Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

Svinīgi atklāts jaunās ASV vēstniecības ēkas būvlaukums

BNS  05/19/08    ASV vēstnieks Čārlzs Larsons pirmdien atklājis jaunās ASV vēstniecības ēkas būvlaukumu Kalnciema ielā 160.

ASV vēstniecībā aģentūru BNS informēja, ka ceremonijā piedalījies arī Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, Rīgas mērs Jānis Birks un būvprojekta izpilddirektors no ASV Valsts departamenta Džozefs Tusons (Joseph W. Toussaint).

Larsons uzrunā uzsvēris pastāvīgās attiecības starp ASV un Latviju vairāk nekā 85 gadu garumā. Viņš sacījis, ka Latvija ir uzticama sabiedrotā ASV un ka nozīmīgās ASV investīcijas jaunas ēkas celtniecībā ir apliecinājums abpusējo attiecību stiprināšanai arī nākotnē.

Jaunās ASV vēstniecības ēkas celtniecība papildinās Latvijas budžetu par aptuveni 20 miljoniem dolāru, kā arī nodrošinās apmēram 400 darba vietu būvniecības laikā.

 

Valstij jauna aizsardzības koncepcija

LETA  05/20/08     Ministru kabineta šodien atbalstīja Aizsardzības ministrijas (AM) sagatavoto jauno Valsts aizsardzības koncepciju.

Koncepcijas mērķis ir noteikt valsts militārās aizsardzības stratēģiskos pamatprincipus un aizsardzības sistēmas pilnveidošanas vadlīnijas atbilstoši Latvijas ģeopolitiskajai situācijai, nacionālās drošības un ārpolitikas mērķiem un Latvijas dalībai NATO un Eiropas Savienībā (ES).

Jaunā valsts aizsardzības koncepcija neparedz būtiskas izmaiņas valsts aizsardzības politikas pamatprincipos. Saskaņā ar jauno koncepcijas projektu Latvijas valsts aizsardzības stratēģiskais pamatprincips paliek nemainīgs - Latvija savu drošību un aizsardzību balsta uz dalību NATO kolektīvās aizsardzības sistēmā.

Ievērojot Latvijas dalībvalsts statusu NATO un ES, koncepcija nosaka precīzas prasības Latvijas militāro spēju attīstībai gan nacionālās aizsardzības uzdevumu veikšanai, gan kopējās drošības stiprināšanai. Nacionālo bruņoto spēku karavīriem jābūt profesionāli sagatavotiem, moderni ekipētiem un bruņotiem, kā arī atbilstoši sociāli nodrošinātiem, kuri ir spējīgi efektīvi darboties NATO militārajās vienībās un ES kaujas grupās.

Valsts aizsardzības koncepcija veido pamatu turpmākai valsts aizsardzības sistēmas attīstības plānošanai. Starp galvenajiem aizsardzības sistēmas attīstības un drošības nostiprināšanas virzieniem ir profesionālā dienesta attīstība un nostiprināšana, atbilstoša bruņojuma un ekipējuma iegāde, vienību sagatavošana dalībai starptautiskajās operācijās, uzņemošās valsts atbalsta sistēmas pilnveidošana, sadarbības attīstība ar Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm un citi rīcības virzieni.

Pamatojoties uz Valsts aizsardzības koncepciju, tiek izstrādāts Valsts aizsardzības plāns, kas nosaka konkrētus valsts aizsardzības pasākumus, prioritātes un nepieciešamos resursus, kā arī iesaistīto institūciju un fizisko un juridisko personu nepieciešamo gatavību un darbību valsts aizsardzībā. Balstoties uz Valsts aizsardzības plānu, tiek izstrādāti Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāni.

Valsts aizsardzības koncepcijas ieviešanu nodrošina Latvijas valsts institūcijas atbilstoši savai kompetencei un normatīvajos tiesību aktos noteiktajiem uzdevumiem.

Saskaņā ar Nacionālās drošības likumu Valsts aizsardzības koncepcija tiek pārskatīta un apstiprināta ne retāk kā reizi četros gados.

 

Prokremliskie jaunieši pie Latvijas vēstniecības protestē pret "vēstures pārrakstīšanu"

TVNET  05/20/08    Sestdien, 17. maijā, pie Latvijas vēstniecības Maskavā notika prokremliskās jauniešu organizācijas "Rossija molodaja" rīkota akcija "Neļausim pārrakstīt vēsturi" pret Edvīna Šņores radīto filmu "The Soviet Story" jeb "Padomju stāsts".

Jaunieši norāda uz faktu, ka filma saņēmusi atzinīgus vārdus no Latvijas politiskajām aprindām, filmu novērtējis arī Latvijas prezidents Valdis Zatlers. Akcijas rīkotāji paziņojumā norādījuši, ka filmā izmantoti safabricēti videomateriāli.

Akcijas ietvaros pie Latvijas vēstniecības tika demonstratīvi sadedzināta lelle, kas simbolizēja "Padomju stāsta" režisoru Edvīnu Šņori.

"Jaunās Krievijas" līderis, Krievijas Valsts domes deputāts Maksims Miščenko akcijas laikā Latvijas valdībai veltīja asus vārdus: "Šodien manam vectētiņam paliek 85 gadi. Viņš ir piedzīvojis karu un bieži man stāstījis par to, ko piedzīvojis. Man ir sāpīgi dzirdēt, ka Latvijā kārtējo reizi mēģina mūsu senčus pataisīt par okupantiem, bet fašistus, kas Latvijā iznīcināja 350 tūkstošus nevainīgu cilvēku, - par atbrīvotājiem. Šodien Latvijas prezidents cenšas izdabāt saviem "aizokeāna draugiem", viņiem šādā veidā pielabināties. Mēs esam pulcējušies šeit, lai izteiktu savu viedokli. Mēs esam atnākuši, lai teiktu: šādu skūpstu nacistiem nepiedosim!"

Jau ziņots, ka "Padomju stāsta" veidošanā piedalījās EP deputāti Ģirts Valdis Kristovskis un Inese Vaidere, bet finansiālu atbalstu šā darba tapšanai sniegusi Eiroparlamenta Nāciju Eiropas grupa (UEN). Tās pirmizrāde Briselē notika 9.aprīlī.

Filmā redzami gan unikāli dokumenti un hroniku kadri, gan izskan starptautiski atzītu vēstures autoritāšu un politiķu viedokļi, kā arī padomju totalitārisma režīmā cietušo latviešu, ukraiņu, krievu, somu dzīves liecības. "Padomju stāsts" ir patiesības meklējumi un pagātnes dokumentu analīze.

"Padomju stāsts" tapis divus gadus, bet E. Šņore tam materiālus vācis veselus desmit gadus, vēl būdams starptautisko attiecību students. "Pētot vēstures materiālus, asi izjutu netaisnību, kāda ir pagājušā gadsimta notikumu attēlojumā un vērtējumos. Arvien vairāk iedziļinoties dokumentos, atklājās arvien ciešākas saites starp abiem totalitārajiem režīmiem - nacistisko un komunistisko. Tie bija ne tikai savstarpēji līdzīgi, bet abu režīmu vidū valdīja arī laba sadarbība un saprašanās. Taču tam visam ir vēl dziļākas saknes, kas meklējamas Marksa un Engelsa filozofijā, kas izauga Eiropas kultūrā."

Bet pirms divarpus gadiem bija tikai ideja un tika meklēti tās finansiāli atbalstītāji. Kristovskis stāsta: kad viņš izlasījis tēmas pieteikumu, tas šķitis pārliecinošs. Ideju, ka filmu finansiāli varētu atbalstīt Eiroparlamenta UEN grupa, atbalstīja arī Inese Vaidere. Kopīgiem spēkiem nācies pārliecināt politiskās grupas vadību, ka "Padomju stāsts" būs jauns skatījums uz visas Eiropas pagātni. Taču tolaik EP deputāti vēstures jautājumiem lielu uzmanību nepievērsa. Abiem deputātiem izdevās panākt nepieciešamo atbalstu. Tas bija ne tikai materiāls atbalsts, bet nereti – iespēja, pateicoties eirodeputāta ietekmei, piekļūt arhīviem, satikt vajadzīgos cilvēkus. Tā bija abpusēja sadarbība, ne tikai finansējums. Liels bija gandarījums, ka UEN grupas vadība "Padomju stāstu" vērtē ļoti augstu un cer, ka ar to iepazīsies visi EP deputāti.

Vaidere ar lepnumu saka: deputāti jūtoties gandrīz kā gaišreģi, noticējuši Edvīnam Šņorem, kurš līdz šim nevienu filmu nebija uzņēmis. "Jūtos gandarīts, ka mums izdevies palīdzēt šim jaunajam un talantīgajam cilvēkam, un tagad jau viņa vārdam ir savs svars," piekrīt Kristovskis.

"Uzskatu, ka "Padomju stāsts" būs nozīmīgs lūzuma punkts izpratnē par Eiropas vēsturi," vērtē Vaidere. "Edvīns Šņore ir atradis jaunu, kvalitatīvi augstāka līmeņa skatu punktu uz pagātnes notikumiem. Līdz šim Eiropas vēsturi rakstījuši uzvarētāji, bet tie priekšstati, kurus viņi izveidoja par Otro pasaules karu, bija tālu no patiesības. Taču tā stāsta arī par tā dēvēto reālpolitiku, kuru tik bieži piemin arī mūsdienu politiķi. Ekonomiskais izdevīgums, labu attiecību uzturēšana, uz daudzām parādībām pieverot acis - tas viss raksturīgs ne tikai pirmskara, bet diemžēl arī mūsdienu Eiropai."

Jau laikā, kad Krievijā filmu neviens vēl nebija redzējis, "Padomju stāsts" nekavējoties saņēma asu kritiku no šīs valsts oficiozajiem medijiem. E. Šņore stāsta: "Ir pat izvērsta vajāšanas kampaņa pret krievu vēsturniekiem, kas filmā piedalījušies. Piemēram, apvienības „Memoriāls" vadītājam Roginskim likts publiski nožēlot savu dalību "valstij naidīgajā" lentē, neskatoties uz to, ka Roginskis filmā nemaz nepiedalās..." Autors uzskata: "Tas ir pat komiski, ka Krievijas propagandas mašīna jau detalizēti atmasko „Padomju stāstā" it kā redzamās falsifikācijas, kā pierādījumu viltojumam norādot uz kļūdainiem organizāciju nosaukumiem, militārpersonu pakāpēm nacistu un padomju sadarbības dokumentos, kas it kā filmā tiek demonstrēti. Šādi dokumenti patiešām filmā redzami, taču bez norādītajām kļūdām! Bet viens no galvenajiem „Padomju stāsta" kritiķiem Kremļa vēsturnieks Aleksandrs Djukovs vēsturisko disputu sāka vēl pirms filmas pirmizrādes, nodēvējot tās autorus par neliešiem (padonki). Vēsturnieku aprindās Djukovs ir plašāk pazīstams, ar to, ka viņš apšauba Ribentropa-Molotova pakta slepeno protokolu īstumu."

"Filma vēsturi parāda no Eiropas perspektīvas, kurā Latvijas notikumi ir mums ļoti nozīmīga, bet tikai daļa kopīgo procesu. Uzskatu, ka "Padomju stāsts" liek daudz plašākā perspektīvā paskatīties arī uz to, kas notiek šodienas Krievijā, un tas tikai vēlreiz apliecina, cik svarīgi ir apzināt un analizēt visus vēstures procesus, jo tie atbalsojas mūsdienās," ir pārliecināts Kristovskis. "Neskatoties uz to, ka Eiropā ir populāri runāt par Eiropas kopīgajām vērtībām un vēsturi, daudziem nav īstas izpratnes, ko šāda kopīga vēstures izpratne nozīmē. Tiklīdz kāds jautājums tieši skar Krieviju, joprojām daudzi ES ierēdņi nepatikā saraujas. Filma "Padomju stāsts" ir tikai sākuma risinājums, kam jāiekustina sabiedriskā doma."

 

Eiroparlamenta deputāti asi reaģē uz prokremlisko jauniešu protestu pret "Padomju stāstu"

TVNET   05/22/08    Pagājušajā nedēļā pie Latvijas vēstniecības Krievijā, kas atrodas Maskavā, jauniešu organizācija "Jaunā Krievija" ("Young Russia") sarīkoja Maskavas domes akceptētu protesta mītiņu, lai izpaustu savu naidīgo attieksmi pret filmu "Padomju stāsts" ("The Soviet Story") un tās veidotājiem.

Mītiņā piedalījās arī Krievijas domes deputāts Maksims Misčenko (V. Putina partija "Vienotā Krievija"), kurš ir šīs organizācijas vadītājs. Pie Latvijas vēstniecības durvīm tika uzstādītas karātavas, kur tika pakārta un pēc tam sadedzināta lelle, kas simboliski attēloja filmas autoru Edvīnu Šnori.

"Jaunās Krievijas" līderis, Krievijas Valsts domes deputāts Maksims Miščenko akcijas laikā Latvijas valdībai veltīja asus vārdus: "Šodien manam vectētiņam paliek 85 gadi. Viņš ir piedzīvojis karu un bieži man stāstījis par to, ko piedzīvojis. Man ir sāpīgi dzirdēt, ka Latvijā kārtējo reizi mēģina mūsu senčus pataisīt par okupantiem, bet fašistus, kas Latvijā iznīcināja 350 tūkstošus nevainīgu cilvēku, - par atbrīvotājiem. Šodien Latvijas prezidents cenšas izdabāt saviem "aizokeāna draugiem", viņiem šādā veidā pielabināties. Mēs esam pulcējušies šeit, lai izteiktu savu viedokli. Mēs esam atnākuši, lai teiktu: šādu skūpstu nacistiem nepiedosim!"

Šī dokumentālā filma tapusi ar Eiropas Parlamenta Nāciju Eiropas grupas finansiālu atbalstu pēc deputātu Ģirta Valda Kristovska un Ineses Vaideres priekšlikuma un ar viņu līdzdalību filmas koncepcijas tapšanā.

Eiropas Parlamenta plenārsesijas laikā Strasbūrā par notikušo tika informēti Baltijas intergrupas deputāti, kuri pārstāv astoņas Baltijas reģiona valstis. Deputātos, kuri bija "Padomju stāstu" redzējuši vai pat tajā piedalījušies, šī ziņa izraisīja asu reakciju par to, cik šī protesta akcija bija necienīga. Baltijas intergrupas priekšsēdētājs brits Kristofers Bīzlijs (EPP-ED) uzsvēra, ka nedrīkst par šādiem gadījumiem, kuriem varbūt pat nav lielas politiskas ietekmes uz starpvalstu attiecībām, nelikties ne zinis. Tas tikai netieši iedrošina rīkot nākamo akciju pie kādas citas vēstniecības. Bīzlijs atgādināja, ka nesen notika līdzīgas akcijas pie Igaunijas un Lielbritānijas vēstniecībām Krievijā. Šādai nostājai piekrita arī pārējie Baltijas intergrupas deputāti.

Tiekoties ar komisāri austrieti Benitu Ferrero-Valdneri, Bīzlijs iepazīstināja ar faktiem par Maskavā notikušo akciju.

EP Nāciju Eiropas grupas sanāksmē savu negatīvo attieksmi pret cilvēcisko cieņu aizvainojošo protesta akciju Maskavā izteica arī tās deputāti. NEG līdzpriekšsēdētājs īrs Braiens Kroulijs paziņoja, ka par šo jautājumu informēs arī EP priekšsēdētāju Hansu Gertu Poteringu (Vācija).

Šodien NEG līdzpriekšsēdētājs Braiens Kroulijs, deputāti Inese Vaidere, Ģirts Valdis Kristovskis un Guntars Krasts EP prezidentam iesniedza vēstuli. Tajā teikts, ka notikumi pie Latvijas vēstniecības Maskavā liecina: staļinisma idejas arī mūsdienu Krievijā gūst atbalstu un ir dzīvas pat jaunatnes vidū, neraugoties uz to postu, ko šis totalitārais režīms sagādāja pašai krievu tautai. Vēstules autori raksta: "Mēs ierosinām jautājumu par diplomātisko normu pārkāpšanu attiecībā uz vienu no ES dalībvalstīm pieminēt arī nākamajā ES un Krievijas samitā. Tādā veidā Jūs ne tikai izpaustu savu negatīvo attieksmi pret minēto notikumu Maskavā, bet arī sniegtu morālu atbalstu tiem cilvēkiem, kuri tic, ka noziegumi, kurus pastrādājuši divi totalitārie režīmi - nacisms un staļinisms -, starptautiskajā arēnā saņems vienlīdz lielu nosodījumu."

Šodien Nāciju Eiropas grupas vārdā Braiens Kroulijs nosūtīja vēstuli EK komisārei Benitai Ferrero-Valdnerei, kurā tika izteikta Eiroparlamenta deputātu nostāja attiecībā uz notikumiem Maskavā.

 

"The Economist": Šnores simboliskās lelles dedzināšana pie vēstniecības Maskavā varētu būt viņa "Oskars"

LETA   05/22/08    Režisoru Edvīnu Šnori simbolizējošās lelles dedzināšanu pie Latvijas vēstniecības Maskavā prokremliskās jauniešu organizācijas "Rossija Molodaja" rīkotās protesta akcijas laikā var uzskatīt kā sava veida "Oskaru" Latvijas režisoram, raksta ietekmīgais žurnāls "The Economist".

"Nacionālistu bandītu sarīkota lelles dedzināšana Maskavas ielās var tikt uzskatīt par sava veida "Oskaru", ja tu esi latviešu režisors ar mērķi parādīt mūsdienu Krievijas aklumu pret Padomju Savienības noziedzīgo vēsturi," ziņo "The Economist".

Raksta autors atzīst, ka filmas mērķis ir parādīt nacistu un padomju režīmu tuvību. "Nacisma kara noziedznieki tiek zākāti; viņu padomju līdzinieki tiek godināti līdz šai dienai. Jebkurš mēģinājums vest tos pie tiesas saskaras ar nikniem protestiem no Krievijas. "Rokas nost no mūsu vectēviem" - bija viens no "Rossija Molodaja" protestētāju skandētiem saukļiem. Labāks jautājums varētu būt: "Kas tiešām notika?"," jautā ietekmīgais žurnāls.

Tomēr rakstā tiek atzīts, ka "Šnore un viņa sponsori Eiropas Parlamentā ir radījuši asi provokatīvu darbu", norādot, ka tiem, kuri vēlas filmu aizliegt, vispirms vajadzētu mēģināt to atspēkot.

Kā ziņots, galvenie "The Soviet Story" pieturas punkti ir 1932.gada un 1933.gada mākslīgi izraisītais bads Ukrainā jeb "golodomors", poļu virsnieku noslepkavošana Katiņā 1940.gadā, SS un čekistu sadarbība, masu deportācijas Padomju Savienībā un medicīniskie eksperimenti, kas tika veikti ar gulaga sistēmā ieslodzītajiem.

Par to filmā runā unikāli arhīvos iegūti kadri, filmas veidotāju pieaicinātie gan krievu, gan rietumvalstu eksperti un arī padomju represijas pārdzīvojušie.

Filmu veidoja radošā apvienība "Labvakar", filmas autors un režisors ir Šnore, operators - Rihards Vīgants, bet producents - Kristaps Valdnieks.

Kā ziņots, 17.maijā pie Latvijas vēstniecības Maskavā, lai vērstos pret Šnores filmu, "Rossija Molodaja" rīkoja protesta akciju "Neļausim pārrakstīt vēsturi!". Akcijas laikā tika pakārta un sadedzināta simboliska Šnores lelle, bet aktīvisti liesmās metuši uz pusēm salauztus zīmuļus.

Latvijas vēstnieks Krievijā Andris Teikmanis aģentūrai LETA iepriekš sacīja, ka Krievijas Ārlietu ministrijai nosūtīta nota, jo mūsu valsts vēstniecība netika savlaicīgi informēta par akcijas norisi. Taču Teikmanis norādīja, ka akcijas norise Krievijas-Latvijas divpusējās attiecības neietekmēs.

Atsevišķi Eiropas Parlamenta deputāti, kuri tikuši informēti par protesta akciju, jau pauduši par to sašutumu. Savukārt Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) iesaka protesta akcijas rīkotājiem noskatīties filmu.

 

Afganistānā gājis bojā lietuviešu karavīrs

LETA-Reuters  05/22/08    Afganistānas Goras provinces galvaspilsētā Čahčaranā, protestētājiem mēģinot iebrukt NATO vadīto spēku bāzē, ceturtdien nošauts lietuviešu karavīrs. Ziņu aģentūras vēsta, ka nemieri pilsētā izcēlušies saistībā ar neseno incidentu Irākā, kur amerikāņu karavīrs izmantojis musulmaņu svēto grāmatu Korānu šaušanas mācībām.

Kā, atsaucoties uz Goras provinces policijas priekšnieku Šahu Džahanu Noori, ziņo "The Earth Times", aptuveni tūkstoš cilvēku liels pūlis, skandējot pret rietumvalstīm, un īpaši ASV, vērstus lozungus, mēģinājis iebrukt bāzē.

Kad policija protestētājus apturējusi, viņi sākuši mest akmeņus, bet daži lietojuši arī šaujamieročus. Policisti mēģinājuši atspiest pūli atpakaļ. Nogalināti divi un ievainoti seši protestētāji.

Kā pastāstījusi kāda vietējā amatpersona, kas vēlējusies palikt anonīma, protestētāji arī aizdedzinājuši divas naftas cisternas, kas bija paredzētas NATO spēku vajadzībām.

Lietuvas aizsardzības ministrs Jozs Oleks preses konferencē paziņojis, ka 35 gadus vecais seržants Arūns Jarmalavičs no Alītas miris no šāvieniem, bet šobrīd nav zināms, vai viņam trāpījušas protestētāju vai afgāņu policistu lodes.

Pēc ministra teiktā, pašlaik situācija ap nometni ir mierīgāka, nemiernieki atkāpušies, bet nometnē ieradušies afgāņu un starptautiskās misijas papildspēki.

Oleks pagaidām nevēlējās oficiāli apliecināt, kāpēc nemiernieki mēģinājuši iebrukt nometnē. "Par agru spriest. Mūsu attiecības ar vietējiem ir labas," sacījis ministrs. Viņš arī uzsvēris, ka šā lietuviešu karavīra nāve nemainīs Viļņas attieksmi pret starptautiskajām militārajām misijām. "Visas savas saistības mēs pildīsim arī turpmāk. Šī nelaime mūsu nostāju nespēs mainīt," viņš paziņojis.

Zināms, ka lietuviešu karavīri protestu laikā raidījuši šāvienus gaisā. Divi no viņiem guvuši vieglus savainojumus, kad akmeņi viņiem trāpījuši pa seju.

Lietuva kopš 2005.gada vada Afganistānas Goras provinces atjaunošanas grupu. Misijas bāzē Čahčaranā pulkvežleitnanta Ramūna Barona vadībā dienē aptuveni 140 lietuvieši. Kopā ar viņiem dienē Dānijas, Gruzijas, ASV, Horvātijas un Ukrainas karavīri.

Pašreizējā karavīru maiņa ieradusies Afganistānā pavisam nesen - 14.maijā.

Šis ir otrais lietuviešu karavīra nāves gadījums Lietuvas starptautisko misiju vēsturē. Pirms 12 gadiem Bosnijā gāja bojā Lietuvas armijas vecākais leitnants Normunds Valteris.

Šomēnes Irākā kāds amerikāņu karavīrs disciplināri sodīts un nosūtīts atpakaļ uz Amerikas Savienotajām Valstīm par musulmaņu svētās grāmatas Korāna izmantošanu šaušanas vingrinājumiem. Ložu cauršauto Korānu vēlāk atrada kāds vietējais policists. Kā taisnojies karavīrs, kura identitāte netiek atklāta, viņš neesot zinājis, ka šāvis uz Korānu.

ASV prezidents Džordžs Bušs aizvadītajā nedēļas nogalē atvainojās par notikušo Irākas premjerministram Nuri al Maliki un solīja, ka vainīgais tiks saukts pie atbildības. Pašā Irākā šis incidents nav izraisījis nekādu vardarbīgu reakciju.

 

Viedoklis: The Economist Oskars

Anita Daukšte,  NRA  05/25/08    Ietekmīgais britu The Economist ir pievērsies latviešu autora Edvīna Šnores dokumentālajam darbam Soviet Story (Padomju stāsts), kas pagaidām plašāk bijis pieejams Latvijas auditorijai un Eiropas Parlamenta aprindām, ja neskaita tos, kas šo darbu, notikumus un atsauces uz to skatījuši šīs filmas mājaslapā internetā.

The Economist uzskata, ka Šnore ar protesta demonstrāciju Maskavā nopelnījis sava veida Oskaru par šo filmu. Man gan šķiet, ka sava veida Oskaru viņš ir nopelnījis, pateicoties šādai publikācijai The Economist. Jo Eiropas Parlamenta Nāciju grupas deputātu finansētā filma ir paredzēta galvenokārt nevis pašmāju, bet gan Eiropas un citu ārvalstu patēriņam. Latvijā iekšēji nenotiek plašas diskusijas zinātniskā un publicistiskā līmenī par to, vai nacisms un padomju totalitārisms ir bijuši līdzīgi un noziedzīgi. Diskusijas pastāv emocionālā līmenī un ir saistītas pārsvarā ar tautas daļas personisko un senču atmiņu, nevis ar vēsturiskiem pētījumiem, kuri pārsvarā šo līdzību jau sen ir konstatējuši.

Lielākajai daļai Latvijas publikas nezināmi fakti varētu atklāties par golodomoru Ukrainā, bet ne padomju režīma zvērības gulagā, ne Staļina mēģinājumi draudzēties ar Hitleru interesentiem par vēsturi varētu nebūt sveši. Filmas misija jau nav interpretēt vēsturiskus faktus - tie, pārsvarā vēsturnieku secinājumi, arhīva foto un aculiecinieku teiktais, uzrunā paši par sevi. Taču galvenā šā darba misija ir politiskais vēstījums, kas jānodod tai rietumnieku paaudzei, kurai ir ļoti attāls priekšstats par padomju totalitārismu un kura izcili kūtri, ja ne noraidoši skatās uz jebkuru mēģinājumu to salīdzināt ar vācu nacismu. Nenovērtēsim par zemu arī rietumnieku emocionālo stāvokli un atmiņu kaut vai par Otrā pasaules kara notikumiem: kā tagad pateikt, ka tavs vectēvs karoja vienā pusē ar asiņainu noziedznieku? Un ar šo noziedznieku ir jāsaprot, nevis kā Rietumu demokrātijās parasts - Hitlers, bet gan Staļins. Šķiet, Latvijā tiecas aizmirst, kuras valstis Otrā pasaules kara laikā karoja vienā pusē. Un pat Pirmā pasaules kara laikā. PSRS, ASV, Lielbritānijai, Francijai okupanti un varmākas Otrā pasaules kara laikā bija nacisti, un uzskatu līmenī par labajiem un sliktajiem tas ir iesēdies tik pamatīgi, ka ar vienu, lai cik iedarbīgu, filmu to nevar izskaust. Pat ja tā nozieģelēta ar piecdesmit Eiropas Parlamenta rezolūcijām - ne. Turklāt Šnores filmai ir viena, ārkārtīgi diskutabla daļa, kas lielā mērā gan traucē uztvert vēsturiskās paralēles, gan arī ievirza to pārāk propagandas lauciņā. Tā ir daļa, kas savelk paralēlēs jau padomju režīmu ar mūsdienu Krievijas oficiālās un neoficiālās varas izpausmēm. Protams, Krievijā aizliegto nacbolu kritika, šovinistisko un ksenofobisko izlēcienu nosodījums filmā ir visnotaļ atbalstāma lieta - bet vai šajā? Kodiens tik mazam čiekuram Krievijas politikā kā Dmitrijs Rogozins uz tik monumentālas tēmas kā nacisma un totalitārisma salīdzinājums fona tikai pazemina filmas nozīmību. Mūsdienu paralēle šajā darbā ir visvājākā un diez vai vajadzīgākā.

Paradoksālā kārtā, kā jau to atzīmējis The Economist, Rossija Molodaja akcijas Maskavā pie Latvijas vēstniecības ir izlīdzējušas filmai kļūt par parādību vēsturiskajā un politiskajā polemikā par totalitārā komunisma noziegumu nosodījumu. Jācer, ka šī publikācija Rietumu presē nepaliks kā vienīgā atsauce uz Latvijai un citām no padomju totalitārisma cietušām valstīm nozīmīgu publicistisku darbu.

 

Intervija ar Petru Vaitekūnu: Domājam gan par Lietuvu, gan Eiropu jeb par Lietuvas veto Krievijai

Ģirts Kondrāts, Latvijas Avīze   05/26/08    Aprīļa beigās Luksemburgā ES ārlietu ministriem neizdevās vienoties par mandātu sarunām ar Krieviju, jo Lietuva izmantoja savas veto tiesības, aicinot Krievijai izvirzīt vairākas konkrētas prasības. Par to runāja arī Lietuvas ārlietu ministrs Petrs Vaitekūns, kurš pagājušajā nedēļā bija ieradies Rīgā uz Baltijas valstu un Vācijas ārlietu ministru politiskajām konsultācijām.

– Kas Lietuvai lika atcerēties par veto tiesībām, runājot Luksemburgā ar ES partneriem par mandātu sarunām starp savienību un Krieviju? Kāda bija iebildumu būtība?

– Mēs ļoti labi apzināmies, ka Krievija ir ļoti svarīgs partneris, un vēlamies, lai attiecības mūsu starpā veidotos pēc iespējas ciešākas. Bet tajā pašā laikā mēs vēlētos redzēt, ka arī Krievija tuvotos Eiropai, un neesam pret sarunām ar Krieviju. Taču mēs uzskatām, ka Eiropas ģimenes iekšienē ir jātiek skaidrībā ar dažām procedūrām, lai tādas sarunas varētu notikt. Tāpēc, mūsuprāt, jautājumu sarakstā, ar kuru ES ies uz sarunām ar Krieviju, ir jābūt arī jautājumiem, kas ir svarīgi gan Lietuvai, gan citām ES valstīm un Baltijas reģionam. Tie ir jautājumi, kas skar taisnīgumu, drošību, ieskaitot enerģētisko drošību un tāpat arī likumu ievērošanu.

Pilnīgi skaidri mēs gribam pateikt, ka deklarācijā par enerģētikas jautājumiem, proti, Enerģētikas hartā, ir jāņem vērā fakts, ka ir slēgts naftas vads "Draudzība".

Tāpat mēs vēlamies pievērst uzmanību iesaldētajiem konfliktiem Gruzijā un Moldovā, kas ietekmē ne tikai pieminētās valstis, bet tas ir svarīgi mūsu visu – gan ES, gan arī Krievijas – drošībai un stabilitātei.

Būtiski ES un Krievijas sadarbības sakarā ir arī tiesiskuma jautājumi. Te nav runa par abstraktām lietām, jo taisnīgumam un likuma spēkam ir konkrētas izpausmes un sava seja. Tāpēc mēs runājam par agresiju, kuru Padomju Savienība īstenoja Lietuvā 1991. gada janvārī un slepkavību Medininku robežpunktā, kur tika nogalināti septiņi mūsu robežsargi un muitnieki. Tāpēc vēlreiz uzsveru, ka tie ir jautājumi, kas ir svarīgi gan Lietuvai, gan Eiropas Savienībai kopumā.

Esmu priecīgs, ka lielākais vairākums valstu mūs izprot un atbalsta, jo uzskata, ka mūsu prasības ir pamatotas un likumīgas.

– Tagad ārzemju presē tiek vēstīts, ka Lietuva savās prasībās esot piekāpusies. Bet kādus secinājumus no tā visa ir izdarījuši mūsu ES sabiedrotie?

– Mūsu iebildumi tādā vai citādā formā ir ņemti vērā. Tāpat, kā jau teicu, mēs neesam pret sarunām ar Krieviju, bet domājam par to, kādu labumu tās nesīs Eiropai. Turklāt mēs jau tuvojamies sarunu mandāta izstrādāšanai un, cerams, tas drīzumā tiks apstiprināts ES valstu ārlietu ministru apspriedē.

– Cik spēcīgs šajā procesā bija pārējo Baltijas valstu atbalsts?

– Latvija un Igaunija uzreiz saprata un pateica, ka mūsu prasības ir pamatotas un taisnīgas. Pēc tikšanās Viļņā tās atbalsta panāktos kompromisus, jo ar mūsu partneriem Krievijā ir jārunā. Piemēram, ir jāsadarbojas kriminālistikas jomā, jo ES jau ir izdoti aresta orderi konkrētiem cilvēkiem, kas tiek apvainoti likumu pārkāpumos. Atliek tikai cerēt uz Krievijas atsaucību.

– Kad mēs šobrīd runājam par ES enerģētisko drošību, tad tas ir jautājums par to, cik vienoti esam. No otras puses, atkal un atkal parādās tā sauktais "Gazprom" faktors. Cik, jūsuprāt, stiprs tas ir?

– Mēs uzlūkojam ES kā vienlīdzīgu locekļu saimi. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka, runājot par enerģētiku, kas ir kļuvusi par tik svarīgu punktu pasaules un Eiropas darba kārtībā, redzams, ka pat ES dalībvalstīm ir enerģētikas jautājumos atšķirīgas intereses. Savukārt mums – Baltijas valstīm –, risinot enerģētiskās drošības uzdevumus, jāņem vērā, ka esam izolētas salas, kas nav saistītas ar ES enerģijas avotu tirgu. Tāpēc mums ir vajadzīgi infrastruktūras projekti un mūsu energotīklu savienojumi ar Eiropu, vai tas būtu savienojums ar Zviedriju, Poliju vai savienojums starp Tallinu un Helsinkiem. Nepieciešami arī alternatīvi savienojumi vai termināļi sašķidrinātās gāzes uzglabāšanai Baltijas jūras piekrastē, lai likvidētu pilnīgu atkarību no Krievijas gāzes piegādēm.

Te jāpiemin arī jaunās Ignalinas atomelektrostacijas projekts, kuru īstenos četras valstis – Lietuva, Latvija, Igaunija un Polija. Līdztekus kopā ar citām valstīm strādājam pie kopīgas ES enerģētikas stratēģijas izveidošanas, lai ES šajos jautājumos būtu vienota balss un trešajām valstīm nebūtu iespējams izmantot "skaldi un valdi" principu. Tāpēc arī mūsu pūliņi attiecībās ar Krieviju ir vērsti, lai sadarbība enerģētikas laukā būtu pēc iespējas caurskatāmāka, līdzsvarotāka, savstarpēji izdevīgāka un nediskriminējoša. Tāpēc ir nepieciešami praktiski mehānismi, lai mūsu reģions tiktu pasargāts no dažādām negatīvām izpausmēm enerģētikas jomā. Katrā ziņā tā sauktā trešā enerģētiskā pakete, ko piedāvāja Eiropas Komisija, ir solis uz priekšu, lai mēs justos drošāki.

– Rudens pusē Lietuvā būs parlamenta vēlēšanas. Vai šis nosacījums neietekmēs mūsu kopīgos labos nodomus?

– Es esmu pārliecināts, ka Lietuva, tāpat kā citas ES valstis, ir sasniegušas pietiekamu brieduma pakāpi. Arī pēc vēlēšanām mūsu pozīcijas tik svarīgos jautājumos kā enerģētiskā drošība paliks nemainīgas, bet darbs pie aizsāktajiem projektiem turpināsies.

Par Ignalinas atomelektrostacijas projekta īstenošanu ir atbildīga nacionālā kompānija "LEO. LT", kas oficiāli tiks reģistrēta 27. maijā. Ir nodibināta arī darba grupa, kas ved sarunas ar Briseli, un to vada bijušais premjerministrs Aleksandrs Abišala. Viņa uzdevums ir izskaidrot Eiropas Komisijai un ES kopumā, ka pēc tam, kad 2009. gadā tiks slēgta Ignalinas atomelektrostacija, Lietuva līdz 2012. gadam paliks bez pietiekama elektroenerģijas nodrošinājuma un bez pietiekamām garantijām saņemt nepieciešamo daudzumu gāzes, jo zinām, ko nozīmē, kad politisku motīvu dēļ tika slēgts transporta vads "Draudzība".

– Vai ir izdevies pavirzīties uz priekšu, lai ES ar Krieviju runātu vienotā balsī?

– Šis jautājums ilgu laiku it kā nemaz nebija aktuāls, bet tagad ES tiek arvien labāk izprasts. Tāpēc ar katru jaunu dokumentu un galotņu tikšanos, vienotas pozīcijas nostiprinās arī enerģētiskās drošības jomā.

– Cik, pēc Lietuvas politiķu domām, Eiropā ir iespējams gūt starptautisko atbalstu, lai staļiniskā totalitārā režīma pastrādātos noziegumus būtu iespējams pielīdzināt nacistu noziegumiem?

– Lietuva līdz ar citām ES valstīm ir pievērsusies jautājumiem, kā izvērtēt totalitāros režīmus, kas īstenojuši rasismu un ksenofobiju, un staļiniskā režīma noziegumus pielīdzināt nacisma neģēlībām. Turklāt Eiropā nacisms tiek nosodīts jau 60 gadus. Šādu režīmu un to piekopto ideoloģiju nosodījums tikai stiprinātu Eiropas identitāti un Rietumu liberālisma principus. Mūsu valstīs tas ir ļoti svarīgi, jo esam cietuši gan no fašisma, gan komunisma. Turklāt komunisma ideoloģijas valdīšanas laikā bijām ieslēgti aiz dzelzs priekškara un esam zaudējuši ceturto daļu valsts iedzīvotāju. Tāpēc es priecājos, ka 2007. gada 19. aprīlī Eiropas Savienības Tieslietu un iekšlietu padome pieņēma politisku lēmumu publiski vērsties ne tikai pret mēģinājumiem attaisnot nacistisko režīmu, bet arī pārvērtēt citus totalitāros režīmus, ieskaitot staļinismu, un aicināja Eiropas Komisiju organizēt publisku noklausīšanos par to, kas ir noticis laikā, kopš pieņemta ietvara konvencija šajā jomā. Šā gada aprīlī Eiropas Komisijas un prezidējošā valsts Slovēnija rīkoja noklausīšanos par noziegumiem, kurus pastrādāja totalitārie režīmi. Šo konferenci mēs uzskatām par iesākumu ilgākam ceļam, un šādām diskusijām noteikti ir jāturpinās. Tām ir jāpaver ceļš uz citu, dažkārt piemirstu Eiropas vēstures daļu, kam vajadzētu būt tikpat svarīgai kā Rietumeiropas vēsturei.

Otra medaļas puse ir panākt, lai netiktu diskriminēti totalitārisma upuri. Kā jau teicu, antitotalitārisma pozīcijai ir jākļūst par Eiropas identitātes daļu un jāpapildina kopējā vērtību sistēma. Vēl labāk būtu, ja Briselē tiktu izveidota kāda Eiropas mēroga institūcija, kas, piešķirot svarīgumu, nodarbotos ar šiem jautājumiem. Mūsuprāt, 23. augustam – Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas dienai – vajadzētu kļūt par ES līmeņa Eiropas totalitārisma upuru piemiņas dienu. Taču šos mērķus var sasniegt, tikai apvienojot dalībvalstu spēkus, īpaši jau izvērtējot staļiniskos noziegumus. Protams, te jāņem vērā eiropiešiem piemītošais pragmatisms un jāatrod līdzsvars ar Eiropas vērtību sistēmu. Tajā pašā laikā soļi, kas šajā virzienā tika sperti pirms gada un tagad aprīlī, jau apliecina, ka ledus ir sakustējies, taču arī mums pašiem ir jāpilda savi mājas darbi, pārliecinot sabiedrotos, ka tas, ko mēs darām, ir svarīgi arī pārējai Eiropai.

– Jau pēc dažām nedēļām Rīgā būs Baltijas jūras valstu padomes premjerministru tikšanās. Ko Lietuva no tās sagaida?

– Vispirms mēs ceram, ka tā būs konstruktīva tikšanās, kuras laikā radīsies jaunas idejas, lai Baltijas jūras valstu padome kļūtu ne tikai par vietu, kur apmainīties ar politiskiem viedokļiem, bet arī ar labklājības paaugstināšanas iespējām Baltijas jūras reģionā, un vienosimies, kā īstenot arvien pragmatiskākus projektus. Tāpat mēs lūkosimies, kā labāk izmantot BJVP reformu rezultātus, iedzīvinot ES Baltijas jūras reģiona stratēģiju, ciešāk piesaistot tādas valstis kā Norvēģija, Īslande un Krievija.

 

Karot ar teroristiem pagaidām nesūta

Viesturs Radovics  NRA  05/27/08    "Lai labi veiktu savus dienesta pienākumus, 90 procenti atkarīgi no karavīru sagatavotības, bet 10 procenti no veiksmes. Šos 10 procentus es novēlu visiem misijā braucošajiem," vakar, pavadot uz Afganistānu karavīru rotu, kas nomainīs kopš gada sākuma Afganistānā dienošo vienību, sacīja Sauszemes spēku komandieris pulkvedis Igors Rajevs.

Pāris dienas pirms kārtējās latviešu vienības došanās uz Afganistānu mūsu kaimiņvalstis Lietuva un Igaunija Afganistānā zaudēja savus karavīrus. Lietuviešu karavīru Afganistānas dienvidos ceturtdien nošāva nemiernieki, bet piektdien kādu igauņu karavīru nāvējoši ievainoja krītoša auto rezerves riepa. Latviešus pagaidām uz bīstamajiem Afganistānas rajoniem nesūta.

Jaunā karavīru vienība Afganistānā dienēs tajās pašās bāzēs, kur latvieši dzīvoja arī līdz šim. Nometnēs pie trim Afganistānas pilsētām, proti, Kabulas, Meimenes un Mazārišarīfas, dienestu pildīs 117 Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīri. Latviešu vienības atradīsies Afganistānas ziemeļos, kas ir relatīvi drošāki par valsts dienvidiem, kur biežāk siro Tāleban karotāji. "Mūsu karavīru uzdevumi nemainās – tie ir nometņu apsardze, sprāgstvielu neitralizēšana, konvoji, darbs NATO štābos. Latviešu vienības savu dislokācijas vietu pagaidām nemainīs un nedosies uz bīstamākiem rajoniem," Neatkarīgajai uzsvēra NBS preses virsnieks Uldis Davidovs.

Situācija varētu mainīties rudenī, kad Afganistānā ieradīsies vēl 50 latviešu karavīri, kuru uzdevums būs apmācīt Afganistānas armiju. Gada sākumā kontingenta palielināšana bija vēl zem jautājuma zīmes, jo aizsardzības ministrs Vinets Veldre paziņoja, ka nepietiekami ekipētus un sagatavotus karavīrus uz Afganistānu nesūtīs.

"Gada sākumā vēl nebija skaidrs, vai karavīru papildu vienība būs pietiekami ekipēta, bet tagad ir izdevies šo jautājumu atrisināt. Daļu ekipējuma vienībai nodrošinās ASV bruņotie spēki," Neatkarīgajai stāstīja Aizsardzības ministrijas Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Airis Rikveilis. Šobrīd jau ir zināms, ka latviešu karavīri Afganistānā tiks nodrošināti ar bruņotiem apvidus automobiļiem HMMWY (High Mobility Multipurpose Wheeld Wehicle). Automobiļus aizdos ASV.

Latvijas bruņotie spēki situāciju mūsu atbildības zonās Afganistānā vērtē kā stabilu. "Mierīgāk tur noteikti nekļūst," saka Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš. "Bet mums tur ir jābūt. Citādi Afganistānā kļūs vēl sliktāk. Kamēr Afganistānas policija un armija nebūs pietiekami spēcīga, NATO spēkiem ir jānodrošina miers," norāda politologs. Nerimstošos konfliktus

A. Lejiņš skaidro ne tikai ar islāma nemiernieku aktivitātēm, bet arī ar Pakistānas un Irānas politiskajām interesēm – šīs valstis cīnās par ietekmi Afganistānā. "Ir vēl viens iemesls, kāpēc latviešiem tur jābūt – mums ir jāatdod savs parāds Afganistānai par to, ko tur pastrādāja mūsu puiši, būdami PSRS armijā," piebilst A. Lejiņš.

Neskatoties uz Pakistānas valdības un vietējo islāma kaujinieku noslēgto vienošanos patraukt uzbrukumus Pakistānā, pēdējo nedēļu laikā ir pieaugusi nemiernieku aktivitāte Afganistānā. NATO runasvīrs Marks Laitijs šonedēļ žurnālistiem norādīja, ka kopš noslēgtā miera līguma Pakistānas kaujinieki ir pievērsušies kaimiņvalstij Afganistānai. "Mēs saprotam Pakistānas vēlmi noslēgt mieru ar kaujiniekiem, bet tas nav risinājums, jo nepatikšanas vienā robežas pusē pārvietojas uz otru pusi," M. Laitiju citē aģentūra AP. Pagājušās nedēļas nogalē Pakistānas tālibu līderis Baitullahs Mešuds paziņoja, ka sūtīs savus kaujiniekus uz Afganistānu.

Kopš gada sākuma Afganistānā uzbrukumos un terora aktos ir gājuši bojā apmēram 1200 cilvēki, no kuriem lielākā daļa ir militārpersonas, liecina AP aprēķini.

 

 

 

Valdībā, partijās, NVO un tiesu lietās...

 

 

 

Satiksmes ministrija slēpj miljoniem vērtus īpašumus un prēmijas - 13 reizes gadā

TVNET  05/15/08    Valsts kontrole (VK) ir veikusi finanšu revīziju un sniegusi atzinumu par Satiksmes ministrijas (SM) 2007.gada finanšu pārskatu, secinot, ka pārskats visos būtiskajos aspektos sniedz skaidru un patiesu priekšstatu par Satiksmes ministrijas finansiālo stāvokli un darbības rezultātiem, izņemot nekustamā īpašuma uzskaites ietekmi uz finanšu pārskatu.

SM pārskatā nav uzrādīti 3365 valstij SM personā piekrītoši zemesgabali ar kadastrālo vērtību Ls 7,3 milj. un 420 ēkas un būves ar kadastrālo vērtību Ls 41,2 milj., tā neievērojot likuma "Par grāmatvedību" prasības, kā arī ministrijas finanšu pārskats nesniedz patiesu priekšstatu par SM ilgtermiņa ieguldījumiem, TVNET informēja Valsts kontrole.

VK revīzijā secināja, ka SM nav nodrošinājusi VK iepriekšējās revīzijas ieteikuma un Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas 24.01.2007. sēdes protokollēmuma par visu SM nekustamo īpašumu uzrādīšanu grāmatvedības uzskaitē izpildi.

Tāpat arī revīzijā tika konstatēts, ka VAS "Latvijas valsts ceļi" nepiemēro ārējiem normatīvajiem aktiem atbilstošu grāmatvedības uzskaites politiku autoceļu atjaunošanai piešķirto finanšu līdzekļu grāmatošanai, līdz ar to finanšu pārskata ilgtermiņa ieguldījumu sastāvā nav iekļauti autoceļu periodiskās uzturēšanas kapitālie izdevumi Ls 15,2 milj. apmērā.

Taču revīzijā arī tika konstatēts, ka VAS "Latvijas valsts ceļi", izpildot VK iepriekšējās revīzijas ieteikumu par nekustamo īpašumu uzskaites sakārtošanu, 2007.gadā ir veikusi visu valsts autoceļu pārvērtēšanu to patiesajā vērtībā, kā rezultātā valsts autoceļu bilances vērtība uz 2007.gada beigām ir pieaugusi par Ls 1,2 miljardiem.

Savukārt SM grāmatvedības uzskaitē reģistrēto zemes nomas līgumu skaita (41 nomas līgums) neatbilstība Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmas datiem (131 nomas līgums un 1443 īpašuma objektiem reģistrēts apsaimniekotājs) norāda, ka valstij SM personā piekrītošie zemes īpašumi netiek pienācīgi apsaimniekoti un SM neiegūst tai pienākošos ieņēmumus no zemes īpašumu lietotājiem, vai arī SM nav sniegusi Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmai aktuālo informāciju par nekustamo īpašumu iznomāšanu.

SM arī nav izstrādājusi vienotus grāmatvedības organizācijas dokumentus. VK uzskata, ka vienotas un normatīvajiem aktiem atbilstošas grāmatvedības uzskaites politikas neesamība var izraisīt atšķirīgu grāmatvedības uzskaites principu piemērošanu un atšķirīgu pieeju SM konsolidētajā gada pārskatā iekļaujamo pārskatu sagatavošanai.

Revīzijā tika konstatēts, ka izlasē iekļauto SM darbinieku mēnešalga 2007.gadā veidoja no 38,8% līdz 75,6% no viņu kopējā atalgojuma.

Prēmijas SM un tās padotības iestādēs 2007.gadā izmaksātas no vienas līdz trīspadsmit reizēm gadā. 13 reizes 2007.gadā prēmijas izmaksātas SM Investīciju departamenta direktoram un vecākajam referentam.

Lai gan SM iekšējais normatīvais akts nosaka, ka prēmiju var izmaksāt par papilduzdevumu sekmīgu veikšanu, SM valsts sekretārs 24.08.2007. izdevis rīkojumu par prēmijas izmaksu divām ministrijas darbiniecēm Ls 1480 apmērā par sporta spēļu pasākuma organizēšanu ministrijas ierēdņiem un darbiniekiem. Vienlaikus 23.07.2007. SM bija noslēgusi līgumu ar uzņēmējsabiedrību Ls 8891 apmērā par sporta spēļu organizēšanu.

Valsts aģentūra "Civilās aviācijas aģentūra" nav ievērojusi ārējā normatīvā akta prasības par prēmijas piešķiršanas kārtību aģentūras direktoram, jo 2007.gadā viņam bez satiksmes ministra rīkojuma izmaksātas prēmijas Ls 4386 apmērā.

Revīzijā tika konstatēts, ka SM uz 2007.gada beigām bija valsts kapitāla daļu turētāja 14 valsts kapitālsabiedrībās, no tām 10 kapitālsabiedrībās valdes priekšsēdētājam un valdes locekļiem papildus Ministru kabineta noteikumos noteiktajai atlīdzībai ir izmaksāti atvaļinājuma pabalsti un citi maksājumi, kurus kapitālsabiedrības attiecina uz atlīdzību. Kopējais atlīdzību apmērs 2006.gadā sasniedza Ls 238 976, savukārt 2007.gadā - Ls 182 151.

