Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

Riekstiņš neredz iemeslu, kāpēc Latvija nevarētu parakstīt saprašanās memorandu par bezvīzu režīma ieviešanu ar ASV

LETA  03/12/08    Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) neredz iemeslu, kāpēc Latvija nevarētu divpusēji runāt ar ASV par bezvīzu režīma ieviešanu, kā arī parakstīt saprašanās memorandu.

Riekstiņš uzsvēra, ka Latvija, parakstot memorandu, nav pārkāpusi savas saistības ar citām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm. Politiķis norādīja, ka Latvija atbalsta ES centienus šī jautājuma risināšanā, tomēr vienlaicīgi arī saprot ASV vēlmi par bezvīzu režīmu veikt divpusējas sarunas.

"Publiskajā telpā diskusija par to ir ačgārna," teica ministrs, norādot, ka ES valstis, kas pašas bauda bezvīzu režīma "labumus", nedrīkstot likt citiem gaidīt bezvīzu režīma ieviešanu.

Arī ASV iekšzemes drošības ministrs Maikls Čertofs apliecināja, ka ASV ir runājusi ar ES augsta līmeņa amatpersonām par veiktajiem soļiem, lai parakstītu saprašanās memorandu.

Čertofs uzsvēra, ka ASV respektē ES kompetences, kā arī šodien parakstītais memorands tās nepārkāpj. ASV bezvīzu programma nerada diskrimināciju starp tā saucamajām vecajām un jaunajām ES dalībvalstīm.

ASV iekšzemes drošības ministrs norādīja, ka, ja visas ES dalībvalstis, kurām nav bezvīzu režīma ar ASV, kopīgi gaidīs, kamēr tās atbildīs noteiktajiem kritērijiem, tad tādām valstīm kā Latvijai un Igaunijai būs ilgāk jāgaida, līdz šo valstu pilsoņi varēs ceļot uz ASV bez vīzas.

Gan Riekstiņš, gan Čertofs sacīja, ka šodien parakstītais saprašanās memorands ir pirmais solis, lai starp ASV un Latviju stātos spēkā abpusējs bezvīzu režīms. Pēc memoranda parakstīšanas abu pušu ekspertiem ir kopīgi jāstrādā pie papildu vienošanām, lai režīms varētu stāties spēkā.

Čertofs, atbildot uz jautājumu, pēc kādiem kritērijiem tiek izraudzītas valstis, ar kurām ASV paraksta saprašanās memorandu, norādīja, ka šie kritēriji ir vienošanās par informācijas apmaiņu starp abām pusēm, pasu drošības sistēma, vienošanās par pilsoņu atpakaļuzņemšanu, kā arī ASV vīzu atteikuma procents.

Latvijas ārlietu ministrs un ASV iekšzemes drošības ministrs noraidīja bažas, ka bezvīzu režīma kandidātvalstīm ASV varētu izvirzīt papildu drošības kritērijus, salīdzinot ar valstīm, kurām jau ir bezvīzu režīms ar ASV.

Pēc pušu teiktā, ASV strādā pie jaunas elektroniskās deklarēšanās sistēmas ieviešanas. Pašlaik pirms ielidošanas ASV lidmašīnā ir nepieciešams aizpildīt formulāru, tajā norādot savus personīgos datus. Šis formulārs tiek nodots, šķērsojot robežu. Savukārt jaunā sistēma paredz, ka formulāru jau pirms ierašanās ASV būs iespējams aizpildīt elektroniski.

Riekstiņš norādīja, ka šajā gadījumā nevarot runāt par papildu drošības kritērijiem bezvīzu režīma kandidātvalstīm, bet gan par līdzšinējās ASV prakses maiņu šajā jautājumā.

Memorandā norādīts, ka ASV Tēvzemes drošības departaments pauž nodomu izstrādāt un ieviest elektronisko ceļošanas autorizāciju, lai elektroniski uzkrātu tādu biogrāfisko un cita rakstura informāciju, kādu uzskata par vajadzīgu Tēvzemes drošības sekretārs, lai "pirms ceļošanas varētu noteikt, vai Latvijas Republikas pilsonim ir tiesības doties uz ASV bez vīzas bezvīzu programmas ietvaros un vai pastāv tiesību aizsardzības īstenošanas vai drošības riski, atļaujot pilsonim doties uz ASV bez vīzas bezvīzu programmas ietvaros".

Kā ziņots, šodien Ārlietu ministrijā iekšlietu ministra pienākumu izpildītājs Riekstiņš un ASV iekšzemes drošības ministrs parakstīja Latvijas Iekšlietu ministrijas un ASV Tēvzemes drošības departamenta saprašanās memorandu par ASV bezvīzu programmu un ar to saistītajiem pastiprinātajiem drošības pasākumiem.

Saprašanās memorands, ko dēvē par pirmo Latvijas soli ceļā uz bezvīzu režīma ar ASV ieviešanu, ir ASV un Latvijas nozaru ministriju politiska nodoma dokuments par abu valstu sadarbību, lai veicinātu ātrāku Latvijas uzņemšanu ASV bezvīzu programmā un panāktu vienlīdzīgus ieceļošanas nosacījumus Latvijas un ASV pilsoņiem. Neviens no saprašanās memoranda nosacījumiem nav pusēm juridiski saistošs, bet tas atspoguļo "pušu labas gribas nodomus".

Memorands pauž abu valstu kompetento iestāžu nodomu sadarboties informācijas apmaiņā par zināmajiem vai aizdomās turamajiem teroristiem, par jautājumiem migrācijas lietās, kā arī attiecībā uz tādas informācijas sniegšanu, kas veicinās terorisma un noziedzības apkarošanu. Memorands paredz arī pušu sadarbību personu atpakaļuzņemšanas jautājumos, kā arī programmu izstrādi attiecībā uz lidojumu drošību.

Memorandā norādīts, ka Latvijas Iekšlietu ministrija pauž nodomu sadarboties ar ASV Tēvzemes un drošības departamentu, lai sniegtu identificējošu informāciju, ko izmantot, nosakot, vai personas, kuras plāno doties uz ASV, apdraud ASV drošības, tiesību aizsardzības īstenošanas un imigrācijas intereses.

Tāpat saskaņā ar memorandu Latvijas Iekšlietu ministrija pauž nodomu paziņot datus par nozaudētām un nozagtām pasu veidlapām un izdotajām pasēm. Šie dati jāpaziņo 24 stundu laikā pēc tam, kad atbildīgā iestāde reģistrē pases nozaudēšanu vai nozagšanu. Latvijas Iekšlietu ministrija pauž arī nodomu norādīt kontaktpunktu, kas risinātu jautājumus par, iespējams, nozaudētām vai nozagtām pasēm. Šim kontaktpunktam būtu jāspēj parasti četru stundu laikā apliecināt, vai attiecīgais indivīds ir šīs pases turētājs.

Puses pauž arī nodomu veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka Latvija un ASV 21 dienas laikā pēc attiecīga paziņojuma saņemšanas uzņem atpakaļ jebkuru pilsoni vai bijušo pilsoni, kuram izsniegts galīgais izbraukšanas rīkojums.

Saskaņā ar saprašanās memorandu braukt uz ASV bezvīzu programmas ietvaros varēs tikai tie Latvijas pilsoņi, kuriem būs elektroniskās pases, proti, mašīnlasāmas pases, kurās ir gan digitalizēta fotogrāfija, gan elektroniski nolasāms elements ar attiecīgajiem ceļošanas dokumenta datiem.

Tāpat Latvijas Iekšlietu ministrija pauž nodomu izsniegt ceļošanas dokumentus centrālā iestādē, kura "pakļauta stingrai audita un atskaitīšanās kārtībai saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem". Latvijas puse arī pauž nodomu informēt ASV pusi "par tādiem audita secinājumiem, kuri var vai varētu apdraudēt ceļošanas dokumentu drošību vai šādu dokumentu izdošanu".

Parakstītais memorands paredz, ka Latvijas puse pauž nodomu gadījumā, ja starp Latviju un ASV tiek izveidota tiešā aviosatiksme, atļaut ASV Federālās gaisa satiksmes drošības darbiniekiem darboties un nēsāt likumā atļautus ieročus reisos, kurus veic ASV gaisa pārvadātāji uz Latviju, no Latvijas un šķērsojot Latvijas gaisa telpu.

Latvijas Ārlietu ministrija uzsver, ka Latvija ilgstoši ir aktīvi darbojusies gan divpusēji, gan arī ES ietvaros, lai panāktu vīzu paritāti ar ASV, nodrošinot Latvijas pilsoņu iespēju ieceļot ASV bez vīzas un tādējādi pārtraucot nevienlīdzīgos noteikumus ES dalībvalstīm ieceļošanai ASV.

Tagad pēc memoranda parakstīšanas vēl būs nepieciešamas papildu vienošanās ar ASV pusi, lai bezvīzu režīms varētu stāties spēkā. Latvijas ārlietu ministrs iepriekš pieļāva, ka šo procesu varētu pabeigt "tuvāko mēnešu laikā" un gada beigās

Riekstiņš iepriekš arī sacīja, ka, saskaņojot saprašanās memorandu ar ASV pusi, notikušas arī konsultācijas ar Eiropas Komisiju un ES prezidējošo valsti Slovēniju, tādēļ ministrs uzskata, ka no Briseles puses nav gaidāma vēršanās pret Latviju saistībā ar saprašanās memoranda parakstīšanu.

Tomēr politiķis arī norādīja, ka, veicot tālākās darbības pēc saprašanās memoranda parakstīšanas, Latvijai būs nepieciešams veikt konsultācijas ar Briseli.

Šādu saprašanās memorandu noslēgšanu ASV puse ir piedāvājusi arī citām ES dalībvalstīm, kuras ir ASV bezvīzu programmas kandidātvalstis. Čehija saprašanās memorandu parakstīja 26.februārī, šodien to parakstīja arī Igaunija.

LETA jau ziņoja, ka iepriekš ES aicināja Čehiju neparakstīt vienošanos ar ASV, kas varētu palīdzēt panākt bezvīzu režīmu Čehijas pilsoņiem iebraukšanai ASV. ES dalībvalstīm būtu "jāatturas uzņemties saistības vai parakstīt kaut ko tādu, kas varētu ietekmēt jomas, kuras atrodas Kopienas vai Savienības kompetencē", teica kāds Slovēnijas prezidentūrai tuvs avots.

Citas ES valstis un Eiropas Komisija ir nobažījušās, ka šis dokuments var radīt precedentu un noteiks jaunus drošības ierobežojumus ceļotājiem papildu tiem, par kuriem jau panākta Briseles un Vašingtonas vienošanās.

 

Briselē atklāta Latvijas pastāvīgā pārstāvniecība ES

LETA  03/13/08    Vakar Briselē svinīgā ceremonijā atklāta Latvijas pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā.

Atklāšanā piedalījās premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP), Latvijas vēstnieks Eiropas Savienībā Normunds Popēns, kā arī visi iepriekšējie Latvijas vēstnieki Eiropas Savienībā, aģentūru LETA informēja Valsts kancelejas Komunikācijas departamentā.

Ministru prezidents svinīgās atklāšanas uzrunā norādījis, ka šobrīd Latvijas iekšpolitika nav nodalāma no Latvijas ārpolitikas, jo daudzi iekšpolitiskie jautājumi sākas Briselē, tāpēc Latvijas pārstāvju darbība Briselē ir vēl jo nozīmīgāka.

"Mēs Latvijā un jūs šeit, Briselē, darām vienu darbu - aizstāvam Latvijas intereses," uzsvēris Godmanis.

Savukārt Riekstiņš atgādinājis, ka uzreiz pēc valsts neatkarības atjaunošanas jaunai valstij loģiski būtu bijis atvērt vēstniecības un pārstāvniecības tikai tuvākajās kaimiņvalstīs. Taču Latvija jau 1992.gadā atvēra savu pārstāvniecību arī Briselē, tādējādi piesakot sākumu ceļam uz iestāšanos Eiropas Savienībā.

Kā ziņots, Godmanis, Riekstiņš un ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards (TB/LNNK) piedalās Eiropadomes sēdē, kurā galvenā uzmanība tiks pievērsta enerģētikas, klimata un finanšu tirgus stabilitātes jautājumiem.

 

Zatlers: Briselei sarunās ar Vašingtonu neizdevās panākt bezvīzu režīma ieviešanu ar ASV

LETA  03/14/08    Briselei sarunās ar Vašingtonu neizdevās panākt, lai visi Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu pilsoņi varētu ceļot uz ASV bez vīzas, bet divpusējās sarunās šo jautājumu bija iespējams virzīt uz priekšu, šodien intervijā "Radio SWH" atzina Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Zatlers vēlreiz pauda cerību, ka bezvīzu režīms starp ASV un Latviju varētu stāties spēkā jau šogad. Valsts prezidents norādīja, ka saprašanās memoranda parakstīšana devusi iespēju veikt konkrētus pasākumus, lai Latvijas un ASV starpā stātos spēkā abpusējs bezvīzu režīms, kas, pēc Zatlera vārdiem, ir "augstākās labvēlības statuss starp abām valstīm".

Kā ziņots, arī Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) iepriekš atzina, ka ES dalībvalstis, kas pašas bauda bezvīzu režīma "labumus", nedrīkstot likt citiem gaidīt bezvīzu režīma ieviešanu.

ASV iekšzemes drošības ministrs Maikls Čertofs, šonedēļ viesojoties Rīgā, norādīja: ja visas ES dalībvalstis, kurām nav bezvīzu režīma ar ASV, kopīgi gaidīs, kamēr tās atbildīs noteiktajiem kritērijiem, tad tādām valstīm kā Latvijai un Igaunijai būs ilgāk jāgaida, līdz šo valstu pilsoņi varēs ceļot uz ASV bez vīzas.

LETA jau ziņoja, ka 12.februārī gan Igaunija, gan Latvija parakstīja ar ASV saprašanās memorandu par bezvīzu režīma ieviešanu. Neviens no saprašanās memoranda nosacījumiem nav pusēm juridiski saistošs, bet tas atspoguļo "pušu labas gribas nodomus".

Memorands pauž abu valstu kompetento iestāžu nodomu sadarboties informācijas apmaiņā par zināmajiem vai aizdomās turamajiem teroristiem, par jautājumiem migrācijas lietās, kā arī attiecībā uz tādas informācijas sniegšanu, kas veicinās terorisma un noziedzības apkarošanu. Memorands paredz arī pušu sadarbību personu atpakaļuzņemšanas jautājumos, kā arī programmu izstrādi attiecībā uz lidojumu drošību.

LETA jau ziņoja, ka iepriekš ES aicināja Čehiju neparakstīt vienošanos ar ASV, kas varētu palīdzēt panākt bezvīzu režīmu Čehijas pilsoņiem iebraukšanai ASV. ES dalībvalstīm būtu "jāatturas uzņemties saistības vai parakstīt kaut ko tādu, kas varētu ietekmēt jomas, kuras atrodas Kopienas vai Savienības kompetencē", teica kāds Slovēnijas prezidentūrai tuvs avots.

 

Šonakt jaunieši visā Eiropā protestēs pret Lukašenko režīmu Baltkrievijā

LETA  03/18/08    Šonakt Jaunie Eiropas Federālisti (JEF-Europe) dosies ielās, lai protestētu pret Aleksandra Lukašenko režīmu Baltkrievijā, informēja jauniešu nevalstiskās organizācijas kluba "Māja" - jaunatne vienotai Eiropai viceprezidente ārlietās un akcijas koordinatore Latvijā Rita Zālīte.

Jau trešo gadu Jauno Eiropas Federālistu aktīvisti visā pasaulē aizklās mutes statujām, simbolizējot šī brīža politisko situāciju Baltkrievijā, kur daudzi Baltkrievijas iedzīvotāji, demokrātu līderi un opozīcijas dalībnieki ir spiesti klusēt.

"Iespējams, ka Eiropas līderi var ciest neveiksmi, risinot cilvēktiesību un demokrātijas jautājumus Baltkrievijā, bet Eiropas jaunatne neklusēs," uzsvēra Jauno Eiropas Federālistu prezidents Samuels Pī. "Ar šo akciju mēs demonstrējam, ka Eiropas jaunatne ir vienota solidaritātē Baltkrievijas iedzīvotājiem, dodot viņiem cerības nākotnei. JEF-Europe turpinās atbalstīt vārda brīvību un nosodīs jebkāda veida apspiešanu un vardarbību, līdz pēdējā Eiropas diktatūra kritīs," uzsver Jauno Eiropas Federālistu prezidents.

Šī gada akcijas, kuras moto ir "Eiropa, dod Baltkrievijai vārda brīvību!", mērķis ir pievērst Eiropas uzmanību, lai tā reaģētu un sāktu aktīvāk darboties, aizstāvot cilvēktiesības un demokrātiju Baltkrievijā. Jaunieši, "apklusinot" statujas ar Eiropas Savienības (ES) karogiem un plakātiem, sūtīs provokatīvu ziņu ES līderiem.

"Eiropai ir jārīkojas. Sankcijas un ceļošanas aizliegumi neatjaunos demokrātiju Baltkrievijā," norādīja Jauno Eiropas Federālistu viceprezidents un akcijas koordinators Tonijs Džuliāno. "Šī gada aktivitātes atgādinās mūsu Eiropas līderiem, ka ES pienākums ir aizstāvēt savus tiešos kaimiņus, Baltkrievijas iedzīvotājus. Eiropa var dot Baltkrievijai vārda brīvību," uzsver Džuliāno.

Pasākuma datums sakrīt ar 2006.gada Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu datumu, kur Lukašenko guva uzvaru ar 82% balsu. Visas Eiropas un pasaules jaunatnes organizācijas, kuras tic demokrātijas vērtībām un aizstāv cilvēktiesības, tiek aicinātas piedalīties akcijā.

 

Apbalvos karavīrus par piedalīšanos starptautiskajā operācijā

LETA   03/19/08     Šodien plkst. 9 Ādažu bāzē notiks 117 Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīru apbalvošanas ceremonija.

Par teicamu uzticēto pienākumu izpildi starptautiskajā miera nodrošināšanas operācijā Afganistānā, Irākā un Kosovā Latvijas kontingenta sastāvā ar NBS piemiņas medaļu "Par piedalīšanos starptautiskajās operācijās" tiks apbalvoti 117 karavīri, informēja NBS komandiera personīgā štāba Preses daļas vecākais virsnieks Uldis Davidovs.

Ceremonijā piedalīsies aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP), NBS komandieris ģenerālmajors Juris Maklakovs, NBS spēku veidu un pavēlniecību pārstāvji.

Trīs karavīri tika apbalvoti par piedalīšanos starptautiskajā operācijā jau piecas reizes, viens - par četru reižu dalību misijā, 18 - par trīsreizēju piedalīšanos, bet 40 karavīri iegūs piemiņas medaļu par otro misiju. Vēl 55 karavīri saņems medaļu par piedalīšanos misijā pirmo reizi.

Pēc piedalīšanās pirmajā starptautiskajā operācijā karavīri saņem NBS piemiņas medaļu "Par piedalīšanos starptautiskajā operācijā", savukārt pēc katras nākamās dalības operācijā karavīri saņem NBS piemiņas medaļas kārtas numuru, kas norāda, cik starptautiskajās operācijās karavīrs piedalījies.

 

 Latvija Pekinas spēles politiski neboikotēs

NRA  03/20/08    Latvijas oficiālā nostāja šobrīd ir, ka nebūtu jāpieņem politisks lēmums par Pekinas olimpisko spēļu boikotēšanu, protestējot pret Ķīnas varasiestāžu īstenoto vardarbību Tibetā. Šāds lēmums esot jāatstāj sportistu ziņā, kuri no boikota būtu lielākie cietēji. Lai gan Eiropas Parlamenta prezidents Hanss Gerts Poterings otrdien mudināja politiķus apsvērt iespēju boikotēt Pekinas olimpiskās spēles, lai protestētu pret demonstrāciju apspiešanu Tibetā, vismaz Rīgas pilī šāda iespēja šobrīd netiek izskatīta. Valsts prezidents Valdis Zatlers ir saņēmis ielūgumu ierasties uz Pekinas olimpisko spēļu atklāšanu, turklāt jau sen, tādēļ arī brauciens jau pirms laba laika esot sagatavots, Neatkarīgo informēja prezidenta ārlietu padomnieks Andris Pelšs. "Runājot par boikotēšanu, pirmām kārtām jāņem vērā, ka boikots klasiskā izpratnē nozīmē arī nepiedalīšanos sportistiem, un nez vai tas būtu tas pareizākais veids, kā šo lietu atrisināt," piebilda V. Zatlera padomnieks, uzsverot, ka prezidents "ir norūpējies par situāciju Tibetā un nosoda vardarbību, kas, šķiet, vēl turpinās Lasā, tādēļ aicina abas puses izvairīties no spēka lietošanas, bet īpaši Ķīnas varasiestādes – ievērot demokrātijas principus attiecībā pret demonstrāciju dalībniekiem". A. Pelšs atsaucas arī uz Tibetas garīgā līdera dalailamas 16. martā pausto nostāju, kad viņš atturējās aicināt boikotēt Pekinas olimpiskās spēles, kā to pieprasa daudzi trimdas tibetieši. "Ķīna ir pelnījusi rīkot olimpiskās spēles," izteicies dalailama, tomēr piebilstot, ka Pekinai "jāatgādina, lai tā būtu laba olimpisko spēļu saimniece".

Tikmēr noprotams, ka Rīgas pilī rēķinās – risinājums Tibetas konflikta saasinājumam tiks panākts vēl līdz augustam, kad būs pēdējais brīdis izšķirties par došanos uz Pekinu. A. Pelšs akcentē nepieciešamību sagaidīt vienotu Eiropas Savienības (ES) pozīciju šajā jautājumā. Jāatgādina, ka Francijas ārlietu ministrs Bernārs Kušnē otrdien atzina, ka atklāšanas ceremonijas boikots atstātu mazāk negatīvas sekas nekā olimpisko spēļu vispārējs boikots, un aicināja šādu taktiku apsvērt ES ārlietu ministru apspriedē nākamnedēļ.

Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) pret Pekinas spēļu boikotu kategoriski iebilst, atsaucoties gan uz sportistu interesēm, gan boikota kā konflikta risināšanas līdzekļa neefektivitāti. "Olimpiskās komitejas ir neatkarīgas organizācijas, kas vadās no statūtiem un hartas, kur pateikts, ka mēs nekādā veidā nepakļaujamies un cīnāmies pret jebkādiem politiskiem vai citādiem spiedieniem," uzsver LOK prezidents Aldons Vrubļevskis. Tomēr nekas neliecina, ka varētu rasties pretruna starp valsts oficiālo un LOK pozīciju.

"Neatbalstu, ka politiķi sportistu vietā lemj par šādu jautājumu, īpaši, ja sportists visu savu dzīvi ir gatavojies startam olimpiskajās spēlēs. Ja paši sportisti pieņem lēmumu par nepiedalīšanos Pekinas olimpiskajās spēlēs, tad tas ir viņu lēmums, un politiķiem un līdzjutējiem tas ir jārespektē. Līdz ar to oficiālo varas iestāžu boikotu gaidāmajās šīs vasaras olimpiskajās spēlēs neatbalstu," Neatkarīgajai savu pozīciju pauda ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP). No LOK nostājas noprotams, ka pat tad, ja lēmums par Pekinas spēļu boikotu nacionālā vai ES līmenī tiktu pieņemts, sporta organizācijas izmantotu savas tiesības to nerespektēt. "Pajautājiet Saeimas deputātam Ščerbatiham, kā viņš gatavojas Pekinas olimpiādei un kā reaģēs, ja kāds gribēs boikotēt. Viņam tā ir faktiski pēdējā iespēja kļūt par olimpisko čempionu, un, ja kāds pateiks: tu nedrīksti braukt tādēļ, ka tur, Ķīnā, kaut kas notiek! Ķīnā notika arī 1989. gadā. Vai mēs tādēļ nebraucam uz Ķīnu un netirgojamies ar Ķīnu?" saka A. Vrubļevskis.

 

Zatlers nedomā, ka Latvijai būtu jāpalielina izdevumi aizsardzībai

NRA 03/20/08     Latvijai patlaban nebūtu jāpalielina aizsardzības budžets, uzskata Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Šorīt intervijā Latvijas Radio Zatlers atzina, ka līdz šim katrā tikšanās reizē ar NATO pārstāvjiem dzirdējis tikai uzslavas par to, ka Latvija no valsts budžeta aizsardzībai atvēl 2%.

Tāpēc viņš domā, ka militāro izdevumu palielināšanai Latvijā patlaban nebūtu vietas un par aizsardzībai paredzēto izdevumu palielināšanu runāt būtu pāragri.

 

Nekritizējam Ķīnu, jo tā dara visi

Gunta Sloga,  Diena  03/20/08    Arī Rietumvalstis, nevēloties sabojāt attiecības, ir vairījušās asi nosodīt Ķīnu par vardarbīgi apspiestajiem nemieriem Tibetā, un galu galā tā ir pārāk ietekmīga, lai Latvija to atļautos asi kritizēt. Tā amatpersonas un politikas eksperti skaidro līdz šim pieticīgo Latvijas reakciju uz, iespējams, teju 100 dzīvību prasījušo nemieru apspiešanu Tibetā. Pagaidām pasaulē arī nav izskanējis plašs atbalsts aicinājumiem boikotēt šovasar Pekinā notiekošās Olimpiskās spēles.

"Prezidents ir norūpējies par situāciju Tibetā un vardarbību, kas joprojām turpinās," Dienai sacīja Valsts prezidenta Valda Zatlera ārlietu padomnieks Andris Pelšs. Tādēļ V.Zatlers uzskatot, ka abām pusēm būtu jāiesaistās dialogā. Līdzīgs otrdien bija arī ārlietu ministra Māra Riekstiņa (TP) teiktais - Latvija nosoda cilvēku upurus un mudina Ķīnas varas iestādes ievērot cilvēktiesības.

Mudinājumus Saeimai un valdībai paust daudz striktāku nostāju publiskā vēstulē izteikusi grupa pazīstamu Latvijas ārstu, uzsverot, ka "latvieši, kas grūti un smagi izcīnījuši savu brīvību un neatkarību, iebilst un iebildīs pret vardarbību un mazu tautu centienu brīvības apspiešanu". Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs Atis Lejiņš gan saka, ka, ņemot vērā Ķīnas ģeopolitisko stāvokli, Latvijas amatpersonu reakcija "jau ir daudz".

"Mūsu nostāja ir ļoti līdzīga ar to, ko ES teikusi. Ļoti līdzīgi izteikušies arī amerikāņi," tā iespējamo kritiku par nepietiekami stingru attieksmi atspēko A.Pelšs. ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa ir mudinājusi Ķīnu ievērot pilsoņu tiesības paust savus politiskos un reliģiskos uzskatus, tāpat arī atbrīvot aizturētos cilvēkus. ES, palielinoties spiedienam, otrdien strādāja pie variantiem, kā piespiest Ķīnu neturpināt vardarbību.

Tikmēr Eiropas Parlamenta prezidents Hanss Gerts Poterings otrdien mudināja politiķus apsvērt iespēju boikotēt Olimpiskās spēles un neapmeklēt to oficiālo atklāšanas ceremoniju. "Ir pāragri sacīt, kā viss beigsies, taču ir jāpatur atvērtas visas iespējas," otrdien intervijā vācu medijiem sacīja H.G.Poterings, mudinot sūtīt signālu Pekinai. "Tuvojoties Olimpiskajām spēlēm, starptautiskās sabiedriskās domas acīs viņi maksās dārgu cenu, ja vardarbīgi tiks apspiesti disidenti," savukārt sacījis Lielbritānijas valsts ārlietu ministrs Mallohs Brauns. Francijas Ārlietu ministrija, uzsverot, ka Olimpiskajām spēlēm ir jābūt "brālības" demonstrēšanas pasākumam, mudinājusi ievērot cilvēktiesības.

M.Riekstiņš uzskata, ka Olimpisko spēļu boikotēšana "nav tas ceļš, kas vajadzīgs" un to, vai piedalīties, varot izlemt tikai sportisti paši. Jāpiebilst, ka pirmdien 27 Eiropas Savienības sporta ministri noraidīja iespēju boikotēt Olimpiskās spēles Tibetas dēļ. Jāatgādina, ka 1980.gadā virkne Rietumu atlētu neieradās uz Olimpiskajām spēlēm Maskavā, protestējot pret PSRS karaspēka ievešanu Afganistānā.

 

Par filmu "Putina sistēma" bijusi pavēle no "valdības mājas"

TVNET/Latvijas Radio/LETA   03/20/08    Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) vadītājs Ābrams Kleckins atzinis, ka esot saņemta pavēle Latvijas Televīzijā (LTV) nerādīt skandalozo dokumentālo filmu «Putina sistēma» dienu pirms parlamenta vēlēšanām Krievijā.

"Ir bijis zvans no ietekmīgas organizācijas, taču diemžēl es to nevaru pierādīt un nevaru saukt uzvārdus. Es tikai to pašu faktu zinu," sacīja Kleckins.

Intervijā "Dienas Biznesa" izdevumam "Numurs" Kleckins sacījis: "Es nevaru saukt nevienu vārdā. Diemžēl. Man nav pierādījumu. Es tikai gribu pateikt, ka bija zvans no augšas. Uz LTV bija. Un pavēle "ņemt to filmu nost" arī bija. Un ne no manis."

Aģentūrai LETA Kleckins norādīja, ka nezina, kam ir zvanīts, jo klāt nav stāvējis. Tai pašā laikā viņš neapstiprināja, ka zvanīts no valdības.

 

Kleckins uzskata, ka saistībā ar šo tēmu šodien nav vairs par ko īpaši runāt. "Tas, kas notika, notika, un tas, kas, paldies Dievam, nenotika, ir vēl labāk," sacīja NRTP priekšsēdētājs.

Kleckins norāda, ka nav pametis padomes vadītāja amatu, jo sabiedrības reakcija uz šo notikumu bija salīdzinoši maiga un viņš nav nolaidies līdz ķengu līmenim.

Kā ziņots, LTV atcēla 1.decembrī plānoto dokumentālās filmas "Putina sistēma" pārraidi.

Uzņemoties atbildību par filmas demonstrēšanas atcelšanu, 5.decembrī savu atlūgumu NRTP iesniedza LTV toreizējais ģenerāldirektors Jānis Holšteins.

 

 Par 60% palielinājies par militārās disciplīnas pārkāpumiem no armijas atvaļināto karavīru skaits

LETA  03/21/08    Militārās disciplīnas pārkāpumu dēļ stingrāko disciplinārsodu miera laikā - atvaļināšanu no aktīvā dienesta pirms noteiktā termiņa - pērn piemēroja 28 karavīriem, kas ir par 60% vairāk nekā 2006. gadā, informēja Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandiera personīgā štāba Preses daļas virsnieks kapteinis Normunds Stafeckis.

Kopumā pagājušajā gadā NBS konstatēts 571 militārās disciplīnas pārkāpums, kas ir par 25% mazāk nekā 2006. gadā, liecina Militārās policijas veiktā analīze.

Visizplatītākais militārās disciplīnas pārkāpums pērn bija karavīru atrašanās ilgstošā prombūtnē, veidojot 29% no kopējā pārkāpumu skaita. Bez attaisnojoša iemesla ilgāk par trim diennaktīm dienesta vietā karavīri neatradās 170 reizes. Salīdzinot ar 2006. gadu, šo pārkāpumu skaits ir palielinājies par 59%.

24% no konstatējamiem disciplīnas pārkāpumiem bija neattaisnoti dienesta kavējumi un novēlota atgriešanās dienesta vietā, kas nav ilgusi vairāk par trim diennaktīm. Pērn šādi pārkāpumi izdarīti 136 reizes. Salīdzinot ar 2006. gadu, šo pārkāpumu skaits nav mainījies.

Pērn 121 reizi karavīri nolaidīgi pildīja dienesta pienākumus, veidojot 21% no kopējā pārkāpumu skaita. Salīdzinot ar 2006. gadu, šo pārkāpumu skaits ir samazinājies par 44%.

Pārkāpumi, kas saistīti ar alkohola lietošanu dienesta vietā, pērn veidoja 8% no kopējā pārkāpumu skaita, kas ir par 40% mazāk nekā 2006. gadā.

Pēc Stafecka teiktā, pārkāpumi, kas izdarīti iekšējā un sardzes dienestā, pērn veidoja 4% no kopējā pārkāpumu skaita, un tas ir par 62% mazāk nekā 2006. gadā.

Pārkāpumi karavīru savstarpējās attiecībās pērn veidoja 2% no kopējā konstatēto pārkāpumu skaita. Galvenokārt tie bija strīdi un rupja izturēšanās. Salīdzinot ar 2006. gadu, šo pārkāpumu skaits ir samazinājies par 84%.

Arī pērn komandieri konstatēja pārkāpumus, kas saistīti ar karavīru nolaidīgu attieksmi pret mantu, pilnvaru pārsniegšanu, dokumentu nozaudēšanu, kā arī vairākus citus militārās disciplīnas pārkāpumus, kas kopā veido 10% no 2007. gadā konstatētajiem pārkāpumiem.

Par izdarītajiem pārkāpumiem, kuros bija saskatāmas noziedzīga nodarījuma pazīmes, Militārā policija pērn uzsāka 40 kriminālprocesus, kas ir par 65% mazāk nekā 2006. gadā.

Pēc to izmeklēšanas, piecos gadījumos kriminālprocesu neuzsāka, bet 23 gadījumos kriminālprocesu izbeidza, jo noziedzīga nodarījuma pazīmes karavīru rīcībā tomēr netika konstatētas vai izdarītais noziedzīgais nodarījums neradīja tādu kaitējumu, lai piemērotu kriminālsodu. Savukārt četras lietas tika nosūtītas prokuratūrai, lūdzot sākt kriminālvajāšanu.

Kā pastāstīja Stafeckis, par izdarītajiem militārās disciplīnas pārkāpumiem visu līmeņu komandieri pērn karavīriem un zemessargiem uzlika 314 dažādus disciplinārsodus, kas ir par 52% mazāk nekā 2006. gadā.

No dienesta pērn atvaļināti 28 karavīri, bet arestu kā disciplinārsodu piemēroja deviņiem karavīriem, kas veido 3% no kopējā uzlikto disciplinārsodu skaita. Salīdzinot ar 2006. gadu, ar arestu sodīto karavīru skaits pērn ir samazinājās gandrīz par 86%.

18 sodītie karavīri pērn izmantoja uzliktā disciplinārsoda apstrīdēšanas tiesības un iesniedza rakstisku iesniegumu Aizsardzības ministrijas Apelācijas komisijā. Deviņos gadījumos komisija noraidīja iesniegumu un atstāja spēkā uzlikto disciplinārsodu, bet sešos gadījumos atcēla karavīram piemēroto disciplinārsodu. Vienu karavīra iesniegumu apmierināja daļēji, piemērojot vieglāku disciplinārsodu. Komisija neizskatīja divus iesniegumus, jo viens no tiem neatbilda tās kompetencei, bet otro iesniegumu karavīrs atsauca.

2006. gadā uzliktā disciplinārsoda apstrīdēšanas tiesības izmantoja 34 sodītie karavīri. Stafeckis piebilda, ka karavīram ir tiesības Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā pārsūdzēt tiesā attiecībā uz viņu pieņemto Apelācijas komisijas lēmumu, ja tas nepamatoti ierobežo viņa tiesības.

Karavīru panākumu atzīmēšanai, priekšzīmīgas uzvedības un centības veicināšanai 2007. gadā komandieri (priekšnieki) karavīriem un zemessargiem piešķīra vairāk nekā 13 000 dažādu apbalvojumu, bet 2006. gadā to skaits bija aptuveni 22 000.

NBS 2006. gadā konstatēja 757, bet 2005. gadā - 1329 militārās disciplīnas pārkāpumus, līdz ar to var secināt, ka ar katru gadu uzlabojas karavīru militārā disciplīna.

 

Bruņoto spēku kareivji pārgājienā Himalajos apgūs alpīnisma iemaņas

BNS  03/21/08    Deviņi Nacionālo bruņoto spēku (NBS) kareivji piektdien dosies uz Nepālu, lai vairāk nekā divas nedēļas ilgā pārgājienā Himalajos apgūtu alpīnisma iemaņas, kuras vēlāk var būt nepieciešamas misijās kalnainos apvidos.

NBS komandiera personīgā štāba Preses daļas virsnieks Normunds Stafeckis gan nevarēja pateikt, cik šis brauciens izmaksās.

Viņš norādīja, ka alpīnisma iemaņu apgūšana nepieciešama "sekmīgai uzdevumu izpildei kalnainā apvidū, arī Afganistānā, kur mūsu karavīri pilda dienesta pienākumus NATO vadītajos Starptautiskajos drošības atbalsta spēkos".

Himalajos karavīri dosies 16 dienu pārgājienā apkārt 8091 metru augstajai Annapurnai, 5417 metru augstumā šķērsojot Thorongas La pārēju. Pārgājienā karavīri iepazīs augstkalnu klimatu, dzīves apstākļus un šim rajonam raksturīgās īpatnības, kā arī gūs pieredzi komunikācijā ar vietējiem iedzīvotājiem.

Šis būs jau trešais posms karavīru apmācībā. Pirmās iemaņas alpīnismā karavīri apguva pērn jūnijā teorētiskās un praktiskās nodarbībās Latvijā, bet septembrī 20 karavīru grupa no sauszemes spēkiem devās uz Slovākiju, kur speciāli treniņnometnē pilnveidoja zināšanas. Savukārt Austrijā karavīri uzkāpa 3798 metrus augstajā Alpu virsotnē Grossgloknerā.

"Iegūtās zināšanas alpīnismā ne tikai ļaus karavīriem pildīt dienesta pienākumus kalnainā apvidū, bet arī ļaus piedalīties NATO dalībvalstu organizētajos taktiskajos kursos, kas notiek kalnainos apvidos. Jāpiebilst, ka iepriekšējas zināšanas alpīnismā ir viena no prasībām, lai varētu piedalīties šādos kursos. Šīs zināšanas tiks nodotas arī tiem Latvijas karavīriem, kuriem uzdevumu veikšanai būs nepieciešamas zināšanas par darbību kalnainā apvidū," pavēstīja Stafeckis.

Karavīru apmācība alpīnismā notiek sadarbībā ar Latvijas Alpīnistu un ceļotāju asociāciju, ar ko līgumu bruņotie spēki noslēdza pērn jūnijā.

Līgums paredz, ka karavīri zināšanas un iemaņas darbībai kalnainā apvidū augstumā līdz 4000 metriem apgūs šīs asociācijas pārziņā esošajā Kalnu skolā atbilstoši tās izstrādātajam apmācību plānam, izsniedzot starptautiski atzītu apliecību, kas apliecina nodarbību cikla pabeigšanu, uzkāpšanu noteiktas grūtības kategorijas kalna virsotnē un teorijas eksāmena nokārtošanu.

 

Kleckins atzīst politisku spiedienu uz LTV

Vita Dreijere,  03/22/08    NRTVP priekšsēdis: filmu Putina sistēma izņemt LTV pavēlēja "ietekmīgas politiskās aprindas"

Kad skandāls par filmas Putina sistēma izņemšanu no Latvijas televīzijas (LTV) ētera ir gandrīz apdzisis, Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdis Ābrams Kleckins piemetis jaunu pagali ugunij, paziņojot, ka bijusi pavēle "no augšas" filmu izņemt. Intervijā žurnālam Numurs viņš atzinis, ka LTV vadībai zvanījis kāds no "valdības mājas", taču sarunā ar Dienu viņš to paplašināja līdz "ietekmīgām politiskām aprindām".

Jau rakstīts, ka pērn decembrī toreizējam Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam netīkamās filmas Putina sistēma, ko bija paredzēts demonstrēt dienu pirms Krievijas Valsts domes vēlēšanām izņemšana no LTV 7.kanāla ētera radīja aizdomas par politiskā spiediena rezultātā radītu cenzūru sabiedriskajā televīzijā. Sākotnēji LTV vadība, filmas izņemšanu skaidrojot, slēpās aiz "horizontālā taimkoda", pēc tam atzinās, ka tā nav tiesa, un beigu beigās toreizējais LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins demisionēja. Toreiz LTV vadītājs kategoriski noliedza pakļaušanos politiskam spiedienam, bet uz Dienas zvanu ceturtdien, viņš, nenoklausījies jautājumu, noteica: "Ļoti patīkami. Dienai es neatbildu. Uz redzēšanos!"

Ā.Kleckins stāsta, ka nevarot saukt nevienu vārdā, jo viņam neesot skaidru pierādījumu, taču par to, ka uz LTV zvanīts no ietekmīgām politiskām aprindām, viņš zinot. Tiesa, tāpat pierādījumu trūkuma dēļ viņš nevar apgalvot, ka zvanītājs bijis no valdības vai ministrijas. Savu informācijas avotu viņš neatklāj, bet norāda, ka tas nav pirmavots, taču tas esot meklējams politiskajās aprindās, nevis LTV. Viņš joprojām noliedz, ka arī viņam pašam būtu zvanījis kāds politiķis. Kāpēc ar šādu informāciju viņš nācis klajā tikai trīs mēnešus pēc notikušā skandāla? "Ne uzreiz zināju," atbild Ā.Kleckins.

LTV 7.kanāla vadītājs Arnis Kuprišs noliedz, ka ar viņu par filmas izņemšanu būtu runājis kāds politisko aprindu pārstāvis, taču atzīst, ka, viņaprāt, "kāds signāls ir bijis". Līdz tam J.Holšteins neesot izrādījis nekādu aktivitāti programmu pārbaudē, tāpēc ģenerāldirektora vēršanās pie A.Kupriša, sakot, ka filmas iekļaušana ir "nepārdomāta izvēle", dienu pirms ētera viņā esot radījusi aizdomas.

Pērn decembrī izskanēja vairākas versijas par iespējamā spiediena izdarītājiem. Viena no tām saistījās arī ar toreizējo valdības vadītāju Aigaru Kalvīti (TP), savukārt otra - ar Ārlietu ministriju, taču gan A.Kalvītis, gan ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) Dienai šādu iespēju noliedz. A.Kalvītis uzsver, ka nevar izteikt "nekādas varbūtību teorijas" par to, kas zvanījis, taču "no valdības tāda uzstādījuma nav bijis". "Tad lai viņš saka līdz galam, nevis rada kaut kādas baumas," Ā.Kleckina izteikumus komentē M.Riekstiņš.

Turklāt A.Kalvītis atsaucas uz raidījuma De facto analizētajām J.Holšteina to dienu mobilā telefona sarunu izdrukām, kurās nefigurēja neviens valdības pārstāvis. De facto vadītāja Ilze Nagla atminas, ka rūpīgi analizēti tikai pēdējo divu dienu J.Holšteina tālruņa ienākošie un izejošie zvani - tātad piektdien, kad parādījās pirmā informācija par filmas atcelšanu, un sestdien, kad sākotnēji bija iecerēta filmas demonstrēšana. Tur ne tikai neparādījās neviena politisko aprindu pārstāvja numurs, bet pat gluži otrādi - viens no zvanītājiem J.Holšteinam pašā piektdienas vakarā bijis Ā.Kleckins, kurš paskaidroja, ka interesējies par filmu, jo vēlējies to ierakstīt. Iespējams, ka zvans J.Holšteinam ir bijis agrāk vai arī saruna notikusi klātienē.

Tāpat Ā.Kleckins atzinis - viņš zināja, ka "attiecīgi cilvēki [Edgaru] Kotu grib pataisīt par ģenerāldirektoru". Arī šajā gadījumā viņš nevar konkretizēt, kas ir šie cilvēki, savukārt E.Kots ar Dienu runāt sola tikai otrdien.

 

Zatlers plāno apmeklēt Pekinas olimpiskās spēles

BNS  03/24/08    Latvijas prezidents Valdis Zatlers būs viens no tiem vairāk nekā simts valstu un valdību vadītājiem, kurš augustā gatavojas apmeklēt 2008.gada Pekinas olimpiskās spēles.

Prezidenta padomnieks Andris Pelšs pavēstīja, ka Zatlers ieplānojis apmeklēt spēļu atklāšanas ceremoniju 8.augustā, taču vēl neesot skaidrs, kādus sporta pasākumus prezidents varētu vērot klātienē.

Tāpēc jau tuvākajā laikā plānots tikties ar Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) pārstāvjiem, lai uzzinātu spēļu kalendāru un savlaicīgi varētu rezervēt biļetes.

Pelšs arī pauda cerību, ka līdz olimpiskajām spēlēm tiks atrisināts Tibetas un Ķīnas konflikts un valsts varas iestādes neboikotēs šo svarīgo pasākumu.

Nav skaidrības, vai olimpiskās spēles apmeklēs valdības vadītājs Ivars Godmanis.

Premjera preses sekretārs Edgars Vaikulis aģentūrai BNS pavēstīja, ka tiek plānota tikšanās ar LOK, taču došanās uz Pekinu lielā mērā ir atkarīga arī no Ministru prezidenta Ivara Godmaņa darba kārtības.

Jau vēstīts, ka Ķīnas Ārlietu ministrija paziņojusi, ka vairāk nekā 100 valstu un to valdību vadītāji gatavojas piedalīties Pekinas olimpiskās spēles.

Ziņots arī, ka Eiropas Savienības (ES) sporta ministri un Starptautiskā olimpiskā komiteja (SOK) neatbalsta aicinājumus boikotēt Pekinas olimpiskās spēles Tibetas notikumu dēļ.

Veldre karavīriem sola algu palielināšanu un dzīvokļu celtniecību

LETA  03/24/08    Dzīvokļu fonda un kazarmu attīstība Nacionālo bruņoto spēku (NBS) personāla vajadzībām ir viena no 15 aizsardzības ministra Vineta Veldres (TP) izvirzītajām darba prioritātēm.

Ministrs sola, ka turpināsies algu paaugstināšana. Jau skaidri zināms, ka no šā gada 1.jūlija atbilstoši pārtikas cenu dinamikai tiks būtiski paaugstināta karavīru uzturnauda. Patlaban gan vēl konkrētas summas nav zināmas, jo tiek veikti aprēķini. Šobrīd karavīrs dienā saņem četru latu lielu uzturnaudu.

Runājot par to, ka daudz karavīru masu medijos sūdzējušies par zemo atalgojumu, ministrs šim viedokli pilnā apmērā nepiekrīt. Viņš zinot daudz citu profesiju, kurās maksā daudz mazāku algu nekā karavīram, kurš dienestā dien tikai vienu gadu.

Patlaban kopējais neto atalgojums karavīram ar viena gada izdienu ir 469 lati, kaprālim ar trīs gadu izdienu - 526 lati, bet leitnantam ar divu gadu izdienu - 542 lati. Atalgojums minēts, aprēķinot gan darba algu, gan kompensāciju par ēdināšanu.

Savukārt 2007.gada decembrī neto alga sabiedriskajā sektorā bija 446 latu, bet privātajā sektorā - 299 latu. Iztikas minimums patlaban ir 150 latu.

Neraugoties uz iepriekš minēto, ministrs sola algu palielināšanos, sākotnēji domājot par speciālām piemaksām sapieriem, Speciālo uzdevumu vienībai un dažām citām bruņoto spēku vienībām.

Attiecībā uz dzīvojamā fonda attīstīšanu, Veldre pastāstīja, ka viņam ir iesniegts starpziņojums par iespējām nodrošināt karavīrus ar dzīvojamo platību, taču tagad sācies aktīvs darbs pie tehnisko un juridisko jautājumu pētīšanas. Vēl nav skaidrs, kurš no veidiem būtu efektīvāks - celt pašiem dzīvojamās mājas vai pirkt. Veldre atzīmēja, ka mūsu valstī vēl nav pieredzes privātā sektora un juridiskā partnerībā.

Tāpat vēl nav zināms, kur un cik daudz dzīvokļu būtu nepieciešams, lai nodrošinātu karavīrus ar dzīvojamo platību lielākajās NBS dislokācijas vietās - Ādažos, Rīgā, Liepājā un Alūksnē. Tiekot domāts arī par to, cik liela kvadratūra būtu piešķirama kā dienesta dzīvoklis atbilstoši karavīra dienesta pakāpei.

 

 

 

Satversmes grozīšanas pasākumos...

 

 

 

Viedoklis: Paraksts pie paraksta

Askolds Rodins,  Diena  03/13/08     Sācies mēnesis. Mēnesis, kura laikā mūsu valsts balsstiesīgie pilsoņi ar savu parakstu varēs apliecināt atbalstu grozījumiem Satversmē, kas vēlētājiem dotu tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Pašlaik šādas tiesības ir tikai Valsts prezidentam, taču tās savienotas ar tādiem papildu nosacījumiem, kas prezidentam liek nomērīt ne septiņas, bet septiņdesmit septiņas reizes, pirms izšķirties par šādu soli.

Rosinājums grozīt Satversmi nācis "no apakšas", un tas to padara īpašu, ja salīdzinām ar citiem grozījumiem, kas Satversmē izdarīti pēc neatkarības atjaunošanas. Tāpēc tam jāpieiet pietiekami nopietni. Pēc tā būtības šim priekšlikumam nav nekā kopīga ar diezgan regulāri uzpeldošo saukli par tautas vēlētu prezidentu.

Tautas vēlēta prezidenta piesaukšana ir populismā bāzēts vai neziņas raisīts gājiens. Tautas vēlēts prezidents nozīmētu, ka vajadzīga pilnīgi cita Satversme. No tautas vēlēta prezidenta nav lielas jēgas, ja viņš automātiski nekļūst par izpildvaras, t.i., valdības "tiešo priekšnieku". Pašlaik šīs funkcijas pilda Saeima, precīzāk, valdošo koalīciju veidojošo partiju frakcijas.

Satversmes otrais pants nosaka, ka "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Te jāpalūkojas uz tautai piederošās suverēnās varas realizācijas instrumentiem - Latvijas "simts gudrākajām galvām". Arodbiedrību rudenī piedāvātie Satversmes grozījumi nebrēc pēc uzticēšanos zaudējušo "tautas priekšstāvju" (tā Satversmē) asinīm, tie drīzāk ir pēdējā laikā daudz piesauktais Damokla zobens, ar piebildi, ka tā krišana vai nekrišana būs atkarīga no tautas priekšstāvju rīcības. Mērķis ir saprotams - likt Saeimas deputātiem apzināties, ka viņi arī pirmos trīs gadus pēc vēlēšanām nedrīkst darīt visu, par ko vien savā starpā izdodas sakombinēties "sakārtotas politiskās vides" apstākļos.

Jebkurā valstī, arī Latvijā, parlamentam un valdībai palaikam nākas pieņemt nepopulārus lēmumus, kas izraisa neapmierinātību. Ja, piemēram, Saeima (ne tagadējā) paaugstinātu pensijas saņemšanai vajadzīgo gadu slieksni, tas radītu neapmierinātību, pat ja būtu pārliecinoši izskaidrots, ka citas izejas nebija. Strupi attraukts, ka tāpat ir Vācijā vai Amerikā, nozīmētu soli neuzticēšanās virzienā.

Tomēr nevajadzētu dabisko neapmierinātību jaukt ar neuzticēšanos. Tās cēlonis nav kaut kāds konkrēts lēmums, kas tikai kļūst par ieganstu, lai "uz āru" nāktu ilgāku laiku krājušās negatīvās noskaņas. Pagājušajā rudenī par ieganstu kļuva toreizējā valdības vadītāja Aigara Kalvīša (TP) vēlme par katru cenu atlaist no darba kopumā labi strādājošā KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu. Pirms tam bija drošības iestāžu likumu grozījumu epopeja un Valsts prezidenta amata kandidāta atrašana cilvēka mazāko brāļu nometinājuma vietā. Nesadzirdētais trešais zvans bija fakts, ka jūlija sākumā uz ļoti neērtā laikā nolikto un praktisko jēgu zaudējušo referendumu ieradās vairāk nekā 300 tūkstoši cilvēku.

Parakstu vākšana sākusies, politiķi lielākoties izturas nogaidoši. Skatīsies, kā ies, un pašlaik negrib riskēt, sakot melns vai balts. Tas vēlāk var atspēlēties, piedevām atkal redzams paralēlo dzīvju efekts: bez prominencēm partijās ir arī tie cilvēki, kurus pieņemts godāt par ierindas biedriem. Viņu viedoklis acīmredzot nav zināms. Bija vairāki mēneši, lai to noskaidrotu, un var izteikt visdažādākos pieņēmumus, kāpēc tas nav izdarīts.

Sarosījušies karstgalvīgākie Satversmes grozījumu nepieciešamības noliedzēji. Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) domā, ka tautas tiesības atlaist Saeimu varot radīt haosu. Arī TP priekšsēdētājs Kalvītis runā par "pilnīgu haosu", kas iestāšoties pēc katrām Saeimas vēlēšanām. Vajag ļoti specifisku iztēli, lai iedomātos, ka cilvēki uzticēsies vēlēšanu zaudētājiem, pat ja tie kā tādi kuiļi metīsies aģitēt par darbu knapi uzsākušas Saeimas atlaišanu. Saeimas deputāta kārtā tomēr lielākoties nonāk cilvēki, kuriem balsošanas laikā vēlētāji uzticas. Vēlētāju uzticēšanos var saglabāt līdz nākamajām vēlēšanām, bet var arī "pa ceļam" pasēt, un tieši šim gadījumam domāti Satversmes grozījumi.

Vēl pirms sešām nedēļām Kalvītis ieteica izveidot konventu - speciālu partiju kontrolētu "orgānu" Satversmes pilnveidošanai, kas patiešām novestu pie haosa. Kad Satversmes tiesa procedūras pārkāpumu dēļ atcēla Rīgas pilsētas attīstības plāna uz ostu attiecināmo daļu, Satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC) tik ļoti satraucās, ka draudēja mainīt Satversmi. Droši vien ierakstītu, ka putnu ligzdošanas vietas nedrīkst traucēt pārkraut oglītes. Ne vienā, ne otrā reizē Godmanis nespēra zemi gaisā. Tagad gan. Kāpēc tāda nekonsekvence?

 

Pensiju likuma referendums – koalīcijas rokās

Baiba Lulle,  NRA  03/14/08     Pašu politiķu rokās ir sviras, lai referendumā par grozījumiem pensiju likumā netiktu savākts pietiekams balsu skaits.

Iedzīvotāju attieksmi izšķirs ne tikai tas, kā valdošā koalīcija steigs grozīt pensiju likumu, bet arī varas attieksme pret citām tautai aktuālām lietām. Līdzīgi kā referendums par drošības likumu grozījumiem, no kuriem liela daļa balsotāju neko nesaprata, arī šis var pārvērsties vienkārši par vārstu tvaika nolaišanai un attieksmes pret varu demonstrēšanai.

Saprotams, ka valdošā koalīcija nevēlas izmaiņu akceptēšanu referendumā, un tas ir normāli, ka vara grib kontrolēt procesus, nevis ļaut šiverēt pa valsts maku visiem, kam sagribas, pat ja sagribas ļoti daudziem.

Premjers Ivars Godmanis "skādi" lēsis 220 miljonu latu apmērā no sociālā budžeta, grozījumu rosinātājs Aigars Štokenbergs – 180 miljonu latu apmērā. Jau šie dažādie aprēķini vien rada bažas par potenciālo haosu pozitīva referenduma iznākuma gadījumā, nemaz nerunājot par to, kur tiks ņemta nauda. Pārpalikums sociālajā budžetā nenozīmē, ka nauda vienkārši stāv plauktiņā. Lai arī nepareizi ir tas, ka sociālais budžets dotē pamatbudžetu, jāatceras, ka no tā ne tikai tiek uzturētas valsts pārvaldes iestādes, to vajadzīgie un nevajadzīgie darbinieki, bet arī sabiedriskajā sektorā strādājošie. Protams, valdība var draudēt, ka varētu pienācīgi nepacelt algas pedagogiem, mediķiem, kas jau visu laiku tur kaujas cirvi gatavībā, ja tauta nobalsos par grozījumiem pensiju likumā. Bet tā būtu dažādu sabiedrības grupu rīdīšana savā starpā, kas tiklab var pāraugt kopējā naidā pret varu. Jau tagad, Robertam Zīlem izsakot šaubas par to, vai var rīkot referendumu par jautājumiem, kas saistīti ar budžetu, tauta rūgst, atgādinot par Šķēles, Šlesera saraustajiem miljoniem, milzu tēriņiem NATO samitam, bezjēdzīgo (no sabiedrības labuma viedokļa) lielu summu tērēšanu politpadomju locekļu algošanai, kam pretstatā – daži lati pie niecīgās pensijas. Turklāt politiķim ar stāžu gan vajadzēja zināt, ka Satversmē teikts citādi: "Tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļu tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm." (73. pants.) Rosinātie pensiju likuma grozījumi nevienu no šiem liegumiem neskar, turklāt arī tauta to lielā mērā uztver kā cilvēktiesību, nevis budžeta jautājumu. Tā paša, no kura trūkst daudziem. Bērnudārzi nevar atrast auklītes, jo viņu alga, strādājot ik darba dienu, ir 160 latu uz papīra, ja dažus latus vēl nepiemet pašvaldība! Vai te nav jārīko referendums!? Ātrās palīdzības ārstu trūkst tik lielā mērā, ka veselības ministrs ķeksē no cita lauciņa, iesakot ārstu brigādes aizstāt ar ārstu palīgiem. Taustāmais efekts no kadru trūkuma pacientam ir zemāka kvalitāte (ja vispār ir), kas dažkārt var būt dzīvības cenā. Laukos feldšeriem, šoferiem arī tikai knapi pāri simtam latu. Vai te nav jārīko referendums!? Sociālie darbinieki, invalīdu kopēji par psiholoģiski un fiziski smagu darbu arī uz rokas saņem tikai nedaudz pāri simtam. Līdzīgi referendumā prasīt cilvēka un viņa darba cienīgu atalgojumu varētu daudzu nozaru pārstāvji.

Lai līdz tam nenonāktu, valdībai nav steidzīgi jāindeksē pensijas un jāsola papildu naudiņa pensionāriem vien, bet pārliecinoši jāparāda labā griba domāt arī par citiem un parādīt, ka tiek likvidēti patiesi nelietderīgie tēriņi. Sākt varētu ar politpadomēm, nevis imitēt taupīšanu ar svētku laupīšanu valsts iestāžu darbiniekiem.

Var jau arī cerēt, ka sabiedrība nebūs pietiekami solidāra ar pensionāriem un referendums izgāzīsies. Viens referendums par pensijām jau reiz beidzās nesekmīgi: 1999. gada novembrī par grozījumu atcelšanu, kas toreizējā premjera Andra Šķēles jostu savilkšanas programmas ietvaros paredzēja atņemt pensijas strādājošajiem pensionāriem. Vēlētāju aktivitāte bija nepietiekama: nobalsoja tikai 70,5% no nepieciešamā balsstiesīgo skaita. Tiesa, ko neizdarīja referendums, to izdarīja Satversmes tiesa, un nav zināms, vai šajā gadījumā nevarētu būt līdzīgi.

Grūti spriest, cik liela aktivitāte varētu būt aprīlī – maijā gaidāmajā referendumā. Par labu lielākai aktivitātei runā labāki laikapstākļi; protestiem pret varu vairāk aktivizēta sabiedrība; lielāks pensionāru īpatsvars. Par sliktu – valdība pasteigusies indeksēt un paaugstināt zemās pensijas un sola vēl lielāku leiputriju pensionāriem; pensijas tomēr netiek atņemtas vispār kā iepriekšējā referenduma lietā; lielās inflācijas apstākļos katrs vairāk domā par sevi. Savu ietekmi uz balsojumu varētu atstāt arī referenduma rezultāts, kas apmēram mēnesi iepriekš būs noticis par iespējām tautai atlaist Saeimu.

Lai vai kā, svarīgi būtu, lai valdība skaidro savu pozīciju, meklē risinājumus, nevis tikai mēģina kādiem tehniskiem līdzekļiem panākt referenduma izgāšanos.

 

Dažādi politiskie spēki vienisprātis par vēlēšanu reformām

Nadežda Titova,  Diena  03/17/08    Partiju finansēšana no valsts budžeta un grozījumi Satversmē par Saeimas atlaišanas kārtību - tās ir nepieciešamas reformas Latvijas politikā. Par to bija vienisprātis Saeimas deputāti Solvita Āboltiņa, Sandra Kalniete, Artis Pabriks un sociāldemokrātu ģenerālsekretārs Ansis Dobelis Brīvības un solidaritātes fonda sestdien organizētajā forumā Kā demokratizēt politiskās partijas? Ceļā uz politiskās dzimtbūšanas atcelšanu.

