāls tagad nepatīk. Ja ideja tiks realizēta, to iemīlēs pamazām, jo sīkumi, kas būs redzami gatavā darbā, visu mainīs."

Par to, ka idejai izdosies pārliecināt arī sabiedrību, K.Ģelzis nešaubās: "Ar cilvēkiem jārunā. Man ir radinieki, vecāka gadagājuma cilvēki, kas to ir piedzīvojuši… Ja viņiem varu izskaidrot, ko jūtu, par plašāku sabiedrību neuztraucos." Īpaši tādēļ, ka — K.Ģelzis ir drošs — viena priekšstata par memoriāla formu nevar būt. "Aizejiet uz Okupācijas muzeju — cik ir bilžu no izsūtījuma vietām? Tā ir sajūtu informācija. Šie cilvēki ir mocīti, bet galva ir strādājusi — viņi savu dzīvi tai laikā ir aprakuši domās, atmiņās, sapņos. Un tieši šī telpa jāparāda pārējiem."

Memoriālam nav jābūt ārišķīgi traģiskam, bet jāraisa sajūtas. Arī citās paaudzēs: "Sevī deportāciju tulkoju kā nestabilitātes efektu. Nekad nebūt drošam ne par ko — būtiski, ja runājam par individuāliem pārdzīvojumiem. Domāju, ka tā ir pamatsajūta, kas vistuvākā tam, ko esmu spējīgs uztvert. Protams, varam izlasīt dokumentālus pierakstus, bet to nevar iztēloties." Tikai sajust — arī gluži fiziski: vibrācijā, troksnī. "Es nevaru pretendēt reanimēt sajūtas, kādas represētajiem ir. Varu pretendēt būt pret viņiem taktisks, skaidrot, kā es jūtos, domājot par šo tēmu. Man ir aizdomas, ka viņi labprāt spēj šo formu pieņemt, vienkārši iepriekš nav fokusējušies uz tādu piegājienu. Jo dziļākajā būtībā viņi labi saprot, par ko ir runa — varbūt, ieejot meža izcirtumā, viņi dabū to pašu atmiņas impulsu, ko skatoties uz eksponātiem muzejā. Neviens no tiem nav pompozs, visi ir intīmi," uzsver K.Ģelzis.

"Mans mīļākais eksponāts ir siltuma maska — spilventiņš ar caurumiņiem, lai nesalst seja, bet ļoti koši puķaina. Formāts dzīvespriecīgs, bet priekšmets — ļoti drūms." Tādam būtu jābūt arī memoriālam.

 

„Rīgas sargi” tuvojas rekordam

TVNET  12/14/07    Šā gada 11. decembrī apritējis mēnesis, kopš tiek demonstrēta kinofilma „Rīgas sargi”. Pirmajās četrās „Rīgas sargu” demonstrēšanas nedēļās Latvijā kinofilmu noskatījušies jau 107 402 skatītāji. Filmas ieņēmumi sasnieguši 224 280,80 latu.

Kopš neatkarības atgūšanas populārākā latviešu spēlfilma „Likteņdzirnas” trīs gadu laikā, no 1997. līdz 2000. gadam, Latvijas kinoteātros spēja pulcēt 121 860 skatītājus. Paredzams, ka jau drīzumā „Rīgas sargi” šo rekordu pārspēs. Ņemot vērā apmeklētāju lielo skaitu un nepārtraukto interesi, Rīgas Kultūras aģentūra turpina filmas „Rīgas sargi” demonstrēšanu kinoteātrī „Rīga” un izplatīšanu citur Latvijā.

Pēc skatītāju pieprasījuma kinoteātrī „Rīga” filma tiek demonstrēta dienas seansos, ko ar lielu atsaucību izmanto skolēnu grupas. Atsaucoties ievērojamajai skatītāju interesei, no 14. līdz 20. decembrim „Rīgas sargi” tiks demonstrēti plkst. 10.00, 12.15 un 17.00, savukārt no 16. līdz 20. decembrim – arī plkst. 21.30. 21.12. plkst. "Rīgas sargi" seansi plkst. 10.00, 12.15, 17.00 un 22.30. Papildus ir panākta vienošanās no 21. decembra noskatīties filmu arī kinoteātrī „K-SUNS”.

Kinoteātrī „Rīga” no 22. līdz 27. decembrim filmu demonstrēs plkst. 10.00, 14.30 un 22.00. Svētku dienās 24. decembrī plkst. 10.00 un 14.45, bet 25. decembrī plkst. 14.30 un 22.00.

Īpašs piedāvājums ir sagatavots tiem skatītājiem, kuri filmu vēlas noskatīties pēc pusnakts. 14. un 15. decembrī „Rīgas sargi” kinoteātrī „Rīga” tiks demonstrēti plkst. 23.45.

Skatītāju grupām no 15 cilvēkiem iespējams pieteikt biļešu rezervāciju pa tālruni 67181143.

Vēl joprojām Latvijā kinofilma ir skatāma arī Dobelē un Lapmežciemā, no 14. decembra – Talsos un Mālpilī, 15. decembrī kinofilma tiks demonstrēta Tilžā, no 16. decembra – Rēzeknē, no 18. decembra – Majoros, no 21. decembra – Ludzā, no 22. decembra – Siguldā, 23. decembrī – Salaspilī, no 2008. gada 4. janvāra Liepājā, Kandavā un Baldonē, no 11. janvāra – Kuldīgā un Jaunpiebalgā, no 18. janvāra Olainē un Valmierā (atkārtoti), bet no 2. februāra – Smiltenē (atkārtoti).