Izlases veidā pārbaudot SM mobilo telefonu sakaru pakalpojumu izmaksas, tika konstatēts, ka mobilo telefonu limiti ir noteikti robežās no Ls 12 līdz Ls 200 mēnesī.

Revīzijā tika konstatēts, ka SM iekšējie normatīvie akti neparedz nobraukto kilometru un izlietotās degvielas atskaišu – ceļazīmju izmantošanu, līdz ar to transportlīdzekļa izmantošana netiek atbilstoši kontrolēta un nav iespējams pārliecināties, vai transportlīdzeklis tiek izmantots tikai dienesta vajadzībām.

Pēc SM 2007.gada finanšu pārskata revīzijas VK ir izstrādājusi 20 ieteikumus, kurus SM apņēmusies ieviest laikā līdz 01.12.2008.

 

Par grozījumiem pensiju likumā ir savākti 170 342 paraksti

LETA  05/16/08    Parakstu vākšanā par grozījumiem likumā "Par valsts pensijām" savākti 170 342 paraksti, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) apkopotie provizoriskie rezultāti.

Par to šorīt Latvijas Radio informēja CVK priekšsēdētājs Arnis Cimdars.

"Patlaban esam saņēmuši informāciju no visas Latvijas parakstu vākšanas administratoriem, un tā liecina, ka nepieciešamais parakstu skaits, lai izskatīšanai Saeimā tiktu iesniegti grozījumi likumā "Par valsts pensijām", visticamāk, ir savākts," sacīja Cimdars.

Viņš arī norādīja, ka šis parakstu skaits varētu nedaudz mainīties, jo tajā nav iekļauti ārvalstīs un pie notāriem savāktie paraksti. Tāpat parakstu skaits varētu samazināties, jo vairāki cilvēki varētu būt parakstījušies divas reizes, sacīja Cimdars.

Kā ziņots, precīzi dati varētu būt zināmi pēc trīs nedēļām, kuru laikā CVK veiks datu ievadi un to pārbaudi.

Likumprojekts paredz grozīt likuma "Par valsts pensijām" 34.punktu, nosakot, ka līdz 2009.gada 31.decembrim vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kuram atkarībā no apdrošināšanas stāža piemēroti koeficienti 3, 3,5, 4 vai 4,5.

Likumprojekts tiks iesniegts izskatīšanai Saeimā, ja parakstu vākšanā to atbalstīs ne mazāk kā viena desmitā daļa no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoņu skaita jeb vismaz 149 064 vēlētāji.

 

Radio un televīzijas Ziņu dienestu vadītāji sagaida rīcību no NRTP

Nadežda Titova, Andris Saulītis,  Diena  05/16/08    Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP) ir tā iestāde, kurai jākalpo gan kā ugunsmūrim, gan kā komunikācijas kanālam starp politiķiem un plašsaziņas līdzekļiem, uzskata Latvijas Radio ziņu dienesta vadītājs Dzintris Kolāts.

"Ja politiķus kas neapmierina, tad visām sarunām un debatēm jānotiek caur padomi," pārliecināts D.Kolāts. Tāpēc Latvijas televīzijas (LTV) ģenerāldirektora Edgara Kota izsaukšanu uz Saeimas Nacionālās drošības komisijas (NDK) sēdi viņš uzskata par “bīstamu precedentu”.

LR ziņu dienesta vadītājs arī uzskata, ka šo gadījumu nevar atstāt bez ievērības un no mediju puses jāseko asai atbildei. “NDK nav tā iestāde, kas var likt atskaitītes LTV ģenerāldirektoram, tas ir tuvu pretlikumībai,” pārliecināts D.Kolāts. Viņš arī norādīja, ka Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem būtu nekorekti pamācīt medijus par to darbību un saturu.

Arī LTV ziņu dienesta vadītājs Mareks Gailītis Dienai pauda viedokli, ka NRTP būtu jārīko debates, lai skaidrotu, ar ko sabiedriskā televīzijas atšķiras no valsts televīzijas. “Tas, ka Saeima apstiprina LTV budžetu nenozīmē, ka tā var “pasūtīt mūziku”,” uzsver M.Gailītis.

Viņš arī pauda stingru pārliecību, ka nekādi amatpersonu izteikumu nespēj ietekmēt LTV ziņu saturu. “Tas, ka tiekam kritizēti no politiķu puses, nozīmē vien to, ka labi darām savu darbu,” sacīja M.Gailītis.

Arīdzan Ziņu, informatīvo un analītisko raidījumu darbinieku arodbiedrība asi nosoda politiķu izteikumus par ziņu saturu sabiedriskajā televīzijā. “Mēs atzīstam, ka politiķiem, tāpat kā jebkuram citam sabiedrības pārstāvim, ir tiesības vērtēt žurnālistu darbu. Tomēr pilnīgi nepieņemami ir to slepeni apspriest parlamenta Nacionālās drošības komisijas sēdē. Tas ir politisks spiediens uz sabiedrisko TV,” paziņojumā norāda arodbiedrība. Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes (ZZS) izteikumus par LTV ziņu raidījumu arodbiedrība vērtē kā “pretrunā ar demokrātijas pamatprincipiem, jo žurnālistu darbu ierobežo tikai likumi, nevis amatpersonu iegribas”.

Arodbiedrība uzskata, ka šobrīd Saeimas vadība apzināti liek šķēršļus žurnālistu darbam, par ko liecinot pēdējās Saeimas sēde, kur apsardze vērsusies pret televīzijas operatoriem, ierobežojot filmēšanas iespējas parlamentā.

Savukārt E.Kots Dienai atkārtoti norādīja, ka sēdē netika pārrunāti ar valsts drošību saistītie jautājumi. Viņš piekrīt Nacionālās Radio un televīzijas padomes (NRTP) priekšsēdētāja Ā.Kleckina iepriekš paustajam viedoklim, ka NDK “pārkāpusi robežu attiecībā uz LTV kā sabiedrisko mediju”. LTV ģenerāldirektors gan uzskata, ka NRTP tomēr nav tā iestāde, kurai tagad būtu jāvērtē Nacionālās drošības komisijas darbs. “Varbūt šis gadījums jāizskata Saeimas Ētikas komisijai vai pat Valsts prezidentam,” sacīja E.Kots.

Viņš arī pauda neizpratni par šobrīd notiekošajām debatēm par šo atgadījumu, jo pēc likuma NDK sēdes ir slēgtas un nevienam no komisijas locekļiem nav atļauts izpaust sēdes saturu. “Kāpēc Mūrniece tagad kritizē notikušo, bet sēdē šo jautājumu pat neuzdeva?” vaicā E.Kots.

Jau ziņots, ka trešdien notika NDK sēde, uz kuru bija aicināts piedalīties LTV ģenerāldirektors Edgars Kots. Vaicāts, kādēļ deputāti ir vēlējušies tikties ar LTV vadītāju, komisijas priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC) skaidroja, ka sabiedriskā televīzija veido iespaidu par valsti, kas esot arī drošības jautājums. Vēlāk Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze kritizēja LTV raidījuma “Panorāma” ziņu atlasi, jo, viņaprāt, ziņas jāsāk ar informāciju no valdības.

Savukārt partijas "Jaunais laiks" Saeimas frakcijas deputāti pēc šī incidenta nosūtījuši NRTP un tiesībsargam Romānam Apsītim ar lūgumu izvērtēt "Saeimas Nacionālās drošības komisijas mēģinājumus politiski ietekmēt Latvijas Televīziju".

NRTP priekšsēdētājs Ā.Kleckins ir kritizējis NDK rīcību un padome lems par rīcību.

 

Valsts kontrole: MK iekšējās kontroles sistēma ir nepilnīga

LETA  05/16/08    Ministru kabineta (MK) iekšējās kontroles sistēma ir nepilnīga, secinājusi Valsts kontrole (VK).

VK pēc finanšu revīzijas par resora Ministru kabinets 2007.gada finanšu pārskatu ir sniegusi atzinumu ar iebildi, jo revīzijā tika konstatēts, ka MK pakalpojumu izdevumos ir iekļauti darījumi, kas pēc savas būtības ir ilgtermiņa ieguldījumi nomātajos pamatlīdzekļos par kopējo summu 156 423 lati, kā rezultātā finanšu pārskata daļas "Ilgtermiņa ieguldījumi" un "Izdevumi" nesniedz patiesu priekšstatu.

Revīzijā tika konstatēts, ka Valsts kancelejas izveidotā atalgojuma aprēķināšanas sistēma nenodrošina iespēju atklāt nepilnības attiecībā uz atalgojuma aprēķinu atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

Valsts kancelejas izveidotā darbinieku atalgojuma sistēma - darbiniekiem tiek izmaksātas prēmijas no budžeta apakšprogrammu līdzekļiem, kurās viņiem nav uzticēti darba pienākumi - nav caurskatāma, kā arī pastāv risks, ka budžeta līdzekļi netiek izmantoti tiem paredzēto mērķu sasniegšanai.

Revīzijas laikā izlases veidā veicot atalgojumu izdevumu pārbaudi, tika konstatēts, ka Valsts civildienesta pārvalde (VCP) divām personām, ar kurām noslēgti uzņēmuma līgumi, 2007.gada decembrī ir piešķīrusi dāvanu kartes 120 latu apmērā katram.

MK iestāžu vadītāju gada mēnešalga 2007.gadā veidoja no 61% līdz 70% no to kopējā atalgojuma gadā, pārējo atalgojuma daļu veidoja piemaksas un prēmijas.

MK iestādēs 2007.gadā atalgojumu izdevumiem izlietoti 4 614 460 lati, kas ir 64% no kopējiem resora izdevumiem, tai skaitā prēmijām un naudas balvām izlietoti 550 162 lati jeb 12% no atalgojumu izdevumiem.

Valsts kancelejā, slēdzot vadības līgumus, nebija skaidri definēti veicamie uzdevumi, kā arī nav nodrošinātas iekšējās kontroles procedūras pār vadības līgumu slēgšanu un izpildes uzraudzību, tāpat arī netiek nodrošināta pietiekama iekšējā kontrole pār vadības un uzņēmuma līgumu slēgšanu un atlīdzības izmaksāšanu.

Piemēram, vienā gadījumā personai, kas nav Valsts kancelejas darbinieks, pamatojoties uz Valsts kancelejas amatpersonas rīkojumu, izmaksāta atlīdzība par padarīto darbu 540 latu apmērā bez darba tiesisko attiecību pamatojoša dokumenta un attiecīga darba pieņemšanas un nodošanas akta.

Revīzijas laikā veicot pārbaudi, vai Valsts kancelejas organizētie publiskie iepirkumi veikti atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, tika konstatēts, ka iegādājoties preces un pakalpojumus par kopējo summu 8576 lati, Valsts kanceleja nav ievērojusi normatīvo aktu prasības, kas nosaka, kā organizējami iepirkumi, kuru paredzamā līgumcena ir lielāka par 1000 latiem, bet mazāka par 10 000 latu.

Veicot Valsts kancelejas reprezentācijas izdevumu analīzi atsevišķos pārskata gada mēnešos, tika konstatēts, ka tajos uzrādīti izdevumi Jaunā gada pasākumam - muzikālie priekšnesumi, ēdināšana - par kopējo summu 8371 lati un sporta spēļu dalībnieku izmitināšanai par summu 2625 lati.

Tā kā VK neguva pārliecību, ka visos gadījumos uz reprezentācijas izdevumiem attiecinātie izdevumi ir veikti atbilstoši ar iestādes darbības nodrošināšanu saistīto pakalpojumu mērķim un jēgai, pastāv risks, ka nav ievērotas likuma "Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu" prasības un valsts budžeta līdzekļi izlietoti neefektīvi un neekonomiski.

Revīzijā tika konstatēts, ka MK iestāžu mobilo telefonu sakaru pakalpojumu izmantošanas kontrole ir nepilnīga, kā arī tas, ka vairāku MK iestāžu darbiniekiem 2007.gadā apmaksāti paaugstinātas maksas sakaru pakalpojumi, kas liecina par risku, ka nav ievēroti iekšējo normatīvo aktu nosacījumi un iestādes līdzekļi netiek tērēti paredzētajiem mērķiem.

MK iestāžu vadītāju mobilo telefonu limiti svārstās robežās no 35 latiem līdz 160 latiem mēnesī.

Pēc MK 2007.gada finanšu pārskata revīzijas VK ir izstrādājusi 26 ieteikumus, kurus MK apņēmies ieviest līdz gada beigām.

 

Kastēns: Nākotnē aktuāla kļūs viesstrādnieku integrācija

LETA   05/19/08    Nākotnē arvien aktuālāka valsts integrācijas politikas mērķgrupa būs viesstrādnieki, šodien Eiropas Padomes (EP) komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) konferencē atzina īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns (LPP/LC).

ECRI konferencē - apaļā galda diskusijā - ministrs atzina, ka, turpinoties valsts ekonomiskajai izaugsmei, aktuāla būs viesstrādnieku integrācija Latvijas sabiedrībā. "Īrijas pieredze tāda, ka 20 gadu laikā, kopš sākās viesstrādnieku pieplūdums, apmēram 12% valsts iedzīvotāju ir iebraukušie."

Kā uzsvēra Kastēns, Latvijai būs jāizmanto labākā pieredze: "Mums nebūs jāatklāj jauna Amerika, jo ir vismaz piecas valstis, no kuru pieredzes mēs varam mācīties."

Kastēns informēja, ka Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts ir vadošā valsts institūcija, kas realizē integrācijas politiku, un sekretariāts ir izstrādājis vairākus dokumentus integrācijas politikas īstenošanai. Bāzes dokuments, kas pieņemts 2001.gadā, ir "Sabiedrības integrācija Latvijā".

Tāpat sekretariāts realizē valsts programmu "Čigāni (romi) Latvijā" 2007.-2009.gadam, kas vērsta uz romu integrāciju izglītībā, nodarbinātībā un cilvēktiesību aizsardzībā. Sagatavots arī Programmas iecietības veicināšanai 2009.-2013.gadam projekts, Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas programmas 2008.-2012.gadam projekts, Sabiedrības integrācijas pamatnostādņu 2008.-2018.gadam projekts, "Valsts atbalsts mazākumtautībām Latvijā 2008.-2012.gadam" projekts, "Latvija - vienlīdzība dažādībā 3" projekts, programmas "Lībieši Latvijā 2008.-2012.gadā" projekts.

Kastēns informēja, ka sagatavotas arī jaunās integrācijas politikas iniciatīvas laika posmam no 2009. līdz 2011. gadam. Paredzēts atbalsts pilsoniskās sabiedrības aktivitāšu īstenošanai un sabiedrības integrācijas veicināšanai pašvaldībās, valsts atbalsts nevalstisko organizāciju fondam, kā arī Latvijas iedzīvotāju reintegrācijas veicināšana.

Latvijas Cilvēktiesību centra direktore Ilze Brands-Kehris atzina, ka patlaban ir aktualizējušies turpmākie integrācijas mērķi. Viņa gan uzsvēra, ka nedrīkst aizmirst - integrācija ir divpusējs process, nevis vienas grupas iekļaušana sabiedrībā.

Brands-Kehris norādīja, ka Latvijā arvien pieaug ārvalstnieku, tai skaitā viesstrādnieku skaits, kuru integrācija pavisam drīz kļūs par aktualitāti. Tāpat viņa norādīja, ka nākotnē būs konkrēti jāplāno arī bēgļu jautājums, kuru gan pagaidām Latvijā vēl nav daudz, bet viņu skaits pieaug.

Brands-Kehris atzina, ka turpmāk vairāk būs jāplāno konkrētu grupu integrācija, ne vairs "kopējais integrācijas rāmis".

 

Saruna ar Aldi Gobzemu: Kas notiek ar Latvijas advokātiem?

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   05/19/08    Zvērinātu advokātu kopsapulce 9. maijā lēmumu par advokāta Viktora Tihonova izslēgšanu vai atstāšanu savās rindās nepieņēma, lai arī debates par šo jautājumu ilga vairākas stundas. Nedēļa aicināja uz sarunu advokātu Aldi Gobzemu, kurš bija viens no tiem, kas kopsapulcē ierosināja Tihonovu izslēgt.

Savulaik Zvērinātu advokātu padome (ZAP) disciplinārlietu pret Tihonovu ierosināja 2006. gadā. Toreiz viņam tika pārmesti iespējami Ētikas kodeksa pārkāpumi, kas paredz advokātam atturēties no rīcības, kura var mest ēnu uz viņa profesiju. Par disciplinārlietas ierosināšanu ZAP lēma pēc tam, kad LTV raidījums De facto publiskoja sarunas starp Gati Saknīti un viņa advokātu Tihonovu, kurās vairākkārt minēta nepieciešamība dot kukuļus tiesnešiem un tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem. Saknīša advokāts sarunā lietoja arī necenzētus izteikumus.

Šogad 9. maija kopsapulcē notika visai asas debates, bet pēc sēdes pārtraukuma, kad bija nolemts turpināt diskutēt par Tihonova jautājumu, Latvijas Nacionālā teātra zālē vairs neatradās pietiekams skaits advokātu, lai lemtu par to. Pašlaik tiek vākti paraksti par ārpus kārtas kopsapulces sasaukšanu, lai beidzot pieliktu punktu Tihonova jautājumam, – ir vajadzīga desmitā daļa no Latvijā praktizējošo 845 advokātu parakstiem, lai to varētu organizēt. Advokāts Gobzems mūsu sarunas dienā jau bija ieguvis gandrīz visu nepieciešamo parakstu skaitu un skaidro, ka jautājumu par Tihonovu nevar atstāt gaisā karājamies, ir jāpieņem lēmums par konkrētu rīcību, lai kāda tā arī būtu.

Gobzems arī atzīst, ka viņa un domubiedru nostāja savā ziņā ir "dumpis uz kuģa", kurš līdz šim ir peldējis, neļaujot savu kursu ietekmēt nedz likumam, nedz morālei. Advokāts arī labi apzinās, ka viņa rīcība varētu izraisīt nopietnu pretreakciju, un ir gatavs tam, ka par viņu publiskajā telpā var parādīties visdažādākie kompromati. Vietā atgādināt, ka savulaik Gobzems no 2004. gada februāra līdz 2005. gada martam bija Maksātnespējas administrācijas direktors un atkāpās no sava amata pēc sarunas ar toreizējo tieslietu ministri Solvitu Āboltiņu un viņas pretenzijām pret šo administrāciju.

- Ziņu vērotājam palika iespaids, ka kopumā advokātiem nekas daudz nav iebilstams pret to, ka kopsapulce lēmumu par Tihonovu nepieņēma. Kāda ir reālā situācija?

- Atjaunotās neatkarības vēsturē kopsapulcē tik daudz advokātu uzstājās pirmo reizi – debatēs piedalījās divdesmit cilvēku. Tas liek domāt, ka problēmas advokatūrā ir tik ļoti samilzušas, ka beidzot arī paši kūtrākie ir gatavi iesaistīties diskusijā. Ziņās tika parādīti tikai daži spilgtākie momenti no tā visa. Ļoti daudzi advokāti arī palika sagaidīt padomes vēlēšanu rezultātus. Manuprāt, tas ir pirmais solis pārmaiņu virzienā. Tās, protams, nenāks viegli un ātri, un varētu teikt, ka pašlaik advokāti ir polarizējušies divās nometnēs.

- Ar ko atšķiras šīs divas nometnes?

- Vieni atbalsta vecos laikus, kādi ir bijuši līdz šim, un neko nevēlas mainīt. Ir advokāti, kas vēlas pārmaiņas un uzlabojumus. Abas šīs nometnes raksturo dažādi gadagājumi un dažādas biznesa intereses. Uz pārmaiņu nepieciešamību kopsapulcē visvairāk norādīja lielo biznesa advokātu biroju pārstāvji, kas arī nebaidās savu viedokli paust. Šie biroji ir ar labu reputāciju, un var redzēt, ka viņiem rūp tas, kas notiek advokatūrā. Iespējams, ka viņi nebaidās paust savu viedokli, jo savas pozīcijas jau ir nostiprinājuši. Daļa advokātu pārmaiņu nepieciešamību atbalsta klusējot.

- No kā baidās klusējošie advokāti?

- Katram advokātam ir jādarbojas arī turpmāk. Gan pēc likuma, gan pēc Ētikas kodeksa advokātiem ir jābūt koleģiāliem. Koleģialitāte, ko, protams, arī es atbalstu, nereti tiek pārprasta. Manuprāt, tā var būt tad, ja mēs gribam pozitīvas pārmaiņas, bet iestāšanās par tādu advokātu aizstāvēšanu, kuri grauj profesijas prestižu, ir koleģialitāte, kuru vairs nesaprot neviens. Ar šāda veida koleģialitāti advokatūra netiek stiprināta.

- Vai tas nozīmē, ka advokāti baidās – ja viņi kritizēs esošo kārtību un aicinās uz pārmaiņām, Zvērinātu advokātu padome izslēgs viņus no advokatūras?

- Nedomāju, ka varētu būt tik traki, bet, kā jebkurā pašpārvaldes organizācijā, drošāk ir izvēlēties būt ar varas pārstāvjiem pa draugam nekā izteikt kritiskas piezīmes. Turklāt šādas piezīmes nereti tiek uztvertas personīgi. Mana publiskā uzstāšanās jau nebija un nav vērsta pret konkrētu personu, bet pret to, ka sistēma ir nepareiza un ir novedusi tik tālu, ka advokatūras prestižs ir zemākais tās pastāvēšanas vēsturē.

- Tātad daļa advokātu vēlas pārmaiņas, daļa viņus klusējot atbalsta. Kā jūs raksturotu tos advokātus, kuri uzskata, ka viss ir kārtībā un ka nekādas pārmaiņas nav vajadzīgas?

- Vispirms gribu teikt, ka ir jārespektē arī to advokātu viedoklis, kas atzīst, ka pārmaiņas nav vajadzīgas, jo uzskatu dažādība tikai liecina par demokrātiju. Tomēr šie advokāti, manuprāt, nedomā ilgtermiņā. Paturēt esošo stāvokli īstermiņā viņiem, iespējams, nozīmē saglabāt savu finansiālo stāvokli, jo advokātiem ļoti bieži savstarpēji ir jāsadarbojas. Ja viņi nespēj saprasties un sadarboties, tas ne palīdz aizstāvēt klientu intereses, ne nāk par labu pašiem.

Cilvēki, kas neko negrib mainīt, acīmredzot nav gatavi pārmaiņām, viņiem ir labi. Jāteic, ka pārmaiņām nav nobriedusi ne jau tā jaunākā advokātu sabiedrības daļa, lai gan uzreiz gribu teikt, ka arī daļa ļoti pieredzējušu kolēģu grib kaut ko mainīt. Tāpēc notiekošo nevar un nevajag uztvert kā paaudžu konfliktu. Tas tā noteikti nav. Drīzāk tas ir ideoloģiju, nostādņu, vērtību konflikts. Dažādās ideoloģijas labi varēja redzēt kopsapulcē, un iemesli ir meklējami advokātu korporatīvajās saitēs, kas nav nekas nelikumīgs un ir normāla ikdienas parādība. Arī man ikdienā ir jāsadarbojas ar citiem advokātiem. Jautājums ir, kāda ir to advokātu ideoloģija, ar kuriem es sadarbojos? Ja tā būtu pilnīgi citāda, diez vai mūsu sadarbība būtu tik produktīva.

- Vai padomes priekšsēdētāja vēlēšanas, kurās tika ievēlēts tas pats cilvēks, parādīja abu nometņu skaitlisko attiecību?

- Padomes priekšsēdētāja vēlēšanas pašas par sevi līdz galam par to neliecina, to varētu parādīt visas padomes vēlēšanas kopumā. Kopsapulces gaisotne un viss tajā notikušais gan man liek domāt, ka tie, kas nekādas pārmaiņas nevēlas, vēl ir vairākumā. Padomes priekšsēdētāja vēlēšanas drīzāk liecināja par to, ka nav alternatīvas. Faktiski nav advokātu, kas gribētu uzņemties priekšsēdētāja amatu, tāpēc izvēles iespējas ir minimālas. Pēdējās vēlēšanās bija izšķiršanās starp diviem kandidātiem. Izvēle par labu Grīnberga kungam bija visai loģiska, un nevis tāpēc, ka otrs kandidāts būtu sliktāks, bet tāpēc, ka viņš līdz šim nav enerģiski parādījis, ko viņa nostāja varētu nest visai advokatūrai un ka pārmaiņas tiešām ir vajadzīgas.

Latviešiem ir tāds teiciens: "Labāk zināma nelaime nekā nezināma laime." Savā ziņā to varētu attiecināt arī uz šo situāciju. Grīnberga kunga pārsvars vēlēšanās bija aptuveni simt balsu. Savukārt vēlēšanas izdarīja nelielas izmaiņas padomes sastāvā, un tas liek domāt, ka advokatūra ir ceļā uz pārmaiņām. Pieejot šim jautājumam no filozofiskā viedokļa, jāteic, ka nav iespējams visu apgriezt kājām gaisā vienā dienā, un tas arī nav vajadzīgs. Tas jādara pakāpeniski, un šī pēdējā kopsapulce ir šā ceļa sākums.

- Ko gribat panākt ar ārpus kārtas kopsapulces sasaukšanu? Vai to, lai advokāts Tihonovs tiktu izslēgts no advokatūras?

- Mans personīgais viedoklis ir, ka advokāts Tihonovs nevar palikt advokatūras rindās un līdzšinējā padome nožēlojamā veidā ir izvairījusies šo jautājumu atrisināt. Ar ārpus kārtas pilnsapulci vēlos panākt juridiski korektu izeju no šīs situācijas. Pēc divu gadu muļļāšanas jautājums ir palicis karājamies gaisā, bet tas ir jāatrisina vienā vai otrā veidā. Tas ir jādara kaut vai tādēļ, lai paši sev un arī sabiedrībai pateiktu, ka spējam būt drosmīgi un pieņemt lēmumus.

Par kādu lēmumu balsot un kā par to nobalsot – tas ir kopsapulces kompetencē. Es šobrīd varu tikai aicināt atbalstīt manu viedokli jautājumā par advokāta Tihonova izslēgšanu no advokatūras, bet galvenais ir tas, ka nevar vienu disciplinārlietu muļļāt gadiem. Un tā ir mana un manu domubiedru konceptuālā nostāja. Ja advokāts būtu no mazāk pazīstama advokātu biroja, iespējams, jautājums jau sen būtu atrisināts. Manuprāt, tā ir lielākā problēma un sabiedrība šādu nostāju nesaprot. Ievērojot to, ka konkrētais gadījums ir iedragājis advokāta profesijas prestižu kopumā, lēmums ir jāpieņem. Juridiskie paņēmieni, kā to izdarīt, ir jāizdiskutē kopsapulcē.

- Varbūt neizlēmības cēlonis ir padomes nevēlēšanās bojāt attiecības ar Grūtupa kungu, kura birojā strādā advokāts Tihonovs? Varbūt padome baidās no Grūtupa kunga ietekmīgajiem draugiem un labajiem sakariem ar varas cilvēkiem?

- Domāju, ka zināmā mērā tā arī ir. Kā jau teicu – ja Tihonova kunga vietā būtu advokāts no sabiedrībā nezināma biroja, pieļauju, ka jautājums jau sen būtu atrisināts. Nav jau arī gluži tā, ka visi padomes locekļi ir par to, lai to nedarītu, – tā arī nav. Man pat ir bijis žēl dažu labu no advokātu padomes, kuru visu laiku izstūma priekšā, lai viņš paustu visu advokātu viedokli jautājumā, kas nav atrisināts.

- Vai advokātu padome vispār grib risināt jebkādus jautājumus? Vai tā nedarbojas pēc principa – visu novilcināt tik ilgi, līdz var paziņot, ka izdarītajam pārkāpumam ir iestājies noilgums? Gadu gaitā redakcijā pēc palīdzības ir nācis ne viens vien cilvēks, un visu stāsti ir līdzīgi: viss tiek novilcināts, līdz beigās – pat, ja tiek atzīts, ka ir bijis nopietns pārkāpums, – par to vairs nekādi nevar lemt.

- Man pašam ar tādiem gadījumiem nav gadījies saskarties, tāpēc varu komentēt tikai vispārīgā līmenī – advokātu padomei vajadzētu spēt apvienot divas lietas. Pirmkārt, tai jāaizstāv kolēģi, bet, otrkārt, tajā pašā laikā ir jābūt drosmīgiem un jāizskata pārkāpumi, ja tādi ir, nenovilcinot šo procesu. Ar Tihonova kungu jau bija līdzīgi – ja padomei būtu pieticis drosmes jautājumu izskatīt un jau sākumā pateikt, vai pārkāpums ir vai nav, tad arī sabiedrības reakcija būtu pavisam cita.

Protams, padomei ir sarežģīts darbs, jo jāievēro koleģialitāte, nepārkāpjot robežu, aiz kuras sākas visatļautība. Vajadzības gadījumā tai ir jāspēj arī lemt par sankciju piemērošanu, citādi sabiedrībai rodas iespaids, ka padomei ir vienalga, vai pārkāpumi ir vai nav, bet tā tiešām domā tikai par to, kā par katru cenu aizstāvēt kolēģus. Pēc manām domām, koleģialitāte nozīmē arī to, ka ar savu attieksmi padome aizstāv arī visus tos, kas savā praksē ir godīgi, kas cenšas ievērot profesijai nepieciešamās kvalitātes. Tas palīdzētu celt advokatūras prestižu kopumā. Un, protams, padomei nākas saskarties ar nepamatotām sūdzībām, un arī tad atbildei jābūt noteiktai un skaidrai, un tā jāsniedz laikus.

Domāju, ka lielākā nelaime līdz šim ir bijusi tā, ka sabiedrība ir turēta neziņā par to, kāda tad ir padomes attieksme pret konkrētu situāciju, kurā ir nokļuvis advokāts. Tihonova gadījumā, šķiet, ka padome gribējusi novilcināt laiku, lai jautājums pazūd no dienas kārtības, un tad klusiņām pieņemt lēmumu. Tomēr padomes attieksme ir vajadzīga ne tikai sabiedrībai – arī advokātiem būtu skaidri jāzina, kādus principus atbalsta. Pat ja ārpus kārtas kopsapulces nebūs, jaunievēlētajai padomei būs jālemj, ko darīt Tihonova gadījumā.

- Tātad pārmaiņas ir vajadzīgas attieksmē, nevis likumā un Advokātu kolēģijas statūtos?

- Attieksmes maiņa ir viena lieta, bet es domāju, ka izmaiņas ir vajadzīgas arī dokumentos. Precīzāk vajadzētu noteikt, par kādiem gadījumiem un kāds sods pienākas, kādā kārtībā tiek izskatīti jautājumi par advokātu saukšanu pie atbildības, un ir nepieciešams nostiprināt ētikas prasības. Jāierobežo iespējas advokātu padomei izvēlēties, vai tā grib vai negrib sodīt, – ir jānosaka to pārkāpumu loks, kuru robežās padomei noteikti ir jārīkojas. Konceptuāli ir jānoteic, kādas pilnvaras ir kopsapulcei, padomei un Disciplinārlietu komisijai, jo šobrīd regulējums ir ļoti vispārīgs. Atbildība par to, kas notiek advokatūrā, izplēnē.

Pagājušā gada kopsapulcē padomes priekšsēdētājs Grīnberga kungs, lasot savu pārskata ziņojumu, daļu laika veltīja arī Tihonova kungam. Viņš publiski paziņoja, ka Advokatūras likums neparedz advokātu padomei tiesības grozīt vai mainīt Disciplinārlietu komisijas lēmumu par advokāta Tihonova izslēgšanu no advokatūras. Tihonovs var pārsūdzēt Administratīvajā tiesā komisijas lēmumu, bet, ja tiesa noraidīs viņa prasību, padome izslēgs Tihonovu no advokatūras. Tiesa Tihonova pieteikumu noraidīja, ir pagājis vēl viens gads. Šogad pārskata ziņojumā Grīnberga kungs mūs informēja – padome ir pieņēmusi lēmumu nodot Tihonova lietu otrreizējai izskatīšanai, uzskatot, ka komisija ir noteikusi pārāk bargu sodu, jo viņš salīdzinoši īsu laiku strādā advokatūrā. Tātad Grīnberga kungs ir absolūti mainījis savu viedokli. Turklāt arguments par Tihonova īso darba laiku liek vaicāt – cik gadu ir jānostrādā advokatūrā, lai saprastu, ka rupji lamāties ir neētiski un ka aicināt dot kukuļus ir pretlikumīgi, un ka klienta nekustamos īpašumus pieņemt kā samaksu nepieļauj ne likums, ne Ētikas kodekss?

- Vai izvairīgā padomes nostāja neliecina par to, ka ikdienā daudzi advokāti rīkojas tāpat kā Tihonovs un tā patiesībā ir ikdiena? Vai tāpēc padome necenšas parādīt savu attieksmi, jo, viņuprāt, tas nav nekas ārkārtējs?

 - Domāju, ka tā nav. Vismaz man savā praksē ir gadījies saskarties ar advokātiem, kuru darbības pamatprincips ir neiesaistīties nekādos apšaubāmos darījumos, kas varētu kaitēt reputācijai. Lielākajai advokātu daļai likuma un ētikas normu pārkāpšana nav ikdiena, un nekas tāds nav pieņemams. Protams, advokātu vidū ir tādi, par kuru darbības metodēm varētu būt zināmas šaubas, bet tā noteikti nav norma.

 

No pirmavota: Maizītis, Godmanis un Loskutovs par zādzību KNAB

Agnese Margēviča,  NRA  05/20/08    Atšķirībā no pērnā rudens, kad toreizējais premjers Aigars Kalvītis (TP) rosināja KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova atstādināšanu par finanšu pārkāpumiem birojā, šoreiz politiķi ir piesardzīgi savos izteikumos un gala secinājumus gaida no Ģenerālprokuratūras un Valsts kontroles audita.

Ģenerālprokurors Jānis Maizītis divreiz devis mājienu, ka Loskutovam jāapdomā sava palikšana amatā, bet KNAB priekšnieks to nesteidz darīt.

ĢENERĀLPROKURORS JĀNIS MAIZĪTIS:

„Es varu teikt, ka saskaņā ar pašreiz izmeklēšanā esošo informāciju noziedzīgs nodarījums ir izdarīts no 2005. gada 1. marta līdz brīdim, kad KNAB tika konstatēts šis iztrūkums. Es varu pateikt, ka summas ir ievērojamas. Kopējā zaudējuma summa, kas ir piesavināta un, kas ir konstatēta tagad prokuratūras izmeklēšanā ir 89 868 lati, 38 445 eiro, 27 287 ASV dolāri.”

„Es varu teikt, ka šī summa, iespējams, vēl nav precīza, jo izmeklēšanas gaitā mēs neredzam, KNAB uzskaite nav organizēta tādā veidā, lai varētu nokontrolēt, cik tad vispār naudai bija jāatrodas šajos seifos. Tādēļ mēs pārbaudām visas KNAB izmeklētās krimināllietas, visus kriminālprocesus – tādi kopā ir 213. Uz šo brīdi ir pārbaudīti 97 kriminālprocesi. Summa, kas sākotnēji tika konstatēta pašā KNAB inventarizācijā, būtībā ir pieaugusi divkārt.”

„Pirmkārt, valdībai ir jālemj par komisijas izveidošanu un saskaņā ar likumu un MK noteikumiem, ģenerālprokuroram ir jāvada šāda komisija. Uz doto brīdi valdība vēl nav lēmusi par šādas komisijas izveidi līdz ar to, ja man ir jāvada komisija, tad man paust savu konkrētu nostāju [par Alekseja Loskutova atbildību] pirms vēl komisija ir izveidota un ir uzsākusi darbu, es domāju, nav pareizi.”

„Es precīzi nevaru pateikt, ka tieši tās dienas [kad Ģenerālprkuratūra rudenī veica operatīvo līdzekļu pārbaudi KNAB un cilvēki ielās aizstāvēja Alekseju Loskutovu], tieši tas laiks, bet laika periods, par kuru tiek runāts apsūdzībās, tiešām ir tāds. Nu ko es varu teikt – prokuratūra... arī valdības uzdevums nebija pārbaudīt šo līdzekļu saglabāšanas daļu, arī prokuratūras ikdienas pienākums nav pārbaudīt šo līdzekļu daļu. Tā nu tas, cik bieži un, kādā veidā tiek veiktas inventarizācijas, tas nu gan ir katras iestādes paša vadītāja jautājums un arī atbildība. Protams, katras iestādes vadītājs var nozīmēt jebkuru inventarizāciju jebkurā laikā. Un arī tās instrukcijas, kas ir saskaņotas ar Ģenerālprokuratūru, ir noteikts, ka vismaz vienu reizi gadā šāda līdzekļu inventarizācija ir jāizdara. Nevienu brīdi ne Kalvīša kungs, ne kāds cits mani nav informējis par to, ka daļā, kur iet runa par šiem līdzekļiem, būtu kāda piesavināšanās, vai kādi noziegumi. Tādas informācijas nav bijis ne manā rīcībā, ne prokuratūras rīcībā.”

„Par termiņu ir grūti runāt, valdība ir aicinājusi pēc iespējas ātrāk precizēt to summu, kāda ir piesavināta, jo, ja man ir šodien jāatbild, vai šīs summas, kuras es šodien nosaucu ir tās, kuras ir piesavinātas, tad es šajā brīdī to droši nevaru apgalvot.”

„Protams, ka mēs pratināsim arī citas KNAB amatpersonas.”

KNAB PRIEKŠNIEKS ALEKSEJS LOSKUTOVS:

„Es nedomāju par atkāpšanos tāpēc, ka mani kolēģi veic tik daudz un tik nozīmīgas lietas, ka mana atrašanās amatā dotu iespēju viņiem šo darbu izdarīt. Man uz šo brīdi svarīgākais ir ne tikai tas, kas attiecas uz mani, bet tas, kas saistīts ar biroja darbu kopumā. Es negribu paātrināt to zināmu juku laiku iestāšanos, kas būs saistīts, iespējams, ar biroja vadītāja nomaiņu.”

„Līdz šim visu biroja vadītāju iecelšanas procedūras bija tik sarežģītas un tik politiski noslogotas, ka es uzskatu par savu pienākumu palikt amatā tik ilgi, cik es varu to darīt, lai tās izmeklēšanas un tās pārbaudes, kas notiek, notiktu pēc iespējas tālāk.”

„Lai nodrošinātu kontroli, bija iecelta attiecīgā amatpersona un diemžēl, [tā nenokontrolēja]. Saprotiet, ja man būtu jākontrolē pilnīgi katrs cilvēks, jāveic kontrole pār kontrolētājiem, tas būtu augstāk par jebkuras amatpersonas kompetenci.”

„Es pagaidām negribu formulēt – lai manu atbildību lemj tie, kam tas ir kompetencē.”

PREMJERS IVARS GODMANIS (LPP/LC):

„Vēl nav noskaidrots tas līdzekļu apjoms, kurš ir piesavināts, jo prokuratūrai vēl ir jāpabeidz pārbaude par krimināllietām, kuras visas nav izskatītas, jo nav pilnīgas skaidrības, vai šie naudas līdzekļi, kas ir piesavināti, ir pēdējie pēc apjoma.”

„Iespēja šādas lietas darīt bija saistīta arī ar to, ka regulāras inventarizācijas par šiem līdzekļiem nebija. Kopš 2004. gada faktiski inventarizācija nav veikta. Cik man zināms, 2003. gada beigās vienreiz veica šo inventarizāciju. Man šāds iesniegums tika iesniegts, es viņu nosūtīju prokuratūrai. Man īsti nav skaidrs, kāpēc to [regulāru inventarizāciju veikšanu] neturpināja.”

„Ņemot vērā visu šo, ņemot vērā, ka mums nāk aizvien vairāk faktu, mēs oficiāli aicināsim Valsts kontroli veikt pilnu KNAB auditu, lai pārbaudītu tomēr pilnīgi visu – gan slepeno daļu, gan arī atklāto daļu, neaprobežojoties tikai ar operatīvajiem līdzekļiem, jo līdz šim Valsts kontrole veica KNAB pārbaudi tikai operatīvo līdzekļu daļā. Mēs neredzam, kurš cits to var izdarīt pilnībā profesionāli.”

„Šajā laikā prokuratūra būs beigusi pārbaudi par tām lietām, kas vēl nav izskatītas un tad apkopojot šīs abas informācijas, valdība sanāks kopā un pieņems lēmumu par tālāko rīcību, tai skaitā arī, iespējams, par komisijas veidošanu ģenerālprokurora vadībā – tas ir atkarīgs no šiem diviem rezultātiem, ko mēs sagaidīsim no Valsts kontroles un Ģenerālprokuratūras.”

ĢENERĀLPROKURATŪRA:

19. maijā Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurore Velta Zaļūksne uzrādījusi apsūdzības KNAB slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas vadītājai Indrai Veipai un KNAB slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas galvenajam speciālistam Jānim Imšam.

Indrai Veipai celta apsūdzība pēc Krimināllikuma 319. panta 3. daļas par valsts amatpersonas bezdarbību – par to, ka viņa, būdama valsts amatpersona, aiz nolaidības neizdarīja darbības, kuras tai pēc likuma un uzlikta uzdevuma bija jāizdara, lai novērstu kaitējumu valsts varai, pārvaldības kārtībai un ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm, kā rezultātā valsts varai, pārvaldības kārtībai un ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm radītas smagas sekas.

Indrai Veipai celta apsūdzība arī pēc Krimināllikuma 179.panta 3.daļas (piesavināšanās) par to, ka viņa izdarīja svešas mantas izšķērdēšanu (piesavināšanos), būdama persona, kurai uzticēta sveša manta un kuras pārziņā tā atradusies. I.Veipai celta apsūdzība par 14 270latu, 13 995 eiro un 19 487 ASV dolāru piesavināšanos.

Jānim Imšam celta apsūdzība pēc Krimināllikuma 179.panta 3.daļas (piesavināšanās) par to, ka viņš, būdams valsts amatpersona, prettiesiski izšķērdēja (piesavinājās ) svešu mantu lielā apmērā, kura viņam bija uzticēta – nodota atbildīgā glabāšanā. J.Imšam celta apsūdzība par 75 598 latu, 24 350 eiro un 7 800 ASV dolāru piesavināšanos.

Tie bija Kriminālprocesa kārtībā izņemtie un arestētie naudas līdzekļi.

 

Projām no aizdomu ēnām

Māris Krautmanis,  NRA  05/20/08    Sākot gada pārskata konferenci Augstākajā tiesā 13. martā, un arī vēlāk Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns ir sacījis, ka viņa amata pēcnācējam jābūt politiski neitrālam un neietekmējamam.

Viedi vārdi, kuriem nevar nepiekrist, – tas ir tas, ko Latvijas valsts tiesiskums gaidīt gaida no nākamā Augstākās tiesas priekšsēdētāja.

Ir daudz un dažādu strāvojumu, ģimeņu, ķēķu, bodīšu, sabiedrības viedokļa paudēju, kuriem gribētos tā mazliet paspaidīt nākamo Augstākās tiesas priekšsēdētāju, tāpēc viņam būs jābūt ar cietu mugurkaulu un stipriem nerviem, lai līdzētu tiesu varai neviļņoties līdzi katram viendienas politiskās konjunktūras paisumam un bēgumam, nepalikt par paklājiņu kādu ārzemju fondu, nevalstisko organizāciju vai vēstniecību darbinieku kāju slaucīšanai, nepaļauties viltotam, mākslīgi uzsildītam sabiedrības, tautas jeb pūļa bļāvienu viedoklim, bet tiekties uz to, lai likums un tikai likums būtu tas, no kā top taisīts verdikts tiesu varas augstākajā instancē

Varbūt pat vairāk nekā jebkurš cits Andris Guļāns ir tas, no kura ietekmes viņa pēcnācējam vajadzētu vairīties, cik nu spēkos. Pretējā gadījumā pie kabineta durvīm nomainīsies plāksnīte ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja vārdu, bet praksē nekas nemainīsies.

14 gadus Guļāns ir bijis Augstākās tiesas priekšsēdētājs, kas ir milzīgs laika periods. Šajā laikā daža laba advokātu, prokuroru un tiesnešu kopīga bodīte ir paguvusi rasties, izvērsties spēkā un plašumā un pēc tam bankrotēt, taču Guļāns ir pamanījies tikt tam visam pāri, ar kāju pēdām pat grēcīgajai zemei nepieskaroties. It kā uz viņu tas neattiektos.

Tas nav Guļāna reālā darba veiksmes stāsts, bet gan viņa korporatīvo sabiedrisko attiecību panākums – tas ir apmēram tāpat kā kaimiņvalstī Krievijā, kur visa tauta gāna no panckām ārā valdību un valsts varu, bet tajā pašā laikā dievina labo Vladimiru Putinu un tagad jau viņa pēcnācēju Dmitriju Medvedevu. Varbūt tāpēc dažā plašsaziņas līdzeklī ir radusies nekritiska tēze par Guļānu kā par labāko kandidātu uz AT priekšsēdētāja amatu, lai gan pašam Guļānam iepriekš ir pieticis prāta uz AT priekšsēdētāja vietu vairs nepretendēt.

Tomēr acīmredzot ir aprindas, kurām tieši ar Guļānu saistās kādi saldi sapnīši un kuras klusi cer uz tādu notikumu pavērsienu, ka pašreizējā AT priekšsēdētāja kandidāta Ivara Bičkoviča skapī atradīsies kāds skelets, tad būs mazliet tādas kā jukas un mulsums un Guļāns vai kāds pat vēl labāks kandidāts nāks un teiks: "Es jau negribēju, bet, ja jau mani tā lūdz, tad es uzņemos šo nepateicīgo AT priekšsēdētāja darbu." Pašlaik ne jau vairs Guļāns pats, bet citi manipulatori taisa spēli un mēģina manipulēt ar Guļānu, iestāstot viņam, cik viņš gudrs, labs, principiāls un tādā garā. Te gan Guļānam vajadzētu mēģināt atminēties, vai tās aprindas, kas viņam tagad piedzied ausis, skubinot uz cenšanos palikt amatā, nav tās pašas, kas agrāk dziedāja: "Tu pats esi varonis tautai! Tu kļūsi par Valsts prezidentu!" Un tad naivais lauku zēns, ieraudzījis lielpilsētas skatlogu ugunis, sāka piespēlēt saviem labvēļiem tīkamus izteikumus un solījumus – tostarp mīlēt ģenerālprokuroru Jāni Maizīti līdz mūža galam un atzinīgi izteikties par stukaču likumu kā pareizu un vajadzīgu.

Taču sanāk ērmoti – var saprast ģenerālprokuroru, kuram gribas atvieglot savu darbu un ir slinkums vienmēr savākt pietiekamus pierādījumus. Bet ne pēc kā neizskatās, ja pats Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir par to, lai tiesu varai tiktu paņemta nost tai piederīga funkcija – spriest tiesu, izvērtēt, kurš vainīgs, kurš ne. Kas tad ir AT pēc tam – Ģenerālprokuratūras apakšdepartaments?

Diezin vai tiesu vara grib būt apakšdepartaments, tāpēc Guļāna izredzes pat kādu nebūt skandalozu peripetiju sacelšanās gadījumā ir niecīgas.

Drīzāk visnotaļ šaubīga, pat dramatisma apdvesta var sanākt Guļāna palikšana viņa iepriekš noskatītajā zemākajā, bet gana siltajā amata vietā AT Senātā.

Bēda tāda, ka Guļāna dēls Armands ir uzņēmējs, kam ir atgadījusies smaga ķibele, – ar viņa vārdu saistītā SIA Himstandarts nav nomaksājusi valstij nodokļus 263 000 latu apmērā, no kā turpmākā norišu ķēdīte var izvērsties tāda, ka tiesai būs jāvērtē, vai šī nemaksāšana ir vai nav bijusi ļaunprātīga, vai Guļāna dēls arī ir vai varbūt nav vainīgs kādos kriminālos pārkāpumos. Lieta var nonākt pirmajā, otrajā un visbeidzot augstākajā tiesu instancē… Taču kurā vietā un kāda tiesa ņemsies šo lietu spriest?

Redz, līdzīgā gadījumā ar Jūrmalas mēru Hlevicki Rīgas apgabaltiesas tiesneši apzinājās, ka nespēs izskatīties objektīvi, vērtējot sava kolēģa, tiesneša Hlevicka brāļa lietu, un visi pamuka malā – pašatstādinājās. Tiesāšanās bija jāpārceļ uz neitrālu teritoriju Zemgales apgabaltiesā Jelgavā. Bet uz kurieni pamuks AT tiesneši, kad pienāks kārta Guļāna dēla lietai? Tiesāsies Igaunijā? Vai varbūt tiesneši jāimportē no rietumzemēm? Kā varēs iegrozīt šo pasākumu tā, lai tam pāri negultos smagu aizdomu ēna?

Visa tiesu vara atvieglotāk uzelpotu, ja Guļāns pats apzinātos, kur viņa sensākotne, no kurienes viņš ir nācis un kurp viņam vajadzētu atgriezties. Sācis viņš ir pirms daudziem, daudziem gadiem kā advokāts, un šajā jomā tādiem augstas klases juristiem kā viņš darba allaž ir pilnas rokas – Pildā un Ludzā, Talsos un Balvos ir cilvēki, kam trūkst kvalitatīvas aizstāvības. Ja arī viņiem nav naudas, tad valsts garantē advokātiem atlīdzību par pilsoņu pārstāvēšanu lietās.

Domājot par Andri Guļānu, prātā nāk tāds tēls kā māte.

Sirmā māte, advokatūra, jau stāv uz lievenīša un gluži vai visas acis ir izskatījusi, vērdamās ceļa tālumā. Daža asara mirdzēdama lēni rit lejup pa viņas grumbaino vaigu. "Vai tur nenāks atpakaļ viņas dēls Andris?" Māte gaida savu dēlu atpakaļ…

 

“Jaunie demokrāti” turpmāk sauksies “Demokrāti.lv”

Ināra Egle,  Diena  05/21/08    Uzņēmēja Edgara Jansona vadītā partija Jaunie demokrāti plāno mainīt partijas nosaukumu uz Demokrāti.lv. E. Jansons preses konferencē paziņoja, ka partijas mērķis ir iegūt pārstāvniecību 15 pašvaldībās, trīs deputātu vietas Eiropas parlamentā, kā arī 33% parlamentāriešu mandātu Saeimā.

