Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē

 

 

Karavīri apgūs krīzes seku likvidēšanu ekstremālos klimatiskajos un apvidus apstākļos

LETA  03/03/08     Rīt, 4.martā, Norvēģijas ziemeļos sāksies starptautiskās militārās mācības "Tundra 08", kurās piedalīsies ASV, Nīderlandes, Norvēģijas, Vācijas, kā arī Latvijas bruņoto spēku karavīri.

Mācību "Tundra" mērķis ir veicināt nacionālā līmeņa speciālo spēku vienību sagatavošanu to izvietošanai, izvēršanai un pārvietošanai operāciju rajonā, to savstarpējo sadarbību daudznacionālo spēku sastāvā, kā arī kaujas iemaņu paaugstināšanu ekstremālos apstākļos, aģentūru LETA informēja Nacionālo bruņoto spēku komandiera personīgā štāba Preses daļas virsnieks kapteinis Normunds Stafeckis.

Latvijas karavīri mācībās iegūšot zināšanas un pieredzi, kas nepieciešamas, lai spētu piedalīties militāro konfliktu un krīzes seku likvidēšanas operācijās ekstremālos klimatiskajos un apvidus apstākļos.

Latviju mācībās pārstāvēs aptuveni 50 karavīri. Tajās būs iesaistīti arī divi Gaisa spēku helikopteri "Mi-17".

Šīs mācības ir paaugstināta riska mācības, jo tās notiks kalnainā apvidū un ziemas apstākļos aiz Ziemeļu polārā loka. Latvijas karavīri mācību rajonā ieradās jau februāra beigās, lai iepazītos ar apvidu un organizētu papildu mācības drošības tehnikas un citos jautājumos.

Mācības noslēgsies 12.martā.

 

Piebalgs: naftas cena varētu sasniegt pat 200 dolārus par barelu

LETA  03/03/08     Naftas cenas pasaules tirgū dažu tuvāko gadu laikā varētu sasniegt 200 dolārus (92,6 latus) par barelu, prognozē Eiropas Savienības (ES) enerģētikas komisārs Andris Piebalgs.

"Kad es kļuvu par ES komisāru 2004.gadā, barels naftas maksāja 52 dolārus (24,1 latu). Cena trīs gadu laikā ir dubultojusies, un mēs nevaram izslēgt, ka 2011.gadā nafta maksās 200 dolārus par barelu," intervijā Spānijas laikrakstam "El Economista" norāda Piebalgs.

"Tas, ko es saku, daļēji ir joks, tomēr tam nevajadzētu mūs pārsteigt," piebilda komisārs.

Viņš arī atgādināja, ka laikā, kad ASV investīciju banka "Goldman Sachs" prognozēja naftas cenu pieaugumu līdz 100 dolāriem par barelu, visi to uzskatīja par joku.

"Mēs nevaram izslēgt [naftas cenu] 200 dolāri par barelu, jo pēdējos divus gadus mēs visi kļūdījāmies, uzskatot, ka tas, kas patiesībā notiek, nav iespējams," norāda Pieblags.

ASV vieglās jēlnaftas cena aprīļa piegādēm pirmdien sasniedza rekordaugstu līmeni - 103,95 dolārus (48,13 latus) par barelu, pietuvojoties 104 dolāru par barelu atzīmei.

Savukārt "Brent" jēlnaftas cena nākamā mēneša piegādēm pirmdien palielinājās līdz 102,29 dolāriem (47,36 latiem) par barelu, arī sasniedzot jaunu rekordu un pirmo reizi pārsniedzot 102 dolāru par barelu līmeni.

Naftas cenu pieaugums skaidrojams ar ASV dolāra vērtības mazināšanos pret eiro, kā arī arī prognozēm, ka naftas eksportētājvalstu organizācija OPEC šonedēļ notiekošajā sanāksmē varētu nepieņemt lēmumu par naftas ieguves apjoma palielināšanu.

 

Karavīriem ārvalstu operācijas būs obligātas

Viesturs Radovičs,  NRA  03/04/08     Lai topošajiem Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīriem, kuri slēdz profesionālā dienesta līgumu, neradītu neizpratni par viņu pienākumiem, paredzēts, ka turpmāk līgumā tiks iekļauts nosacījums par karavīru dalību starptautiskajās operācijās.

"Ārvalstu misijas ir viens no NBS uzdevumiem. Karavīrs nevar nepildīt uzdevumu. Ja vienība, kurā šis karavīrs dien, ir noteikta par tādu, kurai jādodas misijā, karavīram gribot negribot ir jābrauc. Ar to jārēķinās, jau parakstot līgumu par dienestu profesionālajā armijā," Neatkarīgajai skaidroja NBS preses virsnieks Normunds Stafeckis. Ja karavīrs ļoti nevēlas doties misijā, viņam tomēr ir divas iespējas – pārcelties dienēt uz citu vienību, kas nav pakļauta ārzemju misijām, vai arī palikt armijas rezervē.

Parakstot līgumu par profesionālo dienestu, karavīrs apņemas pakļauties militārajai disciplīnai un bez ierunām izpildīt komandiera likumīgās pavēles. Tas ir noteikts Militārā dienesta likumā, karavīru militārās disciplīnas reglamentā un militārā dienesta iekārtas reglamentā. Noslēdzot līgumu par profesionālo dienestu, karavīrs ir informēts par saistībām, kuras viņš uzņemas pildīt, uzsver NBS. Tas attiecas arī uz pavēles saņemšanu saistībā ar pirmsoperācijas apmācību un piedalīšanos starptautiskajā operācijā.

"Saņemot rakstisku pavēli par dalību starptautiskajā operācijā, karavīram ir jāizpilda tās darbības, ko nosaka komandieris. Ja karavīrs atsakās izpildīt pavēli, tiek noskaidroti iemesli šādai viņa rīcībai. Ja atteikšanās iemesls ir nepamatots, karavīrs tiek saukts pie disciplinārās atbildības," norādīja N. Stafeckis. Reglaments paredz, ka karavīrs, kas pārkāpis normatīvos aktus vai komandiera pavēlē vai rīkojumā noteiktās dienesta prasības, saucams pie disciplinārās, administratīvās vai kriminālatbildības, kā arī ir materiāli atbildīgs par nodarīto zaudējumu.

Materiāli tiek nosūtīti arī Militārajai policijai lēmuma pieņemšanai par kriminālprocesa uzsākšanu. Latvijas Krimināllikuma 335. pants paredz, ka par nepaklausību, tas ir, par atklātu atteikšanos izpildīt priekšnieka pavēli, kā arī par citādu tīšu pavēles neizpildīšanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem. NBS gan atzīst, ka līdz šim ne pret vienu karavīru par atteikšanos braukt misijā kriminālprocess nav uzsākts. Atteikšanās gadījumi gan ir bijuši, bet tos armija risina pārrunu ceļā.

Ja iepriekš ārzemju misijās sūtāmie formējumi lielākoties tika veidoti un uz brīvprātības pamata, tad pašreiz uz starptautiskām operācijām dodas pastāvīgās armijas vienības. "Par piemēru var minēt Sauszemes spēku 1. un 2. kājnieku bataljona apakšvienības – kājnieku rotas, kas gandrīz pilnā sastāvā rotācijas kārtībā tiek nosūtītas dalībai starptautiskās operācijās. Līdzīgi ir arī ar Militārās policijas un Zemessardzes 54. inženiertehniskā bataljona sapieru apakšvienībām," informē NBS pārstāvji.

NBS Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljona komandieris majors Georgs Kerlins Neatkarīgajai iepriekš atzina, ka gadījumā, ja ir dibināts iemesls, no misijas var atteikties, bet tas var notikt ne vēlāk kā pusgadu pirms rotācijas. Pēdējā dienā pirms izlidošanas atsacīties no misijas nevar neviens. Lēmumam par atteikšanos jābūt pamatotam – veselības problēmas, ģimenes apstākļi vai citi iemesli. Lai personai, kura slēdz profesionālā dienesta līgumu, neradītu neizpratni par viņa pienākumiem, paredzēts, ka turpmāk līgumā tiks iekļauts nosacījums par karavīru dalību starptautiskās operācijās.

Armija neslēpj, ka pēdējā laikā krietni samazinājies to karavīru skaits, kuri ārvalstu misijās (Afganistānā, Irākā, Kosovā) piedalās labprātīgi, tomēr visiem profesionālā dienesta karavīriem jārēķinās, ka jebkurā brīdī viņus var iekļaut vienībā, kas dodas starptautiskā misijā.

Neatkarīgās aptaujātie karavīri atzīst, ka inflācijas dēļ dienests ārzemju misijās vairs nav finansiāli tik izdevīgs. "Tagad tādu pašu naudu var nopelnīt arī Īrijā, kur neviens uz mums nešauj. Un darbs ir salīdzinoši vieglāks," saka karavīri.

No pērnā gada 1. septembra Nacionālajos bruņotajos spēkos tika palielinātas karavīru algas, tomēr ārzemju misijās dienošajiem palielinājums bija nenozīmīgs. Piemaksa par dalību starptautiskā operācijā tika paaugstināta par 100 latiem. Līdz tam šī piemaksa bija 900 latu, bet no 1. septembra tā sasniedza 1000 latu. Kopumā ārzemēs dienošs karavīrs uz rokas saņem, sākot no 1500 latu mēnesī.

 

Internetā izplata filmu par latviešu karavīru kauju Irākā video

LETA   03/04/08     Populārajā interneta portālā "YouTube", kurā apkopoti vairāki miljoni interneta lietotāju iesūtīto videomateriālu no visas pasaules, ievietoti divi videoklipi no latviešu karavīru misijas Irākā, šodien raksta laikraksts "Neatkarīgā". Videoklipos redzams, kā pērnā gada maijā mūsu karavīru patruļai un tulkam uzbrūk nemiernieki.

Darbība risinās, iespējams, Irākas pilsētā Divānijā, kur līdz pērnā gada vasarai dienēja latviešu kājnieku rota.

Pirmajā klipā redzams pilsētas laukums, tā malā ir vairākas ēkas. Pie tām piebrauc "Hummer" armijas džips, no kura izkāpj mūsu karavīri un met dūmu granātas. Arī pats filmētājs sēž džipā, fonā nemitīgi dzirdamas sarunas latviešu valodā, dažādas militāras komandas un kliedzieni.

Pēkšņi blakus filmētājam esošais ložmetējnieks atklāj uguni, un var redzēt, kā uz "Hummer" motora pārsega birst ložmetēja patronu izšautās čaulas. Tobrīd pārgrieztās balsīs karavīri sāk saukt: "Atkāpjamies, atkāpjamies!"

Šāvieni skan arī no citām pusēm. Vēl pēc vienas ložmetēja kārtas latviešu karavīri brauc prom no apšaudes vietas. Atceļā karavīri džipā sarunājas, ka ir "nolikuši" kādu no pretiniekiem, bet kādam mūsējam ir trāpīts pa ķiveri. Tad kāds no karavīriem pagriež kameru pret sevi un saka, ka apšaudē ir ievainots mūsu vienības tulks, irākietis Aburamzi Aldžaburi.

Kā atgādina "Neatkarīgā", pērnā gada 13.maijā Aldžaburi galvā ievainoja nezināma snaipera lode. "Kopā ar latviešu puišiem braucām patruļā. Apstājāmies pilsētā, izkāpām no auto. Abās pusēs man bija karavīri. Tad es kādam puikam prasīju, vai te nav redzēti nemiernieki. Tajā brīdī man galvā trāpīja lode," toreiz stāstīja Aldžaburi. Lode izgāja cauri tulka ķiverei, ieskrambājot galvas ādu. Ārsti pērn prognozēja, ka pēc ievainojuma Aldžaburi ar labo ausi vairs nekad nedzirdēs.

Otrajā portālā "YouTube" ievietotajā filmā latvieši turpina braukt patruļā pa Divānijas ielām. Atkal dzirdami vairākkārtēji šāvieni, un mūsu karavīri ar dūmu granātām veido miglas aizsegu.

Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji vakar vēl nevēlējās komentēt, vai šādu videoklipu parādīšanās internetā ir normāla parādība armijā, atbildi solot tuvāko dienu laikā.

 

Izdzēstas internetā izplatītās filmas par latviešu karavīru kauju Irākā

LETA  03/04/08    Izdzēstas internetā izplatītās filmas par latviešu karavīru kauju Irākā, novēroja aģentūra LETA.

Videoklipi, kurus vēl otrdien no rīta varēja apskatīt populārajā interneta portālā "YouTube", vairs nav pieejami. Tie pazuda pēc plašsaziņas līdzekļos parādījušas informācijas, ka Nacionālie bruņotie spēki (NBS) izvērtēs publicētos video materiālus.

NBS neatbalsta nesankcionētu materiālu ievietošanu publiskajā telpā, jo ir grūti balansēt starp brīvu informācijas pieejamību sabiedrībai un vienību, karavīru operacionālo drošību starptautisko operāciju rajonos. To, komentējot populārajā interneta portālā "YouTube" ievietotos divus videoklipus no latviešu karavīru misijas Irākā, norādīja NBS komandiera personīgā štāba Preses daļas virsnieks kapteinis Normunds Stafeckis.

NBS izvērtēs publicētos video materiālus, un, ja tiks konstatēts, ka tajos ir karavīru operacionālās drošības apdraudējums, par šo materiālu veidošanu un publiskošanu atbildīgajām personām tiks piemērota disciplinārā atbildība.

Stafeckis skaidroja, ka karavīriem nav aizliegts fotografēt vai filmēt savu dienesta gaitu, veidojot personīgu foto vai video arhīvu. Taču katram indivīdam ir jāapzinās, vai šie materiāli nesatur informāciju, kas var pasliktināt, apdraudēt citu karavīru drošību operāciju rajonā, izpaust valsts noslēpumu saturošu informāciju un citu ar normatīvajiem aktiem aizsargātu informāciju.

Laikraksts "Neatkarīgā" šodien rakstīja, ka videoklipos redzams, kā pērn maijā mūsu karavīru patruļai un tulkam uzbrūk nemiernieki.

Darbība risinās, iespējams, Irākas pilsētā Divānijā, kur līdz pērnā gada vasarai dienēja latviešu kājnieku rota.

Pirmajā klipā redzams pilsētas laukums, tā malā ir vairākas ēkas. Pie tām piebrauc "Hummer" armijas automašīna, no kuras izkāpj mūsu karavīri un met dūmu granātas. Arī pats filmētājs sēž automašīnā, fonā nemitīgi dzirdamas sarunas latviešu valodā, dažādas militāras komandas un kliedzieni.

Pēkšņi blakus filmētājam esošais ložmetējnieks atklāj uguni, un var redzēt, kā uz "Hummer" motora pārsega birst ložmetēja patronu izšautās čaulas. Tobrīd pārvērstās balsīs karavīri sāk saukt: "Atkāpjamies, atkāpjamies!"

Šāvieni skan arī no citām pusēm. Vēl pēc vienas ložmetēja kārtas latviešu karavīri brauc prom no apšaudes vietas. Atceļā karavīri automašīnā sarunājas, ka ir "nolikuši" kādu no pretiniekiem, bet kādam mūsējam ir trāpīts pa ķiveri. Tad kāds no karavīriem pagriež kameru pret sevi un stāsta, ka apšaudē ir ievainots mūsu vienības tulks irākietis Aburamzi Aldžaburi.

Kā atgādina "Neatkarīgā", pērn 13.maijā Aldžaburi galvā ievainoja nezināma snaipera lode. "Kopā ar latviešu puišiem braucām patruļā. Apstājāmies pilsētā, izkāpām no auto. Abās pusēs man bija karavīri. Tad es kādam puikam prasīju, vai te nav redzēti nemiernieki. Tajā brīdī manā galvā trāpīja lode," toreiz stāstīja Aldžaburi. Lode izgāja cauri tulka ķiverei, ieskrambājot galvas ādu. Ārsti pērn prognozēja, ka pēc ievainojuma Aldžaburi labā auss vairs nekad nedzirdēs.

Otrajā portālā "YouTube" ievietotajā filmā latvieši turpina braukt patruļā pa Divānijas ielām. Atkal dzirdami vairākkārtēji šāvieni, un mūsu karavīri ar dūmu granātām veido miglas aizsegu.

 

Godmanis: karavīriem algas būtu jāceļ

DELFI  03/04/08    Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) otrdien atzina, ka Nacionālo Bruņoto spēku (NBS) karavīriem algas būtu jāceļ.

Viņš gan žurnālistiem vēl neatzina, cik un kad varētu sekot algu paaugstinājums. Tomēr premjers norādīja, ka, piemēram, Norvēģijas karavīri, ar kuriem Latvijas karavīri kopā strādā Afaganistānā saņem četras reizes lielāku atalgojumu.

Jau vēstīts, ka 2007. gadā NBS kā vienu no iemesliem minot zemo atalgojumu atstāja 157 karavīri. Citu iemeslu vidū karavīri minēja arī neapmierinošas sociālās garantijas, kā arī citus, tostarp, personīgus iemeslus.

Kopumā no dienesta NBS 2007. gadā atvaļinājās 309 karavīri, no kuriem 160 bija kareivji, 86 - instruktori un 63 virsnieku sastāva karavīri. Savukārt NBS Rekrutēšanas un atlases centrā anketu par pieteikšanos profesionālajā dienestā pērn aizpildīja 465 pretendenti, bet atlasi izturēja 343 karavīri. Dienesta pildīšanai dažādās Bruņoto spēku vienībās pērn devās 296 karavīri, bet 47 uzsāka studijas Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Savukārt pētījumā “Latvijas sabiedrības viedoklis par valsts aizsardzības jautājumiem 2007. gadā” ceturtā daļa aptaujāto Latvijas iedzīvotāju atzina, ka nepietiekams aizsardzības budžets ir aktuāla problēma NBS.

 

Satversmes tiesa nebija vienota par robežlīgumu

Māra Libeka, Latvijas Avīze  03/05/08    Trīs mēnešus pēc Satversmes tiesas sprieduma Latvijas un Krievijas robežlīguma jautājumā tiesa publiskojusi tiesneses Dr. iur. Kristīnes Krūmas atsevišķās domas par spriedumu, kas nesakrīt ar pieņemto lēmumu.

Satversmes tiesas reglaments paredz, ka tiesnesis nedēļas laikā pēc sprieduma pasludināšanas var iesniegt savas atsevišķās domas, kuras publiskojamas trīs mēnešus pēc sprieduma pieņemšanas. Atgādināšu, ka Satversmes tiesā vērsās 21 Saeimas deputāts ar lūgumu izvērtēt Latvijas un Krievijas robežlīguma atbilstību Satversmei. Tiesa spriedumu pieņēma 2007. gada 29. novembrī. Tātad vakar apritēja tieši trīs mēneši kopš šā notikuma, un Satversmes tiesas mājas lapā internetā tika publiskots tiesneses Krūmas viedoklis.

K. Krūma nepiekrīt vairākiem spriedumā minētajiem argumentiem un izdarītajiem secinājumiem. Tiesnese norāda, ka Satversmes tiesas veiktā Neatkarības deklarācijas 9. punkta interpretācija ir pretrunā ar valsts nepārtrauktības principu. Tiesas interpretācija neatbilst konsekventajai praksei, pie kādas Latvija turējusies līdz robežlīguma noslēgšanai gan nacionālajās tiesībās, gan starptautiskajās attiecībās.

K. Krūma norādījusi, ka ne tikai attiecībās ar Krieviju, bet arī citās divpusējās un daudzpusējās attiecībās Latvija ir konsekventi turējusies pie tādas pozīcijas, ka pirms 1940. gada 17. jūnija noslēgtie līgumi ir spēkā un ir pārskatāmi atbilstoši mūsdienu prasībām. Būtiska atšķirība ir tā, ka citas valstis ir piekritušas šādai Latvijas tiesiskai nostājai, bet Krievija tai konsekventi pretojusies, norādot, ka Miera līgums nav spēkā. Krievija nav pildījusi savas saistības, ko, iestājoties Eiropas Padomē, uzņēmusies pret Baltijas valstīm.

K. Krūma paudusi, ka Satversmes tiesa nav izmantojusi iespēju aicināt pašus Neatkarības deklarācijas projekta autorus Egitu Levitu, Romānu Apsīti paust savu viedokli un tādējādi iegūt plašu un autoritatīvu informāciju gan par paša projekta saturu, gan arī par tā tapšanas vēsturi.

Atgādināšu, ka Satver-smes tiesa norādīja, ka, stājoties spēkā Latvijas – Krievijas robežlīgumam, Latvija zaudē, bet Krievija iegūst de iure tiesības uz Abrenes apriņķi. Tomēr, vērtējot robežlīguma atbilstību Satversmei un 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijai, Satversmes tiesa secināja, ka Abrenes apvidus Satversmes izstrādāšanas brīdī netika uzskatīts par Latgales neatņemamu sastāvdaļu, bet gan par jauniegūtu teritoriju, ko Latvija pievienoja savai teritorijai pēc Miera līguma spēkā stāšanās. Tādējādi robežlīgums neaizskar Latvijas teritorijas, kuru veido četri novadi, nedalāmību, un atbilst Satver-smes 3. pantam. K. Krūma argumentēti apšauba šo Sa-tversmes tiesas secinājumu. Tiesnesei ir radušās šaubas par to, vai tiesai ir izdevies noskaidrot nepārprotamo Satversmes sapulces deputātu gribu attiecībā uz Satver-smes 3. panta tvērumu.

Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs pagaidām nesniedza nekādus komentārus par tiesneses Krūmas atsevišķajām domām, jo neesot vēl ar tām iepazinies. Bet bijusī Satversmes tiesas tiesnese Ilma Čepāne teica, ka Kristīne Krūma ir ļoti drosmīga tiesnese, kura godprātīgi, nepakļaujoties politiskajam spiedienam, ir pildījusi savus pienākumus un profesionāli izklāstījusi iebildes pret šādu Satversmes tiesas spriedumu.

Tiesneses Krūmas viedoklis tiks publicēts žurnālā "Jurista Vārds", un tas būs saistošs izpētes objekts juristiem un droši vien arī politologiem. Tas nevar ietekmēt noslēgto robežlīgumu, bet būs kā fakts, kas apliecinās, ka visi Satversmes tiesas tiesneši šajā jautājumā nav bijuši vienprātīgi.

 

"BusinessWeek": Als Kapone Latvijā varētu justies kā mājās

LETA   03/07/08    Bēdīgi slavenais noziedznieks Als Kapone Latvijā varētu justies kā mājās, raksturojot ārvalstu investīciju vidi Latvijā, raksta ASV žurnāls "BusinessWeek".

Žurnāls, pieminot pēdējā laika skaļās slepkavības Latvijā, apsūdzības Ventspils mēram Aivaram Lembergam, divu tiesnešu notiesāšanu par kukuļņemšanu, grāmatu "Tiesāšanās kā ķēķis", bijušā premjera un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja domstarpības, jautā: "Vai tā ir Eiropas Savienībā 2008.gadā vai Čikāga 1920.tajos gados?"

Žurnālā atspoguļots arī divu uzņēmēju viedoklis par Latvijas investīciju vidi. Uzņēmuma "B&S international" pārstāvis Teo Postma žurnālam norāda, ka viņam sākotnēji ir bijušas lielas cerības attiecībā uz investīcijām Latvijā, tomēr tās esot pārvērtušās par vilšanos.

Uzņēmējs uzskata, ka Latvijā valda pārmērīga birokrātija un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) teiktais par uzņēmējdarbībai draudzīgu vidi neatbilst patiesībai. "Es dzirdēju šo pašu stāstu par absolūto vilšanos no vairāk vai mazāk visiem ārvalstu investoriem, ko satiku," saka Postma.

Arī kāds Lielbritānijas pilsonis Basims, kas strādājis nekustamo īpašumu jomā, sola, ka savas bēdīgās pieredzes dēļ nekad nenodarbotos ar uzņēmējdarbību Latvijā. Basims apgalvo, ka viņu Latvijā apkrāpis kāds mūsu valsts uzņēmējs. Pēc savas pieredzes viņš spriež, ka Latvijā uzņēmējdarbību nevar balstīt uz uzticību, un korupcija Latvijas policijā un prokuratūrā viņam šķietot augsta.

Savukārt LIAA pārstāvis žurnālam norādījis uz Latviju kā uz valsti, kurā valda progresīva un mūsdienīga biznesa vide. LIAA mājaslapā publicētie dati liecina, ka Latvijas ekonomikas straujā izaugsme visumā ir piesaistījusi ārvalstu uzņēmēju interesi, liekot tiešajiem ārzemju kapitālieguldījumiem Latvijā augt.

 

Igaunijas premjers: Igaunija un Latvija parakstīs saprašanās memorandu ar ASV 12.martā

LETA  03/07/08    Igaunija un Latvija nākamtrešdien, 12.martā, ar ASV parakstīs saprašanās memorandu par bezvīzu režīma ieviešanu, preses konferencē piektdien paziņoja Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips.

Nākamnedēļ Igaunijā viesosies ASV iekšzemes drošības ministrs Maikls Čertofs, kurš 12.martā parakstīs attiecīgo vienošanos.

No Igaunijas puses vienošanos parakstīs iekšlietu ministrs Jiri Pihls.

Paredzēts, ka līdzīgu memorandu ASV tajā pašā dienā parakstīs arī ar Latviju, sacīja Ansips.

Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) sacīja, ka Latvijas puse kopā ar ASV pārstāvjiem vēl aizvien turpina darbu pie saprašanās memoranda izstrādes.

Ministrs uzsvēra, ka sarunu process vēl nav pilnībā noslēdzies, tādēļ viņš vēl nevarot ar pilnu pārliecību sacīt, ka saprašanās memorands par bezvīzu režīma ieviešanu tiks parakstīts 12.martā.

Pēc politiķa teiktā, saprašanās memorands ir liela apjoma dokuments, kurā tiek fiksēti jautājumi par ceļošanas dokumentiem, informācijas apmaiņu, pazaudētajām pasēm, drošību u.tml.

Riekstiņš gan dokumentu vērtēja ne tikai kā tehnisku vienošanos, bet arī kā politisku apņemšanos. "Saprašanās memorands ir pirmais solis ceļā uz bezvīzu režīmu," sacīja ministrs.

No Latvijas puses saprašanās memorandu varētu parakstīt iekšlietu ministrs Mareks Segliņš

 

Parakstu vākšanā par grozījumiem Satversmē varēs piedalīties arī ārvalstīs

LETA  03/07/08    Latvijas pilsoņi, kuri no 12.marta līdz 10.aprīlim uzturēsies ārvalstīs, varēs piedalīsies parakstu vākšanā likuma "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" ierosināšanai Latvijas pārstāvniecībās.

Parakstīties būs iespējams Latvijas vēstniecībās, ģenerālkonsulātos un konsulātos, kā arī Latvijas goda konsulātos Austrālijā - Adelaidē, Melburnā un Sidnejā, informēja Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departamentā.

Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) izsludinātā oficiālā parakstu vākšana par grozījumiem Satversmē sāksies nākamnedēļ, 12.martā, un ilgs līdz 10.aprīlim.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības sagatavotais Satversmes grozījumu projekts paredz grozīt Satversmes 78. un 79. pantu, nosakot, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības rosināt Saeimas atlaišanu.

Pirmajā parakstu vākšanas kārtā izdevās savākt nepieciešamos 10 000 parakstu, lai tālāk CVK rosinātu oficiālu parakstu vākšanu. Parakstu vākšanas otrajā kārtā nepieciešams savākt desmito daļu balsstiesīgo vēlētāju parakstu, lai grozījumus iesniegtu Valsts prezidentam, kas tos tālāk nodod apstiprināšanai Saeimai.

 

18% no NBS dienošajiem karavīriem ir sievietes

LETA   03/08/08    Patlaban Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) dien 4900 karavīru, no kuriem 871 jeb aptuveni 17,72% ir sievietes, informēja NBS komandiera personīgā štāba Preses un informācijas daļas virsnieks kapteinis Normunds Stafeckis.

Salīdzinājumā ar pagājušā gada sākumu bruņotajos spēkos dienošo sieviešu skaits patlaban ir nedaudz palielinājies. 2007.gada sākumā NBS dienēja par desmit sievietēm mazāk nekā šobrīd.

Kopumā bruņotajos spēkos dienošo sieviešu īpatsvars pēdējos piecos aizvadītajos gados nav būtiski mainījies, veidojot vidējo vērtību - aptuveni 17,82% no NBS dienošo personu kopskaita.

2007.gadā no kopējā NBS personālsastāva sieviešu īpatsvars sastādīja aptuveni 17%, 2006.gadā - 18,19%, 2005.gadā - 17,25%, 2004.gadā - 17,72%, bet 2003.gadā - 18,95%.

 

Kā pastāstīja Stafeckis, bruņotajos spēkos nav noteikts kāds konkrēts pieļaujamais dienošo sieviešu skaits vai īpatsvars. Tāpat nav noteiktas arī tās vienības vai atsevišķas specialitātes un amati, kuros kaut kādu iemeslu dēļ sievietes nedrīkstētu dienēt. Šādu dokumentu nav plānots izstrādāt arī tuvākajā nākotnē.

Dienesta gaitā sievietēm tiek izvirzītas tādas pašas prasības kā ar viņām kopā dienošajiem vīriešiem gan civilās un militārās izglītības iegūšanai, gan iecelšanai amatā vai paaugstināšanai dienesta pakāpē. Sievietēm netiek noteiktas ne privilēģijas, ne arī kādi ierobežojumi, tādējādi ievērojot dzimumu līdztiesības principu, norādīja Stafeckis.

Dienesta atalgojums bruņotajos spēkos tiek maksāts atbilstoši karavīra reālajai dienesta pakāpei un izdienai, tādējādi sievietes saņem tikpat lielu atalgojumu kā vīrieši, paskaidroja Stafeckis.

2007.gada sākumā kompānija "Data serviss" Aizsardzības ministrijas uzdevumā veica pētījumu "Latvijas sabiedrības viedoklis par valsts aizsardzības jautājumiem", kurā 30,4% no 1069 respondentiem atzina, ka bruņotajos spēkos dien pārāk daudz sieviešu, 34,5% aptaujāto šādam apgalvojumam nepiekrita, savukārt 35,1% aptaujāto bija grūti atbildēt uz šo jautājumu.

 

Tikai viens latvietis varēs pretendēt uz militāro zinību apguvi ASV

LETA  03/09/08     Lai gan studijām vairākās ASV militārajās akadēmijās Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Rekrutēšanas un atlases centrā (RAC) pagājušā gada rudenī bija pieteikušies 12 jaunieši no Latvijas, atlasi ir izturējis tikai viens kandidāts, pastāstīja RAC Vadības grupas virsnieks Imants Armalovičs. Konkursā uzvarēja Cēsu Valsts ģimnāzijas absolvents 20 gadus vecais Miks Igaunis.

Kā pastāstīja Aizsardzības ministrijas (AM) Preses nodaļas vadītājs Kaspars Odiņš, šā gada aprīlī ASV Vestpointas Militārā akadēmija sola sniegt atbildi, vai jaunieša Latvijā kārtotie pārbaudījumu rezultāti ir pietiekami labi, lai studētu šajā mācību iestādē.

Armalovičs uzsvēra, ka šī mācību iestāde ir viena no prestižākajām militārajām augstskolām pasaulē un tur gūtā izglītība ir nenovērtējama.

Cēsu Valsts ģimnāzijas direktora vietniece audzināšanas darbā Inese Lāce sacīja, ka Igaunis jau sen sapņo par militāro karjeru, un skolā viņam bijusi iesauka "ģenerālis". Jaunietis vienmēr izcēlies ar stingru stāju, noteiktu balsi un lielu kārtības mīlestību. Viņš skolēnu pašpārvaldē pildījis tā sauktā "iekšlietu ministra" pienākumus un baudījis citu skolēnu cieņu. Vienu gadu Igaunis organizējis iesvētības ģimnāzijas 10.klases audzēkņiem, un toreiz iesvētību aktivitātes notikušas militārā stilā, izmantojot jaunsargu ekipējumu - tērpus, gāzmaskas u.c..

Jau ziņots, ka AM pagājušā gada vasarā bija saņēmusi ASV valdības uzaicinājumu nominēt kandidātus mācību uzsākšanai 2008.gadā ASV militārajās akadēmijās - Jūras spēku akadēmijā, Gaisa spēku akadēmijā, Krasta apsardzes akadēmijā un Militārajā akadēmijā. Studijām varēja pieteikties neprecējušies jaunieši ar vidējo izglītību.

Mācoties militārajās akadēmijās, iespējams iegūt starptautiski atzītu un prestižu augstāko civilo un militāro izglītību, kas atbilst Latvijas NBS noteiktajām virsnieka pamatapmācības prasībām un dod tiesības uz pirmās virsnieka dienesta pakāpes saņemšanu.

Jauniešiem, kuri bija pieteikušies studijām ASV, divu mēnešu garumā tika veiktas medicīniskās pārbaudes, īpaša komisija pārbaudīja viņu fizisko sagatavotību. Tiem, kas izturēja šos pārbaudījumus, ASV vēstniecībā bija jākārto divi eksāmeni - matemātikā un angļu valodā.

Armalovičs iepriekš pastāstīja, ka lielākais "klupšanas akmens" jauniešiem esot bijušas angļu valodas zināšanas un augstās matemātikas zināšanu prasības.

Kopumā ASV militārajās akadēmijās bija sniegta iespēja studēt sešiem jauniešiem.

Kandidātiem tika izvirzītas šādas prasības - padziļināta interese par valsts aizsardzības un drošības politikas jautājumiem un vēlme pildīt profesionālo militāro dienestu NBS. Pēc mācībām ASV jāturpina profesionālais militārais dienests Latvijā.

Kandidātiem bija jābūt vecumā no 18 līdz 23 gadiem, mācību novērtējumam esošajā mācību iestādē bija jābūt augstākam par vidējo. Jābūt ieguvušam 550 un vairāk punktu TOEFL (Test of English as Foreign Language) testā un 550 un vairāk punktu "SAT I" eksāmenā (Scholastic Aptitude Test - akadēmisko zināšanu pārbaude).

Potenciālajiem ASV militāro akadēmiju studentiem jābūt ļoti labai fiziskai sagatavotībai, labam veselības stāvoklim, aktīvi jāpiedalās sabiedriskos pasākumos. Kandidātam nedrīkst būt apgādājamas personas, viņš vai viņa nedrīkst būt precējies (precējusies).

LETA jau rakstīja par Juri Matusēviču, kurš studijas ASV Vestpointas Militārajā akadēmijā sāka 1997.gadā, bet pusgadu pirms augstskolas absolvēšanas - 2001.gadā - apprecējās ar sava gaidāmā bērna māti, ASV pilsoni, un paziņoja par savu nodomu palikt ASV. Līgums noteica, ka Matusevičam pēc akadēmijas pabeigšanas piecus gadus jānodienē Latvijas bruņotajos spēkos. Savas līguma saistības students neizpildīja, tādēļ pret viņu tiesā tika iesniegta prasība.

Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesa 2001.gada novembrī apmierināja NBS štāba prasību pret Matusēviču, par labu NBS piedzenot 2207 latu, kas izlietoti studenta mācību nodrošināšanai.

Matusēviča studijas apmaksāja ASV valdība. Savukārt saskaņā ar NBS un Matusēviča noslēgto līgumu no Latvijas budžeta viņam apmaksāti atvaļinājumi un nopirkts dators. Šiem mērķiem iztērēti nedaudz vairāk par 2000 latu. Tā arī ir summa, kuru tiesas ceļā juridiski atguvusi AM.

Matusēvičs bija pirmais ASV Vestpointas Militārās akadēmijas students no Latvijas, kurš pretēji akadēmijas noteikumiem studiju laikā apprecējās un nolēma palikt ASV.

Par Vestpointas studentu Matusēvičs kļuva 1997.gadā, un par viņa studijām 65 000 dolāru gadā maksāja ASV valdība.

 

 

 

Valdībā, politikā, NVO un tiesu lietās...

 

 

 

Rosina ģenerālprokuroram paredzēt tiesības pieņemt lēmumu par personas atbrīvošanu no kriminālatbildības

LETA  03/03/08     Tieslietu ministrijas darba grupa nosūtījusi Saeimai priekšlikumu, tā saucamajam Antimafijas likumam jeb grozījumiem Kriminālprocesa likumā (KPL), norādot, ka tiesības pieņemt lēmumu par personas atbrīvošanu no kriminālatbildības jāparedz ģenerālprokuroram, teikts tieslietu ministra Gaida Bērziņa (TB/LNNK) vēstulē Saeimas Juridiskajai komisijai.

Pie Juridiskās komisijas izveidotās apakškomisijas darbam ar Kriminālprocesa likumu deputāti vienojās šodien iepazīties ar darba grupas ierosinājumiem un lemt nākamnedēļ.

Bērziņš vēstulē skaidro, ka jau patlaban KPL vairākas tiesības, ko realizē tiesa, ir nodotas prokuratūrai un līdz ar to nav pamata apšaubīt ģenerālprokurora tiesības lemt jautājumu par personas atbrīvošanu no kriminālatbildības.

"Ģenerālprokuratūra ir viena no tiesas varas institūcijām un ģenerālprokurors ir augsti kvalificēts jurists un pietiekami augsta amatpersona, kura varētu izlemt jautājumu, pie kādiem nosacījumiem un apstākļiem ar personu uzsākt sadarbību par iespējamo atbrīvošanu no kriminālatbildības," norāda Bērziņš.

Pašlaik jau KPL ir paredzēts, ka ģenerālprokurors ar savu lēmumu var izbeigt kriminālprocesu pret personu, kura būtiski palīdzējusi atklāt smagu vai sevišķi smagu noziegumu.

Darba grupa norāda, ka pēdējo astoņu gadu laikā ir bijuši tikai divi gadījumi, kad minētā norma ir tikusi piemērota, un tādēļ var secināt, ka arī turpmāk minētais pants netiks plaši piemērots.

Minētais pants tiks piemērots tikai pēc katra konkrēta gadījuma rūpīgas analīzes un izvērtēšanas, un nav nekāda pamata uzskatīt, ka līdz šim pants ticis izmantots nepareizi, norādīts vēstulē.

 

Intervija ar Aigaru Štokenbergu: referendums būs spiediena instruments

Diena  03/03/08     Sabiedrība citai politikai dibinātājs Aigars Štokenbergs intervijā laikraksta Diena galvenajai redaktorei Sarmītei Ēlertei un reportierei Zanei Zālītei-Kļaviņai

- Kad jūs pirmo reizi ieraudzījāt, ka Latvijā ir pensionāri?

- Es viņus ieraudzīju tajā dienā, kad mani vecāki aizgāja pensijā. Un tas bija pirms vairākiem gadiem.

- Un reakcija par pensionāru smago likteni ir tagad - pēc vairākiem gadiem?

- Reakcija… Ja mēs atceramies, ko es esmu darījis no 93.gada projektos, lai uzlabotu cilvēku dzīvi, it īpaši laukos [strādājot pie Pasaules Bankas projektiem - red.]...

Politikā, kā zināms, es esmu no 2004.gada decembra, kad sāku strādāt Kalvīša birojā. Arī tad darbā, ko darīju kā ekonomikas ministrs, kā reģionālās attīstības ministrs, es, protams, redzēju, kā dzīvo pensionāri.

- Pēkšņais paziņojums par atbalstu referendumam, tā padarīšana par tādu kā zīmolu topošai partijai raisa jautājumu, vai tā nav diezgan spekulatīva PR akcija.

- Mūsu organizācija tika nodibināta 19.novembrī. Pirmajās savas darbības dienās mēs vienkārši apsēdāmies kopā - domubiedru grupa, lai izanalizētu, kas šobrīd patiesi valstī ir svarīgi. Mēs tajā brīdī konstatējām, ka ir trīs galvenās problēmas. Pirmkārt, nabadzība, otrkārt, katastrofālā situācija veselības aprūpē un izglītībā. Un tās ir tās trīs lietas, uz kurām mēs esam koncentrējušies un strādājuši šo trīs mēnešu laikā.

Taisnība, vienā brīdī mēs pieslēdzāmies tiem parakstiem, kurus seniori un pensionāri bija savākuši, apbraukājot Latviju, mēs viņiem gājām talkā, jo šī ierosinājuma būtība ir uzlabot šo daudzo simtu tūkstošu cilvēku stāvokli. To varbūt kāds var saukt par PR, to varbūt kāds var saukt par tehnoloģijām, var saukt par populismu. Es to saucu par sociāli atbildīgu politiku.

- Nekas nevar būt iebilstams pret šo trīs problēmu prioritizēšanu, taču saukt kādu politiku par sociāli atbildīgu var tikai tad, ja politiskais spēks nāk un saka - mēs izdarīsim šajā budžeta izdevumu pusē to un to, mēs redzam, ka līdzekļus ņemsim tur un tur. Šis piegājiens caur referendumu nozīmē, ka jūs neesat nākuši ar saviem piedāvājumiem par to, no kurienes ņemt naudu.

- Pirmkārt, kad kāds runā par sociālo budžetu vai valsts pamatbudžetu, vajadzētu vispār precīzi runāt par šīm tēmām. Tas, kas mums tiek stāstīts, ir, ka valsts pensiju speciālajā budžetā ir kaut kāds mistisks uzkrājums [Rāda tabulas ar skaitļiem, skaidro, ka valsts budžetā nav atsevišķa konta pensijām, jo budžets ir vienots. No A.Štokenberga teiktā izriet, ka pensiju budžeta pārpalikums ir abstrakcija, nosacīti virtuāli līdzekļi, ko valsts aizņemas no sociālā budžeta citu vajadzību segšanai (ārējā parāda dzēšanai), par to maksājot 6%. Ja sistēma darbojas pēc šādas shēmas, A.Štokenbergs prognozē, ka nākotnē pensiju izmaksai varētu nākties izmantot pamatbudžeta naudu vai līdzekļu aizņemšanos.]

- Pamatbudžetam ir jāiet talkā sociālajam budžetam. Jo mēs nevaram grābstīties gar sociālo budžetu, lai nesabojātu dzīvi tiem cilvēkiem, kuri ies pensijā pēc desmit vai vairāk gadiem, tiem, kuri šobrīd krāj. Otrais, trešais līmenis - izcils, pirmais līmenis, kā mēs noskaidrojām, tikai virtuāls konts kaut kur.

- Tātad atliek noskaidrot, kur ņemt naudu. Pašlaik Latvijā - tā ir budžeta prognoze 2008.gadam - iekasēto nodokļu īpatsvars ir 34,1% no iekšzemes kopprodukta. [Izceļas garāka vārdu pārmaiņa par to, vai ir pamatoti Labklājības ministrijas aprēķini, ka 2009.gadā grozījumiem būs nepieciešams 461 miljons latu, par pamatu aprēķinos ņemot plānoto paaugstināto valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu Ls 60, ja līdz šim A.Štokenberga atbalstītajos aprēķinos kā "izejas skaitlis" figurējuši Ls 45, kas ir pašreizējais pabalsta lielums. Grozījumi piedāvā noteikt minimālo pensiju vismaz trīskārša pabalsta apmērā.]

- Pašlaik sociālā nodrošinājuma pabalsts ir 45 lati. Pensiju likuma grozījumos ir ierakstīts pēc pašreizējās situācijas. Ja tie ir 45 lati, tad tie rada 135 latus lielu minimālo pensiju. Jūs nevarat metodikā lietot divus atšķirīgus skaitļus. Parastais stāsts, kā visu padarīt ievērojami briesmīgāku, ir pēkšņi izdomāt, ka tie būs 180 latiem! Mēs nevienu dienu neesam teikuši, ka minimālajai pensijai jābūt 180 lati! Vai mēs varam vienoties par to, ka mūsu iniciētie grozījumi, par ko es esmu runājis no pirmās dienas, ir par to, lai minimālā pensija būtu iztikas minimuma līmenī?

- Mēs nevaram vienoties, jo, ja referendumā tiks nobalsots par šiem grozījumiem pensiju likumā, tie radīs pavisam citu rezultātu budžetā.

- Bet kas valdībai un šai Saeimai liedz divos steidzamos lasījumos kaut vai… vienkāršot! Šiem likuma grozījumiem pēc būtības būtu jābūt visaptverošiem.

- Bet tie tādi nav.

- Skaidrs, ka šis pašlaik ir spiediena instruments, tāpat kā mēs gājām referendumā balsot par drošības likumu grozījumiem. Lai piespiestu valdību to izdarīt, vēl pirms šis referendums ir noticis.

- Principiāla atšķirība ir tā, ka gadījumā, ja nobalsos par šiem grozījumiem pensiju likumā, tie atstās ārkārtīgi būtisku ietekmi uz visu Latvijas iedzīvotāju dzīvi, bet jūs par to neesat atbildīgi domājuši kā par veselumu, jūs neatbildat par visu sistēmu, kas mainīsies.

- Pirmkārt, mēs atbildam par tiem vairākiem simtiem tūkstošiem cilvēku, kuri pašlaik dzīvo zem iztikas minimuma. Otrkārt, tas, ko mēs esam stāstījuši visiem, ka mums ir divas prasības. Lai minimālā pensija būtu iztikas minimuma līmenī…

- Un piedāvājuši formulu, kas izdara kaut ko pilnīgi citu.

- Jā, bet draugi mīļie, nu piedāvājiet labāku formulu, bet nodrošiniet, lai minimālā pensija būtu iztikas minimuma līmenī. Un otra lieta, ko mēs esam teikuši, ka ir netaisnīgi, ka tiem cilvēkiem, kuriem pensijas ir virs 225 latiem, tās nav indeksētas vispār nekad. Arī šī indeksācija, par kuru balsoja Saeima, arī tā neskar ļoti daudzus.

Vēl viens iemesls, kāpēc mēs to steidzinājām, bija, lai ietaupītu to pusmiljonu, uztaisītu parakstu vākšanu [abiem referendumiem] vienlaicīgi.

- Tā ir spēle uz ārkārtas vēlēšanām, tikai jautājums, vai ir gluži godprātīgi izmantot pensijas šajā spēlē.

- Manuprāt, vairāki simti tūkstoši cilvēku ir pelnījuši nenomirt. Tas ir godprātīgi.

Es nepabeidzu to, ko es sāku stāstīt par avotiem. 34,1 procents ir iekasēto nodokļu īpatsvars iekšzemes kopproduktā. Lai izpildītu, ko mēs gribam, tam vajag 180 miljonus. Tātad mums vajag pamatbudžetā vēl 1,5% ieņēmumu no iekšzemes kopprodukta…

- Vai, iespējams, trīsreiz vairāk.

- Vai varbūt, iespējams, tie ir 4,5%, ja jūs esat gatavi minimālo pensiju noteikt 180 latu līmenī. Tas, ko mēs tagad skaidri zinām, atgriežoties pie mūsu prioritātēm, ka veselībai vajag 3,5% klāt, ja mums šobrīd ir tikai 3,5% [no iekšzemes kopprodukta] mums vajag kopsummā 38,1% [nodokļu īpatsvara] no IKP. Ja mums vēl vajag 3%, tad pieņemsim, ka tie ir 41,1%. Vai tas ir kaut kas neiespējams?

- Bet kur ņemt naudu?

- Par avotiem. Pirmkārt, paplašināt bāzi. Mums ir virkne nozaru, kuras neapliek ne ar kādiem nodokļiem. Piemēram, nekustamie īpašumi. Ja jūs pārdodat māju, kura maksā miljonu latu, jūs maksājat valsts nodevu 30 000 latu - zemesgrāmatu nodevu. Vairāk jūs nemaksājat. Arī tad, ja māja maksā piecus miljonus, jūs maksājat 30 000.

- Cik lielu nodokli jūs plānojat uzlikt?

- Pirmkārt, mūsu plānos ir, lai visi maksātu nodokļus un lai sistēma būtu taisnīga, jo šobrīd bagātie par daudz ko nemaksā vispār.

- Jā, bet cik lielu likmi jūs liktu maksāt - cik - dividendēm, cik - kapitāla pieaugumam?

- Tas ir aprēķina jautājums.

- Jūs to aprēķinātu atkarībā no tā, lai izdotos "piepildītu" šos jūsu nosauktos procentus?

- Ne tikai. Pirmkārt, es domāju, ka vēl ir nenormālas rezerves pašā budžetā. Esmu pārliecināts, ka tās ir milzīgas.

- Atgriežoties pie nodokļiem - cik liels procents būtu no dividendēm?

- Mēs sarēķināsim, tiklīdz mums būs zināmi visi šie makrorādītāji.

- Cik liels būs progresīvais nodoklis?

- Vēlreiz saku - mēs sarēķināsim, cik liela būs katra konkrētā procentu likme.

- Atbildīga politika, ar ko partija iet uz vēlēšanām būtu - mēs ņemsim no jums vairāk nodokļos, bet no otras puses - šeit būs tas labums. Jūs par to vispār neesat domājuši.

- Kurš par to ir padomājis? Kurš?

Vēlreiz. Referendums ir instruments, lai piespiestu šo valdību nodrošināt iztikas minimumu vairākiem simtiem tūkstošiem cilvēku. Vai budžetā priekš tā ir iespējams atrast naudu? Par to es nešaubos.

- Vai valdība meklē?

- Nē, pagaidām nemeklē. Mēs viņiem pastāstīsim, kur atrast.

- Bet pagaidām jūs īsti nevarat pastāstīt.

- Visi viņu stāsti par to, kā viņi līdz šim ir veidojuši nenormāli atbildīgi budžetu, ir vienkārši pasakas. Un mēs to izdarīsim, līdz gada beigām mēs uztaisīsim alternatīvu budžetu.

- Tas būs pēc referenduma, ja tāds notiks?

- Jā, protams. Bet, ja kādam šeit ir šaubas, ka Latvijā ir iespējams iekasēt par 4% vairāk nodokļu, man tādu šaubu nav. Ja jūs atcerētos savus stāstus par Vaškeviču, par Jakānu, par Valsts kontroli, par visiem tās ziņojumiem, tad jūs tur vien salasītu pārsimts miljonu, visos šajos stāstos.

- Jūs bijāt valdībā, kas apsprieda, bet nerealizēja iespēju samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli līdz 15%. Vai šo ideju jūs neatbalstāt?

- Es atbalstu ideju, ka jāsamazina nodokļi uzņēmējdarbībai un jāpalielina patēriņam. Ja mēs pieminam progresīvo nodokli, ideālais risinājums būtu, ka pamatlikme būtu 15% iedzīvotāju ienākuma nodoklis, jo tas ir tas nodoklis, kurš kā algas nodoklis pašlaik paaugstina uzņēmēju izmaksas un līdz ar to samazina viņu konkurētspēju. Un tad, ja mēs runājam par progresīvo nodokli, šīs summas nāk klāt. Ja uz dividendēm tiktu uzlikts 10-15 procentu nodoklis, par tām, kuras netiek reinvestētas, ja vēl tiktu uzlikts kapitāla pieauguma nodoklis, ar to mēs spētu kompensēt šīs izmaksas.

- No sākuma jūs sevi saucāt par kreisajiem, tad tā kā par sociāldemokrātiem un tagad pēdējās intervijās - jau par sociālliberāļiem. Kas jūs esat?

- Es pieņemu, ka par sociāldemokrātiem mūs ir saucis Šķēle, mēs sevi par sociāldemokrātiem nekad neesam saukuši.

- Kas ir sociālliberāļi?

- Sociālliberālisms ir tāda ekonomiskā sistēma, kur ir liberālisms uzņēmējdarbībā, tiek atraisītas ikviena spējas. Bet vienlaikus ir arī sociāli atbildīga politika. Mums tālu nav jāmeklē. Tad, kad Blērs gāja uz otrajām vēlēšanām, viņš skaidri un gaiši teica, ka viņš ir sociālliberāls.

- Un atšķirība no sociāldemokrātiem būtu…?

- Mēs neesam tik kreisi.

- Kas vēl raksturo sociālliberāļus?

- Tās ir tās lietas, kas ir pašsaprotamas ikvienai Eiropas valstij - tā ir kompetenta, profesionāla valsts pārvalde, tas ir tiesiskums, un tās ir arī sociālās lietas.

- Kur jūs redzat deficītu tiesiskuma jomā, ja tas ir viens no jūsu politikas stūrakmeņiem?

- Pirmais un galvenais deficīts ir tas, ka Latvijā ir koruptīva vide, ar ko mēs atšķiramies no Igaunijas, kura ir septītā konkurētspējīgākā ekonomika pasaulē - pateicoties tam, ka tur korupcija praktiski neeksistē, izņemot varbūt atsevišķas lietas.

- Kas ir tie korupcijas asinsvadi vai artērijas, kas būtu jāpārgriež?

- Es jau nosaucu Vaškeviču, piemēram. Kas liedz viņu nomainīt kaut vai rīt! Kur ir problēma? Kāpēc jābojā valsts reputācija? Tā ir arī daļa no sistēmas. Ja mēs paskatāmies, kā ir strukturēts VID, tad kas pēc būtības ir Vaškeviča kantoris? Tas ir izmeklēšanas kantoris, kuram būtu neatkarīgi ne no kā jāizmeklē. Tā ir tāda kā policijas funkcija, bet viņš ir pakļauts pašam ieņēmumu dienestam.Kontroles mehānismam, izmeklēšanai būtu jābūt ārpus VID. Par tiesiskumu, manuprāt, kur mūsu piedāvājums atšķirtos no Jaunā laika, ir ne tikai korupcijas apkarošana, bet arī tas, ko es saucu par modernu valsts pārvaldi. Ka uzņēmēji, iedzīvotāji saprot, ka tas ir tieši valsts pienākums sniegt pakalpojumus, nevis otrādi. [..] 1999.gadā jau bija princips iestrādāts par to, ka ir jābūt atskaitei par katru budžeta programmu. Kad pēdējo reizi valdības vadītājs ir bijis Saeimā un atskaitījies par iepriekšējā gada budžeta izpildi? Nekad.

- Kāds ir jūsu skatījums uz partiju finansēšanas jautājumiem?

- Politiķu neatkarību no naudas devējiem iespējams palielināt tikai tad, ja ir finansējums no budžeta.

- Daļēji - no budžeta, daļēji - no ziedojumiem?

- Partijas biedriem nevar aizliegt palīdzēt savai organizācijai, bet skaidrs, ka partijas nedrīkst nokļūt atkarībā no kaut kādiem atsevišķiem finansētājiem. Ja runājam par kampaņu, skaidrs, ka kampaņai ir vajadzīgi griesti.

- Un trešās personas?

- Tas ir jautājums, kas ir cieši saistīts ar nevalstisko organizāciju darbības reglamentēšanu vispār. Tā ir ļoti būtiska tēma, kas skar demokrātiju un vārda brīvību.

- Trešās personas nevajag ierobežot? Kas nozīmē atstāt sistēmu tādu, kāda tā ir pašlaik, jo Liepnieka un Rolšteina pozitīvisma kampaņa Tautas partijai būtībā notika pēc šāda scenārija.

- Es uzskatu, ka svarīgāk par griestiem trešajām personām ir skaidri zināt, kas ir tie finansētāji. Ja jums ir griesti uz katru NVO, kas jums liedz viņas sadibināt 500?

- Jautājums ir, vai tiek atstāti vaļā vārti kā pirms iepriekšējām vēlēšanām, vai tomēr runa ir tikai par spraugām. Viens no iemesliem, kāpēc izveidojās tik liela neuzticība varas partijām, bija tas, ka daudziem cilvēkiem bija sajūta, ka Tautas partija vēlēšanas vienkārši noblēdīja, pateicoties [trešo personu - sabiedrisko organizāciju rīkotajām] pozitīvisma kampaņām.

- Jā, bet kāds man ar to sakars? Es neatbalstu to sistēmu, ka vēlēšanas var nopirkt ar kaut kādu pozitīvisma kampaņu, es to kategoriski un noteikti neatbalstu! Bet NVO ir arī arodbiedrības, arī Delna ir NVO, ir simtiem NVO Latvijā, kuras strādā pēc vislabākajiem un godprātīgākajiem principiem! Vai jūs gribat šīm organizācijām aizliegt paust viedokli vispār?

Nē, runa ir par samērīgiem ierobežojumiem, kur ir šis samērs starp vārda brīvību un godīgām vēlēšanām.

- Mēs tikko vēlreiz noskaidrojām, ka NVO ir tiesības paust viedokli, tātad runa ir tikai par griestiem.

Lai mazinātu korupcijas riskus politiskajos procesos, partijas arvien vairāk jāfinansē no valsts budžeta, un otrs - manuprāt, kampaņu apmēri ir ļoti nopietni jāierobežo. Ir jābūt arī skaidriem finansētājiem, nevis - ka viņus uzmin kaut kā. NVO, kas iesaistās priekšvēlēšanās, jādeklarējas KNAB kā politiskajām partijām un jānorāda finanšu avoti, pie tam jau kampaņas laikā.

- Vai tad Liepnieks jums pašlaik nedod padomus?

- Viņš man dod padomus kā draugs, un viņš ir mans draugs.

- Ar kādiem politiskajiem spēkiem jūs redzat iespēju biedroties?

- Pašlaik redzu, ka tāds ir Jaunais laiks, neraugoties uz tā iekšējām problēmām. Kā tādu sevi ir pieteikusi arī Kalnietes un Kristovska organizācija. Ja mēs runājam par Tautas partiju, Zemnieku savienību un Godmaņa - Šlesera partiju, pirmais, kas mums traucē ar tām biedroties, ir atšķirīgie viedokļi, novērtējot tiesiskumu un korupciju. Kāda bija kampaņa Tautas partijai 2002.gadā? "Veselība, algas nodokļi." 2006.gadā bijā "Izglītība, rūpniecība, reģioni." Veselībā, piedodiet, nekādu rezultātu, tikai konstatācija, ka 2500 dakteru ir aizbraukuši un 2000 vēl aizbrauks. Ir ļoti grūti viņiem uzticēties. Atliek tie, kuriem godīga politika ir darba kārtībā, nevis tikai kaut kādi stāsti par to.