Kinofilma „Rīgas sargi“ vēsta par patiesu draudzību un īstu mīlestību uz Latvijas neatkarības cīņu fona. Pirmais pasaules karš ir beidzies. Mārtiņš pēc daudziem gadiem, kas pavadīti, karojot svešumā, atgriežas Latvijā pie līgavas Elzas. Viņš nenojauš, ka izšķirīgā cīņa – gan par Elzas sirdi, gan par jaundibināto Latvijas valsti – vēl tikai priekšā. Vācu karaspēks krievu virsnieka Pāvela Bermonta vadībā grasās sagrābt Rīgu, un šķiet, ka vienīgā Latvijas cerība iepretī vācu pārspēkam ir sabiedroto valstu atbalsts. Taču Mārtiņš ar saujiņu drošsirdīgo ir gatavs cīnīties. Rīgas sargu varonība nostiprina ticību Latvijas valstij gan pašu zemē, gan ārvalstīs.

 

Kultūras darbinieki vēlas Demakovas palikšanu kultūras ministres amatā

Apollo  12/14/07    Vairākas sabiedrībā zināmas personas atklātā vēstulē jaunās valdības veidotājiem izsaka bažas par Tautas partijas vadītāja Aigara Kalvīša izteikumiem plašsaziņas līdzekļos, no kuriem var secināt, ka Kultūras ministrijas vadība varētu mainīties. Tādejādi līdzšinējā kultūrpolitikas virzība un iesāktie projekti tiktu pakļauti riskam.

Iepriekšējās valdības darbību var vērtēt dažādi, tomēr paveiktais kultūras jomā pelna atzinību. Tiek reāli īstenota tāda politika, kas kultūrā saredz nevis «patērējošu» nozari, bet gan radošu, vitālu un lielu spēku, kuram ir milzīga loma modernās Latvijas veidošanā. Valsts finansējums kultūras mantojumam, kultūras jaunradei un procesam, kultūras darbinieku atalgojumam un infrastruktūras projektiem pēdējos gados ir palielinājies vairākkārt. Kultūras joma valsts budžetā vairs netiek finansēta pēc «pārpalikuma» principa. Valsts pozitīvais piemērs ir iedvesmojis pašvaldības pievērst lielāku vērību kultūras lietām. Eiropas Komisijas nesen veikts pētījums rāda, ka Eiropas Savienības dalībvalstu vidū tieši Latvijas iedzīvotāji visvairāk interesējas par kultūras dzīvi, rakstīts vēstulē.

Kultūras jomas attīstība pēdējos gados kopumā ir bijis «veiksmes stāsts». Ir ļoti svarīgi, lai jaunā valdība tikpat aktīvi turpinātu līdzšinējās kultūrpolitikas īstenošanu. Uzskatām, ka izmaiņas Kultūras ministrijas vadībā ir nepieļaujamas! Ir jādod iespēja kultūras ministrei Helēnai Demakovai pabeigt iesāktos darbus un nostiprināt lielo projektu īstenošanu. Šajā ziņā par īpaši svarīgu uzskatām Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Liepājas koncertzāles būvniecības sākšanu nākamgad. Jāatzīmē, ka valdības un kultūras darbinieku 2005. gadā parakstītais memorands «Kultūra 2010» skaidri nosaka līdz 2010. gadam veicamos darbus.

Vēstuli parakstījis Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars, režisors Alvis Hermanis, diriģents Māris Sirmais, komponists Pēteris Vasks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, rakstniece Nora Ikstena, Cēsu mākslas festivāla rīkotājs Juris Žagars, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktors Ints Dālderis un citi.

 

Drakula: Kost vai nekost

Silvija Radzobe,  NRA  12/15/07    Tā vis nevar teikt, ka Dailes teātra jaunākajā izrādē Drakula. Svešās asinis neredzētu nekādu jēgu.

Taču gribu precizēt. Pirmkārt, rokmūzikla iestudējumā saskatīju citu jēgu, nekā intervijās par savām iecerēm bija stāstījuši uzveduma veidotāji: libreta autors Ilmārs Šlāpins, komponists Andris Vilcāns un režisors Dž. Dž. Džilindžers. Otrkārt, šī cita jēga uzvedumā bija realizēta tikai daļēji.

Režisors pagājušās nedēļas Izklaides slejās vēstīja, ka viņa uzmanību pretēji Alvim Hermanim, kuram mākslā interesējot mazi cilvēki, vēl mazāki par viņus atveidojošiem aktieriem, saistot izcilas un absolūti brīvas personības, kuras spējot, kā savulaik rakstīja J. Vanags, iet pāri (visām) robežām "paceltu galvu". Pirms gadiem trim Džilindžers interpretēja tik tiešām ārkārtēju personību – A. Kamī Kaligulu –, sasniedzot augstāko virsotni savā līdzšinējā darbā. Šoreiz uz brīvā cilvēka – Drakulas – lomu nozīmēts Ilmāra Šlāpina fantāzijas radītais Rašids Rahula, arābu izcelsmes rokmūziķis, kurš iemanto nemirstību nepārtrauktas asinspārliešanas rezultātā, ko pieprasa viņa retā slimība. Libretists lēmis – Rašidam līdz brīdim jāpaliek neziņā, ka asinis viņam tiek iegūtas, nogalinot cilvēkus. Taču Rahulam patīk arī pašam paniekoties, dažkārt piektdienas vakaru saietos glītām meitenēm iekožot kakla artērijā.

