Kas jauns Latvijā?

Nr. 523:  2008. g. 6. - 14. janvāris

 

Globālā koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

Uz operāciju Afganistānā pavada trīs NBS karavīrus

LETA  01/07/08    Pirmdien Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Nodrošinājuma pavēlniecības štābā notika Latvijas kontingenta Nacionālā atbalsta vienības pavadīšanas ceremonija rotācijai uz NATO vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) operāciju Afganistānā.

Uz Afganistānu šodien devās seržants Kaspars Lazdāns un kapteinis Māris Savickis, bet kapteinis Viktors Žukovs Nacionālā atbalsta vienībai pievienosies 28. janvārī, informēja NBS Nodrošinājuma pavēlniecības štāba vadības grupas virsniece virsleitnante Inese Kočote.

Nodrošinājuma pavēlniecības komandieris pulkvežleitnants Sandris Brālēns novēlēja karavīriem veiksmīgi dienēt, nodrošinot Latvijas kontingenta karavīrus ar nepieciešamajiem materiāltehniskajiem līdzekļiem. Savukārt kapelāns virsleitnants Raimonds Krasinskis deva svētību un aicināja karavīrus tikt pāri visām grūtībām.

Ceremonijas noslēgumā tika pasniegta simboliska "ceļa maize" īsta rupjmaize.

 

Latvija saņēmusi kompensāciju par dīzeļdegvielas noplūdi Daugavā

LETA  01/07/08     Latvija ir saņēmusi 318 246 latu kompensāciju no Krievijas uzņēmuma "Zapad-Transņefteprodukt" par dīzeļdegvielas noplūdes dēļ nodarītajiem zaudējumiem, aģentūru LETA informēja Vides ministrijas (VidM) Komunikācijas nodaļas vadītājas pienākumu izpildītāja Kristīne Barševska.

Zaudējumi atlīdzināti atbilstoši 2007.gada 21.decembrī noslēgtajam vienošanās protokolam, ar kuru Krievijas uzņēmums "Zapad-Transņefteprodukt" apņēmās brīvprātīgi atlīdzināt Latvijai nodarītos zaudējumus, kuri radās, plīstot uzņēmumam piederošajam maģistrālajam cauruļvadam un Baltkrievijas teritorijā vidē izplūstot naftas produktiem.

Pārskaitītā naudas summa atbilst precizētajai Latvijai nodarīto zaudējumu un avārijas seku likvidācijas izdevumu kopsummai, kuru Latvija pamatoja ar aprēķiniem, rēķiniem, pavadzīmēm, kvītīm, līgumiem un citiem zaudējumus apstiprinošiem vai izdevumus apstiprinošiem dokumentiem.

Līdz ar to strīds par Latvijas pusei nodarītajiem zaudējumiem un to kompensāciju ir atrisināts mierīgā ceļā, panākot brīvprātīgu vienošanos un to izpildot vienā maksājumā un bez vilcināšanās, uzskata Vides ministrija.

Lai mazinātu pārrobežu vides piesārņojuma riskus turpmāk, vides aizsardzība šogad ir noteikta kā viens no mērķiem attīstības sadarbības projektiem ar Baltkrieviju, aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departamentā.

Pērn Latvijas Ārlietu ministrija no attīstības sadarbības līdzekļiem finansēja Latvijas un Baltkrievijas vides dienestu sadarbības projektu "Baltkrievijas un Latvijas Republikas sadarbības stiprināšana prioritāros pārrobežu vides aizsardzības jautājumos".

Jau ziņots, ka naudas ieskaitīšanai tika izveidots speciāls konts un tagad valdībai būs jālemj, kā šo naudu izmantot.

VidM Vides aizsardzības departamenta direktors Rolands Bebrs stāstīja, ka Valsts vides dienests, novēršot negadījumu, iztērēja 110 000 latu, bet kompensāciju nesaņēma. Papildu izdevumus pašvaldībām un Iekšlietu ministrijai kompensēja no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

"Valdība ir nolēmusi būvēt stacionārās aizsargbūves uz Daugavas, taču finansējuma šai iecerei nav. Mūsu priekšlikums ir novirzīt daļu naudas enkuru vietu izbūvei, kur varētu novilkt bonu virtenes. Tāpat varētu novirzīt finansējumu Iekšlietu ministrijai, lai iegādātos aprīkojumu, motorlaivu, bonu virtenes, skimerus, savākšanas traukus," stāstīja Bebrs.

2007.gada 25.aprīlī ministrijas pārstāvji tikās ar "Zapad-transnefteprodukt" ģenerāldirektora vietniekiem, kas atzina savu atbildību un izteica gatavību kompensēt noplūdes dēļ Latvijai nodarīto kaitējumu un radītos zaudējumus. Pagājušā gada jūnijā vides piesārņošanā vainīgajai Krievijas kompānijai "Zapad-Transnefteprodukt" VidM nosūtīja vēstuli, kurā informēja par pašvaldībām un videi nodarītajiem zaudējumiem un vides avārijas seku likvidēšanā iesaistīto Latvijas institūciju izmaksām.

Aprēķinātajos zaudējumos ietilpst dabas resursu nodoklis par ūdeņu piesārņošanu ar bīstamām vielām 33 368 latu apjomā. Daugavā ieplūdusi 4,171 tonna dīzeļdegvielas, aprēķinājuši eksperti. Izdevumi piesārņojuma novērtēšanai mērāmi 26 711 latu apjomā, bet izdevumi par piesārņojuma seku likvidāciju - 48 828 latu apjomā. Kopumā VidM pārraudzībā esošo iestāžu un pašvaldību zaudējumi ir 111 342 lati.

Nacionālie bruņotie spēki Daugavas piesārņojuma seku likvidācijai tērējuši 35 564,5 latus, Iekšlietu ministrijas resursu iesaistīšana izmaksājusi 177 216,5 latus.

Jau ziņots, ka pagājušā gada 23.martā plkst.18.10 Baltkrievijā, Vitebskas apgabalā, notika avārija Krievijas kompānijai "Zapad-transnefteprodukt" piederošā naftas produktu maģistrālajā cauruļvadā "Družba". Avārijas dēļ, pēc pašas kompānijas vadības izteikumiem, vidē nonāca 220 tonnas dīzeļdegvielas.

Latvijas Zivju resursu aģentūra secinājusi, ka zivju resursus un to barības bāzi piesārņojums nav ietekmējis. Tomēr pavasarī dažādu organismu Daugavā ir bijis mazāk, tādēļ secināts, ka pastiprināta upes stāvokļa analīze jāturpina arī turpmāk.

 

Lietuva prasa Krievijai 28 miljardu dolāru kompensāciju par padomju okupāciju

LETA  01/08/08    Lietuva pieprasīs, lai Krievija atzīst padomju okupācijas faktu un atlīdzina tās nodarīto kaitējumu, pirmdien paplašinātā Ārlietu ministrijas kolēģijas sēdē paziņoja Lietuvas prezidents Valds Adamkus. Viņš arī aicināja Krieviju sagatavoties Lietuvas prezidentūrai Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā (EDSO) 2011.gadā un Eiropas padomē (EP) 2013.gadā.

Padomju Savienības okupācijā pavadītos gadus oficiālā Viļņa novērtējusi ar 28 miljardiem dolāru (13,35 miljardi latu). Kompensācijas apmērus Lietuvas valdība noteica kopā ar ekspertiem jau pirms vairākiem gadiem. Tomēr tiešas sarunas ar Maskavu par šo delikāto jautājumu pagaidām nav sāktas. Lietuvas oficiālās personas tikai dažreiz atgādina, ka kompensāciju par padomju okupāciju neviens nav aizmirsis, norāda radiostacija «Eho Moskvi».

«Mēs neatsakāmies un neatteiksimies no prasībām atzīt padomju okupācijas faktu un centīsimies panākt atlīdzību par okupācijas radīto kaitējumu, taču vienlaikus meklēsim dialogu ar Krieviju,» uzsvēra prezidents.

Kā aģentūrai «Interfax» paziņoja prezidenta preses dienestā, Adamkus atzinis, ka «reālijas un nacionālās intereses liek meklēt iespējas risināt dialogu ar Krieviju». Vienlaikus prezidents uzsvēra, ka «dialogs ar Krieviju var būt patiess vienīgi tādā gadījumā, ja tas balstīsies uz kopīgiem principiem un vērtībām».

Runādams par galvenajiem uzdevumiem, kas jārisina diplomātiskajam dienestam, Adamkus aicināja galveno uzmanību veltīt «stabilitātes, brīvības un demokrātijas telpas veidošanai kaimiņu reģionā austrumos». «Ir jāpanāk, lai Eiropas Savienības (ES) un NATO «atvērto durvju» politika tuvākajā laikā tiktu ne vien saglabāta, bet arī apstiprināta ar konkrētiem lēmumiem attiecībā uz Gruziju, Ukrainu un citām sagatavotajām valstīm,» uzsvēra valsts galva.

Adamkus paziņoja, ka Lietuva «turpinās atbalstīt reformas un demokrātijas paplašināšanu Ukrainā, Baltkrievijā un Aizkaukāza valstīs, palīdzēs atrisināt mākslīgi «iesaldētos konfliktus» pēcpadomju telpā, padziļinās dialogu ar stratēģiskajām kaimiņvalstīm un paplašinās partnerattiecības ar citām Rietumu demokrātiskajām valstīm».

Viņš aicināja sagatavoties Lietuvas prezidentūrai EDSO 2011.gadā un Eiropas padomē 2013.gadā. «EDSO prezidējošās valsts statusā mēs varēsim vēl aktīvāk palīdzēt risināt «iesaldētos konfliktus» Moldovā un Kaukāzā, aktīvi cīnīties par demokrātisko standartu izplatīšanu mūsu austrumu kaimiņvalstīs un būvēt ceļus uz Vidusāziju,» uzsvēra Adamkus.

Adamkus runāja par nepieciešamību risināt jautājumu par Lietuvas pāreju uz eiro 2010.gadā, likt pamatus enerģētiskajai neatkarībai, ne vēlāk kā 2009.gadā sākt jaunas atomelektrostacijas celtniecību un sākt realizēt projektus, kas paredz Lietuvas elektrotīklu savienošanu ar Polijas un Zviedrijas elektrotīkliem.

Jāteic, ka iespaidīgu rēķinu par padomju impērijas grēkiem Krievijai piestāda ne tikai Lietuva vien. Pirms dažiem gadiem gatavot kompensācijas prasības aicināja arī toreizējā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Taču atlīdzināt kaitējumu pieprasa ne tikai Baltijas valstis. Samaksāt par Besarābijas okupāciju prasa vairākas Moldovas sabiedriskās organizācijas. Arī Afganistānas varas iestādēm periodiski rodas doma saukt Maskavu pie finansiālas atbildības par desmit gadiem, kad šo valsti okupēja padomju karaspēks.

Kā norāda eksperti, ja Krievija atzīs vairāku valstu okupācijas faktu, šo valstu valdības var panākt kaitējuma kompensāciju ar starptautisko organizāciju un tiesu starpniecību.

 

Latvijai neesot jāseko Lietuvas piemēram

Ģirts Kondrāts, Latvijas Avīze  01/11/08    Latvijas ārpolitikas veidotājiem neesot šaubu par okupācijas faktu, taču sekot Lietuvas piemēram un pieprasīt tās atzīšanu pie mums neviens neplāno.

Jautāts par to, ko situācijā, kad Lietuva atkārtoti ir paziņojusi, ka pieprasīs kompensāciju no Krievijas par padomju okupācijas nodarīto postu, darīs Latvijas Ārlietu ministrija, ministrijas runasvīrs Ivars Lasis sacīja, ka ar Ministru kabineta lēmumu 2005. gada augustā ir izveidota īpaša komisija, kuras uzdevums ir apzināt okupācijas laika nodarītos zaudējumus. Kad ziņojums būs gatavs, valdība ar to iepazīsies un attiecīgi rīkosies. Taču tas nebūšot ātrāk par 2009. gadu.

Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (LPP/"LC"), vaicāts, kāda ir komisijas attieksme pret Lietuvas prezidenta Valda Adamkus teikto par to, ka Lietuva pieprasīs, lai Krievija atzīst padomju okupācijas faktu, sacīja, ka nekāda speciāli definēta viedokļa komisijai šajā jautājumā nav. Likumdevēji neesot nedz "par", nedz "pret" Lietuvas nostāju, bet "stāvot Latvijas pusē". Tas nozīmējot, ka jau Ministru prezidenta Aigara Kalvīša laikā esot sasaukta komisija, ka nodarbojoties ar okupācijas seku apzināšanu. Kad darba grupām būs gatavi slēdzieni, Ārlietu komisijai būs iemesls izdarīt secinājumus, ko darīt tālāk, sacīja Bērziņa kungs. Turklāt par pašu okupācijas faktu nevienam šaubu neesot.

"Jaunā laika" deputāte un Saeimas Ārlietu komisijas locekle Sandra Kalniete, gan paužot tikai personisko nostāju, uzsvēra, ka ir jautājumi, kuros Lietuva un Igaunija, bet jo īpaši Lietuva, allaž ir bijušas konsekventākas. Arī prezidents Valds Adamkus, atgādinot, ka Lietuva neatteiksies no prasības atzīt okupācijas faktu un panākt atlīdzību par okupācijas radītajiem zaudējumiem, ir rīkojies pareizi.

Kalnietesprāt, neatkarīgi no tā, vai valsts ir liela vai maza, tai ir jātiek galā ar savu pagātni. Taču Latvija pēdējā laikā izvairās no jebkā, kas varētu nepatikt Krievijai pat tad, ja tas ir pretēji Latvijas pašcieņai.

Savukārt Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa bilda, ka nozīme sadarboties ir tad, ja valstīm ir kopīga pozīcija un seko atbilstoši soļi. Ja Lietuvai ir sava pozīcija okupācijas atzīšanas jautājumos un tā grib iet savu ceļu, tad tas nenozīmē, ka Latvijai par katru cenu būtu jāseko. Taču, kā piebilda profesore, Latvijas ceļš šobrīd pavisam nav skaidrs. Kompensācijas par okupācijas nodarītajiem zaudējumiem ir Latvijas pašas, bet ne Lietuvas, Igaunijas vai Krievijas jautājums. Diemžēl pēdējā laikā šajā ziņā esot vairāk konjunktūras, bet ne reālas politiskās darbības.

Savu viedokli, kā vēsta ziņu aģentūras, paudis arī Valsts prezidents Valdis Zatlers. Komentējot Lietuvas plānus pieprasīt, lai Krievija atzīst padomju okupācijas faktu un atlīdzina tās nodarīto kaitējumu, viņš sacījis, ka ar Krieviju ir jāspēj runāt gan par "neērtiem jautājumiem", gan par tādiem, kuros abu pušu domas nesakrīt. Latvijā neviens nenoliedzot okupācijas faktu, un tās sekas ir jānovērtē. "Ja Lietuva to ir izdarījusi, tad ir kādas konsekvences, Latvija diemžēl to nav izdarījusi," sacīja Zatlers.

 

Adamkus: lietuviešiem un latviešiem kopīgiem spēkiem jākopj sava identitāte

LETA  01/11/08     Lietuvas prezidents Valds Adamkus, piektdien uzņemot Latvijas Saeimas priekšsēdētāju Gundaru Daudzi (ZZS), kas kopā ar Saeimas delegāciju ieradies Lietuvā savā pirmajā oficiālajā ārvalstu vizītē, uzsvēris, ka lietuviešiem un latviešiem kā divām atlikušajām baltu tautām kopīgiem spēkiem jākopj sava identitāte.

Adamkus norādījis, ka abām tautām ir daudz kopīga, tāpēc tām būtu jāsatuvinās vēl vairāk. Šajā saistībā Lietuvas valsts vadītājs aicinājis arī atbalstīt un veicināt 2005. gadā izveidotā Latvijas un Lietuvas foruma darbību.

Vienlaikus gan no Lietuvas prezidenta, gan premjerministra Ģedimina Ķirķila, gan Seima spīkera Viktora Muntjana Daudze saņēmis atgādinājumus, ka Latvijas parlaments vēl nav ratificējis abu valstu līgumu par jūras robežu, ko Lietuvas Seims ratificēja jau 1999. gadā.

Kā norādījis Ķirķils, tikai pēc šā līguma ratificēšanas būs iespējams apspriest jūrā un kontinentālajā šelfā esošo dabas resursu ekspluatācijas kārtību.

Latvijas Saeimas priekšsēdētājs apliecinājis, ka līguma teksts nodots atpakaļ Latvijas valdībai un tiks apspriests tuvākajā laikā.

Viņa sarunā ar Lietuvas premjeru apspriestas kultūras sakaru un pārrobežu sadarbības attīstības iespējas. Atzīts, ka abām valstīm būtu jāapmainās ar izzinošām un kultūras tematikai veltītām pārraidēm.

Daudze un Ķirķils norādījuši, ka Latvijas un Lietuvas iedzīvotāji Šengenas zonas paplašināšanos reāli izjutīs, kas būs uzlabota robežas infrastruktūra, radot iespēju palielināt kustību no vienas valsts uz otru.

Lietuvas valdības vadītājs informējis viesi par gatavošanos Baltijas valstu un Polijas kopīgās atomelektrostacijas (AES) celtniecībai, norādot, ka pabeigtas sarunas par nacionālās investīciju kompānijas veidošanu, Seimam nodots AES likuma grozījumu projekts un paredzams, ka tiks saņemts pētījums par jaunās AES iespējamo ietekmi uz vidi, kas ļaus precīzi noteikt plānotās spēkstacijas jaudu.

Savukārt abu valstu parlamentu vadītāju sarunā īpaša vērība pievērsta pierobežas iedzīvotāju problēmām. Muntjans norādījis, ka līdz ar Šengenas telpas paplašināšanos jāatjauno vietējās nozīmes ceļi, kas ved pāri robežai, jāorganizē ērta autobusu satiksme un jāizbūvē veloceliņi. Šāda infrastruktūras sakārtošana nāktu par labu arī tūrisma attīstībai, viņš piebildis.

Lietuvas Seima spīkers atbalstījis ideju, ka jārada iespēja pierobežas skolu skolēniem abās valstīs apgūt otru baltu valodu kā pastāvīgu izvēles priekšmetu. "Tas baltu tautām ļautu sarunāties bez trešo valodu starpniecības," uzsvēris Muntjans.

Daudze no savas puses atbalstījis ierosmi meklēt iespējas, lai abu valstu nacionālās raidorganizācijas varētu tiešā veidā apmainīties ar informāciju.

Kā informēja Saeimas Preses dienestā, dienas noslēgumā Latvijas delegācija apmeklēja Viļņas universitātes slimnīcu, kas ir modernākā Lietuvā. Kā ziņots, Daudze pēc profesijas ir mediķis.

Sestdien Daudze piedalīsies 1991. gada 13. janvāra notikumiem veltīta memoriāla atklāšanas ceremonijā Viļņā. Savukārt svētdien, 13. janvārī, Latvijas Saeimas priekšsēdētājs teiks uzrunu Lietuvas Seima svinīgajā sēdē, kas būs veltīta Brīvības aizstāvju dienas atcerei. Pēc svinīgās sēdes Daudze kopā ar Lietuvas Seima priekšsēdētāju un Polijas parlamenta priekšsēdētāju piedalīsies svinīgajā karoga pacelšanas ceremonijā.

Vizītes noslēgumā Latvijas delegācijas pārstāvji piedalīsies 13. janvāra brīvības cīņu upuru piemiņas pasākumā Antakalnes kapos.

 

Decembrī pieaug eirooptimistu skaits

DELFI  01/11/08     Decembrī Latvijas dalību Eiropas Savienībā (ES) pozitīvi vērtēja 29,7% aptaujāto (novembrī – 28%), negatīvu attieksmi pauduši 22,2% (novembrī – 25,1%), bet neitrālu atbildi snieguši 45% aptaujas dalībnieku (novembrī – 43%). Liecina SKDS veiktā aptauja, informēja ES Informācijas aģentūra.

Latvijas dalību ES par "labu lietu" biežāk nekā caurmērā atzinuši latvieši, iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 39 gadiem, respondenti ar augstāko izglītību, Rīgā dzīvojošie, aptaujātie ar augstiem ienākumiem.

Neitrālu attieksmi – atbildi "ne laba, ne slikta lieta" – biežāk izvēlējušies aptaujātie vecumā no 40 līdz 54 gadiem, latvieši, aptaujātie ar zemiem, vidēji zemiem vai vidēji augstiem ienākumiem, valsts sektorā nodarbinātie, Vidzemē, Zemgalē, kā arī lauku apvidos dzīvojošie.

Latvijas dalību ES kā "sliktu lietu" biežāk vērtējuši respondenti, kuri vecāki par 55 gadiem, nestrādājošie, citu tautību pārstāvji, respondenti ar zemiem vai vidējiem ienākumiem, pētījuma dalībnieki Rīgā un Kurzemē.

 

Putins ieceļ Vešņakovu Krievijas vēstnieka Latvijā amatā

LETA  01/12/08    Krievijas prezidents Vladimirs Putins atbrīvojis Viktoru Kaļužņiju no Krievijas vēstnieka Latvijā amata un viņa vietā iecēlis bijušo Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju Aleksandru Vešņakovu.

Kā aģentūru RBC informēja Krievijas vēstniecības Latvijā preses dienests, Kaļužnijs Latviju pametīs janvāra beigās, bet jaunais vēstnieks Latvijā ieradīsies februāra sākumā.

Latvija ir devusi piekrišanu jaunā Krievijas vēstnieka kandidatūrai, iepriekš informēja Ārlietu ministrijas preses sekretārs Ivars Lasis.

Ministrijas rīcībā nav informācijas, kad vēstnieks ieradīsies Latvijā, savukārt pašreizējais Krievijas vēstnieks Latvijā Kaļužnijs pieļāvis, ka vēstnieku maiņa varētu notikt jau februārī.

 

Kaļužnijs negribot «rukšķēt»

Māris Antonevičs, Latvijas Avīze  01/12/08     Latvija nupat devusi piekrišanu jaunā Krievijas vēstnieka Aleksandra Vešņakova kandidatūrai. Kad ieradīsies jaunais vēstnieks, vēl nav precīzi zināms, vien skaidrs, ka līdzšinējais sūtnis Viktors Kaļužnijs Latviju pametīs 31. janvārī.

Gatavojoties savai aizbraukšanai, V. Kaļužnijs jau sācis rīkot dažādus atvadu pasākumus. Šonedēļ vēstniecības telpās viņš bija aicinājis preses pārstāvjus. Vēstnieks neslēpa gandarījumu, ka tieši viņa laikā abu valstu attiecības esot uzlabojušās. «Iepriekšējie 15 gadi bija tāds stagnācijas periods, bet tad mēs spējām sākt attiecības no «baltas lapas». Parādījās veselīgs saprāts un pazuda nevajadzīga pretstāvēšana. Tas ir pilnīgi jauns posms attiecībās,» priecājās V. Kaļužnijs. Krievijas ārlietu ministra neseno viesošanos Latvijā viņš nodēvēja par «unikālu notikumu», kā arī veltīja labus vārdus Aigara Kalvīša valdībai: «Šī valdība vēl kādreiz nākotnē tiks ļoti atzinīgi novērtēta par drosmīgo soli, lai mēs izkļūtu no strupceļa, kurā bijām nokļuvuši.» Tā kā Latvijā pie varas palikusi iepriekšējās koalīcijas valdība, V. Kaļužnijs cer, ka viss turpināsies pēc iesāktā scenārija.

Pērnā gada nogalē Latvijā uzvirmoja skandāls par iespējamo Krievijas diplomāta izraidīšanu. Lai gan Latvijas ārlietu ministrs kategoriski noliedza šo faktu, vēlāk izrādījās, ka vienam vai vairākiem Krievijas vēstniecības darbiniekiem varētu būt radušās problēmas pēc Latvijas pievienošanās Šengenas zonai. Krievijas vēstniecībā par šo jautājumu joprojām runā ļoti izvairīgi. Tiek uzsvērts vienīgi tas, ka nekāda izraidīšana neesot notikusi. Tātad attiecīgi nekādi Krievijas atbildes soļi neesot gaidāmi. Toties V. Kaļužnijs izteica savu sašutumu par to, ka latviešu prese dažreiz vēloties kaitēt Latvijas – Krievijas attiecībām. Visskarbākie pārmetumi tika veltīti avīzei «Diena": «Tā ir avīze, kurai viss ir slikti. Viņiem ir princips – pasaki cilvēkam sešas reizes, ka viņš ir cūka, un šis cilvēks sāks rukšķēt. Ja visu laiku runāsi tikai par slikto, tad arī būs slikti. Es uzskatu, ka jāsāk runāt par labo. Nevar visu laiku tikai nomelnot un nomelnot, no tā visi ir noguruši.«

Pēc vēstnieka domām, Latvijas presei attieksmē pret Krieviju esot «dubultie standarti» – visi tos labi apzinās, taču nespēj atbrīvoties. Latvijā viss esot kārtībā ar vārda brīvību, taču esot problēmas ar žurnālistu atbildību.

Neskatoties uz to, V. Kaļužnijs domā, ka viņa attiecības ar plašsaziņas līdzekļiem bijušas «normālas». «Vienmēr biju atvērts un atklāts, kas varbūt nemaz nav tik raksturīgi diplomātijai,» atzīmēja vēstnieks.

 

"Postimees": Latvija attiecībās ar Krieviju zaudē "trīs pret nulle"

LETA,  01/14/08    Latvija attiecībās ar Krieviju ir zaudējusi "trīs pret nulle" un spēle noritējusi Kremļa labā, šodien laikrakstā "Postimees", analizējot Latvijas-Krievijas attiecības un Baltijas valstu atšķirīgo taktiku attiecībā ar Krieviju, raksta Šveices žurnālists un vēsturnieks Kaspars Nefs.

"Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO Latvija ir integrējusies rietumu pasaulē, un tas bija iespējams arī bez robežlīguma. Toties Krievija aicināja Latviju pasteigties, un patiesībā Igaunijas dienvidu kaimiņš tam bija gatavs. Līdz ar to "Latvija-Krievija 0:1"," raksta Nefs.

Kā liecina Latvijas Ārlietu ministrijas sagatavotais ārzemju preses apskats, pēc raksta autora domām, Latvijas-Krievijas robežlīgums sašķēlis Baltijas valstu vienotību. "Baltijas valstis sašķeļ pašas sevi," raksta Nefs, piebilstot, ka Latvijas-Krievijas robežlīgums tam ir labs piemērs.

Kā otros vārtus Kremļa labā Nefs min Baltijas valstu vienotības trūkumu, ko papildu Latvijas-Krievijas robežlīgumam raksturo arī Latvijas bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas piedalīšanās Maskavas Lielā Tēvijas kara beigu 60.gadadienas svinībās un Igaunijas prezidenta atteikums braukt uz Maskavu.

Pēc autora domām, Baltijas valstu vienotības trūkums attiecībās ar Krieviju ir vērtējams kā bumbas iesišana savos vārtos.

"Turklāt Krievijas vēstnieks pēc jaunā gada bija galvenais jaunā premjerministra [Ivara] Godmaņa ciemiņš. "Latvija-Krievija 0:3"," raksta noslēgumā secina Nefs.

 

 

 

Latvijas pasu lietā...

 

 

Latvijas pases tirgotas ar amatpersonu svētību

Inga Paparde,  NRA   01/07/08    Pasu zagšana, tirgošana un pēcāk viltošana nav neparasta parādība Latvijā. Zināms, ka cilvēki, tostarp bezpajumtnieki, pārdod savus dokumentus, kurus veikli izmanto nekustamo īpašumu krāpnieki vai fiktīvu firmu reģistrētāji. Taču, lai cilvēks, kam tā nepienākas, iegūtu īstu valsts pilsoņa pasi, ir jāvilto nevis pase, kas kādam jau ir piederējusi, bet visi pases izgatavošanā nepieciešamie dokumenti. Tieši tāpēc šādu krāpniecības shēmu nav iespējams īstenot bez amatpersonu līdzdalības.

Drošības policija veic izmeklēšanu kriminālprocesā par Latvijas pilsoņu pasu viltošanu un izmantošanu, kurā par aizdomās turētām atzītas deviņas personas, tajā skaitā arī vairākas valsts amatpersonas, šādu informāciju apstiprina Drošības policijas priekšnieka palīdze Kristīne Apse-Krūmiņa. Izmeklēšanā konstatēts, ka personas viltoja dokumentus, kas kalpo par pamatu pasu izsniegšanai, tostarp pirmsuzskaites veidlapas un Latvijas pilsoņa iesniegumus, kā rezultātā tika izgatavotas un izsniegtas Latvijas pilsoņu pases personām, kurām uz to nebija likumīgas tiesības. Pases varētu būt izsniegtas vairāk nekā 100 cilvēkiem, iespējams, trešo valstu pilsoņiem, kuriem dažādu apsvērumu pēc būtu vajadzīgas Latvijas, tolaik vēl ne Šengenas zonas valsts, pases, lai izdevīgāk kārtotu darījumus. Par pasēm maksāta nauda.

Kriminālprocess klasificēts par noziedzīgiem nodarījumiem pēc vairākiem Krimināllikuma pantiem, proti, par Latvijas pilsoņu pasu viltošanu un izmantošanu, kas izdarīts atkārtoti mantkārīgā nolūkā, kā arī kukuļņemšanu, starpniecību kukuļošanā, kukuļdošanā un dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā. Divām personām piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums. Pārējiem piemēroti ar brīvības atņemšanu nesaistīti drošības līdzekļi. Sīkāku informāciju izmeklēšanas interesēs Drošības policija nesniedz.

Īsta Šengenas zonas valsts pase melnajā tirgū varētu maksāt no 40 000 līdz 100 000 eiro (no 28 110 līdz 70 280 latiem). Līdz ar to šī varētu būt vērienīgākā kukuļošanas lieta Latvijā, sestdien vērtēja Latvijas Neatkarīgā televīzija. Taču, kā atzinusi gan Drošības policija, gan vakar pēcpusdienā izteicās premjerministrs Ivars Godmanis, kas vēl nesen bija iekšlietu ministrs, kura pakļautībā strādā pasu izsniegšanas iestāde Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP), pasu viltošana nav saistīta tieši ar Šengenas zonas pasēm, jo noziegums noticis pirms diviem gadiem un viltotās pases nav pašlaik izsniedzamās jaunās Šengenas noteikumiem atbilstošās pases. Tiesa, arī tās pašlaik savu spēku nav zaudējušas un ir derīgas gan Latvijā, gan ceļošanai ārzemēs.

Tā kā Latvijā pasu izdevējiestāde ir PMLP, visticamāk, pasu viltošanā bija iesaistīti šīs iestādes darbinieki. Kļuvis zināms, ka saistībā ar kriminālprocesu par Latvijas pilsoņu pasu viltošanu un izmantošanu no amata aizgājusi Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta vadītāja Olita Magone, kura iepriekš bija PMLP Iedzīvotāju reģistra departamenta direktore. Tomēr par ierēdnes saistību ar pasu viltošanas lietu pagaidām liecina tikai neoficiāla informācija. Īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Ina Gudele apstiprina, ka viņa ir saņēmusi Drošības policijas vēstuli par lietas izmeklēšanu, taču vēstules saturs ir konfidenciāls, tāpēc viņa atsakās par to sniegt sīkākus komentārus. No amata O. Magone aizgājusi šāgada 2. janvārī.

Premjera preses sekretārs Edgars Vaikulis vakar sacīja: "Kriminālprocess par Latvijas pilsoņu pasu viltošanu un izmantošanu saistīts ar divus gadus veciem notikumiem, pašlaik neviena no aizdomās turētajām personām iekšlietu sistēmā vairs nestrādā.

 

Uz letes Latvijas pases

Baiba Rulle, Ivo Leitans,  Diena  01/08/08    Vērienīgā viltotu pasu pirkšanas lietā aizdomās turētā Magone aizturēta jau vasarā, rudenī noslīcis kāds PMLP darbinieks.

Īpašā slepenībā līdz šim turētā kriminālprocesā par vērienīgu Latvijas pasu viltošanu aizdomās turētā statuss jau piemērots 19 personām. To vidū ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) bijušās un tagadējās valsts amatpersonas un Latvijā ietekmīgas krievu izcelsmes privātpersonas. Diviem no aizdomās turētājiem novembra beigās kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums. Kā liecina neoficiālā, taču drošā informācija, kas ir Dienas rīcībā, abas personas ir bijušie PMLP darbinieki.

Pasu viltošanā iesaistītās amatpersonas tiek turētas aizdomās par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un kukuļa piesavināšanos, savukārt privātpersonas - par kukuļdošanu.

Lieta, kvalificēta kā īpaši slepena, jo saistīta ar valsts drošību un nav bijis paredzēts, ka tā tiks nodota atklātībai. Jau pērn vasarā par atklāto vērienīgo pasu viltošanu informēta Nacionālā drošības padome. Pēc premjera Ivara Godmaņa presei, pirmdien teiktā, pašlaik viltotās pases jau ir apzinātas un tās vairs nevar izmantot.

Maksāti tūkstoši

Viltošana sākusies 2004.gadā, un līdz 2005.gadam pārdotas aptuveni 100 Latvijas pasu. To cena nav bijusi konkrēta un svārstījusies no pāris desmitiem tūkstošu līdz pat 100 000 eiro par pasi. Lauvas tiesa naudas tikusi starpniekiem, kas pasu pirkšanas pakalpojumu kārtojuši. Nojaušams, ka PMLP darbinieki par katru pasi saņēmuši pāris tūkstošu, aptuveni septīto līdz astoto daļu no cenas par kādu pases pārdotas.

Interese par šo "pakalpojumu" tiek skaidrota ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), kas nodrošina pārvietošanās brīvību ES dalībvalstīs un kas īpašas ceļošanas brīvības priekšrocības paver pēc pievienošanās Šengenas zonai.

Izmeklēšana šajā lietā sākta 2006.gadā. Pēc Valsts policijas preses sekretāres Ievas Rekšņas teiktā, līdz pērnā gada rudenim ar to nodarbojusies Rīgas Galvenā policijas pārvalde (RGPP). Pēc tam lietu pārņēmusi Drošības policija.

Pases tirgotas turīgiem Krievijas un citu NVS valstu uzņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem, kas tās iegādājušies ērtākai un drošākai ceļošanai, kā arī pārvietošanās brīvībai, ja tāda viņu biznesa dēļ Krievijā tiktu apdraudēta.

Pasu iegādes "pakalpojumu" nodrošinājuši krievu izcelsmes uzņēmēji, kas darbojas Latvija un kam tā bijusi naudas pelnīšanas lieta. Pases noformētas ar izdomātiem vārdiem, kas gan bijuši līdzīgi saņēmēju īstajiem, lai viņi paši nejauktu. Pasu pircēji uztvēruši šo pakalpojumu kā "normālu parādību Latvijā". Neesot zināms, ka pases tiktu izmantotas noziegumu veikšanai. Lai arī pašu pircēju vārdi netiek atklāti, neoficiāli tiek runāts, ka RGPP pagraba izolatorā Aspazijas bulvārī šīs lietas ietvaros esot sēdējušas pat "pasaules slavenības", kuru motīvs pasu pirkšanai bijusi vēlme brīvi ceļot ES. Zināms, ka pircēju vidū ir arī dārgu Jūrmalas nekustamo īpašumu saimnieki - miljonāri no Krievijas.

Sākas ar Magoni

Ziņas par pasu lietu nonāca atklātībā saistībā ar 2.janvārī no darba aizgājušo Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta vadītāju Olitu Magoni, kas ir viena no lietā aizdomās turētajām. Pirms darba sekretariātā viņa ieņēma PMLP Iedzīvotāju reģistra departamenta direktores amatu.

Informācija, kas ir Dienas rīcībā liecina, ka jau šovasar O.Magone šīs lietas ietvaros bijusi aizturēta, bet pie viņas mājas tika veikta kratīšana. Tad arī O.Magone informēta, ka viņai lietā piemērots aizdomās turētās statuss. Jau vasarā par to informēta arī O.Magones priekšniece elietu ministre Ina Gudele (ZZS), taču ministre nav uzskatījusi, kas tas ir pamatots iemesls O.Magones atlaišanai vai atstādināšanai no amata.

26.novembrī I.Gudele no DP saņēmusi slepenu vēstuli, kurā jau konkrētāk izklāstīti ar O.Magoni saistītās lietas apstākļi. Dienu vēlāk I.Gudelei ar O.Magoni bijusi saruna par turpmāko darbu sekretariātā, savukārt vēl pēc dienas, 28.novembrī, O.?Magone saslimusi. Novembra beigās Satversmes aizsardzības birojs O.Magonei anulējis pielaidi valsts noslēpumu saturošai informācijai. Apsūdzība viņai vēl nav uzrādīta.

***

Kā pieķēra

No drošiem avotiem Dienai izdevās noskaidrot, ka nelikumīgi izdoto pasu lietošana konstatēta nejauši, izmeklējot kādu citu lietu. Pēc vienas no versijām, veicot kādas personas kontroli, policisti atklājuši, ka šī persona šķērso Latvijas robežu, taču robežsargu datubāzēs informācija par to neparādās. Mēģinot noskaidrot, kā tas iespējams, policija sākusi šķetināt noziedzīgo shēmu, un sākusi izmeklēšanu PMLP. Vēl cita versija liecina, ka pavedienu izmeklēšanai devusi kāda Krievijas sieviete, kas, iebraucot Latvijā, uzrādījusi Latvijas pasi, kurā nav bijusi Krievijas vīza.

***

Dīvaina sakritība - noslīcis darbinieks

Iespējams tā ir tikai nejauša sakritība, taču zīmīgi, ka pērn novembrī, neilgi pēc tam, kad Drosības policija pārņēma lietas izmeklēšanu, Daugavā tika atrasts noslīcis Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMPL) darbinieks. Viņš strādāja PMLP Personu statusa kontroles departamenta Personu lietu apstrādes nodaļā. Pēc kāda avota Dienai neoficiāli sniegtajām ziņām, noslīkušais pasu lietā esot bijis viens no būtiskiem lieciniekiem. Oficiāli gan šādu saikni policija Dienai neapstiprināja. Proti, lai gan sākotnēji policijai bijušas aizdomas, ka šī PMLP darbinieka nāve saistīta ar pasu pirkšanas lietu, tomēr beigās tā tomēr kvalificēta kā pašnāvība. Pārbaudīta arī versija, ka viņš pirms nokļūšanas ūdenī noindēts, taču pierādījumi tam viņa organismā atklāti netika. Policija arī konstatējusi, ka viņa darbs neesot bijis saistīts ar pasu izdošanu.

Izmeklēšana pasu lietā turpinās, un ir pieļauts, ka aizdomās turēto personu, tai skaitā valsts amatpersonu varētu paplašināties.

 

Aste garāka, nekā rādās

Viktors Avotiņš,  NRA  01/10/08    Ja Majakovskis dzīvotu tagad un šeit, viņš varētu rakstīt apmēram tā: "Es birokrātismu Latvijā graužu kā vilks. Es – mongolis, turks vai krievs. Mana mēle latvju ierēdņus kuļ kā sviestu. Mans maks birojos, pārvaldēs, kantoros šādos un tādos sper durvis vaļā ar kāju un muguras loka kā niedres. Es esmu šais kantoros dievs. Lai papīriem cūkas stāv biedros, es ienīstu tos! Tikai vienu... Tikai vienu, vai dzimis zem Havaju palmas es būtu vai Čukotkas sniegos, braši ielikšu bikšelēs platās. Lepni rādīšu Eiropās, Āfrikās, sarkanajiem Ķīnās un biezajiem Volgogradās – redziet, tā ir mana īstā, mana godīgā Latvijas pilsoņa pase. Un iepūtiet man, ja jums citādi rādās!"

Droši vien kāds atceras apmēram pirms gada gaisā bijušu BBC sižetu, kurā žurnāliste testēja Eiropas valstis – cik viegli kurā tikt ar viltotu pasi, cik viegli kurā dabūt pasi. Sižetā tika uzteikta arī Latvija – par to, ka, atšķirībā no citām vietām, kur piedāvāti surogāti, te, tik vien kā apjautājoties Latgalītes krāmu tirgus perimetrā, drīz vien izdevies dabūt īstu pasi (uz īstas veidlapas). Tas ir proletāriskais pasu dabūšanas ceļš. No apakšas. Bezdrāts telefons vēsta, ka pirms pāris gadiem šajā līmenī "labas", vietējās aprites vajadzībām kārtotas pases cena bijusi mērāma tūkstošos latu.

Bet, tā kā visas zivis pūst no galvas un tā kā tiek sauktas pasu cenas no 40 000 līdz 100 000 eiro, skaidrs, ka runa vairs nav par vietējo dīķīti, bet vajadzībām dziļākās un plašākās peļķēs. Tāpēc saprotams zināms varasvīru kaunīgums, kad tie saistībā ar nelikumīgi izdotām pasēm gan runā par amatpersonu vainu, par neiespējamību viltot jaunā parauga pases u.tml., bet, manuprāt, tiecas aizstumt aizkadrā šo pasu saņēmējus. Visas nelikumīgi izdotās pases esot izņemtas vai saplēstas, tāpēc – miers un bērziņš. Vai – miers un Segliņš. Ja čomaki nebūs šitās pases lietojuši, tad nav ko šiem piekasīties. Mūsu Krimināllikums – humānākais Krimināllikums pasaulē!

Izrādās, simtam vai vairāk ļaužu ir hobijs – dabūt Latvijas pasi kā suvenīru. Un mūsu pretimnākošās amatpersonas par labu naudiņu šos suvenīrus (tikai suvenīrus) cilvēkiem labdarīgi saražojušas. Tāpēc nevar būt runas ne par nelikumīgi iegūtu vai viltotu dokumentu lietošanu (četri gadi aiz restēm), ne par atbildību saistībā ar kukuļdošanu (ja nemaldos, līdz 12 gadiem ķurķī).

Pats par sevi saprotams, ka nelikumīgā pasu izsniegšanā iesaistītām amatpersonām jāiet savas karjeras skuju taka. Taču pa nagiem jādabū arī šo pasu saņēmējiem. Ja ne kriminālatbildības līmenī, tad, pirmkārt, publicējot visu šo personu vārdus, nodarbošanās un fotogrāfijas. Otrkārt, ne vien jāierunājas, ka šīs personas varētu tikt iekļautas Šengenas melnajā sarakstā, bet Latvijai jāparūpējas, lai tās tur tiek iekļautas.

Citādi, manuprāt, taisnība varētu būt no Čas publicētās informācijas izrietošajam. Ar daļu no šīm pasēm, iespējams, tiešām apgādātas ietekmīgas personas. Čomiskā kārtā – lai atvieglotu šīm personām tikšanu, uzturēšanos un darījumu kārtošanu Latvijā. Turklāt mīkstās nelikumīgo pasu ieguvēju piezemēšanas provocēšana vedina domāt, ka daļā gadījumu iesaistītās amatpersonas varētu būt pildījušas augstākus rīkojumus un par šo privātbiznesu valsts mašīnas iekšpusē zinājis krietni plašāks loks par patlaban aizdomās turamām personām.

Rokoties papīros, atradu publikāciju Pretizlūkošanas dienests jau 1994. gadā ziņojis par nelikumīgi izsniegtām pasēm (VZ, 15.03.2001.). Tur teikts, ka kopš minetā gada novembra IeM amatpersonas zinājušas, ka "simtiem Krievijas Federācijas militārpersonu un citu personu, kurām saskaņā ar likumu un starpvalstu vienošanos bija jāizbrauc no Latvijas, nelikumīgi saņēmušas PSRS iekšzemes pases un vēlāk tās nomainījušas pret nepilsoņu pasēm". VZ apgalvo, ka ārvalstnieku legalizācija notikusi "no 1992. gada līdz šai dienai". Acīmredzot – ne līdz tai, bet šai dienai. Vēl atradu Iekšlietu ministrijas 2001. gada 14. maija informāciju presei Par Iekšlietu ministrijas veikto pasu izsniegšanas pārbaudi. Šajā informācijā minēti arī diezgan daudzi laikā no 1994. līdz 1997. gadam sodīti PMLP darbinieki. Tomēr kā atbilde uz VZ publikāciju šī informācija ir vienpusēja. Tajā nav teikts, kas noticis vai notiks ar tiem, kuri nelikumīgi dabūjuši pases. Gandrīz kā tagad.

Taču papīros rakos, atcerējies, ka apmēram tajos gados pie manis atnāca sieviete, kas bija strādājusi PMLP uzraudzības nodaļā par galveno speciālisti. Viņa uzskatīja, ka IeM nepamatoti, tai skaitā pasu izsniegšanas lietās, jaucas nodaļas un viņas darbā, ka viņa tiek kā darbiniece diskriminēta un pazemota. Viņa bez panākumiem tiesājusies par savu godu un cieņu vairāku pakāpju tiesās. Dažādu kantoru atbildēs jaušama vēlme iztaisīt viņu par sūdzībnieci un nenosvērtu cilvēku. Man tā nelikās. Man gan likās, ka Ģenerālprokuratūras un dažādu tiesu reakcija uz viņas prasību būtību, kā izriet no attiecīgiem papīriem, ir gauži formāla, faktiski – atrakstīšanās vai atkratīšanās. Viņa sniedza informāciju par vairākiem konkrētiem gadījumiem un lietas būtības aprakstā cita starpā pauda: "Tā kā mans darbs bija saistīts ar patiesības noskaidrošanu valsts interesēs, tad vienmēr atradās cilvēki, kam šī patiesības noskaidrošana bija nevēlama, un viņi sūdzējās LR iekšlietu ministram (nevis PID direktoram). Daudzos gadījumos IeM darbinieki bija dziļi ieinteresēti atsevišķu personu lietu izskatīšanā pozitīvi un to legalizēšanā Latvijā, lai gan likums to aizliedza. Iebildu pret ziņu un faktu falsifikāciju (t.i., IeM darbinieki sniedza nepatiesas ziņas par patiesiem apstākļiem uzziņās) personu lietās un tādējādi es viņiem traucēju." Savukārt es ar to gribu teikt, ka šai lietai ir garāka un, iespējams, netīrāka aste, nekā top zīmēts.

 

 

 

Valdībā, politikā, NVO un tiesu lietās

 

 

 

Kā skaitīt balsis

Juris Steprāns,  Diena  01/04/08    Latvijā arvien aktīvāk apspriež iespējamas izmaiņas mūsu vēlēšanu sistēmā. Ar esošās sistēmas īpatnībām iepazīstina matemātiķis.

Amerikas Savienotajās Valstīs tautas skaitīšana 1880.gadā savāca tik daudz datu, ka pagāja desmit gadu, pirms rezultātus varēja publicēt. Lietojot šos datus, kādam Vašingtonas ierēdnim bija uzdots izrēķināt vietu sadalījumu ASV pavalstīm Kongresā atkarībā no kongresmeņu skaita katrā pavalstī. Sev un citiem par lielu pārsteigumu viņš atklāja, ka, kongresmeņu skaitu palielinot no 299 uz 300, Alabamas pavalsts pārstāvju skaits Kongresā samazinātos no 8 uz 7. Un šis nebūt nebija pēdējais no paradoksiem, kas kopš tā laika parādījušies labi pazīstamās vēlēšanu sistēmās. Lai gan pirmajā mirklī demokrātijas principu īstenošana liekas pavisam vienkāršs uzdevums — kurš gan neprot saskaitīt paceltās rokas, raksts aplūkos dažus apstākļus, kas rādīs šo uzdevumu citā gaismā.

Nav tālu jāmeklē, lai atrastu šādus piemērus, jo pat nesenā Latvijas vēsturē tādus redzam. 2007.gada 7.jūlijā līdztekus daudzām kāzu svinībām notika tautas nobalsošana par Valsts prezidentes apturētiem grozījumiem nacionālā drošības likumā. Balsošanā piedalījās 338 348 vēlētāji. Tomēr, lai tautas nobalsošana būtu pareizi notikusi, tajā bija jāpiedalās vismaz pusei no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoņu skaita, t.i., 453 730 vēlētājiem. "Par" nobalsoja 326 479 un "pret" nobalsoja tikai 10 207. Tādējādi saņemtais balsu kopskaits nebija pietiekams, lai tautas nobalsošanu uzskatītu par notikušu, un apturamais likums netika atcelts. Bet ja būtu piedalījušies vēl 115 382 balsotāji un pat ja tie vienbalsīgi būtu balsojuši "pret", tad balsis "par" tomēr būtu uzvarējušas. Paradokss ir gandrīz tikpat neticams kā tas, ka Alabamas pavalsts zaudē vietu, kad kongresmeņu skaits pieaug. Protams, ja ņem vērā citus apsvērumus, tad paradokss sāk izgaist. Vai nebūtu pareizāk, ka likuma pieņemšana būtu atkarīga no vairāk nekā puses no balsotājiem? Vai nebalsošana nav tas pats kas balsošana pret? Vai būtu jāņem vērā tie vēlētāji, kuri nav izrādījuši pietiekamu interesi ierasties vēlēšanu iecirknī?

Ar diviem vien piedāvātiem variantiem tehnisko jautājumu sarežģījums nespēj vēl parādīt savas daudzās šķautnes. Turpretī ar trīs un vairākiem variantiem, kā mēs drīz redzēsim, demokrātijas tehniskie jautājumi kļūst tik sarežģīti, ka atrisinājuma nav pat teorētiski. Jau XIII gadsimtā katalāņu filozofs Luls (Ramon Llull, 1232—1316) cīnījās ar jautājumu, kā vislabāk ievēlēt klostera priekšnieci, ja ir vairāk nekā divas kandidātes. Borda (Jean Charles Chevalier de Borda, 1733—1799) proponēja sistēmu balsošanai ar vairākiem kandidātiem, kurā balsotājiem ir uzdots sakārtot kanditātus secībā — vislabāko pirmo un sliktāko pēdējo. Par katru balsošanas lapu kandidāts saņem k punktus par pirmo vietu, k—1 par otro utt. Marķīzs Kondorsets (Marie Jean Antoine Nicolas Caritat, Marquis de Condorcets 1743—1794) saprata, ka Bordas sistēma nav bez saviem vājiem punktiem, jo var gadīties, ka divi kandidāti saņem precīzi to pašu punktu skaitu, un Kondorsets proponēja veidu, kā izšķirties starp diviem kandidātiem, ja Bordas sistēmas rezultāts ir neizšķirts. Bet pat Kondorseta sistēma neatrisina visus sarežģījumus.

Borda savu sistēmu bija pamatojis ar cerību, ka balsotāju izvēles būs konsekventas, loģiskas un bez pretrunām. Bet vēsture liecina, ka šī hipotēze ļoti nepilnīgi atspoguļo patiesību. Tikpat slikta ir hipotēze, ka balsotāju piešķirtie punkti atspoguļo viņu īstos uzskatus, neskatoties uz to, cik pretrunīgi vai neloģiski tie būtu. Bet kāpēc gan kāds lai balsotu pretēji saviem īstajiem uzskatiem? Fiktīvs, bet ne galīgi neiespējams piemērs rāda, kā tas varētu notikt. Iedomāsimies Saeimas komiteju ar 15 locekļiem, bet bez priekšnieka. Katra partija izvirza savu kandidātu. Partija A nosauc Ābolu, partija B — Bērziņu bet partija C — Cālīti. A partiju komitejā pārstāv 7 locekļi, B partiju arī 7, bet no C partijas komitejā ir tikai viens loceklis. Partijas A un B, būdamas ideoloģiski līdzīgas, katra gribētu likt Cālīti pēdējā vietā. Tātad A partija dotu Ābolam 2 punktus, Bērziņam 1 punktu, bet Cālītim 0. Toties B partija dotu Ābolam 1 punktu, Bērziņam 2 un Cālītim 0. Cālītis pats sev dotu 2 punktus, Bērziņam 1 bet Ābolam 0. Gala rezultāts būtu šād: Bērziņš saņemtu 22 punktus, Ābols 21 un Cālītis paliktu pēdējā vietā ar saviem 2 punktiem.

Bet, to nojautuši, A partijnieki sadomā balsot stratēģiski. Kaut gan turpina uzskatīt Bērziņu par labāku kandidātu nekā Cālītis, viņi sadomā dot Ābolam 2 punktus, nevienu Bērziņam, bet Cālītim 1. Ar šo stratēģiju Ābolam sanāktu 21 punkts, Bērziņam tikai 15, bet Cālītim tagad būtu 9 punkti.

Tomēr politikā noslēpumiem ir īss mūžs, un aizkulises sarunās A partijas stratēģija nonāk līdz B partijas ausīm, un tie sadomā arī balsot stratēģiski. Proti, viņi tagad dos Cālītim 1 punktu, bet Ābolam neko. Kad pienāk laiks balsot, rezultāts ir — Ābols saņem 14 punktus, Bērziņš 15 un Cālītis tiek ievēlēts par priekšnieku ar 16 punktiem. Šī fabula rāda, cik bīstama var būt stratēģiska balsošana un ka tā var galīgi sajaukt Bordas vai Kondorseta labos nodomus.

Lai novērstu šādu stratēģisko balsošanas iespēju, Čārlss Dodžsons (Charles Dodgson, 1832—1898), labāk pazīstams kā Luiss Karols, bērnu stāsta Alise autors un arī matemātikas pasniedzējs Oksfordas universitātē, proponēja sistēmu, ko tagad sauc par Hare sistēmu. Šī sistēma padara stratēģisko balsošanu grūtāku, jo balsošana notiek vairākās kārtās, katrā kārtā kandidāts, kas palicis pēdējā vietā, tiek svītrots no kandidātu saraksta pirms nākamās balsošanas. Eiropā Francijas prezidents tiek ievēlēts ar vienkāršotu Hare sistēmu, un Kanādā partiju līderus arī parasti ievēlē ar šo sistēmu. Pamācošs piemērs, kas rāda, ka atkārtotā balsošana tiešām var sagādāt pārsteigumus, ir redzams 1976.gada Kanādas Konservatīvās partijas līdera kampaņā. Pirmā balsojumā piedalījās 11 kandidātu, un, kad balsis bija saskaitītas, Klodam Vāgneram (Claude Wagner) bija visvairāk balsu — 531, un Džo Klarks (Joe Clark) atradās trešajā vietā ar 277 balsīm. Pēc otrā balsojuma Vāgners atkal ir pirmajā vietā, bet Klarks ir otrajā. Trešajā balsojumā piedalās tikai trīs kandidāti, un atkal Vāgners ir pirmajā vietā, bet Klarks otrajā. Ceturtajā un pēdējā balsojumā sacenšas tikai Vāgners un Klarks, un šoreiz vislielāko balsu skaitu saņem Klarks. Tātad vislielākais atbalsts ir Klarkam, bet sākumā viņu kā pirmo kandidātu izvēlējās tikai ap 10% no balsotājiem. (Interesanta vēsturiska piezīme ir, ka, zaudējot vēlēšanas 1983.gadā Konservatīvai partijai, atkal bija vēlēšanās par līderi, un Klarka liktenis bija tāds pats kā Vāgneram septiņus gadus agrāk. Partija četras reizes balso, pirmās trīs reizes Klarks ir pirmajā vietā, bet pēdējā tomēr zaudē Braijanam Mulronijam (Brian Mulroney)).

Redzot, ka ir tik daudz un dažādu balsošanu sistēmu, rodas jautājums: kura no tām ir vislabākā? Kāpēc mēs vienkārši nelietojam tikai to? Debatēs par iespējamām vēlēšanu maiņām Latvijā A.Dravnieks ir paudis viedokli ka "pasaulē nav tādas ideālas, pareizas vēlēšanu sistēmas". Bet vai tā tiešām varētu būt? Lai gan pamatā Dravnieka teiktajam bija politiski apsvērumi, pārsteidzošais un neizbēgamais fakts ir, ka pat tīri tehniskam jautājumam par vislabāko vēlēšanu sistēmu nav atbildes. Nobela prēmijas laureāts Aro (Kenneth Arrow) ir pierādījis, ka ir tikai viena vienīga sistēma, kas ļauj sabiedrībai izvēlēties starp vairākiem variantiem bez pretrunām, un šī viena, vienīgā sistēma ir diktatūra! Turklāt Aro runā par visādām sistēmām, ne tikai tādām, kas saskaita balsis zināmā veidā. Šeit ir jāuzsver, ka nedrīkst pārprast Aro rezultātu kā apgalvojumu, ka labāka politiskā sistēma par diktatūru nav vēl atrasta. Aro ir pierādījis, ka tādas absolūti pareizas vēlēšanu sistēmas nav un nekad arī nebūs.