***

Aigars Štokenbergs (1963)

-augstākā izglītība: beidzis LVU Juridisko fakultāti, absolvējis Latvijas Banku koledžu un Latvijas Banku augstskolu

-strādājis par vecāko izmeklētāju Rīgas rajona prokuratūrā

-bijis Jūrmalas pilsētas tiesas tiesnesis

-bijis agrofirmas Tērvete priekšsēdētāja palīgs, Pasaules Bankas un Eiropas Kopienas projektu vadības vienības vadītājs (Zemkopības ministrijā), PB un ES Lauku attīstības projekta vadības vienības direktors, PB Tehniskās vienības projektu vadītājs

-2002.g. kļuvis par zvērinātu advokātu

-bijis premjera Aigara Kalvīša padomnieks ekonomikas jautājumos

-Kalvīša valdībās bijis gan ekonomikas, gan reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs

-9.Saeimā ievēlēts no TP saraksta, minēts kā viens no iespējamajiem TP kandidātiem uz Valsts prezidenta amatu, taču netiek izvirzīts

-2007.g.oktobrī izslēgts no TP par partijas rindu šķelšanu

-pērn novembrī ar domubiedriem izveido nevalstisko organizāciju Sabiedrība citai politikai, maijā paredzēta šīs partijas dibināšana, palīdzēja savākt parakstus par izmaiņām likumā "Par valsts pensijām"

 

Lembergs nesteidz dot vietu citam

Ināra Egle,  Diena  03/03/08     Partijai Latvijai un Ventspilij apgrūtinoši gatavoties vēlēšanām ar citu līderi.

Nākamā gada pašvaldību vēlēšanās Latvijai un Ventspilij atkal plāno startēt Ventspils domes vēlēšanās, taču tās gatavošanos šim politiskajam notikumam neskaidrāku padara partijas līdera, smagos noziegumos apsūdzētā Aivara Lemberga īpašā situācija. Nedēļas nogalē LunV pārstāvji satikušies ar savu priekšsēdi, lai pārrunātu arī taktiku, gatavojoties pašvaldību vēlēšanām. Pēc dažu šīs partijas pārstāvju domām, LunV jau tagad vajadzētu sākt iezīmēt sevi ar domes priekšsēža vietnieku Jāni Vītoliņu kā savu līderi. Taču A.Lembergs vēl neplāno savas pozīcijas atdot kādam citam.

Saeimas deputāts Guntis Blumbergs Dienai atzina, ka nedēļas nogalē bijusi tikšanās ar A.Lembergu, taču par gatavošanos pašvaldību vēlēšanām konkrētāku ziņu viņam nebija. G.Blumbergs tikai varot apstiprināt, ka LunV startēs vēlēšanās ar pilnu sarakstu un A.Lembergs esot partijas vadītājs. A.Lembergs pat esot kolēģiem sacījis, ka ziņa aģentūrās par viņa varbūtējo nekandidēšanu pašvaldību vēlēšanās arī neesot bijusi īsti precīza, viņš esot pārprasts "un tā neesot domājis".

No G.Blumberga teiktā var nojaust, ka partijas pārstāvji vēlas, lai A.Lembergs pats izšķirtu šo situāciju un valdei nevajadzētu pieņemt nekādus pret savu līderi vērstus lēmumus, piemēram, apturēt viņa pilnvaras vadītāja amatā. Kāds cits šīs organizācijas pārstāvis gan šaubījās, vai A.Lembergs pats spers šādus soļus, jo tad partija varot izslīdēt no viņa rokām. Tās biedru rindās ir arī cilvēki no tā dēvētā otra ventspilnieku spārna. Šī situācija varētu apgrūtināt veiksmīgi strādājošo tagadējo un faktisko domes vadību patstāvīgi un ar skaidru vēstījumu gatavoties pašvaldību vēlēšanām. Vēl kāds LunV biedrs, vēloties palikt anonīms, atzina - kamēr partijai netiks nomainīta vadība, tas būšot apgrūtinoši, taču viņš arī neredzot, kam būtu drosme to izdarīt. LunV tika izveidota kā viena cilvēka - A.Lemberga - partija, kurā tika iesaistīti daudzi redzamāko uzņēmumu un iestāžu cilvēki un faktiski koncentrēts viss intelektuālais potenciāls, līdz ar to Ventspils domē bija grūti izveidot spēcīgu citu partiju opozīciju.

Startam Ventspils domes vēlēšanās gatavojas arī Māra Gulbja vadītie Jaunie demokrāti, taču tas vairs nenotikšot M.Gulbja vadībā - tagadējais partijas priekšsēdis Dienai apgalvoja, ka 6.aprīlī JD kongresā viņš gatavojas no amata atkāpties un dot vietu jauniem, līdz šim ar politiku nesaistītiem cilvēkiem. Kā iespējamo priekšsēža kandidātu M.Gulbis nosauca uzņēmēju, LSF Holdings (50% uzņēmuma pieder A.Lemberga bērniem) valdes priekšsēdi Edgaru Jansonu, kas sarunā ar Dienu pauda neviltotu pārsteigumu par šādu vēsti. Ja M.Gulbis apgalvoja, ka E.Jansons jau esot JD biedrs, tad viņš pats to noliedza un veltīja M.Gulbim ne pārāk maigus izteicienus, norādot, ka M.Gulbja vēlēšanās uzspodrināt partiju ar pazīstamām sejām esot tikai viņa paša iedoma. Tiesa, E.Jansons pavisam nenoliedza iespēju kādreiz iesaistīties politikā - ja "pienāks brīdis, kad vajadzēs sakārtot valsti, tad es malā nestāvēšu". Ja viens avots Dienai pieļāva, ka tieši šis politiskais projekts varētu būt A.Lemberga rezerves variants gadījumā, ja viņa vadītā partija kļūtu pārāk patstāvīga, tad, cituprāt, A.Lembergs nekad šādiem politiskiem mērķiem neizmantotu M.Gulbi.

 

Segliņš apšauba VP priekšnieka atbilstību amatam

Ivo Leitāns  03/03/08     Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP) Valsts policijas (VP) priekšnieka amatā Aldi Lieljuksi nebūtu iecēlis, noprotams no viņa intervijas Latvijas Vēstnesī. A.Lieljuksi amatam 2006.gada nogalē izvēlējās toreizējais iekšlietu ministrs, tagadējais premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), policiju viņš bija vadījis arī jau iepriekš - no 1993. līdz 1998.gadam.

M.Segliņš, kurš jau vairākkārt paudis pārliecību par jaunu kadru nepieciešamību policijā, LV norādījis, ka tomēr esot atšķirība, "vai cilvēks vienā amatā sēdējis gadiem nepārtraukti, vai arī pa vidu, kā tas ir Lieljukša kunga gadījumā, ir bijis pārtraukums, kas ļauj viņam uz situāciju policijā paraudzīties no malas". Ministrs pauda cerību, ka A.Lieljuksim līdz ar to ir kādas ambīcijas uzlabot VP darbu.

M.Segliņš pieļāva, ka I.Godmaņa vietā varbūt būtu izšķīries par kādu jaunāku kadru VP šefa krēslā: "Drīzāk kādu no pulkvežiem, kuram ir skatījums vairākus gadus uz priekšu, tādu, kurš zina, ka viņam būs te jāstrādā, nevis pēc dažiem gadiem jāatvaļinās."

Kardinālus secinājumus par A.Lieljukša darbu M.Segliņš vēl nevarot izdarīt, taču redz, ka VP šefs, demonstrējot vēlmi rīkoties, "ir pieķēries noteiktām iepriekšējā ministra akceptētām reformām". Kā pārmetumu A.Lieljuksim ministrs minēja to, ka daudzos republikas rajonos atrodami policijas priekšnieki, kas amatos "aizsēdējušies", kā piemēru minot Ludzas rajona policijas pārvaldes priekšnieku Borisu Kozlovu.

A.Lieljuksis BNS sacīja, ka ministram vispirms gan būtu rūpīgi jāiepazīstas ar policijas darba plāniem un tikai tad jāizsaka kādas piezīmes. "Šķiet, ka viņš ar tiem vēl nav iepazinies, tāpēc mētājas domās, ka reformas nevajag turpināt tad, ka vajag turpināt," norādīja A.Lieljuksis.

Par B.Kozlovu A.Lieljuksis BNS norādīja, ka viņš jau šoruden pēc ilgiem dienesta gadiem dosies pensijā. "Priekšnieks ir jānomaina tad, kad viņš vairs nevelk," sacīja A.Lieljuksis.

 

Intervija: Ko zina Aivars Lembergs?

LNT   03/02/08     Par oligarhu un politikas pelēko kardinālu dēvētais Aivars Lembergs, kuram teju gadu nācās iztikt bez ierastās gozēšanās publikas uzmanības centrā, pēc mājas aresta atcelšanas aktīvi izmanto iespēju izteikties. Turklāt, runājot par to, kas līdz šim bija palicis nezināms par ekonomikas un politikas aizkulisēs notiekošo aizvadītajos gados, par atklātības trūkumu sūdzēties galīgi nevar.

- Jums ir uzrādītas smagas apsūdzības, piemēram, par kukuļņemšanu un naudas atmazgāšanu. Vai arī tagad, kad gandrīz gadu jūs esat bijis nebrīvē, jūs uzskatāt, ka šīs apsūdzības ir safabricētas?

Aivars Lembergs: "Tās apsūdzības, kuras esmu redzējis, un tā argumentācija, kāda tur ir, viņas ir safabricētas. Ja runājam par kukuļiem, tur runa par notikumiem, kas notikuši pirms 15 un vairāk pat gadiem, kur maniem biznesa partneriem pēc šiem gadiem pēkšņi 2006. gadā nākusi apskaidrība. Tā nenāca ne 1995. gadā, ne 1994. gadā, bet 2006. gadā. Tas, protams, rada zināmus jautājumus jebkuram normālam cilvēkam. Atmiņas uzlabošanās? Parasti ir otrādi. Tā ir noziedzīgā ceļā iegūtas naudas atmazgāšana. Tur vispār nav ko komentēt. Kaut vai tajā laikā, kad it kā nauda tika atmazgāta, vispār nebija tāda likuma."

- Jūsuprāt, apsūdzībām nav ne mazākā pamata?

Aivars Lembergs: "Krimināltiesiskām apsūdzībām nav nekāda mazākā pamata."

- Kāpēc, jūsuprāt, apsūdzības uzrāda prokuratūra?

Aivars Lembergs: "Tas ir politiskais uzstādījums. Viņam ir starptautisks skanējums. Mēs jau dzirdējām, pieteicās kaut vai ASV vēstniece, ka viņa piedalās šajās pasākumā. Ir pieteicies arī Krievijas vēstnieks. Tās ir ārējās intereses. Ir iekšējās intereses. Neviens te īpaši neraud par šo tēmu. Šobrīd tas jau ir tik izbazūnēts, ka kaut vai ģenerālprokuroram šobrīd pēkšņi atzīt, ka nesanāk Lembergam apstākļos, kad 22 izmeklētāji strādā. 22 - tas ir oficiāli reģistrēti, nerunājot par to, ka ģenerālprokurors personīgi faktiski vada izmeklēšanas grupu, kaut gan tas ir pretrunā ar prokuratūras likumu. Viņš to dara nelikumīgi, jo krimināllietā nav reģistrējies kā procesā iesaistīta persona."

- Ja, jūsuprāt, jūs apsūdz nepamatoti, kas ir tas, kas vairākām tiesām, vairākās tiesu instancēs bija par pamatu piemērot jums vissmagāko drošības līdzekli - jūs apcietināt, vēlāk tas bija mājas arests. Jūs taču nedomājat, ka visi šie daudzie tiesneši, kas savstarpēji nav saistīti, kas teju gadu garumā ik pa brīdi skatīja jautājumu par jūsu drošības līdzekli, būtu viegli apmānāmi ar šaubīgiem pierādījumiem?

Aivars Lembergs: "Tagad, kad ir pagājis turpat gads, vēl līdz šai baltai dienai ne es, ne mani advokāti nav iepazīstināti ar visiem pierādījumiem un faktiem, kuri it kā bija par pamatu šā drošības līdzekļa lietošanai. Ar tiem faktiem, ar kuriem esam iepazīstināti, tie fakti nekādā gadījumā nevar būt par pamatu apcietināšanai tāpēc, ka vienkārši tas neatbilst patiesībai. Otra lieta, protams, jūs jau redzējāt - totāli uzbrukumi gan no ASV vēstniecības puses, gan no augstākajām valsts amatpersonām, tai skaitā tieslietu sistēmas pret tiesnesi, kura man nomainīja apcietinājumu pret mājas arestu. Tas bija publisks uzbrukums tiesnesim par viņa neatkarīgu lēmumu un, protams, tas vienlaicīgi ir tiesnešu iebiedēšana. Domāju, ka tiesneši labi saprot, ja viņi Lembergu neizlaidīs, tad nekāda bļaušana nebūs, bet, ja Lembergu pēkšņi izlaidīs, tad būs milzīga bļaušana. ASV vēstnieks vai vēstniece sauks uz paklāja un prasīs paskaidrojumus, tieslietu sistēmas vadība prasīs paskaidrojumus, priekšsēdētāji prasīs paskaidrojumus, prezidenti iesaistīsies utt. Katrs tiesnesis ir tikai cilvēks."

- Kuluāros ir izskanējusi versija, ka visu jūsu pēdējā gada nedienu pamatā ir citu valstu intereses par Ventspils ostu, tāpēc celtas augšā vecas lietas, lai jūs nobīdītu malā. Kā jūs to komentējat?

Aivars Lembergs: "Jā, tā ir taisnība. Bija vairāki gadījumi. Bija tādi amerikāņu uzņēmēji, kuri gribēja un ļoti aktīvi strādāja ar valdību, lai savāktu Latvijas Dzelzceļu sev, bet, ja tagad ielaistu iekšā, vienalga, vai tie ir amerikāņi vai angļi, tam nav nozīmes, monopolā ielaistu iekšā svešus uzņēmējus, tad viņi izģērbs Latvijas ostas. Vienkārši izģērbs. Viss Latvijas tranzīts vergos vieniem amerikāņiem. Es pateicu: pār manu līķi. Un izmantoju visu savu ietekmi, lai to nepieļautu. Vēlāk uzradās vēl viens ļoti ietekmīgs miljardieris atkal no tās pašas valsts, no Amerikas ziemeļiem, kurš bija izdomājis, ka viņam tā kā pienāktos Ventspils Naftas valsts kapitāla daļas. Viņš aktīvi strādāja ar prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, aktīvi strādāja ar premjeru, Repši, man arī bija pietiekami nopietns kontakts ar šo cilvēku. Es neminēšu uzvārdu, bet es viņam centos izstāstīt, ka tikai tāpēc, ka esi ļoti bagāts, no Amerikas, kaut kādas īpašas priekšrocības nevajadzētu būt. Nu lūk, tas ir vēl viens mans lielais grēks. Tad no Krievijas bija viens zēns, kas teica, ka vajag uzdāvināt 51% un tad būs viss kārtībā. Jautāju, kāpēc jādāvina? Tāpēc, ka jādāvina. Savādāk mūsu valstī nerunā. Atkal es tam iebildu. Par šīm tēmām nav runāts, es tagad negribu saukt uzvārdus, bet varu saukt gan uzvārdus, gan absolūti precīzas dienas un vietas, kur esam runājuši par to un tikušies, bet šajā gadījumā, ne tur tā sāls. Sāls - jūs uzstādījāt ļoti pareizu jautājumu. Visbeidzot, ja runājam par Beilijas kundzi, tad mans pēdējais lielais grēks bija tāds, ka viņa bija noskatījusi Ventspils Naftas ofisu Briāna ielā priekš vēstniecības, bet ar tādu noteikumu, ka amerikāņu firmai Ventspils Nafta pārdod un pēc tam amerikāņu firma izīrē ASV vēstniecībai. Nav jau problēmu. Ja kāds grib pirkt, visam ir cena un visu var pārdot. Bet nez kāpēc amerikāņu firmai Ventspils Naftas ofiss bija jāpārdod zem tirgus cenas. Apmēram par 3 - 4 miljoniem eiro lētāk, nekā bija faktiskā tirgus cena. Protams, tas bija mans liels noziegums pret šo nabadzīgo valsti. Pa tiešo es nerunāju, bija starpnieki. Tā ir summa, kas ir viena iznīcinātāja astes vērta. Kāpēc būtu jādāvina tik bagātiem un vareniem? Šajā gadījumā tā nebūtu dāvana ASV valdībai, bet tā būtu dāvana konkrētai ASV kompānijai, ar kuru saistīta bija šī demokrātijas cīnītāja, bijusī ASV vēstniece Beilijas kundze. Man nav šaubu, ka viņa tajā lietā bija personīgi ieinteresēta. Ir valstis, kur to sauc par korupciju. Es saprotu, ka Amerikā to sauc par biznesu. Arī tā to var traktēt. Protams, atkal mans lielais grēks ir tāds, ka es tam īsti nepiekritu."

- Dienā, kad jūs atbrīvoja, atcēla mājas arestu, prokuratūra paziņoja, ka tagad tiesas piemērotie jūsu tiesību un brīvību ierobežojumi ir pat stingrāki par tādiem, kādi bija mājas aresta laikā. Vai jūs tam piekrītat?

Aivars Lembergs: "Prokuratūras komentāri jāliek kopā vienotā veselā. Grinberggeitu viņi zaudēja absolūti, un pilnīgi skaidrs, ka tā ir safabricēta, krimināli sodāma darbība pret mani. Otrais, viņi apsūdzēja policijas apakšpulkvedi, ka viņš spiegojis manā labā. Centra rajona tiesa viņu pilnībā attaisnoja, lai arī viņam prasīja 5 gadus un mantas konfiskāciju. Putnis te vadāja Frankfurter Allgemeine Zeitung žurnālistu, tai skaitā uz Dienu. Tie tur sastāstīja pilnu galvu, kāds šausmīgs Lembergs, un viņi nopublicēja uz stāstītā pamata vienu rakstiņu Frankfurter Allgemeine Zeitung, un Frankfurter Allgemeine Zeitung bija spiesti atsaukt. Un plus vēl Lembergu tagad atbrīvoja no mājas aresta. Tas, ka mēs ejam uz tiesisko pusi, tad kaut kā lēnām situācija iet pretējā virzienā. Protams, viņiem kaut kas ir jāsaka tādos gadījumos."

- Kā jūs vērtējat apsūdzību par savlaicīgi neiesniegtu amatpersonas ienākumu deklarāciju?

Aivars Lembergs: "Mani turēt cietumā, pēc tam mājas arestā un traucēt kontaktēties ar advokātiem, kā tad es varu sastādīt deklarāciju, ja man deklarācijā ir apmēram ap 100 darījumu? Man nav vienkārši - skolotājs, dzīvoklis un mašīna. Tad var nodeklarēt, kaut uz Marsa atrodies, bet man jau ir darījumi, man viņi ir jāsaskaņo. Tā lieta ir sarežģīta. Tas norāda tikai uz prokuratūru, ka zaudē jebkuru mēra sajūtu un parāda prokuratūras visvarenību un pilnīgu nesodāmību. Ja nepamatoti uzrāda apsūdzību, prokuroram uzrādīt apsūdzību var tikai prokuratūra. Neviens cits."

- Pievēršoties politikai, Ģirts Kristovskis ir atzinis, ka viņam ir bijušas sarunas ar tā dēvētajiem jūsu oponentiem O. Stepanovu, O. Berķi par šīs jaunveidojamās partijas finansēšanu. Kā jūs to vērtējat?

Aivars Lembergs: "Es jau teicu, tos lietussargu mītiņus un piketus ir skaidrs, ka finansējuši šie puiši. Pilnīgi skaidrs. Viens cipars ir tā oficiālā daļa, bet zinu, kā tās lietas tiek darītas. Iemaksā kāds cits. Vieni oligarhi nebūs, būs citi. Vieta tukša nepaliks."

- Kā tas iet kopā ar S. Kalnietes teikto, ka oligarhu laiks Latvijas politikā ir beidzies?

Aivars Lembergs: "Viņa grib būt svētā Marija, bet, cik zinu, viena tāda bijusi. No viņas svētā Marija neiznāks. Var jau būt, ka kāds noticēs, ka viņa ieņems negrēcīgā ceļā politisko augli un piedzemdēs, bet auglim būs konkrēti tēvi. Jūs jau minējāt vienu otru."

- Vai pēc sava aresta jūs esat kaut ko secinājis par politiķiem?

Aivars Lembergs: "Ja neskaita ZZS un politisko organizāciju "Latvijai un Ventspilij", visiem pārējiem miris politiķis Lembergs, fiziski vai kā politiķis, tas varbūt ir priekš viņiem detaļas, ir ievērojami pozitīvāka ziņa nekā dzīvs."

- Jūs stāvat, iespējams, cietuma priekšā.

Aivars Lembergs: "Es jau tur esmu bijis. Jūs mani nevarat nobiedēt ar cietumu. Jūs mani ar Sibīriju varbūt varat nobiedēt, bet ar cietumu ne. Ar Gulagu varat nobiedēt, jo tur neesmu bijis. Ar Afganistānu, Irāku. Abu Graibā neesmu bijis, Gvantanamo neesmu bijis. Ar to jūs varat nobiedēt varbūt, jo mūsu cietumos tāda apiešanās nav kā amerikāņu cietumos."

 

Intervija ar Raivi Dzintaru: «Mūsu uzdevums būtu noteikt politisko toni»

Apollo  03/03/08     Kad partijas šķeļas, gan vecie, gan vēl neizveidotie politiskie spēki vēlas sevi pierādīt un piesaistīt jaunus sadarbības partnerus. Kā viena no iespējamiem sabiedrotajiem tiek minēta nacionālkonservatīvā partija «Visu Latvijai!» (VL). Drīz arī būs klāt 16. marts jeb Leģionāru atceres diena, kas katru gadu sabiedrībā saceļ ažiotāžu. Par šīm un citām aktualitātēm portāls «Apollo» runāja ar VL līderi Raivi Dzintaru.

— Partiju «Visu Latvijai!» dibinājāt 2006. gadā, lai startētu 9. Saeimas vēlēšanās. Kā vērtējat partijas attīstību?

— Partijas dibināšana bija tikai viens konkrēts solis, lai mēs varētu piedalīties 9. Saeimas vēlēšanās. Vēlēšanas nav būtiskākā mūsu organizācijas darbības sastāvdaļa. Pamatā VL darbojas kā sabiedriska kustība, kurai ir svarīgi mērķi, konkrēti — latviskas Latvijas mērķis. Partija un dalība vēlēšanās ir tikai kā līdzeklis šā mērķa sasniegšanai.

Kas attiecas uz politisko darbību, droši vien rādītājs tam, ko esam izdarījuši, ir pilsoņu atbalsts vēlēšanās un politiskie reitingi. Tomēr jāņem vērā, ka balsis, ko iegūstam vēlēšanās, obligāti jāpiesaista tam, cik liels budžets ir bijis mūsu rīcībā un cik lielas bijušas mūsu iespējas izmantot varas resursus sevis reklamēšanai. Tā kā ne finanšu līdzekļu, ne varas resursu mums faktiski nav bijis, tas, ka vēlēšanās tomēr 14 000 iedzīvotāju izvēlējās tieši VL, mums ir cerīgs rādītājs, lai zinātu, ka daļai iedzīvotāju mūsu idejas ir svarīgas, un savu darbību turpinātu. Ļoti liela daļa par mums būtu balsojuši kā par otro partiju, proti, viņi baidījās, ka mēs paliksim aiz 5% barjeras un ka viņu balsis varētu tikt citiem. 

— «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK (TB/LNNK) izteikusi priekšlikumu gaidāmajās vēlēšanās atsevišķās pašvaldībās ar VL veidot kopīgu sarakstu. Kāpēc, jūsuprāt, šī partija tieši tagad nākusi klajā ar šādu priekšlikumu?

— Domāju, ka tas nav nekāds noslēpums. Tas noticis pašlaik tāpēc, ka tieši tagad TB/LNNK ir akūta nepieciešamība pēc papildspēkiem. Pirms tam viņi tādu nepieciešamību nejuta. Aizvainojuma par to nav nekāda — viss plūst, viss mainās. Patlaban esam mainītās situācijās, bet nedomājam tagad teikt «nē» un nesēsties pie viena galda, mēs pie viena galda jau esam apsēdušies un jau runājam. Taču šajā situācijā, kad veidojas jauni spēki, kad ir virkne patriotiski domājošu cilvēku, kas vēl nezina, kādu nākotni izvēlēties, paziņot, ka mēs atbalstīsim tikai «tēvzemiešus», būtu pilnīgi nepareizi. Esmu runājis ar vairākiem «Jaunā laika» jauniešiem, ar tiem pašiem TB/LNNK biedriem, ar citiem sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem. Tur ir daudzi patriotiski domājoši cilvēki, ar kuriem viedokļu atšķirības mums varbūt ir kādos 10–15%. Bet tas, ka esam sašķelti daudzās sīkās grupiņās un organizācijās, ir nepieņemami. Patlaban VL svarīgākais uzdevums ir prast sarunāties ar visiem, jo līdz vēlēšanām vēl ir tālu. Mērķis ir panākt pēc iespējas lielāku konsolidāciju starp tiem cilvēkiem un spēkiem, kam ir svarīgi, lai Latvijā arī pēc vairākām paaudzēm visi runātu latviešu valodā un latvietim neviens nevarētu ierādīt, vai viņam, piemēram, leģionāri būtu jāgodina Rīgas centrā vai kaut kur kapos.

— Ja runājam par TB/LNNK, vai jums ir kādi iebildumi pret šīs partijas īstenoto politiku?

— Partijas programma mums pamatos ir pieņemama, būtisku pretrunu es neredzu. Programma tiešām ir skaista, un to arī atzīst cilvēki, kuri iet no šīs partijas prom. Cits jautājums ir šo programmu izpildīt un tas, vai «tēvzemieši» ir izmantojuši visus viņu rīcībā esošos līdzekļus, lai šos deklaratīvos mērķus īstenotu praksē. Domāju, ka nav izmantojuši. Pavisam konkrēti — viena sīka detaļa, kas lieliski ilustrē to, kā «tēvzemieši» ir strādājuši. Piemēram, kad Tallinā tika novākts Bronzas kareivis. Tagad situācija Igaunijā ir norimusi un nekāds karš nav sācies, igauņi ir parādījuši savu raksturu un taisnīgu attieksmi pret vēsturi. Mūsuprāt, bija īstais laiks par šo jautājumu runāt arī Latvijā, jo ir diezgan pazemojoši, ka 16. martā ap Brīvības pieminekli tiek apjozts žogs, leģionāri tiek visādi ierobežoti, bet okupantu armija pie sava simbola [Uzvaras pieminekļa] var netraucēti pulcēties, dzert, valkāt savas vecās uniformas, savus bļembakus kārt, un tas visiem šķiet normāli. Mūsuprāt, katram, kurš mācījies vēsturi, ir pilnīgi skaidrs, ka tas piemineklis simbolizē okupācijas varu un līdz ar to tam pilsētas centrā nav vietas. Mēs vērsāmies pie «tēvzemieša» Jāņa Birka ar aicinājumu sākt sabiedrisko diskusiju par šo jautājumu. Birks tā vietā, lai ar savu, kā redzam, sabiedroto organizāciju «Visu Latvijai!» sāktu kaut kādas sarunas, pateica, ka tas ir populisms un radikālisms, un nekāda reakcija nesekoja. Šis nav vienīgais gadījums. Manuprāt, esot varas aprindās, būtu jārīkojas daudz aktīvāk ne tikai likumdošanas līmenī, bet arī vairāk kontaktējoties ar cilvēkiem. Politika tagad tiek īstenota šauros gaiteņos. Politiķi ar sabiedrisko transportu nebrauc, viņi ir atrauti no reālās dzīves, viņi baidās tikties ar cilvēkiem, baidās cilvēkiem skatīties acīs. Varbūt vienīgi pirms vēlēšanām notiek kaut kāda atgriezeniskā saite.

— Vai viens no iebildumiem «tēvzemiešiem» ir arī Latvijas–Krievijas robežlīgums un atteikšanās no Abrenes?

— Viņi arī ieņēma pozīciju valdībā pret šo robežlīgumu. No valdības gan prom negāja. Tas ir viņu viedoklis — lai kaut ko ietekmētu, valdībā bija jābūt. Lai paliek uz viņu sirdsapziņas, vai viņi darīja visu, ko varēja, vai nedarīja visu, ko varēja. Man kā cilvēkam no malas par to spriest ir diezgan grūti.

Skaidrs, ka lielākais pārmetums «tēvzemiešiem» ir par priekšvēlēšanu laiku, kad netika izveidots kopīgs saraksts ar VL. Tad spēku samērs Saeimā, iespējams, būtu krietni citādāks. Līdzīgi spēki, kas var vienoties, izraisa lielāku vēlētāju uzticību. Tad, iespējams, arī diskusija par Abreni jau būtu citādā līmenī.

— Kā TB/LNNK toreiz argumentēja atteikšanos iekļaut VL kandidātus savā vēlēšanu sarakstā?

— Toreiz argumentācija bija visnotaļ dažāda. Viens arguments bija grūtības mainīt statūtus. Tādi formāli tehniskie iemesli, kurus, ja ir vēlēšanās, vienmēr var novērst. Otrs arguments bija manas personīgās fotogrāfijas, kurās esmu redzams kopā ar [Nacionāli demokrātiskās partijas līderi] Jevgeņiju Osipovu. Esmu arī publiski atzinis, ka forma, kādā šī tikšanās notika, bija kļūda un neuzmanība. Neko nelīdz skaidrojums, ka tajā laikā šī organizācija bija paziņojusi, piemēram, ka atbalsta Latvijas dekolonizāciju. Tas bija tāds interesants fenomens, un visi pēc kārtas ar viņiem tikās, arī pat Aivars Garda. Vienkārši kā ar interesantu politisku veidojumu. Forma, kādā notika šī tikšanās un kā tas vēlāk tika pasniegs, bija mana kļūda – pārāk jauns un zaļš biju.

Tomēr tāpat skaidrs, un to arī šodien atzinuši paši «tēvzemieši» — gan tie, kas aizgājuši, gan tie, kas palikuši —, ka šie abi iemesli bija vienkārši «aiz ausīm pievilkti». Patiesais iemesls bija ļoti vienkāršs — bailes no konkurences. Pēc plusiņu un mīnusiņu principa, tas varēja atstāt aiz svītras ne tikai [Jāni] Straumi, bet vēl vienu otru.

— Vai tagad, visticamāk, startēsiet pašvaldību vēlēšanās kopā ar TB/LNNK vai tomēr ne?

— Pašlaik tiešām nevaru atbildēt.

— Kā komentējat iespējamo sadarbību ar Sandras Kalnietes un Ģirta Valda Kristovska veidoto partiju? Viņi paši par to izsakās samērā vēsi.

— Es Sandrai Kalnietei un Ģirtam Valdim Kristovskim ieteiktu neatkārtot «tēvzemiešu» likteni. Viss politikā ātri mainās, un pavisam drīz viņi var nonākt tādā lomā, kādā tagad ir «tēvzemieši». Pirmās domstarpības partijā iezīmējas jau tagad. Sandra Kalniete teic, ka nebūs nacionāli konservatīva partija, Ģirts Valdis Kristovskis — ka būs. Vieni teic, ka būs nacionāla partija, otri — ka būs centriska partija. Mēs ar nepacietību gaidīsim partijas manifestu. Skaidrs, ka manifests būs glīti uzrakstīts, būs skaisti jēdzieni par patriotismu, demokrātiju, novadiem utt. Mūsu uzdevums būs uzdot ļoti konkrētus jautājumus. Ko darīt ar naturalizācijas procesu un pilsonības piešķiršanu? Vai ir nepieciešamas stingrākas prasības valodas jomā? Vai jābūt lielākiem sodiem par valodas pārkāpumiem? Ko darīt ar 16. martu? Vai piešķirt leģionāriem brīvības cīnītāju statusu? Vai ir jārunā par repatriācijas procesu? Vai ir jāierobežo imigrācija? Pavisam konkrēti jautājumi, kur nepietiek pateikt «mēs esam patriotiski», kur jāieņem konkrētas pozīcijas, un pēc tam mēs varēsim spriest, vai tā tiešām būs nacionāla partija vai nebūs. Ja būs nacionāla, darīšu visu iespējamo, lai sadarbība ar šo organizāciju izveidotos. Tie cilvēki, kas uzticas šai partijai, kas uz turieni iet, ir cilvēki, kurus arī es ļoti cienu.

— Palasot VL mājaslapu, var redzēt, ka vairāk tiek kritizēta tieši Kalniete, nevis Kristovskis. Vai sadarbība ar viņu varētu būt grūtāka?

— Komentārus ne vienmēr raksta biedri, un tur var redzēt zilus brīnumus, tieši tāpat kā jebkurā citā interneta lapā. Tomēr man ir tāda neoficiāla informācija, un es būtu ļoti priecīgs, ja Sandra Kalniete to atspēkotu, ka tieši viņa savulaik ir stingrāk iestājusies pret sadarbību ar VL, kad viņa vēl bija «Jaunā laika» rindās. To man teikuši vairāki JL biedri, kuru vārdus saukt negribu. Es būtu ļoti priecīgs, ja tā neizrādītos patiesība. Tomēr tas ir zināms signāls, kas liek uzmanīties.

— Vai pieļaujat iespēju, ka VL pilnīgi iekļautos kādā lielākā partijā? Vai tikai varētu tikt veidoti kopīgi saraksti vēlēšanās?

— Ja izveidotos partija, kuras programmai mēs pilnībā piekristu, un uzticētos cilvēkiem, kas šo programmu gribētu īstenot, tad kāpēc ne? Ja tāda partija būtu, VL kā struktūrai nebūtu jēgas. Taču patlaban tādas partijas nav un neizskatās, ka tāda tuvākajā laikā varētu tapt.

— Ja neizdosies vienoties ar kādu lielāku partiju, vai tāpat piedalīsieties pašvaldību vēlēšanās?

— Vēlēšanas ir tālu, mums līdz tām ir virkne darbu, virkne pasākumu — nometnes, dažādas konferences, kurās runāsim par konkrētiem jautājumiem. Mēs arī cenšamies publicēties, izteikt savu viedokli par lietām, kas mums šķiet aktuālas. Kad tuvosies vēlēšanas, droši vien būs jāskatās, kāda ir situācija. Skaidrs, ka priekšvēlēšanu laiks jebkurai organizācijai ir iespēja paust savu viedokli skaļāk nekā citos apstākļos — ir zināms bezmaksas aģitācijas laiks, un droši vien šī tribīne arī mūsu organizācijai būs jāizmanto. Skaidrs, ka viens no uzdevumiem tuvākā vai tālākā laika periodā ir iekļaušanās varas struktūrās. Tomēr atšķirībā no citiem tā mums nav izmisīga nepieciešamība šodien vai rīt. Mēs esam pietiekami jauni cilvēki, un mums ir svarīgāk nesasmērēties un soli pa solim darīt savu darbu. Situācija valstī aizvien vairāk liks cilvēkiem aizdomāties par nacionālām lietām, jo visas globalizācijas negatīvās sekas, tautu sajaukšanās, sakausēšana un kultūras zudums radīs aizvien jaunus neatbildētus jautājumus, uz kuriem ir vajadzīga atbilde. Pašlaik ir divas atbildes. Viena ir nacionālā atbilde, un otra ir kosmopolītiskā, ka tas ir nenovēršami un ar laiku cilvēki vienalga sajauksies vienā pelēkā masā.

— Kas kavē plašāku sadarbību ar citām nacionālistu organizācijām, piemēram, Nacionālā spēka savienību (NSS) vai «Klubu 415»?

— Te jāskatās atsevišķi. Latvieši šodien vispār ir ļoti kašķīgi, kašķējas ne tikai nacionālisti, kašķējas visi. Tieši tāpēc mums nacionālisma un patriotisma gars būtu nepieciešams vairāk — lai nekašķētos. Kas attiecas uz «Klubu 415», manuprāt, tā kopā ar VL ir viena no nozīmīgākajām nacionālistu organizācijām, kas ir ļoti daudz darījusi jauniešu nacionālās pašapziņas veicināšanai. Tur ir ļoti gudri, spējīgi un perspektīvi jaunieši. Mēs sadarbojāmies līdz šim un noteikti turpināsim sadarboties. Domstarpības ir bijušas, bet pašreiz attiecības ir ļoti labas.

NSS redzamas ideoloģiskas pretrunas. Es nezinu, vai šīs pretrunas ir saturiski pamatotas vai arī tas ir jautājums par ideju pasniegšanas formu. Piemēram, man nav pieļaujams, ka mājaslapā tiek publicēti patosaini raksti par Ādolfa Hitlera dzimšanas dienu. Līdzīgi kā NSS es neatbalstu praidu, un uzskatu, ka tās nav pareizās pilsoniskās aktivitātes formas. Tomēr tas, kā notika šie [antipraida] protesti un ar ko kopā notika šie protesti (es runāju par [«Jaunās paaudzes» līderi Alekseju] Ledjajevu), manuprāt, nerunā par labu nacionālām idejām. Ja būtu iespējams nonākt skaidrībā par šiem jautājumiem un ja NSS pateiktu, ka tā bija kļūda un, ka viņi, piemēram, pilnībā norobežojas no Hitlera un viņa nacisma idejām, neatbalsta nekādas skūtgalvju organizācijas utt., varētu runāt par sadarbību arī ar viņiem.

— Apmēram ir zināmas VL ideoloģiskās nostādnes. Kādi būtu pirmie reālie darbi, ko partija darītu, ja būtu pārstāvēta valdībā?

— Viena no pirmajām jomām, kurā mēs gribētu savu ietekmi, ir izglītība. Izglītības sistēma ir visa pamats – tas ir cēlonis, ar ko sākas viss pārējais. Patlaban izglītības sistēmā notiek bezgala plašas pārmaiņas, aizvien jauni eksperimenti, un tas nenāk par labu. Noziedzība, narkomānija, jauniešu vērtības ir tieši izglītības sekas. Daudz lielākai lomai jābūt tieši audzināšanai. Skolā dod zināšanas, kuras lielā mērā vēlāk tiek aizmirstas, bet vērtības ieaudzinātas netiek. Būtu jāveido profesionāļu darba grupa, kas izstrādātu konkrētu pasākumu kompleksu un izmaiņas mācību programmās, paredzot lielāku lomu audzināšanas darbam, tai skaitā patriotismam. Zināšanas bez vērtību bāzes ir tikai skrūvītes. Svarīgi, lai jaunie pilsoņi paši zinātu, kur tās jāskrūvē.

Mūsu mērķis noteikti būtu arī integrācijas ministrija. Ir jādara viss iespējamais, lai nogrieztu Krievijai «piekto kolonu». Cilvēkiem, kas šeit ieradušies okupācijas laikā un viņu pēctečiem ir jākļūst par mūsējiem, runājot ne tikai par saliedēšanos, bet par saliedēšanos uz latviešu valodas un vērtību bāzes. Ir jārada alternatīva informācijas telpa šiem cilvēkiem, jo pašreiz viņi «barojas» no Krievijas (arī vietējiem) propagandas līdzekļiem. Būtu jāveicina to cilvēku aizceļošana, kas uz šīs bāzes saliedētie nevēlas.

Runāt var par daudzām nozarēm un daudzām vajadzībām. Jebkurā nozarē pamatam ir jābūt nacionālajām interesēm. Veselīgi domājošs nacionālists nepieļaus, ka lielākā daļa vecākās paaudzes dzīvo necilvēcīgos apstākļos. Tātad nodokļu attiecības ir jāmaina, valstij ir jāuzņemas lielāka atbildība, lielākā mērā jāiejaucas ekonomiskajos procesos, vairāk jāņem piemērs no tā paša Skandināvu modeļa. Jo nacionālisms pēc būtības ir ģimenisko attiecību pacelšana tautas līmenī. Tātad arī atbildība par to, kam iet grūtāk.

Runājot par ministrijām, jānodala divas instances — parlaments jeb lēmējvara un valdība jeb izpildvara. Galvenais, lai ministru amatos būtu profesionāļi un spējīgi cilvēki, viņiem nav obligāti jāpieder pie kādas partijas, arī ne mūsējās. Līdz ar to mēs pieļaujam iespēju, ka , pašiem esot pie varam, ministrijās varētu deliģēt arī cilvēkus no citām politiskām organizācijām un no partijām neitrālus cilvēkus , kuriem mēs uzticamies. Mūsu uzdevums būtu noteikt politisko toni.

Mūsu kodolu veido jaunieši, kuri nesen beiguši studijas vai vēl studē. Partijā ir pietiekami daudz perspektīvu kadru, kuri, vēl nedaudz iegūstot pieredzi, arī paši spētu veikt ļoti nopietnus uzdevumus. Tas ir jautājums sabiedrībai, vai politikā īstenot paaudžu maiņu vai arī par to tikai runāt. Tomēr skaidrs, ka katram jaunam cilvēkam, kurš ienāk politikā, vēl ir nepieciešams iegūt pieredzi, iepazīties ar situāciju. Pakāpeniski tam jānotiek.

— Kāds ir VL viedoklis jautājumā par Saeimas atlaišanu?

— Šeit ir jautājums starp jābūtību un to, ko reāli var izdarīt. Tomēr skaidrs, ka notikumi pie Saeimas pagājušā gada oktobrī un novembrī Doma laukumā liecināja, ka valdība un tomēr arī Saeima ir uzticības kredītu izsmēlusi. Ir bijuši mēģinājumi šajā Saeimā izveidot jaunas kombinācijas. Viens bija [premjera Ivara] Godmaņa valdības izveidošana. Godmanis katrā ziņā ir harismātiskāks nekā [ekspremjers Aigars] Kalvītis. Vismaz pagaidām attieksme pret Godmaņa valdību ir piesardzīgāka, tai arī nav bijis jāpieņem tik nepopulāri lēmumi. Arī šī jauno politisko spēku veidošanās ir rokāde šajā Saeimā. Tātad mēģinājumi no šiem pašiem resursiem kaut ko izspiest, ir bijuši. Redzēsim, cik ļoti tie apmierinās vai neapmierinās sabiedrību. Pagaidām jaunu piedāvājumu nav.

— Arī ne Aigara Štokenberga sociāldemokrātiskais piedāvājums?

— Kas Štokenbergs par sociāldemokrātu? Tas, ka uz raidījumu uzvelk vestīti, nevis šlipsi, vēl neliecina par sociāldemokrātiju. Diezgan amizanti vērot, ka [Artis] Pabriks ar Štokenbergu raidījumā «Kas notiek Latvijā?» ar putām uz lūpām aizstāv valdību, bet pēc divām nedēļām dzied pavisam citu dziesmu. Tauta jau mēdz kāpt uz tā paša grābekļa vairākkārt, bet kaut kur tai robežai jābūt.

Man šķiet, ka jābūt kaut kādai idejai un tad uz šīs idejas bāzes jānāk kopā cilvēkiem, kuri veido organizācijas, partijas utt. Mums notiek otrādi. Vispirms sakombinējas cilvēki un tad domā, kādi varētu būt saukļi un idejas. Ir jau labi, ja no tā izveidojas arī kaut kas vērtīgs. Štokenberga idejās ir daudz kas pareizs. Es gan personīgi domāju, ka ar progresīvo nodokli nevar nodrošināt milzīgo pensionāru skaitu, kuri dzīvo necilvēcīgos apstākļos. Nav tik liels turīgo ļaužu skaits, no kuriem varētu novilkt nodokļus, lai pilnībā apmierinātu visus pensionārus. Tomēr skaidrs, ka situācija ar mazturīgo cilvēku slāni ir nepieļaujama. Ekonomikai jābūt kreisākai — valstij vairāk jāiejaucas procesos. 

— Kāpēc pagājušā gada novembrī mainījās VL vadība?

— Ja politiskai organizācijai nav pietiekami daudz naudas un varas resursu, katrs atpazīstamības mirklis jāizcīna smagā cīņā. Vienmēr jāizdomā jauni publisko akciju paņēmieni. Dažkārt tie ir ļoti radikāli un fiziski grūti. Līdz šim no VL sabiedrību bija izdevies iepazīstināt ar mani un maniem uzskatiem, nedaudz ar Latvijai lojālo krievu jaunieti Dmitriju Mironovu. Mainoties vadītājam, paveras iespēja vēl vienam cilvēkam plašāk sevi parādīt. Tagad vairāki cilvēki pazīst [VL priekšsēdētāju] Imantu Parādnieku, pazīst arī viņa vietnieku Jāni Iesalnieku. Atpazīstamo cilvēku loks kļūst lielāks. Tas ir viens no vadības maiņas iemesliem.

Parādnieka kungam man nav iemesla neuzticēties, es viņu ļoti augstu vērtēju kā personību. Viņš ir stiprs cilvēks ar labu izdomu. Pats būtiskākais — nav liekams klišejās. Bieži vien ir tā, ka, skatoties politiķu runas, liekas, ka viņiem var piesist pie vēdera un iekšā dzirdēt metāliski dobju atbalsi. Šķiet, ka runā roboti ar iestudētām programmām, var paredzēt katru nākamo atbildi. Ir vajadzīgi tādi cilvēki kā Parādnieks, kas spēj uz politisko spēles laukumu paskatīties citām acīm un piedāvāt citus risinājumus. Mūsu organizācijā amati nekad nav spēlējuši būtiskāko lomu. Manā viedoklī joprojām pietiekami daudz ieklausās, un ļoti labi jūtos arī, nespēlējot pirmo vijoli.

— Tātad pats atbalstījāt šādu lēmumu?

— Es pats pat to ierosināju.

— Kādas aktivitātes partija plāno 16. martā?

— Esmu priecīgs, ka šogad leģionāru organizācijas pēc vairāku gadu pārtraukuma pašas uzņēmušās organizēt gājienu. Līdz ar to nav nekāda pamata spekulācijām, ka kāds cits šo dienu izmanto. «Saskaņas centrs» var murgot cik uziet, ka leģionāriem šī diena būtu jāatzīmē kapos vai tamlīdzīgi. Kad leģionāri gribēs — ies uz kapiem. Kad gribēs — pieminēs cīņubiedrus Rīgas centrā. «Saskaņas centra» biedriem vajadzētu būt priecīgiem, ka viņiem kāds šajā valstī vispār ļauj uzturēties, lielākā daļa no viņiem šeit atrodas nelikumīgi. Pēc starptautiskajām tiesībām okupētājvalsts nedrīkst okupētajā teritorijā izvietot savus pilsoņus. Mēs viņus šeit pieciešam, bet viņi vēl domā norādīt, kur tie, kas cīnījās pret okupācijas varu, drīkst vai nedrīkst pieminēt savus biedrus! Pieļauju, ka šogad pasākumi būs pietiekami iespaidīgi. Būs arī daudz jauniešu, tāpēc pieļauju iespēju, ka 16. marts kļūs par simbolisku nacionālās pretošanās dienu norādījumiem no ārpuses.

VL konsultēsies ar leģionāru organizācijām. Redzēsim, vai leģionāri grib, ka mēs viņus sagaidām ar karogu aleju pie Brīvības pieminekļa vai arī lai dodamies kopīgi gājienā.

— Gājiens plānots no Doma laukuma. Vai šogad nekas nenotiks pie Okupācijas muzeja?

— Domāju, ka nenotiks, ja nu neparādīsies vēl kādi jokaiņi, kuri 16. martu izmanto citām vajadzībām. Ir cilvēki ar nacionālsociālistisku pārliecību — dažādi skinhedi un attiecīgu kustību atbalstītāji. Viņi šo datumu saista nevis ar leģionāriem, bet ar to armiju, kurā leģionāriem nācās cīnīties. Diemžēl tādi cilvēki Latvijā ir, tāpat kā citās valstīs. Krievijā, kas mums daudz ko pārmet, viņu ir krietni vairāk. Nepatīkami, ka tādi cilvēki bojā 16. martu, bet no tā nekad nevar izvairīties. Tas ir darbs Drošības policijai.

— Vai «Saskaņas centra» izplatītajā paziņojumā tomēr nebija lasāms arī aicinājums 16. marta gājiena oponentiem neierasties, lai pret šo pasākumu protestētu?

— Tad skaidri vajadzēja rakstīt, ka viņi aicina Antifašistu komiteju, nacionālboļševikus, «osipoviešus» utt. nerīkot nekādas provokācijas. Redzams, ka nolūks nebija uzrunāt tikai iespējamos provokatorus, bet arī leģionārus un viņu atbalstītājus.

— Ņemot to visu vērā, vai paredzat, ka šogad pasākums varētu norisināties mierīgāk nekā citus gadus?

— Tas ir atkarīgs no daudziem un dažādiem apstākļiem. Ja gājiens oficiāli pieteikts, varas struktūrām jānostājas šā pasākuma pusē. Mēs dzīvojam tik neprognozējamā sabiedrībā, ka nekad nevaram paredzēt, kad varam nokaitināt kādu, kurš joprojām nevēlas atzīt, ka Latvija ir neatkarīga valsts.

— Jūnija sākumā Rīgā tiks rīkots cits gājiens — seksuālo minoritāšu praids. Kāda ir jūsu personīgā attieksme pret šo gājienu?

— Ja ir cilvēki, kuriem dzīvē nav paveicies, tad ir diezgan muļķīgi uz viņiem dusmoties, ar kaut ko mest, kliegt, apsaukāt viņus. Tie ir cilvēki ar grūtu likteni, kuri nevar turpināt savu dzimtu, kuriem nekad nebūs savu mantinieku. Tomēr skaidrs, ka nedrīkst pieļaut, ka šādu attiecību modelis tiek propagandēts kā norma, ka skolās tiek mācīts, ka tas ir pieņemami. Tas var ietekmēt cilvēkus tā, kā normālā, tradicionālā sabiedrībā nav pieņemts. Līdz ar to šādi praidi kaut ko arī parāda par organizācijām, kas šos gājienus rīko. Es varu būt iecietīgs pret šiem cilvēkiem, bet kāpēc viņiem tas jāuzspiež citiem? Kāpēc uz to jāskatās maniem bērniem? Tas liecina, ka cieņa nav pret mums. Ja es necienu šā gājiena dalībniekus, tad tāpēc, ka viņi man kaut ko cenšas uzspiest.

— Rīkotāji apgalvo, ka mērķis ir sabiedrībā rosināt diskusiju.

— Diskusijas notiek diskusiju telpās, var rīkot konferences. Izkrāsojoties un pusplikiem dejojot pie Brīvības pieminekļa, sabiedrībā var radīt tikai pretestību un pretīguma izjūtas. Ja viņi grib saskaņu, vajadzētu akcentēt to, ka mēs varam kopā sadzīvot. Tomēr šī ir runāšana no spēka pozīcijām — mēs tie iesim un nerēķināsimies, vai jūs to gribat vai ne.

— Vai ar 16. martu nav līdzīgi?

— Tās ir divas dažādas lietas. No vienas puses, ir novirze no normas, ko, manuprāt, neviens normāls cilvēks saviem bērniem nenovēlētu. No otras — karavīri, kuri bija gatavi būt varoņi un ziedot savu dzīvību, cīnītoties par kādu cēlu lietu. Tās ir ne tikai atšķirīgas, bet pilnīgi pretējas lietas.

— Ko, jūsuprāt, vajadzētu darīt ar ārzemniekiem, kurus pieķer kārtojam dabiskās vajadzības pie Brīvības pieminekļa?

— Skaidrs, ka sodus vajadzētu padarīt stingrākus, bet tas neatrisinātu problēmu saknē. Angļu zinātnieka pētījumā par Latvijas tēlu bija teikts, ka šeit nav ko redzēt vai meklēt. Un mums tiešām vajadzētu par to aizdomāties. To, kas Latvijai tiešām ir vērtīgs, mēs neprotam parādīt. Mēs tikai atdarinām amerikāņus, eiropiešus utt. Spilgts piemērs — «Eirovīzija». Paši neprazdami angļu valodu, ķēmojamies līdzi un mēģinām būt lielāki eiropieši nekā eiropieši. Mēs diemžēm nepietiekami mēģinām piesaistīt tūristus ar mūsu kultūru, mūsu valodu un nacionālo savdabību. Ja Latvija ir izdaudzināta kā zeme, kur lēti pieejamas sievietes, tad šā iemesla dēļ viņi brauc, un mēs tāda līmeņa tūristus arī dabūjam. Uz to slāni mēs diemžēl šobrīd orientējamies.

— Kā šajā sakarā vērtējat Mareka Segliņa izteikums par britiem kā cūcīgu un sušķīgu tautu?

— Skaidrs, ka visu tautu apvainot nav labi. Cita lieta, ka paši britu tūristi šādu priekšstatu par sevi bija radījuši. Arī mēs, latvieši, aizbraucot uz citu zemi, veidojam savas tautas tēlu. Ja kāds no Latvijas diplomātiem brauc uz austrumiem vai rietumiem un sarkst, pazemojas, piekāpjas visās prasībās, krata ar galvu, visam piekrīt un smaida kā savā laikā [bijušais ārlietu ministrs Valdis] Birkavs, tad tāds priekšstats arī rodas par latviešu tautu. Ja ārzemnieki skatās «Rīgas sargus», viņiem rodas cits priekšstats. Tāds, kādu mēs vēlamies par sevi radīt.

 

Intervija ar Ilzi Ostrovsku: Paspēt uz Kosta del Sol

Viktors Avotiņš,  NRA  04/05/08     Baltijas Starptautiskās akadēmijas asociētā profesore politoloģe Ilze OSTROVSKA sarunā ar Neatkarīgo vērtē Latvijas politiku.

– Kas nosaka politisko situāciju?

– Sākšu ar medijiem. Parasti tie uzreiz saspringst – varbūt mēs esam vainīgi? Gribas teikt – arī. Ja jūs esat tie, kas ietekmē situāciju, tad jūs zināmā mērā esat arī vainīgi. Kur vaina? Mediji analizē situāciju tikai mikrolīmenī. Vai mezolīmenī – to, kas notiek valsts institūcijās. Cits līmenis nav pasūtīts. Nav apmaksāts. Vismaz ne redzamajā daļā.

– Bet vai pētītāji publiskajā telpā sniedz daudz augstāku līmeni par masu medijiem? Apjēgas līmeni?

– Nē. Tāpēc, ka arī viņiem nav pasūtījuma. Tāpēc, ka pasūtītājiem nav vēlēšanās situāciju mainīt. Pieņemu, ka kaut kas tiek darīts, kad zinātniskus materiālus pasūta slēgtajā telpā. Bet arī tad tos izmanto, lai situāciju saglabātu. Nevis lai mainītu.

– Kam tad labi no sliktas situācijas stabilitātes?

– Mazai daļai... Tā savā izpratnē vilks līdz pēdējam. Neviens politiskais noziedznieks netiktu notiesāts un pakārts, ja viņš būtu laikus sapratis, ka nu ir jābeidz. Vai ne!? Bet nesaprot. Vilks līdz pēdējam. Domās, ka vienmēr var sakravāt čemodānus un paspēt uz Kosta del Sol. Manā uztverē viņiem vajadzēja pakoties jau pirms pusgada, gada vai diviem. Bet – viņi to nedara un nedarīs. Jo nespēj pārvarēt merkantilo tieksmi, ka vēl aizvien var šo situāciju izmantot, ka tā arvien vēl nav izsmelta.

– Kam jākravā čemodāni?

– Tai politiskajai elitei, kura samērā ar ieguldīto darbu ir, manuprāt, neadekvāti bagātinājusies. Parazitējošai elitei. Tai, kas apveltīta ar rantjē psiholoģiju, rantjē kultūru un rantjē attieksmi. Kas uzradīja parazitējošu valsti. Īsts kapitālisms ir kreatīvs, radošs. Bet parazitējoša valsts un parazitējošs kapitālisms – tas ir tas, kas parazitē uz savu senču kādreiz sūri grūti sakrātās naudiņas, nopirktās zemes, uzceltās mājas, tagad – uz spekulatīva burbuļa.

– Tomēr šādas tādas pārmaiņas notiek arī politikā. Par ko tās liecina?

– Situācija, pirmkārt, ir palikusi nestabilāka. Arī no politiķu viedokļa. Tieši tāpēc tika iesaukts vecais kareivis. Jo pārējie netiek galā... Rezultātā vecais kareivis Godmanis atkal ir ierindā. Uz viņu ir liktas cerības, ka daudzmaz sakārtos ekonomiku un stabilizēs situāciju. Ja situācija nebūtu kritiska, viņš neparādītos.

– Kas jāpanāk vecajam kareivim – brāļošanās, frontes līnijas iztaisnošana...

– Jūs domājat brāļošanos ar sabiedrību?

– Te vairāk – brāļošanos starp grupām, kuras nosaka nestabilitāti politikas elitē.

– Es neliktu uz brāļošanos. Arī tāpēc, ka mums, manuprāt, kopš astoņdesmito gadu beigām nav īsti skaidrs, kas notiek. Es runāju par visu bijušās PSRS telpu. Manuprāt, tagad izkristalizējas tas, ka toreiz notika militārs valsts apvērsums, kura gaitā armija nostājās čekas pusē. Atšķirībā no 1956. gada, kad tā nostājās nomenklatūras pusē. Atšķirībā no klasiskiem militāriem apvērsumiem, ar kādiem lepojas Dienvidamerika, padomju nomenklatūra kādus desmit gadus formāli saglabāja politisko varu un tika izmantota kā aizsegs, kamēr tika sadalīti resursi. Pašu nomenklatūru pie tādas īstas resursu sadales, manuprāt, klāt nepielaida.

– Ko nomenklatūra piesedza?

– Tos, kas dalīja.

– Kas dalīja?

– Tie, kas veica apvērsumu.

– Vai tie nav sinonīmi – nomenklatūra un tie, kas uztaisīja apvērsumu? Arī čekisti turpat vien pie nomenklatūras ir.

