Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

 

Larsons: Beilijas iepriekš paustās bažas bija ASV nostāja

LETA   02/22/08    Jaunais ASV vēstnieks Latvijā Čārlzs Larsons ar cieņu izturas pret savu priekšgājēju Ketrīnu Todu Beiliju un norāda, ka viņas iepriekš paustais bijusi ASV nostāja.

Šodien savā pirmajā preses brīfingā Latvijā diplomāts, komentējot Beilijas pausto viedokli par procesiem Latvijā, sacīja: "Viņas bažas bija ASV bažas."

Vēstnieks uzsvēra, ka Latvijas un ASV starpā ir kopīgas vērtības - brīvība un demokrātija. Tomēr demokrātijai, pēc diplomāta domām, vienmēr ir jāattīstās un ar to ir jāstrādā.

"Mēs dalām kopīgas vērtības, un es ceru, ka mēs turpināsim tās stiprināt un attīstīt likuma varu un caurskatāmību šeit Latvijā," sacīja Larsons, piebilstot, ka arī ASV saskaroties ar līdzīgiem demokrātijas izaicinājumiem kā Latvija.

Kā ziņots, pērnā gada oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā ASV vēstniece Latvijā teica uzrunu "Kopīgo vērtību saglabāšana" un norādīja, ka Latvijas valdībai jākalpo tautai, turklāt "visai tautai, nevis tikai tās daļai".

Savā runā vēstniece arī sacīja: "Es ārkārtīgi cienu daudzus Latvijas iedzīvotājus, ar kuriem esmu tikusies, un esmu īpaši izbaudījusi jūsu kultūru, vēsturi un tradīcijas. Esmu izveidojusi stabilas attiecības, kuru pamats ir uzticība. Mēs šo draudzību vienmēr vērtēsim ļoti augstu. Šie cilvēki ir čakli un uzticīgi, un viņi vēlas, lai Latvija gūtu panākumus un lai tai veiktos. Taču esmu arī redzējusi, kā viņus ir salauzusi prasība sekot neievēlētu amatpersonu - mākoņos vai pie jūras - dotajām norādēm."

Diplomātes skatījumā, tolaik Latvijā bija risinājušies vairāki notikumi, kas bija pretrunā ar ASV un Latvijas kopīgajām vērtībām.

 

Viedoklis: Čurāšanas nacionālās īpatnības

Viktors Avotiņš,  NRA  02/22/08    Nav pirmā reize, kad briti caur čurāšanu ieķēpājas gluži vai starptautiskos skandālos.

"Tuvo liesmu kvēle un manas pūles tās apdzēst iedarbojās uz mani, pārvēršot vīnu urīnā, kuru es nolaidu tādā daudzumā un virzīju uz piemērotām vietām tik labi, ka trijās minūtēs uguns bija pilnīgi apdzēsta un lieliskā, daudzu paaudžu būvētā celtne tika pasargāta no iznīcības," savos memuāros raksta Kvinbuss Flestrins, saukts arī par Guliveru. Tā ir viņa versija. Toties aborigēnu zemes Liliputijas oficiālās aprindas izvirzīja viņam smagu apsūdzības rakstu, kurā bija teikts, ka viņš, "ļaunprātīgi, nodevīgi un velnišķīgi izlaizdams savu urīnu", pārkāpis likumu, kurā noteikts, ka "ikviens, kas nolaidīs ūdeni ķeizariskās pils sētā, tiks sodīts vissmagākā veidā". Aborigēnu zemē Latvijā šāda likuma vēl nav, tamdēļ savu urīnu pie Brīvības pieminekļa nolaidušais brits nupat tika cauri vien ar piecām sutkām un iekšlietu ministra šitādiem angļiem adresētu sašutumu: "Cūkas tie angļi..." Tas ir nieks, salīdzinot ar aborigēnu zemes Liliputijas ķeizarienes sašutumu, kura nosolījās vairs nestaigāt gar Br..., tas ir – vairs nedzīvot savos apartamentos un pārcēlās iespējami tālu no tiem. Turklāt zvērēja Flestrina kungam atriebties. Ko arī izdarīja.

Vēl lasīju, ka dižām tautām esot daudz pieminekļu. Uz postamentiem bronzas jātnieki vai tāpat vien visādas slavenības sēdus un stāvus. Bronzā. Un visiem pieminekļiem klāt šiltes – kas tos taisījis. Taču šo dižo tautu valoda ir tik bagāta, ka daži vienkāršāki ļaudis tās priekšā mulst. Un tiem no kultūras pārpilnības rodas nacionāls paradums pačurāt pie pieminekļiem. Stāv viens tāds iedzēris vecis pie pieminekļa un čurā. Policists klāt: "Ko, cūka, dari?" Vecis: "Kāpēc citi var, bet es ne!? Re, kur rakstīts – Atlēja barons Klodts." Globālā pasaulē tām tautām, kurām nav tik daudz pieminekļu jāšus, sēdus vai stāvus, klājas grūtāk – dižo tautu pārstāvji, kuri lepojas ar savām nacionālajām čurāšanas īpatnībām un grib tajās dalīties ar vietējiem aborigēniem, spiesti koncentrēties tik ap tiem dažiem pieminekļiem, kas šiem aborigēniem ir. Te vēl jāpiebilst, ka dažā labā šādas ne tik dižas zemes galvaspilsētā tualešu mēdz būt vēl mazāk nekā pieminekļu.

Protams, mums, katram aborigēnu zemes Latvijas iedzīvotājam, un tāpat mūsu vadoņiem vēl jāmācās politkorektums uz katra soļa. Ja presei diezgan, ka tā cūcību sauc par dabisko vajadzību kārtošanu neatļautā vietā, tad amatpersonām jāpiemeklē šitādām būšanām pilnīgi citi eifēmismi. Vissmalkāk, protams, būtu raksturot šo procesu un oficiālo attieksmi pret to zinātniskā, turklāt, vēlams, latīņu valodā. Ņemot vērā, ka starp mūsu zemes amatpersonām ir jo daudz dakteru un juristu, tam nevajadzētu sagādāt lielas grūtības. Bet, ja kāds jūtas tuvāks tautai un grib, lai tā saprot, par ko ir runa, tad tas, lai neizkristu no protokola, var kaut vai pie tiem pašiem britiem atrast pietiekami elegantas izpausmes formas. Reiz lordu palātas spīkeram jautāts: "Ser, vai lordu palātas noteikumi man ļaus nosaukt lordu Čestertonu par treknu, netīru cūku?" – "Nē, ser, jums nav tiesību saukt lordu Čestertonu par treknu, netīru cūku." – "Tādā gadījumā, ser, esmu spiests atteikties saukt lordu Čestertonu par treknu, netīru cūku." Nekādu skandālu, nekādu notu, nekādu diplomātisku instrukciju vēstniecību mājas lapās. Angļu miers un smalkums.

Biju varen laimīgs, uzzinājis no Kārļa Streipa Dienas blogos, ka "uz Latviju brauc arī ļoti daudz Lielbritānijas iedzīvotāju, kuriem tā kaut kas neienāktu prātā, tajā skaitā pērn arī Lielbritānijas karaliene". Tu re, kā! Nekad nebūtu domājis. Kārlis ar steigu jāieceļ par galveno politkorektuma filtrētāju. Vai vismaz par galveno speciālistu, kurš skaidrotu, kā īsti mums būs saukt britu čurāšanas īpatnības. Citādi viņš dikti satraucas, ka Segliņš nefiltrē angļu čuru, un prasa, lai ministrs atstāj krēslu, kamēr peļķīte vēl silta. Taču – par gandarījumu Kārlim pilsētas tēvi, respektējot britu īpatnības, grasās sadalīt Rīgu respektablās un mazāk nozīmīgās čurāšanas zonās. Pie Brīvības pieminekļa laikam būs tā elitārākā vieta – par iespēju nokārtoties tur vajadzēs brangi maksāt, un balvā nāks dzīvošana kroņa maizē. Toties, teiksim, Bolderājas trepju rūmēs varēs plaši laist pa lēto. Jo tur, redz, šai lietai nav nekādas saskares ar kultūru. Sakarā ar to visu misters Pilkingtons, runādams kāda slavena brita vārdā, atkal varētu uzsaukt tostu: "Džentlmeņi – par Dzīvnieku fermas labklājību!"

 

Viedoklis: Patiesības atzīšana nav vēršanās pret Krieviju

Ģirts Kondrāts, Latvijas Avīze  02/22/08    Saeima vakar nodeva izskatīšanai Saeimas komisijās paziņojuma projektu par 30. gadu sākuma lielo badu (golodomoru) Ukrainā. Vairākos krieviskajos plašsaziņas līdzekļos (piemēram, TV5 un "Čas") atskanējušas balsis, ka "atkal notiek vēršanās pret Krieviju".

Par to, kas Ukrainai bijis golodomors, runājām ar Ukrainas vēstnieku Latvijā Raulu Čilačavu. Viņš stāsta, ka pirmo reizi atklāti par golodomoru sākts runāt pirms gadiem divdesmit ASV. Tas, kas notika Ukrainā 1932. un 1933. gadā, Amerikā jau sen atzīts par genocīdu pret ukraiņu tautu. Ukrainā to atcerējās vienmēr, tikai padomju laikā par to vispār nevarēja runāt. Tie, kas badu bija pārdzīvojuši, to pieminēja čukstus. Savukārt tos, kas aizliegumu pārkāpa, gaidīja bargs sods.

Tagad, saka vēstnieks, ar dokumentu palīdzību ir noskaidrots, ka golodomors bija mērķtiecīga, no centra vadīta akcija, jo Ukraina pretojās kolektivizācijas plāniem un labības nodošanai. Tad Staļins un viņa apkārtējie saprata, ka Ukraina sabotē centrālās varas lēmumus, nolēma pieņemt represīvus mērus: faktiski neizpildāmus labības nodošanas plānus, kas paredzēja, ka zemnieki vispār sev nedrīkst atstāt pat visniecīgāko daudzumu labības. Viss bija jānodod valstij, bet, ja kāds mēģināja kaut ko sev paturēt, tika ļoti bargi sodīts. Kad graudi ar varu bija atņemti, sākās bads, kas izraisīja tīfu, saindēšanos, pat kanibālismu. Totālā bada laikā gāja bojā no septiņiem līdz pat desmit miljoniem cilvēku. Turklāt tie nebija tikai ukraiņi, bet arī citas tautas, kas tolaik dzīvoja Ukrainas teritorijas stepēs jeb tā sauktajās melnzemēs.

"Mēs uzskatām, ka tādas lietas no tautas atmiņas nedrīkst pazust. Ir pat aprēķināts, ka, ja nebūtu mākslīgi izraisītās tautas bojāejas – golodomora –, tad šodien ukraiņu tauta būtu skaitāma ap simts miljoniem," bilst vēstnieks.

Prezidenta Juščenko ideja

Ideja par golodomora upuru piemiņas saglabāšanu pieder prezidentam Viktoram Juščenko. Par to viņš sāka runāt jau savā prezidenta priekšvēlēšanu kampaņā, kad bija parlamenta opozīcijas līderis. Nācis pie varas, viņš uzsvēra, ka Ukrainas tautai ir jātur svēta totalitārisma upuru piemiņa. Sekoja valdības likumprojekts par golodomora upuru piemiņu, kuru pieņēma iepriekšējā sasaukuma Augstākā padome. Likumā mērķtiecīgās akcijas, kas izraisīja badu, ir formulētas kā genocīds pret Ukrainas tautu. Turklāt laikā, kad likums tika pieņemts, prezidentam nebija parlamentārā – tā sauktā oranžā – vairākuma. Lai arī ne visi deputāti piedalījās balsošanā, tomēr tika atrasts noteikts nacionālais kopsaucējs, jo par golodomora likumu balsoja arī Juščenko pretinieki. Protams, pret likumu bija komunisti, jo viņi skaidro, ka bada iemesls bijis sausums un bads. Taču šie argumenti neiztur kritiku, jo, kā liecina dokumenti, valstī labības raža bija, bet tā tika ar varu atņemta, liedzot iespēju pašiem sevi uzturēt. No centra nāca direktīvas par to, cik daudz labības ir jānodod, un vietējā vara par to atskaitījās Maskavai. Valdību tajā laikā vadīja Vjačeslavs Molotovs un personiski kontrolēja situāciju Ukrainā. Ir saglabājušies arī ziņojumi par represijām, kas tika vērstas pret nepaklausīgajiem. Bads Ukrainai neatnesa tikai nāvi, bet bailes no varas, kas spēja rīkoties pilnīgi amorāli, nebaidoties, ka ļaundarības var tikt sodītas.

Kas ir izdarīts

Pērn 1. novembrī UNESCO 34. Ģenerālajā konferencē, kurā piedalās 193 valstis, vienbalsīgi pieņēma rezolūciju par Ukrainas golodomora upuru piemiņas iemūžināšanu. Tiesa, tur vārds "genocīds" netiek lietots, taču valsts prezidents ir apņēmības pilns panākt, lai golodomors tiktu traktēts kā genocīds. Prezidents ir sacījis, ka ir jāatjauno vēsturiskā patiesība, kas skar visus Ukrainas bada upurus, turklāt tas ir jādara bez naida, bet ar pienācīgu cieņu. Arī 2008. gads ir pasludināts par golodomora piemiņas gadu. Harkovā un Kijevā tiks atklāti traģēdijai veltīti memoriāli un darbu sāks golodomoram veltīts muzejs.

Ukrainas vēstnieks teic, ka pasaulē jau 11 valstu parlamenti – to vidū ir Austrālijas, Argentīnas, Gruzijas, Igaunijas, Itālijas, Kanādas, Lietuvas, Polijas, ASV un Ungārijas – ir atzinuši, ka golodomors tomēr ir bijis genocīds. Latvija gan pagaidām šādu soli nebija spērusi. Ukraina, pēc vēstnieka teikta, to vērtētu kā draudzīgu soli no Latvijas puses.

Vai golodomora atzīšana par genocīdu ir vēršanās pret Krieviju?

Tā nav patiesība, uzskata Rauls Čilačava. Ukraina nevienam neizvirza nekādas materiālās prasības materiālo un morālo zaudējumu atlīdzināšanai. Tāpat runa nav par pašreizējo Krieviju, bet gan par totalitāras valsts, kurai diemžēl bija Krievijas seja, pastrādātajiem noziegumiem. "Tas gan ir mans personiskais viedoklis, bet būtu labi, ja arī Krievija nosodītu šo faktu. Tas būtu skaists žests no tās valsts puses, kas sevi uzskata par PSRS mantinieci. Taču Ukraina nekādā ziņā, runājot par savu pagātni, nesētu naidu starp ukraiņiem un krieviem. Tas tiek darīts tāpēc, lai pasaule zinātu patiesību un pasaulē nekas tāds vairs neatkārtotos un nevienam nerastos vēlme ar savu tautu izrīkoties šādā veidā," saka vēstnieks. Ja kāds Krievijā vai Latvijā to uztverot kā aizvainojumu, tad arī tas ir labi, ja cilvēks apzinās savu vainu. "Taču, vēlreiz atkārtoju, šodien neviens nevaino pašreizējo Krievijas valdību, jo neuzskata, ka tā turpinātu tā laika PSRS valdības aizsākto politiku. Kāpēc Krievijai ar izpratni neattiekties pret vēsturiski un asinsradnieciski tuvas tautas vēsturi, bet domāt par konfliktu situācijā, kādā tas nemaz nav paredzēts? " jautā Rauls Čilačava.

Saņēmusies arī Latvija

Latvijas Saeima vakar balsoja par deklarāciju "Par 1932. un 1933.gadā PSRS veiktajām represijām pret Ukrainas tautu", un tagad tā tiks apspriesta parlamenta komisijās. Par lēmumu bija 55 deputāti, bet 32 deputāti no krieviskajām partijām balsojumā nepiedalījās. Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš uzsvēris, ka "neko tādu nedrīkst aizmirst un tam jābūt kā atgādinājumam cilvēcei". Jautājumu par golodomora izskatīšanu rosinājis Saeimas sekretārs Dzintars Rasnačs, jo sadarbība ar Ukrainu ir viena no Latvijas ārpolitikas prioritātēm.

Deputāte Sandra Kalniete piebilst, ka pats svarīgākais ir, lai nosodījumā, par kuru balsos Saeima, parādītos jēdziens "genocīds". Tas, viņasprāt, varētu būt sarežģītāk. Starptautiskā pieredze liecina, ka, runājot par šādām lietām, cilvēki atsaucas, piemēram, uz ANO konvenciju, kurā savulaik pēc PSRS iniciatīvas genocīda jēdziens ir sašaurināts. Latvijas parlamentāriešiem svarīgāk būtu paraudzīties uz notikumiem Ukrainā plašāk, ņemot vērā arī savu politisko pieredzi.

 

Apšaudīta militārā bāze Bagdādē, Latvijas karavīrs nav cietis

LETA  02/25/08    Ar strēlnieku ieročiem svētdien, 24.februārī, apšaudīta militārā bāze Irākas galvaspilsētā Bagdādē. Vienīgais Latvijas kontingenta karavīrs, kurš pilda dienesta pienākumus Bagdādē, nav guvis ievainojumus, uzzinājām Aizsardzības ministrijā.

Jau ziņojām, ka pēc vairāku mēnešu "klusuma" pagājušajā nedēļā, 18.februārī tika apšaudīta militārā bāze Irākas pilsētā Divānijā. Arī tad Latvijas kontingenta karavīri incidentā necieta.

Pēdējais uzbrukums Divānijas militārajai bāzei notika pagājušā gada 10.novembrī.

Latvijas karavīri Irākā apšaudīti arī pērn 7., 12. un 23. oktobrī, septembra beigās, 21. augustā, arī 30. jūlijā, kad ap plkst. 14.20 ar mīnmetējiem tika apšaudīta militārā bāze Divānijā, kurā uzturējās Latvijas kontingenta karavīri. Arī toreiz Latvijas karavīri apšaudē necieta.

Kopumā dienesta pienākumus operācijā Irākā pildījuši jau vairāk nekā 1150 karavīri. Patlaban Irākā dienesta pienākumus pilda trīs Nacionālo bruņoto spēku Latvijas kontingenta karavīri.

 

Viedoklis: Latvijas gods ir glābts

Arnis Kluinis,  NRA  02/27/08    Kosovas atzīšana par valsti ir būtisks sasniegums tieši Latvijas inspirētā sazvērestībā, kurā mums izdevies iesaistīt daudzas citas valstis un organizācijas.

Protams, Latvijas diplomāti un visi pārējie ietekmes un svara aģenti tagad veltīs vēl daudz lielākas pūles Kosovas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO, jo tieši tas ir Latvijas darbošanās galamērķis. Proti, tad taču Latvija vairs nebūs šo organizāciju vājākais posms, arī organizācijām kopumā piemītošo sairšanas pazīmju piemērs un, pavisam skaidri sakot, kauna traips. Jau iepriekš mums izdevās, izmantojot to, ka neviens normāls cilvēks pasaulē neatšķir Baltiju no Balkāniem, iedabūt Eiropas Savienībā Bulgāriju un Rumāniju, bet tās ar savu niecīgo viencipara skaitļa inflāciju neattaisnoja mūsu cerības. Tāpēc visa enerģija, ar kādu vispār izcēlās Aigara Kalvīša valdība, tika likta lietā, izstrādājot pat divus valsts prestiža glābšanas plānus, kuru slepenība nebija mazāka par jau minētās inflācijas apkarošanas plānu slepenību. Tomēr dažas ziņas par šiem plāniem ir nonākušas mūsu rīcībā.

Šobrīd vēl izpildes procesā esošais plāns A paredz Zimbabves pārsaukšanu par Eiropas un Atlantijas okeāna piekrastes valsti ar konsekvencēm – Zimbabves uzņemšanu ES un NATO. Šā plāna izpildē personiski ieinteresēts ir tagadējais Ministru prezidents Ivars Godmanis, kuru Zimbabves virsaitis Mugabe ir apsolījis pieņemt par savu galveno padomnieku inflācijas apkarošanas jautājumos. Godmanis iestāstījis Mugabem, ka zinot burvju vārdus, no kuriem inflācija baidoties un pārtraucot augt virs 15 vai, ja nu ir gadījusies izturīgāka inflācija, 20 vai 30 ziloņsnuķu garumiem... piedodiet, procentiem. Neatkarīgā pirms pāris dienām pieķēra Godmani, kurš biedēja Latvijas bērnus, izmēģinot pretinflācijas dieva kara deju un apzīmējot sienas ar tādām pašām baltām svītrām, ar kādām apzīmēti Āfrikas pamatiedzīvotāji nesen dejoja TV Eurosport kanālā Āfrikas futbola čempionāta reklāmas klipā.

Savukārt plāns B ar Kosovas padarīšanu par valsti un drīz vien arī ES un NATO dalībvalsti iedvesmoja Kalvīti tik ļoti, ka plāns jau pa pusei izpildīts. Pēc Kosovas uzņemšanas šajās organizācijās neviens vairs nevarēs nosaukt Latvijas Republiku par vienīgo šo organizāciju dalībvalsti, kurā "neviena valsts amatpersona šajā valstī vairs nevar būt droša", jo "Latvijā darbojas nopietns noziedzīgs grupējums", kura "bijušie un pat esošie Latvijas specdienestu darbinieki" Kalvīti regulāri iekaustīja un piespieda katru nākamo dienu pārspēt iepriekšējās dienas muļķības rekordus gan darīšanā, gan runāšanā. Ja valdības vadītājs būtu uzzinājis par šāda grupējuma pastāvēšanu kaut kā citādi, tad taču viņš būtu vadījis šā grupējuma sagraušanu visslepenākajā veidā, bet publiski noliedzis (liedzies līdz pēdējam!), ka viņa valstī kaut kas tāds vispār bija iespējams. Bet nē, Kalvītim uz to nebija nekādu cerību. Viņa atzīšanās (sk. aģentūras LETA arhīvu pērnā gada 27. septembrī) par šāda grupējuma eksistenci īstenībā bija palīgā sauciens Latvijas sabiedrotajiem, lai tie tūlīt pat paslēpj Kalvīti pavisam drošā vietā kādā pagrabā, bet Latvijas specdienestu bandu sagraušanu uzdod, sacīsim, ASV militārās policijas apakšpulkvedim, kuram vajadzēja pārņemt varu Latvijā ne vēlāk kā 28. septembrī. Diemžēl Latvijas sabiedrotie pienākumus izpildīt nespēja, kaut arī Kalvītis, protams, no valdības mājas tika padzīts. Briesmīgs, bet arī loģisks ir viņa liktenis pēc mutes palaišanas. Viņš taču ir ievietots Saeimā, kur ne vien specdienestu izsitēji apstrādā (sit un kutina ar gulbja spalvām) viņu katru nakti, bet arī protestētāji iebelž viņam ar lietussargiem ne mazāk kā simt reižu dienā. Tā šis varonīgais vīrs cieš un izpērk visas Latvijas vainu. Proti, viņš ir atgādinājums Latvijas sabiedrotajiem par neizpildīto pienākumu pret Latviju, glābjot to no specdienestu bandām. Tās izrādījās bandītiskākas par Irākas un Afganistānas bandītiem kopā, tāpēc ASV nolēma neiejaukties Latvijas notikumos, bet parūpēties par Kalvīša plāna izpildi, lai Latvija ar specdienestu un visādu citādu bandu nonākšanu pie varas Eiropas valstīs vairs neizpelnītos ne izbrīnu, ne nosodījumu.

 

Veldre: Latvijas dalība operācijā Afganistānā notiks kā plānots

LETA  02/27/08    Latvijas dalība starptautiskajā operācijā Afganistānā, tai skaitā Operacionālās sadarbības padomnieku grupas nosūtīšana uz Afganistānu šā gada rudenī, notiks atbilstoši plānotajam, šodien iepazīšanās tikšanās laikā ar jauno ASV vēstnieku Latvijā Čārlzu Larsonu apliecināja aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP).

"Latvija un ASV vienmēr bijuši uzticami partneri, ko pierāda mūsu sadarbība Afganistānā un Irākā," sacīja Veldre. "Latvijas kontingenta karavīri teicami pilda savus uzdevumus starptautiskajās operācijās, taču nākotnē mūs gaida jauni uzdevumi un izaicinājumi, kuriem jāsāk gatavoties savlaicīgi," sacīja ministrs.

Pēc tikšanās Larsons žurnālistiem sacīja, ka tikšanās mērķis bija arī apspriest iepriekš ministra paustās bažas par ekipējuma problēmām, kuras būtu iespējams kopīgi risināt.

ASV vēstnieks arī pauda pateicību par sadarbību ar Latvijas bruņotajiem spēkiem gan Afganistānā, gan Irākā, kā arī norādīja, ka pušu savstarpējās apmācības ir nozīmīgas arī mūsu valsts drošībai.

Savukārt aizsardzības ministrs žurnālistiem uzsvēra, ka no ASV vēstnieka puses nav sajutis spiedienu saistībā ar iepriekš paustajām bažām. Veldre uzsvēra, ka, ja kādai no pusēm ir problēmas, tad par tām ir atklāti jārunā. "Viens, kas ir bagātāks, var palīdzēt pārējiem. Mūsu budžets ir tik liels, cik tas ir," norādīja ministrs.

Ne vēstnieks, ne ministrs žurnālistiem tieši neatklāja, vai Latvija varētu saņemt kādu palīdzību no ASV.

Abu pušu iepazīšanās tikšanās notika Nacionālo bruņoto spēku (NBS) bāzē Ādažos. Ādažu bāzē aizsardzības ministrs un ASV vēstnieks tikās ar Sauszemes spēku komandieri pulkvedi Igoru Rajevu, iepazinās ar Ādažu bāzē izvietoto vienību - 1. un 2. kājnieku bataljona, 3. reģionālā nodrošinājuma centra - materiāltehnisko nodrošinājumu, karavīru apmācību un dienesta apstākļiem.

Vizītē piedalījās arī ASV Mičiganas pavalsts Nacionālās gvardes instruktoriem, kuri vada sagatavošanās kursus NBS karavīriem dalībai starptautiskajā operācijā Afganistānā.

Jau ziņots, ka Latvijas kontingentu Afganistānā, kas piedalās NATO vadītajos Starptautiskajos drošības atbalsta spēkos (ISAF), plānots papildināt ar jaunu vienību - Operacionālās sadarbības padomnieku grupu.

Paredzēts, ka aptuveni 20 NBS virsnieki un vecākie instruktori ar starptautisko operāciju pieredzi uzraudzīs un koordinēs viena no Afganistānas ziemeļos izvietotā bataljona vadības un personāla apmācību. Šī uzdevuma izpildē Latvijas karavīrus atbalstīs arī septiņi ASV karavīri.

Operacionālās sadarbības padomnieku grupas uzdevums būs atbalstīt Afganistānas Nacionālo armiju apmācību jomā un veicināt apgūt un nostiprināt procedūras apmācību, plānošanas procesa organizēšanā un operāciju izpildē. Atbalsts Afganistānas armijas apmācībā ir noteikts par NBS starptautisko operāciju prioritāti, un Latvijas karavīri to veiks līdz 2010. gadam.

 

Viedoklis: Apsveicam Medvedevu ar uzvaru!

Askolds Rodins,  Diena  02/29/08    Mēdz būt notikumi, kurus aplūkojot nav dogmatiski jāievēro hronoloģiskais satvars. Pie tādiem pieder - jau kuro reizi - Krievijas prezidenta vēlēšanas. Krievija ir mūsu kaimiņzeme, kas pašlaik nav uz mums pikta, un prezidenta maiņa šo nopietno rādītāju, domājams, neietekmēs. Lasītājam varētu likties dīvaini, ka analizējam patiesībā vēl gaidāmu notikumu, taču te jāņem vērā, ka Krievija ir Krievija. Tur tieši pagātne mēdz būt neprognozējama. Par nākotni var runāt daudz drošāk.

Svētdienas vēlēšanās tiek gaidīti aptuveni 63% balsstiesīgo Krievijas pilsoņu, un tas nav slikts piepildījums. Pilnīgi precīzi lietas savās vietās nostāsies pēc tam, kad būs saskaitītas visas balsis, t.i., pēc dažām dienām. Taču jau tagad ir skaidrs, ka vissīvākā padevusies Krievijas Kompartijas līdera Genadija Zjuganova un Liberāldemokrātiskās partijas vadoņa Vladimira Žirinovska sāncensība. Boksa valodā runājot - vīri klinčā. Politikas smagsvari, taču maz ticams, ka vēl pēc četriem gadiem viņi atkal cīnīsies par tiesībām iesēsties prezidenta krēslā. Šajā vēlēšanu reizē viņu tesiņš ir par otro labāko rādītāju. Tomēr gaišzilais sapnis par 10% vēlētāju atbalstu gan vienam, gan otram, visticamāk, tā arī paliks sapnis.

No Latvijas interešu viedokļa raugoties, ir pilnīgi vienalga, kurš būs otrais - Zjuganovs vai Žirinovskis. Par neapstrīdamo līderi, Vladimira Putina atbalstīto Dmitriju Medvedevu nobalsos vismaz 71% vēlētāju. Šis skaitlis ir tuvs tam, kuru priekšvēlēšanu kampaņas laikā tika minējuši Krievijas iekšpolitikas lietpratēji.

Jāteic gan, ka vēsture zina arī precīzākas prognozes. 1940.gada jūlijā, kad Padomju Savienības okupētajā juridiski tobrīd vēl Latvijas Republikā notika Saeimas "vēlēšanas", PSRS ziņu aģentūras TASS Londonas rezidentūra vēl pirms balsošanas laika beigām darīja zināmu to iznākumu. Protams, skan mazliet paradoksāli, taču TASS ziņā minētie skaitļi mats matā, līdz pat procenta simtdaļai, sakrita ar tiem skaitļiem, kurus vēlāk publiskoja Rīgā.

Ārēji vēlēšanas (vismaz TV rādītais) maz atšķirsies no tām, kurās pirms četriem gadiem par Krievijas prezidentu atkārtoti ievēlēja Vladimiru Putinu: izbraukuma bufetes un lētāki pagaidu veikaliņi vēlēšanu iecirkņos, orķestru un orķestrīšu skandēta mūziciņa, cilvēki, kas pastāsta, kuram no prezidenta amata kandidātiem būtu dodama priekšroka. Atsevišķa uzmanība jauniešiem, tiem, kas "dara to" pirmoreiz un apzinās, ka arī viņu balsīm ir savs svars. Savukārt smaidīgs Medvedevs jau labu laiku ir Krievijas TV neatņemama bilde.

Cik var spriest no attāluma, cilvēku domāšana pamatos palikusi nemainīga. Mainījusies vēlēšanu likumdošana. Agrāk, lai vēlēšanas uzskatītu par notikušām, tajās vajadzēja piedalīties vismaz 25% balsstiesīgo. Šī Krievijas "suverēnajā demokrātijā" par nevajadzīgu atzītā norma ir svītrota. Teorētiski sanāk, ka, lai Dmitriju Medvedevu ievēlētu par valsts prezidentu, pietiktu, ja viņš vienīgais piedalītos balsošanā un, dabiski, nobalsotu pats par sevi. Prakse tomēr ir citāda.

Par pilntiesīgu prezidentu Medvedevs kļūs tikai maija sākumā, kad paredzēta inaugurācijas ceremonija, un tūlīt pēc tās - tagadējā prezidenta Vladimira Putina pārsēšanās valdības vadītāja krēslā.

Daudzām tautām ir pasaka par vīrišķīgo ganuzēnu, kas iztur milzumu pārbaudījumu un beigu beigās apprec daiļo princesīti. Ar to pasaka beidzas, kaut arī īstā dzīve abiem vēl ir priekšā, taču mums nav lemts uzzināt, kā tad tā dzīve pagāja.

Līdzīgs brīdis pienācis Putina un Medvedeva tandēmam, ar to starpību, ka laika gaitā kļūs zināms viņu inscenētās pasakas turpinājums un arī tās beigas. Pašlaik, kā saka krievi, iespējami varianti.

Precedenta nav. Specoperācijai, kuras rezultātā Vladimirs Putins Krievijas prezidenta amatā nomainīja Borisu Jeļcinu, bija pilnīgi cits galvenais iznākums. Jeļcins devās, kā pieņemts teikt, pelnītā atpūtā un savam politiskajam mantiniekam pa kājām nemaisījās.

Savukārt Putins plāno palikt Krievijas politiskās dzīves priekšplānā. Putina un Medvedeva izspēlētā vietmaiņa pieteikta kā stabilitātes saglabāšanās nodrošinājums. Taču drīzāk tā nozīmē ieprogrammētu nestabilitāti, jo Krievijā nevar, agrāk vai vēlāk nenonākot konfliktā, paralēli funkcionēt divi varas centri, un arī Krievijas Konstitūcija to neparedz.

 

 

 

Politikā un tiesu lietās...

 

 

 

Prokurora iebildumi

Māris Leja,  NRA  02/21/08    2007. gada 15. februāra laikraksta Neatkarīgā Rīta Avīze rakstā Atklājas grinbergiādes aizkulises, atsaucoties uz š.g. 7. februārī manis sniegto interviju raidījumā 100. pants, pausts viedoklis, ka prokuratūrā iedibinājusies prakse sūtīt uz tiesām lietas, par kurām procesa virzītājam nav pārliecības, ka ir savākti pietiekami pierādījumi personas saukšanai pie kriminālatbildības.

Šis rakstā paustais secinājums izdarīts, izraujot no intervijas kopējā konteksta vienu no atbildes fragmentiem, līdz ar to informācija netiek sniegta patiesi un objektīvi. Ievērojot minētajā rakstā izdarītos kļūdainos secinājumus, uzskatu par nepieciešamu precizēt savu TV intervijā pausto viedokli.

Nenoliedzami, ka prokuroram, izlemjot jautājumu par lietas nodošanu tiesai, jāievēro Kriminālprocesa likuma 412. pants, kas nosaka, ka lieta nododama tiesai tikai tad, ja pierādījumi atzīti par pietiekošiem, lai uzturētu apsūdzību tiesā. Prokuroram ir jābūt pārliecībai, ka nepastāv saprātīgas šaubas par to, ka tieši konkrētā persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu (Kriminālprocesa likuma 59. pants). Tādējādi likums runā par to, ka jābūt izslēgtām saprātīgām šaubām, nevis jebkurām teorētiski iespējamām šaubām.

Prokurora pārliecībai ir jābalstās uz lietā savāktiem pierādījumiem, un tā nav, protams, aizstājama ar prokurora subjektīvu pieņēmumu, kas nerod apstiprinājumu ar pierādījumiem lietā.

Tomēr jāņem vērā tas, ka prokurora pārliecība par pierādījumu pietiekamību un attiecināmību var atšķirties no tiesas viedokļa. Tāpat kā dažādu tiesu instanču viedokļi par vieniem un tiem pašiem pierādījumiem vai tiesību normu interpretācijas jautājumiem var būt atšķirīgi. Tāpēc š.g. 7. februāra 100. panta intervijā manis paustais viedoklis ir jāsaprot tikai un vienīgi tā, ka, neskatoties uz prokurora pārliecību par pierādījumu un juridisko argumentu pietiekamību, jebkurā lietā var pastāvēt zināma varbūtība, ka tiesas vērtējums tiem pašiem pierādījumiem var būt atšķirīgs. Ar to nebūt nav bijis domāts, ka prokuroram ir tiesības nodot lietu uz tiesu bez pierādījumiem un pārliecības par to, ka tieši konkrētā persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, un praksē tā arī nenotiek.

Tieši minētā iemesla dēļ demokrātiskā valsts iekārtā līdzās prokuratūrai ir paredzēta arī tiesa, kura novērtē pirmstiesas kriminālprocesā savāktos pierādījumus un valsts apsūdzības pozīciju. Ja prokurora viedoklis par pierādījumu pietiekamību un juridisko argumentu pamatotību būtu pats par sevi pietiekošs, tad tiesas pastāvēšana būtu pilnīgi lieka. Taču ir skaidrs, ka šāda nostādne ir acīmredzami aplama.

Intervijā, kuras galvenais temats nemaz nebija veltīts A. Lemberga krimināllietas rezultātiem, tās noslēgumā, atbildot uz žurnālistes jautājumiem saistībā ar šo lietu, īsumā izskaidrots, uz kādu pierādījumu pamata pirmstiesas kriminālprocesā tika izteikts pieņēmums par Ventspils domes priekšsēdētāja A. Lemberga nodarījuma ļaunprātīgu raksturu.

Lai gan tiesa nav atzinusi A. Lemberga rīcību par noziedzīgu, tomēr tiesa nav arī atzinusi, ka apsūdzētā darbības bijušas tiesiskas. Vērtējot lietā savāktos pierādījumus, tiesa atzinusi, ka A. Lembergs

1) pārkāpis labas pārvaldības principu; 2) konfrontējies ar Ekonomikas ministriju vairāk nekā 10 mēnešu garumā;

3) Ministru kabineta rīkojumos konstatētos trūkumus, būdams politiķis, izmantojis, lai popularizētu sevi; 4) Ventspils pilsētas dome nepamatoti piešķīrusi sev tiesības izlemt jautājumu par Ministru kabineta iecelta pārstāvja brīvostas valdē pieņemšanu, par ko pieņemts arī blakus lēmums.

Novērtējot šīs darbības, tiesa atzina, ka tās nav vērtējamas kā darbības, kas būtu veiktas ar ļaunprātīgu nolūku, un tās nav radījušas kaitējumu. Tādējādi atšķirīgs ir bijis tiesas un prokuratūras viedoklis jautājumā par savākto pierādījumu juridisko vērtējumu.

 

Sandra Kalniete: katram šajā pārmaiņu laikā ir jāpozicionējas

Anita Daukšte,  NRA  02/20/08    Intervija ar Saeimas deputāti, nule Jauno laiku atstājušo un jaunas partijas veidošanu pieteikušo Sandru Kalnieti.

– Jūs aizgājāt no Jaunā laika, Ģirts Kristovskis aizgāja no Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, un tad jūs pateicāt, ka veidosiet nacionālkonservatīvu partiju....

– Nē, mēs to neteicām. Mēs teicām, ka veidosim demokrātiski patriotisku, novados sakņotu partiju. Manuprāt, patriotisms ir tāds pozitīvi atvērtāks, tāds "par" jēdziens, kamēr nacionālisms veidā, kā attīstījās Latvijā, ir tāds jēdziens, kas virzīts uz noturēšanu, norobežošanu. Es domāju, tur ir būtiska atšķirība.

– Šis tātad būtu iemesls, kāpēc jums nav pieņemama TB/LNNK? Viņi nav pietiekoši patrioti?

– Runa īsti nav par to, kāpēc ne TB/LNNK, vai arī ne JL. Man ļoti tuvi JL pamatprincipi, bet ir domstarpības taktikas jautājumos – kā mēs šos skaistos principus realizēsim dzīvē. Es esmu cilvēks, kas orientēts uz darbību, uz realitātes novērtēšanu – "tāda, kāda tā ir". Šobrīd Latvijā nav iespējams izveidot valdību, kurā būtu tikai un vienīgi partijas, kas stāv uz vienas politiskās platformas ar JL. Droši vien arī pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām nebūs viendabīga opozīcija.

– Ja jūs runājat par realitāti "tāda, kāda tā ir", vai ir kaut kādi nosacījumi, balstoties uz kuriem, jūs varētu iekļauties valdošajā koalīcijā?

– Tāds jautājums vispār nepastāv. Vispirms mums jāizveido partija – pirmo soli šajā virzienā mēs esam spēruši: kopā ar Ģirtu izveidojuši Demokrātiski patriotisko biedrību, kas ir konsolidējošais patvērums jaunas organizācijas dibināšanai.

Mēs esam tikai pašā procesa sākumā, un šobrīd domāt par jebkādu iesaisti valdošajā vai jebkurā citā koalīcijā ir pāragri.

– Bet principā ideoloģiskie uzstādījumi jums ļautu sadarboties ar valdošās koalīcijas partijām?

– Mēs esam partijas manifesta sagatavošanas procesā, un daudzi jautājumi vēl joprojām tiek diskutēti. Attiecībā uz Ivara Godmaņa valdību – esam vienojušies, ka atbalstīsim kā individuāli deputāti tos lēmumus, kas vērsti uz vides sakārtošanu, labklājības uzlabošanu; to, ko parasti atbalsta konstruktīva opozīcija.

– Valdošajā koalīcijā pastāv, piemēram, domstarpības pašvaldību reformas jautājumos. Ja jūs piesakāt novados sakņotu partiju, tad jums ir jābūt viedoklim jau tagad, kuru nostāju jūs atbalstāt.

– Pilnīgi pareizi. Mēs esam topošās partijas kodolā runājuši par administratīvi teritoriālo reformu un izveidojuši darba grupu, kas formulēs mūsu nostāju. Dažas lietas nedetalizēti varu pateikt: ir nepieciešamas otrā līmeņa pašvaldības – ar nosacījumu, ka tās apvieno ne mazāk par 250 tūkstošiem iedzīvotāju. Šīs otrā līmeņa pašvaldības vis nebūtu kāds starpposms starp Rīgu investīciju naudas pārdalē, bet gan tās pieņemtu lēmumus par sava reģiona attīstību – tādā kā padomē, ko veidotu tajā iekļauto novadu pārstāvji.

Otrs – būtu svarīgi, lai pašreizējā reforma netiktu uzskatīta par pabeigtu, lai situācijās, kad šobrīd esošie lēmumi par pašvaldību apvienošanu nestrādātu, tos varētu pārskatīt.

– Vai nebūs tā, ka jūsu partija ieradīsies kaujas laukā tad, kad novados jau visas kaujas būs izcīnītas starp Tautas partiju un Zaļo un zemnieku savienību, un jums vien tur atliks savākt kritušos? Un nekāda īpaša sakņošanās novados neiznāks...

– Pagaidām tāds "pēc tam" nav aktuāls. Reformā ir tik daudz problēmu, ka diez vai kāds politiskais spēks var atļauties ar asfalta rulli nokrāsot pašvaldības oranžas vai zaļas. Mēs vairāk reformas sakarā runājam par ekonomiskajām dimensijām, bet par morālajām vērtībām ne. Kas tad ir lokālpatriots? Tas, piemēram, ir suits, kas vēlas strādāt un dzīvot savā novadā un nevēlas braukt uz kādu Īriju. Vai šo novadu dalīšanas un maiņas rezultātā netiks sarautas kādas būtiskas saites, kuras pēc tam nebūs atjaunojamas...

– Es saprotu, patriotisms ir ļoti svarīgi. Bet vai situācijā, kad valstī ir ļoti nopietna ekonomiskā situācija, lielai cilvēku daļai šīs vērtības nemaz nav primāras?

– Es neredzu pretrunu. Patriotisms, kā to redz pasaulē, nav saistīts tikai ar cieņu pret valsts simboliem, valsts valodu. Tas ir saistīts ar daudzu jomu attīstību: būt labam studentam, labam uzņēmējam, godprātīgi maksāt nodokļus, lai šajā valstī būtu labi attīstīta izglītības, veselības aizsardzības sistēma – tas arī ir patriotisms. Protams, mūsu topošās partijas ekonomiskā programma vēl nav īsti sākta izstrādāt, taču daži pamatprincipi ir skaidri: mēs vēlētos pārmest nodokļu sistēmas prioritātes no darba uz patēriņu, lai netikums tiktu aplikts ar papildu nodokļiem. Par netikumu es uzskatu azartspēles un tādas lietas. Kapitāla pieaugums ir jāapliek ar lielākiem nodokļiem, vides piesārņojums.

– Vai šajā kontekstā jūs domājat par kādu īpašu atbalstu nacionālajai uzņēmējdarbībai?

– Es teiktu, ka jāatbalsta eksports. Ir jābūt ļoti skaidriem atbalsta kritērijiem eksportspējīgām nozarēm.

Es šīs jomas saskatu mežā, mežizstrādē, organiskās ķīmijas nozarēs, papīra rūpniecībā. Otra nozare – tranzīts, transports, loģistika. Arī pakalpojumu nozare – informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, finanses.

– Vai šīs nozares, nacionālā uzņēmējdarbība tajās, būtu tās, kurās jūs saskatāt potenciālos partijas finansētājus?

– Protams, partijai, kas neveidojas tikai kā Rīgas partija, ļoti būtiski ir, ko par tās programmu domā vietējais uzņēmējs – mazais, vidējais uzņēmējs. Mēs arī orientētos uz to, lai mazajiem un vidējiem uzņēmējiem būtu lielāks valsts atbalsts.

Mēs arī gribētu cerēt uz viņu atbalstu gan pašvaldību vēlēšanās, gan Saeimas vēlēšanās, bet tas gan ir tālākas nākotnes jautājums.

Šajā kontekstā es gribētu paskatīties uz tādu parādību: sākas jauns laiks, oligarhu varas laiks iet uz beigām. Tam ir daudz pazīmju – gan pagājušā gada referendums, lielie piketi gada nogalē; daudz aktīvāk strādā tiesībsargājošās iestādes. Un kopumā – ienāk jauna paaudze, kas ir mācījusies un dzīvojusi Eiropā, un redzējusi, kā funkcionē normāla valsts. Man daudzi vidusšķiras cilvēki ir teikuši: mēs strādājam, mēs maksājam nodokļus, un mēs negribam, lai tos kāds cits iebāž sev kabatā. Tā ir noteikta apziņas pakāpe, kas liecina, ka iepriekšējais laikmets beidzas. Un nav neiespējami, ka pat pie pašreizējā varas sadalījuma Saeimā jau šobrīd tiek pieņemts likums par politisko partiju līdzfinansējumu no valsts budžeta. Tas ir svarīgs demokrātisks instruments, kas dod iespēju pastāvēt opozīcijai. Jo bez opozīcijas pozīcija ieiet rullēšanā un nespēj apzināt ļoti daudzu sabiedrības grupu viedokļus, bet demokrātijas funkcionēšanā tas ir būtiski.

– Tad, kad jūs runājat par oligarhu grūstošo varu, kurus oligarhus jūs domājat? Un cik Latvijā vispār ir oligarhu?

– Tas jau būtu politologam uzdodams jautājums. Tas, kas ir biežāk dzirdēts, ir tā saucamie trīs A: Aivars, Andris, Ainārs, bet vēl jau ir citi grupējumi ar nozīmīgām interesēm politikā.

Bet politiskās partijas mērķis jau ir, lai partija pastāvētu ierindas pilsoņiem, nevis ierindas biedriem, kuri ar partijas starpniecību īsteno ļoti savtīgus mērķus.

– Varbūt vajadzētu nosaukt vārdā nevis tikai šos trīs A, bet arī pārējos? Nosaukts vārds materializē personu, un tad daudz kas ir skaidrāks, nevis tāda Repšes stila "gaismas un tumsas cīņa"...

– Stādīt melnos sarakstus – tas ir tāds pagātnes laiks. Ir ļoti viegli mētāt apvainojumus pa labi un pa kreisi. Kāpēc es minēju tos cilvēkus? Tāpēc, ka par to ir tik daudz runāts; es pati esmu saskārusies konkrētajā politiskajā darbībā – piemēram, Andris Šķēle ir noziedojis milzīgu summu vienai sabiedriskajai organizācijai... Tam visam ir pamatojums. Bet par pārējo – tas jau lai paliek drošības iestāžu un KNAB ziņā, cik liela ir sakarība starp partijas nostāju un ziedotāju konkrētajām interesēm.

– Bet, ja jūs nenosaucat vārdā šos citus oligarhus, tad, pieņemsim, jūsu nosauktie noiet no politiskās skatuves, bet var atnākt vietā citi, kuri vārdā netiek saukti...

– Vietā ir jānāk pilsoniskai sabiedrībai. Tas ir tas, kas ir noticis lielā mērā iepriekšējā gada laikā. Cilvēkiem ir jāapzinās – ja viņi nenoliks malā savu ikdienas dzīvi un nepievērsīsies politikai, tad nekas nemainīsies. Ja politiskās partijas kļūs masveidīgākas, tad tas neapšaubāmi mazinās ekonomisko grupējumu ietekmi uz partiju darbu. Es aicinātu, lai cilvēki pašorganizējas konkrētu interešu paušanā politiķiem, jo, ja tas nenotiks, tad jūsu bažas par naudas ietekmi politiskajās partijās būs pamatotas. Tad arī šī partija vai jebkura cita, kurai būs profesionāla programma, jauni cilvēki, tomēr sitīsies pret stiklu kā tauriņi.

– Piemēram, aiz mītiņa Doma laukumā arī stāvēja noteikts finansējums...

– Es personīgi piedalījos šīs sapulces organizēšanā un ziedoju naudu, uzrunāju ziedotājus, un es zinu, kas to naudu ir ziedojis. Mēs rūpīgi skatījāmies, lai neviens nevarētu pateikt, ka kāds ir šo pasākumu nopircis. Tas bija viens no pirmajiem uzstādījumiem, ko mēs realizējām.

– Kāpēc tik daudz advokātu bija ziedotāji? Ar ko tieši šis slānis būtu tik neapmierināts ar valdošo politiku?

– Vislielākais ziedotājs bija <ārzemēs dzīvojošais Arnolds Krists> Plaudens-Plaudis ar 4000 latiem. Jā, bija arī advokāti, bet viņi nebija vairākums. Un neviens jau nevar pateikt: jūsu nauda mums der, bet jūsu – neder.

– Es lasīju presē virsrakstu, ka jūs savā jaunajā biedrībā tieši vairīsieties no šaubīgiem ziedojumiem – vai kaut kā tā...

– Es teiktu, ka mēs vairīsimies no situācijām, kuru maksimumu es varētu formulēt: mēs neņemsim naudu no cilvēka, kam ir izvirzīta krimināla apsūdzība, mēs viņu nenosauksim par Ministru prezidenta amata kandidātu. Tas pagaidām ir pieejamākais un objektīvākais kritērijs.

– Aināram Šleseram un Andrim Šķēlem nekāda krimināla apsūdzība nav uzrādīta.

_ Nuuu... (Nopūšas.) Jāvadās no veselā saprāta. Kādu, Anita, kādu kritēriju jūs varat ieteikt?

– Es neko neiesaku, es tikai uzdodu jautājumus.

– Ir taču turklāt atšķirība starp tiesisku un politisku formulējumu. Tas ir jāņem vērā.

– Kāpēc, jūsuprāt, Einars Repše, kad jūs aizgājāt no JL un nolēmāt kopā ar Ģirtu Kristovski veidot politisku partiju, izteica Kristovskim līdzjūtību?

– Es pazīstu Ģirtu Kristovski jau divdesmit gadu. Neapšaubāmi, mēs abi esam spēcīgas personības. Es varētu teikt, ka ne vienmēr spēcīgas personības ir lemtas konfliktēšanai; salīdzinājumam varu minēt Tautas fronti. Tautas frontes vadībā bija lieliska komanda, kurā bija ļoti spēcīgas personības. Mēs toreiz arī strīdējāmies, bet strīdos toreiz tiešām dzima patiesība. Tāpēc man nav ne mazāko šaubu, ka mēs ar Ģirtu varēsim sastrādāties, un, cik zinu, arī viņam nav.

– Jaunajā laikā arī bija spēcīgas personības.

– Mūsu sadarbībā iestājās tāds posms, ka mēs vairs nevarējām viens otru pārliecināt. Es domāju, arī JL ir vieglāk, jo tur ir palikuši domubiedri. Jo aizgāja tie, kuri domā līdzīgi un kuri var sadarboties. Es ceru, ka arī Aigara Štokenberga topošā partija izveidosies par nopietnu kreisu politisko spēku. Es domāju, ka tas ir ļoti nepareizi, ka Latvijā nav nopietnu kreiso politisko spēku. Vēsturiski to viegli izskaidrot. Piemēram, Portugālē nav labēju partiju, jo pēc Salazara labējās diktatūras vārds "labējs" izraisa tur tādus pašus aizspriedumus kā vārds "kreiss" šeit Latvijā.

– Vai šī uztvere ir iemesls, kāpēc jūsu organizācija vēlas būt labēja?

– Redziet, ne gluži. Es neticu kreisai ekonomikai. Es ticu labējām ekonomiskajām vērtībām. Es neticu valsts lielākai lomai līdzekļu pārdalē. Man pie sociālistiem vienmēr ir traucējis tas, ka viņi mēģina valsti padarīt par gādīgo māti, kas atrisinās ikkatra un ikviena problēmas. Mēs redzam Eiropā – tās valstis, kas ir sevi apgrūtinājušas ar dažādām valsts kopprodukta pārdales programmām, nespēj uzņemt tempu. Lielākais piemērs šeit ir Francija – viņi jau deviņdesmito gadu sākumā sāka runāt par jauno ceļu, par lēcienu, par to, par ko tagad runā Sarkozī. Bet viņa kā prezidenta popularitāte Francijā tikai krītas un krītas, jo franči nespēj no kaut kā atteikties, lai šo lēcienu un jauno ceļu īstenotu. Es ticu iniciatīvai, radošumam, nevis tam, ka kāds cits nāks un atrisinās problēmas.

– Jūs tātad neatbalstāt iniciatīvas, ko pārņēmis Štokenbergs – par minimālās pensijas paaugstināšanu?

– Šie jautājumi jārisina citādāk, nevis ar pacelšanu referenduma līmenī. Pensiju jautājumi ir jārisina katru gadu un sistemātiski – tad, kad tiek pieņemts valsts budžets. Pensija ir jāpaceļ iztikas minimuma līmenī. Taču, risinot šo jautājumu referendumā, mēs nonāksim tur, kur Francija dažās jomās ir šobrīd – kurš politiķis pēc desmit gadiem, kad situācija būs kardināli mainījusies, tad uzdrošināsies šīs lietas no likuma izņemt? Un kas notiks ar jauno paaudzi – viņiem šādu likuma grozījumu dēļ būs jāvelk neizturami liela nodokļu nasta? Ko tad viņi darīs – bēgs projām no šīs valsts?

– Kur jūs redzat jaunos cilvēkresursus savai partijai?

– Ja politikā neienāks jauna paaudze, tad tai nav nākotnes. Mums ar Kristovski un Čepāni ir liela pieredze, bet tonis jānosaka jaunajiem. Mani pat drusku kaitina tas, kā tagad sēž televīzijas tiešraidēs jauni intelektuāļi un spriež par mums: "Jā, tie ir vecie vēži jaunās kulītēs..." Bet man ir jautājums: ko jūs konkrēti esat gatavs darīt, lai tie citi vēži nav jaunās kulītēs? Tas ir iespējams tikai tad, ja nāk jaunas līdakas, kas to ūdeni izdzenā. Esmu gatava pati pakāpties sānis, lai dotu iespēju jauniem cilvēkiem. Jaunatnei allaž ir piemitusi tāda postoša radošā enerģija. Bet tad, kad sistēma ir tik ļoti sastāvējusies kā pie mums, es neredzu citu variantu.

Manuprāt, cilvēki sāk saprast, ka katram šajā pārmaiņu laikā ir jāpozicionējas. Ja paliek tikai kritizētāja lomā, ka politikā ir tikai nemākuļi vai nelieši, tad tā būs vienmēr. Es nepieņemu to, ka tā būs vienmēr. Ja es tā būtu domājusi 1988. gadā un ja tā būtu domājuši tie 250 tūkstoši, kas izgāja ielās un prasīja neatkarību, lai gan pārējā pasaule teica – "nu, netraucējiet Gorbačovam", tad es šeit nesēdētu un šī intervija nenotiktu. Es domāju, ka šobrīd ir pagrieziena brīdis garīgajā telpā, bet, ja tas nenotiks – un es arī to apzinos, ka tā var būt –, tad tas būs zaudējums.

– Jūs kandidēsiet Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

– Esmu izlēmusi, ka nekandidēšu.

Tas bija mans sapnis, jo es labi izprotu, kā var un vajag aizstāvēt Latvijas intereses Eiropas Savienībā; man ir labi kontakti Eiropas Komisijā, tie man joprojām ir saglabājušies. Bet saprotu, ka man jāizdara cita izvēle: vai nu ļaut visam politikā ritēt, kā tas ir pašlaik, vai arī kopā ar Ģirtu veidot jaunu politisku spēku. Un tāpēc es izlēmu, ka nekandidēšu.

Man visvienkāršāk būtu bijis nolikt mandātu un aiziet strādāt uz Ārlietu ministriju, nevis savos piecdesmit piecos gados uzņemties milzīgo pārslodzi, kas saistīta ar jaunas partijas veidošanu, intensīvu darbu ar plašsaziņas līdzekļiem, saskarsmi ar visu to nepatīkamo, kas par mani tiek rakstīts. Taču es uzskatu, ka tas ir tā vērts, lai es palīdzētu sasniegt tos valstiskos mērķus, kurus es uzskatu par būtiskiem.

 

Godmanis asi kritizē "Štokenberga un kompānijas" darbības un sola uzlabot pensionāru stāvokli

LETA  02/20/08    Iedzīvotājiem nebūtu jāuzticas populistiem, pseidoekonomistiem un pseidopolitiķiem - Aigaram Štokenbergam un viņa organizācijai "Sabiedrība citai politikai", jo rosinātie grozījumi Pensiju likumā sagrautu valsts sociālo sistēmu, šorīt intervijā telekompānijas LNT raidījumam "900 sekundes" paziņoja premjers Ivars Godmanis (LPP/LC).

Viņš uzsvēra, ka valdību veidojošās partijas vakar pieņēmušas būtisku lēmumu, kas ļaus uzlabot pensionāru stāvokli jau šogad. Šāds lēmums nav saistīts ar "Štokenberga un kompānijas" atbalstīto parakstu vākšanas kampaņu.

Kā stāstīja Godmanis, pieņemts lēmums jau 1.aprīlī indeksēt pensijas nevis līdz 135 latiem, bet gan līdz 150 latiem, ņemot vērā, ka iztikas minimums ir 143-144 lati. Patlaban valdība nespēj atbildēt cilvēkiem, kuriem pensijas ir lielākas par 135 latiem, bet mazākas par iztikas minimumu, kāpēc tās netiek palielinātas.

Līdz ar to aprīlī lielākas pensijas saņems vairāk nekā 85% pensiju saņēmēju un vidējais pieaugums būs 11 lati.

Savukārt 1.jūnijā tiks ieviestas piemaksas pie pensijas par nostrādātajiem gadiem, kas to līmeni palielinās vēl vidēji par 14 latiem.

Indeksācija notiks arī 1.oktobrī, kas pensijas varētu palielināt vēl vidēji par 15-16 latiem.

"Tas ir reāli, ko var izdarīt valsts ar savām finansēm," uzsvēra Godmanis, aicinot cilvēkus neuzticēties Štokenbergam un viņa organizācijai, kuru priekšlikumi ir "absolūti bezatbildīgi" un sagraus Latvijas sociālo budžetu. Ja opozīcijas politiķu atbalstītie grozījumi tiks pieņemti, Latvija atkal nokļūs līdzīgā situācijā kā 1998.gadā, kad pensijas tika finansētas uz parāda rēķina.

Premjers pauda viedokli, ka Štokenberga un viņa atbalstītāju mērķis ir "mānīt un tracināt vecus cilvēkus", tāpēc nedrīkst uzticēties "šādiem tipiem". "Es aicinātu neklausīties šādos politiskos demagogos," norādīja Godmanis.

