Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

Latviešu biedrība Īrijā: Valdības pašreizējās aktivitātes aizbraukušā darbaspēka atgriešanas veicināšanā ir nelietderīgas

LETA  02/11/08    Latvijas valdības pašreizējās kampaņveidīgās aktivitātes uz ārzemēm aizbraukušā darbaspēka atgriešanas veicināšanā ir pilnīgi nelietderīga nodokļu maksātāju līdzekļu izšķiešana, kas neko nemaina esošajā situācijā, uzskata Latviešu biedrība Īrijā (LBĪ).

LBĪ pārstāvis Alvils Reinbergs aģentūrai LETA sacīja, ka darba tirgus un uzņēmējdarbības vide Latvijā ir "nedraudzīga, saspringta un stresaina smieklīgā atalgojuma un niecīgā apgrozījuma dēļ".

Pēc LBĪ domām, arī jebkura kontrole no valsts struktūru puses nevis meklē trūkumus uzņēmumā ar mērķi šim uzņēmumam palīdzēt tos novērst, bet gan ar mērķi atklāt pārkāpumus un par tiem sodīt.

LBĪ mudina valdību izmantot tās rīcībā esošos instrumentus, lai rosinātu un veicinātu aizbraukušā darba spēka atgriešanos dzimtenē. "Katras valdības rokās ir tādi brīnišķīgi līdzekļi kā nodokļu un investīciju politika, tad nu lieciet tos lietā," aicina LBĪ.

Biedrība norāda, ka, īpaši saasinoties diskusijai par nodokļu starpības nomaksu Latvijas labā, aizvien nopietnāk aizbraukušo iedzīvotāju vidū tiek apsvērta doma par atteikšanos no Latvijas pilsonības, pieņemot mītnes zemes pilsonību. Šādu domu aizvien biežāk izsaka ne tikai uz Īriju strādāt aizbraukušie, bet arī Lielbritānijā strādājošie Latvijas iedzīvotāji.

LBĪ uzsver, ka aizbraukušos iedzīvotājus ir nekorekti dēvēt par viesstrādniekiem vai ekonomiskajiem bēgļiem, un aicina lietot jēdzienu "emigranti". Biedrība norāda: lai gan lēmumu doties strādāt uz ārvalstīm vairums pieņēmuši tieši ekonomisko aspektu dēļ, šobrīd lielākajai daļai aizbraukušo kļūst aktuālas citas vērtības - sociālās, sociāli politiskās, ģimenes un emocionālās.

Jau ziņots, ka valdības rīcības plāns paredz: lai veicinātu darbaspēka atgriešanos Latvijā, Labklājības ministrija nodrošinās izmaiņas darba tiesiskās attiecības regulējošos normatīvajos aktos, iepriekš aģentūru LETA informēja labklājības ministres preses sekretāre Gunta Skrebele.

Savukārt ministrijas padotībā esošā Nodarbinātības valsts aģentūra īstenos informatīvu kampaņu par situāciju darba tirgū un karjeras iespējām Latvijā.

 

Maskava raksturo Kažociņu kā «Londonas aģentu»

Ģirts Kasparāns,  Diena,  02/11/08    Londona dod triecienu caur Rīgu: ar šādu virsrakstu Krievijas laikraksts Argumenti ņedeļi (AN) vēsta par Lielbritānijas un ASV milzīgo ietekmi uz Latvijas specdienestiem, kas esot kļuvuši par vasaļiem Rietumu cīņā pret Krieviju. Galvenais arguments, ar ko tiek pamatoti šie apgalvojumi, ir tas, ka Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Jānis Kažociņš ir atvaļināts Lielbritānijas armijas ģenerālis. Pēc laikraksta domām, nesenais spiegu skandāls, kas vainagojās ar Krievijas diplomātu izraidīšanu no Latvijas, esot sarīkots pēc Lielbritānijas specdienestu rīkojuma. Nesen arī Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja, ka esot cilveki, kas mērķtiecīgi mēģina pasliktināt Latvijas un Krievijas attiecības. Krievijas prese interesi par J.Kažociņu sākusi izrādīt laikā, kad tuvojas beigām viņa pilnvaru termiņš un Latvijas politiķiem būs jāpieņem lēmums par viņa pilnvaru pagarināšanu.

AN apgalvo, ka Lielbritānija un ASV ir kungi, kas ķildojas ar Krieviju, bet Latvijai šajā kautiņā esot ierādīta rokaspuiša loma. "Latvijas pretizlūkošanai britu vēstnieks ir lielāks priekšnieks nekā Latvijas prezidents," uzskata AN. Uzmanību šim skandālam pievērsis arī britu laikraksts The Daily Mail, kas vēsta par Maskavas apsūdzībām pret Lielbritānijas specdienestiem, ko Maskava vaino spiegu skandāla sarīkošanā Latvijā. The Daily Mail atgādina par Krievijas preses apgalvojumiem, ka Latvijas specdienesti esot "tiešā ASV un Lielbritānijas pakļautībā". Britu laikraksts informē, ka Argumenti ņedeļi ir ciešas saites ar Krievijas slepeno dienestu FSB, ko savulaik vadīja tagadējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

AN spriež, ka diplomātu izraidīšanas lietas parasti tiek nokārtotas klusībā, lai nebojātu abu valstu attiecības, bet šoreiz Rīga esot izvēlējusies "bargo scenāriju". "Rīgai negribas, bet nāksies iesaistīties "lielā spēlē"." Londonā uzskata, ka Krievijai un Eiropai nevar būt vienotas ekonomiskās un politiskās telpas," apgalvo Krievijas laikraksts. S.Lavrovs nesen vēstīja par cilvēkiem, kas vēlas saglabāt papildu spriedzi Latvijas un Krievijas attiecībās. Viņš pauda cerību, ka šie ļaudis negūs virsroku.

 

Atbildīgs amats – vēstnieks Latvijā!

Māris Antonevičs, Latvijas Avīze  02/11/08    Šonedēļ Latvijā ierodas jaunais Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs.

"Es esmu politisko kompromisu cilvēks," reiz sevi raksturoja A. Vešņakovs, jautāts, kā vērtē faktu, ka bijusī PSRS himna padarīta arī par mūsdienu Krievijas himnu. Viņaprāt, tas esot bijis politisks kompromiss, ko viņš atzīst un uztver normāli.

Kremlim kaut kas nepatika

Lai gan A. Vešņakovam kā bijušajam Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājam bijusi būtiska loma Krievijas politiskajos procesos (piemēram, partiju sistēmas reformā), viņš parasti centies izvairīties no konfliktiem un uzvedies kā paklausīgs ierēdnis. Vēlēšanu organizēšana Krievijā ir ļoti smalka lieta, jo Kremlim nepatīk politiski zaudējumi. Vienlaikus CVK vadītājs ir atbildīgs, lai viss noritētu demokrātiski vai vismaz, lai tā izskatītos. Ilgu laiku A. Vešņakovam bija izdevies tikt galā ar šo sarežģīto uzdevumu (vēlēšanu komisiju viņš vadīja jau kopš 1999. gada), taču pērn viņu amatā nomainīja Žirinovska partijas politiķis Vladimirs Čurovs (zīmīgi, ka kārtējo reizi augstu amatu ieņem persona, kas, līdzīgi kā prezidents Vladimirs Putins, iepriekš strādājusi Sanktpēterburgas pašvaldībā).

Pašam Vešņakovam tas bija pārsteigums, jo iepriekš viņš bija izteicies, ka labprāt turpinātu iesākto darbu. Daudzi nosprieda, ka viņš kritis prezidenta Putina nežēlastībā, lai gan publiski nekādas pretenzijas nebija izteiktas. "Kremlī pieņemtais lēmums šķiet diezgan dīvains. Vešņakovs ir augstākā ranga profesionālis (..), viņa izslēgšana no CVK ir trieciens Krievijas vēlēšanu procesam... Saprotams, ka Vešņakova vietā nāks cilvēks, kurš daudz labprātāk izpildīs visu, ko no viņa prasīs," sacījis Valērijs Homjakovs, Krievijas Nacionālās stratēģijas padomes ģenerāldirektors.

Pēc CVK vadītāja nomaiņas Krievijas politiķi sāka runāt, ka A. Vešņakovs būtu pelnījis kādu citu "atbildīgu amatu", vairāku partiju pārstāvji izteicās, ka labprāt redzētu viņu savās rindās. Taču reti kurš varēja iedomāties, ka atbildīgais amats būs vēstnieks Latvijā.

Starp citu, pirms tam A. Vešņakovu bija domāts iecelt par Neatkarīgo Valstu Savienības izpildsekretāru, taču pret viņa kandidatūru kategoriski iebildis Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko (Vešņakovs agrāk it kā esot kritizējis Baltkrievijas vēlēšanu sistēmu), tāpēc šajā amatā nonāca bijušais Krievijas Ārējā izlūkošanas dienesta vadītājs Sergejs Ļebedevs.

Atstājot CVK vadītāja amatu, A. Vešņakovs saņēma otrās šķiras ordeni "Par nopelniem Tēvzemes labā".

Nobijās, ka nespēs atteikties no jūras

A. Vešņakovs dzimis zvejnieku ģimenē 1952. gadā Baikalovo ciemā Arhangeļskas apgabalā, un viņa jaunība bija cieši saistīta ar jūru. 1972. gadā viņš ar izcilību beidza Arhangeļskas jūrniecības skolu (padomju laikā tā tika uzskatīta par ļoti prestižu mācību iestādi, kurā bija liels konkurss – 12 cilvēki uz vienu vietu), vēlāk admirāļa Makrova vārdā nosaukto Ļeņingradas jūras inženieru augstskolu un kādu laiku strādāja par kuģa mehāniķi. Tomēr darbs apgūtajā profesijā nebija ilgs, jau drīz viņš pievērsās komjaunatnes un partijas darbam.

"Jūrnieka profesija, no vienas puses, ir romantiska un ļoti interesanta, taču ļoti neparasta un nav domāta normāliem cilvēkiem. Tā ir pārāk liela prombūtne no mājām, no ģimenes. Un tas ir ļoti grūts pārbaudījums. Varbūt kādam to ir vieglāk izturēt, bet es sapratu – ja tas ievilksies, vairs nekad nevarēšu atteikties no jūras. Vienkārši būs bailes no cita darba un citas dzīves," vēl nesen atmiņās par tā laika izvēli kavējās A. Vešņakovs.

Pakāpeniski virzoties augšā pa karjeras kāpnēm, 1987. gadā viņš kļuva par Arhangeļskas pilsētas PSKP komitejas sekretāru. Cita starpā, A. Vešņakovs izteicies, ka tieši šajā laikā pirmo reizi saskāries ar vēlēšanu rīkošanu, jo amata apvienošanas kārtībā bija arī apgabala vēlēšanu komisijas sekretārs.

1988. gadā A. Vešņakovs pabeidza Ļeņingradas augstāko partijas skolu, bet 1990. gadā tika ievēlēts par Augstākās padomes deputātu un šajā amatā piedzīvoja PSRS sabrukumu. Sākotnēji Maskavā A. Vešņakova politiskā darbība bija saistīta ar transportu un jūrniecību (viņš, piemēram, bija Transporta ministrijas padomnieks), bet pamazām viņš pievērsās citām nozarēm – tieslietām un diplomātijai. 1997. gadā, jau strādājot Centrālajā vēlēšanu komisijā, Vešņakovs kļuva par juridisko zinātņu kandidātu, aizstāvot disertāciju "Vēlēšanu standarti starptautiskajās tiesībās un to realizācija Krievijas Federācijas likumdošanā". Vēl pēc diviem gadiem viņš kļuva par CVK vadītāju.

Krievijā neesot trakāk kā citur

Kā vēlēšanu komisijas vadītājam A. Vešņakovam nereti nācies skaidroties un pat taisnoties par Krievijas politiskās sistēmas autoritārismu, demokrātijas trūkumu. Piemēram, par tā sauktā administratīvā resursa izmantošanu vēlēšanu kampaņā, kad vara dažādiem līdzekļiem mēģina stutēt sev vēlamo kandidātu. A. Vešņakovs uzskata, ka vairāk vai mazāk tas notiek ne tikai Krievijā, bet arī citās valstīs: "Visā pasaulē pastāv objektīva varas vēlme iegūt pēc iespējas vairāk savu atbalstītāju, izmantojot demokrātisku vēlēšanu sistēmu. Un to var darīt, bet tikai likuma ietvaros. Ja tiek pāršauts pār strīpu, tad šāda veida darbības būtu jāizskauž."

Cita lieta, ka arī likumi Krievijā bieži tiek pielāgoti varas vajadzībām, to A. Vešņakovs aizmirsis piebilst, lai gan pašam tas sagādājis daudz rūpju. Grozot vēlēšanu likumus un reformējot partiju sistēmu, V. Putinam vairāku gadu laikā ir izdevies panākt iecerēto – valstī ir tikai viena spēcīga politiskā partija – Kremļa atbalstītā "Vienotā Krievija". Un šī reforma veikta lielā mērā tieši ar A. Vešņakova rokām, lai gan viņš pats pielicis ne mazums pūļu, lai šī sistēma vismaz pēc formas, ja ne pēc satura būtu demokrātiska. Piemēram, CVK vadītājs iebilda pret ieceri noteikt augstu procentu barjeru vēlēšanās, kas ierobežotu partiju iespējas iekļūt parlamentā.

Sola mācīties latviešu valodu

Pēc iecelšanas par vēstnieku A. Vešņakovs intervijā radio "Eho Moskvi" solījis mācīties latviešu valodu. Tiesa, tāda pati apņemšanās bija arī viņa priekšgājējam Viktoram Kaļužnijam, kas triju gadu laikā tā arī netika īstenota.

Līdzīgi kā viņa priekšgājējs, A. Vešņakovs nav karjeras diplomāts, tomēr nevar teikt, ka diplomātijā viņš būtu iesācējs. Jau 1995. gadā A. Vešņakovs beidza Krievijas Diplomātijas akadēmiju kā starptautisko tiesību speciālists, bet vēlāk šajā augstskolā lasījis lekcijas. Teoriju viņš pārzina ļoti labi, un arī viņa izturēšanās un raksturs ir piemēroti diplomātijai. Tas liek domāt, ka vēstnieka amatā A. Vešņakovs tomēr būs citāds nekā V. Kaļužnijs – ne tik pamācošs un ass, taču arī mazāk vaļsirdīgs.

Pats A. Vešņakovs paslavējis sava priekšgājēja ieguldījumu abu valstu attiecību attīstībā. Kaļužnijs esot daudz izdarījis, lai attiecības kļūtu konstruktīvākas, pragmatiskākas un abpusēji izdevīgas, piemēram, starpvalstu tirdzniecības apgrozījums pieaudzis par 40%, parakstīti robežlīgums un sagatavoti projekti citiem divpusējiem līgumiem.

A. Vešņakovam Latvija neesot gluži sveša, jo pirms 30 gadiem dienējis uz kuģiem Latvijā, viesojies šeit arī kā vēlēšanu komisijas vadītājs.

Par neseno Krievijas vēstniecības darbinieka izraidīšanu no Latvijas viņš bildis, ka tas ir nepatīkams incidents, kurš "bija un pagāja un kuru vairs nevajag atcerēties". "Es ceru, ka turpmāk nekas tamlīdzīgs nenotiks," sacīja jaunais vēstnieks, "nebraucu uz Latviju veidot skandālus, bet gan strādāt kopīgu mērķu labā."

Kādi ir A. Vešņakova politiskie uzskati? Krievijā viņš ir pazīstama persona un bieži uzstājies plašsaziņas līdzekļos, taču reti izteicies par tēmām, kas neskar viņa profesionālo darbību. Latvijas Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Arnis Cimdars, kuram agrāk bijusi iespēja klātienē iepazīt jauno vēstnieku (abi darbojas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu vēlēšanu organizatoru asociācijā un tikušies apmēram divas reizes gadā), esot runājis ar Vešņakovu arī par politiskiem jautājumiem. "Katrs mēs esam savas zemes bērns," tā Cimdars tēlaini raksturo A. Vešņakova politisko nostāju, liekot saprast, ka tā īpaši neatšķiras no Krievijas oficiālās nostājas.

Jāatzīmē arī labi zināmais fakts, ka vēstnieks pārstāv nevis sevi, bet savu valsti, tāpēc jādomā, ka pēc A. Vešņakova ierašanās nekādas izmaiņas Latvijas – Krievijas attiecībās nav gaidāmas.

***

Anekdotes

Krievijā Aleksandrs Vešņakovs kļuvis pat par vairāku anekdošu varoni. Lūk, dažas no tām.

Psihiatriskās klīnikas ārsta kabinetā ienāk vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Aleksandrs Vešņakovs, kurš visu laiku murmina zem deguna: "Vienu vai trīs, vienu vai trīs..." Pēc brīža no kabineta iznāk ārsts, pie sevis murminot: "Hm, vienu vai trīs, vienu vai trīs..."

Žurnālisti interesējas, kas par lietu.

– Pasaku mežā notiek karaļa vēlēšanas, bet Vešņakovs nezina, cik biļetenus taisīt trīsgalvainajam pūķim Baisulim – vienu vai trīs?

***

Vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Vešņakovs paziņo Krievijas Valsts domes vēlēšanu rezultātus:

Vešņakovs: – Partija "Vienotā Krievija"!

Grizlovs (partijas priekšsēdētājs): – Es!

V.: – Jums 40% (piemiedz ar aci)!

V.: – Komunisti!

Zjuganovs: – Es!

V.: – 13% balsu... un nestrīdieties!

V.: – Liberāldemokrātiskā partija!

Žirinovskis: – Viennozīmīgi mēs te!

V.: – 12% balsu.

V.: – Pret visiem!

Klusums...

V.: – Pret visiem!!!

Klusums...

V.: – Re, kāds dīvains nosaukums partijai un par to 6,7% nobalsojuši, bet viņi pat nav ieradušies uz rezultātu paziņošanu!!!

***

Viedoklis

Arnis Cimdars (Latvijas Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs): – Tas bija patīkams pārsteigums, ka Aleksandrs Vešņakovs kļuvis par vēstnieku tieši Latvijā. Neapšaubu, ka viņam varētu būt visas vajadzīgās spējas šā pienākuma veikšanai. Vešņakovu es iepazinu kā augstas raudzes profesionāli savā jomā. Risinot problēmas, viņš spēj nodalīt būtisko no nebūtiskā. Sadzīvē ļoti patīkams sarunu biedrs. Esam sprieduši gan par darba lietām, gan par citiem jautājumiem. Protams, ne vienmēr mūsu viedokļi un skatījums sakrita, taču man patīk, ka Vešņakovs vienmēr spējis ieklausīties, ko oponents saka. Viņš lieto argumentus, nevis mēģina no augšas nomākt citus viedokļus.

 

Latvijas karavīrus pagaidām nesūtīs uz Afganistānas dienvidiem

LETA  02/11/08     Kamēr nebūs iepirkts nepieciešamais bruņojums, Latvijas bruņoto spēku karavīri netiks sūtīti uz Afganistānas dienvidiem vietējo apmācības veikšanai.

Šādu nostāju vairāku lielvalstu aizsardzības resoru vadītājiem paudis Latvijas aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP), kurš pagājušajā nedēļā piedalījies divās lielās starptautiskās sanāksmēs par drošības politiku.

Lai gan ASV, Kanāda, Francija un Lielbritānija aicina ikvienu NATO dalībvalsti aktīvāk iesaistīties Afganistānas operācijā, Latvija ir pateikusi skaidru "nē" līdz brīdim, kamēr mūsu karavīri būs attiecīgi ekipēti, sacīja Veldre. Viņš gan saprot, ka pēc šāda lēmuma varētu sākties starptautiskas debates, tomēr ministra atbildības sajūta par mūsu karavīru drošību esot daudz augstāka.

Patlaban pie ministra atrodoties projekts dažāda specifiska ekipējuma - bruņojuma vestu, ieroču un bruņotu džipu - iegādes grafikiem. Tomēr patlaban tas ir tikai projekts, kas vēl jāpiesaista valsts budžeta iespējām.

Karavīri sarunās ar ministru esot pauduši gatavību doties uz Afganistānu, lai apmācītu vietējos, taču ministrs uzskata, ka pašreizējā brīdī pieņemt šādu lēmumu būtu "puiciski". Viņš kā ministrs nesot atbildību par karavīriem, tādēļ uzskata, ka patlaban viņus nepietiekamā ekipējuma dēļ tur nevar sūtīt.

Iepriekš bija plānots, ka jau šā gada oktobrī Latvijas bruņoto spēku karavīru skaits operācijā Afganistānā pieaugs aptuveni par 50 karavīriem. Jau tagad ministram esot skaidrs, ka rudenī šādā papildu skaitā karavīri uz Afganistānu netiks nosūtīti, jo misijā došanās laiks nesakrītot ar bruņoja iegāžu grafikiem. Un par šādu Veldres lēmumu tagad zina visas lielvalstis.

Veldre pagājušajā nedēļā NATO valstu aizsardzības ministru divu dienu apspriedē Lietuvas galvaspilsētā Viļņā un Minhenes ikgadējā drošības politikas konferencē divpusējās sarunās ticies ar vairāku NATO valstu aizsardzības ministriem, ar kuriem pārrunāti dažādi drošības jautājumi, tai skaitā starptautiskās operācijas.

Lielvalstis, pieaugot terorisma draudiem un straujajai narkotiku izplatībai, kuras galvenā izcelsmes valsts ir tieši Afganistāna, vēlas šajā zemē pastiprināt kontroli un paplašināt vietējās valsts pašpārvaldes apmācību procesu, jo visi saprot, ka mūžīgi sveši karavīri viņu valsti nepārvaldīs.

Veldre atbalsta, ka mūsu karavīri varētu veikt vietējo apmācību, taču ne patlaban, kad viņu bruņojums nav atbilstošs drošības situācijai šajā valstī. "Izvērtējot mūsu vienību gatavību, esmu pieņēmis lēmumu, ka neviens nekur nebrauks, kamēr nebūs attiecīgā bruņojuma," sacīja ministrs.

Viņš pats drīzumā plānojis doties uz Afganistānu, lai iepazītos ar situāciju.

Veldre arī uzsvēra, ka Latvijā situācija Afganistānā bieži vien tiek nepareizi interpretēta, jo maldīgs esot priekšstats, ka dienvidi drošības ziņā stipri atšķiras no valsts ziemeļiem. Situācija šajos valsts reģionos esot visai līdzīga, tikai laika apstākļi ir atšķirīgi. Arī paši karavīri neiebilst pret braukšanu uz dienvidiem, jo tur ir krietni siltāks, taču pagaidām viss paliks pa vecam.

Latvijas karavīri dienesta pienākumus NATO vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) sastāvā pilda Kabulā, Meimenā un Mazerišarīfā. Patlaban Afganistānā dien 99 Latvijas karavīri.

Ziemeļatlantijas līguma organizācijas ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers, atklājot alianses valstu aizsardzības ministru divu dienu apspriedi Viļņā, uzsvēra, ka NATO valstīm jādalās atbildībā par alianses misiju Afganistānā.

Foruma uzmanības centrā bija dalībvalstu domstarpības attiecībā uz šo misiju.

Lai gan Afganistānas misijā piedalās visas alianses locekles, tomēr tādas valstis kā Francija, Spānija, Turcija, Itālija un Vācija atteikušās sūtīt savus karavīrus uz Afganistānas dienvidiem, kur pieņemas spēkā talibu kaujinieku bruņotā pretošanās.

 

Larsons ASV vēstniecēbā varētu palikt gadu

Agnese Margēviča,  NRA  02/13/08    Latvija un ASV ir "lieliski sabiedrotie", ASV augsti vērtē Latvijas dalību cīņā pret terorismu, kā arī sniegto atbalstu NATO operācijās Afganistānā, – bija īsais vēstījums, ko tūlīt pēc akreditācijas vēstules iesniegšanas Latvijas prezidentam otrdien pauda jaunais ASV vēstnieks Čārlzs Larsons, ziņo LETA.

"Viens no pamatuzdevumiem, ko pildīju Irākā, bija palīdzēt irākiešiem vietējā līmenī pirmo reizi iedibināt demokrātiju. Latvija ir attīstīta demokrātiska valsts, bet viens no ASV darba kārtības pamatuzdevumiem tur ir demokrātijas stiprināšana," intervijā Associated Press klāstījis Irākā dienējušais Č. Larsons.

Komentējot savas priekšgājējas Ketrinas Todas Beilijas iepriekš pausto viedokli par Latvijas iekšpolitiskajiem procesiem, jaunais vēstnieks norādīja, ka viņš respektē K. Todu Beiliju un uzticas viņas veiktajam darbam. Jāatgādina, ka ASV vēstnieku maiņa, kas sekoja K. Todas Beilijas asajiem izteikumiem par Latvijas iekšpolitisko situāciju, Latvijas politiskajā elitē izraisīja spekulācijas par iepriekšējās vēstnieces atsaukšanu. K. Todas Beilijas trīs gadu termiņš vēstnieces amatā bija beidzies. Tomēr jau novembrī ASV gaidāmas prezidenta vēlēšanas, un tajās tiek prognozēta demokrātu uzvara. Gan K. Toda Beilija, gan Č. Larsons ir republikāņi, un visai ticams, ka neilgi pēc prezidenta vēlēšanām Latvijā tiks nozīmēts jauns vēstnieks. 11. februārī intervijā aģentūrai Associated Press Č. Larsons atzinis, ka rēķinās ar vēstnieka amata pamešanu pēc partijas biedra Džordža Buša aiziešanas no ASV prezidenta amata. Savukārt otrdien, atbildot uz jautājumu, vai viņam būs iespēja turpināt vēstnieka Latvijā pienākumu pildīšanu pēc gaidāmajām prezidenta vēlēšanām ASV, Č. Larsons sacīja, ka viņš kalpo ASV prezidentam, un pauda cerību, ka arī pēc gaidāmajām vēlēšanām viņš turpinās pildīt vēstnieka amata pienākumus, ziņo LETA.

 

Dzērājpolicists tomēr netiek uz Afganistānu

Jānis Zvērs,  NRA  02/13/08    Valdība otrdien nomainīja vienu no policistiem, kurš bija nosūtīts misijā uz Afganistānu NATO Provinču atjaunošanas vienības sastāvā, jo viņš vēl pirms došanās uz Afganistānu bija pildījis dienesta pienākumus, būdams dzērumā.

Misijā uz Afganistānu nosūtīto Valsts policijas (VP) Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes (RGPP) 5. policijas iecirkņa Kārtības policijas nodaļas operatīvās vadības grupas kārtībnieku seržantu Edgaru Trapšu tagad nomainīs VP Dzelzceļa policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks, Kārtības policijas biroja priekšnieks pulkvedis Aivars Žilinskis. Iekšlietu ministrijas Preses un sabiedrisko attiecību departamenta direktore Dace Ūdre skaidro, ka policists bijis dzērumā īsi pirms plānotās došanās uz Afganistānu.

Par policista vieglprātīgo rīcību likumsargi sākuši dienesta pārbaudi.

 

Zatlers tiksies ar jauno Krievijas prezidentu

LETA  02/15/08    Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers tiksies ar nākamo Krievijas prezidentu, un viņa vizīte Krievijā notiks šogad.

Šodien intervijā radio SWH žurnālistam Aināram Rutkēvičam Zatlers atzina, ka pagaidām vienīgais neapstrīdamais fakts ir, ka viņa vizīte Krievijā notiks 2008.gadā. Vai vizīte būs pavasarī vai rudenī, pagaidām neesot zināms.

Zatlers norādīja, ka prezidenta vēlēšanas Krievijā ir svarīgs notikums, kurā ir iesaistītas arī daudzas citas valsts augstākās amatpersonas. Turklāt jaunajam Krievijas prezidentam pēc ievēlēšanas būs ļoti saspringts darba grafiks, un viņš vispirms tiksies ar lielāko valstu vadītājiem.

Valsts prezidents atzina, ka pēdējos 20 gadus Latvijai ar Krieviju praktiski nebija nekādu attiecību un ārpolitiski nekas netika darīts, lai tās aktivizētu. Pēdējā laikā notikušo starpvalstu kontaktu aktivizēšanu Zatlers uzskata nevis par "Krievijas ekspansiju", bet gan civilizētu attiecību izveidošanu, kādas ar Krieviju jau sen ir citām Eiropas Savienības valstīm.

Vienlaikus prezidents norādīja, ka Latvijas valsts un latviešu tauta ir pietiekami stipras, lai starpvalstu attiecībās aizstāvētu savas intereses.

Zatlers uzsvēra, ka Lisabonas līgums iedibinās vienotu Eiropas Savienības ārpolitiku ar visām trešajām valstīm - Krieviju, Ķīnu, Indiju un citām valstīm.

 

Lietuvas Neatkarības dienā Rīgā jāizkar valsts karogs

LETA  02/15/08    Rīt, 16.februārī, Lietuvas Neatkarības dienā Rīgā būs jāpaceļ valsts karogs.

Likums "Par Latvijas valsts karogu" noteic, ka 16.februārī valsts karogs jāpaceļ pie visu iestāžu, uzņēmumu un organizāciju ēkām, kā arī pie dzīvojamām ēkām, aģentūru LETA informēja Rīgas domes Sabiedrisko attiecību nodaļā.

 

EK prezidentam Barrozu piesātināta vizīte Latvijā

LETA  02/15/08    Ceturtdienas vakarā vizītē Rīgā ieradās Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu, kas šodien tiksies ar Latvijas Valsts prezidentu, premjeru, Saeimas priekšsēdētāju un parlamenta pārstāvjiem.

Ž. M. Barrozu piedalīsies arī augsta līmeņa konferencē par Lisabonas līguma nozīmi Latvijai. Diskusijā piedalīsies arī ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs. Pirms konferences Ž. M. Barrozu iecerējis tikties ar ES tā dēvētās pārdomu grupas vadītāja vietnieci un eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Uz konferenci un tās laikā notiekošo diskusiju aicināti arī Latvijas valsts institūciju un nevalstisko organizāciju pārstāvji, eksperti, diplomātiskā korpusa pārstāvji, mācību iestāžu rektori, mācībspēki un studenti.

 

Barrozu: Lisabonas līgums dos ES instrumentus tālākai darbībai

LETA  02/15/08    Lisabonas līgums neatrisinās visas problēmas, bet nodrošinās spēju un instrumentus Eiropas Savienības (ES) tālākai darbībai, šodien Latvijas Universitātē notiekošajā konferencē "Lisabonas līgums: kā tas mūs ietekmēs?" sacīja Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žozē Manuels Barrozu.

EK prezidents uzsvēra, ka pēc līguma ratifikācijas dalībvalstīs svarīga būs vēlme izmantot līguma dotos instrumentus, strādājot saskaņotā veidā.

Barrozu sacīja, ka ES lielākais spēks ir tās vērtības - miers, brīvība un solidaritāte. "Ja mēs gribam šīs vērtības saglabāt, mums ir nepieciešami instrumenti," sacīja Barrozu, atgādinot latviešu rakstnieces un filozofes Zentas Mauriņas teikto: "Vērtības mums vienatnē neatrast."

Pēc EK prezidenta teiktā, Lisabonas līgums pastiprinās ES efektivitāti, uzlabos tās institūciju kapacitāti, palīdzēs stāties pretim izaicinājumiem un nostiprinās ES juridiski.

Valsts prezidents Valdis Zatlers savā uzrunā akcentēja jautājumu, vai ES pilsoņi pieņems šo līgumu. Zatlers sacīja, ka jebkuram ambiciozam plānam nepieciešama griba to realizēt, un pauda cerību, ka līguma ratifikācijas process ES dalībvalstīs noritēs veiksmīgi.

Bijusī Valsts prezidente un ES pārdomu grupas vadītāja vietniece Vaira Vīķe-Freiberga, līdzīgi kā Barrozu, uzsvēra, ka Lisabonas līgums dos instrumentus tālākai ES darbībai un galvenais izaicinājums nākotnē būs, ko ar līguma dotajiem instrumentiem mēs vēlamies darīt. "Lisabonas līgums mums paver jaunas durvis, paver jaunas iespējas," norādīja eksprezidente.

Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) atzina, ka lielā mērā izšķiroša būs turpmākā Lisabonas līguma "iedzīvināšana".

Kā ziņots, Barrozu vizītē Latvijā ieradās vakar, 14.februārī. EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca informē, ka vizītes laikā plānots pārrunāt energoresursu piegāžu drošības jautājumus un Latvijas iespējas atjaunojamo energoresursu izmantošanā.

EK priekšsēdētājs vēlas arī pārliecināties par Šengenas zonas ieguvumiem un pārrunāt Latvijas lomu kā ES ārējās robežas sargam, aģentūru LETA informēja EK pārstāvniecības Latvijā preses sekretārs Ivars Bušmanis

Apspriežamo jautājumu lokā ir Lisabonas līguma ratifikācija un tā skaidrošana iedzīvotājiem, Latvijas tautsaimniecības stāvoklis, progress makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanā un darāmais ceļā uz eiro ieviešanu.

Vēl sarunu dalībnieki plāno pārrunāt ES un Krievijas attiecības, Latvijas prezidentūras Baltijas jūras valstu padomē ierosinātās tēmas, ES stratēģiju izaugsmi un nodarbinātību un automašīnu rindu problēmas risinājumus pie ārējās robežas.

 

Putins vaino Eiropu divkosībā

Pāvels Širovs, Maskavā,  Diena  02/15/08    Krievijas prezidents uzsver, ka ASV kodolvairogu uzskata par draudu.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins ceturtdien izmantoja savu septīto un vienu no pēdējām trīs stundas ilgušajām preses konferencēm, lai pārmestu Rietumiem dubultstandartus attieksmē pret vēlēšanu novērošanu Krievijā, pret Kosovas neatkarības pasludināšanu un pret ASV kodolvairoga plāniem Eiropā.

Nedēļas sākumā V.Putins izteica diezgan draudīgus paziņojumus par iespēju notēmēt Krievijas kodolraķetes uz ASV pretraķešu aizsardzības sistēmas elementiem Centrāleiropā un hipotētiskajām NATO bāzēm Ukrainā. Un arī preses konferencē viņš vispirms atgādināja, ka "demokrātija ir tautas vara", un painteresējās, vai poļiem un čehiem tika prasīta piekrišana ASV militāro objektu izvietošanai to teritorijā. Viņa rīcībā esošie dati liecinot, ka vairākums Čehijas iedzīvotāju "nav sajūsmā". Tas pats attiecoties uz Ukrainas iestāju NATO. V.Putins arī atzina, ka pretraķešu sistēma apdraudēs Krievijas drošību, tāpēc jebkādai rīcībai šajā jomā sekošot atbildes soļi. Ar to arī esot skaidrojams paziņojums par iespējamo raķešu mērķa maiņu.

Atradās arī paskaidrojums Krievijas izstājai no Līguma par konvencionālo bruņojumu Eiropā. Tā kā ne visas tā dalībnieces ir ratificējušas jauno vienošanās versiju, bet "Baltijas valstis to nav pat parakstījušas", Krievijai nākoties uzņemties "faktiski koloniāla rakstura ierobežojumus armijas kustībai mūsu pašu teritorijā". "Un nevajag celt traci par nesaprotamu Krievijas agresivitāti," V.Putins aizrādīja kādam franču žurnālistam, kurš apjautājās, vai atgriežas aukstā kara laiki. "Nekādas agresivitātes nav un nebūs." Krievija tikai cenšoties aizsargāt savas nacionālās intereses. Stratēģisko bumbvedēju lidināšanās pie ASV un citu NATO valstu robežām esot vienkāršas mācības, kas liecina par augošajām Krievijas iespējām. Un tās beidzot ļaujot Krievijai cīnīties par savām interesēm tāpat, kā to dara citas valstis.

Uz jautājumu par Kosovu V.Putins atbildēja, vainojot Eiropu dubultstandartos pret līdzīgu problēmu risinājumu. Krievijas līderis uzskata, ka Kosovu nedrīkst dēvēt par "īpašu gadījumu", kā piemēru minot līdzīgas problēmas Ziemeļīrijā un Spānijā. Vienādi jautājumi jārisina ar vienādām metodēm un separātismu atbalstīt nedrīkst, paziņoja prezidents, tiesa, nepieminot, ka Krievija pati ir piedalījusies karadarbībā Abhāzijā un Dienvidosetijā — turklāt separātistu pusē. Maskava pēc iespējamās Kosovas starptautiskās atzīšanas gan nesperšot līdzīgu soli attiecībā uz Abhāziju.

"Mēs netaisāmies mērkaķoties," indīgi atzīmēja V.Putins.

Pat Eiropas attieksmē pret martā gaidāmajām Krievijas prezidenta vēlēšanām V.Putins saskatīja divkosību. Viņš norādīja, ka EDSO uz citām valstīm sūta salīdzinoši nedaudz novērotāju, bet uz Maskavu sagribējuši braukt vairāki simti. Vai patiešām atšķirība starp Krieviju un Poliju esot tik liela?

***

citāti

Par Ukrainu un NATO

"Pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām, vairākums Ukrainas iedzīvotāju ir pret iestāšanos NATO. Tomēr Ukrainas valdība ņēma un parakstīja vajadzīgos papīriņus. Vai tad tā ir demokrātija?"

Par Kosovas neatkarību

"Jums, eiropiešiem, nav kauna pielietot dubultus standartus vienu un to pašu jautājumu risināšanai dažādos pasaules reģionos? Mēs, piemēram, Abhāziju, Dienvidosetiju un Piedņestru uzskatām par neatkarīgām valstīm. Bet mums visu laiku stāsta, ka Kosova ir īpašs gadījums. Blēņas tas viss. Tas nav nekāda īpašs gadījums, un visi to lieliski saprot."

Par vēlēšanu novērotājiem

"Tātad uz vienu valsti viņi sūta 16 cilvēkus, uz citu — 20, bet vēl uz citu vispār neuzskata par vajadzīgu nevienu sūtīt? Taču mēģina mācīt pārējos. Labāk būtu iemācījuši savai sievai skābu kāpostu zupu vārīt."

Par Medvedeva nepiedalīšanos debatēs

"Kāpēc viņam piedalīties debatēs un diskutēt par jautājumiem, kurus acīmredzami noformulēs izteikti populistiskā veidā? Kāpēc? Vai tad mums nav citu iespēju, kā pilsoņiem pastāstīt, ko darām un ko darīsim? Principā viss jau ir pateikts.

 

Intervija ar Mārtiņu Sausiņu: «Latvietim nav jābīstas būt nacionālistam»

Dace Kokareviča, Latvijas Avīze   02/15/08    Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdis Mārtiņš Sausiņš, pirmoreiz tiekoties, saviem sarunu biedriem pie žaketes atloka piesprauž nozīmīti – Latvijas karoga atveidu. Tādu cieņas zīmi "LA" redakcijā viņš uzdāvināja arī Voldemāram Krustiņam. Par to, kā PBLA vērtē politiskos procesus Latvijā un kāds ir tautiešu noskaņojums ārzemēs, Mārtiņu Sausiņu iztaujāja Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča.

– Pasaules brīvo latviešu apvienības iepriekšējie priekšsēži Vaira Paegle, Jānis Kukainis un vēl citi bijuši no Amerikas, tāpēc secinām, ka ar jūsu nākšanu amatā ir beigusies "ASV hegemonija".

– Amerikā ir 86 000 latviešu, un viņu politiskās rosības dēļ bieži stiprāk ir izskanējis Amerikas latviešu apvienības – ALA – vārds. Kanādā ir 26 000 latviešu. Aktivitātēs neesam atpalikuši no kaimiņiem, un LNAK vārds tāpat ir bieži daudzināts, tikai esam darbojušies nedaudz atšķirīgās jomās. Mums ar ASV ir ļoti labas attiecības, jo lietas abās valstīs notiek stipri līdzīgi.

– Ko rāda PBLA vadības pārņemšanas "inventarizācijas akts"?

– Janvāra sākumā vispirms devos uz Rokvili Vašingtonā, kur atrodas PBLA birojs, un pārrunāju ar Jāni Kukaini iesākto un turpmāk darāmo.

Latvijā ierados tikties ar PBLA partneriem. Esmu bijis uz sarunu ar Valsts prezidentu, ar Godmaņa kungu, Centrālajā vēlēšanu komisijā ar Cimdara kungu, ar ārlietu ministru Riekstiņa kungu, integrācijas lietu ministru Oskaru Kastēnu un izglītības un zinātnes ministri Tatjanu Koķi.

Ieradies Latvijā, esmu sajūsmināts par to, kā šodien attīstās un veidojas valsts. No ekonomiskā viedokļa raugoties, redzu, kā cilvēki sakārto dzīvi un ir laimīgāki nekā agrāk. Politikā gan saredzu, ka dažas lietas neiet, kā nākas. Man ļoti sāp tas, ka daudziem jāatstāj sava zeme, dodoties peļņā uz Īriju. Protams, uz Latviju ir atplūdis daudz Īrijas naudas, par kuru ir pirkti dzīvokļi, traktori un citas lietas. Tas ir pozitīvi. Tikai mūsējiem nevajadzētu Īrijā aizkavēties pārāk ilgi.

Dabiski būtu, ja visi latvieši dzīvotu Latvijā. Mums, trimdiniekiem, nav bijusi tāda dzīve, kādu būtu vēlējušies. Kaut gan Rietumos, labā demokrātiskā sistēmā esam piedalījušies valsts veidošanā, radījuši stabilas ģimenes utt., tomēr tas ir kas cits, nekā dzīvot tēvzemē. Mana sieva ir franču izcelsmes, un viņa par latviešiem domā ļoti labi. Lorēne man ir teikusi: "Mārtiņ, pasaki tikai, kad, un varam pārcelties uz dzīvi Latvijā!"

Man ir divi bērni – Katrīnai ir 23 gadi un Aleksandram ir 21 gads.

– Un ko viņi domā par Latviju?

– Abi prot latviešu valodu, ko esmu iemācījis es, zina franču valodu, ko mācījusi māte, un angļu valodu, kas skan visapkārt. Dēls saka: "Es esmu latvietis." Viņš nolicis uz palodzes mazu Latvijas karodziņu, ko mana māsa dāvināja, viņam piedzimstot. Aleksandrs spēlē kokli. Šogad gan uz Dziesmu svētkiem viņš netiks, jo dien Kanādas flotē.

Bērni ir latvieši sirdī un darbos. Meita LNAK sesijās darbojusies kā sekretāre angļu valodā.

Latvijā viņa jau ir strādājusi Okupācijas muzejā, kā arī darbojusies bāriņu nometnē un šovasar atkal brauks šurp.

Jāteic, ka esmu sasniedzis vairāk, nekā kādreiz varēju cerēt, un esmu patiešām laimīgs.

– Ir prieks tikties ar laimīgu cilvēku. Mums arī varbūt tā laime uzsmaidīs, kad mūsu pašu valstī būs ieviesta kārtība.

Jūs uz procesiem sabiedrībā raugāties ar citu skatu, un varbūt tas ir labi. Tiem, kas dzīvojuši Amerikā, ir cita uzskatu pasaule, amerikāņu augstskolās veidojusies filosofija, vērtību sistēma. Bet tā ne vienmēr atbilst mūsu mentalitātei un interesēm. Visvairāk nākas saskarties ar "cilvēktiesībām". Ne jau par cilvēktiesībām to klasiskajā izpratnē ir runa, bet gan to, ka mūsu kaimiņu lielvalsts instrukcijās "cilvēktiesības" ir ierakstītas kā viens no labākajiem iekšpolitiskās un ārpolitiskās cīņas paņēmieniem. Tā saucamajā "humānajā" sfērā Latvijai vienmēr cenšas kaut ko pārmest.

Te "cilvēktiesību" vārdā runā par to, kāpēc nevarētu nepilsoņiem dot vēlēšanu tiesības. Bet neviens negrib atzīt, ko tas īsti nozīmētu un ka tādā gadījumā Rīga tiktu pārvaldīta krieviski.

– Neviens no ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem arī to negrib. Manuprāt, problēma jārisina tā, ka cilvēkiem jākļūst par lojāliem pavalstniekiem. Viņiem jāiziet cauri valsts noteiktajam naturalizācijas procesam.

Atceros, Šlesera kungs ir izteicies par pašvaldību vēlēšanu tiesībām nepilsoņiem. Nē, ja cilvēks grib piedalīties valsts procesos, tad viņam ir jārīkojas pēc spēkā esošajiem valsts likumiem. Mēs, PBLA, atbalstām, ka cilvēkam naturalizācijas procesā ir jākārto eksāmeni un jāzina latviešu valoda. Ja kāds no Rietumiem runā par minoritāšu tiesībām un tā tālāk, pasaku skaidri, ka tā domājošie cilvēki ir lielā mazākumā. Mēs, PBLA un LNAK, savu nostāju esam pauduši nepārprotami. Latvija ir vienīgā valsts latviešiem. Un tie, kas te atnākuši, ir pilntiesīgi pavalstnieki tad, ja ir lojāli izpildījuši tos pienākumus, ko viņiem Latvijas valsts ir noteikusi.

– Mūsu nelaime ir nevēlēšanās aizstāvēt pašcieņu.

Varbūt daudzi latvieši ārzemēs paļaujas uz oficiālās propagandas sacīto: kopš esam NATO, viss ir droši un labi.

– Nē, tā nav.

– Amatpersonas no Krievijas te atbrauc, paspiež mūsu politiķiem roku, nu, kā mēs tagad zinām, dažs paspiego arī... Un uzsit uz pleca, sak, dodiet visiem pilsonību, tad būs pavisam labi!

Bet oficiālā Krievija kļūst arvien staļiniskāka, tā saka Gorbačovs. 54 procentiem krievu jauniešu patīk Staļins, jo viņš bija atjaunojis impēriju Romanovu robežās, un vēl pieķēris klāt ne tikai Poliju, bet vēl Čehiju, Rumāniju...

Tāda sajūsma ir aiz robežas; bet nezinām, cik tad ir tādu cilvēku šeit, kas domā tāpat! Un kam atgādina – neaizmirstiet, saknes ir tur... tikai vēl nav laiks pievienoties atpakaļ.

– Tāpēc Latvijai ir ļoti jāuzmanās. Nesen žurnālā "Times" bija apraksts par Putinu kā par gada cilvēku. Viņš ir nacionālists, kurš domā tikai par stipru Krieviju, un varbūt pauž nostalģiju par Krievijas bijušo varenību.

Latvijai ir jābaidās no ekonomiskā spiediena, no ekonomiskās pakļautības.

Latvijai zināmā mērā pārmet, ka te cilvēki ir nacionālisti, par daudz latviski jeb tamlīdzīgi. Uz to mums nav jāklausās un no tā nav jābīstas. Mēs nekad nevienam neesam uzbāzušies. Esam tikai aizstāvējušies – pret vāciešiem, pret krieviem... Es vēlu, lai latvieši vairotu savu pašapziņu, nēsātu pie žaketes atloka Latvijas karodziņu un skatītos mierīgi pasaulē, domājot, kā es celšu savu pašapziņu, izglītību, labklājību un kā stiprināšu savu ģimeni un valsti.

Pagājušogad 18. novembra svinībās Edmontonā satiku vairākas latviešu ģimenes, kuras bija kādu laiku pastrādājušas Īrijā, pēc tam pārbraukušas uz Kanādu. Uz jautājumu, kas cilvēkiem rūp, kāda kundze no tādas ģimenes man sacīja: "Sausiņa kungs, mēs negribam palikt Kanādā, mēs gribam tiekties atpakaļ uz Latviju. Bet Latvija nav tāda, kādu mēs to vēlamies, tā nav sakārtota." Es ceru, ka viņi bērnu dēļ dosies atpakaļ.

Man lielākā vēlme, dzīvojot Kanādā, ir bijusi, lai bērni patur latvietību. Bet to var izdarīt, ja atgriežas uz dzīvi tajā zemē. Jo ārzemēs katrā paaudzē mēs apmēram 50 procentus latviešu pazaudējam...

– Kā noprotams, kaimiņi lietuvieši turas kopā vairāk.

– Par to grūti spriest. Mēs, baltieši, Kanādā turamies kopā, un Baltiešu federācijas Kanādā ietvaros labi sadarbojamies gan politiskā, gan kultūras jomā. Divus gadus esmu bijis šīs organizācijas vadītājs. Reizi gadā parlamenta ēkā rīkojam pieņemšanu senatoriem, deputātiem un diplomātiskajam korpusam. 2006. gada septembrī Vaira Vīķe-Freiberga, būdama valsts vizītē Kanādā, piedalījās tādā manis rīkotā pieņemšanā. Tā bija plaši apmeklēta, ieradās vairāk par 200 cilvēkiem.

– Vai latvieši ir iekļuvuši senatoros vai deputātos?

– Pēdējās vēlēšanās Sarmīte Bulte kandidēja uz parlamenta deputātes vietu, taču likumdevējos neiekļuva. Šogad viņa cer kandidēt atkārtoti.

Man labs draugs ir deputāts Pīters Vanlons. Viņš, būdams pa pusei igaunis, ir liels baltiešu aizstāvis. Kad pagājušogad Vašingtonā atklāja pieminekli komunistiskā režīma upuriem, iznāca sarokoties ar prezidentu Džordžu Bušu. Viņš teica: "Latvijai ir fantastiska prezidente, viņa ir brīnišķīga kundze!" Tādā brīdī es jutos lepns par Latviju.

– Vai daudzi latvieši no ārzemēm ir pārcēlušies atpakaļ uz Latviju?

– Zinu, ka ir pārcēlušies daudzi mani paziņas, jo Latvijā viņus apciemoju, aprunājamies, kā klājas. Parasti tie ir par mani jaunāki cilvēki – trīsdesmitgadnieki un četrdesmitgadnieki. Viņi te ir iedzīvojušies un dabūjuši diezgan labus darbus. Prieks redzēt, ka viņi te nodibinājuši ģimenes, audzina bērnus. Viens mans draugs Kanādā sūrojas, ka nedabū redzēt mazbērnus. Es viņam iesaku: "Brauc atpakaļ uz Latviju!" Bet viņam Kanādā māja, iekopts dārzs, sava sabiedrība... Tā visa te cilvēkam trūks.

Bet ir tādi tautieši, kam ir vai nu savs dzīvoklis šeit, vai arī viņi, atbraukuši uz Latviju, mīt pie radiem, un tā pusi no sava laika gadā pavada šeit.

Būtu jau labi, ja te rastos tādi veco ļaužu ciemi kā Amerikā un Kanādā. Bija projekts tādu veidot pie Gaujienas, bet tur laikam lielas sekmes nav bijušas. Rietumos uz to lika lielas cerības – ka vecumdienās Latvijā varētu dzīvot kopā ar rietumniekiem. Ne jau tāpēc, ka rietumnieki ir labāki, bet tāpēc, ka ar viņiem ierasts būt kopā, ka ir līdzīga dzīves pieredze un dzīves stils.

– Varētu sacīt – lai Dievs dod, ka mums saglabāsies rietumnieciskā orientācija. Kaut gan pašreiz ir lielas bažas par to, kurš te var dominēt. Austrumi spiež ne vien ekonomiski, bet pēdējos gados it īpaši – ideoloģiski. Nesen te atbraukušais Krievijas ārlietu ministrs divas reizes atgādināja: "Mēs te dibināsim kultūras centrus." Rīgā jau ir viens Maskavas centrs. Tā jau tos var saukt – par kultūras centriem, bet patiesībā tie būs tādi propagandas centri, caur ko nāk iekšā Krievijas ietekme.

M. Sausiņš: – To redzam arī mēs Rietumos.

– Var tirgoties, var pelnīt rubļus un dolārus, kur vien grib, bet – nevelciet Latviju atpakaļ Krievijas ietekmes zonā.

– Pilnīgi piekrītu. Es pievērsu uzmanību, kad Godmaņa kungs formēja jauno valdību, pats pirmais viņu amatā apsveica Kaļužnija kungs.

Vēl esmu pamanījis, ka nu jau kādu pusgadu Rietumi bieži vien sabiedrībai netiek pieminēti pozitīvi. Atceros, Gundars Bērziņš pērn 21. decembra "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" intervijā par Rietumu latviešiem izteicās kā par svešu interešu realizētājiem Latvijā.

Taču mēs, rietumnieki, esam ziedojuši savu laiku latviešu lietas labā. Es agri aizgāju pensijā, lai varētu vairāk darboties latviešu sabiedrībā. Esam ziedojuši naudu – bāreņu nometnēm, veco karavīru atbalstam, Brāļu kapu sakārtošanai, Kalpaka piemineklim un citiem mērķiem. Un – še tev, Tautas partijas biedrs Gundars Bērziņš pasaka, ka mēs šeit esam kā spiegi... Trūkst vārdu. Raudzījāmies, vai latviešu presē parādīsies kādi iebildumi Bērziņa teiktajam, vai valdība paudīs savu, atšķirīgu viedokli – jo Bērziņa kā Tautas partijas politiķa uzskati cilvēkiem asociējas arī ar valdību... Taču nekā, sekoja klusums. Laikam neviens no valdības to nebija pamanījis.

– Nedomājiet, ka klusēja speciāli. Nevaru sacīt, ka tajās aprindās nelasa avīzes, lasa gan. Bet vienkārši nav raduši rēķināties ar publisko domu. Apmēram tā: "Vai nu mazums, ko raksta avīzēs!"

– PBLA ir pateikusi skaidri – mēs aizstāvēsim Latvijā demokrātiju un rietumniecisko orientāciju. Daudzi ieskata, ka mēs te esam ieradušies, lai pamācītu. Tā nav. Mēs tikai pievēršam uzmanību, lai partnerattiecības ar Rietumiem, ar NATO attīstītos vislabākajā ceļā. Daudzas Rietumu valstis Latvijā ir tikai, lai palīdzētu. Bet zinām, ka Krievija ir te, lai veiktu savu politiku, lai gūtu lielāku iespaidu kā ekonomiski, tā politiski.

Lasot to, ko dažkārt izteicies Krievijas vēstnieks Latvijā Kaļužnijs, esmu domājis – ja viņš būtu diplomāts Kanādā vai citā normālā Rietumu demokrātijas zemē, viņš tā nevarētu jaukties tās zemes iekšējās lietās. Jo tad būtu brīdināts vai izraidīts. Esmu bijis neizpratnē, kāpēc Latvijas valdība neko netika darījusi. Jo tā būtu bijusi tikai neatkarīgas pašcieņas apliecināšana.

Runājot par Latvijas tēlu, jājautā, ko demonstrē Latvijas ministrs, kas Latvijas valstī runā krieviski? Saprotu, viņš negrib, ka sarunā ar krievvalodīgiem sacīto kāds tulko utt. Savas valodu zināšanas katrs var parādīt kā privātpersona privātās sarunās. Bet, ja Latvijā ir tikai viena valsts valoda, tad sagaidām, ka oficiāls politiķis runās tikai latviešu valodā. Tas ir svarīgi. Ar to politiķis dod mājienu: "Šajā zemē mēs runājam un saprotamies latviešu valodā." Ja citu tautību iedzīvotāji savā starpā sazinās citās valodās – okei, tas ir labi. Bet ministrs tā nedrīkst darīt.

– Jūsu pamanītais fakts jau ir ticis politiski novērtēts. Nupat ir iznākusi un Latvijā nopērkama krievu politologa Derjagina grāmata "Rossiju – rossijanam", tulkojumā – "Krieviju – krieviem". Tajā, starp citu, teikts, ka attiecības ar Latviju mainījušās ļoti krasi. Autors min piemēru: "Bijām aizbraukuši uz konferenci Rīgā. Tajā mūs uzrunāja Latvijas ārlietu ministrs un to darīja krievu valodā." Derjagins komentē – tas bija tik nozīmīgi, jo šīs valsts likums neparedz ministram runāt krievu valodā.

– Kad lasīju statistiku, cik daudz te cilvēki lieto latviešu un krievu valodu, radās iespaids, ka citu tautību jaunieši latviešu valodu prot labāk un lieto vairāk. Tātad skolās guvuši labākas valodas zināšanas. Tas drusku iepriecina. Jo bija salīdzinājums, ka pirms desmit gadiem piektā daļa krievu nav pratuši pat visvienkāršākās frāzes, lai sazinātos latviski.

– Tajā pašā laikā ir politiķi, kuri nerimstas runāt par to, ka atkal jābūt krievu skolām, kur mācībām jānotiek tikai krieviski. Latvijā darbojas biedrība "Russkoje obščestvo" – Krievu kopiena. Tās priekšnieks solījis prēmiju deputātam, kurš sāks Saeimā runāt krieviski. Un vēl ņēmās ieviest kampaņu, ka krievu veikalos jābūt izkārtnēm krievu valodā. Latviešu ir maz, tie to kasi neietekmēšot...

– Atgriežoties pie tā, kas presē rakstīts par Rietumu latviešiem, nesen, pamanot izteikto varbūtību, ka maijā nomainīs SAB priekšnieku Jāni Kažociņu, domāju, ar kādu nolūku tas sacīts. Uztvēru to tā – šī varbūtība presē minēta tādēļ, lai politiķi redzētu, kāda ir tautas reakcija uz to.

– Tā kā Jānis Kažociņš ir bijušais angļu brigādes ģenerālis, tad tā starp visu citu ir zināma garantija NATO aprindām, ka viņš ir uzticama persona.

– Tomēr tāda varbūtība par nomaiņu ir izteikta, un tas ir slikti.

Man ir žēl par tām neizmantotajām iespējām, ko būtu devis trimdas latviešu darbs, ja viņi būtu pārcēlušies uz dzīvi Latvijā un izmantotu savu pieredzi, strādājot dažādās Latvijas valdības iestādēs.

Jo te parādās, ka cilvēkus vienkārši var nomelnot, un viņi, nepazīdami vietējos apstākļus, nezina, kā aizstāvēties.

Mans labs draugs Andrejs Bērziņš, bijušais Otavas galvenais prokurors, te būtu bijis noderīgs. Viņš ir strādājis Kosovā, tāpat Jukonas ziemeļos apmācījis likumdošanā eskimosus. Latvijā viņam ir īpašumi, un viņš valsti krustu šķērsu ir izbraukājis ar velosipēdu. Taču ar darbu šeit bijis piesardzīgs, jo labi nepārzina vietējos apstākļus.

– Par kādām problēmām apspriedāties, tiekoties ar sadarbības partneriem?

– Tiekoties ar Riekstiņa kungu, es izklāstīju savu viedokli, ka Rietumos jūtam: Latvija pēdējā laikā it kā vairāk vēršas uz austrumiem. Tā secināt man lika vairāki iemesli, toskait Gundara Bērziņa 21. decembra intervija "Neatkarīgajā Rīta Avīzē", un mājiens Kažociņa kunga virzienā.

Māris Riekstiņš atbildēja, ka valsts orientācijā nekas nav mainījies un vissvarīgākās ir partnerattiecības ar ASV, NATO, un pie šā kursa valsts turēsies.

Ārzemēs dzīvojošiem latviešiem rūpes dara jauno Latvijas pasu saņemšana. Biometriskās pases ASV varēs saņemt tikai vēstniecībā Vašingtonā, un kanādiešiem būs jādodas uz Latvijas vēstniecību Otavā. Bet, piemēram, Sietlā mītošam latvietim jālido vairākus tūkstošus kilometru uz Vašingtonu, jāpaliek tur pa nakti. Viņš daudz ir ziedojis latviešu pasākumiem un dažādu projektu atbalstam Latvijā un ziedos vēl! Tāpēc nav īsti taisnīgi, ka, lai tiktu pie Latvijas pases, viņam būs jāiztērē astoņi vai deviņi simti dolāru – tās būs izmaksas par lidmašīnas biļetēm plus viesnīcu Vašingtonā.

Strādājot pie Kanādas valdības, esmu ielāgojis principu: "Man jāiet pie klienta, it īpaši, ja viņš ir vecs un nespējīgs, nevis jāaicina klients pie sevis." Turklāt tā rīkoties ir arī lētāk. Modernās tehnoloģijas ļauj ierīkot drošās, kodētās līnijas starppilsētu sakariem.

– Vai jūs šeit nemanāt vēlēšanos nākt pretim?

– Lielākā daļa nevēlas nākt pretim. Vēlas mūsu naudu, mūsu ietekmi, bet nevēlas kā balsotājus vēlēšanās.

Ar Cimdara kungu pārrunāju, cik vēlēšanu iecirkņus varēs ierīkot Kanādā nākamajās vēlēšanās.

Ar ministru Oskaru Kastēnu runāju par gatavošanos vasarā plānotajam "Tautiešu mēnesim". Tas būs liels pasākums, un sapratu, ka tajā tiks izlietota visa šogad darbam ar diasporu ieplānotā nauda, un citām aktivitātēm diemžēl līdzekļu vairs nav.

Mēs ļoti vēlamies, lai vairāk tiktu attīstītas latviešu skolas ārzemēs, it īpaši Anglijā un Īrijā, kur tagad ir daudz latviešu bērnu. Šo atbalstu apsolīja izglītības un zinātnes ministre Koķes kundze.

***

Biogrāfiska uzziņa

Mārtiņš Sausiņš dzimis 1947. gadā Gēteborgā Zviedrijā. Vēlāk mācījies Minsteres Latviešu ģimnāzijā, bet pēc tam pārcēlies uz Kanādu. Karltonas universitātē ieguvis bakalaura grādu. Iestājies Kanādas armijā, kur dienējis kājniekos. Pēc tam 33 gadus strādājis Kanādas federālajā valdībā dažādos amatos, pēdējā laikā pirms aiziešanas pensijā (2006. gadā) nodarbojies ar Kanādas pensiju sistēmas modernizēšanu, ar sistēmas likumu un grāmatvedības datorizāciju.

M. Sausiņš aktīvi darbojies Kanādas latviešu sabiedrībā, četrus gadus bijis Latviešu nacionālās apvienības Kanādā (LNAK) priekšsēdis un tad izglītības nozares vadītājs un LNAK biroja Otavā vadītājs, kā arī Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēža vietnieks. Tagad uz diviem gadiem ievēlēts par PBLA priekšsēdi.

 

Daudze: Viena no Latvijas prioritātēm ir bezvīzu režīma ieviešana ar ASV

LETA   02/15/08    Viena no Latvijas prioritātēm divpusējās attiecībās ar ASV ir bezvīzu režīma ieviešana, šodien norādīja Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS), tiekoties ar jauno ASV vēstnieku Latvijā Čārlzu Viljamu Larsonu, kurš bija ieradies iepazīšanās vizītē.