– Domāju, ka šajā gadījumā čekisti tomēr bija atsevišķi. To pierādīja notikumi Farosā ar M. Gorbačovu. Tas bija īsts čekistu apvērsums. Un tas, kas notiek kopš 2000. gada, kad vara atklāti nonāca čekista V. Putina rokās, ir atteikšanās no nomenklatūras piesedzošās lomas. Lemberga situāciju es lielā mērā skaidrotu no šīm pozīcijām. Manā skatījumā Latvijā viņš ir nomenklatūras pēdējais varas pozīcijās esošais "mohikānis".

– Vai to saprast tā, ka joprojām, divdesmit gadus pēc PSRS sabrukuma, šie divi tās varas balsti arvien cīnās savā starpā?

– Jā. Nevajag aizmirst, ka tā bija slēgta sabiedrība. Bet es domāju, ka nu jau nomenklatūra nekādi vairs netraucē. Vismaz Latvijā noteikti ne.

– Bet tad varas galā dominēja šī cīņa, nevis, teiksim, iespēja varas aprindām atmest ideoloģiju un privatizēt valsti(s)?

– Neaizmirstiet, ka tās bija ļoti organizētas struktūras, sistēma bija slēgta...

– Deviņdesmito gadu sākumā jaunās valsts kadru selekcija likās diezgan dīvaina, bet negribas domāt par notikumu gaitu kā pilnībā citu izlemtu. Un – šeit tomēr parādījās arī kāda Rietumu ietekme.

– Domāju, ka Rietumu ietekme sākās tajā brīdī, kad tie cilvēki... Tomēr atkāpšos uz megalīmeni... Tie cilvēki, kuri saprata, ka PSRS kaut kas steidzīgi jāmaina, lielā mērā bija tie, kuriem bija vairāk vai mazāk sistemātisks kontakts ar Rietumu ekonomisko un politisko kultūru. Viņu vidū bija daudz čekistu. Neaizmirsīsim, ka čekisti bija viena no izglītotākajām sabiedrības grupām. Viņi saprata PSRS atpalicību. Un vienlaikus turējās pie sistēmas, jo saprata arī to, ka valsts ir neaptverami bagāta. Tikai nepareizi pārvaldīta.

– Kas tad komandēja Latvijā?

– Latvijā, es domāju, komandēja... aģentu armija.

– Situācija no konspiroloģijas plaukta?

– Jā, nāk ārā konspirācijas lietas... Bet man ir grūti atteikt sev to domu, ka tomēr notika apvērsums.

– Un jūs to uzskatāt par skaidru lietu. Vai arī tas ir viens no iespējamiem scenārijiem?

– Labi, atkāpšos šajā pozīcijā. Tas ir viens no iespējamiem scenārijiem. Tas ir izkristalizējies pēdējā laikā. Skatoties, kas notiek ar nomenklatūru. Un skatoties, kas notiek Krievijā, kur it bieži tiek apcietināts kāds gubernators, finanšu ministra vietnieks.... Tad palasu viņu biogrāfijas. Kopš 2000. gada viņi bijuši tādos posteņos, ka rodas jautājumi – kā viņi tur piepeši nokļuva? Un tad rodas arī tās konspiroloģiskās asociācijas.

– Kā tas ietekmē Latvijas politiku šodien?

– Ietekmē tādējādi, ka politiķiem ir jārīkojas tā, kā viņiem diktē. Nu jau viņi izskaidrot to tautai nekādi nevar. Ne paši sev, ne bērniem, ne sievai, ne tautai. Viņi noslēdzas un sāk operēt ar lozungiem. Esmu garants. Liecieties mierā! Grūž nost. Jo – teikt nav ko. Saprotiet, es nepiederu pie tiem, kas saka – politiķi ir galīgi idioti. Nu nav! Izbeigsim to! Viņi perfekti saprot, kas notiek. Viņi ir vairāk vai mazāk parazītiski, vairāk vai mazāk rīcībspējīgi... Tas ir cits jautājums. Bet politiķi visu ļoti labi saprot. Pat tik labi, ka nevar samelot. Kad ungāri savējiem teica – jūs mums melojāt, šie atteica – nu, un? Jā, mēs melojām no rīta, melojām pusdienā un melosim vakarā.

– Tad tāpēc arvien vairāk deputātu Saeimā visu laiku nosēž publiski it kā neredzami?

– Jā. Bet – viņi savas funkcijas pilda. Es domāju – ne tikai deputātu funkcijas, bet patiesās funkcijas – tās, kuru dēļ viņi ir tur, kur ir.

– Kas rada funkciju nobīdi?

– Kur ir sakne tam visam? Mēs paņēmām neoliberālo ekonomiskās politikas modeli. Viscietsirdīgāko variantu, kas nav atbilstošs mūsu mentalitātei. Vienkārši pārņēmām no ASV. Un nepielikām klāt konstitucionālo liberālismu. Paņēmām tikai ekonomisko. Un tā kā nav tas otrais... Rietumu zinātnieki ar lielu pārsteigumu ir konstatējuši, ka nevis ellē kaktā Centrālamerikā, nevis ellē kaktā Dienvidaustrumāzijā, bet šeit, Eiropas centrā valda tā saucamais illiberālisms. Ar to apzīmē parādību, kad nevis tiek ievērotas konstitucionālās tiesības un brīvības, valda likuma vara, bet tieši otrādi – demokrātiski ievēlētie deputāti to visu ignorē. Sak" – mēs esam demokrātiski ievēlēti, tāpēc varam darīt to, ko gribam. Nerēķinoties ne ar ko. Ar kājām gaisā apgriezts liberālisms.

– Bet – kas vēlējis vēlētājus? Ko tie dara?

– Tie paši sagādā sev prieciņu. Vienreiz pa četriem gadiem. Neoliberālā ekonomika neparedz pietiekami plašu sociālo aizsardzību. Kaut ko atmet tikai pašiem nabagākajiem. Tātad – šī frustrētā sabiedrība gādā sev prieciņu. Dzīvnieku fermā, kā zināms, varu sagrāba cūkas. Grūti nepamanīt, ka arī pie mums katrus četrus gadus notiek kaut kas līdzīgs cūku bērēm. Nokauj vecās un ievēlē jaunas, labi zinādami, ka arī šīs četrus gadus barosies, lai tiktu nokautas.

– Bet vecie rukši arvien tiecas reinkarnēties jaunos sivēntiņos.

– Jā, jā... Bet tiks atkal tāpat noslaucīti. Piedevām tas nogalināšanas process ar katru reizi paliek attālinātāks no tā, ko saucam par civilizāciju. Paliek arvien mežonīgāks. Mēs tuvojamies, ja var salīdzināt ar Romas civilizāciju, laikiem, kad iebruka barbari un iestājās tumšie laiki. Kad pat ēda viens otru. Daudzējādā ziņā mēs politiķus "ēdam". Un – ar kādu prieku viens skandāls tiek likts uz otra. Rezultātā cilvēki no tā gūst prieku, baudu un pie tā pierod. Ir jau tik tālu, ka četros gados reizi – tas liekas par maz. Vajag biežāk un – kad ienāk prātā.

Turklāt – viens no liberālisma mērķiem, protams, bija ieviest šajā teritorijā globālās elites references grupu. Tas ir veiksmīgi realizēts.

– Varbūt tie ir tie "daži cilvēki", kas te nosakot politiku? Tad tā vairs nav nekāda references grupa.

– Attiecībā pret šo valsti – jā, bet attiecībā pret globālo eliti tā ir tikai references grupa. Bet par to, kas šeit notiek, tai galva nesāp. Tik ilgi, kamēr viņu intereses tiek ievērotas.

– Un kur paliek saprātīgais vietējais intelekts?

– Man ļoti patika viens Irinas Hakamadas teikums – mēs visi esam vai nu zem korupcijas, vai zem nabadzības preses. Ja turēties pie tās pašas konspiroloģijas, tad tie, kas var runāt, jānoliek vai nu zem nabadzības preses, vai jāspiež korumpēties. Latvija ir tik maza, ka uz katru cilvēku var izdarīt spiedienu.

– Tomēr – atkal ārēs un laukumos skan – "gara spēks". Kāpēc nav jūtama šī gara spēka ietekme uz politiku. Kāpēc tas nav noteicis politikas pasūtījumu?

– Inteliģence arī grib dzīvot. Vai nu tā tikusi nopirkta, vai korumpēta. Tādā vai citādā veidā.

– Un tāpēc nespēj dot daudzmaz solidāru piedāvājumu politikai?

– Viņa dod to. Bet – tikai slēgtajā telpā. Nepubliskajā diskursā. Iekšējai lietošanai. Un iekšējā lietošanā tas tiek izmantots, lai šo situāciju saglabātu. Nevis, lai uzlabotu visas sabiedrības interesēs.

– Vai ir kāda svira, kā to apvērst?

– Tas ir briesmīgs jautājums. Tāpēc, ka nevienam no ārpuses nav intereses to darīt un neviens nedarīs. Zināmā mērā arī ārpuse ir ieinteresēta saglabāt esošo. Jo ārpusi interesē tikai viens – lai garantē ieguldījumu stabilitāti. Kādas ir sociālo grupu savstarpējās attiecības – tas lielos investorus neinteresē. Ja vien ir šī garantija. Tāpēc es nevaru neko pateikt. Vēbers savā laikā teica, ka valsts birokrātijai pretī var nostāties un tās negatīvo ietekmi neitralizēt tikai privātā sektora birokrātija. Bizness, uzņēmēji. Bet – tam ir jābūt ražojošam biznesam. Mums dominē parazitējošais bizness. Nopērc 13. martā 1000 hektārus, 16. martā pārdod, un esi miljonārs.

– Tomēr, kāda jēga laisties politikā kā a priori kaujamam?

– Pirmkārt, merkantilisms. Tas taču labi atmaksājas. Es esmu kaujamā cūka, bet man ir jahta, cik tur māju... Atmaksājas. Ja būtu tikai viena pati nožēlojamā deputāta aldziņa, kas daudziem, protams, ir nesasniedzams sapnis, tad domāju, ka tur daudzi neatrastos. Otrkārt, naivums. Ir tur arī tādi.

– Bet otra puse, kas tajā piedalās? Kāda jēga sabiedrībai šo ciklu akceptēt?

– Sabiedrībai pietrūkst izglītotības.

– Bet arī politika apelē pie arvien mazizglītotāka vēlētāja.

– Jā, tas degradē abas puses. Tāpēc, ka tie, kas ir sociāli aktīvie, stratēģiski ilgtermiņā daudzmaz domājošie – tie aizbrauc. Vai tad tā nav degradācija? Tie aktīvākie aizbrauc. Tāpēc, ka viņi nav pieprasīti. Ja tas cilvēks negrib būt galīgs korumpants, bandīts, prihvatizētājs... tad, kaut kādu konspiratīvo apsvērumu dēļ, par kuriem runāju, viņu neņem tai lokā iekšā. Viņa kreativitāte nav pieprasīta. Un – viņš pats ļoti labi saprot šo spēli, taču viņš tajā nepiedalās.

– Vai jūs redzat kādas jēdzīgas ievirzes iespēju?

– Pie pašreizējās konfigurācijas, kāda ir izveidojusies, šaubos, vai mūsu brašie zēni spēs sagādāt stabilitāti lielajiem investoriem. Protams, Latvija nav tas milzīgais klājums, kurā var investēt miljardu simtus un saņemt atpakaļ triljonus. Bet arī sīkums ir patīkams. Lūk, ja mūsējie nespēs šito pleķīti padarīt par tādu, kam var droši piesaistīt naudu, tas sāks krist uz nerviem globālajam kapitālam. Ja viņi nesāks nodrošināt globālajam kapitālam šeit stabilu esamību, tas var sākt nervozēt. Mēs esam sīkums. Bet ģeopolitisks sīkums. Bez tam – arī sīkumi dažreiz krīt uz nerviem. Ja nevar tos sakārtot. Tik ilgi.

– Varbūt situāciju pamatā nosaka tieši kapitāla attiecības. Jūs pati savulaik diezgan asi izteicāties par vietējā, tranzīta un kompradoru kapitāla attiecību raksturu šeit.

– Jā, mēs esam tādā situācijā, kad viens Čaka ielas sektors nav sadalīts. Bet tās dāmas, kas to grib, katra ir diezgan spēcīga. Un tajā brīdī, kad kapitāla ietekmes sfēras nav sadalītas, tad ir šādi juku laiki, kādi mums pašlaik ir. Manā uztverē šeit grib pārpozicionēties tranzītkapitāls. Tas ir gan naudas atmazgāšanas kapitāls, gan naftas, gāzes kapitāls... Viņi beidzot izlēmuši nākt iekšā... Atcerieties, kā Žirinovskis teica – mēs uzcelsim ostas Pēterburgā, ziemeļos, un jūs paliksiet pliki... Bet acīmredzot arī šeit būt ir izdevīgi. Ne tikai ekonomiski, bet arī ģeopolitiski.

– Vietējais kapitāls nez vai vairs te runā līdzi?

– Nē. Diemžēl. Tāda nav. Nav nacionālo interešu. Paskatieties, kas notiek pie Dombura. Kā tik analizē lielos plānus, piemēram, enerģētiku, intereses parādās. Parādās Krievijas intereses. Šad tad kaunīgi parādās Eiropas intereses. Bet Latvijas – nē. Nosēdēsiet pusotras stundas, bet to nesagaidīsiet. Tāpēc, ka nav kapitāla. Nav šo interešu nesēja.

– Kādi vēl faktori ietekmē situāciju?

– Viens no iemesliem, kāpēc mēs šeit esam ļoti izdevīgi katriem trešajiem, ir – sadalītā nācija. Mēs tērējam spēkus viens uz otru. Otra lieta – es uzskatu, ka menedžmentālā kvalitāte tomēr ir slikta. Mēs runājam, ka politiķi visu sajēdz un nedara, bet arī vidējam pārvaldes slānim pietrūkst kapacitātes. Un pietrūkst arī tāpēc, ka, manuprāt, tomēr vajadzēja tajā iesaistīt to otru sabiedrības daļu.

Sadalītas nācijas dēļ mēs paši sev izmaksājam ļoti dārgi.

– Ko lai viņi menedžē, ja politika nenosaka skaidrus publiskus mērķus?

– Nu, jā.. Bet – mēs runājam par dažādām lietām. Jūs runājat par – kāpēc, es runāju par to, kas no tā izrietēs. Un izrietēs tas, ka situācija arvien pasliktināsies arī tīri mehāniskā menedžmenta līmenī. Iestāšanās sarunu laikā ES kūrēja menedžmentu. Bet – viņi kūrēja mehānismus. Nevis rezultātu. Tas būtu tas pats, kas pārbaudīt, vai slimnieks ir dzēris visas zāles, ko ārsts viņam izrakstījis, bet nepārbaudīt, vai viņš dzīvs vai miris. Tā pārvaldība, ko viņi kūrēja kā iestāšanās nosacījumu, mums ir dziļā krīzē. Lai neteiktu kādu rupjāku latviešu vārdu.

Saprotiet, ko visvairāk var pārmest šai politikai? Viņi nav spējīgi motivēt cilvēkus. Tas ir viens no politiķu galvenajiem uzdevumiem. Motivēt. Mans tēvs Ulmaņa laikos bija bērns, bet viņš atceras, kā Ulmanis pateica – šogad mēs visām kūtīm uzlikām jumtu, nākamgad mēs liksim jumtus mājām, pēc tam koka mājas apšūsim ar ķieģeļiem... Tas tāds metaforisks piemērs, bet – šo laiku piemin kā zelta laikmetu. Jo – nebaidījās motivēt. Tagad – nonākam pie tā, par ko runājām. Šeit politiķi baidās to darīt. Jo viņi zina patiesos spēles noteikumus, kuros sabiedrības motivācija nu nekādi neiekļaujas.

– Kādu efektu dos nacionālo grupu pārkombinēšanās?

– Jebkuras partijas arsenālā vārds "nacionāls" ir vārda pēc. Kā attiecīgos pilsētu rajonos ir sarkanās lampas. Lai vēlētājs zina. Praktisko aktivitāšu telpā ideoloģiski motivētu darbību ir aizvietojis konsjumerisms. Bet tie, kas uzskata, ka te ir etnokrātija, droši vien katru dienu saka paldies Dievam, ka mums ir tēvzemieši. Un otrādi. Es jau sen piedavāju, ka Ždanokai jāuzdāvina Dobelim pamjatnije časi, bet Dobelim Ždanokai kāda piemiņas prievīte.

– Vai var rasties kritiskā masa, kas oponē esošai situācijai?

– Pateicoties trešajai grupai. Viņi ienāks un apvienosies ar vienu vai otru no tām grupām, kas šeit ilgi dzīvojušas. Un pieteiks savas pretenzijas.

– Uzvarēs barbaru svaigās asinis?

– Kā vienmēr.

 

Mudina valdību rast risinājumus sieviešu līdztiesības problēmām Latvijā

LETA  03/04/08     Šodien sešas sieviešu organizāciju līderes valdības sēdes sākumā, uzrunājot ministrus, aicināja valdību rast risinājumus sieviešu līdztiesības problēmām Latvijā.

Sieviešu organizāciju pārstāves norādīja uz problēmām, ar kurām saskaras sievietes darba tirgū, saņemot mazāku atalgojumu nekā vīrieši, norādīja uz lauku sieviešu vēlmi piedalīties pieaugušo neformālajā izglītībā, sieviešu invalīdu smago stāvokli, kā arī uz vardarbību ģimenē.

"Cerams, ka jūs sadzirdēsiet un rīkosieties," ministriem sacīja "Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienības" valdes locekle Ineta Ielīte.

Sieviešu organizāciju līdere valdības ministrēm pasniedza ziedus, bet ministriem - rozi un maizes klaipu. Pasniegtā roze simbolizē labāku dzīves kvalitāti, bet maizes klaips - ekonomisko drošību.

Devīze "Maize un rozes" ir cēlusies no protesta akcijas, kas bija par pamatu 1977.gada ANO Ģenerālajā asamblejā pieņemtajai rezolūcijai pasludināt 8.martu par Sieviešu tiesību un vispasaules miera dienu.

Kā ziņots, šogad arī aprit 100.gadadiena, kopš pasaulē atzīmē Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu.

 

Segliņš: 16.martā var notikt konfrontācijas starp dažādiem grupējumiem

LETA  03/04/08     Leģionāru piemiņas dienā, 16.martā, pie Brīvības pieminekļa var notikt konfrontācija starp dažādiem grupējumiem, šodien preses brīfingā pieļāva iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP).

Segliņš uzsvēra, ka ļoti liela politiska atbildība būs jāuzņemas Rīgas domei, kas lems par gājienu atļaušanu vai aizliegšanu. "Politiskā atbildība vērsīsies uz atļaujas sniedzējiem," norādīja ministrs.

"Rīgas domei ļoti nopietni jāapdomā, kam ļaut vai neļaut iet, tāpat jāizvērtē konfrontāciju risks, saskaņojot pretēju uzskatu gājienus. Protams, ka pastāv risks, un policija būs gatava visdažādākajām situācijām," sacīja Segliņš.

Iekšlietu ministrs apliecināja, ka policija 16.marta pasākumiem gatavosies ar ļoti lielu atbildību. "Mūsu uzdevums ir nepieļaut masu nekārtības. Vērsīsimies ar vislielāko bardzību pret katru, kas izraisīs nekārtības," uzsvēra Segliņš.

Valsts policijas (VP) Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieks Valdis Voins pastāstīja, ka barjeras pie Brīvības pieminekļa 16.martā būs, bet gājēju un transporta satiksme būtiski ierobežota netikšot, izņemot brīžus, kad to vajadzēs darīt piespiedu kārtā, lai norobežotu pretēju uzskatu grupas.

Arī Voins atzina, ka pastāv konfrontācijas iespējas, jo dalībnieki varētu pie pieminekļa nonākt tuvā laika brīdī. "Nedrīkst pieļaut, ka vienlaicīgi varētu notikt diametrāli pretēji pasākumi," sacīja Voins.

Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieks pauda bažas, ka Latvijas Antifašistiskā komitejas pārstāvji, kuriem pasākums pieteikts visagrāk, varētu palikt pie Brīvības pieminekļa un sagaidīt savus idejiskos pretiniekus.

Voins šodien iepazīstināja Segliņu ar diviem policijas darba plāniem par sabiedriskās kārtības nodrošināšanu leģionāru piemiņas dienā, 16.martā.

Kā aģentūrai LETA pastāstīja VP Preses un sabiedrisko attiecību biroja Preses nodaļas vecākā inspektore Linda Neimane, viens plāns būs par sabiedriskās kārtības nodrošināšanu ar leģionāru piemiņas dienu saistītos pasākumos, bet otrs - par vispārējās kārtības nodrošināšanu galvaspilsētā šajā dienā.

Policijas darba plāna izstrādē kopīgi strādāja Rīgas Pašvaldības policija, Galvenā kārtības policijas pārvalde un Drošības policija.

LETA jau ziņoja, ka ik gadu policija jau dažas dienas pirms 16.marta sāk strādāt pastiprinātā režīmā.

Kā aģentūru LETA informēja Rīgas pilsētas izpilddirektors Andris Grīnbergs, Rīgas domē ir saņemti pieci pieteikumi no personām un organizācijām, kas vēlas rīkot gājienus un sapulces 16.martā.

Jau pērnā gada 21.novembrī savu pieteikumu iesniedza Nacionālā spēka savienība, bet, tā kā šī partija nav pārreģistrējusies, tai rīkot gājienu ir atteikts.

16.martā gājienu no Doma laukuma līdz Brīvības piemineklim vēlas rīkot organizācija "Daugavas vanagi Latvijā".

Privātpersona Jurijs Kotovs vēlas no plkst.11 līdz 13.30 pie Brīvības pieminekļa 16.martā rīkot sapulci par sociālajām problēmām un denacionalizēto namu iedzīvotāju stāvokli.

Pieteikumu sapulcei pie Okupācijas muzeja 16.martā no plkst.10 līdz 11 iesniedzis Igors Šiškins un "Gustava Celmiņa centrs", kuri vēlas pieminēt brīvības cīnītājus.

Rīgas izpilddirektors ir informējis Šiškinu, ka viņam kā administratīvi sodītai personai likums liedz uzņemties atbildību par publiska pasākuma norisi.

29.februārī - "pēdējā likumā paredzētajā dienā" - pieteikumu iesniedza Latvijas Antifašistiskā komiteja, kura no plkst.9.45 līdz 10.45 vēlas nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa "nacisma upuru piemiņai".

Kā pastāstīja Grīnbergs, visi saņemtie iesniegumi par vēlmi 16.martā rīkot publiskus pasākumus ir nodoti izvērtēšanai drošības struktūrām, kurām jāsniedz atzinums, vai nepastāv reāls apdraudējums sabiedrības interesēm.

 

Vieglu garu vai JL likteņa ironija?

Baiba Lulle,  NRA  02/03/08    Tai nopietnajai situācijai, kādā atrodas Jaunais laiks (JL), partijas kongress bija pārāk nenopietns un vieglu garu ņemts.

Tieši tagad, kad partija sašķēlusies un zaudējusi daudzus dažāda kalibra politiķus, kad tā kārtējo reizi nav spējusi nokļūt valdībā, kad būtiski mainījusies ekonomiskā situācija, kad partijas reitings no savulaik teju 30% noslīdējis līdz 3,6% februārī (Latvijas Fakti), būtu vitāli svarīgi gan pašiem partijas biedriem, gan tās potenciālajiem vēlētājiem, gan plašākai sabiedrībai paskaidrot, kāpēc šī partija vajadzīga un kā tā panāks savas politikas realizāciju. Arī ideoloģijas precizēšana un skaidras pozīcijas definēšana nenāktu par sliktu, jo īpaši laikā, kad kreisās politikas pieprasījums kļūst aizvien izteiktāks, bet politiķi joprojām kautrējas kreisās politikas vārda. Tad nu arī JL lavierē: nē, nē, esam un būsim labēji, bet savos opozicionārajos priekšlikumos budžetā vai pensiju likuma grozījumos realitātē šļūc pa kreisi. Valdes priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa iezvana nepieciešamību konsolidēties "labējo partiju spārnam", turpinot tās kritizēt, bet jaunais domes vadītājs Artis Kampars aicina meklēt domubiedrus, nu, vismaz Saeimas atlaišanas jautājumā, starp opozīcijas partijām, starp kurām Saeimā, kā zināms, nav nevienas citas labējas partijas.

Tā vietā, lai dotu šos

orientierus, JL vadība slīga vispārējās frāzēs par varas un sabiedrības atsvešinātību, politisko krīzi, partijas lielo vienotību un "izredzēm kļūt par vadošo politisko spēku valstī", "aizvien pieaugošo jaunās politikas popularitāti valstī" u. tml.

Var atslābt arī pašā kongresa norises kontrolē. Līdz ar Sandras Kalnietes & Co aiziešanu no tā starpbrīdī vadība pat varot atļauties uzpīpēt un paēst, jo vairs nav jāraugās, lai cienījamās dāmas, divas profesores Ilma Čepāne un Ina Druviete tualetē neķer tantukus aiz rokas, aģitējot no partijas vadības kandidāta amata svītrot ārā Āboltiņu, kā tas esot bijis iepriekšējā kongresā, kad par Repšes cilvēku uzskatītā Āboltiņa tikai nedaudz zaudēja cīņā par valdes priekšsēdētāja krēslu iekšējā apvērsuma līderim Krišjānim Kariņam, kuram nu pat partijas valdē kauns darboties.

Jautāta, kā partijas spice motivē cilvēkus palikt un aktīvi darboties partijā, Āboltiņa teic, ka nemaz neesot īpaši jāmotivē, nu, jāapciemo gan, lai nejustos pamesti. Var jau būt, ka kādam pietiek ar to, ka "pats Repše" vai kāds cits "pats" atbrauc uz laukiem un paglauda galviņas, bet vai no tā ko iegūst partijas un politiskā procesa kvalitāte?

Pašiedvesma ir laba lieta līdz brīdim, kad paši savam teiktajam arī notic un nemaz nevēlas saskatīt riskus un nevēlamus procesus partijā un ap to. Kamēr partijas spice no kongresa tribīnes klāstīja, cik partija tagad vienota, cik jauni biedi iestājušies, cik pilna zāle, ka nav kur visiem apsēsties (jāpiebilst, ka šoreiz bija noīrēta Kongresu nama mazā zāle), cits neformālās sarunās spļaudījās par partijas zemo intelektuālo lidojumu, par to, ka arī lielā JL aizmugure partiju jau norakstījusi, par gatavību partiju tuvākajā laikā pamest. Kamēr publiski tiek apgalvots, ka līdz ar Kalnietes & Co aiziešanu kā uz burvju mājienu pazudusi arī Repšes un Kariņa šķelšanās līnija, viens otrs reģionu pārstāvis, spriežot pēc situācijas uz vietām, gan par to nebija tik pārliecināts...

Ja JL saka, ka galvenais kongresā bija ievēlēt partijas, domes vadītājus un valdi, tad jājautā: kāpēc tik formāla pieeja? Vai tiešām acis aizmiglojušās vai nav politiskā piedāvājuma? Kas partijai ir galvenais? Vienā Āboltiņas runā vien atrodami vairāki "galvenie" un "svarīgākie" uzdevumi: "nostiprināt jau esošās nodaļas un veicināt jaunu nodaļu veidošanos", "politisko metožu apgūšana" – bet tas raksturo tikai kvantitāti un formu, bet ne saturu. Bez tā arī trešais "svarīgākais uzdevums" "būt tādiem Latvijas pilsoņiem, kas ar savu pilsonisko rīcību, aktīvo iesaistīšanos sabiedrībai svarīgu jautājumu risināšanā rāda paraugu mūsu līdzcilvēkiem", drīzāk atgādinās par teicienu par "muļķi ar iniciatīvu", kas ir sliktāks par bezdarbīgo.

 

Šķēles "podu lietas" dokumenti iznīcināti

LETA  03/05/08     Līdz ar citu dokumentu blāķi 2006.gada 11.janvārī tika iznīcināta arī, domājam, pēdējā reālā iespēja noskaidrot, cik objektīvi iepriekšējā ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa pilnvaru laikā tika izmeklēta tā dēvētā podu lieta un cik pārliecinoši bija Andra Šķēles (TP) sniegtie pierādījumi, ka viņš savus "zelta podus" tiešām spējis iegādāties par "puķu naudu" un ka jebkādas runas par saņemtajiem kukuļiem bijušas pilnīgi nepamatotas, teikts Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas grāmatā "Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu".

Valsts arhīva vadība grāmatas autoriem ir norādījusi, ka 371 lieta, kurās Ģenerālprokuratūra pieņēmusi lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu, un kuru glabāšanas termiņš ir pieci gadi, ir likumīgi iznīcinātas sadedzinot. Tas, ka ap Šķēli un viņa bijušajiem līdzgaitniekiem dažādi "nederīgi" un "nenozīmīgi" dokumenti mēdz izgaist kā pēc burvju mājiena, pēc grāmatas autoru apgalvotā, nav nekāds jaunums.

1998.gada 15.februārī LNT raidījumā "Nedēļa" parādījās tolaik mazpazīstamais uzņēmējs Matīss Kļaviņš. Viņa vadītais uzņēmums toreiz Latvijas tirgū piedāvāja Vācijas santehnikas firmas "Ideal Standart" izstrādājumus, kas bija "kvalitatīva, augstvērtīga, samērā dārga prece". Ar kolēģiem Latvijā viņš parasti sazinājies pa telefonu, un kādu dienu viņam pastāstījuši, ka "Ideal Standart" precei ir uzradies viens samērā apjomīgs pircējs - toreizējais lauksaimniecības ministra vietnieks Šķēle.

Firmai sniegta informācija, ka par preci maksās firmas "Tetra Pak" Vācijas nodaļa. Pēc pāris dienām Kļaviņš saņēmis naudu par šo pasūtījumu, ko Rīgā veica kungs, vārdā Andris Šķēle, teikts grāmatā.

"Nu, man, bez šaubām, tanī brīdī radās diezgan daudz jautājumu, tāpēc, ka tā bija tāda neparasta situācija, kad viena vācu firma samaksā vienam Latvijas ministram vannas istabas iekārtu," toreiz teicis Kļaviņš. Vācijā esot bijuši gadījumi, kad saņem kādu dāvanu no firmas, bet "neizbēgami, tas ir novedis pie tā, ka attiecīgais politiķis ir dabūjis atkāpties no sava amata un, bez šaubām, uz neko īpašu politiskajā jomā pretendēt vairs nevar", klāstījis Kļaviņš.

Iegādātie vācu "podi" maksāja 16 017 vācu markas. Pēc 1992.gada kursa, viena vācu marka maksāja 90 rubļus, tātad, lai atdotu parādu "Tetra Pak", Šķēlem bija nepieciešams gandrīz pusotrs miljons rubļu. Oficiāli tiek apgalvots, ka Šķēle parādu "Tetra Pak" nokārtojis 1992.gadā, apmaksājot šīs firmas semināru Jūrmalā.

Aptaujājot padomju laika puķu audzētājus Andri Ārgali un Jūliju Krūmiņu, grāmatas autori noskaidrojuši, ka veiksmīgākie puķu audzētāji pelnīja apmēram 100 000 rubļus gadā. Bet Šķēle par "puķu naudu" arī cēla māju Stopiņu pagastā.

Par īpatno "podu darījumu" "Tetra Pak" toreizējais vadītājs Kalevi Sāri Ģenerālprokuratūrā nekā slikta neatklājis, vien paskaidrojis, ka viņam ar Šķēli jau kopš 1990.gada esot bijusi "lietišķa sadarbība" un izveidojušās "draudzīgas attiecības", tā ka viņi reizumis apmaksājuši viens otra rēķinus, tos ik pa laikam saskaņojot.

 

Izstrādās Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju

LETA  03/05/08     Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas uzdevumā ekspertu grupa profesora Roberta Ķīļa vadībā ir uzsākusi Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas izstrādi.

Sabiedrības līdzdalības projekta "Latvija 2030. Tava izvēle" gaitā tiks veidots plāns, kas palīdzēs saskaņoti, mērķtiecīgi un konsekventi darboties, virzoties uz nosprausto mērķi, aģentūrai LETA pastāstīja stratēģijas izstrādes autori.

"Nākotnes veidošana ir atvērts process, kurā mums ir iespēja līdzdarboties un izteikt savu viedokli. Līdz šim ir notikušas dažādu nozaru ekspertu diskusijas, kurās definēti Latvijas attīstībai svarīgi aspekti. Tagad pienācis laiks turpināt šo sarunu plašākā sabiedrības lokā, lai noskaidrotu, kādā virzienā mēs vēlamies doties," norāda reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP).

Ilgtspējīgas attīstības galvenais princips ir realizēt sabiedrības patreizējās vajadzības, nenoplicinot vidi un resursus un tādā veidā rūpējoties, lai sabiedrības rīcības sekas neierobežotu nākamo paaudžu izvēles iespējas un dzīves kvalitāti. Tajā pašā laikā, izstrādājot stratēģiju, vērā tiks ņemta ekonomikas attīstība, lai nezaudētu konkurētspēju pasaules kontekstā.

Latvijas ilgtermiņa ilgstpējas attīstības stratēģijas izstrādes gaitā tiks veidota vīzija par vīziju, vērā ņemot vērtības un cilvēku centrā. Tāpat tiks veikta padziļināta situācijas izpēte un ziņojuma sagatavošana. Tiks pieaicināti arī Latvijas un ārzemju eksperti, kuri sniegs savu vērtējumu un ieteikumu. Stratēģijas izstādes gaitā tiks veiktas trīs Latvijas iedzīvotāju aptaujas par vērtībām un ilgtspējīgu attīstību.

Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pamatuzstādījumi ir laimīgi cilvēki labklājīgā valstī, ilgtspējīgs un veselīgs dzīvesveids, radoša, toleranta un jauneklīga sabiedrība, sadarbībā radīta konkurētspēja un valsts kā ātrspējas partneris.

Stratēģijas izstrādes gaitā tiks izvirzītas Latvijas attīstības stratēģiskās dilemmas, notiks līdzdalības diskusijas, reģionālie forumi. Tiks izvirzīti četri Latvijas ilgtermiņa attīstības scenāriji, kuri arī tiks apspriesti diskusijās, reģionālajos forumos, kā arī medijos. Izvirzītais vēlamais scenārijs tiks nodots sabiedriskajai apspriešanai, kā arī iekšējo un ārējo ekspertu vērtējumam.

Šī gada martā un aprīlī Latvijas reģionos notiks sabiedrības līdzdalības forumi-diskusijas par Latvijas nākotni un attīstības virzieniem. Piedalīties tiek aicināti gan sabiedrībā pazīstami cilvēki, gan ikviens interesents. Forumos tiks apspriesti iespējamie attīstības virzieni un ar tiem saistītās dilemmas.

Visos forumos piedalīsies un klātesošo viedokļus uzklausīs Zalāns. Pasākumus vadīs pazīstamais žurnālists, raidījuma "Kā dzīvot labāk?" vadītājs Haralds Burkovskis. Diskusijās piedalīsies arī stratēģijas autoru - ekspertu grupas vadītājs Roberts Ķīlis, kā arī AS "Hansabanka" galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks, Latvijas Bankas Juridiskās pārvaldes vadītāja vietnieks Edvards Kušners, Pasaules Dabas fonda direktors Latvijā Uģis Rotbergs un Vides konsultatīvās padomes priekšsēdētājs Jānis Brizga.

Reģionālie forumi jau notikušu Cēsīs un Rīga, šodien tas norisinās Jelgavā, bet rīt, 6.martā, - Liepājā. 7.martā forums tiks organizēts Daugavpilī, 14.aprīlī - Kuldīgā, 15.aprīlī - Rīgā, 16.aprīlī - Jēkabpilī, 17.aprīlī - Rēzeknē, bet 18.aprīlī - Gulbenē.

Sabiedrības līdzdalības projekta gaitā uzklausītie viedokļi un ierosinājumi tiks rūpīgi fiksēti, apkopoti, darīti zināmi sabiedrībai un ņemti vērā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas izstrādē. Tās pirmās redakcijas apspriešana notiks 8.maijā un 9.maijā Rīgā, Ķīpsalas hallē, kad Nacionālā foruma dalībnieki apspriedīs un analizēs Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas projekta pirmo lasījumu. Tāpat tiks uzklausīts starptautisko speciālistu vērtējums.

Jaunākā informācija par stratēģijas izstrādi, pasākumiem ir pieejama "www.latvija2030.lv" un "www.prakse.lv". Minētajās interneta adresēs iespējams arī reģistrēties forumiem, diskutēt, iepazīties ar forumu kopsavilkumiem, ekspertu un sabiedrības komentāriem.

Arī pēc reģionālajiem un nacionālā foruma ekspertu grupa turpinās darbu pie stratēģijas izstrādes. Plānots, ka šī gada rudenī tiks sagatavota stratēģijas gala versija, kas tiks iesniegta Ministru kabinetā un Saeimā.

Pēc apstiprināšanas Saeimā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija kļūs par valsts galveno plānošanas instrumentu ar likuma spēku. Visi tuvākas un tālākas nākotnes stratēģiskās plānošanas un attīstības dokumenti tiks veidoti saskaņā ar šīs stratēģijas noteiktajiem virzieniem un prioritātēm.

 

Ivanovas slepkavības lietā: Ar nogalinātu nevajadzētu dalīties?

Ivo Leitāns,  Diena  03/05/08     Saistībā ar Ellas Ivanovas slepkavību aizturēts viņas vīrs un viņa darbinieki. Iespējamais motīvs — sievas ārpuslaulības attiecības un vēlēšanās šķirties. Aizturēto vidū šoferis, kas slepkavības vakarā Ivanovu atveda no lidostas, — vīra kolēģis no milicijas laikiem. Atrasts arī slepkavības ierocis, policija pārliecināta par šāvēju.

Huligānisms, draudu izteikšana, Ellas Ivanovas slepkavības organizēšana, atbalstīšana un izpildīšana — aizdomās par šādiem noziegumiem policija pirmdien vienlaikus aizturēja piecus vīriešus, kuru skaitā ir janvārī savas privātmājas pagalmā nošautās uzņēmējas vīrs Igors Ivanovs (50). "Daļa no šiem cilvēkiem jau diezgan sen nonākusi policijas redzeslokā saistībā ar vairākām slepkavībām," paziņoja Rīgas Galvenās policijas pārvaldes (RGPP) kriminālpolicijas priekšnieks Ints Ķuzis. "Analizējot šo iepriekšējo slepkavību izmeklēšanu, varbūt kaut kādos posmos kaut kas ir pietrūcis, pārprasts vai nav saprasts," klāstīja I.Ķuzis, uzsverot — šoreiz tiesībsargājošajām iestādēm jābūt vienotai izpratnei un mērķiem. Savukārt RGPP priekšnieks Andris Dzenis bilda, ka "pagaidām tās ir piecas personas, bet darbs turpinās".

I.Ķuzis apstiprināja, ka I.?Ivanovam pašlaik inkriminēts huligānisms un draudu izteikšana, akcentējot, ka tas ir "pagaidām". Noprotams, ka draudēts ir koncertaģentūras Queen of Stage vadītājam Ojāram Grasmanim, kuram bijušas romantiskas attiecības ar E.Ivanovu. Kā ziņots, Ivanovi grasījās šķirties un jau bija sagatavojuši nepieciešamos dokumentus. Pašlaik policija ir atmetusi versiju par laupīšanu, un kā pamatversija palikusi saistība ar E.Ivanovas uzņēmējdarbību, taču tiek apskatīti arī personiskie motīvi.

Otrdien Rīgas Centra rajona tiesa kā drošības līdzekli piemēroja apcietinājumu diviem aizturētajiem: Arvīdam Vilcānam (50) un Asifam Handžanovam (48). A.Vilcāns, kurš sākotnēji figurēja kā vienīgais E.Ivanovas slepkavības liecinieks, ir Arēna Rīga līdzīpašnieka I.Ivanova miesassargs un šoferis. I.Ivanovam un abiem pārējiem aizdomās turētajiem drošības līdzekļi, visticamāk, tiks piemēroti trešdien. I.Ivanova advokāts Guntars Antoms atklāja, ka starp aizturētajiem ir divi Ivanovu ģimenes šoferi — A.Vilcāns un Vasīlijs Mamedovs, kā arī kāds I.Ivanova paziņa, ar kuru uzņēmējam bijušas draudzīgas attiecības, ziņo BNS.

Visi pieci aizturētie bijuši pazīstami gan savā starpā, gan ar nelaiķi E.Ivanovu, informēja I.Ķuzis. Visi pazinuši arī pēc slepkavības uz karstām pēdām aizturēto Ludvigu Antonovu — iespējamo šāvēju. Ir atrasti arī divi slepkavības ieroči — pistoles, ar vienu no tām uzņēmēja ir nošauta. Par L.Antonova vainu šaubu policijai neesot, bet viņš nebija vienīgais izpildītājs, pavēstīja I.Ķuzis. Divi no aizturētajiem iepriekš tiesāti par vardarbīgiem un mantiskiem noziegumiem.

 

Saeimas komisija aicina risināt situāciju, kad bērni neapmeklē skolu

TVNET  03/05/08     Trešdien, 5.martā, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija aktualizēja jautājumu par situāciju, kad bērni neapmeklē mācības vispārizglītojošajās skolās. To kā šogad risināmo problēmjautājumu minēja Valsts izglītības inspekcijas vadītājs Aivars Stankevičs, kurš deputātus informēja par inspekcijas darbu. ''Šī satraucošā situācija ir jārisina nekavējoties,'' akcentēja komisijas priekšsēdētājs Jānis Strazdiņš.

Pašlaik izglītības iestādes par šādiem gadījumiem informē attiecīgo pašvaldību, bāriņtiesu un sociālo dienestu, kas pēc tam šīs ģimenes pārbauda. Parasti šādu jautājumu izskatīšana aprobežojas tikai ar vecāku rakstisku piekrišanu tam, ka bērns skolu neapmeklēs, bet gan strādās. Tas tiek pamatots ar naudas trūkumu ģimenē. Arī vecāku administratīvā sodīšana nav efektīva, jo viņi bieži vien savus bērnus nespēj ne ietekmēt, ne arī motivēt mācībām. ''Varbūt vajag grozīt likumu un noteikt arī pamatskolas izglītību kā obligātu?'' rosināja komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dukšinskis.

Komisijas sēdē tika skarts arī jautājums par nepilnajām klasēm, kas, kā uzsvēra komisijas sekretārs Dzintars Ābiķis, ''ir valsts naudas izšķiešana''. Deputāts norādīja, ka atsevišķu skolu klasēs ir mazāks skolēnu skaits, nekā to paredz normatīvie akti, un ka šādas situācijas ir jāsaskaņo ar Izglītības un zinātnes ministriju. Tāpēc komisija nolēma lūgt ministriju ziņot par to, ar kurām skolām ir saskaņota mācību procesa organizēšana ar nepietiekamu skolēnu skaitu klasēs.

 

KNAB vēlas būt autonoma valsts iestāde

LETA  03/05/08    Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) vēlas tapt par autonomu valsts iestādi, apliecināja biroja priekšnieks Aleksejs Loskutovs.

Birojs ir sagatavojis grozījumus KNAB likumā, kas šonedēļ tiks pieteikti Valsts sekretāru sanāksmē, un starp ieinteresētajām institūcijām varēs sākties diskusija par šīs idejas atbalstīšanu vai neatbalstīšanu.

Ideja par KNAB kā neatkarīgu iestādi neesot jauna. Pēc Loskutova teiktā, jau pirms pāris gadiem Tautas partijas Saeimas frakcijas deputāts Jānis Lagzdiņš, kā arī opozīcijā esošās partijas piedāvāja Saeimai lemt par to, lai KNAB tiktu pārveidots par iestādi, kas pilnīgi neatkarīga no Ministru prezidenta.

Kā norāda Loskutovs, ņemot vērā biroja darbības specifiku, tam būtu jābūt pēc iespējas tālāk no politikas un jāstrādā autonomi. Viņš norādīja, ka KNAB kontroli un uzraudzību savas kompetences ietvaros varētu veikt Ģenerālprokuratūra, Satversmes aizsardzības birojs, parlaments un vēl dažas valsts pārvaldes institūcijas.

Biroja vadītājs pagaidām atteicās prognozēt, vai šie grozījumi varētu tikt akceptēti valdībā un pēc tam pieņemti Saeimā.

Kā aģentūru LETA informēja premjera preses sekretārs Edgars Vaikulis, KNAB vēlme iegūt autonomas iestādes statusu nesaskan ar Ministru prezidenta Ivara Godmaņa (LPP/LC) vadītās valdības deklarācijā noteiktajiem uzdevumiem nodrošināt valsts drošības iestādes - KNAB - uzraudzību un darbības koordināciju Ministru prezidenta vadībā, kā arī paredzot Ģenerālprokurora līdzdalību KNAB vadītāja iecelšanā un atcelšanā.

Pašreiz likums paredz, ka KNAB ir Ministru kabineta pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu pārraudzība nozīmē augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības pārbaudīt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmuma tiesiskumu un atcelt prettiesisku lēmumu, kā arī prettiesiskas bezdarbības gadījumā dot rīkojumu pieņemt lēmumu. Līdz ar to Ministru prezidentam kā augstākai iestādei ir iespējas ietekmēt KNAB darbību, kas rada risku biroja neatkarībai, uzskata KNAB.

Kā grozījumu projekta anotācijā uzsver KNAB, specializēto pretkorupcijas iestāžu neatkarības nodrošināšana ir viens no stūrakmeņiem efektīvai cīņai ar korupciju. To nosaka arī ANO Pretkorupcijas konvencija, kurā uzsvērts, ka katrai dalībvalstij ir jāpiešķir nepieciešamā neatkarība pretkorupcijas iestādei, lai tā spētu pildīt savus pienākumus rezultatīvi un brīvi no nepienācīgas ietekmēšanas.

Līdz ar to nepieciešams paredzēt birojam autonomu statusu, lai tas varētu neatkarīgi pildīt savas funkcijas, vienlaikus nosakot tādus KNAB priekšnieka atbrīvošanas no amata nosacījumus, kas maksimāli samazinātu iespējas traucēt biroja darbu, tādējādi nodrošinot līdzsvaru starp neatkarību un atbildību.

Sagatavotie grozījumi paredz noteikt, ka KNAB ir autonoma valsts iestāde, kas pilda šajā likumā noteiktās funkcijas korupcijas novēršanā un apkarošanā, kā arī politisko partiju un to apvienību finansēšanas noteikumu izpildē. Biroju finansē no valsts budžeta, KNAB ir norēķinu konts Valsts kasē, savs zīmogs ar papildinātā mazā Latvijas valsts ģerboņa attēlu un pilnu biroja nosaukumu. Birojam ir karogs, emblēma un devīze, ko apstiprina un kuru lietošanas kārtību nosaka biroja priekšnieks.

Grozījumi likumā arī paredz, ka KNAB darbosies biroja padome, kurai vairākos jautājumos, piemēram, noteikt biroja darbības virzienus, struktūru, darbinieku novērtēšanas kritērijus un citus, būs lēmējinstitūcijas tiesības birojā. Ņemot vērā to, ka projekts paredz KNAB noteikt autonomas iestādes statusu, nepieciešams noteikt, ka lēmumus vairākos jautājumos birojā pieņems koleģiāla institūcija, tādējādi nodrošinot lēmumu pieņemšanas caurskatāmību un nepieļaujot iestādes vadību koncentrēt tikai priekšnieka rokās.

Sagatavotajā projektā paredzēts noteikt, ka KNAB priekšnieka mēnešalga ir 90% no Augstākās tiesas priekšsēdētāja mēneša amatalgas.

Biroja priekšnieku var atbrīvot no amata, ja viņš neatbilst likumā noteiktajām prasībām, ir politiskās partijas vai tās apvienības biedrs vai, pildot dienesta pienākumus, pieļāvis tīšu likuma pārkāpumu vai nolaidību, kā dēļ iestājušās būtiskas kaitīgas sekas.

Grozījumi arī paredz noteikt biroja amatpersonu tiesības glabāt un nēsāt dienesta šaujamieročus, lietot tos, kā arī noteikt fiziska spēka un speciālo līdzekļu lietošanu atbilstoši KNAB amatpersonu darbības specifikai.

Tāpat KNAB būs tiesīgs veikt finansiālās un saimnieciskās darbības revīziju, kas ir būtiski nepieciešama koruptīvu nodarījumu atklāšanā. Paredzēts arī noteikt biroja revidentu sertifikācijas kārtību, lai revidenti varētu veikt revīzijas atbilstoši Kriminālprocesa likumā noteiktajam.

Biroja amatpersonu un darbinieku disciplināratbildību regulēs KNAB amatpersonu un darbinieku disciplināratbildības likums, paredz sagatavotās izmaiņas.

Lai ieviestu minētās izmaiņas likumdošanā, KNAB turpmākos piecus gadus būs nepieciešams papildu finansējums aptuveni 145 000 latu apmērā katru gadu.

Minētie grozījumi likumā būs vēl jāskata valdībā un jāpieņem Saeimā.

 

Dambis: "Stūra māja" patlaban ir pasargāta no būtiskas pārbūves

LETA   03/05/08    Bijusī Valsts drošības komitejas (VDK) ēka Rīgā, Brīvības ielā 61, jeb tā sauktā "stūra māja" patlaban ir pasargāta no būtiskas pārbūves, jo tai piešķirts vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss, kas liedz veikt jebkāda veida pārbūvi, kas samazinātu ēkas arhitektonisko vērtību, šodien apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) Saeimas frakciju informēja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) vadītājs Juris Dambis.

Kā pastāstīja Dambis, ēka Brīvības ielā 61 atrodas arī Rīgas vēsturiskā centra un UNESCO aizsardzības teritorijā. "Ēku aizliegts būtiski pārbūvēt, jo tas grautu pieminekļa statusu. Apdraudējuma ēkai pašlaik nav."

Vienlaikus VKPAI vadītājs atzina, ka ēkas daļai, kurā saglabājusies autentiskā vide, būtu iespējams papildus piešķirt vēstures pieminekļa statusu.

Dambis norādīja, ka "situācija nav sarežģīta", un apņēmās aptuveni divu mēnešu laikā veikt ēkas izpēti, lai noskaidrotu, cik lielu "stūra mājas" daļu būtu iespējams atzīt par vēstures pieminekli.

TB/LNNK frakcija savukārt solīja politisku atbalstu VKPAI virzītiem grozījumiem Kultūras pieminekļu aizsardzības likumā, kas ļautu daļu no VKPAI funkcijām deleģēt pašvaldībām, kurām ir īpaši pieminekļu dienesti.

"Inspekcija šobrīd ir pārslogota - mēnesī tai nākas izskatīt 600-700 jautājumus, kas liedz operatīvi pievērsties kultūras pieminekļu statusa piešķiršanai objektiem, kuriem nedraud tūlītēja pārbūve vai nojaukšana," atzina Dambis.

Lai apspriestu iespēju ēkā Brīvības ielā 61 ierīkot PSRS represīvo iestāžu upuru piemiņas vietu, TB/LNNK frakcija 27.februārī jau tikās ar AS "Valsts nekustamie īpašumi" valdes priekšsēdētāju Māri Kaijaku un Latvijas Okupācijas muzeja piemiņas vietu programmas vadītāju Rihardu Pētersonu. TB/LNNK deputāti secināja, ka bijušās VDK ēkas turpmākais liktenis ir visai neskaidrs. Kā izriet no Kaijaka teiktā, ēka ir ļoti sliktā tehniskajā stāvokli, tās atjaunošana varētu prasīt četrus piecus gadus un apmēram desmit miljonus latu.

Vienlaikus gan Pētersons, gan Kaijaks atzina, ka bijušajai VDK ēkai Brīvības ielā 61 jeb tā sauktajai "stūra mājai" ir steidzami jāpiešķir vēstures pieminekļa statuss. Tādā gadījumā arī, mainoties tās apsaimniekotājam vai īpašniekam, saglabātos pienākums vismaz daļu ēkas saglabāt kā autentisku liecību par komunistiskā režīma veiktajiem noziegumiem.

Jau ziņots, ka vairāku nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvji izteikuši atbalstu partijas "Jaunais laiks" (JL) Rīgas domes frakcijas ierosinājumam ierīkot genocīda upuru piemiņai veltītu muzeju "stūra mājā".

"Čekas pagrabos" jau bija iekārtots muzejs vācu okupācijas laikā, tas darbojās no 1941.gada 8.decembra līdz 1944.gada 12.oktobrim. Kā pastāstīja Valentīns Silamiķelis, kas strādāja šajā muzejā, 1942.gadā vien bijušos "čekas pagrabus" apskatīja 12 400 apmeklētāji.

Jau ziņojām, ka pagājušā gadsimta 90.gados bija plānots bijušos "čekas pagrabus" remontēt un pielāgot Okupācijas muzeja vajadzībām. Toreiz tika lēsts, ka remonts varētu izmaksāt apmēram trīs miljonus latu.

 

Tauta nezina par Kažociņu

Baiba Lulle,  NRA  03/06/08    Teju 40 procenti Latvijas iedzīvotāju nemaz nav dzirdējuši Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora Jāņa Kažociņa vārdu un 30,2% nezina, kā vērtēt viņa darbu. Neraugoties uz šo objektīvi pamatoto informācijas trūkumu, jūtami mēģinājumi populistiski ietekmēt sabiedrības viedokli par labu Kažociņa atkārtotai pārvēlēšanai amatā. Pēc Neatkarīgās pasūtījuma sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS februāra vidū veica iedzīvotāju aptauju par J. Kažociņa darba vērtējumu.

Pozitīvi viņa darbu vērtēja 16,7%, ļoti pozitīvi – 2%, negatīvi – 8,4%, ļoti negatīvi – 2,8% aptaujāto. Visvairāk pozitīvi noskaņoti bija zemnieki (42,7%), vadītāji (28,8%), pensionāri (19,9%), negatīvi viņu vairāk vērtēja strādnieki (11,4%) un mājsaimnieces (11,3%). Atbilžu variantu "nav dzirdējis par tādu" biežāk minēja gados jaunāki respondenti, aptaujātie ar pamatizglītību, krievu valodā runājošie, nepilsoņi, strādnieki, bezdarbnieki, aptaujātie ar zemiem ienākumiem.

Politiķi, kam bijusi lielāka saskare ar SAB, teic: jo mazāk sabiedrība zina par specdienestu un tā vadītāja darbu, jo labāk tie strādā. "Pilnvērtīga informācija, lai izvērtētu SAB vadītāja darbu, ir tikai tiem, kam ir pielaide valsts noslēpumam: Saeimas deputātiem, Nacionālās Drošības padomes (NDP), Nacionālās drošības komisijas (NDK) locekļiem, Ministru kabineta pārstāvjiem, atsevišķu iestāžu pārstāvjiem, ar kuriem SAB sadarbojas un kam ir šīs pielaides. Vairāk neviens to objektīvi nevarētu izvērtēt, jo nav informācijas. Pat ne visi politiķi līdz galam saprot, ko SAB dara un kāpēc," teic Jaunā laika deputāte NDK, bijusī aizsardzības ministre Linda Mūrniece. Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC) teic, ka pat viņam, NDK priekšsēdētājam, neesot pilnīgas informācijas par mūsu drošības dienestiem, jo nav sakārtota kontroles sistēma, tāpēc būs jāpieņem drošības likumu grozījumi "neatkarīgi no tā, kā to mēģinās pagriezt". "Dažkārt pat tie, kas komentē šo iestāžu darbu, ļoti maz apjēdz, kas viņiem jāveic," uzsver Dz. Jaundžeikars.

Objektīvi pamatotais informācijas trūkums paver politiķiem iespējas viegli manipulēt ar sabiedrības viedokli līdzīgi kā Alekseja Loskutova gadījumā, aicinot tautu ielās arī Kažociņa aizstāvībai – ja arī viņa darbībā būtu kādas kļūmes, šī būtu valsts noslēpumu saturoša informācija, kas nav izpaužama un publiski analizējama. Tāpēc jelkāda aģitēšana, pēc Dz. Jaundžeikara domām, ir "liela atbildība valsts priekšā, ko uzņemas gan mediji, gan tās politiskās grupas, kas izmanto situāciju un manipulē ar sabiedrību".

J. Kažociņa piecu gadu pilnvaru termiņš beidzas šā gada maijā. Atkārtoti viņu apstiprināt amatā jau aicinājis tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK), lai gan ziņojums par SAB darbību ministrijā un valdībā vēl tikai tiks skatīts marta beigās.

Lai gan Valsts prezidentam Valdim Zatleram neesot iebildumu pret J. Kažociņu, viņš LTV raidījumā 100. pants izteicies, ka šim amatam var būt vēl kāds kandidāts.

L. Mūrniece šaubās, "vai var paļauties, ka šim prezidentam kritēriji būs ļoti objektīvi" SAB vadītāja izvēlē. Saskaņā ar likumu SAB vadītāju izvirza NDP, pēc tam kandidatūru vērtē NDK un par to balso parlaments. n

***

VIEDOKĻI

Dzintars Jaundžeikars, Nacionālās drošības komisijas vadītājs (LPP/LC):

– Cilvēkiem nebūtu īpaši jāzina, kas ir Kažociņš, jo šo dienestu vadība visur pasaulē netiek reklamēta. Sabiedrība vadītāja darbu nevar objektīvi izvērtēt, jo tas saistīts ar klasificētu informāciju. Neviens nevar izvērtēt arī to, vai tiešām Kažociņš ir neaizvietojams, kā tas tiek publiski sludināts – pat teorētiski neviens nekad publiski nestāstīs par neizdarītām lietām.

Tā ir atbildība, ko uzņemas gan mediji, gan tās politiskās grupas, kas izmanto situāciju un manipulē ar sabiedrību.