Jau ziņots, ka šodien Jaunie demokrāti rīko preses konferenci. Partijas valdes priekšsēdētājs E. Jansons un partijas valde uzsver, ka šī ir pirmā publiskā preses konference, kurā partija pauž savu nostāju par svarīgākajiem valsts dzīves notikumiem un ieskicēs partijas galvenos pamatdarbības virzienus, lai varētu sekmīgi startēt 2009. gada pašvaldību vēlēšanās.

Preses konferencē Jaunie demokrāti iepazīstina sabiedrību arī ar partijas zīmola un tēla maiņas nepieciešamību, “ko varētu izskaidrot ar nopietnāku pieeju, vēlreiz piesakot partiju jaunām politiskām batālijām,” vēstīts partijas paziņojumā presei.

Diena jau rakstīja, ka 5. aprīlī Jaunie demokrāti pārvēlēja partijas valdi un tās iepriekšējo priekšsēdētāju Māri Gulbi nomainīja Venstpils tranzītbiznesā iesaistītais E. Jansons. Viņš ir Ventspils tranzītbiznesā iesaistītā uzņēmuma LSF Holdings valdes priekšsēdis, līdz šim pārstāvējis Aivara Lemberga intereses. Uzņēmumā puse daļu pieder smagos noziegumos apsūdzētā A.Lemberga bērniem, puse —viņa oponentiem.

 

Saeimas komisijas neatbalsta vēlētāju rosinātos Satversmes grozījumus

LETA   05/21/08    Vairākums Saeimas komisiju neatbalsta vēlētāju rosinātos grozījumus Satversmē, kas dotu iedzīvotājiem tiesības iniciēt parlamenta atlaišanu. Šodien tos noraidīja arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisija, bet Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā balsis sadalījās četri pret četri.

Satversmes grozījumi ir nodoti izskatīšanai visām Saeimas komisijām, un lielākā daļa tos ir noraidījusi. Grozījumus nākamnedēļ skatīs atbildīgā Saeimas Juridiskā komisija, bet pēc tam tie tiks virzīti izskatīšanai Saeimas sēdē.

Jau ziņots, ka parakstu vākšana likuma "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" ierosināšanai notika no šā gada 12.marta līdz 10.aprīlim. Parakstu vākšanas iniciators bija Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība.

Grozījumu Satversmē iesniegšanu Saeimā parakstu vākšanas abās kārtās atbalstījuši 217 567 vēlētāji, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas apstiprinātie galīgie parakstu vākšanas rezultāti.

Iesniegtais Satversmes grozījumu projekts paredz grozīt Satversmes 78. un 79. pantu, nosakot, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības rosināt Saeimas atlaišanu.

 

Loskutovs nedomā par atkāpšanos

LETA  05/21/08   Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieks Aleksejs Loskutovs nedomā par atkāpšanos no amata.

Kā šodien TV3 ziņu raidījumā uzsvēra Loskutovs, "rīkoties pašlaik pēc principa "pēc manis kaut plūdi" nebūtu atbildīgi no manas puses. Šobrīd galvenais ir nodrošināt biroja darbības pēctecība, lai skaļās un mazāk skaļās krimināllietas, kas pašlaik tiek izmeklētas, tiktu izmeklētas līdz galam un lai tiktu nodotas prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai".

Loskutovs uzskata, ka viņš ir atbildīgs par to trūkumu novēršanu, kurus izgaismoja KNAB izdarītais noziegums.

Viņš uzskata, ka pašlaik tiek pārspīlēts birojā izdarītais noziegums, tādējādi novēršot uzmanību no tā, ko KNAB ir izdarījis piecu gadu laikā.

Kā ziņots, Ģenerālprokuratūrai vajadzīgas vēl aptuveni trīs nedēļas, lai pabeigtu pārbaudi KNAB un noskaidrotu, cik līdzekļu no biroja ir pazuduši, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputātus informējis ģenerālprokurors Jānis Maizītis.

Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurore Velta Zaļūksne atstādinātajai KNAB Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas vadītājai Indrai Veipai un šīs pašas nodaļas bijušajam galvenajam speciālistam Jānim Imšam uzrādījusi apsūdzības par piesavināšanos un bezdarbību.

Kā aģentūra LETA uzzināja prokuratūras Preses centrā, Veipai celta apsūdzība pēc Krimināllikuma (KL) 319.panta 3.daļas par valsts amatpersonas bezdarbību - par to, ka viņa, būdama valsts amatpersona, aiz nolaidības neizdarīja darbības, kuras tai pēc likuma un uzliktā uzdevuma bija jāizdara, lai novērstu kaitējumu valsts varai, pārvaldības kārtībai un ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm, kā rezultātā valsts varai tika radītas smagas sekas.

Tāpat Veipai celta apsūdzība arī pēc KL 179.panta 3.daļas "Piesavināšanās" par to, ka viņa veica svešas mantas izšķērdēšanu, būdama persona, kurai uzticēta sveša manta un kuras pārziņā tā atradusies. Veipai celta apsūdzība par 14 270 latu, 13 995 eiro un 19 487 ASV dolāru piesavināšanos.

Savukārt Imšam celta apsūdzība tikai pēc KL 179.panta 3.daļas "Piesavināšanās" par to, ka viņš, būdams valsts amatpersona, lielā apmērā prettiesiski izšķērdēja svešu mantu, kura viņam bija uzticēta - nodota atbildīgā glabāšanā. Imšam celta apsūdzība kopumā par 75 598 latu, 24 350 eiro un 7 800 ASV dolāru piesavināšanos. Par šāda nozieguma izdarīšanu likums paredz brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem līdz 15 gadiem, konfiscējot mantu.

Minētās naudas summas bija kriminālprocesa kārtībā izņemtie un arestētie naudas līdzekļi, aģentūra LETA uzzināja prokuratūras Preses centrā.

 

Jaundžeikars: KNAB ir jālikvidē

Viesturs Radovics,  NRA  05/22/08    Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC) uzskata, ka pēc atklātajiem pārkāpumiem Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB), šī iestāde ir diskreditējusi savu labo vārdu, tādēļ tā ir jāreorganizē un jāpievieno Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldei (ONAP) kā tās struktūrvienību.

Kā ziņo portāls Delfi, tas ir tikai Jaundžeikara personiskais viedoklis.

Viņš sacīja, ka pēc skandāla ar izņemtās naudas pazušanu "ir ļoti grūti" ticēt šādai iestādei, un tam, ka tā darbojas politiski neitrāli. Jaundžeikars uzsvēra, ka ilgstošās naudas zādzības no KNAB tikai apliecina to, ka šajā iestādē nav bijusi nekāda finanšu kontrole, un tas liek apšaubīt KNAB darbību attiecībā uz citām valsts iestādēm, piemēram, pašvaldību darbinieku darba kontrolē.

"KNAB - šis vārds kļuvis par izsmieklu," sacīja deputāts.

Pēc viņa domām, ir jāveic iestādes reorganizācija, pievienojot to ONAP, jo KNAB izmeklēšanas darbības bieži vien nav iespējams atraut no ONAP izmeklētajiem procesiem.

nra.lv jau ziņoja, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) pazuduši aptuveni 130 tūkstoši latu. Premjers Ivars Godmanis lūgs Valsts kontroli veikt KNAB pilnīgu auditu. Kopumā pazuduši 89 868 lati, 38 445 eiro (aptuveni 27 tūkstoši latu) un 27 287 dolāri (aptuveni 11,5 tūkstoši latu).

Pazudusī summa vēl tiks precizēta. Tas nozīmē, ka tā var būt vēl lielāka.

Ģenerālprokuratūra arī pilnībā pārbaudīs visas KNAB sāktās lietas kopš biroja dibināšanas.

 

Advokāts Grūtups brīdina par "piekto kolonnu"

Agnese Margēviča,  NRA  05/22/08    Intervijā šāsdienas Latvijas Avīzei ar Tautas partijas dibinātāju Andri Šķēli saistītais advokāts Andris Grūtups brīdina par „piektās kolonnas” nostiprināšanos Latvijā un aicina vēlēšanas nebalsot par ministriem, kuri uz žurnālistu jautājumiem piekrīt atbildēt krieviski.

Pastaiga pie Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā 9. maijā A. Grūtupam ļāvusi secināt, ka „piektā kolonna vismaz ideoloģiski ir noformējusies”. „Es negribu saukt par piekto kolonnu pilnīgi visus, kas gāja pie pieminekļa, jo pieļauju, ka turp dodas, arī citu motīvu vadīti. Bet man jāatzīst, ka viena daļa tomēr ir Latvijai naidīga,” tālāk intervijā savu uzskatu precizē advokāts.

Pēc A. Grūtupa domām, „mums vajadzētu zinošus krievus izvirzīt vadošajos amatos, bet tikai absolūtus Latvijas patriotus”. „Viņiem jābūt pat par desmit procentiem lielākiem patriotiem nekā pašiem latviešiem. Tad tas būtu normāli un apsveicami,” intervijā Latvijas Avīzei saka advokāts.

Savukārt tās sabiedrības daļas, ko A. Grūtups nodēvē par „piekto kolonnu” aktivizēšanos, viņš tieši saista ar pašapziņas celšanos Krievijā. „Krieviem atkal ir atdota impērijas apziņa. Šī valsts atkal ir pacēlusies savā ultrapatriotismā, kam ir ievērojams spēks. Skaidrs, ka šie tūkstoši pie pieminekļa tieši saistāmi ar to, kas notiek Maskavā. Aug viņu pašapziņa gan šeit, gan tur, tikai ar to starpību – tur ir dažādi domājoši cilvēki, bet Latvijā lielākā daļa krievu ir noskaņoti antilatviski,” uzskata A. Grūtups.

Grūtups brīdina, ka atkārtojoties 1940. gada okupācijai līdzīgiem notikumiem daļa no šīs „piektās kolonnas” varētu rīkoties līdzīgi kā toreiz, advokāta vārdiem runājot, pirms 68 gadiem rīkojās „galvenokārt sveštautieši”. „Ja mēs atskatāmies vēsturē uz 1940. gada 17. jūniju un to, kas toreiz uzbruka Latvijas policijai un valsts iestādēm, tad jāteic, ka galvenokārt tie bija cittautieši – krievi un daļēji ebreji. Nedod Dievs, bet, ja radīsies līdzīga situācija, tad no tiem desmitiem tūkstošu, kas pulcējās Pārdaugavā 9. maijā, liela daļa būs to, kas atkal uzbruks policijai, izlūkdienestam, valsts iestādēm…”

A. Grūtups intervijā arī pauž uzskatu, ka „latviešu nācijas gļēvums nāk no augšas”, ka „valdība un Saeima, uzstājoties krievu mēlē, vistiešākā veidā demonstrē gļēvulību, gribasspēka trūkumu un atstāj ārkārtīgi dezorganizējošu iespaidu uz sabiedrību”. Advokāts aicina nākamajās vēlēšanās nebalsot par valdības pārstāvjiem, kuri ar krievvalodīgo presi runā krievu, nevis valsts valodā.

„Kādreiz pastāvēja uzskats, ka pie Pārdaugavas pieminekļa pulcējas tikai pensionāri un, kad viņi aizies citā pasaulē, piemineklis pats par sevi paliks neapdzīvots un nevajadzīgs. Laiks parādījis, ka šāds uzskats ir bijis maldinošs, jo piektā kolonna ideoloģiski joprojām pastāv un ir viens no lielākajiem draudiem mūsu valstij. Tāpēc uzskatu, ka pašreizējās integrācijas politikas vietā ir jāliek krasa latviskošanas politika. Krievi ciena tikai tos, kas paši sevi ciena. Diemžēl mūsu valsts ministri to nevēlas saprast, jo citādi taču viņiem nebūtu tik zema pašapziņa. Šo faktu vajadzētu paturēt prātā un nākamajās Saeimas vēlēšanās nebalsot par šādiem valdības pārstāvjiem. Ja jau viņi atļaujas ar krievvalodīgo masu mediju žurnālistiem runāt krieviski, tad kāda jēga viņus vairs audzināt! Tautai ir nepārprotami jāpasaka, lai par viņiem vairāk nebalso, un pēdējais laiks sākt kampaņu „Runā latviski!”,” intervijā Latvijas Avīzei saka A. Grūtups.

 

Intervija ar Andri Grūtupu: «Latvija ir latviešu valsts!»

Voldemārs Krustiņš, Māra Libeka,  Latvijas Avīze  05/22/08    Advokāts Andris Grūtups ir nobažījies par dažām politiskām parādībām.

A. Grūtups: – Sarunai mani rosināja 9. maija svinības Pārdaugavā. Daudz staigāju kājām un ievēroju, ka tiem, kas pulcējas pie Uzvaras pieminekļa, piespraustas pirmās pakāpes melndzeltenmelnās Jura krusta ordeņa lentītes. Jura krusta ordenis bija augstākais militārais apbalvojums cariskajā Krievijā. Otrā Pasaules kara laikā šo pašu cara laika lentīti atjaunoja pie Slavas ordeņa. Ieraugot šo lentīti pie Uzvaras pieminekļa sanākušo krūtīm, var teikt, ka piektā kolonna vismaz ideoloģiski ir noformējusies.

Kādreiz pastāvēja uzskats, ka pie Pārdaugavas pieminekļa pulcējas tikai pensionāri un, kad viņi aizies citā pasaulē, piemineklis pats par sevi paliks neapdzīvots un nevajadzīgs. Laiks parādījis, ka šāds uzskats ir bijis maldinošs, jo piektā kolonna ideoloģiski joprojām pastāv un ir viens no lielākajiem draudiem mūsu valstij. Tāpēc uzskatu, ka pašreizējās integrācijas politikas vietā ir jāliek krasa latviskošanas politika. Krievi ciena tikai tos, kas paši sevi ciena. Diemžēl mūsu valsts ministri to nevēlas saprast, jo citādi taču viņiem nebūtu tik zema pašapziņa. Šo faktu vajadzētu paturēt prātā un nākamajās Saeimas vēlēšanās nebalsot par šādiem valdības pārstāvjiem. Ja jau viņi atļaujas ar krievvalodīgo masu mediju žurnālistiem runāt krieviski, tad kāda jēga viņus vairs audzināt! Tautai ir nepārprotami jāpasaka, lai par viņiem vairāk nebalso, un pēdējais laiks sākt kampaņu "Runā latviski!".

– Jūs teicāt, ka piektā kolonna ir viens no lielākajiem Latvijas draudiem. Kā jurists droši vien varat precizēt, kur ir bīstamība?

– Man šāda doma radās, vācot materiālus par kādu vēsturisku prāvu. Es negribu saukt par piekto kolonnu pilnīgi visus, kas gāja pie pieminekļa, jo pieļauju, ka turp dodas, arī citu motīvu vadīti. Bet man jāatzīst, ka viena daļa tomēr ir Latvijai naidīga. Ja mēs atskatāmies vēsturē uz 1940. gada 17. jūniju un to, kas toreiz uzbruka Latvijas policijai un valsts iestādēm, tad jāteic, ka galvenokārt tie bija cittautieši – krievi un daļēji ebreji. Nedod Dievs, bet, ja radīsies līdzīga situācija, tad no tiem desmitiem tūkstošu, kas pulcējās Pārdaugavā 9. maijā, liela daļa būs to, kas atkal uzbruks policijai, izlūkdienestam, valsts iestādēm…

– Kā jūs domājat, vai mūsu Drošības policija ir tikpat nobažījusies kā jūs?

– Paanalizēšu plašākā skatījumā pašreizējo situāciju. Latviešu tautai vislielākais pacēlums bija laikā no 1987. līdz 1992. gadam. Tas bija milzīgs pacēlums, kas vēsturē atkārtojas ļoti reti. Lielākajai tautas daļai bija vienota ideja – Latvijas neatkarības atjaunošana –, bija vienota labi organizēta struktūra – Latvijas Tautas fronte – un ārkārtīgi pārliecināti, ar entuziasmu pilni cilvēki. Patlaban latviešu tauta savā morāli psiholoģiskajā situācijā atrodas viszemākajā punktā, jo no šiem trim elementiem vairs nav nekā. Sabiedrība ir sašķēlusies kaut kādās egoistiskās partijās, kas kaujas, kā man teica kāds uzņēmējs, kā tarakāni burkā. Pietiek ieslēgt televizoru, lai redzētu, ka par vienu un to pašu problēmu var būt pilnīgi pretēji viedokļi. Rodas sajūta, ka patlaban nav nevienas institūcijas, kurai interesētu valsts stratēģiskā virzība.

– Aizrādīsim, ka "Visu Latvijai!" gan nekaujas.

– Iespējams, ka jums taisnība. Bet atgriezīsimies pie Krievijas.

Krievs bez impērijas apziņas vispār nav krievs. Krieviem atkal ir atdota impērijas apziņa. Šī valsts atkal ir pacēlusies savā ultrapatriotismā, kam ir ievērojams spēks. Skaidrs, ka šie tūkstoši pie pieminekļa tieši saistāmi ar to, kas notiek Maskavā. Aug viņu pašapziņa gan šeit, gan tur, tikai ar to starpību – tur ir dažādi domājoši cilvēki, bet Latvijā lielākā daļa krievu ir noskaņoti antilatviski. Katru dienu pārskatu ideoloģiskos cīnītājus – krievvalodīgos laikrakstus. Krievi patlaban kopē Latvijas Tautas frontes pašapziņas augšanas metodes. Man tā vien šķiet, ka arī ziedu nolikšanu pie pieminekļa viņi iemācījušies no latviešiem. Kamēr latviešu laikraksti cīnās par kaut kādām vispārējām cilvēktiesību prioritātēm, aizstāv dažādas minoritātes utt., kamēr atrodamies kļūdainu mācību varā, krievvalodīgie laikraksti sauc cīņā pret nelikumīgo veidojumu, ko sauc par Latviju. Viņu pašapziņa ir cieši saistīta ar Krieviju. Situācija kļuvusi bīstama, tāpēc mums daudz atklātāk un godīgāk vajadzētu par to runāt. Latvijas pastāvēšana ir atkarīga no tā, kā mēs tiksim galā ar piekto kolonnu. Taču visus krievus nevar mest pār vienu kārti. Viņi būtu jāsadala vairākās grupās – pirmskara cilvēkos, kas valstij ir lojāli un kam būtu jādod maksimāla labvēlība. Tie savā ziņā ir Latvijas patrioti. Tad ir vēl daļa iebraukušo, kas neiesaistās nekādās politiskās aktivitātēs un nerada bīstamību. Apdraudējumu rada tie, kas ideoloģiski apvienojušies piektajā kolonnā. Pret viņiem arī attiecīgi jāizturas, radot apstākļus, lai viņi te nejustos omulīgi. Tāpēc sāksim ar masveida kampaņu: "Runā latviski!" Tiem ministriem, kas krievvalodīgajos medijos atļaujas runāt krievu valodā, nav vietas ne valdībā, ne citos vadošos amatos.

Būtu jāatgriežas arī pie nepopulārām lietām – pirms kādam dodam amatu, būtu jāpaskatās, kāda ir šī cilvēka pagātne. Jāpapēta viņa vecāku un vecvecāku pagātne, jo no tā, kas ieaudzināts ģimenē, nevar aizbēgt. Bez kautrēšanās vajadzētu pavaicāt, vai viņa tuvākie radinieki nav kalpojuši VDK, militārajā dienestā, iznīcinātāju bataljonos utt. Ja uz augstu amatu pretendējošas personas vecāki vai vecvecāki ir strādājuši NKVD, NKGB, ienākuši Latvijā ar ieročiem, tad viņiem nav vietas mūsu valsts pārvaldes aparātā.

Gribētu vēl dažus vārdus bilst par pašreizējo "ideoloģiju". Mums māca, ka nācija vairs nav nekas un uzsvērt etnisko piederību neesot pieklājīgi. Līdzīgi bija padomju laikā. Tad mums "borēja" proletārisko internacionālismu un vienotas padomju tautas jēdzienu. Tikai tad mēs skaidri zinājām, ka vienai nācijai – krieviem – ir visas priekšrocības.

Cik ilgi mēs sekosim visādām viltus mācībām? Neviens taču nav atcēlis ne ģimeni, ne tautu. Ja aizrausimies ar visām šīm viltus modernajām lietām, atjēgsimies pie sasistas siles. Galu galā ir sācies aukstais karš, tāpēc mums ir skaidri jāpauž sava pozīcija.

– Kāpēc jūs runājat nākotnes formā – būsim pie sasistas siles? Vai tad mēs jau neesam?

– Esam tuvu. Esam pareizi rīkojušies, iestādamies NATO un Eiropas Savienībā, bet neviens mums nepalīdzēs, ja paši sev nepalīdzēsim.

– Līdzīgi teicis arī bijušais vēstnieks Amerikā Aivis Ronis kādā rakstā "Dienā". Mēs nevaram cerēt, ka visus mūsu vājumus kompensēs NATO un Eiropas Savienība.

– Piekrītu – palīdz tam, kas pats sev var palīdzēt.

– Veldres kungs vismaz Aizsardzības ministrijā ir sācis runāt par patriotismu. Tā ir zināma uzdrošināšanās no viņa puses, jo ministram taču var aizrādīt, ka tagad tā vairs nevajadzētu runāt.

– Cik gan tālu mēs esam nodzīti savas valsts nemīlēšanā! Veldre uz divām stundām aiztur vienu kruīza kuģi, kurš uzbraucis uz sēkļa, iespējams, tādēļ, lai nodrošinātos ar atlīdzību no apdrošināšanas kompānijas. Tā vietā, lai uzslavētu ministru, Latvijas televīzija sāk mazgāt Veldrem galvu. Pēc televīzijas ieskata, būtu bijis jāļauj kuģim aizpeldēt un tad ķert vēju laukā... Izskatās, ka mums ir zuduši orientieri, ja vairs nesaprotam, ka mums jāaizstāv Latvijas valsts.

– Cienījamais advokāt, bet tas taču ir tā saucamais liberālisms jeb ticība, pie kuras pieturas mūsu vara!

– Viss pasaulē ir pārejošs. Mums vajadzētu turēties pašiem pie savas ticības. Kur tas nepieciešams, runāt Rietumu ausīm tīkami, bet darīt tā, kā paši uzskatām par labu un vajadzīgu.

– Tautas partija paņēma nosaukumā vārdu "tauta". Toreiz nelikās, ka šī partija tik daudz runās par sevi un savām interesēm… Bija cerība, ka Šķēle iztramdīs tās treknās pārbarotās "Latvijas ceļa" karpas, kas jau bija tik slinkas, ka pat barību negribēja meklēt.

– Neesmu nevienas partijas biedrs. Bet nenoliedzu, ka esmu un droši vien arī palikšu Šķēles draugs. Mana atgriešanās politikā ir iespējama tikai tad, ja būtu tāda situācija kā laikā no 1987. līdz 1992. gadam. Tomēr Augstākajā padomē bija cita vēlēšanu sistēma. Potenciālais kandidāts pret vēlētāju bija viens pats un katrā apgabalā uzstājās kā patstāvīgs kandidāts. Augstākās padomes personu sastāvs ir nesalīdzināms ar visām nākamajām Saeimām. Tur bija cilvēki ar savu viedokli, ļoti izglītotas personas: akadēmiķi, zinātņu doktori, lielu uzņēmumu un pašvaldību vadītāji, pat cilvēki ar sociālistiskā darba varoņu zelta zvaigznēm. Pretrunīgi cilvēki, bet visi bija personības. Kad pārgājām uz klasisko parlamentāro iekārtu, tā trīs četras lokomotīves, kas varētu pretendēt uz personību lomu, ievelk parlamentā veselu baru absolūto viduvējību. Tad nu tagad redzam šo viduvējību darbības rezultātu. Esam ievēlējuši mazspējīgus cilvēkus, kuriem trūkst ideālu, rakstura, gribasspēka… Esam nonākuši pat tik tālu, ka ministra portfeli dodam ierēdņiem, kaut pastāv stingrs princips, ka šādā amatā nekad nevar likt ierēdni, jo ierēdnis redz dzīvi zināmā subordinācijas sistēmā. Viņam nav savas politiskās stājas. Turklāt parlamentā nokļūst personas ar visai vāju izglītību. Bieži vien cilvēki, kuros mājo mazvērtības izjūta. Tā nu viņi ar saviem kompleksiem tur cīnās. Šiem cilvēkiem trūkst dziļākas vēsturiskās izpratnes un izjūtas. To es gribu teikt arī par žurnālistiem – masu saziņas līdzekļi ir piepildīti ar jaunu, mazizglītotu, ļoti agresīvu cilvēku kopumu, kuriem trūkst gan vispārējās, gan vēsturiskās izglītības. Arī redzesloks ir stipri pašaurs. Viņi apstaigā morgus, slimnīcas, dzērāju un narkomānu midzeņus un tad to rāda pārējiem. Skaidrs, ka pūlim kādu laiku ir interesanti – deģenerāti, slepkavas, blēdīgi ierēdņi... Tādi cilvēki ir bijuši visos laikos. Tie, kam trūkst izglītības un kas nespēj procesus uztvert kopsakarībās, neko vairāk arī neredz un nesaprot. Ko šādā situācijā gan pārmest Saeimas Nacionālās drošības komisijai, kad tā aizrāda, ka slepkavas vien tiek rādīti. Vai cits piemērs. Ārvalstu ziņu kanāli kuģim "Mona Lisa" veltīja tikai dažas minūtes, bet mūsu televīzija sižetu par kuģi raidīja 12 minūtes, turklāt svētku laikā – 4. maijā. Tas ir cieši saistīts ar žurnālistu zemo izglītības līmeni. Atceros vēl kādu piemēru. Pareizticīgo baznīca iecēla svēto kārtā Jāni Pommeru – pirmo latvieti, kas vispār jebkad iecelts svēto kārtā. Tas bija ievērības cienīgs notikums. Bet televīzija to pat nepieminēja, jo droši vien nesaprata, kas ir Pommers un ko tas viss nozīmē. Diemžēl jāatzīst, ka notikumi ar ideoloģiski tālejošu nozīmi paliek nepamanīti. Arī "uzvaras" dienas atzīmēšana tika atspoguļota stipri šauri un ikdienišķi.

– Krievvalodīgajos laikrakstos šis notikums bija aprakstīts un atzīmēts un nepamanīta nepalika kāda frāze, ka 9. maijs pie pieminekļa esot tas pats, kas latviešiem 18. novembris. Skaidri un gaiši, tie turpmāk būs krievu valsts svētki!

– Es piekristu, ka uzvaras dienu ar pompu svin Parīzē, Londonā, Maskavā… Bet tie, kas šo dienu svin Rīgā, faktiski svin Latvijas teritorijas otrreizējās okupācijas dienu. Daudziem galvā ir tieši tas.

– Tie, kas pulcējas pie pieminekļa, ir ar citu atmiņu un citu politisku uztveri. Jautājums tikai, cik tālu viņi runā atklāti?

– Lasot krievvalodīgos laikrakstus, rodas iespaids, ka tie ar ļoti rafinētām metodēm visus šos gadus cīnās par Latvijas teritoriju. Ja runā par Latvijas vēsturi, tad izceļ Latvijas kolonizācijas vēsturi. Krieviem tiek radīts iespaids, ka Latvijas vēsture ir izcilu krievu valsts darbinieku, mācītāju, militāristu un kultūras darbinieku vēsture.

A. Grūtups: – Rodas iespaids, ka Latvija joprojām ir Krievijas teritorija. Vienā no krievu valodā izdotajiem laikrakstiem ievēroju Rīgas vēsturiskās fotogrāfijas. Jūs domājat, ka tur publicē fotogrāfijas no 20. un 30. gadiem? Nekā nebija! Tikai bildes no Krievijas impērijas laikiem. Visas vēsturiskās fotogrāfijas ir no gadsimta sākuma, un nemitīgi tiek iegalvots, ka Latvijā reiz dzīvojuši izcili krievu karavīri, skolotāji, garīdznieki, kultūras darbinieki, fabrikanti… It kā latviešu vēstures vispār nebūtu. Tā viņi joprojām cīnās par šo teritoriju. Tāpēc mums skaidri un gaiši jāpasaka, ka liela daļa no viņiem ir piektā kolonna. Tas nozīmē, ka šie cilvēki nekad nepiespraudīs sarkanbaltsarkanu lentīti.

Latviešu nācijas gļēvums nāk no augšas. Valdība un Saeima, uzstājoties krievu mēlē, vistiešākā veidā demonstrē gļēvulību, gribasspēka trūkumu un atstāj ārkārtīgi dezorganizējošu iespaidu uz sabiedrību.

– Bet viņi saka: citādi tie krievi mūs nesapratīs!

– Astoņdesmito gadu beigās es aktīvi iesaistījos Vides aizsardzības kluba aktivitātēs. Atceros, ka Rīgas rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs, prātīgs cilvēks, aicināja mūs parunāt arī krieviski – lai mūs saprastu. Jāteic, ka Rīgas rajona vadība, ieskaitot partijas pirmo sekretāru, bija prātīga un mums simpatizēja. Bet tas bija 1988. gadā, kad uzstājāmies krievu auditorijās. Pēc 20 gadiem premjers Godmanis saka: runāšu krieviski, lai mani saprot! Ja pret valsts valodu mēs paši būtu izturējušies ar pienācīgu cieņu, krievi sen to būtu apguvuši un Godmanim nevajadzētu teikt šādus latviešu pašcieņu pazemojošus vārdus.

Lai cik tas būtu nepatīkami, mums ir ļoti rūpīgi jāieklausās, ko par mums saka krievi. Vajadzētu publicēt rakstus, kā krievi uz mums skatās, ko par mums domā un runā. Tas būtu ļoti veselīgi.

Mums katru dienu ir jāatkārto, ka Latvija ir latviešu valsts, un, ja jūs negribat dzīvot ar mūsu vērtībām un mūsu valodu, brauciet projām! Man bijušas interesantas diskusijas ar ebrejiem. Kad saku viņu žurnālistiem: Latvija ir latviešu valsts! – viņi apmulst. Bet eksistē taču pasaulē ebreju valsts, par kuru runā skaļi un skaidri, kaut gan tur dzīvo arī 20% Izraēlas arābu. Man teiks: tu gribi apbižot cittautiešus! Tikai tad, kad es Latvijā jutīšos komfortabli, varēšu nest atbildību par cittautiešiem. Pretējā gadījumā es visu laiku konfrontēšos.

– Kas īsti notiek ar krievu skolām?

– Man diemžēl par šo jautājumu ir maz informācijas.

– Nevienam nav.

– Mums jācīnās pret tiem, kas uzskata, ka Latvijas vēsture nav jāmāca. Kāda ir atšķirība starp pašreizējiem cilvēktiesību prioritāšu sludinātājiem, gadsimta sākuma revolucionāriem, nacisma laika pārņemtajiem nacisma ideoloģijas sludinātājiem un padomju laika zinātniskā komunisma pasniedzējiem! Es neredzu atšķirību. Man stāsta, ka viens otrs tagadējais politologs esot bijušais zinātniskā komunisma pasniedzējs.

– Kad kāda krievu avīze interesējās, kāpēc divpadsmitgadīgi un trīspadsmitgadīgi jaunieši piedalās saietā pie Pārdaugavas pieminekļa, atbilde skanēja: "Daģim po morģe."?

– Ir jārada neiecietības atmosfēra pret bijušās Krievijas impērijas atjaunotājiem un tīkotājiem. Es saprotu, ka apkalpojošajā sfērā, lai nopelnītu, ar klientu runās tādā valodā, kādā klients runā. Bet visur citur ir jāatbild un jārunā latviski un tas jāmāca no bērnu kājas. Ja Valsts prezidents mums negribēs piekrist, tad būs jādomā par citu prezidentu.

– Pavisam skaidri viņš to nesaka.

– Man galvā ir ķecerīga doma par valsts pārvaldes demokrātijas formas maiņu. Ja patlaban nav nevienas valsts institūcijas, kas rūpētos par latviešu nācijas stratēģisko virzību, vai mums tomēr nebūtu jāapsver jautājums par tautas vēlētu prezidentu? Ja mēs varētu ievēlēt par prezidentu patriotisku cilvēku un ja mēs viņam uzticētu veidot izpildvaru, bet parlamentam atstātu uzraudzības un likumdošanas varu, vai tā nebūtu normāla izeja? Es, protams, saprotu, ka tā ir ļoti bīstama ideja.

– Štokenberga kungs pie tās jau ir ķēries! Vai tikpat labi kā Štokenbergs ieguldījis līdzekļus pensionāru lietā, tos nevarētu ieguldīt Valsts prezidenta ievēlēšanas lietā, padarot valsti par prezidentālu republiku?

– Par šīm divām pārvaldes formām var strīdēties visu mūžu, bet vismaz mums tad būtu iespēja prezidenta kandidātam uzdot precīzus jautājumus: kādā valodā jūs runāsiet, vai jūs piekritīsiet parakstīt likumu, ka jāmaksā kompensācijas ebrejiem utt.?

Viens liels trūkums ir arī tas, ka latviešiem nav apvienojošas idejas, mērķa, uz kuru tiekties. Tāpēc latvieši sāk apkarot viens otru. Atceros kādu sarunu ar bijušo Valsts prezidenti. Toreiz rosināju, ka mums vajadzētu izvirzīt kādu nacionālu ideju. Prezidente atbildēja, ka tā varētu būt turība. Es iebildu, jo nācijas intereses taču nedrīkst būt tik merkantilas. Varbūt mums vajadzētu beidzot skaidri pateikt: mēs nedrīkstam pieļaut 1940. gadu un gribam, lai šeit būtu varena tauta un varena valsts!

– Ir vismaz viens oficiāls gadījums, kad Kārlis Ulmanis runājis krievu valodā. To viņš darīja tāpēc, lai katrs saprastu, kas Latvijā mainījies.

– Ulmanis runu krievu valodā teica Latgales zemniekiem, vecticībniekiem. Vecticībniekus, kas te jau dzīvo vairākus gadsimtus un lielākā daļa prot vienlīdz labi gan krieviski, gan latviski, kuri tāpat redzēja, kas te notika 1940. gadā un 1944. gadā, es uzskatu par vienu no lojālākajām nacionālajām grupām Latvijā.

Visiem krieviem, kuri ir ar mums, būtu jāatver visas durvis.

– Ne reizi vien esam jautājuši vadošajām mūsu valsts amatpersonām, kāpēc tās neizvirza izglītotus, inteliģentus, kvalificētus krievus valsts augstākajos amatos, bet atbildi tā arī neesam saņēmuši.

– Man ir viena piebilde. Jā, mums vajadzētu zinošus krievus izvirzīt vadošajos amatos, bet tikai absolūtus Latvijas patriotus. Viņiem jābūt pat par desmit procentiem lielākiem patriotiem nekā pašiem latviešiem. Tad tas būtu normāli un apsveicami.

– Tā tas bija arī pirmskara laikā. Bet nevajadzētu gan izvirzīt prasību – lielākiem patriotiem nekā latviešiem.

– Es būtu varējis piedzimt Možaiskā, jo mana vecāmāte ar abiem bērniem, manu māti un onkuli, pēc Pirmā pasaules kara aizbrauca uz Možaisku pie sava vīra vecākiem, kuri bija paši īstenākie krievi. Viņa būtu tur arī palikusi, bet sākās revolūcija un boļševiki manam vecvectēvam, kurš bija kārtīgs kulaks, ņēma nost zirgus. Viņš tos negribēja atdot, vecvectēvu piesēja pie koka un nošāva. Tad vecāmāte atbrauca uz Maskavu, tur sākās bads, un mani radinieki atgriezās Latvijā. Bet, ja es būtu piedzimis Možaiskā, noteikti būtu Krievijas patriots. Es uzskatītu, ka Krievijas impērija ir mana būtība un sūtība. Bet, tā kā esmu dzimis Latvijā un mana māte vienmēr ir teikusi, ka tie krievi, kas te ieradās pēc kara, nav īstie krievi, nu tad esmu kļuvis, lai vecaistēvs man piedod, par Latvijas patriotu.

Esmu ievērojis, ka gan tos latviešus, kas iebrauca no Krievijas 1940. un 1944. gadā, gan daļu no Rietumu latviešiem, kas te ieradās, vienmēr kaut kas ir vienojis. Man šķiet, ka viņiem ir sajaukta galva ar Austrumu un Rietumu ideoloģijām un viņi nekad īsti nav mīlējuši latviešu tautu. No tiem Krievijas latviešiem, kas strādāja LKP CK, katrs otrais neieredzēja latviešus. Izskatās, ka no Rietumiem ierodas stipri līdzīgi cilvēki – kaut kādu moderno teoriju vārdā viņi absolūti mūs nežēlo.

– Tomēr tā ir audzināšana. Daudzi no tiem, kas iebrauca no Krievijas, bija audzināti pilnīgi padomju garā un neuzticējās latviešiem.

– Beidzot būtu jāsaprot, ka latviešu misija ir izveidot latviešu nāciju. Latviešu vidū vienmēr bijuši pārmācījušies inteliģenti, kas nereti neapzinās, ko saka. Biju pārsteigts, izlasot režisora Alvja Hermaņa 2008. gada februārī laikrakstā "Diena" rakstīto. "Tieši tāpat kā Latvijas valsts, kura galīgi vairs nav veidojums, kuras iemesls būtu bijis kāda latviešu izdomāta ideja vai latviešu vērtības. Tagad tā ir tikai viena atsevišķa teritorija, kura piederīga kopējam ekonomisko spēļu laukumam. Īstenībā Latvija ir beigusi pastāvēt." Tā runā Hermanis. Diemžēl tas ir vienpusējs, depresīvs, turklāt kļūdains viedoklis. Man neviens neiestāstīs, ka ģimene, nācija un tās pašnoteikšanās ir pārejošas vērtības. Būtu bijis labāk, ja cienījamais režisors darbotos ar savu teātri un nerunātu par jautājumiem, kuros viņam maza saprašana. Latvijā vienmēr bijis bohēmisks inteliģences slānis, kurš savā būtībā ir kosmopolītisks un kura idejas būtu apkarojamas visādos veidos.

– Bet optimismam tikpat kā nav pamata.

– Optimisms ir katras nācijas iekšējā enerģētiskā vērtība. Piemēram, krievi pēc savas būtības ir optimisti. Viņiem ir sava enerģija, un ne velti viņi ir attīstījuši impēriju. Tāpat kā katrs cilvēks piedzimst ar iekšēju enerģiju, arī katrai nācijai tāda ir. Ar optimismu var ļoti daudz izdarīt. Turpretī ar depresīvu nostāju valstiskās lietās neko nevar panākt.

– Esam intervējuši cilvēktiesību zinātājus Ilzi Brands-Kehri, Nilu Muižnieku un citus, kuri slavē Sorosu. Bet, kad viņiem vaicājam, vai ir izlasījuši kaut vienu rindu no Sorosa rakstītā, saņemam noliedzošu atbildi. Mēs negribam spriest par Sorosa finansiālām lietām – viņš noteikti ir finansiāli spējīga persona. Bet, kad sākas viņa aizraušanās ar filozofiskiem jautājumiem, neviens par tiem negrib runāt. Noārdīsim robežas, lai nauda var brīvi plūst tām pāri, un izveidosim pasaules valdību, lai globalizācija ir pilnīgā mērogā! Tāda, lūk, ir Sorosa filozofija.

– Var piekrist tēzei, ka bizness ir internacionāls. Bet tajā pašā laikā, ja mēs runājam, piemēram, par ebreju kapitālistiem un finansistiem, viņiem vienmēr ir ļoti stingra ētiskā pozīcija un patriotiskās vērtības. Šim mērķim viņi novirza lielu daļu sava biznesa. Ekonomikā bez patriotisma nevar sasniegt rezultātus. Tikai ar patriotismu var cilvēkiem radīt papildu stimulu.

Diemžēl Latvijas televīzijā nav neviena raidījuma, kur diskutētu par Latviju kopumā, par valsts virzību… Līdzīgi, kā tas ir Jeļcina izveidotajā Krievijas televīzijas kultūras kanālā, kur augstskolu profesori, akadēmiķi runā par Krievijas valsts nākotni, krievu identitāti, nevis partiju tekošajām lietām. Kāpēc LTV 2. kanālu nevarētu atvēlēt līdzīgiem raidījumiem ar izzinošu vērtību?

Kāda zināma televīzijas žurnāliste ik pa laikam atļaujas teikt: es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti. Viņa jau nezina, ka šie vārdi pieder kādam slavenam krievu ģenerālim, kurš pagājušā gadsimta sākumā to teica par Armēniju, un tas teiciens bija jāsaprot, ka viņš mīl Armēnijas zemi, bet viņam nepatīk paši armēņi. Vai, piemēram, Darba devēju konfederācijas priekšniece Egles kundze stingri pastāv par durvju atvēršanu imigrantiem. Diemžēl viņa nezina, ka Latvijas Tautas frontei migrācijas pārtraukšana bija viens no galvenajiem politiskajiem lozungiem un ka padomju laikā pret migrāciju cīnījās disidenti, no kuriem ne viens vien nokļuva cietumā. Es saprotu, ka šī kundze pārstāv zināmu internacionālu kapitālu un viņai galvenais ir apmierināt starptautiskā biznesa intereses. Bet man galvenais ir, kā šeit jūtas latviešu nācija. Es negribu, ka uz ielas jāzīlē, vai katru trešo pretimnācēju varēšu uzrunāt latviski vai ne.

*Sadosim pa purnu (krievu val.).

 

KNAB veic kratīšanu Vilkastes birojā

LETA  05/23/08    Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki joprojām veic kratīšanu Valsts ieņēmumu dienesta Muitas kriminālpārvaldes vadītāja un ģenerāldirektora vietnieka Vladimira Vaškeviča šķirtās sievas uzņēmējas Ināras Vilkastes birojā un mājā, informēja advokāts Ainārs Platacis.

KNAB preses pārstāvis Andris Vitenburgs, lūgts sniegt informāciju par iespējamo kratīšanu, norādīja, ka šajā sakarā "patlaban birojam nav publiskojamas informācijas".

Kā liecina aģentūrā LETA nonākusī dokumenta kopija, Vilkastes advokāts Platacis ir vērsies Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesā, informējot, ka šodien saņēmis zvanu no uzņēmējas biroja Tomsona ielā. Advokātam ziņots, ka "biroja telpās laužas iekšā personas, kas sevi dēvē par KNAB darbiniekiem".

Vēstulē Vidzemes priekšpilsētas tiesas izmeklēšanas tiesnesei Inesei Millerei norādīts, ka minētās personas esot atsaukušās "uz kaut kādu tiesneses lēmumu, ar kuru atļauta kratīšana", bet lēmums neesot uzrādīts, tāpēc Platacis lūdz tiesnesi izsniegt minētā lēmuma norakstu, lai varētu ar to iepazīties un "iesniegt sūdzību par Jūsu nelikumīgo rīcību Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājam".

Kā norādīja advokāts, arī pēc pieteikuma iesniegšanas lēmuma norakstu viņš neesot saņēmis.

Platacis norādīja, ka kratīšana Vilkastes mājā un birojā tiekot veikta bez pašas uzņēmējas klātbūtnes, jo viņa patlaban ir izbraukusi no Latvijas. Advokāts uzskata, ka šī "kratīšana ir psiholoģisks terors", jo uzņēmējai rīt, 24.maijā, ir dzimšanas diena.

Kad Vilkaste atgriezīsies no ārvalstīm, Platacis ir apņēmies rakstīt sūdzību par, viņaprāt, nekorektajiem kratīšanas apstākļiem.

Jau ziņots, ka šī nav pirmā reize, kad krustojas KNAB, Vilkastes un Vaškeviča ceļi. Kā ziņots, pērn pavasarī jau tika veikta kratīšana Vilkastes mājā. Kā tolaik rakstīja laikraksts "Diena", kratīšana esot veikta kriminālprocesa gaitā, kas sākts aizdomās, ka Vaškevičs varētu būt lobējis Latvijas lielākā vistu olu ražotāja "Balticovo" intereses.

Šā gada pavasarī, kad atklājās, ka KNAB pazudušas ievērojamas kratīšanās izņemtās naudas summas, Platacis izteicās, ka pazudusī nauda varētu būt viņa klientes Vilkastes īpašumā atsavinātie aptuveni 200 000 latu. Advokāts laikrakstam "Neatkarīgā" tieši ar to skaidrojot KNAB vilcināšanos atdot pērn 27.aprīlī kratīšanā atsavināto naudu.

Pretēji Platača lūgumiem kratīšanu veikušie KNAB darbinieki - izmeklētāja Alla Juraša un viņas dzīvesbiedrs KNAB operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs Juris Jurašs - neesot dokumentējuši atsavināto naudaszīmju sērijas un numurus, un arī kvīts, kas ļautu cerēt uz naudas atgūšanu, nav izsniegta. "Viņi sasvieda naudu melnā atkritumu maisā un aizbrauca," KNAB darba stilu raksturojis Platacis.

Vilkastes īpašumā atsavinātā nauda bijusi dažādās valūtās, stāstījis Platacis, uzsverot, ka tas saskan ar informāciju, ka KNAB nozagtā nauda arī bijusi dažādu valstu valūtās. Tomēr arī pats advokāts atzina, ka pierādījumi par nozagtās naudas piederību viņa klientei ir tikai netieši.

 

"LPP/LC" aicinās nepiedalīties referendumā par Satversmes grozījumiem

Ināra Egle, Andris Saulītis,  Diena  05/24/08    LPP/LC pavasara sasaukuma Domes sēdē šodien plāno atbalstīt valdes sagatavoto partijas pozīciju par Satversmes grozījumiem. Paziņojums paredz, ka Saeima grozījumus noraidīs, jo tajā izteikts aicinājums partijas "vēlētājus un atbalstītājus, visus racionāli un valstiski domājošos Latvijas pilsoņus nepiedalīties referendumā par grozījumiem, kas paredz tautas tiesības atlaist Saeimu".

Partija LPP/LC respektē un atbalsta Latvijas Republikas Satversmē noteiktās cilvēka tiesības un brīvības, Satversmē noteikto, ka suverēnā vara valstī pieder Latvijas tautai, un tautas tiesības ierosināt atlaist Saeimu pirms pilnvaru termiņa beigām, teikts paziņojumā. "Mēs piekrītam tiem vēlētājiem, kuri ar saviem parakstiem norādīja, ka Saeimas ievēlēšanas un atlaišanas kārtības regulējums valsts Pamatlikumā, iespējams, ir novecojis un pilnveidojams. Taču, mēs iebilstam pret sasteigtiem un fragmentāriem risinājumiem, tādiem, kas tikai rada risinājuma ilūziju, jo, pēc būtības, demontē LR pilsoņu vairākuma tiesības lemt par valsts nākotni," uzskata LPP/LC valde.

Paziņojumā formulēti četri galvenie iebildumi - "mazākuma diktāts", kas nozīmē, ka pašreizējo Saeimu varētu atlaist 15,5% vēlētāju; Satversmes grozījumi ir nepilnīgi, jo tajos nav atrunāti "periodiskuma kritēriji", ne tā tiesiskais pamatojums; grozījumi izjauc Satversmes līdzsvaru un tie būtu jāiekļauj citā Satversmes nodaļā; grozījumu autori nav izsvēruši ekonomiskās sekas, kuras nelabvēlīgi ietekmēs Latviju, ja grozījumi stāsies spēkā.

"Satversmes grozījumi ir pārāk nopietna lieta, lai ļautos mirkļa apmānam, it kā tūlītējam labumam, nepadomājot par sekām nākotnē," teikts paziņojumā. LPP/LC valde uzskata, ka grozījumi Satversmē, ja tādi ir nepieciešami, jāpieņem bez steigas, pārdomāti, iesaistot pēc iespējas plašāku speciālistu un interesentu loku. "Lai apzinātie vai neapzinātie, iekšējie vai ārējie populisti beidzot saprot, ka Satversme nav tas dokuments, ar kura grozījumiem var vieglprātīgi spēlēties, kad un kam vien tas iepatīkas," rakstīts valdes sagatavotajā dokumentā, aicinot pilsoņus nepiedalīties referendumā.

 

ZZS un TP vadītāji uz sarunām tiekas lauku sētā

Ināra Egle,  Diena  05/24/08    Vairāk nekā piecus gadus Zaļo un Zemnieku savienība bija droša par līdzdalību jebkurā valdības koalīcijā, kā arī prasmīgi spēja neafišēt iekšējās diskusijas, kurās atklājās viedokļu dažādība. Pēdējās nedēļās gan pamanāmāka kļuvusi ZZS deputātu dažādā pozīcija pašvaldību reformas un lauksaimnieku aizstāvības jautājumos, kā arī jūtams satraukums par savu vietu koalīcijā. Pēc Tautas partijas vienošanās ar Saskaņas centru par tā atbalstu TP pieejai novadu veidošanā ZZS uzaicinājusi TP uz tikšanos kādā Zemgales lauku sētā.

Ceturtdien šajā abu partiju četru stundu ilgajā sarunā piedalījušies visu partiju līderi, ieskaitot Latvijai un Ventspilij priekšsēdi Aivaru Lembergu, kā arī vienu no ietekmīgākajiem TP ierindas biedriem Gundaru Bērziņu. Partijas vienojušās, ka līdz 9.Saeimas beigām jāstrādā esošās koalīcijas sastāvā, Dienai apstiprināja Māris Kučinskis (TP) un Augusts Brigmanis (ZZS). Ja būtu situācija, ka koalīcijai vajadzētu stabilāku vairākumu, "varētu runāt ar Sandru Kalnieti un Ģirtu Valdi Kristovski, kuri ir parādījuši konstruktīvisma pazīmes", piebilda A.Brigmanis, uzskatot, ka ne JL, ne SC nav nepieciešams piesaistīt. Pilsoniskajai savienībai Saeimā ir seši deputāti. Pirms TP sāka sarunas ar SC, tā jau bija aicinājusi gan premjeru Ivaru Godmani (LPP/LC), gan Rīgas mēru Jāni Birku (TB/LNNK) kā valdībā, tā domēs koalīcijā aicināt JL.

Par reformu nevienojas

ZZS un TP sarunās galvenais bijis pašvaldību reformas jautājums, kur ZZS ir izrādījusi pretestību, aizstāvot mazo pagastu intereses. Turpretim TP prestiža lieta ir pabeigt šo reformu, kā dēļ tā arī sāka sarunas ar opozīciju. Arī ceturtdien partijas nav vienojušās, jo ZZS turpinās aizstāvēt tās 33 pašvaldības, kuras plāno vērsties Satversmes tiesā, apstrīdot to pievienošanu lielākiem novadiem. TP savukārt pieļauj novadu kartē pavisam nelielas izmaiņas, tajā skaitā Cēsu rajonā. Tikšanās laikā izskanējusi ideja veidot novadus rajonu robežās, kas, kā var noprast, nākusi no partijas Latvijai un Ventspilij.