Precīzu formulējamu Aro teorēmai lasītājam būs jāmeklē citur, bet galveno domu nav grūti izskaidrot. No vēlēšanu sistēmas Aro pieprasa tikai divas lietas. Pirmā ir vienkārši tā, ka, ja visi balsotāji ir vienojušies, ka starp diviem kandidātiem viens ir labāks par otru, tad šis fakts tiks atspoguļots pareizi vēlēšanu rezultātā. Otrā hipotēze runā par to, ka vēlēšanās nav tikai divi kandidāti (vai priekšlikumi), bet vairāki; šī hipotēze saka, ka spriedumi par šo variantu nevar ietekmēt to, kā sarindojas balsošanu rezultātā divi citi varianti. Ir grūti iedomāties, ka kāds varētu apstrīdēt pirmo hipotēzi. Otrā hipotēze ir drusku sarežģītāka, bet liekas pats par sevi saprotams, ka izvēle starp diviem variantiem nevarētu būt atkarīga no pavisam cita varianta.

Lai gan lasītājs un citi saprātīgi cilvēki tā varētu domāt, starptautiskā daiļslidošanas federācija pirms 2003.gada tā nedomāja. Spilgtu piemēru balsošanu sistēmai, kas neapmierina Aro otro hipotēzi, varam atrast 2002.gada olimpiādē sieviešu daiļslidošanas finālā. Pēdējā slidotāja šinīs sacensībās bija krieviete Irina Slucka. Līdz tam rezultāti bija:

1 Mišela Kvana

2 Sāra Hjūdža

3 Saša Koena

- Irina Slucka

Kad Slutskaja bija noslidojusi un viņas rezultāti parādījās, gala rezultāts bija šāds:

1 Sāra Hjūdža

2 Irina Slucka

3 Mišela Kvana

- Saša Koena

Tātad Hjūdža un Kvana izmainīja vietas Sluckas izpildījuma dēļ! Šis neparastais un negaidītais rezultāts lika daiļslidošanas federācijai pārdomāt esošo slidotāju novērtēšanas sistēmu un ieviest jaunu, kas tagad apmierina Aro otro hipotēzi.

Pēc Aro pamatpētījumiem, līdzīgus rezultātus citi zinātnieki atrada citos vēlēšanu jautājumos. Piemēram, izrādās, ka Alabamas un līdzīgi paradoksi ir neizbēgami. Vietu sadalīšana ASV Kongresā vai Latvijas Saeimā ir jautājums, kas nav atrisināms, ja sagaida, ka atrisinājums atbilst ļoti vienkāršām prasībām, līdzīgām kā Aro teorēmā. Bet tas, ka nav tādas lietas kā "vislabākā" vietu sadale, nebūt nenozīmē, ka vajadzētu uzdot centienus uzlabot esošo sistēmu. Šādā garā var jautāt, cik labi Latvijas interesēm kalpo sistēma, kas sadala krēslus Saeimā pa partijām?

Šīs sadales principus skaidrā, kaut arī tehniski sarežģītā valodā nosaka Saeimas vēlēšanu likuma 38.pants. Ja mēs uzskatām, ka viens no demokrātijas principiem ir pārskatāms vēlēšanu process, tad jebkuram Latvijas pilsonim būtu jāsaprot, ko saka 38.pants:

"Deputātu vietu sadalē nepiedalās tie viena nosaukuma kandidātu saraksti, kuri pa visu Latviju saņēmuši mazāk par pieciem procentiem no nodoto balsu kopskaita ...

(2) Lai sadalītu Saeimas deputātu vietas starp pārējiem vēlēšanu apgabalā pieteiktajiem kandidātu sarakstiem, piemēro šādu kārtību:

1) nosaka vēlēšanu apgabalā par katru kandidātu sarakstu nodoto derīgo vēlēšanu zīmju skaitu;

2) par katru kandidātu sarakstu nodoto vēlēšanu zīmju skaitu dala secīgi ar 1, 3, 5, 7 un tā tālāk, līdz dalījumu skaits ir vienāds ar kandidātu sarakstā pieteikto kandidātu skaitu;

3) visus iegūtos dalījumus par visiem viena vēlēšanu apgabala kandidātu sarakstiem sanumurē kopējā dilstošā secībā;

4) deputātu vietas vēlēšanu apgabalā secīgi saņem tie kandidātu saraksti, kuriem atbilst lielākie dalījumi. Ja dalījums, kura kārtas numurs ir vienāds ar vēlēšanu apgabalā ievēlējamo deputātu skaitu, ir vienāds ar vienu vai vairākiem nākamajiem dalījumiem, deputāta vietu saņem kandidātu saraksts, kas ieguvis visā Latvijā vairāk balsu. Ja šie kandidātu saraksti ir reģistrēti tikai vienā vēlēšanu apgabalā, deputāta vietu saņem kandidātu saraksts, kurš reģistrēts pirmais."

Lai gan varētu izlikties ļoti grūti saprotams, šis 38.pants nav gluži tik sarežģīts, kā pirmajā acu uzmetienā liktos. Piemērs varētu palīdzēt. Kurzemē 2006.gadā sešas partijas pārvarēja 5% barjeru: SC, ZZS, LPP, TP, JL un TB. Sāksim ar SC, kas saņēma 6386 balsis Kurzemē 2006.gadā. Likums saka, ka šo "vēlēšanu zīmju skaitu dala secīgi ar 1, 3, 5, 7 un tā tālāk". Ja tā darām, tad atrodam šādu virkni:

- 6386 = 6386/1

- 2129 = 6386/3

- 1277 = 6386/5

- 912 = 6386/7

- 709 = 6386/9.

Līdzīgu pamatskolas vingrinājumu varam izdarīt ar pārējām partijām un datus varam sakopot tabulā.

Dalītājs SC ZZS LPP TP JL TB

1 6386 32962 8285 31296 10986 7537

3 2129 10987 2762 10432 6362 2512

5 1277 6592 1657 6259 3817 1507

7 912 4709 1184 4471 2727 1077

Lietojot šo tabulu, tagad ir tikai jā ... "sanumurē kopējā dilstošā secībā" visi dalījumi. Ņemot vērā, ka Kurzemei ir 14 vietas Saeimā, ir jāatrod tabulas 14 lielākie skaitļi. Tie ir parādīti treknā šriftā, un katras partijas vietas Saeimā atbilst trekninātiem skaitļiem partijas slejā.

Ja lasītāju šis piemērs pārliecina, ka vietu sadales sistēma nav nesaprotami sarežģīta, viņam tomēr varētu būt daži jautājumi. Kāpēc būtu jādala ar 1, 3, 5, 7 utt.? Vai to pašu nepanāktu, dalot ar 1, 2, 3, 4 utt? Vai mēs varam viegli pārliecināties, ka šī sarežģītā sistēma nav domāta, lai dotu priekšroku vienai vai otrai partijai? Ieskatu šajos jautājumos var iegūt, apskatot mākslīgu, bet tomēr pamācošu piemēru. Iedomāsimies Latvijas nākotni, kurā ir 6 partijas. Nosauksim tās A, B, C, D, E un F. Iedomāsimies tālāk, ka pēc fiktīvām vēlēšanām rezultāti ir šādi:

- Par A balso 460750, jeb 92,15%

- Par B balso 7950, jeb 1,6%

- Par C balso 7900, jeb 1,6%

- Par D balso 7850, jeb 1,6%

- Par E balso 7800, jeb 1,6%

- Par F balso 7750, jeb 1,6%.

Varētu gaidīt, ka šajā piemērā partija A dabūtu 92 vai 93 no 100 vietām Saeimā, un pārējās 1 vai 2 vietas. Turpretī, lietojot 38.panta algoritmu, partijai A pienākas tikai 90 vietas un pārējām katrai pa divām vietām. Tātad, vismaz dažos gadījumos 38. pants dod priekšroku mazākām partijām. Vai šī ir apdomāta politika, vai tikai nejauša blakus parādība?

Bet kāpēc mēs esam tik gatavi pieņemt apgalvojumu, ka partijai A pienāktos 92 vietas Saeimā? Vai tas ir tāpēc, ka par viņiem balsoja apmēram 92% no balsotajiem? Dziļāk nedomājot par šo jautājumu, varētu izlikties pats pa sevi saprotams, ka vietas Saeimā ir proporcionālas, cik vien iespējams, partijas iegūtajam balsu skaitam. Bet šeit atkal mūs sagaida daži pārsteigumi.

EA priekšteci, EEA, dibināja 1957.gadā ar Romas līgumu. Pašā sākumā jaunajai organizācijai bija tikai septiņi dalībnieki. Kad nāca pie lemšanas, Francijai, Vācijai un Itālijai katrai bija pa četrām balsīm.

Beļģijai un Nīderlandei katrai 2 balsis, bet Luksemburgai tikai 1. Lai lēmums tiktu pieņemts, bija vajadzīgas vismaz 12 no 17 balsīm. Ja pieņemam principu, ka katras valsts balsu skaits ir aptuveni proporcionāls iedzīvotāju skaitam, tad šī sistēma, liekas, varētu būt godīga pret visām valstīm. Bet padomāsim tālāk. Cik liela ietekme mazajai Luksemburga bija šinī iestādē? Viņa nevarētu gaidīt lielu ietekmi jaundibinātā EEA, bet vai ir iespējams izmērīt ietekmi vēlēšanu sistēmā?

Viena iespējama atbilde šim jautājumam būtu salīdzināt, cik bieži padomes dalībniekam ir izšķirošā balss. Respektīvi, cik bieži notiek tas, ka, saskaitot visu pārējo dalībnieku balsis, rezolūcija nav vēl pieņemta, bet, balsojot "par", dalībnieks panāk rezolūcijas pieņemšanu un, balsojot "pret", garantē, ka tā zaudēs. Kam būtu jānotiek, lai Luksemburgai būtu izšķiroša balss?

Vienīgais apstāklis, kurā šis varētu notikt ir, ja visas pārējās valstis būtu atdevušas 11 balsis "par". Ja "par" skaits ir mazāks par 11, tad Luksemburgas viena balss neko nevar grozīt, bet, ja ir vairāk par 11, tad rezolūcija ir jau pieņemta. Bet ir viegli redzēt, ka pārējo valstu kopējo balsu skaits var būt 10 vai 12, bet nekad 11. Tātad, Luksemburgas viena balss EEA viņai nedeva nekādu ietekmi. Viņa tikpat labi varētu nepiedalīties balsošanā!

Šo pašu principu var lietot, lai izrēķinātu pārējo valstu ietekmi EEA 1957.gadā. Ja to darām, tad redzēsim, ka Francijai, Vācijai un Itālijai katrai ietekme ir 23,8%. Respektīvi, viņām būs izšķirošā balss mazliet retāk nekā vienu reizi no četrām. Toties, ja Beļģijas un Nīderlandes ietekmi izrēķina, tad redz, ka tā ir 14,3%. Kā mēs jau redzējām, Luksemburgas ietekme ir precīzi 0.

Ar līdzīgiem rēķiniem var mēģināt atbildēt uz jautājumu, cik liela ietekme ir dažādiem apgabaliem vai partijām Saeimā. Kā piemēru redzam, ka Vidzemes ietekme Saeimā ir ap 25%, krietni lielāka, nekā iedzīvotāju skaits, kas ir apmēram 15% no Latvijas iedzīvotājiem. Rīgai turpretī ietekme ir mazāka nekā iedzīvotāju procents (pat mazāka par pilsoņu procentu). Bet, ņemot vērā, ka Latvijā partiju politikai parasti ir lielāka loma Saeimas lēmumos nekā apgabalu politikai, ir interesantāk salīdzināt partiju ietekmi ar partiju balsu procentiem. To darot, var redzēt, ka pašreizējā Saeimā balsu procents un ietekme partijām diezgan labi sakrīt — ar diviem izņēmumiem. LPP ietekme ir 13,3%, bet tikai 9,7% no balsotājiem izvēlējās LPP. Turpretī TB/LNNK saņēma ap 7,8% no balsīm, bet viņu ietekme Saeimā ir tikai 5%.

Nesen E.Levits ierosināja palielināt prezidenta ievēlēšanai nepieciešamo minimālo balsu skaitu no pašreizējās 51 balss līdz 55 balsīm. Ietekmes jēdziens ir ļoti vērtīgs, lai analizētu šādus priekšlikumus. Piemēram, Levita ieteikums varētu būtiski mainīt dažādu partiju ietekmi prezidenta vēlēšanās. (Lai pārliecinātos par šo faktu, var jautāt, vai Luksemburgas ietekme 1957.gada EEA būtu mainījusies, ja minimālais balsu skaits rezolūcijas pieņemšana būtu bijis 11 un ne 12.) Ja salīdzinātu ietekmi un balsu procentus partijām pašreizējā Saeimā, tad redzētu, ka ar Levita ieteikumu šie divi cipari mazliet labāk sakristu, nekā pašreizējā Saeimā, kura, kā jau ir minēts, LPP un TB/LNNK ietekme neatbilst viņu atbalstam starp vēlētājiem.

Protams, jautājums — pieņemt maiņas vēlēšanu sistēmā — ir pēc būtības politisks, un tehniski apsvērumi nevar būt noteicoši atbildei. Toties, ignorējot tehniskos jautājumus, varam nonākt pie pavisam negaidītiem rezultātiem.

***

Juris Steprāns

ir matemātikas profesors Jorkas (York) universitātē Toronto. Viņš ieņēmis dažādus atbildīgus amatus CMS (Canadian Mathematical Society) un NSERC (Naturals Sciences and Engineering Research Council of Canada). Viņš ir bijis viesu lektors vairākās universitātēs Ziemeļamerika un Eiropā.

 

Nepieņem sūdzību par Loskutovam labvēlīgo spriedumu strīdā ar bijušo premjeru Kalvīti

LETA  01/07/08     Administratīvā rajona tiesa atteikusies pieņemt Valsts kancelejas iesniegto apelācijas sūdzību par tiesas spriedumu, ar kuru atcelts Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājam Aleksejam Loskutovam savulaik piemērotais disciplinārsods - rājiens par vilcināšanos izpildīt rīkojumu un atjaunot amatā biroja izmeklētāju Ilmāru Bodi.

Apelācijas sūdzību par 2007.gada 23.novembra Administratīvās rajona tiesas spriedumu, ar kuru no pieņemšanas dienas tika atcelts toreizējā Ministru prezidenta Aigara Kalvīša (TP) 2006.gada 13.aprīļa rīkojums par disciplinārsodu Loskutovam, Valsts kanceleja iesniedza 20.decembrī.

Tiesa konstatēja, ka kanceleja sūdzību iesniegusi dienu vēlāk par pārsūdzēšanai atvēlētā termiņa beigām, tāpēc to atteicās pieņemt izskatīšanai. Šo lēmumu gan bija iespējams apstrīdēt, taču tas netika izdarīts, aģentūra LETA uzzināja tiesā.

Līdz ar to Loskutovam labvēlīgais tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā

LETA jau ziņoja, ka Kalvītis Loskutovam izteica rājienu par Ministru prezidenta rīkojuma nepildīšanu laikus.

Loskutova rīcību, izpildot premjera rīkojumu, ar kuru bija uzdots atcelt lēmumu par KNAB izmeklēšanas nodaļas vadītāja Ilmāra Bodes disciplinārsodīšanu un atjaunot viņu iepriekšējā amatā, izvērtēja īpaša izmeklēšanas komisija. Tā secināja, ka Loskutovs ar nodomu novilcinājis premjera rīkojuma izpildi un līdz ar to izdarījis disciplinārpārkāpumu - nolaidīgi izpildījis amata pienākumus.

Komisija uzskatīja, ka Loskutovs bijis informēts, ka viņam ir saistoši Ministru prezidenta rīkojumi. Turklāt Loskutovam nav bijuši objektīvi šķēršļi, lai laikus izpildītu premjera noteikto. Komisija secināja, ka KNAB priekšnieks bez attaisnojoša iemesla tikai trešajā dienā pilnvērtīgi izpildījis dienesta pienākumus, bet līdz tam laikam viņš prettiesiski tos neesot pildījis.

Komisija norādīja, ka Loskutovs līdzīgas prettiesiskas darbības pieļāvis jau 2005.gadā un ka, apzināti nepakļaujoties augstākas amatpersonas rīkojumam, KNAB priekšnieka rīcība neesot prognozējama situācijās, kuru tiesiskais ietvars jau reiz ir izvērtēts.

Iepriekš KNAB priekšnieks kategoriski noraidīja apgalvojumu par Ministru prezidenta rīkojuma izpildes novilcināšanu, jo Kalvīša rīkojums pats par sevi 2006.gada 9.martā atjaunoja tādu tiesisko situāciju, kāda bija pirms Ilmāra Bodes discplinārsodīšanas.

No Ministru prezidenta rīkojuma parakstīšanas brīža Bode uzskatāms par atjaunotu Izmeklēšanas nodaļas vadītāja amatā un viņš varēja uzsākt pildīt savus iepriekšējos pienākumus. Pēc Kalvīša rīkojuma izdošanas Bodem nav likti un arī netiek likti nekādi šķēršļi nodaļas vadītāja pienākumu pildīšanai. Arī Bode nav vērsies pie KNAB priekšnieka ar šādām pretenzijām.

Par spēku zaudējušiem uzskatāmi un atcelti arī visi tie Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja iekšējie tiesību akti, kuri bija pieņemti kontekstā ar Bodes disciplinārsodīšanu, piemēram, par amatalgas samazināšanu, telefonsarunu limitu un lietu nodošanu.

Loskutovs bija pieņēmis lēmumu disciplināri sodīt Bodi un pazemināt viņu amatā trīs gadus. Kalvītis kā KNAB pārraugs pēc Bodes sūdzības saņemšanas Loskutova lēmumu atcēla.

Premjers uzskatīja, ka Loskutovs izdevis rīkojumu disciplināri sodīt KNAB darbinieku, neievērojot disciplinārlietas ierosināšanas, izskatīšanas un disciplinārsoda piemērošanas kārtību, tāpēc Loskutova rīkojums atzīstams par prettiesisku un atceļamu.

KNAB likumā noteikti disciplinārsodi un paredzēts, ka disciplinārlietas ierosināšanas, izskatīšanas un disciplinārsoda piemērošanas kārtību nosaka KNAB priekšnieks. Pagaidām šādi noteikumi nav izstrādāti.

Loskutovs toreiz aicināja Ģenerālprokuratūru izvērtēt Kalvīša rīcību, jo uzskatīja, ka premjers, izdodot rīkojumu atcelt KNAB amatpersonas disciplinārsodu, nav ievērojis normatīvos aktus, kas paredz, ka strīds par disciplinārsodu risināms vienīgi tiesā.

 

Veselības ministrs: Valstī jāievieš obligātā veselības apdrošināšana

LETA   01/07/08     Veselības aprūpē jāievieš obligātā veselības apdrošināšana, uzskata veselības ministrs Ivars Eglītis (TP). Veselības ministrs sarunā norādīja, ka jāsāk nopietni diskutēt par Latvijas iedzīvotāju solidāru, kaut vai maksātspējīgās iedzīvotāju daļas piedalīšanos papildu līdzekļu piesaistē veselības aprūpes finansēšanai.

Veselības ministrija (VM) aprēķinājusi, ka ap 100 miljoniem latu gadā slimnieki samaksā, iepērkot veselības aprūpes pakalpojumus par savu naudu. Un to dara slimnieki.

Eglītis norāda, ka civilizētā sabiedrībā darbojas apdrošināšanas princips - "kad esmu vesels, es maksāju, kad esmu slims - arī tērēju par ārstēšanos. Respektīvi, veselais maksā par slimo, jaunais par veco utt."

Obligātā veselības apdrošināšanas polise strādātu gluži kā OCTA sistēma transportlīdzekļu jomā. Eglītis norāda, ka, ieviešot šādu apdrošināšanu un maksājot par to periodiski, iedzīvotājiem nebūs jāuztraucas gadījumā, ja cilvēks saslimst un ārstēšanai nepieciešami milzīgi finansiālie līdzekļi. Slimnieka ģimene netiks iedzīta bankrotā, jo apdrošināšanas polise šo ārstēšanos atmaksās.

"Patlaban mūsu sistēmā šāda elementa trūkst. Valstī katru gadu iedzīvotāji maksā daudzus miljonus latu par veselības aprūpi no savas kabatas. Un maksā par šo pakalpojumu tikai tad, kad ir slimi," norāda veselības ministrs.

 

Prokuratūra lūdz pagarinājumu Lemberga lietā

DELFI  01/08/08     Prokuratūra lūdz pagarināt pirmstiesas izmeklēšanas termiņu kriminālprocesā, kurā dažādos noziegumos apsūdzēts Ventspils mērs Aivars Lembergs, portālu "Delfi" informēja prokuratūrā.

Ar lūgumu pirmstiesas izmeklēšanas termiņu pagarināt uz trim mēnešiem prokuratūra vērsusies Rīgas Centra rajona tiesā. Izmeklēšanas termiņa pagarinājumu lūdz kriminālprocesā, kurš pērn jūlijā izdalīts no tā dēvētās Ventspils amatpersonu krimināllietas. Minētajā krimināllietā Lembergam uzrādītas apsūdzības kukuļņemšanā, naudas atmazgāšanā un amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšanā.

Iepriekš laikraksts "Diena" rakstīja, ka lūgums attieksies uz izmeklēšanu, kas saistīta ar Lemberga patiesās ietekmes noskaidrošanu Ventspils uzņēmumos. Šo informāciju laikrakstam apstiprināja arī ģenerālprokurors Jānis Maizītis. Prokuratūra pagarinājumu lietā lūdz, jo minētajā lietā beidzas Kriminālprocesa likumā noteiktais pirmstiesas izmeklēšanas termiņš – 18 mēneši no apsūdzības brīža.

Laikraksts iepriekš rakstīja, ka lūgums par termiņa pagarinājumu attiecas uz apsūdzību, ko Lembergam uzrādīja 2006.gada 20.jūlijā. Šī apsūdzība pamatā saistīta ar aizdomām par viņa tiešu saikni ar a/s "Kālija parks" Šveicē reģistrēto līdzīpašnieci "Multinord AG". Šim lūgumam par termiņa pagarinājumu nav saistības ar citām Lemberga apsūdzībām, kuru ietvaros viņam noteikts mājas arests.

Neoficiālas ziņas, kas ir laikraksta rīcībā, liecina, ka termiņa pagarināšanu prokuratūra lūdz gan tāpēc, ka daļas Lemberga lietas nodošana tiesai prasa lielo tehnisko darbu, gan tāpēc, ka lietā aizvien tiek gaidīti tiesiskās palīdzības lūgumi no atsevišķām ārvalstīm.

 

Tiesa uz trim mēnešiem pagarina izmeklēšanas termiņu Lemberga lietā

LETA  01/09/08    Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa uz trim mēnešiem pagarinājusi pirmstiesas izmeklēšanas termiņu kriminālprocesā, kurā par dažādiem noziegumiem uzrādītas apsūdzības Ventspils mēram Aivaram Lembergam, apstiprināja Ģenerālprokuratūras preses sekretāre Dzintra Vītoliņa.

Tiesa lēmumu par pirmstiesas izmeklēšanas termiņa pagarināšanu pieņēmusi jau vakar jeb tajā pašā dienā, kad prokuratūra vērsusies tiesā ar šādu ierosinājumu.

Pirmstiesas izmeklēšana šajā procesā prokuratūrai būs jāpabeidz līdz šā gada 20.aprīlim.

Jau ziņojām, ka izmeklēšanas termiņa pagarinājums tiek lūgts kriminālprocesā, kas 2006.gada jūlijā tika izdalīts no tā dēvētās Ventspils amatpersonu krimināllietas. Izdalītajā lietā 2006.gada 20.jūlijā Lembergam tika uzrādīta apsūdzība kukuļņemšanā, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā un amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšanā. Šī apsūdzība pamatā saistīta ar aizdomām par viņa tiešu saikni ar AS "Kālija parks" Šveicē reģistrēto līdzīpašnieci "Multinord AG".

Šajā kriminālprocesā Lembergam nav piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis.

Lūgums izteikts tādēļ, ka 20.janvārī minētajā daļā Ventspils amatpersonu lietas beidzas Kriminālprocesa likumā noteiktais pirmstiesas izmeklēšanas termiņš - 18 mēnešu no brīža, kad lietā iesaistītām personām tiek celta apsūdzība un noteikti piespiedu līdzekļi - kontu un īpašumu arests, pārvietošanās ierobežojumi.

Lūgums attieksies uz izmeklēšanu, kas saistīta ar Lemberga patiesās ietekmes noskaidrošanu Ventspils uzņēmumos, iepriekš rakstīja laikraksts "Diena". Neoficiālas ziņas, kas ir laikraksta rīcībā, liecinot, ka termiņa pagarināšanu prokuratūra lūdz gan tāpēc, ka daļas Lemberga lietas nodošana tiesai prasa lielu tehnisko darbu, gan tāpēc, ka lietā aizvien tiek gaidīti tiesiskās palīdzības lūgumi no atsevišķām ārvalstīm.

Jau ziņots, ka kriminālprocess, kas tiek dēvēts par Ventspils amatpersonu lietu, tika sākts 2005.gada 3.oktobrī, pamatojoties uz pārbaudes materiāliem par Ventspils amatpersonu iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem.

No šā kriminālprocesa tika izdalīts cits, kura gaitā 2006.gada 20.jūlijā Ventspils mēram uzrādīta apsūdzība kukuļņemšanā vairākkārt sevišķi lielā apjomā, noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanā un amatpersonai ar likumu noteikto ierobežojumu pārkāpšanā, jo viņš kā kukuli esot pieņēmis AS "Kālija parks" dibinātājas Šveicē reģistrētās kompānijas "Multinord AG" akcijas un par tām viņam izmaksāti naudas līdzekļi.

Savukārt pamatlietas gaitā šā gada 14.martā prokuratūra Lembergam izvirzīja apsūdzību par kukuļņemšanu vairākkārt sevišķi lielā apjomā, ja tas saistīts ar kukuļa izspiešanu, par naudas legalizēšanu vairākkārt un lielā apjomā, kā arī par to, ka viņš nedeklarēja tādas īpašumtiesības, kas deva pastarpinātu ietekmi AS "Latvijas kuģniecība".

Lembergam kā drošības līdzeklis patlaban piemērots mājas arests. Lembergs uzskata, ka prokuratūras izvirzītās apsūdzības nav pamatotas, turklāt izmeklētāju rīcībā viņš saskata politiskus motīvus.

Viņa dēls Anrijs tiek turēts aizdomās par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizēšanu atkārtoti, lielā apmērā un organizētā grupā, kā arī par to, ka viņš atbalstīja valsts amatpersonas, kas ieņem atbildīgu stāvokli, piedalīšanos mantiskā darījumā mantkārīgā nolūkā, kurai tas saistībā ar dienesta stāvokli ar likumu aizliegts.

AS "Ventspils nafta" padomes loceklis Mamerts Vaivads, uzņēmēji Krists Skuja un Laimonis Junkers, komandītsabiedrības "Ventspils ekspedīcija loģistika KS" darbiniece Gita Grasmane un advokāts Gints Laiviņš-Laivenieks tiek turēti aizdomās par naudas legalizēšanu organizētā grupā, atkārtoti un lielā apjomā. Savukārt Ventspils uzņēmēju Ansi Sormuli tur aizdomās par naudas legalizēšanu lielā apjomā un par atbalstu kādai amatpersonai ņemt kukuļus un piedalīties mantiskos darījumos, kas tai aizliegti ar likumu.

Arī viņi visi savu vainu iepriekš nolieguši.

Patlaban ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis piemērots tikai Ventspils mēram, bet iepriekš vēl vairāki šajā lietā aizdomās turamie uz dažādiem termiņiem bijuši apcietināti vai aizturēti uz vairākām diennaktīm.

 

Godmanis arodbiedrībām šogad nesola algu palielināšanu

LETA   01/09/08     Samazinoties ekonomikas attīstības tempiem, valdībai var rasties problēmas ar pilnīgi visu iepriekš noslēgto saistību izpildi pret sociālajiem partneriem, šodien tiekoties ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) vadību un arodbiedrību pārstāvjiem, pieļāva premjers Ivars Godmanis (LPP/LC).

Samazinoties ieplūstošajiem naudas apmēriem ekonomikā, premjers prognozēja, ka šogad samazināsies iekšzemes kopprodukta izaugsmes tempi un tas palielināsies vairs tikai par 6%, un, saglabājoties augstiem inflācijas rādītājiem, valdībai var rasties zināmas problēmas ar visu saistību pildīšanu, piemēram, atalgojuma palielināšanu.

Godmanis uzsvēra, ka valdība nevienā brīdī neslēpsies un informēs sabiedrību par reālo finansiālo situāciju valsts budžetā.

Valdības vadītājs arodbiedrību pārstāvjus aicināja atbildīgi izturēties pret esošo situāciju un kopā koleģiāli diskutēt par aktuālajiem jautājumiem. Valdība arī negrasās atkāpties no uzņemtajām saistībām, savu spēku robežās tās cenšoties pildīt.

Šogad valdība ir apņēmusies arī būtiski samazināt valsts pamatbudžeta deficīta apmērus, kas var ietekmēt iepriekš noslēgto saistību izpildi.

Pēc premjera domām, inflācija Latvijā šogad būs pērnā gada līmenī. Neizbēgams būšot elektroenerģijas tarifu kāpums, kam vajadzētu notikt ne ātrāk par aprīli. "Šis būs grūts gads, īpaši grūts līdz Jāņiem," sacīja Godmanis.

Savukārt LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers pēc sarunām žurnālistiem uzsvēra, ka pozitīvais signāls ir Godmaņa vēlme veidot regulāru un ciešu dialogu ar arodbiedrībām un citiem sociālajiem partneriem, vienlaikus norādot, ka sarunas par 2009.gada valsts budžetu būs ļoti smagas.

Krīgers uzsvēra, ka arodbiedrības sarunās uzsvērs tās iespējas, kur valsts var ekonomēt līdzekļus, un sekos līdzi, vai šajās jomās kaut kas reāli mainās.

Vienlaikus Krīgers arī uzsvēra, ka arodbiedrības centīsies strikti palikt pie savām prasībām un interešu aizstāvēšanas un, ja būs nepieciešams, rīkos protesta akcijas "svaigs gaiss, siltas drēbes, Ministru kabinets, Saeima, ja valdība nepildīs savus solījumus".

 

Deputātiem dažādi viedokļi par Godmaņa ieceri 51% "Lattelecom" akciju atstāt valstij

LETA   01/09/08     Aģentūras LETA aptaujātie Saeimas deputāti pauž dažādus viedokļus par premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) ierosinājumu 51% telekomunikāciju uzņēmuma SIA "Lattelecom" akciju atstāt valsts īpašumā.

Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Guntis Blumbergs (ZZS) norādīja, ka, viņaprāt, par šo ierosinājumu vēl ir vajadzīgas diskusijas. Viņš arī norādīja, ka 51% akciju valstij varētu atstāt tikai sākotnējā termiņā uz pāris gadiem, bet vēlāk proporciju varētu mainīt.

Deputāts Artis Kampars (JL) uzsvēra, ka, viņaprāt, Godmaņa piedāvājums ir laika vilcināšana un pierāda, ka valsts vadītājam nav reāla plāna. "Godmaņa plāns no ārpuses izskatās skaisti, bet to nav iespējams realizēt, jo kurš investors gribēs pirkt tikai 49 daļas," sacīja Kampars.

Deputāte Anna Seile (TB/LNNK) norādīja, ka jautājums par "Lattelecom" privatizāciju ir rūpīgi izskatāms un "tēvzemieši" par to lemšot partijas valdes sēdē.

Ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards (TB/LNNK) uzsver, ka premjera Ivara Godmaņa ierosinājums SIA "Lattelecom" 51% uzņēmuma kapitāla daļu saglabāt valsts īpašumā būtu rūpīgi un vispusīgi izvērtējams.

"Ekonomikas ministrija šobrīd gatavo savu ziņojumu valdībai par līdzšinējo "Lattelecom" privatizācijas procesa gaitu, kuru plānojam iesniegt izskatīšanai nākamajā valdības sēdē," sacīja ministrs.

Kā ziņots, Godmanis "Lattelecom" privatizācijas jautājumā rosinās ministrus izvērtēt 51% uzņēmuma kapitāla daļu saglabāšanu valsts īpašumā, pārējām akcijām piesaistot investorus. To premjers šodien sacīja Latvijas Radio raidījumā "Krustpunkti".

Atbalstu šādam privatizācijas modelim Godmanis izteica, arī tiekoties ar arodbiedrību pārstāvjiem. "Lattelecom" strādā stabili, tā vērtība turpina pieaugt, uzņēmumā ir vietējais menedžments, un šādos apstākļos valsts arī varētu akcijas saglabāt savā īpašumā, norādīja premjers.

Godmanis informēja, ka otram "Lattelecom" akcionāram - Skandināvijas koncernam "TeliaSonera" - tiks piedāvāts iegādāties valstij piederošās SIA "Latvijas Mobilais telefons" (LMT) kapitāla daļas.

Valstij piederošajām "Lattelecom" kapitāldaļām būs jābūt bez jebkādiem apgrūtinājumiem un valsts tās varētu pārdot, ja būtu redzams, ka finanšu situācija pasliktinās vai uzņēmums nepilda izvirzītos plānus, uzskata premjers.

Atlikušajām "Lattelecom" daļām varētu tikt piesaistīt investori ar nosacījumu, ka neviens nevienam nevarētu diktēt nekādus nosacījumus.

Jau ziņots, ka Latvijas valstij pieder 51% "Lattelecom" kapitāldaļu, bet "TeliaSonera" īpašumā ir 49% uzņēmuma. Valstij pieder arī 28% LMT kapitāla daļu, "TeliaSonera" - 49% daļu, bet "Lattelecom" - 23% LMT daļu.

LETA jau ziņoja, ka Godmanis ar savu piedāvājumu "Lattelecom" privatizācijas jautājumā ministrus iepazīstinās nākamnedēļ, 15.janvārī, kad valdība skatīs informatīvo ziņojumu par "Lattelecom" un LMT valsts kapitāla daļu privatizāciju.

 

Dāvana digitalizētājiem

Baiba Rulle,  Diena  01/10/08    Norādot uz divu neatkarīgu juristu atzinumos minētiem argumentiem, ka juridiski nav iespējama likvidētās Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs (DLRTC) saistību un tiesību pārņemšana, Satiksmes ministrija (SM) trešdien pielika punktu cietušā meklēšanai tā sauktajā digitālās TV lietā. To var uztvert kā Aināra Šlesera (LPP/LC) vadītās ministrijas dāvanu digitālgeitā apsūdzētajiem, starp kuriem ir arī tuvi ekspremjera Andra Šķēles un Viļa Krištopana domubiedri. Apsūdzēto statusu cietušā neesamība var atvieglot, savukārt lietas iztiesāšanu - apgrūtināt.

SM paziņojumā presei pausts, ka ne SM, ne DLRTC māteskompānija valsts a/s Latvijas valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) nevar būt cietušā pārstāvis tā sauktajā digitālās TV lietā. Tas nozīmē, ka pēc divu mēnešu meklējumiem nav atradusies persona, kas ar ietekmīgiem politiķiem saistītajā krimināllietā varētu uzņemties cietušā statusu, kam par labu no 20 apsūdzētajiem varētu piedzīt 2,3 miljonus latu.

Vienlaikus ar atteikšanos tiesā pārstāvēt cietušo, SM norādījusi, ka tā ir ieinteresēta sadarboties ar prokuratūru, lai tiktu skaidrībā par cietušo šajā lietā. To, ka "esam gatavi sadarboties, ja prokuratūra šai lietā mums lūgs palīdzību", Dienai trešdien atzina arī A.Šlesers.

Diena jau ziņoja, ka Ģenerālprokuratūra sākusi pārbaudi par DLRTC likvidēšanu, izvērtējot, vai tā nav bijusi apzināta kaitniecība digitālās TV krimināllietas iztiesāšanai. Pārbaudes ietvaros informācija par DLRTC likvidēšanas gaitu atbildīgajām amatpersonām pieprasīta LVRTC. Netiek izslēgts, ka daļai ar likvidēšanu saistīto amatpersonu būs jādodas uz prokuratūru. Pēc pārbaudes beigām tiks lemts, vai ir pamats jauna kriminālprocesa ierosināšanai.

DLRTC likvidācija ilga deviņus mēnešus un tika pabeigta 2.oktobrī, dienu pēc krimināllietas nodošanas tiesai. Likvidators Andris Rukmanis par šī procesa nodrošināšanu saņēma 100 000 latu. Likvidētajai firmai lietā bija izšķiroša loma, jo tā bija digitālās TV ieviešanas projekta finansētāja.

 

 

Politiķi kavē antimafijas pantu

Diena  01/10/08    Sabiedrības interesēs ir atklāt noziegumu un likvidēt noziedznieku grupu, Saeima izvairās dot korupcijas un noziedzības apkarotāju rokās efektīvu ieroci.

Valstīs jāpastāv sistēmai, kas iedrošina noziegumos iesaistītas personas sadarboties ar izmeklēšanas institūcijām - tas var būtiski palīdzēt organizētu noziegumu atklāšanā. Šīs princips ietverts jau 1996.gada ES Padomes rezolūcijā par starptautiskās organizētās noziedzības apkarošanu, kā arī citos starptautiskos dokumentos. Tomēr Latvijas politiķi jau vairāk nekā gadu nespēj pateikt ne jā, ne nē Ģenerālprokuratūras piedāvātajiem "antimafijas" grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kas apmaiņā pret svarīgu informāciju, kura palīdz atklāt smagus noziegumus, noskaidrojot to patiesos organizētājus, solītu "ziņotāju" brīvlaišanu. Diskusija pašlaik iestrēgusi pie tā, kurš pieņem lēmumu atbrīvot no soda - ģenerālprokurors vai tiesa.

Tiesa procesu pagarinās

Andris Guļāns, AT priekšsēdētājs:

Jautājums, kas mūs pašlaik visvairāk interesē, kurš pieņem gala lēmumu par ziņotāja atbrīvošanu no kriminālatbildības - ģenerālprokurors vai kāds no tiesnešiem. Ja pilnvarojumu atstāj ģenerālprokurora rokās, jābūt mehānismam, kas precīzi nosprauž robežas, kurās var rīkoties.

Mans viedoklis: galīgais lēmums jāpieņem ģenerālprokuroram, nevis tiesnesim, bet ar nosacījumu, ka likumā jāiestrādā normas, kas precīzi pasaka, kādos gadījumos var pieņemt lēmumu par atbrīvošanu no kriminālatbildības. Viens no nosacījumiem varētu būt, ka personai, ja tā ir gatava sadarboties ar izmeklēšanas iestādēm, tomēr vajadzētu atdod noziedzīgā ceļā iegūtos līdzekļus.

Šī funkcija jāatstāj ģenerālprokuroram arī tāpēc, ka pirmā saruna notiek starp prokuroru un personu, kura ir gatava sadarboties. Tiesa šo procesu varētu padarīt garāku, mazāk drošu personai, kura ir gatava sadarboties. Nebūs garantiju, jo prokurors var teikt - jā, es griezīšos pie tiesneša un lūgšu jūs atbrīvot no kriminālatbildības, jo jūs esat ar mums sadarbojies, bet lēmums būs jāpieņem tiesnesim. Tāpat iespējams, ka tiesnesis nebūs novērtējis situāciju. Pietiks vienreiz pieņemt neizsvērtu lēmumu un šī institūcija vairs nedarbosies. Nerakstītā informācija ļoti strauji izplatīsies noziedzīgajā vidē, par to tiks arī publiski runāts. Teiks, redz kā - tas palīdzēja, liecināja, bet tiesnesis neatbrīvoja.

Man šķiet, valstij ir svarīgāk atklāt un pārtraukt noziegumu. Taču arī persona, kas ir sadarbojusies, paliek tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā, nosacītā melnajā sarakstā, lai gan nesaņem sodu.

Manuprāt, agri vai vēlu mūs dzīve piespiedīs, ka šādi grozījumi likumā būs nepieciešami, jo tā ir arī citu valstu pieredze. Piemēram, noziegumi, kas saistīti ar terorismu, kas pašlaik mūsu valstī, paldies dievam, nav tik aktuāli, bet kuri ir izplānoti vienā valstī, sākti otrā, pabeigti trešajā vai kur ir pat vēl garāka šī ķēde un ir ļoti maz pierādījumu, bet noziegumi ir ļoti smagi un ir ļoti svarīgi tos atklāt un novērst.

Ja politiķi noslieksies, neuzticēsies vai kādu citu iemeslu dēļ teiks, ka tas jādara tiesai, uzskatu - arī tas būs kaut pussolis, bet uz priekšu. Man ir bijušas epizodiskas sarunas ar dažiem politiķiem. Šķiet, viņi īsti nav iepazinušies ar prokuratūras projektu un runā tikai no tā, ko kāds no viņiem uzticamiem cilvēkiem, speciālistiem vai varbūt no Juridiskās komisijas ir pateicis. Lai pieņemtu lēmumu, vajadzētu iepazīties ar projektu un izprast. Tas nav garš.

Jāsadarbojas jau izmeklēšanā

Juta Strīķe, KNAB priekšnieka vietniece:

Raugoties no izmeklētāja viedokļa, tiesas piesaiste lēmuma pieņemšanā par ziņotāja atbrīvošanu no kriminālatbildības par būtiskas informācijas sniegšanu izmeklētājiem pie pašreizējās sistēmas ir nelietderīga. Ģenerālprokurors nevar tiesneša vārdā apsolīt tam, kurš sadarbojas, ka pret viņu lieta tiks izbeigta. Jo tādā gadījumā šī persona var pateikt, ka runās tikai ar to, kurš pieņem lēmumu.

Ir būtiski, lai šis cilvēks sniegtu liecības vēl izmeklēšanas laikā, jo tad nekavējoties var vākt pierādījumus pret citiem. Tiesas izmeklēšanas posmā jau zūd daudz pierādījumu vākšanas iespēju, jo būtībā tiesa strādā ar izmeklēšanā jau savāktajiem pierādījumiem. Sadarbībai jānotiek izmeklēšanas laikā. Tas ir pakāpiens, uz kura prokurors var veikt daudz darbību - kratīšanas un citas speciālās izmeklēšanas darbības, ko tiesa neveic.

Tiesai būtu jāatbrīvo obligāti

Aldis Lieljuksis, Valsts policijas priekšnieks:

Varētu būt situācijas, kad ziņotājs tiek atbrīvots no reālas brīvības atņemšanas, bet, manuprāt, vienlaikus vajadzētu noteikt aizliegumu turpmāk nodarboties ar uzņēmējdarbību. Tad būtu vienkāršāk risināt arī ar mantas konfiskāciju saistītos jautājumus, piemēram, ja noziedzīgā ceļā iegūtie līdzekļi ieguldīti uzņēmējdarbībā. Ja norma paliek tāda, kā tā ir pašlaik, ka lēmumu par lietas izbeigšanu var pieņemt vai var nepieņemt, tad tam jābūt ģenerālprokuroram - jo ir ļoti svarīgi, ka tas notiek izmeklēšanas laikā. Ja šo funkciju deleģē tiesai, tad likumā jānosaka, ka par sadarbošanos obligāti jāatbrīvo no reāla cietumsoda.

Valstij svarīgi atklāt noziegumu

Jānis Maizītis, ģenerālprokurors:

Par Kriminālprocesa likuma grozījumiem runa ir jau kopš 2006.gada augusta. Praksē pierādījās, ka ir krimināllietas, kur varētu atklāt sevišķi smagus noziegumus, pateicoties personām, kas būtu gatavas sadarboties ar izmeklēšanas iestādēm, taču apmaiņā pret liecībām nebija iespējams piedāvāt kriminālprocesa izbeigšanu pret šiem cilvēkiem. Ja jautā, vai tas ir saistīts ar konkrētām lietām, varu teikt - tas ir saistīts ar praksi, kad esam redzējuši, ka šis virziens ir jāattīsta. Varu teikt, ka pašreiz aktuālajās lielajās lietās mēs nevaram apsolīt neko vairāk, kā tas ir esošajā likumdošanā.

Pretimnākšana ziņotājam nekādi neattiecas uz noziegumiem, kas saistīti ar vardarbību, slepkavībām. Sākotnējā reakcija valdībā bija ļoti strauja - pietiekami ātri grozījumus atbalstīja valdības komitejā, MK sēdē, ātri tie nonāca Saeimā, arī pirmais lasījums bija salīdzinoši drīz. Un tad sākās šī stīvēšanās.

Pašreizējā redakcijā pants nestrādā - tam nav atdeves. Tas nedarbojas smagu noziegumu grupā, tas nav pielietojams plašu, organizētu noziegumu atklāšanā.

Jēga nav vienu tiesāt, otru nenotiesāt, bet gan - noziegumu atklāt pilnā apmērā. Tāda ir šī likme, kas publiskajā diskusijā ir pilnīgi nonivelēta. Valstij ir svarīgāk, ka noziegums tiek atklāts, nevis tas, vai par šo noziegumu pilnīgi visi ir notiesāti ar bargākajiem sodiem.

Pašlaik būtisks jautājums, kas dzirdēts gan no tieslietu ministra, gan no Godmaņa kunga, - šis lēmums jāpieņem tiesai, nevis ģenerālprokuroram, kā to ierosina Ģenerālprokuratūra. Prokuratūras viedoklis ir, ka tā ir galējā piekāpšanās robeža. Jārēķinās, ka tādā situācijā būs daudz sarežģītāk personai, kas ir gatava sadarboties, garantēt sadarbības noteikumus. Kā tiesa lems, to, protams, neviens nevar garantēt.

Ģenerālprokuratūras piedāvātajā variantā šī ķēde būtu šāda: ir konkrēta procesa virzītāja vai izmeklēšanas iestādes, vai operatīvās iestādes iesniegums, ka notikusi sadarbība, kuras rezultātā uzrādīta apsūdzība. Tā ir klasificēta informācija. Ģenerālprokurors ar to var iepazīties, jo tas atbilst viņa pilnvarām. Ģenerālprokurors var tikties ar šo cilvēku un tad pieņem motivētu, pamatotu lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu pret to, kurš ir sadarbojies.

Būtiski, ka šis lēmums jau pašreizējā kārtībā ir pārsūdzams Augstākās tiesas (AT) Senātā - to var izdarīt cietušais. Līdz ar to ģenerālprokurors nekad neriskētu pieņemt tādu lēmumu, ko AT varētu atcelt, jo nebūtu ievērota, piemēram, cietušā interese par zaudējumu atlīdzināšanu. Ja par to ir bažas, to, protams, var vēl detalizētāk atrunāt.

Iesaistot tiesu, sadarbība būs apgrūtināta, jo tajā brīdī, kad Ģenerālprokuratūras variantā ģenerālprokurors jau būtu pieņēmis lēmumu, es tikai varēšu pateikt tam, kurš sadarbojies - es tagad iešu uz tiesu un pierādīšu, ka esat pelnījis, lai izbeigtu lietu.

Ja piesaistīta tiesa, tā jāpieslēdz jau izmeklēšanas laikā, nevis tad, kad lieta jau nodota izmeklēšanas tiesnesim. Ģenerālprokuroram tad būtu jāiet pie attiecīga līmeņa tiesneša - vai nu AT Senātā vai AT palātā - un jāmotivē, jāpārliecina, jāpierāda. Par procesa konstrukciju var domāt, un likumā to ir iespējams noformulēt, taču vēlreiz jāuzsver - tā ir pēdējā prokuratūras piekāpšanās robeža. Lai vismaz būtu kaut kāda iespēja runāt ar personām, kuras ir gatavas sadarboties.

Diskusija par šiem grozījumiem ir pārāk ieilgusi. Piesaucot nelatviskus raksturojumus [stučīšanu], tā turklāt ir pilnīgi destruktīva. Mēs aicinām uz sadarbību, lai tiek atklāti smagi noziegumi, nevis lai uzzinātu, ko kaimiņš darīja. Par tik jutīgu jautājumu kā sadarbība nevar runāt gadiem. Politiķiem ir skaidri jāpasaka - jā vai nē.

Jāuzsver, ka šāda norma tiks piemērota atsevišķās, īpašās situācijās. Esmu pārliecināts, ka sabiedrība agri vai vēlu redzēs - šāda kārtība ir nepieciešama. Šāda norma palīdzētu atklāt tādus īpaši smagus noziegumus kā ekonomiskie noziegumi, krāpšanas, arī ķīlnieku sagrābšana un citi. Turklāt sadarbību paredz arī starptautiskas konvencijas.

Vienmēr ir jāievēro līdzsvara princips - ko sabiedrība iegūst un ko zaudē. Šajā gadījumā valsts un sabiedrība var iegūt vairāk nekā zaudēt. Jo zaudēt nozīmē - neatklāt sevišķi smagu noziegumu.

 

Ministrs Zalāns rajonu reorganizācijā var piedzīvot ZZS pretestību

Ināra Egle,  Diena  01/11/08     Līdz maijam Saeimā būtu jāpieņem izmaiņas pašvaldību likumā, kas noteiktu arī rajona padomju reorganizācijas kārtību, uzskata reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP). Ministra apņemšanos varētu kavēt koalīcijā esošās Zaļo un Zemnieku savienības nodoms attieksmi pret visiem ar pašvaldību reformu saistītiem jautājumiem formulēt 15.martā paredzētajā Latvijas Zemnieku savienības kongresā. "Pašvaldību reforma ir jautājums par mūsu partijas būtību," Dienai sacīja ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, norādot, ka partijas lēmējinstitūcijās tiks izvērtēti arī visi vairāk nekā simt likumprojektu, kas saistīti ar administratīvi teritoriālās reformas īstenošanu.

Saeimā ir atvērts pašvaldību likums, kurā 21.janvārī beidzas priekšlikumu iesniegšana. Pirmdien pašvaldību ministrs E.Zalāns lūgs koalīcijas pārstāvju piekrišanu, lai likumā iesniegtu ar rajonu padomju reorganizāciju saistītos priekšlikumus. Ministrija aicinās paredzēt, ka pēc likuma spēkā stāšanās rajonu pašvaldībās līdz gada beigām tiek izstrādāti rajonu reorganizācijas plāni. Tajos būtu jāatspoguļo, kas notiek ar rajonu mantu, funkcijām, saistībām, par ko visām pašvaldībām jāvienojas, sacīja pašvaldību ministrs. Plāns jāīsteno līdz 2009.gada martam, kad beidzas tagadējo pašvaldību pilnvaras. Tad domāts rīkot jauno novadu sanāksmes, kurās piedalās visi tajos iekļauto pašvaldību deputāti, kas ievēl novada priekšsēdētāju. Viņš vada novadu līdz pašvaldību vēlēšanām, kas ir iecerētas reizē ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2009.gada 13.jūnijā. Pēc marta sanāksmēm rajonu padomēs vairs nedarbotos deleģētie tagadējo pagastu un pilsētu vadītāji, bet to vadītu izpilddirektors, kura vadībā līdz pašvaldību vēlēšanām plānots pabeigt reorganizāciju, stāstīja E.Zalāns.

Ja ZZS izrādīs pretestību, var nākties gatavot jaunu speciālo likumu, kā arī sarūk iespējas iekļauties piedāvātajā grafikā. Šonedēļ pašvaldību izpilddirektoru sanāksmē aktualizēta pērnā gada nogalē sagatavotā rajonu izpilddirektoru vēstule ministram, kuras viens no autoriem ir Cēsu rajona izpilddirektors Māris Niklass (ZZS). Dokumentā aicināts veidot vēlētas apriņķa pašvaldības, nododot tām daļu tagadējo rajonu funkciju, piemēram, slimnīcas. E.Zalāns ar premjeru Ivaru Godmani (LPP/LC) vienojušies, ka diskusiju par apriņķa vai reģiona jeb otrā līmeņa pašvaldībām jāatliek, lai neapgrūtinātu novadu reformas īstenošanu. E.Zalāns uzskata, ka novadu pašvaldībām ir jābūt tik spēcīgām, lai tās spētu pārņemt visas rajonu padomes funkcijas, ieskaitot ārstniecības iestādes un izglītības pārvaldes. Pēc M.Niklasa domām, esot iestādes, kuras novadi nevēlas vai arī nespēj pārņemt, piemēram, slimnīca, kas apkalpo plašāku teritoriju. Centrālā vara arī nepārzinot katras teritorijas vajadzības, piemēram, kur svarīgāk būvēt ceļu.

Pašvaldību ministrija sagatavojusi grozījumus likumā, kas paredz līdz šā gada beigām pagarināt termiņu, līdz kuram valdība iesniedz Saeimā likumprojektu par apriņķa pašvaldībām. Likums nosaka, ka apriņķa jeb otrā līmeņa pašvaldības jāizveido līdz 2010.gada 1.janvārim. ZZS līdz kongresam rīkos reģionālās sanāksmes. Šonedēļ notikušajā Kurzemes reģiona konferencē pausts atbalsts Alsungas pašvaldībai, kas vērsusies Satversmes tiesā (ST), iebilstot pret suitu novada likvidēšanu, kas nav jaunajā novadu kartē. ZZS atbalstīs pašvaldības, kas dosies uz ST, ja tiks ignorēti to pamatotie lēmumi, teica A.Brigmanis.

 

Eglītis aicina izvērtēt iespēju legalizēt 'pateicības'

LETA  01/11/08     Veselības ministrs Ivars Eglītis (TP) aicina izvērtēt priekšlikumu legalizēt pateicības maksājumus ārstiem, lai novērstu nelegālo līdzekļu apriti veselības aprūpē, informēja Veselības ministrijas pārstāve Egita Pole.

Pole skaidroja, ka, īstenojot šādu variantu, pacienti turpmāk slimnīcu kasēs varētu samaksāt "pateicības naudu'', norādot, kuram ārstam tā ir domāta. Pēc tam slimnīcai no šīs naudas būtu jānomaksā nodokļi.

Līdz ar to ārsts saņemtu summu, kas paliek pāri pēc nodokļu nomaksas.

Paredzēts, ka pirmdien Eglītis tiksies ar Valsts ieņēmuma dienesta pārstāvjiem, lai pārrunātu, vai šis priekšlikums ir realizējams praksē.

 

'Delna' iebilst pret Eglīša iniciatīvu apspriest 'pateicību' legalizēšanu

DELFI  01/11/08    Veselības ministra Ivara Eglīša (TP) ierosinājums izvērtēt priekšlikumu par pateicības maksājumu ārstiem legalizēšanu, ir pretrunā gan ar Valsts prezidenta iniciatīvu novērst šāda veida praksi, gan Veselības ministrijas (VM) līdzšinējo politiku šīs problēmas risināšanā, uzskata sabiedrība "Delna".

"Delna" norāda, ka pret šādu iespēju iebildušas arī pacientu organizācijas un "pateicības" nesaņemošie veselības aprūpes darbinieki. Tāpat, pēc "Delnas" pārstāvju domām, šis ministra ierosinājums ir pretrunā arī ar dažādu starptautisku organizāciju un ekspertu norādēm par to, ka Latvijai būtu jāuzlabo medicīnas pieejamība.