Rosinātās izmaiņas Pensiju likumā no sociālā budžeta prasītu 220 miljonus latu.

Tā vietā valdība sola turpināt pensionāru atbalsta pasākumus arī nākamgad, palielinot divreiz gadā indeksējamo pensiju slieksni līdz 180 latiem un turpinot palielināt piemaksas par nostrādātajiem gadiem. Šie pasākumi ļaus situāciju labot tuvāko 2-3 gadu laikā.

Štokenbergs uz premjera izteikumiem reaģē tikpat asi un aģentūrai LETA sacīja, ka Godmanis ir "pieķerts melos", jo pēkšņi izrādījies, ka arī nemainot nodokļu politiku iespējams atrast naudu pensiju palielināšanai, uz ko Štokenbergs esot norādījis jau iepriekš.

Štokenbergs arī norādīja, ka Godmanis tikai izliekoties, ka gatavs risināt problēmas un parādot "savu melīgumu, ka viņš saprot pensionāru problēmas," sacīja Štokenbergs.

Politiķis arī pauda pārliecību, ka Godmaņa līdzšinējā darbība bijusi pilnīgi nepamatota pensionāru problēmu risināšanai. "Nav saprotams, kādā pasaulē viņš dzīvo - vai savā ilūziju un iedomu pasaulē," sacīja Štokenbergs.

Štokenbergs arī pauda pārliecību, ka kopā ar saviem domubiedriem viņam izdošoties mainīt valdības attieksmi pret šīm lietām un jau tuvākajā laikā panākt konkrētus uzlabojumus.

 

Fokuss: Pensiju sistēma

Zane Zālīte-Kļaviņa,  Diena  02/21/08    Progresīva un netaisnīga, taču viegli ievainojama

Kaut Latvijas pensiju sistēmu arī kritizē, pat nelielas izmaiņas patlaban var izraisīt katastrofālas sekas nākotnē

Progresīva, taču netaisnīga. Šādi pretrunīgi vērtējumi izskanējuši par Latvijas pensiju sistēmu. To slavē un līdzīgu ievieš arī citās valstīs, jo pensijas lielums nākotnē atkarīgs no sociālā nodokļa maksājumiem pašlaik. Taču sistēmu arī kritizē, jo tā ir netaisnīga pret pašreizējiem pensionāriem — par spīti ilgiem darba gadiem, daudziem aprēķinātie ienākumi mūža nogali padara trūkuma nomāktu. Sistēma nav ideāla arī tādēļ, ka tajā lieliski darbojas negatīvais tauriņefekts — pat nelielas izmaiņas pašlaik var izraisīt katastrofālas sekas tuvākā vai tālākā nākotnē. Tieši šāds efekts var būt pašlaik aktuālajam priekšlikumam strauji paaugstināt minimālās pensijas (līdz iztikas minimumam), uzskata eksperti.

Tagad un nākotnē

Pēc pensiju reformas 90.gadu sākumā pensiju sistēmas 1.līmenis sāka darboties 1996.gada 1.janvārī. Šis datums ir šķirtne starp diviem atšķirīgiem pensiju aprēķināšanas veidiem. Proti, ja cilvēka darba mūžs bijis līdz šim laikam, pensija aprēķināta atkarībā no darba stāža, rēķinot, ka mēnešalga bijusi aptuveni Ls 100 (par pamatu ņemta vidējā alga, no kādas veiktas sociālās iemaksas 1996.gadā — Ls 92,41). Tāpēc pensiju sistēmu kritizē kā netaisnīgu — nav nekādas nozīmes, cik daudz cilvēks kādreiz pelnījis, kā arī netiek aprēķināta pensija par laiku, ko cilvēks nevar pierādīt ar dokumentiem (darba grāmatiņu vai ko citu). Noteikts, ka pensija nevar būt mazāka par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu — patlaban Ls 45, taču faktiski ir pensionāri, kas saņem vēl mazāk.

Pēc 1996.gada sāka darboties jaunā pensiju sistēma. Tās dalībnieks ir katrs sociālā nodokļa maksātājs. Daļa sociālo iemaksu tiek uzskaitītas pensijas uzkrājumā. Jo ilgāk cilvēks strādā un jo lielākas sociālās iemaksas veic, jo lielāka ir paredzamā vecuma pensija. Šā iemesla dēļ sistēmu pasaules eksperti vērtē kā progresīvu un pēc Latvijas tā ieviesta arī Zviedrijā, Itālijā, Polijā.

Pašreizējiem pensionāriem pensijas tiek izmaksātas no sociālā budžeta, ko veido tagadējo strādājošo veiktās sociālās iemaksas. Tādēļ sistēma tiek dēvēta par solidāru — strādājošie uztur pensionārus. Pašlaik ir nedaudz vairāk par miljonu sociālā nodokļa maksātāju, pensionāru — vairāk nekā 500 000, tātad, aptuveni rēķinot, divi strādājošie uztur vienu pensionāru. Savukārt nākotnē, kad pensijā dosies patlaban strādājošie, viņiem pensijas pelnīs nākotnē strādājošie — viņu bērni un mazbērni.

Nodrošinās pret riskiem

Tieši demogrāfiskais aspekts ir viens no tiem, kāpēc Labklājības ministrija (LM) un citi eksperti iesaka pēkšņas un radikālas izmaiņas sistēmā neieviest. Proti, paredzams, ka Latvijā jau hroniskā negatīvā iedzīvotāju skaita dabiskā pieauguma dēļ (mirušo skaits pārsniedz dzimušo skaitu par aptuveni 10 000) pēc dažiem gadu desmitiem strādājošo būs ievērojami mazāk, turpretī pensionāru — vairāk. Aprēķini ir atšķirīgi, modelētās situācijas ir vairāk vai mazāk dramatiskas, ja ņem vērā arī emigrējušo tautiešu skaitu, minētas pat tādas prognozes, ka vienam strādājošajam būs jāuztur divi pensionāri. Taču skaidrs, ka tajā laikā sociālais budžets nepildīsies tik sekmīgi kā pašlaik, tādēļ ir ieviesti vairāki aizsargmehānismi, kā arī apsvērti citi, kā pensijā iešanas vecuma vai sociālā nodokļa palielināšana.

Viens no pašreizējiem aizsargmehānismiem ir pensiju 2.līmenis (daļa sociālo iemaksu tiek ieguldīta darījumos, kam vajadzētu nest peļņu) — tas "amortizēs" sociālā budžeta ieņēmumu kritumu, lēš LM (citi nozares eksperti uzskata, ka kaut cik pieklājīgus ienākumus vecumdienās pašreizējie darbarūķi gan spēs sev nodrošināt, tikai piedaloties visos līmeņos, arī trešajā — privātajā). Vēl viens "amortizācijas" mehānisms — ar sociālā budžeta uzkrājumu (2007.gada beigās aptuveni septiņi miljoni latu) pašlaik Valsts kase veic apmēram 6% peļņu nesošus darījumus, tādējādi kapitālu palielinot. Ja LM izdotos īstenot ieceri, ka sociālā budžeta uzkrājums vairs netiek ieskaitīts kopējā valsts budžetā, bet pārtop par neaizskaramu fondu, ko varētu apgrozīt vēl ienesīgākos darījumos ar papildus 2%, visus lielākos nākotnes satricinājumus varētu pārlaist itin mierīgi (tam gan varētu pretoties valdība, jo, kā aizrāda daži jomas pārzinātāji, sociālā budžeta uzkrājums palīdz nosegt deficītu pamatbudžetā, kā arī uzrādīt pārpalikumu konsolidētajā budžetā, kas ir svarīgi saistībā ar vēlmi pievienoties eirozonai utt.).

Grozījumi iztukšos

Ja tiktu ieviesti pašlaik aktuālie Pensiju likuma grozījumi, par kuriem paredzama parakstu vākšana un vēlāk iespējama tautas nobalsošana, pensiju sistēma saņems triecienu divējādi. Pirmkārt, uzkrājums neilgā laikā tiktu notērēts (pēc LM aprēķiniem, minimālās pensijas celšanai līdz trīskāršam valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam gadā nepieciešami aptuveni 112 miljoni latu. Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) aplēsis, ka gandrīz 250 miljoni, par pamatu ņemot faktisko iztikas minimuma pieaugumu līdz nepilniem Ls 150). Otrkārt, strādājošajiem zustu motivācija veikt sociālās iemaksas no visiem ieņēmumiem, ja valsts garantētu pieklājīgu minimālo pensiju. Šādā gadījumā strauji saruktu sociālā budžeta ieņēmumi un sistēma sagrūtu.

***

Aicinu neuzticēties šādiem tipiem

Ivars Godmanis, (LPP/LC), premjers

"Visādi populisti, pseidoekonomisti un pseidopolitiķi, kas te tracina pensionārus... Štokenbergs un kompānija... Tas, ko viņi piedāvā, ir pilnīgi absolūti bezatbildīgi, pilnīgi nerēķinoties ar to, cik grūti ir izbūvēt pensiju sistēmu un to nenojaukt, lai mēs atkal nenonāktu situācijā, kāda bija 1998.gadā, kad mēs maksājām pensijas no parādiem. Tas diez vai ir kaut kas cits kā vēlme tikai mānīt un tracināt vecos cilvēkus. Tāpēc es aicinu neuzticēties šādiem tipiem. Tas, ko viņi piedāvā, nav ceļams. Ja mēs vienā dienā gribam panākt, lai visi pensionāri būtu virs 148 latiem, tas budžetā maksās kādus 220 miljonus, kas faktiski nojauc mūsu sociālo budžetu."

Viņš uzsvēra, ka valdību veidojošās partijas pieņēmušas būtisku lēmumu, kas ļaus uzlabot pensionāru situāciju jau šogad: "Tas ir reāli, ko var izdarīt valsts ar savām finansēm".

LNT raidījumā 900 sekundes

***

Premjers parāda melīgumu

Aigars Štokenbergs, Sabiedrības citai politikai izveidotājs

A.Štokenbergs, reaģējot uz premjera izteikumiem, sacīja, ka I.Godmanis ir "pieķerts melos," jo pēkšņi izrādījies, ka arī nemainot nodokļu politiku, iespējams atrast naudu pensiju palielināšanai. Premjers tikai izliekoties, ka gatavs risināt problēmas un parādot "savu melīgumu, ka viņš saprot pensionāru problēmas". "Nav saprotams, kādā pasaulē viņš [Godmanis] dzīvo — vai savā ilūziju un iedomu pasaulē".

Tā kā I.Godmaņa piedāvātie risinājumi vēl aizvien ir neadekvāti un nepietiekami, SCP turpināšot savas aktivitātes, lai panāktu, ka jau šogad mazas pensijas sasniedz iztikas minimuma līmeni.

*pēc LETA

***

Ko grib parakstu vācēji

- Vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu (pašlaik Ls 45), kuram piemērots attiecīgs koeficients:

• ja darba stāžs ir līdz 20 gadiem — 3 (pensija Ls 135),
• ja darba stāžs ir 21 līdz 30 gadu — 3,5 (pensija Ls 157,5),
• ja darba stāžs ir 31 līdz 40 gadu — 4 (pensija Ls 180),
• ja darba stāžs ir 41 gads un vairāk — 4,5 (pensija Ls 202,5).

Organizācijas (Pensionāru un senioru partija un Sabiedrība citai politikai) uzskata, ka minimālā pensija nedrīkst būt mazāka par iztikas minimumu, kas janvārī sasniedzis Ls 148

- Kā tukšosies budžets

Ja priekšlikums iegūst likuma spēku (mazākā pensija Ls 135) , no budžeta nepieciešami vismaz 112 miljoni latu gadā (LM aprēķini). Sociālā budžeta uzkrājums tiek izlietots 6 gados.

Ja pensijas palielina līdz iztikas minimuma līmenim un nedaudz virs tā (līdz Ls 150), no budžeta nepieciešami vairāk nekā 248 milj. latu gadā (premjera Ivara Godmaņa aprēķini). Sociālā budžeta uzkrājums tiek izlietots nepilnos 3 gados.

***

Gan indeksēs, gan piemaksās

Indeksējot un paaugstinot piemaksas, pensijas līdz gada vidum pieaugs vidēji par Ls 25

Valdība nolēmusi jau šogad paaugstināt pensijas, izmantojot jau esošos, likumā noteiktos instrumentus — indeksāciju un piemaksas, paplašinot indeksējamo pensiju loku. Tie esot reāli priekšlikumi — atšķirībā no "dažu politiķu" piedāvātajiem, kas esot "no pirksta izzīsti, veco cilvēku kaitināšanai un veselības bojāšanai" radīti, Dienai pauda premjera padomnieks Edgars Vaikulis (LPP/LC). "Daži politiķi", visticamāk, ir eksministra Aigara Štokenberga pārstāvētā Sabiedrība citai politikai (SCP), kas savākusi trūkstošos parakstus par grozījumiem pensiju likumā, piedāvājot noteikt, ka minimālā pensija ir Ls 135 pašreizējo nepilno Ls 50 vietā.

Pašlaik indeksācija tiek veikta divreiz gadā pēc diviem parametriem — aprīlī (atkarībā no inflācijas pēdējos sešos mēnešos) un oktobrī (atkarībā no inflācijas un vidējo ienākumu pieauguma, no kuriem tiek maksāts sociālais nodoklis). Pēc inflācijas indeksē pensijas, kas nepārsniedz trīskāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu (Ls 135), taču šogad šo robežu nolemts paaugstināt līdz Ls 150, kas nedaudz pārsniedz janvāra iztikas minimumu (Ls 148). Pēc premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) Latvijas radio paustā, aprīlī indeksācijas rezultātā pensijas pieaugs par vidēji Ls 11 un vēl par vidēji Ls 14 — jūnijā, kad no pašreizējiem 19 santīmiem līdz 40 tiks paaugstināta piemaksa par katru darba gadu. Kopējais vidējais pieaugums būs Ls 25, līdz ar to pašreizējā vidējā pensija Ls 124 pieaugs līdz Ls 151. Tiesa, aptuveni 130 000 pensionāru ienākumi tādējādi līdz iztikas minimumam vēl "neaizvelk", atzina premjers, taču tas varētu notikt indeksācijā oktobrī. Pasākumi pensiju paaugstināšanai paredzēti arī nākamgad, valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu un līdz ar to minimālās pensijas paaugstinot līdz Ls 60, bet piemaksu — līdz 60 santīmiem par katru nostrādāto gadu.

SCP apsveic valdības sarosīšanos pensiju paaugstināšanā, jo nodomi grozīt pensiju likumu saasinājuši šīs problēmas aktualitāti. Taču, kā Dienai aizrādīja SCP pārstāvis Gatis Kokins, valdība šajā gadījumā vienīgi pilda likumu, kurā noteikta gan indeksācija, gan piemaksas. "Retorikā redzam, ka Godmanis to pasniedz kā milzīgu sasniegumu." Valdības pārstāvji protestē, ka pensiju palielināšana nekādi nesot saistīta ar SCP aktivitātēm, dialogs ar Latvijas Pensionāru federāciju par pensiju audzēšanu esot sākts jau krietni pirms tam un rezultāts esot sarunās panākts kompromiss.

**

Kā dzīvo pensionāri

Vidējā pensija valstī pašlaik ir 124 lati

Minimālā pensija Ls 49,50 (tiem, kuri pensionējušies priekšlaikus — Ls 39,60)

Līdz iztikas minimumam*

• Ls 30 līdz 60 pensijas saņem 7359 cilvēki
• Ls 60 līdz 100 — 146 195
• Ls 100 līdz 150 — 337 593
• Kopā — 491 147 cilvēki

Virs iztikas minimuma

• Ls 150 līdz 200 — 49 758 cilvēki
• Ls 200 līdz 300 — 17 120
• Ls 300 līdz 400 — 2182
• Ls 400 līdz 500 — 892
• Ls 500 līdz 750 — 779
• Ls 750 līdz 1000 — 225
• Virs Ls 1000 — 67
• Kopā — 71 023 cilvēki

Dati: VSAA, 11.2007. (ietvertas arī apgādnieka zaudējuma un invaliditātes pensijas)

* iztikas minimums janvārī bija Ls 148, taču Diena par robežu noteica Ls 150, jo nav pieejami detalizētāki VSAA dati

***

Vai būtu atbalstāmas tautas nobalsošanai piedāvātās izmaiņas pensiju likumā?

Ilmārs Rimšēvičs, Latvijas Bankas prezidents

Visu to [minimālo pensiju paugstināšanu — red.] var darīt, bet ne uz fiskālās disciplīnas rēķina. Budžeta naudu var dalīt, kam vien iegribas, bet saglabājot nosacījumu, ka tiek nodrošināts budžeta pārpalikums. Tas ir valdības kompetences jautājums, kā tas tiek panākts, bet svarīgi, lai valdība turētos pie solījuma, ka valsts budžetā būs pārpalikums.

Gatis Kokins, uzņēmējs, Sabiedrība citai politikai

Ja valsts budžets ir 5,5 miljardi latu, summa, kas nepieciešama minimālās pensijas paaugstināšanai, nav nekas tāds, ko nevarētu atrast. Ka budžets šogad netiks grozīts, ir spekulatīvi paziņojumi, jo Godmanis pats ir pavēstījis, ka notiks izmaiņas pensiju indeksācijā. Nodokļu sistēma ir maināma, ieviešot, piemēram, kapitāla pieauguma nodokli, kas novirzāms sociālajā budžetā. Varētu noteikt, ka sociālajā budžetā ieskaitāmas dividendes no valsts kapitāla daļām uzņēmumos. Sociālais budžets jau ir ar pārpalikumu, no kā finansējam valsts pārvaldes deficītu. Ja izmaiņas pensiju likumā pieņems, valdība būs spiesta meklēt risinājumus. Pensiju paaugstināšana ir arī ekonomiska nepieciešamība, jo attīstībai traucē, ka būtiska iedzīvotāju daļa ir nabadzīga.

Pēteris Strautiņš, Hansabankas sociālekonomikas eksperts

Referenduma iniciatīvas ideja uzdod jautājumus, kuru nozīme tālu pārsniedz pensiju sistēmas ietvarus, jo īstenošanas gadījumā tā fundamentāli ietekmētu budžetu. Visdrīzāk tieši par šādām situācijām domāja Satversmes autori, tās 73.pantā ierakstot aizliegumu tautas nobalsošanai nodot budžetu. Svarīgi, lai visu iedzīvotāju, arī pensionāru, ienākumi palielinātos, un, augot ekonomikai un nodokļu ieņēmumiem, tas notiks. Runājot par vecumdienu nodrošinājumu ilgākā laika posmā, neaizstājams instruments ir uzkrājumu palielināšana ne tikai privātajos pensiju fondos, bet arī valsts pensiju sistēmā. No tiem atteikties vai tos samazināt, cenšoties palielināt pensijas šobrīd, noteikti nedrīkst, tas būtu bezatbildīgi.

Ingus Alliks, LM speciālists

Piedāvātajiem pensiju likuma grozījumiem gadā nepieciešamā summa nav iepriekš aprēķinātie aptuveni 88 miljoni, bet lielāka — vismaz 112 milj. tikai vecuma pensijām, nerēķinot apgādnieka zaudējuma un invaliditātes pensijas. Ja grozījumus ieviestu, uzkrājums strauji tiktu apēsts. Matemātiski rēķinot, aptuveni septiņos gados, bet faktiski vēl ātrāk, jo sociālā nodokļa maksātāji būtu demotivēti veikt sociālās iemaksas. Ja uzkrājumu iztērē…. Nu tad ir viss. Sociālā budžeta uzkrājumu vajadzētu padarīt par neaizskaramu, neizlietojamu summu, ko laistu apgrozībā, lai nestu peļņu. Tad nākotnē draudīgā situācija izlīdzinātos — ja vien migrācijas un demogrāfijas prognozes paliek esošajā līmenī un nekļūst pesimistiskākas.

 

Tieši labējā valdība aizsāks sociālistiskas reformas

Juris Paiders,  NRA  02/22/08    Lielākā daļa Eiropas valstu pilsoņu strādā algotu darbu. Tomēr Eiropā periodiski vairākumu gūst gan partijas ar sociālistiskām, gan tirgus ekonomiku veicinošām idejām.

Kāpēc Eiropas Savienībai izdodas noturēt balansu starp privātu iniciatīvu un lielāku valsts regulējumu? Tāpēc, ka tirgus ekonomikai ir divas puses. Ir tirgus ekonomikas nejaukā, pretīgā puse, kas izpaužas kā nežēlīga ekspluatācija, nevienlīdzība un iracionāla rīcība, par labu peļņai pretēji jebkuram saprātam, loģikai un sabiedrības vajadzībām. Savukārt šo tirgus ekonomikas ēnas pusi līdzsvaro tirgus ekonomikas pozitīvā ietekme, kur izpaužas kā konkurence, kas spiež ražotāju uzlabot kvalitāti un piespiež ražotāju radīt to, kas sabiedrībai ir vajadzīgs. Turklāt konkurence ir tā, kas veicina cenu samazināšanos un racionālu saimniekošanu. Savukārt tirgus dalībnieki nav filantropi. Tirgus dalībnieki nevēlas konkurēt. Tirgus dalībnieki darīs visu, lai izvairītos no konkurences. Tirgus dalībniekiem ir nepieciešama maksimāla peļņa ar iespējami mazāku darba un izmaksu apjomu un jebkuras konkurences iznīcināšanu.

Paradokss slēpjas apstākļos, ka, tiklīdz tirgus dalībnieki sasniedz savu ideālu – tirgu bez konkurences un ar milzīgām monopolu peļņas iespējām, sabiedrība aicina iznīcināt šo ideālo veidojumu. Tiklīdz tirgus pārvēršas monopolā, sabiedrībā kopumā zūd pēdējās simpātijas pret šādu tirgus ekonomikas modeli. Tad arī tiek definēts, ka šāda tirgus ekonomika vairs nav vajadzīga. Tiklīdz tirgus sasniedz fāzi, kad konkurence ir izzudusi, sabiedrība ir gatava pieņemt sociālistiskas reformas, pieprasa valsts kontroli utt. Faktiski tirgus dalībnieki, ar savām rokām likvidējot konkurenci, atjauno sociālistisku modeli.

Šādas vēsmas jau ir sasniegušas Latviju. Krīze attiecībās starp ražotājiem, tirgotājiem un patērētājiem vairs nav noslēpjama. Atbildība par krīzi tirdzniecībā ir jāuzņemas varas elitei, kura ļāva likvidēt konkurenci mazumtirdzniecībā. Politiķu pieņemtie konkurences likuma ierobežojumi ilgstoši netika attiecināti uz Latvijas svēto govi – lielveikalu ķēdēm. Turklāt Latvijas vadošie pseidoekonomisti un pseidopolitiķi, kuri noteica ekonomisko politiku pēdējos gados, dominējošās ietekmes slieksni noteica mehāniski – 40% no tirgus. Konkurences padome bija bezspēcīga, jo visi skaitļi tika noslepenoti. Likumu mehāniska interpretācija radīja savdabīgu matemātiku – neatkarīgi no saskaitāmo skaita maģiskais cipars 40% nekad netika pārsniegts. Radās pat biznesa modeļi, paredzot palielināt biznesu tā, lai 40% barjera nekad netiktu pārsniegta. Tīri matemātiski. Var sadalīt tirgu uz trijiem tā, lai katram tiek tieši 33%, un no likuma burta viss bija tīri – nav dominējošās ietekmes, lai gan faktiski tirgus bija sadalīts un monopolizēts.

Tagad Saeima ir apņēmusies šo peļņas paradīzi drusku piegriezt.

Likuma grozījumu projekts paredz precizēt dominējoša stāvokļa definīciju, izslēdzot no tā nosacījumu par vismaz 40% daļu konkrētajā tirgū. Tas paredz noteikt būtiskas ietekmes definīciju, attiecinot to uz mazumtirdzniecības nozari, kā arī aizliegumu to ļaunprātīgi izmantot.

Ir definēti arī vairāki aizliegumi.

Uzņēmumiem ar būtisku ietekmi tirgū turpmāk tiks aizliegta netaisnīga vai nepamatota atbildības par iespējamiem riskiem sadale starp darījuma pusēm, netaisnīgu vai nepamatotu maksājumu par piegādātās preces atrašanos mazumtirdzniecības vietā piemērošana vai uzspiešana, ja vien šie maksājumi nav attaisnojami saistībā ar jaunas, patērētājiem nezināmas preces virzīšanu tirgū.

Tiks aizliegta netaisnīgu vai nepamatotu maksājumu par līguma slēgšanu piemērošana vai uzspiešana, ja vien šie maksājumi nav attaisnojami ar to, ka līgums tiek slēgts ar jaunu piegādātāju, kuram līdz ar to nepieciešama īpaša izvērtēšana, netaisnīgu vai nepamatotu maksājumu par preču piegādi jaunatveramai mazumtirdzniecības vietai piemērošana vai uzspiešana, netaisnīgu vai nepamatoti garu norēķinu termiņu piemērošana vai uzspiešana par piegādātajām precēm.

Taču neceriet uz ātrām izmaiņām. Grozījumi finālā tiks lietoti tikai pusgadu pēc to izsludināšanas. Turklāt nepietiek ar labu likumu. Vēl ir vajadzīga politiska griba, lai kontrolētāji izmantotu šos spēles noteikumus pret Latvijas svēto govi – lielveikalu ķēdēm.

 

Pensiju likuma izmaiņas: kad grib, tad var

Inga Paparde,  NRA  02/22/08     Saeima ceturtdien papildus plānotajai darba kārtībai lēma arī par grozījumiem Pensiju likumā un, kā jau tas bija paredzams, vienbalsīgi likumprojektu nodeva komisijām. Tā kā grozījumi ir atzīti par steidzamiem, tie tiks skatīti otrajā un galīgajā lasījumā jau pēc nedēļas, 28. februārī.

"Ja mēs zinām, ka pašreiz iztikas minimums ir noteikts 148 lati, kā tas ir aprēķināts no mūsu ekonomistiem, tad indeksēt pensijas tikai līdz 135 latiem mēnesī būtu mazākā mērā nu vismaz nekorekti," aicinot deputātus atbalstīt likumprojektu, sacīja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča (TP). Par likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā balsoja 83 deputāti, neviens nebija pret. Otrais lasījums izmaiņām Pensiju likumā gaidāms 28. februārī, bet deputāti priekšlikumus var iesniegt līdz 25. februārim.

Aprīlī ir gaidāma kārtējā pensiju indeksācija un pavasarī likuma noteiktā kārtībā tiek indeksētas pensijas, kuras nepārsniedz trīs valsts sociālā nodrošinājuma pabalstus – 135 latus. Pēc koalīcijas sēdes šonedēļ politiķi nolēma, ka pavasarī vajadzētu indeksēt arī tās pensijas, kuras pārsniedz 135 latus, bet nepārsniedz 150 latus. Pamatojums tam ir saistīts ar iztikas minimumu valstī, kas ir pietuvojies līdz 150 latu robežai, tātad, pēc deputātu domām, pavasarī ir jāindeksē vismaz tās pensijas, kuras nepārsniedz iztikas minimumu. No valsts budžeta tam ir nepieciešami 4,8 miljoni latu. Pensijas virs 150 un līdz 225 latiem tāpat kā iepriekš plānots indeksēt oktobrī.

Pašlaik vēl nav zināms indekss, ko izmantos pensiju indeksācijā, to ierasti paziņo marta sākumā, lai mēneša laikā izrēķinātu katra pensionāra pensijas pielikumu. Kā apgalvo Valsts sociālās apdrošināšanas (VSAA) aģentūras pārstāvji, nosacījumiem, pēc kādiem indeksēt un kuras pensijas atkarībā no apmēra pakļaut indeksācijai, jābūt zināmiem faktiski jau pašlaik. Pensiju likuma grozījumi, ja tos pieņems Saeima, stāsies spēkā 1. aprīlī.

Pēc VSAA datiem, 2007. gadā pensijas (no 135 līdz 155 latiem) saņēma 39 232 personas un to vidējais lielums bija 135,50 lati. Var teikt, ka kopā ar pensionāriem, kuri saņem pensijas līdz 135 latiem, aprīlī lielākas pensijas saņems vairāk nekā 85 procenti pensionāru un to vidējais pieaugums būs 11 lati. Pēc Labklājības ministrijas aprēķiniem, 1. jūnijā tiks palielinātas pensiju piemaksas par katru darba stāža gadu, un tas palielinās pensijas vēl vidēji par 14 latiem. Indeksācija oktobrī sola atnest vēl vienu pielikumu. Pensiju indeksācijas nodrošināšanai šogad nepieciešami 71,9 miljoni latu.

Latvijas Pensionāru federācija uzstāj, ka valdībai ir jāsamaksā pensionāriem arī tās piemaksas, kuras bija solītas jau no šā gada sākuma, proti, par katru darba stāža gadu līdzšinējo 19 santīmu vietā maksāt 40 santīmus. No budžeta tas prasītu 13,5 miljonus latu.

Labklājības ministre Iveta Purne norāda, ka koalīcijas padomē atbalstīts arī ierosinājums no nākamā gada paaugstināt valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru līdz 60 latiem mēnesī. Tas paaugstinātu vecuma pensiju minimālos apmērus robežās no 66 līdz 102 latiem atkarībā no stāža. Atbalstu guvis arī priekšlikums 2009. gadā pensionāriem palielināt pensiju piemaksas līdz 61 santīmam par katru darba stāža gadu.

***

PENSIJU INDEKSĀCIJA

Pensijas indeksē divreiz gadā – 1. aprīlī un 1. oktobrī

- 1. aprīlī indeksē pensijas, kuras nepārsniedz 135 latus, ņemot vērā patēriņa cenu pieaugumu

- 1. oktobrī indeksē pensijas, kuras nepārsniedz 225 latus, ņemot vērā gan inflāciju, gan 50 procentus no apdrošināšanas iemaksu algas reālā pieauguma

Ko vēlas Saeima?

- 1. aprīlī indeksēt arī tās pensijas, kuras pārsniedz 135, bet nepārsniedz 150 latus

 

Viedoklis: Pensionāri turpinās uzturēt valsti

Arnis Kluinis,  NRA  02/22/08    Pensiju palielināšanas plānu kalšanai veltītās dienas un naktis nemaina no Aigara Kalvīša valdības pārņemto praksi dzīvot uz sociālā budžeta uzkrājumu un ieņēmumu rēķina.

Latvija ir unikāla valsts Eiropas Savienībā, jo atklāti vai pa aplinkus ceļiem nefinansē sociālā budžeta (pensiju, slimokasu u. c.) iztrūkumu. Tieši otrādi, Latvijas valsts pamatbudžets jau gadus trīs dzīvo uz sociālā budžeta rēķina. Iespējams, ka kādreiz visa ES, ja vispār pastāvēs, sekos šim piemēram, jo pēdējā laikā pārāk bieži skan brīdinājumi, ka Rietumeiropas labklājības valstu sociālā nodrošinājuma sistēmas bankrots ir jau pārskatāmas nākotnes jautājums. Tomēr arī Latvijas piemērs var izrādīties neveiksmīgs, jo visu no sociālā budžeta paņemto naudu valsts ir ieguldījusi jaunu pārvaldes iestāžu radīšanai un tajās nodarbināto cilvēku algu paaugstināšanai.

Aizdevums ir dāvinājums

Sociālā budžeta naudas nodošana valsts budžetam tiek saukta par aizdevumu, bet uz tik zemiem depozītprocentiem, ka naudas atdošana kļūs par fikciju. Atdotās naudas nominālvērtības pieaugums nekompensēs naudas vērtības zudumu. Šogad sociālais budžets ir aizdevis Valsts kasei 372,5 miljonus latu, bet spēkā ir arī pagājušā gada līgums par 270 miljonu latu aizdošanu. Tātad kopā uz ilgāku laiku aizdoti aptuveni 645 miljoni latu ar depozītlikmi ap 6% gadā. Nomināli tas nodrošinātu pensiju uzkrājuma pieaugumu līdz 684 miljoniem latu, bet šo latu reālā vērtība atbildīs ne vairāk kā 580 miljoniem latu šā gada janvārī. Tādējādi sociālais budžets būs uzdāvinājis valsts pamatbudžetam vismaz 65 miljonus latu. Tas ir vismazākais iespējamais dāvanas apmērs, ja 2008. gada vidējā inflācija patiešām paliks 15% līmenī – ja tā ievēros Ivara Godmaņa valdības aprēķinus un rīkojumus līdz Jāņiem sasniegt tikai 18–20% līmeni un tad samazināties. Analoģija ar iepriekšējiem pāris gadiem, kad inflācija bija divas trīs reizes augstāka, nekā solīja A. Kalvītis, liek rēķināties arī ar lielākiem sociālā budžeta zaudējumiem. Sociālā budžeta aizdevumu par nullei tuvu summu uzreiz padarītu lata devalvācija.

Vēl citus sociālā budžeta zaudējumus sastāda par depozītiem nenoformētie naudas atlikumi Valsts kasē.

Lati kļūst par santīmiem

Sociālā budžeta naudas aizdošana pamatbudžetam padara šo naudu vispār neatgūstamu, jo sociālā budžeta naudu vairs nevar izņemt no pamatbudžeta, to nesagraujot. Tas nozīmētu jau pieminēto lata devalvāciju un simtslatu pensiju atgriešanu pie dažiem denominētiem latiem (kad 10 vai 100 latu tiek pielīdzināti vienam jauna parauga latam), eiro, rubļiem vai dukātiem. Līdzīgi simtsrubļu pensijas vispirms kļuva par tūkstošrubļu pensijām Latvijas rubļu izteiksmē un pēc tam par dažus latus lielām pensijām pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā.

Vienīgais variants, kurā sociālā budžeta nauda tiktu izlietota atbilstoši tās iekasēšanas mērķim, t. i., izmaksāta pensijās, bezdarba un slimību pabalstos u. tml., būtu ļoti smaga ekonomiskā un finasiālā krīze, kurā valsts pamatbudžets būtu spiests aizdot naudu sociālajam budžetam, lai tas spētu izpildīt valsts nominālās saistības pret iedzīvotājiem. Pēc tam abi budžeti varētu veikt savstarpējo parādu norakstīšanu tik bezvērtīgos latos, kuri nevienu vairs neinteresētu.

Sociālā budžeta naudas neizņemšanai no pamatbudžeta ir piemeklēts pamatojums, ka nauda tiek krāta nākamajam gadu desmitam, kad paaudžu nomaiņu gaitā strauji pieaugs pensionāru skaits un tikpat strauji samazināsies strādājošo skaits. Nākamajā gadu desmitā pa pagājušogad sociālajā budžetā uzkrāto latu varēs nopirkt tikpat, cik pagājušogad – par dažiem santīmiem.

Kam noder inflācija

A. Kalvīša valdības nomaiņa ar I. Godmaņa valdību nav mainījusi praksi dažu pretinflācijas frāžu aizsegā patiesībā kāpināt inflāciju, cik tā ir atkarīga no Latvijas valdības. Inflācija taču nodrošina aizvien lielākus valsts kopbudžeta ienākumus un izdevumus. Cenu un algu pieauguma spirāle arī sociālajā budžetā ir ienesusi tik daudz naudas, ka valdības solījumi palielināt pensijas nemaina sociālā budžeta pamatfunkciju – pamatbudžeta kreditēšanu. Sociālā budžeta virsplāna ieņēmumu novirzīšana pensijām un pabalstiem tomēr nenāca viegli. Ziņu aģentūras LETA arhīvā ar 13. februāra pulksten 15:01 ir datēts labklājības ministres Ivetas Purnes teiktais Saeimas deputātiem un Pensionāru federācijas aktīvistiem, ka "pensionāru dzīves kvalitāte šogad netiks uzlabota, jo visi Labklājības ministrijas izstrādātie uzlabojumi saistās tikai ar 2009. gadu". Tomēr jau pulksten 17:38 šīs pašas aģentūras ziņu arhīvā parādās pavisam citādi ministres apgalvojumi. Pēc daiļrunības demonstrējumiem, ka "mēs nedrīkstam vienaldzīgi noraudzīties uz to, kā Latvijas pensionāri sagumst zem inflācijas sloga", sekoja solījums piemest apmēram 10 latu pie pensijām, kas zemākas par 135 latiem. Mazliet vēlāk I. Purni daiļrunībā centās pārspēt pats I. Godmanis, kuram sāpot sirds par pensionāriem. Pēc tam abi runātāji sacentās par to, kurš pirmais un kurš efektīgāk apsolīs, ka desmit latu piemaksa pienāksies pensionāriem ar tagadējām pensijām līdz 150 latiem.

Pensijas palielina un nivelē

Šie 150 lati pēc savas pirktspējas šobrīd ir aptuveni tikpat, cik 135 lati pērnruden, kad Neatkarīgā 31. augustā rakstīja: "Robežlīnija pensiju indeksācijai pašlaik ir 135 lati, kurus tūlīt pārsniegs arī iztikas minimuma robeža. Šāda viltība izraisa pensiju nivelēšanu un divu problēmu rašanos. Pirmkārt, tas ir signāls, ka nevajag pārcensties ar sociālās apdrošināšanas iemaksām. Otrkārt, mazāki izdevumi pensiju palielināšanai tagad nozīmē lielākus izdevumus nākotnē, kad visa nivelēto pensiju masa (atskaitot no 516 000 visu veidu pensionāru aptuveni 500 cilvēku, kuri pašlaik saņem virs 500 latiem mēnesī) būs jāpalielina vienlaikus, sekojot iztikas minimuma pieaugumam." Patiešām, iztikas minimums janvārī sasniedza 148 latus un noteikti pārsniegs 150 latu līdz pensiju palielināšanas brīdim. Tad valdība sāks solīt jaunu palielinājumu pensijām uz savu inflācijas ieņēmumu rēķina utt., līdz atdursies pret neiespējamību uzturēt mazvērtīgā lata maiņas kursu pret valūtu.

 

Kauna traips Rīgas mērijai

Ivo Leitāns, Līga Rozentāle, Zaiga Dūmiņa  02/22/08    Juta Strīķe: "Nespēju atcerēties nevienu gadījumu, kad kāda RD amatpersona būtu mūs informējusi par aizdomām, ka to kāds grib piekukuļot".

Rodas priekšstats, ka korupcijai Rīgas domē (RD) ir sistēmisks raksturs. Pie šāda secinājuma Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka vietniece Juta Strīķe nonākusi, analizējot KNAB lietvedībā bijušās lietas, kurās iesaistītas pašvaldības amatpersonas. "Redzot veidu, kā kukuļi tika doti, kā tika iesaistītas citas personas, nav sajūtas, ka tas notika spontāni vai kāds būtu baidījies dot vai ņemt. Viss notika gludi un ar savstarpējo izpratni, šo darbību laikā uzvedoties ļoti ikdienišķi," teic J.Strīķe, kā piemēru minēdama bijušā RD īpašuma atsavināšanas pārvaldes priekšnieka Jāņa Plotnieka lietu, kurš nu jau notiesāts par 12,6 tūkstošu latu kukuļa pieprasīšanu par jautājumu "atrisināšanu" kopā ar divām citām domes darbiniecēm.

Pagājušajā nedēļā savukārt saistībā ar kukuļošanu tika aizturētas pilsētas attīstības departamenta amatpersonas Raimonds Janita un bijušais vadītājs Vilnis Štrams. Kukulis tiek saistīts ar uzņēmumu NCC Spilve Development, kas vēlējies būvēties.

J.Strīķe aicināja uzņēmējus, kuriem šķiet, ka, "dodot kukuļus, viņi atrisina visas savas problēmas, bet, par to sūdzoties, viņu bizness tiks iznīcināts". Šādas bažas ir pārspīlētas, jo neesot zināmi gadījumi, kad ar KNAB sadarbojušos personu uzņēmējdarbība tā dēļ ciestu. "Uzņēmējiem jāatceras, ka kukuļa maksāšanai ir alternatīvas. Piemēram, vēršanās KNAB," uzsver J.Strīķe.

Svarīga ir arī RD politiskā griba, lai reāli tiktu izpildīti pretkorupcijas normatīvie akti, akcentē J.Strīķe.

Pašvaldības godu aptraipījuši vairāki korupcijas skandāli

Atsevišķi gadījumi vai ilgstoša, labi ieeļļota sistēma? Šādu jautājumu liek uzdot Rīgas domē (RD) līdz šim skaļākais korupcijas skandāls, kad aizdomās par iespējamu kukuļņemšanu 65 000 eiro (45 700 latu) apmērā tika aizturēts pilsētas attīstības departamenta administrācijas vadītājs Raimonds Janita un bijušais departamenta direktors Vilnis Štrams. Šis nav vienīgais pašvaldības melnais traips pēdējos gados. Iespējams, šoreiz dome gan kaut ko būs mācījusies, jo pirmo reizi vērsusies pēc palīdzības pie korupcijas apkarotājiem. Piektdien Rīgas mērs Jānis Birks (TB/LNNK) tiksies ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieku Alekseju Loskutovu, lai apspriestu iespējamos risinājumus domes darba un pieņemto lēmumu caurskatāmības un uzticamības nodrošināšanai.

Pēdējos gados RD godu aptraipījuši vairāki korupcijas skandāli. Pirms V.Štrama un R.Janitas lietas skandalozākā bija 2005.gada decembrī toreizējā īpašuma atsavināšanas pārvaldes priekšnieka Jāņa Plotnieka un divu referentu aizturēšana. KNAB apsūdzēja J.Plotnieku 12 600 latu kukuļa pieprasīšanā un pieņemšanā, bet referentes Daci Mākleri un Anitu Klāsoni par starpniecību. Pirmstiesas izmeklēšanā toreiz noskaidrojās, ka kāds uzņēmējs, kas vēlējās pasteidzināt jautājumu par viņa firmai iznomāto pašvaldības zemesgabalu, nodeva vienai no starpniecēm pieprasīto kukuli trīs dienas pirms attiecīgā jautājuma izskatīšanas pilsētas īpašuma un privatizācijas lietu komitejas sēdē. Pērnā gada septembrī visi trīs saņēma sodu - J.Plotniekam tiesa piesprieda reālu brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, D.Māklerei aiz restēm jāsēž gads un astoņi mēneši, bet A.Klāsone tika cauri ar nosacītu brīvības atņemšanu uz gadu.

Cietumā par kukuļņemšanu pabija vēl viena domes amatpersona - Vidzemes priekšpilsētas nekustamā īpašuma un komunālās saimniecības pārvaldes direktors Dainis Žagars, taču neilgu laiku, jo Augstākā tiesa viņu attaisnoja. D.Žagaru 2001.gada februārī aizturēja drošības policija par 6000 latu kukuļa izspiešanas mēģinājumu no aģentūras Z.O.O.M. par tiesībām izvietot uz namu fasādēm reklāmu.

Sveikā cauri tika arī dzīvokļu pārvaldes priekšnieces vietniece Ināra Upīte, kas 2000.gada oktobrī tika aizturēta par 1000 USD kukuļa saņemšanu. Tiesa I.Upītei piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu uz diviem gadiem. Tas gan neliedza līdz pat 2006.gada beigām viņai strādāt tajā pašā pašvaldības pārvaldē, tikai zemākā amatā.

To, ka V.Štrama un R.Janitas lieta nebūt nav pēdējais RD melnais traips, liecina KNAB aktivitātes. Rudenī birojs veica kratīšanu RD sabiedrisko attiecību speciālistes Veltas Puriņas kabinetā un iztaujāja gan viņu, gan vides departamenta preses sekretāru Aleksandru Mirļinu. V.Puriņa pēc tam iesniedza atlūgumu, bet savas rīcības iemeslus nekomentēja. Arī KNAB pagaidām klusē. Pašlaik norit arī vairākas pārbaudes, piemēram, par Getliņu poligona noslēgto līgumu ar SIA Ekodoktrīna un Jūgendstila muzeja nomas līgumu.

***

Jāapzina korupcijas riski

Jānis Birks

(TB/LNNK), Rīgas mērs

Rīgas dome darbojas noteiktos likuma ietvaros, taču pēdējo dienu notikumi liecina, ka acīmredzot ar to ir par maz, ir jādara vairāk, nekā prasa likums. Šobrīd es nevaru apgalvot, ka Štrama un Janitas gadījums ir izņēmums. Es pieņemu, ka KNAB ir vairāk informācijas. Šis gadījums ir devis būtisku triecienu ne tikai pilsētas attīstības departamenta, bet visas domes reputācijai. Tieši tādēļ es sazinājos ar KNAB un uzaicināju uz sarunu Loskutova kungu, lai ar viņu izrunātu visas problēmas un uzklausītu ieteikumus par konkrētiem kontroles mehānismiem un risinājumiem potenciālo korupcijas risku mazināšanai. Jāapzina iespējamie korupcijas riski domē un domes darbu regulējošajā likumdošanā, jāizstrādā to novēršanas mehānisms un tas jāievieš dzīvē. (..) Nākamais punkts manā darbu sarakstā ir domes audita un revīzijas pārvaldes darba aktivizēšana.

***

Visa dome nav zaudējusi uzticību

Andris Ameriks

(LPP/LC), RD īpašuma un privatizācijas lietu komitejas vadītājs

Uz Rīgas domes amatpersonām nevar attiecināt vienas rīcību. Tas met ēnu, bet visa dome nav zaudējusi uzticību, jo pašvaldībā jautājumu ir ļoti daudz, sākot ar būvniecību un sociālo sfēru. Taču loģiski, ka šādiem cilvēkiem, kas amatā realizē savas intereses, nav domē vietas. Ir daudz darīts, lai dokumentu aprite būtu izsekojama.

Patlaban domē katra vēstule, katrs iesniegums ir elektroniski pieejams. Nevar būt tā, ka pie kāda cilvēka tā aizkavējas vai pazūd - tas viss ir redzams. Pēc Plotnieka (Jānis Plotnieks - red.) gadījuma īpašuma departamentā izveidots privatizācijas reģistrs, kurā sekojam, kur kādi dokumenti guļ un cik ilgi guļ. Ja pārāk ilgi aizkavēti, var prasīt, kas ir par iemeslu kavējumam. Protams, vienmēr var izdarīt labāk. Nekad nevar teikt, ka ir izdarīts viss.

***

Kā man varēja rasties bažas?

Andris Ārgalis

(TP), Rīgas vicemērs

Visi spēlē vienu variantu - ka Aksenoks (bijušais mērs Aivars Aksenoks - red.) viņu (Vilni Štramu - red.) ir gribējis atbrīvot, bet Ārgalis un pārējie gribēja paturēt. Tad, kad sākās ļoti daudz sūdzību no iedzīvotājiem par iekškvartālu apbūvi, tieši TP lūdza Štramu pamest amatu. Es kā domes priekšsēdētāja vietnieks esmu atbildīgs par funkciju izpildīšanu minētajā departamentā. Un mēs esam darījuši maksimāli daudz, lai klientiem būtu pēc iespējas mazāka saskare ar ierēdņiem. Pilsētas attīstības departamentā ir savs klientu centrs. Tas, ka tādā lietā piedalījies bijušais departamenta vadītājs un nosacīti kadru daļas priekšnieks, ir liels negods. Kā man varēja rasties bažas [par korupciju]? Pilsētā runā daudz ko, bet vajag pierādījumus. Es ļoti uzticos, ka KNAB viņus ir pamatoti aizturējis. Domāju, ka varbūt vajag attīstības departamentu atdalīt no būvvaldes.

***

Esmu kritisks pret šādiem spriedumiem

Andris Lauciņš,

Ārvalstu investoru padomes priekšsēdētājs

Par to, ka šī kukuļņemšana ir sistēma, dzirdēju šorīt pa radio no Strīķes kundzes. Runāšana par to, ka valsts vai pašvaldību struktūrās ir korupcija, to tikai veicina. Cilvēki, kas to dzird, nospriež - acīmredzot bez kukuļa neko nevarēs panākt, savukārt tie, kas strādā šajās struktūrās, domā - visi taču ņem, kāpēc man to nedarīt. Tādēļ es ļoti kritiski izturos pret šādiem spriedumiem un esmu par šo spriedumu ļoti sašutis. Kas attiecas uz KNAB un Strīķes kundzi, mēs, Ārvalstu investoru padome, vienmēr esam atbalstījuši viņu darbību. Tos, kuri vēlas ko darīt zināmu par šīm lietām, aicinām to darīt caur viņu izveidoto sistēmu. Mēs redzam, ka tā strādā.

 

Kažociņu kaismīgi atbalsta vai vēl nogaida

Zane Zālīte-Kļaviņa,  Diena  02/22/08    Kaismīgs atbalsts vai atturīga, nogaidoša pozīcija. Par vienu vai otru no šiem noskaņojumiem liecina Dienas izvaicāto politiķu paustā attieksme, izsakoties par Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītāja Jāņa Kažociņa palikšanu amatā vēl vienu termiņu. Kategoriskus iebildumus nepauž neviens no uzrunātajiem, taču atsevišķi politikas pārzinātāji iesaka to vērtēt kā klusumu pirms vētras un iesaka nenovērst uzmanību no nodomiem grozīt drošības iestāžu likumdošanu. Izmaiņās varētu parādīties vēlme "optimizēt" drošības iestādes, kas varētu izpausties arī kā vadības funkciju maiņa, norāda vairāki Dienas avoti. Jautājums par SAB vadītāju Nacionālās drošības padomes (NDP) sēdē varētu tikt skatīts martā, šonedēļ sacīja premjers Ivars Godmanis (LPP/LC).

"Ja nav salauzts, nevajag censties salabot," par SAB vadītāja varbūtējo maiņu līdz ar viņa pilnvaru beigām maijā izsakās deputāts Einars Repše (JL). Viņam bija liela loma J.Kažociņa apstiprināšanā amatā pirms pieciem gadiem, un pašlaik E.Repše atzīst, ka esot lepns par to, jo SAB darbojas veiksmīgi. Tāpēc vadītāja maiņa pašlaik nav vēlama - to kā negatīvu signālu uztvertu NATO partnervalstu specdienesti, kuros J.Kažociņš esot "godā un cieņā", atzīst Nacionālās drošības komisijas (NDK) deputāte Linda Mūrniece (JL). To pierāda fakts, ka 2006.gadā Rīgā varēja notikt NATO galotņu sanāksme - ja ar SAB būtu jebkādas problēmas, tas nebūtu iespējams, atzīst arī bijušais ārlietu ministrs, deputāts Artis Pabriks. SAB vadītāja amatu gan viņš, gan E.Repše salīdzina ar Latvijas Bankas prezidenta posteni - ja nav nekāda pamata šo amatpersonu mainīt, tas arī nav jādara stabilitātes un pēctecības vārdā. "Skaidri un gaiši - mēs viņu atbalstīsim, viņš var droši turpināt vadīt SAB," tā noskaņots arī iepriekš svārstīgais ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis. "Man par Kažociņu vispār nekad nekādu šaubu nav bijis," piebalso LPP/LC frakcijas vadītājs Andris Bērziņš. Viņa partijas biedrs NDK priekšsēdētājs un SAB vadītāja amata pretendentu izvirzošās Nacionālās drošības padomes loceklis Dzintars Jaundžeikars ir atturīgāks un uzsver, ka par specdienesta vadītāju publiska diskusija vispār neesot iespējama.

Iepriekš Dz.Jaundžeikars paudis neapmierinātību ar SAB rīcību tā dēvētajā spiegu skandālā, kritizējot biroju par presē sniegto izskaidrojošo interviju. Pēc tās notika NDK izbraukuma sēde SAB, kurā, kā pauž Dienas avoti, sniegti tik pārliecinoši argumenti, ka nekādu šaubu par SAB darbinieku godaprātu vairs nav bijis nevienam deputātam. Īpaši kritiski par SAB vadītāju izteicies Tautas partijas biedrs Gundars Bērziņš, ko varētu uztvert kā centienus radīt šaubas par J.Kažociņa atbilstību, taču TP Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis no G.Bērziņa paustā norobežojas, sakot, ka "ļoti liela ir iespējamība, ka Kažociņš tiks pārvēlēts". "Runas par vēlmi Kažociņu nomainīt ir stipri pārspīlētas," atzīst arī TB/LNNK frakcijas priekšsēdis Māris Grīnblats.

Pretenziju pret J.Kažociņa darbību nav arī NDP loceklim premjeram I.Godmanim, ziņo LETA. Tāda varētu būt viņa pozīcija arī NDP sēdē, lemjot par SAB vadītāju. NDP vadītāja Valsts prezidenta Valda Zatlera nostāju Dienai neizdevās uzzināt. Iepriekš prezidents ir atturējies no vērtējuma un izteicies, ka tam jānotiek "likumā noteiktajā laikā likumā noteiktajā kārtībā". SAB pārstāvji informē, ka tuvāko nedēļu laikā SAB vadītājs paredzējis valdību iepazīstināt ar ikgadējo ziņojumu.

 

Zalāna rajonu reformai plašs atbalsts opozīcijā

Ināra Egle,  diena  02/22/08    Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) frakcijas deputātu vairākuma noraidošā attieksme pret rajonu pašvaldību reorganizācijas likuma nodošanu komisijām un pieņemšanu 1.lasījumā neietekmēja šā projekta tālāku virzību, jo tam bija plašs atbalsts opozīcijā un par to balsoja vairāk nekā 70 Saeimas deputātu. ZZS atbalstītas, vairāk nekā 30 pašvaldības arī plāno aizstāvēt savas tiesības veidot novadus pēc brīvprātības principa Satversmes tiesā. "Ja kāds īstermiņā arī vinnē tiesā un paliek viens, ilgtermiņā šos pagastus uzskatu par zaudētājiem," Dienai sacīja reģionālās attīstības un pašvaldību ministrs Edgars Zalāns (TP).

ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis aicināja rajonu reorganizācijas projektu nodot komisijām, lai arī "tas ir nepilnīgs, zaļš un būtu noraidāms". Taču tā izskatīšana Saeimā dotu iespējas plaši diskutēt par šo tematu. Rajonu pašvaldību reorganizāciju plānots sākt no 2009.gada 1.jūlija pēc jauno pašvaldību sanākšanas un pabeigt līdz nākamā gada beigām. Paredzēts, ka to organizē un vada atbildīgās pašvaldības dome. Pēc ZZS ierosinājuma koalīcija vienojās 2.lasījumā noteikt, ka par rajonu reorganizāciju atbild administrators. Vienprātības par to nav arī zaļo zemnieku frakcijā - bijušais Krāslavas mērs Gunārs Upenieks par piedāvājumu Dienai teica, ka "tagad var rasties vēl lielāks strupceļš", un nebija tik noraidošs pret rajonu reorganizācijas uzticēšanu atbildīgajai pašvaldībai. Savukārt Staņislavs Šķesters (ZZS) iepriekš bija vēl radikālāk noskaņots, aicinot neko jaunu neizdomāt un šo pienākumu atstāt rajonu izpilddirektoriem.

E.Zalāns Dienai atzina, ka ZZS nav prognozējams spēks, jo pēc tam, kad ar viņiem esot kaut kas sarunāts, izrādās, ka šis viedoklis iekšēji partijā neesot saskaņots. Pašvaldību ministrs tagad tiekas ar ministrijām, un sarunas jau liecina, ka, piemēram, ZZS vadītā Izglītības un zinātnes ministrija neredz funkcijas, kuras nodot reģionālajām pašvaldībām, par kuru izveidošanu ir ZZS. Par sarunu gaitu valdībā ministrs plāno ziņot 4.martā. E.Zalāns pieļauj, ka vēlāk "var iezīmēties konkrētākas sarunas ar Jauno laiku, kas saprot, ka reforma ir jāpabeidz". TP frakcijas vadītājs Māris Kučinskis uzsver, ka nevajadzētu arī vienkāršoti uztvert, ka ZZS tagad tiks nomainīts ar JL, kurā arī esot dažādi viedokļi. Taču būtiski esot organizēt diskusiju, kurā ar argumentiem sabiedrībai tiks atbildēts uz neskaidrajiem ar reformu saistītajiem jautājumiem. Tad var izrādīties, ka ZZS deputātiem pašiem kļūs neērti vieniem nebalsojot palikt nesaprastiem, spriež M.Kučinskis.

 

Lembergam atceļ mājas arestu

LETA  02/22/08    Kurzemes apgabaltiesa šodien atcēlusi Ventspils tiesas 25.janvāra lēmumu nemainīt Ventspils domes priekšsēdētājam Aivaram Lembergam noteikto mājas arestu, informēja Lemberga advokāts Aivo Leimanis.

Ventspils tiesa saglabāja līdz šim Lembergam noteiktos ierobežojumus tikties ar konkrētu personu loku un tuvoties noteiktiem objektiem. Šajā daļā lēmums nav mainīts.

Tāpat Lembergam piemērots drošības līdzeklis - policijas uzraudzība, pastāstīja Leimanis.

Advokāts uzskata, ka šodienas tiesas lēmumā atklājies tas, ka pirmās instances tiesas pieņemtais lēmums par drošības līdzekļa piemērošanu ir bijis "nekonkrēts un formāls, bez argumentācijas". Kurzemes apgabaltiesa ir norādījusi, ka "nevar būt viens un tas pats pamats lēmumam, kas ir bijis 2007.gada 14.martā, un lēmumam šā gada 25.janvārī. Tas ir ļoti būtiski, jo ikreiz, kad tiek pārskatīts drošības līdzeklis, ir jāpārskata arī šie pamati," norādīja Leimanis.

Pēc tiesas lēmuma paziņošanas Lemberga atbalstītāji viņu sveica ar ziediem un ovācijām.

Kā aģentūrai LETA apgalvoja Organizētās un citu nozaru specializētās prokuratūras prokurors Juris Juriss, Kurzemes apgabaltiesa Lembergam noteikusi citus ierobežojumus, kuri pēc būtības ir krietni smagāki nekā līdzšinējā mājas aresta gadījumā.

Sīkākus komentārus viņš nevēlējās sniegt.

Savukārt Leimanis norādīja, ka par šodienas tiesas lēmumu viņš neapšaubāmi ir gandarīts.

Lembergs no 2007.gada 14.marta atradās apcietinājumā, bet no 10.jūlija tiesa viņam noteica drošības līdzekli - mājas arestu.

Kā ziņots, kriminālprocess, kas tiek dēvēts par Ventspils amatpersonu lietu, tika sākts 2005.gada 3.oktobrī, pamatojoties uz pārbaudes materiāliem par Ventspils amatpersonu iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem.

No šī kriminālprocesa tika izdalīts cits, kura gaitā 2006.gada 20.jūlijā Ventspils mēram uzrādīta apsūdzība kukuļņemšanā vairākkārt sevišķi lielā apjomā, noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanā un amatpersonai ar likumu noteikto ierobežojumu pārkāpšanā, jo viņš kā kukuli esot pieņēmis AS "Kālija parks" dibinātājas Šveicē reģistrētās kompānijas "Multinord AG" akcijas un par tām viņam izmaksāti naudas līdzekļi.

Savukārt pamatlietas gaitā pagājušā gada 14.martā prokuratūra Lembergam izvirzīja apsūdzību par kukuļņemšanu vairākkārt sevišķi lielā apjomā, ja tas saistīts ar kukuļa izspiešanu, par naudas legalizēšanu vairākkārt un lielā apjomā, kā arī par to, ka viņš nedeklarēja tādas īpašumtiesības, kas deva pastarpinātu ietekmi AS "Latvijas kuģniecība".