Kā informēja Saeimas Preses dienestā, Daudze norādīja, ka Latvijas valsts centienus apliecina daudzie pasākumi, kuri jau paveikti, lai padarītu robežšķērsošanu maksimāli drošu, piemēram, jaunā parauga pasu ieviešana.

Saeimas priekšsēdētājs tikšanās laikā uzsvēra, ka ASV ir ilggadēja Latvijas stratēģiskā partnere un sabiedrotā, ko apliecina 85 gadu ilgās diplomātiskās attiecības. "Latvija augstu novērtē to, ka ASV nekad nav atzinusi Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā. Šis atbalsts Latvijai bija ļoti nozīmīgs, arī atgūstot neatkarību un starptautisko atzīšanu," teica Daudze.

Saeimas priekšsēdētājs atzīmēja ASV atbalstu, Latvijai kļūstot par pilntiesīgu NATO dalībvalsti. Savukārt vēstnieks pateicās Latvijai par atbalstu un līdzdalību, veicinot drošību, stabilitāti un attīstību Afganistānā. Viņš uzsvēra, ka ASV augsti vērtē Latvijas ieguldījumu cīņā pret terorismu.

Puses pārrunāja sadarbību starp Latvijas Saeimu un ASV Kongresu, kā arī apsprieda nepieciešamību aktivizēt abpusējās parlamentārās vizītes.

Saeimas priekšsēdētājs tikšanās laikā izteica līdzjūtību Amerikas tautai saistībā ar traģiskajiem notikumiem Ziemeļilinoisas universitātē.

 

Brīdina par Kremļa draudiem

Valdis Bērziņš, Latvijas Avīze   02/16/08    Pēc padomijas sabrukuma 1991. gadā Rietumos Krievija tika dēvēta par "Eiropas slimo cilvēku", kas bija atkarīga no ārzemju naudas un palīdzības. Nākot pie varas ar KGB cieši saistītajam Vladimira Putina autokrātiskajam režīmam, Maskava sāka izmantot milzīgos ienākumus no naftas un gāzes eksporta savu mērķu īstenošanai. Kremļa īstenotajā "cauruļvadu politikā" enerģētikas svira kalpo kā politiska spiediena instruments, Rietumu firmas tiek izspiestas no stratēģiskajām nozarēm Krievijā, bet Kremļa "ekonomiskais tanks""Gazprom" sūtīts pārņemt ārzemju tirgus. Kremļa arsenālā ir enerģētiska blokāde, tirdzniecības sankcijas, kiberuzbrukumi, militāri draudi, ES vienotības šķelšana. Žurnālistes Annas Poļitkovskas un KGB bijušā darbinieka Aleksandra Ļitviņenko slepkavības ir drūmi brīdinājumi tiem, kas uzdrošinātos kritizēt Putina režīmu.

Par to savā grāmatā "Jaunais aukstais karš: kā Kremlis apdraud Krieviju un Rietumus" raksta britu žurnālists Edvards Lūkass, kurš vairāk nekā 20 gadus bijis žurnāla "Economist" korespondents Austrumeiropā un strādājis Maskavā, Berlīnē, Prāgā, Vīnē un Baltijas valstīs. 1990. gada martā Lūkass bija pirmais ārzemnieks, kas saņēma neatkarību atguvušās Lietuvas vīzu ar numuru 0001 pēc tam, kad padomju robežsargs Viļņas lidostā bija atņēmis, bet tad atdevis viņa pasi.

Kad Putins pirms gandrīz desmit gadiem nāca pie varas, vairāku rietumvalstu vadītāji vai sacentās viņa slavēšanā. Britānijas premjers Tonijs Blērs devās uz Sankpēterburgu, lai personīgi tiktos ar Putinu, vēl pirms viņš bija oficiāli stājies prezidenta amatā, un ielūdza viņu apmeklēt Londonu oficiālā vizītē. ASV prezidents Džordžs Bušs jau pēc pirmās tikšanās reizes paziņoja, ka esot pārliecināts par Putina "dvēseles patiesīgumu", jo esot to saskatījis viņa acīs. Itālijas bijušais (un, iespējams, nākamais) premjerministrs Silvio Berluskoni pieteicās par Putina "advokātu" Rietumos, bet Vācijas bijušais kanclers Gerhards Šrēders turpina ēst no Putina rokas, jo ieguvis labi atalgotu amatu konsorcijā, kas būvēs gāzes vadu no Krievijas uz Vāciju pa Baltijas jūras gultni.

Lūkass uzskata, ka visasāk viņš uzbrūk Vācijas politiķiem un baņķieriem, un ne tikai viņiem, kas esot "nodevuši savas valstis (Krievijai) par 30 sudraba rubļiem, pielabinoties Krievijas enerģētikas lielfirmām. Autors aicina uz morālu atjaunotni nevis Krievijā, ko viņš noraksta kā zaudētu pārredzamā nākotnē, bet Rietumos. "Ja jūs ticat, ka kapitālisms ir sistēma, kur nauda nozīmē vairāk nekā brīvība, tad jūs esat nolemti iznīcībai, kad cilvēki, kas netic brīvībai, jums uzbruks, lietojot naudu," viņš saka Cīrihes, Frankfurtes un Londonas baņķieriem. "Nauda ir Krievijas lielākais spēks un mūsu lielākā vājība," raksta Lūkass. Jaunā aukstā kara ieroči ir nauda, dabas resursi, diplomātija un propaganda. Alkatība ir atkal nomainījusi bailes, kas pārņēma Rietumu ieguldītājus pēc Krievijas finanšu tirgus sabrukuma pirms desmit gadiem. Ārzemju ieguldītāji stājas rindā, lai pirktu akcijas, aizdotu naudu un sāktu darījumus. Taču daudzmiljardu ienākumi nav veicinājuši režīma demokratizāciju, bet vairojuši kremļa kontroli. Opozīcijas partijas ir izstumtas no politiskā procesa, praktiski jebkurš brīvas domas paušanas kanāls ir slēgts. Vēstījums režīma kritiķiem pašmājās un ārzemēs ir vienkāršs: Putins ir populārs, Krievijai klājas labi, nebāziet degunu, kur nevajag.

Putina prezidentūras sākumā strādājot Maskavā, Lūkass bija viens no retajiem analītiķiem, kas brīdināja par agresīvu tendenču pieaugumu Krievijas politikā līdz ar Putina nākšanu pie varas. Viņš atgādina, ka Putins nostiprinājis savu varu, veidojot par "suverēnu demokrātiju" saukto "varas vertikāli", sagraujot jebkādas protesta kustības, vēršoties pret opozīcijas partijām un vajājot citādi domājošos, atjaunojot nacionālistisku ideoloģiju un veidojot režīma ārēji respektablo čaulu, aiz kuras likums netiek ievērots. Putina režīma apzīmēšanai autors lieto angļu valodā grūti izrunājamo vārdkopu "efesbefikācija" (FSB-fikācija, FSB – KGB pēctecis).

Austrumeiropas valstis – un pirmām kārtām Baltijas valstis – ir jaunā aukstā kara pirmajā frontes līnijā, saduroties ar Kremļa militāro un ekonomisko iebiedēšanu, kiberuzbrukumiem, vēstures faktu apzinātu sagrozīšanu.

Maskavai neviens ienaidnieks neliekas par mazu. Lūkass apraksta Krievijas varas iestāžu vēršanos pret mazās mariešu tautas, ko pārstāv tikai 600 000 cilvēku, nacionālās kultūras atdzimšanu, jo marieši pēc tuvināšanās etniski un lingvistiski radniecīgajai Igaunijai esot uzdrošinājušies kļūt pārāk pašapzinīgi.

Viņa grāmata "Jaunais aukstais karš" atgādina, ka Rietumi joprojām nenovērtē briesmas, ko rada Putina Krievija. Pat tie politologi, kas nepiekrīt, ka pasaulē jau būtu sācies jauns aukstais karš, Lūkasa grāmatu vērtē kā noderīgu un savlaicīgu aicinājumu būt modriem.

Lūkasa grāmata nav par Putinu kā cilvēku, tā arī neuzskaita daudzās draudīgās zīmes, kas liecina par Krievijas pārvēršanos par autoritāru valsti. Grāmata dod ieskatu Kremļa vadības domāšanas veidā, ko deformējis čekas un padomiskais mantojums. Autors atgādina par Rietumu politisko tuvredzību pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad, ignorējot sadarbību starp Staļina Krieviju un Hitlera Vāciju, Rietumi uzskatīja Padomju Savienību par noderīgu aizsprostu un vēlāk par galveno sabiedroto pret fašismu.

Izdzīvošanas noteikumi vecajā aukstajā karā noteica, ka rietumvalstīm jāturas kopā pret Maskavas spiedienu. Tolaik neviena NATO valsts pat neapsvēra atsevišķus darījumus ar Kremli. Tagad Maskavas "skaldi un valdi" taktika gandrīz nerod pretsparu Rietumu galvaspilsētās, secina Lūkass. Viņaprāt, Austrija, Bulgārija, Kipra, Francija, Grieķija, Vācija, Ungārija, Itālija, Latvija, Nīderlande, Portugāle, Turcija un Slovākija, ir tikai daļa no valstīm, kas pēdējos gados dažādās pakāpēs ir padevušās kārdinājumam kļūt par Kremļa "īpašu draugu". Parasti pirmais solis uz atkarību ir gāzes piegāde pa Krievijas kontrolētajiem cauruļvadiem. Tad seko atļauja Krievijas enerģētikas firmām pirkt degvielas pārstrādes un sadales firmas. Drīz izveidojas spēcīgs lobijs labām attiecībām ar Krieviju un nevēlēšanās aizstāvēt tos, pret kuriem tiek izdarīts spiediens. Kā piemēru autors min Vāciju, kas izvairījās nostāties Gruzijas vai Baltijas valstu pusē to strīdos ar Maskavu. Lūkass brīdina, ka šāda politika var negatīvi ietekmēt šo valstu sabiedrotos un ilgtermiņā to pašu drošību.

Autora ieskatā ASV, Britānija un dažas Eiropas valstis cenšas turēties pretī Kremlim. Kaut kur vidū ir tādas valstis kā Vācija, kas grib ciešus biznesa sakarus ar Krieviju, bet cer ieturēt politisku distanci.

Jaunā aukstā kara fronte ir pavirzījusies uz Austrumeiropas valstīm, ko Krievija joprojām uzskata par savas ietekmes un pārraudzības joslu. Tas izraisa politiskus cīniņus Viduseiropā, Balkānos, Kaukāzā, bet īpaši Baltijas valstīs, kuru zaudējumu Kremlis nožēlo visvairāk. Krievija ir apturējusi naftas piegādes Latvijai un Lietuvai, musinājusi etniskos krievus uz nekārtībām Igaunijas galvaspilsētā Tallinā. Kremlis cenšas sašķelt un izolēt Baltijas valstis. Vēl nesen par labiem kaimiņiem tika dēvētas Lietuva un Igaunija, bet pēc piekāpšanās robežlīguma jautājumā par tādu kļuvusi Latvija. Maskava ir atmetusi Jeļcina prezidentūras laikā ieturēto vēsturiskās samierināšanās politiku. Kremlis uzskata Baltijas valstu okupāciju Molotova un Ribentropa pakta ietvaros par legālu. Pēc Baltijas valstu neatkarības atgūšanas un pievienošanās ES un NATO Rietumi vienmēr ir bijuši to pusē, atzīmē Lūkass. Līdzīgi Rietumberlīnei vecā aukstā kara gados Baltijas valstis ir militāri neaizsargājamas, taču ar svarīgu simbolisku nozīmi. Ja tās padotos Krievijas spiedienam, kas būtu nākamais, viņš jautā. Ja Vācija, Amerika vai Francija nevar vienoties, piemēram, kā aizstāvēt Gruziju, Moldovu vai jebkuru citu mazu valsti, ko apdraud Kremlis, tad to izredzes nav daudz labākas kā Čehoslovākijai pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.

Lūkasa ieskatā Rietumi zaudē jaunajā aukstajā karā, pat lāgā neapzinoties, ka tas ir sācies. Viņaprāt, lai Rietumi gūtu virsroku, nepieciešams kopīgi vērsties pret Krievijas "skaldi un valdi" taktiku un atjaunot morālo pašpaļāvību, kas noveda pie Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā.

 

Zatlera uzruna Lietuvā izpelnījusies neviltotu tautas atzinību

DELFI  02/17/08    Vizītes laikā Lietuvā Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers sestdien piedalījās Lietuvas neatkarības 90. gadadienas svinībās Viļņā, pēc militārās parādes Viļņas katedrāles laukumā līdz ar pārējiem Baltijas valstu prezidentiem sakot uzrunu klātesošajiem un pārsteidzot tos ar valodas izvēli.

Zatlers bija izvēlējies savu uzrunu teikt lietuviešu valodā, par ko pēc tās saņēma skaļus aplausus. Valodas izvēle bija pārsteigusi arī lietuviešu tulku, kurš bija sācis tulkot pirmos teikumus kā ierasts, tomēr reāli viņš bija atkārtojis Zatlera teikto lietuviešu valodā.

Uzrunā Zatlers norādīja uz nepieciešamību stiprināt Baltijas valstu vienotību un solīja strādāt pie šī jautājuma. "Arī šodien, 18 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, mums, latviešiem un lietuviešiem, arī jābūt kopā, gan pārvarot grūtības, gan svinot svētkus. To man ir teikuši daudzi cilvēki Latvijā un arī Lietuvā. Tāpēc es kā Latvijas prezidents darīšu visu iespējamo, lai latviešiem un lietuviešiem būtu, kur satikties, lai kopā nāktu ne tikai valdības, bet visi, kas to vēlas: mākslinieki, zinātnieki, ārsti, Latvijas un Lietuvas draugi un atbalstītāji," viņš teica.

"Mēs esam vienīgās baltu tautas pasaulē un tas nozīmē, ka Lietuvas veiksmes un uzvaras mēs Latvijā vienmēr esam uztvēruši īpaši - gluži kā savējās," teica Zatlers. "Arī grūtos brīžos latvieši un lietuvieši vienmēr centās būt kopā - no Saules kaujas līdz neatkarības atjaunošanai mūsu tautu Atmodas laikos."

 

Būtiski palielinās kravas automašīnu rindas uz Latvijas un Krievijas robežas

LETA  02/17/08    Pagājušajā diennaktī būtiski palielinājās kravas automašīnu rindas uz Latvijas un Krievijas robežas, informē Valsts robežsardzē.

Terehovas robežkontroles punktā izbraukšanu no valsts svētdien no rīta gaidīja 600 kravas automašīnas, kas ir par 250 automašīnām vairāk nekā sestdien.

Savukārt Grebņevas robežkontroles punktā, kur iepriekšējās divas dienas kravas automašīnu rindas faktiski nebija, svētdien no rīta rindā gaidīja 120 kravas automašīnas.

Kā ziņots, garākā automašīnu rinda uz Latvijas un Krievijas robežas bija izveidojusies 2007.gada 24.decembrī, kad izbraukšanu no valsts gaidīja kopumā 2220 transportlīdzekļu. Terehovā rindā stāvēja 1320 kravas automašīnas, bet Grebņevā - 900 transportlīdzekļi.

Savukārt garākā rinda vienā robežkontroles punktā bija 2007.gada 16.augustā, kad Terehovā rindā gaidīja 1700 kravas automašīnas. Toreiz pirms Grebņevas un Terehovas robežkontroles punktiem kopumā bija 1900 kravas auto.

 

Īrija cenšas atturēt jaunos imigrantus no atgriešanās dzimtenē

LETA/AFP   02/17/08    Īrija, kas gadu desmitiem ir bijusi masveida emigrācijas zeme, bet tagad uzņem imigrantu pieplūdumu, sadūrusies ar neparastu problēmu: kā pārliecināt palikt Īrijā jaunpienācējus, kuri kļuvuši par valsts ekonomiskā uzplaukuma dzinējspēku. "Mēs esam bijuši liecinieki tam, kā mūsu valstī desmit gados imigrantu daļa iedzīvotāju vidū pieaugusi no nulles līdz 12-15%," aģentūrai AFP teica imigrācijas lietu ministrs Konors Lenihans.

Arī pēc vairākām paaudzēm īru ģimenes joprojām jūt 1845.-1847. gada Īrijas bada sekas. 1841. gadā Īrijā bija 6,5 miljoni iedzīvotāju salīdzinājumā ar tikai 2,8 miljoniem 1961. gadā.

Tomēr tagad Īrija pārdzīvo iedzīvotāju skaita strauju pieaugumu. Desmit gados kopš 1997. gada Īrijā ieradušies 739 000 ārvalstnieku un iedzīvotāju skaits palielinājies līdz 4,3 miljoniem.

Desmit jauno dalībvalstu pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) 2004.gadā ievērojami stimulēja šo pieaugumu un gandrīz divkāršoja iebraucēju skaitu Īrijā - 2004.gadā tas bija 58 000, bet 2007.gadā - jau gandrīz 110 000. Aiz britiem poļi tagad ir otrā lielākā imigrantu grupa.

"Ja tas būtu noticis citās valstīs, būtu izcēlusies panika. Lielbritānijā, Francijā un Vācijā bija vajadzīgi 30-40 gadi, lai sasniegu šādu līmeni," piebilda Lenihans.

Kaut arī ir izskanējuši aicinājumi ierobežot iebraucošo ārvalstnieku skaitu, tie nav tik skaļi kā citās valstīs, arī Lielbritānijā.

Bailes no "invāzijas", kas, pēc dažu novērotāju teiktā, slēpjas aiz Nicas līguma noraidījuma 2001.gada referendumā Īrijā, nav vērojamas kampaņā par maijā vai jūnijā paredzēto referendumu Lisabonas līguma apstiprināšanai.

Viens izskaidrojums varētu būt tāds, ka puse no tā dēvētajiem ārvalstniekiem, kuri katru gadu ierodas Īrijā, patiesībā ir īru izcelsmes cilvēki, kuri atgriežas savu senču dzimtenē.

Turklāt daudzi pārējie imigranti, piemēram, no Polijas, tāpat kā īri, ir baltie un katoļi. Īrijā ir tikai aptuveni 30 000 pirmās paaudzes afrikāņu un mazāk nekā 50 000 aziātu.

Neviens arī nevar sacīt, ka imigranti "zog" darbu īriem - deviņdesmitajos gados Īrija pārdzīvoja strauju ekonomisko uzplaukumu, kas sasniedza kulmināciju ar 10% 2000.gadā. Bezdarbs 1993.gadā bija gandrīz 16%, bet 2001.gadā - mazāk par 4%.

"Vairāk cilvēku tagad saprot, ka bez migrantiem mēs nevaram sniegt visu pakalpojumu apjomu veselības aprūpē, celtniecībā, sabiedriskajā ēdināšanā un viesnīcu sektorā," sacīja Lenihans.

Taču imigrantu plūsma tagad draud izsīkt. 2007.gadā reģistrēto imigrantu skaits no desmit valstīm, kuras pievienojās ES 2004.gadā, samazinājās par 16% salīdzinājumā ar 2006.gadu. Vēl sliktāk ir tas, ka tagad šie jaunpienācēji aizbrauc un tādu skaits ir palielinājies no 800 cilvēkiem 2005.gadā līdz 7000 cilvēku 2007.gadā.

Aizbrauc ne tikai austrumeiropieši vien, liecina Karalisās Ķirurgu koledžas veiktais pētījums. Tas liecina, ka puse no 2006.gadā reģistrētajām medmāsām bija ieradušās no ārvalstīm, galvenokārt no Indijas un Filipīnām. Viņas plāno atgriezties dzimtenē pēc dažiem gadiem vai arī doties tālāk uz Kanādu vai Austrāliju, kuras labprāt pieņem šādus strādniekus.

"Mums tagad jākonkurē ar citām valstīm un jānotur migranti, jo viņi ir labāk apmācīti. Kanāda tagad piesavinās filipīniešu medmāsas, kuras mēs apmācījām," teica Lenihans.

Tā rezultātā imigrācija atkal kļuvusi par akūtu jautājumu - 2004.gadā Īriju atstāja tikai 26 000 cilvēku, turpretim 2007.gadā šis skaitlis palielinājās līdz 42 000.

 

Latvija tuvākajās dienās oficiāli atzīs Kosovas neatkarību

LETA   02/18/08    Latvija ir pieņēmusi politisku lēmumu par Kosovas neatkarības atzīšanu un tuvākajās dienās par to tiks oficiāli informēta Kosovas vadība, šodien intervijā Latvijas Radio sacīja Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP). Ministrs uzsvēra, ka Latvija nav vilcinājusies ar Kosovas neatkarības atzīšanu, bet gan ir bijis nepieciešams sagatavot dokumentus, ko nosūtīt Kosovas vadībai.

"Kosovas neatkarības iegūšanas veids nekādā gadījumā nevar kalpot par precedentu citiem reģioniem," savu pārliecību pauda ministrs.

Jau ziņots, ka Eiropas Savienības (ES) ārlietu ministri pirmdien nespēja panākt vienošanos par vienotu nostāju Kosovas neatkarības jautājumā un nolēma, ka katra nācija individuāli nolems, vai atzīt Kosovas neatkarību.

"ES ārlietu ministru padome nolemj, ka katra dalībvalsts saskaņā ar nacionālo praksi un likumu normām individuāli izlems par savām attiecībām ar Kosovu," teikts ES ārlietu ministru sanāksmes gala paziņojumā.

Sagaidāms, ka Kosovas neatkarības pasludināšanu ātri atzīs ES lielvalstis Lielbritānija, Francija, Vācija un Itālija un tās centīsies pārliecināt maksimāli daudz valstu darīt tāpat.

Tomēr vairākas dalībvalstis to vilcinās darīt, it īpaši Spānija un Kipra, kurām ir jārisina savi integritātes jautājumi.

Spānija, kurai pašai problēmas sagādā separātistu kustības, pirmdien paziņoja, ka neatzīs Kosovas neatkarību.

 

Valdība akceptē likumprojektu par Lisabonas līgumu

LETA   02/19/08    Šodien Ministru kabinets akceptēja likumprojektu "Par Lisabonas līgumu, ar ko groza līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu". Nozīmīgais dokuments tika akceptēts bez diskusijām. Nolemts izskatīšanai Saeimā to virzīt steidzamības kārtībā.

Lai Lisabonas līgums stātos spēkā, to nepieciešams ratificēt visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs atbilstoši to nacionālajām procedūrām. Plānots, ka Lisabonas līgums stāsies spēkā 2009.gada 1.janvārī.

Latvijā tagad Lisabonas līgums jāratificē Saeimai. Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) iepriekš tikšanās laikā ar Eiropas Komisijas prezidentu Žozē Manuelu Barrozu pauda pārliecību, ka Latvijas parlaments Lisabonas līgumu ratificēs šā gada pirmajā pusē.

Lisabonas līgums groza divus pašreiz spēkā esošus ES pamatlīgumus - līgumu par ES un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu. Grozījumi tiek veikti saskaņā ar 2004.gada starpvaldību konferences rezultātu un 2007.gada jūnija Eiropadomē apstiprināto mandātu.

Lisabonas līgums paredz, ka Līguma par ES nosaukums paliek nemainīgs, bet Eiropas Kopienas dibināšanas līguma nosaukums tiek nomainīts uz Līgumu par ES darbību.

Lisabonas līgumā, salīdzinot ar pašreizējiem ES pamatlīgumu noteikumiem, notiek atteikšanās no trīs pīlāru struktūras un ES tiek piešķirts vienotas juridiskas personas statuss, līgums skaidri definē ES pamatvērtības, mērķus un kompetences. Lisabonas līgums noteic, ka ES īsteno tikai tās kompetences, kuras tai piešķirtas ar Lisabonas līgumu, un noteic, ka Lisabonas līgumu var pārskatīt, lai paplašinātu vai sašaurinātu ES kompetences.

Ar līguma palīdzību nacionālajiem parlamentiem tiek dota iespēja noraidīt likumdošanas priekšlikumu un kontrolēt subsidiaritātes un proporcionalitātes principa piemērošanu. Līgums nodrošina pilsoņiem iniciatīvas iespējas, kas ļauj vismaz vienam miljonam ES pilsoņu, kas pārstāv nozīmīgu daļu no ES dalībvalstīm, pieprasīt Eiropas Komisijai sākt ierosināto iniciatīvu konkrētajā jomā.

Lisabonas līgums nodrošina juridiski saistošu Pamattiesību hartu un iespēju ES pievienoties Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Tāpat līgums paredz, ka standarta likumdošanas procedūra ir koplēmuma procedūra, tādējādi Eiropas Parlaments tiek iesaistīts lielākajā daļā likumdošanas aktu sagatavošanas procesā.

Ar jauno līgumu tiek nodrošināta nozīmīgāka paritāte starp Eiropas Parlamentu un ES Padomi ES budžeta apstiprināšanā. Tāpat tiek noteikts, ka ES Padome lēmumus pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu. No 2017.gada pilnā apjomā stāsies spēkā jaunā kvalitatīvā balsu vairākuma sistēma, kurā katrai dalībvalstij būs viena balss. Lēmums tiks pieņemts, ja par to balsos vismaz 55% dalībvalstu, kas pārstāv vismaz 65% ES pilsoņu kopskaita.

Līgums izveido pastāvīga ES priekšsēdētāja amatu, kuru ar kvalificēto balsu vairākumu ievēl Eiropadome uz 2,5 gadiem. Vienu personu var ievēlēt ne vairāk kā uz diviem termiņiem pēc kārtas.

Līgums izveido "grupas prezidentūru", ko veido trīs dalībvalstis, ievērojot vienlīdzīgas rotācijas principu. Tās kopīgi izstrādā ES dienas kārtību un, savstarpēji sadarbojoties, vada ES Padomes darbu. Lisabonas līgums nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu - 750 deputāti un priekšsēdētājs. Dalībvalstu pārstāvība nedrīkst būt mazāka par sešām un lielāka par 96 deputātu vietām.

Līgums noteic, ka Eiropas Komisijas sastāvs no 2014.gada ir divas trešdaļas no dalībvalstu skaita, balstoties uz vienlīdzīgas rotācijas principu. Tāpat jaunais līgums izveido augstā pārstāvja kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos amatu. Augstais pārstāvis vadīs ES Ārlietu padomi un vienlaikus būs Eiropas Komisijas loceklis un tās priekšsēdētāja vietnieks. Viņu ar kvalificēto balsu vairākumu ievēl Eiropadome pēc Eiropas Komisijas priekšsēdētāja piekrišanas.

Ar līgumu tiek noteikta ES Ārējās darbības dienesta izveide. Dienestu veidos pārstāvji no ES institūcijām un dalībvalstīm, kas palīdzēs augstajam pārstāvim īstenot ES ārpolitiku. Tāpat līgums paredz, ka aizsardzības jomā var tikt veidota strukturēta sadarbība, lai uzlabotu kopīgo drošību, un ievieš solidaritātes klauzulu aizsardzības jomā.

Lisabonas līgums paredz, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpā pamata lēmumu pieņemšanas procedūra būs koplēmums. Vienlaikus tiek noteikts, ka dalībvalstis var vērsties ar problēmjautājumu ES Padomē, ja tiek skartas tās vitālas intereses attiecīgajā brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā.

Lisabonas līgums nodrošina juridisko pamatu vienotas Eiropas enerģētikas politikas veidošanai, ietverot dalībvalstu solidaritātes principu, paplašina Eiropas Kopienu Tiesas jurisdikciju, aptverot lielāko daļu ES darbības jomu, izņemot ārpolitiku un drošības politiku.

Ar līgumu tiek nodrošināta vienkāršota procedūra pārejai no vienbalsības ES Padomē uz kvalificēto balsu vairākumu vai no īpašās likumdošanas procedūras uz parasto, tiek nodrošināta vienkāršotāka ES pamatlīgumu grozīšanas procedūra un paredzēta iespēja dalībvalstīm izstāties no ES.

Latvijas Ārlietu ministrija (ĀM) norāda, ka sabiedrības informēšanai par Lisabonas līgumu sagatavota publikācija ES informācijas aģentūras izdevumam par Līgumu par Konstitūciju Eiropai 2007.gada augustā, sagatavotas faktu lapas ES informācijas aģentūrai par Lisabonas līgumu un procesu no Līguma par Konstitūciju Eiropai līdz Lisabonas līgumam.

Tāpat notikusi ekspertu dalība publiskajās diskusijās par Lisabonas līgumu, sniegti priekšlasījumi par Lisabonas līgumu dažādām sabiedrības grupām, piemēram, skolotājiem, bibliotekāriem, skolēniem, un notikusi regulāra aktuālās informācijas publicēšana par Lisabonas līgumu un tā izstrādi ĀM interneta mājaslapā.

Kā norāda ĀM, iebildumi no sabiedrības puses netika saņemti. Par normatīvo aktu sabiedrība tiks informēta, to publicējot oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

Kā ziņots, Lisabonas līgums tika parakstīts 2007.gada 13.decembrī Lisabonā. 2007.gada 17.decembrī Lisabonas līgumu pirmā no ES dalībvalstīm ratificēja Ungārija. 2008.gada 29.janvārī Lisabonas līgumu ratificēja Slovēnija un Malta.

 

 

 

 

Valdībā, partijās, NVO un tiesu lietās...

 

 

Viedoklis: Ko neglābtu stukaču likums, bet glābtu grinbergiāde

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreimanis,  NRA  02/11/08     Ģenerālprokuratūras izmisīgajam cīniņam juridiski un morāli it kā bezcerīgajā grinbergu lietā tomēr ir bijuši ne tikai politiski (pēc iespējas apgrūtināt Ventspils mēra Aivara Lemberga politisko darbību), bet arī racionāli mērķi, uzskata juristi, kas iedziļinājušies A. Lemberga lietas būtībā.

Lembergs tiktu notiesāts grinbergu vai jebkurā citā lietā, tad viņam nevarētu piemērot noilgumu pārējās krimināllietās, kurās apsūdzības celtas pat par 13–14 gadus seniem notikumiem un kurās likums paredz noilgumu. Toties noilgums būtu jāpiemēro A. Lemberga kādreizējiem biznesa partneriem, kuri šobrīd kļuvuši par viņa oponentiem un tāpēc no prokuratūras ieguvuši indulgenci savai darbībai. Tātad faktiski, ja A. Lembergu izdotos atzīt par vainīgu grinbergu vai jebkurā citā krimināllietā, uzliekot viņam kaut vai visnebūtiskāko sodu, Ģenerālprokuratūrai vairs pat nebūtu vajadzīgs stukaču likums, jo tā mērķis vismaz attiecībā uz Ventspils mēru jau būtu sasniegts. Jo stukaču likuma mērķis ir – rast iespēju, kā kādas personas atbrīvot no kriminālapsūdzības un soda bez publiskas tiesas, lai tās bez bažām varētu sniegt uzstādījumam atbilstīgas liecības.

Likums Stepanovu neglābtu

Patiesībā jau stukaču likums dažus no A. Lemberga bijušajiem biznesa partneriem nemaz neglābtu, jo tajos laikos, kad, pēc prokuratūras domām, esot notikuši Lembergam inkriminētie noziegumi, viņi ir bijuši vadītāji un pilnvarnieki valstij piederošajos Ventspils uzņēmumos, saistībā ar kuru darbību šie noziegumi ir veikti. Turpretī A. Lembergs ir bijis tikai pašvaldības vadītājs, kuram nekādas teikšanas šajos uzņēmumos nebija.

Piemēram, tā sauktajā Aivara parka lietā, kurai atbilstīgi likumam pirmajai vajadzētu nonākt tiesā, stukaču likums nevarētu glābt miljonāru Oļegu Stepanovu – pazīstamo politisko partiju finansētāju un vienu no tiem, ar kuriem dienu pirms apsūdzības izvirzīšanas A. Lembergam Aivara parka lietas prokurors Andis Mežsargs tikās neformālā gaisotnē kafejnīcā.

Kāpēc stukaču likums

O. Stepanovu neglābtu? Aivara parka lietas pamatā ir prokuratūras pieņēmums, ka A. Lembergs 1993. gadā esot "kā kukuli" saņēmis Šveices kompānijas Multinord akcijas. Jāatgādina, ka Multinord bija viena no akciju sabiedrības Kālija parks dibinātājiem, līdz ar to prokuratūra varēja izvirzīt jautājumu – vai šeit kāda amatpersona nav nonākusi interešu konfliktā, pieņemot labvēlīgus lēmumus attiecībā uz sev piederošiem uzņēmumiem? Jāatgādina ir tas, ka Multinord un Kālija parka lieta kopš 1995. gada prokuratūrā ir pārbaudīta jau vairākas reizes un vismaz līdz 9. Saeimas priekšvēlēšanu izšķirošajam brīdim (kas sakrīt ar iepriekšminēto brīdi, kad tika fiksēta

O. Stepanova neformālā tikšanās ar prokuroru A. Mežsargu) Multinord jautājumā tika pārbaudīti gan A. Lembergs, gan O. Stepanovs.

Noilgums glābj

Šo pārbaužu rezultātā abi tika atzīti par nevainīgiem, bet atšķirīgu iemeslu dēļ – proti, A. Lemberga darbībās prokuratūra tobrīd vēl nesaskatīja noziegumu, savukārt O. Stepanovs izkūlās tikai noilguma dēļ. Proti, kā valsts uzņēmuma Ventspils tirdzniecības osta direktors, piedaloties Kālija parka dibināšanā, O. Stepanovs tiešām varēja atrasties interešu konfliktā.

Gan A. Lembergs, gan O. Stepanovs kā Multinord akcionāri minēti arī kādā ļoti skandalozā dokumentā, kurš 2004. gadā kaut kā noplūda laikrakstā Diena – tiesiskās palīdzības lūgumā Šveicei. Cita starpā šā tiesiskās palīdzības lūguma sastādītājus nemaz nemulsināja vienā vietā rakstīt, ka abi iepriekšminētie kungi Multinord akcijas saņēmuši kā kukuli, bet otrā vietā apgalvot, ka akciju iegādei ticis saņemts gandrīz 1 miljona dolāru kredīts no multimiljonāra Grigorija Lučanska – šī summa esot pārskaitīta "a/s Kālija parks statūtkapitāla izveidei". Katrā ziņā viens apgalvojums izslēdz otru, tomēr pat gadījumā, ja aprakstītā situācija ir bijusi visparastākais bizness, tad O. Stepanovam tādā būtu jāatturas iesaistīties, jo Kālija parks tika veidots uz valstij (ne pašvaldībai) piederošas un O. Stepanova pārvaldītas infrastruktūras bāzes.

Vaina smagāka

Tātad pat Ģenerālprokuratūras aktīvi virzītais stukaču likums O. Stepanovu vismaz Aivara parka lietā neglābtu no tiesas tāpēc, ka viņa vaina šajā lietā varētu būt smagāka nekā A. Lemberga vaina – protams, ja tur vispār kaut kāda vaina ir atrodama. Bet tādu likumu, kurā paredzēts no kriminālatbildības atbrīvot ziņotāju, kura vaina ir lielāka par atmaskoto vainu, vismaz pagaidām vēl neviens nav uzdrošinājies sacerēt.

Tomēr tas nenozīmē, ka Ģenerālprokuratūra nemēģina kaut ko darīt savu draugu labā. Tāpēc – ko neglābtu stukaču likums, glābtu A. Lemberga notiesāšana grinbergu vai jebkurā citā krimināllietā, jo tad pret O. Stepanovu varētu izbeigt lietu noilguma dēļ, turpretī pret A. Lembergu noilgums būtu pārtraukts.

 

Viedoklis:  Taustīšanās pēc nišām

Māris Krautmanis,  NRA  02/11/08    Latvijas atjaunotajai demokrātijai ir tikai 17 gadu, tāpēc gluži nedabiska bija 9. Saeimas vēlēšanu iztikšana bez romantiska jauna piedāvājuma, jaunas mesiāniskas partijas vētrainas dzimšanas.

Kaut kā tā nesagadījās, ka kādām aprindām būtu pieticis spēka to dzemdināt, vai arī tobrīd vēl Jaunais laiks bija vēl gana jauns. Vai varbūt vecajām partijām līdz tam laikam viss bija gājis pietiekami gludi, un ļaužu masas neparakstījās atbalstīt kādu jaunu, nesaprotamu, neprognozējamu rāvienu, ar kuru var ieskriet sazin kādās auzās.

Tagad pēc intensīvas durstīšanas ar lietussargiem varas partiju reitingi ir gājuši mazumā. Tiesa gan, arī opozicionāra – JL – reitings tāpēc nav pacēlies. Tas rāda, ka ir kāda sabiedrības daļa, kas ir tā kā vīlusies līdzšinējos spēkos, un atkal var runāt par tādu parādību kā protesta elektorāts; ka kādiem jauniem politiskiem veidojumiem varētu būt izredzes šo šaubīgo, svārstīgo, pašlaik vēl nezinošo, par ko balsot, vēlētāju dabūt savā pusē. Sajūtot šo pieprasījumu, tiek konstruēts piedāvājums, un iekavētais top atgūts ar uzviju – sabiedrisku vētru un dziņu vidē jau ir atradusies vieta pat veseliem diviem jauniem politprojektiem.

Šķeļoties Jaunajam laikam un TB/LNNK, no abām partijām atkritušās figūras tagad taisīs kopīgu partiju ap tandēmu Sandra Kalniete & Ģirts Kristovskis. Paralēli – ar dižu domu dibināt varenu jaunspēku – pa politikas laukiem drasē Tautas partiju pametušais Aigars Štokenbergs.

Diemžēl jau embrija posmā abām šīm topošajām partijām ir šādas tādas iedzimtas kaites, kas vēlāk var nelāgi atsaukties uz to veselību. Pirmkārt, tie nav kādi jauni iz tautas dzīlēm, un pat ne no citas planētas, kā tas bija JL pirmsākumos, nākuši varoņi, bet atkritēji. Kalnietei ir bijusi Trojas zirga loma Jaunajā laikā, un viņa kopā ar savām līdzbiedrēm būs intrigu kamols jebkādos apstākļos vienalga kur nonākdamas – vai tā būtu jauna partija vai dārzkopju biedrība, vai aušanas pulciņš. Gluži viedi saka Einars Repše, ka Kristovskim būs "jautri", jo Kalnietes faktoru ir izbaudījis uz savas ādas.

Pievienojoties JL atlūzām, ekstēvzemieši naivi domā, ka Kalnietes klātbūtnē iespējama kāda normāla lēmumu pieņemšana, diskusija, turēšanās pie norunām.

Kristovska un Guntara Krasta loģika ir viegli atšifrējama – atrašanās Eiroparlamentā viņiem ir iepatikusies, taču neskaidrās TB/LNNK nākamības izredzes kombinācijā ar personiskām nesaskaņām ar citiem tēvzemiešu līderiem viņus ir nodzinusi no vecās mugurkaulaini tēvzemiskās takas meklēt kādu cerīgāku atpakaļbiļeti uz Briseli. Līdz ar to viņis jau tagad ir Kalnietes manipulāciju ķīlnieki – Kalniete zina savu jauno partneru sapnīti un ar to tagad varēs spekulēt, kā vien iepatīkas. Viņas pašas ambīcijas ir nesalīdzināmi tālākas un augstākas, līdz ar to arī ietekme politiskajā jaunveidojumā būs spēcīgāka – nekādu divu vai vairāku līderu tajā nebūs, un ekstēvzemniekiem nāksies viņai pakļauties vai zust. Trakākais, ka iekļaušanās jaunajā partijā negarantē automātisku Kristovska un Krasta eiromandāta saglabāšanu – nemaz jau tik daudz vietu Briselē šai jaunajai partijai nespīd, bet gribētājos uz turieni tikt būs ne tikai ekstēvzemieši, bet arī eksjaunlaicēni. Proti, nākotnes nesaskaņu plaisas te ir samanāmas jau pie apvienošanās.

Spriežot pēc līderu izteikumiem, ideoloģijas ziņā K&K&K projektā nav samanāms pilnīgi nekas jauns, un šajā ziņā jauno jauno laiku ķīmiskais sastāvs būs identisks JL uzstādījumiem – piemēram, vecā jakobīniskā plate par "ļaunajiem oligarhiem". Būs interesanti paskatīties, no kurienes šī partija pati ņems naudu, lai varētu teikt pasakas par tās nevainīgu ieņemšanu? Tagad inflācijas apstākļos jaunai partijai pūriņā vajag nevis vairs simtus un tūkstošus, bet miljonus. Diezin vai Ilma Čepāne, Kalniete, Kārlis Šadurskis paši ir ar tik bieziem makiem, lai apmaksātu savas politiskās izpriecas. Kas dos naudu? Komogorcevs, Šabašovs, Belokoņs, Krupņikovs jau stipri patērējās pie JL dzemdībām. Tad varbūt Berķis, Skoks, Stepanovs, Ševcovs? Tie tad būs tie neoligarhi?

Ekstautpartijietim Štokenbergam ir mazliet citādi plusi un mīnusi. Kamēr Kalniete un Kristovskis var cerēt, ka pie viņiem pārslīdēs kāda daļa līdzšinējo JL un TB/LNNK vēlētāju un tad vēl var censties kaut ko piepulcēt klāt, ar Štokenbergu ir sliktāk – viņam pagaidām nav elektorāta, jo viņš nav sev līdzi parāvis būtisku TP daļu. Tas draud ar palikšanu politikas margināļos apmēram tā, kā tas savulaik nenoveicās JL aizbēdzējam Mārim Gulbim. Bet nu Štokenbergam viss vēl priekšā, un visas iespējas priekšgājēju kļūdas neatkārtot.

Izeja varētu būt kādas spožas ekonomiskas vai politiskas idejas, taču pagaidām partijas veidotājs jau ar pirmajiem soļiem ir devies pa slidenu un plānu kreisa populisma ledu – ir jau taisnība, ka pensionāri Latvijā ir trūcīgi un badaini, taču, ja šodien īstenotos dzīvē Štokenberga ideja, ka neviena pensija nedrīkst būt mazāka par iztikas minimumu, vajag apmēram 40 latus mēnesī sareizināt ar 530 tūkstošiem pensionāru, bet tas ir 21,2 miljoni papildizdevumu ik mēnesi. Ļoti drīz būtu iztērēts viss sociālais budžets, pēc tam pensijas būtu jāmaksā no valsts kopējā budžeta, bet vēl pēc tam iestātos pensiju sistēmas sabrukums. Tās reanimēšanai tad vajadzētu tādas summas, kas nav pat sapņos rādījušās pat pašam veiksmīgākajam Latvijas nekustamo īpašumu spekulantam. Šķiet, eksministrs kaut ko nav izdomājis līdz galam, vai arī ir cerējis, ka neviens nedomās līdzi tam, ko viņš lozungo.

Tomēr šajā gadījumā vismaz simpātiski ir tas, ka Štokenberga partija top meklējumos, domājot, taustoties pēc savas nišas politiskajā spektrā. Runā, ka viņa politiskajā veidojumā būšot ļaudis no biznesa vides, ar ekonomistu domāšanu un izglītībām. Tad jau laiks rādīs, vai šie ļaudis spēs savu intelektuālo un naudisko kapitālu pārvērst arī politiskā ietekmē.

 

Kalnietes un Kristovska partiju plāno dibināt pavasarī

Ināra Egle,  Diena  02/11/08     Marta beigās vai aprīļa sākumā varētu notikt jauna politiskā spēka dibināšana, kura veidotāji Saeimas deputāte Sandra Kalniete un Eiropas Parlamenta deputāts Ģirts Valdis Kristovskis nedēļas nogalē pirmajā prāta vētrā pulcēja kopā aptuveni 30 domubiedru. Tikšanās dalībnieki vienojušies līdz marta vidum sagatavot jaunā politiskā spēka manifestu, kura viens no galvenajiem principiem būs nodrošināt ilgtspējīgu un līdzsvarotu novadu attīstību, Dienai svētdien sacīja S.Kalniete.

Jaunā politiskā spēka veidotāji neatklāj tikšanās vietu un savus domubiedrus. Zināms, ka pasākumā galvenokārt piedalījušies bijušie Jaunā laika biedri, kas no partijas aizgāja kopā ar S.Kalnieti, taču no tēvzemiešiem ir bijuši tikai nedaudzi - kopā ar Ģ.V. Kristovski atnākusi Saeimas deputāte Anna Seile, kā arī EP deputāts Guntars Krasts, taču viņa Briseles kolēģe Inese Vaidere nav bijusi. Uz lūgumu viest skaidrību par savu politisko piederību I.Vaidere telefona īsziņā atbildēja, ka "pašlaik nekādu jaunumu nav".

TB/LNNK birojā nav saņemts neviens iesniegums par izstāšanos no partijas. Ģ.V.Kristovskis Dienai sacīja: "Es brīnos par Robertu Zīli un Juri Saratovu. Tur var smieties un pārsmieties, kādi burta kalpi viņi ir." Par izstāšanos viņš esot publiski paziņojis valdes sēdē un televīzijas kameru priekšā, taču nedēļas sākumā partijas vadība saņemšot arī rakstisku iesniegumu, un nevis vienu vien, bet "veselu čupiņu, un Zīlem miers mājās nebūs". Uz vaicāto, tieši cik tajā čupiņā būs iesniegumu, Ģ.V.Kristovskis atbildēja: "Ļoti daudz." Pirmdien ar iesniegumu uz biroju plāno doties arī G.Krasts. Viņš Dienai teica, ka palīdzēšot jauna spēka veidošanā, taču pats vismaz pusgadu neplāno stāties nevienā partija. Viņš ir bijis Tēvzemei un brīvībai dibinātājs, un tā ir viņa vienīgā partijā. Ģ.V.Kristovskis pirms tam bija Latvijas ceļa biedrs.

Visiem EP deputātiem kā apakšīrniekiem TB/LNNK mītnē Jēkaba ielā ir savi biroji. Ja G.Krasts sācis meklēt citas telpas, tad no Ģ.V.Kristovska sacītā varēja secināt, ka viņš neplāno doties citur. TB/LNNK ģenerālsekretārs Juris Saratovs iepriekš atzina, ka tas varētu radīt diskomfortu, ja tēvzemiešu telpās tiktu veidots cits politiskais spēks. Topošās partijas pārstāvjiem pagaidām vēl nav savas mītnes. Jau ziņots, ka no JL kopā ar četriem Saeimas deputātiem S.Kalnieti, Ilmu Čepāni, Inu Druvieti un Kārli Šadurski izstājās arī ap 20 vietējo līderu. Viens no viņiem Raitis Sijāts svētdien teica, ka šajā nedēļā uz JL biroju varētu aiznest vēl ap 40 iesniegumu. Taču viņš neņemas prognozēt, cik no viņiem varētu pievienoties jaunajai partijai. Zināms, ka tās veidošanā piedalās arī viens no bijušajiem JL preses sekretāriem Didzis Šmits. Viņš Dienai apstiprināja, ka drīzumā plāno izstāties no JL. Bija neoficiāla informācija, ka viņš vienlaikus aktīvi darbojas abos spēkos.

S.Kalniete un Ģ.V. Kristovskis par jaunās partijas plāniem vēl runāja atturīgi, apstiprinot, ka ir sākts darbs pie manifesta sagatavošanas. Tajā tiks likts uzsvars uz novadu attīstības veicināšanu. Vienlaikus tiks gatavota partijas atbalstītāju datu bāze un veikti citi organizatoriskie darbi. Padomā esot arī vairāki partijas nosaukuma varianti, kas netiek atklāti. Ģ.V. Kristovskis tikai sacīja: "Personīgi man patīk tas, kas ir izdomāts." Ja partijai pievienojas A.Seile un G.Laicāns, tad viņi turpinās atbalstīt Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdību. Lūgts to vērtēt, Ģ.V.Kristovskis sacīja: "Mums nav jāsteidzas ar valdības gāšanu. Valstī ir jābūt rīcībspējīgai valdībai. Mūsu attieksmi noteiks tas, kā tā darbosies." Nedēļas nogalē rīkotajā prāta vētrā vērā tikuši ņemti arī vairāki G.Krasta priekšlikumi, piemēram, par to, ka pārstāvniecībai uzņēmumu padomēs ir jābūt nevis politiskai, bet gan konkursa kārtībā izraudzītai, jo tā vēsturiski esot izveidojusies par smagu problēmu.

 

Prezidenta komisija spriež, vai tautai dot tiesības atlaist Saeimu

LETA  02/11/08    Līdztekus iekustinātajam Satversmes grozīšanas procesam arī Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija kopš pagājušā gada pēc Valda Zatlera personiskas iniciatīvas diskutē par iespēju Satversmē noteikt tiesības tautai rosināt Saeimas atlaišanu.

Vai šis darbs varētu materializēties konkrētā prezidenta likumdošanas iniciatīvā, Saeimai piedāvājot alternatīvu likumprojektu tam, kuru Saeimā cer iesniegt arodbiedrības, Rīgas pils pagaidām neprognozē. Jāatgādina, ka oktobra un novembra demonstrāciju laikā uz V. Zatleru tika izdarīts spiediens, lai viņš izmanto tiesības atlaist Saeimu.

"Prezidenta likumdošanas iniciatīva tā var būt, bet tikpat labi var arī nebūt. Daudz kas atkarīgs no tā, kā izlems komisija – tajā ir seši juristi, kas balsos pēc vairākuma principa. Ja komisija nonāks pie konkrētas redakcijas, tā Saeimā varētu nonākt kā likumdošanas iniciatīva," Neatkarīgajai saka V. Zatlera padomniece juridiskajos jautājumos Inese Lībiņa-Egner. Komisijas darbs šajā jautājumā arī varētu beigties ar vispārēju atzinumu par šāda Satversmes grozījuma plusiem un mīnusiem, ko varētu nodot Saeimas Juridiskajai komisijai ar konkrētu uzdevumu apspriest šo grozījumu nepieciešamību vai jau konkrētu redakciju. "Komisijas viedoklis, protams, būs publiski zināms, tomēr konkrētu datumu, kad tas izskanēs, mēs nevaram pateikt. Bet, protams, ka tas būs līdz brīdim, kad tiks sasaukts referendums par arodbiedrību iesniegtajiem grozījumiem, ja tāds būs," saka I. Lībiņa-Egner.

Aizvadītajā nedēļā V. Zatlers izteicās, ka Satversmē būtu nepieciešams mehānisms, kas dotu vēlētājiem iespēju rosināt Saeimas atlaišanu, tikai šim mehānismam ir jābūt labi un precīzi juridiski formulētam. Prezidents arī atzina, ka vairāk nekā 10 000 pilsoņu parakstītais arodbiedrību virzītais Satversmes grozījumu likumprojekts ir jārespektē. "Prezidents runāja par principu kā tādu, ja reiz šī vēlme acīm redzami ir, bet ne par konkrētiem arodbiedrību priekšlikumiem un to atbalstīšanu," Neatkarīgajai precizē I. Lībiņa-Egner.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) 1. februārī iesniegtais 11 185 pilsoņu parakstītais likumprojekts Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē paredz grozīt Satversmes 78. un 79. pantu, nosakot, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju būtu iespēja iesniegt Valsts prezidentam lēmuma projektu par Saeimas atlaišanu. Prezidentam šis lēmuma projekts būtu jānodod Saeimai, un, ja Saeima to nepieņemtu, tad tas būtu nododams tautas nobalsošanai. Ja referendumā tam piekristu vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un ja vairākums būtu balsojis par likumprojekta pieņemšanu, Saeima būtu atlaista.

Ja vismaz 10 000 parakstu būs likumīgi, CVK izsludinās 30 dienu ilgu parakstu vākšanu, kurā būs jāsavāc gandrīz 145 000 parakstu. Ar šiem parakstiem Satversmes grozījumi tiks nodoti Valsts prezidentam, kuram tie būs jāvirza uz balsojumu Saeimā. Gadījumā, ja Saeima grozījumus nepieņems, tiks rīkots referendums.

 

Intervija ar Uldi Gravu: Labi, ka ūdeņi sakustas

Latvijas Avīze,  02/12/08     Latvijas Avīzē viesojās Jaunā laika frakcijas Saeimas deputāts ULDIS GRAVA. Ar viņu sarunājās redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Var teikt, izveidojies Jaunais laiks – 1 un Jaunais laiks – 2, un jūs, Gravas kungs, esat palicis pie vecās kompānijas. Esat arī nacionāls cilvēks – kā vērtējat notiekošo Jaunajā laikā, kas ir labi, kas slikti, kas iegūs un kurš zaudēs?

U. Grava: – Nav grūti atbildēt. Ūdeņu sakustēšanās ir ļoti laba, jo cilvēki atkal sāk domāt par politiku. Man uztraukums bija, ka latvieši turējās no publiskajiem procesiem pēc iespējas nostāk, ka nebijām kļuvuši par pilsonisku sabiedrību kā citur Eiropā. Tikai viens procents no visiem vēlētājiem pieder pie kādas partijas, un valda uzskats – politika netīra, man tur nav ko meklēt. Līdz ar to nav ko pārmest, ka valsts ir aizgājusi turp, kurp aizgājusi, un ka šis virziens nav bijis no pareizākajiem. Visās demokrātijās visu līmeņu kandidāti vienmēr uzsver pārmaiņu vajadzības. Nu tas ir noticis arī ar mums Jaunajā laikā. Es palieku pie vecajām Jaunā laika deklarētajām vērtībām, bet citi sola, ka radīšoties vismaz divas jaunas partijas, un arī publika pieprasa kaut ko svaigu.

– Publiski novērojams, ka visi viens otru ļoti stipri uzrunā, ciena, un nav skaidrs, ar ko atšķirsies Kalnietes un Kristovska jaunā partija no vecā Jaunā laika.

– Sāksim ar to, kas mūs visus šķir no valdošās koalīcijas. Vēl joprojām, 18 gadus pēc neatkarības atgūšanas, valdības modelis ir uzbūvēts kā tāda biznesa shēma. Oligarhu ietekme ir pārlieku liela, tai līdzi nāk koruptīvas darbības, un viss tik dziļi iesakņojies, ka sabiedrība beidzot to ievērojusi. Valdošo partiju popularitātes reitingi kritīsies visai zemu. Pašlaik vislielākā daļa starp vēlētājiem ir neizlēmīgie. Vismaz trešdaļa pret pašreizējo iekārtu attiecas, ka kaut kas tur nebūtu kārtībā. Bija lietussargu revolūcija, bija prasības pārraut saites ar oligarhiem, pārtraukt atsvešināšanos no tautas. Jaunais laiks stāv, kā stāvējis, par godīgu un atklātu valsts pārvaldi, par tiesiskumu, bet dažādu iemeslu dēļ neesam ne tuvu pie varas, lai principus īstenotu. Tāpēc tikai jāpriecājas, ka neesam salamājušies ar aizgājējiem, solīda attieksme ir pret Štokenberga kustību, jo Latvijas politikā realitāte ir, ka gadiem ilgi, pārvaldot valsti, joprojām būs nepieciešams veidot koalīcijas. Man jau nekas nebūtu pretim, ka vēlētāju izvēle arvien kristu uz Jauno laiku, bet, ja viņus kaut kas neapmierina mūsu partijā, tad turpmāk pilsoņi varēs izvēlēties citas alternatīvas – dažu kreisāku, dažu labējāku, bet visas virzienā par tiesisku valsti. Mēs jau pašlaik atrodam kopīgus viedokļus, piemēram, saskatot apdraudējumu no Latvijas labā kaimiņa.

– Jā, tas ir ievērots, kad pat Times par to raksta. Es gan gribētu atzīmēt, ka gandrīz vai katrā Latvijas Avīzes numurā uz šo apdraudējumu esam vērsuši uzmanību jau ilgu laiku. Un tur visi ir pie vainas, ka pretspars nav dots tepat, valsts iekšienē. Kas aizstāv nacionālo lietu? Kāpēc JL nevarēja ņemt Integrācijas ministriju un savest to kārtībā?

– Jaunais laiks nedomā vienādi. Kad es trimdā vadīju latviešu organizācijas, pieturējos pie diviem principiem. Viens – nebaidīties no opozīcijas, un uz katru valdes sēdi vienmēr paaicināju savus vislielākos pretiniekus. Tikai diskusijā noskaidro, kurš ir pārliecinošāks, un, ja kādam no opozīcijas ir laba doma, kāpēc tai nepievienoties? Tāpēc es biju viens no tiem, kuri uzskatīja, ka ir jāmāk sadarboties un jāiet jaunajā valdībā, ko veidoja pēc Kalvīša atkāpšanās. Tanī pašā laikā es labi sapratu, ka tas mums neizdosies uz līdztiesīgiem pamatiem. Sarunās Godmanis spēlēja ziņneša lomu, pārvietodamies ar Jaunajā laikā uzzinātajām prasībām uz koalīciju un atpakaļ. Mēs nekad netikām pie viena galda ar pārējiem partneriem. Bija skaidrs, ka mums nekāda teikšana jaunajā valdībā nebūs. Mans otrais princips arī ņemts no trimdas laikiem – centrālajai organizācijai darīt tos darbus, ko neviens cits neuzņemas. Jauno laiku skubināju ņemt nevis trīs četras ministrijas, uzņemoties līdzatbildību valdībā, bet izraudzīties tieši grūtākos, smagākos posteņus, kurus neviens īpaši negrib. Nu, piemēram, izglītības sfērā grūti atrast ministru. Negribas iet tur, kur neko spožu neparedz – ekonomikā. Jā, arī minēto integrācijas lietu ministra portfeli neviens neuzskata par dikti iekārojamu. Es būtu gribējis, lai mēs paņemam vienu no šīm ministrijām un tur ieliktu visus savus spēkus, resursus un talantu, lai pierādītu, ka arī JL ir rīcības cilvēks, kas kaut ko var panākt. Mūsu saukļi ir labi, bet mūs vienmēr apsūdz – bet ko jūs esat izdomājuši?

– To arī tauta grib redzēt.

– Jā, un, ja mēs sāktu no apakšas, ar visneiekārotāko, grūtāko ministriju – un ja sevi pierādītu, tad mēs varbūt atgūtu to atbalstu, kāds bija sendienās.

– Negribas ķidāt jūsu iekšējās lietas, taču kam bija izšķīrēja nozīme pie šķeltnieku parādīšanās un aiziešanas? Visi kā viens apgalvo – ideoloģisku pretišķību nav. Tātad – ir organizatoriskās. Vai tiešām izglītoti cilvēki, kas grib darīt daudz laba…

E. Līcītis: – Profesoru grupa!

V. Krustiņš: – … jā, vai viņi it kā ar labiem nodomiem beigās nonāca pie tādas kaitniecības. Profesori dzīvo stipri vien no kanceles pozīcijām. Viņos trūkst prakticisma.

– Varu piekrist jūsu viedoklim, ja man brālis ir profesors, kurš izdevīgākā brīdī aizvien norādīs, ka viņš ir gudrāks par mani. Tomēr domāju, ka mūsējie profesori bija diezgan praktiski cilvēki, un tas, ko Šadurskis, Druviete panāca izglītībā, bija tīri labi.

– Nu, Sudrabas kundzes referāts uz 76 lapām par trūkumiem izglītības sistēmā liecina, ka viņi abi ir līdzatbildīgi par problēmām. Viena pati Rivžas kundze, lai kā viņu kritizētu, nav spējīga visu tik ātri nolaist!

– Mans piedāvājums bija ņemt Izglītības ministriju savā ziņā, un tad vai nu mēs sevi parādām kā nespējīgus, nevarīgus un grimstam, vai ceļamies.

– Kāpēc gan vadība jums nepiekrita? Vai jūs pats neesat JL vadībā?

– Vadībai bija citas domas, un es augšā neesmu. Man ir tie gadi, kad – kā ziloņiem – jāatgriežas uz vietām, no kurienes esi nācis, un jāliekas beigtam.

– No Kalnietes kundzes vairākkārt dzirdam – lai partijā nākot Eiropā izglītotie, paceļojušie jaunieši, un mani, neiebilstot pret jaunatni, tomēr baida, cik daudzi no viņiem ir mācījušies Latvijas vēsturi, cik daudzi jūtas ciešām saitēm sieti pie šīs zemes.

– Par to esam atbildīgi, ka nav mācīta Latvijas vēsture.

– Es ar to gribēju teikt, ka jums vēl nav jāiet uz džungļiem un jārīkojas kā tam zilonim.

– Jaunā laika problēma nav paaudžu problēma. Vairāk gan uzskats, kas piemīt arī citām partijām, – ka Rīga ir Latvija. Mēs esam zaudējuši sakarus ar to, kas notiek ārpus Rīgas. JL iekšējā revolūcija nesākās ar Kalnieti vai Šadurski, tā sākās nodaļās. Cilvēki nejuta, ka par viņiem kādam būtu īpaša interese. Priekš manis tas ļoti sāpīgi, jo, atnākot uz JL, uzreiz teicu – jauki, ka te ir labas idejas, bet kur ir cilvēki? Iesākumā mēs bijām tikai ap 250 biedriem, bet gada laikā, par ģenerālsekretāru strādājot, man izdevās biedru skaitu seškāršot. Bet nepietiek tikai ar šādu izvēršanos – arī vēlāk cilvēkus uz zemēm nedrīkst pamest novārtā.

– Ne velti Kalniete tagad runā par atgriešanos pie saknēm novados. Bet viņai atkal var jautāt – kā tas būs praktiski? Vai jūs aprobežosieties ar biežāku braukšanu uz laukiem? Viņu vietā es gan būtu aptvēris – kamēr nemainīs vēlēšanu likumu un nevēlēs simt pārstāvjus no novadiem, tikām novads stāvēs novārtā. Tikām atkal parādīsies partiju liste ar lokomotīvēm un kandidātiem, kurus mēs nepazīstam un kurus uz vietām nepazīst. Lūdzu, ejiet taču, revidējiet šo likumu.

– Es atbalstu, ka daļu deputātu ievēlē no individuāliem apgabaliem, daļu – no listes, kā tas ir Lietuvā vai Vācijā. Domāju, ka uz to mēs ejam.

– Tūliņ tas jāliek pie zvana! Kā lietu nr. 1, it īpaši, kad jārealizē teritoriālā reforma! Paredzēto novadu skaits ir gandrīz tikpat liels, cik Saeimas deputātu vietu skaits. Katram novadam sēdētu savs pārstāvis parlamentā.