Kaligulas tēlotājs Ģirts Ķesteris nu redzams Rašida lomā jeb Kaligulā nr. 2. Uz skatuves aktieris parādās te līdz pusei kails, vienīgi britu karoga krāsu biksēs, te gotiskās drēbēs no melnas ādas, šņorzābakos ar desmit centimetru koturnām, bāli grimētu seju, kurā izceļas sarkanas lūpas un melnas uzacis, bet līdz pusmugurai sniedzas blondo matu šķipsnas, liekot viņa vizuālajā veidolā saskatīt attālus vaibstus ar rokdziedātāju Oziju Osbornu. (Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa.) Rahils – Ģirts Ķesteris zāli un skatuves partnerus nomēra ar nicinošu acu skatienu, viņa intonācijas, gan dziedot, gan runājot, ir augstprātīgas, pat drūmi ņirdzīgas, viņš pārvietojas, enerģiski klamzādams ar smagajiem apaviem un mētādams blondās krēpes. Savās dziesmās monologos Rašids patētiski atmaskojošā intonācijā uzbrūk kādiem abstraktiem "viņiem", apsūdzot liekulībā un melos. Kas ir "viņi", no Ilmāra Šlāpina abstraktajiem tekstiem grūti saprast – izrādes varoņi (žurnālisti, policisti, viņa koncertu klausītāji...) vai zālē sēdošie? Trūkstot konkrētam kritikas adresātam, iznīcinošā agresija kļūst bezmērķīga. Kaut arī aktieris strādā ar milzīgu pašatdevi. Kur te izcilība, kur brīvība, turklāt vēl absolūtā? Drīzāk kaut kāds desmitā nolējuma kabatas formāta Zaratustra, provinciālu priekšstatu iemiesojums par pārcilvēku. Tāpat neuzskatu par veiksmīgu ieceri normālos cilvēkus tēlot kā aprobežotus un sīkmanīgi bailīgus, lai tādā veidā postamentētu Drakulu. Tieši tā Artūrs Skrastiņš tēlo Minas līgavaini žurnālistu Džonatanu. Protams, aktieris to dara ar sev raksturīgo skatuvisko šarmu.

Taču Ģirta Ķestera Drakulā tomēr ir kas tāds, aiz kā būtu iespējams aizķerties, lai izrāde notiktu. Tā ir drausmīga vientulība un milzīgs iekšējais tukšums. Raisās asociācijas ar M. Ļermontova Dēmonu. (Arī nemirstīgs, arī vientuļš...) Bez tam pie skatuves jeb Rašida dzīves apvāršņa jau pavīdējusi kņaze Tamāra alias Mina. Ja šajā izrādē ir kas cilvēcīgs un aizkustinošs, un poētiski ietilpīgs, tad tā ir jaunā aktrise Ilze Ķuzule Minas lomā. Slaids vingrs stāvs (melni zābaki ar platformu, kaili pleci, tievs viduklis, divas kleitas – melnajai virsū baltā, kas novelkama kā vecā āda), pietiekami laba vokālā meistarība, bet, galvenais, dzīvas un patiesas emocijas. Vēl kas vairāk – kaut arī uz skatuves ne brīdi netiek nodibināta sajūta, ka Rašids ir pārpasaulīga būtne, Ilzes Ķuzules Mina atklāj, kas notiek ar cilvēku, tam stājoties kontaktos ar paralēlās pasaules spēkiem, tātad jaunajai aktrisei ir arī labi attīstīta fantāzija un iztēle. Pēc Rašida kodiena meitenes kaklā viņa nepieder vairs pati sev, griežas mulsā dejā, viņas kustības un reakcijas kļūst somnambuliskas, it kā viņa redzētu un justu kādas citas pasaules aicinājumu, kam nespētu pretoties. Balss iemanto kādas agrāk nebijušas skaņas. Izredzētā vai nolādētā? Grūti atbildēt. Es varu iedomāties, ka tā kādā modernā Spēlēju, dancoju inscenējumā varētu izskatīties, justies un aizkustināt Kunga sakostā Lelde. Kāpēc Džilindžers neredz dzīvo Minu, kam pats palīdzējis rasties? Kāpēc viņš garīgā plāksnē nesakontaktē Minu un Rašidu? Ne jau lai viņi "dzīvotu kopā ilgi un laimīgi". Bet lai paskatītos, kas notiek ar dēmonu Rašidu, tam ieraugot – ne pēc sižeta, bet reāli, uz skatuves – meiteni? Varbūt nenotiktu nekas, varbūt kaut kas dzīvs tomēr sakustētos, varbūt izteiksmīgi izlīstu nāve... Un kļūtu baisi. Bet sižetā par Drakulu nevienu brīdi uz skatuves nav baisi. Tad jau Austrijas pazīstamajā bērnu seriālā Komisārs Reksis sērijas ar sātanistu mesām risinātas iedarbīgāk nekā dekoratīvā gotu pastaigāšanās ap upurēšanai nolemto un sasieto Annijas Zahovskas piecpadsmitgadīgo Alisi. Šajā ainā parādās scenogrāfa Kristapa Skultes statiskās divstāvu scenogrāfijas ar metāliskajām sienām vienīgais spēcīgais teatrālais efekts – no skatuves griestiem nolīst tūkstošiem asinsstraumīšu – sarkani pavedieni, kas izveido starppriekškaru. Vai Džilindžers neprot inscenēt mākslinieciski iedarbīgas šausmas? Citreiz viņš par šausmām ironizē, šoreiz nē. Kāpēc nevarētu būt skatuviskā šausmene? Vai melodrāma par Minas un Rašida attiecībām? Fināla skats, kur Mina saļimst un laikam (?) mirst, režisoriski tiek nomudžināts tā, ka nav pat saprotams, kas īsti notiek. Kļūst garlaicīgi. Rodas iespaids, ka to jūt arī pats režisors. Un izmisīgi liek lietā tādus skatuviskos efektus, kas raisa asociācijas ar cilvēku, kuram ilgstoši trūcis pārtikas un kuņģa sula sākusi saēst viņa zarnas. Kaut ko, vienalga ko, lai tikai publika tiktu sakairināta. Bezpalīdzīgi gaisā tiek šauti bengālisko uguņu kūļi – tāpat kā Kaligulā un dažās citās agrākās Džilindžera izrādēs. Darbības fonā, tā ap skatuves vidu, rindā tiek nostādīti pieci kaili aktieri ar dažādu konfesiju zelta krustiem rokās. Vai tā izpaustos reliģijas atmaskojums? Nezinu, kā citiem, man tas liekas vienkārši stulbi. Un aktierus pazemojoši.