Latvijai un Ventspilij Saeimas deputāti, tāpat kā bijušais Krāslavas mērs Gunārs Upenieks, arī ceturtdien sēdē, izskatot rajonu pašvaldību reorganizācijas likumu, nav atbalstījuši sava kolēģa Staņislava Šķestera iniciatīvas, bet balsojuši par komisijas viedokli. ZZS publiskajā telpā ļoti daudz runā par mazo pagastu aizstāvību, bet - ne par atbalstu zemnieku centieniem saglabāt piena nozari. Saeimas deputāts Andis Kāposts apgalvo, ka viņš to darot, bet viņa aktivitātes neesot tik pamanāmas. Uz jautājumu, vai zemkopības ministram un ZZS līderim Mārtiņam Rozem nevajadzētu demisionēt, A.Kāposts atbildēja: "Ja ministrs atrisinās šo problēmu un piena nozare varēs pastāvēt, viņš var strādāt. Tas ir viņa paša rokās." Turpretim A.Brigmanis šajā cīņā, kur vienā pusē ir ministrs, bet otrā piena ražotāji, M.Rozes pozīciju vērtē kā cienījamu, "jo viņš parāda savu stāju, nelokās visiem vējiem līdzi, un arī nedod nevienam veltas cerības, bet gan objektīvu situācijas skaidrojumu".

Vai nauda arī partijai?

Viens no minējumiem, kāpēc ZZS tā aizstāv savu zemkopības ministru, riskēdami pazaudēt daļu vēlētāju, saistīts ar ZZS varbūtējām iespējām caur Zemkopības ministriju gūt finansiālu atbalstu partijai, tā mazinot atkarību no smagos noziegumos apsūdzētā A.Lemberga. Par šī minējuma patiesumu otrajā daļā gan jāšaubās, redzot, cik regulāri A.Lembergs apmeklē Saeimu un piedalās partijai svarīgās sarunās. Taču par ZZS iespējām gūt līdzekļus no šīs partijas ministru vadītajām nozarēm nesen paziņojumā informēja arī Jaunais laiks, kas vērsās Valsts kontrolē un informēja KNAB, izsakot aizdomas, ka zemkopības ministra M.Rozes vadītā Meža attīstības fonda līdzekļi varbūt "tiek novirzīti citiem mērķiem, nevis mežu attīstībai". JL aicināja pārbaudīt "iespējamo ZZS "pelēkās kases" veidošanu uz valsts rēķina, izmantojot fonda līdzekļus". JL aizdomas bija saistītas arī ar sabiedrisko attiecību firmu Tēls PR, kas saņēmusi projektu īstenošanai ievērojamu finansējumu un kuras pārstāvis Ainārs Vladimirovs ir Saeimas priekšsēža Gundara Daudzes padomnieks.

Saeima JL pieprasījumu ceturtdien noraidīja. M.Roze sēdē kareivīgi aizstāvēja sevi un vērsās pret JL kā šīs diskusijas rosinātājiem. Ministrs apstiprināja, ka Tēls PR veidojis ZZS vēlēšanu kampaņu un arī pasākumu rīkošanā ministrija sadarbojas ar "kompānijām, kas savu darbu veic kvalitatīvi". M.Roze te nesaskatot nekā slikta un JL vietā viņš nokaunētos to bērnu priekšā, kas priecājušies par fonda naudu rīkotajos pasākumos. JL deputāts Artis Kampars M.Rozes uzstāšanos Dienai novērtēja kā mēģinājumu "atkratīties no problēmas risināšanas", tā vietā vēršoties pret JL. Ja tādā pašā stilā viņš uzstājoties arī Eiropas Komisijā, tad neesot jābrīnās, kāpēc Latvijai nav izdevies aizstāvēt tajā savas intereses, uzskata A.Kampars. Viņaprāt, mazo pagastu vadītāji un mazie zemnieki esot ZZS sociālā bāze, uz ko viņi balstās vēlēšanās, ar ko arī varot skaidrot pretestību novadu veidošanai. Saeimas sēdē A.Kampars aicināja zemkopības ministru atkāpties, lai glābtu arī meža nozari. Kaut gan ministrs neplāno to darīt, ZZS salīdzinoši augsto popularitāti attiecībā pret citiem politiskajiem spēkiem šie notikumi var mazināt.

 

Viedoklis: Eža kažociņš

Linards Muciņš, LU doktorants, Tiesību teorijas un vēstures katedras pasniedzējs, zvērināts advokāts

Diena  05/24/08    Valsts drošības iestādes (drošības iestādes) ir neatņemama valsts sastāvdaļa, kā tās armija, policija un citas drošību garantējošas institūcijas. Šo iestāžu attīstības un pārveides procesā bijuši dažādi uzskati par to uzbūvi, kompetenci un vietu valsts iekārtā. Evolūcijas ceļā, balstoties uz Satversmi, esam nonākuši pie VFR modelim atbilstošas drošības iestāžu iekārtas. Politiķiem nepieciešams pārskatīt pašu sastrādāto un neizdarīto, attīstīt drošības iestādes, lai tās atbilstu ne tikai pašu amatpersonu subjektīvajai izpratnei, bet gan Satversmē nostiprinātiem neatkarīgas, demokrātiskas un republikāniskas valsts pamatprincipiem, kuri sevī ietver varas dalīšanu, tiesiskumu un likuma prioritāti.

Augstākais izpildvaras orgāns - Ministru kabinets (MK), kuram saskaņā ar Satversmi jānes atbildība par valsts drošību, nav centies šo lietu stūrēt ar augstu atbildības pakāpi. Iespējams tam bijuši daudzi iemesli - duālisms drošības iestāžu vadībā (NDP funkcionēšana pēc prezidentālas valsts (ASV) parauga), SAB ilgstošā atrašanās pretrunā Satversmes 58.pantam ārpus MK padotības, SAB izpildvaras kontroles aizvietošana ar parlamentāru un personīgu kontroli (A.Panteļejevs), tā objektīvu un subjektīvu pacelšanu virs citiem specdienestiem, Krievijas specdienestu tieša un netieša darbība, ministru prezidentu pašnorobežošanās, (V.Krištopāns), vēlme ar specdienestu palīdzību risināt to kompetencē neietilpstošus jautājumus (A.Šķēle, A.Kalvītis), sabiedrības pamatotas aizdomas par specdienestu pārlieku tiešu personisku vadību (E.Repše, A.Kalvītis).

Latvijā izveidojies tāds drošības iestāžu modelis, kas līdzīgi VFR, kura pēc kara rūpīgi apsvēra šo problēmu, novērš viena totalitāra specdienesta eksistenci, tam saaugot ar totalitāras ideoloģijas vienpartijas diktatūru (KGB, RSHA). Varas dalīšana notiek starp Militārās izlūkošanas un drošības dienestu (MIDD) - padots Aizsardzības ministrijai), drošības policiju (DP) - padota Iekšlietu ministrijai un politisko drošību (SAB) - padots MK. Mēģinājums apvienot specdienestus vai būtiski grozīt to kompetenci un statusu būtu uzskatāms par varas dalīšanas principa pārkāpumu.

Visas drošības iestādes veic izpildvaras funkcijas, tādēļ tās ir valsts pārvaldes iestādes, un saskaņā ar Satversmes 58.pantu kā iestādes, kuras ar savu varu ietekmē personas un kuru rīcība uzskatāma par bīstamām, jābūt padotām MK kā augstākam izpildvaras orgānam, kurš ne tikai pārvalda, uzrauga un kontrolē drošības iestādes, bet nes arī tiesisku un politisku atbildību par šo iestāžu vadītāju un konkrētu amatpersonu rīcību. SAB direktora iecelšanā šo izpildvaras kompetenci MK dala ar Saeimu.

Sekojot Satversmes prasībām, MK un tieši ministru prezidentam jārealizē vara un jānes atbildība par minētām iestādēm. Tas izdarāms, ieviešot VFR aprobēto specdienestu pārvaldes modeli. Par likumam neatbilstošu atzīstama Tieslietu ministrijas (TM) rīcība, realizējot pārraudzību pār SAB. Saskaņā ar likumu SAB ir padots MK, bet ne TM; MK var pilnvarot kādu no saviem locekļiem realizēt SAB padotību MK un par tādu ir noteikts tieslietu ministrs. Tajā pašā laikā SAB paliek un tam jāpaliek MK padotībā un atbildībā, bet TM aparāta ambīcijas, kuras tika piesavinātas ministres S.Āboltiņas laikā, nav likumīgas.

Bez diskusijām Saeimā pieņemts jauns MK iekārtas likums, kurā, neņemot vērā noraidītos drošības likumu grozījumus, atdzīvināta ideja par šaura loka MK locekļu orgānu veidošanu (26. pants).

Drošības iestādes kopumā jāvada un par tām atbildīgam jābūt Ministru prezidentam un MK, reizē nesot arī politisko atbildību; tas jānosaka ar likumu. Informācijas apmaiņa un to darbības koordinēšana uzlabojama ar speciālas institūcijas izveidi MK padotībā, bet kā pretlikumīgu jāvērtē vēl vienas drošības iestādes - Informācijas analīzes biroja izveidošanu. Tas tika izdarīts, pārkāpjot Saeimas kompetenci; pat šodien tā darbojas bez likumīga pamata. Drošības iestādes ir izsmeļoši uzskaitītas Valsts drošības iestāžu likumā, jaunu drošības iestādi var nodibināt tikai ar likumu. Sekojot VFR modelim, MK nepieciešams nodrošināt reālu drošības iestāžu vadību, ko nevar izdarīt tieslietu ministrs, jo SAB augstākstāvošā iestāde ir Valsts kanceleja, bet ne TM. VFR valsts kancelejā ir izveidota struktūrvienība, kura nodarbojas ar VFR drošības dienestu vadību. To tieši nedara ministri vai kāda politiskā padome, bet VFR valsts kancelejas direktoram šajos jautājumos nepadota profesionāla amatpersona valsts sekretāra rangā, kura nes profesionālu atbildību un ir tieši padota politisku atbildību nesošam kancleram un kabinetam. Lai veiktu reālu padotās iestādes pārvaldi, to nevar veikt tikai politiska amatpersona. Nepieciešams profesionāls ierēdņu aparāts (ne politiski padomnieki, kā R.Lagzdiņš ar vidējo izglītību), un tas veidojams Valsts kancelejas sastāvā papildus ar valsts sekretāru priekšgalā.

Tiesiskā valstī drošības iestāžu kontrolē papildus izpildvarai piedalās parlaments. Saeimai ir iedalīta daļa no izpildvaras funkcijām, kas izpaužas SAB direktora iecelšanā, tā apstiprina MK iesniegto budžetu, kurā noteikts to finansējums. Saeimā ir Nacionālās drošības komisija, kura nodarbojas ar drošības iestāžu parlamentāro kontroli. Drošības iestādes, tāpat kā citas valsts pārvaldes iestādes, nav un nevar būt padotas Saeimai vai tās komisijām, par šādu modeli (vai par autonomiju) var runāt tikai populisti un nejuristi (J.Lagzdiņš, A.Loskutovs). Nepieciešama diskusija un grozījumi likumos, jo parlamentārā kontrole nav deputātu uzaicināšana uz drošības iestādi, cienāšana ar speķa pīrādziņiem un vispārēju frāžu bārstīšana; parlamentārai kontrolei jābūt reālai. Nodarbojoties ar savu galveno - likumdošanas - funkciju, Saeimai jānodrošina, lai katru drošības iestādi regulētu atsevišķs parlamenta likums. Jālikvidē totalitārisma palieka un jāpanāk, ka no DP kompetences ar likumu svītrotā represīvā krimināllietu izziņas funkcija faktiski tiktu realizēta, tā beidzot panākot, ka nevienā drošības iestādē atšķirībā no totalitārām valstīm netiktu apvienotas preventīvās (slepenās) izziņas funkcijas ar represīvām (sodīšanas). Paradoksāli, ka šādu totalitārām valstīm raksturīgu praksi cenšas uzturēt ģenerālprokurors J.Maizītis.

Tiesiskuma kontroli drošības dienestu darbībā nodrošina tiesu varas iestādes - tiesas un prokuratūra, tām piemīt svarīga loma drošības dienestu kontrolē, tomēr tās nevar aizvietot izpildvaru. Apšaubāmas ir rekomendācijas drošības iestāžu kontroli, līdzīgi kā jebkuru citu represīvu izpildvaras iestāžu kontroli, nodot vienas varas rokās. Kopā ar tiesībām pārvaldīt šīs iestādes politiķi par šo iestāžu un to amatpersonu rīcību nes politisko atbildību un nomaināmi ar politiskās atbildības mehānismu (vēlēšanu) palīdzību. Prokuratūras kontroles saturs ir tiesiskuma kontrole, ar to nav jaucama augstākstāvošo iestāžu faktiskās rīcības kontrole, kurai seko atbilstīga izpildvaras reakcija. Prokurori par savu rīcību politisko atbildību nenes un ar vēlēšanu palīdzību nav nomaināmi, un to rīcībā nav izpildvarai adekvātu reaģēšanas līdzekļu.

Par kļūdu jāatzīst amatpersonu (J.Maizītis, A.Guļāns) nespēju prognozēt, ka sankcionējot noklausīšanos, nepieciešama prokurora uzraudzība, jo procesā netiek pārstāvētas noklausāmā intereses; līdzīgi kā ar aresta sankcijām, liekas, ka tiesneši neizprot savu būtisko lomu cilvēktiesību aizsardzībā, bet prokurori - nepieciešamību dot objektīvu tiesisku slēdzienu.

 

Viedoklis: Skaidrojumi par naudas apriti KNAB sapinas pretrunās

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats  NRA  05/26/08    Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB), visticamāk, nav izstrādāti iekšējie normatīvie dokumenti, kuros precīzi būtu noteikts, kā jārīkojas ar arestēto naudu.

Acīmredzot tieši tas ir novedis pie 130 000 latu vai pat lielākas summas pazušanas šajā iestādē, nevis "cilvēciskais faktors", kā to mēģina iztēlot KNAB vadība.Lai gan Ģenerālprokuratūra detalizētāku informāciju par izmeklēšanas rezultātiem KNAB sola pēc dažām nedēļām, pirmos secinājumus tomēr var jau izdarīt, balstoties uz KNAB vadītāju Jutas Strīķes un Alekseja Loskutova, ģenerālprokurora Jāņa Maizīša pēdējā laika intervijām masu saziņas līdzekļos, kā arī uz Valsts kontroles revīziju materiāliem.

Kārtības nav

Pirmkārt, no šiem avotiem var secināt, ka KNAB nav dokumentāri noteiktas iekšējās kārtības, kā jāglabā arestētā nauda. To apliecina VK revīziju materiāli, to nepārprotami pasaka arī J. Maizītis. "KNABā nav noteikta uzskaites un kontroles kārtība, kādā tiek uzskaitīta nauda, kas tiek atzīta par lietiskajiem pierādījumiem, un nauda, kas tiek izņemta iespējamai mantas konfiskācijai," TV raidījumā 100. pants teica J. Maizītis. "Mēs neredzam to, cik naudas un kurās lietās izņemta, cik tai naudai šajos seifos bija jāatrodas, tādēļ mums ir nepieciešams pārbaudīt visus KNABā sāktos kriminālprocesus – tie ir pāri par diviem simtiem –, lai tiktu skaidrībā, cik tad naudai bija jābūt, cik naudas atrodas uz vietas, cik ir piesavināta."

Jāatgādina, ka Ministru kabineta noteikumos strikti paredzēts, ka arestētu naudu var glabāt tikai divos veidos. Noteikumos rakstīts: pirmkārt, "naudu, kura tās specifisko pazīmju dēļ ir atzīta par lietisko pierādījumu, (...) glabā tikai Ģenerālprokuratūras vai attiecīgās iestādes lietisko pierādījumu glabātavas seifā; otrkārt, naudu, kura nav jāsaglabā konkrētajās naudas zīmēs, ieskaita un glabā Ģenerālprokuratūras vai attiecīgās izmeklēšanas iestādes speciālajā depozītu kontā".

Nauda vai pierādījums?

Otrkārt, KNAB pilnīgi visu naudu, ko atrod kratīšanās, uzskata par lietisko pierādījumu. Piemēram, J. Stīķe tikai laikrakstam Diena īpaši sniegtā intervijā norāda, ka "mums tā nav nauda, bet lietiskais pierādījums – uz tās meklējam pēdas, par to veicam nopratināšanas. Ja KNAB kratīšanā izņemto naudu nekavējoties ieskaitītu depozītkontā bankā, tās kā lietiskā pierādījuma vērtība neatgriezeniski pazustu, tāpēc valdības noteikumos paredzēts – nauda jāpārskaita, kad tai vairs nav nozīmes kā pierādījumam."

Nedaudz piesardzīgāks gan ir A. Loskutovs intervijā Neatkarīgajai, norādot, ka tā nauda, kas ir lietiskais pierādījums, un tā nauda, kas arestēta kā nodrošinājums, "glabājas kopā" (tas ir, pārkāpjot MK noteikumu prasības). To Loskutovs pamato šādi: "Un, jāteic, visai bieži ir gadījumi, kad nauda tiek izņemta kratīšanas laikā, un ir nepieciešams kāds brīdis, lai noskaidrotu, kam nauda tiešām pieder, vai šī nauda ir izmantojama krimināllietā kā pierādījums vai ir tikai vērtība, kurai tiek uzlikts arests, lai nodrošinātu iespējamu konfiskāciju."

Tomēr, lai gan J. Strīķe uzskata, ka visa kratīšanās izņemtā nauda ir lietiskais pierādījums, KNAB kriminālprocesu 16. aprīlī sāka tikai pēc Krimināllikuma 179. panta 3. daļas, tas ir, par piesavināšanos. Kriminālprocess netika ierosināts nedz par lietisko pierādījumu iznīcināšanu (289. pants), nedz par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (318. pants).

Ģenerālprokuratūras preses sekretāre Dzintra Vītoliņa apliecināja, ka kriminālprocesu ierosināja KNAB, tikai pēc tam to pārņēma prokuratūra. Patlaban pēc minētā 179. panta apsūdzības uzrādītas divām bijušajām KNAB amatpersonām – slepenības režīma nodrošinājuma nodaļas vadītājai Indrai Veipai un galvenajam speciālistam–grāmatvedim Jānim Imšam. Turklāt I. Veipai apsūdzība uzrādīta arī pēc 319. panta 2. daļas par bezdarbību.

Nauda smird?

Treškārt, pārliecība, ka visa nauda varētu būt lietiskais pierādījums, balstās KNAB amatpersonu uzskatos par ekonomisko izdevīgumu. Piemēram, J. Strīķe laikrakstam Diena skaidro: "Pat no 8. klases līmeņa ekonomikas viedokļa raugoties, turēt mājās skaidru naudu lielos apmēros nav izdevīgi – tātad pastāv iespēja, ka tā nav iegūta likumīgi."

Lai gan KNAB priekšniecība skaidras naudas turēšanu mājās uzskata par potenciālu likumpārkāpumu, valsts amatpersonu deklarācijas liecina, ka daži KNAB darbinieki arī piekopj šo aizdomīgo nodarbi. Piemēram, KNAB galvenais speciālists Mārtiņš Niķis 2006. gada deklarācijā uzrādījis 5000 eiro skaidras naudas uzkrājumus, pat neraugoties uz to, ka viņa parādsaistības tobrīd bijušas 126 000 eiro. Savukārt KNAB galvenais speciālists Maksims Savenkovs 2006. gada deklarācijā uzrādījis 9000 eiro skaidras naudas uzkrājumus.

Parašu tiesības?

Ceturtkārt, lai gan normatīvie akti acīmredzot nav izstrādāti, kārtība darbā ar arestētajiem līdzekļiem esot bijusi – laikrakstam Diena apgalvo J. Strīķe. "Banknotes kā jebkurš cits kratīšanas laikā atrastais priekšmets tiek ievietotas (turklāt ar cimdiem rokās) iepakojumā tā, lai no tā neko nevarētu ne izņemt, ne pielikt klāt. Iepakojumu aizzīmogo," stāsta KNAB vadība. "Lai veiktu jebkādas darbības ar izņemto naudu, izmeklētājs nevar vienkārši pieiet pie seifa, paņemt iepakojumu, atplēst un rīkoties. Jāraksta apskates protokols: "Es, tāds un tāds, atveru to un to, iepakojums nav bojāts, tur iekšā atrodas tas un tas.""

Nav šaubu – ja šāda kārtība KNAB tiešām tiktu ievērota, nauda tur nevarētu pazust. Bet, ja tā tomēr pazustu, zaglis tiktu nekavējoties atklāts (viņa vārdu varētu izlasīt apskates protokolā) un A. Loskutovam nevajadzētu apgalvot, ka viņam nav ne jausmas, kā nauda varēja pazust, savukārt Ģenerālprokuratūrai nevajadzētu vairākus mēnešus šā nozieguma izmeklēšanai.

 

Viedoklis: Maisi joprojām valda

Viktors Avotiņš,  NRA  05/26/08    Nav ko cerēt, ka valsts institūti, tai skaitā tiesībsargājošās iestādes – Ģenerālprokuratūra, KNAB, Augstākā tiesa... – netiks uztvertas tāpat kā politiskās partijas, ja paši profesionāļi – politiķi, juristi, pārvaldes speciālisti – publiski uztur ne tik daudz profesionālu, cik partejisku diskusiju par šiem institūtiem vai to vadītājiem.

Valsts augstāko amatpersonu izvirzīšana mats matā sāk atgādināt pēdējo sasaukumu saeimu vēlēšanu kampaņas. Par konkrēto kandidātu spējām būt politiķiem – ne vārda. Visi – vai nu buldozeri, vai noziedznieki.

Ij politiķi, ij nozaru speciālisti acīmredzot uzskata kvalificētu publisku diskusiju valsts augstāko amatu dēļ par lieku greznību. Tādā garā ij politiķi, ij amatpersonas pašas atzīst, ka izvēle faktiski šā vai tā būs partejiska, ka tiek meklēts un izvirzīts nevis labākais no esošajiem, bet, pieņemsim, labākais no mūsējiem. Profesionālā polemikā ar citiem kandidātiem šis labākais varētu arī nevinnēt, tāpēc izdevīgāk rīkot nevis kvalificētu publisku diskusiju, bet kampaņu priekšvēlēšanu garā. Plašās masas to saprot, medijiem tas garšo. Jo te katrs var justies saprotošs un iesaistīts. Te katrs var piedalīties ar savu tenku, par kuras pamatošanu nav jāatbild. Diskusija aiziet plašām masām saprotamās kategorijās, top lietoti vai vienīgi plašām masām saprotami argumenti. Šo argumentu nozīmības konteksts vai patiesums saistībā ar to vai citu personu liekas diskusijā mazsvarīgs.

Taču, ja tās vai citas amatpersonas izvirzīšanas process un diskusija par to notiek šādā stilā, tad šā stila uzturētāji – politiķi un profesionāļi – raida sabiedrībai nepārprotamu vēsti – tiks izvirzīts un akceptēts tikai un vienīgi nomenklatūras, profesionālā klana kalps. Uz tautas kalpu neceriet. Un sabiedrība sauc – urā!, jo tai patīk tieši tāda diskusija, kāda tiek piedāvāta. Un mediji, kuri piedalās mūsējo-nemūsējo cīņās, sauc urā!, ja tiem piespēlē kādu pareizo pilsonības vai mazdārziņa dabūšanas tenku. Jo tiem patīk dot sabiedrībai, kas tai patīk.

Labi – medijiem, pieņemsim, suņa daba. Bet, kas uzkrīt – tā sauktās politiskās vai profesionālās aprindas, pat tās, kas to vai citu kandidātu bīda, nemaz necenšas uz citu līmeni. Tās šajā amatpersonas virzīšanas gaitā, ja vien žurnālisti uz pāris teikumiem neiztraucē, uzskata par labu turēties kā svētās klusējošās govis. Tas nozīmē, ka – vai nu virzītāji nav kā nākas diskutējuši par plankumiem uz pašu stumtās saulītes un nespēj ieņemt striktu publisku nostāju sava kandidāta labad, vai arī te iebrēcas latviskā skaudība – mēs jau tā viņu tik augstu bīdām, un mums vēl būs publiski jāplunčājas ar šo tais dubļos, lai pats ķepurojas... Vai arī virzītājiem izdevīga tieši tāda, cik necik publiski apšmulēta amatpersona. Tāda tā liekas vairāk savējā. Vai būtu runa par nākamā (tagad esošā) Valsts prezidenta vai nākamā Augstākās tiesas priekšsēdētāja virzīšanas procesu.

Man ir pilnīgi vienalga, kā sauks nākamo Augstākās tiesas priekšsēdētāju. Nav gluži vienalga – kāds, cik spēcīgs, cik spējīgs kā personība un profesionālis būs nākamais Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Bet – arvien vairāk liekas, ka ij politiķi, ij tiesu varas pīlāri grib sliktu Augstākās tiesas priekšsēdētāju. Jo – no aprindu cilvēku puses neredzu pieteiktu diskusiju par labu priekšsēdētāju.

Toties, piemēram, redzu, ka nevienam juristam un nevienam politiķim nav bijis nekā atbildīga ko sacīt par to, kā, cik nopietni sakarā ar tās vai citas personas virzīšanu šodien kvalificējama šīs personas vārda klātbūtne čekas maisos. Tie mīļuprāt ļauj čekas maisiem joprojām valdīt, paši klusēdami bīda tos publiskās diskusijas avangardā, ij nemeklējot pēc sadarbības fakta apliecinājumiem. Diena (22.05.2008.), rakstīdama par Ivaru Bičkoviču, liek virsrakstu Perspektīvais kadrs «Raitis», lai arī no teksta izriet, ka Bičkovičs nav pat laipojis, bet atteicies sadarboties. Līdzīga ziņa nupat arī Latvijas medijos pavīdēja sakarā ar perspektīvo Boleku no poļu maisiem. Boleku sauc – Lehs Valensa, un, cik var spriest, viņu orgāni aizķēruši pat vairāk nekā Bičkoviču.

Es nesalīdzinu šos abus, bet gan maisu izmantošanas veidu. Acīmredzot saistībā ar tiem ne politiķus, ne juristus te un varbūt ar Polijā neinteresē taisnība, bet gan – lai viss būtu mazliet netīrs. Solidaritāte, atmoda, cilvēki... Lai arī tikai taisnības, nevis smērēšanas dēļ tos būtu vērts cilāt. Taisnība, kā parasti, esot Maskavā. Un mīts par šo taisnību tātad ir pietiekams, lai kaut kā arvien ietekmētu cilvēku dzīves gaitu? Vienā romānā nesen lasīju, ka pat mīti, kas savulaik bijuši nācijas dopings, līdzējuši saglabāt pretestību, nelokāmību, principus un devuši spēkus darīt to, ko pienākas, laika gaitā mūsu galvās izvirtuši un kļuvuši par indi, kas beigu galā pataisīs mūs par zombijiem. Ja nav runa par taisnību un tās dabūšanu, tad maisi liekami starp šādiem mītiem. Dzīvojam savās attiecībās ar maisu galvā.

 

VK neveiks pilnu auditu KNAB

Nadežda Titova,  Diena  05/26/08    Valsts kontrole (VK) sākumā sagaidīs Ģenerālprokuratūras izmeklēšanas rezultātus par Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) pazudušo naudu un pēc tam veiks revīziju, kurā “noskaidros apstākļus”, pēc tikšanās ar premjeru Ivaru Godmani (LPP/LC) informēja valsts kontroliere Inguna Sudraba.

Jau ziņots, ka otrdien valdība nolēma aicināt I. Sudrabu veikt pilnu auditu KNAB, taču kontroliere uz šādu priekšlikumu neraudzījās pozitīvi.

Šodien pēc tikšanās ar Sudrabu premjers žurnālistiem paziņoja, ka lietderīgāk ir prokuratūrai pabeigt savu izmeklēšanu un pēc divām nedēļām Valsts kontrolei (VK) varēs uzticēt pārbaudi, kas attiecas uz KNAB “uzskaitvedību un lietvedību”.

Valsts kontroliere Inguna Sudraba paskaidroja, ka VK savu pārbaudi veiks, balstoties uz Ģenerālprokuratūras pārbaudes rezultātiem. “Ja prokuratūras pārbaude neaptvers lietas apstākļu noskaidrošanu, tad to parādīs Valsts kontroles pārbaude,” teica Sudraba. Tas nozīmē, ka VK kriminālprocesos atsavināto naudu kā tādu nepārbaudīs (to šobrīd dara Ģenerālprokuratūra), bet tikai kārtību, kādā tā tiek veikta un cik tā ir efektīva.

Savukārt, pēc Godmaņa lūguma VK papildus varētu pārbaudīt KNAB iekšējos normatīvos aktus, darbinieku atbildības sadali, instrukcijas, kas apraksta darbības, vispārējo dokumentu apriti un lietu uzskaiti.

 

Sudraba: IZM ierēdņu komandējums bija izklaides apmierināšana

Andris Saulītis  Diena  05/26/08    Valsts kontroliere Inguna Sudraba uzskata, ka Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ierēdņu komandējums uz Halifaksu Kanādā Pasaules hokeja čempionāta laikā nav bijis saistīts ar darba pienākumiem, bet gan tā bijusi savu vajadzību apmierināšana. Intervijā LTV raidījumam 100. pants viņa norādija, ka atbildība par šo komandējumu jāuzņemas IZM valsts sekretāram Marekam Gruškevičam.

Jau ziņots, ka laikā, kad Kanādā norisinājās šā gada pasaules čempionāts hokejā, nepieciešamība doties komandējumā uz šo valsti, turklāt tieši uz Halifaksu, bija radusies Izglītības un zinātnes ministrijas Eiropas lietu departamenta vadītājai Guntai Arājai un valsts sekretāra Mareka Gruškevica (TP) padomniekam Oskaram Balodim, kurš savulaik tādā pašā amatā deva padomus toreizējam premjeram Aigaram Kalvītim (TP). IZM pārstāvji noliedz, ka devušies komandējumā, lai skatītos hokeju, bet veicinātu Latvijas un Kanādas sadarbību izglītības jomā, tomēr apstiprina — apmeklētas arī spēles.

Inguna Sudraba pauda, ka jebkuram komandējumam ir jābūt motivētam. “Viss ir jāspēj loģiski pamatot un pierādīt, ka tas ir tas racionālākais un tiešām bez kā tālāk nevar paveikt kaut kādus uzdevumus,” teica valsts kontroliere, sakot, ka komandējums nav pašmērķis, bet gan tam ir jābūt saskaņotam ar ministrijas gada mērķiem. “Šis tiešām ir gadījums, kad komandējums ir bijis vairāk kā savu vajadzību, savas izklaides apmierināšanai, ne tiešām valstisku uzdevumu veikšanai,” ir pārliecināta Sudraba, norādot, ka nespēj izprast, kāpēc komandēts valsts sekretāra padomnieks.

Viņa uzskata, ka ir jāvērtē iestādes vadītāja rīcība, komandējot cilvēkus uz Kanādu un tad jāskatās, vai nauda ir atmaksājama valsts budžetā. Viņa gan nevēlējās spriest par izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes (ZZS) atbildību, jo rīkojumu parakstīja valsts sekretārs Mareks Gruškevičs, kuram tad arī par to ir jāatbild, raidījumam 100. pants pauda I. Sudraba.

 

Koķe: IZM darbinieki komandējumā Kanādā 'iedvesmoja Latvijas hokejistus'

DELFI  05/26/08    Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) nenosoda IZM valsts sekretāra Mareka Gruškevica (TP) rīcību, sūtot IZM darbiniekus – savu padomnieku Oskaru Balodi un Eiropas lietu departamenta direktori Guntu Arāju komandējumā uz Halifaksu hokeja čempionāta laikā, jo IZM darbinieki tādejādi esot "iedvesmojuši un palīdzējuši" Latvijas hokejistiem.

Kā informē TV3 ziņu raidījums, Koķe, kas iepriekš aizliedza pašam Gruškevicam doties valsts apmaksātā komandējumā uz Halifaksu hokeja čempionāta laikā, nenosoda valsts sekretāra lēmumu ļaut diviem saviem padotajiem doties uz Kanādu, atgādinot, ka IZM nav tikai izglītības un zinātnes, bet arī sporta lietu ministrija.

"Viņu [IZM darbinieku] dalība (..) sportistus iedvesmo un palīdz," sacīja ministre.

Jau vēstīts, ka IZM darbinieku komandējuma programmā hokeja spēļu apmeklēšana nebija paredzēta, tomēr abi IZM darbinieki īsās vizītes laikā paspējuši apmeklēt divas spēles.

Pēc tam, kad medijos nonāca informācija par Arājas un Baloža vizīti uz Kanādu premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) pieprasīja paskaidrojumus no Koķes par notikušo braucienu, šo jautājumu viņi plāno pārrunāt otrdien tikšanās laikā. Paši darbinieki atskaitē par komandējumu ne ar vienu vārdu nepieminēja sportistu atbalstīšanu.

Saskaņā ar portāla "Delfi" rīcībā esošo atskaiti un komandējuma plānu IZM Eiropas lietu departamenta lietu direktore Arāja un valsts sekretāra Mareka Gruškeviča (TP) padomnieks Balodis hokeja čempionāta laikā notiekošajā komandējumā Kanādā iepazinušies ar vairāku provinču izglītības iestāžu darbu un nonākuši pie secinājumiem, ka jāturpina sadarbība starp Latviju un Kanādu dažādu izglītības programmu īstenošanā un pieredzes apgūšanā.

 

Koalīcijas partijas tomēr neplānojot gāzt Godmaņa valdību

LETA   05/26/08    Koalīcijas partiju pārstāvji šodien tikšanās laikā apstiprinājuši vēlmi arī turpmāk strādāt kopā, pastāstīja Tautas partijas (TP) Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis. Kučinskis apgalvoja, ka neviena no koalīcijas partijām neplāno valdības gāšanu.

Koalīcijas partijas minēto jautājumu pārrunājušas saistībā ar šodien žurnālā "Nedēļa" publicēto Saeimas LPP/LC frakcijas priekšsēdētāja Andra Bērziņa interviju, kurā politiķis izteicis minējumu, ka pirmais mēģinājums gāzt Ivara Godmaņa (LPP/LC) vadīto valdību varētu būt oktobrī.

Pēc Bērziņa domām, koalīcijas partneri pie Godmaņa valdības gāšanas varētu ķerties tad, kad Godmanis būs stabilizējis ekonomiku, kad apstāsies inflācija, kad arī pensionāru problēmas būs kaut cik atrisinātas, kad būs beigušies abi referendumi un Godmaņa vadībā būs tapis nākamā gada budžeta projekts. Viņaprāt, tad "būs īstākais brīdis, kad kāds no koalīcijas partneriem izspēlēs scenāriju "Emsis 2"".

2004.gada oktobrī Induļa Emša vadītā valdība krita, jo, izskatot nākamā gada budžetu pirmajā lasījumā, to neatbalstīja Tautas partija, kuras finanšu ministrs bija strādājis pie budžeta veidošanas. Līdz ar to atbilstoši Saeimas Kārtības rullim Emša valdība bija kritusi.

"Emsis kopā ar Tautas partijas finanšu ministru vienojas par budžetu, un viss it kā ir kārtībā. Tad budžets aiziet uz Saeimu un Tautas partija pēkšņi paziņo, ka tādu budžetu pieņemt nevar, ka tas ir briesmīgs. Aiznes atpakaļ uz ministriju, ieliek virsrakstā vienu punktu un atnes atpakaļ. Un budžets izrādās labs un pieņemams. Bet Emša valdība pa to laiku ir kritusi un Tautas partija ir dabūjusi teikšanu. Īsi un vienkārši!" vēsturiskos notikumus raksturoja Bērziņš.

Bērziņš atzīmējis, ka Godmanis droši var rēķināties tikai ar savas frakcijas desmit balsīm. Tajā pašā laikā Tautas partija, kurai ir 24 balsis, jūtas nedaudz nostumta malā, lai gan viņiem ir vairāki ministri. Viņuprāt, partijai vajadzētu lielāku ietekmi lēmumu pieņemšanas procesā. "Zaļiem zemniekiem", pēc Bērziņa teiktā, arī šķiet, ka viņi ir apdalīti.

Pēc Bērziņa teiktā, šobrīd gan neviens no koalīcijas partneriem nav ieinteresēts šo valdību gāzt, "jo ir sastrādāts pietiekami daudz visādu ziepju. Neviens, veidojot jaunu valdību, negribēs ķerties pie darba, līdz šīs ziepes nebūs izstrēbtas".

"Pirmkārt ir ekonomikas jautājumi, un nedomāju, ka šajā Saeimā ir kaut viens, kas pieradis strādāt liesajos gados, visi ir pieraduši pie treknajiem, viņi ir trekno gadu speciālisti. Godmanis tik tiešām ir cilvēks, kura valdība savulaik darbu beidza liesajos gados. Vēl ir jautājumi par diviem referendumiem, par neatrisinātām drošības iestāžu parlamentārās kontroles lietām. Visi šie jautājumi, kurus, piedodiet par izteicienu, sačakarēja iepriekšējā valdība ar pārmērīgo pašpaļāvību uz saviem spēkiem un nesodāmības apziņu, ir jāatrisina. Pirms tas nebūs izdarīts, nevienam negribēsies veidot jaunu valdību," intervijā izteicies Bērziņš.

 

Godmanis liedz Loskutovam doties komandējumā uz Kataru

LETA  05/27/08    Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) nav atbalstījis Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja Alekseja Loskutova ieceri doties komandējumā uz Kataru, aģentūrai LETA pastāstīja premjera preses sekretārs Edgars Vaikulis.

Katarā norisināsies Āzijas pretkorupcijas konference, kuru apmeklēt bija iecerējis arī Loskutovs.

Premjera lēmums neatbalstīt KNAB vadītāja došanos uz šo pasākumu esot saistīts ar to, ka komandējuma laikā ģenerālprokuratūra plāno pabeigt pārbaudi par biroja darbu, tāpēc Loskutova klātbūtne būs nepieciešama, lai viņš varētu sniegt skaidrojumus par pārbaudes secinājumiem.

Kā uzsvēra premjera pārstāvis, netiek izslēgts, ka uz konferenci varētu doties kāds cits atbildīgs KNAB darbinieks.

 

Intervija ar A.Loskutovu: Problēmas rada zaudētās naudas atgūšana

Dienas bizness  05/28/08    Vairs nav nozīmes tam, cik lielu summu iztrūkumu prokuratūra vēl var konstatēt Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, tā intervijā Db pauž biroja vadītājs Aleksejs Loskutovs.

- Šonedēļ paiet četri gadi, kopš jūs vadat KNAB. Kādi ir būtiskākie sasniegumi šo gadu laikā?

- Atbildot uz šo jautājumu pa pusei nopietni, jāteic tā — galvenais sasniegums ir tas, ka birojs šodien vispār pastāv. Man ir pārliecība, ka tas ir pierādījis savas pastāvēšanas nepieciešamību, lai cik labi arī nestrādātu mūsu kolēģi citās tiesībaizsardzības iestādēs. Mēs esam pierādījuši sabiedrībai, ka pastāv korupcijas Latvijas tiesu sistēmā, novedot līdz galam konkrētas krimināllietas, tāpat esam parādījuši politisko korupciju — te runa ir par Jūrmalgeitu. Ar aizturēšanām esam demonstrējuši sabiedrībai, ka bažas par korupciju Rīgas domē ir pamatotas. Pateicoties ar vien aktībvākam tiesu darbam, mēs jau varam runāt par rezultātiem. Prokuratūra  strādā ar aptuveni 130 mūsu ierosinātām lietām, bet vismaz pirmajā tiesu instancē nonākušas 80 lietas. Protams, katrā medus mucā ir arī pa darbas karotei.

- Kādas ir bijušas būtiskākās pieļautās kļūdas šo četru gadu laikā?

- Es pašreiz negribu runāt par kļūdām. Runājot par «darvas karotēm», es domāju par attaisnotām personām dažāds krimināllietās, kuras izmeklējam. Šeit mums jārunā par atšķirīgu pierādījumu vērtēšanu, kad KNAB un prokuratūra ir no vienas puses, bet tiesa — no otras. Turklāt raksturīgi ir ts, ka līdz šim nav bijis neviena attaisnota sprieduma kukuļošanas krimināllietās, bet ir attaisnoti cilvēki, kuri tika apsūdzēti par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Manuprāt, tas lielā mērā liecina par pieredzes trūkumu, izskatot šādas lietas.

Jārunā arī par politisko partiju finansēšanas kontroli. Šajā jomā mums izdevās pierādīt, ka KNAB ir tiesības kontrolēt partiju finansēšanas jomu, kā arī izdevās panākt, ka partiju finansēsana ir kļuvusi ievērojamo disciplinētāka, salīdzinot ar laiku pirms 5 gadiem.

- Un tomēr — vai nesaskatat šo 4 gadu laikā paveiktajā kļūdas, jautājumus, kurus vajadzētu bijis risināt citādāk?

- Labi, ka mēs varam uzticēties saviem kolēģiem, tomēr ir nepieciešams veidot iekšējās procedūras, kontroli, lai izslēgtu negodīgu rīcību no KNAB darbinieku puses.

- Runa ir par pēdējā laika notikumiem saistībā ar no KNAB pazudušiem apmēram 130 tūkstošiem latu?

- Jā.

- Kādu jūs redzat šīs lietas risinājumu?

- Prokuratūra šo lietu izmeklē, vainīgie jau ir saukti pie kriminālatbildības un stāsies tiesas priekšā. Sarežģītākais un nepatīkamākais jautājums ir par to, kad un vai vispār izdosies atgūt iztrūkstošo naudu. Tā ir liela problēma. Es ceru, ka šo naudu atgūt ir iespējams, bet tas droši vien prasīs lielu laiku.

- Bet kādu risinājumu redzat situācijā, ja izrādīsies, ka paņemtā nauda ir iztērētā, un to atgūt faktiski nav iespējams?

- Nauda tiks piedzīta tiesas ceļā. Taču, lai mēs varētu izpildīt tiesas uzdevumus attiecībā uz KNAB rīcību ar naudu, kas ir pazudusi, mums būs jāvēršas pie valdības piešķirt līdzekļus no budžeta sadaļas neparedzētiem izdevumiem.

- Vai jūs nebaida iespēja, ka, pārbaudot visas lietas, ar kurām šobrīd strādā KNAM, prokuratūra varētu atklāt vēl lielāku naudas iztrūkumu?

- Domāju, ka tas jau vairs nemainīs lietas būtību. KNAB ir notikusi naudas piesavināšanās lielos apmēros, un vainīgo amatpersonu atbildība no summas pieaugšanas apmēriem vairs nemainīsies. Var mainīties tikai summas lielums.

- Jūs esat pieļāvis, ka notikušais saistībā ar šo naudu ir provokācija. Kas jums ļauj tā domāt?

- Es nevienu mirkli neesmu uzsvēris, ka uzskatu to par provokāciju. Atbildot uz žurnālistu jautājumiem, teicu, ka nevaru izslēgt tādu varbūtību. Ir atsevišķi momenti, kas dod iespēju tā domāt.

- Par kādiem momentiem ir runa?

- Ir grūti noticēt, ka cilvēks, būdams pie vesela saprāta, skaidri zinot, kas draud par šādu naudas piesavināšanos, pēkšņi pats izdomātu veikt tādu noziedzīgu rīcību. Par naudas piesavināšanos lielos apmēros sods ir brīvības atņemšana no 8 līdz 15 gadiem. Bažīgu mani dara arī apstāklis, ka naudas piesavināšanās turpinājās arī pagājušā gada novembrī — laikā, kad vairākas komisijas vienlaicīgi vērtēja KNAB darbību. Tas liek aizdomāties, vai naudas piesavināšanai nebija demonstratīvs raksturs. Tāpat es uzdodu sev retorisku jautājumu — kā tas var būt, ka Tautas partijas (TP) vecbiedrs Gundars Bērziņš zināja nodarītā kaitējuma apmēru pirms KNAB un prokuratūras. Šis viņa vērtējums izskanēja divas vai trīs dienas pēc tam, kad KNAB paziņoja, ka naudas pazušana ir notikusi.

- Pieļaujat, ka gadījumā, ja šeit runa tiešām ir par provokāciju, tās autori varētu nākt no TP puses?

- To es negribu komentēt, jo manā rīcībā nav konkrētu faktu.

- Jūs esat minējis, ka neplānojat pats atkāpties no KNAB vadītāja amata, jo birojs strādā pie vairākām ļoti būtiskām lietām. Kādas lietas, jūsuprāt, varētu tikts apturētas, līdz ar jūsu paiešanu malā?

- Es domāju, ka mēs varam runāt par biroja secinājumiem attiecībā uz politisko partiju finansēšanas pārkāpumiem, kad dažas partijas tika atzītas par vainīgām ļoti nopietnos pārkāpumos. Es pieņēmu lēmumu, ka nauda, kas ir līdzvērtīga nelikumīgi pārtērētajai, ir jāatmaksā valsts budžetam.

Nav arī noslēpums, ka par dažu labu skaļu krimināllietu ir zināmas politiskas intereses. Kā piemēru tam varu noaukt Rīgas domes kukuļošanas krimināllietu.

- Kādas politiskās intereses tad ir saistībā ar šo lietu?

- Lai lasītāji to vērtē pēc publikācijām medijos.

- Jautāšu citādāk — vai esat izjutis kādu politisko spiedienu saistībā ar šo lietu?

- Saistībā ar krimināllietām nav jēgas kādu spiedienu vērst pret mani. Saskaņā ar likumdošanu, man nav nekādu pilnvaru kriminālprocesā. Taču, ja runa ir par biroja darbību kopumā, tad spiediens ir jūtams informatīvajā telpā — masu medijos pēdējā laika notikumi tiek pasniegti tādā veidā, lai panāktu manis atbrīvošanu no amata vai pat biroja likvidāciju vispār. Tiek ļoti prasmīgi manipulēts ar sabiedrības apziņu, turklāt tik veiksmīgi, ka tiek radīts iespaids — nevis divi cilvēki tiek turēti aizdomās, bet gan Loskutovs pats ir zadzis naudu.

- Vai pieļaujat, ka saistībā ar kukuļošanas lietu Rīgas domē varētu tikt aizturēta vēl kāda šīs pašvaldības amatpersona?

- Nevaru pateikt noteikti nē, vai arī jā. Bet šāda iespēja pastāv.

- Pēdējā laika medijos ir izskanējis, ka apcietinājumā esošajam bijušajam Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta vadītājam Vilnim Štramam tiekot pārmesta viena miljona eiro liela kukuļa ņemšana no uzņēmējas I. Vilkastes. Cik lielā mērā tas atbilst patiesībai?

- Es negribu šo jautājumu komentēt. Attiecībā uz Rīgas domi notiek kriminālprocess, un izmeklētājs lemj, cik lielā mērā informācija var tikt dota publikai.

- Cik ilgi šis process jūsu skatījumā vēl varētu vilkties?

- Ņemot vērā, ka šeit runa ir par vienu no apjomīgākajiem kriminālprocesiem gan pēc epizožu, gan iesaistīto personu skaita, izmeklēšana var ilgt vēl vairākus mēnešus.

- Atbilstoši KNAB lēmumam, TP valsts budžetam ir jāatmaksā vairāk nekā viens miljons latu…

- Savulaik KNAB pieņēma lēmumu sodīt TP par pārkāpumiem, uzliekot sodu 5 000 latu apmērā — pašlaik šis lēmums ir apstrīdēts Administratīvajā rajona tiesā. Vēlāk, pabeidzot apkopot informāciju, es pieņēmu lēmumu, ka TP valsts budžetā ir jāpārskaita nelikumīgi saņemtos ziedojumus — vairāk nekā 1 miljonu latu. Arī šo lēmumu partija ir pārsūdzējusi tiesā.

- Kādu redzat šīs lietas iznākumu?

- Tas tagad ie tiesas rokās, bet es domāju, ka šī lieta tiks izskatīta, atzīstot par pamatotu KNAB nostāju.

- Ir izskanējusi ideja, ka varbūt KNAB vajadzētu iekļaut Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes sastāvā. Kur redzat problēmu attiecībā uz šādu iespējamo soli?

- Kāpēc tad savulaik tika izveidots KNAB? Iestāžu, kas līdz 2002. gadam cīnījās ar korupciju, darbs netika uzskatīts par pietiekami efektīvu. Latvijai, lai iestātos ES un NATO, bija dots strikts uzdevums būtiski pielnveidot korupcijas novēršanu un apkarošanu — tieši tāpēc tika izveidots KNAB.

Turklāt interesanti izklausās šis piedāvājums — lai pilnveidotu korupcijas apkarošanu, efektīvu iestādi ir jāpievieno tiem, kas tik sarežģītas lietas pašlaik neizveido.

- Pēc gada beidzas jūsu pilnvaras šajā amatā. Vai plānojat vēlreiz uz to kandidēt?

- Esmu gatavs kandidēt uz nākamo termiņu, bet jautājums ir par to, vai tas būs iespējams. Saskaņā ar likumdošanu, šā amata kandidātus izvirza Ministru kabinets.

- Vairākkārt dzirdētas spekulācijas par to, plāno vai neplāno A. Loskutovs nākotnē startēt politikā. Kādas ir jūsu ieceres šajā sakarā?

- Negribu skatīties tik tālu nākotnē. Vismaz par nākamā gada vēlēšanām es nevaru domāt, jo būšu vēl KNAB vadītāja amatā, un nedrīkstēšu pat domāt par politiku. Taču tālākā nākotnē… Laiks rādīs — es nevaru izslēgt tādu iespēju.

 

Saeima, visticamāk, lems par Loskutova atbrīvošanu no amata

LETA  05/28/08    Pēc tam, kad Ģenerālprokuratūra būs pabeigusi pārbaudi Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB), Saeimā, visticamāk, varētu būt balsojums par KNAB vadītāja Alekseja Loskutova atbrīvošanu no amata. To trešdien pēc tikšanās ar ģenerālprokuroru Jāni Maizīti žurnālistiem sacīja Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un pretkorupcijas komisijas vadītājs Juris Dalbiņš (TP).