Iespējams, daļa no tiem 10,4 procentiem, kas Kažociņu vērtē negatīvi, ir cilvēki, kas strādājuši iekšlietu, aizsardzības, drošības dienestos (un viņu nav maz) un kas saprot, ka tādas intervijas, kā Kažociņš sniedza Lauku Avīzei, drošības iestādes vadītājs nesniedz. Tie cilvēki saprot, ka tas bijis kādas grupas mēģinājums uztaisīt no viņa tēlu – nemirstīgu vadītāju, ko nedrīkst nomainīt. Iespējams, savu artavu negatīva viedokļa veidošanā rada arī cilvēku negatīvā attieksme pret noklausīšanos, ko asociē ar SAB, kā arī krievu spiegu skandāls – ziņu noplūde met ēnu uz šo iestādi. Viss kopā liecina, ka ir politiska grupa, kas neļaus aiztikt tai derīgos cilvēkus un SAB vadītāja aizstāvībā būs gatava lietot to pašu metodi, kā tas bija ar Loskutovu.

Linda Mūrniece, NDK deputāte (JL):

– Ja par drošības iestādes vadītāja darbu pārāk daudz zinātu vai visiem par viņu būtu viedoklis, tas nozīmētu, ka iestāde netiek galā ar darbu.

Kažociņu negatīvi novērtējušie, visticamāk, ir politiķi vai viņiem tuvas personas, kurām ir personīgas dabas iebildes pret Kažociņu, kā arī cilvēki, kas iedomājušies, ka viņu telefonsarunas noklausās – to viņi asociē ar SAB, jo īsti nesaprot, ar ko iestāde nodarbojas. Pat ne visi politiķi līdz galam saprot, ko un kāpēc SAB dara, un viņu stāstītais bieži pārkāpj valsts noslēpuma robežas, rada ažiotāžu, no kā arī veidojas daļas negatīvais vērtējums.

Pilnvērtīgi izvērtēt SAB vadītāja darbu var tikai tie, kam ir pielaide valsts noslēpumam.

Uzskatu, ka Kažociņš strādājis labi, arī SAB darbinieki viņu man vērtējuši kā kompetentu vadītāju, kurš rezervēti un vienādi izturas pret visiem, nepietuvina kādu sev īpaši, kā tas bija iepriekšējās vadības laikā. Mitējusies arī cilvēku aiziešana no SAB uz KNAB, kas bija KNAB izveides sākumā, jo tur bija lielākas algas, bet vairs tā nav.

Neko pārmest SAB nevar arī krievu diplomātu lietā: viss būtu noticis klusām, kā tam būtu jānotiek, ja nebūtu sākuši iejaukties politiķi. Arī Kažociņa intervija Latvijas Avīzē bija reakcija uz politiķu izteikumiem, kas pilnībā attaisnojama.

Juris Dalbiņš, Aizsardzības komisijas vadītājs (TP):

– Aptauja skaidri parāda, ka šādi vērtēt valsts drošības iestāžu vai to vadītāju darbu ir bezjēdzīgi. To darba raksturotājs ir tas, ka cilvēki jūtas droši: ja viņi tā jūtas, tad ir normāli, ka viņi nemaz nedomā par valsts drošības iestādēm un to vadītājiem. Ja tik daudzi neko nav dzirdējuši par Kažociņu, tad izskatās, ka strādājis labi. Rādītājs ir arī drošības iestāžu spēja bez problēmām noorganizēt NATO samitu, starpvalstu vizītes.

Krievijas spiegu lieta bija diplomātiskajā praksē pierasta parādība, vienīgi jautājums, vai tas ir jādara klusām vai publiski. Tam, kā tas notika, noteikti bija iemesls.

SAB vadītāja izvēlē nedrīkst būt nekādas priekšvēlēšanu kampaņas. Šobrīd tieslietu ministrs ir paudis savu viedokli, un, kad NDP būs kandidatūra, parlamentā vērtēsim to. Bet te nedrīkst būt vieta politiskām diskusijām. SAB vadītāja darbu profesionāli jāvērtē parlamentam, NDK, kas uzrauga šo iestāžu darbu, Tieslietu ministrijai, NDP.

Ja ir kāds vēl cits kandidāts, kurš ir labāks, tas noteikti tiks pieteikts, un būs iespēja izvēlēties.

 

Saeima pieņem grozījumus likumā "Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu"

LETA  03/06/08    Saeima šodien trešajā, galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus likumā "Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu", kas paredz iespēju nodot bezatlīdzības lietošanā valsts un pašvaldības mantu sabiedriskā labuma organizācijām, ja par to lēmis attiecīgi Ministru kabinets vai pašvaldība.

Minētajā lēmumā jānorāda bezatlīdzības lietošanā nododamās mantas lietošanas mērķi.

Ar likuma grozījumiem tiek atļauts arī pašvaldības mantu nodot valsts iestādei lietošanā.

Likumā tiks formulēti arī dāvināšanas (ziedošanas) noteikumi.

Ja atsevišķa dāvinājuma (ziedojuma) summa nepārsniedz 500 latus, lēmumu par tā piešķiršanu var pieņemt attiecīgās valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrības izpildinstitūcija vai tādas kapitālsabiedrības izpildinstitūcija, kurā valsts vai pašvaldības daļa pamatkapitālā atsevišķi vai kopsummā pārsniedz 50%.

Ja atsevišķa dāvinājuma (ziedojuma) summa pārsniedz 500 latus, to drīkst piešķirt tikai ar finanšu ministra atļauju, ja to vēlas piešķirt valsts kapitālsabiedrība vai kapitālsabiedrība, kurā valsts daļa pamatkapitālā pārsniedz 50%, un ar attiecīgās pašvaldības domes (padomes) atļauju, ja dāvinājumu (ziedojumu) vēlas piešķirt pašvaldības kapitālsabiedrība vai kapitālsabiedrība, kurā pašvaldības daļa pamatkapitālā pārsniedz 50%.

Ja atsevišķa dāvinājuma (ziedojuma) summa pārsniedz 500 latus, ar tā saņēmēju jāslēdz rakstveida līgums, kurā jāparedz dāvinājuma mērķis un dāvinātāja tiesības piedzīt no saņēmēja finanšu līdzekļus gadījumā, ja dāvinājums netiek izmantots līgumā paredzētajiem mērķiem vai ir pieļauti citi līguma noteikumu pārkāpumi.

Likumā arī tiek norādīts, ka Valsts kontrolei ir tiesības pārbaudīt, kā fiziskās un juridiskās personas ir izlietojušas finanšu līdzekļus un mantu, ko tām ziedojušas valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrības vai kapitālsabiedrības, kuru pamatkapitālā ir valsts vai pašvaldības daļa.

Arī attiecīgās pašvaldības domes (padomes) revīzijas komisijai ir tiesības pārbaudīt, kā fiziskās un juridiskās personas ir izlietojušas finanšu līdzekļus vai mantu, ko tām ziedojušas pašvaldības kapitālsabiedrības.

Informācija par dāvinājumiem uzskatāma par vispārpieejamu informāciju un ir ikvienam pieejama saskaņā ar Informācijas atklātības likumu.

Izskatot likumprojektu trešajā lasījumā, tika precizēts aizliegums nodot valsts un pašvaldību mantu bezatlīdzības lietošanā.

Pašvaldībām, valsts un pašvaldību iestādēm, valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrībām, kā arī kapitālsabiedrībām, kurās valsts vai pašvaldības daļa pamatkapitālā atsevišķi vai kopsummā pārsniedz 50%, aizliegts valsts vai pašvaldību mantu nodot citām personām bezatlīdzības lietošanā.

Šis noteikums neattiecas uz gadījumiem, kad valsts mantu nodod pašvaldībai lietošanā, valsts mantu valsts iestāde nodod citai valsts iestādei lietošanā vai valdījumā, valsts mantu valsts iestāde nodod lietošanā sabiedriskā labuma organizācijai, pašvaldības mantu nodod valsts iestādei lietošanā, pašvaldība vienas savas iestādes mantu nodod citai pašvaldības iestādei lietošanā, viena pašvaldība savu mantu nodod citai pašvaldībai lietošanā, pašvaldība savu mantu nodod lietošanā sabiedriskā labuma organizācijai vai Ministru kabineta noteikumos ir atļauts valsts vai pašvaldību mantu nodot bezatlīdzības lietošanā.

 

Kalniete iepazīstina ar jaunveidojamās partijas manifestu un tā parakstītājiem

LETA  03/06/08    Saeimas deputāte Sandra Kalniete, kura kopā ar Ģirtu Valdi Kristovski veido jaunu politisku spēku, iepazīstinājusi ar jaunveidojamās partijas manifestu un tā parakstītājiem.

"Latvijas vēsturē pagājis oligarhu, glābēju un vadoņu partiju laiks. Ir pienācis laiks lietpratēju, patstāvīgi domājošu personību un demokrātiski rīcībspējīgu partiju laiks, tādēļ mēs aicinām apvienoties kopīgam politiskajam darbam Latvijas patriotus," šodien publiskotajā manifestā norāda Kalniete un vēl vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki.

Manifestā tiek aicināti visi Latvijas patrioti "kopīgam darbam" - "varas un sabiedrības uzticības atjaunošanai, atbildīgai līdzdalībai savas valsts nākotnes veidošanā".

Kā galvenās jaunā politiskā spēkā politiskās vērtības manifestā minētas demokrātija, patriotisms, stingra nacionālo interešu aizstāvība, valsts un tautas līdzsvarota un ilgtspējīga attīstība. Tāpat jaunais politiskais spēks balstīsies uz "apliecinošu patriotismu", "līdzsvarotu attīstību", "ilgtspēju", "cilvēciskajām pamatvērtībām".

"Latvijai ir vajadzīgs politisks spēks, kas pārstāv ierindas pilsoņus. Cilvēkus, kuri par godīgi nopelnītiem līdzekļiem izglīto savus bērnus. Darbiniekus un uzņēmējus, kas ar samaksātajiem nodokļiem ļauj iegūt labu izglītību, nodrošināt veselības aprūpi un sabiedriskos pakalpojumus. Latvijai ir vajadzīga darītāju partija," teikts manifestā.

Manifestā arī norādīts, ka Latvijā ir nepieciešama "novados sakņota partija". "Mēs esam par Latvijas līdzsvarotu attīstību. Par novadu vienlīdzīgām izaugsmes iespējām, mērķtiecīgi pārdomātu pārvaldību, ikviena novada izkoptu savpatnību, pilsoņu iesakņotību dzimtajā vietā."

Jaunveidojamās parijas manifestā norādīts, ka tā iestājas par brīvu un godīgu konkurenci uzņēmējdarbībā, par eksportspējīgu ražošanu ar augstu pievienoto vērtību, par ikvienam pieejamu izglītību mūža garumā, par finansiālo atbildīgumu un līdzsvarotu budžetu, par mēreniem, taisnīgiem, vienādiem ienākumu nodokļiem un par cilvēka cieņu nepazemojošām pensijām.

Manifestu parakstījuši bijušais Satversmes tiesas vadītājs Aivars Endziņš, valodniece Dzintra Hirša, profesore Janīna Kursīte, kordiriģents Arvīds Platpers, dzejniece Anna Rancāne, mūziķis Aigars Runčis, atvaļinātais ASV armijas pulkvedis Arnolds Ruperts, komponists Pēteris Vasks, rakstniece Anna Žīgure, Rīgas Tehniskās universitātes profesors Māris Buiķis, uzņēmējs Ilmārs Dambe, Rīgas domnieks Dainis Stalts, Eiropas Parlamenta deputāti Inese Vaidere, Guntars Krasts un Kristovskis.

Manifesta parakstītāju vidū ir arī vairāki Saeimas deputāti - Ilma Čepāne, Ina Druviete, Gunārs Laicāns, Anna Seile un Kārlis Šadurskis.

Tāpat manifestu parakstījuši Staiceles pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Bakmanis, Apes pilsētas domes priekšsēdētāja Astrīda Harju, Saldus pilsētas domes priekšsēdētājs Didzis Konuševskise, Dobeles pilsētas domes deputāte Inese Didže, Rūjienas pilsētas domes priekšsēdētājs Guntis Gladkins, Strenču pilsētas domes priekšsēdētāja Velga Graumane, Garkalnes domes priekšsēdētāja vietniece Elga Liepiņa, Bauskas rajona padomes priekšsēdētājs Aivars Okmanis, Aronas pagasta padomes priekšsēdētājs Andrejs Piekalns, Nautrēnu pagasta padomes priekšsēdētāja Līvija Plavinska, Kokneses pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieks Māris Reinbergs, Sidrabenes pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Vīgants, Limbažu pilsētas domes priekšsēdētājs Juris Žūriņš un Cēsu pilsētas domes deputāts Raitis Sijāts.

Manifestu parakstījuši arī juriste Kristīne Drēviņa, doktorants Andis Geižāns, SIA "Baltic Logistic Group" valdes priekšsēdētājs Liepājā Andris Grīnis, students Oless Hristenko, jurists Rolands Irklis, students Raimonds Kairovs, uzņēmējs Kārlis Kamradzis, uzņēmējs Oļegs Kukainis, ģimenes ārste Alojā Gunta Kundrāte, etnogrāfiskā ansambļa "Suitu sievas" vadītāja Ilga Leimane, agronoms Burtniekos Andrejs Lucāns, uzņēmējs Aivars Meija, inženieris Andrejs Muzikants, zemnieku saimniecības "Uplejas" īpašnieks Piebalgā Aivars Ontužāns, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Uldis Osītis, kordiriģents Arvīds Platpers, SIA "Enkurs" valdes priekšsēdētājs Salacgrīvā Uldis Pusilds, uzņēmējs Marģeris Rava, pedagoģijas zinātņu doktore "Grand Rapid" ASV Līga Ruperte, arhitekte Maija Sinka, uzņēmējs Intars Sondars, politologs Didzis Šmits, Smiltenes centra vidusskolas direktore Ilze Vergina, ārsts Rēzeknē Juris Vidiņš un sociālā darbiniece Ilze Viņķele.

Pavisam memorandu parakstījuši ap 60 atbalstītāju, no kuriem 28 nekad nav bijuši kādā politiskā partijā.

Paredzams, ka šodien preses konferencē Kalniete paziņos par jaunas politiskas partijas veidošanu, balstoties uz šo manifestu.

 

Viedoklis: Himniskās noskaņās

Aivars Ozoliņš, Diena  03/06/08    Līdz šim par Sandras Kalnietes un Ģirta Valda Kristovska iecerētās partijas ideoloģiskajām un programmatiskajām aprisēm bija zināms tikai tas, ka tā būšot "demokrātiska, patriotiska, novados sakņota partija". No ceturtdien publicētā Demokrātisko patriotu manifesta uzzinām pamatos to pašu, tikai plašāk un himniskāk. Tomēr šis teksts apstiprina un precizē partijas pozicionēšanos gan esošajā partiju sistēmā, gan attiecībā pret sev vēlamo vēlētāju.

Pirmkārt, un tas ir visacīmredzamākais, topošā partija nemēģinās piesaistīt tā dēvēto krievvalodīgo, proti, nelatviešu balsis. Manifesta autori gan piemin, ka gribot "stipru nacionālu valsti, kurā līdzās latviešiem draudzīgi un saticīgi dzīvo citu tautu pārstāvji", taču no dokumenta ir skaidrs, ka tas tā būtu, pateicoties pašas partijas labajai gribai, nevis šo citu tautību atbalstam.

Šāda nostāja atzīmējama pirmām kārtām tāpēc, ka ir manifestā visuzkrītošākā un visprecīzāk parāda, uz kādu elektorātu visupirms tiek tēmēts - uz to, kura īstenie pārstāvji gadu gadiem pretendēja būt TB/LNNK mugurkaulinieki. Tikai atšķirībā no viņiem topošā partija necentīsies baroties no latviešu un "okupantu" sarīdīšanas. Tomēr labi apzinās, ka, palikdama "nacionālajā" nišā, var cerēt uz lielāku atbalstu, nekā mēģinādama noplāties "pa visu spektru". Tāpēc dažai ausij skaisti, tomēr neizpildāmi un arhaiski skan solījums tiekties uz "Latvijas tautas vienotību".

Latvijā ir daudznacionāla un daudzu dažādu grupu interešu sabiedrība un arī daudzpartiju sistēma, tāpēc ir gluži lieki mānīt sevi ar iluzoru "tautas vienotību". Nav ne barikāžu, ne kara laiks. Modernas partijas uzmanības centrā it kā pieklātos būt indivīdam neatkarīgi no nacionālās, sociālās vai citas piederības, taču manifestā nav atrisināta spriedze starp stipru nacionālo valsti un "radošiem cilvēkiem". Tas laikam gan liecina, ka vispirms kopā sanāca dažādu uzskatu cilvēki un tikai pēc tam sāka domāt, kas īsti viņus vieno. Tas var kļūt par partijas iekšējā konflikta iemeslu.

Saprotams, "demokrātiski patriotiskie" vēlētāji nav Tēvzemes monopols, tāpēc apdraudētas var justies arī citas partijas. Kā "godīgas un atbildīgas politikas partija" topošais veidojums cer arī uz Jaunā laika vēlētāju balsīm. Kā "novados sakņota partija", kas būs par "Latvijas līdzsvarotu attīstību", tā tēmē uz daļas Zaļo un zemnieku savienības un Tautas partijas elektorāta. Tiešs un ironisks ir TP mērķētais, ka "Latvijai ir vajadzīga darītāju partija". Jauns un citu partiju maz skarts ir globālo klimata pārmaiņu temats, kam arī ķeršoties klāt "par vidi atbildīga partija".

Redzams, ka partija neatbalstīs progresīvā nodokļa ieviešanu un būs "par mēreniem, taisnīgiem, vienādiem ienākumu nodokļiem". Bet "cilvēka cieņu nepazemojošu pensiju" un "sociāli atbildīgas tirgus ekonomikas" pieminēšana varētu būt saistīta ar Aigara Štokenberga dibinātās partijas aktivitātēm.

Manifests ir tikai vispārēju principu deklarācija, un nevar prasīt, lai tajā būtu uzskaitīti visi sabiedrībai svarīgi darbi, kurus topošā partija gribētu paveikt. Tomēr mulsina partijas veidotāju uzsvars uz lozungiem pāri attieksmes paušanai par aktuālām lietām. Valstī tiek gatavoti uzreiz divi referendumi, tuvojas noslēgumam reģionu reforma, notiek diskusijas par partiju priekšvēlēšanu finansēšanu, bet topošās partijas ļaužu viedokļus nedzird ne par šīm, ne par citām sabiedrībai svarīgām lietām. Piemēram, vai atbalstīs priekšlikumu, ka vēlēšanās viens kandidāts var kandidēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā, un ko vēl reāli darīs, lai uzlabotu partiju iekšējo demokrātiju un mazinātu "oligarhu" ietekmi uz politiku, kuru laiks, kā apgalvots manifestā, esot beidzies?

Štokenberga Cita politika sāk no cita gala un, pirms gatavot programmatiski ideoloģisko rāmi, precīzi pozicionējas konkrētās lietās, piemēram, pensiju jautājumā, kaut arī nespēj īsti pateikt, kur un kā ņems tām naudu. Par to viņus var un droši vien vajag lamāt, taču ir vismaz, par ko diskutēt. Artis Pabriks regulāri presē pauž viedokli par konkrētām lietām, un arī viņam var piekrist vai nepiekrist. Arī trešajam "neoligarhu" politiskajam spēkam - JL un partijas frakcijai Saeimā - ir skaidra nostāja un priekšlikumi gan reģionālās reformas, gan partiju priekšvēlēšanu tēriņu ierobežošanas, gan "antimafijas likuma", gan citos jautājumos. (Jāatzīmē, piemēram, Lindas Mūrnieces nule V-Dienā aktualizēto Noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumu, ko atbilstoši ES direktīvai bija jāpieņem jau līdz decembra vidum, taču valdošā koalīcija novilcina, jo tas traucētu partiju īpašniekiem slēpt savus līdzekļus aiz kaktu kantoru un advokātu pakalpojumiem.)

Tikmēr "demokrātiskie patrioti" manifestā paziņo, ka viņi esot "par eksportspējīgu ražošanu ar augstu pievienoto vērtību". Vai tad kāds ir pret? Un nu tik rakstīšot partijas himnu. Gribētos dzirdēt partijas veidotāju balsi ne tikai kopīgas dziedāšanas vai manifestēšanās reizēs.

 

Viedoklis: Vai tu mīli Kažociņu?

Māris Krautmanis,  NRA  03/08/08

Sociologu firma SKDS ir veikusi sabiedriskās domas aptauju par to, kāds būtu Satversmes aizsardzības biroja vadītāja Jāņa Kažociņa reitings.

(SAB) vadītāja Jāņa Kažociņa reitings. Patiesībā jau par šo vīru plašām ļaužu masām nebūtu nekas daudz jāzina. Zināt, ka tāds ir, būtu normāli, bet ir nenormāli, ja plašas ļaužu masas ņemas vērtēt, cik viņš labs vai slikts.

Pa daļai respondenti apstiprināja, ka tiešām nezina tādu Kažociņu vai arī neņemas vērtēt, ko viņš dara, – 39,9% nezina, kas ir Kažociņš. Tomēr 2% vērtē Kažociņu ļoti pozitīvi, 16,7% pozitīvi, 8,4% negatīvi, 2,8% ļoti negatīvi. Šie skaitļi ir apbrīnojami, jo sanāk, ka aptuveni piektajai vai ceturtajai daļai Latvijas iedzīvotāju tomēr ir viedoklis par Kažociņu, – ļaudis zina, ka viņš ir labs vai, gluži otrādi, ka slikts – kā par kādu Mis Latvija kandidāti vai kā par Medvedevu, Žirinovski, Klintoni vai Obamu. Varētu domāt, ka Kažociņš jau ir izvērsis priekšvēlēšanu kampaņu, jo tikai retā persona Latvijā, nemaz nerunājot par partijām, spēj uzrādīt 16,7% pozitīvu un 2% ļoti pozitīvu atbalstītāju. Pat viena no parlamenta opozīcijas figūrām, jaunlaiciete Linda Mūrniece uzsver – ja pārāk daudzi zina par Kažociņa darbu, tad šī iestāde netiek galā ar savu darbu. Ja ļoti daudzi ļaudis spēj vērtēt tādas iestādes kā SAB darbu un tās priekšnieka profesionalitāti, tad iznāk, ka šī iestāde, kuras maize ir visnotaļ delikāta joma – izlūkošana un pretizlūkošana, spiegu izķeršana, darbs ar slepeniem aģentiem, rezidentiem un emisāriem –, ir strādājusi gandrīz vai kā tādā televīzijas tiešraidē. Lai gan realitātē SAB vadītāja sasniegumus vai neveiksmes kompetenti spēj vērtēt labi ja desmit, divdesmit cilvēku, kam ir pielaides visaugstākā līmeņa valsts noslēpumiem un kuriem šie noslēpumi jāsargā tikpat uzmanīgi kā sava acu gaisma. Proti, uz Kažociņa vērtēšanu jāskatās apgriezti proporcionāli – jo labāks viņa reitings, jo tas ir neloģiskāk, sliktāk un kompromitējošāk priekš SAB.

Problēma patiesībā nav tā, ka SAB būtu plaši un detalizēti lielījies ar sasniegumiem savās slepenajās operācijās. Problēma ir tāda, ka liela daļa sabiedrības ir gatava skriet turp, uz kurieni norāda kāds iepaticies politisks līderis, kāda televīzijas pārraide, kādas angažētas avīzes demagoģiski uzrakstīts avīžraksts. Cukuraini pozitīvie komplimenti tāpat kā negatīvi dusmīgie vērtējumi SAB virzienā rāda, ka Latvijā starp respondentiem ir sastopama visai apjomīga masa, kas gatava skriet pēc pirmā pasvilpiena turp, kurp norāda manipulators, kas gatava celt debesīs personu, par kuras reālo darbību nekas nav zināms. Par Kažociņu ļaudis zina labi ja tik, ka viņš bijis britu militārists, un ir redzējuši bildēs, kāds viņš izskatās. Taču jau pietiek, lai būtu viedoklis.

Tas, ka šāds viedoklis pastāv, ir ļoti slikta zīme. Tas rāda, ka Latvijā manipulācijas ar sabiedrisko domu jau ir sasniegušas tādu līmeni, ka kādā piektajā daļā sabiedrības ir iekultivēta tāda augsne, kurā iespējams iedēstīt pat autoritārismu, totalitārismu vai fašismu. Šī piektā daļa vērtē, taču to dara absolūti nekrtitiski. "Kažociņš ir labais!" uzsauks manipulatori, un tauta atsauksies: "Jā, jā! Labais ir viņš!" "Loskutovs ir labais!" "Jā! Par tiesiskumu, par demokrātiju, par tautu, pret korupciju!" svētā sajūsmā kliegs pūlis. Saprotams, ka tie, kas kaut pušplēsti ieminas, ka kaut kas nav kārtībā, ir ierindojami sliktajos, – tie tad sanāk par korupciju un pret tiesiskumu.

Šādas slimas sabiedrības iedīgļi jau ir samanāmi, un tie spilgti izpaužas Kažociņa vērtēšanā, lai gan pats Kažociņš pie tā varbūt pat nav vainīgs. Kažociņa vētīšana pašlaik patiesībā nav aktuāla – politiskajām aprindām SAB direktora pārvēlēšana kļūs interesanta tikai pēc vairākiem mēnešiem. Politiķi pat neko daudz nekritizē Kažociņu un pat pauž, ka viņš strādā visnotaļ labi. Taču ap Kažociņa personu ar dažādiem propagandiskiem paņēmieniem jau tagad ir sasniegta tik zilkvēlīga ažiotāža, viņa pārvēlēšanas problēmai ir izšauts par vairākiem mēnešiem priekšlaicīgs falšs starta šāviens. Ir redzams, ka ir aprindas, kam Kažociņš ir kā eksperimentu trusītis – šā eksperimenta mērķis ir panākt Kažociņa pārvēlēšanu amatā, neatkarīgi pat no tā, kas ir Kažociņš pats. Šķiet, ka pat pats Kažociņš ir šīs manipulācijas ķīlnieks, jo diezin vai ir lūdzis šos lāčus tik pārcentīgi pakalpot.

Pašmāju jauno oligarhu pasūtījumu pildošie un ar citvalstu apšaubāmiem fondiem – tādiem, kā Sorosa fonds – Latvija – saistītie ļaužu zombēšanas profesionāļi arī Kažociņa stumšanas gadījumā rīkojas ļauni, Latvijas sabiedrības apziņu indējoši – ja nu Latvijā ir kaut kas īsteni tās knapi atdzimt sākušo demokrātiju deformējošs, tad tie ir mītiņi un demonstrācijas par tādām tēmām, kurām nebija jābūt plašas sabiedrības apspriešanas objektiem. Jau tagad gara acīm var redzēt – ja valdošās politiskās aprindas iedomāsies ņemt nost no amata Kažociņu, tad būs citas – kvazipolitiskās, nekur neievēlētās aprindas, kas mēģinās sasaukt ielās demonstrācijas Kažociņa atbalstam. Atkal tiks stumta laukumos neko nesaprotoša, apvārdota, akla ļaužu masa, kas gatava izkliegt urrā vai nost visam, uz ko norāda tās sasaucēji. Ja nu kāds ir Latvijā naidnieks demokrātijai, tad tie ir šie pseidoeksperti, propagandisti, kas uzdodas par žurnālistiem, mākslīgi uzpumpētas autoritātes, kas bezatbildīgi apstrādā, dezinformē, iespaido, organizē, aicina ļaudis paust protestu pret un par kaut ko.

Lai gan jautājums ar Kažociņu viņa pārvēlēšanas brīdī varētu būt pavisam cits un pavisam vienkāršs – ar pietiekamu informācijas bāzi apveltītajām personām vajadzētu izvērtēt, vai Kažociņš strādā labi, vai viņš to dara Latvijas valsts interesēs. Vai arī viņš ir kādas citas valsts slepeno dienestu vai kādu citvalstu privāto fondu, spiediena grupu filiāles vadītājs, kas tad būtu pavisam nelāgi.

Ja viņš strādā Latvijas labā un dara to labi, tad jau arī ar viņa palikšanu amatā nevajadzētu būt nekādām problēmām.

 

Godmanis vēlas saglabāt savu uzraudzību pār KNAB

DELFI  03/07/08    Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) neatbalsta Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vēlmi mainīt biroja statusu, atceļot arī premjera pārraudzību pār to. Godmanis uzskata, ka iespējams atrast normālas sadarbības iespējas pašreizējā pārraudzībā, kas "netraucē viņiem [KNAB] veikt visas funkcijas".

Godmanis laikrakstam "Diena" atzīst: "Es palieku pie tā, ko es esmu ierakstījis [valdības] deklarācijā. Es domāju, ka var atrast normālas sadarbības iespējas starp Ministru kabinetu un KNAB pārraudzībā, civilizēti, kas netraucē viņiem veikt visas funkcijas."

Godmanis laikrakstam norādījis, ka valdība atbalstīs jautājumus, kas saistīti ar ārvalstu palīdzības līdzfinansēšanu, "kas ir KNAB vajadzīga, to, kas ir saistīts ar iekšējo revidentu darbību – tā KNAB ir vajadzīga, jo policijā ir ekspertīžu centrs (..), no kura nāk revidenti un grāmatveži un veic pārbaudi, bet KNAB tādu nav. Un savukārt, ja viņi iet pie Valsts kontroles, Valsts kontroles saka – mēs esam audita iestāde, to, ko mēs auditējam pa priekšu ir jāuztaisa sava ekspertīze, un mēs pārbaudām, vai šī ekspertīze ir pareiza. Mēs to atbalstīsim, bet, kas attiecas uz autonomas iestādes pamatu, es tomēr palieku pie tā, ka var strādāt normāli arī esošajā statusā. Nu tad redzēs, kā Saeima lems, bet tāda ir mana nostāja."

Portāls "Delfi" jau vēstīja, - lai mazinātu iespējamo politiķu ietekmi uz KNAB, sagatavoti likuma grozījumi, kas paredz mainīt KNAB statusu, nosakot to par autonomu iestādi. Patlaban KNAB ir premjera uzraudzībā, taču pērnā rudens notikumi mudinājuši KNAB sagatavot grozījumus, kas nepieļautu "politisku izrēķināšanos", portālu "Delfi" informēja KNAB vadītājs Aleksejs Loskutovs.

Loskutovs skaidroja, ka KNAB sagatavotie grozījumi paredz mainīt tā statusu – KNAB kļūtu par autonomu iestādi līdzīgi kā Latvijas Banka vai Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisija.

"Ar to es negribu teikt, ka mums ir slikta sadarbība ar esošo valdību, taču mums ir svarīgi tikt pēc iespējas tālāk no politikas kopumā," sacīja Loskutovs.

Viņš uzsvēra, ka KNAB uzraudzībā ir partiju finanses un citi jautājumi, līdz ar to nav atbalstāma premjera uzraudzība. Tas gan nenozīmējot, ka KNAB vispār palikšot bez uzraudzības, jo uz iestādi attieksies visi likumi un normatīvie akti – KNAB arī turpmāk uzraudzīs Valsts kontrole, Finanšu ministrija, Satversmes aizsardzības birojs. "Nav pamata bažām, ka birojs paliks bez jebkādas kontroles," sacīja Loskutovs.

Nosakot birojam autonomas iestādes statusu, vienlaikus tiktu paredzēta tāda KNAB priekšnieka atbrīvošanas no amata kārtība, kas maksimāli samazinātu iespējas traucēt biroja darbu, tādējādi nodrošinot līdzsvaru starp neatkarību un atbildību. Likumprojekts paredz, ka KNAB priekšnieku var atbrīvot no amata, ja šajā likumā noteiktajā kārtībā konstatēts, ka viņš neatbilst likumā minētajām prasībām, ir politiskās partijas vai tās apvienības biedrs vai arī pildot dienesta pienākumus, pieļāvis tīšu likuma pārkāpumu vai nolaidību, kā rezultātā iestājušās būtiskas kaitīgas sekas. Šo iemeslu izvērtēšanai, Ministru prezidents Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izveido komisiju, ko vada ģenerālprokurors vai viņa īpaši pilnvarots virsprokurors.

 

Rivža: sievietēm ir jāiegūst pašpārliecinātība

DELFI  03/07/08    Sieviešu deputāšu grupas sadarbībai ar citu valstu parlamentārietēm pārstāve Baiba Rivža piektdien, 7.martā, diskutējot ar Zviedrijas Karalistes Riksdāga deputāti Anni Ludvigsoni par dzimumu līdztiesības politikas jautājumiem, uzsvēra, ka situācija šajā jomā Latvijā mainās, tomēr sievietēm jāiegūst pašpārliecinātība un jāapzinās savas iespējas, portālu "Delfi" informē Saeimas Preses dienests.

Tikšanās laikā tika pārrunāta līdzšinējā Latvijas un Zviedrijas nevalstisko organizāciju sadarbība un turpmākā attīstība. B.Rivža atzinīgi novērtēja īstenotos projektus izglītības un zinātnes jomā. Savukārt A.Ludvigsone minēja, ka veiksmīgi īstenota dzimumu politika sekmē arī sabiedrības un ekonomikas attīstību.

Puses apmainījās ar viedokļiem par dzimumu līdztiesības tiesisko regulējumu. B.Rivža pastāstīja, ka Latvijas likumdošanā normas, kas regulē dzimumu līdztiesības jautājumus, ir ietvertas katras nozares normatīvajos aktos. Savukārt A.Ludvigsone informēja, ka šos jautājumus Zviedrijā nosaka atsevišķs likums. Tāpat īpaša ministrija seko, lai ikviens lēmums tiktu izvērtēts no dzimumu līdztiesības perspektīvas.

Pieskaroties jautājumam par kvotu ieviešanu, kas sekmētu sieviešu īpatsvara palielināšanu parlamentā, B.Rivža atzina, ka Latvijas politiķu nostāja šajā jautājumā ir rezervēta. Savukārt A. Ludvigsone uzsvēra, ka kvotas var efektīvi izmantot, lai palielinātu sieviešu skaitu parlamentā.

 

Viedoklis: Nenobrīnīties!

Anda Līce, Latvijas Avīze  03/07/08     Izrādās, mūsu valsts nelaimes slēpjas polsterētajos politiķu krēslos. Tikko Aigars Štokenbergs sāka pensionāru parakstu vākšanu, sakustējās arī valdība un Saeima. Tātad no krēsla tomēr var piecelties un nauda budžetā arī atrodas. Bēdīgi ir tikai tas, ka sakustēšanās notiek nevis no laba prāta, bet aiz bailēm zaudēt savu vietu pie lielā galda. Pagaidām diemžēl vienīgā iespēja, kā likt Saeimai un valdībai strādāt, ir — likt uz krēsliem tādus priekšmetus, kas duras mīkstumos.

Sen zināms, ka no liela galda daudz nobirst. Un, ja to vēl mazliet pašķiebj, salasās gana trekni gabali. Kamēr sabiedrība tikai noskatīsies un sauks: «Saraujiet!» — Valsts kontrole un KNAB vieni paši amatpersonu izveidoto barības ķēdi nespēs izjaukt. Te vienā, te otrā vietā viņi to gan pārrauj, taču ķēde žigli atkal tiek atjaunota.

Man žēl Valsts prezidenta. No brīva pilsoņa viņš ir kļuvis par politisko biznesmeņu ķīlnieku. Par to liecina aplinkus runāšana un vairīšanās saukt bezatbildīgas amatpersonas vārdā, kad runa ir par samilzušām iekšzemes problēmām, kuru risināšanai viņš teicās pievērst īpašu uzmanību. Pēc mēģinājumiem radio raidījumā «Krustpunkti» no valsts pirmās personas saņemt skaidras atbildes kādi klausītāji žurnālistiem nikni zvanīja: «Ļaujiet taču viņam strādāt!» Mīļie, vai tad politiķiem strādāt neļauj žurnālisti? Nenobrīnīties par mūsu nevēlēšanos pieaugt kā pilsoņiem! Politiķu runās ņirb vārdi «politiskā griba», «nacionālās intereses», «nacionālā valsts», «integrācija», «multikulturālisms», «politisko risku apzināšana». Vai tie, kuri savā retorikā lieto šo jēdzienu jau nez kuru uzlējumu, spēj atbildēt uz jautājumu, ko piesaucamais nozīmē šodien un vai tam maz vairs ir kas kopējs ar piesaukto vārdu būtību? Pirms jēdzienus iestrādāt partiju programmās vai no tām svītrot, tie ir jāatšifrē. No tautas mutes esmu dzirdējusi, piemēram, par multikultūru sakām — muļķu kultūra, bet par korupcijas risku apzināšanu — zodz uzmanīgāk.

Sabiedrības garīgās veselības rādītājs ir spēja pasmieties pašai par sevi. Latvijā ar šīm bezmaksas zālēm ir gaužām bēdīgi. Bet paradoksu visapkārt, ka biezs. Ko gan par Latviju liecina tas, ka pilsētas mēra amatā ir cilvēks, kura īpašumi ir arestēti, kuru apsūdz neaptverami vērienīgā korupcijā un kurš ir ikvakara ekrāna varonis, turklāt no simtkārt par sevi nabadzīgākiem līdzpilsoņiem saņem kvēlus mīlestības apliecinājumus un puķu klēpjus? Valsti nevar sakārtot, rosību tikai imitējot — veidojot rīcības nespējīgas komisijas vai drukājot uz nagliņas spraužamus ētikas kodeksus. Vai Latvijas sabiedrība maz grib izskaust korupciju un dzīvot tiesiski sakārtotā valstī?

 

Baznīca nav izmesta no valsts

Kristians Rozenvalds,  NRA  03/08/08    Lai pasargātu draudzes no agnostiķu uzbrukumiem un nevienu neuztrauktu, baznīca joprojām runā pieklusināti, savukārt mediji tā vietā, lai informētu, sprediķo.

Viss sagriezies otrādi.

Latvijas baznīcas, mācītāji un arī draudzes joprojām nav tik aktīvas, kā tās ir citās valstīs vai kādas tās bija Latvijas brīvvalsts laikā. Baznīca bija pieradusi vairāk koncentrēties uz draudzes cilvēkiem, ne plašāku sabiedrību. Padomju apstākļos tas bija ļoti aktuāli, jo šāda neiejaukšanās sekmēja baznīcas izdzīvošanu.

Varas ir mainījušās, bet sabiedrība diemžēl ne. Satversmē noteikto, ka baznīca Latvijā ir atdalīta no valsts, saprotam nevis kā valsts garantijas baznīcu pastāvēšanai, bet gan kā vēlmi ierobežot baznīcas tiesības komentēt un vērtēt. Tā taču ir visīstākā diskriminācija, un to ierasti sludina tie, kas aicina uz iecietību.

Satversmē teiktais paredz ko citu – valstij nav tiesību regulēt baznīcas lietas. Un otrādi. Ir daudzas valstis, kur valsts un baznīca nav nodalītas. Piemēram, Lielbritānijā premjers drīkst būt tikai anglikānis, tāpēc Tonijs Blērs pārgāja katoļticībā tikai pēc savas demisijas. Joprojām ir valstis, kurās ir oficiālā reliģija.

Baznīcai, tās pārstāvjiem un locekļiem ir ne tikai iespēja, bet arī pienākums būt atbildīgiem un aktīviem pilsoņiem, sabiedrības locekļiem. Baznīcai ir ne tikai aktuālais vēstījums, misija, bet arī vairākus tūkstošus gadu uzkrāta pieredze; jā, arī negatīva, bet ļoti vērtīga pieredze.

Mani kā laicīgu pilsoni uzrunā baznīcas atgādinājums valsts pārvaldei būt vairāk kalpiem. Tas attiecas gan uz klerku, gan arī uz ministru, jo šis amata nosaukums cēlies no latīņu minister – kalpotājs. Šobrīd, kā zināms, ar kalpošanu neizceļas ne vieni, ne otri. Tikpat laicīgs un aktuāls ir mūžīgais aicinājums atturēties, jo īpaši saspringtās ekonomiskās situācijas laikā, kad cilvēki ir azartiski pārņemti ar jauniem tēriņiem un pirkumiem. Rūpes par neizprotami vieglprātīgo attieksmi pret dabu, rūpes par atbildīgu bērnu audzināšanu, rūpes par vecākiem. Tas, protams, nav viss. Neredzu te savtīgu baznīcas nostāju – tā ir baznīcas atbildīga nostāja. Un ceru, ka baznīca to paudīs skaļāk.

 

Partiju ziedotāju mainīgā labvēlība

Liene Barisa,  NRA  03/10/08     Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) iesniegtās partiju deklarācijas par 2007. gadu un ziedojumu datu bāze ļauj secināt – kopumā partijām par turību nav jāuztraucas. Mainījusies gan ir dažu labu partiju situācija. Agrāk finansētāju lutinātām partijām, piemēram, Jaunajam laikam (JL), ir nācies ciešāk savilkt jostas. Savukārt citām, piemēram, Tautas partijai (TP), interesantā kārtā ir uzradušies daudzi nesavtīgi atbalstītāji – ar partijas spices vīriem saistīti uzņēmēji.

Atšķirīgas ir arī partiju prasības – dažai ir nepieciešamas dārgas biroja telpas Vecrīgā, savukārt citas izlīdzas ar attiecīgajā brīdī pieejamām telpām, piemēram, Zaļo un zemnieku savienība savas valdes sēdes nereti noturējusi Saeimā, Saeimas spīkera kabinetā, kurā zaļo zemnieku pārstāvji saimnieko jau kopš iepriekšējās Saeimas. Tāpat atšķirīga ir partijas pieeja, algojot cilvēkus iekšējos amatos. Citviet viņi tiek labi atalgoti, citviet darbs darāms sabiedriskā kārtā.

Rekordu lielo ziedotāju skaita ziņā pērn ir sasniegusi TP – 10 cilvēki ir ziedojuši maksimālo likumā atļauto summu – 10 000 latu. Pat 2006. – vēlēšanu – gadā maksimālo summu TP bija ziedojis tikai viens cilvēks – miljonārs Vilnis Vītoliņš. Pērn lielāko ziedotāju pulkā bijis ne mazums piensaimnieku – šo biznesa nišu, pastarpināti iegādājoties Valmieras pienu, apguvis arī TP tēvs Andris Šķēle. Viņš pats partijai 2007. gadā ziedojis 9000 latu. Savukārt 10 000 latu ziedojis Trikātas siera valdes priekšsēdētājs Juris Kļaviņš, kādreizējais Rīgas piensaimnieka vadītājs Arvīds Ušča partijai atvēlējis 9000 latu. Dāsni ir bijuši arī partijas vadītāja Aigara Kalvīša biznesa partneri Aivars Strakšas, Edgars Kārklis, Aleksandrs Jarjomenko, Germans Peremots un Igors Rabčuks. Viņi visi TP kontā ieskaitījuši pa 10 000 latu. Kopumā partija pagājušajā saņēmusi par 100 000 latu vairāk nekā aizpērn.

Citām partijām atrast ziedotājus, kas gatavi ziedot maksimālo summu, ir bijis grūtāk. 10 000 latu ziedojumi bez TP ir bijuši tikai LPP/LC. Šīs partijas vieno KNAB piespriestais sods priekšvēlēšanu tēriņu pārkāpumu dēļ, kas partijām, ja gadījumā tiesa nenostāsies to pusē, var likt šķirties no aptuveni miljona latu. Taču acīmredzami LPP/LC nav sākusi tādu pašu naudas vākšanas kampaņu. Par to liecina gan ziedojumu kopsumma, gan arī tas, ka minētie maksimālie ziedotāji ir tikai daži, un tie paši šīs partijas biedri – tās līderis, satiksmes ministrs Ainārs Šlesers un Rīgas vicemērs Andris Ameriks. Tuvu atļautajam limitam ziedojis arī Rīgas domnieks, plastikas ķirurgs Jānis Zaržeckis un uzņēmējs Sergejs Gridņevs.

Ziedojums, kas lielāks par 8000 latu, ir bijis arī Tautas saskaņas partijai. Tas saņemts no Ventspils tranzītuzņēmēja Oļega Stepanova – 9000 latu, bet 4000 latu partijai atvēlējis arī akciju sabiedrības Kālija parks padomes priekšsēdētājs Nikolajs Baštovojs.

Citām partijām ziedotāji atvēlējuši mazākas summas. Visvairāk mazo ziedojuma summu – līdz 20 latiem – no Saeimā pārstāvētajām partijām ir bijis JL. Tā, piemēram, acīmredzami organizēts piecīšu birums partijas kasē ir bijis 2007. gada 6. oktobrī – divas dienas pirms partijas kongresa. Vienlaikus šajā dienā JL piecu latu ziedojumi pārskaitīti teju trīssimt reižu – kopumā gandrīz 1500 latu. Līdzīgas akcijas partijā manāmas arī pirms citiem kongresiem.

No lielākajiem ziedotājiem JL pērn ir bijuši partijas regulārie atbalstītāji: Arco Real Estate padomes priekšsēdētājs Viktors Savins (5000 latu) un ar mežu nozari saistītais uzņēmējs, miljonārs Uldis Mierkalns. Kopumā gan jāsecina, ka interesi par partiju lielie finansētāji ir zaudējuši, jo iepriekšējos gados tieši JL gan lielo ziedotāju ziņā, gan ziedojumu kopsummas ziņā bija līderis. Salīdzinot ar pagājušajā gadā ziedojumos saņemtajiem 160 000 latu, gan 2006. gadā, gan 2005. gadā partijas kasē ziedojumu veidā tika saņemts ap 350 000 latu.

Zaļo un zemnieku savienībai vienīgais ziedojums pērn ir bijis no Sociālās integrācijas centra direktores Regīnas Simsones – 1500 latu. Labāk gan ir gājis šo savienību veidojošajām partijām – Latvijas zemnieku savienībai un Zaļajai partijai. Latvijas zemnieku savienībai lielākais ziedojums bijis no Latvijas valsts mežu valdes locekļa Modra Grantiņa – 5000 latu un Roberta Apsīša – 7000 latu.

Ziedojumu lati kūtri ripojuši arī tēvzemiešu kasē, un prāvāko ieņēmumu daļu apvienībai veidojušas biedra naudas; biedra naudās TB/LNNK savākusi ap 56 000 latu, ziedojumos – 1500 latu.

Saskaņas centram (SC) un to veidojošajai partijai Jaunais centrs (JC) joprojām aktīvs ziedotājs ir kādreizējais Saskaņas centra valdes priekšsēdētājs, uzņēmējs Aivars Bergers. Šogad gan viņš nav bijis tik dāsns kā vēlēšanu gadā, kad sev tīkamo politisko spēku, tiesa, ziedojot it kā dažādām organizācijām, atbalstīja ar teju 20 000 latu. Proti, 2006. gadā viņš bija ziedojis partiju apvienībai SC un vēl atsevišķi šo apvienību veidojošajai partijai JC attiecīgi 9801 un 9700 latu. Pat politisko partiju finansēšanas likums nosaka, ka viena persona vienai politiskai organizācijai gadā nedrīkst ziedot vairāk kā 10 000 latu, taču, kad Neatkarīgā interesējās par šo situāciju KNAB, atbilde bija: to pieļauj pašreizējā likumdošana. Vai likumdošanā kaut kas jāmaina, birojā neesot spriests. Toreiz līdzīgi arī Privatizācijas aģentūras padomes loceklis, Parex bankas īpašnieka Valērija Kargina sievastēvs Vladimirs Barinovs abām politiskajām organizācijām gada laikā bija noziedojis 16 843 latus. 2007. gadā viņš nav veicis nevienu ziedojumu.

 

Viedoklis: Politiskā inflācija

Viktors Avotiņš,  NRA  03/10/08    Saeimā konstatēts, ka politiskā inflācija pārsniegusi 50 procentus. Ir trīskārt augstāka nekā cenu inflācija.

Būtu brīnums, ja būtu citādi. Ja politika, respektīvi – tikšana pie varas, būtu tīrās mīlestības akts un it neko nemaksātu, bet cenu inflācija tajā pašā laikā kāptu griestos. Mūsu politiskā biznesa censoņi tāpat kā uzņēmēji jebkurā citā ekonomikas sektorā rēķinās ar gaidāmajiem inflācijas riskiem un liek tos savu izdevumu prognozēs. Acīmredzot pretinflācijas pasākumiem politiskā biznesa sektorā ir krietni mazāk instrumentu nekā pretinflācijas pasākumiem ekonomikā, kuri sākot strādāt.

Tāpēc atbildīgā Saeimas komisija, pamatojot politisko inflāciju vai nu ar energoresursu, izejvielu cenu kāpumu, vai ar to, ka politikas (nevis kā biznesa, bet kā valsts pārvaldes sistēmas) inflācija nav novēršama intelektuālo, idejisko pretlīdzekļu trūkuma dēļ, vai ar ko citu, lēmusi, ka partiju izdevumi uz vienu vēlētāju turpmāk būs nevis 20, bet 32 santīmi. Tātad – atzīts, ka politiskā inflācija ir vairāk nekā 50%.

Varas partijas savu uzskatu ietvaros rīkojas atbilstoši situācijai. Dīvaini, ka politiskās NVO un partijas, kuras oponē šādai inflācijas atzīšanai, ierosina izlikties, ka nekādas politiskas inflācijas nav, un taisīt smaidīgu ģīmi, piedāvājot mīļai tautai gan cauras galvas, gan tukšas kabatas. Savādi, ka oponentus nodarbina nevis politiskās inflācijas cēloņi pēc būtības, bet nauda un tikai nauda. Nevis, piemēram, kāpēc priekšvēlēšanu reklāma ir kvalitatīvi (!) efektīvāka par vairuma partiju priekšvēlēšanu programmām. Turklāt opozīcija savas iebildes argumentē ar to, ka, rupji runājot, mīļā tauta ir stulba. Pēc tāda politiskās inflācijas lēciena, redz, "turpināsies vēlētāju uzpirkšana ar apjomīgām reklāmām" (JL). A kas cits vēlētājiem ir ko pirkt? Pārdesmit partiju izkārtnes un 4000 zīmju dzejolīši, kuros atšķirībā no reklāmas nav investēts ne kas māksliniecisks, ne kas intelektuāls? Bet, ja vēlētāji ir tik stulbi, ka tos tiešām var nopirkt ar krāsainiem konfekšu papīrīšiem afišstaba izmērā, tad tie dabū labāko politiku no sev iespējamām. Arī tāpēc, ka ij politiskās NVO, ij opozīcijas, ij pozīcijas partijas nauda (vēlētāju stulbināšana) nodarbinājusi vairāk par vēlētāju sabiedrības politisko kvalifikāciju.

Faktiski diez vai kādam šajā tusiņā rūp vēlēšanu kampaņu tīrība un kvalitāte. Katrs tajā ieņem savu pozu atkarībā no tā, kādi kuram šķiet izdevīgi politiskās konkurences apstākļi. NVO šķitis ērtāk un izdevīgāk likties par varas tiešiem kontrolētājiem un regulatoriem, nevis parūpēties, lai politikas kvalitāte tiktu nodrošināta tieši caur sabiedrību. Sabiedrība kā patstāvīgs politikas noteicējs tām rūpējusi maz. Tās turas kā blusas varas brunčos. Kož palaikam, bet nemaina un negrib mainīt varas dabu.

Tāpēc nepartejiska, sabiedriska opozīcija te pastāv tikai kā konstatācija attieksmju reitingos. Tā tiek izmantota partiju spekulācijās, bet netop NVO akumulēta kā solidāra, nepārprotama nostāja, kas noved vismaz pie tā, ka nākamajās vēlēšanās tiešām netiek balsots par tām partijām (un to kloniem), kuras sabiedrību neapmierina. Jo politiskās NVO līdz ar partijām te arī ir partejiskas konkurences, nevis valsts politikas kvalitātes instrumenti.

Var atcelt priekšvēlēšanu griestus vai pacelt tos debesīs, var aizliegt politisko reklāmu vai aplīmēt ar to mājas no iekšpuses un ārpuses, iznākums šobrīd būs pilnīgi viens un tas pats. Kamēr politikā dominēs pārdošanas, tirgus, nevis politisko preču kvalitātes faktors. Kamēr mazos politiskos veikalos ar mazu kampaņas apgrozījumu ir tādi paši surogāti kā lielos, nav nekādas jēgas runāt par to, ka kampaņas cena izšķir politiku. Šī cena varbūt nosaka varas izkārtni, bet ne politiku. Tai nav nozīmes konkurences līmenī – kurš reāli vairāk dos tautai un valstij, bet tikai līmenī – kurš tiks pie siles.

 

Viedoklis: Vai ministrs domā

Aivars Ozoliņš,  Diena  03/09/08    Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš lepodamies paziņo, ka runājot to, ko domājot. "Varbūt daļai sabiedrības nemaz nevajag ministru, kurš saka to, ko domā?" ministrs vaicāja laikrakstā Diena ceturtdien. Paldies Segliņam, ka palīdz mums redzēt valdošās koalīcijas politiķu domāšanas veidu. Taču jācer, ka arī viņš saprot - domāt ir svarīgāk nekā sacīt. No politiķa, kas turklāt ieņem tik ietekmīgu amatu, varam gaidīt un prasīt, lai domā, ko runā.

Tiesībsarga biroja atzinums par Segliņa sarunāto ir skarbs - ministra izteikumi atstājuši iespaidu uz cilvēktiesībām veidā, kas Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumos atzīts par tiesību pārkāpumu.

Vērtēdams pērnruden notikušo Tautas sapulci Domā laukumā, Segliņš izpauda valdošās koalīcijas sajūtu, ka tā esot bijusi "ārpus Saeimas" opozīcijas rīkota politiska akcija un tātad, kā jānoprot, ne īsti likumīga. Jo "politika" iznāk esam kaut kas tāds, ko drīkst piekopt vēlēšanās Saeimā ievēlētas partijas, kurām vienīgajām uz to būtu tiesības. Turklāt ministrs netieši ļāvis saprast, ka viņa rīcībā esošie iekšlietu resursi ir izmantoti sapulces rīkotāju izsekošanai: "Es nezinu, vai varu to stāstīt, bet ir papētīts, kas to finansē, no kurienes nāk nauda, kā pēc tam finanšu dokumenti tika dzēsti, lai neredzētu, kas īsti finansē."

"Šādam iekšlietu ministra izteikumam var būt stindzinošs efekts uz cilvēktiesībām (chilling effect), kas Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē tiek atzīts par tiesību pārkāpumu," norāda Tiesībsargs. Ja daļa sabiedrības pēc šādiem izteikumiem baidās piedalīties līdzīgu publisku pasākumu rīkošanā, jo nevēlas izraisīt drošības iestāžu politiski motivētas pārbaudes pret sevi, "var uzskatīt, ka šāds efekts ir panākts". Romāna Apsīša vadītais Tiesībsarga birojs iesācis pārbaudes lietu par šo jautājumu, proti, centīsies noskaidrot, vai Iekšlietu ministrija ir izmantojusi tai plaši pieejamās iespējas "papētīt" Tautas sapulces organizētājus.

Tiesībsargs pateicis pat vairāk, nekā savā vēstulē bija prasījuši sapulces dalībnieki: "Demokrātijā pastāv dažādas sabiedrības līdzdalības formas, kas neaprobežojas tikai ar vēlēšanu tiesībām. Vārda brīvība un tiesības biedroties un pulcēties ir tikpat svarīgas un izmantojamas, lai izteiktu savu attieksmi un ietekmētu valstiskus procesus arī vēlēšanu starplaikā."

Gluži vai neērti lasīt demokrātiskā valstī šķietami tik pašsaprotamo, ka, "lai izteiktu viedokli par kādu politisku spēku, personai nav jābūt politiskas partijas vai apvienības biedram". Diemžēl valdošās koalīcijas vadošie politiķi ne reizi vien ir vairāk vai mazāk skaidri izteikušies, ka valsts iedzīvotājiem un arī preses izdevumiem būtu jāreģistrējas kā politiskām partijām, lai paustu viedokli par politiskiem procesiem. Pašreizējais premjerministrs Ivars Godmanis, nemaz neminēsim viņa apvienības biedru Aināru Šleseru, ir mēģinājis attīstīt ideju, ka prese esot "ceturtā vara", kurai tad arī pieklātos kā tādai formāli reģistrēties, ja tā vēlas iespaidot to, ko šie kungi dēvē par "politiku". No valdošās koalīcijas partijām palaikam nāk impulsi, ka preses vai jebkura pilsoņa paustu kritisku viedokli par varas turētājiem vajadzētu kaut kā ierēķināt politisko oponentu "antireklāmā". Segliņš Dienā turpina uzstāt, ka Doma laukumā "sevi spilgti manifestēja Jaunais laiks un personas, kas sevi jau tagad pozicionējušas kā jaunu politisko spēku līderi". Bet viņš pats kritizēts esot tāpēc, ka "nāk no Dienai nemīlamas Tautas partijas".

Politiska partija kā mīlestības objekts lai paliek psihoanalītiķu un TP reklāmas speciālistu ziņā. Tas, kas ministram, tāpat kā citiem valdošās koalīcijas politiķiem, sāp, ir viņu sajūta, ka valsts vara ir vēlēšanās iegūts īpašums, ko nākamajās vēlēšanās varēs atkal nopirkt par naudu, bet līdz tam neviens nedrīkst apšaubīt. Ne tikai dažādi nevalstiski subjekti, bet, piemēram, arī KNAB, par kura pēdējā laika veikumu Segliņam ir tādi kreņķi, ka stājies skaidrot sabiedrībai, ka slepkavības un zādzības esot tādi paši noziegumi kā kukuļņemšana. Tipiska TP ministra psiholoģiskajā komplektā dabiski iederas arī nepatika pret "stučīšanu" jeb prokuratūras ierosinātajiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kas ļautu prokuroram atbrīvot no kriminālatbildības nozieguma līdzdalībnieku, kurš palīdzējis atklāt nozieguma organizētājus. Nepatika pret pilsoniskas sabiedrības izpausmēm ir daļa no šādas savējo "džentlmeniskās" mentalitātes.