Partiju finansēšana no valsts budžeta tika atzīta par sevišķi nepopulāru soli, kas gan nepieciešams, lai vairotu politisko spēku neatkarību. Valsts var finansēt partijas arī daļēji, piemēram, pirmsvēlēšanu laikā vai administratīvo izdevumu segšanai, sacīja A.Dobelis. Pēc viņa teiktā, finansiāls atbalsts varētu tikt sniegts arī proporcionāli iepriekšējās vēlēšanās iegūto vēlētāju balsu skaitam. "Tas liks partijām meklēt atbalstu iedzīvotāju vidū, nevis pie individuālajiem sponsoriem, kuriem ir savas privātas intereses," sacīja sociāldemokrātu pārstāvis. Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka joprojām ir vajadzīgi stingrāki partiju pirmsvēlēšanu kampaņu finansējuma ierobežojumi.

Apspriežot ideju par tautas vēlētu prezidentu, gan S.Kalniete, gan A.Dobelis uzsvēra, ka šādam solim nemaz nav nepieciešams grozīt Satversmi, paplašinot prezidenta pilnvaras. Nepieciešamību prezidenta ievēlēšanas tiesības atdot tautai gan neatbalstīja A.Pabriks, tomēr atzina, ka šajā jomā ir nepieciešami uzlabojumi, lai izvairītos no "zoodārza balsojumiem".

S.Āboltiņa pauda uzskatu, ka Latvijas iedzīvotāji nav tik aktīvi un protestēs tikai tad, kad viņu pacietība būs galā, šādi noraidot bažas, ka pēc Satversmes grozījumiem, kas paredz Saeimas atlaišanas tiesību nodošanu tautai, parakstu vākšana varētu notikt pie mazākās neapmierinātības dēļ ar varas aprindām.

Diskusijas dalībnieki atbalstīja ideju par vēlēšanu sistēmas maiņas nepieciešamību, piemēram, izvirzot konkrētu deputāta kandidātu tikai no viena apgabala. A.Dobelis gan pauda uzskatu, ka lielas pārmaiņas vēlēšanu sistēmā nav vajadzīgas, jo "tās tāpat nespēs risināt vājo politisko partiju problēmu".

Pilsoņu līdzdalība politiskajā procesā ir demokrātijas izšķirīgais nosacījums, gandrīz vienbalsīgi apstiprināja diskusijas dalībnieki. S.Kalniete piebilda, ka reizi četros gados izteikt savu izvēli vēlēšanās pilsoņu līdzdalībai ir par maz. Turklāt arī valsts neko nedara, lai veicinātu šo līdzdalību, piemēram, finansējot nevalstiskās organizācijas. Pēc A.Pabrika pārliecības ir jādara viss, lai iespējami ātrāk izveidotos vidusšķira, kura ir zaudēta, bet bez kuras demokrātija nevar pastāvēt. Viņaprāt, "dzīve būs pavisam citāda pēc desmit gadiem, kad politikā ienāks cilvēki ar tīru eiropeisku skatienu - jaunā paaudze bez barikāžu pieredzes".

Diena jau ziņoja, ka Brīvības un solidaritātes fonds ir izveidots Latvijas Ārpolitikas institūta direktora Ata Lejiņa vadībā, noslēdzot sadarbības līgumu ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Fonda mērķis ir sociāldemokrātisko vērtību virzība un integrācija sabiedrībā.

 

Valsts prezidenta komisija atbalsta iespēju dot tautai tiesības rosināt Saeimas atlaišanu

LETA  03/18/08     Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija atbalsta iespēju dot tautai tiesības rosināt Saeimas atlaišanu un par sagatavotajiem komisijas ieteikumiem tiek gaidīts sabiedrības viedoklis, šodien preses konferencē informēja Valsts prezidents Valdis Zatlers un komisijas pārstāvji.

Komisija uzskata, ka Satversmē ir jābūt noteiktām tiesībām tautai atlaist Saeimu un pašreizējai Konstitūcijā noteiktajai kārtībai ir vairāki trūkumi.

Kā norādīja komisijas vadītājs Eiropas Kopienu Tiesu tiesnesis profesors Egils Levits, lai radītu Satversmē noteiktajai ar tiešās demokrātijas elementiem kombinētajai parlamentārās demokrātijas iekārtai atbilstošu pilnvērtīgu un vispusīgi apsvērtu Saeimas priekšlaicīgas atlaišanas un jaunu vēlēšanu sarīkošanas mehānismu, būtu vēlams paredzēt gan vēlētāju tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, gan vienlaikus izdarīt arī vairākus grozījumus Satversmē par prezidenta tiesībām, lai panāktu, ka prezidents var pildīt viņam principā paredzēto patstāvīgā arbitra funkciju.

Komisija uzskata, ka attiecībā uz prezidenta tiesībām būtu vēlams noteikt, ka prezidentam ir patstāvīgas tiesības atlaist Saeimu, nesaistot šis tiesības ar tautas nobalsošanu un iespējamu amata zaudēšanu, kā tas ir noteikts pašlaik.

Pirms lēmuma pieņemšanas par Saeimas atlaišanu komisija ierosina noteikt, ka prezidentam obligāti jākonsultējas ar Saeimas priekšsēdētāju un premjeru.

Komisija rosina noteikt, ka prezidents nav tiesīgs atlaist Saeimu agrāk par sešiem mēnešiem pēc Saeimas sanākšanas, kā arī tad, ja līdz Saeimas pilnvaru termiņa beigām palikuši mazāk nekā seši mēneši.

Komisija arī rosina noteikt, ka prezidents nav tiesīgs atlaist Saeimu, ja līdz viņa pilnvaru beigām palikuši mazāk nekā seši mēneši.

Par tautas tiesībām ierosināt Saeimas atlaišanu komisija rosina noteikt, ka to nav tiesību ierosināt agrāk par sešiem mēnešiem pēc Saeimas sanākšanas, kā arī tad, ja līdz Saeimas pilnvaru termiņa beigām palikuši mazāk nekā seši mēneši.

Komisija rosina noteikt lielāku vēlētāju skaitu sākotnējai tautas iniciatīvai līdzšinējās vienas desmitdaļas vēlētāju vietā un samazināt nepieciešamo balsu skaitu tautas nobalsošanā līdz šim noteiktās puses no iepriekšējās vēlēšanās piedalījušos skaita.

Gadījumā, ja pašlaik tiks atbalstīti grozījumi Satversmē, par kuriem ir uzsākta parakstu vākšana, tā būs iespēja pilnveidot esošo neefektīvo risinājumu, taču sagatavotajam projektam ir vairākas nepilnības.

Parlamenta priekšlaicīgas atlaišanas regulējums ir parlamentārajā demokrātijā nepieciešams un atzīts konstitucionāls mehānisms, šodien preses konferencē uzsvēra Zatlers.

"Šāda mehānisma darbības rezultātā tiek panākts jauns, situācijai atbilstošāks un tautas aktuālo gribu precīzāk izsakošs parlamenta sastāvs. Tas uzskatāms par piemērotu ne vien valstu krīžu, bet arī nopietnu parlamentāra rakstura krīžu risināšanas palīglīdzekli. To var arī izmantot, ja jāizlemj sabiedrībai svarīgs un pretrunīgi vērtēts jautājums, kas noteiktu valsts turpmākās politikas virzienu," uzskata Valsts prezidents.

Mūsdienās parlamenta priekšlaicīgas atlaišanas mehānisms ir paredzēts daudzu Eiropas valstu konstitūcijās, kas tiek efektīvi izmantots praksē. Vairumā gadījumu tiesības atlaist parlamentu ir paredzētas Valsts prezidentam, vairākās valstīs arī parlaments pats var lemt par savu atlaišanu. Atsevišķās valstīs tiesības ierosināt parlamenta atlaišanas procedūru paredzētas arī tautai

Satversmē tiesības ierosināt Saeimas atlaišanas procedūru ir Valsts prezidentam. Šis 1922. gadā Satversmē iekļautais Saeimas priekšlaicīgas atlaišanas regulējums atzīstams par neefektīvu, jo konstitucionālo varas institūciju pilnvaras nav savstarpēji līdzsvarotas, uzskata komisija.

Pašreizējais regulējums negarantē pietiekamu Valsts prezidenta patstāvību, lai viņš minētajos gadījumos varētu pilnvērtīgi pildīt savu Satversmē principā ietverto arbitra lomu attiecībā uz valsts demokrātiskās iekārtas labas funkcionēšanas nodrošināšanu krīzes situācijās, uzskata komisija, norādot, ka savas nesabalansētības dēļ spēkā esošais mehānisms ir par vāju, lai atrisinātu nopietnas parlamentāra rakstura krīzes, kā arī tam, lai tautai dotu iespēju izlemt svarīgu un pretrunīgi vērtētu jautājumu, kas noteiktu valsts turpmākās politikas virzienu.

Būtiskākie iemesli, kas kopumā padara pašreizējo regulējumu neefektīvu - uzsākot Saeimas atlaišanas procedūru, Valsts prezidents riskē zaudēt savu amatu, ja tautas nobalsošanā, kas ir obligāta, vairākums izsakās pret Saeimas atlaišanu, Valsts prezidents uzskatāms par atlaistu, norāda komisija. Saeimas atlaišanas procedūrā pastāv netieša Saeimas ietekme uz Valsts prezidentu, ko ievēlē Saeima.

Komisija secinājusi, ka sagatavotais Satversmes grozījumu projekts, par kuru tagad uzsākta parakstu vākšana, atzīstams par savlaicīgu ierosinājumu pilnveidot Satversmē esošo neefektīvo risinājumu. Ja to pieņemtu, tas papildinātu Satversmē jau iekļauto mehānismu, kopumā padarot to efektīvāku.

Lai izvairītos no kampaņas, kuras nolūks ir neleģitīmā un prettiesiskā ceļā panākt Saeimas atlaišanu, nepieciešams skaidrs un taisnīgs ar likumu noteikts finansēšanas regulējums attiecībā uz aģitāciju par tautas nobalsošanu, it sevišķi paredzot finansējumu no valsts budžeta, uzskata komisija.

Valsts prezidents ir gatavs ierosināt grozījumus Satversmē saistībā ar iespēju tautai atlaist Saeimu, kā arī aicina sabiedrību un politiķus diskutēt par Konstitucionālo tiesību komisijas slēdzienu.

Jau ziņots, ka pērn 7. decembrī Zatlers paziņoja par Konstitucionālo tiesību komisijas izveidošanu. Komisija sastāv no atzītiem konstitucionālo tiesību ekspertiem, un tās priekšsēdētājs ir Eiropas Kopienu Tiesas tiesnesis Egils Levits.

Komisija izveidota ar mērķi sniegt atbalstu Satversmē noteiktās Valsts prezidenta likumdošanas funkcijas realizēšanai, sniegt viedokļus par Satversmes normu pilnveidošanu un interpretāciju. Tāpat komisijas uzdevums būs veicināt zinātniskus pētījumus un kvalificētu diskusiju par aktuāliem tiesību jautājumiem.

Pirmajā Konstitucionālo tiesību komisijas sēdē tika apspriests jautājums par Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības sagatavotajiem grozījumiem Satversmē, komisijas locekļiem nolemjot veikt to padziļinātu analīzi.

Par likumprojekta "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" ierosināšanu parakstu vākšanas pirmajā nedēļā - no 12. marta līdz 18. martam - Latvijā parakstījies 20 681 pilsonis, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) šodien apkopotā provizoriskā informācija.

Ziņas ir apkopotas par nodoto parakstu skaitu līdz šodienas, 18. marta, plkst. 12. Nākamreiz CVK ziņas par parakstu vākšanā piedalījušos pilsoņu skaitu apkopos pēc nedēļas - otrdien, 25. martā, informēja CVK Informācijas nodaļas vadītāja Kristīne Bērziņa.

Parakstu vākšana par likumprojekta "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" ierosināšanu ilgs līdz 10. aprīlim. Sagatavotais likumprojekts paredz grozīt Satversmes 78. un 79. pantu, nosakot, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības rosināt Saeimas atlaišanu.

Parakstu vākšanas laikā jāsavāc vismaz 149 064 vēlētāju paraksti.

 

Plašākas pilnvaras atlaist Saeimu

Zane Zālīte-Kļaviņa,  Diena  03/19/08    Eksperti izvērtējuši iespējamus grozījumus Satversmē par tautas un prezidenta tiesībām.

Dot tautai tiesības atlaist Saeimu ir atzinīgi vērtējama iecere, tomēr juridiskajam formulējumam jābūt precīzākam. Tāds īsumā varētu būt kopsavilkums Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas secinājumiem par Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) virzītajiem Satversmes grozījumiem, par kuriem pašlaik notiek Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) izsludinātā parakstu vākšana. Paralēli komisija ierosina pamatlikumā izdarīt arī tādas izmaiņas, kas prezidentam sniegtu tiesības atlaist Saeimu, neriskējot zaudēt amatu, kā tas ir pašlaik.

Tuvākajās nedēļās komisija secinājumus "noslīpēs", un tad Valsts prezidents Valdis Zatlers tos varētu iesniegt Saeimā, Dienai pauda prezidenta padomniece juridiskajos jautājumos Inese Lībiņa-Engere. Visticamāk, Satversmes grozījumu priekšlikumu formā tos varētu izstrādāt kāda Saeimas komisija - prezidentam gan ir paredzētas likumdošanas iniciatīvas tiesības, taču tas nenozīmē, ka viņš var piedāvāt gatavu likumprojektu, skaidroja juriste. Ar LBAS priekšlikumu vērtēšanu un likumdošanas iniciatīvu prezidents arī nevēloties ietekmēt jau notiekošo parakstu vākšanu vai "nolīdzināt ar zemi" LBAS virzītos grozījumus, Dienai uzsvēra V.Zatlera preses sekretāre Inta Lase. Nolūks esot bijis ikvienam padarīt pieejamu zinātnisku, akadēmisku Satversmes izmaiņu vērtējumu.

Komisiju V.Zatlers izveidoja pērn decembrī. Tajā Eiropas Kopienu tiesas tiesneša Egila Levita vadībā darbojās pazīstami tiesību eksperti - Ineta Ziemele, Daiga Iļjanova, Lauris Liepa, Mārtiņš Mits un Gunārs Kusiņš. Komisija atzinusi - parlamenta priekšlaicīga atlaišana ir "parlamentārajā demokrātijā nepieciešams un atzīts konstitucionālais mehānisms", taču tā regulējums Satversmē ir neefektīvs - Valsts prezidentam gan ir paredzētas šādas tiesības, taču, izlemjot par tādu rīcību, viņš riskē ar savu amatu. Turklāt Saeimas atlaišanā pastāv netieša Saeimas ietekme uz prezidentu - tā var atlaist valsts galvu, iekams viņš pagūst atlaist Saeimu. LBAS priekšlikums šo situāciju neatrisina. Komisijas vērtējumā arodbiedrību piedāvātajos Satversmes grozījumos ir virkne nepilnību, piemēram, tie neparedz nekādus termiņus desmitās daļas vēlētāju parakstu vākšanai, lai ierosinātu Saeimas atlaišanu, līdz ar to radot risku atkārtoti rosināt parlamenta atlaišanu īsā laikā vairākas reizes pēc kārtas. Grozījumu projektā paredzēts arī visai zems slieksnis gan vēlētāju skaitam, kas nepieciešams Saeimas atlaišanas ierosināšanai (desmitā daļa vēlētāju), gan balsu skaitam, lai Saeimu atlaistu tautas nobalsošanā (vairākums no puses pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos), vērtējusi komisija.

 

Viedoklis: Velni pie varas

Māris Krautmanis,  NRA  03/19/08    Pilnā sparā rit parakstu vākšana par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē, kas dotu iespēju tautai atlaist Saeimu.

Šajā sakarā dziļi, gandrīz vai līdz asarām, aizkustināja stāsts, gluži vai leģenda par to, ka tālajā Amerikā 13 pensionāri 13. datumā 11 stundās mērojuši vairāk nekā 500 kilometru ceļu no Filadelfijas uz Vašingtonu smacīgā autobusā, lai nodotu savas balsis par grozījumiem Satversmē. Re, kā tūkstošiem kilometru tālumā latvju tautas labākie dēli arī tic un cer, ka dzīve pēc latvju tautas ievēlētā parlamenta padzīšanas latvju tautai būs labāka, gaišāka, lepnāka un turīgāka.

Šo sirmgalvju mītnes zemē Amerikā, kur viņiem, droši vien, ir otra pilsonība, viņu prezidents Džordžs Bušs savulaik par prezidentu tapa par purna tiesu, tiešā nozīmē ar niecīgu pārsvaru apsteidzot savu konkurentu Alu Goru, un iemesls sapīkt par zaudējumu bija gandrīz pusei ASV vēlētāju. Pēclaikā, pie valdīšanas būdams, Bušs darīja milzum daudz tādu lietu, kas lika sašust varbūt pat ne vairs tikai pusei ASV ļaužu, bet pat iespaidīgi pārliecinošam vairākumam. Taču ASV ļaudīm un tāpat augšminētajiem ASV latviešiem kaut kā pat prātā nenāca apšaubīt Buša varas leģitimitāti, būvēt kādas pārgrozības ASV konstitūcijā, kas ļautu salasīties plašām ļaužu masām, lai Bušu no amata padzītu pirms viņa prezidentēšanas termiņa beigām.

Tas tāpēc, ka ASV pilsoņi ir patrioti pēc dabas un dziļi ciena savas valsts dibinātājus un viņu rakstīto konstitūciju, kaut arī tā ir tapusi sen, sen agrāk nekā Latvijas Satversme, un tāpēc vien ir daudz nemodernāka par mūsējo.

Mūsu valstī salīdzinājumā gluži vai vakar – 1927. gadā – it drīz pēc Satversmes stāšanās spēkā, jau 2. Saeimas laikā, daudziem nepatika 2. Saeima, un jau tika vākti paraksti pret spēkā esošo pavalstniecības likumu, un paralēli vienā sabiedrības daļā uzjundījās arī doma, ka derētu tautai atlaist arī Saeimu. Tolaik bija tāda Caur 1918. gada 18. marta likumu cietušo biedrība un vēl arī ultrapatriots Arveds Bergs, kas gudroja Satversmes pārgrozīšanu un tautas ievēlēto deputātu padzīšanu. Vēlāk, 1934. gadā, desmit dienas pirms Kārļa Ulmaņa veiktā valsts apvērsuma 4. Saeima jau nobalsoja par sociāldemokrātu priekšlikumu tautai atlaist Saeimu, bet likuma spēku šis priekšlikums nepaguva iegūt, jo Ulmanis pasteidzās pirmais un paveica to antikonstitucionālā ceļā.

Taču mūsdienu latviešu politiķi, lai neteiktu politikāņi, un sabiedriskie aktīvisti, gan varu baudošie, gan jo īpaši opozīcijā sēdošie, uzskata sevi par nezin kādiem korifejiem konstitucionālo tiesību jautājumos un uzskata sevi par gudrākiem nekā Satversmes rakstītāji un viņu oponenti, kuru savstarpējie politiskie cīniņi sen ir rimuši un kuri nu jau visi guļ smilšu kalniņos šepat Latvijā vai Sibīrijas gulaga masu kapos, vai trimdas klusajās kapsētās.

Viena juridiskā problēma ar Satversmes grozīšanu ir tāda, ka, ja paņem un izsit no labi, viedi, tālredzīgi veidotās Satversmes būves pamatiem kādu gabalu ķieģeļu un betona, tad Satversme sašķiebjas, sasveras un varbūt arī gāžas. Paradoksāli, bet šajā ziņā mūsdienu Satversmi grozītgribētāji ir daudz piepiskāki par saviem divdesmito un trīsdesmito gadu priekštečiem, kuru priekšlikumos bija ja ne kas vairāk, tad vismaz saskaņojums ar citiem šā paša dokumenta pantiem un bija paredzēts, kas notiek tad, kad Saeima ir atlaista, kādā kārtībā tiek ievelēta jauna Saeima un tādā garā.

Tagadējais grozījumu projekts, uz kuru musina arodbiedrības un opozīcijā esošie juristi ar padomju laika kalumu, piedāvā absolūtu absurdu – atlaist Saeimu, nepasakot, kas, kādā veidā, kad ievēlēs kādu Saeimu vecās vietā. 79. panta grozījumu redakcijā vēl turklāt bezsakarā iepītas frāzes, kas skar Latvijas dalību Eiropas Savienībā un kas vispār ir no citas operas un pašlaik nav aktuāls diskusiju temats. Kad jau ES reiz bruks, tad būs piedzimuši un izauguši citi politiķi, kuri paši labāk zinās, kurā pantā ko mainīt.

Tie Satversmes grozījumi, par kuriem piedāvāts tagad tautai parakstīties, nozīmē atlaist Saeimu pie visiem velniem, bet tad, kad Saeima būs atlaista, pie varas nāks velni, jo nekur nekādā veidā nav pateikts, kas tad turpmāk pieņems likumus, iecels izpildvaru un kāda loma tad paliek tai izpildvarai, ko iecēlusi atlaistā likumdevējvara, un kur tur pa vidu maisīties Valsts prezidentam.

Tomēr, ja tā paskatās no otras puses, Satversmē ir teikts, ka visa suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Līdz ar to tauta drīkst iet uz parakstīšanos un referendumiem un atlaist, ko vien grib. Grozījumam, kas ļautu padzīt Saeimu, principā arī nebūtu nekādas vainas, piemēram, gadījumā, ja nu piepeši atgadās tā, ka 10. Saeimas vēlēšanās visi vēlētāji taptu tik apmāti, sorosisko polittehnologu sazombēti, ka ietu nobalsot tikai par Jaunā laika daudzajiem kloniem, kas uz to brīdi būs sacepti lielā vairumā – jau ir tikpat kā gatavs otrs Jaunais laiks – demokrātiskie patrioti.

Drīz būs gatava arī Aigara Štokenberga ultrakreisi populistiskā partija. Vēl būšot Gunta Ulmaņa partija un sazin kādas vēl ne.

Līdzšinējās varas partijas jau nu arī nav medusmaizes ar to enerģiju izstarojošajiem, atmobumbām līdzīgajiem līderiem, ar to stabilitātes garantiem un bremzējošajiem stabilizatoriem, ar to ierindas biedriem, mugurkaulainajiem nepadošanās speciālistiem un tamlīdzīgiem personāžiem. Taču tomēr šīs partijas vismaz zina, kas ir likumi, ka likumi, kad tos pieņem, ir jāsaskaņo ar citiem likumiem, šie zina, ka budžetā galiem jāsaskan ar sākumiem un ka nesanāks piešķirt laimi visiem, nevienam neko neatraujot.

Ja nu gadījumā pie varas 10. Saeimas vēlēšanu rezultātā nāks jauneklīgie gaismas spēki ar savām liekulīgajām vērtībām, tas, visticamāk, nozīmēs nekompetenci valsts pārvaldē, ilgus māceklības mēnešus un pat gadus, stagnāciju visu veidu attīstībā un ne mazāku zaglīgumu par tradicionālajiem valdītājiem, kādu jau demonstrēja šā alternatīvā valdīšanas veida pārstāvji, kad viņi vienlaik bija pie varas valstī un Rīgas domē. Tas nozīmē arī pēctecības pārrāvumus, ieceru apturējumus un tiesiskuma pamatu graušanu, meklējot iespēju izrēķināties ar politiskajiem konkurentiem, nelietojot pierādījumus, bet politisko gribu un sabiedrības viedokli, pirms tam šo sabiedrību apblēdot un uzskarsējot līdz izrēķināties kāra pūļa konsistencei.

Šāda valdīšana tad nesīs valstij zaudējumus, kas būs mērāmi miljonos nedēļā, simtos tūkstošu ik dienu, desmitos tūkstošu katru stundu un daudzos tūkstošos ik sekundi. Šādos apstākļos tad ļoti varētu noderēt Satversmē garantēta iespēja tautai priekšlaikus atlaist šādu Saeimu. No šāda skatapunkta raugoties, ideja par Satversmes grozījumiem nav nemaz slikta. Tikai šiem grozījumiem tad vajadzētu būt juridiski korektiem un precīziem, nevis tādiem kā tagad, kas paģēr tikai atlaist, bet pēc tam kaut vai ūdensplūdi.

 

Vīķe-Freiberga: Patlaban Satversmē ierakstītais izvirza nereālas prasības Saeimas atlaišanai

NRA  03/20/08    Ir jābūt mehānismiem, kas Valsts prezidentam ļautu zināmās situācijās atlaist Saeimu un aicināt Latvijas iedzīvotājus uz jaunām vēlēšanām, uzskata bijusī valsts vadītāja Vaira Vīķe-Freiberga.

Viņasprāt, ir pilnīgi skaidrs, ka patlaban Satversmē ierakstītais izvirza nereālas prasības Saeimas atlaišanai.

Vīķe-Freiberga šorīt LNT raidījumā "900 sekundes" pauda viedokli, ka Latvijas Satversmē ir absurda prasība - ja prezidents, kas ierosinājis referendumu par Saeimas atlaišanu, nesavāc pietiekami daudz balsu, tad prezidenta jāzaudē savs amats amats.

"Tas ir absurdu absurds," teica Vīķe-Freiberga, norādot, ka Valsts prezidents neredzēs vajadzību likt uz spēles savu posteni, ņemot vērā, cik grūti ir referendumā savākt nepieciešamo balsu skaitu.

Vīķe-Freiberga domā, ka patlaban ir "neveselīga situāciju no politiskā līdzsvara viedokļa", jo ir nereālas prasības neļaut Saeimai nostrādāt pilno termiņu, tāpēc valda noskaņojums "mums tagad ir zaļa dzīve uz četriem gadiem un rīkojamies, kā ienāk prātā, pēc manis lai nāk kaut grēku plūdi".

Eksprezidente domā, ka ir nepieciešami mehānismi, kā Valsts prezidents var atlaist Saeimu un izsludināt jaunas vēlēšanas, piemēram, gadījumos, ja parlamentā ievēlētajiem spēkiem ilgstoši neizdodas vienoties par jaunas valdības izveidošanu.

Kā ziņots, patlaban norit parakstu vākšana par likumprojekta "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" ierosināšanu. Sagatavotais likumprojekts paredz grozīt Satversmes 78. un 79.pantu, nosakot, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības rosināt Saeimas atlaišanu.

Parakstu vākšanas laikā jāsavāc vismaz 149 064 vēlētāju paraksti.

Par likumprojekta "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" ierosināšanu parakstu vākšanas pirmajā nedēļā - no 12.marta līdz 18.martam - Latvijā parakstījies 20 681 pilsonis.

 

Vai Tu parakstīsies par grozījumiem Satversmē?

Aija Ivanova, Žurnāls "Nedēļa"  03/21/08    Lai iedzīvotājiem pavērtos iespēja, grozot Satversmi, rosināt Saeimas atlaišanu, līdz 10. aprīlim ir jāsavāc vismaz 149 064 iedzīvotāju paraksti. Socioloģiskā aptauja liecina, ka par izmaiņām valsts pamatlikumā ir gatavi parakstīties 28% Latvijas pilsoņu, kas ir gandrīz trīs reizes vairāk, nekā vajadzīgs referenduma ierosināšanai. Nedēļa skaidro sabiedrības pārstāvju pozīciju par to – parakstīties vai ne.

Janīna Kursīte, filoloģijas profesore

Es vēl neesmu izlēmusi, mana attieksme šobrīd ir 50 pret 50. Atskatoties nesenā pagātnē, man nešķiet, ka, balsojot par jaunu Saeimu, kaut kas būs citādi. Neticu, ka neuzkāpsim uz tā paša grābekļa otrreiz. Šajā situācijā svarīgāk ir piespiest esošo Saeimu strādāt – skatoties uz nagiem, turot spiedienu, ar mītiņiem, caur medijiem. Es aicinu cilvēkus pārdomāt savu nostāju, jo varam izjaukt jutīgo stabilitāti, kas ir sabiedrībā. Esmu pret gāšanu gāšanas pēc. Svarīgi ir izmēģināt visas iespējas savstarpējā kontakta un ietekmes veidošanā. Taču, ja citādi nebūs iespējams apstādināt reģionālo reformu, tad gan pieļauju, ka iešu parakstīties.

Aivars Borovkovs, jurists

Laikam neiešu. Satversme tomēr nav dokuments, kuru mirkļa iegribu iespaidā vajadzētu pakļaut konkrētām izmaiņām. Satversme ir stabilas valsts simbols. Šobrīd ir pietiekami daudz spēku, kas ārkārtīgi veikli prot manipulēt ar masu, gan izmantojot pensionārus, gan nepatiku pret varu. Tā jau ir izveidojusies kā aksioma, ka, nonākot pie varas, cilvēks a priori kļūst par nelieti. Šādos apstākļos izmaiņas Satversmē ir bīstami tendenciozas.

Raita Karnīte, ekonomiste

Esmu jau to izdarījusi. Vēlēšanu likumdošana ar šiem te negrozītajiem pantiem Satversmē šobrīd nodrošina nemainību augstākajos valsts pārvaldes līmeņos. Un tas nozīmē stagnāciju, kuras apturēšanai un situācijas uzlabošanai ir divas iespējas. Pirmā – tiek mainīta likumdošana, bet to neviens no likumdevējiem negrib darīt. Otrā – mainīt Satversmi, dodot iespēju tautai iejaukties. Argumenti, kas tiek minēti pret, man šķiet nepamatoti. Es parasti referendumos nepiedalos, bet šoreiz uzskatu, ka tas ir jādara.

Ēriks Stendzenieks, reklāmas speciālists

Domāju, ka neiešu. Mēs jau dzīvojam valstī, kur valdības mainās trīs reizes gadā un katra nākamā noliedz iepriekšējās izdarīto, sagrauj tās darbu un sāk visu no nulles. Nav iespējams vienoties par ilgtermiņa plāniem, stratēģijām, jo valdības mainās un sāk visu darīt pa jaunam. Tas, kas Latvijai noteikti nav vajadzīgs, ir vēl viena iespēja destabilizēt stāvokli valstī.

Laila Pakalniņa, kinorežisore

Es iešu. Uzskatu, ka reālā situācija Latvijā ir pierādījusi, ka ir nepieciešams, lai deputāti ne tikai pirms vēlēšanām justu atkarību no vēlētāja, bet izjustu atbildību vēlētāju priekšā visu četru gadu garumā. Vēlētājam ir jārada iespēja šo četru gadu laikā kaut kā ietekmēt Saeimas darbu.

Jānis Stradiņš, akadēmiķis

Man rodas iespaids, ka viss līdz galam tomēr nav izdomāts. Kaut kādas tiesības vajadzības gadījumā tautai atlaist Saeimu būtu jādod, bet neesmu vēl iedziļinājies, vai iespējamajos grozījumos viss ir korekti noformulēts. Katrā gadījumā Saeimas atlaišanai vajadzētu būt kā galējam līdzeklim. Nedomāju, ka to varētu izmantot, ja, piemēram, pēkšņi rodas iespaids, ka savēlēti nav īstie, tāpēc tie uzreiz jāatlaiž. Manuprāt, vajadzētu reformēt pašas Saeimas vēlēšanas, piemēram, varētu būt daļēja mažoritārā sistēma.

Pēteris Viņķelis, ārlietu eksperts

Ekonomisti un psihologi ir pierādījuši, ka demokrātiskas līdzdalības iespējas dara cilvēkus laimīgus. Tāpēc es atbalstu Satversmes grozījumus, kas ļautu atsaukt Saeimu.

 

 

 

Satversmes Aizsardzības birojā...

 

 

Kā Kažociņš par SAB direktoru kļuva

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats,  NRA  03/19/08     Lai gan līdz Satversmes aizsardzības biroja direktora Jāņa Kažociņa pilnvaru beigu termiņam atlicis mazāk par diviem mēnešiem, šobrīd nav skaidrības, vai viņa karjera šajā amatā turpināsies, vai tomēr «galvenā spiega» krēslā sēdīsies kāds cits.

Šobrīd politiķi par iespējamo SAB direktora amata pretendentu izsakās uzsvērti neitrāli un izvairīgi. Skaidru atbalstu J. Kažociņa kandidatūrai paudusi eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK), proamerikāniskā Latvijas transatlantiskā organizācija, tomēr tie nav lēmēji šajā jautājumā. Savukārt no Saeimas deputātiem J. Kažociņam pagaidām drošu atbalstu ir solījuši no Tautas partijas (TP) aizgājušie Artis Pabriks un Aigars Štokenbergs, kā arī atsevišķi ZZS un LPP deputāti. Ar to tomēr ir par maz, lai iegūtu vairākumu Saeimas balsojumā, kaut gan tas arī nenozīmē, ka vairākuma atbalsta J. Kažociņam nav.

Pavisam cita situācija bija pirms pieciem gadiem, kad mazpazīstamais J. Kažociņš kļuva par SAB direktoru – toreiz pret britu ģenerāļa kandidatūru publiski izskanēja daudz iebildumu, publiski tika minētas vēl vairākas citas kandidatūras, tomēr arī tad ne mirkli neradās šaubas par to, ka Saeimas vairākums balsojumā viņam tiks nodrošināts.

Kāpēc tā? Uz šo jautājumu tiem laikiem visai nediplomātiskā atklātībā atbildēja Tautas saskaņas partijas priekšsēdētājs Jānis Jurkāns: "Lēmumus šajos jautājumos pieņem ne valdībā, ne Saeimā, bet ārzemēs."

Sākotnēji J. Kažociņu Latvijā iepazina tieši kā "ārzemju" pārstāvi, jo deviņdesmito gadu vidū viņš bija Lielbritānijas militārais atašejs Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Tomēr no 1995. līdz 1997. gadam J. Kažociņš pildīja Latvijas Nacionālo bruņoto spēku štāba priekšnieka vietnieka pienākumus, un šobrīd neviens aptaujātais lietpratējs vairs neatceras, kā tas bija iespējams, ka Lielbritānijas pilsonis (Latvijas pilsonību viņš ieguva tikai 2003. gada martā) varēja ieņemt tik augstu amatu Latvijas armijā?

1997. gadā J. Kažociņš tomēr tika atsaukts atpakaļ uz Angliju, kur kļuva par britu 4. divīzijas štāba priekšnieku, vēlāk tika nozīmēts par britu armijas padomnieku Čehijā un Slovākijā. LETA raksta, ka 2002. gadā J. Kažociņš "atvaļinājies priekšlaikus no Lielbritānijas bruņotajiem spēkiem brigādes ģenerāļa pakāpē un atgriezies Latvijā". Ļoti iespējams, ka arī tas ir bijis jauns kaujas uzdevums, jo tūlīt pat viņš iesaistījās Latvijas politikā, 2002. gada rudenī kļūstot par tikko Saeimas vēlēšanās uzvarējušā Jaunā laika premjera Einara Repšes ārštata padomnieku korupcijas novēršanas jautājumos.

Jau pēc dažiem mēnešiem viņš tika stādīts priekšā arī kā viens no Latvijas pretkorupcijas stratēģijas izstrādātājiem. Šī stratēģija uz piecām lapām lielā tempā bija tapusi, sadarbojoties diviem E. Repšes ārštata padomniekiem (J. Kažociņam un Armandam Agrumam), KNAB darbiniekiem un sabiedrības par atklātību Delna pārstāvjiem.

Par pēdējiem J. Kažociņš presē izteicās īpaši cildinoši: "Neatsverams ieguldījums korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts stratēģijas projekta izstrādē ir sabiedrībai Delna, kurai uzkrājusies bagāta pieredze līdzīgās jomās." Jāatgādina, ka tobrīd Sorosa fonda finansētā Delna vēl nebija demonstrējusi savas ambīcijas "politiskās dienaskārtības diktēšanā", līdz ar to neviens droši vien nesaprata šā J. Kažociņa izteiciena tālejošo zemtekstu un uzskatīja to par parastu pieklājības frāzi jaunās paaudzes censoņiem.

Tad pat no J. Kažociņa mutes tauta uzzināja – "ir vispārēji atzīts, ka Honkongā korupcija tiek apkarota vislabāk pasaulē". Nekavējoties tika sastādīta delegācija braucienam uz Honkongu. J. Kažociņš uzsvēra, ka viena no būtiskām lietām, kas Latvijas delegācijai jāapgūst Honkongā, ir "sistēma, kā novērst pierādījumu apzinātu sabojāšanu krimināllietās". Zīmīgi, ka nesen tā dēvētajā Rēzeknes gaļas kombināta burtnīciņu lietā atklājās, ka KNAB šo sistēmu tiešām ir apguvis. Pat ģenerālprokurors Jānis Maizītis pauda sašutumu par KNAB pieļauto Rēzeknes burtnīciņu iznīcināšanu, kas šajā lietā bija galvenais pierādījums. Jāatgādina, ka šīs burtnīciņas meta tumšu ēnu uz partiju Jaunais laiks, kura nodrošināja J. Kažociņa iecelšanu SAB direktora amatā.

Lai gan J. Kažociņš publiski uzstājās kā korupcijas apkarošanas eksperts, šaurs cilvēku loks jau tolaik zināja, ka britu ģenerālim pēc dažiem mēnešiem būs lemts sēsties valsts galvenās drošības iestādes direktora krēslā. To zināja ne tikai J. Jurkāns un E. Repšes tuvākā apkārtne, bet arī tie sabiedrības pārstāvji, kuriem J. Kažociņš tika stādīts priekšā daudzajās neformālajās pusdienās pie ASV vēstnieka.

Izpētot pirms pieciem gadiem presē publicēto par J. Kažociņu, kā arī uzklausot lietpratējus, kuri vēlējās palikt neminēti, Neatkarīgā secina, ka savulaik J. Kažociņa nonākšana amatā bija rūpīgi gatavota operācija.

Tās sākumā – kā jebkurā īstā militārajā operācijā – bija "izlūkošana ar kauju". Proti, premjers E. Repše pieprasīja (ak, cik šobrīd nepopulāri tas skan!) grozījumus drošības iestāžu likumos, kas premjeram paredzētu milzu pilnvaras specdienestu kontrolē. Kamēr tika meklēti argumenti, lai šādu varas koncentrāciju nepieļautu, sākās SAB direktora vēlēšanu kampaņa, kurā tūlīt iezīmējās favorīts – J. Jurkāna vārdiem runājot, "ārzemēs" izvēlētais J. Kažociņš.

Tūlīt pārsteidzošā tempā iedarbojās arī likumdošanas mašīna – steidzamā kārtā viņam ar likumu tika piešķirta pilsonība; nekavējoties tika grozīts likums par SAB, atceļot juridiskās izglītības prasību direktoram; J. Kažociņam paātrināti tika piešķirta augstākās kategorijas pielaide valsts noslēpumam; tika nodrošināta Saeimas ārkārtas sēdes sasaukšana utt. Zīmīgi, ka pēc J. Kažociņa apstiprināšanas augstajā amatā E. Repše pēkšņi vairs neuzstāja uz drošības iestāžu likumu grozīšanu.

Visskaļāko protestu par likumu pieskaņošanu konkrētajai kandidatūrai pauda TP politiķi. Piemēram, Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijas priekšsēdētāja Anta Rugāte sašutusi stāstīja: "Juridiskā komisija lēmumu par Kažociņa pilsonību pieņēmusi, pat nekonsultējoties ar Pilsonības likuma izpildes komisiju. Līdz šim Saeimas darba praksē nav bijis gadījuma, kad uz Saeimas plenārsēdi tiktu virzīts likumprojekts par Latvijas pilsonības piešķiršanu, apejot Pilsonības likuma izpildes komisiju." Jāatgādina, ka tolaik Juridisko komisiju vadīja Jaunā laika pārstāve Solvita Āboltiņa.

Savukārt Gundars Bērziņš pauda, ka SAB direktoram nevajadzētu būt personai, kas strādājusi citu valstu bruņotajos spēkos.

TP deputāts Atis Slakteris teica: "Lai gan ir pagājis gandrīz mēnesis kopš Latvijas pilsonības piešķiršanas, Kažociņa kungs joprojām nav atteicies no Lielbritānijas pilsonības, aizbildinoties ar personiskiem iemesliem. Misters Kažociņš 11 gadu laikā nav pieņēmis lēmumu iegūt, viņaprāt, nerentablo Latvijas pilsonību kaut vai tādēļ, lai vienkārši apliecinātu savu cilvēcisko piederību Latvijai. Bet viņam tāpat kā daudziem citiem emigrācijas latviešiem tāda iespēja bija dota visus šos garos neatkarības gadus."

Savukārt PCTVL frakcija, kurai nebija nekādu cerību ietekmēt balsojumu, varēja atļauties pajokot. Deputāts Juris Sokolovskis pauda nožēlu, ka "Latvijā nav iespējams atrast personu, kura var ieņemt šo amatu. Diemžēl bija nepieciešams izsaukt aģentu 007 no Lielbritānijas, lai sekmīgi sargātu mūsu valsts iekārtu".

Par J. Kažociņa apstiprināšanu nobalsoja 55 deputāti, pret – 41 deputāts.

Balsojumu nekā noteikti neietekmēja arī tā nelielā ēna, kas uz britu ģenerāli tika mesta kuluāros un nedaudz arī Latvijas televīzijas ēterā. Proti, J. Kažociņš Lielbritānijā esot pieķerts, vadot automašīnu alkohola reibumā. Šī lieta skandālā gan nepārvērtās. Tika paziņots, ka J. Kažociņš savu vainu britu iestādēm ir atzinis un saņēmis sodu. Politiķi kuluāros toreiz galvas vien nogrozīja, teikdami: viena lieta – dzērumā sēsties pie stūres, cita lieta – dzērumā parakstīt augstākās kategorijas pielaides valsts noslēpumam.

Lai gan šobrīd J. Kažociņš faktiski ir vienīgais SAB direktora amata kandidāts, par kuru tiek lauzti šķēpi, līdz ar to viņa izredzes turpināt vadīt drošības iestādi izskatās visai rožainas, tas vēl nenozīmē, ka slepenībā netiek izvērtēti arī citi varianti. No dažādiem nesaistītiem avotiem Neatkarīgā ieguva informāciju par apspriestiem iespējamiem scenārijiem SAB direktora apstiprināšanā, ja J. Kažociņam Saeimas balsojumā pietrūks dažu balsu. Tad politiķi varēs meklēt jaunu kandidātu, to skaitā neoficiāli minēts gan Valsts prezidenta padomnieks Raimonds Rožkalns, gan bijušais vēstnieks ASV Aivis Ronis, gan vēl dažas personas.

Ja politiķi nespēs vienoties ne par vienu no kandidātiem, tad iespējams variants, kad tiks aktualizēts sen kuluāros klejojošs priekšlikums par Latvijas specdienestu vadītāju rotāciju, kas tiek pamatots ar nepieciešamību optimizēt pretizlūkošanas sektoru. Tādā gadījumā SAB direktora amatu ieņems pašreizējais Drošības policijas šefs Jānis Reiniks vai arī Militārās izlūkošanas un drošības dienesta vadītājs Indulis Krēķis. Savukārt J. Kažociņam tad tiktu piedāvāta viena no iepriekšminētajām vakancēm.

 

Kažociņš ir viens no kandidātiem uz SAB vadītāja amatu, apliecina Zatlers

NRA  03/20/08    Pašreizējais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs Jānis Kažociņs ir viens no kandidātiem uz šīs drošības iestādes vadītāja amatu, šorīt intervijā Latvijas Radio atzina Valsts prezidents Valdis Zatlers.

SAB vadītāja amata kandidāts tiks izvirzīts nākamajā Nacionālās drošības padomes sēdē.

Zatlers pieļāva, ka tiks izskatīti viens vai divi vai arī trīs kandidāti, bet, protams, Kažociņš, kas SAB vadījis piecus gadus, ir viens no kandidātiem uz šo amatu.

Valsts vadītājs atzīmēja, ka SAB direktoru nemeklē atklātā konkursā, bet šaurā profesionāļu lokā. Katrs Nacionālās drošības padomes loceklis var izvirzīt savu kandidatūru šim amatam.

Zatlers atzīmēja, ka Nacionālā drošības padome lems par iecelšanu amatā, nevis atstādināšanu vai atstāšanu amatā.

Kā ziņots, sēde, kurā lems par SAB iespējamo vadītāju, notiks aprīļa vidū.

Šī gada maijā beigsies pašreizējā SAB vadītāja Kažociņa pilnvaru termiņš. SAB vadītāja pilnvaru termiņš saskaņā ar likumu ir pieci gadi. SAB vadītāju amatā ieceļ Saeima pēc Nacionālās drošības padomes priekšlikuma.

Nacionālās drošības padomi vada Valsts prezidents, kurš sasauc padomes sēdes. Padomes locekļi ir Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs, Ministru prezidents, aizsardzības ministrs, ārlietu ministrs, iekšlietu ministrs, SAB direktors. Padomes sēdēs ir tiesības piedalīties ģenerālprokuroram.

Padomes sēdes ir slēgtas, to diskusijas ir valsts noslēpums. Pieņemot speciālu Nacionālās drošības padomes lēmumu, tās sēdes var noturēt atklāti. Padomes lēmumi tiek pieņemti ar absolūto balsu vairākumu.

 

Par SAB vadītāju lems aprīlī

Nadežda Titova,  Diena  03/20/08    "Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī un tas ir demokrātiski, ja ir vairākas izvēles," trešdien pirms Nacionālās drošības padomes sēdes, kurā tika uzklausīts Satversmes aizsardzības biroja vadītāja Jāņa Kažociņa ziņojums par biroja darbu 2007.gadā, atbildot uz jautājumu, vai iespējami vairāki kandidāti SAB vadītāja amatam, teica Valsts prezidents Valdis Zatlers. Lēmums par SAB vadītāja amata kandidātiem tiks pieņemts nākamajā NDP sēdē aprīļa vidū.

Trešdienas NDP sēdē, kas ilga līdz vakaram, tika pārrunāts visu trīs drošības institūciju - Drošības policijas, SAB un Militārā izlūkošanas dienesta - veikums.

SAB mājaslapā publicēta publiskojamā biroja darbības pārskata daļa. Tajā secināts, ka ārvalstu specdienestu darbībās ir redzama pastāvīga tendence izvērst savu darbību Latvijas teritorijā. Par to liecinot SAB pērn konstatētais, ka ārvalstu specdienestu rezidentūras Latvijā mēģina palielināt savu darbinieku skaitu, ārvalstu specdienesti mēģina iegūt valstij svarīgu, sensitīvu un klasificētu informāciju, kuras nonākšana nedraudzīgu valstu rīcībā var radīt kaitējumu Latvijas valsts interesēm. Uzsvērts, ka ārvalstu specdienestu darbības kontrolei Latvijā, SAB pretizlūkošana 2007.gadā veikusi ārvalstu izlūkdienestu rezidentūru darbības uzraudzīšanu, apzinot jautājumus un personas, kas atrodas izlūku uzmanības lokā. Tāpat tika realizēti pretizlūkošanas pasākumi, lai samazinātu "spiegu" aktivitāti un novērstu potenciālos apdraudējumus, piemēram, identificētiem izlūkiem atteikta iebraukšanas vīza, persona tiek iekļauta tā dēvētajā "melnajā sarakstā", liedzot iebraukšanu Latvijas teritorijā. 2007.gadā šajā sarakstā pēc SAB iniciatīvas iekļautas trīs personas.

 

Kažociņš: Kopš Jaunalksnes prāvas sarunas noklausās krietni retāk

Zane Zālīte-Kļaviņa,  Diena  03/22/08    SAB noklausīto mobilo tālruņu skaits pērn sarucis par 44%.

Pagājušajā gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, ievērojami - par 44% - sarucis to mobilo tālruņu jeb mērķu skaits, kuru sarunu pārtveršanu veic Satversmes aizsardzības birojs (SAB). To Dienai atklāja SAB direktors Jānis Kažociņš, atbildot uz jautājumiem par sarunu noklausīšanās procesiem valstī. "Es to sauktu par Ilzes Jaunalksnes efektu," pauda J.Kažociņš, šo tendenci vērtējot atzinīgi: "Tā kā operatīvās darbības subjektiem ir jāatbild par to, ko viņi dara."

Vairākkārt rakstīts, ka žurnālistes Ilzes Jaunalksnes sarunas noklausījās Finanšu ministrijai (FM) pakļautā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Finanšu policijas pārvalde (FPP). Tiek pieļauts, ka nolūkā saņemt sankciju tiesa maldināta, norādot, ka paredzēts noklausīties kādas citas personas sarunas, taču tas oficiāli nav apstiprināts.

I.Jaunalksne saistībā ar noklausītajām sarunām uzsāka tiesvedību par viņas cilvēktiesību aizskārumu un pieprasīja 300 000 latu kompensāciju. Tika uzsākts kriminālprocess. Rīgas apgabaltiesa atzina par prettiesisku FM un VID rīcību, nepildot tiesību normās noteiktās prasības un tā aizskarot I.Jaunalksnes tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ziņo LETA. Tiesa arī piedzina no FM un VID vairāk nekā Ls 100 000 par labu I.Jaunalksnei. Šo spriedumu pārsūdzējis gan VID, gan I.Jaunalksne.

Saistībā ar kriminālprocesu amatu zaudējušas četras FPP amatpersonas, bet sankciju izsniegusī tiesnese Marija Goldšmite saņēmusi tiesnešu disciplinārkolēģijas piezīmi.

SAB nodrošina tiesas sankcionēto mobilo telefonu kontroli. Kā liecina SAB 2007.gada pārskata publiskojamie dati, pērn visvairāk šo biroja pakalpojumu izmantojusi Kriminālpolicija, iniciējot 36% no visām noklausītajām tālruņa sarunām (Drošības policija - 20%, SAB - 16%, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs - 15%). Operatīvās sarunu noklausīšanās atbilstību likumiem uzrauga ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori, bez iepriekšēja brīdinājuma ierodoties SAB un salīdzinot, vai noklausāmie mērķi sakrīt ar tiesas sankcijās norādītajiem, pastāstīja J.Kažociņš.

 

 

 

Tiesu lietās un korupcijas novēršanas pasākumos un...

 

 

 

Viedoklis: Nebaidieties, izteiktieskārie ļaudis!

Lato Lapsa  03/13/08    Es jums atkal pastāstīšu nelielu stāstu. Šoreiz par pēdējo nedēļu jauno masu psihozi saistībā ar godprātīgo ļaužu cīniņu pret briesmīgajiem anonīmajiem (vai pusanonīmajiem) interneta komentāriem, kuru autori, lūk, beidzot esot aizlēkājušies: nu tik visus šos rupekļus un naida sējējus ņemšot pie dziesmas un visādi citādi ierobežošot. Ja ir interese, paskaitiet paši pa portālu ziņām visas tās amatpersonas, kuras pēdējās nedēļās nākušas klajā ar šādiem solījumiem.

Ir tikai viens sīkums, ko būtu jāņem vērā visiem tiem, kam šī skaļā žvadzēšana varbūt tiešām ir radījusi bažas — oi, varbūt labāk tiešām nerakstīt, ka tas un tas indivīds ir iezilgans sorožīds, kabatas vaukšķis, paiders lemberga pamperos vai kaut kas tādā pašā garā, jo citādi vienā nejaukā dienā vīri ar Drošības policijas vai tamlīdzīgām apliecībām kabatās klauvēs pie jūsu īstajām, ne virtuālajām durvīm un uzdos daudzus nepatīkamus jautājumus.

Tad nu, lūk, ņemiet vērā — visā šajā kladzināšanā jūs mierīgi varat neklausīties un vismaz pagaidām rakstīt visu, kas vien ienāk prātā. Vienīgais izņēmums — neaiztieciet valstiskās lietas, neizpaudiet valsts noslēpumus, nemudiniet uz visādiem nevēlamiem naidiem. Bet citādi — tiešām, rakstiet, ko vien vēlaties, ja vien spējat apiet attiecīgā portāla rupeklību filtru.

Kāds gan man pamats izteikt tik kategorisku viedokli? Ļoti vienkārši — kamēr mīļās amatpersonas žvadzēja un kladzināja kārtējos solījumus, es pārbaudīju praksē — uz ko tad reālajā dzīvē var cerēt viens latvju zemes (kurā, kā atminamies no kladzinātājpolitiķu teiktā, naida un riebeklību sējēji sveikā neizsprukšot) pilsonis, kurš uzskata, ka nezināmi ļaundari interneta telpā viņam zvērīgi atņem pēdējo goda un cieņas kripatu.

Pateicoties pāris pēdējām grāmatām — pirmām kārtām jau «Kampējam» un «Mūsu vēstures» pirmajai daļai —, par sev personiski veltītiem komentāriem interneta telpā, par laimi, sūdzēties nevarēju. Tad nu uz ātru roku izvēlējos pārīti, kuros viedokļa paušanas vietā nezināmie labdari bija pacentušies ne pa jokam, izplatot ziņas par mani kā narkotiku lietotāju un kā īpašumu zagli. Sakopēju attiecīgās mājas lapu sadaļas, pierakstīju klāt iesniegumu — un Valsts policijai prom. Sak, tiešām būtu interesanti palūkoties šo zinātāju godīgajās sejās un precīzāk uzzināt, kur tad īsti es to kāsīti būšu tinis un izkārto veļu no auklas vilcis.

Atbilde atnāca likumā noteiktajā laikā un bija īsa un nepārprotama. «Jums kā personai, kurai radīts kaitējums Krimināllikuma 156., 157. vai 158. pantā paredzēta noziedzīga nodarījuma rezultātā, ir jāiesniedz sūdzība rajona (pilsētas) tiesai pēc savas dzīvesvietas,» korekti atrakstīja Ekonomikas policijas pārvaldes vadība. Viss skaidrs — tātad policijai ar vaimanām par pāridarījumiem no nezināmiem interneta ļaundariem varat neuzbāzties — sūdzieties tiesai.

Labi, vai tad man grūti: ātri sacerēju divus privātās apsūdzības iesniegumus — un, kā bija norādīts policijas vadības ieteikumā, uz rajona tiesu prom. Savukārt tiesa, atkal precīzi ievērojot visas mūsu jaukās valsts likumu normas, atbildēja, ka «cietušajam ir gan jānorāda konkrēta persona, gan arī jāpierāda tās vaina», bet pašai tiesai nav tiesību kādai iestādei uzdot meklēt konkrētos pāridarītājus. Līdz ar to manas sūdzības tika atmestas atpakaļ arī tur.

Un tas, lūk, savukārt jau pilnīgi skaidri nozīmē vienu: Latvijas valsts iestādes pašlaik nevēlas — un patiesībā jau arī likumdošana tām īsti neļauj — meklēt vienus indivīdus, kas interneta telpā anonīmi (kā šķiet viņiem pašiem) nīdējuši otru indivīdu godu, cieņu un visu pārējo. Un viss.

Kas no tā izriet? Manuprāt, viens — kamēr nekas nepamainīsies likumdošanā vai varbūt šīs likumdošanas traktējumā (nu, teiksim, policijas viedoklī, kura, cik zināms, iepriekš interneta portāliem laiku pa laikam ir pieprasījusi noteiktu komentāru autoru IP adreses, bet tagad attapusi, ka tas neietilpst tās kompetencē), interneta komentētāji var justies labi un ērti — neaiztieciet noteiktu «valstisko» tēmu loku, bet citādi dariet, ko vēlaties.

Un tas — kas ir mans personiskais viedoklis — ir gluži pareizi un labi: kāpēc lai cilvēkam, ja nu viņam ir nepārvarama kņudoņa izteikties un vienlaikus tikpat nepārvaramas bailes parakstīties ar savu īsto vārdu, nebūtu iespēja nesodītam pateikt par otru cilvēku da jebko? Bet pa starpām — arī pasmieties par mūsu jaukajiem politiķiem, kuri tik aizkustinoši un bezjēdzīgi turpina kladzināt par interneta komentāru ierobežošanu.

 

Guļāns grib palikt Augstākajā tiesā

Agnese Margēviča,  NRA  03/14/08    Vairāk jā, nekā nē, tomēr atstājot iespēju mainīt domas – tāda izklausījās Augstākās tiesas priekšsēdētāja Andra Guļāna atbilde Neatkarīgajai uz jautājumu, vai viņš nekādos apstākļos nepiekristu kandidēt šim amatam uz trešo septiņu gadu termiņu.

Demokrātijas tradīcijas prasot, lai pēc 14 gadiem amatā viņš dod iespēju strādāt citam, un A. Guļānam esot savs favorīts AT priekšsēdētāja amatam, kuru gan viņš nav gatavs nosaukt. Jebkurā gadījumā A. Guļāna pēcteci apstiprināšanai Saeimā, kam jānotiek jūnijā, no AT tiesnešu vidus, kā tas noteikts likumā, ieteiks AT plēnums. Tajā tagadējam priekšsēdētājam formāli ir viena balss gluži kā citiem tiesnešiem. Tomēr juristu aprindās spriež, ka A. Guļāna autoritāte un ietekme tiesā var sekmēt tieši viņa favorīta izvirzīšanu. "Jā, man ir , bet es šodien nevaru šo kandidātu nosaukt, jo pirmām kārtām šis jautājums jāsaskaņo ar šo cilvēku – vai viņš ir gatavs, ka viņa vārds tiek nosaukts publiski," vakar teica A. Guļāns.

Šodien sasauktā AT plēnuma darbakārtībā gan jautājuma par nākamā AT priekšsēdētāja izvirzīšanu nav. A. Guļāns vakar solīja, ka šodien aicinās plēnumu jau laikus domāt par kandidāta izvirzīšanas procedūru, konkrēti – izveidot darba grupu no AT tiesnešiem, kura "apkopos un analizēs informāciju, uzrunās kandidātus". "Maija pirmajā pusē, kādu mēnesi, pirms beidzas manas priekšsēdētāja pilnvaras, būtu nepieciešams organizēt AT plēnumu, kurā konkrēti tiktu lemts šis jautājums."

A. Guļāna skatījumā nākamajam AT priekšsēdētājam jābūt pietiekami plašām zināšanām un ar mūsdienīgu skatījumu cilvēktiesību, valsts pārvaldes un informācijas atklātības jautājumos. "Es katrā ziņā gribētu, lai AT priekšsēdētājs būtu pirmām kārtām politiski neitrāls, patstāvīgs, lai nebūtu aizdomas par korupciju vai kaut kādu interešu lobēšanu, vai pārstāvniecību. Lai viņš būtu vienādi prasīgs vai vienādi atvērts pret visiem saviem kolēģiem," sava pēcteča vēlamās kvalitātes uzskaitīja AT priekšsēdētājs. Esot vēlams, lai šis cilvēks orientētos pietiekami labi visās tiesību nozarēs, un AT tādi tiesneši, kuri ir strādājuši vairākās tiesību jomās, esot, tomēr nekas īpaši traucējošs nebūšot, ja priekšsēdētājs būs speciālists tikai vienā tiesību nozarē.

Pats A. Guļāns, kurš pērngad neoficiāli minēts kā viens no aplūkotajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem, kā arī figurē minējumos par iespējamu iesaistīšanos politiskajā darbībā, nekādus darba piedāvājumus pagaidām neesot saņēmis. Jūnijā, kad beigsies pilnvaras amatā, viņš vēlētos palikt AT, visticamāk, kā AT senāta Krimināllietu departamenta senators, Neatkarīgajai teica A. Guļāns.

Ceturtdien viņš līdz galam nekliedēja minējumus par iespēju kandidēt uz trešo septiņu gadu termiņu, lai gan šāda iespēja rādās maz ticama. "Tā es, protams, negribētu atbildēt, ka nepiekristu kandidēt ne pie kādiem nosacījumiem. Bet esmu pietiekami skaidri pateicis savu pozīciju – ka esmu AT priekšsēdētājs ilgstoši, jau 14 gadus, un mums kā demokrātiskā valstī jāveido arī demokrātiskas tradīcijas. Tādēļ, ja arī likumā nav precīzi noteikti ierobežojumi kandidēt atkārtoti, tomēr ir jādod iespēja kandidēt citiem. Domāju, ka iestādei un varbūt arī plašākai sabiedrībai ir pat ļoti ieteicams un vēlams, jo ir daudzas lietas, kuras es, atrodoties šajā amatā, varbūt neredzu vai uzskatu par nesvarīgām, bet cilvēks, kas vēro manu darbu, redz un varbūt var ienest kaut ko jaunu. Tādēļ ir jādod iespēja citiem," Neatkarīgajai skaidroja A. Guļāns.

 

Par "Lemberga stipendiātiem" vērtīga informācija saņemta no "Deloitte&Touche"

LETA  03/14/08    Izmeklējot tā dēvēto Ventspils mēra Aivara Lemberga stipendiātu lietu, vērtīgu pienesumu izmeklētājiem varētu būt devusi pērn vasarā no auditorfirmas "Deloitte&Touche" saņemtā informācija par finanšu plūsmām, šodien raksta laikraksts "Diena".