– Esmu dzīvojis četrās ārvalstīs, un visur ievēlēto personālā atsauksme vēlētājiem bijusi daudz ievērojamāka nekā šeit, lai arī pie kādas vēlēšanu sistēmas šais zemēs turētos. Vai dieniņās, neievērot kādu sūdzību, prasību vai labu ideju! Deputāts uzreiz deva rīkojumu savam iecirknī atstātajam vai atbildīgajam pārstāvim. Saeimā esam 14 deputāti no Kurzemes, bet nekādas sevišķās tuvības nav. Mani pazīst Liepājā, kur apgrozos, bet, piemēram, Laicānu – Dundagā, taču ne visur Kurzemē. Tā ka – jā, jums taisnība. Vajag mazākus iecirkņus, lai politika ir sakarīgāka, atbildīgāka. Mēs diezgan bieži braucam uz vietām, kur mūs ievēlēja, taču saruna pārsvarā notiek ar savas partijas atbalstītājiem. Esmu mēģinājis Liepājā panākt, lai uzaicina pretējā spektra piekritējus, bet par to nav izrādīta interese. Laikam cilvēki jūtas ērti un negrib, ka kāds maisa gaisu tur, kur viss nolikts savās vietās. Es jau stāstīju savu lielāko bēdu, ka neesam varējuši tautu iesaistīt līdzi politiskajās debatēs, pavilkuši uz pilsoniskās sabiedrības pusi. Diezgan liela mazspēja ir arī nevalstiskajām organizācijām, kuru sekmes šais lietās nav diez cik labākas.

E. Līcītis: – Vai jūs piekrītat, ka JL arī opozīcijā sevi varēja parādīt asāk un konstruktīvāk? Jūs taču neaicinājāt ļaudis ar lietussargiem uz laukumu – jūs viņiem tikai pievienojāties. Paskatieties, cik Štokenbergs naigi sācis. Sarīkojis ēnu kabinetu, sasauks konferences, runās un darīs.

– Par Štokenberga kustību man ir sajūta, ka dibina politisku mašīnu, kurai nav nekādas dvēseles. Viņu pieeja, manuprāt, balstīta uz rūpīgu socioloģisko aptauju iztaustīšanu. Štokenbergs zina, kā mašīnu iedarbināt, kā glīti iesaiņot un pēc tam pārdot. Tādā ziņā Jaunais laiks man šķiet daudz cilvēcīgāks, tas stāv par kaut kādu ideju, lai gan pieļauju, ka Štokenberga partija nākotnē varētu būt labs sadarbības partneris. Otrkārt, es domāju, arī opozīcijā JL ir šo to panācis. Kaut vai ienākumu nulles deklarācijas likuma pieņemšanu, lai vismaz vienā brīdī fiksētu, cik daudz naudas kuram ir. Tāpat uzreiz pretim stāvējām, kad Kalvīša kungs aizgāja pāri par malu ar drošības likumiem.

– Nē, nē, prezidente pirmā pretim stāvēja.

– Piekrītu, viņa bija izšķirošā persona, bet mēs atbalstījām.

V. Krustiņš: – Politikā četri vīri sakās nesuši skapi, kaut skaidri redzams, ka divi tikai stenēja. Tagad opozīcija sakās glābt Kažociņu, Maizīti, Guļānu, visus pēc kārtas, kurus apdraud, kuri jāpārvērtē. Drusku rodas šaubas, vai maz visiem jāmet glābšanas riņķis. Kritiķi norāda uz tiesu sistēmas neveiksmēm un saka: Guļāna kungs taču ilgus gadus bijis vadībā, bet spriedumi – cik dīvaini nereti bijuši, tik ir.

– Jā, ir slikti piemēri ar tiesnešiem. Dīvaini, ka tie, uz kuriem krīt kādas aizdomas, tiek atstāti amatā vai pat paaugstināti…

– … un jūsu Āboltiņa bija tieslietu ministre!

– Šī arī pieder "smagajām" nozarēm, un tikpat labi kā izglītības ministra portfeli mēs varējām ņemt Tieslietu ministrijas vadību, jo Āboltiņas kundzei diezgan daudz ko izdevās mainīt un vest uz ceļa.

– Nu jā, un jūs droši vien teiksiet, ka JL ministri nodrošinātu godīgumu, ka jums ir detalizēta programma, bet atbildiet, lūdzu, uz jautājumu: ar ko JL programma, piemēram, ārpolitikā, atšķiras no jebkuras citas partijas programmas?

Uldis Grava: – Došu trīs piemērus. Latvija panākusi iestāju ES un NATO, kas neapšaubāmi nodrošina valsts pastāvēšanu, bet tagad rodas jauni draudi. Es tos saskatu no Krievijas puses. Abrenes jautājumā nebija tik daudz runas par teritorijas atgūšanu, cik par to, lai neapdraudētu Latvijas valsts pēctecības lietu. Kaļužnijs veica mēģinājumu panākt, ka jāsāk no baltas lapas un nulles, ka šī ir pilnīgi jauna valsts, radusies pirms 18 gadiem. Līdz ar to viss, ko gribam darīt ar nepilsoņiem, arī jāsāk nu nulles, jo, lūk, viņi taču dzīvoja šeit tanī brīdī, kad Latvija kļuva neatkarīga. Mēs iebildām, ka Kalvīša valdība, Pabriks kā ārlietu ministrs ielika Helsinku nolīgumu par pamatu Krievijas un Latvijas robežlīguma slēgšanai. Visas rietumvalstis atzinušas, ka robežu nemainīšana, interpretējot Helsinku nolīgumu, attiecas tikai uz likumīgā veidā iegūtām teritorijām. Tam piekrita Satversmes tiesa, izsvītrojot šo Helsinku nolīguma argumentu valdības variantā, kaut arī tiesa akceptēja robežlīgumu kopumā. Saeimā vienīgie, kas norādīja pēctecības saglabāšanas svarīgumu, bija JL! Otra nianse, kas arī ir samērā apdraudoša. Var iznākt, ka Latvijas simt gadu svētkos visi iesim ar puķēm pie Brīvības pieminekļa, bet tur vis ziedus neliksim. Pēdējā solī pagriezīsimies pa kreisi un noiesim līdz Krievijas vēstniecībai, apberot to ar puķēm un lūgumiem – dodiet taču mums siltumu, atgrieziet vaļā gāzes ventili. Pašreizējā valdība gatava mūsu enerģisko nākotni saistīt tikai ar Gazprom. Visa pārējā Eiropa saka – ir jāveicina enerģētiskā neatkarība, jāpievienojas Rietumeiropas tīkliem, un JL vienīgais to stingri uzsver. Mēs nevaram balstīt enerģētisko deficītu tikai uz Krievijas labvēlību, uz pilnīgu atkarību no kaimiņa. Trešais, par ko iestājamies, ir atklāta Lattelecom privatizācija. Valdība svārstās un noraida Rietumu piedāvājumus, radot bažas, ka izsolē uzvarēs tie, kam ir visvairāk naudas. Kam ir visvairāk kapitāla? Vai Lattelecom arī netiks nodots krieviem? Pārējās partijas neizskatās iekarsušas un šajos trīs faktoros apdraudējumu nesaskata. Šlesers nemitīgi runā par labvēlības režīmu attiecībās ar Krieviju, un Kalvītis ir tikpat labsirdīgi noskaņots. Mūsuprāt, šis lienošais ekonomiskais apdraudējums Latvijas neatkarībai ir daudz bīstamāks nekā ar tankiem iekšā braukšana. Tankam var mest kaut vai ar akmeni, bet, ekonomiski slēpti iedarbojoties, mēs nepagūsim attapties, kā visa noteikšana būs citās rokās.

E. Līcītis: – Jau pašlaik pietiek ar vienu tālruņa zvanu no vēstniecības, lai Latvijas TV nerādītu prezidentam Putinam nepatīkamu filmu.

– Nuja. Es uzstājos JL, ka nevis Holšteins atlaižams, bet Kleckins, kurš bija prokrieviskā Saskaņas centra pārstāvis NRTVP, jo, sekojot viņa zvanam, viss notika. Kleckinu liek mierā, un vai tur atkal nav zemūdens akmeņi, kas liecina par saskaņiešu pieaugošo ietekmi uz Latvijas valdību. Opozīcijā mums uzmanīgi jāskatās, lai pārāk bieži JL neiekāptu vienā straumē ar SC, lai pārāk bieži mēs kopā neatrastos vienā laivā. Ziniet, ko vēl esmu novērojis? Saeimā visi 100 deputāti gluži labi runā latviski, lai kādas tautības un frakcijas viņi būtu. Tomēr, kad koalīcijas partneris privāti sāk sarunu ar krievu frakcijas cilvēku, nav rets tas gadījums, kad viņš izvēlas krievu mēli par saziņas līdzekli…

V. Krustiņš: – Sauciet skaidri – tā dara Tautas partijas deputāti!

– Arī viņi, arī Pirmās partijas deputāti un pat zemnieki. Es gan nedomāju, ka tā notiek tikai Saeimā. Tamlīdzīga pielāgošanās spēja un latviešu valodas nelietošana saziņā novērojama bieži un daudzviet, kad satiekas viens krievs ar latvieti. To laikam nevar izdzīt – ne kārkluvāciešu, ne kārklukrievu, ne kārkluangļu būšanu.

– Latvieši nemainīgi, kopš Kaudzītes Mērnieku laikus uzrakstījuši. Arī šodien ir daudz švaukstu un pietuka krustiņu.

E. Līcītis: – Prātnieku Andžs mūslaikos piederētu tiem lielākajiem pragmatiķiem, Saeimā vadītu Tautas partijas frakciju.

– Iespējams. Tas iespējams. Dzīvojot sešus gadus Latvijā, par daudz ko esmu pārliecinājies. Vairs nav Tautas frontes un interfrontes laiki, kad bija stingrs par vai pret balsojums. Itin kā izvēle ir tapusi lielāka. Tomēr visus šos gadus vēlētāju izvēle balstījusies tikai uz personālijām, uz viņu prātīgumu vai pat saķemmētu frizūru un izskatu. Tas norāda, ka neviena īsta politiska partija joprojām nav radusies. Tās būs tad, kad pirmoreiz balsos par programmu, nevis cilvēkiem. Tad, kad partijā būs 30 un 40 tūkstoši cilvēku, nevis tikai pārsimts aktīvistu un pulciņš atbalstītāju.

V. Krustiņš: – Programmās visu ko sarakstīs. Kurš tagad negrib būt sociāli atbildīgs? Kurš nevēlas būt demokrātisks? Visi celsies un gulsies novados, kad Kalniete tā pateikusi. Arī Lībane-Šķēle intervijā pirms gada minēja, ka TP vajag pārņemt JL lozungus un sekmīgi tos īstenot. Tas bija gudri teikts, ne tik gudri izdarīts. Mēs esam nonākuši tiktāl, ka vairs nesaprotam, kāpēc vēlētājam vairāk jāuzticas Kalnietei, nevis Repšem vai Āboltiņai? Viņi visi esot labi un cits citu cienot.

– Tāpēc mums ar jums, Krustiņa kungs, jādzīvo vēl ilgi, lai redzētu, ka nevis diviem latviešiem būs trīs partijas, bet trim latviešiem – viena. No otras puses skatot, sacensību politikā vajag.

E. Līcītis: – Tāpēc man šķiet, ka valdošās partijas nemaz tā nepriecājas par Jaunā laika šķelšanos. Partija nav sabrukusi, un opozīcijas pusē divi dzīvelīgi asniņi uzdīguši. Tagad vairs nevarēs atmest opozīcijai ar roku, toties atšaudīties nāksies uz visām pusēm.

– Tāpēc es sākumā teicu – lai viļņojas! Nāk cita paaudze, tiks pieprasīta jauna tipa politika. Jauni cilvēki gan ļoti negribīgi ienāk partijās, arī Štokenbergs vai Kristovskis pagaidām nevar parādīt līdz šim neredzētas sejas. Bet tā ir visās partijās, kas tikai apliecina – kaut kas nav kārtībā, jānāk kaut kādām pārmaiņām

 

Konstatē PCTVL pārstāvju sadarbību ar ekstrēmistiem

LETA  02/12/08    Pret politisko organizāciju apvienību "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) un Latvijas Antifašistisko komiteju (LAK) kā organizācijām netiek veikta operatīvā darbība, tomēr Drošības policija (DP) konstatējusi atsevišķu PCTVL un LAK pārstāvju sadarbību ar ekstrēmu organizāciju aktīvistiem.

To atbildē uz PCTVL Saeimas frakcijas deputātu jautājumu par "incidentiem uz Latvijas-Igaunijas robežas", kad vairākiem Latvijas iedzīvotājiem likti šķēršļi ieceļošanai Igaunijā, norāda iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP).

"Personas piederība PCTVL vai LAK nevar būt iemesls, lai veiktu pret šo personu operatīvo vai pretizlūkošanas pasākumu kompleksu. Vienlaikus jānorāda, ka DP veic vairāku ekstrēmi noskaņotu organizāciju darbības monitoringu, kura rezultātā ir konstatēta arī PCTVL un LAK aktīvistu kontaktēšanās un sadarbība ar ekstrēmi vai radikāli noskaņotu organizāciju aktīvistiem. Detalizētāku informāciju šajos jautājumos par Latvijas tiesībsargājošo iestāžu veikto operatīvo darbību nav iespējams sniegt, jo saskaņā ar likumu "Par valsts noslēpumu" tā ir klasificēta kā valsts noslēpuma objekts," atbildē uz deputātu jautājumiem norāda Segliņš.

Kā akcentē iekšlietu ministrs, gadījumi, kad Igaunijas institūcijas likušas šķēršļus vairāku Latvijas pilsoņu un nepilsoņu iebraukšanai savas valsts teritorijā, pēc būtības nav Latvijas Iekšlietu ministrijas kompetencē. Tie attiecas uz Igaunijas robežas šķērsošanu un uzturēšanos šajā valstī, ko nosaka šīs valsts nacionālie normatīvie akti.

"Manā rīcībā nav informācijas par Igaunijas atbildīgo institūciju realizēto pasākumu kompleksu ieceļotāju kontrolei pēc valsts pievienošanās Šengenas līguma valstu zonai," atzīst Segliņš.

Viņš norāda, ka valsts drošības iestādes savas kompetences ietvaros ir tiesīgas sadarboties ar citu valstu partnerdienestiem, tostarp veicot arī informācijas apmaiņu. Sadarbība ar Igaunijas kompetentajām institūcijām notiek, pamatojoties uz Latvijas un Igaunijas valdību līgumu par pārrobežu sadarbību noziedzības apkarošanā. Sīkāku informāciju par šāda veida sadarbību iekšlietu ministrs nesniedz, jo arī tā ir valsts noslēpuma objekts.

"Latvijas Iekšlietu ministrija nevar komentēt Igaunijas valsts un tiesībsargājošo iestāžu rīcības motīvus vai informācijas ieguves avotus," skaidro Segliņš, aicinot atbildes uzdot kaimiņvalsts dienestiem.

Viņš arī noraida iespējamību, ka operatīvās darbības pasākumu komplekss varētu tikt izmantots politiskiem mērķiem. Operatīvās darbības likums strikti noliedz operatīvās darbības subjektiem un to amatpersonām tieši vai pastarpināti rīkoties politisko partiju, organizāciju un kustību vai personu interesēs. Uzraudzību pār operatīvās darbības atbilstību likumiem veic ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori.

Kā liecina informācija laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", Saeimas sēdes laikā deputāts Vladimirs Buzajevs (PCTVL) norādījis iekšlietu ministram, ka jau pēc tam, kad iesniegti PCTVL jautājumi, Igaunijas teritorijā īslaicīgi tika aizturēti vēl trīs Latvijas pārstāvji, tai skaitā Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka (PCTVL) un Saeimas deputāts Juris Sokolovskis (PCTVL).

"Tiklīdz viņi ieslēdza mobilos tālruņus, viņi īslaicīgi tika aizturēti. Vai jūs, būdams samērā jauns ministrs, kas pagaidām neatbild par visām šīm lietām, neuzskatāt, ka esat ticis dezinformēts attiecībā uz deputātu izspiegošanu un ka ir nepieciešams ierosināt pārbaudi attiecīgajos specdienestos, kuri ir jūsu pakļautībā?" Buzajevs jautāja Segliņam.

Iekšlietu ministrs atbildēja, ka nekad kā politiķis nav devis kādam uzdevumu "kaut kā izsekot kādu citu politiķi, lai mēģinātu viņu aizturēt vai darītu kaut ko tamlīdzīgu".

Tai pašā laikā Segliņš solīja ievākt papildu informāciju par pēdējo incidentu Igaunijā.

28.janvārī Igaunijas policija kārtējo reizi aizturēja Latvijas kreisās opozīcijas politiķus. Šoreiz aizturēti un dokumenti pārbaudīti Sokolovskim, Ždanokai, Rīgas domes deputātei Natālijai Jolkinai (PCTVL) un trijiem žurnālistiem no krievu valodā iznākošiem izdevumiem.

Kā stāstīja Ždanoka, viņi pirmdienas rītā devušies uz Tallinu, lai vērotu tiesas procesu pret četrām personām, kuras apsūdzētas par dalību 2007.gada aprīļa masu nekārtībās saistībā ar padomju karavīru mirstīgo atlieku pārapbedīšanu.

"Mēs vērojām tiesas procesu, pārtraukumā runājām ar apsūdzētajiem, viņu radiniekiem. Žurnālisti arī intervēja. Pēc tiesas sēdes pēc plkst.16 devāmies uz Rīgu. Kādus 30 kilometrus aiz Tallinas mūs panāca Igaunijas Ceļu policija, nobloķēja mums ceļu, vēl pēc brīža piebrauca arī Valsts policijas automašīna," atcerējās Ždanoka.

Latvijas pārstāvjiem, neko nepaskaidrojot, policisti lūguši uzrādīt automašīnas dokumentus, kā arī personu apliecinošus dokumentus. "Tā bija mana automašīna, bet pie stūres bija viens no žurnālistiem. Nedomāju, ka mēs pārsniedzām atļauto braukšanas ātrumu, jo braucām kolonnā," stāstīja deputāte.

Viņiem neesot atļauts izkāpt no automašīnas, fotografēt, kamēr policisti savā automašīnā pārbaudījuši pases. Aptuveni pēc 30 minūtēm policisti atnesuši dokumentus, katram personīgi atdevuši, neko nepaskaidrojot. Vien piebilduši, ka varot sazināties ar Igaunijas Iekšlietu ministrijas Preses dienestu, nenorādot tālruņa numuru.

Ždanoka nav interesējusies par aizturēšanas iemesliem un nezina, vai šīs pārbaudes rezultātā kāds no viņiem tiks iekļauts to personu sarakstā, kas ir nevēlamas Igaunijai.

Kā iepriekš informēja PCTVL frakcijā, kopumā laika posmā no 2007.gada 25.aprīļa līdz 2008.gada 14.janvārim bijuši seši gadījumi, kad 19 Latvijas iedzīvotājiem tika likti šķēršļi ieceļošanai vai arī tiem patvaļīgi aizliedza ieceļošanu Igaunijā. Nenotikušo vizīšu mērķis esot bijis "kontaktu veidošana ar Igaunijas cilvēktiesības aizsargājošām organizācijām".

Trīs no 19 Latvijas iedzīvotajiem tikuši izraidīti no Igaunijas teritorijas, bet 11 - iekļauti Igaunijas "melnajā sarakstā" uz desmit gadu termiņu, tāpēc seši no viņiem nemēģināja iebraukt kaimiņvalstī.

"Nevēlamo personu" vidū nokļuvuši 11 Latvijas nepilsoņi un astoņi pilsoņi, tostarp trīs pašvaldību deputāti un Saeimas deputāts. 15 no šīm personām ir LAK biedri, astoņi - PCTVL biedri, tai skaitā trīs valdes locekļi, četri ir Latvijas laikrakstu, kas iznāk krievu valodā, korespondenti.

 

JL rosina izslēgt vēlēšanu 'lokomotīvju' principu

DELFI  02/12/08    Partijas "Jaunais laiks" (JL) Saeimas frakcijas deputāti rosina izslēgt vēlēšanu "lokomotīvju" principu no vēlēšanu kārtības, liedzot vienām un tām pašām personām balotēties vairākos vēlēšanu apgabalos, informē partijā.

JL iesniedzis grozījumus Saeimas vēlēšanu likumā, nosakot, ka vienu un to pašu kandidātu var pieteikt tikai viena nosaukuma kandidātu sarakstā, vienā vēlēšanu apgabalā. Ja kāds kandidāts pieteikts dažādu nosaukumu kandidātu sarakstos vai dažādos vēlēšanu apgabalos, viņa kandidatūra svītrojama visos sarakstos.

JL uzskata, ka šādas likumdošanas izmaiņas padarīs vēlēšanu sistēmu ievērojami demokrātiskāku un tuvinās politiķus vēlētājiem, ļaujot sabiedrībai objektīvāk izvērtēt kandidātu profesionalitāti, partijas politisko piedāvājumu un rīcības programmas.

Pēc partijas domām, tādējādi tiks likvidēts iepriekš Latvijas politikā plaši izmantotais princips, kad plašu pārstāvniecību parlamentā partijai nodrošina viens un tas pats politiķis, startējot visos vēlēšanu apgabalos.

 

Lemberga ienākumi 2006.gadā - 1,003 miljoni latu

LETA  02/12/08    Ventspils mēra Aivara Lemberga kopējie ienākumi 2006.gadā bijuši aptuveni 1,003 miljoni latu, liecina aģentūras LETA aprēķini pēc datiem, kas minēti viņa Valsts ieņēmumu dienestā (VID) iesniegtajā ikgadējā amatpersonas ienākumu deklarācijā.

Par darbu Ventspils domē Lembergs saņēmis algu - 4292 latus. 125 lati saņemti slimības naudā, bet 142 lati - veselības apdrošināšanā.

Kā kompensācija privatizācijas komisijas loceklim saņemti 17 338 lati, kā samaksa par deputātu komitejas priekšsēdētāja pienākumu pildīšanu saņemti 1380 lati, kompensācijas izdevumi, kas saistīti ar deputāta pienākumu pildīšanu, sasnieguši 360 latus.

Par darbu Ventspils Brīvostas pārvaldē 2006.gadā saņemti 16 824 lati, Latvijas Tranzīta biznesa asociācijā - 3011 lati, Biznesa attīstības asociācijā - 132 000 latu, Ventspils attīstības aģentūrā - 14 500 latu.

Kā nomas maksa par nekustamā īpašuma iznomāšanu no AS "Valters un Rapa" 2006.gadā saņemti 67 830 lati.

Ienākumos no noguldījumiem un depozītiem no "Hipotēku bankas" 2006.gadā saņemti 3742 lati, "SEB Unibankas" - 14 ASV dolāri (septiņi lati), "DnB Nord bankas" - 1778 ASV dolāri (942 lati), "Hansabankas" - 3714 eiro (2610 lati), 18 695 lati un 1021 ASV dolārs (541 lats). Savukārt no trasta portfeļa "Hansabankā" Lembergs nopelnījis 679 881 latu.

Dividendēs no SIA "Transventa" par 2004.gadu saņemti 11 800 latu, bet par 2005.gadu - 27 000 latu.

Lemberga uzkrājumi 2006.gada nogalē bija kopumā aptuveni 1,012 miljoni latu, tostarp aptuveni 803 745 latu uzkrāti bezskaidrā naudā bankās un aptuveni 208 664 latu - skaidrā naudā.

Skaidras naudas uzkrājumi 2006.gadā sasnieguši 95 000 latu, 195 000 ASV dolāru (103 350 latus), 2000 Anglijas mārciņu (2080 latus) un 12 000 eiro (8434 latus).

Bezskaidrā veidā Lembergs "Hansabankā" bija uzkrājis 156 694 latus, 776 eiro (545 latus), 30 314 ASV dolārus (16 066 latus), "DnB Nord bankā" - 1,39 latus un 17 ASV dolārus (deviņus latus), AS "SEB Unibankā" - 5519 ASV dolārus (2925 latus), VAS "Latvijas Hipotēku un zemes banka" ("Hipotēku banka") - 105 713 latus un "Snoras bankā" - 984 513 ASV dolārus (521 792 latus).

Lemberga kopējās parādsaistības bija aptuveni 11,593 miljoni latu, kuras veidoja 30 000 latu, 10 800 345 ASV dolāri (5 724 183 lati) un 8 340 931 eiro (5 838 652 lati).

Savukārt kopējais aizdevumu apjoms bija aptuveni 347 227 lati, kurus veidoja 341 927 lati un 10 000 ASV dolāri (5300 lati).

Lembergam 2006.gadā piederēja trīs SIA "Radix" kapitāla daļas, kuru vērtība bija 21 000 latu un divas basketbola kluba "Ventspils" kapitāla daļas, kuru vērtība bija 20 lati, liecina amatpersonas deklarācija.

"Latvijas Krājbankā" ("Krājbankā") Lembergam aizpērn piederēja 72 592 privatizācijas sertifikāti un 5939 akcijas. Tāpat Lembergam piederēja 5795 AS "Ventspils nafta" (VN) akcijas, viena AS "Ventbunkers" akcija un 432 597 AS "Latvijas kuģniecība" akcijas, teikts amatpersonas deklarācijā.

Lembergam piederēja 1997.gada izlaiduma automašīna "Opel Tigra", 1999.gada izlaiduma "VW Caddy" un piekabes, kā arī sešas airu laivas, viens ūdens motocikls un motorlaiva.

Lembergam piederēja divi zemesgabali un dzīvojamās ēkas Rīgā, dzīvoklis Ventspilī, trīs zemes gabali Ventspils rajona Puzes pagastā un divi zemesgabali Ventspils rajona Ugāles pagastā.

Nosakot Lemberga ienākumus, uzkrājumus, parādsaistības un aizdevumus un pārējās summas, citās valūtās norādītās summas latos pārrēķinātas saskaņā ar Latvijas Bankas 2006.gada decembrī noteikto kursu.

Lembergs 2006.gadā veicis 87 darījumus - dāvinājumus, pakalpojumu līgumus, pirkumu līgumus, ziedojumus, aizdevumus, nekustamā īpašuma pirkuma līgumus un tamlīdzīgus darījumus, kuru summa pārsniedz 20 minimālās mēnešalgas.

Viņš ieņēmis amatus septiņās organizācijās. 2006.gadā Lembergs bijis valdes priekšsēdētājs politiskajā organizācijā "Latvijai un Ventspilij", Ventspils ostas pārvaldē, Latvijas Tranzītbiznesa asociācijā, Ventspils attīstības aģentūrā un Biznesa attīstības asociācijā. Lembergs bija basketbola kluba "Ventspils" prezidents un valdes loceklis, kā arī Latvijas Ostu asociācijas valdes loceklis.

Kā ziņots, atbilstoši likumam Lembergam kā valsts amatpersonai līdz 2007.gada 1.aprīlim bija jāiesniedz valsts amatpersonas deklarācija par 2006.gadu, taču no 2007.gada 14.marta Lembergs atradās apcietinājumā, bet no 10.jūlija tiesa viņam noteica drošības līdzekli - mājas arestu, kā arī dažādus ierobežojumus tikties un sazināties ar citām personām.

Deklarāciju VID Lembergs iesniedza tikai šā gada 21.janvārī.

Prokuratūra Lembergam uzrādījusi apsūdzību par ikgadējās valsts amatpersonas deklarācijas neiesniegšanu.

Viņš to uzskata par nejēdzību un patvaļu no prokuratūras puses, jo nevarēja iesniegt deklarāciju tiesas noteikto ierobežojumu dēļ.

Savukārt prokuratūras pārstāvji norāda, ka prokuratūra šo kriminālprocesu bija nolēmusi izbeigt, jo netika nodarīts kaitējums, taču tam neesot piekritis Lemberga advokāts.

Jau ziņots, ka Lembergam 2004.gadā bijuši kopumā 22 dažādi ienākumu avoti, un kopā viņš nopelnījis 3 477 389 latus.

Savukārt 2005.gadā Lembergs nopelnījis 8 608 664 latus. Lemberga parādsaistības 2005.gadā sasniedza 10 800 345 ASV dolārus (6,3 miljonus latu).

Skaidrā naudā Lembergs 2005.gadā bija uzkrājis 5000 latu, 1000 ASV dolāru (583 latus) un 3000 Lielbritānijas mārciņas (tikpat latu). Bezskaidrā naudā Lembergs togad bija uzkrājis kopumā aptuveni 1,4 miljonu latu, kā arī 434 137 lati bija nodoti trastā.

Ventspils mēram 2005.gadā piederēja viena AS "Ventbunkers" akcija ar nominālvērtību 100 lati, 327 AS "Ventspils nafta" akcijas ar nominālvērtību 327 lati un 432 597 AS "Latvijas Kuģniecība" akcijas ar nominālvērtību 432 597 lati.

Ventspils mēram 2005.gadā arī piederēja kapitāla daļas piecos uzņēmumos, kas ir par diviem uzņēmumiem mazāk nekā iepriekšējā gadā.

2005.gadā Lembergam piederēja divas SIA "Transventa" kapitāla daļas ar nominālvērtību 360 lati, trīs SIA "Radix Ltd" daļas ar nominālvērtību 21 000 latu, 148 mednieku kluba "Mētras-1" daļas ar nominālvērtību 36 048 lati un divas daļas basketbola klubā "Ventspils" ar nominālvērtību 20 lati, liecina viņa amatpersonas deklarācija par 2005.gadu.

 

Lembergam izvirza dīvainu apsūdzību

Jānis Zvērs,  NRA  02/13/08    Prokuratūra Ventspils mēram Aivaram Lembergam uzrādījusi apsūdzību arī par ikgadējās valsts amatpersonas deklarācijas neiesniegšanu par 2006. gadu – mēra advokāts Armands Šūmanis ir pārliecināts, ka viņa klientam deklarāciju nebija iespējas iesniegt.

Prokuratūra šo lietu vēlējās izbeigt ar nosacījumu – atzīstot, ka nav radīts kaitējums, taču prasot A. Lembergam atzīt vainu, kas, pēc advokātu uzskatiem, ir absurds.

A. Šūmanis Neatkarīgajai atgādināja, ka A. Lembergs no 2007. gada 14. marta atradās apcietinājumā, bet no 10. jūlija tiesa viņam noteica drošības līdzekli – mājas arestu, kā arī dažādus ierobežojumus tikties un sazināties ar citām personām, izņemot aizstāvi.

Vienlaikus atbilstoši likumam A. Lembergam kā valsts amatpersonai līdz 2007. gada 1. aprīlim bija jāiesniedz valsts amatpersonas deklarācija. Kā norāda advokāts, līdz ar tiesas noteiktajiem aizliegumiem A. Lembergam bija neiespējami sastādīt un iesniegt Valsts ieņēmumu dienestā (VID) deklarāciju ne līdz 2007. gada 1. aprīlim, ne arī vēlāk.

"Valsts liedza iespēju Lembergam pildīt likuma prasības un, lai cik tas dīvaini būtu, tā pati valsts prokuratūras personā šobrīd Lembergam izvirza apsūdzību par likuma nepildīšanu, savlaicīgi neiesniedzot valsts amatpersonas deklarāciju," Neatkarīgajai stāstīja A. Šūmanis.

Prokuratūra ziņo, ka A. Lembergs deklarāciju iesniedza vēlāk, nekā to prasa likums, tā kā kaitējums netika nodarīts, prokuratūra šo kriminālprocesu bija nolēmusi izbeigt, taču tam neesot piekritis Ventspils mēra advokāts.

"Jā, tā ir taisnība, jo prokuratūra piedāvāja procesu izbeigt, pamatojoties, ka nodarījumā ir noziedzīgas pazīmes, bet nav kaitējuma, lai sauktu pie kriminālatbildības. Tātad, ja cilvēks tam piekrīt, viņš atzīst sevi par vainīgu, bet aizstāvība uzskata, ka nav noticis noziedzīgs nodarījums. Ja pieņemtu šo piedāvājumu, izdarītu tikai ļaunu klientam," paskaidroja A. Šūmanis.

Ventspils prokuratūras virsprokurore Maruta Kantmane skaidro, ka 31. janvārī lieta tika nosūtīta uz tiesu, taču 5. februārī Ventspils tiesa pieņēma lēmumu par tās atdošanu prokuratūrai trūkumu novēršanai – tiesa secinājusi, ka A. Lembergam bija liegtas tiesības uz aizstāvību un nav dotas tiesības izteikt savu viedokli.

Ienākumu deklarāciju VID A. Lembergs iesniedza tikai šā gada 21. janvārī. Deklarācijā norādīts, ka viņa kopējie ienākumi 2006. gadā bijuši aptuveni 1,003 miljoni latu.

Ventspils mēra uzkrājumi 2006. gada nogalē bija kopumā aptuveni 1,012 miljoni latu, tostarp aptuveni 803 745 lati uzkrāti bezskaidrā naudā bankās un aptuveni 208 664 lati – skaidrā naudā. A. Lemberga kopējās parādsaistības bija aptuveni 11,593 miljoni latu, savukārt kopējais aizdevumu apjoms veidoja aptuveni 347 227 latus.

A. Lembergs 2006. gadā veicis 87 darījumus – dāvinājumus, pakalpojumu līgumus, pirkumu līgumus, ziedojumus, aizdevumus, nekustamā īpašuma pirkuma līgumus, kuru summa pārsniedz 20 minimālo mēnešalgu. Viņš ieņēmis amatus septiņās organizācijās.

 

Vāc parakstus par minimālās pensijas paaugstināšanu

Zane Zālīte-Kļaviņa,  Diena  02/13/08    Štokenberga organizācija iesaistās minimālās pensijas paaugstināšanas aktivitātēs, kuras tiek vērtētas kā nepārdomātas un populistiskas.

46 lati un 50 santīmu - tik lielu pensiju 2004.gadā aprēķināja Jānim Kleinbergam. Viņš bija paklausījis Vairas Vīķes-Freibergas aicinājumam un laikā, kad valsts pievienojās ES, no Venecuēlas atgriezies dzīvot dzimtajā Latvijā. Ja nebūtu pārdodamu īpašumu, nezinātu, kā iztikt, atzīst J.Kleinbergs.

Kopš tā laika viņa pensija indeksācijas rezultātā pieaugusi līdz aptuveni Ls 60, bet vēl vairāk augusi apņēmība mainīt likumu, panākot, ka minimālā pensija nedrīkst būt zemāka par iztikas minimumu.

Kopā ar domubiedriem izveidotā darba grupa pusgada laikā savākusi aptuveni 9000 parakstu par attiecīgiem pensiju likuma labojumiem. Ceturtdien, piektdien un sestdien trūkstošos 1000 parakstus apņēmusies savākt eksministra, no Tautas partijas izslēgtā Aigara Štokenberga izveidotā Sabiedrība citai politikai (SCP), no organizācijas biedru saziedotā apmaksājot izdevumus par notāru pakalpojumiem. SCP, kā arī darba grupa uzskata - ja parakstus izdosies savākt, turpmākā procedūra varētu notikt vienlaikus ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) sāktajām aktivitātēm par grozījumiem Satversmē: vispirms tos iesniegtu Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK), kas parakstus pārbaudītu. Tad CVK rīkotu vēl vienu parakstu vākšanu - paralēli par abiem jautājumiem. Vēlāk nepieciešamības gadījumā tiktu sarīkota arī viena tautas nobalsošana - gan par pensiju likuma, gan Satversmes grozīšanu, tādējādi ietaupot valsts līdzekļus. Teorētiski tas ir iespējams, Dienai pauda CVK priekšsēdis Arnis Cimdars. Tomēr pašlaik neesot nekāda pamata pašreizējās parakstu vākšanas dēļ bremzēt procedūru, kas sākusies pēc LBAS ierosmes.

A.Štokenberga politiskie oponenti atbalstu likuma izmaiņām uzskata par klaju populismu, savukārt pensiju sistēmu pārraugošā Labklājības ministrija (LM) brīdina - ja piedāvātās izmaiņas iegūs likuma spēku, pensiju sistēma sabruks.

J.Kleinbergs, kā arī otrs parakstu vākšanas iniciators Jānis Leja 9.Saeimas vēlēšanās kandidēja no Pensionāru un senioru partijas, taču abi uzsver - izmaiņas pensiju likumā neesot politisks demaršs. "Ja zirgus un suņus badina, tad saimniekus liek cietumā," Dienai sacīja J.Leja, norādot, ka valstsvīrus par cilvēku mērdēšanu gan nesoda.

Parakstu vākšana sākta pērn jūnijā, apbraukājot dažādus Latvijas nostūrus. "Sākumā gāja uz urrā - likās, ka divos mēnešos tiksim galā." Tomēr rudenī paraksti apsīkuši. Parakstu vākšanu apgrūtinājusi arī jaunā notāru pakalpojumu takse - iepriekš katrs par sava paraksta pārbaudi samaksājis pats, bet Ls 12 pensionāram ir par dārgu. Tā nu SCP iesaiste un materiālais atbalsts bijis īsti laikā, kaut gan J.Kleinbergs piekrīt - šādi organizācija veido savu politisko kapitālu. Nekādu iebildumu gan pret to nevarot būt, kamēr vien SCP atbalsta darba grupas nostāju.

Politiskie oponenti pauž šaubas, vai gadījumā, ja A.?Štokenbergs būtu labklājības ministrs, viņš turpinātu atbalstīt darba grupas rosinātās izmaiņas - pašreizējās minimālās pensijas Ls 49,50 vietā ieviest gradāciju, kurā minimālā pensija atkarīga no darba stāža un nevar būt mazāka par Ls 135 (trīskāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu). Tāpēc aktivitātes tiek vērtētas kā populisms. "Kurš gan negrib pielikt pie pensijas!" - tā Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs Kārlis Leiškalns (TP). "Krasta [tēvzemieša Guntara Krasta - red.] valdības laikā vienkārši pielika septiņus latus pie pensijas - tie bija 49 miljoni gadā, knapi izvilka," deputāts atgādina, ka visi politiķu mēģinājumi mehāniski palielināt pensijas smagi ietekmējuši sociālo budžetu.

Pašlaik gan tajā izveidojies aptuveni 700 miljonu latu liels uzkrājums, taču mazo pensiju paaugstināšana līdz Ls 135 to īsā laikā nodeldētu - LM aprēķinājusi, ka šim nolūkam gadā vajadzētu nepilnus 90 miljonus. Taču uzkrājums nepieciešams laikam pēc aptuveni 20 gadiem, kad paredzams strādājošo skaita kritums - kā rezultāts kritiskajai demogrāfiskajai situācijai. Tad sociālajā budžetā draud veidoties deficīts, līdz ar to LM cenšas uzkrājumu padarīt par "nedegošu" naudu.

LM turklāt uzsver - ja valsts pēkšņi paaugstinās minimālo pensiju un tās apmērs vairs nebūs atkarīgs no sociālo iemaksu lieluma, cilvēkiem zudīs motivācija maksāt nodokļus no visiem ienākumiem. Saruktu sociālā budžeta ieņēmumi. "Samaksās, lai sanāk minimālajai, un pārējo - privātajos pensiju fondos!" prognozē LM Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Jana Muižniece. "Protams, jādomā, kā palīdzēt tiem pensionāriem, kuru ienākumi ir zemi," piekrīt LM valsts sekretāra vietnieks Ingus Alliks. Tās varētu būt lielākas piemaksas - iespējams, 60 santīmu par katru nostrādāto gadu pašreizējo 19 santīmu vietā, kā to labklājības ministre Iveta Purne (ZZS) apspriedusi ar premjeru Ivaru Godmani (LPP/LC).

***

Jānis Kleinbergs, parakstu vākšanas iniciators

Valdības vīri, kas to [pašreizējo minimālo pensiju] ir noteikuši, ir noziedznieki, jo viņi ir pārkāpuši Satversmi. Ja kāds otram nosaka, ka ar to var iztikt, viņam pašam jāpierāda, ka ar to var izdzīvot. Tāpēc mēs ierosinājām to mainīt. Esam pilnīgi atvērti visiem, kuri saprot, ka tas tā nevar turpināties. Štokenberga kungs to saprot. Protams, visi politiķi grib savā pusē vēlētājus, arī Štokenbergs, bet šajā gadījumā viņš to panāks nevis ar vārdiem, bet ar darbiem, iesaistoties parakstu vākšanā. Bet mēs esam ļoti piesardzīgi un vērosim.

Ingus Alliks, LM valsts sekretāra vietnieks

Pagājušā gada beigās sociālajā budžetā tiešām bija gandrīz 700 miljonu pārpalikums, taču nav pareizi to uzskatīt par pārpalikumu, jo faktiski tas ir uzkrājums. Un tā nav tikai pensionāru nauda - tā ir visu sociālās apdrošināšanas sistēmas dalībnieku nauda. Pasakot, ka visiem pensijas būs nosacītā iztikas minimuma līmenī, ir vajadzīgi papildu 88,4 miljoni latu gadā. Būtībā tas nozīmē šo uzkrājumu apēst. Ja netiks sperti soļi efektīvākai šī uzkrājuma izmantošanai, mēs nonāksim situācijā, ka pēc 30 gadiem būsim bedrē - līdzekļu nav.

Kārlis Leiškalns (TP), Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs

Sociālais budžets un pensijas ir būvētas uz konkrētas formulas, bet pēc grozījumiem likums vairs nepakļausies formulai. Sociālais budžets beigs pastāvēt ļoti īsā laikā. Jo tajā mirklī, kad mēs kaut ko tādu ielabosim, ir jādomā, kur būs naudas avoti. Jāpiedāvā, piemēram, pielikt desmit procentus [pie nodokļiem], bet to nedara. Ja tu esi politikā, tad tu esi atbildīgs par tiem lēmumiem. Tā varētu rīkoties Zīgerists, bet, ja tā rīkojas Štokenbergs, tas nav īstais veids, kā mēģināt izčakarēt esošo varu, jo tas izčakarē sistēmu.

***

Pensija

Minimālā pensija pašlaik ir Ls 49,50

(tiem, kuri pensionējušies priekšlaikus, - Ls 39,60)

Ko ierosina mainīt:

Noteikt, ka minimālā pensija nevar būt mazāka par Ls 135

Kā dzīvo pensionāri

Pensijas vidējais lielums ir Ls 124

Visvairāk pensionāru - 337 593 cilvēki - Latvijā saņem 100 līdz 150 latu pensiju, bet 146 195 pensionāri - 60 līdz 100 latu pensiju 7359 cilvēki saņem 30 līdz 60 latus lielu pensiju

Ls 150 līdz 200 saņem 49 758 cilvēki

Ls 200 līdz 300 - 17 120

Ls 300 līdz 400 - 2182

Ls 400 līdz 500 - 892

Ls 500 līdz 750 - 779

Ls 750 līdz 1000 - 225

Virs Ls 1000 - 67

Dati: VSAA, 2007.gada novembrī (ietvertas arī apgādnieka zaudējuma un invaliditātes pensijas)

 

Intervija ar Andreju Požarnovu: Kamēr pilsētā ir transports, pilsēta dzīvo

Sandris Vanzovičs,  NRA  02/14/08    Satiksme galvaspilsētā interesē jebkuru – vai tas būtu rīdzinieks vai iebraucējs, vai tas būtu gājējs, velosipēdists vai autovadītājs.

Satiksme šobrīd ir arī viens no pašiem lielākajiem pilsētas tēvu galvassāpju iemesliem. Ko plānots darīt situācijas uzlabošanai, Neatkarīgā vaicāja Rīgas domes Satiksmes un transporta lietu komitejas priekšsēdētājam Andrejam Požarnovam.

– Pēdējā laikā daudz tiek diskutēts par Dienvidu tiltu, kas tiek dēvēts pat par dārgāko Eiropā. Spriests arī par to, ka tilts beigsies būtībā nekur, tas ir, vienas joslas katrā virzienā brauktuvē Bauskas ielā. Ko domāts darīt, lai šis dārgais tilts reāli atslogotu transporta kustību Rīgā?

– Daugavas kreisajā pusē tiks izbūvēta automaģistrāle, kas ies līdz Ziepniekkalna ielai. Tas ir nākamais tilta celtniecības posms. Šobrīd diskusija risinās par tilta savienojumu ar Bauskas ielu. Esam runājuši gan ar valdības, gan Satiksmes ministrijas pārstāvjiem par to, ka no Valsts autoceļu fonda līdzekļiem varētu rast finansējumu, lai izbūvētu šo savienojumu. Taču pilnībā šis tilts funkcionēs tikai tad, kad būs izbūvēts ceļš līdz Ziepniekkalna ielai.

– Vai šī tilta būvniecība nebija kļūda? Arī Rīgas mērs Jānis Birks izteicies, ka pilsētai daudz nozīmīgāks būtu Ziemeļu šķērsojums, pat Hanzas tilts un tikai tad – Dienvidu tilts.

– Kļūda tā nebija nekādā gadījumā. Ziemeļu šķērsojums pašai Rīgai – no satiksmes organizācijas viedokļa un pilsētas centra atslogošanas – tiešām dotu daudz vairāk. Bet ir ilgs izpētes laiks, lai šim šķērsojumam saņemtu Eiropas Savienības finansējumu. Ir jāiziet noteikti procesi, nepieciešama izpēte, projektēšana, zemju atpirkšana utt., un reāli ir cerības piesaistīt papildu līdzekļus no nākamā ES finansēšanas perioda, tā ka ātrāk to uzbūvēt tāpat nebūtu iespējams.

Attiecībā uz Dienvidu tiltu – Latvijai tas ir vajadzīgs. Taču, ja paskatāmies tā novietojumu, Daugavas kreisajā krastā tas beidzas praktiski pie Rīgas robežas, tātad faktiski šo tiltu vairāk izmantos Rīgas rajona iedzīvotāji, nevis rīdzinieki. Protams, kad tas tiks savienots ar Ziepniekkalna ielu, tad ļoti daudzi veiksmīgi varēs uzreiz nonākt Rīgas centrā, bet šajā brīdī tiltu vairāk izmantos Baložu, Ķekavas, Baldones, pat Bauskas un citas pašvaldības, tāpēc valstij būtu jāpiedalās ar savu finansējumu.

Nav pareizi, ka šie lielie infrastruktūras objekti, kurus izmantos visas Latvijas iedzīvotāji, ir uzlikti tikai uz Rīgas pleciem.

– Cik reāla ir Ziemeļu šķērsojuma izveide? Ja pat provizoriskie aprēķini liecināja, ka tā izbūvei vajag ap miljardu eiro, tad var prognozēt, ka izmaksas būs vēl astronomiskākas!

– Protams, ka tas ir reāli! Tiek meklēts finansējums no dažādiem avotiem – gan no pilsētas budžeta, gan ES fondiem, gan privātajiem investoriem, kredītiestādēm, ceram uz daļu arī no valsts budžeta. Šis finansējums būs dalīts, taču par kopējo projekta apjomu varēs spriest tikai pēc visu izpētes darbu noslēgšanās.

– Vēl viens Rīgas megaprojekts – zemās grīdas tramvajs. Šā projekta izmaksas tiek lēstas ap pusmiljardu eiro. Vai galvaspilsētas kase vispār var pavilkt šādu ieceri?

– Aprēķins par šo summu ir uz 26 gadiem, turklāt ar tādu domu, ka tajā ietilpst pilnīgi visu tramvaju un sliežu ceļu visā pilsētā nomaiņa. Šī ir ļoti liela summa, tāpēc šis projekts ir sadalīts pa posmiem, no kuriem pirmais ir 20 jaunu tramvaju iepirkšana un 6. maršruta tramvaju līnijas modernizēšanu, kā arī depo pārbūve.

Šeit jāņem vērā, ka tie tramvaji, kas tagad kursē Rīgas ielās, būvēti 70.–80. gados, un var teikt, ka visi jau vienu reizi ir atjaunoti. Pēc dažiem gadiem tie izies no ierindas un tik un tā tie būs jāmaina, tas ir, jāpērk jauni. Ja turpināsim ekspluatēt vecos, izmaksas būs milzīgas. Šajā brīdī vienkārši tiks pieņemts cits standarts – zemās grīdas tramvaji. Ja skatāmies ilgstošā laika posmā, tie ir tēriņi, kas tik un tā būs vajadzīgi.

– Kā reāli plānots ieviest zemās grīdas tramvajus? Ja tiek tikai pārbūvēta esošā sliežu klātne, tad pieturas, piemēram, K. Barona ielā būs brauktuves vidū, un šim tramvajam būtībā zūd jēga; ja pieturas tiek pārceltas tuvāk pie ietves, tad kapitāli jāpārbūvē viss sliežu ceļš, kā arī jārekonstruē pati iela.

– Šobrīd tiek skatīts jautājums par konkrētā risinājuma pieņemšanu. Novirzīt tramvajus uz ielas malu ir diezgan sarežģīti apakšzemes komunikāciju dēļ, to pārcelšana būtu ļoti dārga. Pašlaik ir pieņemts lēmums par 6. maršruta tramvaju līnijas pagarināšanu par 2,5 kilometriem – līdz Garkalnes pagasta padomei.

– Par tramvajiem dzirdēti daudz un dažādi projekti: tos palaist arī pāri Deglava tiltam Purvciema virzienā; iekārtot sliežu ceļu Elizabetes ielā; organizēt tramvaju kustību pa 11. novembra krastmalu...

– Šobrīd tos pat negribētu komentēt, jo tie ir tālākā perspektīvā, kad jau būs pavisam cits Rīgas domes sastāvs. Vajadzēs prioritārā secībā izvērtēt, kuru no šiem posmiem pārtaisīt, pagarināt, paplašināt utt. Taču tas notiks pēc tam, kad modernizēsim 6. maršruta līniju.

Aktīvas diskusijas šobrīd notiek ar Satiksmes ministriju par tramvaja līnijas izbūvi līdz lidostai, bet šeit kārtējo reizi ir finansēšanas jautājums. Lidosta atrodas ārpus Rīgas, un manā skatījumā tas tomēr ir valsts līmeņa projekts. Mēs varētu šo tramvaja līniju palaist, bet tur nepieciešama papildus tilta izbūve pār dzelzceļu, kopumā tas viss ir dārgi. Ja valstij interesē, lai tramvajs kursētu uz lidostu, tad tomēr gribētos redzēt no valsts puses arī finansējumu.

– Sabiedriskā transporta tarifi šogad ir sasnieguši 40 santīmu robežu, taču tā pilnīgi droši nav galējā robeža. Vai ir iespējams prognozēt, cik maksās biļetes sabiedriskajā transportā 2009. gadā, cik 2010. gadā, cik – 2015. gadā?

– Nevar prognozēt, kas būs pēc pieciem vai desmit gadiem. Sabiedriskā transporta tarifi tiek izvērtēti katru gadu. Prognozēt inflāciju, darba algas, izmaksu sadārdzinājumu un citus rādītājus ir neiespējami. Protams, kamēr būs inflācija un cenu sadārdzinājums, tikmēr tiks pārskatīti arī transporta tarifi, bet šobrīd pateikt, cik maksās biļete 2010. gadā, nav iespējams.

– SIA Rīgas satiksme šobrīd šķiet kā caura muca: Rīgas dome katru gadu palielina uzņēmumam piešķiramo dotāciju, bet tarifi pieaug, pakalpojumu līmenis uzlabojas minimāli. Varbūt pasažieru pārvadājumus uzticēt kādai privātai firmai, bet Rīgas satiksmi likvidēt?

– Ir pieņemts likums, ka valsts vai pašvaldība, kas slēdz līgumu ar kādu pārvadātāju un dod uzdevumu braukt konkrētā maršrutā, sedz zaudējumus. Pārvadājumi tiek dotēti, tas ir pašvaldības uzdevums, un, Rīgas satiksmi nomainot ar citu operatoru, situācija nemainītos. Mēs esam ieinteresēti, lai Rīgas satiksme saglabā augstu kvalitāti, lai būtu pietiekami daudz jaunu transporta vienību, tāpēc tiek skatīti jautājumi par atsevišķu maršrutu pārplānošanu u. tml. Ir konkurence starp uzņēmumiem par vadītājiem, jo braukt ar sabiedrisko transportu ir grūtāk un sarežģītāk nekā, piemēram, ar kravas mašīnu. Tāpēc gan paaugstinām algas vadītājiem, gan ieguldām līdzekļus uzņēmuma attīstībā.

– Kādas ir ieceres sabiedriskā transporta maršrutu optimizācijā? Šobrīd Rīgā maršruti lielākoties virzās viens otram paralēli, taču perpendikulāro maršrutu jūtami trūkst.

– Tas ir regulārs un pastāvīgs darbs, ko Rīgas satiksme veic kopā ar Satiksmes departamentu. Rīgas satiksme plāno savus maršrutus, un, ja atrod par nepieciešamu kaut ko mainīt vai izveidot jaunu maršrutu, tad katrs gadījums tiek izvērtēts. Tuvākajā laikā papildus izvērtēsim visus šos maršrutus, jo viens no risinājumiem, kā cīnīties ar sastrēgumiem, ir novieto un brauc sistēmas ieviešana, taču tā darbosies tikai tad, ja attiecīgajās vietās būs pietiekami pieejams sabiedriskais transports – tikai stāvvietas laukums vien neko nedos.

– Kā glābiņš tiek uzlūkota novieto un brauc sistēmas autostāvvietu izveide, taču diez kas vairāk par iecerēm šajā jomā pēdējā laikā nav dzirdēts. Kā domei veicas ar park & ride sistēmas izveidi?

– Novieto un brauc sistēma darbojas tikai tad, ja ir visi nepieciešamie komponenti: ir gan, kur mašīnu novietot, gan sabiedriskais transports, ar kuru pietiekami ātri un ērti pārvietoties. Piemēram, pie topošā Latgales priekšpilsētas multifunkcionālā kultūras centra plānots iekārtot laukumu; pēc tam pārskatīsim sabiedriskā transporta maršrutus, lai no šā laukuma varētu viegli tikt uz Rīgas centru. Skatīsimies, cik šī vieta būs vajadzīga autovadītājiem. Ja laukums nebūs piepildīts un tajā būs brīvas vietas, nav jēgas būvēt stāvvietai papildu stāvus. Ja būs liela interese, risināsim jautājumu par papildu finansējumu un šā laukuma paplašināšanu.

– Par vienu no labākajiem priekšvēlēšanu saukļiem varētu kļūt solījums atbrīvot Vecrīgu no autotransporta. Vai šādu saukli ir iespējams realizēt dzīvē? Vai esat gatavs piestrādāt pie tā, lai tā patiešām notiktu?

– Pilnībā Vecrīga no autotransporta netiks atbrīvota nekad: jāpiegādā preces dažādiem šeit esošajiem veikaliem un kafejnīcām; Vecrīgā ir iestādes, iedzīvotāji. Ar Ministru kabineta noteikumiem ir noteikts, kam Vecrīgā ir jānodrošina piekļuve pie saviem īpašumiem, pie saviem dzīvokļiem, savukārt ar domes saistošajiem noteikumiem noteikta kārtība, kādā notiek iebraukšana Vecrīgā. Taču bieži vien šie noteikumi tiek pārkāpti, un automašīnu skaits, kas iebraukušas Vecrīgā, bieži vien ir lielāks, nekā reāli vajadzētu būt. Tāpēc šogad sagatavosim un virzīsim apstiprināšanai daudzus un dažādus ierobežojumus, kas varētu stāties spēkā no nākamā gada. Esam plānojuši ierobežot gan caurlaižu skaitu, gan paaugstināt cenu atlaižu kartēm. Cerams, ka Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija šos grozījumus akceptēs, un tad automašīnu skaits Vecrīgā varētu ievērojami samazināties – domāju, ka pat vairāk nekā uz pusi.

Viens no sāpīgākajiem jautājumiem ir dzīvesvietas deklarēšana. Likumdevējs nebija paredzējis, ka dzīvesvietas deklarācijas izziņa kādam dotu kādu materiālu labumu – bija domāts, ka cilvēki tikai deklarēs savu dzīvesvietu, norādot adresi, uz kuru nosūtīt pastu, uz kurieni tiek pārskaitīts ienākumu nodoklis, kur šo cilvēku var atrast. Taču deklarētā dzīvesvieta dod iespēju bērnu sūtīt konkrētā skolā, var saņemt kādu pabalstu, saņemt Vecrīgas iebraukšanas karti bez maksas. Šobrīd neviens nekontrolē, vai cilvēks tiešām dzīvo deklarētajā dzīvesvietā. Tāpēc vai nu papildus jāievieš kādi administrēšanas pasākumi, lai cilvēks pierādītu, ka tiešām dzīvo savā deklarētajā dzīvesvietā, vai arī jānosaka kādi limiti. Viens no priekšlikumiem varētu būt tāds, ka tiks izsniegta tikai viena atļauja iebraukšanai Vecrīgā uz vienu dzīvokli.

– Tātad agri vai vēlu Rīgā vajadzēs paplašināt maksas iebraukšanas zonu. Cik plaša tā varētu būt, kādi būtu nosacījumi tās darbībai?

– Ir izveidota darba grupa, kas izpētīs maksas zonas paplašināšanas iespējas. Modeļi ir visdažādākie – gan uzskaites sistēma ar videonovērošanu un automašīnu numuru reģistrēšanu, gan tehnoloģijām, kas fiksē iebraucošas automašīnas. Ir visdažādākās norēķinu sistēmas, piemēram, mēneša beigās piestāda rēķinu vai arī uzreiz jāmaksā pie iebraukšanas. Ir iespējas noteikt fiksēto maksājumu, līdzīgi kā Vecrīgā, ir arī tādas iespējas, ka šī maksa attiecas tikai uz sastrēgumu stundām, bet, ja brauc naktī vai no sastrēgumiem brīvākā dienas daļā, šīs maksas nav vispār vai arī tā ir minimāla.

Taču, ja skatāmies pēc tā, kur Rīgā varam uzstādīt kontroles iekārtas, tad visracionālākais ir to izvietošana ap dzelzceļa loku, kur ielas krusto dzelzceļu. Tas ir loks, ko no organizatoriskā viedokļa reāli var nosegt.

– Ik gadu automašīnu skaits gan Rīgā, gan valstī pieaug, bet satiksmes infrastruktūras izbūves darbi šiem tempiem acīm redzami netiek līdzi. Vai satiksmes dalībniekiem vispār ir vērts lolot kādas cerības uz situācijas normalizēšanos? Bet varbūt domei labāk skaidri un gaiši pateikt: mēs te neko vairs nevaram darīt, slēdzam centru, pārvietojieties kājām, ar riteni vai sēdiet mājās?!

– Jebkurā pilsētā valda princips: ja notiek aktīva saimnieciskā darbība, tad ir arī daudz automašīnu, līdz ar to ir arī sastrēgumi. Ja birojs atrodas pilsētas centrā, tad var arī vairāk nopelnīt, un cilvēki ir gatavi pieciest šos sastrēgumus. Spilgts piemērs ir Maskava, kur cilvēki sēž sastrēgumos veselu darba dienu: četras stundas, braucot uz darbu, četras – atpakaļ. Ja runājam par Rīgu, tad veiksmīgāk jāplāno pilsēta, biroji jāceļ ārpus centra. No svara ir arī ekonomiski pamatoti maksājumi par infrastruktūru. Kad paaugstinājām cenas par autostāvvietām Rīgas centrā, ir parādījies ļoti daudz priekšlikumu no privātajiem investoriem, kas ir gatavi būvēt daudzstāvu autostāvvietas. Šobrīd Transporta infrastruktūras attīstība izvērtē dažādas vietas, kur to varētu darīt. No pilsētas viedokļa mēs tajā esam ieinteresēti – lai labāk automašīnas pārvietojas uz šādām daudzstāvu autostāvvietām, lai arī tās būtu privātās, tad tās varēs noņemt no ielām.

Kamēr transports pilsētā ir, tikmēr pilsēta dzīvo. Mūsu pienākums ir sabalansēt visus priekšnosacījumus, lai nav tā, ka viss transports paliek tikai pilsētas centrā un beigās tiek nobloķēts. Tas ir pilsētplānošanas jautājums.

 

Doma laukumā izveidojusies gara rinda, lai parakstītos par referendumu par pensiju likuma grozījumiem

LETA  02/14/08    Kā novēroja aģentūra LETA, vecāka gadagājuma ļaudis aizvien nāk klāt un stājas garajā rindā, lai parakstītos par grozījumiem likumā.

Vairāki no rindā stāvošajiem atnākuši pa vienam, taču ir arī domubiedru grupiņas.

LETA jau ziņoja, ka Štokenberga organizācija "Sabiedrība citai politikai" šodien, 15.februārī, un 16.februārī organizācijas birojā Jaunielā 19 vāks parakstus, lai rosinātu tautas nobalsošanu par grozījumiem likumā "Par valsts pensijām".

Līdz šim darba grupa, kas sāka parakstu vākšanu par grozījumiem likumā "Par valsts pensijām", ir savākusi vairāk nekā 8000 parakstu. "Sabiedrības citai politikai" valdes loceklis Štokenbergs ir pārliecināts, ka ar viņa organizācijas atbalstu izdosies savākt trūkstošos 2000 parakstu, lai jau tuvākajā laikā tos varētu iesniegt Centrālajai vēlēšanu komisijai.

"Sabiedrība citai politikai" uzskata, ka tādējādi tiks ietaupīti valsts līdzekļi parakstu vākšanai un referenduma rīkošanai, jo to varēs rīkot vienlaicīgi ar arodbiedrības rosinātajiem grozījumiem par izmaiņām Satversmē, kas ļautu tautai rosināt Saeimas atlaišanu.

Grozījumu būtība ir likumā "Par valsts pensijām" noteikt, ka minimālā pensija nedrīkst būt zemāka kā Ministru kabineta noteiktais sociālā nodrošinājuma pabalsts ar koeficentu trīs. Tas nozīmē, ka minimālā pensija Latvijā nebūs zemāka kā iztikas minimums.

"Situācijā, kad vairāk nekā pusmiljons Latvijas pensionāru dzīvo zem iztikas minimuma, kad valdība viņiem sola tikai pāris latu pielikumu vēlā pavasarī, kad komunālo maksājumu un pārtikas cenas būs vēl krietni augstākas, mēs neredzam citu alternatīvu kā likumā "Par pensijām" nostiprinātu normu, ka minimālā pensija nedrīkst būt mazāka par iztikas minimumu," norāda Štokenbergs.