"Uz šo brīdi vairs nav no svara, cik naudas ir pazudis, bet gan tas, ka KNAB bija pilnīga bezkontrole, kārtības trūkums un iespēja zagt naudas līdzekļus no seifa," sacīja Dalbiņš.

Viņš arī informēja, ka divas personas, kuras tiek vainotas naudas pazušanā, bija pakļautas biroja vadītājam Loskutovam. "Kā Loskutovs var būt garants KNAB darbībai, ja viņš pats ir vainojams pie pilnīgas bezkontroles," teica Dalbiņš.

Loskutovs kārtējo reizi norādīja, ka pats no amata nedomā atkāpties. "Ja reiz Saeima lēma par manu iecelšanu amatā, tai arī jālemj par manu atbrīvošanu, bet pats es nedomāju pamest darbu KNAB vadītāja amatā," uzsvēra Loskutovs.

Kā ziņots, Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurore Velta Zaļūksne atstādinātajai KNAB Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas vadītājai Indrai Veipai un šīs pašas nodaļas bijušajam galvenajam speciālistam Jānim Imšam uzrādījusi apsūdzības par piesavināšanos un bezdarbību.

Kā aģentūra LETA uzzināja prokuratūras Preses centrā, Veipai celta apsūdzība pēc Krimināllikuma (KL) 319.panta 2.daļas par valsts amatpersonas bezdarbību - par to, ka viņa, būdama valsts amatpersona, aiz nolaidības neizdarīja darbības, kuras tai pēc likuma un uzliktā uzdevuma bija jāizdara, lai novērstu kaitējumu valsts varai, pārvaldības kārtībai un ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm, kā rezultātā valsts varai tika radītas smagas sekas.

Tāpat Veipai celta apsūdzība arī pēc KL 179.panta 3.daļas "Piesavināšanās" par to, ka viņa veica svešas mantas izšķērdēšanu, būdama persona, kurai uzticēta sveša manta un kuras pārziņā tā atradusies. Veipai celta apsūdzība par 14 270 latu, 13 995 eiro un 19 487 ASV dolāru piesavināšanos.

Savukārt Imšam celta apsūdzība tikai pēc KL 179.panta 3.daļas "Piesavināšanās" par to, ka viņš, būdams valsts amatpersona, lielā apmērā prettiesiski izšķērdēja svešu mantu, kura viņam bija uzticēta - nodota atbildīgā glabāšanā. Imšam celta apsūdzība kopumā par 75 598 latu, 24 350 eiro un 7 800 ASV dolāru piesavināšanos. Par šāda nozieguma izdarīšanu likums paredz brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem līdz 15 gadiem, konfiscējot mantu.

Minētās naudas summas bija kriminālprocesa kārtībā izņemtie un arestētie naudas līdzekļi, aģentūra LETA uzzināja prokuratūras Preses centrā.

KNAB priekšnieks Aleksejs Loskutovs ir paziņojis, ka no amata atkāpties neplāno.

Valdība vēl nav pieņēmusi lēmumu par Loskutova atbildību saistībā ar kratīšanā izņemtās naudas pazušanu no KNAB un gaidīs Ģenerālprokuratūras un Valsts kontroles ziņojumus.

LETA jau ziņoja, ka kriminālprocess pēc Krimināllikuma 179.panta 3.daļas ir sākts pret KNAB darbiniekiem Indru Veipu un Jāni Imšu. Krimināllikuma 179.panta 3.daļā - par piesavināšanos lielā apmērā - paredzētais sods ir brīvības atņemšana uz laiku no sešiem līdz 15 gadiem, konfiscējot mantu.

Ģenerālprokuratūra ir paziņojusi, ka tai ir vajadzīgas vēl dažas nedēļas.

 

Noraida tautas tiesības atlaist Saeimu

DELFI  05/28/08    Saeimas Juridiskā komisija trešdien noraidīja tautas rosinātos grozījumus Satversmē, kas ļautu vēlētājiem atlaist Saeimu. Koalīcijas deputāti jau iepriekš pauda viedokli, ka nevarēs atbalstīt tautas rosināto likumprojektu, jo tas varot novest pie haosa un nestabilitātes valstī.

Par Satversmes grozījumiem, kas ļautu tautai atlaist Saeimu, vēl jālemj arī Saeimas sēdē un, ja arī tad likumprojekts tiks noraidīts vai tajā tiks grozīts kaut vārds, tad par šo jautājumu būs jāorganizē referendums.

Valsts prezidents Valdis Zatlers, vērtējot Saeimas lēmumu, žurnālistiem sacīja, ka arodbiedrībām savulaik bija likumīgas tiesības ierosināt referendumu, Saeimai bija likumīgas tiesības par to lemt, bet tagad savs vārds ir jāsaka tautai.

Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Vineta Muižniece jau iepriekš atzina, ka no referenduma nebūs iespējams izvairīties, jo Saeima nevarot atbalstīt šādu likumprojektu, jo tas ir nepilnīgs un dotu iespēju noteiktam skaitam vēlētāju rīkot neskaitāmus referendumus, tādejādi paralizējot Saeimu, kas baidīsies pieņemt nepopulārus lēmumus.

Parakstu vākšana grozījumu Satversmē ierosināšanai notika pavasarī - no 12.marta līdz 10.aprīlim. Šajā laikā par Satversmes grozījumiem parakstījās 217 567 vēlētāji.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības rosinātais un tautas atbalstītais likumprojekts paredz grozīt Satversmes 78. un 79.pantu, nosakot, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības rosināt Saeimas atlaišanu.

 

Kreisie sūdzas prokuratūrā par Grūtupu

Eiroziņas.lv  05/29/08

Politiskā apvienība Saskaņas centrs vērsusies Ģenerālprokuratūrā, lūdzot izmeklēt advokāta Andra Grūtupa izteicienus par krievu 5.kolonnu, ceturtdien ziņo laikraksts Čas.

Pirms tam šādu iesniegumu prokuratūrā nodeva apvienība Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā.

Grūtups intervijā Latvijas Avīzei 22.maijā brīdināja, ka situācija Latvijā kļuvusi bīstama, un valsts pastāvēšana ir atkarīga no tā, kā “mēs tiksim galā ar krievvalodīgo piekto kolonnu.”

SC uzskata, ka Grūtups apvainojis tos cilvēkus, kuri 9.maijā bija pulcējušies pie Uzvaras pieminekļa, lai atzīmētu Lielā Tēvijas kara beigu gadadienu. Tāpat SC uzskata, ka intervijā tiek atklāti aicināts diskriminēt Latvijas krievvalodīgos iedzīvotājus.

Grūtups intervijā arī atgādināja 1940. gada 17. jūniju un to, ka toreiz Latvijas policijai un valsts iestādēm uzbruka galvenokārt krievi un daļēji ebreji. “Nedod Dievs, bet, ja radīsies līdzīga situācija, tad no tiem desmitiem tūkstošu, kas pulcējās Pārdaugavā 9. maijā, liela daļa būs to, kas atkal uzbruks policijai, izlūkdienestam, valsts iestādēm…” brīdināja Grūtups.

 

Lembergs par nepamatotu apsūdzību "Grinberga lietā" pieprasa 104 450 latus

LETA  05/29/08    Ventspils mērs Aivars Lembergs šodien vērsies Tieslietu ministrijā (TM) ar iesniegumu, lūdzot atlīdzināt viņam 104 450 latu zaudējumus saistībā ar nepamatotu saukšanu pie kriminālatbildības tā dēvētajā "Grinberga lietā".

Par to aģentūru LETA informēja Lemberga advokāts Armands Šūmanis.

Advokāts atgādināja, ka trīs Latvijas tiesu instances Lembergu pilnībā attaisnojušas šajā lietā un konstatējušas, ka Lemberga darbībās nav bijušas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.

Līdz ar to Lembergs ir "spiests izdarīt secinājumu", ka viņam uzrādītā apsūdzība smagu noziegumu izdarīšanā un lēmums par viņa saukšanu pie kriminālatbildības ir bijuši nepamatoti, norāda Šūmanis.

Saskaņā ar likuma "Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" 7.panta pirmās daļas 1.punktu personai, kura ir attaisnota, ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību pēc attaisnojošu spriedumu spēkā stāšanās, sešu mēnešu laikā TM iesniedzot rakstveida iesniegumu, zaudējumu nodarīšanas faktu un zaudējumu apmēru apliecinošus dokumentus.

Tādējādi saskaņā ar likumu un Kuldīgas rajona tiesas 2007.gada 22.maija spriedumu Lembergs ir tiesīgs prasīt zaudējumu atlīdzību sakarā ar nepamatotu saukšanu pie kriminālatbildības laika posmā no 2006.gada 26.maija līdz 2008.gada 4.februārim.

Lembergs lūdz viņam atlīdzināt nodarītos zaudējumus, kas saistīti ar zvērināto advokātu sniegto pakalpojumu apmaksu, - kopā 104 450 latus, ieskaitot 18% pievienotās vērtības nodokli.

Iesniegumam pievienoti maksājumu uzdevumu apliecinoši dokumenti un kvītis.

Šūmanis norādīja, ka šis ir tikai pirmais no iesniegumiem, ar kuru Lembergs vērsīsies tiesībaizsardzības iestādēs par viņam nodarīto kaitējumu.

 

Saeima atbalsta "stukaču likumu"

LETA  05/29/08    Ģenerālprokurors ar savu lēmumu var izbeigt kriminālprocesu pret personu, kura būtiski palīdzējusi atklāt smagu vai sevišķi smagu noziegumu, kas ir smagāks vai bīstamāks par šīs personas pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu.

Šodien, akceptējot Kriminālprocesa likuma grozījumus otrajā lasījumā, Saeima atstāja spēkā šo pašlaik spēkā esošo normu.

Pēc deputāta Dzintara Jaundžeikara (LPP/LC) priekšlikuma no likumprojekta tika svītrota norma, kas ģenerālprokuroram atļāva izbeigt kriminālprocesu pret personu, kas palīdzējusi atklāt tikpat smagu noziegumu kā šīs personas pašas izdarītais noziegums.

Pēc tieslietu ministra Gaida Bērziņa (TB/LNNK) priekšlikuma deputāti nobalsoja, ka šī norma neattieksies uz slepkavām, izvarotājiem, laupītājiem, kontrabandistiem, narkotiku tirgotājiem, personām, kas tīši nodarījušas smagus miesas bojājumus.

Lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu būs jānorāda rīcība ar noziedzīgi iegūto mantu un jāizlemj jautājums par kaitējuma kompensāciju cietušajam.

Virsprokurors ar amatā augstāka prokurora piekrišanu varēs izbeigt kriminālprocesu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības personu, kuru apsūdz smaga nozieguma izdarīšanā un kura būtiski palīdzējusi atklāt smagu vai sevišķi smagu noziegumu, kas ir smagāks vai bīstamāks par šīs personas pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, ja persona pati nav bijusi nozieguma organizētāja.

Saeima atbalstīja ieceri no likuma izslēgt 391.panta 3.daļu, kas paredzēja prokuroram tiesības sadalīt kriminālprocesu. Minēto priekšlikumu sagatavoja Zvērinātu advokātu padome, bet Saeimā iesniedza Tautas partija (TP).

Deputāte Solvita Āboltiņa (JL) iepriekš pauda bažas, ka minētās normas izslēgšana tikai novilcinās lietas izskatīšanu, palielinās personas iespējas izvairīties no soda, kā arī dos iespēju Eiropas Cilvēktiesību tiesā sūdzēties par lietas skatīšanas termiņiem. Savukārt TP deputāts Imants Valers sacīja, ka nepiekrīt Āboltiņas argumentiem, un uzsvēra, ka tagad prokurori tiks mudināti strādāt ātrāk.

Saeima neatbalstīja frakcijas "Jaunais laiks" ierosinājumu ieviest legālās prezumpcijas principu, nosakot, ka "finanšu līdzekļi vai cita manta ir noziedzīgi iegūta, ja persona bez dibināta iemesla nespēj vai atsakās pamatot šo finanšu līdzekļu vai citas mantas izcelsmes vai piederības likumību."

Ar grozījumiem Kriminālprocesa likumā tiks noteikts, ka privātās apsūdzības uzturētāja pienākums ir pierādīt sūdzībā izteikto apsūdzību. Šajā nolūkā viņam būs tiesības pieteikt tiesnesim lūgumu par personu izsaukšanu uz tiesu, kā arī par vajadzīgo materiālu pieprasīšanu, ja tam nepieciešamas valsts amatpersonas pilnvaras.

Kriminālprocesa likumā arī būs noteikts: tas, ka tiek atcelts lēmums, ar kuru persona tika atzīta par aizdomās turēto, nav šķērslis atkārtotai šīs personas atzīšanai par aizdomās turēto, ja ir iegūti papildu pierādījumi, kas dod pietiekamu pamatu pieņēmumam, ka, visticamāk, noziedzīgu nodarījumu izdarījusi tieši šī persona, tomēr tā saglabā tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.

Ja kriminālprocess izbeigts sakarā ar to, ka persona noziedzīgu nodarījumu izdarījusi, nepārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās robežas, izdarot aizturēšanu, atrodoties galējās nepieciešamības stāvoklī, attaisnota profesionālā riska rezultātā vai izpildījusi noziedzīgas pavēles vai noziedzīgu rīkojumu, bet persona neatzīst, ka tās darbībās ir Krimināllikumā paredzēta noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, šai personai būs tiesības iesniegt sūdzību par procesa virzītāja lēmumu atbilstoša līmeņa tiesā.

Likumā būs noteikts, ka automatizētās datu apstrādes sistēmas apskati parasti uz vietas neveic, bet to izņem, nodrošinot datu veseluma saglabāšanu neizmainītā stāvoklī.

Pantā par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju būs noteikts, ka var konfiscēt apsūdzētās personas laulātā mantu, ja laulāto mantas šķirtība noteikta pēc noziedzīga nodarījuma uzsākšanas.

Izmeklētājs ar prokurora piekrišanu vai prokurors varēs atteikt kriminālprocesa uzsākšanu, ja izdarīts noziedzīgs nodarījums, kuram ir noziedzīga nodarījuma pazīmes, bet ar kuru nav radīts tāds kaitējums, lai piespriestu kriminālsodu.

Kopumā grozījumu Kriminālprocesa likumā izskatīšanai otrajā lasījumā bija iesniegti 410 priekšlikumi.

 

Opozīcija sasauc ārkārtas Saeimas sēdi par ekonomisko krīzi

Andris Saulītis,  Diena  05/29/08    Opozīcijas deputāti sasaukuši Saeimas ārkārtas sēdi 4.jūnijā plkst.15.00, lai uzdotu Ministru kabinetam (MK) Saeimā iesniegt ekonomiskas krīzes pārvarēšanas plānu. Pieprasījumu sasaukt ārkārtas sēdi parakstījusi visa opozīcija, izņemot Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā frakcija.

JL izstrādātajā lēmumprojektā Par uzdevumiem MK saistībā ar ekonomiskas krīzes pārvarēšanu Saeima uzdod MK līdz 2008.gada 1.jūlijam apkopot un iesniegt Saeimai detalizētu ziņojumu par likuma Par valsts budžetu 2008. gadam izpildi gada pirmajos piecos mēnešos, kā arī iesniegt Saeimai rīcības plānu inflācijas ietekmes mazināšanai sociāli neaizsargātajām iedzīvotāju grupām. Lēmumprojekts paredz arī uzdot MK līdz 10.jūlijam sniegt Saeimā ziņojumu par plānotajiem pasākumiem ekonomiskās krīzes pārvarēšanai.

Valdībai nekavējoties jāinformē iedzīvotāji par patieso situāciju valstī, reālajiem budžeta ieņēmumiem un jāķeras pie darba, lai samazinātu valsts nelietderīgos tēriņus un panāktu bezdeficīta budžetu. Pretējā gadījumā gaidāmais siltuma un elektrības cenu pieaugums daudzus atstās bez iztikas līdzekļiem, norāda JL.

Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli, ārkārtas sēdi sasauc pēc ne mazāk kā vienas trešdaļas Saeimas deputātu prasības. Pēc šādas prasības saņemšanas Prezidijs sasauc ārkārtas sēdi prasībā norādītajā dienā, ja tāda minēta pieprasījumā.

 

Āboltiņa: rudenī būs jādomā, vai nepārcelties uz dzīvi zem pasaulē dārgākā tilta

TVNET/900 sekundes   05/29/08    Partijas "Jaunais laiks" priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa teica, ka valdībai nekavējoties jāinformē iedzīvotāji par patieso situāciju valstī. Rudenī gaidāmais siltuma un elektrības cenu pieaugums daudzus var atstāt ne tikai badā, bet pat likt zaudēt mājokli.

Partijas "Jaunais laiks" reitings noslīdējis neticami zemu - tikai 3,6 procenti. Partija, kas savulaik baudīja piektās daļas vēlētāju uzticību, šobrīd pat neiekļūtu Saeimā. Partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa šorīt Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījumā "900 sekundes", atbildot uz jautājumu, kādi ir galvenie iemesli popularitātes kritumam, teica, ka daudzie skandāli sagrāvuši sabiedrības uzticību politiķiem kopumā:

"Manuprāt, daudz lielāka problēma ir tā, ka zemeņu kūkas, komandējumi uz Kanādu, par Mežu fonda līdzekļiem rīkoti dažādi sabiedrisko attiecību pasākumi, lai slavinātu partijas, noveduši pie tā, ka 50 procenti iedzīvotāju mūsu valstī šodien atbild, ka neiet uz vēlēšanām vispār vai nezina, par ko balsot. Jo kopējā situācija un uzticība politiķiem, šis kopējais fons rada tik zemu rādītāju."

Tomēr zemajā reitingā zināmā mērā vainojama partijas šķelšanās un ilgā atrašanās opozīcijā: "Es nebūšu tik pašpārliecināta, lai teiktu, ka nav arī mūsu kļūdu. Pirmkārt, kas notika - jau šī partiju šķelšanās, kas notika gada sākumā, viennozīmīgi atstāja savu iespaidu uz JL. Tas, ka mēs ilgstoši atrodamies opozīcijā, vairāk spēlējam šā sargsuņa lomu, nevis varam kaut ko reāli, ar kaut kādiem reāliem piedāvājumiem parādīt, kā mēs atvieglojam cilvēkiem dzīvi, arī ir par pamatu tam, ka reitings ir stabili šo 3,6 procentu ietvaros."

"Manuprāt, cilvēki neiedziļinās tajā, vai partija strādā pozīcijā vai opozīcijā, un viennozīmīgi vērtē visus politiķus vienādi, un tā situācija ir tāda: visi politiķi ir vainīgi pie tā, ko redzam šodien," sabiedrības nostāju skaidroja Āboltiņa.

Atskatoties uz 100 dienās paveikto, kopš viņa ir partijas priekšsēdētāja, Āboltiņa teica, ka "Jaunais laiks" joprojām pilda sargsuņa lomu: "Mēs esam turpinājuši izpildīt savu opozīcijas lomu, turpinājuši šo sargsuņa lomu: norādīt uz izšķērdēšanu, uz korupcijas iespējamajiem gadījumiem."

Tomēr JL esot ne tikai kritizējis, bet arī piedalījies politikas veidošanā: "No otras puses, mēs esam mēģinājuši ne tikai kritizēt, bet arī piedāvāt kaut kādas konkrētas lietas, kas būtu risināmas. Jāsaka, šeit mums pat ir zināmi panākumi: ka ir priekšlikumi, kurus ir atbalstījusi pat pozīcija, piemēram, par māmiņu algu noteikšanu uz trīs gadiem. Esam vērsuši uzmanību uz tādām svarīgām jomām kā enerģētikas atkarība no Krievijas. Un arī Satversmes grozījumus esam aizstāvējuši, arī pensiju likuma grozījumus."

Āboltiņa informēja, ka JL šodien Saeimā gatavojas savākt nepieciešamos parakstus, lai sasauktu Saeimas ārkārtas sēdi, pieprasot valdībai piedāvāt konkrētus risinājumus rīcībai rudenī, kad esot gaidāma krīze: "Valdībai un Ministru prezidentam piedāvāt konkrētu risinājumu plānu tai krīzei, kura gaidāma rudenī. Nav jābūt ne gaišreģim, ne ekonomikas doktoram, lai mēģinātu prognozēt to, kas būs rudenī. Rudenī iedzīvotāji, kad saņems rēķinus par apkuri un elektrību, es baidos, ka vienai daļai cilvēku nāksies domāt ne tikai, ko ēst, bet vai viņiem nav sava dzīvesvieta jāmaina no sava visai pieticīgā dzīvoklīša uz dzīves vietu zem pasaulē dārgākā tilta. Tas tiešām cenu kāpums... Nekas neliecina, ka tas varētu mazināties."

"Jaunais laiks" pieprasa, lai nekavējoties sabiedrība tiktu informēta par patieso situāciju valstī: "Mēs prasām, lai nekavējoties tiktu sabiedrībai ziņots, kādi tad ir reālie budžeta ieņēmumi - tie patlaban ir negatīvi. Tātad tas, kas būtu darāms pretēji, ir veikt pasākumus, lai varētu samazināt šos valsts nelietderīgos tēriņus un panākt budžetu, kas būtu bez deficīta."

Āboltiņa uzskata, ka Godmaņa valdība patlaban ir rīcības nespējīga un apdraud valsts attīstību, jo tās rīcību paralizē nemitīgie iekšējie strīdi: "Valdība šajā brīdī ir iekšējo pretrunu un kašķu plosīta. Tas automātiski padara to par diezgan rīcības nespējīgu. Pat labas idejas, kas nāk no koalīcijas partneriem, atduras pret citu koalīcijas partneru pretestību un kaut kā atkal rodas iekšējais kašķis, tādā veidā šī valdība jau kļūst par valsts attīstību bremzējošu spēku."

Neoficiāla informācija liecina, ka partija aktīvi gatavojas nākamgad paredzētajām pašvaldību vēlēšanām un Rīgas domes priekšsēdētāja amatam varētu virzīt tieši Solvitu Āboltiņu. Viņa šā rīta intervijā teica, ka pieļauj iespēju kandidēt mēra amatam. Par saviem galvenajiem uzdevumiem, ja viņa augstajā amatā nonāktu, Āboltiņa uzskata līdzekļu šķērdēšanas pārtraukšanu, birokrātijas mazināšanu, tai skaitā RD deputātu skaita mazināšanu, un politiskās un izpildvaras nodalīšanu. "Arī Rīgas domes deputātu skaits ir pārāk liels miljona pilsētai. Pasaules pieredze rāda, ka mēs varētu iztikt ar daudz mazāku skaitu deputātu," birokrātijas mazināšanas lietderību pamatoja Āboltiņa.

JL priekšsēdētāja arī informēja, ka neuzskata Ivaru Bičkoviču par atbilstošu kandidātu Augstākās tiesas priekšēdētāja amatam. Sabiedrībā valda liela neuzticība tiesām, tādēļ pareizāk būtu atzīt, ka arī šajā jomā valda krīze, uzskata Āboltiņa. Šā iemesla dēļ nav pieņemami, ka Bičkovičs noliedz krīzes esamību un nepiedāvā tās risinājumus: "Tas ir bīstami vienam no demokrātiskas valsts pastāvēšanas pamatakmeņiem - tiesu sistēmai, ja cilvēks tādā veidā redz. Otrs, kas mani dara bažīgu, ir tas, kāpēc ir šis vienprātīgais koalīcijas atbalsts, ja šīs atbildes patiešām ir nepārliecinošas. AT priekšsēdētāja funkcijās arī ietilpst izvirzīt ģenerālprokurora kandidātu, viņam ir tiesības rosināt pārbaudi prokuratūrā, rosināt ģenerālprokurora atcelšanu. Tas, ka Maizītis ir ļoti neērts valdošajai koalīcijai, ir acīmredzami. (..) Vai šāds atbalsts neliecina, ka atkal apdraudētas Maizīša pozīcijas, neesmu pārliecināta."

 

Sabiedrisko organizāciju kabatu noslēpumi

Toms Ancītis, Latvijas Avīze   05/29/08    Kopš 2004. gada nevalstiskajām organizācijām (NVO) no valsts budžeta piešķirti 73 miljoni latu. Tā kā nav vienotu noteikumu, kas regulētu NVO finansēšanu no valsts līdzekļiem, ministrijas, izvēloties, kuras organizācijas un ar cik lielu naudu atbalstīt, vadās katra pēc saviem principiem. Liela daļa NVO valsts finansējumu saņem, uzvarot projektu konkursos, taču ir arī virkne tādu, kas pie naudas tiek ārpus konkurences – piemēram, ja ministriju vadītāju skatījumā uz tām attiecināms "izcilības jēdziens" vai naudas piešķīrumi gadu gaitā vienkārši kļuvuši par tradīciju.

Ministrs Oskars Kastēns, valdībā pārrunājot ziņojumu par NVO, nesen izteicās, ka būtu nepieciešams radīt vienotus noteikumus šo organizāciju finansēšanai no budžeta. Taču šai idejai gan nepiekrita citi ministri, iebilstot, ka tādus radīt nav iespējams un izlemt, kuras organizācijas atbalstīt, – tā ir politiska izšķiršanās."

Tikmēr Ministru prezidents Ivars Godmanis nācis klajā ar iniciatīvu paplašināt valsts sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām, "deleģējot tām vairāk valsts funkciju". Nododot NVO pārziņā daļu uzdevumu, ko patlaban veic ierēdņi, viņaprāt, varētu samazināt pārvaldes aparātu un sabiedriskās organizācijas tos pašus darbus paveiktu lētāk un efektīvāk.

Nav vienotu kritēriju, kā nevalstiskajām organizācijām dalīt valsts naudu. Bet joprojām spēkā ir šie: "pazīšanās", "skaistas acis", "tradīcijas" un "politiskās simpātijas"

Šis priekšlikums tagad nonācis informācijas vākšanas stadijā – Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts tiekas ar NVO pārstāvjiem un valsts institūcijām, apspriežas, ievāc informāciju, kāds valsts atbalsts tiek sniegts un kādas funkcijas tiek deleģētas nevalstiskajām organizācijām Lietuvā un Igaunijā. Taču vispirms valsts ierēdņiem būs jātiek galā ar šo organizāciju uzskaiti jeb datu bāzi.

Katru dienu – trīs jaunas

Tāds ir vidējais ātrums, ar kādu pēdējos gados Latvijā pieaug nevalstisko organizāciju skaits. Šobrīd tas tuvojas jau desmit tūkstošiem. Lielākā daļa organizāciju – vairāk nekā pieci tūkstoši – reģistrētas Rīgā un Rīgas rajonā. Nākamā sabiedriskajām organizācijām bagātākā pilsēta ir Liepāja, kur to vairāk nekā 600, bet citos rajonos organizāciju lielākoties nav vairāk par diviem simtiem. Piemēram, viszemākais NVO skaits vidēji uz 1000 iedzīvotājiem ir Ludzas rajonā, proti, divas organizācijas uz 1000 iedzīvotājiem.

Ar ko šīs organizācijas nodarbojas? Tā saucamā nevalstiskā sektora aktivitātes iesniedzas gandrīz visās nozarēs: sākot no politikas un dažādu personu grupu tiesību aizstāvības līdz paraplanierismam un briļļu nēsāšanas popularizēšanai. Savas NVO ir kailsauļošanās piekritējiem, anonīmajiem alkoholiķiem, amatniekiem, ārstiem, invalīdiem, pensionāriem un simtiem citu interešu grupu. Nevalstisko organizāciju klāstā ir viss, ko vien var iedomāties: Latvijas Tranzīta biznesa asociācija un dzīvnieku pansija "Ulubele", "Krievu sabiedrība Latvijā" un "Daugavas vanagi Latvijā", organizācija "Īsta mīlestība gaida" un lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība "Mozaīka", Nacionālā Latvijas loču asociācija un Nodokļu maksātāju tiesību un interešu pārstāvības biedrība, organizācija "Pūks un draugi" un Zemnieku saeima, Latvijas Tirgotāju asociācija un Arābu kultūras centrs, Latvijas Pensionāru federācija un Rīgas Ekstremālo sporta veidu klubs, "Sorosa fonds – Latvija" un bāreņu biedrība "Saules bērni", Latvijas Alkoholisko dzērienu ražotāju un izplatītāju asociācija un biedrība "Latvijas industriālā mantojuma fonds" utt., u. t. jpr.

Taču precīzas ziņas par to, kurās jomās darbojas skaitliski visvairāk sabiedrisko organizāciju, nav iegūstamas, jo Sabiedrisko organizāciju reģistrā NVO netiek iedalītas pēc darbības virziena. Sabiedriskās politikas centra "PROVIDUS" projektu koordinatore Linda Curika, kura veikusi pētījumu par valsts finansējumu sabiedriskajām organizācijām, klasifikācijas trūkumu uzskata par problēmu: "Ja, piemēram, kāda ministrija vēlas apzināt visas savā nozarē darbojošās nevalstiskās organizācijas, nav citas iespējas, kā vien pa kārtai iet cauri visam organizāciju sarakstam un par katru atsevišķi pētīt, ar ko tā nodarbojas."

Ieņēmumi līdz 160 miljoniem gadā

Latvijas sabiedrisko organizāciju ieņēmumi kopā ņemti, veido prāvu summu: pērn tie bija aptuveni 113 miljoni latu, liecina Valsts ieņēmumu dienesta dati. Turklāt iepriekšējie gadi organizācijām bijuši vēl ienesīgāki – 2006. gadā biedrības, nodibinājumi un arodbiedrības no dažādiem avotiem saņēmuši vairāk nekā 160 miljonus, bet 2005. gadā ap 118 miljoniem latu.

Biedru naudām organizāciju budžetos pārsvarā nav būtiska īpatsvara. No pagājušā gada 113 miljonu ienākumiem biedru maksājumi organizācijām nesuši apmēram 19 miljonus latu, bet pārējos gandrīz 100 miljonus pērn nodrošinājuši ziedojumi un dāvinājumi, ieņēmumi no saimnieciskās darbības, valsts un pašvaldību dotācijas un citi ieņēmumi.

Lai precīzi noskaidrotu, cik naudas un kurām organizācijām pēdējos gados atvēlējusi valsts, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (ĪUMSILS) I. Godmaņa uzdevumā šopavasar apkopojis datus no visām ministrijām. Ziņojumā valdībai sekretariāts vēstīja, ka no 2004. līdz 2008. gadam valsts nevalstiskām organizācijām piešķīrusi gandrīz 94 miljonu latu. Apmēram 73 miljoni no šiem līdzekļiem nākuši no valsts budžeta, bet aptuveni 31 miljons ir valsts institūciju administrētais ārvalstu finansējums.

Nesen notikušajā Saeimas un NVO forumā, kur sabiedrisko organizāciju pārstāvji tikās ar parlamentāriešiem, tostarp arī Budžeta un finanšu komisijas deputātiem, komisijas priekšsēdētājs Kārlis Leiškalns, sākdams sarunu par valsts finansējumu NVO, pauda, ka "94 miljoni nav maz". "Atceros, ka deviņdesmit piektajā sestajā gadā, panākt, ka valsts piešķirtu kaut 30 tūkstošus mazpulkam? To tolaik uzskatīja par neiespējamu! Tolaik bija pavisam cita attieksme pret valsts budžeta izlietojumu šādiem mērķiem," viņš gremdējās atmiņās.

Tūkstotis organizāciju, kurām izdevīgi ziedot

Sabiedrisko organizāciju pārstāvji gan ar finansējumu nav apmierināti. Biedrības "Latvijas Pilsoniskā alianse" (tā apvieno 68 NVO sektorā aktīvas organizācijas un 11 privātpersonas) pārstāve Agnese Knabe: "Pašlaik situācija ir tāda, ka gandrīz viss atbalsts, kuru NVO saņem no valsts, ir sasaistīts ar noteiktu projektu īstenošanu, bet iespējas gūt finansējumu darbības nodrošināšanai ir ļoti niecīgas. Pie šādiem apstākļiem organizācijām ir grūti nopietni sadarboties ar valsts institūcijām, kuras vēlas uzklausīt un konsultēties ar NVO lēmumu pieņemšanas procesā. Lai organizācija varētu, piemēram, ar savu skatījumu piedalīties likumprojektu sagatavošanā, kur jāiegulda laiks, darbs un līdzekļi, NVO nākas tam atraut resursus no citiem projektiem." Gandrīz vienīgais avots, no kura konkursa kārtībā var iegūt kaut nelielu, bet tomēr atbalstu "uzturēšanai", esot Sabiedrības integrācijas fonds.

Saeimas deputāts K. Leiškalns, uzklausot NVO pārstāvju lūgumu par "lielāku līdzekļu novirzīšanu NVO uzturēšanas izdevumiem", gan bija skeptisks: "Manuprāt, organizāciju uzturēšanai pilsoniskajā sabiedrībā vajadzētu būt pašu pilsoņu goda lietai."

Jāpiebilst, ka dotācijas un projektu konkursi nav vienīgais veids, kā valsts finansiāli atbalsta NVO – valsts nauda netiešā veidā organizāciju kasēs nokļūst arī no nodokļu atlaidēm. Aptuveni 1000 Latvijas sabiedrisko organizāciju ir ieguvušas sabiedriskā labuma statusu, kas nozīmē, ka uzņēmējiem, kuri tām ziedo, par ziedoto summu pienākas uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaide 85 procentu apmērā. Sabiedriskā labuma statusu var iegūt organizācijas, kuras nodarbojas ar labdarību, cilvēktiesību un indivīda tiesību aizsardzību, pilsoniskas sabiedrības attīstību, izglītības, zinātnes, kultūras un veselības veicināšanu, slimību profilaksi, sporta atbalstīšanu, vides aizsardzību, trūcīgo un sociāli mazaizsargāto personu grupu sociālās labklājības celšanu. Šādu statusu ir liegts iegūt arodbiedrībām, par ko neapmierinātību izteicis Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers.

Sportam – visvairāk valsts naudas

ĪUMSILS apkopotie dati liecina, ka visdāsnākā, atbalstot sabiedriskās organizācijas, pēdējos piecos gados bijusi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM).

IZM no 2004. līdz 2008. gadam NVO atvēlējusi aptuveni 41 miljonu latu, tātad "apsaimniekojusi" gandrīz pusi visa finansējuma, kas no valsts maka pārceļojis organizāciju kasēs. Salīdzinājumam: Zemkopības ministrija šajā laikā savas nozares NVO atbalstījusi ar nepilniem diviem miljoniem latu, Kultūras ministrija sabiedriskām organizācijām piešķīrusi trīs, bet Vides ministrija – 2,5 miljonus latu.

Tiesa, no tā gan neizriet, ka IZM būtu tāda kā visu NVO "zelta ādere": aiz miljonu skaitļiem slēpjas nevis masveida atbalsts tūkstošiem izglītības vai zinātnes sabiedrisko organizāciju, bet gan mehānisms, kādu valsts jau gadiem ilgi izmanto sporta finansēšanai. Proti, apmēram 32 miljoni no 41 miljona finansējuma piešķirti kā dotācijas sporta organizācijām. Apmēram simt saņēmēji ik gadus ir vieni un tie paši: dažādo sporta veidu federācijas, apvienības, savienības un asociācijas, sākot no futbola un basketbola līdz pat loka šaušanai.

Visvairāk – 20 miljonus piecos gados – saņēmusi nevalstiskā organizācija "Latvijas Olimpiskajā komiteja", kas pēc valsts finansējuma ir rekordiste ne tikai starp sporta, bet arī visām pārējām nevalstiskajām organizācijām. Tāpat katru gadu vairākus simtus tūkstošus latu saņem arī Latvijas Sporta federāciju padome un Latvijas Hokeja federācija. Kā skaidro IZM Sporta departamenta sporta politikas vadītājs Edgars Severs, valsts finansējuma sadali sportam regulē Sporta likums, kas noteic, ka "atzītajām sporta federācijām ir tiesības saņemt finanšu līdzekļus no valsts budžeta".

Ik gadus IZM iedala finansējumu arī vairākām sabiedriskajām organizācijām, kuru darbība saistīta ar izglītību. Piemēram, 61 tūkstoti latu no budžeta un 182 tūkstošus no ārvalstu finanšu līdzekļiem ar dotācijām un projektu konkursos ieguvusi Latvijas pieaugušo izglītības apvienība. Tāpat, piedaloties projektu konkursos, vairākus tūkstošus latu saņēmusi biedrības "Mālpils tautskola", "Izglītības attīstības centrs", "Izglītības iniciatīvu centrs" un citas. Naudas saņēmēji nav pārredzami

Sporta organizācijas atbalsta arī Aizsardzības ministrija (AM), kas piecos gados tām iedalījusi gandrīz piecus miljonus latu. Visbagātīgāk AM palīdz dažādiem sporta klubiem. Piemēram, hokeja klubam "ASK Ogre" kopš 2004. gada piešķirti 700 000 latu. Tāpat, sākot no 2006. gada, no AM budžeta atbalstīts basketbola klubs "ASK Rīga", kas no šīs ministrijas saņēmis 970 000 latu.

Līdztekus sporta organizācijām AM ik gadus dotē arī vairākas ar citām nozarēm saistītas nevalstiskās organizācijas. Latvijas Nacionālo karavīru biedrībai piecos gados piešķirti nepilni 90 tūkstoši latu, Latvijas Nacionālo partizānu apvienībai – 120 tūkstoši latu, bet Latvijas Ārpolitikas institūtam – gandrīz 140 tūkstoši latu.

Dažas sporta organizācijas, kuras dotē AM, vienlaikus saņem naudu arī no IZM. Piemēram, Latvijas Vieglatlētikas savienībai AM 2008. gadā piešķīrusi divreiz vairāk naudas (216 tūkstoši latu) nekā sporta nozares pārraudzītāja IZM (98 tūkstoši latu).

Nesen valdības sēdē, iepazīstinot ministrus ar ĪUMSILS ziņojumu par valsts atbalstu NVO, integrācijas lietu ministrs Oskars Kastēns norādīja uz vairākiem trūkumiem organizāciju finansēšanas sistēmā, kā vienu minot "teorētisku iespēju, ka viena un tā pati nevalstiskā organizācija ar vienu un to pašu projektu var pieteikties uz finansējumu vairākās ministrijās un no visām saņemt naudu". Tādēļ sekretariāts jau esot ierosinājis elietu sekretariātam izveidot vienotu datu bāzi, kur varētu redzēt, kādas organizācijas saņem valsts naudu un vai atbalsts nedublējas.

Arī draudzes ir nevalstiskas organizācijas

Otrajā vietā pēc nevalstiskajām organizācijām piešķirto līdzekļu apjoma aiz IZM ierindojas integrācijas lietu sekretariāts, kas piecos gados NVO atbalstījis ar vairāk nekā 12 miljoniem latu (no valsts budžeta un ārvalstu līdzekļiem). Tiesa gan, ĪUMSILS atbalstu NVO gan ir grūti salīdzināt ar IZM un AM, jo būtiski atšķiras līdzekļu iedalīšanas principi. Izglītības un Aizsardzības ministrijas naudu NVO pārsvarā piešķir "valsts dotāciju" veidā, savukārt ĪUMSILS lielākoties finansē projektu konkursos uzvarējušās organizācijas. Turklāt aptuveni desmit no divpadsmit miljoniem, kas ziņojumā "pierakstīti" kā ĪUMSILS atbalsts NVO, sabiedriskajām organizācijām piešķīris nevis pats sekretariāts, bet gan Sabiedrības integrācijas fonds.

Arī Kultūras ministrija, finansējot sabiedriskās organizācijas, izmanto "projektu konkursu" un "projektu finansējuma" metodes. Tā katru gadu projektu konkursā 2 – 4 tūkstošus latu no KM iegūst, piemēram, Latvijas Rakstnieku savienība, līdz 20 tūkstošiem saņem Latvijas Mākslinieku savienība. Projektu konkursos KM finansē arī Latvijas Teātra darbinieku, arhitektu, dizaineru, kinematogrāfistu, žurnālistu un citas savienības. Savukārt vairākiem desmitiem Latvijas baznīcu draudžu Kultūras ministrija katru gadu iedala "projektu finansējumu" vairāku tūkstošu latu apmērā.

"Pašlaik nepastāv vienota valsts budžeta līdzekļu piešķiršanas kārtība, līdz ar to ministrijas izmanto dažādus NVO atbalsta mehānismus, kā arī atbalsta ne savai darbības jomai piekritīgus NVO projektus," tā ziņojumā valdībai norādījis ĪUMSILS. A. Knabe stāsta, ka arī atskaitīšanās kārtība par sasniegtajiem mērķiem un iztērēto naudu katrā ministrijā atšķiras – dažās kontrole stingrāka, citur vaļīgāka.

O. Kastēns, valdībā pārrunājot ĪUMSILS ziņojumu, izteicās, ka "būtu nepieciešams radīt vienotus noteikumus NVO finansēšanai no budžeta."

Šai idejai gan nepiekrita citi ministri, iebilstot, ka "tādus radīt nav iespējams". Helēna Demakova atzina, ka "šeit esam uz plāna ledus", kā piemēru minot Kultūras ministriju, kas no nevalstiskajām organizācijām atbalstot daudz baznīcu draudžu: "Ir skaidrs, ka no baznīcām Rīgas Doms un Aglona vienmēr būs privileģētāki nekā citi, tos mēs vienmēr atbalstīsim. Tur nekāda "vienota principa" nevar būt, jo jāņem vērā, ka pastāv arī tāds jēdziens kā "izcilība"." Kultūras ministrei pievienojās arī finanšu ministrs Atis Slakteris, kurš atsaucās uz savu "milzīgo pieredzi sadarbībā ar NVO". "Saprotu Kastēna kunga vēlmi, bet jau iepriekš varu teikt, ka kādus vienotus uzstādījumus radīt – tas ir diezgan bezcerīgi. Izlemt, kuras organizācijas atbalstīt: tā ir politiska izšķiršanās."

Jāpiebilst, ka arī pašu nevalstisko organizāciju pārstāvji ir minējuši, ka, piešķirot valsts finansējumu, pret NVO ir nevienlīdzīga attieksme. Pēc Ārlietu ministrijas pasūtījuma 2007. gada nogalē SKDS veica pētījumu "Latvijas nevalstisko organizāciju iesaistīšanās ES lēmumu pieņemšanas procesā". Un sabiedrisko organizāciju pārstāvju aptaujā citastarp izskanēja arī šādi viedokļi: "Ir kaut kādas organizācijas, kas saņem finansējumu no valsts budžeta, un ir tādas, kas to nesaņem. Es domāju, ka ir jābūt vienādai mērauklai." Un vēl: "NVO politika tiek būvēta nevis uz vispārīgiem principiem, ka visiem ir iespējas izteikties, kas tiek uzklausīts un pamatoti pretargumentēts, izdiskutēts. NVO spējas drīzāk ir atkarīgas no politisko grupējumu vēlmes vai ekonomisko grupējumu interesēm šo organizāciju atbalstīt vai ne." Līdz ar to šo organizāciju darbība bieži vien ir mazāk efektīva.

***

Ieņēmumi

Biedrību, nodibinājumu un arodbiedrību ieņēmumi 2007. gadā

Biedrību nauda, iestāšanās nauda un citas gadskārtējās iemaksas Ls 19 067 636,00

Ziedojumi un dāvinājumi Ls 29 497 672,00

Mantojumi Ls 68 956,00

Dotācijas Ls 20 974 590,00

Ieņēmumi no saimnieciskās darbības Ls 19 730 835,00

Citi ieņēmumi Ls 24 023 171,00

Ieņēmumi kopā Ls 113 362 860,00

Avots: Valsts ieņēmumu dienests

Reliģisko organizāciju ieņēmumi 2007. gadā

Ziedojumi un dāvinājumi Ls 11 793 931,00

Mantojumi Ls 210 755,00

Dotācijas Ls 1 375 146,00

Ieņēmumi no reliģiskās darbības Ls 1 291 281,00

Ieņēmumi no saimnieciskās darbības Ls 2 773 021,00

Citi ieņēmumi Ls 4 057 135,00

Kopā Ls 21 501 269,00

Avots: Valsts ieņēmumu dienests

***

Valsts atbalsts

Ministriju finansiālais atbalsts nevalstiskajām organizācijām no 2004. līdz 2008. gadam

Izglītības un zinātnes ministrija Ls 41 466 427

Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts Ls 12421059

(no šīs summas Sabiedrības integrācijas fonda valsts budžeta un ārvalstu līdzekļi: Ls 10 286 334)

Finanšu ministrija Ls 10 273 551 (līdzekļus NVO projektu konkursos piešķīrusi Centrālā finanšu un līgumu aģentūra)

Valsts Kultūrkapitāla fonds Ls 5 929 414

Aizsardzības ministrija Ls 6 216 239

Kultūras ministrija Ls 3 001 432

Vides ministrija Ls 2 492 866

Bērnu un ģimenes lietu ministrija Ls 2 637 393

(no šīs summas valsts aģentūra "Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra" Ls 2 085 066)

Reģionālās attīstības

un pašvaldību lietu ministrija Ls 2 058 492

Zemkopības ministrija Ls 1 966 591

Ekonomikas ministrija Ls 727 778

Ārlietu ministrija Ls 405 432

Labklājības ministrija Ls 275 485

Iekšlietu ministrija Ls 229 711

Veselības ministrija Ls 88 496

Satiksmes ministrija, Īpašu uzdevumu ministra Eiropas Savienības finanšu pārvaldes lietās sekretariāts un Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts nevalstiskām organizācijām finansiālu atbalstu nav snieguši. Avots: ĪUMSILS ziņojums valdībai

***

VIEDOKĻI

Ilgvars Zvīdris, sabiedriskās organizācijas "Dienvidlatgales NVO atbalsta centrs" koordinators: "Nesaskatu, ka valsts naudas sadalē nevalstiskajām organizācijām valdītu kāda nevienlīdzība vai netaisnība. Mēs saņemam valsts dotācijas, bet par skaistām acīm vien jau tās nepiešķir. Rakstām projektus un piedalāmies konkursos. Droši varu teikt, ka vismaz mūsu jomā uz valsts līdzekļiem pastāv konkurence. Arī pārbaudes un atskaitīšanās ir diezgan pasmagas."

Āris Ādlers, biedrības "Latvijas Lauku forums" biroja vadītājs: "Grūti teikt par citām nozarēm, bet mūsu jomā naudas sadale ir taisnīga. Sadarbojamies ar Zemkopības ministriju, rakstām projektus un saņemam subsīdijas NVO atbalstam. Taču ideju par to, ka NVO atbalsta sistēmu vajadzētu unificēt, principā atbalstu. Mani gan vairāk uztrauc nevis finansējums, bet organizāciju pārstāvniecības mehānismi valsts struktūrās pie lēmumu pieņemšanas. Dažkārt īsti nav saprotams, pēc kādiem principiem tiek izraudzītas tās organizācijas, kuru viedokli ņemt vai neņemt vērā."

Linda Curika, sabiedriskās organizācijas "PROVIDUS" projektu koordinatore: "Pie budžeta naudas lielākas izredzes nereti mēdz būt tām organizācijas, kas visaktīvāk par to cīnās, lobējot savas intereses valsts institūcijās. Dažkārt svarīgi ir arī privātie sakari, piemēram, pazīšanās ar konkrētiem Saeimas deputātiem. Jautājums par godīgumu parādās arī situācijās, kad noteiktas organizācijas finansēšana no naudas devēja puses kļuvusi par tradīciju. Pieņemsim, biedrība A gadiem ilgi pārrauga maluzvejniecību, saņemot atbalstu no konkrētas ministrijas, bet pēkšņi kādi aktīvisti nodibina biedrību B, kas vēlas nodarboties ar to pašu un arī saņemt līdzekļus. Vai šai jaunajai biedrībai arī būs iespēja saņemt atbalstu? Pēc kādiem kritērijiem to izvērtēs?"

***

KĀ NODIBINĀT

Aizliegts bruņoties un noziedzīgi nosaukt

Nodibināt sabiedrisku organizāciju nav sarežģīti. Piemēram, lai reģistrētu biedrību, kas Latvijā ir visizplatītākā nevalstiskās organizācijas forma, pietiek ar diviem dibinātājiem.

Likums par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām noteic, ka to statūti nedrīkst būt pretrunā ar Latvijas Satversmi. Ja konstatēta organizācijas darbības mērķu neatbilstība valsts pamatlikumam, Uzņēmumu reģistram ir tiesības atteikties reģistrēt organizāciju.

Nevalstiskajām organizācijām arī aizliegts apbruņot savus biedrus un organizēt militāras mācības vai veidot militarizētas vienības. Tāpat ar ierobežojumiem jārēķinās, izvēloties organizācijas nosaukumu: nav atļauts izmantot tādus nosaukumus, kas "sakrīt ar tādas ārvalsts organizācijas nosaukumu, kuras mērķis vai darbība ir vērsta pret Latvijas neatkarību, suverenitāti vai drošību" vai "rada pozitīvu attieksmi pret vardarbību vai noziedzīgiem nodarījumiem".

Sabiedrisko organizāciju uzraudzības kārtība likumā skaidrota samērā vispārīgi. Proti, nevalstisko organizāciju darbību "normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros uzrauga un kontrolē valsts institūcijas", kuru amatpersonām "dienesta pienākumu ietvaros ir jākontrolē, vai sabiedriskās organizācijas un to apvienības ievēro likumus". Šīm amatpersonām ir tiesības piedalīties sabiedrisko organizāciju sēdēs, iepazīties ar dokumentiem un sodīt vainīgās personas par likuma pārkāpumiem, bet "citāda iejaukšanās sabiedrisko organizāciju un to apvienību darbībā ir aizliegta".

***

KUR PIEDALĀS

Saskaņā ar tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS aptaujas datiem (2007. g. novembris) 34% iedzīvotāju norādīja, ka ir iesaistījušies kādā organizācijā, bet 65% atzīmēja, ka nekur nav iesaistījušies.

Kuru minēto organizāciju darbā esat iesaistījies vai esat to biedrs?