Kaut arī Andra Vilcāna mūzikai tehniski raksturīga viengabalainība un noskaņas ziņā – iedarbīgs drūma protesta roķīgs trakums, Ilmārs Šlāpins un Dž. Dž. Džilindžers izrādes potenciālo vienotību ap Rašida tēlu iznīcina, otrajā daļā ievedot plašu ainu, kur uz ironiska pumpiņrasā motīva fona stilizētos tautastērpos ģērbtas meitenes un zēni, uzlikuši kaskas, nacistiskajam sveicienam pacēluši rokas, sava vadoņa komandēti, braši maršē un dekoratīvi spārda cilvēku, kam galvā uzbāzts maiss. Grūti noticēt, ka izrādes veidotāju prātus nomāktu neonacisma tendences Rietumeiropā. Tātad iznāk zināma liekulība. Bet varbūt izrāde grib runāt par kādiem analogiem procesiem Latvijā, kur itin kā izpaustos uzkurinātas masu psihozes naids pret citādajiem? Komponists ar sašutumu intervijā Neatkarīgajā runāja par "pretpraidistiem". Ja tā, tad man tas šķiet mākslīgs, mūsu dzīves reālajos procesos maz sakņots pamats sašutumam. Vienkārši glīti izskatās, kā jauno aktieru grupa efektīgi maršē pa skatuvi? Infantilitāte domāšanā? Pretenzija uz politisku mākslu? Par šāda tipa pretenziju liek domāt arī artistiski spilgtais, bet saturiski murgainais teroristu pārītis, kas ar Rašida naudu slepeni uztur starptautisku teroristu organizāciju, maigojas un dzied par mīlu Kabulā. Ieva Pļavniece (Šeila) un Artis Robežnieks (Šerifs) dzied brīnišķīgi, un viņiem raksturīga eleganti ironiska atsvešināšanās pret savu tēlu neticami dēmonisko dabu. Vokālais pedagogs Juris Vaivods ir ļoti sekmīgi strādājis ar aktieriem, kuru dziedāšanas līmenis ievērojami pārsniedz Latvijas muzikālajās izrādēs pierasto. Pie izrādes patīkamajiem pārsteigumiem pieder arī Juris Kaukulis policijas priekšnieka Brema van Helsinga lomā, kurā solists daudz vairāk runā nekā dzied. Viņa varoņa stindzinoši mierīgajā izmisīgajā neatlaidībā noskaidrot savas meitas slepkavas vīd kas cilvēciski dzīvs un patiess, aizkustinošs.

Daži saka – Ilmārs Šlāpins nav A. Kamī (to nevar noliegt), tāpēc Džilindžeram neizdevās. Man drīzāk šķiet, režisors iestrēdzis kādos savos jau pilnībā izsmeltos priekšstatos par to, kas ir izcila (brīva) personība un kas – efektīgs teātris. Jo sižets par Drakulu tik maz skarts, ka filozofiskā ziņā palicis līmenī: kost vai nekost. Nu tik tiešām.

 

Kaspars Putniņš: Diriģents ar domu

Inese Lūsiņa ,  Diena  12/15/07    Kaspars Putniņš šogad jau otro reizi Londonā diriģē slaveno kori BBC Singers

Mūsu koncerts diriģenta Kaspara Putniņa vadībā būs ārkārtīgi saistošs gan publikai, gan radio klausītājiem. Šeit ir liela interese par kora mūziku no Baltijas valstīm, un Kaspars ir ideālā personība, lai to diriģētu, — Dienai sacīja Maikls Emerijs, Lielbritānijas BBC radio profesionālā kora BBC Singers producents.

Koncertā Singing Revolution (Dziedošā revolūcija), kurā 14.decembrī Londonas Sv.Georga baznīcā K.Putniņš diriģēja slaveno BBC Singers, tapis arī ieraksts iknedēļas BBC Radio klasiskās mūzikas svētdienas vakara programmai The Choir. Līdz ar plašu interviju ar latviešu diriģentu BBC Radio to raidīs 27.janvārī.

"Es vēlējos parādīt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mūziku, kas saistās ar brīvības cīņu ideju dažādos laikos. Tās ir nevis patriotiskas dziesmas, kuras dziedātas trešās atmodas laika tautas sapulcēs, bet gan dziesmas, kurās ir īpašs spēks. Īsie Dārziņa un Vītola skaņdarbi, kas iesāk un noslēdz koncertu, ir mūsu nozīmīgākie brīvības un lepnuma simboli mūzikā," K.Putniņš raksta koncerta programmā.