 

Latvijas Pasta ģenerāldirektors atkāpjas no amata

LETA  02/14/08    Dažādu problēmu vajātā Latvijas Pasta ģenerāldirektors Gints Škodovs nolēmis atkāpties no amata.

Atlūgumu Latvijas Pasta padomei Škodovs iesniegs šodien plkst.15, viņš paziņoja preses konferencē.

Tālāka cīņa ar sekām nav iespējama, sacīja Škodovs, norādot, ka problēma - nerentablie pakalpojumi, kas tiek sniegti zem pašizmaksas, - ir zināma, bet neviens nevēlas par to runāt.

Škodovs norādīja, ka vainu par to, kādā situācijā ir nonācis pasts, uzņemas. "Acīmredzot neesmu bijis pietiekami drosmīgs, palielinot preses piegādes un citu pakalpojumu cenas, kā arī samazinot pasta nodaļu skaitu," sacīja Latvijas Pasta ģenerāldirektors.

Kā ziņots, pastu pēdējā gada laikā vajājušas dažādas problēmas ar preses piegādi un informācijas sistēmu darbību, kā arī uzņēmums cieš lielus zaudējumus.

Iepriekš presē izskanējusī informācija liecina, ka Latvijas Pasts, kas 2006.gadā cieta četru miljonu latu zaudējumus, 2007.gadā piedzīvojis jau desmit miljonu latu zaudējumus. Lai segtu ikdienas izdevumus, Latvijas Pasts 2007.gada nogalē saņēmis 15 miljonu latu aizdevumu uz četriem mēnešiem.

Problēmas pērn un šogad bijušas arī preses piegādē. Iekšējās izmeklēšanas rezultātā no amata bija spiesta atkāpties Škodova vietniece Ieva Rozenberga un Preses pakalpojumu dienesta direktors Adrians Jurciks.

Škodovs gan norādījis, ka šogad situācija preses piegādē ir labāka nekā pagājušajā gadā, tomēr joprojām - neapmierinoša.

Kā galvenos problēmu iemeslus Škodovs minēja adrešu datubāzes kvalitāti, abonēšanas sistēmu, kas ne visos gadījumos nostrādāja, kā vajadzētu, kā arī līdzekļu trūkumu - Latvijas Pasts nesaņem pienācīgu apmaksu par sniegtajiem pakalpojumiem.

Kā ziņots, Latvijas Pasts iesniedza Satiksmes ministrijai (SM) uzņēmuma attīstības koncepciju. Satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC) iepriekš norādīja, ka SM izvērtēs koncepciju un nebūšanas, kurās uzņēmums nonācis, un pēc tam tiks lemts par pasta vadītāja palikšanu amatā.

Arī Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) iepriekš publiski apšaubījis Latvijas Pasta vadības spēju atrisināt samilzušās problēmas un uzskata, ka atbildība par visām nebūšanām jāuzņemas tieši pasta vadībai.

Kā ziņots, pirmdien, 18.februārī, SM notiks preses konference par Latvijas Pasta aktuālākajām problēmām.

 

LSDSP neatbalsta partiju priekšvēlēšanu tēriņu griestu paaugstināšanu

LETA  02/14/08    Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) uzskata par nepieņemamu pie varas esošo partiju ierosinājumu par politisko partiju priekšvēlēšanu tēriņu griestu paaugstināšanu, aģentūru LETA informēja LSDSP preses sekretārs Gatis Vanags.

Šādas izmaiņas likumdošanā, pēc LSDSP domām, nevis uzlabos politisko partiju sistēmu Latvijā, bet gan palielinās oligarhu un politekonomisko grupējumu ietekmi uz politiskajām partijām un mazinās politisko partiju godīgu konkurenci, tādējādi nopietni apdraudot demokrātijas attīstību Latvijā un tiesiskuma nostiprināšanos.

LSDSP uzskata, ka politiskajām partijām būtu jāpiešķir valsts finansējums. Politisko partiju finansēšanai ir jāmeklē komplekss risinājums, lai mazinātu partiju atkarību no finanšu resursiem un finansētājiem, padarītu partijas demokrātiskākas, uzlabotu partiju savstarpējo konkurenci un mazinātu atsevišķu cilvēku nesamērīgi lielo ietekmi uz politisko lēmumu pieņemšanu.

Valsts finansējuma piešķiršanas modelim, pēc LSDSP domām, jābūt tādam, kas ne tikai palielinātu partiju finanšu resursus, bet stimulētu partijas piesaistīt sev mazos ziedotājus un ierobežotu nesamērīgi lielos ziedojumus.

Kā vienu no partiju finansēšanas variantiem, ko izmanto arī citas Eiropas valstis, LSDSP piedāvā apspriest iespēju par valsts līdzfinansējumu katram mazajam ziedojumam, ko piesaistījusi partija. Līdzīgs modelis šobrīd pastāv Vācijā. Savukārt citās valstīs personām, kuras politiskai partijai ir ziedojušas nelielas summas, valsts piešķir nodokļu atlaides.

Vēl viens no risinājumiem, kas mazinātu oligarhu ietekmi, būtu valsts noteikts mazo ziedojumu skaits, kas partijai jāpiesaista, lai tā iegūtu valsts finansējumu. Piemēram, lai Latvijas politiskās partijas iegūtu valsts finansējumu priekšvēlēšanu kampaņai, tai būtu jāpiesaista vismaz 3000 mazo ziedotāju. Šāda veida izmaiņas politisko partiju finansēšanā, pēc sociāldemokrātu domām, ievērojami samazinātu politisko partiju atkarību no oligarhiem un padarītu valsts politiku atvērtāku un godīgāku.

LSDSP uzskata, ka pašreizējā Latvijas politisko partiju finansēšanas sistēma veicina partiju nonākšanu atkarībā no dažiem lieliem ziedotājiem, kas savukārt negatīvi ietekmē gan valsts ekonomiku, gan demokrātijas attīstību, jo lielajiem ziedotājiem ir ietekme uz politisko lēmumu pieņemšanu, tostarp daudzos sabiedrībai svarīgos ekonomiskos jautājumos, kas pašreizējās sistēmas ietekmē bieži vien tiek pieņemti par labu ziedotājiem vai ar viņiem saistītiem uzņēmumiem vai nozarēm, bet ne sabiedrības interešu vārdā.

 

Kalnietes un Kristovska Demokrātiski patriotiskās biedrības dibināšanā piedalījās 30 domubiedri

LETA  02/14/08    Sandras Kalnietes un Ģirta Valda Kristovska Demokrātiski patriotiskās biedrības dibināšanā piedalījās 30 domubiedri no daudziem Latvijas novadiem, aģentūru LETA informēja biedrības veidotāji.

Līdzās sabiedriskajā un politiskajā darbā pieredzējušiem cilvēkiem biedrības darbā iesaistās jauni cilvēki. "Mūsu organizācija ir atvērta jauniem cilvēkiem un jaunām idejām," uzsver abi biedrības dibinātāji.

"Jaunveidotais demokrātiskais, patriotiskais novados sakņotais spēks turpina organizācijas un programmas veidošanu," aģentūrai LETA norādīja Kalniete.

Biedrība iestāsies "par labāku demokrātiju valstī un būs iekšēji demokrātiska". To atspoguļos arī rīcības komitejas darbs un topošās partijas struktūra un statūti. Rīcības komiteju līdzvērtīgi vadīs Kristovskis un Kalniete, tajā svarīga vieta būs novadu cilvēkiem un jauniem lietpratējiem, kas nolēmuši iesaistīties politikā.

Demokrātiski patriotiskās biedrības atbalstītāji dibināšanas sapulcē apsprieda reģionālās reformas jautājumus. Viņi secināja, ka piedāvātās reformas forma un saturs neatbilst līdzsvarotas un no valdošajām partijām neatkarīgas novadu attīstības mērķim. Grupa vienojās drīzumā izstrādāt pamatotu un konstruktīvu nostāju reģionālās reformas jautājumā. "Latvijas novadu jumtus nedrīkst nokrāsot ne oranžus, ne zaļus," uzskata organizācijas veidotāji.

Dibināšanas sanāksmē tika apspriestas organizācijas manifesta tēzes. Tas iezīmēs topošās organizācijas pamatvērtības un mērķus - līdzdalības demokrātiju, laikmetīgu, apliecinošu patriotismu, atbildību, ilgtspēju, līdzsvarotu izaugsmi, iesakņotību un citus.

"Ir pagājis oligarhu, glābēju un vadoņu partiju laiks. Jauno partiju veidos lietpratēji, spēcīgas un neatkarīgas personības, kas nevairīsies no atbildības par valsts nākotni," saviem atbalstītājiem teica Kalniete.

 

Pašvaldību vadītāji izvēlas LPP/LC

Ināra Egle,  Diena  02/14/08    Kamēr par ietekmi vietējā varā cīnās pašvaldībās plaši pārstāvētā Tautas partija un Zaļo un Zemnieku savienība, (ZZS) savas rindas ar vietējiem līderiem nemanāmāk papildina premjera Ivara Godmaņa vadītā partija LPP/LC. Šonedēļ tajā iestājušies pagastu vadītāji no Alūksnes, Balvu, Cēsu un arī Rīgas rajona.

Balvu rajona Šķilbēnu pagasta padomes priekšsēdis Sergejs Maksimovs, kas līdz šim nav bijis nevienā partijā, apgalvo, ka viņa politisko izvēli neesot ietekmējis šīs partijas dāsnums pret savu pārstāvju vadītajām teritorijām, bet tas, ka "LPP/LC man šķita vispieņemamākā". S.Maksimovs ir vietējās katoļu draudzes vadītājs un savulaik LPP/LC ar 15 000 latu ir atbalstījusi arī baznīcu, bet "tā nav aprēķina mīlestība". Viņaprāt, pašvaldību vadītājiem pienācis laiks izvēlēties kādu no lielākajām partijām. Viņam ir bijusi iespēja tikties arī ar Aināru Šleseru, bet tāpat vien viņš naudu nevienam nesolot - tiem, kuri strādājot, tie arī varot cerēt uz palīdzību.

LPP/LC ir iestājusies Balvu rajona Žīguru pagasta padomes priekšsēde Ženija Cvetkova, Alūksnes rajona Virešu pagasta priekšsēde Ārija Ceļmillere un Cēsu rajona Zaubes pagasta priekšsēdis Valdis Lācis, kas abi iepriekš bija ZZS. Premjera partijai pievienojies Balvu rajona Vecumu pagasta priekšsēdis Georgijs Logins, Alūksnes rajona Pededzes pagasta priekšsēde Inta Ņikitina, šajā partijā vēlas darboties arī Talsu rajona Rojas pašvaldības vadītājs Jānis Žoluds. LPP/LC ir iestājies arī Rīgas rajona Stopiņu pagasta priekšsēdis Jānis Pumpurs, kas ievēlēts no Jaunā laika (JL) saraksta. Jau ziņots, ka JL atstājuši aptuveni 20 partijas vietējie līderu. Viens no pazīstamākajiem - Saldus mērs Didzis Konuševskis - Dienu informēja, ka piedalās Sandras Kalnietes un Ģirta Valda Kristovska partijas veidošanā. Tas nozīmē, ka viņš nav izvēlējies nevienu no tagadējām varas partijām.

 

Latvijā par daudz kriminālprocesu

Zane Zālīte-Kļaviņa,  Diena  02/14/08    Dramatiski pieaudzis sākto kriminālprocesu skaits, kaut gan ne vienmēr tam bijis pamats, taču tikpat kā nekas nav darīts, lai novērstu šīs parādības cēloņus. Šai problēmai ikgadējā prokuroru sanāksmē trešdien pievērsās ģenerālprokurors Jānis Maizītis, kā arī atsevišķi pasākuma viesi, atskatoties uz 2007.gadā paveikto.

Pērn valstī reģistrēti 55 620 noziedzīgi nodarījumi, no tiem 5946 sevišķi smagi, informēja J.Maizītis. Ik mēnesi sākti vidēji 4750 kriminālprocesi - bieži vien arī gadījumos, kad noziegums, visticamāk, nav noticis. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš (TP) pat bija aprēķinājis, ka pa kriminālprocesam ir pret katru 36.valsts iedzīvotāju. Kā vienu no iemesliem nepamatotai kriminālprocesu sākšanai J.Maizītis minēja apstākli, ka nav iespējas atteikties tos sākt, pat ja nodarījums ir nenozīmīgs. Par to sašutumu pauda arī Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis, norādot, ka kriminālprocesus sāk pat par zādzību nepilnu četru latu vērtībā, bet trūkst cilvēku, lai ar visām šīm lietām tiktu galā. Tāpēc atsevišķi nodarījumi būtu dekriminalizējami, piemēram, par nelielām zādzībām pirmajā reizē varētu noteikt administratīvu sodu, bet par kriminālatbildību lemt, ja noziegums izdarīts atkārtoti. Lai nebūtisku noziegumu vietā sekmīgi cīnītos ar organizēto noziedzību, nepieciešams likumā paredzēt pretimnākšanu "kroņa lieciniekiem" - šāds princips, kas līdzīgs Latvijā ilgi apspriestajai "antimafijas" normai, jau desmit gadus sekmīgi darbojas Polijā, norādīja ģenerālprokurors.

Par darba prioritāti J.Maizītis atzina sevišķi smagu noziegumu atklāšanu, no kuriem vissmagākās ir slepkavības. Statistika liecina par pozitīvu tendenci - līdz ar valsts sociālekonomiskās situācijas stabilizāciju slepkavību skaits rūk. "Cits jautājums - cik izmeklēšanas iestādes, kriminālpolicija ir profesionāli spējīga atklāt organizētas, labi plānotas, ar organizēto noziedzību saistītas slepkavības, kuras netiek atklātas tieši pēc izdarīšanas," jautāja J.Maizītis, šajā kontekstā pievērošoties darbinieki mainībai, kā arī izmeklētāju un operatīvo darbinieku pārlieku zemajam atalgojumam, ko valsts ilgi atstājusi bez ievērības. "Nevajadzētu aizmirst, ka profesionāli darbinieki parasti nepazūd - darbu turpina, strādājot dažādus darbus, kas ne vienmēr saskan ar valsts interesēm un noziedzības apkarošanas mērķiem," aizrādīja ģenerālprokurors.

Raksturojot tendences, ģenerālprokurors uzsvēra, ka pieaudzis ar narkotiku nelegālo apriti saistīto noziegumu, kā arī ekonomisko noziegumu skaits. Tāpēc šā gada sākumā izveidota atsevišķa 10 prokuroru grupa, kas izmeklēs ekonomiska rakstura kriminālprocesus, kas saistīti ar naudas atmazgāšanu, izvairīšanos no nodokļu nomaksās u.tml.

 

Godmanis iejauksies partiju strīdā par pašvaldībām

Ināra Egle,  Diena  02/14/08    Administratīvi teritoriālās reformas pabeigšana no valsts attīstības viedokļa ir ļoti nozīmīgs jautājums, tāpēc premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) plānojis tikties ne tikai ar strīdā par to iesaistīto Zaļo un Zemnieku savienību un Tautas partiju, bet arī visām Saeimā pārstāvētām partijām. Arī trešdien Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas sēdē TP pārstāvju izstrādāto rajonu pašvaldību reorganizācijas likumprojektu koalīcijai izdevās atbalstīt iesniegšanai Saeimā ar opozīcijā esošā Jaunā laika deputātu balsīm. ZZS pārstāvji balsojumā atturējās un uzstājīgi aicināja jautājumu atlikt.

TP frakcijas vadītājs Māris Kučinskis izprotot ZZS specifiku, bet TP jau esot partneriem jau piekāpusies un pieļāvusi novadu kartes koriģēšanu. Tagad esot kārta zaļajiem zemniekiem piekrist kompromisiem. Līdzīgi kā TP līderis Aigars Kalvītis reformas jautājumu saista ar valdības stabilitāti, arī M.Kučinskis teica: "Ja šī valdība nevarēs reformu īstenot, tad mēs neesam tādā valdībā." Viņš arī norādīja uz iepriekšējā pašvaldību ministra Aigara Štokenberga (toreiz — TP) atbildību, jo, viņaprāt, diskusijai par rajonu padomju reorganizāciju vajadzēja notikt jau pagājušajā vasarā.

ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis rajonu reorganizācijas likumprojektu esot saņēmis tikai dienu iepriekš, un "mūsu ministri to ne acīs nav redzējuši", tāpēc pirms balsojuma frakcijas vadība ar to vēlas iepazīstināt savus pārstāvjus valdībā un pašvaldībās. ZZS prasība vienlaikus izlemt reģionālo pašvaldību likteni tiek pamatota ar likumā paredzēto otrā līmeņa pašvaldību izveidošanu. 2006.gada 20.jūnijā, atbalstot 167 novadu karti, A.Kalvīša valdība paskaidrojuma rakstā norāda, ka "pēc administratīvi teritoriālās reformas Latvijā ir apriņķa, novadu un republikas pilsētu pašvaldības". Atsaucoties uz to, ZZS aicina runāt par to, kādas otrā līmeņa pašvaldības nāks rajonu padomju vietā. "Nevajag tēlot te histērijas lēkmes — reforma virzīsies uz priekšu un neviens netaisās to apturēt, bet mums ir savs viedoklis, kas tiek uzskatīts par nepaklausību Tautas partijas diktātam," teica A.Brigmanis.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns, tāpat kā Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdis Oskars Spurdziņš, kas abi pārstāv TP, nenoliedz diskusijas iespējamību, taču tagad vairs nevarot pagūt pieņemt vēl reģionālo pašvaldību likumu. Par to esot daudz mazāk skaidrības nekā par rajoniem, jo nav zināms ne reģionu pašvaldību finansējums, ne cik un kādas funkcijas ministrijas ir gatavas tām atdot. Komisijas sēdē klātesošais Jēkabpils rajona priekšsēdis Jānis Raščevskis (ZZS) norādīja, ka rajonā novadi ir veidoti ar domu, ka būs apriņķa pašvaldības, kas pārņems daļu rajonu funkcijas. Ja tās tagad ir jāsadala starp pieciem novadiem, varot rasties grūtības to izdarīt, tāpēc tikšot apsvērta doma pārskatīt rajona karti un apvienoties lielākos novados.

Rajonu reorganizācijas likumprojektu nākamajā ceturtdienā plānots nodot komisijām. ZZS par to nevarēšot balsot, jo tai nav pieņemams nodoms paredzēt par rajonu likvidēšanu atbildīgās pašvaldības noteikšanu. Savukārt M.Kučinskis kā alternatīvu redz vienīgi ministrijas administratora deleģēšanu, kas mazinātu pašu pašvaldību iespējas lemt par rajonu reorganizāciju. Viņaprāt, ja šo funkciju pārņem rajonu pašvaldību izpilddirektori, tad varot atkārtoties kolhozu sadalīšanas laiki. Pašvaldību ministrs E.Zalāns uzsvēra, ka katrā rajonā ir atšķirīga situācija, tāpēc likumā nevar paredzēt visus gadījumus, par kuriem būs jālemj tagadējām rajonu padomēm, līdz gada beigām sagatavojot katram sava rajona reorganizācijas plānu.

 

Koalīcijas partneriem vairs neesot domstarpību par pašvaldību reformu

LETA   02/14/08    Koalīcijas partneriem vairs nav domstarpību par pašvaldību reformas īstenošanas gaitu, šodien pēc tikšanās ar premjeru Ivaru Godmani (LPP/LC), informēja Tautas partijas (TP) Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis.

TP ar pašvaldību reformu jautājumu negāzīs valdību, taču jautājums ir par Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) vietu valdībā, pirms tikšanās ar Godmani neslēpa Kučinskis.

Viņš pauda neizpratni par to, kur pa šīm dienām ir palikusi ZZS nepiekāpīgā nostāja, taču tagad nekādu domstarpību šajā jautājumā vairs neesot.

Kučinskis informēja, ka reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministrs Edgars Zalāns (TP) līdz nākamajai nedēļai sagatavos un iepazīstinās koalīciju ar saviem priekšlikumiem par atbildīgajām pašvaldībām. Partijām vairs neesot principiālu domstarpību par rajonu funkciju pārņemšanu, un TP varētu piekrist ierosinājumam iecelt atbildīgos par rajonu pašvaldību likvidēšanu, sacīja Kučinskis.

Godmanis šodien tikās arī ar ZZS pārstāvjiem. ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis pēc tikšanās atzina, ka starp premjeru un partiju domstarpību par reformu nav.

Savukārt Godmanis žurnālistus informēja, ka viņam bijis svarīgi uzklausīt politiķu viedokli. Pēc valdības vadītāja teiktā, ir panākta vienošanās par divu problēmu risinājumiem - novadiem, kas jau izveidoti un varētu tikt iekļauti vēl kādā citā novadā, un par rajona funkciju pārņemšanu.

Premjers informēja, ka ar novadiem, kas jau ir izveidoti un nevēlas tikt iekļauti citā novadā, veidojas atsevišķa situācija - šādi novadi esot tikai pieci un problēma tikšot atrisināta. Savukārt, risinot jautājumu par rajonu funkciju pārņemšanu, daļa funkciju varētu tikt uzticēta novadiem, bet daļa - atdota pieciem plānošanas reģioniem.

Jau ziņots, ka politiķu paziņojumi pirms reformas īstenošanas dzīvē jau bija izsaukuši asas domstarpības.

TP bija paziņojusi, ka pašvaldību reforma būs uzticības balsojums valdībai. Pēc neoficiālas informācijas gadījumā, ja ZZS ar pārējām partijām minētajā jautājumā būs neatrisinātas domstarpības, netiek izslēgta iespēja, ka ZZS vietu valdībā var ieņemt patlaban opozīcijā esošā partija "Jaunais laiks" (JL). Par minēto iespēju jau ir notikušas neformālas politiķu sarunas.

"Esmu jau tik daudz pieredzējis, ka ZZS neviens variants par pašvaldību reformu neliekas labs, tāpēc labāk sagaidīsim pirmdienu, un tad būs skaidrība, vai reformas jautājumā mēs varam virzīties uz priekšu," sacīja Kučinskis.

 

Daļēji piekāpjas, bet nevienojas par reformu

Ināra Egle,  Diena  02/15/08    Par rajonu padomju reorganizāciju atbildīgo pašvaldību, kā to paredz Tautas partijas (TP) paspārnē sagatavotais likumprojekts, ceturtdien partijas sarunās ar premjeru Ivaru Godmani (LPP/LC) vienojušās aizvietot ar valdības apstiprinātu administratoru. Šo personu rajonu pašvaldības izvēlētos pašas, un šai nostājai, par ko galīgā vienošanās paredzēta pirmdien valdības partiju pārstāvju sapulcē, piekrīt gan Zaļo un Zemnieku savienība, gan TP. Atbildīgā pašvaldība vai administrators atbildētu par rajonu likvidāciju - institūciju, mantas, tiesību tālāku nodošanu pirmā līmeņa pašvaldībām. Bažas bija, ka šis process nonāktu TP vadīto pašvaldību rokās. Pašvaldību ministrs Edgars Zalāns (TP) uzsver, ka reorganizācija notiktu saskaņā ar tagadējo rajonu padomju šajā gadā sagatavoto reorganizācijas plānu.

ZZS kā kompromisu piedāvā otrā līmeņa pašvaldību veidošanu uz tagad esošo piecu plānošanas reģionu bāzes, kam piekrīt premjers I.Godmanis. TP pārstāvji nesola iespēju tuvākajā laikā to īstenot, kaut arī savulaik TP pašvaldību ministrs Māris Kučinskis piedāvāja šādu otrā līmeņa pašvaldību modeli. Toreiz, atsaucoties uz lielo pilsētu iebildumiem, tieši ZZS esot nobremzējusi plānošanas reģionu pārveidošanu par otrā līmeņa pašvaldībām, atceras M.Kučinskis, kuram pret šo ideju neesot nekas iebilstams. ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis gan to neatcerējās.

Strīds starp ZZS un TP sākās pēc zaļo zemnieku vietējo līderu sapulces Garkalnē, kad ZZS atteicās atbalstīt rajonu pašvaldību reorganizācijas likumu, kas sagatavots TP reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra E.Zalāna vadībā. To jau nākamajā ceturtdienā kā Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas iniciatīvu plānots nodot Saeimas komisijām. ZZS vēlējās vienlaikus sākt diskusiju par to, kādas otrā līmeņa pašvaldības būs Latvijā pēc rajonu likvidācijas. Rajonos, (piemēram, Jēkabpils, Cēsu, Liepājas), kuros ir pieci un vairāk novadi, viņuprāt, novadi nespētu pārņemt visas rajonu pašvaldību funkcijas. TP līderis Aigars Kalvītis tad paziņoja, ka reforma ir valdības izdzīvošanas jautājums.

Premjers ar ZZS un TP ceturtdien vienojies, ka funkcijas, kuras novadi nespēj pārņemt, - vispirms jau sabiedrisko transportu - varētu nodot plānošanas reģioniem. E.Zalāns nepilnu trīs nedēļu laikā sarunās ar ministrijām vienosies, kā labāk varētu notikt rajonu funkciju nodošana novadiem - runa ir, piemēram, par mazajām slimnīcām, pasažieru pārvadājumiem, izglītības pārvaldēm un ko no tā būs nepieciešams nodot plānošanas reģioniem. E.Zalāns personīgi neiebilst pret reģionālo pašvaldību veidošanu, taču tad ir jāapzina funkcijas, kuras ministrijas gatavas tiem atdot. Taču, viņaprāt, novadiem ir jāspēj pārņemt maksimāli daudz funkciju, lai pakalpojumi būtu pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem.

ZZS prasīja arī pārskatīt novadu karti, jo ir agrāk izveidoti novadi (Lapmežciems, Inčukalns, Valgunde, Sabile, Lielvārde), kam esot iebildumi pret iekļaušanu lielākā novadā pretēji to gribai. Premjers ar partijām vienojies lūgt juristu vērtējumu šai situācijai. Lapmežciema novada priekšsēdis Edmunds Pētersons (ZZS), kura vadībā tiek gatavots pieteikums Satversmes tiesai, Dienai teica, ka ar tā iesniegšanu viņš nesteigšoties cerībā uz valdības izpratni. E.Zalāns uzskata, ka novadu karti varēs pārskatīt tikai divos - Cēsu un Talsu rajonā. ZZS tādā gadījumā vēlas, lai Satversmes tiesa izšķir, kam ir taisnība. Abas partijas aci pret aci ceturtdien netikās, taču M.Kučinskis neredz pretrunas, kuru dēļ nebūtu iespējams vienoties.

 

Saeimas deputātes aicinās veidot Dzimumu līdztiesības apakškomisiju

LETA  02/15/08    Sieviešu deputātu grupa sadarbībai ar citu valstu parlamentārietēm aicinās veidot Dzimumu līdztiesības apakškomisiju, aģentūru LETA informēja Saeimas Preses dienests.

Apakškomisijas izveidi ir aicināta uzņemties Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija.

Resursu centrs sievietēm "Marta" izstrādāja priekšlikumus Dzimumu līdztiesības likumprojektam. Sieviešu deputātu grupas vadītāja Karina Pētersone (LPP/LC) uzskata, ka šim likumprojektam nepieciešams kompetents ekspertu izvērtējums, tādēļ tiks lūgts Labklājības ministrijas, Bērnu un ģimenes lietu ministrijas, Tieslietu ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, kā arī Tiesībsarga biroja viedoklis.

Pašreiz atsevišķās jomās juridiskais regulējums ir visaptverošs, bet citās - nepilnīgs, tādēļ ir ļoti svarīgi atrast pareizāko pieeju, lai uzlabotu reālo situāciju un cilvēki nevarētu tikt diskriminēti kādā dzīves jomā tikai piederības dēļ vienam vai otram dzimumam, skaidro Pētersone. Viņa arī norādīja, ka nepieciešams rosināt arī plašāku diskusiju sabiedrībā, jo dzimumu līdztiesības veiksmīga īstenošana ir cieši saistīta ar kultūrvēsturiskajām tradīcijām, iedzīvotāju informētību un izpratni par šiem jautājumiem.

Saeimas Sieviešu deputātu grupa sadarbībai ar citu valstu parlamentārietēm tika dibināta 2007.gada 15.novembrī, un tajā piedalās gandrīz visas Saeimas deputātes. Deputātu grupas galvenie darbības virzieni - paplašināt sadarbību ar sievietēm citu valstu parlamentos, veidot dialogu ar nevalstiskajām organizācijām un veicināt līdztiesības problēmu izpratni sabiedrībā.

 

Viedoklis: Evolūcija, lai nebūtu revolūcijas

Askolds Rodins,  Diena   02/15/08    Iekustināti. Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vēl ir gandrīz trīs gadi. Parasti tas politiķiem bija laiks, kad varēja rušināties, īpaši nesatraucoties, ko teiks vēlētāji. Parasti "elektorāts" kļuva par "tautu" tikai vēlēšanu gadā. Šajā starpvēlēšanu periodā iznācis citādi. Pirms gada toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atteicās izsludināt Saeimas "balsošanas mašīnas" pieņemtos grozījumus drošības iestāžu likumos, un Saeima no tiem atteicās. Jūlija sākumā sarīkotais referendums gan tika atzīts par nenotikušu, taču fakts, ka par patiesībā vairs nevajadzīgo nostādni atnāca balsot vairāk kā 330 tūkstoši pilsoņu, liecināja par sabiedrības neapmierinātību ar politiķu darbību un attieksmi pret vēlētājiem.

Šķiet, šis referenduma blakusrezultāts politiķu aprindās netika īsti novērtēts. Tāpēc diezgan likumsakarīgi sekoja 18.oktobra mītiņš pie Saeimas un 3.novembra - Doma laukumā. Un kļuva saprotams, ka galvenais, ko sabiedrība gaida no politiķiem, ir godīga politika. Tāda, kur viss nebūtu kuluāros jau iepriekš sarunāts. Zīmīgi, ka pirmo reizi "ārpus rāmjiem" izgāja jaunais Valsts prezidents Valdis Zatlers, kas atnāca uz mītiņu Doma laukumā. Neko lielu nepateica, taču - atnāca, spēja distancēties no tiem, kas viņu iebalsoja amatā.

Politiķi sakustējušies. No Tautas partijas šķīrās divi ministri. Var diskutēt, vai ir pamats runāt par kārtīgu šķelšanos Jaunajā laikā (JL) un Tēvzemei un brīvībai/LNNK. Tas nāks redzams ar laiku. Taču ir visi priekšnoteikumi, lai nākamajās Saeimas vēlēšanās sevi pieteiktu vismaz divi jauni politiskie spēki.

No apakšas nākošas iniciatīvas vairs nebūs lemtas bezcerīgi iestrēgt "Saeimas aparātā". To apliecina arodbiedrību rosinātie grozījumi Satversmē, kas dotu iespēju vēlētājiem atlaist Saeimu. Iebildumi, ka grozījumi varētu būt juridiski nekorekti vai pavērtu ceļu politiskam haosam, zaudējuši jēgu pēc tam, kad par tiem publiski pozitīvu viedokli paudis Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētājs Gunārs Kūtris. Viņš atzinis, ka "Satversmes grozījumi ir labi pārdomāti" un nebūt nenozīmēs, ka nelielas cilvēku grupas viegli varēs panākt Saeimas atlaišanu. Var tikai piekrist ST priekšsēdētājam, ka nepieciešams ieviest "normu, kas liktu deputātiem vairāk strādāt un ņemt vērā tautas intereses".

Citos apstākļos droši vien būtu gaidāma ilgstoša stīvēšanās ap grozījumiem Notariāta likumā, kas notariālas paraksta apliecināšanas krasas sadārdzināšanās dēļ daudziem pilsoņiem liegtu izmantot Satversmē paredzēto iespēju paust rakstisku atbalstu referendumu rīkošanai. Taču ir Valsts prezidenta vēstule Saeimas priekšsēdētājam un Ministru prezidentam, kurā prasīts "rast atsevišķu tiesisko regulējumu attiecībā uz iedzīvotāju parakstu notariālu apliecināšanu, ja tas tiek veikts, vācot parakstus par tautas nobalsošanas ierosināšanu vai likumprojekta iesniegšanu". Grūti iedomāties, ka prezidenta rosinājums paliktu nesadzirdēts Saeimā un valdībā.

Sarosījusies papluinītā JL Saeimas frakcija. Tā aktualizējusi vairākus jau agrāk apspriestus, taču noraidītus priekšlikumus. Piemēram, atteikšanos no "lokomotīvju principa" priekšvēlēšanu laikā, paredzot, ka viens deputāta amata kandidāts drīkst figurēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā. Tas atbilstu pilsoņu interesēm (plašāks kandidātu piedāvājums), taču sarežģītu dzīvi partijām un deputāta amata kandidātiem. Plika nē, visticamāk, nebūs.

Tāpat JL licis priekšā atteikties no Saeimas deputātu imunitātes attiecībā uz administratīvajiem pārkāpumiem. Arī saprātīgi, jo par iepriekšējās Saeimas deputātu administratīvo pārkāpumu lielāko daļu vēlētāji pat neuzzināja un viņi tā arī palika nesodīti.

Pie jaunajām vēsmām pieder arī no Tautas partijas padzītā un organizāciju Sabiedrība citai politikai nodibinājušā Saeimas deputāta Aigara Štokenberga un viņa domubiedru organizētā parakstu vākšana, lai varētu sarīkot referendumu par grozījumiem pensiju likumā, kas noteiktu (galvenais mērķis), ka pensija nedrīkst būt mazāka par t.s. iztikas minimumu. Pašlaik pensiju indeksācija ne tuvu netiek līdzi cenu kāpumam. Ceturtdien pie organizācijas biroja Jaunielā bija izveidojusies vairākus simtus cilvēku gara rinda. Jāpiebilst, ka par paraksta apliecināšanu referenduma atbalstītājiem pašiem nebija jāmaksā. Pats Štokenbergs uzskata, ka piedāvātie grozījumi "neskar valsts budžetu", tātad nepieder pie jautājumiem, par kuriem saskaņā ar Satversmi nedrīkst rīkot referendumus. Ja tas ir tā, abus referendumus varētu rīkot vienā dienā. Iznāktu lētāk. Taču šajā gadījumā būtu lietderīgi uzklausīt arī citu juristu domas.

 

Intervija ar Lindu Mūrnieci : «Viņi tik un tā būtu aizgājuši no partijas»

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa", TVNET   02/16/08    Linda Mūrniece piederēja partijas Jaunais laiks vadošo politiķu lokam, bet pēc ārpus kārtas kongresa pagājušā gada martā "nogāja maliņā". Tagad, atkal pirms ārpuskārtas kongresa, viņa apgalvo, ka kandidēs uz valdi.

Linda Mūrniece 8. Saeimā bija Jaunā laika (JL) frakcijas priekšsēdētāja vietniece, bet jau minētajā JL ārpus kārtas kongresā vairākkārt publiski tika apgalvots, ka 9. Saeimas deputāte Mūrniece pieder partijas centram, kas pieņem visus lēmumus, īpaši nerēķinoties ar pārējiem partijas biedriem. Toreiz kongresa debatēs izskanēja arī viedokļi, ka partiju patiesībā vada "pelēkais kardināls" Dans Titavs, kam uzticas un pakļaujas Einars Repše un šim tandēmam pietuvinātie Edgars Jaunups, Solvita Āboltiņa un Linda Mūrniece.

Savulaik, vēl 8. Saeimas laikā, parādoties pirmajām runām par domstarpībām partijā, par Emša valdības gāšanu un JL iesaistīšanos jaunā valdībā, Linda Mūrniece Nedēļai sacīja: "Pirms kāda laika bija paklīdušas baumas, ka Jaunais laiks šķeļas un tas varētu būt pamats valdības atbalstam, bet mums pašiem nav tādu ziņu. Mēs strādājam kopā un visu cits par citu zinām, neviens no maniem kolēģiem nav tik tuvredzīgs, lai tā rīkotos. (..) Mūsu izpratnē valdība, ko veidotu Tautas partija, tēvzemieši un Jaunais laiks, būtu visu laiku labākā Latvijas valdība."

Pēc pagājušā gada ārpus kārtas kongresa sarunā ar Nedēļu Linda Mūrniece sacīja: "Domāju, ka pēc kāda gada, kad būsim tikuši no visa tā, kas pašlaik notiek, ārā, neviens vairs neatcerēsies, kurš ko teica un kurš ko domāja, jo tas nav tik svarīgi. Mums visiem kopā kā komandai ir jātiek ārā no dubļiem."

- Vai opozīcijas balsu skaits ir mainījies, aizejot četriem deputātiem no Jaunā laika?

- Domāju, ka nekas nav mainījies, jo tie, kas aizgāja, apgalvo, ka joprojām ir par mūsu idejām. Štokenbergs un Pabriks arī ir tur, kur bija. Skaidrības nav par tēvzemiešiem, kas ko atbalsta. Bet kopumā nekas nav mainījies, un domāju, ka cilvēkiem, kuri visu vēro no malas, nav skaidrs, kas, ko un kāpēc dala.

- Varbūt neviens neko nedala? Idejas ir viena lieta, bet, kā jebkurā darbā, cilvēkiem jāspēj sastrādāties...

- Par Jauno laiku jāsaka, ka tas bija prognozējams – jau esmu teikusi, ka es nesaprotu, ko Kalnietes kundze dara pie mums, ja te viss šķiet nepareizi. Tad jau pareizāk bija veidot jaunu partiju uzreiz. Un tur attīstīt savas idejas un spējas, nevis mēģināt pārtaisīt tūkstoš cilvēku pēc sava prāta. Droši vien tam vajadzēja notikt jau tad, kad mēs runājām iepriekšējā reizē pēc pagājušā gada ārpus kārtas kongresa. Tādā gadījumā mēs jau gadu būtu nostrādājuši citā situācijā un kvalitātē.

- Palikušo deputātu viedoklis, ka šajā valdībā nevajadzēja piedalīties, nav mainījies?

- Patiesībā nostāja nav mainījusies, mēs pat nevarētu aprēķināt tos zaudējumus, kuros būtu iedzīvojušies, strādājot šajā valdībā, – gan popularitātes, gan atbalstītāju ziņā, gan rēķinot tos partijas biedrus, kas no mums aizietu. Aizgājēji tagad visiem pasniedz sev izdevīgās ziņas, bet apzināti izvairās runāt par patieso situāciju, par to, kādus epastus saņēmām no tām nodaļām, kas bija kategoriski pret ieiešanu valdībā. Ja mēs būtu piekrituši strādāt valdībā, noteikti būtu zaudējuši daudz vairāk biedru nekā tagad. Mēs būtu zaudējuši partijas biedrus jebkurā gadījumā, viņi būtu aizgājuši tik un tā. Tikai otrajā variantā mūsu zaudējumi būtu lielāki un sāpīgāki nekā šobrīd.

- No malas raugoties uz Godmaņa valdības veidošanu, palika iespaids, ka jūs tikai atrunājaties, bet patiesībā esat nolēmuši valdībā neiet.

- No malas tā izskatījās, jo mēs tādus signālus acīmredzot raidījām uz ārpusi. Mūsu sajūtas tomēr mainījās atkarībā no notikumiem. Gribu teikt, ka kundze, kura no mums ir aizgājusi, tomēr šo haosu ieviesa, jo viņa vienu brīdi bija par, otru – pret, bet līdz pat šim brīdim neviens nezina, ko viņa domāja patiesībā. Manuprāt, cilvēki novērtēja, ka mēs tomēr nekautrējamies parādīt to, kādi esam, – visu, ko tajā brīdī domājām, mēs arī runājām. Bet mums nebija jau sākotnēja lēmuma, ka negribam iet valdībā. Noteikumi, kādus mums piedāvāja vēl pēdējā dienā, liecināja, ka mūs par katru cenu tur negrib. Un mēs savukārt par katru cenu, kaut uz vēdera tur negribējām ielīst.

- Gribēja jūs vai ne, bet ministru vietas, kuras jums piedāvāja, bija ļoti nopietnas.

- Mums bija jābalso tieši tajā datumā un ne mirkli vēlāk. Neviens nebija paspējis sagatavoties, no rīta iedeva programmu un pateica, ka nākamajā rītā par to būs jābalso. Protams, vakara laikā var izskriet cauri valdības programmai, bet tas nav nopietni. Turklāt programmā, kāda tā bija uz valdības apstiprināšanas brīdi, nebija nekā. Tur bija kļūdas un bīstamas lietas. Mūsu pēdējā prasība tajā dienā bija dot mums nedēļu laika – esmu pārliecināta, ka mēs būtu aizgājuši valdībā, ja mums tiktu dota šī nedēļa, lai iepazītos ar programmu, tiktos ar Godmani un to pārrunātu. Tajā brīdī no mums nobijās pa īstam, jo saprata, ka mums pietiks laika sarunāties ar Godmani un mēs varēsim vienoties par tām lietām, kas mums bija svarīgas.

- Sacījāt, ka sākotnējā valdības deklarācijā bija kļūdas un bīstamas lietas, – kuras tās ir un vai tās ir palikušas pašreizējos valdības dokumentos?

- Joprojām nav atrunāti tie tiesiskuma jautājumi, par kuriem mēs ilgstoši runājām valdības cerēšanās laikā. Toties koalīcija nelokāmi ir palikusi pie nodoma mainīt drošības iestāžu likumus. Ir skaidrs, ka nav atmesta cerība, kāda bija pirms gada, – dabūt kārtīgu un nopietnu kontroli pār to, kas notiek drošības iestādēs. Tas, kas pašlaik risinās kuluāros, liecina, ka grozījumi likumos būs. Atliek vien cerēt, ka es paspēšu šis izmaiņas pamanīt un izpētīt agrāk, nekā tās jau būs notikušas.

- Iepriekšējais scenārijs bija – valdība uzraksta likuma grozījumus un Saeima neskatoties tos pieņem. Vai tagad grozījumus gatavo Saeima?

- Domāju, ka tas jau notiek valdībā, gan šoreiz iesaistot arī Saeimu. Toreiz Saeima vispār pirms tam neko nezināja, bet šoreiz kaut ko dara arī šeit, taču man nav iespēju iepazīties ar to, kas un kā notiek, es tikai nojaušu, ka darbs rit. Protams, brīdī, kad tas nonāks Saeimā, mēs to pamanīsim, bet pieļauju, ka tas notiks steidzamības kārtā un lielā ātrumā. Taču tas ir ļoti apjomīgs darbs – izlasīt visu un saprast, kurā vietā starp daudzajiem likumiem ir noslēpta kāda viltība. Toreiz to mēģināja izdarīt ar spēku dažās dienās, nu tie varētu būt liela apjoma likuma grozījumi, kuriem būs jāiziet cauri un – tas ir svarīgi – kurus jāskaidro sabiedrībai, jo cilvēkiem pilnīgi noteikti nebūs skaidras kaut kādas specifiskas lietas, kas būs ierakstītas šajos likumos vienā un otrā vietā. Turklāt tuvojas arī maijs, un mēs vēl nezinām, vai Kažociņa kunga nomaiņa draud vai ne.

- Kā jums pašlaik izskatās – vai interešu tribūns Jaundžeikara kungs organizē SAB direktora maiņu?

- Grūti pateikt. Pirms dažām nedēļām biju par to pārliecināta, ka maiņa tiek gatavota. Katrā ziņā bija skaidrs, ka tas tiek darīts un tiek meklēti iegansti. Tomēr mēs nupat bijām SAB, un pat Jaundžeikara kungam tā īsti pēc tam vairs nebija ko iebilst. Lai nu kā, bet viņa pārmetums par to, ka SAB par visu un tūlīt nebija informējis politiķus, nebija vietā toreiz, un domāju, ka Jaundžeikara kungs saprata, ka tā nebija tā informācija, kas bija jāzina politiķiem. Tā bija ļoti jutīga informācija, kas bija jāzina tikai dažiem cilvēkiem, uz kuriem tā pēc likuma attiecas. Domāju, ka Jaundžeikars to saprata, bet, vai tas mainīs viņa nodomus, nezinu.

Kažociņš ir neatkarīgs, nekad nevienai politiskajai partijai nav izdabājis, bet neapstrīdami, ka viņš tiek augsti vērtēts no NATO un tās dalībvalstu specdienestu un to vadības puses. Kaut vai tas vien ir ļoti nopietns arguments, lai nemēģinātu sev radīt starptautiskas problēmas, bet vienmēr jau var kaut ko izdomāt.

- Cik lielā mērā jūs, esot opozīcijā, kaut ko varēsiet ietekmēt šajos jautājumos?

- Ja mēs neko nevarētu ietekmēt, sabiedrība arī nekad nevarētu uzzināt par toreiz iecerētajiem drošības likumiem. Mēs varam skaidrot sabiedrībai, ar ko draud valstij SAB direktora maiņa vai paklausīga valsts kontroliera ielikšana – valsts kontrolierim šogad beidzas pilnvaru termiņš. Mēs redzam, kā strādā Sudrabas kundze un ka tas nevienam nepatīk, izņemot sabiedrību, kurai šis darbs nāk par labu. Katrā ziņā mēs varam sacelt lielu traci ap lietām, kas mums nešķiet pareizas.

- Vai jautājumos, kas skar tiesiskumu, atbalsts no tieslietu ministra nav gaidāms?

- Par tieslietu ministra darbu vispār maz kas dzirdams, šķiet, ka viņa nav.

- Vai jums ir arī kādas nopietnas iebildes par valdības deklarācijas un plānu ekonomikas sadaļu?

- Tā nav mana joma, bet varu vienīgi pateikt, ka mūs biedē tās valdības prokrieviskuma pazīmes, kuras ir parādījušās pēdējā gada laikā. Tāpēc ir ļoti iespējams, ka daudzi likumi un lēmumi valdībā tiek un tiks pieņemti par labu Krievijas ekonomiskajām interesēm. Pieļauju, ka mēs, esot opozīcijā, nevaram zināt, kas slēpjas aiz lēmumiem.

Medijos jau izskanēja ziņas par Kaļužnija dēliem, kuriem ir kaut kādas intereses mūsu ostās. Nav jābūt ekonomikas ekspertam, lai saprastu, ka tas nenotika tāpat vien, tīro biznesa interešu dēļ. Katrā ziņā mūsu Valdi Dombrovski šajos ekonomikas jautājumos nevar piemānīt, tāpēc mēs patiesībā viņiem neesam vajadzīgi.

- Jūsu sacītais atkal liek domāt – ja jūs būtu valdībā, tad daudz agrāk varētu uzzināt šos "klusos lēmumus" un saprast to patiesos motīvus.

- Jā, es tam piekrītu, bet jau teicu, ka mēs būtu valdībā, ja vien mums tiktu dots laiks izlasīt un apspriest valdības deklarāciju ar Godmani. Tie, kam bija bailes no mūsu nonākšanas valdībā, steidzināja Godmani valdību apstiprināt vēl pirms Ziemassvētkiem, it kā svētku uzrunas valstij būtu pats svarīgākais. Turklāt bija jau vēl viena problēma – koalīcijas līgumā, kuru piedāvāja parakstīt Godmanis, ļoti precīzi bija ierakstīts, ka mums šajā valdībā nebūtu nekādu tiesību uz atsevišķu viedokli. Pieļauju, ka tas bija rakstīts speciāli mums, lai mēs neko nevarētu īstenot un nevarētu runāt par lietām, kas koalīcijai nav vajadzīgas un nepatīk.

- Vai esat gatava vērtēt arī to, kas rakstīts valdības deklarācijā par izglītību un veselības aprūpi?

- Mums katram ir sava joma, kurā strādājam. Mūsu izglītības eksperti gan ir devušies prom, būs jāatrod citi. Vienīgais, ko varu teikt no sava viedokļa, – izglītības ministre, atšķirībā no iepriekšējās, izceļas ar pieredzi un profesionalitāti šajā jomā. Vismaz man pašlaik Tatjanas Koķes darbošanās izskatās cerīga. Par veselības jomu – laikam jau puse Latvijas ir izsmējusies par ministra vēlmi vispirms legalizēt pateicības, bet pēc nedēļas paziņot, ka grib tās aizliegt. Jebkurā gadījumā ministram tomēr ir vajadzīga pieredze kādā iepriekšējā darbā valsts pārvaldē.

Bet par deklarāciju jāteic, ka tā bija ļoti vispārīga, izņemot iekšlietas. Kas vedina domāt, ka Godmanis zināja, kas tur rakstāms. Tajā pašā laikā, mēs zinām, ka Veldre, kam patīk zirgi, ieviesīs tos armijā, kas ir ļoti dārgs pasākums. Taču netiek bilsts ne vārda par to, ka šogad pēdējo gadu ir spēkā likums, kas paredz, ka Aizsardzības ministrijas finansējums nedrīkst būt mazāks par 2% no budžeta. Vai tas pēc tam tiks samazināts? Palielināts? Paliks tāds pats? Kādi būs argumenti? Par nākamā gada budžetu taču ir jādomā jau tagad. Ministrijai tas būtu jāzina jau tagad, ar ko būs jārēķinās nākamajā gadā un tālāk.

- Ja runājam par iekšlietu ministriju, kā vērtējat speciālistu sagatavošanu, piemēram, darbam Ekonomikas policijā, kur vajadzīgas specifiskas zināšanas? Nesen sarunā Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis atzina, ka Policijas akadēmija nesagatavo tādus speciālistus, kas spētu šo darbu kvalificēti veikt, sacīja, ka mācību sistēma jāmaina, bet nevarēja pateikt, kad kaut kas tiks darīts.

- Domāju, ka tā nav tikai Ekonomikas policijas, tā ir jebkuras policijas problēma. Patiesībā jau Mareks Segliņš ir uzsvēris, ka Policijas akadēmija nedod specifiskās zināšanas, un es domāju, ka tas bija rakstāms valdības deklarācijā. Juristus mēs varam mācīt un atrast jebkur citur, bet Policijas akadēmija sagatavo virsniekus darbam policijā. Jācer, ka tagad kaut kas tiks mainīts, bet jāsaprot, ka pirmos rezultātus neredzēsim agrāk kā pēc gadiem pieciem un vairāk. Nelaime ir tā, ka Iekšlietu ministrijā nav pēctecības, viens ministrs nolemj vienu, otram tas neliekas svarīgi kādu politisku iemeslu dēļ, un tā tas visu laiku turpinās.

- Jūsu sacītais liecina, ka negatavojaties principā balsot pret visām Godmaņa valdības iecerēm.

- Mēs nebalsojam pret visām valdības iecerēm, mēs atbalstām lietas, kurām piekrītam.

- Jau vismaz gadus desmit ik pa laikam tiek spriests par to, ka būtu jāmaina vēlēšanu likums, proti, jāizveido jauktā vēlēšanu sistēma, kur pusi deputātu ievēlētu no partiju sarakstiem, bet pusi – pēc uzvārdiem vēlēšanu apgabalos. Vai jūsu partija ir domājusi rosināt tādas izmaiņas?

- Vispār mēs par to kādreiz esam runājuši, bet esam nonākuši pie secinājuma, ka būs grūti kontrolēt to, kurā brīdī kāds mēģinās nopirkt atsevišķu deputātu. Tāpēc mēs negatavojam izmaiņas vēlēšanu likumā, lai veidotu jaukto vēlēšanu sistēmu.

- Vai esat iecerējuši iesniegt grozījumus likumā, kas regulē vēlēšanu finansēšanu un aģitāciju?

- Jā, tuvākajās nedēļās esam iecerējuši šādus priekšlikumus iesniegt. Mēs esam par daļēju partiju finansēšanu no valsts budžeta, bet vēl līdz galam neesam izdebatējuši mūsu piedāvājumu. Neceru, ka mūsu priekšlikumus ņems vērā, jo nav vēlmes kaut ko mainīt, acīmredzot ir cerība visu vilkt garumā, līdz likums nomirst dabīgā nāvē. Bet, runājot par likuma grozījumiem, man ir kāda liela sāpe par kādu citi likumu.

- Par kāda likuma grozījumiem runājat?

- Nupat notiesāja Justīnes slepkavu, cilvēku, kas jau sešas reizes bija sodīts, un trīs no tām bija par izvarošanu. Šis cilvēks saņēma mūža ieslodzījumu, bet tas reāli nozīmē, ka pēc divdesmit cietumā priekšzīmīgi pavadītiem gadiem viņš varēs lūgt apžēlošanu un, visticamākais, saņems pirmstermiņa atbrīvojumu. Atcerieties, es radikāli izteicos par nāvessodu, bet to darīju, lai izraisītu diskusiju. Es gribēju panākt grozījumus Krimināllikumā, lai šādus cilvēkus nevarētu apžēlot un viņi cietumā tiešām pavadītu visu mūžu. Šis likums joprojām ir Juridiskās komisijas atvilktnē, un grozījums nav stājies spēkā, lai gan Saeima vienprātīgi šos grozījumus atbalstīja. Vajadzēja tikai dažas nedēļas, lai konsultētos ar ekspertiem, sakārtotu dažas tīri tehniskas juridiskas detaļas, tad Saeima grozījumus iekļautu darba kārtībā, nobalsotu par tiem, un tie stātos spēkā.

Sekas tam, ka līdz šai dienai likums ir bijis atvilktnē, ir tādas, ka gan Justīnes slepkava, gan citi mazgadīgo izvarotāji un slepkavas pēc divdesmit gadiem varēs izkļūt brīvībā, jo likumam nebūs atpakaļejoša spēka. Likums varēja būt jau grozīts brīdī, kad notiesāja Justīnes izvarotāju un slepkavu. Godīgi jāteic, ka es nepavisam nesaprotu, kādu iemeslu dēļ Juridiskās komisijas vadītājs tā rīkojās, jo te nav iespējams saskatīt politiskus motīvus, kā tas bieži notiek citu likumu grozījumu gadījumos. Es to nesaprotu! Mūsu partijas biedri ik pa laikam par šiem grozījumiem atgādināja, bet Stepaņenko kungs, pieļauju, pat nav ieskatījies savā atvilktnē. Līdzīga attieksme ir arī pret pedofilu reģistriem, kurus taču varētu sastādīt, un tie būtu pieejami vismaz tiesībsargājošajām iestādēm.

Tāpat jautājums par bērnu skolas autobusiem, kas laukos būtu tik vajadzīgi. Izskatās, ka valdošos politiķus visi šie jautājumi vispār neinteresē. Ja jau tos nekādi nevar nokārtot, tad ko nu tur runāt par politiskiem jautājumiem, kas daudzus traucē. Piemēram, mūsu kolēģiem ir pilnīgi paniskas bailes no legālās prezumpcijas, ko esam vairākas reizes piedāvājuši.

- Vai tiešām šajos likumdošanas jautājumos tieslietu ministrs neko negrib dzirdēt, jo par šiem jautājumiem runājat jūs?

- Nezinu, Tieslietu ministrijā ir laba metode, kā tikt galā ar visiem jautājumiem, – tiek izveidota darba grupa, un jebkura ideja tiek norakta uz laiku laikiem.

- Kad notiks ārpus kārtas kongress?

- 2. martā.

- Vai jau tiek nosauktas domes un valdes priekšsēdētāju amata kandidatūras?

- Jā, cilvēki jau domā, par ko grib balsot. Einars Repše ir atsaucis savu kandidatūru domes priekšsēdētāja amatam, es ceru, ka viņš kandidēs uz valdes locekļa vietu. Par domes priekšsēdētāju pašlaik ir jau nosaukts Artis Kampars, bet par iespējamo valdes priekšsēdētāju – Solvita Āboltiņa un Valdis Dombrovskis. Mani ir izvirzījuši uz valdi, un es arī esmu piekritusi kandidēt. Nav gaidāms, ka mums kongresā būs kašķi un nesaprašanās par vietām un amatiem, un nav gaidāms, ka kongresā ceļos apkārt lapiņas ar uzstādījumiem, par ko jābalso, kā tas bija pagājušajā gadā. Lai kā arī būtu, smagums no mūsu pleciem ir noņemts un ir vieglāk elpot.

 

LPP/LC gatavojas uzņemties Rīgas domes vadīšanu, Šlesers apsver kandidēšanu uz mēra amatu

LETA  02/16/08    Latvijas Pirmā partija/"Latvijas ceļš" (LPP/LC) ir gatava uzņemties Rīgas domes vadību, jo tai ir "politiskā drosme, plāni un cilvēki, kas spēj tos realizēt", - tā sestdien LPP/LC Rīgas nodaļas dibināšanas sapulcē paziņoja partijas līdzpriekšsēdētājs, satiksmes ministrs Ainārs Šlesers.

Šlesers apgalvoja, ka vēl nav pieņēmis lēmumu, vai kandidēt uz Rīgas mēra amatu, jo viņam esot daudz darāmā satiksmes ministra amatā. Šlesera lēmums kandidēt Rīgas domes vēlēšanas būšot atkarīgs no tā, vai šā gada laikā spēs jūtami aktivizēt savu darbu tie LPP/LC Rīgas domes deputāti, kurus partija līdz šim uzskatīja par saviem potenciālajiem Rīgas mēra kandidātiem.

Šlesers norādīja, ka savas darbības ir jāaktivizē un jāapliecina ar konkrētiem darbiem pašreizējam Rīgas domes vicemēram Almeram Ludvigam, LPP/LC Rīgas domes frakcijas priekšsēdētājam Andrim Amerikam un deputātam Jānim Zaržeckim, kurš ir sabiedrībā gana populāra persona. "Rīdziniekiem ir jāzina ne tikai tas, ko dara LPP/LC, bet arī tās deputāti Rīgas domē," norādīja Šlesers.

Savukārt Ameriks, runājot debatēs, pauda viedokli, ka "Rīgas mēra amata kandidātu sacensība" ir tālākas nākotnes jautājums.

Šlesers iezīmēja Rīgas attīstības vīziju, kurā tā iecerēta kā pasaules līmeņa biznesa un finanšu metropole. Rīgā jau ir noticis NATO samits, šogad Latvijas galvaspilsētā uz sanāksmi pulcēsies Baltijas jūras reģiona valstu vadītāji.

Šlesers norādīja, ka Rīgai ir labas izaugsmes iespējas tranzīta un loģistikas jomā. Latvijas dzelzceļa sliežu platums ļauj nodrošināt kravu tranzītu no Latvijas ostām uz Krieviju, citām bijušajām padomju savienības republikām un līdz par Ķīnai. Savukārt Ķīna var eksportēt savas preces caur Latvijas ostām. Pēc Šlesera domām, bažas par "cieto piezemēšanos" Latvijas ekonomikā ir pārspīlēta. "Ja visu laiku mēģinās piesaukt nelaimi, nelaime būs klāta," teica Šlesers.

Satiksmes ministrs paziņoja, ka viņa vadītajā nozarē problēmu nav. Latvijas ostās kravu apjoms ir pieaudzis par 20%, Rīgas lidostā gadā tiek apkalpoti 3 miljoni pasažieru un nākotnē tās caurlaides shēma pieaugšot līdz 20 miljoniem pasažieru.

Šlesers uzvēra, ka Rīgas domes un valsts politikai ir jābūt vienotai. Viņš solīja jau nākamgad pārdalīt Valsts autoceļu fondu par labu galvaspilsētai un atbalstīt 90 miljonu eiro piešķiršanu no Eiropas Savienības fondiem Ziemeļu šķērsojumu izveidei.

Par nepieciešamību veicināt Rīgas pilsētas, tās ostas un infrastruktūras objektu attīstību LPP/LC Rīgas nodaļas dibināšanas sapulcē runāja arī ministru prezidents Ivars Godmanis. Viņš uzsvēra, ka uz Rīgu nav jāraugās tikai kā uz lielāko Latvijas pilsētu, bet ir jāveicina tās konkurētspēja Eiropā un pasaulē.

Godmanis norādīja, ka jau kopš 20.gadsimta sākuma Rīgas attīstības tempi ir bijuši daudz straujāki nekā Latvijā kopumā. Godmanis aicināja izvērtēt iepriekšējo pašvaldību pirmsvēlēšanu programmu izpildi un jau laicīgi domāt par piedāvājumu rīdziniekiem nākamajās pašvaldību vēlēšanās. Premjers mudināja nebaidīties formulēt arī "grūtos jautājumus", jo tie agri vai vēlu būs jārisina. Pie tādiem jautājumiem Godmanis pirmkārt pieskaitīja ievērojamo apkures tarifu sadārdzināšnos, kas esot absolūti nepieciešami, lai "Rīgas siltums" nebankrotētu.

Savukārt Šlesers asi vērsās pret Aigara Štokenberga iniciēto parakstu vākšanu par referendumu pensiju jautājumā. Viņš nosauca par bezatbildīgiem un populistiskiem Štokenberga solījumus palielināt pensijas no valsts uzņēmumu dividendēm. Kad "Latvenergo" piedalīsies Ignalinas atomelektrostacijas celtniecībā, tai būs jāņem lieli kredīti un par dividendēm nebūs ne runas. Arī "Latvijas dzelzceļam" gaidāma plaša modernizācija, līdz ar to valsts dividendes nesaņems vairākus gadus.

Šlesers norādīja, ka pensijas varēs palielināt, tikai palielinot budžeta kopējos ieņēmumus.

 

Savākts nepieciešamais parakstu skaits referenduma rosināšanai par izmaiņām pensiju likumā

LETA  02/16/08    Lai arī cilvēki vēl sestdien stāv garā rindā pie politiķa Aigara Štokenberga organizācijas "Sabiedrība citai politikai" biroja, lai parakstītos par referenduma ierosināšanu par izmaiņām pensiju likumā, pašlaik nepieciešamais parakstu skaits ir savākts, informē organizācijas valdes loceklis Gints Knoks.

"Cilvēku atsaucība ir ļoti liela. Pie šādas atsaucības nepieciešamos 10 000 parakstus varētu savākt pat trijās dienās. Tā kā šobrīd jau ir savākts nepieciešamais parakstu skaits, tad esam lūguši cilvēkus šajā aukstajā laikā nestāvēt garajā rindā," sacīja Knoks.

Kā ziņots, darba grupa, kas uzsāka parakstu vākšanu par grozījumiem likumā "Par valsts pensijām", bija savākusi vairāk nekā 8000 parakstu. Lai iegūtu nepieciešamo parakstu skaitu organizācijai "Sabiedrība citai politikai" bija nepieciešams savākt trūkstošos 2000 parakstus, kas tagad esot izdarīts.