Tiesībsarga atzinumam ir tikai ieteikuma, nevis saistošs spēks. Tomēr gribētos cerēt, ka atgādinājums, ka "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika", kur ikvienam ir tiesības uz pulcēšanās brīvību, kas nozīmē arī tiesības brīvi saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās, liks ministram Segliņam un citiem pie varas esošajiem padomāt, pirms runāt kā valsts varas feodāliem īpašniekiem.

 

Intervija ar Sandru Kalnieti un Ģirtu Kristovski: Politikā svarīgi, lai pietiek pacietības

Diena  03/09/08    Demokrātiski patriotiskās partijas veidotāji Saeimas deputāte Sandra Kalniete un EP deputāts Ģirts Valdis Kristovskis pēc topošā politiskā spēka manifesta publiskošanas intervijā Dienas galvenajai redaktorei Sarmītei Ēlertei un reportierei Inārai Eglei.

- Ir publiskots jaunās partijas Manifests, kurā ir liels akcents uz nacionālo, kopīgo, valstisko. Taču, izlasot šo dokumentu, nav skaidrs, kas tajā ir būtiski atšķirīgs no programmatiski līdzīgiem Tautas partijas, vai Tēvzemei un brīvībai/LNNK dokumentiem.

Ģ.V.Kristovskis: Katrs dokuments ir mums pieņemamu vērtību izpausme. Ar Manifestu mēs iezīmējam to vērtību skalu, kas mums ir svarīga. Ja sāk salīdzināt dažādu partiju dokumentus, tad bez tekstiem ir jāpatur prātā, kas ir tie cilvēki, kas centīsies realizēt šīs programmas. Šo programmu esam rakstījuši konkrēti mēs — Sandra un es — un esam apsprieduši ar konkrētiem cilvēkiem. Mēs atšķiramies no Tautas partijas, TB/LNNK, vai Jaunā laika ar to, ka tur rakstītais ir viens, bet darītais — kaut kas cits. Mēs esam apņēmības pilni savā darbībā to pildīt.

S.Kalniete: Tā būtiskā atšķirība, kas Manifestā varbūt nav tik jūtama, ko daudz vairāk akcentēsim programmā, ir tā, ka vārdam ilgspēja ierādām ļoti lielu vietu mūsu domāšanā. Mēs gribētu visas lietas, par kurām lemsim politiski, ekonomiski un sociāli, sasaistīt ar šo jēdzienu — ar to, kā šis lēmums darbosies pēc pieciem, desmit un ilgāk gadiem. Es apzinos, ka to ir daudz vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Taču ir svarīgi, ka mēs to tomēr vismaz centīsimies darīt. Līdz šim, manuprāt, neviena politiskā partija tik lielu uzmanību tam nav pievērsusi. Otrs, ir liels uzsvars uz kopīgo. Tas ir tas globalizācijas blakus efekts, ka no vienas puses ir šī tendence visu nivelēt, bet no otras puses cilvēks kā indivīds meklē savu identifikāciju. Nacionālā valstī piederības sajūta kādai lielākai kopībai ir tā, kas ļauj globalizācijas apstākļos cilvēkam sajusties radošam un vajadzīgam, jo kā pilnīgs vienpatnis neviens vairs pastāvēt nevar.

- Jūs teicāt, ka svarīgi ir cilvēki. Vai tas nozīmē, ka varētu dibināt desmit nacionāli konservatīvas partijas, lai pietiktu visiem politiķiem?

Ģ.Kristovskis: Līdzšinējo partiju programmas ir realizētas ar sliktas valsts pārvaldības paņēmieniem, kas novedis pie tā, ka Eiropas kontekstā valsts dažādās izpausmēs ir minēta atpalicēju vidū. (..) Ir jāsamierinās ar to, ka šajā nišā atrodas politiskie spēki, kas noiet, vai aizies no politiskās skatuves.

Ģirts Kristovskis ir bijis politikā 20 gadus, Sandra Kalniete arī ir bijusi ilgi…

Ģ.Kristovskis: Vērtējiet pēc darbiem. Kurā vietā, kur 20 gados esmu strādājis, nav bijis sasniegts rezultāts. Kad bija jāstājas NATO, Latvijas iestāšanās bija vienu pakāpi zemāk, nekā Igaunijai un Lietuvai, nemaz nerunājot par pārējām Austrumeiropas valstīm. Šai jomai uzticējās viena trešā daļa sabiedrības. Piecu gadu laikā, kad biju ministrs [aizsardzības], liela daļa sabiedrības mainīja attieksmi pret šo jomu. Vai jūs domājat, ka tur nebija mana darba rezultāta? Tad nu es neko nevaru piebilst. To pašu varu teikt arī par Sandru — tos darbus, kas mums ir uzticēti, esam darījuši, valsts intereses vienmēr stādot priekšplānā. Diemžēl politika tiek realizēta par labu tiem, kas atrodas tuvāk varas centram.

- Ministrs atbild ne tikai par savu jomu, bet piedalās valdības kopīgo lēmumu pieņemšanā un ir līdzatbildīgs par visu valdības darbu.

Ģ.Kristovskis: Es varu atbildēt atbildēju par savas jomas jautājumiem. Ja es būtu bijis premjers, virkne jautājumu tajā laikā būtu pieņemti un realizēti savādāk. Bet ir jāpārzina nežēlīgā konkurences cīņa, kas pastāv valdības ietvaros.

S.Kalniete: Tā būtiskā atšķirība starp periodu, kad man bija iespēja īsu laiku strādāt valdībā, ir tā, ka līdz pat 2002.gada beigām, kad tika pieņemti lēmumi par mūsu uzņemšanu NATO un Eiropas Savienībā, daudzus lēmumus valdība pieņēma, apzinoties šīs augstās prioritātes. Tolaik es biju naivi iedomājusies, ka pēc 2004.gada grūtākais ir jau aiz muguras. Izrādījās, ka — nē, jo tiklīdz tu kļūsti pilntiesīga Es dalībvalsts, neviens vairs tev nepalīdz izdarīt pareizās izvēles. Tas ir precīzi tas, kas ir noticis. Mums ir ienākuši ievērojami ES līdzekļi iekšā. Un tās izvēles, ko mēs pēc tam esam izdarījuši, tomēr nav bijušas, manuprāt, tik pareizas un mērķtiecīgas no labas pārvaldības viedokļa, kā būtu gribējies. No vienas puses to varētu norakstīt uz zināmu pieredzes trūkumu, no otras puses paliek atklāts jautājums, cik tur bijis valstiskas domāšanas un arī apzinātas kļūdas. Iepriekšējais gads jau ir bijis parauggads ar drošības likuma grozījumiem, kas skāra tādu jomu kā nacionālā drošība. Tikai dažu privātpersonu interešu labad. Drīz mēs varēsim vērot, kas notiks ar SAB vadītāja nomaiņu. Tas ir jautājums, vai tie mehānismi, kas labajā pārvaldībā ir ielikti, funkcionē varai pietuvināto loka labad, vai lielāka interešu loka labā.

- Kur jūsu Manifestā ir kvalitatīva, kompetenta valsts pārvalde?

S.Kalniete: Pie varas atbildīguma.

Ģ.Kristovskis: Vēl viena nianse par daudzo labējo partiju veidošanos. No dažiem aprakstiem sapratu, ka tagad ir tā — ieliksim šo spēku, ko Sandra un es taisāmies veidot, starp, teiksim, Tautas partiju, vai Tēvzemi, Jauno laiku. Es tomēr gribētu teikt, ka ir jāskatās pa vertikāli. Mēs netaisāmies kaut kur iekšā meklēt savu vietu, ja kāds mums atvēlēs kaut kādu šauru, neaizņemtu nišu. Mēs nebaidāmies no tā, ka pa vertikāli mēs paceļamies pāri. Viņiem ar to ir jārēķinās. Mēs piedāvājam, ka mūsu vērtības, izpratne noved pie labākas pārvaldības, efektīvas tās realizācijas, līdzekļu apguves, sabiedrības atvēršanas kopējam darbam. Mēs, kopumā ņemot, spētu sasniegt augstāku dzīves kvalitāti, labāku izglītību…

Šaurā nišā jūs būsiet tad, ja par jums maz balsos vēlētāji. Un ar savu Manifestu jūs jau esat sevi ielikuši zināmā nišā. Bet, jūs tātad būsiet tāda kā virspartija, kas apvienos parējās partijas?

Ģ.Kristovskis: Nē. Mēs runājam par kvalitatīvām lietām.

S.Kalniete: Es teiktu citādāk. Ja paskatāmies, kas notiek politiskajā spektrā. No tām partijām, kas uzņēmušās atbildību, vēlētāji aiziet. Taču viņi nepievienojas opozīcijas partiju Jaunā laika, vai Saskaņas centra atbalstītājiem. Viņi aiziet tajā lielajā blokā, kur ir neizlēmušie, vai tie, kas ir dziļi vīlušies. Es ļoti skatos uz to bloku, jo tas ir jautājums, vai mēs — politiķi kopumā — vispār varam atjaunot uzticību politikai kā tādai. Cilvēki, kas ieiet politikā, iegūst etiķeti pašlabuma meklētājs, nelietis. Tas atspoguļo šo milzīgo vilšanos. Mūsu partijas viens no uzdevumiem ir parādīt ar savu darbu, ka mēs to [atjaunot uzticību] godprātīgi vēlamies izdarīt, protams, ņemot vērā, ļoti sarežģīto politiskās sadzīvošanas kultūru. Manuprāt, tās partijas, kas ir pie varas, arī apzinās, ka ir uzticības krīze. Es ļoti ceru, ka arī viņi meklēs izeju no šīs krīzes. Manuprāt, ir jānotiek zināmai līdzšinējās darbības pārvērtēšanai. Bez tās iet tālāk tādā pašā stilā, tad diezvai pie varas esošajiem būs liela politiskā nākotne.

Ar gandarījumu es skatos arī uz Aigara Štokenberga centieniem ieņemt vienu nišu, kas līdz šim Latvijā nav pastāvējusi, runājot par kreisās politikas principiem. (..) Tas nav pietiekami, ka opozīcijā ir tikai viena partija — Jaunais laiks — , jo mums pastāv tendence balsot pēc nacionālā principa, un tad Saskaņas centrs atbilst citai vēlētāju grupai. Tas, ka parādās pamatprincipos līdzīgi domājošas partijas, dod vēlētājiem izvēles iespējas.

- Vai jūs atbalstīsiet Aigara Štokenbergs rosināto referendumu par pensijām?

S.Kalniete: Mēs atbalstām referendumu par Satversmes grozījumiem [tie dod tiesības tautai rosināt Saeimas atlaišanu]. Pensiju jautājums ir jārisina citādāk. Tās ir jāpaaugstina, bet tas ir jādara, nesalaužot šo sistēmu. Un jāsāk pensiju paaugstināšana ar visvecākajiem, kas pensionējās 90.gados, ar invalīdiem, vientuļajiem cilvēkiem.

- Ko jūs darīsiet, atbalstot referendumu par Satversmes grozījumiem, kas paredz tautas tiesības rosināt Saeimas atlaišanu?

S.Kalniete: Lielas iespējas mums izvērst kampaņu nav. Mēs esam iesākuši tikties ar cilvēkiem visā Latvijā un šajās tikšanās reizēs būs jautājums par parakstīšanos un vispār par vēlēšanu sistēmu. Mēs varam rakstīt vietējos laikrakstus, ko darīju drošības likuma atcelšanas kampaņas laikā, skaidrojot, kāpēc cilvēkiem tas jāatbalsta.

Ģ.Kristovskis: Mēs izmantosim sešus deputātus, kas mums ir Saeimā. Mēs ieteiksim priekšlikumus. Dialogā ar sabiedrību runāsim, ka vēlēšanu sistēma ir jāpilnveido un jāattīsta, lai padarītu demokrātiskāku pārvaldes sistēmu. Mums jādomā, kā izpildvaras un likumdevēja varas attiecības efektivizētu. To pagājušajā gadā parādīja drošības likumu paketes problēma.

- Kas tur jāefektivizē?

Ģ.Kristovskis: Tagad ministrs vienlaikus ir deputāts, vai deputāts ministrijas parlamentārais sekretārs. Tas būtu jānodala, lai tiktu nodrošināta kontrole pār izpildvaru.

- Vai jūs spersiet nākamo soli un aģitēsiet par nākamo referendumu, kura mērķis būtu šīs Saeimas atlaišana?

S.Kalniete: Es varu atbildēt par sevi, jo, kamēr mēs nepastāvam kā frakcija, šo jautājumu mēs katrs lemjam individuāli. Jā, es esmu par Saeimas atlaišanu.

Ģ.Kristovskis: Mums ir jāredz un jāizvērtē esošās valdības un politiķu pārdomas un secinājumi par to, kā koalīcija, kas ir tādā pašā sastāvā, mainās. Vai viņu attieksme pret valsti ir mainījusies. Izskatās, ka nav. Tā attieksme ir nievājoša.

- Kurš izsakās nievājoši?

Ģ.Kristovskis: Kalvītis [Aigars] tā vērtējis arī mūsu centienus.

- Kāds tam sakars ar valsti?

Ģ.Kristovskis: Tas parāda izpratni un attieksmi pret procesiem valstī. Mūsu rīcības pamats ir ārkārtējs solis — veidot jaunu partiju. Tas ir tāpēc, ka esošās varas partijas vēlas saimniekot, valdīt un rīkoties ar varu tā kā bija līdz šim.

- Pēc lietussargu revolūcijas nepieciešamās izmaiņas tika nodefinētas ļoti konkrēti.

Ģ.Kristovskis: Kaut vai drošības likuma izmaiņas, nerēķinoties ar varas pārstāvjiem, kas ir citās institūcijās. Atbildības neuzņemšanās. Ja premjers uzņemas atbildību, rada valstī konfliktu, kas noveda pie referenduma. Ja šis premjers tagad darbojas Nacionālās drošības komisijā un teica, ka mainīs Saeimā likumus, un deputāti tagad kontrolēs drošības iestādes, bet gads ir pagājis un darīts nekas netiek.

S.Kalniete: Es gribu atskatīties uz 9.Saeimas vēlēšanām, kas deva lielas priekšrocības dažām partijām. Tie bija vēlēšanu kampaņas pārkāpumi [TP, LPP/LC]. Tie ir KNAB konstatēti. Var tādā veidā arī nonākt pie varas, bet tad, šo varu saņemot, ir jārīkojas, lai pierādītu, ka mēs šo varu varam godprātīgi pildīt. Visprecīzāk to, manuprāt, definēja Ainārs Šlesers: «Gāzi grīdā!». Izlikšanās, neredzot, ka mēs tuvojamies vienai ļoti smagai ekonomiskai situācijai, tā ir atbildība caur un cauri. Tagad valdības vadītājs Ivars Godmanis, protams, var ieguldīt pūles komunikācijā ar sabiedrību, bet no tā cukurs nekļūs ne saldāks, ne lētāks. Ja tauta prasīs Saeimu atlaist, es to noteikti atbalstīšu, jo tā ir tautai piekrītoša griba. Tā diskusija, kā mums demokratizēt vēlēšanu sistēmu, ir vajadzīga. Bez tik radikāliem soļiem kā Saeimas atlaišana ir arī citi soļi. Vēlēšanu likumu var labot tā, lai katrs deputāta kandidāts var kandidēt tikai vienā apgabalā.

Saeimā vēl nav beigusies diskusija, kādi būs vēlēšanu izdevumu griesti. Mūsu priekšlikums būtu atstāt esošajā līmenī [20 santīmi uz vienu vēlētāju], indeksējot atbilstīgi inflācijas koeficentam. Taču ir svarīgi ir tikt skaidrībā ar precīziem ierobežojumiem reklāmai. Francijā, piemēram, reklāma ir tik stingri ierobežota, ka tā nepilda savu funkciju, jo visiem ir noteikta izmēra sejas uz plakāta un tas arī viss. Tiek, kas tajā brīdī ir valdībā, tiem ir lielākas iespējas izmantot administratīvos resursus. Ļoti svarīgi ir arī tikt skaidrībā ar trešo personu reklāmām. Pašlaik ir ASV prezidenta kandidātu kampaņa un tur piedalās ļoti aktīvi trešās personas, taču tajā pašā laikā Eiropā ir daudzas valstis, kur tas ir aizliegts. Latvijai beidzot skaidri jāizvēlas, vai trešo personu aktīva aģitēšana ir pieļaujama, ja — tad uz kādiem noteikumiem. Ir svarīgi, lai pieņemtu lēmumu par valsts finansējumu politiskām partijām.

Ģ.Kristovskis: Kalvīša jautājums jau nav vienīgais. Viens no jautājumiem bija arī par politiski ieceltajām valsts uzņēmumu padomēm. Man tas ir ļoti būtiski, jo Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es arī aizgāju no partijas. Vai esošā koalīcija ķersies šim jautājumam klāt, vai neķersies. Vai mums valstī ir brīva un godīga konkurence, lai aktivizētu ekonomisko potenciālu. Esošā vara ir izveidojusi lielākas iespējas tiem, kuriem ir pazīšanās, vai kuri atrodas tuvumā varas realizētājiem. Objektivitāte ir ierobežota. Tas destruktīvi iedarbojas uz valsts kopējo attīstību, tas nospiež mūsu sabiedrību, ko redzējām pie Saeimas un Doma laukumā.

- Jā, viens no iemesliem, kāpēc TB/LNNK sašķēlās, bija jautājums, kāpēc tieši šie cilvēki sēž uzņēmuma padomēs. Taču nebija jautājums, kāpēc vispār politiķiem tur ir jāsēž. Vai tā nav cīņa par šīm uzņēmumu padomēm?

Ģ.Kristovskis: Es esmu aptuveni septiņus gadus bijis valdībā, un nevienu cilvēku nevienā padomē neesmu ne iecēlis, ne virzījis. Taču es teicu, lai atnāk un pastāsta, kas ir izdarīts, lai novērstu konkrēto uzņēmumu problēmas.

- Kur, lai atnāk atskaitīties? Pie politiķiem?

Ģ.Kristovskis: Ja viņi pārstāv politisko spēku.

S.Kalniete: Ģirts teica — ja šāda sistēma pašlaik pastāv, tad tiem cilvēkiem, kas tur darbojas, ir jāsniedz pārskats par to, ko viņi tur dara.

- Dainis Stalts un Juris Viņķelis, kas ir parakstījuši jūsu Manifestu, arī ir vairākās padomēs.

Ģ.Kristovskis: Viņiem vienkāršākais bija ieraut galvu plecos un turpināt uzturēties savos politiskajos spēkos, kas viņiem devuši iespēju šajās padomēs būt. Taču viņi ir rīkojušies pietiekami vīrišķīgi un izdarījuši izvēli par vērtībām un politikas attīstību, riskējot saņemt triecienu, ka viņi šajās padomēs tiks nomainīti.

Kas būs jūsu sabiedrotie, lai savas idejas īstenotu? Saeimā jums ir seši deputāti, kā viņi panāks Saeimas atbalstu savām iniciatīvām? Līdz vēlēšanām ir gandrīz trīs gadi.

S.Kalniete: Pirmais lielais uzdevums mums ir pašvaldību vēlēšanas, kurās mums ir jāpiedalās, ņemot vērā lielo pašvaldību darbinieku īpatsvaru, kurš vēl pieaugs. Tikai tad nāk jautājums par Saeimas vēlēšanām. Mēs atbalstīsim valdību valstij svarīgos jautājumos, bet tur, kur mēs uzskatīsim, ka tiek pieņemts lēmums, kas apdraud nacionālo drošību utt, mēs noteikti būsim opozīcijā. Par saviem tuvākajiem sabiedrotajiem mēs redzam Jauno laiku, jo nav jau citas opozīcijas partijas. Atsevišķos jautājumos varam strādāt kopā arī ar pārējām opozīcijas partijām, bet skaidri jānošķir, ka jautājumos par nacionālo politiku, valsts drošību, valsts līdzdalību NATO, tur mūsu ceļi šķiras ar Saskaņas centru.

Ģ.Kristovskis: Šī partija netiek veidota ar mērķi realizēt kādu programmu esošajā situācijā. Tā ir tikai šodienas taktika. Mūsu stratēģija ir vērsta uz ilgstošu darbošanos Latvijas politikā, iegūt ietekmi un uzvaru vēlēšanās. Tā ir mūsu stratēģija.

- Kādas būs jūsu attiecības ar Saskaņas centru. Jūsu Manifestu ir parakstījis Saskaņas centra kandidāts Valsts prezidenta vēlēšanās Aivars Endziņš?

Ģ.Kristovskis: Aivars Endziņš nekad nav bijis Saskaņas centra biedrs. Viņš piekrita tajā vēsturiskajā situācijā, kad valstī bija problēmas ar Valsts prezidenta izvirzīšanu. Mēs viņu nevērtējam tādā saistībā. Aivars Endziņš ir atbalstījis mūsu politiku.

- Jums ar Saskaņas centru varētu būt arī kopīgi sponsori no uzņēmēju grupas, ko pārstāv Olafs Berķis un Igors Skoks.

Ģ.Kristovskis: Es jau nezinu, kam te riņķī šie cilvēki ir sponsori. Par sponsorēšanu nekāda runa ar viņiem nav bijusi. Es neesmu runājis — to es godīgi saku. Mēs esam definējuši noteikumus, kas likumā noteiktā kārtībā ir saistīti ar sponsorēšanu.

S.Kalniete: Tas ir mīts, kas nemitīgi tiek tiražēts. Vismaz pagaidām nav nekāda pamata par to runāt. Mēs neesam nekādā atkarībā un kontaktā ar viņiem.

- Tas ir tāpat kā pirksti un cimdi. Stāv pirksti un cimdi. Acīmredzot, šobrīd ir tā situācija, ka ir pirksti, kas meklē cimdus. Loģiski, ka jums tiek uzdots šis jautājums, vai jūs nebūsiet šie cimdi.

S.Kalniete: Ir ļoti svarīgi, lai šī politikas pirkšana, kāda pašlaik Latvijā pastāv, lai tā tiktu novērsta likumā, jo pretējā gadījumā tās izvēles, esot opozīcijā, ir ļoti sūras.

- Jūs pieminējāt pašvaldību vadītājus un deputātus. Visvairāk viņi ir Tautas partijā, daudz viņu ir zemniekiem, nāk klāt Šleseram. Tas skaits, kas ir jums, nav liels.

S.Kalniete: Ja nemainīsies pašvaldību finansēšanas sistēma, tad acīmredzot, nemazināsies arī šis spiediens uz pašvaldību vadītājiem, ka viņiem ir jāiet tur, kur viņiem par to kaut kas nāks.

JL pašvaldību vadītāju rīcība lielā mērā bija saistīta tieši ar šo investīciju politiku. Tā ir viena no lietām, kāpēc JL sašķēlās. Tomēr ir vēl vairāki jautājumi, kuri līdz šim nav atbildēti. Viens no formulējumiem bija, ka šiem cilvēkiem bija apnicis būt opozīcijā.

S.Kalniete: Viena no tam lielajām problēmām, kas Jaunajā laikā bija ļoti traucējoša, bija tā, ka Jaunais laiks nebija viendabīgs un lielos politiskos jautājumos mums pastāvēja viedokļu dažādība, kuru saskaņojot, beigās tad nonāca pie galīgi nekāda lēmuma. Tas arī noveda pie rīcības mazspējas. Viss tas veids, kā ritēja sarunas par valdības veidošanu, bija pilnīgi amorfs. Es biju sarunu grupā, bet nebiju informēta, ka tiek aizsūtīta vēstule Valsts prezidentam, kurā pretēji valdes lemtajam mēs iesakām prezidentam izvēlēties citu Ministru prezidenta kandidātu. Vairs nebija pārliecības, ka nākamreiz, kad mēs atkal būsim viena svarīga lēmuma priekšā, mēs atkal nenonāksim situācijā, kad mēs nepildām paši savus lēmumus.

- Solvita Āboltiņa intervijā teica, ka visi — tajā skaitā aizgājēji — bija nobalsojuši par to, ka neiet valdībā.

S.Kalniete: Tāds balsojums nemaz nebija.

- Valdē nebija balsojuma?

S.Kalniete: Valdē bija balsojums sarunu procesa sākumā. Tur bija arī tas, ka Valdis Dombrovskis ir mūsu Ministru prezidenta amata kandidāts. Pēc tam jau arī vairs neviena cita valdes lēmuma, manuprāt, nebija, bet es varu arī neatcerēties. Sākotnēji es arī uzskatīju, ka valdībā nav jāiet. Viedokli mainījusi pēc domes sēdes, kad redzēju, cik daudz ir to cilvēku, kas to uzskata par kļūdu.

- Jūsu Manifestu arī ir parakstījuši ļoti dažādi cilvēki. Aivars Endziņš, Guntars Krasts, kā arī Jānis Bakmanis un Gunārs Laicāns, kuru viedoklis par pašvaldību reformu var nesakrist. Kā jūs saskaņosiet šos dažādos uzskatus jaunajā partijā?

S.Kalniete: Pašvaldību reformas jautājumā Jaunajā laikā viena no lielākajām problēmām bija tā, ka tas viedoklis, ko pauda mūsu deputāti Pašvaldību komisijā un frakcija, bija pilnīgi atrauts no mūsu pašvaldību vadītāju viedokļa. (..) Mēs uzskatām, ka ir nepieciešamas otrā līmeņa pašvaldības, kurās būtu no 100 000 līdz 250 000 iedzīvotāju. Nedrīkst rajonus likvidēt, kamēr nav izveidotas otrā līmeņa pašvaldības. Tām pašvaldībām, kas iebilst pret lēmumu par apvienošanu, ir jādod iespēja saglabāt atvērtas durvis administratīvi teritoriālajā kartē.

- Jautājums bija, vai jūsu partijā uzskatu dažādība nenovedīs pie tā paša, kas notika Jaunajā laikā?

S.Kalniete: Sāksim ar to — ja cilvēki ir Manifestu parakstījuši, tas vēl nenozīmē, ka viņi būs šīs partijas biedri. Mums stāv priekšā diskusijas un izvēles būtiskos jautājumos, kaut vai, kā mēs saprotam, valsts budžeta veidošanas principus. Pieļauju, ka būs cilvēki, kas šodien domā, ka pievienosies partijai, bet diskusiju rezultātā sapratīs, ka ir lietas, kas viņiem nav pieņemamas.

Ģ.Kristovskis: Ļoti daudz noteiks, kāda būs mūsu pieredzes izpausme un pacietība šajā procesā. Veidojot jaunu spēku, sanāk daudzi dažādi cilvēki. Taču mūsu viens no spēka aspektiem ir tas, ka šie cilvēki ir pieredzējuši. Viņi ir pieredzējuši arī problēmas savās iepriekšējās partijās. Daudzi no tā arī ir mācījušies. Man tā pieredze, ko esmu guvis, vadot lielus kolektīvus, un pietam ilgstoši vadot, ļauj man ticēt, ka ar šīm problēmām, ja es būšu vadītājs, varēšu tikt galā, apvienojot, konsolidējot ļoti plaša spektra domājošus cilvēkus. Saasinājumus vadītājam ir jāvar atrisināt. Tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, vai līderis tiek ar to galā, vai viņš apiet šīs problēmas. Un tā, manuprāt, bija Jaunā laika un arī Tēvzemes un brīvības sairšanas problēma, ka līderi to nespēja un nevarēja apvienot apakšas. Es ticu, ka mēs ar Sandru divatā spēsim šo grūto darbu izdarīt.

- Jums būs divi līderi?

Ģ.Kristovskis: Mēs šeit sēžam divi pie galda.

- Vai Manifestā nav ielikta zināma spriedze, kas slēpjas pašos vērtību izpratnes pamatos? Aigars Freimanis Manifesta ideju vienā vārdā trāpīgi noformulēja; ezi, kurš ir radīts, lai aizstāvētu, nosargātu pret kaut ko. Šajā situācijā reaģēt ar valsti kā lietussargu pret globālajiem izaicinājumiem — tā nostāja ir raksturīga Tēvzemes cilvēkiem. Kā jūs panāksiet, lai Manifestā pieminētajā Latvijas tautas vienotībā iekļautos nelatvieši Latvijā, lai jūsu partijas idejas liktos simpātiskas multikulturālas, atvērtas paaudzes cilvēkiem. Tie pārsvarā ir jaunās paaudzes cilvēki, kas globālos izaicinājumus nebūt neuztver kā tādus pret, kuriem būtu jāaizsargājas. Viņi gluži pretēji saka, ka šī ir lieliska, atvērta pasaule.

Ģ.Kristovskis: Mēs runāsim arī ar šiem cilvēkiem. Valstī viens no pamatuzdevumiem ir drošība.

- Mums pietiek ar NATO drošību. Valsts var būt pakalpojumu sniedzējs.

Ģ.Kristovskis: Jā, bet drošība ir viens no pakalpojumiem. Aizsargāties — tas nav nekas apkaunojošs. Ir svarīgi izprast, kāds izaicinājums pasauli sagaida pēc 20 gadiem, pēc 30 gadiem. Ja Latvija grib tālredzīgi izveidot savu stratēģiju, kā tā rīkosies, tad tai ir jāzina savas, potenciālo partneru vērtības, un, ar kādām problēmām saskarsies Rietumu civilizācija. Ja mēs to neapzināsimies, mēs nevarēsim izvēlēties savus partnerus.

- Neviena no labējām partijām nedomā būtiski mainīt Latvijas ārpolitiku.

Ģ.Kristovskis: Tas ir saistīts arī ar vides izaicinājumiem un visu pārējo. Tajā dienā, kad plūdi noskalos kāpas un visvisādas lietas, tad pēc gadiem desmit, vai divdesmit cilvēki prasīs, kur tad bija tā paaudze, kurai tajā laikā bija jāpieņem pareizie lēmumi, jāinvestē pareizajās lietās. Mums ir jāapzina šie riski, lai izveidotu aizsardzības sistēmas, lai spētu šo sabiedrību padarīt rīcībspējīgu risku un apdraudējumu situācijā.

S.Kalniete: Es vienmēr ļoti uzmanīgi lasu, visu, ko saka Aigars Freimanis. Un tas tēls, ko viņš radīja, šoreiz varbūt ir saistīts ar to, ka vārds patriotisms vienai daļai cilvēku liekas aizvērts. Patriotisms ir ļoti atvērts jēdziens, un tam aizvien lielāka nozīme ir Eiropas politiskajās diskusijās nemaz nerunājot par ASV. Tēvzeme balstīja savu politiku uz saukli: «Krievi nāk!» Es teiktu: «Latvieši nāk!» Mēs esam lepni ar savu kultūru, izglītības, veselības sistēmu, ar to, ka esam atvērti citām izcilām tautām, mēs spējam efektivizēt ražošanu. Tā ir tā utopiskā aina, ko es uzbūru, kā mērķi, uz kuru vajadzētu tiekties. Arī patriotisms, manuprāt, ir pamatā tam, lai varētu izdarīt pareizās izvēles situācijās, kad tas nemaz nav tik viegli. (..) Piemēram, Lattelecom privatizācija. Tā ir viena ļoti konkrēta izvēle, kas ir jāizdara valdībai, un jāizdara tā, lai Lattelecom, nedod dievs, tūlīt, vai pēc gadiem nenonāktu kādas trešās un nedemokrātiskas valsts īpašumā. Tā ir viena no stratēģiskajām nozarēm un par to ir jādomā, lai Lattelecom iegādātos Eiropas savienības, vai NATO dalībvalsts investors, jo ES drīzumā stāsies spēka jaunās direktīvas par komunikācijām. (..) Ir vairākas izvēles, kas ir jāizdara, lai mēs varētu piepildīt to: «Tev mūžam dzīvot Latvija!»

- Vai šis piemērs: «latvieši nāk» nozīmē vēl vienu etnisko partiju tradīcijā dibinātu politisko spēku? Arī Manifestā spriedze rodas no tā, cik lielā mērā piedāvāts izcelt grupas vērtības, un cik lielā mērā indivīda — neatkārtojama, izvēļu un dzīves stāstu daudzveidību kā vērtību, ko varbūt ir vērts sargāt vairāk par visu pasaulē.

S.Kalniete: Es nekad savā dzīvē šeit neesmu izjutusi ne mazāko pretrunu. No tā brīža, kad esmu piedzimusi un pavisam svešumā, es vienmēr esmu zinājusi, kur es piederu, pateicoties saviem vecākiem. Pamazām esmu ieaugusi latvietībā, tā ir apziņa, ka es piederu šai zemei un tautai. Vienlaicīgi es esmu ieaugusi arī eiropeiskumā.

- Kur paliek krievi, čigāni? Kur paliek geji, minoritātes, Latvijas multikulturālās daudzveidības burvība?

S.Kalniete: Tas, ka esmu latviete un eiropiete, nekādā veidā nav pretrunā ne ar citādību, ne ar minoritātēm. Arī krievi ir krievi un eiropieši. Jautājums ir tas, cik katrs cilvēks to dziļi apzinās. Latvijā ir daudzi cilvēki, kas vārdu eiropeisks uztver kā kaut ko draudīgu un pat nepieņemamu. Tāpat čigāni apzinās sevi kā čigānus. Es gribētu cerēt, ka pilsoniskā nozīmē, kā šai valstij Latvijai piederīgie.

- Vai jūsu partija strādās pie tā, lai neviens indivīds savā personiskajā, neatkārtojamā dzīves stila izvēlē nejustos apdraudēts?

S.Kalniete: Par sevi es varu teikt — es to darīšu.

- Ja paskatās cilvēkus, kas ir parakstījuši jūsu Manifestu, tad te ir Kārlis Šadurskis, kura vadības laikā Izglītības ministrija pieņēma lēmumu, ka bērniem skolā jāmāca ticības mācība. Te ir cilvēki, kas būdami Tēvzemes stingrajā mugurkaulā, ir piedalījušies izslēdzošā politikā pret visiem, kas nav latvieši. Te ir cilvēki, kas tajās sadursmēs, kad cilvēkus ar kakām apmētāja, turēja muti un neiedomājās, ka viņiem kaut kas būtu jāsaka.

S.Kalniete: Domāju, ka visi šie cilvēki respektēs Latvijas Satversmi.

Ģ.Kristovskis: Vai tie indivīdi respektē arī latviešu nācijas izvēles? Piemēram, ja es savā Latvijā gribu saņemt pakalpojumu, diemžēl es to nesaņemu latviešu valodā. Vai tas cilvēks respektē mani kā šīs valsts pilsoni.

- Jautājums, ir, kam pieder valsts. Tā nepieder tev tikai tāpēc, ka tu esi latvietis.

Ģ.Kristovskis: Mūsu partijai diezvai nāktu ar kādiem ksenofobiskiem, vai rasistiskiem paziņojumiem, bet mēs jebkuram citam cilvēkam teiksim, ka šai tautai, kas te dzīvo, ir atbildība par šo valsti. Tikai Latvijā mēs varam šo atbildību realizēt. Ja šeit vēl ir krievi, viņiem vēl ir sajūta par prezidentiem un politiku citās valstīs.

S.Kalniete: Es gribētu atgriezties pie multikulturālisma jēdziena. Multikuluturālisms, kas izraisīja lielu entuziasmu vēl 90.gados, šodien Eiropā vairs tādu entuziasmu neizraisa. Tās diskusijas, kas notiek Francijā, Vācijā, parāda, ka tas ir jautājums, kas nevis vieno, bet šķeļ sabiedrību. Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Latvijas viens no lielākajiem sasniegumiem pēc neatkarības ir tas, ka mēs esam pratuši dzīvot kopā bez liekiem saasinājumiem. Sadzīvošanas kultūra, ko esam izkopuši, ir liela vērtība. Atšķirībā no tiem cilvēkiem, kurus liktenis ir šurp atvedis, vai kas paši ir šo izvēli izdarījuši, Latvija ir tā vienīgā vieta, kas ir mana Tēvu zeme, kur ir dzimuši mani vecāki. Tā ir vienīgā vieta, ar kuru esmu tūkstošs saitēm saistīta. Mēs zinām, kas notiek ar cilvēku, kas pazaudē savas saknes. Tāpēc tiem cilvēkiem, kas šeit atrodas, ir jādod iespējas, lai viņi varētu apgūt latviešu valodu, izprast šīs valsts sarežģīto vēsturi, un, lai viņi veidotos par lojāliem patriotiem. Tas būs tas, ko es partijā atbalstīšu.

- Kas latviešiem jādara?

S.Kalniete: Jādod šīs iespējas. Un Latvija ir daudz izdarījusi, lai tās dotu. (..) Dokuments, kas pauž mūsu vispārīgos principus, vairākkārt uzsver fundamentālus cilvēku tiesību principus, kas ir vienādi visiem, neatkarīgi no tā, vai esmu latviete, čigāniete, vai krieviete. Vispārcilvēciskā pieeja ir pamats katras valsts pastāvēšanai, bet savpatība ir tās īpatnības, kas veidojas kaut kādā noteiktā vēsturiskā procesā, attīstoties nācijai. Tā ir ļoti liela vērtība.

- Jautājums ir, ka pie vienām un tā pašām vērtībām veidojas vairāk slēgta, ksenofobiska sabiedrība, vai atvērta sabiedrība. No tā, kā politiskie līderi uzrunā šīs problēmas, daudz kas atkarīgs.

S.Kalniete: Es vienmēr esmu centusies šo līdzsvaru ievērot. Ja man tam nepietiek prasmes un zināšanas, esmu pateicīga par kritiku, bet es nemūžam nemainīšu to, kas man liekas pamatu pamats manai nacionālajai identitātei.

- Sandra Kalniete šo līdzsvaru varbūt ievēro, bet, vai tā domā arī Juris Vidiņš, ar kuru jūs būsiet vienā partijā?

S.Kalniete: Vai viņš būs partijā, tas vēl nav zināms. Ģirts ir ļoti patriotisks, es esmu ļoti kosmopolītiski raksturota, bet es neredzu pretrunu. Tie cilvēki, kas ir parakstījuši Manifestu, ir apliecinājuši, ka viņiem tas ir pieņemams. Juris Vidiņš ir bijis arī grupa Helsinki 86, kas zināmā posmā bija drosmīga un ļoti vajadzīga.

Ģ.Kristovskis: Es esmu Gruzijā vienu gadu nodzīvojis un Krievijā vienu gadu dzīvē nodzīvojis, ja saskaita kopā. Man nav bijis problēmu. Globālās drošības kontekstā tā nav lielākā problēma. Atvērtās sabiedrības ir smagu problēmu priekšā. (..) Mūsu mērķis nav ieņemt kaut kādas galēji radikālas pozīcijas.

- Mēs atgriežamies pie jautājuma, vai jūs nebeigsiet tāpat kā Jaunais laiks, kur arī visi priecīgi parakstījās un vēl baznīcā zvērēt gāja?

S.Kalniete: Es ticu, ka mēs nebeigsim tā, jo šī partija neveidojas kā viena vadoņa partija. Tad, kad veidojas vadoņu partijas, viņam līdzi iet cilvēki, kas uz daudziem jautājumiem paši sev vēl nav atbildējuši. Es domāju, ka te cilvēki daudzus jautājumus sev ir formulējuši. Arī man ir bijis jāuzdod sev jautājums, vai es varu ar šiem cilvēkiem strādāt kopā. Tāpat Inese ir uzdevusi sev jautājumu, vai viņa varēs ar Sandru Kalnieti strādāt kopā. Ar šo parakstu viņa uz to ir atbildējusi, jo viņa ļoti skaidri zina, ka es būšu šajā partijā. Tā ir zīme, ka cilvēkiem kaut kādu augstāku motīvu vārdā ir griba pieklusināt kādas savas personīgās lietas. JL sāka veidoties kā personības politikā.

Ģ.Kristovskis: Svarīgi pasvītrot, ka 20 gados politikā mēs esam iemācījušies vienu ļoti svarīgu īpašību — būt pacietīgiem, gataviem uzņemt sitienu un iznest to, bet beigās savilkt kopā cilvēkus un nepazaudēt viņus. Viena trešā daļa Manifesta parakstītāji nav bijuši politikā.

S.Kalniete: Mēs vēlamies piesaistīt jaunus cilvēkus, bet manas vienīgās bažas ir, vai viņiem pietiks pacietības, piedzīvojot neveiksmi, jo viņiem nav tā pieredze.

- Vai jums nav bailes, ka kāds no Manifesta parakstītājiem izrādīsies Lemberga stipendiāts?

S.Kalniete: Mums nav nekāda pamata pašlaik tā domāt. Viena daļa cilvēku gados ir tik jauni, ka viņi vienkārši nevar būt. No tiem politiķiem, kas ir pieredzējuši, katram pašam būtu jāapzinās, kāda ir viņu konkrētā atbildības pakāpe, liekot šo parakstu. Atbildība mūsu valstī tomēr ir individuāla lieta.

- Kas būs jūsu sabiedrotie? Paredzams, ka labējā spektrā notiks partiju konsolidācija un uz nākamajām vēlēšanām varētu būt vairs tikai divas, trīs labējās partijas. Kāda būs jūsu vieta konsolidācijas procesā, un, ar ko kopā strādāsiet pēc vēlēšanām?

S.Kalniete: Vispirms mums ir jāizveidojas.

Ģ.Kristovskis: (..) Kritērijs sadarbībai no šodienas pozīcijām kaut kādā vēsturiskā situācijā, kad tas ir nepieciešams, pēc būtības ir šo partiju pārveidošanās. Šīm partijām ir jāpārveidojas. Tas ir viņu uzdevums. Jautājums ir, vai viņas to spēs. Tas ir jautājums, vai šīs partijas spēs noturēties Latvijas politikā ar tagadējo ietekmi. Salīdzinot ar mums, šīm partijām, visticamāk, būs ievērojami daudz līdzekļu. Taču domāju, ka ar to var nepietikt. Es tomēr ticu, ka mēs spēsim pārliecināt pietiekami daudz vēlētājus un cīnīties par uzvaru nākamajās vēlēšanās.

- Tām partijām ir organizatoriski spēcīgas struktūras reģionos.

Ģ.Kristovskis: Kad mēs pateicām, ka tā būs novados sakņota partija, mēs to apzinājāmies.

- Vai pieļaujat iespēju, ka tiekat uzaicināti Ivara Godmaņa valdībā?

S.Kalniete: Koalīcijā pastāv līgums, kurā katra iesaistītā grupa uzņemas saistības, ko mēs varam tikai individuāli uzņemties.

Ģ.Kristovskis: (..) Nav skaidrs, kāpēc, lai mums piedāvātu, bet tad arī apspriestu tos spēles noteikumus, uz kuriem mums piedāvātu. Mūsu veidošanās pamats ir zināma neapmierinātība ar esošo politisko izpildījumu Latvijā, realizējot varu. Tas mūsu attiecības ar esošo valdību varētu padarīt spriegākas.

- Jūsu domubiedri Gunārs Laicāns un Anna Seile ir pateikuši, ka atbalsta Ivara Godmaņa valdību.

Ģ.Kristovskis: Divi deputāti ļoti atbildīgi pauda savu viedokli, ka viņi nav par anarhiju valstī. Ja viņi iziet no kāda politiskā spēka, tas nebūt nenozīmē, ka nākamajā dienā viņu uzdevums ir pateikt, ka mēs negribam redzēt savu valsti attīstībā. Viņi pauda valstisku nostāju, ka viņu mērķis nav nostāties pret valdību.

- Veidojas viens paradokss. Viens no JL šķelšanās iemesliem bija ilgstoša atrašanās opozīcijā, bet tagad rodas sajuta, ka Jaunais laiks drīz ieies valdībā. Vai tas neradīs nožēlu tiem cilvēkiem, kas parakstīja jūsu Manifestu?

S.Kalniete: Man šķiet dīvaini, ka man būtu jākomentē citas partijas rīcība. Taču, ja Jaunais laiks tādu izvēli izdara, tas ir viņu apzināts lēmums, par kuru viņi uzņemas atbildību. Un tā būs redzama tajā brīdī, kad vēlētāji to paudīs vēlēšanās.

- Vai jūs kandidēsiet Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

S.Kalniete: Kad es izstājos no Jaunā laika, es arī sapratu, ka es pieņemu lēmumu nekandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Nevar veidot partiju un kandidēt EP vēlēšanās.

- Vai Ģirts Kristovskis arī nekandidēs?

Ģ.Kristovskis: Tas, ka Sandra ir atteikusies no domas būt par Eiropas parlamenta deputāti, tas ir īpašs gadījums un arī liels zaudējums, zinot Sandras darba spējas un arī intereses. Tāda tipa cilvēks kā Sandra būtu ļoti noderīga Eiropas Parlamentā. Es esmu EP deputāts. Esmu noteikti nolēmis piedalīties nākamās Saeimas vēlēšanās un ievēlēšanas gadījumā, ja es būtu EP deputāts, nolikt EP deputāta mandātu. Šodien pateikt — jā, vai nē — būtu sarežģīti un arī muļķīgi. Es nevaru pateikt, kāda būs vajadzība pēc gada, kad mēs lemsim par sarakstu. To gan es varu pateikt, ka 10.Saeimas vēlēšanās es piedalīšos un ievēlēšanas gadījumā strādāšu Latvijā.

***

Sandra Kalniete

- Dzimusi 1952.gadā Sibīrijā

- Beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, mākslas zinātniece

- Viena no Latvijas Tautas frontes līderēm

- Latvijas vēstniece ANO Eiropas mītnē Ženēvā, Latvijas vēstniece Francijā

- 2002.gadā ārlietu ministre

- Bijusi Eiropas Komisijas lauksaimniecības un zivsaimniecības komisāra ēna.

- Pirms 9.Saeimas vēlēšanām 2006.gada sākumā iestājās Jaunajā laikā un ievēlēta no JL 9.Saeimā. 3Šāgada sākumā izstājās no JL.

Ģirts Valdis Kristovskis

- Dzimis 1962.gadā Ventspilī

- Beidzis RPI Arhitektūras un celtniecības fakultāti, kā arī Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti

- Viens no LTF līderiem Ventspilī

- Bijis Augstākās Padomes, 5., 6., 7., 8.Saeimas deputāts. Bijis iekšlietu ministrs, kā arī vairākās valdībās - aizsardzības ministrs, tagad ir Eiropas Parlamenta deputāts.

- Politisko darbību sācis Latvijas ceļā, pēc tam pārgājis uz TB/LNNK, no kuras izstājās šāgada sākumā

 

Valdība neplāno papildu soļus inflācijas mazināšanai

TVNET/LETA  03/10/08    Valdība neplāno veikt papildu pasākumus inflācijas mazināšanai, jo tas var negatīvi ietekmēt ekonomikas izaugsmi, kurā jau tagad ir vērojama stabilizācija, uzsver premjers Ivars Godmanis (LPP/LC).

Komentējot jaunākos inflācijas rādītājus, premjers atkārtoti uzsver, ka līdz gada vidum varētu turpināties inflācijas pieaugums, ko ietekmēs gaidāmais tarifu pieaugums, kā arī inflācijas radītā inerce, kas preču un pakalpojumu cenas varētu paaugstināt arī par vienu procentu mēnesī, aģentūru LETA informēja Godmaņa preses sekretārs Edgars Vaikulis.

Tomēr gada otrajā pusē inflācijas pieauguma tempam vajadzētu mazināties un gada beigās inflācijas rādītāji varētu būt zemāki par divciparu skaitli, uzskata premjers.

Godmanis uzsver, ka, ņemot vērā augstos inflācijas rādītājus, valdības uzdevums būs attiecīgi straujāk indeksēt pensijas, kā arī paaugstināt robežu tam pensiju apjomam, kas tiks pakļaus indeksācijai.

Jau ziņojām, ka patēriņa cenas Latvijā februārī, salīdzinot ar pagājušā gada februāri, pieaugušas par 16,7%. Precēm gada laikā cenas augušas par 16,7%, bet pakalpojumiem - par 16,5%.

 

 

 

Saimniecībā...

 

 

 

LTV ģenerāldirektora amatā apstiprina Kotu

LETA  03/03/08    Latvijas Televīzijas (LTV) ģenerāldirektora amatu turpmāk ieņems līdzšinējais LTV vadītāja vietnieks Edgars Kots.

Par 40 gadus vecā Kota apstiprināšanu LTV ģenerāldirektora amatā šodien nobalsoja septiņi Nacionālajā radio un televīzijas padomes (NRTP) locekļi - priekšsēdētājs Ābrams Kleckins, Dace Buceniece, Imants Skrastiņš, Andris Mellakauls, Ingrīda Brigita Stroda, Andris Jakubāns un Sergejs Kārītis.

Pret Kota kandidatūru balsoja Dzintra Geka un Dārija Juškeviča.

Lai kļūtu par LTV ģenerāldirektoru, kandidātam bija jāsavāc vismaz piecas no deviņām padomes locekļu balsīm.

Uz LTV ģenerāldirektora amatu kandidēja arī Rīgas Stradiņa universitātes Žurnālistikas studiju programmas vadītāja Anda Rožukalne, Rīgas domes frakcijas priekšsēdētājs Olafs Pulks, "Interinfo Holding SCA" biznesa attīstības vadītājs Armands Jurjevs un žurnālists Juris Millers.

Konkursā iepriekš bija pieteikusies arī ilggadējā LTV darbiniece Dace Ķezbere, taču 27.februārī viņa no kandidēšanas uz LTV ģenerāldirektora amatu atteicās.

Ar LTV Kots ir saistīts kopš 1990.gada. Viņš bijis jaunatnes, vēlāk - kultūras programmu vecākais administrators, radošo grupu apvienības režisora asistents, LTV Sabiedrisko programmu daļas un Informatīvi dokumentālo raidījumu daļas vadītājs, kā arī vadījis producentu apvienību "Labvakar", liecina aģentūras LETA arhīva personu datu bāzes informācija.

2003.gada decembrī tā laika LTV ģenerāldirektors Uldis Grava iecēla Kotu par savu vietnieku, savukārt 2004.gada janvārī, kad LTV vadītāja krēsls atbrīvojās, viņš kļuva par ģenerāldirektora vietas izpildītāju. Kots arī toreiz pieteicās konkursā uz vakanto LTV šefa krēslu, taču netika apstiprināts un darbu televīzijā turpināja kā ģenerāldirektora vietnieks ražošanas jautājumos.

Kopš 2007.gada decembra, kad amatu pameta līdzšinējais LTV šefs Jānis Holšteins, Kots atkal pildīja LTV ģenerāldirektora pienākumus.

 

Latvija piesaista 400 miljonu eiro finansējumu

Anna Novicka,  03/03/08     Finanšu ministrija (FM) un Latvijas Banka (LB) kā izdevušos vērtē jauno eiroobligāciju emisiju, kuras rezultātā valsts piesaistījusi finansējumu 400 milj. eiro apmērā. Tikmēr eksperti norāda, ka sākotnēji bija plānots dabūt 500 milj. eiro, līdz ar to var secināt, ka investoru noskaņojums attiecībā uz Latvijas valsts parādzīmēm izrādījās piesardzīgāks, nekā valdība bija cerējusi.

Kā skaidro Finanšu ministrija (FM), eiroobligāciju emisiju rezultātā piesaistītie līdzekļi ir nepieciešami šogad novembrī gaidāmajai Latvijas eiroobligāciju dzēšanai 200 miljonu eiro apmērā, kā arī citu valsts finansēšanas nepieciešamību segšanai tuvāko gadu laikā. FM norāda, ka pēc eiroobligāciju emisijas Latvijas valdības parāds palielināsies līdz 1,3 miljrd.latu jeb 7,7% no iekšzemes kopprodukta, taču, dzēšot iepriekš emitētās obligācijas, parāda līmenis samazināsies un joprojām būs viens no zemākajiem starp ES dalībvalstīm.

LB preses sekretārs Mārtiņš Grāvītis uzsver, ka notikusī eiroobligāciju emisija ir panākums, jo gandrīz visas obligācijas ir pārdotas un ir dabūts iepriekšējo parādzīmju dzēšanai nepieciešamais finansējums. "Tas, ka, par spīti pasaules finanšu tirgos valdošajai nervozitātei, līdzekļus esam piesaistījuši, ir signāls investoru uzticībai," pārliecināts ir LB pārstāvis. Jāpiebilst, ka starptautiskā kredītreitingu aģentūra Fitch Ratings šai Latvijas eiroobligāciju emisijai bija piešķīrusi negatīvo reitingu - tādu pašu, kāds piešķirts arī Latvijas valstij. "Iedrošina tas, ka ir dažas pazīmes, kas liecina, ka izsniegto kredītu pieaugums un iekšējais pieprasījums ir sācis samazināties, taču būs nepieciešams laiks, lai pieprasījuma samazināšanās ietekmētu tekošā konta deficītu, inflāciju, algas un ārējā parāda dinamiku," Fitch analītiķa Erala Jilmaza teikto citē aģentūra BNS.

Parex Asset Management tirgus analīzes daļas vadītājs Zigurds Vaikulis savukārt vērš uzmanību uz to, ka sākumā ārvalstu kapitāla tirgū Latvija plānojusi piesaistīt 500 milj.eiro. "Tas liecina par to, ka līdzekļu piesaistīšanas process nebūt nav bijis viegls un investori bijuši diezgan piesardzīgi," uzsver eksperts.

 

Kā izmaiņas Konkurences likumā ietekmēs cenas?

Aija Ivanova, Žurnāls "Nedēļa"  03/03/08     Pagājušonedēļ Saeimā pieņemtie grozījumi Konkurences likumā izraisījuši asu reakciju no tirgotāju puses, kas uzskata, ka izmaiņas nav taisnīgas un to ietekmē cietīs patērētāji. Nedēļa skaidro, kā tieši grozījumi var iespaidot cenas.

Henriks Danusevičs, Latvijas Tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs

Šo izmaiņu ietekmē paaugstināsies cenas un samazināsies vietējo ražotāju konkurētspēja. Tirgotājiem būs ierobežotas iespējas pārspriest cenas ar ražotāju un saņemt labāku piedāvājumu. Pieļauju, ka cenas varētu celties par kādu pusprocentu. Manuprāt, šīs izmaiņas veicinājis vietējo ražotāju lobisms ar nolūku gūt labāku peļņu uz patērētāju rēķina. Diemžēl Latvijas politika balstās uz lokālo finansējumu. Ir ražotāji, kas atbalsta lēmumu pieņēmējus – politiskās partijas.

Arvīds Ušča, Latvijas piensaimnieku centrālās savienības vadītājs

Es gluži negribētu piekrist, ka cenas celsies. Pašreizējā mirklī, ņemot vērā, ka pārstrādātājs ir atkarīgs no tirdzniecības tīkliem, daudzos gadījumos tas ir spiests piekrist tirgotāju diktātam. Ja kāds tam mēģina iebilst, riskē, ka tiks izmests, tāpēc ražotāji ir spiesti pakļauties. Izmaiņas Konkurences likumā pozīcijas padarīs vienlīdzīgākas. Nedomāju, ka cenas tā ietekmē celsies, tā nemaz nevar šobrīd notikt, jo patlaban tas līmenis ir tāds, ka pircēja izvēles galvenais kritērijs ir nevis produkts, bet cena.

Valdis Turlais, SIA Rimi Latvia valdes priekšsēdētājs

Ar šo likumu tiek mēģināts mākslīgi regulēt brīvo tirgu, uzliekot speciālus ierobežojumus tikai vienam pārtikas aprites ķēdē iesaistītajam posmam – tirgotājiem. Mūsu interese ir piedāvāt pircējiem pēc iespējas labāku cenu. To arī cenšamies panākt sarunās ar piegādātājiem. Ja turpmāk tiks ierobežotas mūsu iespējas vienoties ar piegādātāju par iespējami labāko cenu, visticamāk, cenas veikalu plauktā pieaugs. Arī ražotājiem ilgtermiņā šīs izmaiņas nepalīdzēs straujāk attīstīties, gluži pretēji – tās var mazināt vietējo ražotāju eksportspēju. Bet visnepatīkamāk plānotās izmaiņas var skart pircēju. Pirmkārt, tāpēc, ka cenas var pieaugt. Otrkārt, mazinoties vietējo uzņēmumu konkurētspējai, var tikt veicināta importa produktu ieviešana sortimentā un noiets.

Edijs Vegners, AS Hanzas maiznīca mārketinga un tirdzniecības direktors

Cenas var gan celties, gan ne. No ražotāju puses tām nevajadzētu mainīties, viss ir veikalnieku ziņā. Šobrīd ir uzsākta liela diskusija par to, kā veidojas cenas, tiek skaidroti iemesli, kāpēc tās pieaug, un notiek atbildības stumdīšana no viena pie otra. Ražotāji pamato, kā palielinās viņu izmaksas, tirgotāji skaidro savu uzcenojumu. Kādas tam būs sekas – par to šobrīd grūti spriest.

Andrejs Vaišļa, Latvijas tirgotāju kooperācijas AIBE izpilddirektors

Ja Konkurences likuma izmaiņu rezultātā ražotāji realizēs savu produkciju par augstākām cenām nekā līdz šim, tad mazumtirgotāji būs spiesti celt cenas. Katram uzņēmumam – gan ražotājam, gan tirgotājam – savas darbības un attīstības uzturēšana prasa noteiktas izmaksas, kas ir atbilstošas vispārējām tirgus tendencēm. Līdz ar to jebkurā preces realizācijas posmā – no ražotāja līdz pat gala patērētājam – katrs realizācijas dalībnieks precei uzliek uzcenojumu, kas būtu nepieciešams šo izmaksu kompensācijai.

Laura Krastiņa, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas izpilddirektore

Likumdošanas un arī šā likuma grozījumu galvenais mērķis ir veicināt samērīgumu, kas būtu izdevīgs visai tautsaimniecībai. Pēdējā laikā mazumtirdzniecībā bija novērojama ļoti strauja, varbūt pat pārāk strauja izaugsme un iespaids uz iekšzemes kopproduktu. Pēc grozījumu stāšanās spēkā, iespējams, šī izaugsme būs mazāka. Cilvēcīgi ir saprotams, ka tirgotāji nevēlas atteikties no savas peļņas daļas vai samazināt to, tāpēc visiem veidiem mēģina panākt sev vislabāko rezultātu. Man gribas ticēt, ka mūsu ražotāji un tirgotāji līdz šim ir strādājuši godprātīgi un nepamatoti nav cēluši cenas. Ja tā, tad arī pēc likuma izmaiņām nevajadzētu būt nepamatotam cenu kāpumam.