Koncertā līdzās Baltijas valstu komponistu Pētera Vaska, Maijas Einfeldes, Arvo Perta, Veljo Tormisa un Aļģirda Martinaiša darbiem skanēja arī latviešu klasika. Visu latviešu programmu BBC Singers dziedāja latviski, skaidrā dikcijā atskaņojot J.Vītola Gaismas pili un E.Dārziņa Lauztās priedes. Ka britiem latviešu valoda nebūs problēma, diriģents pārliecinājies gada sākumā, kopā ar BBC Singers atskaņojot M.Einfeldes poēmu Pie zemes tālās programmā The Baltic Voyage (Baltijas ceļojums). Koris latviešu diriģentu uzaicinājis sadarboties arī nākamvasar.

"Es uzskatu par savu misiju parādīt pasaulei latviešu mūziku. Arī mūsu klasiku, jo tā ir nepamatoti nepazīstama. Salīdzinot ar Žanu Sibeliusu vai Edvardu Grīgu, Dārziņa vai Vītola mūzika ir tajā pašā plauktā. Tā tikai ir latviešu valodā atšķirībā no E.Grīga, kurš daudzas savas dziesmas tālredzīgi rakstījis bilingvāli," K.Putniņš nevēlas, lai latviešu klasika paliktu tikai "mājas lietošanai".

"Ko mūzika mums nozīmējusi laikā, kad bijām impērijas sastāvā un kāda bija mūzikas loma sabiedrībā, sākot no stagnācijas līdz brīdim, kad tikām no impērijas vaļā? Kā komponisti reaģēja uz dzīves pārmaiņām?" — liek aizdomāties K.Putniņš, kurš arvien savas programmas veido kā intelektuālis, domātājs. Viens no raksturīgiem piemēriem programmā Dziedošā revolūcija ir leģenda par Arvo Perta skaņdarbu Summa. Līdz nesenai pagātnei tas bija zināms kā instrumentāls opuss, bet, izrādās, iecerēts kā Credo, ar garīgo tekstu. Credo tekstu Padomju Savienībā 1977.gadā izmantot nedrīkstēja, tā būtu komponista pašnāvība. Tādēļ, paturot šo tekstu prātā, Perts uzrakstīja instrumentālu skaņdarbu. "Brīvā pasaulē cilvēkiem tas šķiet eksotiski, bet cilvēki prata lasīt starp rindām un visa mūsu kultūra darbojās slepenajā Ēzopa valodā," stāsta K.Putniņš. Britiem viņš vēlas parādīt, kāpēc mūzika mūsu reģionā bija tik ļoti svarīga un kāds bija tās vēstījums.

M.Einfeldes Pie zemes tālās perfekti iekļaujas koncepcijā, jo šī poēma runā par netaisnību. P.Vaska Madrigāls vēsta par cilvēka pašapziņu pāri laikiem. A.Martinaiša Alleluja un Sanctus ar liturģiskajiem tekstiem diriģents izvēlējis, lai parādītu, cik tuvu klāt katoļu zemē Lietuvā baznīca bijusi politiskajiem un sociālajiem procesiem. Kas notiek ar mazu tautu, kad tā jūtas apdraudēta, — vēsta V.Tormisa Mana ciemata zvanu tornis, caur portugāļu dzejnieka Fernando Pessoa tekstu runājot par kultūras un valodas nosargāšanu. Tallinas Filharmonijas kamerkoris Ellerhein šo opusu dziedāja 1978.gadā koncertturnejā, ko sauca par "disidentu ceļojumu".

Atgriezies no Londonas, arī K.Putniņš dosies uz Igauniju, kur pēdējo sezonu strādā ar Igaunijas Nacionālo vīru kori. Četru kopīgo programmu vidū ir gan koncerti, gan ieraksti: jau janvārī K.Putniņa vadībā igauņu vīri ierakstīs britu komponista Gevina Braiarsa un igauņu laikmetīgās mūzikas albumu, ko izdos Lielbritānijā. Šo darbu viņš apvienos ar ceļojumu uz Utrehtu, kur diriģēs Nīderlandes radio kori. Diriģents gaidot krievu mūzikas — Alfrēda Šnitkes un Igaunijā dzīvojošās komponistes Gaļinas Grigorjevas koncertu Tallinā. Pēdējā programma būšot visriskantākā: lērums jaundarbu pirmatskaņojumu Igaunijas Jaunās mūzikas dienās aprīlī.

Šī sezona K.Putniņam esot visintensīvākā. Jau tuvākajos mēnešos tā vedīs pie vadošajiem profesionālajiem koriem Zviedrijā, Īrijā, Anglijā, Vācijā. Martā uz Zviedriju kopā ar K.Putniņu dosies arī Latvijas Radio koris muzicēt Bervalda zālē kopā ar Zviedrijas Radio kori, ar kuru K.Putniņš šogad spoži debitēja Ņujorkā.

Aprīlī K.Putniņš festivālā Tokijā diriģēs divus japāņu korus, kuriem izvēlējies Baltijas valstu mūziku. Maijā viņš pirmoreiz sastapsies ar Bavārijas Radio kori. Un, protams, taps jaunumi ar viņa paša loloto Latvijas Radio kora grupu.

 

Pētījums: pamatskolas jāuztver kā zemas lasītprasmes riska zonas

LETA  12/16/07     Pamatskolas joprojām jāuztver kā zemas lasītprasmes riska zonas, atzīts Andreja Geskes un Antras Ozolas pētījumā "Skolēnu sasniegumi lasītprasmē Latvijā un pasaulē".

Salīdzinot ceturtās klases skolēnu sasniegumus lasītprasmē atkarībā no skolas tipa, pētījuma autori secinājuši, ka pamatskolu skolēnu vidējie sasniegumi ir bijuši zemāki nekā vidusskolu un nepilno pamatskolu skolēnu sasniegumi.