Knoks stāstīja, ka trīs dienu laikā, kopš organizācija līdzdarbojas parakstu vākšanā, varētu būt savākti vairāk nekā 3000 parakstu.

Plānots, ka pirmdien, 18.februārī, paraksti tiks iesniegti Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK), lai tiktu pārbaudīts to autentiskums, informēja Knoks.

CVK savāktie paraksti jāiesniedz pēc iespējas ātrāk, jo tādējādi tiks ietaupīti valsts līdzekļi parakstu vākšanai un referenduma rīkošanai, jo to varēs rīkot vienlaicīgi ar arodbiedrības rosināto referendumu par grozījumiem Satversmē, kas ļautu tautai rosināt Saeimas atlaišanu, uzskata "Sabiedrība citai politikai".

Grozījumu būtība ir likumā "Par valsts pensijām" noteikt, ka minimālā pensija nedrīkst būt zemāka kā Ministru kabineta noteiktais sociālā nodrošinājuma pabalsts ar koeficentu trīs. Tas nozīmē, ka minimālā pensija Latvijā nebūs zemāka kā iztikas minimums.

 

Par Latvijas Pasta jauno vadītāju ieceļ Kraukli

LETA   02/18/08    Par Latvijas Pasta jauno ģenerāldirektoru iecelts ilggadējais Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) direktora vietnieks Ivars Krauklis. Kā pirmais darba uzdevums jaunajam vadītājam būs divu nedēļu laikā izveidot veicamo darba sarakstu ar konkrētiem darbiem, to ieviešanas termiņiem, norādīja Latvijas Pasta padomes priekšsēdētājs Dainis Liepiņš.

Liepiņš uzsvēra, ka tiks uzlabots Latvijas Pasta izveidotais attīstības stratēģiskais plāns. Iepriekšējā vadība pasta finansiālās problēmas plānoja atrisināt, slēdzot reģionālās pasta nodaļas un atlaižot darbiniekus, taču jaunās vadības uzdevums būs veikt uzņēmuma auditu, pārbaudot noslēgtos līgumus un iespējamos personāla pilnvaru pārkāpumus.

Liepiņš arī uzsvēra, ka tiks rosinātas izmaiņas Latvijas Pasta statūtos, samazinot valdes locekļu skaitu no sešiem uz pieciem, bet padomes sastāvu - no 11 padomes locekļiem līdz septiņiem.

Līdz ar veiktajām izmaiņām Latvijas Pasta valdē tās priekšsēdētājs ir Ivars Krauklis, bet valdes locekļi - līdzšinējais CSDD valdes loceklis Juris Bērziņš, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas Licencēšanas daļas vadītājs Arnis Kalveršs, nekustamo īpašumu kompānijas SIA "Stone Developments" valdes loceklis Raitis Avots, kā arī līdzšinējā Latvijas Pasta komercdirektore un valdes locekle Līga Antāne.

Ivars Krauklis studējis Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Biznesa institūtā, kur ieguvis biznesa vadības maģistra grādu, iepriekš mācījies Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas fakultātē. Strādājis Iekšlietu ministrijas Valsts auto inspekcijā, bet no 1991.gada - CSDD. No 1997.gada Krauklis ieņēma CSDD direktora amatu.

CSDD direktors Andris Lukstiņš aģentūrai LETA norādīja, ka Krauklis ir profesionāls menedžeris, kam ir atbilstošas zināšanas un pieredze liela uzņēmuma vadīšanā.

Viņš uzsvēra, ka liela daļa no problēmām un riskiem, kas pašlaik ir Latvijas Pastā, savulaik bija jārisina, arī veidojot CSDD.

"Krauklis ir piedalījies CSDD veidošanā, kurā strādājis jau no pirmās uzņēmuma dibināšanas dienas 1991.gadā. Pateicoties Krauklim, CSDD transportlīdzekļu un to vadītāju reģistrs ir saņēmis arī starptautisku atzinību. Iestājoties ES, starptautiskie eksperti CSDD izveidoto reģistru ir atzinuši par vienu no labākajiem Eiropā," uzsvēra Lukstiņš.

Viņš uzsvēra, ka Krauklis ir saņēmis arī augstu novērtējumu profesionāļu vidū. Ticis ievēlēts augstos amatos starptautiskās institūcijās - 2005.gadā ievēlēts par Vispasaules Tehnisko apskašu organizācijas Eiropas grupas vadītāju un 2007.gadā kā pirmais pārstāvis no Austrumeiropas valstīm ievēlēts Eiropas Transporta reģistru asociācijas valdē.

Ar Kraukļa līdzdalību ir izveidota norēķinu sistēma nodokļu, nodevu, soda naudu iekasēšanai un administrēšanai, kā arī realizēta virkne pasākumu kvalitatīvu pakalpojumu ieviešanai autovadītājiem.

Savukārt Latvijas Preses izdevēju asociācija (LPIA) uzskata, ka jaunais Latvijas Pasta ģenerāldirektors ir jāmeklē, rīkojot atklātu konkursu, kur jābūt definētām skaidrām profesionālajām prasībām.

LPIA izpilddirektors Guntars Līcis aģentūrai LETA atzina, ka atbildīgā postenī cilvēkam būtu jābūt ieceltam konkursa kārtībā, tāpat kā tas ir Latvijas Televīzijā vai citos valsts īpašumā esošos uzņēmumos.

Satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC) šodien preses konferencē žurnālistiem norādīja, ka "Kraukļa paveiktais CSDD ir garants tam, ka viņš spēs vadīt tādu uzņēmumu kā Latvijas Pasts".

Viņš arī norādīja, ka nozīmīgs jaunā vadītāja uzdevums būs pārskatīt Latvijas Pasta administratīvā aparāta apjomu, jo iepriekšējās vadības laikā tas ir neadekvāti pieaudzis līdz 29% no kopējo darbinieku skaita.

Kā ziņots, līdzšinējais Latvijas Pasta ģenerāldirektors Gints Škodovs 14.februārī paziņoja par atkāpšanos no amata.

 

Intervija ar Gunti Ulmani: «Partijas kļūst par konjunktūras laboratorijām»

Viktors Avotiņš,  NRA  02/18/08    Neatkarīgā sarunājas ar bijušo Valsts prezidentu Gunti ULMANI par politiku un partijām.

– Vai tiešām skepse kļuvusi par galveno mūsu īpašību publiskā telpā? Viena sabiedrības daļa pret citu, partija pret partiju, medijs pret mediju te vis nesmaida, bet viebjas.

– Tā skepse, kā man vakar teica slavens kardiologs, maijā pāries. Viņš saka – es pat neizrakstu slimniekiem kaut kādas zāles, es saku – padzīvojiet pāris mēnešus, pāries. Jā, cilvēki ķer lielās zāļu pakas, skrien pie psihiatriem... Tiem atkal tā ir maizīte. Kaut kas līdzīgs šobrīd notiek politikā. Bet nedomāju, ka tam ir tālejošas sekas. Ir citi faktori, kam tādas sekas varētu būt.

– Tad parunājam par citiem faktoriem. Ne par to, par ko mediji vārās.

– Ar medijiem viss ir kārtībā. Tiem jāvārās pat tad, ja tur apakšā nekā nav. Pat nepareiza ziņa ir iemesls, lai apspriestu to vai citu jautājumu.

– Kādi ir tie faktori ar tālejošām sekām?

– Viens no tiem – psihoze par Saeimas atlaišanu vai Saeimas rekonstrukciju. Bet tā ir pasaulē pieņemta, tūkstoškārt aprobēta pārvaldes sistēma, kurā tautai dotas izcilas iespējas deleģēt savus pārstāvjus un prasīt no tiem atbildību. Pati sistēma – tajā viss ir kārtībā. Jautājums – kam dot tiesības atlaist Saeimu – manī izraisa skudriņu tecēšanu pa muguru. Jo domāju, ka nedrīkst šo jautājumu izraut no konteksta. Tas nozīmē pārveidot visu parlamentāro sistēmu. Turklāt nekas taču netiek likts vietā. Man provocētie Saeimas atlaišanas varianti liek domāt par sliktu ģimenes galvu, kurš citādi ar savu saimi netiek galā, kā vien nopērkot tirgū žagaru bunti vai platu jostu. Tad bērni kļūs paklausīgi, labi un mīļi. Tā galīgi nav alternatīva. Man liekas – grūtākais ir tautai ar savu instrumentu palīdzību: nevalstiskām organizācijām, sapulcēm, demonstrācijām, medijiem... prasīt no parlamenta atbildību. No parlamenta, kā tas ir ievēlēts. Man liekas – nevajadzētu ķerties klāt pie ēkas, kurā dzīvojam, nojaukšanas, bet pie tās sakārtošanas.

Turklāt, kur ir to problēma, kas grib kaut ko salauzt. Viņiem nav teikuma otrās daļas aiz komata. Pirmajā daļā – mēs sagrausim to un to, bet – tālāk? Tālāk tiem nav nekā.

– Tomēr Saeimas rīcībspēja ir tapusi nopietni apšaubīta.

– Runājot par parlamentu, mums jārunā par partijām, un, runājot par partijām, mums jārunā par to, kā rīkojas valdība. Par jebkuru soli, ko sper parlaments, ir atbildīgas valdības politiskās partijas. Parlamentam nav sava rīcības orgāna.

– Tad opozīcija iznāk aklā zarna jebkurā situācijā.

– Nē, opozīcija ir aklā zarna tad, kad kā pašreiz, neskatoties ne uz kādiem principiem, trīs partijas – Pirmā partija, ZZS un Tautas partija – vienojās tikai viena mērķa sasniegšanai – lai noturētu varu. Tikai par to. Viss pārējais viņiem ir, teiksim, sekundārs. Tad svarīgi, lai opozīcija parādās spēcīga un konsolidēta. Bet mūsu Saeimā opozīcija sadalījusies divās naidīgās nometnēs. Tas traucē.

– Pirms deviņiem gadiem (RB, 06.07.1999.) jūs teicāt, ka partijām jāizslimo "masalas". Tad arī bija valdības krīze, un jūs sacījāt, ka tā ir "vadošo politisko spēku jeb parlamenta vadošo partiju iekšēja krīze". Kas ir mainījies? Vai Kalvīša valdības situāciju noteica kas cits, ne vien Saeimas partiju savstarpējās attiecības un to projicēšana daļā sabiedrības?

– Es teiktu tā: Kalvīša fenomens ir pilnīgi negaidīts. Jebkurā sporta vai kāršu spēlē ir jārēķinās ar negaidītiem fenomeniem. Ar ko tādu, ko tu nebiji prognozējis.

– Kas te fenomens? Kā jūs to definējat?

– Tauta to ir nodefinējusi. Ļoti perfekti. Uzticības zaudējums. Pie tautas teiktā es vēl pieliktu klāt vieglprātību. Vieglprātības dēļ zaudēta uzticība. Jo nedomāju, ka cinisms ir šo cilvēku otrā daba, ka viņi ir ļoti sūri, skarbi un no dzelzsbetona... Viņi paši to, liekas, neapzinājās, kad pēkšņi kļuva distancēti no sabiedrības viedokļiem, domām, uzskatiem.

– Un tagad...

– ...Un tagad situācija ir interesanta. Tāpēc sabiedrībai, sevišķi masu medijiem, analītiķiem, jābūt uzmanīgiem. Protams, Tautas partija kuluāros pašreiz apspriež jautājumu, kurā X stundā atkal atgriezties pie varas. Viņiem tas liekas ļoti elementāri un vienkārši, jo tie divi brāļi nav cīnītāji... Tie piekritīs ātri iet...

– Pirmā partija un ceļš?

– Jā. Pirmā partija sev vārtus atstājusi vaļā, teikdama – mēs Godmani neizvirzījām, pasarg" Dievs. Tas izdarīts ļoti tālredzīgi. Lai vajadzības gadījumā teiktu – mēs neizvirzījām, mēs neesam atbildīgi par to, kas notiek. Atbildīgs Godmanis, kurš kā tanks, loti pašapzinīgi un atbildīgi ķērās pie darba.

– Godmanis jau arī teica, ka ir tikai rezervists.

– Rezervistam ir tā lielā priekšrocība, ka viņš nevar runāt pretī. Kad viņu stumj uz laukuma, tad viņam jāiet. Tā ka situācija ir diezgan skaidra. Tautas partija neapšaubāmi mēģinās pienākt pie parlamenta vēlēšanām kā valdības vadošā partija. Jautājums ir tik vien kā – vai tas notiks uz teritoriālās reformas vai kādas citas bāzes.

– Reiz sarunā ar Miervaldi Birzi jūs sacījāt, ka "spēcīgākās partijas ir saskatāmas nākotnē" (LMM, 23.05.–30.05.1996.). Vai tā nākotne ir klāt?

– Toreiz cerēju, ka partiju veidošanās process notiks stabilāk, konsolidētāk, ka tām būs noteiktāki mērķi un principi.

Bet – mums nav kur sprukt. Mēs esam Eiropas Savienībā. Institūciju shēmas arī ES tiek veidotas pēc politiskā principa. Ja gribam kaut ko ietekmēt un darīt Latvijas interesēs, mums jāizveido partiju struktūra atbilstoši ES.

Es gatavojos 19. februārī vadīt vēstures stundu kādā Latvijas skolā. Tēma – demokrātija un diktatūra Latvijā divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Stāstīšu par to, kā Latvijas demokrātijas dzīlēs var izveidoties diktatūra. Protams, mēs varam sevi mierināt ar to, ka maigā, labvēlīgā diktatūra...

– Strīdēsieties ar radinieku?

– Jā... Ja es nebūšu, nebūs vairs, kas ar viņu strīdas. Protams, ņemu vērā, ka polemizēšu ar jauniešiem. Viņiem nav pustoņu, bet melns vai balts. Bija vai nebija diktatūra?! Un tu to nevari grozīt kā karstu kartupeli, tev viņiem jāpasaka skaidri un godīgi. Tas nāk par labu mūsu domāšanai un arī par labu saistībā ar šīsdienas notikumiem.

Kāpēc te atcerējos šo lietu? Tajā laikā parlamentā bija trīsdesmit vai cik partijas. Katrā partijā bija divi trīs deputāti. Un, lai cik gudri tie deputāti arī bija, tas bija baigais tirgus. Kaut kas līdzīgs tagad veidojas mūsu parlamentā. Ko nozīmē, ja no esošajām partijām atdalās virkne personību? Kāpēc tās savās partijās nevarēja realizēt savas idejas? Tā ir aplama demokrātijas izpratne, ja katrs konkrētā situācijā grib būt mazs ķēniņš.

Taču ir arī pozitīvs moments Kalnietes un Kristovska aiziešanā. Tas, ka viņi akcentē godīgumu kā vienu no tautas pārstāvju svarīgākajām īpašībām. Un šis godīgums ir devalvēts. Ja Kalniete kopā ar Kristovski mēģinās veidot politisko spēku, pamatojoties uz godīgumu, tas būs interesants process. Varbūt tas liks pārējām partijām pievērst šim momentam lielāku uzmanību.

– Vai tad Jaunajam laikam nebija tas pats lozungs? Jūs taču arī pašā iesākumā simpatizējāt JL.

– Viņi sāka ar to. Einaram Repšem tas bija un ir galvenais princips.

– Kāpēc tad jādalās? Vai JL ir divi godīgumi?

– Labs jautājums. Vēlētājiem vajadzētu mēģināt saklausīt, kāpēc Kalniete un Kristovskis savās partijās nevarēja šo godīgumu realizēt. Protams, tur ir arī blakusmomenti. Viens – viņi abi pretendēja uz augstiem valsts amatiem. Un tika ignorēti. Domāju – tas viņus ir aizvainojis.

– Jūs sakāt – jātiecas uz Eiropas politisko spektru. Bet kā pārvarēt esošo inerci? Jauna partija – tas te tagad ir kā modes ēdiens uz katrām vēlēšanām. Tādā garā vecie politiķi un politika atražojuši paši sevi. Nav piemēru, kas liktu runāt par kādu partiju kā jaunas politikas instrumentu.

– Būtībā jautājums ir – ko mēs, Latvijas iedzīvotāji, saprotam ar jēdzienu "partija". Un šeit, lai cik tas sāpīgi būtu, jēdziens "komunistiskā partija" joprojām spēlē, patīk mums tas vai ne, savu negatīvo lomu cilvēka apziņā vai zemapziņā.

– Kā Černomirdins Krievijā teica – taisi, ko gribi, iznāk PSKP.

– Jā... Šāds partiju izpratnes sindroms atstāj negatīvas sekas sabiedrībā. Tad rodas otrs jautājums – kāpēc man jāiet partijā? Lai dabūtu labu darbu. Un... nupat šis piemērs, kad Jaunā laika cilvēki atstāj partiju. Viņi, lūk, nākamajās vēlēšanās netiks ievēlēti par pagastvečiem, jo nav tajā un tajā partijā. Tīrais kompartijas domāšanas veids. Būsi partijā – būsi amatā, nebūsi partijā – nebūsi amatā.

– Nu te diezgan arī JL kļūdu un neadekvātu kustību, izrādoties, kad būtu jāstrādā.

– Jā, bet kāpēc neadekvātu? Viņus taču koalīcija nospiež. Partija kļūst par konjunktūras laboratoriju. Ko es tur iegūšu, ahā, tur būs privatizācija, to tur savās rokās šī partija, ahā, lidosta – to tur savās rokās tā partija. Vai Latvijas Televīzija – tur tagad vēl kāda partija grib savu manipulējamu cilvēku iebīdīt. Vai – vajadzētu Kažociņu nofīrēt – tas nāktu par labu vēl vienai partijai. Īsāk sakot – partijas kļūst par konjunktūras laboratorijām, kurās viss tiek likts, pārlikts, pirkts, pārdots un sakārtots. Līdz ar to cilvēkam pret partiju zūd jebkura cieņa. Te nāk nākamais moments – katrā partijā 90% ir ierindas biedri, kuriem nav jāgāž partijiskie kalni. Tiem jābūt stabilizatoriem šīs partijas darbībā. Ar kādu domu šie biedri ies partijā, ja viņiem tas, par ko te nupat runājām, stāv priekšā. Tad seko nākamais vilnis. Virkne talantīgu, gudru un varošu cilvēku mēģina situāciju realizēt ārpus partijiskām struktūrām, ārpus parlamentāriem risinājumiem, jo viņi netic partijām un neatzīst to godprātību.

– Kāpēc tad nesanāk citādi? Nav resursu?

– Domāju, ka neizmantotie resursi ir milzīgi. Latvijā ir divarpus miljoni iedzīvotāju un no tiem divarpus miljoniem vismaz 30–40% cilvēku ir tādi, kas ļoti labi domā.

Šo potenciālu var sapulcināt vai mēģināt sapulcināt.

Kur tad ir politisko partiju kļūdas? Tās sanāk kopā, bet neko nav izrunājušas. Beigās cits citam pārmet – tu domā ne tā, tu dari ne tā... Tā ka jāvienojas par principa jautājumiem. Tas nozīmē, ka tad, kad veidojas jauna partija, nav jārunā par līderību (kā pašreiz, kad Kristovskim un Kalnietei jautā, kurš no jums būs priekšsēdētājs), par finansēšanu... Jārunā par to, vai cilvēku grupa – 20, 30, 50, 100... ir gatava un spējīga apspriest tādus jautājumus kā Latvijas vērtības, to, kas ir Latvijas tautas vienotības pamats, neatkarīgi no tā, kādas tautības cilvēks tu esi.

– Vai tās grupas, kas te tagad veidojas, to spēj?

– Mana vīzija šobrīd ir tāda, ka ne Štokenberga, ne Kalnietes, teiksim, grupas nevar jaunu partiju veidot uz jauniem pamatiem, jo viņi par 90% ir paņēmuši veco retoriku, vecos principus un veco pieeju. Bet cilvēciskais potenciāls Latvijā ir ļoti liels. Taču mums jātiek pāri šiem iesīkstējušiem uzskatiem par to, kas ir partija, jātiek vaļā no pagātnes sindromiem saistībā ar partijas pazīmēm un lomu.

Protams, politiķiem liela mācība jāgūst no šīs, kā es to traktēju, ļaunuma ass: Šķēle–Lembergs. Šie divi cilvēki apzināti vai neapzināti ienesa Latvijas politikā negatīvus akcentus. Bet te ir pozitīvs moments. Viņu ļaunuma ass vairs nav. Tā ir sapuvusi.

– Man gan liekas šo cilvēku negatīvā loma pārspīlēta. Viņus hipertrofē, jo viņu oponenti bijuši pārāk vāji un viduvēji.

– Bet kas man liedz to hipertrofēt? Lai jūs varētu reālāk saskatīt manis teikto. Lai labāk saskatītu procesu, pastāv palielināmie stikli un visādas optikas. Un ne jau šī ass šodien ir jauno politisko spēku aktualitāte. Tā ir skola, par kuru ir diezgan skarbi samaksāts. Tieši kā skola tā mani interesē. Tajā mēs redzam privatizācijas kombinācijas, kas tajā laikā, deviņdesmito gadu sākumā, tika veidotas. Te redzam, kā divi cilvēki, kuriem pašos pirmsākumos bija iespēja pieskarties pie lielām materiālām vērtībām, ievirzīja šīs materiālās vērtības savu personīgo ambīciju realizēšanā. Ja viņi būtu ievirzījuši šīs iespējas valsts interešu labā un sev pateikuši – man pietiek ar to, kas man ir, es varu būt labs biznesmenis, bet man nevajag ar šo biznesu caur aizkulisēm ietekmēt pasauli. Ja tas būtu izdarīts.

– Neteikšu vis, ka Lembergs Ventspili pievācis tikai sev, bet, par Šķēli runājot, viņš bija trīskārt labs tiem, kas viņu virzīja premjera amatam. Tie bija vēlēti ļaudis, kas, izrādās, trīs reizes kāpa uz viena un tā paša grābekļa. Apmāti tie bija vai stulbi? Kamēr abi minētie bija pie kloķiem, visapkārt bija klusas peles, bet, kad vairs ne, – re, kur pie visa vainīgie. Lai arī, ja nerunā par tiesiski kvalificējamām vainām, politikā kā tādā tie nav bijuši sliktāki par citiem. Vai ir bijuši?

– Neesmu ne jurists, ne tiesnesis, ne prokurors. Saprotiet, es te nerunāju par tiesisko statusu un neapsūdzu. Man šīs juridiskās informācijas nav. Es runāju emocionāli.

Redziet, nevar tautai pārmest, nevar pārmest Ulmanim vai Avotiņam to, ka viņi uz šo divu pamata veido savus priekšstatus, savas leģendas. Tās ir sekas. Protams, šie divi cilvēki neiemieso visu patiesību. Tie ir izveidojuši sevi kā miglas blāķi, no kura izstaro lielākoties tumša, nepatīkama gaisma. Es runāju tikai par to, ka nākotnes labad mums no tā ir jāizdara secinājumi. Jo uzskatu, ka šis posms ir beidzies.

– Droši vien jūs esat domājis, kā tagad klājas Valsts prezidentam.

– Redziet, ne pašreizējā prezidenta vaina, ka viņam drusciņ jāspēlē aizsardzībā. Viņš pašreiz spēlē aizsardzībā. Jo viņš kļuva prezidents caur ļoti lielu spiedienu vai pretspiedienu no visu sabiedrības slāņu puses. Man, saprotot šo situāciju, bija žēl cilvēka, kurš jau pašā sākumā piespiests pie saviem vārtiem tik tuvu, ka vairs nav kur atkāpties. Cepuri nost Zatlera kunga priekšā, ka viņš ar paceltu galvu, ar meklējumiem turpina veidot prezidenta institūta seju un stāju. Vēl paies zināms laiks, kamēr viņš apgūs politisko pieredzi. Bet man nav šaubu, ka prezidents ar savu personību, ar savu dzīves pieredzi, ar saviem uzskatiem par dzīvi spēs ienest patstāvīgus akcentus tālākajā Latvijas prezidentūras attīstībā.

– Ko jūsu pieredze vēsta – kā panākt normālu attieksmi un līdzsvaru attiecībās ar Krieviju?

– Vispirms – atsevišķu cilvēku nostāju šajos jautājumos, lai kādu amatu viņš ieņemtu, nekad nevajag uztvert kā visas valsts nostāju pret mūsu kaimiņu. Ja mūsu ārlietu ministrs vai premjerministrs labvēlīgi izsakās par Krieviju, tad es saprotu, ka kaut kādas separātiskas un marginālas grupas to iztulko kā šausmīgu mīlestības izpausmi. Bet tas neraksturo Latvijas un Krievijas attiecību pamatnostāju. Ir dokumenti, ir protokoli, paziņojumi... – es tur neredzu Latvijas pusei agresīvu, pazemojošu nostāju. Otrkārt, mums ir ne tikai kopīga robeža, mums zināmā mērā ir arī kopīga sabiedrība. Viens otrs nacionālis to uzskatīs par kaut kādu ārprātu. Bet ir jāiet pragmatisks, neatkarīgs ceļš, kurā nezaudējam pašcieņu. Mūsu attiecības ar Krieviju ir stingri definētas ES attiecībās ar Krieviju. Šeit man jāsaka – ES attiecības ar Krieviju ir stipri izplūdušas un reizēm pat gļēvas. Tas mums nenāk par labu. Labākais, ko varam darīt, – uzturēt dialogu ar Krieviju. Visos iespējamos veidos. Bet neko nepērkot un nepārdodot zem lets. Svarīgi neiekrist uz viņu spēlēm.

– Tiek apcerēta jūsu aktīva iesaistīšanās politikā.

– Vienā inteliģentā domājošā kolektīvā vai klubā, kurā prioritāri netaptu runāts par partiju un par naudu, bet kurā tiktu runāts par valsts tālāko attīstību – šādā komandā esmu gatavs piedalīties ar savām zināšanām, ar savu dialogu, savu nostāju, saviem principiem. Esmu gatavs palīdzēt šos principus veidot. Jo manās interesēs ir, lai Latvijā izveidojas politiskie spēki, kas spēj Latviju noturēt līdzsvarā un pozitīvā virzienā. Domāju, ka šādas grupas vai iespējamas nākotnes partijas veidošanas pamatā jābūt cilvēkiem 30–40 gadu vecumā. Varbūt es varētu šiem cilvēkiem būt ar savu pieredzi noderīgs. Dzīve mācījusi atteikties no kategoriskiem apgalvojumiem – es taisīšu partiju, vai – es nekur nepiedalīšos. Katrā ziņā pasīvs neesmu bijis un nebūšu arī rīt.

 

"Delna": "Merko Ehitus" un "Merks" aicināšana pretendēt uz "Gaismas pils" būvniecību ir pretrunā ar pretkorupcijas principiem

LETA  02/19/08    Valdības pieņemtais lēmums aicināt AS "Merko Ehitus" un SIA "Merks" atkārtoti pretendēt uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) jaunās ēkas "Gaismas pils" būvniecību ir vērtējams kā neizskaidrojams, nesaprotams un nesavienojams ar valdības deklarācijā noteiktajiem pretkorupcijas, tiesiskuma un biznesa ētikas veicināšanas standartiem, uzskata sabiedrība par atklātību "Delna".

"Delna" savā nosūtītajā vēstulē Ministru prezidentam Ivaram Godmanim (LPP/LC), kultūras ministrei Helēnai Demakovai (TP) un Valsts aģentūras "Jaunie trīs brāļi" (J3B) direktoram Zigurdam Magonei norāda, ka šāds lēmums ir pretrunā ar minēto uzņēmumu iepriekšējo brīvprātīgo izstāšanos no slēgtā konkursa, kā arī nesaskan ar pretkorupcijas standartiem, jo pret uzņēmumiem celtas apsūdzības Igaunijā "saistībā ar augstākā līmeņa politisko korupciju".

"Delna" vērš amatpersonu uzmanību uz to, ka šāda prakse "pakļauj korupcijas aizdomām emocionāli noslogoto "Gaismas pils" projektu, kā arī valsts starptautisko reputāciju", aģentūru LETA informēja "Delna" padomes priekšsēdētājs Roberts Putnis.

Organizācija aicina vēstules adresātus pieprasīt no "Merko Ehitus" un "Merks", kā arī Igaunijas tiesībaizsardzības institūcijām visu pieejamo informāciju par krimināllietas gaitu Igaunijā un norāda, ka iestāžu bezdarbība šajā gadījumā būtu klajš 2005.gada 2.septembrī ar "Delnu" noslēgtā līdzdarbības līguma pārkāpums.

Pēc "Delna" sniegtās informācijas, jau oktobrī "Merko Ehitus" amatpersonas Igaunijā tika aizturētas saistībā ar aizdomām par augstākā līmeņa sistēmiski un ilglaicīgi veiktu politisko korupciju - vides ministra un citu valsts amatpersonu piekukuļošanu ar mērķi panākt īpaši izdevīgus nosacījumus aizsargjoslu kompensējamo zemju iegūšanai. Igaunijas Ģenerālprokuratūra un Drošības policija aizdomas uzskatot par pietiekamām, lai tiktu izvirzīta apsūdzība kukuļošanā un kukuļņemšanā. Minētās iestādes pagājušajā nedēļā nodeva šo krimināllietu tiesas izskatīšanai.

"Merko Ehitus" draudot līdz pat 12 miljonu latu liels naudas sods, par ko šodien spriež uzņēmuma ārkārtas akcionāru kopsapulce. "Delna" to dēvē par "vienu no apjomīgākajām politiskās korupcijas krimināllietām Baltijas valstu vēsturē".

LETA jau ziņoja, ka pagājušajā nedēļā Ministru kabinets atbalstīja LNB jaunās ēkas "Gaismas pils" projekta turpināšanu. Valdība pilnvaroja J3B veikt sarunas ar trim konkursa pretendentiem - nacionālo būvkompāniju apvienību, kurā ietilpst AS "RBS Skals", SIA "Skonto Būve" un SIA "Re & Re", juridisko personu apvienību SIA "PBLC", SIA "Moduls Rīga" un SIA "PB Fasādes" un juridisko personu apvienību AS "Merko Ehitus" un SIA "Merks" - par darbu veikšanu.

 

ST pērn liegusi tiesas priekšsēdētājam lemt par paša prēmēšanu

LETA  02/19/08    Satversmes tiesa (ST) 2007.gadā uzlabojusi prēmēšanas sistēmu, nosakot, ka par tiesas priekšsēdētājam piešķiramajām prēmijām lēmumu pieņem pārējie seši konstitucionālās tiesas tiesneši un šo lēmumu tiesas vadītājs nevar mainīt, aģentūru LETA informēja tiesas preses sekretāre Līna Kovalevska.

Jautājumu par ST darbinieku un sešu ST tiesnešu prēmēšanu skata īpaša komisija, kas arī sniedz atzinumu, izvērtējot katra darbinieka darbu attiecīgajā laika posmā.

Komisijas sastāvā ir ST priekšsēdētāja vietnieks, tiesas kancelejas vadītājs, izpilddirektors un jurists.

ST priekšsēdētājs šo komisijas atzinumu ņemot vērā, taču viņam dotas tiesības lemt arī citādi, piebilda Kovalevska.

Pēc komisijas atzinuma un tiesnešu lēmuma saņemšanas ST priekšsēdētājs izdod rīkojumu par tiesnešu un darbinieku prēmēšanu.

Rīkojumā iekļauti gan visi septiņi tiesneši, gan ST priekšsēdētājs, gan darbinieki.

Kovalevska skaidroja, ka rīkojumu par prēmiju piešķiršanu ST priekšsēdētājs parakstot kā finanšu dokumentu, jo ST finanšu dokumentus parakstīt tiesības dotas tikai tās vadītājam - neviens cits to darīt nedrīkst, skaidroja Kovalevska.

Līdz ar to ST priekšsēdētājs rīkojumu par prēmiju piešķiršanu sev pašam tikai noformējot, skaidroja tiesas pārstāve.

 

Kas Latvijas apstākļos ir kreisa politika?

Aija Ivanova, Žurnāls "Nedēļa"   02/19/08   Politiķi Aigars Štokenbergs un Artis Pabriks savas topošās partijas politiku pozicionē kā kreisu. Nedēļa skaidro, kas tad Latvijas apstākļos ir uzskatāms par kreisumu politikā?

Kārlis Leiškalns, Saeimas Tp frakcijas deputāts

Diez vai Latvijā ir iespējama kreisa politika, ja skatās pēc klasiskā Tečeres un Reigana dalījuma. Nedomāju, ka ideoloģijai vairs ir piemērojama kreisā un labējā mēraukla, – tas ir arhaisks princips. Šobrīd politikai jābūt ne tik daudz kreisi kā sociāli virzītai. Ir jāpāriet uz citiem kritērijiem, partijām ir jāparāda savs valsts attīstības redzējums un jānorāda, kāds sabiedrībai no tā būs labums.

Sandra Kalniete, pie Saeimas frakcijām nepiederošā deputāte

Šobrīd pasaulē ir tendence uz kreiso un labējo partiju dalījuma nojukšanu. Vēlēšanu rezultāti parāda, ka labējais un kreisais bloks saņem līdzīgu vēlētāju atbalstu. Portugālē, kur ilgstoši valdīja diktatūra, labējās partijas bija kompromitējušas sevi un pēc šā spārna politikas tur nav pieprasījuma. Līdzīgi ir Latvijā, kur sabiedrībai ir aizspriedumi pret kreisiem spēkiem.

Nils Ušakovs, Saeimas Sc frakcijas deputāts

Kreisums attiecas uz politiku, kas sabiedrībai, vidējam iedzīvotājam sniedz krietni lielāku atbalstu no valsts puses. Latvijas apstākļos ar liberālu politiku ir izdevies nopelnīt naudu, ber ar kreisu – tā ir godīgi jātērē. Līdz šim visas valdības bijušas labējas. Kreisa politika Latvijai ir ārkārtīgi vajadzīga, taču partijai, kas vēlas to īstenot, jābūt kreisai ne tikai uz papīra. Mūsu partija apvieno sociāldemokrātiskos principus, bet pārējās kā no zviedru galda ņem vērtības, kas patīk, – te labējās, te kreisās.

Filips Rajevskis, politologs

Latvijas apstākļos par kreisu neatbilstoši tiek uzskatīta prokrieviska politika. Vienīgais izņēmums bija Jura Bojāra vadītie sociāldemokrāti. Diez vai šobrīd Latvijā ir iespējama kreisa sociālistiska partija, bet tāda veida, kādas pastāv Skandināvijā, varētu rasties, tikai viss atduras līderu trūkumā. Lielākā problēma ir tā, ka partijas aprobežojas ar kreisu populismu, nevis ideoloģiju. Trūkst to fundamentālo principu, kā kreisās partijas skatās uz pasauli, īpaši jau ekonomiskajā jomā. Būt par kreisu partiju – tas nenozīmē, ka tā nevar būt nacionāla. Taču šobrīd Latvija nevar atļauties kreisumu, jo ekonomiskais stāvoklis ir pārāk švaks, lai būtu, ko pārdalīt.

Lolita Čigāne, politoloģe

Latvijas īpatnība ir tā, ka par kreisu politiku tiek uzskatīta tāda, kas ir draudzīga Krievijai, prokrieviska, tāpēc lielākajai elektorāta daļai nepieņemama. Tas lielā mērā arī noteicis, ka labējai politikai nav bijis alternatīva piedāvājuma, alternatīvas ekonomisko attiecību veidošanas vīzijas. Lai gan aptaujas rāda, ka Latvijas iedzīvotāji ekonomiskā ziņā ir kreisi noskaņoti – atbalsta lielāku valsts iesaistīšanos ekonomikas regulēšanā un ievērojamāku ienākumu pārdali –, šim elektorātam līdz šim nav bijis citas izvēles, kā balsot par labējām partijām, baidoties no Krievijas ietekmes palielināšanās un, nedod Dievs, neatkarības zaudēšanas. Tāpēc nav arī brīnums, ka šobrīd Latvijas ekonomika ir izteikti orientēta uz priekšrocību nodrošināšanu nelielai saujiņai ārkārtīgi bagātu cilvēku. Ja potenciāli kreisi orientētai partijai izdotos pārliecināt elektorātu, ka to nevada "krievijas roka", tad panākumi vēlēšanās varētu būt ievērojami.

Aigars Freimanis, sociologs

Domāju, ka kreisai politikai ir iespējamas arī starpformas. Nosaukties par kreiso – tas nenozīmē uzņemties izteikti liberālas, vienlīdzīgas vērtības visos jautājumos. Jaunām kreisām partijām vieta Latvijas politikā ir, jo daļa vēlētāju, balsojot par labējām partijām, tomēr ir orientēti uz kreisas politikas principiem.

Ilga Kreituse, Rsu Politikas zinātnes katedras vadītāja

Klasiski liberālas partijas mums nav bijis nekad. Latvijas apstākļos šobrīd par kreisu var uzskatīt Tb/lnnk, kuras principi atbilst sociāldemokrātiskajai izpratnei. Vēl ideoloģijas ziņā ekstrēmi, galēji kreisi ir sociālisti. Pasaulē neviens nedala labējos un kreisos pēc valodas. Šābrīža ekonomiskajā situācijā, pie kuras ir novedusi labējo partiju politika, kreisā spēka parādīšanās varētu būt glābiņš.

 

Vaidere izstājas no TB/LNNK

TVNET   02/19/08    Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere 18.februārī ir paziņojusi par izstāšanos no apvienības ''Tēvzemei un Brīvībai''/LNNK.

Deputāte uzsver, ka ''apvienībai ''Tēvzemei un Brīvībai''/LNNK kopš dibināšanas ir bijusi skaidra politiskā programma, kā arī centieni savus ideālus realizēt. Tomēr pēdējā laikā partijas vadītāja R.Zīles ieviestā vadības stila rezultātā apvienības prioritātes ir nomainītas pret atsevišķu grupu interešu īstenošanu. Lēmumu pieņemšanas process partijā pēdējā laikā kļuvis necaurskatāms un nesaprotams, partijas vadītājs sevi pozicionējis kā autoritatīva vadības stila piekritējs. Mēģinājumi aktivizēt apvienības darbu, iesaistīt tajā vairāk apvienības biedru, konstruktīva kritika nav ņemta vērā, bet ir tikusi uztverta kā personīgi apvainojumi.''

Inese Vaidere atzīmē: kaut arī ''Tēvzemei un Brīvībai''/LNNK kongress ar balsu vairākumu pieņēma viņas ierosinājumu iestāties par to, lai minimālās pensijas būtu iztikas minimuma līmenī (apvienības pašreizējās vadības daļa – priekšsēdētājs un viņa tuvākie domubiedri kongresā balsoja pret, tomēr delegātu vairākums priekšlikumu atbalstīja), pēc kongresa augstākā apvienības vadība lēmumu nevirzīja tālāk. Tagad šo iniciatīvu ir pārņēmis cits politiskais spēks.

Partijas vadītājs R. Zīle un daži viņam tuvu stāvošie vadības pārstāvji nav uzklausījuši arī ierosinājumu iestāties par valsts uzņēmumu politisko padomju, kuras ir kļuvušas par atsevišķu vadībai īpaši lojālu partijas biedru barotni, likvidāciju. Apvienības ''Tēvzemei un Brīvībai''/LNNK partijas vadītājs šo padomju veidošanas kārtību ir aizstāvējis, jo, vienpersoniski izvēloties personas attiecīgo uzdevumu veikšanai, viņš ir nodrošinājis šo cilvēku atbalstu gan vēlēšanās, gan arī lēmumu pieņemšanā valdē. Šis partijas vadības stiprināšanas mehānisms izraisa arī daudz bīstamāku rezultātu – valsts un pašvaldību uzņēmumu, ko pārvalda neprofesionāļi, neefektīvu darbību.

Deputāte uzskata, ka politika, kura veidota, ignorējot partijas biedru uzskatus, lemjot partijai svarīgus jautājumus vienpersoniski vai ļoti šaurā lokā, ir apvienību ''Tēvzemei un Brīvībai''/LNNK sašķēlusi. Partijas iekšējā demokrātija, kas tai ir bijusi raksturīga kopš dibināšanas, ir aizstāta ar spēka demonstrāciju – katrs, kurš ir jebkādā veidā kritiski izteicies par priekšsēdētāja R. Zīles darba stilu un rezultātiem vai arī ir uzskatīts par viņa konkurentu, tiek pasludināts par partijai nevēlamu cilvēku. Tā apvienību ir atstājuši Ģirts Valdis Kristovskis, Anna Seile, Guntars Krasts, Gunārs Laicāns un virkne citu īstenu Latvijas patriotu.

Apvienības ''Tēvzemei un Brīvībai''/LNNK darbību pēdējā laikā adekvāti ir novērtējuši arī vēlētāji: partija šogad un pērn sasniegusi viszemākos reitingu rādītājus savā darbības vēsturē.

I.Vaidere uzskata, ka apvienības darbība veidā, kādā tā ir organizēta pēdējā gada laikā, nepilda savu uzdevumu – pārstāvēt tautas – savu vēlētāju - intereses.

 

Viņķele atstāj TB/LNNK un parlamentārās sekretāres amatu

LETA  02/19/08    No apvienības "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) nolēmusi izstāties arī partijas valdes locekle Ilze Viņķele, kura otrdien arī iesniegusi demisijas rakstu premjeram par atkāpšanos no parlamentārās sekretāres amata Īpašu uzdevumu ministra Eiropas Savienības līdzekļu apguves lietās sekretariātā.

Kā skaidroja Viņķele, tas esot tikai loģiski, ka viņa atkāpjas arī no parlamentārās sekretāres pienākumu pildīšanas, jo tas ir politisks amats.

Viņķele vairs nevēlas darboties TB/LNNK, kur jau pēc 9.Saeimas vēlēšanām esot bijis skaidrs, ka tajā darbojas divi atšķirīgi virzieni.

Viņķele turpmāk "pilnīgi noteikti" iesaistīsies jauna politiska spēka veidošanai, jo "mana pieredze varētu būt vēl noderīga".

Pēdējo nedēļu laikā TB/LNNK ir pametuši jau apmēram 80 biedri, bet atsevišķi ir plānojuši izstāties šonedēļ apvienības domes sēdē.

 

Valdība piešķir līdzekļus CVK parakstu pārbaudes veikšanai

TVNET  02/19/08    Otrdien, 19.februārī, valdība piešķīra Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) 1839 latus, lai nodrošinātu Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LABS) iesniegto 11 185 Latvijas pilsoņu parakstu pārbaudi, kuri iesniegti par Latvijas Republikas Satversmes 78. un 79. panta grozījumiem.

CVK 2008. gada 1.februārī saņēma LBAS iesniegumu par savāktajiem parakstiem referenduma ierosināšanai. Tā kā CVK šā gada budžetā nav paredzēti līdzekļi, lai nodrošinātu šo parakstu pārbaudi, atbilstoši CVK lūgumam Finanšu ministrija sagatavojusi MK rīkojumu par finansējuma piešķiršanu 1839 latu apmērā.

No šīs summas darbinieku atalgojumam paredzēts 1481 lats, tai skaitā, parakstu pārbaudes vadībai – 420 lati, datu vizuālai pārbaudei un ievadīšanai - 627 lati, datu sagatavošanai un nodošanai pārbaudei Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei - 90 lati, pārbaudes rezultātu ziņojuma sagatavošanai - 90 lati, programmas sagatavošanai, noformēšanai, pavairošanai un citiem darbiem – 255 lati. Valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām savukārt nepieciešami 357 lati.

Plānots, ka finansējums tiks piešķirts no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Saskaņā ar likumu par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu ne mazāk kā 10 000 balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem ir tiesības, norādot savu vārdu, uzvārdu un personas kodu, iesniegt CVK pilnīgi izstrādātu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu.

 

Apstiprina Godmaņa valdības rīcības plānu

LETA  02/19/08    Šodien Ministru kabinetā tika apstiprināts Ivara Godmaņa (LPP/LC) vadītās valdības rīcības plāns, kurā noteikti tie uzdevumi un mērķi, ko valdība centīsies īstenot ilgākā periodā. Vairāk nekā 100 lappušu biezajā dokumentā detalizēti noteikti katras ministrijas veicamie darbi un uzdevumi šim gadam.

Turpmāk Valsts kancelejai, ministrijām, īpašu uzdevumu ministru sekretariātiem, kā arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam atbilstoši kompetencei reizi ceturksnī - attiecīgi līdz 15.aprīlim, 15.jūlijam, 15.oktobrim un 15.janvārim - elektroniski būs jāiesniedz Valsts kancelejā ceturkšņa pārskats par valdības rīcības plānā iekļauto pasākumu izpildi.

Dokumentu veido ministriju un paša premjera sagatavotie priekšlikumi, ar kuriem valdība nosaka virkni pasākumu, piemēram, lai sakārtotu veselības aprūpes un izglītības sistēmu, panāktu inflācijas samazināšanu, noslēgtu administratīvi teritoriālo reformu un nodrošinātu visas iekšlietu sistēmas darbu globālā jeb Šengenas mērogā.

Kā iepriekš norādījis premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), rīcības programmā tiks mēģināts maksimāli koncentrēti paskaidrot valdības veicamos uzdevumus un izvirzītos mērķus. Jebkurai dokumentā iekļautajai koncepcijai, pētījumam, analīzei blakus tiks nostādīts konkrēts pamatojums un mērķis.

Plānā katrai ministrijai tiks noteikts plašs veicamo darbu saraksts, vienlaikus Godmanis gan laikus brīdinājis, lai ministrijas savos solījumos nav pārāk nereālas un dokumentā iekļauj patiešām izdarāmas lietas. Visi veicamie darbi tikšot sadalīti arī reālā laika grafikā, lai neizveidotos situācija, ka lielākajai daļai veicamo uzdevumu izpildes termiņš būtu šā gada beigas.

Kā ziņots, 22.janvārī valdībā tika pieņemts Godmaņa vadītā Ministru kabineta pirmo 100 dienu neatliekamo darbu saraksts, kurā iekļauti vairāk nekā 100 veicamie pasākumi.

Kā iepriekš uzsvēra Godmanis, svarīgākie viņa vadītās valdības darbi ir inflācijas apkarošana, kas redzamus rezultātus varētu dot šā gada otrajā pusgadā, lēmuma pieņemšana par energoapgādes jaudām līdz Lieldienām un sagatavošanās enerģētisko resursu cenu kāpumam, kā arī izšķiršanās par sakaru operatora SIA "Lattelecom" privatizācijas modeli līdz februāra beigām.

 

Partija JL aicina apvienot parakstu vākšanas procedūras

TVNET  02/19/08    Partijas "Jaunais laiks" (JL) Saeimas frakcijas deputāti aicina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) vadītāju Arni Cimdaru parakstu vākšanu par tautas tiesībām rosināt Saeimas atlaišanu un grozījumiem likumā ''Par valsts pensijām'' rīkot vienlaikus.

JL uzsver, ka abu parakstu vākšanas procesu apvienošana būtu gan ekonomiski, gan politiski apdomīgs un efektīvs solis. Pirmkārt, kā liecina CVK aprēķini, abu parakstu vākšanas kampaņu apvienošana ļautu no valsts budžeta ietaupīt apmēram 500 000 latu, kas valsts ekonomikai grūtajos apstākļos nav mazsvarīga summa. Turklāt šādi tiktu respektētas arī valsts iedzīvotāju intereses, ļaujot viņiem ietaupīt savu laiku un līdzekļus un nemulsinot iedzīvotājus ar vienu otrai sekojošām parakstu vākšanas procedūrām.

 

Intervija ar Māri Riekstiņu: Mums mēģina piekarināt prokrieviskās ārpolitikas birku

Agnese Margēviča,  NRA  02/19/08    Intervija ar Latvijas ārlietu ministru Māri Riekstiņu (Tautas partija).

– Jūs esat izteicies par uzdevumu piepildīt Latvijas un Krievijas attiecības ar jaunu politisko saturu. Kā jūs to saredzat?

– Ar jaunu politisko saturu es domāju dialogu, tā pacelšanu citā līmenī, citā kvalitātē un arī saturiski panākt vienošanos par jautājumiem, kas ir svarīgi abu valstu iedzīvotājiem. Nedomāju kādu politiska rakstura līgumu vai deklarāciju. Nē, par to šeit nav runas.

– Jūs daudzkārt esat teicis, ka vēstures tēmas, okupācijas tēma nav noņemtas no darba kārtības.

– Vēsturiskās tēmas neapšaubāmi ir vienas no sarežģītākajām mūsu divpusējā dialogā, un manā ieskatā mēs šajos jautājumos varam virzīties uz priekšu soli pa solim, veidojot savstarpējo uzticību, noņemot stereotipus, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir radušies mūsu valstu starpā, un cenšoties pārvarēt arī pamatotus vēsturiskus aizvainojumus vai sāpes, kas nāk no pagājušā gadsimta notikumiem.

– Jūs to saredzat kā vienvirziena procesu, kurā latviešu nācija ar sevi veic tādu kā psihoanalīzi un tiek pāri šīm sāpēm un aizvainojumam?

– Nē, nu ko nozīmē vienvirziena process? Svarīgi ir, lai katra valsts būtu spējīga izanalizēt savu vēsturi bezkaislīgi un ielūkoties visās savas vēstures lappusēs, lai cik tās arī būtu varbūt nepatīkamas. Es domāju, ka Latvijā mēs šo darbu veicam. Kas saistās ar Latvijas un Krievijas attiecībām, kādreiz no Krievijas politiķiem nākas dzirdēt: "Nu jā, 40. gads ir viena lieta, bet tad jau arī Latvijai ir jāatzīst, ka tās strēlnieki 17. gadā stutēja revolūciju." Mēs jau to nenoliedzam, ka bija latvieši, kas pagājušā gadsimta sākumā ļoti aktīvi darbojās Padomju Krievijas dažādās struktūrās, tajā skaitā arī represīvās struktūrās...

– Nu un mums par to kaunēties vai lepoties? Jeb mēs abus šos faktus saliekam uz svaru kausiem, un tie nostājas līdzsvarā?

– Es nedomāju, ka mums būtu īpaši jākaunas vai jālepojas. Mēs vienkārši esam gatavi atzīt, ka tā tas ir bijis. Mēs nesakām: "Ziniet, vēsturiskā situācija bija ļoti sarežģīta un līdz ar to, ja kāds no mūsu cilvēkiem pārkāpis likumu vai ko, tam ir attaisnojums." To mēs nesakām.

Diemžēl šobrīd joprojām no Krievijas puses mēs nejūtam, ka viņi to pašu 40. gadu ir bijuši gatavi aplūkot no starptautiski tiesiskā viedokļa atbilstoši tam, kā visā pasaulē vai visā Eiropā šie notikumi ir vērtēti. Mums no savas puses jābūt pacietīgiem, mums ir jābūt tajā pašā laikā gataviem uzturēt šo tēmu darba kārtībā ar Krieviju...

– Kādā veidā uzturēt? Piemēram, ir sarunu galds, vienā pusē sēž Putins ar Fradkovu, otrā jūs ar Kalvīti, vārds "okupācija" ir tabu vārds?

– Nē, tas nav tabu vārds, un tā ir jau, starp citu, starpība no situācijas, kas bija 90. gadu beigās, 2000. gadu sākumā, kad par šīm tēmām sarunas vai viedokļu apmaiņa gandrīz vai nebija iedomājama. Ministru prezidenta Kalvīša vizītes laikā Krievijā premjers pie šiem jautājumiem pakavējās un viņiem ar Putinu bija viedokļu apmaiņa. Tas, ka viedokļi mums nesakrīt par šiem notikumiem, tas ir fakts, bet jebkurā gadījumā mēs esam pavirzījušies uz priekšu tajā ziņā, ka mēs varam par to runāt un ar šiem viedokļiem apmainīties. Nav tā, ka viena puse saka, ziniet, ja mēs sākam ķerties pie šiem jautājumiem, mums nekādas sarunas nesanāk ne par ko citu. Tā ka tur ir zināms progress.

– Pēdējos nu jau vismaz pāris gadus atslēgas vārds Latvijas un Krievijas attiecībās ir "pragmatisms". Ir skaidrs, kas mums varētu likt būt pragmatiskiem, ja paskatāmies kaut vai uz enerģētikas jomu. Bet, vai jūs varat nodefinēt, kas diktē krievu pragmatisko nostāju, kas ir viņu intereses Latvijā?

– Man šķiet, ka viens no iemesliem, kādēļ Krievija izvēlējusies ar Latviju ieturēt pragmatisku toni, ir tas, ka viņi saredz, ka ar šo pašu robežlīguma noslēgšanu mēs no savas puses esam demonstrējuši gatavību strādāt pie jautājumiem, kas mūsu valstu starpā ir svarīgi. Iepretim iepriekšējo valdību pozīcijai, Kalvīša valdība bija gatava iet uz priekšu robežlīguma jautājumā. Tas ir viens. Otrs, ņemot vērā to, ka Krievijai ar NATO dalībvalstīm un ar Eiropas Savienības valstīm, tajā skaitā Latviju, pastāv virkne jautājumu, par ko mums ir dažādas pozīcijas, kaut vai attiecībā uz Kosovu, kaut vai attiecībā uz konvencionālo ieroču līgumu Eiropā vai jautājumos, kas saistās ar Krievijas attiecībām ar Gruziju vai ar Ukrainu. Man šķiet, ka Krievijai arī diez vai ir iespējams un diez vai viņi grib uzturēt tādas saasinātas attiecības ar partneriem Eiropā par pilnīgi visiem jautājumiem. Man šķiet, viņi paskatās, kas ir viņu šābrīža prioritātes, kur viņi nav gatavi savu pozīciju mainīt, un viņi skatās, kur tīri... citu iemeslu dēļ tomēr var ar Eiropas valstīm šo dialogu uzturēt.

– Tas, ko es vēlos izdzirdēt, ir jūsu viedoklis, cik lielā mērā ekonomiskās intereses, arī krievu kompāniju intereses tajā pašā enerģētikas jomā ietekmē Krievijas politisko taktiku.

– Protams, ka Krievijai ir ekonomiskās intereses Eiropā. To mēs redzam kaut vai pēdējo gadu vai mēnešu notikumos tajā pašā enerģētikas jomā, kaut vai pēdējā notikumu attīstība attiecībās ar Serbiju un ne tikai...

– Mūs arī tur ierindo...

– Mūs ierindo... Nu jā, jūs laikam domājat Lukasa kungs savā rakstā The Times... Atšķirībā no Serbijas vai vienas otras citas valsts mums nav ar Krieviju pēdējā laikā kaut kādas vienošanās par kaut kādiem konkrētiem enerģētikas projektiem. Tas, kas mums tiešām ir – ilgstoša sadarbība, kas aizsākusies jau 90. gados tieši gāzes sektorā starp Latvijas gāzi, Gazprom un vāciešiem , kas tajā ir pārstāvēti. Man nav piemēru no Latvijas un Krievijas sadarbības enerģētikas jomā, kurus es varētu minēt kā apzinātu Latvijas ietekmēšanu, vēl jo vairāk kā Latvijas politikas ietekmēšanu kaut kādos jautājumos. Tas, ka mēs šobrīd dabasgāzes piegādēs esam absolūti atkarīgi no Krievijas izejvielām, tas ir skaidrs. Bet es te neredzu kaut kādas konkrētas izmaiņas šajā situācijā pēdējos gados, ka mēs tagad, lūk, vienotos ar Krieviju par kaut kādiem jauniem projektiem...

– Tūlīt jau būs vienošanās par gāzes elektrostaciju...

– Valdībā nekāds viedoklis vēl nav pieņemts par to, kas ir tālākie ceļi. Šobrīd Ekonomikas ministrija analizē un nāks uz valdību ar ziņojumu, kas ir tālākie veicamie soļi, lai apmierinātu mūsu vajadzības enerģētikas jomā. Ir jāizskaitļo mūsu vajadzības tālākajos piecos desmit gados. Gāzes stacija ir viena no trim iespējām, vēl ir ogļu stacija un kodolstacijas projekts Ignalinā. Un tad vēl ir starpsavienojumi starp Lietuvu un Poliju, starp Igauniju un Somiju. Šobrīd norit sarunas starp Lietuvu un Zviedriju, starp Latviju un Zviedriju par to, ka zviedriem arī būtu interese būvēt šādu starpsavienojumu uz Baltiju, bet tas vēl nav nolemts. Skaidrs, ka visu to izdarīt nebūs iespējams. Jāskatās Ekonomikas ministrijas aplēses, kādas ir mūsu vajadzības, jo nav jēgas sabūvēt pilnīgi visu un tad domāt, kur likt saražotās jaudas.

– Enerģētika ir arī politisks jautājums. Vai, izdarot izvēli, politiskie riski tiek izvērtēti?

– Par to valdībā būs debates. Skaidrs, ka gāzes stacija – tas nozīmē papildu saistīšanos ar vienu vienīgo piegādātāju, kas mums reģionā ir, tas ir, Krieviju. Tajā pašā laikā gāzes staciju var uzbūvēt visātrāk. Ogļu stacija savukārt it kā diversificē risku, jo ogles mēs varam iepirkt citur. Tomēr projekta realizācijas termiņi ir trīs vai divas reizes ilgāki. Pēc tam ražošanas procesā jārēķinās ar CO2 izmešu apjomiem. Tad ir jāvērtē, vai iepretim tiem mērķiem, par kuriem vienojusies Eiropas Savienība – līdz 2020. gadam samazināt CO2 izmešu apjomu un savukārt palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru – vai ogļu stacija ir labākais risinājums. Tie būs tie punkti, pēc kuriem beigu beigās būs jāizlemj. Skaidrs, ka gāzes stacijas gadījumā mēs attīstām vēl vienu projektu, kas vēl vairāk mūs sasaista ar Krievijas gāzes piegādēm. Ogļu stacijas gadījumā tā tas nav. Bet iepretī šiem politiskajiem riskiem mums būtu svarīgi domāt par diversifikāciju un alternatīvām piegādēm, mums jāliek pretim gan laika rāmis, kurā iespējams šo projektu realizēt, gan arī citi aspekti, kurus es minēju, tajā skaitā Latvijas apņemšanās par enerģētikas politikas nākotni Eiropā. Tas valdībai būs jāizspriež, un man ir grūti pateikt, ar ko šī debate beigsies. Būs interesanti redzēt Ekonomikas ministrijas aplēses, jo šobrīd, manuprāt, runāšana publiskajā telpā ir vairāk pieņēmumu formā.

Vismaz es kā Ministru kabineta loceklis vēl neesmu redzējis konkrētas aplēses: kāds būs enerģijas jaudu deficīts, ko mēs varam nolikt pretī, kādā laikā?

– Jūs teicāt – nav jau vēl nekādu vienošanos, bet kur tad rodas šie spriedumi par Latviju kā jaunā aukstajā karā jau virtuāli zaudētu teritoriju? Briselē vai Vašingtonā arī ir dzirdēti kādi mājieni?

– Pavisam īsa atbilde – nekādu mājienu nav ne no amerikāņiem, ne no mūsu Eiropas partneriem. Tieši otrādi – tas pats fakts par robežlīguma noslēgšanu ir ļoti atzinīgi novērtēts no mūsu stratēģiskajiem partneriem.

No kurienes aug kājas šādai spriedelēšanai publiskajā telpā? Tās, manuprāt, aug no mūsu politiskās opozīcijas, kurai šķiet, ka piekarināt šo te prokrieviskās ārpolitikas birku ir ļoti laba lieta, lai kritizētu valdību vispār. Tā ir ļoti lipīga lieta, ņemot vērā visu to sarežģīto mūsu divpusējo attiecību kontekstu, kāds tas ir bijis pēdējos gados, un zināmos aizspriedumus, kādi vēl aizvien sabiedrībā pastāv par to, ko tad ar Krieviju var vai nevar sarunāt. Latvijas ārpolitika daudzus gadus šeit tika arī kritizēta par to, ka mēs neesam spējīgi ar Krieviju vispār runāt ne par ko. Tajā brīdī, kad latvieši ir spējīgi vienoties un uzturēt dialogu ar Krieviju, mēs neesam attaisnojuši kāda politiskā spēka cerības, ka Latvijas diplomātija neko nespēj, un nu tagad ir jākritizē, ka šis dialogs ir.

– Jūs runājāt par birku piekarināšanu Latvijas un Krievijas attiecībām, bet piekritīsiet, ka pēdējā laikā pietiekami lielā daļā sabiedrības veidojas aizkaitinājums arī par Latvijas un ASV attiecībām.

– Es ļoti nevēlētos redzēt Latvijā tendenci, ka kaut kādu iemeslu dēļ veidotos antiamerikāniski noskaņojumi, kurus varbūt atsevišķās publikācijās, atsevišķos izteikumos var manīt. Kāpēc es negribētu redzēt – jo, raugoties no Latvijas un Amerikas attiecību vēstures, kas nu jau ir nosvinējusi 85 gadu jubileju, ir bijuši ārkārtīgi svarīgi brīži Latvijai un Latvijas iedzīvotājiem, kad amerikāņi ir stingri stāvējuši un atbalstījuši mūsu intereses. Lai kā vērtētu Rietumu pozicionēšanos aukstā kara laikos, tomēr Amerikas ieturētā Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politika lielā mērā bija pamats, uz kā balstījās arī citi rietumvalstu politiķi. Tāpat bez aktīvas amerikāņu iesaistīšanās 1993.–1994. gadā mums nebūtu izdevies tik labi tikt galā ar Krievijas karaspēka izvešanu. Tāpat bez Amerikas stingra atbalsta nebūtu izdevies salauzt ledu un pat sapņot par Baltijas valstu dalību NATO, tādā veidā rodot drošību mūsu tautai. Tie ir tikai daži būtiskākie piemēri, kas simbolizē, kā amerikāņi mūs atbalstījuši būtiskākajos brīžos. Mēs to nedrīkstam novērtēt par zemu, un mums par to ir jābūt pateicīgiem. Tāpat kā amerikāņi, es domāju, ir ļoti pateicīgi par mūsu pienesumu Kosovā, Afganistānā, Irākā. Tā ka mūsu starpā ir izveidojušās ļoti labas attiecības, kuras nevar iedragāt kaut kādi atsevišķi izteikumi vai vērtējumi. Un es tiešām nevēlos redzēt situāciju, ka kaut kādā veidā, neiedziļinoties šo attiecību vēsturē, Latvijā kāds mēģinātu veidot antiamerikānisku nostāju. Tas stratēģiski nepareizi.

