Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...
Pagarina policista dalību misijā Afganistānā
DELFI 03/25/08 Valdība otrdien pagarināja Valsts policijas Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes 1.biroja 1.nodaļas vecākā inspektora majora Andra Bērziņa dalības laiku Eiropas Savienības policijas misijā Afganistānā.
Iekšlietu ministrijā informē, ka Bērziņš turpinās dalību misijā līdz 2008.gada 18.jūnijam. Misijas laiks pagarināts pēc ES padomes Ģenerālsekretariāta lūguma.
Šobrīd Afganistānā dien trīs Latvijas policisti divi Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) vadītajā Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) operācijā Provinču atjaunošanas vienībā un viens ES policijas misijā.
Viedoklis: Gaišs un priecīgs genocīds?
Aivars Ozoliņš, Diena 03/27/08 Līdz ar olimpiskās lāpas aizdegšanu pirmdien Atēnās sākās 137 tūkstošu kilometru maratons 130 dienu garumā pa 23 valstīm. Kamēr spēļu rīkošanas komitejas priekšsēdis savā runā solīja, ka šī olimpiskā uguns cilvēkiem visā pasaulē izstarošot "gaismu un prieku, mieru un draudzību, cerības un sapņus", kāds protestētājs, ticis cauri tūkstoša policistu kordonam, uzkāpa uz paaugstinājuma, mēģināja atņemt viņam mikrofonu un atritināt melnu karogu, kurā bija attēloti roku dzelži olimpisko apļu veidā.
Spēļu vēsturē garākā olimpiskā stafete solās kļūt par to vēsturē garāko protestu maratonu pret rīkotājas valsts politiku. Ik dienas līdz spēļu sākumam gar tās maršrutu līdzās sporta līdzjutējiem rindosies protestētāji pret Ķīnas politiku pašas mājās un ārzemēs. Saraksts ir garš: no cilvēktiesību pārkāpumiem līdz vides piesārņojumam, no represijām Tibetā līdz genocīdam Dārfūrā, ko Ķīna atbalsta, sadarbodamās ar Sudānas režīmu.
Šīs olimpiskās spēles, ko Ķīnas komunistu vadoņi bija iecerējuši kā dinamiskas un modernas lielvaras atgriešanos, kļūst par vienām no visvairāk politizētajām. Kopš Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) 2001.gadā piešķīra Pekinai tiesības rīkot olimpiskās spēles, Ķīnas ekonomiskā izaugsme bijusi acīmredzama un vairs nav jāpierāda. Toties spēles šogad, pretēji komunistu gribētajam, būs iespēja pasaulei novērtēt viņu represīvo valdīšanu. Ķīniešu cerības, ka cīņas notiks tikai sporta laukumos, un SOK amatpersonu ieteikumi nejaukt politiku un sportu ir vēlmju domāšana.
Mūsdienu olimpiskās spēles vienmēr bijušas politiskas jau kopš pirmajām, kas 1896.gadā notika Atēnās un bija pliķis Turcijai, kas tolaik okupēja Grieķijas ziemeļdaļu. 1936.gada spēles Berlīnē nacisti pasniedza kā savas ideoloģijas triumfu. 1976.gada spēles Monreālā boikotēja 26 Āfrikas valstis, protestēdamas pret SOK atteikšanos izslēgt Jaunzēlandi, kurai bija sporta sakari ar Dienvidāfriku, kurai par aparteīda politiku dalība spēlēs bija liegta kopš 1964.gada. 1980.gadā vairāk nekā 60 valstis sekoja ASV piemēram un boikotēja spēles Maskavā, protestēdamas pret PSRS iebrukumu Afganistānā. Par atbildi Padomju Savienība un padomju bloka valstis nepiedalījās 1984.gada Losandželosas spēlēs.
Pekinas spēļu boikota kādas valsts vai vairāku atteikšanās piedalīties acīmredzot nebūs. Arī Tibetas garīgais līderis dalailama, kas nosoda Ķīnas "terora varu" un "kultūras genocīdu", tomēr neaicina boikotēt olimpiskās spēles, kuras "Ķīna ir pelnījusi", vienīgi aicina atgādināt Pekinai, "lai tā būtu laba olimpisko spēļu saimniece". (Par atbildi Ķīnas varas pārstāvji nolamāja dalailamu par "velnu" un paziņoja, ka viņu vajadzētu tiesāt par "kriminālās vardarbības" organizēšanu Tibetā.)
Ja arī politiķiem varbūt nevajadzētu liegt sportistiem piedalīties, tad pašiem gan paliek iespēja sekot Stīvena Spīlberga piemēram. Spīlbergs atteicās no līdzdalības spēļu atklāšanas un noslēguma ceremoniju plānošanā, protestēdams pret "neaprakstāmiem noziegumiem pret cilvēci" Dārfūrā.
Eiropas Parlamenta prezidents Hanss Gerts Poterings mudina politiķus apsvērt iespēju boikotēt olimpiskās spēles, neapmeklējot to atklāšanas ceremoniju. Lielbritānijas ārlietu ministrs Mallohs Brauns brīdina, ka sabiedriskās domas acīs organizētāji samaksās dārgu cenu, ja vardarbīgi apspiedīs disidentus. Otrdien Francijas prezidents Nikolā Sarkozī kļuva par pirmo lielvalsts vadītāju, kas pieļāva, ka varētu boikotēt spēļu atklāšanas pasākumus.
Toties Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess jau ir pateicis, ka uz spēlēm nebrauks, tiesa, viņš diplomātiski aizbildinās ar aizņemtību. Bet Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips brauks uz olimpiādi par paša līdzekļiem atvaļinājuma laikā kopā ar ģimeni, taču oficiālo ceremoniju neapmeklēs.
Diemžēl Latvijas augstākās amatpersonas ir atņēmušas sev iespēju līdzīgi paust attieksmi pret Ķīnā, Tibetā, Dārfūrā, Birmā un citur ar komunistu lielvalsts svētību notiekošo. Valsts prezidents Valdis Zatlers ir apstiprinājis piedalīšanos oficiālajā spēļu atklāšanas, bet premjerministrs Ivars Godmanis noslēguma ceremonijā. Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš trešdien gan pieļāva iespēju, ka prezidents un premjerministrs neapmeklēšot spēļu ceremonijas, ja vardarbība Tibetā pieaugs, taču apstiprinātas piedalīšanās atsaukšana šķiet gandrīz neticama.
Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentam Aldonam Vrubļevskim taisnība, ka no spēļu boikota visvairāk ciestu sportisti. Taču, redzot augošo protestu vilni, kura priekšā Ķīnas amatpersonām arvien vairāk nākas taisnoties par savas valsts rīcību, ne vairs dižoties ar tās sasniegumiem, nevar viņam piekrist, ka olimpiskās spēles nevarot "novērst visas problēmas". Visas noteikti nevar. Taču olimpiskās spēles varbūt ir pašlaik labākā vai pat vienīgā iespēja mēģināt piespiest Pekinu pārtraukt vardarbību Tibetā un sākt sarunas ar dalailamu, rīkoties atbildīgi un novērst vēl simtiem tūkstošu cilvēku nāvi Dārfūrā, un vismaz aiz bailēm no spēļu izgāšanās pārstāt vajāt citādi domājošos.
«Īrijas ekonomika sabruktu bez viesstrādniekiem»
Ģirts Zvirbulis, Latvijas Avīze 03.27/08 Pēc Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) uzaicinājuma Latvijā ciemojās kādreizējais Īrijas finanšu ministrs, šobrīd Īrijas parlamenta deputāts un Eiropas Sociāldemokrātu partijas viceprezidents Rairijs Kvinns.
Īrija ir viens no populārākajiem latviešu viesstrādnieku gala mērķiem. Vai, jūsuprāt, brīva darbaspēka kustība ES valstīm ir ieguvums vai izaicinājums?
No Īrijas skatpunkta tas nenoliedzami bija un joprojām ir ieguvums. Vēsture rāda, ka ekonomiskie migranti no citām valstīm sniedz lielu labumu valstij, kurā ieradušies strādāt. Viņi patērē mazāk sociālo pakalpojumu nekā tie strādnieki, kas dzīvo valstī ar savām ģimenēm bērniem un veciem cilvēkiem. Viņi strādā ilgākas darba stundas, jo vislabākais veids, kā ietaupīt naudu, ir ilgāk strādāt, nevis iet uz krogu. Viņi arī ir motivēti smagāk strādāt, lai varētu nosūtīt vairāk naudas uz dzimteni un uzlabotu savu materiālo stāvokli. Bet šai monētai ir arī otra puse. Parasti viņi jaunajā valstī ir svešinieki. Nezinot vietējos likumus un noteikumus, viņi bieži kļūst par krāpnieku un negodīgu darba devēju upuriem. Šāda negatīva pieredze bija arī īriem, kas pagājušā gadsimta 50. gados masveidā devās peļņā uz Anglijas būvlaukumiem, kur bieži tika ekspluatēti par niecīgu samaksu. Tādēļ tagad mēs caur leiboristu partiju un arodbiedrībām cenšamies izglītot viesstrādniekus par viņu tiesībām. Starp citu, vairākums latviešu Īrijā strādā lauksaimniecības jomā, bet nevēlas pievienoties laukstrādnieku arodbiedrībām. Tāpat tas ir ar poļiem un lietuviešiem. Acīmredzot cilvēkiem grūti pārvarēt no padomju laikiem palikušo neuzticību pret partijām un arodbiedrībām.
Jūs teicāt, ka Īrijai brīva darbaspēka kustība joprojām ir ieguvums. Bet Latvijā mediji arvien biežāk brīdina par signāliem, kas liecina, ka īri ir noguruši no viesstrādniekiem.
To nevarētu attiecināt uz visu darba tirgu kopumā, bet tikai uz atsevišķām nozarēm. Piemēram, celtniecības jomā tik tiešām ir krities pieprasījums pēc darbiniekiem. Tādēļ, iespējams, varam sagaidīt spriedzes pastiprināšanos starp latviešu un īru celtniekiem. Latvieši ir ar mieru strādāt par salīdzinoši nelielu samaksu, un daži nekustamo īpašumu attīstītāji to izmanto. Iespējams arī ļaunprātīgi. Tādēļ arvien biežāk varam dzirdēt īru celtniekus sakām es nevaru dabūt darbu, jo te ir pilns ar ārzemniekiem. Tas gan nav vērsts konkrēti pret latviešiem. Turklāt bieži vien tās ir tikai cilvēku atrunas. Mūsu ekonomika vienkārši sabruktu, ja pēkšņi vairs nebūtu viesstrādnieku.
Tātad nav pamata bažām, ka pēkšņi Īrijā varētu tikt pieņemtas kādas kvotas pret viesstrādniekiem?
Katrā ziņā ne ES pilsoņiem. Kad ES paplašinājās ar 10 jaunām dalībvalstīm, tajā skaitā Latviju, Īrija uzreiz paziņoja, ka ir atvērta viesstrādniekiem. Pēc Bulgārijas un Rumānijas pievienošanās mums tomēr nācās uz laiku attiecināt zināmus ierobežojumus, jo ir noteikts limits, cik daudz viesstrādnieku varam atļauties. Tam par iemeslu ir tas, ka jau iebraukušo viesstrādnieku skaits bija pārsniedzis visas prognozes. No Polijas vien ieradās vairāk nekā 100 tūkstoši strādnieku.
Kā vērtējat Latvijas izredzes cīņā par darbaspēku?
Latvijai ir problēma, jo bezdarba līmenis ir zems, bet jūs joprojām zaudējat cilvēkus citām valstīm. Tātad jums trūkst prasmīgu darbaroku. Pēc Īrijas pieredzes varu teikt, ka mums izdevās atgūt lielu daļu savu cilvēku, kad uzlabojās valsts ekonomiskā situācija. Daudzi viesstrādnieki pēc laika atgriežas savā dzimtenē, jo vēlas dibināt ģimeni un skolot bērnus savā valodā. Cik zinu, daudzi latvieši ieradušies strādāt Īrijā ne tikai lai nopelnītu, bet arī ar mērķi uzlabot angļu valodu, kas viņiem palīdzēs veidot karjeru dzimtenē.
Bet mūsu darba devēji nevēlas tik ilgi gaidīt un ir sākuši diskusiju par nepieciešamību ievest viesstrādniekus no valstīm, kas atrodas ārpus ES. Kā vērtējat tādu risinājumu?
Latvijas varas iestādēm šī lieta vispirms būtu jāapspriež ar ES institūcijām. Ja jūs atvērsiet savu darba tirgu, piemēram, Baltkrievijai vai Ukrainai, tad tagad pēc Latvijas pievienošanās Šengenas līgumam viņi, ieradušies Latvijā, varētu doties uz jebkuru Eiropas valsti. Tādēļ būtu nepieciešams veidot tādu kārtību, lai šie viesstrādnieki neradītu problēmas citu valstu ekonomikai.
Vai darbaspēka trūkums Latvijā varētu būt risināms kontekstā ar inflācijas jautājumu?
Nenoliedzami, viens no faktoriem, kas veicina inflāciju, ir tā nauda, ko viesstrādnieku ģimenes sūta uz Latviju. Tādēļ apritē nokļūst vairāk naudas nekā agrāk. Taču jūsu valdības rokās ir dažādi instrumenti, ar kuriem tā var ja ne kontrolēt inflāciju, tad vismaz mazināt tās ietekmi. Viena no pirmajām lietām jāsamazina savas izmaksas, administrācijas tēriņi, valdības piedāvāto pakalpojumu cenas un tamlīdzīgi.
Latvijas politiķi, runājot par ekonomisko situāciju un tās nākotni, lieto tādus terminus kā "mīkstā vai cietā nosēšanās". Kurš variants, jūsuprāt, mūs sagaida?
Šobrīd kaut ko noteiktu prognozēt būtu pārgalvīgi. Mēs dzīvojam ļoti neskaidrā ekonomiskā pasaulē. No globālās ekonomikas neskaidrībām un izmaiņām visvairāk cieš mazas valstis, jo tām nav liela un stipra iekšējā tirgus un tās ir lielā mērā atkarīgas no tirdzniecības ar citām valstīm. Piemēram, dolāra vērtības krišanās radījusi problēmas daudzām šādām valstīm. No Eiropas skatpunkta raugoties, kritisks ir enerģētiskās neatkarības jautājums. Pasaule šobrīd ekonomiskā ziņā ir daudz neskaidrāka nekā vēl pirms dažiem gadiem, kad Latvija pievienojās ES. To drošāku un stabilāku varētu padarīt tikai kopēja ekonomikas un enerģētikas politika. Ir ļoti bīstami, ka Vācija, apejot ES, cenšas vienoties par gāzes vadu ar Krieviju, bet Francija līdzīgā veidā cenšas nodrošināt sevi ar naftu no arābu valstīm. Ja Eiropa darbotos kā viens liels klients, Krievija nevarētu izmantot gāzi politiskajām spēlītēm. Tai vienkārši nav cita klienta, kam to pārdot, kā tikai kontinentālā Eiropa.
TP veicina Latvijas atkarību no Krievijas
Zaiga Dūmiņa, Diena 03/27/08 Nedēļu pēc valdības lēmuma par gāzes un ogļu-biomasas elektrostaciju projektu tālāku virzīšanu pēc finanšu ministra Ata Slaktera (TP) ierosinājuma lēmumā veiktas izmaiņas, kas paredz mazāku stingrību ogļu-biomasas stacijas virzīšanā un svītro tās saistīšanu ar Latvijas-Zviedrijas elektrotīklu starpsavienojumu. Starpsavienojums ar Zviedrijas elektrotīklu novērstu Latvijas enerģētisko izolētību, savukārt ogļu stacija pretstatā gāzes elektrostacijai veicinātu energoresursu avotu dažādošanu, par ko iestājas Eiropas Komisija. Tēvzemei un brīvībai/LNNK līderis Roberts Zīle intervijā Dienai iepriekš izteicies, ka ogļu stacijas projekts maksimāli ātri jāvirza uz priekšu, lai gāzes lobijs, kura interesēs būs darīt visu, lai ogļu staciju nekad neuzceltu, to nespētu apturēt.
Tautas partija (TP) atklāti paziņojusi, ka ir skeptiska pret Latvijas enerģētiskās drošības veicināšanai būtisko ogļu stacijas projektu. Pēc TP līdera Aigara Kalvīša teiktā - par gāzes elektrostacijas celšanu pie Latvenergo TEC-2 jau izlemts. Kā Diena jau rakstījusi, jauna gāzes elektrostacija Latvijā ļaus Krievijai kontrolēt 69% energotirgus, kas ir pretrunā ar Eiropas Komisijas nostāju jautājumā par energoresursu avotu dažādošanu. A.Kalvītis skaidro, ka gāzes stacija ir ekonomiski izdevīgāka, jo tā rada mazāk projektu sadārdzinošos CO2 izmešus nekā ogļu stacija. Tikmēr TP dibinātājs Andris Šķēle, kas pirmais no TP paudis noraidošu attieksmi pret ogļu staciju uzskata, ka Latvijā tās vietā būtu jābūvē kūdras stacija. Tiesa eksperti norāda - kūdra rada vēl vairāk projektu sadārdzinošo CO2 izmešu nekā ogles, turklāt tā ir mazāk efektīva. "Ļoti pārsteidzīgs un neapdomāts priekšlikums," norāda Vides ministrijas pārstāvis Valdis Bisters. Viņš norāda, ka kūdra Eiropas Savienībā (ES) netiek uzskatīta par atjaunojamo resursu. Tas nozīmē, ka uz to attiecas tā pati siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu sistēma, kas TP rosinājusi iebilst pret ogļu stacijas projektu. Elektrostacijas lietderības koeficients labākajā gadījumā būtu 44% - no vienas tonnas ogļu var iegūt 2,5 MWh elektroenerģijas, bet no vienas tonnas kūdras - 1 MWh, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes profesore Dagnija Blumberga.
Premjers Ivars Godmanis (LC/LPP) ar preses sekretāra Edgara Vaikuļa starpniecību uzsver, ka viņa pozīcija nav mainījusies - viņš joprojām atbalsta gan gāzes, gan ogļu elektrostaciju projektu virzību. Valdības lēmums mainīts Finanšu ministrijas (FM) iebildumu dēļ - tā norādījusi, ka nav lietderīgi veikt projekta - Latvijas-Zviedrijas starpsavienojuma - priekšizpēti, kamēr nav izvērtēta potenciālās elektrostacijas lietderība un precīzi noskaidrota tās atrašanās vieta. Pārējie uzskatāmi par redakcionāliem grozījumiem. "Šie grozījumi ierosināti, lai būtu iespējams izvērtēt arī citas alternatīvas elektroenerģijas ražošanas iespējas, kas būtu atbilstošas šī brīža ekonomiskajai situācijai valstī un citiem faktoriem," norāda A.Slakteris. "Starpsavienojums ar Zviedriju nav atrisināts. Sarunās ar Zviedriju iesaistījusies Lietuva un tās ir jau vienojušās. Nav jēgas lauzties aizslēgtās durvīs," norāda A.Kalvītis. Viņš uzsver, ka TP Latvijas enerģētiskās drošības projektu saista ar jaunās Ignalinas atomelektrostacijas projektu, lai arī to dažādi neatrisināti jautājumi pārceļ arvien tālākā nākotnē, patlaban kā tuvāko minot 2025.gadu, A.Kalvītis norāda, ka TP prioritāte ir tieši šis projekts.
A.Kalvīša paustajai nostājai nepiekrīt TP biedrs, uzņēmējs, Uldis Pīlēns, kura uzņēmumi darbojas būvniecības un enerģētikas sektorā. Viņš uzsver nepieciešamību precizēt elektroenerģijas patēriņa prognozes, kas pretēji Latvenergo meitas uzņēmuma Austsprieguma tīklu prognozēm varētu tomēr neparedzēt divu 400 MW elektrostaciju nepieciešamību. Viņš norāda, ka, piemēram, Dānija palielinājusi savu iekšzemes kopproduktu vienlaikus minimizējot enerģijas patēriņu un izmešu apjomu ar taupības pasākumiem un saglabājot energoresursu bilancē salīdzinoši augstu ogļu izmantošanas īpatsvaru. "Mēs zinām, ka Krievija gatavojas dubultot gāzes cenu. Pat ja gāzes stacija šobrīd šķiet lētāka, mums ir jādomā tālākā perspektīvā," norāda U.Pīlēns. Arī Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) profesore Dagnija Blumberga uzskata, ka Latvijā, kura nav izmantojusi savu enerģijas taupīšanas potenciālu un, visticamāk, vairs nepiedzīvos tik strauju izaugsmi kā līdz šim, divas lielas elektrostacijas, par kurām turklāt būs jāmaksā elektroenerģijas patērētājiem, nav nepieciešamas.
Tomēr, pieņemot, ka jauna bāzes jauda nepieciešama enerģētiskās drošības vairošanai, Latvijas vajadzības, kā iepriekš uzsvēris K.Gerhards, 100% var apmierināt tikai ogļu stacija.
Kaspars Gerhards (TB/LNNK) ekonomikas ministrs : Ekonomikas ministrijas (EM) nedēļu iepriekš iesniegtajā un valdības atbalstītajā pozīcijā bija skaidri definēta valsts pozīcija enerģētikas jautājumos ar konkrētiem rīcības modeļiem un darbībām, kas veicamas jaudu deficīta novēršanai. Neredzēju iemeslu kāpēc 18.marta sēdē bija jāmaina iepriekš pieņemtais lēmums un pret to arī iebildu. Mana pozīcija nav mainījusies. Arī mīkstinātā pozīcija neliedz uzsākt ogļu-biomasas elektrostacijas projekta priekšizpētes darbus. To vai apstiprinās bažas, ka gāzes elektrostacijas atbalstītāji darīs visu, lai ogļu stacija nekad netiktu uzcelta, rādīs tālākais, kad būs jāpieņem konkrēti valdības lēmumi.
"The Economist" norāda uz Tibetas un Baltijas valstu likteņu līdzību
LETA 03/28/08 Ietekmīgais britu žurnāls "The Economist" norāda uz Tibetas un Baltijas valstu likteņu līdzību. Gan Tibetu, gan Baltijas valstis no kartes nodzēsušas daudz lielākās kaimiņvalstis, kas pasludināja par noziegumu jebkādas nacionālā izpausmes - Ķīna ir aizliegusi Tibetas karogu un tibetiešu garīgā līdera Dalailamas portretus un arī okupētajās Baltijas republikās par neatkarības laika karogu draudēja bargs sods.
Tajā pašā laikā gan Tibetas, gan Baltijas valstu tiekšanās pēc neatkarības saskārās ar līdzīgu apātiju no starptautiskās sabiedrības puses, raksta "The Economist".
Kremļa piekoptā politika - ar migrācijas un piespiedu pārkrievošanas palīdzību apspiežot latviešu, lietuvieši un igauņu nacionālisma tendences - ir ļoti līdzīga Krievijas pašreizējai politikai Tibetā. Gandrīz identiskas ir komunistu sludinātās tēzes par etnisko harmoniju - "esiet kā mēs, un mēs visi būsim laimīgi", kā arī pārliecības, ka minoritātēm nav par ko sūdzēties, iedvešanu dominējošās etniskās grupās (krievu Padomju Savienībā un ķīniešu Ķīnas Tautas Republikā), norāda izdevums.
Ja kādas vēsturiskas laimīgas sagadīšanās dēļ Tibeta atgūs neatkarību, tā saskarsies ar tādām pašām problēmām kā Latvija un Igaunija ar to padomju laiku krievvalodīgajiem iebraucējiem. "Vai ķīniešu imigranti, kas tik ietiepīgi ir atteikušies mācīties tibetiešu valodu, automātiski kļūs par jaunās valsts pilsoņiem?" jautā izdevums.
Toreiz Baltijas valstīm un tagad Tibetai lielu lomu spēlē emigrantu kopienas. Tibetas valdība trimdā ir simboliski koncentrēta tibetiešu pārstāvniecība, saglabājot leģitīmu nepārtrauktību no tiem laikiem, kad tā vadīja pastāvošu valsti. Tibetiešu trimdas valdības mazliet izmisīgie, bet apņēmības pilnie centieni līdzinās Baltijas valstu ārzemēs atlikušo pārstāvniecību aktivitātēm astoņdesmitajos gados, raksta "The Economist".
Tibetiešiem lielu publicitāti nodrošina tibetiešu garīgais līderis Dalailama, kura personīgā harisma pārspēj bijušā pāvesta Jāņa Pāvila II, Dienvidāfrikas melnādaino tiesību cīnītāja Nelsona Mandelas un Mjanmas demokrātijas cīnītājas Aunas San Su Čži popularitāti kopā.
Žurnāls norāda, ka igauņu ģenerālkonsuls Ņujorkā Ernsts Jāksons un lietuviešu sūtnis Vatikānā Stasis Lozoraitis, protams, bija ļoti iespaidīgi, taču viņu atpazīstamība ļoti atpaliek no Dalailamas. Arī gaidāmās Pekinas olimpiskās spēles līdzinās 1980.gada Maskavas olimpiādei un 1984.gada Losandželosas olimpiādei, kas visas tika aktīvi izmantotas propagandas karā. Kremlis sarīkoja burāšanas sacensības Igaunijā, cerot sagraut Rietumvalstu ieturēto neatzīšanas politiku. Lielākā daļa rietumvalstu Baltijas republikas uzskatīja par okupētām teritorijām, nevis padomju republikām.
Laikā, kad Maskavā notika olimpiāde, cilvēku grupa, kas sevi dēvēja par "Vēstniecību 18", pieķēdējās pie toreizējās Padomju Savienības vēstniecības Vašingtonā, izkarinot plakātu: "Lietuva 1940, Afganistāna 1980". Uz plakāta bija redzams arī Maskavas olimpiādes talismans lācēns dejojam uz galvaskausu kalna.
Tibetiešu centieni pret Pekinas olimpiskajām spēlēm būs vēl dramatiskāki. Olimpiskās lāpas iedegšanas ceremonijas Atēnās traucēšana bija tikai sākums. Tomēr rodas jautājums, vai tas dos kādu pozitīvu notikumu attīstību. Sporta pasākumu, kas ir laicīga reliģija lielākajā daļā pasaules, izjaukšana var drīzāk sakaitināt politikā neieinteresētas personas, nevis izraisīt interesi par problēmu, raksta "The Economist".
Tajā pašā laikā olimpisko spēļu rīkošana saasina totalitāra režīma izvēles iespējas. Pat visbrutālākie partiju līderi un slepenpolicisti saprot, ka, mēģinot savu sistēmu demonstrēt kā paraugkārtību, publiska cilvēku piekaušana rada citu iespaidu. "Ko Ķīnas amatpersonas darīs, ja tūkstošiem sportistu valkās piespraudes vai apģērbus ar "aizliegtā" Dalailamas portretu?" jautā "The Economist".
"Ir viegli aizmirst, cik pirms 25 gadiem nereāla likās iespēja atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Iztēlojieties tibetiešu nacionālo komandu 2036.gada olimpiādē. Iedomas? Varbūt. Bet 1980.gadā reti kurš būtu pieļāvis iespēju, ka jebkad kādā starptautiskā sporta pasākumā vēlreiz parādīsies Latvijas, Igaunijas un Lietuvas komandas."
Viedoklis: Nekaitini nevarēsi savaldīt!
Dainis Lemešonoks, īpaši «LA» 03/28/08 Kad Ķīnas Tautas Republikas pārstāvji aizrāda, ka Tibetas neatkarības atjaunošana nav iespējama tāpēc vien, ka tā nekad nav bijusi neatkarīga, tad pasaulē, kurā tiek atzītas tautu pašnoteikšanās tiesības, viņi izklausās gluži kā XIX gadsimta imperiālisti. Tomēr Rietumu politiķi pēc sākotnējā izteiktā nosodījuma, kad ķīniešu policisti savaldīja tibetiešu ielu demonstrācijas, nevairoties no cilvēku upuriem, ir kļuvuši daudz piesardzīgāki. Jo Ķīna ir ne tikai pasaules lielākā nācija ar lielāko armiju un kodolieročiem, bet arī globāla darbnīca ar milzīgām valūtas rezervēm, kuras tā var investēt un jau investē citu valstu ekonomikā. Ne velti Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, pūloties saglabāt sev iekšpolitiski svarīgo antikomunista tēlu, aizbildinās ar aizņemtību, kuras dēļ olimpiādes apmeklējums viņam izpalikšot. Tiešāk izteiktu nevēlēšanos vai nosodījumu viņš nevar atļauties.
Ja mūsu Ministru prezidents, kā viņš to jau ir apsolījis, un Valsts prezidents (par to vēl tiek prātots un rēķināts) piedalīsies Pekinas spēļu ceremonijās, abi tur diez vai izskatīsies pēc «komunistu pakalpiņiem». Nē, viņus uzskatīs tikai par normāliem reālpolitiķiem. Ja Ķīnai izdosies turpmāk iztikt bez tamlīdzīgiem incidentiem, domāju, ka VIP tribīnēs redzēsim arī Francijas prezidentu Nikolā Sarkozī (kaut patlaban lielākā daļa šīs valsts iedzīvotāju, kā liecina aptauja, to nevēlas) un citu valstu līderus. Tagadējo situāciju precīzi raksturoja ārpolitikas pētnieks Atis Lejiņš: Rietumi nedrīkst aizkaitināt Ķīnu tik tālu, ka tā vispār atsakās no jebkāda dialoga. Diemžēl lielvalsts to var atļauties.
Neviena valsts, kurai ir saprātīga ārpolitika, nevēlas iesaistīties konfliktā ar Ķīnu tikai tāpēc vien, lai izpatiktu vietējiem budisma entuziastiem, profesionāliem protestētājiem un opozīcijai, kurai šobrīd galva par iespējamiem diplomātiskiem samezglojumiem nesāp. Turklāt ASV un Eiropas valdības māc bailes, vai to sašutumu savtīgos nolūkos neizmanto ciniski provokatori. Piemēram, palestīniešu bruņotie grupējumi tautas ciešanas jau gadu desmitiem ilgi izmanto jūtelīgu rietumnieku iežēlināšanai.
Izrādās, ka saceltie nemieri tieši tādēļ, ka rada aizdomas par asiņainu PR akciju būs nodarījuši Tibetas brīvības lietai vairāk ļaunuma nekā labuma, jo no saistības ar tiem centās atkratīties pats tibetiešu garīgais līderis un trimdas valdības galva dalailama. Tagad viņš saka, ka cīnās nevis par neatkarību, bet tikai par lielāku un patiesāku savas zemes autonomiju.
Protams, stāvoklis kardināli mainītos un Rietumiem būtu kaut kas jādara, ja uzrastos neapstrīdami pierādījumi vai liecības, ka tibetiešu nemierus un nekārtības izprovocēja pats komunistu specdienests. Tomēr jau drīzumā ir gaidāms cits olimpisks pārbaudījums Rietumu demokrātijai vai tā samierināsies ar preses brīvības ierobežojumiem, kuriem neizbēgami tiks pakļauti Pekinā akreditētie žurnālisti? Pieļauju, ka pēc īslaicīga sašutuma atkal sekos samierināšanās ar «vietējo specifiku».
Uzreiz pēc Šengenas noteikumu ieviešanas Rīgas lidostā aiztur nelegālus migrantus
LETA 03/30/08 Aizvadītajā naktī, 23 minūtes pēc pievienošanās Šengenas līguma noteikumiem, robežsargi lidostā "Rīga" aizturēja pirmos nelegālos migrantus - divus filipīniešus, kuri nelegāli gribēja iebraukt Latvijā, šodien žurnālistus informēja Valsts robežsardzes priekšnieks Gunārs Dāboliņš.
Filipīnieši uz Latviju braukuši no Vācijas un lidostā tikuši aizturēti.
Dāboliņš atzina, ka pēc Latvijas pilnīgas pievienošanās Šengenas zonai riska faktors iebraukt nelegāliem migrantiem palielinās, taču robežsardze sola rūpīgi sekot līdzi, lai šos riskus apzinātu un novērstu. Kā atzīmēja Dāboliņš, pēc robežas atvēršanas Rīgas lidostā situācija esot vērtējama kā normāla - liela nelegālo migrantu plūsma nav novērota.
Kā ziņots, šonakt tika atcelta personu robežkontrole iekšējiem lidojumiem starp deviņām jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas decembra vidū pievienojās Šengenas līguma zonai.
Sākot ar šodienu, ar lidmašīnu ceļojot no Latvijas uz kādu citu Šengenas līguma zonas valsti, personu robežpārbaudes vairs netiek veiktas. Bagāžas kontrole uz iekšējām gaisa robežām gan saglabāsies, pamatojoties uz lidojumu drošības apsvērumiem.
Pa Eiropu var ceļot brīvāk
Kristaps Kārkliņš, NRA 03/31/08 Kopš svētdienas pārvietošanās 24 Eiropas valstu gaisa telpā ir kļuvusi daudz vienkāršāka. Atbilstoši Šengenas līguma prasībām ir atcelta iekšējo robežu pasu pārbaude. Tas nozīmē, ka, lidojot no Rīgas vai Liepājas uz Hamburgu vai kādu citu Šengenas valsti, nebūs jāstāv pasu kontroles rindās ne Latvijā, ne Vācijā.
Ātrāk un ērtāk
"Šengenas līgums dod iespēju aviopasažieriem ātrāk un ērtāk ceļot, brīvi pārvietojoties Šengenas teritorijā bez robežšķērsošanas procedūru izpildes. Šengenas līgumam ir pozitīvs iespaids uz aviopārvadājumu attīstību un pasažieru skaita pieaugumu starptautiskajā lidostā Rīga," skaidro lidostas valdes priekšsēdētājs Krišjānis Peters. Viņš uzskata, ka "tas būs liels katalizators ekonomikai, tūrismam un biznesam kopumā".
Tieši lidosta Rīga no jaunajām deviņām Eiropas Savienības valstu lidostām atzīta par otru labāk sagatavoto Šengenas prasību izpildei.
Lai arī pases fiziski netiek visiem pārbaudītas, līdzīgi kā Latvijas pierobežā, tā arī lidostā Rīga izlidošanas vai ielidošanas zonā pasažieriem robežsargi var lūgt uzrādīt personu apliecinošus dokumentus.
Izņēmums ir Īrija, Lielbritānija un Kipra
Uz diviem populārākajiem pasažieru lidojumu galapunktiem un no tiem Londonu un Dublinu, kā arī citiem reisiem, kas tiek veikti uz Lielbritāniju un Īriju, tāpat kā līdz šim visiem pasažieriem būs jāiziet robežkontrole. Tas tāpēc, ka minētās valstis ir ES dalībvalstis, kas nav pievienojušās Šengenas zonai. To skaitā ir arī Kipra, taču uz to no Rīgas pagaidām netiek veikti pastāvīgi tiešie lidojumi. Savukārt Norvēģija, Īslande un Šveice nav ES dalībvalstis, bet ir atvērušas savas robežas un pievienojušās Šengenas zonai.
Biometrisko datu sistēmai 217
Pievienošanās Šengenai nesusi jaunas izmaiņas Valsts robežsardzes darbībā. Lidostā neviens robežsargs darbu nezaudēs, taču daži izteikuši vēlmi un ir pārcelti citos amatos ārpus lidostas. Tie, kas palikuši strādāt lidostā, turpmāk pastāvīgi uzturēsies pie A un C izlidošanas termināļiem, kur izbūvētas robežsargu būdiņas. Bez līdzšinējā aprīkojuma pie katra pasu pārbaudes lodziņa ir uzstādītas divas digitālās kameras. Tās robežsargus nodrošina ar sistēmu, kas automātiski salīdzina robežu šķērsojošās personas biometriskos datus ar ceļošanas dokumentiem. Ar ES finansējumu iegādātā sistēma izmaksājusi 310 000 eiro.
Pirmie noķerti
Svētdien 23 minūtes pēc pievienošanās Šengenas līguma noteikumiem, robežsargi lidostā Rīga aizturēja pirmos nelegālos migrantus - divus filipīniešus, kuri nelegāli vēlējās iebraukt Latvijā, Neatkarīgajai pastāstīja Valsts robežsardzes priekšnieks Gunārs Dāboliņš. Pēc viņa teiktā, filipīnieši uz Latviju braukuši no Vācijas un lidostā aizturēti. "Pēc Latvijas pilnīgas pievienošanās Šengenas zonai riska faktors iebraukt nelegāliem migrantiem palielinās, taču robežsardze sola rūpīgi sekot līdzi, lai šos riskus apzinātu un novērstu," pastāstīja robežsardzes priekšnieks G. Dāboliņš.
Visi trešo valstu pilsoņi tiek pārbaudīti Šengenas informatīvajā sistēmā SISone4all. Ja sistēma izdod trauksmes brīdinājumu, tiek veiktas konsultācijas ar centrālo biroju, un citā Šengenas valstī vai Latvijā meklēšanā esoša persona tiek aizturēta un nodota Valsts policijai. Ārvalstniekam, kam liegta ieceļošana Šengenas līguma valstu teritorijā, tiek atteikta ieceļošana arī Latvijā.
Robežkontroli var atjaunot
Šengenas līgumā ir noteikts, ka uz laiku ES iekšējās robežās var atjaunot robežsardzi. Lēmums par pasu pārbaudi tiek pieņemts ar īpašu Ministru kabineta lēmumu. Taču tam jābūt pamatotam. Kā reālākie gadījumi tiek minēti tie, kas saistīti ar nopietniem draudiem sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības veselībai un iekšējai drošībai. Konkrēti šomēnes tas notika no 12. marta līdz 17. martam saistībā ar 16. marta pasākumiem. Šobrīd robežsardzes resursi ļauj visu diennakti kontrolēt personu ierašanos Latvijā, ja jāstrādā pastiprinātā režīmā. Gatavojoties 16. martam, robežsardze laikposmā no 12. līdz 17. martam Latvijas robežkontroles punktos uz austrumu robežas atjaunoja pilnu personu pārbaudi, tajā skaitā datorizēto, visām Latvijā ieceļojošām un tranzītā šķērsojošām personu grupām, lai novērstu ekstrēmistu ierašanos
uz leģionāru atceres pasākumiem.
***
uzziņai
No Šengenas konvencijas finanšu programmas (Schengen Facility) līdz Latvijas pievienošanās mirklim Šengenas līgumam, īstenojot 31 projektu, ir veikti 91,9 miljonus eiro vērti infrastruktūras uzlabošanas darbi:
Robežsardze iegādājusies 307 transportlīdzekļus, patruļkuģi, deviņus patruļkuterus;
Ārlietu ministrija iegādājusies un uzstādījusi 100 datorkomplektus, 35 vīzu printerus, 45 ierīces drošai datu pārraidei;
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē izbūvēts un aprīkots Datu centrs.
Samits Bukarestē: Darba pilnas rokas
Aivars Ozoliņš, Diena 04/01/08 Aukstā kara laikos NATO valstu un valdību vadītāju tikšanās bija izlemtu lietu apzīmogošanas ceremonijas - dažas runas, daži paziņojumi, un atpakaļ uz alianses galvaspilsētām kopīgi sargāt Rietumu civilizāciju no drūmi nopietnajiem padomju militārajiem draudiem. Pēc padomju impērijas sabrukuma un it īpaši pēc NATO paplašināšanās debašu sākšanās deviņdesmito gadu vidū sanāksmes kļuva emocionālākas, it īpaši uzaicinātajiem - poļiem, čehiem un ungāriem 1997.gadā Madridē, vēl septiņām valstīm, Latviju ieskaitot, 2002.gadā Prāgā -, taču lēmumi bija gan publiskās debatēs, gan intensīvā diplomātiskā darbā pirms tam izkaldināti un paredzami.
Bukarestē 2.-4.aprīlī būs citādi. Tā būs plašākā sanāksme NATO vēsturē - līdzās 26 dalībvalstīm tajā būs pārstāvēti NATO partneri gan starptautiskajās operācijās, gan sadarbības programmās un organizācijās.
Otrkārt, diskusijas par pieņemamajiem lēmumiem turpināsies vēl arī Bukarestē. Pesimisti gribētu to uzskatīt par savulaik vienotās alianses iziršanu un gala sākumu. Optimisti uzsver NATO nozīmes augšanu, aptverot arvien plašākas un dažādākas tiklab militāras, kā arī politiskas sadarbības jomas. Šajā reizē NATO vēl nepieņems "jauno stratēģisko koncepciju", kas definētu alianses "globālo lomu". Taču, kā uzsver NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers, Bukareste parādīšot NATO pārveidošanos un piemērošanos XXI gadsimta globālajiem drošības izaicinājumiem un alianses apņemšanos kopā ar pārējo starptautisko sabiedrību tikt ar tiem galā.
Šo izaicinājumu vērienu var redzēt kaut vai tikai no Bukarestē apspriežamo jautājumu uzskaitījuma.
Afganistāna. Turpinās domstarpības starp ASV un sabiedrotajiem par nepieciešamo karaspēka skaitu Afganistānā sešus gadus pēc tam, kad tika gāzts Taleban režīms. NATO vadītajos Starptautiskajos drošības atbalsta spēkos pašlaik ir apmēram 55 tūkstoši karavīru no 40 valstīm, no tiem 27 tūkstoši ir amerikāņi. ASV mudina sabiedrotos palielināt savu karavīru skaitu, it īpaši valsts dienvidos, un aizsardzības ministrs Roberts Geitss nesen brīdināja no alianses pārtapšanas par "divu līmeņu NATO", kurā vieni ir gatavi karot, citi nav. Kanāda ir piedraudējusi izvest savus karavīrus, ja NATO nenosūtīs papildspēkus uz dienvidiem. Vairākas valstis (arī Latvija) ir apsolījušas palielināt savu kontingentu, Francija apņēmusies sūtīt vēl līdz 1000 karavīru. Afganistānai būs veltīta īpaša sēde, kurā piedalīsies gan operācijā iesaistīto valstu vadītāji, gan arī ANO ģenerālsekretārs Ban Ki Mūns, Afganistānas prezidents Hamids Karzai, Eiropas Komisijas prezidents Hosē Manuels Barozu, Eiropas Savienības ārējās un drošības politikas koordinētājs Havjers Solana, Pasaules Bankas prezidents Roberts Zēliks.
NATO paplašināšana. Par Horvātijas gatavību dalībai NATO domstarpību nav, taču arvien notiek debates par Albāniju un Maķedoniju, kuras droši vien arī saņems uzaicinājumu. Diskusijas līdz pēdējam brīdim turpināsies amplitūdā no parastajiem Balkānu rituāliem - Grieķija ir pret Maķedonijas Republikas uzņemšanu, ja tā nemainīs valsts nosaukumu, lai tas būtiski atšķirtos no Grieķijas provinces nosaukuma, - līdz ģeopolitiskiem - daži uzskata, ka abu šo dalībai mazāk gatavo valstu uzaicināšana vājinātu NATO un sarežģītu tai Gruzijas un Ukrainas integrēšanu.
MAP Gruzijai un Ukrainai. Pastāv bīstamība, ka šīs valstis varētu nesaņemt kārotos dalības rīcības plānus (MAP). Krievija kategoriski iebilst. Opozīciju šo valstu nolikšanai uz sliedēm, kas ved uz dalību, atklāti uzņēmusies vadīt Vācijas kanclere Merkele. Viņas argumenti ir apšaubāmi, taču motīvi acīmredzot ir gan iekšpolitiski (valdības koalīcijas vājums), gan ārpolitiski ("īpašās attiecības" ar Krieviju), gan stratēģiski - preventīvi bremzēt turpmāku ES paplašināšanu. Kādu sadarbības formu NATO šīm valstīm varētu piedāvāt vietā, lielāka skaidrība varētu būt pēc ASV prezidenta Buša runas Kijevā otrdien. Taču MAP nepiešķiršana acīmredzot būtu daļa no darījuma ar Krieviju par tās nepretošanos NATO ietekmes palielināšanai Balkānos un piekrišanu NATO militārajam tranzītam uz Afganistānu caur Krievijas teritoriju.
NATO un Krievijas attiecības. Putins Bukarestē var: 1) atkārtot kaut ko līdzīgu savai "Minhenes runai" pērn februārī, kurā asi uzbruka ASV un Rietumvalstīm; 2) mēģināt ielikt pamatu Krievijas un Rietumvalstu attiecībām pēc savu un Buša prezidentūras pilnvaru beigām. Tā kā uzreiz pēc Bukarestes Putins gaida Bušu ciemos Sočos, droši vien vairāk būs no otrā. Tomēr Kremlim NATO ir un paliek mitoloģisks ļaunuma iemiesojums, tāpēc varam sagaidīt arī režīma vadoņa agresīvus izlēcienus.
Bez minētajiem tiks apspriesti vēl tādi jautājumi kā "iesaldētie" konflikti (Abhāzija, Dienvidosetija, Piedņestra), situācija Kosovā pēc neatkarības pasludināšanas, attiecības ar ES, enerģētikas drošība, pretraķešu aizsardzība, informācijas drošība pret tādiem kiberuzbrukumiem kā pērn Igaunijai.
Dalībnieku skaits, jautājumu klāsts un to nozīmīgums sola darīt sanāksmi Bukarestē vitāli svarīgu NATO nākamo gadu stratēģijai.
Intervija ar Ati Lejiņu: «Viņi jau divreiz ir glābuši mūsu neatkarību»
Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa" 04/01/08 Olimpiskās spēles Pekinā, Kosova, Krievijas prezidenta vēlēšanas, palestīnieši un Izraēla... Uzskaitījumu varētu turpināt, bet ir skaidrs, ka tieši vai netieši ārpolitika skar katru Latvijas iedzīvotāju. Nedēļa aicināja uz sarunu Latvijas Ārpolitikas institūta dibinātāju un direktoru Ati Lejiņu.
Latvijas Ārpolitikas institūtu Atis Lejiņš nodibināja 1992. gadā. Vēl pirms iestāšanās Eiropas Savienībā sarunā ar Nedēļu viņš pieminēja kādu lietu, par kuru ir arī rakstījis, ka derētu atcerēties zviedru Austrumeiropas politikas komentētāja Ričarda Švarca brīdinājumu: pats galvenais ir tautas mentalitāte ja tā nemainīsies, austrumeiropieši paši bloķēs ceļu atpakaļ uz Eiropu.
"Kādreiz Eiropā bija vienādi labi vai slikti apstākļi, bet dažādu iemeslu dēļ Austrumos laika gaitā demokrātija nekļuva dzīvotspējīga tā nonāca cikliskās nolemtības burvja lokā, no kā grūti izrauties. Vienalga, kādas varonīgas brīvības cīņas tika izcīnītas, kādas spožas uzvaras gūtas, vēlākā attīstība nepielūdzami noved atpakaļ pie sākuma atkal uzvar apspiestība. Parasti pašmāju, kam seko drīza valsts bojāeja. Cikls atkārtojas atkal un atkal, bet brīvība paliek kā brīnišķīgs putns, kuru nekad tā arī neizdodas noķert un paturēt ilgāk kā uz īsu brīdi." Zem šiem vārdiem Lejiņš parakstās arī šobrīd, gan runājot par Krieviju, gan analizējot notikumus Latvijā.
- Krievijā prezidenta vēlēšanas jau bija, Amerikā vēl būs. Ķīna "ievieš kārtību" Tibetā, palestīnieši cīnās pret Izraēlu, serbi pret Kosovu... Kāds, jūsuprāt, šobrīd ir varas sadalījums pasaulē un kādas ir galvenās ārpolitikas tendences visu šo notikumu kontekstā?
- Tieši ar to es gribēju sākt, ja runājam par ārpolitiku. Pasaule pamazām sāk pamanīt, ka Ķīna kļūst par pasaules lielvaru. Varu pastāstīt kādu interesantu pieredzi. 2005. gadā mani uzaicināja uz Vašingtonu, kur tikās visu Eiropas Ārpolitikas institūtu vadītāji. Sēdēju, klausījos amerikāņus, un man radās jautājums kas notiek? Amerikāņi pauda, ka pēc gadiem četrdesmit pasaules lielvara būs Ķīna, Indija un ASV. Tas toreiz bija kaut kas jauns amerikāņu nostādnēs, bet šobrīd tas visiem jau ir skaidrs. Par Eiropas Savienību toreiz bija neskaidrības, jo nevarēja pateikt, vai tā spēs konsolidēties un reformēties. Starp citu, arī Brazīlija tika minēta pie ietekmīgajām valstīm. Un, protams, Krievija atkopsies. Jaunākie pētījumi liecina, ka jau 2020. vai 2025. gadā Ķīnas ekonomika būs lielāka nekā Amerikai, četrdesmit gadu nebūs jāgaida. Tāpēc ar Ķīnu jārēķinās jau tagad, un to ļoti labi redzam saistībā ar notikumiem Tibetā un olimpiskajām spēlēm.
Jautājums vispirms jau ir, vai ES par šo lietu var vienoties pati savā starpā? Par ieroču embargo atcelšanu Ķīnai Eiropa nevarēja vienoties, jo amerikāņu arguments bija, ka viņiem nāksies mirt no Eiropas ieročiem, aizstāvot Taivānu un tamlīdzīgi. Toreiz embargo neatcēla. Tagad strīdas, ko darīt ar Ķīnu šodien? Lai gan katra valsts "velk" uz savu pusi, tik daudz eiropieši ir sapratuši, ka ar draudiem Ķīnu, kura uzskata sevi par pasaules vidu, ietekmēt nevar. Ķīna ir jākritizē, jāizdara uz to zināms spiediens, tai ir jāizvirza prasības, bet tajā pašā laikā to nedrīkst izolēt, tā ir jāpadara par atbildīgu starptautisku spēlētāju. Ja Ķīna ies savu ceļu, nerēķinoties ar citiem, mūsu nākotne var izskatīties ļoti drūma.
- Kā var panākt, lai Ķīna kļūst par atbildīgu starptautisku spēlētāju?
- Viņi ir pilntiesīgi Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) dalībnieki, un tas nozīmē, ka viņi gūst labumu, bet viņiem labums arī jādod. Starp citu, Ķīna ir izpildījusi vairāk no PTO prasītā nekā Krievija. Ķīna ir ANO, ir Drošības padomē. Prezidents Bušs laimīgā kārtā tagad ir sapratis, kas ir Ķīna, un pašlaik tiek spriests, ka tā jāiesaista arī citās starptautiskās organizācijās kā atbildīgs partneris runa ir par Pasaules Banku, par Starptautisko Valūtas fondu. Kāpēc Drošības padomē ir Ķīna, bet nav Indijas? Jautājums ir arī par to, kā būs ar G-8, kur ir Krievija, bet nav Ķīnas un Indijas. Galu galā jau tagad Ķīnai ir ceturtā lielākā ekonomika pasaulē aiz Amerikas, Vācijas, Japānas. Bet tas nozīmē arī, ka, lai padarītu Ķīnu par atbildīgu partneri, kādam Eiropā būs jāzaudē sava ietekmīgā vieta un loma.
- Kas būs jāzaudē?
Piedodiet, bet divas vietas frančiem un angļiem, piemēram, Drošības padomē nav vajadzīgas! Un Indija pieprasa vietu blakus Ķīnai! Ja Indija tur nokļūtu, kādu laiku būtu miers.
- Tātad pasaules politikas viens lielais jautājums ir Ķīnas un tuvākajā nākotnē arī Indijas attiecības ar Ameriku un Eiropu. Līdz šim globālās ārpolitikas jautājums ir bijis arī Amerikas un Eiropas attiecības lai cik skaļa draudzība tiktu pausta, patiesībā sāncensība ir bijusi nopietna. Vai attiecības pēdējā laikā ir kļuvušas līdzsvarotākas?
- Karš Irākā Eiropu sadalīja Buša idejas aizstāvjos un pretiniekos. Tomēr ir jāatceras, ka pēc tam Bušs ir darījis visu iespējamo, lai izlīgtu ar Eiropu, lai sadraudzētos ar Merkeli, kura šobrīd ir galvenā persona Eiropā. Visu laiku ir bijis priekšstats, ka tikai franči un angļi zina Tuvos Austrumus, jo Vācija šajos jautājumos ir bijusi ļoti klusa. Tomēr izrādās, ka Vācijas politika Tuvo Austrumu jautājumos ir ļoti izkopta, viņi tur ir bijuši izsenis. Vāciešiem tur ir savas intereses un milzīgas zināšanas. Bušs izmanto Merkeli, lai sakārtotu Tuvo un Vidējo Austrumu jautājumus. Tajā pašā laikā Merkele ietekmē Bušu, cenšoties, lai viņa plāni par tūlītēju Rietumu demokrātijas ieviešanu Afganistānā un Irākā nebūtu tik grandiozi, un ka obligāti ir jāizveido Palestīnas valsts, kas patiesībā ir uzdevums numur viens.
Līdz ar to domāju, ka lielajā politikā Amerika un Eiropa šodien tīri labi saprotas, it īpaši tāpēc, ka neokonservatīvie, kas valdīja Amerikā pirmās Buša prezidentūras laikā un sāka karu Irākā, ir pamatīgi izgāzušies un "norietējuši". Pašlaik Lielās problēmas Afganistānā un Irākā tuvina Ameriku un Eiropu, tāpēc pretišķības tiek pārvarētas, abas puses sāk labi apzināties, ka Ķīna var kļūt par problēmu. Pirms vairākiem gadiem, kad Eiropas Savienības neoficiālais ārlietu ministrs Havjers Solana teica savu ikgadējo runu Parīzē, es kā vienmēr biju aizbraucis un labi atceros viņa sacīto pēc piecpadsmit gadiem no katriem simts pasaules iedzīvotājiem tikai pieci būs eiropieši un četri amerikāņi! Par to der padomāt, jo tādu Rietumu, kādus mēs pazīstam, varbūt nemaz vairs nebūs.
- Vai nav tā, ka pašlaik daudzviet par daudz lielāku draudu tiek uzskatīts islāms un arābi? Šķiet, ka Latvijā Krieviju iedzīvotāji uzskata par daudz lielāku draudu, tāpat kā islāms.
- Pēc ASV otrs lielākais Eiropas Savienības tirdzniecības partneris ir Ķīna. Savukārt Ķīnai pats lielākais tirdzniecības partneris ir nevis Amerika, bet Eiropas Savienība. Līdz ar to visu laiku notiek sarežģītas sarunas Eiropai, piemēram, nepatīk, ka Ķīna šeit pārdod lētās preces, un tā dēļ Eiropā cilvēki zaudē darba vietas. Arī ar amerikāņiem ķīniešiem šajā jautājumā ir zināma berze. Un runa jau nav tikai par sliktajām spēļmantām.
Starp citu, Ķīna jau ir Āfrikā, un tai ir pavisam cita pieeja nekā bijušajām koloniālajām varām, kas grib cilvēktiesības un demokrātiju. Ķīna grib darījumus bez jebkādiem nosacījumiem, galvenais ir nauda pret naftu. Eiropa par to runā, atgādina Ķīnai, ka tādā gadījumā tā ir atbildīga par pilsoņu kariem Āfrikā. Ķīnieši to sāk ievērot, tāpēc nav tā, ka Eiropas Savienība nevar ietekmēt Ķīnu. Var ietekmēt, jo pagaidām vēl Amerikai un Eiropai ir liels spēks.
Ja runājam par islāmu, tad nevajag to saistīt ar terorismu, turklāt arī eiropieši ir bijuši ļoti bīstami teroristi atcerieties kaut vai Ziemeļīriju, kur joprojām nav kārtības. Ar islāmu problēmas galvenokārt ir tāpēc, ka palestīnieši cīnās jau piecdesmit gadu un joprojām nav dabūjuši savu zemi, bet izraēlieši to ir ieguvuši. Tas ir kā vēzis, kas saēd islāma pasauli. - Vai gribat sacīt, ka eiropiešu un arī amerikāņu sava veida muļķība ir padarījusi attiecības starp musulmaņiem un kristiešiem saspringtas?
Reiz biju aizbraucis uz konferenci Marokā un tikai tāpēc, ka tur bija viens pārstāvis no Izraēlas, neviens no valdības neieradās apsveikt konferences dalībniekus, kā bija paredzēts. Un cilvēki arī aizmirst, ka vislielākā islāma valsts ir Indonēzija, kas ir ļoti bagāta zeme. Tie nav arābi. Kad 2006. gadā Izraēla iegāja Dienvidlibānā, bumboja to, Indonēzijas prezidents pateica: ja tas turpināsies, mēs nonāksim pie civilizāciju sadursmes. Civilizāciju sadursme diez vai var iedomāties ļaunāku murgu! Tika sasaukta starptautiskā islāma organizācija, kurā sapulcējās 54 valstis, kuras nav tikai arābu valstis. Tās pieņēma deklarāciju, kurā bija izteikta līdzīga nostāja Indonēzijas prezidenta paustajam. Izraēla bija spiesta piekāpties. Mēs, eiropieši, aizsūtījām uz turieni 2000 miera uzturētājus. Savukārt Putins tūlīt pēc tam pamanījās aizbraukt pie Indonēzijas prezidenta un parakstīt līgumus par ieroču piegādi indonēziešiem un naftu Krievijai, lai lēnām izspiestu amerikāņus. Amerikāņi bija sliktie, jo atbalstīja Izraēlu, un Krievija saprata, ka šo situāciju var izmantot. Tas rāda, kā jautājums par islāmu un eiropiešiem "pārsviedās" uz Āziju.
Jautājums par islāmu ir ļoti sarežģīts. Bin Ladena ģimene bija viena no visbagātākajām Saūda Arābijā, viņš bija pleibojs Libānā, tērēja naudu kazino. Saūda Arābijā atrodas Muhameda pīšļi, un šī zeme tos sargā. Tas nozīmē, ka tur nedrīkst būt neviena ārzemju karavīra. Pēc pirmā Līča kara amerikāņi izdomāja, ka izvietos savu kara bāzi turpat blakus. Viņiem tika sacīts, ka to nedrīkst darīt, bet amerikāņi to nesaprata. Tiek uzskatīts, ka bin Ladens arī tāpēc kļuva par teroristuatriebēju, jo musulmaņi tic savai reliģijai. Vai tad krustneši kādreiz neticēja, ka dara svētu darbu? Ticēja.
Stāstu jums šis detaļas, lai jūs saprastu, ka nav melnā un baltā, nav labo un slikto, bet ir jāapjēdz, kas notiek un kā var rīkoties, bet ko nekad nedrīkst darīt. Kaut vai dāņi un holandieši ar savām karikatūrām kā jūs domājat, kā viduslaikos kristieši reaģētu uz karikatūrām par Dievu, Jēzu Kristu vai Jaunavu Mariju?! Ir taču jāsaprot, ka musulmaņiem viņu ticība ir svēta un viņi dzīvo citā laikmetā. Tas, ko cilvēki dara vienā vietā, uzreiz atbalsojas otrā. Vārda brīvība ES nenozīmē, ka var nerēķināties ar citu valstu iedzīvotāju ticību un jūtām.
Vēl gribu sacīt, ka nevar runāt par vienu vienotu islāma pasauli, jo arī tā karo savā starpā. Saūda Arābija kopā ar amerikāņiem un Izraēlu veido aliansi pret Irānu. Iedomājieties, Saūda Arābija atrod kopīgu valodu ar Izraēlu viņiem gan ir priekšnoteikums Izraēlai, ka vispirms jābūt Palestīnas valstij. Starp citu, Blērs vispirms gribēja izveidot Palestīnas valsti, bet Bušs uzskatīja, ka ceļš uz Jeruzalemi ved caur Bagdādi. Tagad šī kļūda ir saprasta, Blēram bija taisnība.
- Kur visā šajā varu cīņā par ietekmi ir Krievijas vieta? Vai tā tiek novērtēta un vai Krievija tomēr neapvilks ap Eiropas kaklu savu gāzes cilpu? Cik lielā mērā jūsu pieminētā "Buša draudzene" Merkele ir arī Putina draudzene?
- Krievijai neizdosies nožņaugt Eiropu ar savu gāzes cilpu. Krievija, protams, to gribētu, bet spēle tikai sākas. Labā ziņa ir tā, ka Eiropa to tagad saprot un zina, viņi beidzot ir aptvēruši, kas notiek. Arī Amerika to saprot tīri labi. Krievija šajā ziņā gan nav vienīgais spēlētājs, un te nu nozīmīga loma ir Saūda Arābijai, kuras lielās naftas rezerves ir izšķirošas. Saūda Arābija tomēr ir amerikāņu pusē. Savukārt Indonēzija sākusi spēlēties, raugoties, kur var gūt vairāk labuma. Lielas gāzes un naftas rezerves ir Irānai, un to grib visi. Ķīnieši ir noslēguši līgumus par gāzi ar Irānu četrdesmit gadiem uz priekšu. Krievija gan visu laiku ir spēlējusi irāņu draugus, ceļ viņiem atomspēkstaciju. Bet, ja Irāna tiks pie atomieročiem un tai būs atomraķetes, tad vislielākā cietēja būs pati Krievija, jo robeža turpat vien ir. Tāpēc kārtis Krievijas rokās Irānas jautājumā nemaz tik labas nav. Turklāt Krievijai ir lielas problēmas ar Ķīnu. Var likties, ka viss ir kārtībā, jo Krievija piegādā ieročus un saņem lielo naudu, bet pirms dažām dienām Krievija pārtrauca modernāko ieroču tehnoloģiju pārdošanu Ķīnai.
- Tomēr neapšaubāmi ir tas, ka Krievija grib atgūt savu ietekmi, slavu un spēku, un tikpat neapstrīdami, ka viņu gāzes un naftas iegulas ir līdzeklis varenības iegūšanai.
- Jā, tas ir tā par visiem simts procentiem. Krievija arī pieder tām valstīm, kurām, pateicoties energoresursu cenām, pēc gadiem piecpadsmit ekonomika būs diezgan liela. Jautājums ir par to, kas notiek aiz šīs tirgošanās? Vai Krievija ir labi organizēta valsts vai arī tāda, kas tirgo resursus un spēlē ar spēku? Es vienmēr esmu runājis par tā saukto Austrumeiropas sindromu mēs netiekam ārā no vēstures lāsta. Mēs esam no tā izkārpījušies, pateicoties tikai tam, ka esam NATO un ES. Pretējā gadījumā mēs būtu atgriezušies savā vāveres ritenī apspiešana, atbrīvošanās, uzvara, eiforija, vilšanās, atgriešanās diktatūrā, jo tā jau visu izlabos, un tad atkal apspiestība, un viss sākas no jauna. Mēs neprotam panest brīvību. Mums pēdējā laikā jau ir bijuši divi mēģinājumi atgriezties vispirms palielināt pašmāju apspiestību un demokrātijas ierobežošana un tad neizbēgama atgriešanās Krievijas pakļautībā, jo vēsture jau ir pierādījusi, ka diktatūra nevar sevi aizstāvēt. Es nerunāju par tankiem, būtu naivi domāt, ka šodien Krievija mūs okupēs ar karaspēka palīdzību. Tas notiek pavisam citādā veidā.
- Vai gribat sacīt, ka jau divas reizes esam apdraudējuši savu neatkarību?
- Jā, to mēs darījām. Pirmā reize bija grozījumi drošības likumos, kas bija viegli maskēts 15. maijs par labu dažiem oligarhiem. Nevarēja jau kā tolaik izsaukt armiju un aizsargus. Bet būtu bijis tā, ka viena partija vai divi trīs ietekmīgi cilvēki kontrolētu visu Latvijas drošības iestāžu darbu. Demokrātija vairs būtu bijusi tikai fasāde. Krievijā šodien tieši tā arī notiek viņi ir atgriezušies tur, no kurienes sāka. Nu lūk, mūs patiesībā atturēja tikai NATO, jo bija skaidrs, ka viņi pēc būtības ar mums vairs neuzturēs sakarus, attiecības kļūs formālas.
Otrā reize bija, kad nostājāmies Krievijas pusē jautājumā par gāzes tirgus liberalizāciju. Jāsaka paldies ES Piebalgam un Barrozu, kas mūsu varas vīrus pierunāja un pārliecināja. Ne velti pēc tam Barrozu ieradās Latvijā vai domājat, ka tas bija tāpat vien, vizīte, starp citu, bez nozīmes? Patiesībā abas reizes mēs riskējām ar savu neatkarību un mūs paglāba no mums pašiem NATO un Eiropas Savienība.
- Jūsu sacītais liek domāt, ka šajā globālās spēles laukumā Latvijas politika ir turēties kādas lielvaras aizmugurē?
- Protams, tā tam ir jābūt, un to mēs darām. Mani pārsteidz mūsu tautas muļķība. Es nudien nezinu, kā to vēl nosaukt, atbalsts ES pie mums ir tik mazs, ka jādomā: mēs nesaprotam, ko šis atbalsts mums nozīmē. Vai inflācija un daudzas citas problēmas ir Eiropas nopelns? Tas ir mūsu pašu darītais vai neizdarītais. Ekonomika visā pasaulē ir saistīta, bet ne jau Eiropa jāvaino mūsu nebūšanās. Vai noziedzība un korupcija pie mums ir Eiropas vai valdības neizdarības dēļ? Igaunijā ES ir 85% atbalsts, viņi zina, kurai pusei pieder. Ar mūsu 25% atbalstu Eiropai mūsu ceļš ir atpakaļ uz Austrumiem.
Ar latviešu domāšanu ir noticis kaut kas ļoti nelāgs, un tas mani ārkārtīgi uztrauc. Pie visa ir vainīga ES, paši esam balti un tīri. Tas, ka Lembergam ārvalstu kontos ir 1,3 miljardi, kas iegūti, rīkojoties ar valsts īpašumu savā labā, ir normāli, daudzi viņu aizstāv, jo viņš taču kādas drupačas atmetis arī pilsētai! Un vēl Kalvīša valdība grozījās ap Krieviju, gribēja sekot Šrēdera pēdās, tā sacīt, Kalvītis gribēja kļūt par "Šrēderu Nr. 2", gribēja dabūt posteni Latvijas gāzē.
Protams, pasaulē un Eiropā daudzi grozās ap Krieviju, tikai der zināt, ka Šrēders uz visiem laikiem ir zaudējis cieņu savas partijas un daudzu jo daudzu vāciešu acīs. Daudzi viņa partijas biedri vairs nesniedz Šrēderam roku. Šrēders ir norakstīts cilvēks un norakstīts politiķis. Tajā pašā laikā Vācija un Merkele zina, ka viņi kļūst atkarīgāki no Krievijas gāzes, bet pagaidām viņiem tas ir vajadzīgs kamēr viņi atradīs citus avotus. Vai domājat, ka viņi pie tā nestrādā? Kā vēl strādā! Vācu uzņēmēji dod naudu amerikāņiem, lai palīdz attīstīt tīro ogļu pārstrādes tehnoloģiju, bez lielajiem izmešiem.
Kopumā skatoties, es gribu teikt, ka nevajag lēkt augstāk par savu dibenu, vajag turēties pie Eiropas, jo tā ir mūsu aizsegs. Mūsu politika tā ir Eiropa.
Latviešu viesstrādnieki kļūst izvēlīgāki un racionālāki
Zenta Briede, Latvijas Avīze 04/01/08 Latvijā nav precīzas statistikas par tiem, kas brauc peļņā svešumā, taču darbā iekārtošanas firmu pārstāvji apgalvo, ka kopumā straume neapsīkst. Tikai viesstrādnieki mainās, kļūst izvēlīgāki.
Pirms dažiem gadiem peļņā braucēji, gari nedomādami, braukuši uz jebkuru darbu, bet tagad sīki izvaicā par darba apstākļiem, algu, nodokļiem.
Zemeņu plantācijās rūdīti
''Jā, joprojām aizbrauc laucinieki, kam šeit nav darba. Bet izveidojusies arī jauna aizbraucēju kategorija cilvēki, kas dodas sev sarūpēt lielāku vecuma pensiju. Vairāki šoferi jau strādā pārvadājumu firmās ar šādu mērķi. Un ir braukuši gan Hansabankas darbinieki, gan pat lielveikalu menedžeri. Viņi uz ārvalstīm dodas galvenokārt tāpēc, lai savā autobiogrāfijā pēc tam varētu ierakstīt darba pieredzi ārzemēs. Tāds darbinieks mūsu darba tirgū skaitās vērtīgāks. Latvijā ir darba devēji, kuri pat pieprasa cilvēkus, kas jau ir pabijuši peļņā ārzemēs un atbraukuši kā veiksminieki. Viņi tur divus trīs gadus smagi strādājuši, tagad Latvijā tikpat neatlaidīgi rosīsies, lai arī šeit būtu labi situēti. Šie cilvēki ārzemēs ieguvuši pārliecību, ka viņi visu var un viņiem viss izdosies,'' stāsta darbā iekārtošanas firmas ''GP Recruitment'' direktors Ginters Puriņš.
Daudzi jauni cilvēki ārzemēs saprot, ka tomēr ir jāmācās un jāiegūst izglītība, lai visu mūžu nav jāstrādā mazkvalificēts darbs. ''Zemeņu plantācijā rūdīts cilvēks nesalūzīs arī tad, ja šeit atgriezies saņems mazāku algu nekā Lielbritānijā. Un starpība jau vairs nav tik liela, jāņem vērā, ka te ir mazāki izdevumi. Šeit ir tuvinieki, draugi, veselīga un garšīga pārtika. Vēl viena kategorija ir tie aizbraucēji, kas mūk no ģimenes un sadzīves likstām un krīzēm. Ja šiem ''bēgļiem'' izdodas svešajā zemē iedzīvoties, viņi gan visbiežāk vairs neatgriežas. Tie, kam Latvijā paliek mīļa un stabila ģimene, agrāk vai vēlāk būs atkal mājās,'' pārliecināts G. Puriņš.
Darba devējs pats atbrauc uz Latviju
''Peļņā uz citām valstīm vairs tikpat kā nebrauc Rīgas un Pierīgas, Ogres, Jelgavas un Siguldas iedzīvotāji, bet mūsu Saldus, Madonas un Alūksnes birojos joprojām piesakās daudzi, latgalieši pat ļoti intensīvi dodas prom,'' saka G. Puriņš. Paradoksāli, bet Ludzas, Balvu, Krāslavas un citu no Rīgas tālāku rajonu ļaudīm pašlaik ir vienkāršāk iekārtoties darbā nevis galvaspilsētā, bet doties uz Lielbritāniju, Īriju, Skotiju. Atliek tikai iekāpt lidmašīnā. Angļu fermeris lidostā sagaidīs, aizvedīs uz dzīvojamo mītni, visu ierādīs un uz priekšu!"
Labu slavu iemantojušā latviešu darbaspēka meklējumos angļu un īru darba devēji pat paši atbrauc uz Latviju, tiekas ar dažādu paaudžu potenciālajiem darbiniekiem, stāsta un rāda videofilmas par darbu vistu fermā, veļas mazgātavā vai salātu laukā, nodemonstrē, kāda būs virtuve, kāda plīts un gultiņa un kādas izklaides brīvdienās. Pagājušajā gadā ar šādu nolūku Latviju apmeklējuši ap 20 darba devēji no Anglijas, kuri sadarbojas ar G. Puriņa darbā iekārtošanas firmu. Kāds dāņu saimnieks speciāli ar privāto lidmašīnu lidojis uz Lietuvu, lai nointervētu trīs cilvēkus.
Kam smaida veiksme?
''Galvenais nav nežēlīgi strādāt, bet būt optimistam,'' ir pārliecināts G. Puriņš. ''Labāk veicas tiem, kas ir atklāti, godīgi, draudzīgi un smaidīgi, kas tic, ka viņiem izdosies. Ir bijuši gadījumi, ka darba devēji pat īpaši lūdz sameklēt darba ņēmējus ar labu humora izjūtu. Tas ir tāds neoficiālais standarts.''
Tie, kas iekārto darbā ārzemēs, atzīst, ka nebūt ne visi citzemju darba devēji ir godprātīgi. Cits uzceļ strādniekiem sporta zāli, brīvdienās ved savējos ekskursijās, cits tikai strādina. Ir arī tādi, kuri ik pēc divām nedēļām strādniekus atlaiž un ņem nākamos. Darbā iekārtošanas firmas ''Dija'' direktore Ina Rulle pat uzsver, ka viņi izvairās sadarboties ar latviski, krieviski vai lietuviski runājošiem darba devējiem ārzemēs, jo diemžēl tautieši pret tautiešiem neizturoties labi Tāpēc pareizi vien darot tie, kas rūpīgi izsver un pārbauda, kad un kur braukt peļņā.
Starp diviem krastiem
I. Rulle arī ievērojusi, ka tagad drosmīgāk peļņā brauc pusmūža cilvēki. Vecākajai reģistrētajai peļņā braucējai esot 63 gadi. "Tagad daudzi mēģina atgriezties, jo dvēsele alkst pēc dzimtās valodas vides, tuviniekiem, arī algu starpība nav tik izteikta, bet paiet daži mēneši un cilvēkus atkal vilina augstāks dzīves līmenis, labākas sociālās garantijas, sabiedrības optimistiskais noskaņojums,'' stāsta I. Rulle.
''Kādai sievietei, kura atgriezās Latvijā ar domu te palikt, piedāvājām auklītes darbu Jūrmalā par 500 latiem mēnesī, bet viņa pēc dažiem mēnešiem paziņoja, ka atkal brauks uz Angliju. Kāpēc? Tur vieglāka un ērtāka sadzīve, nav tās sajūtas, ka pa dzīvi jāsitas, ka pie ārsta netiec, ka rītdiena neziņā tīta. Zinu četras meitenes viesstrādnieces, kuras par 500 latiem mēnesī Anglijā īrē trīsstāvu māju. Viesstrādnieks jau pēc diviem mēnešiem tur var paņemt kredītu. Katrs, kurš valstij maksā nodokļus, arī viesstrādnieki, tur jūt valsts rūpes. Cilvēks arī darbā tur ātrāk tiek uz augšu, tiek novērtēts, darba devējs viņam palielina algu, pārceļ labāk apmaksātā vietā,'' saka I. Rulle.
* Šis ir viens no pēdējiem Zentas Briedes rakstītajiem rakstiem. Vairāki palika iesākti uzmetumos datorā, piezīmēs blociņā un iecerēs prātā To visu aprāva negaidītā vēsts...
*** UZZIŅA
- Eiropas valstu nodarbinātības dienestu tīklā EURES un Eiropas darba mobilitātes portālā EURES ir atrodamas ziņas gan par vakancēm, gan darba meklētājiem 31 Eiropas valstī. Portālā vakar bija reģistrētas 1 383 456 vakances, Latvija no tām piedāvā 14 134, Lielbritānija 471 638, Īrija 11 974. Kā darba meklētāji vakar portālā bija reģistrējušās 312 890 personas, no tām 2307 no Latvijas.
- Precīzas statistikas nav, taču, pēc neoficiāliem datiem, varētu būt, ka Īrijā strādā ap 30 000 viesstrādnieku no Latvijas, Lielbritānijā ap 25 000, Norvēģijā ap 1500, Zviedrijā ap 1200, Dānijā ap 1000.
***
PIEREDZE
- Ginters Puriņš, dzimis madonietis, pats 25 gadu vecumā pametis izmeklētāja darbu Latvijā un četrus gadus locījis savu nepilnus divus metrus raženo augumu angļu fermera zemeņu plantācijās. Viņš peļņā devies tad, kad apjautis: ja, strādājot divās vietās, divos gados var sakrāt naudu tikai veļas mašīnai un televizoram, tad dzīvoklis "nespīd" arī pēc desmit gadiem. Pēc četriem gadiem viņš atgriezās Latvijā ne tikai ar naudu, bet, kā pats uzsver ar jaunu redzējumu uz lietām. Nopirka dzīvokli un kopā ar dzīvesbiedri Baibu, grāmatvedi, kura arī vairākus gadus pelnīja naudu svešumā, Latvijā nodibināja savu darbā iekārtošanas firmu. Tagad tai Latvijā ir pieci biroji, kuros strādā 11 darbinieki, starp citu, visi pabijuši peļņā ārzemēs.
- Valdis Kolns (28) peļņas darbos ārzemēs
pabijis trīs reizes. Pirms trim gadiem pametis darbu
apsardzē Rīgā un devies uz Angliju. Strādājis dažādās
fabrikās, bet pēc četriem mēnešiem sapratis, ka cerētās
peļņas nav. Mēneša beigās, kad samaksāts par dzīvošanu,
viņa rīcībā palikuši kādi pāris simti latu. Atgriezies
mājās. Labāk veicies nākamajā reizē, kad Valdis devies
strādāt pie konkrēta fermera. ''Tad man jau bija zināms,
kas tieši būs jādara, kur dzīvošu, cik man maksās.
Saimniekam piederēja govju ferma, un man bija jāstrādā
ar tehniku. Biju apmierināts, tomēr pēc septiņiem
mēnešiem atgriezos Latvijā un sāku strādāt par šoferi.
Pēc pusgada man piedāvāja darbu Anglijā vēl pie kāda
cita saimnieka, kurš audzē kartupeļus. Nostrādāju visu
sezonu, no pavasara līdz rudenim. Vai braukšu vēl?
Iespējams, jo tur tomēr var labāk nopelnīt. Anglijā,
strādājot par traktoristu, pēc visiem izdevumiem mēneša
beigās manā rīcībā palika 1000
- Agnese Knodze (34) peļņā pabijusi trīs reizes. ''Latvijā strādāju par datu operatori. Sarunāju, ka darba devējs manu darba vietu saglabās, un devos uz Velsu. Vērtēju salasīto zemeņu kvalitāti. Īpaši apmierināta nebiju, jo alga bija atkarīga no laika apstākļiem, ražas, pasūtījumiem. Atgriezos Latvijā, bet vēl pēc kāda laika atkal devos uz Velsu, šoreiz pakot asparāgus. Ārzemēs pelnīju divreiz vairāk nekā Latvijā. Taču pārliecinājos, ka man īsti nav pa prātam strādāšana lielā barā, kur ir poļi, leiši un citu dažādu tautību, mentalitāšu un paaudžu cilvēki. Citi ieradušies nopelnīt, citi paālēties. Tāpēc trešajā reizē pati sameklēju lauku saimnieku, kuram bija vajadzīga lopkope. Man bija jākopj un jāslauc 400 govis. Darbs sākās pulksten 6, beidzās pulksten 19. Biju visnotaļ apmierināta, jo man nevajadzēja rēķināties ar citiem viesstrādniekiem, alga bija atkarīga no manis, saimnieks maksāja, kā bija solījis,'' stāsta Agnese. Par nopelnīto nopirkusi jaunas mēbeles. Tagad viņa strādā valsts darbā, studē, peļņā braukt neplāno.