Lembergs uzskata, ka prokuratūras izvirzītās apsūdzības nav pamatotas, turklāt izmeklētāju rīcībā viņš saskata politiskus motīvus.

Viņa dēls Anrijs tiek turēts aizdomās par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizēšanu atkārtoti, lielā apmērā un organizētā grupā, kā arī par to, ka viņš atbalstīja valsts amatpersonas, kas ieņem atbildīgu stāvokli, piedalīšanos mantiskā darījumā mantkārīgā nolūkā, kurai tas saistībā ar dienesta stāvokli ar likumu aizliegts.

AS "Ventspils nafta" padomes loceklis Mamerts Vaivads, uzņēmēji Krists Skuja un Laimonis Junkers, komandītsabiedrības "Ventspils ekspedīcija loģistika KS" darbiniece Gita Grasmane un advokāts Gints Laiviņš-Laivenieks tiek turēti aizdomās par naudas legalizēšanu organizētā grupā, atkārtoti un lielā apjomā. Savukārt Ventspils uzņēmēju Ansi Sormuli tur aizdomās par naudas legalizēšanu lielā apjomā un par atbalstu kādai amatpersonai ņemt kukuļus un piedalīties mantiskos darījumos, kas tai aizliegti ar likumu.

Arī viņi visi savu vainu iepriekš nolieguši.

 

Eksprezidente lasīs lekcijas Hārvarda universitātē

TVNET, LNT   02/22/08    Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga atkal nopietni pievērsusies pedagoģijai un zinātnei. Pēc Hārvarda universitātes ielūguma bijusī Latvijas prezidente šajā prestižajā ASV universitātē lasīs lekcijas.

Kā LNT Ziņām apstiprināja Vairas Vīķes-Freibergas sekretāre Karīna Rāviņa-Vimba, bijusī prezidente Hārvarda universitātes studentiem lasīs lekcijas par visplašāko tematu loku.

Pasaulslavenajā augstskolā Vaira Vīķe-Freiberga plāno darboties šā gada aprīlī un maijā, kopumā - sešas nedēļas. Pēc Hārvarda universitātes uzaicinājuma profesore Vaira Vīķe-Freiberga kļūs par augstskolas rezidējošo pētnieci.

 

Štokenbergs rosina 'bagātos' aplikt ar papildus nodokļiem

DELFI  02/23/08    Organizācijas "Sabiedrība citai politikai" līderis Aigars Štokenbergs uzskata, ka pensiju palielinājums vecajiem ļaudīm jānodrošina no ienākumiem, ko valsts budžets varētu gūt, apliekot ar papildus nodokļiem "bagātos" iedzīvotājus.

Štokenbergs intervijā "Latvijas Avīzei" norāda, ka jāievieš taisnīga nodokļu sistēma: "Ja paļausimies uz to, ka nodokļus maksās tikai strādājošie pensionāri, skolotāji un vienkāršie cilvēki, skaidrs, ka naudas nebūs. Jāapliek ar nodokļiem bagātie. Kad Latvija kļuva neatkarīga, bija ļoti svarīgi tikt vaļā no komunisma. Lai ieviestu tirgus ekonomiku, nācās veikt sāpīgas un nepopulāras reformas. Bet tie laiki ir pagājuši. Diemžēl tie paši cilvēki, kas toreiz vadīja valsti, to vada arī tagad un atbalsta vienīgi galēji labēju politiku."

Pēc Štokenberga domām, ir netaisnīgi strādājošo pensionāru algas aplikt ar ienākuma nodokli no pirmā lata. Savukārt tie, kas pelna no kapitāla pieauguma, no šīs peļņas nemaksā nevienu latu. Peļņas pieaugums jāapliek kaut vai ar 15%.

"SIA "Latvijas Mobilais telefons", SIA "Lattelecom", AS "Latvijas valsts meži", SIA "Latvenergo", AS "Latvijas Hipotēku un zemes banka" - šie valsts uzņēmumi vien kopā gadā nopelna vairāk nekā 100 miljonus latu. Daļa peļņas jāveltī pensiju palielināšanai. Un kāds sociālajam budžetam ir guvums no 10% kapitāldaļu "Ventspils naftā"? Strīdi vienmēr ir tikai par to, kurš kapitāldaļas pārstāvēs padomē un par to saņems algu, nevis par pienesumu sociālajā budžetā. Bet nauda pelnītu naudu. Partijas un politiķi baidās aizskart savus sponsorus, savus maizes tēvus, kuri negrib maksāt lielākus nodokļus," sacīja Štokenbergs.

 

Turlā palīgs pārsūdzējis spriedumu par seksuālo minoritāšu apmētāšanu ar izkārnījumiem

LETA  02/23/08    Saeimas deputāta Daiņa Turlā (LPP/LC) palīgs Jānis Dzelme pārsūdzējis Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu, ar kuru viņam tika piemērotas 100 stundas piespiedu darba par kāda lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības "Mozaīka" ("Mozaīka") biedra automašīnas apmētāšanu ar izkārnījumiem pirms pusotra gada notikušā praida laikā.

Krimināllieta izskatīšanai apelācijas kārtībā nosūtīta Rīgas apgabaltiesai.

Kā aģentūru LETA informēja apgabaltiesas preses sekretāre Evita Naglinska, tiesas sēde šajā lietā nozīmēta 9.aprīlī plkst.14.30.

Kā ziņots, Dzelme 2006.gada 22.jūlijā piedalījās demonstrācijā Rīgā pie Alberta ielas, kur toreiz notika notika "Mozaīkas" rīkota preses konference saistībā ar to, ka Rīgas dome aizliedza rīkot gājienu par dzimumu vienlīdzību. Vidzemes priekšpilsētas tiesa uzskatīja par pierādītu, ka Dzelme konferences laikā apmētājis kāda "Mozaīkas" biedra automašīnu ar polietilēna maisiņu, kas pildīts ar smakojošu saturu.

Dzelme savu vainu neatzina, tomēr norādīja, ka minētajā datumā atradies notikuma vietā.

Dzelme uzskata, ka viņu notiesājošais spriedums "ir nepamatots un nelikumīgs". Jau uzreiz pēc saīsinātā sprieduma pasludināšanas pirmajā instancē viņš norādīja, ka noteikti to pārsūdzēs, jo "runa nav par 100 piespriestajām darba stundām, bet gan par taisnīgumu."

 

TB/LNNK pametuši 85 biedri

LETA 02/23/08    Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) rindas pametuši 85 biedri, tajā skaitā vairāki valdes locekļi, informēja TB/LNNK preses sekretārs Rolands Pētersons.

Sestdien TB/LNNK domes sēdē par savu izstāšanos no apvienības paziņoja valdes locekle Maija Sinka un bijušais Saeimas deputāts Juris Vidiņš.

Sinka uzskata, ka "tēvzemieši" realizē prettautisku politiku, viņa ir neapmierināta ar TB/LNNK rīcību, gan lemjot par drošības iestāžu likumu grozījumiem, gan izraugoties Valsts prezidenta kandidatūru.

Savukārt Vidiņš savu aiziešanu saista ar TB/LNNK "negodprātīgo darbību" un ar "negodīgajiem elementiem", kas ietekmējot partijas nostāju.

TB/LNNK dome šodien apstiprināja jauno valdes locekļu Andreja Požarnova, Viktora Jaksona un Ingunas Raitumas pilnvaras, kuri stāsies to valdes locekļu vietā, kas pameta TB/LNNK rindas.

Par stāvokli apvienībā "tēvzemieši" šodien debatēja domes sēdes slēgtajā daļā, no kuras žurnālisti tika palūgti aiziet.

Tomēr arī domes sēdes atklātajā daļā apvienības priekšsēdētājs Roberts Zīle neslēpa rūgtumu par to, ka daudzu "tēvzemiešu" vecbiedru aiziešanu pavada ķildas, savstarpēji pārmetumi un ka šis process tiek izstiepts laikā. "Ja sunim aste jācērt, tad labāk to izdarīt uzreiz, nevis cirst pa gabaliņam, iepriekš par to paziņojot žurnālistiem," teica Zīle.

Savukārt domnieku vidū notika domu apmaiņa par to, "kas ir nodevība: aiziet, kad visi paliek, vai palikt, kad visi aiziet".

Zīle pauda viedokli, ka sabiedrība vēlas redzēt jaunus politiķus, bet politikas "veterāniem", kas aiziet no savām partijām, kur viņiem nav veicies, nav cerību izveidot "uzvarētāju komandu".

Politiķis arī norādīja, ka labējo, konservatīvo partiju šķelšanās ir izdevīga tikai "Saskaņas centram", partijai "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" un daļēji arī LPP/LC, kuras vēlēšanās nekonkurēs par nacionāli noskaņoto latviešu elektorātu.

Zīle arī atzina, ka viņu izbrīna motivācija, ar kādu TB/LNNK vecbiedri pamato savu aiziešanu. Piemēram, Saeimas deputāti Anna Seile un Gunārs Laicāns aizejot, "lai atbalstītu Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdību", savukārt Rīgas domnieks Dainis Stalts aizejot no apvienības, "lai atbalstītu Rīgas mēru "tēvzemieti" Jāni Birku".

Zīle uzskata, ka TB/LNNK ir ļoti demokrātiska partija, un viņš aicināja apvienības biedrus būt lojāliem pret vairākuma pieņemtajiem lēmumiem.

Domes sēdē izskanēja arī neapmierinātība ar apvienības biroja "ķēķisko sadali", kurš līdz šim tika uzturēts gan par TB/LNNK, gan tās četru deputātu Eiropas Parlamentā līdzekļiem. Tagad, kad trīs no četriem "tēvzemiešu" EP deputātiem ir pametuši apvienības rindas, ar viņiem "apakšīres" līgumi tiks lauzti, paskaidroja TB/LNNK preses sekretārs.

Runājot par TB/LNNK izredzēm nākamajās pašvaldību vēlēšanās, tās Saeimas frakcijas vadītājs Māris Grīnblats aicināja apsvērt kopīgu deputātu kandidātu sarakstu veidošanu ar tiem, kas "par 90% vai vismaz par 80%" atbalsta "tēvzemiešu" idejas.

Grīnblats atzina, ka cerēt uz masveida jaunu biedru piesaistīšanu TB/LNNK pašreizējā situācijā ir grūti, bet ir jāvairo tās atbalstītāju rindas. Galvenais ir pierādīt, ka TB/LNNK nav "iznīkstoša partija", uzsvēra Grīnblats.

 

Godmaņa atvaļinājuma laikā premjera pienākumus pilda Šlesers

LETA  02/24/08    No svētdienas līdz 2.martam premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) dodas atvaļinājumā.

Kā informē Ministru prezidenta birojā, šajā laikā premjera pienākumi uzticēti satiksmes ministram Aināram Šleseram (LPP/LC).

Kā liecina aģentūras LETA informācija, Godmanis atvaļinājuma laiku pavadīs ārvalstīs slēpojot.

Godmaņa prombūtnes laikā pārcelta arī pirmdien, 25.februārī, plānotā valdības komitejas sēde, un tajā iekļautie jautājumi tiks izskatīti 3.marta sēdē.

 

SAB direktora vēlēšanas var atbalsoties valdībā

Agnese Margēviča,  NRA  02/25/08    Pēc pēdējo nedēļu nesaskaņām starp Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) un Tautas partiju pašvaldību reformas jautājumā, kas nebūt vēl nav beigušās, no valdības iekšējā klimata pārzinātājiem par draudiem koalīcijai tiek teikts: "zaļajiem zemniekiem – varbūt, valdībai kā tādai – diez vai".

Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) sevi esot pierādījis kā principiāls un dažkārt spītīgs, bet pret koalīcijas partneriem godīgs, tāpēc no viņa puses neesot nekādas atsaucības TP uzsāktajai balsu rēķināšanai, lai ZZS valdībā nomainītu ar Jauno laiku, kas koalīciju atstātu faktiski ar 49 balsīm. Kā neoficiālā sarunā Neatkarīgajai teica kāds premjera cilvēks, "Godmanis tādā matemātikā vispār neiesaistās". "Nu nevar tā mehāniski vienus paņemt, otrus izmest. Šajā brīdī tas viennozīmīgi būs atkarīgs no premjera, vismaz juridiski formāli. Tā ka tās intrigas viņi var pīt, cik uziet, bet Godmanis ir parādījis, ka nav šo intrigu vērpējs un tajās nepiedalās."

Citi, ar abiem strīdniekiem TP un ZZS nesaistīti, koalīcijas partneri runā par zaļo zemnieku taktiku "ļauni populistiski bliezt pa TP", kur pašu tautpartijiešu rīcība vien esot lielā mērā vainojama. Šajā sakarā tiek atstāstīta ZZS Saeimas frakcijas vadītāja Augusta Brigmaņa garāmejot izmesta frāze: "Mēs izdomāsim vēl virkni jautājumu, kurā esam pret Tautas partiju." Tieši šādā kontekstā politikas kuluāros uztverts ZZS steidzīgi paustais atbalsts Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora Jāņa Kažociņa pārvēlēšanai uz otru termiņu. Neoficiālās sarunās Neatkarīgā no ietekmīgiem TP politiķiem dzirdējusi cietu nostāju, ka J. Kažociņa pārvēlēšanu partija nepieļaus. Bet tieši TP ar visvairāk – četriem – locekļiem pārstāvēta Nacionālās drošības padomē (NDP), kura Saeimai maijā liks priekšā SAB direktora kandidātu. "Brigmanis par atbalstu Kažociņam tik brīvi runā tāpēc, ka lieliski apzinās – zemnieki ar savu vienu balsi NDP nemaz nevar Kažociņam palīdzēt, bet runāt par to, kaitinot TP, viņi var," šajā sakarā Neatkarīgajai izteicās kāds koalīcijas cilvēks. Proti, ZZS NDP pārstāv tikai Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.

Premjera aprindās šajā sakarā valda neitrāls noskaņojums, apzinoties, ka LPP/LC ar divām – I. Godmaņa un Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Dzintara Jaundžeikara – balsīm NDP nespēlēs izšķirošo nozīmi. "Nav jau māksla nomainīt, māksla ir piedāvāt kandidatūru, kas gūst pilnīgu vai vismaz vairākuma atbalstu NDP, un vēl nodrošināt viņam Saeimas vairākumu. Strīds jau būs nevis par to, kas ir pret Kažociņu, bet kas ir par to citu kandidātu, kuru neviens vēl nav galdā licis," bija nostāja, ko Neatkarīgajai neoficiāli pauda valdības ēkā.

Tomēr uz SAB direktora pārvēlēšanu koalīcijā raugās ar aizturētu elpu, jo tieši tas var kalpot par signālu tam, cik patiesībā auglīga un tālejoša bijusi TP un JL saspēle, kas vērojama pašvaldību reformas sakarā. Lai gan JL politiķi publiski izteikušies, ka J. Kažociņa nomaiņai nav pamata, uz jautājumu par iespējamām alternatīvām kandidatūrām atbilde līdz šim nav bijusi bezierunu "nē". "Ja JL un TP nobalsos par personu X, ar ko uz Saeimu nāks NDP, bet zaļie zemnieki nobalsos pret, tad tas jau būs simptomātiski," sprieda kāds Neatkarīgās sarunbiedrs, šādā gadījumā prognozējot drošas pārmaiņas koalīcijas sastāvā.

NDP sastāvā pēc amata tiek iekļauti astoņi locekļi, kas apveltīti ar balsstiesībām, un šobrīd puse jeb četri no viņiem pārstāv TP – aizsardzības ministrs Vinets Veldre, iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, ārlietu ministrs Māris Riekstiņš un Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš. Ar vienu – Saeimas priekšsēdētāja G. Daudzes – balsi NDP ir pārstāvēta ZZS, divām balsīm LPP/LC – ar premjeru I. Godmani un Dz. Jaundžeikaru. Valsts prezidents Valdis Zatlers, kura kompetencē saskaņā ar Nacionālās drošības likumu ir NDP sēžu sasaukšana, līdz šim radījis iespaidu, ka I. Godmanis viņam šābrīža Latvijas politikā ir lielākā autoritāte, tāpēc premjera viedoklis arī SAB direktora jautājumā prezidentam varētu būt nozīmīgs.

 

JL nepārvar 5% barjeru, Kristovska un Kalnietes biedrību atbalsta 6,4%

DELFI  02/25/08    Februārī par populārāko partiju kļuva apvienība "Saskaņas centrs", otrajā vietā ierindojās Zaļo un zemnieku savienība, bet trešajā - bijušās "Jaunā Laika" pārstāves Sandras Kalnietes un bijušā "tēvzemieša" Ģirta Valda Kristovska jaundibinātā organizācija, kuru februāri atbalstījuši 6,4% vēlētāju, liecina "Latvijas Fakti" aptauja, ziņo laikraksts "Diena".

Latvijas faktu aptaujā SC atbalsta 9% pilsoņu, ZZS - 6,7%, Tautas partiju - 6%, PCTVL - 5%.

Pirmā aiz 5% barjeras ir premjera Ivara Godmaņa pārstāvētā LPP/LC, par kuru balsotu 4,6%. Ceturto valdības partiju TB/LNNK atbalstītu tikai 2,5% vēlētāju.

Par JL būtu gatavi balsot 3,6 % vēlētāju, un tik zemu reitingu šī partija vēl nebija piedzīvojusi. Par otru topošo politisko spēku, kuru veido bijušie Tautas partijas biedri Aigars Štokenbergs un Artis Pabriks balsotu 3,7% pilsoņu. LF aptauja liecina, ka joprojām liels ir to aptaujāto skaits, kas savu izvēli nav izdarījuši - 30,4%, savukārt 15,6% vēlēšanās nepiedalītos.

 

Viedoklis : Godīgie vai taisnīgie?

Aivars Ozoliņš,  Diena  02/25/06    Būtu dīvaini, ja Saeimas vēlēšanas notiktu rīt, kā sabiedriskās domas pētnieki raksta aptauju jautājumos, taču Latvijas faktu pēdējās aptaujas rezultāti parāda dažu labu pamācošu tendenci līdzās valdošās koalīcijas partijām jau tradicionāli depresīvajai ainavai. Viena no partijām, kas jau rīt iekļūtu Saeimā, ir tāda, kuras vēl nemaz nav. "Ģ.V.Kristovska un S.Kalnietes veidotā partija" saņēmusi 6,4% vēlētāju atbalstu un ir trešā populārākā. (Apmēram tikpat ir ZZS - 6,7%, bet saraksta galvgalī paliek Saskaņas centrs, ko atbalsta 9% Latvijas pilsoņu.)

Kalnietes un Kristovska veidojums vēl tikai gatavos partijas programmu, un nav droši zināms pat nākamās partijas nosaukums - nesen reģistrētā Demokrātiski patriotiskā biedrība laikam varētu kļūt par Demokrātiski patriotisko partiju (DPP). Kalniete sola, ka tai esot jābūt "demokrātiskai, patriotiskai, novados sakņotai partijai". Tas tad apmēram viss, kas zināms, ja tā var teikt, par ideoloģiju un programmu.

Taču sabiedrība šo partijas pieteikumu novērtējusi krietni atzinīgāk nekā otru ievērības cienīgo partijas aizmetni. "A.Štokenberga un A.Pabrika veidotā partija", kurai ir gan nepārprotami pateikts sociāldemokrātisks piedāvājums, gan nupat arī plašu sabiedrības un arī valdības uzmanību izpelnījusies politiska akcija - iesaistīšanās parakstu vākšanā par tautas nobalsošanu par grozījumiem pensiju likumā - ,februārī saņēmusi tikai 3,7% vēlētāju atbalstu, kas ir apmēram tikpat, cik smagu popularitātes kritumu piedzīvojušajam Jaunajam laikam (3,6%), un ir vairāk nekā vēl tikai vienai Saeimā pašlaik pārstāvētajai partijai - TB/LNNK, par ko balsotu nieka 2,5%.

Jāuzsver, ka aptaujas veikšanas laiks sakrita ar parakstu vākšanas akcijas laiku. Garās parakstīties gribētāju rindas, milzu publicitāte, nemīlētās valdības acīmredzamais izbīlis, zibenīgi sekmīgs pirms pieciem gadiem sāktā un šķietami bezcerīgā pasākuma iznākums - un tikai 3,7% vēlētāju atbalsts?

Štokenberga iešana politikā kopš aiziešanas no Tautas partijas ir bijusi kļūdaina trejādi. Pirmkārt, viņš acīmredzot nesaprata, ko īsti pērnruden no politiķiem prasīja tūkstoši cilvēku ar lietussargiem pie Saeimas un Doma laukumā - tiesiskumu un godīgumu, nevis pabalstus.

Tāpēc, otrkārt, nesaprata, ka viņa potenciālā auditorija ir tieši tie, kuri bija Doma laukumā, pirmām kārtām izglītoti, kopumā pārtikuši pilsētnieki, nevis dienišķās izdzīvošanas rūpju pārņemti pensionāri, kuri, protams, čukstošajam miljonāram pateiks paldies par lielāku pensiju, taču tā īsti nenoticēs.

Treškārt, viņa galvenā kļūda ir mēģinājums piedāvāt "citu politiku" ar tiem pašiem "vecās politikas" līdzekļiem. Ir satriecoši redzēt, kā, līdzko tiek pie vārda, Štokenbergs nespēj runāt vaļsirdīgi un ticami - viņa sacītais izklausās pēc priekšvēlēšanu aģitācijas jebkuras valdošās partijas stilā. Vai Jurģis Liepnieks ir vai nav viņa stila tiešs veidotājs, Štokenberga darbošanās rada "polittehnoloģiju" ciniskas lietošanas sajūtu: ja visas partijas drūzmējas labējā spārnā, mūsu niša būs kreisajā, un bliezīsim ar smagu populismu - vienreizēju pabalstu pensionāriem, referendumu par pensijām, progresīvo nodokli; šķiet, ka blieztu pat ar banāniem.

Rezultātā viņam netic ne izglītotie un pārtikušie pilsētnieki, kurus šāda "smadzeņu pūderēšana" vienkārši kaitina, ne pensionāri, kuriem rodas aizdomas, ka viņus izmanto, ne laucinieki, kas dos priekšroku Kristovskim un Kalnietei, kuri precīzi zina savu elektorātu - "patriotiskus" latviešus "novados" -,turklāt nerada aizdomas, ka ir negodīgi.

JL un TB/LNNK "aizgājēju" veidotā DPP atņemtu balsis gan ZZS, gan JL, gan pat TP, taču visvairāk laikam ir nobiedējusi TB/LNNK - apvienības priekšsēdētājs Zīle acīmredzot ir tādā panikā, ka aizmirsis savu gadu gadiem kopto inteliģenti eiropeisko tēlu un meties pazemojoši lūgties odiozā Visu Latvijai! margināļu klubiņa atbalstu, ko viņa partija pirms šīs Saeimas vēlēšanām bija nicīgi atraidījusi. Savukārt Štokenbergs tā īsti sabiedējis pagaidām tikai premjerministru, kas tūlīt pēc parakstu savākšanas aizdzina līdz Saeimai grozījumus likumā "Par valsts pensijām", kuri paredz "uzlabot pensionāru stāvokli", kā Godmanis pirms tam bija mēnešiem ilgi tikai runājis.

Divu jaunu politisku spēku veidošanās ir apsveicama jau tāpēc vien, ka izjauc pašreizējās varas korporācijas pretenzijas uz varas monopola paturēšanu un palīdz noārdīt Šķēles - Lemberga "ļaunuma asi", kā to intervijā NRA nodēvējis bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Šādā skatījumā Štokenberga nespēja pārvērst parakstu vākšanas kampaņas popularitāti savas topošās partijas popularitātē šķiet drīzāk iepriecinoša. Plikas tehnoloģijas vairs nevar pārdot. Tas, vai kreisa vai labēja politika, vēlētājiem ir mazāk svarīgi nekā tas, vai godīga.

 

Stukaču likums rada korupcijas draudus

Ritums Rozenbergs,  NRA  02/26/08    Arī jaunākās paaudzes juristi, tiesību zinātņu maģistri, speciālisti krimināltiesībās Pāvels Rebenoks un Mārtiņš Krieķis, kritizējot prokuratūras un dažu mediju lobēto stukaču likumu, norāda, ka tā pieņemšana sakropļos gan krimināltiesību pamatprincipus, gan arī sabiedrību.

Juristi ir satraukti par tiesībsargu nespēju pretoties politiskiem izaicinājumiem un viņu centieniem uzurpēt tiesu varas jeb galīgā vārda tiesības.

Juristi atzīmē arī pozitīvās tendences – proti, tiesas kļūst aizvien neatkarīgākas, tiesvedībās tiek ievērots sacīkstes princips, kur uzvaru gūst nevis tas, kuram pieder vara, bet tas, kuram ir argumenti un pierādījumi.

– Vai piekrītat prokuratūras un citiem stukaču likuma aizstāvju apgalvojumiem, ka līdzīgas normas jau darbojas daudzās valstīs?

P.R.: – Līdzīgas normas jau ir arī pašreiz spēkā esošajos Latvijas likumos. Piemēram, Krimināllikuma 47. pantā minēts – ja cilvēks sadarbojas ar izmeklēšanas iestādēm vai ir atzinies nodarījumā, tad tiesa to var ņemt vērā, nosakot sodu. Likuma 60. pantā par soda samazināšanu izņēmuma gadījumos teikts – ja persona palīdzējusi atklāt citas personas smagu vai sevišķi smagu noziegumu, kas ir smagāks vai bīstamāks par šīs personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, tad tiesa sodu var samazināt. Ja Latvijas likumos šādas normas ir, tas nozīmē, ka nekādi īpašie likuma grozījumi šai jomā nav vajadzīgi. Runājot par prokuratūras atsaucēm uz starptautisko pieredzi, manuprāt, ģenerālprokurors maldina sabiedrību. Tiesību zinātnieki Valentija Liholaja un Uldis Krastiņš savās grāmatās ir salīdzinājuši Latvijas un Austrijas, Vācijas, Šveices, Lietuvas, Igaunijas, Beļģijas, Nīderlandes, Dānijas krimināltiesības un secinājuši, ka tādas normas, kādas paredzētas stukaču likumā, nav nevienā no pieminētajām valstīm. Tas nozīmē, ka mums nezināmu iemeslu dēļ prokuratūra maldina sabiedrību.

M.K.: – Būtiski uzsvērt, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir jebkuram cilvēkam. Nevar būt tā, ka tiesu lemj prokurors, kā to paredz stukaču likuma grozījumi. No vēstures zinām, pie kā var nonākt, ja galīgos lēmumus pieņem, piemēram, troikas. Jāanalizē iemesli, kādēļ tika radīts stukaču likumprojekts. Visticamāk, tādēļ, lai pārnestu lēmumu pieņemšanas centru no tiesām uz prokuratūru. Daudzi droši vien sapņo par to, lai prokuratūra būtu tā organizācija, kura lemtu, kurš būs vainīgs un kurš ne. Pēc stukaču likuma pieņemšanas prokuratūrai radīsies lieliskas iespējas šo likumu piemērot savās interesēs.

– Kādas ir šīs prokuratūras intereses?

P.R.: – Likuma pieņemšana atklās ne tikai prokuratūras intereses, bet radīs arī nopietnus korupcijas draudus, jo tad gala lēmumi vairs netiks pieņemti tiesā. Noteiktas sabiedrības grupas ar šā likuma palīdzību varēs aizstāvēt savas intereses. Turklāt ar šo likumu prokuratūra cenšas kompensēt savu nekompetenci. Mūsdienās atšķirībā no padomju laikiem visu izšķir tiesa. Tā vēro sacīksti starp apsūdzību un aizstāvību. Ja prokuratūra nespēj sacīkstē uzvarēt aizstāvību, tad tā ir prokuratūras problēma. Bet vērtējot stukaču likumu – nevar panākt taisnīgu rezultātu, rīkojoties netaisnīgi. Vai tad ir taisnīgi vienu pilnībā atbrīvot no atbildības, bet otru uz atbrīvotā liecību pamata apsūdzēt? Pēc stukaču likuma sanāk, ka prokurors būs Dievs, kurš lems, kuru atbrīvot no atbildības un kuru apsūdzēt. Tas nav taisnīgi! Lai prokuratūra spētu godīgā ceļā uzvarēt tiesās, varbūt prokuratūras vadībai jāorganizē speciāli kursi, kur prokuroriem būtu iespēja paaugstināt savu kvalifikāciju, īpaši finanšu, ekonomikas un cilvēktiesību jomās. Sabiedrības interesēs ir, lai prokuratūra kļūtu stipra profesionālā ziņā, nevis stipra kā represīvais instruments.

Prokuratūrai ir bailes, ka pēdējos gados tiesa nostiprina savas pozīcijas, kļūstot neatkarīga. Tas ir īpaši sāpīgi prokuroriem, kuri pieredzi guvuši vēl padomju laikos, kad, kā teica prokurors, tā sprieda tiesa. Mūsdienās tiesā uzvar tas, kuram ir profesionālāka argumentācija, nevis tas, kurš apveltīts ar varu.

– Ja stukaču likums tiks pieņemts, kādas būs sekas?

M.K.: – Zinot, ka prokurors vienmēr ir ieinteresēts saņemt materiālus par citiem cilvēkiem, jo pēc tā tiek vērtēts viņa darbs, persona jau ar nodomu varēs izdarīt noziegumu, lieliski zinot – ja prokuroram pienesīs ziņas par citiem, viņš no atbildības tiks atbrīvots. Cilvēkam, kurš veic noziedzīgas darbības, nav nekādu problēmu liecināt par citu cilvēku, un viņam nav svarīgi, cik šīs liecības ir patiesas vai nepatiesas. Piemēram, narkotirgonis sagatavo prokuroram stāstu par citu narkotirgoni, konkurentu. Tas, par kuru pastāsta, tiek aizturēts, savukārt stāstītājs tiek atbrīvots un turpina savu noziedzīgo biznesu ar daudz lielāku vērienu.

Morāles uzplaukums sabiedrībā pēc šā likuma nav gaidāms. Izbrīna, kādēļ šo likumprojektu daži dēvē par antimafijas likumu? Policijas vadība taču ir atzinusi, ka valstī nav tik ietekmīgu noziedzīgu grupējumu, ko varētu saukt par mafiju. Prokuratūra un policija lepojas ar sasniegumiem, uzsverot, ka organizētā noziedzība ir iznīdēta. Rodas jautājums – kur tad ir tā mafija, ka, lai tiktu tai klāt, cilvēkus nepieciešams atbrīvot no soda par noziedzīgiem nodarījumiem?

P.R.: – Krimināltiesībās ir definēti soda principi. Viens no tiem ir soda neizbēgamība. Cilvēkam jāsaprot – ja viņš izdarīs noziedzīgu nodarījumu, agri vai vēlu viņš tiks sodīts. Svarīga ir arī soda preventīvā funkcija. Līdz ar stukaču likumu par šo principu būs jāaizmirst. Sekas: ja, piemēram, Bērziņš redz, ka Kalniņš paliek nesodīts, jo nostučīja Ozoliņu, tad drīz vien arī Bērziņš būs gatavs noziedzīgai darbībai, jo zinās, kā izvairīties no soda. Sabiedrību pārņems melnās morāles normatīvi.

– Jūsu kolēģi juristi minējuši, ka stukaču likums prokuratūrai nepieciešams, lai savāktu trūkstošos pierādījumus pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu un rastu pamatu apsūdzībai pret Andri Šķēli.

P.R.: – Šīs bažas varētu būt pamatotas. Kādēļ gan šo likumu tik pēkšņi vajag tieši tagad? Kas mūsu valstī ir mainījies, ka nepieciešami šādi grozījumi? Zinot, ka tieši šobrīd tiek izmeklēta Ventspils amatpersonu lieta un tiesā nonākusi digitālās televīzijas lieta, un zinot to, ka ar ekonomisko noziegumu izmeklēšanu prokuratūrai vienmēr klājies grūti, ka viņi ne vienmēr ir spējīgi atšķirt biznesu no kriminālām darbībām, rodas aizdomas, ka ar stukaču likumu prokuratūrai ir cerības risināt savas problēmas.

M.K.: – Ar stukaču likuma palīdzību varēs apsūdzēt jebkuru. Jau tagad daļa tiesībsargājošo institūciju darbinieku, izmeklējot ekonomiskos noziegumus, vadās pēc padomju OBHSS principiem – jebkura ekonomiskā aktivitāte ir aizdomīga, tur ir krāpšana, izspiešana, kukuļošana. Tas, ko šodien sauc par biznesu, piemēram, nopirkt lētāk, pārdot dārgāk, pirms divdesmit gadiem skaitījās noziegums, kurš saucās spekulācija. Bieži vien tiesībsargi neizprot, ka biznesa attiecības regulē ne tikai krimināllikums, bet arī citi likumi, piemēram, Komerclikums un Civillikums.

– Prokurors Māris Leja pēc galīgā sprieduma grinbergu lietā pamanījās publiski paust vēl savu spriedumu, ka tiesas pilnībā attaisnotā Lemberga rīcība tomēr neesot bijusi tiesiska. Ko nozīmē publiski paustie prokurora izteikumi par grinbergu lietu?

P.R.: – Senāta spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams. Ja tiesa ir atzinusi Lembergu par nevainīgu viņam inkriminētajās darbībās, tad grūti tur papildus ko piebilst. Prokurora Lejas komentārs atklātajā vēstulē, ka tiesa nav atzinusi Lemberga rīcību par noziedzīgu, taču nav arī atzinusi par tiesisku, izskatās absurdi. Vai tad prokurors to nezina, ka tiesas uzdevums bija pārbaudīt apsūdzības pamatotību? Ja tiesa nosprieda, ka Lemberga rīcībā nav noziedzīga nodarījuma pazīmju, tad tas nozīmē, ka apsūdzība ir celta nepamatoti. Līdz ar to varam secināt – ja rīcība nav noziedzīga, tad tā ir tiesiska.

M.K.: – Izlasot prokurora Lejas atklātās vēstules pēdējo rindkopu, sapratu, ka pirmo reizi savā praksē redzu nepieciešamību spriedumos bez vārdiem par personas attaisnošanu papildus vēl uzrakstīt vēstījumu prokuroram, ka persona ir godīga. Ja jau prokurors saka, ka tiesa nav atzinusi, ka Lemberga rīcība bijusi tiesiska, tad varbūt viņš var nosaukt kaut vienu lietu, kur tiesa ir īpaši atzinusi, ka personas rīcība bijusi tiesiska? Tāda prakse vispār nepastāv! Tāda sajūta, ka prokurors nekad nav lasījis tiesas spriedumus. Bet varbūt tādējādi viņš nevēlas atzīt, ka šo procesu ir zaudējis. Tiesa ir teikusi savu vārdu, un tas ir galīgais vārds. Patīk kādam vai nepatīk, bet tiesai ir pareizais vārds. Šajā gadījumā prasīt, lai Lemberga rīcību vēl atzītu par tiesisku, ir vienkārši muļķīgi. Ja rīcība nebūtu tiesiska, tad tā būtu sodāma.

– Kādēļ prokurors grib vēl kaut ko atrast tiesas spriedumā, kas būtu par ļaunu Lembergam?

P.R.: – Cilvēciski prokuroru var saprast – nevienam nav patīkami zaudēt lietu. Jāņem vērā, ka lieta bija publiska, Aivara Lemberga personība sabiedrībā ir pazīstama. Es neticu, ka celt un uzturēt tiesā apsūdzību bija prokurora privāta iniciatīva. Prokurors šajā gadījumā kā algots darbinieks ir pildījis pienākumu, kuru kāds viņam ir uzlicis. Tas kāds noteikti ir prokuratūras vadība. Citādi tas vienkārši nevar būt. Ņemot vērā to, ka pēc likuma prokurors savās darbībās ir neatkarīgs, sanāk, ka ir noticis likuma pārkāpums. Ja kāds viņam licis šo lietu virzīt uz tiesu un tas ir bijis saskaņā ar viņa pārliecību, tad pārkāpuma nav – ja virzīšana notikusi pret viņa pārliecību, tad tas ir likuma pārkāpums.

M.K.: – Būtu normāli, ja kāds augstāks prokurors šo lietu noteiktā virzības stadijā pārņemtu savā izskatīšanā. Saprotams, kādēļ neviens augstāks prokurors šo lietu nepārņēma. Tas nozīmētu nostāšanos kādā no pusēm. Redzot, uz kādiem nosacījumiem būvēta apsūdzība, jau sākumā lielākajai daļai juristu bija skaidrs, ka no tiesvedības viedokļa šī lieta ir zaudēta. Ja prokurors no tās atteiktos, tas norādītu, cik kļūdaini stādā prokuratūra. Protams, prokuroriem ir bailes no tā, kā šī lieta vēlāk var atsaukties un viņu likteņiem.

– Vai piekrītat tiem juristiem, kuri apgalvo, ka grinbergu lieta ir politiska lieta?

M.K.: – Jā! Viennozīmīgi! Lietas būtība ir tāda, ka šo grinbergiādes strīdu varētu novērst ar vienu vienīgu personas koda ierakstīšanu dokumentā. Tā vietā, lai izdarītu tādu elementāru lietu, nepilnības dokumentos tika pasniegtas kā Lemberga ļaunprātība. Grinbergiādē vainojams nevis Lembergs, bet par kļūdaino dokumentu atbildīgais tā laika ekonomikas ministrs. Līdzīgi teikts arī tiesas spriedumā. Tagad, kad grinbergu lietas skandāls noplēn, varam saitīt rezultātus. Pirmais, kas cērtas acīs – milzīgie valsts resursu tēriņi. Bezjēdzīgi pilnīgi nepamatoti tērēta nodokļu maksātāju nauda. To visu varēja novērst ar vienu vienīgu labojumu dokumentā. Jautājums – kas ir cēlonis tam, ka šie resursi tika tērēti? Mēs ļoti labi zinām, kas notiek, kad cilvēkam kādā valsts institūcijā jāvēršas ar iesniegumu, un zinām, kas notiek, ja cilvēks nav iesniegumā norādījis personas kodu. Viņa iesniegums netiek izskatīs. Pamatojums: šī persona nav identificējama. Vai tad Lemberga prasība noskaidrot O. Grinberga identitāti nebija pamatota?

– Galējais drošības līdzeklis – apcietinājums. Vai Lemberga gadījumā šāds līdzeklis ir attaisnojams?

P.R.: – Savā praksē pārliecinos, ka procesa virzītāji ļoti bieži neizprot, kāds drošības līdzeklis kādos gadījumos jāpiemēro. It īpaši skaļajās lietās visbiežāk tiek izvēlēts visbargākais līdzeklis – apcietinājums. Tas var būt attaisnojams procesa sākuma stadijā, bet, ja cilvēks atrodas apcietinājumā vai arestā, kā Lembergs, gandrīz gadu, tas nav saprotams. Apcietinājuma mērķis ir izslēgt personas pretdarbību kriminālprocesam. Lai piemērotu apcietinājumu, jābūt ne tikai pieņēmumiem, bet arī faktiem. Diemžēl manā praksē ir gadījies, ka reizēm, lai lemtu par drošības līdzekli – apcietinājumu, tiesai ir pieticis ar procesa virzītāja pieņēmumu, kas uz faktiem vispār nav balstīts. Piemēram, ja Lemberga kungs būtu brīvībā, zinot to, kāda uzmanība viņam tiek pievērsta un kā viņa darbības tiek novērotas, viņš kriminālprocesu nekādi nevarētu ietekmēt. Tādējādi nākas secināt, ka šāds drošības līdzeklis izvēlēts, lai viņš nevarētu turpināt savu politisko darbību. Turēt cilvēku arestā uz aizdomu pamata par ekonomiskiem noziegumiem – tas tiešām liek domāt, ka patiesie iemesli viņa arestam ir citi un tie var būt politiski.

 

Kalnietes un Kristovska spēka reitingu nevērtē kā draudu pastāvēšanai

Ināra Egle,  Diena  02/25/08    Pārsteidzīgi būtu apgalvot, ka tas ir uz visiem laikiem, - tā Latvijas faktu februārī veiktās partiju popularitātes aptaujas rezultātus raksturoja firmas direktors Aigars Freimanis. Sandras Kalnietes un Ģirta Valda Kristovska veidotās partijas iekļūšanu pirmajā trijniekā, šokējoši zemu - zem 4% - atstājot Jauno laiku, kas ilgi bijis līdera pozīcijās, A.Freimanis vērtē kā prognozētu notikumu, jo saspringums JL bijis kopš aiziešanas no Aigara Kalvīša pirmās valdības. "Tas, kas ir noticis, ir labāk abām pusēm - tās ir atbrīvojušās no problēmu mezgliem un var sākt jaunu dzīvi," uzskata sociologs. Jauno spēku veido bijušie JL un TB/LNNK biedri.

Kāpēc jaunizveidotās partijas gūst lielu popularitāti?

Latvijas faktu aptaujā pēc "lietussargu revolūcijas" akcijām pirmo triecienu saņēma Tautas partija, kas pērn oktobrī noslīdēja zem 5%, kad par JL vēl bija gatavi balsot 11% pilsoņu. TP bija pametuši arī partijā populāri ministri Aigars Štokenbergs un Artis Pabriks, kas sevi pieteikuši citā - kreisajā - nišā. Šī izvēle arī tiek minēta kā galvenais iemesls, kāpēc viņu veidotajai partijai atšķirībā no bijušās JL politiķes S.Kalnietes un agrākā tēvzemieša Ģ.V.Kristovska spēka nav izdevies gūt tādu atbalstu, par spīti pensionāru atbalsta akcijai, lai rosinātu viņiem labvēlīgus Satversmes grozījumus. Kā Diena jau ziņoja, par A.Štokenberga un A.Pabrika topošo partiju būtu gatavi balsot tikai 3,7% vēlētāju, kas tomēr ir vairāk nekā JL un TB/LNNK.

Turpretim TP pamazām atgūstas un nostabilizējusi savas pozīcijas pie 6% robežas. Par koalīcijas partijām TP, ZZS, LPP/LC un TB/LNNK, kas 2006.gadā 9.Saeimas vēlēšanās kopā ieguva vairākumu, tagad vairs gatavi balsot kopā tikai 19,8% pilsoņu. TP valdes vadītāja Kristiāna Lībane-Šķēle, norādot uz aptaujas līdera Saskaņas centra reitingu, kas ir 9%, sacīja: "Ja ar 9% var dabūt pirmo vietu, tad visu politisko spēku rezultāti ir vērtējami kā ļoti zemi." To varot skaidrot gan ar valdības maiņu, gan ekonomiskajām grūtībām, kas izraisa neapmierinātību ar visu politiķu darbu. Viņasprāt, līdz vēlēšanām vēl ir laiks un kā valdības partijām, tā opozīcijai vēl ir iespēja parādīt sevi.

Citas socioloģiskās firmas SKDS direktors Arnis Kaktiņš Dienai teica, ka Ģ.V.Kristovskis un S.Kalniete vispirms balsis atņems JL, taču tas neesot tik vienkāršoti un viņi var būt drauds arī visiem pārējiem. Ar A.Štokenbergu un viņa veidoto spēku esot mazliet sarežģītāk, ņemot vērā viņu ideoloģisko bāzi. "Viņi publiski ir pateikuši, ka piedāvās kreisās idejas, kas tomēr sabiedrībā ir sakompromitētas un tiek uztvertas kā krievvalodīgo tiesību aizstāvēšana," uzskata A.Kaktiņš, pēc kura domām, būšot jāiegulda lieli pūliņi, lai cilvēki kreiso ideju saprastu un pieņemtu. "Mēs tiešām ejam pa kreisi no esošās valdošās koalīcijas, bet Eiropas kontekstā mēs esam sociāli liberāli," norādīja A.Pabriks, atzīstot mūsu politiskās sistēmas nepilnības, ja cilvēks, kas saņem 109 latu pensiju un sociāli ir atkarīgs no valsts, atbalsta labējo politiku.

Raugoties uz JL un TB/LNNK nākotni, A.Kaktiņš pieļauj, ka JL palicējiem būs grūti, jo liela daļa JL izvēlējās kā mazāko ļaunumu, un šajā kontekstā Ģ.V.Kristovskis un S.Kalniete ir laba alternatīva. No viņu turpmākās darbības var būt atkarīgs arī TB/LNNK liktenis. Sociologs ir pārliecināts, ka Latvijā ir vieta vairāk vai mazāk nacionāli radikālam spēkam. Te daudz ko noteikšot tas, kādu pozīciju nacionālajos jautājumos ieņems jaunveidojamais spēks. Tā veidotāju koķetēšana ar Aivaru Endziņu, kas var arī nebūt pieņemams tēvzemiešu vēlētājiem, dod pamatu domāt, ka "varbūt TB/LNNK te kāda vieta tomēr vēl paliek", uzskata A.Kaktiņš.

Politologs Ivars Ījabs pieļauj, ka Ģ.V.Kristovskis un S.Kalniete var piesaistīt nopietnu daļu svārstīgā protesta elektorāta un izveidot politisko spēku, kas sevi nopietni pieteiks. Taču varot paredzēt arī klupšanas akmeņus - līdzīgi kā savulaik JL, arī te ir daudz labu cilvēku, kas gribēs būt galvenie un gudrākie. "Tie ir cilvēki katrs ar savām līdera ambīcijām. Vai viņi spēs mācīties no JL kļūdām," vaicā I.Ījabs. Viņš A.Pabrika un A.Štokenberga iespējamo klupšanas akmeni redz tajā, ka viņi ir pateikuši labas un gudras lietas atsevišķos jautājumos, bet nav skaidrs viņu piedāvājums kopumā par citiem jautājumiem.

***

Kā vērtējat topošo politisko spēku radītās izmaiņas reitingu tabulā?

Māris Grīnblats, TB/LNNK frakcijas vadītājs

Aptaujas rezultātus mēs uztveram kā iespēju saņemties un mobilizēties. Taču ir jāredz, kā situācija attīstīsies ilgtermiņā, kad jaunās partijas tiks nodibinātas un būs redzami to līderi un programmas. Aptauja arī rāda, ka no tiem, kas nav izdarījuši izvēli, maz ir to, kas pievienojušies jaunajiem spēkiem. Tas nozīmē, ka neizlēmušie ir liela rezerve. Jābūt pašiem aktīvākiem. Tas ir galvenais.

Solvita Āboltiņa, JL priekšsēža kandidāte

Pieļauju, ka mūsu vēlētājs ir vienkārši apmulsis un nesaprot, kas notiek. Reitingu tabula arī rāda, ka vairāk nekā 40% savu izvēli nav izdarījuši vai vēlēšanās vispār nepiedalītos. Tas arī ir vērtējams kā rādītājs, cik tālu cilvēki uzticas politiķiem. Jaunajam laikam tagad ir jāstrādā uz šo vēlētāju daļu un jāmēģina pierādīt, ka mēs vēl esam vērā ņemams politiskais spēks, kuram var uzticēties.

Māris Kučinskis, Tautas partijas frakcijas priekšsēdis

Ir notikusi elektorāta pārdale. Jaunā laika un TB/LNNK vēlētāji aizgājuši līdzi Sandrai Kalnietei un Ģirtam Kristovskim. Aigaram Štokenbergam ir grūtāk, jo pensionāri nav gatavi noticēt miljonāram, kas uzdodas par viņu vadoni. Visu noteiks mūsu darbi. Mums būs, ko parādīt, arī Saeimā, kur atbildam par pašvaldību, sociālajiem jautājumiem. Mūs Štokenbergs nav iespaidojis, jo viņš laužas citā nišā.

Artis Pabriks, sabiedrības Citai politikai dibinātājs

Sandra Kalniete un Ģirts Kristovskis ir atpazīstamas personas. Cilvēki savā izvēlē balstās uz populārām personībām. Mēs cenšamies izstrādāt savu nišu, kas vēl nav skaidra Kalnietei un Kristovskim. Mūsu izvēlētais ceļš ir ilglaicīgs. Populāriem cilvēkiem ir lielāks handikaps, bet tas var būt īstermiņa panākums. Mēs ilgtermiņā varam turēt Kristovskim un Kalnietei līdzi.

Sandra Kalniete, Demokrātiski patriotiskās partijas veidotāja

Reitingi patiesi pārsteidz, uzliek lielu atbildību un mobilizē darbam. Tie liecina par uzticības krīzi pašreizējai varai un skaidru prasību pēc godīgas, demokrātiskas, patriotiskas politikas. Atbalstu partijai un tās programmai mēs skaidrāk redzēsim pēc dibināšanas kongresa.

 

Kur sirmgalvjiem nav vietas...

Latvijas Avīze,  02/26/08    Mēs pa šo laiku esam nosirmojuši kopā ar Tautas partiju – gan tāpēc, ka pagājuši gadi, gan tāpēc, ka šie treknie gadi pagājuši Tautas partijas politiskā vadībā. Vecums ir nežēlīgs, tikpat nežēlīgs kā popularitātes reitingi, kas rāda tendenci kādreiz vadošās un virzošās partijas kursa līkni traukties lejup, pat zem piecu procentu robežas, kur sirmgalvjiem vairs nav vietas zem saules.

Lūk, kā sanācis. Šlesers būs Rīgas mērs, bet Godmanis – gādnieks par pensionāriem, sociāli atbildīgs elements ar rūpēs par tautu sabendētu, sāpošu muguru. "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK būs pastāvējusi, jo pārmainījusies un ar jauniem palīgiem asistentu lomās atgriezusies pie senajām, bet dzīvelīgajām nacionālajām saknēm. Zaļo un zemnieku savienība savukārt līdz pēdējam aizstāvējusi tradicionālo lauku vidi, vērtības un teritoriālo iekārtojumu, neļaudama no vecātēva mantoto bufeti patvarīgi izstumt no godu istabas. Visiem labi klājas, un tikai Tautas partija izrādās ļaužu acīs par vienīgo ļauno partiju, kura cep un gremo pīrādziņus no cilvēku, vēlētāju gaļas. Viņu vadībā cietos, nelokāmos un parasti drūmos Šķēli ar Kalvīti nomainījuši draiski, brīžiem komiski, bet vienmēr izspūruši personāži Zalāns ar Kučinski, kuri labā daļā vēlētāju neizraisa ne mazāko uzticību. Pauls rīko dziedāšanas svētkus, vecos TP kadrus Lagzdiņu un Ābiķi partijas nerimtīgā kustība uz priekšu nogrūdusi ārmalā, ministru Veldri kā skolas puiku izsauc un smagi sarāj pie direktora Zatlera, bet celtniecības ministrei Demakovai neparko neveicas ar celtniecību. Tā kā tagad ir modē afrikāņu sakāmvārdi, runājot par situāciju Latvijā, tad atmiņā ataust viens no tiem, proti, kad kalna virsotni pamet tīģeri, tad tur iemājo mērkaķi.

Daudzi tomēr vēl uzlūko Tautas partiju gan kā galveno pie virzības, gan kā visādu ļaunprātību galveno rīkotāju. Kučinska kungs pats šveicara ārāsviedēja varenībā ir paziņojis, ka Zemnieku savienībai būs ceļš zem kājām, ja tā iecirtīgi pretosies teritoriālās reformas īstenošanai. Mīļie cilvēki, laiki ir mainījušies, Tautas partijas iztikas grozs un muskuļu spēks ir tuvu minimālajam – lai tik viņus pašus neizsviež laukā no koalīcijas un nenomērdē opozīcijas cietajos solos! Gluži loģiski vēlētāji varētu izbrīnīties, ka partijai, kura sauc sevi par vadošo, nav taču neviena pirmā numura amata krēsla! Premjera amats ir mācītāju partijas bankrotējušā "Latvijas ceļa" spārnam, Zemnieku savienības Ventspils partnerpartijas vīrs ir Saeimas priekšgalā, Rīgas domi vada neatšķēlies tēvzemietis, bet prezidents ir neatkarīga persona, kam tikai dziesma saka priekšā, kā jārīkojas, ne jau nu Šķēle, Kalvītis, Bērziņš diktē, uz kura paklājiņa gulties, negulties.

Un vispēdīgi, ja nu tiešām, kā apkārt daudzina, eksistējot Rīgas domes personu grupa, ko var pagodināt kā "Štrama stipendiātus", tad Tautas partijas nepatikšanas aug augumā, kad viņus sāks saukt vārdā. Tautai gar to maza darīšana, jo neba pirmā, neba pēdējā partija riskē nokļūt dimbā, es norādīju uz dažām lietām, ko tikai daltoniķis nepamana.

 

Viedoklis: Sistēmiskais raksturs

Māris Krautmanis,  NRA  02/27/08    "Domnieks kukuli ir ņēmis,/Kauns un negods, visi sauc,/Jo viņš ņēmis neprasmīgi/Un pie tam ne visai daudz," tā pravietiski ir vārsmojis dzejnieks Valdis Artavs, gluži kā paredzēdams Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta administrācijas vadītāja Raimonda Janitas un bijušā departamenta direktora Viļņa Štrama aizturēšanu aizdomās par iespējamu kukuļņemšanu. Izskatās, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) izmeklētāji šoreiz ir pastrādājuši rūpīgāk nekā citām reizēm, un tā gluži nav, ka Štrams būtu paņemts ciet, tikai pamatojoties uz Janitas pausto vien. Runā, ka KNAB esot arī klausījies tālruņu sarunas un savu klientu sarunas pie kafejnīcu galdiņiem. Ja tā ir, tad nemirstīgajam Janitam un neaizstājamajam gruzim Štramam ir pamatīgas nepatikšanas. Joprojām nav skaidrs, vai skandāls aprobežosies tikai ar diviem noķertajiem vien, vai arī vīri ar rokudzelžiem atnāks pakaļ vēl kādam.

Tāpēc Rīgas pašvaldībā tagad ir baumu, nelāgu nojausmu un baiļu periods. Deputāti un amatpersonas, pat ja ir tik svēti kā svece pareizticīgo baznīcā, tik un tā ir spiesti dzīvot ar uztraukumu vaigā, jo ēnu šis gadījums met. Šajā aizdomu gaisotnē paveras iespējas dažādām politiskām manipulācijām, mēģinājumi mucu uzripināt konkurentam un pašam paskriet maliņā. Milzu nozīme pašlaik ir arī ne ar kādu faktūru neapstiprinātām tenkām – vienkārši tās palaiž un viss, lai tad aplaistais taisnojas, kā grib, tik vai tā viņam vairs neticēs. Vairākas domes amatpersonas ir prasmīgi iepītas ļaužu valodās saistībā ar Janitas un Štrama lietu.

Turklāt KNAB darbiniece Juta Strīķe ir paziņojusi, ka viņai izskatās, ka korupcijai Rīgas domē ir sistēmisks raksturs. To uzreiz Valsts prezidents Valdis Zatlers tā kā centās mīkstināt, runājot par kaut kādu daļēju sistēmiskumu, un paģērēja domei tagad skaidrot, kā tas gadījies, ka pašvaldībā pieļauta korupcija un cik lielā mērā tā izplatīta.

Rīgas mērs Jānis Birks tikmēr tikās ar KNAB vadītāju Alekseju Loskutovu, no kura dzirdēja visnotaļ vērtīgus padomus, ka Rīgas domei jāsakārto īpašumu iznomāšanas sistēma, jāpastiprina iekšējā kontrole un jāsamazina amatpersonu izvēles brīvība lēmumu pieņemšanā. Ko vajag, to vajag, taču KNAB apgalvojums, ka Rīgas domes korupcijai ir sistēmisks raksturs, gan nav visai korekts. Mazliet būtu par bargu tā teikt par tiem gandrīz 27 tūkstošiem pašvaldības institūciju darbinieku, kuri vaiga sviedros strādā rīdzinieku labā un nav pieķerti kukuļņemšanā, un tāpēc kaut vai saskaņā ar nevainības prezumpciju vien jāuzskata, ka kukuļus viņi neņem. Viens, divi pieķerti bijušie vai esošie domes darbinieki nav vispārināmi, jo tad jau tikpat labi, pamatojoties uz atsevišķiem gadījumiem, varētu teikt, ka KNAB darbinieki sistēmiski vada auto dzērumā vai ka KNAB darbinieki sistēmiski iegādājas tādus īpašumus un tādus luksusvāģus, kuru cena atbilst viņu mūža algām, vai ka KNAB vienmēr pārkāpj likumus savā grāmatvedībā.

Ir acīmredzams, ka korupcijas augsne pašvaldībā pastāv, un saprotams, ka kukuli neviens nedotu, ja nebūtu par ko to dot. Rīgas pašvaldībā un arī tajā lauciņā, kurā darbojās Janita un Štrams, ir iespējams likvidēt vai vismaz minimizēt korupcijas cēloņus. Jo pašlaik amatpersonām ir visai plaša izvēles brīvība lēmumu pieņemšanā – amatpersona var ļaut un var neatļaut; var iekļaut vai neiekļaut zemesgabala platības aprēķinos arī apkārtējo ielu ietvju malas vai blakusesošos zemesgabalus; var skarbi pieprasīt detālplānojumu jaunbūvei, bet tikpat labi var arī mīļi atļaut iztikt bez detālplānojuma, ja uzņēmējs ir bijis mīļš pret amatpersonu. Šādu korupciju ir arī grūti izcelt gaismā, jo nav apskādētās puses – no uzņēmēja kukuli neviens brutāli neizspiež, jo viņam pašam jāsaprot, ka jāsapiķo. Uzņēmēja un korumpētā amatvīra sadarbība ir pat abpusēji izdevīga – uzņēmējam iznāk daudz lētāk maksāt amatpersonai, nekā tērēties detālplānojumam un būvēt celtni atbilstīgu visām skarbajām būvniecības normu prasībām. Arī konkurenti nepīkst, jo viņiem pašiem tāpat ir izdevīgāk iet pa to pašu sāncenšu jau iemīto draudzēšanās taciņu.

Rīgas domei tās augstākajā politiskās vadības līmenī, tās valdošajai koalīcijai tagad nevajadzētu slēpties zem galdiem un noraudzīties, kā vāvuļošana par šausmīgo korupciju iegūst aizvien sistēmiskāku raksturu, bet ķerties klāt pašvaldības izdotajiem normatīvajiem aktiem. Ja vajag, tad jāsauc palīgā arī likumdevējs.

 

Toreizējie LC līderi noliedz Lemberga ietekmi prezidenta izvēlē

Ināra Egle,  Diena  02/26/08    Vairāk nekā 23 000 Latvijas iedzīvotāju Dienas un Latvijas faktu kopīgajā telefonakcijā 1996.gada jūnijā nobalsoja par Gunta Ulmaņa atkārtotu ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā. Šis rezultāts nozīmēja, ka esošais prezidents pārliecinoši pārspējis savus konkurentus Alfredu Rubiku, Ilgu Kreitusi un Imantu Liepu. G.Ulmaņa pirmās prezidentūras laikā pieņemtie būtiskie lēmumi, ieskaitot Krievijas armijas izvešanu, un viņa prognozējamība kontekstā ar Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā, bija pietiekami argumenti, lai sabiedrības un arī Saeimas atbalstu G.Ulmanim varētu vērtēt kā pareizāko tā laika izvēli.