Ieva Jaunzeme, Konkurences padomes priekšsēdētāja

Izstrādātie grozījumi likumā sekmēs godīgu konkurenci, tādējādi novēršot draudus sevišķi mazo un vidējo uzņēmumu turpmākai attīstībai un rentablai darbībai. Spēkā esošajā likuma redakcijā ietvertās normas pilnībā nenodrošina efektīvas konkurences politikas īstenošanu. Likuma grozījumi ļaus pastiprināt kontroli konkurences jomā. Tiks novērsta situācija, kad tirgotāji uzspiež netaisnīgus nosacījumus piegādātājiem.

 

ES brīdina Latviju par ekonomikas pārkāršanas un lejupslīdes draudiem

LETA   03/04/08     Eiropas Savienības (ES) finanšu ministri otrdien brīdināja Baltijas valstis par pārāk straujo algu pieaugumu un citām ekonomiskām nelīdzsvarotībām, kas pastiprina augsto inflāciju un apdraud to iespēju pievienoties eirozonai.

Izvērtējot Eiropas Savienības (ES) 14 dalībvalstu fiskālos plānus, bloka finanšu ministri visasāko kritiku veltīja Latvijai, brīdinot par ekonomikas pārkaršanas un straujas lejupslīdes risku.

"[Latvijas] programmas ekonomisko scenāriju pavada ļoti augsts makroekonomiskās nestabilitātes risks, ieskaitot jau ilgāku laiku pastāvošus pārkāršanas draudus un ievērojamu pēkšņas lejupslīdes risku tālākā nākotnē," teikts ES finanšu ministru novērtējumā.

Ministri iesaka Latvijai padarīt stingrāku fiskālo politiku, lai izvairītos no šiem riskiem, vienlaicīgi atzīstot, ka Latvijas valdība jau spērusi attiecīgus soļus.

"Papildus pieprasījuma pieauguma radītajiem pārkāršanas riskam darbaspēka trūkums izraisījis nekontrolētu algu pieaugumu un neproporcionāli lielais algu pieaugums pārmāc produktivitāti," teikts paziņojumā.

Latvija laika posmā no 2005.-2007.gadam ir piedzīvojusi ievērojamu ekonomisko izaugsmi, galvenokārt pateicoties izsniegto kredītu apjomu pieaugumam, kas veicinājis privāto patēriņu un investīcijas nekustamajos īpašumos.

Taču janvārī gada inflācija Latvijā bija 15,8%, kas ir augstākā ES, un valsts tekošā konta deficīts palielinājās līdz aptuveni 20% no IKP, kas ir viens no lielākajiem pasaulē.

ES finanšu ministru paziņojumā mazliet mīkstināta pret Latviju vērstā kritiska salīdzinājumā ar Eiropas Komisijas (EK) izstrādāto ziņojuma uzmetumu, kur Latvija brīdināta par ekonomikas smagu piezemēšanos.

Latvijas ekonomisko nelīdzsvarotību galvenokārt izraisa monetārās politikas trūkums, fiksētais lata kurss pret eiro, straujais algu pieaugums, ko daļēji veicina darba spēka trūkums, jo daudzi Latvijas iedzīvotāji pēc valsts pievienošanās ES devušies strādāt uz citām valstīm.

ES ziņojumi par Igauniju, Lietuvu un Bulgāriju bija daudz pozitīvāki, galvenokārt pateicoties šo valstu stingrajām fiskālajām politikām. Tomēr ES ministri brīdināja arī draudošiem riskiem.

Attiecībā uz Lietuvu ES ministri brīdināja, ka straujais algu pieaugums pārmāc produktivitāti, kā arī strauji palielina inflāciju un mazina cenu konkurētspēju.

Igaunijai ES ministri iesaka ieviest stingrāku fiskālo politiku, lai mazinātu ekonomikas pārkaršanas tendences un makroekonomiskās nelīdzsvarotības.

Augstās inflācijas dēļ maz ticams, ka Baltijas valstis varēs ieviest eiro ātrāk par 2010.gadu, teikts ES finanšu ministru ziņojumā.

 

Kašķis starp Ventspils uzņēmējiem iet plašumā

Imants Liepiņš,  NRA  03/05/08     Ventspils tranzītbiznesa karā novērotā līdzšinēji vienotā «uzbrucēju» jeb t.s. «Lemberga oponentu» nometne sākusi šķelties ne tikai jautājumos par a/s Ventbunkers, bet arī par SIA Ostas flote.

Tā liek noprast dokumenti.

Ja Ventbunkeram pieder viens no lielākajiem naftas produktu termināļiem Baltijas jūras krastos (tiesa, tas strādā ar pārdesmit procentu jaudu no teorētiski plānotās), tad Ostas flotei ir visai specifiska niša, bez kuras tomēr ostu bizness nav iedomājams – Ostas flote ir velkoņu operatorkompānija, kas nodrošina lielo kuģu ienākšanu no ārējā reida ostas iekšējā akvatorijā, iegrozīšanos pie muliņiem, kā arī piekrauto kuģu iziešanu jūrā. Līdz 2006. gada vidum Ostas flotei faktiski piederēja monopols šajā biznesā Ventspils brīvostā, kas padarīja Ostas floti par ienesīgu kompāniju.

Taču tagad Ostas flote parādās kā strīda priekšmets arī a/s Ventbunkers akcionāru iekšējos strīdos. Neatkarīgā jau rakstīja, ka, nevarēdami vienoties par atsevišķiem ar investīcijām saistītiem jautājumiem, domstarpības sākuši izrādīt līdz šim vienotie "opozicionāri" – ar kompānijām Yelverton, Kement, N&J, Topmar Baltic Investments, Investment Activity saistītie "melnie oligarhi" Oļegs Stepanovs/Rudolfs Meroni, no vienas puses, un Igors Skoks/Olafs Berķis/Genādijs Ševcovs, no otras puses. Neraugoties uz sūro cīņu, ko šis iepriekš vienotais grupējums izcīnīja pret citiem – uz ilgtermiņa investīcijām noskaņotajiem - Ventspils investoriem un jauno menedžeru komandu, "opozicionāri" izrāda iekšējas nesaskaņas, kas rezultējušās arī jautājumā par Ostas floti. Ja Ventbunkers tieši un netieši (ar a/s Latvijas Naftas tranzīts starpniecību) kontrolē aptuveni 38 procentus no a/s Ventspils nafta akcijām, tad arī Ostas flote savu iepriekš sapelnīto naudu bija investējusi, iepērkot VN akcijas – saskaņā ar datiem uz pagājušā gada VN pilnsapulci Ostas flote bloķēja ap pusmiljonu akciju, kas veido 0,5 procentus no VN pamatkapitāla vairāk nekā miljona latu vērtībā. Kā izriet no faksa kopijas, kas nonākusi Neatkarīgās rīcībā, Ostas flote gribējusi sev piederošās VN akcijas pārdot Ventbunkeram, turklāt par cenu, kas "vairāk nekā par latu pārsniedz VN akciju cenu biržā".

Ventbunkera mazākuma akcionāru pārstāvju O. Berķa, I. Skoka un G. Ševcova parakstītajā vēstulē akcionāriem un valdei izteikts krass nosodījums R. Meroni vadītās padomes locekļu draudiem izbalsot no amatiem valdi, ja tā arī ceturto reizi atteiksies pirkt VN akcijas no Ostas flotes par mākslīgi uzskrūvētu cenu: "Uzskatām par nekorektu situāciju, kad VN akciju pārdošanas jautājums jau trešo reizi tiek saistīts ar valdes maiņu, tādējādi izdarot spiedienu uz Ventbunkera valdes locekļiem. Turklāt šo spiedienu izdara persona, kurai pašai jārūpējas par Ventbunkera saimniecisko stāvokli, – padomes priekšsēdētājs. (..) Ostas flotes dalībnieks ar 97 procentiem ir Nīderlandes uzņēmējsabiedrība Beleggingsmaatschappij Geit B.V., kuru pārstāv R. Meroni. Tādējādi uzskatām, ka R. Meroni kungs Ventbunkera padomes sēdē vispār nedrīkst balsot jautājumos, kas saistīti ar Ostas Flotes piedāvājumu. Pretējā gadījumā R. Meroni atrodas interešu konflikta situācijā. R. Meroni ir Beleggingsmaatschappij Geit direktors, ir izskaidrojama viņa ieinteresētība pārdot Ventspils naftas akcijas par neadekvāti augstu cenu Ventbunkeram," trīs akcionāri izskaidro savā vēstījumā pārējiem.

Skeptiskas balsis iebildušas, ka šīs viena tranzītuzņēmuma iekšējās peripetijas pārējai sabiedrībai varētu būt svešas. Vienlaikus jāpiemin, ka savā veidā notikumi var skart visu Latviju – kā zināms, notikumiem Ventbunkerā ir liela ietekme gan uz VN, gan arī a/s Latvijas kuģniecība, kas daļēji ietilpst VN koncernā. Savukārt šiem abiem uzņēmumiem ir daudzi tūkstoši mazie akcionāri un investori, kas ieguldījuši naudu cerībā uz akciju nestajiem labumiem. Turklāt uzņēmumi iejaukti neskaitāmās tiesvedībās, kuras ierosinātas pēc vairāku kriminālu afēru izgaismošanās.

Jau iepriekš Ostas flote bija nonākusi mediju uzmanības lokā saistībā ar dalību citā afērā. Bez minētajiem 97 procentiem, kas pieder Beleggingsmaatschappij Geit, atlikušie 3% piederēja Valērijam Ivanovam – pieredzējušam termināļu būvniecības speciālistam, kurš 2005. gadā savus 3% izlēma pārdot SIA LSF Holdings. Vēlāk V. Ivanovs apgalvoja, ka darījums esot jāanulē, taču tiesa nosprieda, ka šīs pretenzijas neesot jāapmierina. Vienlaikus, kamēr vēl tikai noritēja tiesvedība, Ostas flotes vadītājs Sergejs Odincovs, lai piesegtu 3% atpakaļatdošanu V. Ivanovam, pirms diviem gadiem uzrakstīja policijai iesniegumu par to, ka LSF Holdinga ģenerālmenedžeris Edgars Jansons esot nozadzis kaut kādus Ostas flotei piederošus vecus galdus un krēslus. Izmeklēšanā atklājās, ka Ostas flotes bilancē šīs mēbeles nemaz nebija ierakstītas, tāpēc pret pašu S. Odincovu ierosināja kriminālprocesu par melošanu policijai.

Tā kā LSF Holdings, kuram pieder arī Liepājas ostā bāzētā velkoņu kompānija SIA Amberholdings Liepāja, nevarēja realizēt savu biznesa plānu Ventspilī ar Ostas flotes daļu iegādi, viņi norīkoja darbā uz Ventspili vairākus Amberholdinga velkoņus. Tie pēdējo divu gadu laikā atņēmuši Ostas flotei daļu tirgus – Amberholdings velk kuģus, kas ienāk svarīgākajos Ventspils termināļos (Ventspils Naftas terminālā, Noord Natie u.c. termināļos), kamēr Ostas flotei palikuši tie kuģi, kas vēlas pietauvoties pie krītošos kravu apgrozījumus uzrādošajiem stividoriem – Ventbunkera, Kālija parka u. c. Ņemot vērā biznesa kritumu, ir saprotams, kāpēc Ostas flote vēlas iegūt papildus līdzekļus, pārdodot savus aktīvus Ventbunkeram, taču to, kāda ir šo uzņēmumu patiesā finansiālā situācija, varēs secināt tikai pēc 2007. gada pārskatu iesniegšanas Uzņēmumu reģistrā.

 

Juris Stabiņš: Biznesmenis, skolotājs, apsūdzētais

Ilze Grīnuma,  Diena  03/05/08     Jura Stabiņa veiksmīgais bizness ilgu laiku bija nabadzīgās izglītības sistēmas "karstais kartupelis". Tagad tas ir uzcepts.

Jurī Stabiņā, šķiet, sadzīvo divi pilnīgi dažādi cilvēki: talantīgs, radošs, zinošs un interesants pedagogs un, kad spēkā būs stājies notiesājošs spriedums, varēs teikt — sīks, mantkārīgs, blēdīgs administrators, lai arī patiesi labs organizators. Tā bijušo Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas (RPIVA) rektoru un Rīgas Komercģimnāzijas direktoru Juri Stabiņu raksturoja Saeimas deputāts Kārlis Šadurskis, pēc kura kā izglītības ministra ierosinājuma Stabiņam rektora krēslu par virkni nelikumību valdība atņēma.

Tieši tā 2004.gadā sākās un šonedēļ turpinājās Jura Stabiņa lieta: pēc rektora amata viņš palīdzību lūdza Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB), kurš pēc pusgada darba to sniedza izglītības sistēmai — Stabiņu aizturēja, un nepilnas divas nedēļas viņš pat pavadīja apcietinājumā. Tiesa, par kukuļņemšanu Komercģimnāzijā jeb tolaik vēl komercskolā, nevis nelikumībām RPIVA.

Izglītības valsts inspekcija savulaik neslēpa, ka Stabiņa darījumos, vienlaikus vadot vairākas valsts izglītības iestādes, privātās firmas un fondus, pretlikumības pierādīt grūti. Viņa izveicīgā rakstura un oratora talanta dēļ. Te prātā epizodes no 90.gadu otrās puses, kad žurnālistus uz sarunu viņš aicināja viesnīcas Latvija kafejnīcā. Inženierzinātņu un pedagoģijas doktors to pamatoja ar izdevīgo atrašanās vietu un, lai arī dārgu, tomēr labu kafiju. Vairāk tas tomēr bija ar mērķi atstāt iespaidu un apvārdot. Stabiņš jautājumiem par necaurspīdīgu finanšu plūsmu augstskolā vai komercskolā pretim lika savas brošūras un plānus, kā attīstīt pedagoģiju Latvijā.

Par to, ka pedagoģija Stabiņam asinīs, stāsta arī Šadurskis, kurš savulaik ar Stabiņu kopā strādāja Rīgas Tehniskajā universitātē. Stabiņš bija Skaitļošanas tehnikas katedras mācībspēks arī vadītājs. "Erudīts cilvēks, sekoja līdzi visam jaunajam. No kādreizējiem studentiem esmu dzirdējis, ka lasīja ārkārtīgi interesantas lekcijas," saka eksministrs, bet piebilst, ka tomēr viena lieta ir izcils profesors, bet cita — godprātība naudas lietās.

Izteikto nepieciešamību pēc citu skološanas, publiskas uzstāšanās, pamācīšanas Stabiņš nepameta novārtā arī visus trīs tiesvedības gadus. 2004.gadā, pāris mēnešu pēc tiesvedības sākuma, viņš izdeva grāmatu Mīlestības ģēnijs jeb ģenialitāte mīlestībā, kuras ievadā sirsnīgi pateicas arī KNAB un Iekšlietu ministrijai par "rosinošu apstākļu un labvēlīgas vides radīšanu" grāmatas rakstīšanai. Darba pieteikumā teikts, ka tas lasītājam arī atklās "iemeslus, kāpēc, apgūstot patiesas mīlestības mākslu, cilvēks kļūst turīgs un, iespējams, arī bagāts".

Viņa personīgajā interneta lapā milestibagimenekarjera.com. par 35 santīmiem ir nopērkamas gan grāmatas atsevišķas sadaļas, gan grāmatu pavadošs lekciju cikls par cilvēka dzīves scenārijiem. Savukārt ar savas firmas Eiropas integrācijas institūts starpniecību Stabiņš joprojām piedāvā uzņēmumiem seminārus par komercdarījumu efektivitāti, oratora mākslu, vadības un līdera psiholoģiju, efektīvu biznesa vadību. Pēdējie semināri, kā lasāms institūta mājaslapā internetā, notikuši pērn oktobrī.

Stabiņa pārliecība, ka viņam klāt nekad neķersies, plauka vai visus pagājušā gadsimta 90.gadus. Premjera Māra Gaiļa (toreiz LC) valdībā apstiprinātais RPIVA rektors kādu laiku bija arī Valsts kontroles Konsultatīvās padomes loceklis, bet kuluāros runāja par viņa spēcīgo Latvijas ceļa aizmuguri. Jau 90.gadu beigās prese rakstīja par mācību maksas pieprasīšanu pašvaldības finansētā komercskolā, kā arī aizdomām, ka tajā var iekļūt tikai par naudu, ko Stabiņš sauca par "ziedojumiem".

2004.gadā sāktā izmeklēšana apstiprināja aiz ziedojuma paslēpto naudas iekasēšanas shēmu no audzēkņu vecākiem. Sava shēma bija arī tam, kā RPIVA studentu studiju maksas novirzīt garām Valsts kasei — ar domubiedriem dibinātajā Izglītības inovāciju atbalsta fondā un apdrošināšanas sabiedrībās. Neskatoties uz to, Stabiņš bez grūtībām ieguva augstskolas rektora krēslu arī 2000.gada rektora vēlēšanās, bet attiecībā uz komercskolu Rīgas dome aizbildinājās, ka nevar izkontrolēt vecāku brīvprātīgus ziedojumus.

Stabiņa "biezās ādas simptoms", kā sacīja kāds bijušais Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ierēdnis, spilgti izpaudās 2000.gada otrajā pusē. Ministrijā, izglītības inspekcijā, tāpat Augstākās izglītības padomē Stabiņa lieta kā viskarstākais kartupelis bija viļāta jau apmēram divus gadus. Savukārt Stabiņš pa to laiku sagatavoja un licences piešķiršanai IZM iesniedza jaunu projektu Jura Stabiņa vadības un sociālo zinātņu augstskola. Tā kā viņa SIA Latvijas Uzņēmējdarbības un menedžmenta akadēmija (ilgu laiku SIA piederēja Stabiņam kopā ar saviem bērniem Jāni un Rutu) jau darbojās komercskolas telpās, tad jauno kabatu viņš gribēja izveidot RPIVA.

Tas, kādā stāvoklī atradās Stabiņa atstātā saimniecība pēc viņa atlaišanas no RPIVA rektora amata, bija "nevis karsts, tas bija degošs kartupelis" saka augstskolas tagadējā rektore Dace Markus. No sīkākiem komentāriem viņa tomēr atturas. Kāds cits avots atzina, ka tas, līdz kādam stāvoklim bija "nodzīta" augstskola, bija "prātam vispār neaptverami".

Stabiņš ir publiski paudis, ka, viņaprāt, biznesa ētikai ar vispārcilvēciskajām vērtībām un ētikas principiem nav nekā kopīga. Tipisks, bet nebūt ne vienīgais piemērs tam, kā veiksmīgi iekārtoties, lai darbs nabadzīgajā izglītības sistēmā būtu arī labs bizness vīrietim spēka gados. Ieskatoties, piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta publiskotajās amatpersonu deklarācijās par 2000.gadu, var redzēt, ka tolaik Stabiņš kā rektors saņēma teju par 3000 latu lielāku algu nekā RPIVA pašreizējais rektors 2006.gadā.

Prokuratūra, caurskatot Stabiņa biznesa ētikas pamatus komercskolā, konstatēja kukuļa izspiešanu vairāk nekā 13 000 latu apjomā un 67 gadus vecajam pedagogam prasa deviņu gadu cietumsodu. Šonedēļ lietā noliktajās debatēs advokāta Aivo Leimaņa (viņš arī Aivara Lemberga aizstāvis) ziņu aģentūrās atreferētā vēsts ir tā, ka bijušajam rektoram aiz restēm sēdēt negribas. Stabiņš ne tikai neesot vainīgs, bet prokurore savos argumentos izmanto klaju demagoģiju, jo naudu (kukuli) var pieprasīt, bet var arī lūgt.

Tiesā savu pēdējo vārdu Stabiņš teiks 25.martā, kad, iespējams, būs zināms arī spriedums. No sarunas ar Dienu apsūdzētais atteicās, lai neietekmētu tiesas darbu, kā teica A.Leimanis.

 

Intervija ar Jāni Dinēviču: Namu pārvalžu privatizācija

Sandris Vanzovičs,  NRA  03/06/08    Viens no aktuālākajiem jautājumiem Rīgā ir pašvaldības dzīvojamo māju apsaimniekojošo uzņēmumu vai tā saucamo namu pārvalžu iespējamā privatizācija.

Par to vienprātības nav pat domes valdošajā koalīcijā, kur namu pārvalžu privatizēšanai ir gan atbalstītāji, gan pretinieki.

Jānis Dinevičs: citu variantu nav

Priekšlikumus Rīgas pilsētas apsaimniekošanas uzņēmumu kapitāldaļu pārdošanai sagatavojusi īpaša darba grupa domes priekšsēdētāja vietnieka Jāņa Dineviča (LSDSP) vadībā.

– Kāpēc viss nevar palikt pa vecam?

– Pastāvošā likumdošana Rīgas domei neļauj atteikt privatizāciju. Iesniegti vairāki pieteikumi par pašvaldības dzīvojamo māju apsaimniekošanas uzņēmumu privatizēšanu. Saskaņā ar privatizācijas jumta likumu domei līdz šā gada beigām tie jāizskata. Likums pieļauj privatizācijas atteikumu gadījumā, ja objekts nepieciešams pašvaldības funkciju veikšanai. Taču no likuma Par pašvaldībām izriet, ka dzīvokļu apsaimniekošana nav pašvaldības funkcija. To apstiprina arī vēstule no Ekonomikas ministrijas.

Likums Par valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizāciju paredz pašvaldībai dzīvojamo māju apsaimniekošanu kā pagaidu funkciju līdz brīdim, kad māju savā bilancē pārņēmusi dzīvokļu īpašnieku sabiedrība. Šajā pat likumā arī noteikts, ka dzīvokļu īpašnieku sabiedrība jāizveido ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā pēc tam, kad pieņemts lēmums par attiecīgās mājas privatizācijas uzsākšanu. Gadu gadiem šīs problēmas risināšana ir atlikta.

– Kāpēc šāda bremzēšana?

– Viena iemesla dēļ - parasti tuvojās nākamās vēlēšanas. Arī šoreiz. Pieņemot nepopulārus lēmumus, vēlētāju attieksme varētu nebūt tik labvēlīga, lai saglabātu savu vietu arī nākamajā sasaukumā. To pašu varētu jautāt par desmit gadus mākslīgi uzturēto zemo apsaimniekošanas maksu, kā rezultātā daudzi nami ir nolaisti.

Lai izpildītu tā sauktā privatizācijas jumta likuma prasības, Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks izdeva rīkojumu izveidot darba grupu, kuras uzdevums bija sagatavot priekšlikumu par pašvaldības apsaimniekošanas uzņēmumu pamatkapitāla izmaiņām. Darba grupa par optimālāko risinājumu atzina šo uzņēmumu kapitāldaļu pārdošanu, izmantojot privātā kapitāla piesaisti.

– Kā notiks privatizācija, ja dome šo priekšlikumu atbalstīs?

– Darba grupa privatizāciju piedāvā veikt kā vienotu procesu divos posmos. Pirmajā pēc privātā kapitāla piesaistīšanas izsoles kārtībā 51 procents uzņēmuma pamatkapitāla piederēs Rīgas domei, 49 procenti – privātajam investoram. Šajā laikā dome saglabās pārraudzības funkciju uzņēmuma padomē, savukārt menedžments tiek nodots investora rokās. Kad vismaz 75 procenti no apsaimniekoto namu dzīvokļu īpašniekiem būs izveidojuši dzīvokļu īpašnieku sabiedrības, tiks pārdotas atlikušās kapitāldaļas.

– Izskan arī citi varianti: koncesija, optimizācija...

– Koncesija konkrētajā gadījumā, kas attiecas uz pašvaldības dzīvojamo māju apsaimniekošanas uzņēmumiem, nav izmantojama, jo nav paša koncesijas priekšmeta. Parasti koncesijā tiek nodota vai nu pakalpojumu sniegšana vai īpašums. Abi šie gadījumi ir neiespējami. Atbilstoši likumdošanai dzīvokļa īpašnieks izvēlas pakalpojuma sniedzēju, līdz ar to viņu nevar piespiest ņemt pakalpojumu no konkrēta sniedzēja. Turklāt īpašums nepieder Rīgas domei, tāpēc to nav iespējams nodot koncesijā.

Optimizācija jeb apvienošana ar nolūku mazināt izdevumus arī nešķiet iespējama, jo ir pieteikumi uz konkrētās kapitālsabiedrības privatizāciju. Apvienojot pašvaldības dzīvojamo māju apsaimniekošanas uzņēmumus, mēs mainītu potenciālo privatizācijas priekšmetu. Ja gadījumā Rīgas dome noraida uzņēmumu nodošanu privatizācijā, iespējams skatīt citus risinājumus, taču tad jārēķinās ar potenciāliem tiesu darbiem, kuri varētu sekot nepamatotai privatizācijas atteikšanai.

– Ko īsti privatizēs? Daži iedzīvotāji ir nobažījušies, ka tiks privatizētas viņu mājas.

– Privatizēti tiks pašvaldības apsaimniekošanas uzņēmumu pamatkapitāli. Piemēram, SIA Kurzemes namu apsaimniekotājs (KNA) pamatkapitāls ir 168 997 lati – šī summa ir salīdzinoši neliela. Tāpēc, lai nerastos pārmetumi, ka Rīgas dome pārdevusi apsaimniekošanas uzņēmumus par neadekvāti zemu cenu, darba grupa piedāvā organizēt izsoli, kurā sākumcena būtu iepriekšējā gada apgrozījums. KNA 2007. gada neto apgrozījums ir aptuveni 5,7 miljoni latu. Katrs nākamais izsoles solis būtu 100 000 latu. Līdz ar to prognozējamā cena, par kādu tiktu pārdoti 49 procenti KNA kapitāldaļu, ir aptuveni seši miljoni latu. Darba grupa ņēma arī vērā Konkurences padomes ieteikumu, ka visas 15 kapitālsabiedrības nododamas privatizācijā vienlaikus, taču katra privatizējama atsevišķi.

– Vai namu pārvaldēm būs arī pircēji?

– Interesi ir izrādījuši gan vietējie, gan ārvalstu investori, kas ir pieredzējuši apsaimniekošanas tirgus dalībnieki. Arī komercbankas, kas spēj nodrošināt pietiekami lielus līdzekļus. Investori rēķinās, ka ātra peļņa, strādājot apsaimniekošanas sfērā, nav gaidāma. Ieguldījums ir tā vērts, jo namu apsaimniekošana ir ilgtermiņa bizness.

– Kāds ieguvums no tā būs iedzīvotājiem?

– Piedāvātā risinājuma realizēšanas gaitā tiks iegūti salīdzinoši lieli līdzekļi – aptuveni 25 miljoni latu.

Tie netiks ieskaitīti pilsētas budžetā, bet gan apsaimniekošanas fondos (kopumā to būs 15), ko savukārt dzīvokļu īpašnieku sabiedrības varēs izmantot māju renovēšanas, siltināšanas vai labiekārtošanas darbiem. Piešķiramo līdzekļu apjoms tiks aprēķināts, balstoties uz mājas dzīvokļu īpašumu kopējo platību, ņemot vērā koeficientu, kas noteikts pēc māju iedalījuma tehniskā raksturojuma, vidējā kalpošanas ilguma un celšanas gada. Piemēram, mājā ar 60 dzīvokļiem šī summa būtu aptuveni 10 000 latu.

Šajā procesā visas iesaistītās puses būs ieguvējas – pašvaldība būs izpildījusi likumdošanā paredzēto, iedzīvotāji iegūs papildlīdzekļus māju renovācijai, apsaimniekotāji – ilgtermiņa biznesu.

Andris Ameriks: pašlaik neiespējami

Priekšlikums par namu pārvalžu privatizāciju agri vai vēlu tiks skatīts arī domes Pilsētas īpašuma un privatizācijas lietu komitejā. Taču tās vadītājs Andris Ameriks (LPP/LC) ir pret piedāvāto modeli.

– Cik noprotu, neesat sajūsmā par Jāņa Dineviča vadītās darba grupas izstrādāto priekšlikumu?

– Nododot namu apsaimniekošanas uzņēmumus privatizācijai jau šobrīd, mēs riskējam radīt diezgan lielu haosu. Ir pilnīgi skaidrs, ka nākotnē būs nepieciešama sadarbība ar kādu privāto partneri, taču te jāsaka Godmaņa lielais "bet": šobrīd Rīgā ir 5200 dzīvojamo māju, no kurām aptuveni 600 privatizācija nav pabeigta vai nav pat nemaz uzsākta, jo mājas ir uz privātīpašumā esošas zemes, sarkanās līnijās esošas zemes u. tml. Pārējo 4500–4600 māju privatizācija ir sākta, bet daļa dzīvokļu tajās privatizēti, daļa – nav. Nav izveidotas apsaimniekotāju biedrības, jo Saeimā jau divus gadus guļ divi ļoti svarīgi likumprojekti – par dzīvokļu īpašumu un par tā apsaimniekošanas kārtību.

Kamēr jautājums netiek risināts, pašvaldībai ir saglabāta funkcija pārejas periodā nodrošināt saikni starp patērētāju – dzīvokļa īrnieku vai īpašnieku – un konkrēto teritoriālo apsaimniekotāju. Pašlaik jāatsaka namu pārvalžu privatizācija un jāsaglabā minētā pašvaldības funkcija šajā pārejas periodā. Tas gan nozīmē, ka trīs gadus šajā jomā nevarēsim pieņemt citus lēmumus – to nosaka likums.

– Ko darīsiet šos trīs gadus?

– 70–80 procenti dzīvojamo māju apsaimniekošanas tirgus ir kādreizējo namu pārvalžu, tagad – pašvaldības komercsabiedrību, pārziņā. Ir skaidrs, ka šīm 15 dzīvojamo māju apsaimniekošanas organizācijām sava pakalpojumu kvalitāte ir jāuzlabo, jo tās savā ziņā strādā pa vecam. Kā lai to panāk un kā lai to stimulē Rīgas dome – tas ir komunālā bloka jautājums.

Nepieciešams reorganizēt namu pārvaldes. Vēl viens apdraudējums privātā partnera piesaistei pašreizējā situācijā ir tāds, ka no 15 namu pārvaldēm pāris ir, sporta terminoloģijā runājot, vieglajā svarā, citas ir smagajā svarā, un, kad ringā iznāk tik dažādu svara kategoriju pārstāvji, tad vairs neko nenosaka meistarība, bet gan tikai brutāls spēks. Ar to es gribēju teikt, ka var sanākt tā: piecas vai sešas labākās namu pārvaldes noprivatizēs, bet pašvaldībai paliks kādas deviņas, kas knapi velk dzīvību. Tad būs vēl sliktāk.

Atsakot privatizāciju, nākamais posms būs līdzsvarot šīs namu pārvades, ieviest aptuveni vienu svaru. Vai pēc rajonu un priekšpilsētu principa vai pēc cita principa, bet jāpanāk, lai tās pēc finanšu plūsmas, administratīvajām izmaksām un citiem parametriem, kas nosaka uzņēmuma dzīvotspēju, būtu salīdzināmas. Šo jautājumu varam atrisināt jau šā sasaukuma domes darbības laikā, lai pēc minētā triju gadu perioda vai varbūt pat ātrāk varētu jau diskutēt ar kādu privāto partneri – vai meklēt to konkursa kārtībā – par iespējamo privatizāciju.

– Kā var līdzsvarot šīs svara kategorijas, ja atsevišķas namu pārvaldes mokās ar padomjlaika veciem nameļiem, bet citu apsaimniekošanā ir lielas mājas? Piemēram, Sarkandaugava šosezon ar pūlēm pieslēdza apkuri, jo iedzīvotāji esot iedzīvojušies milzu parādos…

– Ja runājam tieši par Sarkandaugavu, tad, iespējams, to vajadzētu apvienot ar Viesturdārzu, iespējams, – arī ar Juglas namiem. Šādā gadījumā mums būtu pietiekami lielas kapacitātes uzņēmums, kas spētu līdzsvarot gan labos namus, gan sliktos namus.

– Tātad risinājums būtu "Amerika teritoriāli administratīvā reforma", kuras rezultātā no 15 uzņēmumiem pāri paliktu, piemēram, desmit?

– Nu, es pat teiktu, ka mazāk! Iespējams, šo uzņēmumu skaits varētu tikai nedaudz atšķirties no Rīgas rajonu (priekšpilsētu) skaita, iespējams, varētu izveidot kādus septiņus uzņēmumus. Pašmērķis gan nav skaits, bet panākt, lai varam nosegt attiecīgo teritoriju un argumentēti līdzsvarot konkrētā uzņēmuma darbību. Piemēram, šobrīd Pārdaugavā darbojas divas namu pārvaldes, Daugavas labajā krastā – visas pārējās. Tas arī nav normāli.

Jā, Dinevičam ir taisnība – privātais partneris ir vajadzīgs, taču te ir tas Godmaņa "bet": pašreizējā situācijā pašreizējos apstākļos mēs radīsim disproporciju, radīsim politisko polemiku – opozīcijai būs izdevīgi, pat neiedziļinoties jautājumā, skandināt: "ne gabaliņu no namu pārvaldēm neatdosim" –, turklāt riskējam dažas namu pārvaldes atstāt neprivatizētas.

– Man simpātiska šķiet ideja, ka čaklajiem namu apsaimniekošanas biedrību veidotājiem varētu dot līdzekļus māju remontam un atjaunošanai no namu pārvalžu privatizācijā gūtajiem līdzekļiem…

– Diemžēl tieši tas piedāvātajā modelī ir visvājākais posms. Likums par privatizācijas pabeigšanu paredz savu procedūru uzņēmumu privatizācijā. Proti, visa nauda, ko iegūstam izsoles procesā, nonāk pilsētas budžetā, bet 10 procenti tiek atdoti valstij. Tāds ir likums. Jau pēc tam varam budžeta sadaļā, ņemot vērā, ka privatizācijas fonda maciņā ir ienākusi šāda nauda, paredzēt šādu izlietojuma funkciju, taču arī tad tikai tajā gadījumā, ja pret to neiebilst kontrolējošās struktūras.

Likumdošana šobrīd ir ļoti nesakārtota, līdzīga situācija bija 90. gadu sākumā, kad denacionalizēja namus. Tolaik īpašnieki ilgu laiku atteicās šos namus pārņemt, jo ēkām bija parādi, kavēti komunālie maksājumi, bija vajadzīgi steidzami kapitālie remonti utt. Kamēr netika parakstīti nodošanas un pieņemšanas akti, visa atbildība bija valstij vai pašvaldībai. Pašreizējā realitāte ir stipri līdzīga: kamēr nav izveidotas namu apsaimniekošanas biedrības, nav, kam šos namus atdot; no otras puses – dzīvokļu īpašnieki nespēj izveidot šīs sabiedrības, bet tikmēr pašvaldība remontē liftus, jumtus un kanalizāciju.

Kamēr minētie divi likumi Saeimā nav pieņemti, mēs it kā grasāmies doties naktī mežā sēņot – pastāv iespēja atrast sēni, bet pastāv tikpat liela iespēja iekāpt… tas ir, – sēni neatrast.

– Iedzīvotājiem jau ir gluži vienalga, kurš modelis tiek realizēts, viņiem interesē "kas man no tā"...

– No patērētāju viedokļa šobrīd ir institūcija – iedzīvotāju vēlēta pašvaldība –, kurā tie var vērsties un atbilstoši procedūrai prasīt konkrētu rīcību. Ja namus apsaimnieko privātais segments, tad iedzīvotājiem ir tikai viena iespēja – Administratīvajā vai civiltiesā pārsūdzēt kādu šīs struktūras izdoto rīkojumu vai pieņemto lēmumu. Taču šajā gadījumā iedzīvotājiem ir apdrošināšanas polise, ko sauc par pašvaldību.

 

Kā strādājam

Līga Rozentāle   Diena  03/06/08    Latvijas iedzīvotāji strādā daudz, taču izdara maz.

Tapis pārskats par tautas attīstību Cilvēkkapitāls: mans zelts ir mana tauta?

Jā, radoši izpausties ir ļoti svarīgi, lai gūtu panākumus, atzīst Latvijas iedzīvotājs. Lai gan viņš to zina, radoši izpausties nemēdz un pat nemāca saviem bērniem to darīt. Starp to, kādi mēs vēlētos būt, un to, kādi esam, ir milzīga plaisa. Tas ir viens no galvenajiem secinājumiem jaunajā pārskatā par tautas attīstību, kas apskata cilvēku kā sabiedrības un ekonomikas izaugsmes virzītājspēku. Pārskats norāda uz faktu, ka Latvijā cilvēkkapitāls netiek efektīvi izmantots. "Mēs strādājam daudz, taču izdarām maz," saka pārskata redaktore, Latvijas Universitātes (LU) socioloģijas profesore Aija Zobena. Tas saistīts ar to, ka iedzīvotāji savu radošo potenciālu maz izmanto inovatīvās un ar uzņēmējdarbību saistītās aktivitātēs.

Nav aktīvi

Viens no pētījuma mērķiem bija noskaidrot, kādu vietu Latvijas iedzīvotāju vērtību skalā ieņem tās vērtības, kas tiek uzskatītas par sabiedrības un ekonomikas izaugsmes veicinošām, piemēram, atvērtība pārmaiņām, orientācija uz pašrealizāciju un sasniegumiem. Šīs vērtības saistītas ar radošumu, gatavību riskēt un tieksmi uz jauninājumiem, uzlabojumiem, pašizpausmi un neatkarību.

Rezultāti liecina, ka Latvijas iedzīvotāji šīs vērtības uzskata par svarīgām un vēlamām savā rīcībā, taču reālajā dzīvē tās neievieš, kā arī neuzskata tās par būtiskākajām, ko ieaudzināt bērnos. Piemēram, lai arī panākumu gūšanai sevis pilnveidošanu un radošu pašizpausmi par svarīgu ir atzinuši 63% un novatorismu - 53% aptaujāto, lielākā daļa pēdējā gadā nav darbojušies pašdarbības kolektīvos, jaunrades jomā, nav apmeklējuši nekādus apmācības pasākumus. Turklāt vairākums nav sevi izpauduši arī profesionālajā jomā - 59% pēdējā gada laikā nav ierosinājuši uzlabojumus darba organizācijā, darba apstākļos vai ražošanas tehnoloģijās. Tas nonāk pretrunā ar lielāko daļu aptaujāto teikto, ka, lai gūtu panākumus darbā, svarīgi ir izrādīt iniciatīvu, jo realitātē ar saviem priekšlikumiem viņi nāk reti un ne vienmēr strādā ar pilnu atdevi.

Zems pašvērtējums

Tas skaidrojams gan ar zemo atalgojuma līmeni, gan citu veidu motivācijas trūkumu, starp kuriem kā galvenos cēloņus, kas traucē sevi realizēt darbā, strādājošie nosaukuši nogurumu un veselības problēmas.

Pārskatā kā "bremzes" produktīvai cilvēku strādāšanai minēta arī valsts ģimenes politika, kas nav labvēlīga darba un ģimenes dzīves apvienošanai, un izglītības sistēma, kas sagatavo darba tirgum neatbilstošus speciālistus, kā arī darbinieku zemais pašvērtējums. Lielākā daļa strādājošo neuzskata sevi par grūti aizstājamiem darbiniekiem un 37% domā, ka viņiem būtu grūti atrast jaunu darbu. Šī iemesla un zemās algas dēļ teju 80% neiebilst pret virsstundu darbu. Pesimisma devu piešķir arī neticība, ka "šajā valstī ar godīgu darbu var kļūt turīgs". Tā domā lielākā daļa strādājošo.

Jāceļ ražīgums

Visas šīs un vēl citas "bremzes" neveicina vēlmi strādāt intensīvi. Līdz ar to Latvijas darba devēju orientācija ir uz ekstensīvu darbaspēku izmantošanu, kas nozīmē, ka cilvēki strādā daudz, taču iegūtā atdeve ir maza un neļauj uzlabot ne uzņēmumu konkurētspēju, ne pašu darbinieku atalgojumu un dzīves kvalitāti. Latvijas ilgtermiņa demogrāfiskie rādītāji liecina, ka gaidāmās iedzīvotāju novecošanās un zemās dzimstības problēmas nākotnē var būt nopietnākas nekā Eiropā vidēji. Tādēļ pārskata autori brīdina, ka jo īpaši svarīgi ir produktīvi izmantot jau esošo cilvēkkapitālu. Taču pašlaik, pēc pētnieku teiktā, "iespējas efektivizēt darbu ar izglītības, inovācijas pasākumiem netiek izmantotas."

***

Mēs zinām, ko vajag darīt, lai būtu lielāki panākumi, taču neko nedarām:

-72% iedzīvotāju atzīst, ka svarīgi ir izrādīt iniciatīvu, taču tikai 16% izteikuši priekšlikumus, kā uzlabot darba apstākļus

-63% iedzīvotāju uzskata sevis pilnveidošanu un radošu pašizpausmi par svarīgu, bet 83% nav apmeklējuši nekādus apmācību pasākumus

-62% iedzīvotāju atzīst, ka gatavība riskēt nepieciešama, lai gūtu panākumus, taču tikai 29% domā, ka labāk nodarboties ar privāto biznesu nekā būt darba ņēmējam

***

kā mums iet

Veselība

- Mūža ilgums gan vīriešiem, gan sievietēm ir viszemākais no visām ES valstīm (65,9 un 76,8 gadi)

-Tikai 22% veselības aprūpes sistēmu vērtē kā apmierinošu

- Ekonomiski neaktīvajiem veselības pašnovērtējums ir zemāks nekā ekonomiski aktīvajiem

Izglītība

- 27% vidusskolēnu centralizētajos eksāmenos saņem zemu vērtējumu

-19% 18 - 24 gadus veco jauniešu ieguvuši tikai pamatskolas izglītību

-Lai gan valsts atbalsts izglītībai ir būtiski zemāks, nekā daudzās citās ES valstīs, studējošo īpatsvars Latvijā ir lielākais ES

Ģimene

-Laukos vairāk nekā puse no visiem bērniem dzimst sievietēm, kas nav laulībā

-Latvija ir viena no ES valstīm, kurās ir procentuāli vismazāk iedzīvotāju līdz darbspējas vecumam

-Iedzīvotāju novecošanās process turpinās - 2021.gadā 16,2% no visiem iedzīvotājiem būs 0-14 gadu vecumā un 18,6% - vecumā virs 65 gadiem

***

Cilvēks nav centrā

Tālis Tisenkopfs

sociālo zinātņu profesors

Vērtības bieži vien ir deklaratīvas. Tādas, kas reālajā dzīvē netiek ievērotas. Tomēr teikt, ka Latvijā netiek domāts par cilvēku, nevar. Sāk jau iet uz labo pusi - pašvaldības būvē mājas, ceļ sporta halles un domā, kā vēl noturēt cilvēkus. Arvien vairāk modē varētu būt sadarbības mehānismi "pašvaldība plus uzņēmums", "pašvaldības plus organizācijas". Cilvēkus vajag vairāk iekustināt nākt ar priekšlikumiem.

Aivita Putniņa

sociālantropoloģe

Cilvēki ir pārāk izmisuši un neredz, kādā veidā viņi varētu tikt pie labklājības, līdz ar to ir atsvešināti no darba. Ja cilvēki jūtas pasīvi, viņi arī darbojas pasīvi. Ražīgumu var celt tikai tad, ja cilvēki jūtas piederīgi kaut kam. Bet mūsu cilvēki nejūtas piederīgi. Mūsu valstī cilvēks nav centrā. Problēma ir tajā, cik lielā mērā likumdevēji gatavo likumus cilvēkiem un apspriežas ar sabiedrību, nevalstiskajām organizācijām. Cilvēku domas netiek efektīvi integrētas jau likumu tapšanas stadijā.

Nils Muižnieks

LU Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors

Iedzīvotāju mērķi nesakrīt ar viņu vērtībām un to, ko viņi mēģina saviem bērniem iemācīt. Taču jāņem vērā, ka cilvēku vērtības ļoti lēni mainās. Citās Austrumeiropas valstīs arī ir līdzīgi - cilvēkiem ir nedrošības sajūta par to, ka pašreizējais ekonomiskais stāvoklis turpināsies ilgi, viņi mēģina labi dzīvot tagad un nedomāt par iekrāšanu un par to, ka būtu jāiegulda gan ģimenē, gan izglītībā, gan darba vietā, lai nākotnē būtu labāk.

 

Streikot vai nestreikot – tāds ir jautājums

Aisma Orupe, Žurnāls "Nedēļa"  03/06/08    Streiks ir galēja darba ņēmēju cīņas metode. Latvijā šis solis ir maz likts lietā – to lietojuši vien izglītības darbinieki un mediķi. Patlaban par šādas metodes izmantošanu domā autobusu pārvadātāji, ja neradīs "kopsaucēju" ar darba devējiem par algu paaugstināšanu.

Ja ik pa laikam dzirdam (uz dažkārt arī izjūtam uz savas ādas) gan par lidostu, gan dzelzceļa pārvadātāju, gan citu nozares darbinieku streikiem ārzemēs, tad pie mums šī metode nav bieži lietota. Pirmie to izmantoja Latvijas izglītības darbinieki – 1994. gadā streikoja skolotāji, un valdībai tikai ar grūtībām kompromisa ceļā izdevās situāciju noregulēt. 1999. gada 16. novembrī pedagogi atkal organizēja brīdinājuma streiku, kurā piedalījās gandrīz 53 tūkstoši darbinieku no 1550 izglītības iestādēm. Tā kā valdības puse atteicās noslēgt vienošanos par arodbiedrības puses prasību apmierināšanu, 1. decembrī notika izglītības darbinieku streiks. Gan streika, gan citu protesta akciju rezultātā tika panākts pedagoģisko darbinieku darba algas pielikums.

Savukārt 2002. gada 20. jūnijā un 18. jūlijā Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība iesniedza labklājības ministram kolektīva darba strīda prasības. Tās netika apmierinātas, tāpēc tika pieteikts streiks (jūnijā tajā piedalījās 5424 darbinieki, bet jūlijā – 4183). Arī citas nozares ir bijušas tuvu šim solim, piemēram, dzelzceļa sistēmas darbinieki, taču, vienojoties ar darba devēju par prasību izpildi vai kompromisu, tomēr nav streikojušas.

"Ceļš līdz streikam ir garš process, un to nosaka Streika likums," uzsver Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks Egils Baldzēns, norādot, ka gan procedūras sarežģītums, gan citi iemesli (mentalitāte, spēja vienoties u.c.) ir izskaidrojums tam, kāpēc šī metode nav bieži lietota Latvijā. Tomēr tā ir galējā, kas izmantojama tikai tad, ja sarunu ceļā nav izdevies vienoties ar darba devēju par darba ņēmēju izvirzītajām prasībām.

Latvijas izglītības darbinieku arodbiedrības (LIZDA) (tā apvieno 44 986 biedrus – kopā ar pensionāriem un studentiem, bet strādājošie ir 42 683 biedri) priekšsēdētājas vietnieks Jānis Krastiņš piekrīt, ka streiks ir galējā robeža un rīkojams, ja neviena cita metode vairs nelīdz. Tas izmantojams tad, ja LIZDA nevar vienoties ar darba devēju – Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) un valdību. "Streiks ir sava veida bubulis, ko izmanto arodbiedrības visā pasaulē. To var redzēt gan Francijā, gan visās citās valstīs. Pirms rīkot streiku, mēs pieredzi meklējām ārzemēs – un mums palīdzēja zviedru kolēģi (viņu izglītības darbinieki gan to bija darījuši 1980. gadā, līdz ar to daudziem bija grūti atcerēties, kā tas īsti notika), bet noderīgāku informāciju sniedza franču kolēģi," teic Krastiņš.

Visā šajā lietā esot viens "bet". Ja arodbiedrības biedri ir gatavi aktivitātēm solidāri un vienoti, viss būs kārtībā. Taču lielākoties, ko redzam arī politiskā vidē, kad jāizvēlas, par kuru partiju balsot vai pieņemt kādu lēmumu, izrādās, ka katrs domā citādi. "Tad, kad pirms trim gadiem vajadzēja streikot, sākotnēji viss bija cerīgi – priekšlikums nāca no "apakšām" un 50% bija gatavi šim solim. Kad pieņēma lēmumu, tika nosūtīts pieteikums iestādēm, ko nosaka Streika likums, – IZM un Valsts darba inspekcijai.

Taču interesantākais sākās, kad vajadzēja sākt streikot. Izrādījās, daļa jau ir pārdomājusi un vēlas tikai atbalstīt aktivitātes, līdz ar to tikai 60% skolu patiešām iesaistījās procesā," noplāta rokas arodbiedrības vadītājs. Vai lietuviešu kolēģi spēja vairāk mobilizēties? Uz šo jautājumu Krastiņš atbild: presē tas izskatījies saliedētāk, nekā patiesībā bijis. Faktiski jau nebijis tā, ka visi vienoti darbojās. Arī viņiem viss ir atkarīgs no skolas, no vietējās arodbiedrības stingrības.

Kopumā izglītības sistēmā ko noorganizēt ir diezgan pagrūti, uzsver LIZDA pārstāvis: "Pirmkārt, sabiedrība uzskata, ka skolotājs ir tas, kas audzina, un viņam jābūt piemēram pārējiem. Otrkārt, ir svarīgi pareizi izvēlēties streika laiku. Ja mēs tagad streikojam? Nu un tad? – teiks valdība. Nu, dienu, nedēļu, mēnesi. Vienīgais pluss ir tas, ka skolotājs izpilda valsts pasūtījumu – tas ir, noteiktu mācību programmu, tātad: ja to neizņem šobrīd, to var atstrādāt vēlāk (turklāt arī nauda tiks samaksāta). Bet strādniekiem ir citādi – nebūs pasūtījums izpildīts, pasūtītājs atradīs citus pakalpojuma sniedzējus.

Runājot par streikam visatbilstošāko laiku – tas varētu būt eksāmenu laiks. Jā, tādējādi mēs radām lielas problēmas, bet to var valsts atrisināt – IZM var mainīt augstskolu uzņemšanas laikus u.tml. Taču skolotāji tādam solim nav gatavi – viņi jūtas atbildīgi bērnu un sabiedrības priekšā, par spīti tam, ka cīnās par savu taisnību.

Treškārt, lai streikotu, ir jābūt arī sabiedrības atbalstam. Ja pilsētā to vēl var "nodrošināt", tad laukos daudz grūtāk, jo skolotājam uz visu pārējo fona ir stabili ienākumi."

Ja paskatās uz to, ko līdz šim darījusi LIZDA, – tas lielākoties bijis kompromiss, un ne vienmēr veiksmīgs. "Jā, beidzamos gadus mēs kaut kur zaudējam. Savulaik esam gājuši pa priekšu citām nozarēm, bet tagad jāatzīst, ka citu nozaru pārstāvju (piemēram, ārstu, kultūras darbinieku u.c.) vidū esam vissliktāk atalgotie. Kāda izeja? Te būtībā ir cits jautājums – cik mēs bijām spējīgi prognozēt un skatīties? Vajadzēja domāt tīri ekonomiski, kurā situācijā ir visizdevīgāk parādīt savu raksturu. Piemēram, rīkoties aktīvāk pirms vēlēšanām, kad var kaut ko "izsist", jo tad partijām un deputātiem mugurkauls ir lokanāks. Mēs reizēm to neesam izmantojuši.

Ir jau slēgti līgumi ar partijām, ierakstot mūsu prasības vai vismaz virzienu, uz kuru ejam. Bet pēc tam viņi vienkārši pārvelk tam visam krustu pāri, piemēram, izsvītrojot likuma normu, ka pedagogu alga ir piesaistāma divām minimālajām algām. Rupji runājot – uzspļauj virsū! Valdības rīcība visus šos gadus bija virzīta uz to, lai mūs izmestu laukā no piesaistes. Re, Birks apgalvo, ka nevar atteikties no savas darba algas paaugstināšanas, jo tai, lūk, esot piesaiste. Bet nesaka neko, ka vajadzētu viņu no tā "atsaistīt". Tas pats ir Saeimā, kur deputāti ir "piesaistīti" – arī viņi nebilst neko par "atsaistīšanu". Un vēl pērn, kad Kalvītis paziņoja, ka grafiki tiks pildīti par 10%, arī sākās piketi.

Jā, izglītības darbiniekus sadūšot uz streiku nav viegli, un tomēr – viss atkarīgs no tā, cik tālu mūs novedīs. Ja līdz kliņķim, tad aizies gaisā!" ir pārliecināts Krastiņš, piebilstot, ka ne jau LIZDA vadība var izdarīt kādu apvērsumu un "celt masas augšā". Ja arodbiedrību biedri ir gatavi cīnīties par savām tiesībām, tad arī arodbiedrības vadība var ko kardināli mainīt.

Runājot par problēmām, Krastiņš min arī to, ka ar katru gadu arodbiedrības biedru skaits samazinās – ne tikai tāpēc, ka tiek slēgtas daudzas mazās skolas, bet ir arī citas problēmas. Ja vēl 90. gadu vidū organizācija apvienoja 78% pedagogu, tad tagad – 67%. Pamatā pilsētas ir tās, kas "dzen" šos procentus uz leju, iespējams, tāpēc, ka pedagogi var atrast kur piepelnīties, līdz ar to ienākumu apjoms ir lielāks nekā laukos.

Vēl viens iemesls, kāpēc daudzi neiesaistās arodbiedrībā, ir tas, ka gan biedri, gan nebiedri saņem vienu un to pašu. Ja LIZDA izcīna darba algas pielikumu, saņem taču visi. Vēl viens mīnuss – izglītības sistēma ir sadalīta pa citām nozarēm, kuras nepiedalās šajās aktivitātēs. Turklāt – daļa biedru, līdzko darba alga pieaug, sāk spriest: kāpēc maksāt biedru naudu, ja to var citādi izmantot?

"Jāsaka godīgi – pa šiem gadiem esam sakrājuši 300 000 latu lielu streika fondu. Tā nav liela summa, jo uz katru biedru iznāk ap septiņiem latiem. Pērn no šīs summas izmantojām ap 15 000 latu, samaksājot par autobusiem, kas veda skolotājus uz piketu Rīgā," skaidro Krastiņš.

Nesen par streiku pieredzi interesējušies arī Latvijas autobusu vadītāji, kurus pārstāv Latvijas Sabiedrisko pakalpojumu darbinieku arodbiedrība (LAKRS), kurā ir 14,5 tūkstoši biedru (tā ir trešā lielākā arodbiedrība – aiz izglītības darbiniekiem un mediķiem). Igauņu kolēģi viņiem pastāstīja, kā viņu transporta darbinieku arodbiedrība un darba devēji panāca vienošanos septiņas stundas pirms valsts mēroga transporta darbinieku streika sākuma. Arī Latvijas kolēģi gatavojas pārrunām par algas paaugstinājumu, tāpēc šāda pieredze bija ļoti noderīga. To apliecina arī LAKRS priekšsēdētājs Juris Kalniņš, uzsverot, ka "streiks nav pašmērķis. Ja ar mums nerunā un nepilda likumīgās tiesības, tad arī šāda metode ir jāapsver."

Kāpēc arī autobusu vadītāji ir gatavi kardināliem soļiem? "Šogad stājās spēkā likums par sabiedrisko pārvadājumu pakalpojumiem, kur tiek noteikts, ka valsts dotē zaudējumus. Taču dotācijas nebija pietiekamas, līdz ar to nebija iespējams palielināt darbiniekiem algas. Jā, šoferi nopelna, taču – strādājot virsstundas. Ir jānosaka minimālie standarti un vidējās algas likme. Pašlaik ir iesniegti priekšlikumi Latvijas pasažieru pārvadātāju asociācijai, un ceram uz darba devēju atsaucību," skaidro Kalniņš, piebilstot, ka LAKRS tomēr cer uz vienošanos pārrunu ceļā. Runājot par streika fondu – tāds esot arī LAKRS, taču tas neesot īpaši liels, tāpēc streikojot tas nebūtu ievērojams atspaids.

 

Pieaug iedzīvotāju pesimisms par savu finansiālo stāvokli

FINANCENET  03/06/08    63% Latvijas iedzīvotāju gaida, ka tuvākajā nākotnē viņu reālie ienākumi cietīs no inflācijas, jo tie nepieaugs vai pieaugs lēnāk nekā inflācija. Latvijas iedzīvotāji arī samazinājuši paļaušanos uz darba tirgu savu ienākumu palielināšanā un plāno tuvākajā laikā ierobežot ilgtermiņa preču patēriņu. Šādus rezultātus uzrādīja pētījumu kompānijas GfK Baltic janvārī veiktais pētījums par iedzīvotāju gaidāmo reakciju uz inflācijas pieaugumu valstī.

2008. gada janvārī vairs tikai 15% iedzīvotāju, salīdzinot ar 33% 2007. gada aprīlī, tic, ka algas kāps adekvāti inflācijai. Inflācijas gaidas joprojām saglabājas maksimāli augstas, proti, 91% Latvijas iedzīvotāju gaida, ka cenas nākamo sešu mēnešu laikā palielināsies. Vērtējot valsts ekonomisko situāciju, šā gada janvārī 75% Latvijas iedzīvotāji uzskatīja, ka kopumā tā pēdējo sešu mēnešu laikā ir pasliktinājusies. Salīdzinot ar 2007. gada aprīli, kā tādu to vērtēja vien 37%.