VM darba grupa, kas kopš pagājušā jūlija strādā pie ziņojuma par "pateicību" jautājuma iespējamajiem risinājumiem, vēl nav beigusi darbu, taču tās dalībnieki vienojušies, ka neuzskata par vēlamu risināt "pateicību" jautājumu, legalizējot šādu līdzekļu ieplūšanu veselības aprūpē. Tāpēc "Delna" uzskata, ka šis ministra paziņojums pārstāv tikai "pateicības" saņemošo ārstu viedokli un neatbilst līdzšinējām profesionālajām diskusijām par šo jautājumu.

 

Latvijā varētu likvidēt 20 politiskās partijas

LETA  01/11/08     Līdz noteiktajam termiņam Politisko partiju reģistrā nav iesniegušas nepieciešamos dokumentus un pārreģistrējušās 20 politiskās partijas, kuras tagad, visticamāk, tiks likvidētas.

Līdz šim 14 partijas ir pārreģistrējušās, bet 31 partija ir paguvusi iesniegt dokumentus pārreģistrācijai. Kā pēdējā dokumentus ar termiņā noteiktā 2.janvāra pasta zīmogu paguvusi iesūtīt partija "Latgales sirds", informēja Uzņēmumu reģistra (UR) Sabiedrisko attiecību vecākā eksperte Agnese Ščuka.

Kopumā pārreģistrāciju bija jāveic 65 politiskajām organizācijām.

Partiju pārreģistrācija, iesniedzot attiecīgus dokumentus UR, bija jāveic līdz šā gada sākumam. Tiesa, dokumenti joprojām tiks uzskatīti par derīgiem, ja tie pa pastu būs izsūtīti līdz 2.janvārim, tāpēc laikus nepārreģistrējušos partiju skaits vēl var samazināties, kas gan ir maz iespējams.

Ščuka skaidroja, ka patlaban notiekot datu apkopošana. Nākamās nedēļas sākumā būšot precīzi zināmi dati par tām partijām, kuras saskaņā ar "Politisko partiju likuma spēkā stāšanās kartības likumu" tiks uzskatītas par darbību izbeigušām.

Paziņojums par tām tiks sūtīts publicēšanai oficiālajam laikrakstam "Latvijas Vēstnesis".

Kā skaidro UR, likumdošanas reforma bija nepieciešama, lai noteiktu papildu tiesības un pienākumus politiskajām partijām. Likumprojekts "Politisko partiju likums" paredz tiesības partijām veikt saimniecisko darbību bez peļņas gūšanas nolūka, kā arī noteikts ierakstāmo ziņu apjoms, darbības apturēšanas principi un maksātnespējas procesa regulējuma attiecināšana.

Visām politiskajām organizācijām no Politisko organizāciju reģistra jāpārreģistrējas uz Politisko partiju reģistru. Nepārreģistrētām partijām būs jāpārtrauc darbība.

 

Intervija ar Augustu Brigmani: Atrast kopsaucējus

Anita Daukšte,  NRA  01/07/08    Zaļo un Zemnieku savienība, neraugoties uz kadru pārbīdēm un pat uz daudzu nozīmīgu partijas biedru nokļūšanu ārpus politikas, spēj saglabāt savas pozīcijas gan valdībā, gan Saeimā.

Kā tas izdodas – saruna ar Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Augustu Brigmani.

– Jūs bijāt viens no tiem, kas atbalstīja Kalvīša atkāpšanos pēc 18. oktobra piketa pie Saeimas nama.

Vai tagad Godmaņa valdībā izdosies likvidēt tās problēmas, kas bija Kalvīša valdībai?

– ZZS, protams, nav tas politiskais spēks, kas būtu ļoti simpātisks tiem, kas stāv piketos. Jo esam viena no valdības sastāvdaļām, un, lai arī iepriekšējai valdībai priekšplānā bija Kalvītis, tomēr mēs neesam no tās atdalāmi. Taču tajā pašā laikā – ja mēs runājam par 18. oktobra, nevis Doma laukuma mītiņu, tad toreiz es arī biju izgājis parunāties ar tiem cilvēkiem.

Viņi nemaz nebija naidīgi noskaņoti pret zaļajiem zemniekiem. Viņi pat saistīja zināmas cerības ar mums, ka mēs varētu mainīt valdības situāciju.

Es esmu centies noskaidrot ZZS elektorāta viedokli par to, kā tad partijai bija jārīkojas valdības koalīcijai kritiskā situācijā. Un atbilde bija diezgan skaidra – jāturpina strādāt, nevar pieņemt destruktīvu pozīciju – atlaižam visus, destabilizējam valsti. Bija arī doma, ka mums nevajag tikai akli pakļauties valdošās partijas viedoklim, Kalvīša valdonīgajai nostājai. Taču nekādu domu, ka vajadzētu nestrādāt un stāties ārā no koalīcijas nebija.

Godmaņa valdībai, protams, ir liela līdzība ar iepriekšējo valdību. Taču es redzu būtisku atšķirību – Godmanim un Kalvītim ir pilnīgi atšķirīgi vadības stili. Man ar Kalvīti bija viegli runāt, mēs abi esam Vēži pēc horoskopa, taču es neslēpšu – viņš bija pēdējā laikā ļoti paļāvies uz sevi – "kā es uzskatu, tā ir jādara". Tas nav slikti kaut kādās situācijās, bet, kad tu esi pārņemts ar savas varenības apziņu, tad ir arvien grūtāk piekāpties un būt elastīgam lēmumu pieņemšanā.

– Ar ko tad atšķiras Godmanis?

– Viņš ir citāds, jo viņam ir aiz muguras milzīga pieredze.

Cita lieta, kas mani teju tracināja valdības veidošanas laikā, – viņš pārāk daudz runāja ar Jauno laiku. Es taču arī piedalījos visās sarunās ar JL. Vienu brīdi man pat miegs uznāca, jo runāšana bija bezjēdzīga, taču jau no paša sākuma JL bija deklarējis, ka nekādā valdībā neies, un tikai nebeidzami runāja, runāja... Godmanim ir pluss, ka viņš prot uzklausīt, lai arī pats mīl ilgi runāt. Kalvītis bija izlēmīgāks. Godmanis vairāk uzklausa dažādus cilvēkus.

– Cik stabila ir ZZS situācija valdībā? Valdību veidošanas starplaikā pavīdēja tāda doma, ka zaļos zemniekus varbūt varētu vispār valdībā neņemt, ja tur nāktu JL.

– ZZS ir viena liela priekšrocība – mēs esam prognozējami un stabili. Vairāku gadu garumā ir atklājies, ka atšķirībā no citiem spēkiem, kas ir gatavi kādu valdību nojaukt, ZZS nekad to nedara. Ir, protams, atsevišķu deputātu izteikumi, taču tas nekad nav bijis partijas kurss, lai gūtu kādu labumu no īslaicīgas politiskās konjunktūras.

Arī lēmumu pieņemšanas process partiju LZS, LZP apvienībā ir elastīgs un vienkāršs.

– Bet vai šajā elastībā nav vērojamas arī kādas citas pazīmes? Jūs ļoti vienkārši atteicāties no Baibas Rivžas kā izglītības ministres. ZZS ir zaudējusi ļoti daudzus nozīmīgus kadrus kā amatpersonas. Vai tā nav atpakaļrāpulība, nevis elastība?

– Kas ir šie cilvēki? Indulis Emsis. Esmu gan dzirdējis, ka viņš tagad nožēlo lēmumu nolikt Saeimas deputāta mandātu. Mēs taču viņu aicinājām izsvērt – viena lieta būtu atkāpties no Saeimas priekšsēdētāja amata, otra – nolikt mandātu. Viņš pieņēma lēmumu uz emocionālā viļņa, spiediena ietekmē.

Redziet, ZZS lamā, ka mums tas rezervistu soliņš ir īss utt. Bet vienas amatpersonas vietā ir nākusi cita, un tikai no tās pašas ir atkarīgs, cik tā māk iegūt autoritāti. Kurš tad domāja, ka Gundars Daudze var būt tik stabils Saeimas priekšsēdētājs? Bet viņš tāds ir – un ļoti īsā laikā ieguva autoritāti.

Kas attiecas uz Baibu Rivžu, Zemnieku savienības valdes lēmums bija vienbalsīgs par to, ka viņa netiek atkārtoti virzīta uz izglītības un zinātnes ministra amatu. Taču mēs vēlējāmies arī viņu emocionāli saudzēt, pēc visiem pēdējā laika uzbrukumiem, un šī ir iespēja atpūsties un aiziet no amata, daļā sabiedrības saņemot pozitīvu novērtējumu.

– Jūs piekāpjaties konjunktūras dēļ vai tomēr atzīstot – nu, jā, tas darbs tomēr nebija tik labs?

– Šajā gadījumā redzējām, ar cik lielu atbildības nastu amatā nāk Godmanis. Bija arī nepārprotams Valsts prezidenta Valda Zatlera signāls – nepieciešams jauns izglītības ministrs un jauns veselības ministrs. Visu šo saliekot kopā, bija vajadzīgs vai nu izrādīt politiķa gudrību, vai strikti iecirsties un virzīt Rivžu, radot neērtības izjūtu premjeram, kurš tikai tagad sāks strādāt, un ļaujot viņam izpelnīties pārmetumus, ka viņam nav nevienas jaunas sejas valdībā. Vai arī izraisīt neērtības izjūtu prezidentam, kuram Godmanis bija pirmā premjera izvēle viņa prezidentūras laikā, parādīt viņam, ka neņemam viņu galvā? Tāpēc bija jāizšķiras un jāpalīdz celt gan premjera, gan prezidenta autoritāti.

– Valsts prezidentam Godmaņa valdības veidošanas procesā bija lielāka loma, nekā savulaik uzņēmās Vaira Vīķe-Freiberga, izvēloties premjera amata kandidātus?

– Uzskatu, ka jā. Citi pārmet, ka prezidents pārāk sīki iejaucies valdības veidošanas darbā. Vaira Vīķe-Freiberga bija cita stila politiķe, ar lielu stāžu un pieredzi. Zatleram tas bija pirmais nopietnais politiskais solis, uz viņu skatījās vesels skauģu bars – nu, kā tad viņš tiks galā, skatījās ar tādu ļaunu prieku – izdosies vai neizdosies.

Manuprāt, ja mēs esam par šo prezidentu balsojuši, mums viņš ir jāņem vērā.

– TP, runājot par Valsts prezidenta vēlēšanām, minēja, ka viens no centrālajiem iemesliem, kāpēc izšķīrās par labu bezpartijiskajam Zatleram, bija ZZS nepiekāpība par bezpartijisku prezidentu. Vai vienkārši toreiz negribējāt šo amatu atdot TP?

– Mūsu pozīcija bija skaidra un gaiša – jābūt bezpartijiskam prezidentam. Mums tajā situācijā bija visvieglāk runāt – mēs neizvirzām no sava vidus ne prezidentu, ne premjeru. Protams, mūs ietekmē arī tas, ka daļa sabiedrības vēlas šajos amatos redzēt bezpartijiskus cilvēkus. Mēs arī uzņemamies paust šīs sabiedrības daļas nostāju.

– Vai tad šī sabiedrības daļa ir jūsu elektorāts?

– Ne tikai tā. Lielai daļai sabiedrības vispār nav uzticības politiskajām partijām.

Ja mēs runājam par prezidenta amatu, tad, iespējams, mēs būtu nobalsojuši arī par Kalvīti kā Valsts prezidentu. Bet viņu neviens tad neizvirzīja, lai gan tad vēl Kalvīša reitings sabiedrībā bija pietiekami augsts. Manuprāt, Māris Riekstiņš, ko TP tad izvirzīja, vēl nebija izaudzis līdz prezidenta mērauklai.

Daudzi ir piemirsuši, ka meklējumi bija ilgi vēl pirms Zatlera izvirzīšanas. ZZS taču arī meklēja bezpartijisku prezidentu, tomēr gan Latvijas Universitātes rektors Lācis, gan Inesis Feiferis, gan Andris Jaunsleinis, gan Imants Lancmanis, gan vēl vesela virkne sabiedrībā godātu cilvēku atteicās no šīs iespējas. Daudzi jau atteicās tāpēc, ka grūti strādāt pēc tik spilgtas personības kā Vaira Vīķe-Freiberga. Gods un slava Zatleram, ka viņš juta sevī spēku nākt un strādāt.

– Cik viegli vai grūti jums bija pieņemt lēmumu par atteikšanos no Aivara Lemberga kā premjera amata kandidāta?

– Bet tas jau nav noticis.

– Bet ZZS taču bija gatava virzīt Mārtiņu Rozi šim amatam?

– Bija jau tādas jocīgas ziņas Nekā personīga, ka it kā mēs esam atteikušies no Lemberga, taču tad viņi beigās secināja, jā, bet sirdī viņi tomēr nav atteikušies...

Aivaru Lembergu par premjera kandidātu izvirzīja nevis Brigmanis vai LZP vai LZS, bet gan kopīgs partiju forums pirms Saeimas vēlēšanām un, pateicoties tam, saņēma nozīmīgu balsu skaitu vēlēšanās.

Bet šobrīd Lembergs atrodas mājas arestā, un līdz ar to katrs ar veselo saprātu apveltīts cilvēks saprot, ka viņš nevar kandidēt uz premjera amatu. Bet šobrīd ZZS gaida skaidru tiesas spriedumu – vai nu cilvēks ir vainīgs un tiek nosodīts, vai arī tiek atzīts par nevainīgu.

Bet partija nav koncentrēta ap vienu cilvēku, tāpēc attiecīgās situācijās uzskatām par iespējamu izvirzīt citu kandidātu. Līdzīga situācija, kā ar Mārtiņu Rozi, kurš bija gatavs iet un strādāt, ja viņu virzītu, var atkārtoties vēl.

– Apsūdzības, kas izvirzītas pret Lembergu, jūs neietekmē?

– Mums šobrīd nav iemeslu, kāpēc mums būtu partiju forumā par to jālemj. Notiek process, kura rezultātā būs tiesas spriedums. Un tas arī ir noteicošais faktors tālāku lēmumu pieņemšanai.

– Kādu jūs prognozējat turpmāko gaitu Kriminālprocesa grozījumiem, kuri ļautu prokuratūrai dalīt indulgences likumpārkāpējiem?

– Arī stukaču likumam ir jāiet sava gaita – Saeimas komisijās, iesniedzot priekšlikumus, diskutējot par tiem. Valdības deklarācijās par to nav nekas jāraksta un nekādas saistības nav jāuzņemas. Ne jau valdībai un premjeram jāuzņemas saistības par to, kādus lēmumus pieņems Saeimas deputāti.

Par šiem grozījumiem juristi aktīvi strīdas, un es ceru, ka Saeimas komisijās notiks nopietnas diskusijas. Taču man personīgi stukači nekad nav patikuši.

– Šajās vēlēšanās ZZS veidoja trīs partiju savienību. Vai pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās tā saglabāsies?

– Man nav pēdējo socioloģisko aptauju datu, bet varu teikt, 6,2–8% ir parasti tas stingrais ZZS elektorāts, kurš turas pie apvienības, neraugoties ne uz kādiem skandāliem un vējiem – vai tur Ingrīdas Ūdres vai Induļa Emša vai citi skandāli notiek. Šo atbalstītāju loku vēlēšanās mēs esam varējuši palielināt, piesaistot ar konkrētiem darbiem un idejām...

– Vai tiešām jūs varēsiet šo loku palielināt? Redzat kādus jaunus idejiskus uzstādījumus, kas spēj pārliecināt vēlētājus?

– Es domāju, ka lielā mērā mūsu atbalstītāju loks pašvaldībās ir saistīts ar to, kā realizēsies reģionālā reforma. Lielākajā daļā teritoriju Latvijā tā ir tiešām vajadzīga, bet daudzviet tā ir mākslīga sabāšana kopā un vērtējama kā nepareiza politika. Varbūt daudzi nezina, ka par pēdējiem deviņiem novadiem tika panākts risinājums ar Tautas partiju smagās kompromisu pilnās sarunās. Vēl vienošanās un cīņa nav galā – būs ļoti nopietna saruna par Cēsu rajonu un par Talsu novadu. Bet lielais mūsu potenciālo atbalstītāju loks ir saistīts ar to, kā mēs aizstāvēsim savas idejas reģionālās reformas jomā.

– Vai reģionālās reformas pabeigšana nekļūs par plaisu koalīcijā?

– Es domāju – nekad nebūs tā, ka kāda partija varēs viennozīmīgi uzvarēt kādā pašvaldībā. Ar Tautas partiju mums vienīgās pretrunas ir reģionālās reformas lietās. Bet tas nav tāds šķērslis, kas varētu mūs nolikt pieri pret pieri un nolemt, ka mēs ar viņiem vairs nesadarbojamies un nestrādājam. Politikā jau tā māksla ir – atrast kopsaucējus.

– ZZS solīja tiesāties ar KNAB par to, ka apvienībai tika pieskaitīti Aivara Lemberga individuālās kampaņas izdevumi, kuru viņš bija licis pretī tai negatīvisma kampaņai, ko pret viņu bija izvērtusi šaubīgā organizācija Pilsētai un pasaulei. Cik tālu šis jautājums ir pavirzījies?

– Rēķinot priekšvēlēšanu kampaņas izdevumus, mēs jau bijām aprēķinājuši, ka 20 tūkstošus latu līdz likumā atļautajam limitam neiztērēsim, lai paliek rezerve – ja nu atklāsies, ka tomēr ir kādi tēriņi, kuri iepriekš netika paredzēti.

Bet tas, ka mums pieskaitīs Lemberga, kurš nebija deputātu kandidāts, kampaņas izdevumus, ar to gan mēs nerēķinājāmies! Nebūtu jau liela māka – atmaksāt trīs tūkstošus un samaksāt administratīvo sodu, bet šeit tas ir principa jautājums. Un tāpēc mēs esam vērsušies tiesā.

 

Alsunga dodas uz Satversmes tiesu

Imants Vīksne,  NRA  01/12/08    Cīnoties pret piespiedu iekļaušanu Kuldīgas novadā, Ēdoles pagasts sagatavojis prasību Satversmes tiesai.

Pagasta padomes priekšsēdētājs Gunārs Bloks informē, ka Rīgā prasība tikšot nogādāta jaunnedēļ. "Nekas briesmīgāks nevar būt – pašvaldībai jāsūdz valdība tiesā. Mēs taču abi pildām valsts funkcijas. Tālāk vairs nav, kur iet," par notiekošo satriekts ir pagastvecis. Taču viņš neuzskata, ka padome būtu tiesīga piekāpties Ministru kabinetam, ja pagasta iedzīvotāji deputātus pilnvarojuši cīnīties. Neatkarīgā jau rakstīja, ka pirms izšķirošā lēmuma pieņemšanas Alsungas iedzīvotāju aptaujā 91% respondentu balsoja pret iekļaušanos Kuldīgas novadā.

Šobrīd nepaklausība ministrijas plāniem pagastam jau izmaksājusi 200 000 latu. Ministrija pašvaldību attīstībai paredzēto naudu piešķir tikai tiem pagastiem, kas izpilda prasību apvienoties.

Savukārt reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns Neatkarīgajai nepauda savu viedokli par iespējamo tiesvedību ar Alsungu, vien norādīja elektroniskajā vēstulē, ka ministrija ir "veikusi plašas konsultācijas ar pašvaldībām" un ka "iedzīvotājiem visā Latvijā jābūt pieejamiem kvalitatīviem un mūsdienīgiem pašvaldību pakalpojumiem". Pagājušajā gadā kopumā ar dažādu nacionālo atbalsta instrumentu starpniecību pašvaldībām esot piešķirti 56,5 miljoni latu, bet šā gada valsts budžetā atbalsts pašvaldībām paredzēts par 27,6 miljoniem latu lielāks nekā pērn – galvenokārt novadu infrastruktūras attīstībai. Par Alsungu ne vārda.

 

Intervija ar Kasparu Gerhardu: «Inflācijas pieaugumu var apturēt»

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   01/11/08    Ivara Godmaņa valdībai būs jāmeklē risinājumi daudziem jautājumiem ekonomikas jomā, ne tikai jācenšas samazināt inflācijas pieaugumu. Lai noskaidrotu, kāds ir redzējums uz šīs jomas lielākajiem "stūrakmeņiem", Nedēļa aicināja uz sarunu ekonomikas ministru Kasparu Gerhardu.

Saruna notika 28. decembrī, pagājušā gada pēdējā darbdienā, kas Godmaņa valdībai bija tikai otrā darbdiena. Tomēr jāteic, ka ekonomikas ministram vienīgais jautājums, uz kuru nebija skaidras atbildes un rīcības plāna, bija par Lattelecom privatizāciju.

- Kāda būs Ekonomikas ministrijas nostādne Lattelecom privatizācijas jautājumā?

- Privatizācijas aģentūra gatavo ziņojumu šajā sakarā. Kad būšu ar to iepazinies, došos uz valdību un runāsim par šo jautājumu.

- Vai jums ir konceptuāla nostāja par Lattelecom privatizāciju?

- Privatizācijas jautājums ir ar diezgan garu vēsturi, tāpēc ir skaidrs, ka tagadējam lēmumam jābūt juridiski precīzam, lai tas nevarētu izraisīt šā jautājuma skatīšanu, piemēram, tiesā. Tāpēc ir nepieciešams precīzi un detalizēti izstrādāt privatizācijas modeli.

- Vai privatizācijas modelī, ko vasarā valdība konceptuāli atbalstīja un par kuru vēlāk tika parakstīts nodomu protokols, ir juridiskas neskaidrības, kas var izraisīt tālākas sekas?

- Es neesmu jurists, man grūti spriest par juridiskām lietām, varu vienīgi piekrist tam, ka juridiski visam jābūt nevainojami, tāpēc privatizācijas jautājums rūpīgi jāizvērtē.

- Vai jūs nebaida tas, ka esošajā situācijā, kad Lattelecom darbību ierobežo zināmi nosacījumi, vilcinoties ar privatizāciju, uzņēmums var zaudēt daļu savas vērtības?

- Viens no privatizācijas mērķiem, protams, ir atrisināt šo situāciju ar ierobežojumiem, ko nosaka tas, ka uzņēmumam ir līdzīpašnieks. Protams, mani uztrauc tas, ka laiks iet, tāpēc lēmums par Lattelecom privatizāciju ir jāpieņem tuvāko simts dienu laikā.

- Otrs lielais jautājumu loks skar enerģētiku un visus ar to saistītos lēmumus. No vienas puses, dažādos dokumentos Latvija ir plānojusi un apņēmusies palielināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu. No otras – to prasa arī Eiropas Savienība, tāpēc atjaunojamo energoresursu izmantošanu nevarēsim ignorēt, neatkarīgi no tā, vai gribam to vai ne. Tāpēc sarunu vēlētos sākt ar atomenerģiju – vai Latvija ir skaidri izlēmusi par savu vēlmi iesaistīties šajā projektā?

- Pašlaik notiek projekta juridisko un finanšu aspektu izpēte un tiesības tajā piedalīties ir deleģētas Latvenergo. Skaidrība par šo projektu ir lielā mērā atkarīga no Lietuvas Seima. Mans pirmais ārzemju brauciens būs pie Lietuvas kolēģa, lai uzzinātu, kāda būs Lietuvas attieksme pret šo projektu. Pašlaik ir skaidrs, ka Lietuvā pret jauna kodolreaktora būvi ir neviennozīmīga attieksme, tāpēc tās parlamenta lēmums noteiks, vai šis projekts tiks īstenots. Uzskatu, ka Latvijai ir jāpiedalās šajā projektā, ja domājam par mūsu enerģētikas attīstību nākotnē. Atomelektrostacija ir vajadzīga ne tikai Latvijas, bet arī visa reģiona bāzes jaudu deficīta segšanai. Šis deficīts iestāsies pēc Ignalinas tagadējā kodolreaktora slēgšanas.

- Vislielākos iebildumus pret jauna kodolreaktora būvi Latvijā līdz šim gadījies dzirdēt saistībā ar izlietotās kodoldegvielas glabāšanu – vai Lietuva pati nespēj šo jautājumu atrisināt?

- Es esmu bijis Ignalinā, un tur ir izbūvēta glabātava, kas atbilst visiem standartiem un kur tiek turēta izlietotā kodoldegviela, tāpēc lietuvieši uzskata, ka šis jautājums ir atrisināts.

- Tātad Zaļās partijas biedra Viestura Silenieka mūsu žurnālam intervijā sacītais, ka kodoldegvielas glabāšana ir milzīga neatrisināta problēma un ka izlietotā kodoldegviela tiek turēta gandrīz vai metāla mucās lauka vidū, neatbilst patiesībai?

- Ja mums tika rādīta ne tā būve un tajā neatradās izlietotā kodoldegviela, kā mums stāstīja, tad varbūt izlietotā kodoldegviela tiešām stāv klajā laukā metāla mucās. Vismaz mēs apskatījām būvi, par kuru mums sacīja, ka tā ir visiem standartiem atbilstoša jauna izlietotās kodoldegvielas glabātava. Ja mūs mānīja, tad es tagad mānu jūs. (Smejas.)

- Jūsu sacītais liek secināt: ja vien tiks būvēts jauns kodolreaktors Ignalinā, tad Latvija šajā projektā noteikti piedalīsies.

- Pēc vecā kodolreaktora slēgšanas energoresursu trūkuma problēma būs aktuāla. Ja, vērtējot, kāds energoresursu patēriņa pieaugums gaidāms, esam konservatīvi un paredzam, ka visi ar energoefektivitāti saistītie pasākumi būs efektīvi, tad tomēr arī tādā gadījumā ir jārēķina, ka katra gada elektroenerģijas patēriņš palielināsies par aptuveni 3,5%. Tātad ir jāatrod, kur ņemt bāzes jaudas.

- Arī tad, ja jaunais kodolreaktors tiks būvēts, laikā ir pārrāvums starp 2012. gadu, kad slēgs veco kodolreaktoru, un aptuveni 2020. gadu, kas ir pats agrākais iespējamais gads, kad varētu sākt darboties jaunais kodolreaktors. Kāds būs energojaudas deficīts, kas būs jāsedz?

- 2012. gadā jaudas deficīts varētu būt aptuveni 700 megavatu – ziemā vienā diennaktī visa mūsu valsts patērē aptuveni 1400 megavatu.

- Vai trūkstošo jaudas deficītu nevar segt ar alternatīvajiem energoresursiem?

- Nezinu, kāpēc netiek nopietni uztvertas jau pirms laba laika valdības izstrādātās enerģētikas attīstības pamatnostādnes. Mēs ļoti nopietni esam strādājuši, pētot, kā varētu nosegt jaudas deficītu, un esam sagatavojuši valdībai ziņojumu par iespējamo rīcību. Šajā darbā pieaicinājām alternatīvo energoresursu speciālistus, un alternatīvo energoresursu iespējamais devums ir ļoti nopietni izvērtēts. Secinājumi par alternatīvo energoresursu apjomu Latvijā ir vienkārši – resursi ir tādi, kādi tie ir, patīk tas vai ne. Vējš pie mums ir tāds, kāds ir, un nav piemērojams nopietniem projektiem. Mazie HES ir sabūvēti visur, kur tos vien var sabūvēt. Par HES runājot, ar zināmu melno humoru jāteic, ka, pat aizberot Gauju pie Turaidas un uzbūvējot HES, tāpat kā uzbūvējot HES uz Daugavas pie Krāslavas, vairāk par 100 megavatiem no katras tādas HES mēs nedabūtu. Mūsu koksnes resursi ļautu mums iegūt aptuveni 100, varbūt 200 megavatu lielu jaudu.

- Kāpēc nevar izmantot zaļo biomasu – rapsi, cukurbietes un jebko citu, kas ir gatavs augt Latvijā?

- Tas mums ir darba lauks – audzēt rapsi un citas kultūras, lai ražotu biodegvielu. Tas tiešām ir nopietni, un tas lielā mērā ir atkarīgs no Ekonomikas ministrijas. Tā ir mūsu nākotne, it īpaši tad, ja pašreizējie procesi pasaules degvielas tirgū turpināsies tāpat kā pašlaik. Katrā ziņā biodīzeļa un bioetanola ražošana ir mūsu nākotne, vienīgi jāsaprot, ka tas ir dārgs prieks, turklāt tas nav dažu, bet drīzāk desmit gadu jautājums. Jāsaprot arī, ka ar zaļajiem resursiem nosegt energojaudas pārrāvumu ir ļoti grūti, pat neiespējami.

Citu valstu pieredze rāda, ka var būvēt spēkstaciju, kas izmanto koksni, bet ir jārēķinās, ka vest koksni uz tādu spēkstaciju tālāk par 100 kilometriem ir neefektīvi, turklāt koksne ir jāved, bet tas nozīmē degvielas patēriņu, lielos baļķu vedējus uz ceļiem, gaisa piesārņojumu. Protams, var un vajag atbalstīt mazo koģenerācijas staciju veidošanu, valdība to atbalsta. Mēs arī atbalstām ogļu stacijas būvi, kurā aptuveni 10% tiktu lietota biomasa jeb koksne. Tas nozīmē, ka aptuveni 100 kilometru rādiusā ap šo staciju tiktu izmantota visa tur esošā biomasa jeb koksne.

- Tādu jaudas deficītu reāli var nosegt ar gāzes vai cietā kurināmā termoelektrocentrāles palīdzību. Ogļu stacija vairāk piesārņo vidi, bet gāzes stacija palielina Latvijas atkarību no Krievijas. Cik procentu mūsu energobilancē dod Krievijas gāze? Kādu rīcību piedāvās Ekonomikas ministrija?

- Ja skaitām arī auto degvielu, gāze pašlaik ir aptuveni 32–33% no energobilances, bet, atņemot nost auto degvielu, gāzes īpatsvars energobilancē ir aptuveni 50%. Ja uzceļam gāzes termoelektrocentrāli, gāzes īpatsvars palielināsies līdz aptuveni 60%.

- Vai 60% Krievijas gāzes īpatsvara energobilancē nav traģiska atkarība?

- Tā ir problēma, bet par traģisku šo atkarību gan es negribētu saukt. Mums ir Inčukalna gāzes krātuve, turklāt siltuma iegūšanai tādā stacijā varam izmantot dīzeļdegvielu, tāpēc uzskatām, ka ir jāceļ abas stacijas – gan gāzes, gan ogļu un biomasas.

- Kādā brīdī izskanēja pieļāvumi, ka varbūt uz Latviju būvēs atzaru no Krievijas–Vācijas gāzes vada Baltijas jūrā, tika runāts arī par iespējamo Dobeles gāzes krātuvi Eiropai, bet tagad šīs runas ir apklusušas. Gāzes krātuve Eiropai tiks celta Vācijā – vai tas nozīmē, ka Latvija ir domājusi par neiespējamiem projektiem?

- Ir apstākļi, pie kuriem Dobeles gāzes krātuve varētu kļūt interesanta, tieši tāpēc arī notiek priekšizpēte. Mēs intensīvi strādājam, lai saslēgtos tīklā vai nu ar Zviedriju, vai ar Lietuvu, kas tālāk slēgtos ar Poliju – brīdī, kad mūsu elektrotīkli būs vienā slēgumā ar Zviedriju vai uz otru pusi – ar Lietuvu, gāzes elektrostacija Latvijā var kļūt par ļoti interesantu projektu. Liela un ļoti jaudīga gāzes stacija, kas ražotu elektrību un varētu to pārdot Eiropai, jau būtu ļoti interesants projekts. Gāzes staciju, atšķirībā no atomelektrostacijas, var ieslēgt un izslēgt, un gāze kaut kur ir jāglabā.

 

- Tātad Dobeles gāzes krātuve nav norakstīts projekts, kam svītru pārvilkusi Krievijas un Vācijas ciešā draudzība gāzes jautājumos?

- Nē, tas nav norakstīts projekts. Domāju, ka pie zināmiem nosacījumiem tas var īstenoties.

- Vai elektrotīklu savienojumi ar Zviedriju un Poliju caur Lietuvu tiks veikti līdz brīdim, kad sāksies elektroenerģijas deficīts? Vai sprieguma kritums tīklā neizraisīs iespējamo tīklu atslēgšanās efektu, kas vienmēr nes sev līdzi katastrofālas sekas tautsaimniecībai?

- Jā, tas tiks izdarīts līdz tam laikam. Turklāt mums pagaidām ir vēl arī savienojums ar Krieviju.

- Krievijas tīklu slēgums netiek uzskatīts par atbilstošu un drošu strauju sprieguma svārstību gadījumā.

- Lai būtu pilnīga drošība, mums būs tīklu savienojumi ar Zviedriju un Poliju, un esmu pārliecināts, ka ir pilnīgi reāli panākt šos savienojumus līdz 2012. gadam, kad sāksies energojaudas deficīts. Mēs nepaļaujamies tikai uz savienojumu ar Krieviju.

- Vai var sacīt, ka Ekonomikas ministrijai ir skaidrība par to, kam jānotiek enerģētikā un kādas ir prioritātes?

- Mums ir skaidrība par to, ko piedāvāsim valdībai apspriest, un mums ir skatījums, kā risināt gaidāmo elektroenerģijas deficītu.

- Kārtējo reizi tiks celti elektroenerģijas tarifi, tāpēc gribu vaicāt – kāpēc valsts nevar regulēt savas akciju sabiedrības peļņu un kāpēc Latvenergo cels tarifus, tādējādi sekmējot arī inflācijas pieaugumu?

- Tur ir dažādi apstākļi. Latvenergo pats arī iepērk gāzi, maksājot par to cenu, kuru prasa piegādātājs. Elektroenerģija pamatā tiek pirkta no Ignalinas, un laika periodos, kad kaut kādu iemeslu dēļ elektroenerģija bija jāpērk citur, varējām pārliecināties, ka cenas elektroenerģijai ir kāpušas visur.

No 1. janvāra stājas spēkā jaunās emisiju kvotas, un Igaunijas elektroenerģija būs dārgāka tieši par šo emisijas kvotas tiesu. Tas viss dod klāt cenas kāpumu iepērkamajai elektrībai. Protams, Latvenergo primārais uzdevums nav pelnīt, bet nodrošināt Latvijas iedzīvotājiem elektrības piegādi, bet ir runa par ārējiem apstākļiem, nevis par to, vai ļaut uzņēmumam pelnīt. Brīdī, kad Ignalina tiks slēgta, iepērkamās elektrības cena būs vēl augstāka.

- Jūsu sacītais liek gaidīt nepārtrauktu elektrības cenu kāpumu.

- Cenas augs, bet tas nenozīmē, kas cenas kāps, kāps un kāps bez apstājas un bez pārtraukuma. Jāsaprot, ka šo cenu palielinājumu ietekmē procesi pasaulē, kur Ķīna ir kļuvusi par vienu no lielākajiem patērētājiem. Tomēr es arī domāju, ka hipotekārā krīze, kas no Amerikas ir atnākusi līdz Eiropai, samazina Eiropas pieprasījumu un līdz ar to samazinās jeb stabilizēs Ķīnas pieprasījumu pēc naftas produktiem. Tāpēc agrāk vai vēlāk, manuprāt, cenas nostabilizēsies.

- Sarunas sākumā pieminējāt energoefektivitāti – likumu par energoefektivitāti Latvijā vajadzēja pieņemt pirms diviem gadiem... Tagad gaidām, vai nebūs jāmaksā lielas soda naudas Eiropai, bet ēkām joprojām energopases nav obligātas.

- Likumprojekts pašlaik ir Saeimā otrajā lasījumā. Mēs ļoti nopietni strādāsim, lai likums Saeimā beidzot tiek pieņemts. Eiropa var mūs iesūdzēt tiesā, tomēr patiesība ir tā, ka visvairāk tas mums ir vajadzīgs pašiem. Ēkas ir jāsiltina, ir jānosaka, kāda ir to siltumizolācija. Cilvēki ir jāinformē un jāpārliecina, un mums ir paredzēti struktūrfondu līdzekļi energoefektivitātes veicināšanai.

- Vai Latvijā ir pietiekami daudz speciālistu, kas spēj veikt ēku energoefektivitātes novērtēšanu un kuru izsniegtās energopases atbildīs visām prasībām?

- Mums ir pietiekami daudz speciālistu, ir iespējas arī viņus apmācīt. Protams, ja visi ēku īpašnieki vienlaikus gribēs saņemt energopases saviem īpašumiem, tad sarežģījumi radīsies gan. Tomēr domāju, ka ar speciālistiem problēmu nebūs. Ceru, ka līdz vasarai Saeima šo likumu pieņems.

- Ko nozīmē jūsu piedāvātais stabilizācijas plāns ekonomikai?

- Tas ir kā papildinājums inflācijas apkarošanas plānam. Šis plāns pamatā bija fiskāli ierobežojoši pasākumi, kas bija vērsti kredītpiedāvājumu ievirzīšanai saprātīgākā gultnē. Stabilizācijas plānam ir divas daļas: Finanšu ministrijas daļa, kas paredz papildinājumus fiskāli ierobežojošam plānam, un mūsu ministrijas stabilizācijas plāna daļa, kas domāta ekonomikas ilgtspējīgai attīstībai, konkurētspējīgo nozaru atbalstam, eksporta veicināšanai un tam, lai Latvijā veidotos vismaz Baltijā labākā uzņēmējdarbības vide un konkurences noteikumi visiem būtu skaidri un saprotami.

- Vai būs jāizdara grozījumi likumos, lai sasniegtu šos mērķus?

- No mūsu puses Konkurences likums ir pirmais, kas mūs interesē. Esošie grozījumi ir labi, bet mēs varētu tomēr ierosināt vēl dažus, kas tika atlikti, – piemēram, dominējošā stāvokļa sakarā. Tehniski precizējumi vajadzīgi arī Struktūrfondu likumā. Ir virkne Ministru kabineta noteikumu, kuri būtu vajadzīgi sakarā ar eparakstu, ar uzņēmuma reģistrāciju un vēl dažām lietām.

- Kā vērtējat iespēju mainīt likumdošanu attiecībā uz peļņas reinvestēšanu?

- Kā jau teicu, mums vajadzīga uzņēmējdarbības vide, kas būtu nevis vienkārši tāda pati kā kaimiņiem, bet labāka. Iespēja šajā jautājumā mainīt likumdošanu, lai veicinātu reinvestēšanu uzņēmuma attīstība, tika apskatīta Finanšu ministrijas darba grupā, bet tas nav šodienas vai rītdienas jautājums, pie tā visagrākais, kad varēsim ķerties, ir 2009. gads.

- Kāpēc šo jautājumu varēs skatīt tikai pēc gada?

- Pašreizējā situācijā mēs nevaram aiztikt mūsu nodokļu sistēmu, radot izmaiņas spēles noteikumos gada vidū. Uzņēmējam vajag saglabāt iespēju precīzi plānot savus darbus. Par iespējamām izmaiņām rūpīgi jādiskutē visa gada garumā un jāizvērtē visas nozares.

- Vai 2009. gadā varētu sākt risināt arī jautājumu par to iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļu, kas attiecas uz kapitāla pieaugumu?

- Ir jādiskutē. Jāskatās, kādos virzienos kapitāla pieaugums tiek iegūts un kā tas tiek izmantots. Es negribētu šodien teikt ne jā, nedz arī nē nodoklim, ar ko tiktu aplikts kapitāla palielinājums. Ar nodokli neapliktais kapitāla pieaugums ir radījis uzņēmēju vidū diezgan lielu interesi strādāt Latvijā, un nedomāju, ka pareizais risinājums būtu jau rīt paziņot, ka kapitāla pieaugums tiks aplikts ar nodokli.

- Vai jūsu sacītais nozīmē, ka, pirmkārt, izmaiņas nodokļu likumdošanā nedrīkst veikt agrāk par 2009. gadu, lai nevajadzīgi nejauktu spēles noteikumus, un, otrkārt, jūs vispār neesat pārliecināts, ka ir vajadzīgi grozījumi nodokļu likumdošanā?

- Vispār grozījumi ir vajadzīgi, kaut vai attiecībā uz reinvestēto peļņu, lai radītu labāku uzņēmējdarbības vidi. Otra ļoti nopietna lieta, par ko tēvzemieši vienmēr ir iestājušies, ir nodokļi attiecībā uz nekustamo īpašumu. Tas ir jautājums par vienīgā jeb pirmā mājokļa aplikšanu ar nodokli un tamlīdzīgi. Nodokļu sakārtošana šajos jautājumos ir ļoti apsveicama lieta. Kā zināms, tiek runāts ne tikai par mājas, bet arī par dzīvokļa aplikšanu ar nekustamā īpašuma nodokli, bet tādā gadījumā droši vien arī šajā nodoklī jāparedz atlaides, ja tas ir vienīgā mājasvieta. Vārdu sakot, šajos jautājumos ir ko darīt.

- Ja runājam par uzņēmējiem, ir nācies uzklausīt stāstus par mazajiem uzņēmējiem, kuriem telpu īres maksa ir paaugstinājusies pat 300 reižu, mainoties nodokļu politikai, un kuri ir spiesti pārtraukt savu uzņēmējdarbību. Ja agrāk viņi uzturēja sevi un ģimeni, maksāja valstij nodokļus, tad tagad viņi ir bezdarbnieki, bez ienākumiem ģimenes uzturēšanai, par kuru nu jārūpējas valstij. Vai ēku un zemes nodokļi attiecībā uz mazajiem uzņēmējiem nav pārskatāmi?

- Par šo jautājumu bija ļoti plašas diskusijas. Varu vienīgi teikt, ka nevajadzētu iet uz krasām izmaiņām nodokļu sistēmā.

- Vai esat pārliecināts, ka inflācijas kāpumu var apturēt?

- Jā, protams, to var izdarīt. Mūsu prognozes neparedz vēl lielāku vidējo gada inflāciju nekā 2007. gadā.

 

Viedoklis: Simt dienu ķeksītis

Askolds Rodins,  Diena  01/11/08    Velk uz nomuļļāšanas pusi. Labi strukturētas noziedzības sekmīgākai apkarošanai nepieciešamie t.s. antimafijas grozījumi Kriminālprocesa likumā Saeimā var nonākt un tikt iebalsoti tādā variantā, ka jēgas no tiem būs maz. Toties Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība mierīgi varēs teikt vēlētājiem, ka viens no valdības pirmajās simt dienās solītajiem darbiem ir padarīts. Tikai kā?

Sākums bija daudzsološs. Pirmsvēlēšanu vasarā ātri tapa un septembrī Saeimā pirmo lasījumu piedzīvoja grozījumi Kriminālprocesa likumā, kas paredzēja atbrīvot no kriminālatbildības personas, kas apsūdzētas nozieguma izdarīšanā, taču labprātīgi piekritušas sadarboties ar tiesībsargājošām instancēm un devušas būtisku ieguldījumu citas personas izdarīta smaga vai sevišķi smaga nozieguma atklāšanā. Šāda kārtība nav nekāds jaunizgudrots divritenis, tā ir parasta prakse daudzviet pasaulē. Dabiski, ka runa nav par noziegumiem pret personu - slepkavību, izvarošanu, smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Latvijas apstākļos jārunā lielākoties par ekonomiskajiem noziegumiem, situācijām, kad uz apsūdzēto sola nonāk izpildītāji, bet "smadzeņu centrs" paliek lieciniekos vai lietā vispār nefigurē. Pazīstama situācija - visi zina kas, bet tiesībsargi klāt netiek.

Kad Saeimas vēlēšanu stunda bija situsi, sākās lietas vilkšana garumā. Kā uz burvju mājienu nobira vēl pārsimt grozījumu likumā, kurus visus varot pieņemt tikai paketē. Tādu nostāju dzelžaini pērn ieņēma toreizējais Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs un tagadējais iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP), tā arī saprotami nepamatojot, kāpēc šos dažus grozījumus nevar izņemt no paketes un balsot par tiem agrāk.

Līdz bezgalībai kaut ko var novilcināt tikai tad, ja tam netiek pievērsta sabiedrības uzmanība. Šis nebija no tiem gadījumiem.

Tad publiskajā telpā sākās runas par paša principa (pastāstīji - nesēdēsi) atbilstību sabiedrībā izplatītām morāles normām - sak, tikšot veicināta "stučīšana", brālis skries ziņot par brāli.

Jebkādu sadarbību ar tiesībsargājošām iestādēm par "stučīšanu" pieņemts uzskatīt tikai kriminālajā pasaulē, uz pārējo tas tomēr nav attiecināms.

Padomju Savienībā kriminālatbildība pienācās, piemēram, par pretpadomju aģitāciju, un tad ziņot, "kur nākas", ka kaimiņš klausās Amerikas Balsi, - tā bija klasiska "stučīšana", pēc kuras visbiežāk iestājās lielākas vai mazākas sekas. Mūsdienu Latvijā situācija tomēr ir cita: nav tiesībsargājošu institūciju, kas reaģēs, ja stāstīsiet, ka kaimiņš nosaucis Godmaņa valdību par tizlu.

Ministru prezidents Ivars Godmanis un tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK) vienprātīgi nonākuši pie secinājuma, ka lēmums par atbrīvošanu no soda jāpieņem nevis prokuroram, kā bija paredzēts sākotnēji, bet gan tiesnesim - pēc prokurora ierosinājuma. Eksperti strādāšot pie grozījumiem šajā virzienā.

Var dažādi atbildēt uz jautājumu, kam no nesagrozītiem grozījumiem bail. Interesantu versiju izvirzījis prominentais TP vecbiedrs Gundars Bērziņš. Pēc aiziešanas no visiem amatiem gadu lauku klusumā un svaigajā gaisā nodzīvojušais vīrs, vērtējot grozījumus, dabasbērna tiešumā bilst: "Šis likums jāsauc īstajā vārdā - tas ir Lemberga un Šķēles likums, kas ļautu par viņiem ziņot, un ziņotājus varētu atbrīvot no atbildības pat bez tiesas lēmuma." (NRA, 21. XII, 2007.). Sanāk - Bērziņš uzskata, ka par Lembergu un Šķēli ir, ko ziņot. Droši vien zina, ko runā. To var vērtēt kā privātu viedokli, var arī - kā Tautas partijas tautas balsi.

Diskusija kuram - prokuroram vai tiesnesim - jāsaka izšķirošais vārds, lemjot par apsūdzētā atbrīvošanu no kriminālatbildības, nav vienkārši juridiskas dabas disputs. Grozījumiem galīgajā, Saeimā akceptētajā variantā būs praktiskas sekas. "Prokurora variantā" ir pamats gaidīt drīzu efektu, "tiesneša variantā" - daudz mazāku un varbūt pat nekādu.

Juridisko aktu pieņemšanai nevajadzētu būt pašmērķim, taču pašlaik rodas iespaids, ka ar šiem tik ilgi marinētajiem grozījumiem ir tieši tā. Tos nevar nepieņemt, jo pārāk daudz un skaļi solīts. Atliek nostrādāt tā, lai ij solītais būtu izpildīts, ij krusttēvs paēdis, un tas acīm redzot arī ir koalīcijas mērķis.

 

Godmanis uzsver nepieciešamību palielināt mediķu algas

LETA  01/12/08     Šodien tiekoties ar veselības ministru Ivaru Eglīti (TP), premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) uzsvēra nepieciešamību palielināt mediķu atalgojumu.

Kā informēja Ministru kabineta preses sekretārs Aivis Freidenfelds, Godmaņa un Eglīša tikšanās laikā pārrunāti neatliekamie uzdevumi veselības jomā valdības darbības pirmajās 100 dienās, kā arī valdības deklarācijā noteiktais.

"Ir absolūti izprotama nepieciešamība paaugstināt atalgojumu veselības aprūpes sistēmā. Lai to panāktu, tiks vērtētas gan valsts budžeta iespējas, gan veselības aprūpes sistēmas efektivitātes paaugstināšana," tikšanās laikā akcentēja valdības vadītājs.

Godmanis un Eglītis tikšanās laikā pārrunāja moderno tehnoloģiju lietošanu veselības aprūpē, ieviešot gan elektroniskās veselības kartes, gan elektroniskās receptes, tādējādi veidojot efektīvāku finanšu un cilvēku resursu izmantošanu.

Sarunas laikā tika pārrunāti iespējamie risinājumi konkurences paplašināšanā medikamentu tirgū, lai samazinātu gan kompensējamo, gan vispārējo medikamentu cenu līmeni.

Ministru prezidents aicināja izvērtēt visas iespējas veicināt aprūpes slimnīcu attīstību, lai samazinātu budžeta izdevumus, nodrošinot atbilstošu aprūpi sociālajiem slimniekiem.

LETA jau ziņoja, ka Godmanis plāno tikties atsevišķi ar katru no valdības ministriem, lai pārrunātu neatliekamos nozaru darbus.

Saeima 20.decembrī ar balsu vairākumu apstiprināja Godmaņa veidoto valdību, kurā premjera vadībā strādās 18 ministri.

 

Viedoklis:  Vairāk gaismas!

Anda Līce, Latvijas Avīze  01/12/08     Vecgada vakarā notika kaut kas gluži neticams – no valsts pirmo personu mutes atskanēja tautai veltīti pateicības vārdi. Kaut nu tie būtu nākuši no sirds! Gudrs cilvēks saprot, ka situācijā, kādā ir nonākušas varas un sabiedrības attiecības, nekas cits neatliek, kā lietas saukt īstajā vārdā. Zināma aplinkus runāšana gan ir vērojama arī jaunajā gadā – amatpersonas runā par ekonomikas «plūstošu nosēšanos» un «mīkstu piezemēšanos». Īstenībā tas varētu nozīmēt to, ka ne viens vien pēc piezemēšanās tā arī paliks sēžot uz zemes. Ka daudziem joprojām visas pūles būs jāpieliek vienīgi tam, lai izdzīvotu, nevis lai pilnvērtīgi dzīvotu. Pasludinātais taupības režīms ir izrādījies blefs.

Kaut arī ārlietu jomā daži jau gada pirmajās dienās ir paguvuši sameloties, kopumā tautas priekšstāvji var atviegloti uzelpot – Saeima nav atlaista, jaunas valdības klonēšana pēc rūpīgi pārdomāta plāna paveikta, neapmierinātie sala dēļ laukumos nepulcējas. Ko koalīcija vēl var vēlēties? Ja nu vienīgi to, lai arī turpmāk viss paliktu pa vecam.

Jācer, ka aizgājušais gads sabiedrībai beidzot ir iemācījis politiķus vērtēt nevis pēc solījumiem, bet tikai pēc darbiem, un, ja, cīnoties pa vienam, neko nevar panākt, tad ir jānāk visiem kopā. Ja mums pietiks dūšas apsaukt tribīņu muldētājus, vienalga, no kuras partijas tie nāks, politiskā dzīve ar laiku pārstās raustīties kā mašīna ar bojātu motoru. Turpmāk ministri regulāri sniegšot pārskatu par savu darbu Saeimai, bet, ja vēlēšanu likums paliks nemainīgs, kam pārskatu sniegs Saeima? Laiks tātad pievērsties vēlēšanu likumam.

Jaunajā gadā gribas sagaidīt būtiskas izmaiņas valdības attieksmē pret laukiem. Lauki ir nevis uz valsts pleciem uzkrauta nasta, bet nenovērtējams tās materiālā un garīgā spēka avots. Pamestības un pazaudētības sajūtu visasāk var piedzīvot, pa Latvijas ceļiem braucot naktī. Tad cilvēku apņem pilnīga tumsa un neziņa – nav nedz atstarojošo ceļa stabiņu, nedz ceļa viduslīnijas, arī ceļa rādītāji daudzviet jāmeklē ar uguni. Vai lielajam avāriju skaitam ar to nav nekāda sakara? Sods jāsaņem ne tikai par atstarotāja nenēsāšanu, braukšanu reibumā un ātruma pārsniegšanu, bet arī par ceļu nesakārtotību. Satiksmes asinsrite taču nesastāv tikai no labiekārtotām artērijām.

Dienas kļūst garākas un gaišākas. Atliek vien vēlēties, lai būtu vairāk tās gaismas, kurā mēs skatām sevi un cits citu. Par iekšējo gaismu kaut ko liecina arī mūsu valoda. Amatpersonām (un ne tikai tām) ir jātiek beidzot vaļā no mūsu valodu pārņēmušām klamzībām. Visnotaļ gudri cilvēki nekādi nespēj iztikt bez «kā reiz» – no krievu valodas burtiski pārceltā «kak raz». Runātā valoda ņirb no «šis te», «ar šo te», «par šo te». Lai mums visiem šoreiz veicas!

 

Viedoklis: Šlesera spuldzīte

Aivars Ozoliņš,  Diena  01/13/08    Satiksmes ministra Aināra Šlesera pirms Ziemassvētkiem piepeši paziņotais, ka Rīga esot slikti izgaismota, un viņa atklājums, ka Latvijas galvaspilsēta esot "unikāla ar saviem parkiem pilsētas centrā" (acīmredzot atšķirībā no Londonas, Parīzes, Ņujorkas un citām metropolēm), varēja izklausīties kā "joks", kā viņš pats tobrīd novērtēja paša pieminēto iespēju pēc nākamajām pašvaldību vēlēšanām kļūt par Rīgas mēru. "Ja es būtu Rīgas mērs, cilvēki nebrauktu prom, bet gan šurp, lai priecātos par skaisti izrotāto pilsētu," bilda lēto aviolīniju un dārgo ceļu izkārtotājs. Bet nupat jau bez jokiem piedraud, ka "es nebūtu tas sliktākais Rīgas mērs, lai gan tāds lēmums vēl nav pieņemts".

Acīmredzot viņa vadītā ministrija ir izslaukta, viss, ko varēja nolaist uz grunti, ir nolaists uz grunti, bet premjerministra krēsls, uz kuru Šlesers bija neslēpti cierējis, pašlaik nav interesants, jo, pirmkārt, tajā jau sēž paša "mācītāju" partijas līdzpriekšsēdētājs, otrkārt, ekonomiskās lejupslīdes posmā sola kreņķus un pastāvīgu negatīvu publicitāti vien.

Cita lieta Rīgas mēra amats. Ironiski, ka Šlesers kā sliktas svētku rotas piemēru minēja tieši Dzelzceļa tiltu, kura izgaismošanai Rīgas dome tika iztērējusi 280 tūkstošus, bet TV3 raidījums Nekā personīga nupat aprēķinājis, ka to visu varēja izdarīt par 83 tūkstošiem. Taču arī 280 tūkstoši ir nieks, salīdzinot, piemēram, ar Dienvidu tilta izgaismošanai plānoto 1,1 miljonu latu, kur nu vēl ar pašu tiltu, kas nodokļu maksātājiem izmaksās pusmiljardu latu. Ja kaut ko tādu būvēt izlemtu valdība, pastāvīgs skandāls būtu garantēts, bet, ja to dara Rīgas pašvaldība, tad nezin kāpēc tik traki vairs nešķiet. Acīmredzot tā nodokļu maksātāju nauda, kas iziet caur valsts budžetu, maksātājiem šķiet tuvāka nekā tā, ko izsaimnieko pašvaldība. Bet Rīgas domes priekšsēdētāja amatā par turīgu uzņēmēju var tikt pat tik netalantīgs darbonis kā, piemēram, bijušais sociķu mērs Gundars Bojārs. Salīdzinot ar viņu, Šlesers starp tiem politiķiem, kuriem politika ir personīgā labuma vairošanas līdzeklis, ir pavisam citā kategorijā.

Šleseram nevar pārmest ne pārlieku labu izglītību, ne runas dāvanas. Taču nevaldāmajā dziņā pelnīt ar politiku ar viņu Latvijā var sacensties vienīgi Šķēle un Lembergs. Līdz šim viņa zelta ādere bija tieši Satiksmes ministrija, un vēl nupat Godmanis, stādamies veidot valdību, pasteidzās Šleseru nosaukt kā pirmo no valdības ministriem, kuriem amats ir garantēts. Tāpēc ir ievērības vērta viņa acīmredzot nopietni apsvērtā iespēja pamest ministriju, kuru bija radis uzskatīt teju par savu privātu bodi, un pārcelties uz Rīgas domi.