Tā uzskata arī toreizējais Latvijas ceļa frakcijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs, kas Dienai otrdien sacīja: "Tā bija vienkārši loģiskākā un saprotamākā izvēle. Toreiz nebija citas alternatīvas. Latvijas ceļš jau iepriekš bija skaidri pateicis, ka atbalstīs Gunti Ulmani, un es pat neatceros nekādu intrigu ap šo balsojumu." (LC ar 17 vietām bija otra lielākā frakcija aiz Demokrātiskās partijas Saimnieks, kurai bija 18 balsu) Pirmdienas vakarā LTV raidījumā 100.pants smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs nāca klajā ar citu atklāsmi - G.Ulmanis atkārtoti ievēlēts, pateicoties toreizējam premjeram Andrim Šķēlem, kas tolaik vēl bija bezpartijisks, un Ventspils mēram A.Lembergam.

Tā bija A.Lemberga reakcija uz aicinājumu komentēt kādus nesenus G.Ulmaņa izteikumus Neatkarīgajā Rīta avīzē. Tajā G.Ulmanis sacīja: "Protams, politiķiem liela mācība jāgūst no šīs, kā es to traktēju, ļaunuma ass: Šķēle - Lembergs. Šie divi cilvēki apzināti vai neapzināti ienesa Latvijas politikā negatīvus akcentus. Bet te ir pozitīvs moments. Viņu ļaunuma ass vairs nav. Tā ir sapuvusi." Aicināts to komentēt, A.Lembergs atbildēja: "Ulmanim vismazāk vajadzētu par šo tēmu runāt, jo, ja nebūtu šīs ass, viņš nebūtu otro reizi kļuvis par prezidentu." Sīkākus komentārus gan A.Lembergs nesniedza, vien norādīja, ka "Ulmanis to sapratīs", ziņo LETA.

Sazvanīts otrdien, G.Ulmanis Dienai sacīja, ka nav redzējis šo interviju, taču tas, "ko viens pilsonis ir teicis, lai ir viņa paša atbildība". G.Ulmanis atsaucās uz Saeimas deputātu demokrātiski pieņemtu lēmumu, kas viņam ļāva ieņemt šo amatu uz vēl vienu pilnvaru termiņu. Savukārt toreizējā Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse, kas bija arī viena no prezidenta kandidātēm un joprojām palikusi atmiņā ar sabiedrisko organizāciju Ilga Kreituse - Latvijas prezidente, tagad Dienai sacīja, ka par A.Šķēles un A.Lemberga asi toreiz vēl bija grūti runāt. Uz to norādīja vēl vairāki tā laika politiķi, atgādinot par tolaik nedraudzīgajām abu politisko figūru attiecībām. I.Kreituse atceras A.Lemberga ietekmi uz Latvijas ceļu - un arī to pieļāva ne viņa vien -, kas liekot domāt par toreizējā LC līdera Valda Birkava un A.Lemberga lomu.

"Pilnīgi izslēgts," tā šo pieļāvumu komentēja V.Birkavs, kas neesot aizmāršīgs, taču atbalsts G.Ulmanim bijusi skaidra LC izvēle. Tā laika avīžu virsraksti liecina, ka neatkarīgi no savām attiecībām ar Ventspils mēru arī A.Šķēle publiski ir paudis atbalstu G.?Ulmanim. Sazinoties ar vēl vairākiem tā laika ceļiniekiem, varēja secināt, ka tolaik nav bijusi cita nopietna alternatīva un arī prezidenta institūcijas loma vēl nebija novērtēta tā kā tas bija Vairas Vīķes-Freibergas darbības laikā. Uz to norādīja arī Druvis Skulte, piebilstot, ka "Guntis Ulmanis palika kā labs, paklausīgs skolnieks uz otru gadu". Kārlis Leiškalns (tagad - TP) norādīja uz G.Ulmaņa lomu, nominējot A.Šķēli, kas padara saprotamāku viņa atbalstu, kā arī atzina, ka Ventspils mēram toreiz ir bijis iespaids arī uz LC lēmumu pieņemšanā. "Ja šie divi cilvēki būtu teikuši, ka Ulmanis nav jāievēl otrreiz, tad nekādas Dienas akcijas nebūtu varējušas nodrošināt viņa ievēlēšanu," atzina K.?Leiškalns. Tāpat kā 1993.gadā arī pēc trīs gadiem 1996.gada vasarā G.Ulmani atbalstīja 53 deputāti. Par I.Kreitusi nobalsoja 25 deputāti, par Tautas kustības Latvijai (Zīgerista partijas) kandidātu Imantu Liepu - 14 deputātu, bet sociālists A.Rubiks saņēma 5 balsis. Tolaik Saeimā bija deviņi politiskie spēki. Var pieļaut, ka G.Ulmani atbalstīja arī tēvzemieši, LNNK, kas tolaik bija kopā ar Zaļo partiju, zemnieku un kristīgo koalīcija, kā arī atsevišķi citu partiju deputāti.

 

Intervija ar Inesi Aizstrauti:  Munkevicu negrib nogāzt, mērķis ir ekonomisks projekts

Baiba Lulle,  NRA  02/28/08    Pēdējā laikā arvien biežāk izskan informācija par Jūrmalas mēra Raimonda Munkevica iespējamo gāšanu.

Saeimas deputāte, bijusī Jaunā laika pārstāve, tagad bezpartejiskā Inese Aizstrauta to jau piedzīvojusi, turklāt viņa nupat uzmanības centrā nonākusi par kāda it kā pilsētai neizdevīga dokumenta pretlikumīgu parakstīšanu. Situāciju

Neatkarīgajai skaidro Aizstrauta.

– Jau kopš gada sākuma tiek vilkti ārā dažāda vecuma Munkevica skeleti un skandēts par viņa nomaiņu. Kāpēc nemiernieki aktivizējušies tieši tagad?

Inese Aizstrauta: – Ja aktīvākie Munkevica gāzēji Ģirts Trencis, Dainis Urbanovičs, Jānis Kuzins Vakara Ziņās pasaka, ka Munkevica pozīcijas ir ļoti stabilas un nekas nemainīsies, tad šāda šūpošana bez galīgā mērķa liek domāt, ka tās iemesls ir kāds ekonomisks projekts.

– Piemēram?

– Tādi varētu būt daudzi, un viens no lielākajiem ir mākslīgā slēpošanas trase Kāpa, par ko nobalsoja visi deputāti, izņemot mani. Neatbalstīju to jau no paša sākuma.

– Principa pēc? Loģiski, ka vietējie iedzīvotāji vienmēr būs pret kaut kā jauna būvēšanu viņu dzīvesvietas tuvumā, bet vai tūrisma attīstībai tas tomēr nenāktu par labu? Arī projekts godalgots prestižās pasaules izstādēs, arhitektūras žurnālos!

– Jā, tas ir novērtēts kā arhitektūras objekts, nevis kā objekts Jūrmalai. Šobrīd ir apstiprināts Kāpas detālplānojums, kaut konstatēti vismaz pieci seši būtiski likumpārkāpumi. Vispirms jau likuma par aizsargjoslām, kas liedz būvēt kāpu aizsargjoslā. Šis objekts ir dziļi iekšā kāpā, turklāt tā nav tualete vai nomas punkts, bet milzīgs objekts ar lielu tūristu pieplūdumu.

Interesanti pret šo projektu ir izturējies Vides pārraudzības birojs attiecībā uz likumā noteikto vides novērtējumu.

– Vai tad ietekmes uz vidi novērtējums nav jātaisa pēc detālplānojuma apstiprināšanas?

– Šādam objektam pēc likuma ir jāveic sākotnējais ietekmes uz vidi novērtējums, tas arī bija jātaisa pilsētas attīstības plānam, arī detālplānojumam.

– Attīstītāji nav devuši novērtēt?

– Tas man vēl ir neskaidrs. Pieņemu, ka viņi ir mierinājuši vides speciālistus, sakot, ka plānojumam nav paredzama būtiska ietekme uz vidi. Tas ir absurds apgalvojums, ņemot vērā, ka šis ir metrus 80 augsts objekts ar 95% apbūvi, mākslīga slēpošanas trase, kurai nepieciešamas apmēram 40 tonnas sniega ar ķīmisku aukstuma nesēju, vai tas būtu freons vai amonjaks – tas nav norādīts, bet tam būtu bijis jābūt norādītam jau šajā projekta detālplānojumā, tai skaitā tam, kur viņi ņems elektrību, kādas ir nepieciešamās jaudas. Bet tā nav. No Latvenergo joko: ja sāks saldēt sniegu, visa pilsēta var palikt bez elektrības, jo jaudas ir milzīgas. Tāpat būtu jānorāda, kāds būs troksnis, vibrācija, jo, saldējot tādu apjomu sniega, jābūt ārkārtīgi jaudīgai ventilācijai. Tas viss nonāk vidē, arī troksnis paredzams liels.

Vides speciālisti lēsuši, ka, lai sasaldētu šādu trasi, kurai augšā ir 30–40 metru platums un apakšā 80, tā būtu tāda saldēšanas iekārta kā visi Rīgas ledusskapji kopā.

Kad Vides pārraudzības valsts birojs deva pirmo atzinumu, ka piekrīt tam, ka ietekmes uz vidi novērtējums šajā līmenī varētu nebūt veikts, Jūrmalas būvvalde protestēja, norādot Vides pārraudzības valsts birojam, kāpēc šim projektam nepieciešams šis novērtējums. Birojs atbildēja, ka Jūrmalas Būvvaldei taisnība – te ir nepieciešams sākotnējās ietekmes uz vidi novērtējums. Bet nezināmu iemeslu dēļ birojs atkal pārdomāja.

Turklāt uz jautājumiem par projekta ekonomisko pamatojumu saņemta atbilde, ka tas ir biznesa noslēpums. Tas, kāds būs tūristu pieplūdums, kādus līdzekļus infrastruktūrai objekts prasīs no pilsētas budžeta, nevar būt biznesa noslēpums. Arhitektūras padome prasījusi, ka ir nepieciešams detālplānojumā norādīt inženiertehniskos aprēķinus – tie nav veikti. Tur ir mežu zeme, ir biotopi, notiks šo mežu transformācija. Turklāt tuvumā esošie arī nevarēs izdzīvot, jo tiem priekšā būs 85 metrus augsta ēka, kas aizsegs sauli. Biotopu zona ziemeļu pusē būs pilnīgā ēnā un paredzēta iznīcībai.

– Bet kā tas iet kopā ar jūsu teikto, ka šūpošanai pamatā ir ekonomiskas intereses? Tie paši šūpotāji, tāpat kā Munkevics, jau atbalstīja šo projektu?

– Projekta attīstītājs Māris Dzenītis ir Munkevica partijas biedrs, lielākais sponsors. Objekta virzīšana sākās jau tad, kas es vēl biju domes priekšsēdētāja. Jau tad bija spiediens iekļaut šim zemesgabalam ekskluzīvus apbūves rādītājus. Man tas nebija pieņemams, un tad sāka šūpot mani, kamēr izšūpoja ārā.

– Munkevics gan savulaik Neatkarīgajai stāstīja, ka jūs kā domes priekšsēdētāja nemitīgi mainījāt deputātus pozīcijā, uzmetāt savus sākotnējos atbalstītājus, pusotra gada laikā visi deputāti izgāja pozīcijas riņķi, kamēr atbalstītāji palika mazākumā.

– Tā jau tas notiek. Mani šūpoja, tāpēc vērsos arī pie citiem deputātiem: te vieni atkāpjas, te citi saka: ja tu tā nedarīsi, mēs ejam projām, te mēs tevi gāžam. Šīs sarunas jau notiek pie jebkura mēra. Viens no objektiem, ar ko šūpoja, bija pilsētas attīstības plāns.

Šūpot ir jēga. Pirmkārt, vairākās sēdēs šis jautājums tika noņemts no darba kārtības. Otrkārt, Kuzins, piemēram, tagad ir dabūjis Iepirkumu komitejas vadītāja posteni – cilvēks ar vidējo izglītību, kas iegūta mājmācībā! Skolotāji brīnās, kā puisis, kuram matemātikā bija knapi sekmīga atzīme, var vadīt domes iepirkumu komisiju.

– Tad jau viņš ir ieinteresēts saglabāt pozīcijas, nevis gāzt.

– Viņš neiegūs šos amatus, ja nerada Munkevicā nestabilitātes izjūtu. Tiklīdz viņam nedod amatus, viņš saka: es eju pie opozīcijas. Tur ir seši, vajag vēl divus.

– Uzņēmēju un varas partiju ietekme atzīta gan dažādu domnieku izteikumos, gan atklājusies Jūrmalgeitas sarunās. Kāpēc lai mēs ticētu, ka arī šoreiz patiesie gāzēji nav vis astoņi deputāti, bet kādi lielāki sviru raustītāji?

– Visiem ir interese būvēties. Bet, ja Jūrmala uzliek kādus aizliegumus, tad ir jācīnās. Bet par iemesliem drīzāk jāprasa pašiem gāzējiem.

– Pēdējā laikā ar jums pašu saistīts kāds skandāls, proti, it kā jūsu dēļ Jūrmala zaudējusi vairāk nekā miljonu latu, jo 2005. gada 30. decembrī, "pārkāpjot savas pilnvaras", kā domes priekšsēdētāja esat "ar SIA Bražu māja nelikumīgi noslēgusi vienošanos" par grozījumiem līgumā ar ASV ārzonas kompāniju Leiston LLC par tai piederošo SIA Bražu māja, saskaņā ar kuriem uzceltās ēkas tiek atdotas nomnieka īpašumā. Jūs esat pieļāvusi, ka varētu būt viltots jūsu paraksts. Jūs neatceraties, ka būtu parakstījusi šādu dokumentu?

– Šajā domes sēdē tika parādīta tikai tā dokumentu lapa, kas tiek izsniegta līgumslēdzēju otrai pusei. Tie dokumenti, kam jābūt domes arhīvā, netiek pievienoti domes lēmumiem. Es pieprasīju, lai viņi man parāda visus oriģinālus. Es nekad neesmu vienpersoniski parakstījusi nevienu līgumu. Tas ir neiespējami, jo viss tiek reģistrēts, saskaņots. Ir kāds, kas ir gatavojis šīs līguma izmaiņas, un viņa paraksts vienmēr bijis apakšā. Bet tas netika parādīts. Man pārmet, ka esmu mainījusi kādus līguma nosacījumus, bet galvenais jau ir tas, kas ļāva ierakstīt šos pamatus zemesgrāmatā, un tas ir domes priekšsēdētāja Raimonda Munkevica parakstīts nostiprinājuma lūgums.

Man bija ļoti liels pārsteigums, ka Munkevics sasauca domes ārkārtas sēdi un tikai trīs stundas man ļāva ielūkoties dokumentos, un vēl šobrīd neesmu redzējusi oriģinālus.

– Bet viņam jau vairs nebija iespēju rīkoties citādi pēc šīm līguma izmaiņām.

– Protams, to nosaka likums – ja ir uz objekta būve, tad to var rakstīt zemesgrāmatā un privatizēt. Turklāt sākotnējais dokuments šajā nomas līgumā, kuru slēdza domes priekšsēdētājs Alksnis – tas ir ļoti sens nomas līgums, bija rakstīts, ka zeme tiek iznomāta viesnīcas būvniecībai, bet arī līgumā rakstīts, ka zemes gabals ir apbūvēts, tādējādi nekad nevar būt runa par to, ka tas ir neapbūvēts.

– Tad tās tiesības privatizēt netika iegūtas tieši ar jūsu parakstīto papīru?

– Tā tas nav. Tiesības privatizēt ir tad, kad īpašumu ieraksta zemesgrāmatā, un šo dokumentu parakstījis jau Munkevics. Tā ir vienkārši cīņa pret opozīciju.

– Un kāpēc cena tik zema?

– Šā zemesgabala tirgus vērtības vērtējumu neviens nav veicis. Tā ir tikai mētāšanās ar skaļām frāzēm. Privatizācijas cenu noteica Valsts zemes dienests.

– Jūs neatceraties to, kā šis jautājums tika risināts, vai pie jums nāca runāt uzņēmuma pārstāvji, vai zināt varbūt, kas ir šā ofšora īpašnieki?

– Nē, nekādas runāšanas nebija. Tāpēc es gribu redzēt visus oriģinālos dokumentus, jo domāju, ka tur kaut kas slēpjas.

– Domājat, neesat varbūt vispār neko parakstījusi vai arī ātrumā esat kaut ko parakstījusi, īsti nezinot, ko?

– Ātrumā nekas nevar būt parakstīts, jābūt speciālista atzinumiem. Nevar būt tā, ka esmu parakstījusi vienpersoniski. Līgums sastādīts četros eksemplāros, uz pirmā jābūt speciālistu atzinumiem. Šo eksemplāru dome man neizsniedz. Tā kā dokuments ir ierakstīts domes arhīvā, saskaņā ar likumu šādam dokumentam jābūt šiem speciālistu saskaņojumiem. Tagad izmeklēšanu par šo lietu veic gan Munkevics, gan es, un, kad tās beigsies, par šo to varēs runāt vairāk.

– Pēc jūsu iesnieguma Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sāka vērtēt Jūrmalas attīstības plāna grozījumu pieņemšanas likumību. Ir rezultāts?

– Reģionālās attīstības ministrija vairākkārt ir pārskatījusi šo plānu, bet KNAB vērsos tieši saistībā ar Kāpas projektu un prasīju, vai nav interešu konflikta, jo tas bija viens no iemesliem, kāpēc mani gāza. Tāpēc, redzot aiz projekta Munkevica partijas biedru un sponsoru Māri Dzenīti un notikumu attīstību – tiklīdz mani nogāza, tika izveidota darba grupa, kas izvērtēs attīstības plāna grozījumus, momentāni tika nodibināta uzņēmēju biedrība, kas teica, ka vajag pilsētu attīstīt un jādabū plānā iekšā šie apbūves gabali, ka nevar būt tā, ka deputāti izņem ārā teritorijas, kas savulaik ir ieplānotas apbūvēšanai. Vēl Jura Hlevicka laikā noslēgti līgumi ar apbūves tiesībām dabas pamatnēs ar domu, ka vēlāk veiks izmaiņas attīstības plānā. Manā laikā tās tika izslēgtas no attīstības plāna. Tas nepatika uzņēmējiem, viņi apvienojās, uzņēmēju biedrība sāka darboties, un jau pēc pāris nedēļām tika izveidota jauna darba grupa, kas izvērtēja attīstības plāna grozījumus un mēģināja dabūt iekšā šos lielos objektus, tostarp Kāpu. Pats Dzenītis bija ievēlēts par biedrības pārstāvi, kas virza uzņēmēju intereses attīstības plānā.

– Bet kur tad interešu konflikts?

– Viņš ir partijas lielākais sponsors, partijas biedrs.

– Bet viņš jau nav amatpersona, kas pieņem lēmumu. Kas liedz viņam lobēt?

– Tāpēc arī KNAB šajā jautājumā lietu neierosināja. Bet viņam kā uzņēmēju grupas loceklim vajadzēja virzīt kādu citu pārstāvi.

Jautājums ir arī – par kādu naudu Dzenītis šo objektu ieguva no pilsētas: novērtēts par 15 000 latu ir iegādāts zemesgabals 1996. gadā. Tagad tā vērtība tiek lēsta vairākos desmitos miljonu. Sākotnēji objekts tika iznomāts un tad ļauts privatizēt, un te pašvaldībai ir nodarīts daudz lielāks zaudējums nekā Bražu mājas gadījumā.

– Var jau diskutēt arī par to, vai pilsētai ir vai nav jānāk pretim kempinga uzturētājiem, ņemot vērā to, ka tas ir sezonāls bizness un kūrortpilsētai kempings noteikti ir vajadzīgs.

– Jūs pieskārāties tūrisma tēmai, un, runājot par to, interesanti, ka Kāpas projektu apstiprināja tieši tāpēc, ka tas veicināšot tūrisma pieplūdumu. Detālplānojumu dome apstiprināja 17. janvārī, un 14. februārī domei uz 200 lapaspusēm tika likta priekšā tūrisma attīstības koncepcija 2008–2018. gadam. Loģiski, ka tur būtu jābūt Kāpai iekšā, bet par to tur nav neviena vārda! Tur ir līdz pēdējam sīkumam uzrakstīts, cik būs tualešu, kāds būs vajadzīgs darbaspēks, bet objekts, kas paredzējis simtiem tūkstošu tūristu piesaistīšanu, netiek pat pieminēts! Deputāts Igors Dreija par to teica: "Mēs balsojām par utopisku projektu."

– Jūs grasāties kandidēt arī nākamajās pašvaldību vēlēšanās?

– Tas ir ļoti smagi jāapsver. Man ir iespēja stāties jaunizveidotajās partijās, vecajās partijās, ir iespēja man pašai dibināt partiju, ir iespēja arī vispār aiziet no politikas, un es vienlīdz nozīmīgi apsveru visas šīs iespējas.

– Bet jums ir bijušas sarunas ar kādām partijām par pievienošanos tām?

– Jā, ar visām lielajām valsts mēroga partijām, gan labējām, gan kreisākām, piemēram, sociāldemokrātiem, turklāt runāts nevis ar to Jūrmalas šūniņām, kurās cilvēkiem ir citādi principi, bet ar augstāk stāvošiem cilvēkiem.

– Bet, ja jūs veidojat savu – kārtējo mazo vietējo partiju, vai tas atkal nestimulēs domes sadrumstalotību, kas, kā redzam, domes darbam tikai kaitē?

– Šā sasaukuma pieredze parāda, ka sadrumstalotība domē kavē pilsētas attīstību un konstruktīvu darbu, kā arī būtiski ietekmē pilsētas tēlu Latvijas un starptautiskajā līmenī.

– Un kā domes darbu ietekmē lielais skaits deputātu, kas vairs nepieder ne pie vienas partijas?

– Vai ir labvēlīgi Jūrmalai tas, ka šie deputāti ir neatkarīgi? Domāju, ka ne, jo tādā veidā tiek dzītas ekonomiskās intereses, jo nav atskaites punkta, partijas, kas var ietekmēt – nav. Tikai katrs kā indivīds.

– Agrāk reālajā opozīcijā un pret teju visiem lēmumiem balsojāt jūs abi ar Ilmāru Ančānu. Vai pēdējā laikā opozicionāru ir kļuvis vairāk?

– Mēs nebijām pret visu, bet pret to, kas ir pretlikumīgs.

 

Pēc dramatiska atbalstītāju zaudējuma JL gatavojas piesaistīt jaunu elektorātu

Liene Barisa,  NRA  02/28/08    «Nekas cits – laiks un darbs,» atgūšanās recepti pēc šķelšanās partijā un tai sekojošā smagā reitingu krituma raksturo Jaunā laika (JL) Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis. Par JL februārī vairs būtu gatavi balsot tikai 3,6% aptaujāto. Tas ir krietni mazāk nekā par to topošo partiju, kurā sevi pieteikuši četri bijušie JL Saeimas deputāti jeb tā sauktā profesoru grupa – Kārlis Šadurskis, Ina Druviete, Ilma Čepāne un Sandra Kalniete – un bijušie partijas reģionu cilvēki. Šai vēl netapušajai partijai atbalsta reitings ir 6,4%.

JL palicēji rēķinās, ka pēc svētdien paredzētā šķelšanās dēļ sasauktā ārkārtas kongresa partiju varētu pamest arī citi līdzšinējie biedri, kuri izteikušies, ka vēl grib paskatīties, kas notiks kongresā. Taču lēš, ka tādu vairs nebūšot daudz. Partijas ģenerālsekretārs Ēriks Škapars Neatkarīgajai atzina, ka aizgājēju skaits šobrīd sasniedzis 50 cilvēku. Vairākums iesniegumu gan bijis tieši janvāra beigās, kad no JL aizgāja "organizētā grupa". Pēc tam sekojuši – pa vienam, pa diviem dienā. Turklāt noprotams, ka ne visi vēlākie promgājēji ir tādi, kas atbalsta topošo partiju. Jānis Lazda, JL biedrs no partijas pirmsākumiem, Neatkarīgajai atzina, ka viņš aizgājis tāpēc, ka pirmdien Rīgas nodaļas sapulcē viņam esot pienācis klāt Einars Repše un teicis, ka viņa negatīvisms iznīcināšot JL nākotni, tāpēc labāk lai viņš stājoties ārā no partijas. Iepriekš J. Lazda esot veltījis kritiskus vārdus partijai, taču prom netaisījies, bet pēc šīs sapulces tomēr uzrakstījis iesniegumu.

Solvita Āboltiņa, kas ir vienīgā kandidāte JL valdes priekšsēdētāja amatam (jau rakstīts, ka Krišjānis Kariņš nolēmis atkārtoti nekandidēt), zemos JL reitingus saista ar vēlētāju apjukumu, "kuri varbūt nesaprot – ja viena daļa partijas cilvēku to ir pametuši, vai JL vēl turpinās pastāvēt kā partija". JL tagad savas cerības atgūties un iegūt pietiekamu elektorātu saista ar socioloģiskajās aptaujās konstatēto "neizlēmušo" daļu. Piemēram, Latvijas faktu aptaujā 30% bija tādu, kas nezina, par ko balsotu vēlēšanu gadījumā, bet 15% vispār nav gatavi balsot par kādu partiju. No vairāku jaunlaiciešu teiktā noprotams, ka savu iespēju no jauna piesaistīt elektorātu viņi redz saistībā ar gaidāmajiem referendumiem un citiem aktuāliem notikumiem, kuros varētu nākt ar savu jau ierasto tiesiskuma lozungu. S. Āboltiņa piebilst, ka JL kā partijai noteikti jāorientējas arī uz atbalstu uzņēmējiem. Tāpat esot jātiecas atkal kļūt par varas partiju. "Mums nekad nav bijis mērķis būt par opozīcijas partiju," viņa atzina, atkārtoti gan uzsverot jau Ivara Godmaņa valdības veidošanas laikā teikto, ka piedalītos tikai tādā valdībā, kur visi ir līdzvērtīgi partneri, un iespējamos partnerus S. Āboltiņa Saeimā saskatot. Noprotams, ka priekšdarbi iespējamai jaunas valdības veidošanai tuvākā vai tālākā nākotnē jau tiek veikti, meklējot saskares punktus, piemēram, Tautas partijas virzienā. Dz. Zaķis gan pagaidām noliedz runas par kādu īpašu bloku veidošanu, atzīstot, ka "pārāk ciešos apskāvienos arī var nosmakt".

Jau rakstīts, ka kongresā tiks mainīta arī domes vadība un E. Repšes vietā šim amatam tiks izvirzīts deputāts Artis Kampars. Abi līdzšinējie partijas līderi E. Repše un K. Kariņš gan tikšot virzīti uz partijas valdi. Tāpat zināms, ka uz valdi tiks bīdīti Saeimas deputāti Linda Mūrniece, Ainars Latkovkis, Dz. Zaķis, Līgatnes domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins, bijušais deputāts Alberts Krūmiņš. Dalībai valdē noteikti virzīšot arī Valdi Dombrovski, kurš partijas iekšējā sarakstē ticis arī izvirzīts valdes priekšsēdētāja amatam. Taču viņš uz to atteicies kandidēt. Lielā mērā tas tiek saistīts ar viņa kā eiroparlamentārieša biežo atrašanos ārpus Latvijas. Vērojot TB/LNNK situāciju, kur partiju vada Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, jaunlaicieši nolēmuši šādu modeli neatkārtot, norādot, ka TB/LNNK iekšējās problēmās ne bez vainas esot arī šis aspekts. Uz valdi varētu kandidēt arī Dans Titavs, kurš savulaik dēvēts par partijas pelēko kardinālu un kura darbību pirms gada notikušajā kongresā – turklāt partijas iekšējo kašķu dēļ arī ārkārtas kongresā – īpaši kritizēja no partijas aizgājušie S. Kalniete, K. Šadurskis un I. Druviete.

 

Partiju tēriņu griesti varētu dubultoties

Zane Zālīte-Kļaviņa,  Diena  02/28/08    Pirms 9.Saeimas vēlēšanām partija drīkstēja tērēt ap 280 000 latu, pēc jaunā ierosinājuma - līdz pusmiljonam latu.

Partiju priekšvēlēšanu izdevumu "griesti" varētu kļūt aptuveni divreiz augstāki, sasniedzot pusmiljonu latu. Šādu izdevumu celšanu par objektīvi nepieciešamu pašlaik atzīst arī Jaunais laiks, piekrītot Tautas partijas jau agrāk paustajam - kopš pašreiz spēkā esošo "griestu" noteikšanas ar kampaņu saistītie izdevumi krietni pieauguši.

Šonedēļ Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, apspriežot grozījumus partiju finansēšanas likumā, vienojusies par pamatu "griestu" aprēķināšanai izmantot vidējo algu tautsaimniecībā, to reizinot ar noteiktu koeficientu, Dienai pastāstīja deputāts Artis Kampars (JL). Paredzēts veikt aplēses, lai salīdzinātu, kā augusi vidējā alga tautsaimniecībā kopš 2004.gada, kad "griesti" tika noteikti 20 santīmu apmērā uz vēlētāju. Attiecīgi proporcionāli varētu paaugstināt arī 20 santīmu robežu. Pašlaik vidējā alga tautsaimniecībā augusi aptuveni divas reizes: pēc Finanšu ministrijas datiem, 2004.gadā tā bija Ls 211, bet 2007.gadā prognozētā ir tuvu Ls 400. Būtu loģiski, ka arī "griesti" dubultotos un būtu ap 40 santīmiem, uzskata A.Kampars. Pirms 9.Saeimas vēlēšanām kopējie izdevumu "griesti" vienai partijai bija ap Ls 280 000, tātad pašlaik tie varētu tuvoties pusmiljonam latu. TP bija ierosinājusi izdevumus uz vienu vēlētāju celt līdz 55 santīmiem, taču tā būtu gatava summu samazināt, iepriekš atzinis komisijas deputāts Māris Kučinskis (TP). Savukārt A.Kampars aizrāda, ka aprēķinos jāņem vērā - partiju deklarējamajos priekšvēlēšanu izdevumos jau svītrotas vairākas pozīcijas, atstājot gandrīz tikai tēriņus par reklāmas izvietošanu. Tāpēc mehāniska izdevumu dubultošana nebūtu pamatota.

M.Kučinskis Dienai paudis, ka diskusijas par partiju finansēšanas likuma izmaiņām rit ļoti konstruktīvi. "Neiet tā - koalīcija pret opozīciju, nav bijuši arī tādi balsojumi, kur tikai ar vienas balss pārsvaru tiek pieņemts lēmums." "Esmu pat nedaudz pārsteigts par šo ļoti racionālo sarunu gaitu," atzīst arī A.Kampars, uzteicot bijušā finanšu ministra Oskara Spurdziņa (TP) pragmatismu komisijas vadītāja postenī. Politisko partiju sponsoru interešu "bīdīšana" pašlaik neesot jūtama, taču, iespējams, tā parādīšoties "trešajā lasījumā", spriež A.Kampars.

Jau iepriekš deputāti vienojušies no Ls 10 000 līdz 100 minimālajām mēnešalgām (patlaban - Ls 16 000) paaugstināt partijas biedru iemaksu limitu gada laikā un tādā pašā apmērā - arī ziedojumu maksimālo apjomu. Sabiedriskās politikas centra Providus pārstāvji un citi eksperti gan iebilduši pret summu piesaisti minimālajai algai, jo par tās paaugstināšanu tiek lemts politiski, turklāt pēdējā laikā tā pieaugusi lēcienveidīgi. Arī nākamajā gadā to paredzēts paaugstināt līdz Ls 200 vai pat 220, liecina Labklājības ministrijas informācija. Savukārt trešo personu definīciju un ar tām saistītos izdevumu ierobežojumus paredzēts ietvert priekšvēlēšanu aģitācijas likumā.

 

Sabiedriskās vietās drīkstēs turpināt rādīt nepieklājīgus žestus

LETA   02/28/08    Saeima šodien noraidīja deputāta Valērija Agešina (SC) piedāvātos grozījumus Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kurā politiķis piedāvāja paplašināt jēdzienu "sīkais huligānisms", iekļaujot tajā arī "citas personas cieņu aizskarošu nepieklājīgu žestu lietošanu sabiedriskās vietās".

Šāds priekšlikums pieņemts netika, jo, kā debatēs norādīja Vjačeslavs Stepaņenko (LPP/LC), policisti nespēšot izkontrolēt, kurš žests uzskatāms par aizskarošu un nepieklājīgu, ja viņiem netiks izsniegti detalizēti apraksti.

Kā ziņots, pēc Valsts prezidenta vēlēšanām tika fiksēts mirklis, kad deputāts Jānis Lagzdiņš (TP), izliecies pa logu, cilvēkiem pie Saeimas ēkas rāda rupju žestu. Deputāts apgalvoja, ka žests bijis domāts tikai kādam viņa sen neredzētam paziņam, ar kuru kopā kādreiz dienējis padomju armijā, tomēr Lagzdiņš par to saņēma bargāko sodu, kāds paredzēts Saeimas kārtības rullī, proti, politiķim tika izteikts rakstisks brīdinājums.

 

Lembergs: tiesiskā valstī tiesa ir nodalīta no izmeklēšanas

LETA  02/28/08    Tiesiskā valstī tiesa ir nodalīta no izmeklēšanas. Šādu viedoklis ceturtdien TV3 ziņu raidījumā pauda smagos noziegumos apsūdzētais Ventspils mērs Aivars Lembergs, komentējot iecerētos grozījumus Kriminālprocesa likumā, kur paredzēts dot tiesības ģenerālprokuroram ar savu lēmumu izbeigt kriminālprocesu pret personu, kas būtiski palīdzējusi atklāt smagu vai sevišķi smagu noziegumu.

"Latvijā ir tendence, ka izmeklē prokurors, vērtē prokurors un vainu un nevainīgumu vērtē prokurors," komentēja Lembergs.

Viņš pieļāva iespēju, ka kāds, būdams vainīgs, kādu apmelo, un vainīgo atbrīvo no soda, bet nevainīgo tiesā.

"Kur ir garantija, ka ģenerālprokurors pats ir godīgs," teica Lembergs, uzsverot, ka tāpēc ir trīs tiesu instances, kas lemj par vainu. Turklāt tiesnešus ieceļ Saeima, bet prokurorus ieceļ viens prokurors, teica Lembergs.

Viņš arī apstiprināja, ka viņam esot izteikts piedāvājums aiziet no biznesa un politikas apmaiņā pret došanos pensijā. "Viens Stjopa piedāvāja," teica Lembergs, sīkākus skaidrojumus par piedāvājumu nesniedzot.

Lembergs atzīmēja, ka no šī piedāvājuma attiecies, jo "pats lemju, ko darīšu. Nav manā raksturā, ka kāds teiks, ko man darīt."

Savukārt uz jautājumu, vai Lembergs pats būtu ar mieru pret kādu liecināt apmaiņā pret iespēju tikt nesodītam, viņš atbildēja ar tautas parunu: "Ko pirtī redz, par to nerunā."

Kā ziņots, pie Saeimas Juridiskās komisijas izveidotā apakškomisija darbam ar Kriminālprocesa likumu tuvāko nedēļu laikā varētu skatīt tā saucamos antimafijas likuma grozījumus, aģentūru LETA informēja apakškomisijas vadītājs Imants Valers (TP).

Jau ziņos, ka Kurzemes apgabaltiesa 22.februārī atcēla Lembergam kriminālprocesā noteikto mājas arestu. Lembergam piemērots drošības līdzeklis - policijas uzraudzība. Lembergam saglabāti iepriekš noteiktie ierobežojumi tikties ar konkrētu personu loku un tuvoties noteiktiem objektiem, tāpat noteikts nodarbošanās aizliegums un citi ierobežojumi.

Lembergs no 2007.gada 14.marta atradās apcietinājumā, bet no 10.jūlija tiesa viņam noteica drošības līdzekli - mājas arestu.

Kā ziņots, kriminālprocess, kas tiek dēvēts par Ventspils amatpersonu lietu, tika sākts 2005.gada 3.oktobrī, pamatojoties uz pārbaudes materiāliem par Ventspils amatpersonu iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem.

No šī kriminālprocesa tika izdalīts cits, kura gaitā 2006.gada 20.jūlijā Ventspils mēram uzrādīta apsūdzība kukuļņemšanā vairākkārt sevišķi lielā apjomā, noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanā un amatpersonai ar likumu noteikto ierobežojumu pārkāpšanā, jo viņš kā kukuli esot pieņēmis AS "Kālija parks" dibinātājas Šveicē reģistrētās kompānijas "Multinord AG" akcijas un par tām viņam izmaksāti naudas līdzekļi.

Savukārt pamatlietas gaitā pagājušā gada 14.martā prokuratūra Lembergam izvirzīja apsūdzību par kukuļņemšanu vairākkārt sevišķi lielā apjomā, ja tas saistīts ar kukuļa izspiešanu, par naudas legalizēšanu vairākkārt un lielā apjomā, kā arī par to, ka viņš nedeklarēja tādas īpašumtiesības, kas deva pastarpinātu ietekmi AS "Latvijas kuģniecība".

Lembergs uzskata, ka prokuratūras izvirzītās apsūdzības nav pamatotas, turklāt izmeklētāju rīcībā viņš saskata politiskus motīvus.

 

Prokuratūra neatklāj, vai lūgs ziņas par nodokļu paradīzes klientiem

Zane Zālīte-Kļaviņa,  Diena  02/29/08    Prokuratūra pagaidām neatklāj, vai tā varētu izmantot Vācijas piedāvājumu un iegūt šīs valsts rīcībā nonākušās ziņas par vairāk nekā 1000 personām, kuras izmantojušas "nodokļu paradīzes" Lihtenšteinas banku kontus, lai izvairītos no nodokļu nomaksas.

Kā Dienai pauda Ģenerālprokuratūras preses sekretāre Dzintra Vītoliņa, iestāde parasti nepublisko, vai tā lūdz tiesisko palīdzību citām valstīm. Saskaņā ar likumiem šādus lūgumus var izteikt sakarā ar izmeklēšanā esošām lietām. Diena vairākkārt rakstījusi, ka pēdas uz Lihtenšteinu ved, piemēram, apsūdzētā Ventspils mēra Aivara Lemberga lietā. Lūgumu izmantot Vācijas piedāvājumu Ģenerālprokuratūrai nosūtījis arī Saeimas deputāts Ainārs Latkovskis (JL), aicinot pārbaudīt, vai Latvijā dzīvojošas personas nav veikušas mahinācijas ar Lihtenšteinas banku starpniecību, vēsta LETA. Dz.Vītoliņa nekomentēja, kā prokuratūra varētu reaģēt uz lūgumu.

Lihtenšteina, līdzīgi tādām valstīm kā Šveice un Monako, piesaista investorus no visas pasaules, jo šajās valstīs ieguldījumi ir aizsargāti no starptautisko nodokļu dienestu pārbaudēm. Fakts, ka Vācijas rīcībā nonākuši Lihtenšteinas banku sistēmas sniegto priekšrocību izmantotāju saraksti, izvērties starptautiskā skandālā, kurā iesaistītas virkne Eiropas valstu, kā arī Austrālija, ASV, Kanāda un Jaunzēlande - nodokļu krāpnieku sarakstos atklājušies arī šo valstu iedzīvotāju vārdi. Vācijas amatpersonas atzinušas, ka dati par krāpšanos ar nodokļiem iegūti, samaksājot kādam informācijas sniedzējam. Lihtenšteinas investīciju kompānija LGT Group savukārt atklājusi, ka Vācijas tiesībsargiem zagtu informāciju par bankas klientiem pārdevis kāds bijušais darbinieks, bet Lihtenšteina pārmet Vācijai "uzbrukumus firstistes suverenitātei", vēsta LETA.

Vācija paziņojusi par gatavību sniegt tās rīcībā esošās ziņas arī citām lietā iesaistītām vai ieinteresētām valstīm - no tās rīcībā esošo 1400 klientu saraksta tikai daļa (ap 600 cilvēku) ir Vācijas rezidenti.

Vācija aicinājusi ES valstis kopīgi panākt, lai Lihtenšteina ievēro Kopienas nodokļu likumdošanu. Nākamnedēļ šo problēmu paredzēts apspriest ES finanšu ministru tikšanās laikā Briselē.

 

Intervija ar Aivaru Lembergu: Kurš ir īstais oligarhs?

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats,  NRA  03/01/08    Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Neatkarīgajai skaidro savu attieksmi pret pilsonisko sabiedrību, kā arī analizē tiesiskuma jēdzienu – kā tas pastāv teorijā un kā tas tiek īstenots dzīvē.

– Pēc jūsu atbrīvošanas no mājas aresta prokurors publiski paziņoja, ka tagad jums ir noteikti vēl lielāki ierobežojumi nekā iepriekš. Kā pats jūtaties – brīvāks vai ierobežotāks nekā iepriekš?

– Ja atmet šā jautājuma ironisko pusi, tad jāsaka tā – kopš man ir darīšana ar prokuroriem, esmu konstatējis, ka lielākus meļus par šīs profesijas pārstāvjiem es dzīvē neesmu saticis. Prokurori jūtas absolūti nesodāmi, un tāpēc melo, acīs skatīdamies. Patiesībā man ir noteikti atsevišķi ierobežojumi, kas nekādi nav samērojami ar iepriekšējo stāvokli, kad faktiski biju iespundēts. Bet jāatzīst arī tas, ka man šobrīd nav laika izmantot visas iegūtās brīvības, jo man ir jāārstējas un jāievēro tas režīms, ko noteikuši ārsti. Šobrīd ārsti mani ierobežo nesalīdzināmi vairāk nekā prokuratūra un tiesa.

 – Vai, piemēram, teātri un basketbola spēles jūs varat apmeklēt? Kas jums jādara tad, ja, ierodoties šajos pasākumos, jūs priekšā ieraugāt Olafu Berķi vai Oļegu Stepanovu?

– Tas ir interesants jautājums arī man. Es uzrakstīju iesniegumu prokuroram ar lūgumu izskaidrot to pašu, ko jūs jautājat – ko nozīmē man noteiktie aizliegumi. Prokurors man to izskaidrot atteicās. Bet tiesas lēmums ir tāds, ka katru trešo no tiem cilvēkiem, ar kuriem es nedrīkstu tikties, es vispār nepazīstu. Līdz ar to es nezinu, kā reaģēt situācijā, kad manā priekšā parādās nepazīstams cilvēks. Būtu normāli, ja prokuratūra mani iepazīstinātu ar tiem cilvēkiem, ar kuriem es kopā esot veicis tos noziegumus.

– Tad varbūt speciāli izveidota provokatīva situācija, lai vajadzības gadījumā jūs pieķertu ierobežojumu pārkāpšanā un atkal varētu iespundēt cietumā?

– Pilnīgi iespējams. Jo vairāk tāpēc, ka es vienkārši nepazīstu katru trešo cilvēku, ar kuru man liegts tikties. Piemēram, ko man darīt, ja teikts, ka es nedrīkstu tikties ar Čo-čo-sanu?... Nesmejieties, tie nav joki, tā ir realitāte! Bet ja es kaut kur ieraugu tos cilvēkus, kurus pazīstu, tad man ir jādara viss iespējamais, lai es ievērotu noteikto drošības līdzekli. Ja tas notiek teātrī, tad teātris man jāpamet.

– Vai jūs varat tuvoties Ventspils domei un pildīt tur deputāta pienākumus?

– Man tas nav aizliegts. Bet es nevaru pildīt deputāta pienākumus, jo slimoju. Es, protams, tāpat kā līdz šim iepazīstos ar lēmumiem, kas tiek gatavoti uz domes komisijām un komitejām.

– Publiski izskanējis, ka jums noteikts arī aizliegums piedalīties mītiņos un piketos. Tas jau ir kaut kas nedzirdēts vismaz kopš Brežņeva laikiem. Vai šāds aizliegums noteikts tāpēc, ka bijāt sagatavojis tālejošāku piketu un mītiņu programmu?

– Man ir noteikts aizliegums piedalīties demonstrācijās, mītiņos, piketos, ielu gājienos un sapulcēs. Piemēram, tikko bija iedzīvotāju sapulce tai mājai, kurā man ir dzīvoklis, lai izlemtu mājas apsaimniekošanas jautājumus. Es tur piedalīties nevarēju. Bet es nevaru komentēt šo aizliegumu, jo tas ir noteikts ar tiesas lēmumu, tāpēc man tas jāievēro.

– Tomēr tas atkal norāda uz šīs lietas politisko raksturu. Pērn Doma laukumā bija lietussargu pasākums, kas būtu raksturojams gan kā mītiņš, gan kā sapulce. Vai jūs būtu piedalījies šajā saietā?

– Es uzskatu, ka tās valstis, kurās nav mītiņu un demonstrāciju tiesību, nevar atzīt par demokrātiskām. Es kā sabiedriski aktīvs cilvēks varu tikai apsveikt, ka tika noorganizēts pasākums Doma laukumā.

– Tātad – ja varētu, tad piedalītos?

– Vienmēr var vērtēt cēloņu un seku sakarību, kāpēc šāds mītiņš ir noticis. Kurš to finansē, kāda ir mītiņa saturiskā puse, kādas izvirzītās prasības, ieteikumi, priekšlikumi. Doma laukumā nepārprotami mītiņoja pašreizējā reālā politiskā opozīcija. Jo jāsaprot, ka pašreizējā reālā pozīcija – tā, kura ir saņēmusi Latvijas pilsoņu mandātu valsts pārvaldē – ir Saeimā, turpretī reālā opozīcija ir ārpus Saeimas.

– Saeimā jau arī ir opozīcija.

– No reālās opozīcijas Saeimā ir tikai Jaunais laiks. Saeimas opozīcija ir tikai izkārtne, kas izpilda atsevišķas funkcijas.

Bet ar politisko darbību šobrīd nodarbojas organizācijas, kuras atbilstoši likumam nav reģistrējušās kā politiskās partijas. Tās darbojas kā trešās personas. Bet kāpēc šīs trešās personas nereģistrējas kā politiskās partijas? Ļoti vienkārši – tās apiet likumdošanā noteiktos ierobežojumus. Jo partijām ir smagi ierobežojumi attiecībā uz finansējumu, uz dalību, turklāt par ierobežojumu pārkāpšanu noteikta kriminālā atbildība. Atrisināt jau to varētu it kā vienkārši – varētu aizliegt visiem, kas nav reģistrējušies kā partija, nodarboties ar politiku.

– Bet tas būtu nelikumīgi.

– Tieši tā, būtu pārkāpta Satversme. Bet tieši tāpat tiek pārkāpta Satversme, ja tiek ierobežota trešo personu darbība. Un tieši tāpat tiek pārkāpta Satversme, ja tiek ierobežota politisko partiju darbība.

Šobrīd izveidojusies situācija, kāda nav bijusi kopš deviņdesmito gadu sākuma, kad ar politiku darbojās Tautas fronte un citas organizācijas, kuras arī nebija reģistrējušās kā politiskās partijas. Otrkārt, jāsaprot, ar ko pašreizējā politiskā opozīcija atšķiras no iepriekšējām politiskajām opozīcijām. Šī opozīcija darbojas pēc principa – jo sliktāk, jo labāk. Jo sliktāk Latvijas valstij un tās pilsoņiem, jo labāk opozīcijai. Jo sliktāk Latvijas tautai, jo labāk, jo šai opozīcijai ir labākas politiskās perspektīvas. Jo sliktāk, jo pašreizējā politiskā pozīcija vēl vairāk sevi diskreditēs. Tad varēs pārņemt varu, un tad publiski neredzamā oligarhija deleģēs savus pārstāvjus parlamentā un valdībā. Aiz pašreizējās opozīcijas stāv visīstākā oli-garhija – tai ir milzīga nauda, tai skaitā ārzemju nauda, privātie un sabiedriskie masu mediji. Tātad šī cīņa šobrīd notiek starp politiskajām partijām un nereģistrētu apslēptu oligarhiju. Šīs oligarhijas redzamākais pārstāvis, piemēram, ir Sarmīte Ēlerte. Viņa un Co kontrolē lielu naudu, aiz viņas stāv vēl lielāka nauda, viņa saturiski kontrolē virkni privātu un sabiedrisko mediju. Bet vienlaikus viņu neviens nekur nav ievēlējis. Te ir būtiska starpība – es esmu ievēlēts un esmu politiskas partijas līderis, bet viņa nav. Pēc būtības viņa ir oligarhs, bet es neesmu.

– Bet Aivars Endziņš tieši jūs publiski nosauca par oligarhu.

– Šis cilvēks pārstāvēja politisko opozīciju, un viņš izmantoja savu dienesta stāvokli, lai veidotu politiķim nepieciešamo imidžu. Jo viņam tad beidzās termiņš Satversmes tiesas tiesneša amatā. Tāpat darīja arī Ilma Čepāne. Iedomājieties – ja tagad visi Latvijas tiesneši sāktu sev veidot kaut kādu īpašu imidžu un tā vārdā sāktu pieņemt lēmumus, lai veidotu sev politisku kapitālu. Un tā strādātu ne tikai tiesneši, bet arī prokurori, policijas izmeklētāji, KNAB un SAB darbinieki. Viens no tādas darbības piemēriem ir Aivars Endziņš, bet vēl spilgtāki piemēri ir Aleksejs Loskutovs un Jānis Maizītis.

– Politiskā opozīcija sāk veidot arī savu partiju. Tā ir Kristovska – Kalnietes organizācija. Kā jūs to vērtējat, it sevišķi tāpēc, ka Ģirts Valdis Kristovskis ir ventspilnieks?

– Viņš jau ļoti sen vairs nav ventspilnieks. Viņš nav pat pirkstu pakustinājis ventspilnieku labā, kaut gan ir varējis. Piemēram, kad vajadzēja atbrīvot Ventas krastmalu no padomju robežsargu atstātā mantojuma, ar viņu risināt šo jautājumu bija nesalīdzināmi grūtāk nekā ar jebkuru citu. Bet faktiski viņš nav ne ventspilnieks, ne rīdzinieks. Viņš ir klasisks karjerists un pašlabuma meklētājs. Kristovskis labi jūtas Eiroparlamenta krēslā, un viņš saprata, ka par viņu jau bija piemirsuši. Lai atgādinātu par sevi, viņš veica šo misiju – graut partiju TB/LNNK. Atcerieties – viņš bija Latvijas ceļā, bet, kad šai partijai sāka grūti iet, tad viņš aizmuka pie TB/LNNK. Kad arī šai partijai vairs neiet viegli un vairs nevar cerēt uz iepriekšējiem panākumiem Eiroparlamenta vēlēšanās, viņš atkal aiziet, turklāt ar troksni. Bet viņš jau nekur tālu aiziet nevar, jo viņš ir bijis varas partijās visus pēdējos 15 gadus. Savukārt par Sandru Kalnieti vislabāk ir pateikuši tie, kas ar viņu bija kopā.

– Einars Repše?

– Jā. Viņa bija mazās Latvijas vēstniece Francijā. Tādas valsts vēstnieku respektē tikai pieklājības pēc. Bet Repše viņu iecēla saulītē – iecēla par ministri, pēc tam paņēma partijā. Bet tur viņa, tā teikt, nokārtojās. Es ar cilvēku, kas vispirms zvēr baznīcā, pēc tam tik ciniski izrīkojas, ne tikai izlūkos neietu. Ar tādu cilvēku bīstami publiskā pirtī iet un varbūt pat pludmalē bīstami kopā uzturēties.

– Kristovskis ir izteicies, ka viņa vadītā organizācija varētu pieņemt ziedojumus no ventspilniekiem Berķa un Stepanova. Jūs gan laikam tai naudu nedotu.

– Katrā latā, ko iedod Berķis ar Stepanovu, iekšā ir arī kāds santīms manas naudas. Lai arī tam nav manas svētības, jāsaprot, ka tā tas ir. Tie cilvēki, kas piedalījās pēdējā laika lielajos piketos – grib viņi to vai ne – faktiski piedalās biznesa projektā. Lai gan lielākā daļa varbūt to nemaz nenojauš, viņi ir lelles leļļu teātrī, kuru organizē konkrēti cilvēki no Ventspils.

– Socioloģiskie pētījumi liecina, ka gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju nav izlēmuši, par ko balsot. Tātad ir objektīvs pieprasījums pēc jaunām partijām. Kalniete&Kristovskis nav vienīgie, kas šo pieprasījumu aizpildīs. Nu jau runā par vēl vairākiem projektiem.

– Pilnīgi piekrītu. Citādi arī nevar būt, jo ārpusparlamenta opozīcija ļoti aktīvi strādā, lai veidotu attiecīgo sabiedrisko domu un lai viss notiktu pēc principa – jo sliktāk, jo labāk. Liels finansiāli ekonomiskais grupējums strādā pie smadzeņu skalošanas, lai diskreditētu augstākās valsts struktūras. Jāpievērš uzmanība tai divkosībai un melīgumam, ar kādu Latvijas sabiedrībai tiek skalotas smadzenes. Piemēram, tiek izvirzīts tiesiskuma sauklis. Tiesiskuma pamatā taču ir cilvēktiesības, un Satversmē ir pants, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, kamēr viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Bet šie tiesiskuma aizstāvji visu laiku kladzina par cilvēka vainu, lai arī tā nav atzīta saskaņā ar likumu. Visi cilvēki tiek šķiroti pēc viņiem vien zināmiem principiem – uz vieniem nevainības prezumpcija attiecas, uz otriem neattiecas. Tiek runāts par tiesiskumu, bet vienlaikus tiek aģitēts par to, lai tiktu saplūdināta izpildvara ar tiesu varu. Lai prokuratūra varētu vienlaikus veikt gan izmeklēšanas, gan uzraudzības funkcijas, gan spriest tiesu. Es, piemēram, esmu smagos noziegumos attaisnots grinbergu lietā. Bet uzvara šajā smagajā lietā tiek pārvērsta par joku, un es joprojām tieku saukts par smagos noziegumos apsūdzēto. Vēl kāda lieta – tiek nemitīgi runāts par pilsonisku sabiedrību. Bet kāds, piemēram, ir sabiedrības viedoklis par mūsu karavīru līdzdalību Irākā?

– Droši vien negatīvs.

– Bet kāpēc aģitētāji par pilsonisko sabiedrību neņem vērā šo viedokli? Kāds ir viedoklis par Latvijas līdzdalību Afganistānas okupācijā? Kad Afganistānā pie varas bija tālibi, Afganistāna bija pārtraukusi heroīna eksportu. Šobrīd Afganistāna nodrošina 93% no heroīna patēriņa pasaulē. Tas notiek arī, pateicoties Latvijas līdzdalībai šīs valsts okupācijā. Tātad – kurā brīdī sabiedrības viedoklis ir jāņem vērā, bet kurā brīdī nav?

Latvija nav tik bagāta, lai piedalītos starptautiskās misijās. Katrs zaldāts, ko mēs tur aizsūtām – viņš veicina importu. Viņa ietērps un ieroči nav Latvijā ražoti. Amerikāņiem Irāka un Afganistāna ir bizness. Es domāju tā – ja mēs šajās operācijās piedalāmies, tad arī Latvijas valstij tam jābūt biznesam. Lai Latvijas iedzīvotāji arī kaut ko no tā iegūst. Var jau vienoties tā – mēs ražosim tankus visām šīm operācijām. Vai vismaz zābakus, vai šineļus. Tad mēs dodam darbu Latvijas industrijai. Vienojamies tā – mēs apgādājam visu NATO armiju kaut vai tikai ar šineļu pogām vai zābaku šņorēm. Tagad mēs tērējam savu naudu, lai uzturētu citu NATO valstu rūpniecību. Lai šīs valstis kļūtu bagātākas, bet mēs nabagāki.

Es gribu, lai Latvijas iedzīvotāji sāktu par to domāt.

– Paklīdušas baumas, ka drošības līdzeklis jums mīkstināts, jo esat piekritis sadarboties ar prokuratūru. Vai taisnība?

– Pilnīgas muļķības. Prokuratūra man to ir piedāvājusi vairākas reizes. Pirmā sadarbība tika piedāvāta grinbergu lietā – lai es atzītu savu noziedzīgo darbību un uzņemtos visu vainu par to, ka Krišjānis Kariņš sagatavoja likumam neatbilstošu rīkojumu un, būdams atbildīgs par tā izpildi, neko nedarīja, lai tas tiktu izpildīts. Es sevišķi svarīgu lietu prokuroram atbildēju, ka tā ir politiska lieta un tāpēc es neko neatzīšu. Arī visas pārējās lietas ir politiskas, tāpēc nekādas sadarbības tur nevar būt. Cita lieta būtu tad, ja es tiešām būtu kaut ko pretlikumīgu izdarījis un justos vainīgs.

– Prokuratūra ziņo, ka ir arestējusi jums "tieši un netieši" piederošas kapitāla daļas vairākos uzņēmumus, "patiesā labuma guvēja tiesības", "tiesības, kas izriet no patiesā labuma guvēja tiesībām" un tā tālāk. Vai jums vispār kaut kas vēl pieder?

– Varbūt viņi ir arestējuši arī manu smaku. Man nav saprotams, kā var arestēt tiesības. Padomājiet, kā var arestēt, piemēram, mantošanas tiesības. Jums var būt tiesības mantot kaut ko no tuvākajiem radiniekiem, bet tas nenozīmē, ka jūs tiešām kļūsiet par mantotājiem. Bet, ja jūs kāds ir ierakstījis testamentā – jūs to varat nemaz nezināt. Tikai tiesa noteiks, kurš kļūs par īsto mantinieku. Var jau gadīties arī tā, ka jums kāds novēl, piemēram, mašīnu, bet tā mašīna ir ieķīlāta par 10 000 latu. Saņemot šādu mantojumu, jūs varat iedzīvoties pamatīgos parādos. Tāpēc jums ir arī tiesības atteikties no šāda mantojuma. Testaments stāsies likumīgā spēkā tikai tad, kad to mašīnu pārrakstīsiet uz sava vārda – tikai tad jūs kļūsiet par īpašnieku. Man nav skaidrs, kā var arestēt kaut kādas tiesības. Otrkārt, par tiem īpašumu arestiem, par ko bija rakstīts presē, es nekādu oficiālu informāciju no prokuratūras neesmu saņēmis.

– Vai tad viņi drīkst neinformēt?

– Tur jābūt attiecīgi noformētam lēmumam, jābūt attiecīgai informācijai. Treškārt, par šiem arestiem tika paziņots dienā, kad Augstākās tiesas Senāts mani pilnībā attaisnoja grinbergu lietā. Tas nepārprotami tika darīts tādēļ, lai man pozitīvo ziņu noslāpētu ar negatīvo ziņu.

– Tātad jūs nezināt, kas īsti ir arestēts?

– Nē, man tas nav saprotams. Visu labumu, ko es esmu guvis, es esmu deklarējis. Visus īpašumus, kas man pieder, es esmu deklarējis. Viss tas, kas man kādreiz varētu piederēt, vai labums, ko es kaut kad varētu gūt – es to nevaru deklarēt, jo tas nav mans.

– Ko tad prokuratūra tur arestēja?

– To jūs jautājiet viņiem. Man tas nav saprotams.

 

Ministri negrib braukt ar opeļiem

Māra Libeka, Latvijas Avīze  03/01/08    Lai gan joprojām spēkā esošais valdības rīkojums neļauj ministriem braukt ar dārgām automašīnām, tas netiek ievērots.