– Tautas partijas vecbiedri vai pat arhitekti, kā viņus dēvē, tādu neveido?

– Daži Tautas partijas vecbiedri ir bijuši savos izteikumos asi, es viņiem, viņu vērtējumam par Latvijas un ASV attiecībām piekrist nevaru. Es nedomāju, ka tas palīdz mūsu tālākai attiecību veidošanai. Bet tajā pašā laikā Tautas partija ir demokrātiska partija un katram ir savs viedoklis. Bet jebkurā gadījumā tas, ko kāds vecbiedrs ir pateicis, neatspoguļo Tautas partijas vadības un Tautas partijas valdes viedokli. Tā nav Latvijas politika attiecībā uz ASV.

– Kur un vai vispār ir sarkanās līnijas Latvijas attiecībās ar ASV? Jo attiecībā uz Krieviju tādas visu laiku tiek novilktas, bet, kad nonākam pie ASV, uz sejām tiek uzlikti smaidi un teikts, ka tas ir bijis tikai "labākā drauga labi domāts padoms".

– Mēs tiešām nevaram novilkt vienādojuma zīmi starp Latvijas–Krievijas attiecībām un Latvijas–Amerikas attiecībām, es jau šos vēsturiskos aspektus iezīmēju. Mums ar amerikāņiem šis dialogs vienmēr ir bijis ļoti atklāts. Ja kāds iedomājas, ka mums pilnīgi visos jautājumos saskan viedoklis ar amerikāņiem, viņi maldās. Ir viedokļu atšķirība virknē jautājumu, sākot ar Kioto konvenciju, sākot ar Starptautisko krimināltiesu, sākot ar nāvessodu un tamlīdzīgām lietām. Un mēs arī neesam kaunējušies amerikāņiem par to teikt, tā ka, ja amerikāņiem ir ko teikt Latvijas valdībai vai sabiedrībai, es domāju, viņi šeit nav pārkāpuši mūsu labo attiecību vispārējo kontekstu. Un es tiešām domāju, ja kāds mēģina izmantot kaut kādu pagājušā gada vēstnieces runu tādā veidā, lai mēģinātu iedragāt mūsu attiecības ar Ameriku, vismaz tikmēr, kamēr būšu ārlietu ministrs, es centīšos darīt visu, lai to nepieļautu. Mūsu attiecības ar Ameriku ir fundamentāli svarīgas Latvijas valsts drošībai.

 

 

 

Saimniecībā...

 

 

 

Latvija krīt azartā

Aldis Ziemelis, Žurnāls "Nedēļa" 02/11/08    Augstās inflācijas apstākļos cilvēki aizvien vairāk naudas tērē azartspēlēm. Pērn Latvijas iedzīvotāji šīs nozares biznesmeņu kabatās ieripinājuši 202,82 miljonus latu*.

Caurmērā ikkatrs, ieskaitot zīdaiņus un pensionārus, atbalstījis "spēļu elles" ar nepilniem 90 latiem. Viena spēļu iekārta no to lietotājiem iekasējusi 869 latus mēnesī. Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija (IAUI) pagaidām vēl nevar sniegt informāciju par uzņēmumu peļņu, jo jāsagaida auditoru slēdziens par 2007. gada finanšu pārskatiem. Kopējais šā biznesa apgrozījums pērn palielinājies par 36,2%, un speciālisti prognozē, ka tas augs arī šogad, neraugoties uz azartspēļu rīkotājiem noteiktajiem ierobežojumiem, kuri pamazām kļūst stingrāki.

Visiecienītākā – podziņu spaidīšana

Statistika liecina, ka visiecienītākā "azartistu" nodarbe joprojām ir tieši podziņu spaidīšana. Automāti dod lauvas tiesu no kopējā apgrozījuma – trīs ceturtdaļas jeb 150,59 miljonus latu. Visi ruletes un kāršu spēļu piekritēji atstājuši izpriecu vietās desmit reižu mazāk naudas nekā aparātu fani. IAUI priekšniece Signe Birne atzīst, ka Latvija ar šo īpatnību ievērojami atšķiras no Rietumeiropas valstīm, kur spēļu automāti atņem spēlētājiem tikai pusi no visas ieguldītās naudas.

Pašu spēļu vietu skaits gan valstī jau vairākus gadus samazinās. Piemēram, 2003. gadā azartspēles varēja spēlēt gandrīz 2000 vietās, 2006. gadā to bija vairs tikai ap 900, bet pērn – 558 spēļu zāles un 16 kazino. Spēļvietu daudzums sarūk galvenokārt jaunā azartspēļu likuma dēļ, kas stājās spēkā 2006. gadā un aizliedz spēļu automātu izvietošanu ārpus spēļu zālēm un kazino. Iepriekš tie vilināja veiksmes meklētājus arī veikalos, kafejnīcās un bāros – teju vai katrā bulciņu ēstuvē. Vienlaikus, lai gan samazinās skaita ziņā, spēļvietas aug plašumā, piepildīdamās ar jauniem automātiem. Desmit gadu laikā šo iekārtu daudzums ir divkāršojies, un pērn reģistrēts 16 671 automāts. Popularitāti iekaro totalizators un TV spēles

Kā jaunu tendenci var atzīmēt totalizatora popularitātes pieaugumu. Ar šo azarta biznesa veidu Latvijā nodarbojas tikai viens uzņēmums, un tieši tajā pērn bijis vislielākais apgrozījuma kāpums – par 66,%, sasniedzot gandrīz 8,3 miljonus latu. No visiem spēļu veidiem samazinājies vienīgi bingo zāļu apgrozījums.

Birne informē, ka azartspēlēm šobrīd pieskaitāma arī televīzijas spēle Zelta drudzis, kurai apgrozījums bijis 625 tūkstoši latu. Speciāliste ir izbrīnīta, ka tajā piedalās arī daudzi pensionāri no lauku rajoniem. Iespēja tikt pie televīzijas ekrānā solītā "džekpota" vai vismaz dažiem tūkstošiem latu ir ļoti niecīga, bet tālruņa zvani par piedalīšanos spēlē maksā ievērojamas summas. Būtībā katrs šāds zvans līdzinās monētas mešanai automātā, tikai ar daudz mazāku atdevi. Automātam pēc likuma jāatgriež spēlmaņiem vismaz 80% no "apēstās" summas, bet Zelta drudzis likuma izpratnē ir "veiksmes spēle pa tālruni". Šādās spēlēs rīkotājiem pietiekami ir atdot atpakaļ tikai 45% no ievāktās naudiņas.

Birne uzsver, ka Latvijai nepieciešams jauns likums, kas reglamentētu izlozes līdzīgos televīzijas šovos un spēlēs, kurās par maksas zvaniem tiek piesolīti laimesti. Šobrīd tādu kļūst arvien vairāk, un arī tajās apgrozījums skaitāms daudzos tūkstošos latu, iespējams, pat miljonos. Tāpēc speciālisti pēta Eiropas pieredzi, kur līdzīgas veiksmes spēles attīstītas vēl daudz plašāk. Piemēram, Norvēģijā tajās iesaistās pat bērni. Viņiem rīta raidījumos piedāvā minēt, piemēram, kurā skapītī ir paslēpts lācītis.

Automātus nāksies sertificēt

Šobrīd stājušies spēkā arī valdības noteikumi, kas paredz, ka visiem jaunajiem spēļu automātiem ir obligāta sertifikācija īpašās laboratorijās. Tajās pārbauda, vai iekārta darbojas simtprocentīgi godīgi un nav iespējams ietekmēt laimestu izmaksu. Turklāt rūpnīcas prasa, lai laimestu apjoms būtu ievērojami lielāks nekā Latvijā noteiktie 80% – jāatmaksā 92–96% no iekasētās summas. Jānodrošina arī tehniska iespēja ar īpašu aparatūru pārbaudīt automātu darbību. Latvijā sertifikāciju nav iespējams veikt, un biznesmeņiem jārēķinās ar lieliem izdevumiem, lai izpildītu šo prasību. Tāpēc Birne prognozē, ka gaidāma būtiska tirgus pārdale. Latvijā ir vairākas firmas, kas nodarbina vecus aparātus, un tām būs grūti pildīt jaunos noteikumus. Jau šobrīd pie mums var ievest tikai jaunus spēļu automātus, bet lietotajiem būtu sarežģīti iegūt sertifikātu, ja tie vecāki par 2005. gadu. Valstī esošajām iekārtām piemēroti pārejas noteikumi – tām sertifikācija jāveic līdz 2009. gada 1. jūlijam.

Ar ko gan paši spēļu organizētāji un speciālisti izskaidro apgrozījuma pieaugumu? Latvijas Spēļu biznesa asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Ludeks ir pārliecināts, ka tam pamatā ir nozares pakalpojumu kvalitātes paaugstināšanās. Arī šogad tā būšot asociācijas biedru galvenā prioritāte. Turklāt apgrozījuma pieaugumu būtiski ietekmējusi arī straujā ekonomiskā izaugsme, kas ļauj cilvēkiem tērēt arvien vairāk naudas atpūtai un izklaidei. Arī tūristu skaita palielināšanās Latvijā ir sekmējusi spēļu biznesa apgrozījuma kāpumu.

Pavisam pretējs viedoklis ir Admirāļu kluba valdes priekšsēdētājam Jānim Dāvim – viņš uzskata, ka spēlmaņu skaits pieaug nevis pārlieku labas, bet gan sliktas dzīves dēļ. "Jo sliktāk klājas ekonomikā, jo trakāk cilvēki spēlē," viņš saka. Tieši šā iemesla dēļ arī šogad prognozējams apgrozījuma palielinājums, un to nekavēs nedz sertifikācijas ieviešana, nedz arī kādi citi valsts noteiktie ierobežojumi. Sabiedrībā valdošās bezcerības dēļ daudzi dzīvo, it kā būtu viņu mūža pēdējā diena. Cilvēki negrib iet zagt vai laupīt, tāpēc uzskata spēļmašīnas par veiksmes līdzekli. "Ir jāpārvar iekšējā domāšana. Daudziem šķiet, ka spēle ir kā darbgalds, kas ļauj nopelnīt naudu. Tā nav," teic Dāvis.

Viņš uzsver, ka spēlētājiem jāapzinās – kazino vai spēļu zāle ir izklaides un atpūtas vieta, tātad jau a priori paredzēta naudas izdošanai, nevis iegūšanai. Diemžēl daudzos prātos iesakņojusies ačgārna pieeja. "Pamatā mēs neesam gatavi kapitālisma pamatprincipiem. Mēs pārvēršam labu lietu sliktā un otrādi," piebilst uzņēmējs. Dāvis atzīst, ka darbojas "negatīvajā biznesā", kurš var izraisīt cilvēkiem atkarību. Taču, ja to nedarītu viņš, noteikti vietā atrastos kāds cits.

Vēl citi uzskati par azartspēļu biznesa izaugsmi ir varasvīriem. Saeimas deputāts un narkologs Jānis Strazdiņš uzsver, ka arvien lielāks skaits cilvēku kļūst atkarīgi no spēlēm un viņiem nepieciešama ārstēšana. Savukārt Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Almers Ludviks nevar rast loģisku izskaidrojumu tam, kāpēc cilvēki augstās inflācijas apstākļos arvien vairāk bezjēdzīgi tērē naudu.

Spēļu zāles kā kultūras sastāvdaļa

Sociālantropologs Roberts Ķīlis domā, ka līdzdalība azartspēlēs ir viens no cilvēku psiholoģiskās relaksācijas veidiem. Latvijā, tāpat kā Lielbritānijā, kļūst aizvien populārāka atbrīvošanās no stresa, sevi nedaudz palutinot. Piemēram, Lielbritānijā 20% cilvēku rod atslodzi, gādājot paši sev kādas dāvanas – apmeklējot frizētavas, skaistumkopšanas salonus vai gluži vienkārši nopērkot kaut ko Ziemsvētkos paši sev. Tam domāti arī naktsklubi, šovi un azartspēles. Tādās vietās cilvēkiem zūd racionālā domāšana, un viņi vairs neskaita, cik naudas izdod. "Azartspēles ir daļa no sabiedrības kultūras, tās, tāpat kā prostitūciju, neviens nevarēs iznīdēt," spriež Ķīlis. Viņš norāda, ka nesen veikta aptauja par kultūras patēriņu un konstatēts, ka spēļu namu apmeklētāju daudzums pieaudzis no 7% 2005. gadā līdz 14% pērn (uzskaitīts to cilvēku skaits, kas kaut reizi apmeklējuši šīs iestādes). Tikai mazliet vairāk – 15% – apmeklējuši mākslas galerijas, bet 19% bijuši operā.

Jau šobrīd kazino un spēļu zālēm noteiktas stingras prasības. Zālē minimālais aparātu skaits ir 20, jābūt atsevišķām telpām smēķētājiem un nesmēķētājiem, tualetēm, apsardzei, iekšējai un ārējai video novērošanai u.c. Pērn veiktas 1967 pārbaudes un konstatēti 239 trūkumi vai pārkāpumi, par kuriem noformēti 44 administratīvo pārkāpumu protokoli un soda naudās iekasēti 6600 latu. Par preču un pakalpojumu loteriju likuma prasību neievērošanu noformēti 16 administratīvo pārkāpumu protokoli. Birne norāda, ka visi pārkāpumi bijuši ļoti niecīgi, jo smagākos gadījumos inspekcija var atņemt licenci, un tas uzņēmējus ļoti disciplinē.

Rīgas dome joprojām turpina azartspēļu ierobežošanas politiku un kopš 2006. gada jūlija, kad likums atļāva pašvaldībām aizliegt jaunu spēļu vietu atvēršanu, nav akceptējusi nevienu šādu ieceri. Pilsētas tēvi pamazām atbrīvojas arī no domes īpašumos ierīkotajām "spēļu ellēm", nepagarinot nomas līgumus. Tādējādi šogad tiks slēgtas vēl astoņas azartspēļu vietas. Taču salīdzinājumā ar kopējo skaitu tas ir kā ūdens lāse jūrā. No idejas par azartspēļu rīkošanu tikai augstas klases viesnīcās vai citās speciāli nodalītās teritorijās likumdevēji pagaidām ir atteikušies.

Ludviks stāsta, ka šobrīd Saeimā tiek gatavots likumprojekts, kas reglamentēs dažādu izklaides vietu darbību. Iecerēts, ka pēc grozījumu pieņemšanas pašvaldībām būs lielākas kontroles iespējas un tās varēs aizliegt iestāžu darbību konkrētās teritorijās. Deputāts cer, ka jaunie noteikumi ļaus vismaz Vecrīgas teritoriju atbrīvot no spēļvietām, striptīza šoviem, masāžas saloniem un tamlīdzīgām iestādēm.

Spēļu biznesa augšupeju grūti izvērtēt viennozīmīgi – no vienas puses, valsts un pašvaldību budžeti iegūst ievērojamu papildinājumu no salīdzinoši augstajiem nodokļiem. Otrā svaru kausā jāliek posts, ko rada azartspēļu atkarība, kas piemeklē tūkstošiem cilvēku, padarot viņus par slogu ģimenei, tuviniekiem un visai sabiedrībai. Nedēļa centās aprēķināt zaudējumus un ieguvumus naudas izteiksmē, taču tas nav precīzi izdarāms, jo trūkst ziņu par atkarīgo skaitu. Valsts narkoloģijas centrā ārstējušies tikai nepilns simts cilvēku, bet speciālisti spriež, ka kopējais slimnieku skaits mērāms desmitos tūkstošu.

Nodokļu summas ir ievērojamas

Iemaksāto nodokļu summu gan var saskaitīt ļoti precīzi – pērn valsts un pašvaldības saņēmušas 50,75 miljonus latu, sadalot šo summu attiecīgi 75% un 25% apjomā. Valsts kase papildināta vēl ar 961 tūkstoti latu, kas ievākti par spēļu iekārtu marķēšanu – tā izmaksā 15 latu vienam automātam. Kopējā summa ir 51,7 miljoni latu – tāds ir guvums, ko valsts 2007. gadā saņēmusi no azarta pārņemtajiem. Nepretendējot uz lielu precizitāti, rēķinot, ka atkarīgi no spēlēm ir 10 000 cilvēku, iegūstam, ka par katru nomaksāti 5170 latu.

Strazdiņš uzsver, ka nepieciešams vēl vairāk palielināt nodokļus un noteikt vēl stingrākus ierobežojumus spēļu biznesam. Līdz šim tas neesot izdevies, jo šīs nozares ietekme uz likumdošanas procesu ir ļoti jūtama. Esot nepieciešama ļoti stingra politiskā griba, un būtu grūti vēlamos uzlabojumus panākt šā Saeimas sasaukuma laikā.

Ludeks gan stāsta, ka Spēļu biznesa asociācija labi apzinās dažādu atkarību iespējamību, tomēr noliedz, ka uzņēmēji būtu ieinteresēti cilvēkus ievilkt azarta sērgā. "Pēdējie dati rāda, ka Latvijas iedzīvotāji arvien vairāk atļaujas iegādāties ekskluzīvas automašīnas, doties ceļojumos un tērēt naudu savai atpūtai un izklaide. Azartspēles kā atpūtas veidu izvēlas tieši tā pati auditorija, kas, piemēram, apmeklē sporta klubus vai iet uz kino. Pretēji sabiedrībā pastāvošajiem mītiem mēs mūsu izklaides vietās vēlamies redzēt brīvu, nobriedušu, par sevi pārliecinātu personību, kas apzinās riskus un prot uzņemties atbildību par savu rīcību," viņš apgalvo. Šādi izteikumi gan nepārliecina narkologus, kuri tos raksturo kā absurdus.

Savukārt Dāvis uzsver, ka tieši ministriem un deputātiem jāuzņemas atbildība par lielo azartspēļu atkarības izplatību. Viņaprāt, valsts 17 neatkarības gadu laikā nav darījusi gandrīz neko, lai sakārtotu šo biznesa nozari. Automāti no bāriem un kafejnīcām tika izvākti tikai pirms pusotra gada, bet tas bija jādara jau sen. Tieši šajos "ūķos" ir izaugusi tagadējā spēlmaņu paaudze. Arī automātu sertifikācija bija jāievieš daudz agrāk. Tāpat jāpalielina gan nodokļi, gan minimālo spēļu iekārtu skaits vienā izklaides vietā – tas varētu būt 40–50. Šobrīd Rīgā joprojām ir aptuveni 400 zāļu, kurās ir tikai 20–25 automāti, līdz ar to kopējais aparātu daudzums ir milzīgs. Salīdzinājumam Dāvis min Igauniju, kurā aptuveni 1,5 miljoni iedzīvotāju var spēlēt 3000 automātu. Kā jau minēts, Latvijā automātu skaits ir aptuveni 5,5 reizes lielāks.

Dāvis uzskata, ka Latvijai būtu jāseko Krievijas piemēram, kura kopš pērnā gada jūlija izstrādājusi ļoti striktus un visiem saprotamus ierobežojumus. Kaimiņvalstī noteikts, ka spēļu namos nedrīkst būt mazāk par 50 spēļu aparātiem un azartspēlēm atvēlēto telpu platībai jābūt ne mazākai par 100 kvadrātmetriem. Vienlaikus spēļu nama īpašnieka kapitālam jābūt vismaz 600 miljonu rubļu jeb 12,1 miljons latu (Latvijā noteiktais pamatkapitāla minimums ir tikai miljons latu). Izmaiņu dēļ Krievijā jāslēdz aptuveni trešdaļa kazino un spēļu zāļu, bet kopš 2009. gada tās vispār būs atļautas tikai vienā no četrām Krievijas "Lasvegasām", kuras vēl jāuzceļ.

***

Azartspēļu nozares uzņēmumu statistika

	2004	2005	2006	2007
Kopējas apgrozījums (milj. Ls)	70,8	102,3	149	202,8
Aprēķinātie nodokļi (milj. Ls)	16,6	22,9	35,3	50,75
Apgrozījums vienai iekārtai mēnesī (Ls)	402	519	638	869
Nozarē strādājošo cilvēkus skaits	6648	6839	5882	6498
Azartspēļu iekārtu skaits	11977	10048	17044	16850
Spēļu zāļu skaits	616	636	554	558
Kazino skaits	15	14	15	16

***

Uzņēmumi ar lielāko apgrozījumu (milj. Ls)

	2006	2007	pieaugums (%)
SIA Alfor	42,08	60,23	43,1
SIA Olimpic Casino	20,81	27,17	30,5
SIA Joker	10,75	25,20	41,4
AS Admirāļu klubs	10,99	14,24	29,6
SIA Post & Nevada	9,07	10,48	15,5
SIA Furors	6,37	10,1	79,5

***

Atsevišķu spēļu apgrozījums (milj. Ls)

	2006	2007	pieaugums (%)
Izlozes	5,2	5,9	13,5
Spēļu automāti	112,5	175,8	34,7
Spēļu galdi (rulete, kārtis)	11,49	14,93	29,9
Bingo zāles	1,52	1,35	-11,2
Totalizators	4,96	8,26	66,3
Spēles pa tālruni (Zelta drudzis)	–	0,625	–

 

 

Uzsāks sarunas ar būvniekiem par LNB celtniecību

DELFI  02/12/08    Valdība otrdien nolēma, ka valsts aģentūra "Jaunie trīs brāļi" uzsāks sarunas ar visām ieinteresētajām būvkompānijām par Nacionālās bibliotēkas celtniecību. "Gaismas pils" celtniecības pabeigšanas termiņš varētu būt 2012.gads.

Ministru Kabinetam bija jāizlemj - uzsākt sarunas vai iesaldēt visu celtniecības procesu. Valdība izšķīrās par pirmo soli, jo, pēc politiķu domām, pretējā gadījumā varētu ievērojami sadārdzināties celtniecības izmaksas.

Godmanis pēc valdības sēdes žurnālistiem norādīja – ja būvniecību atliktu vai izsludinātu jaunu konkursu, tad rastos zaudējumi, kuri pēc Kultūras ministrijas aplēsēm sasniegtu aptuveni 400 000 latu.

Turklāt jau patlaban visu tehnisko darbu un būvniecības priekšdarbu veikšanai ir iztērēti aptuveni 15 miljoni latu.

Lai uzsāktu sarunas ar būvniekiem, bija nepieciešams Iepirkumu uzraudzības biroja apstiprinājums, ka sarunu procesa uzsākšana nebūs pretrunā ar likumu. Biroja vadītājs Andrejs Tiknuss otrdien valdības sēdē apstiprināja, ka sarunu uzsākšana nebūs pretlikumīga.

Tāpat būs jāgroza Nacionālās bibliotēkas likums, jo tajā bija paredzēts, ka bibliotēka ir jāuzbūvē līdz šī gada 18.novembrim. Kultūras ministre Helēna Demakova atzina, ka tagad par maksimālo termiņu var noteikt 2012.gadu.

Savukārt Godmanis izteica pārliecību, ka sarunās izdosies panākt vislētāko iespējamo cenu. Gan viņš, gan Demakova norādīja uz pašreizējo situāciju būvniecības tirgū, kur izmaksas strauji krīt, līdz ar to ir iespējams "nokaulēt pēc iespējas zemāku cenu".

Demakova raksturoja, ka atšķirībā no agrāk pieredzētā "šobrīd valsts varēs uzstādīt noteikumus". Savukārt "Jauno trīs brāļu" direktors Zigurds Magone apliecināja, ka apgaidām zemāka cena, kas ir piedāvāta konkursa otrajā kārtā ir 139,5 miljoni latu.

Šogad budžetā LNB celtniecībai paredzēti 6,5 miljoni latu, un pēc līguma noslēgšanas valdība lems par līdzekļu piešķiršanu "Gaismas pils" celtniecībai nākamajos gados no valsts pamatbudžeta. Valdība arī sekos līdzi sarunām ar būvniekiem konfidenciālajās sēdēs.

"Jaunie "Trīs brāļi"" līgumu par Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvdarbu veikšanu noslēgs pēc sarunām, uz kurām tiks uzaicināti visi LNB būvdarbu veicēja konkursa pirmajā kārtā kvalificētie pretendenti – Nacionālo būvkompāniju apvienība, kurā ietilpst A/S "RBS Skals", SIA "Skonto Būve" un SIA "Re & Re", juridisko personu apvienība SIA "PBLC", SIA "Moduls Rīga" un SIA "PB Fasādes" un juridisko personu apvienība A/S "Merko Ehitus" un SIA "Merks".

Lai sāktu sarunas ar potenciālajiem būvniekiem, valsts aģentūrā "Jaunie "Trīs brāļi"" tiks izveidota komisija, kas izstrādās sarunu noteikumus, tā nodrošinot konkurenci, vienotas prasības visiem un vienlīdzīgu attieksmi. Ministru kabineta rīkojums nosaka, ka būvdarbu izmaksas nepārsniedz konkursa otrajā kārtā piedāvāto būvdarbu veikšanas zemāko pamatcenu, kas ir 139,5 miljoni latu bez pievienotās vērtības nodokļa.

Magone norāda, ka valdības lēmums ļauj sākt "kaulēšanos" par zemāko celtniecības cenu. Nozares eksperti atzīst, ka konjunktūra būvniecības tirgū šobrīd var dot iespēju panākt izmaksu samazinājumu.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas būvniecības projektu plānots īstenot divos etapos – vispirms izbūvēt ēkas nulles ciklu, tad pārējo ēkas daļu jeb virszemes ciklu. Nulles cikla būvniecības izmaksas ir prognozējamas aptuveni 16 miljonu latu apmērā un šiem darbiem nepieciešamais finansējums jau ir paredzēts valsts budžetā, kas apstiprināts šim, kā arī nākamajiem diviem gadiem. Valsts aģentūra "Jaunie "Trīs brāļi"" prognozē, ka bibliotēkas ēka tiks uzbūvēta un nodota ekspluatācijā līdz 2011. – 2012. gadam.

Pēc sarunu procesa noslēguma aģentūra valsts aģentūra "Jaunie "Trīs brāļi"" un Kultūras ministrija vērsīsies valdībā, lai saņemtu atļauju noslēgt Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecības līgumu un akceptētu projekta finansēšanas grafiku.

Jau ziņots, ka piektdien aģentūra "Jaunie "Trīs Brāļi"" pārtraukusi bibliotēkas būvniecības konkursu. Darbs pie LNB projekta turpinājās, taču tika pārtraukts pagājušgad izsludinātais konkurss par tiesībām veikt LNB ēkas būvi, jo nav skaidrības par tā finansēšanu.

Neskatoties uz sākotnējiem solījumiem, Valsts svētkos – 18.novembrī netika likts pamatakmens "Gaismas pils" projektam, jo nebija skaidrības par tā finansēšanu. Tiesa, toreiz Demakova uzsvēra, ka pamatakmens neielikšana laikā vēl neko nenozīmējot un projekts tiks īstenots.

Viena būvkompāniju apvienība piedāvā "Gaismas pili" uzcelt par 139,5 miljoniem latu, bet otrā apvienība – par 189,45 miljoniem latu. Kopā ar prognozējamo inflāciju un kredītu "Gaismas pils" būvniecības izmaksas, pēc būvnieku domām, sasniegs attiecīgi 488 un 555 miljonus latu.

 

"Gaismas pils" projektu cer pabeigt četros gados

TVNET/LETA  02/12/08    Valdība šodien nolēma turpināt Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) jaunās ēkas "Gaismas pils" projekta īstenošanu, taču gala termiņu darbu pabeigšanai valdības rīkojumā nenoteica.

Sākotnēji valdības rīkojuma projektā bija ierakstīts, ka projektu plānots pabeigt līdz 2012.gadam, taču šo termiņu valdība rīkojumā nolēma neiekļaut. Kultūras ministrijas (KM) pārstāvji gan uzsver, ka provizoriskie darbu pabeigšanas termiņi ir noteikti likumā par jaunās LNB ēkas celtniecību un paliek nemainīgi.

Ministru kabineta rīkojums paredz, ka LNB būvniecība tiks īstenota divos posmos, vispirms izbūvējot ēkas nulles ciklu, tad pārējo ēkas daļu jeb virszemes ciklu. Valsts aģentūra "Jaunie trīs brāļi" (J3B) šodien izplatītā paziņojumā masu medijiem prognozēja, ka, pieņemot šo lēmumu, LNB ēkas celtniecību varētu sākt šogad un projektu kopumā īstenot līdz 2011. vai 2012.gadam. Jaunās ēkas aprises pilsētas ainavā būtu redzamas pēc diviem gadiem.

Nulles cikla būvniecības izmaksas ir prognozējamas aptuveni 16 miljonu latu apmērā, un šiem darbiem nepieciešamais finansējums jau ir paredzēts valsts budžetā, kas apstiprināts šim, kā arī nākamajiem diviem gadiem, uzsver J3B.

Rīkojums paredz, ka LNB projekts tiks īstenots par valsts budžeta līdzekļiem. KM gan vēl būs jāsagatavo un jāiesniedz Finanšu ministrijā priekšlikumi nākamā gada budžetam, precizējot ilgtermiņa saistības LNB būvdarbu finansēšanai. J3B uzsver, ka tādējādi notiek atteikšanās no iepriekš plānotā, taču par nederīgu atzītā finansējuma piesaistes modeļa, kas paredzēja, ka būvnieks ņem kredītu un valsts to atmaksā ilgākā laika posmā.

Šāda pieeja, kā pierādīja LNB celtniecības konkursa rezultāti, noved pie sakāpinātām un neadekvātām projekta īstenošanas izmaksām, teikts J3B izplatītajā paziņojumā.

Valdība pilnvaroja J3B veikt sarunas ar trim konkursa pretendentiem - nacionālo būvkompāniju apvienību, kurā ietilpst AS "RBS Skals", SIA "Skonto Būve" un SIA "Re & Re", juridisko personu apvienību SIA "PBLC", SIA "Moduls Rīga" un SIA "PB Fasādes" un juridisko personu apvienību AS "Merko Ehitus" un SIA "Merks" - par darbu veikšanu, taču sarunu procesā jācenšas panākt, lai darbu izmaksas nepārsniedz 164,67 miljonus latu, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli.

Lai sāktu sarunas ar potenciālajiem būvniekiem, J3B tiks izveidota komisija, kas izstrādās sarunu noteikumus, tā nodrošinot konkurenci, vienotas prasības visiem un vienlīdzīgu attieksmi. Aģentūras direktors Zigurds Magone norādījis, ka valdības lēmums ļauj sākt "kaulēšanos" par zemāko celtniecības cenu.

Rīkojumā paredzēta arī būvdarbu izmaksu sadārdzinājuma aprēķināšanas kārtība, proti, līdz ēkas nodošanai ekspluatācijā sadārdzinājumu plānots aprēķināt katru ceturksnī atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem par būvniecības izmaksu izmaiņām.

KM ne vēlāk kā līdz šā gada 1.aprīlim uzdots iesniegt izskatīšanai valdībā rīkojuma projektu par atļauju noslēgt līgumu par LNB jaunās ēkas būvniecību. Līdz šim pašam datumam KM jāsagatavo arī nepieciešamie grozījumi LNB projekta īstenošanas likumā, kurus Saeimā paredzēts virzīt steidzamības kārtībā.

Valdības sēdes laikā gan Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC), gan tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK) un finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) pauda atbalstu bibliotēkas projekta tālākai virzībai.

Godmanis norādīja, ka līguma ar potenciālajiem būvniecības veicējiem juridiskā un finansiālā puse nākotnē tiks skatīta slēgtā valdības sēdē. Tāpat valdība regulāri būs jāinformē par līguma izpildes gaitu.

Slakteris atzina, ka "bibliotēka ir nacionāls simbols, kuru nepieciešams konsekventi virzīt uz priekšu". Arī Bērziņš norādīja, ka bibliotēkas būvniecību nepieciešams veikt, tomēr vienlaicīgi jākontrolē, "lai mēs nenonāktu celtnieku varā". Sēdes laikā tika uzsvērts, ka par ēkas būvdarbu cenu paredzēta "kaulēšanās".

Kultūras ministre Helēna Demakova (TP) atzina, ka projektu nav iespējams pabeigt ātrāk par 2012.gadu. Demakova atzina, ka bibliotēkas provizoriskās celtniecības izmaksas nav mazas, bet solīja darīt visu, lai samazinātu iespējamo sadārdzinājumu.

LETA jau ziņoja, ka J3B ir informējusi Iepirkumu uzraudzības biroju, ka pārtrauc LNB jaunās ēkas "Gaismas pils" būvniecības konkursu, aģentūru LETA informēja "Jauno trīs brāļu" Komunikācijas nodaļas vadītāja Elīna Bīviņa. Būvniecības konkurss tiek pārtraukts, jo pagaidām nav finansējuma "Gaismas pils" celtniecībai, paskaidroja Bīviņa.

Kā LETA jau ziņoja, pasūtītājs - J3B - būvnieku konkursa dokumentācijā izvirzīja noteikumus attiecībā uz piedāvājuma sagatavošanu. Bija jāiesniedz viens piedāvājums, cenā iekļaujot būvdarbu izmaksas, finanšu resursu piesaistes izmaksas un iespējamās būvniecības nozares inflācijas izmaksas, nedodot pretendentiem tiesības izdarīt izmaiņas šajos noteikumos un piedāvāt alternatīvus risinājumus.

Nacionālā būvkompāniju apvienība, kurā apvienojušās AS "RBSSKALS", SIA "Skonto būve" un SIA "Re&Re", ir gatava uzbūvēt "Gaismas pili" par 458 339 598 latiem, bet juridisko personu apvienība, kurā ir SIA "PBLC", SIA "Moduls Rīga" un SIA "PB Fasādes", - par 555 445 124 latiem.

Nacionālā būvkompāniju apvienība "Gaismas pils" ēkas šīs dienas būvniecības cenu lēš 131,8 miljonu latu apmērā. Pierēķinot paredzamo būvniecības sadārdzinājumu 88,5 miljonus latu un konkursa nolikumā prasīto finanšu līdzekļu plūsmas nodrošināšanu, kas izmaksās 238 miljonus latu, kopumā nepieciešami 458,3 miljoni latu.

Bīviņa paskaidroja, ka Publisko iepirkumu likums neparedz konkursa gaitā mainīt tā nosacījumus, respektīvi, vērtēt tikai nosauktās pašreizējās "Gaismas pils" būvniecības izmaksas.

Saistībā ar to uz nezināmu laiku tiek atlikta arī "Gaismas pils" pamatakmens likšanas svinīgā ceremonija, kas vispirms tika plānota pagājušā gada 18.novembrī, pēc tam solīta šā gada maijā vai jūnijā.

 

Liepājas cukurfabrikas gārdzienu izdzird Saeimā

Imants Vīksne,  NRA  02/12/08    Pēc Neatkarīgās publikācijas Saeimas Sociālo un darba lietu komisija pievērsusi uzmanību likvidējamās Liepājas cukurfabrikas īpašnieku un atlaisto darbinieku konfliktam.

Komisijas vadītāja Aija Barča vakar tikās ar juristu, kas konsultē atlaistos darbiniekus, kā arī ar Liepājas arodbiedrību centra vadību un secināja, ka problēma nav izdomāta. Turpinot ignorēt bez darba atstāto cilvēku pretenzijas, Latvijai varētu iznākt nopietnas nepatikšanas Eiropas Komisijas līmenī. 20. februārī Latvijas cukurfabriku likvidācijas sociālā plāna norisi vērtēs Sociālo un darba lietu komisija. A. Barča skaidro, ka politiķi vienlaikus izzinās situāciju arī ar Jelgavas cukurfabrikas likvidāciju. Tās strādnieki ir spējuši vienoties ar vadību par kompensācijām, kas apmierina abas puses.

Neatkarīgā jau rakstīja, ka līdz ar Ministru kabineta noteikumu maiņu Liepājas cukurfabrikai izdevies par aptuveni 150 000 latu ieekonomēt nodokļa maksājumu, un atlaistie strādnieki tagad vēlas, lai ar viņiem godīgi padalītos. Savukārt īpašnieki uzskata, ka viņiem nav nekādu juridisku pienākumu dalīties ar šo naudu, īpaši tāpēc, ka tā nepieciešama fabrikas sagraušanas darbu sadārdzinājuma segšanai.

Vietējo arodbiedrību līderis Jānis Neimanis informē, ka atlaistie darbinieki savas intereses grasās aizstāvēt arī individuāli tiesā. Vismaz trīs prasības jau tiek gatavotas. Uzņēmuma ietaupītā nodokļa maksājuma dēļ šiem cilvēkiem esot mazākas pensijas un pabalsti, nekā varētu būt.

 

Boikota dēļ piens lētāks nekļūs

Ilze Šteinfelde,  NRA  02/13/08    Par spīti internetā ceļojošajam aicinājumam nepirkt lielveikalos piena produktus, to pārdošanas apjomi veikalos pagaidām nav samazinājušies.

Speciālisti pieļauj, ka šāda boikota dēļ visvairāk varētu ciest mazie piena pārstrādātāji un zemnieki, bet ieguvēji no tā būtu tie, kas vēlas iekarot Latvijas piena tirgu.

Vēstulē, kas ceļo pa portālu draugiem.lv, teikts: "No 11. februāra desmit dienas nepērkam piena produktus (piens, siers, krējums u. tml.) lielveikalos! Jo tieši lielveikali ir tie, kas tik ārprātīgi sadārdzina šo preču cenas (uzcenojums līdz 70%). Pamatdoma – desmit dienu laikā šiem produktiem zūd derīguma termiņš (lai sedz paši zaudējumus)."

Mārketinga aģentūras Alberta grupa īpašnieks Alberts Jodis Neatkarīgajai apšaubīja, ka šis boikots piespiestu samazināt piena produktu cenas veikalos. "Tas atstās daudz lielāku negatīvu ietekmi uz piena ražotājiem, kas paši ir atbildīgi par savas preces atrašanos veikalu plauktos. Neiztirgotais nonāks atpakaļ ražotnē, un veikals nekādus zaudējumus necietīs. Lielajiem uzņēmumiem desmit dienu boikots vēl nesagādātu īpašas problēmas, jo produktus būtu iespējams pārstādāt vai arī norakstīt nelielajos zaudējumos, bet mazajiem tas var būt gana sāpīgs trieciens. Tāds, ka pat varētu samazināt konkurenci piena pārstrādes tirgū, tādējādi cenas tikai palielinātos," uzskata A. Jodis.

Rīgas piena kombināta preses sekretāre Līga Rimšēviča atzina, ka aicinājums boikotēt piena produktus lielveikalos visvairāk skars ražotājus, nevis tirgotājus, jo saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem uzņēmumam piens no zemniekiem ir jāiepērk katru dienu.

Par aicinājumu nepirkt piena produktus bija dzirdējuši gan Rimi Latvia, gan Maxima Latvija darbinieki. Rimi Latvia lielveikalos pirmdien piena produktu tirdzniecība salīdzinājumā ar 4. februāri nebija samazinājusies.

"Apšaubām piena produkta boikota lietderību, jo, pirmkārt, tam neizdosies ierobežot inflāciju, kāds idejiski varētu būt šādas akcijas mērķis, un, otrkārt, tas nekādā ziņā nepalīdzēs vietējiem lauksaimniekiem. Ja piena produktus lielveikalos pirks mazāk, tie mazākos apjomos tiks pasūtīti no piena pārstādes uzņēmumiem, kas savukārt samazinās iepirktā piena daudzumu no lauksaimniekiem. Līdzšinējo piena produktu cenu pieaugumu veikalos ir radījis iepirkuma cenu pieaugums, kuru savukārt ietekmējis izejvielu, energoresursu un darbaspēka izmaksu kāpums piegādātājiem," Neatkarīgajai sacīja Rimi Latvia sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Valnere.

Arī Maxima veikalos piena produktus vakar un aizvakar pirka tikpat daudz, cik pirms nedēļas. Maxima Latvija preses sekretārs Ivars Andiņš uzskata, ka no šā boikota, ja tas realizētos, visvairāk ciestu zemnieki, jo viņiem nebūs kam pārdot pienu. Tas savukārt tikai veicinās piena kā izejvielas eksportu uz Lietuvu.

To, kam varētu būt izdevīgs šāds piena produktu pirkšanas boikots, ne mārketinga speciālisti, ne lielveikalu pārstāvji neņēmās spriest. A. Jodis pieļāva, ka tas varētu būt melnais PR, savukārt I. Andiņš uzskata, ka tas ir bijis cilvēku emociju diktēts solis.

 

Vēstnieka intriga

Anna Novicka   02/13/08    "Es pat viņus nepazīstu, esmu redzējis tikai bildēs! Man pašam ir interesanti, ar ko viņi nodarbojas!" tā pazīstams krievu uzņēmējs Vladimirs Komogorcevs atbild uz Dienas jautājumu par to, kas viņu saista ar nu jau bijušā Krievijas vēstnieka Latvijā Viktora Kaļužnija diviem dēliem - Mihailu un Pāvelu. Taču, kā apgalvo V.Komogorcevs, biznesa saites ar minētiem kungiem esot viņa partnerim Jurijam Šabašovam, lai tad viņš arī stāstot. Taču arī Šabašovs, patiesu izbrīnu tēlodams, atsaka: "Man ar viņiem nav ne mazākā sakara. Nav ne jausmas, ar ko viņi nodarbojas šeit."

Tikmēr kopš pagājušā gada aprīļa Krievijas pilsoņi Mihails un Pāvels Kalužniji ir Latvijas uzņēmuma Termināla serviss līdzīpašnieki - katram no viņiem pieder pa 25% daļu. Iepriekš puse no šīs firmas piederēja Vladimiram Komogorcevam, kā arī vairākiem cilvēkiem, kas bija ar viņu un Juriju Šabašovu saistīti.

Firmas juridiskā adrese ir Rīga, Viestura prospekts 2 - turpat, kur atrodas arī Jurija Šabašova greznais darba kabinets. Par bijušā vēstnieka Viktora Kaļužnija dēlu saiknēm ar Latviju nerunīgs ir arī vēstniecības preses dienests: "Viņi Latviju bija apciemojuši tikai kā tūristi, brauca pie tēva ciemos. Tas ir viss, ko varam teikt."

Taču, kā pieļauj Dienas aptaujātie uzņēmēji un politiķi, ļoti iespējams, ka Mihailam un Pāvelam tik tiešām nekādu ekonomisku interešu Latvijā nav un viņu vārdu parādīšanās Latvijas Uzņēmumu reģistrā ir drīzāk saistīta ar tēva Viktora Kaļužnija iespējamiem plāniem attiecībā uz Latviju.

Olas un nafta

Spriežot pēc Krievijas mediju publikācijām, V.Kaļužnija vecākais dēls Mihails Kaļužnijs patlaban ir viens no Krievijas investīciju kompānijas United Ventures Management Group līdzīpašniekiem, kas īsteno projektus lauksaimnieciskajā un rūpniecības sektorā Krievijas reģionos. Piemēram, M.Kaļužnijam pieder daļas viena no lielākajiem reģionālajiem olu ražošanas uzņēmumiem Aksajskaja pticefabrika. Ar šo investīciju holdingu ir saistīti arī transporta un naftas kompānijas. Ar M.Kaļužniju Dienai neizdevās sazināties.

Pirms vairākiem gadiem, kad Viktors Kaļužnijs vēl nebija kļuvis par Krievijas enerģētikas ministru, bet aktīvi darbojās naftas biznesā, M.?Kaļužnijs strādājis Krievijas-Amerikas kopuzņēmumā Eastern Oil Consulting Company, šī firma bija Austrijas kompānijas Investment Management&Advisory Group (IMAG) meitasuzņēmums, vēstīja Krievijas mediji.

Šis fakts ir pieminēšanas vērts divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, IMAG savulaik cieši strādājusi ar Krievijas naftas uzņēmumu Tomskneftj - tieši tajā laikā, kad tā vadībā bija Viktors Kaļužnijs. Pateicoties IMAG, Tomskneftj tolaik esot izdevies piesaistīt īstermiņa kredītus par vairākiem desmitiem miljonu dolāru. Un, otrkārt, šīs firmas dibinātājs Andrejs Akimovs vēlāk kļuva par vienu no ietekmīgākā Krievijas uzņēmuma, gāzes monopolista Gazprom "naudas kasi" - bankas Gazprombank valdes priekšsēdētāju, savukārt Akimova tuvākais domubiedrs Aleksandrs Medevedevs - par citas Gazprom struktūrvienības - Gazeksport - ģenerāldirektoru.

Uz Viktora Kaļužnija iepriekšēja biznesa un politiskās atbildības mēroga Latvijas firma Termināla serviss, kas kļuvusi pazīstama, tikai pateicoties viņa dēlu uzvārdiem, izskatās kā tāds nieks vien. 2006.gadā tās apgrozījums ir bijis tikai 126 tūkst. latu, peļņa - 844 lati. Ne Komogorcevs, ne Šabašovs nezinot arī to, ar ko šī kompānija nodarbojas. Un kaut gan Lursoft dati liecina, ka Termināla serviss darbības veidi ir kravu iekraušana, noliktavu saimniecība utt., nozares uzņēmēji par to neko nav dzirdējuši. Pretēji Uzņēmuma reģistra datiem tā nav arī Latvijas stividorkompāniju biedre, Dienai apliecināja organizācijas vadība.

Tādēļ loģiska šķiet gan uzņēmēju, gan politiķu neizpratne par iemesliem, kāpēc V.Kaļužnija ģimeni šī firma ieinteresēja un, galvenais, kādēļ tik atklāti viņš to ir demonstrējis. Bijušā vēstnieka pazinēji gan to skaidro ar viņa personiskajām īpašībām. "Viņam vispār nepatīk sarežģītas shēmas, nepatīk slēpties," Dienai saka kāds no viņa bijušajiem kolēģiem.

Interese par Dobeli

Miljonāriem Vladimiram Komogorcevam un Jurijam Šabašovam, kuri abi padomju laikos strādājuši VDK pretizlūkošanas dienestā, Latvijā pieder vairākas firmas, kas nodarbojas ar tranzītbiznesu, taču abu uzņēmēju pēdējo gadu ambiciozākais projekts saistīts ar enerģētiku - 2005.gadā Šabašovs un Komogorcevs kopā ar Jāni Grūbi, Guntaru Kukulu un Gintu Lazdiņu nopirkuši zemesgabalu Dobeles rajona Annenieku pagastā, iespējamās gāzes krātuves teritorijā. J.?Šabašovs sarunā ar Dienu apgalvoja, ka zeme nav pirkta tāpēc, lai to pēc tam pārdotu un no tā nopelnītu, bet gan lai šīs potenciālās krātuves attīstītu. Jautāts, kā izdosies piesaistīt šāda veida projektam nepieciešamas milzīgas investīcijas, uzņēmējs atbild noslēpumaini: "Strādāsim…"

Dobeles gāzes krātuvju attīstības projekts ir cieši saistīts ar gāzesvada projektu Nord Stream, kas savienos Krieviju un Vāciju pa Baltijas jūru. V.Kaļužnijs vairakkārt paudis, ka Latvijai būtu bijusi iespēja šim projektam pieslēgties, ja vien politiķi būtu spējīgi "sēsties ar Krieviju pie sarunu galda".

Zīmīgi, ka pārmaiņas firmas Termināla serviss dalībnieku rindās notika tikai dažas dienas pēc atkušņa Latvijas un Krievijas attiecībās, kad toreizējais premjers Aigars Kalvītis (TP) Maskavā parakstīja robežlīgumu ar Krieviju un tika pieņemts pie vairākām augstām amatpersonām. Iespējamo Dobeles krātuvju izpētes projektu viņš apsprieda ar Gazprom vadītāju Alekseju Milleru. Kalvīti savā rezidencē toreiz pieņēma arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins. "Protams, iemesli šādai attiecību maiņai ir tīri ekonomiski, un esmu pārliecināts, ka sarunās ar Putinu gāzesvada tēma patiesībā bija viena no galvenajām," tā toreiz Kalvīša vizīti komentēja autoritatīvā Krievijas laikraksta Kommersant žurnālists Andrejs Koļesņikovs.

Iespējams, tieši ar interesi attiecībā uz iespējamo Dobeles gāzes krātuvju projektu varētu būt skaidrojama V.Kaļužnija vēlme "ieņemt vietu" ar to saimniekiem saistītā uzņēmumā, pieļauj viņa pazinēji. Turklāt tieši viņa nodrošinātais lobijs varētu šo projektu virzīt uz priekšu, pārliecināti Dienas avoti.

 

Viedoklis: Šoseja tavās mājās

Laila Pakalniņa,  Diena  02/13/08    Naudu jau it kā nav iespējams aizstāt ar prātu. Taču Latvijā šāds kompensācijas veids pastāv. Visticamāk tāpēc, ka nauda, ar ko pieņemts aizbāzt ierēdņu un amatpersonu smadzeņu radītus caurumus, parasti pieder valstij vai pašvaldībai.

Lūk, pēkšņi atklājies, ka par vērienīgāko, sarežģītāko un lielāko (tā vien šķiet, ka visi šie epiteti veltāmi tieši projekta tāmei) būvi Baltijas valstīs pēdējo 25 gadu laikā nodēvētais Dienvidu tilts ar visām trijām braukšanas joslām vienā virzienā atduršoties Bauskas ielā, kam vienā braukšanas virzienā ir tikai viena braukšanas josla. Tas faktiski nozīmē, ka dārgākais tilts pasaulē zaudēs ja ne visu savu jēgu, tad pusi no tās vismaz. Projektētāji to (ka Dienvidu tilts atdursies Bauskas ielā) neesot paredzējuši - tā absurdo situāciju televīzijas pārraidē skaidroja Rīgas mērs Jānis Birks. Problēmas risināšanai tagad esot vajadzīgi desmit miljonu. Pašreiz šo līdzekļu nav, jo pašvaldība esot cerējusi uz Autoceļu fondu. Bet ne uz tiem, kas pieļāva (ne)profesionālu kļūdu - neparedzēja, ka tiltam kaut kur būs arī gals. Un, protams, arī ne uz tiem, kas šo kļūdu laikus nepamanīja. Jo tas faktiski nozīmētu Rīgas domei vērsties pašai pret sevi.

Līdzīga shēma vērojama Baldones domes rīcībā. Tās būvvalde pirms trīs gadiem saskaņoja mājas projektu, kaut gan pašvaldība jau 1992.gadā bija informēta par ceļa būves plāniem šajā teritorijā. Tagad, iespējams, būs jānojauc gan jaunā māja, gan pagājušajā vasarā uzceltā govju kūts, gan pagrabs. Citā zemnieku saimniecībā cilvēki tagad spiesti domāt par to, kā atmaksāt bankai kredītu, kas pirms pāris gadiem ņemts piena dzesētāja iegādei, jo, ja nebūs saimniecības, kuras vietā būs ceļš, nebūs arī biznesa. Vēl citā - ekoloģiskā - saimniecībā tagad pēkšņi jārēķinās ar to, ka īpašumu šķērsos šoseja, tāpēc nekāda ekoloģiskā saimniekošana vairs nesanāks. Par šiem cilvēkiem, kas ne vien netika aicināti uz ceļa būves sabiedrisko apspriešanu, bet vispār netika informēti par šādu ceļa projektu viņu īpašumu (un tātad dzīves un darba) teritorijā, pašvaldība teic, ka zemnieki varēs pārcelties uz dzīvokļiem, ko būs iespēja iegādāties par kompensācijām, kas pienākas par ceļa izbūvei atņemto zemi.

Sanāk taču, ka ne jau par naudu vien ir runa (kaut gan arī par to, jo, visticamāk, te varētu būt jāskaita ne vien kompensāciju summas, bet arī tiesvedību izmaksas, ko valsts jeb pašvaldība zaudēs). Par visu dzīvi tomēr ir runa. Bet cita cilvēka dzīvi.

Kāda iecavniece, kura decembrī piedalījās autoceļa Saulkalne - Bauska projekta apspriešanā, kur iedzīvotājiem tika piedāvāti trīs nepieņemami varianti, teica: "Ar flomāsteru ievilkt līniju kartē ir viegli. Arī naudu no mājām izdzītajiem var samaksāt. Bet ko mūsdienās nozīmē nauda? Cilvēkiem vajag vietu, kur dzīvot, vidi, kas viņus neapdraudētu nedz tagad, nedz arī nākotnē. Pašlaik šķiet, ka par iedzīvotājiem neviens te nav domājis." Iecavas iedzīvotāji tajā sapulcē piedāvāja savu variantu - šosejai jāšķērso valsts meži, nevis vietas, kur cilvēkiem ir mājas un apstrādājamas zemes. Uz ko ietekmes uz vidi novērtējuma vadītājs Valdis Felsbergs norādīja, ka viņa uzdevums ir uzklausīt iedzīvotāju viedokļus tikai par trim piedāvātajiem variantiem. Turklāt arī par tiem projekta īstenotāju pārstāvis iedzīvotājus esot brīdinājis, ka viņš tikai uzklausa un pieraksta, bet neko nesola un negarantē, ka beigu variantā visas prasības tiks ievērotas.

Varbūt tikmēr, kamēr šajā zemē šķiet utopiski vēlēties, lai valsts naudu, tie, kas par tās tērēšanu ir atbildīgi, skaita kā savējo, kaut cik var līdzēt Valsts Kontroles uzraudzība, kas cita starpā šogad, atsaucoties uz sabiedrības interesi, ir solījusi sākt revīziju par Dienvidu tilta būvniecību. Taču tur, kur valsts plāno kaut ko būvēt un šie plāni varētu skart cilvēku mājas un zemi, pavisam noteikti amatpersonu un ierēdņu krēslā nedrīkstētu sēdēt buldozeri. Tie steidzami jāaizstāj cilvēkiem, kas ir spējīgi personificēt sevi ar cilvēku, kuram viņš var izpostīt dzīvi. Un var arī neizpostīt.

 

Viedoklis: Izkratītais oponents

Māris Krautmanis,  NRA  02/14/08    Otrdien Ekonomikas policija esot veikusi kratīšanu divos miljonāra Oļega Stepanova uzņēmumos – SIA SSF Logistic un SIA Naftaship.

Tiesībsargājošās iestādes pagaidām nestāsta ne to, kāpēc šādas procesuālas darbības veiktas, nedz arī to, vai ir izdevies ko interesantu atrast, taču nav grūti izsecināt, ka kratīšanām varētu būt sakars ar krimināllietu par vairāk nekā 36,3 miljonu dolāru izkrāpšanu no Latvijas kuģniecības (LK). Zināms, ka auditorfirmas Moore Stephens London auditori, kā arī iekšējais LK audits ir nonākuši pie atziņas, ka krāpšanas pamatā ir kuģu fraktēšana par zemākām cenām nekā reālās tirgus cenas. Vēl pirms kratīšanas bija arī aptuveni zināms to personu loks, kas varētu būt galvenie shēmas īstenotāji – ļaudis, kas saistīti ar jau minēto Stepanovu un tā saucamo Ventspils mēra Aivara Lemberga oponentu loku.

Protams, kratīšana ir nelāga, nepatīkama lieta, kas negatīvi atsaucas uz izkratīto uzņēmumu publisko tēlu un kaitē viņu biznesam, taču nekā nevar darīt, un tādu iespaidīgu zudumu – 36,3 miljonus – nav iespējams pabāzt zem kājslauķīša kā nebijušu. Turklāt LK nav vienkārši šāda tāda privātfirma, bet gan arī valstiska problēma – ja no LK zūd nauda, tas nozīmē arī kaitējumu valsts pensiju speciālajam budžetam.

Līdz ar to kādam no šīs valsts likumības aizsargāšanas iestādījumiem ir bijis jāuzņemas misija vērsties pret shēmotājiem. Ekonomikas policija to dara, bet tikmēr slavenā korupcijas apkarošanas iestādījuma KNAB darbiniekiem un vadītājiem šajās dienās laikam ir bijušas citas darīšanas – iespējams, Jutai Strīķei ir bijusi kāda svarīga sieviešu ledus hokeja spēle, Aleksejs Loskutovs varbūt nostalģiski pārlapojis vecus erotiskus žurnālus, kuriem viņš savulaik sniedzis intervijas. Tikpat šļaugana, liela apmēra afēru nekādi nespējoša saskatīt ir bijusi arī Ģenerālprokuratūra. Varbūt tāpēc, ka daža prokurora iekšas vēl šodien patīkami kņudina savulaik kopā ar Stepanovu viesnīcā Rīdzene baudītais minerālūdens malks? Toreiz tikai sagadīšanās pēc prokurors Andis Mežsargs ar Stepanovu un vēl vienu tranzītoponentu, miljonāru Olafu Berķi tikās tieši dienu pirms apsūdzības uzrādīšanas Aivaram Lembergam. Nu, kā tagad šiem super-aģentiem un principiālajiem prokuroriem šarkiem būtu ierasties ar kratīšanu pie sava mīļa paziņas Stepanova?

Zināms, ka Stepanovs ir bijis tuvs, draudzīgs atbalstītājs dažam politiskajam spēkam. Ka tikai tagad dažai pagaidām vēl netapušai partijai neapraujas sponsorējums? Jo diezin vai Eiroparlamenta un pašvaldību priekšvēlēšanu reklāmas klīsteri varēs iegādāties bārterā pret arestētām ārzonu firmu akcijām.

Tagad nudien ir bažas par Ekonomikas policiju. Ka tikai plašsaziņas līdzekļos drīzumā neparādās ziņas, ka šajā policijā strādā ļaudis ar spalvainām mugurām, kuri, iespējams, varētu būt saistīti ar kaut ko tumšu, baisu un aizdomīgu?

Vēl interesants jautājums: vai Ekonomikas policija vispār kaut ko vērtīgu un krimināllietā izmantojamu Stepanova uzņēmumos paguva atrast? Pie Stepanova apsardzes firmā strādā tāds Juris Rekšņa, kurš savulaik bija Valsts policijas priekšnieks. To tā īsti zināt, protams, nevar, bet vai nevarēja būt tā, ka kāds bijušais Rekšņas padotais pabrīdina savu bijušo šefu, ka iecerētas kādas kratīšanas? Un tad attiecīgajās firmās kādi papīri no seifiem tiek steigšus aizvākti.

Tranzīta kari uzrāda arī vienu valstiski smagu problēmu, dziļi ielaistu sērgu – augstas klases profesionāļiem, ar milzu informācijas un sakaru bagāžu apveltītiem bijušajiem nopietnu struktūru amatvīriem pēc aiziešanas no amata jāpelna maize privātstruktūrās. Atliek tikai minēt, ko viņi tajās dara un ko var sadarīt. Vai tomēr valdība un parlaments nevarētu kaut kā tā izdomāt, lai bijušajiem tiesībsargāšanas druvas darbiniekiem nebūtu jāpāriet pretējā nometnē, lai viņiem tas, no vienas puses, būtu liegts, bet, no otras, – lai arī palikšana bez darba tiktu pienācīgi kompensēta?

Saprotams, ka Stepanova algotie publisko attiecību speciālisti kā kratīšanas vaininieku norāda Lembergu. Taču Ventspils mērs tur nebija klāt – viņam ir liegts atstāt savu māju Puzē. Tāpēc izdomāts komisks Lemberga ietekmes pierādījums – esot kāds telefonsarunas ieraksts, kur kāds politiķis (varbūt Māris Gulbis) brīdinot Stepanovu par Lemberga ietekmi policijā un iesakot uz pāris nedēļām no Latvijas pazust. Saruna notikusi 2006. gadā.

Maz ko kādreiz nepļāpā cilvēki, par Lembergu runā arī tramvajos un tirgos, tomēr šajā gadījumā jāšaubās, vai tāda Stepanova un Gulbja saruna tolaik tiešām ir bijusi un vai tā nav aizvakar tapis viltojums. Kaut kā nedabiski, pārspīlēti likumpaklausīgi un pareizās frāzēs tur runā Stepanovs. Saprotams, situācijas glābšanas pasākumu ietvaros izkratītie norāda uz piektdien paredzēto LK akcionāru sapulci un to, ka kratīšana esot saistīta ar to.

Bet tad jau ir lieliski, ja ir saistīta! Tad varbūt būs novērsta kāda iespējamā nākamā blēdība, piemēram, no LK izshēmoto līdzekļu pārvēršana par nenopelnītu un nepienākošos ietekmi turpat LK padomē? Krāpšana – tas nav labi nedz uz ielas, nedz veikalā, nedz akcionāru sapulcē.

 

Inflācijas ierobežošanas pasākumi veicinājuši VID un VSAA izziņu viltošanu

LETA  02/14/08    Kopš pagājušā gada jūlija, kad valdība noteica dažādus inflāciju ierobežojošus pasākumus, dubultojies policijā uzsākto kriminālprocesu skaits par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) izziņu viltošanu.

Kā sarunā ar aģentūru LETA sacīja Rīgas Galvenās policijas pārvaldes (RGPP) Kriminālpolicijas priekšnieks Ints Ķuzis, šī jaunā tendence ir spilgts atspulgs inflāciju ierobežojošo pasākumu ieviešanai.

Pērn par šādu izziņu viltošanu RGPP uzsākti 48 kriminālprocesi, bet gadu iepriekš - vien 18. Galvenokārt izziņas vilto personas, kurām dažādu iemeslu dēļ konkrētajā brīdī bijusi nepieciešama nauda kādu mērķu īstenošanai. Ķuzis uzskata, ka šādi cilvēki zināmā mērā ir kļuvuši par inflācijas ķīlniekiem, jo šo pasākumu dēļ nevar realizēt savus plānus biznesā vai dzīvesvietas iegūšanā. Šo personu mērķis nav izkrāpt naudu, taču viņi šo ierobežojumu dēļ ir spiesti pārkāpt likumdošanu, uzskata Rīgas Kriminālpolicijas šefs.

Lai mēģinātu šai problēmai rast kādus risinājumus, policija ir vērsusies pie bankām ar ierosinājumu, lai pie kredīta noformēšanas izziņas no attiecīgajām iestādēm pieprasītu pati banka, tādējādi uzreiz arī tiktu veikta pārbaude par kredītņēmēja patiesajiem ienākumiem. Pašreiz izziņas bankai sagādā pats kredītņēmējs, tādēļ arī var rasties iespēja, ka kāds to izmanto krāpšanās nolūkos.

Ķuzis sacīja, ka ir bijuši tikai daži gadījumi, kad viltojumus atklāj kredīta noformēšanas procesā, pārsvarā visi viltojumi "nāk gaismā" tikai tad, kad kredīta saņēmējs nav spējīgs veikt ikmēneša maksājumus.