***
VISPIEPRASĪTĀKĀS PROFESIJAS EIROPĀ 31.03.2008.
Profesija; Uzņēmumu skaits, kas to piedāvā
1. Sistēmu inženieri un programmētāji 403 2. Pavāri 393 3. Zāles pārziņi, viesmīļi un bārmeņi 363 4. Inženieri mehāniķi un tehniķi 300 5. Citi datorspeciālisti 246 6. Pārdevēji 245 7. Namdari, galdnieki u. c. 238 8. Metinātāji un gāzliesmas griezēji 236 9. Virtuves un restorāna strādnieki 219 10. Datorinženieri 217
Dati: www.europa.eu.int
Pagarina Latvijas policistes dalību misijā Kosovā
DELFI 04/01/08 Valdība otrdien pagarināja Valsts policijas darbinieces Lailas Vaivodes dalību Eiropas Savienības plānošanas grupā Kosovā līdz 14.jūnijam, portālu "Delfi" informēja Iekšlietu ministrijas Preses centra vadītāja Laura Karnīte.
Vaivode devās uz Kosovu 2006.gadā un viņas dalības laiks jau vairākkārt pagarināts.
Vaivode Kosovā pilda policijas eksperta kriminālizmeklēšanā pienākumus. Ņemot vērā Eiropas Savienības dalībvalstu lielo interesi būt pārstāvētiem EUPT policijas jomā, Latvijas panākums, iegūstot vienu no piecām ekspertu vietām, bija vērā ņemams sasniegums. Vaivodes kandidatūra šim amatam virzīta ciešā sadarbībā ar Latvijas pārstāvniecības Eiropas Savienībā atbildīgajām amatpersonām.
EUPT uzdevums ir sagatavot Eiropas Savienības iespējamo iesaisti Kosovā, lai nodrošinātu veiksmīgu pāreju no ANO misijas Kosovā atsevišķiem uzdevumiem uz iespējamo ES civilo misiju.
Kopumā dažādās misijās ārvalstīs dien seši Iekšlietu ministrijas dienestu darbinieki. Trīs Valsts policijas darbinieki piedalās misijās Afganistānā, pa vienam misijās Bosnijā-Hercegovinā un Kosovā, bet viens Valsts robežsardzes pārstāvis - Eiropas Savienības robežu palīdzības misijā Moldovas Republikā un Ukrainā.
Latvija šogad par dalību trīs militāro
transporta lidmašīnu iegādes projektā maksās 4,37
miljonus
LETA 04/02/08 15 NATO un Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis plāno iegādāties trīs kompānijas "Boeing" transporta lidmašīnas "C-17", kas tiks bāzētas Ungārijas aviobāzē Papā. Šajā projektā plāno piedalīties arī Latvija, šogad vien veicot 4,37 miljonu latu iemaksas.
Tā kā Aizsardzības ministrijas (AM)
budžetā tik lielas naudas summas piešķiršana šim
projektam nav paredzēta, plānots, ka valdība varētu lemt
par 656
AM norāda, ka Rīgas samita laikā Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (NATO) dalībvalstis apņēmās stiprināt stratēģisko pārvadājumu spējas, kas ir svarīgas ātrai spēku izvietošanai, ar dažādu starptautisku iniciatīvu palīdzību un individuālu dalībvalstu spējām. Lai pildītu šo apņemšanos, Latvija kopīgi ar citām NATO un ES dalībvalstīm jau 2006.gada 12.septembrī parakstīja nodoma vēstuli par Stratēģisko gaisa pārvadājumu iniciatīvas īstenošanu.
Šī iniciatīva arī paredz izveidot starptautisku Gaisa pārvadājumu eskadriļu, kas koordinēs un veiks iniciatīvas dalībvalstīm nepieciešamos pārvadājumus, dibinās jaunu NATO gaisa pārvadājumu menedžmenta aģentūru, kuras izveidošanu atbalsta NATO Ģenerālsekretārs. Pirmā "C-17" lidmašīna tiks piegādāta jau šā gada nogalē no ASV, bet pilnas operacionālās spējas tiks sasniegtas 2009.gada beigās.
Saprašanās memoranda izstrāde, kas ilga gandrīz divus divus gadus, ir pabeigta, un dokuments iesniegts minētās programmas dalībvalstīm parakstīšanai un apstiprināšanai. AM ir sagatavojusi attiecīgus Ministru kabineta noteikumus, kurus akceptējot Latvija varēs kļūt par šīs programmas dalībnieci.
Latvija šīs programmas īstenošanas gaitā ir pieprasījusi 45 lidojuma stundas gadā. Piedaloties šajā iniciatīvā, Latvija nodrošinās sev pieeju stratēģiskajam gaisa transportam, lai varētu daļēji atrisināt Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) nepieciešamās pārvadājuma spējas NATO ātrās reaģēšanas spēku (NRF) un ES kaujas grupu (EU BG) izvietošanai, kā arī nepieciešamo materiāltehnisko līdzekļu transportēšanai stratēģiskā attālumā, uzsver AM.
Latvijas izmaksu daļu pa gadiem - līdz pat 2035.gadam - veido investīcijas lidmašīnu iegādei un saistītā aprīkojuma iegādei, kuras plānots segt līdz 2012.gadam, ikgadējas administrācijas izmaksas un ikgadējas operacionālās izmaksas.
Par divu lidmašīnu iegādi laika periodā
no 2008. līdz 2010.gadam Latvija plāno maksāt 9,28
miljonus ASV dolāru (4,14 miljonus
Sākotnējo rezerves daļu iegāde laika
posmam līdz 2012.gadam izmaksās 4,65 miljonus ASV dolāru
(2,07 miljonus
Degvielai laika posmā līdz 2035.gadam
plānots tērēt 6,25 miljonus ASV dolāru (2,79 miljonus
Kopumā, pēc sākotnējām aplēsēm, līdz
2035.gadam Latvijai dalība projektā izmaksās 61,44
miljonus ASV dolāru (27,4 miljonus
Lai pilnībā īstenotu Stratēģisko gaisa pārvadājumu programmu, būs nepieciešams noslēgt starptautisku līgumu ar programmas uzņēmējvalsti Ungāriju.
Saprašanās memorandu plānojušas parakstīt Latvijas, Bulgārijas, Čehijas, Igaunijas, Somijas, Ungārijas, Itālijas, Lietuvas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Rumānijas, Slovēnijas, Zviedrijas un ASV aizsardzības resora amatpersonas.
Sagatavotais protokollēmuma projekts paredz, ka valdība pilnvaros aizsardzības ministru parakstīt memorandu, uzdodot AM veikt visas nepieciešamās darbības, lai izstātos no memoranda, ja kopējās izmaksas par vienu lidojuma stundu stratēģisko gaisa pārvadājumu programmas gaitā pārsniegs 53 000 ASV dolāru (23 585 latus).
Pēc memoranda parakstīšanas Finanšu ministrijai 2008.gadā no pamatbudžeta apakšprogrammas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem" būs jāpiešķir AM 656 962 latus, lai segtu Latvijas izmaksas dalībai memorandā 2008.gadā.
Minētajā jautājumā konkrēts lēmums būs jāpieņem Ministru kabinetam.
Apšaudīta militārā bāze Irākas galvaspilsētā Bagdādē, Latvijas kontingenta karavīrs nav cietis
LETA 04/02/08 Pirmdien, 31.marta vakarā, ar vairākām raķetēm apšaudīta militārā bāze Irākas galvaspilsētā Bagdādē.
Vienīgais Latvijas kontingenta karavīrs, kurš pilda dienesta pienākumus Bagdādē, nav guvis ievainojumus, aģentūra LETA uzzināja Aizsardzības ministrijā.
Pēdējo reizi šī militārā bāze Bagdādē ar strēlnieku ieročiem tika apšaudīta 24.februārī, bet Divānijā esošās bāzes virzienā vairākas raķetes pēdējo reizi tika raidītas 14.martā.
LETA jau ziņoja, ka pēc vairāku mēnešu "klusuma" 18.februārī tika apšaudīta militārā bāze Irākas pilsētā Divānijā. Arī tad Latvijas kontingenta karavīri incidentā necieta.
Iepriekš uzbrukums Divānijas militārajai bāzei notika pagājušā gada 10.novembrī.
Latvijas karavīri Irākā apšaudīti arī pērn 7.,12. un 23.oktobrī, septembra beigās, 21.augustā, arī 30.jūlijā, kad ap plkst.14.20 ar mīnmetējiem tika apšaudīta militārā bāze Divānijā, kurā uzturējās Latvijas kontingenta karavīri. Arī toreiz Latvijas karavīri apšaudē necieta.
Kopumā dienesta pienākumus operācijā Irākā pildījuši jau vairāk nekā 1150 karavīri. Patlaban Irākā dienesta pienākumus pilda trīs Nacionālo bruņoto spēku Latvijas kontingenta karavīri.
Policija brīdina naudas tīkotājas: fiktīvās laulības Īrijā nav noziegums
Aleksandra Jolkina, Diena 04/02/08 Īrijas policija atteikusies izmeklēt afēras, kas saistītas ar Latvijas meiteņu fiktīvajām laulībām.
Nelegālo biznesu, kad trešo valstu pilsoņi, cerot saņemt uzturēšanās atļauju Īrijā, ir gatavi par maksu apprecēt kādu Austrumeiropas meiteni, Īrijas likumsargi apkarot atklāti atsakās. "Īrijas policija vienkārši pateica tas viņiem nav noziegums," saka Valsts policijas Organizētās noziedzības un narkotiku apkarošanas pārvaldes (ONAP) 2.nodaļas priekšnieks Arturs Vaišļa. Jau rakstīts, ka turienes policija nekontrolē, cik godīgas ir laulības, kā tas notiek, piemēram, Latvijā vai ASV neviens mājās nenāk un nepārbauda. Iepriekš Īrijas vēstnieks Latvijā Tims Movs Dienai to pamatoja ar nevēlēšanos iejaukties iedzīvotāju privātajā dzīvē.
Kā ziņots, trešo valstu pilsoņi
galvenokārt no Pakistānas, Indijas, Bangladešas gatavi
starpniekiem maksāt pat līdz 10 tūkstošiem eiro, lai
apprecētu kādu Eiropas Savienības dalībvalsts
iedzīvotāju. Pārsvarā šādās afērās tiek iesaistītas
mazāk turīgas meitenes no Austrumeiropas, kurām tiek
piesolīts darbs, apmaksāta dzīvesvieta un dažos
gadījumos vēl
"Ir valstis, kuras pret to izturas bezatbildīgi," stāsta A.Vaišļa. Latvijā savākti materiāli par vairākiem gadījumiem, taču Īrijas kolēģi atsakās sadarboties. "Ja tas būtu noticis šeit, mēs varētu viņus iesēdināt," viņš bilst. Taču, tā kā laulība uzrādās vienīgi Īrijas reģistros, Latvijas policija ir bezspēcīga.
Īrija kontroles vietā gan izdevusi instrukciju, ar kuru trešo valstu pilsoņiem tiek atteikta pastāvīgās uzturēšanās atļauja uz laulību pamata, ja viņi iepriekš nav dzīvojuši kādā citā ES dalībvalstī. Izsūtīts vairāk nekā 700 atteikuma vēstuļu, taču pret krāpniekiem vērstā likumdošana ietekmē arī pārus, kuru laulība ir reāla.
Līdz ar to sarežģītā situācijā, piemēram, nonākusi Īrijā dzīvojošā ģimene, kurā sieva Natālija (22) ir no Latvijas, savukārt vīrs Džozefs (39) no Filipīnām. Abi tikušies un apprecējušies Īrijā, tur arī piedzimusi meita. Džozefs pieprasījis pastāvīgās uzturēšanās atļauju, taču pienācis atteikums, jo viņš iepriekš nav dzīvojis kādā citā ES valstī.
Visi dokumenti joprojām atrodas imigrācijas birojā, vīrietim nav piešķirta arī darba atļauja viņš patlaban bez dokumentiem strādā kādā pārtikas uzņēmumā. Pagaidām Džozefs bez dokumentiem nevar aizbraukt uz mājām, savukārt birojs klusē jau gadu.
Viedoklis: Latvietis, Tibeta un 1. aprīlis
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents
Apollo 04/02/08 1966. gada 1. aprīlī Ķīnā oficiāli sākās Kultūras revolūcija. Pēc speciālistu aprēķiniem, Kultūras revolūcijas laikā gājuši bojā 7 730 000 cilvēku. Pasaules atmiņā Kultūras revolūcija palikusi ar zvirbuļu izķeršanu (jo tie noēdot graudus), tuksnešu aparšanu (pēc kā tuksneša smiltis daudz vieglāk vējš varēja pacelt gaisā un ar tām noklāt Pekinu), 460 tūkstošu skolotāju padzīšanu no darba. Tibetai Ķīnas kultūras revolūcija nozīmēja vairāk nekā miljonu bojāgājušo, tibetiešu izsūtīšanu uz citiem Ķīnas novadiem, darba nometnēm, budistu tempļu iznīcināšanu un tibetiešu rakstu valodas aizliegumu.
Pirms 20 gadiem Latvijā komunistiskā propaganda mēdza teikt, ka visvairāk no Staļina represijām cietusi lielā krievu tauta. Visvairāk jā, bet, proporcionāli vērtējot, latviešus izsūtīja, bez tiesas nogalināja un citādi represēja pieckārt vairāk. Tieši tāpat ir ar Ķīnu ķīniešiem tas bija neiedomājams ļaunums, ko līdzi nesa Kultūras revolūcija ar pekiniešu (kas nebija cēlušies no strādnieku šķiras) izsūtīšanu uz nomaļiem Ķīnas reģioniem, reliģijas un kultūras pieminekļu iznīcināšanu. Bet tibetiešiem tas nozīmēja gandrīz piektdaļas nācijas zudumu, milzīgu ļaužu masu, kas devās trimdā, un reālu savas valodas un ticības tūkstošgadīgās sistēmas sagraušanu.
Tibetiešu neiznāk pat lāga 1% Ķīnas iedzīvotāju, pat tad, ja saskaita kopā visus tibetiešus gan tos, kas mīt Tibetā, gan tos, kas trimdā, gan tos, kas dzīvo etniskajos Tibetas novados, kas tagad (gluži kā Abrene) atdalīti no Tibetas un pievienoti citiem Ķīnas apgabaliem. Un no tibetiešiem protestē tikai daži desmiti tūkstoši cilvēku, jo pārējie dzīvo augstienē izklaidus, nav pārāk izglītoti, turklāt Tibetas budisms nepieļauj vardarbību kā tādu.
Tiesa, pirms divdesmit gadiem 1988. gadā, kad tika dibināta Latvijas Tautas fronte, latviešu Padomju Savienībā nesanāca ne 0,5%. Bet, kas liekas pilnīgi neticami tiem, kas lasījuši tikai vēstures grāmatas, latviešiem izdevās savu zemi no lielās Padomju Savienības nošķelt ar pavisam nelieliem teritoriāliem zaudējumiem. Un liela nozīme bija tam, ka visā pasaulē atradās cilvēki, kas solidarizējās ar latviešiem, lietuviešiem un igauņiem.
Tagad tibetieši gaida solidaritāti no citiem pasaules ļaudīm. Teikt, ka viņi gaida kādu atbalstu no Latvijas, būtu nepateikt neko, jo diez vai viņi pārlieku labi zina cita kontinenta valsts Latvijas vietu ģeogrāfijas atlantā. Ar lielāko varbūtību viņi zina Latviju tikpat precīzi kā vidējais latvietis atpazīst Mali republikas vietu Āfrikā. Tibetieši gaida solidaritāti no visām 220 pasaules valstīm, to parlamentiem, valdībām, sabiedriskām organizācijām un vienkāršiem cilvēkiem. Un Latvijas dažu desmitu Tibetas draugu aktivitātes var kalpot tikai kā smilšu grauds lielajai pasaules mandalai, kas dotu tibetiešiem cerības uz kulturālu un reliģisku autonomiju.
Pats Dalailama neprasa neko citu kā kulturālu un reliģisku autonomiju. Neprasa politisku autonomiju. Un viņam piekrīt Norvēģijas parlaments, kas piešķīris Dalailamam Nobela Miera prēmiju, piekrīt Džordžs Bušs jaunākais un Angela Merkela, kas raduši iespēju tikties ar tibetiešu garīgo līderi, Gordons Brauns, kas gatavojas to darīt, un Eiroparlamenta deputāti, kas aicinājuši Dalailamu uzstāties parlamenta priekšā. Patiesībā kulturāla un reliģiska autonomija nozīmē tradicionālos budistu klosterus, tibetiešu rakstību (kas nav hieroglifi), valodu, kura netiek mācīta pat vidusskolās.
Man ir bijusi laime pabūt Tibetā. Par mani rūpējās visapkārtesoši Ķīnas norīkoti pavadoņi. Es tiku vests uz Tibetas universitāti, un vecs profesors īstā PSRS sešdesmito gadu propagandas stilā stāstīja, kā 1950. gadā Ķīna atbrīvojusi Tibetu (nevar zināt no kā, jo kopš 1912. gada, kad Tibetu pameta iepriekšējie kolonizatori angļi, tibetieši bija miermīlīgi valdījuši savu valsti). Mani aizveda pie veiksmīgā Tibetas zemnieka, kam bija tiešām ērta māja, kas mani cienāja ar tēju un šņabi un stāstīja, cik labi strādāt Tibetā ar saviem sešiem jakiem. Es pabiju slimnīcā, un tur ķīnieši jau bija uzstādījuši rentgenaparātu. Un man piestiprinātais mūks gids Lhasas Baltajā templī stāstīja, cik viņam labi Budu lūgt Ķīnas sastāvā. Bet liela daļa tibetiešu vienkārši stāvēja uz ielām un tirgojās ar dažādiem nieciņiem, viens caur otru cenzdamies pietuvoties retajiem ārvalstu tūristiem. Brauciens uz Lhasu man deva pārliecību, ka Ķīnā neviens, kam nav lemts, patiesību neuzzinās. Ķīna mācēs no svešinieku acīm noslēpt gan sagrautos tempļus, gan nogalinātos tibetiešus. Patlaban Ķīna jau atļāvusi ārvalstu diplomātiem apmeklēt Lhasu pēc marta nemieriem. Tiesa, tikai tiem diplomātiem, ko izvēlējusies Ķīnas ārlietu ministrija, tikai pa vienam no valsts un tikai tajā maršrutā, kuru nosprauduši ierēdņi un kurā nudien negadīsies neviens citādi domājošs tibetietis.
Pasaules politikā ir pieņēmums, ka sabiedrisko domu kādā reģionā var mainīt tikai tikpat liela cilvēku masa ārpus šā reģiona. Kad sākās Baltijas dziesmotā revolūcija pirms 20 gadiem, Latvijai palīgā nāca 300 miljoni demokrātiski domājošu cilvēku visā pasaulē, kas varēja ietekmēt Padomju Savienības vienoto politisko viedokli. Lai palīdzētu tibetiešiem, pasaulē rokās jāsadodas 1,3 miljardiem cilvēku (tik daudz ir ķīniešu Ķīnā), un šāds sabiedriskās domas spiediens varētu atjaunot tibetiešiem iespēju dzīvot kulturāli un reliģiski autonomi. Latvijas domubiedru grupiņa, kas aicina publiski iestāties par Tibetas tiesībām, ir tikai mazs smilšu graudiņš lielajā pasaules tautu mandalā, kas var atnest tibetiešiem kaut nedaudz neatkarības.
Un vēl par olimpiskajām spēlēm. Visas pasaules iedzīvotāju interesēs ir, lai olimpiāde Pekinā notiktu, jo šo spēļu rīkošana ir ievērojami demokratizējusi Ķīnu un vēl daudz panāks šā milža demokratizēšanā. Sportistiem olimpiskajās spēlēs ir jāpiedalās un jāveicina miers visā pasaulē. Cits stāsts ir par politiķiem, jo neviens taču nav teicis, ka viņiem par valsts vai sponsoru naudu būtu jābrauc uz Pekinu atpūsties no Latvijas inflācijas un ekonomiskās nesakārtotības radītā noguruma.
Zatlers: NATO samita gala komunikē uzskatāms par būtisku diplomātisku panākumu
LETA 04/03/08 Vērtējot NATO valstu pieņemto lēmumu Ziemeļatlantijas aliansē uzņemt Albāniju un Horvātiju, kā arī vienošanos, ka Gruzija un Ukraina kļūs par NATO dalībvalstīm, Valsts prezidents Valdis Zatlers atzīst, ka samita gala komunikē uzskatāms par būtisku diplomātisko panākumu un tajā faktiski atspoguļota arī Latvijas līdz šim paustā nostāja NATO paplašināšanās jautājumos.
Par to informēja Prezidenta preses dienestā.
"Tagad Gruzija un Ukraina ar jaunu sparu varēs īstenot nepieciešamās reformas - kā militārās, tā arī sociālpolitiskās," teica Valsts prezidents.
Kā jau ziņojām, NATO šodien oficiāli uzaicināja Horvātiju un Albāniju pievienoties militārajai aliansei, paziņoja NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers.
Bija paredzēts, ka ielūgumu iestāties NATO saņems arī Maķedonija, taču šo soli bloķēja Grieķija saistībā ar abu valstu ilgo strīdu par Maķedonijas nosaukumu. Shēfers pavēstīja, ka Maķedonija ielūgumu pievienoties NATO saņems, tiklīdz tiks atrisinātas tās nesaskaņas ar Grieķiju. Savukārt Ukraina un Gruzija pagaidām nesaņems ielūgumu, jo nav gatavas pievienoties militārajai aliansei, sacīja Shēfers. "Mēs šodien vienojāmies, ka šīs valstis kļūs par NATO dalībvalstīm. Mēs atbalstām šo valstu pieteikumus Dalības rīcības plāna sākšanai. Mēs sāksim augsta līmeņa dialogu, lai pievērstos jautājumiem, kas vēl nav atrisināti," pavēstīja Shēfers.
Kijevas un Tbilisi progresu ceļā uz iestāšanos NATO decembrī pārskatīs alianses ārlietu ministri, bet konkrēts laiks šo valstu iestāšanās procesa sākšanai pagaidām nav nolemts. Ukrainas un Gruzijas uzaicināšanu bloķēja vairākas Eiropas valstis Vācijas un Francijas vadībā.
Šodien pēcpusdienas sesijā NATO valstu un valdību vadītāji apspriedīs alianses turpmāko stratēģiju Afganistānā. Valsts prezidents uzskata, ka Latvijai ir jāturpina stingri ievērot sabiedrotajiem iepriekš dotie solījumi par Latvijas militārā kontingenta palielināšanu Afganistānā, kā arī nākotnē jāizvērtē iespējas aktīvākai līdzdalībai valsts sociālo stabilitāti sekmējošos projektos.
Darba pusdienu laikā Zatleram bija neformāla saruna ar Moldovas prezidentu Vladimiru Voroņinu, kuras gaitā amatpersonas pārrunāja turpmākos sadarbības projektus Eiropas Savienības kaimiņpolitikas ietvaros un Latvijas īstenoto projektu lomu un vietu reformu procesos Moldovā.
NBS apmeklēs ASV bruņoto spēku virskapelāns
LETA 04/04/08 Lai iepazītos ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) kapelānu dienestu, šodien Latvijā ieradies ASV bruņoto spēku virskapelāns ģenerālmajors Duglass Kārvers, aģentūru LETA informēja NBS komandiera personīgā štāba Preses daļas virsnieks kapteinis Normunds Stafeckis.
Vizītes laikā Kārvers tiksies ar NBS komandiera pienākumu izpildītāju brigādes ģenerāli Juri Kiukucānu, NBS Apvienotā štāba priekšnieku pulkvedi Andri Dilānu un virskapelānu Elmāru Pļaviņu, kā arī Bruņoto spēku kapelāniem.
Tiekoties ar mūsu Bruņoto spēku kapelāniem, tiks pārrunāta ASV un Latvijas bruņoto spēku kapelānu dienesta sadarbība kapelānu izglītības un apmācību jautājumos, kā arī kapelānu darbība starptautisko operāciju rajonos.
Patlaban Bruņotajos spēkos dienestu pilda septiņi kapelāni, vairāki no kuriem ir piedalījušies starptautiskajās operācijās Irākā un Afganistānā.
Stafeckis pastāstīja, ka tuvākajās dienās uz Afganistānu dosies kārtējais Bruņoto spēku kapelāns, kurš turpmākos trīs mēnešus sniegs garīgu un morālu atbalstu mūsu karavīriem, kuri dienesta pienākumus pilda NATO vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku sastāvā Kabulā, Meimenā un Mazarešārīfā.
Parakstu vākšanas akcijās...
Valdība piešķir finansējumu parakstu vākšanai par pensiju likuma grozījumiem
DELFI 03/25/08
Valdība otrdien atbalstīja 573
CVK šī gada budžetā nav paredzēti
līdzekļi, lai nodrošinātu parakstu vākšanu grozījumu
likumā "Par valsts pensijām"" ierosināšanai, līdz ar to
Centrālā vēlēšanu komisijai ir nepieciešams papildu
finansējumu 573
Jau vēstīts, ka aprīļa vidū pēc tam, kad būs beigusies pašreizējā parakstu vākšana par tautas tiesībām atlaist Saeimu sāksies parakstu vākšana par pensionāru tiesībām saņemt minimālo pensiju vismaz iztikas minimuma apmērā. Parakstu vākšana notiks no 16.aprīļa līdz 15.maijam.
Viedoklis: Uzšņāpjam parakstu un aizmirstam
Anita Daukšte, NRA 03/27/08 Par arodbiedrību rosināto likumprojektu dot tautai tiesības atlaist parlamentu parakstījušies teju 46 tūkstoši Latvijas pilsoņu. Manuprāt, pietiekami daudz, lai apliecinātu, ka Latvijā ir augsta pilsoniskā aktivitāte. Domājams, ka izdosies savākt pat 150 tūkstošus parakstītāju tam ir jau vairākas vēlēšanas pēc kārtas tuvs to vēlētāju skaits, kas izvēlas tā brīža varai opozicionāras partijas.
Parakstīšanās motivācija taču ir pati Saeimas atlaišana, nevis diskusija un vēlme pilnveidot Satversmē ietvertās tautas demokrātiskās tiesības. Motivācija pārsvarā ir "parādīt tiem mērgļiem tur augšā, ka mēs arī esam pie teikšanas".
Tādu varēja redzēt vismaz vēl nesenā nākotnē tik bezzobaino un vārgo arodbiedrību rīcību, rosinot šo projektu, jo tas ir labs iemesls, lai darba ņēmējiem vismaz uz laiku pievērtos acis uz arodbiedrības nespēju konstruktīvi sarunāties ne ar darba devējiem, ne valdību. Tagad šo parakstu vākšana dod iespēju arodbiedrību spicei zīmēties ar lozungu par tautas tiesībām, kas šķiet visnotaļ apsveicami vien situācijā, ja pašiem līdz šim būtu izdevies ko reāli paveikt savā tiešajā darba lauciņā. Šķiet, dividenžu izsišana tālākai, visticamāk, politiskai darbībai ir kļuvusi par galveno arodbiedrību darbības dzinuli un likusi piemirst pasākumus darba ņēmēju aizstāvībai. Iespējams, ka tādi ir bet publiski ir manāma vien propaganda par Saeimas atlaišanu. Visticamāk, tā ir pašu bezatbildības maskēšana, jo tikai tā var vērtēt rīcību, pasviežot ļoti nopietnai tautas viedokļa izzināšanai un arī nopietnam nodokļu maksātāju naudas tēriņam nekvalitatīvu likumprojektu.
Ir apsveicami, ka Valsts prezidenta paspārnē veidotā komisija ir nākusi klajā ar juridiski izsvērtu arodbiedrību rosinātā projekta kritiku. Norādot gan uz jau pieminēto problēmu ko darīt nākamajā dienā pēc Saeimas atlaišanas, gan uz arodbiedrību projektā ietvertajām faktiski mazākuma tiesībām izlemt vairākuma ievēlētā parlamenta likteni. Kamēr Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija nav nākusi klajā ar priekšlikumiem, kas ietverti konkrētu Satversmes grozījumu projektā, viņu vēlmes likuma grozījumiem ir krietni aptuvenas, jo faktiski joprojām saglabā domu par iespēju mazākumam atlaist Saeimu, visai maz labojot arodbiedrību priekšlikuma būtību.
Taču principiālākie iebildumi šeit būtu pret to, ka tieši Valsts prezidenta paspārnē esoša komisija un secīgi pats Valsts prezidents kā ar likumdošanas iniciatīvas tiesībām apveltīts nāktu klajā ar priekšlikumiem, kas Satversmē palielinātu viņa pilnvaras. Noņemt no Valsts prezidenta atbildību par Saeimas atlaišanu? Šāda ierosme pelna nopietnu izvērtējumu. Protams, šobrīd Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts pat iekšēju politisku satricinājumu rezultātā nevarētu kļūt par autoritāru un nedemokrātisku valsti. Laikā, kad tika rakstīta Satversme pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, situācija bija pilnīgi cita. Valsts apvērsums, atlaižot parlamentu, ir teorētiska, nevis praktiski iespējama situācija šobrīd, un aizsargmehānismi, kas bija iebūvēti Satversmē toreiz, tagad skatāmi citā gaismā. Taču Valsts prezidentam deleģējot tiesības vienpersoniski un bez jebkāda plaša apstiprinājuma (vien konsultācija ar Saeimas priekšsēdētāju) atlaist Saeimu, pamatlikumā tiek ielikta tāda mēroga politisko mahināciju dziļumbumba, kura sprāgstot var pavisam nopietni satricināt Latvijas valsts pamatus. Galu galā vēl vairāk nostiprinot to situāciju Latvijas politikā, kur dominē ekonomiskas ietekmes un personiskas ambīcijas un kam lielos vilcienos ir maz sakara ar to, ko dēvē par tautas gribu.
Gan arodbiedrību rosinātais projekts, gan Valsts prezidenta komisijas secinājumi, gan citi daudzie Satversmes grozījumu projekti tiešām norāda uz vērienīgas diskusijas nepieciešamību. Pagaidām kuslā ietekmīgāko partiju minstināšanās ap šo diskusiju, pēc principa dzīvosim, redzēsim, nedara tām godu. Jādomā arī, ka būtiskākā pilsoniskā aktivitāte šobrīd būtu pastāvīga ieinteresētība politiskajās norisēs un iesaiste tajās partiju līmenī, ne vien paraksta uzšņāpšana zem apšaubāmas kvalitātes projektiem, kuru akcepta gadījumā to pašu parlamenta politiķu politiskā manipulējamība palielināsies, nevis mazināsies un teju likvidēs iespējas pieņemt tālejošus un vajadzīgus lēmumus valsts attīstības labā.
Intervija: Par apgaismotiem referendumiem
Baiba Lulle, NRA 03/31/08 Par to, kāpēc esam referendumu gaidās un kādu mācību no tiem gūt, Neatkarīgā iztaujāja politikas veterānu, Tautas partijas deputātu Jāni Lagzdiņu un politologu, Latvijas Universitātes profesoru Juri Rozenvaldu.
Neatkarīgā: Pagājušā gada nogalē bija referendums par drošības likumiem, tagad briest vēl divi par desmitās daļas vēlētāju tiesībām atlaist Saeimu un pensijām iztikas minimuma līmenī, ja tiks savākti desmitās daļas vēlētāju paraksti. Tā ir sagadīšanās, ka tik īsā laikā trīs referendumi? Ja neskaita piespiedu referendumu 2003. gadā par Latvijas dalību Eiropas Savienībā, tad pirms tā pēdējais bija tālajā 1999. gadā un arī par pensijām tiesībām saņemt pensijas strādājošajiem pensionāriem.
Jānis Lagzdiņš: 9. Saeimas vēlēšanās pirmoreiz nekandidēja ietekmīgs jauns politiskais spēks, kas piesaista neapmierināto vēlētāju cerības arī zināmu laiku pēc vēlēšanām, kas tradicionāli ir 2530%. 5. Saeimas vēlēšanās Latvijas ceļš bija jaunais brīnumspēks, 6. Saeimas Demokrātiskā partija Saimnieks un Zīgerista partija, 7. Tautas partija, 8. Jaunais laiks. Tādējādi tagad neapmierinātība izpaužas lietussargu revolūcijā, referendumu organizēšanā un citās ārpusparlamenta akcijās.
Juris Rozenvalds: Daļēji tam var piekrist, bet kāre pēc referendumiem saistīta arī ar politiskām tradīcijām, kas Latvijai izveidojās, attīstoties ļoti vienpusīgam politiskajam spektram un izzūdot normālai kreisajai alternatīvai. Virkne mūsu problēmu, tai skaitā ekonomikā, saistītas ar to, ka nav bijusi šī normālā šūpošanās, kāda, piemēram, lietuviešiem bijusi visu laiku starp Brazauski un Landsberģi, starp labējo un kreiso. Un 9. Saeimas vēlēšanas kļuvušas par daudzu mūsu problēmu kolektoru. Iemesls var būt arī tas, ka pašreizējā politiskās elites kombinācija nav īsti līdz galam likumīga, jo bija ļoti nopietni vēlēšanu likumu pārkāpumi, un šī jaunā situācija mobilizē neapmierinātos, bet arī radīja zināmu neaizvietojamības ilūziju politiskajā elitē.
J.L.: Noskaņa koalīcijā pēc Saeimas vēlēšanām bija tāda: mēs, līdzšinējā koalīcija, esam guvuši akceptu iepriekš realizētajai politikai, un mums ir tiesības, jo īpaši pēcvēlēšanu periodā, kad tradicionāli parlaments pieņem nepopulārus lēmumus, daudz nekonsultējoties ar sabiedrību, ātri paveikt grūtos darbus.
Jūs to atzīstat kā kļūdu?
J.L.: Protams. Gandrīz visi lēmumi, ko koalīcija mēģināja virzīt, varbūt izņemot drošības likumu grozījumus, valstiski bija pareizi, bet sabiedrībā netika izskaidroti, jo uzskatīja, ka vēlēšanu uzvarētājiem ir mandāts tā rīkoties.
Kādas sekas varētu būt, ja desmitajai daļai vēlētāju tiktu dotas tiesības atlaist Saeimu?
J.R.: Politiskā elite ir pelnījusi pērienu, bet šaubos, vai žagari ir īstie. No vienas puses, nevar apšaubīt tautas suverenitātes principu un parakstu vākšanu kā brīdinājumu, no otras puses, nemaz nerunājot par juridiskām lietām, mani baida vairākas lietas. Pirmkārt, tas, kā izmanto tautas jēdzienu, kad parādās dažādu spēku saspēle, tajā pašā laikā viens no demokrātijas principiem ir plurālisms. Bažas rada arī vēlme izdarīt visu uzreiz: Saeima neapmierina, ar sūdainām dakšām patrenksim, un būs uzreiz jauna, skaista dzīve. Bet sabiedrības transformācija ir ilgstoša.
Brīvo arodbiedrību savienība piedāvā tiesības atlaist Saeimu vienai desmitajai daļai vēlētāju vai tā ir pietiekama pārstāvniecība, vai tā ir šī tauta?
J.R.: Neapšaubu tiesības vēlētājiem izteikt savu gribu, bet mani baida, ka var tikt radīta nestabilitāte sabiedrībā, ieviešot šo priekšlikumu. Manuprāt, vispirms būtu vērts nopietni apspriest pašu vēlēšanu sistēmu, jo viena no lielākajām problēmām ir skaitliski ļoti nelielas, no ārēja finansējuma atkarīgas partijas. Jādomā ir par to, kā veicināt cilvēku iespējas ietekmēt partijas, lai neatkārtotos tas, ko piedzīvojām pērn pavasarī: man gadījās būt pie Saeimas, kad paziņoja, ka Valdis Zatlers ir ievēlēts par prezidentu. Jautājums arī par to, cik ierindas partijas biedri var ietekmēt lēmumus un kā veicināt šo procesu.
Vienlaikus daudz kas atkarīgs arī no pašiem vēlētājiem: Kristovskis un Kalniete pat nav vēl partiju nodibinājuši, kad viņu reitings jau ir 6,9%. Par ko? Par savām sejām! Tā uzvedas Latvijas vēlētāji, un partijas pielāgojas, mazāk skaidrojot savu piedāvājumu un vairāk rādot smaidīgas sejas.
J.L.: Kā juristam, kas rūpīgi analizējis Satversmes normas, jāteic, ka Satversmē noteikta ļoti smagnēja, šobrīd Eiropas valstīs neesoša parlamenta atlaišanas procedūra, kas līdzšinējos deviņos Saeimas sasaukumos nav izmantota. Manuprāt, attiecīgās Satversmes normas ir jāuzlabo, dodot vēlētājiem reālas tiesības parlamentu atlaist, bet ne tādā veidā, kā to ierosina arodbiedrības. To ierosinājums dod tiesības pieņemt lēmumu par Saeimas atlaišanu ļoti nelielam skaitam vēlētāju, spekulējot uz sabiedrības sociālajām problēmām, dod iespēju ietekmīgiem finanšu grupējumiem, finansējot kampaņas, radīt nestabilitāti valstī.
Ja pieņemtu arodbiedrību piedāvātos grozījumus, tas nozīmētu to, ka 15% Latvijas vēlētāju varētu atlaist parlamentu, ko ievēlējuši 60%, jo, ja iepriekšējās Saeimas vēlēšanās piedalījās 60% vēlētāju, lai referendums būtu noticis, uz to jāatnāk pusei un par jānobalso pusei plus vienam vēlētājam.
Tikai cipars ir par mazu?
J.L.: Es negribētu piedāvāt savu konkrētu modeli, lai gan 5. Saeimas laikā manā vadībā tika pieņemts likums, kas deva vēlētājiem tiesības atsaukt pašvaldību deputātus. Tas darbojās tikai vienu parlamenta sasaukumu, bet neviena iniciatīvas grupa nevienā pašvaldībā pat nemēģināja to izmantot.
Jautājums, kā modernizēt Saeimas atlaišanas procedūru, ir plašas diskusijas vērts, bet arodbiedrību un aiz tām stāvošo spēku un finansētāju mērķis jau nav konstitucionāli sakārtot valsti. Viņu mērķis ir realizēt aiz šīs iniciatīvas esošo finanšu un saimniecisko grupējumu intereses, kuri ir neapmierināti ar to, ka pie varas ir esošā koalīcija, un šie grupējumi vēlas ziedot līdzekļus un spēkus, lai būtu ārkārtas vēlēšanas un būtu jauns parlaments, kurā šiem grupējumiem būtu lielāka ietekme.
Otra parakstu vākšana par pensiju likuma grozīšanu, kas, pēc premjera Ivara Godmaņa teiktā, sagraušot valsts sociālo sistēmu, prasot 220 miljonus latu no budžeta. Kāda būs ne tik daudz budžeta, cik precedenta ietekme tautai lemt par jautājumiem, kas skar budžetu?
J.L.: 30. gadu sākumā Latvijā arī bija referendums par sociālajiem jautājumiem, kurš izgāzās. Arī citur Eiropas valstīs notiek balsošana par labklājību skarošiem jautājumiem. Tas, ka sociālajos jautājumos sabiedrība ir aktīva, nav slikti, ja vien ierosinājumi nav ļoti populistiski un negrauj budžetu. Šā referenduma ierosinātāji faktiski jau ir panākuši savu mērķi, jo pensiju likums jau tika grozīts, un domāju, ka arī parlamenta atlaišanas draudi piespiedīs deputātus strādāt labāk.
J.R.: Pensiju jautājums apstiprina manis teikto par normālas politiskās alternatīvas trūkuma sekām. Orientācija, kas daudzus gadus dominēja Latvijā, pat nebija tā īsti labējā, arī mūsu nodokļu sistēma ir nevis par labu stabilam biznesam, bet vieglās peļņas tīkotājiem. Savulaik pat bijām unikāli ar to, ka mums bija regresīvā nodokļu sistēma, kad bagātais maksāja relatīvi mazāk. Tas solidaritātes princips, kas ir normāla parādība jebkurā civilizētā sabiedrībā, pie mums nedarbojas. Un mums ir nopietni jāapspriež arī tas, kā nodrošināt sabiedriskās bagātības pārdali. Ir ļoti bīstama tendence: Džīni koeficients, kas rāda attiecības starp bagātākajiem un nabadzīgākajiem, pieaug. Jā, jāļauj uzņēmējiem darboties, bet, piemēram, igauņiem, aktīvi pievēršoties nabadzības problēmai, izdevies apturēt šā koeficienta paaugstināšanos. Tāpēc svarīgi, lai tie referenduma draudi mudinātu domāt par to, kādā veidā šīs atšķirības mazināt. Viens no demokrātijas priekšnoteikumiem ir saprātīga ienākumu sadale sabiedrībā, un pārāk liela atšķirība noved pie tā, ka zemākie slāņi nedomā vairs par to, kā sadarboties demokrātiskā procesa ietvaros, bet ņem dakšas rokās, kas savukārt ir bīstami visai sabiedrībai.
LBAS uzsākusi kampaņu, lai diskutētu par Saeimas atlaišanas kārtības maiņas nepieciešamību. Vai politiķiem, valdībai jāīsteno kādas pretkampaņas? Vai tie var un vai vajag ko darīt, lai ietekmētu referendumu?
J.L.: Prognozēju, ka abi referendumi notiks, bet tie būs bez rezultāta. Pensiju sakarā valdība un Saeima jau spērusi būtiskus soļus, palielinot tās, un līdzīgi būtu jārīkojas arī ar Satversmi. Satversmes normas ir jāprecizē, optimizējot parlamenta atlaišanas modeli, bet arodbiedrību piedāvātais variants jānoraida. Pozīcija jāizskaidro medijos, apelējot pie sabiedrības saprātīgās daļas, kas ir vairākumā, bet nekāda pretkampaņa nebūtu veicama.
J.R.: Jebkurš mēģinājums aģitēt tieši pret referendumiem nebūtu produktīvs no pašu politiķu puses, jo tas kritiskais potenciāls, kas varētu balsot pret tikai aiz spīta, ir ļoti liels. Konstruktīvs piedāvājums, manuprāt, būtu civilizētas diskusijas uzsākšana par to, kādā veidā palielināt Saeimas deputātu atbildību iedzīvotāju priekšā, piemēram, pārskatot odiozo formulu, kad vieni un tie paši cilvēki var pieteikties piecos vēlēšanu apgabalos, kas ir klasiskā lokomotīvju ideja. Arī, ja, piemēram, samazinātu apgabalus un palielinātu to skaitu, ievēlētie justos tuvāk iedzīvotājiem. Latvija ir vienīgā postkomunistiskā valsts, kur vienkārši pārņēma pirmskara vēlēšanu sistēmu, pieliekot četru, pēc tam piecu procentu barjeru, par pašu sistēmu daudz nediskutējot, kaut vai par to, kāda bija saistība starp Ulmaņa nākšanu pie varas un vēlēšanu sistēmu.
Ne referendumā par drošības likumiem, ne par Pensiju likumu 1999. gadā nepiedalījās pietiekams skaits vēlētāju, savukārt 1998. gadā tautas nobalsošanā pret rosināto Pilsonības likuma grozījumu atcelšanu nobalsoja vairākums (52,54%), kas nodrošināja atvieglotu pilsonības iegūšanu pēc 1991. gada dzimušo nepilsoņu bērniem. Arī parakstu vākšanas bilance nav tik labvēlīga rosinātājiem: 2002. gadā par tautas vēlētu prezidentu atbalstītāju nepietika tāpat kā 1995. gadā TB/LNNK parakstu vākšanai par Pilsonības likuma grozījumiem. Citādi bija vienīgi 2000. gadā ar ierosmi pret Latvenergo privatizāciju, un Saeima likumu grozīja bez referenduma. Vai ir kādi apstākļi, kas liek domāt, ka šajās parakstu vākšanās un referendumos varētu būt pietiekams atbalsts tā rosinātājiem?
J.R.: Mana prognoze: tā kā tajā sabiedrības daļā, kas ir ļoti kritiska pret varu, nav vienprātības par šo labojumu nepieciešamību, paredzu, ka referendums notiks, bet diez vai beigsies ierosinātājiem pozitīvi.
Situācija ar pensijām ir sarežģītāka, jo jautājums lielā mērā ir par to, cik sabiedrība ir solidāra. Iepriekšējā referendumā par pensijām jaunākā sabiedrības daļa masveidā teica, ka tas uz to vēl neattiecas. Ko var darīt valdošie politiķi? Esošais pielikums pie pensijām tomēr ir kosmētisks, un ir nepieciešamas nopietnākas sociālās reformas. Ir pietiekami nopietni signāli, ka te kaut kas jādara. Līdz šim politiskā elite, neraugoties uz to, ka tā ir spiesta būt sociāla, ne vienmēr izdarījusi visu, ko vajadzētu.
Valdībai un Saeimai jārīkojas arī tāpēc, ka neapmierinātība var iegūt nekonstruktīvas formas.
J.L.: Lai tikai dabūtu cilvēkus pie urnām, prognozēju, ka referenduma atbalstītāji, Kristovska, Štokenberga topošie politiskie spēki, atsevišķas Saeimas opozīcijas partijas, ar šo labējo koalīciju neapmierinātie finanšu grupējumi, atsevišķi mediji nekonkretizēs savu pozīciju, bet apelēs pie sabiedrības neapmierinātības, nerunās tik daudz par konkrētiem grozījumiem, cik par to, ka esošā vara ir jāpārmāca, jāsoda. Domāju, ka šovasar publiskajā telpā tiks iesviesti kompromati, varētu iesaistīties arī tās institūcijas, kuru rīcībā šie kompromati ir, lai ar reāliem vai izdomātiem faktiem par varas netaisnīgumu, negodīgumu parādītu, ka vēlētājiem jāmobilizējas.
J.R.: Nedomāju, ka kritikas vilni pret valdošo eliti var skaidrot tikai ar naidnieku mēģinājumiem to kompromitēt. Droši vien būs kaut kāda jauna informācija no abām pusēm, bet ir ļoti svarīgi, lai Latvijas vidējam vēlētājam veidotos ne tikai pārliecība par to, ka viņš var paņemt mēslu dakšas rokās, pateikt tiš!, bet arī tas, ko demokrātijas teorētiķi, piemēram, Roberts Dāls, sauc par apgaismotu izpratni, kad vēlētājs arī saprot, par ko viņš nodod balsi, un viņam ir pietiekami kritiska attieksme. Un tas ir visu mūsu uzdevums veidot sabiedrībā diskusiju, dot iespēju saprast alternatīvas, nevis tikai teikt, ka tas nevar būt tāpēc, ka tas nevar būt nekad. Protams, vienmēr būs daļa, kas balsos emocionāli.
J.L.: Piekrītu, un tā arī valdības partijām būs jārīkojas, veicot izskaidrošanu. Bet ir viens bet: tā sabiedrības daļa, kas pulcējās tā saucamajā lietussargu revolūcijā, netic varai, neatkarīgi no tā, ko tā saka.
J.R.: Ja kāds šajā valstī netic varai, tad tā ir pašas varas vaina, jo nevar teikt, ka mums bija piecus gadus sociāldemokrāti pie varas, piecus gadus labējie šie pārmetumi ir vienam cilvēku lokam.
Satversmes grozījumu atbalstam savākti 55,3% no nepieciešamā parakstu skaita
DELFI 04/01/08 Trīs nedēļu laikā par grozījumiem Satversmē, kas ļautu tautai atlaist Saeimu, parakstījušies 82 495 pilsoņi, līdz ar to savākti 55,3% no nepieciešamā parakstu skaita, informē Centrālā vēlēšanu komisija (CVK).
Parakstu vākšanas inciatori - Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) prieksšēdētājs Pēteris Krīgers uzskata, ka nepieciešamo parakstu skaitu izdošoties savākt.
"Neraugoties uz valdošās elites ar vien paaugošo profesionālo demagoģiju un spekulācijām, nedēļas laikā par Satversmes uzlabojumiem parakstījušo skaits ir dubultojies, apstiprinot prognozes, ka nepieciešamais parakstu skaits tiks savākts," uzskata Krīgers.
Līdz parakstu vākšanas noslēgumam 10.aprīlī LBAS turpinās skaidrot Satversmes grozījumu būtību un nepieciešamību, klātienē tiekoties ar Ventspils, Limbažu un Jelgavas iedzīvotājiem.
CVK informē, ka ziņas ir apkopotas par nodoto parakstu skaitu līdz šodienas, 1.aprīļa, pulksten 12.00. Nākamreiz CVK ziņas par parakstu vākšanā piedalījušos pilsoņu skaitu apkopos pēc nedēļas otrdien, 8.aprīlī. Kopumā parakstu vākšana ilgs līdz 10.aprīlim.
Līdz 9.aprīļa plkst.12.00 pašvaldību vēlēšanu komisijās vai parakstu vākšanas vietās to darba laikā vēl var pieteikt arī parakstu vākšanu vēlētāju atrašanās vietā. Šo iespēju var izmantot vēlētāji, kuri veselības stāvokļa dēļ nevar nokļūt parakstu vākšanas vietā.
Parakstu vākšanas vietu adreses un darba laikus iespējams noskaidrot pašvaldībās, pa CVK uzziņu tālruni 67049999 un CVK mājas lapā internetā www.cvk.lv .
Jau vēstīts, ka parakstu vākšanu par tautas tiesībām atlaist Saeimu rosinājusi Latvijas brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). Līdzīgus priekšlikumus, kas ļautu tautai atlaist Saeimu, sagatavojusi arī Valsts prezidenta izveidotā ekspertu komisija. Valsts prezidents Valdis Zatlers gan iepriekš izteicās, ka ekspertu sagatavos grozījumus Satvesrmē skatīšanai Saeimā iesniegs tikai, ja redzēs tautas atbalstu šiem priekšlikumiem.
Viedoklis: Parakstīšanās haosa laikā
Laila Pakalniņa, Diena 04/05/08 Parakstu vākšanas mēnesis, kas noslēgsies ceturtdien, iesākās ar Ivara Godmaņa uzstāšanos televīzijā, kurā viņš pauda pārliecību par to, ka parakstīties nevajag un izteica pieļāvumu, ka tautas tiesības atlaist Saeimu Latvijā varētu radīt haosu. Tiesa, par haosu, turklāt "pilnīgu", kas iestāšoties šādu Satversmes grozījumu gadījumā, vēl pirms tam bija izteicies arī Aigars Kalvītis. Un, ja Godmanis nebija pirmais, viņš noteikti nebija arī pēdējais varas partiju pārstāvis, kurš šā mēneša laikā solīja haosu, ja Latvijas brīvo arodbiedrību savienību ierosinātie Satversmes grozījumi kļūs par realitāti. Ja pieņem, ka tekstiem par pilnīgu haosu valstī vajadzēja sasniegt emocionālākos pilsoņus, tad, ļoti iespējams, racionālāk domājošos centās samulsināt Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību komisija, kas nāca klajā ar savu viedokli nevis pirms vai pēc parakstu vākšanas, bet tieši tās laikā 18.martā. Kopš tā brīža par populāru pilsoņu baidīšanas ieroci Satversmes grozījumu pretinieku rokās kļuva vienkāršoti aprēķinātā un vienpusīgi skaidrotā iespēja 15% Latvijas vēlētāju atlaist parlamentu.
Ņemot vērā gan to, gan Jura Dobeļa par ierosinātajiem Satversmes grozījumiem sacīto: "Kurš nopietni domājošs cilvēks var kaut ko tādu atbalstīt?", jau tagad var secināt, ka Latvijai ir vismaz 100 000 nenopietnu pilsoņu (līdz 1.aprīlim bija parakstījušies 82 495 cilvēki, plus tie, kas parakstījās pagājušā gada nogalē, un pieņemot, ka šonedēļ arī kāds ir parakstījies). Jeb, kā labpatīk teikt tiem, kuri neizprotamu apsvērumu dēļ jūtas priviliģēti gudri tauta ir stulba.
Neslēpšu esmu starp šiem nenopietnajiem. Un nebaidos no tā, ar ko mani baida, jo haoss, ko mums sola, Latvijā jau ir iestājies. Proti, 9.Saeimas deputāti ir piespieduši cilvēkus pārliecināties par to, ka tas, kas rakstīts Satversmē, neraugoties uz to, ka ir tur rakstīts, var apgriezties ar kājām gaisā. Ja tie, kas pašreiz ir pie varas, nebūtu vai nu tik nobijušies, vai tik pašpārliecināti, lai jebkurā sabiedrības neapmierinātības izpausmē saskatītu vien "kāda spēka" vai "grupējuma" vēlmi atņemt viņiem varu, tad arī spētu apjaust to absurdu, kas pārņēmis valsti. Un tas izpaužas cilvēku vēlmē piespiest Saeimu strādāt sabiedrības interesēs. Vai tad šī vēlme vien jau nav drošs signāls tam, ka dzīvē vairs netiek realizēti paši Satversmes pamatprincipi? Turklāt ne jau tikai neapmierinātība ar vienu konkrētu, apšaubāmi ievēlētu Saeimu liek tradicionāli kūtrajam latvietim sameklēt pasi. Ja nav mehānisma, kas liegtu Saeimai pārvērsties par balsošanas mašīnu VIP personu interesēs viena sasaukuma laikā, tad tas nozīmē, ka tas var notikt vēl un vēl. Tāpēc grozījumi Satversmē, kas paplašinātu tautas tiesības ne vien ievēlēt, bet arī ierosināt Saeimas atlaišanu, būtu nepieciešami pat tad, ja pašreizējā Saeima pēkšņi aiz kauna pašatlaistos.
Kas attiecas uz 15% vēlētāju, kas kādā liktenīgā dienā varētu, spēcīga, bet slikta vadoņa iedvesmoti, atlaist ļoti labu Saeimu, tad es šobrīd atļaušos neatspēkot šo vienpusīgo matemātisko spekulāciju, kas turklāt vēl ietver nosacījumu vai pārliecību, ka tauta tik tiešām ir stulba, kā arī neaprakstīt jau daudzkārt aprakstīto, jebkurā gadījumā garo un darbietilpīgo Saeimas atlaišanas procedūru. Taču, manuprāt, arguments, ka, neraugoties uz to, ka ir slikti, var būt vēl sliktāk, ar kuru kopš deviņdesmito gadu sākuma esam biedēti, ir sevi izsmēlis.
Mēs esam Eiropas Savienībā un NATO un tur iestājāmies, nevis lai vājinātu, bet gan lai stiprinātu savu neatkarību. Jo mūsdienu latviešiem valsts neatkarības ideja nav abstrakta, tā ļoti ilgi ir bijusi, un tāpēc arī vēl joprojām ir pirmām kārtām neatkarība no Krievijas un tikai tad neatkarība vispār. Tāpēc, pašreizējās valdības un varas partiju promaskavisko darbu kontekstā LBAS ierosinātie Satversmes grozījumi man ne vien nešķiet Latvijas neatkarību un demokrātiju apdraudoši, bet tieši otrādi parakstoties par tiem, es parakstos par iespēju saglabāt šo valsti neatkarīgu un demokrātisku.
Valsts drosības lietās...
Rosina veidot darba grupu parlamentārās kontroles pār valsts drošības iestādēm pilnveidošanai
DELFI 03/25/08 Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK) uzskata, ka pašlaik spēkā esošā valsts drošības iestāžu kontroles sistēma darbojas labi, tomēr nepieciešams izveidot starpinstitūciju darba grupu, kas izvērtēs priekšlikumus parlamentārās kontroles pilnveidošanai.
Tieslietu ministrija 20.martā iesniegusi premjeram Ivaram Godmanim (LPP/LC) analītisku ziņojumu, kurā izvērtēti Valsts drošības iestāžu likuma 2004.gada 07.aprīlī veiktie grozījumi, veikta to tiesisko aspektu analīze, sniegts salīdzinājums ar valsts drošības dienestu parlamentārās kontroles institucionālajiem risinājumiem Igaunijā un Lietuvā, kā arī iespējas noteikt normatīvo regulējumu par parlamentārās kontroles atjaunošanu valsts drošības iestādēm, kas būtu balstīts uz Valsts drošības iestāžu likuma redakciju līdz 2002. gadam.
"Izvērtējot likuma sākotnējo redakciju (likums Saeimā tika pieņemts 1994.gadā), pēc tam veiktās izmaiņas un likuma pašreizējo redakciju, kā arī Igaunijas un Lietuvas parlamentārās kontroles institucionālos risinājumus, uzskatu, ka līdz šim izveidotā un pašlaik spēkā esošā tiesību normu sistēma, kas regulē valsts drošības iestāžu darbību un kontroli, kopumā ir pamatota un darbojas labi," uzskata tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš.
Tajā pašā laikā tieslietu ministrs ierosina izveidot starpinstitūciju darba grupu. Darba grupas uzdevums būtu izvērtēt priekšlikumus par kontroles mehānismu, tajā skaitā, par parlamentārās kontroles pilnveidošanu. Priekšlikumiem jāietver gan izmaiņas ārējos un iekšējos normatīvajos aktos, kas regulē valsts drošības iestāžu parlamentāro kontroli, gan pārbaužu principus, procedūras un kritērijus, vienlaikus ņemot vērā arī to, ka ir jānodrošina valsts noslēpuma saglabāšana.
Jau vēstīts, ka pērn par pretrunīgi vērtētajiem valsts drošības iestāžu likuma grozījumiem notika referendums. Jau pirms referenduma Saeima atcēla iepriekš pašas pieņemtos likuma grozījumus, līdz ar to nestājās spēkā grozījumi, kas ļāva, piemēram, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputātiem un to pilnvarotām personām izprasīt no valsts drošības iestādēm dažāda veida informāciju, tostarp operatīvos datus.
Viedoklis: Zvans no augšas un kurss
Aivars Ozoliņš, Diena 03/26/08 Skandalozākajam cenzūras gadījumam Latvijas jaunāko laiku vēsturē dokumentālās filmas Putina sistēma izņemšanai no Latvijas televīzijas programmas pirms Krievijas Domes vēlēšanām sekojusi amatpersonu un politiķu vienlaidu melu un taisnošanās virkne, ko pavada minējumi, kas vai kurš lika LTV priekšniekiem rīkoties kā īsteniem Putina sistēmas jeb "suverēnās demokrātijas" ideoloģiskiem apkalpotājiem. Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs Ābrams Kleckins pagājušonedēļ atdzīvināja brīdi pieklusušo intrigu, paziņodams, ka bijis "zvans no augšas" uz LTV un "pavēle "ņemt to filmu nost"".
Taču Latvijas sabiedrības interešu galvenais pārstāvis elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā, kuram būtu jārūpējas, lai cenzūra netiktu pieļauta, nebūt nav sašutis par šādiem zvaniem, bet filmas noņemšanu pat turpina apsveikt.
Intervijā žurnālam Numurs Kleckins apstiprinoši atbild uz jautājumu, vai zvans ar pavēli nācis no "valdības mājas". Dienai viņš teic, ka tas bijis no "ietekmīgām politiskām aprindām". Kleckins gan nevarot teikt, kas ir šie "viņi", jo viņam neesot pierādījumu, bet runājot par to tikai tagad, jo "ne uzreiz zināju".
NRTP vadītājs tagad acīmredzot ir uzzinājis vairāk, tātad varam sagaidīt jaunus atklājumus šajā lietā. Arī toreizējais premjerministrs Aigars Kalvītis (TP) droši vien zina vairāk, nekā stāsta viņa tagad teiktais, ka "no valdības tāda uzstādījuma nav bijis", nozīmē tikai to, ka lēmums aizliegt filmas izrādīšanu nav pieņemts Ministru kabineta sēdē, nevis to, ka nav pieņemts "augšā".
Taču jau decembra sākumā, kad LTV pēkšņi izlēma nerādīt programmā paredzēto filmu, bija skaidrs, ka ne jau toreizējais LTV vadītājs Jānis Holšteins viens pats vai pat kopā ar Kleckinu būtu izlēmis filmu "ņemt nost". "Kāds signāls ir bijis," uzskata arī LTV 7.kanāla vadītājs Arnis Kuprišs, kuram Holšteins, kas līdz tam neesot izrādījis nekādu aktivitāti programmu pārbaudē, dienu pirms filmas paredzētās demonstrēšanas nodēvējis to par "nepareizu izvēli".
LTV vadītāju pīšanās melos ka filmu "nepaspējām sagatavot", ka esot sabojājusies kasete, ka esot bojāts "horizontālais taimkods" tikai pastiprināja iespaidu, ka tā ir bijusi politiska cenzūra. Nav grūti uzminēt, no kuras puses plašākas starptautiskas kampaņas ietvaros tika uzspiests uz Latvijas "augšām" un "aprindām". Piemēram, pērn oktobrī Krievijas vēstnieks Beļģijā asi protestēja pret telekompānijas RTBF lēmumu parādīt Putina sistēmu un pieprasīja interviju tiešraidē, lai "parādītu šīs filmas autoru apgalvojumu melīgo dabu", taču saņēma atteikumu.
Latvijā citādi LTV neparādīja filmu dienu pirms vēlēšanām, toties vēlēšanu dienā raidījums De facto parādīja interviju ar Krievijas vēstnieku. Uzreiz pēc tam Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs piekrita atbraukt uz Rīgu, pēc nepilnām divām nedēļām bija klāt un slavēja Kalvīša valdības "kursu", ko novēlēja ieturēt arī jaunajai valdībai.
Kurss nav mainījies, un jauna gāzes stacija vai Latvijas hokeja komanda Krievijā par Gazprom naudu ir tikai dažas izpausmes. Kursu diemžēl nav mainījis un laikam nespēj mainīt arī NRTP vadītājs Kleckins, un amatpersona, kurai pirmajai būtu jāpretojas zvaniem no augšas, kas prasa cenzūru, turpina priecāties, ka cenzūra notikusi.
"Es teicu kā padomes vadītājam man jābūt ļoti dusmīgam, taču kā pilsonis es pat esmu mazliet priecīgs, ka šo filmu parādīsiet nedēļu vēlāk," pastāsta Kleckins, kas arvien uzskata, ka Latvijā bija jārespektē Krievijas likumi, kas dienā pirms vēlēšanām aizliedz vēlēšanu aģitāciju, un ka "skandāls bija inscenēts", lai izgāztu Lavrova vizīti.
Radio un televīzijas likumā noteikts, ka NRTP "pārstāv sabiedrības intereses elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu jomā un uzrauga, lai to darbībā tiktu ievērota Satversme, šis likums un citi likumi, kā arī nodrošināta vārda un informācijas brīvība".
Kamēr padomi vada cilvēks, kas "kā pilsonis" priecājas par Satversmes pārkāpšanu un cenzūru un attaisno vārda brīvības ierobežošanu ar citas valsts likumiem, zvanītājiem no augšas būs jēga turpināt zvanīt un prasīt "ņemt nost" vienu vai otru LTV raidījumu, un Kleckins varēs to turpināt attaisnot ar politisku lietderību un Krievijas likumiem.
"Es lieliski atceros laikus, kad profesionālā ētika un morāle bija augstā vērtē," skumst padomju žurnālistikas veterāns un steidz piebilst: "Es tagad nepieskaršos jautājumam par padomju gadu cenzūru, ideoloģiju. Tas ir cits stāsts."
Ja NRTP vadītājam padomju "ideoloģiskās frontes darbinieku" profesionālā ētika un morāle ir cits stāsts nekā tālaika cenzūra, kurai viņš pat nepieskaršoties, cenzūra jebkurā brīdī var atkal kļūt par mūsdienu Latvijas stāstu. Tāpēc "jāņem nost" Kleckinu, nevis Putina sistēmu.
Intervija ar Gundaru Bērziņu: Izspiego un vervē augstas valsts amatpersonas
Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats, NRA 03/28/08 Latvijas politikā pieredzējušais Tautas partijas vecbiedrs Gundars Bērziņš intervijā Neatkarīgajai min faktus, kā Satversmes aizsardzības birojs (SAB) kļuvis par politisku ieroci; analizē dažādu politisko spēku turpmākās izredzes un prognozē sabiedrībai aukstu dušu pēc tam, kad būs īstenoti dzīvē pašreiz vēl tikai ieplānotie politiskie pasākumi.
Iiepriekšējā intervijā Neatkarīgajai jūs ironizējāt par SAB direktora Jāņa Kažociņa klanīšanos lielvarām. Politiķi uzreiz attapās, ka SAB direktoram tūlīt beigsies pilnvaras. Vai jūsu izteikumi par Kažociņu toreiz bija draudzīga kritika? Varbūt netiešs aicinājums viņu nepārvēlēt?
Toreiz runāju par to, kas ir nepatīkami un par ko publiski runāt daudzi izvairās. Šīs tēmas parasti tiek pārspriestas konfidenciāli. Runājot par SAB darbību un tās vadītāju, jāuzsver šīs iestādes vadītāja darbībā Satversmei jābūt augstākai vērtībai. Otrkārt, šim cilvēkam jābūt politiski neitrālam. Treškārt, profesionālam. Ja paraugāmies uz citu valstu dienestiem, tad ārējās izlūkošanas un pretizlūkošanas darbu vada nevis militāristi, bet cilvēki ar izcilām analītiskā prāta spējām. Drošības dienesta spēja lielā mērā nosaka arī valsts spēju. Zināt riskus un apdraudējumus ir viens no būtiskākajiem valsts eksistences nosacījumiem. Ja šie dienesti ir vāji vai kalpo citām lietām, valsts drošībai un konkurētspējai tiek nodarīts būtisks kaitējums.
Vai no tā var secināt, ka Kažociņa laikā SAB kalpoja nevis Latvijas interesēm, bet gan citām varām?
Ir lietas, par kurām vajadzētu diskutēt un kuras būtu darāmas savādāk. Vēlos uzsvērt, ka paužu tikai un vienīgi savu personīgo viedokli. Piemēram, ļoti lieli resursi tiek tērēti Latvijas iekšpolitisko procesu monitorēšanai. Ir nepieņemama augstu valsts amatpersonu vervēšana sadarbībai ar SAB. Nepieņemama ir arī viņu izsekošana. Interesants ir stāsts par Krievijas spiega izraidīšanu. Ja pieņemam, ka tikai viens cilvēks Krievijas vēstniecībā spiego, tad tā ir liela katastrofa Krievijai. Savukārt, ja SAB zina tikai vienu krievu spiegu vēstniecībā, tad tā ir katastrofa Latvijai. Manuprāt, skandāls ar Krievijas spiega izraidīšanu tika sarīkots tāpēc, ka tuvojās SAB direktora pārvēlēšanas un draudēja izvērsties diskusija par to, kas notiek mūsu specdienestos. Piemēram, tolaik kļuva zināms, ka SAB savervējis kādu Ministru kabineta locekli. Tā pasaulē nav pieņemta prakse. Turklāt jāņem vērā, kā notiek vervēšana parasti cilvēku, kurš kaut ko sliktu ir izdarījis, pieķer un tad liek ziņot par iekšpolitiskiem procesiem viņa pārstāvētajā partijā un valdībā. Manuprāt, tas ir nepieņemami.
Kurš ir šis ziņotājs?
Tas nav oranžais. Bet prasiet to Kažociņam.
Šobrīd Kažociņš apgalvo, ka noklausīšanās iet mazumā. Visu pārbauda prokurors, un viss ir likumīgi. Bet tad tiek lietots cits paņēmiens lai formāli saņemtu likumīgu noklausīšanās sankciju, tiek rakstīti visādi ziņojumi par jebkuru cilvēku. Piemēram, nesen viens ziņotājs uzrakstīja viņam šķietot, ka saistībā ar Latvijas un Krievijas robežlīguma noslēgšanu premjers Aigars Kalvītis, ārlietu ministrs Māris Riekstiņš un premjera padomnieks Pēteris Ustubs varētu būt saņēmuši Gazprom akcijas. Lai gan to var viegli pārbaudīt, uz šā absurdā ziņojuma pamata tika ierosināta pārbaudes lieta, tika uzsākta viņu telefona sarunu noklausīšanās, novērošana, sarakstes kontrole. Un tas tiek darīts uz viena, manuprāt, pilnīgi absurda ziņojuma pamata! Tas var turpināties mēnešiem, pusgadu un ilgāk! Es nebrīnos, ka šādām darbībām ir dota sankcija: viena lieta ir muļķīgais ziņojums, pavisam cita, ja ar šādu pieteikumu nāk tik nopietna iestāde kā SAB. Tad tas jau ož pēc valsts nodevības, tāpēc tiesnesis neriskēs nedot sankciju. Tātad ar tautas ziņotāju palīdzību šobrīd tiek veidots likumības aizsegs faktiski nelikumīgai amatpersonu izspiegošanai. Drošības dienestos domā: "Tā kā gribētos ministru paklausīties, bet tā kā bišķiņ bail to darīt nelikumīgi uzķēpāsim kādu ziņojumu, tad radīsies likumīgs pamats."
Savulaik Saeimā aktualizējās jautājums par čekas maisu saturu. Es šodien vairs neaicinu atvērt maisus, jo pagājis ir krietns laiks un to darīt būtu smieklīgi. Taču ir interesanti, ka cilvēki, kuri varētu būt šajos maisos, ir savervēti par SAB ziņotājiem.
Tas nozīmē, ka daži uzvārdi no maisiem pazuda apmaiņā pret sadarbību ar SAB?
Jā. No čekista par Satversmes sargu! Piekrītot sadarboties ar SAB, cilvēks vairs netiek izdots un kļūst pilnīgi aizsargāts. Šo ceļu ir gājuši daudzi politikai ļoti tuvu stāvoši cilvēki, īpaši jau pēc Kažociņa nokļūšanas šajā amatā. Arī jaunveidojamās partijās es redzu šos maišelniekus. Būtu jāvērtē, kādu ieguldījumu valsts drošībai un Satversmes aizsardzībai šobrīd var sniegt bijušie čekas ziņotāji. Nav šaubu, ka, mainoties politiskajai sistēmai, iepriekšējās sistēmas aģenti parasti tiek izmantoti. Bet jāsaprot, ka vecās sistēmas mantinieks Krievijā joprojām ir dzīvs. Krievijā par šiem aģentiem glabājas vēl pārliecinošāki papīri, un, ja vajadzēs, Krievija viņus pārvervēs. Es uzskatu, ka nav pareizi censties par katru cenu izmantot šos cilvēkus tādēļ, ka viņiem ir pagātnes traips un ka tādējādi viņi kļūst vadāmi.
Vēl viena lieta. Vladimiram Vaškevičam veidojas konflikti ar SAB un viņam ir problēmas ar pielaidi valsts noslēpumam. Kontrabandas apkarošanas rezultāti Vaškeviča vadītājai iestādei ir labi to nevar neatzīt. Jautājums: kur ir problēma, lai nedotu pielaidi? Latvija no specdienestu viedokļa ir pietiekami iekārojama vieta. Ostas un tranzīta ceļi skar daudzu dienestu intereses. Lai iegūtu informāciju, dienesti taču nesadarbojas ar Pestīšanas armiju, bet gan ar dažādiem visai apšaubāmiem cilvēkiem, reizēm pat noziedzniekiem. Nav brīnums, ka atalgojums par sadarbību varētu būt muitas atbalsts, lai tā ļautu kādam specdienesta ziņotājam izvest, piemēram, mazu kontrabandiņu vai ko citu. Turpretī Vaškevičs lietām pieiet ļoti principiāli. Atklājot lielas kontrabandas, izmeklēšana tika novesta līdz galam, neraugoties uz draudzīgo dienestu vai mūsu dienestu interesēm. Tādēļ Vaškevičs ir nevēlamo cilvēku sarakstā, un tiek darīts viss, lai viņu noniecinātu. Vēl viens piemērs par SAB politisko neitralitāti. Politikā zināmam cilvēkam, kurš pabijis arī premjera krēslā, bija problēmas ar pielaidi valsts noslēpumam. Jo atbilstīgi NATO vadlīnijām cilvēkam, kuram ir ekonomiskā atkarība no kādas neskaidras personas, pielaide nevar tikt izsniegta uz to pat norādīja draudzīgie dienesti. Tomēr Kažociņš pieņēma lēmumu, ka augstākās kategorijas pielaide šai personai tiek izsniegta ar nosacījumu, ka gada laikā viņam jānovērš sava finanšu atkarība. Tādas pilnvaras Kažociņam nebija. Tas norāda uz atšķirīgām pieejām. Bet nav formālu iemeslu pielaidi nedot Vaškevičam, tās izsniegšana tiek kavēta, turpretim citam, kuram ir acīm redzami iemesli pielaidi nedot, tā tiek iedota. Ja dienestos nekas nemainīsies, mēs tā arī neuzzināsim, cik cilvēkiem pielaides ir izsniegtas līdzīgā veidā.
Vai ir vēl kādi piemēri SAB darbībai pret politiķiem?
Šai reizei pietiks. Pienāks laiks, un es izstāstīšu par Latvijas izlūkošanas trīsvienību. Tā nav svētā trīsvienība. Roka roku mazgā, un, formāli ievērojot likumu, masveidā tiek pārkāptas cilvēktiesības, kontrolētas cilvēku sarunas, cilvēki tiek izsekoti.
Iepriekšējā intervijā norādījāt, ka bijusī ASV vēstniece Ketrina Toda Beilija nodarījusi lielu kaitējumu ASV interesēm Latvijā. Jaunais ASV vēstnieks Čārlzs Larsons neilgi pēc ierašanās paziņoja, ka tas, ko Latvijā darījusi Beilija, esot ASV valsts politika. Kā veidosies mūsu politiķu attiecības ar jauno vēstnieku?
ASV ir mūsu stratēģiskais partneris. ASV ir svarīga lielvalsts, kura nosaka pasaules politiskos procesus. Latvijai ir ļoti svarīgi uzturēt labas attiecības ar ASV. Manuprāt, jaunais ASV vēstnieks ir galvas tiesu kompetentāks par iepriekšējo, tāpēc gan ASV, gan Latvija būs ieguvēji. Manuprāt, jaunais vēstnieks ir ļoti atvērts un sirsnīgs cilvēks. Man patīk viņa vēlme iemācīties latviešu valodu. Piemēram, Beilijas kundze pat necentās to darīt. Tas ir attieksmes jautājums. Jau tas vien, ka tieši viņš uz šejieni tika atsūtīts un Beilija atsaukta, liecina, ka Beilijas darbība tika novērtēta neapmierinoši. Žēl, ka jaunais vēstnieks tika atsūtīts tik vēlu. Es ceru uz ļoti veiksmīgi sadarbību.
Kas ir galvenais iemesls, kādēļ valdošā koalīcija nespēj uzņemt apgriezienus: tās vājums vai ārpusparlamenta opozīcijas spēks?
Sarežģīts jautājums, kas saistīts ar kopējo sabiedrības noskaņojumu. Lai arī kā mēs runātu par naudas trūkumu, cilvēku materiālā labklājība ir uzlabojusies. Tomēr kopējā sociālā vide kļuvusi ļoti depresīva. Mēs esam nonākuši krustcelēs, tāpat kā tas bija pirmās Latvijas laikā pēc sešpadsmit astoņpadsmit neatkarības gadiem. Toreiz veidojās haoss un tam sekoja Ulmaņa apvērsums. Paldies Dievam, šādi apvērsumi vairs nav iespējami un vajadzīgi. Redzams, ka šobrīd visi ar kaut ko ir neapmierināti. Kādā veidā rodams miers uz to atbildēt nav viegli.
Neapmierinātības sakāpinājums rodas no negāciju nemitīgas tiražēšanas. Piemēram, TV3 kanāls no oktobra līdz martam zaudējis prāvu auditoriju, un liels nopelns ir šim iknedēļas ziņu raidījumam ar melnām vēstīm. Kādu brīdi cilvēkiem patīk negatīvais, taču beigu beigās gribas arī kaut ko skaistu. Tikmēr Latvijas Neatkarīgajai televīzijai auditorija pieaug.
Līdzīgi ir arī preses tirgū. Neatkarīgās auditorija pieaug, jo tur ir viedokļu dažādība. Šie viedokļi var patikt vai nepatikt, bet viņi tur ir, un ir dažādi. Savukārt Diena šobrīd ir viscenzētākais medijs, kur tiek pasniegts izkropļots vienpusējs viedoklis, kas nesniedz pilnu priekšstatu par notiekošo.
Šobrīd politikā notiekošais salīdzināms ar mājas celtniecību. Lai celtu māju, vajag ķieģeļus. Taču ar ķieģeļiem māja vien nesanāks. Vajag arī cementu un granti, kas tos savienos. Politikā šobrīd tiek vākti tikai ķieģelīši, veidotas jaunas partijas, notiek esošo partiju drumstalošanas process, apzināti tiek sadalīts latviskais labējais elektorāts. Manuprāt, jau šobrīd Rīgā krieviskā elektorāta uzvara ir nenovēršama. Par to mums jāpateicas tiem cilvēkiem un spēkiem, kuri grauj labējās partijas.
Pēc pašvaldību vēlēšanām esošajiem labējiem politiskajiem spēkiem vajadzēs izvērtēt perspektīvas un būs jādemonstrē spēja konsolidēties. Pašreizējo politisko ciklu Latvijā es saucu par Hameleonu rotaļām. Hameleons ir dzīvnieciņš, kurš ārējās vides ietekmē pārkrāsojas un ieņem apkārtējās vides apveidus, bet viņš neveido vidi. Tāpat arī daudzi politiķi šobrīd tikai pārkrāsojas. Pēc pašvaldību vēlēšanām es neredzu labējām partijām citas iespējas kā apvienoties.
Kurš ir partiju šķēlējs?
Tieksme uz vienpatnību, uz šķelšanos latviešiem ir raksturīga. Otra lieta ir pie varas bijušo politiķu personīgās ambīcijas. Tās saārdīja Jauno laiku, to dēļ Latvijas ceļš zaudēja savas pozīcijas. Trešā lieta joprojām aktīvi darbojas cilvēki, kas ar savu naudu un ietekmi vēlas vadīt procesus. Paraugieties, kāda nauda tiek tērēta dažādām kampaņām. Šo kampaņu finanses taču netiek kontrolētas, jo nevalstisko organizāciju naudas taču nedrīkst kontrolēt. Atlika tikai kādam painteresēties par neskaidriem finansējumiem lietussargu mītiņā, un uzreiz izrādījās, ka tā ir demokrātijas graušana. Piemēram, kampaņa par pensijas likumu. ŠtokenbergaLiepnieka bloks veiksmīgi atradis nišu, kurā var spekulēt ar noliegumiem un emocijām. Naudas viņiem pietiek. Kampaņa par pensiju likumu vēl priekšā gatavojiet nēzdodziņus.