Einara Repšes valdības laikā tapa rīkojums, kur norādīts, cik dārgas automašīnas drīkst nomāt valsts augstākās amatpersonas. Šis dokuments joprojām ir spēkā, un tur var izlasīt, ka premjera auto maksimālā cena nedrīkst pārsniegt 15 tūkstošus latu, ministra – 14 tūkstošus latu, valsts sekretāra – 12 tūkstošus latu, bet citu valsts amatpersonu vieglās automašīnas nedrīkst būt dāragākas par 10 tūkstošiem latu. Taču pie Ministru kabineta nama valdības sēžu dienās rindā vien ministri piebrauc ar dārgiem "Audi A6", nevis škodām, nisaniem, toijotām vai opeļiem, kā tam vajadzētu būt pēc minētā rīkojuma. Arī premjers nebrauc ar kaut kādu vienkāršu vidējās klases auto vērtībā līdz 15 tūkstošiem latu, bet gan lepno četrdesmit tūkstošus vērto "Audi A8".

Valdības 2003. gada rīkojumā ir kāds punkts, kurš pieļauj ministram un Ministru kabineta izveidotajai transportlīdzekļu nomas konkursa komisijai, ko vada Valsts kancelejas direktore, rakstiski atļaut nomāt dārgākus auto, nekā sākotnēji noteikts. Taču rīkojumā aizmirsts kāds "sīkums" – par cik latiem dārgākus auto. Kā redzams, piedāvātās iespējas, arī automobiļu tirgū, ar katru gadu pieaug. Tās ir kārdinošas. Minētās komisijas sekretārs Valsts kancelejas iestādes darbības nodrošinājuma departamenta vadītājs Edmunds Stankevičs uzskata, ka augstākās valsts amatpersonas ir valstiski domājošas, tāpēc nepieļāva iespēju, ka ministri pēkšņi varētu pieprasīt nomāt "Porsche" vai "Rolls royce", bet viņš nenoliedza, ka šāda iespēja pastāv, jo nav neviena rīkojuma, kas noteiktu augstāko cenu robežu valsts amatpersonu automašīnām.

Iespējams, ka valdības sēdē pirmdien premjers Ivars Godmanis aktualizēs šo jautājumu, jo trīs ministrijas – Finanšu ministrija, Aizsardzības ministrija un Izglītības un zinātnes ministrija – vēlas nomāt vairāk automašīnu, nekā tām atļauj 2000. gadā izdotais Ministru kabineta rīkojums par transportlīdzekļu izmantošanu dienesta vajadzībām. Saskaņā ar šo rīkojumu Finanšu ministrijai nedrīkst būt vairāk par septiņiem transportlīdzekļiem, Aizsardzības ministrijai – vairāk par četriem, bet Izglītības un zinātnes ministrijai – vairāk par trim automašīnām. Te gan jāpaskaidro, ka šajā skaitā nav iekļauts auto ministram, parlamentārajam sekretāram un valsts sekretāram, kuriem rīkojumā paredzēta sava automašīna dienesta vajadzībām.

Finanšu ministrija vēlas vēl vienu auto, lai nodrošinātu ministrijas kā Eiropas Savienības fondu vadošās, atbildīgās un revīzijas iestādes uzdevumu veikšanu. Aizsardzības ministrija lūdz Ministru kabinetam papildus piešķirt lietošanā divas automašīnas, jo tai palielinājies darba apjoms – izveidotas vairākas projektu vadības nodaļas, kurām jāpārbauda projektu izpilde "uz vietām".

Izglītības un zinātnes ministrija vēlas nomāt par vienu auto vairāk nekā līdz šim, jo, kā valdībai raksta valsts sekretārs Mareks Gruškevics, ministrijai ir jāpārliecinās, kā tiek izlietota Eiropas Savienības struktūrfondu nauda. Ministrija vēlas apmeklēt arī profesionālās izglītības iestādes, kuras tā pārņēmusi no Labklājības ministrijas, Veselības ministrijas un Zemkopības ministrijas.

Visas trīs ministrijas apsolījušas, ka transportlīdzekļu izmantošana tiks nodrošināta ministrijai piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros. Valsts kanceleja gan norādījusi, ka ministrijām iespēju robežās ir jānovērš lieku tēriņu rašanās, ievērojot valdības noteikto taupības politiku. Bet, kā var prognozēt pēc sagatavotā Ministru kabineta rīkojuma projekta, šī iebilde nebūs šķērslis, lai ministrijas nesaņemtu prasītās automašīnas. Droši vien līdz 1. aprīlim būs vēl ne viena vien ministrija, kas vēlēsies papildināt savu autoparku ar jauniem auto, jo iemeslu šā mērķa sasniegšanai vienmēr var atrast. Tikai paliek jautājums – cik dārgas tās būs?

Dienesta transportlīdzekļu nomas konkursa komisija rīkos konkursu, bet nebūs jau tā, ka ministru vai valsts sekretāru vēlmes tiks ignorētas. Vai nebūtu pienācis laiks Godmaņa valdībai praktiski nodemonstrēt valsts līdzekļu taupību un izdot jaunu rīkojumu par auto nomu?

Vienīgi satiksmes ministrs Ainars Šlesers brauc ar savu personīgo mersedesu. Nobraukto benzīnu gan atmaksā Satiksmes ministrija.

 

 

Saminiecībā...

 

 

"Merks" noraida "Delnas" apsūdzības korupcijā

LETA  02/22/08     Ne pret AS "Merko Ehitus", ne pret kādu no tās amatpersonām nekādas oficiālas apsūdzības Igaunijā neesot izvirzītas un, pretēji Latvijas plašsaziņas līdzekļos izskanējušiem ziņām, neviena no uzņēmuma amatpersonām nesot bijusi aizturēta.

To savā atbildes vēstulē valsts aģentūrai "Jaunie trīs brāļi" par dalību Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) būvniecības konkursā norāda uzņēmumu apvienības "Merko Ehitus" un "Merks" pārstāvji.

Uzņēmumu apvienība kopīgā vēstulē un pievienotajos materiālos apliecina, ka piedalīsies konkursā par LNB būvdarbu veikšanu un ir gatava ievērot visus Pretkorupcijas deklarācijas principus.

Kā LETA jau ziņoja, sabiedrība par atklātību "Delna" ir nosūtījusi vēstuli Ministru prezidentam Ivaram Godmanim (LPP/LC), kultūras ministrei Helēnai Demakovai (TP) un valsts aģentūras "Jaunie trīs brāļi" direktoram Zigurdam Magonei, kurā iebilst pret juridisko personu apvienību AS "Merko Ehitus" un SIA "Merks" līdzdalību sarunu procedūrā, jo tā brīvprātīgi izstājās no slēgtā konkursa, turklāt pret šiem uzņēmumiem esot celtas apsūdzības Igaunijā "saistībā ar augstākā līmeņa politisko korupciju".

Pēc "Delnas" sniegtās informācijas, jau oktobrī "Merko Ehitus" amatpersonas Igaunijā tika aizturētas saistībā ar aizdomām par augstākā līmeņa sistēmiski un ilglaicīgi veiktu politisko korupciju - vides ministra un citu valsts amatpersonu piekukuļošanu ar mērķi panākt īpaši izdevīgus nosacījumus aizsargjoslu kompensējamo zemju iegūšanai. Igaunijas Ģenerālprokuratūra un Drošības policija aizdomas uzskatot par pietiekamām, lai tiktu izvirzīta apsūdzība kukuļošanā un kukuļņemšanā. Minētās iestādes pagājušajā nedēļā nodeva šo krimināllietu tiesas izskatīšanai.

"Merko Ehitus" draudot līdz pat 12 miljonu latu liels naudas sods, par ko šodien spriež uzņēmuma ārkārtas akcionāru kopsapulce. "Delna" to dēvē par "vienu no apjomīgākajām politiskās korupcijas krimināllietām Baltijas valstu vēsturē".

Jau ziņots, ka sarunas par LNB jaunās ēkas "Gaismas pils" būvniecību gatavi sākt visi trīs uzrunātie pretendenti, kas minēti valdības lēmumā.

Kā aģentūru LETA informēja valsts aģentūras "Jaunie trīs brāļi" Komunikācijas nodaļas vadītāja Elīna Bīviņa, saņemtas vēstules par gatavību uzsākt sarunas no nacionālo būvkompāniju apvienības, kurā ietilpst AS "RBSSKALS", SIA "Skonto būve" un SIA "Re & Re", juridisko personu apvienības SIA "PBLC", SIA "Moduls Rīga" un SIA "PB Fasādes" un juridisko personu apvienības AS "Merko Ehitus" un SIA "Merks".

Visi trīs uzrunātie pretendenti iesnieguši atbildes vēstules, kurās piekrīt uzsākt sarunu procedūru. Patlaban atbildes vēstules izvērtē aģentūras juristi. Vērtēšana notiks, arī ņemot vērā pretkorupcijas prasības. Tuvākajā laikā tikšot izstrādāti noteikumi, saskaņā ar kuriem iepirkuma komisija vērtēs būvnieku piedāvājumus, pastāstīja Bīviņa. Par vērtēšanas kritērijiem tikšot informēti gan būvnieki, gan sabiedrība.

Pēc atbildes vēstuļu izvērtēšanas sekos konkrēts uzaicinājums uz sarunām, uzsvēra Bīviņa. Viņa aģentūrai LETA arī apgalvoja, ka "augstie pretkorupcijas standarti "Gaismas pils" projektā netiks mainīti".

Augsto pretkorupcijas prasību pazemināšana LNB būvniecībā iesaistītajiem uzņēmumiem nav pieļaujama, jo pat šķietama aizdomu ēna var nodarīt neatgriezenisku kaitējumu projekta reputācijai, atzīmēja Bīviņa.

 

Ansips: latviešu investori Igaunijā ir laipni gaidīti

LETA  02/23/08    Latvija ir ārkārtīgi svarīgs sadarbības partneris Igaunijai - trešdaļa Igaunijas tiešo ārējo investīciju ir ieguldīta Latvijā, intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze" Igaunijas neatkarības pasludināšanas gadadienas priekšvakarā norāda šīs valsts premjerministrs Andruss Ansips.

"Latviešu investori Igaunijā ir laipni gaidīti," uzsver Igaunijas premjers.

Kā piemēru sadarbībai viņš min enerģētiku.

Igaunijā galvenais elektroenerģijas ieguves veids ir, dedzinot degakmeni. "Vēl 35-40 gadiem mums pietiktu degakmens, lai ražotu elektrību gan pašu vajadzībām, gan eksportam. Šajā ziņā enerģētiskā neatkarība mums nav problēma. Taču mēs esam atkarīgi no CO2 kvotām. Tādēļ meklējam iespējas diversificēt mūsu enerģijas avotus un esam gatavi piedalīties Ignalinas jaunās atomelektrostacijas projektā," norāda Ansips.

Pēc viņa domām, labs risinājums būtu, ja aptuveni 25-30% vietējā elektrības patēriņa Igaunija varētu segt ar enerģiju, kas iegūta Ignalinas vai Somijas atomelektrostacijās (AES).

"Iespējams, kādreiz nākotnē mēs pat varētu izšķirties par nelielas AES būvi tepat Igaunijā. Arvien vairāk uzmanības veltām atjaunojamo energoresursu izmantošanai. Mēs esam ļoti tuvu savam mērķim, lai ar šiem resursiem segtu 20% no vietējā enerģijas patēriņa. Es pilnībā piekrītu [Eiropas Savienības enerģētikas komisāra Andra] Piebalga kunga teiktajam, ka Baltija šobrīd ir kā atsevišķa sala Eiropas enerģētiskajā tīklā. Mums ir tikai viens savienojums ar Somiju, bet tas nav pietiekami," atzīst Ansips.

Viņš skaidro, ka tieši enerģētika parāda, cik būtiska ir sadarbība starp Baltijas valstīm: "Teorētiski ir iespējams uzbūvēt AES katrā Baltijas valstī, bet daudz prātīgāk un izdevīgāk ir kopīgi uzbūvēt vienu lielu spēkstaciju."

Turklāt būtiska ir ne tikai ekonomiskā, bet arī politiskā sadarbība. Eiropas Savienībā, NATO un citās starptautiskās organizācijās Baltijas valstis jau vairākkārt sevi pierādījušas kā saliedētu spēku.

Atbildot uz jautājumu, ar ko var vairāk identificēt Igauniju - Baltiju vai Skandināviju, Ansips uzsver, ka redz savu valsti kā daļu no kopēja Skandināvijas un Baltijas reģiona.

"Aptuveni 80% ārzemju investīciju Igaunijā ienākušas no Somijas un Zviedrijas. Ļoti lielu lomu mūsu vēsturē spēlēja un joprojām spēlē tieši somi. Pirms 18, 19 gadiem gandrīz katrai igauņu ģimenei bija somu draugs, kas bija liels atspaids. Reizē ar investīcijām mēs pārņēmām viņu biznesa kultūru. Tas, manuprāt, ir vislabākais sadarbības piemērs starp vecu un jaunu Eiropas Savienības valsti. Tagad vairāk nekā trešdaļa mūsu tiešo ārējo investīciju ir ieguldītas Latvijā. Apmēram tikpat daudz arī Lietuvā. Tātad mēs viens no otra esam ļoti atkarīgi. Turklāt šīs investīcijas apliecina savstarpējo uzticību Baltijas valstu starpā," skaidro premjerministrs.

Viņš pauž viedokli, ka visas trīs Baltijas valstis ir īsti veiksmes stāsti, piemēram, ekonomiskās izaugsmes jomā.

 

Pērn subsidētajos nodarbinātības pasākumos iesaistīti 1405 bezdarbnieki

LETA  02/24/08    Pērn Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) pasākumā "Bezdarbnieku subsidētā nodarbinātība" iesaistījusi 1405 sociālās atstumtības riska grupas bezdarbniekus, informēja NVA sabiedrisko attiecību speciālists Dainis Jukonis.

Sociālās atstumtības riska grupas bezdarbnieki mērķa grupas ir jaunieši, ilgstošie bezdarbnieki, sievietes, personas ar invaliditāti.

Jukonis norādīja, ka 2008.gadā pasākumā "Bezdarbnieku subsidētā nodarbinātība" plānots iesaistīt vairāk nekā 700 mērķa grupu bezdarbnieku.

Šogad ievērojamu finansējuma daļu paredz bezdarbniekiem ar invaliditāti darbam nepieciešamo speciālo pakalpojumu nodrošināšanai, piemēram, surdotulku, ergoterapeiti, pavadoni.

Subsidētās nodarbinātības mērķis ir nodrošināt bezdarbniekiem iespēju apgūt un pilnveidot profesionālās prasmes, bezdarbnieku nodarbināšanai uz noteiktu laiku veidojot darba vietas, - tās daļēji finansē no valsts budžeta līdzekļiem, paaugstinot šo bezdarbnieku konkurētspēju un veicinot bezdarbnieku iekārtošanos pastāvīgā darbā.

Pasākumu organizē mērķgrupu bezdarbniekiem - personām no 15 līdz 24 gadiem, personām, kurām ir noteikta invaliditāte, personām sešu mēnešu laikā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām, personām, kurām līdz valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamā vecuma sasniegšanai atlikuši ne vairāk kā pieci gadi, personām, kuras NVA uzskaitē ir ilgāk par vienu gadu, - ilgstošie bezdarbnieki, tāpat arī personām pēc soda izciešanas brīvības atņemšanas iestādēs.

Pasākums "Bezdarbnieku subsidētā nodarbinātība" tiek īstenots trīs virzienos: darba prakse pie darba devēja, profesionālo prasmju pilnveide subsidētā darba vietā un profesionālo prasmju apguve subsidētā darba vietā.

Pasākuma īstenošanai darba devējs var saņemt no NVA ikmēneša dotāciju bezdarbnieku darba samaksai - valstī noteiktās minimālās mēnešalgas apmērā, ja bezdarbnieks nostrādājis normālu darba laiku, proporcionāli bezdarbnieka faktiski nostrādāto stundu skaitam, ja bezdarbnieks nostrādājis nepilnu darba dienu. 75% apmērā no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas, invalīdiem - bezdarbniekiem, sākot ar pasākuma īstenošanas 13.mēnesi. Kā arī 75% apmērā no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas, sākot ar pasākuma īstenošanas 13.mēnesi, ja pirmspensijas vecuma bezdarbnieks un darba devējs ir vienojies par darba līguma termiņa pagarināšanu pasākuma ietvaros.

Darba devējs var saņemt no NVA arī ikmēneša dotāciju samaksai darba vadītājam, kas vada bezdarbnieka darbu un sniedz nepieciešamos padomus profesionālo pienākumu veikšanai bezdarbniekam, kas strādā subsidētā darba vietā, 50% apmērā no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas, ja bezdarbnieks nostrādājis normālu darba laiku.

Tāpat arī vienreizēju dotāciju invalīda - bezdarbnieka darba vietas izveidei ne vairāk par 800 latiem, ja ergoterapeits sniedzis atzinumu, ka konkrētajam invalīdam - bezdarbniekam atbilstoši viņa funkcionālo traucējumu veidam ir nepieciešams veikt speciālus pasākumus darba vietas izveidei.

 

Latvijā pērn bijis trešais straujākais tūristu skaita pieaugums ES

LETA  02/25/08    Pagājušajā gadā Latvijas viesnīcās pārnakšņojušo tūristu skaits, salīdzinot ar 2006.gadu, ir palielinājies par 9%, kas ir bijis trešais straujākais kāpums starp visām 27 Eiropas Savienības (ES) valstīm, liecina ES statistikas biroja "Eurostat" jaunākie dati.

Visstraujākais tūristu skaita pieaugums pērn bijis Polijā - par 11,5% un Rumānijā - par 9,1%, bet vidēji visā ES tūristu skaits palielinājies par 3,1%. Tūristu skaits pagājušajā gadā samazinājies vienīgi Kiprā - par 4,5%.

Kopā tūristi pagājušajā gadā ES viesnīcās pārlaiduši 1578 miljonus nakšu, tajā skaitā ārvalstu tūristi - 722 miljonus nakšu, kas ir par 2,4% vairāk nekā iepriekšējā gadā. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem tūristu skaita pieaugums ES kļuvis lēnāks. 2006.gadā tūristu skaits ES palielinājās par 4,3% un 2005.gadā - par 4,6%.

Tūristu visvairāk apmeklētās valstis pērn bijušas Spānija - 273 miljoni nakšu, Itālija - 250 miljoni (2006.gadā), Vācija - 215 miljoni, Francija - 204 miljoni un Lielbritānija - 178 miljoni nakšu.

Atskaitot no šiem skaitļiem pašas valsts iedzīvotājus, ārvalstu tūristu apmeklētākās valstis bijušas Spānija - 155 miljoni, tai seko Itālija - 109 miljoni (2006.gadā), Francija - 73 miljoni, Lielbritānija - 64 miljoni un Austrija - 57 miljoni nakšu.

Latvijā tūristi pērn pavadījuši 2,8 miljonus nakšu, Igaunijā - 3,9 miljonus un Lietuvā - 2,6 miljonus nakšu. Arī ārvalstu tūristu skaits Igaunijā bijis lielākais Baltijas valstīs - 2,7 miljoni, kamēr Latviju apmeklējuši 1,8 miljoni un Lietuvu - 1,5 miljoni.

 

Pērn ceļotāji pāri Latvijas robežai skaidrā naudā pārveduši gandrīz 19 miljonus eiro

DELFI  02/25/08    Pērn Latvijas muitas kontroles un robežkontroles punktos, kuri atrodas uz Eiropas Savienības ārējās robežas, tika iesniegtas 152 skaidras naudas deklarācijas kopsummā par 18,99 miljoniem eiro jeb 13,3 miljoniem latu.

Valsts ieņēmumu dienestā (VID) informē, ka 32 deklarācijas noformētas, personām iebraucot no trešajām valstīm Latvijā, bet 120 – izbraucot no Latvijas.

Pērn visvairāk skaidras naudas deklarācijas - 123 noformētas lidostas muitas kontroles punktā. Deklarācijās, kuras noformētas iebraucot Latvijā, norādītā kopējā summa ir 5,04 miljoni eiro, bet, izbraucot no Latvijas uz trešajām valstīm, deklarētās skaidrās naudas kopsumma pārsniedza 13,94 miljonus eiro.

No 2006.gada 1.jūlija līdz 31.decembrim tika iesniegtas 42 skaidras naudas deklarācijas kopsummā par 2,41 miljonu eiro.

Latvijā prasība uz ES ārējās robežas deklarēt skaidras naudas līdzekļus ir spēkā kopš 2006.gada 1.jūlija, bet kopš 2007.gada 15.jūnija šāda prasība ceļotājiem jāievēro visās ES dalībvalstīs.

Pienākums iesniegt deklarāciju ir personai, kas iebrauc ES vai izbrauc no tās caur ārējās robežas kontroles punktiem un ved 10 000 eiro vai vairāk skaidrā naudā vai ekvivalentu summu citās valūtās vai viegli konvertējamos aktīvos, piemēram, obligācijās, akcijās, ceļojuma čekos u.tml. Deklarēšanas pienākums attiecas uz fizisku personu, kas pārvadā skaidru naudu, neatkarīgi no tā, vai minētā persona ir naudas īpašnieks. Deklarācija ir jāaizpilda un jāiesniedz muitā (vai citā kompetentā tās valsts iestādē) tajā kontroles punktā, caur kuru ceļotājs iebrauc ES vai izbrauc no tās.

 

Ameriks rosina par privatizāciju atbildīgajiem RD darbiniekiem izmaksāt prēmijas

DELFI  02/25/08    Par veiksmīgu privatizācijas procesa administrēšanu Rīgas domes (RD) Pilsētas īpašuma un privatizācijas lietu komitejas vadītājs Andris Ameriks (LPP/LC) ierosinājis par privatizāciju atbildīgajiem RD ierēdņiem un citiem darbiniekiem piešķirt prēmijas.

RD Sabiedrisko attiecību nodaļā informē, ka Ameriks rosinājis izmaksāt prēmijas tiem RD darbiniekiem, kas iesaistīti īpašumu privatizācijas jautājumu risināšanā, taču "Rīgas pašvaldības īpašuma objektu privatizācijas komisijas deputātiem no prēmijām būtu jāatturas."

Pašvaldībā informē, ka RD darbiniekiem prēmijās varētu tikt izmaksāti līdz 30 000 latu, kas tiktu ņemti no RD pašvaldības īpašuma privatizācijas fonda līdzekļiem. Šī nauda tiktu sadalīta domes Īpašuma departamenta darbiniekiem, juristiem un citiem darbiniekiem.

Rīgas domes Īpašuma departamentā pērn otrajā pusgadā ir izskatīti 1259 privatizācijas ierosinājumi un pieņemti 176 Rīgas domes lēmumi. Pērnā gada otrajā pusgadā tika gūti 7 177 149,52 latu lieli ieņēmumi Rīgas pilsētas pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā no pašvaldības nekustamā īpašuma privatizācija.

 

Viedoklis: Pensionāra skarbais ceļš uz darba tirgu

Juris Paiders,  NRA  02/26/08    Ikviens, kurš atvērs Latvijas Statistikas pārvaldes izdoto 2007. gada Statistikas gadagrāmatu, lai pievērš uzmanību 122. lpp. redzamajai vecuma diagrammai.

Pašlaik 18 gadu vecumu sasniedz un darba tirgū iesaistās skaitliski liela paaudze – tie, kas dzima auglīgajos atmodas gados. Taču pēc 1991. gada sākās demogrāfijas tumšais posms, kad bērnu sāka dzimt arvien mazāk un mazāk. Deviņdesmito gadu vidū jaundzimušo bija tieši uz pusi mazāk nekā astoņdesmito gadu beigās. Pēc 6–7 gadiem darba tirgū sāks ienākt šī paaudze. Jaunpienācēju darba tirgū tad būs puse no šābrīža skaitļa.

Uzņēmēji sūdzas par darbaspēka deficītu pašlaik. Taču nav jābūt gaišreģim, lai prognozētu, ka ar katru gadu situācija pasliktināsies. Pēc 8 gadiem būs nevis krīze, bet katastrofa. Vēl rit Kalvīša piesolītie treknie gadi. Tie, kas uzskata, ka tagad ir krīze, nespēj aptvert, kas mūs sagaida pēc 8 gadiem. Tad sāksies Kalvīša nepiesolītie septiņi (septiņpadsmit) liesie gadi, kad darba tirgū deficīts būs katastrofāls.

Darba roku deficīta segšanai būs divi galvenie varianti. Pirmais – plaši atvērt darba tirgus durvis ukraiņiem, baltkrieviem, ķīniešiem vai afrikāņiem. Otrais – mainīt attieksmi pret Latvijas pensionāriem.

Visi Latvijas politiķi (vismaz Saeimā pārstāvēto partiju līmenī) pret pensionāriem piekopa smacējoši diskriminējošu attieksmi. Latvijas politiskā elite uz pensionāru raudzījās kā uz lieko cilvēku, kurš nez ko vēlas no valsts budžeta, kurš atrauj naudu svarīgākiem projektiem (lielām celtnēm), kurš ir traucēklis darba tirgū. Latvijas labējās latviešu partijas klaji ņirgājās par pensionāriem. Kur vien iespējams, pensionāriem tika radīti finansiāli aizliegumi. Pensionāriem, kas saņēma ubaga grašus, aizliedza strādāt un saņemt pensiju. Faktiski valdība spieda vecos ļaudis, kuri bija darba spējīgi, atteikties no pensijas. Ar laiku Satversmes tiesas lēmumi lielākās diskriminācijas novērsa, tomēr Latvijas pensionāri ir visdiskriminētākā grupa. Latvijas strādājošiem pensionāriem nepiemēro neapliekamo minimumu. Izveidojies paradokss – strādājošs pensionārs maksā proporcionāli lielāku iedzīvotāju ienākuma nodokli nekā jebkurš Latvijas miljonārs. Strādājošs pensionārs maksā proporcionāli lielāku iedzīvotāju ienākuma nodokli, salīdzinot ar jebkuru citu sociālu grupu, nacionālu vai seksuālu minoritāti.

Var paust tikai izbrīnu par pārsteigumu, ar kuru Latvijas labējie uztvēra ziņu, ka, tiklīdz kāds miljonārs piesakās par pensionāru aizstāvi, pensionāri aiz izmisuma, gadu desmitiem no latvju labējiem politiķiem laipnu vārdu nesaklausījuši, iestājas garās rindās, lai dāvātu savu parakstu katram politiskajam afēristam.

Var, protams, paust līdzjūtību par pensionāru lētticību. Taču neviena cita nopietna latviešu partija nevēlas pārstāvēt sociālu grupu, kas veido vairāk nekā 30% no vēlētāju kopskaita.

Valdības partijas kā akli dunduri atkārto glupas Starptautiskā valūtas fonda dogmas, bet šo dogmu līdzautori jau ir aptvēruši konjunktūras maiņu un metas veidot pensionāru partijas.

Realitāte ir skarba. Masveida darba migrācijas atļaušana ir ar augstu ksenofobijas un ekstrēmisma pieauguma risku. Lai kādas shēmas zīmētu Ivars Godmanis vai nākamais premjers, valdībai būs jāiesaista pensionāri darba tirgū.

Pašreizējā metode ar pensiju pienācīgas indeksēšanas atlikšanu divciparu inflācijas apstākļos ir sociāldarvinisms. Tas ir finanšu terors pret pensionāriem. Pensiju fondus un valsts pensiju reālo pirktspēju jau pēc brīža aprīs inflācija, un pensionāriem būs divas alternatīvas – nosprāgt vai atgriezties darba tirgū. Tā ir atbilde, kāpēc latvju labējās partijas publiski izvairās debatēt par pensionāru un darba tirgus patieso problēmu risinājumu. Pašreizējās varas partijas, Jauno laiku ieskaitot, nemaz negatavojas pensionārus lūgt atgriezties (vismaz uz pusslodzi ) darba tirgū. Kas te par lūgumiem! Pensionāri aiz bada būs spiesti meklēt pusslodzes darbu, un nekāda diskriminācija nebūs jānovērš.

Te arī iezīmējas politiskā telpa, kurā jebkurš, kurš ir bagāts, bet ar mīkstu sirdi un teleekrānā parādīs savu nēzdodziņu, varēs slaukt balsis gluži kā procentu kuponus no saviem ieguldījumiem. Cilvēki ir gatavi dot savu atbalstu katram afēristam, kurš atšķirībā no labējiem sociāldarvinistiem izturēsies vienkārši pieklājīgi.

 

"Gaismas pils" jāuzceļ līdz 2012.gada 18.novembrim

LETA  02/26/08    Ministru kabinets šodien akceptēja grozījumus Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas likumā, pagarinot "Gaismas pils" nodošanas ekspluatācijā termiņu no 2008.gada 18.novembra līdz 2012.gada 18.novembrim.

Likumā arī tiks noteikts, ka "Gaismas pili" cels par projekta īstenošanai paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem un ar Ministru kabineta lēmumu piešķirtiem privatizācijā gūtajiem ieņēmumiem.

Kā LETA jau ziņoja, Ministru kabinets ir noteicis valsts aģentūrai "Jaunie trīs brāļi" veikt sarunu procesu ar piegādātāju apvienību SIA PBLC, SIA "Moduls Rīga" un SIA "PB Fasādes", piegādātāju apvienību "Nacionālā būvkompāniju apvienība" un piegādātāju apvienību AS "Merko Ehitus" un SIA "Merks". Saskaņā ar rīkojumu sarunu procedūras rezultātā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas būvdarbu izmaksas par abiem projekta īstenošanas posmiem nevar pārsniegt 164, 67 miljonus latus, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli.

"Ņemot vērā, ka būvdarbi ilgstoši nav uzsākti un sarunas par būvdarbu izmaksām ar pretendentiem aģentūra veiks līdz 2008.gada 1.aprīlim, projekta īstenošanu nav iespējams veikt līdz 2008.gada 18.novembrim," atzīst Kultūras ministrija.

Pērnā gada 14.septembrī konkursā par LNB jaunās ēkas "Gaismas pils" būvniecību Nacionālā būvkompāniju apvienība, kurā apvienojušās AS "RBSSKALS", SIA "Skonto būve" un SIA "Re&Re", apliecināja, ka "Gaismas pils" ēkas šīs dienas būvniecības cena ir 131,8 miljoni latu, bet paredzamais būvniecības sadārdzinājums - 88,5 miljoni latu.

Juridisko personu apvienība "Gaismas pils" ēkas nosauktā pašreizējā būvdarbu cena bija 189 450 865 lati, iespējamais sadārdzinājums - 60 000 153 lati.

AS "Merko Ehitus" un tās meitaskompānija SIA "Merks" bija atteikušās no dalības konkursā par "Gaismas pils" būvniecību, jo tās darīja bažīgas piedāvātajā būvniecības līgumā pieļautā vienpusējā atkāpšanās no līguma, ja pasūtītājam rodas "saprātīgas šaubas par pretkorupcijas deklarācijas pārkāpšanu". Potenciālie būvnieki norādīja arī vairākus citus iemeslus savam atteikumam no tālākas līdzdalības "Gaismas pils" būvnieku konkursā. Piemēram, projekta realizācijā ir iesaistīts ārvalstu personāls, ar kuru nav iespējams komunicēt latviešu valodā.

Par grozījumiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas likumā lems Saeima.

 

6,66 tūkstoši latu par gudrību

Arnis Kluinis,  NRA  02/26/08    Šodien valdība gatavojas pieņemt noteikumus, pēc kuriem Eiropas Savienības palīdzības fondu naudu drīkstēs izmaksāt tādiem uzņēmumu darbiniekiem, kuri esot pietiekami kvalificēti "konkrētu tehnoloģisku problēmu risināšanai vai jaunu produktu attīstīšanai".

Augsti kvalificēto darbinieku atalgošanai drīkstēs iztērēt līdz 80 tūkstošiem latu gadā par katru nodarbināto. Sadalot šo summu pa 12 mēnešiem, tiek iegūti 6,66 tūkstoši latu bruto izdevumu par katru nodarbināto. Šajos izdevumos drīkstēs ietilpt alga un pārcelšanās izdevumi, jo, visticamāk, ka vērtīgie darbinieki būs jāsauc no ārzemēm. Par pietiekami vērtīgiem netiek atzīti darbinieki, kuri jau strādā uzņēmumā vai vispār ir strādājuši Latvijas uzņēmumos pēdējo divu gadu laikā. Pretimnākšana izrādīta augstskolu pasniedzējiem un zinātnisko institūtu līdzstrādniekiem, ja viņi nav bijuši saistīti ar ražošanu ilgāk par sešiem mēnešiem pēdējo divu gadu laikā.

Naudas dalīšanas kritēriji

Jau norādītie 80 tūkstoši latu veidos ES un uzņēmumu finansējumu. Rīgas un Rīgas rajona uzņēmumiem būs jāsedz 60% no šīs summas, bet pārējā valsts teritorijā izvietotie uzņēmumi drīkstēs maksāt pusi no summas. Pieteikumu iesniedzējiem būs gan jārēķinās ar to, ka konkurences gadījumā valsts dos priekšroku tiem, kuri uzņemsies vairāk maksāt paši un prasīs mazāku atbalstu no ES fondiem. Konkurences gadījumā tiks izmantoti vēl divi citi kritēriji. Pirmkārt, potenciālā darbinieka akadēmiskie sasniegumi – vai viņš ir zinātņu doktors, vai maģistrs (ņemot vērā zinātnisko grādu nomenklatūras atšķirības dažādās valstīs) vai tikai augstskolas absolvents. Otrkārt, vai viņam ir vismaz piecu gadu darba pieredze.

Godmanis liek sasparoties

Būtisks ierobežojums atbalsta saņemšanai ir 12 neatbalstāmo nozaru saraksts. It kā būtu skaidrs, kāpēc atbalsts netiek solīts azartspēļu nozares uzņēmumiem. No kopējiem ES dokumentiem uz Latviju pārceļojis aizliegums atbalstīt ogļu ieguvi Latvijā. Toties kritiku varētu izpelnīties aizliegums atbalstīt zinātnes sasniegumu ieviešanu lauksaimniecības produktu ražošanas nozarē. Lauksaimniecības produktu pārstrādāšanu alkoholā atbalstīt nedrīkstēs, bet bezalkoholiskos dzērienos – drīkstēs. Visi atbalsta saņemšanas nosacījumi tiks nodrukāti Latvijas Vēstnesī apmēram pēc nedēļas.

Mēnesi pēc publikācijas avīzē būtu jāuzsāk pieteikumu pieņemšana. Visticamāk, ka tā tas arī notiks kaut vai to skarbo vārdu dēļ, kādus iepriekšējā Ministru kabineta sēdē Ministru prezidents Ivars Godmanis izteica visai valdībai par kavēšanos ar ES palīdzības naudas tērēšanas noteikumu izstrādāšanu un pieņemšanu.

Jāsadala pieci miljoni latu

Augsti kvalificēto darbinieku piesaistīšanai satapinātā dokumenta projekta nosaukums ir Noteikumi par darbības programmas "Cilvēkresursi un nodarbinātība" papildinājuma 1.3.1.9. aktivitāti "Augstas kvalifikācijas darbinieku piesaiste".

Par valdībai iesniegto dokumentu gatavošanu atbildīgā Ekonomikas ministrijas darbiniece Zane Dziļuma Neatkarīgajai pastāstīja, ka aktivitātes kopējais budžets ir ieplānots apmēram piecu miljonu latu apmērā. Atkarībā no tā, cik liels izrādīsies pieprasījums pēc sevišķi augsti kvalificētajiem un dārgajiem darbiniekiem, naudas sadalījums starp aktivitātēm vēl varētu mainīties. Pieci miljoni latu tiks apgūti pakāpeniski. Pirmajā reizē uzņēmējiem kopumā tiks piedāvāts mazliet vairāk par pusmiljonu latu. Z. Dziļuma piebilda, ka iepriekšējā plānošanas periodā šāda atbalsta piedāvājuma nebija, tāpēc ieredzes tā izmantošanā nav.

Latvijā sagatavotā dokumenta projekti neesot norakstIti, bet sacerēti tepat, iedvesmojoties no ES dalībvalstu vadītāju Lisabonā paustās apņemšanās padarīt savienību konkurētspējīgu pasaulē augsto tehnoloģiju jomā.

 

Melngailis no aprīļa atstās 'Lattelecom' izpilddirektora amatu

LETA  02/26/08    Telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēja "Lattelecom" dalībnieku sapulcē otrdien panākta vienošanās par darba attiecību pārtraukšanu ar uzņēmuma izpilddirektoru Nilu Melngaili, informēja "Lattelecom" padomes priekšsēdētājs Guntars Strautmanis.

Pēc Strautmaņa teiktā, aiziešana no darba "Lattelecom" bijusi paša Melngaiļa iniciatīva. Otrdien uzņēmuma dalībnieki piekrituši parakstīt vienošanos par darba attiecību pārtraukšanu.

Vienošanās paredz, ka Melngailis amatu atstās 1. aprīlī, sacīja Strautmanis, piebilstot, ka par Melngaiļa aizvietotāju uzņēmuma dalībnieki varētu lemt nākamnedēļ, 3. vai 4. martā. "Pirms tam jāveic zināmi priekšdarbi," sacīja Strautmanis.

Savukārt Melngailis uzsvēra, ka "Lattelecom" nepieciešama vadība, kurai ir nedalīts akcionāru atbalsts, bet uzņēmuma valde jau gandrīz trīs mēnešus strādājusi nepilnā sastāvā, līdz ar to faktiski iniciatīva par darba attiecību pārtraukšanu piederējusi akcionāriem.

Melngailis jau iepriekš valdībai bija nosūtījis vēstuli, kurā pauda bažas par situāciju uzņēmumā un norādīja, ka īpašnieki nav nodrošinājuši uzņēmuma valdes pilnvērtīgu darbu. Melngailis vēstulē norādīja, ka uzņēmumam šādā situācijā neizbēgami rodas juridiski un komerciāli riski.

"Lattelecom" akcionāri 7. decembrī nolēma nepagarināt Melngaiļa valdes priekšsēdētāja pilnvaras. Tā kā Melngailim bija beztermiņa darba līgums ar "Lattelecom", viņš varēja turpināt pildīt uzņēmuma izpilddirektora pienākumus.

51% "Lattelecom" daļu pieder Latvijas valstij, bet 49% - skandināvu koncernam "TeliaSonera".

Jau no pagājušā gada otrās puses aktīvi tiek risināts jautājums par "Lattelecom" un mobilo sakaru operatora "Latvijas mobilais telefons" (LMT) privatizāciju, taču valdība joprojām nav spējusi izšķirties par konkrētu privatizācijas modeli.

Pirmie privatizēt uzņēmumu pieteicās uzņēmuma vadība un darbinieki Melngaiļa vadībā, par "Lattelecom" izpirkšanas darījuma finansētāju izvēloties ASV investīciju kompāniju "Blackstone". Realizējot šo shēmu, "Lattelecom" vadība privatizācijas rezultātā faktiski iegūtu 2,49% kapitāla, darbinieki ar visu rezervi - 5%, bet "Blackstone" - 92,51%, savukārt valsts ieņēmumi no šī darījuma varētu sasniegt 435 miljonus latu.

Valdība šo privatizācijas shēmu noraidīja, līdz ar to arvien plašāk neoficiāli tika runāts, ka arī Melngaiļa palikšana uzņēmumā ir tikai laika jautājums.

Vēlāk "TeliaSonera" izteica valdībai piedāvājumu par visu LMT un "Lattelecom" akciju iegādi un kā iespējamo summu, ko "TeliaSonera" būtu gatava maksāt par 51% "Lattelecom", kam pieder 23% LMT daļu, un 28% LMT daļu, kas vēl pieder valstij, "TeliaSonera Mobility" prezidents Kenets Karlbergs nosauca 500 miljonus latu. 12. februārī valdība noraidīja skandināvu koncerna izteikto piedāvājumu.

Paralēli ASV investīciju kompānija "Blackstone" ir pieļāvusi iespēju iegādāties 49% telekomunikāciju operatora SIA "Lattelecom" daļu par 290 miljoniem latu.

Melngaiļa ienākumi, pērnā gada decembrī atstājot "Lattelecom" valdes priekšsēdētāja amatu, bijuši 163 274 lati, liecina viņa Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskajā datubāzē pieejamā amatpersonas deklarācija pēc amata pienākumu pildīšanas pabeigšanas. SIA "Lattelecom" maksātā alga bijusi 162 842 lati.

 

Pasta problēmas risinās, atlaižot administrācijas darbiniekus

LETA  02/27/08    Šodien Valsts prezidenta Valda Zatlera tikšanās laikā ar premjera pienākumu izpildītāju satiksmes ministru Aināru Šleseru (LPP/LC) liela sarunas daļa tika veltīta esošajai situācijai un problēmu risināšanai Latvijas Pastā.

Pēc tikšanās Šlesers žurnālistiem sacīja, ka prezidents informēts par Latvijas Pasta reorganizāciju, pasta bankas izveides iecerēm, kā arī iespējamiem problēmu risinājumiem.

Šlesers atkārtoti norādīja, ka būs gaidāma plaša Latvijas Pasta administrācijas darbinieku atlaišana, vienlaikus uzsverot, ka neviens pastnieks netiks atlaists. Kā skaidroja ministrs, esošajā situācijā nav normāli, ka Latvijas Pasta administrāciju veido ap 29% no kopējā darbinieku skaita. Optimālais variants esot šo apjomu samazināt līdz 10%, kas arī tikšot darīts.

Šlesers arī apliecināja, ka atlaistajiem darbiniekiem tiks maksātas kompensācijas. Netiek noliegta arī iespēja, ka daļa no atlaistajiem darbiniekiem varētu turpināt darbu kā pastnieki.

Šlesers uzsvēra, ka viņš kā nozari pārraugošais ministrs ir atbildīgs par Latvijas Pasta spēju atrisināt problēmas, vienlaikus norādot, ka par uzņēmuma situāciju atbildība būs jāuzņemas visai valdībai, jo tās veidošanā koalīcijas partneri vienojās, ka tiks subsidēti nerentablie pasta piegāžu izdevumi reģionos. Nu šie solījumi būs jāpilda.

Šlesers arī norādīja, ka iepriekšējais Latvijas Pasta vadītājs Gints Škodovs savulaik aizsācis vairākas labas reformas, kas bijušas vērstas uz uzņēmuma attīstību, tomēr viņa darbību esot apgrūtinājis apstāklis, kad kopējā algu pieauguma situācijā valstī nācies darbiniekiem paaugstināt algas par 20%-30%, kas arī izrādījies liktenīgi uzņēmuma finanšu darbībai.

Šlesers šonedēļ pilda premjera pienākumus un sarunā ar prezidentu informējis par šīsnedēļas valdības aktualitātēm, otrdien valdībā izskatītajiem jautājumiem, kā arī informējis par citām satiksmes nozares aktualitātēm.

 

Vai vajag cīnīties ar jūru?

Aisma Orupe, Žurnāls "Nedēļa"  02/27/08    65% Latvijas jūras piekrastes ir skārusi erozija, un vietām ūdens dažu gadu laikā atņēmis 20 līdz 30 metru sauszemes. Nedēļa skaidroja, vai šie zaudējumi ir apzināti un ir izstrādāta stratēģija, kas ieteiktu tālāko rīcības plānu apdraudēto vietu īpašniekiem un piekrastes pašvaldībām.

Mērniecības un teritorijas plānošanas uzņēmuma Metrum nesen veiktā aerofotografēšana visā piekrastes garumā (500 kilometru) liecina, ka atsevišķas būves atrodas jau gandrīz ūdenī un turpmākās vētrās var tikt pilnībā sagrautas. Vairākas vietas ir īpaši apdraudētas, piemēram, Vidzemes pusē pie Kutkāju raga – zemes ceļš ir jau pavisam tuvu pludmalei, tāpat Liepājas attīrīšanas iekārtu teritorijai jūra uzbrūk arvien niknāk, un tur šobrīd jau notiek projektēšanas darbi, lai veidotu krasta aizsargbūves. Šis projekts, kura rezultātā tika arī izveidota piekrastes teritorijas ortofoto karte un ko 58 253 latu apjomā finansēja Latvijas Vides aizsardzības fonds, ir paredzēts piekrastes pašvaldību, vides aizsardzības speciālistu, izglītības un zinātniski pētnieciskām vajadzībām. Iespējams, tas būs nopietnāks "pagrūdiens" šā jautājuma risināšanai arī valstiskā mērogā.

Aptveroša novērtējuma nav

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) Teritorijas departamenta direktore Ingūna Urtāne apliecināja, ka ir informēta par Metrum jaunākajiem ortofotomateriāliem un ir redzējusi izveidoto karti, taču sīkāk ar pētījuma datiem nav iepazinusies. "Pasūtījuma mērķis bija kartogrāfiskā materiāla iegūšana, uz kā pamata varētu izpētīt, kādi ir reālie postījumi. Tas, kas šobrīd ir izdarīts, ir faktu konstatācija, bet aptverošs novērtējums, kādi katrai konkrētajai pašvaldībai ir nodarīti zaudējumi vai kā tās problēmas risināt, – tas plānveidīgi nekur nav izvērtēts.

Vides ministrija sadarbībā ar RAPLM taisās risināt šo jautājumu, un to mudina darīt nesakārtotās pludmales zonas īpašumattiecības (nav ierakstītas Zemesgrāmatā). Līdz ar to ir būtiski, izvērtējot noskalošanas procesus, noskaidrot – kas kam pieder. Šobrīd attiecībā uz šo zonu darbojas Aizsargjoslu likums, kas paredz, ka krasta kāpu aizsargjoslā nekāda celtniecība vispār nav atļauta. Būvniecības likuma izpratnē arī jebkurš norobežojošs elements vai, piemēram, stāvlaukums vai pludmales labiekārtojuma elements ir būve.

Urtāne uzsver, ka vajadzēs arī pārskatīt, kādā veidā funkcionē šis likums, un ir skaidrs, ka vietējām pašvaldībām vajadzēs sadarbības plānu, ko darīt ar eroziju. "Valstij līdz šim speciāli budžeta līdzekļi šim nolūkam nav ieplānoti. Par to ir runāts, ka tādi ir nepieciešami un pašvaldībām tāda palīdzība būs vajadzīga, bet konkrēti tāds priekšlikums nekad nav atbalstīts. Valsts reģionālās attīstības aģentūra bija šādu priekšlikumu sagatavojusi, lai paredzētu šādu finansējumu, taču atbalstu tas neguva," teic RAPLM speciāliste.

Vajag valstisku pieeju

RAPLM šobrīd gatavo informatīvu ziņojumu valdībai par sarežģījumiem, kas saistīti ar piekrasti. Šo informāciju, kura vairāk vai mazāk attiecas uz nelikumīgo būvniecību, apkopo nevalstisko organizāciju iniciēta darba grupa. Bet ziņojumā ir apskatītas arī citas problēmas, kuru ir diezgan daudz, jo piekraste ir viens no "karstajiem" reģioniem teritoriālplānošanā. "Katra pašvaldība, izstrādājot teritoriālo plānu, ir mēģinājusi vērtēt, cik tālu atvirzīt apbūvi no krasta, lai pēc pieciem gadiem to neieskalotu jūrā. Pašvaldība arī seko līdzi pētījumiem šajā jomā – gan profesora Gunta Eberharda, gan Metrum veiktajam, jo, lai varētu ko modelēt uz priekšu, ir jāzina tendences. Šis jaunākais materiāls ir ļoti labs, jo, pamatojoties uz to, var beidzot ko darīt. Līdz šim neviena kvalitatīva kartogrāfiskā materiāla, lai iesāktu konkrētu rīcību, nebija," teic Urtāne, piebilstot, ka visideālākajā variantā gan šādu pētījumu bija jāveic kādai zinātniski pētnieciskai iestādei vai universitātei, kas ir neatkarīga un kuras viedokli neietekmē politiski procesi.

Kopumā gan runāšana attiecībā uz šo jautājumu ir visai abstrakta, un, ja likumdošanu grib veidot uz šāda pamata, rezultāti būs adekvāti, spriež ministrijas pārstāve. "Mēs gribētu, lai būtu nacionālā plānojuma sadaļa par piekrasti un lai tur būtu pateiktas valsts intereses un politika – kā to apdzīvotību piekrastē attīstīt. Ko aizsargāt un ko ļaut, lai jūra ieskalo iekšā. Jo skaidrs, ka visu piekrasti mēs nenorobežosim un dambi neuzcelsim. Diemžēl mums nav saraksta, kas ir risks un kā to iedalīt pa grupām. Kamēr valdība neliks kādam to visu izdarīt, nekas nenotiks. Diemžēl parastais veids, kad uzsāk likuma grozījumus, ir tad, kad kaut kas jau ir atgadījies."

Pašvaldībām jābūt ar stingru mugurkaulu

RAPLM pārstāve domā, ka vietējie iedzīvotāji pietiekami atbildīgi attiecas pret šo problēmu un viņiem ir pilnīgs priekšstats par to, kas notiek tādā teritorijā. Taču tie, kas piekrastē ir nopirkuši zemes, bet tur nedzīvo, – par viņu atbildīgumu nevar būt ne runas. "Ja neviens strikti neierobežos un nenoteiks konkrētus metrus, kur neko nedrīkst darīt ciematu un pilsētu teritorijās (ārpus apdzīvotām vietām ir jau iepriekšminētie 300 metri), tad tur noteikti būs vērojama patvaļa. Pašvaldībai jābūt stingrai pret tiem, kas grib iespiesties un būvēties, bet šobrīd šī stingrība neparādās. Tie, kas spekulē ar šiem nekustamajiem īpašumiem piekrastē, izmanto visādus līdzekļus – pat īsteno nelikumīgo būvniecību. Lai gan ir pašvaldības, kas arī šādos apstākļos spēj tikt galā, – tas atkarīgs no vietējiem politiķiem," atzīst Urtāne.

Taču kopumā šī problēma ir atstāta pašvaldību ziņā, tai skaitā arī civilā aizsardzība, kas ir visai vāji nodrošināta – pat Rīgas pilsētā. Ir izstrādāts civilās aizsardzības valsts plāns – vispārējs dokuments, kas pasaka, kādi ir risku veidi, bet likumdošanā nekādu reglamentējumu nav. Neviens būtībā par šo jautājumu nopietni nav domājis – kaut vai par plūdiem. "Mēs brīnāmies, kāpēc liela daļa Jelgavas ir applūdusi, jo pretplūdu aizsardzības būves pilsētai nav uzceltas līdz galam (darbi ir iesākti, bet pamesti). Tas pats attiecas uz piekrasti. Ja pašvaldībai ir par to jārūpējas, tai vajadzētu plānveidīgi pie tā strādāt. Bet, tā kā nav naudas un ir daudzas citas atrunas, tas nenotiek."

Jāaizsargā apdzīvotās vietas

Efektīvākais veids, kā attīstīties piekrastei, būtu apdzīvoto vietu aizsargāšana. Arī Dānijā notiekošo, kur situācija ir līdzīga attiecībā uz "neapdzīvotām" teritorijām, var raksturot ar vārdiem "slīcēja glābšana ir paša rokās". "Ja mēs izveidosim izklaidus apbūvi gar jūrmalu, mēs nekādā veidā nevarēsim to aizsargāt, jo tas viss maksās milzīgas summas. Un tad rodas jautājums – vai par to jāmaksā pagasta iedzīvotājiem vai arī tam, kas tur grib māju uzbūvēt?" vaicā Urtāne.

Ja runā par zaudējumiem, tos parasti aprēķina vietvaras pēc plūdiem un iesniedz RAPLM, lai atgūtu (kaut daļēji) zaudējumus, un ik gadu valsts budžetā tiek ieplānoti līdzekļi stihisku nelaimju kompensācijām. Faktiski var teikt, ka darbojas sistēma "uz pieprasījumu" – kurš ātrāk iesniedz un kam labāk uzrakstīts pamatojums, tam ir cerības saņemt kompensāciju.

RAPLM pārstāve uzsver, ka piekrastei ir jābūt nacionālas nozīmes vērtībai un tās attīstība ir ne tikai jāaizliedz, bet jāregulē. "Lai neveidotos tāda aina, kā braucot virzienā uz Enguri, kur redzama vienlaidus apbūve gar žogu un jūra it kā ir un it kā nav. Jo zemes tur ir sadalītas un pārdalītas simtām reižu un to īpašnieki pa lielākai daļai tur nedzīvo un arī netaisās dzīvot. Ir vajadzīga valsts griba, lai īpašnieku darbības kaut kā regulētu. Vai nav par vēlu? Šobrīd situācija nav tik slikta. Bet, kad sāksies visa būvniecība, kas tur ir ieplānota, – kā tad tur izskatīsies?! Šobrīd ir tikai vēlme celt."

Problēmas apkopo Kaltenes memorandā

Piekrastes pašvaldību apvienība (PPA), kas darbojas "zem" Latvijas Pašvaldību savienības (LPS), apvieno 25 pašvaldības un darbojas jau četrus gadus. Apkopojot šajā laikā paveikto, pērn gada nogalē tika pieņemts Kaltenes memorands (sanāksme notika Kaltenē), nosakot – kuras problēmas attiecībā uz piekrastes zonu nav atrisinātas. "Kaut kas jau ir risināts, bet, kad lēmumiem ir jānonāk līdz izpildei, tie ieķeras un rezultāta nav. Pat tad, kad valdība apgalvo, ka viss ir, līdz "dabai" tas nenonāk. Šobrīd šo PPA dokumentu esam aizsūtījuši uz Ministru kabinetu (MK), un premjers Ivars Godmanis ir izskatījis to, atzīmējot punktus, par kuriem vajadzētu tikt skaidrībā," stāsta LPS padomnieks teritoriālās attīstības jautājumos Jānis Piešiņš.

Arī viņš min darba grupu, kas šobrīd veido informatīvu ziņojumu par problēmām piekrastē, kas traucē pašvaldību attīstību. Pagājušonedēļ notika kārtējā darba grupas sanāksme, un tagad atliek tikai uzrakstīt pēdējo variantu un nodot MK izskatīšanai un akceptēšanai. Piešiņš min būtiskākos jautājumus: 1) jāatzīst, ka piekraste ir nacionālas nozīmes bagātība un tai ir jāpievērš īpaša uzmanība. Jāņem vērā, ka šobrīd ir liels spiediens uz vairākiem piekrastes rajoniem – īpaši ap Rīgu, un tā nav parasta situācija; 2) jāiekļauj šis jautājums izstrādājamajā valsts attīstības stratēģijā.

Vai tas ir risinājums? Nē, bet solis uz to pusi gan, un reāli rezultāti varētu būt pēc četriem pieciem gadiem.

Kam pieder pludmale?

Runājot par īpašumtiesībām – saskaņā ar Civillikumu piekraste piekrīt valstij. Tas gan ir teorētiski, bet ne praktiski. Piešiņš atceras, ka savulaik Veselības ministrija gaidījusi 1. maiju, kad sākās peldsezona, un sodīja tās pašvaldības, kas nebija sakārtojušas pludmali. Bet – tā taču nav pašvaldības teritorija. Tad – kā var sodīt to, kas nav īpašnieks? Vai arī – Jūrmalai tika piešķirts pludmales "kvalitātes sertifikāts" Zilais karogs. Taču atkal – faktiski šī kustība ir nelegāla, jo pašvaldība rīkojas ne ar savu īpašumu.

Pirms trim gadiem jau sāka izstrādāt koncepcijas, nosakot, kam galu galā pludmale pieder. Sākotnēji "acis vērstas" uz valsti Finanšu ministrijas (FM) personā. FM pret to iebilda. Otra koncepcija paredzēja, ka šī teritorija jānodod RAPLM, kas tālāk to "pasniedz" pašvaldībām. Arī šo variantu "noairēja". Tad tapa trešais piegājiens. Bet pa to laiku jau bija izpētīts, kam zeme īsti pieder. Izrādījās, ka lielākā daļa ir valsts, daļa pašvaldību un pat privātpersonu (pirms kara piešķirtās teritorijas, kuras tagad sakarā ar pludmales zonas izskalošanu ir pilnībā nonākušas šo privātpersonu rokās). (Skaidrs, ka šo 500 kilometru garo joslu uzmērīt ir ļoti dārgi, tāpēc vajag atvieglot procedūru, lai to varētu ierakstīt Zemesgrāmatā.)

Atgriežoties pie trešās koncepcijas – tā ir tikpat kā gatava, un MK to drīzumā varētu izskatīt. Kā būs, nevar pateikt, jo tur "apakšā" ir liela nauda. Bet atkāpties nevar, un tas ir dzīvības un nāves jautājums, jo – ja nav īpašnieka, nav kārtības, uzsver Piešiņš.

Būs sabiedriskie vides inspektori

Taču bez šiem jautājumiem ir vēl citi, piemēram, par nelikumīgo būvniecību, kāpu izbraukāšanu. Lai gan neviens no Kaltenes memoranda jautājumiem nav novests līdz galam, ļoti cerams, ka viens tomēr izkustēsies no nulles punkta – tā ir problēma ar sabiedriskajiem vides inspektoriem. Ir paredzēts, ka viņiem būs tiesības sodīt tos vadītājus, kas izbraukā kāpas (turklāt uzlikt sodu arī tad, ja automašīnas īpašnieka nav klāt). Šobrīd ir izstrādāta inspektoru apmācības programma, un iespējams, ka līdz peldsezonas sākumam viņi jau sāks darboties.

Attiecībā uz to, vai jābaidās no tā, ka kādu ceļu ieskalo jūrā, – Piešiņš uzskata, ka tā nav milzīga problēma. Jo tā jau bijis vienmēr un nav iespējams izveidot gar visu piekrasti aizsargbūves. Turklāt šādas būves reti kad ir efektīvas. "Ar dabas procesiem nav vērts cīnīties, bet tie ir jāņem vērā. Mūri un dambji – tādā veidā mēs varam pazaudēt dabisko krastu," ir pārliecināts LPS pārstāvis.

 

Bezdarbnieks – joprojām pieprasīta «profesija»

Elizabete Magone, Žurnāls "Nedēļa"  02/28/08    Kādu laiku bezdarbnieka statusa un pabalsta iegūšana bija pietiekami vienkārša, lai nestrādāt šķistu izdevīgāk nekā nopūlēties ar jauna darba meklējumiem. Tagad likumi un noteikumi kļuvuši nedaudz bargāki, tāpēc Nedēļa skaidro, vai un kā mainījušās bezdarba tendences.

Kādreizējo deviņu mēnešu vietā minimālais apdrošināšanas periods jeb laiks, kas jānostrādā, lai iegūtu tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu, nu ir viens gads. Mainīts arī šā pabalsta izmaksas ilgums, kas kopš šā gada atkarīgs no apdrošināšanas stāža. Ja sociālās apdrošināšanas stāžs bijis no viena līdz deviņiem gadiem, pabalsta saņemšanas ilgums būs četri mēneši. Saņemtā summa pirmajos divos mēnešos būs 100% apmērā no piešķirtā pabalsta, bet pēdējos divos mēnešos – 75% apmērā. Savukārt, ja apdrošināšanas stāžs ir desmit līdz 19 gadu, bezdarbnieka "stipendija" tiks izmaksāta sešus mēnešus. Pabalsta apjoms attiecīgi pirmajos divos mēnešos būs 100%, nākamajos divos – 75%, bet pēdējos divos – 50% apmērā no piešķirtā pabalsta apjoma. Bet, ja cilvēks bijis nodarbināts 20 un vairāk gadu, tad bezdarbnieka pabalsts viņam pienākas deviņus mēnešus, pirmajos trīs saņemot 100%, nākamajos trīs – 75%, bet pēdējos trīs – 50% no piešķirtā pabalsta.