Savukārt skolēnu sasniegumi skolās ar krievu mācību valodu bijuši augstāki nekā skolēnu sasniegumi skolās ar latviešu mācību valodu. Šo atšķirību pētnieki skaidro ar urbanizācijas faktoru. Skolēni ar latviešu mācību valodu vairāk dzīvo laukos, savukārt ar krievu mācību valodu - Rīgā.

Vidēji augstāki skolēnu sasniegumi lasītprasmē bijuši tieši Rīgas novadā, tas ir, Rīgā, Rīgas rajonā un Jūrmalā. Tomēr, salīdzinot ar 2001.gadu, lasītprasme Rīgā ir pasliktinājusies, bet Vidzemē tā ir uzlabojusies, secinājuši pētījuma autori.

Geske un Ozola konstatējuši, ka Latvijā vidējie sasniegumi lasītprasmē ir augsti - virs vidējā rādītāja. Valstu sarakstā, neskaitot Kanādas provinces, Latvijas ceturto klašu skolēni atrodas 13.vietā lasītprasmes jomā. 2001.gada pētījumā Latvija bija piektajā vietā aiz Zviedrijas, Nīderlandes, Lielbritānijas un Bulgārijas.

No minētajām četrām valstīm Zviedrija, Nīderlande un Bulgārija joprojām sarakstā ir pirms Latvijas, bet Lielbritānija ir noslīdējusi zemāk. No valstīm, kas sarakstā ir pirms Latvijas, Luksemburga, Beļģija un Dānija 2001.gada pētījumā nepiedalījās, bet pārējās - Krievija, Honkonga, Singapūra, Itālija, Ungārija un Vācija - ir Latviju apsteigušas, atzīst pētnieki.

Pētījuma autori norāda - lai gan skolēnu sasniegumi salīdzinājumā ar 2001.gadu samazinājās nenozīmīgi, tomēr tas jāvērtē kā liels solis atpakaļ, ņemot vērā citu valstu skolēnu izaugsmi. Latvijas, Lietuvas un Krievijas izglītības sistēmas ir attīstījušās no vienotās padomju izglītības sistēmas, bet pēdējo gadu izglītības reformas Krievijā bijušas daudz sekmīgākas, atzinuši pētnieki.

Latvijā potenciāli nedaudz ir samazinājies augsto sasniegumu skolēnu grupas apjoms un nedaudz palielinājies zemo sasniegumu skolēnu grupas apjoms. Lai gan šī izmaiņas ir nelielas, tas jāuztver ļoti nopietni.

Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes Izglītības pētniecības institūta veidotās sērijas "Izglītības pētniecība Latvijā" piektā monogrāfija ir veltīta ceturto klašu skolēnu lasītprasmes izpētei starptautiska salīdzinoša izglītības pētījuma ietvaros.

Skolēnu lasītprasme ceturtajā skolas gadā ir īpaši nozīmīga, jo šajā laikā notiek pāreja no lasīt mācīšanās uz mācīšanos lasot. Laba lasītprasme ir pamats sekmīgām mācībām turpmākajos gados.

Darbā analizēti Latvijas skolēnu sasniegumi, to starptautiskie un nacionālie konteksti Starptautiskās Izglītības sasniegumu novērtēšanas asociācijas Starptautiskajā lasītprasmes novērtēšanas pētījumā 2006, kas norisinājās 39 valstīs no 2003.gada līdz 2007.gadam.

 

 

Citādā ziņā...

 

 

Rīgas rotāšanai Ziemassvētkos tērē 90 000 latu

LETA  12/10/07     Rīgas rotāšanai Ziemassvētkos tiek tērēti apmērām 90 000 lati, informēja Rīgas domes Kultūras departamenta Pasākumu un informācijas nodaļas vadītāja Dzintra Oga.

Ziemassvētku egļu ciršanai, transportēšanai, montāžai un demontāžas darbu veikšanai atvēlēti 12 714 lati, bet egļu noformējumu montāžai un demontāžai, kā arī uzturēšanai - 6466 lati.

Lielākā summa - 28 450 lati - tiek tērēti Ziemassvētku noformējumam Vecrīgā un 11.novembra krastmalā. 8018 lati izmaksājis Ziemassvētku elektrisko dekoru noformējums Brīvības un Bruņinieku ielas stūrī.

Elektrisko gaismas aizkaru, spuldžu virteņu un elektrisko dekoru montāžai, demontāžai un uzturēšanai paredzēti 11 707 lati, bet 8582 lati iztērēti Ziemassvētku elektrisko dekoru iegādei egļu un pilsētas noformējumam.

Ziemassvētku un Jaunā gada vides objekti "Laiks" un "Rīgas lielie sniegavīri" kopā izmaksājuši 12 050 latus, bet 1000 latu paredzēti noformējumu atjaunošanas darbiem.

29.novembrī tika iedegts Akmens tilta Ziemassvētku noformējums, kas viens no pirmajiem galvaspilsētā vēstī par svētku tuvošanos.

Rīgas dome šogad uzstāda jaunus rotājumus Vecrīgas ielās, 11.novembra krastmalā, kā arī Brīvības un Bruņinieku ielas krustojumā. Nebūs aizmirsts par svētku noskaņu vēstošiem dekoriem arī jau tradicionālās vietās - pilsētas skvēros, parkos un gar centrālajām ielām.

Vecrīgas viesus šoziem svētkiem noskaņos koši zilu sniegpārslu silueti. Brīvības un Bruņinieku ielas krustojumu rotās teātra simboli - maskas un aizkari, savukārt Akmens tilta zilos toņos veidotie rotājumi saplūst ar līdzīgi izgreznoto 11.novembra krastmalu.