Kā norāda laikraksts, intriģējošajā stipendiātu lietā objektīvie iemesli ilgai izmeklēšanai saistīti ar vēl dažiem specifiskiem ierobežojumiem. Proti, aizdomu par iespējamo nelegālo politiķu un partiju finansēšanu pierādīšana Ventspils lietā nav tik vienkārša, jo, pirmkārt, Lemberga, iespējams, pārvaldītas "melnās grāmatvedības" finanšu pārskatos un dokumentos par naudas izlietojumu lietoti šifri - politiķi, partijas, amatpersonas, pērkamie lēmumi pamatā apzīmēti iesaukās vai tikai iniciāļos.

Otrkārt, neviena persona šajos grāmatvedības uzskaites dokumentos par naudas saņemšanu nav parakstījusies. Treškārt, pati nauda, kopumā vairāk nekā pieci miljoni latu, pie tās lietotājiem nonākusi skaidrā veidā, kas mazina tās pēdu atrašanu, kā tas ir iespējams, ja nelegāliem maksājumiem tiek izmantoti, piemēram, banku pārskaitījumi, ziņo laikraksts.

Tiesa gan, šie stipendiātu lietas apgrūtinājumi neļauj uzskatīt, ka runām par tās izbeigšanos ir pamats. Netieši par to ļauj spriest arī, piemēram, fakts, ka izmeklētāju rīcībā esošo ar personu kukuļošanu saistīto materiālu klāstu pērnvasar papildināja būtiska neredzamās finanšu plūsmas informācija, kuru prokuratūrai nodeva auditorfirma "Deloitte&Touche", norādījis laikraksts.

Par darījumiem, kas saistīti ar Lemberga interesēm, ilgstoši atbildēja bijušais šīs auditorfirmas vadošais darbinieks Jānis Zelmenis. Darbu "Deloitte&Touche" viņš atstāja, savukārt auditorfirma, visdrīzāk, izrādot interesi sadarboties, gan Latvijas, gan ārvalstu izmeklētājiem nodeva visu tās datoru cietajos diskos atrodamo informāciju, kas saistīta ar Lemberga darījumiem.

Atsevišķas ar tiesībsargiem nesaistītas personas "Dienai" ir atzinušas, ka no "Deloitte&Touche" saņemtās informācijas apjoms ir iespaidīgs, aptver ilgu periodu. Pērn pavasarī, kad politiķi apmeklēja prokuratūru, auditorfirmas materiālu vēl nebija.

Laikraksts "Neatkarīgā" šodien ziņo, ka tā dēvēto Lemberga oponentu pārstāvja Mārtiņa Kvēpa rīcībā nodota "Deloitte&Touch" (D&T) darbinieces advokātes Vitas Libertes elektroniskā sarakste ar kādu no D&T klientiem.

Likums stingri aizsargā advokātu korespondences konfidencialitāti, tātad šīs sarakstes nodošana trešo personu rokās ir nelikumīga, norādījis laikraksts.

Liberte "Neatkarīgajai" atzinusi, ka advokātu aprindās esot informācija, ka Kvēpa rīcībā nonākusi viņas e-pasta sarakste no tiem laikiem, kad viņa bija D&T darbiniece. Liberte pauda sašutumu par šo nelikumību. Vaicāta, kā šīs vēstules varēja nonākt Kvēpa rīcībā, Liberte norādījusi "To es varu tikai minēt. Cik zinu, tad kopā ar citiem dokumentiem arī šo saraksti no D&T izprasīja prokuratūra. Būtu ļoti pārsteigta, ja dokumentus būtu izplatījusi D&T, tā riskējot pārkāpt klientiem garantēto konfidencialitāti."

"Neatkarīgā" pieļauj, ka tieši šie D&T dokumenti ir tie, uz kuriem iepriekš atsaukusies "Diena".

Jau ziņots, ka prokuratūrā vēl joprojām notiek kriminālprocesa intensīva izmeklēšana, kurā tieši pirms gada, 14.martā, Ventspils mēram Lembergam uzrādītas apsūdzības par kukuļņemšanu vairākkārt sevišķi lielā apjomā, ja tas saistīts ar kukuļa izspiešanu, par naudas legalizēšanu vairākkārt un lielā apjomā, kā arī par to, ka viņš nedeklarēja tādas īpašumtiesības, kas deva pastarpinātu ietekmi AS "Latvijas kuģniecība".

Kā sacīja Ģenerālprokuratūras preses pārstāvis Andrejs Vasks, šajā kriminālprocesā prokuratūrā joprojām notiek intensīva izmeklēšana, gan pratinot personas, gan veicot citas nepieciešamās izmeklēšanas un procesuālās darbības. Vienlaikus paralēli notiekot arī tehniskais darbs, gatavojot pirmstiesas procesa pabeigšanu.

Lembergs no 2007.gada 14.marta atradās apcietinājumā, bet no pērnā gada 10.jūlija tiesa viņam noteica drošības līdzekli - mājas arestu. Savukārt Kurzemes apgabaltiesa šā gada 22.februārī atcēla Lembergam noteikto mājas arestu, nosakot virkni dažādu citu ierobežojumu.

 

Viedoklis: Cik neatkarīgs KNAB

Aivars Ozoliņš,  Diena  03/17/08    Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vēlme būt autonomai iestādei ir saprotama pēc pagājušā gada konflikta ar premjerministra Aigara Kalvīša valdību. Tomēr šai iestādei tāds statuss kā Latvijas Bankai vai Valsts kontrolei diezin vai būtu labākais. Arī pašreizējā atrašanās Ministru kabineta jeb faktiski premjerministra pārraudzībā, kā pērn pārliecinājāmies, nav attaisnojusies, tāpēc KNAB sagatavotie grozījumi likumā, kas paredz tā tapšanu par autonomu valsts iestādi, ir labs pamats diskusijai par šīs ļoti īpašās iestādes vietu valsts varas iekārtā. Šķiet, ka šai vietai vajadzētu būt tieslietu sistēmā.

KNAB atšķiras gan no esošajām autonomajām valsts iestādēm - centrālās bankas, Valsts kontroles, Centrālās vēlēšanu komisijas un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas - ,gan no valsts pārvaldes iestādēm. Atšķirībā no nosauktajām autonomajām iestādēm birojam ir represīvas tiesības lietot valsts varas spēku pret Latvijas iedzīvotājiem. No otras puses - tā uzdevums ir uzraudzīt arī politisko partiju un tātad ministru, Saeimas deputātu un citu augstu vēlētu vai ieceltu amatpersonu iespējamo korumpētību, un uzraudzītāja atkarība no uzraugāmajiem noteikti nav labākais biroja statuss.

Pērnruden, sācis politisku izrēķināšanos ar KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu, premjerministrs Aigars Kalvītis piesauca gan pārkāpumus KNAB grāmatvedībā, gan savu principiālo nespēju sastrādāties ar viņa izpratnē valsts pārvaldes "hierarhijā" zemāk esošu ierēdni, tā ka beigās nonāca līdz pagalma stila "vai nu es, vai nu viņš" un zaudēja.

Izrādās, ka KNAB priekšnieku arī tagad nemaz nav tik vienkārši atcelt, pat ja to apņēmies izdarīt biroja pārraugs premjerministrs. Paradoksāli, taču tas neizdevās tieši neprecīzās likumdošanas dēļ, kas itin kā apzināti rakstīta tā, lai politiķi varētu no sev nevēlama viņu uzrauga atbrīvoties pat bez nopietna pamatojuma. KNAB gan skaitās valdības pārraudzībā, taču likumā tikai aptuveni pateikts, kā īsti biroja priekšnieks atceļams. Vēl divdomīgāk ir noteikta viņa iecelšanas kārtība.

Šķiet, ka tieši KNAB priekšnieka iecelšanas un atcelšanas procedūra būtu svarīgākais, par ko diskutēt.

KNAB priekšnieka atcelšanas kārtības absurdumu Kalvītis parādīja nepārspējamā spozmē. Likums noteic, ka priekšnieku var atcelt, ja viņš ir iesaistījies politiskā organizācijā; ja pārejošas darbnespējas dēļ nav pildījis amata pienākumus ilgāk par četriem mēnešiem pēc kārtas; par neatbilstību ieņemamam amatam. Tieši par neatbilstību amatam Kalvītis bija saposies Loskutovu padzīt. Likums paredz, ka, lai izvērtētu iemeslus biroja priekšnieka atbrīvošanai no amata, "Ministru kabineta noteiktajā kārtībā" jāizveido komisija, ko vada ģenerālprokurors vai viņa īpaši pilnvarots virsprokurors.

Kalvītis vispirms uzdeva Valsts kancelejas vadītajai atstādināt Loskutovu no amata uz pārbaudes laiku, kaut gan to pēc likuma var darīt tikai ģenerālprokurors. Lika izveidot komisiju Valsts kontroles atklāto grāmatvedības nepilnību pārbaudīšanai, kaut gan to varēja darīt mēneša laikā kopš šo nepilnību konstatēšanas, nevis pēc četriem mēnešiem. Un tad izveidoja komisiju, kuras izveidošanas kārtību Ministru kabinets, kā izrādījās, vispār nebija noteicis. Tā ka ģenerālprokurora formāli vadītajā komisijā bez viņa vēl sasēdās pieci valdošās koalīcijas politiķi, kuri, saprotams, būtu balsojuši par Loskutova neatbilstību, taču nevarēja to izdarīt tāpēc, ka šādas komisijas izveides un darbības principi nekur nebija reglamentēti.

Valdība tikai pērn novembra beigās pieņēma noteikumus par kārtību, kā izveidojama komisija KNAB priekšnieka atbrīvošanai no amata. Tā jāvada ģenerālprokuroram vai viņa pilnvarotam virsprokuroram, un tajā vēl jābūt SAB direktoram, drošības policijas priekšniekam, valdības pilnvarotam ministram un Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājam. Lēmēju lokā profesionāļi ir pārsvarā pār politiķiem, taču valdībai arvien paliek iespēja sākt priekšnieka atbrīvošanas procedūru, kad vien tai ienāktu prātā un ar jebkādiem argumentiem, turklāt tā jebkurā brīdi var mainīt pašas pieņemto kārtību. Šķiet, ka jēdzīgāk būtu KNAB pārbīdīt tiesu varas, ne vairs valdības pārraudzītas izpildvaras iestādes virzienā un biroja priekšnieka atlaišanu paredzēt augstāko tiesībsargāšanas iestāžu veidotai komisijai, kuras sastāvs noteikts likumā.

Arī KNAB priekšnieka amata kandidātu izraudzīšanās pašlaik nejēdzīgā, pilnīgi politiski motivētā kārtība ir jāmaina. Nedrīkst būt tā, ka valdība var ieteikt Saeimai balsot par jebkādu kandidātu, kas tai šķiet esam labs, un pat bez konkursa, jo likumā pašlaik noteikts, ka konkursu valdība tikai "var" rīkot. Tātad var arī nerīkot. Vajadzētu atklātu konkursu obligāti, turklāt vērtētājiem jābūt nevis politiķiem, bet gan augstāko tiesībsargāšanas iestāžu veidotai komisijai.

Vēlētiem politiķiem vienmēr būs galavārds arī par KNAB priekšnieku. Taču procesam jābūt caurskatāmam un pēc iespējas pasargātam no Kalvīša tipa voluntāriem ekscesiem.

 

Valdība iepazīstas ar informatīvo ziņojumu par korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts programmas īstenošanu

LETA  03/18/08     Ministru kabinets šodien iepazinās ar informatīvo ziņojumu par korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts programmas 2004.-2008.gadam īstenošanas gaitu.

Ziņojumu sagatavojis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), kas norāda, ka kopumā izpildīti 77% no informatīvā ziņojuma pielikumā minētajiem uzdevumiem.

KNAB atzīmē, ka grūtības sagādā to valsts programmas uzdevumu izpilde, kas vērsta uz institūciju un to padotībā esošām iestāžu iekšējiem pretkorupcijas pasākumiem un kuros atbildīgas ir visas valsts pārvaldes un pašvaldību iestādes. Informācijas apkopošana par šo uzdevumu izpildi pašvaldībās ir sarežģīta, jo nav vienotas sistēmas pašvaldību informēšanai un atbildes saņemšanai par valsts programmas izpildi. Turklāt iekšējās kontroles stiprināšanai iestādēs, kā arī iestāžu vadības un personāla apmācībai nepieciešami papildus finanšu līdzekļi.

Ziņojumā ir apkopota informācija par valsts programmas uzdevumu izpildi valsts pārvaldes iestādēs laika posmā no 2006.gada 1.novembra līdz 2007.gada 31.oktobrim.

Informatīvā ziņojuma pielikumā apkopota informācija par 71 valsts programmas uzdevumu, 25 uzdevumi ir ar konkrētu izpildes termiņu, 41 uzdevums veicams pastāvīgi, viens uzdevums veicams četras reizes gadā, divi uzdevumi veicami divas reizes gadā un vēl divi uzdevumi veicami reizi gadā. Pārskata periodā deviņi valsts programmas uzdevumi veicami visās valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēs.

Šīs programmas īstenošanai tika piešķirti 631 168 lati, no kuriem visi arī izlietoti. Vislielāko finansējumu - 538 574 latus - izlietojis Valsts ieņēmumu dienests (VID) iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas kontroles uzlabošanai, VID bija piešķirti arī 63 894 lati iekšējās kontroles sistēmas izveidošanai valsts institūcijās un to pretkorupcijas darbības aktivizēšanai.

 

Bagātākās sievietes Karginas kriminālnedienas

Māris Krautmanis,  NRA  03/18/08    Parex bankas vadītāja Valērija Kargina bijusī sieva Tatjana Kargina saskaņā ar Baltic Screen veidoto Latvijas miljonāru topu pašlaik uzskatāma par visbagātāko sievieti valstī – viņai piederot īpašumi 106 miljonu latu vērtībā.

Iespējams, tad, kad tiks līdz galam sakārtotas īpašumattiecības ar bijušo vīru, lielais miljonu skaitlis stipri samazināsies. Paralēli šķiršanās procesa peripetijām Karginas vārds figurē vēl vienā skarbā īpašumattiecību strīdā, kas ir pāraudzis civiltiesiskā kārtībā risināmas lietas robežas un ieguvis kriminālprocesa draudīgās nokrāsas.

2004. gadā uzņēmējs Andrejs Kalējs uzzinājis par iespēju iegādāties plašu zemes gabalu no kāda Ilgvara Petroviča Garupē par 1,45 miljoniem latu. Apzinoties, ka vienam pašam šādu īpašumu nebūs pa spēkam iegādāties, Kalējs sācis meklēt papildu finansējumu. Viņš bijis pazīstams ar Tatjanas Karginas dēlu, kurš savukārt iepazīstinājis Kalēju ar Karginu, kā rezultātā radies kopīgs Kalēja un Karginas nekustamo īpašumu biznesa projekts, kurā abas puses vienojušās, ka tām katrai piederēs puse no dibināmā uzņēmuma.

Pēc pārrunām ar zemes pārdevēja pārstāvi Kalējs vienojies, ka iegādāsies zemi par 6,5 latiem par kvadrātmetru ar papildu nosacījumiem 950 tūkstošu latu apmērā.

2005. gada maijā LR Uzņēmumu reģistrā reģistrēts uzņēmums SIA Imperius, kurā 50% kapitāla daļu reģistrēti uz Kalēja vārda, bet otra puse – uz Karginas mātes Elvīras Iņušovas vārda. Kargina nav gribējusi pati ar savu vārdu iet uzņēmumā tāpēc, ka tajā pašā laikā risinājies šķiršanās process un īpašumattiecību strīdi ar viņas vīru Valēriju, savukārt Kalējam nav bijis iebildumu, ka par uzņēmuma līdzīpašnieci kļūst Karginas māte, nevis viņa pati. Uzņēmuma valdes sastāvs bijis šāds: priekšsēdētājs Andrejs Kalējs un valdes locekle Tatjana Kargina – abi ar paraksta tiesībām pārstāvēt kapitālsabiedrību atsevišķi.

2005. gada jūnijā un jūlijā zemes pārdevējam iemaksāta rokasnauda. Deviņus mēnešus veikti sagatavošanas darbi zemes iegādei. 2006. gada sākumā zemes gabals bijis gatavs iegādei. Kargina piepeši atklājusi, ka viņai neesot naudas zemes iegādei, un gribējusi manīt norunas noteikumus, līdz ar to Kalējam nācies no jauna meklēt finansējumu zemes iegādei.

2006. gada martā Kalējam izdevies vienoties ar Unibanku par kredīta saņemšanu 950 tūkstošu latu apmērā. Kredītņēmējs bijis SIA Imperius, kredītlīgumus parakstījis Kalējs, un kā papildu garanti parakstījušās Kargina, Iņušova un Kalējs. 2006. gada jūnijā īpašums, kas sastāv no 47 zemes gabaliem un diviem ceļiem, kļuvis par Imperius īpašumu, ko bijis nolemts tālāk attīstīt un celt tajā Vidzemes jūrmalas ciematu.

Taču tālāk jaukā saskaņa abu uzņēmēju starpā beigusies, un Kargina sākusi izvirzīt dažāda rakstura pretenzijas pret firmas vadītāju, pārmetusi viņam šausmīgu kompānijas stāvokli un pieaicinājusi citas firmas SIA Novacijas pārstāvi Aleksandru Uspenski pārbaudīt SIA Imperius grāmatvedību. Tālākajās kompānijas sapulcēs saprašanos vairs nav izdevies panākt, tās pārgājušas uz paaugstinātu toni, līdz beidzot abas puses vienojušās firmu un tās īpašumus pārdot.

Uspenskis vēlāk sniedza liecības par to, ka 2006. gada jūnijā Kargina, uzaicinot Uspenski uz SIA Imperius, uzdevusi viņam izspiest Kalēju no SIA Imperius, izmest no valdes sastāva un samazināt viņa dalību kompānijā.

2006. gada augustā Kalējs atradis potenciālo pircēju, firmu STP, un SIA Imperius sapulcē nolemts pārdot visas 100 Imperius kapitāldaļas šai STP. Visas puses vienojušās par pārdošanas summu 4,3 miljonu eiro apmērā, līdz ar to uz to brīdi peļņa sanākusi trīs miljoni eiro, ko vienojušies sadalīt uz pusēm – Kalējam 50% un 50% Iņušovai kā SIA Imperius līdzīpašniecei. Darījuma noformēšanai bijuši vajadzīgi trīs mēneši, uz 2006. gada 22. novembri bijis nozīmēts notārs kapitāldaļu pirkuma līguma parakstīšanai.

Taču 21. novembra rītā Kalējam piezvanījuši no Unibankas un jautājuši, vai viņš izgājis no firmas valdes, par ko Kalējs bijis izbrīnīts. Viņš atbildējis noliedzoši, jo darījums par SIA pārdošanu vēl nebija parakstīts.

Pēc tam Kalējs konstatējis, ka aizmuguriski bez viņa klātbūtnes, bez likumīgi sasauktas sapulces, viņš atcelts no valdes priekšsēdētāja amata un viņa dalība uzņēmumā samazināta no 50% uz 5%. Saskaņā ar Kalēja versiju viņš nav ticis informēts par sapulci, nav veiktas likumā noteiktās procedūras tās sasaukšanai un norisei, tāpat nav piedāvāts viņam izpirkt jaunās SIA kapitāldaļas. Kalējs sapulces dienā centies pat iegriezties firmā, taču nav ticis iekšā ēkā, jo Kargina acīmredzot nomainījusi atslēgas. Saskaņā ar Kalēja versiju sapulce pat nav notikusi nedz dokumentos norādītajā laikā, nedz vietā. Jo, kā redzams apsardzes kompānijas dokumentos, 2006. gada 21. novembrī apsardzes pults vispār netika noņemta no apsardzes režīma.

Jūtot brutālu uzmešanu, Kalējs ir iesniedzis prasību tiesā un vērsies pēc palīdzības tiesībsargājošajās iestādēs. 2006. gada martā Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūra uzsāka kriminālprocesu par noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 177. pantā, proti, par krāpšanu. Kriminālprocesu uzdots virzīt Rīgas pilsētas Ģenerālprokuratūras attiecīgai nodaļai, kā arī kriminālprocess tika nosūtīts pēc piekritības Rīgas Vidzemes priekšpilsētas prokuratūrai. 2007. gada martā Ekonomikas policija atzina Kalēju par cietušo un uzlika arestu visai SIA Imperius piederošajai mantai. Lai gan Kalējam ir atzīts cietušā statuss, nedz Kargina, nedz Iņušova joprojām nav atzītas par aizdomās turētajām.

Paralēli uzsākts vēl viens kriminālprocess par firmas ļaunprātīgu novešanu līdz maksātnespējai.

20. martā nozīmēta tiesas sēde civillietā, kurā Vidzemes priekšpilsētas tiesai būtu jāizskata it kā sasauktās SIA dalībnieku sapulces nelikumība un šo sapulču lēmumu nelikumība, taču līdz šim jau četras reizes lietā iesaistītās Iņušovas veselības stāvokļa dēļ šīs lietas izskatīšana atlikta.

 

Kampēja rokraksta veidošanās: pri(h)vatizācija ar burbulīšiem

L. Lapsa, K. Jančevska,  TVENT  03/18/08    Ne jau vienā dienā Andris Šķēle kļuva par to kampēju, kādu mēs redzam pašlaik. Bija pirmie vēl nedrošie soļi un pirmie vēl biklie manevri pri(h)vatizācijas laukā. Par to – šis saīsinātais fragments no jaunās grāmatas „Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu”, kas, iespējams, īpaši detalizēti parāda, kā no „pīrāga” tika „likumīgi” atstumti „nepareizie” ļaudis un pievilkti „pareizie”.

Ar Laimas privatizāciju viss var būt; pilnīgi cita lieta – vēl viens gards privatizējamais kumoss, kas deviņdesmito gadu sākumā bija pazīstams ar nosaukumu, ar kura pri(h)vatizāciju kādreizējā lauksaimniecības ministra vietnieka vārds ir saistīts nešķirami.

Kurš nu vairs šodien atminas uzņēmumu ar nosaukumu „Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināts”, bet ap 1993. gadu tas bija īsts milzenis, pēc atsevišķiem finanšu rādītājiem pārspējot pat Laimu. 1992. gadā kombināts saražoja 9,575 miljonus pudeļu šampanieša, 669 tūkstošus pudeļu vīna, 2800 dekalitru konjaka; tajā pašā gadā firmas veikalos Bravo vien tika pārdoti 600 tūkstoši pudeļu kombinātā ražotā šampanieša.

Protams, ka šāds uzņēmums bija jāprivatizē: Rīgas vīna un šampanieša kombināts to valsts uzņēmumu sarakstā, kuri privatizējami, pārveidojot šos uzņēmumus statūtsabiedrībās, tika iekļauts ar Ivara Godmaņa vadītās Latvijas Republikas Ministru padomes 1993. gada 22. februāra lēmumu. Tiesa, jau pirms tam – 1992. gada novembrī – „autoru grupa” bija iesniegusi pirmo kombināta privatizācijas projektu, taču tas pēc vecās labās Laimas shēmas vairāk nekā pusgadu tika nomarinēts Lauksaimniecības ministrijā, autoriem „palūdzot” to papildināt un precizēt.

Uzstājīgā palūdzēja bija ar valdības lēmumu izveidotā privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija (priekšsēdētājs – tobrīdējais lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers, viņa vietnieks ar tiesībām aizstāt komisijas priekšsēdētāju viņa prombūtnes laikā – Andris Šķēle). Spriežot pēc komisijas 1993. gada jūnija protokola (vēlāk to pamanīja arī Valsts kontroles revidenti), tai nebija paticis, ka projektā paredzēts 50 procentus kombināta akciju pārdot saimnieciskajiem partneriem konkursa kārtībā.

Komisijas vēlmes tika saprastas, un rezultātā „pārstrādātais un precizētais” privatizācijas projekts, kas tika iesniegts 1993. gada jūlija sākumā, jau paredzēja „pareizu” privatizējamā kombināta akciju sadales sarakstu. Turklāt nekādu aizdomīgu Avelatu, kuri būtu nule tikuši pie saimniecisko partneru statusa ar svaigi noslēgtu līgumu palīdzību, tajā nebija: 52 procentus akciju tika ierosināts pārdot virknei saimniecisko partneru, no kuriem SIA Latvijas vīni tiktu 40%, SIA Bravo – 20%, SIA Grīziņkalns un SIA Intrad – pa 10%, SIA Virbi – 5%, bet Lietuvas akciju sabiedrībai Eurolita – 15%.

Saimniecisko partneru loks bija tiešām plašs, un arī ar izvēles argumentāciju viss bija dzelžainā kārtībā: Latvijas vīnu stiprā puse bija izejvielu sagāde, Bravo – produkcijas realizācija, Grīziņkalna – pudeļu ražošana, Eurolita bija kombināta produkcijas izplatītājs Lietuvā, Intrad „sniedz kombinātam palīdzību uzskaites un atskaites veikšanai ar kompjūteru palīdzību, kārto apmaksas jautājumus par izejvielām un gatavo produkciju”, bet Virbi piegādāja nepieciešamo spirtu. Savukārt privatizācijas pārraudzītāju un veicēju sadarbība nu bija vienkārši ideāla. Tik ideāla, ka apmēram šajā pašā laikā kombināta direktors Vitolds Kokars rakstīja oficiālu vēstuli nu jau Andra Šķēles vadītajai Lauksaimniecības ministrijai, lūdzot nozīmēt privatizācijas komisiju ar pašu Andri Šķēli kā tās priekšsēdētāju.

Atšķirībā no kādreizējām Laimas vadības vēstulēm un arī no pirmā, vēl „neuzlabotā” kombināta privatizācijas projekta šī ierosme faktiski nekavējoties atrada dzirdīgas ausis – un komisija ķērās pie darba. Pēc ērtākajām un atbilstošākajām iepriekš aprakstītajām metodēm tika aplēsta kombināta mantas tirgus vērtība: saskaņā ar privatizācijas komisijas kolektīvi apstiprināto uzņēmuma pamatlīdzekļu novērtēšanas aktu galda virpas cena izrādījās 6,50 lati, 2500 litru cukura reaktora – 6,75–35 lati, 6300 dekalitru cisternas – 55 lati, transportieru – 27,50 lati, pudeļu aizkorķēšanas automāta – 30,50 un 87 lati, pasterizēšanas iekārtas – 82,75 lati, pildīšanas automāta – 108,50 lati, atslēdznieka darbgalda – 2,50 lati, frēzmašīnas – 7,50 lati, elevatora – 28 lati, ģeneratora – 13,70 lati, ledusskapja – apaļa nulle latu. Un tā tālāk, un tā tālāk.

Ar vārdu sakot, ko brīnīties, ja privatizācijas komisija kombināta galīgo nosacīto cenu aplēsa 400 tūkstošu latu vērtībā (ar nosacījumu, ka izveidojamā akciju sabiedrība pārņem kredītsaistības apmēram 1,78 miljonu latu apmērā), bet auditorkompānija Invest–Rīga – nepilnu 898 tūkstošu latu apmērā. (Jāpiebilst, ka ekonomisko zinātņu doktora Daiņa Tunsta parakstītais Invest–Rīgas izstrādātais „Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta īpašuma novērtējums” kopējo objekta vērtību, atskaitot sociālos objektus, 1993. gada 10. jūlijā lēsa salīdzinoši dāsnāk – uz veseliem 1 017 787 latiem.)

Jaunievēlētajai Saeimai apstiprinot jaunu valdību, Andrim Šķēlem vieta Zemkopības ministrijas vadībā gan vairs neatradās, toties no privatizējamajiem burbuļvīniem izbijusī amatpersona neatkāpās neparko: ja 20. jūlijā viņš vēl kā lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs bija apstiprinājis „pareizo” kombināta privatizācijas projektu ar personiski parakstītu pavēli Nr. 363, kuras parakstītāju vidū bija arī ministrijas ierēdnis Jānis Lapše, tad mēnesi vēlāk šis pats Jānis Lapše kā Zemkopības ministrijas valsts sekretārs jau lūdza Ekonomikas ministrijai Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas komisijas sastāvā iekļaut Andri Šķēli un nozīmēt viņu par komisijas priekšsēdētāju. Un tā arī notika – jau dažas dienas vēlāk.

Pirmās komisijas priekšsēdētāja iniciatīvas, kuras īsti neizskatījās pēc rūpēm par plānā valsts maka pildīšanu, gan vajadzīgo atbalstu neguva – ne priekšlikums „ieviest papildu koeficientu saskaņā ar galēji kritisko kombināta finansiālo stāvokli” (faktiski tas nozīmētu samazināt jau tā nelielo uzņēmuma privatizācijas cenu), ne ierosinājums vēl pirms privatizācijas procesa noslēgšanās pārdot saimnieciskajam partnerim – Latvijas vīniem daļu kombināta īpašumu.

Taču sekoja sekmīgākas darbības – pirmkārt jau ne tik uzticamu „saimniecisko partneru” atsijāšana. Virbu vietā par „faktisko kombināta saimniecisko partneri” kļuva Daiņa Peimaņa kompānija Jaunpagasts – vienlaikus bez vārda runas pārņemot arī tiesības uz attiecīgo privatizējamo akciju daļu. Taču tas nebija viss: vēl 7. oktobrī, atbildot uz Andra Šķēles vēstuli SIA Bravo, aicinot vēlreiz apliecināt, ka kompānija tiešām iegādāsies kombināta akcijas, Bravo direktors Linards Avots to arī nekavējoties rakstiski apliecināja. Toties jau mēnesi vēlāk, 11. novembrī situācija pēkšņi bija mainījusies tik ļoti, ka Bravo un arī kompānijas darbinieki vairs neparko nevēlējās iegādāties būtisko kombināta akciju paketi.

Šī nevēlēšanās bija tik nepārvarama, ka Linards Avots ķērās pie jaunas Andrim Šķēlem adresētas vēstules rakstīšanas: „SIA Bravo, vēlreiz izvērtējot savu finansiālo stāvokli, ir spiesta pieņemt lēmumu par atteikšanos piedalīties Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesā, izpērkot 10,4% dibināšanas pamatkapitāla akcijas. Līdz ar to, protams, mūsu firmas darbinieki nepretendē uz akciju parakstīšanos par sertifikātiem. Atvainojamies par radītām neērtībām Privatizācijas komisijai un saimnieciskajiem partneriem.”

Pasts strādāja izcili operatīvi, vēstule nekavējoties guva vajadzīgo vērību, un nākamajā kombināta privatizācijas kombināta sēdes protokolā lasāms šāds ieraksts: „A. Šķēle informē, ka 12.11.93. vēlreiz kā komisijas priekšsēdētājs caurskatījis debitoru–kreditoru sarakstu un konstatējis, ka viens no saimnieciskajiem partneriem SIA Bravo ir liels debitors kombinātam. A. Šķēle uzskata, ka SIA Bravo būtu izslēdzams no pretendentu loka Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesā. Pēc pārrunām ar SIA Bravo vadību par šo iespējamo komisijas lēmumu ir saņemta vēstule no SIA Bravo par atteikumu izpirkt akcijas Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesā, t.sk. arī SIA Bravo darbiniekiem un dalībniekiem domātās akcijas par sertifikātiem. Pārējie komisijas locekļi piekrīt šādai nostādnei. M. Orleāne izsaka arī atbalstu no Finansu ministrijas puses.

A. Šķēle izsaka apmierinājumu, ka komisijas locekļu domas neatšķiras no komisijas priekšsēdētāja domām neapšaubāmi nepatīkamā lēmumā – par SIA Bravo izslēgšanu no pretendentu loka. Ir sastādīts jauns vienošanās protokols par 12,5% akciju, kas realizējamas par sertifikātiem, sadalījumu starp saimnieciskajiem partneriem. Ir saņemts apstiprinājums, ka SIA Bravo daļu ir gatava iegādāties SIA Jaunpagasts.”

Un tiešām – Jaunpagasts sava valdes priekšsēdētāja Daiņa Peimaņa personā nekavējoties paziņoja: „Apstiprinām, ka firma SIA Jaunpagasts vēlas iegādāties 260 akcijas 10 400 Ls vērtībā privatizējamā Rīgas vīna un šampanieša kombinātā.” Sekoja Andra Šķēles triecientempā rakstīta vēstule Ekonomikas ministrijas privatizācijas valsts ministram Druvim Skultem, lūdzot atļaut šīs akcijas iegādāties SIA Jaunpagasts, un ministra piekrišana.

Tā nu, iesaistoties privatizācijas komisijas priekšsēdētājam Andrim Šķēlem, sākotnēji apstiprinātais privatizējamo akciju sadalījums ātrā laikā tika būtiski mainīts uz „vēl pareizāku”. Turklāt godīgi jāatzīst, ka pārējie komisijas locekļi neatpalika no sava priekšsēdētāja: piemēram, kad 1993. gada 8. oktobrī komisijā tika spriests, ko darīt ar neizpirktajām akcijām, arī citi komisijas locekļi – tostarp nu jau pilnīgi „pareizi” noorientētais Vitolds Kokars – demonstrēja vienkārši pasakainu loģiku, pieņemot lēmumu par šo akciju likteni: „V. Kokars ierosina šīs akcijas piedāvāt iegādāties uzņēmuma saimniecisko partneru dibinātājām – fiziskajām personām. A. Tiknuss un V. Nesaule debatē par iespēju izsludināt presē brīvu parakstīšanos un privatizācijas komisijas iespējām nodrošināt šādas brīvas parakstīšanās likumīgu, demokrātisku un pareizu norisi. Tiek atzīmēts, ka komisijas rīcībā nav mehānisma, kā novērst dažādu noziedzīgu grupējumu ietekmi pie pilnīgi brīvas parakstīšanās (rindas kārtībā) uz akcijām par sertifikātiem. Tiek izvirzīts jautājums par iespējām rīkot parakstīšanos pretendentu izlozes kārtībā. V. Kokars iebilst pret šādas izlozes lietderību. Notiek debates.”

Ar ko debates beidzās? Lai atkratītos no „dažādiem noziedzīgiem grupējumiem” un citām nepiederošām personām, kurām var ienākt prātā par valsts izsniegtajiem sertifikātiem iegādāties privatizējama uzņēmuma akcijas, Andra Šķēles vadītā komisija nolēma „12,5% akciju, kas realizējamas par sertifikātiem citām fiziskām personām, realizēt kombināta saimniecisko partneru fiziskajām personām”. Vienlaikus Andrim Šķēlem tika uzdots „informēt par šo komisijas lēmumu uzņēmuma saimnieciskos partnerus”, kā arī „pieprasīt no saimnieciskajiem partneriem priekšlikumus par iespējamo akciju sadalījumu starp atsevišķām fiziskajām personām”. Lieki teikt, ka gribētāji atradās tikai trīs uzņēmumos – Latvijas vīnos, Jaunpagastā un Bravo, no kuriem pēdējais, kā jau minēts, sekmīgi tika atsijāts mēnesi vēlāk.

Tai pašā 1993. gada rudenī parādījās vēl citi „nepareizi” kombināta akciju tīkotāji – valsts Rīgas dzērienu rūpnīcas Mīlgrāvis darbinieki, kuru vārdā uzņēmuma direktors nāca klajā ar šādu atgādinājumu: „Saskaņā ar līgumu Nr. 40 no 1993. gada 13. jūlija, kurš tika noslēgts starp vīna un šampanieša kombinātu un mūsu rūpnīcu, kombināts no savas puses apņemas kombināta privatizācijas gadījumā dot iespēju piedalīties rūpnīcas darbiniekiem līdztiesīgi ar kombināta darbiniekiem (p. 2.2., IV daļa). Lūdzam Jūs izpildīt savus pienākumus saskaņā ar iepriekšminēto līgumu un dot mūsu rūpnīcas darbiniekiem iespēju piedalīties kombināta privatizācijas procesā.”

Atbildē uz šo vēstuli (kura dīvainā kārtā no arhīviem nav izzudusi) Andris Šķēle pat nepūlējās piemeklēt kādus īpašus juridiskus argumentus – sak’, bija apņemšanās un izbija. Lūk, kombināta galvenā privatizētāja atbilde pārāk daudz sagribējušajiem nesaprātīgajiem Mīlgrāvja darbiniekiem: „Esam spiesti atzīties, ka Jūsu vēstule ir saņemta pēdējā privatizācijas komisijas sēdē pirms akciju sabiedrības dibināšanas un nav vairs iespējams veikt jebkādas izmaiņas, jo visas VRVŠK pamatkapitāla akcijas ir jau parakstītas. (..) Privatizācijas komisija izsaka iespēju, ka Jūsu rūpnīcas darbinieki varēs savas intereses realizēt rūpnīcas Mīlgrāvis privatizācijas procesā, kas, protams, prasa atbilstoši likumdošanai sagatavotu un apstiprinātu privatizācijas projektu.”

Vārdu sakot, valsts savu pārstāvju personā dažādiem nesaprātīgiem strādājošajiem pārliecinoši paskaidroja – ziniet savu vietu. Un tieši tāpat privatizācijas procesā tika atrisinātas sīkākas problēmas. Piemēram, tai pašā oktobrī tika atskārsts, ka vispār jau Vitoldam Kokaram tomēr nevajadzētu reizē būt privatizācijas projekta autoram un privatizācijas komisijas loceklim. Kāds atrisinājums tika atrasts? „Sava uzvārda parādīšanos privatizācijas projekta autoru grupas vadītāja kategorijā V. Kokars vērtē kā projekta autoru vēlēšanos pasvītrot viņa lomu darba nodrošināšanā ar vajadzīgo informāciju un citu sniegto palīdzību,” lasām komisijas sēdes protokolā. Un... komisija bez īpašām diskusijām nosprieda „atzīt, ka Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta direktors V. Kokars nav uzskatāms par uzņēmuma privatizācijas projekta līdzautoru”.

Tā nu visas grūtības sekmīgi tika pārvarētas, un 1993. gada 26. novembrī notika pirmā jaunās akciju sabiedrības Rīgas vīni pilnsapulce. Galīgais akciju sadalījums: valstij – 1000 akciju, fiziskajām personām – 3800 akciju, saimnieciskajiem partneriem – 5200 akciju (SIA Latvijas vīni – 2080, SIA Jaunpagasts – 1300, AS Eurolita – 780, SIA Grīziņkalns un SIA Intrad – pa 520). Rīgas vīnu akcionāru pilnsapulci atklāja neviens cits kā „Zemkopības ministrijas pilnvarotais pārstāvis – Privatizācijas komisijas priekšsēdētājs A. Šķēle, kurš saskaņā ar Zemkopības ministrijas 11.11.93. pavēli Nr. 99 ir pilnvarots izpildīt valsts kā akciju sabiedrības dibinātājas funkcijas”.

Turklāt ņemsim vērā, ka šajā brīdī šis vēl bija nevis nacionālā kapitāla personificētājs, bet tas pats „podu Šķēle”, kurš nesmādē mazumiņu: piemēram, atskaitēs par privatizācijas komisijas locekļiem samaksāto atlīdzību atrodams paša Andra Šķēles parakstīts saraksts, kura galvgalī ar 39 latiem atrodas viņš pats; spriežot pēc Rīgas vīnu dokumentiem, tieši Andra Šķēles vadībā tika izlemts arī būtiskais jautājums, kam jaunajā uzņēmumā maksāt vairāk – valdei vai padomei (kurā pēc attapīgā Vitolda Kokara ierosinājuma tika ievēlēts mūsu galvenais varonis).

Kā mēneša ienākumiem par labu tad tika pieņemts lēmums? Kārtējais fragments no protokola: „Noteikt: 1. Padomei izmaksājamās summas lielumu vienādu ar rūpnīcas darbinieku vidējo algu, reizinot to ar koeficientu 2 un padomes locekļu skaitu. 2. Valdei izmaksājamās summas lielumu vienādu ar rūpnīcas darbinieku vidējo algu, reizinot to ar koeficientu 1,8 un valdes locekļu skaitu...” Vārdu sakot, 1995. gada decembrī Andris Šķēle gluži pamatoti varēja ziņot presei: „Pašlaik esmu padomes priekšsēdētājs Rīgas miesniekā, Kaijā, Rīgas vīnos, Rīgas alū un Latvijas kuģniecībā, kā arī akciju sabiedrības Uzvara valdes priekšsēdētājs. Tās ir labi atalgotas darba vietas.”

Protams, lieki teikt, ka pats Andris Šķēle dažus gadus vēlāk šos notikumus presei izklāstīja nedaudz vienkāršāk: „Rīgas vīnu akcijas Ave Lat ieguva tikai 1997. gada decembrī. Rīgas vīnos es vadīju privatizācijas procesu un saskaņā ar tā laika likumdošanu un visu pārējo akcionāri, redzot, ka no smagā situācijā esoša uzņēmuma ar lieliem parādiem... akcionāri man teica – paliec par padomes priekšsēdētāju...” Un – viss.

Tikmēr reālajā dzīvē uzņēmumā notika ierastās – vismaz tur, kur tieši vai netieši bijis klāt Andris Šķēle – brīnumainās pārvērtības. 1994. gada decembrī notikušajā Rīgas vīnu akcionāru ārkārtas sapulcē pēkšņi izrādījās, ka iepriekš gandrīz finanšu katastrofas priekšā esošajā uzņēmumā (ja ticam Andra Šķēles pirmsprivatizācijas apgalvojumiem) nu, izsakoties ģenerāldirektora Aleksandra Rudzīta vārdiem, stāvoklis ir fantastiski un negaidīti uzlabojies – „šo desmit mēnešu darba rezultāti ir vienkārši rekords, visā kombināta eksistēšanas laikā ne reizes netika sasniegti tik augsti rezultāti”.

Taču lieliskie rezultāti nemazināja vadības vēlmi „ar 2 miljonu USD investīcijām pamatkapitālā piesaistīt Lielbritānijas firmu Henstridge Investments Ltd, bet 0,8 milj. USD segt pašiem no savas darbības”. Sapulci vadīja Andris Šķēle un ne ar vienu izbrīna saucienu – vismaz spriežot pēc sapulces protokola – nereaģēja, kad tika apgalvots, ka „specializētas investīciju firmas pozitīva īpatnība ir tā, ka tās neprasa tiesības aktīvai uzņēmumu pārvaldei, bet tikai zināmas garantijas gūt peļņu virs viņu valsts banku depozītu likmes”.

Kas tad bija šī Menas salā reģistrētā „specializētā investīciju firma” un „ārzemju investīciju kompānija”, kura pretēji sākotnējiem apgalvojumiem jau 1996. gadā bija kļuvusi par Rīgas vīnu lielāko akcionāri ar 41,7% akciju (Latvijas vīniem – 40,4%)? Divus gadus vēlāk, 1998. gadā, mēs uzņēmuma gada pārskatā atrodam jau šādu ierakstu: „Ave Lat grupai pieder 100% ieguldījums Henstridge Investment Limited.” „Specializētā investīciju firma” un „ārzemju investīciju kompānija”, šķiet, izrādījās laikam taču ne īsti ārvalstu un arī specializējusies galvenokārt tikai konkrētu cilvēku interešu nomaskēšanā.

Taču atšķirībā no citiem krāšņiem pri(h)vatizācijas gadījumiem šajā stāsts nebeidzās, un vainīgais ir skaidrs – visos laikos neērtā Valsts kontrole, kurai 1998. gadā bija ienācis prātā pārbaudīt šampanieša kombināta privatizācijas procesa likumību. Bet par to – jau grāmatā.

Plašāka informācija par jauno grāmatu, kā arī izmantotās literatūras un citātu avotu uzskaitījums – www.skele.lv

 

 Viedoklis: Stokholmas sindroms Zilupē

Aivars Ozoliņš  03/19/08   Zilupes pašvaldības vadītājs Oļegs Agafonovs (Tautas saskaņas partija) iedzīvotāju sapulcē esot paziņojis, ka "mēs no valdības naudu neprasīsim, paši visu izdarīsim", Dienas 17.marta numurā atzinīgi stāsta pilsētas iedzīvotāja Olga. Agafonovs ir viens no vairākiem desmitiem amatpersonu, kuras pērn decembrī tika aizturētas vērienīgā kontrabandas lietā, un pagājušonedēļ ir atbrīvots pret drošības naudu. Viņam liegts pildīt pašvaldības vadītāja pienākumus. Taču pilsētas iedzīvotāji gribot, lai mērs atgriežas. "Kā viņa nav, tā viss Zilupē ir apstājies," kreņķējas kāds Viktors.

Toties Juris Boldāns, kas viltojis Saeimas vēlēšanu rezultātus Kubulu pagastā Balvu rajonā un rezultātā sekmīgi iekļuvis Saeimā no TB/LNNK saraksta, drīz atgriezīsies Saeimā - 9.aprīlī beigsies viņa apcietinājuma termiņš. Nav ziņu, vai arī Kubulos viss bija apstājies, kamēr viņš sešus mēnešus bija cietumā, vai kaut kas tomēr turpinājās. Ventspilī, kuras mērs un "zaļo zemnieku" premjerministra amata kandidāts Aivars Lembergs ir apsūdzēts smagos kriminālnoziegumos un arī nevar pildīt savas priekšnieka pilnvaras, gluži viss laikam apstājies nav, Latvijas valstī kopumā arī ne, kaut gan Saeimas vairākums nupat noraidīja Jaunā laika likumdošanas priekšlikumu, ka jāatstādina no amata pašvaldību vadītāji, kuriem piemērots darbību ierobežojošs drošības līdzeklis.

Vēl ir bijušais Jūrmalas mērs Juris Hlevickis (LPP), kas ir notiesāts un sēž cietumā. Tomēr Jūrmalā noteikti nekas nav apstājies.

Lembergs gaida tiesu, Agafonovs arī. Un arī daļas ventspilnieku un zilupiešu attieksme pret iespējamo kriminālnoziedznieku savas pilsētas vadībā ir līdzīga. Sak, vienalga, vai zog, ka tik pilsētai no tā atlec labums.

Zilupes iedzīvotājus maz interesējot Agafonova iespējamā saistība ar kukuļņemšanu un kontrabandu. Daļa pilsētnieku pat uzskatot, ka, pateicoties šai iespējamajai saistībai, Zilupe pēdējos gados uzplaukusi "kā vēl nekad agrāk". "Ja Agafonovs kaut ko uz robežas arī ņēma, tad viņš dalījās ar pilsētu," saka pensionāre Zinaīda. Tāpēc jābrīnās, uzzinot, ka 9.martā, pareizticīgo Piedošanas svētdienā pirms lielā gavēņa sākuma, mērs pat esot baznīcā dziļi klanījies, lūgdams novadniekiem piedošanu. Par ko tad piedošanu, ja pilsēta, pateicoties arī, iespējams, kontrabandai un kukuļdošanai, uzplaukusi kā vēl nekad agrāk?

Lembergs, piemēram, nevienam nekādu piedošanu baznīcā nav lūdzis, kur nu vēl ventspilniekiem, no kuriem daži arī joprojām uzskata, ka viņš ir "dalījies" ar pilsētu, kaut gan Latvijas prokuratūras un Lihtenšteinas tiesas arestēto mēra īpašumu vērtība vien laikam gan pārsniedz pilsētas ielās izlikto un pašu ventspilnieku apmaksāto flīzīšu vērtību, pat ja arī ar tām Lembergs pats nebūtu neko nopelnījis.

Kopā ar Zilupes mēru Agafonovu, ko tiesībsargātāji aizturēja novembra sākumā, aizturēti vairāki desmiti cilvēku - muitnieki, robežsargi, policisti, privātpersonas. Ir sākti vairāki kriminālprocesi par noziedzīgām darbībām, kas izdarītas grupā, saistībā ar kontrabandu, kukuļošanu un amatpersonu dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tas acīmredzot bijis smags trieciens vietējai ekonomikai. Un Zilupes iedzīvotāji vāc parakstus pret Agafonovam uzlikto aizliegumu pildīt mēra pienākumus. Kā apgalvo domes pārstāvji, parakstījušies jau esot 70 procenti Zilupes iedzīvotāju, kuri atbalstot "domes priekšsēdētāja izvēlēto pašvaldības attīstības kursu".

Tā kā par Boldānu, kas savā pēdējā vārdā tiesai sacīja, ka vienmēr esot godīgi un kārtīgi kalpojis valstij, Kubulu pagastā parakstus nevāca, jāsecina, ka kontrabanda ir tautā populārāks valsts attīstības kurss nekā vēlēšanu parakstu viltošana. Vēl perspektīvāku kursu acīmredzot bija uzņēmis Lembergs, kuru atbalsta pat zilā govs. Nē, nudien, piemēram, pēdējās Saeimas vēlēšanās izsvītrotā Lemberga "zaļo zemnieku" Ingrīda Ūdre, kas sevi nupat jau nesalīdzina ar Jēzu Kristu, pirms iepriekšējās Saeimas vēlēšanām bija ieteikusi, ka Latvija varētu nestāties Eiropas Savienībā un tā vietā "veidoties par ofšoru". Varbūt vēl izdevīgāk būtu veidoties par kontrabandistu zemi, ar nosacījumu, ka kontrabandisti strādātu ar domu par valsti un ar to dalītos?

Par Stokholmas sindromu dēvē upuru emocionālo atbalstu saviem mocītājiem, un termins radās pēc bankas aplaupīšanas Stokholmā 1973.gadā, kad laupītāju sagrābtie ķīlnieki bija sākuši palīdzēt saviem sagūstītājiem un viņus aizstāvēja pat pēc savas atbrīvošanas. Ventspilī kaut ko līdzīgu varam novērot divus desmitus gadu, kopš pilsētu apsaimnieko Lembergs, par kuru mēdz teikt, ka, nu, jā, nekāds eņģelis neesot, taču vismaz atmetot kaut ko arī ventspilniekiem. Nu šis sindroms ir sasniedzis arī valsts galējos austrumus. Taču kukuļņemšana un dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana Latvijā ir un, cerams, paliks kriminālnoziegums, tāpat arī kontrabanda, un neatkarīgi no tā, vai noziedznieki dalās vai nedalās ar citiem.

 

Loskutovs: Uzņēmēji pasīvi ziņo par koruptīviem gadījumiem

LETA   03/19/08    Uzņēmēji pasīvi ziņo par koruptīviem gadījumiem, intervijā laikrakstam "Dienas Bizness" atzīst Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieks Aleksejs Loskutovs.

Kā stāsta Loskutovs, informāciju KNAB var sniegt ļoti daudz dažādos veidos. Cilvēks var atnākt pats uz KNAB ziņojumu centru un uzrakstīt iesniegumu, var vienkārši izstāstīt sev zināmo. Tāpat savu sūdzību vai ziņojumu var nosūtīt pa pastu, faksu vai e-pastu.

"Ja saņemam iesniegumu ar parakstu, to noteikti izskatām atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai procedūrai. Savukārt, kamēr nav visā valstī ieviests elektroniskais paraksts, pa e-pastu sūtītā informācija tiek uzskatīta par anonīmu pat tad, ja cilvēks ir norādījis visus savus datus. Taču izskatīta tiek pilnīgi visa informācija," norāda KNAB priekšnieks.

Viņš pauž nožēlu, ka uzņēmēji neaktīvi ziņo par šāda veida likumpārkāpumiem.

"Tā ir mūžīgā problēma, turklāt ne tikai saistībā ar Latvijas uzņēmējiem. Esmu ticies ar dažādu vēstniecību darbiniekiem, kas atbild par ekonomiskajiem sakariem, un aicinājis arī ārvalstu uzņēmējus informēt mūs par šādiem gadījumiem, bet atsaucība ir minimāla - pa visiem KNAB pastāvēšanas gadiem tikai viens ārvalstu uzņēmējs ir sūdzējies par kukuļa pieprasīšanu. Runa ir par kādas kafejnīcas īpašnieku, kam divi policisti bija prasījuši kukuli, un šobrīd viņi abi jau ir notiesāti," norāda Loskutovs.

Pēc KNAB priekšnieka domām, uzņēmēju pasivitāte ir saistīta ar bailēm, ka pēc tam vairs nekādus darījumus ar attiecīgajām pašvaldībām var neizdoties noslēgt.

"Uzņēmēji pieņem šādus spēles noteikumus, kaut arī tie ir netaisnīgi. Ir iespējama situācija, kad, pateicoties uzņēmēja ziņojumam, tiks aizturēta negodīga kādas pašvaldības amatpersona, bet citas apšaubāma godīguma amatpersonas šādam komersantam vairs neļaus strādāt, attīstīt biznesu," skaidro KNAB vadītājs.

 

Lapsa prokuratūru lūdz pārbaudīt ierakstus, kas sakrīt ar grāmatā par Šķēli atspoguļotajām sarunām

LETA  03/24/08    Žurnālists Lato Lapsa pagājušajā nedēļā prokuratūrā ir iesniedzis viņa rīcībā nonākušos audio ierakstus, kuros dzirdamas vairāku sabiedrībā pazīstamu cilvēku balsis un kas atbilstot sarunu atšifrējumiem, kas publicēti viņa vadītās SIA "Baltic Screen" izdotajā grāmatā "Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu".

Lapsa ģenerālprokuroram Jānim Maizītim nosūtījis gan iepriekšminētos audio ierakstus, gan viņa rīcībā esošos atšifrējuma digitālos fotoattēlus un aicinājis prokuratūru izvērtēt šos materiālus un to saturu, lai noskaidrotu, vai tie ir autentiski, nemontēti un nekoriģēti un vai tajos dzirdamajās sarunās nav kādu noziedzīgu nodarījumu pazīmju.

Iesniegumā Lapsa norāda, ka viņa rīcībā ir nonākuši audio ieraksti, kuros dzirdamās balsis viņam atgādinot vairākus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, tostarp arī izbijušas augstas valsts amatpersonas.

Fragmentāri noklausoties šos ierakstus, Lapsam radusies pārliecība, ka šie ieraksti caurmērā atbilst grāmatā par Šķēli publicētajiem sarunu atšifrējumam.

Grāmatā "Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu" nodaļā "Kampēju "brālība" - mīti un realitāte" autori publicē, iespējams, 1999.gada 17.maijā notikušas neformālas sanāksmes sarunu atšifrējuma fragmentus, norādot, ka gadījumā, ja atšifrējums atbilst reāli notikušā sapulcē reāli notikušai domu apmaiņai, tad runa ir acīmredzami par apmēram astoņus gadus eksistējuša neformāla domubiedru loka sanāksmi.

Autori norāda, ka samērā biežs runātājs, kura pieminēšana sarunu atšifrējumos liekot autoriem domāt par advokātu Andri Grūtupu, grupas darbību un problēmas apcer pagarā monologā, kurā tiekot runāts par brīdi, kad "mēs pietuvojāmies pie Andra valdības veidošanas - faktiski tas bija moments, kad mēs bijām visspēcīgākie, vai arī citi domāja, ka mēs esam visspēcīgākie", un arī dalās domās par turpmāko grupas pastāvēšanas veidu, kā arī tās domubiedriem, kas būtu vēlami, un tiem, kas nerīkojas pietiekami lojāli grupas interesēm.

Tāpat sarunu atšifrējumos autori norāda, ka kāds Gundars, "kurš ļoti atgādina tautpartijieti Gundaru Bērziņu", sanāksmē atzīst, - "kaut arī mums it kā pārstāvniecība visās varas struktūrās nav slikta, mūsu ietekme, manuprāt, samazinās", un aicina domāt par šī procesa iemesliem.

Autori norāda, ka šajā sapulcē vārdu ņem "kāds tās dalībnieku īpaši respektēts kungs", kura uzstāšanās tiekot pieteikta ar vārdiem: "Es lieku priekšā - Šķēles kungs lai uzstājas ar programmatisku runu." Viņš aicinot būt paškritiskiem pret sevi, atzīst, ka "pārlieku liela demokrātija arī ved pie sabrukuma", kā visvairāk pērkamos un visvieglāk pērkamos piemin "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK un saka, ka "jautājums ir tikai par cenu". Viņš arī uzsver, ka ir svarīgi darīt visu, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri ir dažādās vietās ar dažādām iespējām, un nosauc konkrētas personas, kurām palīdzēt nepieciešams.

Autori atgādina, ka par grupējuma eksistenci daudz runāts jau vismaz kopš 1996.gada, kad bijušais iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons paziņojis par diviem Latvijā it kā eksistējošiem lieliem augstākajos varas ešalonos atbalstītiem grupējumiem - "strīpainajiem" un "pumpainajiem". Pēdējo nometnei politiķis pieskaitīja Šķēli, Jāni Kinnu, Edmundu Krastiņu, Gundaru Bērziņu un advokātu Grūtupu.

Savā iesniegumā prokuratūrai Lapsa norāda, ka atšifrējums viņa rīcībā nonācis reizē ar iespējamo telefonsarunu atšifrējumu, kuru viņš 2007.gadā nodevis prokuratūras rīcībā. Pērn arī šo atšifrējumu, kas viņa rīcībā bija nonācis datorizdruku digitālo fotoattēlu veidā, viņš nodevis Drošības policijas pārstāvim.

Kā ziņots, Lapsa pērn Ģenerālprokuratūrā iesniedza, iespējams, ilgstoši noklausīto tieslietu sistēmas darbinieku telefonsarunu atšifrējumus un lūdza pārbaudīt, vai šāda noklausīšanās patiešām notikusi un kas to veicis. Ja atšifrējumi atbilst reālu personu reāli notikušām sarunām, iesniegumā tika lūgts izvērtēt, vai šajās sarunās nav saskatāms nozieguma sastāvs.

Pārbaudot Lapsas iesniegtos tiesnešu un advokāta Andra Grūtupa biroja darbinieku iespējamo sarunu atšifrējumus, kas publicēti grāmatā "Tiesāšanās kā ķēķis", prokuratūra konstatēja divas civillietas, kurās Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesneša pieņemtie spriedumi bijuši nelikumīgi un nepamatoti.

Tāpat pēc grāmatas "Tiesāšanās kā ķēķis" iznākšanas un prokuratūrā uzsāktās pārbaudes tika atcelts 2007.gada sākumā pieņemtais lēmums par atteikšanos uzsākt procesu saistībā ar Satversmes tiesas (ST) tiesneša Kaspara Baloža un advokāta Grūtupa biroja advokātu Aivara Lošmaņa un Erlena Kalniņa prokuratūrai paustajām aizdomām par viņu telefonsarunu noklausīšanos.

 

 

 

 

Citādā ziņā - valdībā un partijās

 

 

 

 

Rosinās interneta vidi pielīdzināt masu saziņas līdzekļiem

LETA  03/12/08    Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija rosinās likumdošanā veikt izmaiņas, paredzot, ka arī interneta mājaslapas ir masu saziņas līdzeklis. To šodien pēc komisijas sēdes, kurā tika runāts par tiesiski nepieļaujamas informācijas apriti internetā sacīja komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš.

Pēdējā laikā aizskarošu un nepieklājīgu izteicienu, vardarbības un pornogrāfijas pieejamība internetā, īpaši bērnu vidū, ir izraisījusi plašu rezonansi sabiedrībā, tāpēc komisijas deputāti, uzklausot dažādu institūciju pārstāvjus, izvērtēja valsts iespējas regulēt un kontrolēt šādas informācijas izplatību un sprieda par nepieciešamajām izmaiņām likumdošanā.

Dalbiņš atzina, ka pašlaik nav noteiktas pazīmes, pēc kurām var pazīt, ka virtuālajā vidē ir noticis pārkāpums. Tāpat ir nepieciešamas vērst uzmanību uz tehnisko nodrošinājumu tām institūcijām, kas veic interneta vides kontroli.

Īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Ina Gudele (ZZS) komisijas sēdē atzina, ka tiesiski nepieļaujamas informācijas aprite un tās kontrole virtuālajā vidē ir aktuāls jautājums un viņa personīgi ar šo jautājumu risināšanu jau sākusi strādāt 1998.gadā. "Latvijā likumdošana šajā jautājumā ir pārsvarā sakārtota, jo viss, kas ir atļauts vai aizliegts reālajā dzīvē, ir atļauts vai aizliegts virtuālajā vidē," sacīja Gudele.

Viņa norādīja, ka pašlaik portālu redaktori ir atbildīgi par informāciju, kas tiek publicēta, tādēļ viņiem ir jāatrod robeža, kur beidzas vārda brīvības izpaušanas robežas un sākas nonicināšana, ķengāšanas, goda un cieņas aizskaršana.

"Pašlaik nepieciešams izglītot interneta lietotāju auditoriju, jo liela daļa no interneta lietotājiem domā, ka viņi ir anonīmi un neatpazīstami, taču tā nav. Visi, kas virtuālajā vidē ir izteikuši kādus sliktus komentārus, vai ievietojuši sliktu informāciju, ir atklājami," sacīja Gudele, norādot, ka jāizglīto ne tikai bērni, bet arī vecāki.

Viņa atzina, ka internets ir tieši tāds pats masu medijs kā citi, tādēļ ir nepieciešams rosināt grozījumus likumdošanā par masu medijiem, lai arī internets tiktu pielīdzināts pārējiem masu medijiem.