Iepriekšminētie kriminālprocesi uzsākti pēc Krimināllikuma 210.panta - par kredīta un citu aizdevumu negodprātīgu saņemšanu un izmantošanu. Bargākais sods, kādu persona var saņemt par šāda nozieguma izdarīšanu, ir brīvības atņemšana uz laiku līdz sešiem gadiem vai piespiedu darbs, vai naudas sods līdz 80 minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības veikt uzņēmējdarbību uz laiku no diviem līdz pieciem gadiem.

 

Briseles bažas sauc par neadekvātām

Gunta Sloga Briselē, Anna Novicka  Diena  02/14/08    Latvijai steidzami jāīsteno daudz stingrāka fiskālā politika, pretējā gadījumā ekonomikas pārkaršana var beigties ar tā dēvēto smago piezemēšanos, trešdien brīdināja Eiropas Komisija (EK). Latvijas eksperti gan šo ziņojumu uzskata par vecu, jo EK acīmredzot nav ņēmusi vērā jaunākos statistikas datus.

Ar šiem secinājumiem EK nākusi klajā, veicot ikgadējo dalībvalstu makroekonomisko un budžeta prognožu jeb tā dēvēto konverģences programmu izvērtējumu. Par vienu no lielākajiem klupšanas akmeņiem EK joprojām min Latvijas augšupejošo inflāciju. "Lai īstenotu programmas mērķus lielas ekonomiskās nelīdzsvarotības un pārmērīga spiediena apstākļos, steidzami vajadzīga ievērojami stingrāka fiskālā nostāja," mudina EK.

Tādēļ Latvija tiek aicināta ievērot budžeta izdevumu griestus, ierobežot izdevumus valsts sektorā, pārskatīt nodokļu politikas instrumentus, kā arī veicināt "algu pieauguma strauju samazināšanos tautsaimniecībā kopumā, lai apturētu Latvijas konkurētspējas straujo pasliktināšanos".

Ekonomikas un monetāro lietu komisāra Hoakina Almunjas pārstāve Amēlija Toresa kā pozitīvos faktorus min to, ka Latvijas valsts parāds ir tikai aptuveni 10% un iedzīvotāju novecošanai nebūs pamatīgu izdevumu, ko nodrošināšot īstenotā pensiju reforma.

Latvijas Banka (LB), komentējot EK brīdinājumus, šo ziņojumu gan sauc par neadekvātu. "Vienīgais skaidrojums šādam EK tonim varētu būt pasenu statistikas datu izmantojums, jo ekonomikas stabilizācijas pasākumi sen devuši rezultātus," uzsver LB preses sekretārs Mārtiņs Grāvītis. Šim viedoklim piekrīt arī ekonomisti, kuri pašreizējai situācijai neatbilstošo EK ziņojumu skaidro ar dokumentu lēno sagatavošanas procesu ES institūcijās. EK pārmetumus noraida arī premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), uzsverot, ka valdība dara visu iespējamo, lai tautsaimniecība attīstītos vienmērīgi un smagās piezemēšanās scenārijs neīstenotos, raksta LETA.

 

Ventspils biznesa karā nebijušas cīņas

Baiba Rulle,  Diena  02/15/08    Balto un pūkaino te nav. Faktiski patlaban tā jau ir bezkompromisa cīņa par varu, naudu un ietekmi ventspilnieku savulaik skandalozi privatizētajā a/s Latvijas kuģniecība (LK). Lai arī tā sauktajā Ventspils biznesa karā, kurā par ietekmi faktiski cīnās Ventspils mērs Aivars Lembergs un viņa oponenti - bijušie domubiedri, miljonāri Oļegs Stepanovs, Olafs Berķis, Igors Skoks un Genādijs Ševcovs -, uzņēmums ierauts jau vismaz trīs gadus, cīņas centrā LK patlaban nonākusi līdz ar piektdien paredzēto akcionāru ārkārtas pilnsapulci. Tajā ir tikai viens darba kārtības jautājums: padomes vēlēšanas.

=  Kas ir lielākie Kuģniecības īpašnieki?

Tieši šim šķietami formālajam jautājumam šoreiz izšķirošā nozīmē. Proti, Lemberga oponentiem, kuru kontrolē ir gandrīz 28% LK akciju, pilnsapulcē būtu iespēja vismaz daļēji pārņemt līdz šim A.Lembergam lojālo LK varu un nodrošināt savu interešu pārstāvību padomē, kas viņiem kā mazākuma akcionāriem līdz šim liegta.

Asumu cīņai piešķīrusi ekonomikas policija (EP), kas 2005.gada jūlijā ierosināta kriminālprocesa ietvaros otrdien un ceturtdien veica kratīšanu divos kaismīgam Lemberga oponentam, O.?Stepanovam piederošajos uzņēmumos, SSF Logistic un Naftaship, kā arī izlēma par Lemberga oponentu rokās esošo 28% LK akciju arestu.

Ap LK pilnsapulci un O.?Stepanova firmu kratīšanu saistīto notikumu kontekstā nevar arī nepamanīt, ka pastiprinātu vērību, norādot uz O.Stepanova un Lemberga oponentu iespējamo līdzdalību vairāku desmitu miljonu nosmelšanā no LK, tam pievērsusi VN piederošā Neatkarīgā Rīta Avīze, kas jau ilgstoši ir spilgta A.Lemberga atbalstītāja. Līdzās tam LNT parādījās nepārprotami pret Lemberga oponentiem vērstas reklāmas.

Visu šo norišu kopums netieši apliecina: likme par varu LK ir augsta. Visdrīzāk, tāpēc ka LK pašlaik ir gardākais kumoss savulaik vienotā Ventspils grupējuma izveidotajā pīrāgā. Atbilde uz to, kam gardais kumoss paliks un vai LK joprojām būs ar A.Lemberga ietekmi saistīto spēku kontrolē, visticamāk, būs zināma jau piektdien ap pusdienlaiku.

Vai varēs balsot?

Negaidītā EP rīcība sabiezināja krāsas ap LK sapulci saistītajā spēlē, jo nav skaidrs, vai oponentu pārstāvjiem pilnsapulcē atļaus piedalīties. Var tikai minēt, vai šī policijas rīcība, kas faktiski apgrūtina Lemberga oponentu pozīcijas, neilgi pirms viņiem būtiskās LK pilnsapulces bija apzināta vai tikai nejauša sakritība. EP preses pārstāve Kristīne Mežaraupe no plašākiem komentāriem par ierosināto kriminālprocesu un tā ietvaros veiktajām izmeklēšanas darbībām Dienai atteicās.

Tieši akciju arestam patlaban ir būtiskākā ietekme uz cīņu par varu LK, jo juridiski strīdīgs var būt jautājums, vai pēc EP lēmuma arestēt oponentu kontrolētos 28% LK akciju ar tām var piedalīties pilnsapulcē un balsot. EP to neskaidro. Tiesa, analoģija ar prokuratūras A.Lembergam un viņa bērniem noteiktajiem dažādu uzņēmumu kapitāla daļu un akciju arestiem ļauj spriest, ka dalība pilnsapulcēs ar lēmumu par arestu nav aizliegta. Dienas rīcībā esošais prokuratūras skaidrojums liecina, ka dalība uzņēmumu pilnsapulcēs un balsošana tajās, ja lēmums nav saistīts ar peļņas sadali, ar arestētajām īpašuma daļām ir atļauta. Kā rīkosies LK dalībnieku sapulces organizatori un vai Lemberga oponentu pārstāvētajiem 28% būs iespēja piedalīties balsojumos, grūti prognozēt.

Līdz šim visi Lemberga oponentu mēģinājumi panākt ietekmi LK padomē un pēc tam arī valdē, no kuras viņi tika padzīti pirms trīs gadiem, beigušies bez rezultāta. Šī reize varētu būt atšķirīga, jo pagaidām ir neskaidrs, kāds būs VN kā lielākās LK īpašnieces balsojums, kas parādīs, cik lielu varu pār VN aizvien spēj nodrošināt sevišķi smagos noziegumos apsūdzētais A.Lembergs. Proti, LK sapulci un gaidāmo balsojumu par padomi var uztvert kā indikatoru tam, vai VN vadība, kas līdz šim bija lojāla A.Lemberga interesēm, joprojām tāda ir un vai viņa atrašanās mājas arestā nav mainījusi spēka samēru.

Ko izmeklē policija?

Kriminālprocess, kura ietvaros EP veica kratīšanu divās O.Stepanovam piederošajās firmās, ierosināts par LK amatpersonu un valdes locekļu ar savu rīcību uzņēmumam radītiem būtiskiem zaudējumiem. Pērn novembra beigās tas papildināts ar aizdomām par krāpšanu lielā apjomā. Brīdī, kad šo procesu sāka, LK nodarītais kaitējums tika lēsts 29,1 miljona dolāru apmērā.

Lai arī plašākas ziņas par šo izmeklēšanu EP nesniedz, noprotams, ka kriminālprocesa ietvaros tiek pētīti LK valdes laikā no 2003. līdz 2005.gadam slēgti kuģu frakta līgumi ar starpniekiem par apzināti pazeminātām cenām. Shēmas būtība ir vienkārša - LK slēdz kuģa frakta līgumu ar ārzonas firmu, kuru kontrolē "savējie" par pazeminātu cenu, savukārt ārzonas firma slēdz reālus kuģa frakta līgumus par tirgus cenām. Starpība paliek ārzonai.

Šai laikā LK valdē darbojās Imants Vikmanis, Valērijs Godunovs, Alvis Akmens un Aivars Enkuzens. Trīs no viņiem V.Godunovs, A.Akmens un A.Enkuzens ir saistīti ar O.Stepanova biznesa interesēm, un var nojaust, ka tieši ar viņiem EP saista kaitējuma radīšanu. Noprotams arī, ka minētie trīs ir atslēga tam, kāpēc kratīšana tika veikta tieši O.Stepanovam piederošajās firmās.

Kad EP kriminālprocesu varētu pabeigt un publiskot izmeklēšanā iegūtos pierādījumus, nav zināms. Tiesa, pēc būtības šo kriminālprocesu var uztvert kā izjukušā Ventspils grupējuma savstarpējo interešu kārtošanu. Proti, vairākas personas Dienai ir liecinājušas, ka jau tūlīt pēc LK privatizācijas 2002.gada vasarā LK vadība nonāca A.Lemberga kontrolē un visi ar finanšu darbību, budžetu saistītie lēmumi tika saskaņoti ar Ventspils mēru. Tādējādi, ja ir pamats uzskatīt, ka, slēdzot frakta līgumus ar ārzonas firmām par pazeminātām cenām, LK ir nodarīts kaitējums, tad diez vai var stingri nodalīt, pie kura no LK īpašniekiem nosmeltā nauda aizpeldēja.

 

Bankām milzu peļņa

Ilze Zālīte,  Diena  02/15/08    Eksperti: bankām tik lielas peļņas šogad nebūs.

Latvijā pēc aktīviem lielākās bankas a/s Hansabanka peļņa pērn augusi par teju 60%, trešās lielākās SEB Unibankas - par 85%, bet piektās Nordea - gandrīz divkārši. Pārējās vēl nav ziņojušas savus pagājušā gada galīgos peļņas datus, taču, kā norāda Latvijas Komercbanku asociācijas (LKA) vadītājs Teodors Tverijons, 2007.gads šajā sektorā bija rekordpeļņas gads visā tā vēsturē. Šajā gadā bankas, visticamāk, tik daudz, cik pērn nenopelnīs, lēš aptaujātie eksperti.

Divi iemesli

Kā norāda LKA vadītājs, banku peļņa pagājušajā gadā ievērojami kāpusi divu faktoru dēļ. Pirmkārt, kredītiestādes nemitīgi paplašina savu darbību, ko var redzēt pēc pieaugošajiem aktīviem, arī pēc galvenā ienākumu avota - izsniegto kredītu pieauguma u.c. Pēc neauditētajiem banku datiem, kredītiestāžu aktīvi pērn kāpuši pat par 38%, kredīti - par 37%, bet 2006.gadā tie auga attiecīgi par 45% un 56%. Otrkārt, tā kā izsniegto kredītu kvalitāte Latvijā ir viena no labākajām ES, bankām nevajadzēja veidot lielus uzkrājumus nedrošiem kredītiem, saka T.Tverijons. Ar teicamu atzīmi savus pagājušā gada rezultātus novērtējusi Hansabanka, Nordea filiāle iepriekšējo gadu vērtē kā veiksmīgāko savas pastāvēšanas vēsturē, bet SEB Unibankai 2007.gads bijis "interesants, taču veiksmīgs". SEB Unibankas peļņu pērn gan kāpināja gūtie Ls 19 milj. vienreizējie ieņēmumi no nekustamo īpašumu pārdošanas. Šādi ieņēmumi arī Ls 19 milj. apjomā audzēja patlaban otras lielākās - Parex bankas - 2006.gada peļņu.

Kādas ir peļņas prognozes šim gadam, par to bankas komentāros ir izvairīgas. Nordea filiāles vadītājs Valdis Siksnis noteica: "Centīsimies virzīties uz priekšu gan apjomu, gan peļņas ziņā". SEB Unibankas prezidents Ainārs Ozols prognozē, ka finanšu sektora peļņa šajā gadā nebūs tik strauja kā iepriekš.

Jāatliek uzkrājumiem

Savukārt ekonomists Andris Strazds uzskata, ka tik daudz, cik pērn bankas šogad nenopelnīs, jo jaunos kredītos bankas izsniegs mazāk, līdz ar to mazināsies to komisijas ieņēmumi, bet citi pakalpojumi to nekompensēs. Arī pašas bankas atzīst, ka kreditēšana turpinās samazināties, taču vēlams, lai tā šajā gadā nenoslīdētu zemāk par 20-25%. "Tāpat, pēc A.Strazda sacītā, turpinās kāpt darba algas, kas bankām ir būtisks izmaksu postenis. Vēl, pasliktinoties kredītņēmēju maksātspējai, bankām nāksies atlikt vairāk naudas uzkrājumiem "sliktajiem" kredītiem, kas, pēc ar ekspertu sacītā, agri vai vēlu pieaugs. "Bankas būs spiestas vairāk līdzekļu atlicināt nedrošiem parādiem, un šādu uzkrājumu veidošana samazinās peļņu," saka T.Tverijons.

 

Vai iedzīvotāji grimst trūkumā

Ilze Kalniņa, Druva,  TVNET,  02/16/08    Iztikas minimums izsaka vienam iedzīvotājam nepieciešamo mēnesī. Jaunākie aprēķini liecina, ka pie 15,8 procentiem inflācijas cilvēks varot izdzīvot, ja pārtikas iegādei mēnesī netērē vairāk par 48 latiem. Apģērbam, elektroprecēm un citām nepārtikas lietām tagad pietiekot ar 54 latiem mēnesī.

Ekonomikas speciālisti uzsver, ka pārtikas cenas un mājokļa uzturēšanas izdevumi pēdējā laikā ir pieauguši daudz straujāk nekā inflācija kopumā. Te sadārdzinājums ir vismaz par 20 procentiem.

Turklāt iztikas minimumu mūsu valstī aprēķina pēc 17 gadu vecas metodes. Tas, protams, neatbilst pašreizējām dzīves prasībām. Un interesanti, ka iztikas minimumā ne santīms nav atvēlēts veselības pakalpojumiem, arī tālākizglītībai.

"Druva" par pašreizējo sociālo situācija lūdza izteikties pagastu sociālā darba darītājiem.

Rudīte Petrova, Vaives pagasta sociālā dienesta vadītāja: "Nezinu, cik tālu tajā purvā valsts atļausies braukt? Kā lai cilvēks sadzīvo un izdzīvo ar to nabadzību? Ne valdība, ne tie, kas saņem lielos ienākumus, nesaprot, kā klājas vienkāršajiem cilvēkiem. Cilvēks taču nedzīvo tikai no ēšanas. Vairs nevar atļauties avīzi nopirkt. Ja cels vēl cenas, kas notiks? Grūti klājas visiem, bet, ja pensionārs vismaz zina, ka, lai cik lielu pensiju, bet viņš ik mēnesi saņems, tad es nezinu, kā šodien māk izdzīvot ģimenes, kurās ir bērni, kas jāskolo, un vecāku algas nav simtos. Iedzīvotāji ir noguruši no visa. Pabalstu saņēmēju skaits būtiski nemainās. Un kāds tad ir pabalstu lielums? Vai nav smieklīgi, ka šis pabalsts, valsts garantētais ienākumu minimums vienam cilvēkam joprojām ir 27 lati mēnesī. Vai tā nav ņirgāšanās? Seko norādījums, ka pašvaldības taču drīkst pabalstu celt. Bet no kā? Par šīm nebūšanām ir sāpīgi runāt."

Rūta Ravinska, Mārsnēnu pagasta sociālā darbiniece: "Iedzīvotājiem viegli neklājas, bet viņi nečīkst. Zināt, kā latvieši prot ciesties un ciesties! Un ko pašvaldība var palīdzēt? Pabalstu sistēma ir, līdzekļus jau piešķiram, bet rūpīgi vērtējam. Ir tā, ka pensionāri māk izdzīvot ar mazumiņu, vairāk līdzekļu tērējas ģimenēs, kur mazi bērni. Bet bērni mūsu pagastā nedzimst. Šajā gadā nav ko reģistrēt, jo vecāki taču domā, kā bērnus izaudzinās."

Anita Šipko, Vecpiebalgas pagasta sociālā darbiniece: "Visgrūtāk klājas ģimenēm ar bērniem un pensionāriem, kuri dzīvo daudzdzīvokļu namos, kur jādomā, kā norēķināties par apkuri. Pēdējā laikā cilvēkiem ir problēmas arī ar malkas iegādi, jo malkas cenas ir kāpušas. Pašvaldība piešķir malkas pabalstu vientuļajiem pensionāriem, kam nav meža īpašuma. Mums bezdarba līmenis pagastā nav augsts. Grūtāk darbu atrast sievietēm pirmspensijas vecumā, arī jaunajām māmiņām. Vīriešiem, kas vēlas strādāt, darbs ir. Kas cilvēkus beidz nost? Tā ir arī kredītu samaksa. Un pārtika ir ļoti dārga, jo apģērbu jau cilvēki pieraduši pirkt arī ļoti lētu, lietotu."

Latvijas Pensionāru federācijas pārstāvji premjeram Ivaram Godmanim teikuši, ka vidējā pensija valstī ir 124 lati. Pavasarī indeksēs pensijas, kuru lielums nepārsniedz 135 latus. Un tādas, izrādās, ir 80 procentiem Latvijas pensionāru. Cik cilvēku īsti dzīvo zem valstī noteiktā iztikas minimuma un ko tas liecina par valsti? Vai indeksācija uzlabos dzīves kvalitāti? Aprīlī mazo pensiju saņēmējiem pensija varētu palielināties par apmēram 11 latiem, sekos arī lielākas piemaksas par nostrādātajiem gadiem. Par cik līdz aprīlim sadārdzināsies pārtika, neviens neprognozē, bet arī nenoliedz, ka piena, gaļas, maizes cena tikai kāps.

"Druvai" pensionāri teikuši, ka ciešāk jostas savilkt vairs nav iespējams, ka viņi ir trūcīgie, par kuriem negādā valsts. Un viņi ar šādu Latviju nespēj lepoties. Kas tālāk? Darbīgākie pensionāri, sabiedrisko organizāciju pārstāvji jau mudina uz mazturīgo demonstrācijām. Atklātu vēstuli Eiropas parlamenta deputātam Georgam Andrējevam tikko nosūtījusi Cēsu rajona invalīdu biedrība, pārstāvot invalīdu un pensionāru intereses. Vēstulē konkretizētas sūdzības par valdības un Saeimas darbu sociālajā jomā.

"Valdības nāk un iet, bet problēmas paliek. Kopš 6. Saeimas laikiem esam lūguši valsts institūcijas kā prioritāro izvirzīt pensionāru un invalīdu jautājumu risināšanu. Un vērtēt, kādas ir sociālās iespējas citās valstīs. Jā, esam uzklausīti, pretī saņemta arī dažādi argumentēta atrakstīšanās. Kā, piemēram: "Uzskatām, ka nevar tikt atbalstīta citā valstī pastāvošās kārtības pieņemšana, jo tā var neiederēties Latvijas tiesību sistēmā". Piekrītam paustajam viedoklim, ka invalīdi ir pelnījuši pilnvērtīgu, neatkarīgu un labu dzīvi, tomēr, mūsuprāt, šim nolūkam iezīmēt daļu akcīzes nodokļa ieņēmumu par tabakas izstrādājumiem un alkoholiskajiem dzērieniem vai daļu azartspēļu nodokļa nebūtu pareizs situācijas risinājums. Šķiet, komentāri lieki. Rīkoti semināri, kopsapulces, piketi, forums. Rezultātsnav izdarīts nekas. Valstī netaisnības aug augumā. Piemēram, likums par piemaksām pie pensijas no 2006. gada 1. janvāra. Vecuma pensionāriem, kuriem līdz 1995. gada 31. decembrim nostrādāti 30 gadi, ir smieklīga piemaksa19 santīmi par darba gadu. Tajā pašā laikā invalīdiem ar tādu pašu vai vēl lielāku darba stāžu piemaksu nav vispār," atklātā vēstulē rakstījis Cēsu rajona invalīdu biedrības valdes priekšsēdētājs Indulis Balodis. Vēstulē norādīti 22 jautājumi, kurus nāktos sakārtot valstī, lai, pensionāru un invalīduprāt, uzlabotos viņu sociālie un ekonomiskie apstākļi, un piebilde: "Esam pārguruši, iesniedzot dažādus priekšlikumus un pieprasot sociālos uzlabojumus. Negaidīsim, mums nav tāda laika. Tukšu runāšanu laiks ir beidzies. Ja situācija neuzlabosies, tad pieņemsim radikālu lēmumu apvienot visus Latvijas invalīdus un pensionārus dažādās protesta demonstrācijās, piketos, mītiņos. Mēs esam liels spēks.

 

Vai Latgale ir depresīva?

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa"   02/16/08    Runājot par Latgali, jau gadu gadiem daudziem ir iesīkstējis priekšstats, ka šis ir tā dēvētais depresīvais rajons, kur tautsaimniecības perspektīvas ir gauži bēdīgas un kur, vienkāršoti sakot, "nekas nenotiek". Izrādās, pie depresīvās zonas varam pieskaitīt arī pusi Kurzemes, daļu Vidzemes, mazliet Zemgales, kā arī nogabalu no Sēlijas puses.

Nedēļa vērsās pēc skaidrojuma Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā (LIAA).

Lai arī apgalvojums "Latgale – depresīvā zona" tautā ir iegājies, tas nu gluži pareizs nav un ir nekorekts. Oficiāli to sauc par īpaši atbalstāmu reģionu. Un tas, izrādās, nav nekas slikts, vienkārši tā ir jābūt – pēc ekonomiskās teorijas. Šādas teritorijas lielākā vai mazākā mērā ir sastopamas ne tikai Latvijā, bet arī citās pasaules valstīs. "Vienmērīga attīstība visā valsts teritorijā nekad nav notikusi. Pilsēta jebkurā gadījumā ir attīstītāka nekā lauki. Šāda koncentrācija pilsētās ir arī vajadzīga, lai mēs saglabātu starptautisko konkurētspēju. Šāda koncentrācija sevī ietver gan izglītotus un kvalificētus kadrus, gan mazāk kvalificētus, kas uzņēmumā strādās, gan arī, protams, infrastruktūru. Protams, ja tas nav agrārs uzņēmums, kam tieši ir nepieciešami lauki. Šādi izkristalizējas izaugsmes centri, kādi, protams, ir arī Latgalē," saka LIAA direktors Andris Ozols.

Ja apskatām īpaši atbalstāmo teritoriju karti, varam secināt, ka Latgale ir kļuvusi tikai par simbolu, runājot par šo atbalstu. Piemēram, Rēzekne un Daugavpils šajā kartē ir baltā, nevis zaļā krāsā (kartē īpaši atbalstāmās teritorijas ir iekrāsotas zaļā krāsā), bet, piemēram, Kuldīga ir zaļā krāsā. Ja salīdzināsim divas pilsētas – Valdemārpili un Rēzekni –, tad pēkšņi atbalstāmais reģions "pārceļas" no Latgales uz Kurzemi.

Ozols uzsver: "Ja valsts savas sociālās vajadzības var risināt ar valsts budžeta palīdzību – piemēram, kādā reģionā ieguldot vairāk nekā citā –, tad privātie investori, kuri pie mums grib izvietot savu ražotni, un nav svarīgi, vai tie ir ārvalstu vai mūsu pašu uzņēmēji, neskatās kā palīdzēt, viņi vadās, izejot no savām komercinteresēm – varētu teikt, savtīgām interesēm. Un valsts politikai būtu jāveicina šīs savtīgās intereses caur atbalsta mehānismiem – vai tie būtu struktūrfondi vai speciālā ekonomiskā zona, kāda ir Rēzeknē.

Ja mēs mēģināsim savas vajadzības, nevis priekšrocības risināt uz ārvalstu investoru rēķina, proti – viņus "iestumt" vai nu Latgales, vai arī Kurzemes virzienā, viņi drīzāk izvēlēsies iespējas Igaunijā, Lietuvā, dažkārt arī Čehijā un Latvijai vispār ies garām.

Līdz ar to LIAA savā darbībā, kas tai atvēlēta, – atbalstīt uzņēmējus, ja tā varētu teikt, lobē nevis kādu pašvaldību, bet teritoriju, vārdā Latvija. Un mēs patiesībā uzņēmējam piedāvājam labāko, ko Latvija var piedāvāt. Ja šā labākā ir par maz, šie uzņēmēji neveido savas ražotnes un pakalpojumu punktus vai centrus Latvijā un izšķiras par labu citām valstīm. Tam ir dažādi iemesli. Viens no pēdējā laikā visbiežāk dzirdētajiem, ko arī vissāpīgāk uztveru, ir kvalificētu kadru trūkums. Tas ir tāds trūkums, ko ne ar kādu infrastruktūru nevar "pacelt" vai atrisināt. Nav cita ceļa, kā vienīgi šos speciālistus veidot jeb izglītot. Šobrīd mūsu valstī vairāki projekti nevar īstenoties tieši kvalificētu speciālistu trūkuma dēļ."

Pastāv problēma, vai vajag mākslīgi, par katru cenu attīstīt konkrētu valsts teritoriju. Piemēram, kādu vērienīgu ražotni ar ļoti lielu valsts atbalstu un līdzekļu piesaisti veidot jebkurā pilsētā Latvijā, kura atrodas īpaši atbalstāmajā reģionā, ja to pašu var izdarīt par būtiski mazākiem līdzekļiem Rīgā, Pierīgā vai Jelgavā. Jāteic, ka Latvija jau ir bijusi šādas dilemmas priekšā. Mākslīga "stutēšana" neko nedotu.

"Piemēram, ko dos, ja Ludzā ražosim preci, kura tik un tā pēc tam būs jāved pārdot uz Rīgu vai jātransportē uz Liepājas ostu. No loģistikas viedokļa, ja konkrētā produkcija nav paredzēta Krievijas tirgum, tas būtu muļķīgi. Kas ir labāk? Uzbūvēt šādu ražotni "neatbalstāmā" teritorijā vai ietaupīt varbūt vairākus desmitus miljonu, kurus pēc tam valsts var mērķtiecīgi virzīt infrastruktūras sakārtošanā, piemēram, Latgalē – ceļu, pilsētas apgaismojuma sakārtošanā un tā tālāk? Vai arī tomēr celt šādu ražotni īpaši atbalstāmajā teritorijā, lai tur par katru cenu dabūtu darba vietas? Vai šādā gadījumā efekts nebūs lielāks nekā mākslīga šādas ražotnes stutēšana, lai izveidotu darba vietas? Es sliecos domāt, ka ir jāskatās no Latvijas kopējā ekonomiskā ieguvuma viedokļa, nevis no reģionālā griezuma," pārliecināts Ozols.

Tomēr uz Latvijas kopējā fona Latgale nemaz tik slikti neizskatās un latgalieši visai naski apgūst ES struktūrfondus, ar kuru sadali nodarbojas LIAA.

No Latgales iesniegto projektu daudzums, ņemot vērā uzņēmēju kopējo skaitu šajā reģionā, salīdzinoši ir visai ievērojams. Latgales uzņēmēji ir vieni no aktīvākajiem ES struktūrfondu apguvējiem. Lūk, veiksmīgāko valsts austrumu novada uzņēmumu darbība (ražotnes nosaukums, no ES struktūrfondiem saņemtā finansējumu apjoms latos):

- metālapstrādes ražotnes Zieglera mašīnbūve Daugavpilī modernizācija (664 427); - divu tekstilizstrādājumu ražotņu izveide Aglonā (600 000 + 600 000); - jaunas asfaltbetona iekārtas iegāde SIA Ceļi un tilti Rēzeknes rajona Vērēnu pagastā (534 772); - šķembu ražotnes izveide Ludzas rajona Malnavas pagastā (532 335).

Kopā ar LIAA eksporta projektus īstenojuši vairāki lielie Latgales uzņēmumi. Šajā novadā nozīmīgāko ražošanas un eksporta uzņēmumu top 10:

- Preiļu siers (2006. gadā apgrozījums 21,655 milj. latu, peļņa – 238 900 latu); - Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca (18,643 milj. latu, 182 690 latu); - instrumentu un darbarīku ražotne Rebir Rēzeknē (16,838 milj. latu, 542 870 latu); - kokapstrādes uzņēmums Verems Rēzeknē (10,373 milj. latu, 1 335 140 latu); - Ditton pievadķēžu rūpnīca Daugavpilī (9,183 milj. latu, 106 880 latu); - vadu un kabeļu ražotne Axon cables Daugavpilī (8,303 milj. latu, 284 830 latu); - mašīnbūves uzņēmums Zieglera mašīnbūve Daugavpilī (4,638 milj. latu, 314 250 latu); - dzērienu ražošanas uzņēmums Mamas D (4,347 milj. latu, 366 680 latu); - metālkonstrukciju ražošanas un montāžas SIA Belmast (3,784 milj. latu, 49 190 latu); - kokapstrādes SIA Rekor Rēzeknē (2,476 milj. latu, 126 650 latu).

"Latvija nekad nebūs vienā krāsā"

"Kopumā uzņēmēji no Latgales, manuprāt, ir pat aktīvāki nekā no citiem Latvijas rajoniem. Latgales reģionālā attīstības aģentūra ir labi pastrādājusi, mudinot uzņēmējus pieteikties struktūrfondiem. Tāpat savulaik ekonomikas ministra Krišjāņa Kariņa laikā ieviestā struktūrfondu sadales sistēma par labu īpaši atbalstāmajām teritorijām aktivizēja uzņēmējus un lika viņiem izskatīt iespēju veidot jaunu ražotni Latgalē.

Statistiskie dati par 2004.–2006. gada periodu rāda, ka ES struktūrfondu apguvē Latgale nemaz tā neatpaliek no pārējās Latvijas. Lauvas tiesu finansējumu "aprija" Rīga (22%) un Pierīga (20%), bet pārējie reģioni līdzekļu apguvē ir visai līdzīgās pozīcijās: Kurzeme un Zemgale – katrai 16%, Vidzeme – 14% un Latgale – 12%," teic LIAA vadītājs.

Jautāju LIAA direktoram, vai termins "īpaši atbalstāmā teritorija" Latvijā būs mūžīgs, vai var pienākt brīdis, kad uz kartes zaļā un baltā krāsa saplūdīs vienā tonī? Viņš pauda: "Jautājums ir par to, kā politiķi virzīs valsts atbalstu. Visa Latvija manā izpratnē nekad nebūs vienā krāsā – tāpēc, ka pilsētas vienmēr būs attīstītākas, arī Latgalē to redzam, skatoties uz Rēzekni un Daugavpili. Rīga nenoliedzami vienmēr ieņems nozīmīgu lomu. Ja mēs iedomātos Latviju decentralizētu bez Rīgas un Rīgu sadalītu 20 mazās pilsētās, tad Latvijas kopējā konkurētspēja pret to pašu Lietuvu vai Igaunija būtiski kristos, jo tagad gan Latvijas uzņēmēji, gan ārvalstu uzņēmumi, kas lūko, kur šajā reģionā izvietot savu centru, ražotni vai pakalpojumu struktūru, nosedzot visu Baltiju vai pat Skandināviju, izšķiras par centru, kas ir vidū. Mums ir paveicies, ka vismaz Baltijā Latvija atrodas starp Lietuvu un Igauniju, un arvien biežāk tiek izlemts tieši Rīgu izvēlēties kā šo atbalsta punktu.

Tāpēc domāju, ka tāds matemātisks vispārinājums, ka Rīga – tas ir slikti un tā ir pārāk liela, ir pilnīgi aplams, jo jāskata, ko Rīga nozīmē visai pārējai Latvijai. Domāju, ir jāsamēro un jāskata ieguvumi. Tāpat arī ir, runājot par Latgali, par policentrisko attīstību vispār – gan saistībā ar nacionālo attīstības plānu, gan arī ar ilgtermiņa stratēģiju. Būs šie izaugsmes centri, un tajos arī rūpniecība vienmēr ir attīstījusies. Latgalē to spilgti demonstrē Rēzekne un Daugavpils."

Austrumu investīcijas – pārspīlētas

Ekonomisti uzskata, ka līdz ar pievienošanos Šengenas līgumam Latgales attīstībai ir īpaša priekšrocība – Krievijas robežas tuvums.

Līdz šim krievu uzņēmējiem bija diezgan sarežģīta Latvijas vīzas iegūšanas procedūra. Savukārt starptautiski aktīvi Krievijas uzņēmēji jau sen ir nokārtojuši Šengenas vīzas, un nu viņiem ir iespēja Latvijā gan izvietot pasūtījumus, gan tirgoties, gan tai skaitā investēt Latvijas rūpniecībā. Tas tagad ir būtiski vieglāk.

Pagaidām Latgale ar cerībām var lūkoties uz Krievijas uzņēmēju pusi, bet turpat līdzās ir arī Baltkrievija. Vai Latgalē rosās arī baltkrievu uzņēmēji? Tiešā veidā gan ne, un tas ir saistīts nevis ar situāciju Latvijā, bet gan ar ierobežojumiem, ko uzliek Baltkrievijas valdība. LIAA ir sadarbojusies ar Krievijas uzņēmumiem, par kuriem ir pamats domāt, ka tie ir dibināti ar baltkrievu kapitālu un pārstāv viņu uzņēmēju intereses. Pēc visa spriežot, tas tā varētu būt "interesantās" Baltkrievijas iekšpolitiskās situācijas dēļ. Tāpēc precīzi pateikt, cik Latvijā ieplūst investīciju no Baltkrievijas, ir diezgan grūti.

Tomēr šīs investīcijas nevajag pārspīlēt, saka Ozols: "Investīcijas no mūsu Austrumu kaimiņiem – Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas – ir diezgan nelielas, ja tās salīdzina ar mūsu skandināvu kaimiņiem. Tā ka šī bieži uzsvērtā atkarība Austrumiem ir izteikti pārspīlēta. Piemēram, Igaunija ir būtiski vairāk investējusi Latvijas ekonomikā (tie gan ir igauņu uzņēmumi ar skandināvu kapitālu).

 

Godmanis neapmierināts ar inflācijas aprēķināšanas metodiku

LETA   02/11/08    Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) nav apmierināts ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) izmantoto metodiku inflācijas aprēķināšanā. Par to viņš šodien informējis koalīcijas partnerus, informēja kāds politiķis, kurš nevēlējās atklāt savu vārdu.

Godmanis nolēmis runāt ar CSP par inflācijas aprēķināšanas kārtību, jo, viņaprāt, cigarešu cenu celšanos nevar ieskaitīt inflācijas pieaugumā. Kā skaidroja premjers, ne visi Latvijas iedzīvotāji smēķē, kā arī vēl janvārī visās tirdzniecības vietās cigaretes bija nopērkamas par veco cenu.

Kā ziņots, patēriņa cenas Latvijā janvārī, salīdzinot ar pagājušā gada janvāri, pieaugušas par 15,8%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Precēm gada laikā cenas augušas par 15,1%, bet pakalpojumiem - par 17,5%.

Janvārī, salīdzinot ar pagājušā gada decembri, patēriņa cenas pieauga par 2,8%.

Lielākā ietekme uz patēriņa cenu pārmaiņām janvārī bija cenu kāpumam cigaretēm, degvielai, pārtikas precēm, kā arī cenu kritumam apģērbiem un apaviem.

Mainoties akcīzes nodokļa likmei, par 38,1% sadārdzinājās tabakas izstrādājumi, kas vidējo cenu līmeni paaugstināja par 1,2 procentpunktiem.

Kā katru gadu, arī 2008.gadā ir pārskatīts un aktualizēts Patēriņa cenu indeksa (PCI) grozs. Indeksa aprēķinos lietotie svari atspoguļo mājsaimniecību izdevumu struktūru no 2006.gada ceturtā ceturkšņa līdz 2007.gada trešajam ceturksnim ieskaitot.

PCI aprēķiniem 2008.gadā katru mēnesi tiek reģistrēti apmēram 19 000 cenu 458 precēm un pakalpojumiem 2300 tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas vietās visā valstī.

Jau ziņots, ka inflācija pagājušajā gadā pieauga par 14,1%, kas ir augstākais inflācijas rādītājs pēdējos desmit gados. 2006.gadā patēriņa cenas palielinājās par 6,8%.

 

Viedoklis: Šaurais ceļš starp galējību grāvjiem

Māris Krautmanis,  NRA 02/18/08    Janvāra inflācija 15,8% nebūtu vēl tas trakākais, ja nebūtu skaidrs, ka tuvākajā pārskatāmajā laikā paredzama vēl visai iespaidīga cenu celšanās energoresursiem – gāzei, elektrībai, degvielai, kas atkal vilks sev līdzi jaunus cenu kāpuma viļņus precēm un pakalpojumiem.

Algas un pensijas tad atkal rāpos nopakaļ, līdz kaut kad atkal varēs runāt, ka par tām kaut ko iespējams nopirkt.

Tagad tikai atliek minēt, kad tad kļūs vēl sliktāk, cik ilgi būs slikti un kad tad var cerēt, ka sāks kļūt labāk – vasarā, rudenī, nākamgad?

"Nepsihojam!" uz to saka Ministru prezidents Ivars Godmanis. "Krīze ir mūsu galvās," saka Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, un pareizi saka, jo ko tad viņiem vajadzētu teikt – sāksim psihot? Psihojot tad tiešām var iebraukt grāvī.

Krīze pagaidām ir mūsu galvās, jo tas, kas notiek pašlaik, vēl nav krīze. Īsta krīze ir tad, kad nauda devalvējas zem papīra vērtības, kad cits pēc cita bankrotē vareni uzņēmumi un nozares, kad stāv bezdarbnieku rindas un ļaudis ir gatavi strādāt kaut vai par sīknaudu, ka tikai vispār būtu kāds darbs. Līdz kam tādam vēl ir tālu, un jācer, ka tik tālu nenonāks.

Tomēr arī rožaina skata uz Latvijas ekonomiku nav. Pašreizējo trauksmaino ainu veido daudzi dažādi subjektīvi un objektīvi faktori – ir lietas, ko nevarēja un nevarēs ietekmēt Latvijas politiķi, valdība vai Latvijas Banka, un ir lietas, ko varēja un vēl var ietekmēt.

Latvijas varā nav ietekmēt naftas cenu svārstības pasaules tirgū. Latvijas varā nav ilgstoši ar iekšējā tirgus protekcionisma pasākumiem pretoties Eiropas Savienības norisēm, un šā vai tā agrāk vai vēlāk ir jānotiek cenu izlīdzināšanās procesam. Cita starpā Latvijā visas svarīgākās pārtikas preces jau tagad maksā vairāk nekā Vācijā, Polijā, Portugālē.

Līdztekus globālām un Eiropas mēroga nepārvaramām varām Latvijas tā saucamā ekonomikas pārkaršana vislielākajā mērā ir bijusi saistīta ar vēl nesenā pagātnē visnotaļ brīvi pieejamajiem kredītresursiem, kuru lielāko daļu steidza izmantot nekustamo īpašumu tirgus dalībnieki un būvniecības nozare. Te vēl Kalvīša laikā ātrums ir pārslēgts uz zemāku, un pašlaik jau būvnieki un nekustamo īpašumu spekulanti ir lielās naudas grūtībās, kredītus viņiem tik viegli vairs nedod, kas savukārt ir Latvijas Bankas pastiprinātās uzraudzības pār komercbankām rezultāts. Būvniecības gada apgrozījums viņgad pārsniedza miljardu latu gadā, kas tik nelielai valstij kā Latvija nozīmē, ka šī nozare ir kļuvusi tik ietekmīga, ka vairs nevis ir atkarīga no citām, bet pati ietekmē citas nozares. Vieglie kredītresursi un no tiem izrietošie attīstības aulēkši tagad ir apturēti, bīstamais iespējamais nozares pārmērīgās attīstības burbuļa plīšanas krahs tā kā būtu novērsts. Taču valsts vara nedrīkst nobraukt arī otrā galējībā – saradīt tādus pretinflācijas pasākumus, ka tiek nožņaugta jebkāda attīstība, kredītresursu vairs nav vispār un vakar vēl miljardu grozījusī nozare izdzen uz ielas un aizsūta uz Īriju visus savus strādniekus. Šī otra galējība būtu vēl nepatīkamāka. Acīmredzot tāpēc Godmanis pašlaik nerunā par vēl kādiem skarbiem inflācijas apkarošanas pasākumiem, kas pašlaik pie visai šaušalīgās 15,6% inflācijas skan visnotaļ drosmīgi. Godmanis ir uzņēmies politisku atbildību un, cerams, zina, ko runā. Cits jautājums, vai viņš un viņa valdība spēs pietiekami elastīgi veidot savu ekonomikas ietekmēšanas politiku tad, ja atkal kādi pretinflācijas pasākumi būs nepieciešami, vai tiks atrasti īstie instrumenti?

Amizanti, ka nedz viedi ekonomisti, nedz, kā izrādās, arī pats valdības vadītājs nespēj īsti izskaidrot pašreizējos paradoksus, ka daža laba prece Latvijas lielveikalā maksā krietni dārgāk nekā Rietumeiropā. Vēl ir tāda dīvainība, ka – jo lielāks veikals, jo cena augstāka. Varētu to skaidrot ar kādiem mārketinga trikiem, taču šīs parādības jau ir ilgstošas un pašas neregulējas atpakaļ normālās tirgus sliedēs.

Viens no šo parādību iespējamajiem skaidrojumiem varētu būt konkurences trūkums tirdzniecībā. It kā jau, ejot pa ielu, cilvēkam var šķist – vai tad nu lielveikalu pilsētā nepietiek, kur tad nu vēl kādu jaunu. Daudzviet valstī parasta lieta ir spontāni iedzīvotāju protesti pret kāda jauna veikala būvēšanu, jo veikalu jau pietiek. Taču reālā situācija uzrāda pretējo. Iespējams, pastāv arī kādi karteļi, vienošanās, iespējams, pastāv mākslīgi administratīvi šķēršļi tirgū ienākt jauniem spēlētājiem. Saprotams, ka tik smalka matērija kā konkurences veicināšana nav tas vieglākais lauciņš, grūti ir pierādīt tās kropļojumus, pieķert karteļus, kas netiek noslēgti televīzijas tiešraidē, bet gan konfidenciāli. Taču ir viena problēma, kuras risināšanā valsts varai jau šodien pietiek administratīvo resursu un pie kā būtu jāķeras apņēmīgāk – proti, sākumam ir jāapkaro vismaz visnegodīgākā konkurenci kropļojošo uzņēmēju daļa, tie, kas joprojām maksā saviem darbiniekiem algas aploksnēs, no kā savukārt rodas pelēkās ekonomikas zona, kas arī neienes pietiekamu naudu valsts kasē. Jebkurš veikalnieks, ja tam pārmetīs, ka viņš ir sacēlis par daudz lielas cenas, šādu pārmetumu uztvers kā uz nažiem – mazumtirdzniecības uzņēmumu peļņa, ja tie godīgi maksā visus nodokļus, pašlaik ir niecīga vai pat ar mīnusa zīmi. Pieņemot, ka šis konkrētais uzņēmējs ir godīgs, rodas aizdomas, ka kāds cits viņa konkurents ir negodīgs un aizskrien priekšā, spēj dempingot vai cilāt cenas augšup lejup, kā vien iepatīkas. Preču tirdzniecības norises varbūt vēl ir diezgan grūti pārskatāmas, un tur uzreiz ar skarbiem pasākumiem drīzu rezultātu nebūs, taču miljardu vērtā būvniecība nav nemaz tik komplicēta, lai tajā nebūtu iespējams valstiski iejaukties un iedzīt to civilizētas ekonomikas rāmjos. Ir skaidri redzams, ka pastāv viena liela daļa uzņēmumu, kas blēdās – it kā maksā saviem darbiniekiem zemas algas (tātad maksā aploksnēs). Šo negodīgo biznesa sadaļu valsts varai ir iespējas atfiltrēt no godīgās, atbrīvojot valsts institūcijām rokas veikt stingrāku kontroli tieši būvobjektos, veicot komercsabiedrību pārreģistrāciju, ieviešot stingrākus kritērijus valsts un pašvaldību pasūtījumu piešķiršanā, kur būtu jāņem vērā ne tikai cena, par kādu uzņēmums piedāvā pasūtījumu veikt, bet arī tas, kāds ir valstij nomaksāto nodokļu apjoms – lai nebūtu tādu absurdu gadījumu, ka konkursā vinnē firma, kuras darbinieki it kā saņem knapi minimālo algu.

Pieņemot, ka valdība inflācijas aulēkšošanas apturēšanai ir visu izdarījusi kreditēšanas jomā, pelēkās ekonomikas un izkropļotas konkurences izskaušanas jomā tai joprojām ir darba pilnas rokas.

 

Viedoklis: Nepoētiski par pienu

Arno Jundze,  NRA  02/16/08    Kad Imants Ziedonis septiņdesmito gadu otrajā pusē rakstīja savu Poēmu par pienu (1977), viņš nudien nevarēja paredzēt to, ka 2008. gada 11. februārī manā elektroniskajā pastā pienāks vēstule ar aicinājumu desmit dienas nepirkt veikalā pienu.

Nebija jau toreiz tālajā 1977. gadā nemaz tāda interneta! Elektroniskā pasta un datora arī ne. Vien smags, nenovērtēts darbs, artrīta savilkti slaucēju pirksti un svēta apziņa, ka piens ir senāks par sanskritu, kas lika dzejniekam rakstīt. Tolaik gan bez pārspīlējuma piena upes plūda plašā straumē, to pārdeva lielās pudelēs, kuras izdzertas, priecīgi šķindēja auduma tīkliņos, kad tās nesa atpakaļ uz veikalu. Brūnaļas – Latvijas brūnās – bija tipiska lauku ainavas sastāvdaļa, piens lēts un pašsaprotams, nereti pat zemē liets, nozaimots.

Tā bija toreiz, kad, irgojot par padomju mūžīgajiem deficītiem un tukšajiem veikalu plauktiem, zinātāji mēdza klusi atstāstīt pirmās republikas gadu mājturības grāmatu tekstus, kuros tika sludināta apmēram šāda lieta: ja mājās aptrūkušies produkti, bet ciemiņi klauvē pie durvīm, kārtīga saimniece neapjuks, bet ies uz klēti – kāds žāvēts šķiņķis vai speķa gabals tur atradīsies vienmēr.

Tagad pienākuši atkal citi laiki. Dažam tik spiedīgi, ka pat padomju leiputrija šķiet gluži kā sapņu mala, kur saimnieko laipnie politbiroja pasaku rūķi. Vēl vairāk ir to, kas negremdējas nostalģiskās atmiņās. Viņi vienkārši gribētu dzīvot mazā un sakārtotā valstī, kuras dzīves līmenis un kvalitāte ir tāda pati kā normālajās Eiropas valstīs. Tā vietā politiķi viņiem piedāvā kārtējo inflācijas vilni, apkaunojošas vētriņas parlamenta ūdensglāzē un nebeidzamus stāstus par korupciju. Ja kādam nepatīk, tas var vākties uz gaišo tāli pa plato Īrijas ceļu!

Ne jau augošo cenu vājprāts ir vienīgais, kas tracina. Vēl vairāk kaitina Eiropas un kvalitātes imitācija, mēģinājumi noplēst no labticīgā pircēja trīs ādas, cenšoties iesmērēt preci, kas labākajā gadījumā ir tās lēta replika. Un nav jau te runa par t. s. firmu zīmoliem vien. Ne mazāk kaitinoši ir vietējo ražotāju sīkie meli, mēģinot iesmērēt pircējiem, piemēram, siera produktus, kas, neraugoties uz vienādo nosaukumu, teju vai katrā pirkšanas reizē garšo citādi, vai, precīzāk, negaršo nekā. Visa šī Holandes siera būšana gāja cauri tikmēr, kamēr to piedāvāja pa lēto, bet tagad, kad tas sācis maksāt kā Eiropā... Nekādi izvēlies Latvijas krāmu to neglābs, ja nebūs kvalitātes.

Vaicāsiet – kāds tam visam sakars ar kultūru? Vai tikai tāds, ka Ziedonis ar savu poēmu pievilkts klāt?

Nē, vistiešākais!

Dzejnieki un kultūra plašākā nozīmē padomju gados veica to pašu misiju, ko Vecās derības pravieši. Tie, neslēpjot vaigu, runāja nepatīkamas, bet būtiskas lietas. Par tām laiku pa laikam varēja arī nocirst galvu, bet šie skarbie vārdi tūkstošiem citu galvu iededza izdzīvošanai nepieciešamo pretestību. Šodien, kad pretestības pravietiskās idejas pienāk anonīmi elektroniskajā pastā, nav ticības, ka mani uzrunā tie, kam tiešām sāp. Drīzāk gan rodas aizdomas par jauno kulīšu vecajiem vēžiem, kas, mēģinot uztusnīt atpakaļ varas zirgā, izmanto grūto brīdi, lai celtu savas paplukušās akcijas.

Ja tagad plašsaziņas līdzekļi masē smadzenes, cenšoties iestāstīt, ka briest revolucionāra situācija – es tam lāga neticu. Te neiznāk pat leģendārie Potjomkina tārpi zupā. Valstiskā līmenī nekas nemainīsies, līdz netiks ģenerētas idejas ar pietiekamu intelektuālo kapacitāti un enerģiju.

Protams, ir apnicis būt slaucamai govij. Protams, ir apriebušies tukšie solījumi un sīkie meli. Tomēr ar pliku apnicis vien nekas nebūs līdzēts. Kamēr netiks atjaunota jēga politiķu novazātajiem jēdzieniem atbildība, godaprāts un patriotisms, neviens PR guru revolūciju neuztaisīs.

 

Valsts valodas centrs atbalsta pircējus, kuri nepērk importa preces bez tulkojuma latviešu valodā

LETA  02/16/08    Valsts valodas centrs (VVC) atbalsta pircēju rīcību, kuri izvēlas nepirkt importa preci, ja tai nav nodrošināts marķējums ar tulkojumu latviešu valodā.

Kā informē VVC sabiedrisko attiecību speciālists Atis Skalbergs, VVC aicina pircējus neiegādāties importa preces bez lietošanas instrukcijas tulkojuma valsts valodā.

VVC nesen pa e-pastu saņēmis kāda pircēja sūdzību, ka viņam lielā veikalu ķēdē Rīgā piedāvāts "aparāts, kas domāts zobu tīrīšanai", taču tam nebija lietošanas instrukcijas valsts valodā. Šo preci pircējs nav iegādājies.

VVC atbalsta šādu pircēju rīcību - nepirkt importa preces, kurām nav vajadzīgo dokumentu valsts valodā, jo, iespējams, tieši tāda rīcība liks veikalu atbildīgajām amatpersonām ievērot Valsts valodas likuma prasības.

Veikalu ķēdi pārbaudīja VVC inspektori un uzlika veikalu amatpersonām naudas sodu. Tagad veikalos šīs preces lietošanas instrukcija ir pieejama arī valsts valodā.

 

Economist: Austrumeiropa, šķiet, piezemēsies viegli

BNS 02/18/08    Lai gan konservatīvi ekonomisti uzskata, ka liels maksājumu konta deficīts, augsta inflācija un fiksēti valūtu kursi veido bīstamu kombināciju, Austrumeiropas valstu tautsaimniecības, kurām pēdējā gadā draudēja straujš kritiens, tomēr, šķiet, virzās uz vieglu piezemēšanos, raksta britu žurnāls Economist.

Igaunijā ekonomikas pieaugums procentos ir samazinājies no divciparu skaitļa līdz 4,5%. Latvijā mazumtirdzniecības apgrozījums pagājušajā vasarā pieauga par 25%, bet tagad tā pieaugums ir 10%. Ārvalstu bankas, kurām pieder lielākā daļa finanšu sistēmas abās valstīs, ir padarījušas stingrākus aizdošanas nosacījumus.

Eiropas Komisija turpina raizēties, sevišķi par Latviju. Tā nesen izteica brīdinājumu par smago piezemēšanos, ja valdība vēlreiz nepadarīs stingrāku fiskālo politiku. Tomēr Nīls Šīrings no Capital Economics Londonā uzskata, ka tikai lielas bankas krahs Baltijā varētu izraisīt krīzi, kas sagrautu vietējo valūtu piesaisti eiro, vēsta Economist.

Tirgi izrāda būtisku iecietību pret Austrumeiropas valstīs samazinājušos vēlmi īstenot reformas pēc iestāšanās ES. Tā kā to darbaspēka izmaksas vēl arvien ir tikai neliela daļa no attiecīgā rādītāja eiro zonā, izaugsmes izredzes ārēji izskatās labas, tomēr pieaug bažas par konkurētspēju ilgākā termiņā.

Vislabākās perspektīvas reģionā tagad ir Slovākijai, ko pavaica iepriekšējās valdības stingrā un nepopulārā politika. Slovākija cer 2009.gadā pāriet uz eiro; ES tagad izvērtē šīs valsts ekonomikas rādītājus un aprīlī paziņos savu spriedumu.

Valstis, kas ir piesaistījušas savu valūtu eiro kursam vai seko tam, zaudē savu monetārās politikas neatkarību. Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas bijušais galvenais ekonomists Vilems Beiters uzskata, ka dažām valstīm būtu labāk pāriet uz eiro vienpusējā kārtā. Eiropas Centrālajai bankai un Eiropas Komisijai tas nepatiktu, tomēr tās nespētu to novērst, apgalvo V.Beiters, teikts Economist publikācijā.

 

Slēpj mantu no iespējamas konfiskācijas

Arnis Kluinis,  NRA  02/19/08    Ekonomikas policijas lēmums par Latvijas kuģniecības (LK) akciju paketes arestēšanu ļauj spriest par to, kāpēc šīs akcijas sākušas ceļošanu starp dažādām firmām ar maz ko izsakošiem nosaukumiem.

Neatkarīgā jau rakstīja par darījumu, kas Latvijas mērogā šķiet ievērības cienīgs. Proti, milzīgu ārzonu firmas Eastgate Properties Limited (Estage) un Ojay Limited (Ojau) esot pārdevušas kopumā 27,55% LK akciju Latvijā reģistrētai firmai International Baltic Investment Ltd (IBI). Vadoties no LK akciju cenas Rīgas Fondu biržā, šā darījuma apjomam naudā vajadzēja pārsniegt 55 miljonus latu. Darījums izraisīja jautājumus, kādā veidā par otru lielāko LK akcionāru varēja kļūt firma ar 27,3 tūkstošu latu lielu pamatkapitālu, 22 tūkstošu latu lieliem aktīviem un 31 latu lieliem zaudējumiem 2006. gadā, par kuru ir pieejama publiska informācija. Citiem vārdiem sakot, kāpēc gan darījums netika pārliecinošāk nomaskēts, izmantojot praktiski nepārskatāmu ofšorfirmu ķēdi, par kurām nevarētu droši apgalvot, ka tām nav nekāda sakara ar 55 miljoniem latu līdzvērtīgām naudas summām.

Draud mantas konfiskācija

Ekonomikas policijas 13. februāra lēmums arestēt šīs akcijas liek domāt, ka, pirmkārt, darījumam nav nekāda sakara ar LK līdzīpašnieku saimniecisko darbību. Policijas lēmumā norādīts, "ka ārzonas kompānijas Ojay Limited un Eastgate Properties Limited a/s LK akcijas 01. 02. 2008. gadā pārskaitīja uz kompānijas IBI vērtspapīru kontu .., tādā veidā slēpjot mantu. Ņemot vērā iepriekš minēto, lai nodrošinātu mantisko jautājumu risinājumu kriminālprocesā, kā arī iespējamo mantas konfiskāciju", Ekonomikas policija nolēma un Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa apstiprināja aresta uzlikšanu gan šīm akcijām, gan arī IBI vērtspapīru kontam un norēķinu kontam.

Ar mantas slēpšanas gadījumā iespējamu laika trūkumu varētu izskaidrot arī dīvainos notikumus LK akcionāru sapulcē 15. februārī, kurai tikuši piesūtīti savstarpēji pretrunīgi dokumenti par īpašumtiesībām uz 27,55% LK akciju. Uzņēmuma valde bija 7. februārī saņēmusi IBI paziņojumu par būtiskas tiešas līdzdalības iegūšanu uzņēmumā (27,55% akciju īpašnieks atbilst šādam kritērijam), bet Ojay un Eastgate nevis apliecinājušas šādas līdzdalības zaudēšanu, bet gan, tieši otrādi, dažas dienas vēlāk informējušas LK valdi par savām tiesībām kopš 4. februāra (tātad varbūt ar pārtraukumu uz dažām dienām vai stundām, jo šīs firmas ar LK akcijām ir iepriekš rīkojušās nu jau gadus piecus) uz tāda paša apmēra LK paketi, uz kādu jau bija pieteicies IBI. LK valde vērsa uzmanību arī uz to, ka Ojay un Eastgate vārdā rakstītie paziņojumi bija nākuši no tās pašas firmas Heidelberga Audits, starp kuras īpašniekiem esošais Arnis Nīcgalis bija pieteicies uz LK akcijām IBI vārdā, būdams šīs firmas amatpersona.

Policijai parāda viltus pēdas

Ojay, Eastgate un IBI pretrunīgo paziņojumu dēļ LK valde neiekļāva nevienu no abiem pretendentiem uz 27,55% akciju paketi LK akcionāru sapulces balsotāju sarakstā, un A. Nīcgalim zuda iespēja pretendēt uz vietu LK padomē, bet, iespējams, ka šīs akciju paketes īpašniekus tas apmierina. Proti, varbūt nav iespējams izpildīt policijas lēmumu par IBI rīcībā esošo LK akciju paketes arestu, jo IBI rīcībā šo akciju nemaz nav un, vadoties no Ojay un Eastgate vestījuma LK, nekad nav bijušas. Tagad policijai būtu jāpieņem pavisam cits lēmums par Ojay un Eastgate rīcībā esošo LK akciju arestu, bet tas prasīs laiku, un tā izpilde attiecībā pret ārzonu firmām būs grūtāka nekā pret IBI, kuras vērtspapīru un norēķinu konti atrodas tepat Hansabankā.

Juristu dīvainie paskaidrojumi

No divu juristu – A. Nīcgaļa un viņa kompanjona Mārtiņa Kvēpa – viedokļa raugoties, kompensācija par neiegūtajām vietām LK padomē būs iespēja daudzus gadus vilkt tiesas procesu, kurā tiek apstrīdēts LK valdes lēmums neiekļaut Ojay, Eastgate un IBI uzņēmuma akcionāru sapulces balsotāju sarakstā.

Tūlīt pēc LK akcionāru sapulces viņi iesniedza varbūt jau pirms sapulces sacerētu lūgumu Uzņēmumu reģistram nereģistrēt LK akcionāru lēmumu par izmaiņām LK padomes sastāvā. Uzņēmumu reģistrs savu lēmumu par šo lūgumu ir solījis paziņot šodien. Par lūguma pamatojumu zināms tik, cik M. Kvēps ir izsacījies laikrakstam Diena. Izrādās, ka pamatu LK nezināmo akcionāru pārstāvju nepielaišanai pie balsošanas par sevis ievēlēšanu LK padomē esot radījusi Ekonomikas policija ar lēmumu arestēt IBI piederošās LK akcijas, kā arī ar kratīšanu daudzu Ventspils ostas uzņēmumu līdzīpašniekam Oļegam Stepanovam piederošu firmu birojos. Šāds pamatojums ir pārsteidzošs tādā nozīmē, ka akciju arests līdzīgos gadījumos nav atņēmis šo akciju īpašniekiem balsstiesības akcionāru sapulcēs, un arī LK valde neko tādu nav teikusi. Cita lieta, ja akcijas bija jāslēpj no Ekonomikas policijas, uzrādot par akciju īpašnieci IBI un tajā pašā laikā arī Ojay un Eastgate, bet šodien vai rīt varbūt pavisam citas firmas.

Ap juristu biroju Heidelberga sagrupējušies juristi savu skaidrojumu par darbībām ar LK akcijām sniegt nevēlējās. Biroja sekretariāts teicās neko nezinām par šajā pašā adresē reģistrētā IBI preses sekretāri Gaļinu Moločkovu, uz kuru iepriekš bija atsaukusies ziņu aģentūra BNS. Runāt par IBI esot spējīgs tikai A. Nīcgalis, kurš skaitījās aizņemts vakar visu dienu līdz vēlam vakaram.

 

Kredīti kļuvuši divtik dārgi

Ilze Šteinfelde,  NRA  02/18/08    Lai gan procentu likmes mājokļa kredītiem gada laikā pieaugušas divas reizes un straujais cenu kāpums maciņus iztukšo arvien ātrāk, pagaidām lielākās bankas nav noraizējušās par zaudētiem kredītiem.

Ņemot kredītu latos mājokļa iegādei pirms gada, vidējā aizdevuma likme uz gadu bija 6,21%, bet gada beigās kredīts jau bija kļuvis divas reizes dārgāks – vidējā mājokļa kredīta likme bija sasniegusi 14,3%. Patēriņa kredīta likmes gada laikā sadārdzinājās par aptuveni piektdaļu no 16,35% līdz 20%, bet kopš 2004. gada sākuma, kad kredītlikme bija 11,5%, tā arī palielinājusies gandrīz divtik. Četru gadu laikā RIGIBOR uz sešiem mēnešiem paaugstinājās aptuveni 2,5 reizes – no 4,27% līdz 11,6%.