Plānots, ka no nākamā gada 1. janvāra likums tiks papildināts ar jaunu normu, kas noteiks, ka personai ir pienākums atmaksāt saņemtā bezdarbnieka pabalsta summu, ja tā būs iegūta laikā, kad cilvēks bijis nepamatoti atbrīvots no darba un pēc tam saskaņā ar tiesas spriedumu tajā atjaunots, saņemot atlīdzību par piespiedu darba kavējumu.

Uzdoties par bezdarbnieku tagad ir arī daudz grūtāk tāpēc, ka visiem Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) uzskaitē esošajiem darba meklētājiem regulāri jāpilda individuālie darba meklēšanas plāni. Proti, katru mēnesi bezdarbniekam jāsavāc noteikts skaits darba devēju parakstu, kas apliecina, ka viņi atteikušies dot darbu konkrētajai personai. Ja paraksti netiks savākti, bezdarbnieka statusu nepiešķirs. Lai gan sākotnēji var šķist, ka parakstus viegli viltot vai kā citādi tos iespējams iegūt negodīgā veidā, speciālisti uzskata, ka šāda mānīšanās ir tikai laika jautājums: agri vai vēlu fiktīvie darba nedevēji aptrūksies.

Bezdarbs pieaug minimāli

Saskaņā ar NVA datiem pērn decembrī bezdarbs Latvijā sasniedzis 4,9%, kas ir par 0,1 procentpunktu vairāk nekā mēneša sākumā. NVA uzskaitē decembra sākumā bija 51 660, bet decembra beigās – 52 321 bezdarbnieks. Nemainīgi augstākais bezdarba līmenis saglabājas Latgales reģionā, bet vismazākais tas ir Vidzemē. Ekonomiste Raita Karnīte šo nelielo bezdarba pieaugumu komentē kā rādītāju, ka ekonomiskā situācija valstī stabilizējas un darba tirgū iezīmējas pozitīvas tendences.

Vienlaikus bezdarba līmenis teju piecu procentu apmērā strauji augošai ekonomikai tomēr neesot pārāk glaimojošs. Atsevišķām nozarēm, piemēram, būvniecībai, jādomā par restrukturizāciju, jo sakarā ar pārmaiņām tajā savu darbību pārtrauks daudzas nelielas firmas, kuru darbinieki būs spiesti meklēt jaunu darbu, un tādējādi bezdarba līmenis vēl palielināsies. Karnīte prognozē, ka bezdarba pieaugumu valstī ietekmēs divi faktori: pieprasījuma samazināšanās, kā arī fakts, ka Latvijā atgriezušies daudzi no tiem, kas savulaik devās peļņā uz Īriju, Angliju un citām valstīm.

Tēriņi palielinās

NVA Nodarbinātības pakalpojumu un attīstības departamenta direktore Ilona Jurševska informē, ka šogad aģentūras aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem no valsts pamatbudžeta plānots tērēt 10,7 miljonus latu. Pērn šim mērķim tērēti 7,9 miljoni. Arī Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras apkopotā statistika liecina, ka bezdarbnieku pabalsta apmēriem ir tendence pieaugt. Ja 2006. gada decembrī vidējais to apjoms bija 90,62 lati, tad pērn decembrī – 128,55 lati. Tajā pašā laikā pabalstu saņēmēju skaits samazinājies: 2006. gada decembrī valsts "stipendiju" saņēma 33 923, bet 2007. gada decembrī – 29 983 cilvēki.

Nedēļas uzrunātie NVA reģionālo filiāļu pārstāvji atzīst, ka, palielinoties ekonomiskajai krīzei valstī, pieaug arī bezdarbnieku skaits. Šajā ziņā līdere ir galvaspilsēta, otrajā vietā seko Rēzeknes filiāle. Tās vadītāja Ināra Šindarjova atzīst, ka šā gada pirmajos mēnešos bezdarbnieku daudzums atkal ir pavairojies. Tas saistīts gan ar individuālo darba meklēšanas plānu ieviešanu (daudzi esot pametuši bezdarbniekus, jo bijuši par slinku, lai uzrunātu darba devējus, meklējot darbu), gan ar štatu samazināšanu lielākajos uzņēmumos.

"Ekonomiskā krīze ir skārusi arī mūsu pilsētu. Lielie uzņēmumi samazina darbinieku skaitu, ievieš jaunas tehnoloģijas, kas aizstāj cilvēkus. Ja vēl pirms mēneša varēja teikt, ka Rēzeknē bez darba bija tikai tie, kas nemaz negrib strādāt, tad tagad bezdarbnieku rindās ir daudz to, kuri nevar atrast sev piemērotu darbu," stāsta Šindarjova. No teju 5000 pilsētā un rajonā reģistrētajiem bezdarbniekiem (februārī Rēzeknē reģistrēti 1443, bet Rēzeknes rajonā 3162 darba meklētāji) aptuveni pusei nav nekādas profesijas. Pieprasītākās vakances pilsētā ir pārdevēji, palīgstrādnieki, autovadītāji, atslēdznieki utt. Bezdarbniekiem ar augstāko izglītību darbu Rēzeknē vai tās rajonā atrast nav tikpat kā nekādu izredžu. Labākajā gadījumā šie cilvēki domājot par pārcelšanos uz Rīgu, sliktākajā – par pārcelšanos uz citu valsti.

Runājot par bezdarbnieku mācībām, Šindarjova atzīst, ka kopš šā gada kursi tiks rīkoti tikai pieprasītākajām profesijām: "No 1. janvāra vairs neapmācām tās profesijas, kurām nav pieprasījuma. Piemēram, ja pilsētā nav reģistrētas frizieru vakances, šādus kursus nerīkojam." Februāra sākumā Rēzeknes filiālē bija dati par 123 vakancēm.

Vairojas nelegāli strādājošo skaits

Pērn Valsts darba inspekcija (VDI), pārbaudot 3987 uzņēmumus, atklājusi 2846 nelegāli nodarbinātos, kas ir par 37% vairāk nekā 2006. gadā, kad tika konstatēti 1802 nodarbinātie bez rakstveida darba līgumiem. 2007. gada laikā par nelegālu nodarbināšanu pie administratīvās atbildības saukti kopumā 836 darba devēji. Soda naudās iekasēti 100 689 lati. VDI sadarbībā ar NVA atklājusi arī 22 nodarbinātos bez rakstveida darba līgumiem, kuri vienlaikus bija reģistrējušies kā bezdarbnieki. Šīm personām bezdarbnieka statuss ir anulēts.

Nevēlēšanās strādāt un pašapziņas trūkums ir galvenie iemesli, kāpēc bezdarbnieki kavējas aktīvi iesaistīties darba tirgū. Uzņēmuma A. W. Olsen & Partners veiktajā pētījumā Komunikāciju problēmas, kas kavē darba attiecību uzsākšanu potenciālo darba devēju un pirmspensijas vecuma, kā arī ilgstošo bezdarbnieku starpā secināts, ka 77% aptaujāto uzņēmēju piekrīt, ka bezdarbnieki nav pietiekami aktīvi, meklējot darbu, un gandrīz tikpat daudzi – 76% – respondenti apstiprina, ka liela daļa bez darba palikušo nemaz nevēlas strādāt, bet gan saņemt bezdarbnieka pabalstu un cita veida palīdzību. Zīmīgi, ka šādam uzskatam piekrīt arī puse aptaujāto bezdarbnieku.

Pētījumā izvirzītajam darba devēju atzinumam, ka nav vērts pieņemt darbā un apmācīt cilvēku, kuram līdz pensijas vecuma sasniegšanai palikuši mazāk nekā pieci gadi, piekrīt 75% bezdarbnieku. Uzņēmēji – potenciālie darba devēji – šādam apgalvojumam piekrīt ievērojami retāk – 42%.

Pētījuma dalībnieku viedokļi liecina, ka uzņēmēji labprāt vēlas pieņemt darbā pirmspensijas vecuma cilvēkus, jo viņi ir atbildīgi un lojāli pret veicamo darbu. Tomēr gan bezdarbnieki, gan uzņēmēji atzīst, ka pirmspensijas vecuma darbiniekiem ir zemākas prasības pret darbu, kas ir saistīts ar zemu pašnovērtējumu un pašapziņu, līdz ar to arī piedāvātais atalgojums ir zemāks.

Pētījumā piedalījās 400 pirmspensijas vecuma bezdarbnieku, kam līdz pensionēšanās vecuma sasniegšanai palika mazāk nekā pieci gadi, 100 ilgstošie bezdarbnieki, kas nestrādā vairāk nekā gadu, un 100 uzņēmēji – potenciālie darba devēji – no Rīgas, Rēzeknes, Bauskas, Ventspils un Cēsu reģiona.

***

15 profesijas, kurās 2007. gada 31. decembrī bija lielākais reģistrēto bezdarbnieku skaits

Palīgstrādnieks 4231 Mazumtirdzniecības veikala pārdevējs 3866 Apkopējs 1635 Pavārs 913 Automobiļa vadītājs 887 Gadījuma darbu strādnieks 838 Šuvējs 769 Lauksaimniecības palīgstrādnieks 752 Sētnieks 709 Grāmatvedis 708 Celtnieks 626 Traktora vadītājs 554 Kokapstrādes operators 514 Pastnieks 513 Sargs 469

***

NVA reģistrētās visvairāk pieteiktās vakances (uz 10.01.2008.)

Celtnieks 854 Metinātājs 756 Pārdevējs 704 Namdaris 623 Betonētājs 54 Mūrnieks 552 Apmetējs 75 Krāsotājs 470 Kravas auto vadītājs 432 Atslēdznieks/autoatslēdznieks 424 Palīgstrādnieks 405 Pavārs 328 Apsargs 307 Apdares darbu strādnieks 288 Apkopējs 288 Santehniķis 285 Krāvējs 252 Sētnieks 248 Kuģu remonta atslēdznieks 239

 

Viedoklis: Labticīgie latvieši

Kristiāna Lapiņa,  Apollo  02/28/08    Būt labticīgam visumā nav slikti. Paturēt prātā, ka cilvēkiem reizēm piemīt labas īpašības, ir noderīgi, sevišķi tajos brīžos, kad zūd ticība fundamentālā mērogā. Tomēr dažreiz liekas, ka labticība pāraug idiotismā, kas pēc tam tiek definēts kā nespēja pieļaut kaut kādas aizdomas vai iedomāties, ka kaut kas nenotiek, kā vajag.

Tas nepavisam nav dīvaini valstī, kur likumi paredz lielas iespējas manipulācijām jau gadiem ilgi. Tās gan tiek dēvētas par «robiem likumdošanā» un tiek pasniegtas kā ieilgusi neveiksme, ko dīvainu apstākļu sakritības dēļ nav izdevies līdz šim novērst. Tas attiecas gan uz pašu likumdošanu, gan arī uz darbībām, kuras šo nosacījumu dēļ kļūst iespējamas.

Pietiek ar vienu šoreiz uz daudziem cilvēkiem attiecināmu piemēru — joprojām pastāv iespēja manipulēt ar īpašumu, kuru var iegādāties, bet nereģistrēt un vilcināties bezgalīgi ilgi. Desmit gadus. Tā ir lieliska iespēja nemaksāt nodokļus. Vismaz līdz brīdim, kamēr tiek sākta tiesvedība.

Varbūt ir vērts atgādināt sabiedrībai par tām ēkām Rīgā, ko savulaik Rīgas Dome atpirka no bijušajiem īpašniekiem, bet sarežģīto krāpniecisko shēmu dēļ tās joprojām ir «pakārušās gaisā», un iedzīvotāji ar bažām gaida katru nākamo tiesas sēdi, jo jūtas noraizējušies par savu mājvietu turpmāko likteni. Iedomāties, ka Domes cilvēki nav bijuši iesaistīti šajos darījumos, ir absurdi. Ja Amerika kungs saka, ka viņš zina, kas notiek ar dokumentiem, kuri aizkavējas vai pazūd, vai ka tas nav vispār iespējams — jāsaka, ka viņš rūgti maldās vai arī tagadējie domnieki dzīvo tajās pašās labticīgajās ilūzijās, kuras atkal un atkal sagrauj nelietīgā dzīve. Savukārt paša mēra izteikums, ka «Dome darbojas likuma noteiktos ietvaros…, bet acīmredzot ir jādara vairāk», izraisa vieglu skepsi, gluži tāpat kā apgalvojums, ka audita darbs tiks aktivizēts. Starp citu, pēc tik masveidīgas un tendenciozas kustības partijās un amatos, kas ir orientētas uz vēlētāju simpātiju saglabāšanu, zūd jebkuras šaubas par korupcijas pastāvēšanu.

Rīgas Dome ir un pagaidām paliek iestāde, kas īpaši izceļas ar iespējām veikt plaša mēroga manipulācijas, un nav nekāds brīnums, ka pilsoņi, kuri ir labi informēti, rautin raujas uz turieni. Savukārt iedomāties, ka institūcijā, kura tiešā veidā nodarbojas ar īpašumu lietām un veic liela mēroga dažādus darījumus Rīgas pilsētā, nebūs neviena, kam kārosies vairāk, nekā rakstīts uz papīra, ir visai absurdi.

Mūsu valsts īpaši izceļas ar to, ka vieni un tie paši cilvēki nodarbojas ar politiku un mēģina realizēt savas ekonomiskās intereses. Pie šā slēdziena nonākuši visi, kas mēģinājuši saprast Latvijas politiskās un ekonomiskās darbības principus.

Risinājums ir tikai viens — lai mēs neiekultos nepatikšanās atkal un atkal, jālikvidē iespējas apvienot šīs intereses. Kamēr tas izdodas, mēs visi esam zaudētāji.

Godīgi sakot, tas mazliet atgādina Darela aprakstīto Argentīnas ierēdniecību, kur katrs mazais «garsijēns» šķietami ir piedzimis ar gumijas zīmodziņu rokā, bet diemžēl viņš nespēj to sākt izmantot bez noteiktas naudas summas. Ir neiespējami mainīt nelietīgus cilvēkus, bet ir iespējams iztikt bez labticīga idiotisma, kas īpaši aktualizējas pirms vēlēšanām.

Starp citu, drīz būs Lieldienas. Mums visiem būs iespējas novērtēt kārtējo Domes aktivitāšu izpausmi, piemēram, cik maksā finiera ola pilsētas parkā vai kas cits — kas nu pilsētas tēviem būs licies atbilstošs. Ar nepacietību gaidīsim.

 

Dolāra un eiro attiecību kārtējā rekorda sekas

Juris Paiders,  NRA  02/29/08    Šonedēļ pasaules finanšu tirgi sasniedza kārtējo rekordu ASV dolāra un eiro savstarpējā attiecībā.

Pirmoreiz vēsturē par vienu eiro var iegādāties 1,5 dolārus. Vienlaikus naftas cenas sasniedza savu vēsturisko maksimumu, pārsniedzot 100 dolāru par vienu barelu.

Lai gan vienkāršo cilvēku globālas pārmaiņas var neskart tieši, taču globālajā tirgū notiekošo pastarpināti sajutīs ikviens no mums. Vispirms dolāra kursa samazināšanās ir smags trieciens tranzīta un eksporta nozarēm, kurās norēķinos izmanto ASV dolāru. Pirmām kārtām tas skar tranzīta nozari un biznesu ar Krieviju. Tradicionāli ilgtermiņa kontrakti tranzīta nozarē tiek slēgti ASV dolāros. Tā kā lats ir cieši piesaistīts pie eiro, dolāra kursam krītot pret eiro, samazinās arī dolāra attiecībā pret latu. Savukārt, ja ilgtermiņa līgumos preču un pakalpojumu cenas ir noteiktas dolāros, tad dolāra kritums nozīmē, ka latu izteiksmē ieņēmumi ir arvien mazāki. Latvijas tranzīta un eksporta uzņēmumiem pamatizdevumi ir latos. Tās ir algas, nodokļi, samaksa par ostu pakalpojumiem, īre, elektrība un citi komunālie maksājumi utt. Ja ieņēmumi ir dolāros, tad tas nozīmē, ka latu izteiksmē ieņēmumi samazinās, bet izdevumi latos turpina pieaugt. Latvijā ir 16% inflācija gada laikā, aug gan cenas, gan izmaksas, gan arī ir jāceļ algas. Dolāra kritums smagi skar tranzīta nozares peļņas iespējas. Kamēr valdība gudro par eksporta veicināšanas programmu, globālās pārmaiņas darbojas pilnīgi pretēji.

Tranzīta bizness vēl pirms dažiem gadiem nevēlējās neko mainīt. Ideju atteikties no ASV dolāriem naftas biznesa norēķinos vēl pirms savas gāšanas paguva izteikt bijušais Irākas diktators Sadāms Huseins. Tolaik ideju norēķinos nomainīt dolārus pret eiro pat plaši neapsprieda. Tagad tranzīta uzņēmumu vadītāji gan Latvijā, gan Krievijā sarunās sāk piedāvāt svaigas idejas, lai valūtas riskus uzlabotu. Kā, atbildot uz Neatkarīgās jautājumu, paskaidroja akciju sabiedrības Ventspils nafta valdes priekšsēdētāja Olga Pētersone, viens no virzieniem, kā mazināt valūtas riskus attiecībā uz eiro un dolāru svārstībām, varētu būt attiecībās ar Krieviju pāriet uz norēķiniem Krievijas rubļos. Šādas idejas jau tiek apspriestas, taču tik radikāla reforma nav tuvāko mēnešu jautājums.

Tomēr lielākā daļa Latvijas eksportētāju savu produkciju pārdod Eiropas Savienības valstīs un līdz ar to šo eksporta virzienu dolāra svārstības tiešā formā neizjutīs. Šai grupai daudz lielākas problēmas rada Latvijas inflācija un naftas cenu kāpums. Naftas cenas transformējas degvielas cenās, un arī degvielas cenas Latvijas benzīntankos ir sasniegušas ļoti nepatīkamu maksimumu.

Viens no galvenajiem dolāra kursa krišanas cēloņiem ir globālās bažas par ekonomiskās krīzes sākšanos ASV. Latvijas ekonomiskie sakari ar ASV nav tik nozīmīgi, lai Latviju krīze ASV ietekmētu ļoti būtiski. Taču Latvijas partnervalstis, Latvijas galvenie eksporta tirgi, ir ļoti cieši saistīti ar ASV. Krīze ASV un netipiski augstais eiro kurss var radīt krīzi arī lielāko ES dalībvalstu ekonomikā. Ražošana Eiropā īpaši eiro zonā kļūst arvien dārgāka, un dolāra vājums jau sāk izpausties kā kapitāla bēgšana no dārgākajām ES valstīm. Vācijā Nokia, Siemens un citi giganti slēdz rūpnīcas, lai pārceltu tās uz valstīm ar lētāku darbaspēku un nodokļu izmaksām. Tiklīdz lielajās Eiropas valstīs sāksies krīze, tā izpaudīsies kā būvniecības apjomu samazināšanās. Ja Vācijā, Lielbritānijā samazināsies māju celtniecība, tad to izjutīsim arī mēs, jo samazināsies arī pieprasījums pēc Latvijas kokmateriāliem, un tad krīze skars Latvijas ekonomiku.

 

Vai tirgū ieplūdīs daudz lētu dzīvokļu. Ekspertu viedokļi

Apollo  02/29/08    Jau ziņojām, ka 27. februārī laikrakstā Bizness& Baltija tika publicēts «Skonto būves» prezidenta Guntia Rāvja viedoklis par to, ka gada beigās Latvijā nekustamo īpašumu tirgū varētu parādīties ļoti daudz lētu dzīvokļu. Uzņēmējs savas prognozes balsta uz to, ka 2007. gadā bankas ir sadevušas kaudzēm kredītus, līdz ar to 2008. centīsies atbrīvoties no maksāt nespējīgiem klientiem. Portāls «Apollo» aptaujāja šīs nozares speciālistus, vēloties noskaidrot viņu viedokli par šādas situācijas iespējamību un nākotnes prognozēm īpašumu tirgus attīstībā.

Aigars Zariņš, SIA «Balsts» valdes priekšsēdētājs:

Manuprāt, nav nekāda pamata šādam situācijas pavērsienam, jo, pirmkārt, lielākā daļa kredītņēmēju ir gala patērētāji un viņi ir ieinteresēti īpašumu paturēt un noteikti mēģinās samazināt izmaksas uz citu preču rēķina, lai spētu atmaksāt kredītu. Otrkārt, iedzīvotāju maksātspēja turpina pieaugt. Treškārt, arī bankas ir ieinteresētas saglabāt savus biznesa apjomus un izrādīs pretimnākšanu jebkuram kredītņēmējiem un tiks meklēti dažādi risinājumi, kā saglabāt iegādāto īpašumu un stabilizēt aizņēmēja maksātspēju.

Protams, šogad pieaugs to cilvēku skaits, kuri nespēs atmaksāt kredītus, taču jāņem vērā tas, ka to hipotekāro kredītu, kas tiek atgūts ar piedziņas metodēm, apjoma īpatsvars nav ļoti liels (līdz 3% no kopējā apjoma). Mēs prognozējam, ka problemātisko kredītu apjoms šī gada laikā pieaugs, varbūt pat 2-3 reizes. Tās ir tikai loģiskas sekas neapdomīgam aizņemšanās bumam. Uzskatām, ka izsolēs piedāvāto īpašumu skaits nebūs masveidīgs, kā minēja Rāvja kungs.

Nekustamā īpašuma tirgū esošās pazīmes liecina par to, ka situācija stabilizējas un tas ir viennozīmīgi pozitīvi. Arī potenciālo pircēju interese pieaug. Ir viens  būtisks bremzējošais faktors – sabiedriskajā telpā ir pārāk daudz negatīvu pieņēmumu par nekustamo īpašumu tirgu.

Tirgus attīstībai jābūt stabilai, krasas pārmaiņas var negatīvi ietekmēt ekonomisko situāciju valstī. Tendenciozas informācijas izplatīšanas mērķis nav saprotams, jo tā var izraisīt tikai nepamatotas šaubas un neizpratni jebkura tirgus dalībnieka acīs.

Uģis Stīpnieks, Nekustamo īpašumu projektu attīstības asociācijas direktors:

Jautājums par to, vai parādīsies daudz lētu dzīvokļu, ir slidens, jo šeit runa ir par to, ko cilvēki saprot ar vārdu daudz. Nenoliedzami tirgū ieplūdīs šādi atsavinātie dzīvokļi, un to būs vairāk kā pirms tam - tie var būt arī 10 - 100 reizes vairāk kā līdz šim. Tas ir likumsakarīgi. Cilvēkiem, kuri ir paņēmuši kredītu, bet nespēj to maksāt, īpašums tiek atsavināts. Tomēr, es negaidu neko katastrofālu, jo tā notiek visās pasaules valstīs.

Ja runājam par to, būs krīze vai nebūs, tad varam salīdzināt kaut vai Latvijas situāciju ar Igauniju. Rīgā šobrīd salīdzinājumā ar Tallinu uz vienu iedzīvotāju ir par 3 - 6 kv.m mazāk dzīvojamās platības, kas nozīmē, ka Latvijā šobrīd ir dzīvokļu deficīts, bet cilvēkiem ir nepieciešama dzīvojamā platība.

 

Sīkzvejnieki pieprasa apturēt genocīdu

Imants Vīksne,  NRA  03/01/08    Mazie zvejnieki pieprasa nekavējoties pārskatīt viņu darbību reglamentējošos noteikumus, uzskatot tos par klaji diskriminējošiem un vērstiem uz nozares iznīcināšanu.

Zvejas nozari savās rokās pārņēmuši zemnieki, politiķi un makšķernieki, un viņu mērķis ir izskaust piekrastes zvejniecību – līdzīgi kā tas Latvijā jau izdarīts ar cukurrūpniecību. Aptuveni šāds ir piekrastes zvejnieku viedoklis, un, cik noprotams, viņu ideoloģiskie pretinieki to arī nenoliedz. Svarīgāka par sīko zvejnieku pastāvēšanu ir zivju resursu vairošana un makšķernieku interešu lobēšana.

Pašlaik trauksmes zvanus skandē Rietumkurzemes zvejnieki, kuri jūrā nav tikuši kopš 6. novembra. Zvejnieks Andris Dundurs skaidro, ka tajos retajos brīžos, kad nav spēkā kāds no neskaitāmajiem pašmāju vai Eiropas sagudrotajiem zvejas aizliegumiem, iestājas dabas liegums. Jūra ir tik vējaina, ka ar mazajām tupelītēm ieirties tajā patlaban nav iespējams. Savukārt aprīlī laivas būs jāliek atpakaļ pie pāļiem plekstu lieguma dēļ. Visa gada garumā zvejot iespējams labi ja divus mēnešus.

Valsts zivsaimniecības pārvaldes priekšnieks Normunds Riekstiņš šim secinājumam piekrīt, gan piebilstot: "Tas notiek zivju krājumu sargāšanas nolūkos, ne jau lai radītu zvejniekiem problēmas." Taču tās rodas automātiski. Saeimai adresētajā un visām atbildīgajām institūcijām pārsūtītajā zvejnieku vēstulē minētas neatliekami risināmās problēmas.

Pirmkārt, valdības noteikumi aizliedz zvejot ar tīkliem, kas ir augstāki par diviem metriem, kaut gan tik šauri tīkli rūpnieciski nemaz netiek ražoti. Otrkārt, zvejot atļauts, sākot no desmit metru dziļuma, kaut gan daudzos piekrastes jūrmalciemos tāds dziļums sasniedzams tikai divus kilometrus no krasta, bet mazās laiveles tik tālu nemaz nevar un nedrīkst ieairēties. Pēc zvejnieku domām, absurds ir arī zvejas tīklu dalījums zivju un reņģu tīklos. Reņģu tīkliem izsniedzamā kvota esot smieklīgi maza, kaut gan zivju ir daudz. Visu zivju esot daudz.

Jaunākais absurds, ar ko saskāries zvejnieks Harijs Pečaks, ir vietējā inspektora rīkojums visas zivis, kas izmēra dēļ nav ņemamas, no tīkliem izlasīt pirms atgriešanās krastā. "Cik stulbam gan jābūt cilvēkam, lai nesaprastu, ka Baltijas jūra nav zemnieku saimniecības zivju dīķis, kur četrus metru garajai airu laiviņai var izmest enkuru, iesēdināt tajā sievu baru un pāris stundu šķirot zivis." Zvejnieki par nepieņemamu uzskata arī to, ka lašveidīgo lieguma laikā viņiem aizliegts ķert citas zivis. Uzraudzītāji savukārt netic, ka zvejnieki tirgū pieprasītākās zivis laidīs atpakaļ ūdenī.

Patlaban ar savu interešu lobēšanu krietni labāk sokas zvejnieku oponentiem. Makšķernieku organizāciju seja Māris Olte nemaz nenoliedz, ka atbalsta sīko zvejnieku iznīdēšanu: "Tā ir nekontrolējama cilvēku grupa ar mazu ekonomisko atdevi. Nav dzirdēts arī, ka viņi nodarbotos ar zivju resursu atjaunošanu." Tikmēr zivsaimniecības oficiālajos dokumentos joprojām figurē tēze: "Piekrastes zveja ir viens no galvenajiem iedzīvotāju nodarbošanās veidiem Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes pagastos un pilsētās."

Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadītājs Guntis Blumbergs atzīst, ka konceptuāli tā tam arī vajadzētu palikt: "Piekrastes zveja ir jāatbalsta – jāatrod kompromiss starp abu pušu interesēm." Viņš sola, ka komisija rūpēsies, lai mazajiem zvejniekiem netiktu darīts pāri.

Tomēr skats uz nākotni zvejniekiem ir drūms – jaunie pārmantot tēvu arodu nevēlas. Galvas kļūst arvien sirmākas, ierobežojumu arvien vairāk, bet laivu – arvien mazāk. Pavasarī Andris Dundurs plāno sagriezt vienu no savām trim zvejas laivām – Lindu. Eiropas Savienība un Latvijas valsts par tās iznīcināšanu maksās amorālu kompensāciju.

Atbildīgās institūcijas gan ir apņēmušās labot dažas aplamības. N. Riekstiņš skaidro, ka zvejas noteikumos maksimālais tīklu augstums tiks palielināts līdz trim metriem. Svītrots tiks arī it kā kļūdas pēc ieviesies aizliegums veselu mēnesi zvejot trīs kilometru rādiusā ap upju grīvām. Tāpat tiek grozīts Administratīvo pārkāpumu kodekss, kurā pēdējā lasījumā Zemkopības ministrija iebīdīja drakoniskus sodus, kas ikvienu zvejnieku par vienu grāmatvedības pārkāpumu varētu novest līdz bankrotam.

Bet viss pārējais paliks pa vecam, arī zvejniekiem uzliktais pienākums mēnešiem ilgi sēdēt krastā, kamēr makšķernieki izklaidējas un maluzvejnieki zog.

Užavas zvejnieks Nikolajs Lode ar nožēlu atgādina: "Mums ir 530 kilometru gara krasta josla, neskaitāmi ezeri un upes, bet tirgos pārdod igauņu, lietuviešu, somu un zviedru zvejnieku lomus.

 

Algas augušas par 32%

BNS   02/29/08    Pagājušajā gadā Latvijā mēneša vidējā neto darba samaksa palielinājās par 32% salīdzinājumā ar 2006.gadu un bija 286 lati, ziņo Centrālā statistikas pārvalde. Mēneša vidējā bruto darba samaksa (pirms nodokļiem) pieaugusi līdz 398 latiem - par 31,5%. Tostarp sabiedriskajā sektorā pieaugums bija par 35,8% - no 351 līdz 477 latiem, bet privātajā sektorā - par 30,4% no 277 līdz 362 latiem. Pagājušā gada ceturtajā ceturksnī Latvijā saglabājās straujākais bruto darba samaksas pieaugums Baltijā salīdzinājumā ar 2006.gada attiecīgo laikposmu. Latvijā tā gada laikā pieaugusi par 29,8%, sasniedzot 635 eiro. 2007.gada ceturtajā ceturksnī Baltijā vislielākā bruto darba samaksa joprojām bija Igaunijā - 784 eiro, bet Lietuvā bijusi mazākā vidējā bruto darba samaksa - 594 eiro

 

Pērn dienestu zemā atalgojuma dēļ pametuši 157 karavīri

LETA  03/01/08    Pusēm vienojoties jeb pēc pašu vēlēšanās dienestu Bruņotajos spēkos pērn atstāja 157 karavīri, par atvaļināšanās motivāciju minot zemo atalgojumu, neapmierinošas sociālās garantijas un citus, tostarp arī personīgus, iemeslus.

Kopumā no dienesta Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) 2007. gadā atvaļinājās 309 karavīri, no kuriem 160 bija kareivji, 86 - instruktori un 63 virsnieku sastāva karavīri, informēja NBS komandiera personīgā štāba Preses daļas virsnieks kapteinis Normunds Stafeckis.

NBS Rekrutēšanas un atlases centrā anketu par pieteikšanos profesionālajā dienestā pērn aizpildīja 465 pretendenti, bet atlasi izturēja 343 karavīri.

Dienesta pildīšanai dažādās Bruņoto spēku vienībās pērn devās 296 karavīri, bet 47 uzsāka studijas Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā.

Stafeckis pastāstīja, ka visvairāk - 153 karavīri - pērn dienestu uzsāka Sauszemes spēkos, bet NBS Štāba bataljonā dienestu uzsāka 49 karavīri, Gaisa spēkos - 21 un Jūras spēkos - 16 karavīri.

Savukārt 2006. gadā profesionālajā dienestā iestājās 628 karavīri un atvaļinājās 368 karavīri, no kuriem 116 atvaļinājās pēc pašu vēlēšanās. Gadu iepriekš - 2005.gadā - profesionālo dienestu uzsāka 282 karavīri un atvaļinājās 185 karavīri, no kuriem 48 atvaļinājās pēc pašu vēlēšanās.

Patlaban NBS, kuri kā pirmie Baltijas jūras valstu reģionā 2007. gada 1. janvārī pārgāja uz personālsastāva komplektēšanu tikai ar profesionālā dienesta karavīriem, dienē vairāk nekā 4900 karavīru, no kuriem 871 jeb aptuveni 17,7% ir sievietes.

2006. gadā Bruņotajos spēkos dienēja aptuveni 4500, bet 2005. gadā - 4400 profesionālā dienesta karavīru.

 

 

Skolās, izglītībā un zinātnē...

 

 

Vardarbīgi izrēķinās arī meitenes

Liene Lote Grizāne, Druva  02/23/08    "Druvas" redzeslokā pagājušajā nedēļā nonāca mobilā tālruņa video ieraksts, kurā uzfilmēts materiāls, kā viena vidusskolas vecuma meitene nežēlīgi spārda otru, tai, guļošai zemē, vairākkārtīgi sperot pa vēderu un seju. Apkārt stāv jauniešu bariņš, kuri uz notiekošo vienkārši noraugās, un kāds vēl to visu uzdrošinās uzfilmēt. Šāds ieraksts klīst pa jauniešu rokām no viena mobilā telefona uz citu. Sajūsminās un stāsta katrs savu stāstu.

Šobrīd šis videomateriāls nodots Valsts policijas Cēsu rajona policijas pārvaldei, kura veiks izmeklēšanu.

Šokējoša ikdiena

Cēsu rajona policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks Jānis Goba atzīst, ka pēdējā laikā arvien vairāk sastopas ar šādu izrēķināšanos. Pie tam kautiņos nereti neiztiek bez skatītāju pulka un kāda, kurš to visu nolēmis arī uzfilmēt.

"Šogad jau bijis gadījums, kad skolēni nežēlīgi kaujas. Arī pērn bijis pāris šādu notikumu. Un jāsaka, ka arvien aktuālāka kļūst tieši meiteņu varmācīga izrēķināšanās," saka J. Goba un, jautāts, kas notiek ar aculieciniekiem un tiem, kuri skatus cenšas uzfilmēt, pauž: "Arī notikuma aculieciniekus saucam uz policijas iecirkni un lūdzam sniegt paskaidrojumus. Lielākoties skolēni atbild, ka filmējuši tādēļ, lai video ievietotu portālā draugiem.lv vai parādītu paziņām. Bet šajā gadījumā jāuzsver, ka filmētājs notikušajā ir iesaistīts kā līdzdalībnieks, persona, kura notikušo redzējusi un nav centusies apturēt. Nemaz nerunājot, ja iznākums ir letāls. Taču jāsaka - jaunieši nereti neaizdomājas par šādām sekām."

Jautājot, kādi visbiežāk ir iemesli šādai nežēlīgai cīņai vienam ar otru, rajona policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks atbild: "Iemesli visbiežāk ir personiski konflikti, meitenēm zēnu nesadalīšana, kā arī savstarpēja mazo grupējumu cīņa un izrēķināšanās."

To, ka lielākā daļa kautiņu nonāk līdz policijas redzeslokam, atzīst arī rajona policijas pārvaldes kārtības policijas biroja otrās nodaļas inspektors nepilngadīgo noziedzības jomā Aivars Lamberts un uzsver, ka īpaši nežēlīgi kaujas tieši meitenes.

"Diemžēl jaunieši ir iemācījušies konfliktus risināt varmācīgā ceļā. Turklāt viņiem ir izveidojusies sistēma notikušo iemūžināt galvenokārt telefonu videokamerās. Un šajā gadījumā droši vien jārunā par to, ka masu mediji to popularizē, aicinot nofilmēt un parādīt kuriozākos, neticamākos vai kādus vēl gadījumus. Bet jebkurā gadījumā uz aculiecinieka sirdsapziņas paliek tas, ka bijis vērotājs šādai vardarbībai," komentē A. Lamberts.

Arī Cēsu rajona slimnīcas traumatoloģiskās nodaļas vadītāja Anda Skrastiņa atzina, ka ik pa laikam tieši skolas vecuma jaunieši tiek ārstēti no gūtiem zilumiem un sistām brūcēm.

"Taču jāsaka, meiteņu kaušanās aktuāla kļuvusi tieši pēdējo trīs, četru mēnešu laikā. Iepriekš tas nebija tik izteikti. Mūsu jauniešu uzvedībā vērojama zvērīga rīcība, kas nav attaisnojama. Liela daļa skatījušies filmas un notiekošo neuztver reāli. Viņi nepadomā par to, ka šādi cilvēku var nosist vai nospārdīt," saka A. Skrastiņa.

Empātijas trūkums pret otra ciešanām

Runājot par vardarbību un jauniešu nežēlīgo izrēķināšanos vienam ar otru, psiholoģe Iveta Berķe atzīst, ka kaušanās un rēķinu kārtošana bijusi visos laikos. Jautājums, cik daudz par to runāja kādreiz un tagad.

"Ja agrāk uzbrūkoši pusaudži galvenokārt bija zēni, tad šobrīd fizisku agresivitāti izrāda arī meitenes, arī viņas iemācījušās šādu uzvedību, kura ļauj pakļaut un kontrolēt citus. Taču kopumā vērtējot šo situāciju, jāsaka - pusaudžu vecumposmā ikviens bērns izjūt psiholoģisku spiedienu, dažādas garastāvokļa maiņas, kā arī pārdzīvo iekšēju konfliktu starp to, kāds ir un kāds gribētu būt. Taču šo spiedienu var mazināt pozitīvi – sportojot, apmeklējot nodarbības, aizraujoties ar kādu hobiju vai pavadot laiku kopā ar vecākiem un draugiem. Taču, ja pusaudzim ir konfliktu pilnas attiecības ar pieaugušajiem, ja pieaugušie ir zaudējuši autoritāti bērna acīs, kā arī ir emocionāli bezspēcīgi un klāt neesoši, tas rada pusaudzī izteiktu nedrošību, kā rezultātā iekšējā spriedze kļūst milzīga. Un viņi to mēģina mazināt, sitot, demolējot vai kā citādi ārdoties," stāsta I. Berķe un piebilst, ja pusaudzim ir grūtības attiecību veidošanā, ja ir priekšstats, ka nākotnē nekas labs negaida un nav nekādu perspektīvu, piemēram, skolā neveicas, nevar iegūt izglītību, nav ģimenes atbalsta, parādās tendence savu vietu iekarot ar varu un fizisku spēku.

"Visbiežāk tieši novārtā atstāti bērni, ielu bērni veido bandas, kuras uzbrūk un laupa. Pie tam jāpiebilst, ka pusaudžiem svarīga ir piederība kādai grupai vai draugu lokam. Tādā tikuši, viņi tajā turas ar nagiem un zobiem, tādēļ var kļūt pat rupji, vardarbīgi un iesaistīties grupas kautiņos," saka psiholoģe un uzsver, ka vardarbības brīdī psiholoģisko īpatnību dēļ pusaudži nonāk afekta stāvoklī, līdz ar to spēja kontrolēt notiekošo un savu darbību ir stipri vāja.

"Pusaudži varbūt teorētiski zina par sekām, kad kādu fiziski ievaino, bet, ņemot vērā, ka viņi vērsti galvenokārt uz pašu pārdzīvojumu, tad ne vienmēr spēj sekas paredzēt. Pie tam pusaudžiem raksturīga ir maģiskā domāšana – sliktais nevar notikt ar mani," domās dalās psiholoģe, piebilstot, ka visbiežāk vardarbīgi ir tie pusaudži, kuri paši piedzīvojuši vardarbību – fizisku, emocionālu vai seksuālu.

Runājot par to, kāpēc šobrīd tik pašsaprotami tiek uztvertas lietas, kad otram dara pāri, I. Berķe saka: "Ja ikdienā bērni un pusaudži nemitīgi redz vardarbīgus skatus televīzijā, datorspēlēs vai vēl kur citur, tiek notrulināta viņu uztvere. Bērni pārstāj to uztvert kā kaut ko negatīvu. Pie tam nereti pusaudži sevi identificē ar kādu no redzētajiem varoņiem, iekšēji veidojot priekšstatu par paša neuzvaramību. Taču nav ko noliegt - vardarbība šobrīd tiek tiražēta visur. Tā ir prece. Jaunieši, redzot, ka otru sit, to vairs neuztver kā otra sāpes un pārdzīvojumu, bet kā preci. Tas ir empātijas trūkums pret otra ciešanām. Un to apzināties ir ļoti nepatīkami.

 

LZA lepna par Latvijas zinātnes sasniegumiem pērn

LETA  02/24/08    Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA), apkopojot iesniegtos universitāšu, zinātnisko institūtu un centru priekšlikumus, nosaukusi nozīmīgākos Latvijas zinātnes sasniegumus 2007.gadā, informēja LZA preses un sabiedrisko attiecību vadītāja Ilga Tālberga.

Pērn izstrādāta un ieviesta kompleksa klīniski ģenētiskās izmeklēšanas metode bērnu hronisko slimību riska faktoru noskaidrošanai. Šīs metodes izstrādē piedalījās Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra, LU Bioloģijas institūta un Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas Gaiļezerā pārstāvji.

Pagājušajā gadā izdevies parādīt mildronāta spēju normalizēt šūnas mitohondriālos procesus, kas paver jaunas iespējas neirodeģeneratīvo slimību ārstēšanā. Šajā pētniecības procesā piedalījās akadēmiķe Vija Kluša, akadēmiķis Ivars Kalviņš, LU Medicīnas fakultāte un Latvijas Organiskās sintēzes institūts.

Latviešu nācijas pamatvērtību popularizēšanai pasaulē sagatavots un izdots Andreja Pumpura eposa "Lāčplēsis" akadēmiskais izdevums angļu valodā ("Bearslayer. The Latvian Legend"), ko izdevis LU Akadēmiskais apgāds. Literāro darbu tulkojis Artūrs Kroplijs no Austrālijas.

Apzināts un publicēts ievērojamā Latgales valodnieka profesora Antona Breidaka zinātniskais mantojums, proti, "Darbu izlase" divos sējumos, ko izdevis LU "LVI apgāds". Izdevuma sagatavošanā piedalījies LU Latviešu valodas institūts un Daugavpils universitāte.

Tāpat LU "LVI apgāds" izdevis 4.sējumu grāmatu sērijā "Latvijas mazās pilsētas un lauki", pabeigta nozīmīga 18.gadsimta Latvijas vēstures un etnoloģijas avota - Johana Kristofa Broces zīmējumu un aprakstu sērijas "Monumente" - zinātniskā apstrāde un izdošana. Darbā piedalījās LU Latvijas vēstures institūts un Latvijas Akadēmiskā bibliotēka.

Latvijas zinātnieki pērn izstrādājuši specifiskas signālu apstrādes tehnoloģijas teorētiskos pamatus un rezultātus apkopojuši monogrāfijā "Digital Alias-free Signal Processing". Jaunā tehnoloģija ļauj ievērojami paplašināt frekvenču joslu, kurā reālu objektu analogos signālus var pārveidot un apstrādāt diskrētā formā. Darbā piedalījās Elektronikas un datorzinātņu institūta akadēmiķis Ivars Biļinskis.

Pērn sistematizēti, apkopoti un publicēti monogrāfijā vairāk nekā trīsdesmit gadu darba rezultāti dekoratīvo sīpolpuķu izpētē, introdukcijā un selekcijā.

Tāpat pagājušajā gadā izstrādāti jauni organiskie materiāli virsmas reljefa hologrammu tiešam ierakstam spektra sarkanajā daļā. Šos pētījumus veica Valdis Kokars, Andris Ozols, Dmitrijs Saharovs, Valdis Kampars, Ansis Maļeckis, Gundars Mežinskis, Artūrs Plūdons un Rīgas Tehniskās Universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte.

Latvijas zinātnieki izpētījuši arī stroncija titanāta virsmu īpašības, kas dod iespēju būtiski uzlabot informācijas apstrādes ierīču darbību. Šo pētījumu izstrādē piedalījās Jurijs Kotomins, Sergejs Piskunovs, Jurijs Žukovskis un LU Cietvielu fizikas institūts.

Tāpat izstrādātas jaunas metodes - mikrorobotronika un mikroslāņu atdalīšana - papīru veidojošo šķiedru virsmas īpašību un sastāva noskaidrošanai. Šajā darbā piedalījās Arnis Treimanis, Uldis Grīnfelds, Mārīte Škute un Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūts.

 

Skolotāja ņem no skolēniem naudu un liek burkā

LNT  02/25/08    Liepājas 10.vidusskolā skolēni vairs nelamājas. Par to parūpējusies sociālo zinību skolotāja Elita Bikše. Viņa izstrādājusi iedarbīgu metodi, lai tiktu galā ar rupekļiem. Ar jaunievedumu iepazinās LNT raidījums „Tautas balss”.

„Piedāvājums viņiem bija šāds - maksā piecus santīmus par katru izmesto lamu vārdu,” stāsta skolotāja.

Uz galda noliktā stikla burciņa ar nesmuko vārdu kapeiciņām pildījusies neticamā ātrumā: „Pirmos trīs mēnešus mums santīmiņi daudz ripoja burciņā. Sanāca kaut kur pie desmit latiem. Es jau nevienu nespiežu to darīt, es jau nesaku - ej uz banku un maksā.”

Ar nožēlu skolotāja atzīst, ka visvairāk apsaukājas jaunāko klašu audzēkņi, lielie esot gudrāki. Tie skolotājas klātbūtnē runas plūdus cenšas kontrolēt.

Latviešu lamas šajā skolā neesot cieņā - izlamāties no sirds patikas vieglāk esot svešā mēlē. Bet par tādiem vārdiem kā ‘kaza’, ‘aita’ vai ‘stulbā govs’ no santīmiem nav jāatvadās.

Domājat - skolotāja par savāktajiem santīmiem tika pie jauniem zābakiem? Nē, nē par sakrāto naudiņu viņa sapirkusies lērumu grāmatu. Nu neesot vairs jāiet uz bibliotēku. „Mēs nopērkam vēstures un sociālo zinību kabinetam nepieciešamo literatūru,” stāsta skolotāja.

Vai biedējošā burka uz skolotājas galda tik tiešām pāraudzinājusi rakarus un nevienam pār lūpām vairs nepasprūk nesmuki vārdi?

„Es domāju, ka jā. Mazāk lamājas,” pamanījis Mihails.

Savukārt Aigars saka, ka jaunievedums uz viņu vispār neiedarbojas, izraisot klasesbiedru smieklu šalti.

Skolotāja Bikše ir pārliecināta, ka viņas ideja savu mērķi ir sasniegusi. Ir tikai viens ‘bet’ – skolotāji no bērniem naudu iekasēt nedrīkst. Ja skolēns lamājas, par to var administratīvi sodīt viņa vecākus.

 

Vecāki uzskata, ka mācību programmās netiek pietiekami atspoguļota Latvijas mazākumtautību kultūra

LETA  02/25/08     Vecāki uzskata, ka mācību priekšmetu programmās pietiekami netiek atspoguļota Latvijas mazākumtautības kultūra.

Tas secināts, aptaujājot 3.klases skolēnu vecākus, kuru bērni mācās mazākumtautību skolās. Pētījumu "Mazākumtautību etniskās identitātes veicināšana vispārizglītojošajās izglītības iestādēs, kuras īsteno mazākumtautību izglītības programmas 3.klasēs" veicis Daugavpils pilsētas Bilingvālās izglītības atbalsta centrs sadarbībā ar Izglītības satura un eksaminācijas centru.

Pētījuma laikā tika aptaujāti 500 skolēni no Rīgas, Liepājas, Rēzeknes un Daugavpils. Pētījums tika veikts laika posmā no pagājušā gada septembra līdz decembrim. Pētījumā tika veikts diagnosticējošais darbs 3.klasēs valodu jomā, dabaszinību, sociālo zinību un mākslas jomā.

Pētījuma pirmajā posmā tika izstrādāti pārbaudes darbi un vērtēšanas kritēriji iepriekšminētajās jomās. Visu jomu pārbaudes darbos tika iekļauti uzdevumi, kas atspoguļo skolēna zināšanas, prasmes, spēju analizēt un sintezēt. Savukārt otrajā posmā tika izstrādātas anketas arī vecākiem, tāpat tika izstrādātas anketas skolotājiem un administrācijas pārstāvjiem.

Diagnosticējošie darbi tika vērtēti pēc iegūto punktu skaita atbilstoši izstrādātajiem vērtēšanas kritērijiem. Secināts, ka salīdzinoši vislabāk 3.klašu skolēni pārzina dabaszinību jomu, mazāk valodu un sociālo zinību jomu.

Aptaujājot vecākus, tika izveidota anketa krievu valodā. Lielākā daļa aptaujāto vecāku atzinuši, ka skolā ir iespēja apmeklēt papildnodarbības mazākumtautības valodas un kultūras apguvei. Tomēr lielākā daļa vecāku atzinuši, ka viņu bērns neapmeklē šādas papildnodarbības. Tie, kas apmeklē papildnodarbības mazākumtautību valodas un kultūras apguvei, dara to jau ilglaicīgi, proti, vairāk nekā divus gadus. Vecāki uzskata, ka šāda veida nodarbības veicina bērna nacionālās pašapziņas veidošanos, kā arī tolerantu attieksmi pret citām Latvijā dzīvojošajām tautām un pastāvošajām kultūrām.

Skolotāju, kā arī vecāku anketēšana bija anonīma. Skolotāju anketas tika veidotas latviešu valodā. Lielākā daļa aptaujāto skolotāju noradīja, ka viņu skolā ir piedāvātas papildnodarbības mazākumtautību kultūras, valodas un vēstures izzināšanai. Skolotāji minēja piemērus, kādu papildnodarbību saturā tikuši apskatītie minētie jautājumi, proti, skolas teātrī, folkloras ansamblī, erudītu klubā "Kas? Kur? Kad?", vokālajā ansamblī, debašu klubā, skolas avīzē.

Visi aptaujātie skolotāji atzinuši, ka viņu skolā ir fakultatīvas nodarbības, interešu izglītības nodarbības, kuru programmas dod iespēju padziļināt un papildus izzināt mazākumtautību kultūru, valodu un vēsturi. Aicināti nosaukt tās nodarbības vai interešu izglītības programmas, kuras dod iespēju papildus izzināt mazākumtautību kultūru, vēsturi un valodu, skolotāji norādījuši, ka skolēniem ir iespēja apgūt krievu tautas tradīcijas, lietišķo mākslu, darbojas tautas deju studija, skolas teātris, ansamblis, ticības mācība. Tāpat skolēniem ir iespēja realizēt novadpētniecību, apgūt Krievijas valsts vēsturi. Citi skolotāji anketās norādījuši, ka valodas jomā tiek realizēta latviešu un krievu valodas salīdzinošā gramatika.

Lielākā daļa aptaujāto skolotāju atzinuši, ka valsts pārbaudes darbos nav iekļauti jautājumi, saistīti ar mazākumtautības kultūru, valodām un viņu vēsturi Latvijā. Daži gan bija pauduši uzskatu, ka šādi jautājumi tiek iekļauti pārbaudes darbos.

Savukārt jautāti, vai mācību grāmatas tiek iekļauti jautājumi, kas saistīti ar mazākumtautību kultūru, valodām un viņu vēsturi Latvijā, 15 skolotāji snieguši pozitīvu atbildi, savukārt desmit norādījuši, ka šādi jautājumi netiek iekļauti mācību grāmatās. Līdzīgi uzskatu sadalījums atspoguļojās atbildēs uz jautājumu, vai mācību priekšmetu standartos un mācību programmās ir iekļauti jautājumi, kas saistīti ar mazākumtautību kultūru, valodām un viņu vēsturi Latvijā. Lielākā daļa skolotāju atzinuši, ka viņi personīgi neizmanto mācību procesā saturisko materiālu, kas saistīts ar mazākumtautību kultūru, valodām un viņu vēsturi Latvijā.

Pētījumā secināts, ka skolēni kopumā ir apguvuši standartos paredzētās prasības starpkultūru izglītības kontekstā. 3.klašu skolēniem ir izpratne par savas valodas un kaimiņvalstu simboliem, ir priekšstats par kaimiņvalstu ģeogrāfisko stāvokli un dažādām etniskajām īpatnībām, ir priekšstats par kultūrvēsturisko objektu atrašanās vietu.

Tāpat skolēni ir apguvuši prasmi saskatīt kopīgo un atšķirīgo latviešu un krievu valodā, secināts pētījumā. Vislielākās grūtības skolēniem sagādāja prasmes atšķirt tautu tērpu zīmes, tautu svētkus un tradīcijas. Pētījumā secināts, ka skolēnu zināšanu līmenis ir ievērojami augstāks par prasmi tās lietot, analizēt un sintezēt.

Pētījuma veicēji rosina veltīt lielāku uzmanību dažādu, īpaši Latvijā dzīvojošu, etnisko grupu tautu tradīciju un etnisko īpatnību apguvei pamatskolas pirmajā posmā. Tāpat pētījumā iekļauts ieteikums veidot starpkultūru izglītību veicinošus mācību un uzskates līdzekļus, materiālus, uzdevumus.

Pētījuma veicēji skolas un pedagogus aicina pievērst lielāku uzmanību ne tikai skolēnu iegūtajam zināšanu apjomam, bet arī prasmei tās lietot, analizēt un sintezēt. Tāpat ieteikts veicināt etnisko piederību un vecāku ciešāku sadarbību ar skolu, lai pilnveidotu skolēnu zināšanas par savas un citu tautu kultūras vērtībām, svētkiem, tautu tērpiem un citu kultūras mantojumu. Tāpat pētījuma veicēji aicina veidot skolēnos lielāku interesi par savas tautas tradīcijām un īpatnībām.

Pamatizglītības mācību priekšmetu standartu prasībās starpkultūru izglītības kontekstā, beidzot 3.klasi, noteikts, ka skolēnam jāiegūst izpratne par daudzkultūru sabiedrību un iecietību pret atšķirīgu kultūras ikdienas izpausmēm. Tāpat par prasībām tiek noteikts - gūt izpratni par kultūras vērtībām, zināt raksturīgākos latviešu valodas svētkus un tradīcijas, klausīties un lasīt vēstītājfolkloru latviešu un krievu valodā.

Beidzot 3.klasi, par prasību tik noteikts saskatīt tekstā informāciju par savas tautas kultūru un vēsturi, apzināties dzimtenes nozīmi savā un citu cilvēku dzīvē, pazīt Latvijas simbolus, zināt to lietojumu, zināt valsts svētkus un to svinēšanas tradīcijas, iepazīt kultūrvēsturiskās vietas.

Beidzot 3.klasi, skolēnam jāgūst priekšstats par kultūras daudzveidību tuvākajā apkārtnē, Latvijā un citās zemēs. Tiek noteikts arī zināt, ka katram cilvēkam ir dzimtā valoda un kas ir valsts valoda. Tāpat noteikts apgūt krievu un latviešu valodu atbilstoši pamatizglītības mācību priekšmetu standartu prasībām starpkultūru izglītības kontekstā, salīdzināt dažādu etnosu runas etiķeti, runas uzvedību un atrast tajā kopīgo un atšķirīgo.

 

Vecākiem naudas sods, skolēni – policijas uzskaitē

Ramons Ratseps, Latvijas Avīze  02/27/08    Pirmdien, kad 12 gadus vecās Ziemeļvalstu ģimnāzijas 6. b klases audzēknes Valentīnas (meitenes vārds mainīts) mamma Natālija R. ieradās Ziemeļvalstu ģimnāzijā, lai nokārtotu formalitātes par savas meitas pārcelšanu uz Līvāniem, skolas direktore Dzintra Kohva beidzot atrada laiku, lai atvainotos meitenei un viņas vecākiem par notikušo.

"LA" jau rakstīja ("Brauc uz savu stulbo Latgali, krievuška!", "LA", 25.02.), ka Ziemeļvalstu ģimnāzijā pēc neliela laikus nenovērsta konflikta skolā vairāku nedēļu laikā internetā klases biedri ļoti rupji izsmējuši un apvainojuši ne tikai savu klasesbiedreni Valentīnu, bet arī viņas vecākus.

"Es domāju, ka atvainošanās notika tikai tādēļ, ka "Latvijas Avīzē" parādījās raksts. Līdz tam neviens no skolas ar mums nerunāja, taču pirmdien direktore teica, ka meitai noteikti vajadzējis palikt šajā skolā un pierādīt visiem, ka viņa ir stiprāka par apsmējējiem. Es gan pēc visa notikušā tam nevaru piekrist," tā notikušo komentēja Natālija.

Septiņu Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzijas 6.b klases skolēnu vecākiem būs jāmaksā soda nauda. Tā aģentūrai LETA pastāstījusi Rīgas Galvenās policijas pārvaldes Preses un sabiedrisko attiecību sektora pārstāve Zane Bērziņa. Tā kā bērni, kas rakstījuši neķītros komentārus, nav sasnieguši 14 gadu vecumu, kriminālatbildība pret viņiem nevar iestāties. Līdz ar to policija tuvākajā laikā pieņems lēmumu par atteikšanos sākt kriminālprocesu pret septiņiem skolēniem pēc Krimināllikuma 156. panta – par tīšu personas goda aizskaršanu vai cieņas pazemošanu mutvārdos, rakstveidā vai ar darbību. Savukārt vecākiem saskaņā ar Administratīvo pārkāpumu kodeksa 173. pantu – par bērna aprūpes pienākumu nepildīšanu – uzliks naudas sodus līdz 25 latiem. Z. Bērziņa arī informē, ka skolēni, kas izplatīja nievājošos komentārus, uz pusgadu nonākuši policijas uzskaitē. Skolā viesojušies arī policijas nepilngadīgo lietu inspektori, lai veiktu prevencijas pasākumus.

Vakar Rīgas domes Bērnu tiesību aizsardzības centrā (BTAC) notika pārrunas ar Ziemeļvalstu ģimnāzijas direktori. Piedalījās arī pilsētas domes Izglītības un sporta departamenta direktors Guntis Helmanis, kuram tad arī būs jāpieņem lēmums, kāds sods par notikušo pienākas skolas direktorei.

"Mūsu centra speciālisti uzskata, ka notikušajā nebūtu jāvaino tikai bērni, bet arī viņu vecāki. Skolai tālāk rūpīgi jāstrādā ar visām septiņām Valentīnu apsmējušo atvašu ģimenēm. Tikai tad mēs sapratīsim, kādēļ bērni uzvedās tieši tā," sacīja BTAC direktors Jānis Gulbis. Viņš atzina, ka skolas administrācija par notikušo pēc raksta publicēšanas savu viedokli ir mainījusi: "Viņi ir sapratuši, ka šajā gadījumā tas nav tikai vienas skolas jautājums un strīds starp atsevišķiem skolēniem. Par kaut ko šajā gadījumā ir jāatbild arī vecākiem un skolotājiem."

Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta vadītājs Guntis Helmanis man izteica viedokli, ka šobrīd Ziemeļvalstu ģimnāzijas direktorei Dzintrai Kohvai var pārmest tikai nolaidību. Kaut ko vairāk viņš varēšot komentēt nākamnedēļ, kad departamentā būšot iesniegts skolas administrācijas rakstisks paskaidrojums par notikušo. Direktorei varētu tikt piemērots disciplinārsods – piezīme vai rājiens, kas automātiski viņai liegtu arī Rīgas domes pie algas piešķirtās piemaksas. Viņš atturējās komentēt, vai par "LA" aprakstītajiem notikumiem skolā un ārpus tās skolas direktore varētu tikt atbrīvota no darba, skaidrojot, ka šādu lēmumu viņš kā departamenta vadītājs vienpersoniski pieņemt nevar. Tas jāvirza uz Rīgas domes izglītības komiteju.