Komisijas priekšsēdētāja biedrs Juris Dobelis (TB/LNNK) norādīja, ka interneta vidē ir svarīgi izvērtēt, kas visvairāk apdraud sabiedrību. "Internetā lasāmie noķengājošie komentāri ir mazsvarīgāki par bērnu pornogrāfiju virtuālajā vidē, tādēļ primārais ir kontrolēt šādu informāciju, nevis ķengāšanos," sacīja Dobelis.

Komisijas sēdē ar savu redzējumi par virtuālās vides kontrolēšanas problēmu piedalījās Tieslietu ministrijas, Izglītības ministrijas, Bērnu un ģimenes lietu ministrijas, Satiksmes ministrijas, kā arī Valsts policijas un Drošības policijas pārstāvji pārstāvji.

Dalbiņš pēc komisijas sēdes atzina, ka šī nebūs vienīgā sēde, kurā tiek skatīts jautājums par informācijas apriti un to kontroli virtuālajā vidē. Uz kādu no nākamajām sēdēm komisija plāno uzaicināt arī interneta portālu pārstāvjus.

 

Saeima pieņem Konkurences likuma grozījumus

DELFI  03/13/08     Ceturtdien Saeima trešajā lasījumā pieņēma grozījumus Konkurences likumā, kas izdarīti, lai padarītu efektīvāku Konkurences padomes darbu un mazinātu tirgotāju iespējas ļaunprātīgi izmantot savu stāvokli tirgū.

Likuma grozījumu projekts paredz precizēt dominējoša stāvokļa definīciju, izslēdzot no tā nosacījumu par vismaz 40% tirgus daļu konkrētajā tirgū. Tā vietā Konkurences padomei būs rūpīgi jāstrādā, lai pierādītu, ka uzņēmums atrodas dominējošajā stāvoklī un jāpārbauda, vai šis dominējošais stāvoklis netiek izmantots ļaunprātīgi.

Likumā nebūs noteiktas konkrētas robežas, no kurām sakās dominējošais stāvoklis. Tāpat Ekonomikas ministrija atteikusies no ieceres noteikt no sākotnējās ieceres noteikt 70 miljonu latu apgrozījumu kā slieksni, lai uzņēmumu atzītu par tādu, kam ir būtiska ietekme.

Uzņēmumiem ar būtisku ietekmi vai dominējošo stāvokli tiks aizliegts piemērot vai izspiest nepamatotus maksājumus no piegādātājiem, maksājumus par preču atrašanos mazumtirdzniecībā un citus nepamatotus maksājumus.

Grozījumos tiek precizētas Konkurences padomes tiesības, skaidrāk definētas Konkurences padomes biroja tiesības, veicot likumā paredzētās izmeklēšanas darbības.

Likuma grozījumi arī atvieglos uzņēmumu apvienošanas procedūru.

Ekonomikas ministrija uzskata, ka grozījumi Konkurences likumā veicinās godīgu konkurenci tirgū, kas ir arī viens no plānotajiem pasākumiem inflācijas mazināšanas plānā. EM uzskata, ka grozījumi likumā sekmēs godīgu konkurenci, tādējādi novēršot draudus sevišķi mazo un vidējo uzņēmumu turpmākai attīstībai un rentablai darbībai.

Pēc EM domām, izstrādātie grozījumi Konkurences likumā nav diskriminējoši attiecībā uz ārvalstu uzņēmumiem un tie nekādā veidā neapdraud uzņēmējus, kas strādā pēc godīgas komercprakses principiem. Latvijas mazumtirgotāji iepriekš solījuši sūdzēties Eiropas Komisijai (EK), ja Saeima arī trešajā, galīgajā lasījumā pieņems Konkurences likuma grozījumus.

Latvijas Tirgotāju asociāciju neapmierina Konkurences likuma (KL) grozījumu 13.panta 2. daļa, kas ir "diskriminācija pret mazumtirgotājiem. Tajā ir atrodama īpaša, tikai mazumtirdzniecības nozarei, noteikta dominējoša stāvokļa tirgū definīcija".

Latvijas Tirgotāju asociācijas vadītājs Henriks Danusēvičs iepriekš skaidrojis, ka KL ir pretrunā ar Eiropas Savienības dibināšanas līgumu, kur pausts, ka tās dalībvalstīm jānodrošina brīva uzņēmējdarbība.

Tiesa, arī Ekonomikas ministrija jau iepriekš bija vērsusies EK, lai saskaņotu likuma un līguma normas. Tieši pēc konsultācijām ar EK, EM atteicās no sākotnējās ieceres noteikt, ka 70 miljonu latu apgrozījums ir slieksnis, lai kādu uzņēmumu atzītu par tādu, kam piemīt būtiska ietekme.

 

Pēc asām debatēm Saeima tomēr atzīst PSRS genocīdu pret Ukrainu

DELFI  03/13/08    Saeima ceturtdien pieņēma deklarāciju par 1932. un 1933.gadā PSRS veiktajām represijām pret Ukrainas tautu, kurā pēc asām debatēm nolēma atbalstīt opozīcijas deputāta Ulda Gravas (JL) priekšlikumu daudz asākiem vārdiem saukt staļiniskā režīma noziegumus Ukrainā, nodēvējot tos par apzinātu genocīdu.

Deputāti Saeimas balsojumu sagaidīja ar aplausiem.

Ārlietu ministrijas un Saeimas Ārlietu komisijas pārstāvji iepriekš bija sagatavojuši deklarācijas projektu, kurā maigākiem vārdiem raksturoja notikumus un pauda Latvijas nostāju, taču deputāti atbalstīja Gravas rosinātos grozījumus, kas PSRS noziegumus Ukrainā sauc par genocīdu.

Saeimas Ārlietu komisijas deputāts Andris Bērziņš (LPP/LC) ceturtdien atzina, ka komisija "pieturējusies pie diplomātiskas teksta formas, taču deputāti var atļauties daudz vairāk nekā ierēdņi Ārlietu ministrijā."

Saeimas sēdē ceturtdien vairāki deputāti – Grava, Pēteris Tabūns (TB/LNNK),kā arī Sandra Kalniete uzsvēra, ka Latvijai ir jānosauc PSRS noziegumi Ukrainā par genocīdu, kas atbilstot notikušajam. Arī Tautas partijas deputāts Dzintars Ābiķis aicināja deputātus, "neskatoties uz ārlietu speciālistu vēlmi nesaukt lietas īstajos vārdos, nomainīt deklarācijā vārdu "terors " ar vārdu "genocīds"". "Tas, kas bija 1932.gadā un 1933.gadā Ukrainā, bija Genocīds pret ukraiņu tautu," sacīja Ābiķis.

Līdz ar deputātu atbalstu opozīcijas priekšlikumam Saeimas deklarācijā Latvija "atzīst golodomoru par staļiniskā režīma apzināti īstenotu genocīdu pret Ukrainas tautu". Deklarācijā "Par 1932. un 1933.gadā PSRS veiktajām represijām pret Ukrainas tautu" Latvijas Saeima atsaucas uz Ukrainas aicinājumu starptautiskajai sabiedrībai publiski nosodīt 1932. un 1933.gadā staļiniskā režīma izraisīto badu (golodomoru) Ukrainā, kas tika izraisīts, konfiscējot iedzīvotājiem labību, kā dēļ bojā gāja piektā daļa Ukrainā dzīvojošo.

Deklarācijā norādīts, ka "golodomors" bija vērsts pret Ukrainas tautu, jo tika aizliegta iedzīvotāju izbraukšana no bada skartajiem apgabaliem, bet uz bada iztukšotajiem ciemiem un pilsētām organizēti un masveidā tika pārvietoti iedzīvotāji no citām PSRS teritorijām, kā arī līdztekus tika nīdēta ukraiņu valoda, kultūra un reliģija.

Saeima arī izsaka līdzjūtību Ukrainas tautai saistībā ar 1932. un 1933.gada "golodomora" izraisītajiem traģiskajiem notikumiem un godina bojāgājušo piemiņu, un aicina neaizmirst viņu ciešanas un pārdzīvojumus saistībā ar gadsimtiem ilgo tradīciju, garīgās kultūras un etniskā savdabīguma graušanu.

Līdz ar deklarācijas parakstīšanu Latvija pievienojas tām 15 pasaules valstīm, kas to jau ir izdarījušas. Tiesa, Latvijas kaimiņvalstis - Lietuva un Igaunija to izdarījušas jau 90.gadu sākumā.

 

Kalnietes un Kristovska partiju dibinās aprīlī

LETA  03/14/08    Saeimas deputātes Sandras Kalnietes un Eiropas Parlamenta (EP) deputāta Ģirta Valda Kristovska partija tiks dibināta aprīļa beigās, piektdien tika nolemts pirmajā domubiedru kopsapulcē.

Uz kopsapulci bija ieradušies aptuveni 200 potenciālo partijas biedru, kuru vidū bija arī atsevišķi Saeimas deputāti, bijušais “Latvijas ceļa” biedrs Romualds Ražuks, mūziķis Aigars Runčis, profesore Janīna Kursīte, Rīgas domnieks Dainis Stalts un citi.

Domubiedri vienojās, ka jaunveidojamajā partijas programmā būs četras nodaļas, pirmā no kurām sauksies – “Nacionāla valsts”, otrā – “Darbīgs cilvēks”, trešā – “Ilgtspējīga tautsaimniecība” un ceturtā – “Latvija pasaulē”. Kalniete pauda gandarījumu, ka uz pirmo tikšanos ir ieradušies tik daudz cilvēku, un norādīja, ka īpaši tiek gaidīti gados jauni ļaudis.

Kalniete norādīja, ka jaunveidojamā partija būs labēja, jo “mēs pastāvam par labējām vērtībām”. Kā svarīgo partneri Latvijai drošības jomā Kalniete uzskata ASV.

Savukārt Kristovskis apgalvoja, ka partijas mērķis ir iegūt varu, lai strādātu valsts labā. Viens no topošās partijas mērķiem būšot cīņa par labu pārvaldību valstī.

Debatēs Saeimas deputāte Ina Druviete, kura strādās pie partijas programmas, norādīja, ka programmā tiks īpaši runāts par to, kā stiprināt tiesiskumu un demokrātijas izaugsmi Latvijā.

Savukārt EP deputāte Inese Vaidere būs atbildīga par ekonomikas sadaļu un ilgtspējīgas tautsaimniecības jautājumu aktualizēšanu.

Rīgas domes deputāts Dainis Stalts aicināja jaunveidojamo partiju īpašu uzmanību pievērst noziedzības apkarošanai, jo katrs ceturtais rīdzinieks pēdējos gados ir kļuvis par nozieguma upuri.

Nautrēnu pagasta vadītāja Līvija Plavinska pauda viedokli, ka “mēs dzīvojam ļoti negodīgā valstī”, jo ir jābūt kādā partijā, lai varētu attīstīties pagasts. “Es ceru, ka šī partija spēs pastāvošo kārtību mainīt,” sacīja pagasta vadītāja.

Savukārt kāda atnākusī kundze aicināja nākamos partijas biedrus kļūt par gaismas nesējiem, kam sanākušie arī piekrita, saucot: “Būsim!”

Dibināšanas kongress varētu notikt 26.aprīlī, bet par to vēl tiks pieņemts atsevišķs lēmums.

Jau ziņots, ka pirms nedēļas Kalniete un Kristovskis iepazīstināja sabiedrību ar memorandu, kas būs jaunveidojamās partijas pamatā. Jaunveidojamās partijas manifestā visi Latvijas patrioti tiek aicināti “kopīgam darbam” – “varas un sabiedrības uzticības atjaunošanai, atbildīgai līdzdalībai savas valsts nākotnes veidošanā”.

 

Zemsavieši — kritiski, bet vienoti

Ināra Egle,  Diena  03/17/08    Tās nebija tikai politisko konkurentu izplatītas baumas, ka Zaļo un Zemnieku savienības ierindas biedri nav mierā ar ZZS līderu nespēju iebilst Tautas partijai un pārāk pasīvo nostāju jautājumā par pašvaldību reformu. Latvijas Zemnieku savienības (LZS) kongresā sestdien tika nolasīts arī Valkas lauksaimnieku aicinājums izskatīt zemkopības ministra Mārtiņa Rozes atbilstību amatam par nespēju aizstāvēt piena un gaļas ražotājus. Kongresa gaita atklāja, ka iepriekšējam nemieram ir bijis pamats, taču LZS kā pieredzējusi partija prata no šīs situācijas cienīgi iziet un nenonāca pretrunā ar kongresa pirmajā daļā gandrīz visās runās slavēto vienotību.

LZS priekšsēdis Augusts Brigmanis, viņa vietnieki un valde ir ievēlēti uz diviem gadiem. Šogad vēlēšanas nebija paredzētas un arī netika ierosinātas, neizvērsās diskusija arī par M.Rozes atbilstību ministra amatam. Viņš bija gatavs kļūdas labot, bet ne atstāt amatu. Zemsavieši pārmeta līderiem, ka "ZZS mierīgi noskatījās uz Aigara Kalvīša un viņa valdības kļūdām, tāpēc pāris mēnešu no ražīga darba tika pazaudēts", norādīja Jānis Līpacis. Viņš pieminēja drošības likumus un mēģinājumus nomainīt KNAB vadītāju Alekseju Loskutovu, par ko ZZS vajadzējis paust savu nostāju.

Reģionālā reforma

Pārmetumi bija arī par ZZS nespēju stingri pastāvēt par pašvaldību brīvprātīgu apvienošanās novados un otrā līmeņa reģionālo pašvaldību izveidošanu. Taču tie, kas vēl nesen par to kritizēja A.Brigmani, tagad atzina, ka viņš esot labojies. A.Brigmanis runā teica, ka norādes uz lauku pasta nodaļu un feldšeru punktu slēgšanu radot bažas par pakalpojumu pieejamību pēc pašvaldību reformas. Viņš arī uzsvēra, ka vienlaikus ar administratīvi teritoriālo reformu ir jānotiek otrā līmeņa reģionālajai reformai, kuras gaitā jāizveido deviņas apriņķa pašvaldības. Tas ir noteikts arī kongresa rezolūcijā.

Pašvaldību ministrs Edgars Zalāns (TP) ir piedāvājis apriņķa pašvaldības izveidot līdz 2013.gada pašvaldību vēlēšanām, kā arī sliecas piedāvāt nevis deviņas, bet piecas reģionālās pašvaldības. Savulaik reģionālā reforma tika apturēta lielo pilsētu iebildumu dēļ, kas daļēji bija saistīti ar to, ka gan Kurzemē (Liepāja un Ventspils), gan Latgalē (Rēzekne un Daugavpils) bija vairāki spēcīgi potenciālie reģionu centri. Kongresā vairāki delegāti aicināja mainīt pašvaldību vēlēšanu kārtību un paredzēt katra novadā iekļautā pagasta pārstāvniecību novada domē, kā arī rosināja palielināt deputātu skaitu. E.Zalāns ir noraidījis radikālas izmaiņas vēlēšanu sistēmā, taču ir piedāvājis palielināt par četriem deputātiem pārstāvniecību atkarībā no iedzīvotāju skaita, piemēram, tur, kur tagad ir 11 deputātu, ieteikts ievēlēt 15 deputātus.

Premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) sacītais kongresā ļāva noprast, ka arī viņš nesliecas atbalstīt tūlītēju reģionu veidošanu. Premjers mudināja saprast, ka 100% brīvprātīgi reformas nenotiek. Tāpat nedrīkstot mānīt cilvēkus un teikt, ka reforma nesīs tikai labas lietas, kas sākumā tā arī var nebūt. I.Godmanis solīja nelikvidēt mazās skolas, bet atzina, ka "mēs koncentrēsim vidusskolas". Taču ZZS attieksme pret premjeru bija labvēlīga. "Strādāt šajā valdībā ir patīkami, pat komfortabli, ko nešaubīgi sekmē premjera koleģiālais, erudītais darba stils," sacīja A.Brigmanis. Arī I.Godmanis sabiedrotos paslavēja: "ZZS ir nopietns partneris un uz šo partiju tādi epiteti kā psihošana un trakošana nav attiecināmi."

Gatavoties vēlēšanām

Kongresā piedalījās arī Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze, kurš vienlaikus atnesa sveicienus no partijas Latvijai un Ventspilij. Taču tāpat kā M.Roze, kura ziņojums bija veltīts gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, arī G.Daudze aicināja sākt tām gatavoties un teica: "Esmu pārliecināts, ka nākamās pašvaldību vēlēšanas uz ilgu laiku noteiks gan Latvijas Zemnieku savienības, gan citu partiju politisko ietekmi reģionos, kā arī no jauna pārzīmēs ne tikai Latvijas administratīvo, bet arī politisko karti." Viņš pieļāva, ka gaidāmajā kampaņā "tumšie toņi un konkurentu nomelnošana var nomainīt iepriekšējo vēlēšanu pozitīvisma kampaņas". M.Roze uzsvēra, ka ZZS spēks ir reģionos, uz ko gan tagad liek uzsvaru vairāki politiskie spēki. Taču kongresa gaita liecināja, ka ZZS varētu būt nopietnāks pamats dēvēt sevi par reģionos sakņotu partiju nekā, piemēram, Sandras Kalnietes un Ģirta Valda Kristovska veidotajam spēkam. Ne mazāk svarīgas, pēc M.Rozes domām, būs Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās iepriekš ZZS cieta neveiksmi un neguva pārstāvniecību EP.

Kongresa viesis bija Latvijas faktu direktors Aigars Freimanis, kurš raksturoja ZZS vietu politisko spēku spektrā, atzīstot, ka, par spīti lejupslīdošai reitingu dinamikai, ko gan piedzīvo arī citi, ZZS joprojām ir viens no popularitātes līderiem. "ZZS vēlētājs ir lojāls un vienmēr gatavs sekot savai partijai," atzina A.Freimanis, kurš ZZS novērtēja kā elastīgu veidojumu, kam ideoloģija nav uzlikusi nekādus ierobežojumus. Jau agrāk sociologs bija raksturojis ZZS kā unikālu koalīcijas partneri visās kombinācijās

 

Viedoklis: Burbulis

Viktors Avotiņš,  NRA  03/18/08    Interesanti, vai iekšlietu ministra sacītais, ka «spiegu lieta bija vairāk burbulis», arī liks kādam sastingt.

Līdzīgi kā sastingšanai un nevis precīzai atbildei ministram saskaņā ar viņa sacītā būtību deva priekšroku tā sauktās tautas sapulces rīkotāji. Segliņa kungs Neatkarīgajai izteicās, ka viņam zināmā informācija pieļauj domāt, ka faktiskie pasākuma finansētāji tikuši slēpti. Bet vēlāk pēc tiesībsarga biroja vispārīgās juridiskās daiļslidošanas pasākuma rīkotāju priekšā ministrs Dienā (8.03.2008.) izteicās, ka neko tālāk rakt nevienam neliks, lai, pasarg Dies", viņu "nevarētu vainot kaut kādā demokrātijas ierobežošanā". Kā būs tagad?

Manuprāt, pēc ministra sacītā, beidzot būtu jāparādās šīs vairāk nekā dīvainās spiegu lietas izmeklētāju vai inscenētāju oficiālam paziņojumam. Pagaidām šī spiegu skandāla sakarā Latvijā un citur publicētās informācijas kopums liecina par avantūru, no kuras visvairāk nelabuma cēlies Latvijai. Droši vien taisnība ārlietu eksministram Valdim Birkavam, ka diplomātiskie skandāli nemēdz būt nejauši, taču parasti šādu burbuļu plīšanai seko oficiāla lietišķa protokola informācija, nevis visā skandāla gaitā caur medijiem tiek spēlēts pusoficiāls publisks teātris uz valsts prestiža rēķina.

Pirmkārt, kāpēc nepietika ar Aleksandra Rogožina vainas fiksēšanu un izraidīšanu? Kam un kāpēc gadu mijā bija vajadzīga ilgā priekšspēle Zini vai mini garā, kad pāris nedēļu tika minēti vairāki izraidāmie (Toropovs, Jefremovs...) un pat mūsu neredzamās frontes cīnītāji likās nezinām, kā pāri uzraudzītai valsts robežai kustas ārvalstu diplomāti, ir tie vēl Latvijā vai sen vairs nav?

Otrkārt, kam un kāpēc bija vajadzīga publisku aizdomu laišana pār "augstām valsts amatpersonām", bet pēc tam, kad piemērotas augstas personas laikam taču neatradās, pār Valsts policijas kadriem? Lai beigu galā nonāktu pie atziņas, ka tas viss ir burbulis un "uz šo materiālu pamata nebija pamata ierosināt kriminālprocesu" (M. Segliņš). Acīmredzot viszinība un rīcības precizitāte vairs nav drošības dienestu izslavētākās īpašības. Nu tie rīkojas grābstīdamies vai kaut kādu vielu iespaidā. Galu galā – pār valsts pārvaldi, pār konkrētu spēka struktūru tiek laistas aizdomas valsts nodevībā, bet, izrādās, tas viss bijis tukšs numurs. Taču neseko ne atvainošanās, ne – uz otru pusi – nodarījuma, informācijas kvalifikācija. Jādomā, ka drošības dienesti valsti neko augstu netur. Ja palaiž muti bez seguma. Vai arī – atkal kaut kas nejauši noplūda, nolija pār lūpu medijos? Pārāk daudz vaļību, lai nesāktu skatīties pēc šitās ambrāžas režisora.

Treškārt, kādā īsti kontekstā uztverama Latvijas Avīzē parādījusies SAB atskaite par varonīgo darbību Krievijas rezidentūras apkarošanā, paraujot malā aizkariņu uz kontrizlūkošanas ķēķi? Ne tikai diplomātijā, bet arī drošības dienestos diez vai kaut kas notiek tāpat vien. Manuprāt, spiegu burbulis grasījās publiski aiziet pa politikas ceļu vairāk, nekā iecerēts. Tāpēc tam vajadzēja uzliet kādu profesionālisma mērci. Lai tā būšana kaut cik izskatās pēc orgānu darbības. Nevis pēc orgānu PR.

Ceturtkārt, droši vien ar šito burbuli saistītās publiskās miglas dēļ, kad gaisā rēgojas tās vai citas darbības astes, bet paši dzīvnieciņi nav redzami, kad publiskās kustības izrādās (mediju, orgānu...?) blefs vai izskatās pēc tā, radās viedokļi, ka orgāni taisa to PR nevis sev, bet kādam citam. Izrakstījās taču kolēģi (Daily Mail, inosmi.ru, Čas...) par to, ka briti te kārtojuši savas nebūšanas ar Krieviju. Pat slepeno padarīšanu specs, bijušais VDK ģenerālis Gordijevskis esot te bijis. Tad saprotams – lielo brāļu nevīžība un vīzdegunība pret mazajiem liedz tiem strādāt šo mazo istabās tīri un savākt aiz sevis. Neskatoties uz to, ka sadarbojas it kā savējie. Tiem vienas drošības telpas ietvaros.

Bet varbūt, piektkārt, tā bija tikai prasta, merkantila kampaņa. Viena no tām, kādas notiek, ja specdienestiem sagribas atgādināt valsts varai un ļautiņiem savu izcilo nozīmību. Budžeta vai kadru politikas dēļ.

Lai izslēgtu burbuļa, skandāla vai varonības akta dēļ radušos nevīžības sajūtu orgānu attieksmē pret valsti, ir jābūt oficiālam šīs situācijas vērtējumam. Ja drošības dienestiem pašiem negribas plātīties, tad aiz viņiem ar liekšķeri oficiālas versijas paskatā jānovāc vai nu Nacionālās drošības padomei vai attiecīgajai Saeimas komisijai.

 

Kalvītis vaļsirdīgs ar politikas studentiem

Agnese Margēviča,  NRA  03/18/08    Izteikums "Ainārs Šlesers ir enerģiju izstarojoša, staigājoša atombumba, tā ka uz viņa uzsprāgs vēl ne tik vien viena valdība", šķiet, ir spilgtākais no ekspremjera un Tautas partijas līdera Aigara Kalvīša daudzajiem domugraudiem, kurus viņš pirmdien bārstīja topošo politologu priekšā Latvijas Universitātē. Atraisīts, atvērts daudziem, arī kritiskiem, jautājumiem un atklātāks, nekā šāda ranga politiķi publiski mēdz atļauties, A. Kalvītis 2. un 3. kursa studentiem pavēra priekškaru arī uz dažu politisko notikumu patiesajām aizkulisēm.

Piemēram, kā, baidoties no Jaunā laika (JL) uzvaras nākamajās vēlēšanās, TP izspēlējusi "šaha partiju", lai JL kritiku no TP pavērstu pret LPP, sev negaidīti panākot JL aiziešanu, ko sabiedrība uztvērusi negatīvi – kā izvairīšanos no problēmu risināšanas – un 9. Saeimas vēlēšanās JL sodot. "Protams, manas cerības nebija, ka JL aizskries no valdības, kurā paliekot būtu stabili uzvarējuši vēlēšanās. Tad, kad viņi paši izgāja ārā, nevis man viņus nācās izmest no valdības, es laikam biju laimīgākais cilvēks. Šādu mirkļu dēļ ir vērts būt politikā. Politika nav pacelt algas, politika nav atrast slimnīcām investīcijas – tā ir obligātā nepieciešamība, bet politika ir spēlēties ar saviem konkurentiem."

Tāpat A. Kalvītis atzina, ka Induļa Emša (ZZS) valdības gāšana, TP nenobalsojot par pašu finanšu ministra izstrādāto budžetu, bijusi pragmatiski izskaitļota. "Tas bija vienīgais elegantais veids, kā atbrīvoties no valdības, kura nav vēlama. Ciniski, jā, bet tāda ir politika. Mums nebija īsti vēlmes iet uz pašvaldību vēlēšanām, kur TP bija jāuzvar, ar tik klibu, tik nepopulāru valdību, kāda bija Emša valdība."

Savukārt uz jautājumu, kāpēc par Valsts prezidentu tika izvēlēts virzīt tieši ķirurgu Valdi Zatleru, ekspremjers atbildēja: "Es šausmīgi negribēju pats iet par Valsts prezidentu, tāpēc man nācās meklēt citu. Man bija balsis, es varēju kļūt, bet tas nav bizness tādā ziņā, ka prezidents jau nerisina nekādus saimnieciskus jautājumus, neko nebūvē, neko neceļ, faktiski nekādas lemšanas viņam nav. Valsts prezidents, ņemot vērā, ka viņš veic reprezentācijas funkcijas, ir piemērots 60, 55 gados. Tad forši var braukāt apkārt un sagaidīt pensiju."

Arī par valdības vadītāju trešo reizi A. Kalvītis nevēloties kļūt, jo, "lai varētu uzņemties tādu atbildību, tev jābūt pilnam ar idejām, pilnam ar enerģiju, pilnam ar apņēmību kaut kādas lietas darīt savādāk, nekā to dara tagadējie politiķi, bet teikt, ka man nepatīk tas, ko Godmanis dara, es nevaru, un tad kāda man ir jēga iet par premjeru, ja es neko citu nevaru piedāvāt, ko Godmanis piedāvā?". "Patiesībā es uzskatu, ka Godmaņa vienīgā problēma ir, ka viņš pazaudē politisko fokusu, viņš par dziļu ņem visas lietas – viņš kaut ko sāk, iet, iet, iet, tad sāk iet citur un līdz ar to daudzas lietas neizdara līdz galam."

Ne Andris Šķēle, ne Aivars Lembergs, ne A. Šlesers, bet tikai un vienīgi pats A. Kalvītis esot bijis visu lēmumu pieņēmējs, studentiem atbildēja ekspremjers. "Es vienmēr esmu gribējis strādāt tikai ar stipriem cilvēkiem, un, ja man kaut ko spēj ieteikt Šķēle (un viņš noteikti daudz ko spēj), tad es labprāt ar viņu runāju. Bet lēmumus pieņem tikai viens vadītājs, citādāk tā mašīna nebrauks.

 

Atkal piesmej IeM mājas lapu

Sandris Vanzovičs,  NRA  03/18/08    Pusgada laikā hakeri jau otrreiz uzlauzuši Iekšlietu ministrijas (IeM) interneta mājas lapu, atstājot tur savus paziņojumus un liedzot piekļuvi citiem lietotājiem.

Nelegālo datorģēniju visatļautība vakar sadusmoja pat iekšlietu ministru Mareku Segliņu, kas draudēja izdot rīkojumu izvērtēt mājas lapu uzturošās kompānijas darbu un izskatīt iespēju darīt to pašiem IeM speciālistiem. Ieejot vakar no rīta drošību uzraugošās IeM mājas lapā, parādījās uzraksts Oshit... This website owed again. Cheers to all!. Pērn oktobrī hakeri ar šo mājas lapu bija izrīkojušies līdzīgi, toreiz atstājot vēstījumus Kas notiek mūsu valstī? Atbildes pašas nenāks, tās ir jāsniedz... un Darkness. thx to Kirils. Gan toreiz, gan tagad ministrijas darbinieki klāstīja, ka IeM mājas lapa "ir tīri informatīva, tā nesatur un no tās nav pieejas aizsargājamai informācijai, datu bāzēm vai informācijas sistēmām, nelicencēta piekļuve kurām varētu apdraudēt valsts drošību vai traucēt IeM dienestu darbu". Taču godam kantis šis process laikam rīvējis gan, un ministrs

M. Segliņš vakar LNT raidījumā 900 sekundes sodījās, ka mājas lapu uzturošā firma ar saviem pienākumiem tiek galā vāji. IeM mājas lapu tehniski uztur SIA Tīkls Net.

 

Nekādas žēlastības pret Briseles miljonu izniekotājiem

LNT  03/18/08    Premjers gatavs ar visu bardzību vērsties pret tiem, kuru dēļ Latvija var zaudēt Eiropas Savienības fondu naudu pat vairāk nekā simt miljonu latu apmērā. Latvija pārāk gausi apgūst Eiropas Savienības fondu miljonus, dara to neveiksmīgi un pat nolaidīgi. Tik skarbs ir bijis Saeimas deputātu vērtējums, kad viņi tika iepazīstināti ar jaunākajiem skaitļiem.

Latvijai gar degunu vai aiziet 1/4 daļa Briseles naudas. Ja birokrātiskie šķēršļi izrādīsies par augstiem, lai tos paspētu pārvarēt līdz 31.augustam, Latvija var zaudēt līdz pat 115 miljoniem latu. Ministri mierina, ka miljoni zudumā neies.

Kaspars Gerhards, ekonomikas ministrs, TB/LNNK: "Mēs redzam, ka izpildīsim uzņemtās saistības un līdzekļi tiks apgūti."

Ministriju ierēdņi stāsta, ka ir mācījušies no kļūdām un tās izlabojuši.

Mareks Gruškevics, Izglītības ministrijas valsts sekretārs: "Mūsu nacionālajā likumdošanā, kā pirmo reizi gatavojot, tika pieļautas šādas tādas neprecizitātes un pie tā noveda."

Premjers skaidro, ka visu atbildību ierēdņiem nedrīkst uzvelt. Vaina jāuzņemas pašiem projektu īstenotājiem. Runa esot par tiem uzņēmīgajiem cilvēkiem, kas projektu īstenojuši ar valsts naudas atbalstu, bet nav par to iesnieguši atskaiti.

Bez šī dokumenta valsts kase no Briseles nevar saņemt atpakaļ naudu, ko samaksājusi attiecīgā projekta īstenošanai. Premjers ir atradis motivāciju tiem slinkajiem, kas neraksta atskaites. Godmanis plāno liegt iespēju turpmāk pieteikties Briseles naudai. Ivars Godmanis, Ministru prezidents, TP: "Viņi tur nebūs. Viņi nepretendēs uz jauno naudu, ja nebūs izdarījuši visas saistības ar valsti."

 

LZS rosina par ziedojumiem uzcelt pieminekli Meierovicam

DELFI  03/19/08    Latvijas Zemnieku savienība (LZS) rosina Rīgā izveidot pieminekli Latvijas pirmajam ārlietu ministram Zigrfīdam Annai Meierovicam, finansējumu pieminekļa izveidei gūstot no iedzīvotāju ziedojumiem. Rīgas domē tiks izvērtēts arī priekšlikums kādu no Rīgas ielām pārdēvēt Meierovica vārdā.

LZS priekšsēdētājs Augusts Brigmanis portālam "Delfi" sacīja, ka patlaban notiek organizatorisks darbs, taču līdzīgi kā Kārļa Ulmaņa pieminekļa izveidei arī Meierovica pieminekļa izveides darbus koordinēšot Latviešu biedrības atbalsta fonds.

Pieminekļa izveidi Meierovicam iecerēts finansēt no līdzekļiem, ko iedzīvotāji ziedos. Pēc Brigmaņa teiktā, piemineklim jāatrodas Rīgā, taču pagaidām nav konkrētu ideju – kurā vietā.

Pašlaik Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments arī izvērtē priekšlikumu pārdēvēt kādu Rīgas ielu par godu Meierovicam. Departaments izvērtē, vai tas varētu būt Aspazijas bulvāris, kā to rosināja iekšlietu ministrs Māris Riekstiņš, vai kāda cita iela, vai, piemēram, laukums pie topošās "Gaismas pils". Departaments savus apsvērumus sagatavos izskatīšanai domes Pilsētas attīstības komiteja, bet konkrēts šī jautājuma izskatīšanas laiks nav noteiks, portāls "Delfi" uzzināja domes Sabiedrisko attiecību nodaļā.

 

Segliņš turpmāk ceturtdienās plāno doties vizītēs uz reģioniem

LETA  03/22/08    Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP) iecerējis turpmāk katru ceturtdienu doties darba vizītēs uz Latvijas reģioniem, lai labāk iepazītos ar vietējiem iekšlietu struktūru amatpersonu darba apstākļiem un viņu problēmām.

"Viena lieta ir lasīt dokumentus un klausīties lielos priekšniekus - dienestu vadību, un cita lieta ir aizbraukt un parunāties ar cilvēkiem uz vietas. Man tas katrā ziņā ļoti paplašina redzesloku," pēc šonedēļ notikušās darba vizītes Valkā atzina Segliņš.

Ministrs norādīja, ka tuvākajā laikā, kas, visticamāk, varētu būt 10. aprīlis, viņš plāno doties darba vizītē uz Cēsīm, savukārt pēc tam - klātienē iepazīties ar situāciju Kuldīgā.

Šonedēļ Segliņš apmeklēja Valku, bet nedēļu iepriekš - Daugavpili un Līvānus.

Jau neilgi pēc atgriešanās iekšlietu ministra amatā Segliņš norādīja, ka vēlas rast iespēju būt regulāri informētam par iekšlietu struktūras dienestu ierindas darbinieku reālajiem darba apstākļiem un problēmām. "Nereti priekšnieku uzskati atšķiras no ierindas darbinieku viedokļa," toreiz norādīja ministrs.

 

Latvijas proklamēšanas 90.gadadienā militārās parādes notiks arī reģionu lielākajās pilsētās

LETA  03/24/08    Latvijas 90 gadu jubilejas svinību plāns paredz, ka Nacionālo bruņoto spēku militārās parādes notiks ne tikai Rīgā, bet arī vairākās reģionu lielākajās pilsētās.

Kā pastāstīja aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP), Bruņotie spēki jau sākuši gatavoties šai parādei. Iecerēts, ka militārās parādes būs Cēsīs, Liepājā, Jelgavā, Rēzeknē.

Parādēs uzrunu teiks Valsts prezidents Valdis Zatlers, tajās piedalīsies Bruņoto spēku orķestri. Lai gan svētku sajūtu gribētos radīt visās Latvijas pilsētās, finanšu līdzekļu trūkuma dēļ to neesot iespējams īstenot.

Latvijas 90 gadu jubilejas svinību plāns valdībā tiks skatīts 8.aprīlī, informēja Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta vadītāja Ieva Aile.

Valsts kanceleja ir saņēmusi Aizsardzības ministrijas sagatavoto dokumentu, tomēr plašāka informācija par iecerētajiem pasākumiem un to izmaksām netiek sniegta, jo dokuments klasificēts kā ierobežotas pieejamības informācija. Patlaban nav arī zināms, vai šis jautājums tiks skatīts valdības sēdes atklātajā vai slēgtajā daļā.

Latvijas proklamēšanas 90.gadadienas svinību organizētāji dažādiem svētku pasākumiem plāno iztērēt līdz diviem miljoniem latu.

Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs februārī žurnālistiem sacīja, ka esošajos taupības apstākļos tā saprātīgā izmaksu robeža, kuru nevajadzētu pārsniegt, ir divi miljoni latu. Šīs izmaksas būšot mazākas nekā kaimiņu igauņu un lietuviešu svētku rīkošanas budžets, kas attiecīgi bijis četri un seši miljoni latu.

Latvijas proklamēšanas 90.gadadienas svinību devīze būs "Iededzies par Latviju!".

Kā žurnālistiem uzsvēra Valsts kancelejas vadītāja Gunta Veismane, šī devīze nozīmē arī labvēlības izstarojumu, gaismu, kas nav statiska, bet apliecina kustību dažādās nozīmēs - no indivīda attieksmes pret saviem tuvākajiem un apkārtējo vidi līdz sveces liesmai piemiņas brīžos un salūtam valsts svētku svinībās.

Gaisma ir starmetis tumšās debesīs vai lukturītis plaukstā, tā ir arī sajūta. Valsts svētkos, kas notiek gada tumšākajā laikā, gaismas izpausme kļūst īpaši simboliska un iedegšanās par Latviju vienlaicīgi apliecina savas valsts pilsoņu īpašo un dažādo saikni ar savu zemi un valsti, lai kādā pasaules vietā viņi šajā laikā atrastos, uzsvēruši svētku rīkotāji.

Kā skaidroja Veismane, patlaban esot izraudzīts arī svētku logotips un tā izstrādātāji, tomēr pagaidām vēl notiekot pēdējie precizējumi, tāpēc precīza informācija tikšot sniegta nedaudz vēlāk. Svētku logotips būs būtiska svētku pasākumu, publicitātes un vizuālās atpazīstamības aktivitāšu sastāvdaļa.

Svētku organizēšanu iecerēts īstenot trīs virzienos, plānoti centrālie notikumi valsts mērogā, kas ietvers gan tradicionālos, gan īpaši 90.gadadienai plānotos sarīkojumus Rīgā un visos reģionos ar valsts augstāko amatpersonu piedalīšanos. Īpaša loma valsts svētku pasākumos būšot Latvijas Tautas frontes 20.gadadienas svinībām, jo pirms 20 gadiem ar Latvijas Tautas frontes izveidi aizsākās Latvijas valstiskuma atgūšana.

Tāpat iecerēti svētku pasākumi novados, kas iespējami plaši izcelšot Latgales, Vidzemes, Kurzemes un Zemgales iedzīvotāju vēsturisko un mūsdienu nozīmi valsts 90 gadu vēstures kontekstā.

Kā trešais svētku organizēšanas virziens plānots pasākumu un komunikācijas veidošana ārpus Latvijas, izceļot Latvijas jubilejas gadu un veidojot valsts atpazīstamību kopumā.

Tā kā novembris, kad iekrīt valsts dzimšanas diena, parasti ir tumšs mēnesis, tad svētku rīkotāji to centīšoties padarīt maksimāli gaišu, piemēram, nodrošinot pilsētas un svarīgo objektu izgaismošanu.

Tāpat iecerēti koncerti, izstādes, piemiņas pasākumi un svētku salūts.

Tiek uzsvērts, ka proklamēšanas 90.gadadiena ir ļoti nozīmīgs notikums Latvijas valstij, kā arī tās kaimiņiem un sabiedrotajiem, tāpēc ar svētkiem saistītos pasākumus un to komunikāciju nepieciešams veikt laika posmā no logotipa prezentācijas brīža šā gada martā līdz 18.novembrim.

Svētku norisē plānots izcelt pasākumus reģionos un pašvaldībās, koncertus un festivālus, pasākumus jauniešiem, izstādes, konferences, kā arī protokolāros pasākumus ar valsts vadošo amatpersonu piedalīšanos.

Svētku norise nosacīti tiks iedalīta trīs posmos. Pirmais posms būs sagatavošanās svētkiem līdz šā gada maijam. Pirmā posma gaitā tiek izveidots detalizēts svētku notikumu plāns, prezentēts svētku logo, atvērta svētku mājaslapa kā galvenais informācijas avots par jubilejas notikumiem. Šajā laikā tiek uzsākta arī sagatavošanās sabiedrības informēšanas aktivitātēm vēlākajos posmos.

Otrais posms būs svētku gaidīšana no maija līdz novembrim. Tā simboliski tiek aizsākta ar 4.maija Neatkarības deklarācijas svinīgajiem pasākumiem un norit pēc detalizēta centrālo un reģionālo notikumu plāna. Šajā laikā tiks uzsāktas arī sabiedrības informēšanas aktivitātes par tēmām un notikumiem, kas tematiski un hronoloģiski aktuāli šim laika posmam Latvijas valsts dažādu laiku vēsturē.

Kā atskaites punkts pirms Latvijas 90.gadadienas ir iekļauta deviņdesmit dienu laika skaitīšana līdz svētkiem. Īpaši simboliski ir tas, ka 90 dienas pirms 18.novembra iekrīt 21.augustā, kas ir Latvijas valsts neatkarības faktiskā atjaunošanas diena 1991.gadā. Oktobrī paredzētie Latvijas Tautas frontes jubilejas pasākumi veido vēl vienu atskaites punktu Latvijas dzimšanas dienas svinībām ar plašu retrospekciju par notikumiem pirms 20 gadiem, uzsver svētku rīkotāji.

Trešais posms būs jubilejas svinības novembrī - svētku pasākumi Latvijas pilsētās, novados un reģionos ar valsts pirmo amatpersonu un ārzemju viesu piedalīšanos. Svētku kulminācija 18.novembrī plānota gan ar tradicionāliem, gan jauniem valsts svētku pasākumiem un salūtu.

 

 

 

Gaismas pils celtniecībā...

 

 

 

 

"Gaismas pils" būs jāuzceļ līdz 2012.gada 18.novembrim

LETA  03/13/08     Saeima šodien pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja grozījumus Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) projekta īstenošanas likumā, kas paredz pagarināt "Gaismas pils" nodošanas ekspluatācijā termiņu no 2008.gada 18.novembra līdz 2012.gada 18.novembrim. Par grozījumiem nobalsoja 47, pret - 22, bet atturējās 13 deputāti.

Likumā arī tiks noteikts, ka "Gaismas pili" cels par projekta īstenošanai paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem un ar Ministru kabineta lēmumu piešķirtiem privatizācijā gūtajiem ieņēmumiem.

Jau ziņots, ka 27.februārī komisija, kas valsts aģentūrā "Jaunie trīs brāļi" izveidota sarunu procesa nodrošināšanai ar LNB ēkas "Gaismas pils" potenciālajiem būvniekiem, izsūtīja sarunu noteikumus potenciālajiem pretendentiem, līdz ar to sākās oficiālais sarunu process.

Noteikumi nosūtīti Ministru kabineta rīkojumā uzskaitītajām uzņēmēju apvienībām - nacionālajai būvkompāniju apvienībai, kurā ietilpst AS "RBSSKALS", SIA "Skonto būve" un SIA "Re&Re", juridisko personu apvienībai, kurā ietilpst SIA "PBLC", SIA "Moduls Rīga" un SIA "PB Fasādes", un juridisko personu apvienībai, kurā apvienojušies AS "Merko Ehitus" un SIA "Merks".

"Ņemot vērā, ka būvdarbi ilgi nav sākti un sarunas par būvdarbu izmaksām ar pretendentiem aģentūra veiks līdz 2008.gada 1.aprīlim, projekta īstenošanu nav iespējams veikt līdz 2008.gada 18.novembrim," likumprojekta anotācijā atzīst Kultūras ministrija.

Pērn 14.septembrī konkursā par LNB jaunās ēkas "Gaismas pils" būvniecību nacionālā būvkompāniju apvienība, kurā apvienojušās AS "RBSSKALS", SIA "Skonto būve" un SIA "Re&Re", apliecināja, ka "Gaismas pils" ēkas būvniecības cena pašlaik ir 131,8 miljoni latu, bet paredzamais būvniecības sadārdzinājums - 88,5 miljoni latu.

Juridisko personu apvienības "Gaismas pils" nosauktā pašreizējā ēkas būvdarbu cena bija 189 450 865 lati, iespējamais sadārdzinājums - 60 000 153 lati.

AS "Merko Ehitus" un tās meitaskompānija SIA "Merks" bija atteikušās no dalības konkursā par "Gaismas pils" būvniecību, jo tās darīja bažīgas piedāvātajā būvniecības līgumā pieļautā vienpusējā atkāpšanās no līguma, ja pasūtītājam rodas "saprātīgas šaubas par pretkorupcijas deklarācijas pārkāpšanu". Potenciālie būvnieki norādīja arī vairākus citus iemeslus savam atteikumam no tālākas līdzdalības "Gaismas pils" būvnieku konkursā. Piemēram, projekta realizācijā ir iesaistīts ārvalstu personāls, ar kuru nav iespējams komunicēt latviešu valodā.

 

'Merku' izslēdz no pretendentu uz LNB būvi skaita

DELFI  03/13/08    Piegādātāju apvienība SIA "Merks" un a/s "Merko Ehitus" neatbilst Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) būvei noteiktajiem pretkorupcijas principiem, konstatējusi valsts aģentūras "Jaunie Trīs brāļi" (JTB) izveidotā komisija. Līdz ar to apvienība tiek izslēgta no tālākas dalības LNB projekta realizācijā, informē JTB Komunikācijas nodaļas vadītāja Elīna Bīviņa.

Projekta dokumentācija, saskaņā ar kuru varēs sagatavot tehnisko un finanšu piedāvājumu, ir izsūtīta diviem pretendentiem – Nacionālo būvkompāniju apvienībai, kurā ietilpst a/s "RBS Skals", SIA "Skonto Būve" un SIA "Re & Re" un piegādātāju apvienībai SIA "PBLC", SIA "Moduls Rīga" un SIA "PB Fasādes".

"Merkam" no dalības LNB būvniecības projektā nācās izstāties tādēļ, ka Igaunijas ģenerālprokuratūra informējusi JTB, ka Igaunijā ir ierosināta krimināllieta par vairākkārtēju kukuļdošanu, kuras ietvaros aizdomās turamais ir gan uzņēmums a/s "Merko Ehitus", gan tā uzraudzības padomes priekšsēdētājs Tomass Annuss. Saistībā ar kukuļošanu ierosinātās krimināllietas materiāli apkopoti 200 sējumos, lietā ir veikta pirmstiesas izmeklēšana un tā nodota ģenerālprokuratūrai turpmāko tiesisko darbību veikšanai.

Igaunijas Ģenerālprokuratūra dara zināmu, ka a/s "Merko Ehitus" uzraudzības padomes priekšsēdētājam Tomasam Annusam ir piemērots aizdomās turētā statuss saskaņā ar Igaunijas Republikas Sodu likuma 298. panta otro daļu par atkārtotu kukuļošanu un 217.2. pantu par uzticības ļaunprātīgu izmantošanu, savukārt a/s "Merko Ehitus" ir piemērots aizdomās turētā statuss saskaņā ar 298. panta ceturto daļu par juridiskas personas veiktu kukuļa došanu. Šis likuma pants paredz ne tikai iespējamu naudassodu, kas var sasniegt 11 miljonus latu, bet arī iespējamu uzņēmuma likvidēšanu piespiedu kārtā.

Apvienība a/s "Merko Ehitus" un SIA "Merks" savu pieteikumu sarunu procesam ir iesniegusi, pieprasot izņēmuma atrunu, kas tam ļautu izvairīties no LNB projektā īstenoto pretkorupcijas principu piemērošanas. Prasot šo atrunu saistībā ar Igaunijā ierosināto krimināllietu, apvienība a/s "Merko Ehitus" un SIA "Merks" faktiski atzinusi savu neatbilstību LNB projektā īstenotajiem pretkorupcijas standartiem.

 

'Merks' būtu gatavs celt LNB par 40% lētāk

DELFI  03/13/08    Igaunijas būvuzņēmums "Merks" paaudis gatavību uzcelt Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) jeb "Gaismas pili" par 40% lētāk, nekā iepriekš izskanējušie cenu piedāvājumi, taču Latvijas puse nevērtēs šo jauno pavērsienu, jo ceturtdien "Merks" izslēgts no konkursa kā neatbilstošs pretkorupcijas principiem.

Piegādātāju apvienība SIA "Merks" un a/s "Merko Ehitus" neatbilst Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) būvei noteiktajiem, konstatējusi valsts aģentūras "Jaunie Trīs brāļi" (JTB) izveidotā komisija. Līdz ar to apvienība tiek izslēgta no tālākas dalības LNB projekta realizācijā.

Savukārt trešdien publicētajā intervijā Igaunijas laikrakstam "Aripaev" uzņēmuma "Merko Ehituse" vadītājs Tonu Toomiks paudis, ka pēc uzņēmuma aplēsēm, projekta izmaksas ir aptuveni 87 miljoni latu, bet konkurentu piedāvājums – 139 miljoni latu.

"Merko" vadītājs intervijā laikrakstam arī paudis, ka uzņēmumam ir aizdomas, ka tas tiks "izspiests" no konkursa. Publiski izskanējušo informāciju par "Merko" saistību ar korupciju Igaunijā Toomiks nodēvējis par "šantāžas kampaņu", kas ietekmēs konkursu.

Viņš arī pieļāvis, ka tiek manipulēts ar sabiedrību par atklātību "Delna" un tā, savukārt, nezināšanas dēļ manipulē ar sabiedrības viedokli Latvijā. Viņš pauda, ka "Delna", cīnoties par atklātību, panāks pretējo – no konkursa tiks izslēgts dalībnieks ar konkurētspējīgu cenas piedāvājumu, līdz ar to neviens nekad neuzzināšot objekta tirgus vērtību un nevarēs runāt par atklātību.

Valsts aģentūra "Jaunie "Trīs brāļi"" portālam "Delfi" pauda viedokli, ka "nav pamata uzticēties korupcijā aizdomās turētā "Merko Ehitus" minētām izmaksām par "Gaismas pils" būvniecību

"Publiskajā telpā izskanējušās Igaunijas būvuzņēmuma A/S "Merko Ehitus" minētās izmaksas Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvdarbu veikšanai nav uzskatāmas par pamatotām, jo uzņēmums, kuram liegta turpmāka dalība sarunu procesā par bibliotēkas būvdarbu veikšanu, neuzņemas nekādu atbildību par nosauktajiem skaitļiem un to patiesumu," informē aģentūrā.

Valsts aģentūras "Jaunie "Trīs brāļi"" direktors, būvinženieris Zigurds Magone norāda: "Apstākļos, kad uzņēmums neiztur pretkorupcijas kritērijus un nevar būt pretendents sarunu procesam, zūd "Merko Ehitus" atbildība par nosauktajām summām – kompānijai nav pienākuma parakstīt līgumu, nosauktie skaitļi netiek pakļauti profesionālai ekspertīzei u.tml., tāpēc "Merko Ehitus" var brīvi minēt visdažādākās summas. Pašlaik publiskajā telpā nosauktās izmaksas 87 miljoni latu aptuveni atbilst būvmateriālu un tehnisko iekārtu izmaksām bibliotēkas ēkā, līdz ar to rodas divi jautājumi – vai nu "Merko Ehitus" vēlas četrus gadus strādāt par velti un nemaksāt strādniekiem algu, vai arī uzņēmums pēc līguma noslēgšanas nāks pie valdības un ik pēc laika prasīs papildu finansējumu, līdzīgi kā tas ir noticis citos būvobjektos."

Pēc Magones domām, "Merko Ehitus" darbības pašlaik ir vērstas uz to, lai novērstu uzmanību no savām problēmām ar korupcijas skandālu - pret uzņēmumu, gan pret tā īpašnieku Igaunijā ir ierosināta krimināllieta par vairākkārtēju kukuļdošanu. "Merko Ehitus" draud 11 miljonu latu naudas sods un uzņēmuma piespiedu likvidācija.

Magone uzskata, ka nekorekti ir arī "Merko Ehitus" pārmetumi "Sabiedrībai par atklātību – Delna", ņemot vērā, ka izvirzītās pretkorupcijas prasības ir pilnīgi vienādas visiem uzņēmumiem, kas vēlas piedalīties sarunu procesā par Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecību. Vienlaikus Magone atzīst, ka "Merko Ehitus" nosauktajai cenai varētu būt arī pozitīvi aspekti – proti, tas ļaus aģentūrai vēl uzstājīgāk prasīt samazināt izmaksas tiem pretendentiem, kas izturējuši pretkorupcijas kritērijus.

"Merkam" no dalības LNB būvniecības projektā nācās izstāties tādēļ, ka Igaunijas ģenerālprokuratūra informējusi aģentūru "Jaunie Trīs Brāļi", ka Igaunijā ir ierosināts kriminālprocess par vairākkārtēju kukuļdošanu, kuras ietvaros aizdomās turamais ir gan uzņēmums a/s "Merko Ehitus", gan tā uzraudzības padomes priekšsēdētājs Tomass Annuss. Saistībā ar kukuļošanu ierosinātās krimināllietas materiāli apkopoti 200 sējumos, lietā ir veikta pirmstiesas izmeklēšana un tā nodota ģenerālprokuratūrai turpmāko tiesisko darbību veikšanai.

Jau vēstīts, ka likumprojekts paredz pagarināt "Gaismas pils" nodošanas ekspluatācijā termiņu no nākamā gada 18.novembra līdz 2012.gada 18.novembrim.

Likuma grozījumi paredz, ka "Gaismas pili" cels par projekta īstenošanai paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem un ar valdības lēmumu piešķirtiem privatizācijā gūtajiem ieņēmumiem.

"Jaunie trīs brāļi" pilnvarota veikt sarunu procesu ar apvienību SIA PBLC, SIA "Moduls Rīga" un SIA "PB Fasādes", apvienību "Nacionālā būvkompāniju apvienība" un AS "Merko Ehitus" un SIA "Merks" par LNB projekta īstenošanu par summu, kas nav lielāka par 164, 67 miljoniem latu.

 

Merku nepielaiž Gaismas pils būvniecībai

Sandris Vanzovičs,  NRA  03/14/08    Valsts aģentūras Jaunie "Trīs brāļi" (JTB) komisija sarunu procesa nodrošināšanai par Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēkas būvdarbu veikšanu diviem pretendentiem nosūtījusi projekta dokumentāciju tehniskā un finanšu piedāvājuma sagatavošanai. Aiz šīs vakar izplatītās it kā formālās ziņas slēpjas skandāls: tas nozīmē, ka no apjomīgā Gaismas pils projekta ir atkabināta būvfirma Merks.

Kā apliecināja JTB Komunikācijas nodaļas vadītāja Elīna Bīviņa, projekta dokumentācija izsūtīta Nacionālo būvkompāniju apvienībai, kurā ietilpst a/s RBS Skals, SIA Skonto būve un SIA Re & Re, kā arī no PBLC, SIA Moduls Rīga un SIA PB Fasādes sastāvošajai apvienībai. "Komisija ir konstatējusi, ka trešais sarunu pretendents – SIA Merks un a/s Merko Ehitus – neatbilst pretkorupcijas principiem," informē E. Bīviņa. Saskaņā ar Kultūras ministrijas, JTB un sabiedrības par atklātību Delna parakstīto līgumu "projekta īstenošana tiek padarīta maksimāli atklāta, sevišķu uzmanību pievēršot augstiem pretkorupcijas un ētikas principiem ne tikai valsts pārvaldē, bet arī uzņēmējdarbības vidē."

JTB šā gada 19. februārī bija pieprasījusi informāciju no Igaunijas tiesībsargājošajām iestādēm par Merko Ehitus iespējamo saistību ar kukuļdošanu. Šonedēļ saņemta atbilde no Igaunijas ģenerālprokuratūras, ka šajā valstī ir ierosināta krimināllieta par vairākkārtēju kukuļdošanu, kuras ietvaros aizdomās turamais ir gan uzņēmums, gan tā uzraudzības padomes priekšsēdētājs Tomass Annuss. Lieta ir diezgan nopietna: pēc Igaunijas likumdošanas, merkiem var uzlikt naudassodu, kas var sasniegt pat 11 miljonus latu, turklāt iespējama uzņēmuma likvidēšana piespiedu kārtā.

SIA Merks vadība šobrīd praktiski pilnā sastāvā ir Kannās notiekošajā nekustamo īpašumu izstādē MIPIM, tāpēc komentārus varēja gūt tikai no būvfirmas sabiedrisko attiecību konsultanta Arņa Lapiņa. Uzsverot, ka pretenzijas tiek izteiktas nevis pret Merks, bet gan pret māteskompāniju, viņš tomēr atzina: "Nekas tāds nebija gaidīts." Informācija tiks nosūtīta uz Igauniju Merko Ehitus vadībai, kas pieņems lēmumu par tālāko rīcību.

A. Lapiņš neizslēdza, ka iespējama arī tiesāšanās, jo kompānijai izteiktās pretenzijas ir viegli atspēkojamas.

Interesanti, ka tikai dienu pirms JTB komisijas pieņemtā lēmuma Merko Ehitus vadītājs Tenu Tomiks intervijā laikrakstam Aripaev bija paudis, ka LNB būvniecības projekta izmaksas ir aptuveni 87 miljoni latu, kamēr konkurentu piedāvājums – 139 miljoni latu. T. Tomiks jau trešdien bija paudis aizdomas, ka uzņēmums tiks izspiests no konkursa – izskanējušo informāciju par kompānijas saistību ar korupciju Igaunijā viņš nodēvējis par "šantāžas kampaņu".

Šai intervijai vakar pusdienlaikā nokļūstot Latvijas publiskajā telpā, jau pēc pāris stundām atbildes triecienu izdarīja JTB – pēc valsts aģentūras direktora, būvinženiera Zigurda Magones teiktā, "apstākļos, kad Merko Ehitus neiztur pretkorupcijas kritērijus un nevar būt pretendents sarunu procesam, zūd uzņēmuma atbildība par nosauktajām summām – tam nav pienākuma parakstīt līgumu, nosauktie skaitļi netiek pakļauti ekspertīzei u. tml., tāpēc brīvi minēt visdažādākās summas". 87 miljoni latu aptuveni atbilst būvmateriālu un tehnisko iekārtu izmaksām LNB, tātad "vai nu Merko Ehitus četrus gadus strādātu par velti un nemaksātu strādniekiem algu, vai arī uzņēmums pēc līguma noslēgšanas nāktu pie valdības un ik pēc laika prasītu papildu finansējumu, līdzīgi kā tas jau ir noticis citos būvobjektos," teica Z. Magone.

Neizskaidrots gan paliek fakts, kā T. Tomiks varēja zināt par gaidāmo atraidījumu un jau dienu pirms oficiālās informācijas saņemšanas spēja tik brīvi operēt ar būvniecības izmaksu samazināšanu par 40%? Ja nu JTB būtu pārdomājuši un merkus no projekta realizācijas neatstūmuši, prasot būvēt Gaismas pili par 87 miljoniem latu? Z. Magone šajā domu apmaiņā ar igauņiem saskatījis arī kādu pozitīvu aspektu: Merko Ehitus nosauktā cena "ļaus vēl uzstājīgāk prasīt samazināt izmaksas tiem pretendentiem, kas izturējuši pretkorupcijas kritērijus".

Jāpiebilst, ka vakar Saeima pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja grozījumus LNB projekta realizācijas likumā, paredzot pagarināt Gaismas pils ekspluatācijā nodošanas termiņu no 2008. gada 18. novembra līdz 2012. gada 18. novembrim. Likumā arī tiks noteikts, ka objektu cels par tam paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem un ar valdības lēmumu piešķirtiem privatizācijā gūtajiem ieņēmumiem.

 

 

 

 

 

Saimniecībā un biznesā...

 

 

 

 

Šogad Latvijā samazinājies iedzīvotāju skaits

LETA   03/11/08    Pagājušā gada pirmo deviņu mēnešu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits sasniedzis 2,272 miljonus, kas ir par 8710 mazāk nekā pagājušā gada sākumā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie dati. Ja 2007.gada 1.janvārī Latvijā bija 2 281 305 iedzīvotāji, tad 30.septembrī - 2 272 595. Šajā periodā dzimušo skaits bija 17 480, bet mirušo - 24 740.

Iedzīvotāju skaits dabiskās kustības dēļ - mirušo skaitam pārsniedzot jaundzimušo skaitu - samazinājās par 7260 un migrācijas rezultātā - par 1450.

Latvijā reģistrētas 12 406 laulības.

Pagājušā gada septembrī Rīgā bija 718 325 iedzīvotāji, Daugavpilī - 106 200, Liepājā - 85 102, Jelgavā - 65 644, Jūrmalā - 55 518, Ventspilī - 43 349, bet Rēzeknē - 35 959. No rajoniem visvairāk iedzīvotāju bija Rīgas rajonā - 166 497.