Līdzīgi kā iepriekšējos gados, Rīgas iedzīvotāji, viesi, kā arī uzņēmēji var piedalīties Rīgas domes rīkotajā konkursā "Ziemassvētki 2007". Skaistāk izrotātos skatlogus un ēku fasādes žūrijas vērtējumam var pieteikt līdz nākamā gada 8.janvārim.

 

'Forbes' izveidotajā Eiropā bīstamāko autovadītāju sarakstā Latvija ierindojas otrajā vietā

LETA  12/12/07     Biznesa žurnāla "Forbes" izveidotajā Eiropā bīstamāko autovadītāju sarakstā Latvija ierindojas otrajā vietā.

Pētījumā secināts, ka visbīstamākā satiksme Eiropā ir Baltijas valstīs - Lietuva ir pirmajā vietā, Latvija otrā, bet Igaunija trešā vietā.

"Forbes" pētījumā apkopoti 2006.gada dati par bojā gājušajiem uz autoceļiem uz miljonu iedzīvotāju 28 Eiropas valstīs.

"Nav pārsteigums, ka satiksmes drošība Baltijas valstīs ir vissliktākā. Pēdējos piecos gados piedzīvotais straujais ekonomiskais izaugums ir veicinājis patēriņu un arī palielinājis automašīnu skaitu uz autoceļiem, taču infrastruktūrā un satiksmes drošības uzlabošanā ir veikts maz ieguldījumu, kā arī nav augusi apziņa, ka bīstama braukšana apdraud citus," teikts "Forbes" ziņojumā.

Latvijā pērn, rēķinot uz miljonu iedzīvotāju, satiksmē bojā gājuši 177,4 cilvēki, Lietuvā - 223, bet Igaunijā - 151,7 cilvēki.

Ceturtajā vietā ierindojas Grieķija, bet pirmajā desmitniekā kopumā dominē Centrālās un Austrumeiropas valstis - Polija, Slovēnija, Ungārija un Čehija.

Visdrošākie autoceļi ir Maltā, kam seko Nīderlande un Šveice.

Eiropas Komisijas trešdien izplatītā ziņojumā bija teikts, ka Igaunijā 23,5% autoavāriju pērn notika ātruma pārsniegšanas dēļ. Latvijā šis rādītājs bija 21,7%, bet Lietuvā - 14,8%.

"Forbes" norāda, ka plānotā "Rail Baltic" dzelzceļa sistēma varētu atvieglot situāciju.

 

Tuk, tuk, bandīts ir klāt

Laura Dzērve ,  Diena  12/14/07    Diena pēta, kā siltāks klimats ietekmēs Latvijas floru un faunu.

Jauni siltuma rekordi. Latvijai tas nozīmē, ka fauna kļūs bagātāka ar dienvidu sugām, zoologs nebrīnīsies, ja nākotnē pie cilvēku durvīm klauvēs jenots

Gadam tuvojoties beigām, klajā nākuši vairāki pētījumi, kuriem kopsaucējs ir viens — šis gads rāda jaunas liecības, ka pasaulē kļūst arvien siltāks. Piemēram, Japānas Meteoroloģiskās aģentūras pētījums liecina, ka vidējā globālā zemes virmas temperatūra šogad būs bijusi augstākā kopš 1880.gada.

Austrumanglijas universitātes speciālisti prognozē, ka šis gads pasaulē izrādīsies sestais siltākais visā 150 gadu ilgajā novērojumu vēsturē.

Savukārt Latvijas meteorologi, kuriem atskaites periods ir īsāks — 84 gadu mērījumu vēsture — teic: ja pēdējās šā gada nedēļas nenesīs radikālas pārmaiņas un necerētus Ziemassvētku brīnumus, šis būs vienpadsmitais siltākais gads Latvijā.

Diena apkopo, kā siltāks klimats varētu ietekmēt Latvijas floru un faunu.

***

Zīdītāji. Zaķiem klājas plāni

pēdējās siltās ziemas uzlabojušas stirnu un mežacūku situāciju, jo nav bijušas biezas sniega segas, ļaujot tām savairoties. Tomēr neapskaužamā situācijā ir baltais zaķis, teic zoologs Jānis Ozoliņš. Zaķi uz ziemu pārģērbjas baltā kostīmā, un, ja nav sniega, tie plēsējiem ir viegli pamanāmi. Ja laiks kļūs arvien siltāks, Latvijā varētu ienākt zvērs, kas nēsā "bandīta masku", proti, jenots, kurš jau sastopams Vācijā. Šo zvēru sauc par problēmsugu, jo tam raksturīgi doties pie cilvēkiem prasīt barību. Pagaidām Latvijā sastopams vien cits invazīvo sugu pārstāvis — jenotsuns. Lāču mātēm ziemas guļas laikā dzimst lācēni, un, ja arī laiks ziemā būs silts — lācenes miegā tomēr dosies.

***

Augi. Skūpstu krūms izplatās

Botāniķis Ivars Kabucis skaidro, ka augu valsti klimata pārmaiņas ietekmē lēnām, līdz ar to grūti pagaidām iedomāties, ka tuvākajos gados mežos pārsvaru pār skujkokiem ņems lapu koki, kas raksturīgi siltākām klimata joslām. I.Kabucis gan norāda uz vienu ļoti retu aizsargājamu Latvijas augu, kas pēdējos 20 gados Liepājas rajonā pamanījies gluži mērķtiecīgi izplatīties uz ziemeļiem, tagad tas redzams starp Grobiņu un Durbi. Tas ir baltais āmulis, ar kuru vairākās Eiropas valstīs, kur tas ir biežāk sastopams, mēdz Ziemassvētkos greznot mājokļus un zem kura mīlētāji vienojas skūpstiem. "Šis parazītaugs tagad ir labi redzams karājamies kokos," piebilst I.Kabucis. Botāniķis pieļauj, ka līdz ar siltāku klimatu, pamazām Centrāleiropas un Rietumeiropas augu sugas, kas līdz šim tiek stādītas parkos Kurzemē, varētu kļūt ziemcietīgākas.