Organizācija % no aptaujātajiem*

Reliģiskās un baznīcu organizācijas, draudzes 11,2

Arodbiedrības 9,9

Sporta, atpūtas organizācijas un klubi 7,4

Mākslinieciskās pašdarbības kolektīvs (koris, teātris, deju kolektīvs, rokgrupa vai cits) 7,4

Jaunatnes klubi, organizācijas, studentu korporācijas 3,4

Profesionālās apvienības, biedrības 2,3

Vides aizsardzības organizācijas 2,2

Pensionāru organizācijas 1,6

Brīvprātīgās veselības veicināšanas biedrības 1,2

Sieviešu kustības 1

Politiskās partijas un grupas 0,9

NVO, kas piedalās vietējo problēmu risināšanā dzīvesvietā 0,8

NVO, kas sniedz palīdzību trūcīgo un sociāli mazaizsargāto personu grupu sociālās labklājības celšanai 0,6

NVO, kas piedalās ar izglītību saistītu jautājumu risināšanā 0,5

NVO, kas nodrošina pilsoniskās sabiedrības attīstību 0,4

Nodibinājumi, fondi 0,4

Etnisko minoritāšu organizācijas 0,3

NVO, kas piedalās cilvēktiesību un indivīda tiesību aizsardzībā 0,2

Cita organizācija ** 0,7

Grūti pateikt / Nav atbildes 0,9

Nekur nepiedalos 65,2

Aptauja veikta 2007. gada novembrī

*Tā kā katrs respondents varēja minēt vairāk nekā vienu atbildi, kopējā atbilžu summa pārsniedz 100%. **Kategorijā "Cita organizācija" respondenti minējuši: Latvijas Politiski represēto apvienība (minēts 3 reizes); Interneta čata biedru klubs (minēts 1 reizi); Invalīdu biedrība (minēts 1 reizi); Sarkanais Krusts (minēts 1 reizi); Skolēnu dome (minēts 1 reizi); zemessardze (minēts 1 reizi).

 

 

 

Saimniecībā...

 

 

 

Krīze pie sliekšņa. Jāsāk rīkoties

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"   05/16/08    Ekonomiskā krīze, par kuru jau ilgāku laiku runājuši politiķi, ir pie sliekšņa un klauvē pie durvīm. No valdības tiek gaidīta enerģiska rīcība. Vai tāda būs, vai arī, kā ierasts, viss notiks pašplūsmā?

Ikviena cilvēka, komandas, valsts vai tautas patiesā jauda izpaužas krīzes situācijās. Nav grūti stāvēt uz komandtiltiņa un vadīt kuģi rāmos laika apstākļos. Taču vētras laikā no kapteiņa tiek prasīta aukstasinība, mērķtiecība un dzelžaina rīcība. Latvijas kuģis šobrīd iepeld ekonomiski nemierīgos ūdeņos. No valdības vadītāja – Godmaņa – tiek gaidīta nevis saspringti saraukta piere, bet konkrēti lēmumi.

Daudzi pasaules ekonomisti uzskata, ka ASV hipotekāro kredītu krīzes sekas būs ievērojami mazākas, nekā sākotnēji tika prognozēts, pateicoties tieši ASV valdības, Kongresa un Federālās rezervju sistēmas laicīgai un saskaņotai rīcībai. Latvijā populārie brīvā tirgus pielūdzēji var neizpratnē raukt degunus par ASV valdības pasviesto glābšanas riņķi bankai Bear and Sterns, taču brīvā tirgus citadelē par šo valdības soli kritisku atsauksmju tikpat kā nebija. Tāpat kā savulaik ASV valdībai no nenovēršama bankrota glābjot autogigantu – Crysler. Godmanis gan jau paspējis pavēstīt, ka pie mums no bankrota neviens netiks glābts, un jācer, ka tas arī nebūs nepieciešams. Runa, protams, nav par atsevišķām mājsaimniecībām, bet gan par nopietnākiem uzņēmumiem.

Lai nu kā, bet ilgi piesauktā krīze ir tikpat kā deguna galā. Pirmā ceturkšņa mazumtirdzniecības apgrozījuma rādītāji pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bija zemāki nekā iepriekšējā gadā. Likteņa ironija, ka pēdējo reizi iedzīvotāju reālais patēriņš bija kritis tieši iepriekšējās Godmaņa valdības laikā pirms septiņpadsmit gadiem – 1991. gadā.

Runas par krīzi – priekšlaicīgas

Lai gan politiķi un žurnālisti bieži vien par ekonomisko krīzi runā kā par jau notikušu faktu, ekonomikas eksperti ir daudz piesardzīgāki. Kopumā ņemot, speciālistu komentāri ir pat optimistiskāki nekā pērn, par spīti atsevišķu ekonomiskās attīstības rādītāju kritumam. Šim ekonomistu optimismam ir vienkāršs izskaidrojums. Pēdējo četru gadu Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) straujais pieaugums raisīja bažas par ļoti smagas krīzes iespējamību. Šāds nelabvēlīgs scenārijs izrietēja no klasiskās ekonomikas teorijas par tautsaimniecības attīstības ciklisko raksturu. Tiesa, pēdējā laikā šī klasiskā teorija tiek pakļauta arvien spēcīgākai kritikai un arvien biežāk prakse nesakrīt ar teoriju. Kā piemēru var minēt situāciju ASV, kur pie zema bezdarba līmeņa joprojām saglabājas zems inflācijas līmenis. Klasiskā ekonomiskā teorija šos rādītājus novieto atšķirīgās sviru virsotnēs. Ekonomikas globalizācija ir mazinājusi nacionālo ekonomiku saistību ar katrā konkrētajā valstī notiekošajiem procesiem. Tas ļauj Ķīnai jau gadu desmitiem uzrādīt ārkārtīgi straujus IKP pieaugumus, ignorējot visus ekonomikas pārkāršanas riskus tā vienkāršā iemesla dēļ, ka to nav.

Tomēr atšķirībā no Ķīnas, kurai ir pozitīva ārējās tirdzniecības bilance un maksājumu bilances tekošā konta saldo un kura ir pasaules lielākā kreditorvalsts, Latvijā situācija ir radikāli pretēja. Mums ir ļoti nelabvēlīga ārējās tirdzniecības bilance un katastrofāls tekošā konta deficīts. Ļoti augsts ir valsts (iedzīvotāju un uzņēmumu) parāds. Šeit gan uzreiz jānorāda, ka valdības parāds (government debt), kas ilgus gadus latviešu ekonomiskajā literatūrā konsekventi tika saukts par valsts parādu, ir salīdzinoši niecīgs – ap 10% no IKP, kas nākotnē varētu kalpot par vienu no būtiskākajiem valdības instrumentiem ekonomiskās situācijas koriģēšanai. Potenciālie riski Latvijas ekonomiskos novērotājus darīja bažīgus, un izaugsmes tempu pierimums tiek uztverts ar zināmu atvieglojumu.

DnB NORD Bankas Ekonomisko pētījumu grupas speciāliste Ieva Vēja noraida runas par krīzi: "Šobrīd Latvijā ir vērojama ekonomiskās attīstības tempu un aktivitātes samazināšanās, ko nevajadzētu dēvēt par krīzi. Ir skaidrs, ka divciparu skaitļos mērāmais IKP pieaugums, ko lielā mērā nodrošinājusi atsevišķu nozaru neadekvāti strauja attīstība, nevar saglabāties neierobežoti ilgu laiku. Pašlaik, kamēr vienās nozarēs attīstības tempi vairāk vai mazāk jūtami krītas, tirdzniecībā, būvniecībā, nekustamā īpašuma sektorā, dažās citās, tostarp transportā un sakaros, lauksaimniecībā vērojams visai straujš pieaugums. Varētu teikt, ka pašlaik notiek ekonomikas struktūras normalizēšanās, kam ilgtermiņā būs pozitīvs efekts."

Arī Hansabankas galvenais sociālekonomiskais eksperts Pēteris Strautiņš nesaskata Latvijā ekonomiskās krīzes pazīmes un pat tās iespējas tuvākajā nākotnē: "Ir skaidrs, ka IKP pieaugums ar divciparu skaitli nevarēja turpināties ilgstoši, tam bija jāsamazinās. Ja IKP palielinājums šogad un nākamgad būs 3–4% diapazonā un pēc tam atkal paātrināsies, kā to prognozē Hansabanka, notikušais nekādā gadījumā nebūs saucams par krīzi. Tā būs veselīga un nepieciešama korekcija pēc pārāk straujas izaugsmes perioda. Šāda korekcija samazinās gan inflāciju, gan ārējās tirdzniecības nesabalansētību."

Pesimistiskos nākotnes scenārijus, kādus zīmē Starptautiskais Valūta fonds (SVF) un atsevišķi pašmāju ekonomisti, Strautiņš neatzīst. Viņaprāt, Latvijas finanšu sistēmu no globālo vētru ietekmes lielā mērā sargā stabilo un pieredzējušo Rietumeiropas, galvenokārt Zviedrijas, banku nozīmīgā loma. Šajā ziņā Latvijā un Baltijas valstīs situācija ļoti atšķiras no notikumiem Āzijā pirms 11 gadiem, kur nopietnas problēmas sagādāja lielais "karstās naudas" apjoms ekonomikā.

Līdzšinējā pārāk straujā attīstība Latvijā, pēc Strautiņa domām, ir radījusi deformētu ekonomikas struktūru, kuras dēļ iekšējā pieprasījuma vājuma apstākļos straujas ekonomikas izaugsmes turpināšanās kļūst neiespējama. Tā nenoliedzami ir liela problēma. Taču pieredze arī liecina, ka Latvijas uzņēmumi ir ļoti elastīgi, tie spēj mainīgos apstākļos ātri pārkārtot savu darbību, kā tas notika Krievijas finanšu krīzes laikā 1998.–1999. gadā. Ekonomiskie stimuli iepriekšējā pusgada laikā ir krasi mainījušies, un šobrīd tālredzīgi uzņēmumi saprot, ka tuvāko gadu laikā ārējā tirgū būs lielākas izaugsmes iespējas nekā iekšējā.

No valdības gaida aktīvu rīcību

Laiks, kad Latvijas ekonomistu aprindās valdīja doma, ka brīvais tirgus ir visefektīvākais ekonomikas regulētājs, par laimi, ir aizgājis uz neatgriešanos. Lai arī valstī nav klasiskas ekonomiskās krīzes, valdības bezdarbība šajos apstākļos būtu pilnīgi nepieļaujama. Atbilstoši jau ierastajai praksei valsts aparāts ir izstrādājis makroekonomiskās stabilizācijas plānu 2008.–2009. gadam. Strautiņš gan uzskata, ka dokumenta nosaukums ir kļūdains un sabiedrību maldinošs: "Ja IKP pieaugums samazinās līdz apmēram 4%, nekādi stabilizācijas pasākumi nav nepieciešami. Nav jēgas censties stabilizēt IKP kāpumu līmenī, kāds tas bija 2005.–2007. gadā, jo tas gluži vienkārši nav ilgtspējīgs. Tas būtu pat kaitīgi, jo radītu ilūziju, ka iedzīvotāju ienākumi var turpināt strauji pieaugt, viņiem nepaaugstinot savu kvalifikāciju; ka uzņēmumi var strauji palielināt savu apgrozījumu, neceļot darba ražīgumu un nepievēršoties ārējo tirgu iegūšanai."

Ja tomēr notiek sliktākais un IKP pieaugums sarūk vēl krasāk vai pilnīgi apstājas, tad efektīvākais valdībai pieejamais līdzeklis būtu ekonomikas stimulēšana ar valsts budžeta politiku. Šobrīd pie šā instrumenta ķerties nav nepieciešams, taču, ja šāda vajadzība radīsies, valdības rīcības brīvība būs visai plaša, jo, kā jau minēts, Latvijas valdības parāds ir ļoti neliels.

Pēc Strautiņa pārliecības, valdībai aktīvi jārīkojas, lai pirmām kārtām mazinātu "cietākas" piezemēšanās risku un, otrkārt, veicinātu ekonomikas ilglaicīgas izaugsmes potenciāla pieaugumu. Šobrīd valdības dienaskārtībā esošais ekonomikas stabilizācijas pasākumu plāns pamatā pievēršas tieši ilglaicīgas izaugsmes veicināšanai, kas patiesībā ir ļoti apsveicami, jo tieši tai jābūt valdības prioritātei. Visas iespējas šā mērķa sasniegšana ir jāizmanto jebkurā gadījumā, neatkarīgi no tā, vai ekonomikā ir "krīze" vai nav.

"Šobrīd programmu un rīcības plānu izstrādes laiks ir pagājis, pienācis to īstenošanas un ieviešanas brīdis," uzskata Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerālsekretāre Elīna Egle. Viņa ļoti cerīgi raugās uz valdības darbu un tās vadītājam velta atzinīgus vārdus. "Godmanis ir pierādījis savu kompetenci, reāli apzinās situāciju, un nav šaubu par viņa mērķtiecību un augstu prasību uzturēšanu sev apkārt esošajos," uzsver Egle. Ir panākta vienošanās par apmaksāto darbnespējas dienu skaita samazināšanu uzņēmumiem, minimālās algas un ar nodokļiem neapliekamā minimuma celšanu, kā arī uzņēmumu konkurētspējas uzlabošanas atbalsta programmu. Egle izvairās runāt par krīzi: "Tautsaimniecības nozaru struktūrā vērojam nopietnas un smagas pārmaiņas, par krīzi tā dēļ nebūtu korekti runāt, jo, mazinoties attīstības tempiem vienās nozarēs, citas rod papildu iespējas pašmāju un starptautiskos tirgos."

Arī Vēja norāda uz izaugsmes tempu korekcijas pozitīvajiem aspektiem: "Pašlaik jau varam vērot darba tirgus situācijas uzlabošanos un darbaspēka trūkuma problēmas mazināšanos, kad algu "burbulis", piemēram, celtniecības sektorā, ir sācis noplakt un atbrīvojas resursi citām nozarēm. Līdzīgi, mazinoties nedabiski augstajam peļņas līmenim šajos sektoros, palielinās citu nozaru pievilcība uzņēmēju investīcijām. Valdības galvenais uzdevums būtu palīdzēt šiem procesiem, un visnotaļ atbalstāms ir valdībā apstiprinātais pasākumu plāns makroekonomiskās situācijas stabilizācijai 2008.–2009. gadam. Plānā ietvertie pasākumi, tostarp reinvestētās peļņas neaplikšana ar nodokli, kalpotu kā stimuls ražošanas attīstībai, tāpat kā administratīvā sloga mazināšana, eksporta veicināšanas pasākumi, eksporta kredītu garantēšanas sistēmas ieviešana. Tāpat jāefektivizē arī valsts pārvaldes sistēma, atsakoties no liekajām iestādēm un darbinieku štata vietām, mazinot pastāvošo birokrātiju."

Interesantu un līdz šim maz dzirdētu priekšlikumu izvirza Egle. Viņasprāt, jāpalielina pašvaldību atbildība par uzņēmējdarbības attīstību konkrētā reģionā. Nodokļu sadalījums patlaban nav tāds, kurš veicinātu pašvaldību ieinteresētību uzņēmējdarbībā, jo lauvas tiesu nodokļu ieņēmumu pašvaldība gūst no savā teritorijā dzīvojošo ienākuma nodokļa. Līdz ar to nav svarīgi, kur attiecīgais cilvēks strādā, būtiski – kur viņš ir deklarējies.

Valdība atbalsta uzņēmējdarbību sakostiem zobiem

Bieži izskan apgalvojumi, ka Latvijas valdībai un – vēl mazāk – Centrālajai bankai patiesībā ir ļoti ierobežots instrumentu loks, ko var izmantot ekonomikas stimulācijai un korekcijai. Tā nu gluži nav. Būtu tikai politiskā griba. Diemžēl politiskas izlēmības bieži pietrūkst. To nekādā ziņā arī neveicina pastāvošā politiskā nestabilitāte. Kā piemēru var minēt nodokļu sistēmu. Var jau domāt, ka tā mums ir ideāla un tajā nav vērts mainīt pat komatu, taču drīzāk politiska gļēvulība liedz efektīvāk izmantot šo svarīgo instrumentu. Runas par reinvestētās peļņas neaplikšanu ar nodokļiem ilgst jau gadiem, taču tālāk par runām tā arī nav tikts. Tāpat strīdīgs jautājums ir dividenžu neaplikšana ar nodokļiem.

Ekonomists Jānis Ošlejs kā galveno valdības uzdevumu izvirza ārējās konkurētspējas nostiprināšanu. Viņaprāt, to vislabāk būtu veikt, samazinot uzņēmumu algu nodokļu slogu: "Strauji pieaugot algām, strauji palielinājās arī uzņēmēju nodokļu nasta, jo Latvijā ir ļoti lieli algu nodokļi. Algu un algu nodokļu pieaugums kopā radīja milzīgu izmaksu kāpumu, kas redzams SVF analīzē kā straujš ārējās konkurētspējas kritums un kuru vairāki ražotāji – Dobeles sveču rūpnīca, International Greetings un citi – jau neizturēja un aizvēra savas ražotnes." Lai veicinātu ārējo konkurētspēju, Godmaņa valdībai vajadzētu samazināt algu nodokļus, vienlaikus kompensējot šo nodokļu samazinājumu, paaugstinot nodokļus patēriņam un nenodarbinātam kapitālam nekustamo īpašumu sektorā. Kopējo nodokļu nastu palielināt šobrīd nebūtu prātīgi. Taču, kā atzīmē Ošlejs, nodokļu nemainīšana mūsu situācijā ir nodokļu paaugstināšana, jo algas, izlīdzinoties ar Eiropu, turpinās kāpt ātrāk nekā IKP, līdz ar to visstraujāk turpinās pieaugt tieši sociālais budžets un vienlaikus tas radīs papildu apgrūtinājumu ārējai konkurētspējai.

Pirmais solis šajā virzienā varētu būt izmaiņas slimības lapu apmaksas kārtībā. Līdz šim uzņēmējiem bija jāmaksā par savu darbinieku slimošanu pirmās četrpadsmit dienas. Šis uzņēmējiem faktiski uzkrautais sociālās aprūpes slogs radīja papildu spiedienu uz darbaspēka izmaksām un tādējādi arī uz kopējo konkurētspēju. No valsts sociālā budžeta viedokļa summas ir nenozīmīgas, taču katram atsevišķam uzņēmējam tās var izrādīties būtiskas. Pēc gadiem ilgas stīvēšanās valdība esot piekritusi samazināt uzņēmējiem apmaksājamo darba nespējas dienu skaitu no četrpadsmit līdz deviņām. Taču pat šāda niecīga valdības piekāpšanās izraisa iebildes, un labklājības ministre Iveta Purne jebkādas izmaiņas noraida. Kā stāsta Egle, Godmanis esot solījis šo jautājumu izvirzīt koalīcijas padomes sēdē un pacensties iegūt visu pušu atbalstu.

Latvijas ekonomika kļuvusi nevadāma

Lai gan vairums ekonomistu uzskata, ka Latvijas ekonomiskais kuģis, kaut iepeldējis visai nemierīgos ūdeņos, droši virzās uz priekšu, daži tomēr uzskata, ka tas praktiski kļuvis nevadāms. Šādu pārliecību pauž Banku augstskolas profesors Ivars Brīvers: "Godmaņa valdība jebkurā gadījumā saņems smagu kritiku, taču es to nekritizēšu, jo pašreizējā pasaules ekonomikas situācijā "Latvijas kuģis" praktiski jau ir kļuvis nevadāms. Galvenā vaina ir meklējama iepriekšējo gadu politikā. Šobrīd inflācija jau ir izgājusi ārpus Latvijas valdības un Latvijas Bankas kontroles, par ko liecina arī šo institūciju haotiskā rīcība.

Drošu recepti – ko darīt? – šai situācijā sniegt nav iespējams. Manuprāt, risinājums, lai kaut cik mīkstinātu triecienu, kad nevadāmais kuģis uztrieksies uz klintīm, ir nekavējoša un unikāla (netradicionāla) nodokļu politika – diferencētu nodokļu likmju piemērošana dažādiem reģioniem, nozarēm un sociālajām grupām. Īstermiņā glābiņu var meklēt finanšu pakalpojumu eksporta palielināšanā, riskējot iegūt tādas valsts slavu, kurā starptautiskie grupējumi var viegli atmazgāt netīro naudu u.tml.

Iespējams, var izmantot Ungārijas gājienu – nacionālās valūtas atsaisti no eiro (tas gan prasītu sīkāku izpēti). Ilgtermiņā ir jāpārskata valsts stratēģiskā virzība, palielinot valsts ekonomikas potenciālu, samazinot Latvijas ārējo atkarību no stratēģiski svarīgiem resursiem (energoresursi, cukurs, graudi), nepieļaujot Latvijas lauksaimniecības nožņaugšanu ar tai uzliktajām kvotām."

Viņš norāda, ka līdz šim izstrādātie daudzie Latvijas attīstības plāni ir pilni ar formulējumiem "pilnveidot, uzlabot, sekmēt, sakārtot, veicināt". Kamēr netiks izveidots tāds stratēģiskais plāns, kurā nebūs šādu vārdu, tikmēr Latvijai faktiski nebūs stratēģiskās attīstības plāna. To, ka tādu var sastādīt, rāda vēsture – Brīvers iesaka apskatīt izcilā latviešu ekonomista Kārļa Baloža 1918. gada 22. decembra priekšlasījumu, kas 1919. gadā ir izdots Jāņa Treimaņa apgādā brošūrā Latvijas izveidošana.

 

Krūmane: Latvijas ekonomikai šis gads būs pats smagākais

BNS  05/19/08    Latvijas ekonomikai šis gads būs tas smagākais, un, iespējams, sarežģīta būs arī nākamā gada pirmā puse, intervijā aģentūras BNS biznesa informācijas portālam "Baltic Business Service" atzina Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētāja Irēna Krūmane, gan noliedzot atsevišķu analītiķu paustās bažas par recesijas iespējamību.

"Es pieļauju, ka mums patiesi būs zemāki izaugsmes tempi, bet ne recesija. Šis gads varētu arī būt tas smagākais, varbūt vēl nākamā gada pirmā puse. Taču tas, kā mēs tiksim no tā ārā, ir cieši saistīts ar citiem jautājumiem. Proti, tas, kāda būs valdības rīcība, cik saskaņota tā būs ar finanšu sektoru, kāds galu galā būs Saeimas balsojums par nākamo triju gadu budžetu. Līdz ar to - ja mēs visi būsim pietiekami gudri un pareizi visu izdarīsim, tad varēsim teikt, ka šis gads būs bijis smagākais," viņa sacīja.

Krūmane norādīja, ka Latvijā ir daudz vairāk jādomā gan par konkurenci veicinošajām lietām, gan regulējamām cenām, kuras nevar tā vienkārši celt. "Patlaban labi redzams rezultāts. Ir daudz pamatīgāk jāanalizē šo uzņēmumu pieprasījumi pēc cenu palielināšanas un tad par to ir jārunā, ir jādiskutē. Ir ļoti svarīgi veicināt konkurenci. Jūs katru dienu ieejat veikalā un redzat, cenas vienkārši tiek dzītas arvien augstāk un augstāk.... Ko domāt, ja šodien Latvijā ir dārgāka pārtika pat nekā Londonā, kur vienmēr tā ir bijusi ļoti dārga?" viņa sacīja.

Krūmane atgādināja, ka aprīļa vidū Finanšu ministrijas sagatavotā prognoze bija, ka Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums šogad pesimistiskajā gadījumā varētu 3,5%. "Starptautiskais Valūtas fonds, kā labi atceramies, aprīlī nāca ar paziņojumu, pēc kura visi bijām kā ar aukstu ūdeni aplieti - nākamgad IKP pieaugums varētu būt 0,5%. Es domāju, tik krasa situācijas pasliktināšanās nav iespējama," sacīja bijusī Finanšu ministrijas valsts sekretāre, kas šogad 28.aprīlī sāka darbu FKTK.

Centrālā statistikas pārvalde pagājušajā nedēļā paziņoja, ka Latvijas IKP šogad pirmajā ceturksnī, pēc iepriekšējā novērtējuma datiem, palielinājies par 3,6%, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo periodu. 2007.gadā kopumā Latvijas IKP pieauga par 10,2%.

 

Atjaunos Baltijas jūras zvejas floti

Arnis Kluinis, Ilze Šteinfelde,  NRA  05/19/08    Valdības noteikumi par finansiālo palīdzību veco zvejas kuģu iznīcināšanai ir jau pieņemti, bet noteikumi par atlikušo kuģu modernizāciju uz Eiropas Savienības un Latvijas valsts rēķina ir tapšanas stadijā.

Valdība 6. maijā pieņēma Ministru kabineta noteikumus Kārtība, kādā piešķir valsts un Eiropas Savienības atbalstu zivsaimniecības attīstībai atklātu projektu iesniegumu konkursu veidā pasākumam "Zvejas aktivitāšu pilnīga pārtraukšana". Savukārt 15. maijā ministriju valsts sekretāru sanāksmē tika nodots saskaņošanai Zemkopības ministrijas izstrādātais Ministru kabineta noteikumu projekts Valsts un ES atbalsta piešķiršanas kārtība zivsaimniecības attīstībai atklātu projektu iesniegumu konkursu veidā pasākumam "Investīcijas zvejas kuģu ierīcēs un zvejas rīku selektivitāte".

Jāpazūd 87 kuģiem

Pēc šobrīd apkopotajām ziņām par Latvijas zvejas floti, kas strādā piekrastē un/vai tālāk no krasta, bet Baltijas jūrā, noteikumi varētu attiekties uz 87 kuģu un kuģīšu iznīcināšanu. Parasti tas nozīmē sagriešanu metāllūžņos, bet pieļaujami arī eksotiskāki veidi, kā kuģi neatgriezeniski izņemt no zvejas flotes. Proti, vecos zvejas kuģus drīkstēs arī pārdot vai uzdāvināt izmantošanai citiem mērķiem, kuri nav saistīti ar zvejniecību. Vislabāk zināmais piemērs šādai zvejas kuģa pārveidošanai ir skatāms pie Ventspils ostas dienvidu mola, kas pielāgots arī par pastaigu vietu. Tur zvejas kuģa korpuss ir novietots uz postamenta un kalpo par atrakciju tūristiem, kuri drīkst uzkāpt uz kuģa klāja.

Noteikumos norādīts, ka zvejas kuģa nodošana izmantošanai bezpeļņas mērķiem ārpus zvejniecības samazina atbalstu par 10%, bet peļņas mērķiem – par 30%.

Maksājumu par katra konkrētā kuģa iznīcināšanu aprēķinās pēc tā bruto tilpības. Atbalsts samazināsies par 22,5% tiem zvejas kuģiem, kuri vecāki par 29 gadiem. Par vienu no ieguvumiem no veco kuģu iznīcināšanas tiek nosaukta tādas iespējamības samazināšana, ka no kuģiem noplūdīs un jūru piesārņos kuģu izmantotā degviela.

Iznīcinās metālu un papīru

Uz ES un Latvijas atbalstu varēs pretendēt divu veidu kuģi. Visā Baltijas jūrā zvejojošiem kuģiem ir jābūt vismaz 23 gadus veciem, vismaz 12 metru gariem, un to dzinēja jaudai jābūt vismaz 75 kilovatiem. Vismaz divus iepriekšējos gadus pirms pieteikšanās uz palīdzības saņemšanu par kuģa likvidāciju tam ir jābūt iekļautam gan Latvijas kuģu reģistrā, gan zvejas kuģu sarakstā. Jābūt arī noslēgtam zvejas tiesību nomas līgumam ar zvejas tiesību iznomātāju un jābūt speciālai atļaujai komercdarbībai zvejniecībā. Tātad kuģis tiks iznīcināts kopā ar lielu blāķi papīru.

Tikai Latvijas piekrastē zvejojošiem kuģiem ir mazliet savādāki parametri. Atbalstu kuģu iznīcināšanai varēs saņemt tie piekrastes zvejas kuģu īpašnieki, kuru zvejas kuģi ir vismaz 13 gadu veci un to jauda ir mazāka par 75 kilovatiem, bet šim dzinējam noteikti ir jābūt pastāvīgi iemontētam kuģa korpusā. Anulējamo zvejošanas atļauju un visu pārējo dokumentu kaudze šādiem kuģīšiem ir tāda pati, kā jau iepriekš uzskaitīts.

Daudzi labumi par miljons latiem

Projekts par palīdzību zvejas kuģu modernizācijai paredz 2008.–2013. gada laikā sadalīt 1,1 miljonu latu, no kuriem 837 000 latu apsolījusi Eiropas Savienība. Katra kuģa un kuģīša modernizācijai būs jāraksta atsevišķs projekts.

Valdība gatavojas izvirzīt prasības, atbilstoši kurām veikt zvejas kuģa modernizāciju. Droši vien būs jāprojektē labāka jau nozvejoto zivju saglabāšana un pat apstrāde uz zvejas kuģa. Tāpat vēlama būs zvejas rīku selektivitātes palielināšana, t. i., tādu zvejas rīku iegāde, ar kuriem ir lielākas iespējas noķert tikai noteiktas sugas un izmēru zivis, nebojājot pārējos zivju resursus. Palīdzība varētu tikt sniegta arī kuģa dzinēja nomaiņai. Pretendentam būs jāpierāda sava uzņēmuma ekonomiskā dzīvotspēja.

Modernizēt drīkstēs kuģus, kuri jau vismaz piecus gadus ir braukuši jūrā ar visu to papīru blāķi, kas pierāda kuģošanas un zvejošanas tiesības.

 

Tirgus «ārpus likuma»

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa",  05/21/08     Pēc mēnešiem pieciem, iespējams, valsts likumdošanā vairs nebūs formulēts tāds jēdziens kā "tirgus" tā klasiskajā izpratnē – kā liels laukums, kur cilvēki pērk un pārdod dažādas preces. Tikmēr Latvijas tirgus plači piedzīvo transformācijas – vienus slēdz, citus atkal paplašina, notiek tiesas darbi..

Tagad vārdu "tirgus" galvenokārt lietojam, apzīmējot makroekonomiskus procesus – finanšu, naftas, līzinga, labības tirgus un tamlīdzīgi. Aizvien mazāk ar to asociējam tā vēsturisko priekšteci – klasisku pirkšanas un pārdošanas placi. Un tas attiecas ne tikai uz mūsu saziņas komunikāciju, bet arī uz valstisko leksiku.

Pašlaik klasiskā tirgus statusu Latvijā regulē tikai viens likumdošanas akts – 1998. gada 6. oktobrī pieņemtie Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr. 388 Noteikumi par tirdzniecības kārtību tirgos, gadatirgos, ielu tirdzniecības vietās un izbraukumos. Tajos teikts, ka tirgus ir "norobežota teritorija, kurai piešķirts tirgus statuss un kurā tiek pārdotas preces. Tirgus teritorijā ir tirgus paviljoni, kioski, novietnes un citi slēgti stacionāri tirdzniecības objekti, nojumes, tirdzniecības galdi (letes) vai citas speciāli iekārtotas tirdzniecības vietas, kā arī brīva tirgus teritorija tirdzniecībai no transportlīdzekļiem." Tālāk sīki ir atrunāts, ko, kā un kas šajās vietās drīkst rosīties un kā piešķirams tirgus statuss, kā tiek uzraudzīta un vadīta tā darbība.

Šis ir vienīgais valsts likumdošanas dokuments, kurā skaidri ir pateikts, ka "tirgus ir tirgus". Tomēr drīzumā šis "jumta likums" tiks atcelts, un vismaz pagaidām nav plānots, ka tā vietā nāks kāds cits normatīvais akts.

Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs Nedēļai pastāstīja: "Pašlaik tirgus statusu konkrētajai tirdzniecības vietai piešķir pašvaldība. Šāds statuss ir nepieciešams, lai noteiktas kategorijas cilvēki drīkstētu pārdot preces bez kases aparātiem un kontrolējošās institūcijas uz dažiem noteikumiem skatītos ar "piemiegtām acīm", būtu vienkāršotāki spēles noteikumi. Piemēram, attiecībā uz darba drošības noteikumiem – lai tirdzniecības vietas platība varētu būt mazāka, nekā tas paredzēts likumos par konkrētas preces tirdzniecību.

Tomēr drīzumā MK noteikumi, kas formulē tirgus statusu un darbību, tiks atcelti. Domāju, tas notiks septembrī vai oktobrī. Lieta tā, ka šie noteikumi ir pieņemti uz neleģitīmas bāzes un tos vajadzēja atcelt jau pērn. MK noteikumus pieņem tikai uz nozari regulējošā likuma bāzes, bet noteikumi par tirgiem ir izdoti saskaņā ar MK iekārtas likumu. Šajos noteikumos ir ierakstītas arī diezgan stulbas lietas. Piemēram, ka teritorijas nomniekam ir jāpazīst savi nomnieki. Grūti saprotams, kā to realizēt tirgus apstākļos.

Patlaban jau ir apstiprināta koncepcija, kādā veidā šos noteikumus atcels. Plānots, ka to daļu, kas nav jāiestrādā citos likumos, atcels uzreiz, bet pārējo ieliks citos noteikumos. Piemēram, to, ka zemnieki drīkst tirgoties bez kases aparātiem, iekļaus Noteikumos par kases aparātiem un tamlīdzīgi.

Neredzu problēmu, ka šādu noteikumu vairs nebūs. Turpmāk tas, kas izveidos šādu vietu, pateiks, ka tas ir tirgus, un viss. Tāpat kā, piemēram, uzņēmējs pats izdomā, kā nosaukt sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu – par restorānu vai ēdnīcu. Manuprāt, īpašā likumā nav jāreglamentē, kādam jāizskatās tirgum. Šāda reglamentācija ir palieka no padomju laikiem. Teiksim, par pārtikas tirgiem, kur zemnieks var pārdot savu preci, var ierakstīt punktu Lauksaimniecības likumā, bet nepārtikas tirgu darbību var noteikt Likums par uzņēmējdarbību."

Interesanti, ka par plānoto tirgus "jumta likuma" atcelšanu nekā nezināja Nedēļas aptaujātie tirgus, piemēram, Rīgas Centrāltirgus, pārstāvji.

Kopš neatkarības atjaunošanas tirgi ir transformējušies un ieguvuši citu veidolu. Neatkarības atgūšanas sākumposmā tajos, atšķirībā no veikaliem, tirdzniecības galdi nebija pustukši. Pāris gadu pēc tam tirgos zēla un plauka kontrabandas tirdzniecība, to skaitā alkohola un tabakas. Kamēr vēl nebija sabūvēti lielveikali, tirgi aizstāja dižbodes. Kad sabūvēja lielveikalus, bet vēlāk tirgos aizliedza tirgot gan alkoholu, gan cigaretes, sākās tirgu panīkums. To sekmēja arī iestāšanās Eiropas Savienībā, jo no tirgiem bija jāizvācas daudziem mazajiem ražotājiem, kā, piemēram, gaļas pārstrādātājiem, kuriem nebija sertificētas kautuves. Daudzas tirdzniecības vietas palika tukšas. Tirgus administrācija, glābjot situāciju, pārtikas paviljonos atļāva pārdot tik eksotiskas lietas kā zeķes vai māla vāzes.

Šobrīd var teikt, ka tirgus atgūst otro elpu. Pašreizējās dārdzības apstākļos tā tomēr ir vieta, kur var atrast lētāku preci nekā veikalos, un tukšās tirdzniecības vietas pamazām atkal aizpildās ar pārdevējiem, jo mazie ražotāji beidzot ir "apguvuši" drastiskās ES prasības un noteikumus.

Tiek domāts arī par jaunu tirgu izveidi. Gluži jauni gan tie nebūs, jo aizstās vecos.

Jelgavā nav izdevies vienoties ar pašreizējā tirgus zemju īpašniekiem, ka viņi turpinās savu īpašumu iznomāt SIA Jelgavas tirgus. Tāpēc pašvaldība iecerējusi izveidot jaunu tirgus placi – klajumā starp Ganību un Atmodas ielu. Jelgavas tirgus direktors Valdis Labanovskis paskaidrojis, ka "jautājums vēl ir diskusiju stadijā". Tomēr, ja arī tirgu būvēs, tas nebūs gatavs agrāk kā pēc diviem gadiem. Pozitīvi tiek vērtēts, ka placim ir izvēlēta laba atrašanās vieta – dzīvojamā mikrorajonā netālu no tranzīta maģistrāles.

Arī Cēsu tirgus ar laiku izskatīsies citādi. Pašreizējā tā vietā būvē jaunu lielveikalu, bet tirgus ir izvietots pagaidu paviljonos. Kad tiks pabeigta dižveikala celtniecība, tiek prognozēts, ka tirgus jaunā veidolā sāks darboties tā tuvumā.

Arī Rīgā neiztiek bez "tirgus kolīzijām". Gadsimtu mijā pašvaldības uzņēmums Rīgas centrāltirgus (tagad akciju sabiedrība), kura pārziņā ir trīs lielākie galvaspilsētas tirgi – Centrāltirgus, Āgenskalna un Matīsa –, Vidzemes jeb Matīsa tirgu nodeva ilgtermiņa nomā SIA Delta SBMB, ar kuru tagad tiesājas. Nomniekam bija jāmaksā ne tikai nomas maksa – 30 000 latu mēnesī –, bet arī piecu gadu laikā tirgus rekonstrukcijā jāiegulda pieci miljoni latu. Šis bija viens no pirmajiem publiskās partnerības projektiem valstī.

Kā Nedēļai pastāstīja Rīgas centrāltirgus pārstāvis Jānis Basevičs, nomnieki tirgū nav ieguldījuši ne santīmu. Apsaimniekotāji esot tikai pasliktinājuši šīs vietas stāvokli, piemēram, tirdzniecības laukuma vietā ierīkojuši maksas autostāvvietas, bet gaļas paviljons ir izdedzis un tajā tirdzniecība nenotiek. Pēc piecu gadu termiņa beigšanās Rīgas centrāltirgus tiesā iesniedza prasību, lai pārtrauktu nomas līgumu un Matīsa tirgu atkal pārņemtu savā pārziņā. Rīgas apgabaltiesa šo prasību apmierināja un atļāva nomas līgumu lauzt, tomēr nomnieks lēmumu pārsūdzēja, un šonedēļ lietu jau skatīs Augstākās tiesas Senāts.

Sabiedrībā jau vairākus gadus klīst baumas, ka Vidzemes tirgu grib likvidēt un tā vietā uzsliet komerciāli izdevīgākas būves. Rīgas centrāltirgus vadība Nedēļai noliedza šādu varbūtību un teica, ka galvaspilsētas dome esot paziņojusi, ka tā nelikvidēs šo tirgu.

Tātad viss liecina par to, ka tirgiem Latvijā saredz nākotni. Tos gan ceļ no jauna, gan arī rekonstruē. Protams, tas notiek tikai lielajās pilsētās. Mazpilsētās šo plaču nākotne ir zem jautājuma zīmes. Tas saistīts arī ar to, ka mazo pilsētu iedzīvotājiem ir radi un draugi laukos, no kuriem viņi var iegādāties zemnieku ražoto produkciju, un viņiem ir citi iepirkšanās paradumi.

Zinot, ka Rietumeiropas lielpilsētās klasiskie tirgi praktiski ir iznīkuši vai pārcelti uz nomalēm, Basevičam jautāju, kā tad klājas mūsu tirgiem un vai tiem ir nākotne?

Viņš pastāstīja, ka reāli tirdzniecības vietas samazinās, jo arī pašu zemnieku skaits Latvijā ir sarucis. Tiek lietots pat tāds jēdziens kā "sanitārais terors" pret mazajiem tirgotājiem. Sīkajiem zemniekiem ES paredz dažādus standartus, prasības un kvotas, kā rezultātā viņiem tirgoties pat nav izdevīgi. Piemēram, ja kvotu nosaka vienas tonnas apmērā (gaļai vai kartupeļiem), tad vienkārši vairs neatmaksājas saražoto vest pārdot uz tirgu.

Tirgū var vērot arī tukšas letes, bet to atrašanās ir atkarīga no sezonas. Ziemā tirgotāji pulcējas Dārzeņu paviljonā zem jumta, bet vasarās atkal iziet ārā, un tad savukārt paviljons stāv pustukšs.

Pērn pirmo reizi pēc vairākiem gadiem Rīgas centrāltirgus stabilizēja savu apgrozījumu, kas nu ir 3,5 miljoni latu gadā. Te jāteic, ka akciju sabiedrības apgrozījumu veido vienīgi iekasētā nauda par tirdzniecības vietu nomu, nevis preču pārdošanu. Apmēram pusotru miljonu latu tirgus ik gadu iegulda rekonstrukcijas un remonta darbos. Tikko pieaugusi arī zemes kadastrālā vērtība, un jāmaksā lieli nodokļi. Savukārt no zemniekiem netiek pieprasīta daudz lielāka tirdzniecības vietas nomas maksa – tā atkarībā no vietas ir no puslata līdz diviem latiem dienā. Savukārt veikalu izvietošanai un kioskiem šī maksa ir lielāka. Tiek lēsts, ka Centrāltirgū vien ir ap 6000 tirdzniecības vietu.

Vienlaikus šī ir ne tikai iepirkšanās vieta, bet arī kultūras pasākumu norises un tūrisma objekts. Iebraukušajiem ārzemniekiem Rīgā ir divas vietas, ko viņi parasti apmeklē. Pirmām kārtām tā ir Vecrīga, bet otrajā vietā ir Centrāltirgus. Tāpēc nemitīgi tiek domāts, kā tirgū "ievilināt" kultūru. Nesen tur notika Mākslas dienu viens no centrālajiem pasākumiem, bet nu tur tiek plānots novietot savulaik tēlnieka Teodora Zaļkalna izloloto Cūkas skulptūru.

"Mēs rēķinām, ka tirgu dienā apmeklē no 50 līdz 100 tūkstošiem cilvēku. Tā, kā bija 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad tirgū iepirkties nāca ap 150 000 pircēju dienā, vairs nebūs nekad. Bet tirgus attīstās un, neatkarīgi no regulējošo noteikumu esamības vai neesamības, pastāvēs. Kad tirgos aizliedza pārdot alkoholu un tabaku, daļa tirgotāju mūs pameta, bet tagad pārdevēji atkal atgriežas. Nesen Centrāltirgū izveidojās, piemēram, amatniecības lietu tirgotāju "pleķītis". Arī pircēju kļūst aizvien vairāk. Tas lielā mērā ir saistīts arī ar augsto cenu efektu, jo tirgū preci var nopirkt lētāk nekā veikalā, arī sortiments ir lielāks," optimismu pauž Basevičs.

Pirms kādiem pieciem gadiem sabiedrībai plaši tika prezentētas Rīgas Centrāltirgus attīstības perspektīvas, kas paredzēja būtiski samazināt "klasiskā tirgus" teritorijas, izveidojot ekskluzīvu veikalu pasāžas, izklaides parku, promenādes un tamlīdzīgi. Nedēļa interesējās, vai tas joprojām ir aktuāli?

Tā kā Rīgas centrāltirgus vienīgais akcionārs ir Rīgas dome, izšķirošais ir domnieku uzskats, kurš ir pilnīgi skaidrs, – tirgum ir jāpastāv līdzšinējā veidolā. Tomēr Rūpniecības tirgus placis tiks likvidēts, jo tur paredzēts izveidot transporta mezglu. Tāpēc Rūpniecības preču tirgū nozīmīgi ieguldījumi šobrīd vairs netiek veikti – tikai uzturēšanas un remontdarbi. Tā kā pēc 2003. gada tirgus Attīstības plāna noraidīšanas tapa skaidrs, ka lielas un vērienīgas izmaiņas Centrāltirgū nav pieļaujamas (pret to viskaismīgāk iestājās Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija), ņemot vērā paviljonu kultūrvēsturisko statusu, uzņēmuma vadība ir koncentrējusies uz teritorijas labiekārtošanu un tirdzniecības vietu modernizāciju.

Danusēvičs saka: "Tās ir pilnīgas muļķības gan no tirgotāja, gan no patērētāja viedokļa, ka tirgi var iznīkt. Tiem normālā sabiedrībā ir divas lomas: tiešais ražotāju (pamatā – mazo) piedāvājums un individuālais piedāvājums, kur cilvēki var nopirkt un pārdot to, kas nav veikalā vai viņiem ir lieks. Piemēram, vecu sienas pulksteni. Te es nerunāju par Latgalītei līdzīgu vietu, kas būtībā ir zagtu lietu tirgošanas placis.

Un šīs funkcijas var nodrošināt tikai tirgus.

Par tirgus iznīkšanu runāja tad, kad tirgos nodarbojās ar kontrabandas preču pārdošanu, kad, piemēram, Centrāltirgus melnajā kasē katru mēnesi ieplūda pieci miljoni latu, ko nopelnīja vai nu tirgus administrācija, tai tuvu stāvošās personas vai citi noziedzīgi grupējumi, kas tur ļāva negodīgi tirgot preces. Tādā ziņā tirgus, protams, ir iznīcis.

Lietas atkarīgas arī no tā, vai pašvaldība dos iespēju saglabāt tirgu un atvieglojumus tirgotājiem. Tālāk viss atkarīgs no pašvaldības – vai ļaus tirgum dzīvot normālu dzīvu, vai arī to "prihvatizēs" un pārvērtīs par zīmolu veikaliņu pasāžu, lai vietvaras kasē ieplūstu vairāk naudas.

Latvijā pietrūkst tirgus, kur par normālu cenu var nopirkt labas preces bez Prada vai Dolche & Gabana uzraksta. Ir tikai vai nu dārga, vai lēta prece. Un šeit ir sava niša tirgum, kas vēl nav izmantota.

 

Būvēs dižceļu uz Sēnīti

Arnis Kluinis,  NRA  05/22/08    Satiksmes ministrija ir gatava iztērēt aptuveni pusmiljardu latu, lai automobilis ceļu starp Rīgu un Sēnīti nobrauktu par divām minūtēm ātrāk.

Vakar satiksmes ministrs Ainārs Šlesers un valsts a/s Latvijas valsts ceļi (LVC) vadītāji iepazīstināja ar organizatoriskā ziņā jau uzsākto ceļa posma Rīga–Sēnīte rekonstrukcijas projektu. Tā finansēšanas shēma ir pārņemta no Dienvidu tilta Rīgā. Proti, tiek meklēti uzņēmēji, kuri rekonstruēs šo ceļa posmu uz parāda, kas tiks nosaukts par saistībām vai kā citādi, neuzrādot tos valsts parādā. Līdz ar to paliek atklāts jautājums, vai arī nākamās Latvijas valdības, kuras vairs nevadīs Ivars Godmanis un kurās nestrādās A. Šlesers, būs ar mieru šādus parādus atzīt un atmaksāt.

Izmaksas un to pieaugums

Rīgas–Sēnītes ceļa posma rekonstrukcijai pašlaik jau ir izsludināta pirmā kārta konkursam uz darbu veikšanu. Līdz nākamā gada beigām ir jānoslēdz darbu izpildes līgumi, un līdz 2014. gada beigām jāveic ceļa rekonstrukcija. Jaunievedums salīdzinājumā ar Dienvidu tiltu ir tāds, ka izsolīta tiek ne vien ceļa būvniecība, bet arī uzturēšana kārtībā vēl nākamos divdesmit gadus pēc būvdarbu pabeigšanas. Saistībā ar šo darbu kopējām izmaksām LVC Valsts un privātās partnerības projektu daļas vadītājs Juris Tauriņš vakar minēja skaitli 245 miljoni latu, bet ar atrunām, pēc kurām skaitļa reizināšana ar divi ir saudzīga norāde uz to, cik šie darbi galu galā varētu izmaksāt.

Pirmkārt, J. Tauriņš atzina, ka viņa nosauktajā skaitlī nav ietvertas izmaksas par automaģistrāles trasi šķērsojošas privātas dzelzceļa līnijas atsavināšanu un/vai aizvietošanu ar dzelzceļa pārvadu. Šie risinājumi pagaidām atrodas tikai izpētes stadijā. Esot arī citi trasei nepieciešami zemes gabali, par kuru iegūšanu valstij vēl jāparūpējas. "Skaitļi nav mazi," par šīm izmaksām teica J. Tauriņš.

Otrkārt, Latvija ir valsts ar divciparu skaitļos rakstāmu inflāciju, kas tikai tagad sāks pa īstam pieaugt. Tās kompensācija jau ir apsolīta konkursa noteikumos.

Treškārt, par Saulkrastu apvedceļu valsts galu galā samaksāja trīsreiz dārgāk, nekā tas sākotnēji tika solīts.

40 miljonu latu vietā tika samaksāti 120 miljoni. A. Šlesers sarunā ar Neatkarīgo uzsvēra, ka ceļa būves un uzturēšanas vienlaicīga izsole esot izmaksu pieaugumu bremzējošs pasākums. Ja šie aprēķini attaisnosies, tad izmaksas varbūt tikai dubultosies, nevis pieaugs tā kā citu valsts un pašvaldību pasūtījumu izpildes gaitā.

Vērtīgs ceļš vērtīgiem cilvēkiem

J. Tauriņš informēja, ka ieguvums no tagadējās šosejas pārveidošanas par ātrgaitas šoseju būs divu minūšu ietaupījums katrā braucienā starp Rīgu un Sēnīti. Cik lielu laika ietaupījumu tas dotu kopumā? Ceļa pārbūves pamatojumā sacīts, ka pašlaik satiksmes intensitāte pārsniedzot 20 tūkstošus automašīnu diennaktī. Pieņemim, ka vēlāk šī intensitāte sasniegs arī 30 tūkstošus automašīnu diennaktī un ka katra automašīna pārvadās vidēji trīs cilvēkus (uz Siguldu brauks arī daudzi lieli tūristu autobusi u. tml.). Tādā gadījumā kopējais Latvijas iezīvotāju un viesu laika ietaupījums būtu 30 000x3x2/60 = 3000 stundas. Šajā laikā viņiem pa visiem kopā jāspēj nopelnīt 68,5 tūkstoši latu. Proti, valsts sola ar ceļa būvētāju un uzturētāju norēķināties 20 gadu laikā. Ja apmaksājamā summa sasniegs tikai pusmiljardu latu, tad valstij katru dienu nāksies samaksāt 500 000 000/20/365 = 68 493 latus. Sadalot šīs izmaksas uz 3000 ieekonomētajām stundām, iznāk 22,8 lati stundā. Tik vērtīgam būtu vidēji jābūt cilvēku darbam, lai atmaksātos viņu pārvietošanās pa ļoti vērtīgu ceļa posmu.

J. Tauriņš tomēr solīja, ka braukt pa šo ceļu drīkstēšot visi, nemaksājot neko vairāk par nodokļiem vispārējā kārtībā.

Cik tālu tiksim?

A. Šlesers pamatoja ceļa pārbūvēšanu ar nepieciešamību to vispār saglabāt, kā arī ar satiksmes drošības apsvērumiem. Tas nozīmē, ka jānomaina ir nevis asfalta segums uz ceļa, bet tā pamatne. Tikai tad smagsvara automobiļi neiespiedīs ceļa segumā grambas, uz kurām nākamajiem braucējiem var nākties mest kūleņus. Acīmredzama ir arī nepieciešamība pārbūvēt divlīmeņu satiksmes mezglu pie Sēnītes, pirms satikmes pārvadi ar vieniem braucējiem nav uzgāzušies virsū citiem, kuriem nelaimīgā brīdī gadīsies būt zem šiem pārvadiem.