Kā iepriekš norādīja CSP, pērn turpinājušās pozitīvās tendences jaunu ģimeņu dibināšanā un jaundzimušo bērnu skaita pieaugums, tomēr mirstība vēl aizvien pārsniedz dzimstību.

 

 Latvijā janvārī bijis otrais lielākais rūpniecības kritums ES

LETA  03/12/08     Rūpniecības produkcijas ražošana Latvijā šā gada janvārī, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi, samazinājusies par 0,4%, kas ir otrais lielākais kritums starp visām Eiropas Savienības (ES) valstīm, liecina ES statistikas biroja “Eurostat” jaunākie dati.

Bez Latvijas ražošanas apjomi janvārī samazinājušies vēl tikai Portugālē - par 1,7%, bet vidēji visās ES valstīs ražošanas apjomi rūpniecībā janvārī palielinājušies par 3,5%.

Lielākais rūpniecības pieaugums šā gada janvārī, salīdzinot ar iepriekšējā gada janvāri, bijis Polijā - par 10,7%, Lietuvā - par 8,5% un Slovākijā - par 8,4%. Igaunijā ražošanas apjoms rūpniecībā janvārī palielinājies par 4,2%.

Salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, sezonāli izlīdzinātais rūpniecības apjoms 27 ES valstīs janvārī palielinājies par 0,9% un tāds pat pieaugums bijis arī 15 eirozonas valstīs. Mēnesi iepriekš visu ES valstu rūpniecības apjoms nebija mainījies.

No atsevišķām valstīm lielākais rūpniecības pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, janvārī bijis Lietuvā - par 5,9%, Polijā - par 5,7% un Slovākijā - par 4,6%. Savukārt lielākais ražošanas apjomu kritums fiksēts Portugālē - par 1,7%.

Latvijā ražošanas apjoms rūpniecībā janvārī, salīdzinot ar decembri, palielinājies par 2,3%, bet Igaunijā - par 3,6%.

 

Intervija ar Edgaru Kotu: Mēs esam uz skrejceļa

Viktors Avotiņš,  NRA  03/13/08    Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors Edgars KOTS sarunājas ar Neatkarīgo par LTV tagadni un nākotni.

(LTV) ģenerāldirektors Edgars KOTS sarunājas ar Neatkarīgo par LTV tagadni un nākotni.

– Vai LTV tagad gaidāmas kādas strukturālas pārmaiņas?

– Patlaban strukturālas pārmaiņas gaidāmas filmu un adaptācijas daļā. Ienākot ciparizācijai, jaunām tehnoloģijām, šeit vajadzīga cita struktūra. Bet tādas milzīgas pārmaiņas nav paredzētas. Jo pašreizējā brīdī – pie esošās ēkas, pie esošās metodikas tās nav vajadzīgas.

– Tika runāts, ka jāatgriežas pie redakcijām...

– Jā, es arī esmu tas, kurš saka: televīzijā jāvirzās uz redakciju sistēmu... Sportā Andris Ušackis mums redakciju sistēmu turpina un pierāda, ka tā darbojas veiksmīgi. Vienas divu dienu laikā gan šo atgriešanos viscaur panākt nevar. Bet virziens ir uz to, ka redakcijām nākotnē jāveidojas.

– Lasīju, ka "E. Kota darbības laikā būtiski novājināts LTV ziņu dienests".

– Es tam absolūti nepiekrītu. Ja kāds laikraksts, kurš uzstājas kā savas patiesības paudējs, uzskata, ka Kots novājinājis ziņu dienestu, tad es uzskatu, ka tā nav. Ziņu dienesta reitingi darbdienās šobrīd ir ļoti labi. Jautājums: kurā brīdī dienests novājināts? Un – kas ir tā mēraukla, lai teiktu "novājināts"?

– Acīmredzot ar to tiek domāta vairāku spējīgu un sevi par vērtīgiem turošu cilvēku aiziešana.

– Tad jau šie vērtīgie darbinieki, paši sasniegdami atlūgumus, arī novājināja ziņu dienestu. Tajā brīdī. Tagad atnākuši citi darbinieki, un man nav sajūtas, ka kāds tur būtu novājināts. Tas atkal ir jautājums: kas ir atskaites punkts šai vājēšanai?

– Kas ir jūsu atskaites punkts?

– Mans pirmais, pagaidām vienīgais reālais atskaites punkts ir reitingi. Otrs ir kvalitatīvie mērījumi, kurus tuvākā laikā mēģināsim kopā ar NRTP veikt. Sociālie pētījumi par LTV kā sabiedriskā medija kvalitāti. Un trešais – es beidzot gribu ieviest to, ka televīzijā vismaz vienreiz gadā ir kontaktanalīze, kas ļautu precīzi mērīt, cik Latvijas televīzija ir kvalitatīva, cik – neitrāla...

– Diskusijas gaitā par ģenerāldirektora kandidātiem kā viens no argumentiem pret jums tika minēti tieši kritušie reitingi – pat PBK šeit apsteidzot LTV...

– Ir viegli iznākt ēterā un paziņot: krīt reitingi. Un tad dažādā veidā to pierādīt. Tā tāda manipulēšana. Komerctelevīzijas raida cauru diennakti, bet mums tāda apjoma nav. Līdz ar to viņu cipari automātiski ceļas. Pirmajam Baltijas kanālam, ienākot jaunām tehnoloģijām, paveras lauku tirgus. Līdz ar to viņiem nāk klāt krievvalodīgie, pieaug auditorija, tie, kuri LTV nekad nav skatījušies. Tātad – būtu atsevišķi jāizpēta, cik liela auditorijas daļa no mums pāriet uz Pirmo Baltijas kanālu... Plus vēl interneta vide.

Tikko atbrauca speciālists no EBU semināra un atveda stāstu par to, kā BBC bija uztraucies, ka krīt reitings. Viņi pētīja, kur aiziet viņu auditorija. Atklāja, ka aiziet internetā. BBC sāka ievietot sižetus tur. Jo cilvēkam, kurš dzīvo internetā, televīzijas onlains ikdienā vairs nav vajadzīgs. Un, vērojot jauno auditoriju, varu pateikt, ka šeit notiek tas pats. Sarunās ar Andreju Ēķi secinājām, ka jaunā paaudze pat LNT vairs neskatās.

Turklāt – TNS Latvia dati liecina, ka janvāra raidījumiem TOP 50 analītisko raidījumu grupā līderpozīcijās ir De facto. To vidēji vērojuši 13 procenti skatītāju. Labi klājies Panorāmai – 10 procenti skatītāju. Zini vai mini – pirmais prāta spēļu grupā. LTV reitingi atgriežas. Un – kritums pa gadiem, salīdzinot ar tirgus izvērsumu, nemaz nav tik liels. Mēs varējām zaudēt daudz vairāk. Protams, tas ir mans viedoklis. Bet kopumā – uzskatu, ka vienkārši tiek piemeklēti argumenti, lai būtu iemesls paziņot, ka televīzija ir tādā situācijā, ka tur vajag kaut ko ļoti regulēt un mainīt.

– Ciktāl sabiedriskai televīzijai reitingi (pieprasījums) ir kritērijs?

– Vislabākais piemērs tam, ka reitingi jāmēra arī sabiedriskajā TV, ir raidījums cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Mēs skaidri zinām, ka šādu cilvēku Latvijā ir noteikts skaits. Uzdevums – raidījumam jābūt tādam, ka vismaz 50 procenti šo cilvēku to skatās. Tas nozīmē, ka valsts līdzekļi tiek precīzi apsaimniekoti. Savukārt, ja šo raidījumu skatās pieci procenti šo cilvēku, tas nozīmē, ka raidījums nav pareizi veidots, nav orientēts uz mērķauditoriju. Līdz ar to reitingi ir vienmēr svarīgi. Tikai – tos nedrīkst skatīties sacensībā ar komerctelevīzijām. Bet saistībā ar pašu kanālu, ar investīciju, ko ieguldām, domājot par konkrētu mērķauditoriju – protams.

– Kas tad ir jūsu, LTV, galvenā iekšējā problēma?

– Galvenā problēma LTV ir jauni, atraktīvi, dinamiski satura pasniegšanas veidi. Tātad – saturs un tā pasniegšanas veids. Man personiski liekas, ka televīzija tomēr ir iebremzējusi klasiskā redzējumā un necīnās par jauniem pasniegšanas veidiem, kas vairāk ieinteresētu auditoriju. NRTP kāds eksperts teica, ka ir ļoti daudz "hobijraidījumu". Tam varētu piekrist. Es gribu taisīt raidījumu, un es taisu. Šī situācija ir jāmaina. Uzsvars pašlaik likts uz to, ka raidījums, kas top televīzijā, ir domāts skatītājam. Te atkal pie nonākam pie vērtējuma mērvienībām. Šīs mērvienības ir – precīzi definēti mērķi, kas šim raidījumam būtu jāsasniedz.

– Kā pietrūkst, lai LTV šī pieeja būtu pārliecinoša un acīmredzama?

– Līdz šim, vērojot notikumu gaitu, man šķiet, ka pietrūka... agresīvu ambīciju. Uzņēmums, cilvēki... viņi vadās pēc kāda uzstādījuma. Jānim Holšteinam, manuprāt, pietrūka šīs agresīvās ambīcijas. Viņš, manuprāt, vairāk bija komforta meklētājs.

– Bet par jums toties izteicās - "Kots lemj vienpersoniski, Kotam jāmācās ieklausīties citos, Kotam jāiemācās saprasties ar cilvēkiem, diktatora tipa vadītājs"...

– Jā, jā! Uzkrauts ir ļoti daudz, un, kā jau teicu – tas ir kāda viedoklis par kādu. Nu – viņš tāds ir... Es varu teikt tā: man mērķis ir – rezultāts. Ja darbinieks dara savu darbu, ja viņš dod rezultātu, man ar šo darbinieku veidojas labas attiecības, un es nekādas problēmas neredzu. Jūs varat izstaigāt uzņēmumu, tikties ar darbiniekiem, un viņi droši vien teiks pietiekami labus vārdus. Bet, ja sāk veidoties neizpildes situācijas, ja darbinieks nedara, kas viņam jādara, tad ar viņu notiek dažas sarunas. Ja viņš vēl kaut ko neizdara vai nav gatavs atzīt savu nezināšanu, tad jau tiek pieprasīts rakstisks paskaidrojums. Tajā brīdī darbinieki, kas šeit pieraduši strādāt nevis tā, kā no viņiem prasa, bet tā, kā viņi grib, sāk radīt pazemoto pretpolu vai pretdarbību. Šajā pretdarbībā tad arī veidojas konflikti, par kuriem mēs te bieži runājam.

– Gunta Līdaka intervijā NRA teica – "lai noturētos ģenerāldirektora amatā, vajadzīga vismaz viena no divām lietām: vai nu ļoti spēcīgs NRTP, vai arī ļoti spēcīgs kolektīva atbalsts". Kas jums ir?

– Padomē man ir ļoti spēcīgs atbalsts. Septiņi cilvēki – par. Roku uz sirds liekot, varu teikt, ka arī kolektīva atbalsts ir pietiekami liels. Es to sajūtu. Ja nebūtu sajutis – nebūtu iesniedzis pieteikumu.

– Reizēm skatos LTV, un vārdi "agresīvas ambīcijas" šķiet man te vajadzīgi.

– Ir jāuzliek milzīga ambīcija, uz to jātiecas un jārauj visus līdzi. Un tie, kas negrib, lai netraucē tiem, kuri grib. Tāda ir tā pozīcija, un domāju, ka tā tiks ļoti ieturēta.

– Atkal gaidāmi grupējumi.

– Būs. Nav šaubu. Es zinu, ka būs. Jau tagad veidojas. Esam uzsākuši darbiniekus eksaminēt. Redzam, ka viņš nevar izpildīt savus tiešos pienākumus, rīkojam eksāmenu. Ja iztur, var turpināt. Ja neiztur, viņam tiek meklētas citas vietas. Esmu pateicis, ka pirmais gads televīzijā būs milzīgas disciplīnas gads. Tiks prasīta disciplīna augstākā mērā. Otrs – gribu radīt televīzijā servisa daļu. Pilnu servisu, kas nodrošina radošajai videi ļoti labus darba apstākļus. Lai radošajam cilvēkam, kuram šāds serviss pieejams, tāpat kā aktierim, kurš nekad nedomā par dekorācijām vai gaismām, nav jādomā par to, kas nav tieši saistīts ar viņa radošo darbību. Jo šī darbība ir nodrošināta ar atbilstošu bāzi. Pie mums radošajam personālam un administratīvajam personālam bieži juka, kas ir kas. Turklāt – es saprotu, ka radošiem cilvēkiem ir ambīcijas. Mēģinu tās pat tā kā kultivēt. Jo, ja cilvēkam nav ambīciju kaut ko sasniegt, kaut ko lielu, viņš kļūst viduvējs.

– Viens no agrākiem NRTP locekļiem, šķiet, Baldurs Apinis izteicās apmēram tā – LTV zina pieprasījumu, bet NRTP definē nacionālo pasūtījumu. Tātad tas, ko sabiedrība prasa, ne vienmēr ir tas, ko tai vajag. Kā LTV saskaņot pieprasījumu ar sabiedrības interesēm?

– Sabiedriskā televīzija un radio ir vienīgie starp elektroniskajiem medijiem, kas ir tā kā latviešu sabiedriskais īpašums. Līdz ar to uzdevums – būt virzītājspēkam, lai latviešiem būtu, nebaidos teikt – nacionālā pašapziņa. Manuprāt, tas ir pirmais, kas ir nacionālam sabiedriskam medijam jāveido. Latvietība. Latviskā pašapziņa. Otrs – mēs zinām, ka sabiedriskais medijs pastāv, lai uzturētu neitralitāti. Pārējie ir vienas vai otras īpašnieku grupas rokās. Tās jau ir citas cīņas.

Nacionālais pasūtījums – tas ir savstarpēju diskusiju jautājums starp NRTP un LTV vadību. Tas ir kaut kas līdzīgs sarunām par Dievu. Ticam, ka viņš ir, bet tad sākas sarunas – kāds viņš ir.

– Neitralitāte, tas labi. Bet ceru, ka sabiedriskā TV to netulko kā pilnīgu relatīvismu? Viņi to grib, viņi to dabūs – asinis, perversijas...

– Tā mēs nedrīkstam darīt pat pēc uzstādījuma. Varbūt mums pat jāmēģina veidot alternatīvs skatījums. Ja komersanti aizraujas ar relatīvismu, tad mums jāveido pretmets. Tas gan ir grūti, jo industrija ir diezgan azartiski aizskrējusi uz priekšu. Tādā ziņā, ka visi tiecas pēc sensācijas. Bet, ja runājam par nacionālo pašapziņu, tad mediji zināmā mērā ir par to atbildīgi. Tāpēc iet visvieglāko ceļu – piedāvāt to, kas skatītājam visvieglāk saprotams un ražotājam visvieglāk uzražojams, piedāvāt to, kam visi skrien līdzi – visi bandīti, viss slikti... – mēs nevaram. Turklāt – mans princips... Es TV sapulcēs saku, ka mēs neesam tiesneši. Varam atklāt, varam analizēt, varam runāt... Jebkurā gadījumā ir jābūt viedokļiem. Taču tiesas, nevis mūsu uzdevums ir piedāvāt skatītājam spriedumu. Mūsu uzdevums – atšķirībā no komersantiem – būtu nākt šajā industrijā ar, ja tā var teikt – gudrāku žurnālistiku. Analītiskāku žurnālistiku. Tās labā ne vienmēr dzenoties pakaļ reitingam, lai mūs tik ļoti skatītos.

– Ne viens vien politikas un mediju kritiķis teicis, ka politiķus LTV interesē tikai ziņas, nevis kāds tur nacionālais pasūtījums, sabiedrība, vērtības... Un vēl vairāk – tie teikuši, ka politiķi "pasūta mūziku" LTV. Esat gatavs, ka arī jums pasūtīs?

– Šajā gadījumā tas ir tāpat kā ar laikrakstu Diena. Jautājums ir – cik mēs pakļaujamies. Es neslēpju, ka satiekos ar cilvēkiem, ar politiķiem. Jebkurš politiķis var pateikt: "Klausies, tā Panorāma ir drausmīgi agresīva." Es saku: "Iespējams." – "A nevarētu maigāk?" Par to mēs varam tālāk domāt. Bet te tas politiskais spiediens ir pārspīlēts. Es uzskatu, ka politiskais spiediens ir izteiktas šantāžas darbības. Izdari man to, citādi es tev izdarīšu to. Tad nobīstos un daru to. Tad esmu pakļāvies politiskam spiedienam.

Es nejūtos politiķu ieliktenis. Man nav nekādu izteiktu saistību. Līdz ar to man nav jākalpo kādas noteiktas politikas interesēs. Bet sarunāties – tam esmu gatavs un atklāts. Esmu skaidri un gaiši pozicionējis, ka mana vēlme ir – radīt tādu sabiedrisko televīziju, kas ir neitrāla. Varbūt tas ir sadzirdēts.

– Vai NRTP zina, ko tā grib no LTV? Vai LTV zina, ko tā grib no NRTP?

– Mums ir bijis pārāk maz sarunu, lai es precīzi atbildētu, ko šobrīd grib padome. Esam norunājuši, ka šā mēneša laikā mums par to jātiek skaidrībā. Esmu iesniedzis NRTP globālu koncepciju, kas raksturo ambīciju – sabiedrisks elektronisks medijs. Savukārt es no padomes gribu konstruktīvu, ļoti pragmatisku darbu. Un vairāk nekā līdz šim sajust, ka viņi ir mūsu kapitāla daļu turētāji. Viņi ir mūsu īpašnieki. Viņi ir sabiedrības pārstāvji, kuri uzrauga šīs sabiedriskās televīzijas darbu. Tas ir tas svarīgākais. Tas ir tas sarunas objekts, par ko diskutēt un pēc tam startēt ar ļoti skaidrām pozīcijām – kā tālāk attīstīt šo mediju. Tam ir jāmainās. Vienā intervijā teicu – elektroniskais medijs ir nostājies uz skrejceļa. Mēs startēsim internetā. Tā vide ir ļoti aktīva. Līdz ar to industrijai ir jauns lēciens. Mana pilnīga pārliecība ir, ka NRTP jālec līdzi. Ja viņi neaizlēks līdzi, tad viņi būs ārpus laukuma.

– Kādas ir iesniegtās koncepcijas pamattēzes?

– Pamattēze ir šāda: sabiedriskajam medijam jākļūst ne tikai par televīziju, bet elektronisko sabiedrisko mediju. Uzskatu, ka sabiedriskajai televīzijai un sabiedriskajam radio būtu jātuvinās. Vajadzētu sākt daudzas lietas veidot kopā. Mēs gribētu pieteikt sevi internetā kā elektroniskais ziņu medijs. Proti – ir jābūt ļoti spēcīgam onlaina ziņu portālam, kas apkopotu video, drukāto burtu un, piesaistot radio, arī audio. Tā ir viena ambīcija. Tad – attīstoties ciparizācijai, precīzāk strādāt uz auditoriju. Šo darbu iesāka ģenerāldirektors Jānis Holšteins. Mēs turpinām. Tā ir trīskanālu koncepcija. Viens kanāls – sporta kanāls, otrs – kultūras, priekšzināšanu kanāls, trešais – nacionāls plašsaziņas kanāls: seriāli, ziņas, šovi, izklaides produkcija... Tas, ko skatās daudzi. Konspektīvi – trīs kanāli un milzīgs ziņu portāls 24 stundu režīmā. Nākotnē mēģināt apvienot to ar radio. Tad – neapšaubāmi ir jāuzbūvē jaunā televīzijas māja un jāaprīko ar jaunām tehnoloģijām. Šī būvniecība no nulles ir jāliek kopā ar progammu. Nevis, kādi esam, tādi pārbraucam. Tieši otrādi – jākonstruē no nulles līmeņa. Jauna televīzija. Pilnīgi ciparos un digitalizācijā. Un vēl – mēģinu sākt sarunas par to, ka šim medijam ar savu elektronisko arhīvu, tas ir – ar savu video, audio arhīvu, jāsāk darboties cieši kopā ar bibliotēku. Mēs nākotnē varētu būt arī tāda kā elektroniskā grāmata.

– Vairāki jūsu priekšgājēji un ne tikai viņi kritizējuši LTV finansēšanas sistēmu. Rolands Tjarve teicis: "Pie patreizējās finansēšanas sistēmas katrs LTV ģenerāldirektors ir ķīlnieks, kuru agri vai vēlu noņems. Vajag tikai iemeslu." Uldis Grava teica: "Vienīgais LTV glābiņš diemžēl ir cīņa par savu daļu reklāmas pīrāga." Kas vainas sistēmai?

– Te atkal jāsāk no pašiem pirmsākumiem. Latvijas Radio un LTV ir interesanti veidojumi. Mēs joprojām esam bezpeļņas SIA. Mēs zem Komerclikuma apakšā netiekam, jo tad Eiropas Savienība uzreiz sāktu klaigāt: ko tas nozīmē, ka sabiedriskās raidorganizācijas Latvijā ir komersanti? Tajā brīdī mums valsts budžets vairs nevar būt, jo citādi kropļojam komersantiem visu vidi. Līdz ar to Komerclikumā ierakstīts, ka esam b/o līdz brīdim, kamēr pieņems atsevišķu likumu. Atsevišķu likumu nevienam pagaidām nav izdevies pieņemt. Tagad tiek meklēts iespējamais juridiskais statuss. Vispareizākais, protams, būtu šos medijus ierakstīt Satversmē.

No savas puses varu teikt, ka Latvija ir par mazu, lai ieviestu abonentmaksas klasiskā izpratnē. Vienīgais ceļš – varētu mēģināt iet uz abonentmaksu caur digitalizāciju, kad iekasēšanas princips kļūst diezgan vienkāršs.. Bet – tad jāgroza arī likumi, jo tad jāliek arī kabeļoperatoriem, satelītoperatoriem šo viena klienta maksu maksāt. Citādi būs jocīgi. Vēl variants – tāpat kā Aizsardzības ministrijai arī LTV ielikt likumā fiksēto procentu no IKP. Tas arī kaut kādā mērā garantē finanšu stabilitāti.

Ja godīgi – protams, tā ir vienīgā trauslā līnija, kura var ietekmēt uzņēmuma vadītāja esamību vai neesamību.

– Un kā ar reklāmu?

– Reklāma? Tā var būt, tā var nebūt, tā var būt maza. Tas atkarīgs no finansējuma. Jo reklāma ir tikai finanšu avots. Jo stabilāks lielais budžets, jo mazāk reklāmas. Jo nestabilizētāks budžets, jo lielāka cīņa par reklāmu. Jo lielāka cīņa par reklāmu, jo lielāka cīņa par reitingiem. Veidojas burvju loks.

– Kā jūs vērtējat sabiedriskajiem medijiem veltīto likumprojektu, kurš visai nepiesiets klīst pa Saeimu?

– Es varu pateikt tikai to: ja Saeimā neviens reāli nedarbosies ar šo likumu, tad viss reāli būs nokavēts. Jo jau šajā brīdī, manuprāt, vairs nevajag likumu par radio un televīziju, bet par elektronisko mediju industriju kopumā. Bet – nezinu, vai šāds likums patlaban tiek rakstīts. Vai likums par radio un televīziju attieksies tikai uz publisko daļu vai arī uz internetu? Šo jautājumu esmu uzdevis arī padomei.

 

Inflācija sit arī pa zobiem

Aldis Ziemelis, Žurnāls "Nedēļa"   03/13/08     Nepieredzēti augstais inflācijas līmenis atstājis iespaidu arī uz cilvēku veselību – sadārdzinājušies ārstniecības pakalpojumi. Īpaši liels cenu pieaugums – līdz pat 30% – pēdējā gada laikā jūtams zobārstniecības nozarē. Speciālisti prognozē, ka cenas kāps vēl, pamazām izlīdzinoties ar Rietumeiropas, kur tās ir daudzkārt augstākas.

Medicīniskajiem pakalpojumiem kopumā pērn inflācija bijusi 11,3% apjomā, bet stomatoloģija jau ilgstoši tiek minēta kā nozare, kuru sadārdzinājums skar visvairāk. To apliecina arī Nedēļas veiktais cenu pētījums. Aptaujātie speciālisti stāsta, ka cenu indeksācija notiek reizi gadā un šā gada sākumā pieaugums bijis 10–30%.

Piemēram, Vanaga zobārstniecības klīnikā (tās pakalpojumus var uzskatīt par salīdzinoši dārgiem) tikai profilaktiskā apskate, ieskaitot individuālā ārstēšanas plāna izstrādāšanu, izmaksā 20 latu. Par rentgena uzņēmumu jāmaksā 3,50 latu, bet par plombas ielikšanu (atkarībā no materiāla un darba specifikas) – no 28 līdz 70 latiem.

Anestēzija maksā piecus latus, bet metālkeramikas kroni zobam var uzlikt par 195 latiem.

ARK zobārstniecības klīnikā pirmā konsultācija izmaksā vēl dārgāk – 35 latus. No tiem 10 latu prasa par ārsta apskati, bet 25 – par panorāmas rentgena uzņēmumu. Plombas ielikšana izmaksā no 20 līdz 100 latiem, bet zoba izraušana – no 30 līdz 100 latiem (atkarībā no sakņu skaita). Metālkeramikas kronīša cena ir 250 latu, bet implantāta – ap 800 latiem.

Nedēļai radās gluži loģisks jautājums: vai par šādu maksu dakteri var sniegt arī kādas garantijas pienācīgai darba kvalitātei? Varbūt slikti salabotu zobu gadījumā var cerēt uz kādu kompensāciju? Izrādās, ne. Vienīgā garantija ir tikai mediķu vai iestādes reputācija. ARK zobārstniecības klīnikas un mācību centra direktora vietniece Gunita Cvetkova saka: "Bioloģijā mēs nevaram dot garantijas, jo ir ļoti daudz no ārstiem neatkarīgu faktoru, kas iespaido veselību. Piemēram, ja ir ielikta ļoti liela plomba, nevar pateikt, cik ilgi tā vēl izturēs. Garantijas balstās vienīgi uz konkrētās klīnikas vai ārsta reputācijas pamata." Arī citi aptaujātie ārsti uzskata, ka laba reputācija jau pati par sevi nodrošina pienācīgu darba kvalitāti. Sistēma, kas ļautu konkrētam ārstam vai klīnikai piešķirt, piemēram, trīs vai piecas zvaigznes, neeksistē. Runas par katra darbu izplatās "no mutes mutē", un tā katram veidojas savs klientu loks.

Līdz ar to vienīgais, ko var ieteikt, lai mēģinātu atgūt par sliktu darbu iekasēto naudu, – rakstīt iesniegumu Veselības inspekcijai. Inspekcijas pārstāve Gunita Sapožņikova informē, ka pērn saņemtas 50 pretenzijas par sniegto zobārstniecības palīdzību un veikto protezēšanu. Līdz šim brīdim ir pabeigta 31 iesnieguma izskatīšana, no tiem 16 bija pamatoti. Šā gada janvārī saņemti seši iesniegumi. Veicot padziļinātu ekspertīzi, inspekcijas speciālisti par pamatotiem atzinuši divus no tiem.

Jāpiebilst, ka zobārstniecības pakalpojumus šobrīd valstī regulē brīvais tirgus – tātad katra ārstniecības iestāde vai privātprakse var noteikt savu cenu. Bez maksas zobu dakterēšana pienākas tikai bērniem līdz 18 gadu vecumam, un to veic iestādes, kuras noslēgušas līgumus ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru. Rīgā ir aptuveni 70 šādu klīniku un vēl pa vairākiem desmitiem – katrā Latvijas rajonā.

Speciālisti uzsver, ka cenas dažādās zobārstniecības klīnikās var atšķirties trīs, četras un pat vairāk reižu. Tās var vismaz aptuveni iedalīt trijās cenu kategorijās, un lauku rajonos "velk un ārstē" krietni lētāk nekā Rīgas iestādēs. Tomēr vietu, kur zoba raušana izmaksātu mazāk par pieciem latiem, bet plombēšana – zem desmit, atrast diez vai izdosies. Daugavpils zobārstniecības poliklīnikas vadītājs Vaclavs Jasins skaidro, ka zoba izraušana klīnikā izmaksā, mazākais, sešus latus, bet lētākās plombas ielikšana – 10 latu. Plombēšana var maksāt 20, 30 latu un pat augstāk. Ventspils ārstniecības iestādes Dental Edem direktore Natālija Šivcāne teic, ka raušana maksā 10–15 latu, bet plombēšana – sākot no 20. Līdzīgas cenas Nedēļai nosauca vairākās Cēsu, Valmieras un Jelgavas klīnikās.

Savs skatījums uz lielo cenu starpību dažādās ārstniecības iestādēs ir Rīgas Stradiņa universitātes profesoram, ARK klīnikas un mācību centra vadītājam Pēterim Apsem. Viņš ir pārliecināts, ka lielākā daļa klīniku (iespējams, pat ap 90%) izvairās no nodokļu maksāšanas. Darbiniekiem "uz papīra" tiekot izmaksāta minimālā alga, bet pārējā summa – izdalīta aploksnēs. Tāpēc daži labi arī varot piedāvāt zemākas cenas. Profesors ir pamatīgi sašutis par valsts institūciju bezdarbību un nespēju novērst šos pārkāpumus, īpaši tagad, kad notiek skarba cīņa pret inflāciju. Viņš piebilst, ka šobrīd neesot iespējams pateikt, cik mēnesī nopelna katrs zobārsts. Tas atkarīgs no padarītā darba apjoma un specifikas. Ārsta asistenta alga vidēji janvārī bijusi 604 lati pirms nodokļu nomaksas, informē Apse.

Jāteic gan, ka neviens cits no aptaujātajiem zobārstniecības klīniku vadītājiem nepiekrīt viņa teorijai par masveida nodokļu nemaksāšanu. Dažus speciālistus šādi izteikumi pat aizvaino. "Tās ir pilnīgas muļķības. Šeit, Dzirciema ielā, pilnīgi visi simtprocentīgi visu likumīgi nomaksā. Ja zobārsts vēlas ilglaicīgi uzturēt praksi un turpināt savu biznesu, viņš nekad tā nedarīs," apgalvo Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centra vadītājs Andis Paeglītis.

Arī Latvijas Ārstu biedrības prezidentam Pēterim Apinim nešķiet, ka zobārsti varētu blēdīties ar nodokļiem. Viņš uzsver, ka privātprakses parasti pieder pašiem dakteriem vai ar viņiem ļoti cieši saistītiem cilvēkiem. Tādējādi viņi no saviem uzņēmumiem iegūst peļņu, nevis konstanti maksājamu algu. "Puslīdz nopietni vērtējamās iestādēs pilnīgi visas iemaksas iet cauri kases aparātiem. Var jau gadīties, ka kāds ārsts arī strādā kaut kur mājās aiz ledusskapja. Bet tā jau nav ne mazākā konkurence Apsem. Klienti, kas dodas ārstēt zobus aiz ledusskapja, tik un tā nebūtu gājuši pie viņa. Turp dodas cilvēki ar pietiekami lieliem ieņēmumiem," skaidro Apinis.

Kā galvenos iemeslus cenu pieaugumam speciālisti min minimālās algas kāpumu valstī, telpu īres un materiālu sadārdzināšanos. Salīdzinoši mazāk cenas ietekmē energoresursu tarifu palielināšanās. Taču nozares specifika ir tāda, ka izmaksas cieši saistītas ar situāciju Rietumeiropā. Latvijā neražo zobārstniecības materiālus, un tie jāiepērk Vācijā, Holandē un citās valstīs. Ārzemju ražotājus Latvijā pārstāv piecas sešas firmas, un cenu atšķirība ir līdzīga citām preču grupām: tik, cik Vācijā materiāls izmaksā eiro, tik Latvijā – latos.

Apinis par vienu no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē augstās cenas, uzskata milzīgo ārvalstu pacientu pieplūdumu aizvadītajā gadā. Lēto lidojumu aviokompānijas Īrijā un Lielbritānijā piedāvā saviem klientiem nedēļas nogalē ne tikai atlidot uz Rīgu, bet pie reizes salabot zobus. Arī tie Latvijas iedzīvotāji, kas strādā Īrijā, zobus vienmēr labo dzimtenē. "Šīs divas ļaužu grupas ievērojami pacēlušas Rīgas pakalpojumu cenu. Puisis no Liverpūles nebrauc tikai iedzert. Viņš salabo zobus un par atlikušo naudu var aiziet uz naktsklubu, dabūt labu alu un visas pārējās ekstras klāt," konstatē mediķis. Viņš teic, ka pēdējo 10 gadu laikā zobārstu sniegtie pakalpojumi Latvijā atbilst pasaules standartiem, bet cenas ir daudz zemākas nekā citur. Paeglītis domā, ka tās var atšķirties pat desmit reižu. Viņš piebilst, ka vēl spilgtāk "medicīniskais tūrisms" novērojams Čehijā, kur ir tiešā robeža ar Austriju. Tur no Vīnes uz Prāgu kursējot maršruta taksometrs, kas cilvēkus speciāli vedot ārstēt zobus. Savukārt Rīgai zināms klientu pieplūdums ir arī no Maskavas, kur dentista pakalpojumi esot krietni dārgāki.

Tāpēc speciālisti prognozē, ka cenas Latvijā vēl turpinās pieaugt un pamazām izlīdzināsies ar Rietumeiropas. Jāņem vērā arī fakts, ka zobārstiem ir ļoti dārga aparatūra. Nomaksājot telpu īri un citus maksājumus, tik tikko atliek pietiekama summa personāla algām. "Izpratne, ka zobārstiem ir ārkārtīgi liela peļņa, ir absolūti nepareiza. Tā var domāt cilvēki, kuri ne dienu nav nostrādājuši biznesā," uzsver Paeglītis.

Arī ekonomiste Raita Karnīte uzskata, ka cenu līmenis zobārstniecībā tikai palielināsies. Galvenie iemesli tam ir dārgie materiāli un arī nepieciešamība uzturēt augstu darba algu līmeni. "Materiāli maksā tik, cik tie maksā. Ja tie būs lētāki, tātad – sliktāki, un to neviens nevēlas. Līdzīgi ir ar algām. Kā to pamatot? Ja pērn celtnieks būvniecībā varēja nopelnīt tūkstoti, tad zobārstam būtu jānopelna vismaz pusotrs tūkstotis latu mēnesī. Ir jābūt kaut kādām minimālām prasībām, kas atkarīgas no dotā ieguldījuma, darba izpildītāja kvalifikācijas u.c.," viņa skaidro.

Viņasprāt, "medicīnisko tūristu" pieplūdums arī ceļ cenu, tāpat kā eksporta tirgus atvēršana jebkuram citam produktam. Piemēram, tikko ārējais tirgus bija atvērts Latvijas piena produktiem, pamatīgu lēcienu piedzīvoja siera cenas. Tomēr šāda iezīme nebūt nav peļama, jo Latvijai jāattīsta eksports, un tieši medicīnas pakalpojumi ir viena no perspektīvākajām eksporta nozarēm.

Vienlaikus Karnīte ir sašutusi par sarežģīto un cilvēkiem nesaprotamo maksāšanas kārtību medicīnā, ko viņa dēvē vienkārši par ķīseli. Ja valsts noteiktu stingrākas normas, katram būtu skaidrs, cik kurš pakalpojums izmaksā. Tā vietā valdība meklē ceļus, kā attaisnot pateicības maksājumus ārstiem. Galu galā pacientiem trūkst skaidrības, cik katrs pakalpojums ir vērts, un šīs nezināšanas dēļ viņi bieži pārmaksā (vai arī sedz izmaksas, kuras jau apmaksājusi valsts).

Valdībai gluži vienkārši kauns atzīt patieso smago stāvokli un izmaksas medicīnas jomā, saka Karnīte. Smagajā situācijā valsts pienākums būtu parūpēties par maznodrošinātajiem, taču viņiem parasti zobu ārstēšana nav primārā problēma. "Svarīgākas ir citas lietas. Bez zobiem var mierīgi dzīvot – sūkā putriņu!" viņa konstatē.

Pēdējā pieejamā aptauja par zobārsta apmeklēšanu veikta 2006. gadā. Jau toreiz ceturtajai daļai respondentu pēdējo 12 mēnešu laikā bijusi nepieciešamība apmeklēt zobārstu, bet tas nav izdarīts. 71% no tiem, kas pie zobārsta negāja, sacīja, ka nav varējuši to atļauties – pārāk dārgi. Atliek tikai minēt, par cik zobārsta neapmeklētāju skaits pieaudzis līdz šim laikam. Jāpiebilst, ka otrs izplatītākais zobārstu neapmeklēšanas iemesls (11% gadījumu) bijušas bailes no viņiem.

Tomēr Paeglītis uzskata, ka materiālās grūtības nekādā ziņā nebūs iemesls, lai cilvēki atteiktos no rūpēm par savu veselību, konkrēti – zobiem. "Tie cilvēki, kas nāca pie zobārsta, tie nāk un nāks arī turpmāk. Tie, kas nenāca, joprojām meklē iemeslus, kāpēc to nedarīt. Latvijā cenas ir ļoti dažādas, un pieprasījums pēc mūsu pakalpojumiem joprojām ir liels," konstatē zobārsts.

Savukārt Karnīte secina, ka daudzi cilvēki, īpaši vecāka gadagājuma, nav pieraduši dzīvot, ja pakalpojumu cenas sadārdzinās. Viņi neprot simtprocentīgi lietderīgi izmantot arī to līdzekļu mazumiņu, kāds katram pieejams. Līdz ar to nākas atteikties no mazāk svarīgiem pakalpojumiem. Tomēr arī viņa uzskata, ka atsevišķa cilvēku kategorija neapmeklēja dentistu arī tad, kad klājās labāk. Savukārt tie, kas to regulāri darījuši, tradīciju turpinās.

 

Iztikas minimums pārsniedz 150 latus

DELFI  03/13/08     Iztikas minimums šī gada februārī pārsniedza 150 latu robežu un bija 151,63 lati, liecina Centrālās statistikas pārvaldes informācija. Tajā pašā laikā minimālā alga valstī ir 160 lati pirms nodokļu nomaksas, un vairākiem tūkstošiem pensionāru vidējā pensija ir tikai 135,5 lati.

Janvāri iztikas minimums bija 148 lati, decembrī – 143,01 lats, bet pērn februārī – 125,83 lati.

2007.gadā pensijas, kuru apmērs ir no 135 līdz 155 latiem, saņēma 39 232 personas, un to vidējais pensijas apmērs bija 135,50 lati.

Labklājības ministrija sola nākamgad palielināt minimālo algu līdz 220 latiem uz papīra, līdz ar to pēc nodokļu nomaksas minimālā alga būtu 171 lats. Plānots arī palielināts mazas pensijas – līdz 150 latiem.

Saeima februāra beigās galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus likumā par valsts pensijām, kas paredz 1.aprīlī papildus indeksēt pensijas, kuras patlaban ir līdz 150 latiem. Līdz ar šiem likuma grozījumiem tiek nodrošināts, ka šogad kopumā mazās pensijas pieaugs aptuveni par 25 latiem.

Pensijas, kuru apmērs šogad nepārsniedz 150 latus, pārskatāmas 1.aprīlī, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu, un 1.oktobrī, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu un 50% no apdrošināšanas iemaksu algas reālā pieauguma procentiem. 1. aprīlī tās vidēji pieaugs par aptuveni 15 latiem, savukārt 1. oktobrī par 13 latiem.

Pensijas, kuru apmērs šogad pārsniedz 150 latus, bet nepārsniedz pieckāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu jeb 225 latus, būs pārskatāmas reizi gadā 1.oktobrī, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu.

Pensiju indeksācijai valsts ir paredzējusi 78,9 miljonu latu.

 

Būvējas kā traki

NRA  03/13/08    Pērn Rīgas būvvaldē ir akceptēti un saskaņoti 4194 projekti, kas paredz jaunas būvniecības sākšanu, rekonstrukcijas, renovācijas un inženiertehnisko darbu veikšanu.

Savukārt būvinspekcija izsniegusi 2034 būvatļaujas un pieņēmusi ekspluatācijā 1680 objektus. Salīdzinot ar 2006. gadu, būvatļauju skaits pērn samazinājies par 23%, ekspluatācijā pieņemto objektu skaits palielinājies par 9%. Pērn pilsētā ekspluatācijā pieņemtas 112 jaunas biroju ēkas, 97 jaunas vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības ēkas un noliktavas, 367 daudzdzīvokļu nami un 242 viena dzīvokļa mājas (savrupmājas, individuālās dzīvojamās mājas, privātmājas u. tml.).

 

Viedoklis: Inflācijas optimisms un pesimisms

Juris Paiders,  NRA  03/14/08    Vēlreiz ir jāatgādina sena anekdote par to, kāda ir atšķirība starp optimistu un pesimistu. Pesimists saka: «Viss – sliktāk, kā ir tagad, vairs nebūs nekad!» Savukārt optimists apgalvo: «Nē! Būs! Noteikti būs!».

Mums ir optimistu valdība, kas apgalvo, ka 17% inflācijai vēl nav tas briesmīgākais; inflācija augs līdz vasarai un pēc tam sāks samazināties. Tātad sliktāk būs! Noteikti būs! Jau tagad Latvijas supermārketu cenas ir pārspējušas Vāciju un pat Beļģiju. Inflācijai turpinot pieaugt, Latvijas pārtikas grozs šogad apsteigs ES. Vienīgi Latvijas algas, vismaz oficiālās, pieckārt atpaliek no tās pašas Vācijas vai Beļģijas.

Inflācijas pieaugums rada pamatotas strādājošo prasības pēc algu pielikuma. Taču tas nav vienīgais, kas var radīt dramatiskas sekas Latvijas ekonomikā. Inflācijas pieaugums arvien vairāk sadārdzina ražošanas izmaksas Latvijā arī gadījumos, kad kaut kādu apstākļu dēļ vēl izdodas izvairīties no algu palielināšanas. Ražošanu smagi skar enerģijas tarifi un preču un izejvielu cenas. Latvijas inflācija ir dramatiski sagrāvusi daudzus jo daudzus biznesa plānus un dod triecienu vienai ražotnei pēc otras. Īpaši dramatiskas sekas tagad skar nozares, kas ir orientētas uz eksportu. Piegādes līgumi tiek noslēgti, fiksējot cenu eiro (80% līgumu) un nofiksējot cenu garākā termiņā. Lats ir cieši piesaistīts pie eiro, tātad ražošanas izmaksas pieaugums Latvijā vienlaikus ir pašizmaksas pieaugums eiro izteiksmē ikvienam eksportētājam. Ja gada laikā pašizmaksa, pat neņemot vērā algas pieaugumus, pieaug par 10–20% ar pieaugošu tendenci jau trešo gadu pēc kārtas, tad biznesa plāni un līgumos ietvertās stabilās cenas tiek sagrautas.

Latvijas partneriem citās zemēs, īpaši Rietumeiropā, ir pierasts, ka inflācija ir 2–3% līmenī gada laikā. Latvijas piegādātāju prasības celt iepirkuma cenu vismaz par 10% katru gadu tiek uztvertas kā alkatība, pārmērīga peļņaskāre un nelojalitāte pret partneriem. Šādas prasības izskan jau kuro gadu pēc kārtas, un Rietumu partneri sāk meklēt citus piegādātājus. Konkurenti nesnauž un ir labākā situācijā nekā mēs. Piedāvājumu netrūkst. Ķīnas juaņa ir cieši saistīta ar ASV dolāru. ASV valūtai krītot pret eiro, ar katru procenta punktu uzlabojas Ķīnas eksportētāju konkurētspēja Eiropas tirgū.

Pašlaik daudziem jo daudziem Latvijas ražotājiem un eksportētājiem ir jāatbild uz jautājumu: ko darīt? Pērn vairāki skandināvu investori jau sāka apturēt ražošanu vai to būtiski sašaurināja. Tagad vairākos desmitos pēc Latvijas mērogiem ievērojamās ražotnēs investoriem būs jālemj – sašaurināt ražošanas apjomus vai varbūt pārtraukt ražošanu vispār. Īpašnieku pilnsapulcēm, kuras tagad sākas, lai apstiprinātu gada pārskatus, būs jāpieņem principiāli lēmumi. Tieši 2008. gada lielāko uzņēmumu īpašnieku pilnsapulcēs un nevis valdības kabinetos notiks izšķiršanās par to, kā Latvijas ekonomika izies no inflācijas radītās krīzes. Mīkstā piezemēšanās nozīmēs, ka lielākā daļa investoru nolems turpināt biznesu. Cietā piezemēšanās nozīmēs, ka investori lems pārcelt ražotnes uz Ķīnu, Ukrainu vai Rumāniju.

Ja tiks lemts evakuēt kapitālu no Latvijas, tad tas nozīmēs eksporta, darba, algu un nodokļu zudumu. Tad tā būs cietā piezemēšanās.

Latvijas ekonomikai pašlaik globālā konjunktūra nav labvēlīga. Pastāv bažas, ka ekonomiskā krīze sāksies ASV. Neziņa stimulē globālos spēlētājus mazināt izmaksas un slēgt vai pārvietot nerentablās ražotnes. Sākoties globālai krīzei, Latvijas ekonomiskā situācija kļūs daudz nedrošāka.

Ko pašlaik var darīt valdība? Lai izvairītos no smagās piezemēšanās, tai jāpārliecina lielie ražotāji un lielie investori nepārtraukt biznesu Latvijā.

Lai pārliecinātu investorus, būs vajadzīgi pierādījumi, nevis solījumi. Vai tādi valdības rīcībā ir? Atbilde uz šo jautājumu parādīs, kurš ir pesimists un kurš – optimists.

 

Zatlers: Gaidot inflācijas samazināšanos, jāsaglabā "vēss prāts"

LETA  03/14/08    Valsts prezidents Valdis Zatlers aicina valdību un sabiedrību saglabāt "vēsu prātu", gaidot inflācijas samazināšanos.

Šodien intervijā "Radio SWH" prezidents uzsvēra: lai izietu no ekonomiskām grūtībām, ir nepieciešams saglabāt vēsu prātu. "Šobrīd galvenais ir nekrist panikā un neraustīties ne valdībai, ne ekonomikai," sacīja Zatlers.

Prezidents gan atzina, ka inflācija šā gada februārī bijusi šokējoša. "Šis skaitlis bija šokējošs, domāju, arī speciālistiem," teica Zatlers, norādot, ka, neskatoties uz inflācijas pieaugumu, iepriekš izteiktās prognozes piepildās.

Kā ziņots, patēriņa cenas Latvijā februārī, salīdzinot ar pagājušā gada februāri, pieaugušas par 16,7%, precēm gada laikā cenas augušas par 16,7%, bet pakalpojumiem - par 16,5%.

 

Šogad trūcīgajiem iedzīvotājiem vēl nav izdalīts neviens kilograms putraimu

LETA  03/14/08    Šogad trūcīgajiem Latvijas iedzīvotājiem vēl nav izdalīts neviens kilograms putraimu, aģentūru LETA informēja Lauku atbalsta dienesta (LAD) Intervences departamenta direktore Olga Ziņkovska.

LAD izsludinātā atklātā konkursa "Par putraimu piegādi labdarības organizācijām izdalīšanai trūcīgajām personām" iepirkuma procedūra ir noslēgusies bez rezultātiem, jo nav pieteicies neviens pretendents.

Šogad trūcīgajiem budžetā plānots 198 vietās piegādāt 445 380 tonnas putraimu par kopējo summu 102 674 lati. Vidēji viens kilograms putraimu izmaksā 23 santīmus, taču putraimu ražotājiem šādas izmaksas acīmredzot ir nepietiekamas, lai pieteiktos konkursam par putraimu piegādi, sacīja Ziņkovska.

Trešdien, 19.martā, Zemkopības ministrijas (ZM) vadības sanāksmē tiks meklēts risinājums putraimu piegādei labdarības organizācijām, kuras tos izdala trūcīgajām personām, sacīja Ziņkovska.

Jau ziņots, ka pagājušā gada nogalē valdība pieņēma grozījumus kārtībā, kādā tiek administrēti un uzraudzīti tirgus intervences pasākumi augkopības un lopkopības produktu tirgū, īstenojot Eiropas Komisijas programmu vistrūcīgākajām personām.

Tie paredzēja, ka ikviena trūcīgā persona varēs saņemt vienu kilogramu putraimu mēnesī. Noteikumos paredzēto normu izpildi nodrošinās Lauku atbalsta dienests.

Putraimus bija paredzēts izdalīt ar labdarības organizāciju starpniecību, un šogad programmā bija gatava piedalīties biedrība Latvijas Sarkanais Krusts, līdz ar to programmas realizācija notiks plašāk nekā iepriekš, jo organizācijas filiāles atrodas lielākajā daļā Latvijas rajonu.

Pagājušajā gadā Latvijā trūcīgajām personām izdalīja 42 852 kilogramus putraimu 29 piegādes vietās Latvijā - trīs piegādes vietas Ventspilī un Ventspils rajonā, pa vienai piegādes vietai Rīgā un Viļānos un 24 piegādes vietās Jēkabpils rajonā.

 

Viedoklis: Par pārtikas cenām Latvijā

Tekla Žabova, Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācijas padomes priekšsēdētāja

Apollo  03/14/08    Patlaban nevienam nav noslēpums medijos plaši apspriestā tēma par lielveikalu tīklu ar ražotājiem slēgto piegādes līgumu nevienlīdzīgiem un netaisnīgiem noteikumiem. Kā tas jau vairākkārt izskanējis medijos, lielveikalu tīkli praktizē tādu līgumu slēgšanu, kuros visa atbildība un riski, arī mazumtirgotāja riski, tiek uzvelti ražotājam. Rezultātā ražotājs faktiski spiests uzņemties daļu ar tirdzniecību saistīto izdevumu un, lai tos kompensētu, spiests šiem lielveikalu tīkliem piegādātajai produkcijai tos pieskaitīt normālajai produkcijas pārdošanas cenai.

Tas pats par sevi nebūtu nekas slikts. Taču vienlaikus mediji ziņo, ka šie lielveikalu tīklu līgumi ar ražotājiem satur ierobežojošus noteikumus ražotājiem savu produkciju pārdot citiem mazumtirgotājiem par zemāku cenu, nekā šī produkcija tiek pārdota šiem lielveikaliem. Tādējādi ražotājs, lai saglabātu iespēju savu preci tirgot šo lielveikalu tīklā, spiests visiem pārējiem mazumtirgotājiem savu produkciju pārdot par cenu, kas ir nepamatoti paaugstināta, lai gan pārējie mazumtirgotāji savos līgumos neietver augstākminētos nevienlīdzīgos un netaisnīgos nosacījumus attiecībā uz mazumtirgotāja finansiālo risku uzvelšanu ražotājam. Tādējādi ir radīta situācija, kurā lielveikali faktiski diktē pārtikas produktu cenas Latvijā citās pārtikas mazumtirdzniecības vietās, kuras šā iemesla dēļ nespēj šos pārtikas produktus tirgot lētāk nekā šajos lielveikalos, jo papildus nepamatoti un mākslīgi paaugstinātajai produkcijas cenai ir spiestas pašas uzņemties un cenā ierēķināt arī ar mazumtirdzniecību saistītos finansiālos riskus.

Šie lielveikalu tīkli tādējādi ļoti būtiski ierobežo un samazina iespējas citām mazumtirdzniecības vietām ar tiem konkurēt, vienlaikus mākslīgi uzturot nepamatoti augstas pārtikas produktu cenas Latvijā. Tas ļoti būtiski ietekmē pārtikas cenu līmeni Latvijā un līdz ar to arī rupji aizskar patērētāju intereses. Šāda situācija liecina par abu lielveikalu tīklu atbilstību Konkurences likumā noteiktajam dominējošajam stāvoklim.

Mūsuprāt, šāda situācija ir tiešā pretrunā Konkurences likuma 11. panta pirmajai daļai, kurā noteikts, ka ir aizliegtas un kopš noslēgšanas brīža spēkā neesošas tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana Latvijas teritorijā. Arī Konkurences likuma 11. panta pirmās daļas 6. punkts aizliedz un atzīst par spēkā neesošām vienošanās par nevienādu noteikumu piemērošanu ekvivalentos darījumos ar trešajām personām, radot tām konkurences ziņā nelabvēlīgākus apstākļus. Konkurences likuma 13. panta 2. punkts paredz vairākas dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas izpausmes piemērus, starp kuriem ir preču ražošanas vai realizācijas apjoms, tirgu vai tehniskās attīstības ierobežošana bez objektīvi attaisnojoša iemesla par sliktu patērētājam un netaisnīga pirkšanas vai pārdošanas cenu vai citu netaisnīgu tirdzniecības noteikumu tieša vai netieša uzspiešana vai piemērošana, kas, mūsuprāt, tieši atbilst šim gadījumam.

Par minētajiem pārkāpumiem likums Konkurences padomei atļauj tirgus dalībniekam piemērot naudas sodu līdz pat 5% no iepriekšējā gada neto apgrozījuma. Taču Konkurences padome nav atzinusi nevienu no šiem līgumiem par spēkā neesošiem, nav pieprasījusi šiem lielveikalu tīkliem šos līgumus grozīt, kā arī nav piemērojusi nekādus nopietnus naudas sodus par šādu ļoti būtisku pārkāpumu, kas, mūsuprāt, ir radījis miljoniem latu zaudējumus visiem Latvijas patērētājiem, pārmaksājot par pārtikas precēm. Tajā pašā laikā patērētāji turpina pārmaksāt par pārtikas precēm un to cenas turpina pieaugt neadekvāti reāli iespējamajam izdevumu pieaugumam.

Uzskatām, ka situācija ar mākslīgi uzturētajām neadekvātajām pārtikas produkcijas cenām ir risināma nekavējoties. Konkurences padomei nebija nekādas nepieciešamības gaidīt grozījumu Konkurences likumā spēkā stāšanos, ja jau tagad likums aizliedz un ļauj atzīt par spēkā neesošām augstākminētās darbības. Cik vēl miljoni latu Latvijas patērētājiem kopumā būtu jāiztērē, pārmaksājot par mākslīgi paaugstinātajām pārtikas produktu cenām, lai atbildīgās valsts iestādes beidzot kaut ko sāktu darīt? Uzskatām, ka Konkurences padomei nekavējoties jāpieprasa visu dominējošo lielveikalu tīklu noslēgtie līgumi ar ražotājiem un par Konkurences likumam neatbilstošiem un spēkā neesošiem jāatzīst visi noteikumi, kas ražotājam liek uzņemties nevis ar ražošanu, bet ar mazumtirdzniecību saistītos finansiālos riskus, kas jebkādā veidā ierobežot konkurenci mazumtirgotāju starpā un kas jebkādā veidā ierobežo ražotāja iespējas par brīvi noteiktu cenu pārdot savu produkciju citiem mazumtirgotājiem. Nevar un nedrīkst pastāvēt situācija, kad dominējošie mazumtirgotāji diktē cenas Latvijā, kā dēļ cieš visi Latvijas patērētāji.

 

Kas desai vēderā?

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa"  03/17/08     Desu, gaļas konservu un kūpinājumu ražotājiem pienākuši grūti laiki, jo pircēji aizvien vairāk lūkojas pēc lētākiem izstrādājumiem. Maizi nomainījuši kartupeļi. Vai arī gaļas pārstrādātājiem jāpārorientējas? Nedēļa ciemojās Valmierā, kur vietējais Triāls ne tikai piemērojas Latvijas tirgum, bet nu arī savam vienīgajam akcionāram – Zviedrijas investīciju fondam AGFK.

Pēdējā gada laikā ziņu lentēs parādījušies vairāki raksti, kas varētu viest šaubas par viena no lielākajiem valsts gaļas pārstrādes uzņēmumiem – Triāla – stabilitāti. Tas slēdzis ražotni Lielvārdē, kautuvi Valmierā un loģistikas centru Daugavpilī. 2006. gadā Triāls saņēma balvu kā viens no lielākajiem Vidzemes nodokļu maksātājiem, bet nu ir iekļuvis valsts lielāko nodokļu parādnieku sarakstā. Statistiskie dati liecina arī, ka Triāla apgrozījums gada laikā samazinājies par vairāk nekā trim miljoniem latu. Pagājušā gada vidū no Triāla "atvadījās" arī tā dibinātājs un ilggadējais vadītājs Ludvigs Tribockis. Līdz ar to par Triāla vienīgo akcionāru kļuva Zviedrijas investīciju fonds Askembla Growth Fund Kommanditbolag (AGFK).

Jāatgādina, 2006. gada rudenī prese rakstīja, ka Triāls "slīgst neveiksmēs", un Tribockis klāstīja, ka ar laiku Triāls varētu tikt pārdots. Savukārt toreiz lielākais (pašlaik vienīgais) akciju turētājs – AGFK – runas noliedza, un tika izteiktas prognozes, ka uzņēmums pēc gada vai diviem "varētu atkopties". Jāuzsver, ka pašlaik pārtikas ražotāji pārdzīvo inflācijas izraisītos grūtos laikus – pircēji aizvien vairāk atsakās no dārgākajiem produktiem, kādus pārsvarā ražo Triāls, bet mazumtirdzniecības tīkli ražotājiem diktē savus noteikumus, kas ne vienmēr apmierina piegādātājus.

Pagājušajā nedēļā Nedēļa devās uz Triāla ražotni Valmierā, lai iztaujātu uzņēmuma jauno valdes priekšsēdētāju (kopš pagājušā gada jūlija) Valtu Blaumani par pašreizējo situāciju.

Valmieras gaļas pārstrādes uzņēmuma pirmsākumi meklējami 1928. gada rudenī, kad atklāja Valmieras eksportkautuvi, kas bija otrā lielākā Latvijā aiz 1884. gadā Liepājā atvērtās. 1933. gadā Valmieras un pārējās divas lielās Latvijas kautuves pārņēma akciju sabiedrība Bekona eksports. 1940. gadā Valmieras kautuvi nacionalizēja un pārdēvēja par Valmieras gaļas kombinātu. 2001. gadā kombinātu nopirka Lielvārdes gaļas pārstrādes uzņēmums Triāls un pārdēvēja par Triāla filiāli.

Vienīgais Triāla īpašnieks vēl 2005. gadā bija Ludvigs Tribockis, bet pamazām uzņēmums pārgāja Zviedrijas AGFK īpašumā, līdz fonds kļuva par vienīgo tā īpašnieku.

Pašlaik Triālam vairs nav nekādu saistību ar Tribocki. Meitasuzņēmums likvidējis tā kādreizējo mātesuzņēmumu Lielvārdē. Tāpat Valmierā vairs nekauj cūkas un vēl pirmskara laikā uzceltie korpusi ir pamesti un izdemolēti – tagad Triāls saimnieko jaunuzceltajās ēkās. Vārdu sakot, Triāls ir kardināli mainījies – atvadījies no "vecās godības" un nu cenšas iegūt "jauno". Uzņēmuma interneta mājaslapā arī cenšas iedvest pārliecību, ka sekmes būs. Ja 2005. gadā Triāls strādāja ar divu miljonu latu lieliem zaudējumiem, tad gadu vēlāk tie tiek lēsti desmit reižu mazāki – tikai 200 000 latu.

Blaumanis stāsta, ka kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ražotnē ir investēti vairāki miljoni latu, jo bija jāpiemērojas ES prasībām, viss "jāpārkārto, jāmodernizē un jāpakārto".

"Kādreiz mums bija sava kautuve – paši kāvām un tirgojām. Tomēr ar laiku, attīstoties tirgum, parādījās kādi, kas to prot labāk, specializējas tieši šai vienā lietā. Tad sapratām, ka esam labāki gaļas produktu ražotāji, nevis cūku kāvēji. Tāpēc kaušanu ļāvām veikt citiem, bet mēs pirkām jau gaļu un to pārstrādājām.

Ražotne nekādā gadījumā sašaurināta netiek. Tika likvidēti, ja tā varētu teikt, papildu procesi. Piemēram, loģistikas centrs Daugavpilī, jo loģistikai taču nav nekādas saistības ar gaļas produktu ražošanu. Mums bija savas automašīnas, ar kurām izvadājām produkciju, bet tad nāca kompānija, kura, izrādās, to varēja paveikt gan lētāk, gan drošāk. Pašlaik veiksmīgi sadarbojamies ar vairākām loģistikas kompānijām.

Līdz ar to Triāls koncentrējās uz kodolu, pamatbiznesu – gaļas ražošanu, sekundāros pienākumus atdevām citiem.