Pirmkārt, tas var nozīmēt, ka ministrijā lietas ir daudz sliktākā stāvoklī, nekā pat izskatās, un ir laiks notīt makšķeri, pirms skandālu gūzma kļūtu pat Šleseram nesavaldāma.

Patiesībā ir grūti nosaukt kaut vienu jomu, kurā ministrs Šlesers varētu uzrādīt neapstrīdamus sasniegumus, ja par tādu neuzskatām Eiropā dārgākos ceļus, ko pat Valsts prezidents Zatlers uzskatīja par pieminēšanas vērtu faktu, 18.novembra runā vērsdamies pret korupciju politikā. Latvijas dzelzceļa pasažieru pārvadājumi ir nožēlojamā kādas Vidusāzijas valstiņas stāvoklī. Latvijas pasts ir novests līdz bankrotam, no kura to var glābt tikai milzu valsts subsīdijas, bet tām ekonomikas atdzišanas apstākļos Valsts kasē nebūs naudas. (Ir dzirdētas aplēses, ka LP iztrūkumi mērāmi pat līdz 12 miljoniem latu.) Rezultātā par gada sākuma svarīgu ziņu virsrakstu tapis apgalvojums, ka laikrakstu un vēstuļu piegādāšana pašlaik vairs neesot tik katastrofālā stāvoklī kā pērn. Sasniegums, nudien. Bet ministra lielākais lolojums - lētās aviosabiedrības un Rīgas lidostas attīstība - valstij var izmaksāt daudzu miljonu soda naudu par Eiropas Savienības konkurences normu pārkāpšanu. Kas atliek? Buldozers un raķete Stendzenieka priekšvēlēšanu klipos televīzijā.

Otrkārt, Šlesera raudzīšanās uz Rīgas domi un dižošanās, ka tieši viņš būtu tas, kas "pilsētu spēj izveidot par starptautisko biznesa, finanšu un tūrisma centru", acīmredzot liecina par precīzu nojautu, kur apgrozīsies īsti liela nauda. Nav runa tikai par kārtējo zelta tiltu un pilsētas izgaismojumu svētkos, bet varbūt arī, piemēram, par "jauno zīda ceļu" no Krievijas ar galapunktu Rīgas ostā. Kaut gan attiecības ar Maskavu, kā dzirdam, mums arvien uzlabojoties, Šlesers netika, kā bija cerējis, par starpvalstu komisijas līdzpriekšsēdētāju. Kā Rīgas mēru viņu vairs nevarētu apiet nevienā lielā darījumā par jauniem tranzīta koridoriem.

Šlesera "mācītāju" partija jau tagad ir Rīgas domē valdošajā koalīcijā. Taču, lai kļūtu par domes priekšsēdētāju, viņam ne tikai būs sekmīgi jāpiedalās vēlēšanās 2009.gadā, kur sīvākais konkurents acīmredzot būs Saskaņas centrs, bet būs arī jāspēj vienoties kopējās interesēs ar Tautas partijas "ierindas biedru", kam Rīgā intereses ne tikai ostā un atkritumu izgāztuvēs. Pašlaik var tikai minēt, vai Šlesera ministrijas nespēja atrast cietušo, kas varētu prasīt no digitalizētājiem 2,3 miljonus, un Godmaņa fiksā ideja neprivatizēt Lattelekom, kas varētu būt sākums citai, šim "ierindas biedram" pieņemamākai uzņēmuma privatizācijas shēmai, ir daļa no Rīgas iekarošanas plāna. Ja tas izdotos, vienu lietu gan var droši prognozēt - svētku izgaismojuma spuldzītes Rīgā būtu visdārgākās Eiropā.

 

Spiegošana. Lemberga Kurmis

Baiba Rulle,  Diena  01/13/08    Lemberga Kurmis. Pirmdien gaidāms spriedums lietā, kurā par nelikumīgu telefonsarunu izdruku piegādi safabricētas operatīvās lietas "Kurmis" ietvaros apsūdzēta DP amatpersona. Lietas materiāli iezīmē, ka ar spiegošanu nodarbojusies par Lemberga drošības dienestu dēvētā cauruļvadu apsardzes firma "Venta"

Savs cilvēks slepenajos dienestos. Telefonsarunu izdrukas. Zinošs speciālists. Zirneklis. Tik daudz ir nepieciešams "maigākajam" personas izspiegošanas veidam, lai viņa to pat nenojaustu.

Iedarbinot šīs lietas, ieinteresētais ļoti konkrēti būs uzzinājis, kad un ar ko esat runājis, kas ir jūsu kontaktpersonas, uzticamāko loks, ar ko sazināties biežāk un kad to darāt. Kā atzīst zinātāji, ar iegūto informāciju pietiktu, lai būtu "nočekots", ar ko konkrētā persona vai savstarpēji saistīta personu grupa nodarbojas, un būtu skaidrs, vai situācijas kontrolei nepieciešamas nopietnākas spiegošanas darbības, piemēram, izsekošana, noklausīšanās. Atslēgas vārds te ir "zirneklis" — telefona numuru analīzes shēma. To nodrošina datorprogramma, kas piešķir jēgu kaudzei datu, ko sniedz šķietami grūti analizējamas sarunu izdrukas.

Kā liecina kādas augstas ar Valsts policiju saistītas personas Dienai stāstītais, valsts slepenie dienesti zirnekļa datorprogrammu pirms vairākiem gadiem ieguvuši no britu kolēģiem. Izmantojot telefonsarunu izdruku datus, iegūtā shēma esot ļoti pārskatāma. "Faktiski nemaz nevajag personu noklausīties, lai noskaidrotu, kas ar ko sazinās, un saprastu viņu saistību," vērtēja avots.

Šī ir viena no metodēm, kuru, kā ļauj spriest prokuratūras izmeklēšanas materiāli, gan "savējo", gan pretinieku izspiegošanā savulaik izmantojis tagad smagos noziegumos apsūdzētais Ventspils mērs Aivars Lembergs. Viņš pats jebkādu saistību ar nelikumīgu informācijas vākšanu ir noliedzis. Tomēr tiesai pērn rudenī nodotā līdz šim apjomīgākā telefonsarunu izdruku lieta, dēvēta par Kurmi (tāds bija safabricētas operatīvās lietas nosaukums, uz kura pamata izdrukas tika iegūtas), vedina spriest par pretējo. Prokuratūras lēmumā par lietas nodošanu tiesai ir skaidras norādes, ka izdrukas pieprasītas A.Lemberga interesēs. Tiesa, krimināllietā pasūtītājs netiek skaidrots, tā vērsta uz izdruku nodrošinātāja atklāšanu.

Divus gadus, analizējot nelikumīgi saņemtās izdrukas, izspiegoti tika gan Lemberga oponenti, viņu vidū uzņēmēji Olafs Berķis, Igors Skoks, Genādijs Ševcovs, Oļegs Stepanovs, gan ar A.Lembergu saistītie — Mamerts Vaivads, Edgars Jansons, Jānis Blaževics, Olga Pētersone, gan ar šīm personām saistīti advokāti, uzņēmēji. Pavisam lietā ir 14 cietušo.

Vai telefonsarunu izdrukas un zirneklis ir pieejams arī privātstruktūrām? Atbilde nav viennozīmīga. Pēc būtības tam vajadzētu būt tikai valsts slepeno dienestu, kam ir operatīvās izmeklēšanas tiesības, rīcībā. Cita lieta, ka ar dienestu starpniecību personas var nelikumīgi piekļūt gan sarunu izdrukām, gan to analīzei. Kurmja lietā ēna par nelikumīgu izdruku un to analīzes ieguvi krīt uz drošības policiju (DP).

Izmeklēšanā tika atklāts, ka ar nelikumīgu sarunu izdruku piegādāšanu nodarbojies bijušais DP 1.galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks Arnis Indriksons. Prokuratūra viņu tur aizdomās par to, ka A.Lemberga un apsardzes dienesta Venta vadības interesēs, safabricējot informāciju, organizējis virknes Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumu vadītāju, īpašnieku un ar tiem saistītu fizisku un juridisku personu mobilo tālruņu zvanu izdruku pieprasīšanu no mobilo sakaru operatoriem. A.Indriksons apsūdzēts par kukuļņemšanu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

Šī lieta jau iztiesāta, un pirmdien Rīgas Centra rajona tiesa plānojusi nolasīt spriedumu. A.Indriksons savu vainu noliedz. Viņa liecības norāda uz DP šefa Jāņa Reinika saistību ar šo lietu, netieši iezīmējot saikni starp J.Reiniku un "pakalpojuma" saņēmējiem, Ventas vadības pārstāvjiem, kas ir bijušie drošībnieki. Vai tas vedina spriest, ka DP ir struktūra, kurā Ventai bija savējie? Tiešu pierādījumu, izņemot A.Indriksona liecības, tam nav.

Prognozes par to, kāds Kurmja lietā būs spriedums, ir pretrunīgas. Izskan divas versijas: A.Indriksonu attaisnos, jo DP viņu "piesegs", vai arī — lietā sagaidāms notiesājošs spriedums. Prokuratūra pieprasījusi piemērot brīvības atņemšanu uz 5 gadiem ar mantas konfiskāciju un 5 gadu aizliegumu ieņemt amatus valsts un pašvaldību iestādēs.

Krimināllieta ir slepena. Par ziņu nesniegšanu ir parakstījušies visi tajā iesaistītie — gan cietušie, gan 21 liecinieks (viņu vidū DP šefs Jānis Reiniks, A.Lembergs, ar Ventu saistītie Jāzeps Meikšāns un Valdis Bekešs, Aivars Valcis).

Ņemot vērā slepenību, oficiālu komentāru lietai nav. Tāpat kā nav vērtējuma tam, vai A.Indriksons viens pats varēja nodrošināt, ka divus gadus (no 2004.gada maija līdz 2006.gada jūlijam) uz safabricētas operatīvas pārbaudes lietas pamata, kurā it kā tiek skaidrota personu saistība ar naftas produktu zādzībām no cauruļvada, tiek pieprasītas telefonsarunu izdrukas.

Neoficiāli atsevišķas lietā iesaistītās personas Dienai gan ir pieļāvušas, ka A.Indriksons bijis tikai maza skrūvīte lielā mehānismā un arī šī lieta ir tikai neliela epizode kopējā ainā par to, kā ar Ventas gādību A.Lemberga interesēs tika nodrošināta nelikumīga informācijas vākšana.

Izdrukas, kā liecina izmeklēšanas materiāli, sākotnēji piegādātas Ventas analītiskās nodaļas vadītājam J.Meikšānam, no kura DP darbinieks par šo "pakalpojumu" ik mēnesi saņēmis aptuveni 300— 350 latu, vidēji 30—40 latu par izdruku. Vēlāk, 2005.gada aprīlī, pēc J.Meikšāna aiziešanas no Ventas izdrukas nodotas citam Ventas darbiniekam, apsardzes organizatoram V.Bekešam.

Abas šīs personas pirms darba Ventā strādāja valsts drošības struktūrās. J.Meikšāns ir bijušais Rīgas pilsētas kriminālpolicijas priekšnieks, savukārt V.Bekešs bija KNAB operatīvo iestāžu nodaļas vadītājs. No šī amata viņš bija spiests aiziet dēļ saistības ar "čeku". Ventu, ko pirms gada likvidēja, tās vietā izveidojot firmu AD Ventspils, tolaik vadīja agrākais kriminālpolicijas priekšnieks A.Valcis.

Lai arī J.Meikšāns un V.Bekešs lietā figurē kā nelikumīgo izdruku saņēmēji, apsūdzēto vidū viņu nav. Iespējams, tāpēc, ka šī ir tikai daļa no izmeklēšanu materiāliem par A.Lemberga interesēs veiktām spiegošanas darbībām un "pakalpojuma" saņēmēji tiks tiesāti vēlāk.

Kopumā noprotams, ka par Ventspils mēra metodēm, kas saistītas ar nelikumīgu informācijas vākšanu, prokuratūrā ir plašs materiālu klāsts un Kurmja lieta ir tikai neliela daļa, jo tika lietotas arī citas spiegošanas metodes.

To, ka esmu izsekots, es tiešām nebija pamanījis. Taču savāktā dosjē saturs, ar kuru vēlāk prokuratūrā iepazinos, skaidri liecināja, ka tā tas bijis, saka Dans Titavs, kurš bija premjera Einara Repšes (JL) padomnieks.

Par viņu, laikraksta Diena galveno redaktori Sarmīti Ēlerti, prokuroru, Ventspils amatpersonu lietas procesa virzītāju Andi Mežsargu un citām personām savākti dosjē 2006.gada augustā, veicot vērienīgu kratīšanu, tika atrasti Ventspils mēra Aivara Lemberga darba vietā Ventspils domē, dzīvesvietā Puzē un a/s Ventspils nafta Rīgas birojā, kuru galvaspilsētas apmeklējuma laikā A.Lembergs izmantoja.

Izņemto mapīšu, audiokasešu, DVD disku, fotogrāfiju un dokumentu klāsts bija plašs. Biezas mapītes tika atrastas par E.Repši, A.Lembergam savulaik uzticīgo Šveices advokātu Rūdolfu Meroni.

Arī Dienas galvenā redaktore S.Ēlerte, par kuru, kā liecināja kratīšanas materiāli, bija savākts dosjē uz sešām lapām, atzīst, ka fizisku izsekošanu nav pamanījusi. Šaubas par to, ka informācija vākta Lemberga interesēs, viņai nav bijušas. Ziņas par šādu iespējamību saņemtas jau pirms vairākiem gadiem.

Pēc 2006.gada augusta kratīšanas ģenerālprokurors Jānis Maizītis atzina, ka tajā izņemtie materiāli ir tādi, kuri devuši pamatu pārbaudei, vai nav notikusi personu datu aizsardzības likuma, kā arī citu likum u pārkāpumi. Dienai prokuratūrā nav izdevies noskaidrot, kas ar šo lietu notiek pašlaik. Ziņas par izmeklēšanas gaitu prokuratūra nesniedz.

Drošības policijas priekšniekam Jānim Reinikam Diena uzdeva virkni jautājumu par viņa vadītās iestādes saistību ar Kurmja lietu, viņa atbildību un DP attiecībām ar Ventspils uzņēmumiem.

Ar DP preses pārstāves Kristīnes Apses-Krūmiņas starpniecību sagādātā atbilde bija īsa: "Paldies par iesūtītajiem jautājumiem. J.Reinika atbilde par visiem šiem jautājumiem: "Nevaram komentēt, kamēr nav beigusies tiesvedība šajā procesā.""

 

Lembergs apsver iespēju pieteikt bada streiku

LETA  01/14/08    Mājas arestā esošais Ventspils mērs Aivars Lembergs šodien nosūtījis iesniegumu Valsts policijas Ventspils pārvaldes priekšniekam Didzim Vilemsonam, kurā tiek pausta sūdzība par viņam noteikto aizliegumu pasūtīt un saņemt pārtiku, kā arī izteikts brīdinājums par iespēju pieteikt bada streiku gadījumā, "ja cilvēktiesību pārkāpumi turpināsies", aģentūru LETA informēja Lemberga advokāts Armands Šūmanis.

Vilemsons aģentūrai LETA apgalvoja, ka nav informēts par šādu policista rīcību, jo viņa pienākumos neietilpst pārtikas sūtījumu kontrole. "Ventspils policijai nav nekāda sakara ar mājas arestā esošā Lemberga pārtikas pasūtīšanu, saņemšanu vai uzņemšanas ierobežojumu noteikšanu, jo tas nav noteiks tiesas lēmumā par Lemberga uzraudzību, ko veic Ventspils Policijas pārvalde," skaidroja Vilemsons.

Vilemsons nevarēja pateikt iemeslu, kāpēc Lembergs ar sava advokāta starpniecību izplatījis šo paziņojumu. "Tas jājautā viņa advokātiem," sacīja Vilemsons.

Kā aģentūrai LETA norādīja Ģenerālprokuratūras preses pārstāvis Andrejs Vasks, policijas pienākums ir nodrošināt ar tiesas lēmumu uzlikto ierobežojumu izpildi. Ja Lembergs uzskata, ka ir pārkāpumi policijas darbā, viņš ir tiesīgs sūdzēties. Pēc Vaska sniegtās informācijas, prokuratūrā šobrīd sūdzības no Lemberga nav saņemtas, tādēļ prokuratūra nevar komentēt šo jautājumu.

Kā apgalvo advokāts, aizliegumu pasūtīt un saņemt pārtiku šodien Lembergam izteicis policists, kurš realizē tiesas noteikto ierobežojumu kontroli.

Savā iesniegumā Lembergs norāda uz Satversmes 93.panta pārkāpumu, kurā ir noteikts, ka "ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums".

Šāds aizliegums ir pretrunā ne tikai ar Latvijas normatīvajiem aktiem, bet arī ar vispārējām cilvēktiesībām. Nosakot aizliegumu nepiegādāt pārtiku, tiek apdraudētas cilvēka dzīvības funkcijas, norāda advokāts.

"Lai cīnītos pret klajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kuri tiek pieļauti pirmstiesas izmeklēšanas procesā, savā iesniegumā Lembergs brīdina par iespēju pieteikt bada streiku gadījumā, ja cilvēktiesību pārkāpumi turpināsies," informēja Šūmanis.

Viņš norādīja, ka Lembergs joprojām uzskata, ka pret viņu celtās apsūdzības ir politiski motivētas.

To spilgti pierādot tiesas instanču attaisnojošie spriedumi tā saucamajā Grinberga lietā, kā arī šodienas Centra rajona tiesas attaisnojošais spriedums sarunu izdruku lietā, pauda advokāts.

LETA jau ziņoja, ka kriminālprocess, kas tiek dēvēts par Ventspils amatpersonu lietu, tika sākts 2005.gada 3.oktobrī, pamatojoties uz pārbaudes materiāliem par Ventspils amatpersonu iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem.

No šī kriminālprocesa tika izdalīts cits, kura gaitā 2006.gada 20.jūlijā Ventspils mēram uzrādīta apsūdzība kukuļņemšanā vairākkārt sevišķi lielā apjomā, noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanā un amatpersonai ar likumu noteikto ierobežojumu pārkāpšanā, jo viņš kā kukuli esot pieņēmis AS "Kālija parks" dibinātājas Šveicē reģistrētās kompānijas "Multinord AG" akcijas un par tām viņam izmaksāti naudas līdzekļi.

Savukārt pamatlietas gaitā šā gada 14.martā prokuratūra Lembergam izvirzīja apsūdzību par kukuļņemšanu vairākkārt sevišķi lielā apjomā, ja tas saistīts ar kukuļa izspiešanu, par naudas legalizēšanu vairākkārt un lielā apjomā, kā arī par to, ka viņš nedeklarēja tādas īpašumtiesības, kas deva pastarpinātu ietekmi AS "Latvijas kuģniecība".

Lembergam kā drošības līdzeklis patlaban piemērots mājas arests. Lembergs uzskata, ka prokuratūras izvirzītās apsūdzības nav pamatotas, turklāt izmeklētāju rīcībā viņš saskata politiskus motīvus.

Viņa dēls Anrijs tiek turēts aizdomās par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizēšanu atkārtoti, lielā apmērā un organizētā grupā, kā arī par to, ka viņš atbalstīja valsts amatpersonas, kas ieņem atbildīgu stāvokli, piedalīšanos mantiskā darījumā mantkārīgā nolūkā, kurai tas saistībā ar dienesta stāvokli ar likumu aizliegts.

AS "Ventspils nafta" padomes loceklis Mamerts Vaivads, uzņēmēji Krists Skuja un Laimonis Junkers, komandītsabiedrības "Ventspils ekspedīcija loģistika KS" darbiniece Gita Grasmane un advokāts Gints Laiviņš-Laivenieks tiek turēti aizdomās par naudas legalizēšanu organizētā grupā, atkārtoti un lielā apjomā. Savukārt Ventspils uzņēmēju Ansi Sormuli tur aizdomās par naudas legalizēšanu lielā apjomā un par atbalstu kādai amatpersonai ņemt kukuļus un piedalīties mantiskos darījumos, kas tai aizliegti ar likumu.

Arī viņi visi savu vainu iepriekš nolieguši.

Patlaban ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis piemērots tikai Ventspils mēram, bet iepriekš vēl vairāki šajā lietā aizdomās turamie uz dažādiem termiņiem bijuši apcietināti vai aizturēti uz vairākām diennaktīm.

 

Valdības rīcības plāns tiks skatīts nākamnedēļ

LETA  01/14/08     Premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) vadītās valdības rīcības plāns tiks apspriests nākamnedēļ, 22.janvārī.

Godmanis šodien ministrus informēja, ka rīcības plāns ar tajā iekļautajiem neatliekamajiem darbiem izskatīšanai valdības sēdē tiks virzīts nākamnedēļ. Iepriekš bija plānots, ka šo dokumentu valdība varētu skatīt rīt, 15.janvārī.

22.janvārī valdības sēde tiks sasaukta par divām stundām agrāk, nekā ierasts, - plkst.10, lai būtu iespējams izskatīt visus aktuālos jautājumus un vairāk laika veltīt valdības rīcības plāna apspriešanai.

Godmanis uzsvēra, ka šo valdības sēdi ministriem būs obligāti jāapmeklē, tāpēc neviens komandējumos un atvaļinājumos netikšot laists. Ministri arī tika aicināti rūpīgi sekot līdzi, kādā kvalitātē būs viņu pārraudzīto sfēru sagatavotie dokumenti.

Tiek plānots, ka visi nepieciešamie dokumenti Valsts kancelejā varētu tikt iesniegti līdz piektdienas, 18.janvāra, vakaram. Valsts kanceleja līdz nākamajai valdības sēdei sagatavos dokumentu izskatīšanai. Pirms tam ar dokumentu tikšot iepazīstināti arī ministri.

Sākot darbu pie valdības rīcības plāna izstrādes, Godmanis pēdējo divu nedēļu laikā ticies ar gandrīz visiem ministriem un pārrunājis aktuālos veicamos darbus un uzdevumus. Līdz šim premjers nav runājis vienīgi ar finanšu ministru Ati Slakteri (TP), kurš jau ilgāku laiku slimo. Premjera padomnieks Krists Leiškalns aģentūrai LETA pagaidām nevarēja pateikt, kad tieši varētu norisināties valdības vadītāja un ministra tikšanās.

Pēc valdības rīcības plāna apstiprināšanas valdībā tas tiks virzīts izskatīšanai Saeimā un apspriešanai ar nevalstiskajām organizācijām.

Kā ziņots, Saeima 20.decembrī ar balsu vairākumu apstiprināja Godmaņa veidoto valdību, kurā premjera vadībā strādās 18 ministri.'

 

"Delna" sūdzas par līdzekļu trūkumu

LETA  01/14/08    Aizvadītais gads ir bijis finansiāli visgrūtākais no sabiedrības par atklātību "Delna" deviņiem darba gadiem.

Kā aģentūrai LETA skaidroja organizācijā, ar finansiālām grūtībām nevalstiskas organizācijas (NVO) saskaras katru gadu, tomēr pagājušais gads esot bijis visgrūtākais.

"Tomēr esam izdzīvojuši. Pat daudz vairāk. Esam NVO numur viens Latvijā un spēcīgākā, zinošākā un atzītākā "Transparency International" nodaļa Eiropas ziemeļos," apgalvo "Delnas" padomes priekšsēdētājs Roberts Putnis.

Visu šo gadu "Delna" esot "turējusies pretī milzu pārspēkam - kā politiskā, tā finansiālā izteiksmē".

"Drošības iestāžu likumu mainīšana par labu kriminālām interesēm, Tautas partijas bēgšana no soda, mēģinot atcelt pašu pārkāptos partiju tēriņu griestus priekšvēlēšanu kampaņām, nepieņemamas Valsts prezidenta vēlēšanas, uzbrukumi Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB)," uz pagājušo gadu atskatās "Delna".

Organizācijas pārstāvji uzsver: "Bez "Delnas", iespējams, savā amatā nebūtu veiksmīgi strādājošā ģenerālprokurora, KNAB būtu mazāk neatkarīgs, par partijas finanšu pārkāpumiem atbildīgā Ingrīda Ūdre (ZZS) būtu Eiropas Savienības komisāre, Latvijas Televīzija jau pirms vairākiem gadiem no sabiedriskas televīzijas būtu pārvērtusies par Andra-Aivara-Ainara koalīcijas ruporu, būtu mazāk atklātības un informācijas pieejamības, būtu daudz lielākas šmaukšanas iespējas partiju finanšu jomā, būtu daudz vairāk apbūvēts Baltijas jūras krasts un Rīgas iekšpagalmi, nebūtu tautas sapulces."

Šogad "Delna" sola sekot līdzi KNAB neatkarības nodrošināšanai, partiju finanšu regulējumam, veselības aprūpes reformai, pretkorupcijas darbam valsts iestādēs, sabiedrisko mediju un tiesu varas reformām, apbūves likumībai Rīgā un Latvijas piekrastē, upju un ezeru aizsargjoslās. Tāpat "Delna" plāno izglītot skolu jaunatni pretkorupcijas jomā visā Latvijā.

Lai pilnvērtīgi spētu turpināt strādāt, "Delna" aicina ziedot - internetā ar maksājuma karti "www.delna.lv/ziedot". Ziedot iespējams arī ar pārskaitījumu uz ziedojumu kontu LV63HABA000140J035842 "Hansabankā". "Delnas" reģistrācijas numurs ir 40008037054.

Tāpat iespējams ziedot skaidrā naudā ziedojumu kastē "Delnas" birojā Rīgā, Bruņinieku ielā 27-38.

 

Valsts veselības budžets kā viena liela «aploksne»

Viktors Avotiņš,  NRA  01/14/08    "Ja uzsnieg sniegs un jūs ejat pa to, tad paliek pēdas. Bet uzsnieg nākamais sniegs, un pēdas pazūd – tā, it kā jūs nekad tur nebūtu bijis. Laimīgs tas, pēc kura paliek pēdas un atmiņas," savulaik liriski izrunājās veselības ministrs Gundars Bērziņš.

Nu atkal uzsnidzis "nākamais sniegs" – jauna valdība. Ja tā vai cita nozare nu atkal guļ zem sniega, tad neliekas tik savādi, kāpēc vai katrs jauns veselības ministrs iztaisās nonācis pie sistēmas drupām ("situāciju medicīnā es šobrīd salīdzinātu ar lielu purvu", – G. Bērziņš 2005. gadā; citi – līdzīgi). Manām, pacienta ausīm nu jau ap desmit reizēm klausoties šos dvīņustāstus, sāk šķist, ka rit daiļa spēle nolūkā uzturēt tieši esošo stāvokli, esošās budžeta attiecības ar nozari. Bet terminētās programmas, ilglaicībā it kā tēmētie nolūki atsevišķās ārstniecības jomās ir tikai dekorācija. Ik jaunas valdības uzdevums savukārt ir – sagatavot vēstījumu sistēmas pīlāriem, ka viņu gaidas sakarā ar esošās situācijas saglabāšanu tiks attaisnotas. Arī šis sniegs nokusīs, uzsnigs nākamais sniegs, nākamais ministrs atkal bridīs purvus un drupas, lai jo stabilāks iznāktu kārtējais gaidu attaisnošanas vēstījums.

Tostarp sistēmas stāvokļa diagnoze šķiet vienkārša – nodokļu maksātāju naudas konvertācija nevis veselības aizsardzībā, bet komercijā un pašapgādē. Sistēma tērējusi nodokļu maksātāju naudu vairāk paškomfortam, nekā misijai. Kas dod iemeslu tā sacīt? Nekas cits, kā vien oficiālā statistika. Dažādu saslimšanu salīdzinošā dinamika, mirstības sliekšņi, profilakses pārklājums un regularitāte, medicīniskās palīdzības faktiskā un savlaicīgā pieejamība. Vispārējā būtiskā rezultāta trūkums.

Izskatās, ka valsts veselības budžets līdz šim bijis kā viena liela "aploksne". Jo prioritāri, manuprāt, nodrošināta nevis nozares attīstība, bet tās izmantošana. Vai varbūt par citu liecina, piemēram, tas, ka, jau teju pārdesmit gadus pastāvot iespējai veidot konsekventu veselības aizsardzības nodrošinājuma politiku, arvien kā par jaunatklāsmi jāsūkstās par to, ka vairāk nekā trešā daļa ārstu jau lielā vecumā, bet ceturtā daļa no reģistrētiem dakteriem (tostarp daudzi jauni) nestrādā nozarē. Tā kā šī ir elementāri prognozējama un vadāma situācija, tad jāsecina, ka ij vara, ij valsts medicīnas oficiālās autoritātes apzināti nav bijušas ieinteresētas sakarīgā un savlaicīgā paaudžu nomaiņā un bremzējušas to. Iztikšana bez stratēģiskām investīcijām cilvēkresursos nav traucējusi spekulēt ar kadru trūkumu operatīvai lielākas budžeta naudas izsišanai.

Jaunais ministrs Ivars Eglītis konstatējis: "Ja 10% ģimenes ārstu neparakstītu līgumu ar VOAVA, tas sagrautu veselības aprūpi pilnībā." (RB, 3.01.08.) Vēl viņš pauž: "Ja no rītdienas mēs pieliekam pie katra ārsta pa policistam un novēršam aplokšņu došanu, tad parīt beidzas medicīna." (LETA, 7.01.08.). Tā ministrs apliecina manus pieņēmumus. Jo, re, kādi baļķēni, izrādās, veido sistēmas nesošās konstrukcijas. Nelielas vienas jomas, nebūt ne augstākā posma darbinieku daļas iegribas (varbūt pamatotas) var sagraut visu sistēmu. Ja tā var notikt, tad tas, kā māca šīs lietas teorija, nozīmē, ka sistēma ir sākotnēji neprofesionāli konstruēta. Vēl trakāk – sistēma vispār var pātraukt funkcionēt, ja tiek pievērtas morāli apšaubāmas rīcības iespējas. Tas savukārt apliecina, ka sistēma ir samaitāta, tā vairs ne tik daudz veic savu misiju, cik parazitē misijā. Šāda sistēma jālikvidē, lai cik sāpīgi tas nebūtu šobrīd.

Bet, ja vara grasās turpināt, kā paradusi, tad tā, manuprāt, ir, no vienas puses, vēlēšanās uzturēt palaikam brutālu, amorālu ubagošanu kā sistēmas normu, no otras – apzināta nespēja novērst valsts budžetu no privātbiznesa, paškomforta un pievērst ārstēšanai, profilaksei. Ja tā nav, uzrādiet vispārējo rezultātu, kas apliecina pretējo.

Tāpēc, pirms, iztaisījušiem dažus reveransus uz publikas pusi, kārtējo reizi domāt, kā nodrošināt esošā stāvokļa uzturētāju gaidas, pirms ķerties pie jaunas pacientu izspiešanas kārtas, tomēr derētu viest skaidrību vismaz dažās lietās. Piemēram, kā tas nāk, ka vienotā Eiropas telpā esošai Latvijai vēl nav diezgan ar to, ka pacienti paši sedz pusi no veselības izdevumiem, bet Rietumeiropā diezgan ar 16 procentiem. Mēs taču viscaur izlīdzināmies, vai ne? Kā tas nāk, ka kaimiņi par vienu un to pašu salīdzinošo summu var panākt savā veselības jomā un darba apmaksā vairāk, nekā Latvijā panākts? Vai – saistībā ar obligāto veselības apdrošināšanu: Latvijas veselības aprūpes budžets kopš 2003. gada ir pieaudzis līdz 514 miljoniem latu. "Iespaidīgi. Vai tiešām veselības aprūpē situācija ir tik ļoti pasliktinājusies, ka viss kartējo reizi atkal jāreformē?" (I. Aizsilniece, Diena, 20.07.07.). Derētu skaidras atbildes uzdevuma ietvaros. Bet "veselības ministra uzdevums ir pagarināt Latvijas iedzīvotāju mūžu un uzlabot dzīves kvalitāti". (P. Apinis).

 

SAB ziņotājs par Zatleru grūti izskaitļojams

Ritums Rozenbergs,  Uldis Dreiblats,  NRA  01/14/08    Lai gan jau pirms Ziemassvētkiem Tautas partijas vecbiedrs Gundars Bērziņs intervijā pastāstīja, ka Valsts prezidentam Valdim Zatleram kaut kādu iemeslu dēļ "piestiprināts" Satversmes aizsardzības biroja (SAB) ziņotājs, neviens kompetents avots līdz šim šo informāciju nav nedz noliedzis, nedz apstiprinājis.

Tāpat nevienam nav izdevies noskaidrot iespējamā ziņotāja vārdu – to neatklāj nedz pats prezidents, nedz arī SAB. Vēsts, ka par Valsts prezidenta darbībām tiek slepeni ziņots SAB, liecina vai nu par šīs drošības iestādes neuzticēšanos likumīgi ievēlētam valsts vadītājam, vai arī par vēlmi savākt par viņu t.s. kompromatu, kuru vēlāk varētu izmantot prezidenta lēmumu ietekmēšanai. Ņemot vērā lietas nopietnību, Neatkarīgā uzdeva jautājumus gan Valsts prezidentam, gan SAB.

Saņemtās atbildes no Valsts prezidenta ļauj secināt, ka viņu ziņotāja iespējamā darbošanās nemaz nesatrauc. Savukārt SAB atbildē galvenais ir, ka par slepeno ziņotāju nevar uzskatīt prezidenta padomnieku, bijušo SAB direktora vietnieku Raimondu Rožkalnu.

Pirms Ziemassvētkiem Neatkarīgajai sniegtajā intervijā, kas izpelnījās plašu ievērību, G. Bērziņam tika vaicāts, kas valstī būtu jādara, lai izbeigtu tiesībsargu jaukšanos politikā. G. Bērziņš teica: "Politikā ir vajadzīga drosme, pašapziņa un cieņa pret sevi un pret citiem. Piemērs. Valsts prezidenta kancelejā augstā amatā ir SAB aģents, kurš ziņo SAB par prezidenta personīgajām lietām. Prezidentam šis cilvēks ir zināms. Prezidents lieliski zina, ka par viņu stučī. Rodas jautājums: cik zemā līmenī jābūt pašcieņai, lai pieļautu, ka tavs darbinieks par tevi raksta ziņojumus? Tas ir lepnuma trūkums."

Ņemot vērā šo izteikumu, Neatkarīgā V. Zatleram vaicāja, vai viņš no SAB direktora ir noskaidrojis, kādēļ notiek Valsts prezidenta privātās dzīves kontrole; vai šādā veidā netiek pārkāpts privātās dzīves neaizskaramības princips; vai prezidentam ir zināms ziņotāja vārds; kur šis ziņotājs strādājis iepriekš – kādā no specdienestiem, Ārlietu ministrijā, kādā no medijiem vai varbūt kur citur.

No prezidenta preses sekretāres Intas Lases Neatkarīgā saņēma lakonisku atbildi: "Satversmē garantētā vārda brīvība katram dod iespēju brīvi paust savu viedokli, pat ja tas balstīts uz maldīgiem pieņēmumiem. Savukārt visi jautājumi, kas saistīti ar Valsts prezidenta drošību, uzskatāmi par konfidenciāliem un, pēc drošības dienestu ieteikuma, nav pakļaujami publiskai apspriešanai."

Arī SAB direktoram Jānim Kažociņam Neatkarīgā vaicāja, kādēļ Valsts prezidentam un Nacionālās drošības padomes priekšsēdētājam V. Zatleram jāpiestiprina SAB ziņotājs; vai šādi ziņotāji ir piestiprināti arī citām valsts augstākajām amatpersonām, un vai SAB var publiskot šo ziņotāju vārdus.

SAB preses sekretāres pienākumu izpildītāja Ivetas Maura sniedza vispārīgu atbildi, kas pilnībā publicēta Neatkarīgās 4. janvāra numurā. Tajā teikts: "Informācija par SAB slepenajiem palīgiem ir valsts noslēpums, kas netiek izpausts vai komentēts, tomēr fakts, ka kādreizējais SAB direktora vietnieks Raimonds Rožkalns pilda prezidenta padomnieka pienākumus drošības jautājumos, gan nevar tikt uzskatīts par konfidenciālu, tāpēc atļaujamies informēt, ka šajā gadījumā Rožkalna kungu par "aģentu" saukt ir mazliet nevietā."

Jādomā, ka R. Rožkalnu SAB piemin, lai novērstu sabiedrības uzmanību no patiesā ziņotāja meklējumiem. Pat drošības lietās ne pārak zinošai personai ir zināms, ka augsta ranga specdienestu štata darbinieki netiek un nevar tikt izmantoti ziņotāju statukaut vai tāpēc, ka viņiem tiek pievērsta dažādu aprindu pastiprināta uzmanība.

Neatkarīgajai līdz šim nav izdevies nedz uzzināt, nedz izskaitļot ziņotāja vārdu. Vienīgais, kas no G. Bērziņa intervijas ir izsecināms – ziņotājs meklējams "Valsts prezidenta kancelejā augstā amatā". Arī pārlūkojot Valsts prezidenta mājaslapā internetā uzrādītās kancelejas amatpersonas, Neatkarīgajai neizdevās atrast atbildi uz šo jautājumu – spriežot pēc biogrāfijām, visi ir pietiekami augstas klases profesionāļi. Apskatot Valsts prezidenta mājaslapu, uzmanību pievērsa vien fakts, ka tur nav publiskoti visu augstās amatpersonas padomnieku vārdi. Piemēram, prezidenta mājaslapā nav atrodams viņa padomnieces projektu koordinācijas jautājumos Evijas Ķēniņas vārds. Bet Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapas informācija liecina, ka E. Ķēniņa joprojām ir prezidenta padomniece. Arī I. Lase Neatkarīgajai apstiprināja, ka E. Ķēniņa joprojām ir amatā. Savukārt Valsts prezidenta kancelejas darbinieks Oskars Volfs skaidroja, ka E. Ķēniņas neparādīšana interneta resursā, visticamāk, skaidrojama ar nejaušību. No citur atrodamās E. Ķēniņas biogrāfijas redzams, ka iepriekš viņa kādu brīdi strādājusi par padomnieci arī Vairai Vīķei-Freibergai. To, kādēļ savulaik pēkšņi pārtrūkušas šīs darba attiecības, V. Vīķes-Freibergas sekretāre Karīna Rāviņa-Vimba izskaidrot nevarēja.

 

Viedoklis: Mākoņticīgais Segliņš

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa"   01/14/08     Šis gads jaunajam iekšlietu ministram Marekam Segliņam iesācies varen "spraigi" un problemātiski. Pār ministriju un iekšlietu struktūrām savilkušies pamatīgi mākoņi. Kā tos pabīdīt, lai ieraudzītu kādu saules stariņu, – lūk, galvenais Segliņa uzdevums. Bet varbūt viņam mākoņi sevišķi iet pie sirds?

Pasu skandāls. Izrādās, Latvijas pases tirgoja pa labi un kreisi, bet Segliņa acīs uzticību nav zaudējis atbildīgās institūcijas – Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) – priekšnieks Vilnis Jākabsons. Savulaik – 2000. gadā – Segliņš gan no amata atstādināja PMLP priekšnieku Intu Zītaru par kļūdīšanos, rīkojot konkursu jauno Latvijas pasu drukāšanai.

Ivanovas slepkavība. Kā nu Segliņš attaisnosies par to, kāpēc policija nenosargāja uzņēmējas Ellas Ivanovas dzīvību, kaut gan tiesībsargiem esot bijusi informācija par sievietes dzīvības apdraudējumu?

Policistu algas. Segliņa šefs Ivars Godmanis arodbiedrībām paziņoja, ka, iespējams, valdība nevarēs pildīt solīto un paaugstināt algas valsts sektorā strādājošiem, tostarp arī policistiem. Segliņa priekštecis viņam atstājis "nelabu" mantojumu – izskaidroties ar neapmierinātajiem padotajiem. Bet nu jau bijušajiem "ceļiniekiem" ir zobs uz Segliņu. 2002. gadā viņam pēc Andra Bērziņa pavēles nācās nolikt ministra portfeli, jo tika apvainots Latvijas ceļa apzinātā un nepatiesā nomelnošanā.

Ugunsgrēks. Uz izsaukumu Ķekavā ugunsdzēsēji ieradās tikai pēc pusstundas, jo, lūk, tik blīvi apdzīvotā vietā kā Ķekavā nav savas "pažarnieku" brigādes. Iekšlietu ministrijai būtu jārūpējas par glābšanas dienestiem, bet iekšlietu ministrs klusē.

Labojumi. Segliņš sabiedrības uguni uz sevi izsaucis arī ar to, ka neredz jēgu paātrinātai Kriminālprocesa likuma labojumu pieņemšanai. Jautājums: kam tas nav izdevīgi – Segliņam vai kādam "ierindas biedram", kuru pašreizējais iekšlietu ministrs savulaik iecēlis "nācijas saules" godā?

Lai noģistu, ko īsti jaunais ministrs domā darīt, varbūt nav jātaujā pēc viņa, bet gan kāda cita viedokļa.

Lai nu kas, bet Mareks Segliņš gan ir simtprocentīgs Šķēles cilvēks. Liepājas laikrakstā Kurzemes Vārds ik pa laikam publicē Segliņa slavas dziesmas Tautas partijas tēvam. Reizēm tās ir gluži līdzīgas jau senaizmirstām sāgām par Ļeņinu. Lūk, viens citāts:

"Mareks atcerējās kādu epizodi no priekšvēlēšanu kampaņas, kas, viņaprāt, labi raksturo Šķēli, kurš taču neesot "nekāds monstrs". Tikšanās reizē ar vēlētājiem sēdējuši blakus pie galda, kad vienā brīdī Šķēle pieliecies un klusi teicis: "Es ļoti atvainojos, bet vai jūs, Marek, nevarētu man ieliet minerālūdeni. Es nevaru aizsniegt." Es nebūtu pārsteigts, saka Mareks, ja viņš teiktu: "Marek, ielej man minerālūdeni!", galu galā mēs taču esam dažādās līgās. Tomēr viņš bija tik solīds, kaut arī neviens to neredzēja un nedzirdēja. Tas ir tikai sīkums, bet sīkumi daudz ko stāsta par cilvēku." Tāpat Mareks sajūsmināts arī stāsta, ka Šķēle savulaik smalkjūtīgi nav ievērojis, kā viņš pie pusdienu galda nav mācējis atšķirt dažādos galda piederumus.

Un kur nu vēl šādi Segliņa izteikumi:

- "Kad Šķēle bija Ministru prezidents, man dažreiz bija tāda sajūta, ka vajadzētu aizbraukt un teikt viņam: varbūt gribi paņemt mani darbā, likt kaut ko padarīt."

- "Man cilvēciski ļoti patika Andris Šķēle. (..) Manuprāt, vīrieša ideāls."

- "Es gribētu būt tāds kā viņš."

Kopš tā laika ir pagājuši vairāki gadi, mainījušies Saeimas sastāvi, bet vai mainījies Segliņa pielūgsmes objekts?

***

FAKTI

Mareks Segliņš

Dzimis: 1970. gada 4. jūlijā Aizputē.

Ģimenes stāvoklis:

precējies; sieva Kristīne (strādājusi Saeimā un studējusi par juristi).

Dzīvesvieta: Liepāja.

Izglītība:

1988. – beidzis Aizputes vidusskolu;

1993. – beidzis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti tiesību zinātņu specialitātē.

Karjera:

1993. – strādājis prokuratūrā, tiesā;

1994. – izmeklētājs Liepājas pilsētas prokuratūrā, administratīvais tiesnesis Liepājas pilsētas tiesā;

1994.–1998. – zvērināta advokāta palīgs advokātu birojā Pomerancis un Kreics, zvērināts advokāts; specializējies juridiskās palīdzības sniegšanā Liepājas SEZ, Liepājas ostas pārvaldei.

Politiskā darbība:

1998. – ievēlēts 7. Saeimā no TP saraksta; Saeimas Juridiskās un Saimnieciskās komisijas loceklis;

1999. – Saeima apstiprinājusi par iekšlietu ministru Andra Šķēles valdībā;

2000. – Saeima apstiprinājusi par iekšlietu ministru Andra Bērziņa valdībā;

2002. – ievēlēts 8. Saeimā no TP saraksta;

2004. – ievēlēts par Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju;

2005. – iecelts par Ministru prezidenta Aigara Kalvīša ārštata padomnieku iekšlietu jautājumos;

2006. – ievēlēts 9. Saeimā no TP saraksta;

2007.12. – apstiprināts par iekšlietu ministru Ivara Godmaņa valdībā.

 

Arī ārstu arodbiedrība iebilst pret pateicību legalizēšanu

LETA  01/14/08    Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA) negatīvi vērtē veselības ministra Ivara Eglīša (TP) aicinājumu izvērtēt priekšlikumu legalizēt neoficiālos maksājumus ārstiem, lai novērstu nelegālo līdzekļu apriti veselības aprūpē.

Sarunā arodbiedrības vadītājs Valdis Keris norādīja, ka iepriekšējais veselības ministrs Vinets Veldre (TP) arī mēģināja virzīt ideju legalizēt ārstu neoficiālos maksājumus, kas neguva atbalstu. Tagad pie šīs idejas ķēries klāt Eglītis.

"Es saprotu, ka viņi abi mēģina izmisīgi meklēt papildu finansējuma avotus veselības aprūpei, runājot gan par veselības apdrošināšanu, gan par aplokšņu maksājumiem," sacīja Keris.

Viņš norādīja, ka, legalizējot "pacientu pateicības", piekļūšana veselības aprūpei kļūtu vēl nevienlīdzīgāka nekā līdz šim.

Ar brīdi, kad valsts būs pateikusi, ka šos neoficiālos maksājumus var legalizēt, "valsts šai problēmai vispār vairs nepieskarsies", prognozēja arodbiedrības pārstāvis.

Tāpēc Keris uzskata, ka ir jādara viss iespējamais, lai šādu nelegālu maksājumu veselības aprūpē būtu aizvien mazāk.

Tas, ka pacients pateicas ārstam, ir normāli. Ne vienmēr ārstam pateikties nepieciešams ar finansiāliem līdzekļiem. "Pozitīvo emociju lādiņš kādreiz ir daudz svarīgāks. Un tā, starp citu, ir viena no lietām, kas īstus medicīnas fanātiķus notur nozarē," norādīja Keris.

Keris atzīst, ka pilnībā izskaust nelegālos maksājumus nav iespējams, tāpat kā citās valstīs. Keris minēja pētījumu, kas parāda, ka arī attīstītās Eiropas Savienības valstīs veselības aprūpē tiek maksāti nelegālie maksājumi. Ir aptuveni 5% pacientu, kas ārstiem sniedz šos neoficiālos maksājumus. Latvijā šādus neoficiālos maksājumus saņem aptuveni 30%-50% ārstu.

LVSADA vadītājs norādīja, ka veselības nozarei patlaban pats galvenais ir nodrošināt savlaicīgu, kvalitatīvu un vienlīdzīgu pieeju pakalpojumiem. Ne tikai mediķi, bet arī sociologi, kas ir veikuši pētījums, konstatējuši, ka ir tikai vienas "zāles" gan cilvēkresursu nodrošināšanai, gan aplokšņu izskaušanai - tā ir samērīga, taisnīga darba samaksa.

"Tajā brīdī, kad valsts pasaka, ka gan ārstiem, gan medmāsām, gan sanitāriem valsts maksā taisnīgu atalgojumu, zūd motivācija pacientiem maksāt neoficiālos maksājumus," skaidroja Keris.

Līdz ar to gan pacienti, gan mediķi zinātu, ka valsts savas saistības ar veselības aprūpē strādājošajiem ir nokārtojusi, un zustu motivācija veikt neoficiālos maksājumus. "Esmu pārliecināts, ka, paaugstinot darba samaksu veselības aprūpes darbiniekiem, zustu motivācija maksāt ārstiem aplokšņu algas," uzsvēra LVSADA vadītājs.

Viņš aicināja neaizmirst vēl vienu faktoru, kas jāņem vērā, - rindas garumu. Ir cilvēki, kas grib apiet rindu, un vienmēr pastāv kārdinājums to izdarīt nelegāli.

Kā ziņots, Eglītis aicina izvērtēt priekšlikumu legalizēt neoficiālos maksājumus ārstiem, lai novērstu nelegālo līdzekļu apriti veselības aprūpē.

Veselības ministrijas pārstāve Egita Pole skaidroja, ka, īstenojot šādu variantu, pacienti turpmāk slimnīcu kasēs varētu samaksāt "pateicības naudu'', norādot, kuram ārstam tā ir domāta. Pēc tam slimnīcai no šīs naudas būtu jānomaksā nodokļi.

Līdz ar to ārsts saņemtu summu, kas paliek pāri pēc nodokļu nomaksas.

Asu kritiku par šo Eglīša priekšlikumu izteica sabiedrība par atklātību "Delna".

Kā norādīja "Delna", veselības ministra publiskie izteikumi par ārstu pateicību legalizēšanu, iemaksājot slimnīcu kasēs maksājumus ar mērķi "pateicība ārstam", ir pretrunā ar Valsts prezidenta Valda Zatlera iniciatīvu novērst šāda veida praksi Latvijas medicīnā, Veselības ministrijas līdzšinējiem mēģinājumiem risināt ilgo problēmu, pacientu organizāciju noraidošo vērtējumu šai praksei, starptautisko organizāciju un ekspertu norādēm, ka Latvijai būtu jāuzlabo medicīnas pieejamība, darba specifikas dēļ "pateicības" nesaņemošā ārstniecības personāla viedoklim.

Šodien plkst. 16.30 Eglītis tiekas ar Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoru Dzintaru Jakānu, lai pārrunātu iespējamos pacientu neoficiālo maksājumu risinājumus.

Pēc tikšanās ar Jakānu - ap plkst. 17.15 - Veselības ministrijas ēkā paredzēts preses brīfings.

 

Aloizs Vaznis: pašreiz notiekošais ilgi turpināties nevar

Ritums Rozenbergs, NRA  01/14/08    Pirmais iekšlietu ministrs pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, ilggadējs PSRS iekšlietu sistēmas darbinieks, tagad zvērināts advokāts Aloizs Vaznis uzskata, ka mēs aizvien attālināmies no tiesiskas valsts ideāliem. Viņš prognozē, ka jau pavisam drīz galvenā lietu un cilvēku likteņu lēmēja valstī būs Staļina laiku troika – prokuratūra, KNAB un pareizā partija.

– Vai jūs atbalstāt stukaču likuma pieņemšanu?

– Daži politiķi mēģina stāstīt, ka esot tādi "elementi", kuri nevēlas cīnīties pret mafiju, tāpēc vajagot šādu likumu. Lai likuma aizstāvībai saaģitētu pēc iespējas vairāk personu, likumprojekta iniciatori cenšas sabiedrību maldināt, cenšas nepieļaut sabiedrības iedziļināšanos likumprojekta būtībā. Pilns likumprojekta teksts nekur netiek publicēts, netiek apspriests un izvērtēts juristu aprindās. Anonīmos likumprojekta autorus absolūti neinteresē, ko par šo likumu domā Juristu biedrība, Tiesnešu biedrība, Advokātu kolēģija. Tas tāpēc, ka šis likumprojekts nav juridisks, bet gan politisks.

– Kāpēc?

– Šis likums kādam ir ļoti vajadzīgs.

– Kam?

– To var izsecināt. Spriežot no presē rakstītā, likumprojekts paredz, ka ģenerālprokurors būs tiesīgs atbrīvot no kriminālatbildības noziedznieku, kurš ir izdarījis sevišķi smagu noziegumu, bet kurš sniegs liecības. Rodas nopietns jautājums – kādā statusā noziedznieks dos šīs liecības: apsūdzētā, aizdomās turamā jeb liecinieka statusā? Ja apsūdzētā statusā, tas nozīmē, ka viņš par savām liecībām nenesīs nekādu atbildību. Tas nozīmē, ka viņam būs tiesības melot. Ja personas statuss būs aizdomās turamais vai apsūdzētais, viņam būs jāuzrāda apsūdzība un viņa lietai būs jāvirzās saskaņā ar kriminālprocesu. Krimināllikuma 58. pants jau atļauj atbrīvot no kriminālatbildības personu, kura palīdzējusi atklāt citas personas izdarītus smagus noziegumus, kas ir smagāki vai bīstamāki par šīs personas izdarīto noziegumu. Taču šis nosacījums nav piemērojams personām, kuras tiek sauktas pie kriminālatbildības par sevišķi smagiem noziegumiem. Latvijas Republikas Satversmes 91. pantā teikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Tas nozīmē, ka nevar būt tā, ka vieni likuma priekšā var būt atbildīgi, bet citi ne. Arī Kriminālprocesa likuma 8. pants nosaka vienlīdzības principu – vienotu procesuālo kārtību visām procesā iesaistītajām personām, neatkarīgi no šo personu izcelsmes, sociālā, mantiskā stāvokļa, izglītības un citiem apstākļiem. Ja kāds vēlas stukačus izcelt ārpus likuma, tad jāatceļ Satversmes 91. pants un Kriminālprocesa likuma 8. pants. Cits piemērs. Noziedzīga grupa nozagusi miljonu, un viņus visus, kā tas bieži mēdz būt, aiztur vienā laikā. Viņi ir četri, un visi četri tūlīt pat nostučī pārējos. Pēc likumprojekta loģikas tad jau viņi visi jāatbrīvo no kriminālatbildības un process jāizbeidz. Ja cilvēks ir izdarījis kriminālnoziegumu, atbilstoši likumam viņu nevar brīdināt par kriminālatbildību par nepatiesu ziņu sniegšanu. Šis apstāklis radīs labvēlīgu augsni dažādām denunciācijām un nepatiesiem ziņojumiem, kā arī korupcijai izmeklēšanas iestādēs.

Kriminālprocesa likuma 58. un 59. pants paredz, ka personu, kura palīdzējusi atklāt citas personas izdarītu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, no kriminālatbildības var atbrīvot tiesa. Stukaču likuma autori vēlas tiesu nomainīt ar prokuroru. Līdz ar to mēs nonāksim pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 23. pantu. Tas paredz, ka krimināllietās tiesu spriež tiesa, nevis prokurors. Vai tad mēs trīspakāpju tiesu nomainīsim ar ģenerālprokuroru kā augstāko un nepārsūdzamo instanci?

Vēl svarīgs jautājums ir par zaudējumiem, ko nozieguma veicējs nodarījis cietušajam. Kas būs ar nozagto? Piemēram, es esmu stukačs, kurš nozadzis divus miljonus. Prokurors mani atbrīvo no kriminālatbildības, jo esmu nostučījis pārējos. Sanāk, ka nozagtais paliek man kā leģitīms īpašums. Ja cietušais ir privātpersona, kas viņam atdos zaudējumus? Sanāk, ka valstij jāsedz viņa zaudējumi. Varbūt tos segs ģenerālprokurors?

Ja šo likumu pieņem, tad tiesa nav vajadzīga. Līdzīgi kā 1937. gadā Padomju Krievijā arī pie mums turpmāk taisno tiesu spriedīs ģenerālprokurors, KNAB priekšnieks un pareizās partijas vadonis.

– Daudzi juristi un arī politiķi norāda uz šo absurdo situāciju, tomēr tā vietā, lai likumprojektu noraidītu, tas tiek virzīts apstiprināšanai. Vai tā ir samierināšanās ar neizbēgamo?

– Tas ir politiskās varas gļēvums. Es jau nesaku, ka Kalvītis bija bez trūkumiem, bet, ja Vecrīgā vienkopus salasās kaut vai desmit tūkstoši cilvēku, tas jau vēl nenozīmē, ka varai jāpaceļ rokas augšā un jābēg prom. Kolīdz ievēlēja Francijas prezidentu Sarkozī, sākās ielu grautiņi. Vai tad viņš bēga prom no varas? Pie mums Doma laukumā sanāk vienkopus aunu bars, no kura 90% nezina, kāpēc viņi tur atnākuši. Esmu ar šiem cilvēkiem runājis un vaicājis – kāpēc jums nepatīk Kalvītis? Viņi man atbild: "Viņš tāds pašapzinīgs." Bet vai tas ir slikti, ka Ministru prezidents ir pašapzinīgs? To, kas konkrēti Kalvīša darbā bija nepareizs, neviens tā arī nevar pateikt.