Šaubas par Rīgas–Sēnītes ceļa posma rekonstrukciju izraisa tikai tas, vai valstij pietiks naudas arī tālāko ceļa posmu savešanai kārtībā. Ja šādas naudas nebūs, tad ne desmiti tūkstošu, ne tūkstoši un ne simti automašīnu nebrauks pa lielisko Rīgas–Sēnītes ceļa posmu, kas atdursies pie pilnīgi sabrukuša ceļa vai tilta.

 

Palielinājies atbrīvoto darba meklētāju skaits

Zaiga Dūmiņa,  Diena  05/23/08    Gada pirmajos trīs mēnešos, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, palielinājies to darba meklētāju skaits, kuri zaudējuši darbu, jo atlaisti darbinieku skaita samazināšanas dēļ. Tendence bijusi vērojama arī pagājušā gada beigās, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Nodarbinātības valsts aģentūras dati liecina, ka gan aprīlī, gan maijā bijis paredzams, ka Latvijā atlaisti tiks ap 500 darbinieku, liela daļa no tiem — Rīgas satiksmē strādājošie konduktori. Tiesa, darbinieku palielinājums bijis paredzams lielāks — ap 1400. Diena jau rakstījusi, ka atsevišķas nozares skārusi ekonomikas atdzišana, tādēļ atsevišķos uzņēmumos nācies sašaurināt darbību un samazināt darbinieku skaitu.

Šā gada pirmajā ceturksnī atbrīvošana no darba štatu samazināšanas dēļ bijusi bezdarba iemesls 27,5% darba meklētāju, bet pērnā gada pirmajā ceturksnī — 17,36% darba meklētāju. Pērnā gada pēdējā ceturksnī darba meklētāju īpatsvars, kuru bezdarbs saistīts ar atlaišanu štatu samazināšanas dēļ, bijis 30,94% un pērnā gada trešajā ceturksnī — 25,95%. Kopumā gan visbiežāk bezdarba iemesls gan pērn, gan šā gada pirmajā ceturksnī bijis saistīts ar personīgiem vai ģimenes apstākļiem: paša slimību, ievainojumu vai īslaicīgu darbnespēju. Trešo lielāko grupu — 14,7% no darba meklētājiem — veido tie, kuriem saskaņā ar darba līgumu, darbs bijis paredzēts uz noteiktu laiku. Pērnā gada pirmajā ceturksnī šo bezdarbnieku īpatsvars bija lielāks — 20,38%.

Kopumā, salīdzinot ar 2007.gada atbilstošo periodu, šā gada pirmajā ceturksnī palielinājies gan nodarbināto iedzīvotāju skaits, gan nodarbināto īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā. Samazinājies gan darba meklētāju skaits, gan darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā. Darba meklētāju skaits šā gada pirmajos trīs mēnešos samazinājies līdz 79 700 jeb 6,5% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.

 

Aptauja: Gaismas pils būvniecībai zemākais atbalsts kopš 1998. gada

Līga Rozentāle,  Diena  05/23/08    Sabiedrības atbalsts bibliotēkas celtniecībai gada laikā ir ievērojami samazinājies. Saskaņā ar sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS 2008.gada aprīlī veiktās aptaujas datiem vairs tikai 34% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka Gaismas pils celtniecība tuvākajā laikā ir nepieciešama, bet 57% ir pretējās domās. Pērn bibliotēkas celtniecību atbalstīja 40% Latvijas iedzīvotāju.

Kā norāda SKDS, šādas sabiedriskās domas izmaiņas ir saistītas ar sabiedrībā pastāvošajiem pretrunīgajiem viedokļiem par bibliotēkas projekta izmaksu pamatotību, celtniecības procesa caurspīdīgumu, kā arī par piedāvātā projekta piemērotību laikam, kad strauji attīstās informācijas tehnoloģijas.

SKDS aptauja norāda arī uz būtiskām atšķirībām dažādu vecumgrupu uzskatos: ja no jauniešiem vecumā no 18 līdz 24 gadiem 45% izteica atbalstu bibliotēkas celtniecībai, tad no respondentiem, kuri vecāki par 55 gadiem, to minēja tikai 26%. Atšķirības ir arī starp latviešu un cittautiešu uzskatiem — atbalstu bibliotēkas celšanai tuvākajā laikā pauda 43% latviešu, savukārt cittautiešu vidū tie ir tikai 22%.

Līdz šim zemākais atbalsts bibliotēkas celtniecībai aptaujā konstatēts 2000. gadā, kad Gaismas pils būvniecību atbalstīja tikai 39% aptaujāto. Toreiz Saeima pieņēma likumu par bibliotēkas būvniecību, bet Andra Šķēles (TP) vadītā valdība nolēma, ka nepieciešamo finansējumu bibliotēkas būvei vāks, par katru elektroenerģijas kilovatstundu iekasējot papildu Ls 0,001 no elektroenerģijas lietotājiem. Taču iedzīvotājiem šī ideja nepatika — kā liecina tā laika aptaujas, to atbalstīja vien 6%. Ņemot vērā iedzīvotāju iebildumus, priekšlikumu dzīvē neieviesa.

Raksturojot rezultātus dažādās respondentu sociālajās un demogrāfiskajām grupās, vērojams, ka biežāk jaunās valsts bibliotēkas celtniecību atbalsta respondenti vecumā no 18 līdz 34 gadiem, latvieši, valsts sektorā strādājošie, kā arī Pierīgā, Vidzemē un Zemgalē dzīvojošie.

Savukārt to, ka neatbalsta bibliotēkas celtniecību, biežāk nekā caurmērā norāda iedzīvotāji, kuri vecāki par 55 gadiem, citu tautību pārstāvji, kā arī Rīgā un Kurzemē dzīvojošie.

 

J3B vaino medijus zemajā atbalstā Gaismas pilij

Andris Kārkluvalks, speciāli Dienai  05/23/08    Valsts aģentūra Jaunie trīs brāļi (J3B), kas atbild par Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) būvniecības projekta īstenošanu uzskata, ka zemais atbalsts Gaismas pils celtniecībai skaidrojams ar “uzsvērti atspoguļotajām būvniecības izmaksām Latvijas medijos tā vietā, lai skaidrotu bibliotēkas ilgtermiņa nozīmību,” saka J3B preses sekretāre Elīna Bīviņa.

Piektdien publicētajā SKDS pētījumā atklājies, ka Gaismas pils būvniecību atbalsta 34% Latvijas iedzīvotāju, bet 57% ir pretējās domās. Tas ir zemākais atbalsts jaunās bibliotēkas celtniecībai pēdējo desmit gadu laikā. Gada laikā par sešiem procentiem samazinājies to iedzīvotāju skaits, kas uzskata, ka Gaismas pils jābūvē. Vispozitīvākā attieksme par bibliotēkas celtniecību ir jauniem cilvēkiem līdz 34 gadiem.

J3B pārstāve Dienai uzsvēra līdzības starp LNB būvniecību un Brīvības pieminekļa celšanu pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Arī toreiz debates par lietderību un viedokļa pretinieku aktīva darbība panākusi sabiedrības atbalsta krišanos. “Taču pašlaik tas ir Latvijas valstiskuma, latviešu tautas vienotības, neatkarības un brīvības simbols,” pauž E.Bīviņa.

J3B neplāno veikt pasākumus, lai mainītu publiskajā telpā pastāvošo viedokli, jo informēšana par Gaismas pils nozīmību notiekot visu laiku, teica E.Bīviņa. “To nevar veikt kampaņveidīgi, mēs to nedarīsim, ir jārunā ar sabiedrību, un mēs vienmēr esam tam atvērti.”

Līdz šim zemākais sabiedrības atbalsts (atbalstīja 39%) bija 2000.gadā, kad tika pieņemts likums par LNB būvniecību, bet A.Šķēles (TP) valdība ierosināja izmaksas segt, pierēķinot papildus samaksu elektrības rēķinam par katru patērēto kilovatstundu.

 

Ar dzīvi visvairāk apmierinātie dzīvo Dobelē, neapmierinātie - Līvānos

Līga Rozentāle, Sandris Mūriņš,  Diena  05/24/08    Rīga - sapņu pilsēta, mazpilsētas - depresīvas. Vai tiešām? Pirms dažām nedēļām pabeigtais pētījums rāda, ka galvaspilsētā cilvēki nebūt nav laimīgākie. Sociālantropologa Roberta Ķīļa vadībā šā gada sākumā veikts pētījums par pilsētu sociāli ekonomiskās attīstības tendencēm, kura ietvaros aptaujāti vairāku Latvijas pilsētu iedzīvotāji. Kopumā apmēram puse ar savu dzīvi ir visvairāk apmierinātie. Pētījums rāda, ka ar dzīvi apmierinātākie dzīvo Dobelē, Ogrē, Smiltenē, Līgatnē un Valmierā. Savukārt visneapmierinātākie - Līvānos, Alūksnē, Staicelē, Rēzeknē un Preiļos.

Pilsēta patīk, dzīve - ne

Tomēr tas, ka cilvēki nav apmierināti ar savu dzīvi nebūt nenozīmē, ka viņi nav apmierināti ar pilsētu, kurā dzīvo. Tieši otrādi - iedzīvotāji savu pilsētu vērtē augstāk nekā savu dzīvi, proti, iedzīvotāju apmierinātība ar pilsētu, kurā viņi dzīvo, ir augstāka par personiskās dzīves kvalitātes novērtējumu. Tas redzams arī Līvānos, kur bija visvairāk ar dzīvi neapmierināto, bet vairāk nekā puse atzina, ka ar pilsētu gan ir apmierināti. "Pilsēta var piedāvāt vienu vai otru lietu, pakalpojumu, bet tas nenozīmē, ka būs augsta apmierinātība ar dzīvi. To vairāk nosaka tādas subjektīvas lietas, vai cilvēks var brīvi ceļot, vai viņam ir izglītības iespējas, vai ir pietiekami liela dzīves telpas kvadratūra," skaidro pētījuma līdzautors pilsētu sociologs Viesturs Celmiņš. Bez izklaides, bet laimīgi

Tomēr savu artavu cilvēku pašsajūtā dod arī pilsētā pieejamās iespējas. Pētījumā secināts, ka Latvijas pilsētām ir raksturīga iedzīvotāju iespēju ierobežotība galvenokārt divos aspektos - darba iespēju pieejamībā un brīvā laika pavadīšanā. Piemēram, Alūksnē, kura ir no pilsētām ar visneapmierinātākajiem cilvēkiem, zemu tika novērtēta iespēja izklaidēties un pavadīt brīvo laiku - tikai 28% atzina, ka pilsētā ir kur atpūsties. Spriežot pēc pētījuma datiem, Latvijā ir vietas, kur cilvēkiem teju vispār nav kur izklaidēties - Aizputē tikai 3,3%, Tukumā 6% un Vangažos 11,8% aptaujāto bija apmierināti ar piedāvātajām iespējām. Savukārt darba iespējas pilsētā viszemāk bija vērtējuši Cesvainē, Baložos (6,9%) un Valkā dzīvojošie, kur pozitīvu vērtējumu bija devuši tikai zem 10% aptaujāto. Te atkal izceļas Tukums - šajā pilsētā tikai 11,8% dzīvojošo ir apmierināti ar piedāvātajām darba iespējām. Izklaides un darba iespēju trūkuma dēļ vairāk nekā puse aptaujāto tukumnieku ir ar dzīvi apmierināti un arī savu pilsētu kopumā vērtē augstu - 63%.

V.Celmiņš norāda arī uz lepnuma aspektu, proti, ja pilsēta pozicionē kādas lietas, ar kurām lepojas, tas "pielīp" arī tajā dzīvojošajiem cilvēkiem. Pilsētas, ar kurām vietējie iedzīvotāji visvairāk lepojas (vairāk nekā 90% aptaujāto) ir Cēsis, Valmiera, Madona un Aizkraukle.

Vissliktākā dome - Rīgā

Turklāt apmierinātība ar pilsētu nav tieši saistīta ar attieksmi pret vietējās domes darbu. To cilvēki vērtējuši kritiskāk. Piemēram, ar pilsētu kopumā apmierināti 50 % jūrmalnieku, taču ar Jūrmalas domi - tikai 10%.

Visbēdīgākajā situācijā šajā pētījumā ir galvaspilsēta. Ja arī lielākā daļa (63%) apmierināti ar pilsētu kopumā, vērtējums Rīgas domes darbam ir viszemākais - 8%. V.Celmiņš norāda, ka šis jautājums gan vairāk neatspoguļo vis kādu negatīvu cilvēku pieredzi saistībā ar domi, tās sniegto pakalpojumu nepieejamību, bet cilvēku domas par pašvaldības pārvaldību - līdzekļu izsaimniekošanu, lēmumu necaurspīdīgumu, lēmumu atlikšanu, sabiedrisko apspriešanu "formālo raksturojumu" utt.

Rīga pētījumā izceļas arī ar to, ka no to cilvēku puses, kuri nav apmierināti ar pašreizējo dzīvesvietu, tiek minēta kā labākā pilsēta, kur dzīvot. Taču tai pat laikā Rīgā jau dzīvojošie savu dzīvesvietu nav iecēluši mīlētāko pilsētu topā, un ar dzīvi apmierināti vien 44% rīdzinieku. Eksperti to skaidro ar lielāku frustrāciju - galvaspilsētā ir daudz dziļāka un redzamāka plaisa starp dažādiem sociālajiem slāņiem. Te, sēžot tramvajā garām traucas desmitiem džipu, visur ir reklāmas par jaunajiem dzīvokļu projektiem, bet veikalos - regulāras akcijas. "Dzīves kvalitāte nav ārēju apstākļu savirknējums vien. Tā ir tieši saistīta arī ar katra konkrēta indivīda pasaules uztveri un iekšējiem, psiholoģiskiem aspektiem," rakstīts pētījumā.

***

Kuras ir Latvijas pievilcīgākās pilsētas?

LU Socioloģijas nodaļas doktorants, projekta līdzautors

Pievilcīgāko vietu topā jeb starp tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri vēlētos mainīt dzīvesvietu kā pievilcīgāko dzīvesvietu pilsēta tika minēta Rīga. Tai seko Valmiera, Ventspils, Jūrmala, Sigulda, Liepāja un Daugavpils. Kas atšķir šīs pilsētas no citām? Pilsētu pievilcību neietekmē iedzīvotāju iespējas piedalīties pilsētai svarīgu jautājumu risināšanā, kā arī apmierinātība ar pilsētas domes darbu. Drīzāk pievilcīgākas pilsētas sniedz kvalitatīvākas un daudzveidīgākas brīvā laika pavadīšanas iespējas. Tām ir augstāki iedzīvotāju apmierinātības rādītāji saistībā ar cilvēku iespējām iepirkties, iegūt labu izglītību, augstvērtīgi izklaidēties un apmeklēt kultūras pasākumus. Bez tam arī jūras tuvums ir būtisks pievilcīgāko dzīvesvietu topā. Jo pilsēta ir tuvāka jūrai, jo tai ir lielāks pievilcības potenciāls. Līdz ar to Rīgai, Jūrmalai, Ventspilij, Liepājai un Saulkrastiem ir salīdzinoši augsti pievilcības radītāji.

 

Inflācijas dati – uzticami

Iveta Tomsone, Latvijas Avīze  05/24/08    Kaut ikdienā šķiet, ka piens gada laikā kļuvis dārgāks nevis par dažiem desmitiem, bet par visiem 100%, inflācijas datus, lai cik neticami tie reizēm šķistu, aprēķina pēc starptautiski atzītiem noteikumiem, atbilstoši ES regulu prasībām un Latvijas likumiem.

Lai novērstu visas neskaidrības un aizdomas, kas saistītas ar inflācijas datu aprēķināšanas metodiku, vakar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) speciālisti bija sarīkojuši īpašu preses konferenci. Dati ir uzticami, iespējamais kļūdas procents, ik mēnesi fiksējot preču un pakalpojumu cenas, ir zems, un speciālisti, kas datus apstrādā, to dara pēc pasaulē pieņemtiem statistikas kanoniem un Eiropas likumiem. Tāds bija galvenais CSP Cenu statistikas departamenta patēriņa cenu indeksu daļas vadītāja Oskara Alkšņa vēstījums.

Kāds tad ir pamats CSP datu ticamībai? Cenas ik mēnesi no 8. līdz 20. datumam Rīgā un 11 rajonu centros fiksē kopskaitā 16 pārvaldes speciālisti. Pavisam 458 dažādām precēm un pakalpojumiem tiek piereģistrētas ap 19 tūkstošiem cenu un tarifu. No šīm precēm 110 ir pārtikas produkti, kam fiksē kopskaitā ap 5,9 tūkstošiem cenu, un tas ir 31% no kopējā cenu skaita. Bet pakalpojumu skaits, kas fiksē kopskaitā 3,7 tūkstošus cenu, ir 130.

Oskars Alksnis skaidro, ka cenas iedala divās lielās grupās – biežāk pirktās preces un pakalpojumi, par kuriem cilvēki maksā vismaz reizi mēnesī (pārtika, komunālie maksājumi, medikamenti, transports, laikraksti utt.), un pārējās preces un pakalpojumi, kam cilvēki tērē nosacīti reti (mēbeles, apģērbi, apavi, sadzīves tehnika, remonts u. c.).

O. Alksnis teic, ka divas trešdaļas no ikdienas patēriņa groza ģimenēs veido biežāk pirktās, bet vienu trešdaļu – pārējās preces. Inflācijas datu aprēķināšanā eksperti balstās uz patēriņa groza saturu – jo biežāk un vairāk ģimenēs kāda prece tiek pirkta, jo lielāka ietekme šīs preces cenas pieaugumam uz kopējo inflāciju. Tieši tādēļ 100% cenu lēciens, piemēram, luksusa automašīnām ietekmi uz inflāciju neradīs.

O. Alksnis: "Cilvēki nereti pārmet, ka, nosaucot vidējo inflācijas rādītāju, mēs it kā neatainojam īsto cenu pieaugumu. Šos pārmetumus var saprast, jo cilvēki biežāk pirkto preču cenas atceras labāk nekā cenas precēm, ko pērk retāk. Dati rāda, ka retāk pirkto preču cenas pieaug samērā lēni." Tātad – aprīlī biežāk pirkto preču cenu pieaugums gada laikā bija 22,7%, bet pārējo preču – tikai 6,8%. Tādējādi vidējā gada inflācija sanāk 17,5%.

Nereti CSP datos šoku izraisa ziņas, piemēram, par būtisku cenu pieaugumu apģērbiem un apaviem. O. Alksnis skaidro, ka šīs, tāpat kā augļi un dārzeņi, ir tās preces, kam ir sezonāls pieaugums (jaunās kolekcijas) un sezonāls kritums (kolekciju izpārdošanas, jaunās ražas ienākšana tirgū dārzeņiem). Izlīdzinot gada vidējos datus, rezultāts nav tik šausminošs. "Apģērbiem un apaviem cenas strauji auga deviņdesmitajos gados, un tās ir sasniegušas pirktspējas maksimumu, tādēļ šajā sektorā gada vidējais cenu kāpums nav tik liels," saka O. Alksnis.

Taisnība arī tiem, kas saka – daudzām precēm cena pieaugusi daudz straujāk, bez jebkādām sezonālām svārstībām. CSP dati liecina, ka aprīlī gada laikā, piemēram, makaronu cenas pieauga par 62,8%, kviešu miltu cenas – par 56,7%, piena cenas – par 39,3%. Bet tomātu cenas aprīlī bija par 27,9% zemākas nekā pērn, bet kartupeļu cenas – par 24% zemākas. Tā kā vienām pārtikas precēm cenas pieaug, bet citām krīt, nav apšaubāms, ka gada laikā pārtikas cenas pieaugušas vidēji par 21,7%.

Teiksiet – jā, bet Latvijā katrā reģionā cenas nav vienādas, turklāt ir lielas cenu atšķirības starp lielveikaliem un mazajiem veikaliem. Tāpat arī produktu ražotāju ir pietiekami daudz, un katrs savu preci pārdod par atšķirīgu cenu. O. Alksnis paskaidro, ka CSP cenu apsekotāji ir cilvēki, kas dzīvo, tā teikt, uz vietas, labi pārzina iecienītākos veikalus un preces. Taču preču izvēle nav stihiska, cenas fiksē to ražotāju produktiem, kuru tirgus daļa Latvijā ir ievērojama. Tā, piemēram, lai "izvilktu" vidējo 2 – 2,5% piena cenu, cenu apsekotāji fiksē cenas astoņu veidu pienam. Bet rudzu maizes vidējo cenu nosaka, fiksējot cenu 25 veidu maizei, bet baltmaizes cenu fiksē 35 veidiem.

"Mēs nosakām vidējo cenu, bet mēs nevaram dot ziņas par to, kā, piemēram, mainās viena konkrēta ražotāja produkta cena vienā konkrētā veikalā. Tāpat nevaram pateikt, kā mainās inflācija, piemēram, Rīgā, Prūšu ielā," saka O. Alksnis.

Vienlaikus inflācijas datu ticamība tiek stiprināta, regulāri pārskatot patēriņa preču grozu. Pēdējo četru gadu laikā tajā iekļautas šādas preces – graudu maize, grilēta un marinēta gaļa, zivju kulinārija, ātrās uzkodas, alkoholiskie kokteiļi, lamināta parkets, medicīnas šļirces, arī zobu higiēnista pakalpojumi, auto mazgāšana, MP3 un DVD atskaņotāji, portatīvie datori, boulinga zāles un solārija apmeklējums un vēl citas preces un pakalpojumi.

***

UZZIŅA

Atsevišķu pārtikas preču cenu pārmaiņas (2008. g. aprīlī, %)

Prece Gada laikā Pusgada laikā

Pārtika 21,7 12,6

Makaroni 62,8 32

Kviešu milti 56,7 34,2

Baltmaize 43,1 23,5

Siers 41,1 16,1

Piens 39,3 15,3

Olas 29,2 16,4

Svaiga gaļa 15,4 5,9

Zivis un

zivju izstr. 9,8 6,9

Cukurs -0,1 -2,1

Dārzeņi -2,2 27,8

Kartupeļi -24 -1,2

Tomāti -27,9 7,6

Kopējā inflācija 17,5 9,6

 

Darba drošības slidenās vietas

Aisma Orupe, Žurnāls "Nedēļa"   05/24/08    Darba drošība ir viens no uzņēmumu klupšanas akmeņiem. Turklāt ne tikai celtniecībā vai kokapstrādes nozarē, kas "tradicionāli" ir bīstamākās, bet arī tādā jomā kā frizētavas un skaistumkopšanas saloni. Nedēļa skaidroja, kādi tad ir šie pārkāpumi un cik viegli ir nodrošināt visu darba drošības noteikumu izpildi.

Valsts darba inspekcija (VDI) ik pa laikam rīko kampaņas, apsekojot kādas konkrētas nozares uzņēmumus. Vienas no pēdējām tika "inspicētas" frizētavas un skaistumkopšanas saloni, atklājot virkni trūkumu un pārkāpumu vairāk nekā pusei pārbaudīto uzņēmumu. Ja šoreiz sodi nepārsniedza 100 latu, tad no 14. maija stājās spēkā jaunie grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas paredz daudz lielākus sodus par katru pārkāpumu, nevis par visu trūkumu "paketi" kopumā.

Puse frizētavu un skaistumsalonu grēko

VDI preventīvajam darbam atvēl mazu laiku, un šīs kampaņas ir viens no veidiem, kā pārbaudīt darba drošības noteikumu ievērošanu, teic VDI Darba aizsardzības nodaļas vadītāja Sandra Zariņa. Viena no pēdējām nozarēm, kur tika kontrolēta šo noteikumu ievērošana, bija frizētavas un skaistumkopšanas saloni. Izvēle uz šiem uzņēmumiem krita tāpēc, ka pirms tam tie vēl nebija pārbaudīti un šajā jomā ir diezgan daudz kaitīgo faktoru, kas būtu jāievēro. Tika analizēti dažādi riska faktori (fiziskie, fizikālie, ķīmiskie), individuālie aizsardzības līdzekļi, aptieciņas un tas, vai ir veikta darbinieku instruktāža.

Kopumā tika apsekoti 222 uzņēmumi: gan mazākie, kur darbinieku skaits ir līdz 10, gan vidējie – no 10 līdz 50, kā arī trīs lielie saloni, kur ir vairāk nekā 50 strādājošo. Attiecībā uz pārkāpumiem – tie lielākoties tika konstatēti Latgalē (tika pārbaudītas 40 vietas, pārkāpumu skaits 188). Salīdzinājumam – Rīgā tika izkontrolētas 36 firmas, bet pārkāpumu skaits bija 90. Tomēr situāciju viennozīmīgi nevar izvērtēt, tāpat kā pateikt, kur ir vairāk šo pārkāpumu, uzsver Zariņa, piebilstot, ka īpaši labi nebijis nevienā reģionā.

Runājot par pārkāpumu "specifikāciju" – tie ir bijuši visos aspektos. Tā, piemēram, risku novērtēšana kopumā veikta 102 firmās un nedaudz vairāk par pusi uzņēmumu iepazīstinājuši savus darbiniekus ar risku novērtējumu. Arī pārējie rādītāji nav spoži – aptuveni pusei uzņēmumu ir trūkumi dažādās darba drošības jomās.

"Bieži vien tika konstatēti noteikumu pārkāpumi attiecībā uz veselības pārbaudēm. Tās ir jāveic par darba devēja līdzekļiem, un, protams, viņš nav ieinteresēts to darīt. Dažkārt tās tiek jauktas ar tā sauktajām veselības grāmatiņām, kurās parasti ir ieraksti par obligātajām apskatēm – pie fluorogrāfa un ginekologa. Dažs darba devējs saviem darbiniekiem ir nopircis polises un uzskata, ka tas jau ir ļoti daudz un ko vēl no viņa var prasīt. Taču – ja darbinieki netiek sūtīti uz pārbaudēm, viņi var iegūt kādu arodslimību, teiksim, astmu vai alerģiju. Regulāri sekojot savam veselības stāvoklim, var novērst nopietnākas problēmas. Un nepieciešamības gadījumā var pat lemt par profesijas maiņu," skaidro Zariņa.

Nav pat darba aizsardzības speciālista

Nereti uzņēmumos vispār nav darba aizsardzības speciālista (tas var arī nebūt pašu darbinieks, bet pieaicināts kompetentais speciālists). Bet likums paredz, ka šim atbildīgajam jābūt, un tad arī viņa pienākums ir sekot, lai darbiniekiem būtu droši darba apstākļi un tiktu ievērotas visas prasības. Bet mazās frizētavās dažkārt tam pieiet visai formāli – kāds varbūt kaut ko šajā virzienā padara, un viss. "Taču ir jādomā par darba vietu iekārtošanu un drošību no visiem aspektiem. Jo frizieres un manikīres ir pakļautas ķīmiskajiem riskiem – tie ir ne tikai nagu putekļi, kas rodas vīlējot, ir arī infekcijas iespējas. Un kur tad vēl piespiedu darba poza visas dienas garumā. Visi šie riska faktori ir jāizrunā ar darbiniekiem, jāmāca sevi pasaudzēt un jāveic pasākumi, lai šos riskus mazinātu. Diemžēl daudzās frizētavās nav pat dzirdējuši par manis minētajām "briesmām"," atzīst VDI darbiniece.

Šajā kampaņā netika piemēroti lielākie sodi – sākot no 50 līdz 100 latiem. Bet 14. maijā stājās spēkā grozījumi administratīvo pārkāpumu kodeksā, kur katrai darba aizsardzības normatīva neievērotajai prasībai ir noteikts savs soda lielums. "Ja līdz šim bija sods kopumā, tad tagad – par katru sadaļu atsevišķi. Sodi ir ļoti lieli, un tagad būs izdevīgāk visas prasības pildīt, nevis tikai samaksāt piespriesto summu. Piemēram, par nodarbināto nenosūtīšanu uz obligātajām veselības pārbaudēm – sods juridiskajai personai ir 500–750 latu," atgādina Zariņa, piebilstot, ka faktiski jau – lai visas prasības nodrošinātu – uzņēmējam nemaz tik dārgi nav jāmaksā. Turklāt labāk jau nodrošināties iepriekš, nevis sākt rīkoties, kad jau kaut kas ir noticis.

VDI pārstāve teic, ka no nākamā gada ir domāts darba devējiem palīdzēt šajā ziņā – iekļaujot uzņēmumu Uzņēmuma reģistrā, uzreiz tiks iedota dokumentu pakete, kas attiecas uz darba aizsardzību, kur atrunāti pamatprincipi un prasības.

"Komplekss" izmaksā dārgi

Latvijas Frizieru asociācijas prezidente Līga Dreimane visai skarbi teic, ka daudzām frizētavām ir ne tikai pārkāpumi darba drošības jomā, bet arī profesionālajā (strādā bez licences) un, viņasprāt, ne viens vien uzņēmums būtu jāslēdz. "Pēdējā laikā frizētavas aug kā sēnes pēc lietus, taču to kvalitāte nav vajadzīgajā līmenī. Nezinu, kur klauvēt, lai panāktu, ka daudzas no tām tiek slēgtas." Viņa piekrīt, ka darba drošība šajā nozarē ir ļoti būtiska un kopumā tā tiek ievērota labāk lielajos salonos. Viņai kā asociācijas vadītājai nav tiesību pārbaudīt, kas šajā ziņā notiek, līdz ar to katrā uzņēmumā notiekošais ir uz pašu darba devēju sirdsapziņas. Protams, frizieru skolu audzēkņi apgūst darba aizsardzības noteikumus, turklāt eksāmenu jautājumi ietver šo jomu. Skaidrs, ka mazās skolas un kursi biežāk grēko šajā ziņā, un iespējams, to beidzēji arī nav informēti par šiem jautājumiem.

Skaistumkopšanas institūts Liora (tajā ir 65 darbinieki), ko pārbaudīja VDI, tika uzteikts kā viens no labākajiem darba drošības jomā. Tā izpilddirektore Ingrīda Rītiņa atzīst, ka tas nebūt nav bijis viegli panākams. Viņa pati divu mēnešu garumā apmeklējusi kursus un nodarbojusies ar dokumentu kārtošanu, paralēli pildot arī savus tiešos pienākumus. "Arī pirms tam pie šīs lietas piestrādājām, taču šogad pastiprināti pievērsām uzmanību individuālajai aizsardzībai, instruējot darbiniekus par visiem riskiem. Tāpat tika iegādāti aizsardzības līdzekļi klientiem, lai būtu pilnīga drošība pret iespējamu infekcijas pārnešanu. Un tagad varam nepārspīlējot apgalvot, ka neviens klients no tā necietīs," uzsver Rītiņa.

Viņa teic, ka viss šis pasākumu kopums izmaksājis visai dārgi. Mācības un dokumentu noformēšana prasījušas no darba devēja kabatas ap 1000 latu. Tam vēl jāpieskaita ikgadējās obligātās pārbaudes, kas Liorā tiekot sadalītas divās daļās (izmaksu dēļ): vieni, kas strādā vistiešākajā kontaktā ar klientiem, iziet gada pirmajā pusē, otra daļa – vēlāk. Un tad vēl jāpieskaita individuālie aizsardzības līdzekļi – tas kopumā sasummējas. Toties tagad uzņēmums varot strādāt, nebaidoties no sodiem vai negadījumiem, kas rodas, ja nerūpējas par darba drošību.

***

Dati par pēdējām VDI rīkotajām kampaņām

Kampaņa Apsekoto uzņēmumu skaits kampaņas laikā Nav apmācīta DA speciālista Ir veikts risku novērtējums darba vietās Nodarbinātie ir iepazīstināti ar risku novērtēšanas rezultātiem Nav veiktas obligātās veselības pārbaudes

Kokapstrādes uzņēmumi 206 20% 76% 60 % 29%

Šūšanas un tekstilizstrādājumu nozare 188 21% 68% 46% 48%

Frizētavas un skaistumkopšanas saloni 222 46% 51% 42% 76%

Pārtikas un dzērienu ražošanas uzņēmumi 87 15% 60% 43% 49%

* aprēķini % veikti no kopējā kampaņas apsekojumu skaita.

***

Fakti

Kampaņa frizētavās un skaistumkopšanas salonos:

ķīmiskie riska faktori novērtēti – 52% (no apsekotajiem uzņēmumiem);

bioloģiskie riska (asinis, sēnītes, infekcijas) faktori novērtēti – 43%;

fiziskie riska faktori (darba pozas, paaugstināts redzes sasprindzinājums, darbs, kas saistīts ar lokālu muskuļu sasprindzinājumu) – 50%;

organiskas izcelsmes putekļi (cilvēka ādas, matu putekļi) novērtēti – 34%;

troksnis kā riska faktors novērtēts – 40% (vairākām frizierēm strādājot vienlaikus vienā telpā, rodas fona troksnis).

Kampaņas laikā inspektori izsniedza 147 rīkojumus un 27 darba devējiem tika piemēroti administratīvie sodi.

 

Viedoklis: Naftas cenu kāpums samazinās ekonomikas izaugsmi

Juris Paiders,  NRA  05/26/08    Pagājušajā nedēļā naftas cenas pārspēja visus līdzšinējos cenu rekordus. Naftas cena pārsniedza 135 ASV dolārus par barelu (mucu). Jāatgādina, ka naftas cenas, kuras parādās TV un laikrakstu ziņu blokos, ir nevis naftas cenas šobrīd, bet cenas par naftu, kas tiks piegādāta jūlijā.

Jauno cenu lēcienu patērētāji pilnībā izjutīs pēc diviem mēnešiem, kad naftas pārstrādātāji sāks saņemt naftu par 135 dolāriem barelā. Tad jaunā cena nekavējoties parādīsies kā benzīna un dīzeļdegvielas cena.

Ja salīdzina naftas cenas šodien ar cenām tieši pirms gada, tad tās ir dubultojušās. 2007. gada maijā naftas cenas balansēja zem 70 dolāriem par vienu barelu.

Jau pašlaik var prognozēt, ka jaunais naftas cenu kāpums izraisīs globālas sekas un ietekmēs pasaules ekonomiku kopumā. Pirmās sekas jau izjūt nabadzīgākās valstis – kurām valūtas resursi ir ierobežoti. Gada laikā naftas un no tā izrietošās degvielas cenas ir divkāršojušās. Tas nozīmē, ka gada laikā par degvielu ir jātērē divreiz vairāk valūtas. Ja valūtas ienākumi nav kāpuši tādā pašā mērā, tad valūtas tēriņi jebkam citam ir jāsamazina, jo pieaug valūtas tēriņi par degvielu. Daudzas valstis tagad samazina daudzu preču iepirkumus, izņemot degvielu un pārtiku. Naftas un graudu cenu kāpums neizbēgami noved pie naudas taupīšanas politikas attiecībā pret citām nozarēm.

Vissmagāk to pašlaik izjūt Latvijas kokrūpnieki, jo globālā konjunktūra šajā sektorā tagad ir nelabvēlīga.

Tas ir tikai viens no faktoriem, kad naftas cenu kāpums samazina pieprasījumu ekonomikā un samazina izaugsmi. Otra tikpat smaga problēma ir inflācija. Degvielas cenu izraisītā inflācija ir daudz lielāka valstīs, kuru ekonomika balstās uz ASV dolāru, nekā valstīs, kas orientējas uz eiro. Inflācija kļūst par draudu ASV ekonomiskajai un sociālajai stabilitātei. ASV arvien vairāk un vairāk briest neapmierinātība ar degvielas cenu kāpumu. ASV nav Eiropai raksturīgo degvielas nodokļu. Līdz ar to ASV jebkuras cenu svārstības tieši atainojas degvielas cenās. Debates par degvielas cenu kāpumu ASV jau sāk izspiest no TV ekrāniem Klintones un Obamas cīkstēšanās nebeidzamo stāstu. Turklāt ASV prezidenta amata kandidāti cenšas izdomāt ģeniālāku ideju, jaunu recepti, lai apturētu naftas un degvielas cenu kāpumu. Vistālāk ir tikusi Hilerija Klintone, kura apsolīja saviem vēlētājiem, ka varas iegūšanas gadījumā tā vienkārši likvidēs ASV interesēm kaitīgo naftas eksportētāju valstu organizāciju OPEC. Vienkārši likvidēs un viss...

Tikmēr naftas cenu kāpums ir sašūpojis ASV ekonomiku. 70% ASV teritorijas nav iekļauti elektrotīklā, jo lielākajā daļā teritorijas elektrība tiek ražota autonomi, pamatā izmantojot elektrības ģeneratorus. Lielai daļai amerikāņu degvielas cenas transformējas pašu saražotajā elektrībā un siltumā.

Tagad liela daļa ASV mājsaimniecību ir sākušas atteikties no līdz šim demonstrētās izšķērdības netaupīt energoresursus. 130 dolāru naftas cena ir arguments valdībām ieguldīt līdzekļus zinātnes attīstībā un alternatīvu tehnoloģiju meklējumos.

Tomēr jaunā energoresursu cenu struktūra agrāk vai vēlāk izraisīs sociālus protestus: Francijas zvejnieki šonedēļ sāka protestēt pret dīzeļdegvielas cenām. Jau ir bloķētas pieejas visām Francijas ostām Atlantijas okeāna piekrastē. Tradicionāli nākamie protestētāji ir tālbraucēji šoferi un lauksaimnieki.

Diemžēl uz jautājumu, vai ilgtermiņā varam cerēt uz būtisku degvielas cenu mazināšanos, ir jāatbild ar nē.

Līdz šim ASV ar 5% Zemes iedzīvotāju patērēja 40% planētas resursu. Tagad Ķīnas un Indijas ekonomikas sāk panākt attīstītās valstis, un tieši šo divu valstu vajadzība pēc degvielas izraisīja globālo degvielas pieprasījuma pieaugumu. Tā kā planētas fosilo enerģijas resursu daudzums ir ierobežots, pieaugot Ķīnas un Indijas ekonomiskajam potenciālam, resursu cenas palielināsies. Vienīgais, ko Latvija var darīt, ir gatavoties strukturāliem ekonomikas pārkārtojumiem un investēt zinātnē, lai meklētu alternatīvas enerģētikas tehnoloģijas.

 

Baltijas valstis sagaidot grūti laiki

Apollo  05/26/08    Ziņu aģentūras Reuters aptaujātie eksperti norāda, ka Baltijas valstis sagaida grūti laiki, gan gadījumā, ja piepildīsies pesimistu, gan gadījumā, ja piepildīsies optimistu scenārijs.

Ja ticam pesimistiskākajām speciālistu prognozēm, tad Baltijas valstu ekonomikā gaidāmi «tumši laiki» un izaugsme strauji nokritīsies no divciparu skaitļa, informē portāls Apollo.lv. Savukārt optimistiskākais skats paredz, ka šīs valstis vienkārši ir ceļā uz sabalansētāku ekonomikas attīstību, vēsta «Reuters».

Viens gan ir skaidrs, ekonomikas izaugsmes norimšana, kuru daļēji izraisījusi Skandināvijas banku piekoptā kreditēšanas samazināšanas politika, padara Baltijas valstu cīņu par iekļūšanu eiro zonā par krietni ilgstošāku izaicinājumu, kuru turklāt pastiprina pārmērīgi lielā inflācija.

Visas trīs Baltijas valstis, kuru nacionālās valūtas ir piesaistītas eiro, cerēja, ka vienoto valūtu spēs ieviest drīz pēc pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gadā, taču inflācija šos plānus ir atvirzījusi līdz ātrākais 2010. - 2013. gadam.

Tai pat laikā, valdībām ir jāsavelk jostas un jāatrod jauni ceļi, kā palielināt patērētāju aktivitāti, kuru iepriekš galvenokārt uzturēja kreditēšanas uzplaukums.

«Daudz pieminētā Latvijas mīkstā nosēšanās nav ticama,» saka Rīgas ekonomikas augstskolas ekonomikas profesors Mortens Hansens.

«Ekonomikas pieaugums ir samazinājies daudz ātrāk, nekā lielākā daļa paredzēja. Ja Igaunijas scenārijs attīstībai ir labs piemērs tam, kas varētu notikt šeit, tad recesija ir ļoti iespējama,» viņš piebilda.

Prognozēm par lēno lejupslīdi piekrīt «Nordea» analītiķis Ansi Rantala. «Tas ir pilnīgi acīmredzami, īpaši Latvijas un Igaunijas gadījumā, ka šo valstu ekonomikas kurss tuvojas, vai pat jau ir nonācis recesijas fāzē».

Fortūnas novēršanās no šīm valstīm ir bijusi viena no krasākajām, ja salīdzina ar citām jaunajām ES dalībvalstīm, turklāt jāatceras pagājušais gads, kad visi bažījās drīzāk par pārkaršanu un pārāk straujo kāpumu.

Taču ekonomikas izaugsme Igaunijā šī gada pirmajā ceturksnī samazinājās līdz 0,4%, Latvijā līdz 3,6% un vienīgi Lietuvā vērojama pozitīvāka tendence, taču arī šeit nākotnē gaidāma palēnināšanās.

Ekonomikas atdzišana ir kā sekas tam, ka Skandināvijas bankas, ieskaitot tirgus līderi Swedbank un SEB, piegrieza dāsno kredītu plūsmu un tas noveda pie krišanās nekustamo īpašumu un celtniecības nozarēs, kā arī samazināja apgrozījumu mazumtirdzniecībā.

Un nu Baltijas valstīm jāatgriežas pie pamatu pamata, meklējot veidus, kā veicināt ekonomikas pieaugumu, neizmantojot kredītus kā mākslīgu stimulētāju, turklāt arī nedaudz senākā vēsturē ir pozitīvi piemēri, jo arī pirms kredītu burbuļa uzplūšanās 2004. gadā, Baltijas ekonomikas pieaugums bija veselīgu rādītāju robežās un turējās starp 7% līdz 9%.

Mortens Hansens norāda, ka ekonomikas lejupslīde liek nopietni padomāt par ilgtermiņa strukturālām reformām. Eksporta palielināšana ir galvenais mērķis, taču inflācijas izraisītais cenu kāpums pašmājās atstāj būtisku ietekmi uz Baltijā ražoto produktu konkurētspēju. Taču ir kāds faktors, kas joprojām spēlē par labu – Krievija joprojām ir galvenais bijušo padomju republiku eksporta tirgus, kas turklāt turpina palielināties.

Tomēr Baltijas valstu valdībām nāksies aci pret aci stāties grūta izaicinājuma priekšā, mēģinot samazināt ekonomikas lejupslīdi un ienākumu samazinājumu, norāda Reuters.

 

Eksperti: Baltijas valstīm ir negatīvas ekonomikas perspektīvas

LETA  05/26/08    Baltijas valstis gaida drūma nākotne, jo to ekonomiskās izaugsmes temps strauji samazinās, tajā pašā laikā neiepriecina arī citi ekonomiskie rādītāji, uzskata vairāki eksperti.

Savukārt optimisti ir pārliecināti, ka ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās ir viens no etapiem valsts ceļā uz ilgtspējīgu izaugsmi.

Baltijas valstu ekonomiskās izaugsmes tempa palēnināšanās daļēji skaidrojama ar to, ka Skandināvijas bankas, kas aktīvi darbojas Baltijas tirgū, ievērojami ierobežojušas izsniegto kredītu apjomu. Savukārt iepriekš aizdevumi, tostarp arī ar lielu riska pakāpi, tika piešķirti visai aktīvi. Tas līdz ar augstu inflācijas līmeni ir viens no šķēršļiem Baltijas valstu ceļā uz eiro ieviešanu.

Kreditēšanas sarukuma dēļ Baltijas nekustamā īpašuma un būvniecības sektoros vērojama lejupslīde, tajā pat laikā samazinās arī mazumtirdzniecības apjoms.

Valdībām būtu jāstrādā pie budžeta izdevumu samazināšanas, kā arī jāmeklē jauni ekonomiskās izaugsmes veicināšanas veidi laikā, kad pēc kreditēšanas buma beigām strauji samazinājies privātā patēriņa apjoms.

"[Latvijā] mīkstā piezemēšanās, par kuru daudz tiek runāts, ir maz ticama. Ekonomikas palielināšanās temps sarūk ievērojami straujāk nekā daudzi varētu gaidīt. Igaunijas pieredze ilustrē Latvijas nākotnes perspektīvas, un šajā reģionā prognozējama recesija," prognozē Rīgas Ekonomikas augstskolas ekonomikas profesors Mortens Hansens.

Šādu viedokli atbalsta arī bankas "Nordea" analītiķis Ansi Rantala: "Šobrīd ir pilnīgi acīmredzams, ka Baltijas valstu ekonomikās, it īpaši Igaunijas un Latvijas, tuvojas recesija vai pat, iespējams, ekonomiskā lejupslīde jau ir sākusies".

Igaunijas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums šā gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu samazinājās līdz 0,4%, Latvijā - līdz 3,6% un Lietuvā - līdz 6,4%. Turpmāk gaidāma vēl lēnāka Baltijas valstu ekonomiskā izaugsme.

Tomēr par pozitīvu tiek uzskatīts apstāklis, ka pirms kreditēšanas buma sākšanās 2004. gadā Baltijas valstu ekonomiku izaugsme veidoja aptuveni 7%-9%.

Eksperti norāda, ka ekonomikas stabilizēšanas labad Baltijas valstu valdībām būtu jāveicina eksporta apjoma pieaugums, taču augsta inflācijas līmeņa, kā arī algu pieauguma dēļ samazinās Baltijā saražoto preču konkurētspēja pasaules tirgū.

Par pozitīvu tiek uzskatīta Krievijas ekonomiskā izaugsme, jo Krievija ir viens no bijušo padomju republiku nozīmīgākajiem eksporta tirgiem.

Baltijas valstu valdības jau sākušas darbu pie stratēģiju izstrādāšanai nolūkā sabalansēt ekonomikas.

Igaunijas valdība jau apstiprināja papildus budžetu 2008. gadam, samazinot izdevumu apjomu. Arī Latvijai nāksies samazināt izdevumu apjomu, lai sasniegtu izvirzīto mērķi - budžeta pārpalikumu 1% apmērā no IKP.

Lietuvā konkrētu pasākumu plāns vēl nav izstrādāts, taču valdība apņēmusies līdz gada beigām sabalansēt Lietuvas budžetu.

 

Lētāk ir pirkt dārgāk, bet pašu ražoto!

Juris Bogdanovs, Apollo  05/26/08    Šī ekonomiskā atziņa nav nekas jauns, tomēr, skatoties uz mūsu «valdībām» jeb tiem mistiskajiem spēkiem, kas to vada, tas, visticamāk, būs kas pilnīgi negaidīts. 

Un stāsts sākas ar žurnāla «Nedēļa» pēdējā numurā publicēto Aismas Orupes rakstu par energoresursiem. Tajā kāds «biomasas asociācijas LATbioNRG» valdes pārstāvis Didzis Palejs aktīvi aizstāv vietējo un zaļo resursu izmantošanu.

Varētu jau domāt, ka viņš to dara tikai savas personīgās ieinteresētības dēļ, tomēr tad būtu jārunā par to, kāpēc mūsu kaimiņi — lietuvieši un igauņi —, pēc viņa sacītā, arī šajā jomā attīstās un ir tikuši daudz tālāk. Jau sen ir pierādījies, ka abas mūsu kaimiņvalstis izceļas ar savu interešu aizstāvēšanu un pašu ražotāju attīstīšanu, kamēr Latvijā notiek pilnīgi pretējais.

Bet ne par to ir šā raksta galvenā doma. Jo Paleja kungs savos visai saprotamajos un ar skaitļiem pamatotajos apsvērumos nav minējis pašu galveno, kas gan vairāk būtu valsts vadītāju izpratnes un atbildības jautājums. Un runa ir par to, ka daudz izdevīgāk ikvienai valstij ir lietot savu ražošanu un arī resursus, pat ja tie salīdzināmās cenās ir dārgāki, nekā tos ievest. Diemžēl valsts augstākajos līmeņos to nekad nav spējuši saprast un, kā izskatās, arī negrib saprast. Citādi neizskaidrosi, kāpēc nav nekādas valsts politikas, kaut vai veicinot un pētot šos jautājumus, tieši ar nolūku to visu pēc iespējas ātrāk attīstīt. Dzirdam vien ministrus nopūšoties sakām, ka katram jau pašam jātaupa utt., it kā viņiem valdībā nebūtu instrumentu, ar ko veicināt cilvēku ieinteresētību dzīvot taupīgāk. Bet viņiem vajag populistisku «tautas saudzēšanas» režīmu, lai gan no tā visa visvairāk cieš tieši pati tauta.

Pie lietas.

Ir tā, ka, lietojot savus resursus, vislielākais ieguvums no tā būtu ne tikai valstij, bet ikvienam no mums. Jo tad no valsts ne tikai neaizplūstu nauda, bet tā radītu šeit darbavietas. Un labi apmaksātas. Un tas nozīmē nodokļus un vispārējo ienākumu pieaugumu tirgū, tātad arī ražošanai un visam citam, tautsaimniecībā labvēlīgākas situācijas izveidošanos.

Ekonomikā valda tāds lielums kā multiplikators jeb, latviski, naudas reizinātājs. Tas izpaužas tā, ka (ja apskatām to ļoti vienkāršotā modelī), sākot ražot te kaut kādu preci par, piemēram, divām naudas vienībām (NV) gabalā, tas ir izdevīgāk, nekā ievest tieši tādu pašu no citas valsts, pat ja salīdzināmās cenās ievestā tāda pat prece izmaksātu 1 NV.

Mehānisms darbojas šādi. Ražojot pašiem, samazinās no ekonomikas izplūstošās naudas daudzums, tātad vajadzība pēc valūtas un tam domātajiem kredītiem (ar procentiem) arī samazinās. Vienlaikus valsts ekonomikā parādās jaunas darba vietas, kas nozīmē ienākumu palielināšanos virknei tirgus dalībnieku, piemēram, darba ņēmējiem, uzņēmējiem, valstij… Tas savukārt nozīmē, ka šajā ekonomikā parādās vairāk pirktspējīgu cilvēku, kas ir ārkārtīgi svarīgi visām pārējām jomām ekonomikā, to apgrozījumiem, tātad arī attīstībai un izaugsmei.