Savulaik pirkām dzīvas cūkas, tās turējām, kāvām... Tas ir elles darbs, bizness pats par sevi. Ja mēs to turpinātu darīt, iznāktu, ka vienam uzņēmumam būtu jāapvieno divi biznesi. Tas bija ļoti grūti un prasīja daudz laika un pūļu.

Tas, ka mums samazinājies apgrozījums, ļoti lielā mērā ir saistīts ar kautuves slēgšanu, jo mēs cūkas kāvām arī citiem uzņēmumiem. Arī Lielvārde deva papildu apgrozījumu, bet peļņu no tā neguvām. Likvidējām šīs peļņu nenesošās darbības, samazinājām apgrozījumu. Tas bija apzināts solis, lai palielinātu savu rentabilitāti.

Jāteic, ka Triālam nav arī savu firmas veikalu, kā tas ir dažiem citiem pārtikas ražotājiem. Vienīgā mūsu tirgotava ir Valmierā pie uzņēmuma ieejas. Savulaik mums bija savi stendi tirgos gan Rīgā, gan Valmierā, bet mēs izrēķinājām, ka no tiem nav lielas jēgas. Mums nesanāk smuki tirgot. Mācēt labi ražot un vēl labi tirgot gaļu – tur tiešām jābūt universālam ģēnijam," tā uzņēmumā veikto reorganizāciju skaidro Blaumanis.

Tomēr, neraugoties uz visu paveikto, Triāls ir iekļuvis lielāko valsts parādnieku sarakstā – VID publiskotajā 65 lielāko parādnieku vidū Triāls ieņem 49. vietu – un gada sākumā nenokārtotās saistības ar valsti uzņēmumam bija aprēķinātas 373 080 latu apjomā.

Pirms gada Triāls tika gratulēts kā viens no lielākajiem Vidzemes nodokļu maksātājiem, bet jāteic, arī pirms tam uzņēmums tika iekļauts parādnieku sarakstā. Tad ātri parādu samaksāja, un par to tika uzteikts. Triāla vadība uzskata, ka tas nav nekas ekstraordinārs – šāda situācija atkārtojas gadu no gada, bet "arvien labākā gaismā".

"Skaidrs, ka, Triālā ienākot zviedru investoram, tādas lietas kā algas aploksnē vai citas nelikumības ir pilnīgi izslēgtas. Mēs maksājam pilnīgi visus nodokļus, ko nevar teikt par visiem Latvijas uzņēmumiem. Tas varbūt arī pasliktina mūsu konkurētspēju. Nekādus konkrētus datus gan es negribu minēt, bet godīgam nodokļu maksātājam ir grūti cīnīties tirgū, kur visi nodokļus nemaksā.

Protams, parādu slogs Latvijā ir smags, bet tā parasti ir, gadam sākoties, – jānodrošina investīcijas, maksājumi jāveic ne tikai VID, bet arī citiem. Naudas plūsma gada griezumā ir dažāda, gaļas biznesā ir izteikta sezonalitāte – tad iet uz augšu, tad atkal uz leju. Tik lielam uzņēmumam kā Triāls viens nokavēts maksājums jau pārsniedz 100 000 latu, līdz ar to mēs jau automātiski esam lielajā parādnieku sarakstā. Arī pagājušā gada sākumā bijām nemaksātāju topā. Tomēr jāteic, ka šogad situācija ir labāka un parāds ir mazāks nekā bija pirms gada.

Tajā pašā laikā izbrīna tas, kāpēc visi runā par Triāla parādiem, kaut gan esam tikai saraksta 49. vietā? Kāpēc neviens nerunā par tiem, kas ir tā augšgalā? Katrā ziņā mēs strādājam, investējam un nodokļus maksājam godīgi. Visu izlīdzinām..." ne visai patīkamo situāciju komentē Blaumanis.

Pērn pēc Jāņiem par vienīgo Triāla īpašnieku kļuva Zviedrijas investīciju fonds AGFK, kas līdz tam pārvaldīja 90% Triāla akciju. Atlikušos 10% AGFK pārdeva bijušais uzņēmuma īpašnieks Tribockis. Līdz ar to noslēdzās process, ka uzņēmums pilnībā no viena īpašnieka pārgāja otra rokās. Kā jau rakstā minēts, tas arī būtiski mainījis Triāla biznesa stratēģiju.

Pašreizējā uzņēmuma vadība ir norobežojusies no Tribocka un teic, ka viņam vairs ar Triālu nav nekādas saistības. Tāpat atturas komentēt joprojām Rīgas apgabaltiesā notiekošo tiesvedību starp Tribocki un Ogres novada domes deputātu Gunāru Kārkliņu par goda un cieņas aizskaršanu. Tribockis sūdzas par to, ka Kārkliņš 2005. gada februārī laikrakstā Ogres Vēstis publiski bez pierādījumiem paziņojis, ka Triālā "ir konstatētas nelikumības". Kas aizgājis, aizgājis, un pašreizējā Triāla vadība to negrib atminēties.

Bet kas tad pašlaik nosaka toni Triālā? Zviedru fonds AGFK nezinātājam ir tikai neko neizsakošs burtu salikums. Tas ir slēgta tipa zviedru fonds, kas no ieguldītājiem (bankām, investoriem, nodrošinātājiem) savāc līdzekļus un tos investē uzņēmumos, kuriem nepietiek pašiem sava kapitāla, lai ieguldītu jaunās iekārtās, attīstītu ražošanu un palielinātu konkurētspēju. Attīstot kādu konkrētu uzņēmumu, fonds nākotnē cer saņemt peļņu. Runas par to, ka AGFK grasās atteikties no Triāla, tiek noliegtas, un tas liek domāt, ka Triālā tiks ievēroti godīga biznesa principi, jo pie teikšanas ir zviedri, kuru ētikas kritēriji tiek augsti vērtēti.

Vēl jāpiebilst, ka AGFK ir, ja tā varētu teikt, plaša profila fonds, kurš neaprobežojas tikai ar viena veida uzņēmumu pārvaldīšanu. Tam ir vairāki projekti arī mūsu kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā. Vēl Latvijā pazīstamākais zīmols, kura īpašnieks ir AGFK, ir sporta preču uzņēmums Sportland.

Tas, ka pastāv spriedze starp ražotājiem un tirgotājiem, vairs nav nekāds noslēpums, tikai abas puses par to runā diezgan izvairīgi. Arī Triāla vadītājs Blaumanis to komentēja visai diplomātiski: "Tas ir koks ar diviem galiem, ir gan savi plusi, gan mīnusi. Protams, ir atšķirība – ielikt preci lielveikalā vai mazā bodītē. Lielveikala plauktos atrodas gandrīz visu Latvijas pārstrādātāju produkcija plus vēl ārzemju – un tad nu mēs nākam vēl ar savu. Lielveikals nosaka lielus apjomus, un ar tiem ir citāda saruna nekā ar mazu veikaliņu, kam varbūt ir tikai kādi trīs piegādātāji. Katrs lielveikals grib panākt, lai tam būtu tās zemākās cenas. Protams, tur cenu spiediens ir jūtamāks nekā mazajos. Tas ir viennozīmīgi! Bet, no otras puses, sadarbojoties ar lielveikaliem, uzņēmums var ietaupīt uz loģistikas izdevumiem. Mazai tirgotavai pievest vienu kastīti ar desām prasa daudz vairāk laika un darba, kas mazajos veikalos produkciju līdz ar to sadārdzina."

Nedēļa Valmierā viesojās "neveiksmīgā dienā" – piektdienā, kad Triālā desu ražošanas cehs nestrādā. Tā ka nevarējām pārliecināties, ko īsti tajās desās vāra iekšā – cik daudz tajās samalts tualetes papīra, ragu, nagu un ādu. Klīst jau dažādas leģendas... Tomēr gribas noticēt Blaumanim: "Tas, cik gaļas iepērkam, ir mazliet noslēpums. Tomēr jebkurā gadījumā – vairākas kravas mašīnas (divdesmittonnīgās fūres) nedēļā. Situācija ir tāda, ka Latvijā nespēj saražot tik daudz gaļas, cik nepieciešams. Pie mums izaudzē tikai 50% cūkgaļas un apmēram 20% liellopa. Tāpēc jāiepērk no citām valstīm. Iegādājamies no lopaudzētavām, kuru kvalitāte ir pārbaudīta. Nepērkam no Polijas, bet gan no Vācijas un Dānijas.

Ražojam visu, ko veikalā var atrast, – gan svaigu gaļu, gan pusfabrikātus, gan desas. Tikko esam atsākuši pelmeņu gatavošanu, tūlīt veikalu plauktos parādīsies mūsu ražotās gaļas pankūkas. Praktiski – produkti jebkuram dzīves gadījumam un jebkurām uzglabāšanas temperatūrām. Triāls nevēlas konkurēt ar cenām, bet ar kvalitāti. Nepretendējam būt lētākie, bet gan kvalitatīvākie.

Ja desās būtu tikai ragi un nagi, tās vienkārši nebūtu saēdamas. Piemēram, doktordesā liekam iekšā to pašu kotlešu gaļu – samaļam, uzvārām un uztaisām desu. Doktordesa ir tas augstākais standarts. Taisot lētāku desu, samazinām gaļas saturu – pieliekam klāt vairāk ūdens un treknāku gaļu. Desas cenu uz augšu vai uz leju var "staipīt" ūdens daudzums. Soja ir sava veida stabilizators, ko pievieno lētākajiem izstrādājumiem. Vārdu sakot – normālas desas cena nevar būt zemāka par attiecīga gaļas gabala cenu. Jo praktiski desā jau nekā cita kā gaļa nav. Tikai tehnoloģiskais process ir citāds – tiek pieliktas garšvielas, samalts un uzvārīts. Ja desas cena ir zemāka par malto gaļu, ir skaidrs, ka tur klāt ir vairāk speķa un tauku."

Tomēr pašlaik Triāls, kas līdz šim pārāk neorientējās uz zemākās cenas kategorijas gaļas produktu ražošanu, nu ir spiests atzīt, ka inflācijas dēļ ir pieaudzis pieprasījums pēc lētākas produkcijas, piemēram, Brokastu desas un Brokastu cīsiņiem. "Cilvēki nevar neatmaksāt kredītu, par siltumapgādi arī ir jāmaksā... Kas atliek? Vienīgais, uz ko var ietaupīt, ir pārtika," saka Blaumanis.

Tāpēc Triāls plāno aizvien intensīvāk iekarot starptautisko tirgu. Latvijas patērētāji kļūst ne tikai maksātnespējīgāki, bet arī to skaits no gada uz gadu sarūk. Karot ar daudzajiem pašmāju gaļas pārstrādātājiem, piemēram, kādu izspiest no tirgus, Triāls nedomājot, jo tā esot "segas raustīšana no vienas uz otru pusi". Tāpēc kā alternatīva esot aktīva ārzemju tirgu iekarošana. Pagaidām Triāla eksports gan nav pārlieku dižs: uz Lietuvu ceļo konservi, bet uz Igauniju – marinēta gaļa. Šobrīd tiek prātots, kā iespraukties plašajā Krievijas tirgū. Kaut arī Latvijas desām pašlaik Austrumu kaimiņu tirgus ir slēgts, jo mūsu uzņēmumi nav saņēmuši attiecīgus Krievijas sertifikātus un atļaujas, Blaumanis ir optimistiski noskaņots: "Ar savām cenām noteikti varēsim konkurēt, bet galvenais – varēsim konkurēt ar kvalitāti. Īstenībā jau nav liela māka piedāvāt lētu produktu, desā pieliet vairāk ūdens un samazināt gaļas daudzumu. Daudz svarīgāk ir piestrādāt pie kvalitātes – receptes, garšas, izskata, panākt, lai tā būtu aromātiska.

 

Ambiciozais "Turības" rektors

Latvijas Avīze  03/17/08    10. martā Latvijas Republikas Ministru kabinets apstiprināja biznesa augstskolas "Turība" rektora amatā inženierzinātņu doktoru, profesoru Antonu Kiščenko.

"Turības" studentus bieži saucot par lecīgiem. Rektors ir pārliecināts – tas domāts labā ziņā, jo šeit tiešām gatavojot ambiciozus jaunus speciālistus, kuri pateicoties augstskolai, mērķus arī sasniedz. Ko piedāvā šī augstskola un kādas pārmaiņas ieviesīs jaunais rektors?

Vispirms jāprecizē, ka Antons Kiščenko rektora vietas pienākumus pilda jau pusotru gadu pirms oficiālas apstiprināšanas amatā. Tādēļ jau var jautāt par paveikto. "Kopš pildu rektora pienākumus, augstskola, manuprāt, pilnveidojusi savu kvalitāti," novērtē pats profesors, paskaidrojot: "Esam šajā laikā uzsākuši studijas divās doktora programmās un septembrī atklāsim vēl vienu. Kopumā doktoranti būs juridiskajā zinātnē, komunikāciju, kā arī uzņēmējdarbības vadībā.

Savulaik, kad vēl strādāju Rīgas Tehniskajā universitātē, mani kolēģi uzsvēra, ka augstskola top par augstskolu tikai tad, kad tā pati ir spējīga sagatavot docētājus. Mēs to īstenojam. Un tas ir viens no iemesliem, kādēļ piekritu uzņemties šo atbildīgo amatu," teic Antons Kiščenko.

Jāteic, ka minētās doktorantūras studijas "Turībā" ir dārgākas nekā citur – jāmaksā 2170 lati gadā. Valsts gan atbalsta šādu programmu izveidi, bet diemžēl ne finansējumu privātās augstskolās. "Jāmaksā ļoti liela summa," piekrīt rektors, "turklāt papildu finansējums vajadzīgs pētnieciskajam darbam. Vienīgais cerību stariņš ir Eiropas līdzfinansējuma programma, uz kuru varētu pretendēt arī mūsu doktoranti. Gribētos, lai pie tik kritiska doktorantu skaita mūsu valstī tomēr būtu iedalīts finansējums doktora studijām, neatkarīgi no augstskolas. Bet šāda nevienlīdzība ir arī pārējās programmās. Mums ir starptautiski novērtēta studiju kvalitāte, un esam atzīti līderi tūrisma nozares speciālistu sagatavošanā – esam ieguvuši Pasaules tūrisma organizācijas akreditāciju. Un vienalga, vairākkārt prasot budžeta vietas, esam saņēmuši atteikumu, jo tiek ievērots iepriekšējo gadu sadales principus – privātajiem nekas nepienākas, tikai valsts augstskolām. Manuprāt, tas ir netaisnīgi," uzskata rektors, tomēr iedrošinot potenciālos doktorantus, ka "Turības" doktora grāds paver lielas iespējas un trijos gados ieguldīto summu "Turības" pasniedzēja darbā var atpelnīt ātrāk nekā pusgadā.

Latvijas pasniedzēji Austrijā, Vācijā…

"Turības" pasniedzēji māca arī citās Latvijas augstskolās un ārzemēs. Piemēram, Ainārs Dimants – Minhenes Tehniskajā universitātē Vācijā un Vīnes universitātē Austrijā, Andris Pētersons un Maija Rozīte – Adnan Menders university Turcijā un citi pasniedzēji arī Francijā, Spānijā, Nīderlandē, Somijā. "Savulaik sākām braukt uz konferencēm un kļuvām pazīstami ar savu pētniecisko darbu ārzemēs. Šobrīd Eiropas Savienības programmas, piemēram, ERASMUS, paver jau plašākas iespējas studentu un pasniedzēju apmaiņai. Turklāt ar divām skolām – Anglijas augstskolu Anglia Ruskin University un Aberty Dundee University Skotijā ir sadarbības līgums, kas paredz iespēju iegūt dubultdiplomu ar nosacījumu, ka divi gadi studēti pie mums un atlikušie viens vai divi – vienā no šīm augstskolām. Diplomdarbs jāaizstāv gan Latvijā, gan vienā no šīm augstskolām. Tikpat nopietni projekti ir ar Normandijas biznesa skolu. Interese no mūsu studentu puses ir. Pagaidām ir ārvalstu studenti, kas pie mums apgūst dažus studiju kursus, bet mans nākamais izaicinājums, stājoties amatā, ir palielināt ārvalstu studentu skaitu pie mums," min rektors.

Tāpat ārvalstu pasniedzēji lasa lekcijas Latvijā. Šobrīd profesors no Somijas Jāko Lehtnens izteicis vēlēšanos kļūt par ievēlēto profesoru mūsu augstskolā. Diemžēl likumdošana tam liek šķēršļus. "Lai ārvalstu profesoru ievēlētu augstskolā par pamatdarbā strādājošu, valodas likums prasa, lai šim profesoram būtu latviešu valodas prasme vismaz 3. līmenī. Taču mēs esam Eiropā vienotā izglītības telpā, ko nosaka Boloņas process. Viņš lasītu lekcijas doktorantūrai, kur, pats par sevi saprotams, jāprot angļu valoda," norāda rektors.

Vai Latvijā būs privāta universitāte?

Liepājas Pedagoģijas augstskola drīz kļūs par universitāti, jo būs izpildījusi pēdējo prasību, lai par tādu pārtaptu – pati pietiekamā skaitā sagatavotu doktorantus. Vai arī "Turībai" nav līdzīgi plāni? Jaunais rektors neslēpj, ka tiešām viens no stratēģiskajiem plāniem ir kļūt par universitāti. "Turklāt šo mērķi, ņemot vērā mūsu attīstības dinamiku, nebūtu problēmas sasniegt īsā laikā – no augstskolas docētāju skaita 50% jābūt ar doktora grādu. Mums šobrīd tie ir 30%. Taču mūs interesētu kļūt nevis par klasisku universitāti ar akadēmisko izglītību un pētniecību, bet gan nozares universitāti, kas gatavotu profesionālos speciālistus. Nav precīzi izlemts, vai šāds universitātes statuss būs Latvijā likumā noteikts. Bet tikmēr mēs savu studiju un pasniedzēju kvalitāti celsim jebkurā gadījumā," uzsver rektors.

Students kā klients

No "Turības" studentiem dzirdēts, ka pret viņiem izturas kā pret klientiem – piezvana, ja nenotiks lekcija, tāpat var vērtēt pasniedzēju darbu. Ir pat bijuši gadījumi, kad studentu neapmierinātības dēļ kāds pasniedzējs nav turpinājis darbu nākamajā semestrī. Antons Kiščenko gan teic, ka studentus neuztver kā klientus tiktāl, ka viņiem vienmēr būtu taisnība. "Tajā pašā laikā, protams, studentam te nodrošinām vislabvēlīgākos apstākļus studiju vides un pasniedzēju attieksmes ziņā. Turklāt lekcijas vienmēr sākas laikā – pasniedzējiem no citām augstskolām pat grūti pierast pie stingrās kārtības. Viņiem arī lekcijā vienmēr jābūt laikus, jāgatavojas un jābūt elektroniski sagatavotiem materiāliem. Studentiem ir tiesības noraidīt pasniedzēju, ja viņa zināšanas, kvalifikācija vai attieksme pret studentiem nav tāda, kā viņi vēlētos. Bet, protams, arī vadība pārvērtē lekcijas. Šādu gadījumu kļūst arvien mazāk – gadā vidēji nomainām vienu divus pasniedzējus. Parasti tas notiek nevis nekompetences, bet viņu attieksmes dēļ. Biežāk tas notiek ar pasniedzējiem, kas pietiekami ilgu laiku strādājuši valsts augstskolās."

Cik stingras ir prasības, lai students tiktu pārcelts uz nākamo studiju gadu? "Studiju gada beigās ar studentu pārslēdzam maksājumu grafiku un ar rīkojumu pārceļam nākamajā studiju gadā – to dara, ja kredītpunkti nokārtoti vismaz 75% no apjoma. Ja ir nokārtota puse prasību, uz nākamo studiju gadu tiek ar nosacījumu, ka līdz novembra sākumam nokārtos parādus. Bet, ja nokārtots mazāk par 50% no apjoma, notiek pārrunas, vai palikt atkārtoti studēt tajā pašā kursā vai tikt atskaitītam. Mēs dodam iespēju studēt tik ilgi, kamēr apgūst nepieciešamās prasības. Arī pēc laika var atsākt studijas. Kā jau visās augstskolās, ir daļa tādu studentu, kas atnāk vienkārši skaisti pavadīt laiku. Tādi parasti atpaliek vai studē vairākus gadus no vietas. Ja viņi grib labi pavadīt laiku, nav jau aizliegts," pasmaida rektors.

Augstskolas darbu paplašinās arī filiālēs. Tajās no septembra gaidāmas divas jaunas programmas: pirmā līmeņa augstākā profesionālās izglītības programma "Mārketings un tirdzniecība" un "Sabiedriskās attiecības". Programmai "Viesnīcu vadība" mainīts nosaukums uz "Viesmīlības serviss", kā arī šīs programmas saturs vairāk atbilst viesmīlības servisa nodrošināšanai. Savukārt Cēsu filiālē uzsāks īstenot profesionālā bakalaura studiju programmu "Tiesību zinātnes".

 

Viedoklis: Grib aizpeldināt kā Kuģniecību?

Baiba Rulle,  Diena  03/19/08    Ieilgušajā Lattelecom privatizācijas darījumā var saskatīt līdzības ar shēmu, kas apmierinātu varas elites spēlētāju intereses.

Kad pirms sešiem gadiem sabiedrību bija nogurdinājusi gadiem vilktā un līdz riebumam politizētā Latvijas kuģniecības privatizācija, pietika ar izšķirošu divu A vienošanos, lai pāris mēnešos tai tiktu pielikts trekns punkts. Valdības amatpersonas toreiz jutās padarījušas labu darbu, jo uzņēmuma pārdošana ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu saistītajai Ventspils nafta bija notikusi formāli viscaurskatāmākajā veidā - biržas izsolē. Savukārt sabiedrībā palika mieles, ka tās acu priekšā politiķi sakārtojuši elegantu darījumu, kas Kuģniecībai par sviestmaizes cenu ļāva aizpeldēt konkrētā virzienā. Darījums bija iespējams, jo kaut kur bija panākta izpratne par privatizācijas shēmu, kas apmierināja galveno varas elites spēlētāju intereses.

Vai patlaban, kad tikpat nebeidzamās valdības diskusijās iestrēgusi telekomunikāciju lieluzņēmumam Lattelecom (LT) un ar to saistītā Latvijas Mobilā telefona (LMT) valstij piederošo daļu privatizācija, norišu scenārijs ir līdzīgs? Vai aiz izjustajām amatpersonu runām atkal slēpjas tikai atsevišķu politikas smagsvaru vēlme darījumu sakārtot ļoti konkrētā shēmā?

Argumentu un līdzību par labu apstiprinošai atbildei ir daudz. Proti, arī tagad, runājot par LT privatizāciju, politiķi uzsver, ka ir gatavi atrast labāko un caurskatāmāko risinājumu. Arī patlaban jautājums par LT un LMT darījumu ir sabiedrībai kļuvis nogurdinošs un dažādo priekšlikumu dēļ, visticamāk, arī sarežģīts un neizprotams. Un arī šoreiz valdībā tiek meklēti un atrasti argumenti, kā no LT darījuma "atšūt" interesi izrādījušos ārvalstu investorus - ASV investīciju fondu Blackstone un abu uzņēmumu līdzīpašnieci TeliaSonera (TS). Lai arī atšķirīgiem pēc būtības, abiem šiem investoru priekšlikumiem, kas valstij nestu līdz pusmiljardam latu, ir kopīga iezīme - privatizācijas darījumam tie piedāvā shēmu, kas minimizē iespējamās korupcijas vai slēptas politiskas vienošanās risku. Taču, visticamāk, tieši tas arī ir būtisks šo priekšlikumu mīnuss, jo tādējādi tie izslēdz arī "iepriecinājumu"* mehānismu. Citādi sakot, ne Blackstone, ne TS priekšlikumi negarantē veidu, kā labumu no šī tik vērtīgā darījuma varētu gūt "kārtotāji".

Vēl cita līdzība ir tā, ka arī šoreiz, tāpat kā LK gadījumā, valdošās partijas ilgstoši nespēj formulēt vienotu viedokli par labāko risinājumu, bet valdība - saglabāt konsekvenci.

Tieši konsekvences trūkums LT privatizācijā patlaban jau kļuvis par valdības darba pamatiezīmi. Ja vēl pirms nedēļas šķita, ka premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība ir vismaz vienojusies, ka LT jāprivatizē, to pārdodot starptautiskā izsolē ar pretendentu atlasi, tad pašreiz atkal nav skaidrs, vai privatizācija vispār notiks. Premjers gan otrdien solījis, ka līdz aprīlim valdība panākšot vienošanos par atbalstāmo privatizācijas variantu. " Ja vajadzēs, mēs balsosim," viņš sacījis.

Spēles laukumu, nākot klajā ar priekšlikumu darījumā iesaistīt valsts a/s Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC), kas TS vietā kļūtu par LT īpašnieku, sajaucis satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC). Ir skaidrs, ka šāds risinājums LT ļautu nonākt A.Šlesera kontrolē, taču ir nesaprotams, kas ar šo uzņēmumu notiks pēc tam, vai nesekos LT Vecrīgas īpašumu izpārdošana, biznesu nodalīšana un vai tas nav veids kā, izmantojot LT resursus, īstenojot citus projektus. Nav arī skaidrs, kāpēc LVRTC - uzņēmumam, kas digitālgeitā gandrīz pazaudēja sev piederošās LMT daļas, tagad būtu jāuztic LT pārvaldīšana. A.Šlesera priekšlikums, ja vien tā nav skaidra shēma, kas zināma šaurai personu grupai, ir neizprotams arī tāpēc, ka vēl nesen tieši viņš, visticamāk, politiski tālredzīgi motivēts, uzstājās kā ASV fonda aizstāvis.

Kāpēc A.Šlesers savu viedokli tik krasi mainīja, jautājumu par LT privatizāciju pārvēršot jautājumā par LT nacionalizāciju? Viennozīmīgi atbildēt ir grūti, jo patlaban nav īsti skaidrs, vai viņa jauno iniciatīvu atbalsta lielākais šīs valdības partneris - Tautas partija - un vai šī ideja ir dzimusi kopdarbā ar slavenāko tās "ierindas biedru" Andri Šķēli. Ja A.Šlesera risinājums nav tikai viņa pašiniciatīva, bet kārtējā divu A vienošanās, tad, visticamāk, ir pamats domāt, ka šī varētu būt tā LT un LMT darījuma shēma, kas jautājumam ļaus pielikt punktu. Pretējā gadījumā privatizācijas peripetijas turpināsies.

*šādi saņemtās pateicības nosauca kukuļņemšanā notiesātā tiesnese Beatrise Tālere

 

Kredītu jūgs kļūst arvien smagāks

Žurnāls "Nedēļa"   03/20/08    Latvijas iedzīvotāji pēdējos gados aizņēmušies pārāk daudz un pamazām stieg parādu purvā. Pērn Rīgā sākti 60 kriminālprocesi par aizdevumu izkrāpšanām no kredītiestādēm, bet Latvijas Bankas Parādnieku reģistrā jau piefiksēts ap 60 tūkstošiem fizisko personu. Nedēļa mēģina skaidrot, kā rīkoties, lai cilvēks no kredīta ņēmēja nekļūtu par parādnieku un nenonāktu uz apsūdzēto sola.

Pirms dažiem gadiem Latvijā sākās īsts kredītu ņemšanas bums. Nosacījumi naudas saņemšanai kļuva arvien vienkāršāki. Pirms 10–15 gadiem bija nepieciešams nekustamā īpašuma nodrošinājums vai vismaz divi galvotāji, lai iegādātos 2000 ASV dolāru vērtu automašīnu. Šobrīd tādu kredītu var saņemt, "neatejot no kases", ja vien pircējs spēj apliecināt daudzmaz regulārus un legālus ienākumus.

Pērnā gada lielās inflācijas dēļ aizdevēji gan kļuvuši nedaudz uzmanīgāki un sākuši prasīt lielākas garantijas. Arī 100% apmaksa hipotekārajiem kredītiem vairs netiek solīta tik brīvi, kā tas bija pirms pāris gadiem. Tomēr aizdevumi joprojām ir salīdzinoši vienkārši pieejami, un to izmantošana atkarīga no katra spējas plānot savus nākotnes ienākumus un izdevumus, kā arī no godaprāta.

Augstākās likmes Eiropas Savienībā

Interesanti, ka visvairāk parādnieku ir ņēmuši patēriņa kredītus nelielos apjomos, kas kļuva arvien vieglāk pieejami pēdējo piecu gadu laikā. 2007. gada nogalē Parādnieku reģistrā bija uzkrāta informācija par 68 758 parādniekiem, no kuriem 64 574 jeb 93,9% bija fiziskās personas. Nenomaksāto kredītsaistību skaits ir vēl lielāks – tas pārsniedz 97 tūkstošus. Citiem vārdiem, aptuveni trešdaļa parādnieku nav atdevuši naudu divām vai pat vairākām kredītiestādēm. No visām parādsaistībām 67,5% nepārsniedz 1000 latu, bet 20,4% ir robežās no 100 līdz 200 latiem. Tātad nevar runāt par milzīgām un neatmaksājamām summām.

Paradoksāli, taču tieši Latvija izceļas ar visaugstākajām procentu likmēm patēriņa kredītiem Eiropas Savienībā (ES). Atbilstoši ES Centrālās bankas datiem Latvijā patēriņa kredīts izmaksā aptuveni 20% gadā. Pēc tam seko Portugāle ar 12,2%, bet Vācijā patēriņa kredītu var saņemt par 8% gadā, Austrijā – par 7% un Somijā – par 6,3%. Kredītu izsniegšana Daugavas krastos naudas devējiem ir divas vai trīs reizes izdevīgāka nekā jebkur citur Eiropā. Tāpēc nav jābrīnās, ka ārvalstu kompānijas ar meitasuzņēmumiem Latvijā joprojām ir gatavas aizdot naudu aumaļām, īpaši neuztraucoties par augošo inflāciju. Savukārt kredīta ņēmēji joprojām ar vieglu roku paraksta līgumus un pārmaksā ļoti daudz, bet pēc tam domā, kā sakasīt santīmus ikmēneša maksājumiem. Iespēja brīvi un nekontrolēti tērēt līdzekļus tiek izmantota – ja reiz naudu dod, tad jāņem!

Eiropas Parlamenta deputāts un bijušais premjers Guntars Krasts atzīst, ka Latvija nav vienīgā, kura piedzīvojusi kreditēšanas bumu un tā sekas – cilvēku nespēju atdot parādus. Spilgtākais piemērs ir ASV, kur tagad simtiem tūkstošu cilvēku spiesti pārdot ieķīlātos īpašumus. Krasts uzskata, ka Latvijas valdība pēdējos gados maldinājusi iedzīvotājus, radot nepareizu priekšstatu par ekonomisko situāciju. "Valdības uzstādījums bija – pedāli grīdā! Desmit gados sasniegsim ES vidējo dzīves līmeni. Cilvēki varēja domāt, ka tā tiešām būs, alga kļūs arvien lielāka un viņi varēs atdot parādus. Tas bija maldinošs signāls," skaidro Eiroparlamenta deputāts. Tā bija valdības veidota fikcija, jo labākajā gadījumā Latvija veco ES valstu dzīves līmeni var sasniegt tikai 20–30 gados.

Otrs būtiskais faktors bija nekustamā īpašuma cenu pieaugums. Tas radīja cilvēkiem ilūziju, ka viņi ir bagāti un kā bagātnieki var arī karaliski aizņemties. Dzīvokļa ķīlas vērtība trīskāršojās vai pat pieckāršojās, bet vidusmēra mājas īpašnieks savu īpašumu vispār varēja vērtēt sešciparu skaitļos. "Cilvēkiem tika radīta liela ilūzija, ka viņi var operēt ar milzu resursiem, ka aizņemties pāris tūkstošu automašīnai vai ceļojumam tāds nieks vien ir. Aizņemšanās spirāle ļoti daudzus ierāva parādu jūgā. Latvija aizņemšanās apjomu ziņā panākusi tādas vecās Eiropas valstis kā, piemēram, Itālija," stāsta Krasts. Tādējādi daudziem radies maldīgs priekšstats par spējām turpmāko gadu laikā atdot naudu. "Iekrituši" kā lielo hipotekāro, tā arī mazo patēriņa kredītu ņēmēji. Krasts uzskata, ka tuvākajā laikā valstij būtu jāpalīdz tiem, kuri nevar norēķināties par savu vienīgo mājokli. Pārējie paši riskējuši ar saviem īpašumiem, un viņiem pašiem arī jātiek galā ar parādsaistībām.

Bez stabiliem ienākumiem kredītu ņemt nedrīkst

Sabiedriskās organizācijas Naudas plānošanas centrs pārstāve, ekonomikas doktore Natālija Konovalova uzsver, ka lielākā kļūda ir ņemt kredītu, ja nav stabilu ienākumu un netiek veikta personīgā budžeta plānošana: "Būtībā kredīts ir paredzēts dzīves kvalitātes uzlabošanai, nevis lai iegādātos preces, kuras patiesībā cilvēks nemaz nevar atļauties, vai segtu esošās kredītsaistības." Nekādā gadījumā nevajadzētu ņemt jaunu kredītu agrākā dzēšanai. Tā veidojas apburtais loks, jo pēc kāda laika būs nepieciešams vēl nākamais aizņēmums, lai segtu iepriekšējo. Grūtības ar kredītsaistību atmaksu rodas arī tāpēc, ka ikmēneša kredītu maksājumi pārsniedz vēlamo procentuālo attiecību pret ienākumiem. Starptautiskā pieredze liecina, ka kredītu maksājumiem nevajadzētu pārsniegt 30–40% no ģimenes ikmēneša ienākumiem. Ideāli būtu, ja cilvēki sevi disciplinētu un veidotu uzkrājumus. Ja iespējams atlikt 10% no ikmēneša ienākumiem, cilvēks var justies samērā stabili, taču var sākt iekrāt arī ar mazākām summām. Latvijā diemžēl vērojama nepareiza attieksme pret personiskās naudas plānošanu atbilstoši izmaiņām valstī un privātajā dzīvē. Naudas lielo nozīmi ikdienā nedrīkst nenovērtēt, uzsver eksperte.

Ko darīt, ja cilvēks zaudējis darbu, sagandējis veselību vai citu apstākļu dēļ radušās grūtības ar kredīta atmaksu? Noteikti nekavējoties par to jāinformē savi naudas aizdevēji. Piedāvātie risinājumi no kredītiestāžu puses varētu būt šādi:

1) Ja vairs nav iespējams pieturēties pie esošā atmaksas termiņa, iespējams lūgt kredītiestādi mainīt atmaksas grafiku un samazināt ikmēneša maksājuma summu. Tomēr jāatceras, ka līdz ar to augs kredītsaistību termiņš un ilgtermiņā par kredītu tiks pārmaksāts.

2) Kredītiestādes mēdz piedāvāt "kredīta brīvdienas". Tas nozīmē, ka noteiktu brīdi nebūs jāmaksā nekas (parasti tie ir trīs līdz seši mēneši atkarībā no kredīta veida). Tomēr jārēķinās, ka arī šajā gadījumā kredīta procenti tomēr uzkrājas un kopējā atmaksas summa beigās būs lielāka.

3) Pārmērīgu kredītsaistību gadījumā ir arī iespējams pārkreditēties – apvienot daudzus mazus parādus vienā lielākā. Lēmums par pārkreditēšanos jāpieņem, rūpīgi aprēķinot, vai tas tiešām būs izdevīgāk – lētāk un vai būs pietiekami resursi šā lielākā kredīta maksājumu veikšanai. Problēma varētu rasties arī tāpēc, ka daudzas finanšu institūcijas nedod naudas aizdevumus bez ķīlas citu saistību segšanai.

Nemaksātājiem vairs naudu nedos

Parādu piedziņas uzņēmuma Creditreform statistika ir vēl graujošāka par Latvijas Bankas sniegtajām ziņām. 2007. gadā Creditreform pieņēmis vairāk nekā 125 000 kavētu maksājumu piedziņas lietu. Šā gada divos mēnešos parādu piedziņai nodoto lietu skaits ir par 50% lielāks nekā līdzīgā periodā pērn. "Tas liecina, ka daļai cilvēku ir grūtības ar kredītu un citu maksājumu veikšanu, tomēr nevajadzētu šo situāciju pārlieku dramatizēt," saka SIA Creditreform Latvija valdes loceklis Māris Baidekalns. Parasti savlaikus samaksā 60–80% klientu, un absolūti lielāko parādu daļu kredītiestādes vienmēr iekasē. "Līdz šim nav dzirdēts, ka kāds kreditors būtu zaudējis vairāk par 5% no izsniegtā," piebilst speciālists. Viņa pārstāvētais uzņēmums cenšas nodrošināt parāda atdošanu pēc iespējas agrāk. Ja kreditors reiz ir nodevis parādus piedziņai Creditreform, tie ir pārņemti ar lietu nodošanas brīdi un parādniekam turpmāk jāsazinās ar Creditreform, nevis kreditoru. Turpmāk visi maksājumi, kas saistīti ar parādu, jāveic atbilstoši Creditreform vēstulē minētajai kārtībai.

Ja parādnieks nereaģē vai atsakās vienoties par apmaksas kārtību, viņš tiek rakstiski brīdināts, ka saistību neizpildes gadījumā maksājuma kavējums tiks reģistrēts viņa kredītvēsturē. Vienošanās par naudas atmaksas kārtību ir parādniekam labvēlīgākais veids savu problēmu atrisināšanai. Ja viņš nesamaksā, kreditors vai Creditreform kreditora vārdā iesniedz prasību tiesā piespiedu piedziņai. Tiesvedība parādniekam rada būtiskus papildu izdevumus, kas var pārsniegt pašu parādu.

Parādniekam nevajadzētu cerēt, ka parādu aizmirsīs vai norakstīs. Variējot dažādas metodes, piedziņa var turpināties desmit gadu un ilgāk.

Ja arī pēc Creditreform iejaukšanās parādnieks ignorē prasību vai atsakās vienoties par apmaksas kārtību, viņš tiek brīdināts, ka saistību neizpildes gadījumā maksājuma kavējums tiks reģistrēts viņa kredītvēsturē. Katrs kavējuma fakts, kas reģistrēts Creditreform kredītvēstures datu bāzē, tajā tiek saglabāts 10 gadu. Ja kavējuma fakts ir reģistrēts bāzē, tas vairs netiek dzēsts arī pēc saistību izpildes. Kreditoram, lai novērtētu sadarbības risku, ir būtiski zināt ne tikai to, vai persona šobrīd kādam ir parādā, bet arī to, vai nav pieļāvusi ilgstošus kavējumus. Šāds ieraksts potenciālajiem kreditoriem norāda, kāda ir personas maksātspēja un attieksme pret parādsaistībām. Parādniekam ir jārēķinās, ka negatīva kredītvēsture var apgrūtināt citu kredītu un pakalpojumu saņemšanu – tas var nozīmēt arī atteikumu vai neizdevīgākus nosacījumus, skaidro Baidekalns.

Mēģina vienoties pa labam

Akciju sabiedrības GE Money valdes loceklis Viktors Toropovs teic, ka katra kredīta devēja kompānija pati nosaka kritērijus, pēc cik ilga nemaksāšanas perioda klients tiek uzskatīts par parādnieku. Katram jārēķinās ar konkrēto parādu piedziņas sistēmu, ja viņš laikā nenomaksā rēķinus. Tomēr jebkurā brīdī kopš iekļūšanas parādnieku lokā klientam tiek piedāvāts rast risinājumu, jo kredīta devēja iestādes vienmēr ir ieinteresētas, lai naudu atmaksātu un aizņemtos tajā pašā iestādē arī nākamās reizes. "Tikai gadījumā, ja nav iespējama nekāda vienošanās ar klientu, tas tiek nodots parādu piedziņas uzņēmumiem un sliktākajā gadījumā – jau tiesai. Tālākais ir tiesas izpildītāju rokās," skaidro Toropovs. Tas, kurš neatdod kredītu, riskē ar neuzticama klienta statusa iegūšanu. Viņam vairs nebūs iespēju paņemt kredītu tajā kredīta devēja kompānijā, kurai tas nav maksājis. Līgumsodi un parādu piedziņas izdevumi var izmaksāt vairāk par pašu parādu.

Speciālists uzskata, ka cilvēki iekļūst parādu virpulī galvenokārt tāpēc, ka ir neapdomīgi un neapzinās savu saistību nopietnību, nepārskata savu personīgo budžetu atbilstoši situācijai valstī. "Daudzi turpina tērēt tik, cik tērēja līdz šim, un nesaprot, kāpēc kredīta ikmēneša maksājumam naudas vairs nepaliek," saka Toropovs. "Katram klientam ir savi iemesli, kāpēc viņš nespēj atdot kredītus laikā, bet kopumā liela nozīme ir tam, ka cilvēkiem nav pietiekamu zināšanu finanšu jomā un nav iemaņu, pieredzes personīgā budžeta plānošanā, ko pastiprinājis augstais inflācijas līmenis valstī. Ir divu veidu cilvēki. Vieni ir tie, kas jau aizņēmuma veikšanas sākumā nav aprēķinājuši savas iespējas un apzinājušies uzņemtās saistības. Otri jau sākumā ir apzinājušies uzņemtās saistības, bet šobrīd, paaugstinoties inflācijai, nepārskata savus izdevumus un tērēšanas paradumus, turpina dzīvot tāpat kā agrāk, kā rezultātā kredītu atmaksai naudas vairs nepietiek," viņš paskaidro.

Toropovs atzīst, ka kredīta ņēmēju skaits katrai kompānijai mainās ik dienu un ik stundu. Līdz ar to nav iespējams noteikt arī precīzu parādnieku daudzumu, tomēr ir skaidra tendence, ka tas palielinās. Tā ir uztraucoša pazīme Latvijas ekonomikai kopumā. Tomēr, salīdzinot ar citām ES valstīm, kredītu nemaksātāju skaits Latvijā joprojām ir mazāks. Zemāka ir arī kredīta procentuālā attiecība pret iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju. Tas liecina, ka mūsu kreditēšanas tirgus ir pārmaiņu posmā, jāmaina ir tikai pieeja un attieksme pret kredītiem gan no tirgus spēlētāju, gan no patērētāju puses, domā Toropovs.

Lielākus kredītus plāno nopietnāk

Hansabankas preses sekretāre Kristīne Jakubovska uzsver, ka hipotekāro kredītu izsniegšanā banka ir ļoti apdomīga. Jau izsniedzot kredītu, tiek ļoti rūpīgi izvērtēta cilvēka spēja naudu atdot. SEB Unibankas Privātpersonu apkalpošanas atbalsta pārvaldes vadītājs Arnis Škapars informē, ka banka jau pirms kredīta izsniegšanas pārbauda, vai klients spēs atmaksāt līdzekļus, kas saņemti nekustamā īpašuma iegādei, remontam vai būvniecībai. Tiek izvērtēti aizņēmēja ienākumi, kredīta nodrošinājums un agrākā kredītvēsture. "Mēs nevaram viennozīmīgi definēt konkrētu nemaksātāja tipu. Ikvienam ir savi iemesli, kāpēc kavēts kredīta maksājums vai tas netiek maksāts. Vienam tas ir saistīts ar darba zaudējumu vai nopietnām ģimenes problēmām, citam – ar biznesa attīstības sarežģījumiem vai savu spēju pārvērtēšanu. Tāpat nevar noteikt konkrētu vecuma posmu," uzskata Škapars.

Viņš iesaka klientiem būt tālredzīgiem un izmantot kredīta maksājuma apdrošināšanas iespējas. Tādējādi ilgstošas slimības vai piespiedu bezdarba gadījumā apdrošinātāji sedz ikmēneša kredīta maksājumu, un klients bez raizēm par kredītu var atgūt veselību vai piespiedu bezdarba gadījumā atrast sev piemērotu darbu.

Valsts policijas pārstāve Linda Neimane Nedēļu informē, ka likumsargi ir saņēmuši kredītiestāžu iesniegumus par krāpniecības gadījumiem. Tomēr lietas par nenomaksātiem kredītiem parasti izskata civiltiesiski. Uz apsūdzēto sola nokļūst vienīgi tie, kas izmantojuši svešus pases datus, zagtus dokumentus u.tml. To, vai konkrētais cilvēks spēj atdot aizņēmumu un vai viņš pirms tam jau nav desmit reižu aizņēmies, policija neanalizē. Šis darbs atstāts katras kredītiestādes atbildīgo dienestu ziņā.

GE Money speciālists Toropovs atzīst, ka kredītu izsniegšanā, tāpat kā citos biznesos, krāpšanas mēģinājumi ir sastopami. Visbiežāk vērojami gadījumi, kad cilvēki piekrīt noformēt aizdevumu kādas citas personas vajadzībām, neapzinoties šāda darījuma sekas. Uzņēmuma pieredze un apkopotā statistika liecina, ka cita vārdā kredītu mēģinājuši noformēt ne tikai svešinieki, bet arī konkrētās personas radinieki un draugi. Cilvēki neapzinās, ka gadījumā, ja kredīta atmaksa netiks veikta, atbildīgs būs tas, kas parakstījis līgumu. Parādu piedziņas uzņēmumi vērsīsies pret līguma parakstītāju, un tieši viņš tiks ievietots parādnieku datu bāzēs. Protams, ir atklāti arī citi naudas izkrāpšanas veidi, par kuriem ir ierosināti kriminālprocesi.

Jāpiebilst, ka šā gada sākumā tika izveidots Kredītu reģistrs, kurā jebkura kredītiestāde var saņemt ziņas par katras personas parādsaistībām. Tomēr jaunā institūcija pirmos statistikas datus apkopos tikai gada vidū. Tāpēc pagaidām aizdevēji informāciju par nemaksātājiem var aplūkot tikai savās datu bāzēs, parādu piedzinēju firmu vai Latvijas Bankas Parādnieku reģistrā. Tas atspoguļo tikai to cilvēku finansiālo stāvokli, kuri jau nespēj nomaksāt rēķinus, nevis visu aizdevumu summu, kas saņemta vairākās bankās vai citos uzņēmumos.

***

faktI

Salīdzinot ar citām ES valstīm, kredītu nemaksātāju skaits Latvijā joprojām ir zemāks. Tieši Latvija izceļas ar visaugstākajām procentu likmēm patēriņa kredītiem Eiropas Savienībā.

Patēriņa kredītu procentu likmes ES valstīs 2007. gadā

Austrija 7%

Beļģija 7,9%

Somija 6,3%

Francija 7,1%

Vācija 8%

Grieķija 10%

Īrija 6,8%

Itālija 9,4%

Latvija aptuveni 20%

Portugāle 12,2%

Slovēnija 8,7%

Spānija 9,4%

Nīderlande 8,9%n

Avots: Eiropas Centrālās bankas aprēķini.

 

 Ķemeros atsāk darbus, bet...

Arnis Kluinis,  NRA  03/20/08    Privatizācijas aģentūras padome vakar pieņēma zināšanai, ka bijušajā Ķemeru sanatorijā notiekot vismaz kaut kādi atjaunošanas darbi.

(PA) padome vakar pieņēma zināšanai, ka bijušajā Ķemeru sanatorijā notiekot vismaz kaut kādi atjaunošanas darbi.

PA padome centās izlikties, ka Ķemeru sanatoriju pārņēmušie arābi pilda savus solījumus par ēkas atjaunošanu. Atbilstoši pirmajiem solījumiem, kuri tika izteikti ne šā vai tā, bet sanatorijas privatizācijas līgumā, Ēģiptes arābiem piederošā firma Ominasis Latvia (OL) apņēmās piecu gadu laikā atjaunot sanatoriju, ieguldot tajā desmit miljonus latu. Šā gada februārī, kad bija pagājuši jau deviņi gadi kopš privatizācijas līguma slēgšanas, Privatizācijas aģentūra atzina, ka ieguldīti ir tikai 6,8 miljoni, bet galvenais ir tas, rekonstrukcijai neredz galu. Ir iespējams pretēji spriest par to, vai līdz šim it kā veiktie darbi ir vispār kaut ko uzlabojuši ēkā, vai arī vāji apsildītās un nekvalitatīvi remontētās ēkas stāvoklis visu laiku ir tikai pasliktinājies. Kļūdas ēkas atjaunošanā ik pa laikam atzīst arī arābi, sākot ķildoties ar celtniekiem, kuriem viņi tad nemaksā par veiktajiem darbiem. Šīs ķildas ir kļuvušas par neatņemamām OL darbošanās sastāvdaļām un ik pa laikam beigušās ar celtniecības uzņēmumu nomaiņu.

Visticamāk, ka 6,8 miljonu iztērēšana Ķemeros ir tikai fikcija. 23. februārī Neatkarīgā publicēja PA padomes locekļa Arilda Bethera apgalvojumus, ka šajos miljonos ieskaitīti procentu maksājumi, kurus vienam un tam pašam Omaram Saleham el Hamdijam piederošas firmas veikušas viena otrai it kā par aizņēmumiem.

PA apmierinājās ar to, ka noteica arābiem soda naudu 91 000 latu apmērā un deva uzdevumu trūkstošos 3,2 miljonus latu ieguldīt ēkā trijos mēnešos. Kaut kādu darbu veikšanu Neatkarīgajai apstiprināja NCC Konstrukcija pārstāvis Mārtiņš Mūrnieks. Uzņēmums esot saskaņojis ar pasūtītājiem grafiku, kādā viņi norēķināsies par jau veiktajiem darbiem, un – atšķīrībā no PA – daļu solītās naudas saņēmis. Tāpēc NCC Konstrukcija ir darbus Ķemeros atsākusi, bet, kā skaidroja M. Mūrnieks, veikt darbus PA uzdotajā tempā nemaz neļautu rekonstrukcijas tehnoloģija. Pēc viņa vērtējuma, šie trīs miljoni patiešām esot nepieciešami rekonstrukcijas pabeigšanai.

 

Ekonomiste: Algas šogad varētu palielināties par 5% līdz 6%

LETA   03/22/08    Atbilstoši iekšzemes kopprodukta pieaugumam algas šogad Latvijā varētu palielināties par 5% līdz 6%. Tā prognozē ekonomiste Raita Karnīte. Ja tautsaimniecībā turpinās ieplūst nauda, tad arī šajā gadā algas palielināsies, tomēr tam vajadzētu notikt mērenāk nekā pērn. Darba samaksas pieaugums par 5% līdz 6% būtu optimālais variants Latvijas pašreizējā ekonomiskajā situācijā.

Tomēr Karnīte izteica bažas par pārmērīgo banku un struktūrfondu finansējumu, kura dēļ arī šajā gadā algas varētu kāpt pārāk strauji, kā dēļ būtu sarežģīti ierobežot inflāciju, kas savukārt novestu pie daudzu uzņēmumu bankrota.

Arī ekonomists Ojārs Kehris prognozēja mērenāku algu pieaugumu nekā pērn. Viņš norādīja, ka algas varētu pieaugt par 5% līdz 10% un, samazinoties pieprasījumam pārkarsušajās nozarēs, palielināsies konkurence darba tirgū.

Kā ziņots, vienas stundas darbaspēka izmaksas pērn Latvijā pieauga no 2,46 līdz 3,25 latiem jeb par 31,7%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Sabiedriskajā sektorā pieaugums bija no trim līdz 4,04 latiem jeb par 34,8%, bet privātajā sektorā - no 2,20 līdz 2,89 latiem jeb par 31,3%.

Augstākās darbaspēka izmaksas par nostrādāto stundu 2007.gadā bija finanšu starpniecībā - 6,92 lati, elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādē un valsts pārvaldē - 5,09 lati.

Mazākās darbaspēka izmaksas bija tādās nozarēs kā viesnīcas un restorāni - 1,92 lati stundā, zvejniecība - 2,22 lati un tirdzniecība - 2,61 lats, kas ir attiecīgi 59%, 68% un 80% no darbaspēka izmaksām vidēji valstī.

Vislielākais pieaugums salīdzinājumā ar 2006.gadu bija zvejniecībā - par 73 santīmiem stundā jeb par 48,6%, sabiedrisko, sociālo un individuālo pakalpojumu nozarē - par 84 santīmiem jeb par 41%, lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā - par 80 santīmiem jeb par 39,7%, kā arī veselības un sociālās aprūpes nozarē - par 89 santīmiem stundā jeb par 38%.

 

 

 

Izglītībā, zinātnēs un kultūrā...

 

 

Dzejniece no mēnešraksta "Karogs" un interneta portāla "Delfi" prasa Ls 200 000 par morālo kaitējumu

LETA  03/12/08     Dzejniece Agita Draguna vērsusies ar prasību Rīgas apgabaltiesā, lūdzot no literatūras mēnešraksta "Karogs" izdevēja un interneta portāla "Delfi" piedzīt 200 000 latu kompensāciju par viņai nodarīto morālo kaitējumu, publicējot dzejnieka Riharda Bargā "Tenkas".

Rīgas apgabaltiesas preses sekretāre Evita Naglinska aģentūrai LETA sacīja, ka pieteikumā Draguna arī lūgusi tiesu noskaidrot publikācijas "Tenkas" tapšanas apstākļus un to, vai Bargais bijis to autors vai arī atbildīgs tikai par publiskošanu, kā arī pieaicināt viņu lietā.

Tā kā tiesai nav pienākuma skaidrot publikācijas tapšanas apstākļus vai nolūku, tad Dragunas iesniegtais pieteikums līdz 28.martam trūkumu novēršanai atstāts bez virzības. Kā skaidroja Naglinska, pieteikumam arī nav bijušas pievienotas likumā noteiktajā kārtībā apliecinātas dokumentu kopijas.

Pēc konsultēšanās ar advokāti Draguna aģentūrai LETA sacīja, ka kopā ar pieteikumu lūgusi noteikt slēgtu tiesas sēdi un pirms sprieduma nekādus komentārus viņa nesniegšot.

Vēlāk Draguna savu nostāju papildināja, paužot uzskatu, ka informācijas parādīšanās presē par viņas prasību tiesā būtu pāragra, jo procesuāli nepieciešams kā atbildētāju izsaukt arī tenku autoru, kura personas datu un adreses viņas rīcībā neesot - tie būtu jāizprasa no "Karoga".

"Karoga" galvenā redaktore Ieva Kolmane aģentūrai LETA sacīja, ka neuzskata, ka "Karogs" būtu aizskāris Dragunas godu un cieņu, jo žurnāla literatūras sadaļā ticis publicēts literārs darbs ar nosaukumu "Tenkas", kam arī pievienota piebilde, ka jebkura sakritība ar reālo dzīvi uzskatāma par nejaušību.

Mediju uzņēmuma "Delfi" pārstāvis Juris Mendziņš aģentūrai LETA sacīja, ka par tiesā iesniegto prasību viņš neko teikt nevarot, jo nekādi dokumenti no tiesas vēl neesot saņemti.

Mendziņš apliecināja, ka Draguna iepriekš izvirzījusi pretenzijas par konkrētu tekstu, taču portāls uzskata, ka konkrētais literārais darbs ticis pārpublicēts no "Karoga", kam tad arī būtu jāuzņemas atbildība, ja aizskarta kādas personas privātā dzīve. Viņš pauda uzskatu, ka konkrētā informācija neesot ziņa, ko varot atsaukt, bet gan literārs darbs, ko varot mainīt tikai autors.

Autortiesību speciālists, advokāts Mārcis Krūmiņš aģentūrai LETA norādīja, ka dzejnieces izvirzītās pretenzijas gadījumā, ja viņas prasību pieņemšot tiesa, būšot pirmais precedents, kad kāds lūdzis atsaukt literārā darbā publicētu informāciju kā nepatiesu un godu un cieņu aizskarošu.

Krūmiņš norādīja, ka likumdošanā nav paredzētas tiesības atsaukt literārā darbā publicēto - darbu mainīt var tikai autors. Speciālists gan atzina, ka tas, vai konkrēts darbs uzskatāms par literāru darbu un daiļliteratūru, var tikt noteikts ekspertīzē.

Pēc aģentūras LETA arhīva datiem, Igaunijas lielākais mediju koncerns "Ekspress Grupp" pērn par 54,1 miljonu eiro (38 miljoniem latu) iegādājās mediju uzņēmumu "Delfi", kuram pieder vairāki populāri interneta portāli Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Ukrainā. Koncerna 2007.gada trešā ceturkšņa peļņa bija 19,3 miljoni kronu (866 570 lati).

Savukārt Valsts kultūrkapitāla fonds literārā mēnešraksta "Karogs" izdošanai pērn konkursa kārtībā piešķīra 68 000 latu.

 

Aspazijas 143. dzimšanas diena

Rēnija Jundze,  NRA  03/13/08     Trešdien Aspazijas mājā Jūrmalā, Zigfrīda Meierovica prospektā 20, pieminot dzejnieces 143. dzimšanas dienu, tika atklāta izstāde Variācijas par Aspazijas tēmu.

Izstādē būs iespējams iepazīties ar viņas piemiņas lietām no Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja krājumiem. Savukārt piektdien, 15. martā, Majoru pamatskolas literatūras skolotāja Ināra Andžāne priekšlasījumā Vīzijas par Aspaziju ieskicēs Aspazijas personisko dzīvi un daiļradi, ko drīzumā iecerēts apkopot grāmatā.

 

Iznācis kantātes Dievs, tava zeme deg! DVD

Lauma Mellēna,  NRA  03/13/08    Kas gan to būtu domājis, ka tieši pirms sešdesmit četriem gadiem pirmatskaņotā leģendārā latviešu kantāte Dievs, tava zeme deg! iegūs digitālu veidolu un kļūs par taustāmu vēstures liecību.

1944. gada 15. martā ļaužu pārpildītajā Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā izskanēja Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša simboliskās kantātes pirmatskaņojums. Šogad, tieši šajā pašā dienā, 15. martā, un tieši tajā pašā vietā pulksten 18 tiks prezentēts Jura Podnieka studijā tapušais DVD disks, kurā bez vokāli simfoniskā darba atrodami arī bagātīgi videomateriāli par abiem autoriem un skaņdarba aktuālo izpildītāju – kamerkori Ave Sol. Ierakstu diriģējis Imants Kokars, solistu ampluā iejutušies Jānis Sproģis un Egils Siliņš, pie ērģelēm – Aivars Kalējs, kuram, starp citu, ir tieša saistība ar komponisti Lūciju Garūtu – Kalējs ir viņas skolnieks. 15. marta koncertā kantāti diriģēs tagadējais Ave Sol vadītājs, Imanta Kokara dēls Uldis Kokars, bet baritona solopartiju dziedās Armands Siliņš.

Taču lielākā pievienotā vērtība šim diskam ir vēsturiskie dokumentālie kadri, kā arī nelieli priekšlasījumi muzikologa un mūzikas vēsturnieka, Lielās Mūzikas balvas laureāta par mūža ieguldījumu Oļģerta Grāvīša un Lūcijas Garūtas fonda vadītājas Dainas Pormales izpildījumā, kas papildināti ar fotogrāfijām un kinokadriem. Tie glabā vizuālas atmiņas par komponisti un dzejnieku, kas radījuši vienu no emocionālākajiem un gadsimta sāpes aptverošākajiem vokāli simfoniskajiem skaņdarbiem latviešu mūzikas vēsturē.

Diska prezentācijā kantāte izskanēs ar videomateriāliem fonā, tādējādi veidojot savdabīgu pirmizrādi, kur savijas mākslinieciskais un vēsturiskais konteksts.

DVD paralēli kantātes vēsturei vēstī arī par kora Ave Sol vēsturi, ko atklāj Imanta Kokara atmiņas, kā arī dažādu paaudžu kora dziedātāju stāstījumi. Ave Sol dziedājusi gan mūzikas žurnāliste Maija Amoliņa, gan solists Ingus Pētersons, gan Radio kora soliste Elīna Libauere.

Jaunā DVD vāka noformējumam izmantota Ritas Kronbergas glezna, kas tapusi, māksliniecei iedvesmojoties no kantātes atskaņojuma koncertzālē Ave Sol. Ieeja pasākumā par ziedojumiem.

 

Dīvaini jociņi un jocīgas padarīšanas

Arno Jundze,  NRA  03/15/08    Marta viducis, ja tā var teikt, aizritējis senāku ne/darbu zīmē, tomēr acīmredzot dzejnieka reiz ar vieglu sirdi definētais garainis, kas veicina vārīšanos, sasniedza savu kritisko masu tieši Dieva tā Kunga 2008. gada vienpadsmitajā nedēļā.

Pagājušo svētdien Latvijas mediju telpu pāršalca sensacionāla ziņa – dzejniece Agita Draguna sūdzot tiesā žurnāla Karogs izdevējus un interneta portālu Delfi, pieprasot kompensāciju 200 000 latu apmērā par goda aizskaršanu. Iemesls – Riharda Bargā literārās anekdotes, kas ar virsrakstu Tenkas un atrunu "tā kā šīs ir tikai tenkas, visi tajās aprakstītie notikumi visdrīzāk ir izdomāti un jebkura sakritība ar reālo dzīvi uzskatāma par laimīgu nejaušību" tika publicētas kaut kad pagājušajā vasarā. Izdevēji tagad taisnojas – tas taču mākslas darbs, autors aicina visus draudzīgi pasmaidīt, bet dzejniecei birst asaras.