***

Kukaiņi. Redzēsim briežvaboli?

Entomologs Voldemārs Spuņģis norāda, ka pēdējo gadu laikā, klimatam kļūstot siltākam, vairākas kukaiņu sugas izvēlējušās Latviju par vietu, kur pārlaist ziemu. Jauni kukaiņi Latvijā ienāk no Centrāleiropas un Dienvideiropas. Piemēram, agrāk nebija iedomājams, ka lielais nātru raibenis, kas Latvijā ielido vasarās, paliktu tepat arī pārziemot. Latvijā jau redzēts arī dienvidnieciskais lapseņveida zirneklis.

Klimata maiņa nākotnē varētu nest ne tikai skaistu tauriņu ienākšanu, bet arī veicināt to, ka Latvijā varētu atgriezties Latvijas pati lielākā vabole — briežvabole. Patlaban to uzskata par zaudētu sugu. "Taču varbūt kāda populācija joprojām Latvijā atrodas, mums bija diezgan drošas ziņas. Klimatam Latvijā kļūstot siltākam, tā atkal varbūt varētu izplatīties," pieļāvumu izsaka V.Spuņģis.

***

Putni. Sensācija pēc sensācijas

Pēdējos desmit divdesmit gados par pārmaiņām putnu pasaulē cilvēki var pārliecināties savām acīm — daudzi ziemās neredzēti putni nu ir manāmi. Putni uz dienvidiem dodas rudeņos vēlāk un pavasaros atgriežas agrāk, saka portāla putni.lv veidotājs Agris Celmiņš. Viņš norāda — 1983.gadā literatūrā zivju gārnis nebija minēts kā ziemotājs, taču pēdējos gados tas Latviju izvēlējies par jau teju ierastu ziemošanas vietu. Pērn lielākā sensācija bija dzeltenie tārtiņi kā ziemotāji. Decembrī bija manīti arī lieli ķīvīšu bari. Tās neatradās Rietumeiropā, kur tām pieklātos būt. A.Celmiņš teic, ka dažas Centrāleiropai un Dienvideiropai raksturīgas sugas arvien vairāk par savu dzimteni izvēlas Latviju. Ja laika apstākļi kļūs arvien maigāki, kas zina, pie mums pārcelties varētu arī nakts gārnis, kā skaits pieaug Polijā un Baltkrievijā.

 

Sabiedriskās tualetes Līvu laukumā izmaksās pusmiljonu latu

LETA   12/16/07    Sabiedrisko tualešu noma, uzstādīšana un apkalpošana Līvu laukumā uz pieciem gadiem Rīgas domes Vides departamentam izmaksās 486 632 latus, liecina Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) interneta mājaslapā publicētais paziņojums par lēmuma pieņemšanu.

Līgumu Rīgas domes departaments plānojis slēgt ar SIA "L&T", kas bijis viens no diviem pretendentiem, kuri iesnieguši piedāvājumus pašvaldības izsludinātajā konkursā.

Kā informēja Rīgas domes Vides departamenta Juridiskās un pašvaldību iepirkuma nodaļas vadītāja vietnieks Ainārs Zvaigzne, tiks iznomāts viens tualešu modelis ar astoņām kabīnēm un vienu kabīni cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Kā ziņots, vides reklāmas uzņēmums SIA "Clear Channel Latvia" (CCL) pēc vairāk nekā gadu ilgušiem mēģinājumiem vienoties par turpmāko sadarbību pārtraucis publiskās un privātās partnerības projektu ar Rīgas domi.

Pēc demontāžas sabiedriskās tualetes tiks transportētas uz citu pilsētu, ar kuru uzņēmumam izveidojusies sekmīga sadarbības pieredze publiskās un privātās partnerības jomā.

Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas deputāti pagājušā gada novembrī neatbalstīja 48 955 latu piešķiršanu CCL sabiedrisko tualešu Līvu laukumā apsaimniekošanas zaudējumu segšanai laika periodā no 2005.gada 1.jūlija līdz šā gada 7.novembrim.

Pilsētas attīstības departamentam adresētajā vēstulē CCL informēja, ka pēc Rīgas domes iniciatīvas, ņemot vērā sabiedrisko tualešu trūkumu pilsētā, 2003.gadā uzstādīja Līvu laukumā starptautiskajiem standartiem atbilstošas sabiedriskās tualetes, kā arī uzņēmās to apkopi un uzturēšanu, par to saņemot reklāmas nodevas atlaides.

CCL informē, ka laika periodā no 2005.gada 1.jūlija līdz šā gada 7.novembrim zaudējumi par sabiedrisko tualešu Līvu laukumā apsaimniekošanu ir pārsnieguši reklāmas nodevas atlaižu summu par 48 955 latiem.

 

L a i k s
joprojām bez izmaiņām –

no sniega un aukstuma ne miņas...

Termometra stabiņš dienā uzkāpj pat
līdz +7oC! No rītiem ir migla, pa dienu

apmācies, ātri satumst. Ja ne gluži katru

dienu, tad katru otro gan līst lietus...

Arī naktī ir apmācies tik ļoti, ka ne

zvaigznes, ne mēnesi sa-

skatīt nevar...

 

Aija Jansone, trešdien, 12. decembrī