Kā vienu no izejām saredzu cilvēku iniciatīvu es aicinu cilvēkus maksimāli aktīvi iesaistīties partiju darbā. No stabilitātes viedokļa tas ir ļoti svarīgi. Malā stāvētāju, svecīšu turētāju un kritizētāju mums tāpat ir gana.
Vai jāgaida ārkārtas vēlēšanas?
Šie reakcionārie spēki, jaunveidojamie politiskie spēki un viņu finansētāji darīs visu, lai tas notiktu.
Kuram no politiskajiem spēkiem jūs prognozējat vislielākos panākumus: tiem, kuri jau ir paziņojuši par savu esamību, vai citiem, kuri vēl sevi nav pieteikuši?
Ja vēlēšanas notiks ierastajā laikā, tad vēl kādai glābēju plejādei ir laiks rasties. Bet politika prasa atpazīstamību. Lielā mērā dominēs šobrīd zināmie spēki, taču jautājums ir šāds: kādā salikumā kurš ar ko dejos, kurš dejos polku, kurš kazačoku? Pilnīgi jaunas ietekmīgas politiskās figūras rasties nevar. Tomēr jāuzsver, ka jauno spēku veidošanā ir arī pozitīvas iezīmes. Viņi parāda vājās vietas pašreiz pie stūres esošajiem un liek viņiem saņemties. Esošās partijas nevar politikā gulēt uz lauru vainagiem. Pašreizējā politiskā vide ir pārāk garlaicīga un pašapmierināta. Tagad šīs mazās līdaciņas liek nopietni saņemties.
Vai atbalstāt stukaču likuma pieņemšanu?
Es to uzskatu par ļoti bīstamu. Staļina laikā bija vismaz troikas. Tas nozīmē, ka Staļina laikā par cilvēka iznīcināšanu vai atbrīvošanu lēma trīs personas. Pēc stukaču likuma pieņemšanas cilvēku likteņus lems viena persona. Tas ir par traku. Stukaču likumā ir ļoti daudz bīstamu momentu. Dažas lietas jau tagad kļūst publiski redzamas. Televīzijas sižetā uzzināju, ka vienā no pasūtījuma slepkavības lietām policija bija vēlējusies uzrādīt apsūdzību aizdomās turamām personām, taču prokuratūra bija novērtējusi, ka pierādījumu nav pietiekami, tāpēc apsūdzība netika celta. Tagad paraudzīsimies uz Grinbergu lietu, pēc kuras prokurors Māris Leja televīzijā paziņoja: ja ietekmētos no šaubām par to, vai lietu spēs uzvarēt tiesā, tad līdz tiesai neviena lieta nenonāktu. Varētu jau piekrist, tikai tad rodas jautājums: kādēļ pasūtījumu slepkavību gadījumā šīs šaubas tomēr liedza pat izvirzīt apsūdzību?
Šobrīd hipertrofēta uzmanība tiek pievērsta vienam noziegumu veidam korupcijai, nodarot postu citu apdraudējumu apkarošanai. Kā tad paliek ar narkotiku izplatību, slepkavībām? Bet es saku, ka mums ir vajadzīgs spēcīgs, neatkarīgs dienests narkotiku apkarošanā. Vai Latvijā tas šobrīd nav svarīgi? Vai, dodot visu iespējamo KNAB un novārtā atstājot citu noziegumu apkarošanu, mēs negraujam Latvijas valsts drošību?
Atgriežoties pie stukaču likuma ja runa ir par noziedznieka sadarbību ar tiesībsargiem, tas ir atbalstāmi. Šādai personai sodu var samazināt, var pat atbrīvot pavisam, bet par to jālemj tiesai, kā tas ir lielākajā daļā pasaules valstu. Pašreizējā variantā ziņotāji ziņos, viņus atbrīvos, bet pēc tam izrādīsies, ka ziņota nepatiesība vai ka ziņojums nav bijis pietiekams, lai atklātu noziegumu.
Manuprāt, šis stukaču likums ir noziedzību veicinošs. Par to mēs smagi maksāsim ar noziedzības pieaugumu.
Par kandidātiem tikai minējumi
Zane Zālīte-Kļaviņa, Diena 04/03/08 Nacionālās drošības padomes locekļiem vēl nav vienota viedokļa, kam uzticēt SAB vadību.
Nedaudz vairāk kā nedēļu pirms 11.aprīlī gaidāmās Nacionālās drošības padomes (NDP) sēdes, kurā plānots izraudzīties Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora amata kandidātu, padomes locekļiem nav vienota viedokļa, kam varētu uzticēt valsts drošības iestādes vadību. Tikmēr neoficiāli izskan visdažādākās versijas un minējumi par varbūtējiem pretendentiem un veidu, kā SAB nākamais direktors varētu tikt nosaukts.
Pašreizējā SAB vadītāja Jāņa Kažociņa pilnvaras beidzas maijā. Viņš pats izteicies, ka labprāt turpinātu darīt šo darbu. Kā starptautiski augstu novērtētai amatpersonai J.Kažociņam atbalstu paudusi arī virkne politiķu, tostarp valdības partiju pārstāvji. No NDP puses vienotas nostājas nav bijis, kaut gan pēc premjera NDP locekļa Ivara Godmaņa (LPP/LC) teiktā, skaidrībai par to vajadzēja būt jau marta vidū. "Diskusija varētu būt par vairākiem kandidātiem," trešdien pastāstīja premjera padomnieks Edgars Vaikulis.
NDP jāvienojas par vienu kandidātu, kuru virza apstiprināšanai Saeimā, taču teorētiski iespējams, ka savs pretendents ir katram NDP loceklim. Vai I.Godmanim padomā kāds konkrēts cilvēks, E.Vaikulis neatklāja, norādot, ka nekādu komentāru nebūs līdz 11.aprīlim. Atturīgs izteikumos bijis arī Valsts prezidents NDP vadītājs Valdis Zatlers - J.Kažociņš esot tikai viens no kandidātiem, bet kandidātu loks, ņemot vērā iestādes darba specifiku, ir visai šaurs.
Konkrētu uzvārdu nenosauc arī NDP loceklis Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC). Vaicāts, vai sēdes iznākums varētu sagādāt pārsteigumu, viņš atbildēja, ka brīnumi un pārsteigumi varētu būt tikai tad, ja pēkšņi parādītos tāds kandidāts, kuram nav nekāda sakara ar darbu drošības iestādēs. Pēc D.Jaundžeikara teiktā, arī tas nebūtu nekas ārkārtējs, ja Saeima nenobalsotu par NDP piedāvāto kandidātu - SAB turpinātu darboties, direktora vietnieks [Uldis Dzenītis - red.] paliks savā amatā. Līdzīga situācija bija, beidzoties iepriekšējā SAB vadītāja Laiņa Kamaldiņa pilnvarām - arī tad nākamo direktoru Saeima neapstiprināja pirmajā reizē, atgādināja D.Jaundžeikars.
Izskanējuši minējumi par alternatīvām kandidatūrām, piemēram, bijušais Latvijas vēstnieks NATO Aivis Ronis un pašreizējais Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Normans Penke. Abi nolieguši, ka ar viņiem kāds būtu apspriedis varbūtēju kandidēšanu. Dzirdēti arī minējumi, ka rotācijas kārtībā SAB direktora amatā varētu iecelt kādas citas valsts drošības iestādes (drošības policijas (DP) vai Aizsardzības ministrijas (AM) Militārās izlūkošanas un drošības dienesta (MIDD)) vadītāju. AM pārstāvis Airis Rikveilis Dienai sacīja, ka par tamlīdzīgām izmaiņām ar MIDD priekšnieku Induli Krēķi neviens neesot runājis. DP priekšnieks Jānis Reiniks par šādu "rotāciju" dzirdējis plašsaziņas līdzekļos, bet ne oficiālā līmenī, pavēstīja viņa palīdze Kristīne Apse-Krūmiņa.
Aģentūrai LETA kāds koalīcijas politiķis paudis: "Neviens vairs negrib cilvēkus ielās, kā tas bija, kad notika mēģinājums atbrīvot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju Alekseju Loskutovu, tāpēc, visticamāk, amatā tiks pārvēlēts Kažociņš.
Šlesers neredz pamatu Kažociņa nomaiņai
Zane Zālīte-Kļaviņa Diena 04/04/08 Šlesers: ja nomaina Kažociņu, tai jābūt tik spēcīgai kandidatūrai, kas neradītu šaubas Latvijas partnervalstīm.
Ja Nacionālās drošības padome (NDP) Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora amatam izvirzīs nevis pašreizējo vadītāju Jāni Kažociņu, bet citu personu, tai jābūt tik spēcīgai kandidatūrai, kas neradītu nekādas šaubas Latvijas partnervalstīm, pirmkārt, - ASV. Šādu viedokli intervijā Dienai ceturtdien pauda partijas LPP/LC līderis, satiksmes ministrs Ainārs Šlesers. Pēc viņa teiktā noprotams, ka līdzīga nostāja varētu būt arī Ministru prezidentam Ivaram Godmanim (LPP/LC), kuram, cik zināms A.Šleseram, neesot iebildumu pret J.Kažociņa palikšanu amatā arī nākamajā termiņā.
Pats I.Godmanis, kā arī pārējie NDP locekļi, vienojušies nesniegt jebkādus komentārus līdz 11.aprīlim, kad NDP sēdē plānots izlemt, kuru kandidātu virzīt apstiprināšanai Saeimā. Bez J.Kažociņa vārda neviens cits amata pretendents oficiāli nav nominēts, taču izskanējis, ka diskusija varētu būt par vairākiem kandidātiem.
J.Kažociņa pilnvaras beidzas maijā. Viņš apliecinājis, ka vēlētos turpināt vadīt SAB. Viņa kandidatūrai atbalstu pauduši dažādi politiķi, arī no koalīcijas partijām, bet NDP locekļi izteikumos bijuši atturīgi. A.Šlesers pauda, ka pats esot aicinājis SAB direktora posteņa kandidātus neapspriest ne valdības koalīcijā, ne partijās, bet paļauties uz NDP spēju vienoties par vienu pretendentu. "To kandidātu, kuru viņi virzīs, mums vajadzētu atbalstīt. (..) Ja viņi virzīs Kažociņu, es domāju, Saeima arī iebalsos Kažociņu," sacīja ministrs. "Ja šī padome nolemtu nevirzīt Kažociņu, nākamajam kandidātam ir jābūt ar tādu reputāciju un tādām profesionālām īpašībām, kuras nekādā gadījumā nevarētu apstrīdēt nevis, es atvainojos, mūsu pašu eksperti, bet, pirmkārt, mūsu sabiedrotie ASV." A.Šlesers aicināja NDP uzņemties pilnu politisku atbildību un pieņemt valstiski atbildīgu lēmumu, jo "mēs varam politiski spēlēties daudzos jautājumos, bet mēs nevaram spēlēties ar valsti".
Bērziņš, Kalvītis, Šķēle, laužņi un PR beigas Latvijā
Edgars Jānis Jurāns, sabiedrisko attiecību konsultants
Apollo 04/04/08 Man jums ir kas svarīgs pastāstāms, ko jūs paši varbūt neesat pamanījuši. Jūs (un es, un mani amata brāļi) atrodaties vēsturiskā brīdī, kad vēl tikai neilgs laika periods, un jums vajadzēs aizmirst visu iepriekšējo regulāro publisko sašutumu par nezināmiem polittehnologiem.
Jā, jā, jā un vēlreiz jā, par tiem pašiem polittehnologiem, kuri, kā zināms, ar balta, pelēka un melna PR jeb sabiedrisko attiecību palīdzību balto padara par melnu un atkal otrādi, palīdz politiķiem izmelot vilku no meža vai iemelot to tur atpakaļ un vispār spēj visādi krāpt tautu, kā vien politiķiem ienāk prātā.
Kāpēc aizmirst? Tāpēc, ka mūsdienu politiskā realitāte uzskatāmi parāda šādi cilvēki ar savām specifiskajām prasmēm Latvijā vienkārši vairs nebūs vajadzīgi. Viņi izmirs tāpat kā zirggrābekļu operatori, ielu apavu tīrītāji, kolhozu priekšsēdētāji un godīgi Jūrmalas domnieki.
Kad pirms neliela laika publikācijā norādīju uz dažādu pusslepenu organizāciju neapšaubāmi būtisko lomu visos laikos! Latvijas politikas veidošanā, bija tiešām interesanti lasīt sekojošo it kā polemisko komentāru.
Tajā atklāti nicīgi tika norādīts uz manām «publiskajām vaimanām?» par to, kā «dažādas slepenās «brālības», acīmredzami īpaši domājot tieši to, kas pieminēta grāmatā par «Kampēju», slepus lemjot Latvijas likteņus un ieliekot augstos amatos savus cilvēkus, kuri tad pildot šo grupējumu vēlmes un vajadzības».
Pieņēmu šo viedokli pilnīgi neitrāli vien piefiksēju: patīkami, ka lasītāji pietiekami ātri atšifrēja iemeslus, kādu dēļ šis komentārs tik strauji parādījās un kādu spēku pārstāvis aiz tā slēpās (patiesībā jau arī nemaz neslēpās).
Bet īpaši aizkustināja viens no lasītāju komentāriem, kura pamatdoma bija vai, cik interesanti būtu, ja pēc dažām dienām ar jaunu publikāciju parādītos E. J. Jurāns un, kā ierasts, visu šķietamo nopietnību pārvērstu par absurda teātri, joku un farsu.
Labprāt tā arī darītu, taču kādi nu te vairs joki? Šai diskusijai sekojošie notikumi, esmu pārliecināts, uzskatāmi ir parādījuši, ka nekādi polittehnologi un «piristi» vienkārši nav vajadzīgi. Jo «pret lauzni nav paņēmiena», ja mēs burtiski pārtulkojam krievu teicienu. «Piristi» izrādās nožēlojami tizleņi un vārgmieši, stājoties pretī tam «lauznim», kas tiek demonstrēts pašlaik.
Domāju, nekļūdīšos, apgalvojot, kā tagad tik negatīvi vērtētajos deviņdesmitajos gados rīkotos mūsu politiķi, ja būtu pieķerti kādā nesmukā rīcībā vienalga, līdzdalībā slepenā brālībā vai īpaši nekaunīgā privatizācijā. Viņi skumji domātu, ka nāksies taču atbildēt derdzīgajiem medijiem, nāksies domāt kaut kādas atbildes, nāksies izlocīties un izlikties.
Šāds scenārijs šķita pašsaprotams vēl pavisam nesen. Ja reiz tu esi kaut ko nogrēkojies, tad domā, kā izlocīties, kā mainīt akcentus, kā pareizi atbildēt. Ja neizdomās, tevi, atvainojiet, vienkārši paņems priekšā.
Bet tagad šādas nepieciešamības acīmredzami ir pagātnē. Vietā nāk pilnīgi citas metodes. Šādas: kāpēc smalki domāt kaut kādas izlocīšanās, ja var primitīvi un prasti samelot? Kāpēc jāmēģina kaut kā nomaskēties, ja var vienkārši pateikt lieciet taču mani mierā! Kāpēc jāslēpjas, ja var uz ambrazūru aizsūtīt kādu aprobežotu rokaspuisi, bet presei vienkārši pateikt muti ciet!
Te būs tikai pāris piemēri. Kāpēc Andrim Šķēlem vajadzētu domāt kādas atbildes uz nepatīkamiem jautājumiem, ja viņa spēkos ir «palūgt», lai šādi jautājumi vienkārši neparādās? Piemērs: Tautas partijas ierindas biedra nesenā intervija «Latvijas Avīzē», kur kādreiz cienījamais smagsvars Krustiņa kungs, izskatās, bija kategoriski piebrīdināts runāt par jebko, tikai ne par kādu kampēju. Rezultātā Krustiņkungs, kā citā senā parunā teikts, pat bez vazelīna iztika vienkārši lieliski.
Bet kāpēc Andrim Šķēlem vajadzētu uztraukties par nepatīkamām tēmām, ja var taču «palūgt» uguni uz sevi izsaukt kādam citam? Piemēram, «zemniekam» Gundaram Bērziņam, kas, kā mums to pierādīja viņa nesenā kārtējā intervija, ir gatavs pateikt jebko neuztraucoties par pierādījumiem vai kaut minimālu ticamību. Un pie rokas, protams, ir arī «neatkarīgā» avīze, kurai ir tikpat mīļi palūgts jau atkal apaļīgo bandinieku nointervēt. Tiesa, tauta ņirgājas bet tas, izskatās, cilvēkiem ar lauzni vienkārši nav svarīgi.
Jā, un kāpēc Andrim Šķēlem vajadzētu uztraukties, ka mediji sāk interesēties, kādu kārtējo «politekonomisko» megaprojektu tad viņš tur īsti pārspriedis kopā ar eksčekistu Juri Savicki? Kāpēc uztraukties, ja pie rokas ir cits bandinieks Aigars Kalvītis, kam neko nemaksā kārtējo reizi, pat nemēģinot izdomāt kaut ko smalkāku, vienkārši paziņot vīri ar Tautas partijas ierindas biedru, redz, vienkārši esot runājuši par hokeja tēmām.
Tā k izskatās, nav šaubu, ka mēs gara acīm jau varam skatīt polittehnologu un «piristu» bēres. Tas, protams, nenozīmē, ka vietā nenāks kādi citi. Un jau tagad ir redzams, kādi citi: ar tukliem vaigiem, nekaunīgām fizionomijām, alkatīgi un pārliecināti, ka mūslaiku stulbā tauta ir pārāk stulba, lai tās dēļ mēģinātu izdomāt kādus smalkākus melus vai, nedod Dievs, runātu patiesību.
Viena lieta mistiskas brālības, cita Puķu Andra darbi
Kārlis Vēveris, Apollo 03/18/08 Izlasīju Edgara Jāņa Jurāna šoreiz nez kāpēc aizmirsuša norādīt savu darbošanos sabiedrisko attiecību lauciņā publiskās vaimanas par to, ka dažādas slepenās «brālības», acīmredzami īpaši domājot tieši to, kas pieminēta grāmatā par «Kampēju», slepus lemjot Latvijas likteņus un ieliekot augstos amatos savus cilvēkus, kuri tad pildot šo grupējumu vēlmes un vajadzības.
Lai uz paša autora sirdsapziņas paliek tas, kādā stabulē viņš šoreiz pūš. Vai tiešām pēkšņi viņam pašam no sevis tik ļoti sagribējies akcentēt tieši dažādu mistisku organizāciju un interešu apvienību lomu mūsu valstī, lai aiz šā bubuļa paslēptos konkrētas personības. Vai arī šāda viedokļa paušanā ir bijuši ieinteresēti jau pilnīgi konkrēti pilsoņi, kuru ceļš uz varu un naudu atkal pakļuvis zem lupas.
Man patiesāks šķiet pēdējais variants, taču nemaz netaisos strīdēties. Ļoti iespējams, ka patiešām mūsu valstī dažādos laikos ir pastāvējuši, varbūt arī vēl pastāv dažādi pusmistiski vai pilnīgi reāli «pulciņi». Cik dzirdēts par, piemēram, pazīstamā advokāta Andra Grūtupa aizraušanos ar dažādām sazvērestības teorijām un līdzīgām interesantām tēmām, nudien var noticēt baumām. Piemēram, par to, kā viņš tai pašā «Kampējā» aprakstītajai «brālībai» visā nopietnībā mēģinājis sacerēt dažādus rituālus un aiz žaketes atloka spraužamas «īpaši slepenās» nozīmītes.
Nemaz arī nemēģināšu apgalvot, ka mūsu valstī nav bijuši un nav ne dažādi «klubi», ne visuresošie masoni. Bet, manuprāt, Latvijā ir ne mazums cilvēku, kuriem to tik vien vajag mēģināt tā vai citādi panākt, lai viņu konkrētos darbus (un arī nedarbus), kas pastrādāti konkrētā laikā un konkrētos apstākļos, gan mediji un sabiedrība, kā arī tiesībsargāšanas iestādes būtu tendēti uzskatīt par miglainu un bezformīgu «brālību» aktivitātēm ar tālejošiem mērķiem un motīviem.
Es esmu kategoriski pārliecināts, ka tās nebija kādas mistiskās brālības, kas ieprihvatizēja lielu daļu Latvijas pārtikas rūpniecības uzņēmumu. Tās nebija mistiskās brālības, kas izdomāja veidot Tautas partiju kā savu biznesa projektu. Tās nebija tikai mistiskas brālības, kas iecēla «savu» ģenerālprokuroru, «savu» Valsts prezidentu un «savu» Valsts ieņēmumu dienesta vadību. Vēl jo mazāk tās bija brālības, kas sagādāja Andrim Šķēlem līdzekļus hiperdārgu importa podu uzstādīšanai viņa savrupmājā. Esmu pārliecināts, ka tie bija pilnīgi konkrēti cilvēki ar to pašu Andri Šķēli priekšgalā. Vai arī viņš viens pats plus vēl palīdzētāji.
Protams, ka bija kaut kādi cilvēki apkārt viens cilvēks varbūt vēl var sev saorganizēt kukuļnaudiņu podu iegādei un tad «sakārtot» izprotošu prokuratūras attieksmi. Taču fiziski nav iespējams, ka viens cilvēks bez palīgu spēkiem var pievākt neskaitāmus privatizējamus vai privatizētus uzņēmumus, apiet ar līkumu vai katru otro likumdošanas normu. Un vienalga izsprukt sveikā. Protams, bija cilvēki, kas palīdzēja tieši, bija cilvēki, kuri ar tādu vai citādu motivāciju paskatījās caur pirkstiem, bija cilvēki, kam bija vienalga, un bija cilvēki, kas vienkārši neko nesaprata un vajadzīgos lēmumus un likumus pieņēma tāpēc, ka viņiem tā lika vai ieteica.
Visa mūsu pēdējo divdesmit un vairāk gadu vēsture šādus gadījumus uzrāda milzīgā daudzumā. Un mūsu mediji tos ir atspoguļojuši, kā nu kuram tobrīd pieprasījusi konjunktūra vai īpašnieki. Tā pati «Diena», kas «zatleriādes» laikā brīdināja no «Šķēles prezidenta», savulaik «tautas glābēja» priekšā vai kusa un drukāja vienu viņa atklāsmi pēc otras. Savukārt «Neatkarīgā Rīta Avīze», kam savulaik Šķēle bija ienaidnieks numur viens, pēc labi zināmās oligarhu vienošanās tagad tikpat čakli drukā vienu Tautas partijas ierindas biedra lielinterviju pēc otras.
Secinājums no tā ir viens no notikušā nekur neaizmuksim, un visā nevajadzētu mēģināt vainot tikai mistiskus tumšos spēkus. Tagad ir ļoti ērti atsaukties uz brālībām, kuras nez ko ir organizējušas un kārtojušas. Vēl ērtāk ir vienkārši klusēt ja kādreiz tādā vai citādā nekrietnā darbiņā pieķerti ļaudis vismaz mēģināja kaut kā taisnoties, tad tagad nākusi pārliecība, ka nav jau vērts: daudz labāk ir vienkārši klusēt, jo pēc dažām dienām, sliktākajā gadījumā nedēļām viss būs aizmirsies. Kurš tad vēl atceras «tautpartijieša» Edmunda Krastiņa operācijas ar «Rīgas ūdens» Grāpju pussalu? Neviens. Kurš atceras «pirmpartijieša» Aināra Šlesera manipulācijas ar «Saules akmens» zemi? Neviens. Tad kāpēc lai ar Andri Šķēli un visām viņa «svētīgajām darbībām» būtu citādāk?
Ja mēs pakļausimies Jurāna kunga, ļoti iespējams, apmaksātajiem saukļiem «ķeriet brālības!», ļoti iespējams, ka tā arī viss beigsies. Ar kārtējo neko.
Slepenās «brālības» vai tiešām tas ir normāli?
Edgars Jānis Jurāns, Apollo 03/15/08 Ja ziņu arhīvi neviļ, šā gada rudenī varēsim svinēt interesantu jubileju. Tieši pirms desmit gadiem nu jau sen likvidētais televīzijas raidījums «Nedēļa» aktualizēja savdabīgu tēmu. Šī tēma bija par tā saukto «brālību», kas kādreiz Latvijā risinājusi daudzas svarīgas lietas un varbūt vēl aizvien esot pietiekami dzīva.
Šī jubileja un šo sen aizgājušo laiku notikumi nāk prātā saistībā ar jauniznākušo grāmatu par Andri Šķēli, kurā ietilpst arī izvērsts kādā sapulcē notikušu sarunu atšifrējums. Īsi sakot, no tā izriet vēl pārsteidzošākas lietas nekā no kādreizējiem «Nedēļas» paziņojumiem. No sarunu atšifrējumiem var noprast, ka šai «parunāties sanākušajai» cilvēku grupai, kuras pārstāvjos var atpazīt ne tikai Andri Šķēli un Andri Grūtupu vien, izdevies amatā ielikt Valsts prezidentu, noturēt tajā ģenerālprokuroru, bīdīt savus cilvēkus caur Finanšu ministriju un augstām amatpersonām, par konjaka glāzi «uzpirkt» Saeimas deputātus, utt.
Tomēr atļaušos izteikt uzskatu ne tas ir galvenais, par ko šie cilvēki runā un kas viņiem savulaik ir vai nav izdevies.
Laiki taču ir mainījušies grāmatā pieminētais Juris Dobelis tagad televīzijā saka, ka konjaku vispār vairs nedzerot. Robertam Zīlem sen vairs nav iespēju apstiprināt vai neapstiprināt Valsts ieņēmumu dienesta vadību. Gundars Bērziņš kļuvis par lauksaimnieku un tikai reizēm palamā pārāk alkatīgus ebrejus un ASV vēstniecību. Andris Grūtups dziedē «ķēķa grāmatas» cirstās brūces.
Andris Šķēle pats kļuvis par partijas ierindas biedru un atšķirībā no kādreizējiem laikiem, kad ar skaļiem paziņojumiem devās uz tiesu par Viļa Selecka grāmatas aizskarto godu un cieņu, tagad uzskata par labāku klusēt. Bet jautājums paliek vai laiki tiešām ir mainījušies un kas tagad notiek Latvijā? Un cik lielā mērā laiki mainījušies?
Pēc «ķēķa grāmatas» iznākšanas politiķu un pašu tiesnešu galvenais vēstījums vismaz bija jā, tas, kas aprakstīts grāmatā ir slikti, taču tas bija sen, tagad nekas tāds nenotiek.
Bet par «grupējumiem»? Paraugieties paši tagad avīžu slejās un elektroniskajos medijos. Vai ir viens politiķis, kurš saistībā ar visām «brālībām», «grupējumiem», «grupām» un «masoniem» ir paziņojis, ka tas patiešām ir slikti un demokrātijai nepieņemami? Daži tādi aizvadītajā desmitgadē ir bijuši, piemēram, Jānis Ādamsons, Ziedonis Čevers, Edvīns Inkēns, Oskars Grīgs un vēl daži «izlēcēji». Un kur viņi tagad ir?
Ar tādām vai citādām metodēm, arī «pateicoties» pašu vājībām vai vājumam viņi ir prom no lielās politikas skatuves. Pietiekami labi iekārtojušies materiālā jomā, bet prom no sabiedrības intereses degpunkta un iespējām paust viedokļus ir dabūti. Savukārt pārpalikušie, vienalga vai runa par veterāniem, vai lielās politikas jaunpienācējiem, faktiski runā vienu un to pašu: kas nu tur slikts, ja cilvēki ar vienādām interesēm sapulcējas un pārrunā kaut kādus plānus?
Esmu rūpīgi pārlūkojis visus pēdējo pāris nedēļu medijus un varu ar pilnu atbildības sajūtu apliecināt: uz šo brīdi nav neviena pašlaik aktīvi strādājoša Latvijas politiķa, kurš būtu skaidri un gaiši paziņojis: viņš ir tikai par caurspīdīgu un tiesisku demokrātijas sistēmu, bet neatbalsta ne tikai tikšanās zoodārzā, bet arī jebkādas aizkulišu organizācijas, biedrības, brālības, vienības, kur tuvā paziņu un interešu biedru pulkā, īstenojot sev vien zināmas intereses, sabiedrībai aiz muguras tiek lemts par pirkšanu, pārdošanu, iebīdīšanu, ievietošanu un sashēmošanu.
Kas vēl īpatnāk izskatās, ka arī liela daļa mediju šādu situāciju uzskata par pilnībā normālu. Piemēram, laikraksts «Diena», kurš citkārt ir tik ass demokrātijas un caurspīdīguma aizstāvis, pašlaik savus skatus vērš pilnīgi citā virzienā un vai tiešām tikai tāpēc, ka nedaudz atmaskotais Andris Šķēle kādreiz bija tā favorīts numur viens? Un ne jau tas vien.
Tā vien liekas, ka noklusēšanas stratēģija, kas pirms desmit gadiem tik labi nostrādāja ar «Nedēļas» dienas gaismā vilktajiem faktiem, tiek pielietota arī pašlaik. Tas labāk kā jebkādi citi argumenti liek domāt, ka «brālības» nebūt nav tik mirušas, kā mums mēģina iestāstīt.
Atkārtošu: vēl joprojām es neticu ne «žīdmasonu», ne «sorosītu», ne «iluminātu» sazvērestībām. Bet jautājums paliek: ja reiz mūsu valdošie tik pārliecinoši un vienbalsīgi liek saprast, ka slepenas parunāšanas un aizkulišu vienošanās personisko mērķu vārdā, kā arī pašu vajadzībām noderīgu cilvēku ielikšana īstajos amatos bez kādas apspriešanas un ignorējot valsts un sabiedrības intereses Latvijā ir normāla lieta, tad vai mums ir kaut mazākais pamats ticēt, ka šādas normālas lietas nenotiek arī pašlaik?
(Pret-)Korupcijā...
Korupcijas tīkla apjomi pārspēj iztēles robežas
Sandris Vanzovičs, NRA 03/29/08 Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa vakar kā drošības līdzekli aizdomās par kukuļošanu turētajam Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta (PAD) direktoram Pēterim Strancim nolēma piemērot apcietinājumu. Pēc neoficiālas informācijas, šajā (vai ar to saistītā) lietā iekritis arī bijušais Rīgas mērs Andrejs Inkulis.
Neatkarīgā jau rakstīja, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ceturtdien P. Stranci, saslēgtu rokudzelžos, aizveda tieši no darba vietas. Pagaidām nav zināms, vai viņš tika aizturēts lietā, par ko jau iepriekš iekrita tagad jau bijušās PAD amatpersonas Vilnis Štrams un Raimonds Janita, vai aizdomās par cita koruptīva nozieguma izdarīšanu. P. Strancis tiek turēts aizdomās par nozieguma izdarīšanu, kas kvalificēts kā "kukuļņemšanas mēģinājums, ja tas saistīts ar kukuļa izspiešanu vai to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās vai valsts amatpersona, kas ieņem atbildīgu stāvokli". No darba atstādinātais PAD direktors savu vainu viņam inkriminētajos nodarījumos noliedz. Advokāts Saulvedis Vārpiņš sacīja, ka "ir runa par konkrētiem gadījumiem un konkrētām summām", taču izteica versiju, ka "lēmums par apcietinājumu pieņemts, lai nomierinātu sabiedrību".
Kaut kāda saikne tomēr sāk veidoties pēc neoficiālas informācijas, KNAB darbinieki ceturtdien vēlu vakarā aizturējuši arī A. Inkuli, kas bija Rīgas mērs no 1990. līdz 1992. gadam, vēlāk bija arī Jūrmalas mērs, bet pēdējos gados zināms kā a/s Eldikrija padomes priekšsēdētājs. A. Inkulis aizturēts uzņēmuma telpās. Šī firma vislabāk pazīstama pēc tās realizētā projekta Republikas laukumā 3 darījumu un dzīvojamās ēkas Centra nams, kas sabiedrībā iesaukta par cukurtrauku. Šis projekts tika ilgi vilkts garumā, un dome diezgan neizprotami izrādīja pretimnākšanu, pat nemēģinot lauzt līgumu ar kompāniju.
Aģentūras LETA apkopotā informācija par A. Inkuļa darbību parāda vēl arī citus darījumus, kuros viņa vadītās firmas intereses varētu prasīties pēc īpašas PAD amatpersonu labvēlības. Proti, Eldikrijai daļēji pieder SIA Kvarta, kas vēlējās realizēt daudzstāvu apbūvi tā saucamajā zaļajā Pārdaugavā, nelielajā Gregora ielā. Neatkarīgā jau vairākkārt vēstījusi par šo projektu, kas sākotnēji domes sēdē tika noraidīts, pēc tam atbalstīts, tad atkal skatīts un tā arī līdz galam neizskatīts Rīgas domes sēdē. Šādu nepastāvību savos lēmumos domnieki demonstrējuši vēl tikai attiecībā uz akustiskās koncertzāles būvniecības ieceri uz šaubīgā AB dambja, tomēr stīvēšanās ap Gregora ielas projektu jau kļuvusi aizdomīga. Iespējams, tieši šis projekts izraisījis KNAB interesi.
Otra interesanta nianse A. Inkuļa vadītā Eldikrija un Prīta Tominga vadītā NCC Konstrukcija realizējušas kopīgu projektu Maskavas ielā. Kā zināms, tieši šis Igaunijas pilsonis tiek minēts kā cilvēks, kurš devies pie KNAB sūdzēties par V. Štramu un R. Janitu. P. Tomings līdz marta vidum vadīja firmu NCC Spilve Development, kas vēlējās būvēties Spilves pļavās. KNAB oficiāli ir apstiprinājis, ka starp aizdomās turētajiem šajā kukuļošanas lietā ir arī kāda privātpersona Igaunijas pilsonis.
Savukārt P. Tomingu ar A. Inkuli vieno tas, ka abu vadītās kompānijas ir partneres firmā Kalāti, kurai savukārt pieder ar ilgstošu tiesvedību apvītie bijušā valsts mēbeļu uzņēmuma Latgale īpašumi, kā arī pirmpirkuma tiesības uz piesaistīto valsts zemi Maskavas ielā aptuveni četru hektāru platībā.
FOKUSS. Korupcija
Ivo Leitāns, Matīss Arnicāns, Diena 03/29/08 Aizturētā uzņēmēja un firmas Eldikrija vadītāja darbība Rīgā bija saistīta ar būvfirmas NCC struktūrām, kuras un kāda Igaunijas pilsoņa vārds izskanēja, kad aizturēja jau Štramu un Janitu. Diena apkopo uzņēmējus interesējošos objektus Rīgā, kuru attīstība, iespējams, varētu būt saistīta ar kukuļošanu
No mēra līdz uzņēmējam
Andrejs Inkulis (1941) augstāko izglītību ieguvis Maskavas Pļehanova tautsaimniecības institūtā, viņš ir diplomēts sabiedriskās ēdināšanas inženieristehnologs. Savulaik bijis Rīgas pilsētas Kirova rajona sabiedriskās ēdināšanas tresta direktors, vēlāk kļuvis par pilsētas tautas deputātu padomes priekšsēdētāja vietnieku un pat Rīgas mēru.
Neilgi pirms 1994.gada pašvaldību vēlēšanām pieņemtais likums, kas noteic, ka tikai pašvaldības teritorijā dzīvojošie var kandidēt uz deputāta amatu, liedza A.Inkulim atkārtoti kandidēt uz Rīgas domi. Tāpēc viņš piedalījās vēlēšanās Jūrmalā, kur arī kļuva par domes priekšsēdētāju
Jūrmalā A.Inkulis valdīja līdz 1997.gadam, un šajos gados paguva iekulties vairākos skandālos. 1996.gadā laikraksts Jūrmala rakstīja, ka mērs ļāvis slēpti pārdot viesnīcu Majori kādas ASV krievu imigrantu naftas biznesa sabiedrības Kings Motor Oils ģenerāldirektoram Viktoram Tobengauzam, kura firma ASV tika apsūdzēta krāpšanā lielos apjomos.
Vēlāk A.Inkulim nācās stāties tiesas
priekšā par nolaidību amatpersonas darbā. 1995.gada
martā viņš, apejot domes lēmumu, parakstījis galvojumu
firmas Dita īpašniekam Andrim Tiltniekam par
Neilgi pirms pašvaldību vēlēšanām 1996.gada nogalē A.Inkulis gandrīz kļuva par Rīgas ostas pārvaldnieku. Rīgas ostas valde pat nobalsoja par viņu, taču toreizējais satiksmes ministrs Vilis Krištopans viņa kandidatūru neakceptēja, sakot, ka ostas pārvaldniekam ir jābūt augstākajai jūrniecības izglītībai.
Vairāk kā desmit gadu A.Inkulis ir saistīts ar Igaunijas uzņēmumam Fenniger piederošo nekustamo īpašumu kompāniju a/s Eldikrija, kur agrāk ieņēmis valdes priekšsēdētāja amatu, bet tagad vada padomi. Eldikrija īstenojusi vairākus celtniecības projektus Rīgā
1. Kuldīgas iela 45B
Firmas Eldikrija, kuras padomes priekšsēdētājs ir KNAB aizturētais Andrejs Inkulis, šobrīd ir 62% kapitāldaļu īpašniece uzņēmumā Kvarta, kuras savulaik jau noraidīto būvniecības ieceri Pārdaugavas zaļajā teritorijā starp Kuldīgas, Gregora un Elvīras ielu domes deputāti negaidīti atbalstīja pērn decembrī. Vēl vasarā pirmo reizi balsojot par piecus līdz deviņus stāvus augstu un astoņus stāvus augstu ēku ar 150 dzīvokļiem, domnieki projektu noraidīja, 24 deputātiem esot par, 22 pret un diviem atturoties. Taču, tā kā balsis sadalījās vienādi, pēc Kvarta iebildumiem domei vajadzēja lemt atkārtoti. Projekts tika nedaudz koriģēts, un balsošanā decembra vidū būvniecība tomēr tika atbalstīta.
Vairāki deputāti no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcijas toreiz sacīja, ka vienkārši kļūdījušies, jo domājuši, ka balso par citu jautājumu. "Šis patiešām bija negadījums," sacīja vicemērs Jānis Dinevičs (LSDSP), kurš bija gribējis balsot pret. Savukārt vides komitejas vadītājs Dainis Īvāns (LSDSP) pat dažas dienas pēc tam savā komitejā virzīja jautājumu par lēmuma atcelšanu, taču iespējamo zaudējumu dēļ, kas domei būtu jāatmaksā Kvarta par jau labvēlīga lēmuma anulēšanu, jautājums līdz domes sēdei tā arī nenonāca. "Es kļūdījos, es tiešām kļūdījos," tagad saka D.Īvāns, noraidot, ka tas tika darīts apzināti, lai jautājumu toreiz pieņemtu. Viņš arī norāda, ka ar A.Inkuli nav pazīstams.
2. Maskavas 188192
Firmai Eldikrija ir kopīgs bizness arī ar Somijas izcelsmes kapitāla būvkompāniju SIA NCC Konstrukcija, kuras valdes priekšsēdētājs ir Pīters Tomings. Abas ir partneres firmā Kalāti. Tai pieder ar ilgstošu tiesvedību apvītie bijušā valsts mēbeļu uzņēmuma Latgale īpašumi, kā arī ir pirmpirkuma tiesības uz piesaistīto valsts zemi Maskavas ielā aptuveni četru hektāru platībā.
Likvidējamā uzņēmuma Latgale mantas kopumu nekustamo īpašumu un debitoru parādus par 3,78 miljoniem latu Kalāti iegādājās Privatizācijas aģentūras rīkotajā izsolē 2006.gada februārī, kad firma vēl piederēja uzņēmējam Armandam Stendzeniekam. Vēlāk viņš to par publiski neminētu summu kopā ar visu tās īpašumu pārdeva Eldikrijai.
Kopš 2007.gada aprīļa Eldikrija projekta attīstībā piesaistījusi NCC Konstrukciju: abām firmām tagad pieder pa 50% Kalātu kapitāldaļu. P.Tomings ir Kalātu valdes priekšsēdētājs, bet Einars Entsiks valdes locekļa amatu ieņem gan Kalātos, gan Eldikrijā.
Eldikrijas valdes locekle Mārīte Lipša iepriekš stāstījusi, ka kompānija bijušā mēbeļu uzņēmuma teritorijā varētu attīstīt dzīvojamo māju un biroju ēku projektus. To gan kavē tiesvedība, kurā Kanādā dzīvojošajais Nikolajs Upītis cenšas panākt, lai tiktu atzītas viņa tiesības uz Latgales īpašumiem: līdz 1940.gadam tās vietā uz N.Upīša zemes atradās viņam piederošā Kokzāģētava Lukstiņš. Padomju varas gados tā pārveidota par valsts mēbeļu uzņēmumu.
3. Dzirciema 122
Ar NCC vārdu saistīta arī kāda būvniecības iecere Spilves pļavu apkaimē, un ar kuru tika saistīta pilsētas attīstības departamenta bijušā vadītāja Viļņa Štrama un departamenta darbinieka Raimonda Janitas aizturēšana. Proti, P.Tominga vadītajai NCC Konstrukcija pieder 50% daļu NCC Spilve Development, kas iecērjusi būvēt daudzdzīvokļu namu kompleksu. Pagājušā gada 22.februārī būvvalde lēma, ka 4,8 hektāru lielajai teritorijai Dzirciema ielā pirms tās apbūvēšanas jāizstrādā detaļplānojums, argumentējot to ar iespējamām problēmām komunikāciju tīkla pieslēgšanā un pievadceļu izbūvē. Taču divus mēnešus vēlāk būvvalde šo lēmumu atcēla. Savukārt divas dienas pirms R.Janitas un V.Štrama aizturēšanas 13.februārī projektu apstiprināja pilsētas attīstības komiteja, kurā ir domes deputāti. Šajā projektā un iesaistītajās firmās gan A.Inkuļa vārds neparādās, taču nav izslēgts, ka kopīgas biznesa intereses varēja būt.
Valsts prezidents joprojām nedeklarē pateicības
LETA 03/31/08 Valsts prezidents, bijušais ķirurgs Valdis Zatlers amatpersonas deklarācijā par 2007.gadu nav norādījis, ka būtu saņēmis «aplokšņu» algu jeb tā dēvēto pacientu finansiālo pateicību par ārsta darbu.
Zatlera ienākumi pērn bijuši 27
Valsts prezidenta kanceleja Zatleram
samaksājusi 20
Iepriekš Zatlers iesniegumā Valsts ieņēmumu dienestam (VID) bija norādījis, ka deklarācijā par 2006.gadu nav iekļāvis no pacientiem saņemtās pateicības, kuru apmēru un konkrētus pacientus, no kuriem pateicības saņemtas, nevar nosaukt. Viņš paziņojis, ka neesot skaitījis ienākumus, ko saņēmis no šīm «pateicībām».
Pēc šī iesnieguma VID prezidentam neprasīja veikt papildus precizējumus deklarācijā attiecībā uz tā dēvētajām pateicībām.
Deklarācija par 2007.gadu liecina, ka
Zatlers ir uzkrājis 11 322 latus AS «Hansabanka» kontos,
bet AS «SEB Latvijas Unibanka» viņam glabājas 10
Prezidents deklarējis, ka līdz 2007.gada 5.jūlijam ieņēmis Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas valdes priekšsēdētāja amatu, kā arī bijis šīs ārstniecības iestādes Iepirkumu komisijas vadītājs. Tāpat viņš bijis revidents sabiedriskajā organizācijā «Ortopēdijas un traumatoloģijas attīstības fonds» un bijis biedrības «Latvijas traumatoloģijas ortopēdu asociācijas» valdes loceklis.
Kā ziņots, veselības ministrs Ivars Eglītis (TP) aicinājis izvērtēt priekšlikumu legalizēt neoficiālos maksājumus ārstiem, lai novērstu nelegālo līdzekļu apriti veselības aprūpē.
Pret šo Eglīša priekšlikumu iebildusi Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA) un vēl vairākas nevalstiskās organizācijas, norādot, ka tad piekļuve veselības aprūpei kļūtu vēl nevienlīdzīgāka nekā līdz šim, turklāt tas būtu pretrunā ar Zatlera iniciatīvu novērst šāda veida praksi Latvijas medicīnā.
Jautājums par tā dēvētajām pateicībām medicīnā tika aktualizēts tieši pēc Zatlera izvirzīšanas Valsts prezidenta amatam, kad viņš atzina, ka tādas ir saņēmis.
Lielākā afēra kopš "Bankas Baltija" laikiem?
Toms, TVNET 03/31/08 Ar Lattelecom saistītie notikumi pēdējo mēnešu laikā radījuši lielu rezonansi sabiedrībā, līdz pat iespējamai valdošās koalīcijas krīzei. Tāpēc apkoposim dažas pārdomas par notikumiem līdz 1.aprīlim, kad valdība plāno beidzot izlemt, kas notiks ar Lattelecom.
Aināra Šlesera (LPP/LC) vadītās Satiksmes ministrijas (SM) pārziņā ir čupiņa valsts uzņēmumu un objektu, par kuriem pēdējo gadu laikā daudz tiek runāts, spriests un rakstīts. Nosaukšu tikai dažus lielākos - Latvijas Pasts ir uz bankrota robežas; Latvijas autoceļi ir katastrofālā stāvoklī, tiek celts pasaulē dārgākais tilts; Latvijas dzelzceļš strauji tuvojas nelikvīdam; Satiksmes ministrijas pārvaldībā esošais Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) bija iesaistīts digitālās TV afērā, kas vēl nav beigusies, kad Šlesers nāk klajā ar pēkšņu apskaidrību un piedāvā novirzīt 49% "Lattelecom" akciju minētā centra pārvaldībā. Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK priekšsēdētājs Roberts Zīle uzskata, ka LVRTC saistība ar tā saukto digitalizācijas lietu nedod pārliecību, ka šā uzņēmuma reputācija ir pietiekami laba, lai uzņemtos atbildību par ''Lattelecom'' nākotni. ''LVRTC, savulaik nopērkot privāto SIA ''Berģu akcijas'' un pārveidojot to par SIA ''Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs'' (DLRTC), šai savai meitai jau bija pārdevusi uz nomaksu visas LVRTC piederošās LMT daļas, kas ar milzīgām grūtībām un tiesāšanos tika atgūtas valstij. Nav garantijas, ka LVRTC nevarētu doties pa jau iestaigātu taku.
Atgādināsim, ka tieši DLRTC noslēdza līgumu ar britu Kempmayer media par digitālās TV ieviešanu Latvijā. Savukārt Kempmayer media bija cieši saistīta ar Jurģi Liepnieku, kas ilgus gadus tika saukāts par asiņaino kuprīti Andra Šķēles valdībā. Vēlāk Liepnieks arī bija viena no atslēgas personām TP vēlēšanu kampaņas organizēšanā. Kempmayer tika dibināta tikai reprezentācijas un nodokļu optimizācijas nolūkā, savukārt sarežģītā "Kempmayer" dalībnieku struktūra radīta, lai slēptu īpašnieku identitāti, tā secināja Stokholmas Starptautiskās tirdzniecības palātas šķīrējtiesa. Tāpēc nav pamata apgalvot, ka līdzšinējā prakse varētu būt citādāka, piemēram, Lattelecom afērā, jo iesaistītās personas ir gandrīz vai tās pašas.
Tā mēs nonākam līdz Tautas partijas (TP) dibinātāja un tās ierindas biedra Andra Šķēles personai. Izskatās, ka TP beidzot ir nodibinājusi labticīgas attiecības ar Krievijas lielā biznesa pārstāvjiem. Par to liecina TP atklātā lobēšana gāzes elektrostacijas būvei, kas Latvijai var draudēt ar atkarību no Krievijas, veiksmes gadījumā vairāk nekā 60% gāzes importējot no Gazprom. Ņemot vērā, ka tuvākajā nākotnē tiks 2x paaugstināta gāzes cena patērētājiem, gāzes elektrostacijas celtniecības lobijs liekas uzskatāms piemērs TP merkantilo vēlmju apmierināšanai. Nevajadzētu piemirst, ka Krievijas impērijas jaunais vadonis ir nupat valsts prezidenta vēlēšanās uzvarējušais Gazprom direktors. Pats fakts dažiem liek domāt, ka gāzes giganta Gazprom piekoptā stratēģija šantāžas manierē ietekmēt patērētājvalstis kļūs par Krievijas impērijas ārpolitikas stratēģiju. Ja dzīvojat pa mākoņiem, tad varu pateikt priekšā - mūsu lielā kaimiņa stratēģiskās intereses jau tiek realizētas praksē, atrodot dzirdīgas ausis un siekalainas mutes Tautas partijas personā. Par TP jauno draugu interesēm varētu liecināt arī iespējamā shēma Lattelecom privatizācijā.
Tieslietu un Ekonomikas ministrija, kas ir TB/LNNK paspārnē, pretojas gan TP lobētajai gāzes elektrostacijas celtniecībai, gan Šlesera piedāvātajam Lattelecom privatizācijas variantam. Kāpēc? Iedomājieties partijas elektorāta pārsteigumu, atklājot, ka nacionālās politikas piekritēji ir atbalstījuši un veicinājuši koalīcijas partneru draudzību ar mūsu lielā kaimiņa investoriem. Pagaidām nav zināms, kas slēpjas zem TB/LNNK izteikumiem par rūpīgu izvērtēšanu gāzes kurināmā rūpnīcas būves un Lattelecom kontekstā vai partija apsver iespēju pamest koalīciju, lai saglabātu seju, vai mēģina lavierēt (partijai līdz šim tas ir izdevies gandrīz vai teicami), meklējot iespēju palikt valdībā, bet riskējot neiekļūt nākamajā Saeimā. Ministru prezidenta Godmaņa (LPP/LC) pirmās 100 dienas skaidri iezīmēja merkantilo intrigu pēctecību, kas bija pašsaprotama lieta marionetes Kalvīša valdības laikā. Neoficiāli esot zināms, ka bijuši precīzi atrunāti nosacījumi Godmaņa iecelšanai par ministru prezidentu. Konkrēti, protams, nekas nav zināms. Varam tikai minēt vai iespējamā vienošanās iekļāva valdības galvas garantijas gāzes kurināmā rūpnīcas lobijam un Lattelecom privatizācijai. Vai varbūt bija vēl šis tas, kas ir zināms tikai dažiem Latvijas politiskās elites smagsvariem. Pagaidām Godmanim ir izdevies saglabāt savu seju. Lai arī par to lielais paldies, visticamāk, pienākas Lato Lapsas kampējam, kurš ir spējīgs ziedot Šlesera figūru neveiksmes gadījumā, lai saglabātu politisko ietekmi Godmaņa valdībā. Un nav jau daudz precedentu, ka partija (LPP/LC), kuras pārstāvis ir premjers, demisionē pirms lielā loma. Ja nu vienīgi kara gadījumā, bet ne jau sabiedrības spiediena rezultātā.
Pēdējos padsmit neatkarības gados valsts īpašuma izsaimniekošanas shēma bija ļoti vienkārša uzņēmums tiek apzināti nolaists līdz pieņemamai cenai, lai to pri(h)vatizētu savējie biznesa partneri, kuru vārdi vairākumam sabiedrības neko neizsaka. Tas nodrošina leģitimitātes aizsegu iespējamo pārmetumu gadījumā. Daži no valsts lielajiem uzņēmumiem jau ir veiksmīgi pārdoti - kaut vai Latvijas kuģniecības atdošana Lemberga vadītajai Ventspils naftai, kas, visticamāk, notika ar kampēja svētību. Acīmredzot abi vietējie smagsvari spēja panākt savstarpējo izpratni un sadalīt varas ietekmes. Vēl joprojām formāli esošais Ventspils mērs Lembergs ir kļuvis par apsmieklu sabiedrības acīs, jo par smagiem kriminālnoziegumiem apsūdzētais saskata politisko pasūtījumu itin visās apsūdzībās. Var jau būt, ka Lemberga izteikumos ir kāda daļa taisnības un bijušie biznesa partneri ir viņu ne tikai vienkārši piekāsuši, bet pārgrupējušies un ir uz vienu roku ar jaunajiem draugiem Krievijā. Tie visi, protams, ir tikai minējumi, kas pelnītu atsevišķu rakstu sēriju.
Savukārt daži uzņēmumi ir jau uz bankrota robežas, piemēram, Satiksmes ministrijas paspārnē esošais Latvijas Pasts, kuru var glābt vienīgi aizdevums no Tautas partijas finanšu ministra Ata Slaktera daudzu miljonu latu vērtībā. Iespējams, ka tās ir tikai baumas, bet Šlesera pēkšņā iniciatīva Lattelecom lietā lieliski sakrīt ar satiksmes ministra portfeļa glābšanu Latvijas Pasta kontekstā. Sak, es tev, Ainār, iedošu to naudu, bet pretī tev jāizdara tā, lai Lattelecom paliek mums. Nav jābaksta acī, lai būtu skaidrs, ka ar vārdu mums netiek domāta Latvijas valsts...
Līdz Saeimas vēlēšanām, visticamāk, vairs nebūs noslēpums, vai Lattelecom lietā ir bijusi kāda shēma, pēc kuras visi saistītie notikumi ir risinājušies. Tikai skarbi, ka vecā paruna sevi ir pilnībā attaisnojusi kāda tauta, tāda valdība. Esam pelnījuši visu mēslu kaudzi, kas tiek gāzta uz mūsu galvām, jo kas balsoja par kampēju partiju un citiem līdzīgi domājošiem pagājušās vēlēšanās? Mēs paši. Un kas balsos par tiem pašiem nākamajās?
Ierakstus, kuros, iespējams, dzirdams Šķēle, nodod Drošības policijai
Apollo 04/01/08 Prokuratūra nodevusi Drošības policijai (DP) žurnālista Lato Lapsas iesniegtos audio ierakstus, kuros, iespējams, dzirdami sabiedrībā zināmi cilvēki, arī ekspremjers un Tautas partijas dibinātājs Andris Šķēle, advokāts Andris Grūtups un bijušais veselības ministrs Gundars Bērziņš.
Prokuratūras pārstāvis Andrejs Vasks portālam «Apollo» norādīja, ka prokuratūra iepazinusies ar ierakstiem un tie nodoti DP, lai pārbaudītu, vai tajos nav norādes uz noziedzīgu nodarījumu.
Jau ziņots, ka Lapsa prokuratūrā iesniedzis viņa rīcībā nonākušos audio ierakstus, kuros dzirdamas vairāku sabiedrībā pazīstamu cilvēku balsis, kas atbilstot sarunu atšifrējumiem, kuri publicēti viņa vadītās SIA «Baltic Screen» izdotajā grāmatā «Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu».
Lemberga ienākumi pērn turpinājuši strauji sarukt
LETA 04/02/08 Ventspils mēra Aivara Lemberga kopējie ienākumi pērn turpinājuši strauji sarukt un pērn viņš nopelnījis 219 264 latus, savukārt viņa parādsaistības pērn pārsniegušas 9 miljonus latu, liecina aģentūras LETA aprēķini pēc datiem, kas minēti Valsts ieņēmumu dienestā (VID) iesniegtajā ikgadējā amatpersonas deklarācijā par 2007.gadu.
Kā liecināja Lemberga iepriekšējos gados iesniegtās deklarācijas, 2006.gadā viņš kopumā nopelnīja 1,003 miljonus latu, 2005.gadā tika sasniegts ienākumu rekords un Lembergs nopelnīja 8,6 miljonus latu, 2004.gadā - 3,477 miljonus latu, 2003.gadā - 0,742 miljonus latu, bet 2002.gadā - aptuveni 2,6 miljonus latu.
Ventspils pilsētas dome Lembergam
samaksājusi
Latvijas Tranzīta biznesa asociācija par
darbu Lembergam samaksājusi 1806 latus, Biznesa
attīstības asociācija, neskatoties uz Lemberga ilgstošu
atrašanos apcietinājumā un mājas arestā, pērn viņam
samaksājusi 89
No AS "Valters un Rapa" Lembergs saņēmis
91
Kā ienākumi no noguldījumiem un
depozītiem deklarēti
Sadaļā par darījumiem, kuru vērtība
pārsniedz 20 valdības noteiktās minimālās mēnešalgas,
Lembergs norādījis, ka pērn par 81
Skaidrā naudā Lembergs uzkrājis 40
Lembergs norādījis, ka viņa īpašumā ir
divas kapitāla daļas basketbola klubā Ventspils
Deklarācija liecina, ka Lemberga īpašumā
2007.gadā bija 5795 AS "Ventspils nafta" akcijas
Kopā ar valsts amatpersonas deklarāciju par 2007.gadu Lembergs VID Ventspils nodaļā iesniedzis uz vairākām lapām izvērstus paskaidrojumus, kuros norādījis uz šķēršļiem deklarācijas sagatavošanā un aizpildīšanā. Viņš uzsvēris, ka publiski tikušas paustas ziņas par viņam it kā piederošas mantas arestu, par ko viņš neesot bijis informēts, kaut gan norādīts, ka manta ir Lemberga īpašums.
Piemēram, Ģenerālprokuratūra 2007.gada 14.martā publiski paudusi ziņas masu medijos, ka Lembergam pastarpināti ir īpašuma tiesības uz "Latvijas Kuģniecības" akcijām, kuru aptuvenā tirgus vērtība 2007.gada 14.martā bijusi aptuveni 17 miljoni latu.
"Diemžēl man nebija zināms, ka man pieder šāda veida vērtspapīri," raksta Lembergs, piebilstot, ka tādēļ lūdzis ģenerālprokuroru atsaukt šādas ziņas kā nepatiesas. Ģenerālprokurors šādu lūgumu noraidījis, norādot, ka ziņas ir patiesas. "Tas ļauj secināt, ka, mani neinformējot, kāda persona man ir iegādājusies mantu 17 miljonu latu vērtībā," raksta Lembergs. "Sakarā ar aresta uzlikšanu manai mantai un citiem līdzekļiem, kā arī saistībā ar manu tiesību arestēšanu ir pamats secināt, ka procesa virzītājs sakarā ar minēto paziņojumu akcijas ir arestējis un nodevis glabāšanā, tikai man par to ir aizliegts uzzināt," piebildis Ventspils mērs.
Lembergs deklarācijā norādījis 2 miljonu
ASV dolāru (aptuveni 892
Savukārt aizdevumus Ventspils mērs
izsniedzis
Kā darījumus, kuru vērtība pārsniedz 20
valdības noteiktās minimālās mēnešalgas, Lembergs
deklarējis sadarbības līguma noslēgšanu par 2840 latiem,
iepriekšminēto 900 000 ASV dolāru aizdevumu, kā arī
četru pakalpojumu pirkšanu par kopumā 23 290 latiem un
viena pakalpojuma pirkšanu par 8421 eiro (5918 latiem).
Deklarācijā Lembergs norādījis, ka pērn noslēdzis
vienošanās par parādsaistību daļēju dzēšanu 1,64 miljonu
ASV dolāru (733
Deklarācija liecina, ka Lembergam pieder zeme un dzīvojamā ēkā Rīgā, dzīvoklis Ventspilī, trīs zemesgabali Ventspils rajona Puzes pagastā un divi zemesgabali Ventspils rajona Ugāles pagastā.
Viņa īpašumā bijusi 1997.gadā ražota automašīna "Opel", 1999.gadā ražots "Volkswagen" kravas furgons, 1991.gadā ražota "MAZ" markas transporta piekabe ar kravas kasti, 2002.gadā ražota piekabe laivu transportēšanai, 2003.gadā ražota motorlaiva un sešas dažādas airu laivas.
Kā ziņas par faktiem, kas nav minēti deklarācijā, bet kas attiecas uz deklarācijas iesniedzēja mantisko stāvokli, Lembergs norādījis, ka ūdens motocikls, kas uzrādīts iepriekšējo gadu valsts amatpersonas deklarācijās no CSDD transportlīdzekļu reģistra izslēgts, jo netiek reģistrēts kā mazizmēra kuģošanas līdzeklis.
Lembergs norādījis, ka 2007.gadā ieņēmis VBP priekšsēdētāja un valdes locekļa amatu, organizācijas "Latvijai un Ventspilij" valdes priekšsēdētāja, basketbola kluba "Ventspils" prezidenta un valdes locekļa amatus, kā arī ieņēmis prezidenta, priekšsēdētāja un valdes locekļa amatu Latvijas Tranzīta biznesa asociācijā, ieņēmis Ventspils Attīstības aģentūras valdes locekļa, priekšsēdētāja un prezidenta amatus, kā arī bijis Biznesa attīstības asociācijas valdes loceklis un priekšsēdētājs, kā arī Latvijas Ostu asociācijas prezidents.
Lembergs kopā ar deklarāciju iesniegtajos paskaidrojumos norādījis, ka 2006.gada 20.jūlijā tika veikta kratīšana viņa dzīves un darba vietā, tajā izņemta virkne dokumentu, tostarp arī tie, kas nepieciešami deklarācijas sagatavošanai. Dokumenti viņam neesot atdoti, kā arī neesot izsniegts izņemto dokumentu saraksts.
2007.gada 14.martā viņam tikusi uzrādīta apsūdzība un piemērots apcietinājums, kas liedzis ne tikai sagatavot deklarāciju, bet noteiktie ierobežojumi arī esot lieguši kontaktēties ar personām, iegūt ziņas un dokumentus, kas nepieciešami amatpersonas deklarācijas sagatavošanai.
2007.gada 10.jūlijā apcietinājums atcelts un piemērots mājas arests, kura laikā piemēroto ierobežojumu bijis daudz vairāk nekā aresta laikā - Lembergam aizliegts tikties un sazināties ar personām, arī ar pasta sūtījumiem, kā arī citos veidos, arī ar starpnieku palīdzību.
2008.gada sākumā tikuši piemēroti citi piespiedu līdzekļi - aizliegums tuvoties un arī jebkādā veidā sazināties ar 15 personām. Ar vairākām no tām Lembergam bijušas attiecības, kas ietekmējot viņa mantisko stāvokli.
2008.gada 7.martā viņš vērsies pie procesa virzītāja kriminālprocesā ar vairākiem lūgumiem saistībā ar deklarācijas sagatavošanu, lūdzot izsniegt kratīšanā izņemtos dokumentus, sniegt ziņas par arestēto mantu un atļaut tikties ar tām personām, no kurām ziņas un dokumenti nepieciešami pienācīgai un pilnīgai deklarācijas sagatavošanai.
Lembergs tikai 25.martā esot saņēmis procesa virzītāja ar 17.februāri datētas atbildes uz lūgumiem, kurās visi lūgumi noraidīti. Kā Lembergs norādījis paskaidrojumos, "tādējādi, pretēji maniem centieniem un vēlmei, bez procesa virzītāja atļaujas man nav iespējams pilnībā noskaidrot un precizēt visas ziņas saistībā ar valsts amatpersonas deklarācijas sagatavošanu".
"Diemžēl kriminālprocesu veicošās amatpersonas, uzliekot arestu mantai, neiepazīstināja mani ar dokumentiem, kas pamato mantas piederību, nenorādīja naudas summas, kuras ir izņemtas, nenorādīja, kur arestētie līdzekļi atrodas, liedza iespēju noskaidrot arestētās mantas esamību, izdevumus sakarā ar glabāšanu, pašreizējo mantas sastāvu un apmēru," VID iesniegtajā dokumentā norādījis Lembergs.
Viņš uzsvēris, ka saistībā ar valsts amatpersonas deklarācijas sagatavošanu par 2007.gadu, viņam izņemtajiem dokumentiem, noteiktajiem aizliegumiem un mantas arestiem vēlas paskaidrot, ka deklarācijā norādītās ziņas ir patiesas, tomēr tās nav pilnīgas un precīzas, jo minēto apstākļu dēļ neesot iespējams iegūt pilnīgu informāciju par mantu un citiem līdzekļiem, kas jānorāda deklarācijā.
"Nevaru pierādītu un pamatot, ka man šobrīd pieder AS "Latvijas kuģniecības" akcijas 17 miljonu latu vērtībā, kuras personas glabāšanā tās ir nodotas, kura persona manā vārdā tās ir ieguvusi, kādas ir manas saistības attiecībā par akciju iegādi vai iegūšanu, nav iespējams iegūt un iesniegt īpašuma tiesības apliecinošu dokumentu, nav iespējams deklarēt arī attiecīgu darījumu," iesniegumā VID raksta Lembergs.
Saistībā ar šo paskaidrojumu Lembergs informējis, ka deklarācija var tikt papildināta un precizēta, līdzko viņam būs iespējams iegūt ziņas un dokumentus pēc noteikto aizliegumu atcelšanas vai ziņu iegūšanas no procesa virzītāja.
Loskutovs aicina ziņot par kukuļņemšanas gadījumiem
DELFI 04/02/08 KNAB aicina kukuļdevējus un kukuļdošanas atbalstītājus sniegt birojam informāciju par negodīgām amatpersonām, atgādinot, ka likums paredz iespēju šādā gadījumā atbrīvot ziņotājus no kriminālatbildības, trešdienas raidījumā "Kas notiek Latvijā?" paudis KNAB vadītājs Aleksejs Loskutuvs.
Loskutovs, runājot par korupcijas apmēriem Rīgas domē, kārtējo reizi uzsvēris, ka tā galvaspilsētas pašvaldībā ir sistemātiskā parādība. Viņš arī atzina, ka atklāt šos gadījumus var, ja cilvēki sadarbojas un ziņo par pārkāpumiem.
Loskutovs uzsvēra, ka kukuļdošana un kukuļdošanas atbalstīšana arī ir sodāms noziegums, taču personas, kas ziņoja birojam par pārkāpumiem var atbrīvot no atbildības. Tāpēc viņš LTV tiešraidē aicināja kukuļdevējus un personas, kas atbalstīja kukuļdošanu, vērsties KNAB.
Loskutovs arī pauda, ka šādu personu atbrīvošana no atbildības neesot izņēmumu gadījumi, un tādi gadījumi biroja praksē esot bijuši.
KNAB vadītājs arī izvairījās atklāt par iespējamām KNAB tālākajām darbībām saistībā ar korupcijas apkarošanu Rīgas domē. Viņš norādīja, ka korupcija pašvaldība ir sistēma un kukuļu summas diapazons ir "ļoti plašs".
Viedoklis: Neatkarīgais Honkongas Loskutovs
Māris Krautmanis, NRA 04/03/08 Pusotra mēneša laikā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) aizturējis četras personas saistībā ar aizdomām par korupciju.
Tostarp pat tādu unikālu personu kā Andrejs Inkulis, kurš ir bijis gan Rīgas, gan Jūrmalas mērs. Tādā tempā turpinot, var lēst, ka pēc piecpadsmit mēnešiem cietumā būs jau kādi 40 korumpanti, bet līdz pašvaldību vēlēšanām cietumos vieta būs jāizbrīvē... visai lielam baram amatpersonu un politiķu.
Aizturēšanas pasākumu stils, kā zināja teikt viena televīzijas pārraide, esot pārņemts no Honkongas aizdomīgos vīriņus knabisti ņēma ciet gaišā dienas laikā, saslēdzot rokudzelžos, papriekšu paaicinot tālrādes žurnālistus ar kamerām, lai visa tauta redz, cik plāni iziet tiem, kas ņem. Un lai tie, kas palikuši pagaidām vēl nearestēti, baidās, lai dreb. Jāpiebilst, ka vēl efektīgāk korumpantus varētu biedēt, ja pieķertos amatvīrus sodītu kā lielajā Ķīnā ar nāvessodu, tiesājot publiski, stadionā. Vēl efektīgāk būtu korumpantus televīzijas tiešraidē vārīt eļļā, papriekšu nocērtot viņiem tos locekļus, ar kuriem viņi korumpējušies.
Bēda tikai var iznākt, ja kāds no ciet paņemtajiem vēlāk atkal izrādās nevainīgs kā pirmās sniegpulkstenītes, kas izlien saulītē, lai priecātos par gaismu. Ir jau bijuši šādi tādi gadījumi, kad KNAB knābj, bet vēlāk kaut kā tā sanāk, ka pret aizturētajām vai pa preses slejām izsmērētajām personām nav sarūpēts gana pierādījumu. Bet kāda gan tur bēda un kam? KNAB katrā ziņā par to nekāda bēda aizdomīgie paši vainīgi, ka izskatījušies aizdomīgi. Galu galā katrā darbā gadās kļūmes, un, kur mežu cērt, tur skaidas.
Var jau būt, ka ar pēdējo KNAB ražu Rīgā šis tomēr ir tāds gadījums, kad paņemti ciet īstie. Vai vismaz liela daļa paņemto ir viņi. Tāds iespaids rodas. Tad jau galu galā tiesa vērtēs. Nu tad tas ir burvīgi, jo korupcija ir patiesi nelāga liga, ar ko ir jācīnās, un arī ciet tādi jāņem.
Taču pavisam kas cits ir KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova tālejošās vēlmes pēc sava kantora neatkarības. Paldies Loskutova kungam par noķertajiem korumpantiem, bet ar to, ka viņš ķer noziedzniekus, viņš nemaz nav unikāls. Noziedzniekus ķer arī policisti un vismaz dažkārt viņiem gadās kādu noķert. Taču policisti tāpēc nekāpj tribīnē un nepieprasa sev neatkarību no valdības, no parlamenta un no visa iespējamā, jo, lūk, viņi nupat noķēruši kādu slepkavnieku. Kas tad ir par lietu, kāpēc KNAB ir kaut kas pārāks un citāds?
Tur jau ir tas joks, ka pēc būtības KNAB nav nekas citāds, pārāks un nav augstāks par Gaiziņu tas KNAB. KNAB pašreizējās funkcijas ir tipiskas valsts pārvaldes iestādes funkcijas, bet visas valsts pārvaldes iestādes saskaņā ar Satversmes 58. pantu ir padotas Ministru kabinetam. Praksē gan šī padotība ir visai vaļīga un KNAB atrodas nevis kādā miera stājā valdības priekšā, bet Ministru prezidenta pārraudzībā. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka premjers varētu kā nebūt jaukties KNAB darbā, uzdot tam darīt kaut ko nelikumīgu. Vienīgais, ko šī pārraudzība nozīmē gan ka KNAB nedrīkst darīt neko nelikumīgu, bet, ja KNAB tomēr kaut ko nelikumīgu dara, tad valdība drīkst šādu nelikumību novērst, atcelt kādus KNAB lēmumus. Bija tāds premjers Aigars Kalvītis, ja atceraties, kurš bija pamanījis KNAB darbībā nelikumīgas darbības ar naudu, taču beigu galā krita nevis KNAB priekšnieks, bet premjers. Tā ka arī šāda pārraudzība nav nekāda izprieca pārraugošais premjers šķībi paraugās un pats ir gar zemi.
Tomēr ne Kalvītī ir problēma un ne ar tagadējo premjeru un pat ne ar Loskutovu kā tādu. Lai kādi būtu uzvārdi amatu ieņēmējiem, nevar būt tāda situācija, ka struktūra, kas drīkst izmeklēt, izsekot, noklausīties, aizturēt, kratīt, piepeši kļūst neatkarīga. KNAB nav Valsts kontrole, kas, piemēram, ir tiešām neatkarīga koleģiāla iestāde, taču tai nav varas kādu saslēgt rokudzelžos un mazā busiņā vest projām. Turklāt Valsts kontrolei Satversmē ir veltīta atsevišķa VII nodaļa, tās iekārtu un kompetences nosaka sevišķs likums. Bet par KNAB Satversmē nav ne vārda. Un tas nav tāpēc, ka 1922. gadā tāda KNAB nebija, bet tāpēc, ka Satversmes tēviem pat prātā nevarēja ienākt, ka 2008. gadā kādam var uznākt gribēšana tipisku izpildvaras iestādījumu nodalīt kaut kur nost un atļaut tam darboties pēc savas patikšanas.
KNAB kā autonoma vienība varētu darboties tikai gadījumā, ja tam tiktu noņemtas nost tā represīvās funkcijas un atstāta funkcija teoretizēt tas ir, ja KNAB katru dienu sanāktu kopā un spriestu, kā apkarot korupciju iesniegtu, piemēram, visādus priekšlikumus, ka Rīgas domniekiem visiem jāstaigā vienādās formās bez kabatām, lai nebūtu kur nobēdzināt kukuļus, vai ka amatpersonām jāvalkā speciālas aproces ar sensoriem, kas uzreiz signalizē, ja amatpersona ņem. Un tādā garā.
Taču, kamēr KNAB veic operatīvu darbību, tā neatkarība būtu visaugstākajā mērā bīstama Latvijas kā demokrātiskas valsts pamatiem proti, pat ja Loskutovam šobrīd ir vislabākie nodomi, pēc laika viņš jau pats vairs nespētu pamanīt, ka ir pārvērties par briesmoni, kam vienam pašam ir vairāk politiskās varas nekā visai valdībai un parlamentam kopā. Vai arī par briesmoni pārvērstos kāds no viņa pēcnācējiem, jo, ja represīva iestāde var darboties visatļautības režīmā, tad šāda bezrobežu vara agrāk vai vēlāk var tikt izmantota visnotaļ nelāgi. Bet Satversme saka, ka visa suverēnā vara pieder Latvijas tautai, nevis KNAB.
Loskutovs, protams, ir liels viltnieks un cenšas prasmīgi izmantot sava kantora pēdējā pusotra mēneša veiksmes stāstu, taču, pat ja KNAB panākumi būtu kvadrātā un kubā, tas nav pamats Loskutova iegribu izpildīšanai. Ja Loskutovu neapmierina neskaidrā KNAB atrašanās dažādu varu hierarhijā, kas pašlaik patiesi ir pakārta gaisā, tad var diskutēt par kādu piezemēšanos pie prokuratūras vai pie policijas tas izklausītos kaut cik loģiski. Savukārt, ja Loskutovs grib turēt runas par KNAB neatkarību, viņš to var arī sasniegt tad viņam atklāti jākļūst par politiķi, jāiegūst vairākums Saeimā, jāmaina Satversme, jātop neatkarīgam un pēc ķīniešu parauga jāatbrīvojas no konkurentiem.
Drošības policija sākusi pārbaudi saistībā ar Lapsas iesniegtajiem audio ierakstiem
LETA 04/04/08 Drošības policijā uzsākta pārbaude saistībā ar žurnālista Lato Lapsas iesniegtajiem audio ierakstiem, kuros dzirdamas vairāku sabiedrībā pazīstamu cilvēku balsis un kas atbilstot sarunu atšifrējumiem, kas publicēti viņa vadītās SIA "Baltic Screen" izdotajā grāmatā "Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu", aģentūru LETA informēja Drošības policijas priekšnieka palīdze Kristīne Apse-Krūmiņa.
Sākotnēji Lapsa vērsās prokuratūrā, bet Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas prokurors pēc iepazīšanās ar Lapsas iesniegumu nodeva to Drošības policijai iesnieguma satura izvērtēšanai un pārbaudei, vai šīs sarunas nesatur norādes uz kādu noziedzīgu nodarījumu.
LETA jau ziņoja, ka Lapsa ģenerālprokuroram Jānim Maizītim nosūtījis gan iepriekšminētos audio ierakstus, gan viņa rīcībā esošos atšifrējuma digitālos fotoattēlus un aicinājis prokuratūru izvērtēt šos materiālus un to saturu, lai noskaidrotu, vai tie ir autentiski, nemontēti un nekoriģēti un vai tajos dzirdamajās sarunās nav kādu noziedzīgu nodarījumu pazīmju.
Iesniegumā Lapsa norāda, ka viņa rīcībā ir nonākuši audio ieraksti, kuros dzirdamās balsis viņam atgādinot vairākus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, tostarp arī izbijušas augstas valsts amatpersonas.
Fragmentāri noklausoties šos ierakstus, Lapsam radusies pārliecība, ka šie ieraksti caurmērā atbilst grāmatā par Šķēli publicētajiem sarunu atšifrējumam.
Grāmatā "Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu" nodaļā "Kampēju "brālība" - mīti un realitāte" autori publicē, iespējams, 1999.gada 17.maijā notikušas neformālas sanāksmes sarunu atšifrējuma fragmentus, norādot, ka gadījumā, ja atšifrējums atbilst reāli notikušā sapulcē reāli notikušai domu apmaiņai, tad runa ir acīmredzami par apmēram astoņus gadus eksistējuša neformāla domubiedru loka sanāksmi.
Autori norāda, ka samērā biežs runātājs, kura pieminēšana sarunu atšifrējumos liekot autoriem domāt par advokātu Andri Grūtupu, grupas darbību un problēmas apcer pagarā monologā, kurā tiekot runāts par brīdi, kad "mēs pietuvojāmies pie Andra valdības veidošanas - faktiski tas bija moments, kad mēs bijām visspēcīgākie, vai arī citi domāja, ka mēs esam visspēcīgākie", un arī dalās domās par turpmāko grupas pastāvēšanas veidu, kā arī tās domubiedriem, kas būtu vēlami, un tiem, kas nerīkojas pietiekami lojāli grupas interesēm.
Tāpat sarunu atšifrējumos autori norāda, ka kāds Gundars, "kurš ļoti atgādina tautpartijieti Gundaru Bērziņu", sanāksmē atzīst - "kaut arī mums it kā pārstāvniecība visās varas struktūrās nav slikta, mūsu ietekme, manuprāt, samazinās", un aicina domāt par šī procesa iemesliem.
Autori norāda, ka šajā sapulcē vārdu ņem "kāds tās dalībnieku īpaši respektēts kungs", kura uzstāšanās tiekot pieteikta ar vārdiem: "Es lieku priekšā - Šķēles kungs lai uzstājas ar programmatisku runu". Viņš, aicinot būt paškritiskiem pret sevi, atzīst, ka "pārlieku liela demokrātija arī ved pie sabrukuma", kā visvairāk pērkamos un visvieglāk pērkamos piemin "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK un saka, ka "jautājums ir tikai par cenu". Viņš arī uzsver, ka ir svarīgi darīt visu, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri ir dažādās vietās ar dažādām iespējām, un nosauc konkrētas personas, kurām palīdzēt nepieciešams.
Autori atgādina, ka par grupējuma eksistenci daudz runāts jau vismaz kopš 1996.gada, kad bijušais iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons paziņojis par diviem Latvijā it kā eksistējošiem lieliem augstākajos varas ešelonos atbalstītiem grupējumiem - "strīpainajiem" un "pumpainajiem". Pēdējo nometnei politiķis pieskaitīja Šķēli, Jāni Kinnu, Edmundu Krastiņu, Gundaru Bērziņu un advokātu Grūtupu.