Savāda lieta tas latviešu humors. Kāds teic, tā vispār neesot, vēl dažam šķiet, tas esot pārāk smagnējs. Padomju laikos sacīja – kad Rīgā smejas, Maskavā ķer pēc validola. Ko teikt tagad?

Neņemos spriest, kāds būs iespējamās prāvošanās rezultāts, loģika saka – visticamāk, nekāds, jo māksla tomēr paliek māksla. Pirms kādiem gadiem Bens Latkovskis sarakstīja pietiekami godu un cieņu aizskarošu krimiķi Nelaiķis ierodas ar nokavēšanos, kura varoņus nejaušas sagadīšanās dēļ sauca Andris Šķēle, Andris Grūtups utt. (šķiet, romānā tika saukts vārdos teju vai viss to laiku politiskais zieds). Neviens viņu tiesā nesūdzēja, kaut gan minēto vīru resursi bija krietni vien pateicīgāki tiesu darbiem nekā šajā gadījumā. Ja dzejniece tomēr procesu vinnēs, aizkustinoši būs vērot Karoga izdevējus Ievu Kolmani, Gunti Bereli, Arvi Kolmani & Co lasām ne jau grāmatas, bet tukšās pudeles – jo prasītā summa Karogam ir apmēram vai četru gadu budžets.

Vēl viena nedēļas putra tika ievārīta Latvijas kinopasaulītē. Pie katla baltā uzsvārcī šoreiz acīmredzot stāvējuši ministrijas ierēdņi, kas, filmu ražotājiem labu vēlot, visticamāk, aizmirsuši ielūkoties visvarenajās Eiropas direktīvās. Situāciju glābjot, šonedēļ tika pieņemts pagaidu lēmums, kas neapmierina nevienu lielo kinodarbu producentu Latvijā un kas faktiski var apdraudēt spēlfilmu ražošanu, ja ministrija neizdarīs to, ko tā sola – pagaidu risinājumu pusgada laikā aizstāt ar loģisku sistēmu. Ja tas notiks, kā mīl teikt birokrāti – jautājums būs izsmelts. Tomēr ja ne, vasarā varam sagaidīt karstas kinematogrāfistu akcijas.

Bet nedēļas murga tituls nenoliedzami pienākas jampadracim ap dziesmu svētku biļetēm, kuras pazuda no pārdošanas dažu stundu laikā, lai, kā prognozē skeptiķi (un, visticamāk, nelabojami reālisti), uznirtu dienasgaismā par spekulatīvām cenām īsi pirms koncertu sākuma. Protams, varam uzraut veco šlāgeri – viss kārtībā, ak, cienījamā kundze! Tomēr šis fakts, maigi sakot, neatbilst patiesībai.

Apstāklis, ka portālā www.dziesmusvetki2008.lv diskusiju blogos šobrīd tiek organizēts dziesmu svētku boikots, ir organizētāju pārdomu vērts. (Ja vien šīs pārdomas nebeigsies ar Zālamana lēmumu portāla draugiem.lv garā, proti, attiecīgo tekstu bloķēšanu.)

Bardaks ar biļetēm un vietām koncertos kļuvis par gadsimta problēmu jau kuros dziesmu svētkus. Visu cieņu diriģentiem un koriem, bet, godīgi sakot, pats neapmeklēju šo pasākumu kopš reizes, kad noslēguma koncertā mani izsvieda no vietas tāpēc, ka tolaik vēl nebiju visur laipni gaidītais Jundzes kungs un kādam mūjābelim vajadzēja tieši tur nosēdināt pēdējā brīdī no debesīm nokritušus prominentus ārzemju tautiešus. Tāpēc ļoti labi saprotu tos cilvēkus, kas, četrus gadus gaidījuši un naudiņu krājuši, tagad jūtas sašutuši un pievilti savās labākajās jūtās, jo laikam jau pat visidiotiskākais menedžments un viskretīniskākie lēmumi nespēs šo tautu izārstēt no vajadzības pēc dziesmu svētkiem.

 

Ilgi tapušais pētījums par ielas bērniem beidzot gatavs

Laura Dzērve,  Diena  03/17/08    Trīs mēnešus pēc konkursā noteiktā iesniegšanas termiņa beidzot ir gatavs Bērnu un ģimenes lietu ministrijas pasūtītais pētījums par ielas bērniem. Ar to pirmdien iepazīstinās pētījuma veicēji uzņēmums AC Konsultācijas. Diena jau rakstījusi, ka pētījums ministrijai bija nepieciešams, lai sāktu īstenot pie programmas, kā samazināt ielas bērnu skaitu. Tāda valstī agrāk nav bijusi izstrādāta. Statistika liecina, ka ik gadu valstī bērni bez vēsts pazūd aptuveni 500 reižu, lielākoties viņi ir klaiņojošie bērni.

Pētījuma veicējiem bija uzdots izpētīt jēdzienu "ielas bērni", tā attīstību un izpratni, tiesisko regulējumu Latvijā un Eiropas Savienībā, apzināt situāciju Latvijā un identificēt cēloņus, kas veicina ielas bērnu rašanos. Pētījuma mērķis bija piedāvāt rekomendācijas, kā samazināt ielas bērnu skaitu un uzlabot viņu dzīves apstākļus.

Kā Diena jau rakstīja, AC Konsultācijas rudenī uzvarēja ministrijas atkārtoti rīkotajā konkursā, jo piedāvāja zemāko cenu — 3895 latus. Pētījums bija jāveic divu mēnešu laikā, gala variants jāiesniedz 15.decembrī. AC Konsultācijas iesniedza melnrakstu decembra beigās, tad trīs mēnešus tas tika papildināts. "Iesniegtajā pētījumā bija virkne precizējamu un papildināmu jautājumu, tādēļ pēc mūsu lūguma šajā laikā pētījums ir pilnveidots," stāsta ministrijas parstāvis Taivo Trams. Viņš nesniedz tiešu atbildi uz jautājumu, vai pētījuma veicējiem par kavēšanos maksās mazāk: "Tā kā mūsu mērķis tomēr ir iegūt iespējami pilnvērtīgu un praksē izmantojamu materiālu, ministrija neskata iespēju mainīt līguma nosacījumus." Viņaprāt, drīzāk esot vērts runāt par to, cik augstu kvalitāti varot gaidīt no valsts pasūtījumiem, kuros kā viens no būtiskākajiem kritērijiem minēta zemākā piedāvājuma cena.

Saņēmusi pētījumu, ministrija lemšot, kā rīkoties tālāk — vai nepieciešama atsevišķa programma ielas bērniem vai tomēr šī problēma risinam, pilnveidojot palīdzību sociālā riska ģimenēm un aicinot konkrētu problēmu risināšanā aktīvāk iesaistīties arī citas institūcijas, piemēram, Labklājības un Veselības ministriju un pašvaldības, kuru pienākums ir izstrādāt ielas bērnu programmas.

 

Sumina labākos literatūrā

Zane Radzobe,  Diena  03/17/08    Gada spilgtākā debija — Ingmāras Balodes dzeja.

Janvārī, kad tikai apkopoti pērnā gada statistikas rādītāji, kļuva zināmas Latvijā visvairāk pirktās grāmatas. Sestdien savus favorītus atklāja Latvijas Rakstnieku savienība, svinīgā ceremonijā Liepājas Latviešu biedrības namā pasniedzot kolēģiem Literatūras gada balvas. Par mūža ieguldījumu godināti rakstnieks Zigmunds Skujiņš un dzejnieks, tulkotājs Juris Kronbergs.

Dzejas kategorijā par labāko šogad atzīts Žebera dzejas krājums Šnabji/Blaknes, ko izdevis apgāds Neputns. Prozā — Guntis Berelis ar romānu Ugunīgi vērši ar zelta ragiem, neparasta parādība latviešu literatūrā, par ko, ir pārliecināta žūrija, ieinteresēsies arī ārzemēs. Par izcilu ieguldījumu literatūrā bērniem apbalvots dzejnieks Kārlis Vērdiņš: Burtiņu zupa līdz skarbumam atklāti parādot, kas bērniem svarīgākais, un piespiežot vecākus ar svaigu aci paskatīties uz XXI gadsimta reālijām. Par labāko tulkojumu pērn atzīta Agneses Gailes un Aijas van Hofas latviskotā Epikūra izlase Vēstules. Atziņas. Fragmenti.

Jau ziņots, ka žūrija izlēmusi divās nominācijās balvu nepiešķirt. Labāko dramaturģisko darbu kategorijā vienbalsīgi lemts, ka 2007.gadā tapušās lugas par notikumiem kļuvušas tikai režisoru ieguldījuma dēļ un nav uzskatāmas par paliekošu vērtību latviešu dramaturģijā. Par darbiem literatūras zinātnē un vēsturē minēts, ka pērn tapušie pētījumi ir drīzāk populārzinātniski, nevis nopietnas, ilgstošas analīzes rezultāti. Toties piešķirtas divas speciālbalvas — Janīnai Kursītei par latviešu leksikas augšāmcelšanu grāmatā Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb Novadu vārdene un Tālim Tisenkopfam par spožu darbu eseju žanrā grāmatā Uzburtā vieta. Gada spilgtākā debija — dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode ar dzejas krājumu Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli.

Literatūras gada balva tiek piešķirta kopš 2001.gada, un šogad tai bija pieteiktas 67 grāmatas.

 

Etniskās attiecības 2020.gadā

Nils Muižnieks,  Diena  03/14/08    Etniskums un etniskās attiecības ir bijuši nozīmīgi politiski jautājumi Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas un, šķiet, tādi arī paliks turpmāk. Atšķirībā no saviem igauņu kolēģiem Latvijas zinātnieki un valdības amatpersonas nav mēģinājuši izstrādāt etnisko attiecību nākotnes scenārijus vai prognozēt dažādu mūsdienu politisko lēmumu ilgtermiņa sekas. Šajā rakstā mēģināts identificēt galvenos faktorus, kas ietekmēs etniskās attiecības Latvijā, aplūkot šo faktoru iespējamo mijiedarbību un iezīmēt vairākus atšķirīgus nākotnes scenārijus.

Daudzus etniskās attiecības ietekmējošus faktorus Latvijā var kontrolēt ar politisku iejaukšanos, taču citi ir ārpus Latvijas kontroles, piemēram, Krievijas politika pret krievu "tautiešiem" Latvijā. Jāuzsver, ka ļaušana attiecībām iet savu ceļu bez nozīmīgas politiskās iejaukšanās arī ir politiskā izvēle ar sekām, no kurām dažas ir visai prognozējamas. Kaut arī dzīves aprakstam dažādos scenārijos brīžam ir raksturīga zināma literāra ievirze, tā mērķis ir provocēt dziļākas pārdomas un mudināt citus, balstoties uz pētījumiem, mēģināt ieskatīties nākotnē.

Faktori, kas varētu ietekmēt turpmākās etniskās attiecības

Pašreizējās tendences liecina par vairākiem mainīgiem lielumiem, kas droši vien nākotnē ietekmēs etniskās attiecības. Taču Latvija turpmākajos gados, iespējams, sadursies arī ar jaunu izaicinājumu — imigrāciju. Līdz šim Latviju ir atstājuši vairāk cilvēku, nekā ieradušies pēdējos gados. Imigrācija uz Latviju kopumā ir bijusi ļoti ierobežota: 2006.gadā Latvija uzņēma 2801 oficiālo imigrantu, tajā bija astoņi patvēruma meklētāji un bēgļa statuss tika piešķirts divām personām.Vairākums ekspertu neprognozē nekādas drastiskas pārmaiņas īsā un vidēji ilgā termiņā, turpretim ilgākā laikposmā Latvija, iespējams, kļūs par mērķi aizvien lielākam patvēruma meklētāju un ekonomisko migrantu skaitam. Tas ir loģisks rezultāts, jo Latvija ir ES valsts ar augošu ekonomiku. Vienlaikus vietējā darbaspēka deficīts, ko izraisījusi zemā dzimstība un darbaspēka aizbraukšana, ir rosinājis debates par to, vai un cik daudz ekonomisko migrantu Latvijai būs vajadzīgs nākotnē.

Kā liecina Eiropas pagātnes pieredze, migrācija ir spēcīgs politisks jautājums, kurš var izšķiroši ietekmēt etnisko attiecību raksturu valstī. Tādējādi pirmais mainīgais lielums, kuram jāpievēršas zemāk minētajos scenārijos, ir imigrācija: vai pašreizējā minimālā imigrācija turpināsies, vai arī Latvija līdz 2020.gadam sadursies ar nozīmīgāku imigrantu pieplūdumu? Otrs ar to saistītais mainīgais lielums ir valdības politika attiecībā pret imigrantiem. Pašlaik Latvijā nav valodas vai ievadkursu jaunajiem imigrantiem. Nesen veiktajā salīdzinošajā analīzē, kurā tika salīdzināta imigrantu integrācijas politika, galveno uzmanību pievēršot tādiem jautājumiem kā piekļuve darbaspēka tirgum, ģimeņu apvienošanās apstākļi, ilglaicīga uzturēšanās, politiskā līdzdalība, iespēja iegūt pilsonību un pretdiskriminācijas pasākumi, Latvija 28 valstu vidū ierindojās pēdējā vietā.Tā varētu būt līdz 2020.gadam, taču imigrantu integrācijas politika varētu arī uzlaboties.

Etnisko attiecību raksturu ietekmēs arī trešais mainīgais lielums — Latvijas etniskā politika tādās jomās kā valoda, izglītība, vēstures mācīšana, pilsonība un tā tālāk. Te politikas iespējas aptver visu diapazonu, sākot ar "vairāk tā paša" "liberalizāciju", "stingrākiem noteikumiem" vai dažādām to kombinācijām. Savulaik pilsonības noteikumu liberalizācija gāja roku rokā ar "nacionālistiskāku" politiku valodas uz izglītības jomā.

Salīdzinošie pētījumi liek domāt, ka ceturtais mainīgais lielums etniskajās attiecībās ir apmērs, kādā sociāli ekonomiskā šķira pārklājas ar etniskumu. Līdz šim krievi un citas minoritātes (izņemot čigānus) ir labi darbojušies ekonomikā un nozīmīga pārklāšanās starp etnisko izcelsmi un sociāli ekonomiskajām spējām nav vērojama. Krieviski runājošo vidū tiešām reģistrēts augstāks bezdarba līmenis, ko pētnieki skaidro ar sliktajām latviešu valodas zināšanām. Tajā pašā laikā pētījumā, kas publicēts 2005.gadā, pētnieki norāda uz nelielu, taču augošu plaisu starp latviešu un krievvalodīgo sasniegumiem izglītībā, galvenokārt augstākās izglītības jomā. Situācija varētu palikt vairāk vai mazāk nemainīga, vai, gluži pretēji, krievvalodīgie un citas minoritātes, tāpat kā imigranti citur Eiropā, varētu kļūt sociāli izslēgtāki vai sliktākā gadījumā kļūt par apakššķiru.

Piektais mainīgais lielums attiecas uz Krievijas politiku. Krievija kļuvusi uzstājīgāka savās attiecībās ar kaimiņvalstīm, it īpaši pēcpadomju telpā. Līdz šim šī jaunā uzstājība nav izpaudusies Krievijas politikā attiecībā pret Latviju kopumā vai konkrēti pret Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Tas varētu pamatvilcienos nemainīties līdz 2020.gadam. Tomēr, ja paraugāmies uz Krievijas politiku attiecībā pret Gruziju vai Igauniju, Krievija varētu ieņemt aktīvāku nostāju un izmantot tās rīcībā esošos ievērojamos finanšu, mediju un citus resursus, lai mēģinātu ietekmēt krievvalodīgo statusu un plašākā skatījumā etniskās attiecības Latvijā.

Šie pieci mainīgie lielumi jeb faktori var dažādās kombinācijās radīt virkni dažādu scenāriju. Sekojot tradīcijai un ņemot vērā vietas ierobežojumus, analīze šeit aprobežosies tikai ar trim scenārijiem: 1) "Bizness kā parasti", 2) pesimistisks scenārijs jeb "Dezintegrācija", un 3) optimistisks scenārijs jeb "Veiksmīga integrācija". Kā kļūs redzams, daudz kas ir atkarīgs no tā, vai un kādu politiku Latvija īstenos attiecībā pret minoritātēm un jaunpienācējiem. Šeit iztirzāsim tikai pirmo un otro scenāriju.

"Bizness kā parasti"

Pēc asām debatēm Latvijas politiskā elite 2010.gadā nolēma, ka latviešu identitātes saglabāšanas vārdā par katru cenu jāierobežo ekonomiskā imigrācija. Oficiālais politiskais risinājums aizvien pieaugošajam darbaspēka deficītam bija veicināt darba ražīgumu, izmantojot inovācijas un augsto tehnoloģiju, kā arī mēģināt atvilināt atpakaļ ekonomiskos migrantus, kuri drīz pēc pievienošanās Eiropas Savienībai atstāja Latviju un devās uz Īriju un Lielbritāniju.

Kaut arī oficiālā politika guva tikai ierobežotus panākumus, XXI gadsimta otrajā desmitgadē uzņēmēji aizvien atjautīgāk piesaistīja nedokumentētus ekonomiskos migrantus (galvenokārt moldāvus ar Rumānijas pasēm, bulgārus un ukraiņus) un slēpa viņus no varas iestādēm. Līdz 2020.gadam Latvijā bija tikai daži tūkstoši oficiālo ekonomisko imigrantu, turpretim "pelēkajā ekonomikā" strādāja daudzi tūkstoši nedokumentētu ārvalstu strādnieku, galvenokārt celtniecības, kokapstrādes, viesnīcu un mājkalpotāju sektoros.

Līdz 2015.gadam Latvija bija kļuvusi par galamērķi aizvien lielākam skaitam patvēruma meklētāju un bēgļu. Sākumā Latvijas varas iestādes kā nepamatotus noraidīja gandrīz visus patvēruma pieprasījumus, taču Eiropas Savienība uzņēmās aizvien lielāku lomu patvēruma piešķiršanas politikā, kad 2009.gadā stājās spēkā reformu līgums. "Solidaritātes un nastas dalīšanas" interesēs Brisele bija piešķīrusi Latvijai kvotu — 250 bēgļu gadā līdz 2015.gadam, kas tika palielināta līdz 400 bēgļiem 2017.gadā un 500 bēgļiem 2019.gadā. Līdz 2020.gadam Latvijā bija vairāki tūkstoši bēgļu, galvenokārt no Āfrikas un dienvidaustrumu Āzijas.

Latvijas valdība sniedza bēgļiem ierobežotu palīdzību, un viņu integrācijas līmenis (arī latviešu valodas zināšanas) bija no pieticīga līdz labam. To gan nevarēja sacīt par nedokumentētajiem strādniekiem, kuri nebaudīja sociālo aizsardzību un bieži vien dzīvoja atsevišķās kopmītnēs vai attālos šķūņos nožēlojamos apstākļos. Tā kā valdība neatzina viņu klātbūtni, nebija nekādu īpašu valodas vai citu programmu viņu integrēšanai. Migrantu integrācijas politikas indeksā Latvija joprojām ierindojās netālu no saraksta beigām.

Trūkstot politikai, kas paredz mācīt jaunpienācējiem latviešu valodu, vairākums nedokumentēto imigrantu saskarsmē ar vietējiem iedzīvotājiem runāja krieviski. Ja viņi arī iemācījās latviešu valodu, tā bija sava veida žargons — daļēji latviešu, daļēji krievu, daļēji angļu valoda. Otrās desmitgades beigās sociolingvisti sāka celt trauksmi par latviešu valodas kvalitātes pasliktināšanos.

Sekojot valodas plānotāju ieteikumiem, kuri apgalvoja, ka "visi, kuri vēlējās iemācīties latviešu valodu, to jau ir izdarījuši", valdība 2015.gadā likvidēja latviešu valodas apguves valsts aģentūru. Vienlaikus tā nostiprināja Valsts valodas aģentūru, kura regulāri veica valodas pārbaudes cietumu un policijas sistēmā, Latvijas dzelzceļa darbinieku un taksometru šoferu vidū. Tā rezultātā no 2017.—2019.gadam daudzi krievvalodīgie atstāja valsts dienestu, radot nopietnas problēmas policijas un cietumu ikdienas darbā. Privātajā sektorā jebkādiem valodas inspektoru mēģinājumiem veikt savu darbu stājās pretī labi organizēta krievu nevalstisko organizāciju opozīcija, kas iesūdzēja inspektorus tiesā. Vairākumā lietu opozīcija uzvarēja, jo tiesa atzina, ka valdības iejaukšanās nav samērīga un pārkāpj tiesības uz privāto dzīvi.

Kaut arī līdz 2020.gadam bija izveidojusies paprāva krievu vidusšķira, parādījās satraucoša tendence — gandrīz visi ilglaicīgie oficiālie bezdarbnieki bija krieviski runājošie ar sliktām latviešu valodas zināšanām. Daudzi bezdarbnieki bija arī nepilsoņi. Valdība bija stingri noraidījusi visus starptautiskos ieteikumus grozīt Pilsonības likumu, lai mīkstinātu noteikumus gados vecākiem cilvēkiem un automātiski piešķirtu pilsonību Latvijā dzimušajiem bērniem. Valdība pamatoja savu konservatīvo nostāju ar apgalvojumu, ka Latvijas tauta jau esot paudusi savu viedokli par Pilsonības likumu 1998.gada referendumā un ka likums esot liberālāks par daudziem pilsonības likumiem Eiropā.

Pēc 2010.gada nepilsoņu naturalizācija palēnināja tempu un faktiski apstājās un Latvijā turpināja dzimt nepilsoņi, kaut gan vēl vairāk nepilsoņu nomira. 2020.gadā Latvijā joprojām bija gandrīz 150 000 nepilsoņu un gan Krievija, gan Eiropas cilvēktiesību organizācijas regulāri kritizēja Latviju par šo "demokrātijas deficītu" un juridisko "absurdu". Ap 2015.gadu nepilsoņiem tika noteikti jauni profesiju aizliegumi, pamatojot tos ar šķietamo vēlmi "motivēt nepilsoņus naturalizēties". Tam nebija vēlamā efekta, un naturalizācijas temps nemainījās.

Rīgā un Latgalē turpināja darboties minoritāšu skolas. Citur Latvijā tās no 2012. līdz 2018.gadam tika "optimizētas". Kaut arī minoritāšu skolu slēgšana tika pamatota ar demogrāfiskajām tendencēm un pārlieku augstajām izmaksām uz vienu skolēnu, ko prasīja mācību saglabāšana minoritāšu valodās, tā izraisīja plašas demonstrācijas. Krievvalodīgie aktīvisti apgalvoja, ka valdība cenšoties veicināt minoritāšu asimilēšanos.

Neraugoties uz attiecību uzlabošanos pēc 2008.gada un vairāku darījumu noslēgšanas enerģētikas jomā, Krievijas valdība turpināja asi kritizēt Latviju starptautiskajos forumos, apgalvojot, ka Latvija neesot atteikusies no saviem "vecajiem diskriminācijas paradumiem". Krievijas valdība un Maskavas pilsētas dome nodrošināja ievērojamu finansējumu krievu nevalstiskajām organizācijām un interešu aizstāvju grupām, kā arī vietējiem krievu medijiem. Latvijas nacionālistiski noskaņotie deputāti nosodīja šo "iejaukšanos", taču Maskava atbildēja, norādot, ka Latvijas valdība sniedzot finansiālu atbalstu latviešu grupām Sibīrijā, un apgalvoja, ka valsts rūpes par savu diasporu esot "dabiskas".

Kaut arī atklāts etnisks konflikts 2020.gadā bija reta parādība, bija vērojamas dažas brīdinošas pazīmes. Rupji uzraksti uz sienām Maskavas priekšpilsētā un Bolderājā liecināja par spriedzi vietējo jauniešu un imigrantu attiecībās. 2010.gada Saeimas vēlēšanās parādījās neliela labēja populistiska partija ar nosaukumu "Tautas brīvības partija", kas bija margināls spēks, taču bija ieguvis pārstāvību parlamentā. Baidoties, ka šis jaunais ksenofobiskais sāncensis tās pārspēs, citas politiskās partijas sāka lietot stingrākus izteikumus par imigrantiem un minoritātēm.

No 2006. līdz 2010.gadam socioloģisko aptauju respondenti piešķīra etniskajām attiecībām 8 punktus no 1 līdz 10 punktu skalā, kurā 1 nozīmēja ārkārtīgu spriedzi un 10 — saskaņu. Pēc tam reitings lēni samazinājās un 2020.gadā sasniedza 6. Kaut arī valdības ierēdņi apgalvoja, ka tas nozīmējot "apmierinošas" attiecības, pētnieki un atbalsta grupas aicināja uz mērķtiecīgāku politiku. Viens priekšlikums bija nodibināt speciālu valsts institūciju, kas koordinētu minoritāšu un imigrantu centienus integrēties, līdzīgi kā to darīja Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, kas tika likvidēts budžeta apcirpšanas kampaņā 2009.gada ekonomiskās lejupslīdes laikā.

"Dezintegrācija"

2020.gadā Latvijā vērojama ļoti nevienāda aina, kā arī valda etniskā spriedze. Latviešu īpatsvars samazinājies kopumā līdz aptuveni 50% valstī un vairākumā lielāko pilsētu kļuvis vēl mazāks. Tendence emigrēt uz Īriju un Lielbritāniju, kas sākās 2004.gadā, turpinājās un uzņēma tempu turpmākajos desmit gados ar īpaši strauju lēcienu pēc valūtas devalvācijas un "cietās piezemešanās" 2010.gadā.

2011.gadā biznesa aprindas veiksmīgi panāca, ka valdība liberalizēja imigrācijas noteikumus. Biznesa aprindu pārstāvji un vairāki eksperti bija pārliecinājuši politisko eliti, ka imigrācija būs "īstermiņa" un strādnieki drīz atgriezīsies savā dzimtenē. Aptaujās daudzi ekonomiskie migranti arī apliecināja nodomu atgriezties savās izcelsmes valstīs, tomēr, tāpat kā citās Eiropas valstīs, vairākums viesstrādnieku palika uz pastāvīgu dzīvi.

Kaut arī daudzi ekonomiskie migranti ieradās no Turcijas, Moldovas un Ukrainas, lielākā ieceļotāju grupa bija baltkrievi. Nopietna ekonomiskā krīze izveidojās 2009. un 2010.gadā pēc tam, kad Krievija strauji pacēla energoresursu piegāžu cenas. Ekonomiskā krīze radīja masu nemierus, un baidoties par savu drošību, Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko meklēja politisko patvērumu Maskavā 2010. gadā. Baltkrievijā sākās cīņa par varu un ekonomiskais haoss. Tūkstošiem baltkrievu bēga uz Poliju, Lietuvu un Latviju, meklējot patvērumu no brutālās cīņas par varu starp konkurējošiem Baltkrievijas VDK un vietējās mafijas bosiem. Daži ieradās legāli un reģistrēja patvēruma pieprasījumus, taču vēl vairāk iebrauca slepeni un apmetās galvenokārt Daugavpilī un Rēzeknē, kur viņi varēja nemanīti saplūst ar vietējiem krievvalodīgajiem iedzīvotājiem.

Līdz 2015.gadam Latvija bija kļuvusi par galapunktu aizvien lielākam skaitam patvēruma meklētāju un bēgļu. Sākumā Latvijas varas iestādes kā nepamatotus tika noraidījušas gandrīz visus lūgumus pēc patvēruma, taču Eiropas Savienība uzņēmās aizvien lielāku lomu patvēruma sniegšanas politikā, kad 2009.gadā stājās spēkā Reformu līgums. "Solidaritātes un nastas dalīšanas" vārdā Brisele bija piešķīrusi Latvijai kvotu, kas paredzēja līdz 2015.gadam uzņemt 500 bēgļu gadā; 2017.gadā tā tika palielināta līdz 700 un 2019.gadā — līdz 1000 bēgļiem. Līdz 2020.gadam Latvijā jau bija gandrīz desmit tūkstoši bēgļu, galvenokārt no Āfrikas un dienvidaustrumu Āzijas. Kaut arī bija izstrādāti daži noteikumu bēgļu integrācijai, šo procesu kavēja viņu koncentrācija izolētos objektos ārpus Rīgas — Mucenieku centrā un nesen uzbūvētajos centros Slokā, Ogrē, Salaspilī, Vangažos un Carnikavā.

Tā kā ekonomiskos migrantus uzskatīja par "pagaidu viesstrādniekiem" vai arī viņi nebija dokumentēti, valdība neizstrādāja nekādus speciālus pasākumus viņu integrēšanai. Daži politiķi pat lielījās ar to, ka Latvija pastāvīgi ieņem pēdējo vietu Migrantu integrācijas politikas indeksā, apgalvojot, ka tas došot "pareizo signālu" potenciālajiem imigrantiem un bēgļiem. Valdošie politiķi un mediji ignorēja imigrantu likteni, kamēr virknē ziņu publikāciju neatklājās imigrantu geto pastāvēšana vairākos rajonos.

Rajoni, kuros bija izveidojušies geto, bija Maskavas priekšpilsēta un Bolderāja Rīgā, Slokas rajons Jūrmalā, vairāki rajoni Jelgavā, Karosta Liepājā un Pārventa Ventspilī. Latgalē galvenās problēmas radīja daži Daugavpils un Rēzeknes rajoni, kur bija koncentrēti baltkrievu "nelegāļi". Šiem geto bija raksturīgs ne vien ļoti augsts bezdarba, noziedzības un narkomānijas līmenis jauniešu vidū, bet arī vardarbīgu jaunatnes subkultūru eksistence.

Skūtgalvju kustība, kas Latvijā pirmo reizi parādījās ap 2003.gadu, pēc tam sprādzienveidīgi paplašinājās. Dažas grupas bija monoetniskas — latviešu vai krievu valodā runājošas, turpretim citas bija jauktas un tās vienoja pretestība jaunpienācējiem. No 2015. līdz 2018.gadam skūtgalvju grupas bija aizdedzinājušas vairākas mošejas un bēgļu uzņemšanas centrus. Viņi arī regulāri devās uz rajoniem, kurās koncentrējās imigranti, un tajos izcēlās asiņainas ielu kaujas. Policija parasti ieradās notikuma vietā, kad vairāki cilvēki bija cietuši vai nogalināti, un parasti vainoja vardarbībā ārvalstnieku "provocējošo" uzvedību.

2010.gada Saeimas vēlēšanās kā margināls spēks bija parādījies labējais ksenofobiskais politiskais grupējums — Tautas brīvības partija — un skūtgalvji bija tās kaujinieki. Vēlāk tā izvērsa labi organizētu kampaņu un apsūdzēja galvenās partijas korupcijā un latviešu nacionālās identitātes graušanā, pārāk "pielaidīgi" izturoties pret imigrantiem un minoritātēm. Šī partija pārsteidza visus aptauju rīkotājus, izvirzoties otrajā vietā 2018.gada vēlēšanās ar 27% vēlētāju balsu.

Pēc Tautas brīvības partijas iekļaušanās koalīcijas valdībā 2018.gadā tā varēja īstenot daudzus savas kampaņas laikā dotos solījumus, arī apturēt imigrāciju un deportēt tūkstošiem nedokumentēto ārvalstnieku. Citiem, pat otrās paaudzes imigrantiem, bija jāapmeklē obligātie latviešu valodas un Latvijas nacionālo vērtību kursi un jāmaksā par tiem no savas kabatas. Izvērsās dzīva tirdzniecība ar viltotām apliecībām, kas apstiprināja, ka persona ir apmeklējusi šos kursus.

Koalīcijas valdība ieņēma stingrāku nostāju arī pret "tradicionālajām minoritātēm", pilnībā apturot nepilsoņu naturalizāciju tūlīt pēc 2018.gada vēlēšanām. Tā rezultātā aptuveni 100 000 nepilsoņu ieguva Krievijas pilsonību. Jaunā valdība arī sāka pārbaudīt naturalizēto pilsoņu valodas zināšanas un, ja tās neatbilda standartiem, pieprasīja nekavējoties apmeklēt kursus. Nepilsoņu skaits 2020.gadā bija aptuveni 200 000 un Krievijas vēstniecība sāka aktīvu kampaņu, mudinot nepilsoņus iegūt Krievijas pavalstniecību, lai Krievija varētu labāk aizstāvēt viņu intereses.

Krievijas valdība, kuru kopš 2017.gada vēlēšanām vadīja neostaļiniskās partijas Naši līderis Ivans Ņikonovs, bija sākusi agresīvu kaimiņvalstīs dzīvojošo "tautiešu" atbalstīšanas un aizstāvēšanas politiku. Krievijas valdība ne vien aktīvi vervēja jaunus pilsoņus diasporas vidū, bet arī mudināja krievvalodīgos privātā un publiskā saskarsmē konsekventi runāt tikai krievu valodā. Vienlaikus Krievijas vēstniecība nosūtīja visām skolām no jauna pārrakstītas vēstures grāmatas un piedāvāja regulāras "politiskās izglītības" programmas Krievijas televīzijā. Tā kā valsts kase joprojām bija pilna ar gadsimta sākuma naftas un gāzes buma naudu, Krievija varēja atļauties nodrošināt ievērojamu finansējumu vietējām krievu nevalstiskajām organizācijām, medijiem un politiskajām partijām.

Pēc jaunās nacionālistiski orientētās valdības ievēlēšanas 2018.gadā tā sāka īstenot savas kampaņas solījumus ieviest mācības vienīgi latviešu valodā visās Latvijas skolās. Šis solis tika pamatots ar nepieciešamību "salauzt krievvalodīgo lingvistiskās pašpietiekamības loku" un nodrošināt minoritāšu jauniešu konkurētspēju. "Reforma" izraisīja plašus vardarbīgus krievvalodīgo protestus Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, Jelgavā un Liepājā. Interesanti, ka nekādu nemieru nebija Ventspilī, kurā joprojām ar stingru roku valdīja tās ilglaicīgais mērs Aivars Lembergs. Šoreiz Krievijas vēstniecība novirzīja milzīgus līdzekļus opozīcijai un televīzija no Krievijas aktīvi uzkurināja nemierus.

Socioloģiskās aptaujas visā valstī atklāja ievērojamu neapmierinātību ar stāvokli etnisko attiecību jomā. Piešķirot reitingus pēc skalas no 1 līdz 10, kurā 1 apzīmēja ārkārtīgu konfliktu un 10 — harmoniju, visi respondenti novērtēja situāciju vidēji ar četri. Tomēr šis kopējais novērtējums maskēja reitingu 5, ko deva etniskie latvieši, un 3 — kā to novērtēja minoritātes, imigranti un bēgļi.

***

Nils Muižnieks

LU Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors.

Raksts sagatavots LU Politikas zinātnes nodaļas topošās grāmatas Latvija 2020 ietvaros

 

Skolēnu draud izslēgt no skolas, jo viņš nolamā autovadītāju, kas brauc virsū

Inga Paparde,  NRA  03/18/08     Astoņpadsmit gadu vecais Rīgas 51. vidusskolas 12. klases skolnieks Vadims Ļubeznovs netiks izslēgts no skolas, jo skolas vadība nemaz nedrīkst to darīt bez attiecīgiem dokumentāriem pierādījumiem, apliecināja Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamentā.

Stāsts ir šāds: pirms nu jau gandrīz mēneša 12. klases skolnieks Vadims kopā ar diviem saviem klasesbiedriem pēc stundām gāja prom no skolas pa gājēju celiņu. Viņiem aiz muguras braukusi automašīna (pēc skolēnu stāstītā, džips), kas signalizējusi, lai skolēni dod ceļu. "Tā kā gājēju celiņš ir visai šaurs, gājējam nemaz nav iespēju paiet malā, jo gar to ir apstādījumi, turklāt tajā dienā lija lietus un visapkārt – dubļi, mēs no celiņa malā negājām," stāsta skolēni. Tad automašīna, kurai pie stūres bija sieviete, braucot aizķēra vienu no skolniekiem. Vadims nenoliedz, ka viņš, iespējams, ir iespēris pa mašīnas riteni, jo viņam auto brauca virsū. Tajā brīdī automašīnas vadītāja, prasot, kurā klasē viņš mācās, skolēnu nosaukusi par "uvaļen" (slampa – latviešu valodā). Kā var noprast no pieejamās informācijas (stāstu smalki atstāstījis televīzijas kanāls TV5, kura tiešraidē piedalījās arī skolnieks, viņa māte, skolas direktore un automašīnas vadītāja – atteikušās piedalīties), arī skolnieks veltījis dāmai pāris rupju vārdu. Visi trīs skolēni uzskata, ka sievietei nav taisnība, jo viņa braukusi pa gājēju celiņu.

Taču liels izbrīns bijis Vadimam un viņa ģimenei, kad pagājušajā nedēļā skolas direktore paziņojusi, ka viņš tiek izslēgts no skolas. "Tas notika ķīmijas stundā. Ienāca direktore un teica: tā ir tava pēdējā skolas diena. Es iegāju pie direktores pēc stundām, un viņa sacīja, lai uz skolu atnāk mamma," stāsta Vadims. Kad viņa mamma ieradusies skolā, direktore paskaidrojusi, ka zēns tiek izslēgts no skolas par rupju uzvedību kā sociāli bīstams cilvēks. Skolas direktore nevarējusi uzrādīt nekādus dokumentus, kas liecinātu par viņas dēla "sociālo bīstamību". Vadima māte televīzijas tiešraidē pauda neizpratni, kā skola var pieņemt lēmumu, neuzklausot abas konfliktā iesaistītās puses. Turklāt, ja arī skolnieks būtu ko pārkāpis, vai sods – izslēgšana no skolas trīs mēnešus pirms noslēguma eksāmeniem – ir adekvāts?

Skolas direktore Nadežda Akopjana norāda, ka saskaņā ar skolas iekšējās kārtības noteikumiem skolēnu var izslēgt no skolas par rupju lamāšanos. Turklāt vidējā izglītība Latvijā nav obligāta. Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta preses pārstāve Indra Vilde norāda, ka direktorei nebija pamata šādi izteikties, jo viņai nav nekādu dokumentētu pierādījumu par notikušo. "Ne zēns ir vērsies policijā par faktu, ka viņam uzbraukusi automašīna, ne arī autovadītāja par to, ka viņa bijusi nolamāta," saka I. Vilde, "visticamāk, skolas direktore šādi rīkojusies emociju uzplūdā." Turklāt konflikts risinājies ārpus skolas teritorijas. Skolas direktorei departaments pieprasījis viņas paskaidrojumu.

Izskanējusi informācija, ka aizvainotā automašīnas vadītāja ir skolas sponsore, kurai ir kādas privilēģijas, arī izmantot gājēju celiņu, taču tas nav oficiāli apstiprinājies. Tiesa, šai sievietei noteikti ir kāda teikšana, jo, tieši balstoties uz viņas izteikumiem, skolas direktore bija lēmusi izslēgt skolnieku. Zināms, ka skolas vadība draudējusi arī abiem Vadima klasesbiedriem, kuri par situāciju klāstījuši kanālam TV5 – arī viņus draudēts izslēgt no skolas. I. Vilde apliecināja, ka ne Vadims, ne viņa klasesbiedri nav izslēgti no skolas un turpina mācības.

 

Izcilākie 2007. gada sasniegumi literatūrā

Līvija Dūmiņa,  NRA  03/19/08    Nedēļas nogalē Liepājā, Latviešu biedrības namā, Latvijas Rakstnieku savienība pasniedza Literatūras gada balvas par izcilu sniegumu rakstniecībā aizvadītajā gadā.

Pirms balvu pasniegšanas ceremonijas bija zināmi divi laureāti, kam piešķirtas balvas par mūža ieguldījumu. Par devumu latviešu literatūrā balvu saņēmis izcilais 20. gadsimta otrās puses rakstnieks Zigmunds Skujiņš, par mūža ieguldījumu tulkošanā – Juris Kronbergs, kurš vairāk nekā 30 gadu tulkojis latviešu rakstnieku darbus zviedru valodā.

Literatūras gada balvas žūrija, kuras sastāvā šogad bija Ieva Kolmane, Ruta Veidemane, Ieva Zole, Jānis Oga, Lita Silova, Tamāra Liseka, Lauris Gundars, Kārlis Vērdiņš, Jānis Elsbergs, Inese Zandere, Monika Zīle un Mudīte Treimane, nolēmusi piešķirt arī divas speciālbalvas. Vienu saņēma Janīna Kursīte par latviešu leksikas augšāmcelšanu grāmatā Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb novadu vārdene, otru – Tālis Tisenkopfs par spožu darbu esejistikas žanrā grāmatā Uzburtā vieta.

Par Literatūras gada balvas 2007 laureātu dzejā kļuvis krājuma Šnabji/Blaknes autors, "niknais romantiķis" Žebers. No balvai nominētajiem prozas darbiem žūrija par labāko atzinusi Gunta Bereļa romānu Ugunīgi vērši ar zelta ragiem, arī neparastu parādību latviešu literatūrā, kurā, "meistarīgi savijot reālistisku dzīves tēlojumu un simbolisku vēstījumu, autors parāda dzīves (tai skaitā modeļu), mākslas un mākslinieka sarežģītās attiecības, panākumu un zaudējumu dialektiku". Nominācijā Literatūra bērniem uzvarējusi Kārļa Vērdiņa Burtiņu zupa, kurā "ievārīta pārsteidzoša, talantīga un brīžiem līdz skarbumam atklāta dzeja par to, kas bērnam allaž pats svarīgākais, un grāmata arī vecākus piespiež ar svaigu aci palūkoties uz 21. gadsimta neatkarīgās Latvijas sadzīves reālijām". Savukārt tulkojumos un atdzejā par izcilāko 2007. gada veikumu atzīta Agneses Gailes un Aijas van Hofas tulkotā grāmata Epikūrs Vēstules. Atziņas. Fragmenti. Ar ievadu, pēcvārdu, komentāriem un glosāriju papildinātais Epikūra mantojuma pirmizdevums novērtēts kā fundamentāls sengrieķu domas pienesums latviešu valodā un kultūras dārzā, "augstvērtīgs tulkojums, kas gluži kā iekopta augsne ļauj cerēt uz jauniem asniem gan Latvijas filosofijā, gan valodniecībā, gan literatūrā".

Par spilgtāko debiju balvu saņēmusi dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode, kuras dzejas krājums Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli izkonkurējis citus, 2007. gadā literatūras telpā ienākušos darbus.

Neatkarīgā jau rakstīja, ka no nomināciju listes šoreiz svītrota dramaturģija, literatūras vēsture un literatūrzinātne. Attiecībā uz dramaturģiju žūrija vienbalsīgi nolēmusi, ka 2007. gadā tapušie darbi par notikumiem kļuvuši tikai savienojumā ar režisora talantu izrādē un paliekošu vietu latviešu dramaturģijā nav guvuši. Savukārt pērn tapušos pētniecības darbos literatūras vēsturē un literatūrzinātnē vairāk saskatīti populārzinātniski centieni, nevis nopietnas, ilgstošas analīzes rezultāti, "pietrūkst gan meklējumu dziļumu, gan atradumu negaidītības, paverot jaunas lappuses jau zināmajā, atklājot nezināmo".

 

Profesionālās izglītības jomā valda krīze

TVNET/LETA   03/19/08    Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nenodrošina profesionālās izglītības sistēmas darbību atbilstoši normatīvo aktu prasībām un izvirzītajiem mērķiem, revīzijā secinājusi Valsts kontrole.

IZM izstrādātie plānošanas dokumenti profesionālās izglītības politikas īstenošanai ir pretrunīgi, tajos noteiktie pasākumi un izpildes termiņi nav saskaņoti, kā arī nesekmē Profesionālās izglītības likumā noteikto mērķu sasniegšanu.

Lai gan Profesionālās izglītības likums noteic, ka profesionālās izglītības programma ir jāveido atbilstoši attiecīgās izglītības pakāpes valsts profesionālās izglītības standartam, IZM nav izstrādājusi standartu vairākiem IZM licencēto profesionālās izglītības programmu veidiem, norāda Valsts kontrole.

IZM neveic profesionālo skolu ilgtermiņa attīstības plānošanu, kā arī skolu izstrādāto attīstības plānu izpildes uzraudzību. Netiek veikts arī profesionālo skolu absolventu-bezdarbnieku skaita izvērtējums un analīze pa profesionālās izglītības programmu grupām.

Profesionālo skolu un vispārējās izglītības iestāžu audzēkņiem netiek nodrošinātas vienādas iespējas izglītības turpināšanai profesionālās augstākās izglītības pakāpē.

IZM padotībā esošā Profesionālās izglītības administrācija laikā no 2004. līdz 2007.gadam nav apstiprinājusi neviena mācību līdzekļa atbilstību valsts profesionālās izglītības standartam, tāpēc pastāv risks, ka mācību līdzekļi profesionālajās skolās tiek iegādāti neatbilstoši Ministru kabineta noteikumu prasībām, secinājusi Valsts kontrole.

IZM rīcībā nav aktuālas informācijas par profesionālās izglītības programmu grupas nepieciešamajām īstenošanas izmaksām atbilstoši faktiskajai situācijai. Finansējums profesionālās izglītības programmu īstenošanai vēl joprojām tiek aprēķināts, pamatojoties uz 1997.gadā izstrādātu zinātniski pētniecisko darbu "Profesionālās izglītības sistēmas finansēšanas normatīvu noteikšanas metodika".

IZM profesionālajās skolās nenodrošina visus izglītības programmas īstenošanai nepieciešamos mācību līdzekļus, konstatēti arī vairāki gadījumi, kad audzēkņu apmācībā tiek izmantoti norakstīti un grāmatvedības uzskaitē neesoši mācību līdzekļi.

Profesionālo skolu audzēkņiem netiek nodrošināti vienlīdzīgi apstākļi profesionālās izglītības iegūšanai vienas profesionālās izglītības programmu grupas ietvaros. Izdevumi mācību līdzekļu iegādei uz vienu audzēkni atšķiras pat 26 reizes - 2005.gadā no 7,05 latiem līdz 139,88 latiem, bet 2006.gadā no 10,02 latiem līdz 264,58 latiem.

Valstī netiek veikta profesionālās izglītības pedagoģiskā personāla skaita plānošana, IZM neapkopo šo pedagogu mācību vajadzības un nenodrošina atbilstošu iespēju apmeklēt tālākizglītības kursus, norāda Valsts kontrole.

IZM piešķirtais finansējums profesionālās meistarības pilnveidei un tālākizglītības kursu organizēšanai uz vienu pedagogu laika posmā no 2004. līdz 2006.gadam bija aptuveni viens lats gadā, kas ir nepietiekams, lai nodrošinātu aptuveni 4875 profesionālās izglītības pedagogu tālākizglītību.

Valsts kontrole būtiskus trūkumus konstatējusi arī kvalifikācijas prakses kontrolē. 52% no IZM padotībā esošo profesionālo skolu audzēkņiem kvalifikācijas praksi nav apguvuši pilnā apjomā, kā arī kvalifikācijas prakses laikā veic ar profesijas specifiku nesaistītus uzdevumus.

Likumības revīzija veikta par laika posmu no 2004.gada 1.janvāra līdz 2007.gada 30.novembrim.

Pēc veiktās revīzijas VK izstrādājusi 49 ieteikumus IZM, kuru izpildei atbilstoši saskaņotam grafikam tiks sekots līdzi.

Analizējot revīzijas apjomā iekļauto 192 audzēkņu prakses dienasgrāmatās veikto ierakstu atbilstību prakses programmai 2006./2007.mācību gadā, Valsts kontrole arī konstatējusi, ka vairākos gadījumos netiek veikta mācību prakses norises kontrole un ieraksti dienasgrāmatās neatbilst prakses programmai.

Piemēram, praktikanta dienasgrāmatā, kas iziet kvalifikācijas praksi automehāniķa palīga specialitātē, ir izdarīti tādi ieraksti kā "līmēju tapetes" vai "balsinu griestus", kas nav norādīti kvalifikācijas prakses programmā. Šie ieraksti ir novērtēti ar atzīmi, ir norādīts darba veikšanai nepieciešamais laiks, un šos ierakstus ir apstiprinājis prakses vadītājs no uzņēmuma puses.

 

RTU pasākumā popularizē eksaktās zinātnes

DELFI  03/19/08    Lai pievērstu jauniešu uzmanību eksaktajām zinātnēm un inženiertehniskajām studiju programmām aizvadītajā nedēļas nogalē Rīgas Tehniskajā universitāte (RTU) rīkoja Jauno pētnieku dienu, kurā savus zinātniski pētnieciskos darbus aizstāvēja skolēni no visas Latvijas.

Pirmo vietu RTU zinātniskās pētniecības darbu konkursā ieguva Rīgas Franču liceja komanda "Solis nākotnē" (skolēni Juris Zalāns, Jānis Vinklers un skolotāja Biruta Šķēle, darbs "Saules enerģijas uzkrājēji un pārveidotāji"). Otro vietu ieguva Dricānu vidusskolas komanda "Rolime" (skolnieces Agnese Gaspažiņa, Zane Zahare, Ruta Jonāne un skolotāja Ināra Laizāne, darbs "Tekstilmateriālu krāsošana ar augu krāsvielām"), trešo vietu ieguva Rīgas Franču liceja komanda "Teaser-girls" (skolnieces Anna Zīle, Santa Priedīte un skolotāja Biruta Šķēle, darbs "Informācijas tehnoloģijas attīstības vīzija").

Šāds pasākums RTU notika pirmo reizi. Pēc universitātes pārstāvju domām, tādējādi tiks veicināta jauniešu interese par eksaktajām zinātnēm.

Tiesības studēt RTU ir tiem vidusskolu absolventiem, kuru izglītības dokumentā matemātikā, fizikā, ķīmijā, informātikā, latviešu valodā, svešvalodā (angļu, vācu vai franču), ekonomikā, dabaszinātnēs atzīme nav zemāka par 4. Turklāt vairumam RTU programmu reflektantu ir nepieciešami sekmīgi matemātikas, fizikas un svešvalodas centralizēto eksāmenu rezultāti. Un tieši šis nosacījums bieži vien izrādās šķērslis uz inženiertehniskās izglītības iegūšanu.

Lai turpmāk izvairītos no skolēnu nevēlēšanās mācīties eksaktos mācību priekšmetus un popularizētu eksaktās zinātnes, kā arī lai mudinātu jauniešus izvēlēties inženierzinātņu studijas vai pabeigt iesāktās studijas, RTU mērķtiecīgi strādā gan ar skolu jaunatni un skolotājiem, gan ar studentiem un plašsaziņas līdzekļiem. RTU Jauno pētnieku diena ir viens no inženierzinātņu popularizēšanas instrumentiem universitātes pamatauditorijai – vidusskolēniem.

 

Pasākumā "Melnkoks un ziloņkauls" jaunieši uzzinās par rasu diskrimināciju

NRA  03/20/08    Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatne (LSKJ) šodien Rīgā organizē ANO Starptautiskajai visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanas dienai veltītu informatīvi radošo pasākumu "Melnkoks un ziloņkauls", aģentūru LETA informēja organizācijas pārstāve Dina Nitiša.

Pasākumā jaunieši ne tikai iepazīsies ar teorētiskām zināšanām par diskrimināciju, bet arī formulēs savu attieksmi pret citiem cilvēkiem, citām rasēm un kultūrām, kā arī veidos improvizētu leļļu teātra uzvedumu, skatīsies īsfilmas.

"Sasniegumiem nav krāsas" - ar šādu saukli LSKJ aicina kopā visus interesentus, kuriem ir savs viedoklis, lai kopīgi un atsevišķi paskatītos uz neiecietību, diskrimināciju, stereotipiem un paši uz sevi.

Jau ziņots, ka LSKJ ir daļa no vispasaules Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības un darbojas kā Latvijas Sarkanā Krusta jaunatnes organizācija. LSKJ savu darbību sākusi 1923.gadā. Šobrīd Latvijā darbojas 23 LSKJ nodaļas un tā ir viena no lielākajām jaunatnes organizācijām Latvijā.

Organizācija darbojas vairākās jomās - iecietības veicināšana, HIV/AIDS izplatības samazināšana, asinsdonoru kustības un humāno vērtību popularizēšana, sociālā integrācija, cīņa pret vienaudžu vardarbību, pret atkarībām un nabadzību.

 

Rīgas pilī diskutēs par izglītības kvalitāti Latvijā

NRA  03/20/08    Šodien Valsts prezidents Valdis Zatlers un Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija rīko diskusiju "Kā mācīsimies Latvijā?", aģentūru LETA informēja Prezidenta preses dienestā.

Diskusijas mērķis ir analizēt virkni jautājumu par izglītības kvalitāti un apspriest Valsts prezidenta rosinātā Stratēģiskās analīzēs komisijas plānotā akadēmiskā pētījuma par izglītības kvalitāti Latvijā ieceres.

Diskusiju atklās Valsts prezidents, bet Stratēģiskās analīzes komisijas izglītības pētījuma vadītāja Aija Tūna iepazīstinās diskusijas dalībniekus ar Stratēģiskās analīzes komisijas darba laikā plānotā akadēmiskā pētījuma iecerēm un mērķiem. Plānots, ka Tūnas vadītā izglītības jomas ekspertu grupa savā darbā analizēs divus galvenos tematus: pilsoniskās izglītības lomu un iespējas, kā arī pirmsskolas izglītību kā pamatu sabiedrības attīstībai.

Diskusijā ar uzrunām uzstāsies arī programmas "Iespējamā misija" valdes priekšsēdētāja Ingrīda Blūma un Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolotāja Ingūna Irbīte. Diskusiju vadīs Latvijas Universitātes profesors, Stratēģiskās analīzes komisijas pārstāvis Tālis Tisenkopfs.

Piedalīties aicināti pedagogi, izglītības iestāžu vadītāji, vecāki, augstskolu mācībspēki, valsts un pašvaldību iestāžu, profesionālo organizāciju un nevalstisko organizāciju pārstāvji, izglītības pētnieki, eksperti un plašsaziņas līdzekļu pārstāvji.

 

Māksla "uzvarēt" konkursā

Līga Lazdiņa, Līga Rozentāle,  Diena  03/20/08    Arhitekti: to, lai Rīgas domē arhitektūras projektu konkursos uzvarētu "īstie" kandidāti, panāk ar ierobežojošu konkursa nolikumu.

Kāpēc tik maz arhitektu biroju piedalās Rīgas domes konkursos? Tur taču viss jau iepriekš nolemts - atzīst Dienas aptaujātie arhitekti. Visspilgtākais piemērs šai praksei esot Latgales priekšpilsētas multifunkcionālā centra metu konkurss. Arhitekti gan atklāti, gan neoficiāli saka, ka konkurss bijis ķeksīša dēļ un tā nolikums tapis vienai konkrētai firmai, jo pārējiem izvirzītos noteikumus bijis teju neiespējami izpildīt.

Jautājums par pašvaldības iepirkumu un konkursu organizēšanu kļuvis aktuāls, jo pēdējā mēneša laikā Rīgas domē uz aizdomu pamata par kukuļošanu aizturētas vairākas amatpersonas, kā arī publiskajā vidē izskanējušas bažas par Latgales priekšpilsētas multifunkcionālā centra metu konkursu, jo uzvarētājs SIA Graf X bijis cieši saistīts ar īpašuma departamenta direktora p.i. Oļegu Burovu.

Kā no 39 pāri paliek 4

Arhitekti uzsver, ka tik detalizētām prasībām, kādas bijušas multifunkcionālā centra un park&ride autostāvvietas projektā, metu konkursos nevajadzētu būt. Iespējams, tāpēc no 39 arhitektu birojiem reālus metus iesniedza tikai četri. "Negaidītā disproporcija nerada izbrīnu," arhitektūras portālā a4d raksta viens no konkursa dalībniekiem arhitekts Ģirts Kilēvics, jo tas panākts ar ierobežojošo konkursa nolikumu. Viņam piebalso arī citi arhitekti, sakot, ka tas ietvēra tādas prasības par pretendentiem un projekta specifikāciju, ka tajā varēja piedalīties tikai šaurs arhitektu biroju loks.

Viena no tām - pretendentiem pēdējo piecu gadu laikā jābūt izpildītiem vismaz diviem līdzīga rakstura pasūtījumiem. Tādējādi jaunie arhitekti un biroji no sacensības tika izstumti, norāda Dienas aptaujātie. Taču galvenais iemesls atbirumam meklējams 16 lappušu garajā projekta tehniskajā specifikācijā. Tā bijusi pārlieku smalka, piemēram, arhitektiem prasīts paredzēt atsevišķu bibliotēkas darba vietu lielumu kvadrātmetru desmitdaļās, dots detalizēts apgaismojuma parametru apraksts luksos, prasīta nepieciešamā aizkaru materiāla krokojuma pakāpe, balkonu malas drapējuma materiāls utt. "Tie nolikumi šausmīgi ierobežo," saka Ģ.Kilēvičs. Vairākiem aptaujātajiem tas atgādinājis copy-paste piegājienu, proti, tehniskā specifikācija par skatuves izkārtojumu un tamlīdzīgām lietām paņemta no kāda cita projekta. Dažiem tā atgādināja Krievu drāmas teātra rekonstrukcijas projektu, ko, cita starpā, izstrādā šajā konkursā uzvarējušais Graf X.

"Parasti tomēr projektiem ir vairākas attīstības pakāpes - mets, skiču projekts, tehniskais projekts, bet šeit pieprasīja no teritorijas plānojuma viedokļa līdz pat smalkākajai detalizācijas pakāpei. Proti, prasa izstrādāt visa rajona satiksmes risinājumus un kultūras namu izstrādāt līdz kultūras nama detalizācijai," saka arhitekts Oskars Redbergs, kura birojs Stantardsituation.Latvija bija viens no 39, kas izņēma nolikumu, bet piedāvājumu neiesniedza. Pēc viņa vārdiem, ar jaunā administratīvā centra Torņkalnā konkursu esot bijis līdzīgi un abos gadījumos termiņi esot bijuši ļoti īsi.

Neiespējams temps

Īsais termiņš ir otrs būtiskākais iemesls, kuru arhitekti uzsver kā šķērsli dalībai multifunkcionālā centra metu konkursā. Novembrī to izsludināja, un jau pēc diviem mēnešiem tas bija jānodod. Specifisko prasību dēļ šādā laika posmā izstrādāt metu, pēc arhitektu, teiktā, ir teju neiespējami atbilstoši būtu tam atvēlēt vismaz četrus mēnešus. Decembrī, kad lielākā daļa firmu jau bija atteikušās piedalīties, Rīgas domes īpašuma departaments pagarināja to par mēnesi. "(..) šķiet, ka tie ir piemēroti jau zināmam dalībniekam, kuram tobrīd ir brīvs logs un nav ko darīt," saka Ģ.Kilēvics, norādot, ka normāls birojs, kas strādā pie vairākiem projektiem, nevar tik īsā laikā sagatavot reālu piedāvājumu.

Arhitekti pārliecināti, ka uzvarētāja Graf X darbs gatavots ilgāk. Par to liecinot kaut vai tādas sīkas detaļas kā mazās mašīnītes, cilvēciņi, koki un pat augstceltnes, kas redzamas viņu maketā. Pārējie biroji teju visu doto laiku lauzījuši galvu par tehniskās specifikācijas prasību ievērošanu, laika tādiem sīkumiem nepalika. "Darbs izskatījās kā gadu iepriekš jau taisīts," atzīst arhitekts Jānis Alksnis, kura birojs Modus Mood arī izņēma konkursa noteikumus, bet nolēma nepiedalīties, jo nepiedalās "konkursos, kur, saņemot noteikumus, uzreiz redzu, ka tie ir neprofesionāli sastādīti un cauri jūtams, ka "tas ir jau nolemts konkurss".

Mērķtiecīgi izplānots

Tas, ka konkursā kaut kas ir bijis ne tā, G.Kilēvics sācis saprast, kad lasījis O.Burova kādā medijā teikto, ka centrs jāsāk būvēt jau šā gada septembrī. "Tie ir nereāli termiņi, ko saprot ikviens, kas zina normālu būvniecības gaitu. Kur nu vēl izteikt šādu apgalvojumu vēl pirms konkurss ir noticis," viņš saka, norādot, ka kāds visdrīzāk zina vairāk un ātrāk par šo konkursu nekā citi.