Nepilna gada laikā pieaudzis to Latvijas iedzīvotāju īpatsvars, kuru ģimenes finansiālā situācija pēdējo sešu mēnešu laikā ir pasliktinājusies. 2008. gada janvārī tā uzskatīja 42%, savukārt pērn aprīlī - 16% Latvijas iedzīvotāju. Iedzīvotāji vecāki par 45 gadiem, pensionāri un cilvēki, kuru ienākumi uz ģimenes locekli ir zemāki par 150 latiem, vidēji biežāk nekā citu demogrāfisko grupu iedzīvotāji ir atbildējuši, ka viņu ģimenes finansiālā situācija ir pasliktinājusies. 19% iedzīvotāju uzskata, ka viņu ģimenes finansiālā situācija ir uzlabojusies, biežāk tādi iedzīvotāji ir vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem.

Kā norāda GfK Baltic direktore Iluta Skrūzkalne: „Pirms pusgada iedzīvotāju ekonomisko optimismu lielā mērā uzturēja un patēriņu “atbalstīja” paļāvība uz pieaugošu darba tirgus pieprasījumu. Šobrīd iedzīvotāju noskaņojums attiecībā uz darba tirgus attīstību liecina par sagaidāmu patēriņa un līdz ar to arī uzņēmējdarbības aktivitātes kritumu.”

Salīdzinot ar pagājušā gada septembri, uz pusi ir samazinājies to iedzīvotāju skaits, kas gaida, ka palielināsies darba vietu piedāvājums nākamo sešu mēnešu laikā. Tā septembrī 33% un janvāri 17% respondentu domāja, ka darba vietu pieaugums nozarē, kurā viņi strādā, palielināsies. Kopumā šā gada janvārī 41% sabiedrības domāja, ka darba vietu piedāvājums tirgū paliks nemainīgs nākamo sešu mēnešu laikā. Tomēr respondenti vecumā no 25 līdz 34 gadiem (54%), vadītāji (69%), speciālisti (59%), kas strādā garīgu darbu, biežāk nekā citu demogrāfisko grupu pārstāvji tic, ka darba tirgus piedāvājums nemainīsies.

Kopējais noskaņojums atsaucas uz iedzīvotāju patēriņa uzvedību. 35% iedzīvotāju janvārī domāja, ka ir īstais brīdis pirkt tādas ilgtermiņa preces kā elektropreces un mēbeles. Salīdzinājumam pagājušā gada aprīlī tā domāja 50% un septembrī 45% iedzīvotāju. Par tādu ilgtermiņa preču kā mājas un dzīvokļa iegāde 19% iedzīvotāju domā, ka šis ir brīdis, kad var veikt šādus pirkumus. Savukārt pagājušā gada septembrī tā domāja 34% un aprīlī 51% Latvijas iedzīvotāju. Līdzīgs situācijas vērtējums ir, domājot par automašīnu iegādi, proti, janvārī 28% iedzīvotāju uzskatīja, ka ir īstais brīdis mašīnas iegādei, septembrī tādās domās bija 41% un aprīlī 52% iedzīvotāju.

„Valdībai šobrīd jādod iedzīvotājiem un uzņēmējiem cerība, virzot ekonomikas stabilizācijas un pozitīvas ilgtermiņa attīstības idejas sabiedriskajā domā. Uzņēmējiem šis ir koncentrēšanās laiks, kad precīzi jādefinē mērķa auditorijas, jāpārskata sortiments, cenas un vērtīguma solījumi,” - tā Skrūzkalne.

Par iedzīvotāju aptauju: GfK Baltic pētījumu veica no 12. līdz 24. janvārim, visā Latvijā aptaujājot 508 iedzīvotājus. Pētījumā tika izmantota nejaušas stratificētas izlases metode, kas iegūtos rezultātus ļauj attiecināt uz visiem Latvijas iedzīvotājiem ar noteiktu statistisko kļūdu.

 

Sudraba: kukuļņemšanu veicina cilvēku pieaugošā bezkaunība

LETA  03/06/08     Kukuļņemšanu veicina cilvēku pieaugošā bezkaunība, ceturtdienas vakarā TV3 ziņu raidījumā atzina Valsts kontroles vadītāja Inguna Sudraba.

Jautāta par pēdējā laikā pieaugošo kukuļošanas skandālu skaitu, Sudraba norādīja, ka "noteikti likumdošanā nav pirmā vaina. Cilvēki kļūst aizvien bezkaunīgāki".

Bezkaunības pieaugumu Sudraba skaidroja ar to, ka gadiem ilgi cilvēki paļāvušies uz to, ka viņus "kāds piesegs vai izglābs". "Tā ir gadiem veidota sistēma, un cilvēki vairs nejūt bailes. Tāpēc viņus tagad vieglāk noķert."

Sudraba norādīja, ka visās Valsts kontroles veiktajās pārbaudēs Rīgas domē konstatēts, ka lēmumu pieņemšanas process nav caurspīdīgs un nav saprotami lēmumu pieņemšanas kritēriji.

Tāpat valsts kontroliere atzina, ka "cilvēkos vairs nav mēra sajūtas", tādēļ ar algu palielināšanu nez vai varēšot atsvērt tos ienākumus, ko cilvēki iegūst no kukuļņemšanas. "Noteikti kā minimums tie ir 10 000 līdz 20 000 lati," sacīja Sudraba.

Jau ziņots, ka pēdējā laikā Rīgas pašvaldībā notikuši vairāki ar kukuļņemšanu saistīti skandāli. 4.martā aizdomās par kukuļa pieprasīšanu un pieņemšanu tika aizturēts Rīgas domes Labklājības departamenta Juridiskās nodaļas vadītājs Orlando Rozens, bet februāra vidū par aizdomās par kukuļošanu tika aizturēts bijušais Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta direktors Vilnis Štrams un bijušais Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta administrācijas vadītājs Raimonds Janita. Abi patlaban atrodas apcietinājumā.

 

Pārtikas tirdzniecībā: Kur vairāk, tur lētāk

Aleksandrs Vorobjovs,  Diena  03/06/08    Lielāka konkurence pārtikas tirdzniecībā nodrošina vismaz par 10% zemākas cenas.

Par pētītu 48 pārtikas produktu pārtikas grozu Talsos jāmaksā turpat 51 lats, bet Valmierā un Liepājā - par desmitdaļu mazāk, proti, 46 latus. Par to liecina iepriekšējās nedēļas nogalē Dienas veiktais pārtikas produktu cenu salīdzinājums astoņās Latvijas reģionu pilsētās Elvi, IKI, Maxima, Mego, Rimi, Supernetto veikalos. Dienas uzrunātie ekonomikas eksperti šādus secinājumus saista tieši ar konkurences aspektu. Daudzviet konkurenci lielajām ķēdēm pilsētās nodrošina vietējie tirgotāju ķēdes, kā arī plaša lielo ķēžu pārstāvniecība.

Kopumā tikai divās pilsētās - Talsos un Kuldīgā - pārtika ir dārgāka nekā galvaspilsētā. Pārējās sešās Dienas pētījumā iekļautajās pilsētās - Daugavpilī, Jelgavā, Liepājā, Ogrē, Rēzeknē un Valmierā - cenu līmenis ir zemāks nekā Rīgā.

Trūkst konkurences

Talsos, piemēram, nav neviena Maxima tīkla veikala, kas arī, iespējams, ļauj tur pārstāvētajiem tīkliem - Rimi, Elvi un Mego - likt vidēji par 10,4% augstākus cenrāžus nekā Valmierā, kur konstatēts zemākais cenu līmenis starp astoņām pētījumā iekļautām pilsētām. "Rimi monopola Talsos nav, bet konkurences stipri pietrūkst," vērtē ekonomists Uldis Osis. "Ja konkurence ir ierobežota, tad arī cenu līmenis ir augstāks," viņš atgādina.

Otrs dārguma vai lētuma faktors, viņaprāt, ir vidējās algas līmenis. "Pie salīdzinoši zemākas pirktspējas tirgotājs nav ieinteresēts likt lielākas cenas," saka U.Osis.

Tiesa, Centrālās statistikas pārvaldes jaunākie dati attiecībā uz Talsiem rāda paradoksu. Proti, Talsu rajonā 2006.gadā bijušas zemākās algas no pētījumā iekļautajām pilsētām - 187 lati mēnesī pēc nodokļu nomaksas. Ekonomistus šāda situācija, kas pretēja ekonomikas teorijai, pārsteidz un rada vēl pamatotākas šaubas par konkurenci šajā pilsētā, tādēļ viņi iesaka Talsos vēl nepārstāvētiem tīkliem izvērtēt ienākšanu šajā pilsētā.

"Talsi ir Maxima tuvākajos plānos, jo tas ir vienīgais rajona centrs Latvijā, kurā nav mūsu veikalu," saka Maxima preses pārstāvis Ivars Andiņš, piebilstot, ka Ziemeļkurzemē Maxima tīkla ienākšana ir mazliet iekavējusies, jo tur vērojams zems apdzīvotības blīvums un lieli attālumi starp pilsētām, kas sadārdzina piegādi.

Citu tīklu spēks

Tikmēr apdzīvotākās vietās kā Valmiera un Liepāja, kur darbojas spēcīgi reģionālie tīkli kā IKI un top!, novērots pētījumā zemākais cenu līmenis. Lietuviešu tīkls IKI, kas Latvijā ienāca pirms divarpus gadiem, jau pārstāvēts ar 10 lielveikaliem un 24 zemo cenu veikaliem Cento. Četri no tiem atrodas tieši Valmierā. IKI kontrolpaketi nupat iegādājās otrs lielākais pārtikas produktu tirgotājs Eiropā Coopernic, ar ko IKI saista cerības par vēl straujāku izplešanos Latvijā un Lietuvā nekā līdz šim. IKI pārstāve Dagnija Dižbite pauž, ka IKI ambīcijas Latvijā ir lielas - ar labāku sortimentu, preču kvalitāti un apkalpošanu kļūt par trešo lielāko mazumtirgotāju un šogad Latvijā dubultot apgrozījumu.

"Mūsu priekšrocība ir nevis diktēt cenas, bet pārzināt situāciju reģionā - Rimi vai Maxima mašinērija nevar izsekot līdzi tām top! atlaidēm, ar kurām cenšamies pārvilināt pircējus," saka savukārt Edijs Bergmanis, kurš pārstāv mazumtirgotāju apvienībai Iepirkumu grupa piederošs 100 top! un mini top! veikalu tīklu. "Ja top! mēģinātu noturēt mākslīgi augstas cenas, citiem tirgotājiem būtu liela interese ienākt šajā tirgū, taču tas nenotiek."

Valmieras lētuma faktors, iespējams, ir skaidrojums arī tam, kāpēc tur nav pārstāvēts Rimi, bet gan to saimnieku lētākais veikals Supernetto. Rimi pārstāve Zane Eniņa gan šādu sakarību noliedz. "Šobrīd Valmierā ir Supernetto un Talsos Rimi, bet strādājam, lai atvērtu Valmierā Rimi un Talsos Supernetto," sola Z.Eniņa.

Gan iepriekšējais Dienas pētījums par cenu līmeni Rīgā, gan dati par reģioniem rāda, ka visizdevīgāk patlaban pārtikas produktus ir iegādāties veikalu ķēdē Supernetto, tiesa, tajā arī vismazāk pārstāvēti pircēju iecienītie vietējie zīmoli. Otrajā vietā pēc lētuma, atpaliekot vien par 3% no cenu līdera, ir Maxima, trešajā - IKI tīkls.

***

Maxima izpļāpājas, ka lieto divus cenu līmeņus

Lai arī līdz šim lielākais tirgotājs Maxima sacīja, ka to veikalos novērotās cenu atšķirības ir saistītas tikai ar telpu īres izmaksām un citiem tamlīdzīgiem faktoriem, izrādās, tiek lietota arī īpaša konkurences politika.

"Aptuveni 40% produktu Maxima -lieto divus dažādus cenu līmeņus - ja tajā vietā konkurence ir augsta, liekam zemākas cenas, ja ne tik sīva - augstākas," atzīst Maxima pārstāvis Ivars Andiņš.

Agrāk Maxima praktizējis pat četru dažādu cenu līmeņu sistēmu, taču to bija sarežģīti pārvaldīt.

"Ja cenu atšķirības ir lielas, pircēji to vērtē drīzāk negatīvi," otru iemeslu atklāj I.Andiņš, sakot, ka Maxima patlaban izvērtē iespēju pāriet uz vienu cenu līmeni, proti, vienādiem cenrāžiem visā Latvijā.

Kā secināja Diena no saviem pētījumiem, atšķirības Maxima veikalos sasniedz pat sešus procentus jeb uz desmit latu pārtikas grozu - 60 santīmu.

Rimi savukārt uzsver, ka jau patlaban veikalos visā Latvijā pieturas pie vienotām cenām. "Rimi cenu politika paredz vienādu cenu nodrošināšanu vienā formātā, neatkarīgi no veikala atrašanās vietas," uzsver Rimi pārstāve Zane Eniņa.

***

cenu atšķirības piemēri

Produkts viens - cena vienā pilsētā dažāda

citroni, kg

Liepāja, Supernetto: Ls 1,29; Elvi: Ls 1,79

-Lipton tēja Yellow Label, 25 paciņas

Valmiera, Supernetto: Ls 0,52; IKI: Ls 0,79

Liepājas cukurs, 1 kg

Talsi, Rimi: Ls 0,65; Mego: Ls 0,83

Produkts viens - cena pilsētās dažāda

-Balticovo L svara šķiras olas, 10 gab.

Supernetto*: Ls 0,82; Rimi*: Ls 1,06

-Laima tumšā un Lukss šokolāde, 100 g

Supernetto: Ls 0,62; Mego Talsos: 0,76

-Kausētais siers Dzintars, klasiskais, 200 g

Supernetto: Ls 0,69; Elvi Talsos: Ls 0,83

***

Lētā Valmiera

46,04

Tik latu jāmaksā Valmierā par pētīto 48 pārtikas produktu grozu

Dārgie Talsi

50,82

Tik latu jāmaksā Talsos par pētīto 48 pārtikas produktu grozu

Visas pārtikas produktu cenas meklē šeit.

 

Sarucis Latvijas iedzīvotāju optimisms par savām finansiālajām spējām

LETA   03/06/08    63% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka tuvākajā nākotnē viņu reālie ienākumi nepieaugs vai pieaugs lēnāk nekā inflācija, secināts pētījumu kompānijas Gfk Baltic janvārī veiktajā pētījumā par iedzīvotāju gaidāmo reakciju uz inflācijas pieaugumu valstī.

Šā gada janvārī vairs tikai 15% iedzīvotāju, salīdzinot ar 33% 2007.gada aprīlī, tic, ka algas kāps adekvāti inflācijai. Inflācijas gaidas joprojām saglabājas maksimāli augstas, proti, 91% Latvijas iedzīvotāju paredz, ka cenas nākamo sešu mēnešu laikā palielināsies. Salīdzinot ar pērna gada aprīli, dubultojies to cilvēku skaits, kas uzskata, ka ekonomiskā situācija valstī pēdēju sešu mēnešu laikā ir pasliktinājusies - janvārī tā domāja jau 75% aptaujāto. Pieaudzis arī to Latvijas iedzīvotāju īpatsvars, kuru ģimenes finansiālā situācija pēdējo sešu mēnešu laikā ir kļuvusi sliktākā. 2008.gada janvārī tā uzskatīja 42%, savukārt pērn aprīlī - tikai 16% Latvijas iedzīvotāju.

Kā norādījusi Gfk Baltic direktore Iluta Skrūzkalne, pirms pusgada iedzīvotāju ekonomisko optimismu lielā mērā uzturēja un patēriņu atbalstīja paļāvība uz pieaugošu darba tirgus pieprasījumu. Pašlaik iedzīvotāju noskaņojums attiecībā uz darba tirgus attīstību liecina par gaidāmu patēriņa un līdz ar to arī uzņēmējdarbības aktivitātes kritumu.

Kopējais noskaņojums atsaucas arī uz iedzīvotāju patēriņu. 35% iedzīvotāju janvārī uzskatījuši, ka ir īstais brīdis pirkt tādas ilgtermiņa preces kā elektropreces un mēbeles. Salīdzinājumam - pagājušā gada aprīlī tā domāja 50% un septembrī - 45% iedzīvotāju.

Domājot par tādu ilgtermiņa preču kā mājas un dzīvokļa iegāde, 19% iedzīvotāju atzīst, ka šis ir brīdis, kad var veikt šādus pirkumus. Pagājušā gada septembrī tā domāja 34% un aprīlī - 51% aptaujāto. Līdzīgs situācijas vērtējums ir par automašīnu iegādi, proti, janvāri jau tikai 28 % iedzīvotāju uzskatīja, ka ir īstais brīdis iegādāties mašīnu, septembrī tādās domās bija 41% un aprīlī - 52% iedzīvotāju.

 

EM: šogad IKP pieaugums būs 7%

DELFI   03/07/08    Ekonomikas ministrija (EM), līdzīgi kā daudzi valsts un privātajās institūcijās strādājošie eksperti, paredz, ka Latvijas ekonomiskā izaugsme 2008. gadā būs mērenāka un sasniegs 7%.

Ministrija portālam “Delfi” norāda, ka šis pieaugums ir mazāks nekā pēdējos gados ierasts. Arī 2007. gadā tas bijis lielāks, jo IKP pieauga par 10,6%, ziņojumā par Latvijas tautsaimniecības attīstību 2007. gadā raksta EM.

Ministrija arī prognozē, ka vidējā termiņā IKP pieaugums būs 5 - 8% apmērā.

EM norāda, ka 2008. gadā vēl joprojām relatīvi augstā līmenī būs inflācija, jo ir paredzams būtisks administratīvi regulējamo cenu kāpums. Galvenie izaugsmes riski būs saistīti ar augsto inflāciju, straujo algu pieaugumu un ārējā sektora nesabalansētību. Savukārt ārējie riski ir saistāmi ar energoresursu cenām, finanšu tirgu nestabilitāti, kā arī situāciju Latvijas eksporta tirgos.

Galvenie līdzekļi Latvijas makroekonomikas stabilizācijai, pēc ministrija teiktā, ir ekpsorta attīstība un uz zināšanām balstītas ekonomika veidošana.

EM atgādina, ka līdz šim augstos izaugsmes tempus nodrošināja stabilais iekšējais pieprasījums, kā arī privātā patēriņa un investīciju pieaugums. Tomēr jau 2007. gadā bijis vērojams neliels IKP pieauguma samazinājums, kas ievadīja tendenci IKP samazinājumam nākotnē. Salīdzinājumam: gada pēdējā ceturksnī IKP pieauga par 9,6%, kamēr iepriekšējos trīs ceturkšņos tas svārstījās ap 11%.

Līdz ar straujo izaugsmi Latvijā izveidojās augsta inflācija un ievērojams tekošā konta deficīts. Ministrija skaidro, ka inflācijas līmeni nosaka daudzi faktori: eneregoresursu cenu kāpums pasaulē, administratīvi regulējamo cenu izmaiņas un citi faktori.

Jau vēstīts, ka šogad jau aizsākušos pakāpenisku ekonomikas atdzišanu prognozējuši daudzi eksperti, to vidū gan valsts institūciju, gan kredītiestāžu eksperti.

Savukārt trešdien premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) paredzēja, ka IKP pieaugums 2008. gadā būs 6%, kas pēc viņa vārdiem, vēl joprojām ir augsts rādītājs.

 

Mono glābs Latvijas pastu?

Zaiga Dūmiņa,  Diena  03/07/08    Neoficiāli tiek pieļauts, ka pēc projekta pabeigšanas konkursa uzvarētājs pasta filiāļu tīklu iecerējis pārdot tālāk

Kamēr Latvijas pasts (LP) gaida glābiņu, ko banku labvēlības gadījumā sniegs 36 miljonu eiro kredīts un valsts dotācija, kompānija Mono, kam uzticēta otra glābiņa - pasta bankas - veidošana, iepazīstas ar situāciju LP un strādā pie biznesa plāna izveides. Tiesa, pagaidām par shēmu, pēc kuras darbosies pasta banka, ir daudz neatbildētu jautājumu, un projektā iesaistītā uzņēmuma reputācija tos vairojusi.

Frakcijas Jaunais laiks deputāti iesnieguši premjeram Ivaram Godmanim (LPP/LC) aicinājumu skaidrot pasta bankas izveides apstākļus. JL vaicā, vai konkurss, kurā divi no pretendentiem atteikušies no saviem piedāvājumiem, atstājot vietu Mono, nav slēpta LP privatizācija. Tāpat JL vaicā, kāda būs valsts un LP daļa pasta bankā, vai konkursā bija izvirzīta prasība par iepriekšējo pieredzi banku darbībā un nevainojamu reputāciju. Valsts kontroliere (VK) Inguna Sudraba, kuras vadītā iestāde iepriekš atklāja pārkāpumus saistībā ar neizdevīgo LP centrālās ēkas nodošanu apsaimniekošanā, norāda, ka pagaidām VK nav plānojusi pētīt pasta bankas projektu. Sadarbības līgums ar Mono pagaidām vēl nav noslēgts, norāda LP valdes priekšsēdētājs Ivars Krauklis.

Satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP), paužot uzticību Mono un tā izraudzītajiem franču konsultantiem, iepriekš norādījis, ka LP nodaļu tīkls ir gana iekārojams - 722 nodaļas, kas pieder gan pašam pastam, gan tiek nomātas - dod iespēju izveidot banku ar plašāko filiāļu tīklu Latvijā. Tiesa, tas līdz šim nesis četru miljonu latu zaudējumu gadā un viena no konkursa par pasta bankas izveidi pretendentēm - DnB Nord banka iepriekš norādījusi, ka DnB Nord bankas klientu skaits, kas līdz šim izmantojis bankas piedāvātos patēriņa kredītus pasta nodaļās, bijis visai niecīgs. DnB Nord banka toreiz norādīja - lai runātu par ilgtermiņa sadarbību, būtu jāredz iespējamā perspektīva, liecina informācija ziņu aģentūras LETA arhīvā. Jau rakstīts, ka DnB Nord banka no sava piedāvājuma konkursam atteicās un sīkākus komentārus par šo lēmumu nesniedz. Piedāvājumu bija iesniedzis arī Lattelecom, taču tas tika noraidīts uzņēmuma neskaidrās nākotnes dēļ. Uz jautājumu, kādas perspektīvas pasta bankā redz Mono, Diena no uzņēmuma viceprezidenta Borisa Uļmana solīto atbildi divu dienu laikā tā arī nesaņēma.

Viens no minējumiem, kas neoficiāli izskanējis saistībā ar Mono iespējamajām interesēm, ir banku filiāļu tīkla attīstīšana un pēc tam pārdošana, iespējams, pašam LP. Par to vedina domāt Mono kādreizējais līdzīpašnieka statuss Lateko bankā, kas vēlāk tika pārdota un patlaban darbojas kā Norvik banka. Tā ir arī līdz šim gandrīz vienīgā plaši zināmā Mono saistība ar finanšu pakalpojumiem. Jāpiebilst, ka Lateko banka ir bijusi viena no tām Latvijas bankām, kura tika minēta saistībā ar ASV paustajām aizdomām par naudas atmazgāšanu. Kā jau rakstīts, sistēmas uzturēšana, kas nav pasargāta no tās izmantošanas naudas atmazgāšanai, pārmesta arī LP.

Bez DnB Nord bankas LP nodaļas līdz šim izmantojušas arī citi finanšu pakalpojumu sniedzēji, tajā skaitā GE Money. "Līdzīgi risinājumi kā pasta banka pastāv arī citās valstīs pasaulē. Mēs labi novērtējam biznesa iespēju sniegt patērētājiem nepieciešamos pakalpojumus, izmantojot pasta sistēmu," saka GE Money grupas Latvijā vadītājs Dmitrijs Cimbers. Jautāts, kādēļ GE Money nav bijis intereses iesaistīties pasta bankas izveidē, viņš norāda: "Pasta sistēma Latvijā šobrīd ir reformas stadijā. Savukārt GE Money jau vairāk nekā gadu ir veltījis integrācijai Baltic Trust Bank, lai izveidotu pamatu General Electric bankas izveidei Latvijā".

Vairums Dienas aptaujāto banku, tajā skaitā Latvijas krājbanka, Hansabanka un Nordea banka, par LP finanšu situāciju un iespēju izsniegt LP, I.Kraukļa vārdiem runājot, vitāli nepieciešamo 36 miljonu eiro kredītu, izsakās atturīgi vai neizsakās nemaz. Tiesa, mazāk atturīga ir Parex banka. Parex bankas Institucionālo klientu apkalpošanas nodaļas vadītāja Ieva Prikule norāda: "LP jaunā vadība vēl nav prezentējusi savus problēmu risinājumu variantus, tāpēc mums ir grūti izvērtēt iespējamos uzlabojumus pasta saimnieciskajā darbībā. Taču banku interesē ilgtermiņa sadarbība ar stabiliem klientiem, tāpēc noteikti izskatīsim iespēju piedalīties LP izsludinātajā konkursā par ilgtermiņa finansējuma piesaisti. Ņemot vērā, ka minētais konkurss izsludināts, plānojot finansējuma piesaisti uz 10 gadiem, mums nav pamata uzskatīt, ka LP varētu rasties problēmas savu finanšu saistību pildīšanā ilgtermiņā." Atstājot neatbildētu jautājumu, kas notiks, ja neviena no bankām tomēr nepietieksies LP kreditēšanai, kā tas notika, kad konkurss tika izsludināts iepriekšējā vadītāja laikā, I.Krauklis apgalvo, ka patlaban interese par LP kreditēšanu no banku puses esot. Kreditēšanas konkurss noslēgsies aprīļa sākumā.

***

Kas ir Mono un CVA

Kompānijas Mono īpašnieki ir Biomins Kajems, Aleksandrs Plotkins, Mihails Uļmans un Mihails Šuliks. Ar Mono un tās īpašniekiem saistītas vairāku nozaru firmas (alkohola tirdzniecība, transports, sadzīves pakalpojumi u.c.). Piemēram, M.Uļmanam pieder 62% mazumtirdzniecības uzņēmumā Mego, Mono kontrolē arī tekstiluzņēmumu Aurora Baltica. 2000.gadā neilgu laiku Mono nodarbojās arī ar jūras pasažieru pārvadājumiem, nodrošinot prāmja satiksmi starp Rīgu un Stokholmu ar prāmi Mihails Šolohovs, taču šis bizness kompānijai izrādījās neveiksmīgs. Pēc aģentūras LETA datiem, Mono apvieno aptuveni 60 dažādu nozaru firmas. Interesants fakts: 2007.gada sākumā par triju Mono alkohola divīzijā ietilpstošo uzņēmumu 100% īpašnieci kļuva slavenā Krievijas modele Tatjana Koviļina.

90.gadu vidū kompānijas darbība nonāca likumsargu uzmanības lokā saistībā ar Mono viceprezidenta Valērija Mačugina slepkavību. 1996.gadā viņš kopā ar civilsievu modeļu aģentūras īpašnieci Natāliju Meisāni tika nošauts pie savas automašīnas Rīgas centrā.

Savukārt šā gada februāra beigās Mono līdzīpašnieks Mihails Šuliks tika aizturēts par narkotiku glabāšanu. Pēc laikraksta Čas informācijas, dīdžeja Pola van Dika koncertā Arēnā Rīga pie Šulika tika atrasti 0,8 grami kokaīna.

Mono partneris pasta bankas projektā, franču kompānija CVA (Corporate Values Associates), ir starptautisku konsultantu korporācija, kurai, kā liecina publiski pieejamā informācija, ir pieredze pasta banku izveidē vairākās Eiropas, Tuvo Austrumu un citās valstīs.

Avots: LETA, Dienas arhīvs

 

VID atklāj, kā simtiem uzņēmumu ieguvuši «pelēko» naudu

Guntis Bojārs, Ivo Leitāns,  Diena  03/07/08    Shēmu organizējušas aptuveni desmit personas, trīs patlaban aizturētas, shēmā iesaistītās naudas apjoms sasniedzis 6,5 miljonus latu, un tās pakalpojumus izmantojuši vairāk nekā 100 Latvijas uzņēmumu, šādu informāciju piektdien izplatīja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) finanšu policija, kas šonedēļ pielikusi punktu šī noziedzīgā grupējuma darbībai. Uzsākti trīs kriminālprocesi un veiktas kratīšanas 16 dažādās vietās Latvijā. VID min, ka šo pakalpojumu izmantojuši arī divi Latvijā zināmi sportisti un divi mūziķi, kuriem piemērots liecinieku statuss. Personāliju vārdi nosaukti netiek.

Kā var noprast no finanšu policijas sniegtajām ziņām, shēma darbojusies tā - uzņēmumi ieskaitījuši naudu "starpbuferu" uzņēmumu kontos, tad shēmas organizētāji naudu "dzenājuši" gan pa ārvalstu kontiem, gan pa firmām, kas pieder bezpajumtniekiem, līdz tā gala rezultātā tika atdota atpakaļ īpašniekiem, bet jau nekur neuzskaitīta. Tālāk to varēja izmantot gan aplokšņu algu izmaksās, gan citām vajadzībām, piemēram, nekustamo īpašumu pirkšanai, apejot vajadzību uzrādīt patieso darījumu vērtību. Pakalpojuma cena tiek minēta kā pieci līdz desmit procenti no "izgriežamās" naudas summas.

Viens no uzņēmumiem, kas varētu būt iesastīts shēmā, ir juridiskais birojs Pactum, ziņo LNT. Kā noskaidroja Diena, Pactum zīmols pieder SIA Pakts, kura viens no īpašniekiem ir Valdis Apaļka, kas vienlaikus ir arī komercbankas Baltikums valdes loceklis, liecina Uzņēmumu reģistra informācija. Firmas viena no kādreizējām amatpersonām bijis arī tāds Edgars Zuza, kurš savulaik dibinājis un bijis bankas Land prezidents. Arī V.Apaļka savulaik darbojies bankā Land. Iespējams, aizturēto vidū ir tieši kāds no viņiem.

Nelielās kredītiestādes savulaik bija zīmīgas ar lielo nerezidentu klientu skaitu. Bijuši vairāki skandāli ar aizdomām, ka caur Latvijas bankām tiek atmazgāta Krievijas, Ukrainas un citu NVS valstu nauda. Iespējams, šajā gadījumā eksbaņķieri īstenojuši līdzīgu pakalpojumu pašmāju uzņēmējiem.

 

Gada inflācija februārī - 16,7%

LETA  03/10/08   Patēriņa cenas Latvijā februārī, salīdzinot ar pagājušā gada februāri, pieaugušas par 16,7%, šodien paziņoja Centrālās statistikas pārvalde.

Precēm gada laikā cenas augušas par 16,7%, bet pakalpojumiem - par 16,5%.

Patēriņa cenu 12 mēnešu pieauguma temps februārī turpināja palielināties. To galvenokārt ietekmēja straujāks nekā pērn cenu kāpums tabakas izstrādājumiem, pienam, sieram un olām, kā arī siltumenerģijas cenu kāpums pretstatā nemainīgām cenām pērn. Lielākā pazeminošā ietekme uz 12 mēnešu pieauguma tempu bija telekomunikāciju pakalpojumiem, kam cenas kritās straujāk nekā pirms gada.

12 mēnešu vidējais patēriņa cenu līmenis, salīdzinot ar iepriekšējiem 12 mēnešiem, ir palielinājies par 11,6%.

Inflācija februārī, salīdzinot ar janvāri, bija 1,3%. Precēm cenas pieaugušas par 1,5%, bet pakalpojumiem - par 0,9%.

2007.gada februārī, salīdzinot ar 2007.gada janvāri, vidējais patēriņa cenu līmenis palielinājās par 0,5%.

Lielākā ietekme uz patēriņa cenu pārmaiņām februārī bija cenu kāpumam tabakas izstrādājumiem, siltumenerģijai, kā arī citiem ar mājokli saistītiem pakalpojumiem un cenu kritumam telekomunikāciju pakalpojumiem.

Februārī pieauga cenas tabakas izstrādājumiem par 10,2%, tirdzniecībā turpinot nonākt cigaretēm ar jauno akcīzes nodokli, jo janvārī daļēji vēl tika tirgoti iepriekšējie cigarešu krājumi.

Pieauga maksa par siltumenerģiju pieauga par 9,2%. Dārgāki kļuva ar mājokli saistītie pakalpojumi: īres maksa pieauga par 14,2%, ūdens piegāde - par 3,3%, kanalizācija - par 1,8%, atkritumu savākšana - par 1,5%. Citi mājokļa uzturēšanas pakalpojumi sadārdzinājās par 11,7%.

Cenas pieauga pienam un piena produktiem - par 3,4%, olām - par 8,6%, graudaugu izstrādājumiem - par 1,4%, konditorejas izstrādājumiem - par 2,7%, gaļai - par 1,2%, zivīm un zivju izstrādājumiem - par 1,3%, saldumiem - par 5%, augu eļļai un taukiem - par 2,4%, kā arī citiem pārtikas produktiem - par 1,5% un bezalkoholiskajiem dzērieniem - par 1,2%.

Lētāki kļuva augļi - par 0,4%, dārzeņi kļuvuši lētāki par 2,2%, kā arī desas un žāvējumi - 0,7%.

Sadārdzinājās ēdināšanas, personiskās aprūpes un ārstniecības iestāžu pakalpojumi. Cenas pieauga pasažieru transporta pakalpojumiem, kā arī atsevišķiem finanšu un notāru pakalpojumiem. Dārgāka kļuva transportlīdzekļu apkope un remonts, medicīnas preces, ziedi, mājdzīvnieku barība, grāmatas un kancelejas preces.

Savukārt atlaižu un izpārdošanu ietekmē cenas samazinājās apģērbiem. Lētāki kļuva mobilo sakaru pakalpojumi. Cenas kritās auto degvielai - par 1,3%, TV, audio, video un foto iekārtām, skaņas un attēla ieraksta līdzekļiem, tālruņu aparātiem.

Jau ziņots, ka inflācija pērn bija 14,1%, kas ir augstākais inflācijas rādītājs pēdējos desmit gados. 2006.gadā patēriņa cenas palielinājās par 6,8%.

 

Gandrīz 40% Latvijas strādājošo uzskata, ka negodīgumam ir liela nozīme panākumu gūšanā

LETA  03/10/08    39% iedzīvotāju uzskata, ka negodīgumam ir liela nozīme panākumu gūšanā, pētījumā secinājuši izdevuma "Latvija. Pārskats par tautas attīstību. Cilvēkkpaitāls: mans zelts ir mana tauta?" autori.

25% respondentu bija grūti pateikt, vai tam ir nozīme, bet 65% piekrīt apgalvojumam, ka "ar godīgu darbu bagāts nekļūsi".

Šāda uztvere neveicina strādājošo centienus to strādāt intensīvi un ar atdevi, drīzāk tā veicina centienus "radīt priekšstatu" par intensīvu darbu, norāda pārskata autori.

Pētījuma dati ļauj secināt, ka Latvijā pārmaiņu laiki ir degradējuši daudzu strādājošo uztveri - vismazāk - 15% iedzīvotāju - uzskata, ka, lai dzīvē tālu tiktu, svarīgi ir smagi strādāt, turpretī 36% uzskata, ka svarīgi ir "pazīt pareizos cilvēkus".

62% Latvijas strādājošo atzīst, ka darbam viņu dzīve ir ļoti liela nozīme, un 33% atzīst, ka tam ir drīzāk liela nozīme.

Savukārt brīvajam laikam ļoti lielu nozīmi piešķir tikai 29% strādājošo. Latvijas iedzīvotāji strādā daudz, taču bieži vien darbs nav intensīvs. Darba intensitātes indekss, ko raksturo tādi kritēriji kā "strādāšana ātrā tempā" vai "strādāšana saspringtos termiņos", Latvijā ir viszemākais visā Eiropas Savienībā (ES). Otrs zemākais darba intensitātes rādītājs ir Lietuvā.

Pētījumā secināts, ka tikai 39,5% Latvijā strādājošo to dara ļoti ātri un 51% - saspringtos termiņos. Turklāt Igaunijā un Lietuvā, tāpat kā ES vidēji, laikā no 2000.gada līdz 2005.gadam darba intensitāte auga, turpretī Latvijā būtiski nemainījās.

Zemajai darba intensitātei Latvijā var būt dažādi cēloņi, skaidro pārskata autori. Viens no cēloņiem ir lielāka darbinieku autonomija, kurai raksturīga maza vadības kontrole. Par iemeslu autori min arī atalgojumu, kas nemotivē strādāt intensīvi, kā arī nogurums un pārstrādāšanās. Darba tempus kavē arī novecojušos tehnoloģiju radītās darba procesa aizkavēšanās, kā arī maza piesaiste un lojalitāte uzņēmumam.

Pētījuma rezultāti liecina arī, ka trešdaļa respondentu pēdējā gada laikā domājuši par darbavietas maiņu.

 

Eksperti: Latvijas ekonomika ieiet jaunā attīstības fāzē

LETA  03/10/08    Latvijas ekonomika ieiet jaunā attīstības fāzē, norāda aģentūras LETA aptaujātie finanšu eksperti, komentējot pēdējos iekšzemes kopprodukta (IKP) rādītājus.

Kā ziņots, pagājušā gadā Latvijas IKP ir pieaudzis par 10,2%. Aizvadītā gada ceturtajā ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu IKP apjoms palielinājies par 8%.

Kā norādīja "Latvijas krājbankas" galvenā analītiķe Investīciju pārvaldē Olga Ertuganova, pēdējo trīs gadus IKP gada pieaugums katru ceturksni bijis virs 10%. Vienīgi 2007.gada ceturtajā ceturksnī tas bija 8%.

No vienas puses, arī pieaugums par 8% ir straujas attīstības rādītājs. Tomēr tendences Latvijas rūpniecībā, nekustamā īpašuma tirgū un iekšējā patēriņa dinamikā liecina, ka tempu krišana var turpināties.

Iekšējā patēriņa uzplaukums ir pierimies, to veicinājis tempu samazinājums pakalpojumu sektoros. Tomēr, ja šo tendenci var uzskatīt par pozitīvu - ekonomika nevar attīstīties tikai patērējot -, tad vērojamā lejupslīde apstrādes rūpniecībā biedē. "Tas nozīmē, ka būvniecībai un pakalpojumu sektoriem palēninoties, mūsu ekonomikai nav alternatīva dzinējspēka," brīdina eksperte.

Neskatoties uz samazinājumu apstrādes rūpniecībā, diezgan aktīvi palielinās eksporta apjomi. Tomēr prognozējamais tempu samazinājums Eiropas valstīs, tai skaitā arī Latvijas tirdzniecības partneriem Lietuvai un Igaunijai, pasliktina eksporta perspektīvas.

Šogad Latvijas IKP varētu pieaugt par 5%-7%, prognozē "Latvijas krājbanka".

Kaut arī ir maza varbūtība, ka Latviju var piemeklēt pesimistisks attīstības scenārijs, tomēr saspringtā situācija pasaules finanšu tirgos neļauj to pilnībā izslēgt. Ja satricinājumi ASV kredītu un finanšu sektoros turpināsies, tas izraisīs ekonomisko tempu palēninājumu visā pasaulē, arī Eiropā. Turklāt eiro kursa nostiprināšanās samazina Eiropas un Latvijas ražotāju konkurētspēju tā saucamajos "ne-eiro" tirgos.

Ertuganova norāda, ka savienojumā ar augstu inflāciju ekonomiskās aktivitātes samazinājums sāpīgi ietekmēs Latvijas uzņēmējus un iedzīvotājus. "Šķiet, ka Latvijas ekonomika ieiet jaunā attīstības fāzē, kurā jau nebūs nedz ierasti straujās attīstības, nedz lielu ienākumu pieaugumu. Protams, tas nenozīmē ekonomisko procesu apstāšanos, tomēr mums jāpielāgojas lēnākiem attīstības tempiem," brīdina eksperte.

Kā uzsver "Hansabankas" Makroekonomikas un finanšu tirgus analīzes daļas vecākais ekonomists Dainis Stikuts, ceturtā ceturkšņa IKP pieaugums izrādījās zemāks nekā Centrālās statistikas pārvaldes iepriekšējais novērtējums.

Ceturtajā ceturksnī pieauguma tempus būtiski samazināja gan privātais patēriņš, gan investīcijas. Par to liecināja gan mazumtirdzniecības pieauguma straujš kritums, gan zems importa pieprasījums. Savukārt eksports turpināja strauju attīstību, kas faktiski nodrošināja to, ka IKP pieaugums joprojām ir tik straujš.

Ir pamats uzskatīt, ka eksporta pieaugumu nodrošina pakalpojumu tirdzniecība, jo transporta un sakaru nozare turpināja kāpināt tempus, kamēr rūpniecība ir ieslīgusi recesijā, tās izlaide samazinās jau kopš otrā ceturkšņa, norāda eksperts.

Savukārt būvniecība vēl turpināja attīstīties strauji, bet ļoti iespējams, ka šogad situācija mainīsies, jo ieguves rūpniecība, kas pamatā darbojas būvniecības vajadzībām, pēdējā ceturksnī samazināja izlaidi gandrīz par 40%.

"Tā kā 2008.gadā ekonomikā turpinās straujas izmaiņas, visticamāk, mēs samazināsim arī mūsu līdzšinējo prognozi šim gadam, ko publicēsim aprīlī. Taču jāatzīmē, ka preču un pakalpojumu eksports mūs patīkami pārsteidz jau otro ceturksni pēc kārtas un dati par pārvadājumiem šī gada janvārī ļauj cerēt, ka šī tendence turpināsies vismaz pirmajā pusgadā," sacīja Stikuts.

"SEB Latvijas Unibankas" galvenais ekonomists Andris Vilks norāda, ka koriģētie IKP dati par ceturto ceturksni parāda straujāku izaugsmes tempu kritumu jau pērnā gada beigās, nekā tika gaidīts.

Līdz ar to var prognozēt zemāku izaugsmi šogad un ātrāku zemākās izaugsmes punkta sasniegšanu, iespējams, šī gada rudenī.

Līdz ar būtisku patēriņa kritumu Latvijā un ne visai skaidru izpratni par eksporta pieauguma līmeni, kā arī ņemot vērā negatīvās ziņas par pasaules ekonomikas tuvāko ceturkšņu izaugsmi, SEB koriģē šī gada Latvijas IKP izaugsmes prognozi uz 6%-6,4%, salīdzinot ar 7%-7,5% iepriekš. Izaugsmes prognoze 2009.gadam tiek pazemināta uz 5,6%-6%.

Kā sacīja Vilks, 2007.gadā izaugsmi virzīja pakalpojumu nozares un būvniecība, savukārt rūpniecībā jau bija vērojams kritums. Šogad pieauguma temps kritīsies gandrīz uz pusi.

"Liekas, ka visvairāk tas skars iekšzemes tirdzniecību, komercpakalpojumus, finanšu pakalpojumus, arī būvniecību. Labvēlīgāka situācija būs transporta un sakaru nozarē, arī lauksaimniecībā. Visticamāk, ka rūpniecībā ražošanai būtu mazliet jāpalielinās, ja izdosies noturēt eksporta pieaugumu pieklājīgā līmenī. Tieši labvēlīga eksporta attīstība varētu kaut cik kompensēt iekšzemes patēriņa straujo kritumu, taču tam ir jāsniedz atbalsts no valsts puses, kas arī tiek gatavots, ieviešot ekonomikas stabilizācijas programmu," norādīja eksperts.

"DnB Nord bankas" Ekonomisko pētījumu grupas speciāliste Ieva Vēja skaidro, ka galvenās IKP pieaugumu nodrošinājušās nozares ceturtajā ceturksnī bijušas tās pašas, kas gada pirmajos trīs ceturkšņos, - pakalpojumu nozares vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, finanšu starpniecība, operācijas ar nekustamo īpašumu, kā arī būvniecība. Tomēr pieauguma tempi šajās nozarēs ir kļuvuši lēnāki.

Gada pieaugums tirdzniecības nozarē samazinājies no 15,7% pirmajā ceturksnī līdz 6,4% ceturtajā ceturksnī, bet būvniecībā - no 17% pirmajā ceturksnī līdz 12,4% ceturtajā ceturksnī.

Lejupslīdi gada laikā pieredzējusi arī apstrādes rūpniecība, kam pirmajā ceturksnī vēl bija 2,4% pieaugums, bet ceturtajā ceturksnī jau kritums par 3,1%.

Pretēju tendenci gada laikā uzrādījušas lauksaimniecība un transporta nozare, kur attīstības tempi gada otrajā pusē kļuvuši straujāki.

Kopumā ceturtais ceturksnis ir visai skaidri iezīmējis izmaiņu sākumu Latvijas ekonomikā, kad līdzšinējās "velkošās" nozares, vājinoties iekšzemes pieprasījumam, ir sākušas bremzēt, bet vienlaikus straujāka attīstība vērojama lauksaimniecībā un transportā.

Tā kā attīstības tempu samazināšanās uz iekšzemes patēriņu balstītajās nozarēs vēl bijusi neliela un to daļēji kompensējis pieaugums citās nozarēs, kopējais IKP pieauguma temps ceturtajā ceturksnī saglabājies salīdzinoši straujš.

Tomēr šogad situācija var kļūt nepatīkamāka. Janvārī jau ir piedzīvota mazumtirdzniecības apgrozījuma samazināšanās, gada pirmajos mēnešos vērojams arī tālāks aktivitātes kritums nekustamo īpašumu sektorā, būvniecībā un iekšzemes pārvadājumos. Tajā pašā laikā jauns ekonomikas dzinējspēks un jauni līderi starp nozarēm vēl nav saskatāmi. Ļoti vājš mierinājums ir gada sākumā vērojamā apstrādes rūpniecības sarukuma tempu samazināšanās - no 7,3% decembrī līdz 3% janvārī.

Nelielas cerības dod transporta nozare, kur gada pirmajos mēnešos auguši tranzīta apjomi un kravu pārkraušana ostās, kamēr vietējos pārvadājumus var skart pieprasījuma vājināšanās.

Tomēr kopumā situācijā, kad dolāra kursa kritums un kopējā pasaules ekonomiskās attīstības palēnināšanās nav īpaši labvēlīga Latvijas eksportam un reāli strādājoši mehānismi ražošanas un eksporta stimulēšanai vēl nav radīti, neatliek nekas cits kā censties nepieļaut pārāk strauju iekšzemes pieprasījuma krišanos, uzsvēra Vēja.

 

 

 

Zinātnē un kultūrā...

 

 

 

Kino raksti

Rēnija Jundze,  NRA  03/04/08     Iznācis atdzimušā žurnāla Kino Raksti janvāra/februāra numurs. 

Rubrikā Aktuālā diskusija šoreiz Dita Rietuma, Jānis Streičs, Ansis Bērziņš, Juris Poškus, Kristīne Matīsa, Guna Stahovska, Inga Pērkone-Redoviča, Dāvis Sīmanis un Pēteris Bankovskis spriež par to, vai mums vajadzīgs kultūras kanons. Kristīnes Matīsas intervijā ar Latvijas kinovidē pilnīgi neparasto ienācēju no malas Uldi Mākuli uzzināsiet, vai viņu kaitina, ja kāds atļaujas animāciju saukt par multenēm, kā arī to, "ka animācija nav citplanētietis". Vēl uzmanību piesaista raksts ar dīvaino virsrakstu – Viss pārdots?, kurā niansēti pausts viedoklis par to, kas notiks ar vecajām labajām latviešu filmām. Pievērsiet uzmanību Katjas Nikodemusas sarunai ar studentu revolūcijas bardu, šveicieti Žanu Liku Godāru, kurš pat neesot ieradies uz Eiropas kino balvas pasniegšanas ceremoniju, lai gan tajā viņam tika pasniegta balva par mūža ieguldījumu.

Režisora Aigara Graubas darbu cienītājus varētu ieinteresēt Mārtiņa Milberta, Neila Matīsa un Mārtiņa Kalsera sagatavotais foto materiāls ar komentāriem par kinofilmu Rīgas sargi.

Rubrikā Albums, turpinot iesākto revolucionāru tēmu, lasītāji tiek iepazīstināti ar fotogrāfu, operatoru un režisoru Uldi Braunu – cilvēku, kurš radījis apvērsumu dokumentālajā kino. Brīvākam brīdim noderēs arī Toma Treiberga darbs Laipni lūgti Haosā!, kurā autors stāsta par divām pilnmetrāžas filmām – Aleksandra Hāna Jāņu nakts un Emira Kusturicas Apsoli man to, kuras ir kā "attālas māsīcas, kas ieradušās uz ģimenes salidojumu (kinoteātrī) un tur attopas, ka ir visai līdzīgas".

 

Absurda teātris ar pilsonības piešķiršanu

Kristīne Jančevska, Lato Lapsa, Baltic Screen, Žurnāls "Nedēļa"   03/04/08     Pateicoties ierēdņiem, kuri likumu spēj traktēt tikai burtiski, turklāt vērā ņem ne vairāk kā vienu likumu vienlaikus, piecpadsmitgadīgajai Monikai var neizdoties tikt pie Latvijas pilsonības absurda iemesla dēļ – viņas tēvs "diemžēl" ir nevis miris, bet tikai pazudis bez vēsts.

Saņēmusi vēstuli no ministra ar aicinājumu nepilsoņiem nekavēties un pieteikt savus Latvijā dzimušos bērnus pilsonībai, Monikas māte ilgi nevilcinājās. Viņas pārliecība ir, ka meitai ir jābūt Latvijas pilsonei, lai arī pašai vēl nav izdevies nokārtot pilsonības iegūšanas procedūru. Pēc vēstules teksta šķita, ka tas būs viegli un elementāri, taču izrādījās, ka šis process ievilkās vairāku gadu garumā, un ar katru brīdi šķita, ka pilsonības iegūšana jau vispār vairs nav iespējama.

Izrādījās, lielākais šķērslis šajā lietā ir tēvs, precīzāk, tēva neesamība. "Vai bērnam jācieš tēva grēku dēļ? Ierēdņi tikai formāli lasa likumus, un viņus vispār neinteresē jaunu pilsoņu reģistrācija," ir pārliecināta Monikas māte Olga Radovska. Viņa ir gatava vērsties Satversmes tiesā, lai panāktu, ka likums nediskriminē bērnu vecāku bezatbildības dēļ.

Tēvs it kā ir, it kā nav

Problēmas būtība ir šāda: Pilsonības likums skaidri paredz, ka ikviens bērns, kurš dzimis pēc 1991. gada 21. augusta, var iegūt pilsonību, ja pēdējie pieci gadi nodzīvoti Latvijā, – vecākiem vien jāizsaka vēlme bērnu reģistrēt kā pilsoni. Tā kā Monikas tēvs jau vairākus gadus pametis ģimeni un par meitu nav rūpējies, kā arī nav devis par sevi nekādu ziņu, meitenes māte iesniegumu par bērna reģistrāciju pilsonībā iesniedza viena pati. Savukārt Naturalizācijas pārvaldes ierēdņi bija nelokāmi – likums paredz, ka iesniegums jāraksta abiem vecākiem.

Kā zināms, gadījumos, kad vecāki vai viens no tiem par bērnu neinteresējas, viņa tiesības mūsu valstī pārstāv bāriņtiesa. Turp arī devās Monikas māte, Naturalizācijas pārvaldē atgriežoties, jau bruņojusies ar bāriņtiesas atzinumu, ka pilsonības iegūšana ir bērna interesēs, turklāt tēvam, kurš gadiem par meitu nebija licies ne zinis, tika atņemtas aizgādības tiesības.

Taču arī šādi dokumenti Naturalizācijas pārvaldei nebija iemesls ķerties pie pilsonības piešķiršanas, un Monika saņēma kārtējo atteikumu, uzklausot ierēdņu purpināšanu, ka "mums jau ir sava kompetence" un "bāriņtiesa nepārzina Pilsonības likumu".

Kamēr ierēdņi formāli turējušies pie likuma panta, meitene sasniegusi 15 gadu vecumu un kārto pati dokumentus pilsonības iegūšanai. Pēc likuma, viņai vien nepieciešams apliecināt latviešu valodas zināšanas, bet izrādījies, ka Naturalizācijas pārvaldes ierēdņiem joprojām aktuāls ir vecāku jautājums un bez pazudušā tēva iesnieguma – nekur.

Unikāla situācija?

"Latvijai laikam nevajag lojālus pilsoņus, ierēdņiem svarīgāk ir likumā meklēt formālus iemeslus, kā dēļ atteikt pilsonību," spriež Monikas māte. Viņa ir pārliecināta, ka Monikai, kura atbilst visām Pilsonības likumā noteiktajām prasībām, ir daudzkārtēja Latvijas jauniešu čempione badmintonā un kuras tēvam – Baltkrievijas pilsonim – ir atņemtas aizgādības tiesības, nevajadzētu ciest no likumā ietverta formāla nosacījuma, ka abiem vecākiem ir jābūt nepilsoņiem vai bezvalstniekiem. "Kas Latvijas valstij ir svarīgāk – kontrolēt pseidovecāka, kurš nerūpējas par savu bērnu, statusu vai vairot pilsoņu loku, atzīstot par pilsoņiem Latvijai lojālus bērnus nepilsoņus, kas izpildījuši visus būtiskos pilsonības iegūšanas nosacījumus?" taujā Radovska.

Savukārt Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane īsti negrib pieņemt viņas vadītās iestādes virzienā raidītos pārmetumus. Viņa gan atzīst, ka likums tiešām neparedz visas iespējamās situācijas, taču, lai arī ierēdņi vairākkārt iesnieguši priekšlikumus Pilsonības likuma uzlabošanai, kā arī piedalījušies dažādās darba grupās likuma pilnveidošanai, šis tiesību akts nav ticis atvērts pēdējos desmit gadus, un izskatās, ka politiķi baidās tam vispār ķerties klāt.

Aldermane zina, ka Naturalizācijas pārvaldes darbinieki izpildījuši visus likuma nosacījumus un pilsonību meitenei nav piešķīruši: "Ja ierēdņi nebūtu pieturējušies pie likuma panta, kādi tad pārmetumi skanētu mūsu virzienā? Būtu runa par korupciju un vēl nezin ko. Mums ir jāievēro likums, un šajā situācijā nekādas interpretācijas nav iespējamas."

Likums runā tikai par diviem gadījumiem, kad iesniegumu pilsonības piešķiršanai bērnam var iesniegt tikai viens no vecākiem. Tas ir gadījumā, ja otrs ir miris vai arī bērna tēvs dzimšanas apliecībā ierakstīts pēc mātes lūguma. Monika neatbilst nevienai no šīm kategorijām. Ziņu par to, ka tēvs būtu miris, nav, bet, kad viņa nāca pasaulē, tēvs bija zināms un arī pats vēlējās būt viņas tēvs oficiāli visos dokumentos.

"Kāpēc Naturalizācijas pārvalde vadās tikai pēc Pilsonības likuma normām, interpretējot tās gramatiski un neņemot vērā starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos un Bērna tiesību aizsardzības likumā nostiprināto vienlīdzības un bērna tiesību aizsardzības principu, saskaņā ar kuru tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras? Bērns, kas jau ir kļuvis par savu nolaidīgo vecāku bezdarbības upuri, atkārtoti tiek saistīts ar savu vecāku tiesisko statusu, bet paša bērna statuss Naturalizācijas pārvaldi neinteresē. Vai šeit tiek ievērotas bērna tiesības?" pauž savu viedokli Radovskas pārstāvja – juridiskā biroja Nika Serviss – jurists Juris Bricis.

Savukārt Aldermane skaidro, ka lielākais šķērslis pilsonības piešķiršanai ir nevis fakts, ka tēvs nav sasniedzams, bet gan tas, ka viņš ir Baltkrievijas pilsonis. Šādos gadījumos likums vispār neparedz pilsonības piešķiršanu bērnam, taču Monikai ir visas iespējas tikt pie pilsonības naturalizācijas kārtībā. Turklāt viņai kā bērnam par to būtu jāmaksā vien trīs lati, bet ar valodas pārbaudījumu problēmām nevajadzētu būt, ja reiz viņa apmeklē latviešu mācībvalodas skolu. Pat ja meitene beigusi devīto klasi krievu plūsmā, viņai noteikti ir centralizētā latviešu valodas pārbaudījuma rezultāti, kuri ir pilnīgi pietiekami valodas prasmes apliecināšanai pilsonības iegūšanai.

"Meitenei nav problēmu iegūt Latvijas pilsonību. Problēma, šķiet, ir tā, ka tas nav iespējams tādā veidā, kā to iedomājusies viņas māte," secina Aldermane. Bet Monikas māte ir pārliecināta, ka bērnam nevajadzētu iet naturalizācijas ceļu, taču saņemt pilsonību pēc dzimšanas fakta un vecāku izteiktas vēlmes. "Vai tad es esmu vienīgā vientuļā māte?" neizpratnē izsaucas Radovska.

Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš ar sava preses sekretāra Valda Freidenfelda starpniecību pauda uzskatu, ka pat tad, ja vecākiem atņemtas aizgādības tiesības, viņi joprojām paliek vecāki Pilsonības likuma izpratnē. Par to, vai vajadzētu uzlabot likumu, ministrs nebilst ne vārda, vien atzīst, ka līdz šim tādu gadījumu, kad bērna tēvs pazudis un māte viena pati vēlas izteikt vēlmi reģistrēt bērnu Latvijas pilsonībā, neesot bijis.

 

Viedoklis: Vientuļais, drosmīgais, anonīmais latvietis.lv

Kristiāna Lapiņa,  Apollo,  03/06/08     Latvieši ir īpatnējas sugas pārstāvji. Mēģinot raksturot mūs pašus, nāk prātā karikatūra par vientuļo vilku, kurš viens pats nīkst mežā, bet mēģina sev iegalvot, ka ir lepns, neatkarīgs un visādi citādi labs, bet patiesībā ir tā, kā ir, — viņš ir vientuļš.