Savā iesniegumā prokuratūrai Lapsa norāda, ka atšifrējums viņa rīcībā nonācis reizē ar iespējamo telefonsarunu atšifrējumu, kuru viņš 2007.gadā nodevis prokuratūras rīcībā. Pērn arī šo atšifrējumu, kas viņa rīcībā bija nonācis datorizdruku digitālo fotoattēlu veidā, viņš nodevis Drošības policijas pārstāvim.
Kā ziņots, Lapsa pērn Ģenerālprokuratūrā iesniedza, iespējams, ilgstoši noklausīto tieslietu sistēmas darbinieku telefonsarunu atšifrējumus un lūdza pārbaudīt, vai šāda noklausīšanās patiešām notikusi un kas to veicis. Ja atšifrējumi atbilst reālu personu reāli notikušām sarunām, iesniegumā tika lūgts izvērtēt, vai šajās sarunās nav saskatāms nozieguma sastāvs.
Pārbaudot Lapsas iesniegtos tiesnešu un advokāta Andra Grūtupa biroja darbinieku iespējamo sarunu atšifrējumus, kas publicēti grāmatā "Tiesāšanās kā ķēķis", prokuratūra konstatēja divas civillietas, kurās Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesneša pieņemtie spriedumi bijuši nelikumīgi un nepamatoti.
Tāpat pēc grāmatas "Tiesāšanās kā ķēķis" iznākšanas un prokuratūrā uzsāktās pārbaudes tika atcelts 2007.gada sākumā pieņemtais lēmums par atteikšanos uzsākt procesu saistībā ar Satversmes tiesas (ST) tiesneša Kaspara Baloža un advokāta Grūtupa biroja advokātu Aivara Lošmaņa un Erlena Kalniņa prokuratūrai paustajām aizdomām par viņu telefonsarunu noklausīšanos.
Prokuratūra lūgusi tiesai uz trim mēnešiem pagarināt pirmstiesas izmeklēšanas termiņu kriminālprocesā pret Lembergu
LETA 04/04/08 Prokuratūra ir vērsusies Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā ar lūgumu vēl uz trim mēnešiem pagarināt pirmstiesas izmeklēšanas termiņu kriminālprocesā, kurā par dažādiem noziegumiem uzrādītas apsūdzības Ventspils mēram Aivaram Lembergam, apstiprināja Ģenerālprokuratūras preses sekretāre Dzintra Vītoliņa.
Jau ziņots, ka Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa 9.janvārī apmierināja iepriekš prokuratūras izteikto ierosinājumu un šo termiņu pagarināja uz trim mēnešiem jeb līdz 20.aprīlim.
Izmeklēšanas termiņa pagarinājums tiek lūgts kriminālprocesā, kas 2006.gada jūlijā tika izdalīts no tā dēvētās Ventspils amatpersonu krimināllietas. Izdalītajā lietā 2006.gada 20.jūlijā Lembergam tika uzrādīta apsūdzība kukuļņemšanā, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā un amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšanā. Šī apsūdzība pamatā saistīta ar aizdomām par viņa tiešu saikni ar AS "Kālija parks" Šveicē reģistrēto līdzīpašnieci "Multinord AG".
Iepriekš lūgums tika izteikts, jo 20.janvārī minētajā daļā Ventspils amatpersonu lietas beidzās Kriminālprocesa likumā noteiktais pirmstiesas izmeklēšanas termiņš - 18 mēnešu no brīža, kad lietā iesaistītām personām tiek celta apsūdzība un noteikti piespiedu līdzekļi - kontu un īpašumu arests, pārvietošanās ierobežojumi. Lūgums attiecās uz izmeklēšanu, kas saistīta ar Lemberga patiesās ietekmes noskaidrošanu Ventspils uzņēmumos, iepriekš rakstīja laikraksts "Diena".
Jau ziņots, ka kriminālprocess, kas tiek dēvēts par Ventspils amatpersonu lietu, tika sākts 2005.gada 3.oktobrī, pamatojoties uz pārbaudes materiāliem par Ventspils amatpersonu iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem.
No šī kriminālprocesa tika izdalīts cits, kura gaitā 2006.gada 20.jūlijā Ventspils mēram uzrādīta apsūdzība kukuļņemšanā vairākkārt sevišķi lielā apjomā, noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanā un amatpersonai ar likumu noteikto ierobežojumu pārkāpšanā, jo viņš kā kukuli esot pieņēmis AS "Kālija parks" dibinātājas Šveicē reģistrētās kompānijas "Multinord AG" akcijas un par tām viņam izmaksāti naudas līdzekļi.
Savukārt pamatlietas gaitā šā gada 14.martā prokuratūra Lembergam izvirzīja apsūdzību par kukuļņemšanu vairākkārt sevišķi lielā apjomā, ja tas saistīts ar kukuļa izspiešanu, par naudas legalizēšanu vairākkārt un lielā apjomā, kā arī par to, ka viņš nedeklarēja tādas īpašumtiesības, kas deva pastarpinātu ietekmi AS "Latvijas kuģniecība".
Lembergs uzskata, ka prokuratūras izvirzītās apsūdzības nav pamatotas, turklāt izmeklētāju rīcībā viņš saskata politiskus motīvus.
Viņa dēls Anrijs tiek turēts aizdomās par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizēšanu atkārtoti, lielā apmērā un organizētā grupā, kā arī par to, ka viņš atbalstīja valsts amatpersonas, kas ieņem atbildīgu stāvokli, piedalīšanos mantiskā darījumā mantkārīgā nolūkā, kurai tas saistībā ar dienesta stāvokli ar likumu aizliegts.
AS "Ventspils nafta" padomes loceklis Mamerts Vaivads, uzņēmēji Krists Skuja un Laimonis Junkers, komandītsabiedrības "Ventspils ekspedīcija loģistika KS" darbiniece Gita Grasmane un advokāts Gints Laiviņš-Laivenieks tiek turēti aizdomās par naudas legalizēšanu organizētā grupā, atkārtoti un lielā apjomā. Savukārt Ventspils uzņēmēju Ansi Sormuli tur aizdomās par naudas legalizēšanu lielā apjomā un par atbalstu kādai amatpersonai ņemt kukuļus un piedalīties mantiskos darījumos, kas tai aizliegti ar likumu.
Arī viņi visi savu vainu iepriekš nolieguši.
Ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis ilgstoši bija piemērots tikai Ventspils mēram, bet iepriekš vēl vairāki šajā lietā aizdomās turamie uz dažādiem termiņiem bijuši apcietināti vai aizturēti uz vairākām diennaktīm.
Par Lemberga izteikumiem interesējas prokuratūra
TVNET 04/04/08 Nesen Latvijas Neatkarīgajai televīzijai sniegtajā intervijā smagos noziegumos apsūdzētais Ventspils mērs izteicās par bijušās valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanas procesa aizkulisēm. Pēc šiem paziņojumiem bijusī prezidente paziņoja, ka Lemberga teiktais liecina par viņa korupciju un būtu jāizvērtē prokuratūrai. TVNET rīcībā nonāksi neoficiāla informācija, ka prokuratūra tagad patiešām izrādījusi interesi par iespēju iegūt Lemberga intervijas ierakstu.
Intervijā LNT smagos noziegumos apsūdzētais Ventspils mērs Aivars Lembergs pirms kāda laika paziņoja, ka bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kandidatūra valsts vadītājas amatam tikusi apspriesta jau vairākus mēnešus pirms Saeimas balsojuma. Atbildot uz jautājumu, vai viņš kaut kā centies novērst Vīķes-Freibergas nākšanu pie varas, viņš to noliedza, piebilstot: ja nebūtu gribējis, ka viņa kļūst par prezidenti, viņa arī nekļūtu. Vīķe-Freiberga uzskata, ka šāds Lemberga paziņojums būtu jāvērtē prokuratūrai, jo Lembergs šajā brīdī būtībā atzinies korupcijā.
"Es ceru, ka prokuratūra ļoti rūpīgi klausījās šos vārdus, jo man izklausījās, ka Lemberga kungs caur to saka - "zināms skaits deputātu jau bija manā kabatā, es viņus biju nopircis, un viņi balsoja tā, kā es viņiem saku". Tā jau būtībā ir viņa atzīšanās, gandrīz varētu teikt, deputātu kukuļošanā. Viņš pats par to lielījās un stāstīja," 20. martā intervijā raidījumam "900 sekundes" paziņoja bijusī valsts vadītāja.
Citādā ziņā valdībā un partijās...
Rotaļas nebeidzas
Viktors Avotiņš, NRA 03/29/08 Ivars Godmanis tikko publiski pasūkstījās, ka svarīgos valsts plānošanas dokumentos pieļautas «fundamentālas un stratēģiskas kļūdas».
Tāpēc, pirmkārt, vēl jo vairāk nav saprotams, kāpēc ar stratēģiski nozīmīgā uzņēmuma Lattelecom privatizāciju saistītais process publiski atgādina grābstīšanos. Pāris ministri, trīs partijas gramsta dažas glumas naudīgas zivteles (privatizētājus) samērā slēgtā maišelī un nevar vien sagramstīt. Turklāt pamatā strīdas nevis par lietderīgāko iznākumu, bet par to, kā labāk gramstīt: vai ar vienu roku, vai uzreiz laist abas rokas, vai sešas rokas maisā iekšā; kuras partijas Pirmās, tēvzemiešu... rokas labākas gramstītājas; kā labāk izkārtot iespējamos redzamos vai vēl padomā esošos Lattelecom preciniekus tā, lai ikviens gramstītājs justos apmierināts un nevajadzētu šitā kumosa dēļ savā starpā saplēsties līdz valdības krišanai.
Otrkārt, privatizācijas cenas lielums šajā gadījumā ir varen relatīva lieta. Varbūt kādam aizraujas elpa, ja tas izdzird pusmiljards latu. Varbūt Lattelecom šobrīd ir to vērts. Taču pat šis pusmiljards, ja tas tiks valsts ķešā, nez vai kompensēs dažu rotaļnieku iegribas paspēlēties ar Lattelecom gadu gaitā. Zaudējumus, kas šo rotaļu rezultātā nodarīti valstij. Atceramies jau neilgi pēc darījuma noslēgšanas ar
a/s Tilts Communications nevis kaut kādi
švabraki žurnālisti, bet eksperti lēsa, ka valsts šajā
darījumā zaudējusi 200300 miljonus ASV dolāru.
Atceramies Saeimas nodibinātā izmeklēšanas komisija
nonāca pie slēdziena, ka līgumsaistību nepildīšanas dēļ
Latvijas valsts zaudējusi 600 miljonus
Tāpēc, treškārt, saprotot, cik liels ir kaifs, ko koalīcijas partijas un ministri gūst, vāroties šīs privatizācijas sulā, tomēr gribas lūgt, lai tie uz kādu mazu, pavisam mazu laiciņu noliek pie malas īkšķa berzēšanu gar rādītājpirkstu un skaidri, aptveroši, saprotami paskaidro mīļai tautai, kādi garantēti (!) stratēģiski un fundamentāli labumi tai nāks no šīm kārtējām rotaļām (kopš 2004. gada valdība vairākas reizes ir svaidījusies no privatizācijai nē pie privatizācijai jā) ar šo nozīmīgo un pagaidām valstij ienesīgo uzņēmumu. Bijušajam Lattelecom valdes priekšsēdētājam Nilam Melngailim vismaz bija kādas ne vien ar darījuma spekulatīvo pusi, bet arī ar uzņēmējdarbību saistītas ambīcijas padarīt Lattelecom par reģionālo līderi ar spēcīgu ietekmi uz eksportu un kaimiņu tirgu iekarošanu (sk. Diena, 12.06.2007.). Kādas tagad ir katra apspriežamā varianta tehniski ekonomiskās ambīcijas kaut cik stratēģiskā perspektīvā? Kur ir to savstarpējs salīdzinājums no šīs puses? Vai tas, ka publiski tagad tiek runāts vai vienīgi par pārdošanas cenu, arvien nozīmē to, ka runa ir tikai par finanšu investoriem, bet stratēģiskais investors Lattelecom vairs nav vajadzīgs? Utt.
Vārdu sakot, kopš pērnās vasaras darījums publiski arvien vairāk pārceļojis no kaut cik jūtamas speciālistu klātbūtnes politiķu un žurnālistu mutēs. Tā bilde kļuvusi primitīvāka un primitīvāka. Pašreiz publiskā informācija liecina, ka varas partijām, valdībai nav lielas starpības vai tā privatizē vērtīgu gaļas gabalu vai stratēģiski nozīmīgu, pelnošu uzņēmumu. Ka tik izbīdīt priekšā savu čomu, vienoties par cenu un izlīferēt starp Eiropas telekomunikāciju regulām. Steiga, svaidīšanās un publiskās motivācijas trūkums tas, manuprāt, raksturo Godmaņa kabineta 100 dienu darbošanos ar Lattelecom. Kur jāsteidzas? Turklāt šīs steigas kvalitāte atkal vedina piekrist Melngaiļa kungam: "Esmu centies izprast politiķu rīcības konsekvences un atbildību par lēmumiem, taču tas man reti ir izdevies. Politiķu ekonomisko programmu mērķi atšķiras no rīcības, un viedokļi tiek mainīti atkarībā no koalīcijas politiskās veselības stāvokļa." Kas ar jums ir, kungi arvien slikti ar vēderu?
Viedoklis: Šleseram kur izpausties
Kristians Rozenvalds, NRA 03/29/08 Aināra Šlesera publiskās aktivitātes būtu vairāk piemērotas neesoša vicepremjera amatam, nevis satiksmes ministram. Žēl, ka mūsu valdībā nav šāda amata, jo tas dotu iespēju A. Šleseram vairāk izpausties.
Tāpat žēl, ka ne vienmēr sistemātiskā A. Šlesera darbība nodrošina līdzsvarotu LR Satiksmes ministrijas pārziņā esošo jautājumu risināšanu.
Lidosta, airBaltic, Latvijas pasts, tagad arī Lattelecom. Lieli projekti, kur prasās arī liels vēriens, un tāds A. Šleseram neapšaubāmi ir. Taču satiksmes nozari kopumā nevar administrēt kā lielus nekustamā īpašuma attīstības projektus atrauti no infrastruktūras, koncentrējoties tikai uz konkrēto projektu, ne problēmām kopumā. Šonedēļ Krievijas transporta ministrs Krievijas valdībā iesniedz Maskavas un tās apgabala transporta attīstības koncepciju. Krievijas valdība, nevis Maskavas vadība to risina tāpēc, ka "ja Maskavas apgabalā tiek atmuitoti 60% no valsts kravām, tā ir valsts, nevis viena tās subjekta problēma". Kāpēc Rīgas un Pierīgas satiksmes problēmas nav satiksmes ministra primāra rūpe?
Kāpēc joprojām nav pat skaidrības par to, kā Rīgas satiksmē integrēt jau esošās dzelzceļa līnijas? Un ir arī nepārslogoti un pasažieru pārvadājumos neizmantoti dzelzceļa posmi uz Bolderāju, kā arī uz Ērgļiem. Pēdējā būtu iespējams piesaistīt pasažierus no Upesciema, Cekules, Sauriešiem, Ulbrokas u. c., atslogojot iebraukšanu Rīgā.
Cik pieejama šobrīd ir Baltezera stacija, lai pulcētu braukt gribētājus no Ādažiem? Kurš atbildīgs par stāvvietu iekārtošanu pie esošajām dzelzceļa stacijām uz valstij piederošās zemes? Kur pazūd lielā izlēmība?
Nu pārāk uzkrītoši redzama Latvijas ceļu (ne)kvalitāte, salīdzinot pat ar citām Baltijas valstīm. Turklāt Latvijā ir vienas no augstākajām izmaksām par vienu kilometru asfaltēta ceļa. Kāpēc?
Kāpēc jaunie ceļu darbi tiek veikti tik acīm redzami nepārdomāti Rīgas apvedceļš, Jelgavas šoseja u. c. Kāpēc visi ceļi no valsts rietumiem uz austrumiem ved tikai caur Rīgu jeb tās apvedceļu?
Kāpēc Latvijas ceļi joprojām ir tik nedroši, jo īpaši ziemā, kad tik ļoti pietrūkst ceļu krāsojuma u. c.?
Kā virzās RailBaltica projekts? Naftasvadu darbības atjaunošana? Digitālās TV ieviešana? Sakaru komunikāciju sakārtošana? Ai, cik daudz jautājumu satiksmes ministram vēl neuzskaitīti šajā replikā.
Pētījums: 46% Latvijas datorveikalu piedāvā nelegālas datorprogrammas
LETA 03/30/08 46% Latvijas datorveikalu ir iespējams iegādāties nelegālas datorprogrammas, liecina starptautiskās programmatūras autortiesību aizsardzības organizācijas "Business Software Alliance" (BSA) veiktais pētījums.
Kā informēja BSA Latvijas nodaļas izpilddirektore Sanita Meijere, pētījums tika veikts akcijas "Noslēpumainais pircējs" gaitā.
No pērnā gada oktobra līdz decembrim akcijas laikā speciāli apmācīti cilvēki apmeklēja veikalus, kas nodarbojas ar programmatūras tirdzniecību, un izteica vēlmi iegādāties programmatūru. Noslēpumainie pircēji apmeklēja 160 veikalus 30 Latvijas pilsētās un noskaidroja, kuros no tiem var iegādāties pirātiskas datorprogrammas.
Gandrīz katrs otrais veikals Latvijā ir gatavs pārdot nelegālas datorprogrammas, tādējādi nostādot pircēju autortiesību pārkāpēja lomā. Pircējam minot, ka pērk datoru lietošanai mājās, pārdevēji paši piedāvāja instalēt tajā nelegālas datorprogrammas. Jāpiebilst, ka pārdevēji par šo pakalpojumu nereti prasījuši tikpat lielu naudu, cik maksātu licencētu programmu komplekts mājām, norādīja Meijere.
Daudziem pārdevējiem trūkst zināšanu par programmatūras klāstu un lietošanas nosacījumiem. Piemēram, uzņēmumam piedāvāts iegādāties mājas komplektu, savukārt mājas lietotājam pārdota nelegāla antivīrusu programmatūra - tā vietā, lai ieteiktu piemērotu mājas lietošanai paredzētu legālu antivīrusu programmu.
No šī gada janvāra līdz martam veikalos, kuros noslēpumainajiem pircējiem tika piedāvātas nelegālas datorprogrammas, kontrolpirkumus veica arī Ekonomikas policija. Tāpat pārkāpēji saņems BSA vēstules ar aicinājumu piedalīties īpašās apmācībās par datorprogrammu tirdzniecību. Turpmāk plānots līdzīgas pārbaudes rīkot regulāri.
Lielākais nelegālu programmu tirdzniecības īpatsvars konstatēts Bauskā, Jūrmalā, Olainē un Tukumā. Rīgā nelegālas programmas bija iespējams iegādāties 46% veikalu. Alūksnes, Jelgavas, Siguldas un Valmieras veikalos konstatēts zemākais pirātisma līmenis. Nelegālas datorprogrammas tika piedāvātas dažādos datortehnikas veikalos - gan lielu tīklu filiālēs, gan pie atsevišķiem maziem tirgotājiem.
Saskaņā ar starptautiskās pētījumu kompānijas "IDC" datiem kopējais datorpirātisma līmenis Latvijā 2006.gadā samazinājies par vienu procentu, sasniedzot 56% līmeni.
Datorprogrammu pirātisms 2006.gadā
Latvijas ekonomikai nodarījis zaudējumus 26 miljonu ASV
dolāru (11,5 miljoni
BSA ir dibināta 1988.gadā un darbojas vairāk nekā 80 pasaules valstīs. Organizācija Latvijā pastāv kopš 2001.gada, un tajā ir iesaistījušies 28 vietējie programmatūras ražošanas un tirdzniecības uzņēmumi.
BSA ir vadošā organizācija drošas un likumīgas digitālās pasaules veidošanā. BSA aktivitātēs tiek atbalstīta izglītība un politika, kas veicina autortiesību aizsargāšanu, lielāku drošību virtuālajā vidē, kā arī tirdzniecību un komerciju elektroniskajā vidē.
Patlaban vēlēšanās uzvarētu «Saskaņas centrs»
LETA 03/31/08 Ja Saeimas vēlēšanas notiktu martā, visvairāk jeb 10,5% Latvijas iedzīvotāju balsotu par apvienību «Saskaņas centrs» (SC), bet pašreizējās koalīcijas partijas - LPP/LC un «Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) nepārvarētu piecu procentu barjeru, liecina pētījumu centra «Latvijas fakti» veiktā aptauja.
Saskaņā ar aptauju piecu procentu barjeru nepārvarētu arī pašreiz Saeimā pārstāvētās partijas «Jaunais laiks» (JL) un politisko organizāciju apvienība «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» (PCTVL).
Toties piecu procentu barjeru pārvarētu Sandras Kalnietes un Ģirta Valda Kristovska veidotā partija, iegūstot 6,3% lielu atbalstu, kā arī Aigara Štokenberga un Arta Pabrika partija, iegūstot 5,1% lielu atbalstu.
Piecu procentu barjeru pārvarētu Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) ar 7% vēlētāju balsu un Tautas partija - ar 5,3% balsu.
«Latvijas fakti» aptaujājuši 1009 Latvijas pastāvīgos iedzīvotājus, no kuriem 25,5% atzinuši, ka vēl nav izlēmuši par ko balsot, bet 19% nepiedalītos vēlēšanās.
«Latvijas faktu» direktors Aigars Freimanis aģentūrai LETA skaidroja, ka ietekmi uz aptaujas rezultātiem atstājusi Kalnietes un Kristovska, kā arī Štokenberga un Pabrika veidojamā partija.
«Saskaņā ar aptauju abas partijas var pārvarēt piecu procentu barjeru. Uz tā fona, dabiski, savu atbalstu ir zaudējušas koalīcijas partijas,» sacīja Freimanis, gan norādot, ka koalīcijas partiju pozīcijas arī pirms tam neesot bijušas «pārāk spīdošas».
Atbalstu Štokenberga un Pabrika partijai Freimanis skaidroja ar iesaistīšanos parakstu vākšanā par grozījumiem Pensiju likumā, kas ir piesaistījis būtisku Latvijas sabiedrības daļas uzmanību. «Kādu laiku viņi noteikti būs uzmanības degpunktā,» prognozēja «Latvijas faktu» direktors.
Attiecībā uz Kalnietes un Kristovska partiju Freimanis norādīja, ka tai vajadzētu uzturēt «tempu», piesaistot sabiedrisko domu ar kādām aktivitātēm. «Potenciāls viņiem ir, jāskatās, kā viņi to izmantos,» vērtēja eksperts.
Tomēr prognozi par abu partiju panākumiem ilgtermiņā Freimanis atturējās izteikt, norādot, ka «sabiedriskā doma bieži vien mēdz būt ļoti mainīga it īpaši apstākļos, kad kāds popularitāti gūst īsā laikā».
Jaunie reitingi var iepriecināt vienīgi Štokenbergu
Ināra Egle, Diena 04/01/08 Martā Latvijas faktu veiktās sabiedrības domas aptaujas vienīgais notikums, salīdzinot ar iepriekšējo pētījumu, ir bijušo Tautas partijas biedru Aigara Štokenberga un Arta Pabrika veidotā politiskā spēka reitinga kāpums no 3,7% februārī līdz 5,1% martā, Dienai atzina LF direktors Aigars Freimanis. Viņš šā topošā spēka panākumus saista ar parakstu vākšanas kampaņu, lai ierosinātu izmaiņas pensiju likumā. Nevienu citu politisko spēku aptauja nevarētu iepriecināt. Nemainīgs, vai pat nedaudz zemāks ir gan Sandras Kalnietes un Ģirta Valda Kristovska veidotā politiskā spēka, gan Jaunā laika reitings.
Jāatgādina, ka tieši JL visvairāk cieta no jauno partiju pieteikuma, kad daļa JL un arī TB/LNNK atbalstītāju aizgāja pie Ģ.V.Kristovska un S.Kalnietes, kā varēja secināt no socioloģiskās aptaujas. Līderis arī martā ir Saskaņas centrs, kuru atbalsta 10,5% pilsoņu. Otro pozīciju saglabājusi Zaļo un Zemnieku savienība - par to balsotu 7%, par Ģ.V.Kristovska un S.Kalnietes veidoto partiju - 6,3%, par Tautas partiju - 5,3%. Zem piecu procentu barjeras pirmā ir apvienība PCTVL, kuru atbalsta 4,5%, premjera pārstāvēto LPP/LC - 3,5%, Jauno laiku - 3,5%. Visi politiskie spēki, izņemot SC un ZZS, savus atbalstītājus ir mazliet zaudējuši. Nedaudz to skaits ir palielinājies TB/LNNK, kuras reitings no 2,5% februārī martā ir pieaudzis līdz 3,4%. Joprojām liels ir to pilsoņu skaits, kas nezina, par ko balsot - 25,5%, vai vēlēšanās vispār nepiedalītos - 19%. Valdošo koalīciju veidojošās partijas kopā atbalsta 19,2% pilsoņu.
Godmanis krāj zeķē, Daudze piepelnās slimnīcā, Zatlers mazāk tērē
Liene Barisa, NRA 04/02/08 No trīs šābrīža augstākajām amatpersonām Valsts prezidenta Valda Zatlera, Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes (ZZS) un premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) lielākos ienākumus pērn guvis G. Daudze, bet vismazākos premjers, liecina Valsts ieņēmumu dienestā iesniegtās amatpersonu deklarācijas.
Turklāt I. Godmanim atšķirībā no minētajiem kolēģiem bijis jāiztiek tikai ar Valsts kancelejas maksāto ministra algu, kamēr, piemēram, G. Daudze paralēli atalgojumam parlamentā pelnījis arī kā ārsts Ventspils slimnīcā. Savukārt V. Zatlers vēl pirms prezidentūras pelnījis kā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas vadītājs.
Toties I. Godmanim ir lielākie uzkrājumi.
Bankām gan viņš acīmredzot neuzticas, jo skaidrā naudā
saskaņā ar deklarācijā rakstīto iekrājis 10
Tikmēr V. Zatlera un G. Daudzes uzkrājumi
ir gana līdzīgi attiecīgi 22
I. Godmanis pārējos divus kolēģus pārspējis arī īpašumu ziņā. Kamēr prezidentam tādu nav vispār ne kustamu, ne nekustamu , bet G. Daudzem ir māja un zeme Ventspilī, toties nekādi braucamrīki uz viņa vārda nav deklarēti, I. Godmanim deklarācijā ir norādīta zeme Aucē, zeme un māja Kolkā, zeme un māja Jelgavas rajonā, kā arī dzīvoklis Rīgā. Savukārt premjera īpašumā ir 1999. gada izlaiduma Toyota Land Cruiser.
Aigara Kalvīša (TP), kurš Ministru
prezidenta pienākumus pildīja pērn līdz pat 5.
decembrim, amatpersonu deklarācija Valsts ieņēmumu
dienesta datu bāzē vēl nav publiskota. Savukārt bijusī
prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un bijušais Saeimas
spīkers Indulis Emsis (ZZS) savas deklarācijas bija
iesnieguši jau pērn, atstājot amatu. Ja ņem vērā šo
bijušo amatpersonu deklarācijas, tad, piemēram, lielākie
uzkrājumi bijuši V. Vīķei-Freibergai 33
Aptauja: Iedzīvotāji skeptiski par Godmaņa valdības spēju nostrādāt līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām
LETA 04/02/08 Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka Ivara Godmaņa (LPP/LC) vadītā valdība nenostrādās līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām, liecina pēc aģentūras LETA pasūtījuma veiktā interneta pētījumu kompānijas "anketas.lv" aptauja.
Aptaujā 92 respondenti, jeb 8,7% no kopējā skaita, prognozējuši, ka valdība kritīs jau tuvākajā laikā. 212 respondenti, jeb 20% no kopējā skaita, prognozējuši, ka valdība kritīs gada beigās. Savukārt Godmaņa valdības krišanu nākamgad prognozējuši 114 respondenti, jeb 10,8% no kopējā apjoma.
Godmaņa valdības darbu līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām 2010.gada rudenī prognozējuši 241 respondenti, jeb 22,8% no kopējā aptaujas dalībnieku apjoma.
Uz jautājumu "Cik ilgi nostrādās Ivara Godmaņa vadītais Ministru kabinets" atbildi nav snieguši un norādījuši "grūti teikt" 397 respondenti, jeb 37,6% kopējā apjoma.
Kopumā aptaujā piedalījušies 1056 respondenti.
"anketas.lv" datubāzi veido 6000 respondentu, kas reģistrējušies un piekrituši piedalīties socioloģiskajos pētījumos. Respondenti pārstāv visu Latviju un gandrīz visas sociālās grupas, kurām ir pieejami interneta resursi.
Aptauja par kādu konkrētu jautājumu ilgst vienu nedēļu. Respondentiem tiek aizsūtīta informācija par aptaujas uzsākšanu un parasti tiekot saņemts ap 1200 atbilžu.
Kā ziņots, pagājušā gada 20.decembrī Saeima ar balsu vairākumu apstiprināja ilggadējā politiķa Godmaņa veidoto valdību, kurā premjera vadībā strādā 18 ministri.
Pagājušajā nedēļas nogalē apritēja Godmaņa vadītās valdības pirmās 100 darba dienas.
Valdību veido četri politiskie spēki - Tautas partija (TP), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), LPP/LC un apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK). Šīs partijas veidoja arī iepriekšējo, Aigara Kalvīša (TP) vadīto valdību.
Godmaņa valdība ir 33.Ministru kabinets neatkarīgas Latvijas Republikas laikā.
Intervija ar Robertu Zīli: Mums jāstrādā un jāvieno
Viktors Avotiņš, NRA 04/02/08 Neatkarīgā sarunājas ar partijas Tēvzemei un Brīvībai/LNNK priekšsēdētāju Robertu ZĪLI par tēvzemiešiem, krievu naudu un energopolitiku.
Jau pērn pirms partijas kongresa klīda runas par to, ka TB/LNNK var sašķelties. Tomēr nosauktie dalīšanās iemesli arvien šķiet politiski bērnišķīgi. Tādi, kuru pamatā nav vis nopietnas ideju pretrunas, bet privātas ambīcijas vai merkantili apsvērumi. Kam partijā vajadzēja dalīt tēvzemi?
Parasti sakrīt vairāki vektori, un tad tas process notiek. Viens noteikti ir personiskās ambīcijas. Tās pamatā nāca no maniem kolēģiem Eiropas parlamentā. Jo skaidrs, ka tik labi ne tēvzemiešiem, ne kādam citam EP nostartēt vairs neizdosies. Otrs Latvijā ir interešu grupas. Gan ar biznesu saistītas, gan tādas, kam ir politiskas ambīcijas. Nepārprotami tās gribēja pārgrupēt politiskos spēkus. Tas skāra ne tikai mūs, tas skāra arī Jauno laiku. Daļēji arī Tautas partiju. Turklāt šoreiz šie spēku pielikšanas virzieni sakrita. Tāpēc rezultāts ir tāds, kāds ir. Tā vietā, lai konsolidētu partijas, notiek pretējs process. Partiju novājināšana labējā konservatīvajā spārnā.
Kā jūs vērtējat demokrātisko patriotu projektu?
Man žēl, jo tur aizgājuši arī tēvzemieši. Arī mana palīdze. Arī Guntars Krasts, ar kuru esmu bijis kopā no studiju laikiem. Viņš varbūt pagaidām nav tur, bet aizgājis no partijas viņš ir. Kopumā tas nāk tikai par sliktu latviskajām partijām, jo sadrumstalo to politisko ietekmi. Es ceru, ka situācija mainīsies jau līdz 2010. gadam, proti, izdosies sekmēt konsolidācijas procesu.
Cik lieli bija ārējie dalīšanās stimuli?
Domāju, ka pietiekami lieli.
Kādi?
Esmu jau vairākkārt teicis: man šķiet, ka notikumi Latvijas politikā šobrīd lielā mērā ir saistīti ar konfliktu Ventspilī. Ģirts Kristovskis arī ir ventspilnieks, viņš pazīst Berķi, Skoku... Domāju, ka šiem cilvēkiem ir sava politiska interese. Pats par sevi tas nav slikti, ja uzņēmējam ir vēlme ietekmēt politiku. Taču to nevajadzētu īstenot, mainot partiju skaitu vai sastāvu, bet atklāti atbalstot konkrēta spēka konkrētu politiku. Nevis taisot lielu putru.... Domāju, ka attiecībām starp biznesu un politiku vajadzētu mainīties. Ļoti ceru, ka tuvākajos gados tas notiks.
Vai jaunā situācijā pastāv iespēja tuvināties TB/LNNK un JL?
Jā, mēs konsultējamies. Jo Jaunais laiks lielā mērā ir partija, kas tapa no LNNK biedriem. Repše kādreiz bija LNNK cilvēks. Un daudzi citi. Protams, savā laikā mēs zaudējām elektorātu, atdodami to JL. Bet tas nozīmē arī, ka mūsu vēlētāju uztvere ir samērā līdzīga. Ja būtu pamats atmest bažas par JL politiķu populisma vēlmēm, tad varētu izveidoties laba politiska sadarbība.
Ko partija cer paveikt konkrētos apstākļos?
Divas būtiskas lietas. Mums jāstrādā, mēs nevaram atļauties tikai kritizēt, mums jāpanāk, ka darbi izdodas. Ekonomikas jomā, tieslietu jomā, Eiropas naudas apguves jomā... Jāapliecina, ka Rīgā Jānis Birks var novadīt ļoti sarežģīto koalīciju veiksmīgāk, nekā tas ir bijis pirms viņa. Otrs mums jāparāda, ka spējam konsolidēt labējos politiķus no dažādām partijām. Izmantojot dažādas sadarbības formas. Neizslēdzu arī kopīgu sarakstu veidošanu pašvaldību vēlēšanās. Esam par šo lietu runājuši ar Visu Latvijai!. Domāju, ka tie, kas viņus vērtē kā ļoti radikālus, nav īsti viņus pētījuši. Neizslēdzu arī sadarbību ar daļu no ZZS, daļu no JL. Un arī ar tiem, kas aizgājuši no mūsu partijas. Bet negribu minēt. Jo tas jau nav būtiskākais ar ko izdosies sadarbība. Svarīgāk, lai izdodas pats process Latvijas politiskā piedāvājuma konsolidācija.
Vai partija to vairs spēj? Jo, ja TB/LNNK pati sāk domāt, ka var nepārvarēt 5%, tad tas šajā konkrētajā partijā ar tās ideju liecina vai nu par kapitulantismu, vai izlaidību. Tad partija ir vienkārši izpumpējusies. Ko nozīmē jauns piedāvājums TB/LNNK nišā?
Piederību nacionālajai nišai partijā reprezentēja daži cilvēki spilgtāk, daži mazāk spilgti, bet tā bija tēvzemiešu partijas pirmā pazīme. Mums vajadzēja radīt otru pazīmi, otru piedāvājumu. Mēs radījām savu sociālekonomisko uzstādījumu. Tā pamatideja atbalstīt vidusšķiras veidošanos. Šis tas no mūsu piedāvājuma tika ieviests pretinflācijas programmā, bet kopumā Latvijas ekonomikā ir izveidojusies visai kritiska situācija. Esam ieguvuši daudz krieviskas un arī ne visai legālas naudas, kas te ieplūda pēdējos divus trīs gadus. Starp citu Latvija neizpildīja arī energoefektivitātes direktīvu, kuru vajadzēja ieviest jau no 2006. gada sākuma. Andris Piebalgs valsti par to ir brīdinājis. Direktīva paredz, ka visas jaunās vai rekonstruējamās telpas virs 1000 kvadrātmetru platības ir jāsertificē no energoefektivitātes viedokļa. Bet ēkas, ko te būvēja 2006. un 2007. gadā, laida cauri bez šāda sertifikāta. Bez tā sanāk daudz lētāk attīstītājam un daudz sliktāk patērētājam. Mūsu ministriem izdevās energoefektivitātes likumu pieņemt, bet kavējums par diviem gadiem liecina, ka bija doma ieplūdināt pēc iespējas vairāk kapitāla un vairāk nopelnīt. Tas ir saprotams, bet, ja nodokļu sistēma ir nepareizi veidota, tad ekonomika aiziet ne tur, kur vajag.
Vai katra latviešu partija producē ko nacionālu. TP liela nacionālu valsti, ZZS tradicionālo dzīvesveidu, zaļie putnus un biotopus, Pirmā partija bērnus... Vai TB/LNNK vaibsti neizplūst tieši tāpēc, ka arī tās nacionālie centieni bijuši fragmentāri? Pilsonība, valoda, krievi... Atsevišķais, nevis valstiski aptveroša nacionālās politikas (tai skaitā ekonomiskās, sociālās...) versija.
Savulaik mēs pieteicām, ka gribam būt moderna, nacionāla partija. Cita lieta kā mums tas ir izdevies... Taču modernais nacionālisms nozīmē nevis dekorēt sevi ar kādiem nacionāliem atribūtiem, bet praktiski un pragmatiski rūpēties par lietām, no kurām atkarīga nacionālā neatkarība. Piemēram, naudas jautājumi ir svarīgi. Patīk mums tas vai nepatīk, bet pēdējā laika kriminālnoziegumi, biznesmeņu slepkavības un visādi citi notikumi, manuprāt, ir saistīti ar to, ka pēdējos gados šeit ienāca Krievijas nauda. Līdz ar to ienāca šie tikumi. Tie kļuvuši spilgtāki nekā bija pirms pāris gadiem. Tas, manuprāt, ir bīstams signāls. Turklāt ja nāk nauda, tā, protams, ietekmē arī politiku.
Politiku ietekmē arī pašu pienācīgs pretspars tādai naudai.
Par to es arī runāju. Klasisks piemērs ir enerģētika. Otrs ārkārtīgi svarīgs nacionālās neatkarības, patstāvīgas valsts nosacījums. Kā zinām, enerģētikas politika nav Eiropas politika, tā ir nacionālo valstu politika. Latvijā, manuprāt, uz pareizu energopolitiku jāliek ļoti liels akcents. Nevis jāplēšas savā starpā. Šķēle intervijā Latvijas Avīzei nostājas vienos vārtos. Par gāzi un pret oglēm. Tēvzemiešu politika viņam nešķiet pareiza. Viņš runā par kūdru kā kurināmo lielām elektrostacijām, kas galīgi nav izpētīts variants. Viņš rada miglu šajā jautājumā. Bet mani bažīgu dara tas, ka Latvija tuvākajos gados kļūs vēl vairāk atkarīga no viena piegādātāja no Krievijas. Ievērojot to, ka Latvijā jau ir daudz viņu naudas, tā ir ārkārtīgi bīstama kombinācija. Politiski mums būs ļoti grūti pieņemt neatkarīgus lēmumus. Īpaši tad, ja nevaram ieviest publisko finansējumu politiskām partijām, visi ir atkarīgi no sponsoriem, un tie ietekmē politiskos lēmumus.
Kā profesionālas diskusijas tēma par gāzes, pret ogļu elektrostaciju var kļūt par partejisku būšanu? Populismam diskusijā par valstisko izdevīgumu nav vietas.
Būtu labi, ja tas tā būtu. Bet tas tā nav. Un ne tikai Latvijā vien. Jo nepārprotami ir jūtamas intereses, kas saistās gan ar biznesu, gan ar politiku. Mēs esam par abām stacijām ogļu un gāzes. Jo vairāk dažādu enerģētisku izejvielu elektrības ražošanai, jo vairāk ražošanas jaudu mūsu teritorijā, jo esam drošāki. Bet ilūziju man nav. Mums izdevās valdības deklarācijā ierakstīt, ka veicināma gan ogļu, gan gāzes stacija, bet es saprotu, ka tehniski ātrāk izveidojama gāzes stacija. Un notiks tā: brīdī, kad tā būs gatava, tiks likti šķēršļi ogļu stacijas attīstībai. Paliks tikai gāze. Bet elektrība arvien būs jāiepērk no vada, kas mūs savieno ar Krieviju.
Bet Krievijas kapitāls šeit arī nenokrita no gaisa. Tā atrašanās un leģitimizācija te ir pašu (nacionālās) politikas rezultāts.
Man nav zināms, ka krievu kapitāls pēdējos gados būtu ienācis kādā ražošanas sfērā. Tas ienāca nekustamos īpašumos, par ko jau runājām. Nepareiza nodokļu politika ļāva iepumpēt šeit lielu naudu. Un padarīt to legālu. Caur legālu nekustamo īpašumu Eiropas Savienībā, kuru pārdodot visa nauda ir godīgi nopelnīta. Bez nodokļiem. Tā ka pēdējos apmēram trīs gadus politika bijusi nepareiza.
Kāda ir pareizā kontrversija?
Mūsu versija ir likt citus akcentus nodokļu politikā. Nedrīkst nekādā ziņā atcelt ierobežojumus saistībā ar legālas naudas uzrādīšanu komercbankās. Bet ir jāatceļ iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājums par summu, kas tiek maksāta par mājokļa kredītu, tiem, kuri pirkuši mājokli pirmo reizi. Turklāt vajadzētu līdz galam sakārtot nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanu. Ar nodokli panākt, ka mājokļus šeit nevarēs turēt tukšus.
Kopš deviņdesmito gadu sākuma nav
mainījies attaisnojamais iedzīvotāju ienākuma nodoklis
par izdevumiem medicīnai un izglītībai
Kā Godmaņa valdība nostrādājusi pirmās simt dienas?
Godmaņa stilā. Domāju, ka pašlaik viņš bija labākā iespējamā izvēle. Pats jūtamākais šajās simt dienās viņš ir radījis mierīgāku situāciju sabiedrībā, nekā tā bija Kalvīša valdības pēdējos mēnešos. Tas ir liels ieguvums. Ne vienmēr būtisko rezultātu var mērīt ar kaut ko uzbūvētu vai salauztu. Vai ar kādu skandālu. Labāka attieksme sabiedrībā vienam pret otru arī ir rezultāts. Protams, ja būs tikai tas, tad pēc simt dienām neapmierinātība var atgriezties.
TB/LNNK esot savrupa pozīcija saistībā ar Lattelecom privatizāciju?
Tika piedāvāti divi varianti. Pirmais pārdot 100%. Lattelecom izsolē. Kā vienu paketi. Tas nenozīmē, ka uzlīmē kaut ko uz staba un viss notiek. Tas nozīmē, ka jāalgo konsultantu kompānija, kas tiekas ar potenciāliem pircējiem un piedāvā tiem nākt izsolē. Nav tā, ka jebkurš no ielas var atnākt. Tādā veidā tik lielus uzņēmumus nepārdod. Bet ja gadījumā izsole ir neveiksmīga, ja sākumcena bijusi par augstu, tad ir slikti, ja paliek, kā ir, un nekas nenotiek. Tad ir jāpiedāvā, lai Lattelecom pērk Telia Sonera tā, kā viņi paši to grib par lielu naudu. Citādi var iznākt, ka nedabūsim naudu budžetā, Lattelecom pēc kāda pusotra gada ES jaunās telekomunikāciju politikas dēļ būsim spiesti sadalīt, un tā vērtība būs kritusies.Turklāt daudzi Latvijā runā par konkurenci, nezinādami, ka konkurences lietas telekomunikāciju sektorā regulē Eiropa. Komisāre Viviāna Redinga nāk ar ļoti agresīvu telekomunikāciju paketi Eiropas parlamentā. Būtiskākais tīkli jāatdala no pakalpojumiem. Un tas nākamgad tiks obligāti pieņemts. Pagājušajā gadā mēs panācām to, ka, aizbraucot ar Latvijas mobilo tālruni uz Briseli, par sarunu nav jāmaksā divi lati, bet 40 santīmi. Tas biznesam nepatika, visi Eiropas operatori bļāva, bet to pieņēma parlaments, to pieņēma padome, un tas strādā. Tas pats būs te. Un tad zudīs aizdomu bubuļi par to, ka Telia Sonera milzīgi pelnīs uz starpsavienojumiem... Nav taisnība! Tīkli, kas ir Lattelecom, būs pieejami ar nediskriminējošiem nosacījumiem jebkuram operatoram gan LMT, gan Tele2, gan Bitei... Vēl viena būtiska lieta. Tajā paketē paredzēts Eiropas regulators, pret kuru Latvijas pozīcija, man par brīnumu, pagaidām ir negatīva. Mums nevajagot regulatoru, tāpat kā mums nevajag atdalīt tīklus no pakalpojumiem. Pilnīgi nepareizs signāls nāk no Satiksmes ministrijas. Ja par nacionālā regulatora autoritāti ir šaubas, ka tas pakļaujams politiskai ietekmei, tad Eiropas regulators tirgus patvaļai izvērsties neļaus.
Jūs ierunājāties par pareizu energopolitiku. Kur te Latvijai meklēt pareizumu?
Ja mēs paši veidosim savu politiku starp Krievijas un Eiropas politiku, mēs būsim nekas. Šādā gadījumā mūs pārņems Krievijas intereses. Mūsu izeja ir veidot enerģētikas politiku, cik vien lielu var, Eiropas kopienas mērogā. Ja taisīsim atsevišķu, tad vācieši un franči vienmēr vienosies ar krieviem citādi, nekā varētu vienoties Brisele, ja vien mēs to kaut cik varam ietekmēt. Un mēs varam. Savukārt kur Krievijai izdevīgāk pārdot energoresursus? Lielajos tirgos. Vācijai, Francijai... Nekas vairāk to neinteresē. Tāpēc arī mainījām Latvijas attieksmi pret gāzes klauzulu. Tas nenozīmē, ka 2017. gadā, uzreiz pēc tam, kad beigsies Latvijas gāzes licences termiņš, parādīsies jaunas trubas. Parādīsies likumiskā bāze tam, lai šīs trubas būtu interese kādam lietot.
Saistībā ar elektrību mums vajag iet uz siltuma ģenerāciju. Cik vien var strauji. Ja piecu gadu laikā spersim lielu soli energoefektivitātes jomā, būsim ieguvēji. Ja to neizmantosim, atliek paļauties, ka ES saliks pareizus akcentus energopolitikā. Ja ne nokļūsim vēl lielākā Krievijas politisko interešu ietekmē.
Viedoklis: Dubultā prognoze
Askolds Rodins, Diena 04/02/08 Tev kājiņa paslīdēja, man nokrita cepurīt" - šāda situācija bijusi zināma jau senlatviešiem. Par stipri atšķirīgāku, taču arī ar slīdēšanu saistītu varbūtību nesen runājis mūsdienu latvietis, prominentais Tautas partijas (TP) biedrs Gundars Bērziņš, kas pēdējā laikā - Jaunais gads sagaidīts un pavasara lauku darbi vēl nav sākušies - kļuvis makten runātnīgs. Svētdien televīzijā viņš aizrunājās pat līdz TP un Jaunā laika (JL) aliansei: "Ja TP apvienotos ar JL, tas būtu valstisks lēmums (..) TP rīcībspēja un JL, kā saka, pieskatītu, lai rociņa neieslīd." Nav gan īsti skaidrs, vai novēršama ieslīdēšana vispār, vai ieslīdēšana vēl dziļāk.
Gundars Bērziņš, visticamāk, teica paša domāto. To netieši apliecina fakts, ka TP Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis pēcāk sazinājies ar Bērziņu, lai noskaidrotu, ko tas īsti gribējis pateikt. Jēga bijusi - labējām partijām jākonsolidējas. No aktīvas politiskās darbības maliņā nogājušais, taču TP autoritāti joprojām baudošais Gundars Bērziņš ir "brīvais strēlnieks", kas tomēr diezin vai publiski teiktu kaut ko tādu, kam pilnīgi noteikti nebūtu atbalsta partijā.
To pašu gan nevar sacīt par JL valdes locekli, par partijas pelēko kardinālu dēvēto Danu Titavu, kura sniegtā intervija lasāma vakardienas Latvijas Avīzē. To caurvij doma, ka labējo kašķēšanās ir ļoti slikta lieta, kas varētu pat novest pie Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšanas. Lai novērstu valsts attīstību šajā virzienā, Titavs uzskata, ka "iespēja ir vienīgi tā, ka TP un JL, apzinoties situāciju, nonāk pie neizbēgamas nepieciešamības runāt un ap sevi koncentrēt citus politiskos spēkus " No intervijas izriet, ka kaut kādas sarunas "kafejnīcu līmenī" jau notiekot. Paust bažas, ka "nonākam lielākā enerģētiskā atkarībā no Krievijas" un vienlaikus taustīties pēc savienības ar TP, kuras politika enerģētikas jomā akurāt vērsta uz šīs atkarības palielināšanu - tas izskatās vismaz dīvaini.
Vienkāršā valodā runājot, tiek ieskicēta jauna koalīcija un neizbēgami jauna valdība. Jau prognozēts, ka Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdību politiskajās ragutiņās sēdinās rudens pusē. Decembrī pēc Aigara Kalvīša (TP) valdības demisijas sekoja neveiksmīgs mēģinājums izveidot Saeimā piecu partiju koalīciju, precīzāk, mēģinājuma simulācija. Balsu vairākumam pietika ar četru partiju balsīm, un JL nācās "palikt pie ratiem". Opozīcijā.
Koalīcijā joprojām nav vienprātības administratīvi teritoriālās reformas jautājumā. Reformai pretojas Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), kurai iespējami lielāka mazu pašvaldību saglabāšanās droši vien ir tālākas politiskās pastāvēšanas jautājums. Savukārt TP reformas pabeigšana ir kaut kas līdzīgs goda lietai. Necik sen TP reālais līderis Andris Šķēle pat piedraudēja ar Godmaņa valdības krišanu, ja šī lieta nevirzīsies uz priekšu. Šīs reformas jautājumā TP un JL domstarpību nav.
Pagājušajā mēnesī JL reitings nokrities līdz rekordzemajam 3,5% līmenim. Atbalsts "aizgājis" pie vēl pat neizveidotās Sandras Kalnietes un Ģirta Kristovska partijas (6,3%, vairāk nekā TP - 5,3%), kas sabiedrības skatījumā acīm redzot "pārmantojusi" savulaik JL akcentētās nostādnes par godīgu valsts pārvaldi un cīņu pret korupciju.
Pat ja "sarunas kafejnīcā" no TP puses ir vienkārši mēģinājums padarīt ZZS pielaidīgāku teritoriālās reformas jautājumā, tā nebūs zaudētāja arī tad, ja pamainīsies koalīcijas sastāvs un vieta tajā atradīsies arī JL. TP ir savs diezgan stabils elektorāts, kas savu izvēli nākamajās vēlēšanās varētu mainīt tikai gadījumā, ja partija pieļaus kādu grandiozu kļūdu. Šāda iespējamība ir niecīga, un TP pirms nākamajām vēlēšanām mierīgi varēs teikt, ka strādājusi kopā ar JL, kas, Gundara Bērziņa vārdiem sakot, "pieskatījusi", lai TP "rociņa neieslīd".
Aplūkojot TP un JL iespējamo tandēmu jau minētās tautas dziesmas kontekstā jāteic, ka TP redzama kumeliņa lomā - kājiņa var paslīdēt, tas nav nekas ekstraordinārs. Cita lieta - jātnieciņš JL. Ja cepurīte nokritusi - kauns padarīts, un tas nekas, ka pie vainas patiesībā bijis kumeliņš.
Ir pamats uzskatīt, ka JL stabilo elektorātu veido cilvēki, kas kritiski vai pat noliedzoši skatās uz TP. Ja JL, čupojoties ar TP, zaudēs, kaut vai daļēji, arī šo cilvēku uzticēšanos - kas vispār paliks pāri? Ar radu un draugu balsīm vien 5% barjera var izrādīties nepārvarama.
Tēvzemieša dīvainā iniciatīva
Ināra Mūrniece, Latvijas Avīze 04/02/08 Iegūt tautības ierakstu "latvietis" un Latvijas pilsonību turpmāk varēs daudz vienkāršāk, pat bez latviešu valodas zināšanām to paredz tēvzemieša Gaida Bērziņa vadībā Tieslietu ministrijā izstrādātais likumprojekts "Vārda, uzvārda un tautības maiņas likums". Vakar šo likumprojektu bez jelkādām debatēm akceptēja valdība.
Maini tautību, iegūsti pilsonību!
Šobrīd spēkā esošais likums "Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu" Latvijas iedzīvotājiem ļauj atteikties no savas tautības un kļūt par latvieti, ja persona var pierādīt, ka kāds no viņas vecākiem vai vecvecākiem bijis latvietis. Otrs nosacījums: latvietības pretendentam dokumentāri jāpierāda, ka viņš valsts valodu prot augstākajā (trešajā) prasmes pakāpē. Tas nozīmē, ka tautības ieraksta maiņas pieteikumam jāpievieno valsts valodas prasmes apliecība vai izglītības dokuments. Jāpiebilst, ka šī norma likumā tika iekļauta 1996. gadā, pieņemot grozījumus likumā. Tieslietu ministrijā izstrādātais un vakar valdības pieņemtais likumprojekts daudziem, tajā skaitā arī vairākiem G. Bērziņa partijas biedriem no "TB"/LNNK, bija pārsteigums. Likumprojektā notikusi būtiska atkāpšanās no pozīcijām valsts valodas aizsardzībā un pilsonības jautājumos. Tajā latvietības pretendentiem vairs netiek lūgts apliecināt, ka viņi vispār prastu latviešu valodu, arī ne viszemākajā pirmajā pakāpē!
Turklāt šis likumprojekts, ja to pašreizējā redakcijā pieņemtu Saeima, virknei Latvijas iedzīvotāju, kas latviešu valodā neprot ne vārda, pavērtu vistaisnāko ceļu uz Latvijas pilsonību. Naturalizācijas pārvaldes preses sekretāre Līga Lukšo skaidro: Latvijas pilsonību reģistrācijas kārtībā, tas ir bez eksāmenu kārtošanas latviešu valodā, Latvijas vēsturē un par Satversmes jautājumiem var iegūt persona, kas ar dokumentiem apliecina, ka ir latvietis, un pierāda, ka pastāvīgi dzīvo Latvijā. Tātad Latvijas pilsonības iegūšanai pilnīgi pietiktu ar tautības maiņas apliecību un izziņu par Latvijā deklarētu dzīvesvietu! Kur nu vēl vienkāršāks ceļš uz Latvijas pilsonību!
Ministrs nekomentē Pēc valdības sēdes G. Bērziņam vaicāju, kādēļ tik radikāli vajadzētu atvieglot ceļu uz Latvijas pilsonību tiem mūsu valsts iedzīvotājiem, kas latviešu valodu neprot. "Šad un tad ir situācijas, ka ģimenē viens no vecākiem ir vienas tautības pārstāvis, otrs citas tautības, un bērns, sasniedzot noteiktu vecumu, vēlas pieņemt tā vecāka tautību, kurš ir latvietis. Un tāda iespēja pastāv. Likumprojekts nav vērsts uz tā dēvēto pseidolatviešu veidošanu..." stāstīja tieslietu ministrs.
Tā kā likumprojekts bija palicis ministra e-portfelī, tuvāk tā būtību G. Bērziņš komentēt atteicās, tomēr piekrita savu viedokli paust vēlāk, pa tālruni. Vēlāk saņēmu ziņu, ka par likumprojektu runāšot nevis pats G. Bērziņš, bet viņa padomnieks Jānis Tomels.
J. Tomels masu mediju interesi par šo likumprojektu novērtēja kā "nevajadzīgu ažiotāžu" un skaidroja: "Ministrs Bērziņš uzskata: tieši Saeimā būs jāizšķiras par to, vai latvietības pretendentiem būs jāprot valsts valoda." J. Tomels piebilda, ka par valodas prasībām latvietības pretendentiem neesot vienprātības arī "TB"/LNNK Saeimas frakcijā. Tomēr, pēc viņa domām, "tas ir jautājums par latviešiem, un tautību nenosaka pēc valodas, bet pēc radniecības. Šiem cilvēkiem ir latviešu asinis, un no latviešu valodas Latvijā viņi nekur nespruks". Uz manu iebildi, ka tas ir arī jautājums par Latvijas pilsonību, J. Tomels norādīja: nebūšot daudz šo "jauno latviešu", kas pilsonības ierakstu izmantošot kā pamatu Latvijas pilsonības saņemšanai. Pēc Tieslietu ministrijas prognozes, 2008. gadā paredzami "35 gadījumi, kad persona izdarīs tautības ieraksta maiņu", 2009. gadā 30 un 2010. gadā vien 20 gadījumi
Juris Dobelis ("TB"/LNNK) atzina: par šo G. Bērziņa ierosmi tēvzemieši savstarpējās sarunās tā kā garāmejot ieminējušies, bet nopietnu diskusiju neesot bijis. "Man šāda mākslīga latviešu radīšana nav pieņemama," teica J. Dobelis. Viņš vēlētos noskaidrot, kā šo likumprojektu vērtē citi tēvzemieši.
Arī tēvzemietim Pēterim Tabūnam G. Bērziņa ierosme nebija pa prātam: "Likumā jāsaglabā norma, ka latvietības pretendentam jāapliecina, ka viņš prot valsts valodu augstākajā prasmes pakāpē. Kas tie par latviešiem, kas nepratīs latviešu valodu?"
Šo tieslietu ministra G. Bērziņa iniciatīvu neatbalsta arī bijusī tieslietu ministre Solvita Āboltiņa ("Jaunais laiks"): "Ja cilvēks dzīvo Latvijā un neprot valsts valodu, tad spiest viņam rokās tautību "latvietis" nevajadzētu." Viņa uzsver, ka "valoda ir būtiska nacionālās identitātes sastāvdaļa" un likumprojekts viņas vērtējumā "nav labs risinājums". "Jautājums ir, kādu cenu esam gatavi maksāt par labām starpvalstu attiecībām ar Krieviju un ekonomisko sadarbību," uzsver S. Āboltiņa. Arī šis likumprojekts, viņas vērtējumā, ir sīka, bet daiļrunīga izpatikšana Krievijai.
VK: Šlesera ministrija šķiežas ar naudu
Olga Procevska, Diena 04/03/08 Ceļu būve Latvijai izmaksā dārgi, jo uzņēmēji ir sadalījuši tirgu, neļauj tajā ienākt ārzemniekiem un brīvi diktē cenas Satiksmes ministrijai (SM). Projektu sadārdzināšanās nav adekvāta inflācijai un pusotrā gadā valstij izmaksājusi vismaz septiņus miljonus latu. Tā secinājusi Valsts kontrole (VK) revīzijā, kas aptver SM darbību no 2006.gada janvāra līdz 2007.gada 1.jūlijam.
Tomēr VK norāda, ka konkurences trūkuma un vienošanās pierādīšana ir Konkurences padomes (KP) kompetencē. KP vadītāja Ieva Jaunzeme intervijā Dienai paudusi, ka ceļu būves joma būs viena no tām, kurām KP drīzumā plāno pievērst īpašu uzmanību, pasūtot neatkarīgu pētījumu par situāciju nozarē. I.Jaunzeme atzīst, ka "daudzie karteļi, īpaši ceļu būvē, nevarētu rasties, ja nebūtu šī atbalsta no augšas", tāpēc šie gadījumi jāskata korupcijas kontekstā.
Satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC) apgalvo, ka "pārmest konkurences trūkumu ir nekorekti, jo tas ir atkarīgs no privātiem uzņēmumiem. Visi iepirkumi tiek organizēti likumīgi, un pieteikties vai ne - tā ir katra uzņēmuma darīšana". Jaunais laiks pasta un ceļu būves nozares problēmu dēļ pieprasa A.Šlesera demisiju.
Lielākā daļa (65,8%) SM sadarbības ceļu būves jomā notiek ar pieciem uzņēmumiem, turklāt 39,6% gadījumu piedāvājumu darbiem iesniedz tikai viens pretendents, lai gan kopumā pusotrā gadā līgumi par ceļu atjaunošanu noslēgti ar 48, secināts VK revīzijas ziņojumā. Ceļu atjaunošanā dominējošā loma ir kompānijai A.C.B., jo tā veikusi vairāk nekā pusi - 52,4% no visiem darbiem. Savukārt būvuzraudzībā noteicošā ir Firma L4, kas izpildījusi 42% no visiem darbiem.
Šāda situācija rada labvēlīgu augsni nepamatotai cenu celšanai, secināts revīzijā. To apliecina arī tas, ka būvnieku piedāvājumi SM aprēķināto darbu cenu dažos gadījumos pārsniedz pat par 233%. Latu izteiksmē plānotās un piedāvās cenas starpība VK pētītajā periodā valstij izmaksājusi vairāk nekā septiņus miljonus, liecina VK dati par gadījumiem, kad neatbilstība cenās bijusi būtiskākā.
I.Sudraba atzīst, ka revīzijas laikā notikušas sarunas ar ceļu būvniekiem, kas stāstījuši par gadiem ilgi praktizēto vienošanos starp nozares uzņēmumiem, kas jau ilgstoši tiek minēta kā viens no darbu dārdzības galvenajiem iemesliem. Tā, pirmkārt, ir domāta ārzemju kompāniju izslēgšanai no tirgus, neļaujot tām piekļūt resursiem (piemēram, grants karjeriem), kas pieder uzņēmumiem, un vienojoties par dempinga cenu piedāvājumiem konkursos. Otrkārt, uz vienošanās pamata Latvijas teritorija ir sadalīta tirgus daļās, kas pieder dažādu reģionu uzņēmumiem.
Būvuzņēmēji VK norādījuši arī to, ka sadārdzināšanās nereti rodas tādēļ, ka ceļa rekonstrukcijai tiek izmantota dārgākā metode, arī tajos gadījumos, kad kvalitāti varētu panākt ar vienkāršākām un lētākām metodēm. Viņi atzinuši, ka tas ir izdevīgi būvniekiem un būvuzraugiem, jo darbi tiek koncentrēti īsākā ceļa posmā.
Ceļu uzturēšanā konkurence nav vispār, jo visus darbus nodrošina va/s Latvijas autoceļu uzturētājs.
Viedoklis: Šlesera kārtējā sānslīde
Askolds Rodins Diena 04/03/08 Nav zināms, vai Latvijas kara flote kādreiz iegādāsies grūti nogremdējamu līnijkuģi, taču, ja tā notiks, kuģim jādod tagadējā satiksmes ministra Aināra Šlesera (LPP/LC) vārds. Vakar Valsts kontrole (VK) publiskoja Satiksmes ministrijas (SM) darba revīzijas rezultātus, un tie ir diezgan satriecoši. Uz līdzenas vietas Šleseram uzradās aizstāvis - Ministru prezidents Ivars Godmanis (arīdzan LPP/LC).
Tā jau tas ir, viens "mācītājs" tik lēti neprasīs cita demisiju, kaut gan tagad tas patiešām būtu jādara. Nav jau pirmā reize. Šlesera virsvadībā Latvijas pasts (LP) aizreformējās līdz bankrota slieksnim. Pasta vadību nomainīja, ministra atbildība izpalika.
VK revīzijas ziņojums ir paskarba lasāmviela. Starp pārbaudes objektiem bija arī SM pakļautības uzņēmums Latvijas Valsts ceļi, kura, tāpat kā LP un vairāku citu uzņēmumu, visaugstākais priekšnieks ir Ainārs Šlesers. VK secinājusi, ka pēdējos gados ceļu remontam atvēlētais valsts finansējums palielinājums "būtiski pārsniedz autoceļu atjaunošanas apjoma pieaugumu, jo valsts autoceļu atjaunošanas darbu līgumcenu līmenis ir būtiski palielinājies". Citiem vārdiem sakot, naudas piešķirts vairāk, padarīts mazāk, nekā varēja, toties "pa dārgo". Te nu jāatgriežas pie premjera teiktā, ka satiksmes ministrs "ir atbildīgs par visu, kas notiek nozarē, taču nevar būt atbildīgs par konkurences trūkumu, kas ir galvenā problēma". Dabiski, arī VK norādījusi uz konkurences trūkumu - "39,6% gadījumu (..) piedāvājumu iepirkumu konkursā ir iesniedzis tikai viens pretendents". Tas jau šķiet aizdomīgi.
Premjers tikai sūkstās par konkurences trūkumu, VK ziņojumā redzams tā galvenais cēlonis: Šlesera ministrēšanas laikā SM apvienoja četrus ceļinieku uzņēmumus vienā. Radās monstrs, kas saucas Latvijas autoceļu uzturētājs. Var diktēt un arī diktē cenas. Tāpēc jau ir tā neatbilstība starp naudu un padarīto. Bez Šlesera ziņas četru uzņēmumu apvienošana diezin vai bija iespējama, tāpēc viņš kā ministrs ir vainīgs pie tā, ka ceļu saimniecībā konkurence tāda stipri kusla.
Pieminēšanas vērta ir vēl kāda ceļinieku darba īpatnība, uz kuru norāda VK: "Kārtējā gadā veicamo valsts autoceļu atjaunošanas projektu saraksta izstrādē netiek piemēroti izmērāmi atlases kritēriji, līdz ar to lēmumi par projektu iekļaušanu sarakstā tiek pieņemti subjektīvi." Nav skaidrs, kas konkrēti pieņem lēmumu, taču tā ir detektīva uzmanības cienīga informācija, ja ņemam vērā, ka gadā laboti tiek tikai 36% to ceļu, kas brēktin brēc pēc remonta. Visiem netiks, turklāt gribot paliks lielākā daļa, lēmumu pieņem subjektīvi - tā ir tipiska koruptīva riska situācija. Kā Rīgas domes attīstības departamentā ar jaunbūvju stāvu skaitu. Interesanti, vai Šlesers pats zināja, kā tiek plānoti ceļu remonti? Ja nezināja, tad kāpēc nezināja? Tas ir viņa kompetences jautājums. Ja zināja, bet neko nekustināja, tad arī - kāpēc?
Finanšu pārkāpumi atklāti arī pašā SM. Lielāki un mazāki. Minēsim tādu vienkāršāku, ko pēc nozīmes varētu salīdzināt ar alumīnija karotes nozagšanu lielā lauku sētā. SM piešķīra turpat četrus tūkstošus latu, lai organizētu lekcijas skolās. Par Eiropas Savienības (ES) struktūrfondiem. Nauda izlietota, skolās par speciālajām lekcijām nekas nav dzirdēts. Šajā gadījumā zaglēnu (izpildītāju) droši vien nebūs grūti atrast. Ja vien meklēs. Neliela, tomēr nodokļu maksātāju nauda.
Jaunais laiks Saeimas prezidijā jau iesniedzis Šlesera demisijas pieprasījumu. Par Šlesera atlaišanu neko negrib dzirdēt premjers Godmanis, gan piemetinot, ka Šlesera valdījumos esot steidzami darāmas lietas. Standartargumentācija, precīzāk sakot, standartatrunas.
Šlesers būtu jāatlaiž, tikai nav, kam to izdarīt. Premjers saprotamu iemeslu dēļ. Savukārt Saeimā to neizdarīs tāpēc, ka tas automātiski nozīmētu arī Godmaņa atkāpšanos, valdības krīzi un jau tāpat paļodzīgās četru partiju koalīcijas sairšanu. Un to šīs partijas pašlaik nevar atļauties. Varbūt varēs vēlāk, ja kā iespējama realitāte iesakņosies Jaunajam laikam pašnāvnieciskā ideja mest kopā kauliņus ar Tautas partiju. Tikai Šleseram jau būs iestājies noilgums.
Intervija ar Aināru Šleseru: Nevis atombumba, bet Godmaņa valdības atbalstītājs līdz pēdējam
Sarmīte Ēlerte, Dienas galvenā redaktore, Baiba Rulle, Zaiga Dūmiņa, reportieres
Diena 04/04/08 Satiksmes ministru Aināru Šleseru (LPP/LC) intervē Dienas galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte un reportieres Baiba Rulle un Zaiga Dūmiņa.
- Sāksim ar valsts ceļiem un Valsts kontroles atzinumu. Kāpēc Satiksmes ministrijai, kas balstās uz nodokļu naudu, būtu jāatbalsta tāda politiska lieta kā Baltijas forums (BF), dodot viņiem simtu tūkstošu latu finansējumu, īpaši ņemot vērā to, ka BF ir saistīts ar Latvijas Pirmās partijas politiķu aktivitātēm?
- Satiksmes ministrijai (SM) ir jārūpējas, lai mēs nostiprinātu savas pozīcijas kā tranzīta un loģistikas valsts. Iepriekšējās valdības laikā es nācu ar ziņojumu, ka mēs vēlamies attīstīt dialogu ar Krieviju un kaimiņvalstīm. Mēs esam atbalstījuši vairākus šādus pasākumus un, domāju, nākotnē būs vēl vairāk. Baltijas forums ir viens no pasākumiem, kas notiek vairāku gadu garumā un mēs viennozīmīgi to vēlamies izmantot arī nākotnē, lai politiski par šiem jautājumiem diskutētu.
- Tātad, lai politiski diskutētu.
- Politiski ekonomiski, jo tranzīts ir ļoti jūtīga tēma. Mēs plānojam investēt līdzekļus ostu, dzelzceļa infrastruktūrā, plānojam stiprināt koridoru, bet rodas jautājums vai nebūs tā kā ir Igaunijā, vai nebūs tā kā ir ar Ventspili mums ir caurule, pa kuru var tecēt nafta, bet, diemžēl, Krievijas puse šajā virzienā naftu nesūta.
Jūs pats nupat atzināt, cik Krievijas varas ietekmējamās vai pārraudzītās struktūras ir viegli politiski manipulējamas jūs pieminējāt Igaunijas gadījumu vai šis virziens tomēr nenes potenciālu risku Latvijas attīstībai?
Ja mums būtu iespēja pārcelt Latviju uz Ameriku
Bet Baltijas forums to neglābs.
[Krievijas dzelzceļa prezidents Vladimirs] Jakuņins ir mainījis savu attieksmi personīgi. Viņš šeit nav bijis kopš padomju laikiem. Viņš atbrauc, viņš apzinās, ka šeit ir iespējas strādāt, ka Krievija nākotnē nevarēs caur savām ostām pilnībā visas kravas apkalpot. Ja jūs uzdodat jautājumu vai tur ir politiskie riski ir. Tieši tāpēc mums pragmatiski ir jāved šis dialogs, neskatoties uz to, ka politiski daudzās pozīcijās mums viedokļi atšķiras un atšķirsies nākotnē.
- Vai jums šķiet ja Krievijas vadītā demokrātija nolems ieviest īpašu politiku pret Latviju, glābs jūsu Baltijas forums, kam jūs esat tērējis nodokļu maksātāju naudu? Vai no tā glābs jūsu privāti labās attiecības ar vienu Krievijas ministru?
- Bet ko jūs piedāvājat? Es nekad neatbalstīšu pozīciju, ka mēs aizvērsim tranzītu. Mēs esam atkarīgi no Krievijas. Mēs esam tranzīta valsts, mēs neeksportējam savas izejvielas. Ir ļoti svarīgi, ka laikā, kad mēs ar Krieviju konfliktējam vienā otrā jautājumā, mēs ekonomiski turpinātu pragmatiski virzīties uz priekšu. Tāpēc Baltijas forumu ir jāatbalsta SM, nevis Ārlietu ministrijai.
- Jau ilgstoši bijušas aizdomas, ka Latvijas Valsts ceļu (LVC) vadībai ir koruptīvas saites ar uzņēmumiem. Kāpēc jūs nekad neesat veicis revīziju uzņēmuma vadībā?
- Par korupciju saistībā ar visām nozarēm pēdējā laikā mums nākas dzirdēt arvien biežāk un biežāk. Attiecībā uz LVC ir vairāki aspekti. Vēl pirms pāris gadiem ceļu būvniecība bija nožēlojamā stāvoklī, tāpēc, ka vispār nebija naudas. Iepriekšējos ziņojumos Valsts kontrole pārmeta mēs neesam uzskaitījuši, reģistrējuši zemes uz valsts vārda, līdz ar to it kā esam radījuši valstij lielus zaudējumus, jo nekontrolējami kaut kas notiek ar zemēm. Mēs tās neesam uzskaitījuši tāpēc, ka uzmērīšana maksātu miljoniem latu. Es atzīstu, ka mēs to neesam darījuši, jo prioritāte ir bijusi bedrīšu lāpīšana, līniju vilkšana.
- Atvainojos, jautājums bija par korupcijas saitēm.
- Mēs tagad runājam par caurspīdīgumu. Kamēr nebija autoceļu fonds, nozarē strādājošie uzņēmumi nevarēja plānot, cik daudz investīcijas tiks nodrošinātas nākamajos gados. Līdz ar to situācija bija slikta un uzņēmumi neattīstījās. Šodien, kad apjomi pieaug, protams, tiek pievērsta lielāka uzmanība. Saka vai tur ir iespējama korupcija? Mēs, SM, esam skaidri definējuši, ka, pirmkārt, ar būvniecību nodarbojas nevis tieši SM (mēs pārraugām), bet LVC. Ja mēs runājam par konkurenci, es arī neesmu apmierināts, ka šī konkurence
- Nevajag atbildēt visu uzreiz. Jautājums bija par revīziju šī revīzija tātad nav bijusi un nav arī bijusi vajadzīga?
- Valsts kontrole pārmeta, ka mēs ārkārtīgi dārgi maksājam par valsts ceļu uzturēšanu. Atbildēšu uz šo konkrēto pārmetumu. Pirms kāda laika bija iesniegts priekšlikums par autoceļu uzturētāju, kuri bija kopā četri, privatizāciju. Es kā satiksmes ministrs nolēmu neatbalstīt privatizāciju un ziņoju valdībai, ka mēs uzskatām tā mēs iznīcināsim sistēmu, kura darbojas. Tā nonāks privātajās rokās un mēs nevarēsim normāli uzturēt ceļus, jo uzturēšana ir ārkārtīgi sarežģīta. Man priekšlikums bija šos uzņēmums apvienot un izveidot spēcīgu autoceļu uzturētāju valsts uzņēmumu. Te neiet runa par kādām privātām interesēm. Uzņēmums tika izveidots. Tas ir piedalījies atklātā konkursā par autoceļu uzturēšanu un, protams, ir uzvarējis tikai tāpēc, ka neviens privātais paralēli nav izveidojis citu autoceļu uzturētāju. Šis uzņēmums ir iegādājies jaunu tehniku un tas, protams, nozīmē papildu samaksu, bet es neuzskatu, ka tur ir kāds īpašs sadārdzinājums. Likumdošanā šim uzņēmumam nav nodrošināts monopolstāvoklis, vienkārši tā ir sanācis.
- Jūs varat to neatzīt, bet situācija ir tieši tāda, ka valsts ir radījusi vienu lielu monopoluzņēmumu. Šī vide nav labvēlīga konkurencei. Jūs runājat, ka privātie uzņēmēji nenāk un nekonkurē, bet jūs pats labi saprotat, ka šis uzņēmums ir labākā stāvoklī nekā jebkurš cits privāts uzņēmums. Ministrijas uzdevums ir radīt konkurencei labvēlīgu vidi.
- Privātie šodien var apvienoties, izveidot savu uzņēmumu un konkurēt, bet viņiem būs jāiegulda pašiem savi līdzekļi tehnikas iegādē.
- Tātad šī uzņēmuma izveidošana lielā mērā ir bijusi jūsu iniciatīva un atbildība.
- Ko atbalstīja valdība.
- Ko jūs esat darījis, lai izzinātu un novērstu korupcijas riskus šajā uzņēmumā?
- Par šo uzņēmumu man nav ne mazāko šaubu, ka tas strādā profesionāli un man nav bažu par kaut kādu korupciju, jo to vada ilggadējais SM cilvēks Vigo Legzdiņš. Kamēr kāds nav pierādījis pretējo, man nav pamata viņam neuzticēties.
- Atgriežoties pie ceļu būves, pirms kāda laika jau tika runāts, ka varētu atvērt tirgu ārvalstu kompānijām, piedāvāt tām piedalīties konkursos. Kāpēc tas nav noticis?
- Tirgus ir atvērts ārvalstu kompānijām jau šodien. Latvijā jau strādā vairākas kompānijas no Somijas un Lietuvas. Diemžēl, lielākas kompānijas pagaidām nav steigušās ienākt Latvijas tirgū. Esmu pats personīgi runājis ar vairākām kompānijām un aicinājis nākt, bet esmu saņēmis skaidru atbildi tikai tad, kad nāks lielie projekti, valsts privātās partnerības projekti viņi ienāks.
- Vai viņi nāks tikai tad, kad viņiem būs skaidrs, ka viņi uzvarēs konkursā?
- Nē, viņi nāks tad, kad apjoms būs lielāks. Mēs esam sākuši kampaņu, lai piesaistītu darbaspēku autoceļu nozarei. Kad es tikos ar vairākiem uzņēmumiem, es viņiem vaicāju, no kurienes viņi varētu piesaistīt darbaspēku. Viņi ir skaidri teikuši, ka neplāno piesaistīt darbaspēku, bet plāno tikai atvest savu topa menedžmentu, bet darba rokas būtu vietējās. Līdz ar to konkurence palielināties tādā veidā nevar. Palielinot strādājošo skaitu ceļu nozarē, mēs varam palielināt konkurenci uz esošo uzņēmumu bāzes. Pārējos mazos uzņēmumus es aicinu apvienoties. Ja lielie ārvalstu uzņēmumi nav gatavi atvest darbaspēku, kas strādās lētāk, tad mazajiem uzņēmumiem ir jākļūst lielākiem apvienojoties.
- Kāpēc jūs domājat, ka vienīgā konkurence ir atvest lēto darbaspēku? Konkurence ir efektīvs menedžments.
- Par konkurenci atbild Konkurences padome.
- Jūs teicāt, ka konkurence nav iespējama, jo poļi strādās ar mūsu strādniekiem. Bet tas ir loģiski viņi strādās, piedāvājot efektīvāku risinājumu.
- Ārzemju uzņēmumiem nav nekādu ierobežojumu strādāt, mēs esam atvērts tirgus.
- Kāpēc mums nav šo uzņēmumu? Igaunijā un Lietuvā pirms jūs vēl bijāt satiksmes ministrs bija šī pati problēma. Tirgus ir sadalīts un uz to arī norāda Valsts kontrole.
- Tagad, kad pieaug finansējums, esmu pārliecināts, ka uz lielajiem projektiem Sēnītes maģistrāle, Rīgas apvedceļa būvniecība, Ķekavas apvedceļš pieteiksies ārvalstu kompānijas.