"Izskatās, ka šis konkurss bija jau sen mērķtiecīgi izplānots," teic kāds cits arhitekts. Par to liecinot šāda notikumu ķēde: O.Burova nu jau bijusī firma Projektu vadības konsultanti, kas nodibinājuši pilnsabiedrību ar Graf X, pērn maijā uzvarēja īpašuma departamenta rīkotajā konkursā par multifunkcionālā centra pirmsprojekta dokumentācijas izstrādi un visu vasaru pie tā strādāja, pāris mēnešus vēlāk - 20. jūlijā kopā ar šī projekta patronu RD deputātu Andri Ameriku (LPP/LC) prezentēja to žurnālistiem, bet jau 8.augustā O.Burovs sāka darbu kā īpašuma departamenta direktora p.i. un 6.novembrī departaments izsludināja multifunkcionālā centra metu konkursu. "Tikai pēc konkursa es tikai reāli salīmēju kopā to bildi - to, ka Burovs un Graf X ir strādājuši kopā vairākkārt, noteikti, ka tika pārrunāts arī šis jautājums," tā Ģ.Kilēvics.

Kaut arī visi iesniegtie meti bija šifrēti ar speciālām burtu un ciparu kombinācijām un to atšifrējums tika nodots atsevišķās slēgtās aploksnēs, arhitekti pārliecināti, ka O.Burovs zinājis, kurš darbs ir Graf X. Uzņēmuma īpašniece Rūta Krūskopa un O.Burovs to noliedz.

Bēdīgā pieredze ar pašvaldības konkursiem likusi daudziem arhitektiem skatīties Eiropas virzienā un pievērsties tikai privātajiem objektiem.

***

Arhitekti: kā konkursus padarīt godīgus

- Rīgas domē sagatavotos projektēšanas konkursu noteikumus pirms izsludināšanas iedot pārbaudīt Latvijas Arhitektu savienībai un Latvijas dizaineru savienībai, kas varētu konstatēt, vai tajos nav kādi "zemūdens akmeņi"

- Pēc konkursa jāpublicē katra žūrijas locekļa doto punktu skaits un komentāri par katru projektu

Iepirkuma komisijās jāpieaicina nozares speciālisti, nevis tikai ierēdņi un amatpersonas

- Konkursu organizēšanu nedrīkst saprast tikai kā nolikuma izstrādi un sludinājuma ievietošanu Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā. Ir jāsagatavo labs materiāls par vietu, iecerēto objektu utt.

- Par konkursiem ir jāsniedz vairāk informācijas

- Pilsētai jāsakārto sociālā un satiksmes infrastruktūra un inženierkomunikācijas, lai arhitekti var strādāt tikai pie konkrētā objekta plānošanas

Dienas apkopotā informācija

 

Latviešu teātra Ābolu ķocis

Diena  03/20/08    Tims Oksers. Elita Kļaviņa. Ūdens atmiņas. Režisore Elīna Cērpa. Jaunais Rīgas teātris

Kritiķi vērtē

* * Silvija Radzobe

Jaunākais Elīnas Cērpas projekts krasi salūst divās daļās. Tam ir aktuāla tēma (dabas, konkrēti ūdens piesārņojums visā pasaulē, kas apdraud cilvēces nākotnes eksistenci), oriģināla ideja (piesārņotā daba tiek vienādota ar Mēdeju, bet noziedzīgais un ciniskais dabas izmantotājs — ar Jāsonu — iecere ļauj dabas aizsardzības tēmu savienot ar otru aktualitāti — dzimumu nelīdztiesību mūsdienu sabiedrībā). Un — nevarīgs mākslinieciskais izpildījums. Elitas Kļaviņas Mēdeja un Jāņa Skaņa Jāsons klīst pa JRT baltajā kolonu zālē izmētātajiem atkritumiem (melnas celofāna maisiņu kaudzes un daudzkrāsainas tukšu plastmasas pudeļu grēdas) un, iemiesojoties dažādās mūsdienu mēdeju un jāsonu hipostāzēs, runā tekstus ar primitīvu, bet pretenciozu raksturu. Tekstu autors brits Tims Oksers. E.Kļaviņa, J.Skanis, kā arī Andis Strods kora lomā strādā profesionāli, bet viņu darbam mazs rezultāts. Varbūt vaina tā, ka režisore kliedzoši aktuālo sociālo tēmu mēģina risināt ar ļoti viduvēja līmeņa tradicionālā teātra paņēmieniem, devalvējot tēmas nopietnību.

* * * * * Henrieta Verhoustinska

Droši var teikt — Elīna Cērpa ir savdabīgs un neatkārtojams fenomens latviešu režijas lauciņā. Gan izrāžu tēmu, gan vizuālās un metaforiskās domāšanas dēļ. Ar katru izrādi režisores valoda bagātinās, kļūst pārliecinošāka. Ūdens atmiņas ir izrāde atvērtam skatītājam, kas nepaģērē skaidrojumu katrai metaforai un katram attēlam. Un neprasa no teātra komforta sajūtu. Neparasts, pat paradoksāls ir veids, kādā režisore un aktieri Elita Kļaviņa, Jānis Skanis un Andis Strods (un šāda izrāde var tapt tikai ar aktieru — domubiedru līdzautorību) un domubiedri ietērpuši un savijuši dabas pakāpeniskas iznīcināšanas un mīlestības nāves tēmas. Ūdens un Mēdejas tēmas. Veids, kurā nav vietas asi noformulētiem lozungiem, bet viss likts uz jutekliskiem iespaidiem. Videoattēlu ņirboņa uz sievietes ķermeņa, plastmasas atkritumu mīlīgā čaukstēšana, ūdens guldzoņa, piesārņotās dabas baisajie kliedzieni. Marko Rasa skaņu efekti ir latviešu teātrī nedzirdēti un teju vieliski iedarbīgi — grūtnieces par tiem būtu jābrīdina iepriekš. Arī Māra Grosbaha baltie plastmasas aisbergi un visu ietinošā plēve ir veiksmīga scenogrāfija. Vienīgais — tekstu autori Tims Oksers un Elita Kļaviņa mazliet pārspīlējuši ar tekstu un arī informācijas daudzumu. Vārdu plūdi uz papīra izskatās citādi, nekā izklausās. Šeit vinnē konkrētie sievietes — vīrieša, vai divu vīriešu dialogi, bet poētiski tēlainas impresijas paslīd garām uztverei. Izņemot dzejoli finālā, kas trāpa ar savu trauslumu un bezcerību.

* * Līga Ulberte

Nevar nenovērtēt izrādes vēstījuma sociālo aktualitāti — režisores vēlmi teātrī runāt par būtiskām, globalizācijas izraisītām vides problēmām mūsdienu multikulturālajā pasaulē. Tomēr izvēlētie mākslinieciskie paņēmieni ir vismaz diskutabli. Atsevišķi ņemot, izteiksmīgs ir gan izrādes daudzveidīgais un precīzais dažādo ūdens skaņu un trokšņu fons, gan mākslinieka Māra Grosbaha plastmasas pasaulē pārvērstā telpa. Plastmasas pudeļu krāvumi un polietilēna "ūdens" viļņošanās rada efektīgu un baisu bojā ejošas pasaules tēlu un izrādes finālā rodas gandrīz fiziskas smakšanas sajūta. Taču Tima Oksera sacerētais tekstuālais materiāls, antīkajā Mēdejas sižetā mēģinot "ieniedrot" aktuālu problemātiku par dabu, kas cilvēka vardarbīgas iejaukšanās rezultātā aiziet bojā, ir tik klišejisks un Elīnas Cērpas piedāvātais atrisinājums darbībā tik plakātisks, ka ne tikai nepārliecina par tēlotās problēmas aktualitāti, bet pat liek to apšaubīt. Blondi parūkota jaunava ar grābekli rokās kā Daugavas simbols vai melncirtots sieviešu kārtas radījums Āfrikas sagandētajos ūdeņos izskatās kā no pasaku estētikas aizņemts un nudien neliek aizdomāties par cilvēka atbildību dabas priekšā.

 

Diskutēs par pedagogu kā pilsoniski humānas sabiedrības veidotāju

LETA  03/22/08    Nākamnedēļ, 26.martā un 27.martā, Cēsu 2.pamatskolas telpās notiks projekta "Pedagogs - daudzveidīgas, pilsoniski humānas sabiedrības veidotājs" gaitā organizēta Starptautiska konference, kurā piedalīsies visu 15 projektā iesaistīto Latvijas dalībskolu komandas un viesi no Lietuvas, Igaunijas un Krievijas, aģentūrai LETA pastāstīja Cēsu rajona padomes Sabiedrisko attiecību nodaļas speciāliste Jana Velvele.

26.martā konference sāksies plkst.11, kad konferences dalībniekus uzrunās Cēsu rajona padomes priekšsēdētājs Andris Neimanis, Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece nozares politikas jautājumos Kristīne Vāgnere, Krievijas vēstniecības Latvijā atašejs Anna Sumina, Sabiedrības integrācijas fonda pārstāvji un citas personas.

Projekta vadītāja Valentīna Voiciša un koordinatore llze Šulte dos ieskatu projekta gaitā, plenārsēdes daļā uzstāsies meistarklases pedagoģe, psiholoģijas zinātņu doktore, profesore, Sanktpēterburgas 38.eksperimentālās skolas direktore Svetlana Rudenko, Cēsu rajona izglītības pārvaldes priekšsēdētājs Tālis Jaunzemis un Latvijas pedagoģijas augstskolu pasniedzēji.

Plkst.14 sāksies darbs meistarklasēs, kur par praktisko pieeju skolēnu pilsoniskajā izglītībā un humānās pedagoģijas vadlīniju īstenošanā strādās Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Krievijas skolu pedagogi.

Meistarklases notiks abas konferences dienas divās kārtās, pēc katras dienas tiks analizēts un izvērtēt paveiktais darbs.

Cēsu rajona padome no šā gada 1.janvāra līdz 30.oktobrim realizē projektu "Pedagogs - daudzveidīgas, pilsoniski humānas sabiedrības veidotājs". Projekts tiek īstenots ar Eiropas Savienības, Latvijas valsts, kā arī Cēsu rajona padomes finansiālu atbalstu.

Projektā piedalās Alūksnes vidusskola, Daugavpils 12.vidusskola, Daugavpils Vienības pamatskola, Rēzeknes rajona Dricānu vidusskola un Rēzeknes 4.vidusskola, Gulbenes 2.vidusskola, Cēsu rajona Liepas un Līvu pamatskolas, Vecpiebalgas vidusskola, Liepājas A.Puškina 2.vidusskola, Liepājas Raiņa 6.vidusskola, Valmieras rajona Burtnieku novada Matīšu pamatskola, Talsu rajona, Sabiles novada Sabiles vidusskola, Cēsu rajona Tautskola "99 Baltie zirgi" un Ventspils 3.vidusskola.

Projekta mērķis ir veicināt demokrātisku, saliedētu pilsoniskas sabiedrības attīstību, kas balstīta uz kopīgām pamatvērtībām, sekmējot pedagogu kompetenču paaugstināšanu pedagoģiskajā, profesionālajā un audzināšanas jomā.

Organizējot izskaidrojošos un izglītojošos pasākumus: konferenci par humānās pedagoģijas iespējām un sekām, vecāku lomu šajā procesā; vasaras nometni pedagogiem par skolēnu integrāciju un nacionālo kultūru saglabāšanu, projekta aktivitātes paredz veicināt pedagogu no mazākumtautību un latviešu skolām iegūt vienādu informāciju un praktiskās iemaņas par pilsoniski humānas sabiedrības veidošanu.

Lai iegūtu ieskatu pilsoniskās izglītības īstenošanā dalībskolās, notiks pieredzes apmaiņas braucieni.

Noslēdzot projektu paredzēts izveidot metodisko materiālu turpmākajiem izglītojošajiem pasākumiem, apkopot projekta īstenošanas gaitā gūto pieredzi.

 

Grāmatas

Arno Jundze,  NRA  03/20/08

Džeimss Greidijs. Trakie suņi. Tulkojusi Elita Līdumniece. Kontinents, 2008.

Kādā Centrālās izlūkošanas pārvaldes nervu klīnikā satiekas pieci izcili specvienību aģenti ar iedragātu psihi, turklāt viņi tiek apsūdzēti sava psihiatra slepkavībā. Ass spriedzes pilns trilleris par CIP operāciju slēptajām lapaspusēm spožā Džeimsa Greidija izpildījumā.

Duglass Adamss. Atā, un paldies par zivīm! Tulkojusi Ieva Zālīte. AGB, 2008

Ceturtā grāmata Duglasa Adamsa slavenajā sērijā Galaktikas ceļvedis stopētājiem ar visu, kas tajā pienākas – Artura Denta visnotaļ reālajiem un vienlaikus neticamajiem piedzīvojumiem vietā, kur viņš necer atrast neko, bet galu galā satiek savu sapņu meiteni.

Keita Mosa. Labirints. Tulkojusi Silvija Brice. Zvaigzne ABC, 2008

Šīs grāmatas autore nav supermodele Keita Mosa (Kate Moss), bet gan pazīstamā britu rakstniece Keita Mosa (Kate Mosse) Viņas līdz šim labākais darbs – romāns Labirints – tulkots vairāk nekā 40 valodās, vēsturiskā intriga tajā savīta daudz aizraujošāk nekā Dena Brauna Da Vinči kodā.

 

Grāmatas

Arno Jundze,  NRA  03/22/08

Keita Atkinsone. Kur ir, tur rodas. Tulkojusi Silvija Brice. Zvaigzne ABC, 2008.

Slavenais Edinburgas festivāls. Ļaudis, kas stāv rindā uz dienas izrādi, kļūst par lieciniekiem automašīnu sadursmei un kautiņam, kas negaidot maina dzīvi visiem, kas tajā iejaukti. Arī bijušajam policistam un privātdeteketīvam Džeksonam Broudijam, kas, būdams skatītājs, kļūst aizdomās turētais.

*

Bērtrands Rasels. Filosofijas problēmas. Tulkojis Ivars Ijabs. Jāņa Rozes apgāds, 2008

Beidzot latviešu lasītājiem pieejams arī Bērtranda Rasela (1872–1970) agrīnais darbs Filosofijas problēmas. Tajā, neaizraujoties ar sarežģītas terminoloģijas lietošanu, autors izklāsta fundamentālas filosofiskās problēmas, aicinot izkopt katram savu spriestspēju.

*

Darja Doncova. Pavārgrāmata sliņķei 2. Tulkojusi Maija Kudapa. Tapals, 2008

"Vai ir dzīve pēc kāzām? Diemžēl agri vai vēlu jebkura sieviete sev uzdod šo jautājumu. Personiski es apprecoties biju pārliecināta, ka zupu var vienkārši nopirkt veikalā." Tā apgalvo Darja Doncova grāmatas ievadā, piedāvājot "garšīgu ceļojumu" visām slinkajām mājsaimniecēm.

 

Lieldienas un Radio koris ar pliku dibenu

Arno Jundze,  NRA  03/22/08    Lieldienas ir piezagušās kā vienmēr – bez brīdinājuma. Pirmās pavasara pazīmes – iereibuši onkulīši pie dabas krūts savās bramanīgajās vīru darīšanās, māllēpes, dzērves debesīs un mīlas apreibuši kaķi ceriņos – gan tā kā manītas, bet laiks riebīgs. Te lietus, te sniegs, te kaut kas pa vidam. Siltuma gaidās ļaudis kļuvuši nervozi, nīgri un viegli saērcināmi..

Jocīgi šogad sakrīt – viss gandrīz vienlaikus – pavasara saulgrieži, kristīgo Lieldienas un 25. marts – melnā diena. Bet mūsu tautieši jau lieliski pieprot pa druskai no visa: vienu dienu būt pagāni, otru – līksmot par Jēzus augšāmcelšanos, trešo – skumt par Sibīrijā nobendētajiem. Kā SWH alus reklāmā reiz viedi konstatēja Eduards Pāvuls – tā tā dzīve paiet!

Ar nepārprotamu divkosības piedevu, jāpiebilst, jo īsi pirms Lieldienām – svētajā un klusajā apceres laikā, kad katram krietnam kristietim (kurš gan šai valstī tāds nav?) būtu jāapsver, kā darīt saviem tuvākajiem nastu vieglāku, mūsu valdība (kurš teicis, ka mūsu?) neatbalstīja Andreja Klementjeva priekšlikumu grozīt likumu par valsts sociālo apdrošināšanu, paredzot to, ka arī lielo algu saņēmējiem būtu jāmaksā sociālais nodoklis. Ievērojiet, tas viss šai zemē notiek laikā, kad, piemēram, jebkurš turīgs eksemplārs (lasiet, lielo algu saņēmējs) ir tiesīgs apšaubīt, ietekmēt katra santīma izlietojumu kultūrā, izglītībā, pensiju sistēmā, noliekot, piemēram, skarbajā sausiņu un ūdens režīmā izcilus mākslas kolektīvus.

Latvijas Radio koris – viena no tām radošajām vienībām, kas reāli reprezentē Latvijas vārdu pasaulē – pēc Saeimas budžeta (kurā nevajag lielo algu nodokļu miljonus) dalīšanas šogad faktiski ir palicis bez biksēm, un nu kora turpmākajai darbībai steigšus jāmeklē lieki 160 000 lati. Jocīgākais tas, ka slavenais kolektīvs, viens no Latvijas mūzikas dzīves pamatbalstiem, nemaz nav Kultūras ministrijas pakļautībā. Vainīgā šoreiz ir šķietami kulturālā Nacionālā radio un televīzijas padome, kam bijis jāiesniedz attiecīgs līdzekļu pieprasījums Finanšu ministrijā. (Visnotaļ uzskatāms piemērs tam, cik ļoti kultūra rūp tai latvju tautas daļai, kas to patērē.)

Tagad, kad pēc muzikoloģes Ineses Lūsiņas protestiem LTV raidījumā 100 g kultūras, sabiedrība un plašsaziņas līdzekļi ir sacelti kājās, iejaukusies arī Kultūras ministrija, un risinājums tiek solīts. Nākamgad...

Bet kas vainojams tajā, ka Sigvardam Kļavam vispār vajadzēja nākt klajā ar paziņojumu, ka viņš apsver iespēju kori likvidēt? Kamēr neatskan protesti, līdzekļus piešķirt aizmirstam, cerot, ka pagaidīs, ka neizjuks, nesabruks un uz Īriju neaizmuks? Diemžēl tas ir kļuvis par bēdīgu praksi. Kāpēc?

Latvieši ir divkosīgi ne vien savās savstarpējās lietās, bet arī, uz ārpusi raugoties. Tagad, kad Ķīnas okupētajā Tibetā kārtējo reizi līst asinis, tik vien tās bēdas, ka mūsu alpīnisti varētu netikt Everestā. Tad, kad pirms gadiem divdesmit brīnījāmies, cik vēsi pret mūsu vēlmi izrauties brīvībā izturējās Rietumi, ne vienam vien demokrātijas cīnītājam nobira pa asariņai par viņu bezsirdību. Kad klanījāmies dalailamam un mandalu cēlājiem, viss bija tik labi. Interesanti gan, kur Free Tibet ir tagad? Vai tikai latviskajā grafiti mākslā? Nu jā, mums taču uz olimpiādi jābrauc, bet demokrātiskā Ķīna ir liels stratēģisks partneris. Mīļi, vai ne?

 

Mūzikas akadēmija lūdz Rīgas domei Ls 16 960 studentu jauktā kora dalībai dziesmu svētkos ASV

LETA  03/22/08    Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija lūgusi Rīgas domei 16 960 latus akadēmijas studentu jauktā kora dalībai XV Rietumkrasta Latviešu dziesmu svētkos ASV Kalifornijas štata pilsētā Ventūrā.

Par to liecina Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas deputātiem sagatavotie dokumenti.

Rīgas domes Kultūras departamentā izskatīs Mūzikas akadēmijas rektora profesora Arta Sīmaņa iesniegumu, kurā lūgts atbalstīt studentu jauktā kora dalību dziesmu svētkos ASV no 28. augusta līdz 1. septembrim, lai popularizētu un aktualizētu latviešu mūsdienu kora dziedāšanas augsto līmeni un tradīcijas Amerikas latviešiem.

Projekta kopējās izmaksas 18 cilvēku delegācijai ir 31 438 lati. Dziesmu svētku organizatori sedz visus dzīvošanas, ēdināšanas un transporta izdevumus ASV, kas ir 14 478 lati. No Rīgas domes tiek lūgts finansējums 16 960 latu par aviobiļetēm un vīzām.

Projekts tika iesniegts Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietu sekretariātam latviešu diasporas nevalstisko organizāciju konkursā, taču nesaņēma finansiālu atbalstu no valsts budžeta līdzekļiem. Ierobežoto finansiālo iespēju dēļ arī Latvijas Mūzikas akadēmija nevar nodrošināt korim līdzfinansējumu.

Rīgas domes Kultūras departaments aicina Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas sēdē 26. martā izskatīt Sīmaņa iesniegumu un lemt par atbalstu LMA jauktā kora dalībai XV Rietumkrasta Latviešu dziesmu svētkos Ventūrā.

Rīgas domes Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komiteja šo jautājumu skatīs nākamnedēļ, 26. marta sēdē.

 

 

 

 

Lēģionāru dienā...

 

 

 

Bez sadursmēm

Viesturs Radovics,  NRA  03/17/08    Leģionāru diena apvieno latviešus.

"Kaķa lāsti jau debesīs nekāpj," vakar par pāris desmitiem krievvalodīgo svilpēju teica latviešu leģionāru piemiņas dienas gājiena dalībnieki, un droši devās nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Milzīgie policijas spēki neļāva notikt sadursmēm, kaut gan, ņemot vērtā niecīgo krievvalodīgo ekstrēmistu skaitu, līdz kautiņiem diezin vai būt nonācis.

16. marta rīts Rīgā kā jau pēdējos gados sākās ar žogu abpus Brīvības piemineklim un policistu rindām – vairāki simti likumsargu metru attālumā izveidoja dzīvo žogu ap monumentu un Brīvības pieminekļa laukumu. Vecrīgas ielās bija manāmi tikai daži gājēji, savukārt policisti formastērpos un dzeltenās jakās pulcējās vai uz katra stūra. Īsi pirms pulksten 10, kad Rātslaukumā bija paredzēta pulcēšanās Latvijas Antifašistiskās komitejas gājienam uz Brīvības pieminekli (šo gājienu dome un tiesa aizliedza), Rātslaukumā antifašisti nebija manāmi, savukārt policisti tur pulcējās lielā skaitā.

Kritušajiem leģionāriem veltītais dievkalpojums Doma baznīcā pulcēja gandrīz pilnu dievnamu. Pēc dievkalpojuma Daugavas vanagu vadībā bijušie leģionāri, viņu atbalstītāji un Latvijas nacionālo organizāciju dalībnieki stājās gājienā, kas, vairāku karognesēju un vīru kopas Vilki dziesmu vadīts, lēnām devās uz Brīvības pieminekļa pusi.

Visa gājiena maršruta garumā no Doma baznīcas līdz Brīvības piemineklim bija izveidots policistu koridors, lai nepieļautu nekārtības. Tuvojoties Brīvības piemineklim, no Kolonādes kioska puses sāka skanēt svilpieni. Tur bija pulcējušies jaunieši no Latvijas antifašistiskās koalīcijas un pāris Igaunijas apvienības Nočnoj dozor biedri, kuri skaļi svilpa iepriekš izdalītajās svilpītēs un izkliedza rupjus lamuvārdus krievu valodā, taču fizisku agresivitāti neizrādīja.

Aiz žoga bija arī daudz leģionāru gājiena atbalstītāji, kuri aplaudēja un sveica gājējus. Brīdī, kad pirmie gājiena dalībnieki jau gatavojās nolikt ziedus pie pieminekļa, gājiena aste vēl bija pie Hotel de Rome. Policija lēš, ka gājienā bija vairāk nekā 1500 dalībnieku. Pēc ziedu nolikšanas gājiena dalībnieki vēl nedaudz pastāvēja pie pieminekļa, parunājās un padziedāja, un lēnām izklīda. Lielākā daļa no viņiem devās uz Latviešu leģiona brāļu kapiem Lestenē. Braucēju skaitā bija arī Marta Birka no Rīgas. Viņas vīrs dienēja leģiona 19. divīzijā, bet vīrabrālis leģiona rindās krita kaujās pie Berlīnes.

"Kā gan šeit, pie Brīvības pieminekļa šajā dienā var nebūt? Tā ir mūsu pagātne! Brauksim uz Lesteni nolikt ziedus, tur memoriālajā sienā ir iegravēts arī vīrabrāļa vārds," Neatkarīgajai pastāstīja M. Birka. Pēc viņas domām, Latvijas valdība baidās no 16. marta, tāpēc šī diena nav noteikta par oficiāli atzīmējamu, bet Valsts prezidents Valdis Zatlers pat aizmucis no valsts. Arī Martas kundzes attāls radinieks, Rīgas mērs Jānis Birks iepriekš solījies nākt pie pieminekļa nolikt ziedus, tomēr gājienā neesot bijis manāms.

Bijušais leģionārs Jānis Olte uz 16. marta gājienu Rīgā bija atbraucis no Vecpiebalgas. "Tas ir brīnišķīgi. Sen leģionāru dienā pie pieminekļa nebija nākuši tik daudz cilvēku. Arī Doma baznīca bija pilna. Un arī daudz jaunu cilvēku ir atnākuši," par leģionāru dienas pasākumiem saka sirmais kungs. Viņam karš beidzās 1945. gada 9. maijā Kurzemē, kur J. Olti kopā ar citiem leģionāriem nosūtīja uz filtrācijas nometni, bet pēc tam viņš izcieta gūstu Krievijā pie Baikāla ezera. No gūsta Latvijā viņš atgriezies zīmīgā datumā – 1946. gada 18. novembrī, bet trīs gadus vēlāk, 1949. gada 25. novembrī atkal uz vairākiem gadiem aizsūtīts uz Sibīriju. 16. martā viņš pie Brīvības pieminekļa nāk pieminēt savus kritušos biedrus.

Kopumā vakar Rīgā nekādas fiziskas sadursmes nav notikušas, pretēji domājošo grupu pārstāvji vienīgi apmainījušies dažādām izsaucieniem. Īsi pirms pasākuma pie Brīvības pieminekļa policija aizturējusi trīs krieviski runājošus, apmēram 20 gadus vecus jauniešus, kuri bijuši smagā alkohola reibumā, ziņo BNS. Divi no viņiem nogādāti narkoloģisko pārbaužu veikšanai.

 

16.marts. Viss mierīgi

Ivo Leitāns,  Diena  03/17/08    Iespējams, šī bija vismierīgākā leģionāru piemiņas diena pēdējos gados. Lai gan gājienā leģionāriem pievienojās arī vairākas nacionālradikālās organizācijas, bet to pretinieki pulcējās pie Brīvības pieminekļa neoficiāli, plašajiem policijas spēkiem nenācās risināt konfliktus vai provokācijas.

Pēc policijas aplēsēm, latviešu leģionāru piemiņas gājienā piedalījās aptuveni 1500 cilvēku, bet pret piemiņas pasākumiem protestēja aptuveni 200 cilvēku. Būtiski pārkāpumi pasākumu laikā netika konstatēti. Lai gan Vecrīgā un Brīvības pieminekļa apkārtnē esošo policistu skaits bija iespaidīgs, to bija acīmredzami mazāk nekā pērn, kad 16.martā notika vairāki publiskie pasākumi ar pretēju ideoloģisko ievirzi. Šogad bija atļauts tikai viens gājiens.  Arī Jūrmalā, Rēzeknē un Tukumā notikušie leģionāru piemiņai veltīti pasākumi beidzās mierīgi.

Pēc dievkalpojuma Doma baznīcā cauri visai Vecrīgai pa policijas darbinieku veidoto koridoru nolikt pūpolus un ziedus pie Brīvības pieminekļa devās gan sirmgalvji leģionāri, gan arī nacionālistiski noskaņoti jaunieši. Plīvojot Latvijas karogiem, Daugavas vanagu pieteiktā gājiena dalībnieki piebalsoja karavīru dziesmu kopai Vilki, kas dziedāja leģionāru dziesmas bungu rīboņas pavadījumā.

Pirms gājiena sākuma Doma laukumā Klubs 415 vadītājs Jānis Sils koordinēja rīkotāju kārtībniekus, ko varēja atpazīt pēc sarkanbaltsarkanajiem rokas apsējiem. Visu Latvijai jaunieši bija izveidojuši tradicionālo karogu aleju, partijas līderis Raivis Dzintars gāja gājiena priekšgalā, tērpies tautastērpā. Piedalījās arī citi nacionālradikāļi: Nacionālās spēka savienības pārstāvji, pērkoņkrustietis Igors Šiškins un laikraksta DDD izdevējs Aivars Garda. No valsts amatpersonām bija Saeimas deputāts Pēteris Tabūns (TB/LNNK).

Kā allaž masu pasākumos, kuros var izcelties nekārtības, tika iesaistīti lieli policijas spēki, tostarp gan vienības spectērpos, gan Policijas akadēmijas kursanti, gan Rīgas pašvaldības policija. Iespējamo sprāgstvielu meklēšanā tika iesaistīti vairāki suņi, policistu rīcībā bija arī kāds iespaidīgs "pūļa nomierināšanas" ierocis. Notiekošo vēroja arī civilajā tērpies Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis, kurš bija gandarīts par to, ka pasākumi norit mierīgi, un pauda cerību, ka tāpat būs arī nākamajā potenciāli "karstajā datumā" - 9.maijā.

No rīta Rīgā aizturēti vien trīs jaunieši, diviem no tiem sastādīti administratīvā pārkāpuma protokoli par alkohola lietošanu un atrašanos sabiedriskā vietā reibumā, taču viņus policija nesaista ar piederību gājiena atbalstītājiem vai pretiniekiem.

Drošības policijas informācija par Latvijas Antifašisitiskās komitejas (LAK) domubiedru no Igaunijas ierašanos izrādījās pareiza: protestēt pret "fašisma atdzimšanu" bija ieradušies pieci organizācijas Nočnoj dozor (Nakts sardze) biedri. Arī Jurijs Kotovs, kuram netika atļauta denacionalizēto namu īrnieku sapulces rīkošana, tomēr ieradās ar plakātu, kurā pieprasīja "jumtu virs galvas". Savukārt LAK plāns nolikt pie pieminekļa vainagus "nacisma upuru piemiņai" pirms gājiena neizdevās: policija to liedza, aizbildinoties ar pretterorisma operāc

 

 

 

Lieldienās...

 

 

 

Puse iedzīvotāju Lieldienas plāno pavadīt ārpus mājām

DELFI  03/19/08    Puse Latvijas iedzīvotāju iecerējuši Lieldienas pavadīt ārpus mājas, liecina tirgus un sabiedriskās domas izpētes uzņēmuma SIA "EuroData" pētījumu veikšanas sistēmas "eSample" aptaujas rezultāti, informēja "'eSample" interneta pētījumu eksperts Viesturs Plešs.

50% no respondentiem atbildējuši, ka Lieldienas pavadīs mājās, kamēr 40% svētkos iecerējuši apmeklēt radus vai draugus. 3% Latvijas iedzīvotāji svētkus pavadīs apmeklējot masu pasākumus, saistītus ar Lieldienām. Tikpat respondentu – 3% Lieldienās dosies ceļojumā pa Latviju, kamēr 4% Lieldienas svinēs ārpus Latvijas robežām.

Gandrīz puse, jeb 47% no aptaujātajiem Lieldienas pavadīs ievērojot latviskās tradīcijas – šūpošanos un olu ēšanu, kamēr dievkalpojumu apmeklēs tikai 6% no Latvijas iedzīvotājiem. Vēl 18% ir iecerējuši Lieldienās apvienot gan latviskās, gan arī kristiešu tradīcijas. Gandrīz katrs piektais, jeb 17% Lieldienas svinēs kā jebkurus citus svētkus, neievērojot īpašas tradīcijas. 7% norādījuši, ka šī nedēļas nogale tiem neatšķirsies no citām, bet vēl 5% iecerējuši Lieldienas pavadīt pavisam savādāk.

Sievietes biežāk svinēs lieldienas pēc kristiešu un latviešu tradīcijām, kamēr vīriešu vidū Lieldienu svinēšana nav tik populāra vai arī tās tiks svinētas kā jebkuri citi svētki. Gandrīz piektā daļa, jeb 16,1% no Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem svinēs Lieldienas tikai pēc kristiešu tradīcijām, kamēr latviešu vidū šādu cilvēku īpatsvars ir tikai 4,7%. Kristīgās Lieldienu svinēšanas tradīcijas ir tuvākas tieši gados vecākiem cilvēkiem.

Tikai 2% no Latvijas iedzīvotājiem pirms Lieldienām ievēro gavēni, kamēr 14% to ievēro tikai daļēji.

 

Krustaceļa procesijā Kristus ciešanas piemin vairāki simti ticīgo

LETA   03/21/08    Apcerot Jēzus Kristus ciešanu ceļu un nāvi pie krusta, šodien vairāki simti dažāda gadagājuma kristiešu no Svētā Jēkaba katedrāles pa Vecrīgas ielām devās Krustaceļa procesijā.

Dodot svētību procesijas dalībniekiem, Latvijas Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats atgādināja pirmo Krustaceļu un aicināja atcerēties Kristus nāves nozīmi ticīgo dzīvē. Viņš pauda atzinību šai pēdējos gados aizsāktajai tradīcijai katru gadu Lielajā piektdienā kopā doties procesijā.

Dziedot populārus kristiešu Ciešanu laika dziedājumus, lāpnešu pavadībā gājiena sākumā nestajam koka krustam sekoja apvienotais draudžu koris, garīdzniecības pārstāvji, jaunieši, vecāka gadagājuma ļaudis un arī dažāda vecuma bērni, no kuriem daži Krustaceļa gājienu mēroja, sēžot ratiņos.

Par procesijas dalībnieku drošību gādāja vairāki policijas darbinieki, kā arī pašu kristieši iecelti kārtības sargi, kuru ikvienam, arī tiem procesijas dalībniekiem, kas gājienam pievienojās vēlāk, dalīja īpaši sagatavotas grāmatiņas ar Romas katoļu baznīcas arhibīskapa kardināla Jāņa Pujata un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Liepajas bīskapa Pāvila Brūvera uzrunām, kā arī Krustaceļa apcerēm un dziesmu tekstiem.

Lai visi procesijas dalībnieki labāk dzirdētu paredzētajās 14 apstāšanās vietās pie dažādām draudžu baznīcām un citviet lasītos Bībeles fragmentus, kā arī lūgšanas un apceres, gājienu pavadīja automašīna, uz kuras jumta bija piestiprināti skaļruņi.

Gājiena noslēgums paredzēts plkst.14 Doma laukumā un to noslēgs Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.

Jau trešo gadu Jēzus Kristus nāves piemiņas dienā, Lielajā piektdienā, kristieši dodas Krustaceļa procesijā, kura gadu no gada iesaista arvien vairāk draudžu no dažādiem Latvijas reģioniem.

Piektdien dažādos laikos un vietās kristieši pulcēsies uz Krustaceļa procesiju Aglonas sakrālajā laukumā, Madonā, kā arī vairākās vietās Kurzemē. Tas ir apliecinājums tam, ka šī senā tradīcija ir ļoti dzīva un kristieši arvien vairāk apzinās garīgā mantojuma vērtības, iepriekš informēja Romas katoļu baznīcas informācijas centrā.

Parasti 14 apstāšanās jeb staciju attēli ir izvietoti katrā katoļu dievnamā, bet var būt arī brīvdabas krustaceļi, kā tas ir, piemēram, Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā. Ticīgie cilvēki Lielā gavēņa laikā trešdienās un piektdienās, kā arī citās dienās publiski vai individuāli dodas šajā ciešanu atceres ceļā, par palīgu izmantojot lūgšanu grāmatiņu, citu apceres tekstu vai apdomājot Kristus ciešanas saviem vārdiem.

Gājienam noslēdzoties, visi tiks aicināti uz Kristus ciešanu dievkalpojumiem, kas tradicionāli notiek plkst.15 - Jēzus ciešanu stundā.

Krustaceļš ir viens no populārākajiem tautas dievbijības vingrinājumiem Romas katoļu baznīcā, un mūsdienās tas gūst ievērību arī citās konfesijās.

Vārds Krustaceļš - Via Crucis - ir ņemts no latīņu valodas, un tas nozīmē ciešanu ceļu, ko Kristus ar smago krustu plecos veica līdz soda vietai Jeruzalemē, Kalvārijas kalnā. Vēsturiskās Krustaceļa tradīcijas sākums bija Jeruzaleme.

Krustaceļš kā kristīgās tautas populāra tradīcija kļuva pazīstams viduslaiku garajā periodā, un tas saistās ar svētā Bernarda, svētā Asīzes Franciska un svētā Bonaventūras vārdiem.

Visdedzīgākais Krustaceļa tradīcijas izplatītājs bija nenogurstošais franciskāņu misionārs svētais Leonards. Viņš bija pirmais, kurš pēc pāvesta Benedikta XIV lūguma par godu Svētajam gadam 1750.gada 27.decembrī iesāka Lielās piektdienas Krustaceļa tradīciju Romā, Kolizejā, kuru tagad turpina visi nākamie pāvesti.

 

 Lieldienas svin 90%

NRA  03/22/08    Absolūtais vairākums Latvijas iedzīvotāju (90%) vecumā no 15 līdz 74 gadiem plāno svinēt Lieldienas. Līdzīgi kā iepriekšējos gados, Lieldienu svinēšana ir ļoti aktuāla, un tikai 10% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem norādījuši, ka Lieldienas nesvinēs.

Visaktīvākie Lieldienu svinētāji dzīvo Latgalē, kur Lieldienas plāno svinēt 98% no visiem aptaujātajiem. Savukārt Rīgā un Kurzemē Lieldienas svin mazāk – attiecīgi 85% un 86%.

Sievietes biežāk nekā vīrieši plāno Lieldienās apmeklēt dievkalpojumu. 42% no aptaujātajām sievietēm ir norādījušas, ka plāno Lieldienās doties uz baznīcu, taču tikai 26% no aptaujātajiem vīriešiem gatavojas apmeklēt Lieldienu dievkalpojumu. Tāpat arī cittautieši ievērojami biežāk nekā latvieši plāno doties uz dievkalpojumu – attiecīgi 43% cittautiešu un 29% latviešu dosies Lieldienās uz baznīcu.

 

Baraba vai Jēzus?

Kristians Rozenvalds,  NRA  03/22/08    Lieldienu Neatkarīgo repliku sākšu ar citātu no kardināla Jāņa Pujata meditācijas pie 1. stacijas Krusta ceļā Aglonā, 2006.gada 14. augustā:

"Pilāts nepazīst, ka viņa priekšā stāv Dievs. Kristus saka, ka ir nācis liecināt par patiesību, taču Pilāts tikai parausta plecus un aiziet pie ļaužu pūļa, kas ir noskaņots pret Kristu.

Ir daudzi, kuri atsakās runāt ar Dievu, kaut gan izdevība to darīt ir lielāka nekā Pilātam, jo jau 20 gadsimtus Kristus evaņģēlijs ir pazīstams.

Jeruzāleme savā laikā gribēja atbrīvoties no viņa. Izdevību sagādāja Pilāts, dodot jūdiem izvēli: Jēzus vai laupītājs Baraba. Pūlis izvēlējās Barabu. Tāda izvēle notika ne tikai Jeruzālemē, bet diemžēl arī tagad vairāku kristīgu valstu galvaspilsētās, kur vairs neņem vērā, vai likumi saskan ar evaņģēliju. Arī saziņas līdzekļi tādai nostājai labprāt piebalso."

Meditācijā minēto notikumu sakarā aktualizējas vairākas gan ticīgajiem, gan arī neticīgajiem saistošas pārdomas.

Izvēle starp Jēzu un Barabu ir mūsu ikdiena. Un, neskatoties uz vēsturisko mācību, arī šodien vairākums izvēlas Barabu. Tas attiecas ne tikai uz kopīgi pieņemtajiem lēmumiem, bet arī katru individuāli.

Jo vairāk indivīdu neizvēlēsies Barabu, jo vieglāka būs arī kopīgā izvēle.

Izvēlēties Barabu nav grūti. Vieni baidās nepalīdzēt Barabam, citi vēlas ieriebt Jēzum, vēl citi atrod atrunu – kāpēc šoreiz, nu tikai vienu reizīti, labāk izvēlēties Barabu, lai gan zina, ka pareizāk būtu izvēlēties Jēzu. Un ir arī tie, kas uzskata, ka ar Jēzu jau ir citkārt norēķinājušies un tagad var izpalīdzēt arī Barabam. Jēzus taču piedos.

Taču runa nav tikai par Dievu un par lielo vēsturi, bet gan par spēju uzticēties un drosmi noticēt. Ja jeruzālemieši būtu paredzējuši pieņemtā lēmuma sekas, iespējams, būtu rīkojušies citādi. Bet nenoticēja. Cik daudz labu ideju šobrīd tiek nonāvētas vēl nedzimušas cilvēku neticības dēļ? Kur garantijas, ka šodienas neizlēmības sekas nav tikpat dramatiskas?

Un vēl. Vai visu var uzticēt izlemt pūlim? Arī toreiz, kā zināms, ne visi atbalstīja Barabu, taču pakļāvās tiem, kas brēca agresīvāk. Cik daudzi palika klusējot un pēcāk pārmeta savu neizlēmību. Un ja šodien būtu iespēja lemt pūlim, ko izlemtu Latvijas pūlis?

 

Lieldienās

Līga Rozentāle,  DIENA  03/22/08

No dēšanas var atpūsties vienu dienu nedēļā

Viena dējējvista sāk dēt 20 nedēļu vecumā, vidēji sešas olas nedēļā un savā īsajā mūžā izdēj ap 300 olu. Ko vērts zināt par olām?

Ar krāsvielām jābūt vērīgiem

Sīpolu mizas un melleņu zapti olu krāsošanā pavasara saulgriežos daļa ģimeņu nomainījušas pret spilgti zilām, oranžām un zaļām veikalos nopērkamām olu krāsām. Izmantojot tās, bieži vien iekrāsojas ne tikai čaumala, bet arī pati ola. Lai izvairītos no kaitīgām vielām, pircējiem jāseko līdzi uz iepakojuma norādītajām sastāvdaļām. Daļai olu krāsu tās nemaz nav atšifrētas. Šādas speciālisti iesaka nepirkt.

Uz Dienas lielveikalā iegādātajām kastītēm, kurās iepakotas ampulas ar šķidrām, spilgtām olu krāsām, pie sastāvdaļām norādīts ūdens un želatīns, un tad seko vesela virkne "e–vielu". Izpētot sarakstu, Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) pārtikas centra daļas vadītāja Aina Grahoļska secina, ka to sastāvā ir pārtikas piedevas un tās visas "atļauts izmantot pārtikā." Starp tām konstatētās vielas no E–100 līdz E–180 ir krāsvielas, kuras drīkst izmantot tikai olu čaumalu dekorēšanai vai marķējumam. Proti, nedrīkst tajās mērkt "pliku" olu bez čaumalas.

Par to, vai iegādātajā olu krāsu sastāvā izmantotās krāsvielas ir tikai pārtikas piedevas un kur tās izmanto, var pārliecināties PVD mājaslapā, kurā ievietots buklets Kas ir E vielas?.

Tiesa, to var izdarīt tikai tad, ja uz iepakojuma ir norādīts sastāvs. Uz divām Dienas lielveikalos iegādātajām paciņām tāda nebija, kas ir pārkāpums. Ja prece nav marķēta, tādu nevajadzētu pirkt, bet vērsties veikala administrācijā, var arī zvanīt PVD pa uzticības tālruni — 67027402. S.Smiltene iesaka pircējiem labāk neaizrauties ar "tām ķīmijām", īpaši, ja uz tām nav norādītas sastāvdaļas: "Galu galā sentēvu metode — olu krāsošana ar sīpolu mizām — ir labs ģimenes saliedēšanas pasākums."

***

Vidēji viens Latvijas iedzīvotājs gadā apēd 200 olu jeb nepilnas četras olas nedēļā.

Ola ir viena šūna. Strausa ola ir lielākā šūna pasaulē. Olas sastāvā ir 18 dažādu vitamīnu un minerāli.

Lielākā Latvijas ražotāja Balticovo olas dēj divi miljoni vistu, katra no kurām dzīvo 750 cm2 būrī, kas vistu kūtī izvietoti 8 stāvos.

Padomju gados Zarja 17 bija populārākā vistu šķirne, kas dēja baltas olas, tagad Latvijā pieejamās brūnās olas dēj Lohmann šķirnes putni.

Baltās olas ir plīstošākas, tas atvieglo čaumalas pāršķelšanu rūpnieciskām vajadzībām. Tās pamatā eksportē uz citām Eiropas valstīm, kur pārstrādā olu pulverī, lai ražotu majonēzi.

Balticovo audzē arī dējējvistas — to veic 60 tūkstošu putnu ganāmpulks, kurā uz 1 gaili ir 8 vistas. Cāļu perēšana uzticēta inkubatoriem.

Olu pēc svara visā Eiropā iedala četrās kategorijās: S (līdz 53 gramiem), M (53 — 63 g), L (63 — 73 g) un XL (virs 73 g).

20 nedēļu vecumā jaunā vista dēj S izmēra olas. Augot vistai, aug arī tās izdētās olas svars, līdz aptuveni 70 nedēļu vecumā tā dēj jau XL olas. Kad vista ar izdētām olām vairs neatpelna tās apēsto barību, to aizved nokaušanai uz Lietuvu vai Poliju.

Vistu kombinētā barība sastāv no 75% graudu, 15% sojas, 8% kaļķa, ko pievieno, lai olas čaumala būtu stiprāka, kā arī eļļām un minerālvielām.

Lai olas dzeltenumi būt dzeltenāki, ražotāji putnu barībai pievieno kukurūzu vai mākslīgās vielas, kas satur karotīnu. Dažādu valstu iedzīvotājiem ir dažādas "dzeltenuma" gaumes. Nīderlandiešiem vajag teju sarkanu jeb 14 punktus pēc Rošē skalas, skandināviem der arī blāvākas

Par stiprākām tiek uzskatītas mazākas olas, piemēram, M izmēra, jo tām olas čaumalas kaļķa koncentrācija ir lielāka nekā lielākām olām.

Pirms pieciem gadiem L izmēra olu desmits maksājis 62 santīmus, tagad dažkārt pat gandrīz latu, proti, 82 santīmus veikalā Supernetto, bet 97 santīmus Elvi veikalos.

XL izmēra olas Rīgā maksā vidēji Ls 1,06, bet Berlīnē — 2 eiro jeb Ls 1,4.

Lielākie tirgotāji Rimi un Maxima nedēļā pārdod ap 1,5 līdz 2 miljoniem olu, kuras Balticovo piegādā katru dienu. Tirgotāji olām liekot ap 30% uzcenojumu. Divas nedēļas pirms Lieldienām olu noiets pieaug divas reizes.

Uz olas norādītais reģistrācijas numurs sākas ar ciparu (0 līdz 3), kas apzīmē dējējvistu turēšanas veidu. 0 apzīmē bioloģiski tīru olu, 1 — dējējvista turēta brīvā ielokā, 2 — kūtī, 3 — sprostos. Tālāk norādīts izcelsmes valsts kods (Latvijai — LV).

***

Jāatgādina, ka vistas dēj olas, nekad dzīvē tā arī neieraugot gaili. Lai no olas veidotos cālis, vajadzīgs gailis, kam vista jāapaugļo

***

Kur Rīgā pulkā svinēt Lieldienas

Svētdien, 23.martā no plkst. 6.00 līdz plkst. 8.00

Arkādijas parkā

Piedalās Rīgas folkloras kopas

Programmā: Saules sagaidīšana un godināšana, Lielās dienas svinēšana, šūpošanās, olu ripināšana, danči un rotaļas, Lielās dienas mielasts. Ieeja bez maksas.

plkst. 10.00 līdz 17.00

Brīvdabas muzejā

Piedalās: folkloras kopas Rija, Atštaukas, Budēļi, Skandinieki, Dzieti, Milzkalnieši, Ore, Senlejiņa, Dimzēns, Rīgas danču klubs un deju kopa Laipa

Programmā: Lieldienu rīta dievkalpojums un garīgās mūzikas koncerts, Lieldienu rituāli, rotaļas, šūpošanās, olu krāsošana, seno amatu demonstrējumi, koncerts

Biļetes: pieaugušajiem Ls 1,50, studentiem un pensionāriem Ls 0,75, skolēniem Ls 0,50. Invalīdiem, pirmsskolas vecuma bērniem, daudzbērnu ģimenēm, uzrādot dokumentu, ieeja bez maksas.

plkst. 12.00

Vecrīgā, Līvu laukumā

Programmā: šūpošanās, olu krāsošana, amatu prasmes demonstrējumi, jautra mūzika un dejas, viesi (truši un zaķi) no Zooloģiskā dārza un Lieldienu olu loterija, kuras galvenā balva — ceļojums pa Latvijas skaistākām vietām. Ieeja bez maksas. plkst. 13.00

Rīgas Kultūras un atpūtas centrā Imanta

Programmā: pavasara rotāšanas, Lieldienu gaidīšanas, šūpoļu pušķošanas dziesmas un latvju dančus izpilda Latvijas Universitātes folkloras kopa Dandari un deju studija Mazais Andžiņš, dzied konkursa Cālis laureāti un bērnu vokālā grupa Tu un es. Pēc koncerta rotaļas bērniem. Ieeja bez maksas plkst. 15.00

Esplanādē

Pirmais nacionālais čempionāts latviešu tradicionālajā spēlē — ripas sišanā. Ieeja bez maksas

Rīgas kultūras un tautas mākslas centrā Mazā ģilde

grupas Lauku muzikanti koncerts. Ieeja bez maksas

plkst. 18.00

Pēterbaznīcā

Garīgās mūzikas koncerts. Piedalās: Rīgas Latviešu biedrības kamerkoris Austrums un Latvijas Kultūras akadēmijas jauktais koris SĶla. Ieeja par ziedojumiem

plkst.10.00 — 22.00

Lieldienu burziņš bērniem iepirkšanās centrā Olympia

Programmā: Lieldienu zaķis ar taksometru, Lieldienu frizūras, bezkrāsaino olu studija — ikvienam bērnam būs iespēja būt mākslinieka galvenajam palīgam, Vista — atrakciju meistare utt.

Rīdzenes ielā galerijā Centrs

Programmā: īstas Lieldienu šūpolēs, no plkst.14.00 — 16.00 Lieldienu zaķis

Pirmdien, 24.martā plkst. 12.00

Rīgas Kultūras centra Iļģuciems pagalmā

brīvdabas pasākums Saules aplī Iļģuciemā. Piedalās: jauniešu deju kolektīvs Dejotprieks, bērnu tautas deju kolektīvs Mārīte, folkloras kopa Laiksne, kapela Hāgenskalna muzikanti Programmā: šūpošanās, šūpoļu pušķošana, pēršanās ar pūpolzariem, olu mešana, ripināšana, olu kaujas, konkursi, rotaļas, Lieldienu koncerts. Ieeja bez maksas

plkst. 14.00

VEF Kultūras pilī

Koncertuzvedums Ar dziesmām, ar dejām iešūpoju Lielu dienu

Piedalās: tautas deju ansambļi Zelta sietiņš un RotaļaProgrammā: Lieldienu koncertuzvedums ģimenēm un rotaļas bērniem kopā ar Liepājas teātra aktrišu apvienību Čaukstenes. Pēc koncerta izšūpošanās lustes, olu ripināšana, rotaļas un draiskas spēles. Ieeja bez maksas

plkst. 19.00

Rīgas Domā

Koncerts otrajās Lieldienās

Piedalās: Rīgas Kamerkoris Ave Sol, diriģenti Uldis Kokars un Mārtiņš Klišāns, orķestris Sinfonia Concertante, mākslinieciskais vadītājs Andris Vecumnieks

Solistes: Ieva Parša un Evija Martinsone

Programmā: Hendelis, Palestrīna, Pērsels — Sandstrēms

Biļetes cena Ls 3.00, biļetes iepriekšpārdošanā Rīgas Doma kasē

Rīko koncertorganizācija AVE SOL

plkst.10.00 — 22.00

Lieldienu burziņš bērniem iepirkšanās centrā Olympia

Programmā: Lieldienu zaķis ar taksometru, Lieldienu frizūras, bezkrāsaino olu studija — ikvienam bērnam būs iespēja būt mākslinieka galvenajam palīgam, Vista — atrakciju meistare utt.

***

Dievkalpojumi Rīgā

·        Āgenskalna baptistu draudzē (22.III 10.00, 23.III 8.00, 11.00)

·        Rīgas Vissvētākās Trīsvienības baznīcā (22.III 16.00, 23.III 7.30, 10.00, 11.30, 13.00, 18.00)

·        Sv.Franciska baznīcā (22.III 17.00, 23.III 8.00, 11.00, 18.00)

·        Sāpju Dievmātes baznīcā (22.III 17.00, 23.III 7.30)

·        Sv.Jēkaba katedrālē (22.III 18.00, 23.III 8.00, 11.00, 18.30)

·        Rīgas Svētās Magdalēnas baznīcā (22.III 18.00, 23.III 8.00, 11.00, 18.00)

·        Kristus Karaļa baznīcā (22.III 18.00, 23.III 8.00, 11.00)

·        Rīgas Biķeru Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (22.III 18.00, 23.III 10.00)

·        Sv.Jāzepa baznīcā (22.IIi 19.00, 23.III 7.30, 11.00, 18.00)

·        Rīgas Vecajā Sv.Ģertrūdes Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (22.III 19.00, 23.III 7.00, 10.00)

·        Rīgas Lutera Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (22.III 22.00, 23.III 7.00, 10.00, 12.00)

·        Rīgas Doma Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (22.III 22.30, 23.III 12.00)

·        Rīgas Augšāmcelšanās Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (22.III 23.00, 23.III 10.00)

·        Rīgas Jaunajā Sv.Ģertrūdes Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (22.III 23.00, 23.III 10.00)

·        Rīgas Katlakalna baznīcā (22.III 23.00, 23.III 10.00)

·        Rīgas Sv.Trīsvienības Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (22.III 23.00, 23.III 10.00)

Avots: Rīgas dome, LETA, Dienas apkopotā informācija

 

 

 

 

 

Citādā ziņā...

 

 

 

 

Pārsteidz agri gājputni un bērzu sulas

Jānis Trops, speciāli Dienai,  03/14/08    Ornitologi secinājuši, ka gājputni vēl nekad nav redzēti atgriežamies tik agri kā šogad

Pirmos bērza sulu litrus Ventspils rajona Popes pagasta Smilšarāju saimnieks Arnis Sūngailis šogad iztecinājis jau 14. februārī. "Tā nebija šim datumam speciāli pieskaņota rīcība, vienkārši ziema bija tik silta, ka ienāca prātā pamēģināt, un tiešām — Valentīndienu varējām atzīmēt kā nekad agrāk, ar svaigas bērzu sulas glāzi," smaida Smilšarāju saimniece Daina. Savukārt Kazdangas apkaimē 11.martā novērots pirmais šā pavasara melnais stārķis, atsaucoties uz portālu putni.lv, raksta LETA. Ornitologi secinājuši, ka vairāki gājputni atgriezušies Latvijā agrāk nekā citus gadus.

Smilšarāju saimnieki Sūngaiļi bērzus nu jau daudzus gadus ieurbj savā mežā, sulu tecina pašu, radu un draugu cienāšanai. "Februāra beigās drusku piesala, tecēšana apstājās, bet tad atsākās atkal, vidēji no koka sapil ap 10 litriem dienā," stāstīja Daina, piebilstot, ka viņiem vajadzīgais daudzums jau gandrīz ievākts.

Popes pagasta centram tuvo Viršu māju saimnieks Voldemārs Meņģis divus bērzus savā mežā ieurbis pirms nedēļas, katru dienu no tiem pietekot vismaz divi spaiņi sulas. "Vēl jau pagrabā ir pērnie krājumi, bet gribējās pagaršot svaigumu," stāsta pensionētais mežkopis. Viršos katru pavasari tiekot satecināts ap 600 litru sulas, ko pārsvarā dzer radi un draugi, kuriem pašiem nav sava meža.

Savukārt ornitalogi secinājuši, ka tik agri kā šogad gājputni vēl nekad nav novēroti atgriežamies. Melnais stārķis neesot vienīgais. Kolkasraga jūrmalā esot redzēts smilšu tārtiņš, kas arī ir viens no agrāk konstatētajiem atgriešanās gadījumiem. 9.martā Mērsraga jūrmalā manīta baltā cielava, kas tāpat ir agrākais pavasara novērojums Latvijā.

 

Rīgas pilsētas digitālo trīsdimensiju modeli plānots veidot pēc jaunas metodes

LETA  03/22/08    Rīgas pilsētas digitālo trīsdimensiju modeli plānots veidot pēc jaunas metodes, pastāstīja Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Sabiedrisko attiecību nodaļas projektu speciāliste Kristīne Pētersone.

Departaments bija izsludinājis iepirkumu konkursu digitālā trīsdimensiju modeļa veidošanai, kurā pieteicās septiņi uzņēmumi.

Detalizēti izvērtējot iesniegtos darbus izsludinātajam konkursam "Rīgas pilsētas zemes virsmas un būvju attēlojums trīsdimensiju modelī" un pamatojoties uz pieaicinātā eksperta slēdzienu, Iepirkuma komisija pieņēmusi lēmumu pārtraukt iepirkuma procedūru.

Pašlaik ir nepieciešams iespējami precīzāks reljefa un esošās apbūves trīsdimensiju modelis, jo saskaņā ar Satversmes tiesas spriedumiem saistībā ar applūstošām teritorijām un Rīgas brīvostas teritoriju pašvaldībai ir jāveic detalizētāka plānošana atbilstoši Aizsargjoslu likuma grozījumiem, precizējot applūstošās teritorijas robežas, ūdensobjektu aizsargjoslas, kā arī citus teritorijas izmantošanas aprobežojumus.

Pateicoties straujajai tehnoloģiju attīstībai, ir radusies iespēja izmantot jauno metodi LIDAR (Light Intensity Detection and Ranging). Šī metode spēj nodrošināt precīzāku un aktuālāku datu ieguvi par veikto pilsētas apbūvi. Izveidojot ļoti detālus skenētos trīsdimensiju datus pilsētbūvniecībai, būvju jumta konstrukciju fiksēšanai un detalizācijai, teritorijas plānošanai un plūdu riska, kā arī gaisa piesārņojuma novērtējumam, tiktu aktualizēti pašreiz pieejamie 1999. gada dati, norādīja Pētersone.

Izmantojot ar LIDAR metodi iegūtos datus, tiktu ne tikai paaugstināta pilsētas digitālā trīsdimensiju modeļa kvalitāte, bet arī samazināts tā izstrādes laiks un kopējās izmaksas.

Pašlaik plānots izsludināt jaunu iepirkumu procedūru par aktuālāku pašreizējo pilsētas apbūves datu ieguvi, izmantojot LIDAR metodi, lai plānoto pilsētas trīsdimensiju modeli izstrādātu, pamatojoties uz jaunākajiem pilsētas apbūves datiem.

Konkursa mērķis ir iegūt iespējami labāko Rīgas pilsētas digitālo trīsdimensiju modeli, kuru būtu iespējams izmantot Pilsētas attīstības departamenta darbā, izvērtējot Rīgas pilsētas telpiskās struktūras attīstību, kā arī Rīgas domes prezentāciju vajadzībām.

Plānots, ka pēc trīsdimensiju modeļa izveides pilsētas plānošanas interesēs digitālajā modelī ievietos būvobjektus, kas atrodas būvniecības stadijā, kā arī Rīgas domes institūcijās saskaņotus būvprojektus.

Arhitektiem un pilsētplānotājiem jaunu būvniecības priekšlikumu gadījumos būs iespēja ievietot modelī piedāvātos būvapjomus, kā arī veidot fotomontāžas.

Rīgas trīsdimensiju modelis nodrošinās Rīgas domes amatpersonas ar objektīvu informāciju lēmumu pieņemšanai - jaunas būvniecības ieceres apstiprināšanai vai prasībai pārstrādāt ieceri tā, lai uzlabotos pilsētvides arhitektoniskais veidols, norāda departamenta pārstāvji.

Trīsdimensiju modelis var tikt izmantots par pamatu pilsētbūvnieciskā un arhitektūras fiziskā maketa izgatavošanai dažādos mērogos un materiālos.

 

 

 

Ļoti gaidītais
un sagaidītais pavasaris

mūs priecēja pavisam neilgi...

Šonedēļ gluži negaidot ir atgriezusies

ziema!!! Ar stipri aukstāku laiku un sniegu –

vietām sniega sega ir pat 20 cm! Taču galvas-

pilsētā gan no sniega nav ne miņas – brī-

žiem gan parādās tumši mākoņi, un

nokrīt arī pa kādai pārsliņai,

bet pārsvarā laiks ir

saulains.

 

Anda Jansone, trešdien, 19. martā