Latvietis visā visumā arī cenšas sev iegalvot, ka ir sabiedriska būtne, bet beigu beigās izrādās, ka sabiedriskums izpaužas pieaugošā konformismā, un arī biežāk tikai tad, kad jāvēršas pret kādu. Tādi esam mēs paši, un tā audzinām savus bērnus. Protams, tas ir vispārinājums. Tomēr tas daudz ko pasaka par cilvēkiem un viņu attiecību specifiku noteiktā laikā. Būtu interesanti noskaidrot, kāda iemesla dēļ, piemēram, tieši Latvijā izdodas ar tik lielām sekmēm realizēt projektu, kurš nebūt nav tik sekmīgs citās valstīs, kad vai visi iedzīvotāji kļūst par draugiem, draugu draugiem un, kā rādās, reizēm arī ienaidniekiem. Šoreiz liksim mierā izdaudzināto gadījumu ar tipisku mobinga struktūru un skolnieci kā upuri. Kārtējo reizi izrādījās, ka skolas cilvēki un pedagogi vispār ir vāji psiholoģijā. Tas ir vispārzināms fakts, kā arī tas, ka pedagogi paniski baidās no iespējas konsultēties par smagiem gadījumiem ar psihologiem un vienlaikus cenšas neiejaukties vai arī reizēm nepievērš uzmanību būtiskiem simptomiem, kas acīmredzami norāda uz bērna distresa situāciju un pieaugošu trauksmes līmeni.

Pārmaiņas pēc varētu paraudzīties uz iedzīvotāju vairākumu no sociālās psiholoģijas viedokļa. Marķieri, ar kuriem sabiedrība sevi apzīmē, ir atkarīgi no ļoti daudziem nosacījumiem — politiskās, ekonomiskās, kultūras situācijas u. c. Arī interneta portāls ir sociāls marķieris, precīzāk, tā pastāvēšana. Latvieši ir interesanti tajā ziņā, ka ir tendēti izmantot interneta vidi, lai risinātu savstarpējo attiecību problēmas vai lai (lielākoties anonīmi) izteiktos. Citās pasaules valstīs samērā populāra ir sava viedokļa izteikšana publiski, taču tas notiek streiku vai mītiņu, vai varbūt kādu kampaņu vaidā, bet katrā ziņā lielākoties dzīvajā. Latvietim acīmredzami nav piemērotas šādas aktivitātes. Viņam patīk lietot internetu, jo tad ir iespēja vai nu būt anonīmam, vai šķietami nesasniedzamam. Protams, vēl rodas lieliska iespēja konstruēt jaunu «es» ar visām tām iezīmēm, kuru trūkst realitātē. Pēc aktivitātes spriežot, portāls, kurš veicina savstarpējās attiecības caur internetu, ir glābiņš no vientulības, aizņemtības un sazin kā vēl. Protams, ir vienkāršāk apsveikt draugu vai paziņu caur internetu vai nosūtot īsziņu, taču kopumā šāda iespēja veicina sabiedrības atsvešināšanos un palielina distanci starp cilvēkiem, jo reālajās attiecībās viņi vairs nezina, ko iesākt. Var, protams, ignorēt internetu un neiesaistīties, taču to ir grūti izdarīt jau iepriekš pieminētās konformisma tendences dēļ, to var noteikt pastiprināta vajadzība pēc kontroles vai vēlme pieteikt sevi sabiedrībai alternatīvā vaidā, kas citādi nav iespējams.

Ir vērts atcerēties vēl kādu būtisku lietu. Interneta vide ir piemērota dažādiem noziegumiem. Ētiski pāridarījumi internetā, kuri var novest cilvēkus pat līdz pašnāvībai, nav nekas neiespējams, vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēki paši izvēlas šajā vidē uzturēties. Sociālajiem psihologiem jau sen ir zināma statistika, kas apliecina, ka cilvēki lielākoties internetā meklē sabiedrību, nevis zinātniskus rakstus vai palīgmateriālus darbam.

Lai nu kā, izskatās, ka draudzēties gribošais latvietis visā visumā ir vientuļš radījums, kurš aizvieto realitāti ar virtuālu komunikāciju, kas reizēm nenes sev līdzi neko vairāk kā vilšanos un vēl intensīvāku pamestības izjūtu. Diezgan drūma diagnoze vienai tautai, vai ne?

 

'Valters un Rapa' dubulto grāmatas 'Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu' cenu

LETA 03/06/08     Grāmatu tirgotava "Valters un Rapa" L.Lapsas un K.Jančevskas grāmatu "Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu" tirgo par 12,99 latiem, kas ir divkārša šīs grāmatas vairumtirdzniecības cena izdevniecībā "Atēna".

Kā pastāstīja grāmatu namā "Valters un Rapa", vēl ceturtdien no rīta grāmata "Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu" tika tirgota par 10,29 latiem, bet tad vadības pārstāvis devis mutisku rīkojumu grāmatas cenu palielināt līdz 12,99 latiem.

Kā noskaidroja aģentūra LETA, "Jāņa Rozes grāmatnīcā" grāmata "Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu" tiek tirgota par 9,20 latiem, bet Saeimā tā ceturtdien bija nopērkama par 8,90 latiem.

Par grāmatu tirgotavas "Valters un Rapa" īpašnieku pārstāvja mutisko rīkojumu dubultot grāmatas cenu ļoti izbrīnīts ir "Baltic Screen" valdes loceklis Lato Lapsa. Pēc viņa domām, tā tiek mēģināts grāmatu "Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu" padarīt nepieejamu lasītājiem.

Lapsa arī pauda viedokli, ka šī rīcība liecina, ka "daudziem grāmata "Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu" ir netīkama" un ka ietekmīgu cilvēku grupējums, kura 1999.gada sarunu ieraksti plaši citēti grāmatā, "vēl ir stipri dzīvelīgs".

Arī apgāda "Atēna" īpašnieks Pēteris Jankavs pauda viedokli, ka "Valtera un Rapas" noteiktais 100% uzcenojums grāmatai "Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu", visticamāk, "noteikts politisku iemeslu dēļ".

"Valters un Rapa" esot paņēmis realizācijai gandrīz pusotru tūkstoti grāmatas "Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu" eksemplāru. Parasti grāmatu tirgotāji lielāku uzcenojumu par 40% neliekot.

Jankavs informēja, ka L.Lapsas un K.Jančevskas grāmatu "Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu" par daudz pieņemamāku cenu - 7,50 latiem var iegādāties apgādā "Atēna", Rīgā, Blaumaņa 16/18, darbadienās no plkst.9 līdz 17.15.

2006.gada jūnijā grāmatu tirgotava "Valters un Rapa" atteicās tirgot Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas grāmatu "Kas ir Lembergs. Ventspils mēra ceļš uz naudu un varu". Toreiz grāmatas autors Lapsa norādīja, ka viens no "Valters un Rapa" īpašniekiem ir advokāts Zigmunds Spāde, kura darbības arī ir aprakstītas grāmatā par Lembergu.

Spāde, toreiz vaicāts, vai viņam daļēji piederošās grāmatnīcas atteikums tirgot grāmatu saistīts ar to, ka grāmatā minēts arī advokāta vārds, sacīja: "Nezinu. Varbūt." No sīkākiem komentāriem par tirgotavas atteikumu pārdot grāmatu Spāde atturējās.

Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, Ventspils mērs ik gadu no AS "Valters un Rapa" saņem nomas maksu par nekustamo īpašumu. Saskaņā ar Lemberga amatpersonas ienākumu deklarācijās norādītajām ziņām, piemēram, 2006.gadā saņemti 67 830 lati, 2005.gadā - 30 930 lati, 2004.gadā - 47 480 lati, 2003.gadā - 44 342 lati.

 

Grāmatu tirgotāja rīcība ļauj minēt par politiķu iejaukšanos

Ivo Leitāns,  Diena  03/06/08     No rīta grāmata vēl maksāja nedaudz virs 10 latiem, taču pēcpusdienā - jau teju 13. Šāds grāmatas "Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu" cenas straujais kāpums dažās stundās grāmatnīcu tīklā Valters un Rapa izraisīja gan grāmatas izdevēja, gan izplatītāja neizpratni. Uzņēmuma pārstāvji atsakās no komentāriem par to, kādēļ šāds lēmums pieņemts. Taču grāmatas izdevēja SIA Baltic Screen valdes loceklis, žurnālists Lato Lapsa uzskata - tas izdarīts, lai grāmata netiktu pirkta un kā nerentabla pazustu no Valters un Rapa veikalu plauktiem.

L.Lapsa stāsta, ka ceturtdien no rīta saņēmis informāciju, ka grāmatu nama Valters un Rapa darbinieki saņēmuši "steidzamu zvanu no kāda no īpašniekiem vai tā pārstāvja ar kategorisku pavēli" - izdarīt visu, lai Kampējs no plauktiem pazustu, vai vismaz pārcenot to uz tādu cenu, lai to nopirktu pēc iespējas mazāk pircēju un pēc tam beigtu tirgot kā nerentablu. To uzzinājis, žurnālists veica "kontrolpirkumu" no rīta vēl par Ls 10,29, bet pēcpusdienā secināja, ka grāmata patiesi maksā dārgāk - Ls 12,99.

Grāmatas izplatītājs, apgāda Atēna vadītājs Pēteris Jankavs Dienai pastāstīja, ka grāmatas vispārējā vairumtirdzniecības cena ir Ls 6,43. "Tādējādi "politiskais uzcenojums" pārsniedz 100%," secina L.Lapsa. Salīdzinājumam, Jāņa Rozes grāmatnīcā izdevums maksā Ls 9,20.

P.Jankavs uzsver, ja grāmatu Valterā un Rapā nepirks, cietīs arī Atēna, jo naudu saņem pēc iztirgoto eksemplāru skaita. Turklāt Valters un Rapa saņēma gandrīz ceturtdaļu no sešu tūkstošu eksemplāru lielā Kampēja metiena, ko Atēna šobrīd nevar piedāvāt citām grāmatnīcām.

Ne Valters un Rapa galvenā prečzine Mārīte Muceniece, ne Aspazijas bulvāra veikala vadītāja Inita Kānīte nevarēja paskaidrot, kāpēc grāmatas cena mainīta, skaidrojot, ka pilda to, ko nosaka akciju sabiedrība. "Tāda ir mūsu cenu politika - parasti šādām politiskām grāmatām uzliekam lielāku uzcenojumu," vien bilda I.Kānīte.

Savukārt a/s Valters un Rapa valdes locekle Elfrīda Balašova sākotnēji bija lakoniska: "Bez komentāriem!" Vēlāk gan sarunā viņa minēja šādu argumentu tam, ka šis lēmums neesot "politisks": grāmata Mūsu vēsture, starp kuras autoriem ir L.Lapsa, uzņēmuma nedēļas pārdotāko grāmatu topā ieņem trešo vietu. Diena savulaik rakstīja, ka 2006.gadā Valters un Rapa atteicās tirgot L.Lapsas grāmatu "Kas ir Lembergs?"

"Ja esi tik politisks, nevar tirgot grāmatas, tad jāpārdod cīsiņi," Valtera un Rapas rīcību komentē P.Jankavs. Savukārt L.Lapsa pauž gandarījumu, ka acīmredzot "grāmatas galvenais varonis grāmatu ir pamanījis un (…) mēģina saglābt, kas glābjams".

Pēc notikušā L.Lapsam radušies divi secinājumi: tā kā A.Šķēlem nekādas oficiālas līdzdalības grāmatu namā neesot, ātrā uzņēmuma rīcība liecinot, ka "dažādas saites joprojām ir dzīvas un funkcionē". Labā ziņa gan esot, ka dažādu grupējumu ziedu laiki esot cauri, "ja reiz cilvēki mēģina ar grāmatu izrēķināties ar tik smieklīgām un nožēlojamām metodēm", piebilda L.Lapsa.

 

Līdz aprīļa beigām plāno izstrādāt Valsts valodas centra vidēja termiņa darbības stratēģiju

LETA  03/07/08    Valsts valodas centrs (VVC) iecerējis līdz aprīļa beigām izstrādāt vidēja termiņa darbības stratēģiju.

Kā aģentūrai LETA pastāstīja VVC direktors Agris Timuška, dokumenta projekts varētu būt gatavs aprīļa beigās, kad to plānots iesniegt Tieslietu ministrijai izvērtēšanai, saskaņošanai un apstiprināšanai.

LETA jau ziņoja, ka tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK) trešdien pēc sarunas ar VVC direktoru Timušku uzdevis centram nekavējoties izstrādāt darbības stratēģiju, lai nodrošinātu valsts politiku valsts valodas jomā un Valsts valodas likuma normu ievērošanu.

"VVC vēl nepieciešami ievērojami personāla un finanšu resursi, lai mūsu darbu būtu iespējams veikt patiešām efektīvi. Jāpiekrīt, ka pašlaik Valsts valodas likuma ievērošanas kontrole nav pietiekami laba, it īpaši lielpilsētās - Rīgā un Daugavpilī," atzina Timuška.

Arī Bērziņš atzinis, ka 17 inspektori fiziski nespēj izpildīt visus pienākumus, kurus VVC uzliek likums.

Tāpēc ministrs uzdevis speciālistiem stratēģijā ietvert arī informāciju par resursiem, kas nepieciešami efektīvam darbam, kas nenozīmē tikai papildu finansējumu, bet arī pašlaik pieejamo līdzekļu efektīvu un racionālu izmantošanu.

 

Soduma mūža mīlestība

Mārtiņš Zelmenis, speciāli Dienai 03/07/08    Apcere ar recenzijas pazīmēm.

Dzintars Sodums. Viņpuse. Atēna, 2008, 327 lpp.

Dzintara Soduma Viņpuse, "stāstījums ar romāna pazīmēm", ir visnotaļ nemonogāmas mīlas stāsts. Neparasts, tas šokē un inter alia liek citām acīm raudzīties uz laulības institūtu, bet tāpēc vien nekļūst mazāk patiess vai mazāk traģisks. Nepārprotiet, tas nav ideju romāns; ideju vārdā ir sarakstītas biezākas grāmatas, kam satura kopsavilkums ērti ieguļ vienkāršā nepaplašinātā teikumā. Dz.Soduma  romānveida stāstījums ir citāds. Kaut arī vēstījuma pamatdoma ir: "es dzīvoju mīlestībai", nekas nespēj aizstāt Viņpuses lasīšanas baudu, lai nonāktu pie (ne)minētās atziņas.

Mazs brīdinājums. Cilvēkiem, kam asociatīvā domāšana īsti nepadodas, šo grāmatu lasot, var rasties uztveres problēmas, tāpēc tādiem man ir padoms, "nepērciet Sodumu, nelasiet" (jo jums tāpat neizdosies tikt pāri šķietami nesaistītām ikdienas dzīves drumstalām, ar ko dokumentālais romāns ir dāsni piebārstīts). Romānzīmīgā stāstījuma izpratnei nepalīdz izdevēju piesauktā "ikdienas dokumentēšanas unikalitāte"; ikdienu dokumentē N+1 rakstnieks, katrs citādi, bet retais to ir darījis ar tādu atklātību, tik maz žēlojot sevi. Lielākoties darbojas kāds Tebe Kartons, bet uzmanīgam lasītājam drīz atklājas, aprakstīta ir Dz.Soduma paša ikdiena, Tebe ir autors pats. Sodums stājas blaku dubultniekam un darbojas līdzi, pat viņa vietā. (Uzmācas viens no retajiem jautājumiem Viņpuses sakarā — vai dubultnieks bija autoram vajadzīgs, vai viņš nevarēja viscaur darboties ar savu vārdu? Galu galā citas literāras personas ir sauktas vārdos — Tauns, Toma, Kronbergs, Ziedonis, utt.)

Soduma romānpazīmju tekstā lietotā valoda ir katra pūrista murgs (frāze tiem vilkaču medniekiem, kas nopietni tic, ka Latvijā dzīvo tādi zvēri kā pūristi). Ko līdzīgu savlaik darīja cits meistars, Ojārs Vācietis, poētikas mērķiem lietojot padLatvijas sarunvalodu. Sodums, no citas, anglosakšu literāras skolas nākdams, regulāri sastata vairākas valodas — latviešu, zviedru un angļu, dažbrīd arī latīņu un vācu, un rotaļājas visās uzreiz, kā īstam savas skolas pārstāvim klājas. Mudž no anglicismiem, svešuma tautiešu vienkāršrunas, tajā ievazātās padLatvijas žargoniskās sarunvalodas un okazionālismiem; Sodumu lasot, nekaiš šo to zināt no klasiskiem tekstiem un Bībeles. Vai par daudz ir prasīt, lai lasītāji to sintezētu?

Vienotram varbūt par daudz, jo grāmatā plosās valodu murskulis, formas, ko skolas gramatikās velti meklēt. Teksts ir raupjš, neuzsmiņķēts un tiešs. Priecina īsā, precīzā izteiksme, kaut arī precizitātes jēdziens dažam varētu būt jārevidē — "šodien pusdienās sataisīju mērci šrimpiem ar kartupeļiem vai austeru zupa, vai abi"; "lielajā istabā logā pūtējs ir lietojams kā parasts ventilators. Lūdzu, nepērc man dažādus bārginus, miss Finkelštein. Es neesmu sieviete ar salasītu raibu gabalainu takelāžu"; "ēdama zupiņa un ķīselīte. Ceru, tu brauci ar taxi. Bučas, S. / Kunx nāka kāam uz māam". Likumu nevajātas ikdienas valodas poēzija tikai meistara rokā kļūst dzīva un mākslinieciska. (Varbūt atkārtot paralēli ar O.Vācieti?) Cituviet pie rindkopas norāde "tulkojums no zviedru un angļu". Jā, dažu vārdu tulkojums būtu rodams attiecīgas valodas vārdnīcā, un kas par to? Sodums netulko instrukciju, bet raksta autobiogrāfisku romānu. Arī atkārtošanās viņam nav nejaušība, bet paņēmiens, lai atgādinātu un pārgrupētu kontekstu: "vispirms uz to un to raugās šitā, bet tad — tā". Pasaule nekad nav bijusi viennozīmīga, saujā saņemama un avīžrakstos vai mācību grāmatās izskaidrojama, un maz ticams, ka tā reiz kļūs tāda. Dz.Sodums to atgādina. Citiem vārdiem, ir Literatūra un "literatūra"; ja autora alter ego par sevi konstatē — "nē, Tebe nav literārs", tas nozīmē: "Sodumam nav daļas gar lektīru, ciešmetros patērējamu, disposable lasāmvielu", kas būtu viennozīmīga. Lasīt Sodumu ir tas pats, kas klausīties mūziku, un spējas uztvert tiklab vienu, kā otru ir atkarīgas no pieredzes un nervu struktūrām, kas mācās un spēj pārveidoties atkarā no katra jaundzirdēta skaņdarba, arī atkārtoti klausoties ko pazīstamu. Prāts mācās īpatnu mūzikas gramatiku, gluži kā mācoties valodu, un apgūtā "mūzikas/mākslas/literatūras gramatika" ļauj uztvert ("saprast") mūziku/mākslu/ literatūru (D.Levitin. It's Just An Illusion. New Scientist, 23.II 2008). Ja tā nav apgūta, gandrīz jābrīnās, cik grūti dažam sokas uztvert vienkāršus un lakoniskus vēstījumus. Cik grūti ir pusmācītiem būt atvērtiem pret pasauli — un cik grūti pusmācīto pasaulē, kur "normālam cilvēkam nevajag daudz grāmatu", ir atvērtiem cilvēkiem (īstiem māksliniekiem).

Atruna. Būtu naivi iedomāt, ka Soduma rakstītais spēs modināt no snauda tos, kas izvēlas dzīvi bez nopietnas literatūras, pat literatūras vispār. "Zviedri man mācīja nebūt svarīgam." Katrs grāmatas teikums ir nozīmīgs kontekstā, blaku citiem, velti meklēt lineāru hronoloģiju (arī taisnvirzības un skaidri nolasāmas, pazīstamas un pierastas, pamācīgas morāles trūkums vājākam lasītājam var uzlikt spīles uz smadzenēm). Autors ironizē par moderno lasāmvielu — "strautā iekritusi beigta stirna. Laikam mednieka ievainota tā gājusi dzert un turpat palikusi. Šī grāmata neesot romāns. Vajag secīgi stāstīt, un kāds līķis derētu. Lūgtu, stirna avotā."

Patiesībā tas nav vienīgais grāmatas līķis. Autors piemin tautiešus, kas aizsaulē aizgājuši svešumos, nesagaidījuši iespēju atgriezties dzimtenē, un, ja stirnai pieskaita cilvēkus, par kuru aiziešanu autoram sāp sirds, līķu kaudzes Šekspīra lugās sāk šķist pieticīgas, un Soduma rakstītais atklājas kā mājiens, lielvaras apsūdzot genocīdā. Turpat blakus — vai grūti nīst savas zemes verdzinātāju sistēmu, pilnībā iztiekot bez "krievu nīšanas"? Tas ir iespējams, saka grāmata, nevis grāmatas autors, un tā ir tikai viena no mākslinieciskām patiesībām, kas Viņpusē ir pierādīta.

Grāmatas nobeigumā ir daudz politiski nepareizu izteiku, ko labais tonis diktētu paturēt pie sevis; Sodums neprot glaudīt pa spalvai. Viņš deklarē, ka negrib to prast, un pamato, kāpēc. "Ar filozofiju nepietiek, vajag jēgu," un Viņpusē nav neapgāžamu patiesību grāmata, bet jēgas meklējumos ļoti noderīga. Sodums prot no literatūras negaidīt neko tādu, ko tā nevar dot — ne lasot, ne radot, un prot — un uzdrīkstas — celt literāru pieminekli savai sāpīgai mīlestībai.

 

Viedoklis: Nepiedošu vis, Lapsas kungs!

Anna Laura,  NRA  03/08/08    Atbilde uz rakstu Piedodiet, ja varat, «Mūsu vēstures» lasītāji! NRA 01.03.2008.

Nepiedošu, pirmkārt, profesionalitātes trūkumu Jūsu grāmatās (materiāla izkārtojumu Zelta zemē…, citātu kompilāciju Deviņās Āfrikās, neprasmīgos, lasītājam neparocīgos Latvijas miljonāru sarakstus, demagoģiju kopdarbā ar Kristīni Jančevsku Kas ir Lembergs. Mūsu vēstures analīzi esmu iecerējusi rakstīt pēc visu sējumu iznākšanas.

Otrkārt, Lapsas kungs, ar nožēlu jākonstatē, ka Jūs neprotat lasīt, jo sava oponenta – Neatkarīgās galvenās redaktores vietnieka ekonomista (bez pēdiņām un ironijas) Jura Paidera 21.02.2008. rakstā Jūs esat atradis to, kā tur nemaz nav, toties neesat saskatījis tur pausto galveno domu. Lūdzu, izlasiet vēlreiz rūpīgi vārdu pa vārdam Jūsu apstrīdēto tekstu!

Un, treškārt, Jūs diemžēl nemākat polemizēt. Varbūt neesat sapratis Jura Paidera iebildumus par Jūsu grāmatu, iespējams, esat tik ļoti centrējies uz paša personu un nemaz nespējat iedomāties, ka citi, t.sk., Jūsu oponents, varētu rakstīt par plašāku sabiedrību interesējošām lietām.

Kopumā Jūsu radošā sacensība ar Juri Paideru, manuprāt, būtu vērtējama ar 0:3 – Jums par sliktu. Visas zinātnieka, publicista, žurnālista Jura Paidera grāmatas, raksti zinātniskajos žurnālos un citos izdevumos ir nesalīdzināmi saturīgāki, interesantāki, profesionālāki. Ironijai par tiem nudien nav pamata.

 

Diskusija par teātri

Diena  03/07/08

Jūsu spilgtākie iespaidi?

Vai ir pamats runāt par latviešu teātra fenomenu, īpašu nacionālo kolorītu? Kā latviešu teātris ierakstās Eiropas kontekstā?

Marina Davidova (Krievija). Kritiķe, festivāli NET, Zelta maska

1. Sākumā par vispārīgo. Uz Rīgu braucu salīdzinoši bieži, šī nav mana pirmā satikšanās ar latviešu teātri. Līdz šim manā kritiķes apziņā nepastāvēja tāds jēdziens kā "latviešu teātra fenomens" (atšķirībā no lietuviešu teātra). Zināju atsevišķus talantīgus cilvēkus, bet latviešu teātris kā kopums — neko neizteica. Pēdējā laikā es esmu sajutusi šāda jēdziena esamību. Patlaban lietuviešu teātris noteikti nav pārāks. Protams, latviešu teātrī ir viena ļoti spēcīga figūra, kas nosaka kopējos teātra vaibstus — Alvis Hermanis. Neraugoties uz to, ka strādā arī citi interesanti režisori, manuprāt, latviešu teātra laukā viņš ir galvenais režisors. Ne tāpēc, ka būtu iestudējis zināmu skaitu kvalitatīvu izrāžu, bet tāpēc, ka ir radījis savu noteiktu teātra valodu, pavisam jaunu māksliniecisko realitāti. Redzam arī to, ka šī valoda sāk iemiesoties arī citu režisoru rokrakstā. Rīgas Krievu teātrī noskatījos pavisam jauna režisora Timoteja Kuļabina iestudējumu Live journal. Protams, mākslinieciskā līmeņa ziņā tās nav salīdzināmas lietas ar labākajiem Hermaņa darbiem, bet pati pieeja ir līdzīga, kontaktējoties ar "pirmo realitāti" — dzīves faktūru, spējot novērtēt dzīves smaržu un pārvērst to par mākslas faktu. Domāju, ka jūs varat lepoties ar tādu mākslinieku kā Hermanis. Ļoti jānovērtē arī tas, ka JRT ir ansambļa teātris, var just, šīs izrādes dzimušas etīžu tehnikā un aktieri cits citam ir pieslīpējušies. Ticiet man, tas nemaz nav tik bieži sastopams. Krievijā ļoti izplatīts ir "projektu teātra" tipa režisors, kurš ceļo no viena kolektīva pie cita. Teātris — Māja tas tiek uztverts kā kaut kas no iepriekšējās dzīves. Tieši tāpēc Hermanis šķiet brīnišķīgs, ka, būdams moderns, spēdams sajust laika pulsu, šīs vecās paradigmas nosacījumos radījis teātri, kuru pašu par sevi var uzskatīt par fenomenu.

Maskavā jau biju redzējusi Gaļinas Poļiščukas iestudējumu Pūt, vējiņi! Patika, šķita talantīgs darbs. Šajā reizē noskatījos Mēs (pēc Ostrovska Negaiss motīviem — U.A.). Nevar noliegt, ka viņa prot radīt aizraujošu stilu, bet vairāk tomēr šo iestudējumu pieskaitu kurioziem. Sasaiste ar glamūro pasauli, augsto modi lugai Negaiss šķita pievilkta aiz ausīm. Tikpat labi izrādes varēja būt pēc Mizantropa vai Tēvoča Vaņas motīviem. Tā varētu pārtulkot visu klasiku.

2. Protams, izrādē Pūt, vējiņi!, kā jau latviešu klasikas interpretācijā, ir šis nacionālais kolorīts. Bet kopumā es nevarētu teikt, ka latviešu teātri var atšķirt pēc kāda īpaša nacionālā kolorīta. Teikšu godīgi, arī čehu vai poļu teātri neatšķiru pēc nacionālā kolorīta, kaut kopumā es poļu teātri, protams, atšķiršu no vācu vai britu teātra. Ne tāpēc, ka viņi skraidītu pa skatuvi tautas tērpos vai dziedātu tautas dziesmas. Kaut gan… Ironiski šis moments apspēlēts Hermaņa Latviešu mīlestībā, kad finālā ļoti aizkustinoši tiek dziedāta šī neoficiālā latviešu himna. Nenoliedzami ironiski, bet ar lielu maigumu. Nacionālo kolorītu etnogrāfiskā nozīmē es neredzēju, un paldies Dievam, ka ne. Ja tāds būtu, tas liecinātu par ārkārtīgu teātra provinciālismu.

Latviešu teātris patlaban tieši otrādi, absolūti dabiski un patstāvīgi ir kļuvis par interesantu Eiropas teātra telpas daļu. Tam ir sava īpatnība. Kopumā tas šajā apritē ierakstās pat labāk nekā krievu teātris. Nezinu, cik lielā mērā tas, ko teikšu, iepriecinās vai sarūgtinās, bet nebūt ne maza nozīme ir tam, ka Latvija vairāk nekā citas Baltijas valstis agrāk ir bijusi saistīta ar Padomju Savienību. No otras puses, Latvija ir patstāvīga Eiropas valsts. Kultūrā (nezinu par ekonomiku) šīs šūpoles, zināms starpstāvoklis, ir auglīgs un nāk tikai par labu. Līdzīgi kā vācu teātrī pēc abu Vāciju apvienošanās. Kad aizbraucu uz Berlīni, vienmēr sajūsminos par kūsājošo teātra dzīvi.

Kristīna Meisnere, (Polija). Festivāls Dialogs, teātra Wrovlawski Teatr Wspolcesny mākslinieciskā vadītāja

1. Es ļoti daudz gaidīju no Alvja Hermaņa izrādes Klusuma skaņas. Saimona un Garfunkela koncerts Rīgā 1968.gadā, kurš nekad nenotika. Tā bija nevainojama, bet tomēr tajā kaut kas trūka. Kaut kas nopietns. Šī izrāde atšķirībā no Garās dzīves palika vairāk virspusējības, izklaides līmenī. Hermanis ir brīnišķīgs, biju ļoti priecīga, kad viņš saņēma Eiropas teātra balvu "par jauno teātra realitāti". Otra lieta, kas man bija ļoti interesanta — teātra trupa United Intimacy. Viņi vēl meklē savu teātra stilu, valodu, bet es viņiem novēlu panākumus. Latviešu teātrim tā ir reāla alternatīva. Ivonna, Burgundijas princese Dailes teātrī, manuprāt, ir ļoti labi iestudēta izrāde, mani stipri ieinteresēja. Es vēl nekad līdz šim nebiju redzējusi tik interesantu Ivonnas tēla interpretāciju saspēlē ar galmu. Viņa bija lieliska (par Rēzijas Kalniņas Ivonnu — U.A.). Tas bija ļoti interesanti. Tas ir oficiāls, bet tomēr moderns veids teksta interpretācijā. Tas, kas man nepatika, saistīts ar programmu M.Čehova Krievu teātrī. Apzinos, ka viņiem ir īpaša loma un uzdevumi kā vecākajam krievu teātrim aiz Krievijas robežām. Tas ir ļoti emocionāli. Tomēr šī teātra stils ir tik atšķirīgs no kopējā latviešu teātra stila. Tas ir kā muzejs. Es latviešu teātrim sekoju jau sen, kopš laikiem, kad Alvis Hermanis bija pašā savas daiļrades sākumā. Viņa stils labā nozīmē ir ļoti mainījies. Tas, kas nav labi — latviešu teātrī ir pārāk maz jaunu vārdu. Jums ir stipri jaunie kinorežisori — Viesturs Kairišs, redzēju ļoti interesantu viņa filmu Romeo un Džuljeta, un Gatis Šmits. Tomēr jauno vārdu varētu būt vairāk.

2. Pašlaik manā uztverē latviešu teātri pārstāv Alvis Hermanis. Kā spēcīga personība, bez kādas īpašas latviskas izpausmes. Latviešu teātrī novērojama spēcīga interese par iestudējuma vizuālo pusi, scenogrāfiju. Jums patīk dabiski materiāli — uguns, ūdens, koks, akmens. Līdzīgi kā lietuviešu un igauņu teātrī. Rietumeiropas teātrī vairāk tiek izmantota sintētika. Šo dabisko materiālu izmantošanu varēja redzēt arī iestudējumā Pūt vējiņi!, ļoti labi veidota izrāde, bet tomēr Gaļinas Poļiščukas stilas mani neskāra. Paliku kā vērotāja.

Romāns Dolžanskis (Krievija). Kritiķis, festivāli NET, Zelta maska

1. Uz Latviju tu brauc, lai skatītos ne tikai Hermani, bet lai uzzinātu, kas vēl notiek. Taču tik un tā visvairāk patika A.Hermaņa Latviešu mīlestība. Izrādei nebija tulkojuma, bija kopsavilkums, bet tas nebija svarīgi. Šis ir tieši tas gadījums, kad tulkojums nav nepieciešams. Ļoti iespējams, ka izrādē ir kādi lokāli jociņi, bet aktieri ir tik brīnišķīgi un tiek izspēlētas visiem tik pazīstamas un tuvas dzīves situācijas, ka viss bija saprotams tik un tā. Četrarpus stundas neradīja nekādu grūtību. Radās pat sajūta, ka saprotu latviešu valodu. Tā notiek izrādēs, kas ir precīzi "uzliktas". Un otrādi — citreiz ir sajūta, ka nesaproti pats savu dzimto valodu. Man bija ļoti interesanti aizbraukt arī uz Valmieru. Tas pat nav tik daudz saistīts ar izrādēm. Pats fenomens, ka šādā mazā pilsētiņā tik veiksmīgi var funkcionēt teātris — tā ir unikāla sociāla parādība. Tas, ka teātris ir līdzās mežam (vispār atrodas gleznainā vietā), liekas, atstāj iespaidu uz teātra iekšējo dzīvi. Teātra atrašanās dabā, man liekas, piešķir īpašu ritmu gan izrādēm, gan teātra attiecībām ar saviem skatītājiem. Tas ir Baltijas teātra fenomens. Situācija, ka pats slavenākais, kas ir pilsētā, ir teātris — tas ir lieliski. Interesenti bija vērot Valmieras Drāmas teātra publiku un pamanīt, ka teātris pretojas komercializācijai un izklaides spiedienam, kas visai plaši ir skāris Krievijas teātrus. Tādā ziņā šis brauciens uz Valmieru bija ļoti pamācošs, lai arī nesagādāja īpašus mākslinieciskus satricinājumus. Latviešu teātra procesam šis teātris ir ļoti svarīgs. Vēl ieinteresēja Gata Šmita iestudējums Naži vistās. Iestudēts ļoti precīzi un akurāti, turklāt visai radikāli attiecoties pret materiālu. Simpātisks eiropeisks minimālisms, arī darbā ar aktieriem. Viss labā samērā. Savukārt, runājot par Ivonnu, Burgundijas princesi — tieši otrādi. Šajā iestudējumā man viss šķita nesabalsots, lai arī atsevišķas vizuālas ainas bija ļoti interesantas. Manuprāt, iestudējot šo lugu, ir nepieciešama lielāka skaidrība — kas ir šie cilvēki? Kas ir šis galms? Kad tas notiek? Kas viņi ir?

2. Latviešu teātra tradīcijas, protams, pastāv. Pamatā tās veido un nosaka tieši skatītājs. Latviešu teātrī vēl ir dzīvs jēdziens "cieņa pret teātri". Diemžēl tā patlaban zūd Krievijas teātros, kas vairs neciena savu skatītāju. Protams, kas attiecas uz Maskavu — tas ir lielas pilsētas fenomens. Man liekas, ka Latvijā šī cieņa ir saglabāta. Varbūt arī, ka to nosaka nacionālais temperaments, raksturs. Censties saprast un pat gadījumā, ja nepatīk, nosēdēt līdz izrādes beigām. Tā ir ļoti brīnišķīga īpašība, kas pat līdzsvaro mākslinieciskas neveiksmes vai nepilnības. Galvenais ir tas, ka notiek teātra process, ir ko salīdzināt, ir par ko strīdēties, ir kam nepiekrist. Teātris ir dzīvs. Ir daudz jaunu mākslinieku, jaunu režisoru. Un latviešu teātra atrašanās starp krievu un vācu tradīciju, veiksmīgi mākot paņemt no katras labāko, joprojām ir auglīga. Domāju, ka krievu un vācu teātris tomēr ir stiprākie pasaulē.

 

Nanotehnoloģijas un Latvijas zinātne

Aisma Orupe, Žurnāls "Nedēļa"   03/07/08     Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts ir viens no galvenajiem zinātniski pētnieciskajiem institūtiem Latvijā materiālzinātnē un tehnoloģijās.

Pēdējos divos gados institūts sekmīgi strādā pie Latvijas pētnieciskajiem sadarbības projektiem Funkcionālie materiāli un Nanotehnoloģijas. Kopš 2005. gada Cietvielu fizikas institūts (CFI) koordinē Valsts pētījumu programmu Materiālzinātnēs un ir iesaistīts Valsts pētījumu programmā Enerģētikā, darbā izmantojot mūsdienīgās nanotehnoloģijas un to inovatīvās pieejas. Ar CFI līdzdalību tiek izstrādāts pieteikums kompetences centra Baltic Solar izveidošanai. Šobrīd CFI ir iesaistījies arī deviņos starptautiskos Eiropas Komisijas atbalstītos projektos.

CFI ir dibināts 1978. gada 23. februārī uz divu Latvijas Universitātes laboratoriju – Pusvadītāju fizikas un Segnetoelektriķu un pjezoelektriķu fizikas – bāzes. 1988. gadā institūtā strādāja aptuveni 300 cilvēku, bija plaši kontrakti ar bijušo Padomju Savienību (ar Rietumiem sadarbība tolaik bija epizodiska). Pēc Atmodas darbinieku skaits samazinājās uz pusi (jāteic, ka dažiem citiem institūtiem gāja vēl sūrāk). "Kā mēs izdzīvojām? Jāatbild ar vienu vārdu – strādājām. Nevar tikai vaimanāt. Arī šobrīd turpinām darbu. Finansējums ir tik, cik ir (to veido nauda no Valsts budžeta zinātnei, ES projektu līdzekļi un ES Strukturālie fondi), un, ja finansējumu izmanto saprātīgi, var dzīvot un attīstīties," situāciju raksturo CFI direktors Andris Šternbergs.

Kā vienu no mūsdienu zinātnes un tai skaitā CFI pētījumus raksturojošiem atslēgvārdiem Šternbergs nosauc "nanotehnoloģijas": "Tas nav modes vārds, bet realitāte. Mēs esam dzīvojuši dažādos laikmetos, un katrā no tiem bijušas savas tehnoloģijas. Tagad, ja varētu teikt, ir situsi nanotehnoloģiju stunda, uz kurām zinātnieki gājuši jau ievērojamu laika posmu – visu iepriekšējo gadsimtu. Līdz tam nebija iespēju ne redzēt nanodaļiņas, nedz arī bija instrumenti, lai ar tām darbotos."

Galvenokārt institūts strādā Materiālzinātnes programmā, un CFI direktors uzskata, ka te veiksmes stāsts ir laba sadarbība ar partneriem, proti, darbu tematika nepārklājas, bet ir komplementāra, viena otru papildinoša. Otrais svarīgais uzdevums, pie kā CFI strādā, ir videi draudzīgi materiāli enerģētikai, kā, piemēram, kurināmās šūnas, izmantojot ūdeņradi un jaunas paaudzes saules baterijas (to parasti dēvē par atjaunojamo vai alternatīvo enerģētiku). Izmantojot saules gaismu, ūdeņradi (H2) var atdalīt no ūdens un uzkrāt, bet pēc tam izmantot enerģijas ražošanai sadzīves vajadzībām. (Attiecībā uz H2 ir daudz problēmu – kā saglabāt šo gaistošo un "agresīvo" ķīmisko elementu? Lai to noturētu, tas ir kaut kur jāiesprosto, piemēram, tajos pašos "nanocaurumos" kādos metāla savienojumos vai porainos stiklos.) "Pie mums gan nav ļoti daudz saulainu dienu, taču vidēji – 90 dienu gadā sanāk. Arī tas ir pietiekami, lai saules spēku akumulētu, uzkrātu un izmantotu. Vasarā, kad saule spoži spīd istabā, mēs ieslēdzam kondicionētāju, lai telpu atdzesētu, – un atkal patērējam "lieku" enerģiju. Taču mēs varam spožā spīdekļa spēku savākt un iedarbināt, kad mums to vajag – kaut vai, lai izmantotu tā paša kondicionētāja darbināšanai," skaidro Šternbergs, piebilstot, ka mums ir vitāli svarīgi iemācīties enerģiju ne tikai alternatīvi iegūt, bet arī taupīt, to efektīvi izmantojot.

Savukārt diskusijā par elektroenerģijas ražotnēm viņš esot atomelektrostaciju piekritēju pusē. "Mūsdienu trešās paaudzes atomspēkstacijas, tāpat kā kvalitatīvas automašīnas, ir lietošanai drošas. Tomēr jāpiemin trīs apgrūtinājumi: dārgā kodoldegviela (urāns), kas ne visur uz Zemes ir pieejama, kodolatkritumi un to noglabāšana, un tas, ka atomelektrostacija kādā ekstremālā situācijā var kļūt par bīstamu teroristu uzbrukuma mērķi. Protams, Latvijai vienai šādu projektu īstenot būtu grūti, un diemžēl arī "apvienotais" – Lietuvas, Latvijas un Polijas – atomspēkstacijas variants nevirzās uz priekšu, un nav zināms, kas ar to būs," teic CFI direktors. Tāpat arī laika posms no 2009. gada, kad paredzēts slēgt veco Ignalinu, līdz 2016. gadam, kad varētu iedarbināt jauno, ir kritiski liels.

Šternbergs skaidro, ka saules enerģija, akumulēta ar spoguļu sistēmām, vai arī elektrība, saražota saules baterijās, nekad nesastādīs enerģētikas "vairumtirdzniecības – lieljaudas" daļu, bet saimniecībā to varētu izmantot ļoti lietderīgi – sasildot ūdeni, māju, darbinot sadzīves tehniku. Viņš esot visai skeptisks pret bioenerģētiku – tā, viņaprāt, nav mūsu ceļš (varbūt tas der Dienvidamerikā, kur ir bezgalīgi lauksaimniecisko kultūru lauki). Būtu jau labi – apvienot sauli un vēju (kad nav saules, izmantojam vēju) un izveidot vienu kompleksu, kas ražotu enerģiju, taču šobrīd šāds variants vēl nav iestrādāts, tāpat kā tālāk nav attīstīta ideja par vēja ģeneratoriem ar horizontāliem spārniem (Latvijas izgudrotāju priekšlikums).

Runājot par enerģētiku, profesors min arī LU Fizikas institūta, CFI un LU Ķīmiskās fizikas institūta kopdarbu pasaules lielākajā zinātniski pētnieciskajā projektā – starptautiskā termiskās kodolsintēzes eksperimentālā reaktora ITER izstrādē. Tas tiek būvēts Kadarašā (Francija), netālu no Marseļas, un ir uzskatāms par drošu un videi nekaitīgu nākotnes enerģijas avota attīstības aizsākumu. Šā reaktora uzdevums būs nodrošināt pasauli ar lieljaudas enerģiju, kad faktiski būs beigušies dabīgie kurināmā resursi. Termiskās kodolsintēzes reaktora zinātnieki mēģina atveidot tos pašus, kas notiek uz Saules.

Attiecībā uz jaunajiem materiāliem – institūta "auklējumiem", CFI direktors uzsver, ka ar katru no tiem saistās sistemātisks pētnieciskais darbs. Turklāt – ko jaunu atklāt un patentēt ir patiešām izaicinājums. Ir jau pasen kā izgudroti supravadītāji, fullerēni, nanoelektronikā izmanto fullerēnu un citu materiālu nanocaurulītes utt. Šie revolucionārie atklājumi, kā arī saņemtās Nobela prēmijas parasti lokalizējas zinātnes lielvalstīs (ASV, Japānā, Šveicē, Vācijā un citur), kurās koncentrēts spēcīgs pētnieku potenciāls, kā arī pēdējie augstvērtīgāko pētniecisko un tehnoloģisko iekārtu modeļi. Ir jau arī mums atklājumi – profesoram Ivaram Kalviņam no Latvijas Organiskās sintēzes institūta ir patentēti 54 medikamenti, bet tikai divi no tiem pieder institūtam. Turklāt jāņem vērā, ka patentēšana maksā (un tā ir liela summa – vairāki desmiti tūkstošu latu, un tad vēl katru gadu patents ir jāuztur). Patentēt vienkārši tāpēc, ka tobrīd tas ir kas labāks... Bet – ja nu paši pēc laika izgudro vēl ko labāku? Būtisks ir izmantojuma līmenis.

Ja runājam par institūta darba rezultātu bilanci, protams, jāmin Latvijas zinātnieku publikācijas – tā savā ziņā ir atskaite par padarīto. "Jo vairāk kvalitatīvu publikāciju, jo labāk, tāpat būtiski ir, cik bieži konkrētais materiāls tiek citēts – tas nav gluži kā patents, bet kas līdzīgs tam, sava veida "zini kā" par konkrēto izpētes objektu. Piemēram, tas var būt pētījums par defektu izcelsmi un dabu kāda materiāla, kur mūsu sapratne parādītu mērķtiecīgu problēmas risinājumu materiāla īpašību uzlabošanai.

CFI viens no elites zinātniekiem – profesors Linards Skuja – pēta defektus gaismas vados. (Tos paredzēts izmantot vairāk gaismas ultravioletajā daļā, un šajā apgabalā jebkurš defekts traucē vairāk nekā "parastajā" vidē. Tāpēc ir būtiski izprast tā dabu, kā arī atrast veidu, kā to novērst). Tas nozīmē darbu laboratorijās, bet ne tikai.

Arī ražotāji vēršas pie zinātniekiem, kuru izgudrojumus var tālāk izmantot. Piemēram, strādājot pie pārklājumiem stiklam (Holandes) siltumnīcām, kas ļauj ieekonomēt enerģiju līdz 8%. Mums ir pētījumi šajā jomā. Arī attiecībā uz saules baterijām var izmantot institūta potenciālu. Tāpat Latvijā noteikti vajadzētu turpināt gaismas ķermeņu ražošanu – konkrēti, apgūt jaunās paaudzes izstrādājumu – gaismas diodes. (Daudzviet pasaulē parastās kvēlspuldzes jau ir aizliegtas, kā Īrijā, Austrālijā). Protams, ražošanas tehnoloģijas būtu jāpērk, lai gan mūsu institūtā gatavotās diodes arī spīd, taču tās nav patentētas un tehnoloģija vēl jāatstrādā un jāoptimizē. Tāpēc ražošanā nevar palaist. Jāteic, arī diožu parametri nav vēl vajadzīgajā līmenī un līdz to pilnīgumam tāls ceļš ejams," saka Šternbergs.

Nozīmīgāko sasniegumu "tops"

Institūta zinātniskie rezultāti ik gadus tiek atzīmēti Latvijas zinātnes nozīmīgāko sasniegumu desmitniekā, piemēram, pērn izpētītas stroncija titanāta virsmu īpašības, kas dod iespēju būtiski uzlabot informācijas apstrādes ierīču darbību. 2006. gadā izveidoti jauna tipa efektīvi luminiscentie detektoru materiāli, kurus izmanto skābekļa daudzuma noteikšanai, un izstrādāta jauna, ietilpīgāka optiskās atmiņas ierīce, kas sastāv no vairāku volframātu plānām kartiņām. 2005. gads ir zīmīgs ar hologrāfisko ieraksta metodi, kas dod iespēju ierakstīt hologrāfiskos režģus ar ļoti mazu periodu. 2004. gadā fiksēts jauns lāzerstarojuma radīto defektu veidošanās mehānisms stiklveida silīcija dioksīdā, bet 2003. gadā – jauna difraktīvo režģu izgatavošanas metode, kas ļauj iegūt jauna tipa nanomateriālus.

Tāpat kā labs atskaites punkts ir ārvalstu kolēģu atzinība CFI darbam – piemēram, plaši apmeklētajā ikgadējā institūta rīkotajā Baltijas jūras reģiona starptautiskajā konferencē Funkcionālie materiāli un nanotehnoloģijas.

***

Saules baterijas

Līga Grīnberga, fizikas doktore: "Saulainu dienu Latvijā ir maz, tāpēc nepietiks uz jumta uzlikt saules paneli vai vēja ģeneratoru. Mums vajadzīga sistēma, kas tad, kad saules enerģija konkrētajā brīdī nav vajadzīga, spēj to sakrāt un izmantot, kad vajag. (CFI citā laboratorijā tiek pētīti arī organiskie materiāli – polimēru saules bateriju izveidošanai, kurām lietderības koeficientu vēl vajag krietni uzlabot). Lūk, saule uzsilda baterijas, tās savukārt uzsilda ūdeni, un no tā tiek atdalīts ūdeņradis, kas tiek uzglabāts. Kad mums nepieciešams izmantot enerģiju, tad "pieslēdzamies" šiem krājumiem. Nevarētu gan teikt, ka šādai sistēmai ir daudz lielāks lietderības koeficients nekā tad, kad saules enerģija tiek izmantota pa tiešo. Jo sadalīšanas un uzkrāšanas process ir pietiekami dārgs. Tāpēc mājsaimniecībā pirmajos divos gados šāda sistēma, protams, neatmaksāsies, bet ar laiku gan. Līdzīgi darbojas ūdeņraža mašīna. Šajā gadījumā gan tiek savāktas abas "sadalītās" gāzes – gan ūdeņradis, gan skābeklis. Ūdeņradi var izmantot "caur kurināmā šūnu", bet var arī pa tiešo, bet tas nebūs tik labi un droši."

Diodes

Andris Šternbergs: "Šajā visai komplicētajā iekārtā tiek gatavotas pusvadītāju struktūras. Lai iegūtu spīdošu gaismas diodi, tiek uzaudzēti dažādi materiālu slāņi un izveidota tehnoloģiskā struktūra. Faktiski tā ir augstākā ķīmija. Viena tāda plāksnīte ir vesela bagātība.

 

Grāmatas

Arno Jundze,  03/08/08

Paulu Koelju. Portobello ragana. Tulkojis Edvīns Raups. Jāņa Rozes apgāds, 2008. Iepriekšējais latviski tulkotais Paulu Koelju darbs kļuva par pērn pirktāko Latvijā.

Vai Portobello ragana turpinās koeljumāniju un vai romānam izdosies izkonkurēt no grāmatu topu virsotnēm viņa augstību Hariju Poteru un Nāves dāvestus?

Viktors Igo. Cilvēks, kas smejas. Tulkojusi Milda Grīnfelde. Jāņa Rozes apgāds, 2008

Vēl viena klasiska un skaisti izdota vērtība populārajā Zelta klasikas sērijā. Lieliska iespēja atsvaidzināt atmiņā traģisko stāstu par lordu Klenčārliju, kurš bērnībā tika nolaupīts, sakropļots un pārvērsts par cilvēku, kas smejas – Gvinplēnu.

Pēteris Strubergs. Sapņu zeme Austrālija. Jumava, 2008

Neatkarīgās lasītājiem sadarbībā ar apgādu Jumava jau bija iespēja iepazīt lielisko ar labu humoru apveltītā Pētera Struberga darba fragmentu. Daudzi toreiz vaicāja, kad būs grāmata? Te nu tā ir – patiesi aizraujošs ceļojuma stāsts uz Austrāliju.

 

Dažu stundu laikā izpērk lielu daļu biļešu uz populārākajiem Dziesmu svētku koncertiem

LETA   03/10/08    Šorīt dažu stundu laikā izpirktas biļetes uz populārākajiem Dziesmu un deju svētku koncertiem.

Piemēram, uz Dziesmu un deju svētku noslēguma koncertu vairs nav nopērkamas dārgās biļetes, kuras šorīt visas nopirktas ar interneta starpniecību, un tirdzniecības vietās uz noslēguma koncertu ir atlikušas tikai tās biļetes, kuras maksāja piecus un trīs latus.

Salīdzinoši vairāk biļešu ir palicis uz deju koncertiem un iestudējumu "Lāčplēsis".

Biļetes tik ātri izpirktas arī tādēļ, ka ļoti daudzi iegādājās lielāku skaitu biļešu - ne tikai sev, bet arī radiem, draugiem un kolēģiem.

Kā ziņots, vairākās tirdzniecības vietās Rīgā, kur tiek piedāvātas biļetes uz Dziesmu un deju svētku koncertiem, šorīt bija izveidojusies gara pircēju rinda, novēroja aģentūra LETA.

Piemēram, "Galerijā Centrs" rindā stāvēja vairāk nekā 100 cilvēki. Kā novēroja aģentūra LETA, rindā stāvēja dažāda gadagājuma cilvēki, bet pārsvarā vecākās paaudzes ļaudis.

Jau ziņots, ka biļetes uz Dziesmu un deju svētku koncertiem un citiem pasākumiem maksā no trim līdz 25 latiem, ģenerālmēģinājumus varēs skatīties par vienu latu.

Daļa no vairāk nekā 30 Dziesmu un deju svētku norisēm ir bez maksas.

Lai ikviens interesents varētu izjust Dziesmu un deju svētku noskaņu, ir gādāts par tiešraidēm.

 

 

Citādā ziņā...

 

 

Lāča mīkla izčākstējusi

Laura Dzērve,  Diena  03/04/08    Noskaidrot, vai Roņu salas lācis patiešām redzēts Dundagā, diemžēl neizdosies. Igauņiem mēsli sakaltuši.

Gandrīz divus gadus veco intrigu – vai brūnais lācis, kuru igauņi dēvēja par "lāci ar augstāko izglītību", patiešām no Latvijas uz ledus gabala aizpeldēja uz Roņu salu un pēcāk peldus atgriezās mūsu zemē Dundagas pusē – visdrīzāk neizdosies atklāt nekad. Vienīgā "atslēga" pētniekiem bija abu (vai viena un tā paša) – Roņu salas ķepaiņa un Kurzemē nonākušā lāča - DNS analīžu salīdzināšana, taču tā pavisam tiešā nozīmē izčākstējusi. Igauņu pētnieki konstatējuši – Roņu salā lāča atstāto ekskrementu kaudzīte izrādījās pārāk izžuvusi, lai varētu no tās iegūt DNS.

Valsts meža dienestā medību daļas vadītāja vietnieks, zoologs Jānis Ozoliņš pagājušajā nedēļā uz laboratoriju Igaunijā nosūtīja Dundagas pusē aizpērn atrastos ekskrementus. Tā kā tie tika uzieti diezgan svaigi, ir cerība, ka izdosies vismaz noskaidrot Kurzemē novērotā lāča izcelsmi — vai tas pieder tā sauktajai Igaunijas populācijai vai arī Krievijas vai Baltkrievijas lāču populācijai. Igauņiem ir plaša lāču DNS datu bāze. "Ceram, ka analīzes iegūt izdosies, jo visu šo laiku ekskrementi tika glabāti saldētavā — 20 grādos. Nosūtījām divus maisiņus ar mēsliem, pēdējais bija puskilogramu smags," teic J.Ozoliņš.

Stāsts par Roņu salas lāci sākās 2006.gada pavasarī — 11.aprīlī Diena no igauņu lāču pētniekiem uzzināja, ka Roņu salas virzienā jūrā pa ledus gabalu pārvietojas kāds brūnais lācis, taču miglas dēļ lāci neizdevās atrast. Drīz vien nelielajā Igaunijai piederošajā Roņu salā, kur līdz tam lielākie dzīvnieki bija stirnas un lapsas, vietējie ievēroja liedagā lāča pēdas un ekskrementus. Igaunijas vides ministrs paziņoja, ka lācis jāaizgādā prom no salas "dzīvs vai miris". Ieradās lāča ķērāji, lai lāci iemidzinātu.

Ķepu lielums līdzīgs

Taču lācis izrādījās viltīgāks — to neizdevās ne pievilināt ar vecām zivīm, ne arī notvert, medībās izmantojot īpaši apmācītus dzinējsuņus no Somijas. Līdzko lācis sadzirdēja suņus, tā jauca pēdas, metoties jūrā. Ķērāji lācim lika mieru, un septembrī atklājās, ka lācis pazudis. Septembra nogalē Kurzemē — Dundagas pusē tika manīts lācis mielojamies savvaļas dzīvnieku piebarošanas sētā auzu laukā. Pēcāk lāci vietējie redzēja turpat Dundagā kaujamies ar suni. Tā kā iepriekš, Kurzemē lāči nebija novēroti, radās aizdomas, ka tas varētu būt Roņu salas lācis, kas Kurzemi sasniedzis peldus.

Lai arī abiem ķepaiņiem — Roņu salas lācim un Dundagas lācim, pētnieki konstatēja vienu līdzību — priekšķepas platums bija līdzīgs (13,5-14 cm), pilnīgi skaidri, vai tas ir viens un tas pats lācis, varēja noteikt tikai DNS analīzes. Tās bija iecerēts iegūt no ekskrementiem, kas ir labs izziņas materiāls, jo satur nelielu daudzumu taisnās zarnas šūnu.

Guļ labi

Lai arī to vairs noskaidrot neizdosies, igauņu zinātnieki centīsies izpētīt Dundagā konstatētā lāča izcelsmi. "Ja lācis piederēs tā sauktajai Igaunijas lāču vai Ziemeļlatvijas lāču populācijai, tad vēl varētu saglabāties neliela intriga, ka tas varbūt ir tas pats lācis, kas bija Roņu salā. Jo maz ticams, ka lācis būtu devies uz Kurzemi pāri visai Latvijas teritorijai," teic J.Ozoliņš. Pēc J.Ozoliņa stāstītā, Dundagas apkaimē lācis novērots arī vēl pērnā gada rudenī — Ances purvos lāča pēdas redzēja dzērveņotāji. "Ja vēl nav pamodināts, lācis droši vien joprojām guļ. Arī igauņu speciālisti stāsta, ka Igaunijā lāči šoziem neguļ sliktāk kā citas ziemas," saka J.Ozoliņš. Pēc pērnā gada uzskaites, Latvijā ir aptuveni 14 lāču, visvairāk ziņu par redzētiem lāčiem vai to atstātām liecībām nāk no Alūksnes un Balvu rajona. Igaunijā savukārt ir 500 – 600 lāču.

 

 

L a i k s

pat kā iepriekš, ir mainīgs –

ir saulainas dienas un arī apmākušās.

Pirmdien lietus mijās ar slapju sniegu, bet

vakar lielas sniegpārslas griezās skaistā vir-

puļdejā – tik skaists „cīruļputenis” sen nebija

redzēts! Tās bija skaistas atvadas no ziemas...

Šodien debesis ir koši zilas ar dažiem aiz-

domīgi pelēkiem mākoņiem, taču visu

dienu spīd saulīte un laiks ir ļoti
pavasarīgs...

 

Anda Jansone, trešdien, 5. martā