– Kas tie ir par spēkiem, kuri nemitīgi cenšas nomelnot leģitīmi ievēlētu politisko varu?

– Tie ir tie, kuri nav tikuši pie siles. Tie ir Jaunais laiks, Delna, Sorosa fonds – Latvija, avīze Diena un citi sorosieši, kuri bauda Amerikas sūtniecības atbalstu.

– Kāpēc viņi tik ļoti cenšas izlobēt stukaču likumu?

– Kā saka ebreji, pirms nopirkt drēbi, vajag to pataustīt. Analoģiski likumprojekta virzītājiem vajadzētu parādīt, kāds tad ir šis likums. Amerikā likuma teksts taču nav slepens.

Lai šādu likumu pieņemtu, jābūt nopietnam iemeslam. Var jau teikt, ka to likumu vajag Lemberga vai Šķēles lietai. Bet vai tad dēļ vienas lietas, dēļ vienas personas nepieciešams pieņemt speciālu likumu? Tad jau par katru cilvēku vajadzēs pieņemt savu likumu.

– Grinbergu lietā prokuratūra iesniegusi kārtējo protestu. Ja divos tiesu spriedumos kā vainīgais tiek norādīts Krišjānis Kariņš, kāpēc neuzsāk kriminālprocesu pret Kariņu?

– Tas vispār ir absurds! Ja jau prokuratūra tik ļoti vēlējās sākt kriminālprocesu, tad tas bija jāsāk pret Kariņu. Manuprāt, tur vispār nav nekāda kriminālprocesa. Ja kāds nejēdza pareizi uzrakstīt rīkojumu, tad tā ir viņa problēma. Manuprāt, arī kasācija noraidīs šo prokuratūras protestu.

– Tad kāpēc prokuratūra tik izmisīgi turpina šo cīņu?

– Jo kādam tā vajag.

– Kam to vajag? Pašai prokuratūrai?

– Nē! Jūs taču saprotat, ka zem šiem procesiem slēpjas ļoti liela vara un nauda.

– Tātad kāds apmaksā kriminālprocesa un tiesvedības uzturēšanu?

– Protams! Kam Lembergs ir šķērsojis ceļu? Pēc būtības – Krievijai un Rietumiem. Lembergs nepārdod tranzītbiznesu, tāpēc krievi nevar lēti transportēt uz Rietumiem naftu un naftas produktus. Tādējādi nafta maksā dārgāk, un par to jāmaksā Rietumu patērētājam.

– Iznāk, ka prokuratūra iet ārvalstu interešu pavadā?

– Jā! Varbūt ne tikai ārvalstu. Arī Latvijas valsts intereses tiek skartas. Ja naftas vads slēgts, nodokļi nenāk arī valstij. Tādējādi, vismaz šajā ziņā, varam teikt, ka Lembergs traucē ne tikai Austrumiem un Rietumiem, bet daļēji arī Latvijas valstij.

– Tad jau par to arī varēja virzīt apsūdzību.

– Bet Lembergs jau neko nelikumīgu nedara. Nepārdot Latvijas naftas tranzītbiznesu jau nav noziegums.

– Vai tāpēc tiek fabricēta Grinbergu lieta?

– Problēma tā, ka prokuratūra ne par ko neatbild. Bijušā lauksaimniecības ministra Daiņa Gēģera piemērs. Cilvēkam tika izpostīta karjera, sabendēta veselība, stresa dēļ arī sieva nomira. Piecpadsmit gadus čakarēja cilvēku, lai beigās attaisnotu. Cits piemērs – Lauksaimniecības ministrijas ārzemju sakaru nodaļas vadītājs Krūze. Arī viņu ilgi čakarēja un beigās attaisnoja. Kas vadīja izmeklēšanu? Prokurors Piliksers. Viņš turpina izmeklēt lietas un joprojām ne par ko neatbild. Vēl piemērs. Divus manus klientus ielika cietumā it kā par slepkavību. Pēc pusgada viņus, pat nenododot lietu tiesai, izlaida ārā. Neviens viņiem par notikušo pat neatvainojās.

– Tad jau mums visiem jāgatavojas pasēdēt cietumā...

– Normālā valstī prokuratūrai jānodarbojas tikai ar likuma ievērošanas uzraudzību, tai skaitā pirmstiesas izmeklēšanas procesā, un ne ar ko vairāk. Tagad viņi paši taisa lietas un paši sevi arī uzrauga. Kam gan jūs par viņiem varat sūdzēties? Tikai viņiem pašiem. Piemēram, gadījums, kad ģenerālprokuroram sūdzējos par Balvu rajona prokuroru. Ģenerālprokurors sūdzību nosūtīja apgabala prokuroram, savukārt apgabala prokurors šo sūdzību nosūtīja tam pašam Balvu prokuroram. Balvu prokurors vispār neatbildēja. Sūtīju ģenerālprokuroram atkārtotu sūdzību un vaicāju, vai varu palūgt, lai man uz sūdzību atbild. Atkal mana sūdzība tiek nosūtīta apgabala prokuroram, pēc tam Balvu prokuroram. Viņš atrakstīja: "Es uz jūsu sūdzību jau esmu atbildējis." Nežēlīgs un satriecošs fakts – ja izmeklēšanas gaitā notiek pārkāpumi, nav kam sūdzēties!

– Vai tas nenozīmē, ka būtu jāveic kardinālas izmaiņas likumdošanā?

– Tā ir tikai viena lieta. Prokuratūrai vajadzētu būt iekļautai Tieslietu ministrijas sistēmā. Tad viņi nodarbotos tikai un vienīgi ar savu vienīgo pienākumu – likumu ievērošanas uzraudzību, tai skaitā pirmstiesas izmeklēšanas procesā.

– Kam patlaban pieder vara mūsu valstī?

– Grūti pateikt. Par to domājot, nāk prātā KNAB prasība pēc neatkarības. Ko nozīmē KNAB neatkarība? Vai tas nozīmē, ka viņi var darīt, ko grib, ka viņus nedrīkst kritizēt, ka viņiem nevienam nav jāatbild, viņi nevienam nepakļaujas, ka viņi ir ārpus izpildvaras un likumdevēju varas, ka viņiem ir lielākas tiesības nekā Romas pāvestam? Te kaut kas nav kārtībā! Normālā valstī ir trīs varas – likumdošanas vara, izpildvara un tiesu vara. Pie kuras varas patlaban pieskaitāma prokuratūra un KNAB?

– Kāpēc Aigaram Kalvītim neizdevās panākt Alekseja Loskutova atbrīvošanu no amata, pat neraugoties uz to, ka pamatojumu šādai rīcībai bija ļoti daudz un dažādi?

– Pietrūka asuma. Lai arī pamats atstādināšanai bija, droši vien kāds ieteica to nedarīt. Sudraba jau atklāja tikai to, ka KNAB finanšu uzkaitē valda haoss. Sudraba jau auditu neveica. Prokurors jau pēc tam neteica, ka pārbaudē konstatēts, ka KNAB viss ir likumīgi. Viņš teica – nav atrasts, ka kaut kas būtu pazudis. Tā ir pilnīgi cita jēga. Viņš jau neteica, ka KNAB pilnīgi nekas nav pazudis. Viņš teica – nav atrasts, ka kaut kas būtu pazudis.

– Vai KNAB vajadzētu atkārtoti rūpīgi pārbaudīt?

– Man ir klients, kuru KNAB sauca pie kriminālatbildības par starpniecību kukuļošanā. Aizturēšanas laikā viņam izņēma naudu, sastādīja protokolu, kur ierakstīts, ka naudas glabāsies pie tāda un tāda KNAB darbinieka. Klientu notiesāja, piespriežot trīs gadus nosacīti bez mantas konfiskācijas, tomēr aizturēšanā izņemtie 750 lati līdz pat šai dienai nav atdoti. Var jau teikt – nav liela summa. Citiem šī izņemtā summa ir daudz lielāka. Es, protams, iešu uz KNAB un cīnīšos, lai klients atgūtu savu naudu. Bet ir tādi, kuri necīnās. Neviens jau pēc tam nevēlas tur vēlreiz iet un kaut ko prasīt. Tā tā nauda tur paliek. Es iekšlietu sistēmā nostrādāju 35 gadus, un arī mēs izņēmām skaidru naudu. Taču šī nauda tūdaļ bija jānodod bankā depozītā. Tas tāpēc, ka nauda pelna naudu. Ja tā nauda nodota glabāšanā KNAB darbiniekam, tad kāda garantija, ka viņš šo naudu neaiznes uz banku un negūst no tās procentus vai neizmanto kādās nekustamo īpašumu spekulācijās?

– Prokuratūra jau ir atradusi citu variantu. Piemēram, tā Lembergam atņemto uzticēja glabāt viņa pretiniekam advokātam Rūdolfam Meroni.

– Tas vispār ir absurds! Lasu presē par Meroni un lasu Eiropas Advokatūras darbības principus. Advokāts nedrīkst pāriet no vienas puses pie otras. Zvērināts advokāts taču nedrīkst izpaust sava pilnvaru devēja noslēpumus ne tikai lietas vešanas laikā, bet arī pēc atbrīvošanas no lietas vešanas vai tās pabeigšanas. Viena lieta – nodot glabāšanā, cita lieta – uzticēt pārvaldīt. Piemēram, ja jums uzdod pārvaldīt fabriku, jūs esat tiesīgs slēgt dažādus līgumus, jūs esat tiesīgs rīkoties īpašnieka vārdā. Kas par šo pārvaldīšanu maksā? Prokuratūra vai kāds cits? Pārvaldīšana jau maksā naudu. Par velti neviens nepārvalda. Pārvaldnieku var izvēlēties tikai un vienīgi īpašnieks, bet prokuratūra īpašumam tiesīga uzlikt arestu vai citus ierobežojumus.

– Tas nozīmē, ka prokuratūra Meroni par šo pakalpojumu maksā algu?

– Vai tad jūs domājat, ka viņš par velti to dara? Mēs runājam par tiesisku valsti, taču tajā pašā laikā aizvien vairāk lienam ārā no tiesiskuma rāmjiem.

– Sorosieši apgalvo, ka atliek vien pieņemt stukaču likumu, un patiess tiesiskums būs nodrošināts.

– Kad boļševiku Krievijā tika pieņemts dekrēts, ka spekulantus uz ielas var šaut bez tiesas, Felikss Dzeržinskis arī teica, ka šis dekrēts nostiprina kartību padomju valstī un stiprina tiesiskos principus.

– Ja politiķi pieņems šo likumu, vai mēs nepietuvosimies čekas un Dzeržinska ideāliem?

– Ja turpināsim tādā garā, tad patiešām valstī valdīs ģenerālprokurors, KNAB un pareizā politiskā partija. Kas tā ir par tiesu, ja cilvēku tiesā bez pierādījumu pārbaudes? Kas tā par andeli starp noziedznieku un prokuroru? Iedomājieties – mūsdienās prokurors ar noziedznieku slēdz vienošanos par to, ka noziedznieks sevi atzīst par vainīgu un tiesa tiek lūgta izskatīt lietu bez pierādījumu pārbaudes. Kas spiež viņus vienoties? Tas, ka tiek arestēti īpašumi. Procesa laikā cilvēks bankrotē. Kamēr tiesa cilvēku attaisno, uz to brīdi viņš jau ir izputināts. Kas par to atbild? Patlaban neviens! Likumā nepieciešams pants par prokurora atbildību, par materiālu atbildību.

Ja mēs šādi turpināsim, tad no tiesiskuma tālu aiziesim. Gan jau būs kāds lūzums, gan jau kaut kas mainīsies. Tā ilgi nevar turpināties.

 

 

 

Saimniecībā...

 

 

Valstij nodokļos parādā 46 miljonus latu

Ilze Šteinfelde,  NRA  01/07/08     Lai gan lielāko nodokļu parādnieku skaits un kopējā parāda summa gada laikā ir sarukuši, valstij joprojām parādā ir 65 lielie nodokļu nemaksātāji, kuru kopējā parāda summa pārsniedz 46 miljonus latu.

Pirms gada – 2007. gada 1. janvārī – gandrīz 100 juridisku un fizisku personu valstij bija parādā vairāk nekā 300 000 latu. Kopējā šo parādu summa pārsniedza 64 miljonus latu. Gada beigās šādu parādnieku bija 65 un to kopējais parāds pārsniedza 46,41 miljonu latu, liecina Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošā informācija.

Lielāko valsts pamatbudžeta parādnieku sarakstā, kas aplūkojams VID mājaslapā, iekļauti tie nodokļu maksātāji, kuriem ir kopumā lielākais nodokļu parāds, tas ir, ņemot vērā gan, piemēram, nodokļu maksātāja PVN parādu un uzņēmuma ienākuma nodokļa parādu, Neatkarīgajai skaidroja VID Komunikāciju departamenta speciālisti. 1. oktobrī 51% no šā saraksta bija PVN parādi, 25% – iedzīvotāju ienākuma nodokļa, bet 12% – uzņēmuma ienākuma nodokļa parādi.

"Piemērojamās metodes darbā ar nodokļu nemaksātājiem netiek dalītas atkarībā no parāda lieluma, bet bez šaubām lielāka uzmanība tiek pievērsta lielākajiem nodokļu parādniekiem. Ja tiek konstatēts nodokļu parāds, vispirms tiek veikti preventīvi pasākumi. Darbā ar nodokļu parādniekiem tiek izmantoti mutvārdu un rakstveida brīdinājumi, kuros tiek atgādināts un lūgts nomaksāt nodokļu parādu. Ja minētā prasība netiek izpildīta un attiecībā uz nodokļu maksātāju nepastāv neviens nosacījums, kas nepieļauj nokavēto nodokļu maksājumu bezstrīda piedziņu, tad tiek sākta nokavēto nodokļu maksājumu piedziņa, par ko parādnieks tiek informēts, saņemot attiecīgo lēmumu," skaidroja VID.

Nokavēto nodokļu maksājumu bezstrīda piedziņa ietver vairākas darbības, piemēram, inkasācijas rīkojumu kredītiestādei vai citai juridiskai personai, kuras komercdarbība ietver bezskaidras naudas maksājumu veikšanu; skaidrās naudas izņemšanu no uzņēmuma kases; piedziņas vēršanu uz kustamo mantu; reģistru liegumus (CSDD; UR); piedziņas vēršanu uz nekustamo īpašumu un citus pasākumus.

Trīs lielākie nodokļu parādnieki – SIA Centra ekspedīcija, SIA Baltijas mežu eksports un Agris Krūze – decembra sākumā valstij bija palikuši parādā 10,29 miljonus latu.

Centra ekspedīcijas parāds budžetam jau ir pārsniedzis 6,01 miljonu latu. VID jau 2006. gada jūnijā lūdza Rīgas apgabaltiesu atzīt šo uzņēmumu par maksātnespējīgu. Centra ekspedīcija iepriekš minēta arī saistībā ar vienu no vērienīgākajām pievienotās vērtības nodokļa (PVN) izkrāpšanas shēmām valstī. 2004. gadā VID ierosināja krimināllietu par 1,5 miljonu latu PVN izkrāpšanu un norādīja, ka šo PVN izkrāpšanas shēmu 2003. un 2004. gadā esot īstenojušas divas kompānijas – SIA INT Latvija un SIA Centra ekspedīcija. VID informēja, ka jau no 2003. gada pavasara veicis operatīvos pasākumus un atklājis INT Latvija un Centra ekspedīcijas īstenoto krāpšanas shēmu. Izmantoti, iespējams, viltoti muitas un firmu zīmogi. Centra ekspedīcija savukārt tiesā iesniedza sūdzību par VID lēmumu pamatotību saistībā ar nodokļu uzrēķinu. Administratīvā rajona tiesa to plānojusi izskatīt 13. maijā.

Baltijas mežu eksports palicis valstij parādā 2,31 miljonu latu. Uzņēmums jau kopš 2005. gada nav iesniedzis gada pārskatus, liecina Uzņēmumu reģistru apkalpojošā Lursoft datubāze.

Agris Krūze valstij nodokļos nav samaksājis 1,97 miljonus latu. Arī viņš savulaik ir nonācis valsts iestāžu uzmanības lokā. 2002. gada novembrī VID Finanšu policijas pārvaldē ierosināta krimināllieta par krāpšanu. Policijai bija aizdomas, ka shēmā iesaistītas sešas personas un vairāk nekā 20 uzņēmumu, kā arī A. Krūze. Aizdomas par iespējamām nelikumībām radījuši dažādu preču eksporta darījumi, par kuriem pieprasīts atmaksāt iepriekš pārmaksāto PVN, toreiz rakstīja Dienas Bizness.

Starp lielākajiem nodokļu parādniekiem ir arī SIA Korna, Grupa Media, Konti, Ģirts Leimanis, SIA Dzirnulejas pluss, SIA GS Nekustamie īpašumi, SIA Mets plus.

Lielāko desmit PVN parādnieku saistības pret valsti pērn 1. decembrī bija 15,02 miljoni latu, bet desmit lielāko valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu un sociālā nodokļa parādnieku saistības pret valsti bijušas 2,24 miljoni latu apjomā.

 

Veido valsts oficiālo iepirkumu mājaslapas līdzinieci

LETA  01/07/08    Drīzumā interneta lietotājiem paredzēts piedāvāt iespēju ar "Iepirkumu uzziņu bankas" mājaslapas "www.iub.lv" starpniecību iegūt informāciju par veiktajiem iepirkumiem, lai gan šāda informācija bez maksas ir pieejama oficiālā valsts iepirkumu uzraudzītāja - Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) - interneta mājaslapā "www.iub.gov.lv".

"Iepirkumu uzziņu bankas" izstrādātāja SIA "Baltijas konsultācijas" valdes loceklis Mārtiņš Popelis pauda viedokli, ka abas mājaslapas "www.iub.lv" un "www.iub.gov.lv" netikšot jauktas.

Savukārt IUB Administratīvās daļas vecākā eksperte Daiga Magone aģentūrai LETA uzsvēra, ka "www.iub.gov.lv" ir vienīgais oficiālais publisko iepirkumu portāls Latvijā. Tam nav nekādas saistības ar "Iepirkumu uzziņu bankas" mājaslapu "www.iub.lv", un uzņēmuma veidotajā interneta mājaslapā atrodamā informācija nav saskaņota ar IUB.

Magone norādīja, ka IUB vienīgais piedāvā aktuālu, savlaicīgi atjaunotu informāciju par visiem ar publiskajiem iepirkumiem saistītajiem normatīvajiem aktiem, jaunāko metodoloģisko informāciju, kā arī nodrošina savlaicīgu pieeju publicētajiem iepirkumu sludinājumiem un iesniegtajiem iesniegumiem jeb sūdzībām un to izskatīšanas rezultātiem.

Savukārt Popelis norādīja uz uzziņu bankas priekšrocībām, proti, tajā būšot apkopota informācija par visu lielumu valsts iestāžu iepirkumiem, jau sākot no 1000 latiem, pretstatā IUB, kurā tiekot publicēta informācija par valsts, pašvaldību un sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumiem, kuru paredzamā līguma summa ir ievērojami lielāka.

Popelis arī piebilda, ka uzziņu bankas lietotājiem informācija būšot ērtāk pieejama nekā valsts oficiālajā iepirkumu portālā, taču atšķirībā no IUB "Iepirkumu uzziņu bankas" piedāvātā informācija būšot par maksu, kas tiekot plānota 50 lati mēnesī.

Patlaban mājaslapa gan atrodoties izstrādes stadijā, taču jau šobrīd datubāzē apkopots jau vairāk nekā 2800 valsts iestāžu iepirkumu, piebilda Popelis.

IUB ir Finanšu ministrijas padotībā esoša tiešās valsts pārvaldes iestāde, kas darbojas saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu, likumu "Par iepirkumu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju vajadzībām", biroja nolikumu un citiem normatīvajiem aktiem.

Savukārt SIA "Baltijas konsultācijas" reģistrēta 1994. gada 24. novembrī, bet Komercreģistrā tā ierakstīta 2003. gada 27. novembrī, liecina Uzņēmumu reģistru apkalpojošās firmas "Lursoft" dati.

Kā darbības veidus uzņēmums norādījis darbību jurisprudences, rēķinvedības, grāmatvedības un auditorpakalpojumu sfērā, kā arī konsultāciju sniegšanu nodokļu jautājumos, tirgus un sabiedriskās domas izpēti, konsultēšanu uzņēmējdarbībā un vadzinībās, darbību reklāmas jomā un citus.

"Baltijas konsultācijas" valdē no 2005. gada jūlija darbojas Popelis, kuram pieder arī 32% uzņēmuma kapitāla daļu. Puse jeb 50% firmas daļu pieder Arnim Kadakovskim, bet Krišam Spūlim un Astrīdai Bēmai pieder katram 9% daļu.

Pēc "Lursoft" datiem, "Baltijas konsultāciju" apgrozījums 2006. gadā bija 375 691 lats, bet peļņa pēc nodokļu nomaksas - 29 801 lats. 2005. gadā uzņēmuma peļņa bija 18 660 lati, bet apgrozījums - 252 726 lati.

Uzņēmums savā interneta mājaslapā norādījis, ka tajā strādā 10 pilna laika konsultanti, kas ir biznesa vadības un finanšu speciālisti ar izglītību labākajās Latvijas un Eiropas Savienības augstskolās. Pēc nepieciešamības projektiem tiek piesaistīti ārējie eksperti.

 

Vladimirs Gurovs 1952–2008

Juris Paiders,  NRA  01/08/08

Pagājušajā nedēļā traģiskā autoavārijā aizsaulē aizgāja viens no Latvijas biznesa preses celmlaužiem, žurnālists, izdevējs uzņēmējs un profesors Vladimirs Gurovs.

rs Gurovs bija pionieris šī vārda sākotnējā nozīmē. Viņa stihija bija sākt un darīt to, ko vēl neviens nebija vēlējies vai negribēja darīt. Tādi kā viņš agrākajos gadsimtos atklāja nezināmas zemes un meklēja ceļus cauri neskartiem un neapgūtiem biezokņiem. Būt pionierim, pirmatklājējam un pirmajam bija viņa galvenā prasība pret sevi un savu darbu.

Tiklīdz PSRS sasniedza pārbūves vēsmas, Vladimirs Gurovs kļuva par kooperatoru un sāka praktiski izmantot augstskolā iegūtās ekonomikas zināšanas.

Latvijas kooperatoru savienība, par kuras viceprezidentu viņš kļuva, 1990. gadā sāka izdot savu laikrakstu Delo (Darbs), kas vienlaikus iznāca gan latviski, gan krieviski. V. Gurova ideja, ka kooperatoriem ir jābūt savam laikrakstam, tam laikam bija novatoriska, un tā kļuva par paraugu daudzām kooperatoru organizācijām visā PSRS.

Tieši pieredze, izdodot Delo, pamudināja Vladimiru Gurovu sākt izdot Latvijā pirmo biznesa avīzi (krieviski) Bizness un Baltija, vēl pirms Dienas Biznesa iznākšanas.

Ilgus gadus man nācās būt par Vladimira Gurova lielāko konkurentu, kad es vadīju laikrakstu Dienas Bizness. Tā bija veselīga konkurence, no kuras ieguva lasītāji. Brīžiem mēs viens otru apsteidzām, bet brīžiem pārņēmām otra labākās idejas un risinājumus. Var teikt – mēs gan bijām, gan nebijām konkurenti, jo avīzes iznāca dažādās valodās.

Tā bija ļoti sportiska konkurence, kurā mērķis bija uzvārēt godīgā cīņā. Bija reizes, kad mēs viens otram palīdzējām. Kad deviņdesmito gadu sākumā valsts vara sāka izrēķināties ar Dienas Biznesu, V. Gurova avīze bija laikraksts, kurš sniedza tiešu un stabilu atbalstu jautājumā par preses brīvību Latvijā.

Bija lietas, kuras Vladimirs Gurovs vienkārši nespēja pieņemt. Vladimiram bija nepieņemami, ka var vienkārši tāpat eksistēt. Viņš visus sev apkārt mudināja tiekties pēc augstākā mērķa. Ja esi sasniedzis vienu meistarības līmeni, tad tev ir jātiecas pēc nākamās – vēl augstākas pakāpes. Ieslīgt pašapmierinātībā viņam bija nepieņemami. Vladimirs Gurovs izveidoja ekonomiski veselīgu un starptautiski atzītu laikrakstu. Bizness un Baltija tika uzņemts Eiropas biznesa preses federācijā. Bet viņam ar to bija par maz. Viņš izveidoja pirmo radio, kur Latvijai translēja tikai krievu mūziku. Viņš organizēja Latvijas krievu uzņēmējus, lai sabiedriskā kārtā atbalstītu Krievu drāmas teātri. Viņš bija pirmais, kurš aizsāka izklaidējoši analītisko bezmaksas laikrakstu biznesu.

Viens no viņa principiem bija – ja tev iet slikti un vājā neveiksmes, tad pasmaidi. Tad smaida aura pārņems visu tavu ķermeni un neveiksmes pazudīs. Kad viņam ar finansēm biznesā bija tik slikti, ka šķita sliktāk vairs nevar būt, viņš spēja aizņemties naudu pat šķietami neiespējamā vietā un par iegūtiem līdzekļiem uzsaukt saviem tuvākajiem draugiem un partneriem vakariņas visdārgākajā Rīgas restorānā. Lai, cik tas šķiet neticami, šāda attieksme V. Gurova biznesu daudzkārt izglāba no nepatikšanām.

Kad 1999. gadā starptautisks koncerns Vladimiram Gurovam piedāvāja par septiņciparu skaitli pārdot savu preses biznesu, viņš pateica: "Nē! Es esmu par jaunu, lai kļūtu par miljonāru pensionāru. Es vēlos aktīvi strādāt Latvijā."

Diemžēl daudzi viņa projekti apsteidz laiku. Latvijas reklāmdevēji 2001. gadā vēl nebija gatavi pieņemt šāda formāta bezmaksas laikrakstu. Viņš apsteidza laiku tikai par dažiem gadiem, taču tie, kas pirmie laužas cauri brikšņiem, saņem visvairāk nobrāzumu.

Bizness 21. gadsimta sakumā vairs nebija tik pretimnākošs kā tajā laikā, kad kooperatīvi pārtapa par SIA. 2002. gada vasarā Vladimirs Gurovs pazaudēja visu, dzīvokli, auto un darbu.

Šajā brīdi viņa liekākais atbalsts bija ģimene un regbija treniņos Latvijas izlasē iegūtā pieredze. Ja esi saņēmis smagu triecienu, atrodi spēkus saņemties un turpināt spēli.

Vladimirs Gurovs nesalūza. Viņš atgriezās augstskolā un dažos gados kļuva par profesoru un Baltijas Starptautiskās akadēmijas zinātņu prorektoru, uzrakstīja grāmatu par mikroekonomiku un paguva aizsākt daudzus zinātniskus projektus.

Vladimirs Gurovs nebija piedzimis Latvijā. Taču viņš uzskatīja, ka katram, kas vēlas dzīvot Latvijā, ir jārunā latviski. 3. janvāri viņš man piezvanīja, lai sveiktu jaunajā gadā, un dalījās iespaidos par savu zinātnisko komandējumu Dānijā: "Ir labi aizbraukt uz svešu valsti, pat bagāto Dāniju, lai saprastu, ka Latvija ir man vienīgā dzimtene."

Lai mīlētu Latviju, nav jābūt latvietim, un Vladimirs Gurovs to spēja vairāk nekā citi.

 

Apstrādes rūpniecība izzūd

Arnis Kluinis,  NRA  01/08/08     Atbilstoši vakar publicētajiem Centrālās statistikas pārvaldes skaitļiem, apstrādes rūpniecības produkcijas izlaide pagājušā gada 11 mēnešos ir kopumā sarukusi par 0,5%.

(CSP) skaitļiem, apstrādes rūpniecības produkcijas izlaide pagājušā gada 11 mēnešos ir kopumā sarukusi par 0,5%, bet tikai 2007. gada novembrī tā bijusi pat par 4,8% mazāka nekā 2006. gada novembrī.

Statistiķu dati labi izskaidro to, kāpēc pagājušā gada rudenī no saviem amatiem un atbildības atsacījās vairāki ministri un galu galā Ministru prezidents Aigars Kalvītis. Varbūt tā nebija nejaušība, ka pirmais viņa valdību atstāja ekonomikas ministrs Jurijs Strods. Šo cilvēku dienesta stāvoklis taču ļāva saskatīt valsts virzīšanos ekonomiskajā strupceļā ātrāk, nekā to sabiedrībai apliecina statistiķi.

Latvijas Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš Neatkarīgajai teica, ka viņa rīcībā esošie dati par mašīnbūvi pagājušā gada desmit mēnešos, kā arī sarunas ar asociācijā apvienojušos uzņēmumu pārstāvjiem neļaujot teikt neko sliktu par nupat aizvadīto gadu, ja salīdzina ražošanas apjomu izmaiņas garākos laika periodos nekā viens mēnesis. Savu versiju par gada rūpnieciskajiem rezultātiem CSP sniegs pēc mēneša.

Apstrādes rūpniecības apjoma samazināšanos gan garākās, gan īsākās salīdzinātā laika vienībās daļēji aizsedz rūpniecības kopapjoma pieaugums. Pagājušā gada 11 mēnešos šis kopapjoms attiecībā pret 2006. gada 11 mēnešiem pieaudzis kaut par 1%, bet novembrī attiecībā pret novembri pieaugums bijis pat 1,1%. Šis pieaugums balstās uz ražošanas pieaugumu elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādes nozarē par 17,7%. Diemžēl saistībā ar datiem par apstrādes rūpniecības samazināšanos šis it kā ražošanas pieaugums īstenībā nozīmē tikai patēriņa pieaugumu, bet to sedz valsts un privāto parādsaistību pieaugums.

Apstrādes rūpniecības kopapjoma samazināšanās izsaka vidējo rezultātu gan pieaugumam, gan sarukumam dažādās rūpniecības nozarēs, kuru rezultāti pirmajā acu uzmetienā pat izbrīna. Kā savienojas vislielākais sarukums iekārtu un mašīnu ražošanā ar vislielāko pieaugumu metālapstrādes izstrādājumu ražošanā? Ļoti līdzīga ir starpība starp gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošanas pieaugumu uz kopējā ķīmiskās rūpniecības sarukuma fona. V. Rantiņš un CSP Rūpniecības statistikas daļas vadītāja Ramona Skakunova to visu izskaidroja ļoti vienkārši. Pieaugumu ir piedzīvojusi tādu metāla, gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošana, kurus pagājušogad pieprasīja vietējā būvniecība, bet samazinājusies mašīnu vai kosmētikas un medikamentu ražošana, kuras produkcijai ir jāatrod noiets ārzemēs.

Ekonomikas ministrija sakarā ar CSP datiem Neatkarīgajai pauda, ka "atzinīgi vērtē rūpniecības apjomu pieaugumu atsevišķās nozarēs". "Esam pārliecināti, ka rūpniecības straujāku attīstību turpmāk sekmēs arī jaunās ES struktūrfondu plānošanas perioda valsts atbalsta programmas," teikts ministrijas paziņojumā.

 

Latvijā mirušo iedzīvotāju skaits dzimušo skaitu pērn pārsniedza par 8000

LETA  01/08/08    Latvijā mirušo iedzīvotāju skaits dzimušo skaitu pagājušā gada desmit mēnešos pārsniedza par 8000 iedzīvotāju, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija.

Dabiskā pieauguma rādītāji visās Baltijas valstīs ir negatīvi - mirušo iedzīvotāju skaits pārsniedzis dzimušo skaitu.

Lietuvā mirušo iedzīvotāju skaits dzimušo skaitu pagājušā gada desmit mēnešos pārsniedza par 10 703 iedzīvotājiem, bet Igaunijā - par 1254.

Pagājušā gada desmit mēnešos lielākais dzimušo un mirušo skaits bijis Lietuvā - attiecīgi 27 204 un 37 907. Latvijā šajā laika periodā dzimuši 19 620 iedzīvotāji, bet miruši - 27 620 iedzīvotāji, Igaunijā dzimušo skaits sasniedzis 13 335, bet

Pagājušā gada sākumā Latvijā bijis 2,281 miljons iedzīvotāju, Lietuvā - 3,385 miljoni, bet Igaunijā - 1,342 miljoni iedzīvotāju.

 

Pētījums: Šogad visbiežāk iedzīvotāji vēlas izmaiņas darbā

LETA  01/09/08     No Latvijas iedzīvotājiem, kas ir apņēmušies jaunajā gadā kaut ko mainīt savā dzīvē, lielākā daļa vēlas izmaiņas darbā, liecina mediju, tirgus un sociālo pētījumu aģentūras "TNS Latvia" veiktā aptauja.

Jaunajā gadā kaut ko mainīt savā dzīvē ir apņēmušies 41% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem, bet gandrīz puses respondentu - 48% šogad neplāno neko mainīt savā dzīvē, bet 11% respondentu vēl nav tikuši skaidrībā, vai 2008.gadā apņemsies kaut ko mainīt.

27% respondenti šogad ir apņēmušies kaut ko mainīt saistībā ar darbu - sākt strādāt, uzsākt uzņēmējdarbību, nomainīt darba vietu, saņemt paaugstinājumu, bet 18% respondentu jaunajā gadā apņēmušies labiekārtot mājas un mācīties.

Mainīt savu attieksmi pret dzīvi jaunajā gadā apņēmušies 10% respondentu, bet 9% respondentu šogad apņēmušies veikt izmaiņas ģimenes dzīvē.

Latvijas iedzīvotāji šogad apņēmušies arī atmest dažādas atkarības, veikt veselības uzlabošanu, ceļot, iegādāties vai nomainīt automašīnu, sportot un atpūsties.

Kaut ko mainīt sava dzīvē jaunajā gadā salīdzinoši biežāk ir apņēmušies jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem un iedzīvotāji vecumā no 35 līdz 44 gadiem, iedzīvotāji ar vidējo izglītību, pašnodarbinātie, speciālisti, ierindas darbinieki, studenti, skolnieki, bezdarbnieki, mājsaimnieces, arī neprecētie, iedzīvotāji no ģimenēm, kurās ir trīs un vairāk ģimenes locekļi, tāpat arī iedzīvotāji ar augstiem personīgajiem ienākumiem un iedzīvotāji ar augstiem ģimenes ienākumiem.

Savukārt neko nemainīt salīdzinoši biežāk plāno vecāka gada gājuma cilvēki - vecumā no 55 līdz 74 gadiem, iedzīvotāji ar augstāko izglītību, iedzīvotāji ar vidējiem ģimenes ienākumiem, kā arī iedzīvotāji, kuri dzīvo vieni vai divatā.

Veikt izmaiņas darbā salīdzinoši biežāk plāno iedzīvotāji vecumā no 45 līdz 54 gadiem, nepilsoņi, bezdarbnieki, kā arī iedzīvotāji ar vidējo izglītību. Savukārt mācīties šogad salīdzinoši biezāk ir apņēmušies jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem, iedzīvotāji ar pamata vai sākumskolas izglītību, kā arī iedzīvotāji bez personiskajiem ienākumiem.

Aptauja veikta laika periodā no pagājušā gada 12.decembra līdz 18.decembrim. Aptaujā piedalījās 510 Latvijas iedzīvotāji vecumā no 15 līdz 74 gadiem visā Latvijā.

 

Alu ziemā dzer arvien vairāk

LETA  01/09/08    Tradicionāli alus visvairāk tiek baudīts vasaras karstajos mēnešos, tomēr pēdējo gadu pieredze rāda, ka alus kļūst arvien iecienītāks dzēriens arī ziemā.

Šoziem alus tiek pārdots pat par 50 procentiem vairāk nekā pirms pieciem sešiem gadiem tādā pašā laika posmā.

Lai arī šampanietis un dzirkstošie vīni tiek uzskatīti par tradicionāliem jaunā gada svinību dzērieniem, 10% aptaujāto uzskata, ka tieši alus ir piemērots dzēriens, ko var baudīt, aizvadot veco gadu. Turklāt alu kā jaunā gada sagaidīšanas dzērienu īpaši iecienījušie vīrieši - gandrīz ceturtā daļa Latvijas vīriešu (22%) uzskata alu par piemērotu dzērienu jaunā gada svinībām, liecina akciju sabiedrības Cēsu alus veiktais pētījums.

Pētījuma laikā Latvijas iedzīvotājiem tika uzdoti vairāki jautājumi, kas saistīti ar alus lietošanas paradumiem ziemas laikā. Vislielākās atšķirības alus lietošanas paradumos tika novērotas, salīdzinot vīriešu un sieviešu alus cienītāju atbildes. Ja tas, ka 81% respondentu vīriešu apgalvo, ka alu patērē kopā ar draugiem, nepārsteidz, tomēr interesanti, ka 48% respondentu sieviešu izteikušās – alu viņas lieto kopā ar draugiem, un gandrīz tikpat daudz aptaujāto sieviešu jeb 43% – ka alu lieto ģimenes lokā. "Pētījumu veicām galvenokārt divu iemeslu dēļ – pirmkārt, lai pārliecinātos, vai alus arī ziemas mēnešos saglabā savu sociālo raksturu. Otrkārt, mums bija interesanti uzzināt, kādi ir specifiski Latvijas patērētāja alus lietošanas paradumi, piemēram, kādus ēdienus cilvēki labprāt ēd pie alus. Mums izdevās arī noskaidrot, ko cilvēki domā par alu kā par Jaungada svinību dzērienu," stāsta akciju sabiedrības Cēsu alus valdes priekšsēdētāja Eva Sietiņsone.

43% aptaujāto apgalvoja, ka ziemas laikā alu visbiežāk lieto mājās, savukārt 10% dod priekšroku alus baudīšanai bārā, bet 6% – klubā. Gandrīsz ceturtdaļa Latvijas iedzīvotāju (23%) alus lietošanu ziemas laikā saista ar pirtī iešanu un alu bauda pēc pēršanās pirtī. Raksturīgi, ka trešā daļa aptaujāto Latvijas sieviešu (33%) iecienījušas alu baudīt pirtī. Runājot par ēdieniem, ar kuriem kopā alu lieto aptaujas dalībnieki, jāsecina, ka tikai 15% respondentu teica, ka uzkodas vai ēdieni pie alus nav obligāti. Gandrīz puse jeb 46% apgalvoja, ka alum piemērotākās uzkodas ir ķiploku grauzdiņi. 41% aptaujas dalībnieku domā, ka alus šķirņu izvēle atkarībā no sezonas nemainās, un tikai 8% teica, ka ziemas laikā dod priekšroku tumšajam alum. Līdzīgi kā vasarā, arī ziemā Latvijas iedzīvotāji izvēlas gaišos (28%) un vieglos (19%) alus. 4% respondentu ziemā labprāt bauda alu ar īpašu garšu – piemēram, šokolādes alu vai alu ar balzamu.

2007.gadā neatrodot serveru piegādātāju, VID šogad spiests pārtraukt Ls 0,6 miljonu iepirkumu

LETA  01/09/08    Valsts ieņēmumu dienests (VID), kurš pērn bija paredzējis par vairāk nekā 600 000 latu iegādāties serverus, pārtraucis šo iepirkuma procedūru, jo šogad serveru iegādei finansējums nav paredzēts, liecina Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) interneta mājaslapā publicētais paziņojums par lēmuma pieņemšanu.

VID serveru iegādes iepirkuma rezultāti 2007.gadā tika apstrīdēti IUB.

Sūdzības iesniedza SIA "Datakom" un SIA "Sonex Technologies Latvia" ("Sonex"). "Datakom" gan savus iebildumus vēlāk atsauca, bet "Sonex" sūdzību IUB izskatīja 10.decembrī un aizliedza VID serverus iegādāties no konkursā par uzvarētāju iepriekš atzītās SIA "Lattelecom Technology".

VID 8.janvārī IUB publicējis paziņojumu, ka pērnā gada 21.decembra iepirkuma komisijas sēdē konstatēts, ka šīs iepirkuma procedūras realizācijai finansējums 661 017 latu apjomā bija paredzēts 2007.gadā, un, ņemot vērā atlikušo laika periodu līdz gada beigām, nav iespējams noslēgt līgumu un nepieciešamo serveru piegādes pabeigt.

VID norādījis, ka 2008.gada budžetā finansējums šī iepirkuma realizācijai nav paredzēts, tādējādi saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 38.panta otro daļu nolemts pārtraukt serveru iepirkuma procedūru.

LETA jau ziņoja, ka VID bija paredzējis serverus izvietot VID centrālajā aparātā un dienesta teritoriālajās iestādēs.

Pērn tika nolemts slēgt līgumu ar "Lattelecom Technology" par serveru piegādi Ieņēmumu dienestam 605 301 lata kopvērtībā.

"Lattelecom Technology" tika atzīts par piemērotāko pretendentu no astoņiem uzņēmumiem, kas bija pieteikušies konkursā par serveru piegādi.

 

Eksperti: Latvijas enerģētika duļķainos ūdeņos

Zaiga Dūmiņa,  Diena  01/11/08     Jautājumu loks, kas saistīts ar jauno elektrostaciju celtniecību un Latvijai nepieciešamo jaudu apjomu, tiek risināts grūti caurskatāmā veidā, atzīst eksperti. Nepārredzamie zemūdens akmeņi ir gan Latvenergo meitasuzņēmuma - sistēmas operatora Augstsprieguma tīkli - ziņojums par valsts nodrošinājumu ar elektroenerģiju un jaudu deficītu, gan gaidāmie grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā, gan kritēriji, kuri tiks izvirzīti jaunās elektrostacijas cēlājiem, kas pretendēs uz iespējamo valsts atbalstu - garantēto jaudas iepirkumu.

Diena jau rakstīja, ka Augstsprieguma tīklu ziņojums, kurā norādīts, ka patlaban nekavējoties jālemj par TEC-2 otrā energobloka ar aptuveni 400 MW jaudu celtniecību, lai novērstu elektrības trūkumu pēc Ignalinas AES slēgšanas 2009.gadā un pēc 2012.gada jaudas deficīta novēršanai nepieciešama vēl viena 400 MW jaudas spēkstacija, tika izstrādāts valdības uzdevumā. Sākotnējā ziņojuma versijā situācija tika atainota kā mazāk bīstama.

"Ziņojums ir balstīts uz pieņēmumiem. (..) Mainot pieņēmumus, mainās situācija," saka Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) loceklis Ivars Zariņš. Viņš norāda, ka ziņojumā, piemēram, pieņemts ļoti zems Daugavas hidroelektrostaciju izstrādes līmenis, ka importēt elektrību nepiedāvās neviena no kaimiņvalstīm. "Ja mēs skatāmies pēc tādiem pieņēmumiem, tad Latvijā jau šodien nevajadzētu būt elektrībai," saka I.Zariņš. Enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš uzskata, ka ziņojumā nav informācijas par, iespējams, Latvenergo noslēgtajiem līgumiem par ilgtermiņa elektrības piegādēm no kaimiņvalstīm. Abi speciālisti pauž - iespējams, mainot šos apstākļus, jaudu deficīts varētu būt mazāks nekā abu plānoto staciju apjoms, un varbūt valstij izdevīgāk tad būtu elektrību pirkt, nevis uzturēt dārgu elektrostaciju. Vienlaikus viņi nenoliedz, ka situācija ir pietiekami nopietna un par jaunām jaudām Latvijai nešaubīgi ir jādomā.

Diena jau rakstīja, ka Saeimā iesniegts priekšlikums, kas paredz valdībai tiesības dot atļauju sistēmas operatoram - Latvenergo meitasuzņēmumam Augstsprieguma tīkls - steidzamības gadījumā bez konkursa rīkošanas slēgt līgumu par papildu jaudu nodrošināšanu, būvējot jaunu spēkstaciju. Iepriekš izskanēja bažas, ka tādējādi nekas netraucētu līgt par jaudu, ko nodrošinātu ar gāzi darbināmais Latvenergo TEC-2 jaunais bloks. Tā varētu saņemt arī garantēto iepirkumu. Kā uzsver J.Ozoliņš, garantētais iepirkums ir atļauts izņēmuma gadījums - speciālu nosacījumu izvirzīšana kādam uzņēmumam, kas būtībā nozīmē konkurences normu pārkāpšanu, kuras nosaka Eiropas Savienības dibināšanas līgums. Viņš uzsver, ka tam jābūt ļoti nopietni pamatotam un argumentētam. "Visiem apsvērumiem jābūt publiski izklāstītiem tā, lai mēs tos saprastu," teic J.Ozoliņš uzsverot, ka gaidāmie grozījumi likumā, par kuriem drīzumā varētu sākties diskusijas Saeimā, ir "ne sevišķi godīgi" - par tiem ir daudz neskaidrību.

 

Bezdarba līmenis Latvijā palielinājies

FINANCENET   01/11/08     Reģistrētā bezdarba līmenis valstī 2007.gada decembra beigās bija 4,9% (bezdarbnieku skaits ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā). Valstī reģistrētā bezdarba līmenis salīdzinājumā ar 2007.gada novembri palielinājies par 0,1 procenta punktu.

Nodarbinātības valsts aģentūrā uzskaitē 2007.gada decembra sākumā bija 51660, decembra beigās – 52321 bezdarbnieks. Bezdarbnieku skaits valstī mēneša laikā ir pieaudzis par 661 cilvēku jeb 1,3%.

2007.gada decembra beigās 2587 bezdarbnieki ilgstoši piedalījās aktīvajos nodarbinātības pasākumos, no tiem 1558 bezdarbnieki pasākumu noteiktām personu grupām (darba prakse pie darba devēja, subsidētās darba vietas u.tml.) ietvaros ir iekārtojušies darbā uz noteiktu laiku. Līdz ar to reālais bezdarba līmenis, atskaitot no kopējā bezdarbnieku skaita tos, kuri nav pieejami darba tirgum, jo ilgstoši atrodas aktīvās nodarbinātības pasākumos, decembra beigās bija 4,6%.

2007.gada decembrī bezdarbnieka statuss tika piešķirts 6003 personām, tas ir par 565 cilvēkiem jeb 8,6% mazāk nekā 2007.gada novembrī. Bezdarbnieka statusu 2007.gada decembrī zaudēja 5404 cilvēki, tas ir par 1945 cilvēkiem jeb 26,5% mazāk nekā iepriekšējā mēnesī. Decembrī bezdarbnieka statusu zaudējušo bezdarbnieku kopskaitā 40,3% personu iekārtojušās darbā, bet 49,9% personu bez attaisnojoša iemesla nebija pildījušas bezdarbnieka pienākumus.

Decembrī bezdarba līmenis samazinājies 8, palicis nemainīgs 10, bet palielinājies 15 valsts rajonos un republikas nozīmes pilsētās. Zemākais bezdarba līmenis decembrī reģistrēts: Tukuma rajonā – 3,6%, Jelgavas rajonā – 3,7%, Valmieras rajonā – 3,8%, Cēsu rajonā – 4,1%, Rīgas rajonā – 4,1%, Limbažu rajonā – 4,5%, Ogres rajonā – 4,5 %, Bauskas rajonā – 4,7%, Talsu rajonā – 4,9%, Saldus rajonā – 5,0%, Aizkraukles rajonā – 5,1%, Ventspils rajonā – 5,4 %, Alūksnes rajonā – 5,5%, Valkas rajonā – 5,9%, Jēkabpils rajonā – 6,2%, Madonas rajonā – 6,2%, Gulbenes rajonā – 6,4%, Kuldīgas rajonā – 6,6%, Liepājas rajonā – 6,8%.

No republikas nozīmes pilsētām viszemākais bezdarba līmenis ir Rīgā - 3,1%, Ventspilī – 3,8%, Jelgavā – 3,8%, Daugavpilī – 4,3%, Liepājā – 4,6%, Jūrmalā – 4,8%. Decembrī Rēzeknē bezdarba līmenis bija 7,6%.

Augstākais bezdarba līmenis decembrī reģistrēts Latgalē: Rēzeknes rajonā - 16,6%, Ludzas rajonā – 14,4%, Balvu rajonā – 12,7%, Preiļu rajonā – 10,8%, Krāslavas rajonā – 10,5%, Daugavpils rajonā – 9,5%.

 

Andrejsalu piedāvā privatizēt par 47 miljoniem latu

TVNET/LETA   01/11/08     Saskaņā ar VNĪ pārstāvja Ojāra Valkera teikto, valstij nav tiesību šo zemi paturēt savā īpašumā, jo uz tās esošās ēkas pieder JAU. Interesanti kam tad īsti pieder tās "jau nopirktās" ēkas Andrejsalā, kuru dēļ valstij "nav tiesību paturēt zemi"?

Valsts AS "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) Andrejsalas un Eksporta ostas teritoriju nomniekiem izsūtījusi piedāvājumu privatizēt bijušo ostas teritoriju. Lielāko daļu šīs platības, aptuveni 80 hektārus, nomā "Jaunrīgas attīstības uzņēmums" (JAU) un ar to saistītie uzņēmumi, kam nu ir iespējas šo zemi izpirkt aptuveni par 47 miljoniem latu.

Kā raksta laikraksts "Diena", šādu summu aprēķinājis Valsts zemes dienests, un pēc nekustamo īpašumu ekspertu aplēsēm cena esot atbilstoša pašreizējai tirgus situācijai.

Starp privatizējamajiem zemesgabaliem atrodas arī platība, kas paredzēta Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecībai. Lai izlemtu, kā tad īsti tiks realizēts muzeja projekts, janvāra beigās iecerējuši tikties gan JAU, gan arī valsts aģentūras "Jaunie trīs brāļi" (J3B) pārstāvji, kas atbildīgi par projekta realizāciju.

Atšķirībā no potenciālajiem Lucavsalas īpašniekiem, kam visa summa būs jāsamaksā skaidrā naudā, Andrejsalas nomnieki 40% no pirkuma summas varēs maksāt sertifikātos. Šāda situācija iespējama, likumdošanā atstātās spraugas dēļ, proti, lai arī zemi, kas atradās ostas teritorijā, sākotnēji nedrīkstēja privatizēt un valdības mēģinājums steigšus to izslēgt no ostas teritorijas līdz 2006.gada 31.augustam izgāzās, uzņēmējiem netika liegts pieteikties šo zemi privatizēt. Šis pieteikums tagad, kad zeme vairs nav ostas teritorijā, kalpo par pamatu privatizācijas procesam.

Galvenie ieguvēji no šādas likumu interpretācijas ir uzņēmēji, kas savā laikā bijuši cieši saistīti ar ekspremjeru Andri Šķēli (TP) un Latvijas Pirmās partijas līderi Aināru Šleseru, raksta laikraksts. Piemēram, JAU pieder Norvēģijā reģistrētai firmai AS "Portpro". Vēl pirms diviem gadiem šī firma piederēja bijušajam Šlesera biznesa partnerim norvēģim Turmudam Stēnem Juhansenam un Jānim Leimanim, kurš savulaik bija vadošs darbinieks Šķēles koncernā "Ave Lat" grupa.

Atbilde par zemes privatizāciju Andrejsalas nomniekiem jāsniedz divu mēnešu laikā, tas ir, februārī. Ja nomnieki atbildes nesniedz vai arī atsakās izpirkt, pēc noteikta laika privatizācijas procedūra tiek beigta. Ja kādā brīdī nomnieks tomēr vēlas zemi savā īpašumā, tā jāpērk par naudu pēc tirgus vērtības. Citām privātpersonām šo zemi privatizēt nav iespējams.

Vai JAU privatizēs nomāto zemi, tā vadītājs Valters Māziņš vēl nav varējis pateikt. "Kopējā summa ir iespaidīga," norādīja JAU līdzīpašnieks Leimanis. Viņš apgalvojis, ka situāciju neatvieglo arī iespēja maksāt daļu sertifikātos, jo, "manuprāt, mums nav neviena sertifikāta". Patlaban sertifikātu iespējams nopirkt par desmit santīmiem lētāk nekā to nominālā vērtība - 28 lati gabalā.

Projekta kopējās izmaksas tiek lēstas ap miljardu eiro. Vecrīgai tuvējā teritorijā paredzēts izbūvēt daudzdzīvokļu un biroju ēkas. Kā centrālā ass iecerēts pasaulslavenā arhitekta Rema Kolhāsa projektētais Laikmetīgais mākslas muzejs, kuru plānots uzcelt pēc privātās partnerības principa. Tas nozīmē, ka JAU kā savu daļu varētu ieguldīt zemi vai arī pēc privatizācijas piedāvāt valstij to atpirkt.

 

Decembrī par 5% palielinājies apgrozībā esošo latu apjoms

LETA  01/11/07     Decembrī, salīdzinot ar novembri, apgrozībā esošo latu daudzums palielinājies par 49,6 miljoniem latu jeb 5% un sasniedzis 1,049 miljardus latu, liecina Latvijas Bankas (LB) bilance.

Ārzemju aktīvi sasnieguši 2,903 miljardus latu, kas ir par 70,9 miljoniem latu jeb 2,5% vairāk nekā iepriekšējā mēnesī.

LB Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas vadītājs Vilnis Purviņš skaidro, ka ārzemju aktīvi palielinājušies, LB pērkot ārvalstu valūtu, palielinoties noslēgto valūtas mijmaiņas darījumu apjomam, kā arī pieaugot Latvijas valdības līdzekļu atlikumam centrālās bankas ārzemju aktīvos.

Palielinoša ietekme bija arī zelta cenas kāpumam, kas paaugstināja LB zelta rezervju vērtību.

Ārzemju saistību palielinājums par 3,3 miljoniem latu jeb 2,7% - līdz 126,783 miljoniem latu radies, palielinoties Eiropas Komisijas (EK) noguldījumam LB latos un atvasināto finanšu instrumentu novērtējumam latu izteiksmē. Savukārt samazinoša ietekme bija EK noguldījuma LB ārvalstu valūtā sarukumam.

Vietējo aktīvu vērtība sasniegusi 41,174 miljonus latu, kas ir par 17,1 miljonam latu jeb 29,3% mazāk nekā iepriekšējā mēnesī. Samazinājums radies, par 18,2 miljoniem latu samazinoties kredītiestādēm izsniegto aizdevumu atlikumam, bet par 1,3 miljoniem latu pieaugot pamatlīdzekļu apjomam.

Vietējās saistības bijušas 1,597 miljardi latu. Purviņš skaidroja, ka vietējo saistību palielinājums par 1,6 miljoniem latu jeb 0,1% radies, par 76,3 miljoniem latu palielinoties kredītiestāžu, bet par 73,3 miljoniem latu samazinoties valdības un par 2,9 miljoniem latu - citu finanšu institūciju noguldījumiem LB.

Galvenokārt iepriekš minēto izmaiņu rezultātā bilances pasīvā sezonāli strauji palielinājās apgrozībā esošo latu apjoms.

Kapitāla un rezervju apjoma samazinājums par 0,8 miljoniem latu radies, vērtspapīru tirgus vērtības svārstību iespaidā mainoties pārvērtēšanas konta lielumam.

 

Bezdarba līmenis decembrī - 4,9%

DELFI  01/11/08     Reģistrētā bezdarba līmenis decembra beigās bija 4,9% (bezdarbnieku skaits ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā). Valstī reģistrētā bezdarba līmenis salīdzinājumā ar 2007.gada novembri palielinājies par 0,1 procenta punktu, informēja Nodarbinātības valsts aģentūra.

Nodarbinātības valsts aģentūrā uzskaitē 2007.gada decembra sākumā bija 51660, decembra beigās – 52321 bezdarbnieks. Bezdarbnieku skaits valstī mēneša laikā ir pieaudzis par 661 cilvēku jeb 1,3%.