"Es pats vairākas reizes izrunājos ar apsmietās meitenes tēvu un mēģināju viņu pārliecināt atstāt meitu kādā no Rīgas skolām, taču viņš atteicās. Man tas nešķiet pareizi, jo bērns jau tāpat ir pārdzīvojis psiholoģisku traumu un tagad viņš vēl būs šķirts no vecākiem."

Tā gan nedomā Valentīnas vecāki, kuri visas šīs dienas telefoniski sazinās ar savu bērnu un ir pārliecināti, ka ir izdarījuši pareizo izvēli:

"Valentīna jūtas labi. Viņa dzīvo pie vecmāmiņas un ar prieku dodas uz savu iepriekšējo klasi, un es domāju, ka viņai viss būs labi. Tomēr bažas, ka līdzīgas problēmas šajā vai citā klasē varētu būt arī citiem bērniem, mums lika par šo jautājumu runāt publiski, lai arī tas nav visai patīkami," saka Valentīnas tēvs.

 

Viedoklis: Lai nav jārok kapi

Laila Pakalniņa ,  Diena  02/28/08    Vēl nav par vēlu. Vēl uz skolu nenes automātus un neapšauj klases biedrus. Un, lai gan Latvijā ik gadu pašnāvību izdara arī bērni vecumā līdz 14 gadiem un valstī kopējais pašnāvību skaits ik gadu pārsniedz autoavārijās bojāgājušo skaitu, vēl ir iespējams pasargāt tos, kuriem ļoti sāp.

Tāpēc svarīgāka par nepieciešamību noskaidrot, vai Ziemeļvalstu ģimnāzijas pedagogi varēja novērst klases biedru teroru pret vienu bērnu un vai tagad ir vai nav jāsoda skolas direktore utt., šķiet ne vien Ziemeļvalstu ģimnāzijas un ne vien skolēnu un pedagogu, bet arī daudz plašākas sabiedrības reakcija uz notikušo.

Un nevis tikai tāpēc, "lai tas vairs neatkārtotos", bet gan tāpēc, lai sāktu mazināties tas ļaunums, ko cilvēki ikdienā aiz sevis ir paraduši atstāt, atvieglojoties interneta vidē.

Tāpēc, manuprāt, gan šīs konkrētās, gan visu citu skolu pedagogu vainu vajadzētu sākt mērīt tad, ja situāciju, kad divpadsmitgadīgs bērns ir spiests pamest skolu, jo klases biedri portālā draugiem.lv ierakstījuši vairāk nekā 120 neķītru un agresīvu komentāru, viņi neizmantos, lai ar konkrēta piemēra palīdzību pierādītu visu vecumu skolēniem un viņu vecākiem, cik vārds var būt ļauns un cik sāpīgi tas var trāpīt. Un to, ka nav taisnība anonīmajam Suņu Jēkabam, kurš par notikušo raksta: "Virtuālā telpa dzīvo pēc saviem likumiem un tā drīzāk uzskatāma par sava veida spēli."

Pat ja nebūtu notikusi vēl nesen presē aprakstītā traģēdija ASV, kur 13 gadu veca meitene pakārās tieši internetā lasītā dēļ, nedrīkstētu par spēles elementiem nosaukt cilvēkam (un vēl jo vairāk bērnam) adresētus vārdus: "izdzīt uz ielas, izvarot un nošaut", "izdrāz savu mammu, ja tev tāda ir", "es tev vienkārši paņemšu un acis izdedzināšu un man būs poh..." (un tā tālāk un vēl rupjāk un vēl ļaunāk).

Diemžēl nav pamata cerībām, ka 25 latu soda nauda, ko par bērnu tekstiem var nākties samaksāt viņu vecākiem, mainīs daudzu cilvēku paradumu virtuālajā realitātē izpausties necilvēcīgi. Lai gan tiesu prakse arī Latvijā beidzot ir pierādījusi, ka internets nav nekāda "cita", ārpus sodāmības eksistējoša vide. Proti, notiesāts bērnu pavedinātājs, neskatoties uz to, ka nepilngadīgajiem piedauzīgos piedāvājumus viņš izteica virtuālajā vidē. Un vēl. Jau pērn sākts kriminālprocess par nesaudzīgiem un nicīgiem komentāriem, kas interneta vidē parādījās par arhibīskapa Jāņa Vanaga dēla Krista pazušanas faktu.

Protams, ar to vēl ir par maz, lai gan bērni, gan pieaugušie pārstātu internetā justies kā nekontrolējamos džungļos, kur var nesodīti apķengāt citus. Lai gan mani šokē acīmredzami neaudzinātu un aprobežotu tīņu teksti portālā draugiem.lv, es nevaru nepieminēt to, ka komentārus, kas rakstīti, lai ar pēc iespējas pretīgāku vārdu kombināciju aizskartu citu cilvēku, parādās pat pie rakstiem, kas publicēti, piemēram, Kultūras Dienā. Turklāt atšķirībā no pēdējās dienās daudzkārt piesauktajiem septiņiem bērniem no 6.klases pieaugušie internetā apspļauda citus cilvēkus, gļēvi noslēpušies aiz pseidonīma. Ar to gan es negribēju teikt, ka skolēni bijuši drosmīgāki (visticamāk, ar lielāku nesodāmības sajūtu), bet gan, ka uzvedība interneta telpā ir milzīga sabiedrības problēma. Un tās milzīgums nenozīmē, ka ar to nekas nav jādara.

Kādreiz man šķita - varbūt (anonīmi) paužot preteklības, cilvēki internetā izlādējas. Piemēram, varbūt nolamājot mani, kāds priekšzīmīgs ģimenes cilvēks aiztaupa reālus belzienus savam bērnam. Proti, no ļaunuma ir kāds labums. Taču morāle tomēr ir viena. Un ar ļauno nevar vairot labo. Piemēram, nekādi motīvi - ne pašizlādēšanās nepieciešamība, ne personīga nepatika, ne uzskatu dažādība - nevar attaisnot tos cilvēkus, kas arhibīskapa Vanaga ģimenes sāpes izmantoja, lai demonstrētu savu cietsirdību. Ja izrādītos, ka uz šādu rīcību būtu spējīgs kaut vai tikai viens cilvēks, arī tad tas būtu par daudz.

Tāpēc tas, kas notika ar Ziemeļvalstu ģimnāzijas skolēniem, manuprāt, tikpat lielā mērā nav saistāms ar šīs skolas godu, kā nav šīs skolas iekšējā problēma. Rīgas domes izglītības, jaunatnes un sporta departaments tagad sola šai skolai piesaistīt tā saucamo krīzes intervences komandu, kurā ietilpst psihologi, sociālie pedagogi un citi speciālisti un kuras mērķis ir risināt konfliktsituācijas. Taču "intervences komanda" tagad ir vajadzīga visai Latvijai. Jo visiem tagad ir pienācis piemērots brīdis mācīties.

Pārliecība, ka cilvēku Latvijā joprojām ir vairāk par necilvēkiem, ļauj man cerēt, ka ir iespējams pārtraukt cilvēku terorizēšanu arī interneta vidē. Un ka nekad šai zemē nebūs jārok kapi tāpēc, ka bērni var izrādīties spējīgi nogalināt bērnus.

 

Intervija ar Juri Dalbiņu: Uz interneta pulvera mucas

Egils Līcītis, Voldemārs Krustiņš, Latvijas Avīze  02/29/08    "Latvijas Avīzes" redakcijā viesojās Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas apkarošanas komisijas vadītājs JURIS DALBIŅŠ (TP). Ar viņu sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Dalbiņa kungs, pēc "Latvijas Avīzes" publikācijas par notikumiem ar Līvānu meiteni Ziemeļvalstu ģimnāzijā mums jākonstatē – skolā citi klasesbiedri pret viņu bija izvērsuši morālu teroru. Izrādās, neviens nevar tikt galā ar patvaļu sabiedriskā telpā, un internets ir pilns ar visādiem "baciļiem", kurus tāpat nespēj apkarot. Ja Tautas partija atzīst situāciju par trauksmainu, vai tā ir gatava kaut ko darīt, lai iežogotu nekontrolētu vārdisko plūsmu, lamāšanos, apsaukāšanos internetā? Iestādes sodīšot vainīgo bērnu vecākus ar "strāpi""līdz 25 latiem", bet kas notiks likumdošanā?

J. Dalbiņš: – Informācijas aprite internetā ir ļoti strauja, demokrātiska un visiem pieejama, bet tā nes sev līdzi arī daudzas duļķes, pār ko kontrole ir, maigi izsakoties, ierobežota. Tas nav izvērtēts vajadzīgajā nopietnībā. Sekas, kā redzējām konkrētajā gadījumā minētajā ģimnāzijā, šo problēmu skaidri parādīja. Jauniešiem patīk šis modernais medijs internets, iespēja tērzēt draugos, apmainīties ar informāciju, bet, tā kā daudzi domā, ka tur var noslēpt savu personību, izrunāties anonīmi, tad bieži vien sper vaļā visu, kas līdz attiecīgam brīdim ieperinājies dvēselītē, kā uz delnas redzams audzināšanas trūkums vai kļūdas ģimenē un skolā. No kurienes naids un rupjība? Lūk, tas ir pavaicājams vecākiem. Droši vien pareizs ir arī psihologu viedoklis, ka padsmitnieku vecumā jo sevišķi izpaužas tieksme dominēt vai pieslieties dominējošiem bērniem, neparko no viņiem neatpaliekot un visā līdzinoties. Diemžēl arī sliktajā. Pats kā bijušais skolotājs zinu – "izkrist no bara", būt savādākam nekā citi šajā vecumā ir diezgan bīstami. Ziemeļvalstu ģimnāzijā tas izpaudās visnesmukākajā formā, pārkāpjot pat likuma normas, kā tas secināts policijā.

Tautas partijas frakcijā nolēmām, ka tā situācija nav normāla. Mēs vēlamies to labot.

– No Drošības policijas esmu dzirdējis, ka viņi iesnieguši kādu likuma labojumu projektu. Jūs zināt, cik nepatīkams bija arī cits gadījums internetā, kad "jaunkundzīte" sodījās, ka visus latviešus gribētu redzēt mirušus un Brīvības pieminekli – uzspertu gaisā.

– Līdz manai komisijai šādi projekti vēl nav nonākuši. Kāds būtu mūsu ejamais ceļš? Mums jāliek darba kārtībā jautājums – par informācijas apriti virtuālajā telpā. Par to spriežot, jāpieaicina par informācijas apriti atbildīgo iestāžu pārstāvji, jauno mediju īpašnieki un redaktori, preses darbinieki, Izglītības un Tieslietu ministrijas ierēdņi. Visiem jāliek galvas kopā, ko šajā jomā darīt.

– Šajā brīdī, kad arī politiski ir ļoti trauksmains laiks, cilvēks vēl jo vairāk sajūt savu neaizsargātību. Viņu var saukt pēdējiem vārdiem, nolamāt un nomelnot. Ja nepatīk, viņam ieteiks – vai, bet ejiet taču, sūdziet tiesā! Kur ir valsts aizsardzība pār personu? Vēl vairāk. Varas pārstāvji, deputāti, bailīgi kā truši, uztraucas, ka tik nesanāk nepatikšanas ar cilvēktiesību ierēdņiem, ka tik, kaut ko pakontrolējot, to nesāk saukt par "uzbrukumu demokrātijai". Ziniet, tas iet pāri mēram! Mums nav uzticības varas pārstāvjiem, varas partijām!

– Jā, uzticība pašlaik ir zemākajā līmenī, taču pilsoņa tiesību aizsardzība pret šādiem uzbrukumiem internetā būtu pamanāms darbiņš, kas, sekmīgi paveikts, mazinātu neuzticēšanās barjeru. Tā nav, ka nebūtu nekādu ieroču pret pārmērībām internetā. Ekonomiskajā policijā ir kibernoziegumu nodaļa, kura attiecīgi seko līdzi un reaģē uz noziedzīgām darbībām. Tā pieņemts, ka sabiedriskajā telpā par noziegumu atzīstamais ir noziegums arī interneta teritorijā. Ja, piemēram, šajā vidē parāda video, kā kamīnā sadedzina putnu, tad vainīgos atklāj un notiesā. Taču gadījums, par ko mēs runājam, ir internetā izplatītākais, proti, viena persona ievieto agresīvu informāciju, citi to komentē, līdz grūti izprast, kur ir sākuma avots, kur patiesība, kur nepatiesība, bet kaut kāds "grupas" viedoklis ir radīts. Divpadsmitgadīga cilvēciņa izturēšanās, runasveids un manieres vispirms veidojas viņa mājās, no vecāku runas un izturēšanās parauga. Otrkārt, jālūko, cik profesionāli klases audzinātājs darbojies ar saviem audzēkņiem, pārzinot problēmas, turot roku uz klases pulsa. Treškārt, arī uz minēto gadījumu var attiecināt likumā teikto par neslavas celšanu, personas datu izpaušanu utt. Klupšanas un atduršanās akmens ir tas, ka nav skaidrs, kā īsti likumu piemērot, it īpaši, kad rakstītāji ir anonīmi.

E. Līcītis: – Attiecīgās iestādes apgalvo, ka noslēpties nav iespējams, šos anonīmos rakstītājus atšifrēšot.

– Jā, atrast, parasti atrod. Bet ko pēc tam šādos gadījumos? Par to nav precīza likuma skaidrojuma. Būs jāliek galvas kopā, lai izdomātu, ko darīt, kādu atbildību prasīt no interneta mediju turētājiem. Gadījums ģimnāzijā ir gadījums ar bērniem. Tiklab šāda attiecību kārtošana internetā ir arī pieaugušo un pat politikas bizness. Ja kādā reģionā kādai personai vajag radīt neciešamus apstākļus, ir vieglāk par vieglu "iedarbināt" internetu.

– Diez vai jāizgudro ritenis. Internets un tā uzraudzība jau nu gan ir tik pasaulīga lieta, ka Amerikā šādas diskusijas notikušas pirms desmit un vairāk gadiem. Droši vien arī Eiropā ir kādas norādes vai iežogojumi interneta telpai. Prātīgāk acīmredzot ir izpētīt un pārņemt citu zemju interneta kontroles pieredzi.

– Godīgi sakot, tik strauji mēs neesam tam tikuši līdzi, taču ir dota komanda šos regulējumus izpētīt. Pirmās ziņas ir, ka daudzviet šo moderno informācijas līdzekļu turētāji ir ar zināmu atbildības nastu par to, ko liek iekšā viņu "teritorijā". Taču ne jau visu var un vajag aizliegt, aplikt ar tādu sētu, kurai grūti pārkāpt.

V. Krustiņš: – Tomēr man jākonstatē, ka Dalbiņa kungs un citi ir pārsteigti un nav gatavi darboties uzreiz pretī agresijai internetā. Šādi gadījumi bijuši iepriekš saistībā nevis ar personas, bet Latvijas valsts apspļaudīšanu – gan sakarā ar Makovskas "izrunāšanos", gan Giļmana "prātulām". Tas viss mūsu valstsvīriem nācis kā spēriens no skaidrām debesīm.

– Piedodiet, man tas nav pārsteigums. Jūs redzat, ka Makovskai tiesneši sodu sprieduši, Giļmana lietu ievilkuši, bet, ja reakcija tiesās sabiedrību nav apmierinājusi, tad tas ir jautājums nevis man, Saeimas komisijas priekšsēdim, bet neatkarīgai tiesu varai.

– Bet drošības dienesti ir jūsu ziņā. Kāpēc tik maz uztraukuma, ja apdraud valsti vai personu? Nu jā, vēl neviens nav nosists, neviens nav nošauts, kā Amerikā notiek, – vēl jau ir tikai rakstīti draudi.

E. Līcītis: – Uz sarunu par vardarbību internetā un par notikumu Ziemeļvalstu ģimnāzijā aicināju arī jūsu kolēģi Saeimas Cilvēktiesību komisijas pirmo vīru Jāni Šmitu, bet viņš bailīgi māja ar roku – nē, nē, tā neesot viņa kompetence, lai iztaujājot citus. Savādi gan, Cilvēktiesību komisijas vadonim nav nekas bilstams bērna (!) tiesību aizsardzībā! Varbūt nav ko turēt tik nekompetentu āzi par dārznieku.

– Tā nav, ka vara ignorē notikumus un neko negatavojas darīt. Manis teikto apliecina ātrā reakcija un 25 latu uzlikšana katram no minētajā notikumā iesaistīto bērnu vecākiem.

V. Krustiņš: – Nu to Rīgas dome lielā steigā piemēroja.

– Atvainojiet, bet kādu sodu jūs būtu uzlicis šiem vecākiem?

– Es ne par soda mēru. Es gribu zināt, kā savaldīs to daļu, kas neattiecas uz skolu, un tas ir internets. Visi jūsu kolēģi vaimanā – vai, vai, man jau ar internetā "sita un spēra". Vai, vai, atnāks kāds cilvēktiesību eksperts, uzdos ar stibu par "brīvās informācijas telpas" aiztikšanu.

– Es piekrītu un redzu, ka problēma ir liela, un ar to mums viegli neklāsies. Bet skaidri apliecinu kā TP biedrs un komisijas vadītājs – mēs to risināsim. Droši vien jums taisnība arī tajā ziņā, ka parādīsies izteikšanās brīvības aizstāvji…

– Vai vairāk jābaidās no viņu parādīšanās vai jāaizstāv bērni no apcūkošanas, no piespiešanas braukt projām, mainīt skolas?

– Es laikam esmu visai drosmīgs cilvēks, man nav bail ne no viena, kurš parādās mūsu komisijā. Analizēsim, kāds viedoklis pašreiz sabiedrībā ņem virsroku. Vai tiešām tie, kas uzskata, ka internetā bezatbildīgi var darīt visu, kas ienāk prātā. Man liekas, ka ne. Man liekas, ka ir jābūt gatavam uzņemties atbildību par to, ko esi teicis. Vārdi, kā zināt, mēdz ievainot asāk par zobenu. Vaļā palaists vārds nav atgriežams kā putns būrī. Par vārdu ir jāatbild.

E. Līcītis: – Nu, protams. Pārcelsim skolēnu rakstītos tekstus uz citu publisko telpu – kaut vai avīzi. Ja kaut ko tādu publicētu, momentā kvalifikācija – goda un cieņas aizskārums, taisnais sods ķertu kā autorus un viņu vecākus, tā avīzes izdevējus un redaktorus. Baidos, ka ne tikai 25 latu apmērā. Protams, neviena avīze nepieļaus neko tādu drukāt, bet, lūk, internetā var laist brīvi.

– Jā, jūsu salīdzinājums iederas, jo es nedomāju, ka internets ir kāda "cita publiskā telpa". Rakstošās preses brīvības un kontroles iespējas ir skaidri noteiktas, kamēr par internetu šādas skaidrības tiešām trūkst. Nevarētu pastāvēt divas vides ar atsevišķiem spēles noteikumiem, pat nesot vienu un to pašu vārdu – mediji.

V. Krustiņš: – Pirmīt apstiprinājāt, ka esat Saeimā gatavi sakārtot šīs lietas. Kad tas notiks?

– Komisija informācijas aprites jautājumu virtuālajā telpā varētu skatīt aprīlī, jo martā sēžu plāni jau apstiprināti.

E. Līcītis: – Un vai jūs nedomājat, ka visi labie nodomi atdursies, tiklīdz izrādīsies, ka Eiropas Savienībā "interneta servisa sniedzējam liegts kontrolēt interneta lietotāja paustā saturu"?

– Lai arī regulējumi, starptautiskā pieredze, tomēr ritenis, manuprāt, nav izdomāts līdz galam perfekts. Ne viss atzīts par labu esam, kas notiek virtuālajā telpā. Mums nav jāpaceļ un jāpalaiž dibenā, atzīstot, ka neko nevaram darīt, neko nedrīkstam iegrožot. Mūsu priekšā ir valstī esoša problēma. Tā ir jākustina un jārisina ar tādiem lēmumiem, kas nepieciešami Latvijas sabiedrībai. Ziniet, ja mēs centīsimies un radīsim kaut ko sakarīgu un labi sabiedrības interesēm kalpojošu, to var pamanīt un aizgūt citās valstīs. Likumdošana pār internetu joprojām nav stabila un nav ar "200 gadu vecām tradīcijām".

– Jūs pats bijāt Īslīces skolā pedagogs un direktors. Kādi ir jūsu novērojumi un pedagoģiskā pieredze – vai situācija skolās ir pasliktinājusies, jo Ziemeļvalstu ģimnāzijas dažu audzēkņu leksika šauj pāri katrai sarkanai strīpai? Kad es mācījos skolā, savstarpējā apsaukāšanās notika, bet ne jau ar tik "multikulturāliem" vārdiem un līdzekļiem.

– Manā izpratnē, runāt uz otru tādas lietas, neskatoties acīs un ar slēpšanos internetā, ir šakāļu bara variants. Tu esi uztaisījis dūšu, tu esi barā, pašam par rāvienu vai kodienu nekas nav jāatbild – lūdzu, pēkšņi radusies "drosme". No skolas esmu stipri ilgi prom, bet arī manis audzināmajās klasēs attiecībās mēdza iezagties spriedze un nereti apcēla vienu kā "malējo". Klases audzinātāja pienākums ir nekavējoties uz to reaģēt, taču bez pārcenšanās, ar vajadzīgo uzmanību un saprāta izmaņu.

V. Krustiņš: – Ā, rokas palaidāt?

– Nē, bet respekts pret fizisku spēku, labu stāju bija visiem puikām. Arī viņu pašu vidū izveidojās zināma muskuļu hierarhija. Taču laiki ir mainījušies. Nedomāju, ka Ziemeļvalstu ģimnāzijas 6. klase ir kāda ārpuskārtas klase, skolu dzīvē ir ieviesies daudz izsmalcinātāks terora veids par parastu skolēnu pazemošanu vai aizvainošanu, vai grūstīšanu. Piekrītu, ka skolotājam ir grūtāk strādāt šodien nekā manā laikā. Gadu gaitā profesijas prestižs ir krities un to nedrīkstēja pieļaut, kaut vienu vainīgo notikušajā grūti nosaukt. Bet ar visu to, ka dzīve dažkārt ir kā uz pulvera mucas, audzinātāja atbildība klasē nemazinās.

 

Zatlers aicina meklēt risinājumus "visatļautībai" interneta vidē

LETA   02/29/08    Šodien intervijas laikā "Radio SWH" Valsts prezidents Valdis Zatlers vērsa radioklausītāju uzmanību uz "visatļautību" interneta vidē. Zatlers sacīja, ka šobrīd cilvēks, slēpjoties aiz anonimitātes, varot aizvainot kādu citu cilvēku. "Būtiski ir tas, ka anonimitāte nedrīkst kļūt par visatļautības garantu," sacīja valsts vadītājs.

Valsts prezidents norādīja, ka "pienācis laiks katram atbildēt par saviem vārdiem" un izvērtēt, kādu ļaunumu uz sabiedrību atstāj interneta vides negatīvisms.

Prezidents aicināja domāt par šo problēmu un kā iespējamos risinājumus minēja komentāru rakstītājiem likt identificēt savu personību vai arī nodrošināt, ka cilvēka cieņu aizskaroši gadījumi vairs neatkārtojas.

Komentējot gadījumu, kurā kāda Ziemeļvalstu ģimnāzijas 6.klases skolniece pēc pret viņu vērstām rupjībām arī interneta vidē pameta savu skolu, Zatlers norādīja, ka anonīmo komentāru pārpublicēšana laikrakstos esot vēl mazāk ētiska.

Jau ziņots, ka septiņu Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzijas 6.b klases skolēnu vecākiem būs jāmaksā soda nauda par bērnu rupjībām pret savu skolasbiedreni, kura nežēlīgās izturēšanās dēļ bija spiesta pamest skolu.

 

Veiks pētījumu par repatriācijas iespējām

LETA  02/29/08    Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts ir noslēdzis pakalpojumu līgumu ar socioloģisko pētījumu firmu SIA "Aksedo" par pētījuma veikšanu, lai noskaidrotu ārvalstīs dzīvojošo tautiešu viedokli par iespējamo repatriāciju uz Latviju.

Pētījuma mērķis ir aptaujāt personas, kas ir Latvijas pilsoņi un/vai kam vismaz viens no vecākiem vai vecvecākiem ir latvietis vai lībietis, un kas šobrīd pastāvīgi uzturas ārvalstīs, par interesi repatriēties uz Latviju, kā arī par esošajiem šķēršļiem repatriācijai un priekšlikumiem to novēršanai, aģentūrai LETA pastāstīja Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Zane Lielķikute.

Pētījuma laikā tiks noskaidrota respondentu attieksme pret iespējamo repatriāciju uz Latviju un šo attieksmi ietekmējošie faktori, respondentu viedoklis par pastāvošajiem šķēršļiem repatriācijai un priekšlikumi to novēršanai, kā arī respondentu personiskais viedoklis par savu saistību un piederības sajūtu Latvijai - vai cilvēki jūtas piederīgi Latvijai, kas veicina, negatīvi ietekmē piederības sajūtu.

Pētījumā plānots noskaidrot arī respondentu attieksmi pret kontaktu uzturēšanu ar citiem latviešiem ārvalstīs, iesaistīšanos vai neiesaistīšanos vietējās latviešu sabiedriskajās organizācijās, kā arī respondentu domas par vēlamajiem atbalsta veidiem, ko tie vēlētos sagaidīt no Latvijas, tostarp repatriācijas jomā.

Pētnieki sazināsies ar diasporas pārstāvjiem un organizācijām dažādās valstīs - Īrijā, Lielbritānijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Krievijā, Vācijā, Brazīlijā, Austrālijā, lai aptvertu maksimāli lielu auditoriju, kas ir svarīgi sekretariātam, lai noskaidrotu tautiešu domas par iespējamo repatriāciju un pastāvošajiem šķēršļiem.

Uz šīs informācijas pamata Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts varēs pilnveidot esošos tautiešu atbalsta pasākumus, kā arī, iespējams, plānot un izstrādāt jaunus atbalsta veidus, lai palīdzētu tiem tautiešiem, kas ir gatavi atgriezties dzimtenē.

 

Kāda būs Latvijas sabiedrība nākotnē

Aisma Orupe, Žurnāls "Nedēļa"  02/29/08    Kāda būs Latvija un tās sabiedrība tālākā nākotnē – šis jautājums, šķiet, vairāk ir sabiedrisko zinātņu un citu mācītu speciālistu ziņā. Taču šobrīd topošās Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas (LIAS) izveidē tiks iesaistīti ne tikai mācīti eksperti, bet arī plašāki sabiedrības slāņi, lai kopīgi noskaidrotu – uz kurieni iet Latvijai?

Šādu stratēģiju izstrādāšana ir Eiropā un pasaulē izplatīta prakse, un Latvija šobrīd ir viena no retajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kurai vēl nav šāda ilgtermiņa redzējuma.

Darbs pie šīs stratēģijas sākās pērn. Reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministrijas (RAPLM) "virsvadībā" dažādu nozaru eksperti profesora Roberta Ķīļa vadībā (runājot par personālijām, Ķīlis uzsver, ka aicināti tie, kas spēj "rakstīt ar jēgu un argumentēti") analizēja attīstības procesus sabiedrībā un tautsaimniecībā, izvirzot vairākus jautājumus, tai skaitā: kādu gribam redzēt savu valsti nākotnē? Kādus lēmumus jāpieņem, lai rīt saglabātu konkurētspēju uz pasaules skatuves? Kā sabalansēt ekonomikas attīstību ar vides aizsardzību? Kādā Latvijā mēs justos laimīgi? Jāpiemin, ka pērnā gada nogalē arī tika veikta aptauja, noskaidrojot esošo sabiedrības noskaņojumu un vēlmes.

Svarīgākais posms – diskusija

Kā uzsver Ķīlis, šoreiz atbildes tiek gaidītas ne tikai no ekspertiem, bet no ikviena, lai kopīgi izvēlētos Latvijas izaugsmes scenāriju. Tie, protams, ir gana vispārīgi un globāli jautājumi, par ko vairākums sabiedrības līdz šim nav aizdomājies. Jo, kā liecina pētījums, savu dzīvi plāno tikai divas piektdaļas Latvijas iedzīvotāju, un šie plāni lielākoties ir vidēja termiņa. Lai gan tajā pašā laikā mēs pieņemam lēmumus, kas atbalsojas tālākā nākotnē, – izvēlamies profesiju, ņemam kredītus utt. Un tomēr – tikai no mūsu attieksmes un rīcības ir atkarīga gan mūsu, gan mūsu valsts nākotne.

Ķīlis atzīst: "Mums nav "pareizo" atbilžu vai izstrādāts "pareizais" Latvijas attīstības scenārijs. Šī nav stratēģijas sabiedriskā apspriešana. Mēs nākam pie cilvēkiem ar jautājumiem par to, kāda rīcība ir labāka. No atbildēm uz šiem jautājumiem ir atkarīgs tas, kādu Latvijas nākotni veidosim."

Tagad LIAS izstrādē ir svarīgākais posms – plaša diskusija sabiedrībā. Uzsākot sabiedrības līdzdalības projektu Latvija 2030. Tava izvēle, notiks semināri visos reģionos, diskusijas ekspertu vidū, augstskolās un internetā www.latvija2030.lv.

Vienlaikus tiks veidots jauniešu Latvijas attīstības redzējums, apkopojot jauniešu diskusijās izteiktos viedokļus par nākotnes Latviju.

Ķīlis piekrīt, ka daudzi jautājumi ir vienādi citām valstīm, taču ir tādi, kas ir specifiski. Piemēram: kāda ir Rīgas pozīcija Latvijas tālākā attīstībā? Mums ir 77 pilsētas, kuras diez vai varēs vienlīdzīgi attīstīties. Vai arī – mūsu izglītības sistēma, kas ir diezgan protekcionistiska. Tātad jautājums – vai tas ir labi un veicina konkurētspēju?

Ķīlis uzsvēra, ka galvenais, uz ko jātiecas, – lai sabiedrībai ir lielāks dzīvotprieks. Un to nevar sasniegt uzreiz, bet ik gadu – pa 1–1,5%. "Latvijas nākotne ir saistīta ar disciplīnu un taupīšanu. Investīciju rūpīga noteikšana, atteikšanās no kaut kā," uzsver profesors.

Ideju apkopošana

Runājot par jau minēto Latvijas iedzīvotāju aptauju par ilgtspējīgu attīstību, vērtībām un paradumiem, tā ietilpa pirmajā LIAS izstrādes posmā. Tas tika veltīts ideju apkopošanai un analīzei ar mērķi noformulēt vairākas Latvijas attīstības alternatīvas pēc 2013. gada, kad beidzas Nacionālā attīstības plāna periods. Īsā ziņojumā, ko prezentēja LIAS autori, tiek piedāvātas dažas hipotēzes, ņemot vērā respondentu atbildes.

Viens no būtiskākajiem "uzstādījumiem" ir sabiedrības labsajūtas "rādītājs". Uz jautājumu "Kopumā ņemot, cik laimīgs jūs esat?" ar iespējamām atbildēm četru punktu skalā (no "nemaz" līdz "ļoti") respondentu vidējā atbilde bija 2,67. Tas liecina, ka esam vairāk laimīgi nekā nelaimīgi. Matemātisko proporciju veicot, izrēķinot, cik daudzi izvēlējušies atbildes "laimīgs" un "ļoti laimīgs" un IKP uz vienu iedzīvotāju ASV dolāros, iznāk, ka Latvijā ir 27% "laimīgo" (Igaunijā 26%, Lietuvā – tikai 10%). Šis indekss Latvijā nav mainījies kopš 2005. gada. Salīdzinoši tabulas augšgalā (tuvu 90%) atrodas Nīderlande, Dānija, mazliet atpaliek Lielbritānija un Norvēģija. Pie šā jautājuma pētījumā arī noskaidrots, ka zināmu vērtību svarīgums ļauj cilvēkiem justies laimīgākiem. No demogrāfijas rādītājiem to, cik laimīgi ļaudis Latvijā jūtas, prognozē personīgie un ģimenes ienākumi, kamēr dzimumam, vecumam vai tautībai nav būtiskas ietekmes.

Otrs mērījums, kas saistīts ar cilvēku labsajūtu, ir apmierinātība ar dzīvi. Izrādās, ka 52,2% mūsu valsts iedzīvotāju ir apmierināti ar savu dzīvi, neapmierināti – 24,6%.

Jāteic, ka varbūt Latviju ar laiku ap 2013. gadu varētu piemeklēt labklājīgo valstu "sindroms" – kad IKP uz vienu iedzīvotāju pārsniedz noteiktu robežu (ap 10–20 tūkstoši dolāru), cilvēku dzīves apmierinātība, līdz ar bagātības palielināšanos pārstāj augt, dažkārt pat samazinās. Pie mums vēl šis rādītājs kāpj, ja palielinās līdzekļi. Runājot par to, kas tad ir mūsu iedzīvotāju dzīves saturs, pēc kā tiekties, tad pirmajās vietās ir minētas rūpes par tuvinieku labklājību, drošība, tradīcijas un rūpes par dabu. Bagātība un daudz naudas būtiska dzīves sastāvdaļa ir 44% iedzīvotāju. Trijām ceturtdaļām sevis lutināšana, baudīšana un sabiedriskais prestižs ir cieņā. Tas liek secināt, ka Latvijas iedzīvotāju priekšstatos par labu dzīvi sadzīvo konservatīvisms ar kapitālismam raksturīgo hedonismu, individuālismu, radošumu un sociālās sacensības atzīšanu.

Diezgan pārsteidzoši, ka laimība paaugstinās, palielinoties cilvēku skaitam saimniecībā (līdz pat sešām personām). Pētījuma autori pieļauj, ka lielāks ģimenes locekļu skaits netraucē pat tad, ja dzīvojamās telpas blīvums palielinās. (Protams, pietiekama dzīves platība ir būtisks jautājums.) Tāpat laimes izjūta ir lielāka tiem, kas rūpējas un palutina sevi, kā arī tiem, kam ir aktīvs dzīvesveids. Attiecībā uz reģioniem visnelaimīgākā ir Latgale, bet ar lielāko plus zīmi – Zemgale.

Aptaujā tika uzdoti arī jautājumi par to, kur tiktu meklēta palīdzība dažādās dzīves situācijās. Mērķis bija noskaidrot, cik būtiski ir neformālie kontakti ar radiniekiem un draugiem. Vairums meklē šo sev tuvo cilvēku atbalstu (bet ne valsts, ne privāta speciālista palīdzību), ja vajag palīdzību mājas un dārza darbos, gan bērna, gan cita pieskatāmā uzraudzīšanai. Tāpat naudas grūtībās atbalsts tiek meklēts pie radiniekiem. Pie valsts vēršas tikai tad, ja jūtas fiziski apdraudēts, vai arī – ja meklē darbu.

Ļoti būtisks jautājums bija par to, kam cilvēki uzticas. Kopējā tendence rāda, ka vairāk uzticas zināmiem cilvēkiem, nevis valsts institūcijām. Ķīlis pat uzsvēra: "Iedzīvotāji katastrofāli neuzticas valsts institūcijām."

Ilgtspējīgs dzīvesveids – kas tas tāds?

Runājot par ilgtspējīgu dzīvesveidu – tikai divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju par to neko nav dzirdējuši un tikai viena piektdaļa nojauš vai zina, kas tas ir. Lai gan, noskaidrojot šā jautājuma būtību, nebija īpašas atšķirības starp šīm grupām, kādu risinājumu tās izvēlējās. Piemēram, uz sabiedriskā transporta lietošanu, gatavību šķirot atkritumus, maisiņu lietošanu.

Aptauja uzrāda vairākas būtiskas attiecības. Nevar apgalvot, ka Latvijas iedzīvotāji domā tikai īstermiņā. Iespējams, tas, ka valstij nav ilgtermiņa redzējuma, neļauj arī iedzīvotājiem drošāk un konkrētāk plānot ilgākā nākotnē. Lai arī pastāv liels deficīts izpratnei par ilgtspējīgu dzīvesveidu, runājot par konkrētu rīcību, Latvijas iedzīvotāji pauž gatavību praktizēt ilgtspējīgus paradumus – ja būtu publisks atbalsts. Izteiktā neuzticība publiskajam sektoram skaidri rāda, ka tieša vēršanās pie iedzīvotājiem ar stratēģiskiem uzstādījumiem un pat vislabākajiem nodomiem var nedot vēlamos rezultātus iedzīvotāju skepses un neticības dēļ. Tāpēc lielā mērā no jauna jāveido uzticēšanās un paļaušanās attiecībās ar Latvijas iedzīvotājiem un viņu sociālajiem tīklojumiem.

 

 

Veselības lietās...

 

 

Saruna par veselības aprūpi pie kafijas tases

Aija Sedliņa, Auseklis  02/23/08    Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā šogad atsākusi sarunu ciklu Eirodzīve - kāpēc? filozofa Igora Šuvajeva vadībā. Tās ir diskusijas neformālā gaisotnē, kas liek paraudzīties uz Eiropas Savienību (ES) no dažādiem skatu punktiem, sarunas par šodienu, nākotni, vērtībām, cilvēcību - par mums.

Saruna risinājās par veselības aprūpi Latvijā: kam valstī tā liegta vai ir apgrūtināta, kāda ir mediķu darba būtība - pacientu aprūpe, pakalpojums pacientam vai viņa dziedināšana, cik pārtikuši ir medicīnas darbinieki un kas ir pateicība. Sarunā piedalījās Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Juris Bundulis, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja vietniece Ruta Vīksna, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors Valdis Pīrāgs un doktorante sociālajās zinātnēs, Rīgas Stradiņa universitātes Humanitāro zinātņu katedras lektore Signe Mežinska.

Filozofs I. Šuvajevs uz diskusiju bija aicinājis dažādus interesentus. Nav cilvēku, kuriem nebūtu saistības ar medicīnu. Katrs kaut reizi dzīvē ir saslimis. Tātad vismaz kā pacientam pieredze ir katram.

Piedaloties sarunā, radās pārliecība, ka par veselības aprūpi valstī Eiropas kontekstā grūti runāt, jo šajā jomā mums ir pārlieku daudz latvisko īpatnību un nacionālās kompetences problēmu. Mums ir gan modernas tehnoloģijas, gan medikamenti. Taču speciālistu trūkums (īpaši vidējā personāla) Latvijā ir gauži akūts. Uz vienu ārstu valstī vidējais personāls ir 3 - 4 reizes mazāks nekā ES. Patlaban nepieciešamo 240 ātrās palīdzības brigāžu vietā strādā tikai 170. Tas nozīmē pamatīgas virsstundas un darba likumdošanas pārkāpumus valsts mērogā. Latvijā medicīnai atvēlētie 3,6% no valsts kopprodukta ir 2 reizes mazāks finansējums nekā vidēji ES, kur tas ir 7%, turklāt speciālisti lēš, ka tuvākajos 5 - 10 gados pie mums būs tikai lejupslīde.

Patiesībā medicīna būtu uzskatāma par ekonomikas sastāvdaļu, jo tā ražo veselu un darbaspējīgu cilvēku. Cik daudz paši piedalāmies šajā procesā? Tas, ka nenovērtējam profilaksi un medicīna smok no ielaistām slimībām, ir fakts. Varam attīstīt valstī visas iespējamās programmas - veselīgas pārtikas un dzīvesveida, profilaktisko pārbaužu u.tml. (un daudz kas arī tiek darīts!), taču ne velti mēdz teikt, ka visas slimības sākas galvā. Es teiktu - pacienta attieksmē, kas veidojas gan no atbildības un izglītības, gan no tālredzīgas domāšanas. Taču sociālie pētījumi pierāda, ka ir cilvēku grupas, kam naudas atliek labi ja plāksteriem un baldriāna pilieniem. Par kādu medicīnas pieejamību var spriedelēt, ja nav finansiālā nodrošinājuma? Lielā mērā problēmu atrisinātu veselības apdrošināšana.

Pacientu maciņu biezums ir dažāds. Bet cik pārtikuši ir mediķi Latvijā? Domāju, Valsts ieņēmumu dienestā realitātei atbilstošu datu nav un to nevar pateikt neviens. Pirmkārt, runa ir par 2 sektoriem - privātpraksēm un valsts iestādēm. Valsts sektorā noteikta zemākā apmaksa par darbu, bet daudzviet ir arī nelegālie ienākumi jeb pacientu pateicības ārstiem. Privātpraksē ārsts nosaka pakalpojumu izmaksas, deklarē ienākumus, apmaksā izdevumus un veicina savas prakses attīstību. Valsts ārstniecības iestādes ārsts no nelegālajiem ienākumiem nodokļus nemaksā un strādā ar iestādes resursiem. Kurš pelna vairāk?

Pateicības var uzskatīt par vairākās paaudzēs iesakņojušos latviešu tradīciju. Agrāk tās bija pārtikas, padomijas gados - deficīta preču, šodien - naudas izteiksmē. Apzīmējums pateicība ir pozitīvs, tāpēc nepiekrītu sanāksmē izskanējušajam viedoklim, ka nav nozīmes, kā to dēvē, pateicība vai kukulis, būtību tas nemainot. Pozitīvs apzīmējums pauž tādu pašu attieksmi. Pateicība naudas izteiksmē ir prēmija, ko maksā cilvēkam, kurš veicis kaut ko vairāk, nekā to prasa viņa pienākums. Cilvēks kādam maksā, brīvas gribas vadīts. Bet situācijā, kad viņš ir slims, nevarīgs, sagrauts psiholoģiski, tā ir stiprākā varas izmantošana pār vājāko jeb izspiešana. Filozofs I. Šuvajevs to uztver kā korupciju un lieto apzīmējumu banditos, kas nozīmē ārpus likuma.

Nekādā gadījumā negribu apgalvot, ka visi ārsti izspiež no pacientiem naudu, ir godprātīgi ārsti, kuriem viņu darbs ir misija. Pēc pieredzes diemžēl varu teikt, ka viņi lielākoties pārstāv vecā kaluma gvardi. Vairums ir augsti profesionāli un bieži savu darbu veic vienlīdz kvalitatīvi, gan kukuli saņemot, gan nesaņemot. Varbūt ir vērts ieklausīties mediķu arodbiedrības priekšsēdētāja vietnieces R. Vīksnas sacītajā, ka pienācis laiks vērsties arī pret pašiem maksātājiem? Lai gan viņu rīcības cēlonis ir gana saprotams, tomēr pacientam jāapzinās un ar parakstu jāapliecina izpratne, ka par kukuļdošanu viņš nes kriminālatbildību.

Optimismu gan neizsauc lektores S. Mežinskas teiktais: 1. kursa medicīnas studenti sarunās pauž pārliecību, ka ārsta tiesības ir saņemt profesijas prestiža cienīgu atalgojumu, iegūt kvalitatīvas zināšanas, un tikai retais uzskata, ka pirmais mērķis ir palīdzēt cilvēkam.

Savdabīgs šķiet Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieka J. Bunduļa piedāvātais medicīnas problēmu risinājums - 3 reizes samazināt lokālo slimnīcu skaitu valstī, tā radot iespēju mediķiem palielināt algas. Kur ir garantija, ka banditos ar 3 reizes lielāku algu vairs neprasīs naudu no pacienta? Vai kāds būtu nosaucis summu, pie kuras viņš apstātos? Protams, mediķu algas ir aktualitāte. Par ārstu netop 5, pat ne 10 gadu laikā, speciālists mācās 12 - 15 gadu, bet šogad ārsta vidējā alga valsts iestādē ir aptuveni Ls 450, ar piemaksām - Ls 650. Iespējams, ka finansiālo situāciju nedaudz uzlabotu tā sauktais veselības tūrisms. Medicīnu Latvijā nereti izmanto ārzemnieki, jo attiecībā pret viņu algām šeit izmaksas ir zemas. Kaimiņos - Igaunijā un Lietuvā - šis process tiek organizēts, bet pie mums tas notiek haotiski.

Manuprāt, samazinot slimnīcu skaitu, iespējams vien attiecīgi 3 reizes palielināt ielaistās slimības un mirstību valstī. Attālināt veselības aprūpi no cilvēka nozīmē to visādi sadārdzināt - gan laika, gan naudas izteiksmē... Finansējums jāpaaugstina valsts līmenī, ne jau uz pacientu veselības un dzīvības rēķina.

 

Pērn Latvijā par 17 % pieaudzis ar HIV inficēto skaits

LETA  92/24/08    2007.gadā ar HIV Latvijā inficējušies 350 cilvēki, kas ir par 17% vairāk nekā 2006.gadā, kad ar HIV vīrusu inficējās 299 cilvēki, liecina Sabiedrības veselības aģentūras (SVA) apkopotie statistikas dati.

Patlaban Latvijā ar HIV inficēto skaits jau pārsniedz 4000 cilvēku.

Pērn mazinājies to gadījumu skaits, kad HIV infekcijas pārgāja AIDS stadijā, proti, 2007.gadā AIDS konstatēts 38 cilvēkiem, bet 2006.gadā - 53 cilvēkiem.

Pērn salīdzinājumā ar 2006.gadu nedaudz mazinājies HIV stadijā mirušo skaits, bet audzis AIDS stadijā mirušo skaits. 2007.gadā miruši 29 ar HIV inficētie, bet 2006.gadā - 30 ar HIV inficēti cilvēki. Pērn dzīvību zaudēja 27 cilvēki ar AIDS, bet 2006.gadā - 14 AIDS slimnieki.

Šogad līdz 31.janvārim valstī ar HIV vīrusu inficējušies 22 cilvēki, bet sešiem cilvēkiem HIV vīruss pārgājis AIDS stadijā. Šogad miruši trīs AIDS slimnieki.

SVA dati rāda, ka Latvijā patlaban ir reģistrēti 4003 ar HIV inficētas personas un 491 AIDS slimnieks. Latvijā līdz 2008.gada 31.janvārim miruši ir kopumā 156 ar HIV inficētie un 120 ar AIDS slimojošie.

Pēc SVA datiem, sākot ar 1998.gadu Latvijā strauji pieauga ar HIV inficēto cilvēku skaits. 1998.gadā ar HIV vīrusu inficējās 163 cilvēki, bet ar AIDS - 13.

Līdz tam, piemēram, 1997.gadā ar HIV vīrusu inficējās 25 cilvēki, bet ar AIDS - trīs cilvēki. 1996.gadā ar HIV vīrusu inficējās 17 cilvēki, ar AIDS - pieci cilvēki. 1995.gadā ar HIV vīrusu inficējās 21 cilvēks, bet ar AIDS - trīs. 1994.gadā ar HIV vīrusu inficējās astoņi cilvēki, bet ar AIDS - divi.

1990.gadā tika konstatēti pirmie divi nāves gadījumi cilvēkiem, kuri bija inficējušies ar HIV vīrusu. 1991.gadā tika konstatēts pirmais nāves gadījums, kad nomira cilvēks AIDS stadijā.

HIV izraisa hronisku, lēni progresējošu infekciju, kuras gala stadijā attīstās AIDS.

 

VOAVA: Patlaban valstī trūkst 12 ģimenes ārstu

LETA  02/29/08    Patlaban valstī trūkst 12 ģimenes ārstu, informēja Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras (VOAVA) Sabiedrisko attiecību departamenta vadītājs Toms Noviks.

Viņš norādīja, ka Latvijas teritorijā ir vairākas ārstniecības iestādes vai ģimenes ārstu prakses, kurās patlaban nav ģimenes ārstu. Tādejādi šajās brīvajās vietās ģimenes ārstiem ir iespējas izveidot savu praksi.

Patlaban trīs ģimenes ārstu trūkst gan ģimenes ārstu praksēs Latgales reģionā, gan Kurzemes reģionā. Savukārt Zemgales reģionā trūkst sešu ģimenes ārstu.

Veselības ministrijas (VM) pārstāvis Oskars Šneiders informēja, ka, pēc Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūras datiem, kopumā valstī patlaban strādā 1388 ģimenes ārsti. No tiem 1351 ārsts ir slēdzis līgumu ar VOAVA. Līdz ar to ar VOAVA līgumus nav slēguši 37 ģimenes ārsti.

Kā ziņots, VOAVA, beidzoties līgumu slēgšanas procesam ar ambulatorajām ārstniecības iestādēm, tajā skaitā ģimenes ārstu praksēm un stacionārajām ārstniecības iestādēm, šogad kopumā noslēdza 1955 līgumus.

Parakstīti visi plānotie līgumi par valsts garantēto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, norādīja VOAVA.

Zemgales reģionā ir parakstīti 307 līgumi, Kurzemes reģionā - 328, Latgalē - 297, Rīgā un Rīgas teritorijā - 704 līgumi, bet Vidzemē parakstīti 319 līgumi. Lielāko daļu veido līgumi ar primārās veselības aprūpes ārstiem un poliklīnikām - 1254 līgumi.

Šogad līgumi ar ģimenes ārstiem un poliklīnikām ir noslēgti uz dažādiem termiņiem - gadu, diviem, trīs vai pieciem. Lielākā daļa līgumu ir noslēgti uz gadu - 1013 līgumi, arī uz pieciem gadiem noslēgto līgumu skaits ir salīdzinoši lielāks - 191 līgums.

Kopumā par primārās veselības aprūpes nodrošināšanu noslēgti līgumi ar 1351 ģimenes ārstu.

Līguma slēgšanas laikā noslēgts 71 līgums ar slimnīcām, 55 līgumi ar poliklīnikām par sekundāro ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu, 289 līgumi ar zobārstiem, 248 līgumi ar speciālistu praksēm un 38 līgumi ar citām ārstniecības iestādēm.

 

 

Kultūrā...

 

 

KAROGS februārī

Rēnija Jundze,  NRA  02/22/08    Pie lasītājiem nonācis literatūras mēnešraksta Karogs februāra numurs. Šoreiz tajā iekļuvuši daudzi no pašlaik populārākajiem, iecienītākajiem un pieprasītākajiem Krievijas rakstniekiem.

Arvja Kolmaņa esejā Par robežām un literatūru paskaidrots – tas viss tāpēc, ka februāra beigās gaidāms Krievu grāmatu festivāls Latvijā, kurā būs iespēja satikt dažus no šajā numurā nodrukāto darbu autoriem. Rubrikā skats lasītājus sagaida dzejnieka, kritiķa, antīkās literatūras atdzejotāja un izdevēja Maksima Ameļina apcere Mūsdienu krievu dzejas ainava: skats no iekšpuses, kurā iespējams uzzināt šo to interesantu par dzejniekiem – Innu Lisņansku, Oļegu Čuhoncevu, Irinu Jermakovu, kura "nāvīgi uztraucas tad, kad viņai paliek 22", Sergeju Zavjalovu un citiem, kuru darbi publicēti šajā rubrikā. Ieinteresēja Vasilija Aksjonova Acs pierē par Babu Duņu un viņas vīru Vasiliju Zbaikovičevu, kuru ļaudis daudzinājuši "kā dzērāju, kausli un uz svešām kārīgu".

Rubrikā Apskats intervija ar Latvijas Republikas tieslietu ministrijas Valsts valodas centra direktoru Agri Timušku. Pie jauno grāmatu plaukta šoreiz apstājusies un par savām iemīļotajām grāmatām stāsta Sēlijas novada kultūrvēstures pētniece Lūcija Ķuzāne, savukārt, izlasot reklāmas un mārketinga projektu vadītāja Jāņa Pinkuļa rakstu, iespējams uzzināt, kādas grāmatas 2007. gadā bijušas vispieprasītākās Jāņa Rozes grāmatnīcās.

 

Gaidāma diskusija par izglītību un kultūru

Rēnija Jundze,  NRA  02/22/08    Trešdien Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Senāta zālē notika preses konference, kurā tika diskutēts par kultūru izglītības sistēmā un par to, kas sagaida Mūzikas akadēmiju nākotnē.

Pēc nedēļas – 27. februārī – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā tiks rīkots intelektuāls forums ar pasniedzējiem un žurnālistiem, lai diskutētu par izglītību, izglītības sistēmu un kultūru.

Preses konferencē piedalījās pieci Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pārstāvji: rektors profesors Artis Sīmanis, zinātniskā un radošā darba prorektore docente Dagmāra Beitnere, padomnieku konventa priekšsēdētājs profesors Juris Karlsons, padomnieku konventa, kā arī Latvijas Metālapstrādes un mašīnbūves uzņēmēju asociācijas valdes loceklis Roberts Dlohi un koncertdaļas vadītāja Jana Lāce.

Kā uzsvēra Juris Karlsons, viņaprāt, Latvijas izglītības sistēmā ir ļoti daudz problēmu, kā rezultātā visvairāk cieš un aiziet postā tieši mākslinieciskā līnija, jo nu jau esot grūti atrast vidusskolas, kurās iespējams kaut nedaudz apgūt iemaņas horeogrāfijā, mūzikā un mākslā. Neatkarīgo ieinteresēja Roberta Dlohi viedoklis, ka arī tiem, kas izvēlējušies eksaktos priekšmetus, būtu nepieciešams iepazīt mūziku un mākslu, jo tieši šie divi virzieni attīsta domāšanu, atmiņu un spēju loģiski spriest, kā arī atvieglo svešvalodu apguvi.

Savukārt Artis Sīmanis nedaudz vairāk iepazīstināja ar to, kas tad īsti notiek Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kā arī pavēstīja, ka visi topošie studenti jau pēc pusgada varēs izvēlēties apgūt arī kādu no trim topošajām programmām – Senās mūzikas programmu, kurā piedalīsies arī vairāki speciālisti no Zviedrijas, Skaņu režijas programmu un Džeza mūzikas programmu.

 

Raimonds Pauls: Patriotisms bez politiskām spekulācijām

Zanda Mālniece,  NRA  02/22/08    «Mana dzīve ar nelieliem pārtraukumiem ir pagājusi vienos lielos svētkos,» gatavojoties Raimonda Paula Dziedāšanas svētkiem 24. februārī un to publiskajam ģenerālmēģinājumam sestdien Arēnā Rīga, atzīst Maestro Raimonds Pauls.

Šo svētku, kas nu jau kļuvuši par tradīciju, būtība ir demokrātiskums, kas raksturo visu komponista daiļradi. Tā ir mūzika, kas ir viegli uztverama visiem, bet tajā pašā laikā spēj it kā vieglo formu piepildīt ar saturu. Raimonds Pauls ar īpašu interesi gaida, kā mūsdienu jauniešu izpildījumā izskanēs un kādu reakciju klausītājos izraisīs skaņdarbi, kas skar patriotisma tematiku. Kopā ar Maestro dziedāšanas svētkus ieskandinās jauniešu jauktie kori no Rīgas, Jūrmalas, Liepājas, Valmieras un citām Latvijas pilsētām, kā arī solisti – Andris Ērglis, Liene Šomase, Intars Busulis, Normunds Rutulis, Ance Krauze, Viktors Lapčenoks un Jānis Apeinis.

Atklājumi būs

Pašam Raimondam Paulam necerēti lielā parasti atturīgās latviešu publikas atsaucība 2006. gadā, atzīmējot komponista 70 gadu dzimšanas dienu Arēnā Rīga, ļāvusi Dziedāšanas svētkiem kļūt nu jau par tradīciju, ko ar nepacietību gaida gan dziedošā Latvijas jaunatne, gan komponista talanta cienītāji, tātad – gandrīz visa Latvija. Tomēr šajos Dziedāšanas svētkos Maestro nevēlas paļauties uz iepriekšējo koncertu panākumu receptēm, atkal un atkal no jauna izpildot tautā jau iemīļotus skaņdarbus. Šā gada koncerta programmā Raimonds Pauls iekļāvis ne tikai populāras dziesmas, kam ir garantēta cilvēku vēlme dziedāt līdzi, bet arī tādus skaņdarbus, kas būtu vairāk klausāmi. "Citādi var sākt apnikt," nosaka komponists.

Koncerta pirmā daļa būs kā apliecinājums dzimtenes mīlestībai, paužot attieksmi pret to vietu, kur dzīvojam: "Tas būs kā veltījums Latvijas deviņdesmitajai gadadienai, tikai bez kādas urrā! pieskaņas, falšuma un politiskām spekulācijām – vienkāršas liriskas dziesmas, kas veltītas kādai no Latvijas pilsētām vai upēm." Raimondu Paulu ļoti interesē publikas reakcija uz kādu viņa sen uzrakstītu skaņdarbu Tālavas taurētājs, kas balstās uz Rūdolfa Blaumaņa klasiskajiem vārdiem. Īpaši tas, kā kora izpildījumā izskanēs dzejoļa fināla vārdi "Mans zelts ir mana tauta". Koncertā neizpaliks arī jau par tradīciju kļuvusī sadziedāšanās.

Tā kā Dziedāšanas svētki būtībā ir komponista autorprogramma, koncerta pamatprogrammu Maestro ir veidojis pats, diskutējot ar svētku māksliniecisko vadītāju diriģentu Arvīdu Plateru. "Cik skaisti, ka nav mākslinieciskās padomes, nav desmitiem cilvēku, kas sanākuši kopā un cenšas būt gudrāki viens par otru. Tā strādāt ir ļoti grūti, un tas beigās noved pie diezgan bēdīga rezultāta." Nemaldīgā intuīcija izvēlēties pareizos cilvēkus Maestro palīdz ne tikai atklāt jaunus talantus, bet arī veidojot pasākumus. Vērienīgo svētku pamatkomandu veido tikai trīs cilvēki – pats Maestro, Arvīds Platers un Ēriks Naļivaiko, kas atbild par pasākuma organizatorisko pusi.

Maestro, noslēpumaini neatklājot dziedātāja vārdu, liek saprast, ka, iespējams, jau šajā koncertā publika varēs novērtēt kārtējo Raimonda Paula uzlecošo zvaigzni.

Būdams pasaules mērogā pazīstams mākslinieks, Raimonds Pauls vienmēr ir mudinājis jaunos dziedātājus dziedāt dzimtajā valodā, nepazaudējot savu personību atdarinājumos. Lai gan kopēšana reizēm ir noderīga, lai sevi attīstītu un mācītos, panākumus iespējams iegūt tikai ar savu individualitāti un repertuāru. Nenoliedzami, iespēja izpildīt Maestro skaņdarbus ir šī zelta atslēdziņa, pēc kā tīko daudzi un ko nespēj aizstāt bezpersoniskas imitācijas un elektroniskās plastikāta kartes. Maestro atzīst, ka diemžēl latviešiem pagaidām nav savas Bjorkas un šajā ziņā balss dotības nav noteicošais faktors.