- Vai problēma nav arī pasūtījumu politikā? Kā mēs redzam, tiek pasūtīti remonti pa maziem ceļu posmiņiem. Ja pasūtījums tiktu apvienots un mērķtiecīgāk virzīts, iespējams, jau sen būtu lielie pasūtījumi, uz kuriem varētu konkurēt Latvijas un ārvalstu uzņēmumi.
- Šo politiku tomēr lielā mērā virza LVC.
- Šeit ir tas jautājums vai šeit nav korupcijas riski un vai šeit nav sava monopolstāvokļa nostiprināšana ar jūsu atbalstu?
- Atbalsts ir tam, ka mums ir jābūvē lieli ceļi. Es ļoti skaidri visās intervijās stāstu, kādus projektus mēs plānojam realizēt tuvāko gadu laikā, lai neviens neteiktu, ka nezināja.
- Es nerunāju par nākotni, bet par līdzšinējo praksi, kad valsts pasūtījuma līdzekļi tika nevis koncentrēti, bet sadalīti pa maziem gabaliņiem. Acīmredzot, ar nolūku.
- Nav bijuši šie lielie līdzekļi. Ir vēl viena problēma. Es labprāt izsolītu visu projektu saistībā ar Kokneses maģistrāles būvniecību, bet pasakiet kā mums rīkoties? Mums ir projekts uz divām joslām, bet uz četrām joslām mums projekta nav. Vai gaidīt vēl pusotru gadu, kamēr izprojektēs šīs joslas un atsavinās -zemes vai uzsākt projekta realizāciju divās joslās? Es uzskatu, ka mums ir jādara viss iespējamais, jo Maskavas virziens ir vienkārši traģisks.
- Mēs zinām, ka mums ir traģiski ceļi. Jautājums ir par to, vai LVC vadība spēj nodrošināt, lai būtu normāla konkurence, lai mēs neuzskatītu, ka ceļu būvniecība ir viens no viskorumpētākajiem un dārgākajiem biznesiem Latvijā. Vai Tālim Straumem, kas ilgstoši atbild, lai nauda tiktu lietderīgi izmantota un sadalīta, nav jāuzņemas atbildība?
- Es cienu Straumes kungu kā augstas klases speciālistu, es uzskatu, ka viņš ir godprātīgs cilvēks. Man nav pamata viņam neuzticēties. Esmu gatavs viņu aizstāvēt līdz brīdim, kad kāds pierādīs pretējo.
- Kad kāds ir kaut ko nozadzis, vai viņš ir korumpēts, viņu liek cietumā. Bet jebkuras iestādes vadītājam vai pārraudzītājam ir otra atbildība viņam ir jānodrošina, lai šī iestāde funkcionētu caurspīdīgi, viņam šī iestāde ir regulāri jāpārbauda, jo tas ir vienīgais veids kā nodrošināt, ka godīgi, izglītoti cilvēki strādātu vidē, kur ir novērsti korupcijas riski.
- Mēs runājam par konkursiem laicīgi, sabiedrība par tiem tiek informēta. Ja mēs sakām, ka ir par maz konkurences, Konkurences padomei ir vēl aktīvāk jāstrādā. Es aicinu nāciet strādājiet, palīdziet mums.
- Vai jūs uzskatāt, ka tas ir normāli, ka konkursos regulāri piedalās viena firma un uzvar?
- Es nevaru atbildēt uz jautājumu, kas skar privātos uzņēmējus.
- Bet vai tas nav mājiens ar sētas mietu, signāls kas te notiek?
- Ņemot vērā to, ka jūsu uzņēmums laikraksts Diena ir ļoti diversificēts, es jūs aicinu iegādāties kādu būvuzņēmumu vai vienkārši tehniku un nākt strādāt un nodrošināt konkurenci.
- Mūsu atbildība ir mediju bizness, jūsu painteresēties, kāpēc regulāri konkursos uzvar viena firma.
Vai es varu šodien veidot valsts uzņēmumu, kas ies arī būvniecībā?
- Uzņēmumi, kas redz, ka regulāri konkursā uzvar viena firma redz, ka ir robeža un neies šādā biznesā.
Es 90.gados, būdams uzņēmējs, vēroju Latvijas politiku un teicu, ka vajag ko mainīt, vajag, lai būtu jauni cilvēki. Visi man skaidroja, ka vienīgais veids kā ienākt politikā ir caur esošajām partijām. Es uzskatīju, ka jāveido kaut kas jauns un man tas ir izdevies. Citiem tas nav izdevies. Arī šajā nozarē nāciet, veidojiet uzņēmumus, konkurējiet.
- Kāpēc jūs esat pieļāvis, ka Latvijas pasts (LP) nonācis teju līdz bankrotam?2004.gadā LP vēl bija peļņa, tad sākās lielie investīciju projekti šķirošanas komplekss pie lidostas, ar kuru sāka skaidrot zaudējumus
- 2004.gadā Latvija iestājās Eiropas Savienībā un radikāli izmainījās situācija visos ekonomikas sektoros. Ikvienam Latvijas iedzīvotājam tika dota iespēja brīvi pārvietoties ES. Sākās izmaiņas algas bija jāpalielina, jo cilvēki atteicās strādāt. Kopš 2004.gada LP katru gadu ir palielinājis savu apgrozījumu. No 2005. Līdz 2007.gadam apgrozījums ir pieaudzis par vairāk nekā 10 miljoniem latu. Diemžēl, izmaksas palielinājušās vēl straujāk. Pērn visa gada garumā es cīnījos par iespēju atrast risinājumu.
- Bet te ir runa jau par trīs gadiem.
- Lielie zaudējumi LP piedzīvoti tieši pagājušajā gadā.
- Iepriekš arī jau bija problēmas, piemēram, ar pasta abonēšanas sistēmu.
- Jā. Veiksmīgi strādājošajam Pastam vajadzēja atteikties no skaitāmajiem kauliņiem.
- Sistēmas ieviešana bija absurda un kļūdaina.
- To mēs konstatējām un iepriekšējā vadība ir uzņēmusies atbildību. Pašreiz Pastam ir jauna vadība. Mērķi bija apsveicami, bet izpildījums, diemžēl, nebija pārāk veiksmīgs. Lielās izmaksas nav saistītas ar neveiksmēm pasta piegādē. Problēmas ir ar to, ka Pastā ir vairāk nekā 700 nodaļas, no kurām tikai 160 pieder LP, pārējās ir nomātas. Nodaļu lielākās izmaksas ir saistītas ar darbiniekiem. Es biju kategoriski pret to, ka mēs visas šīs nodaļas aizvērtu, tas nozīmētu diezgan lielu sociālo spriedzi valstī. Es tam joprojām pretojos.
- Politisku iemeslu dēļ.
- Politisku un arī ekonomisku. Man ir pārliecība, ka šīs nodaļas ir iespējams padarīt daudz rentablākas un mēs esam pieņēmuši lēmumu, ka LP nav jāmēģina uzturēt šīs nerentablās nodaļas, bet jāstrādā ar visiem, kas ir gatavi kļūt par pasta partneriem. Pasta bankas izveide būs tikai viens no risinājumiem. LP plāno sadarboties ar Plus punktiem, Narvessen, citiem veikaliem un veikalu grupām reģionos, paralēli pasta nodaļām, kas tiks pārveidotas par bankas filiālēm.
- Vai šie risinājumi netiek piedāvāti novēloti?
- Pagājušais gads bija diezgan smags, jo es esmu valdībā vairākkārtīgi griezies ar priekšlikumu. Bija jāmeklē risinājums ar preses izdevējiem, jo izdevēji teica, ka reģionālos tarifus nevar tik strauji palielināt, citādi viennozīmīgi šis bizness tiks aizvērts. Tad mēs nācām uz valdību ar iniciatīvu par universālā pakalpojuma fonda izveidi. Es aicināju valdību konkrēti dotēt šos zaudējumus. Kalvīša valdības laikā tas tika noraidīts. Nebija tā, ka bija bezdarbība. Diemžēl Pasta vadība sarunās ar regulatoru un citām iestādēm nepanāca vienošanos par universālā pakalpojuma modeļa ieviešanu. Bija iecerēts, ka universālais pakalpojums būtu jāievieš 2007.gada laikā un 2008.gadā tam būtu jādarbojas. Mēs pazaudējām veselu gadu. Tāpēc, veidojot Ivara Godmaņa valdību, esmu ļoti skaidri pieprasījis ierakstīt valstības deklarācijā, ka valdība atbalstīs nerentablo preses piegādi reģionos. To mēs arī virzījām valdībā un šogad Pasta saņems 4 miljonus latu, lai segtu iepriekšējā gada zaudējumus. 2009.gadā piešķirs līdzekļus, lai segtu zaudējumus šogad, kurus būs jāaprēķina.
Pastam bija vēl viens neveiksmīgs projekts, par ko man pašam bija pārsteigums, jo es to uzzināju tikai tad, kad [Ivars] Kraukļa kungs pārņēma Pasta vadību. Tas ir e-paraksts. Doma bija ļoti laba e-paraksts ir vajadzīgs, bet tas netika uzlikts kā obligāts un neviena valsts iestāde nesteidzās izmantot e-parakstu. Mēs ar pompu šo projektu palaidām, investējām tehnikā, bet visa pārējā valsts pārvalde pasūtīja Pastu trīs mājas tālāk.
- Jūs nupat minējāt, ka tikai pēc Kraukļa kunga audita jūs esat ko jaunu uzzinājis par LP. Tātad jau ilgstoši paralēli tam, ka no Pasta puses ir skanējušas vaimanas dodiet mums naudu, arī no regulatora puses ir bijis secinājums, ka LP finanses ir necaurspīdīgas, nav skaidrs cik maksā kura funkcija un, kā izteicās arī Jaunzemes kundze [KP vadītāja], tas ir uzņēmums, kuram viņa nedotu neviena santīma, jo nav skaidrs, kā un kādā veidā pastā funkcionē nauda, kas ir un kas nav pasta funkcija.
- Pirms kāda laika, kad no amata aizgāja Droiska kungs un toreizējais satiksmes ministrs [Roberts] Zīles kungs vēlējās par pasta vadītāju iecelt [Vladimiru] Makarovu, Pasta darbinieki skaidri nostājās pozīcijā, ka vēlas vadību no LP vidus. Līdz ar to tik izvirzīts Škodova kungs.
- Bet par funkcijām un naudu?
- Pasts pats iecēla vadītāju.
- Jūs vienmēr uzņematies atbildību, bet kā ir problēma tā jūs sakāt LVC, Pasts pats iecēla Škodovu.
- Es atnācu un Gints Škodovs jau strādāja. Viņš Pastā ir strādājis ļoti ilgi. Līdz ar to apšaubīt viņa kompetenci man nebija nekāda pamata.
- Jūs apšaubījāt viņa kompetenci tikai brīdī, kad Pasts sabruka. Kāpēc jums nebija pamats apšaubīt viņa kompetenci līdz tam?
- Redzot kā veicās Zīles kungam, kad viņš politiski vēlējās apstiprināt amatā LP vadītāju
- Politiski bail bija?
- LP ir ļoti jūtīgs uzņēmums, jo pēc komerclikuma principa tas ir komercuzņēmums, bet nez kāpēc visi uzskata, ka, aizverot kaut vienu pasta nodaļu, mēs automātiski darām kaut ko nepieņemamu, lai gan no komerclikuma puses Pasts varētu vienkārši aizvērt visas nerentablās nodaļas, atteikties no visas nerentablās preses piegādes reģionos. Politiski to būtu grūti izdarīt. Cilvēki uzskata, ka LP ir kā valsts iestāde, kurai ir jākalpo viņiem tepat blakus, konkrētajā pagastā.
- Jūs sacījāt, ka pasts ir politiski ļoti jūtīga institūcija. Es gribētu teikt, ka Pasts Škodova vadībā to ļoti labi juta, jo uz dārga krītpapīra izdeva avīzi, kur pirmajā lapā greznojās jūsu ģīmetne. Vai, ieraugot ko tādu, jums nevajadzēja satraukties kas te notiek?
- LP bija iesniedzis SM biznesa plānu, kas paredzēja Pastam zaudējumus attīstībā, kur bija ļoti precīzi rakstīts, ka viss, kas Pastā tiek darīts, tiek darīts ar mērķi efektivizēt un uzlabot darbību, palielināt ieņēmumus.
Paralēli lieliskajiem biznesa plāniem bija nepārtraukta satraukta diskusija sabiedrībā. Vai tas nebija pietiekams pamats, lai Pastā veiktu padziļinātu revīziju, lai jūs, plātot rokas, neatrastos situācijas priekšā?
SM nav atbildīga tikai par pastu. Jūs nevēlaties runāt par lietām, kas attīstās veiksmīgi. Pasts šobrīd ir vienīgā lielā galvas sāpe SM. Visi pārējie uzņēmumi Latvijas Dzelzceļš, aviācijas sektors attīstās veiksmīgi.
- Mums galva sāp arī par autoceļiem un arī par Rīgas lidostu.
- Rindas kļūst garas, es piekrītu, negribas stāvēt, bet ir daudz tiešo reisu.
- Nē, ne tāpēc mums sāp galva.
- Kāpēc tad?
- Tāpēc, ja tā sniedz pakalpojumus zem pašizmaksas.
- Rīgas lidosta strādā ar peļņu.
- Vai tas ir ilgtspējīgi? Vai pēc kāda laika Rīgas lidostā nenotiks tāpat kā Pastā?
- Rīgas lidostā tā nenotiks. Lidosta ievērojami palielina apgrozījumu.
- Pasts arī.
- Tur nav nekādu zaudējumu pazīmju. Protams, jautājums rodas, kā lidosta varēs investēt savā attīstībā, cik lielai peļņai jābūt nākotnē.
- Vai nebūs tāpat kā ar Pastu, ka jums būs rādīti lieliski attīstības plāni, bet beigās jūs stāvēsiet pie sasistas siles un teiksiet, ka neuzņematies politisko atbildību?
- Mans uzstādījums ir veidot Rīgas lidostu kā starptautisku lidojumu centru. Šogad mēs pārvadāsim četrus miljonus pasažieru un strādāsim pie tā, lai attīstītu termināli. Mēs veidosim Rīgas lidostu par lielāko šajā reģionā.
- Vai tālākajā perspektīvā ir airBaltic privatizācija vai sadalīšana?
- Pēdējo gadu laikā uzņēmums ir attīstījies strauji un dinamiski, bet, protams, ir vairākas problēmas, kuras piedzīvo aviācija kopumā, piemēram, degvielas cenu kāpums. Tas rada problēmas mazajām kompānijām, jo lielajām ir iespējas saņemt apjoma atlaides uz degvielas un lidmašīnu iepirkumiem. airBaltic tik ļoti nekonkurē ar iekšējiem Eiropas pārvadātājiem, mums ir niša uz Austrumiem. Bet airBaltic ir jānomaina visa flote. To viņi soli pa solim sāk darīt.
- Par sadalīšanu vai tas nozīmē, ka Austrumu virziens tiks nodalīts?
- Patlaban nē. Tas ir kompānijas iekšējais sadalījums. Bet, es domāju, tuvākajā laikā valdībai nāksies izšķirties kā rīkoties. Mēs esam lielākie akcionāri un attīstībā ir jāgulda līdzekļi.
- Kas ir tuvākais laiks?
- Līdz gada beigām.
- Būs jāpieņem lēmums valsts pārdod savas daļas vai nē?
- Būs jālemj, jo jāsaprot, ka airBaltic statūtkapitāls ir praktiski nekāds pāris simti tūkstošu. Viss ir apgrozāmie līdzekļi. Cenu izmaiņas uzliek milzīgu spiedienu uz airBaltic pleciem.
- Ko jūs piedāvāsiet?
- Ir divi varianti vai nu valsts piedalās airBaltic attīstībā, ieguldot naudu flotes attīstībā un citās lietās, vai arī tiek piesaistīti privāti līdzekļi. Mēs zinām, ka SAS, kas ir airBaltic līdzīpašnieks, droši vien nopirktu to daļu, kas attiecas uz rietumu lidojumiem, jo likumdošana ir tāda kāda ir, lai lidotu uz austrumiem, jābūt nacionālajai kompānijai.
Mēs neplānojam neko dalīt. Attīstīs valsts kā galvenais akcionārs vai SAS. Citas iespējas nemaz nav, jo SAS ir pirmpirkuma tiesības. Mans priekšlikums ir neprivatizēt, vismaz tuvāko gadu laikā cīnīties un attīstīt pašiem. Nostiprināt pozīciju un, iespējams, arī investēt līdzekļus. Es uzskatu, ka mēs neiegūsim, ja tagad nomainīsim akcionārus. Mūs interesē arī rietumu virziens mūsu mājas tirgus ir arī Skandināvija.
- Lai sasniegtu plānus, ir jāiegulda kaut kāds naudas apjoms. Cik liels tas ir un kur jūs to redzat?
- Uz sitienu mums nav nepieciešams piesaistīt naudu, bet, ja mēs nolemjam iegādāties jaunu floti, mēs runājam par ārkārtīgi lieliem līdzekļiem. Nauda nebūs vajadzīga vienā dienā, tā ir programma desmit gadiem.
- Godmaņa kungs pēc valdības sēdes teica, ka nav skaidrs, vai pasta bankas izveidei izvēlētais Mono atbilst prasībām, ko bankām izvirza kredītiestāžu likums par finanšu stabilitāti.
- Mums bija konkurss. Bija trīs pretendenti un es būtu ļoti priecājies, ja DnbNord būtu kļuvusi par pasta bankas partneri, diemžēl tā nenotika.
Par Mono grupu. To var vērtēt dažādi, var kritizēt, slavēt, bet vienu nevar noliegt, ka viņi biznesā strādā pietiekami veiksmīgi. Piemēram, pirms kāda laika viņi iegādājās Ogres trikotāžas kombinātu, atdzīvināja to un uzņēmums tagad strādā diezgan veiksmīgi. Viņi ir strādājuši arī banku biznesā, viņu banka joprojām pastāv. Viņi pārdeva Lateko banku islandiešiem un kā Norvik banka tā veiksmīgi darbojas šajā biznesā. Tā kā pieredze banku biznesā viņiem ir un fuktukam [Finanšu kapitālā un tirgus komisijai] būs jālemj par atbilstību kredītiestāžu likumam. Ne es, ne jūs šo lēmumu nevaram ietekmēt.
Ideja ir kāda izstrādāt moduļa veida mājiņas, smukā dizainā, vienoties ar vietējo pašvaldību. Šai mājiņā būs vairāki biznesi pasts, banka, veikals, aptieka, un tad cilvēku vilkmes būs daudz lielākas nekā, ja pasts atrodas vienā īrētā skabūzīti. Mēs pasta pakalpojumus vairs neturēsim kā ekskluzīvos pakalpojumus. Pat individuālais uzņēmums laukos varēs būt tas, kas pārņem pasta funkcijas. Pasts izvērtēs, ja atbildīs normām, slēgs līgumu un tādā veidā sadarbosies.
- Šī ideja jau nav jauna. Kāpēc atkal bija jāgaida līdz pēdējam brīdim? Vai tāpēc, lai nebūtu, kas kritizē, lai būtu šaubīgs Mono?
- Mēs jau varam visu ko pateikt, kāpēc mēs to neesam izdarījuši iepriekš. Problēma saasinājās un bija jāpieņem lēmumi. Tieši tāpēc, veidojot Godmaņa valdību, mēs vienojāmies par Pasta jautājumu, pasta bankas izveidi, kas ir ierakstīta deklarācijā un tā bija būtiska izšķiršanās. Jāsaprot, ka Pasts par saviem līdzekļiem banku izveidot nevar. Pasts var piedalīties ar maksimums 10% akciju paketi, to ko nevar ierobežot fuktuks [FKTK]. Pastam ir svarīgi izmantot šo potenciālo pasta bankas tīklu savām vajadzībām.
- Vai tas nozīmē, ka šobrīd jūs neuztrauc šī iespējamā partnera reputācija?
- Mēs nofiksēsim attiecības ļoti skaidri līgumā, lai Pasts savas intereses viennozīmīgi aizstāvētu. Mēs nevaram uzņemties atbildību par to, cik veiksmīgi strādās pasta banka. Mums ir svarīgi, lai tiek saglabāts šis pasta nodaļu tīkls. Jo kāda ir alternatīva? Tad runāsim atklāti, alternatīva ir aizvērt 500 pasta nodaļas un viss. Esmu pret šo lēmumu. Es šodien principā politiski cīnos par to, lai saglabātu mazās pasta nodaļas, un, lai mēs politiski nepieņemtu lēmumu, ka tās jāaizver.
- Bet tieši politisku iemeslu dēļ jau jūs to pirms pašvaldību vēlēšanām nemaz nevarat darīt.
- Nu, jā. Tā būtu ne tikai pašnāvība man. Tā būtu pašnāvība visai valdībai, ja valdība pieņemtu lēmumu un uzdotu SM aiztaisīt 500 pasta nodaļas.
- Tuvojas 20.aprīlis, kad Latvijas pastam jāatmaksā īstermiņa kredīts. Šobrīd vēl nav skaidrs, vai pasta banku vispār varēs izveidot, vai FKTK to atļaus, ilgtermiņa kredītu Pastam bankas nedod. Kā jūs redzat risinājumu?
- Nav skaidrība arī tāda dzīve ir ļoti īsa, šodien dzīvs, rīt jau zem zemes. Es domāju, ka Pastam nebūs problēma ar vienošanos ar bankām par īstermiņa aizņēmumu. Īstermiņa aizņēmumi ir dārgāki un neizdevīgāki Pastam, bet izdevīgāki bankām. Pasts pēdēja laikā ir dzīvojis ar šiem īstermiņa kredītiem un bankas ir gatavas tos aizdot.
- Bet vai tas Pasta kredītu jūgs beigās nebūs tik liels, ka to nekad neizdosies saglābt?
- Nē. Mums ir svarīgs šis gads. Mums ir svarīgi transformēt šo biznesu, pārlikt zaudējumus no pasta nodaļām uz pasta bankas pleciem. Mums ir svarīgi atlaist vidējā līmeņa administrāciju, lai samazinātu izmaksas par 1,5 miljoniem latu. Mums ir svarīgi noņemt no Pasta pleciem izmaksas, kas saistītas ar e-paraksta ieviešanu. Pluss, mums būs jāatsākas no atlaidēm tādiem monopoluzņēmumiem, kā Lattelecom, Latvenergo utt.. Pluss mums būtu jāpalielina tarifi, tajā skaitā arī preses piegādei reģionos. Tā kā šis ir tas cikls, kas jāizdara esošai vadībai. Šis gads ir pārējas gads. Mēs paredzam, ka nākamo gadu mēs varam pabeigt pa nullēm un 2010.gadā Pasts varētu jau strādāt ar peļņu.
- Jūs aktīvi esat iesaistījies Lattelecom (LT) privatizācijas jautājumā risināšanā. Kāpēc valsts nevar pārdot 100% LT starptautiskā izsolē ar pretendentu atlasi, tā atrisinot gan jautājumu par konkurenci, gan premjera bažas par augstāko cenu?
- Mīļā miera labad mēs LT jautājumā bijām spiesti piekāpties Tautas partijai (TP), kas ļoti skaidri pateica, ka Latvijas valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) nevar paturēt LT daļas un apsaimniekot ilgākā periodā. TP pateica, ka principā vajag pārdot.
Būsim atklāti šodien mums jāpieņem ne tikai valdības lēmums, bet arī politiska izšķiršanās, vai mēs esam gatavi sadarboties ar amerikāņiem, vai mēs esam gatavi pieņemt lēmumu, ka LVRTC no TeliaSonera (TS) nopērk 49% LT daļu, vienlaicīgi vienojoties ar konkrētu šo daļu pircēju, pirmkārt, ASV investīciju fondu Blackstone (BS). Man patika viņu [BS] ideja, ka viņi nopērk 49% un tad kopā ar valsti attīsta LT un pēc kāda konkrēta laika valsts atlikušos 51% daļu pārdot atklātā izsolē.
- Tas nozīmē, ka Blackstone bez jebkādā konkursa kļūst par 49% LT pircēju?
- Tā ir politiska izšķiršanās. Runa ir par amerikāņiem un to, vai mēs esam gatavi amerikāņiem pārdot šos 49%. No viņiem ir jāsaņem rakstiska atbilde, viņiem ir jāizvirza savi nosacījumi, kā šis uzņēmums varētu attīstīties un mums valdībā jāpieņem lēmums.
- Bet kāpēc valsts izsolē nevar pārdot 100%?
- Izsoles organizēšanai vajadzīgs vismaz pusgads, un tad ir jautājums, kurš uzņemsies atbildību par tās iznākumu. Daudzi saka, ka LT nav nemaz tik vērtīgs uzņēmums, jo LT vērtība bez LMT ir pavisam savādāka. Līdz ar to, ja mēs ar vienu roku zviedriem maksājam savu naudu, tad mums ir jābūt garantētam līgumam, ka mēs šo naudu uzreiz saņemsim atpakaļ. Kāds ir mērķis? Es uzskatu, ka 51% kādu laiku varētu palikt valstij, bet 49% stratēģiskā partnera rokās. Šodien, ja runājam par telekomunikāciju sektoru, bez LT neredzu nevienu uzņēmumu, kurš varētu kļūt par nozīmīgu spēlētāju reģionā, jo pašreiz mēs esam tikai skandināvu koncerna filiāle. Ja te ienāk amerikāņi, tad pēc kāda laika mēs varam piedzīvot situāciju, ka ne tikai uzņēmums veiksmīgi attīstās tepat Latvijā, bet, ka tieši no Rīgas tiek iegādāti uzņēmumi citās valstīs. BS ir spēcīgs fonds visā pasaulē, kas ir akcionāri gan Vācijas gan Dānijas telekomunikāciju kompānijās un, kas varētu izveidot LT par Latvijas Nokia. Ne tādā nozīmē, ka viņi darīs to pašu ko Nokia, bet tas, ka viņi strādās starptautiski.
- Tad iemesls, kāpēc nav iespējams pārdot 100% ir tas, ka jūs negribat zaudēt vēl pusgadu?
- Jā, un mums arī nav garantijas par to, cik mēs šobrīd izsolē saņemsim, jo, ja mēs saņemsim, piemēram, mazāk naudas, valdība var atkāpties uzreiz.
- Faktiski BS ir vajadzīgs, lai uzreiz saņemtu naudu par 49% un kā garants, ka LT vērtība pieaugs?
- Jā. Tieši tā.
- Vai jums nav bažas, ka, piemēram, Šmidres kungs, kura viedoklis ir: es arī gribu pieteikties, kur man iet ka viņš, vēl kāds cits kungs šo lietu neapstrīdēs Eiropas Kopienas tiesā? Apstrīdot veidu, kādā tiek apieta izsole un attiecīgi ierobežota konkurence?
- Juridiski tas viss protams būs vēlreiz jāizvērtē, bet lēmums būs jāpieņem Es šajā gadījumā neesmu galvenais cilvēks, kas lems par LT.
- Kurš tad ir?
- Tā būs valdība kopumā. Man būs tikai savs viedoklis, es nevaru iespaidot visu valdības pozīciju.
- Minējāt, ka par LT piekāpāties TP. Vai TP ierosināja 49% pārdošanu amerikāņiem? Vai par to runājāt ar Šķēles kungu?
- Es piedāvāju. Redziet TP arī īsti nevar akceptēt, ka viss paliek kā ir. Domāju, ka tie viedokli ir ļoti dažādi. Tas, ka TP viedokļi starp Kalvīti un Šķēli diezgan bieži atšķiras, tas nav noslēpums. Šajā gadījumā šī vienošanās par LT notika ar Kalvīti. Mēs satikāmies ar Kalvīti, Slakteri un es vienkārši lūdzu paust viedokli, un sarunas rezultātā viņi arī teica, ka jābūt tādam kompromisam. Tad arī vienojāmies, ka tā ir vienošanās pārdot amerikāņiem pie nosacījuma, ka viņi izdara visu to, ko iepriekš te ir solījuši.
- Un Šķēles kungs pēc tam nelaimīgs zvanīja jums?
- Kas attiecas par Šķēles kungu, tad lai TP tiek skaidrībā savā valdē. Viņam ir tiesības piedalīties TP valdes sēdēs un paust savu viedokli. Es jau nebūšu pārsteigts, ja TP vēl pēkšņi savu viedokli pamainīs, jo saprotu, ka TP valde šo lēmumu par LT vēl nemaz nav sankcionējusi.
- Vai tas, ka pazuda cietušas digitālas TV krimināllietā, bija jūsu «mazā dāvaniņa» Šķēles kungam?
- Atbilde ir nē, jo šajā procesā kopš es esmu ministrs esmu ļoti skaidri paudis pozīciju par gatavību sadarboties ar prokuratūru. (Plaši komentē prokuratūras un SM sadarbību un secina, ka prokuratūra šajā procesā pieļāvusi rupju kļūdu).
- Kalvītis nesen vieslekcijā studentiem teica, ka «Ainārs Šlesers ir enerģiju izstarojoša, staigājoša atombumba, tā kā uz viņu uzsprāgs vēl ne tik vien viena valdība.» Vai jūs varētu būt iemesls valdības krišanai?
- Nē, nē tur ir pavisam savādāk. Kalvītis tajā laikā droši vien bija aizdomājies par atomelektrostaciju un tāpēc tādi epiteti radās, jo viņš pēdējā laikā par enerģētiku daudz izsakās. Es domāju, ka uz mani nekas nesprāgs, es esmu nevis atombumba, bet tas, kurš Godmaņa valdību atbalstīs līdz pēdējai dienai.
- Jūs ar Šķēles kungu bieži sazināties?
- Es šad tad ar viņu tiekos. Tieši tāpēc, ka Šķēles kunga viedoklis ļoti bieži atšķiras no TP vadības viedokļa. Tiekoties ar Kalvīša kungu un pēc tam runājot ar Šķēles kungu, es apmēram saprotu, kas tai TP notiek. Ja viņiem būtu viens viedoklis, tad jau nebūtu nozīmē domāt, ko saka viens, ko otrs.
- Kā tad TP biežāk lemj, kā Kalvīša kungs vai kā Šķēles kungs domā?
- Es domāju, ka Šķēles kunga ietekme partijā ir ļoti liela, bet ir jautājumi, kuros Šķēle diemžēl ir zaudējis Kalvītim.
- Diemžēl vai labi?
- Šķēle jau droši vien gribētu, lai viņa viedokļi vienmēr būtu tie pareizie. Bet arī Kalvīša ietekme ir gana liela. Domāju, ka viņiem abiem reāli ir diezgan liela ietekme. Ja kāds saka, ka Kalvītis ir tikai tādā nomināla figūra, tad es atvainojos, viņš tomēr trīs gadus ir bijis premjers. Lai kādam tur patīk Kalvītis vai nepatīk, bet viņa ietekme arī ir diezgan liela. Tas, ka šad tad viņam jāpiekāpjas Šķēlem, to es arī esmu manījis.
- Zīles kungs savulaik prognozēja iespēju, ka TP varētu apvienoties ar LPP/LC. Vai līdz vai pēc nākamajām vēlēšanām kaut kas tāds, jūsuprāt, ir iespējams?
- Pašreiz notiek dažādi procesi, Dans Titavs [Jaunais laiks] ir izteicies par apvienošanos ar TP, arī Gundars Bērziņš (TP) izteicis tādu iespējamību. Tāpēc tagad nekomentēšu konkrēto iespēju LPP/LC apvienoties ar TP. Bet domāju, ka partiju konsolidācijai ir jānotiek un pēdējā kongresā mēs esam skaidri pauduši viedokli, ka ir jāmēģina atrast kopsaucēju. Latvijai ir vajadzīgas partijas, kurās ir vismaz 10 000 biedru, jo šī masa ir vienīgais garants, ka šī partija nav kaut kāda maza partija. Tā kā es atbalstu konsolidācijas procesu. Vai partijas spēs vienoties ...
- Kad jūs runājat par konsolidāciju, kas ir pareizi, kas ir tās partijas, uz kurām jūs vispirms metat acis? Ko js izjūtat kā sev tuvākos, kādas ārpus parlamenta partijas vai parlamenta partijas?
- Tās, kas strādā ārpus parlamenta, jau īsti nav partijas.
- Sociāldemokrāti, piemēram.
- Nu, sociāldemokrāti vismaz cenšas izskatīties gana kreisi. Viena lieta, ka ar viņiem notiek sadarbība pašvaldībās, bet otra lieta ir sadarbība Saeimā. Tur jābūt arī kaut kādai ideoloģijas sakritībai. Es redzu, ka ar TP ideoloģiski mums nebūtu problēma sadarboties, iespējas pastāv sadarboties arī ZZS, ar TB/LNNK ir tomēr pagrūti, jo tur ir tie daži ideoloģiskie momenti. Bet ne ar Jauno laiku.
- Kāpēc? Kur tad jums ar Jauno laiku ideoloģija atšķiras?
- Redziet ir viena lieta ideoloģija, otra lieta ir cilvēciskais faktors. Man šķiet ka viņi ir tipiska opozīcijas partija, tādā kā kādreiz bija sociāldemokrāti, kuri ļoti labi spēja visus lamāt, bet kad paši ir pie varas, tad strādāt nemaz negrib.
- Nu labi TP un ZZS. Kas varētu notikt un kad?
- Pirmkārt, ir būtiski izveidoties vismaz vienai partijai, kurā būs vismaz 10 000 biedri.
- Mēs konkrēti runājam. Neapvienosies galvas, nebūs arī tās masas. Kad jūs redzat konsolidācijas iespēju? Kāpēc jūs nevarētu arī atlikušo Saskaņas centra daļu paņemt?
- Tur ir Rubika faktors. Kamēr būs Rubiks, sadarbība nav iespējama. LPP/LC pagaidām ir divi līdzpriekšsēdētāji un Ivars Godmanis ir skaidri pateicis, ka sadarbība ar Rubiku vispār ir nediskutējama.
- Tad līdz pašvaldību vēlēšanām nekas nenotiks?
- Ja runājam par pašvaldību vēlēšanām, tad es varu apliecināt, ka mums notiek sarunas un mēs veidosim apvienības ar daudzām reģionālajām partijām.
- Bet nacionālas partijas?
- Interesanti būtu, ja LPP/LC, ZZS un TP apvienotos vienā veselā, bet tur ir problēmas.
- Tur taču jau ir pusotrs oligarhs un tad vēl jūs. Vai nebūs pa šauru?
- Kādreiz jau arī teica, ka Šlesers viens pats grib pieņemt lēmumu utt.. Šodien redzam, ka LPP/LC apvienošana nebija vienkārša, jo mums ir ļoti daudz līderi, kuriem ir viedokļi un nav tā, ka viens cilvēks var pieņemt lēmumu.
- Pirmkārt, Šķēle nav redzamajā politikā.
- Kā nav?
- Runa ir par to, kuri būs parlamentā un valdībā. Es uzskatu, ja mēs esam atraduši iespēju sadarboties ar Ivaru Godmani, ar Andri Bērziņu, mēs varētu atrast arī iespējas sadarboties ar TP, ZZS vadītājiem. Bet mana pozīcija ir, ka tomēr tai pamatlemšanai, ja vispār notiek kaut kāda partiju konsolidācija, ir jānotiek tur, kur cilvēki ir atbildīgā politikā. Tā ir tā lielā atšķirība vai cilvēkiem ir tautas mandāts vai viņiem nav. Ja cilvēks ir partijas valdē, kā Šķēle, bet viņam nav šis mandāts, uzskatu, ka tomēr viņa viedoklim nevajadzētu būt
- Politiskajos kuluāros runā, ka kaut kad rudenī vai drusku vēlāk TP varētu neapmierināt, ka viņiem nav neviena vadoša pozīcija, ne valdības vadītājs, ne Rīgas mērs. Vai jūs sajūtat riskus, ka valdība varētu tikt gāzta un vai jūs to atbalstītu?
- Ja kāds gribēs gāzt Godmaņa valdību, tad, varu pateikt atklāti, ka es Godmaņa valdību stutēšu līdz pēdējai dienai. Tajā brīdī, kad kāds vienkārši brutāli mēģinās gāzt Godmaņa valdību, būs jārēķinās ar to, ka draudzība būs beigusies. Vienīgi, ja Godmaņa valdībai jāatkāpjas, ja notiek kaut kas ārkārtējs. Tad, tā ir cita lieta, bet ja kāds no iekšienes vienkārši mēģinās brutāli gāzt, tad mēs vairs nevaram prognozēt kāda koalīcija veidosies, kas būs. Man šķiet, ka valstī tomēr ir vajadzīga stabilitāte un Ivars kā premjers, manuprāt, ir laba kompromisa figūra. Nav tā kā, ka viņš stāv kā Kalvītis, kurš vienmēr centās TP līniju vilkt kā galveno. Godmanis ir tāds kā Tautas frontes līderis. Viņš mēģina valstiski iedziļināties visās problēmās, kas skar pilnībā visu laukumu. Viņš iedziļinās gan mūsu partijas darbības sfērās, gan ZZS, gan TP gan TB. Tā kā šī gada garumā situācija valstī nemainīsies, ekonomikas kritiens uz leju būs ilgāks par rudeni, tad domāju, ka runas par Godmaņa valdības gāšanu ir pārspīlētas. Mēs esam bijuši godīgi un lojāli TP partneri Kalvīša valdībā un ceru, ka arī TP būs godīgs un lojāls partneris Godmaņa valdībā.
- Vai startēsiet pašvaldības vēlēšanās un kandidēsiet par Rīgas mēru?
- Man nav plānu kandidēt par Rīgas mēru. Šodien mums ir vairāki kandidāti vicemērs Ludviks, Ameriks, Zaržeckis, bet, ja radīsies situācija, kad neviens no šiem nevarēs kandidēt, tad es šodien paziņoju, ka Rīgas pilsēta ir ļoti nozīmīga pašvaldība arī mūsu partijai un mēs neatstāsim to novārtā, un neiesim uz vēlēšanām ar vāju mēra kandidātu. Vai tas būšu es vai, piemēram, Andris Bērziņš, kurš jau ir vadījis pilsētu.
- Nākamajā nedēļā tiks pieņemts Latvijas drošībai ļoti svarīgs lēmums, Nacionālā drošības padome (NDP) vienosies par kandidātu Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītāja postenim. NDP ir arī jūsu partijas pārstāvji. Kas ir jūsu viedoklis, kuram būtu jāvada SAB?
- NDP sastāv no augsta līmeņa politiķiem un valstsvīriem. Es pats personīgi aicināju šo jautājumu neapspriest koalīcijā. Tā ir mana dziļa pārliecība. Es aicināju nediskutēt partijās, es aicināju šos astoņus cilvēkus, jo šo padomi vada prezidents, šajā padomē ir Ministru prezidents un augsta ranga ministri, Saeimas pārstāvji. Es aicināju viņus nākt ar vienotu kandidātu.
- Ja uzdotu man jautājumu, par kuru kandidātu es iestājos, tad es šodien pateikšu tā: to kandidātu, kuru viņi izvirzīs, to mums vajadzētu arī atbalstīt. Jautājums par Kažociņu Ja viņi virzīs Kažociņu, es domāju Saeima arī iebalsos Kažociņu. Ja viņi lems virzīt kādu citu, tad var rasties jautājumi. Es varu teikt to: lai šie astoņi cilvēki uzņemas pilnu politisku atbildību, un pieņem valstisku lēmumu.
- Jūs teicāt, ja virzīs kādu citu, var rasties dažādi jautājumi. Kādi jautājumi var rasties?
- Ja šī padome nolemtu nevirzīt Kažociņu, tad tam nākamajam kandidātam ir jābūt ar tādu reputāciju un tādām profesionālām īpašībām, kuras nevarētu nekādā gadījumā apstrīdēt. Nevis, es atvainojos, mūsu pašu eksperti, bet pirmkārt mūsu sabiedrotie ASV.
- Vai esat dzirdējis kuluāros, ka tādi kandidāti eksistē, kas atbilst šim jūsu kritērijam?
- Es dzirdēju divus kandidātus, bet domāju, ka šos kandidātus
- Ronis un Penke nav kandidāti
- Jā, tieši tā. Tie nav kandidāti. Ja viņi izvirzītu Roni vai Penki, tad tādus kandidātus nekādā gadījumā nevarētu apstiprināt. Ne tāpēc, ka viņi ir slikti cilvēki. Man ar Penkes kungu ir labas attiecības un Roni es pazīstu, bet viņi nekvalificējas šim amatam.
- Vai jūs nesatrauc, ka NDP ir četri TP pārstāvji, viens jūsu Ministru prezidents, ka tomēr šīs padomes sēdes laikā varētu pēkšņi tikt izvilkts kāds kandidāts un ar brutālo vairākumu nobalsots?
- Domāju, ka tur tomēr ir jābūt konsensusam. Neticu, ka tagad pēkšņi, piemēram, pārbalsojot prezidentu vai premjeru, tur mēģinās
- Vai jūs zināt kāds būs Ministru prezidenta viedoklis?
- Pašreiz Ministru prezidents, cik es zinu, neiebilst pret Kažociņu. Vismaz citas informācijas manā rīcībā nav. Es runāju ar Godmani, un viņš ir arī skaidri teicis, ka pat teorētiski, ja mēs Kažociņu pēkšņi kaut kādu iemeslu pēc nolemtu nevirzīt, tad tam kandidātam, jābūt tādam, kuru nevar apšaubīt. Bet tā kā mums tāda kandidāta nav, vismaz man personīgi nav, un Godmanim arī nav, tad lai šie cilvēki izrunā. Tā kā šo padomi vada prezidents, domāju, viņam arī jādomā. Ja viņš virzītu kandidātu tam būtu jābūt ar tādu reputāciju, kuru akceptē mūsu galvenie sadarbības partneri. Te vairs nav runa par kaut kādu politisko vienošanos koalīcijā, ka mēs varam vienkārši ar balsu vairākumu nobalsot. Šim kandidātam ir jābūt tādam, kuru pieņems Vašingtonā, visaugstākajā līmenī, jo tomēr mēs esam NATO dalībvalsts. Te ir tā robeža, kuru mēs nevaram pārkāpt. Mēs varam politiski spēlēties daudzos jautājumos, bet mēs nevaram spēlēties ar valsti. Šis jautājums ir vitāli svarīgs. Tātad kandidātam ir jābūt tādām, kuru viennozīmīgi atbalstīs mūsu sabiedrotie, viss!
Cenu pieaugums pasaulē jūtami skāris arī Latviju
Jānis Vēvers, Diena 04/04/08 Pārtikas cenu kāpums pasaulē nav apgājis ar līkumu arī Latviju. Par daudziem importētajiem pārtikas produktiem tagad jāmaksā vismaz uz pusi vairāk nekā pirms gada.
Tirdzniecības ķēžu Rimi un Maxima veikalos no ārvalstīm ievesto produktu cena pieaugusi līdzīgi. Maxima Latvija preses sekretārs Ivars Andiņš Dienai pavēstīja, ka salīdzinājumā ar pagājušo pavasari populārāko itāļu makaronu cena pieaugusi par 70%, bet Rimi veikalos kompānijas Italpasta makaroni šagada martā kļuvuši par 64% dārgāki nekā pērn tajā pašā mēnesī.
"Pārtikas cenu izmaiņas pasaulē Latviju skar ļoti tieši. Mēs esam kopējā ES tirgū, tādēļ visi procesi ar nelielu laika nobīdi sasniedz arī mūs. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ pagājušā gada beigās tik strauji sadārdzinājās pārtika Latvijā," Dienai skaidroja Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra direktore Ingūna Gulbe.
Atšķirībā no Āzijas valstīm, pie mums rīsu cena nav piedzīvojusi tik dramatisku sadārdzinājumu. Tomēr par importētajām precēm nākas maksāt vairāk. "Rīsu cenas vietējiem ražotājiem, piemēram, Dobeles dzirnavniekam un Valdo šajā periodā (no 2007.gada marta līdz 2008.gada martam) nav mainījušās, bet Uncle Bens rīsu cenas pieaugušas par 14%," Dienai pavēstīja Rimi sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Valnere. Maxima veikalos populārākajiem importētajiem rīsiem cena pieaugusi pat par 32%.
"Rīsi un makaroni Latvijā ir ļoti iecienīta pārtika, īpaši - mazturīgo vidū. Tie ir salīdzinoši lēti. Ja rīsi un makaroni kļūs ievērojami dārgāki, alternatīva varētu būt kartupeļi, kas šobrīd pie mums ir vieni no lētākajiem ES," I.Gulbe pieļauj, ka daļa Latvijas iedzīvotāju varētu pamainīt diētu. Teorētiski Latvija varētu iztikt arī bez importētās produkcijas, ja tā patiešām kļūs ļoti dārga. Taču pagaidām tas nav finansiāli izdevīgi, jo lētāk ir sezonas laikā iepirkt ārzemēs saražoto produkciju.
Radikālas cenas izmaiņas skārušas arī ēdiena pagatavošanā nepieciešamās augu eļļas. Piemēram, dažādu firmu ražotā saulespuķu eļļa maksā par 60-90% vairāk nekā pirms gada. Savukārt dārgās un elitārās olīveļļas vērtība tikpat kā nav mainījusies.
I.Gulbe nevaino tirgotājus, kuriem daudzi pārmet aizbildināšanos ar cenu augšanu, lai nopelnītu vēl vairāk: "Nevaru pateikt, vai tirgotāji apzināti mēģina nopelnīt uz pārtikas rēķina. Piecenojums procentuāli nemainās, bet, tā kā kopējā cena kļūst lielāka, pieaug arī tirgotāju peļņa.
Simt gudro galvu gudrās domas! Pikanti citātiņi!
TVNET 04/04/08 Klajā nākusi Lato Lapsas jaunā grāmata Simt gudro galvu un citi zvēri, kurā apkopoti aizvadīto pārdesmit gadu smieklīgākie un dīvainākie Latvijas politiķu un citu pazīstamu ļaužu izteikumi. Ar autora atļauju TVNET publicē virkni grāmatā apkopoto citātu no dažādām tās nodaļām.
Sponsori mums par velti uzlika alkoholiskos dzērienus, un daži biedri tos līdz galam iznīcināja.
Bijušais LSDSP priekšsēdētāja vietnieks Valdis Lauskis
Mana saukšana pie administratīvās atbildības par uzbraukšanu kokam ir Šķēles pasūtījums iekšlietu ministram.
Bijušais Saeimas deputāts Oskars Grīgs
Ja nodzīvoti 44 gadi un tu nevari nodrošināt savu dzīvi, lai aizvestu kādu pazīstamu politiķi paēst, tad tu esi slikti strādājis un dzīvojis.
Ekspremjers Vilis Krištopans
Ja jau aptuveni tūkstoš Latvijas žurnālistiem nav izstrādāts savs ētikas kodekss, tad kādēļ gan to vajadzētu 100 deputātiem?
Bijušais Saeimas deputāts Oskars Kastēns
Kad klausos [Ziedoni] Čeveru un [Jāni] Jurkānu, gribu viņiem piedāvāt tualetes ziepes, lai viņi vieglāk pārvarētu Krievijas pretestību!
Bijušais Saeimas deputāts Juris Vidiņš
Labdien, dāmas un kungi! Beidzot es esmu tā drusciņ satraucies un jūtos tā kā pedofils vai vismaz kā cilvēks, kuram pedofils ir piezadzies no muguras.
Saeimas deputāts Kārlis Leiškalns
Ja fonda Tēvzeme ziedotāju vārdi parādītos presē, tas būtu nepatīkams brīdis viņu radiniekiem, jo tie varētu pārmest, kāpēc nauda nav vis atvēlēta viņiem, bet gan ziedota kaut kādam fondam.
Saeimas deputāts Māris Grīnblats
Mans sabiedriskais stāvoklis ir normāls, esmu pietiekami atpazīstams, arī Eiropā un Amerikā, esmu uzņēmējs, man ir, kā kādreiz teica, mašīna, dāča un kažokāda.
Bijušais Jaunā laika ģenerālsekretārs Grigorijs Krupņikovs Mūsu atbalstītāji cer, ka ieguldīto atpelnīs, ja ievēlēšanas gadījumā ļausim viņiem vismaz trīs mēnešus kārtīgi pastrādāt...
Bijušais Vienības partijas priekšsēdētāja vietnieks Ralfs Sviriņš
Es pieņemu tautas joka gudrību: ja cilvēks nedzer, tātad viņš ir slims vai maita. Sevi ne par vienu, ne par otru neuzskatu un tāpēc vienmēr esmu gatavs iedzert, lai tikai būtu laiks un labu draugu kompānija.
Bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis
Jūs domājat, man vajadzētu uzvilkt T kreklu ar attiecīgu uzrakstu un skraidīt apkārt?
Bijusī Valsts prezidente Vaira VīķeFreiberga atbildot uz jautājumu, kā grasās Maskavā 9. maijā paust savu nostāju
Prostitūtai jādara viss, lai klients būtu apmierināts, citādi nākamreiz viņš neatnāks. Bet es neesmu prostitūta. Es esmu profesors, pirmkārt, un partijas vadītājs. Man jāpanāk, lai partijas masa ir apmierināta.
Bijušais LSDSP priekšsēdētājs Juris Bojārs
Labāk ar Dobeli sēžu vienā teltī un spļauju uz āru, nekā tieku apspļaudīts.
Bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns
Auseklītis un Krisbergs ir vienots jēdziens. Ļeņins un kompartija arī bija vienoti jēdzieni.
Bijušais Saeimas deputāts Valdis Krisbergs
Visu laiku cilvēki tiek baidīti ar visu ko, visur redz čekas pirkstus un citas ķermeņa daļas...
Saeimas deputāts Juris Dobelis
Ja Vilis Krištopans pēc piederības ir vīrietis, viņam ir publiski jāatvainojas leģionāriem.
Ekspremjers Andris Šķēle
Bet, ko Šķēle grib darīt, nav skaidrs. Viņš deklarē, ka katrā ģimenē būs trīs bērni? Es viņam neticu, tāpēc ka viņam pašam ir tikai divi. Tātad viņš jau melo. [..] Vispār viņam reiz prasīja: kā tad tā, jums taču ir tikai divi bērni? Bet viņš atbild: man kopā ar brāli ir astoņi. Bet es varu teikt: man kaimiņos dzīvo viens čigāns, un man kopā ar viņu ir sešpadsmit.
Ekspremjers Vilis Krištopans
Manuprāt, vīrieša ideāls.
Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš par Andri Šķēli
Zinu tikai krievu valodu un dēlam saku: ja gribi nodarboties ar biznesu, tad vari nezināt citas valodas, bet krievu valoda jāzina obligāti.
Ventspils mērs Aivars Lembergs
Plašāka informācija par grāmatu atrodama tai veltītajā mājas lapā www.duris.lv.
Saimniecībā un biznesā
Ražotāji pārceļas uz citām valstīm
Svetlana Leitāne, Latvijas Avīze 03/26/08 Nodokļu slogs, sīvā konkurence globālajā tirgū, kā arī izmaksu pieaugums būtiski ietekmē Latvijas apstrādes rūpniecību. Negatīvās tendences novedušas pie tā, ka nozarē strādājošie uzņēmēji aizvien biežāk vēlas attīstīt savu biznesu ārpus Latvijas, pārceļot ražotnes uz citām ES valstīm.
Aizvadītajā gadā rūpniecības apjomi auga tikai par 0,5%, bet apstrādes rūpniecībā bija kritums par 1%. 2007. gada ceturtajā ceturksnī rūpniecības produkcija tika saražota par 1,3% mazāk nekā pirms
gada, līdz ar to nonākot mīnusos pirmo reizi kopš Krievijas krīzes laikiem, saka SEB Unibankas galvenais ekonomists Andris Vilks. Lejupejošā līkne apstrādes rūpniecībā vērojama jau kopš 2006. gada. Vēl 2004. gadā pieaugums bijis 6,2%, 2005. gadā 6,5%, bet 2006. gadā tas sāka sarukt, sasniedzot vien 4,8%. "Rādītājus uz leju galvenokārt nodzina saražotās produkcijas kritums tajās nozarēs, kurām ir būtiska nozīme. Proti, mašīnbūvē ražošana samazinājusies par 7%, kokapstrādē par 6%, bet pārtikas un ķīmijas rūpniecībā par 1%. Tajā pašā laikā strauju izaugsmi jau vairākus gadus pēc kārtas parāda metālapstrāde, gumijas un plastmasas izstrādājumu, elektroierīču ražošana," uzsver A. Vilks. Pēc eksperta teiktā, 2008. gads ir cerīgāks, taču arī šogad nedaudz jutīsim pesimisma piegaršu, kas ir saistīts ar patēriņa kritumu pasaules tirgū.
Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati, šā gada pirmajā mēnesī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada decembri rūpnieciskās ražošanas apjoms salīdzināmajās cenās Latvijā ir samazinājies par 3,9%. Tajā skaitā ieguves rūpniecībā ražošanas apjomi palielinājušies par 8,3%, bet apstrādes rūpniecībā vērojams kritums 8,8% apmērā. Kritums apstrādes rūpniecībā ir galvenais faktors, par ko būtu jāuztraucas Latvijas ekonomiskās attīstības kontekstā, jo šī nozare rada pievienoto vērtību.
Paši rūpniecībā strādājošie par nozari gan neuztraucas un norāda, ka līdz ziepēm vēl tālu. Piemēram, Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš prognozē, ka šogad mašīnbūves un metālapstrādes produkcijas ražošanas apjomi varētu pieaugt par 10% vai pat vairāk. "Uzņēmēji ir azartiski un strādā, lai gūtu peļņu. Daudzi modernizē savas ražotnes, piedalās Eiropas Savienības projektos un dabū naudu biznesa attīstībai. Viss kopumā veido tādu pārliecību, ka neizputēsim," saka V. Rantiņš.
Līdzīgās domās ir arī Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas (VRUA) prezidents Guntis Strazds. "Kopumā nozare attīstās. Paredzu, ka šogad ražošanas apjoms palielinājies par 5 6%," teica VRUA prezidents.
Bet uz jautājumu, vai ražošanas izmaksu pieaugums (CSP informācija liecina, ka ražotāju cenas Latvijas rūpniecībā gada laikā 2008. gadā salīdzinājumā ar pērnā gada februāri pieauga par 11,4%) uzņēmējiem nerada būtiskas problēmas, asociācijas vadītāji atbild: "Protams, izmaksas palielinās, bet nozarē strādājošie cenšas strādāt tā, lai kopumā tās samazinātu." Ticība zudusi
Lai arī nozaru asociāciju vadītāji norāda, ka Latvijas ražojošais sektors nav krīzes priekšvakarā, daudzi uzņēmēji tomēr vēlas pārcelt savas ražotnes no Latvijas uz citām valstīm, kā arī ir tādi, kas savu uzņēmējdarbību pārtrauc. Piemēram, pērn trīs tekstilrūpniecības uzņēmēji pielika treknu punktu savam biznesam vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem ir neizdevīgi apstākļi. "Šobrīd rūpnieki dzīvo paši par sevi. No valsts nav jūtams atbalsts, tikai tramdīšana. Zinu, ka šogad kāds uzņēmējs ir sodīts jau trīs reizes. Kontrole nāk un nāk," teic VRUA prezidents G. Strazds.
Tāpat uzņēmēji nav apmierināti ar nodokļu slogu, kas mūsējos padara mazāk konkurētspējīgākus nekā lietuviešus vai igauņus. "Ja valstij ir interese, lai ražošana attīstās, jāmaina spēles noteikumi. Tie nedrīkst būt sliktāki kā citās valstīs. Tāpēc jau vairāki uzņēmumi paredz iespēju pārcelt savas ražotnes uz citām valstīm, jo te ir nekomfortabli apstākļi," piebilst Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs V. Rantiņš.
Lai gan šogad ir paredzama izkustēšanās valdības atbalstam ražotājiem un eksportētājiem, visticamāk, atdevi tas dos tikai nākamgad, uzskata SEB Unibankas galvenais ekonomists A. Vilks. Diemžēl valdības solītās eksporta garantijas un cits atbalsts uzņēmēju acīs ir nieka vērts. "Mums vairs nav ticības valstij. Katru gadu viens un tas pats sola daudz, bet izmaiņu nekādu. Kamēr atbalsts reāli nesāks darboties, tikmēr uzņēmēji paļausies tikai uz sevi," uzskata G. Strazds.
Apskatot rūpniecības nozari kopumā, viennozīmīgas atbildes par tās attīstību nav. "Nevar teikt, ka vietējā rūpniecība atrodas uz iznīkšanas sliekšņa, bet strādāt kļuvis grūtāk," atzīmē V. Rantiņš. Viens no būtiskajiem faktoriem, kas tuvāko gadu laikā noteiks ražošanas apjomu izmaiņas, ir tas, kādas būs izmaksas un darbaspēka pieejamība. Jebkurā gadījumā uz pieaugumu līdz 12%, kā tas ir bijis kādreiz, vairs nav ko cerēt, taču 1 3% šogad tas varētu sasniegt, prognozē A. Vilks.
Kultūras gaisma radīs transporta haosu
Sandris Vanzovičs, NRS 03/25/08 Lai gan Rīgas dome tomēr nosūtījusi sabiedriskajai apspriešanai Latvijas Nacionālajai bibliotēkai (LNB) un akustiskajai koncertzālei piegulošo teritoriju detālā plānojuma pirmo redakciju, no transporta organizācijas viedokļa tā izskatās apšaubāma.
Nav brīnums, ka tieši piedāvātie transporta risinājumi Rīgas domes sēdē pirms nedēļas raisīja lielākās diskusijas turpat stundu garumā. Lai gan lēmumprojekts tika akceptēts, detālā plānojuma turpmākās izstrādes gaitā būs nepieciešamas korekcijas. Uz to uzstājuši arī Rīgas domes Satiksmes departamenta (SD) speciālisti.
Izstrādātā detālā plānojuma redakcija lielā mērā balstās uz to, ka Akmens tilts pēc 2018. gada tiks atvēlēts tikai sabiedriskā transporta, gājēju un velosipēdistu vajadzībām tas pieļauts arī pilsētas attīstības plānā 2006.2018. gadam un Rīgas vēsturiskā centra (RVC) plāna transporta attīstības risinājumos.
Plānots, ka 2012. gadā būs pabeigts Dienvidu tilts līdz Vienības gatvei, tāpat būs izbūvēts Raņķa dambja, Vienības gatves un Mūkusalas ielas savienojums. Savukārt 2018. gadā, pēc plānotāju ieceres, Akmens tiltu jau varēs šķērsot tikai sabiedriskais transports un gājēji. Līdz ar to varētu likvidēt tilta pieslēgumu Mūkusalas un Kuģu ielas rampas. Plānots visus sabiedriskā transporta maršrutus virzīt caur pieturvietu Uzvaras bulvārī, veidojot vienotu pārsēšanās punktu.
Par šādu videi draudzīgu risinājumu gan arhitekti, gan plānotāji, protams, ir sajūsmā izskan atsauces uz Kārļa tiltu Prāgā un Ponte Vechio Venēcijā. Taču SD neakceptē iesniegtos satiksmes organizācijas principus, turklāt arī RVC plānā Akmens tilta slēgšana vieglajam transportam tiek minēta tikai kā viena no iespējām.
Savā atzinumā SD speciālisti saprotamu iemeslu dēļ gan nav minējuši arī to, ka Dienvidu tilts neatrisinās pilsētas problēmas pieaugošās transporta kustības intensitātes apstākļos. Tātad atvēlēt Akmens tiltu tikai gājējiem un sabiedriskajam transportam diez vai būs iespējams agrāk par Ziemeļu šķērsojuma un varbūt pat arī Hanzas ielas pārvada vai Zemgales tilta izbūvi. Līdz ar to kļūs apšaubāmas daudzas detālā plānojuma ieceres arī tā sauktā Rīgas foruma izveide, jo 2,3 hektārus plašajam laukumam būs neiespējami sadzīvot ar tilta rampu uz Kuģu ielas pusi. "Pašlaik teritoriju sadala Akmens tilts un Uzvaras bulvāris iela ar intensīvu autotransporta kustību , tāpēc plānots izveidot abus objektus savienojošu vienoto telpu," foruma nozīmību akcentē plānojuma izstrādātāji.
Norādīts, ka gājēji virszemes līmenī varēs šķērsot Uzvaras bulvāri pa pāreju pie Valguma ielas krustojuma, bet Mūkusalas ielu no Gaismas pils pāri jaunai divlīmeņu pārejai. Zem Akmens tilta ieteikts arī būvēt jaunu iekārtu vai pontonu tipa tiltiņu. Savukārt SD norāda, ka pēc abu kultūras objektu uzbūvēšanas šajā apkaimē gājēju kļūs nesalīdzināmi vairāk un strauji pieaugošo noslodzi nespēs atrisināt ne vienlīmeņa pāreja Uzvaras bulvārī, ne ierobežotais sabiedriskā transporta pieturvietu skaits.
SD vēl piebilst, ka kļūdaini aprēķināta arī iespējamā transportkustības noslodze, jo prognozes balstās uz Raņķa dambjaVienības gatvesMūkusalas ielas savienojumu, bet, pat pēc optimistiskākajām prognozēm, šā projekta realizācija varētu būt datējama ar 2013. gadu, savukārt plānotāji to pilnā darbībā cer ieraudzīt jau 2012. gadā.
Arī Akmens tilta un Mūkusalas ielas satiksmes mezglu plānotāji apskatījuši tikai no tā viedokļa, cik tas labi kalpos piebraukšanai LNB vai koncertzālei, nevis no maģistrālās satiksmes viedokļa. Ne ar pušplēstu vārdu nav minēts arī Zemgales tilts, kura būvniecība kardināli mainīs transporta kustības risinājumu minētajā apkaimē, arī uz to norāda SD.
Rezumējot departamenta iebildes un paanalizējot plānotāju piedāvāto, tā arī netop skaidrs, uz ko balstīsies satiksmes organizācijas risinājumi, uzbūvējot abus kultūras gaismu nesošos objektus. Ja nu vienīgi detālā plānojuma izstrādes gaitā vēl tiks veiktas kardinālas korekcijas, tomēr šādā gadījumā nav skaidrs, ko "publiski apspriedīs" iedzīvotāji jau tagad.
***
UZZIŅAI
- Detālā plānojuma teritorijas kopējā platība ir 20,4 hektāri, tā robežas no Āgenskalna līča, ietverot AB dambi, līdz plānotā Zemgales tilta teritorijai; Akmeņu ielas sākuma posms līdz Valguma ielai, šķērsojot Uzvaras bulvāri; uz ziemeļiem, ietverot Kuģu ielu līdz Trijādības ielas sākumam, un turpinājumu līdz Klīversalas ziemeļu galam.
- Detālā plānojuma teritorija atrodas Piejūras zemienes Rīgavas līdzenumā. Pirms Rīgas ostas un krastu nostiprinājumu izveidošanas teritorija plūdu laikā bija pakļauta izskalošanai. Nopietni mēģinājumi regulēt Daugavas plūsmu veikti jau 18. gadsimtā, bet 19. gadsimtā padziļināta upes gultne un izveidota dambju sistēma, kurā ietilpst arī AB dambis, mākslīga būve, kuras projekts realizēts no 1875. līdz 1912. gadam. Dambi veidoja paralēlas koka pāļu rindas ar laukakmeņu pildījumu. 20. gadsimtā tas nostiprināts ar betona konstrukcijām. AB dambis raksturojams kā teritorija ar sarežģītiem apstākļiem būvniecībai: ģeoloģiskā uzbūve un hidroģeoloģiskie apstākļi pieļauj koncertzāles celtniecību, taču būves pamatnes veidošanai jāizmanto pāļi, kas iedziļināmi Pļaviņu horizonta dolomītos. Dambja krastmala ir avārijas stāvoklī.
- Maksimālais ūdens līmenis detālā plānojuma teritorijā ir no 2,31 metra AB dambja lejasgalā līdz 2,33 metriem teritorijas dienvidu daļā. Šāds ūdens līmenis teritorijai nav bīstams, jo tikai atsevišķas vietas ir zemākas par maksimālo ūdens līmeni, turklāt dambja rekonstrukcijas laikā plānota krasta nostiprināšana un dambja virsmas līmeņa paaugstināšana par apmēram 1,5 metriem.
Avots: arhitektu birojs ĢelzisŠmitsArhetips
Igaunijas premjers sarunā ar Godmani aizstāv "Merko Ehitus"
LETA 03/27/08 Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips ceturtdien notikušajā valdības preses konferencē atzina, ka viņš ar Latvijas premjerministru Ivaru Godmani (LPP/LC) runājis par Igaunijas celtniecības kompāniju AS "Merko Ehitus" un tās plāniem piedalīties Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) jaunās ēkas būvniecībā, vēsta "EPL Online".
Ansips norādīja, ka Latvija LNB ēkas būvniecības celtniecības sakarā pati pieņems lēmumus.
Igaunijas premjerministrs arī atklāja, ka sarunā ar savu Latvijas kolēģi viņš apstiprināja, ka "Merko Ehitus" ir tiesīga piedalīties visos valsts pasūtījuma konkursos Igaunijā un šajā sakarā nekādi ierobežojumi uzņēmumam nav piemēroti.
"Es kategoriski noraidu Latvijas presē publiskoto informāciju, ka "Merko Ehitus" ir noziedzīga organizācija," norādīja Ansips.
Viņš arī piebilda, ka šādām žurnālistu spekulācijām nevajadzētu ietekmēt valsts pasūtījuma procesu norisi Latvijā.
Kā ziņots, 13.martā tika pavēstīts, ka LNB būvniecības projekta dokumentācija nosūtīta tikai diviem pretendentiem tehniskā un finanšu piedāvājuma sagatavošanai - būvkompāniju apvienībai, kurā ir iekļauti AS "RBSSKALS", SIA "Skonto būve" un SIA "Re&Re", kā arī apvienībai, kurā ietilpst SIA "PBLC", SIA "Moduls Rīga" un SIA "PB Fasādes".
Komisija, kas valsts aģentūrā "Jaunie trīs brāļi" izveidota sarunu procesa nodrošināšanai par būvdarbu veikšanu, esot konstatējusi, ka "Merko Ehitus" un tā Latvijas meitasuzņēmums SIA "Merks" neatbilst pretkorupcijas principiem.
Savukārt "Merko Ehitus" trešdien paziņoja, ka uzņēmums joprojām vēlas būvēt LNB jauno ēku "Gaismas pils" un piedāvā to izdarīt par 87 miljoniem latu. Kā aģentūrai LETA pastāstīja valsts aģentūras "Jaunie trīs brāļi" direktors Zigurds Magone, viņš kopā ar kultūras ministri Helēnu Demakovu (TP) ticis uzaicināts uz sarunu pie Godmaņa.
Premjers jautājis, vai ir dokumentāli pierādījumi aizdomām par "Merko Ehitus" iespējamo iesaistīšanos koruptīvos darījumos. Magone iesniedzis Godmanim no Igaunijas prokuratūras saņemto vēstuli, kurā apgalvots, ka pret "Merko Ehitus" un tā vadītāju Igaunijā ir ierosināta krimināllieta par kukuļdošanu lielā apmērā.
Magone apgalvoja, ka lēmums par "Merko Ehitus" un tā Latvijas meitasuzņēmuma SIA "Merks" izslēgšanu no LNB jaunās ēkas būvnieku pretendentu saraksta varētu tikt pārskatīts tikai pēc Godmaņa vai Demakovas rīkojuma.
Kā aģentūru LETA informēja valsts aģentūras "Jaunie trīs brāļi" Komunikācijas nodaļas vadītāja Elīna Bīviņa, "Merko Ehitus" un SIA "Merks" atjaunošana LNB būvnieku pretendentu sarakstā varētu notikt tikai tad, ja aģentūra un Kultūras ministrija atteiktos no augstajiem pretkorupcijas standartiem, ko nosaka līdzdarbības līgums ar sabiedrību par atklātību "Delna".
Taču Bīviņa uzsver, ka ne Kultūras ministrija, ne aģentūra negrasās atteikties no līguma, jo "uzskata ētikas un pretkorupcijas principus par sevišķi svarīgiem tāda mēroga projektos kādi ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Rīgas koncertzāles un Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecība".
Sarunu procesa nodrošināšanai ir izveidota neatkarīga komisija, kuras kompetencē ir izvērtēt visus sarunu procesa gaitā iesniegtos pretendentu dokumentus, vēstules, apliecinājums, piedāvājumus, sagatavot atbildes uz kandidātu jautājumiem u.c.
Sarunu komisija procesa noslēgumā pēc finanšu piedāvājumu rūpīgas izvērtēšanas un "kaulēšanās" par piedāvātajām būvdarbu cenām, gatavos ziņojumu valdībai, jo tikai Ministru kabinets ir pilnvarots pieņemt gala lēmumu par to, ar kuru no sarunu kandidātiem tiks slēgts līgums par LNB būvdarbu veikšanu.
Būs otrā iespēja iegādāties biļetes uz Dziesmu svētkiem
LNT 03/29/08 Visas tautas svētkus - Dziesmu un deju svētkus tomēr varēs apmeklēt lielāks cilvēku skaits. Pēc kultūras ministres Helēnas Demakovas norādījumiem svētku organizatori nolēmuši atrast un ierīkot papildus vietas uz lielajiem koncertiem gan Mežaparka estrādē, gan Daugavas stadionā. Precīzs datums, kad sāksies biļešu tirdzniecības otrā kārta, gan vēl nosaukts netiek. Vairāk stāsta Elīna Vītiņa.
Mežaparka lielajā estrādē darbi rit pilnā sparā. Te visam jābūt gatavam līdz jūlijam, kad tiks atklāti Dziesmu un deju svētki.
Estrādē līdz šim bija ap 18 000 sēdvietu. Pagaidām jaunie krēsli vēl nav uzstādīti un skatītāju pusē ir tukšs, sniegots laukums.
Aptuveno četri tūkstoši - tik daudz papildu vietu Dziesmu svētku organizatori sola atrast Mežaparka lielajā estrādē, bet Daugavas stadiona apmēram 1000. Iespējams skaitlis būs lielāks, jo to varēs noteikt pēc krēslu uzstādīšanas maija beigās.
LNT ziņās stāstījām, ka biļetes uz Dziesmu svētku koncertiem burtiski izķēra dažu stundu laikā jau pirmajā tirdzniecības dienā. Turklāt tās nebija vienlīdz pieejamas visiem Latvijas iedzīvotājiem, piemēram, Liepājā, vienīgā tirdzniecības kase tolaik nedarbojās vispār.
Papildus biļetes tirdzniecībā varētu parādīties ap maija beigām. Lai nenotiktu kā pirmajā reizē, iespējams, vienam cilvēkam tiks noteikti pirkuma ierobežojumi. Pagaidām svētku organizatoriem gatava biļešu tirdzniecības plāna nav.
Romāns Vanags, Dziesmu un deju svētku biroja vadītājs: "Respektēsim Liepājas reģionu, kas cieta, jo kase nestrādāja. Domāsim, kā risināt jautājumus un arī dalībniekiem biļetes dabūt priekš tuviniekiem."
Atgādināsim, ka tirdzniecībā nonāca tikai 8000 biļešu, pārējie 10 000 tika rezervētas organizatoriem, sponsoriem, ārvalstu kolektīviem, kā arī ielūgumi dažādām VIP personām. Pēc sabiedrības sašutuma Kultūras ministre svētku organizatoriem lika meklēt papildu vietas. Visa Latvija noslēguma koncertus klātienē tāpat nekad nevarēšot vērot, norāda Romāns Vanags. Taču, ja gribam, lai svētkus apmeklē pēc iespējams vairāk cilvēku, jādomā par grandiozākiem plāniem.
Romāns Vanags, Dziesmu un deju svētku biroja vadītājs: "Esam vēsturiskas izlemšanas priekšā- vai nu saprast, ka biļetes nekad visiem nepietiks, ka Dziesmu svētki būs deficīts, vai arī steidzīgi jādomā par to, ka jābūvē estrāde ar 40 000 vietām un jāveido stadions ar 20 000 vietu nevis 5000 kā tagad. Tas kaut daļēji tomēr uzlabos situāciju."
LNT ziņām biļešu tirdzniecības pirmajā dienā izdevās uzfilmēt, kā cilvēki, kuri Dziesmu svētku biļetes iepirka vairumā, tās pārdeva tālāk jau par dārgāku cenu. Dziesmu svētku birojs materiālus nosūtīja Ekonomikas policijai, taču tā neko nevar pierādīt, ja spekulantu nenoķer pie rokas.
Linda Neimane Zobena, VP Preses un sabiedrisko attiecību biroja Preses nodaļas vecākā inspektore: "Ekonomikas policijas darbinieki seko līdzi tirgum, kur varētu parādīties šīs biļetes, ja kāds cilvēks tās nodomājis pārdot un gūt kādu peļņu. Pants par spekulāciju krimināllikumā nav."
Līdzīgi par spekulantu rīcību rokas noplātīja Valsts ieņēmumu dienests. Lai kādu sodītu par nodokļu nemaksāšanu, būtu jāpierāda, ka cilvēks ar to nodarbojas regulāri un lielos apjomos.
Ekonomiste: Godmaņa valdība nav spērusi soļus ekonomisko problēmu risināšanā
LETA 03/30/08 Lai gan Latvijā ir sākusies ekonomiskā cikla lejupslīdes fāze un pastāv nepieciešamība spert radikālus soļus ekonomisko problēmu risināšanā, Ministru prezidenta Ivara Godmaņa valdība 100 dienās to nav paveikusi, šādu viedokli aģentūrai LETA pauda ekonomiste Raita Karnīte.
Kā uzskata Karnīte, var nojaust valdības prioritātes, tomēr joprojām pietrūkst globāla skatījuma uz ekonomiku.
Ja valdība nerisinās tādas ekonomiskās problēmas kā inflācijas pieaugums un rūpniecības samazināšanās, tad iespējami uzņēmumu bankroti, bezdarba līmeņa palielināšanās, kā arī Latvijas iedzīvotāji turpinās pamest valsti labākas dzīves meklējumos.
Karnīte uzsvēra, ka Latvija ir neliela valsts, kuras ekonomiku ir salīdzinoši viegli regulēt, un šo apstākli vajadzētu izmantot. Viņa arī akcentēja, ka jāattīsta pakalpojumu eksports.
Saruna ar Ievu Jaunzemi: Īstā konkurence sāksies tagad
Sarmīte Ēlerte, Diena galvenā redaktore, Marta Rībele, Guntis Bojārs, Aleksandrs Vorobjovs, Anna Novicka, Diena 03/31/08 Ar Konkurences padomes priekšsēdētāju Ievu Jaunzemi sarunājas laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte, biznesa ziņu nodaļas vadītāja Marta Rībele, pētniecības ziņu nodaļas vadītājs Guntis Bojārs, reportieri Aleksandrs Vorobjovs un Anna Novicka.
- Ko jūs pati savā praksē uzskatāt par paraugpiemēru tam, ka ir izdevies veicināt konkurenci?
- Pagājušajā gadā mācību grāmatas bija tāds gadījums. Lai arī tas pagaidām nav ņēmis veiksmīgu galu, jo ir ļoti grūti pārliecināt Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) kaut ko mainīt. Mūsu ieskatā tā bija sistēma, kas 10 gadus veidojusies par sliktu patērētājam.
- Patiesībā IZM veicināja monopola izveidošanos. Ja viņi nebūtu devuši pasūtījumu, uzņēmums Zvaigzne ABC nebūtu kļuvis par tādu spēlētāju.
- Domāju, ka pat nebija pasūtījums. Sistēma virzījās savā gaitā, pateicoties lobijam.
- Kas bija lobijs?
- Pati Zvaigzne ļoti labi lobēja. Daudzus gadus atpakaļ, kad vēl pati nebiju Konkurences padomē (KP), par šo jautājumu esot bijusi pirmā saķeršanās starp Zvaigzni un KP, taču lobijs bijis ļoti spēcīgs. Es jūtu, ka tā tas ir joprojām.
- Kas šobrīd mainījies?
- Mūsu ieteikums IZM bija izmatot tās tirgus nišas, kur ir konkurence. Izdevniecības skaidro, ka tās izvēlas lētāko iespieddarbu veicēju. Jā, bet peļņas daļa jau paliek viņiem, ne jau sabiedrībai. Mēs ieteicām, ka vajadzētu izmantot to tirgus daļu, kurā pastāv konkurence, piemēram, iespieddarbus, kurā tirgus dalībnieku ir vairāk un pakalpojums konkurences apstākļos ir lētāks. Jo nav normāla situācija, ka tas, kurš pirmais uzzina par standartu, tas arī skrien un uztaisa jaunu grāmatu. Par to, ka vajag vienu, divas vai trīs grāmatas tā nav mūsu kompetence. Mūsu kompetence ir parādīt ceļus, kā padarīt preci vai pakalpojumu pieejamāku patērētājam, izmantojot brīvā tirgus priekšrocības.
Esošā ministre intervijās saka, ka ir jāpievērš uzmanība autoriem, ir jāskatās, kas te notiek. Nebija tā, ka gluži līdz ar zemi nolīdzināja mūsu darbu, tāpēc ceram, ka tas varētu nest kādus augļus.
Protams, arī grāmatu izdevēji vairs nejūtas tik ļoti komfortabli kā līdz šim, jo zina, ka kaut kas varētu mainīties. Esam arī iesnieguši savu atzinumu par vieniem Ministru kabineta noteikumiem tieši par šo tēmu. Grūti jau pateikt, kā būs. Cīnīsimies līdz pēdējam.
- Pēdējā laika aktuālākā tēma ir Konkurences likuma grozījumi, par kuriem daudziem tirgotājiem joprojām ir neskaidrības. Nevar arī paredzēt, cik aktīvi būs ražotāji, cīnoties par līgumu nosacījumu pārskatīšanu ar tirgotājiem. Uz kā pamata balstās pārliecība, ka šī sistēma būs efektīva?
- Protams, tie juristi, kas strādā ar konkurences tiesībām ne tikai KP, bet arī ārpus padomes sienām, ļoti labi apzinās, ka katram ir sava maize jānopelna, tādēļ ir ļoti daudz spekulāciju. Jo duļķaināks ūdens, jo lielākas zivis. Domāju, ka visiem viss būs skaidrs, jautājums ir par to, kā atrast kompromisu cik tālu var tuvināt ražotājus un tirgotājus. Tirgotāji gribētu saglabāt savu status quo [esošo stāvokli], un tas ir loģiski no viņu biznesa viedokļa tā tas ir bijis un kāpēc lai būtu savādāk. Savukārt ražotāji un piegādātāji gribētu, lai viss būtu otrādi, kas arī, visdrīzākais, nevar notikt. Tāpēc mums jāatrod vidus, kurā viņi varētu satikties, kāds būtu tas līgums, lai apmierinātas būtu abas puses.