2007.gada decembrī bezdarbnieka statuss tika piešķirts 6003 personām, tas ir par 565 cilvēkiem jeb 8,6% mazāk nekā 2007.gada novembrī. Bezdarbnieka statusu

2007.gada decembrī zaudēja 5404 cilvēki, tas ir par 1945 cilvēkiem jeb 26,5% mazāk nekā iepriekšējā mēnesī. Decembrī bezdarbnieka statusu zaudējušo bezdarbnieku kopskaitā 40,3% personu iekārtojušās darbā, bet 49,9% personu bez attaisnojoša iemesla nebija pildījušas bezdarbnieka pienākumus.

Decembrī bezdarba līmenis samazinājies 8, palicis nemainīgs 10, bet palielinājies 15 valsts rajonos un republikas nozīmes pilsētās.

No republikas nozīmes pilsētām viszemākais bezdarba līmenis ir Rīgā - 3,1%, Ventspilī – 3,8%, Jelgavā – 3,8%, Daugavpilī – 4,3%, Liepājā – 4,6%, Jūrmalā – 4,8%. Decembrī Rēzeknē bezdarba līmenis bija 7,6%.

Augstākais bezdarbalīmenis rajonos

Rēzeknes rajonā

16,6%

Ludzas rajonā

14,4%

Balvu rajonā

12,7%

Preiļu rajonā

10,8%

Krāslavas rajonā

10,5%

Daugavpils rajonā

9,5%

 

Zemākais bezdarbalīmenis rajonos

Tukuma rajonā

3,6%

Jelgavas rajonā

3,7%

Valmieras rajonā

3,8%

Cēsu rajonā

4,1%

Rīgas rajonā

4,1%

Limbažu rajonā

4,5%

Ogres rajonā

4,5%

 

45 Latvijas uzņēmēji zaudējuši 67 miljonus latu

LETA  01/10/08     45 Latvijas uzņēmējiem piederošās pašmāju kompāniju kapitāla daļas nesušas vairāk nekā 67 miljonus latu zaudējumus, šodien, atsaucoties uz Uzņēmumu reģistru apkalpojošās firmas "Lursoft" datu bāzē pieejamo informāciju, ziņo laikraksts "Dienas Bizness" (Db).

Lielākā daļa no zaudētāju sarakstā iekļautajiem uzņēmējiem plašākai sabiedrībai nav pazīstami, norāda Db.

Uzņēmēju zaudējumi ir robežās no 0,6 līdz nepilniem 4,4 miljoniem latu.

Lielākā daļa kompāniju, kas cietušas zaudējumus, jau atzītas par maksātnespējīgām vai tajās sākts bankrota process.

Kā vēsta laikraksts, lielākais zaudētājs ir uzņēmējs Raits Bullīts, kuram pieder septiņi uzņēmumi. Uzņēmējs 2006.gadā zaudējis 4,4 miljonus latu. Bullīts pērn tika notiesāts par pievienotās vērtības nodokļa atmaksu izkrāpšanu no valsts budžeta, izmantojot kompānijas "INT Latvija" un "Centra ekspedīcija".

Mazliet pāri par trim miljoniem latu zaudējumi ir maz zināmajam uzņēmējam Didzim Drullem, kuram pieder divi uzņēmumi. Vēl viens mazpazīstams uzņēmējs, kurš 2006.gadā zaudējis vairāk nekā 2,9 miljonus latu ir Ainārs Artis Zvirgzds.

2,4 miljonus latu zaudējis Aleksandrs Molčanovs. Līdzīgu summu zaudējis Augusts Bērziņš.

Ivars Pozinovskis 2006.gadā zaudējis 2,2 miljonus latu, Sandris Ozols un Aivars Kronbergs katrs - mazliet pāri par diviem miljoniem latu, bet Aivars Kronbergs zaudējis 1,9 miljonus latu.

Lielāko zaudētāju saraksta desmitajā vietā ierindojusies uzņēmēja Eleonora Lohina. Viņas zaudējumi vērtējami 1,9 miljonu latu apmērā.

Kā norāda Db, starp lielākajiem zaudētājiem ir virkne Latvijas miljonāru sarakstā atrodamu uzņēmēju. Piemēram, "Eiroholdinga" īpašnieks Vasīlijs meļņiks, kura zaudējumi 2006.gadā bijuši 626 000 latu, Kokrūpnieks Vilnis Strazdiņš, kura zaudējumi lēšami 875 000 latu apmērā, Viesturs Koziols ar 1,13 miljoniem latu zaudējumiem u.c.

 

Īpašumu kadastrālā vērtība krietni pieaugusi

Ilze Štreinfelde,  NRA  01/10/08    Stājoties spēkā jaunajai kadastrālo vērtību bāzei, kadastrālo vērtību pieaugums lauksaimniecības zemei vidēji ir divas reizes, individuālo dzīvojamo māju apbūves zemei – 5,6 reizes, komercdarbības objektu apbūves zemei – 5,5 reizes, bet ražošanas objektu apbūves zemei – 5,1 reizi.

Sākot no šodienas, katra konkrētā īpašuma jauno kadastrālo vērtību iespējams uzzināt Valsts zemes dienesta mājaslapā.

Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas nosaka kadastrālo vērtību bāzi 2008. gadam, stājās spēkā 1. janvārī. Tas nozīmē, ka nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinam, valsts nodevas aprēķināšanai (īpašumtiesību nostiprināšanai zemesgrāmatā u. c.), zemes nomas maksas aprēķinam piespiedu nomas gadījumos, apbūvēta zemesgabala cenas privatizācijas vajadzībām noteikšanai, neprivatizētās zemes lauku apvidos zemes nomas maksas aprēķinam par valsts un pašvaldību zemi, līdzvērtīgās zemes aprēķinam un pastāvīgā lietošanā piešķirtās lauku zemes izpirkšanai nepieciešamā sertifikātu skaita vai naudas summas aprēķinam patlaban jau tiek izmantota īpašumu jaunā kadastrālā vērtība.

Pēc Neatkarīgās lūguma Valsts zemes dienests aprēķināja jaunās īpašumu kadastrālās vērtības trim konkrētiem dzīvokļiem Rīgas mikrorajonos. Lielākais kadastrālās vērtības kāpums bija trīsistabu dzīvoklim Iļguciemā. Tā kadastrālā vērtība gada laikā bija pieaugusi par aptuveni 60 procentiem. Būtisks kadastrālās vērtības kāpums ir arī prestižajos Rīgas guļamrajonos. Piemēram, Pļavniekos divistabu dzīvokļa kadastrālā vērtība gada laikā bija pieaugusi par 26%. Tomēr dzīvokļu tirgus vērtības joprojām ir krietni augstākas nekā to kadastrālās vērtības, pat neskatoties uz nekustamo īpašumu cenu kritumu.

Lai novērstu būtisku nekustamā īpašuma nodokļa sloga palielināšanu iedzīvotājiem, Saeima pieņēmusi grozījumus likumā Par nekustamā īpašuma nodokli, kas paredz, ka ar 2008. gadu šī nodokļa likme būs 1% no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības (līdz šim – 1,5%) un nodokļa apmērs 2008., 2009. un 2010. gadā pie nemainīga nekustamā īpašuma lietošanas mērķa nedrīkstēs pārsniegt iepriekšējam taksācijas gadam aprēķināto par vairāk nekā 25 procentiem.

Ar 1. janvāri stājās spēkā arī grozījumi Kadastrālās vērtēšanas noteikumos, kas paredz, ka turpmāk arī lielākajai daļai nedzīvojamo ēku kadastrālās vērtības aprēķinā kā apjoma rādītājs tiks izmantoti kvadrātmetri (platība), nevis kubikmetri (būvtilpums) kā līdz šim. Pāreja uz kadastrālo vērtību aprēķināšanu pēc platības dos iespēju objektīvāk noteikt ēkas kadastrālo vērtību, īpaši attiecībā uz ēkām ar augstiem griestiem.

Lai dotu iespēju nekustamā īpašuma īpašniekiem laikus plānot savas finanses, jau no pagājušā gada 1. augusta ikvienam īpašniekam Valsts zemes dienesta (VZD) interneta mājaslapā tika piedāvāts uzzināt sava īpašuma prognozēto kadastrālo vērtību 2008. gadam.

Piecu mēnešu laikā mājaslapā veikti vairāk nekā 119 000 kadastrālās vērtības meklējumu kopumā par vairāk nekā 268 000 zemes vienību vai būvju, Neatkarīgajai stāstīja Valsts zemes dienesta sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Goba.

Kadastra informācijas sistēmā uz 2008. gada 1. janvāri bija reģistrētas 970 164 zemes vienības un 1 360 625 būves.

Īpašnieki jauno kadastrālo vērtību var noskaidrot, sazinoties ar VZD reģionālās nodaļas kadastrālās vērtēšanas speciālistiem pēc īpašuma atrašanās vietas un, sākot ar šodienu, arī VZD pārlūkprogrammā KRPārlūks.

 

«Lāču» maizi internetveikalā var nopirkt 200 valstīs

Uldis Graudiņš, Latvijas Avīze  01/12/08    Maizniekmeistars, "Lāču" ceptuves īpašnieks Normunds Skauģis šajā gadā cer attīstīt arī maizes pārdošanu savā internetveikalā, kuru viņš izveidoja aizvadītā gada beigās.

"Lāču" maizi ar internetveikala starpniecību Polijā saņēmis arī Latvijas vēstnieks pie Svētā krēsla Alberts Sarkans, kurš to šonedēļ nodeva Romas pāvestam. Aģentūra LETA citē pāvesta vārdus, ka tas bijis "patīkams pārsteigums, un atliek vēlēt, lai latviešu mājās šādas maizes nekad netrūktu".

N. Skauģis teic, ka decembrī, tas ir, desmit dienas pēc darbības sākuma, informāciju par maizes pirkšanas iespējām tīmekļa vietnē "draugiem.lv" bija aplūkojuši cilvēki no 60 valstīm. "Uz tik lielu interesi nebiju cerējis. Pircēji gan ir tikai latvieši. Bet maizes pārdošanu tīmeklī es uzskatu par ļoti daudzsološu, jo latvieši patlaban ir izkaisīti visā pasaulē," skaidro maizniekmeistars. Viņš piebilst – interneta veikals, tāpat, kā "Lāču" maizes došanās līdzi Valsts prezidentes vizītēs, ir arī Latvijas vārda nešana pasaulē.

Par maizes pirkšanas procedūru var uzzināt tīmekļa vietnē www.elaci.com, kurā var nokļūt arī no SIA "Lāči" vietnes www.laci.lv. Patlaban kurjerpasta kompānija "TNT""Lāču" maizi un citus produktus var nogādāt 200 valstīs, tostarp arī Latvijā. Ja ir vēlēšanās, tad "Lāču" maizi, piemēram, Vācijā un citās valstīs var saņemt jau nākamajā dienā, bet tad pasūtītājam jārēķinās ar lielākiem izdevumiem nekā tad, ja tā adresātu sasniegs pēc 3 – 7 dienām. Maize internetveikalā ir lētāka nekā lielveikalā, tiek rīkotas arī dažādas akcijas. Maksa par piegādi Latvijā ir vairāki lati, uz citām valstīm – dārgāk. "Šajā gadā esam iecerējuši izveidot arī piegādes abonementu. Tas nozīmē, ka pasūtītājs par mazāku maksu ik nedēļu vai mēnesi varētu saņemt sūtījumu, kurā bez "Lāču" maizes vai mūsu konditorejas produktiem būtu arī kāds preses izdevums. Piemēram, tas var būt arī žurnāls "Mājas Viesis"."

N. Skauģis uzsver – lai noturētos Latvijas maizes tirgū, kurā gandrīz 50 procentu liels īpatsvars ir citu valstu ceptuvēm, kas maizes izejvielām pievieno uzlabotājus un var saņemt lētu naudu ieguldījumiem, nepārtraukti ir jāizdomā kas jauns. Pērn "Lāčos" sāka cept kviešu maizi, kurā tāpat kā rudzu maizē ir vien dabiskas izejvielas. Arī konditorejas produktos "Lāču" ceptuvē uzlabotājus nepievieno, vienīgā "daļēji ķīmiskā" sastāvdaļa ir margarīns. Uz manu jautājumu, kas, viņaprāt, Latvijas uzņēmējus sagaida nākotnē, N. Skauģis atbild, ka pie šā brīža situācijas, kad darbību pārtrauc ceptuves, ir vainīga arī valsts: "Mūsu valstī nav strukturēta nodokļu politika. Proti, lielražotājiem un mazajām ceptuvēm ir vienādi nodokļi. Nevar būt valsts, kurā nav mazo uzņēmumu. Maizi Latvijā var vispār necept, to var ievest no citām valstīm. Mums ir savs pircējs, un darīsim visu, lai ik dienu izceptās maizes daudzums nebūtu mazāks par piecām tonnām. Arī turpmāk ik dienu centīsimies cept ne mazāk par piecām tonnām maizes un veidot jaunus produktus. Pavasarī kinopilsētiņā "Cinevilla" sāks darboties vēl viena mūsu ceptuve. Noteikti saglabāsim savu cepšanas filozofiju – maize bez uzlabotājiem."

SIA "Lāči" šajā gadā ir iecerējusi atzīmēt 15 gadu jubileju. N. Skauģis aicina cilvēkus sūtīt uz elektroniskā pasta adresi maize@laci.lv attēlus, kuros dažādās valstīs redzama viņa ceptuvē ceptā maize.

 

Edgars Jansons: Biznesa konfliktu laikā īpaši svarīgs ir mediju darbs

Imants Liepiņš,  NRA  01/14/08    Pierasts, ka mediji rūpīgi kritizē un vērtē dažādu uzņēmumu un to vadītāju rīcību, taču līdz šim nebija gadījies, ka uzņēmēji sniegtu savu analīzi par mediju darbu, turklāt pat izsakot pateicības vārdus.

Dīvains gadījums notika Ziemassvētkos – Delfi portālā publicētajā svētku vēstulē SIA LSF Holdings ģenerālmenedžeris Edgars Jansons, kura vadīto uzņēmumu pēdējos divus gadus zem spēcīga palielināmā stikla turēja un publicētajos materiālos netaupīja neviena avīze, pauda vissirsnīgāko pateicību medijiem, kas sekojuši līdzi tā dēvētajam Ventspils tranzītbiznesa karam. Šajā lielmēroga finansiālajā un kriminālajā konfliktā, kas turpinās jau trīs gadus, tā iznākumu lielā mērā noteiks tieši LSF Holdings darbības, tāpēc mediju interese ir loģiska. Taču par bezprecedenta gadījumu uzskatāms fakts, ka ietekmīgs tranzītuzņēmējs nevis sūdz visus medijus pēc kārtas tiesā, bet tieši otrādi – izsaka pateicību par skrupulozo sekošanu kara gaitai. Šāda unikāla nostāja lika uzdot jautājumus pašam Edgaram Jansonam, kurš, kā tiek uzskatīts, ir viens no mūsu valsts ietekmīgākajiem tranzītniekiem un tā dēvētās jauno menedžeru komandas līderis.

– Parastos gadījumos uzņēmumiem ir tieksme grozīties mediju uzmanības lauciņā, ja ir iemesls lepoties ar jauniem sasniegumiem, produktiem utt.

Konfliktu gadījumā ir tieši pretēji, taču LSF ir pratis iznest tranzītnieku karu, kas ilgi noritēja tikai juridiskajā frontē, visiem redzamā atklātībā. Kāpēc tā bija jārīkojas – jāmazgā tranzītbiznesa "netīrā veļa", visiem redzot?

– 2006. gada pirmajā pusē, kad mūsu bijušie darbinieki nozaga stividorlīgumus, bet pēc tam tiesās parādījās viltojumi, uz kuru pamata mums varēja nozagt miljonus, kad a/s Ventspils Tirdzniecības Osta un a/s Kālija Parks neņēma no mums pretī kālija un ogļu vagonus, kas stāvēja neizkrauti uz sliedēm, kad bijušie darbinieki gāja strādāt pie konkurentiem, mums nekas cits neatlika, kā vērsties pie preses. Paralēli pret mani pašu ierosināja viltus lietu, ka es esot zadzis mēbeles (izrādījās, ka iesnieguma autora bilancē tādas mēbeles nemaz nav ierakstītas), bet policija uz safabricētu papīru pamata veselu gadu klausījās gandrīz 50 abonentus, un šos sarunu ierakstus pēc tam noplūdināja ar mūsu biznesa atņēmējiem saistītām personām – šādos apstākļos, kad pat oficiālā valsts vara dažkārt rīkojās noziedzīgu darbību pasūtītāju interesēs, vienīgā atlikusī iespēja bija griezties pie tā dēvētās ceturtās varas. Jāteic, ka mediji – ar dažiem nenozīmīgiem izņēmumiem – pilnībā attaisnoja savu reputāciju un atspoguļoja Ventspils tranzītbiznesa karu.

– Taču pamats LSF Holdinga darbībām publiskajā telpā bija ielikts jau iepriekš?

– Nē! Tieši otrādi. Mēs iepriekš tajos gados, kad pelnījām līdz pat 20 miljoniem dolāru gadā, bijām vieni no lielākajiem uzņēmuma ienākuma nodokļa maksātājiem valstī, sponsorējām skolas, baznīcas un sportu, taču neuzskatījām par vajadzīgu ar to lepoties, jo, manuprāt, tā rīkoties ir vienkārši pareizi un ar to nav speciāli jāplātās. Tā ka publiski diezin vai kādam ārpus mūsu nozares bija priekšstats par to, kas ir LSF Holdings. Vienlaikus mēs jau kopš dibināšanas 2001. gadā ielikām juridisko pamatu tam, ka mūsu holdingam pat pēc divu gadu karošanas "sauskravu frontē" mediju vidū ir labs vārds, jo LSF nekad nav bijuši saistīti ar kādiem ofšoriem vai tā saucamajām "moikām" – naudas atmazgāšanām. Tā ir viena no panākumu atslēgām, kas ļauj parādīt, ka mūsu bizness vienmēr ir bijis eiropeisks – caurspīdīgs un sociāli atbildīgs. Mēs noteikti varam teikt paldies tādiem medijiem kā ziņu aģentūrām LETA un BNS, laikrakstiem Biznes&Baltija, Dienas bizness, Telegraf, Neatkarīgajai. Protams, arī portāliem, TV un citiem resursiem – informācija par mums neparādījās izkropļotā veidā.

– Bet kā tad ar tavu prāvu pret Vesti Segodņa?

– Tas ir nedaudz atšķirīgi, jo es šo avīzi neiesūdzēju tiesā par Ventspils kara tendenciozu un melīgu atainojumu, kas nebalstās uz faktiem, bet gan par personīgiem apvainojumiem citas lietas sakarā. Viņi rakstīja, ka es esot apdraudējis kādu sievieti, kas dzīvoja manā mājā bez līguma un kura nedz maksāja īri, nedz arī vācās ārā, kā arī mēģināja radīt viltus iespaidu, ka es it kā esot uzbrucis viņu fotogrāfam. Tiesā noskaidrojās, ka šī sieviete par apdraudējumu uzskatījusi to, ka es viņas loga priekšā biju sabēris kaudzē melnzemi… Taču Vesti Segodņa gadījumā tā bija tikai viena no aptuveni 15 līdzīga rakstura publikācijām. Es to tiesu vinnēju, bet piedzīto 2000 latu kompensāciju novēlēju kā ziedojumu Žurnālistikas fakultātei. Taču šis gadījums ir īpašs – pārsvarā mediji mūs ir aizstāvējuši pret dažādām biznesa nozagšanas akcijām un personiskiem apvainojumiem.

– Kāpēc vispār medijiem būtu jāaizstāv Latvijas uzņēmumi, nevis ar naudas atmazgātājiem un kriminālās aktivitātēs iejauktiem advokātiem saistīti ārzonu kantori?

– Mēs esam nacionālā biznesa kompānija, kas pieder Latvijas personām, mēs šeit maksājam milzīgus nodokļus un neslēpjamies aiz dažādiem ofšoriem. Valsts – un arī tās iedzīvotāji – ir ieinteresēti, lai tādas kompānijas kā mēs būtu pēc iespējas lielākā skaitā, nevis lai nodokļu nauda tiktu samazināta, caur dažādām valstīm veicot neizsekojamus pārskaitījumus, kas varbūt pat arī ir legāli, taču mūsu tēvzemei nekādu labumu nedod. Es vienmēr esmu konsekventi atteicies no dažādām ofšoru shēmām, ko viens otrs Šveices vai vietējais advokāts man ir zīmējis un piedāvājis. Ja tu gribi, lai valsts tevi grūtā brīdī aizstāv, tev arī ir jādod valstij no sevis tas, ko tu spēj. Tieši tāpēc mediju iespēja ir nodalīt un parādīt, kurš te nodarbojas ar valstiska mēroga uzņēmējdarbību, bet kas – ar prettiesisku atņēmējdarbību. Mūsu kolektīvs, kas pēdējos gados, mums pašiem par pārsteigumu, ir izturējis vienu biznesa nozagšanas un korporatīvās izlaupīšanas vilni pēc otra, ir pateicīgs medijiem par spēju precīzi atainot notikumus un to cēloņus. Kā visi mūsu darbinieki ir pārliecinājušies, ikvienai fiziskai vai juridiskai personai kādreiz diemžēl var pienākt tāds brīdis, kad jāaizstāvas pret bandītiem un korumpantiem, tāpēc ir labi apzināties, ka mediji izprot – ja pievērsim acis un neredzēsim noziegumus pret vienu personu, nākamreiz jau uzbrukums tiks vērsts pret jauniem upuriem. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc Ventspils tranzītbiznesa karš netika nocirsts jau pašā tā saknē pirms trim vai četriem gadiem – dažām personām atļāva rīkoties nelikumīgi, nevilka gaismā viņu noziegumus, un viņi šīs darbības ir attīstījuši tālāk, nu jau pret citiem uzņēmumiem un to darbiniekiem. Lielmēroga konfliktu gadījumā mediju nozīme pieaug īpaši, turklāt, kā mēs visi pārliecinājāmies kaut vai "tiesu ķēķa" gadījumā – mākslīgi radīts milzu juceklis negarantē, ka pēc tam prokuratūra spēs uzrādīt kaut vai vienu apsūdzību. Būtiskāka loma, kā daudzkārt pierādījies arī Ventspils kontekstā, ir izsvērtiem analītiskiem resursiem, nevis neargumentētai klaigāšanai.

– Vienlaikus jāpiezīmē, ka mediju kapacitāte publicēt krasi negatīva satura informāciju ir ierobežota, jo daudzi kritiķi mums pārmet, ka avīzes jau tā esot pilnas ar sliktām ziņām.

– Dažu cilvēku acīs mūsu kompānijai varbūt par ļaunu nāk tas, ka LSF vēsture ir cieši saistīta ar Ventspils tranzītbiznesa atslēgas cilvēkiem: Aivaru un Anriju Lembergiem, Ansi Sormuli, Andri Vilcmeieru, kā arī Oļegu Stepanovu, Valēriju Godunovu un Ņinu Gļebovu. Pieļauju, ka daži vēsturisko saistību ar pēdējiem trim jau pašu par sevi uzskata par nepatīkamu lietu. Svarīgāk gan ir tas, ka vismaz mūsu gadījumā mediji ir kompetentā līmenī realizējuši savu sabiedrības sargsuņa funkciju un parādījuši tautai, ka ar neliešiem var un vajag cīnīties, turklāt viņus var gan apturēt, gan uzvarēt. Un tās noteikti ir labas ziņas!

 

 

 

Slepkavībās...

 

 

Vai sveiciens no 90-tajiem?

Guntis Bojārs,  Diena  01/08/08    Nogalināta Arēnas Rīga bijusī līdzīpašniece Ella Ivanova, iespējamais šāvējs aizturēts. Lai arī policija neizslēdz, ka tā bijusi tikai laupīšana, nozieguma pazīmes liecina par pasūtījuma slepkavību.

2006.gada beigās Rīgas policijas šefs Ints Ķuzis, runājot par noziegumiem turpmāk, paredzēja, ka nākotnē gaidāmas slepkavības nekustamo īpašumu biznesa jomā. Tajā ir ieplūdusi, iespējams, Krievijā atmazgāta nauda un summas šajā biznesā mēramas desmitiem miljonos. Vai naktī no svētdienas Garkalnes pagastā notikusī uzņēmējas Ellas Ivanovas (39), bijušās Arēna Rīga līdzīpašnieces slepkavība savas mājas pagalmā, būs pieskaitāma šajā kategorijā, rādīs izmeklēšana. Taču jāatgādina, ka viņas vīrs uzņēmējs Igors Ivanovs (49), kurš tieši saistīts ar vairākiem vērienīgeim nekustamo īpašumu projektiem, savulaik bijis tuvs Krievijas kriminālajām aprindām, ar kurām tiek saistīta arī skaļākā pasūtījuma slepkavība Latvijas vēsturē, kad 2000.gadā pie savām mājām nogalināja spirta rūpnieku Daini Peimani.

Pēc I.Ķuža stāstītā, izsaukumu, ka notikusi slepkavība policija saņēma pusdivos naktī, no notikušā liecinieka, kurš E.Ivanovu tonakt nogādāja mājās. Viņa bija tikko atgriezusies no ārzemju brauciena. Kad viņa pagalmā izkāpa no mašīnas, uzbrucējs uz viņu sāka šaut. Četras lodes ķermenī, viena galvā. Viena arī tika raidīta mašīnas virzienā, kurā sēdēja viņas līdzbraucējs. Taču neveltot tam daudz uzmanības, uzbrucējs iebēga mežā.

Policija izgāja uz viņu pēc sniegā atstātām pēdām, operācijā piedalījās vairāk nekā desmit cilvēku, tostarp specvienība Alfa un aptuveni pēc divām stundām, kādu septiņu, astoņu kilometru attālumā no notikuma vietas iespējamais slepkava tika aizturēts. "Viņš nepretojās, viņš bija paslēpies krūmos," norādīja I.Ķuzis.

Neko sīkāk policija pat aizturēto personu nestāsta. Izvirzītas divas versijas. Pirmā - laupīšana. Versija izriet no tā, ka, visticamāk, uzbrucējs pirms tam bija uzturējies E.Ivanovas privātmājā, un tur bija izjaukta vispārējā kārtība, policija norāda, ka pazudušas arī kādas mantas. Atšķirībā no ierasti profesionāliem algotņiem uzbrucējs izmantojis arī zemāka par 9 mm kalibra ieroci, turklāt, kā liecina aizturēšanas apstākļi, I.Ķuzis min - "nevarētu teikt, ka būtu labi sagatavojies." Otra versija saistīta ar E.Ivanovas biznesu, kas tādā gadījumā pieļautu, ka rīkojis tomēr algotnis. Tas izskaidrotu arī, kāpēc raidīti tik daudz šāvieni, ar iespējamo nolūku tomēr nogalināt.

E.Ivanovas pamatnodarbošanās bija zobārstniecība, viņai arī piederēja klīnika Elladent, kā arī privātprakse Vācijā, tiesa, viņa bija daļēja arī sava vīra biznesa īpašniece, proti, līdz pērnā gada jūlijam E.Ivanovai piederēja 15% no Arēnas Rīga, vīram Igoram Ivanovam - 35%. Kā jau ziņots, Arēnu Rīga, viņš 2006.gada beigās par 12,4 miljoniem latu nopirka no firmas Merks.

Jautāts, vai slepkavība drīzāk nav saistīta ar vīra I.Ivanova biznesu, I.Ķuzis norāda, ka kā blakusversija tā noteikti tiks aplūkota. Viņš gan norāda, ka I.Ivanova vārds vairākkārt gan locīts Latvijas kriminālajā pagātnē, taču nekādas apsūdzības pret viņu nekad nav izvirzītas.

Pirmoreiz, plašāka sabiedrība uzzina par viņu 1996.gadā, kad iet bojā viņa trīs biznesa partneri, ar kuriem viņš sācis būvēt Europe Center, tagadējo lielveikalu Molu. Tiek spridzināta arī viņa paša automašīnas Mercedes Benz, taču ar viņu nekas ļauns nenotiek. Par vienu no I.Ivanova tālaika biznesa partneriem tika uzskatīts Mihails Saifuļins, kas savukārt 90.gadu vidū uzturēja ciešus sakarus ar Ivanu Haritonova un Pārdaugavas noziedzīgā grupējuma cilvēkiem. Pēc šiem notikumiem Europe Center nepabeigts ilgus gadus kā rēgs stāv krastmalā, bet I.Ivanovs no sabiedrības redzesloka nozūd, un viņa nākamais "uznāciens" ir tikai pēc pieciem gadiem, kad un vēlāk iezīmējas dīvaina sakritību sasaiste ar Krievijas miljardiera Jurija Šeflera koncernu S.P.I. Group.

Proti, I.Ivanova vārds izskan saistībā ar alkohola ražotāja Latvijas Balzama (LB) vadītāja Daiņa Peimaņa pasūtījuma slepkavību, pēc likumsargu nepierādītās versijas viņš, iespējams, piedalījies tās organizēšanām, citi avoti vēsta, ka viņš bijis pazīstams pat ar pašu slepkavu Normundu Rīkuru, kuru pēc pasūtījuma izpildes vēlāk nogalināja pašu. Jelkādi pierādījumu par I.Ivanovu gan līdz tiesai nenonāk, slepkavības pasūtītāji arī aizvien nav atrasti, bet aptuveni pusgadu vēlāk LB nonāk S.P.I. Group īpašumā.

Šo gadījumu varētu uzskatīt par sakritību, ja vien I.Ivanovs un S.P.I. Group ceļi nekrustotos atkal, kad pirms diviem gadiem savu iesākto nekustamo īpašumu projektu Z-Towers, divu megatorņu būvi Pārdaugavā, viņš pārdod tieši J.Šeflera uzņēmumam. Tiesa, viņš presē teicis, ka gribējis to attīstīt pats, taču trīs citi līdzīpašnieki, divi no kuriem bijuši no Maskavas, tā lēmuši un viņš piekāpies.

Un visbeidzot viņa iegādātās Arēna Rīga projektā, kur līdzās uz vairākiem hektāriem viņš solījis attīstīt biroju kvartālu un kompleksu bērniem, saskatāms līdzīgs scenārijs - ja vēl nesen viņam ar sievu tajā piederēja 50%, tad tagad sievas daļas ir pārdotas kādam ārzonā reģistrētam uzņēmumam, radot jautājumu, vai I.Ivanovs Latvijā rīkojas pats ar savu naudu vai tomēr kāda uzdevumā, kur arī meklējamas savstarpējas ietekmes dalīšanas ar deviņdesmitos gados izplatītām metodēm. Ar pašu I.Ivanovu Dienai pirmdienas laikā sazināties neizdevās, tiesa, viņš allaž labprāt runājis par projektu attīstību, bet par savu pagātni - ne.

 

Kurš būs nākamais?

Guntis Bojārs,  Diena  01/12/08     "Acīmredzot valstī ir cilvēki, kuri lietas grib kārtot slepkavojot, un tas nav pieņemami," ar šādu paziņojumu piektdien, sasaucis ārkārtas ierindā augstākā līmeņa policijas priekšniekus, pie preses vērsās iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, solot pastiprinātu policijas rīcību un izmeklēšanu. Ceturtdien vēlu vakarā savas privātmājas pagalmā nogalināts šonedēļ jau otrais uzņēmējs, vairāku gaļas kombinātu saimnieks Aigars Lūsis (26). Otrdienas naktī, kā jau ziņots, ar pieciem šāvieniem tika noslepkavota Arēnas Rīga bijusī līdzīpašniece Ella Ivanova.

Abas slepkavības notikušas Rīgas rajona Garkalnes pagasta Priedkalnē, turīgu ļaužu privātmāju rajonā. Policija tās nesaista, uzskatot, ka notikuma vieta ir tikai sakritība. Atšķirībā no E.Ivanovas gadījuma šoreiz nav izdevies iespējamo slepkavu aizturēt uz "karstām pēdām" - esot bijusi pārāk liela laika nobīde, slepkavība veikta ap 23, bet paziņots par to ap vieniem naktī. Visticamāk, A.Lūsis atgriezies mājās, tur sagaidīts un viņā raidīti seši šāvieni - divi galvā, divi ķermenī un divi kājās.

Jāatgādina, ka E.Ivanovas iespējamais šāvējs tika aizturēts mežā pēc divu stundu ilgas izsekošanas aptuveni astoņu kilometru garumā. Tas izrādījās kāds vairākkārt tiesāts aptuveni piecdesmit gadu vecs vīrietis. Ierocis pie viņa nav bijis, tāds nav atrasts arī pēc A.Lūša nogalināšanas.

E.Ivanovas slepkavības gadījumā kā vienu no versijām policija izvirzīja laupīšanu, taču, pēc Dienas rīcībā esošās informācijas, policija palikusi pie tā, ka uzņēmēja tomēr nogalināta iepriekš plānoti, un, visticamāk, tas saistīts ar viņas biznesu. Zīmīgāka figūra gan ir viņas vīrs Igors Ivanovs, kurš savulaik bijis saistīts ar kriminālajām aprindām un tagad, īstenojot vērienīgus nekustamā īpašuma projektus, ir tuvs, piemēram, Krievijas miljardierim Latvijas balzama īpašniekam Jurijam Šefleram.

Versija - uzņēmējdarbība - tiek izvirzīta arī A.Lūša slepkavības gadījumā. Viņa darbības laukā - gaļas tirgū - aizvien ir liels kontrabandas gaļas īpatsvars, tiesa, tiešas norādes, ka A.Lūsim bijusi ar to kāda darīšana, nav. Uzņēmēju aprindās kā versija izskan arī dēla maksa par tēva "grēkiem". Proti, tieši A.Lūša tēvs Juris, kurš pirms diviem gadiem mira ar sirdstrieku, bija privatizējis un izpircis tos uzņēmumus, kurus tagad vada dēls.

 

Slepkavības

Ilze Zālīte,  Diena  01/12/08    Ceturtdienas naktī nošautajam Aigaram Lūsim piederējuši aptuveni desmit pārsvarā ar gaļas nozari saistītu uzņēmumu.

Dzīvespriecīgs, komunikabls, draudzīgs un ļoti labs cilvēks - tā ceturtdienas vakarā pie savas mājas nošauto 1981.gadā dzimušo lielu gaļas ražošanas un pārstrādes uzņēmumu īpašnieku Aigaru Lūsi raksturo gaļas nozarē strādājošie. Tik apsviedīgs kā tēvs Juris Lūsis, kas pēkšņā nāvē mira 2006.gada vasarā un no kura arī tika teju visa mantība, jauneklis mantotajā un lielākoties augošajā biznesā varbūt vēl nebija, taču viņam bija liels potenciāls par tādu kļūt. "Viņš bija ļoti perspektīvs un kompetents jaunietis, kas zināšanas papildinājis ārzemēs un kas kļūtu par ievērojamu nacionālu biznesmeni. Visi esam [par notikušo] šokā," nosaka Gaļas ražotāju un pārstrādātāju asociācijas pārstāvis Jānis Zutis.

Uzņēmumus nodod dēlam

A.Lūsis, kas bijis vienīgais bērns ģimenē, pēc tēva nāves kopā ar māti mantoja divus uzņēmumus: SIA Rīgas gaļas pārstrādes sabiedrība un SIA Markat, kas ir nelieli un par kuriem nozarē neko nezina. Agrāk - vēl pirms J.Lūša nāves - dēls kļūst par vismaz piecu iepriekš tēvam piederošu uzņēmumu vienīgo īpašnieku. 2005.gada decembrī A.Lūsis no tēva iegūst visas daļas divos cūku audzēšanas uzņēmumos - Krāslavas rajonā strādājošajā SIA Šķaunes bekons un Ludzas rajonā esošajā SIA Cirmas bekons. Abi nozarē ir vidēji lieli cūku audzēšanas uzņēmumi, zina teikt Latvijas Cūku audzētāju asociācijas vadītājs Varis Sīmanis. "Ja skatās lielāko cūku audzētāju sarakstā, tad šīs saimniecības tajā ir apakšgalā." Kā liecina Lursoft dati, abi cūku audzēšanas uzņēmumi strādā veiksmīgi - pirmā apgrozījums 2006.gadā bija Ls 1,2 milj., bet otra - tuvu Ls 900 tūkst. Abi ir peļņu nesoši - katrs gan 2005., gan 2006.gadā ik gadu devis aptuveni Ls 30 tūkst. peļņu.

Tāpat A.Lūsis sava tēva vietā 2005.gada decembrī kļūst par 99,5% daļu īpašnieku SIA Džuta, kam pieder lielveikals A7. Tas 2006.gadā kāpinājis apgrozījumu par 11% - līdz Ls 1,78 milj. Turklāt šinī gadā gūta Ls 21 tūkst. peļņa atšķirībā no desmitiem tūkstošu zaudējumiem iepriekšējos divos gados. Vēl ātrāk - 2005.gada septembrī - tēvs dēlam nodevis paša 1998.gada dibināto Krāslavas rajonā strādājošo lopbarības ražošanas uzņēmumu Jaunpūpoli, kas, tāpat kā cūku fermas, gadā apgrozīja ap miljonu latu un nopelnīja ap Ls 10 tūkst.

Līderi, bet nes zaudējumus

Vai tēvs dēlam vēl pirms savas aiziešanas aizsaulē "norakstīja" arī a/s Ruks Cēsu gaļas kombinātā (Ruks) un a/s Jelgavas gaļas kombināts (JGK), kur, kā stāsta jomas zinātāji, J.Lūsim piederējusi akciju lauvas tiesa, to Lursoft neparāda, jo akciju sabiedrībām nav obligāti jāziņo par saviem īpašniekiem. Taču, visticamāk, ar tēva gādību dēls 2005.gada vasarā ievēlēts par Cēsu uzņēmuma vadītāju, tādējādi sākot savas gaitas tēva biznesā, kam jaunietis arī velta visus savus spēkus. Kā stāsta jomas eksperte Ingūna Gulbe, Ruks esot salīdzinoši liels uzņēmums lopu kaušanas jomā. Turklāt, tas bija viens no pirmajiem uzņēmumiem Baltijā, kur tapa ES prasībām atbilstoša lopu kautuve. Arī Jelgavas uzņēmums ir viens no lielākajiem savā - gaļas pārstrādes - jomā Latvijā, kas ir īpaši stiprs tirgū ar saviem žāvētajiem gaļas izstrādājumiem, vērtē LTVC vadītāja. JGK pēdējos trijos gados bijuši zaudējumi. Apgrozījums gan pēdējos gados audzis par vairāk nekā 10% procentiem, 2006.gadā pārsniedzot Ls 6,5 milj. Cēsu uzņēmuma apgrozījums ik gadu bijis virs trijiem milj. un vien 2006.gadā gūta peļņa.

Ar kontrabandu nesaista

J.Lūsis pie sākotnējā kapitāla dažādu uzņēmumu iegādei ticis, deviņdesmitajos gados privatizējot un vēlāk pārdodot igauņu Rakverei sev piederošās akcijas Latvijā lielākajā gaļas pārstrādes uzņēmumā a/s Rīgas miesnieks. Šajā uzņēmumā J.Lūsis ieņēmis ģenerāldirektora amatu un, tāpat kā citi strādājošie, saņēmis darbiniekiem paredzētās akcijas. Rīgas miesnieka, līdzīgi kā daudzu citu uzņēmumu privatizācija, tajā laikā "nebija īpaši godīga un gluda", tāpēc J.Lūša īpašumā nonākušas daudz akciju, kuras pārdodot viņš guvis pietiekamu kapitālu, lēš jomā strādājošie. Pēcāk J.Lūsis ne īpaši godīgi savā īpašumā esot ieguvis arī vienu no cūku fermām, ko pārdēvēja par Šķaunes bekonu. Otru cūku fermu - Cirmas bekonu, kam klājies ļoti slikti, - J.Lūsis esot nopircis "par sviestmaizi". Vēlāk iegūtas daļas un akcijas citos uzņēmumos. Kopumā J.?Lūsis tiek raksturots kā visai apsviedīgs un pat nekaunīgs biznesmenis. Tēva vai dēla vārdi pavīd kādā no Latvijā atklātajām gaļas kontrabandas lietām - šādu un jebkādu citu informāciju ar noslepkavoto jaunieti saistītu informāciju Valsts ieņēmumu dienests nesniedz, jo procesa virzītājs pašreizējā situācijā to uzskata par nepieļaujamu. I.Gulbe, tāpat kā citi jomā strādājošie, nepieļaujot Lūšu iespējamu darbošanos pelēkās gaļas tirgū, kas veido trešo lielāko īpatsvaru kopējā pārtikas kontrabandā aiz alkohola un tabakas.

Iespējams, Ļiscova slepkavība saistīta ar cīņu pret lielo kontrabandas īpatsvaru gaļas tirgū

Lai arī pagājis septiņpadsmit gadu kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, būtiski uzlabojumi gaļas kontrabandas apkarošanas jomā tā arī nav panākti. Par to liecina arī fakts, ka visos šajos gados līdz tiesai nonākušas tikai divas pamatīgas gaļas kontrabandas lietas (Mangaļsalas un Rucavas lietas). Un arī tajās uz apsūdzēto sola sēdās vien firmu īpašnieki un muitas zemākā ranga darboņi, lai gan lietas materiālos ir noziedznieku telefonu sarunas, kurās viņi par savu "jumtu" nosauc ietekmīgas Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas.

Joprojām tā arī nav zināmi Latgales muitnieka Vjačeslava Ļiscova slepkavības pasūtītāji. Dienas rīcībā esošā informācija liecina, ka viņš neilgi pirms nāves vērsās pie VID vadības ar ziņojumu par liela apjoma gaļas kontrabandu, kas tiek realizēta pāri Latvijas robežai. Dokumentos bija norādes, ka konkrētos Latvijas muitas robežposteņos, par spīti vietējās priekšniecības pavēlēm, nav apturētas un pārbaudītas konkrētas mašīnas, ar kurām saistījās aizdomas par kontrabandu.

Nošautā Ļiscova rīcībā bija arī informācija no Krievijas iestādēm. Tajos Krievijas muitnieki ziņoja, ka atvēruši kravas mašīnas, kurās it kā vajadzēja būt gaļai, bet patiesībā tās izrādījās tukšas. Šī ir klasiska kontrabandas shēma - norādīt, ka gaļa iet cauri Latvijai tranzītā uz Krieviju, bet reāli tā paliek šeit pat. Pārsvarā šo kontrabandas gaļu Latvijā izmanto gaļas pārstrādes uzņēmumi.

Jāatgādina, ka līdzīgu dīvainu faktu nesakritību pērnā gada nogalē konstatēja arī Valsts kontrole revīzijā uz Latvijas un Krievijas robežas. Atklājās, ka pēdējā pusotrā gadā Krievija dažādu konstatēto neatbilstību dēļ valstī nav ielaidusi un atpakaļ nosūtījusi ap 10 000 kravu, bet Latvijas puses pārskatos parādoties piecas reizes mazāki skaitļi.

Iespējams, pārmaiņas varētu viest KNAB un ONAB pērnā gada nogalē sāktā tīrīšana Krievijas pierobežā, kur uz aizdomu pamata saistībā ar kontrabandu kopumā aizturēts vairāk nekā 20 personu. Taču arī starp tām pagaidām ir tikai zemāko līmeņu darbinieki.

 

 

Izglītībā...

 

 

Pilī diskutē par izglītības kvalitāti

Vita Dreijere,  Diena  01/08/08    Nepieciešama pēctecība un pārdomāta rīcība gan izglītības satura reformu īstenošanā, gan izglītības sistēmas attīstībā kopumā - to kā galveno Valsts prezidenta Valda Zatlera un aptuveni 40 Latvijas skolu direktoru diskusijas secinājumu min Rīgas 1.Valsts ģimnāzijas direktors Māris Brasla. Prezidents, kas izglītību pasludinājis par vienu no savām prioritātēm, ar skolu pārstāvjiem plānojis diskutēt vairākkārt.

Viens no galvenajiem pārrunātajiem jautājumiem bija izglītības kvalitātes novērtēšana, pēc tikšanās norādīja Valsts prezidenta preses sekretāre Inta Lase. Vērtēšanā primārajiem jābūt nevis "papīriem", bet gan cilvēkiem, uzsver Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktors Romāns Alijevs. Viņaprāt, par vērtējumu nevar kļūt centralizēto eksāmenu rezultāti, jo valsts ģimnāziju un mazu lauku skolu rezultāti nav salīdzināmi. Tāpēc vispirms, lai izdarītu secinājumus par skolotāju darba kvalitāti, būtu jāvērtē skolēnu izaugsmes dinamika.

Tikpat būtisks jautājums bijis arī skolotāju trūkums. Vairāk gan runāts nevis par skolotāju atalgojumu, bet gan par tā sauktajām slēptajām vakancēm, kad skolotāji strādā pat dubultu slodzi, kā dēļ zūd izglītības kvalitāte. Cēsu 2.pamatskolas direktors Ojārs Bicāns akcentē, ka vispirms jāmaina izglītības sistēmas finansēšanas modelis - jāievieš "nauda seko bērnam" princips un valstij jānosaka prioritātes, ko finansēt. Tā, pēc O.Bicāna aplēsēm, valstij atliktu nauda, lai samaksātu skolotājam pat divreiz vairāk nekā tagad, un "tad arī varētu runāt par izglītības kvalitāti".

 

Par izglītību – šaurā lokā

Ināra Mūrniece, Latvijas Avīze   01/08/08     Par spīti tam, ka izglītība ir joma, kas skar visplašāko sabiedrības daļu, Rīgas pilī vakar par to debatēja aiz slēgtām durvīm.

Izglītību Valsts prezidents Valdis Zatlers izraudzījis par vienu no sava darba prioritātēm, un, lai spriestu par to, kas notiek Latvijas skolās, uz Rīgas pili bija aicināti 40 skolu direktori. Taču pārsteidza, ka preses pārstāvjiem šajā diskusijā liedza piedalīties. "Nezināju, ka šī diskusija par skolu jautājumiem bija slēgta! Tur jau nekā slēpjama nebija!" pēc sarunas savu pārsteigumu man pauda Valkas ģimnāzijas direktore Lilita Kreicberga. Par šo savādo pieeju izbrīnu izteica arī citu skolu pārstāvji.

No skolu direktoru teiktā, būtiskākās tēmas, par kurām tikšanās laikā runāts, bija izglītības kvalitāte un standarti, pēctecības princips dažādos izglītības posmos un tas, kā šodien skolā jūtas skolotājs un skolēns.

Cēsu 2. pamatskolas direktors O. Bicāns: "Runājot par izglītības kvalitāti, direktoru viedokļi bija dažādi. Manuprāt, ja ir vēlme atrisināt kvalitātes problēmu izglītībā, jāmaina pašreiz spēkā esošais izglītības finansējuma "sociālistiskais modelis" uz ekonomiski pamatotu finansējuma veidu. Vajadzētu ne tikai vārdos, bet arī praksē ieviest principu, ka izglītībā finansējums seko skolēnam. Tas nozīmē, ka skolotāja darba samaksai jābūt atkarīgai arī no skolēnu skaita. Protams, lauku skolās, aprēķinot skolotāju algu, būtu jāpiemēro attiecīgs koeficients. Tad arī varētu aptuveni pusotru reizi paaugstināt skolotāju darba samaksu. Manuprāt, būtu nepieciešama arī skolu tīkla optimizācija, kas nozīmētu mazo skolu slēgšanu. Ja ir vēlēšanās

Ar izglītības kvalitāti cieši saistīti arī tādi jautājumi kā skolotāja darba vērtējums un mācību saturs, uzsvēra L. Kreicberga. "Man bija simpātiski, ka prezidents vēlējās noskaidrot skolotāju domas, vai skolēnu mācību slodze nav pārāk augsta," stāsta L. Kreicberga. Tam, ka izglītības standarti esot pārāk augsti, piekrita vairākums direktoru, kas piedalījās diskusijā. "Direktoru skatījumā, skolēniem, kas tiešām vēlas mācīties, slodze ir ļoti liela. Jāmācās patiešām ir ļoti, ļoti daudz," saka L. Kreicberga. Izglītības standarti, pēc kā skolēnu prasmju un zināšanu vērtēšanā būtu jāvadās gan skolotājiem, gan skolēnu vecākiem, sarakstīti tā, ka vairākums vecāku to būtību aiz miglainajām frāzēm nespēj izlobīt. Diskusijā izskanējis arī jautājums: kam šie izglītības standarti domāti – talantīgākajiem skolēniem vai vidusmēram?

Direktori nonākuši pie atziņas: veidojot izglītības standartus, labākie matemātikas skolotāji to sastādījuši matemātikas apguvei, fizikas skolotāji – fizikas, latviešu valodas skolotāji – latviešu valodas apguvei. Bet, kā šķiet, nav neviena, kas pārraudzītu mācību standartus kopumā. "Izlasot, kas tik viss nav jāprot un jāzina 9. klases beidzējam, gribas vaicāt, vai tas patiešām būtu jāzina augstskolas studentam?" saka O. Bicāns. Arī lielais skolēnu īpatsvars, kas slikto sekmju dēļ nebeidz 9. klasi, liecina, ka izglītības standarts ir pārāk augsts, secinājuši direktori.

Diskusijā secināts, ka saikne dažādu izglītības posmu starpā – pirmsskola, pamatskola, vidusskola un augstskola – ir ļoti vāja. Proti, no pirmsskolas uz 1. klasi nākot gan tādi bērni, kas jau lasa, raksta un rēķina, gan tādi, kam lasīšana sagādā lielas grūtības. Un, lai gan no augstskolu mācībspēku puses izskanot aizrādījumi, ka studenti vidusskolā nav apguvuši daudzas elementāras lietas, diskusijas augstskolu un skolotāju starpā neesot.

"Augstskolu pārstāvji gan brauc aģitēt skolēnus, lai viņi stātos noteiktās augstskolās, bet nebrauc, lai aprunātos ar skolotājiem. Taču varēja noprast, ka prezidents domā, kā šādu sadarbību izveidot," secina L. Kreicberga.

Majoru pamatskolas direktore Ilze Bērziņa piebilst: ir jāpriecājas, ka no ES valstīm Latvijā atgriežas daudzas jauktās ģimenes. Diemžēl bērni, kas tajās aug, latviešu valodu prot visai vāji, un jādomā, kā viņiem palīdzēt – nepieciešamas viņiem piemērotas mācību programmas, mācību grāmatas, kā arī jādomā ar piemaksām skolotājiem, kas ar viņiem strādās.

 

Katastrofa, ne domraksts

Ilze Grīnuma,  Diena  01/09/08    Jauniešu rakstītie pārspriedumi atklāj primitīvu dzīves skatījumu un rada bažas par 18 gadu vecas personības briedumu un kompetencēm.

Astoņpadsmit gadu veciem jauniešiem jāraksta pārspriedums par tēmu Mūsdienu tehnoloģijas un cilvēku ikdiena, un viņi raksta: "Vispārībā man patīk tehnoloģija", "Parādījās telefoni. Kas mūsdienās ir ļoti nepieciešams", "Pielietojot tehnoloģiju, viss veicas labāk", "Dators nav domāts spēļu spēlēšanai, bet gan darbam uz tā. Cilvēki vairs neiet kājām", "Tagadnējā tehnoloģija atvieglo darbu", "Cilvēki nekādīgi nevar iztikt bez tehnoloģijām", "Mūsdienu tehnoloģija cilvēkiem uz šodiendienu ir dažādas".

Primitīvi

Minētie citāti ir izlasāmi domrakstos, kurus jaunieši raksta centralizētajā eksāmenā latviešu valodā un literatūrā, lai iegūtu atestātu par vidējo izglītību. Gan skolotāji, gan Izglītības satura un eksaminācijas centrs (ISEC) atzīst — jauniešu spēja rakstīt pārspriedumus ir kritiski zema. Liela daļa darbu atklāj primitīvu dzīves skatījumu un rada bažas par 18 gadu vecas personības briedumu un kompetencēm. No maksimālajiem 30 punktiem, ko rakstu darbā var iegūt, visbiežākais novērtējums ir 10 punktu.

ISEC kopā ar skolotājiem pērn detalizēti izpētīja 2006.gada centralizētā eksāmena latviešu valodā un literatūrā rezultātus, 135 pozīcijās pārvērtējot 1200 uzrakstītos darbus, izvaicājot skolu absolventus un skolotājus. Eksāmenā jauniešiem bija iespēja izvēlēties rakstīt par vienu no trim tēmām Mūsdienu tehnoloģijas un cilvēku ikdiena, Literatūra ir … meklēšana un Neskrien gaisā, iekams spārni nav izauguši. Par pirmo minēto tematu rakstīja vairāk nekā puse vidējās izglītības absolventu, savu izvēli pamatojot ar to, ka tēma ir viņiem tuva, te var paust savu personīgo viedokli un pieredzi. Gala rezultāts tomēr ir visai bēdīgs — lielākā daļa jauniešu aprobežojušies ar sadzīviskiem aprakstiem par sadzīves tehniku un tās lietošanu. Reti kurā darbā pieminēta, piemēram, tehnoloģiju izmantošana zinātnē un medicīnā.

Turklāt domraksti ir bagāti ar trafaretiem, pārāk samākslotām un gleznainām frāzēm, uzrakstīti sliktā valodā, bez skaidras argumentācijas, rezumē Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas priekšsēdētāja Anita Vanaga un ISEC speciālists Kaspars Špūle. Skolēni masveidā štancē, ka "viss iet uz priekšu", "dzīve uzlabojas, attīstās uz labu" vai arī raksta, ka "nav jāmēģina apsteigt laiku, vietu un telpu" un "mēs esam kā putni, kuriem reiz ir lemts pacelties spārnos un aizlaisties tālēs zilajās".

Tā vietā, lai paustu savu personisko viedokli, skolēni darbus lielākoties rakstījuši "mēs" un "viņi" formā. "Atsvešināti, atbrīvojoties no atbildības. Nav no sirds rakstītu darbu," stāsta K.Špūle. Savukārt A.Vanaga atzīst: "Valoda definē cilvēku, bet, ja nav īsti skaidra priekšstata par to, ka ar mani un citiem notiek, nav savas vērtību skalas, nav arī, ko teikt."

Daudz kļūdu

Pētījums atklāj ne tikai domrakstu saturisko tukšumu, bet arī katastrofāli zemas zināšanas latviešu valodas gramatikā, nespēju savam rakstītajam tekstam izveidot kompozīciju — uzrakstīt ievadu un nobeigumu, rakstīt secīgi un atbilstoši tematam, dalīt tekstu rindkopās. Sadalīt tekstu rindkopās un tā, lai starp tām būtu arī loģiska saistība, izdevies tikai 21% pētījumā iesaistīto skolēnu. Vispār bez rindkopām uzrakstījis katrs desmitais.

Viens no visvājākajiem valodas lietošanas punktiem ir stils, atzīst A.Vanaga. Biežāk sastopamās stila kļūdas ir vārdu atkārtošanās, piemēram, "šis viss sniedz mums visu nepieciešamo," neatbilstoša vārdu izvēle, piemēram, "līdz ar revolūciju parādījās vides piesārņojums," neprasmīgi lietoti gleznaini pārspīlējumi, piemēram, "vārdi, nepakāpjoties uz darba pakāpiena, ir dzīvot nespējīgi matērijā," arī dežūrvārdi un frāzes, piemēram, "cilvēki, īpaši jaunieši, ir pozitīvi un kaļ savu laimi paši".

Darbos ir arī ļoti daudz pareizrakstības un komatu jeb interpunkcijas kļūdu. Ja maksimāli par pareizrakstību var saņemt 10 punktu, tad vidējais rādītājs šeit ir 3—4 punkti. Jāatgādina, ka līdz šim kā lielākais latviešu valodas stundu trūkums norādīta tieši pārlieku lielā aizraušanās ar gramatikas mācīšanu. Arī Valsts Kontroles vispārējās izglītības revīzijas atzinumā minēts, ka skolēni stundās par daudz raksta un par maz runā. "Jautājums ir, ko tad mēs stundās rakstām, ja arī šajā ziņā ir tik slikti?" jautā K.Špūle.