Pēc Latvijas Bankas datiem, pērn aptuveni puse no visiem aizdevumiem tika tērēta mājokļa iegādei un operācijām ar nekustamo īpašumu, savukārt apstrādes rūpniecībai 7,4% bet lauksaimniecībai – tikai 2,4%. Pagājušā gada beigās lielākais kredītu pieauguma temps bijis nekustamo īpašumu jomā – 60%, lai gan tas bija tikai uz pusi tik liels, cik 2006. gadā. Būvniecības kredītu pieaugums bijis aptuveni 40% robežās, bet lauksaimniecības – tikai 16%, var secināt pēc Latvijas Bankas rīcībā esošās informācijas. Straujākais pieauguma temps lauksaimniecības kreditēšanā bija 2005. gada trešajā ceturksnī.

Pagājušā gada trešajā ceturksnī kredīti lauksaimniecībai pārsniedza 222 miljonus latu, mežsaimniecībai – 60 miljonus latu, zvejniecības nozarei – 18,7 miljonus latu. Lauksaimniecības un zvejniecības uzņēmumiem izsniegtajos kredītos dominē kredīti pret hipotēkas nodrošinājumu, liecina Latvijas Bankas rīcībā esošā informācija. No visiem lauksaimniecībai izsniegtiem kredītiem pret hipotēku tika izsniegti 74% aizdevumu, pret komercķīlu – 17%, bet bez nodrošinājuma – 2% kredītu.

Hansabankas grupas klienti pērn aktīvi izmantojuši kreditēšanas pakalpojumus, nodrošinot Hansabankai lielāko tirgus daļu – 26,7% hipotekārajā kreditēšanā, 30% uzņēmumu finansēšanā un aptuveni 40% automašīnu līzingā. Kopumā privātpersonām izsniegto kredītu apjoms pieaudzis par 42%, sasniedzot 1,854 miljardus latu, bet kredītportfeļa apjoms kopumā sasniedz

4,171 miljardu latu. Mājokļa kredīta tirgū, kur bija vērojama izaugsmes tempu samazināšanās, pieaugums bija 34%. Arī 2007. gadā Hansabanka palīdzēja klientiem aizņemties pārdomāti, uzsverot arī to, ka paralēli kredītu ņemšanai ir svarīgi veidot uzkrājumus.

Uzņēmumu sektorā Hansabankas grupa sasniegusi pieaugumu 29 procentu apmērā, bet kopējais uzņēmumu kredītportfelis bija 2,3 miljardi latu. Šajā jomā bija vērojama fokusa maiņa no nekustamā īpašuma sektora uz citām uzņēmējdarbības formām.

Unibankas kopējais kredītportfelis ir 2,6 miljardi latu jeb par 19% vairāk nekā 2006. gada beigās. Mājsaimniecībām izsniegto kredītu apjoms mājokļu iegādei 2006. gadā pieauga par 34 procentiem jeb 175 miljoniem latu, sasniedzot 694 miljonu latu lielu kredītportfeli.

Savukārt Nordea bankas izsniegto kredītu apjoms pērn sasniedzis 1,554 miljardus latu – par 83 procentiem vairāk nekā iepriekš. Nordea bankas vadītājs Valdis Siksnis uzsvēra, ka bankas kredītportfeļa kvalitāte ir bijusi nemainīgi augsta. Pērn bankas kredītu zaudējumi un uzkrājumi nedrošiem kredītiem ir bijuši 389 000 latu jeb 0,003 procenti no Nordea bankas kopējā kredītportfeļa.

"Pateicoties ilggadēji piesardzīgajai kreditēšanas politikai, mainoties makroekonomiskajam fonam, mēs neesam bijuši spiesti veikt būtiskas izmaiņas mūsu darbības stratēģijā. Klienti ir augstu novērtējuši mūsu prognozējamību un uzticamību. 2007. gadā esam sasnieguši nebijuši augstu kreditēšanas apjomu pieaugumu, kļūstot par korporatīvo klientu kreditēšanas līderi. Arī nākotnē mums būs aktīva loma kreditēšanas tirgū, tomēr vēl aktīvāk centīsimies informēt mūsu klientus par naudas līdzekļu pārvaldes risinājumiem un dažādiem finanšu un izejvielu tirgus risku pārvaldes instrumentiem," sacīja Nordea korporatīvo darījumu vadītājs Gustavs Eglītis.

 

 

 

 

 

Kultūrā un izglītībā...

 

 

 

 

Izrādes Pūt, vējiņi! jaunumi

NRA  02/14/08    17. februārī režisores Gaļinas Poļiščukas iestudējumā Pūt, vējiņi! pēc ilgāka pārtraukuma atgriezīsies Baibas lomas atveidotāja Dita Lūriņa un Inga Misāne Zanes lomā. Izrāde iegūs arī citu muzikālo noformējumu.

To veidos jaunie mūziķi Laima Jansone, Gatis Valters un Mikus Čavarts, kuri spēlēs akustiskos tautas instrumentus, piemēram, kokli un ģīgu. Šie instrumenti radīs izrādei jaunu skanējumu un pastiprinās tās režisorisko koncepciju. Martā Pūt, vējiņi! dosies uz festivālu Ukrainā.

 

LU Studentu teātra uzvara

Līvija Dūmiņa,  NRA  02/14/08    «Vēl labāks, mākslinieciskāks un drosmīgāks,» – tā apbalvošanas ceremonijā Rīgas kultūras un tautas mākslas centrā Mazā ģilde par amatieru teātru festivālu Rīga spēlē teātri, kas beidzās nedēļas nogalē.

Šīs nedēļas nogalē, sacīja Rīgas domes Kultūras departamenta direktore Diāna Čivle. Bet par labāko 15 galvaspilsētas amatieru teātru skatē 17 izrāžu konkurencē šoreiz atzīts Latvijas Universitātes Studentu teātra iestudējums Asins kāzas.

Svētdien Rīgas domes Kultūras departaments apbalvoja Rīgas amatierteātru festivāla Rīga spēlē teātri 2008 labākās izrādes. Naudas balvu – 200 latu – un ceļojošo balvu – bronzas statuju Lielais Toms – par mākslinieciski pārliecinošu klasikas interpretāciju F. G. Lorkas lugas Asins kāzas iestudējumā saņēma Latvijas Universitātes Studentu teātris un režisore Maija Veide.

Starptautiskās žūrijas pārstāve teātra zinātniece Guna Zeltiņa, vērtējot Rīgas amatierteātru darbu, atzīst, ka vispārsteidzošākā un visvērtīgākā lieta ir varavīksnes princips. "Mūsu profesionālie teātri tomēr tik ārkārtīgi neatšķiras cits no cita kā šie amatieru teātri, kur valda ļoti liela kolektīvu, repertuāra, spēles stilu dažādība un domāšanas līmeņu atšķirības – interesantas, svaigas, negaidītas. Galvenais, ka cilvēki to dara ar sirds degsmi, ar prieku un aizrautību, kādas profesionālajā teātrī, manuprāt, ļoti bieži pietrūkst, jo tur lielā mērā dominē rutīna. Iestudējumos jūtams svaigums, dziļums, personiskā ieinteresētība un vēlēšanās aptvert un runāt par sev būtiskām lietām. Izrādēs jūtama vēlme būt līdzdalībniekiem gan šīs dienas procesos, gan tuvināties klasikai.

 

Visvairāk izvēlas kārtot centralizēto eksāmenu angļu valodā

LETA  02/14/08    Izglītības satura un eksaminācijas centra (ISEC) Analīžu un datu sagatavošanas daļa ir apkopojusi no izglītības pārvaldēm saņemtos datus par skolēnu skaitu, kas pieteikušies eksāmeniem.

Vislielākais pieteikumu skaits ir saņemts angļu valodas eksāmenam - saņemti 25 280 pieteikumi, aģentūrai LETA pastāstīja ISEC Informācijas biroja vadītājas vietniece Elīna Šmite.

20 232 pieteikumi par centralizēto eksāmenu kārtošanu saņemti latviešu valodas un literatūras latviešu mācībvalodas izglītības programmās, 17 231 pieteikums - vēstures eksāmenam un 16 107 pieteikumi - matemātikas centralizēto eksāmenu kārtošanai.

Ja salīdzina šos datus ar 2006./2007.mācību gada eksāmenu kārtotāju skaitu, ISEC secina, ka minētos eksāmenus izvēlējies kārtot lielāks skolēnu skaits nekā pagājušajā gadā.

Latviešu valodas un literatūras centralizēto eksāmenu mazākumtautību izglītības programmām vēlas kārtot 6745 skolēni, krievu valodas eksāmenu - 4757 skolēni, bet bioloģijas eksāmenu - 3842 skolēni.

Kārtotāju skaits, salīdzinot ar pagājušo gadu, pieaudzis fizikā - šo centralizēto eksāmenu vēlas kārtot 3791 skolēns. Kārtotāju skaits viskrasāk ir krities vācu valodā, saņemti ir 1083 pieteikumi, tradicionāli mazs pieteikumu skaits ir eksāmenam franču valodā - 137 pieteikumi. Bioloģijas eksāmenu ir izvēlējušies 3842 skolēni, bet ķīmiju - 1780 skolēni.

ISEC apkopojis arī 9.klases skolēnu pieteikumus centralizētajam eksāmenam latviešu valodā mazākumtautību izglītības programmās. Pieteikušies ir 7464 skolēni, kas ir par 13% mazāk nekā pagājušajā gadā.

ISEC uzsver, ka minētie dati vēl var mainīties, jo skolēniem ir tiesības mainīt iepriekš izvēlētos eksāmenus līdz 1.aprīlim. Līdz šim datumam ir iespējams pieteikties arī centralizēto eksāmenu kārtošanai augstskolās, ar kurām ISEC ir noslēdzis sadarbības līgumu.

Jau ziņots, ka vidusskolēni pagājušā gada decembrī izvēlējās tos centralizētos eksāmenus, kurus viņi vēlas kārtot, lai iegūtu vispārējo vidējo izglītību.

Šobrīd, vidusskolu beidzot, jākārto pieci eksāmeni - divi valsts noteiktie, proti, latviešu valodā un literatūrā un vienā no svešvalodām, viens skolas noteiktajā mācību priekšmetā, kā arī divi skolēna izvēlētajos mācību priekšmetos.

 

Kamēr... un Pauls pārstāvēs Latviju Krievijā

Lauma Mellēna,  NRA  02/15/08    Pagājušā gada rudenī ar panākumiem Latvijas Nacionālā opera pēc ilgāka pārtraukuma viesojās Maskavas Lielajā teātrī ar viesizrādēm – Dmitrija Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu un šīssezonas pērli – Žorža Bizē Karmenas jauniestudējumu, kurā operas darbība risinās mūsdienu Kubā.

Ar minētajām viesizrādēm tika atklāts nozīmīgs notikums Latvijas un Krievijas starpkultūru dialogā – Latvijas kultūras dienas Krievijā. Kultūras dienu laikā kaimiņu lielvalstī tiks rādītas gan latviešu izstādes, gan koncerti, gan teātra izrādes.

Mūzikas pasauli šajā pasākumā pārstāv Krievijā par teju mūžīgo vērtību atzītais Raimonds Pauls, kura vārds tikai retajam Krievijas pilsonim ir svešs. Vismaz tiem, kas piedzīvojuši padomju laikus un Paula dziesmu popularitātes vilni, sākot jau ar Allas Borisovnas dziedāto Miljonu sārtu rožu. Tomēr bez populārajām dziesmām šoreiz maestro uz Krieviju ņem līdzi arī kori Kamēr..., kas Krievijas klausītājiem piedāvās divas koncertprogrammas.

26. un 27. februārī Maskavas Starptautiskajā mūzikas namā skanēs jauniešu kora Kamēr... solo programma a capella (latviešu komponistu darbi), kā arī maestro Raimonda Paula veidotās Johana Sebastiana Baha prelūdiju un fūgu apdares korim un džeza trio un Paula populārākās dziesmas jaunās apdarēs korim, džeza trio un solistam Intaram Busulim. Programma pielāgota auditorijas īpatnībām, vienlaikus pamanoties iebarot Maskavai mazliet latviešu oriģinālmūzikas.

Taču mūsdienās primāra ir vizuālā uztvere, tāpēc jau pirms mūzikas programmas 19. februārī Maskavas laikmetīgās mākslas jaunajā centrā Vinzavod atklās divas izstādes – Latvijas plakāta mākslas retrospektīvu Publiskie spoguļi, kurā būs skatāms latviešu plakātu zelta fonds, un Latvijas mūsdienu fotogrāfijas izstādi Privāts, kurai izvēlētie septiņi mākslinieki pārstāv dažādas paaudzes, atšķirīgas tehnikas un daudzveidīgus radošos virzienus ar fotogrāfiju kā galveno izteiksmes līdzekli. Abas izstādes Maskavā būs skatāmas līdz 15. martam.

Savukārt pavasarī no 7. aprīļa līdz 11. maijam Maskavā Krievijas Valsts mūsdienu mākslas centrā notiks Latvijas laikmetīgās mākslas izstāde. Ekspozīcijas mērķis būs radīt ieskatu Latvijas pēdējo gadu mākslas aktuālajos procesos. Izstādē būs skatāmi gan tradicionālās, gan digitālās tehnikās veidoti mākslas darbi. Latvijas kultūras sezona Krievijā noslēgsies aprīlī ar Jaunā Rīgas teātra viesizrādēm Maskavas Meierholda centrā. Jaunais Rīgas teātris uz Maskavu vedīs trīs izrādes: Soņu, Klusuma skaņas un Latviešu stāstus.

 

Latviešu mākslas teorija 1900—1940: ideju un ietekmju kartējums

Stella Pelše,  Diena  02/15/08    Mākslas vēsturi metaforiski salīdzinot ar grāmatu, kuras tekstu vietām pārtrauc neaizpildītas vietas jeb "baltie laukumi", to likvidēšanu var uzskatīt par pētniecības svarīgāko uzdevumu. Latviešu mākslas teorija kā atsevišķa tēma līdz šim nav parādījusies humanitāro zinātņu redzeslokā, lai gan dažās padomju posma publikācijās (estētikas vēsturnieka Pētera Zeiles un mākslas zinātnieces Skaidrītes Cielavas apcerēs) ietverti arī pazīstamāko mākslinieku vai mākslas vēsturnieku uzskatu vērtējumi. Tomēr, traktējot mākslas teoriju kā "absolūtās patiesības" paudēju noteiktas ideoloģijas aspektā, vairums pirmspadomju tekstu tika raksturoti fragmentāri, kā pretrunīgas un relatīvi nevērtīgas rietumniecisko ietekmju kompilācijas. Pievērsties šai tēmai rosināja arī mākslas prakses izmaiņas, kuru adekvātai kontekstualizācijai var noderēt vēsturisko precedentu apzināšana.

Mākslas teorijas vieta XX gadsimta Rietumu kultūrā ir bijusi mainīga un paradoksāla — no vienas puses, modernisms izcēla spontānu, intuitīvu jaunradi, kam nav nepieciešami priekšraksti un pamatojumi; no otras — māksla ir definēta kā māksla un nošķirta no ne–mākslas tieši ar teorijas palīdzību. Tradicionāla teorijas definīcija izceļ sistemātiski organizētas zināšanas, pieņēmumus un principus, kas ļauj analizēt, izskaidrot vai paredzēt noteiktus fenomenus. Tomēr pētnieki ir konstatējuši, ka mūsdienās tā visbiežāk vairs nav sistemātiska, nefiksē principus, pat necenšas būt zināšanas, tiek apzināti nošķirta no pieredzes, apsola neizskaidrot fenomenus un cenšas mūs pārliecināt par konkrēto lietu izpratnes un izskaidrošanas nenozīmību.1 Funkcionāli noderīgāk gan izrādījās pieņemt, ka mākslas teorija ir "…mākslinieka radošā darba likumsakarību formulēšana. Komentāri, kuros ir šādi jautājumi, izskaidrojumi un likumi, parasti izrietot no cieša kontakta ar topošu vai jau pabeigtu mākslas darbu, veido mākslas teorijas pamatu".2 Mākslas teorija šai gadījumā ir rakstītu atziņu kopums, nevis, piemēram, secinājumi, kas atvedināti no pašiem mākslas darbiem. Vēsturiski šādas atziņas (kā viduslaiku posma tehnoloģiskie palīglīdzekļi vai renesanses traktāti) ir tikuši adresēti māksliniekiem, tie ir ieteikumi, kā veidot gleznu vai skulptūru, kā lietot perspektīvu vai krāsu mācību, tikai pamazām sākot uzrunāt plašāku publiku.

Vispārinošas atziņas par mākslu (runa, protams, nav par izvērstām domas sistēmām) Latvijā atrodamas ļoti dažādās publikācijās — grāmatās, apcerēs rakstu krājumos, žurnālos, laikrakstos, arī nepublicētos manuskriptos, vēstuļu un dienasgrāmatu materiālos. To autori ir visdažādāko nozaru pārstāvji (mākslinieki, literāti, literatūras kritiķi, vēsturnieki, utt.). Kā profesionāli izglītotākos mākslas vēsturē var minēt vien starpkaru posma autoritatīvāko figūru Borisu Viperu, Kristapu Eliasu (daudzu plašu pārskatu autors par citzemju mākslu) un Anrī Bergsona estētiskās koncepcijas popularizētāju Mildu Paleviču.

Neoromantisms, morālisms, marksisms

XIX gadsimta nogales ainu Eiropā veidoja savstarpēji konkurējošu, polemisku nostādņu kaleidoskops, no kura smeltās idejas jaunās, nacionālās kultūras veidotājiem bija jāsamēro ar vietējo situāciju. Būtiski minēt franču autora Ipolita Tēna kultūrvēsturisko metodi. Viņa Domas par mākslu bija viens no pirmajiem latviski tulkotajiem teorētiskajiem darbiem (izdots 1897.gadā); vietējie autori to ne tikai atsaucīgi novērtē, bet citē un pārstāsta visā XX gadsimta gaitā. Tēna akcents uz vides un apstākļu prioritāti saskanēja ar nacionālās pašapziņas dzimšanu, bet mākslā cildinātie uzbūves "loģikas" un lietu "pamata rakstura" kritēriji bija aizgūti no visā pēcrenesanses Eiropā tradicionāli cirkulējošiem teorētiskajiem priekšstatiem. Antīkajā estētikā sakņotie mērķi (rādīt uzlabotus, "derīgus" raksturus) norādīja vistaisnāko ceļu mākslas nokļūšanai dažādu ideoloģiju kalpībā. Daudzi vēlākie marksistiski vai nacionālistiski pamatotie postulāti aizdomīgi līdzinās klasiskajai doktrīnai, kas pārņemta ar pozitīvistu starpniecību (dabas atdarināšanas princips plus ideālo paraugu interpretācija, plus tautas dzīves apstākļu izcēlums).

Ap 1900.gadu mākslas problēmas latviešu sabiedrībā tiek aktualizētas jaunā pakāpē — informatīvus rakstiņus papildina plašāki teorētiski izvērsumi. Literatūras kritiķis Teodors Zeiferts Rīgas Mākslas biedrības izstādes recenzijā raksta: "Latvietim nav nekādu mākslas tradīciju, tāpēc viņš var viegli pieslieties jaunajai mākslai, kam citur jācīnās ar iesakņojušamies mākslas centieniem. Uz šiem pamatiem var Baltijas māksla cerēt uz ziedu laikiem" (Mājas Viesis, 1899, nr.3, 6.lpp.). Šāds konstatējums ir interesants kā atspēriena punkts gluži pretējiem secinājumiem vēlāko autoru tekstos. No vienas puses, tradīciju trūkums patiešām varēja mudināt pievērsties novatoriskiem izteiksmes līdzekļiem. Taču, no otras puses, tieši tradīciju trūkuma dēļ jebkurš novatorisms var tikt arī noraidīts. Ja jau nav tradīciju, ar kurām cīnīties, kāpēc pārņemt šīs cīņas metodes? Vai daudz pareizāk nebūtu attīstīt pašas tradīcijas? Šos slēdzienus ietekmē rakstītāju svārstīšanās starp Eiropas senāko un jaunāko tradīciju vilinājumiem.

Gadsimta sākumā kā plašāko var izcelt neoromantisma tendenci. Tajā vairāk vai mazāk apliecināta mākslinieka emocionāli ekspresīvā skatījuma un iztēles nozīmība, mākslas formālās kvalitātes pretstatā izglītojošam vai moralizējošam saturam, tās nošķīrums no zinātnes un racionālas izziņas kopumā, kā arī orientācija uz dabu un dabiskumu — atšķirīgu kā no akadēmisma šabloniem, tā no naturālistiskās detaļu patiesības. Sapludinot impresionisma "tīro redzējumu" ar simbolisma augsto ideju atklāsmi, neoromantismā vērojama arī ģenētiska saikne ar romantisma idejām. Tā kopiespaida nozīme, krāsu, līniju un laukumu subjektīvā pašvērtība augstu novērtēta jau franču romantisma gleznotāja Ežēna Delakruā piezīmēs; arī dzejnieka un kritiķa Šarla Bodlēra daudz citētā frāze, ka Delakruā izpratnē daba ir tikai vārdnīca, no kuras izvēlēties vārdus un sakārtot atbilstoši savai iztēlei, vēl ilgi XX gadsimtā noderējusi tradicionālistu vai ideoloģisko pārraugu pieprasītas naturālistiskas "pareizības" atspēkošanai. Centrālā figūra šeit noteikti ir gleznotājs Janis Rozentāls, kura rakstos (žurnālos Vērotājs un Zalktis) svarīgāko vietu ieņem komplicētās attiecības starp īstenību kā jaunrades "izejmateriālu" un mākslinieka subjektīvi pārveidojošo darbību. Daudzu atziņu izcelsmi palīdz precizēt Rozentāla bibliotēkā atrodamās vācu mākslas grāmatas, kuru fragmenti pārceļojuši viņa rakstos gan tiešu citātu, gan vairāk vai mazāk modificētu pārstāstu formā, piemēram, šodien mazpazīstama vācu autora Kurta Mincera apcerējums Mākslinieka māksla. Praktiskās estētikas prolegomeni. Plašs ideju spektrs no reālisma inspirētās tiešās sekošanas dabai līdz individualitātes izcēlumam un tālejošajam sintēzes jeb "reālā simbolisma" principam atrodams gleznotāja un grafiķa Teodora Ūdera vēstulēs. Mākslas teorijas sakarā noteikti jāmin arī vēsturnieks Arveds Švābe, kura erudīcija estētikas un mākslas zinātnes specifiskās literatūras jomā krietni pārspēja nozares praktiķu — mākslinieku — kompetenci. Šāds sava laika populāro teoriju eksperts bija arī rakstnieks un politiskais darbinieks Miķelis Valters, kura grāmatiņas Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos (1908) un Florencē. Studija iz mākslas vēstures un mākslas teorijas (1909) līdz šim traktētas tikai kā reakcionārs uzbrukums marksistiem, bet būtībā izvērsti popularizē empātijas teorijas "tēva" Teodora Lipsa un vācu estētiķa Maksa Desuāra atziņas, analizējot arī daudzu citu tā laika psiholoģijas un mākslas vēstures autoritāšu (Vilhelma Vundta, Vilhelma Lībkes, Karla Vērmana u.c.) sniegumu. Neoromantismam tuvas, dažādi akcentētas idejas pauda arī mākslinieks un ražīgais kritiķis Jūlijs Madernieks, gleznotājs Voldemārs Zeltiņš, daudzi literāti u.c. autori. Mazliet citādu, reālismam tuvāku pieeju, uzsverot jauno virzienu bezvērtību, apliecināja tēlnieks Gustavs Šķilters (viņš arī starpkaru posmā apcerēja "saudzējošos", konservatīvos spēkus, kas latviešiem esot daudz piemērotāki nekā iznīcinošie novatoru centieni).

XX gadsimta pirmajā dekādē iezīmējas arī atšķirīga domas ievirze, ko var nosaukt par morālismu (patapinot šo terminu no Rietumu literatūras vēstures). Tā kodols bija krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja savulaik ietekmīgais apcerējums Kas ir māksla? (1898) un daži citi avoti, akcentējot mākslas kā "jūtu apmaiņas" utilitāro funkciju, kam jāveicina reālās dzīves uzlabošana (pretstatā "mākslai mākslas dēļ"), kā arī vispārējās saprotamības un tautiskuma kritērijs (pretstatā estētisma individuālismam). Šādus uzskatus pauda aktieris un režisors Vidridžu Pēteris, literāti Fricis Mierkalns un Rūdolfs Balodis, arī pedagogs Aleksandrs Dauge u.c. autori. Šai posmā, protams, neizpalika arī marksisma ideju attiecināšana uz mākslu, lai gan padomju laika pārskatos tām piešķirta neproporcionāli nozīmīga loma. Lai arī marksisma un morālisma nostādnēm ir daudz kopīga (izpratne par mākslu kā līdzekli, Rietumu individuālisma kritika), tomēr marksistiem bija svarīga nevis jūtu pārraidīšana vispār, bet atbilstoši konkrētās šķiras interesēm, jaunās mākslas veidošanā piedāvājot vien graujošākus vai mērenākus, subjektīvi "pareizus" ieteikumus pasaules mākslas mantojuma revidēšanai.

Kā svarīga epizode gadsimta otrajā dekādē jāmin modernisma ideju ienākšana — krievu mākslinieku apvienības Sojuz Molodeži korifeja Voldemāra Matveja nostādnes. Šai posmā tās vēl neguva īpašu atsaucību, toties izraisīja pirmo plašāko publisko diskusiju presē sakarā ar apvienības izstādi Rīgā 1910.gadā — Jūlijs Madernieks aizstāv mākslinieka tiesības "studēt", līdz ar to izmainīt dabu, nevis to kopēt, bet Gustavs Šķilters un Rihards Zariņš satraucas par dabas studiju atmešanu un mākslinieka prasmju degradāciju. Krāsas un līnijas atbrīvošana, faktūras potenciāla izpēte, kā arī Matveja uzskats par amatu kā "lētu lietu" un plastisko vērtību izcēlums iezīmē izmaiņas, kam vēlāk būs svarīga loma Rīgas mākslinieku grupas radošā kredo kristalizācijā.

Modernisma pacēlums

Ap otrās dekādes vidu iezīmējās jauns pavērsiens — dažādu klasiskā modernisma virzienu (futūrisma, ekspresionisma, kubisma) vēsmu sintezēta un pastarpināta adaptācija. Satura un formas, kā arī nacionālās mākslas jautājumi tiek risināti, meklējot līdzsvaru starp pieļaujamo un pat nepieciešamo "svešo" elementu pārņemšanu un pārlieku pakļaušanos tiem. Priekšstats par dabas atdarināšanu (arī pieļaujot mākslinieka subjektīvo ieguldījumu) piedzīvo būtisku krīzi, pieaugot formas un ekspresijas lomai, mākslas virzības iekšējās dinamikas kāpinājumam, paredzot gan atbrīvošanos no tradīciju sloga, gan to radošu izmantošanu.

Viens no radikālākajiem autoriem, kas vēlāk gan paudis krietni mērenākus viedokļus, ir mākslinieks Niklāvs Strunke. Viņa 1917.—1919.gada sacerējumi, pārfrāzējot Krievijā gūtos iespaidus, pat salīdzina mākslas akadēmijas ar apbedīšanas birojiem, gluži kā futūrisma "tēvs" Filipo Tommazo Marineti, kas apgalvoja, ka muzeji un kapsētas ne ar ko neatšķiroties. Ja Strunke saka, ka "Tradīcijas ir lielākais un briesmīgākais ienaidnieks kā priekš mākslas, tā priekš mākslas darbiniekiem" (Taurētājs, 1919, nr.1/2, 55.lpp.), tad, piemēram, modernisma celmlauži Jēkabs Kazaks un Jāzeps Grosvalds daudz noteiktāk uzsver tradīciju trūkumu nekā to radītos draudus — tas drīzāk ir apgūstams, iepriekš neizmantots iespēju lauks. Tālejoša nozīme nacionālās mākslas formulējumos izrādījās Grosvalda secinājumam, ka "mākslinieka darbībai nākas būt nevis analītiskai un rekonstruktīvai, bet sintētiskai un konstruktīvai, un intuīcijai jāuzņemas tā loma, kuru zemēs ar spēcīgu tradīciju spēlē erudīcija un konvencijas" (Latviešu mākslinieku teorētiskie raksti un manifesti/ sast. I. Bužinska, Neputns:, 2002, 11.lpp.).

20.gadu sākumā atrodami arī kreisi ietonēta ekspresionisma piemēri, kā arī manāms sociāla patosa īpatsvars. Lielāka vērība padomju laikā pievērsta rakstnieka Andreja Kurcija devumam, tomēr viņa grāmata Aktīvā māksla (1923), viens no Latvijai netipiskiem izvērstas teorijas manifestiem, ko inspirēja Kurcija studijas starptautiskā avangarda "kausējamajā katlā" Berlīnē, tradicionāli interpretēta "jaunības kļūdu" kontekstā kā aizraušanās ar formālismu. Patiesi, viņš raksta, ka "sižeta nozīme dzīves dialektikā nobāl un ar laiku izgaist, bet formiskais paliek dzīvs un aktīvs" (13.lpp.), tomēr vienlaikus aktīvisms esot "sociālas gribas nests" (15. lpp.) un tāls no "mākslu mākslai" koncepcijas. Zināmas vispārīgas paralēles ar vācu literāro kustību, kas padsmitajos gados grupējās ap žurnālu Die Aktion, var konstatēt, tomēr daudz vairāk Kurcijs izmanto franču pūristu Fernāna Ležē un Amedē Ozanfāna atziņas. Nedaudz analogs manifesta raksturs piemīt arī dažām Rīgas mākslinieku grupas galvenā ideologa Romana Sutas apcerēm, cenšoties iedēstīt vietējā kultūrapziņā domu, ka tieša glezniecības saprašana sākas tik tur, kur beidzas ikkatrs paskaidrojums, kā arī atvērtību citzemju pieredzei: "Mums nav tradīciju statisko mākslu laukā, tamdēļ latvju mākslinieku uzdevums būtu piesavināties dižākos, lielākos, skaidrākos statisko mākslu ārējās izteiksmes līdzekļus pie lielām, vecām kultūras tautām" (Latvijas Kareivja pielikums, 1921, nr.15(78)), proti, krāsas, formas, konstrukcijas, ritma "laikmetīgo valodu".

Interesantu vietu šai ideju spektrā ieņem gleznotāja un senatnes pētnieka Ernesta Brastiņa grāmata Glezniecības pastardienas (1922), kurā plaši pārstāstītas vācu ekonomista Karla Bīhera sacerējumā Darbs un ritms aizgūtās idejas par tautasdziesmu ritmu kā raita un sekmīga darba pamatu. Glezniecību nodēvējis par "daiļo francūzieti", Brastiņš to vēlējās izraidīt no latviskās Latvijas, savukārt Arveds Švābe recenzijā (Ritums, nr.4, 312—315. lpp.) norādīja šī nacionālā patosa utopiskumu — "ārzemju gars mājo ne tikai glezniecībā", un tad nāktos atteikties arī no satversmes, tiesībām, zinātnes u.c. kultūras sasniegumiem, atgriežoties pirmatnējā stāvoklī. Ikviens kultūras elements var izrādīties aizguvums, bet tas nebūt neatceļ tā vērtību un nozīmību — šīs domas aktualitāte noteikti pārsniedz tālaika diskusijas ietvarus.

Tradicionālisma izvēršanās

Modernisma ietekme cieši saskārās un mijiedarbojās ar pamazām augošo interesi par latviešu mākslas nākotni kā jauna klasicisma ēru, iekļaujoties vispāreiropeiskajā "kārtības atjaunošanas" gultnē; arī izteikti konservatīvi viedokļi, orientēti uz akadēmiskā reālisma "nacionālo vērtību" atdzīvināšanu, neizpalika jau 20.gados. Politiskā režīma maiņa 1934. gadā iezīmējās ar stilistiski visai amorfu, tomēr retrospektīvi orientētu oficiālu atbalstu nacionālajam stilam, svārstoties starp etnogrāfiskā mantojuma un Eiropas klasisko tradīciju ideāliem. Arī nedaudzie modernisma adepti (Suta, Kurcijs, Švābe u.c.) akcentēja formas pārlaicīgo, mūžīgo vērtību un saikni ar iepriekš nereti apšaubītajām tradīcijām. Tomēr vairums mākslas apcerētāju 30.gados pievērsās savveida tradicionālisma ievirzei — ekspresijas un komunikācijas funkciju uzsvērumam, kas sakausēts ar dažādām atdarināšanas teorijas modifikācijām. Proti, mākslas būtība ir tiešāka vai dažādā ziņā "uzlabota" un "pārradīta" dabas atdarināšana, lielā mērā atgriežoties gadsimta sākuma neoromantiskā simbolisma un morālisma noskaņās. Tiecoties apvērst Osvalda Špenglera populārajā darbā Eiropas noriets nolasāmo pesimismu, bieži izskanēja viedoklis, ka latvieši vēl atrodoties spēkpilnās "kultūras" fāzē un tāpēc dažādi —ismi kā pagrimušās "civilizācijas" liecības nekādā ziņā nav jāpārņem. Piemēram, figurālists Jēkabs Strazdiņš vaicā: "Bet kāpēc gan daļa jaunāko mākslinieku vēl arvien pieķeras svešiem paraugiem gleznieciskā, tēmas un satura ziņā? Atbilde te var būt arī tīri vienkārša: vairīdamies no grūtībām, ko uzliek noteikts zīmējums un kustības ritma pārzināšana stingri saslēgtā figurālā kompozīcijā. Turpretim daudzinātās jaunās mākslas būtība spēj iztikt arī bez visa minētā. Tā izaug no nejaušībām, kas, pirmo reizi parādīdamās, ir dievišķīgas, bet turpmāk — atkārtodamās — bezvērtīgas. Tāpēc ir tikai viens Munks, viens Van Gogs…" (Sējējs, 1938, nr.12, 135.lpp.) Šāda vēlme raksturot jaunāko virzienu ietekmes kā "svešas", bet senākus, klasisko paraugu pārzināšanā balstītus principus — kā "savējos", ir viegli apstrīdama, tomēr visai izplatīta ne tikai starpkaru periodā un norāda uz ieraduma spēku — latviešu mākslas dzimšanu akadēmiskā reālisma klēpī XIX gadsimta nogalē. Nacionālā savdabība un "modes māksla" esot nesavienojamas parādības, bet latviešu kultūras pamatā esot jāliek "grieķu mākslas klusais lielums un daiļā vienkāršība" ("Mākslas ceļu maldugunis", Latvju mākslinieku biedrības darbu klāsts 1936. gadā, Rīga, 16.—17.lpp). Šo neskaitāmu mākslas grāmatu lappusēs rodamo frāzi, kas aizgūta no vācu pētnieka Johana Joahima Vinkelmana savulaik ļoti ietekmīgās Antīkās mākslas vēstures, izvēlējies arī marīnu gleznotājs Roberts Šterns, kritizējot mākslinieku "aizņemšanos" no Āzijas, Āfrikas u.c. kultūrām. Tradicionālisma konservatīvie priekšraksti būtībā izveidoja loģisku pāreju uz padomju oficiālās doktrīnas retrospektīvismu, piemēram, mākslinieka un dievturu aktīvista Jēkaba Bīnes ieteikumi žurnāla Sējējs izvērstajā diskusijā par nacionālo mākslu, uzsverot, ka mākslas darbam esot jāatspoguļo tautiskā kultūra un viņas tradīcijas, jābūt ar dziļu saturu un ar pozitīvu tendenci (Sējējs, nr.3, 309.—310.lpp.).

Meklējot kādu vienojošu elementu dažādi orientētos viedokļos, jānorāda uz sintēzes jēdzienu — ja novāciju aizstāvji izcēla sintēzi kā tēlojuma vienkāršojumu, atteikšanos no detaļām būtiskā labad u.tml., tad retrospektīvisti nereti meklēja ideālo mākslas modeli kā dažādu vēsturisko periodu labāko sasniegumu sintēzi. Vietējais materiāls ir interpretējams kā apstiprinošas vai noliedzošas atbildes uz lielāko kultūras zemju piedāvātajām mākslas izpratnes iespējām — par lokālo īpatnību veidojošajām "krāsām" varētu dēvēt daudzveidīgo cirkulējošo nostādņu mijiedarbības un koeksistences specifiskos apstākļus.

1 Creation and Interpretation, ed. by Raphael Stern, Philip Rodman and Joseph Cobitz, New York: Haven Publications, 1985, pp. 221–222.

2 Moshe Barash, Theories of Art from Plato to Winckelmann, New York and London: New York University Press, 1985, p. xi.

***

Stella Pelše

LMA Mākslas vēstures institūts. S.Pelšes nesen publicētais pētījums Latviešu mākslas teorijas vēsture ir viens Dienas 2007.gada kultūras balvas laureātiem

 

Suns, ziedi un rozā torsi

Stella Pelše, LMA Mākslas vēstures institūts,  Diena  02/15/08    Helēnas Heinrihsones akvareļu izstāde Sieviete — suns pielūdz Jēzu Kristu, galerija Bastejs, līdz 29.februārim.

Akvareļa šķietamais vieglums ir mainīgs, tomēr brīdis, kad krāsa plūstoši saskaras ar papīru, sniedz baudu un cerību, ka darbs izdosies, tā Helēna Heinrihsone piesaka savu jaunāko personālizstādi — šoreiz kamerstila mērogos. Tradicionālās akvareļa plūstamības kvalitātes viņa gan izmanto diezgan rezervēti un tikai atsevišķos segmentos, jo galvenā slodze jāuzņemas vienmērīgiem, dzidri spilgtiem krāslaukumiem. Pēc lielformāta eļļas gleznām ar nereti dramatisku un saspringtu emocionālo saturu izstādē Sveiks, kurmi!, kas nupat izpelnījās Dienas gada balvu kultūrā, akvareļi intensīvajā sarkani rozā toņkārtā šķiet visai relaksējoši un dzīvespriecīgi. Tomēr "viņa neglezno, lai būtu skaisti. Viņa glezno, ja ir kas sakāms" (Ilze Žeivate par Heinrihsones darbiem Hansabankas mākslas kolekcijā).

Kopā ar jauniem gleznojumiem aplūkojami arī mazliet senāki, daļēji liecinot par virzību vispārinājuma un lakonisma gultnē. Akvarelis ar dīvaino nosaukumu Sieviete — suns pielūdz Jēzu Kristu, kas piešķirts visai izstādei, tapis 1993.gadā. Tad māksliniece strādājusi pie altārgleznas Kolkas luterāņu baznīcai, kas ne reizi vien dēvēta par pirmo moderno altārgleznu pēckara periodā, — tādu kā robežpārkāpēju sakrālās mākslas izpratnē. Vai cilvēka un Dieva attiecības līdzinās suņa un saimnieka attiecībām? Tā kā drusku ķecerīgi, bet zināms precīzs trāpījums tur ir. Pielūgsme, padevība un rotaļīga grācija šai suņveidīgajai būtnei nav noliedzama, bet Jēzus Kristus lomu var nojaust no gādīgi pieliektā stāva, kas kopumā tiklab atgādina kādu nepazīstamu, amorfu dzīvības formu — abstrakcijas līmenis, kā jau Heinrihsonei ierasts, ir augsts. Šoreiz nav jau ierasto makabro motīvu ar galvaskausiem un skeletiem. Arī tumsnēji purpurīgo, sakaltušo rožu mazāk (lai gan dažas ir, piemēram, Viena (2008)), bet ziedu aprises pārvēršas abstrakti biomorfu laukumu salikumos. Kā jaunu momentu var izcelt nosacītu figurālismu — masīvus torsus — neparastā saplūsmē ar ainaviskiem elementiem, piemēram, Milži, Ūdenskritums kalnos (2008). Pompozi zeltītie rāmji piešķir darbiem muzejisku svinīgumu un kontrastē ar motīva rotaļīgo vieglumu, piemēram, Lidotājs un Lidotāja (2008) — divi torsi, kas planē kādā krāsainā universā un varētu atgādināt arī peldētājus. Heinrihsones "privātās mitoloģijas" Olimpam katrā izstādē mēdz pievienoties jauni personāži, kas ļauj noturēt skatītāja uzmanību un novērš individuālā stila pārtapšanu rutīnā.

 

Jaunā mājaslapā Dziesmu svētku dalībnieki var mācīties dziedāt

DELFI  02/16/08    Biedrība "Latvijas kordiriģentu asociācija" ir atklājusi mājaslapas www.kori.lv testa versiju, kurā jebkuram interesentam ir iespēja bez maksas klausīties un mācīties XXIV Vispārējo Latviešu Dziesmu svētku noslēguma koncerta skaņdarbu partijas.

Biedrības pārstāvji sola jau tuvākajā laikā nodrošināt iespēju mācīties arī Dziesmu svētku atklāšanas koncerta skaņdarbu partijas, kā arī klausīties Dziesmu svētku programmu labāko Latvijas koru izpildījumā.

 

50 Latvijas līderi dosies uz skolām un iejutīsies skolotāju lomā

LETA   02/18/08    Šīs nedēļas garumā vairāk nekā 50 Latvijas līderi dosies uz skolām, lai uz vienu stundu kļūtu par skolotājiem un tādējādi aicinātu arī jauniešus strādāt šajā profesijā.

Uz skolām dosies Valsts prezidents Valdis Zatlers, Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC), izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS), laikraksta "Diena" galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte, žurnālists Jānis Domburs, akadēmiķis Ivars Lācis, mūziķis Intars Busulis, aktrise Baiba Broka, komponists Ēriks Ešenvalds, mūziķis Mārtiņš Freimanis, televīzijas seja Baiba Sipeniece-Gavare, kinorežisors Aigars Grauba, "Lattelecom" mārketinga direktore Inese Kalveite, "Hansabankas" vadītājs Māris Avotiņš un daudzi citi.

Sipeniece-Gavare skaidroja, ka "skolotāja profesija pašlaik atrodas nožēlojamā situācijā un netiek novērtēta".

"Mani satrauc jautājums, ar kādām domām bērni dodas uz skolu, ja klases priekšā stāv cilvēks, kura darbs netiek pienācīgi novērtēts. Un tā nav tikai atalgojuma problēma," norādīja Sipeniece-Gavare, paužot pārliecību, ka bērns par cilvēku veidojas galvenokārt ģimenē un skolā.

"Vēl mani ļoti uztrauc bērnu jautājumi, piemēram, kā kļūt slavenam," sacīja Sipeniece-Gavare. "Tad es mēģinu skaidrot, ka ir jābūt labam, nevis slavenam, uzsverot, ka liela atbildība jāuzņemas masu medijiem, kuri kultivē ideju, ka slavens ir arī labs. Diemžēl tiek tiražēta izpratne: ja tev ir silikona krūtis un pīlēna Daka mute, tad tu esi labs."

Kinorežisors Grauba "Iespējamo misiju" nolēmis atbalstīt, jo uzskata, ka izglītības sistēmai ir nepieciešama palīdzība: "Es nepiedalos ar domu, ka visi skolotāji ir slikti un tāpēc visi ir jānomaina - tā nebūt nav, jo ir ļoti daudz brīnišķīgu pedagogu. Varētu teikt, ka es programmā piedalos par godu savai latviešu valodas un literatūras skolotājai, kas ir viena no nozīmīgākajām personām manā mūžā."

Akcijai līdzi sekot varēs portālā "www.diena.lv" un "Iespējamās misijas" mājaslapā "www.iespejamamisija.lv", kur arī var lejupielādēt pieteikuma anketu.

Jau ziņots, ka piektdien, 15.februārī, sākās pieteikšanās dalībai programmā "Iespējamā misija", kas aicinās jauniešus ar līdera spējām un spožām idejām paaugstināt skolotāja profesijas prestižu un divus gadus strādāt skolā.

Programmai līdz 31.martam pieteikties aicināti talantīgi un enerģiski augstskolu absolventi, kuri, iespējams, iepriekš nav plānojuši darbu skolā. "Iespējamā misija" piedāvā jauniešiem attīstīt līdera dotības un gūt gandarījumu par nopietnu ieguldījumu sabiedrības labā, tūlīt pēc augstskolas beigšanas vismaz divus gadus strādājot kādā Latvijas skolā par skolotāju.

"Iespējamā misija" ir pirmā nacionālā korporatīvās sociālās atbildības iniciatīva izglītības jomā Latvijā, kuru pērn novembrī dibināja "Hansabanka", "Lattelecom" un Ideju partneru fonds.

Programmu skolās paredzēts sākt 2008./2009. mācību gadā, kad darbu Latvijas skolās sāks 15 līdz 20 jaunie skolotāji.

Lai pieteiktos, kandidātam nepieciešams bakalaura grāds vai augstākā profesionālā izglītība, atbilstošas zināšanas, lai pamatskolā vai vidusskolā mācītu vismaz vienu no astoņiem mācību priekšmetiem, proti, matemātiku, fiziku, ķīmiju, bioloģiju, latviešu valodu vai svešvalodu (angļu/vācu/krievu), vēsturi vai sociālās zinības.

Tāpat kandidātiem tiek prasītas augstas akadēmisko studiju sekmes - ne mazāk kā 70% studiju kursu vērtējumu jābūt virs septiņām ballēm. Potenciālajiem dalībniekiem pilnībā jāpārzina latviešu valoda, lai skolā varētu mācīt savu priekšmetu un sekmīgi piedalīties mācībās pats.

Ja pieteikums atbildīs visiem kritērijiem, tā iesniedzējs tiks aicināts uz darba interviju un pārbaudi. Pārbaudē un testos vērtēs gan kandidātu zināšanas, līdera dotības, komunikāciju spējas, gan motivāciju un vēlmi pilnveidoties - mācīt citus un mācīties pašam.

Tie, kuri būs izturējuši pārbaudi un tiks aicināti iesaistīties programmā, izvēlēsies piemērotāko skolu un mācību priekšmetu. Pēc apstiprināšanas programmā jaunieši piecu nedēļu intensīvās mācībās vasarā un visas programmas laikā divu gadu garumā tiks sagatavoti skolotāja darbam.

Jau šogad 1.septembrī pirmie programmas "Iespējamā misija" skolotāji sāks darbu Latvijas skolās, mācot 5. līdz 12. klašu audzēkņus. Katram jaunietim palīdzēs pieredzējis skolotājs - mentors. Jaunie skolotāji arī saņems papildu stipendiju, apmaksātas mācības Latvijā un ārzemēs, iespēju tikties ar ietekmīgākajiem Latvijas cilvēkiem un mācīties no viņiem. Pēc diviem gadiem jaunieši varēs izvēlēties, vai turpināt darbu skolā, vai arī izmantot iegūto pieredzi un līderības prasmes karjerā citur.

Iespējamās misijas dibinātāji ir "Hansabanka", "Lattelecom" un Ideju partneru fonds, savukārt programmas stratēģiskie partneri ir "Hill and Knowlton Latvia", "Cube-Media", "Diena", "Domino", "Fontes", Izglītības un zinātnes ministrija un "Kļaviņš&Slaidiņš". Informatīvu atbalstu sniedz laikraksts "Diena" un fotoaģentūra "f64", kā arī Rīgas Juridiskā augstskola.

 

 

Citādā ziņā...

 

 

Latvijā patvērumu meklējuši aptuveni 200 cilvēku

DELFI  02/14/08    Desmit gadu laikā Latvijā patvērumu meklējuši aptuveni 200 cilvēki, ceturtdien Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē informēja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) pārstāvji.

Saeimā informē, ka komisijas sēdē PMLP Bēgļu lietu departamenta direktore Līga Vijupe informēja - pēdējo desmit gadu laikā Latvijā patvērumu meklējuši nedaudz vairāk kā 200 cilvēku, pērn tie bijuši 34 ārvalstnieki. Lielākoties tie ir cilvēki no bijušās Padomju Savienības valstīm, taču nereti patvērumu lūdz arī cilvēki no Āfrikas un Āzijas reģiona.

Bēgļa statuss kopš 1998.gada Latvijā piešķirts 15 patvēruma meklētājiem, bet alternatīvais statuss - 20 personām. Cilvēki, kuri šo statusu neiegūst, no valsts tiek izraidīti.

 

LELB: atbrīvotais mācītājs Korālis apsaimniekojis draudzes īpašumus savās interesēs

LETA   02/15/08    Pēc šonedēļ veiktās dokumentu izpētes Valmieras draudzē Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Virsvalde atklājusi virkni faktu, kas liecina, ka no draudzes īpašumu apsaimniekošanas labumu guvis bijušais mācītājs Valters Korālis, nevis pati draudze.

Draudzes padome atkārtoti atsakās lemt par tālāko rīcību, tādēļ LELB Kapituls šodien pieņēmis lēmumu par draudzes padomes atstādināšanu un pagaidu pārvaldes iecelšanu Valmieras draudzē, pastāstīja LELB Sabiedrisko attiecību komisijas referente Santa Cileviča.

Bijušais mācītājs, vienlaikus pildot draudzes gana un draudzes īpašumu apsaimniekotāja pienākumus, atradies interešu konflikta situācijā, kas novedis pie vienpersoniskas varas uzurpācijas pār draudzes īpašumiem. Pēdējo dienu laikā veiktā draudzes līgumsaistību izpēte atklāj, ka draudzes īpašumu apsaimniekošana notikusi bijušā mācītāja personiskajās interesēs, draudzei no tā gūstot maznozīmīgu labumu, norāda LELB.

Gan draudzes īpašumu apsaimniekošanas līguma, gan citu draudzes līgumsaistību ar SIA "Svētā Sīmaņa pastorāts" nosacījumi skaidri atklājot, ka jau sākotnēji veidota shēma, kurā draudzei pašai vairs nav iespēju ietekmēt darbības ar tās īpašumiem, uzsver LELB jurists Agris Eglītis.

Draudzes interešu nerespektēšanu apliecina gan ar minēto SIA noslēgtie draudzei neizdevīgie līgumi, kuros draudzei nekādos apstākļos nav paredzētas tiesības tos vienpusēji izbeigt, gan ilgtermiņa bezprocentu aizdevums uzņēmumam no draudzes, gan tas, ka nav noteikti konkrēti īpašumu apsaimniekošanas uzdevumi.

Uzņēmuma statūti paredz, ka draudze bez uzņēmuma līdzīpašnieka Korāļa piekrišanas nevar pieņemt nevienu būtisku lēmumu attiecībā uz tās uzņēmuma darbību. Papildus tam SIA "Svētā Sīmaņa pastorāts" nav pildījis savas līgumsaistības pret draudzi, jo uzņēmums nav maksājis apsaimniekošanas līgumā paredzētos ikmēneša maksājumus draudzei jau kopš 2007.gada sākuma.

Savukārt draudzei saskaņā ar noslēgto automašīnas nomas līgumu ir pienākums maksāt SIA "Svētā Sīmaņa pastorāts" 500 latus mēnesī septiņu gadu garumā par 2007.gada izlaiduma automašīnu "Volvo XC 90", kuru lieto bijušais draudzes mācītājs Korālis.

Vakar, 14.februārī, LELB prāvesta sasauktā Valmieras draudzes padome atkārtoti atteicās lemt par tālāko draudzes rīcību, kas apliecina esošās padomes nespēju vadīt tālāko draudzes dzīvi. "Daudzu gadu garumā Valmieras draudzē ir mērķtiecīgi veidota tāda draudzes padome, kura pati vairs nespēj pieņemt lēmumus," atzīst Valmieras draudzes priekšniece Iveta Būmane.

"Psiholoģiska spiediena rezultātā no mācītāja Korāļa puses citādi domājošie ir bijuši spiesti aiziet no draudzes padomes. Padomē bija palikuši gandrīz tikai tie, kas domā vienādi ar Korāli," norāda Būmane. Pēc vakardienas padomes sēdes LELB pārstāvji saņēma vēl sešu padomes locekļu iesniegumus par izstāšanos no draudzes padomes.

Pamatojoties uz LELB Satversmes 43.pantu, LELB Kapituls šodienas sēdē pieņēmis lēmumu atbrīvot draudzes padomi un iecelt draudzes pagaidu pārvaldi draudzes tālākās darbības organizēšanai. Pagaidu pārvalde sastāv no draudzes locekļiem un Valmieras prāvesta iecirkņa pārstāvjiem. Kapituls lēma arī par to, ka ieceltajai draudzes pagaidu pārvaldei turpmāk ir jānodrošina draudzes īpašumu apsaimniekošana Valmieras draudzes interesēs.

Jau ziņots, ka 5.februārī LELB Bīskapu kolēģija par amorālu un garīdznieka cieņai neatbilstošu dzīvesveidu atbrīvoja no amata Valmieras Sv.Sīmaņa draudzes mācītāju Korāli. Atbalstu pieņemtajam Bīskapu kolēģijas lēmumam ir izteicis gan LELB Kapituls šodienas sēdē, gan Valmieras prāvesta iecirkņa mācītāju konvents.

 

Sasniegts sezonas vilku medību limits

LETA  02/18/08    Pagājušās nedēļas beigās Latvijā nomedīti seši vilki un sasniegts 2007./2008.gada medību sezonā noteiktais vilku medību limits -130 vilki, aģentūru LETA informēja Valsts Mežu dienesta (VMD) Medību daļas vadītāja vietnieks Jānis Ozoliņš.

Tas nozīmē, ka šajā medību sezonā vilku medības Latvijā ir beigušās.

Tomēr Ozoliņš informēja, ka Latvijas rietumos - Liepājas un Saldus rajonā pagājušajā gadā bijuši vairāki vilku uzbrukumi mājsaimniecībām. Savukārt februāra sākumā Jelgavas rajona Glūdas pagastā nomedīts ar trakumsērgu slims vilks. Šo iemeslu dēļ VMD jau tuvākajās dienās lems par atļauju Latvijas rietumu daļā līdz 31.martam papildus nomedīt 20 vilkus, lai regulētu vilku populāciju.

Kurzemē šogad nomedīta puse no kopējā sezonas limita.

Jau ziņots, ka vilku medību sezona ilgst no 15.jūlija līdz VMD noteiktā nomedīšanas limita sasniegšanai, bet ne ilgāk par 31.martu.

Pagājušajā medību sezonā tika nomedīti 114 vilki. Tādēļ, ka šo dzīvnieku populācija nav mainījusies, netika mainīti arī pieļaujamie medību limiti.

Pēc VMD datiem, Latvijā mīt aptuveni 600 vilku. Nosakot medību limitu, mērķis ir regulēt dzīvnieku skaitu, lai tie savairojoties nekaitētu pārējām dzīvnieku sugām un nenodarītu lielus zaudējumus zemnieku saimniecībām. VMD speciālisti secinājuši, ka pēdējos gados palielinās vilku skaits neapdzīvotās teritorijās.

 

Pirmo reizi par čurāšanu pie Brīvības pieminekļa piespriež arestu

LETA  02/19/08    Šodien Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa 1974.gadā dzimušam Lielbritānijas pilsonim par dabisko vajadzību nokārtošanu pie Brīvības pieminekļa piesprieda piecu diennakšu administratīvo arestu. Viņš ir pirmais ārzemnieks, kurš par šādu huligānisku rīcību arestēts.

Kā informēja Rīgas Galvenās policijas pārvaldes Preses un sabiedrisko attiecību sektora pārstāve Zane Bērziņa, policija ir gandarīta par šādu tiesas lēmumu.

Līdz šim tiesa vairākiem Lielbritānijas pilsoņiem par šādu pārkāpumu, kas kvalificējams kā sīkais huligānisms, ir piespriedusi tikai naudas sodus līdz 50 latiem.

Jau ziņojām, ka vakar ap plkst. 21.30 Rīgā aizturēts kārtējais Lielbritānijas pilsonis, kurš savas dabiskās vajadzības bija nolēmis nokārtot pie Brīvības pieminekļa.

Rīgas mērs Jānis Birks (TB/LNNK) vakar žurnālistiem norādīja, ka Brīvības pieminekļa apčurātājus nepieciešams sodīt bargāk.

Izskatīšanai Saeimas komisijās pagājušā gada septembrī tika nodoti apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) Saeimas frakcijas sagatavotie grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas ļaus policijai bargāk vērsties pret Brīvības pieminekļa un citu nacionālo simbolu apgānītājiem.

"Tēvzemiešu" izstrādātie grozījumi paredz palielināt maksimālo sodu par sīko huligānismu no 50 līdz 200 latiem. Par tām pašām darbībām, ja tās izdarītas atkārtoti gada laikā pēc administratīvas sodīšanas vai ja tās izdarītas demonstratīvi vai ciniski, vai ja tās izdarītas veidā, kas aizskar lielas sabiedrības daļas cieņu, likuma grozījumi paredz naudas sodu līdz 500 latiem vai administratīvo arestu.

Tā kā nacionālos simbolus aizskarošas darbības parasti tiek veiktas alkohola reibumā, TB/LNNK deputāti ierosina par alkoholisko dzērienu lietošanu sabiedriskās vietās vai par atrašanos sabiedriskās vietās tādā reibuma stāvoklī, kas aizskar cilvēka cieņu, palielināt maksimālo sodu no 50 līdz 200 latiem, bet par šādu darbību veikšanu atkārtoti gada laikā - no 100 līdz 300 latiem.

Lai atvieglotu atbildīgo iestāžu darbu sīko huligānu un nacionālo simbolu apgānītāju sodīšanā, TB/LNNK frakcijas izstrādātie Administratīvo pārkāpumu kodeksa grozījumi paredz palielināt Valsts un Pašvaldības policijas darbinieku tiesības piespriest administratīvo sodu, dodot iespēju to darīt arī par kodeksa 167.panta pirmajā daļā minētajiem pārkāpumiem - sīko huligānismu.

Pie Brīvības pieminekļa dabiskās vajadzības kārtojošie ārzemnieki ir cūkas, šodien žurnālistiem savu sašutumu pauda iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP).

Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP), komentējot pēdējā laikā jau par "tradīciju" izveidojušos situāciju, kad ārvalstu viesi mēdz nokārtot dabiskās vajadzības pie Brīvības pieminekļa, žurnālistiem sacīja: "Cūkas tie angļi. [...] Viena sušķīga, cūcīga tauta!"

Politiķis uzsvēra, ka pašlaik Saeimā tiek virzīts likumprojekts, kas došot policistiem lielākas pilnvaras šādās situācijās.

 

Segliņš pie Brīvības pieminekļa čurājošos ārzemniekus sauc par cūkām

LETA  02/19/08    Pie Brīvības pieminekļa dabiskās vajadzības kārtojošie ārzemnieki ir cūkas, otrdien žurnālistiem savu sašutumu pauda iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP).

Kā ziņots, pirmdien Rīgā aizturēts kārtējais Lielbritānijas pilsonis, kurš savas dabiskās vajadzības bija nolēmis nokārtot pie Brīvības pieminekļa. Otrdien tiesa 1974.gadā dzimušajam Lielbritānijas pilsonim piesprieda piecu diennakšu administratīvo arestu. Viņš ir pirmais ārzemnieks, kuram par šādu huligānisku rīcību piemērots arests, līdz šim par šādiem pārkāpumiem piemēroti tikai naudas sodi.

Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP), komentējot pēdējā laikā jau par "tradīciju" izveidojušos situāciju, kad ārvalstu viesi mēdz nokārtot dabiskās vajadzības pie Brīvības pieminekļa, žurnālistiem sacīja: "Cūkas tie angļi. [...] Viena sušķīga, cūcīga tauta!"

Politiķis uzsvēra, ka pašlaik Saeimā tiek virzīts likumprojekts, kas došot policistiem lielākas pilnvaras šādās situācijās.

Kā ziņots, Rīgas mērs Jānis Birks (TB/LNNK) pirmdien žurnālistiem norādīja, ka dabisko vajadzību kārtotājiem pie Brīvības pieminekļa nepieciešams piemērot bargākus sodus.

Izskatīšanai Saeimas komisijās pagājušā gada septembrī tika nodoti apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) Saeimas frakcijas sagatavotie grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas ļaus policijai bargāk vērsties pret Brīvības pieminekļa un citu nacionālo simbolu apgānītājiem.

"Tēvzemiešu" izstrādātie grozījumi paredz palielināt maksimālo sodu par sīko huligānismu no 50 līdz 200 latiem. Par tām pašām darbībām, ja tās izdarītas atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda piemērošanas vai ja tās izdarītas demonstratīvi vai ciniski, vai ja tās izdarītas veidā, kas aizskar lielas sabiedrības daļas cieņu, likuma grozījumi paredz naudas sodu līdz 500 latiem vai administratīvā aresta piemērošanu.

Tā kā nacionālos simbolus aizskarošas darbības parasti tiek veiktas alkohola reibumā, TB/LNNK deputāti ierosina par alkoholisko dzērienu lietošanu sabiedriskās vietās vai par atrašanos sabiedriskās vietās tādā reibuma stāvoklī, kas aizskar cilvēka cieņu, palielināt maksimālo sodu no 50 līdz 200 latiem, bet par šādu darbību veikšanu atkārtoti gada laikā - no 100 līdz 300 latiem.

Lai atvieglotu atbildīgo iestāžu darbu sīko huligānu un nacionālo simbolu apgānītāju sodīšanā, TB/LNNK frakcijas izstrādātie Administratīvo pārkāpumu kodeksa grozījumi paredz palielināt Valsts un Pašvaldības policijas darbinieku tiesības piemērot administratīvo sodu, dodot iespēju to darīt arī par kodeksa 167.panta pirmajā daļā minētajiem pārkāpumiem - sīko huligānismu.

 

 

 

 

 

Lai arī

ir kļuvis par dažiem

grādiem aukstāks, tomēr jāsaka,

ka laiks ir tāds pats, kā iepriekš. Arī

šonedēļ dienas ir apmākušās un bieži

līst lietus – pirmdien lija visu dienu bez

pārtraukuma, bet šodien no gaisa vai-

rāk krīt tāds kā slapjš sniegs... Taču

nedēļas beigās tiek solīts krietni

aukstāks laiks ar sniegu

un puteni...

 

Anda Jansone, trešdien, 13. februārī