- Vai no abu pušu satikšanās preces pircējiem kļūs lētākas?
- Konkurences likuma grozījumi ir preventīvs pasākums, kas vērsts uz nākotni, lai nenonāktu pie tā, ka mums ir viena veida piens, viena veida maize un viena veida sviests. Izvērtēt situāciju mēs varēsim pēc tā, vai nesamazināsies ražotāju un piegādātāju skaits. Jo šobrīd lielveikalos var būt pārstāvēts tikai tas, kurš var reāli piedāvāt 2540% atlaidi. Jautājums ir, vai mums izdosies apturēt šo procesu, vai atradīsies vieta arī tādiem, kuri nespēj dot šīs milzīgās atlaides, un vai rezultātā patērētājam pieejams preču sortiments paplašināsies. Rimi arvien pieaug to preču daudzums, kuras tiek pārdotas ar privāto preču zīmi «Rimi». Līdz ar to samazinās izvēle, piegādātāju skaits, un pieaug cena. Šobrīd ir tas jocīgais piens ar nosaukumu «Piens» 1,8% tauku saturu, kas ir lētāks, bet varam iedomāties, kas notiks, ja vairāk neviens neražos neko citu būs tas pats piens par citu cenu.
- Tirgotāji bieži vaicā, kādēļ tiem būtu mākslīgi jāuztur ražotāji pie dzīvības. Savā ziņā taisnība ir mums ir ļoti daudz vienādu preču ražotāju. Kā to sabalansēt?
- Teorētiski var būt iespēja, ka cik ir pircēju, tik arī ir izvēles. Tad ir jautājums, kur ir līdzsvars konkurences apstākļos kad ir viens, desmit vai simts produkti. No vienas puses, konkurences pamatlikumi nosaka, ka jo vairāk ražotāju, jo vairāk konkurences izvēle lielāka un cenas zemākas. Taču tie paši piena ražotāji Latvijā jau sen vairs nav daudz. Pirmajam pieciniekam ir gandrīz 80% tirgus, bet pārējie vienkārši atbira. Līdzīgi arī ar maizniekiem. Rezultātā, kaut arī izskatās, ka plauktā ir daudz un dažādas preces, bieži vien tās nāk no neliela ražotāju skaita.
- Izbrīna un uztrauc tas, ka jo lielāks veikals, jo augstāka cena, un otrkārt jo vairāk lielveikalu blakus, jo augstākās tur ir cenas. Pēc ļoti paviršiem novērojumiem izriet, ka problēmas rodas tā iemesla dēļ, ka lielveikaliem trūkst alternatīvas. Konkurences regulācija citās valstīs ir paredzējusi zināmus ierobežojumus izplesties lielveikaliem.
- Cilvēkiem ir stereotips, ka hipermārketos ir zemākas cenas. Tā tas, diemžēl, nav. Te ir mazāks sakars ar konkurenci un lielāks ar mārketinga teorijām. Tur, kur ir pirktspējīgs pircējs, kurš pērk vairāk, tur viss ir dārgāks. Čiekurkalna vai Maskavas forštates veikals būs lētāks, jo tur būs mazāks sortiments.
Kad Latvijā parādījās pirmie lielveikali, visi uz tiem gāja, pašvaldības nelika nekādus ierobežojumus, īpaši Rīgā, jo lielveikali lielā mērā mums asociējās ar tirgus ekonomiku. Francijā vai Vācijā neatradīsim tādu skaitu lielveikalu pilsētas centrā. Portugāle šajā ziņā ir gājusi vēl tālāk, sakot, ka veikalus var būvēt tikai tad, ja tas neietekmē konkurences situāciju, par ko viņus gan iesūdzēja kopienas tiesā.
Īres maksa Rīgas centrā ir ārprātīgi augsta tā tiek ielikta cenā. Protams, lielā mērā lielveikalu izvietojumu noteica mūsu ieradumi, jo ne visiem Latvijas iedzīvotājiem ir auto, kamēr Eiropā tā ir ikdienas sastāvdaļa, tādēļ pircējs dodas uz veikalu piepilsētā, kur īre ir zemāka, tādēļ arī cenrāži zemāki.
Tas, kas Francijā būtu vietējais maizes veikaliņš, Rīgas centrā ir aizstāts ar vidēja lieluma Rimi vai Maxima.
- Vai ir iespējas tagad labot šo situāciju pēc Eiropas piemēra?
- Skatoties uz īres maksām Rīgas centrā, es neredzu šobrīd tādu iespēju. Ir atvērušies daži bioloģiskās pārtikas veikali, mazākas beķerejas, bet tie ir tīri nišas produkti. Kurš varētu atļauties segt šīs īres maksas un kļūt par alternatīvu, piemēram, Rimi? Mazo veikalu neglābs tas, ka savos plauktos tas ieliks pienu, maizi. Kaut gan vietās, kur nav lieltirgotāju, mazie veikali izdzīvo un turpina pastāvēt. Bez administratīvām metodēm ceļu atpakaļ īsti nesaskatu. Lai gan arī kādas tur var būt administratīvās metodes.
- Kādas ir prognozes mazumtirdzniecības spēlētāju ziņā? Diez vai ienācēji varētu kļūt trešie vai ceturtie lielākie tirgū.
- Lai būtu trešie vai ceturtie, tiem uzreiz jāatver 70 veikali. Mēs redzējām Prismu, kas ienāca un apstājās ar vienīgo veikalu. Problēmas rada izīrējamo platību deficīts. Lai iekļūtu kādā no tirdzniecības centriem, jāstāv rindā ne gluži gadiem, bet diezgan ilgi. Galvenā ienācēju interese ir Rīga un tai apkārt esošās pilsētas. Tīkli, kas izplešas tagad, piemēram, IKI un top!, iet uz rajoniem. Vienreiz zīmējām Rīgas karti ar Maxima un Rimi veikaliem grūti iedomāties jauna spēlētāja ienākšanu tīri no mārketinga viedokļa, lai tas tiktu pie zemēm stratēģiski izdevīgās vietās. Tad viņiem būtu jātaisa milzīgas cenu atlaides, kas nozīmē šausmīgas izmaksas. Lai varētu ienākt, jārēķinās, ka pusgadu būs drausmīgi zaudējumi kā nelaimīgajā piemērā ar Biti.
- Konkurences situācijas sakārtošanos un cenu līmeņa stabilizēšanos ekonomikas eksperti saista ar jaunu spēlētāju ienākšanu. Taču tiek minētas arī augstas ienākšanas barjeras. Vai īres maksas ir vienīgā barjera jaunu spēlētāju ienākšanai Latvijas tirgū?
- Ir viens piemērs Lidl, kam bizness Latvijā sanāca ļoti labs. Kad viņi iepirka platības veikalu izbūvei, zemes cena bija viena, bet, kad viņi gāja prom, daudz augstāka. Viņi gāja prom, jo saprata, ka nevar atvērt tos 70 veikalus. Platības ir dārgas, lai tās atpelnītu, vajag daudz līdzekļus un laiku. Šobrīd nav īstais brīdis, lai kāds ienāktu. Cilvēki sāk rūpīgāk plānot savus tēriņus. Tādēļ pārdomās esošajam Selveram jau pagājušogad vajadzēja būt šeit, nevis tagad, iestājoties krituma fāzei. Bet es turpinu cerēt, ka viņiem ir plāns, un viņi Latvijā būs.
- Izklausās pēc nolemtības ir Rimi un Maxima, nekas cits nebūs, pircējiem jāsadzīvo ar to, kas ir. Kas tas īsti priekšdienās mainīsies, kur ir saskatāms saules stariņš?
- Ja naudas plūsma, kas tiek tirgotājam, kļūs caurskatāmāka, ražotāji zinās, cik tad viņi sedz no veikala izmaksām. Mēs redzētu, kāds ir šis izmaksu sadalījums, un varētu pateikt, vai tas ir vai nav godīgi.
- Tirgus dalībnieku izmaksas kļūs, iespējams, caurskatāmākas. Kas no tā?
- Atlaižu sistēma sastāv no tik daudz elementiem, ka īsti nevar zināt, kurš kurā brīdī par ko maksā. Ja ir situācija, ka jauna veikala atvēršanu simtprocentīgi nosedz piegādātāji, tad izdevumi sadalās neproporcionāli. Pēc Konkurences likuma grozījumiem tā darīt nedrīkst. Katram tirgus dalībniekam ir savs risks. Ja es atveru jaunu ražošanas līniju, vai atveru jaunu veikalu tas ir mans risks. Šobrīd ir tā tirgotājs atver veikalu, bet piegādātājs sedz risku. Kurā biznesā vēl tas notiek? Turklāt veikals to uzskata par pilnīgi pašsaprotamu.
Tas, ka tirgotāji pieprasa noteiktu apjomu, bet neizpirkto ražotājam liek ņemt atpakaļ, arī nav godīgi. Tas ir piespiedu pasākums, jo pēc ražotāju teiktā pastāv tikai viena atteikšanās, tālāk sarunu nav.
- Vai līdz šim KP nevarēja neko darīt? Daži ražotāji bija atzinuši, ka tiem līgumā ir noteikts, ka konkurējošam tirgotājam viņi nedrīkst pārdot preci lētāk, vai tas jau tagad nav Konkurences likuma pārkāpums?
- Tur nav gluži tik viennozīmīgi. Šī norma ražotājam par sliktu nekad nav nākusi. Principā, tā ir vēršanās pret mazāku tirgotāju. Pircējus tas tīrā veidā neskar. Jāpiezīmē, ka RIMI līgumos šāda punkta nav, bet tas ir iekļauts virknē mazāku ķēžu līgumos. Šāds punkts būtiskāk skar konkurenci starp mazākām ķēdēm, neļaujot kādai no tām kļūt lētākai. Šajā gadījumā ir jāapskata gan mērķis, gan sekas un jākonstatē izspiešanas efekts. Šobrīd neviena no tām ķēdēm, kuras varētu uzskatīt par efektīvajiem konkurentiem, no tirgus nav izspiesta, vairākas no viņām ir informējušas par paplašināšanās plāniem. KP ar līgumu radīto efektu analīzi ir nodarbojusies līdz šim un nodarbosies arī turpmāk, jāatzīmē, ka likuma grozījumu pieņemšana dos iespēju uz lietām paskatīties kompleksāk.
- Vai tad jāizspiež no tirgus pilnībā, lai saprastu, ka pārkāpums bija?
- Kādam esot dominējošā stāvoklī, diemžēl, ir jāpierāda, ka izspiešanas efekts pastāv starp efektīviem konkurentiem. Ja kādam tirgus dalībniekam sakarā ar to, ka tas nav konkurētspējīgs, jebkurā gadījumā būtu no tirgus jāaiziet, tad konkurences tiesības to neaizsargā. KP uzdevums ir aizsargāt efektīvu tirgus struktūru, kura darbojas patērētāju interesēs. Teorētiski varam pateikt, ka šis efekts pastāv, bet, lai apstiprinātu tiesa to, ka tas tā tiešām ir, jābūt pazīmēm, ka tas notiek. Izspiešanas efekts Eiropas tiesībās tiek pētīts trīs, piecus, desmit gadus. Te ir tā dilemma konkurences tiesībās lai atklātu jebkuru Konkurences likuma neievērošanas precedentu, izpētes termiņš sākas, minimums, no gada, sākumā tiek konstatēts, vai kaitējums ir bijis, un tikai tad kā galējs līdzeklis notiek iejaukšanās tirgus ekonomikā.
- Sanāk tā ja KP rīcībā tagad nonāks abu pušu parakstīta vienošanās starp Rimi un Maxima par kādu konkrētu rīcību, jūs arī gaidīsiet, kamēr šim kartelim būs efekts?
- Jautājums ir par mērķi. Ja ir kartelis, vienošanās starp diviem vai vairākiem tirgus dalībniekiem ar mērķi fiksēt cenas vai izspiest konkurentus tas ir pārkāpums pēc formas, līdzīgi kā gadījumā ar Zvaigzne ABC. Un ja šādas darbības ir aizliegtas ar likumu, Latvijas gadījumā konkurences likuma 11. pantu, tad tās ir aizliegtas un par to īstenošanu pienākas sods. Atbilstoši KP un Eiropas Kopienu tiesas praksei, šādos gadījumos nav jāpierāda sekas, pietiek ar mērķi.
- Vai prasība nepārdot lētāk konkurējošam tirgotājam nav fakts?
- Prasīt jau var daudzas lietas. Kartelis parasti tiek veidots pēc divu vai vairāku pušu brīvas gribas. Šis līgums starp piegādātāju un tirgotāju ir vertikālu attiecību līgums un ir pamats uzskatīt, ka ar brīvu gribu tam pamaz sakara. Šie gadījumi tomēr vairāk izskatās pēc dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem, tādēļ bija nepieciešami Konkurences likuma grozījumi.
- Bet minētā prasība piegādātājam ierobežo trešo spēlētāju.
- Viena no tām līnijām, ko KP šobrīd attīsta, ir vai šāds līgums ietekmē trešo spēlētāju. Fakts ir tāds, ka šāda veida līgumi pastāv tikai Maxima un mazākajiem tirgus dalībniekiem, Rimi šādu līgumu nav. Vairākkārtīgi esmu par to runājusi ar [Maxima Latvija valdes priekšsēdētāju Jāni] Stakena kungu. Viņš saka, ka tie ir klaji meli un ka katrs lasa līgumu, kā prot. Jāatzīmē arī tas, ka tā saucamajai «bāzes cenai», par kuru varētu iet runa šajos līgumos, ir ļoti mazs sakars ar plaukta cenu, jo summa, kuru saņem ražotājs, ir atkarīga no daudzām un dažādām atlaidēm, bonusiem u.c., kurus tam ir jāpiešķir tirgotājam. Līdz ar to prasība pārdot kādam dārgāk vai lētāk palielina vai samazina tirgotāja manevra iespējas, kā arī spēju ieņemt to vai citu tirgus nišu, jo protams, ka patērētājs sagaida, ka vienāda līmeņa veikalos konkrētais produkts maksās līdzīgi. Ja kāds no veikaliem to iepērk par augstāku cenu, tad viņam ir jāsamazina uzcenojums un līdz ar to arī peļņa vai arī patērētājs dosies pie konkurenta. Gala cenu nosaka piedāvājums un pieprasījums, viss, kas ir pa visu, ir divu pušu attiecības. Latvijas gadījumā, sakarā ar to, ka šaurā vieta ir tirdzniecība, lielāku riska daļu uzņemas piegādātājs. Skaitot kopā papildus atlaides ar uzcenojumu, lieltirgotājiem ejošākajiem pārtikas produktiem uzcenojums sanāk pat 50%.
- Kāda ir garantija, ka tirgotāji pēc grozījumu stāšanās spēkā papildus atlaides un citus riskus neuzliks virsū patērētājam, sevišķi, ņemot vērā, ka Maxima un Rimi blīvi pārklāj visu Rīgas karti?
- Tagad ir tāds brīdis, kad cenām nav vairs kur augstāk iet. Patērētājs nekādā veidā gan nevar ietekmēt bāzes cenu, bet var ietekmēt cenas augšējo robežu. Tas ir jautājums par to, kā piespiest tirgotājus samazināt uzcenojumu. Tirgotājus no uzcenojuma palielināšanas dēļ tā, ka tie vairs, visticamāk, nesaņems bonusu maksājumus, atturēs tas, ka cilvēki vienkārši nepirks, jau tagad vairs nepērk. Pirktspēja šobrīd tuvinās reālajai, pelēkā nauda, kas nāca no būvniecības, samazinās, apgrozījumi krītas, kredīta maksājumi par nesamērīgi dārgajiem dzīvokļiem pieaug. Liekās naudas pircējam nav. Tagad arī sākas īstais lieltirgotāju konkurences laiks, jo šobrīd vairs nevar uzlikt cenu, kā tas bija pierasts līdz šim.
Laikā, kad cilvēki lēnām atiet no eiforijas, ka ienākumi augs un augs, proti saskaras ar ekonomikas cikliskumu, cilvēkiem nauda ir stipri ierobežota, viņi sāk domāt, ko pirkt. Ja kādu laiku atpakaļ pircēji krāva pilnus iepirkumu ratus, tad tagad viņi vairs to nedara, cilvēki spiesti no tā atteikties. Pārtikas mazumtirdzniecības pieauguma temps krīt. Daudzas lietas tirgū nostājas savās vietās tajā brīdī, kad jācīnās par klientu. Kamēr bija šis 20% pieaugums, nevienam galva nesāpēja par to, kur aiziet klients. Savukārt, ja ir 5% pieaugums, tirgotājiem jācīnās.
- Kāda būs KP preventīva rīcība, kad likums stāsies spēkā?
- Līdz likuma spēkā stāšanās brīdim KP būs skaidrs, kas teorētiski ir pieņemams un kas nav pieņemams. Teorētiski, jo katrs gadījums būs individuāls. Visdrīzāk, ka mēs nepētīsim visus 600 līgumus attiecībā uz 50 000 produktiem, bet būs noteiktas produktu grupas, kuras mēs skatīsimies. Tiks izstrādāti noteikti kritēriji, pēc kuriem mēs izvērtēsim līgumus, tad sekos pirmie lēmumi, kuriem gan vēl jāiziet divas tiesu instances. Un tad mēs redzēsim, cik tālu mūsu viedoklis sakrīt ar tiesas viedokli. Sliktākajā gadījumā tiesa mūsu lēmumu atceļ, bet ja atzīst par pamatotu, tad ir precedents un, cerams, turpmāk spēlētāji sekos tai praksei.
- Bieži vien cenas Rimi un Maxima ir identiskas. Pēc kādām pazīmēm būtu iespējams secināt, vai starp viņiem ir vienošanās?
- Es neticu, ka Rimi iet uz tiešo vienošanos ar Maximu, jo no īpašnieku viedokļa tas ir ļoti smags pārkāpums.
Viena lieta ir aizdomas, otrā tiešie pierādījumi. Tādu nav, un neviens arī nekad nebija teicis, ka vadības līmenī notiktu tiešie kontakti. Bez tam prakse pierāda, ka karteļi parasti veidojas nozarēs, kur ir homogēns produkts alus, bitumens, olas, vitamīni u.c. Grūti ir noslēgt vienošanos un uzturēt to spēkā, ja runa ir par 50 000 dažādiem produktiem. Pierādīt šo karteli tikai ar netiešiem pierādījumiem būtu praktiski neiespējams. Tiešie pierādījumi ir, piemēram, datorā atrastie faili. Bet mums ir ļoti neliela iespēja, ka izņemot Maxima un Rimi serverus, mēs tur kaut ko atradīsim. Ir noteiktas karteļa noteikšanas ekonomiskās metodes, bet ar tām neko nevar izdarīt, jo tiesai ļoti grūti pierādīt šīs ekonomiskās sakarības. Pastāv arī iecietības programma, kas nodrošina imunitāti tam, kurš atzīstas, ka veicis tādas darbības. Eiropas Komisijai (EK) līdz pat 80% lietu ir šādas, tādējādi EK daudz mazāk ir jāveic šādas analītiskās darbības. Pie mums tas nestrādā.
- Par strīdu starp Abonēšanas centru Diena (ACD) un Latvijas pastu (LP). Vai šis nav kliedzošs piemērs tam, ka konkurences ieroči nestrādā, jo LP, vairāku gadu garumā ļaunprātīgi izmantojot dominējošo stāvokli, izdevās vispār neļaut rasties konkurentiem. Kas gan ir beidzies ar to, ka LP pats ir gandrīz sabrucis un strādāšana par dempinga cenām droši vien arī bija tam būtisks iemesls. KP atzina par pamatotu ACD sūdzību, taču lēmums tika pārsūdzēts, un tas ilga vēl 23 gadus, tātad lēmums nevarēja stāties spēkā. Taču pa šo laiku konkurents faktiski jau ir izspiests.
- Mani arī neapmierina šī situācija, gribētos lai viss notiktu ātrāk. Joprojām tiesā ir pat 2003.gada lēmumi, un tas nav normāli. Piemēram Amerikā, pārkāpums tiek novērsts vēl pirms tiesas lēmuma, taču mums kā liberālai ekonomikai tas ir nepieņemami. Protams, kad galīgais lēmums tiek pieņemts, dažreiz jau ir pa vēlu.
- Satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC) atvedis uz Rīgu lētos avioreisus. Vai atbilst patiesībai apgalvojums, ka prasība novērst patreizējo lidostas atlaižu sistēmu ir vēršanās pret pasažieru interesēm? Vai tas atstātu tiešu iespaidu uz pasažieri un uz cenām?
- Tas neatstāj nekādu ietekmi. Lidostai kā uzņēmumam jāstrādā tāpat kā Latvijas pastam tam vajadzīga nauda, par ko dzīvot, un sava politika jāveido tā, lai pietiktu naudas attīstībai. Jautājums ir tikai par to, kā uzņēmums šo naudu iegūst, un te nav nekāda sakara ar patērētāju. Ja notiek dempings, tad uz kā pamata? Ja es paskatos lidostas izmaksas Lietuvā un Igaunijā, tad Rīgai izmaksu struktūra ir ļoti līdzīga. Un nav nekāda pamata tam, lai Latvijā šis pakalpojums maksātu par 80% lētāk. Bez tam neskatoties uz to, ka no katra pasažiera airBaltic, izmantojot atlaidi, iegūst vismaz piecus latus, tā ir starpība starp iekasēto nodevu un maksājumu lidostai, tika ieviests papildus maksājums par bagāžu, tas nozīmē tikai vienu apetīte rodas ēdot, un, lai vai cik maz būtu jāmaksā nodevā, patērētāju stāvokli tas neuzlabos.
- Taču ja tagad atlaides palīdz uzņēmumam attīstīties, iespējams, tagadējās izmaksas viņš varētu atgūt pēc 10 gadiem vai uz citu uzņēmumu rēķina?
- Visu var izdarīt, bet ja tavi ieņēmumi ir nesamērīgi mazi un nav cerību uz to atgūšanu, tas diez vai ir iespējams. Es pieņēmu ka Šlesera k-gam un Pētera k-gam ir redzējums, kā šo naudu atgūt. Tad lūdzu! Bet [bijušais LP vadītājs Gints] Škodovs arī sēdēja pie galda un teica, ka viņam ir redzējums.
- Bet ja cilvēkiem patreizēja situācija ir izdevīga, kāpēc kaut ko mainīt?
- Jautājums ir vai pa 3 latiem var apkalpot vienu pasažieru? Man nav pārliecības, ka var. Bet ja lidostai pietiek naudas, kāpēc kāds ir jādiskriminē? Lai tad visi maksā tos trīs latus un viss. Bet daži maksā 3, daži maksā 10. Kāpēc kādam jānosedz tie zaudējumi, kas rodas no citiem, faktiski no divām kompānijām?
- Bet ja tie pārvada lielāko pasažieru apjomu?
- Visi mēģinājumi izspiest no lidostas datus par apjoma efektu beidzās ar atbildi, ka tādi ir noteikumi un tā tas būs mūžu mūžos. Jautājums ir par to, vai tiešām tas apjoms ir tik liels, ka, piemēram, skrejceļš jātīra trīs reiz mazāk? Jo atlaide taču tiek rēķināta, ņemot vērā ne tikai pārvadāto pasažieru skaitu, bet arī lidmašīnu nolaišanās skaitu. Ir arī cits aspekts par patērētāju tiesībām saņemt pakalpojumu. Nav visām kompānijām stratēģija pārvadāt caur Rīgu vienu miljonu pasažieru, taču arī šiem uzņēmumiem ir tiesības maksāt par pakalpojumu adekvātu un taisnīgu cenu, nevis maksāt par sevi un vēl to brāli. Manuprāt, lidosta jau šobrīd strādā uz kapacitātes robežas. Cerēsim, ka nenonāksim līdz tam, ka jāizlido desmitos un sešos jābūt lidostā.
- Arī citās Eiropas valstīs ir neviennozīmīga attieksme par šādu sistēmu, un Eiropas parlaments un EK tagad meklē risinājumu. Kā tas varētu iespaidot KP konfliktu ar Rīgas lidostu?
- Runājot par šo direktīvu, mūsu ieskats ir, ka lidostai kā dominējošām uzņēmumam šī situācija ir jānovērš neatkarīgi no tā, kad šī direktīva sāks darboties. Turklāt direktīva apstiprina to pašu, ko esam jau pateikuši savā lēmumā.
- EK bija tiesas prāva, kurā viena Francijas pašvaldība zaudēja, jo viņi dotēja savu uzņēmumu. Vai šī direktīva šo situāciju nemainīs? Valdība var pateikt, ka mūsu politiskais mērķis ir padarīt Rīgu par centru, tad mēs politiski pieņemam lēmumu un subsidējam šo uzņēmumu.
- Lai subsidētu, par to jāsaņem EK atļauja, taču EK uzskata, ka centrālās lidostas nedrīkst dotēt, tikai reģionālās.
- Ja nedrīkst piemērot atlaides un subsidēt, kāds tad varētu būt lidostas attīstības modelis?
- 80% nav atlaide, sāksim ar to. Tā ir netaisnīga cena, jo ja kaut ko var pārdot par 80% lētāk, tas nozīmē ka kaut kas nav pareizi ar cenu politiku. Īpaši ja to var darīt gandrīz pusei no reisiem. Var taisīt atlaides, jautājums par to apmēriem. Katram pakalpojumam ir ekonomiskā vērtība, dominējošiem uzņēmumiem arī jāpiedāvā pakalpojumi par tā ekonomisko vērtību, neskatoties uz to, ka ir kārdinājums ņemt augstāko cenu.
- Vēl viena problemātiskā nozare ir būvniecība, kur gan galvenais konkurenci ierobežojošais faktors ir pati valsts vai pašvaldības un to pasūtījumi. Uz Dienvidu tilta piemēra vien var redzēt, ka konkursa nolikums var atsijāt visus potenciālos konkurentus. Kā risināt šo problēmu?
- Cik mēs esam novērojuši, šie gadījumi vienmēr iet roku rokā ar korupciju, kas vairs nav mūsu kompetence. Daudzie karteļi, īpaši ceļu būvē, nevarētu rasties, ja nebūtu šī atbalsta no augšas.
Bieži vien lietas sūtam arī uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas (KNAB) biroju. Jābūt aklam, lai neredzētu šīs sakarības. Izskatās ka līdz šim katram bija garantēta viņu daļa. Neiedomājos, kā šādas lietas varētu rasties bez atbildīgo institūciju zināšanas vai nezināšanas. Bet Latvijas valsts ceļu arguments: konkursam pēdējā diena, neviens nepieteicās, tāpēc jāpiedāvā trīs reizes lielāka summa!
- Tas nozīmē, ka visi Latvijas ceļi ir krietni dārgi tapuši?
- Par to arī stāsts. Es teicu augstām Satiksmes ministrijas amatpersonām, ka vienmēr var nākt pie mums un konsultēties, sūtīt materiālus līdzīgi kā Ekonomikas ministrija, Iekšlietu ministrija, Valsts kontrole, Iepirkumu uzraudzības birojs, KNAB, un mēs savas kompetences ietvaros veiksim izmeklēšanu, viņi atsaka, ka pie esošās politiskās situācijas viņi taču pie mums negriezīsies.
- Kuras tuvākā gada laikā būs tās prioritārās nozares, kam jūs veltīsiet pastiprinātu uzmanību?
- Pirmkārt, tā ir būvniecība un ceļu
būve. Tā kā Satiksmes ministrija nevar pieņemt KP
skatījumu nekādā veidā, mēs pasūtīsim neatkarīgu
pētījumu par situāciju ceļu būvē, šajā nozarē
iesaistītām firmām
Slakteris «The Wall Street Journal» stāsta par ekonomisko situāciju Latvijā
Apollo 03/31/08 Finanšu ministrs Atis Slakteris pirmdien sniedza telefoninterviju biznesa izdevumam «The Wall Street Journal», kas interesējās par ekonomisko situāciju Latvijā un valdības spertajiem soļiem tās stabilizēšanai, portālu «Apollo» informēja Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta direktore Diāna Bērziņa.
«Lai arī pērn maksājumu bilances tekošā konta deficīts joprojām saglabājās augsts, ir vērojamas tendences, kas norāda, ka šā gada laikā izdosies to ievērojami samazināt.» Iezīmējas arī jaunas tendences Latvijas ārējā tirdzniecībā importa pieauguma tempi bremzējas, kamēr eksporta pieauguma tempi saglabājas iepriekšējā līmenī. «Jaunākie dati liecina, ka līdzīga ārējās tirdzniecības dinamika saglabājas arī šogad, kas nozīmē, ka spēsim ievērojami uzlabot tekošā konta situāciju,» intervijā stāstījis Slakteris.
Tāpat finanšu ministrs norādīja: nav pamata bažām, ka ārvalstu investori varētu pamest Latviju, jo lielāko daļu tiešo ārvalstu investīciju sastāda reinvestētā peļņa, un tas nozīmē, ka investori joprojām uzskata Latviju par pievilcīgu valsti investīciju veikšanai.
«Latvijas valdības ekonomiskā politika ir vērsta uz to, lai risinātu esošās problēmas,» ministrs apliecināja «The Wall Street Journal». Tuvākajā laikā valdībā tiks skatīts Ekonomikas stabilizācijas plāns, kurā liels uzsvars ir uz pasākumiem, kas veicina Latvijas eksportspējas uzlabošanu, kā arī konkurences veicināšanu.
«The Wall Street Journal» ir pēc tirāžas lielākais ekonomikai un biznesam veltīts izdevums pasaulē, populārs Ņujorkā, Londonā un citos pasaules finanšu centros.
EM: nav pamata bažām par enerģētiskās atkarības no Krievijas palielināšanos
LETA 03/31/08 Nav pamata bažām par enerģētiskās atkarības no Krievijas palielināšanos, jo pieaugs vietējās elektroenerģijas apjomi un samazināsies tās imports. Savukārt gāzes patēriņa pieaugums valsts kopējā patēriņā palielināsies tikai aptuveni par 5%, aģentūru LETA informēja Ekonomikas ministrijas (EM) Sabiedrisko attiecību nodaļā.
EM norāda, ka būtisku izmaiņu valdības nostājā par ogļubiomasas elektrostacijas būvniecību nav. «Valdība uzskatīja, ka šajā jomā prioritāri jāizvērtē iespējamās stacijas vietas, kā arī izdedžu utilizācijas jautājums, kas var radīt būtisku ietekmi uz apkārtējo vidi un tādēļ satrauc zināmu sabiedrības daļu,» norādīja EM pārstāvji.
«Jautājuma par LatvijasZviedrijas elektrotīklu starpsavienojuma svītrošanu no lēmumprojekta uzskatām par valdības izvēli, kas bija iekļauts kā darba versija,» norāda EM. «Neatkarīgi no tā, vai šāds ieraksts ir vai nav protokollēmumā, starpsavienojumu projektu attīstīšana ir pārvades sistēmu operatoru kompetence.»
Kā ziņots, 18. martā nedēļu pēc valdības lēmuma par gāzes un ogļubiomasas elektrostaciju projektu tālāku virzīšanu pēc finanšu ministra Ata Slaktera (TP) ierosinājuma lēmumā veiktas izmaiņas, kas paredz mazāku stingrību ogļubiomasas stacijas virzīšanā un svītro tās saistīšanu ar LatvijasZviedrijas elektrotīklu starpsavienojumu.
Starpsavienojums ar Zviedrijas elektrotīklu novērstu Latvijas enerģētisko izolētību, savukārt ogļu stacija pretstatā gāzes elektrostacijai veicinātu energoresursu avotu dažādošanu, par ko iestājas Eiropas Komisija, raksta laikraksts «Diena».
Tautas partija (TP) atklāti paziņojusi, ka ir skeptiska pret Latvijas enerģētiskās drošības veicināšanai būtisko ogļu stacijas projektu. Pēc TP līdera Aigara Kalvīša teiktā, par gāzes elektrostacijas celšanu pie «Latvenergo» TEC-2 jau izlemts. Kalvītis skaidrojis, ka gāzes stacija ir ekonomiski izdevīgāka, jo tā rada mazāk projektu sadārdzinošos CO2 izmešus nekā ogļu stacija.
Tikmēr TP dibinātājs Andris Šķēle, kas pirmais no TP paudis noraidošu attieksmi pret ogļu staciju, uzskata, ka Latvijā tās vietā būtu jābūvē kūdras stacija. Tiesa eksperti norāda, ka kūdra rada vēl vairāk projektu sadārdzinošo CO2 izmešu nekā ogles, turklāt tā ir mazāk efektīva.
«Ļoti pārsteidzīgs un neapdomāts priekšlikums,» norādījis Vides ministrijas pārstāvis Valdis Bisters. Viņš atzīmējis, ka kūdra Eiropas Savienībā (ES) netiek uzskatīta par atjaunojamo resursu. Tas nozīmē, ka uz to attiecas tā pati siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu sistēma, kas TP rosinājusi iebilst pret ogļu stacijas projektu. Elektrostacijas lietderības koeficients labākajā gadījumā būtu 44% no vienas tonnas ogļu var iegūt 2,5 megavatstundas elektroenerģijas, bet no vienas tonnas kūdras 1 megavatstundu, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes profesore Dagnija Blumberga.
Premjers Ivars Godmanis (LC/LPP) ar preses sekretāra Edgara Vaikuļa starpniecību uzsvēris, ka viņa pozīcija nav mainījusies viņš joprojām atbalsta gan gāzes, gan ogļu elektrostaciju projektu virzību. Valdības lēmums mainīts Finanšu ministrijas (FM) iebildumu dēļ tā norādījusi, ka nav lietderīgi veikt projekta LatvijasZviedrijas starpsavienojuma priekšizpēti, kamēr nav izvērtēta potenciālās elektrostacijas lietderība un precīzi noskaidrota tās atrašanās vieta. Pārējie esot uzskatāmi par redakcionāliem grozījumiem.
«Šie grozījumi ierosināti, lai būtu iespējams izvērtēt arī citas alternatīvas elektroenerģijas ražošanas iespējas, kas būtu atbilstošas šā brīža ekonomiskajai situācijai valstī un citiem faktoriem,» norādījis Slakteris. «Starpsavienojums ar Zviedriju nav atrisināts. Sarunās ar Zviedriju iesaistījusies Lietuva, un tās ir jau vienojušās. Nav jēgas lauzties aizslēgtās durvīs,» piebildis Kalvītis.
Kalvītis arī uzsvēris, ka TP Latvijas enerģētiskās drošības projektu saista ar jaunās Ignalinas atomelektrostacijas projektu, lai arī to dažādi neatrisināti jautājumi pārceļ arvien tālākā nākotnē, patlaban kā tuvāko minot 2025. gadu.
Elektrības cena kāpj par 40 procentiem
Ilze Šteinfelde, NRA 04/01/08 Šodien par elektrību Latvijā ir jāmaksā par 39,2% vairāk nekā vakar un par 58% vairāk nekā 2006. gada sākumā.
Elektroenerģijas sadārdzināšanās, visticamāk, izraisīs citu pakalpojumu un preču cenu kāpumu.
Līdz šim par vienu patērēto kilovatstundu bija jāmaksā 5,1 santīms, bet no šodienas 7,1 santīms. No šīs maksas 5% tiek nevis Latvenergo, bet valstij kā pievienotās vērtības nodokļa maksājums. Uzņēmums mierina, ka vairāk nekā pusei tā privāto klientu rēķins par elektrību pēc tarifu paaugstināšanas nepieaugšot vairāk kā par 1,69 latiem mēnesī. Tas nozīmē, ka elektroenerģijas patēriņš nedrīkst pārsniegt 100 kilovatstundu mēnesī.
Mēnesī patērējot 100 kilovatstundu,
elektrības rēķins pieaugs par pāris latiem, bet,
izmantojot mēnesī 200 kilovatstundu, iepriekšējo
Savukārt juridiskajām personām elektrības tarifa izmaiņas atkarīgas no vairākiem faktoriem no pieslēguma sprieguma pakāpes, izvēlētā tarifa. Vidējais cenu kāpums šiem lietotājiem varētu būt par aptuveni 36%.
Inflācijas spirāle griežas
Elektroenerģijas cenu kāpums neizbēgami izraisa spirāles efektu, jo pakāpeniski tiek ietverts visu citu preču un pakalpojumu cenās, ar kuru pieaugumu tiek pamatota nākamā cenu palielināšana, kas ietver elektroenerģijas cenu palielināšanu, pēc kuras viss sākas no gala.
Latvenergo skaidro, ka tarifu paaugstināšanu diktē importētās elektroenerģijas cenu pieaugums, dabasgāzes sadārdzināšanās, kā arī infrastruktūras sistēmas pakalpojumu izmaksas.
Latvenergo elektrību ražo trīs hidroelektrostacijās uz Daugavas un divās termoelektrocentrālēs. Daļu no valstij nepieciešamās elektrības Latvenergo importē no Igaunijas, Krievijas un Lietuvas, kur 2009. gadā tiks slēgts pēdējais Ignalinas atomelektrostacijas bloks. Niecīgu daudzumu dārgas elektroenerģijas Latvenergo ir spiests uzpirkt no mazo hidroelektrostaciju īpašniekiem un dažiem citiem privātajiem elektroenerģijas ražotājiem, bet patērētājiem šo enerģiju pārdot lētāk. Šāds finansiālais triks, kuru izpildīt prasa Latvijas valsts, arī pamato Latvenergo kopējo tarifu celšanu.
Aptuveni trešdaļu klientiem nepieciešamās enerģijas importē no Lietuvas, Igaunijas, Krievijas. Turienes enerģijas ražotāji nelaiž garām iespēju paaugstināt elektroenerģijas cenas. Latvenergo atsaucas uz tagadējiem līgumiem par elektroenerģijas piegādi, kuros elektroenerģijas cena ir pusotru reizi augstāka nekā 2007. gadā.
Drīkst pirkt brīvā tirgū
Latvenergo tarifu pieaugums attiecas uz tiem uzņēmumiem, kuri neatradīs sev citu elektroenerģijas piegādātāju, ko atļauj pērnvasar pasludinātais brīvais elektrības tirgus. Latvenergo sava meitasuzņēmuma personā tādos gadījumos saņem maksu par šīs elektroenerģijas pievadīšanas pakalpojumu.
Savu nodomu izmantot Latvenergo Igaunijas
līdzinieka Eesti Energia ražoto strāvu ir publiskojusi
a/s Valmieras stikla šķiedra, kura ražo ļoti
energoietilpīgu produkciju. Šim uzņēmumam
elektroenerģijas sadārdzinājums nozīmētu papildu
izdevumus 800
Latvenergo preses pārstāvis Andris Siksnis Neatkarīgajai paskaidroja, ka nezina, ar kādu cenu Latvijā igauņi cenšas Latvenergo izkonkurēt, jo to nosaka tikai pušu vienošanās. Igauņiem neesot pienākuma Latvijā tirgoties atbilstoši savam Igaunijas cenrādim.
Vai nu dārgi, vai nemaz
Elektroenerģijas cenu celšanās un izlīdzināšanās dažādās valstīs dod iespēju attīstīt starptautisku elektroenerģijas tirgu. Šā tirgus platforma ir Skandināvijas elektroenerģijas birža Nord Pool Spot, bet tirdzniecību tehniski nodrošina zemūdens kabelis starp Tallinu un Helsinkiem. Atrodoties vienotā tīklā ar Igauniju, arī Latvija var pirkt un pārdot strāvu Skandināvijā. A. Siksnis paskaidroja, ka kabelis nodrošina strāvas plūsmu pārmaiņus abos virzienos atkarībā no diennakts laika, gadalaika, meteoroloģiskajiem apstākļiem u. tml. Piemēram, pavasara palu laikā Norvēģijas kalnu upju elektrostacijās saražotā elektroenerģija varot būt lētāka nekā Ignalinas AES ražojums. Citos gadījumos Latvenergo varētu pārdot savu strāvu Skandināvijā. Elektroenerģijas plūsma pa 350 megavatu kabeli gan nav nozīmīga attiecībā pret elektroenerģijas patēriņu piecās sešās valstīs divos Baltijas jūras krastos. Šā kabeļa ekspluatācija ir drīzāk pieredzes krāšana brīdim, kad tiks slēgta Ignalinas AES un Baltijas valstīm kopumā būs jāimportē daudz vairāk elektroenerģijas nekā pašlaik. Jau tagad skaidrs, ka Latvija nepaspēs kompensēt Ignalinas slēgšanu ar jaunu ražošanas jaudu nodošanu ekspluatācijā. Elektroenerģijas cena Latvijā vēl joprojām ir tik zema, ka neļautu atmaksāties naudas ieguldījumiem jaunu elektrostaciju būvniecībā. Tāpēc Latvijai atliek izvēlēties, vai tā pirks elektroenerģiju vēl dārgāk, vai arī iztiks ar tādu elektrības daudzumu, cik kurā brīdī ļaus saražot Daugava.
Pastam piešķirs valsts dotāciju četru miljonu latu apmērā
LETA 04/01/08
Valdība pēc ilgām diskusijām ir nolēmusi kompensēt
Latvijas Pastam pērn no abonētās preses piegādes
pakalpojumu sniegšanas lauku apvidos radušos zaudējums 4
093
Kā pastāstīja Latvijas Pasta valdes priekšsēdētājs Ivars Krauklis, valdība ir atbalstījusi minēto dotāciju piešķiršanu, taču precīzi dati par zaudējumiem vēl tiks noskaidroti auditā.
Krauklis uzskata, ka tuvākajā nākotnē būtu jāizvērtē iespēja elektroniskā paraksta pakalpojuma uzturēšanu nodot īpašu uzdevumu ministra e-pārvaldes lietās kompetencē, tādējādi mēģinot novērst pašreizējo krīzes situāciju Latvijas Pastā.
Kā vienu no lielākajām Latvijas Pasta problēmām Krauklis minēja īstermiņa kredītu atdošanu.
Latvijas Pasts savu prasību valdībai argumentēja ar to, ka, lai samazinātu preses piegādes pakalpojuma sniegšanas rezultātā radītos zaudējumus, LP būtu ievērojami jāpalielina preses izdevumu piegādes cenas vismaz līdz pašizmaksas līmenim, kas nozīmētu cenu pieaugumu par 100%.
Latvijas Pasts, neīstenojot strauju cenu kāpumu visiem piedāvātajiem pakalpojumiem, nespēs segt arvien augošās izmaksas un uzņēmuma zaudējumu apjomi turpinās palielināties, informatīvajā ziņojumā valdībai norāda uzņēmums. Informatīvajā ziņojumā teikts, ka gadījumā, ja Latvijas Pasts nesaņems nepieciešamo dotāciju un ievērojami palielinās abonētās preses piegādes pakalpojumu cenas, tad būtiski samazināsies preses izdevumu abonēšana, jo lauku teritorijas raksturo zemāka maksātspēja, un pakalpojumu cenu paaugstināšanās rezultātā preses izdevumu piegāde var kļūt nepieejama ievērojamai Latvijas sabiedrības daļai.
Lai nepieļautu šādu situāciju, valdības deklarācijā ir noteikts uzdevums nodrošināt iespēju segt preses izdevumu piegādes pakalpojumu sniegšanas lauku apvidos radītos zaudējumus no valsts budžeta līdz universālā pakalpojuma ieviešanas brīdim.
Kā ziņots, 2007.gadu Latvijas Pasts noslēdzis ar aptuveni 12 miljonu latu zaudējumiem, jo darbības rezultātus un zaudējumu apmērus tieši un ievērojami ietekmē vēsturiski izveidojusies situācija, ka Pasts papildus tradicionālo pasta pakalpojumu sniegšanai nodrošina iedzīvotājiem visā valsts teritorijā par pieņemamām cenām tādus pakalpojumus kā preses izdevumu piegāde.
Uzņēmums norāda, ka Latvijas Pasts ir vienīgais uzņēmums, kas šos pakalpojumus sniedz iedzīvotājiem visā Latvijas teritorijā, tādējādi nodrošinot informācijas izplatību un pieejamību visiem valsts iedzīvotājiem.
Šogad pārcels divas darbdienas
TVNET 04/01/08 Šodien, 1.aprīlī, Ministru kabinetā tika izskatīts Ekonomikas ministrijas informatīvais ziņojums par turpmāko rīcību par darbdienu pārcelšanu. Ministrijas iesniegtajā informatīvajā ziņojumā ir ietverts izvērtējums par izolēto darbdienu, kas iekrīt starp svētku dienām un brīvdienām, pārcelšanas ietekmi uz tautsaimniecību un valsts budžeta ieņēmumiem, kā arī ietekmi uz iedzīvotāju sociālajām un ekonomiskajām interesēm.
Ziņojumā Ekonomikas ministrija secinājusi, ka darbdienu pārcelšanai no makroekonomiskā viedokļa nav vērojama ietekme uz tautsaimniecību un valsts budžeta ieņēmumiem, jo šāda darbdienu pārcelšana nemaina kopējo pieprasījumu un piedāvājumu, jo kopējais darbdienu skaits gadā nemainās. Pārceļot darbdienas, tiek maksimāli nodrošināta darba nedēļas nepārtrauktība, kā arī rodas iespēja ģimenēm pavadīt ilgāku nepārtrauktu laiku kopā.
Ekonomikas ministrijas un Valsts kancelejas interneta mājas lapās tika veikta iedzīvotāju aptauja, lai noskaidrotu sabiedrības viedokli. Kopā aptaujā ir piedalījušies 23 005 cilvēki un gandrīz 95% no tiem atbalsta darba dienu pārcelšanu.
Ministru kabinets lēma, ka šogad tiek pārceltas 2 darbadienas, kuras ir starp brīvdienām un svētku dienām:
- no piektdienas, 2.maija, uz sestdienu, 10.maiju; -no pirmdienas, 17.novembra, uz sestdienu, 22.novembri.
Ministru kabineta lēmums par darba dienu pārcelšanu attiecas tikai uz no budžeta finansējamām valsts pārvaldes iestādēm, bet pašvaldībām, komersantiem, komercsabiedrībām un organizācijām šis rīkojums ir rekomendējošs tām pašām ir tiesības brīvi noteikt darba un atpūtas laiku.
17.novembra darba diena tiek pārcelta, lai nodrošinātu sekmīgu Latvijas Republikas proklamēšanas 90. gadadienas svētku norisi. Tā kā 2008. gadā Latvijas valsts svētku publiskie pasākumi tiek plānoti jau vairākas dienas pirms 18.novembra, tas veicinās arī Latvijas iedzīvotāju iespēju iesaistīties Latvijas jubilejas svētku pasākumos ne tikai Rīgā, bet arī Latvijas reģionos četru dienu garumā.
Lattelecom virza pa Šlesera ceļu
Arnis Kluinis, NRA 04/02/08 Vakar valdība nespēja saņemties un piekrist satiksmes ministra Aināra Šlesera priekšlikumam nacionalizēt Lattelecom, iegūstot tā kapitāldaļas apmaiņā pret Latvijas Mobilā telefona kapitāldaļām.
Valdība vakar kārtējo reizi nespēja pieņemt savu gala lēmumu, ko iesākt ar valstij piederošo telekomunikāciju uzņēmumiem. Ministru prezidenta Ivara Godmaņa jaunā versija ir tāda, ka pēc nedēļas ministriem tikšot piedāvāts balsot par vienu no diviem lēmumprojektiem. Viens no tiem būs satiksmes ministra Aināra Šlesera piedāvātā risinājuma modifikācija, par kuru jau pirms valdības sēdes vienojās valdošās koalīcijas vairākums. Citu variantu turpināja aizstāvēt partijas Tēvzemei un Brīvībai/LNNK ministru grupa.
A. Šlesers piedāvā iemainīt skandināvu telekomunikāciju uzņēmumam TeliaSonera (TS) piederošās Lattelecom kapitāldaļas pret valstij piederošajām LMT kapitāldaļām. Tādā gadījumā Lattelecom tiktu nacionalizēts, bet LMT privatizēts. Iespējams, ka valsts šādā gadījumā saņemtu arī naudu, ja izdotos vienoties, ka LMT kapitāls ir vērtīgāks par Lattelecom kapitālu. TB/LNNK ar ekonomikas ministra Kaspara Gerharda starpniecību aicina organizēt visa Lattelecom kapitāla pārdošanu vienotā paketē, kuru izveidotu Latvijas valsts un TS. Īpašumtiesības uz LMT tādā gadījumā paliktu bez izmaiņām, bet šāds variants diez vai interesē TS. Arī tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc valdībai vajag vēl nedēļu laika viedokļu saskaņošanai starp Lattelecom un LMT līdzīpašniekiem, kā arī iepriekš uz Lattelecom pirkšanu pieteikušos ASV investīciju kompāniju Blackstone. Vakar valdošajai koalīcijai kopumā bija iepaticies variants, kurā vieta atrodas arī šiem finanšu investoriem. Proti, valsts Latvijas valsts radio un televīzijas centra personā atpirktu 49% Lattelecom kapitāla no TS un tūlīt pārdotu šo kapitālu Blackstone.
"Šāds darījuma variants TS apmierina," ziņo aģentūra LETA ar atsauci uz TS preses sekretāru Niklasu Henriksonu. Daudz grūtāk pateikt, vai šāds darījums apmierina Latvijas valsti. Proti, vai Lattelecom drīz vien nepiemeklēs Latvijas pasta liktenis.
Simboliski un brīdinoši bija tas, ka ķerties pie telekomunikāciju jautājumu risināšanas valdība vakar varēja tikai pēc tam, kad bija lielās mokās atradusi četrus miljonus latu, ar kuriem uzturēt faktiski izputējušu valsts uzņēmumu. Tā zaudējumi tiek izskaidroti ar nepieciešamību piegādāt preses izdevumus lauku apvidos, kur tas neatmaksājas. Tieši tāpat arī Lattelecom uzdevums taču ir nodrošināt telefonsakarus un it kā pat interneta pieslēgumus visā valsts teritorijā. Tieši ar šādu mērķi pirms piecpadsmit gadiem Lattelecom tika piesaistīts stratēģiskais investors, kura tiesību un saistību pārņēmējs ir TS. Visu šo gadu laikā solītais digitālo sakaru tīkls Latvijā tā arī nav izbūvēts, valsts ar TS par to ir tiesājusies un salīgusi mieru, bet telefonsakari valsts nomalēs šajā laikā ir kļuvuši drīzāk sliktāki nekā labāki. Par Latvijas pasta pakalpojumiem var teikt tieši to pašu. Vēl viens brīdinošs apstāklis ir A. Šlesera ietekme gan uz pastu, gan uz telekomunikāciju uzņēmumiem.
Ar piedāvājumu, ko valstij iesākt ar nacionalizēto Lattelecom, klajā ir nācis dažādās telekomunikāciju nozarēs strādājošā uzņēmuma Baltkom ģenerāldirektors Pēteris Šmidre. Viņš sola atpirkt valstij piederošos 49% Lattelecom kapitāla par 149 miljoniem latu, bet ar nosacījumu, ka vēl pārdesmit procentus kapitāla viņš saņem apmaiņā pret Baltkom kapitālu. Valstij tādā gadījumā paliktu aptuveni 1/3 daļa Lattelecom kapitāla, kura vērtība, pēc P. Šmidres solījuma, pieaugtu uz apvienotā Lattelecom un Baltkom attīstības rēķina.
Valdībā izskatāmo jautājumu lokā šis priekšlikums nav parādījies. "Man grūti iedomāties, kā ieinteresēt politiķus par šo priekšlikumu," vakar atzina P. Šmidre Neatkarīgajai. Viņš cer, ka nacionālā telekomunikāciju uzņēmuma ideju vispirms labvēlīgi uzņems sabiedrība, bet politiķi reaģēs uz sabiedrības noskaņojumu.
Intervija ar Krišjāni Peteru: 30 miljoni ir tā gaišā nākotne
Baiba Lulle, NRA 04/03/08 Par lidostas Rīga būšanām un nebūšanām Neatkarīgā intervēja lidostas valdes priekšsēdētāju Krišjāni Peteru.
Lidostas pasažieru skaits strauji aug, bet vai kvantitātei tiek līdzi arī kvalitāte: ir rindas pie reģistrācijas, drošības pārbaudēm, veikalu klāsts mazs, tāpat ēdināšanā nav plaša piedāvājuma, daudzi lido piecos sešos no rīta, bet kafiju var dabūt tikai no plkst. 8.00, restorāni vaļā no 11.00?
Krišjānis Peters: Par jebkuru attīstību ir kaut kāda cena jāmaksā. Rindas Rīgas lidostā gan ne tuvu nav tik lielas kā citās lielajās lidostās. Bet, katrā ziņā, mēs apzināmies šīs problēmas, tāpēc veicam iepirkumu par 16 pašreģistrēšanās kiosku iegādi, ko uzstādīsim maija beigās. Papildus būs arī atsevišķa vieta, kur nolikt somas. Apmēram desmit aviokompānijas jau šobrīd piedāvā arī interneta reģistrāciju.
Par kafejnīcām ir labs jautājums nezinu, kāpēc bizness nenovērtē šo agro izlidotāju potenciālu, bet mēs to nevaram regulēt. Ja es būtu uzņēmējs, es kafejnīcas vērtu vaļā tieši uz rīta reisiem.
Varbūt konkurence par mazu?
Šobrīd lidostā ir aizņemtas praktiski visas komercdarbībai izmantojamās telpas, palikušas vien kādas trīs vietas vienā jau tiek plānota vēl viena kafejnīca.
Runājot par kvalitāti, jautājums ir arī par piegulošo infrastruktūru, satiksmi. Ir lieli plāni par dzelzceļa, tramvaja pievadu, bet tas tālākā nākotnē. Kā vērtējat satiksmi no un uz lidostu pašlaik un ne tikai ar Rīgas centru? Piemēram, Jūrmala ilgi nevarēja saskaņot mikroautobusu no lidostas.
Šobrīd, cik man zināms, tas ir saskaņots. Problēmas bija ar infrastruktūru, kur braukt cauri, kur apstāties. Lidostai pašai nav jāorganizē satiksme ar pilsētu.
Šobrīd airBaltic ir palaidis savus autobusus.
Līdz ar lidostas rekonstrukciju jau šogad plānojam izveidot miniatūru autoostu un atvērt to dažādām kompānijām ar dažādu servisa līmeni, dažāda izmēra autobusiem, par dažādām cenām.
To varētu atvērt arī vairākām vieglo taksometru kompānijām, vai joprojām lidostā stāvēt drīkstēs tikai viena kompānija, kas pašlaik ir Rīgas Taksometru parks?
Jā, jau vairākas reizes no Konkurences padomes (KP) esam saņēmuši norādes, ka būtu jāveicina konkurence un jādod pasažieriem iespējas izmantot vairāku kompāniju taksometrus. Marta beigās gatavojamies ar KP apspriest, kā viņi redz šo modeli. Cik es esmu runājis ar taksometru kompānijām un taksistu arodbiedrību, viņi šobrīd neredz veidu, kā organizēties. Izvēles iespējas tas skan labi, bet kā tiks organizēta rinda, kādā veidā cilvēki izvēlēsies, grūti iedomāties.
Bet vai jums tas šķiet normāli, ka astoņus gadus lidostu apkalpot, tur stāvēt drīkst tikai viena kompānija? Neredzat tur korupcijas iespējas, ka visu laiku notiek tā, ka konkursā uzvar viena firma?
Grūti teikt. Neesmu cilvēks, kuram patīk kādu apvainot korupcijā, ja man nav pierādījumu. Protams, šī situācija ir, kompānija, kas mūs apkalpo šobrīd, lielā mērā visu savu biznesu balsta tieši uz lidostu. Kā izteikušās pašas taksometru kompānijas, te ir divu miljonu latu apgrozījums gadā, arī peļņas daļa pietiekami liela. Un mēs redzam, kādas sviras tiek iedarbinātas pēdējā konkursa gaitā, kāda ir interese un baumas par to, spiedieni, domāju, tieši publiskajā telpā ar kategoriskiem apgalvojumiem par to, ka konkursus iespējams nopirkt, ka tie neatbilst likumdošanai. Esam devuši izanalizēt konkursa nolikumu un rezultātus ļoti autoritatīviem juristiem, kas atzinuši, ka esam rīkojušies likuma ietvaros. Bet nevaru ne pret Iepirkumu uzraudzības biroju (IUB), ne pret KP publiski cīnīties.
Jūsuprāt, IUB, kas apturējis konkursu, ir kādas īpašas intereses?
Es nevarētu apvainot IUB, taču noteikti notiek konsultācijas un arī spiediens no citām taksometru kompānijām uz IUB.
Mans piedāvātais modelis būtu taksometru kompānijām izveidot kopīgu mērķsabiedrību, kas apkalpotu lidostu, vēl labāk, ja arī lidostai piederētu kāda daļa no šīs kompānijas. Esam jau domājuši par šādu kopuzņēmumu. Te būtu taksometru kompānijām iespējas vienoties, bet, ja paliks kā esošā kompānija vai ienāks viena jauna, būs neapmierināti visi pārējie.
IUB lēmumu mēs respektējam, bet juridiski nepiekrītam, tāpēc pārsūdzēsim, vienlaikus izbeigsim konkursu. Visdrīzāk tiks sagatavots jauns konkurss par kopuzņēmumu vai jauns modelis par konkursu, kur varētu būt vairākas kompānijas.
Un tur nebūs noteikts, ka riteņiem jābūt tādiem, lai tikai viena kompānija reāli varētu piedalīties?
Nē, sagatavosim vairāksolīšanu pēc principa: maksimāli ieņēmumi lidostai. Protams, negribas atkāpties no kvalitātes prasībām, varbūt uzstādītās bija pārāk striktas, bet, neapšaubāmi, Rīga ir Latvijas vizītkarte, un es gribētu te redzēt luksusa klases automašīnas.
Turpinot tēmu par maksimāliem ieņēmumiem vai ir aplēšams, cik lidosta zaudējusi no lielajām nodevu atlaidēm, ko saņem aviokompānijas ar lielu pasažieru apgrozījumu? Protams, var teikt, ka, pateicoties atlaidēm, mums ir vairāk pasažieru, bet tomēr vai ir kādi aprēķini?
Ir nepieļaujami rēķināt matemātiski: ja 3,5 miljoni pasažieru nebūtu saņēmuši atlaidi, mēs būtu ieguvuši tik plusā. Iespējams, ka tad šo pasažieru vienkārši nebūtu. Neviena aviokompānija mums nenes zaudējumus. Mēs ļoti strikti nodalām aviācijas ieņēmumus no neaviācijas un cenšamies, lai aizvien lielāku daļu aizņemtu neaviācijas ieņēmumi. Tie šobrīd sasniedz gandrīz 40%, un šā gada laikā tos izdevies palielināt par 70%. Arī no Ryanair apkalpošanas, ar ko it kā atbrauc tie potenciālie kaitnieki, dzērāji un negantnieki, ir apmēram miljons eiro peļņa.
Esat teicis, ka lēmums ir pareizs no attīstības viedokļa, bet ne tik pārliecinoši ka arī no konkurences viedokļa. Tomēr šaubāties, ka 80% atlaide nav samērīga?
Proporcionāli tirgus daļas pieaugušas visām kompānijām, nav tā, ka, ieviešot atlaides, Ryanair un airBaltic apēdis pārējās. Nāk klāt arī jaunas kompānijas, piemēram, flyLaL, Armavia, German Wings, notiek pārrunas arī ar citām kompānijām, kas nez vai nāktu, ja uzskatītu, ka te tiek kropļota konkurence. Domāju, konkurence netiek kropļota, ņemot vērā arī to, ka ir vēl jauno maršrutu atlaides 40% apmērā.
Bet, ja tiešām būs nepieciešams samazināt atlaidi, mēs esam gatavi samazināt nodevas bāzi par 40%, ja KP tā grib, lai būtu nevis 80% atlaide, bet 40%, un ja pieturamies pie sausajām birokrātiskajām prasībām. Tad atlaide būs nevis 80%, bet 40%, bet ciparos tā nemainīsies un saglabāsies biznesa situācija aviokompānijām.
Janvāra dati par pasažieru sadalījumu pa aviokompānijām liecina, ka 45,8% (106 710) pasažieru pārvadājis airBaltic, 28% (65 222) Ryanair, pārējās kompānijas trīs un mazāk procentu robežās. Starpība dramatiska. Vai šis pieaugums citām kompānijām, par ko runājat, nav stipri kosmētisks?
Kad ieviesām atlaides, runa bija par to, ka visas pārējās aviokompānijas tiks izspiestas ārā, ka tām reisu skaits nepieaugs, ka tās neliks klāt jaunus lidojumus. Tas nav noticis. Un ir loģiski, ka nacionālajai aviokompānijai un Ryanair ir pilnīgi cita mārketinga stratēģija.
Reizē ar Konkurences padomes vadītājas Ievas Jaunzemes publiski izteiktajām bažām par to, ka lidostu Rīga varētu piemeklēt bēdīgais Latvijas Pasta finansiālais liktenis, lidosta paziņoja par peļņas trīskāršošanos pērn līdz 2,8 miljoniem latu. Kāpēc tāda publiska vārdu cīņa? Lai mēģinātu ietekmēt tiesu pirms septembrī gaidāmā lēmuma?
Apbrīnojami, ka autoritatīvas valsts institūcijas vadītāja atļaujas izteikt šādus pieņēmumus, kas nav balstīti uz skaitļiem vai aprēķiniem. Nevaru iedomāties, kas būtu, ja mēs kotētos biržā tad gan mēs šo bankrotu varētu sagaidīt. Mūsu finanšu situācija ir ļoti laba, turklāt virsuzdevums nav peļņa, bet kopējā attīstība. Jā, uzskatu, ka tas ir viens no mēģinājumiem publiski ietekmēt. Es ļoti priecātos sadarboties ar KP, bet šobrīd esmu spiests ar to sazināties caur presi. Stājoties amatā, apmeklēju KP, un nekādus konstruktīvus ieteikumus nesagaidījām. KP uzvedas kā kādas ārzemju kompānijas vai citas valsts pārstāvniecība, kā pārnacionāla iestāde, jo, piemēram, kad Rīgā bija konkurences komisāre Nellija Krūsa, viņa nevēlējās uzklausīt SM skaidrojumus par atlaidēm, jo viņai situāciju par ļoti sliktu esam jau izklāstījusi KP.
Rosinājusies arī diskusija par to, kam jāsaņem lidostas nodevu atlaides pasažierim vai lidkompānijai?
Mūsu klients nav pasažieris, bet operators, kam arī sniedzam atlaides. Tā ir viņu izvēle, kā tālāk izmantot atlaides. Manuprāt, tās svarīgāk izmantot izaugsmei, nevis lētām biļetēm.
Eiropas komisija rosinājusi vienādu nodevu sistēmu attiecināt uz lidostām, kuru gada apgrozījums pārsniedz miljonu pasažieru, Eiropas parlaments šo skaitli min piecu miljonu robežās jeb 15% no valsts kopējā gaisa pasažieru apgrozījuma. Jebkurā gadījumā direktīva attieksies arī uz Rīgu. Vai līdz tam lidosta mēģinās maksimāli saglabāt esošo sistēmu, lai vēl aizsteigtos kaut kam priekšā, kādam atņemtu tirgus daļu?
Šobrīd atlaides ES ir dažādas, un mēs atbalstām vienādu nosacījumu ieviešanu. Kad tie, iespējams, pēc trim gadiem tiks ieviesti, būsim gatavi konkurēt ar vecās Eiropas lidostām, no kurām daudzas jau sasniegušas kapacitātes maksimumu. Daudzām ir problēmas ar izplešanos pieejamās teritorijas dēļ, tāpēc daudzviet tiek domāts par esošo lidostu pārcelšanu citviet.
Bet vai tās varētu bremzēt straujo Rīgas lidostas pasažieru skaita pieaugumu un attīstību?
Esmu runājis ar vairāku aviokompāniju vadību, kas atzīst, ka atšķirībā no 2004. gada šobrīd cena nav noteicošais faktors, lai lidotu uz Rīgu. Attīstot infrastruktūru, biznesa parku, viesnīcas pie lidostas, samazinājuma nebūs. Saglabājot pietiekami atraktīvu vidi un attīstot Rīgu kā ceļojumu galamērķi vai kā tranzītlidostu, redzu ļoti labas perspektīvas. Rudenī mēs arī pabeigsim skrejceļa pagarināšanas darbus, kas mums ļaus apkalpot jebkura tipa lidmašīnas. Jau esam vienojušies ar kādu aviokompāniju, ka tā jau 1. novembrī iedos pilnīgi cita tipa lidmašīnas uz Rīgu, būs starpkontinentālie reisi ar ASV, Ķīnu, Taivānu, Indonēziju utt.
Vai, jūsuprāt, lidosta spēs saglabāt to izaugsmes tempu arī ilgtermiņā, lai atmaksātos lielās investīcijas infrastruktūrā?
Attīstības dinamika un 30% pasažieru pieaugums katru mēnesi, protams, nav normāls, un mums tādu arī nevajag.
Kā tad ne! Kā tad līdz tiem 30 miljoniem pasažieru gadā tiksiet?
Jā, nu, 30 miljoni ir kā atskaites punkts kopējam plānam vai vīzijai par nākotni, par ļoti tālu nākotni, kas, iespējams...
Nepienāks?
Iespējams, pienāks, bet kuru es pats varbūt nepieredzēšu. Reālā nākotne ir 1012 miljoni pasažieru, kuriem arī būvējam jauno termināli. 30 miljoni ir tā mantra, ko skaitām, lai mums apkārt cilvēki rēķinātos ar lieliem investīciju projektiem, ar ieguldījumiem mūsu interešu teritorijā, ko esam sev nozīmējuši. 30 miljoni ir tā gaišā nākotne.
Gan šie jūsu izteikumi par 30 miljoniem pasažieru, gan jūsu raksti par šīm prognozēm, gan par KP, kas "apdraud nozares turpmāko attīstību", u.tml. ir gluži vai Šlesera runu kopijas. Tie ir jūsu skaitļi, Šlesera skaitļi vai kādi objektīvi aprēķini?
Starptautiskā aviotransporta pārvadātāju asociācija bez mūsu pasūtījuma izpētījusi, ka nākamajos četros gados Rīga būs visstraujāk augošais aviācijas tirgus pasaulē, aiz sevis atstājot Krieviju, Ķīnu. Saprotu, tas izklausās pēc Jaunajiem Vasjukiem, bet tie ir pamatoti aprēķini.
No viena cilvēka parasti jau sākas kustība, un Šlesers kā satiksmes ministrs ieviesa atlaižu sistēmu, kas arī iekustināja visu ķēdīti. Dažādos investīciju forumos saistībā ar aviāciju Rīgas lidostai agrāk bija jāmeklē partneri, jāpiesakās, bet šobrīd lielas starptautiskās bankas, finanšu, konsultāciju kompānijas pie mums stāv rindā, lai parunātos.
Dzirdēts par Šleseram pietuvinātas MRS grupas rosīšanos lidostā. Vai jūs, liekot roku uz sirds, varat apgalvot, ka jūs pats patiešām kontrolējat visu lidostā notiekošo, tai skaitā godīgu konkursu norisi, naudas plūsmas?
Man ir grūti teikt, ko tieši ietekmē MRS grupa un cik tā ir pietuvināta Šleseram. Bet, jā, mums ir līgums ar MRS grupu par konsultācijām.
Kādā apmērā?
Tas nav izpaužams.
Katrā ziņā Šleseram nav tik daudz laika, lai iedziļinātos visos 18 Satiksmes ministrijas pakļautības uzņēmumos. Ik trešdienu uzņēmumu pārstāvji viņam atskaitās par aktualitātēm tāda prakse bija arī laikā, kad es biju satiksmes ministrs. Nezinu, ko Šlesera kungs gribētu ietekmēt, droši vien viņš būtu pret to, ja mēs kardināli mainītu esošo biznesa modeli un attīstības plānus, bet ikdienas darbā viņš īpaši nejaucas.
Kā lidosta domā izmantot Šengenas priekšrocības? Arī lidostā no 30. marta atcelta robežkontrole.
Grūti prognozēt pasažieru skaita pieaugumu, kas varētu būt no NVS valstīm, bet, domāju, pieaugums būs jūtams. Mums jādara viss, lai padarītu lidostu ērtu un cilvēkiem būtu vēlme izmantot Rīgu kā tranzītlidostu. Tiešā veidā mārketinga aktivitātes varam veikt tikai kopā ar aviokompānijām.
Kam valsts lidostai, kam nav jākonkurē ar citu privāto, lojalitātes programma?
Gandrīz visās pasaules lidostās ir tamlīdzīga programma, bet, jā, šī nav attaisnojusi cerības, un mēs to gribam pilnībā pārveidot, domājam par sadarbību starp bankām, finanšu institūcijām ar punktu uzskaitījumu.
Jaundibināto uzņēmumu skaita samazināšanos skaidro ar optimisma mazināšanos
Mārtiņš Amatnieks, LETA, speciāli Dienai 04/02/08 Pērn tika nodibināti visvairāk jaunu uzņēmumu pēdējo 13 gadu laikā, bet šā gada pirmajā ceturksnī reģistrētas jau par 8,9% mazāk firmu kā attiecīgā periodā pirms gada, liecina Lursoft un Uzņēmumu reģistra pētījums.
SEB Unibankas galvenais ekonomists Andris Vilks skaidro, ka iepriekšējo gadu pieaugums balstījās optimismā par strauju Latvijas ekonomikas attīstību un dzīves līmeņa celšanos, bija "bums" nekustamā īpašuma jomā un vieglāka kļuva pati uzņēmumu reģistrācija, kas deva arī iespēju reģistrēt kompānijas vienam darījumam. "Ja tirgus dalībnieki sagaida, ka ekonomika vairs nepieaugs tik strauji, viņi secina, ka vairs neradīsies tik daudz jaunu iespēju tirgū un pastiprināsies konkurence jau pastāvošo uzņēmumu vidū," skaidro Hansabankas vadošais sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš.
Patlaban lielākajās grūtībās ir nonākušas nekustamā īpašuma jomas kompānijas, būvnieki, apkalpojošo pakalpojumu sniedzēji un tirgotāji, kuriem krītas noiets, bet piekoptā izmaksu politika neļauj sekmīgi pārstrukturizēties. Arī ražotājiem ir problēmas - vieniem pieaug izmaksas, citiem ir mazs noiets ārpus Latvijas. A.Vilks gan norāda, ka tas ir normāli, jo ekonomikas cikls ir pavērties no "superoptimisma" uz piezemētu attīstību. Gudri vadītiem uzņēmumiem nevajadzētu būt problēmām vienu līdz divus gadus darboties piezemētākā režīmā, uzskata eksperts.
Pēc A.Vilka domām, jaundibināto uzņēmumu skaits tuvākajos gados augs lēni, jo jāņem vērā arī Latvijas iedzīvotāju šaubas par savām spējām, uzsākot privāto biznesu, pilnīgi citāds nekustamā īpašuma un būvniecības tirgus cikls, kā arī valsts aktivitāte "pelēkās" ekonomikas mazināšanā.
DnB Nord bankas ekonomisko pētījumu grupas analītiķe Ieva Vēja uzsvēra, jaunu uzņēmumu veidošanos veicinātu labvēlīga nodokļu politika, arī jau ierosinātā reinvestētās peļņas neaplikšana ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Tāpat aktuāla ir nodokļu sloga samazināšana darbaspēkam, iespējams, arī paredzēt nodokļu atvieglojumus tieši jaunajiem vai mazajiem uzņēmumiem.
"Merks" oficiāli piedāvā celt "Gaismas
pili" par 87,6 miljoniem
FINANCENET 04/02/08 Igaunijas būvuzņēmums AS "Merko Ehitus" šodien oficiāli piedāvājis būvēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) jauno ēku "Gaismas pils" par 87,6 miljoniem latu.
Pamatojoties uz Ministru kabineta 20.02.2008. rīkojumu nr. 79 "Par Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecību", ar kuru būvkompāniju a/s "Merko Ehitus" un SIA "Merks" apvienība tika uzaicināta piedalīties Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas celtniecības konkursā, trešdien, 2.aprīlī, būvkompāniju a/s "Merko Ehitus" un SIA "Merks" apvienība valsts aģentūrā "Jaunie "Trīs brāļi"" oficiāli iesniedza finanšu piedāvājumu veikt Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecību par kopējo summu LVL 87 568 390,63.
"Tā ir reāla cena, kas ietver sevī arī noteiktu peļņas procentu. Turklāt "Merks" praksē nav bijis neviena gadījuma, kad objektu pabeigšanai no valsts un pašvaldībām būtu prasīts papildus finansējums," saka SIA "Merks" valdes loceklis un finanšu direktors Oskars Ozoliņš.
Ar savu iesniegumu būvuzņēmumu apvienība apliecināja, ka, veicot būvdarbus, ir gatava ievērot Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas likumā noteikto termiņu ēkas nodošanai ekspluatācijā 2012. gada 18. novembri. Kā papildu apstiprinājums apvienības piedāvājumam iesniegta komercbankas izdota garantija LVL 1 000 000 vērtībā, kurā apvienība pilnvaro Valsts aģentūru "Jaunie "Trīs brāļi"" saņemt minēto summu kā kompensāciju gadījumā, ja būvuzņēmumu apvienība līdz 2008. gada 31.jūlijam atkāpsies no oficiālās piedāvājumā izteiktās summas. Tika iesniegta arī SIA "Merks" parakstīta Pretkorupcijas deklarācija.
Ņemot vērā iepriekš izskanējušo viedokli par vienu no apvienības dalībniekiem Igaunijas Republikas a/s "Merko Ehitus", Latvijas uzņēmums SIA "Merks" apliecina, ka ir gatavs vienpersoniski uzņemties visas šajā piedāvājumā minētās saistības un veikt Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvdarbus bez a/s "Merko Ehitus" līdzdalības. Piedāvājuma kopijas trešdien tika nosūtītas arī LR Ministru prezidentam Ivaram Godmanim un LR Kultūras ministrei Helēnai Demakovai.
Igaunijas publiskā a/s *"Merko Ehitus "merkoehitus.ee" ir lielākais būvniecības uzņēmums Baltijā ar meitas uzņēmumiem Latvijā un Lietuvā. Kopš 1997. gada a/s "Merko Ehitus" akcijas kotējās Tallinas Fondu biržā. Grupas kopējais apgrozījums 2007.gadā bija 248 miljoni latu, pašu kapitāls uz 2007. gada 31.decembri ir 92 miljoni latu un strādājošo skaits 1115 cilvēki.
*SIA "Merks" ir viens Latvijas vadošajiem būvuzņēmējiem, kura neauditētais konsolidētais apgrozījums 2007. gadā sasniedza 60,5 miljonus latu, neauditētais pašu kapitāls 2007. gada 31.decembrī bija 19,8 miljoni latu. Uzņēmuma vadības sistēma ir sertificēta atbilstoši starptautiskajiem kvalitātes vadības sistēmu, arodveselības un darba drošības sistēmu standartiem.
Šodien būvkompāniju apvienības, kas turpina dalību sarunu procesā par LNB jaunās ēkas būvdarbu veikšanu, iesniegs J3B savus tehniskos un finanšu piedāvājumus, informēja J3B Komunikācijas nodaļas vadītāja Elīna Bīviņa. Priekšlikumus atbilstoši sarunu procesa nosacījumiem ir uzaicināti iesniegt divi pretendenti - nacionālā būvkompāniju apvienība, kurā ietilpst AS "RBSSKALS", SIA "Skonto būve" un SIA "Re&Re", un piegādātāju apvienība SIA "PBLC", SIA "Moduls Rīga" un SIA "PB Fasādes".
Trešais pretendents, ar kuru atbilstoši Ministru kabineta lēmumam tika uzsākts sarunu process, - piegādātāju apvienība AS "Merko Ehitus" un SIA "Merks", tika atzīts par neatbilstošu pretkorupcijas principiem, kas LNB projektā noteikti saskaņā ar trīspusējo līgumu starp Kultūras ministriju, valsts aģentūru J3B un sabiedrību par atklātību "Delna".
Piegādātāju apvienības neatbilstība sarunu procesa nosacījumiem tika konstatēta, pamatojoties uz Igaunijas Ģenerālprokuratūras vēstuli, kurā apstiprināts, ka Igaunijā ir ierosināta krimināllieta par vairākkārtēju kukuļdošanu un lietas ietvaros aizdomās turamais ir gan uzņēmums AS "Merko Ehitus", gan tā uzraudzības padomes priekšsēdētājs Tomass Annuss. Atbilstoši kaimiņvalsts likumdošanai būvuzņēmumam var draudēt ne vien naudas sods līdz 11 miljoniem latu, bet arī kompānijas likvidēšana piespiedu kārtā.
Šonedēļ, pēc tehnisko un finanšu piedāvājumu saņemšanas, J3B speciālisti kopā ar sertificētu ekspertu tos analizēs, un, ja aprēķinos tiks konstatētas aritmētiskās kļūdas, norādīta nepamatoti zema vai augsta cena vai ja būs nepieciešamas citas papildu ziņas, tad sarunu kandidātiem tiks nosūtīta informācija par precizējamām sadaļām.
"Kaulēšanās" par LNB būvdarbu cenu notiks sarunu sanāksmēs, kas tiks rīkotas katram pretendentam atsevišķi un kurās būvkompānijām tiks prasīts pamatot savu piedāvājumu.
Pēc sarunām ar būvkompāniju apvienībām to piedāvājumi tiks prezentēti visām Latvijas būvniecības nozares profesionālajām organizācijām, tostarp Latvijas Būvinženieru savienībai, Latvijas Inženierkonsultantu asociācijai, Latvijas Būvnieku asociācijai to atzinumu saņemšanai.
Savukārt līdz 14.aprīlim - valdības neatliekamo darbu plānā noteiktajam termiņam LNB būvniecības jautājuma atrisināšanai - Ministru kabinetam tiks sagatavots detalizēts informatīvais ziņojums par sarunu procesa gaitu, lai valdība varētu pieņemt izsvērtu un pamatotu lēmumu par bibliotēkas ēkas būvdarbu veikšanas līgumu.
Trīs stāsti par AES. Kuru izvēlēsies Latvija?
Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa" 03/18/08 un 04/02/08 Viedokļi par atomelektrostacijām ir visdažādākie no apgalvojuma, ka tas ir "viszaļākais" enerģijas iegūšanas veids, vienīgi pašlaik vēl nav atrisināts izlietotās kodoldegvielas glabāšanas jautājums, līdz pat "zaļo" pārliecībai, ka, izšķiroties par atomenerģiju, mēs izvēlamies bīstamu nākotni. Nedēļa piedāvā trīs skatījumus, trīs stāstus par izvēli un sekām, ja politiķi balso par labu atomenerģijai.
Par Latvijas nākotnes izredzēm jautājumā par elektroenerģiju, šķiet, domstarpību gandrīz nav pēc Ignalinas atomelektrostacijas (AES) slēgšanas no 2010. gada Latvijai pietrūks elektroenerģijas. Vienīgi dažādas nevalstiskās "zaļo" organizācijas iebilst, ka bāzes jaudas deficīts nemaz tik liels varētu nebūt, ka vispirms ir jāsāk ar taupīšanu un māju siltināšanu, lai elektroenerģija nebūtu jāizmanto apsildīšanai, un principā valdība elektroefektivitātes celšanas idejām piekrīt (vēl jo vairāk tāpēc, ka tāda ir arī Eiropas Savienības prasība), tomēr izvēlētajā Latvijas elektroenerģijas ieguves plānā šie iebildumi neko nav mainījuši.
Īss ieskats elektroenerģijas patēriņa un prognožu skaitļos
Pārvades sistēmas operatora ziņojums par valsts nodrošinājumu ar elektroenerģiju, 2007 pauž: "Šobrīd Latvijas elektrostaciju jauda nav pietiekama, lai jebkurā brīdī nosegtu jaudas pieprasījumu, jo lielo hidroelektrostaciju darba režīms ir atkarīgs no ūdens pieteces Daugavā. Valsts elektroapgāde pamatā ir atkarīga no bāzes režīmā strādājošām Latvijas un kaimiņu valstu elektrostacijām. Latvijas energosistēmā ir izteikts elektroenerģijas bāzes jaudu deficīts."
Operatora ziņojumā ir arī elektroenerģijas patēriņa prognožu tabula desmit gadiem, kas aprēķināta pēc vidējās normatīvā ārējā gaisa temperatūras ziemas periodā, un tajā teikts: "Mainoties ārgaisa temperatūrai, attiecīgi mainās arī maksimālā slodze. Plānotais ikgadējais elektroenerģijas patēriņa un slodzes pieaugums svārstās no 3 līdz 5%." Tabula rāda, ka šogad gada patēriņš (bruto) būs 8070 GWh, maksimālā slodze 1505 MW, bet 2010. gadā šie skaitļi jau ir 8610 un 1600, 2020. gadā 12 290 un 2210.
Vārdu sakot, mūs gaida elektroenerģijas deficīts, tāpēc jādomā, vai elektroenerģiju pirkt, ražot pašiem vai arī piedalīties jaunās Ignalinas AES būvē un pēc tam elektroenerģiju iegādāties no Ignalinas. Runājot par elektroenerģijas pirkšanu, jāteic, ka 2006. gadā elektroenerģijas imports bija 2 730 938,826 MWh un, neiedziļinoties specifiskās niansēs, ir vērts izlasīt jau minētā operatora ziņojumā rakstīto: "Šī gada augustā un septembrī, laikā, kad Ignalinas atomelektrostacija (AES) atradās ikgadējā plānotā remontā, nopietni tika pārslogoti starpsistēmu savienojumi starp KrievijuBaltkrieviju un BaltkrievijuLietuvu. Iemesls tam bija lielais elektroenerģijas piegāžu apjoms no Krievijas uz Lietuvu un Latviju. Neskatoties uz to, ka Lietuvas energosistēmā ir pietiekošs apjoms uzstādītās ģenerējošās jaudas, tās netika izmantotas, bet tika aizstātas ar elektroenerģijas piegādēm no Krievijas. Pēc Ignalinas AES slēgšanas 2009. gadā, lai nepieļautu iespējamos pārslodžu režīmus kaimiņvalstu energosistēmās, būs nepieciešams būtiski ierobežot elektroenerģijas piegādes no Krievijas." Tātad, pat ja nedomājam par savas valsts ekonomisko un līdz ar to arī politisko neatkarību, palielināt elektroenerģijas iepirkuma apjomu no Krievijas nav prāta darbs.
Versija publiskai lietošanai
Tad nu atliek vai nu ražot pašiem, vai pirkt elektroenerģiju no Ignalinas AES, kas būs kopīgs Baltijas valstu projekts, tātad neapdraudēs mūsu valsts neatkarību un spēju pašiem pieņemt sev svarīgus un politiskus lēmumus. Ražot pašiem mums tomēr nāksies, jo visoptimistiskākās prognozes paredz, ka Ignalinas AES varētu sākt strādāt 2020. gadā. Gāzes un ogļu elektrostacijas nepieciešamo bāzes jaudu varētu saražot, bet ņemot vērā oglekļa dioksīda izmešu kvotu cenu pieaugumu, globālo sasilšanu un neizbēgamo atkarības palielināšanos no gāzes piegādātāja Krievijas nākotnē tomēr būtu labi iesaistīties Ignalinas AES projektā un pēc tam elektroenerģiju pirkt no tās.
Tiesa, "zaļie" runā, ka vajadzīgo elektroenerģijas daudzumu varētu ražot, izmantojot atjaunojamos energoresursus, bet, tāpat kā Latvijas sabiedrība pamazām ir pieņēmusi ziņu, ka mums trūkst bāzes jaudas, tā, šķiet, lēnām un mierīgi pieņem arī faktu, ka trūkstošās bāzes jaudas nevar iegūt ar atjaunojamajiem energoresursiem. Operatora ziņojumā ir atrodama tabula, kas to apliecina.
Tātad vai tomēr valdības ieteiktais plāns ir racionāls un atbalstāms? Vai viss ir tik vienkārši? Nedēļa piedāvā lasītājiem trīs sarunas ar Greenpeace pārstāvjiem no trim dažādām valstīm: Petko Kovačevu, Lauri Millivirtu un Janu Haverkampu, kuru pieredze un zināšanas liek paraudzīties uz AES no cita skatupunkta un uzdot trīs jautājumus:
1. Vai atomenerģija vienmēr nodrošina valsts neatkarību?
2. Vai demokrātiska valsts iekārta automātiski garantē drošas AES celtniecību?
3. Vai tiešām AES ir vienīgais risinājums?
Pirmais stāsts.
Vai valsts neatkarība nav kļuvusi šķietama?
Bulgārs Petko Kovačevs no Sofijas ar jautājumiem, kas saistīti ar AES, nodarbojas jau kopš 1989. gada. Pēc izglītības viņš ir ekonomists un pārstāv Zaļās politikas institūtu. Vēl var piebilst, ka kopš pagājušā gada Bulgārija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un pašlaik sākta Belenes AES celtniecība. Turklāt 75% energoresursu Bulgārija importē, no kuriem savukārt 75% nāk no Krievijas. Nafta, gāze un kodoldegviela tiek importēta simtprocentīgi, ogļu imports ir aptuveni 32% no visa izmantojamā daudzuma.
Kā jūsu valsts parlaments nonāca līdz lēmumam, ka jāceļ jauna AES Belenē, Ziemeļbulgārijā?
Šim lēmumam ir garāka vēsture. Mums darbojās Kozlodujas AES, kurā ir seši reaktori un kurā 2002. gadā tika slēgtas divas sekcijas Kozloduja 1 un 2, bet 2006. gada beigās slēdza arī Kozloduju 3 un 4, jo tā bija Eiropas Savienības prasība, kurai piekritām pievienošanās sarunu laikā. Šie reaktori bija ļoti veci, tikai mazliet jaunāki par Černobiļas atomreaktoru. Atlikušajos divos reaktoros tika uzlabota to drošības sistēma, bet pārliecības par šo uzlabojumu nozīmi patiesībā nav, jo vienā no reaktoriem notika incidents, kas apliecināja, ka pēc rekonstrukcijas šī sistēma nenostrādāja gaidītajā līmenī.
Ja runājam par Beleni, patiesībā tas nav
jauns projekts, AES celtniecība sākās jau 1985. gadā.
Jāteic, ka pie mums ļoti daudzi ir pārliecināti, ka
atomenerģija ir Bulgārijas nacionālais lepnums. Tomēr
1990. gadā Sviščovā, kas atrodas tikai
Tiesa, pēc lēmuma pieņemšanas 2004. gadā it kā veica projekta ekoloģisko vērtējumu, bet tā gala rezultāts tika ietekmēts, ar to tika manipulēts. Nekādi starptautisko nevalstisko organizāciju iebildumi, ka novērtējumā ir kļūdas un ka tajā netiek ņemts vērā, ka Belene atrodas seismiski aktīvā zonā, netika ievēroti. Starp citu, vēl 80. gados PSRS zinātnieki seismologi bija veikuši pētījumus šajā sakarā, un viņu ieteikums bija necelt Belenē AES, jo tā ir seismiski aktīva zona. Tagad par šiem pētījumiem un ieteikumiem valdība klusē.
Kādas paaudzes atomreaktori būs Belenē? Kā zināms, atomreaktorus iedala pirmās, otrās, trešās, trešās plus un ceturtās paaudzes reaktoros un jo jaunāks reaktors, jo drošāks.
Belenes AES ceļ Krievijas konsorcijs, un tas apgalvo, ka tas būs trešās plus paaudzes reaktors, bet mēs to nevaram nedz noliegt, nedz apgalvot, jo nav neatkarīgas ekspertīzes. Par visu informāciju, ko esam gribējuši saņemt par tehniskiem, tehnoloģiju un drošības sistēmas jautājumiem, mums tiek sacīts, ka tas ir valsts, nacionālais un komercnoslēpums un nav izpaužams. Tāpēc patiesībā mēs varam balstīties tikai uz valdības apgalvojumiem, ka viss ir kārtībā, bet nekādas informācijas nav. To neizpauž ne mūsu valdība, ne arī Krievijas konsorcijs. Jūs jau zināt, ka krievi nemīl kaut ko skaidrot viņi klusē un dara, kā grib.
Sabiedrībai nekas netiek stāstīts, bet kā jūs domājat: vai Krievijas konsorcijs vismaz valdību ir informējis par visiem projekta tehniskajiem un drošības aspektiem?
Es neesmu pārliecināts, ka valdību tas vispār interesē. Valdības vadītāji ir bijušie komunisti, kuri ir bijušās Padomju Savienības paši tuvākie biedri un draugi, tagad darbojas Živkova dēli (Todors Živkovs, Bulgārijas komunistu līderis, Brežņeva draugs, savulaik ierosināja uzņemt Bulgāriju PSRS sastāvā kā 16. republiku, atstādināts no amata 1989. gadā aut.) un daudzi cilvēki, kas Živkova režīma laikā ieņēma augstus amatus.
Kā notika tās kompānijas izvēle, kas cels Belenes AES? Vai tika izsludināts starptautisks konkurss?
Konkurss notika, bet ar to acīmredzami manipulēja un bija skaidri redzams, kuram ir jāsaņem reaktoru piegādes un celtniecības pasūtījums. Sākumā, kad tika veikta projekta ekoloģiskā analīze, tika diskutēts par tā sauktajiem alternatīvajiem reaktoriem acīmredzot, lai radītu iespaidu, ka esam atvērti visam jaunajam un labākajam šajā jomā. Diskutēts tika par septiņiem variantiem, no kuriem daži vēl nemaz nebija ražošanā, bet tikai teorētiski atradās "uz papīra". Visas ekoloģiskās analīzes un diskusijas virziens bija skaidri nomērķēts noteikti ir jāpasaka "nē" kanādiešu reaktoram, kas atšķiras no pārējiem, jo tam ir cita tehnoloģija.
Beigu beigās gan ekspertīze, gan diskusija nonāca pie vienota secinājuma par to, kāda tipa reaktors ir vajadzīgs Belenē. Šīs prasības par nu jau pavisam konkrētu reaktoru VVER 1000/B466 tika iekļautas konkursa noteikumos kompānijai jābūt pieredzei darbā ar konkrēto reaktoru. Ar šādiem reaktoriem pieredze bija tikai Krievijai un vienai čehu kompānijai, jo Rietumu uzņēmumiem pieredze ir ar tā paša tipa, bet citas modifikācijas reaktoriem.
"Autors" visām šīm darbībām bija nacionālā elektrokompānija, kas tika prezentēta kā eksperts un kas Bulgārijā, protams, ir monopolists. Reāli uz šo projektu varēja kandidēt tikai divi konsorciji Krievijas Atomstroyexport/Areva un Čehijas Skoda Alliance. Konkursā uzvarēja Krievijas konsorcijs. Jau vēlāk mums izdevās noskaidrot, ka patiesībā abu saknes "aug" no viena īpašuma un ka abu šo konsorciju galīgie īpašnieki atrodami Krievijā.
Tātad konkursa noteikumi tika uzrakstīti tā, lai pasūtījumu saņemtu Krievija?
Jā, Krievijas kompānija Atomstroyexport izveidoja konsorciju, piesaistot frančus un vāciešus, arī Skoda nodibināja konsorciju. Un, kā jau sacīju, caur Gazprom un dažiem gruzīnu oligarhiem Skoda un Atomstroyexport īpašnieki izrādījās vieni un tie paši cilvēki Krievijā.
Konkursā tātad uzvarēja krievi. Viņi prezentēja dažādus variantus, bet galu galā piedāvāja divus reaktorus par mazliet mazāku summu nekā četri miljardi eiro jeb par 3,997 miljardiem eiro. Čehi bija gatavi maksāt par reaktoriem 4,5 miljardus eiro, bet viņi piedāvāja nevis krievu, bet amerikāņu kodoldegvielu. Pēc tam gan izrādījās, ka viņu solītā reaktoru diversifikācija nebūtu iespējama.
2006. gadā Bulgārijas nacionālā elektrokompānija parakstīja līgumu ar Krievijas Atomstroyexport. Kad šā gada janvārī Krievijas prezidents Putins bija Bulgārijā, tika parakstīts galīgais līgums par AES celtniecību.
Interesanti, ka nekad neviena valsts iestāde nav publiski skaidrojusi, no kurienes tiks ņemta nauda šim projektam. Mēs par šiem jautājumiem rīkojām publisku kampaņu, iesaistot arī ārzemju kolēģus, un izrādījās, ka mūsu kampaņas gaitā ārzemju privātās bankas, kuras pirms tam mūsu ministriem bija solījušas projektu finansēt, atteicās to darīt. Tikai viena Francijas banka BNP Paribas paņēma sindicēto aizņēmumu un iedeva Bulgārijas kompānijai kā sākuma aizdevumu 250 miljonus eiro, kas it kā bija domāts izpētes darbiem, kuri patiesībā bija jau uzrakstīti un kurus es jau pieminēju. Vēlāk gan šīs bankas pārstāvji paziņoja, ka tālākajā AES projekta finansēšanā nepiedalīsies.
Praktiski privāto finansētāju projektam nebija. Tiesa gan, ik pa laikam presē parādījās ziņas, ka Krievijas bankas ir gatavas investēt šajā projektā, bet patiesībā iedzīvotājiem nebija nekādas informācijas, kas, kad un kādā veidā investēs.
Kā beidzot tika atrisināts finansējuma jautājums un kā atrasti investori?
Pagājušā gada nogalē Bulgārijas parlaments apstiprināja šā gada valsts budžetu. Izrādījās, ka apstiprinātajā budžetā ir tabula, kas liecina, ka valsts ir gatava dot šā projekta finansējumam valsts garantijas aizņēmumam 600 miljonu eiro apmērā no Euratom (Eiropas Atomenerģijas kopiena aut.) un no Eiropas Investīciju bankas. Tas bija pārsteidzoši, jo valdība visu laiku apgalvoja, ka tas ir privāts projekts, kurā valsts savu naudu neieguldīs. Tā kā projektā būšot privāto investoru konkurence, tad elektroenerģijas cena gaidāma zema tā būšot mazāka par četriem eirocentiem par kilovatu. Tie bija kārtējie šā projekta meli. Krievijas bankām nav tādu līdzekļu, lai finansētu šo projektu, un Rietumu bankas to negrib darīt, tāpēc banku kredītu noteikumi nav tik izdevīgi, kā tika apgalvots.
Tika arī sacīts, ka veidos valsts akciju sabiedrību, kurā 51% piederēs Bulgārijas valstij, bet 49% akciju pārdos ārvalstu investoriem. Tomēr nekādas informācijas nebija, un var sacīt, ka spēles nākamais cēliens sākās tikai tagad, pirms dažām nedēļām. Ministru kabinets sapulcējās un nolēma, ka jāveido Bulgārijas enerģētikas holdings, kurā ietilps praktiski visi valsts ar enerģētiku saistītie uzņēmumi, to skaitā Bulgārijas nacionālā elektrokompānija, Bulgārijas gāze, kas arī ir monopolists, Kozlodujas AES ar saviem diviem reaktoriem, termoelektrocentrāle Austrumu Marica-2, ogļu pārstrādes uzņēmums Austrumu Marica. Praktiski tas nozīmē, ka gandrīz visi Bulgārijas enerģētikas uzņēmumi tiek iesaistīti holdingā, jo, tikai apvienojot visus resursus, var cerēt uz aizņēmumu vajadzīgajā apjomā.
Tātad gandrīz visa Bulgārijas enerģētika tiks likta pret aizņēmumu, AES cels Krievija, kodoldegvielu Belenei piegādās Krievija, 49% holdinga kompānijas akciju, iespējams, nopirks Krievijas bankas, turklāt pusi no visiem Bulgārijas energoresursiem piegādā Krievija, bet naftas, gāzes un kodoldegvielas īpatsvars importā ir simtprocentīgs...
Jā, turklāt jau pieminētās vizītes laikā Bulgārijā Putins parakstīja vēl citus līgumus par naftas un gāzes vada tranzītu caur Bulgāriju no Melnās jūras uz Egejas jūru un uz Centrāleiropu. Var izrādīties, ka pēc dažiem gadiem mēs būsim Krievijas naftas un gāzes tranzītsistēmas sastāvdaļa, turklāt arī AES un kodoldegviela būs cieši saistīta ar Krieviju.
Bet vai tas nenozīmē, ka patiesībā Bulgārija kļūst par Krievijas statelītvalsti? Par kabatas formāta izdevumu lielajā Krievijas kabatā?
Jā, tieši tā notiek. Turklāt pašlaik oficiāli tiek runāts, ka Belenes izmaksas būs aptuveni četri miljardi eiro, bet mūsu aprēķini rāda, ka jau tagad tās ir septiņi miljardi.
Labi, es saprotu, ka politiķi ir vai nu saistīti ar bijušajiem komunistiem Krievijā, vai arī jūt iespēju kaut kā nopelnīt tur, kur apgrozās miljardi. Bet vai sabiedrība nesaprot, kas notiek? Kāpēc netiek rīkoti protesti, streiki?
Ne jau visi Bulgārijas pilsoņi klusē. Bet es jau sacīju, ka ļoti daudzi bulgāri atomenerģiju uzskata par Bulgārijas nacionālā lepnuma būtisku daļu. Viņi domā, ka, lūk, atnāca demokrāti un iznīcināja lauksaimniecību! Tā gan nav taisnība, jo, piemēram, 1986. gadā mēs kartupeļus importējām no Polijas kaut arī tur bija ārpus kārtas stāvoklis. Tomēr tas netraucē cilvēkus domāt par demokrātiem kā par iznīcinātājiem, jo militārā rūpniecība arī ir likvidēta.
Jā, mēs ražojām kalašņikovus un eksportējām tos dažādiem pseidosociālistiskiem režīmiem Āfrikas un Latīņamerikas valstīs. Tagad par "mūsu Staļingradu" ir izrādījusies atomenerģētika, mēs to neatdosim! Tā ir tāda kroplīga psiholoģija! Vēl arī tika uzskatīts, ka Bulgārija ir Balkānu jeb Dienvidaustrumu Eiropas enerģētikas centrs. Kad viņiem vaicāju, vai viņi zina, ka pirmo reizi Bulgārija eksportēja elektroenerģiju 1993. gadā, viņi tam netic. Vairums cilvēku ir pārliecināti, ka Bulgārija eksportē elektroenerģiju gandrīz vai kopš pasaules sākuma. (Smejas.) Patiesībā viņi tic lieliem meliem. Tāpat kā tic tam, ka elektroenerģijas eksports nes milzīgu peļņu. Patiesībā peļņa ir robežās no aptuveni 20 līdz 50 miljoniem eiro, kamēr tūrisms, apavu ražošana un tekstilizstrādājumi dod peļņu, kas skaitāma miljardos eiro. Vidējais Bulgārijas iedzīvotājs to nezina, viņš par to nedomā, bet tic, ka atomenerģija mūs stiprina.
Patiesībā pārliecība, ka Balkānos var izveidot enerģētikas centru, manuprāt, ir vienkārši grēcīga. Jā, ir neliela ļaužu grupa, kas pieņem šos lēmumus, kas rīkojas ar lielu naudu un ir ieinteresēti runāt par to, ka Belene strādās eksportam. Šobrīd gan ir zināms tikai tas, ka elektroenerģiju no Balkāniem labprāt importētu Itālija, jo viņiem tā būtu lēta elektrība, bet bulgāriem pašiem Belenes elektroenerģija būs nepanesami dārga, jo mums ir pavisam cits dzīves līmenis. Galu galā secinājums ir viens liela nauda nosaka lēmumus un notikumus.
Vai Bulgārijā netiek domāts par koģenerāciju, alternatīvo energoresursu izmantošanu?
Pirms kāda pusotra gada Sofijā viesojās amerikāņu pētnieks Lesters Brauns un savā lekcijā sacīja, ka globalizācija pakļaus gandrīz visas dzīves jomas, izņemot vienu enerģētiku, kurā jānotiek pretējam procesam. Valstu drošība un neatkarība būs lielāka, ja enerģijas ražošanas avoti būs tuvāk patērētājam un enerģijas ieguves būs balstītas uz pašu energoresursiem. Mums Bulgārijā ir ļoti labi vietējie energoresursi saule un vējš. Bet, ja mūsu valstī grib ražot elektrību, izmantojot vēja turbīnas, ir jārēķinās, ka tās var nepieslēgt tīklam līdz pat trim gadiem. Tiek izmantoti kaut kādi tehniski argumenti, bet īstenībā tas ir viltīgs aprēķins, jo, no vienas puses, valsts garantē labu elektrības iepirkuma cenu 12 gadus, bet, no otras trīs gadus pie tīkla nepieslēdz un nekādas peļņas, protams, nav.
Ir arī citas problēmas, kas liecina, ka valsts varu interesē lielā enerģētika un lielā nauda, kas ar to saistīta. Tiek izplatīti mīti, ka Bulgārijā atjaunojamie energoresursi var nosegt tikai aptuveni 1012% nepieciešamā enerģijas daudzuma un uz atjaunojamiem energoresursiem balstīta enerģētika nav domāta mums, bulgāriem.
Vai Eiropas Komisijai nekas nav sakāms šajā jautājumā?
Pagājušā gada decembrī Eiropas Komisija (EK) pieņēma savu pozīciju attiecībā uz Belenes AES saskaņā ar līgumu ar Euratom, kas to paredz. Tiesa gan, pašlaik ir jau februāris (saruna notika 26. februārī aut.), bet mēs nevaram uzzināt, kāda ir EK pozīcija, jo valdība apgalvo, ka viss ir kārtībā, bet aizliedz publiskot šos dokumentus. EK arī mums šos dokumentus neizsniedz, pamatojoties uz Bulgārijas valdības aizliegumu. Diemžēl Eiropas Komisijas un Euratom līgumā ir paredzēts, ka katra valsts pati var izvēlēties, vai publiskot EK pozīciju jautājumā par konkrētas jaunas AES celtniecību.
Otrs stāsts.
Demokrātija neko nenodrošina automātiski
Soms Lauri Millivirta ir Greenpeace pārstāvis, kas ārpus savas valsts robežām kļuva pazīstams pēc tam, kad kopā ar domubiedriem naktī iekļuva jaunceļamās Olkiluoto 3 AES būvlaukumā, uzkāpa celtņa strēlē un pieprasīja tikšanos ar Eiropas Komisijas enerģētikas komisāru Andri Piebalgu, lai apspriestu topošās AES drošības jautājumus.
Kā Somijā tika pieņemts lēmums par AES celtniecību?
Tā bija kampaņa 20 gadu garumā, lai pārliecinātu cilvēkus, ka tas ir nepieciešams, un šis ir jau trešais piegājiens. Pašlaik Somijā ir jau četri darbojošies reaktori, kas tika būvēti 70., 80. gados.
Vai par Olkiluoto AES būvniecību notika referendums?
Par šo jautājumu lemj un balso parlaments. Referendums būtu bijis pats labākais risinājums, tomēr tas nenotika.
Kā notika atomreaktora tipa un vietas izvēle?
Vispirms tika pieņemts lēmums, ka AES tiks būvēta. Ir interesanti salīdzināt, kāda bija kampaņa pirms lēmuma pieņemšanas un kāda tā ir tagad. Reaktora cena šajā laikā ir gandrīz dubultojusies. Tomēr viens no galvenajiem kampaņas argumentiem par labu AES bija apgalvojums, ka tādā veidā izdosies samazināt tā saukto siltumnīcas efektu un tiks ievērots Kioto protokols, turklāt tas būs lētākais veids, kā šo protokolu ievērot. Izrādījās, ka tā nav taisnība, jo CO2 izmešu daudzumu tas nesamazinās un projekts būs daudz dārgāks, nekā tika solīts.
Kāpēc AES izmantošana nesamazinās izmešu daudzumu?
Protams, AES nav CO2 izmešu, bet tika solīts, ka jaunas AES izmantošana ļaus apturēt virknes ogļu staciju darbību, taču tas nenotika. Bija domāts, ka sākotnēji ogļu stacijas tiks aizvietotas ar vēja ģeneratoriem un arī ar enerģiju, kas tiks iegūta no biomasas, bet tas netika izdarīts.
Atgriežoties pie reaktora izvēles kuras institūcijas to izdarīja?
Šādas ražotnes ir jāizvērtē, un lēmums jāpieņem komisijai, kas atbild par atomenerģijas drošību, bet lēmums politiski bija ļoti svarīgs, viņi steidzās, nebija laika izmaiņu pieprasīšanai un visu jautājumu izskatīšanai. Tāpēc galu galā AES celtniecības plāns netika rūpīgi izskatīts un pārdomāts.
Vai tas nozīmē, ka steigas dēļ komisija nepaveica savu darbu līdz galam un reaktora izvēli patiesībā izdarīja investors, kurš pieņēma arī visus tehniskos lēmumus?
Jā, tā notika. Investors ir ļoti spēcīgs, tam ir liela ietekme. Turklāt ir sastādīts darbuzņēmuma līgums ar būvniecības uzņēmumu Areva par noteiktu summu 3,2 miljardiem eiro. Visas papildu izmaksas uzņēmās Areva, kas paļāvās uz to, ka šis projekts piesaistīs citus pasūtījumus un ka iespējamos zaudējumus varētu atgūt. Tagad cena kļūst aizvien nekontrolējamāka neparedzētu problēmu dēļ būvniecības procesā, un tieši uzņēmumam Areva nācās rezervēt 700 miljonus eiro zaudējumiem 2006. gadā.
Kā tika meklēts investors?
Finansējumu daļēji garantē Somijas valsts, daļēji lielie privātuzņēmēji, pilsētu energokompānijas un sabiedriskās organizācijas aptuveni 60% finansējuma nāk no Somijas valsts un pašvaldībām. 40% nodrošina Somijas un ārvalstu uzņēmēji, kuri strādā Somijā un kuriem mūsu valstī kaut kas pieder.
Vai kompāniju, kura uzņemsies būvēt AES, noteica starptautiskā konkursā?
Jā, notika starptautisks konkurss, un, kā parasti, uzvarēja lētākais piedāvājums. Uzvarēja Areva/Siemens konsorcijs, kas ir franču un vācu kompānija.
Kāda bija sākumā solītā būvniecības cena un kāda tā ir tagad?
Sākotnēji parlaments un valdība runāja par 2,5 miljardiem eiro, Areva cena bija 3,2 miljardi, bet pašlaik runa jau ir par 4,7 miljardiem eiro.
Kā būvētāji pamato tik lielu izmaksu pieaugumu? Būvniecība kavējas pusotru gadu, cilvēki strādā jau ilgāk, nekā bija paredzēts, viņiem ir jāmaksā, arī dažādu celtniecības materiālu izmaksas palielinās. Atklājās arī nekvalitatīvi materiāli, darbs bija jādara vēlreiz un tamlīdzīgi.
Teorētiski trešās paaudzes atomreaktori ir droši kas liek šaubīties par šā reaktora drošību?
Celtniecības procesā tiek ekonomēts, cenšoties to padarīt lētāku, tāpēc rodas šaubas. Turklāt trešās paaudzes kodolreaktors nav drošāks, kā tas tiek apgalvots, bet tas ir lētāks attiecībā uz tā izmaksām. Tie tiek celti tā, lai būtu lielāki un tajos varētu pārstrādāt vairāk kodoldegvielas. Bet tas nozīmē vairāk radioaktīvās kodoldegvielas reaktorā kļūmes gadījumā arī nepatikšanas būs daudz lielākas.
Starp citu, ir nācies lasīt un arī dzirdēt no speciālistiem, ka trešās paaudzes kodolreaktori var izturēt tiešu lidmašīnas Boeing triecienu un faktiski tie ir aizsargāti no teroristiem pietiekami labi.
Protams, tajos ir iebūvētas dažādas jaunas drošības sistēmas, tomēr realitātē par šo reaktoru izturību un drošību varēs spriest diemžēl tikai pēc tam, kad projekts jau būs pabeigts un pārbaudes jau būs notikušas vai arī kad nelaime jau būtu notikusi. Attiecībā uz drošību problēmas jau bija radušās, un nav zināms, vai tās ir novērstas. Pagājušajā rudenī Areva atklāja, ka reaktora pamatne nav kvalitatīva, tika apgalvots, ka tas nav nekas nopietns, un nederīgajai pamatnei tika virsū uzbūvēta otra saprotiet, viņi reizē ceļ un reizē pārbauda, lai gan vajadzētu darīt otrādi. To, kas notiek nepareizi, nav iespējas pārbaudīt un novērst, jāpaļaujas uz viņu sacīto. Toreiz tika atklāts, ka izmantotais betons nav atbilstošas kvalitātes, bet uzbūvētais netika nojaukts, tam pa virsu uzlika vēl kārtu.
Vai jūsu minētās problēmas un varbūt arī vēl kādas citas bija tās, kuru dēļ uzkāpāt ceļamkrānā un izsaucāt Piebalgu?
Jā, es to darīju AES drošības jautājumu un arī neizpildīto solījumu dēļ par izmešu emisijas apjoma samazināšanu.
Kāda bija enerģētikas komisāra Piebalga atbilde?
Komisārs pieprasīja, lai visas kvalitātes problēmas tiktu pilnībā publiskotas. Viņš atbalstīja mūsu prasību, ka cilvēkiem ir tiesības uzzināt par to, kas notiek.
Vai Eiropas Komisija interesējas par to, kas notiek Olkiluoto 3 celtniecībā? Vai ir novērotāji?
Nē, viņi domā, ka Somijā viss ir tik labi un demokrātiski, ka novērošana nav vajadzīga.
Vai Somijas sabiedrība nevar pieprasīt Eiropas Komisijas pozīciju saistībā ar topošās AES drošības jautājumiem? Galu galā jūsu valsts ir demokrātiska, un nav domājams, ka valdība varētu noslēpt Komisijas pozīciju.
Naudai, kas nāk no franču kompānijas, ir ļoti liela ietekme un spēks, jo ir iesaistīta Francijas valsts aģentūra, tā ir Francijas valsts nauda, un Eiropas Komisija ir bezspēcīga, kaut gan tiek pārkāpts likums. Saskaņā ar ES direktīvām subsīdijas un valsts kredītu garantijas kodolenerģijas projektiem ir aizliegtas. Tas attiecas uz valsts tiešu dalību citas valsts projektā, tiešām un netiešām subsīdijām, kā arī elektrības cenu regulēšanu, mazām līdzekļu rezervēm ekspluatācijas pārtraukšanai un atkritumu apstrādei un glabāšanai, maziem atbildības ierobežojumiem un tamlīdzīgi. Šajā gadījumā tā ir Francijas valsts aģentūra, kas palīdz franču kompānijām to biznesā ārpus Eiropas Savienības trešās pasaules valstīs, šo atbalstu var izmantot Kongo, bet nedrīkst Somijā, turklāt vēl kodolenerģētikas jautājumos.
Vai tas nozīmē, ka Eiropas Komisija pakļaujas lielas valsts lielai naudai, pat ja tas ir pretrunā ar pieņemtajām direktīvām un likumiem?
Jā, it īpaši tāpēc, ka tā ir Francijas valsts nauda un tās ministri un prezidents ir ieinteresēti savas naudas intervencē un ir pret Eiropas Komisijas jebkādu iejaukšanos ar saviem vērtējumiem Olkiluoto 3 projektā.
Vai Somijas sabiedrība atbalsta nevalstisko organizāciju nostāju jautājumā par AES?
Jā, sabiedrība mūs atbalsta prasībā publiskot visu informāciju saistībā ar AES. Ja runājam par valdību, tad tā ir par kodolenerģiju. Protams, valdība piekrīt tam, ka informācija ir jāpublisko, bet par to, ka projektu vajadzētu apturēt, nevar būt ne runas, tam valdība nepiekrīt.
Un tomēr kāpēc demokrātiskā un atklātā valstī, kāda ir Somija, ir tādas bažas par informācijas slēpšanu?
Informācija netiek slēpta klasiskajā izpratnē. Piemēram, visi notiekošo pētījumu dokumenti attiecībā uz izpētes darbiem par izlietotās kodoldegvielas glabāšanu dziļi pazemē ir pieejami. Tas ir pamatīgs sējums, kas sarakstīts specifiskā valodā un ir saprotams tikai atsevišķiem cilvēkiem. Valdība un celtniecības kompānija apgalvo, ka ir tādas vai citādas problēmas, taču viss ir labi, viss tiek atrisināts un tamlīdzīgi. Būtībā tā ir virspusēja informācija, kas neizskaidro situāciju pēc būtības. Piemēram, pašā sākumā tika apgalvots, ka ir pilnīgi skaidrs, kur un kā tiks turēti kodolatkritumi. Patiesībā pašlaik notiek tikai izpētes darbi par to, vai izlietoto kodoldegvielu varēs glabāt pazemē. Vai tas būs droši, neviens vēl nezina, bet būvētāju kompānija var mēģināt pārliecināt valdību, ka viss ir pietiekami droši. Vārdu sakot, viss notiek paļāvības un aptuvenības gaisotnē ar galveno darbības motīvu viss ir labi, un viss būs labi.
Turpinājums sekos.
***
Atjaunojamo energoresursu īpatsvars energosistēmā līdz 2010. gadam
Atjaunojamo energoresursu un elektrostacijas veids 2007. 2007. (9 mēn. fakts) 2008. 2009. 2010.
Hidroelektrostacijas ar jaudu virs 5 MW 41,28% 39,69% 39,32% 37,35% 35,39%
Hidroelektrostacijas ar jaudu līdz 5 MW 1,04% 0,83% 1,06% 1,08% 1,10%
Vēja elektrostacijas (VES) 1,48% 0,69% 2,78% 4,08% 5,37%
Biogāzes elektrostacijas 0,38% 0,35% 1,07% 1,77% 2,46%
Biomasas elektrostacijas un elektrostacijas, kurās biomasu izmanto kopā ar fosilo kurināmo 0,44% 0,02% 1,95% 3,46% 4,97%
Kopā 44,62% 41,58% 46,18% 47,74% 49,30%
***
kopsavilkums
Belene (Bulgārija)
Projekts: AES-92 ar diviem VVER 1000/B466 reaktoriem. Būvuzņēmums: Atomstroyexport, Areva NP.
Ražošanas jauda: 2 x 953 MWe.
Būvniecības darbus paredzēts sākt: 2007. gada vidū.
Plānots pabeigt: pirmo energobloku 2013. gadā, otro 2014. gadā.
Sākotnējais parlamentā pārrunātais budžets: 2,5 miljardi eiro.
Būvniecības budžets: 3,997 miljardi eiro, tajā neietilpst sagatavošanas un infrastruktūras izmaksas, kodolatkritumu pagaidu glabāšana un citas būtiskas izmaksas.
Galvenās problēmas:
atrodas seismiski aktīvā zonā;
manipulācijas valsts izsludinātā konkursa laikā;
manipulācijas ar ietekmes uz vidi novērtējumu lieta divus gadus tiek skatīta tiesā;
nepārtrauktā atkarība no Krievijas;
jauns projekts Eiropā un Eiropas Savienībā;
konsorcija locekļa Areva NP (Areva / Siemens) pirmā darbība ar AES-92;
grūti un pat neiespējami atrast finansējumu (vairums sākotnēji ieinteresēto banku ir atteikušās investēt);
izmaksu un būvniecības laika apzināta un strukturāla nenovērtēšana iegādes fāzē;
neskaidrs tirgus 2015. gadā, kad energobloki sāks darboties.
Datus sagatavojusi Greenpeace.
***
Olkiluoto 3 (Somija)
Projekts: viena energobloka EPR reaktors.
Būvuzņēmums: Areva NP (Areva un Siemens).
Ražošanas jauda: 1600 MWe.
Būvniecība sākta: 12.08.2005.
Plānots pabeigt: 01.03.2009.
Pašreizējais paredzamais būvniecības darbu beigu datums: 01.09.2010. (kavē
18 mēnešus pēc 18 mēnešu ilgiem būvniecības darbiem).
Sākotnējais parlamentā pārrunātais budžets: 2,5 miljardi eiro.
Celtniecības budžets un gatava objekta cena: 3,2 miljardi eiro.
Aprēķinātās būvniecības izmaksas pēc
18 mēnešu ilgas būvniecības: vairāk nekā četri miljardi eiro.
Galvenās problēmas:
nekompetenti apakšuzņēmēji;
personāla zināšanu un pieredzes trūkums;
zems drošības līmenis;
informācijas trūkums kodolregulatoram STUK;
drošības noteikumu neievērošana;
projekta sarežģītības nenovērtēšana;
izmaksu un būvniecības laika apzināta un strukturāla nenovērtēšana iegādes fāzē. n
Datus sagatavojusi Greenpeace.
Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa" 04/02/08
Iepriekšējā mūsu žurnāla numurā iepazīstinājām lasītājus ar bulgāra Petko Kovačeva un soma Lauri Millivirtas stāstiem par atomelektrostaciju (AES) celtniecību savās valstīs. Šajā numurā piedāvājam trešo sarunu ar Greenpeace EU Unit pārstāvi, kodolenerģijas jautājumu konsultantu Centrālās un Austrumeiropas valstīs Janu Haverkampu.
Saruna ar Janu Haverkampu bija gara un skāra vairākas problēmas, kas saistītas ar enerģētiku, bet lasītājiem piedāvājam ieskatu jautājumā par atjaunojamiem energoresursiem un iespējām tos stabili izmantot. Vēl jāpiebilst, ka eksperts sacīja, ka vajadzības gadījumā Latvija varētu uzbūvēt gāzes elektrostaciju, jo tā ir pārveidojama biomasas izmantošanai. Savukārt, runājot par vēja enerģijas lietošanu, interesanti, ka postsociālisma valstīs bieži vien ir radīti dažādi administratīvie šķēršļi, lai "parastajiem", politiskajai vai ekonomiskajai elitei nepietuvinātajiem uzņēmējiem, nebūtu izdevīgi nodarboties ar šo biznesu.
Trešais stāsts. Mīti un zināšanu trūkums
Latvijā Haverkamps ir bijis jau vairākkārt, ir ticies gan ar sabiedrisko organizāciju, gan ar valdības pārstāvjiem. 2006. gada janvārī konferencē par atomenerģijas jautājumiem, kas notika Rīgā, Haverkamps sacīja: "Kodolenerģētikas nozare 50 gadu ilgās pastāvēšanas laikā ir pamatīgi cietusi savas sarežģītās ekonomikas dēļ. Pretēji cerētajam, ka kodolenerģija kļūs "pārāk lēta, lai to mērītu", faktiski tā izrādījās viens no visdārgākajiem elektrības avotiem. Gandrīz neviens no 442 komerciālajiem kodolreaktoriem, kas šobrīd darbojas visā pasaulē, netika uzbūvēts paredzētajā laikā un neiekļāvās plānotajā budžetā, un konkurētspējīgas elektrības cenas varētu panākt, regulējot cenas, piešķirot tiešas un netiešas subsīdijas kodolenerģijas ražošanai, pilnīgi ierobežojot atbildību avārijas gadījumā (Parīzes Konvencija un Vīnes Konvencija), materializējot lielāko daļu vides aizsardzības izmaksu urāna ieguves un degvielas ražošanas procesā, kā arī intensīvi subsidējot lielu daļu beigu perioda izmaksu (ekspluatācijas pārtraukšanu un kodolatkritumu apstrādi un glabāšanu). (..)
Laika gaitā pieaugošā informētība par kodolenerģijas riskiem ir saasinājusi izmaksu problēmu. Tā vietā, lai 1 kWh kodolenerģijas būtu lētāka, uz ko lika cerēt tehnikas attīstības pieredze, kodolenerģija nepārtraukti padārdzinājās, jo riski kļuva un vēl aizvien kļūst manāmāki. Katra nākamā projektu paaudze nozīmēja augstākas iepriekšēju investīciju izmaksas uz 1 kWe, un pēdējos tā sauktajos 3. paaudzes projektos, tādos kā Olkiluoto 3 Somijā un Belene Bulgārijā, izmaksas pārsniedz 2000/kWe."
Vai šajos divos gados kaut kas ir mainījies? Un vai Latvijai ir cita izvēle, kā piedalīties Ignalinas AES celtniecībā, ja mūsu valsts nevēlas kļūt vēl atkarīgāka no Krievijas gāzes piegādēm un ja tiek apgalvots, ka atjaunojamie energoresursi nespēs nosegt gaidāmo bāzes jaudas deficītu?
Latvijā visos līmeņos tiek apgalvots, ka atjaunojamie energoresursi nespēs nosegt to elektroenerģijas deficītu, kas radīsies pēc Ignalinas slēgšanas. Tāpēc vienīgais jautājums ir par mazāko ļaunumu. Vai piekrītat tādai jautājuma nostādnei?
Mani pārsteidz, ka tikai tagad Baltijas valstis attopas, ka Ignalina tiks slēgta un ir jādomā par bāzes jaudām. Par Ignalinas AES slēgšanu bija zināms jau kopš 1992. gada, kad tika pieņemts G-8 valstu lēmums par nedrošo AES aizvēršanu. Ja tagad Latvijas valdība, Ekonomikas ministrija un Latvenergo apgalvo, ka situācija ir tāda, kāda tā ir, un steidzami vajadzīgs risinājums, tad man jāteic, ka jūs paši esat vainīgi, ka piecpadsmit gadu laikā neesat risinājuši savu mājas uzdevumu. Atšķirībā no valdības vides organizācijas ir izdarījušas savu mājas darbu un nepārtraukti ir atgādinājušas par atjaunojamiem energoresursiem. Protams, ir muļķīgi runāt par vienu universālo risinājumu par vēju, biomasu vai tamlīdzīgi. Būtiski ir tas, ka ir jābūt dažādu resursu kopumam.
Tas it kā ir skaidrs, tomēr visu laiku tiek apgalvots, ka atjaunojamie energoresursi nespēj nodrošināt vajadzīgo bāzes jaudu. Tātad jāizvēlas starp gāzes, ogļu vai atomelektrostaciju.
Jautājums ir kādi ir skaitļi? Nav jārunā par milzīgajiem skaitļiem, par megavatu simtiem vai tūkstošiem, bet par pieprasījumu reālajā laikā, piemēram, gada laikā, ar konkrētu intervālu, kaut vai ik pa desmit minūtēm. Tad ir jāskatās, kādi ir ārējie meteoroloģiskie apstākļi, kāds ir pieejamais biomasas daudzums, tās paredzamais ikgadējais pieaugums. Tad, aprēķinot, cik vajag elektroenerģijas, var izskaitļot, kādi ir resursi un vai ar tiem pietiek. Tāda situācijas modelēšana ir veikta daudzās un dažādās valstīs, lai saprastu, vai teorētiski ir iespējams nodrošināt elektroenerģijas ieguvi ar pieejamiem resursiem.
Kā jau sacīju, aprēķinos ir jāņem vērā arī visi ārējie apstākļi. Protams, šie aprēķini prasa laiku, bet pieredze liecina, ka tas ir iespējams. Paraugoties, ko piedāvā Latvijas vides organizāciju veiktie aprēķini, var redzēt, ka tiek piedāvāta vēja enerģija, turklāt es domāju, ka vēju varētu izmantot vēl vairāk. Skaidrs, ka Latvija var iegūt un iegūst elektroenerģiju no HES un var izmantot arī daudz biomasas. Šajos aprēķinos pat nav iekļauta iespēja samazināt pieprasījumu pēc elektroenerģijas, kas tiek patērēta apkurei uz biomasas rēķina.
Atšķirība starp valdības un nevalstisko vides organizāciju un vides ekspertu aprēķiniem ir tajā, ka ierēdņi nav iemācījušies un nezina, kā tikt galā ar problēmu, ka vējš reizēm pūš, bet reizēm tā nav, jeb, citiem vārdiem sakot, valsts nezina, kā nodrošināt pastāvīgu elektroenerģijas daudzumu. Šajā kontekstā būtu vērtīgi konsultēties ar ekspertu nevis no piegādātāju vidus, bet no sadales tīkliem, kas spētu dot padomu, kā sabalansēt pieprasījumu. Un piedāvājumu konkrētajā brīdī. Tāpat arī jāprot paredzēt, kas notiek kādos ārpus kārtas apstākļos, kad, piemēram, kā 11. septembrī visi ieslēdz televizorus. Tā ir radoša pieeja, kas ļauj atrast risinājumus negaidītās situācijās. Parasti tie, kas strādā sadales tīklos, to neuzskata par sarežģījumu, problēma tā ir piegādātājiem.
Sadalīt jau var tikai to, kas tiek saražots
Es aicinu nedomāt visu laiku par bāzes jaudām un par maksimālajiem patēriņiem, bet skatīties, kā strādā sadales tīkls. Ir jāmaina domāšana, jo pašreizējie enerģētiķi savulaik ir mācījušies, ka viss balstās uz lielajām, centralizētajām apgādes sistēmām. Šobrīd praksē tas tā nenotiek. Ja paraugāmies ilgtermiņā, tad, piemēram, paaudzei, kas dzīvos 2050. gadā, realitāte būs atjaunojamie energoresursi, jo fosilie būs uz izsīkšanas robežas. Atjaunojamie energoresursi ir realitāte, no kuras nevar izvairīties. Šodienas ekspertiem tas ir izaicinājums, vai viņi spēj domāt stratēģiski un raudzīties uz priekšu vai arī nedara neko un cieši turas pie pierastajiem un zināmajiem risinājumiem, tādējādi maksimāli sarežģījot dzīvi nākamajām paaudzēm.
Piemēram, Vācijā, ŠlēsvigāHolšteinā, no vēja iegūstamais elektroenerģijas daudzums tālu pārsniedz Latvijā jebkad prognozēto iespējamo apjomu. Ja vācieši spēj nodrošināt stabilitāti sadales tīklā, tad kāpēc tas nevar notikt arī Latvijā? Tāpēc man tas nav arguments, ka nepietiks bāzes jaudas un to nevarēs nodrošināt ar atjaunojamiem energoresursiem. Ja citās valstīs spēj stabilizēt piegādes tīklā, kāpēc tas nav izdarāms šeit? Tiesa gan, tas prasa kompleksu pieeju un datormodelēšanu, nevis vienkārši uzcelt vienu milzīgu elektrostaciju. Jā, tas nav plāns, ko var uzrakstīt uz vienas lapas, tas prasa zināšanas un radošu pieeju. Arī citās valstīs esmu saskāries ar to, ka ierēdņi no Ekonomikas, Enerģētikas ministrijas un vidēja lieluma elektroenerģijas ražotāji, kuri iegūst elektroenerģiju tikai no viena veida resursiem, ir tie, kas apgalvo, ka atjaunojamie energoresursi neko nespēj nodrošināt. Bet ir skaidrs, ka viņi dzīvo ar piecpadsmit gadu vecu domāšanu. Vēl vakar (Šā gada 26. februārī. Aut.) saskāros ar jūsu Ekonomikas ministrijas prezentāciju, kurā nebija neviena skaitļa, tikai vārdi un apgalvojumi. Kā tā var notikt, ka nevalstiskās organizācijas, kurām ir salīdzinoši maz naudas un resursu, piedāvā modeļus un aprēķinus par to, ko var izdarīt, bet Ekonomikas ministrija pavēsta, ka viņi tikai tagad plāno, kā Baltijas valstis varētu sadarboties, un veido kaut kādus modeļus? Es gribu teikt jūs esat stipri novēlojušies! Par bāzes jaudu tas ir mīts! Atjaunojamie energoresursi var nodrošināt stabilas piegādes tīklā.
Jā, mēs savos rīcības modeļos esam paredzējuši, ka sākotnējās investīcijas būs diezgan augstas, lai atjaunojamo energoresursu izmantošanai tiktu dots starta grūdiens. Turklāt ir jādomā ne tikai par atjaunojamiem energoresursiem, bet par efektivitāti. Ražot var bezjēdzīgi daudz, bet, ja tāpat arī tiek tērēts, tam nav jēgas. Turklāt bijušajās sociālistiskajās un padomju valstīs, tāpat arī, piemēram, Lielbritānijā, jādecentralizē sistēmas jāatdala tīkli no ražotāju uzņēmumiem.
Mēs veicām finanšu aprēķinus gan globālā mērogā, gan attiecībā uz Lielbritāniju, un lielais pārsteigums bija tas, ka izmaksas, salīdzinot ar tradicionālo, veco standarta scenāriju, gandrīz jau no pirmā gada bija mazākas. Tam ir divi iemesli. Pirmais ir tas, ka visām ogļu un atomstacijām ir milzīgas sākotnējās investīcijas. Turklāt daudzās valstīs tās ir novecojušas un ir jāatjauno, un tie atkal ir milzīgi ieguldījumi. Otrais ir tas, ka decentralizācija dod lielus finanšu ietaupījumus. Katrā ziņā jau no otrā vai trešā gada atjaunojamie energoresursi būs lētāki. Kopumā var sacīt, ka atjaunojamiem energoresursiem izmaksas ir tādas pašas kā tradicionāli izmantojamiem resursiem.
Tātad, jūsuprāt, Ignalinas projekts vispār nav vajadzīgs?
Vispirms jau jāsaprot, ka pat tad, ja šā projekta virzītāji visiem spēkiem centīsies to īstenot, to var uzcelt 2016. gadā, lai gan šobrīd jau tiek runāts par 2020. gadu. Ja visi tagad atbalstītu atjaunojamo energoresursu lietošanu, varētu tomēr sākt ar gāzes elektrostaciju kā ar pārejas variantu, jo to var uzbūvēt trīs četru gadu laikā, bet pēc tam var pārslēgt uz biomasas izmantošanu.
Tikmēr nākamais solis būtu vēja parka plānošana jūrā vai uz zemes. Tā izmantošanai būs vajadzīgi pieci seši gadi. Ir nepieciešamas pārsimts trīs megavatu turbīnas. Paņemot klāt koģenerāciju, kuras iespējas Latvijā vēl nav izmantotas, 2014. gadā būs iespējams nosegt elektroenerģijas deficītu, bet 2016. gadā iegūt to pašu elektroenerģijas daudzumu, ko piedāvātu Ignalina. Turklāt jāatceras, ka arī tad, ja būs Ignalinas AES, ir vajadzīga tā sauktā rezerves jauda, lai gadījumos, kad AES tiek apturēta, varētu izmantot to.
Tātad rezerves jaudas nodrošinājums ir vajadzīgs gan tad, ja tiek izmantota vēja enerģija, gan ja elektroenerģiju dod AES. Lietuvā ir šāda rezerves stacija, tajā ir ieguldīti lieli līdzekļi. Greenpeace ir enerģētikas attīstības vīzija, ko esam nosaukuši par (r)evolūcijas plānu, jo patiesībā tā nav revolūcija tas, ko piedāvājam, ir zināmas un pārbaudītas tehnoloģijas, atšķirībā no trešās paaudzes kodolreaktoriem, no kuriem vēl neviens nav uzsācis darbu. Protams, vēja parkiem jūrā arī vēl ir jāattīstās un vēl ir tehnoloģiski risināmi jautājumi. Tas, ko gribu sacīt, burtiņš "r" iekavās atgādina tikai par to, ka mums ir jāmaina domāšana, bet nav vajadzīgas kādas izcili jaunas un dārgas tehnoloģijas.
Vai jūsu stāstītais nozīmē, ka varas apgalvojumi, ka atjaunojamie energoresursi nevar nodrošināt vajadzīgo elektroenerģijas daudzumu, tāpēc jāizmanto atomenerģija, pa ceļam lāpoties ar gāzi un oglēm, ir vismaz nekompetences apliecinājums?
Pateikt, ka atomenerģija ir vienīgais risinājums, ir nekompetences apliecinājums. Apgalvojums, ka atjaunojamie energoresursi nav risinājums, kļūst patiess tad, ja nekas šajā jomā netiek darīts, un tad pienāk brīdis, kad tiešām citu risinājumu vairs nav. Tā vietā, lai veiktu dažādus aprēķinus, iesaistītu dažādus ekspertus un meklētu dažādus risinājumus, ministrija runā par to, ka ar atjaunojamiem energoresursiem nepietiks. Tas, vai to saukt par nekompetenci, informācijas trūkumu vai vēl kā citādi, ir jūsu pašu ziņā.
Saprotiet, es vienmēr esmu gatavs runāt par konkrētiem skaitļiem un secinājumiem, taču situācijā, kad mēs nākam ar skaitļiem un aprēķiniem, bet ministrija saka vien to, ka, piedodiet, mums ar to nepietiks, saruna vairs nav nopietna. Tiesa gan, tā notiek ne tikai Latvijā, tā pati attieksme ir Rumānijā, Nīderlandē, Ungārijā. Mans jautājums kādēļ jūs neieklausāties tajā, ko saka enerģētikas komisārs Andris Piebalgs? Viņam ir konkrēti piedāvājumi un aprēķini.
Acīmredzot varai šie aprēķini nepatīk un nešķiet vajadzīgi.
Jā, šo lēmumu par atjaunojamo energoresursu nepietiekamību iemesls ir vara. Valdībai un Latvenergo acīmredzot ir savas intereses.
Šķiet, ka visuzskatāmākais piemērs, kā darbojas varas intereses, ir Bulgārija?
Bulgārijā arī ir likums par atbalstu atjaunojamiem energoresursiem, kuru pieņēma pagājušā gada martā. Pēdējo sešu mēnešu laikā ministrija ir saņēmusi pieteikumus vēja enerģijas izmantošanai, kas varētu dot aptuveni 1000 megavatu, un tie ir reāli projekti. Viņi Bulgārijā saskaras ar to pašu, ar ko uzņēmēji Latvijā, nav iespējams dabūt pieslēgumu tīklam. Šos pašus argumentus dzirdu Latvijā Latvenergo prasa milzīgas un nesamērīgas summas, lai notiktu pieslēgšana tīklam. Pats par sevi dubultais elektroenerģijas iepirkšanas tarifs neko daudz neatrisina. Tāpēc jautājums par atjaunojamo energoresursu izmantošanu ir jautājums par varas interesēm.
Izglītībā, kultūrā, un latvietībā...
Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena 03/26/08
A.Čehovs Tēvocis Vaņa. Režisors E.Freibergs. NT
Kritiķi vērtē
Silvija Radzobe:
Jānis Reinis kā Vaņa ir dzīvs sāpīgs un patiess izrādes centrs. Aktiera spēle ir vīrišķīga un spēkpilna; reizēm viņa varonis noved sevi līdz bezpalīdzīgam izmisuma trakumam, atklājot tāda cilvēka drāmu, kuru tie, kam viņš pašaizliedzīgi kalpojis, ne tikai nenovērtē, bet pat neņem par pilnu. Kā siltas saliņas uzveduma vēsajā atmosfērā ir brīži, kad Vaņa kontaktējas ar mātišķi pažēlot spējīgām būtnēm Ingas Misānes Soņu un Helgas Dancbergas Aukli. Arī par to ir A.Čehova luga, bet ne tikai. Taču pārējais izrādē izplēn tukšā retorikā. Jo nav centra, nav Jeļenas Andrejevnas, kuras tekstu runā Liene Gāliņa. Ja nu vienīgi režisors lēmis eksperimentēt un pierādīt, ka visus lugas vīriešus savā varā tur nevis reāli neatvairāma sieviete, bet kolektīva apmātība ar vēlmi mīlēt (kā Sapnī vasaras naktī). Visas līnijas, kas saistītas ar mīlestību, izrādē ir nepatiesas un nedzīvas, par lieku personu, piemēram, padarot Kaspara Zvīguļa Astrovu, kuru arī ar Vaņu nesaista nekādas attiecības. Kā amizants komisks tēls no pilnīgi "citas operas" pa A.Ozoliņa sausās zāles pieaugušo skatuvi klīst Ulda Dumpja Serebrjakovs.
Mārīte Gulbe:
Skumji, jo izrāde kā estētisks kopums, kas nes kādu vēstījumu un atklāsmi, sagādāja vilšanos. Nav realizējies ansambļa polifoniskums, kad visi galvenie Čehova varoņi savu raksturu un likteni nospēlē plašā amplitūdā. Iespējams, vainojama arī pārrēķināšanās lomu sadalījumā. Izrādē man ļoti trūkst Astrova un Jeļenas. Visvairāk nevaru noticēt jauniņā, dīkdienīgā Astrova (Kaspars Zvīgulis) ideāliem, desmit gadu vilšanās bagāžai un nopietnajām jūtām. Pirmajā daļā vēl ir divi centri Jāņa Reiņa enerģiskais, spēkpilnais tēvocis Vaņa, kas itin aktīvi, pat nikni cenšas savā dzīvē ko mainīt un virzīt likteni savās sliedēs, un Ulda Dumpja kariķēti veidotais Serebrjakovs kā ierasts, sīkmanīga tipa veidolā, bet piesaista vismaz ar niķīgo dzīvelīgumu. Bet otrajā daļā, kad arī Jānis Reinis Vaņas dzīvi pārvērš par farsu, nav iespējams atrast pavedienu, kam sekot, un saprast, kādēļ iestudēta tieši šī luga un tagad.
Henrieta Verhoustinska:
Tipisks Čehova lugas iestudējums Freiberga režijās Nacionālajā teātrī. Aigara Ozoliņa scenogrāfijā, ko veido koka verandas stūrītis un salmu kūlīši ar putnubiedēkli fonā, nav ar diennakts laiku vai noskaņojuma pārvērtību saistītu izmaiņu, tikai ar dažām pārbūvēm ieskicētas citas darbības vietas. Ne miņas no vasaras tveices vai visapkārt valdošās spriedzes butaforiskumu mazliet atsvaidzina vien videoattēls vējā drebošas koka lapotnes projekcija. Izrādes trumpis ir dzīvais un sāpošais Jānis Reinis, kurš nevairās no komiskiem akcentiem dzīvi paspēlējušā un īgnā Vaņas atveidojumā. Ar komiskiem akcentiem toties pārspīlē Uldis Dumpis profesora Serebrjakova lomā, aiz vecā un pašpārliecinātā vīra kaitinošajām kaprīzēm neļaujot ieraudzīt nevienu cilvēcisku vaibstu, lai gan tēls, protams, izdodas krāšņs un piesaista vispārēju uzmanību. Pirmais cēliens tomēr aizrit miegaini. Otrajā, kur aktīvāka darbība un vairāk vietas atvēlēts pašam tēvocim Vaņam, jau kļūst interesantāk. Labi, jūtīgi darbojas I.Misāne, K.Zvīgulis, J.Hiršs, H.Dancberga, bet Lienei Gāliņai Jeļenas dzīves apnikušās femme fatale loma ir stipri pāragri uzticēts uzdevums.
Koķe: dažos rajonos ir pat 15% nesekmīgo skolēnu
TVNET/900 sekundes 03/26/08 Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe šorīt Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījumā "900 sekundes" teica, ka situācija ar skolēnu sekmību dažādos rajonos ir ļoti atšķirīga - piemēram, Rīgā situācija ir labāka, bet citviet skolās mēdz būt pat 15% nesekmīgo. Ministrija situācijas uzlabošanai plānojusi pārskatīt izglītības standartus, kā arī noteikt kopējas vadlīnijas mācību grāmatu izdošanai.
Premjers Ivars Godmanis, sākot darbu Ministru prezidenta amatā, deva konkrētus uzdevumus, kas jāizpilda 100 dienās. Izglītības ministrijai dotie uzdevumi bija smagi - jāizstrādā skolēnu reģistrs, jāveido izglītības politika tāda, lai iegūtās mācības beidzot palīdzētu iegūt konkurētspējīgu darbu, kā arī jāmazina nesekmība. 100 dienu termiņam tuvojoties, Izglītības ministre teica, ka visās minētajās jomās noticis intensīvs darbs. Sevišķa uzmanība esot pievērsta augstākās izglītības likumprojekta virzīšanai, koncepcijas izstrādei par studiju programmu sadalījumu, atbilstoši tautsaimniecības nozarēm, nesekmības mazināšanai un skolēnu reģistra izstrādei. Minētajās jomās izvirzītie mērķi esot sasniegti, uzskata Koķe.
Tatjana Koķe atklāja, ka pēdējos gados arvien vairāk aug skolēnu nesekmība. "Tas, kas mani pārsteidz, ir, ka ir ārkārtīgi dažādi tie rādītāji. Piemēram, Rīgas pilsētā centra un ziemeļu rajonā sekmība ir augstāka, bet, piemēram, dažos rajonos.. Ir pat līdz 15 procentiem nesekmīgo. Tas ir liels procents," sprež ministre.
Izglītības ministre informēja, ka nesekmības problēmas sāk parādīties jau sākumskolā. "Nesekmība pirmkārt parādās pašā sākumskolā - pirmā, otrā klase, kas pavisam nav laba ziņa. Tad ir piektajā klasē ļoti straujš nesekmības pieaugums, kā arī astotajā klasē," problemātiskās grupas uzskaitīja Koķe.
Tatjana Koķe par uzmanības vērtu uzskata situāciju, ka devītajās un divpadsmitajās klasēs nesekmība strauji pazeminās:"Tajās klases grupās, kur ir pārbaudījumi - devītajā un divpadsmitajā klasē, pēkšņi ļoti strauji nesekmība pazeminās. Vai nu skolēni sāk saprast, ka tomēr jāsāk mācīties, jāsaņemas un jānonāk līdz pozitīviem rezultātiem, vai arī skolotāji to lietu aktualizē skolēniem."
Ministre atklāja, ka saprot tās sabiedrības daļas iebildumus, kuri norāda, ka Latvijas izglītības sistēmā ietverts pārlieku liels akadēmisko zināšanu apjoms. Tomēr tas nenozīmējot, ka standarti jāpazemina. "No vienas puses, skolēni ir pārslogoti. No otras puses, mēs jau negribam, ka skolēni nebūtu pietiekami gudri. Tai latiņai jābūt pietiekami augstai. Cita lieta, ka arī gudras lietas jāprot vienkārši mācīt. Tas ir svarīgi," uzskata Koķe.
Par problemātisku Koķe uzskata situāciju, ka mācību grāmatu saturs gandrīz pilnībā atstāts izdevēju rokās: "Izglītības un zinātnes ministrijai ir jāizstrādā kopējas vadlīnijas, kādai jābūt mācību grāmatai. No kā priekšmetu sākt, no kā - beigt."
Bez audzinātājiem rindas neruks
Vita Dreijere, Diena 03/28/08 Jaunas vietas bērnudārzos nerodas arī tāpēc, ka trūkst ap pustūkstoša pirmsskolas pedagogu.
Tā kā tūkstošiem mazuļu palikuši bez vietas bērnudārzā, Rīgas Mežciema mikrorajonā atvērtajām četrām jaunajām bērnudārza grupiņām būtu jāpalīdz mazināt rindu par vairākiem desmitiem bērnu. Taču patiesībā jaunizveidotās grupas aptuveni gadu ir tukšas. Bērnu, kas tās aizpildītu, netrūkst, taču Rīgas dome (RD) saskārusies ar citu problēmu nav pedagogu. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) statistiku par pirmsskolas pedagogu trūkumu apkopo pirmo gadu, un izrādās kamēr iepriekš pedagogu trūkums valstī ticis reducēts tikai uz skolotāju trūkumu vispārizglītojošajās skolās, bērnudārza audzinātāju vakanču skaits jau pietuvojies pustūkstotim.
Lai kurā bērnudārzā Diena meklētu
atbildi, kāds ir iemesls samilzušajam pedagogu trūkumam,
visur min divas vainas. Viena no tām ir savulaik
izvirzītās prasības pēc augstākās pedagoģiskās
izglītības arī bērnudārza audzinātājiem, taču daudz
biežāk minētā problēma ir zemais atalgojums. Šajā mācību
gadā bērnudārza audzinātāji saņem vidēji
Rīgas 49.bērnudārza vadītāja Īrija Bērziņa uzskata, ka patlaban bērnudārzā strādā "labā nozīmē uz augšu pasisti cilvēki". 456 audzinātāju trūkums valstī kopumā gan nozīmē, ka šī darba fanātiķu, kuri strādā, lai arī viņus neapmierina atalgojums, jau tagad ir par maz. Turklāt valstī rindā uz bērnudārziem gaida 22 tūkstoši mazuļu, bet galvaspilsētā apmēram 3000 mazuļu vietu bērnudārzā vajag jau šodien. Lai rindu mazinātu, nepieciešamas jaunas bērnudārzu grupas, kas nozīmē, ka audzinātājus vajadzēs vēl vairāk.
Rīgas 148.bērnudārza audzinātājas Sintija
Druva, Linda SausserdePraula, Ramona Vulfa strādā vienu
slodzi jeb 36 stundas nedēļā un par to saņem
Turklāt vienā slodzē ieskaitītajās 36 stundās ietilpst tikai pedagogu darba redzamā daļa bērnu pieskatīšana un izglītošana, bet eksistē arī neredzamā un darba slodzē neieskaitītā, piemēram, gatavošanās, tajā skaitā arī mācību materiālu gatavošana, individuālais darbs ar bērniem un viņu vecākiem. Audzinātājas darbā jūtoties kā vismaz "četri vienā", proti, viņām vienlaikus jābūt mammām, enciklopēdijām, psiholoģēm un pasākumu organizatorēm. Bērni jebkurā brīdī var uzdot tādus jautājumus, ka uz brīdi pat acis ieplešas. Piemēram, nodarbībā kāds pēkšņi vaicā: "Audzinātāj, kā rodas gāze?" "Tad nu skraidīju pa bērnudārzu, meklēju, kā to bērnam saprotamā valodā pastāstīt," atceras S.Druva.
Audzinātājas ir vienisprātis par šādu
darbu pieņemams atalgojums būtu
Ja Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) izšķirtos par streiku, audzinātājas to atbalstītu, jo haoss, kas rastos, kad tūkstošiem vecāku vairs nebūtu kur atstāt savas atvases, viņuprāt, radītu kādu valdības reakciju. Pagaidām gan LIZDA par streiku nedomā, taču prasības valdībai izvirzījusi. Arodbiedrība iestājas par audzinātāju darba slodzes samazināšanu no 36 uz 30 stundām nedēļā, kā arī papildu piemaksas paredzēšanu par gatavošanos stundām, stāsta tās priekšsēdētājas vietnieks Jānis Krastiņš.
Nedaudz atšķirīga situācija ir privātajos bērnudārzos, kur atalgojums neesot zemāks kā pašvaldības bērnudārzos, bet dažos arī ir augstāks, stāsta Latvijas Privāto bērnudārzu asociācijas pārstāve Laine LigereStengrevica. Piemēram, viņas vadītajā Mazulītī Rū pedagogu algas ir apmēram par 20% augstākas, toties vecākiem ik mēnesi nākas šķirties no 200 latiem. Lai atslogotu vecāku maciņus, valstij būtu jāpārņem arī privāto bērnudārzu pedagogu algu apmaksa, uzskata L.LigereStengrevica. Savukārt otra risinājuma iespēja, viņasprāt, ir "nauda seko bērnam" principa ieviešana (vienlīdzīgu subsīdiju piešķiršana visiem bērniem neatkarīgi no tā, vai viņi apmeklē pašvaldības vai privāto bērnudārzu vai arī tiek audzināti mājās). To ieviešot, privātajiem bērnudārziem atliktu vairāk līdzekļu pedagogu algu paaugstināšanai.
Jau pērn rudenī notikušais pedagogu pikets pie valdības nama, kur visaktīvākie piketētāji bija tieši bērnudārza audzinātāji, lika izglītības un zinātnes ministrei Tatjanai Koķei (ZZS) bērnudārza pedagogus jau saukt par savu prioritāti. Taču no ministres preses sekretāres Agneses Korbes teiktā var secināt, ka šīs problēmas risināšanai IZM neizmantos plašu līdzekļu arsenālu. Papildus jau iepriekš minētajai piemaksai par gatavošanos nodarbībām vēl IZM esot iecere karjeras dienās savest kopā augstskolas ar pašvaldībām, kurās nepieciešami bērnudārza audzinātāji. A.Korbe akcentē, ka pirmsskolas izglītība ir pašvaldību funkcija, tāpēc arī tām aktīvāk jāmeklē iespējas, kā piesaistīt pedagogus.
Atsevišķas pašvaldības, piemēram, Rīga, kur bērnudārza pedagogu trūkums ir visasākais, jau tagad, piemēram, maksā audzinātājiem piemaksas pie algas un finansē studijas augstskolā. LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes dekāns Andris Kangro norāda, ka RD palīdzība 100 topošo pedagogu mācību apmaksāšana ik gadu palīdz piesaistīt studijām jauniešus, jo par maksu mācīties par bērnudārzu audzinātājiem jaunieši nevēlas.
Taču Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) pārstāve Ivita Peipiņa uzskata problēma ir tik samilzusi, ka to nevar atstāt tikai uz pašvaldību pleciem. Viņasprāt, risinājums būtu pašvaldības atslogot no pedagogu darba algu samaksas funkcijas, jo valsts pašlaik dotē tikai 56 gadus veco bērnu apmācību un ikgadējo pedagogu algu pieaugumu. Ja valsts segtu visu pedagogu algas, kam būtu nepieciešami apmēram 30 miljoni latu gadā, tad pašvaldībām atliktu vairāk brīvo līdzekļu, ko ieguldīt papildu piemaksās un bērnudārzu infrastruktūras sakārtošanā, saka I.Peipiņa. Šis jautājums jau viļāts vairākās valdībās, un, pēc A.Korbes teiktā, IZM izstrādātie grozījumi Izglītības likumā, kas iesniegti Ministru kabinetā, šādu kārtību arī paredz.
***
situācija bērnudārzos
-Kopumā Latvijā trūkst 456 bērnudārzu pedagogu
-Rīgā ir 325 vakances
Tukuma rajonā 20
Jūrmalā 19
Rīgas rajonā 15
Ogres rajonā 11
Dobeles rajonā 10
Kā sagaidīt cēlumu no jauniešiem
Raivis Dzintars, Latvijas Avīze 03/28/08 EDGARS ŠULCS (24) ir jaunietis, kurš jau tuvu iepazinis skolotāja dzīvi. Piecu gadu pieredze, dažādās mācību iestādēs mācot bērniem datorzinības, ļauj izteikt savu viedokli par problēmām izglītības jomā. Edgars kā jauniešu autoritāte dalījās savās pārdomās par sabiedriskām norisēm.
Vai skolotāja jaunība ir viņa priekšrocība vai trūkums?
Pirmkārt, tā ir lieliska iespēja. Ja esi jauns, zaļš un dumjš, tad vari vēl mācīties un visu labot. Toties iespēja būt tuvākam skolēniem, labāk viņus saprast un pašam tikt saprastam gados jauniem skolotājiem ir daudz lielāka. Jebkurās attiecībās ir svarīgi iejusties otra ādā. Skolotājam tas ir tiešām ļoti nepieciešams. Te nu jaunība ir liels trumpis. Esmu dzirdējis, ka dažiem skolotājiem un pat biežāk skolotājām jaunība traucē tādā ziņā, ka skolēni īsti neņem par pilnu. Domā ar to jau nu visu sarunāšu. Jaunam skolotājam jāmāk radīt cieņu un jāsaprot spēles noteikumi.
Skolotājiem šodien neklājas viegli. Skolēniem ir daudz tiesību, bet nav pienākumu
Jā, viegli nav. Neviļus nāk prātā vecais teiciens "kad mēs augām...". Banāli jau skan, tādā mūždien ar visu neapmierināta opīša manierē, taču situācija tiešām ir krasi mainījusies, kopš skolas solā nebūt ne tik sen sēdēju es pats. Neatceros, ka mums būtu ienācis prātā uzstāties pret skolotāju sacīto, dažkārt pat lietojot ne tos skaistākos izteiksmes līdzekļus. Protams, ne visās skolās tā notiek, vietām disciplīna ir saglabājusies augstā līmenī.
Esmu strādājis gan privātā tehnikumam līdzīgā skolā, gan prestižā (vismaz ārēji) vidusskolā. Ja būtu jāsalīdzina zini, es gandrīz vai teiktu, ka tehnikuma puiši mazāk atļaujas nekorekti uzvesties. Ja kāds negrib mācīties, tad pēdējā solā guļ vai vispār nenāk uz nodarbību, nevis traucē pārējos. Lai gan vidusskolā vidējais intelekta līmenis ir stipri augstāks, taču tur biežāk gadās saskarties ar uzvedības problēmām. Savas tiesības bērni pārzina vienkārši brīnišķīgi zina, ka viņus nedrīkst izraidīt no klases, nedrīkst nelaist stundā, ja viņi nāk ar kavēšanos un regulāri, no kafejnīcas ar bulciņām un čipsiem rokās, bet savus pienākumus gan kaut kā piemirst. Uzdrīkstas ne tikai nemācīties, bet pat traucēt mācīties citiem.
Vai tā ir, ka skola šodien māca zinības, bet nenodarbojas ar audzināšanu?
Tā tas ir. Lai gan mācību standartos var manīt pa kādam punktam, kas attiecas uz audzināšanu un "personības vispusīgo attīstību" līdztekus zinību sniegšanai, taču praksē tas īstenots reti. Un var arī saprast, kāpēc, laika jau tā ir maz, lai apgūtu visu mācību programmā rakstīto, kur nu vēl lai nodarbotos ar audzināšanas darbiem. Protams, daudz kas atkarīgs no konkrētā skolotāja. Labs skolotājs pratīs iestarpināt pa kādam audzinošam izteikumam, un, ja viņš būs autoritāte savu audzēkņu skatījumā, tad teiktais tiks arī uzklausīts. Autoritāte tādā nozīmē kā spilgta personība, nevis stingrs, autoratitatīva režīma piekritējs.
Kā jau teicu, ir svarīgi apzināties, ka ar skolēnu visvieglāk ir runāt tad, ja tu no augstumiem nokāp līdz viņa līmenim. Ja mēģini atcerēties, kāds pats biji tajā vecumā, kādas problēmas nomocīja tavu prātu.
No otras puses skatoties, skolai nebūtu jābūt vienīgai vietai, kur audzināšanas ietekmē veidojas jaunā cilvēka personība. Arvien biežāk ir vērojams, ka vecāki pēc savas atvases nodošanas mācībspēku rokās neliekas par tālāko ne zinis. Sak, līdz skolas vecumam audzinājām, kā pratām, tālāk lai darbojas skolotāji. Bet tieši ģimene ir tā, kam jāieaudzina jaunajā cilvēkā pamatvērtības, elementāra pieklājība un ētiskās normas. Ētiku nevar ierakstīt likumā, lai vēlāk uz to atsauktos. Taču skolā nonākušais jaunietis tieši šo jautājumu "bet kur tas rakstīts?" kā pretargumentu savas rīcības nosodījumam uzdod visbiežāk. Viss, kas nav melns uz balta definēts kā aizliegtais, automātiski tiek saprasts kā atļautais.
Daudz runāts, ka ar patriotismu būtu jānodarbojas ģimenei. Vai skolai šajā jomā ir nozīme? Kāda?
Domāju, ka patriotismu nevar ieaudzināt, taču noteiki var radīt un ir jārada apstākļi, lai tas veidotos. Tāpat kā skolēnu nevar mācīt, bet var dot viņam iespēju un palīdzēt mācīties. Un viens no priekšnoteikumiem, lai patriotisms veidotos, ir labas zināšanas par savas zemes un valsts vēsturi. Es noteikti atbalstu ideju par atsevišķa priekšmeta "Latvijas vēsture" iekļaušanu skolu mācību programmās. Nereti no bērniem gadās dzirdēt visneiedomājamākos brīnumus par mūsu pašu valsti nemaz ne tik tālā pagātnē. Ir tik daudz, ko varētu stāstīt un rādīt, tikai dodiet iespēju!
Taču svarīga ir arī pieeja mācīšanā. Atceros savus skolas gadus man vēstures stundas likās traki garlaicīgas, nespēju "salīmēt kopā" visu skolotāja stāstīto. Ja lasīju uzdoto paragrāfu, tad mēģināju to vienkārši iemācīties kā dzejoli, jo pietika to vārds vārdā nodeklamēt, lai saņemtu labu vērtējumu. Trūka vispārīgas izpratnes par notikumu savstarpējo saistību. Un tagad, kad pats esmu labu laiku pastrādājis skolā, saprotu, ka nevar gribēt, lai bērnam rastos interese par attiecīgo tēmu no monotonas skolotāja runāšanas klases priekšā. Skolotāja uzdevums ir šo interesi radīt. Ne vienmēr svarīgi ir iekalt plikus gadaskaitļus, vairāk vajadzētu radīt plašāku priekšstatu par notikumiem. Piemēram, es nesen skatījos kādu "Rimi" par 49 santīmiem pirktu filmu par koncentrācijas nometni, ja nemaldos "Pelēkā zona".