Darbos konstatēta virkne kļūdu, kuras pētnieki nav varējuši pat klasificēt vai ar kādām nebija rēķinājušies, bet kuras atkārtojas ne vienā vien darbā. Piemēram, berzīdams, mostīsimies, vaig, pietam, sekunšu, vesalību. Tāpat jauniešiem ir vāja izpratne par kopā un šķirti rakstītajiem vārdiem, piemēram, ik katrs, viss dziļāko, vis biežāk, ne viens un kautko, kautkas, tikdaudz, drošvien, nejau, vēljoprojām, kājau. Skolēni raksta arī mobīlais, tehnaloģija, autumāts, prestiši, portitatīvo, indžinierija, televīzors, materjiālus.

Ko darīt?

No ISEC pārstāvja K.Špūles teiktā izriet, ka tuvākajā laikā būtiski nekas nemainīsies, jo viena vai divu gadu laikā nevar uzlabot zināšanas, kurās robi veidoti, piemēram, visu pamatskolas laiku. Šogad ir tikai trešais gads, kopš pamatskolas skolēni sākuši mācīties pēc mūsdienīgiem izglītības satura pamatdokumentiem jeb standartiem, vidējai izglītībai tādi vēl tikai tapšanas stadijā. Izrādās, vidusskolēni lielākoties skolojas arī pēc vecām latviešu valodas grāmatām, jauna ir tikai 10.klasei.

Vēl viens aspekts sliktajām zināšanām ir vāja saikne starp mācību priekšmetiem un nepietiekama skolotāju sadarbība. Skolēna pasaules uzskats, spēja izteikties un savu domu loģiski uzrakstīt ir kopjama ne tikai latviešu valodas un literatūras stundās. "Nepietiekams darbs ar vērtību audzināšanu ir viens no izglītības krīzes faktoriem," uzskata A.Vanaga. Izvaicātie pētījuma pārstāvji ir vienisprātis, ka būtu nepieciešams veikt padziļinātu pētījumu par 21.gadsimta jaunieša interesēm un vajadzībām un to, kā tās saskaņot ar izglītības mērķiem. "Mēs neko pēc būtības par šodienas vidusskolēnu nezinām, bet mēģinām visu reducēt tikai uz savu bērnu vai mazbērnu, vai kaimiņu Jānīti," bilst A.Vanaga.

***

Galvenie secinājumi

- Katrs trešais darbs ir bezpersonisks un deklaratīvs, kas nozīmē, ka skolēni mācās fragmentāri un virspusēji

- Skolēni pagātnes un tagadnes notikumus apgūst, nerodot saistību un neapzinot cēloņsakarības

- Vidējās izglītības absolventiem trūkst valodiskās gaumes, sava individuālā stila, pietātes pret dzimto valodu kā vērtību

- Darbos dominē neuzmanības kļūdas, kas liecina vai nu par nenostiprinātām zināšanām, vai nepietiekamu laiku darba veikšanai, vai par nenoturīgu uzmanību

- Trešdaļa aptaujāto mācību gada laikā uzrakstījuši mazāk par četriem domrakstiem, kas ir nepietiekami

Avots: ISEC pētījums Skolēnu sasniegumu analīze tekstveidē latviešu valodas un literatūras centralizētajā eksāmenā: situācijas izpēte un ieteikumi

no domrakstiem

Cilvēki savu viedokli vai uzskatu par kādu konkrētu lietu apkopo savā galvā un pieraksta uz lapas.

Cilvēki laukos ir daudz izturīgāki kā pret slimībām, tā pret darbu.

Katrs grib strādāt par labi atalgotu samaksu.

Dzīve ir jāveido maziem solīšiem pakāpieniem un sasniegumiem atbilstoši savam vecumam.

Skolnieki iziet dzīvē.

Vecāki ir tie, pie kuriem ir jāpieturas, cik vien vari, jo kādreiz gan jau pienāks laiks, kad būs jāstrādā.

Viņi rakstīja par nabadzību, kungiem un negodību.

Labi gan, ka es dzīvoju laukos un ārā ir aka, no kuras var izsmelt ūdeni.

Ir grūti apmācīties.

Tagadnējā tehnoloģija atvieglo darbu.

Automobiļu stils arī pieauga.

Tehnoloģijas attīstās daudzās jomās, piemēram, automašīnu celtniecībā.

Tu smagi krīti pret zemi, salaužot visu, kas bija, ir un būs.

Nav jāmēģina apsteigt laiku, vietu un telpu.

Tas nospieda manu "Es".

Tas nepieciešams, lai bagātinātu savu garīgo pasauli, savu globālo domāšanu.

Avots: ISEC pētījums Skolēnu sasniegumu analīze tekstveidē latviešu valodas un literatūras centralizētajā eksāmenā: situācijas izpēte un ieteikumi

 

Valsts galvenā bibliotēka iedzinusi lasītājus dārga pakalpojuma sprukās

Līga Rozentāle,  Diena  01/09/08    "Tā ir naudas kāšana!" tik sašutusi par dārgo kopēšanas pakalpojumu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) redakcijā vērsās apmeklētāja Liene. Kā pārliecinājās Diena, valsts galvenajā grāmatu un informācijas krātuvē izaudzis monopols. Vienīgā vieta, kur nokopēt lapaspuses ar vajadzīgo informāciju, ir SIA Latvijas datoru centrs kopētava, kas iekārtojusies ceturtajā stāvā nelielā istabā. Turklāt piedāvātā cena — septiņi santīmi par A4 lapas kopēšanu — ir par pusi augstāka kā vidēji citur. LNB solās gada laikā šo pakalpojumu pārņemt savā pārziņā un piedāvāt par zemāku cenu.

Latvijas Datoru centrs kopēšanas pakalpojumus bibliotēkā kā vienīgais sniedz jau četrus gadus. Uzņēmuma citos salonos viena A4 kopija maksā Ls 0,03. "Zinām to problēmu, godīgi pret lasītājiem tas nav," atzīst LNB sabiedrisko attiecību vadītāja Ilze Egle. Viņa stāsta, ka apmeklētāji sūdzas ne tikai par cenu, bet arī neapmierinošo kopētavas darba laiku. "Taču konkrētais uzņēmums ir izvairīgs. Lielo pakalpojuma maksu tas attaisno ar to, ka vēl jānosedz darbinieka atalgojums," piebilst I.Egle. Savukārt Latvijas Datoru centra valdes priekšsēdētājs Inārs Kruskops norāda, ka bibliotēka pati radījusi lasītājiem neizdevīgo pakalpojumu: "Darbinieka algai, papīram, amortizācijai, proti, mums aiziet pieci santīmi no lapas. Divi santīmi tiek atdoti bibliotēkai par telpas nomu un elektrības izmantošanu. Tā bija viņu izstrādāta sistēma, un tas jau bija konkursa noteikumos." Uzņēmums LNB nodrošinot arī ar vairākiem iekšējai lietošanai domātiem kopētājiem un piegādā papīru. "Bibliotēka mums par to maksā divus santīmus par lapu. Tos pašus, ko mēs viņiem par telpu," piebilst I.Kruskops. Sanāk, ka no katras kopētās lapas lasītājs divus santīmus maksā par to, lai bibliotēkas darbinieki iekšēji varētu izmantot kopēšanu un papīru bez maksas.

Pēc Dienas intereses LNB solās gada laikā lauzt līgumu un sākt patstāvīgi sniegt šo pakalpojumu, iegādājoties vairākus kopētājus. "Ieviesīsim arī elektroniskās kartes, kuras lasītāji varēs iegādāties un, ievietojot tās kopētājā, paši kopēt," teic I.Egle un piebilst, ka tādā gadījumā vienas A4 lapas kopēšana varētu maksāt vidēji četrus santīmus, kā visur citur. Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Kristīne Zvirbule uzsver, ka "bibliotēkas pamatpakalpojumiem ir jābūt bez maksas, bet pārējie jānodrošina par sociāli pieņemamu cenu, tomēr tas ir pašas bibliotēkas kompetencē".

 

Godmanis: Mazās skolas netiks slēgtas

LETA   01/09/08     Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) ir pret Latvijas mazo skolu slēgšanu, un tāda būšot arī kopējā valdības politika. Premjers, šodien tiekoties ar arodbiedrību pārstāvjiem, uzsvēra, ka valdība to nevar atļauties, jo, aizverot mazās skolas, praktiski pārstās eksistēt arī to apkārtnē esošās apdzīvotās vietas. Līdz ar to valdība iestāsies par mazo skolu saglabāšanu.

Cita situācija būšot ar vidusskolām, kur būšot nepieciešama noteikta konsolidācija un vidusskolu apvienošana, jo šajā jomā esot lielas izmaksas, tāpēc šī sistēma ir jāoptimizē.

Jau ziņojām, ka šajā mācību gadā mācības sāka aptuveni 21 000 pirmklasnieku, kas ir par 1000 bērniem vairāk nekā pērn, uzzinājām Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM).

Savukārt no 1. līdz 12. klasei vispārējās izglītības iestādēs mācīsies ap 267 500 skolēnu, pērn - 279 872.

Jau ziņots, ka nākamo sešu gadu laikā gaidāma skolēnu skaita samazināšanās.

Tiek prognozēts, ka 2012./2013. mācību gadā skolēnu skaits būs samazinājies par aptuveni 18%, salīdzinot ar 2006./2007. mācību gadu. Savukārt ar 2014./2013. mācību gadu skolēnu skaits palielināsies.

2007./2008. mācību gadā 9. klasēs mācīsies aptuveni 29 040 skolēnu dienas skolās un apmēram 1300 - vakarskolās. Pagājušajā mācību gadā 9. klasē mācījās 30 520 skolēni dienas skolās un 1304 - vakarskolās.

 

Koķe: Izglītībai jākļūst par Latvijas eksportpreci

LETA  01/11/08    Piektdien, piedaloties Latvijas Rektoru padomes sēdē, izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe uzsvēra, ka izglītībai ir jākļūst par Latvijas eksportpreci.

Izglītības un zinātnes ministre aicināja Latvijas augstskolu rektorus izpētīt, cik lielā mērā konkrētā augstskola un tās studiju programmas ir pieprasītas ārvalstu studentu vidū, kā arī izteikt priekšlikumus, kā vairāk piesaistīt studentus no ārzemēm.

Ministre rektorus īsumā iepazīstināja ar tiem uzdevumiem, kurus Koķei sarunu laikā pagājušajā nedēļā uzdevis Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC). Viņa pastāstīja, ka divu stundu ilgās sarunas laikā uzmanība tika veltīta arī augstākajai izglītībai un tās attīstības iespējām.

Godmanis izglītības un zinātnes ministrei esot teicis, ka valsts nevarot savas pūles veltīt to studentu izglītošanai, kuru profesijai nav pieprasījuma tautsaimniecībā. Uz to Koķe premjerministram esot atbildējusi, ka studiju programmas un profesijas izvēle ir katra jaunieša kompetence un brīva griba. «Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, tāpēc nevaram iejaukties studentu izvēlē,» uzsvēra Koķe.

Ministre arī atzina, ka ir grūti prognozēt, kurā brīdī kāda profesija būs pieprasīta, tāpēc jāturpina sagatavot dažādu jomu speciālisti. Turklāt, kā norādīja Koķe, izglītības iegūšanas process kā tāds ir nepieciešams personības veidošanai. «Izglītība nekalpo tikai valsts tautsaimniecības vajadzībām,» atzina Koķe.

Ministre rektorus informēja, ka viens no valdības 100 dienu veicamajiem uzdevumiem ir arī Augstākās izglītības likuma apstiprināšana. Koķe aicināja rektorus savus priekšlikumus likuma pilnveidošanai iesniegt, kad tas jau būs nonācis Saeimā.

Tāpat Koķe rektorus aicināja ar izpratni izturēties pret Valsts kontroles uzsākto augstākās izglītības revīziju, norādot, ka tā palīdzēs ieraudzīt tās problēmas, kuras akadēmiskie spēki savā ikdienā iespējams nepamana.

Izglītības un zinātnes ministre, tiekoties ar augstskolu rektoriem, uzsvēra, ka šobrīd vēl netiek pieņemti nekādi gala lēmumi un netiek apstiprinātas gala koncepcijas vai dokumenti. Pirms lēmumu pieņemšanas par prioritārajiem darbiem ir jāveicina sarunas par to, kā turpmāk tiks veidota izglītības sistēma, saskaņojot tālāko rīcību ar visām iesaistītajām pusēm.

«Uzskatu, ka vispirms ir jārunā un pēc tam jāveido koncepcijas,» sacīja ministre.

 

Rīgas prioritāte – izglītība

Sandris Vanzovičs,  NRA  01/10/08    Šogad vairāk nekā trešdaļu Rīgas pilsētas budžeta apēdīs izglītība.

Jau tradicionāli šī nozare ir galvaspilsētas prioritāte, bet 2008. gadā tai (bez investīcijām) atvēlēti 161,6 miljoni latu.

Izglītības nozarei atvēlētais finansējums veido 33,9% no pamatbudžeta programmu kopējā apjoma, tajā skaitā valsts budžeta mērķdotācijas un dotācijas ir 81,05 miljoni latu. Investīciju programmā izglītības nozares objektiem piešķirti 17,5 miljoni latu jeb 38,5% no tās kopējā apjoma – 45,3 miljoniem latu. Izglītības objektu finansēšanai paredzēti līdzekļi arī no speciālā budžeta: 16,4 miljoni latu no pašvaldības īpašuma privatizācijas fonda; 4,9 miljoni latu no nekustamā īpašuma atsavināšanas programmas.

Sakarā ar izglītības iestāžu ēku slikto tehnisko stāvokli arī 2008. gadā turpināsies remontdarbi skolās un bērnudārzos – tam pamatbudžetā atvēlēti 2,65 miljoni latu. Uz šiem darbiem lielākoties arī attiecas 17,5 miljoni latu, kas izglītības nozarei atvēlēti investīciju programmā. Tajā finansējums galvenokārt paredzēts izglītības iestāžu ēku rekonstrukcijai. Iespaidīgākie līdzekļi – 5,3 miljoni latu – paredzēti Rīgas 2. vidusskolas ēkas rekonstrukcijai K. Valdemāra ielā 1. Kultūru vidusskolas ēkas Ganību dambī 7 rekonstrukcijai piešķirti 2,2 miljoni latu, Teikas vidusskolas vecā korpusa Aizkraukles ielā 14 rekonstrukcijai – 1,5 miljoni latu, Rīgas Nedzirdīgo bērnu internātpamatskolas būvniecības projekta realizācijai – 300 000 latu, bērnu mūzikas skolas ēkas renovācijai Kronvalda bulvārī 8 – 608 245 lati, Lietuviešu vidusskolas ceturtā korpusa ēkas tehniskā projekta korekcijai un būvdarbu pabeigšanai – 300 000 latu, 74. un 182. pirmsskolas izglītības iestādes rekonstrukcijai – 3,7 miljoni latu, bērnudārza jaunbūvei Valdeķu ielā 58 – 2,6 miljoni latu, pirmsskolas izglītības iestādes Blāzmiņa ēkas renovācijai Skuju ielā 14 – 0,92 miljoni latu, bet 19. vidusskolas stadiona renovācijai – 180 000 latu.

Rīgas domes Izglītības, jaunatnes lietu un sporta komitejas priekšsēdētājs Juris Zaķis (attēlā) atzina, ka vajadzību kā vienmēr bijis vairāk nekā budžetā pieejamo līdzekļu". Lielāko uzmanību pašvaldība šogad pievērsīs bērnudārziem – gan tipveida pirmsskolas izglītības iestāžu projektu realizācijai, gan kādreizējo, bet tagad pamesto, resoru pakļautībā esošo bērnudārzu ēku apzināšanai, to atjaunošanai un pielāgošanai mūsdienu vajadzībām. Nepieciešams tikt skaidrībā arī ar bērnudārzu teritoriju īpašumu piederības jautājumiem – dažkārt pilsēta par tām maksā neadekvāti lielas summas. J. Zaķis stāstīja, ka problēmas sagādā arī norēķināšanās starp pašvaldībām par Rīgā nedeklarēto bērnu uzturēšanos pilsētas bērnudārzos – noteiktie izcenojumi sen vairs neatbilst reālajai situācijai.

Tiks turpināts Nedzirdīgo bērnu internātpamatskolas Juglas ezera krastā projekts, lai gan šis objekts nav tikai Rīgas domes rūpe – tam būtu vajadzīgs valsts līdzfinansējums, taču valsts budžets šādos jautājumos ir "stipri nepretimnākošs", atzina komitejas vadītājs. Jāpārdomā arī jautājums par skolām bērniem ar speciālām vajadzībām – pēc J. Zaķa domām, uzmanība jāakcentē skolu pielāgošanai šādiem bērniem un viņu integrēšanai sabiedrībā. Pašvaldība apņēmusies turpināt darbus pie vēl vairāku izglītības iestāžu savešanas kārtībā, lai gan iepriekšējā vara visai nepārdomāti uzņēmusies to realizāciju.

Vēl viena prioritāte – sporta laukumu izveide pie visām skolām. Kā informēja J. Zaķis, pie 41. un 45. vidusskolas ir pietiekami plašas teritorijas, kur izveidot sporta laukumus, pārvēršot tos par reģionālajiem sporta centriem.

 

 

Kultūrā...

 

 

E–literatūras e–sardzē

Artis Svece, speciāli Dienai  01/04/08    Lai elektroniskā literatūra pastāvētu, tai jābūt tikpat pieejamai kā avīzēm, uzskata elektroniskās literatūras pētnieks Džozefs Tabi.

Džozefs Tabi nu jau pagājušā gada nogalē bija ieradies Rīgā ar referātu, ko nolasīja elektroniskās literatūras un mākslas interesentiem. Pasākums notika "kultūras iniciatīvas" jeb, birokrātiskajā valodā runājot, "projekta" Elektroniskais–teksts+tekstils ietvaros. Šī iniciatīva savukārt saistīta ar citu — starptautisku Literatūras, zinātnes un mākslas biedrības (Society of Literature, Science and Art) konferenci, kas 2010.gadā notiks Rīgā. Sarunas beigās nonācām arī pie teksta un tekstila saistības, tomēr sākām ar Tabi pamatnodarbošanos — elektroniskās literatūras pētniecību.

Sākumā es gribētu parunāt nevis par elektronisko literatūru, bet elektronisko jeb digitālo kultūru kopumā... Starp citu, kā, jūsuprāt, ir pareizāk — elektroniskā vai digitālā kultūra?

Es to sauktu par tehnokultūru vai kiberkultūru, jo tā patiešām skar visu kultūru, ne tikai ierīces. Tas ir jauns pieredzes ietvars.

Skaidrs, ka ne tikai ierīces, bet vai tomēr nav runa par informācijas tehnoloģijām vai digitālo kultūru?

Cilvēkiem patīk runāt par "informāciju", jo to ir iespējams identificēt un padarīt par patēriņa priekšmetu, un šā iemesla dēļ es izvairos piesaukt šo vārdu. Ne jau tas kultūrai ir vajadzīgs, informācijas ir vairāk, nekā mēs spējam to lietderīgi apstrādāt. Digitāls? Tas ir tikai viens no ietvariem, caur kuriem uztveram tehnoloģijas, tas par daudz akcentē datoru un objektu nozīmību. Manuprāt, daudz lielāka nozīme ir tam, kā tehnoloģijas noformē pieredzi un padara kaut ko iespējamu vai arī kaut ko ierobežo. Es neesmu sajūsmā par apzīmējumiem "tehnokultūra" vai "kiberkultūra", bet tajos nav ietverts kaut vai instrumentālais aspekts.

Bet tehnoloģijas ir domātas tam, lai tās izmantotu...

Ne obligāti, piemēram, mākslā tā nav. Turklāt ir lietas, kuras ir radītas radīšanas prieka dēļ, un šādus piemērus varam atrast arī tehnoloģiju vēsturē, ne tikai mākslā. Kāpēc Žaks de Vokansons (XVIII gadsimta inženieris, kas radīja vairākus mehāniskus robotus — lelles. A.S.) izgatavoja Mehānisko flautistu? Iespējams, savam priekam. Tehnoloģijas, kas domātas izklaidei, nav praktiski pielietojamas, bet mūsu kultūrai tās ir ļoti vajadzīgas. Ne vienmēr tās ir radītas kā prece, tikai vēlāk atklājas, ka tām ir liela ekonomiska nozīme.

Cik saprotu, jūs esat rakstījis par zinātnisko fantastiku. Vai jums ir kāds skaidrojums, kāpēc tehnoloģijas cilvēkus tik ļoti fascinē?

Tehnoloģijas mūs fascinē, tāpēc ka tās ir mūsu pašu izpausmes. Kaut vai varam atcerēties veco Māršala Maklūena ideju par cilvēka turpinājumu (extension — paplašinājums, protēze, atvasinājums. A.S.). Tās patiešām ir mūsu turpinājums, mēs tās radām, un tajās izpaužas dažādi mūsu aspekti. Turklāt mēs apzināmies tikai nelielu daļu kognitīvo procesu, kas notiek mūsu smadzenēs. Daudzas ierastas darbības, ko esam apguvuši bērnībā, tagad ir neapzinātas, un tās visas ir tehnoloģijas, tās visas balstās mijiedarbībā starp cilvēka maņu sistēmu un pasauli. Un lietās, kuras mēs radām, izpaužas tās pašas struktūras. Cik cilvēku saprot, kas notiek viņu makintošā vai PC? Mums ir pazīstama tikai niecīga daļa šo tehnoloģiju. Zinātniskajai fantastikai un literatūrai tehnoloģijas ir bagātīgs materiāls, jo tās pēta mūs pašus un tos mūsu aspektus, kurus mēs sevī neatpazīstam.

Ja padomājam, mums vajadzētu būt šokētiem par to, kas notiek mūsu ķermenī. Mēs to īsti nesaprotam un būtībā neliekamies ne zinis. Paskatāmies pa logu, un mums nešķiet fascinējošs fakts, ka cilvēki iet pa ielu, lai gan īstenībā mēs nezinām, kā viņiem tas izdodas. Bet mūs fascinē Vokansona Mehāniskā pīle, kas it kā ēd graudus.

Jā, vēl viens pilnīgi nepraktisks izgudrojums, bet tas liek mums apzināties, cik mehāniski ir daudzi dabiskie procesi mūsos. Ierasto padarīt par neparasto — to grib gan literatūra, gan tehnoloģijas. Tā ka digitālais ir interesants, bet tā nozīmi nevajag pārspīlēt. Tādā ziņā mēģinājumi digitalizēt cilvēci un katram bērnam iedot datoru... Varbūt tas ir jauki, lai gan, ja es būtu bērns, es droši vien gribētu dzīvoties rotaļlaukumā, nevis klabinātu taustiņus, spēlējot datorspēli.

Šobrīd Anglijā notiek debates par valdības projektu, kurš izvirza striktas prasības, kas bērnam kurā gadā jāapgūst bērnudārzā.

Mēs gribam, lai bērni gūtu panākumus informācijas sabiedrībā, tāpēc mēs nemācām to, ko viņi var viegli apgūt, — nemācām spēlēt klavieres, nemācām valodas, mēs mācām viņus kļūt par birokrātiem, par informācijas tehnoloģiju speciālistiem. Tas ir lāča pakalpojums, jo, pirmkārt, viņiem nebūs laika spēlēties, izpētīt pašu nervu sistēmas iespējas, attīstīt plaša spektra potenciālu, otrkārt, kamēr viņi izaugs, šo informācijas kultūru būs nomainījis kaut kas cits. Mēs domājam, ka gatavojam viņus nākotnei, bet patiesībā kā kritēriju izmantojam deviņdesmito gadu informācijas tehnoloģiju bumu, kas jau ir garām.

Kāpēc domājat, ka šis periods ir jau garām?

Mani kolēģi nāk klajā ar aizraujošiem jaunievedumiem, bet kultūrā kopumā nevar novērot būtiskus izgudrojumus un izmaiņas. Nav būtisku, strukturālu jauninājumu. Kad, piemēram, ir veikts pēdējais būtiskais zinātniskais atklājums datorzinātnēs? Kopš Norberta Vīnera un Džona fon Neimaņa piecdesmitajos un sešdesmitajos...? Tas ir vienkāršs ekonomikas likums — ja tev ir bizness un tu ar to vari nopelnīt, tas nozīmē, ka tu gūsti labumu no pagātnes. Ja tu sāc no jauna, tu skaties nākotnē. Visa tehnoloģiskā produkcija mūsu kultūrā balstās uz izgudrojumiem, kas datējami ar laiku pirms divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit gadiem.

Tehnoloģijas pastāvējušas vienmēr, tomēr — vai mūsdienu laikmetam nav kaut kāda specifika, ko var saistīt tieši ar informācijas tehnoloģijām?

Mēs tik lielu uzmanību pievēršam informācijai nevis tehnoloģisku vai zinātnisku iemeslu dēļ, bet gan tāpēc, ka dzīvojam jaunas liberālas ekonomikas apstākļos. Tās pamatā ir princips, ka viss, ko var pārvērst patēriņa priekšmetā, ir labs. Katra pieredze, kas tev ir, visas cilvēciskās attiecības, kas tev ir, ir labas, ja tās var pārvērst precē. Es nepiekrītu šādam skatījumam, es nedomāju, ka pārvērst, piemēram, visu veidu mijiedarbību informācijā ir labi. Elektroniskā literatūra, kas mani interesē, nemēģina vienkārši savākt no interneta visu iespējamo informāciju un pasniegt to patīkamā veidā. Tam nevajag literatūru, jo katrs bērns var atrast informāciju internetā, tas ir vienkārši. Informācijas apstrādei nav nekāda sakara ar iztēli, zinātkāri vai atklājumiem.

Informāciju vajag kaut vai saprast, ne tikai savākt.

Saprast un veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, kam ir līdzīgi centieni. Un šeit nepieciešama iztēle. Tā vajadzīga sociālo un intelektuālo saišu veidošanai starp grupām. Tā ir literatūras prakse. Literatūra nav tikai tas, ka konkrētais autors raksta grāmatu. Autors vienmēr ir bijis atkarīgs no izdevēja, tipogrāfijas, izplatīšanas tīkla, ekonomikas, publikas izglītības pakāpes — viss šis tīkls ir nepieciešams, lai varētu rasties grāmata. Šobrīd rodas jauna publicēšanas, izplatīšanas un autoru, izdevēju un ekonomikas mijiedarbības sistēma. Lūk, tā ir jāsaprot elektroniskā literatūra. Te nav runa par objektiem, pat par izciliem darbiem... Pagaidām vēl nav uzradies elektroniskās literatūras Hermanis Melvils vai Šekspīrs, bet tas varbūt ir arī labi, jo tas parāda, ka literārais darbs ir sadarbības tīkls, bet ne izcilu ģēniju izcilu darbu virkne. Es elektronisko literatūru saprotu kā darbavietu, darbavietu, kurā es no Amerikas un jūs no Latvijas varam sazināties, vēl pirms es ierodos Rīgā.

Vai internets ir mainījis veidu, kā mēs lasām grāmatas?

Tas ir kliedējis ilūziju, ka lasīšana nozīmē informācijas meklēšanu. Ja vajadzīga informācija, meklē Google, nevajag lasīt grāmatu. Tādā ziņā grāmata tiek atbrīvota, ļauj tai būt par to, kas tā ir, proti, veids, kā domāt, vai arī veids, kā fiksēt informāciju. Tīklveida infrastruktūras nemitīgi mainās. Informācija tajās plūst, bet neapstājas. Neviens nenoglabā telefonu īsziņas. Kad es sāku lietot mobilo telefonu, mani literārie paradumi lika tās saglabāt, jo es domāju, ka kādu dienu varētu tās izmantot grāmatā. Tas bija vājprāts, ne jau tamdēļ šis medijs domāts. Grāmata ir domāta, lai tiktu saglabāta. Patiesībā tehnoloģiskie mehānismi ir ārkārtīgi pastāvīgi, un, pat ja kaut kas notiek ar datoru, dati cietajā diskā saglabājas, bet tas ir radīts informācijas apmaiņai, nevis glabāšanai. Tāpēc šīs tehnoloģijas palīdz saprast grāmatas vērtību.

Latvijā vēl aizvien turpinās diskusija par Nacionālo bibliotēku, un viens no argumentiem, kas padara bibliotekārus trakus, ir tas, ka grāmatas nav ko glabāt, jo ir taču internets.

Lielākā daļa no pirmās paaudzes elektroniskās literatūras tekstu šobrīd nav izlasāmi. Pirmie hiperteksti, kas tika radīti ar noteiktu tieši šim mērķim radītu programmu palīdzību, šobrīd nav pieejami, jo infrastruktūra, kura tika izmantota to radīšanai, ir mainījusies, kaut vai, piemēram, datoriem vairs nav diskešu lasīšanas ierīču. Tas pats notiks ar kompaktdiskiem, tāpēc es savus elektroniskos tekstus glabāju internetā, jo tas, manuprāt, tik drīz vis nepazudīs. Tomēr, strādājot Elektroniskās literatūras organizācijā, esmu konstatējis, ka datu glabāšana ir nevis tehnoloģiska, bet gan politiska, sociāla un ekonomiska problēma. Ja tu gribi kaut ko saglabāt, vēl jo vairāk ir nepieciešama kaut kāda organizācija, kas pie tā strādā. Tā ka bibliotēkas atbalsts ir nepieciešams. Nevar teikt — viss tāpat jau ir internetā un uz cietajiem diskiem. Šī informācija noteikti pazudīs. Es šobrīd strādāju pie projekta, kurš paredz atlasīt un arhivēt trīssimt elektroniskās literatūras darbu. Mēs to darām ASV Kongresa bibliotēkas paspārnē.

Jūs esat rakstījis arī par "pasaules literatūru". Ko jūs saprotat ar šo apzīmējumu?

Pirmais šo apzīmējumu lietoja Gēte. Kārlis Markss turpināja šo ideju, apgalvodams, ka nacionālo literatūru vietā mēs radām pasaules literatūru, — tas izrietēja no viņa ideālistiskās izpratnes par pasaules proletariātu.

Vai tā ir literatūra, ko visi var saprast, vai arī literatūra, ko rada cilvēki visās pasaules malās?

Otrais variants.

Vienā no rakstiem jūs minējāt la republique des lettres jeb izglītoto cilvēku savienību, uz kādu savā laikā aicināja Voltērs...

Paskāls Kazanova papildināja šo ideju ar Niklasa Lūmana sistēmteoriju un runāja par pasaules "vēstuļu republiku".

Vēsturnieks Roberts Dārntons apgalvoja, ka daudzi atsaucās uz Voltēra aicinājumu, ieradās Parīzē, lai veidotu šo izglītoto cilvēku republiku, bet neatrada tur sev vietu un kļuva par skribentiem, kas izpilda dažādus pasūtījuma darbus.

Bet šādu utilitāru tekstu masa ir nepieciešama, lai darbinātu iztēli. Dikensa romānus ietekmēja viņa pieredze klerka un žurnālista darbā. Taisnība, lielākā daļa autoru neiekļūst šajā "republikā", bet lielākā daļa cilvēku nespēj iekļūt varas sfērā arī citās jomās.

Bet Voltēra ideja nebija tikai "sanāksim kopā un rakstīsim", tā bija politiska ideja, raksturīga apgaismības laikmetam.

Jā, bet tieši "sanāksim kopā un rakstīsim" ir politiska ideja. Sanākt kopā vietā, kur tavi teksti tiks publicēti, nenozīmē tikai aizbraukt uz Parīzi, tas nozīmē strādāt kopā, iegūt atzinību. Savā ziņā šī ideja ir fonā arī Teksta un tekstila projektam, kurā iesaistīti mani kolēģi — jābūt vietai, kur cilvēki, kas nodarbojas ar radošu darbu, var cits citu satikt. Jebkurai literatūrai, kas grib iziet ārpus nacionāliem, lokāliem, komerciāliem ierobežojumiem, nepieciešams radīt savu īpašo vidi.

Jūs jau minējāt, ka nav interneta literatūras Melvila. Kā jūs domājat, vai tas ir tikai laika, kritiskās masas jautājums?

Tas ir jautājums par to, kā kļūt redzamam, iznirt tam, kas notiek dzīlēs. Šis varbūt ir elektroniskās literatūras zelta laikmets, vienīgi mums nav īstā medija, kas ļautu to uztvert un atpazīt. Kad Melvils bija dzīvs, nebija amerikāņu literatūras Melvila. Tikai pēc tam, kad viņš bija pazudis no skatuves, viņa darbs tika novērtēts. Tomēr Melvils tika atklāts tad, kad savrupa ģēnija ideja vēl bija dzīva. Ja tiks atzīta literatūra, kas tiek radīta šobrīd, varbūt būs runa ne vairs par konkrētiem rakstniekiem, bet cilvēkiem, kas sadarbojas tekstu radīšanā un izpaužas arī citos medijos. Tā ka nav nekas slikts, ja nav jauna Melvila.

Bet varbūt problēma ir rakstības veidā.

Vienmēr, kad mēģini rakstīt, vairāk ir nepareizā nekā pareizā.

Skaidrs. Nekad jau iepriekš nevar zināt, kas izdosies.

Jā, nevar zināt. Ja varētu zināt iepriekš, tas nebūtu radošs darbs.

Ar ko tieši elektroniskā literatūra atšķiras no pārējās? Ne jau ar to, ka tā ir internetā.

Autoram ir jāattīsta teksts atbilstoši dažādām mediju vidēm. Visas sociālās, tehnoloģiskās, politiskās struktūras ir atšķirīgas. Pieņēmumi, pēc kādiem cilvēks vadās, rakstot digitālā vidē, būs neglābjami atšķirīgi no tiem, pēc kādiem vadies, rakstot grāmatas. Zinu no savas pieredzes — man nācies mainīt ne tik daudz rakstības stilu, cik savu izpratni par auditoriju, par to tīklu, kurā balstās, piemēram, elektroniskais žurnāls.

Vai šobrīd varam konstatēt kādas tendences elektroniskajā literatūrā? Droši vien daudzi cilvēki ar literatūru internetā sastopas pirmām kārtām blogos. Tā taču ir elektroniskā literatūra, ne?

Daži blogi ir literāri, bet tādu nav daudz. Lielā daļā gadījumu rodas iespaids, ka ne tikai neviens šos blogus nelasa, bet tos nelasa — proti, nepārlasa — pats autors. Bet tā noteikti ir iecienīta izpausmes forma. Daži Elektroniskās literatūras organizācijas autori izmanto blogus.

Ko jūs darāt šajā organizācijā?

Mēs savedam kopā rakstniekus vienā organizācijā, mēs saglabājam elektroniskos darbus, tā ka interesantiem iesaku ielūkoties adresē , un tur mēs pamazām veidojam sarakstu ar elektroniskās literatūras tekstiem. Mēs cenšamies iekopt vietu, kur jaunie rakstnieki, kas mēģina ielauzīties elektroniskajā literatūrā, varētu sajust, ka nav vieni paši.

Bet kā ar tām tendencēm?

Tā kā arvien vairāk jauno lasītāju spēlē datorspēles, tā ir viena no sfērām, kur autors var izpausties. Varbūt. Lai radītu labu spēli, jābūt labam stāstam, un, ja ir labs stāsts, ir lasītājs, kas var identificēties ar stāstu. Man nav laika datorspēlēm, bet es neizslēdzu to kā iespēju nākamajai paaudzei. Vēl viena tendence ir tāda, ka cilvēki liek kopā attēlus un tekstus. Vai, piemēram, Džona Keilija teksti, kuros, atsevišķiem burtiem pēc kārtas nomainoties, viens teksts pārvēršas citā vai tiek pārtulkots citā valodā. Šādi darbi man vairāk atgādina konceptuālo mākslu nekā literatūru, un tiem ir sava publika, bet es šaubos, vai tie kļūs par kopēju tendenci. Lai elektroniskā literatūra pastāvētu, tai jābūt tikpat pieejamai kā avīzēm, vismaz ja runājam par cilvēkiem, kas izmanto datoru, un tai jāatrod vietas, kur ir lasītāji.

Jūs piedalāties projektā Elektroniskais–teksts+tekstils, kā jūs saprotat šo saistību?

Ja man būtu gatava atbilde, es kopā ar Zani Bērziņu, Andu Kļaviņu un Manuelu Rosīni nepiedalītos šajā projektā. Mani interesē, kā šo saistību saprot citi. Mana pieeja ir tāda, ka auduma aušana ir kaut kas interesantāks nekā tikai divdimensionāla, racionāla režģa radīšana. Tas ietver, pirmkārt, trīs dimensijas, otrkārt, audums ietver tikpat daudz atšķirību kā vienādību. Tajā vienmēr ir pavediens, līdzās tam nākamais pavediens — vienmēr, bet tekstūra veidojas no to kombinācijas. Tu vari izsekot vienam pavedienam, bet tas nav audums, tas nav interesanti, būtiska ir pavedienu mijiedarbība. Kad kaut kas kļūst literārs, notiek tas pats — mākslinieks domā par divām lietām vienlaikus. Racionālajam un informatīvajam ir tieksme būt lineāram, izsekot vienam pavedienam no sākuma līdz beigām. Tas, ko mēs mācām studentiem, — formulē tēzi, attīsti to, nonāc līdz secinājumam, nenovirzies no taisnās līnijas. Ir labi to mācēt, bet ir arī strukturēti veidi, kā runāt par divām lietām vienlaikus. Aušanas ideja to parāda labāk nekā citi modeļi.

Bet tā nav tikai metafora?

Tieši tā. Sākotnēji, piemēram, manā interneta žurnālā mēs vārdu "pavediens" lietojām metaforiski, bet, ja paskatāmies, kā tehnoloģijas darbojas, mēs atrodam tekstūras, kas ir cieši saaustas. Man gribas ticēt, ka tā nav tikai metafora.

***

Džozefs Tabi (Joseph Tabbi)

- Dzimis 1960.gadā

- 1990.g. Toronto universitātes doktora grāds

- 1995.g. grāmata Postmodernais sublimais: tehnoloģija un amerikāņu literatūra no Meilera līdz kiberpankam

- Kopš 1997.g. redaktors un vēlāk galvenais redaktors Elektronisko grāmatu apskatam (Electronic Book Review, http://www.altx.com/ebr)

- 2002.g. grāmata Kognitīvā literatūra

- Strādā Ilinoisas universitātē Čikāgā

 

Kurš būs Gada vārds - vārdene, kancelēt, Īslande?...

TVNET   01/07/08     Pirms Jaungada izsludinātajā Gada vārda, nevārda un spārnotā teiciena aptaujā jau saņemti vairāki simti ieteikumu, daudzi ar pamatojumiem. Šoreiz pat vēl vairāk nekā iepriekšējos gados populāra ir politiskā un ar to saistītā tematika un līdz ar to sabiedrības ironiski divdomīgie ierosinājumi.

Jauna iezīme ir, ka manāmi aktīvāki kļuvuši tulkotāji, kas meklē kvalitatīvākas izteiksmes iespējas mūsu pašu valodā un arī piedāvā risinājumus. Visvairāk kandidātu izvirzīts Gada spārnotā teiciena un Gada nevārda kategorijās, taču arī Gada vārds šoreiz daudz neatpaliek.

Žūrija īpaši vēl gaidīs interesantus un noderīgus jaunus vai “atdzīvojušos” vārdus, kas izsaka kādu nojēgumu, kam līdz šim trūcis trāpīga apzīmējuma un kas tāpēc pārliecinoši būtu pelnījuši Gada vārda godu.

Ieteikumus šim konkursam ar attiecīgu norādi vēl var iesūtīt līdz pirmdienai, 2008. gada 14. janvārim, rakstot Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopai Merķeļa ielā 13, Rīga, LV-1050, vai uz elektroniskā pasta adresi gadavards@inbox.lv.

No līdz šim iesūtītajiem ierosinājumiem īpašu uzmanību guvuši, piemēram, šādi (atgādinām, ka tie ir tikai starprezultāti!).

2007. gadā plaši lietoti vārdi, Gada vārda kandidāti:

pulksteniski (pulksteņa rādītāja virzienā),

vārdene (J.Kursīte – jaunvārds neakadēmiskai vārdnīcai),

virsruna (filmas ierunājums "pa virsu" sadzirdamam pamattekstam),

barotne (jaunā nozīmē, datorikā),

pogle (daudzkārt iesniegts “tastatūras” vietā),

pļāpātava (S.Āboltiņa par Saeimu),

lietussargi (jaunais jēdziens nav pat jākomentē).

No vārdiem, kas ieteikti par Gada nevārda kandidātiem, minami:

- svešvārdi nevietā un bieži pat nepareizi lietoti, piemēram, kancelēt (pārtraukt kādu norisi), principālie (sāncenši sportā), nehezitēt, līderēt (būt kādas norises priekšgalā, bet “liderēt” nozīmē tieši pretējo), davai (tas pats vecais...),

Īslande (iebildumi pret gaŗumzīmes atjaunošanu),

ievēlēties (ieviesies jauniešu sarunās),

siera produkta izstrādājums,

kvaukšķi (vārdam ne vainas, bet aktuāli raksturo noteiktu aprindu attieksmi pret demokrātiju),

robežlīgums (šeit vārda jaunā nozīmē kā nevajadzīgs, necienīgs projekts).

No ieteikumiem Gada spārnotam teicienam minami:

„Jūs nemelojiet manā vietā, lūdzu” (Urbanovičs);

“Šodien es negribētu melot tiešā ēterā” (A. Šlesers J. Dombura raidījumā);

"Lej, lej, bet atstāj arī puķītēm!" (K.Sebris);

“Sausais atlikums” – gandrīz jau folklora;

„Manās dzīslās varbūt plūst Kalvīša asinis” (H. Bukovskis);

“Es esmu stabilitātes garants” (A. Kalvītis);

"Esmu gatavs šim solim, bet nezinu, kuŗā virzienā man to spert" (I.Emsis);

"Viedoklis nav mainīts, tas ir evolucionējis" (A. Pabriks);

“Ar mirdzumu visās vietās” (ironija par dīvainiem talantiem);

"Sprāguša ēzeļa ausis" (Putins);

“esmu tāds politikas pagāns” (bij. LV galvenais notārs Endziņš).

Atgādinājums

2007. gada Vārds, Nevārds un Spārnotais teiciens tiks paziņots īpašā preses konferencē 2008. gada 23. janvārī.

Gada vārds – spilgtākais un trāpīgākais vārds, kas pirmo reizi izskanējis, kļuvis populārs vai popularitāti atguvis 2007. gadā.

Gada nevārds – nejēdzīgākais darinājums vai nevajadzīgākais svešķermenis, kas valodā parādījies vai manāmi izplatījies 2006. gadā, vai arī jau pazīstams vārds, kas šajā gadā plaši lietots ar visneiederīgāk vai visnevajadzīgāk sagrozītu nozīmi (piemēram, pēc citu valodu parauga).

Gada spārnotais teiciens – spilgtākais vai dīvainākais teiciens, kas īpaši bieži lietots vai sevišķi pamanīts 2006. gadā.

Sūtītāji aicināti, ja iespējams, norādīt, kur vārds vai teiciens dzirdēts, kādā publikācijā tas lasīts un kādā sakarībā lietots. Vēlams minēt sūtītāja vārdu, uzvārdu un adresi.

Žūrijā pārstāvji no RLB Latviešu valodas attīstības kopas, LZA Terminoloģijas komisijas un Latvijas Rakstnieku savienības.

Līdzīgas akcijas, kuru mērķis ir veicināt sabiedrības uzmanību valodas saturiskai un formālai tīrībai, ik gadu notiek daudzās valstīs, arī Vācijā un ASV.

Gada vārda, nevārda un spārnotā teiciena meklēšana, ko rīko Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību un Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisiju, notiek jau piekto gadu.

Latvijā pirmo reizi tāda akcija notika 2003. gadā, kad par gada vārdu kļuva “zīmols” (kas aizstājis anglisko “brandu” vai “brendu”), par nevārdu – “eiro” (tā nelokāmības dēļ) un par spārnoto teicienu – vārdkopa “zelta rokas” ar jaunu, negatīvu nozīmi.

Par 2004. gada vārdu kļuva “mēstule” (angliskā vārda “spams” vietā), par nevārdu – „māsterplāns” (ieteikts to aizstāt ar vārdu “virsplāns” vai “dižplāns”) un par spārnoto teicienu – “valsts deg zilās ugunīs” (ar nozīmi "valstī krīze"). Par 2005. gada vārdu kļuva Anšlava Eglīša “smacenis” (angliskā vārda „smogs” vietā), par nevārdu – “centrs” nevajadzīgi plaši sastopamā nozīmē "liela vai maza vieta, kur kaut kas notiek" (tirgotava, kopētava u.tml.) un par spārnoto teicienu – “vanags noknāba cālīti”.

2006. gada vārds bija „draugoties” kā tīmekļa draugiem.lv lietotāju darbības vārds ar daudziem šā vārda atvasinājumiem, nevārds – „hendlings” anglicisms, kas dzīvu radību kontekstā izklausās pat neētiski, spārnotais teiciens – „ņēma un uzmeta” aktuāli folklorizējies latviešu valodā, tad vēl daudzi spilgti "savārstījumi" kā piemēri plašai tagadējai parādībai tekstos un runās ar visādiem nesakarīgiem vārdu virknējumiem.

Latvijas Rakstnieku savienība un LZA Terminoloģijas komisija ir Latvijā plaši pazīstamas organizācijas, kas katra savā veidā rūpējas par latviešu valodas vērtībām.

Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa dibināta 2001. gada septembrī. Kopas mērķis ir veicināt, lai latviešu valoda un valodniecība attīstītos, balstoties uz zināšanām un zinātni un it īpaši uz Latvijas lielāko valodnieku Mīlenbaha un Endzelīna atziņām un ieguldījumu. Cita starpā kopa rosina uz diskusiju par aktuāliem valodas jautājumiem, kā arī aicina novērst padomju laikā ieviesto dekrētu un kaitīgo nolikumu turpināšanu tagadējā valodas praksē.

 

Grāmatā izdota Ģērmaņa un Berklava sarakste

LETA  01/07/08     Apgāds "Valters un Rapa" izdevis Ulda Ģērmaņa un Eduarda Berklava saraksti "Dialogi. Vēstules un publikācijas. 1989 - 1997", aģentūru LETA informēja apgāda pārstāvis Kaspars Poikāns.

Trimdas rakstnieka un vēsturnieka Ulda Ģērmaņa un Latvijas politiķa Eduarda Berklava sarakste un raksti periodikā sniedz personisku skatījumu un domas par notikumiem un tajos iesaistītajām personām Latvijā laika posmā no 1989. līdz 1997.gadam.

Krājumā apkopotā sarakste aizsākās laikā, kad, reaģējot uz padomju varas iestāžu mēģinājumu slēgt Latvijas Nacionālās neatkarības kustību, noritēja Latvijas Nacionālās neatkarības kustības otrais ārkārtas kongress, bet otrpus Baltijas jūrai Stokholmā tapa vēsturisks romāns par leģionāru gaitām "Pakāpies tornī".

Turpmākā divu izcilo personību un tuvo draugu - Ģērmaņa un Berklava - sarakste soli pa solim dokumentē un izvērtē politiskās, ekonomiskās un kultūras norises, kas notiek Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā un pirmajos neatkarīgās Latvijas gados.

 

Viedoklis: Kuri "nav labākā iedzīvotāju daļa"?

Voldemārs Krustiņš, Latvijas Avīze   01/08/08     Pēc vienas grāmatas un vienas intervijas izlasīšanas

Jācer, ka tikai gadījuma, tikai sakritības dēļ bijušā prezidenta Gunta Ulmaņa intervija "Nacionāļi – nav labākā iedzīvotāju daļa" Rīgas tendenciozajā krievu avīzē "Vesti" parādījās tajā pašā laikā, kad grāmatnīcās parādījās Ulda Ģērmaņa un Eduarda Berklava vēstules un publikācijas 1989 – 1997. Publicētā desmit divdesmit gadu vecā U. Ģērmaņa un E. Berklava sarakste tomēr ir diezgan mūsdienīga. Abi vīri sarakstījušies par arī mūsdienīgi sāpīgām problēmām un apmainījušies ar uzskatiem par joprojām publiskajā telpā darbīgiem ļaudīm un viņu kādreizējiem darbiem un nedarbiem. "Nacionāļi – nav labākā iedzīvotāju daļa"? Avīzes "Vesti" vārdu krājumā tas ir lamuvārds nevēlamo latviešu nolamāšanai. Vadoties pēc šajā intervijā izziņotās iedzīvotāju šķirošanas pazīmēm, U. Ģērmanis un E. Berklavs, kas darbojās deviņdesmitajos gados, piederēja pie vissliktākās iedzīvotāju daļas. Tā kā viņi abi ir aizsaulē, tiem nodarīt neko vairs nevar. Viņi patiešām bija nesamierināmi cīnītāji jau pirms okupācijas varas krišanas, un viņu uzskati, piemēram, jau ne tolaik, nedz šodien nevarētu sakrist ar G. Ulmaņa cildinātiem uzskatiem par latviešu valodas un Latvijas pilsonības likumiem. U. Ģērmanis (27.06.1994.) raksta E. Berklavam: "Un prezidents Ulmanis atkal padodas pašmāju mankurtu prasībām, tas ir, neparaksta Saeimas pieņemto likumu! Viss tāpat kā ar nodevīgo līgumu..." G. Ulmanis ("Vesti", 21.12.2007.) tos laikus apraksta savā izpratnē. "Katrs, kas nebija slinks, tad izmeta atkritumus, kuri bija viņā pašā, un kliedza: krievi, brauciet uz Krieviju (..), bet Latvijā drīkst palikt tikai latvieši, un arī ne visi, bet vienīgi īstenie nacionāļi! Laiks parādīja, ka šie nacionāļi – nav iedzīvotāju labākā daļa. Deviņdesmito gadu sākumā latvieši ļoti pārapdrošinājās, lai saglabātu, tā teikt, nacionālo neatkarību." Kā lepojas un atgādina pats G. Ulmanis, viņš tēvzemiešu likumprojektu par pilsonību un valsts valodu nav parakstījis un nosūtījis atpakaļ Saeimai. "Vesti" korespondents šā gada 21. decembrī bijušajam prezidentam jautā, vai tad Ulmaņa kungs patiešām ticot, ka Latvija jau nav divkopienu valsts? Nē, vēl ne, atteic G. Ulmaņa kungs un piebilst: "Bet vienlaikus veselas virknes valstu piemērs parāda, ka ne katra divkopienu valsts – tas ir slikti." Tā samierinoši skaidro bijušais prezidents. Taču – kur? Kad?

"Vesti" korespondents vēlas skaidrību un tāpēc vaicā, vai nevajadzētu pārgrozīt Satversmi tā, lai krievu valoda Latvijas valstī tiktu atzīta par oficiālu valodu.

Atbilde neseko. Eksprezidents nesaka ne jā, ne nē. Ja Ulmaņa kungam šī intervija, iespējams, bija gadījums, tad priekš avīzes "Vesti" tā nebija. Pirms neilga laika šīs avīzes īpašnieks A. Kozlovs publiski pievienojās t. s. "Saskaņas centram" un faktiski to apkalpo – jādomā, par deputāta (vai vairāk) vietu nākamajā Saeimā. Tātad intervija pret nacionālo latviešos bija labs politisks pamatjautājums "saskaņai" un kreisajiem pārkrievotājiem. Tādi gājieni, kā teiktu asprātīgais J. Jurkāns, patlaban ir modē. Zviedrijā dzīvojošais Uldis Ģērmanis jau 1996. gadā "Dienai" teica: "Latviešu cilvēkam iestāsta, ka aizstāvēt savas tautas intereses ir kaut kas atpakaļrāpulīgs vai pat nacistisks un fašistisks." Un piebilda: tas zviedriem nav jāmāca, tas ir ieaudzināts – stāvēt par savas tautas interesēm.

Kad dzirdam "diskusijas" par Latviju kā divkopienu jeb puskrievisku valsti, valsts krievu valodu un pilsonības piešķiršanu pēc pieprasījuma, tad prātā nāk joprojām Krievu obščinas vadītāja Altuhova nepārspēti ciniskais publiskais izlēciens jau 1998. gadā: "Vai latviešiem pie labprātīgas iestāšanās PSRS pieprasīja nolikt eksāmenus par krievu valodas prasmi vai padomju vēsturi? Padomju pilsoņa pases izdeva visiem bez kādiem nosacījumiem."

Kā gan latvieši tos labos laikus neatceras un nenovērtē?! Viens no mūsdienu vissliktākajiem pasākumiem ir varas, politiķu un ekspolitiķu piedalīšanās latviešu tautas vēsturiskās atmiņas izdzēšanā un sagandēšanā, nerunājot nemaz par vēstures izdzīšanu no valsts skolām. Vēsture mums māca to, kas publiskajiem biznesmeņiem ir galīgi neizdevīgi un traucējoši. Vēl pavisam nesen Krievijas ārlietu ministrs S. Lavrovs apmierināti teica, ka kopīgi ar M. Riekstiņu nosprieduši vēsturi atstāt vēsturniekiem. Uz to Krievija uzstāj gadiem. Lai gan arī šāda vēstures "specializācija" nepalīdzēs nedz noliegt okupācijas faktu, nedz vācu propagandai pierakstīt pēc čekistu aizbēgšanas atklātās līķu bedres Centrālcietumā un visā Latvijā. Kur nu vēl izsūtīšanas. Pārlasot vēsturnieka U. Ģērmaņa un E. Berklava publicētās vēstules, ir skaidrs, ka tās ir daļa no Latvijas jaunāko laiku dokumentācijas. G. Ulmaņa kunga intervija – arī, jo parāda dzīves kadrus no pašreizējās varas lienoši ložņājošās politikas. Tieši apbrīnojami, kā balsu koris, saukdams pēc godīgas politikas un tiesiskas kārtības saulainām tālēm, nepalūkojas, kāds ceļš tam zem kājām.

 

Intervija ar Līgu Pipari: Rīgas un tautas pašapziņas sargs

Raivis Dzintars,  Latvijas Avīze  01/08/08     Šķiet, drīz būs grūti atrast kādu latviešu ģimeni, kurā vismaz kāds nebūtu paguvis novērtēt nu jau Latvijas kino vēsturē visvairāk skatīto darbu "Rīgas sargi". Viena no galvenajām filmas veidotājām bija gados jaunā LĪGA PIPARE. Viņa absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju kā operatore un režisore un pie šīs filmas strādāja gan kā režisora asistente, gan montāžas režisore. Līga secina, ka "Rīgas sargi" bijis ceļš cauri visam, ko līdz šim profesionālās darbības laikā iemācījusies. Šodien jau ar gandarījumu var atzīt, ka apjomīgais un atbildīgais darbs ir izdevies godam.

– "Rīgas sargu" parādīšanos gaidījām ilgi. Kādas ir sajūtas tagad, kad viss jau ir noticis?

L. Pipare: – Pirmkārt, es priecājos, ka man ir bijusi iespēja piedalīties un sniegt savu ieguldījumu vislielākajā kino notikumā, kāds, manuprāt, Latvijā vispār ir bijis. Esmu strādājusi "Rīgas sargos" no pašiem pirmsākumiem, kad kino pilsētas vietā vēl ganījās govis un zaļoja pļavas un Aigars Grauba ar Andreju Ēķi staigāja apkārt kā divi savādnieki, liekot čiekurus un akmentiņus: "Te būs Vecrīga, te būs tilts..." Ja filmas tapšanu salīdzinātu ar ēdiena gatavošanu, tad var teikt, ka esmu nostrādājusi virtuvē pie lielā katla. Un patiešām ir padarīta darba sajūta, kad var mierīgi pavērt kinoteātra durvis un redzēt, ka skatītāji smejas, raud... Filma jau dzīvo savu dzīvi. Galvenā sajūta ir: "Tas bija to vērts!"