Laiks diktē savus noteikumus

Raimonds Pauls raksturo izjūtas, kas pārņem, vairākas stundas kopā ar jauniešu koriem piedzīvojot mūzikas uzturētu emocionālu pacēlumu. "Jauniešu auditorija reaģē pavisam citādi. Tie vairs nav tie koru dziedātāji, kas bija pirms desmit vai divdesmit gadiem – nopietnie, sapņainie liriķi un cietēji. Šī auditorija ir kā elektrizēta. Pārejot uz ritmiskāku pavadījumu, uzreiz var redzēt, kā viņi izmainās. Viņi grib elpot un iet tam visam līdzi. Tas būtu jāņem vērā nākamajos Dziesmu svētkos. Par to mums ir mūžīgā diskusija ar tā saucamās nopietnās mūzikas proponētājiem. Lai gan pret šo mūziku man ir visdziļākā cieņa, ir jāņem vērā, ka laiks diktē savus noteikumus. Šodien katrs otrais uz ielas satiktais jaunietis austiņās klausās popmūziku un rokmūziku. Es to ļoti labi zinu no savām mazmeitām. Vienmēr atgādinu, lai tikai neaizraujas un neieskrien stabā," Maestro pajoko, kārtējo reizi sev raksturīgā manierē teikto papildinot ar veikliem uzsitieniem pa klavieru taustiņiem.

Lai strādātu ar jauniešiem, šodien ir nepieciešams cits piegājiens, uzskata Raimonds Pauls, kā piemēru minot nesen televīzijā redzēto sižetu, kurā Intars Busulis sev raksturīgā nepiespiestībā bērniem vadījis mūzikas stundu. Daudziem no pārsteiguma pat mutes bijušas vaļā. Līdzīgi esot ar jauniešu kori Kamēr..., ar ko kopā Maestro un Intars Busulis pieslīpē programmu, ko 26. un 27. februārī piedāvāt Maskavas publikai Latvijas Kultūras dienu ietvaros Krievijā. "Kā koris izmainās, kad tas Busulis atnāk! Visa sistēma un kārtība, ko tik pedantiski izveidojis Māris Sirmais, sabrūk. Māris bieži ir spiests atmest ar roku, pats ieiet tajā atmosfērā un ļauties improvizācijai. Ir ļoti labi, ja tā var strādāt, jo galvenais uz skatuves tomēr ir dzīvs cilvēks." Programma būšot ļoti daudzveidīga – Raimonds Pauls kora izpildījumā Maskavā plāno parādīt gan nopietno a capella dziedājumu un Johana Sebastiana Baha prelūdiju un fūgu apdares, gan džeza mūziku un savu populārāko dziesmu apdares korim un Intaram Busulim. "Kaifoju par to, ka uz skatuves varu no ģeniālās klasiskās Baha mūzikas, to pārveidojot, pāriet uz pavisam kaut ko citu," atzīst Maestro.

Mākslinieka mūžs

Gan 13, gan tagad 72 gadu vecumā skatuve joprojām ir Raimonda Paula darba vieta. Lai gan ir grūti Maestro Raimondu Paulu saistīt ar kādreiz sabiedrības mīlēta un cienīta, bet vēlāk visu aizmirsta un pamesta mākslinieka tēlu, šī tematika komponistam pašreizējā dzīves posmā ir likusi atgriezties pie kāda sen radīta darba. Vasarā Maestro gatavojas Māsas Kerijas pirmizrādei Latvijas Nacionālajā teātrī. Tā būs jauna versija septiņdesmitajos gados tapušam skaņdarbam, ko viņš sarakstīja toreizējam Rīgas Operetes teātrim. "Šis darbs kaut kādā mērā sasaucas ar manu nodarbošanos – mākslinieka karjeru. Izrādē tas ir stāsts par dziedātājas karjeru, kas piedzīvojusi lielu kāpumu, kam seko smags kritiens." Ar šo darbu Maestro grib ne tikai parādīt radošas personības zināmu likteņa nolemtību, bet radīt kaut ko, kas būtu pretējs mūsdienu sabiedrības mākslai izvirzītajām prasībām – asiņainiem notikumiem, negācijām un fiziskām novirzēm. Arī par ātri un viegli iegūtu popularitāti un to, kas seko pēc tam. Šajā ziņā izrāde daudziem varētu būt pamācoša.

Raimondam Paulam joprojām trūkst laika – intensīvā radošā darbība šobrīd tiek apvienota ar Saeimas deputāta pienākumiem, tāpēc lasīšanai atliek tik vien kā līdz galam neizlasīti scenāriji, bet sekošanai līdzi mūzikas aktualitātēm jāaprobežojas ar vispārīgu informētību par notiekošo. Dzīves piesātinājums nosaka prioritātes un prasības. "Man ir garlaicīgi klausīties izpildītājus, kas nespēj pateikt neko jaunu. Šodien labi spēlē ļoti daudzi, bet ļoti labi spēlē ļoti maz. Man gribas dzirdēt tos, kas spēlē ļoti labi, bet pie mums pārsvarā brauc vīriņi manos gados, kas savu jau ir padarījuši."

***

Raimonds Pauls

- Komponists, pianists, diriģents, aranžētājs un producents, Saeimas deputāts

- Dzimis 1936. gada 12. janvārī Rīgā

- Pie klavierēm kopš 4 gadu vecuma, paralēli mācībām jau kopš 14 gadu vecuma spēlē klavieres dažādos deju ansambļos, apgūst improvizācijas mākslu un džeza ābeci un sāk komponēt

- Spēlējis Rīgas Radio estrādes sekstetā, vēlāk Rīgas estrādes orķestrī, Modo, iniciators Remix izveidei

- Mikrofona dziesmu aptaujā no 1968. līdz 1982. gadam par populārākajām Latvijā 11 reižu atzītas Raimonda Paula dziesmas

- 1969. gadā iznāk pirmā Raimonda Paula skaņuplate Tev, mana labā

- 60. gadu beigās pirmais komponista starptautiskais hits Zilie lini (Siņij ļon) Larisas Mondrusas izpildījumā padara Raimondu Paulu slavenu visā toreizējā PSRS, 1981. gadā notiek viņa pirmais solokoncerts Maskavā

- Muzikāli skatuviskie darbi: Pāri, kas dabonas (1976), Māsa Kerija (1978), Nāc pie puikām (1982), Vella būšana (1987), Meža gulbji (1995), Leģenda par Zaļo jumpravu (2000); baleti: Kubas melodijas (1963), Ritmi, ritmi (1979), Vitrāžas (1979)

- Sarakstījis mūziku vairāk nekā 30 teātra izrādēm, to vidū Īsa pamācība mīlēšanā, Šerloks Holmss, Džons Neilands, Grāfs Monte Kristo, Dāmu paradīze, Melanholiskais valsis

- Mūzikas autors vairāk nekā 30 filmām, to vidū Vella kalpi, Vella kalpi Vella dzirnavās, Tauriņdeja, Melnā vēža spīlēs, Dāvana vientuļai sievietei, Mans draugs – nenopietns cilvēks, Teātris, Limuzīns Jāņu nakts krāsā, Likteņdzirnas, Ilgais ceļš kāpās

- Estrādes, kora un džeza mūzikas autors – vairāk nekā 500 estrādes dziesmu, apmēram 70 dziesmu bērniem, vairāk nekā 300 instrumentālu skaņdarbu

- Komponējis mūziku daudziem Jāņa Petera dzejoļiem

- No 1989. līdz 1993. gadam bijis LR kultūras ministrs

- 1995. gadā piešķirts 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordenis

 

Viedoklis: Atbildība

Gundega Repše, rakstniece,  Diena  02/22/08    Ja Nabokovs būtu latvietis un Lolitu izdevis Latvijā, viņu nomētātu ar mēslu maisiņiem un pēcāk apcietinātu.

To, ka dzīvoju policejiskā un hiperliekulīgā valstī, diemžēl esmu pieņēmusi kā aksiomu. Izbrīns vien tālab, ka cilvēki kļūst pilsoniski aktīvi, kad jāparakstās par algu pielikumu, ne draudiem aizžņaugt brīvā vārda ūku. Tas, ka Latvijā varēja notikt jandāliņš ap bērnu grāmatu tēlu, sabiezināja veselu lēveni diskutējamu jautājumu. Diemžēl, kā saka daudzi,— par mākslu cilvēki vairs nestrīdas. Katrs manifestējas no sava ziloņkaula tornīša, baidīdamies i samaitāt attiecības ar kolēģiem, i lēkt acīs, nodarot kaitējumu zeļošajai karjerai. Tad nu tukšajā kultūras interpretāciju laukā braši iesoļo policisti. Tā kā kultūra arvien intensīvāk apkalpo baudas (izklaides), ne dvēseli (katarse) un tiek sludināta kā produkts, tad kā pret produktupret to arī izturas.

Šomēnes sakritu uz nerviem i draugiem, i paziņām, uzdodot jautājumus par atbildību, šo devalvēto jēdzienu. Apvaicājos — vai tu filmētu savu agonijā mirstošo māti mākslas vajadzībām, ja nav un nebūs iespējams viņai paprasīt atļauju? Atbilžu spektrs: tur jābūt galīgi slimam; tas lemjams ar mērglāzes un termometra palīdzību; drīkst visu, ja ir nepārprotama motivācija; māte un bērns neatkarīgi no vecuma ir viens veselums; vai tad māksla tādu nabadzības apliecību sev izrakstījusi, ka publikas dēļ jāķeras pie miroņiem; kāpēc tas būtu jādara? utt. Man par šiem jautājumiem ir bijis ļoti svarīgi domāt. Bet ne vienmēr ir iztikts bez, kā izrādījies, citu sāpināšanas, pat ievainošanas. Protams, ka tā saucamais dokumentālais kino un foto atšķiras savās attiecībās ar t.s. realitāti no literatūras, taču kāda kopus teritorija tur tomēr ir. Ko iesākt ar savu privāto pieredzi, kura, arī pārradīta, netieši norāda uz dzīviem cilvēkiem? Mana dzīve ir mana, daru ar to, ko gribu? It kā — jā. Bet, iebāžot stāstā kādu īstu vēstuli vai dienasgrāmatu, es izlietoju arī cita cilvēka dzīves fragmentu. It kā jau cēlu mērķu vārdā — iedodot tai jaunu dzīvi. Nevar paprasīt atļauju par katru frāzi, kas iespiedusies atmiņā, cilvēkam, kuru pat neatceros. Ja atceros, es to daru zināmu. Tas neierobežo iztēles kaprīzes. Reiz draudzenei, kurai dzīvē gadījās noveles cienīgs sižets, paprasīju — būsim draugi, ja es izmetīšu to skeletu? Nē! Es to respektēju, un tā ir tikai mana sirdsapziņa un atbildība, ne pašcenzūra. Bet ļoti reti situācijas ir tik skaidras. Atceros gadījumu, kad biju pozējusi gleznai. Viss labi, interesanti. Bilde arī. Pēc gadiem ieraudzīju savu ķermeni jaunās variācijās citās bildēs, par kurām nebiju informēta. Sajutos drusku lietota, bet apsaucu sevi par egocentrisku patmīli. Vēl sliktāk esmu jutusies, ieraugot nezināmas fotogrāfijas ar savu ģīmi, kas publicētas bez manas ziņas. Zaņķīga sajūta. Ka tevi lieto. Iespējams, ka tā jūtas literārie prototipi, kas sevi par tādiem iedomājas, jo literatūrā viens pret vienu nav iespējams neviens, pat biogrāfiskā romānā. Kvalitāte arī nepiedod visu, tas ir vēl viens mīts.

Bet kas būtu māksla bez personiskā, intīmā, tā, ko nepastarpinātu tu neuztici pat tuvākajam? Ingmara Bergmana nebūtu vispār, kaut šaubos, vai viņš tēvam un mātei pat domās prasīja atļauju viņu ekspluatēšanai savā mākslā.

Iespējams, ja būtu skaidrs, no kā rodas māksla, griezīgiem jautājumiem par atbildību nebūtu vielas un vietas. Kamēr skaidrības nav, atbildības jautājums ir vienlīdzīgs brīvības jautājumam. Bet par to sevi jātirda un jāmoka tikai un vienīgi pašam māksliniekam. Ne policistam, ne pūlim pār to nav varas un teikšanas.

Reiz trīs rakstnieces piedzīvoja dramatisku, eksistenciālu notikumu un vienojās, ka katra par to uzrakstīs stāstu. Izdarīja. Tie bija labi, atšķirīgi stāsti, bet šaubos, vai jelkāds kritiķis spētu no tiem restaurēt notikumu tā saucamajā īstenībā. Ja spētu, varētu patentēt radīšanas formulu.

 

Viedoklis: Morāles Mīkstā Pavēdere: Makjavelli un mēs

Dr. Ivars Ijabs, LU Politikas zinātnes nodaļa,  Diena  02/22/08    Kopš janvāra sākuma, kad sadarbībā ar apgādu Tapals izdevām Nikolo Makjavelli (1469—1527) traktāta Valdnieks tulkojumu, ieinteresēti ļaudis ne reizi vien ir uzdevuši jautājumus par tā aktualitāti. Vai tad mūsdienu Latvijas politikā patiešām pietrūkst cinisma un pašmērķīgas varaskāres? Vai tad florencieša stingrais morāles un politiskās gudrības nošķīrums var sniegt ko noderīgu arī Latvijas demokrātijai? Vai varbūt šis izdevums būtu jāsaprot kā mudinājums kādam mūsu politiķim aktīvi ņemt valsts kuģa stūri savās rokās — līdzīgi kā pats autors mudināja Lorenco Mediči? Šie jautājumi ir gana interesanti, lai būtu pelnījuši garāku paskaidrojumu.

Pirmkārt, tā politikas amoralitāte, kuru aizstāv florenciešu domātājs, patiesībā ir samērā sveša šodienas Latvijas politiskās elites mentalitātei. Pat tad, ja Makjavelli atbrīvoja politiku no kristīgās morāles žņaugiem, viņš to darīja pašas politikas, nevis ekonomiska labuma vai personiskas drošības vārdā. Valdnieks, kura karstāko ilgu kalngals ir piedzīt sev pilnas kabatas ar naudu un nobēdzināt to kādā nezināmā ofšorā, Makjavelli skatījumā būtu nožēlojama parodija par politiķi. Vēl vairāk: jebkura valdnieka aizraušanās ar personisko komfortu un labklājību ir droša degradācijas pazīme, kas liecina par politiska sabrukuma tuvumu. Politika ir specifiska un riskanta nodarbe, kura prasa īpašas zināšanas un attieksmi. Tam, kurš vēlas tai nodoties, var iznākt upurēt tās labā ne tikai savu privāto labklājību, bet arī savu dziļāko un intīmāko morāli — cilvēkmīlestību, godprātību un līdzcietību. Taču šī atteikšanās no morāles ir attaisnojama ar specifiski politisku mērķi, sava principāta varenību, slavu un labklājību — nevis ar privātu alkatību un vēlmi līdz mūža galam dzīvot greznībā. Līdz ar to pārmest Makjavelli atbalstu šodienas Latvijas "polituzņēmējiem" nozīmē smagi apvainot šo domātāju.

Otrkārt, Makjavelli darbs izsenis ir kalpojis ne tik daudz kā izsmeļošs traktāts par morāles un politikas attiecībām, bet gan kā meistarīga provokācija. Skaidrs, ka Makjavelli šķietami aizstāvētā politiskās apķērības atbrīvošana no jebkādiem morāles apsvērumiem vairumam ļaužu šķiet tīri instinktīvi nepieņemama. No šīs instinktīvās nepatikas rodas arī kaislīgais "makjavellisma" nosodījums politiskajā domā. Taču to, kādai tad īsti būtu jābūt morāles vietai politikā, kaut cik jēdzīgi paskaidrot nespēj gandrīz neviens, lai gan visi esam dziļi pārliecināti, ka politikai principā būtu jābūt morālai. Ir taču skaidrs, ka faktiski politika nav nekāda morāles un cilvēkmīlestības valstība, lai kā mēs to arī nevēlētos. Vēl vairāk: morāle politikā var būt ļoti bīstama — tieši ētisku apsvērumu dēļ. Ja būsim pārāk žēlsirdīgi pret savu politisko pretinieku, viņš mūs galu galā sakaus, un tad vislielākie cietēji būs tie, kuri ir uzticējušies mums kā politiķiem. Protams, mēs varam inscenēt politiskās pretrunas kā morālu konfliktu — runāt par "ļaunuma asi" kā Džordžs Bušs vai par "tumšajiem spēkiem" kā Einars Repše. Tomēr politiķa rīcība vispirms tiek vērtēta politiski, nevis morāli.

No otras puses, līdz pat šodienai nekur pasaulē nav īstenojusies arī vīzija par pilnībā amorālu, tīri tehnisku politiku, kura, līdzīgi tirgus ekonomikai, strādātu efektīvi tieši savas amoralitātes dēļ. Jautājumi par taisnīgumu, cilvēktiesībām, diskrimināciju daudziem gan liekas nesvarīgi un naivi. Tomēr tie nemitīgi "lien atpakaļ" politiskajās diskusijās, liekot ikreiz no jauna pārskatīt morāles lomu demokrātijā.

Neētiskā moralizēšana

Jautājums par politiķu morāli pēdējā gada laikā mūsu valstī ir ieguvis visai plašu rezonansi — iemesli visiem ir zināmi. Tomēr jāsecina, ka līdzās aicinājumiem uz "godīgu politiku" konceptuāla diskusija par ētikas vietu politikā mums pat īsti nav aizsākusies. Es vēlētos izvirzīt tēzi, ka problēmas pie mums ir ne tik daudz ar politiķu neglābjamu "amoralitāti", cik ar to, kā mēs vispār izprotam ētiku. Ētika pie mums visbiežāk tiek uztverta kā moralizēšana, kura pati par sevi raisa cinisku attieksmi un vienaldzību. Ētika pie mums neietver saprātīgas normas, par kurām būtu iespējams diskutēt un vienoties. Drīzāk tā tiek saistīta ar "sirdsapziņu", "garīgām vērtībām", "godaprātu" — abstrakcijām, kuras mūsdienu cilvēka ausij skan visai tukši un uzspēlēti. Šādi izprastu ētiku iemieso nevis indivīda racionāls lēmums, bet gan kādas dziļi subjektīvas, dzejiski reliģiskas jūtas, kurām nav nekā kopīga ar prātu. Vēl vairāk: ētikai vispār nav nekāda sakara nedz ar pārliecināšanu, nedz loģiku. Uzsverot morāli kā kādu subjektīvu izjūtu vai atklāsmi, ētika drīzāk ir rada mākslai vai reliģijai — ne velti mūsu skolās ētika iet roku rokā tieši ar ticības mācību. Saskaņā ar šo pieņēmumu morālei kā "Dieva balsij" pašai no sevis ir jāmīt katrā indivīdā "jau iepriekš" — par to nav vērts diskutēt un strīdēties. Tā vietā ar apnicīgu moralizēšanu un sprediķošanu ("Nu kā jums nav kauna!?", "Nu kā jūs tā varat!?") ir jācenšas atmodināt cilvēkā dziļi mītošo "sirdsapziņu" — sava veida normatīvu crazy frog, kurai pēc idejas ir jāmīt kaut kur katrā cilvēkā. Turklāt šai atavistiskajai "sirdsapziņai" pēc idejas visiem cilvēkiem ir jāteic viens un tas pats. Manai, Aivara Lemberga un Sandras Kalnietes "sirdsapziņām" ir jāstāsta saviem saimniekiem viens un tas pats — pretējā gadījumā tās nemaz nav īstas "sirdsapziņas".

Šādi izprastai ētikai pie mums ir senas tradīcijas ar saviem piekritējiem un aizstāvjiem. Taču tad, ja joprojām pieņemsim šādu, "sirdsapziņā" balstītu morāles izpratni, mums nebūs pamata šausmināties, ka apkārtējā sabiedrība kļūst aizvien amorālāka. Galu galā — mana sirdsapziņa faktiski man teiks kaut ko pavisam citu nekā jūsējā, un varam būt droši, ka arī visskandalozākie valsts nozadzēji savas sirdsapziņas priekšā ir pilnīgi tīri. Pat viskorumpētākajam politiķim ir skaidrs, ka savas sirdsapziņas priekšā viņš vienmēr varēs attaisnoties kaut vai ar savu vēlmi nodrošināt bezrūpīgu dzīvi saviem bērniem — un kas šādā vēlmē būtu amorāls? Citiem vārdiem: ja par morāles kritēriju padarām sirdsapziņu, tad — anything goes, un mums nav nekāda pamata par to brīnīties.

Protams, ka mūsdienu ētika šādai morāles izpratnei jau sen piedāvā alternatīvas. Būtu iespējams nevis sprediķot par kādu šķietami vispārzināmu morāli, bet gan kopīgi tikt skaidrībā, kuras tad ir tās morāles normas, kuras mēs atzīstam par saistošām politiskajai darbībai. Pēc tam būtu iespējams mēģināt kopīgi veidot tādas sociālās institūcijas — vēlēšanas, partijas, tieslietas, sociālo politiku utt., kuras pašas neprovocētu cilvēkus uz amorālu rīcību, bet gan atturētu no tās. Taču celt rokas pret debesīm un vaimanāt par sirdsapziņas un garīgu vērtību trūkumu vienmēr ir daudz vieglāk, nekā efektīvi sakārtot partiju finansēšanu, ieviest taisnīgu nodokļu sistēmu vai novērst korupciju tiesās. Tieši tādēļ moralizēšana mēdz būt ļoti neētiska — tā ir impotenta naida pēdējais ierocis, kurš, pēc Niklasa Lūmana ironiskā dictum, parasti tiek likts lietā tad, kad nauda iet uz beigām.

Šī atziņa ļauj mums no jauna atgriezties pie Makjavelli. Tas, no kā šis renesanses dižgars brīdina politiķi, nebūt nav zaudējis aktualitāti līdz mūsu dienām. Proti, politikai vienmēr ir darīšana ar faktisko — atšķirībā no ētikas, kura vienmēr balstās kādos kontrafaktiskos, idealizējošos pieņēmumos. Tādēļ vislielākā politiskā bezatbildība ir iedomāties cilvēkus par labākiem, nekā viņi ir patiesībā. Privāts indivīds gan drīkst iedomāties, ka katrā cilvēkā mīt kāda uzmodināma "sirdsapziņa", kura noteikti liks viņam rīkoties taisnīgi, godīgi un žēlsirdīgi. Taču politiķis nedrīkst atļauties šādas sentimentālas ilūzijas, jo viņam tās var maksāt ļoti dārgi. Politiķa profesionālais ētoss aicina pareizi novērtēt savu līdzcilvēku ļaunumu, alkatību un nodevīgumu — jo no tiem neglābjami cietīs daudzi labi un tikumiski pilsoņi, ja minētos netikumus neierobežos ar politiskiem līdzekļiem. Tad, lūk, Makjavelli aktualitāte politikas ētikai šodienas Latvijā: šāda ētika neprasa patētisku moralizēšanu. Tā aicina uzstājīgi prasīt no politiķiem pavisam konkrētas pārmaiņas likumos un politiskajās procedūrās, kuras reāli samazinātu varas ļaunprātīga izmantojuma iespējas. Kamēr šādas prasības tiks aizstātas ar runām par "sirdsapziņu" un "garīgumu", tikmēr ētika pie mums turpinās pastāvēt tajā abstraktajā un realitātei tālajā formā, kuru itin labi ilustrē Marksa vārdi par reliģiju — kā "bezsirdīgās pasaules sirds, bezdvēseliskās kārtības dvēsele, tautas opijs".

Despots un demokrātija

Tik daudz būtu pateikts par Makjavelli politiskās ētikas aktualitāti. Vienlaikus viņa uzstāšanās patvaldnieku padomdevēja lomā liek uzdot arī jautājumu par Valdnieka nozīmi šodien, kad rietumu pasaulē par noteicošu ir kļuvusi demokrātija. Jautājums par autoritāro un demokrātisko vērtību attiecībām Makjavelli daiļradē jau sen dzen strupceļā daudzus viņa pētniekus. Valdniekā sniegtie padomi "jaunajam valdniekam" gan nepārprotami liecina par atbalstu vienpersoniskai varai. Tomēr darbs, uz kuru pats Makjavelli norāda Valdnieka II nodaļā, proti, "Pārrunas par Tita Līvija pirmo dekādi", gluži pretēji, pauž jūsmīgu atbalstu republikāniskai pārvaldes formai, kurā pēc Romas republikas parauga pilsoņi ņem tiešu dalību valsts pārvaldē. Tas noved lasītāju pie acīmredzamas pretrunas: kā domātājs, kurš vienā traktātā slavina pilsoņu pašnoteikšanos un republiku, otrā var sniegt padomus despotam?

Uz šo jautājumu ir centušies atbildēt daudzi Makjavelli interpreti. Daži ir norādījuši uz situāciju Makjavelli dzīvē pēc Soderīni gāšanas un amatu zaudēšanas: republikānis Makjavelli nav varējis nekā citādi apliecināt savu noderību jaunajam Mediči režīmam, kā vien mēģinot sniegt padomus jaunajam patvaldniekam. Citi komentētāji Valdniekā ir saskatījuši smalku un brīdinošu ironiju par despotu, kura rīcība, novirzoties no republikānisma principiem, kļūst aizvien morāli atbaidošāka un necilvēcīgāka. Vēl citi savukārt ir norādījuši uz Makjavelli tīri "tehnoloģisko" skatījumu uz politiku un gatavību vienlīdz kompetenti izteikties par jebkuru valsts iekārtu. Visi šie viedokļi ir vienīgi daļēji pamatoti. Makjavelli Valdnieks patiešām ir veltīts patvaldniekam — šajā aspektā Makjavelli traktāts iekļaujas viduslaiku "valdnieku spoguļu" literatūras žanrā, kurā ir izstrādātas vairākas "pašpalīdzības" grāmatas valdniekiem, t.sk. Akvīnas Toma un Roterdamas Erasma spalvām piederīgās. Tomēr tas nenozīmē, ka šie padomi būtu aplūkojami ārpus konteksta ar viņa politiskajiem uzskatiem kopumā. Gluži otrādi — starp Valdnieku un Pārrunām pastāv vērā ņemamas paralēles. Kas attiecas uz pārmetumu tīrā "varas tehnikas" aprakstīšanā neatkarīgi no politiskās iekārtas formas, tad Makjavelli priekšstati par politiķa gudrību un izveicību noteikti nav šķirami no normatīviem priekšstatiem par pilsoņu labu un tikumisku dzīvi.

Vaicājot par demokrātisko un autoritāro motīvu attiecībām Makjavelli politiskajā domā, nedrīkstētu aizmirst par šā darba tapšanas kontekstu. Vispirms — nošķīrums starp demokrātiju un patvaldību renesanses laikmeta politikas teorijā bija ievērojami mazāk nozīmīgs kā šodien. Protams, sava nozīme bija jautājumam, vai augstākās amatpersonas ir pilsoņu brīvi ievēlētas, vai ir varu mantojušas. Taču šis jautājums nebija tik svarīgs kā cits, proti: vai šī vara nav tirāniska, pārmērīgi neapspiež pilsoņus un spēj efektīvi nodrošināt sociālu mieru un kārtību. Pilsoņu pašpārvalde vēl nesniedz garantiju labai dzīvei; vēl vairāk — pie šādas dzīves var vest arī saprātīga autokrātija. Arī Makjavelli, būdams republikānis, tomēr neuzskatīja pilsoņu pašpārvaldi par risinājumu visām problēmām.

Vēsture un mitoloģija

Pats Nikolo Makjavelli bija reālistisks cilvēks, kurš savu darbību saistīja ar zemes dzīvi un tādēļ ironiski izturējās pret reliģiskām dogmām un pārpasaulīgām spekulācijām. Ja tas tā nebūtu, mēs šodien varētu apgalvot, ka šim dzīves laikā samērā ikdienišķajam florencietim pēc nāves ir paveicies. Jau piekto gadsimtu pēc autora nāves interese par Makjavelli mantojumu ir ļoti liela un noturīga. Ir grūti nosaukt kādu citu renesanses autoru, kura darbi joprojām tiktu publicēti tik lielos metienos un tik dažādos izdevumos — no akadēmiski kritiskiem līdz populāri ikdienišķiem. Taču ir arī kāds aspekts, kurā Makjavelli noteikti ir paveicies krietni mazāk. Nav viegli iedomāties kādu citu domātāju, kura vārds nepārtraukti tiktu valkāts tik atšķirīgos kontekstos — bieži vietā, taču vēl biežāk nevietā. Nemaz nerunājot par konceptuālo "antimakjavellistu" pulku, Makjavelli ir nekautrīgi izmantojuši arī viņa šķietamie piekritēji un sekotāji. Līdzās akadēmiskai pētniecībai un politiskajai publicistikai Makjavelli tēls ir stabili kļuvis par populārās kultūras tēlu, kurš simbolizē politisku cinismu un pašmērķīgu varaskāri. Šāds viedoklis parādījās jau karalienes Elizabetes I laikmeta Anglijā, kur Makjavelli vārds pat pārtapa "old Nick", t.i., sātana pavārdā. Vēsturiskā perspektīvā pieminēšanas vērts ir arī Morisa Žolī 1864.gadā sacerētais marginālais Dialogs starp Makjavelli un Monteskjē, kuram pēc personāžu vārdu nomaiņas Krievijas cara ohrankas rokās bija lemts kļūt par Cionas gudro protokoliem, modernā antisemītisma dokumentu. Makjavelli vārdā šeit, protams, runāja "starptautiskā ebreju sazvērestība". XXI gadsimta sākumā grāmatveikalu plauktos bieži var sastapt dažāda apjoma Makjavelli menedžeriem, Jaunais Makjavelli veiksmīgam biznesmenim, Makjavelli un mārketinga stratēģija un tamlīdzīgu literatūru. Visi šie darbi liecina, ka slavenā florencieša tēls ļoti plaši funkcionē rietumu kultūrā arī starp tiem, kas viņa darbos nav iedziļinājušies un pat nejūt vajadzību to darīt.

Makjavelli tēla demonizēšana aizsākās jau neilgi pēc viņa nāves, kad angļu kardināls Redžinalds Pols (1500—1558) izdomāja leģendu par Makjavelli kā "ļaunuma skolotāju". Pateicoties Polam, darbs un tā autors bez ilgām pārdomām tika iekļauts arī katoļu baznīcas aizliegto grāmatu sarakstā, Index Librorum Prohibitorum. Kontrreformācija sniedza labu augsni rīdīšanai pret itāliešu domātāju, kurš nošķīra morāli no politikas un apšaubīja baznīcas lomu. Tieši šajā laikā Makjavelli kļuva par simbolu nežēlīgai varaskārei, par valdnieku nelietīgu un tumšu padomdevēju, savukārt Valdnieks — par vispāratzītu despota rokasgrāmatu. Makjavelli kā niansēts politisks domātājs šajā laikā atdod vietu Makjavelli kā mītam un dēmonam. Ne velti arī Šekspīra Henrijs VI sakās spējam "pamācīt pat pašu slepkavnieku Makjavelli".

Taču kaut ko aizliegt, kā zināms, nozīmē vienlaikus veicināt tā popularitāti. XVII un XVIII gadsimta politiskā doma jau intensīvi nodarbojās ar viņa mantojumu, reizēm vērtējot to arī pozitīvi. Bēkons un Spinoza ir divi ietekmīgākie XVII gadsimta domātāji, kuri slavēja Makjavelli pieejas reālismu. Franču apgaismotāji, piemēram, Didro, attēloja Makjavelli kā pārliecinātu republikāni, kurš ar savu "Il Principe" beidzot atklāja tautai valdnieku īsteno domāšanas veidu — tirānisku, amorālu, cietsirdīgu. Arī Žans-Žaks Ruso, modernā republikānisma ciltstēvs, norāda, ka ar saviem padomiem valdniekam Makjavelli drīzāk ir devis padomus tautām, kurām ar tādu pašu apdomu ir jācīnās par savu brīvību.

Zeme, kuras politiskajā domā Makjavelli mantojumam ir bijusi īpaša nozīme, ir viņa dzimtene Itālija. Daži mūsdienu itāļu autori gan šaubās, vai Makjavelli mantojums patiešām ir nācis par labu šās zemes domātājiem. Tomēr nevar nosaukt nevienu kaut cik nopietnu Itālijas politikas teorētiķi, kurš nebūtu par Makjavelli rakstījis. Būtisku impulsu tam ir devusi Valdnieka noslēgumā paustais aicinājums apvienot Itāliju. Tā dēļ XIX gadsimta Itālijas Risorgimento ietvaros Makjavelli kļuva par īstu nacionālo varoni, kurš pirmais aizstāvējis Itālijas vienotības ideju. Vēlāk Makjavelli pētniecība sazarojās — viņa mantojumam pievērsās gan liberāļi, kā Benedetto Kroče, gan sociālisti, kā Antonio Labriola, gan citi. XX gadsimta ievērojamākais itāļu politikas teorētiķis Antonio Gramši pat uz Makjavelli nostādņu pamata izstrādā īpašu marksistisku teoriju par politiskās gudrības un stratēģijas iemiesojumu "modernajā valdniekā" — proletariātā.

Bieži pieminēta tēma mūsdienās ir Valdnieka ietekme uz vēlākajiem politikas dižgariem, kā Napoleonu, Ļeņinu, Musolīni, Staļinu, Hitleru, kuri savā darbībā esot izmantojuši Makjavelli darbā paustās atziņas. Lielākā daļa šo stāstu gan ir apokrifi, balstīti senajā tradīcijā, kura jau kopš XVI gadsimta saskatīja Makjavelli figūrā visu nežēlīgo despotu padomdevēju. Tomēr tie nav arī gluži bez pamata. Napoleons patiešām vairākkārt savas dzīves laikā atgriezies pie Valdnieka un sarakstījis tam apjomīgus komentārus. Arī Ļeņins savos darbos un vēstulēs vairākkārt pozitīvi atsaucas par Makjavelli atziņām politiskajā stratēģijā. Tiesa, pats proletariāta vadonis bija plaši izglītots cilvēks, Makjavelli viņa darbos nespēlē nozīmīgu lomu, turklāt florencieti bija iecienījuši arī daudzi citi revolucionāri — kā Bakuņins un Trockis. Kaislīgs Makjavelli piekritējs bija Benito Musolīni, kurš izmantoja Makjavelli darbus savā doktora disertācijā un pēc varas sagrābšanas sponsorēja daudzu lētu Valdnieka brošūru izplatīšanu. Taču šīs darbības gan drīzāk ir saprotamas paša "dučes" publiskā tēla veidošanas kontekstā, kas Itālijas politiskās kultūras kontekstā ir pavisam saprotami. Galu galā — 1992.gadā Milānā "Il Principe" iznāca arī Silvio Berluskoni redakcijā. Iespējams, ka arī Hitlers un Staļins Valdnieka eksemplārus patiešām glabāja uz saviem naktsgaldiņiem, kā to reizēm mēdz apgalvot. Tomēr skaidrs, ka uz Hitleru daudz lielāku iespaidu par Valdnieku noteikti atstāja jau pieminētais pseidomakjavellistiskais opuss Cionas gudro protokoli, no kura barojās viņa zvēriskais antisemītisms. Savukārt Staļina kontekstā jāpiebilst, ka 1936.gada Maskavas paraugprāvās, "tiesājot" Kameņevu, viņam tiek pārmesta Valdnieka izdošana un komentēšana dažus gadus iepriekš, kurā, lūk, esot saskatāma vēlme gāzt valdošo iekārtu sociālistiskajā tēvzemē. Mīts par "dēmonisko" Makjavelli tādējādi izrādījās daudz ietekmīgāks par jebko no paša Makjavelli rakstītā.

 

Sākas Baltijas Gāmatu svētki

Kristaps Kārkliņš,  NRA  02/27/08    No 28. februāra līdz 2. martam Starptautiskajā izstāžu centrā BT 1 Ķīpsalā notiks 11. starptautiskā grāmatu un izdevniecību izstāde Baltijas Grāmatu svētki 2008.

Izstādes īpašā viesu valsts būs Krievija, kam par godu izstādes laikā notiks Starptautiskais krievu grāmatu festivāls.

Lai arī grāmatas veidols būtiski nav mainījies jau gadsimtiem ilgi, tomēr arī grāmatu saglabāšanā, uzglabāšanā un rakstu darbu apkopošanā ienāk jaunākās tehnoloģijas. Par to izstādē nolēmuši runāt arī grāmatniecības nozares pārstāvji. Izstādes pirmajā dienā, 28. februārī, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktora vietniece Dace Gasiņa vadīs diskusiju Vai Google paaudzei ir vajadzīga bibliotēka?

Svētku apmeklētāji četras dienas varēs baudīt autoru priekšlasījumus, piedalīties grāmatu atvēršanas svētkos, tikties ar ievērojamiem latviešu un ārvalstu rakstniekiem, aplūkot daudzveidīgas grāmatu izstādes, iepazīties ar Latvijas un ārzemju izdevniecību jaunumiem, kā arī Grāmatu maiņas punktā mainīties ar grāmatām.

Izstādes apmeklētāji varēs tikties ar rakstnieci Tatjanu Ustinovu – vienu no labākajām detektīvžanra meistarēm Krievijā, kā arī ar Krievijas izcilo politiķi un rakstnieci Irinu Hakamadu, īslandiešu rakstnieku, romāna 101 Reikjavīka autoru Halgrīmu Helgasonu, somu rakstnieci Kiru Poutanenu, grāmatas Skaistā jūra autori. Rakstnieks Pauls Bankovskis tikšanās laikā lasītājiem piedāvās savu stāstu Rudens kross un Ofšors videoversijas.

Ķīpsalā notiks arī Jura Kronberga grāmatas Vilks Vienacis atvēršana ar autora un Vilka Vienača orķestra piedalīšanos, Amandas Aizpurietes un Milenas Makarovas bilingvālā dzejas krājuma Krēsla tevi mīl un Zigmunda Skujiņa Rakstu 6. sējuma Spēcīgie un grēcīgie. Pagātne ar rītdienas seju atvēršana.

Tulkotās literatūras lasītāji aicināti apmeklēt arī Džūditas Maknotas jaunākās grāmatas atvēršanas svētkus un tikšanos ar tulkotāju Dinu Kārkliņu. Apgāda Kontinents stendā plānota arī diskusija par dažādiem romantiskās daiļliteratūras aspektiem.

Par tradīciju jau kļuvuši Lielie lasīšanas svētki, kur bērnu žūrija no visiem Latvijas novadiem nosaka populārākās grāmatas un svinīgā apbalvošanas ceremonijā tiek sveikti rakstnieki, mākslinieki, tulkotāji un izdevēji.

Baltijas Grāmatu svētku 2008 laikā notiks arī Starptautiskais krievu grāmatu festivāls, kurā ar saviem autorvakariem piedalīsies Eduards Radzinskis, Mihails Vellers, Jevgēņijs Popovs un Aleksandrs Geniss. Festivālā piedalīsies arī tādi pazīstami krievu rakstnieki kā Dmitrijs Bikovs, Roalds Dobrovenskis, Zahars Priļepins, Dalija Truskinovskaja, Tatjana Ustinova, Makss Frai, dzejnieki – Maksims Ameļins, Anna Russ, Sergejs Timofejevs un citi, kuru darbi ir piesaistījuši plašu publikas uzmanību.

Festivāla rīkotājs Vladimirs Grigorjevs, Krievijas Federālās Izdevējdarbības un masu komunikāciju aģentūras vadītāja padomnieks, norāda, ka "Starptautiskā krievu grāmatu festivāla mērķis ir veicināt kultūras un literatūras kontaktu atjaunošanu starp Latviju un Krieviju".

Ķīpsalā būs iespēja iepazīties ar plašu Krievijas grāmatu klāstu, par ko rūpējas vadošās Krievijas izdevniecības un grāmatu apgādi. Starptautiskais krievu grāmatu festivāls piedāvās arī diskusiju sēriju par mūsdienu literatūras problēmām, kā arī izdevēju un tulkotāju seminārus. Ieeja Baltijas Grāmatu svētkos – bez maksas.

 

Latvijas teātru Ābolu ķocis

Diena  02/27/08  

A.Čehova Kaija. Režisors Mihails Gruzdovs. Dailes teātris

Kritiķi vērtē

* * * Henrieta Verhoustinska

Izrādē smēķē, starp citu, — pa vidu Čehova tekstam zālē iesviež Laura Dzelzīša Medvedenko jau pirms priekškara atvēršanās. Stāsts ir ne tik daudz par Čehova varoņiem, cik par aktieriem. Par teātri. Uz to vedina viss. Aktieri ik pa laikam pavīpsnā (jāteic, gaumīgi) par sevi un par veidu, kā Dailes teātrī "pieņemts" spēlēt krievu klasiku. Anna Heinrihsone ietērpusi varoņus vispirms Čehova laika kostīmos, tad, pa detaļai nolobot tos nost, aktieri saģērbjas kā jau daždien mūsu līdzcilvēki. Mārtiņš Vilkārsis skatuvi iekārtojis kā Dailes teātra bufeti pirmajā cēlienā, kā skatītāju otrā stāva foajē — otrajā. Arī programmiņā aktieri nospriegotām un nopietnām sejām sabildēti mēģinājuma procesā. Turklāt princips "teātris teātrī" netiek forsēts — iekšējā dzīve ir intensīva gan lomā, gan "ārpus" tās. Taču tas diezgan ātri sevi izsmeļ, un īsais otrais cēliens nepienes izrādei neko jaunu, lai gan tieši tajā Čehovs paredz iespēju rezumēt, par ko tad izvērtušies lugas sākumā pieteiktie mākslinieku ideāli. Nu nekā neizvēršas. Kā dzīvojām, tā arī turpinām. Vai iestudēt Čehovu ir patiesa nepieciešamība, vai tas ir autors, ar kuru vienmēr var ērti un cienījami aizlāpīt caurumu repertuārā? Nezinu. Attiecības starp personāžiem ir tik irdenas, ka nolasās fragmentāri, viskonkrētāk — starp Kristīnes Nevarauskas Mašu un Laura Dzelzīša Medvedenko, Mirdzas Martinsones Poļinu un viņas nenokārtoto dzīvi... Citiem aktieriem rotējot teritorijā starp "tipāžu" un dažiem emocionāliem kontrapunktiem.

* * * Mārīte Gulbe

Ļoti daudz ko gribēts ietilpināt šai Kaijā — ar inscenējuma, scenogrāfijas, kostīmu palīdzību tēmas klājas kārtu kārtām: talantu pielūdzēji, talanti un māksla, (paaudžu) konkurence teātrī un dzīvē, upurēšanās un aklas veiksmes gadījumi, bet, līdzko tās neiedzīvojas aktieru attiecībās, tā paliek idejas un koncepcijas abstrakcijā un atstāj sadomātības iespaidu. Šoreiz tāds sakonstruēts šķiet arī talantīgā scenogrāfa M. Vilkārša telpas risinājums. Pirmo daļu skatīties ir interesanti — Trepļeva luga vizuāli iespaidīga (lielisks videomākslinieka darbs), un te patiesi nospēlējas teātra spēles stilu atšķirības un kopības zīmes gadsimta amplitūdā un šaubas nerada jaunā autora oriģinalitāte un potenciāls. Arī vadošā četrotne — Arkadina (R.Kalniņa), Trigorins (A. Skrastiņš), Trepļevs (A.Siliņš), Zarečnaja (I.Ķuzule) — ir vienlīdz spēcīgi. Taču otrajā daļā režisora piedāvātais komēdijas žanrs izšķīst — visa izrāde kļūst lēnāka, vizuāli tumša, pāris aktieri turpina sakāpinātu, kariķētu spēli, bet tā nav ne īsti traģikomēdija, ne drāma; A.Siliņš un I.Ķuzule it kā zaudē mērķtiecību, Trigorina un Ņinas motivācijas ir pretrunīgas, grūti nolasāmas, un tās ietekmē arī režisora eksaltētā spēlēšanās ar kaijas tēlu.

* * * Undīne Adamaite

Viss vedina domāt, ka Mihails Gruzdovs Čehova Kaijas interpretāciju iecerējis kā savu teātra manifestu, līdzīgi kā Pēteris Pētersons 1987.gadā iestudējumu Mirdzošais un tumši zilais. Skatītāji no visām pusēm ir iepakoti "teātris teātrī" un "spēlējam Kaiju" principā, Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā gandrīz kā instalācijā akcentēta teātra/dzīves/izrādes mēģinājuma situācija. 1.cēlienā daudz iedvesmojošu mizanscēnu, oriģināli kā saspēle ar teātra vēstures –ismiem, tradīcijām un novatorismu atrisināta Trepļeva izrāde, aktieri ar nelieliem groteskas akcentiem atgādina par Čehova kā par absurda dramaturģijas meistaru. Tas ir aizraujoši. Problēma sākas 2.cēlienā, kurš beigās šķiet pat lieks (?!). Princips ņem virsroku pār pašu izrādi. Teātra tēma sevi izsmeļ, attiecības starp varoņiem īsti nav nodibinātas (izņemot K.Nevarauskas Mašu un L.Dzelzīša Medvedenko), aktierspēles vadmotīvs kļūst statiska eksaltācija (smeldzīga sakliegšanās), un 1.cēlienā it kā satvertie (vismaz nojaustie) jēgas pavedieni pazūd. Šķiet, Čehova luga, kas nav tikai par cilvēkiem māksliniekiem, bet arī cilvēkiem, atgrūž uzpotēto shēmu. Aiz spēles ar teātra "oderes" atribūtiku pietrūkst tās daļas, kas "brīvi plūstu no režisora dvēseles", lielāks personiskums varbūt. Izceļams Alda Siliņa aktierdarbs sarežģītajā Trepļeva lomā un Artūra Skrastiņa Trigorins, kuri vilina sevi minēt ar lielāku dvēseles dzīves ietilpību.

 

Valodas bruņiniece

Sandris Vanzovičs,  NRA  02/29/08    Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komiteja nosūtījusi vēstules Rīgas domes vadībai ar aicinājumu latviskot no angļu valodas automātiski pārņemto terminu park & ride lielo autostāvvietu, ko tuvāko gadu laikā paredzēts uzbūvēt pie Rīgas robežām, apzīmēšanai. "Šis patiešām nav gadījums, kad mums jāpārņem un savos dokumentos jālieto citas valodas vārdi, tāpēc ka nevaram atrast atbilstošu apzīmējumu latviešu valodā," sirdījās komitejas priekšsēdētāja Helmī Stalte. "Noliec un brauc precīzi raksturo iecerēto mērķi – atslogot pilsētas centru no privātajiem auto, kas ik dienu iebrauc Rīgā no tās piepilsētām.

 

Piedodiet, ja varat, Mūsu vēstures lasītāji!

Lato Lapsa,  NRA  03/01/08    Iepazīstoties ar Jura Paidera aizvainoti kaismīgo rakstu, kas veltīts nule iznākušā grāmatas Mūsu vēsture: 1985–2005 pirmā sējuma iztirzāšanai, nav šaubu, ka man kā vienam no grāmatas autoriem ir publiski jāatvainojas.

To tad arī daru.

Pirmkārt, lūdzu piedošanu visiem, kuri līdz ar Latvijas mūslaiku vēstures būtisko sastāvdaļu Juri Paideru ir neslēptā sarūgtinājumā konstatējuši, ka grāmatā sarakstītas "visādas blēņas", toties ir tikai viena vienīga lappuse, kurā pieminēts viņu – svarīgo, nozīmīgo un pašu galveno uzvārds (toties Ivara Godmaņa, sasodīts, veselas septiņdesmit trīs). Patiesi jūtu līdzi Paidera kungam, ka grāmatas autoru izpratne par mūsu visu kopējo vēsturi neaprobežojās tikai ar sabiedrības pseidokrējumu, ap kuru taču esot noticis, viņa vārdiem izsakoties, "daudz kas skandalozs un interesants": piedodiet, bet mūsu pēdējo divdesmit gadu vēsture – tas ir kas vairāk kā tikai "skandalozais un interesantais" iz paideru dzīves. Turklāt kā par nelaimi tipogrāfijā jau nodota mana jaunā grāmatiņa – Latvijas politiķu un citu gudro galvu spārnoto citātu krājums; citādi tajā vēl varētu iespiest Paidera kunga sarūgtināto izsaucienu: "Vienīgā vieta grāmatā, kurā tika pieminēts mans uzvārds..." – un viņš, kazi, justos kaut nedaudz novērtētāks.

Otrkārt, vēl vainīgāks jūtos par to, ka mani patiesi iepriecē fakts – ir cilvēki, kurus Mūsu vēsture: 1985–2005 kaitina ar pašu tās iznākšanas faktu. Un ne jau tikai novārtā pamestais Paidera kungs, kuram šī ir "vienīgā grāmata pēdējo četru gadu laikā, kura mani tik ļoti nokaitināja". Vēl jau ir izbijuši komjaunatnes ideoseki, kuri vēl 1987. gadā brīdināja par sekām cilvēkus, kam var ienākt prātā atzīmēt 18. novembri, bet tagad uzdodas par galvenajiem neatkarības cīnītājiem, simtiem citu komunistiskā kažoka apmetēju, bezjēdzīgu ekonomisko programmu autori, cilvēku muļķotāji partiju vēlēšanu kampaņās, zemessardzes iznīdētāji. Ar vārdu sakot, visi tie tagad nokaitinātie, kuru dēļ mēs tagad varam tikai žēli nolūkoties pēcpusē, piemēram, Igaunijai. Ļoti atvainojos, bet nenoliegšu – tas, ka šādus cilvēkus šī grāmata kaitina (jo neļauj aizmirst viņu sastrādāto), man ir viena no augstākajām iespējamām uzslavām.

Treškārt, man jāatvainojas to cilvēku priekšā – neba nu Juris Paiders ir vienīgais –, kuri tādu vai citādu iemeslu dēļ šajā kaitinoši apjomīgajā grāmatā nav tikuši tālāk par satura rādītāju un personu uzskaitījumu, savu uzvārdu starp deviņiem simtiem citu meklējot. Acīmredzot grāmatā šāda lasīšanas stila cienītājiem, kuri ar vārdu vēsture saprot tikai no studiju laikiem ierastos garlaicīgos učebņikus, nav pietiekami skaidri norādīts – šis ir pirmais no iecerētajiem trim mūsu visu piedzīvotās vēstures sējumiem, kurā aplūkoti tikai četri desmiti no nepilna pusotra simta, mūsuprāt, svarīgo, mūsu valsti un mūs pašus veidojušo norišu.

Otrajam sējumam, kas klajā nāks šā gada otrajā pusē, ir pataupīts daudz kas interesants – nu, kaut vai LPSR VDK šifrogrammas, kas tai pašā karstajā 1987. gadā tika sūtītas uz Maskavu par buržuāzisko nacionālistu apvaldīšanu. Un arī otrā sējuma tēmu uzskaitījums, domāju, runā pats par sevi: naftas tranzīta aizkulises gadu garumā (kur, pieļauju, drīzāk nekā pirmā sējuma nodaļās par lauksaimniecību, denacionalizāciju un armijas veidošanos ekonomists Paiders var cerēt atrast Grigorija Lučanska vārdu), mafijas kari, parlamentāro izmeklētāju negods, mūsdienu tehnoloģiju atnākšana, humpalu laikmets, ebreju jautājums,

G-24 lietas, prihvatizācijas aizkulises un vēl, vēl, vēl – atkal vieni pieci simti lappušu. Vienīgais – es tiešām nevaru solīt, ka arī jaunajā sējumā Paidera kungam un viņam līdzīgajiem būs atvēlēta, viņuprāt, adekvāta vieta: galu galā runa ir par mūsu visu piedzīvoto un pieredzēto.

Toties solīt varu ko citu – kad pēc mūslaiku vēstures trīs sējumu pabeigšanas radīsies laiks pievērsties citiem darbiem un uzrakstīt kādu apjomā nelielāku grāmatiņu ar nosaukumu, piemēram, Latvijas jokupēteru mazā enciklopēdija, tur Paidera kungs ar saviem komiskajiem "arābu laiku" meklējumiem Latvijā, amizantajām versijām par dinozauru izmiršanu un zinātniskajiem stāstiņiem par mājlopu uzskaiti tajos aizvēsturiskajos Latvijas laikos, kad mājlopi, atvainojiet, vispār vēl nebija pieradināti, ieņems sev pienākošos vietu. Bet tikmēr, piedošanu, diženajam ego nāksies paciesties.

 

Dzintars Sodums: Nav nekā lieka

Zane Radzobe,  Diena  03/01/08    Izdevniecībā Atēna iznācis Dzintara Soduma kopoto rakstu 7.sējums Viņpuse.

Stāstījums ar romāna iezīmēm Viņpuse tapis pēc rakstnieka atgriešanās Latvijā — pērn 1922.gadā dzimušais Dzintars Sodums no gandrīz piecdesmit gadu krātiem arhīva materiāliem izveidojis darbu par savu dzīvi Amerikā.

"Domāju, nekas nav palicis laukā — tās ir tik skaudras lietas, ko par sevi vai saviem tuviniekiem var rakstīt tikai ļoti tiešs cilvēks. Bet nevajag domāt, ka tas ir tikai personisks skatījums. Tā ir arī laikmeta aina. Pirmo reizi sapratu, ko nozīmē būt trimdiniekam," grāmatu īsumā raksturo Gundega Blumberga. Viņa rakstnieka atlasītos un sakārtotos materiālus pārrakstījusi manuskriptā, grāmatas tapšanas laikā kļūstot par Dz.Soduma rokām — pašam pirksti stīvi, neder ne rakstīšanai ar roku, ne datoram.

Dz.Soduma grāmatas vajagot iekļaut vēstures mācīšanas programmās skolā, sarunā īsi pirms grāmatas prezentācijas min G.Blumberga. Atvēršanas svētki notiek Annas bibliotēkā Latgales priekšpilsētā. Tā gribējis Dz.Sodums, kurš jaunībā divus gadus tur strādājis. Bibliotēkas kāpnes gan liedz rakstniekam pašam savas jaunākās grāmatas prezentācijā piedalīties — augsts trešais stāvs bez lifta izrādās izšķirošs. Tāpēc jautājumus Dz.Sodumam uzdodu ar e–pasta palīdzību.

"Vēstures mācībai manas grāmatas diez vai der. Drīzāk der kā citu ļaužu, citu skolu vēsts, ka latviešu literatūrā iespējams izteikties citādi. Ja kāds te runā vai raksta Latvijas brīvvalsts leksikā, par viņu saka, viņš izsakās literāri. Tagadnes izteiksme ir trūcīgāka, daudz no krievu tulkotu frāžu," tā par ierosinājumu pats Dz.Sodums īsiem, aprautiem teikumiem. Izmanto daudz saīsinājumu, nav garumzīmju un mīkstinājumu — rakstnieks katru taustiņu uz klaviatūras piespiežot ar zīmuli, iepriekš paskaidro Nora Ikstena.

Pirms gada, atgriežoties Latvijā, intervijā Egīlam Zirnim par Viņpuses ieceri Dz.Sodums stāstīja — Džoiss, kura Ulisu Sodums pārtulkojis latviski, atklājis viņam, kā rakstot lietot dažādus laikus, dažādu slāņu pieredzi, rakstīt ne tikai secīgi. Arī Viņpusē tā būšot.

Cik daudz stilā ietekmes no ievērojamākā Dz.Soduma tulkojuma?

"Vai es tā teicu? Džoisa stils ir Džoisa stils. Man bija jālieto 40 gadu materiāli. No tā tas stils. Nekad neesmu ironisks. Dažreiz grotesks, satīrisks. Tas no maniem mīļajiem latīņiem, ko 1. pilsētas ģimnāzijā mācīja." Atlikušo materiālu pakas nodošot Nacionālajai bibliotēkai un Misiņiem. (Bet pāri no mūžā sakrātā palicis trīstik, cik grāmatā vietas, min G.Blumberga.)

Pēc atgriešanās Latvijā šeit viņu ne kas priecējot, ne sarūgtinot. "Brīnums, ka Latvija ir, varu runāt latviski, ka esmu dzīvs," lakoniski, gandrīz vai telegrammas stilā raksta Dz.Sodums. Tāda ir arī grāmata.

"Kad papēta dziļāk [Dz.Soduma valodu], jēga, ka teikumi ir ļoti īsi. Nav nekā lieka, nav epitetu, metaforu, izskaistinājumu, kas parasti ir valodā. Bet sajūta lasot tāda, it kā viss būtu," raksturo G.Blumberga. Tas nozīmē — "katrs lasītājs var tekstu piepildīt ar to, ko uzkrājis. Ir vieta domai. Tā ir liela māksla rakstīt tā, lai neatņemtu lasītājam iespēju domāt starp teikumiem." Tieši to latviešu prozai, pēc viņas domām, vajadzētu no Dz.Soduma mācīties. "Veca patiesība, bet lielas lietas runā pašas, tās nevajag popularizēt. To gribu teikt par Dzintaru Sodumu — viņš ir tāda lieluma zvaigzne latviešu literatūrā, ka nav svarīgi, ja patlaban viņu nelasa katra otrā latviešu ģimene, ja skolā viņš nav mācību programmās. Tam nav nozīmes. Priecājos par katru cilvēku, kas reiz ar viņu sastapsies, uzzinās, kas ir Sodums."

Ja sastapšanās sāksies ar Viņpusi, uzzinās stāstu par rakstnieka dzīvi starp 1962.un 2006.gadu, kas rūpīgi salikts mozaīkā no mazām lapiņām. "Savākt tādu materiālu — tas nozīmē visu mūžu pie tā strādāt. Grāmatā nav nekā literāra. Sarakste ar sievu, kad viņi strādāja dažādās maiņās un sazinājās, piespraužot zīmītes pie ledusskapja. Vēstules mātei. Piezīmes, sarunu fragmenti. Katrs fragments atsevišķi ir stingri dokumentāls, bet iespaids, kad to saliek kopā…" Vienlaikus tas ir arī stāsts par radošas personības mūžu — slavas dziesma spējai būt augstāk par apstākļiem, ko uzspiež ikdiena. "Dzintarā apbrīnoju mērķtiecību, ko sadzīviskā izpratnē varbūt var saukt pat par nežēlīgu, skarbu mērķtiecību. Tas nozīmē — darīt savu darbu, nerēķinoties ar ikdienišķām apkārtējo vajadzībām. Bet es domāju, ka tā nav nežēlība. Vienkārši darbs, ko dari, ir tik liels, ka aizēno savstarpējo saskarsmi. Bet Dzintars no tā tomēr iznācis ārā gaišs, saulains, apskaidrots. Un vēl — Dzintars ir racionāls cilvēks, trenējis smadzenes — viņš vēl 70 gados korespondences kursos gāja." Iešūpoties jaunam darba ciklam cienījamā vecumā gan nav bijis viegli.

Gan G.Blumberga, gan N.Ikstena vairākkārt atstāsta, kā "Dzintars bija nolēmis baudīt Latvijas dzīvi — visu ko garšīgi ēst un kavēties dārzā, un viņam nebija nekādas vēlēšanās strādāt" un kā literāri ievirzītās dāmas viņu tomēr uz darbu spiedušas. Rezultāts tagad jau grāmatnīcu plauktos. Puse dzīves iesieta glītos vākos.

 

 

Nu jau, šķiet, ka

tiešām iestājies pavasaris...

Zied sniegpulkstenītes, ir pamodu

šies kukainīši... Un lai arī brīžiem līst,

tomēr pārsvarā dienas ir siltas, saulainas

un vējainas. Brīžiem vējš ir tik spēcīgs,

ka krūmi noliecas gandrīz līdz ze-

mei... Dienā gaiss sasilst

pat līdz +8^oC.

 

Anda Jansone, trešdien, 27. februārī