Vienas šādas filmas noskatīšanās nav salīdzināma ar vairākkārtējiem skolotāju stāstiem par briesmīgajiem notikumiem koncentrācijas nometnēs. Tas ir gandrīz kā ar ziņām mēs laiski pārlasām rakstu par nokritušu lidmašīnu kaut kur aiz okeāna, taču, redzot televīzijā tepat Rīgā saskrējušos vilcienus, izjūtas ir pavisam citādas. Mūsdienu tehnoloģijas dod gana plašas iespējas, lai varētu sniegt skolēniem ne tikai audiālu informāciju, bet papildinātu savu stāstījumu ar dažādiem uzskates līdzekļiem attēlu vai video formā. Pieredze rāda, ka labāk skolēna atmiņā paliek tas, ko viņš redz vai, vēl labāk, var aptaustīt. Piemēram, stāstot par datora uzbūvi, es rādu kādu pusizjauktu iekārtu, laižu pa apli atsevišķas sastāvdaļas, stāstu par to funkcijām, ļauju skolēniem pašiem saspraust visu kopā un beigās ieslēgt salikto datoru. Tas noteikti aizķeras vairāk nekā sauss stāstījums. To pašu var teikt par "Rīgas sargiem" lai gan ir arī sīkumi, kur varētu piesieties, tomēr jāatzīst, ka šī filma lieliski der gan kā izziņas avots, gan patriotiskas jūtas raisošs pārdzīvojums.
Vai jauniešu vidū ir interese par dažādiem piemiņas un valsts svētku pasākumiem? Kā tas izpaužas?
Interese ir, taču jāsaka, ka tā ir dažāda. Uz 18. novembra uguņošanu dodas gandrīzi visi, tiesa, daļa vairāk burziņa, nevis patriotisku jūtu vadīti. Par to, kāpēc tiek svinēta Lāčplēša diena, ne visi ir informēti, arī par 4. maiju vai 16. martu ne. Ne jau vienmēr vecāki ir spējīgi atbildēt uz bērna jautājumu, kas tad īsti tajā vai citā datumā ir noticis. Un te nu gan būtu darbs skolotājiem.
Ne vienmēr visi skolēni, kuriem dziļi iekšā ir patriotiskas jūtas, to atklāti pauž. Bieži tādēļ, ka baidās klases augšējā slāņa izsmiekla. Ja tu jau tā esi mazais un pelēkais, malā atstumtais, tad nav vēlmes lieki zīmēties. Skolas sabiedrības krējuma pārstāvji arī neatzīs savu pārliecību, jo tas var graut viņu reputāciju. Darbojas bara instinkts. Sirdī viņi jūt vienu, taču kaut ko darīt nav gatavi jo tas, redz, neesot stilīgi.
Vai pats piedalies šādos pasākumos?
Jā, un jau kopš sešpadsmit gadu vecuma. Tātad sāku tieši skolas gados. Bijām tāds domubiedru pulciņš, kam aiziet uz 16. marta gājienu bija goda lieta. Tagad par šo datumu stāsta, ka tas esot ekstrēmistiski un radikāli, bet tieši šie leģionāru gājieni bija ļoti nozīmīgs solis, lai daudziem jauniešiem rosinātu patriotiskas jūtas. Citām paaudzēm bija atmoda, bet man atmiņā ir palikuši šie gājieni. Tas bija kaut kas dziļi simbolisks tu ej kopā ar īstiem cīnītājiem (jā, īstiem, nevis ar reklāmas radītiem politiskiem "varoņiem") un turpat blakus aurojošs svešinieku pūlis. Un pats skaistākais, ka neviens šā pūļa priekšā nepiekāpjas, nevienam nav daļas gar to, ka pasaule nesaprotot, jo leģionāri tic savai lietai. To vienojošo, saviļņojošo sajūtu nav viegli ar vārdiem aprakstīt.
Vai tad šī ticība ir zudusi?
Leģionāri jau savas cīņas ir beiguši. Ticība droši vien ir saglabājusies, bet viņi ir noguruši un grib atpūsties. Kā gan nepiekāpsies, ja augsta ranga valstsvīri izdara uz tevi spiedienu, baida ar nez kādām sankcijām? Tie taču ir veci vīri, daudzi no viņiem slimi un nabadzīgi. Politiķi to izmanto un piespiež viņus pie sienas. Diemžēl nav daudz vairs Latvijā cilvēku, kas būtu spējīgi un, gribētu teikt, cienīgi viņus aizstāvēt. Ir citi laiki, cita paaudze un citi tikumi Bet, ja leģionāri atkal ietu gājienā, es būtu viens no pirmajiem, kas piedalītos.
Savādi, ka, runājot ar jauniešiem, tik bieži manāma neticība politiķiem. Vai gadījās arī tautas sapulcēs piedalīties?
Piedalījos Problēma ir tā, ka jaunieši auguši tik ciniskā vidē, ka bieži vien vairs netic nekam. Ja vidējā paaudze novērtē tikai materiālos labumus, tad gaidīt cēlumu no jauniešiem nav nekāda pamata. Agrāk jaunieši bija galvenie revolucionāri labā nozīmē, bet šodien viņi vairs neredz tam jēgu. Ka tik var patusēt kaut kur un bišķi naudiņu nopelnīt. Nu nav jau ar visiem tā, bet tāds diemžēl ir dominējošais noskaņojums.
Tevis minētajās sapulcēs jauniešu bija diezgan daudz. Tas nozīmē, ka daži tomēr netic politiķiem, bet kaut kādiem ideāliem vēl tomēr tic. Šķiet, ka ideālu trūkums politikā ir galvenais iemesls, kāpēc vairs viņiem netic. Es neesmu ne politiķis, ne politologs, bet es redzu, ka politika Latvijā ir lēta. Visu var nopirkt un pārdot, arī sevi un nekautrēties pēc tam skatīties cilvēkiem acīs un runāt kvēlas runas. Es zinu daudzus jauniešus, kas interesējas par politiku, bet nevar izturēt to liekulību, ar kādu mūs muļķo. Tāpēc avīzes bieži tiek noliktas plauktos, TV ekrāni pārslēgti uz kādu filmu vai TV šovu.
Bet tev kā cilvēkam, kurš uzrunā jauniešus un var viņus iedvesmot, vajadzētu būt atbildei, kā šo kārtību mainīt.
Tas neskanēs oriģināli, bet radikāli gan visu politisko mafiju vajadzētu apmainīt ar to paaudzi, kas augusi brīvā Latvijā. Pakāpeniski vai ne, bet jāmaina ir visi līdz pēdējam. Tas auglis vai dārzenis ir pārāk sapuvis, lai tajā vēl meklētu, kur iekosties. Ir jāņem jauns, vesels auglis. Ja tas nenotiks, tad neticu, ka kaut kas mainīsies. Vien sapūdēti tiks arī veselie augļi.
Valoda kā cīņas lauks
Ināra Mūrniece, Latvijas Avīze 03/31/08 Pavasaris valodas inspektoriem atnācis ar nepatīkamu pārsteigumu: pēdējā laikā attieksme pret valodas inspektoriem kļūstot arvien nievājošāka, nicīgāka, pat agresīva.
Vai valdība izšķirsies šai tendencei pielikt punktu, būs redzams 1. aprīlī, kad ministri debatēs par grozījumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā. To būtība: stiprināt valsts valodas pozīcijas Latvijā. Jo sevišķi satraucoši, ka pēdējā laikā pieaug to gadījumu skaits, kad pret valodas inspektoriem izturas agresīvi, naidīgi, rupji, viņiem uzkliedz un piedraud. Valodas inspektori apgalvo: tā notiek ne tikai uzņēmumos, kur saimnieko vai kas pieder cittautiešiem; pret valodas inspektoriem savu nicīgo attieksmi demonstrējot arī latvieši. Ar agresīvu attieksmi valodas inspektori nesen saskārušies Rīgā, Saldū, Ogrē, stāsta Valsts valodas centra kontroles daļas vadītājs Antons Kursītis.
Valodas inspektores Ināra Zalcmane un Ilze Liepa aizvadītajā nedēļā veikušas pārbaudi Rīgā, Vecmīlgrāvī, un tur iegriezušās kafejnīcā Martas Rinkas ielā 10a, lai uz brīdi atpūstos un padzertu kafiju. Oficiante izrādījusi nevēlēšanos viņas apkalpot latviski, un valodas inspektores par to aizrādījušas. Pretī saņēmušas iecirtīgu nevēlēšanos ar viņām sarunāties vispār. Inspektores aizrādījušas arī, ka uz kafejnīcas sienām izvietotie plakāti, kuros informēts par piedāvāto ēdienkarti, čum un mudž no latviešu valodas kļūdām. Inspektores lūgušas izsaukt kafejnīcas vadītāju, lai viņu informētu par konstatētajiem pārkāpumiem. Oficiante kaut kur piezvanījusi, un pēc brīža klāt bijuši divi vīrieši. Viens no viņiem apgalvojis, ka esot kafejnīcas īpašnieces dzīvesbiedrs, otrs inspektorēm gar degunu novicinājis kādu apliecību un izmetis: viņš esot no policijas. Kad vēlējušās apliecību aplūkot tuvāk, "policists" to neesot rādījis. Tikām otrs, kas uzdevies par īpašnieces vīru, uz abām inspektorēm sācis nesavaldīgi kliegt: "Kas jūs tādas vispār esat? Kas jums tās par apliecībām? Jums nav nekādu tiesību te kaut ko pārbaudīt! Es jums sagādāšu lielas nepatikšanas "
"Labi, ka tur mēs bijām divatā " saka I. Zalcmane, inspektore ar lielu darba pieredzi. "Attieksme pret mums bija vienkārši drausmīga. Tas bija īsts morālais terors. Neko tamlīdzīgu sen nebiju pieredzējusi Vīrietis vairākkārt izkliedza mums adresētus draudus: viņš "to tā neatstāšot" un mēs viņu "par zemu esam novērtējušas". Tobrīd mums galvenais bija tikt no kafejnīcas laukā sveikām un veselām." Lieki piebilst, ka arī inspektoru sastādīto pārbaudes aktu minētais vīrietis atteicās parakstīt. Tomēr aktu, kur lēmuma daļā kafejnīcas īpašniecei lūgts ierasties uz pieņemšanu pie valodas inspektores, viņas lūgušas nodot kafejnīcas īpašniecei. Īpašniece uz pieņemšanu neesot atnākusi, un valodas inspektores būs spiestas viņu meklēt.
Visai agresīvi, pēc A. Kursīša atzinuma, valodas inspektori uzņemti kādā Ogres veikalā, kas nodarbojas ar motociklu tirdzniecību. Tur kopā ar A. Kursīti veikt pārbaudi braukusi Marija Stalidzāne, kura Valsts valodas centrā strādā otro gadu. Valodas inspektoriem veikala vadītāju, kurš izturējies nesavaldīgi un bravūrīgi, nācies ilgi pārliecināt, ka viņiem tiešām ir tiesības veikt pārbaudi, un skaidrot, ka Valsts valodas centrs ir valsts institūcija, kas atrodas Tieslietu ministrijas pārraudzībā
Valodas inspektori sastādītajā protokolā norādījuši, ka vairākām precēm, tādām kā motocikla stūre un motociklista ķivere, pavaddokumentācija vispār nebija tulkota latviešu valodā. Informācija par dažu citu preču izmantošanu bijusi tulkota tikai daļēji.
Cita, atšķirīga versija par notikušo ir
SIA "Motorats" valdes loceklim un veikala vadītājam
Artūram Robežniekam, kurš apgalvo, ka konstatētie
pārkāpumi bijuši "sīki un nebūtiski". A. Robežniekam
valodas inspekcija uzlikusi
Inspektori pie nesavaldīgas pārbaudāmo attieksmes ir pieraduši, saka M. Stalidzāne un vaicā: "Kurš amats tad ir bez riska?" Viņas pārziņā ir Jēkabpils, Preiļu, Aizkraukles un Ogres rajons. Viņas pieredze liecinot, ka tamlīdzīgi gadījumi drīzāk esot "izņēmumi, nevis ikdienas parādība" un vairākums uzņēmēju pret valodas inspektoriem izturas saprotoši. Piemēram, nesen Jēkabpilī viņa sodījusi kāda mēbeļu veikala amatpersonas, jo veikalā daudzām precēm latviski nebija tulkots marķējums un salikšanas instrukcijas. M. Stalidzāne uzsver, ka veikala vadība izrādījusi vēlmi novērst pārkāpumus un skaidrojusi, ka tie radušies tāpēc, ka veikals tikko uzsācis darbu. Pēc neilga laika M. Stalidzāne sola šajā veikalā iegriezties vēlreiz.
Uz valodu raugās, piemiedzot acis
A. Kursīša vērtējumā savu nepatiku uz valodas inspektoriem uzņēmēji un dažāda līmeņa amatpersonas izgāž tāpēc, ka strādāt kļūst arvien grūtāk: ekonomiskās situācijas pasliktināšanās, klientu maksātspēja samazinās, bet konkurence pieaug Uzņēmēji jau tā ir "uzvilkti", un te vēl iedomājies tikai! klāt arī valodas inspektors ar prasību nodrošināt tulkojumus valsts valodā!
Valsts valodas komisijas vadītājs Andrejs Veisbergs pieļāva, ka šādi starpgadījumi atspoguļo tendenci, ka valsts valodas un patērētāju tiesību aizsardzības jomā "situācija lēnām, toties stabili pasliktinās". "Ja attieksme pret valodas inspektoriem patiešām kļūst agresīvāka, tad jāsecina, ka lielā mērā tā notiek valdības attieksmes dēļ. Cilvēki arvien skaidrāk saprot, ka valdība valodas jomā izvairās spert konkrētus soļus. Uz situāciju valodas jomā piemiedz acis vienreiz, otrreiz, trešo reizi Cilvēki to redz un saprot," saka A. Veisbergs. Latvijā no valdības aprindu puses šad tad izskanot apgalvojumi, ka jāveido labākas attiecības ar Krieviju un tādēļ Latvijai "jārīkojas elastīgi". "Tas veido fonu dažādām negatīvām izpausmēm valodas jomā," piebilst A. Veisbergs.
Lietuvas deputāts Eiropas Parlamentā Vītauts Landsberģis intervijā "NRA" izteicis bažas, ka Krievija ar kapitāla starpniecību, kas ieplūst Latvijā, var ietekmēt Latvijas politiku: "(..) prezidenta Putina nolūks ir panākt Latvijas piekāpšanos tik būtiskos jautājumos kā otras valsts valodas ieviešana un vēlēšanu tiesību piešķiršana visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem, pat valstī nodzīvotā laika. Bija Latvijai cerības, ka ar laiku, ļaujot iegūt cittautiešiem pilsonību, viņi varētu iekļauties latviskā vidē. Taču, šķiet, Krievija nevēlas to pieļaut un, tieši pretēji, vēlas sašķelt Latvijas sabiedrību. Tā nav draudzīga politika, un kas zina, kādas sekas tam būs."
Komentējot A. Landsberģa teikto, Valsts valodas komisijas vadītājs tikai izteica cerību, ka Latvijas valdība un Saeima otrās oficiālās valodas ieviešanu Latvijā nepieļaus. "Nav pieļaujami, ka Latvijā tiktu ieviesta otra valsts valoda, un ir pamats domāt, ka tas vienkārši neies cauri," apgalvo A. Veisbergs. Valsts valodas un pilsonības jautājumi ir cieši saistīti, un pašvaldības vēlēšanu tiesību piešķiršana nepilsoņiem būtu iekšpolitisks signāls, ar ko vara atklāti demonstrētu, ka naturalizācijai nav jēgas. Drīz pēc tam sekotu arī nākamās prasības: nepilsoņiem piešķirt Saeimas vēlēšanu tiesības un krievu valodu Latvijā pasludināt par oficiālu valodu.
Premjera viedokli gaidiet 1. aprīlī!
Valdības pozīcija valodas jomā, visticamāk, kā uz delnas
atklāsies 1. aprīlī, kad valdības sēdē plāno lemt par
grozījumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā (APK).
Jācer, ka valdībai joki nebūs prātā, jo grozījumi APK
vērsti uz to, lai nostiprinātu valsts valodas pozīcijas
publiskajā sfērā un pastiprinātu atbildību par
sabiedrības likumīgo interešu pārkāpumiem valsts valodas
lietojumā. Jāatzīst, šie grozījumi nav tik būtiski, lai
aizlāpītu lielos caurumus valsts valodas likumā. Tie
nosaka, ka organizāciju un uzņēmumu zīmogu un veidlapu
tekstiem jābūt tikai un vienīgi valsts valodā un par šīs
normas pārkāpumu paredz sodu: brīdinājums vai naudassods
no 25 līdz 50 latiem, par gada laikā atkārtotu pārkāpumu
no 50 līdz 100 latiem. Noteikta arī atbildība par
uzrakstu, izkārtņu, ziņojumu sniegšanu svešvalodā, ja
likums paredz šīs informācijas sniegšanu valsts valodā.
Tas nozīmē, ka likums tiks pārkāpts, ja kāda iestāde
apmeklētāju telpā informāciju izvietos tikai krievu
valodā vai, teiksim, izdos bukletus tikai krieviski. Par
šādu pārkāpumu likuma grozījumos noteikts naudassods 25
līdz
Par "epopeju" saistībā ar šiem grozījumiem jau rakstīju, tāpēc tikai īsumā atgādināšu, ka grozījumus APK valdība jau reiz pieņēma. Tad, pretēji ierastajai praksei, premjerministrs Ivars Godmanis (LPP/"LC") pēkšņi nolēma, ka tie valdībā jāizskata vēlreiz, jo par tiem iebildumus iesniedza Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un integrācijas sekretariāts. Valsts valodas komisija šā gada 26. februārī I. Godmanim nosūtīja vēstuli, kurā, paužot bažas par valsts valodas situāciju, aicināja iesniegt izskatīšanai Saeimā 2007. gada 18. decembrī valdības sēdē pieņemtos grozījumus APK, proti bez LDDK un integrācijas sekretariāta "uzlabojumiem", kas valodas situāciju tikai pasliktinātu. Premjerministra birojā ilgi šaubījās, vai šāda vēstule vispār saņemta, un tikai kopīgiem spēkiem mums to visbeidzot izdevās "atrast".
Kad kopš vēstules nosūtīšanas apritēja tieši 30 dienas (termiņš, kura laikā uz vēstuli jāatbild), premjerministra preses sekretāram Edgaram Vaikulim vaicāju, ko I. Godmanis atbildējis valodniekiem. Pēc E. Vaikuļa teiktā, premjerministrs atbildes vēstuli nolēmis nesūtīt, bet "nolēmis rīkoties. Tā arī būs viņa atbilde."
Izrādās, I. Godmanis uzdevis Tieslietu ministrijai grozījumus APK atkārtoti izskatīšanai virzīt 1. aprīļa valdības sēdē. Uz šo valdības sēdi, pēc E. Vaikuļa teiktā, premjerministrs uzaicinājis integrācijas sekretariātu un LDDK, kuriem pret grozījumiem bijušas iebildes. Bet ne valodniekus.
Kāda ir premjerministra personiskā pārliecība šajā jautājumā, E. Vaikulis nevēlējās atklāt, norādot, ka valdības sēdē premjerministram būšot jāpieņem "koleģiāls lēmums", kas apmierināšot visas puses, un "premjerministra pozīcija būs valdības kopīgā pozīcija".
Acīmredzot valdības sēdē paredzamas karstas diskusijas. E. Vaikulis izteica prognozi, ka valdība grozījumu projektu APK uz Saeimu varētu virzīt "ar atsevišķiem precizējumiem".
Stiprināt valodas centru
Valsts valodas centrā stāsta, ka pēdējā laikā līdz ar tendenci agresīvi vai nicīgi izturēties pret inspektoriem iezīmējusies arī tendence arvien biežāk pārkāpt pircēju tiesības informāciju par precēm un pakalpojumiem saņemt valsts valodā. Par to, ka veikalos tiek pārdotas preces bez pievienota marķējuma un lietošanas instrukcijām latviešu valodā, valodas inspektori šā gada janvārī un februārī vien sodījuši 40 atbildīgās amatpersonas. Salīdzinājumam: pērnā gada 12 mēnešos sodītas 172 amatpersonas; vēl pirms gada un diviem par līdzīgiem pārkāpumiem sodītas aptuveni 60 personas gadā.
Naudas sods par šādu pārkāpumu ir no 25 līdz 100 latiem, par atkārtotu pārkāpumu no 100 līdz 250 latiem. Ir veikali, kas izdomājuši, kā likumu apiet ar līkumu: katru reizi norādot uz citu "grēkāzi", jo tad lielākos sodus valodas inspekcija nemaz nedrīkst piemērot! Pat ja veikalā šādi pārkāpumi tiek konstatēti desmito reizi.
Šobrīd visā Latvijā strādā tikai 16 valodas inspektori, un tas ir daudz par maz, vērtē Valsts valodas centra vadītājs Agris Timuška.
"Saeimas deputāti iesaka paaugstināt sodus par valodas likuma pārkāpumiem, bet viņi nedomā par to, ka inspektors lielākoties strādā vienatnē un pārvietojas ar sabiedrisko transportu," saka A. Kursītis, piebilstot: labs risinājums būtu valodas inspektora palīgu vakanču radīšana. Atšķirībā no valodas inspektoriem inspektora palīgi nebūtu ierēdņi un viņus varētu pieaicināt, kad inspektors to uzskata par nepieciešamu; arī atalgojums nebūtu tik augsts kā inspektoram. Iespējams, par valodas inspektoriem varētu strādāt studenti.
Šobrīd inspektora alga ir
Lai Valsts valodas centrs varētu optimāli darboties, kopumā valstī būtu nepieciešami 50 valsts valodas inspektori un 50 inspektoru palīgi, uzskata Valsts valodas centra vadītājs Agris Timuška. Sliktākajā gadījumā vismaz papildus desmit inspektori.
Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš ("TB"/LNNK) ministrijas darba grupai uzdevis izskatīt Valsts valodas centra stiprināšanas iespējas, stāstīja ministra padomnieks Jānis Tomels. Paredzams, ka darba grupa ar izstrādāto koncepciju tieslietu ministru varētu iepazīstināt 15. aprīlī un, ja tā gūs ministra atbalstu, to varētu virzīt izskatīšanai valdībā.
Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena 04/01/08
R.Blaumanis. Velniņi. Rež. V.Jansons. Daugavpils teātris
Kritiķi vērtē
* * * * Silvija Radzobe
Asprātīga, azartiska un teatrāla spēle, uztverama gan kā pasaka bērniem, gan kā filozofiska līdzība pieaugušajiem. Ar gaismām un telpas izmantojumu tiek radīts priekšstats, ka teātris ir visa pasaule: darbība notiek gan uz nelielās skatuvītes, gan tās priekšā, gan sānos, kur iekārtojušies mūziķi, kuri izpilda Artūra Uškāna oriģinālo mūziku, gan aiz skatuves. Darbība notiek gan tumsā, gan gaismā, gan miglainajās pārejās. Fascinēja veids, cik viegli un artistiski, izmantojot laukuma teātra jeb balagāna paņēmienus, tika realizēta ideja par dzīves nemitīgo, brīnumam līdzīgo transformāciju dzīvnieki pārvērtās par cilvēkiem un otrādi, velniņi pārtapa kazlēnos un bērnos, pasaku teicējs kļuva ļaunais velns, bet meitene princese... Radās noslēpumainais iespaids, ka pasaule, kamēr mēs to neredzam, dzīvo savu, no cilvēka neatkarīgu un pārsteidzošu dzīvi. Režisors Viktors Jansons ir saliedējis pieredzējušos aktierus Aldu Krastiņu, Ivaru Brakovski, Mihailu Samodahovu ar maz pieredzējušajiem latviešu trupas jaunajiem aktieriem, radot iespaidu par vienotu kolektīvu. Vienīgais iebildums pārāk ņārbaini lupataini šķita no maisa auduma gatavotie kostīmi.
* * * * Mārīte Gulbe
Asprātīgs, atjautīgs un latvisks Velniņu iestudējums. Režisoram V. Jansonam izdevies veiksmīgi saliedēt scenogrāfiju, mūziku un aktieru ansambli vitālā un aizrautīgā veselumā. Prasmīgi izmantota un apdzīvota visa mazās zāles telpa līdz pat griestiem, kur muzicē lieliskie A.Uškāna mūziķi, skatuve un tās priekšplāns, realizējot telpisko trīsvienību debesis, zeme un pazeme (scenogrāfs I.Folkmanis). Spēles elements no pirmajiem mirkļiem gaismas un tumsas nošķiršanas pasaulē organiski turpinās visā izrādē ar atribūtiem, lellēm, kostīmiem, arī ar telpas mērogiem: lauku sēta kopskatā atveidota miniatūrā modelī, maketā, bet uz skatuves atsegts tuvplāns. Dzīvelīgā, priecīgā dullošanās kulminē ar nesamākslotu, nemoralizējošu, bet aizkustinošu rituālu, kas spēlei piepluso arī jēgu velniņi, no nāves dzīves upes izkļuvuši, Laimas vai Māras apmazgāti, top par cilvēkiem. Grūti no ansambļa izcelt kādu individuāli, jo spēles garšu jūt visi. Vienīgais iestudējuma "traipiņš" raupjā linu auduma faktūra kostīmiem un scenogrāfijas elementiem atstāj nabadzības iespaidu.
* * * * Līga Ulberte
R.Blaumaņa artistiskā pasaka atradusi fantāzijas ziņā līdzvērtīgu režisoru V.Jansonu, kurš, pateicoties ļoti veiksmīgai darbībai Daugavpils teātrī, uzskatāms par pašlaik labāko bērnu izrāžu veidotāju. Izrāde, kas vienlīdz labi varētu patikt gan bērniem, gan viņu vecākiem pirmajiem artistisko pārvērtību, otrajiem asprātīgās ironijas dēļ. Teatrāla, no salmiem, koka, pakulām veidota pasaule, kurā, piemēram, vērsis vienā ainā var būt maza koka rotaļlieta, nākamajā jau amizanta izskata tēvainis ar ragiem pierē, bet velniņi no elles ragainīšiem pārtapt ironiski tēlotos brīvības cīnītājos. Veiksmīgs izrādes muzikālais fons, ko "dzīvajā" veido trīs tautas muzikanti, turklāt spēlētās un dziedātas tautas dziesmas arī jēdzieniski izmantotas ļoti precīzi atkarībā no konteksta kā ironisks komentārs vai simbolisks vispārinājums. Patiesi priecē viss izrādes ansamblis, kurā blakus pieredzējušiem profesionāļiem Ivaram Brakovskim, Aldai Krastiņai, Mihailam Samodahovam beidzot radoši atraisījusies arī trupas jaunākā daļa, īpaši Egils Viļumovs, Inese Ivulāne, Māris Korsiets un Kristīne Veinšteina. Vienīgais iebildums pret pārspīlēti lupataini pakulainajiem kostīmiem, kaut princeses stieplīšu kleitiņa un velna ādas apmetnis ir eleganti.
Runā Čikāgas latviešu radio
Janīna Kursīte, Diena 04/01/08 Vecākais latviešu radio raidījums nav, kā varētu domāt, meklējams Latvijas radio, bet Čikāgas latviešu radio, kur 10.februārī tika svinēta raidījuma 55.gadadiena. Raidījums latviešu valodā kopš 1952.gada notiek reizi nedēļā, pirmdienās no plkst.19 līdz 20. Programmu veido, pirmkārt, ziņas par Čikāgas latviešu aktivitātēm, otrkārt, jaunumi par Latviju (kultūra un politika), treškārt, latviešu mūzika, ceturtkārt, dažādi paziņojumi. Raidījuma ierosinātājs bija Kārlis Dzirkalis. Veselus trīsdesmit gadus raidījumu vadīja Juris Valainis, pēdējos desmit gadus to dara Valija Galeniece. Latvijas ļaudīm šie uzvārdi neko daudz neizsaka, tāpat kā Amerikas latviešiem daudzi mūspusē pazīstami vārdi nav zināmi. Svarīgākais ir cits, nosaucot kādu vārdu labā nozīmē, mēs lieku reizi pasakām paldies. Vija Miezīte, kas tāpat kā vairāki citi čikāgieši darbojas latviešu radio raidījumu uzturēšanā, nesen par to vēstulē rakstīja: "Radio komitejas dibinātāji nu jau sen aizsaulē, bet vēl esam grupiņa, kas to uztur dzīvu, lai gan reizēm liekas, ka tuvojas gals, jo sāk apsīkt ienākumi raidījumu samaksai, kas katru gadu paliek lielāka. Vecā sabiedrība sarūk, un jaunajai tas neinteresē, ne šeit dzimušajiem, ne arī tikko no Latvijas iebraukušajiem."
Kaut arī Čikāgā svinību vakarā bijis briesmīgs nelaiks ("sniegs, vējš un ļoti auksts"), uz pasākumu ieradušies ap 120 apmeklētāju, dziedājis vīru koris un jauktais koris, dažādus, bet jaukus jokus un kuplejas sagādājuši Čikāgas piecīši. Pasākumu pagodinājis arī Latvijas vēstnieks no Vašingtonas. Bijuši apsveikumi arī no Latvijas radio (no Jāņa Gulbja un Dzintras Matuzāles), ar kuru čikāgieši labi sastrādājoties. "Samērā īsas runas. Ļoti interesanta bija Jurim Valainim, kurā viņš atskatījās uz visu 55 gadu darbību, notikumiem utt. Ja Juris būtu veltījis tikai 1 minūti katram gadam, tad tā jau vien ir stunda. Man patika, ka tika pārraidīti izvilkumi no katra gada, skanēja balsis, kas jau sen mūžībā, bet kurām bija ideja un varēšana izveidot latviešu radioraidījumus," tā Vija Miezīte.
Čikāgā dzīvo ap 10 000 latviešu. Latviešu kultūras un sabiedriskajās norisēs piedalās aptuveni 1000, latviešu radio klausās droši vien lielāks skaits. Radio komiteja ietilpst Čikāgas latviešu organizāciju apvienībā. Pēc V.Miezītes teiktā, radio komitejai ir bagātīga skaņu bibliotēka, kas krājusies 55 gadu garumā. Cita vidū arī intervijas ar politiķiem, vēsturniekiem, aktieriem, operdziedātajiem utt. Bibliotēkas u.c. materiālu (fotoarhīva, protokolu) saglabāšanā daudz dara informācijas daļas vadītājs Juris Valainis. Nosvinot skaisto 55 gadu jubileju, vecākā latviešu radioraidījuma veidotāji varētu pateikt, ka piekusuši, ka vairs nav jauni un nav spēka aizsākto turpināt. Neviens viņiem nevarētu pārmest mazdūšību. Tomēr pazust var ātrāk, bet var kavēties pazust, var spītīgi turēties. Trimdinieki ilgus gadus uzturēja Latvijas ideju, palīdzēja mums gan materiāli, gan garīgi. Bet nu atbildība par latvietību ne tikai austrumos, bet arī rietumos ir mūsu Latvijas latviešu rokās. Ne viss, bet tas, ko ļoti grib un vēlas, noturas vai atgriežas no jauna. "Zinu kaut kāda pārpratuma dēļ radio pieprasījuma datumu ALA (Amerikas Latviešu apvienība) bija nokavējusi. Laikam būs jāgaida līdz nākamgadam," raksta Vija Miezīte. Kaut arī viņa piemetina, ka nauda vēl esot, varbūt mēs kopējiem spēkiem varam palīdzēt Čikāgas latviešu radio noturēties? Latvijā nevaram dzirdēt Čikāgas latviešu radio, bet laba sajūta, ka kaut kur vēl pasaulē noteiktā vakara stundā atskan radiobalss latviski.
Vai esam gatavi runāt tikai latviski?
Ilze Nagle, Latvijas Avīze 04/03/08 "Uztraucamies par krievu valodu, bet nevaram arī pievērt acis uz angļu valodas ietekmi."
Vai esat gatavi runāt tikai latviski?
"Labākā dāvana, ko partijas var sniegt Latvijai tās 90 gadu dzimšanas dienā, būtu aicinājums līdz ar šā gada 18. novembri runāt tikai latviešu valodā, protams, nenodarot pāri ļoti veciem cilvēkiem un tūristiem." Šādu domu "Latvijas Avīzes" otrdienas numurā paudis Vilis Vītols, mudinot popularizēt domu "Latvijā runā ar mani latviski!". "Aicināt publiku apkalpojošo personālu runāt latviski, kaut klienti un priekšnieki pieprasa citu valodu. Neklausīt tādā gadījumā. Ja visi tā darīs, tad nebūs iespējams atlaist no darba veselu tautu, tāpat kā neatkarības atgūšanas laikā nevarēja veselu tautu apcietināt vai nošaut," ieteic V. Vītols, uzsverot, ka neviens nevar piespiest latviešus runāt krievu valodā, ja vien paši latvieši to neizvēlēsies. Latviešiem jautāju, vai viņi šādam aicinājumam atsauktos un kādu valodu viņi paši labprātāk izvēlas sarunā ar cittautiešiem.
Māris Laukalējs, nekustamā īpašuma vērtētājs: "Šim aicinājumam atsauktos, doma ir laba, bet reāli darba vidē nav iespējams runāt tikai latviešu valodā. Investoru prasības jāņem vērā, un viņi ir tie, kas nosaka toni. Turklāt šis aicinājums tad jāattiecina uz visām valodām, ne tikai krievu. Mēs uztraucamies par krievu valodu, bet pieveram acis uz angļu valodu. Pēdējā laikā drīzāk tā ir problēma, jo investoriem vajag vērtējumus un atskaites angļu valodā. Turpretim ar krievvalodīgajiem vismaz sarunvalodas līmenī viss notiek latviešu valodā, arī dokumentācija. Tikai tad, ja nepieciešams saprast ko dziļāk un detalizētāk, tad runājam krieviski." Aivita Putniņa, sociālantropoloģe: "Man šķiet, ka vairāk vajadzētu uztraukties par latviešu valodas izjūtu un izkopšanu pašu latviešu vidū. Tā problēma drīzāk ir nevis krievu valoda, bet mūsu pašu nedrošības sajūta. Ja paši latviešu valodā jutīsimies labi, tad nekas briesmīgs nevar notikt. Skolu programmās nav nekas, kas palīdzētu jauniešiem veidot savu latvisko identitāti. Latviešu valoda balstās tradicionālajā kultūrā, mūsu mutvārdu mantojumā, kas tagad tiek arvien vairāk aizmirsts un tieši tas arī rada šo nedrošību. Tradicionālo kultūru skolās nemāca, un tā ir problēma. Nevajag pieļaut, ka skolēni zina pateikt, cik mums ir tautasdziesmu, bet padziedāt neprot. Bažījamies par krieviem, bet neviena cita tauta nevarēs atrisināt to, ka mūsu valodai nav uz kā balstīties, un tas arī rada lielākās bažas. Turklāt tagad arvien vairāk tuvojamies angļu valodai."
Elita Indriksone, latviešu valodas skolotāja: "Droši vien atsauktos šim aicinājumam, jo šobrīd no valsts puses maz jūtams atbalsts latviešu valodai un tās pastāvēšanai. No krievu tautības jaunās paaudzes vajag prasīt, lai viņi runā latviešu valodā. Dzīvojam internacionālā sabiedrībā jau daudzus gadus. Arī 20. un 30. gados Latvijā darba sludinājumos tika prasītas vācu un krievu valodas zināšanas, un šīs zināšanas pašas par sevi ir labas, taču nedrīkst pieļaut, ka pieprasa tikai krievu valodu. Tas, kādā valodā runāju ar cittautieti, atkarīgs no tā, ko man no tā cilvēka vajag. Veikalā es runāju latviski un lai tikai pārdevējs pamēģina nesaprast mani varu kļūt nikna un sūdzēties priekšniecībai. Bet, ja ar cilvēku ir grūti sarunāties, pāreju uz krievu valodu, jo arī pati kādreiz gribu likt lietā savas krievu valodas zināšanas."
Ivars Ozoliņš, auto diagnostiķis: "Tā ir diskutējama lieta. Kad strādāju Rīgā, aptuveni 80% gadījumu nācās runāt krievu valodā, jo bieži vien nevarēja skaidri redzēt, vai krievvalodīgais mani saprot vai ne. Kamēr viņiem skaidroju latviešu valodā, iet laiks, vēl var rasties kādi pārpratumi, un manā darbā tas nozīmē, ka man būs nervi čupā. Tomēr daudz kas atkarīgs no latviešu mentalitātes, jo, cik novērots, krievvalodīgie runā gan latviski, gan krieviski. Rīgā gan viņi vairāk degunus pacēluši augšā un, kaut arī prot latviski, par spīti nerunās. Aicinājumam runāt latviski atsauktos, bet tam jānotiek pakāpeniski, nevis uzreiz kā ar nazi nogriezt. Ar krieviski runājošiem šefiem ir tā, ka viņi savā darbā aicina krievvalodīgos, un, ja tur ir viens latvietis, tad viņš ir kā vilku barā. Tāda firma dokumentācijas veikšanai latviešu valodā pieņem vienu latviešu sekretāri, un lieta darīta. Tur neko neizdarīt."
Vai Latvija izdzīvos?
Ivo Verners, Biedrība "Tautvaldība", Diena 04/03/08 Ar ko atšķiras komunisms no demokrātijas? Pēc būtības ne ar ko daudz. Abās masu pārvaldīšanas formās ir valdošā elite, kas dzīvo zaļi, un tauta, kuras dzīves kvalitāte ir tieši atkarīga no vadoņu labvēlības. Vienā gadījumā neslēpta tiesību ierobežošana, otrā brīvības ilūzija. Abos gadījumos pūļa kontrolēšanai prasmīgi tiek lietotas masu apziņas manipulācijas metodes. Ir sliktākas pseidodemokrātijas, piemēram, Igaunija, kur par tautu rūpējas pietiekoši, un teicamas kā pie mums, kam nav nekāda sakara ar sengrieķu demos un kratia.
Ir rietumu, austrumu, bez šaubām pašmāju kampēju intereses, kuras visbiežāk iet kopsolī ar iepriekš minēto pušu interesēm, kaut kur starp globalizācijas dzirnakmeņiem vēl dzīvo kāds iezemietis, kurš ierunājas arī par tautas interesēm. Kurš aizstāv tās?...
Rietumu pārstāvji nu jau darbojas tik atklāti, ka ir stabils pamats viņus saukt par pasaules pārvaldītāju interešu aizstāvjiem. Austrumu puses pozīcijas šobrīd izskatās vājākas. Kas šajā kontekstā ir Latvija? Latvija jau gadu simtus bijusi lielvaru šķēpu krustošanās vieta, un tā tas ir arī šodien. Līdzko viena no varām, ieskaitot pašmāju kampējus, grib uzurpēties par daudz, pārsniedzot bīstamo robežu, tiek saņemti attiecīgie mājieni.
Padomāsim, kas ir ieguvēji no globalizācijas, kura, kā mums cenšas iegalvot polittehnoloģiju meistari, vienkārši ir, - un tik uz priekšu, peldam pa tās iznīcinošo straumi! Ieguvēji ir tie, kuri ne tikai domā pasaules mērogā, bet arī ietekmē pasaulē notiekošos sociālekonomiskos un vēl virkni citu procesu un gūst no tā personīgu labumu. Tie ir ļoti turīgi cilvēki, kuri pārvalda finanšu korporācijas, ieroču, naftas, narkotiku u.c. industrijas. Kas tad šajā visā būtu tik slikts?
- Tas, ka šie magnāti rūpējas tikai par savas labklājības nodrošināšanu, un viņu vienīgās vērtības ir nauda un vara. Arī tajā visā vēl nebūtu nekas ārkārtējs, ja vien acīm redzams nebūtu fakts, ka dzīve jebkurā pasaules nostūrī ik gadu kļūst nedrošāka, vērojama pasaules mēroga ekonomikas krīze un cilvēces izraisītās negatīvās klimata pārmaiņas.
Šajā cietsirdīgajā slimību, terorisma, neveselīgas pārtikas, infantilisma, izvirtību, azartspēļu, alkoholisma un narkomānijas pasaulē tiek degradētas tādas vērtības kā cilvēks, ģimene un tauta. Ir tikai alkatībā apmāti, lielāki un mazāki kampēji! Vai ir iespējams cīnīties ar globalizētājiem, kuri iet pāri tautām un kontinentiem? Nē, jo tas ir pārspēks, ar ko tiešā veidā cīnīties nav iespējams, toties var sekmīgi izolēties. Kā?
- Nostiprinot savu valsti un rūpējoties par tās iedzīvotāju interesēm, un sadarbojoties ar līdzīgām valstīm, kuras arī līdz šim ir pratušas par sevi veiksmīgi pastāvēt. Tikai izjūtot piederību savai zemei un jūtot dvēseles radniecību, ko veido kopīga valoda, vēsture un kultūra, iespējams saglabāt arī tādas vērtības kā labestība, cieņa un godīgums - gan pret citu cilvēku, gan citām tautām. Atbildiet paši sev: Kādas sajūtas jūs pārņem, kad atrodaties svešā vidē, piem., kādā attālā zemē, un izdzirdat dzimto valodu? Vai nav tā, ka rodas vēlēšanās šo cilvēku uzrunāt? Ja tā, tad savas tautas piederības izjūta jūsos nav zudusi. Iedomāsimies globālistu "ideālo" pasauli, kurā labklājību viņiem nodrošinātu bioroboti, kam savā šaurajā pasaulē nav nekā cita, kā vien darbs, auto un jumts virs galvas.
Daži priekšlikumi:
parakstīsimies par iespēju tautai atlaist Saeimu (www.cvk.lv), lai vismaz pašmāju kampēji atcerētos, ka bez neirolingvistisko programmu kompilācijām Latvijā dzīvo arī cilvēki;
darīsim visu iespējamo, lai tiktu reanimēta izglītības sistēma. Par tās kritiski zemo kvalitāti jau rakstīts daudz. Izglītības sistēmas sakārtošanai ir jābūt ar visaugstāko prioritāti, jo tas ir visa pamats tādai valstij kā Latvija, kurai nav ne naftas, ne zelta;
sekosim līdzi, lai tiktu nodrošināta drošības iestāžu neatkarība. Kam pieder vara pār drošības iestādēm, tiem pieder patiesā vara valstī. Saprotams, būs komentāri par rietumu (arī austrumu) interešu lobēšanu Latvijas drošības iestādēs, bet labākais, ko varam vēlēties no pašreizējās situācijas, - lai varas deķītis netiktu aizvilkts tikai uz vienu vai otru pusi;
ir jāmaina vēlēšanu sistēma, lai jau pēc definīcijas labi organizētajiem grupējumiem ar aktieriem, sportistiem un komponistiem priekšgalā nebūtu iespējams tikt pie valdīšanas. Pie šiem jautājumiem aktīvi strādā Vēlēšanu reformas biedrība (www.velref.lv);
veicināsim pilsoniskās sabiedrības attīstību. Jo tauta nedomājošāka, jo varturiem labāk. Mēs dzīvojam informācijas laikmetā, kad tā cenšas mūsos iespraukties gan apziņā, gan zemapziņā visos iespējamos veidos. Cenzūra masu medijos tiek izmantota reti, visbiežāk vērtīgais tiek meistarīgi noslīcināts ņirbošās sēnalinformācijas jūrā. Ja lasāt šo rakstu, nevis truli blenžat televizorā, jau var uzskatīt, ka esat domājošs salīdzinājumā ar nohipnotizēto tautas vairākumu. Tāpat neaktīva sabiedrība ir tieši tas, kas nepieciešams savā realitātē dzīvojošajiem zoodārza shēmotājiem;
ir jānodrošina mūsdienām atbilstošas sabiedrības līdzdalības iespējas. Ar tām, kas lasāmas MK mājas lapā, protams, neskaitot vēlēšanas un referendumus, ciniķiem par prieku, varam vien izniekot savu dārgo laiku. Modernās informācijas tehnoloģijas izmantojam visvisādi, tikai nez kādēļ ne sabiedrībai (tas ir - mums!) svarīgu jautājumu risināšanai, kam sekotu reāli valsts pārvaldes īstenoti uzlabojumi. Ar 21. gs. nevalstiskās organizācijas Tautvaldība piedāvāto E-demokrātijas instrumenta ideju iepazīstieties www.tautvaldiba.lv. Aicinām pievienoties biedru pulkam, ziedot Sabiedrības līdzdalības portāla izstrādei vai citādi dot savu ieguldījumu.
Latvija un latviešu tauta izdzīvos, ja visi kopā un katrs atsevišķi būsim valstiski domājoši un pozitīvās iespējas, ko dod globālisms, izmantosim Latvijas labā, bet no negatīvā izvairīsimies.
Noslēgumā citāts no Renāra Kaupera daiļrades:
Tie ir vārdi no manas tautas,
Un dziesma man arī no tās.
Un es zinu, neviens manā vietā
To nedziedās.
2008. gada marts. Notikumi kultūrā
NRA 04/04/08
Lielā mūzikas balva
5. martā Latvijas Nacionālajā operā notika svinīgā Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonija. Kopš pagājušā gada tā piedzīvojusi būtiskas izmaiņas, un simtiem tūkstoši skatītāju ar Latvijas Televīzijas pirmā kanāla starpniecību varēja kļūt par aculieciniekiem gan laureātu neviltotajam pārsteigumam (balvas ieguvēju vārdi tika turēti vislielākajā slepenībā), gan emocionālajai profesora Oļģerta Grāvīša beneficei uz opernama skatuves.
Džemmas Skulmes personālizstāde
Nebūs pārspīlēts apgalvot, ka Džemmas Skulmes (attēlā) personālizstāde pazemes izstāžu zālē zem Rātslaukuma tika gaidīta jau tad, kad Rīgas mākslas telpa vēl tā īsti nemaz nebija pabeigta. Iemesli bija divi pirmkārt, Džemmas Skulmes izstādes nebija notikušas jau ļoti sen, otrkārt, mākslinieces darbi bija kā tests jaunajai izstāžu zālei vai tā vispār būs piemērota gleznu izstādīšanai. Publikas gaidas attaisnojās izstāde izraisīja neviltotu skatītāju interesi, bet Rīgu var apsveikt ar to, ka šajā pilsētā ir par vienu labu izstāžu zāli vairāk.
Balvas Zigmundam Skujiņam un Jurim Kronbergam
Lai gan Literatūras gada balvas prestižs sabiedrības acīs gājis uz leju un laiki, kad šo pasākumu rādīja televīzijā, šķiet sena pagātne, balva par mūža ieguldījumu šogad tika piešķirta diviem izciliem autoriem rakstniekam Zigmundam Skujiņam, kura darbu koptirāža mērāma vairākos miljonos eksemplāru, un lieliskajam dzejniekam Jurim Kronbergam, kas ne vien lieliski raksta pats, bet sekmīgi atdzejo zviedru valodā citu latviešu autoru darbus, popularizējot latviešu literatūru otrpus Baltijas jūras krastiem.
16. starptautiskais pianisma zvaigžņu festivāls Liepājā
16. starptautiskais pianisma zvaigžņu festivāls Liepājā šogad uz vēju pilsētu bija atvedis tādu izcilu pasaules mēroga pianistu kā Vestarda Šimkus pedagogu Dmitriju Baškirovu un absolūtu eksotiku Kubas džezu. Imanta Rešņa (attēlā) rīkotais festivāls ir būtisks Latvijas kultūras apritē kaut vai tāpēc, ka tas pierāda lieli un kultūrai būtiski pasākumi var notikt ne vien valsts vienīgajā metropolē Rīgā, bet arī relatīvi mazajās Latvijas novadu pilsētās. Apziņa, ka varam, pirmām kārtām ir vajadzīga mums pašiem, un Liepājas festivāls to lieliski apliecināja arī šoreiz, liekot klaviermūzikas cienītājiem no visas Latvijas marta vidū posties uz vēju pilsētu.
Baigā gada piemiņa
Tas ir absolūts latviešu pasākums un Latvijas goda lieta, turpināt darbu pie komunistiskā terora represiju upuru piemiņas iemūžināšanas. To varam veikt, gan ceļot pieminekļus, gan izdodot liecības, kas vēsta par Sibīrijas mocekļu ciešanām, Golgātas ceļus ejot. Sagaidot 25. martu, laista klajā sestā Via dolorosa grāmata un dokumentu krājums Piemineklis baigā gada upuriem, kas vēsta par to, ka nežēlības un nelikumības okupētajā Latvijā turpinājās arī pēc Otrā pasaules kara.
Jampadracis ap biļetēm un Radio kora finansējums
Latviskās mentalitātes spogulis romāns Mērnieku laiki vēsta, latvieši jau nebūtu latvieši, ja tie reizēm, kopējas lietas darot, neizplūktos. Par laimi, kultūrā šomēnes Ķenča deguns necieta, bet kaislības ap dziesmu svētku biļetēm aizgāja tik tālu, ka pat izskanēja aicinājumi šo pasākumu boikotēt. Mūžu dzīvo, mūžu mācies, šī senā paruna allaž jāpatur prātā jebkuru lielu masu pasākumu rīkotājiem un arī Latvijas Radio korim, kuru, cerams, tomēr nepietiekamā finansējuma dēļ nenāksies likvidēt.
Rūpes par teātra māksliniekiem
Marts Latvijas teātra dzīvē nozīmīgs ar diviem notikumiem, kuros atbalstītas mūsu teātra personības. Jau ierasti Starptautiskajā teātra dienā Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) par izciliem sasniegumiem apbalvoja aktierus Lilitu Ozoliņu (Lilitas Bērziņas balva), Uldi Anži (Harija Liepiņa balva) un Latvijas Nacionālās operas baleta vadītāju Aivaru Leimani (Helēnas Tangijevas-Birznieces balva). Pateicoties LTDS, kas kopā ar sadarbības partneriem īsteno Latvijas Teātra zelta fonda atbalsta programmu, materiālu palīdzību katru gadu saņem teātrim mūžu veltījušās personības, kam šis uzmanības piliens šodienas dārgās dzīves jūrā ir ļoti nozīmīgs. Šogad tajā uzņemti vēl septiņi Vera Valtere-Gribača, Ēriks Brītiņš, Jūlija Vilgerte-Zveja, Līvija Akurātere, Helga Dancberga, Žermēna Heine-Vāgnere un Gunārs Zemgals.
Intervija ar Kārli Šadurski: latviskumam grūti laiki
Voldemārs Krustiņš, Egils Līcītis, Latvijas Avīze 04/04/08
"Latvijas Avīzē" viesojās neatkarīgais Saeimas deputāts, topošās "KalnietesKristovska partijas" iespējamais biedrs, bijušais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis. Ar viņu sarunājās redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: Beidzamajā laikā, lai runātu, ko runādami, arvien atgriežamies pie izglītības lietām. Tā, piemēram, jums gribu vaicāt vai uzlabojusies Latvijas vēstures mācīšana skolās?
K. Šadurskis: Domāju, ka acīmredzot mēģinājums panākt Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu skolās ir "norakts". Pilotprojekts 40 skolās ieviest šīs stundas drīz beigsies, un beigsies, visticamāk, ne ar ko. Darīs visu pa vecam, un to nodrošinās spēcīgs lobijs atsevišķu vēstures skolotāju, IZM ierēdņu personā. Bez kārtīgiem satricinājumiem sistēmā nekas nemainīsies, baidos, ka arī šis "eksperiments" tiks pasludināts par neveiksmīgu.
Jūs tā angļu manierē izsakāties "baidos", "visticamāk" , bet jūs esat Saeimā un jums jāzina, kā pa īstam ir. Vai Latvijas vēstures mācīšana vispār ir sākusies?
Tikai dažās skolās. Kad biju ministrs, tad arī radās doma un nepieciešamības apzināšana mācīt Latvijas vēsturi. Ministres Druvietes laikā priekšdarbus gandrīz paveica, bet ministres Rivžas laikā radās kroplīgā iecere, "pilotprojekts", "eksperiments", ka tikai 39 skolās jāizmēģina Latvijas vēstures mācība, un viena skola pieteicās pati no brīva prāta. Tajā brīdī sabiedrības uzmanība uz to bija koncentrēta, bet nu ir pagalam atslābusi. "Latvijas Avīze" to jautājumu bija sākusi, un man par to prieks
bet atzītu mūsu vainu arī, ka esam to lietu nolaiduši, nepieskatījuši.
Droši vien līdzvainīgi esam visi. Taču uz Latvijas vēstures mācīšanu var rosināt prese, līdz aizsmakumam runāt opozīcija, bet kamēr striktu "jā" nepateiks valdība, nekas nenotiks. Man atliek cerēt, ka nākotnē radīsies gan nacionālāk domājoši izglītības ministri, gan nacionālāks Ministru kabinets.
Jūs esat aukstasinīgs cilvēks, profesor Šadurski. Tā gaidīdami, mēs sagaidīsim, ka skolās samazinās Latvijas vēstures vielu, ko runāt par atsevišķa priekšmeta ieviešanu!
Jā, maz ticams, ka šī valdība kam tādam piekritīs.
Jo ministre Koķe neko tādu uz valdību nemaz nevirzīs?
Tā kā viņa bija parlamentārā sekretāre Rivžas laikā, tad man ir pamats domāt, ka arī Koķes kā ministres laikā nacionālie jautājumi netiks pozitīvi virzīti. Esmu norūpējies arī par Augstākās izglītības likumprojektu, kurš pašlaik ir Ministru kabinetā. Tur kā darba versijā valodu lietojums valsts augstskolās izskatās vienkārši briesmīgi, proti, ka atsevišķas programmas daļas vai programmas ārzemniekiem varētu pasniegt jebkurā valodā. Līdz šim likums atļāva pasniegt jebkurā Eiropas oficiālajā valodā, procentuāli regulējot apjomu. Taču jaunā likuma redakcija valsts augstākās izglītības iestādēs atver durvis krievu valodai. Manā skatījumā tas ir nopietns risks.
Vai šo risku nevarat novērst ar deputāta mandātu?
Tad, kad projekts nonāks Saeimā, skatīsimies, cik deputāti tādam ierakstam pretosies.
Jā, šādi ieraksti, koncepcijas, "uzlabojumi" parādās arī Kastēna kga sekretariātā, un nebūsim taču naivi, ka ierēdņi uz savu galvu bez augstākas svētības velk zīmuli un tik skrīvē.
Protams, ierēdņi ieklausās uzstādījumā, kas nāk no politiskās vadības, no sava ministra.
Ķersimies vērsim pie ragiem. Kurš nosaka spēles noteikumus Izglītības ministrijā, kurš Integrācijas lietu sekretariātā?
Pasakiet man, kurš zvanīja no "valdības ēkas" Kleckinam ar Holšteinu?
Ko mēs ar šo Holšteinu Kas regulē ministri Koķi nebūt nacionālai? Vai tā ir Zemnieku savienības nostāja, ja Koķe ir viņu virzīta? Esiet drosmīgi, opozīcija, velciet ārā un parādiet šos visvarus lasītājiem?
Es nedomāju, ka tā ir Zemnieku savienības "īpašā" nostāja. Tā ir valdības kopējā politika labas attiecības ar Krieviju par jebkuru cenu un ar jebkuriem noteikumiem. Kas ir pamatā, lai tā piekāptos? Iespējams, atsevišķu valdības locekļu personīgās intereses.
Šķēles kungs intervijā piekodināja nepiemirst, ka impēriskās tieksmes Krievijā nav zudušas. Valdības locekļi arī izsakās vajagot uzmanīties un ka tāda "draudzēšanās pa īstam" nesanākot.
Brīnišķīgi, ja mēs to zinām. Tikai kāpēc mēs impēriskās tieksmes apmierinām, līzdami kaut vai cilpā ar gāzes elektrostacijas būvi? Es neesmu bijis klāt sarunās, ko vadījis Kalvīša kungs un citi. Nevienu brīdi neesmu sapratis, kāpēc mums vajadzīgs tāds Latvijas Krievijas robežlīgums, kādu to parakstīja, un vai tam līdzi nav arī "slepeni pielikumi", kas palēnām izpaužas.
Bet mēs varētu piekrist, ka normālos apstākļos starp valstīm ir novilktas robežas.
Protams, tikai ko Latvija ieguvusi, liekot savu parakstu uz šā pazemojošā akta? Kur ir taustāmie labumi, ko solīja, atkal atvērts preču tranzīts, ekonomisko attiecību uzlabošanās, saimnieciski izdevīga sadarbība? Mazliet tikai un iespējams uz laiku mainījies Krievijas retorikas asums pret Latviju. Mazliet maigāk mūs nosauca par fašistiem nekā pirms gada.
Nu arī nav slikti.
Toties ieguvuma nekāda. Valsts varas līmenī igauņi izskatās daudzkārt lielāki patrioti par mūsu valdību.
Jūsu bijušie kolēģi no "Jaunā laika" un tiem pretim Tautas partijas smagsvara biedri ierunājušies, ka šīm abām partijām jātuvinās. Kā to vērtējat?
Protams, "JL" vajadzīgs Tautas partijai, lai sastutētu brūkošās akcijas, bet kā tad paliek ar godīgu valsts pārvaldi? Viena partija, kas augstu mastā uzvija pretkorupcijas karogu, tuvinās otrai partijai, kuru tur aizdomās par vissmagākajiem pārkāpumiem, piemēram, pieprasa sodīt ar miljons latiem par pārkāpumiem Saeimas vēlēšanās. Manuprāt, šāda tuvināšanās būtu līdzšinējā "Jaunā laika" gals, jo viņu vēlētājiem pārsteigumā pavērsies mute. Par to viņi nebija balsojuši.
Par to jūs īpaši neskumstat, vai ne? Balsu atbirums kritīs jūsu makā.
Pēdējā laikā "JL" nebija sevišķi rīcībspējīgs. Šo to plānoja, bet darbi nesekoja. Iekšienē it kā šāva rīcības vektorus uz visām pusēm, bet rezultējošais izrādījās nulles vektors.
Jums, Kalnietei, Kristovskim, Seilei, Čepānei u. c. politiķiem arī ir padomā drīzumā dibināt partiju. Vai aizgājējus no "JL" neapdraud inficēšanās ar to pašu labu vārdu daudz, bet jēgas maz? Es izlasīju poēmu, ko publicējāt
Jūs domājat manifestu?
Manifestam līdzīgu poēmu, un nekā cita, kā domu un jūtu izplūdumu neatradu. Kas sekos praktiski?
Manifestā ietverts mūsu vērtību skaidrojums. Mūsu mērķis nav apvienība "Jaunie laiki tēvzemē". Es labi zinu, ka apmēram gadu "JL" partijā neizdevās piesaistīt kaut cik jaunas asinis, jaunus spēkus. Kaut kas atgrūda. Droši vien iekapsulējušās asociācijas ar rīcībspēju. Savu partiju mēģinām veidot no trim "ģimenēm": no daļas "Jaunā laika", tēvzemiešu bijušajiem biedriem un no politikā līdz šim neiesaistītiem cilvēkiem, kas izjūt jā, šeit varbūt sanāks. Liekam savus spēkus klāt un darām. Saplūsmē ir cerība, ka būsim reāls spēks. Jūs teiksiet ar cerību par maz. Ar cerību viss sākas, darba gaitā tā pamazām pārtop par apņēmību un pārliecību.
Gruzīniem ir sakāmvārds: tici vārdam, bet vērtībai ņem ķīlas. Tautu ar jaunu partiju dibināšanu pārāk bieži nedrīkst pievilt.
Pareizi. Bet kas var būt ķīlas? Labi uzrakstīta programma? Cilvēki, kam sabiedrība uzticas? Jūs teiksiet, ka tā vēl nav garantija. Laikam gan garantija var būt tikai pirmie darbi, kas sakrīt ar vārdiem un iet pareizā virzienā.
Programmas jūsu "profesoru grupa" noteikti labi uzrakstīs, bet ko konkrēti Kalniete ar Kristovski darīs nacionālajā jomā?
Izglītība ir viens no nacionālas valsts veidošanas stūrakmeņiem. Pirmkārt, jādefinē mērķi, kas atbilst nacionālas valsts prasībām. Sāksim ar valodu. Nelolosim cerības uz ātriem rezultātiem, bet noteiksim, piemēram, 2020. gadu un parādīsim, kas šajā laika periodā mums pakāpeniski sasniedzams: piemēram, 95% Latvijas iedzīvotāju prot latviešu valodu un izmanto saziņā. 100% vidusskolēnu zina latviešu valodu, turklāt pārvalda divas svešvalodas. Arī vidusskolās, kurās realizē mazākumtautību programmas krievu valodā, latviešu valodā brīvi runā visi. Protams, pirms tam mums jānonāk pie obligātās vidējās izglītības. Viena no lielākajām pēcpadomju reformu kļūdām bija no tās atteikties. Ap 2014. gadu prasībai par obligātu vidējo izglītību jāatgriežas spēkā. Par patriotismu skolā. Mūsu izglītības sistēma nevar pastāvēt atrauti vai atšķaidīti, tai jākalpo nacionālās valsts interesēm. Patriotismam jāizpaužas Latvijas vēsturē un ģeogrāfijā, latviešu valodā un literatūrā, sportā un, starp citu, arī tautsaimniecībā, jo skolām jāaudzina uzņēmīgi, iniciatīvas bagāti jaunie cilvēki. Tādēļ jāsadarbojas skolai un ģimenei. Bēdīgā realitāte ir tāda, ka 50% bērnu pašlaik dzimst nepilnās vai nereģistrētās ģimenēs. Es ļoti ceru, ka ģimenes nostiprināsies un bērni dzims vairāk, bet tad arī valstij kaut nedaudz ekonomiski jāatplaukst.
Nu jā, un tālāk mēs no jums droši vien dzirdēsim, ka pēc izlaiduma no skolas jāizsoļo "harmoniskai personībai". Man gribētos absolventu vairāk redzēt kā Latvijas pilsoni ar lielo burtu.
Ne tikvien pilsoni patriotu. Patriotisms sākas no mazumiņa, kad es savu rīcību samēroju ar to, kā tā kalpo Latvijas valsts labā. Patriotam, piemēram, ir atbildība nomaksāt nodokļus, pilsoniskā apziņa.
Tajā pašā laikā par audzināšanu izglītības sistēmā ir pat nepieklājīgi runāt.
Nu ar to jau kļūst mazliet labāk. Pirms dažiem gadiem, lietojot audzināšanas terminus, uz tevi skatījās kā uz dinozauru pēcteci.
Kas tā skatījās? "Sorosīti"?
Varbūt.
Tātad, vai mēs skaidri un gaiši nevaram pateikt, ka Latvijā skolu mērķis ir izaudzināt harmoniskas personības Latvijas pilsoņus, patriotus bez jebkādām atrunām? Pa sānu durtiņām turpretī mēģina svītrot vārdus "patriotisms", "nacionāls" no Izglītības likuma. Mēs par to cēlām troksni, runājām arī ar izglītības ministri.
Nekā slikta vārdā "patriotisms" neatrodu. Varbūt šādu labojumu autori izteiksies vēl skaistāk un lietos vārdus "tēvzemes mīlestība"? Protams, "patriotisms" ne visiem patīk, un ja tas vārdiņš nevienam nedzeltu ausīs, tad taču viss būtu kārtībā. Te gan ir divas lietas: nepietiek tikai ar mērķa noteikšanu "audzināsim patriotus". Vajag otru pusi klāt pedagogus, kuri spēj ieaudzināt šo tēvzemes mīlestību. Te atduramies pie skolotāja profesijas prestiža. Nevis tukšos vārdos ietērpta, bet reālā, arī naudas izteiksmē nodrošināta. Ja šodien skolotāju trūkst, ja skolas mēģina izlīdzēties, kā vien spēj, tad rezultātu ne vienmēr var sagaidīt. Somijā, starp citu, uz skolotāja vietu ir gandrīz 10 pretendentu, tāpēc konkursā var izvēlēties pašus labākos.
Tikai tamdēļ, ka maksā lielas algas?
Alga ir viena lieta, otra lieta prestižs, trešā lieta sociālais nodrošinājums un valsts gādība par šo profesiju. Beigu beigās ir radīta apziņa, ka skolotājs ir cienījams cilvēks. Mūsu augstskolās programmas, pēc kurām māca topošos skolotājus, nav sliktas, taču labi ja piektā daļa studentu, augstskolu beidzot, pārceļas darbā uz skolu. Pārējie meklē, kur labāk un kur vairāk maksā. Paliek tie, kam skolotāja profesija ir aicinājums, un tie, kas citur neatrod darbu. Tā ir problēma, kuru nekādi neatrisināsim bez algas paaugstināšanas. Ja tikko augstskolu beigušam pedagoģijas speciālistam maksā "zem vidējā" algu līmeņa, tad mēs arī mācību kvalitāti dabūsim "zem vidējā". Tā runā, ka skolotāju mazākai algai būtu piemērojams koeficients 1,3 un reizināms ar sabiedrības vidējo darbalgu. Manuprāt, tas ir tikai pirmais atspēriena punkts.
Labi, bet cik ilgi turpināsies šī stigšana izglītības problēmās? Jābūt ministram, kurš taču vienreiz sadūšosies realizēt nacionālas valsts politiku un dabūt naudu vienmēr vārdos deklarētajai prioritātei izglītībai?
Ja tā nebūs valdības kopīgā nostāja, tad parādiet man izglītības ministru, kurš ies pret savu premjeru. Viņš kaut sadedzināties varēs, tikai jēgas no tā nebūs.
Nu kāpēc jāiet pret premjeru? Kurš Ministru prezidents deklarējis, ka nav jēgas skolā no audzināšanas?
Kurš premjers ir devis izglītībai priekšroku budžeta sarakstā? Par atbalstu vārdos viņi visi saukuši cits par citu skaļāk, bet darbos, ar konkrētām finanšu plūsmām, izglītības ministra aizstāvētām programmām? Neviens. Tā kā zināms donkihotisms izglītības ministra amatā ir vajadzīgs. Atceros, par cik pašsaprotamām lietām bija jālauž šķēpi pirms dažiem gadiem, kad es kalpoju par ministru. Bija ieviestas muļķības bezatzīmju vērtējumā un dažādi citi kuriozi, ko tik grūti nācās novērst.
E. Līcītis: Pirms jums krēslā pasēdēja daudzi citi ministri, un katrs no viņiem "reformēja" viens otru.
Pārsvarā gan bija tā: kāds ierēdnis aizbrauca uz kursiem Eiropā, saklausījās par jaunievedumiem kaut kur pasaulē un, protams, Latvijā vajadzēja darīt pakaļ. Turpretī, lai ieviestu kādu derīgu kaut vai sīkumu, virzība uz priekšu mūsu birokrātijā notika ar milzīgām grūtībām. Ja birokrātija gribēja ko nobremzēt, mans, ministra, viedoklis informācijas laukā bez kavēšanās tika uzdots par apriori nepareizo un sameklēti eksperti ar visām piederīgajām regālijām, kas to apstiprināja kā tad, muļķības! Atrada ļoti daudz ko, kas "šausmīgi postoši iedarbojas uz bērna psihi", "pārmērīgi noslogo augošo personību" un tādā garā. Tā rodas iespaids, ka tu cīnies ar vējdzirnavām. Vienubrīd, kad varēja dabūt atbrīvojumu no centralizētajiem eksāmeniem, latviešu nācijai uzklupa briesmīga nelaime visa zelta jaunatne masveidā sagūla slimības lažiņās. Tieši šajās pāris eksāmenu nedēļās! To izdevās novērst tikai ar otra termiņa noteikšanu eksāmena likšanai un, ja kaites neatkāpjas, tad mēģini atbildēt pēc gada. Uzreiz nācija kļuva vesela.
V. Krustiņš: Kur ņēma jūsu minētos titulētos ekspertus, kas jaucās un putrojās Izglītības ministrijas darbā?
Vai dieniņ, Eiropa pilna ar ekspertiem! Ministram nav daudz ietekmes iespēju, tomēr viņa domas kaut cik uzklausa. Kad biju izlēmis par Latvijas vēstures mācīšanas nepieciešamību un argumentējis to ar savā rīcībā esošiem materiāliem, nepagāja ne pāris stundas, kad no kādas Eiropas valsts epastā saņēmu Vēstures skolotāju asociācijas vēstuli. Tajā netrūka briesmīgākās manis kritikas un atziņa tā darīt nedrīkst! Divas stundas, kā ministrs "voluntāri" izlemj, un viņu jau nosoda Eiropā! Cita nelaime klāt, ka izglītības ministriem, bieži vien mainoties, liela pārmantojamība viestajā politikā nesaglabājas. Ko viens ministrs nepaguva izdarīt, to otrs, visticamāk, neturpinās.
Jā, šīs lielās problēmas mums nerisina. Par Latvijas vēsturi esam konstatējuši, un tāpat jāsecina, ka valsts valodas aizsardzība nenotiek.
Kāds ir Valsts valodas likums? Privātajā sfērā tas faktiski neregulē valodu lietojumu. Ja uzņēmējdarbība ir saistīta ar pakalpojumu sniegšanu, tad latvietim vajadzētu tiesības būt monolingvālam savā zemē, proti, viņš drīkst nezināt nevienu citu valodu. Tāda nezināšana, protams, ir slikta, taču viņam jāspēj saņemt pakalpojumus valsts valodā veikalā, frizētavā, kafejnīcā un citur.
Sakiet, lūdzu, ko jūs domājat par multikulturālismu?
Multikulturālisms, manuprāt, ir nejēdzība. Varbūt atsevišķos gadījumos cilvēks uzaug divu kultūru vecāku ģimenē, bet principā dzimtā kultūra ir tā, kas mūs veido. Ja latviešu izglītības sistēmai ir jābūt multilingvālai un katram latvietim būtu labi zināt vismaz divas Eiropas svešvalodas, tad pamatos šai sistēmai jābalstās tikai un vienīgi uz latviešu kultūru un latvisko garu.
Jūsu "kaimiņiene" opozīcijā "Saskaņas partija", manuprāt, multikulturālismu izmanto kā deķīti pārkrievošanas piesegšanai.
Mana tēze, ka "multikulturālisms" ir vispār bezkultūras vide. Bet "Saskaņas" uzstādījumi, protams, ir viņiem atbilstoši. Lai gan daudz ko saskaņieši saka caur puķēm, ar krievu valodas lomas palielināšanu tie visnotaļ cenšas iespraukties, kur tik var.
Multikulturālismu, kā mums to pašreiz pasniedz, daži latviešu cilvēki naivi saprot labākajā nozīmē kā kultūru buķeti, cik jauki ar to iepazīties un apgūt. Tie, kas šo lietu sevišķi enerģiski dzen cauri, par to gan nemaz tā nedomā, viņu mērķiem ir pavisam skaidra politiska odere. Mēs, latvieši, piedodiet, esam multikulturālisti kopš seniem laikiem. Es teiktu, kas lasījuši "Mērnieku laikus", piekritīs, ka pirmie lielie multikulturālisti bija Švauksts, Drekberģis un pat, iespējams, Pietuka Krustiņš. Vai tad švaukstisms, drekberģisms nedzīvo līdz šai dienai?
Nenosodīsim tik ļoti Švaukstu, jo tolaik latviskā kultūrvide vēl tikai veidojās, izglītoti cilvēki un tas smalkums nāca caur vācisko. Šobrīd neviens nenoliegs, ka ir dzīvotspējīga, pilnasinīga latviešu kultūra un vide, mūsu vēsturiskais mantojums.
Viedoklis: Imigrācija ir legalizēta, bet...
Arnis Kluinis, NRA 04/05/08 Legāli un pastāvīgi Latvijā dzīvojošās cilvēku populācijas izmiršana tagad tiek uzskatīta par tikpat neizbēgamu parādību kā cikloni un to radītās peļķes.
Ivara Godmaņa valdības deklarācija ir pilnībā attīrīta no solījumiem vai tikai mājieniem, ka šīs valdības laikā vai tālākā, bet kaut cik pārskatāmā nākotnē dzimstība varētu kaut mazliet pietuvoties mirstības līmenim. Ja tas nenotiks, tad pretējais mirstības pārsvara pieaugums iestāsies jau pilnīgi automātiski sabiedrības novecošanas dēļ. Pašreizējās valdības deklarācijas ievaddaļā augsto trešo numuru ir saņēmis atzinums, ka, "apkopojot objektīvo darbaspēka trūkuma bilanci tautsaimniecībā kopumā un atsevišķās nozarēs, valdībai jāizstrādā un jāīsteno jauna, līdzsvarota migrācijas un nodarbinātības politika". Atslēdzams vai saprotams šis prātojums kļūst ar vārdiem "jauna migrācijas politika". Nekas cits nevar būt jaunums Latvijā kā vien atteikšanās no migrāciju (no)sodošas retorikas, ar kādu valsts tika atjaunota pagājušā gadsimta 80./90. gadu mijā. Tālāk valdības deklarācija pauž rūpes par imigrācijas veicināšanas tehnisko izpildījumu. "Izstrādāsim programmu, kuras mērķis būs nepieļaut sociālo imigrantu skaita pieaugumu," sola valdība (deklarācijas punkts 6.2.). Tātad laipni lūgti Latvijā visi, kas vien apsolās pārāk dziļi neiegrābt Latvijas sociālajā budžetā.
Vairāk nekā 15 gadus mētāto dzimstības veicināšanas solījumu tagadējā ielidināšana vēstures mēslainē gan lieku reizi brīdina, ka nekādas saistības starp valdības deklarācijām un reālo dzīvi varētu arī nebūt. Ne mazāk problemātiska ir attiecība starp Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) nosaukto un patieso iedzīvotāju skaitu Latvijā. Izklausās pašsaprotami, ka joprojām par Latvijas iedzīvotājiem tiek uzrādīti desmitiem tūkstoši cilvēku, kuri strādā ārzemēs un Latvijā uz pastāvīgu dzīvi vairs neatgriezīsies. No otras puses, CSP darbinieki un vispār ierēdņi ir pēdējie, kuri interesējas, ko vienā, otrā vai trešā būvlaukumā dara piecdesmit un vēl vairāk tumsnēju vīru, par kuriem nav nekādu ziņu ne Latvijas iedzīvotāju, ne imigrantu, ne nodokļu maksātāju sarakstos.
Valdības atteikšanos no solījumiem panākt dzimstības palielināšanos Latvijā grezno pāris simbolisku sakritību. Patiešām, vadīt šādu valdību pienākas I. Godmanim, kurš to jau ir darījis tajos gados, kad Latvijas iedzīvotāju dzimstība kļuva zemāka par mirstību. Tāpat sava jēga ir tam, ka tieši tagad darba tirgū būtu jāparādās Latvijas atgūtās neatkarības pirmajos gados dzimušajiem, kuru trūkums kļūst tikpat nenoslēpjams kā īlens maisā. Sabiedrība tagad ir ar mieru pieņemt šo skarbo realitāti vismaz vārdos, vairs neprasot pat solījumus, ka valsts demogrāfiskais raksturojums varētu būtiski mainīties. Šādas cerības pēdējo reizi uzplaiksnīja iepriekšējās Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā (2002), no kuras kā Dieva un cilvēku aizmirsts relikts ir palikusi pāri tikai Bērnu un ģimenes lietu ministrija. Pavisam cita lieta būs sabiedrības reakcija uz migrantu pārtapšanu no eksotikas, kas grezno TV šovus, par katra Latvijas iedzīvotāja ikdienas sastāvdaļu.
Ar latviešu tautu līdzšinējo pārgrozību laikā viss ir bijis kārtībā. Proti, cittautiešu asimilācija ar uzviju kompensē latviešu izmiršanu. Šī asimilācija norit daudz straujāk, nekā to varēja gaidīt 90. gadu sākumā. Par spīti Krievijas tuvumam, no bijušās PSRS ieceļojušie cilvēki un viņu bērni orientējas uz vēl tuvākām ērtībām un ieguvumiem no piederības valstī politiski valdošai kopienai. Asimilācijas mehānisms ir etniski jauktās ģimenes, nevis valdības rīkojumi. Valsts diktē savu gribu pastarpināti, piepildot ministrijas ar oksanām bērziņām un jāņiem alibabajiem, bet neliekot nekādus šķēršļus arī oksanu alibabaju karjerai. Tie visi ir jauni un skaisti cilvēki, kuru latvisko slīpēšanu pabeidza Latvijas uzņemšana Eiropas Savienībā. Ja kāds senils latviešu valodas tīrības sargs viņiem varētu kaut ko pārmest, tad ne jau krievu, bet angļu valodas kaitīgo ietekmi. Mierināsim viņu ar domu, ka jaunieši Latvijas ministrijas izmanto galvenokārt par skrejceļu lidojumam uz ES angļvalodīgo ierēdņu valstību.
Tīri matemātiski turpinot tagadējās tendences, Latvijas valsts ar patiešām dozētas imigrācijas palīdzību līdzšinējā veidā varētu pastāvēt vēl 2030 gadus. Pēc tam iedzīvotāju etniskā sastāva acīm redzamās izmaiņas nāksies kaut kā atspoguļot Latvijas likumos. Ticamāk gan, ka ekonomiskās grūtības Latvijā un pasaulē dos gan paātrinājumu, gan jaunus pavērsienus arī etniskajām attiecībām.
Pērn Latvijā iedzīvotāju skaits sarucis par 10 411 cilvēkiem
TVNET / Radio SWH 04/04/08 Pagājušajā gadā Latvijā iedzīvotāju skaits sarucis par 10 411 cilvēkiem. Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija liecina, ka 2007.gada sākumā Latvijā bija 2 281 305 iedzīvotāji, bet gada nogalē - 2 270 894.Pērn Latvijā dzimuši mazliet vairāk nekā 23 tūkstoši cilvēku, taču dabiskais pieaugums bijis negatīvs. 2007.gadā Latvijā dzimuši 23 273 cilvēki, bet miruši 33 042 cilvēki.
Pēkšņi
atnākusī
ziema pazuda kā nebijusi...
Jau pagājušās nedēļas nogalē strauji
kļuva siltāks, un sniedziņš nokusa pāris
dienu laikā. Bet šī nedēļa iesākās ar neticami
siltu laiku dienā termometra stabiņš uzkāpa
līdz +15oC atzīmei!!! Dažbrīd ir apmācies, bet
pārsvarā dienas ir saulainas, bez nokrišņiem.
Piesaulītē tik skaisti zied visvisādas pava-
sara puķītes, un Kurzemes pusē jau
pamanīju pirmos stārķus
šogad...
Anda Jansone, trešdien, 2. aprīlī