Vienu varu pateikt: tie, kas "Rīgas sargus" radīja, tiešām nav normāli cilvēki. Pilnīgi trakos apstākļos, tumsā un lielā aukstumā viņi labprātīgi ar kamerām izlien laukā un cenšas radīt kaut ko tādu, kas būtu skaists un nemirstīgs. Vai arī tieši pretēji – aktieriem bija kārtīgi jāsaģērbjas un jāfilmējas laikā, kad bija vienkārši šausmīgs karstums bez vienas lietus lāsītes vairāku nedēļu garumā. Grimētāji nevarēja tikt galā, jo aktieri visu laiku svīda. Kontroles dators busiņā bija tā sakarsis, ka tam nevarēja pirkstus piedurt. Bet tas, kas sākās pēc filmēšanas pie montāžas galda, nemaz nav aprakstāms – nekad nebiju domājusi, ka mūsdienās cilvēkam ir tik smagi jāstrādā, lai gūtu rezultātu. Tā bija īsta cīņa ar filmas materiālu – īsta bermontiāde! Tāpēc paldies cīņubiedriem par izturību! Skaidrs ir viens – filmas panākumi nav nejaušība vai no debesīm atsūtīts brīnums. Tas ir īsts, smags un neatlaidīgs darbs.

– Vai ģimene lielo darbu uztvēra ar sapratni?

– Mana meita dzīvoja līdzi visam filmas tapšanas procesam. Piecu gadu vecumā arī viņai sanāca gandrīz mēnesi nodzīvot filmēšanas laukumā. Un viņa ļoti labi zina, piemēram, ka asinis patiesībā ir ievārījums un ka aktieri pa īstam nemirst. Un viņa zina, ka mamma – tie ir "Rīgas sargi" un "Rīgas sargi" – tā ir mamma un ka tas nav atdalāms. Paldies par viņas ļoti lielo pacietību un paklausību! Protams, bija arī brīži, kad viņa sašutusi iesaucās: "Atkal jau tie "Rīgas sargi"!"

– Vai masu skatiem brīvprātīgos bija viegli atrast?

– Filmēšanas grupā bija atsevišķi dienesti, kas to visu organizē, un jāsaka, ka atsaucība no cilvēkiem bija ļoti liela. Pie reizes gribētu pateikt paldies šiem cilvēkiem par viņu pretimnākšanu un siltumu, ko visi jutām. Bija tiešām daudz cilvēku, kas bija gatavi piedalīties ar ārkārtīgi lielu atdevi, patriotismu un burtiski ziedošanos. Cita lieta, ka arī masu skatos ir vajadzīga aktieru profesionalitāte un to vienmēr vēl var pieslīpēt. Esmu pārliecināta, ka mūsu profesionalitāte tikai augs.

– Kāds bija šīs filmas galvenais uzdevums?

– Katras filmas uzdevums, manuprāt, ir sasniegt skatītāja sirdi, radīt viņā pārdzīvojumu, likt viņam smieties un raudāt, likt domāt un salīdzināt. "Rīgas sargi" nevienu brīdi netika veidoti kā režisora "vientuļš pašizpausmes kliedziens kosmosā". Filma ir dzīva saruna ar skatītāju – tu mēģini nojaust, ko viņš attiecīgajā brīdī jutīs, kas viņu aizkustinās, kas uzjautrinās. Galvenā doma, ko filmas veidotāji gribēja pateikt, un, šķiet – tas ir izdevies: "Par visu dzīvē jācīnās pašam! Arī par Latviju!" Tas varētu izklausīties naivi, pārspīlēti un banāli, bet mani šajā darbā vadīja arī misijas sajūta. Latviešu tautai ir vajadzīga tāda filma, kurā mēs paši beidzot esam uzvarētāji, nevis cietēji, raudātāji un bārenīši, kas grauž cietu pelavu maizi. Filma ir izdevusies, un to es saprotu tieši no cilvēku reakcijas. Piecpadsmit gadu veci puikas esot sēdējuši zālē un raudājuši. Paziņas stāstīja, ka deviņgadīgi bērni esot krājuši naudiņu, lai varētu vēlreiz aiziet uz "Rīgas sargiem". Pirmizrādē cilvēki cēlās kājās un aplaudēja desmit minūtes. Tas bija liels pārdzīvojums, bet vēl aizkustinošāk ir dzirdēt, ka tas notiek arī parastos seansos dažādos Latvijas kinoteātros. Filmā ir izdevies izstāstīt stāstu, kuru saprot un novērtē gan vienkāršs skatītājs, gan kino profesionālis. Notikumi, kas norisinās ar filmas galvenajiem varoņiem, saprotami, cilvēciski un viegli uztverami ataino 1919. gada vēsturisko situāciju Latvijā. Tie, kas veido kino, ļoti labi saprot, cik patiesībā grūti ir izstāstīt vienkārši interesantu stāstu. Cik tad daudz ir bijis filmu, kurās mēs tā skaidri varam saprast, ko mums režisors ir vēlējies pateikt? Cik bieži tādas ir bijušas latviešu kino?

– Kāda būs filmas tālākā nākotne? Vai tā tiks tulkota?

– Jā, tā jau tiek tulkota angļu, krievu un vācu valodā. Filmas turpmākais liktenis patlaban izšķiras. To skatās producenti, izplatītāji, festivālu organizētāji... Tā ir kā pasaulē laists bērns, kurš jau prot staigāt un runāt. Šķiet, ka šo bērnu itin labi saprot un uzņem. Tallinā filmu noskatījās gan Baltijas, gan ziemeļvalstu producenti, un bija liels prieks, ka viņi to novērtēja un pieņēma. Filmas producentam vairākkārt bija jāatbild uz jautājumu: "Bet kā...?! Kā jūs to izdarījāt?!" Varēja redzēt, ka viņi kā speciālisti saprot, cik milzīgu darbu tas ir prasījis un cik sarežģīti kaut ko tādu ir radīt.

– Vai bija kas interesants uzfilmēts, kas filmas skatītājiem gājis secen?

– Jā, bija, un starp neiekļautajiem kadriem bija arī ļoti elegantas, briljantu vērtas epizodes. Ir filmas veidošanā tāds posms, kad visas epizodes jau ir gatavas un tās tiek kārtotas filmas laika līnijā kā tāda mozaīka. Tad ir svarīgi pamanīt, lai atsevišķās epizodēs tieši vai netieši netiktu parādīts, kas notiks nākamajā brīdī. Tad skatīšanās kļūtu garlaicīgāka, tādēļ, lai cik žēl arī būtu, šādas epizodes ir jāņem ārā. Bieži vien jāatsakās no lieliskām ainām. Piemēram, bija jāizņem ļoti skaista epizode, kur filmas galvenie varoņi gatavojas tuvcīņai ar vāciešiem un starp viņiem izceļas strīds – vajag vai nevajag iet uzbrukumā, jo vāciešu izrādījies divreiz vairāk, nekā viņi bija domājuši. Šajā epizodē spoži atklājās varoņu attiecības, šaubas un izšķiršanās...

– Par ko, tavuprāt, liecina lielā skatītāju atsaucība? Vai "Rīgas sargi" vienkārši kļuvuši par modes lietu vai arī latvieši beidzot grib dzirdēt par sevi kaut ko labu?

– Mēs daudz skatāmies labas, profesionālas, vērienīgas ārzemju filmas, kas diemžēl nestāsta par mums, bet gan par tiem citiem interesantajiem, drosmīgajiem. Varētu domāt, ka mums jau nekas vairāk arī nepienākas par tādiem mazītiņiem latviešu seriāliņiem. Latvieši arī grib kaut ko savu, lielu, skaistu, dzīvi apliecinošu, un viņi arī zina, ka ir to pelnījuši. Mums visiem atmiņā ir Rīgas kinostudija, kur katra filma tika sagaidīta ar svētām trīsām un tika rādīta visos Latvijas kinoteātros. Vecākā gadagājuma cilvēkiem "Rīgas sargi" ir nostalģija. Varētu teikt – kārtīga rupjmaizes šķēle, ko cilvēks var apēst, un viņš sajūt, ka tur iekšā ir viss. Piemēram, mana mamma noskatījās un teica, ka tā ir smaga filma. Jauniešiem, kas ir saskatījušies daudzas un dažādas mūsdienu ražojuma kara filmas, šī nebūt neliekas tik smaga, viņus vairāk interesē un aizkustina, piemēram, attiecības. Katrs atrod kaut ko savu.

Latvieši tomēr alkst kopības sajūtas un gaida, kad par viņiem pateiks kaut ko labu – ka viņi ir stipri, drosmīgi...

– Vai filmā lūkoto varonību latvieši var atkārtot arī šodien?

– Jā, bet ir vajadzīgs kaut kas ārkārtējs. Ir vajadzīgs, lai kāds mobilizētu cilvēkus. Un patiesībā es šobrīd ar grupu, kas veidoja "Rīgas sargus", jūtos kā viens no šiem mobilizētājiem, kas uzrunā latviešu tautai nopietnas jūtas – patriotismu un pašapziņu.

– Vai "Rīgas sargu" antivaroņi saskatāmi arī šodienas politiķos? Vai tāds bija uzdevums – šo līdzību atklāt?

– Jā, tāds bija uzdevums. Aigars Grauba vienmēr kaut kā prata ieraudzīt un parādīt tieši to, ka nekas jau nav mainījies. Tieši tie paši skeptiķi ir bijuši visos laikos, un viņi arī ir tie galvenie ienaidnieki. Ārējais ienaidnieks bieži vien ir formāls, lielākās cīņas notiek pašu starpā. Skatītāji ar sajūsmu uztver filmas beigās komentāru par Lāčplēša ordeni, ka ordeņus nevar dalīt kuram katram. Tas precīzi parāda gan cinismu, gan to, cik īsa cilvēkiem ir atmiņa, gan to, cik ērti var jebkuru politisku lietu diplomātiski pagriezt tādā virzienā, kā vajag. Katrā filmā ir varonis un antivaronis, un varonis ar kaut ko cīnās. "Rīgas sargos" redzam, ka filmas varonis Mārtiņš cīnās ar neticību tieši savējo vidū.

– Kurš brīdis filmā tevi pašu visvairāk aizkustināja?

– Tas ir Ināras Sluckas un Artūra Skrastiņa dialogs pirms kaujas. Viņa saka: "Tev taču nav jāiet, tu taču esi muzikants," un viņš atbildēja: "Kāds es sūda muzikants!" Skatoties šo dialogu pilnīgi nemontētu, man katru reizi bija zosāda.

– Vai nav saņemti pārmetumi, ka, piemēram, Bermonta karavīru izsmiešana varētu aizskart kāda nacionālās jūtas?

– Manuprāt, spēt filmā parādīt arhetipiskas attiecības – tā ir veiksme. Filmā ir aina, kur Bermonts kopā ar saviem krievu karavīriem bezrūpīgi līksmojas, bet majors Bišofs, kurš ir galvenā persona aiz Golca, vienkārši stāv un, ievērojot militāro ētiku, bezspēcīgi tajā nolūkojas. Filmā krievu bezatbildība iegāž vācu pārdomāto plānu. Šo vārdos nenosaukto kultūras īpatnību sadursmi es sajutu pie montāžas galda, un to sajuta arī igauņi, zviedri, vāci un citi ārzemnieki, kad rādījām filmu Tallinā. Viņi to vienkārši atpazina un smējās, jo saprata, cik ļoti precīzi tas ir nospēlēts.

Krievu presē bija lasāms komentārs, ka filmā krievi esot attēloti kā muļķi, vācieši kā ļaunie un latvieši kā labie. Bet tajā brīdī man gribas iekliegties: "Bet tieši tā!" Katrai tautai ir jābūt tādai filmai, kur viņi ir labie. Krieviem ir tūkstošiem filmu, kur viņi ir labie un vācieši sliktie. Tas ir saprotami, ka katrā pasakā ir jābūt labajam un sliktajam. Šajā filmā labie ir latvieši. Un pie tam ne visi!

– Kā tu raksturotu latvieti?

– Latvieši ir ļoti, ļoti dažādi. Vienā pašā latvietī var dzīvot mazs, skaudīgs, nenovīdīgs cilvēciņš, kurš atsevišķos apstākļos, kaut kādu lietu un rīcību izprovocēts, var sevī pamodināt visaugstākās jūtas. Es par to pārliecinos arī tagad, pēc "Rīgas sargu" parādīšanās ekrānos. Cik dažāda ir cilvēku attieksme – gan no maniem kolēģiem profesionālajā kino jomā, gan draugu un paziņu lokā! Vieni saka paldies savā un savu bērnu vārdā, otri meklē iespēju tā smalki un rūpīgi iedzelt, izceļot to, kas nav izdevies perfekti. Šis dažādums arī mūs, latviešus, raksturo.

– Vai nākotnē varam no jūsu komandas gaidīt arī citus līdzīga mēroga darbus?

– Noteikti. Tēmas jau ir skaidras, un pie tām jau strādājam, lai arī pagaidām neko vairāk nevaru atklāt. Par mērogu – noteikti filmas būs vērienīgas, un profesionalitāte tikai augs!

 

Par mūža ieguldījumu suminās Oļģertu Grāvīti

Inese Lūsiņa,  Diena  01/08/08     Lielajai mūzikas balvai 2007 nosaukti 25 pretendenti.

Latvijas Lielā mūzikas balva (LMB) par mūža ieguldījumu piešķirta mūzikas vēsturniekam un komponistam, ilggadējam J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesoram Oļģertam Grāvītim, kura pētījumi un erudīti dziļās latviešu mūzikas vēstures lekcijas iemācījušas dzimtās kultūras izpratni un cieņu vairākām paaudzēm slavenu Latvijas mūziķu, — lēmusi žūrija. Pirmoreiz Lielās Mūzikas balvas vēsturē, gaidot galējo balsošanu, kas notiks tieši pirms apbalvošanas koncertceremonijas 5.martā, tiek darīti zināmi apbalvojuma 25 kandidāti septiņās nominācijās. Tiks pasniegtas astoņas balvas.

"Esmu priecīgs, ka mani ievēro, tikai domāju, ka vēl ir citi cienījami mūziķi, kuri pelnījuši balvu vairāk nekā es," netēlotā pirmā brīža pārsteigumā atsaucās Oļģerts Grāvītis, kuru izdevās sastapt… autoservisā. "Visu mūžu esmu strādājis par mūzikas vēsturnieku un komponistu. No 60.gadiem esmu strādājis par lektoru, un manas vēstures lekcijas ar labu vārdu atceras muzikologi, diriģenti, daudzas šodienas slavenības. Mūža gaitā sakrājušies pamatīgi latviešu mūzikas vēstures enciklopēdiskie konspekti, tikai jāizdomā, kā tos izdot. Tad mums būs latviešu mūzikas enciklopēdiskā vēsture konspektos," profesors dalās nākotnes iecerēs. Atminoties profesora O.Grāvīša saistošās un saturā bagātās mūzikas vēstures stundas, par viņu LMB žūrijā balsoja arī mūzikas zinātnieks Mārtiņš Boiko. Viņš uzsver, ka "O.Grāvītis bija viens no skolotājiem gandrīz visiem latviešu muzikologiem, kuri aktīvi darbojas patlaban. Viens ir audzināšanas darbs, bet otrs — ieguldījums Latviešu mūzikas izpētē. Viņš bija un ir visinformētākais šajos jautājumos, bieži balstoties uz personīgu pieredzi".

Daudzinot O.Grāvīša — mūzikas vēsturnieka un pedagoga nopelnus, šodien nepelnīti reti piemin viņa devumu kompozīcijā, ko pārstāv gan daudzos Dziesmu svētkos kopkorī dziedātas, tautā iemīļotas dziesmas un tautasdziesmu apdares (Rozēm kaisu istabiņu; Maz biju, bet jau gudra), gan operas. "Es joprojām ar tām lepojos, lai gan daudzi manas operas nav pat dzirdējuši. Operā Sniegputeņos (1967), kam pats rakstīju arī libretu, ar sarkano strēlnieku relikvijām (sarkanajiem karogiem u.c.) maskēju A.Čaka poēmas Mūžības skartie un Grīna Dvēseļu puteņa motīvus, vēstījumu par Ziemassvētku kaujām. Bet to jau šodienas klausītājs nevar iedomāties. Vislielākā balva man būtu, ja to šodien iestudētu tā, kā es to rakstīju patiesībā," atklāj O.Grāvītis. Tomēr pats galvenais paša skatījumā ir visas profesora dzīves saistība ar Dziesmu svētkiem "Tur esmu gan īsts vēsturnieks, gan īsts autors," profesors rezumē, lepojoties ka viņam izdevies apvienot sevī Dziesmu svētku vēsturnieku un praktiķi.

LMB ir augstākais Latvijas valsts apbalvojums mūzikā, ko pasniedz ik gadu kopš 1993.gada, suminot gada izcilākos sasniegumus valsts mūzikas dzīvē. Apbalvošanas koncertceremonijai LNO namā tiešraidēs seko Latvijas Radio klausītāji un TV skatītāji. Lielās Mūzikas balvas žūrijā strādā muzikoloģe, Latvijas Mūzikas akadēmijas muzikoloģijas katedras vadītāja Anda Beitāne, Muzikologs Mārtiņš Boiko, Latvijas koncertu valdes loceklis Guntars Ķirsis, muzikoloģe un Latvijas Radio 2 programmu vadītāja Daiga Mazvērsīte, mūzikas žurnāliste Olga Pētersone, muzikologi un Latvijas radio trīs žurnālisti Guntars Pupa un Maruta Rubeze, kā arī muzikoloģe, mūzikas žurnāliste Inga Vasiļjeva.

Patlaban gan LMB laureātu izvirzīšanas un paziņošanas sistēmā, gan apbalvošanas ceremonijā notiek būtisks "remonts". Par pārmaiņām tuvāk tiks ziņots preses konferencē Kultūras ministrijā 15.janvārī.

***

Latvijas Lielās mūzikas balvas 2007 nominanti

Gada debija

Diriģents Andris Poga

Dziedātājs Armands Siliņš

Sinfonietta Rīga stīgu kvartets

*

Gada jaundarbs

Ēriks Ešenvalds. Augļu koks ir Jāzeps

Santa Ratniece. Sirds bezdelīgas

Juris Karlsons. Vakarblāzma

*

Gada koncerts

12.XII Rīgas Doms, Nakts lūgšana (Latvijas Radio koris un vokālā grupa Cosmos)

11.IX Sv.Pētera baznīca, 10.Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla izskaņas un Dzejas dienu atklāšanas koncerts (12 latviešu komponistu jaundarbu pirmatskaņojumi)

3.X Melngalvju nams, Rudens kamermūzikas festivāls, Asch Trio koncerts

9.V Mazā Ģilde, festivāls Francijas pavasaris, Sinfonietta Rīga, diriģents Sebastjans Rulāns, pianists Rožē Miraro

*

LMB par izcilu individuālu sniegumu Latvijā

Diriģents Kaspars Putniņš

Dziedātājs Sergejs Jēgers

Čelliste Kristīne Blaumane

Diriģents Andris Veismanis

Diriģents Māris Kupčs

Vijolniece Vineta Sareika

*

Gada uzvedums

Augļu koks ir Jāzeps, LNO

Leonarda Bernstaina Mesa, - 10. Starptautiskais garīgās mūzikas festivāls

Balets Anna Kareņina, LNO

*

Balva par izcilu un daudzveidīgu koncertdarbību

Sinfonietta Rīga

Latvijas Radio (LR) koris

Rīgas saksofonu kvartets

*

Balva par izcilu darbu ansamblī

LNO koris

Māris Briežkalns

Ieva Ezeriete (LR koris)

 

Pētījums par Rīgas dievnamiem

Arno Jundze,, NRA  01/10/08    Grāmata tapusi pietiekami ilgā laika posmā; kā teikts ievadā, aktīvs veidošanas darbs noticis apmēram septiņus gadus, bet, kā zina stāstīt izdevēji, ideju līmenī par to runāts jau kopš deviņdesmito gadu sākuma. Ilgais sagatavošanas laiks šoreiz liecina par paveiktā apjomu – apkopojot informāciju, izveidota vērienīga datu bāze par galvaspilsētas baznīcām (celtniecības vēsture, arhitektūra, pārbūves u.tml.). Lai aptvertu paveiktā apjomu jāņem vērā tas, ka vecākie Rīgas dievnami celti 13. gadsimtā, bet padomju gados kulta celtnes, neraugoties uz to unikālo vēsturisko un arhitektonisko vērtību, nereti tikušas dažādi noniecinātas un nozaimotas. Grāmatas lasītājs atpazīs dažā tur pieminētā dievnamā gan bijušo teātri, gan kultūras namus, gan Latvijas Valsts universitātes sporta zāli.

Īpaši piezīmējams tas, ka grāmatā vienviet apkopota informācija par visu kristietības galveno konfesiju – luterāņi, katoļi, pareizticīgie, vecticībnieki, baptisti, metodisti, adventisti – baznīcām, kā arī par Rīgas ebreju dievnamiem. Biezais izdevums, kurš gan savā nosaukumā nepretendē uz enciklopēdijas titulu, pēc savas nozīmes, vietas un informatīvā blīvuma Latvijas kultūrā tāds ir. Būtībā grāmatas autori gājuši zelta vidusceļu starp labākajām mūsu arhitektūras izdevumu tradīcijām un enciklopēdiju veidošanas principiem, piedāvājot sistēmisku ieskatu, kas varētu kļūt visai auglīgs ne jau arhitektu vai vēsturnieku vidē vien. Gandrīz 750 lappuses teksta un neskaitāmas unikālas ilustrācijas, kas pašas par sevi varētu būt ar kolekcijas vērtību, tulkojumi vācu, krievu un angļu valodā, personu rādītājs un speciālo terminu vārdnīca ļauj paredzēt to, ka jaunais izdevums būs rosinošs visdažādāko sfēru interesentiem. Īpaši jāpiebilst, ka grāmata rakstīta vienkāršā un pieejamā formā, tās autori nevairās runāt arī par dažu tautā populāru pieņēmumu, kuru nepastiprina reālā prakse.

Lai gan mēs paši sev šķietam sena kultūrtauta, līdzīgu pirmreizīgu pētījumu parādīšanās rāda to, ka, neraugoties uz kultūras senumu, mūsu kultūrslānis ir visai plāns. Šķietami elementārs uzstādījums – Rīgas dievnami –, kas it kā liktos dienišķs un pašsaprotams, tomēr nāk kā jauns un spēcīgs pamats diemžēl visnotaļ patukšā vietā. Es zinu, speciālisti var iebilst, var minēt publikācijas un pat kādam dievnamam veltītu izdevumu, tomēr jaunā pamatīgo izmēru grāmata faktiski jau ir kļuvusi par fundamentu un vēsturi, uz kura balstīsies, pakāpsies vai pat ko apstrīdēs pētnieki nākamībā.

 

Purvīša balva mākslā – 20 000 latu

Arno Jundze,  NRA  01/10/08     Vakar Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā īpašā preses konferencē tika parakstīts nodomu protokols starp LNMM direktori Māru Lāci un SIA Alfor valdes priekšsēdētāju Jāni Zuzānu.

(LNMM) īpašā preses konferencē tika parakstīts nodomu protokols starp LNMM direktori Māru Lāci un SIA Alfor valdes priekšsēdētāju Jāni Zuzānu. Parakstīšana nozīmē divas svarīgas lietas – SIA Alfor uz desmit gadiem kļūst par LNMM patronu un apņemas finansiāli atbalstīt jaundibinātās Purvīša balvas piešķiršanas procesu. Tās apjoms ir 20 000 latu (ar nodokļiem), un Purvīša balva būs līdz šim lielākā vizuālās mākslas jomā.

LNMM direktore Māra Lāce, parakstot dokumentu, akcentēja: "Šis brīdis iezīmē būtisku pavērsienu Latvijas vizuālās mākslas jomā un signalizē par privātā biznesa mērķtiecīgu iesaistīšanos nozīmīgos kultūras procesos. Latvijas mākslas ainā tas ir jaunums, taču Eiropā un pasaulē šāda prakse ir aprobēta un vispāratzīta."

Slēgt ilgtermiņa vienošanos ar LNMM SIA Alfor iedrošināja veiksmīgā sadarbība ar muzeju pērnā gada rudenī, īstenojot jauno mākslinieku projektu Candy Bomber/Našķu bumba. Jaunie latviešu glezniecībā. Jānis Zuzāns izteica cerību, ka Purvīša balva dos iespēju mākslas cienītājiem konsekventi sekot līdzi aktuālajām tendencēm un nozīmīgiem notikumiem mūsdienu mākslā Latvijā, radot arī veselīgu iekšēju konkurenci mākslinieku vidē.

Balvas izziņošana faktiski ir tikai šobrīd redzamā virsotne pamatīgām iestrādnēm, kas veiktas, lai Purvīša balva nekļūtu tikai par tukšu skaņu vai atrādīšanos žurnālistiem.

Izstrādājot nolikumu, īpaša vērība tikusi pievērsta tam, lai notiktu reāla izvērtēšana visām aktualitātēm Latvijas vizuālajā mākslā. Kā uzsvēra kultūras ministre Helēna Demakova, laikmetīgās mākslas procesi jau sen pārkāpuši muzeju un izstāžu zāļu robežas. Daudzi mūsdienu mākslinieki darbojas interneta vidē, rīko visdažādākās akcijas, kas nereti notiek visnotaļ nepieradinātās vietās, kam ar tiešo muzeju un galeriju darbību ir visai pastarpināta saistība, jo laikmetīgās mākslas demokrātiskā daba ļauj pārkāpt ierastās gadsimtiem iesūnojušās robežas. Tieši tālab Purvīša balvas nolikumā iestrādāta norma, ka īpaša ekspertu komisija rūpīgi sekos līdzi Latvijas mākslas dzīvē notiekošajam, izvirzot balvas finālistus, kurus savukārt vērtēs balvas žūrija.

Ekspertu komisija jau ir sākusi savu darbību. Tajā darbojas mākslas zinātnieces: LNMM speciāliste Elita Ansone, Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese, Laikmetīgās mākslas centra speciāliste Ieva Astahovska, žurnāla Foto Kvartāls galvenā redaktore Alise Tīfentāle, kā arī filozofs Artis Svece un Valsts kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe.

Saskaņā ar nolikumu eksperti gada beigās nosauks ne vairāk par astoņiem pretendentiem. Viņu darbi tiks izstādīti LNMM izstāžu zālē Arsenāls, kur tos savukārt vērtēs starptautiska žūrija.

Latviju tajā pārstāvēs Latvijas Republikas kultūras ministre Helēna Demakova, LNMM direktore Māra Lāce, SIA Alfor valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns, mākslas zinātniece Laima Slava, profesors Eduards Kļaviņš un Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs. Aicinājums piedalīties balvas žūrijā šobrīd izteikts galerijas Whitechapel direktorei Ivonai Blazvikai (Londona) un mākslas kuratoram Viktoram Miziano (Maskava).

Nolemts, ka pirmo Purvīša balvu pasniegs 2009. gada februārī LNMM Baltajā zālē.

 

Gatava satraucošai debijai

Inese Lūsiņa,  Diena  01/09/08    Elīna Garanča gatavojas debijai Ņujorkas Metropolitēna operā 12.janvārī.

Latvijas starptautiskā operzvaigzne Elīna Garanča, kuras izkopto, emocionāli piepildīto mecosoprānu un spilgtos skatuves tēlus augstu novērtē Eiropas operteātros un festivālos, 12.janvārī debitēs Ņujorkas Metropolitēna operā. ASV operas Mekā Ņujorkas Linkolna centrā viņa debitēs Dž.Rosīni operas Seviļas bārddzinis iestudējumā, plašā emociju gammā atveidojot koķeto, mīlošo, temperamentīgo, piemīlīgo un mērķtiecīgo mīlētāju Rozīnu. Pie daudz dziedātās sava repertuāra zelta lomas, kura mākslinieces biogrāfijā iezīmē pirmo lielo skatuves debiju Latvijā Opermūzikas svētkos Siguldā 2000.gadā viņa atgriezusies jau kā pie daudzkārt pārbaudītas vērtības. Ņujorkas Metropolitēna operā viņa to nodziedās desmit izrādēs janvārī un februārī franču diriģenta Frederika Šeslina vadībā. Trīs no janvāra izrādēm (22.I, 26.I un 30.I) būs dzirdamas arī radio Sirius tiešraidēs, kas pieejamas arī internetā.

Satraucošas sajūtas

"Sajūtas protams satraucošas, ja padomā, kādi cilvēki te dziedājuši, no otras puses, — opera vien ir, un nekas te savādāks nevar būt, kā, piemēram, Vīnē vai Parīzē," dziedātāja atsaucas sev tik raksturīgajā, lietišķi tiešajā vienkāršībā. "Varbūt tā man tikai vēl liekas pašlaik. Kad nāks tuvāk pirmizrādes diena, droši vien viss rādīsies citās krāsās," viņa piebilst. Skatoties izrādi vēl pirms ilgi gaidītās balss iemēģināšanas uz slavenās skatuves pirmdien, viņa secinājusi, ka Metropolitēna operas zālē "dziedātājiem ir nu ļoooti izdevīga akustika."

Pirms gadumijas Elīna Garanča uzstājās Vīnes koncertnamā Karela Marka Šišona diriģētajā koncertā Ziemassvētki Vīnē, kurā, starp citu, latviešu valodā nodziedāja Raimonda Paula Ziemassvētku dziesmas un Klusa nakts, svēta nakts, kurā katrs no četriem koncerta solistiem — argentīniešu tenors Hozē Kurra, austriešu baritons Pauls Armīns Edelmans, spāņu soprāns Eteri Lamoris — dziedāja savā dzimtajā valodā. Bet jau kopš gada pirmajām dienām Elīna Garanča kopā ar skatuves partneriem iejūtas klasiski mūsdienīgajā, dzirkstoši komiskajā iestudējumā, ar kuru teātra sezonas repertuārā atgriežas Ņujorkā jau labi pazīstamais šīs Rosīni operas iestudējums, ar kuru 2006.gadā Metropolitēna operā debitēja pazīstamais Brodveja režisors Bārtlets Šers.

Elīna Garanča teic: "Smejamies mēģinājumos kā traki, jo ir ļoti labs un dzīvelīgs sastāvs. Būs jautri! Kostīmi brīnišķīgi: neatceros, kad pēdējo reizi mugurā bija tik liela un kupla kleita. Bet tā kā te teātris un skatuve ir milzīga, arī kostīmiem jābūt milzīgiem," viņa priecājas par kostīmu mākslinieces Katerīnas Zuberes darbu, kas pēdējos gados ASV novērtēts ar veselu birumu Tony un Drama Desk balvām un nominācijām. Gan slavenā tērpu māksliniece, gan iestudējuma scenogrāfs Maikls Jergans bijuši režisora B.Šera radošajā komandā jau vairākās Brodvejas izrādēs, arī slavenajā mūziklā Awake and Sing!, taču operu inscenējuši pirmoreiz. "Jaunais Bārddzinis ir straujš, smieklīgs, lieliski nodziedāts un pat seksīgs," pērn iestudējumu vērtēja Associated Press. "Šera iestudējums pārvar robežu starp skatuvi un publiku, tuvinot dziedātājus skatītājiem vairāk nekā jelkad iepriekš." Šogad radošā trijotne debitēs Zalcburgas festivālā, kur iestudēs Š.Guno operu Romeo un Džuljeta seksīgajai Krievijas operzvaigznei Annai Netrebko un tenoram Rolando Villazonam.

Ne tikai E.Garančai, bet arī mīlētāja, grāfa Almavivas atveidotājam, spāņu tenoram Hosē Manuelam Zapatam šī būs debija Metropolitēna operā. Veiklā bārddziņa, intrigas virzītāja Figaro lomā darbosies itāliešu baritons Franko Vassallo. Abi komiskie negatīvie personāži būs bass Bruno Pratico (doktora Bartolo lomā) un Kenterberijas bass Pīters Ross (dona Bazilio lomā).

Seviļas bārddziņa izrādes Ņujorkā turpināsies līdz februāra beigām, taču E.Garančai vienlaikus jāgatavo jauna — Romeo loma, ko viņa vispirms nodziedās Rīgā, Vinčenco Bellīni operas Monteki un Kapuleti koncertuzvedumā. To K.M.Šišons diriģēs pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pults Lielajā ģildē 7. un 9.martā.

"Kad sāksies Bārddziņa izrādes, strādāšu diendienā. Romeo lomu dziedāšu arī Vīnē koncertizpildījumā kopā ar Annu Netrebko, ko ierakstīs un vēlāk izdos Deutsche Grammophon. 2009.gada pavasarī dziedāšu Romeo arī Konentgardena jauniestudejumā," Elīna atklāj nākotni. 2008.gads viņai ir pilns un saspringts — daudz operizrāžu un koncertu. Ar ievērojamo itāliešu Maestro Rikardo Muti maija beigās plānots koncerts Parīzē. Pasaulslavenā latviešu Maestro Marisa Jansona diriģētā koncertā Vīnē viņa dziedās G.Mālera 3.simfoniju, vasarā abi kopā ar Berlīnes Filharmonisko orķestri muzicēs Berlīnē un ar Vīnes filharmoniķiem — Zalcburgas festivālā. Jūlijā paredzēta debija Minhenes operā V.Bellīni Normā kopā ar pasaulslaveno prīmu Edīti Gruberovu.

Šogad paredzēta arī atgriešanās ASV — nu jau ar koncertiem, bet rudenī E.Garanča debitēs vēl vienā jaunā lomā — dziedās Margarētu H.Berlioza poēmā Fausta pazudināšana Ženēvā. Gadu noslēgs intensīva soloturneja pa Vāciju un virkne galā koncertu Parīzē, Amsterdamā, Vācijā. "Tāda pašlaik izskatās mana dzīve," teic E.Garanča, pārlapojot blīvi pierakstīto kalendāru. "Bet, protams, gribas vēl paspēt atpūsties un būt labai meitai un sievai. Garlaicīgi nav."

 

Garančas debija Ņujorkas Metropolitēna operā izpelnās sajūsmu

LETA  01/14/08     Latvijas mecosoprāna Elīnas Garančas debija Rozīnas lomā Rosīni operā "Seviļas bārddzinis" Ņujorkas Metropolitēna operā izpelnījusies sajūsmas pilnas atsauksmes ASV presē.

Kritiķi prognozē, ka ar savu spēcīgo balsi, skaistumu un lielisko tēlojumu Garanča turpmākajos gados būs ļoti populāra pasaules operteātros. Viņa vienlaikus atklāja Rozīnas kaprīzo un vieglprātīgo raksturu, sākot ar iespaidīgo kavatīni "Una voce poco fa", kurā viņa ar savu raito koloratūru pārņēma savā varā visu milzīgo Metropolitēna operas skatuvi.

Viņas balss skan tumšāk nekā Diānai Damrau, kura dziedāja šīs operas pirmizrādē 2006.gada novembrī, un vairāk līdzinās mecosoprānam Džoisai Didonato, kura pārņēma šo lomu pērnā gada pavasarī, raksta AP.

Aizvadītajos piecos gados Elīna Garanča ir dziedājusi daudzās Eiropā labi uzņemtās izrādēs un pirms "Bārddziņa" mēģinājumiem nekad nebija bijusi Ņujorkā. Tagad viņai būs jāpierod pie šīs pilsētas, jo turpmākajās sezonās viņai paredzams saspringts darba grafiks Metropolitēna operā, kur viņa dziedās Rosini operā "Pelnrušķīte", Ofenbaha "Hofmaņa stāstu" jauniestudējumā un Bizē "Karmenā".

Pārējais tēlotāju sastāvs diemžēl bija tikai vairāk vai mazāk adekvāts. Spāņu tenors Hosē Manuels Sapata grāfa Almavivas lomā dziedāja saaukstējies. Kaut arī viņa balss bija skanīga, tā bija zaudējusi krāsu nianses un dažviet tuvojās kliegšanai. Tuvojoties operas beigām, varēja just, ka viņš ir noguris.

Frančesko Vasallo balss blēdīgā bārddziņa titullomā skanēja samocīti, un grūtajās pasāžās viņš dziedāja klusāk.

Atzinīgus vārdus Elīnai Garančai veltī laikraksts "New York Times".

"Latviešu mecosoprāns Elīna Garanča radīja Rozīnu, kas muzikālā ziņā bija galvas tiesu pārāka par saviem kolēģiem. Slaida, gracioza un ar humora izjūtu apveltīta, viņa burtiski lidinājās ap saviem korpulentākajiem kolēģiem. Modernā dziedāšanas tehnika ar grūtībām piemērojas Rosīni XIX gadsimta sākuma uzsvaram uz ātrumu, vieglumu un skaidru artikulāciju. Garanča uz skatuves bija vienīgā, kurai tas viss, šķiet, nesagādāja nekādas grūtības - liriskās pasāžas tika izdziedātas, straujo rečitatīvu epizodes izskanēja maksimāli precīzi."

Garančas debiju ļoti atzinīgi vērtē arī laikraksts "The New York Sun".

""Bārddzinis" ir atgriezies ar jaunu Rozīnu - jaunais latviešu mecosoprāns Elīna Garanča ir ļoti populāra Eiropā. Tagad viņa būs populāra arī šeit. Viņai ir viss nepieciešamais: muzikalitāte, tehnika, balss, pārliecība, apķērība, dramatiskais diapazons - un kinozvaigznes izskats. Viņas Rozīna bija melnīgsnējāka un slāviskāka - un kāpēc gan ne? Viņas Rozīna bija arī vairāk valdonīga nekā koķeta. Un atkal jājautā: kāpēc ne? Viņas balss spēj patiesi aizkustināt, kā to prasa Rosīni mūzika."

 

 

 

Citādā ziņā...

 

 

Svētdien Rīgā sāksies barikāžu dienu atceres pasākumi

LETA  01/07/08     Svētdien, 13.janvārī, dokumentālo filmu seansi 1991.gada barikāžu muzejā un Latvijas Kara muzejā ievadīs barikāžu dienu atceres pasākumus Rīgā.

Šajā dienā plkst.18 tiks iedegts atceres ugunskurs Zaķusalā, aģentūru LETA informēja Rīgas domes Sabiedrisko attiecību nodaļā.

1991.gada barikāžu muzejs 13.janvārī bez maksas demonstrēs filmu "Balti zvani", "Kurš pavēlēja šāvējiem", "Uzvarai nolemtie", "Mūsu barikāžu laiks" un "Sportisti uz barikādēm". Savukārt Latvijas Kara muzejā tiks izrādītas dokumentālās filmas "Dūmu deja debesīs", "Balti zvani", "Uzvarai nolemtie", "Kurš pavēlēja šāvējiem" un "Pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai". Filmu demonstrēšana notiks bez maksas no 13. līdz 19.janvārim ik dienu no plkst.10 līdz plkst.16.

Šajā laikā Latvijas Kara muzejā bez maksas būs apskatāma arī ekspozīcija "Ceļš uz barikādēm". Pēc skolu lūguma muzejs nodrošinās tikšanos ar barikāžu dalībniekiem.

Atceres pasākumi turpināsies visu nākamo nedēļu - 16.janvārī plkst.16 paredzēts piemiņas pasākums pie Vecmīlgrāvja tilta, bet 19.janvārī - atceres brīdis Mārupes kapos.

Barikāžu dienu atceres kulminācija būs 20.janvārī. Šajā dienā no plkst.9.30 līdz plkst.20 degs piemiņas ugunskurs Doma laukumā. No plkst.10 līdz plkst.11 Rīgas Domā notiks piemiņas svētbrīdis un koncerts, bet plkst.12 - ziedu nolikšanas ceremonija Otrajos Meža kapos.

Doma laukumā no plkst.14.30 līdz plkst.15 muzicēs Valsts policijas orķestris, bet no plkst.11 līdz plkst.17 būs atvērta 1991.gada barikāžu muzeja ceļojošā izstāde muzeobusā.

20.janvārī plkst.13.30 ziedi tiks nolikti pie Brīvības pieminekļa un kritušo piemiņas vietās Bastejkalnā. 1991.gadā bojāgājušo tuviniekus un bijušos Bauskas milicijas darbiniekus pieņems Valsts prezidents, iekšlietu ministrs un Rīgas domes priekšsēdētājs.

 

Praids. Par to vērts domāt jau ziemā

Ivans, TVNET   01/07/08     Laikam tādēļ, ka gada beigās ir jādomā par paveikto un iecerēto, mani neliek mierā viens nu jau pērnā gada notikums. Jo šogad tam ir lemts atkārtoties un mums ir iespēja tomēr kļūt nedaudz gudrākiem, ja vien gribam. Runa ir par praidu un ap to sacelto troksni. Izskatās jau, ka tēma aktualizēsies tikai vasarā, kad diskriminētā puse meklēs sava apspiestā stāvokļa pierādījumus, bet būtiski ir izprast dziļāku tendenci un rīkoties prātīgi.

Runa nebūt nav par ievazāto aizjūras zemju jēdzienu "tolerance", kas dažus tik ļoti mudina drebināties un pretoties. Arī ar Eiropu šai tēmai ir maz sakara. Jo šķiet, ka tikai nedaudziem nav skaidrs, ka gājienu pieprasa izteikti maza saujiņa netradicionāli orientēto personu. Ka tas ir izdevīgi un ka, mētājoties ar fekālijām, dažs labs izdara sev lāča pakalpojumu utt. Runa ir par mūsu pašu kultūru. Kā arī par tiem, kas tagad gatavo kontrargumentus par tradicionālām vērtībām.

Izskatās, ka ne tikai gejs, bet ikviens cilvēks ar kaut nedaudz atšķirīgu izskatu vai domāšanu ir ja ne apdraudēts, tad vismaz nesaprasts. Tā tas bija vienmēr, bet pastāv dažādi iecietības līmeņi. Vispār jau šis vārds man nepatīk, jo tā sakne "ciest" pati par sevi liecina par kaut ko vardarbīgu, bet cita nav. Tādēļ svarīgi runāt par attieksmi pret neizprotamo kopumā, praids ir tikai piemērs. Proti, vēl viena iespēja paraudzīties uz sevi no malas.

Biedrība NoPride, kas pēkšņi uzradās mūsu plašumos, iestājas pret gājiena organizēšanu. No visām pusēm skan tādas frāzes kā "mājās varat darīt ko gribat", taču... Biedrības logotipā attēlots homoseksuāls pāris, kas grasās stāties dzimumsakaros, taču sarkana aizlieguma piktogramma to noraida. Tādējādi teorētiski minētā ļaužu grupa ir pret viendzimuma intīmajiem sakariem, nevis pret gājienu publiskajās vietās. Un kas tad var aizliegt kādam rīkoties ar savu ķermeni pēc savas patikas? Acīmredzama vēlme noraidīt geju eksistenci izvēršas īpatnējās formās. "Krusta karš" apvienoja pat ienaidniekus. Te strīdīgais un aizdomīgais mācītājs Ļedjajevs tiek apsēdināts blakus Pujātam, te vecais tautības faktors tiek piemirsts un visi metas virsū praidam.

Mani pārsteidz galējības. Grūti iedomāties, ka harmonisks cilvēks ietu cīnīties ar kādu tādā formā, kā to darīja gājiena pretinieki. Dziesminieka Dimitera dzīvesbiedrenes eksorcisma seansa cienīgā horeogrāfiskā uzstāšanās pati par sevi ir arguments. Mētāšanās ar ekskrementiem... Atvainojiet, tos taču vajadzēja salikt maisiņos, transportēt. Apbrīnojama centība. Šķiet, ka paši ģimenes vērtību aizstāvji izraisīja lielāku riebumu nekā grupa nabaga ārzemnieku un pašmāju pozētāju, kas gozējās kameru objektīvu priekšā.

Bieži vien netradicionālās seksuālās orientācijas pārstāvjus saista tikai ar vienu to personības īpatnību, turklāt ar nevajadzīgu detalizāciju akcentējot to dzimumaktu. Kālab tad jālien svešā gultā? Vai tik tā nav iejaukšanās intīmajā dzīvē, nevis bailes par savu bērnu nākotni demokrātiskajā sabiedrībā? Turklāt, izceļot tieši seksuālo viendzimuma pāru attiecību pusi, oponenti norāda uz savu prioritāšu seklumu. Pat vārds "homoseksuālists" norāda uz to. Pareizāk būtu teikt, ka tas cilvēks ir homoseksuāls, ja rodas nepieciešamība izcelt viņa orientāciju. Citādi jebkuru no mums varētu saukt par heteroseksuālistu, kas skan gluži kā apgalvojums, ka mūsu dzīve sastāv vienīgi no seksa.

Vēlme nepieļaut geju dzīvesveida propagandu, baidoties par nākamās paaudzes nespēju pienācīgi filtrēt tiem paredzēto informāciju, ir vājuma pazīme. Ja pils ir pietiekami stabila, tās saimnieks diez vai uztrauksies par dīvaiņiem, kas raksta uz tās mūriem nepiedienīgus vārdus. Lai jau raksta, ja vajag. Turpretim, ja žogs arī no iekšpuses ir iepuvis, agri vai vēlu tas draud sagāzties.

Arī radikālisms, ar kādu tradicionālo vērtību aizstāvji pauž viedokli, liecina par zināmu patoloģiju. Nepārtraukti vairoga vietā izmantojot Bībeli, vairums aizmirst tās pamatprincipus. Jādomā, ka metode sākotnēji vērtēt pašam savu rīcību vairs nav modē. Piemēram, kristieši (es domāju praida pretiniekus) nevēlas, lai geji popularizē savu "ideoloģiju". Bet paši savukārt sludina savu pasaules skatījumu. Tādējādi ne ar ko neatšķiras no saviem oponentiem, uzspiežot savu taisnību pāri svešai. Krietni cilvēcīgāk būtu ja ne samierināties, tad vismaz izteikt viedokli, nevis vaimanāt un mesties tik aktīvā cīņā.

Ļedjajevs, kas slavens ar savu klaju islama ticības nosodījumu, šovasar ar sarkasmu aicināja LGBT rīkot praidu Irānā. Dīvaina padarīšana. Man personīgi rodas lielas šaubas, ka pašu mācītāju ar viņa smagā roka dievkalpojumiem atstātu dzīvu minētajā valstī. Un tie ir tikai daži no ačgārnību piemēriem, kas tika novēroti pērn. Aicinu visus padomāt un nepievērst uzmanību praidam.

 

Pērn Latvijā neitralizēti 4156 sprādzienbīstami priekšmeti

LETA  01/10/08    2007.gadā Zemessardzes 54.inženiertehniskā bataljona (54.ITBN) Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas rotas speciālisti devušies 915 izsaukumos visā Latvijas teritorijā un neitralizējuši 4156 sprādzienbīstamus priekšmetus, kā arī strēlnieku munīciju - 23 554 priekšmetu.

Visvairāk sprādzienbīstamu priekšmetu vienkopus zem dzīvojamās mājas tika atrasti Dobelē - 508 artilērijas lādiņi un 2314 uzspridzinātāji jeb detonējošie lādiņi, aģentūru LETA informēja 3.Zemessardzes novada štāba Civilmilitārās sadarbības speciāliste kaprāle Kristiāna Štrāle.

Pagājušā gadā turpinājās arī zemes virskārtas attīrīšana no liela daudzuma sprādzienbīstamu priekšmetu Cekules bijušo munīciju noliktavu teritorijā Rīgas rajonā.

Neitralizēt un iznīcināt sprādzienbīstamus priekšmetus Latvijas teritorijā un starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās ir viens no 54.ITBN galvenajiem uzdevumiem, taču tas sniedzis atbalstu sabiedrībai arī citos veidos - divas reizes bataljona pārstāvji piedalījās ugunsgrēku dzēšanā, pavasarī iesaistījās degvielas noplūdes seku likvidēšanas darbos. Pagājušā gada novembrī minētā bataljona karavīri Aiviekstes upē demontēja peldošo pontonu tiltu, tā savlaicīgi novēršot pavasara plūdu draudus. Savukārt pērn decembrī bataljona karavīri demontēja novecojušus koka torņus Valkas un Kuldīgas rajonos, izmantojot spridzināšanas metodi.

Tāpat kā citu Zemessardzes bataljonu zemessargi un karavīri, arī 54.ITBN pārstāvji nodrošinājuši apsardzi un sabiedrisko kārtību sabiedriskos pasākumos, zalves, karogu nešanu un goda sardzi piemiņas pasākumos bataljona atbildības teritorijā - Ogres un Bauskas rajonā.

 

«Gada dzīvnieks 2008» — pelēkais ronis

Apollo  01/11/08     Latvijas Dabas muzejs tradicionāli par gada dzīvnieku izvirza tādu sugas pārstāvi, kas ir aizsargājamo sugu sarakstā, tā veicinot sabiedrībā diskusiju par šo dzīvnieku, kā arī pievēršot uzmanību problēmām, kas ar to saistītas.

Pelēkais ronis ir īpaši aizsargājams dzīvnieks ne tikai Latvijā, bet gandrīz visās Eiropas valstīs, kur tas sastopams. Pārmērīgu medību un Baltijas jūras piesārņojuma dēļ 20. gadsimta vidū strauji samazinājās šo dzīvnieku skaits. Baltijas jūrā bija konstatēti tikai daži tūkstoši pelēko roņu. Kopš deviņdesmitajiem gadiem, aizliedzot medības, pelēko roņu skaits ir pieaudzis, un pēdējos gados Baltijas jūrā ir uzskaitīti 15 000 pelēko roņu. Tomēr tos vēl arvien apdraud vides piesārņojums. Baltijas jūrā dzīvojošie pelēkie roņi kā apdraudēta suga ir ierakstīta Starptautiskajā Sarkanajā grāmatā un Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā, Biotopu un sugu direktīvas 2. un 5. pielikumā, Bernes konvencijas 2. pielikumā un Bonnas konvencijas 3. pielikumā.

Roņu attiecības ar cilvēku ir ļoti pretrunīgas — pavasarī krastā atrasts ronēns spēj iežēlināt jebkuru no mums, un mēs nedomājot steidzamies tam palīgā. Turpretī pieaugušie roņi bojā zvejas rīkus un tajos iekļuvušās zivis, turklāt nereti arī paši iet bojā zvejas rīkos.

Visu sugu roņi ir īsteni jūras iemītnieki. Savas dzīves lielāko daļu roņi pavada ūdenī, kur tie barojas galvenokārt ar zivīm. Ārpus ūdens — krastā, uz akmeņiem vai ledus — roņi parasti atpūšas, sildās, dzemdē un baro mazuļus. Baltijas jūras Latvijas piekrastē ir sastopami divu sugu roņi. Pelēkais ronis ir lielākais un visbiežāk sastopamais ronis, pogainais ronis ir vismazākais un mūsdienās Latvijas piekrastē sastopams ļoti reti. Savukārt trešā suga — plankumainais ronis — pie mums konstatēts tikai dažas reizes un ir uzskatāms par maldu viesi.

10. janvārī Latvijas Dabas muzeja gada dzīvnieka nominācijas pasākumā tika aicinātas vairākas institūcijas, lai diskutētu par jautājumiem, kas saistīti ar pelēko roni. Pasākumā piedalījās Latvijas Dabas muzeja zooloģe Digna Pilāte, kas informēja par problēmām, kas saistītas ar roņiem: roņu medības, Baltijas jūras piesārņojums, intensīva kuģniecība un klimata pārmaiņas, kuru dēļ radusies situācija, ka jūrā ledus daudzums samazinās, līdz ar to roņi vairāk dodas krastā baroties un dzemdēt mazuļus.

Dabas aizsardzības pārvaldes Sabiedrisko attiecību sektora vadītāja Maija Medne savukārt norādīja, ka cilvēki, atrodot roņa mazuli un dodoties to «glābt», ne tikai apdraud paši sevi, bet arī pārkāpj likumu, jo Sugu un biotopu aizsardzības likums nosaka, ka ir aizliegta darbība ar aizsargājamiem dzīvniekiem, turot tos nebrīvē, kā arī transportējot. Savukārt, ja ronis ir ievainots vai citādi nonācis bezpalīdzīgā stāvoklī, Dzīvnieku aizsardzības likums nosaka, ka nedrīkst šo roni atstāt bezpalīdzīgā situācijā. Līdz ar to katrā gadījumā situācija ir jāizvērtē.

Valsts vides dienesta Dabas aizsardzības uzraudzības daļas vadītājs Andris Širovs norādīja uz rīcības plānu, kā cilvēkam rīkoties, krastmalā ieraugot roni, uzsverot, ka šajā gadījumā cilvēkam par redzēto būtu jāziņo Valsts vides dienestam pa šādiem tālruņiem: VVD Dabas aizsardzības uzraudzības daļa — 67084221, daļas vadītājs Andris Širovs — 29297579. Latvijas zivju resursu aģentūras direktors Māris Vītiņš savukārt pastāstīja par zvejnieku un roņu savstarpējo līdzāspastāvēšanu.

 

Iekur barikāžu ugunskurus

Viesturs Radovičs,  NRA  01/14/08    Vakar Rīgā, Zaķusalā, 1991. gada barikāžu aizstāvju 17. gadadienai veltītajā pasākumā Straupes pamatskolas skolēni iededza atceres ugunskuru, atklājot barikāžu notikumu piemiņas nedēļu.

Pasākumā piedalījās aptuveni 100 jaunsargu no visas Latvijas, kā arī aizsardzības ministrs Vinets Veldre, Nacionālo bruņoto spēku komandieris brigādes ģenerālis Juris Maklakovs, Zemessardzes komandieris pulkvedis Juris Bezzubovs un citi. Barikāžu dienu atceres pasākumi turpināsies visu šo nedēļu – trešdien, 16. janvārī, pulksten 16 būs piemiņas pasākums pie Vecmīlgrāvja tilta, bet 19. janvārī – atceres brīdis Mārupes kapos. Barikāžu dienu atceres kulminācija paredzēta svētdien, 20. janvārī. Šajā dienā no pulksten 9.30 līdz pulksten 20 degs piemiņas ugunskurs Doma laukumā. No pulksten 10 līdz pulksten 11 Rīgas Domā notiks piemiņas svētbrīdis un koncerts, bet pulksten 12 – ziedu nolikšana II Meža kapos.

20. janvārī vairāk nekā 120 Rīgas novada jaunsargu piedalīsies ziedu nolikšanā pie Brīvības pieminekļa un svecīšu iedegšanā pie kritušo piemiņas vietām Bastejkalnā, ugunskura iekuršanā Doma laukumā un, sadarbojoties ar 1991. gada barikāžu muzeju, aicinās apkārtējos cilvēkus iepazīties tuvāk ar 1991. gada barikāžu notikumiem, apmeklējot sešus galvenos barikāžu norises punktus Rīgas centrā, kur būs iekārtotas nelielas ekspozīcijas. Svētdien Doma laukumā no pulksten 14.30 līdz pulksten 15 muzicēs Valsts policijas orķestris, bet no pulksten 11 līdz pulksten 17 būs atvērta 1991. gada barikāžu muzeja ceļojošā izstāde muzeja autobusā. Tāpat 20. janvārī pulksten 13.30 ziedi tiks nolikti pie Brīvības pieminekļa un kritušo piemiņas vietās Bastejkalnā. 1991. gadā bojāgājušo tuviniekus un bijušos Bauskas milicijas darbiniekus pieņems Valsts prezidents, iekšlietu ministrs un Rīgas domes priekšsēdētājs.

 

 

Gandrīz

katru dienu snieg

un putina... Zemi joprojām

klāj balta sniega sega, vienīgi le-

dus vietā, kas bija zem sniega, sāk parādī-

ties ūdens...Un arī sniedziņš sāk kust, jo pagāju-

šajā naktī gaisa temperatūra krasi pacēlās un šo-

dien jau ir +3oC! Tagad atliek vien cerēt,

ka tikpat strauji paliks atkal auk-

stāks, lai mēs vēl varētu sli-

dot, slēpot un braukt

ar ragaviņām...

 

Anda Jansone, trešdien, 9. janvārī