Tas viss nozīmē, ka arī dārgāku, bet pašu ražotu preci ikvienai valstij ir daudz, daudz izdevīgāk uzturēt nekā ievest lētas preces, tā likvidējot darba vietas, apgrozījuma līdzekļus ekonomikā, valsts nodokļu samazinājumu utt. Un vispār tas ārvalstu preču lētums ir izdevīgs tikai tad, ja tirgus tiek kropļots ar attiecīgās valsts naudas piesaisti kādai citai naudai (ko garantē pati valsts…), tā mākslīgi nodrošinot to lētumu un pašu preču konkurētnespēju. Tas nozīmē, ka mūsu valsts ir izveidojusi tādu ekonomisko politiku, kurā mēs mākslīgi tiekam iedzīti nabadzībā, jo ražot kļūst neizdevīgi neko. Un tā jau neko arī nopelnīt nevar, bet var iedzīvoties milzu parādos, kas jau ir noticis Latvijā. Neko neražojoša parādnieku valsts — tāds varētu būt Latvijas moto, ja skatās pēc valdības veidotās ekonomiskās politikas.

Un tad arī iznāk, ka tā nauda, kas ienāk tālāk ekonomikā no pašu ražotas preces, pat ja tā ir divas reizes dārgāka par iespējamo līdzinieci ārvalstu ražotāju izpildījumā, dod tādu pieaugumu, ka tas ir izdevīgāk. Turklāt mēs varam apskatīt arī apstākli, ka, ievedot preces, kāds zaudē darbu, tātad zūd uzņēmējdarbības forma vai tā vājinās, no kā zaudē arī valsts nodokļus… Tas viss nozīmē, ka ievedot mūsu zaudējumi ir vismaz jāreizina ar divi vai pat trīs pret ievestās «lētās preces» vērtību, kamēr, ražojot pašiem to dārgāko, mūsu ieguvums ir jāreizina vismaz ar divi no pašu ražotās preces vērtības. Ja ņemam to starpību, ko šādi aprēķini dod, tad modelī minētās NV izteiksmē tas būtu 1x3+2x2=7 naudas vienības. Tātad, ievedot vienu preci par 1 NV, ja to varam ražot paši par 2 NV, mūsu patiesais zaudējums ekonomikā ir šīs 7 NV… Bet tā jau ir ļoti nopietna nauda ekonomikā, tautsaimniecības attīstībā…Un tur jums arī līdzekļi pensiju palielināšanai, bērnu pabalstu palielināšanai, savu cilvēku atgūšanai no ES valstīm, kuri visi tur skumst pēc sakārtotas Latvijas utt.

Un, balstoties uz šajā modelī uzrādītajām sakarībām, gribu aicināt padomāt, ka 1 NV tikpat labi varētu būt arī viens miljards latos. Ja kāds nezina, tad valsts imports ir ap sešiem miljardiem, bet eksports ap trim miljardiem. Starpība, ko ievedam, tātad ap trim miljardiem latu. Ja mēs šos ciparus varētu mazināt kaut vai par vienu miljardu, tad, vadoties no modelī apskatītā, mūsu valsts ekonomiskais ieguvums būtu kādi septiņi miljardi. Un tas tiešām ir ļoti reāli.

Protams, šis ir ļoti aptuvens modelis, tas domāts tikai būtības izskaidrošanai, kāda valda ikvienas valsts ekonomikā. Tomēr, tajā ļoti labi atspoguļojas tas izdevīgums, ko dod pašu ražota prece, arī enerģija. Nemaz jau nerunājot par to, ka lieli apgrozījumi pašu veidotā tautsaimniecībā nozīmē arī pieredzes un rentabilitātes attīstīšanos un nostiprināšanos, bet visam pāri dod arī ekonomisko neatkarību no jebkādām pasaules ekonomikas krīzēm un ne tikai no krīzēm.

Tāpēc pirmais, kas būtu jādara, jāatbrīvo lata piesaiste, vienlaikus saglabājot valsts garantētu kursu noteiktu preču un resursu iegādē, lai nodrošinātu cenu stabilitāti valstī. Bez tā sāksies hiperinflācija.

Ja kāds te vispār vēl vēlas pēc gadiem 100 kaut ko dzirdēt par tādu valsti kā Latvija un tautu kā latvieši, ir pēdējais brīdis to visu sākt darīt. Un tam ir vajadzīga cilvēku grupa, kas to visu varētu un gribētu virzīt tālāk. Vai tādi maz vēl Latvijā ir palikuši?

 

Kanālmalu izgaismos par miljonu

Anna Riekstiņa,  Diena  05/29/08    Pašvaldības izsludinātā konkursa uzvarētājs paredz līdz rudenim izgaismot posmu no Operas līdz Bastejkalnam.

Līdz Latvijas valsts dzimšanas dienai galvaspilsētas kanālmala tiks izgaismota kā spoža broša. Šis darbs uzticēts pilnsabiedrībai Eiromoduls, kuras kanālmalas izgaismošanas priekšlikums domes īpašuma departamenta izsludinātajā konkursā trešdien tika atzīts par labāko. Pašvaldībai šis projekts izmaksās gandrīz vienu miljonu latu.

"Rīgas centrs ir savdabīga un interesanta zona. Mūsu mērķis bija ar gaismu palīdzību paspilgtināt tās kvalitātes un vērtības, kas jau vēsturiski ir izveidojušās. Mēs piedāvājam izstaigāt taku - tas būs kā naksnīgs gājiens, kur ik pa brīdim ir kāds akcents," stāsta viens no priekšlikuma autoriem uzņēmuma JS & Partneri arhitekts Juris Skalbergs. Uzvarētāji piedāvā projektu īstenot trīs kārtās. Pirmajā kārtā, ko plānots pabeigt 1.novembrī, kanālmalā tiks uzstādītas ekonomiskas un pret sasišanu izturīgas gaismas diožu lampas, izgaismojot Valdemāra ielas tiltu, Bastejkalna tiltu, kaskādes tiltiņu, kā arī parka laternas un lielāko koku lapotnes, saka par projekta tehniskajiem risinājumiem atbildīgais SIA Moduls Rīga tehniskais direktors Raitis Teivāns. Īpaša uzmanība, kā to paredzēja konkursa nolikums, tiks pievērsta Brīvības piemineklim. "Brīvības pieminekli mēs dēvējam par kulmināciju un plānojam izgaismot tīrā baltā krāsā," norāda J.Skalbergs, piebilstot, ka tikai sievietes tēls tiks iekrāsots "nedaudz zaļganā krāsā".

Pilsētas arhitekts Jānis Dripe atzina, ka uzvarējušais piedāvājums ir "ļoti pārdomāts risinājums", kas "piedāvā labās cenās sakārtot kanālmalu". Pirmās kārtas izmaksas būs 980 tūkstoši latu.

Diena jau rakstīja, ka domes kuluāros vairākkārt izskanējušas aizdomas par pārspīlēti augstām izmaksām un kārtējo mēģinājumu "norakt miljonus". Pašvaldības īpašumu un privatizācijas lietu komitejas vadītājs Andris Ameriks (LPP/LC) gan norādīja, ka "sarunu procesā summu var nodzīt uz leju", un solīja to panākt. Kopumā šī gada domes budžetā konkursa pirmajai kārtai ir atvēlēts viens miljons latu.

Partijas Jaunais laiks (JL) Rīgas domes frakcijas deputāti par nepieņemamu uzskata RD lēmumu šos līdzekļus ņemt no pašvaldības īpašumu privatizācijas fonda līdzekļiem, kas paredzēti kā rezerve uzsākto izglītības projektu iespējamajam sadārdzinājumam.

JL lēmumu par Rīgas kanālmalas izgaismošanu uzskata par izšķērdību un prasa Rīgas mēram Jānim Birkam skaidrot, kāpēc finansējums pilsētas izskaistināšana tiek slēpts, pārdalot izglītības iestādēm paredzētos līdzekļus, kā arī aicina mēru publiskot projekta tāmi. Šis ir jau kārtējais pierādījums tam, kā RD, neredzot vai izliekoties neredzam valsts ekonomiskās problēmas, turpina ciniski un vieglprātīgi izšķērdēt pašvaldības līdzekļus, uzskata JL.

"Tā vietā, lai "sadedzinātu" miljonus kanālmalas lampiņās, līdzekļi, ja vispār jātērē, tad jāiegulda attīstības projektos, piemēram, infrastruktūras sakārtošanā, lai veicinātu uzņēmējdarbības attīstību," norāda JL RD frakcijas vadītājs Olafs Pulks.

 

Jaunu uzņēmumu arvien mazāk, maksātnespējīgo vairāk

Juris Vilders, Žurnāls "Nedēļa"   05/29/08    Uzņēmējdarbības aktivitātes kritums atspoguļojas statistikā par reģistrēto komercsabiedrību skaitu, turklāt Latvijā ir vislielākais maksātnespējīgo uzņēmumu relatīvais rādītājs.

Gada četros mēnešos Latvijā reģistrētas 4739 jaunas komercsabiedrības, kas ir par 8% mazāk nekā pagājušā gada attiecīgajā laika periodā. Pērn janvārī?aprīlī kopējais jaundibināto uzņēmumu skaits sasniedza 5146, liecina SIA Lursoft dati. Lai arī vidējais mēneša rādītājs uzņēmumu dibināšanā bijis 1184, martā un aprīlī tas tikai nedaudz pārsniedza 1000. Arī maijā aktivitāte nav pieaugusi – līdz 19. maijam bija reģistrēti 544 jauni uzņēmumi, kas ļauj prognozēt mēneša kopējo skaitu ap 1000. Pērn maijā fiksēti tika 1284. Visticamāk, vasaras mēnešos aktivitāte būs vēl mazāka, tādējādi vidējais viena mēneša laikā reģistrēto uzņēmumu daudzums varētu būt mazāks nekā 1000, līdzīgi kā jau tika pieredzēts 2007. gada decembrī.

Apskatot Lursoft statistiku par reģistrētajiem un likvidētajiem uzņēmumiem sadalījumā pa rajoniem, var redzēt, ka visos rajonos četrarpus mēnešu laikā reģistrēts vairāk uzņēmumu nekā likvidēto, tādējādi aktīvo komercsabiedrību skaits palielinājies visā Latvijā. Rīgas rajonā līdz šā gada 19. maijam reģistrēti 3428 uzņēmumi, un nākamajās vietās ar attiecīgi 199 un 194 ir Jelgavas un Daugavpils rajons. Liepājas rajonā šis skaits sasniedz 187. Vismazāk uzņēmumu šogad reģistrēts Balvu un Alūksnes rajonā – attiecīgi 18 un 22.

Turpinās iepriekšējā gada tendence, ka ārpus Rīgas un Rīgas rajona dibināto uzņēmumu skaits palielinās nedaudz straujāk nekā galvaspilsētā. 2008. gada janvārī?maijā Rīgā un Pierīgā reģistrēti 64,3% jaundibināmo komercsabiedrību, 2007. gadā šis īpatsvars bija 68%, bet 2005. un 2006. gadā ? 70%. Neraugoties uz to, reģionos ar uzņēmējdarbības attīstību joprojām veicas krietni sliktāk nekā Latvijas galvaspilsētā. Uz 1000 iedzīvotāju visvairāk uzņēmumu ir Rīgā un Pierīgā, savukārt vismazāk Krāslavas, Daugavpils un Ludzas rajonā, turklāt šajos rajonos uzņēmumu un iedzīvotāju īpatsvara rādītājs salīdzinājumā ar Rīgas rajonu ir gandrīz trīs reizes mazāks. Skatoties pēc komersabiedrības juridiskās adreses, visvairāk darbojošos jeb nelikvidēto uzņēmumu ir Rīgas rajonā – 52,6% no visiem Latvijas uzņēmumiem.

Šā gada 1. janvārī stājies spēkā Maksātnespējas likums, un valstī tika ieviests jauns Maksātnespējas reģistrs. Līdz ar to iepriekš iesāktie maksātnespējas procesi tiek izskatīti saskaņā ar likuma Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju prasībām, bet jaunuzsāktie procesi tiek veikti atbilstoši Maksātnespējas likuma prasībām. Lursoft dati liecina, ka 2008. gada pirmajos četros mēnešos reģistrēto maksātnespējas lietu skaits palielinājies par 14,3% salīdzinājumā ar pagājušā gada atbilstošo periodu. Šo lietu daudzuma pieaugums gan vairāk saistāms nevis ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, bet gan ar iepriekšējos gados neatrisinātajām problēmām uzņēmumu reģistrācijā.

Kā liecina kredītinformācijas un parādu iekasēšanas firmas Verband der Vereine Creditreform pētījums, pērn Latvijā bijis visstraujākais maksātnespējīgo uzņēmumu skaita pieaugums starp jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Latvijā maksātnespējīgo uzņēmumu apjoms palielinājās par 8,3% līdz 1272 vienībām. Arī šogad Latvija varētu būt līderos pēc maksātnespējas rādītāja, jo ekonomiskās izaugsmes tempu krituma ietekmē varētu pieaugt maksātnespējīgo uzņēmumu skaits, īpaši būvniecības un nekustamā īpašuma jomā.

 

Četru gadu laikā vidējā alga vairāk nekā dubultojusies

Apollo 05/29/08    Četru gadu laikā vidējā alga Latvijā ir vairāk nekā dubultojusies, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

2004. gada pirmajā ceturksnī strādājošo vidējā darba samaksa pirms nodokļu apmaksas jeb bruto alga bija 195 lati. Patlaban Latvijā bruto alga ir 453 - par 258 latiem jeb aptuveni 132% vairāk nekā pirms četriem gadiem.

Savukārt strādājošo vidējā darba samaksa pēc nodokļu apmaksas jeb neto alga 2004. gada pirmajā ceturksnī bija 139 lati, bet tagad strādājošo vidējā mēnešalga «uz rokas» ir vidēji 330 lati – par 191 latiem jeb par aptuveni 137% vairāk nekā pirms četriem gadiem.

Kā ziņots, mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī 2008. gada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar pērnā gada pirmo ceturksni, pieauga no 354 līdz 453 latiem jeb par 28,1%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija.

Savukārt šā gada pirmajos trijos mēnešos salīdzinājumā ar pērnā gada pirmo ceturksni neto alga palielinājās par 29,7% jeb par aptuveni 100 latiem un sasniedza vidēji 330 latus.

 

«Moody's»: Latvija ir starp apdraudētākajām valstīm

Apollo  05/29/08    Latvija, kā arī Lietuva un Ungārija ir Eiropas jaunattīstības valstis, kuras visasāk izjutīs ekonomikas smago piezemēšanos, ja tāda notiks, atsaucoties uz starptautisko reitingu aģentūru «Moody's», raksta «Bloomberg».

Ekonomiskās izaugsmes kritums savienojumā ar augstu inflāciju, «visticamāk, izraisīs nozīmīgu publiskā parāda pieaugumu, liedzot šīm valstīm atlabt saprātīgā laika posmā», norāda reitingu aģentūra. Tas savukārt radīs papildu spiedienu uz šo valstu reitingiem un var izraisīt to pazemināšanu.

Smagās piezemēšanās riski šajās valstīs pieauguši saistībā ar nemieriem globālajos finanšu tirgos. Ungārijas IKP pirmajā ceturksnī pieauga par 1,6%, inflācija aprīlī bija 6,6%, Latvijas IKP pirmajā ceturksnī pieauga par 3,6%, inflācija aprīlī bija 17,5%. Lietuvas IKP pirmajā ceturksnī pieauga par 6,4%, savukārt aprīļa inflācija bija 11,7%.

Novērtējot valstis pēc to spējas pretoties smagajai piezemēšanai, «Moody's» uzsver, ka Igaunijai, Īslandei, Bulgārijai, Kazahstānai un Čehijai ir «lieliskas finansiālas spējas savam līmenim, tāpēc šīs valstis veiksmīgi spēs tikt galā, pat saskaroties ar vēl augstāku makroekonomiskā stresa pakāpi».

Savukārt Polija, Rumānija un Horvātija esot «vidēji stiprās pozīcijās».

Lai lasītu «Moody's» paziņojumu presei, nepieciešams reģistrēties aģentūras mājas lapā, tāpēc pārpublicējam visu paziņojumu presei:

Moody's reports: Emerging European sovereign ratings could be vulnerable to a hard landing 

London, 29 May 2008 -- Despite increasing levels of macroeconomic stress in recent years, sovereign ratings in emerging Europe have remained broadly unchanged. A new Moody's Special Comment, titled «When macroeconomic tensions result in rating changes: how vulnerable are emerging European sovereigns?» explains why this is the case, and whether any ratings may change if vulnerabilities were to materialise.

«Macroeconomic stress has been gradually building across Emerging Europe and is starting to reach critical levels. Several years of current account deficits and rapid credit growth have left a number of countries vulnerable to a rapid and difficult economic adjustment, a so-called hard landing,» explains Kenneth Orchard, a Moody's Vice President - Senior Analyst and author of the report. «In the meantime, however, Moody's sovereign ratings have barely changed, because our base case scenario remains a relatively orderly reduction in growth and imbalances over time.»

In an effort to promote transparency about the potential course of rating actions, Moody's has examined a stress scenario, which, if it were to materialise, would generate tangible negative rating pressure for some countries.

«We are most concerned about moderate to severe hard landings, defined as a rapid and difficult economic adjustment following an extended period of strong economic growth. Typically, the economy would contract substantially, and the current account deficit would sharply decline or even reverse. We would also expect to see problems in the financial sector, and possibly a decline in the value of the currency,» Orchard elaborated.

«Moody's has identified 11 investment-grade countries in emerging Europe with significant economic imbalances, portrayed by current account deficits and a substantial increase in domestic credit in recent years,» Mr. Orchard says. «The probability of these imbalances ending in hard landings has increased with the recent turmoil in the global capital markets. Although capital flows into the surveyed countries have been maintained so far, international banks and investors have become more risk averse and capital constrained.»

«Rising imbalances are reflected in the fixed income and credit default swap (CDS) markets, where CDS prices have risen and bond spreads have widened significantly since July 2007 and -- for some countries -- these markets are now factoring a material risk of default,» according to Mr. Orchard. «However, downgrades may still not lead to an alignment with market CDS-implied ratings, which in some cases have moved from being much more optimistic to much more pessimistic than Moody's sovereign ratings».

The analysis outlined in the report allows Moody's to consider the impact of moderate to severe hard landings on sovereign creditworthiness, projecting debt/GDP ratios for each country and evaluating liquidity outcomes.

The report identifies three groups of countries, differentiated by the potential impact of a hard landing on sovereign ratings:

* Group 1 contains the countries whose rating would, in all likelihood, be resilient to a severe but unlikely hard landing: Iceland, Estonia, Bulgaria, Kazakhstan and Czech Republic.

* Group 2 includes the countries whose rating may come under moderate pressure: Romania, Poland and Croatia.

* Group 3 is comprised of the countries whose ratings would be under significant pressure: Hungary, Latvia and Lithuania.

«This analysis means that the first signs of a materialisation of a -- still unlikely -- severe hard landing would require heightened attention from Moody's Sovereign Risk Unit ,» concludes Orchard.

 

 

 

Izglītībā, valodā un kultūrā...

 

 

 

Skolās plāno atteikties no valsts ieskaitēm

LETA   05/15/08    Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) plāno pakāpeniski atteikties no valsts ieskaitēm, tādējādi samazinot izglītojamo slodzi.

Šodien Valsts sekretāru sanāksmē izsludināts IZM izstrādātais Ministru kabineta noteikumu projekts par valsts standartu vispārējā vidējā izglītībā un vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmetu standartiem, kas paredz mainīt pieeju desmit ballu skalas aprakstam, informēja Izglītības satura un eksaminācijas centra Informācijas biroja vadītājas vietniece Elīna Šmite.

Noteikumu projekts paredz pakāpenisku modernizēta mācību satura ieviešanu vispārējā vidējā izglītībā, sākot ar 2008./2009.mācību gadu, nodrošinot pēctecīgu pamatizglītības satura izmaiņu turpinājumu vispārējās vidējās izglītības pakāpē.

Lai nodrošinātu sabalansētu vispārējās vidējās izglītības saturu, sākot ar 2009./2010.mācību gadu, paredzētas izmaiņas vispārējās vidējās izglītības programmās, tādējādi palielinot to izglītības programmu skaitu, kurās kā obligāti tiktu iekļauti dabaszinātņu mācību priekšmeti - fizika, ķīmija un bioloģija, kā arī nodrošinot visiem izglītojamiem iespēju apgūt mākslu jomas mācību priekšmetus, proti, literatūru un pēc izglītības iestādes izvēles arī mūziku vai vizuālo mākslu.

Noteikumu projekts vēl jāapstiprina valdībā.

 

Eksāmenu tirgus jau sācis darbību

Zane Stankeviča,  NRA  05/16/08    Pēc nedēļas, 22. maijā, vidusskolēniem sāksies valsts pārbaudes darbu laiks, bet pirmais centralizētais eksāmens notiks 28. maijā. Sekojot Valsts policijas ieteikumiem, Izglītības satura un eksaminācijas centrs (ISEC) šogad veicis vairākus pasākumus, lai novērstu iespējamo eksāmenu jautājumu noplūdi, taču vakar kādā interneta portālā parādījies pirmais piedāvājums iegādāties matemātikas, latviešu valodas un angļu valodas rakstveida uzdevumus, turklāt tā pārdevējs sola arī vilinošas papildu garantijas.

Inflācija ir arī eksāmenu biznesā – pērn aizturētais jaunietis viltotus uzdevumus piedāvāja iegādāties par 80 latiem; šogad matemātikas eksāmens iegūstams par 200 latiem, latviešu valodas uzdevumu cena ir 150 latu, bet angļu valodas rakstveida daļu tirgotājs piedāvā iegādāties par simtnieku.

Neatkarīgajai uzdodoties par potenciālo pircēju, pārdevējs izsakās daudzskaitlī un skolēnam godīgi atzīst – ja cilvēki "palaidīs muti", tad gandrīz neizbēgami var gadīties tāpat kā citus gadus, kad eksāmenu saturs bez iepriekšēja brīdinājuma var tikt mainīts. "Tādā gadījumā mums ir izstrādāta tāda sistēma – ja atklājas, ka tas nav tas, ko mēs pārdodam, desmit minūšu laikā pēc matemātikas eksāmena izdalīšanas uz jūsu telefona numuru pēc jūsu izvēles mēs sūtām vai nu atbildes ar bildēm, vai īsziņas formātā," sola labdaris.

Par eksāmenu un ieskaišu norises nodrošināšanu atbildīgs ISEC, bet Valsts policijas (VP) uzdevums ir ķert blēžus. Konkrētais gadījums jau nonācis līdz drošības iestāžu ausīm, taču veicamo pasākumu plāns vēl nav izstrādāts. Pēc pagaidām pieejamās paskopās informācijas speciālisti spriež, ka pērkamie uzdevumi, visticamāk, nav īsti. "Jau pirms diviem gadiem ISEC norādījām uz vairākiem trūkumiem – piemēram, telpas, kurās glabā eksāmenus, ir caurstaigājamas. Pašlaik seifi ir sakārtoti, telpas ir slēdzamas, bet tik un tā tām var iet cauri. Tomēr jābūt reālistiem – acīmredzot iestādei nav līdzekļu, lai tās pārveidotu," skaidro VP speciāliste Skaidrīte Trubiņa. ISEC pārbaudes darbu sagatavošanas telpās šogad uzstādītas novērošanas kameras, kā arī uzlabota serveru drošība un pārbaudes darbu piegādes process, turklāt darbinieku darba līgumos iekļauta prasība neizpaust informāciju.

Iepazīstoties ar gatavošanos valsts pārbaudes darbiem un veiktajiem uzlabojumiem eksāmenu drošības sistēmā, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija aizvakar atzinīgi novērtēja ISEC izveidoto anonīmo uzticības tālruni (67503755), uz kuru skolēni var zvanīt un automātiskajā atbildētājā izteikt savas pretenzijas un ieteikumus par eksāmenu norisi. ISEC preses sekretāre Kristīne Ilgaža atzīst, ka tā mērķis ir uzklausīt dažādus viedokļus, bet ne operatīvi reaģēt uz sūdzībām par pārkāpumiem. "Ja piezvana anonīms cilvēks un nepasaka ne savu vārdu, uzvārdu, ne skolu, kurā kaut kas noticis, mēs nemaz nevaram palīdzēt," skaidro K. Ilgaža.

Pārbaudes darbu uzdevumu tirgus īsi pirms pārbaudījumu laika aktivizējas katru gadu, taču līdz šim neviens eksāmens informācijas noplūdes dēļ nav ticis atcelts. S. Trubiņa atzina, ka pērn starp visiem viltus piedāvājumiem bijuši arī kādas ieskaites īstie uzdevumi, taču pārbaude netika atcelta, tāpēc nekāds materiāls kaitējums netika nodarīts, un kriminālprocess ir izbeigts.

Lielākā daļa Neatkarīgās aptaujāto topošo absolventu atzinuši, ka no iespējas iegādāties eksāmenu atbildes neatteiktos, taču par šādu iespēju būtu gatavi maksāt vidēji tikai 40 latu. Pieprasītākais, protams, ir matemātikas eksāmens. Liela daļa jauniešu eksāmenus iegādāties negrasās, jo uzskata, ka tā, visticamāk, ir krāpšanās, un baidās iekulties nepatikšanās. S. Trubiņa norāda, ka skolēniem, kam iesmērēti viltus uzdevumi, ir tiesības ziņot par krāpnieku, un viņiem par to sods nedraud. Pārdevējs atkarībā no nozieguma apmēriem var tikt sodīts ar brīvības atņemšanu līdz diviem gadiem, piespiedu darbu vai naudas sodu līdz 150 minimālajām mēnešalgām.

 

Divvalodības dualitāte

Baiba Lulle,  NRA  05/19/08    Rūpēs par "valsts valodas veselības stāvokli", kā to nodēvējis dakteris Valdis Zatlers, likumdevējs izvēlējies iet vienkāršāko ceļu. Bet ne labāko.

Nevis cītīgākas mācīšanas, bet sodīšanas. Jo mācīšana – tie ir izdevumi, sodīšana – ieņēmumi. Saeima, nododot izskatīšanai komisijās grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā, jau rēķina, ka no uzliktajiem naudas sodiem, ko reglamentēs izmaiņas, varētu iekasēt 6500 latu gadā.

Liels sašutums ir par to, ka sabiedrībā tiekot sekmēta divvalodības attīstība, jo, redz, valsts un pašvaldības iestādes savos informatīvajos materiālos nereti līdzās valsts valodai sniedz informāciju arī svešvalodā. Jājautā, vai tiešām ir svarīgāk izrādīt principiālu nostāju un drukāt sabiedrībai svarīgus paziņojumus valodā, kuru tā nesaprot, vai tomēr nodot informāciju? Valsts ieņēmumu dienests, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, Uzturlīdzekļu garantijas fonds, Valsts policija, Valsts darba inspekcija vai citas valsts iestādes nav valsts valodas apmācības kantori, kam jānodarbojas ar cilvēku mācīšanu un audzināšanu par to, kāpēc cilvēks, kas tajās vēršas, nav apguvis valsts valodu. Tām galvenais ir nodot patiesi svarīgu informāciju, lai rosinātu noteiktu darbību.

Ir mums Latviešu valodas apguves valsts aģentūra, kas īsteno Valsts valodas politikas programmu. Kaut vai uzmetot aci tās uzskaitījumam par to, kādas sociālās pieaugušo grupas piedalījušās programmas bezmaksas apguvē, redzams, ka tās ir vairāk sociāli un ekonomiski aktīvās iedzīvotāju grupas, kurām valsts valodas apguvi jau tāpat prasīs darba tirgus. Novārtā paliek pensionāri, kas arī pašvaldībām vai valsts iestādēm sagādā šo papildu darbu – tulkot informāciju. Arī mani pašu uz ielas manā dzīvesvietā Jelgavas pievārtē vairākkārt uzrunājuši babuki, lūdzot iztulkot paziņojumus, kas piegādāti ar pastu.

Vairāk par šiem babukiem, kas nerunā latviski, mani uztrauc tas, ka mani bērni – latvieši – būs sliktākās pozīcijās darba tirgū, jo viņiem skolā māca par vienu valodu mazāk nekā krieviem, kas skolās apgūst gan latviešu, gan krievu, gan angļu, gan vēlāk vēl kādu svešvalodu. Skolās ar latviešu mācību valodu krievu valoda ir tikai viena no papildu svešvalodām, ko var izvēlēties blakus obligātajai angļu valodas apguvei. Svešvalodu, arī krievu valodas, prasme ir liela bagātība mūsdienu globalizācijas laikmetā, ko valsts politika līdz galam praksē nenovērtē, bet dažādās koncepcijās stāsta par mūsu īpašo lomu, ko varam spēlēt attiecībās ar Krieviju un bijušajām padomju bloka valstīm, jo mēs, redz, protot valodu un saprotot mentalitāti. Tā varbūt bija, bet šodien tā jau šķiet greznošanās ar vecām, paplukušām spalvām.

 

Saruna ar Valsts Valodas komisijas priekšstāvjiem: Aukstais karš pret valsts valodu?

Ināra Mūrniece, Voldemārs Krustiņš, Latvijas Avīze  05/19/08     Ar Valsts valodas komisijas priekšsēdētāju Dr. habil. philol. LU profesoru ANDREJU VEISBERGU, Dr. philol. Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja vietnieci, LU Latviešu valodas institūta pētnieci DAIGU JOMU un Valsts valodas centra kontroles daļas vadītāju ANTONU KURSĪTI sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ināra Mūrniece.

V. Krustiņš: – Valodas jomā Latvija it kā atrodas situācijā, ko Edvards Lūkass nodēvējis par "jauno auksto karu". Valsts valodas stāvoklis nav apmierinošs, sadzīvē notiek krievu valodas ekspansija. Uztraucošākais, ka Latvijas oficiālās aprindas uz šo situāciju piemiedz acis. Kad Tieslietu ministrija ieteic paplašināt amatu sarakstu, kuros darbiniekiem jāprot un jālieto valsts valoda, pret noteikumu pieņemšanu iebilda Ārlietu ministrijas valsts sekretārs, arī Latvijas darba devējiem latviešu valodas darbības lauka paplašināšana šķiet traucējoša.

Sarunās ar cilvēktiesību speciālistiem Nilu Muižnieku un Ilzi Brands-Kehri esam viņiem teikuši, ka mūsu lasītājiem latviešu valodas tiesību ierobežošana Latvijā nav ne saprotama, ne pieņemama. Vai tad latvietim būtu jāstaigā no viena kurpnieka vai friziera pie cita, meklējot, kur viņu vēlēsies latviski saprast? Latvietim savā valstī visur jābūt saprastam, un nav pieņemami apgalvojumi, ka Valsts valodas inspektoru prasības būtu "pārspīlēti augstas"!

Latviešiem jāzina, ka viņu valsts un dzimtā valoda ir apdraudēta. Katrs solis, kas sašaurinās latviešu valodas lietošanas pienākumu, ir drauds valodai.

A. Kursītis: – Valsts valodas centrā 2006. gadā tika saņemtas 414 sūdzības, 2007. gadā – 579 un 2008. gada četros mēnešos – jau saņemta 271 sūdzība, tajā skaitā rakstiskās sūdzības ir 120.

Sūdzas ne tikai privātpersonas, bet arī iestādes; sūdzības ir saņemtas pat no Valsts darba inspekcijas un Valsts ieņēmumu dienesta, jo uzņēmumu pārstāvji inspektoriem neatbild valsts valodā. Saņemam sūdzības, ka klientus neapkalpo latviski, ka precēm veikalos nav marķējuma un lietošanas instrukciju valsts valodā. Ir pat sūdzība, ka uzziņu dienests atbild tikai krievu valodā, ka latviski neatbild trolejbusu, autobusu un taksometru šoferi!

Nonākam līdz paradoksam, ka latviešus, kuri savā zemē runā latviski, nevēlas saprast. Valsts valodas likums dod tiesības ikvienam iedzīvotājam brīvi lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā, bet "tai otrai pusei" – darbiniekiem, kuriem publiskajā dzīves sfērā būtu pienākums atbildēt latviski, – ne likums, ne Ministru kabineta noteikumi vairākumā gadījumu neuzliek pienākumu prast valsts valodu, sevišķi privātajā sfērā, kur strādā 70 procenti no visu strādājošo kopskaita.

A. Veisbergs: – Starp citu, mūsu Satversmē latviešu valodai ir noteikts valsts valodas statuss. Ja tas netiek nodrošināts, tiek pārkāpta Satversme, un valsts institūcijas, kas Satversmes prasību ievērošanu nenodrošina, var iesūdzēt tiesā un sodīt. Domāju, šo sūdzību apkopojumu varētu pārsūtīt Tiesībsarga birojam vai Satversmes tiesai.

A. Kursītis: – Tāpēc arī Valsts valodas centrs ierosinājis būtiski paplašināt Ministru kabineta 2000. gada 22. augusta 296. noteikumu otro pielikumu, kur uzskaitītas profesijas un amati privātajā sfērā, kur, amata pienākumus pildot, jārunā latviešu valodā. Šo ieceri atbalstīja un virza Tieslietu ministrija.

Tikai 2006. gada 23. decembrī mums izdevās papildināt MK 296. noteikumu otro pielikumu ar tādām profesijām kā pārdevējs, grāmatvedis, vecākais grāmatvedis, farmaceita asistents un mikroautobusa vadītājs. Jāteic, visai niecīgi papildinājumi. Vairāk profesiju nesaskaņoja.

– Teicāt, ka privātajā jomā ir apmēram 70 procenti strādājošo. Kādā valodā ir uzņēmumu lietvedība?

– Lietvedība absolūtajā vairākumā ir latviski, līdz ar to latviešu lietvedēm ir nodrošināts darbs. Nereti uzņēmumā dokumentāciju raksta krieviski, pēc tam pārtulko latviski. Likums atļauj lietvedības dokumentus rakstīt divās, trijās, kaut vairākās valodās, tomēr tiem jābūt arī valsts valodā.

Atbilstoši likumam darba devējam privātuzņēmumā ir jānosaka ar rīkojumu, kurās profesijās un amatos un kādā līmenī darbiniekiem ir jārunā valsts valodā. Izņemot to profesiju skaitu, kas minētas MK 296. noteikumu 2. pielikumā, jo šīm profesijām valsts valodas zināšanu līmenis jau ir noteikts. Tomēr, kā rāda valodas inspektoru pieredze, vairākumā gadījumu darba devējs to neizdara. Tāpēc Valsts valodas centrs strādā divos virzienos: ierosinot izskatīt grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā (APK), kas par šā pienākuma nepildīšanu ļautu sodīt darba devēju. Pagaidām darba devējs var nepildīt Ministru kabineta noteikumus, valodas prasmes līmeni saviem darbiniekiem nenoteikt, un mēs viņa virzienā varam tikai pakratīt pirkstu. Mēs neesam tiesīgi izteikt pat brīdinājumu!

Galvenā problēma ir valsts valodas nelietošana apkalpojošajā sfērā un arī tas, ka importētajām precēm veikalos nav pievienots marķējums un lietošanas instrukcijas latviešu valodā.

A. Veisbergs: – Mēs redzam, ka jomās, kur likums to prasa, latviešu valodas lietojums tiek nodrošināts. Bez tā nekas nekust no vietas, to skaidri rāda visu neatkarības gadu valodas politikas pieredze. Bet diemžēl likumdošana valodas jomā joprojām ir ļoti nepilnīga. Pēdējos gados valsts valodas pozīcijas vājinās.

A. Kursītis: – Es gribētu iebilst Muižnieka kungam, kurš saka, ka neesot pieļaujams, ka Valsts valodas centrs iejaucoties uzņēmējdarbībā. Es speciāli atšķīru APK un uzdodu tādu vienkāršu jautājumu: kāpēc citas kontrolējošās institūcijas, piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs vai Valsts darba inspekcija, vai vides aizsardzības iestādes, vai Farmācijas inspekcija drīkst tajos pašos privātuzņēmumos – veikalos, aptiekās, rūpnīcās un citur – veikt vēl biežākas un intensīvākas pārbaudes nekā Valsts valodas centrs?

– Bet viņi "nejaucas" valodu lietojumā! Ja vajag, pārbauda kaut krieviski.

– Gan vieni, gan otri taču aizstāv patērētāju likumīgās tiesības! Bet, ja valodas centrs aizstāv patērētāju likumīgās intereses saņemt informāciju par preci vai pakalpojumus valsts valodā, to Muižnieka kungs uzskata par iejaukšanos privātajā uzņēmējdarbībā. Līdzīgi domā arī Darba devēju konfederācija. Viņu skatījumā nezin kāpēc ir "labās" un ir "sliktās" inspekcijas.

Darba devēju konfederācijas iebildumi, ka valodas prasības traucē brīvu preču kustību, ir absolūti neargumentēti. Gribētu arī apgāzt Tirdzniecības un rūpniecības kameras viceprezidentes Žanetas Jaunzemes televīzijā teikto, ka Valsts valodas centrs kāda veikala vadītāju sodījis ar 500 latu naudas sodu tikai par to, ka precei – salvešu turētājam – nebijis pievienots marķējums latviešu valodā. Tik lielu naudas sodu centrs vispār nav tiesīgs uzlikt! Kad centāmies noskaidrot, kur tas noticis, Jaunzemes kundze no tikšanās ar Valsts valodas centra darbiniekiem izvairījās. Televīzijai prasām raidlaiku, lai šo informāciju varētu atsaukt.

Kas gan briesmīgs notiks, ja pieņems priekšlikumu papildināt MK 296. noteikumus un paplašinās to profesiju sarakstu, kurās darbiniekiem, darba pienākumus pildot, jāprot arī latviski? Tad MK 296. noteikumu 2. pielikumā būs ietverti 26,8 procenti no profesiju kopskaita salīdzinājumā ar pirmo pielikumu, kas regulē valodas lietojumu valsts un pašvaldību jomā. Šobrīd 2. pielikums ir tik šaurs, ka būtiski traucē novērst cēloņus iedzīvotāju sūdzībām, kas ir valodas inspektora pienākums.

Ja, piemēram, saņemam sūdzību par frizieri, inženieri vai vadītāju, kuri publiskajā saziņā, amata pienākumus pildot, nerunā latviski, tad vispirms mums jāiet pie darba devēja un jānoskaidro, kādā līmenī viņš šim darbiniekam pieprasa lietot valsts valodu. Līdz pārbaudes brīdim vairākumā gadījumu darba devējs šādu rīkojumu nav uzrakstījis. Inspektors viņu lūdz uzrakstīt. Un tikai tad inspektors drīkst attiecīgajam darbiniekam, par kuru sūdzējušies, pārbaudīt valsts valodas lietojumu un atbildēt uz iedzīvotāju sūdzību. Vai nav absurdi? Turklāt mēs cīnāmies arī pret krieviski runājošo darbinieku diskrimināciju. Darba devēji vienu un to pašu profesiju pārstāvjiem pieprasa ļoti atšķirīgus valsts valodas zināšanu līmeņus un pakāpes. Darba ņēmējs parasti nevar zināt, kādu valsts valodas zināšanu līmeni no viņa var pieprasīt darba devējs.

Intervijā "Latvijas Avīzei" Māris Riekstiņš šaubījās, vai kurpniekam jāprot valsts valoda. Ja šis kurpnieks nesaskaras ar klientiem, viņš valsts valodu varētu arī nelietot. Bet, ja kurpnieks, šuvēja, elektriķis, santehniķis un citi saskaras ar klientiem, tad viņiem valsts valoda ir jāprot. MK 296. noteikumu 2. pielikums attiecas tikai uz tiem darbiniekiem, kas saskaras ar klientiem, kā arī vadošajiem speciālistiem.

A. Veisbergs: – Bet, ja kurpniekam nav sakara ar klientiem, viņš tiek nostādīts tādā nelegāļa līmenī. Viegli var iedomāties, ka rietumvalstīs, piemēram, Lielbritānijā, kādā pagrabā varbūt strādā valstī nelegāli iebraucis cilvēks, kuram ar klientiem neļauj kontaktēties. Viņš tikai piesit papēžus… Vai šāds truls un neizglītots darbinieks ir strādājošā ideāls, ko vēlamies Latvijā?

Es gan nesaprotu, kāpēc ārlietu ministrs uztraucas par kurpnieka valodas prasmi, turklāt nezināšanas virzienā. Laikam valdībā ir dažādi uzskati par sabiedrības izglītības vēlamo attīstību. Valsts prezidents, kura paspārnē darbojas Valsts valodas komisija, gan mums ir apliecinājis, ka nekādu piekāpšanos un kompromisu nebūšot.

– Cik lielam jābūt friziera vārdu krājumam?

A. Kursītis: – Atkarībā no frizūras sarežģītības! (Smejas.) Frizierim ir jāpārzina veselības aizsardzības jēdzieni, jēdzieni par frizūras veidošanu, matu krāsu lietošanu un tamlīdzīgi. Vārdu skaits nav galvenais, galvenie ir atslēgas vārdi jeb būtiskākie vārdi.

– "Griezt", "negriezt"?

– Šie vārdi un citi būtiskākie noteikti būtu jāzina.

Mēs drīkstam pieprasīt latviešu valodas lietojumu tikai tur, kur skartas sabiedrības likumīgās intereses. Ja reklāmās teikts "pērku", "pārdodu" un tamlīdzīgi, kas attiecas uz patērētāju tiesībām un reklāmu teksts ir tikai krieviski, tad mums gan ir jāiejaucas. Tāds ir likums. Latvijas Nacionālo operu brīdinājām par "Ķ" burta lietošanu reklāmās. Vairāk šis pārkāpums nav atkārtots. "Spices" reklāmās, kur bija izlaista daļa burtu tekstā "Ziemas kolekcijas izpārdošana", lūdzām, lai līdztekus reklāmas valodai, kura saprotama reti kuram, būtu teksts arī literāri pareizā latviešu valodā.

A. Kursītis: – Līdzīgu problēmu šobrīd vairs nav, uz valodas centru nāk reklāmas firmu pārstāvji un saskaņo valodas lietojumu. Mēs pieļaujam arī visādus "Rededī" un "Tosume" reklāmās, vienīgi prasām, lai blakus būtu teksts arī literārā valodā. To pieprasām patērētāju vārdā: mēs visi esam pircēji, kas maksājam arī par šo reklāmu, un reklāmas izmaksas iekļautas preces pašizmaksā. Tā nav cenzūra; mēs aizsargājam patērētāju tiesības.

D. Joma: – Pozitīvi, ka tagad, pēc izskaidrojumiem, Valsts valodas centra prasības ciena!

Nožēlojami, ka politiķiem pietrūkst drosmes pret uzbrukumiem aizstāvēt Valsts valodas centru. Kad runa par valodas inspekciju, tā uzreiz ir svilpšana, kliegšana un trokšņa taisīšana. Kāpēc neuztraucas par ceļu policiju, kura pārkāpējus taču arī soda? Autobraucēji ir neapmierināti, bet, ja pārkāpuši satiksmes noteikumus, tad maksā sodu. Valodas inspektori, tāpat kā ceļu policija, iestājas tikai par likuma ievērošanu. Valodas inspektoru uzliktās soda naudas nenonāk Valsts valodas centrā, bet valsts kasē. Par šo naudu ir iespēja ne tikai stiprināt valsts valodu, bet varbūt kaut kur tiek uzlikta kāda ceļa zīme vai kādā skolā nopirkts inventārs.

– Valodas inspekcijai vajadzētu tomēr atkāpties no darba ņēmēju sodīšanas un sodīt darba devējus, kuru darbinieki nelieto valsts valodu. Viņi ir atbildīgi par likumu izpildi savos īpašumos un uzņēmumos. Tas būs iespaidīgāk. Turklāt nesarūgtinās "mazākos" darbiniekus.

A. Kursītis: – Par to mēs domājam un gatavojam izmaiņas normatīvajos aktos.

Par sodīšanu. Vienmēr esam uzsvēruši, ka proporcija starp uzliktajiem naudas sodiem un brīdinājumiem ir viens pret seši. Cilvēkus, kas pārkāpj Valsts valodas likumu, mēs sešreiz biežāk brīdinām nekā sodām. Piemēram, pērn bijām administratīvi sodījuši 721 darbinieku, bet pārbaudes akti sastādīti un profilaktiskās pārbaudes veiktas sešas reizes vairāk. Tā ka vairākums pārbaužu beidzas ar pārbaudes akta sastādīšanu un inspektors nosaka laiku, līdz kuram pārkāpums jānovērš.

Bieži vien darba devēju grūti sameklēt: viņš ir vai nu Lietuvā, vai Īrijā, vai Vācijā. Piemēram, lidsabiedrība "Ryanair" pārkāpa Valsts valodas likumu, internetā informāciju klientiem sniedzot tikai angļu valodā. Uzņēmumam Latvijā nav pārstāvniecības. Mēs darba devēju aicinām uz Latviju, bet viņš nebrauc. Sūtām ierakstītas vēstules, uz kurām atbildes nav.

– Kāpēc valodas inspekcijai tā būtu jācīnās? Ceļu policija tā nedara. Uzrakstiet savu spriedumu, un lai vainīgie par pārkāpumu maksā! Ja iestādē ir pārkāpumi, tad par to atbildīgs ir tās vadītājs.

D. Joma: – Un, ja vēl nav sakārtoti likumi, tad tie jāsakārto, lai šādi rīkoties būt iespējams. Šis princips attiecas uz Znaroka gadījumu: bija jāsoda un atbildība jāprasa no Hokeja federācijas kā no darba devēja, nevis no paša Znaroka.

A. Veisbergs: – Preses konferencēs, ja tās nenotiek latviski, organizatoriem ir jānodrošina tulkojums.

A. Kursītis: – Vēl pāris vārdu par Rektoru padomes paziņojumu. Ja mēs ietu viņu pavadā un svītrotu no MK 296. noteikumu 1. pielikuma, kas attiecas uz valsts un pašvaldību iestādēs strādājošajiem, tādus amatus kā docents, lektors, profesors, asistents, pētnieks un tā tālāk, tad valsts finansētajās augstskolās valsts valoda automātiski nebūtu jālieto ne tikai ārvalstu speciālistiem, bet arī vietējiem. Faktiski Rektoru padome grib panākt, lai valsts valoda nebūtu jālieto vietējiem krieviski runājošajiem mācību spēkiem. Lai cik neticami, 1. pielikumā nav noteikts, ka valsts valoda būtu jāprot pagasta padomes priekšsēdētājam, līdz ar to mēs no viņiem nedrīkstam pieprasīt valsts valodas zināšanas. Lai gan iedzīvotāji par to sūdzas...

Tieši tādus pašus argumentus kā Rektoru padomes izvirzītie – nepieciešamība augstskolās palielināt konkurenci uz amatiem, liels gados veco speciālistu īpatsvars – var minēt jebkura cita nozare, piemēram, tirdzniecība, valsts pārvalde, būvniecība un citas. Varbūt tādā gadījumā vispār jāatceļ prasība lietot valsts valodu?! Kāpēc sētniekam Tehniskajā universitātē valsts valoda jālieto, bet vadošajam pētniekam nebūtu?

D. Joma: – Vajadzētu akcentēt, ka Latvijas PSR Valodu likumā 1989. gadā jau bija noteikts, ka visiem apkalpojošā sfērā strādājošiem neatkarīgi no nacionālās piederības jālieto latviešu valoda. Pret šo prasību no cittautiešu puses nebija nopietnas pretestības. Pat padomju laikā to uztvēra kā pašsaprotamu. Atjaunojās latviešu valodas pozīcijas: valodu centās mācīties un lietot. Kuriozi, ka mēs tagad runājam par lietām, kuras tolaik pieņēma un nebija apspriežamas. Mēs esam tik tālu atkāpušies valodas jomā....

A. Veisbergs: – Argumenti, ar kādiem iebilst pret latviešu valodu, ir ļoti vāji. Runājot par izglītību, tiek apgalvots, ka Latvijā samazinās studentu skaits un studentus tāpēc vajadzēšot importēt no ārvalstīm, sevišķi no Krievijas. Pirmkārt, nav skaidrs, kāpēc šie studenti vispār gribēs braukt uz Latviju; tie Krievijas iedzīvotāji, kas grib un var atļauties studēt ārzemēs, drīzāk brauks uz Lielbritāniju vai Franciju, lai mācītos prestižās augstskolās lielajās pasaules valodās. Vēl kāds arguments, ar kuru cīnās pret valodu: ka privātajās augstskolās strādājot daudzi veci pasniedzēji, kas kādā jomā esot vienīgie speciālisti un varot mācīt tikai krieviski. Tad ir jautājums – kas notiks pēc pieciem gadiem, kad šie vecie pasniedzēji vairs nestrādās?

D. Joma: – Turklāt kur ir teikts, ka no ārzemēm uz Latviju atbrauks tieši gados jauni pasniedzēji? Un, ja atbrauks jaunie, kur teikts, ka viņi būs augsti kvalificēti? Vai gan mūs visus nesatrauc tieši izglītības kvalitāte?

A Veisbergs: – Tad vēl tiek piesaukts pavisam imperiālistisks iemesls – latviešu valodā, lūk, neesot, piemēram, transporta terminoloģijas, neesot grāmatu. Tās ir pilnīgas muļķības, nekaunīga demagoģija! Pat tādās daudz sarežģītākās jomās, no kurām latviešu valoda bija izstumta padomju laikos, – militārā, kuģniecība, farmācija – nu jau terminoloģijas sen netrūkst. Latviešu valodā ir pārtulkots viss ES tiesību aktu kopums ar sarežģītu terminoloģiju. Kas attiecas uz grāmatām, neviens neliedz lietot grāmatas ne krievu, ne angļu, ne kādā citā valodā. To var tikai atbalstīt. Tāpat jaunajā Augstākās izglītības likumprojektā ir paredzētas iespējas gan pasniegt studiju kursus svešvalodās, gan piesaistīt vieslektorus no ārzemēm, gan veidot programmas svešvalodās ārzemniekiem.

Augstākā izglītība nav tikai uzņēmējdarbība. Rektoru padomes vēstule ir vēršanās pret centieniem Augstākās izglītības likumprojektā gan valsts, gan privātajām augstskolām noteikt līdzīgus darbības principus. Galu galā gan valsts, gan privātās augstskolas izsniedz līdzvērtīgus, valsts atzītus diplomus, turklāt privātās augstskolas izteikušas vēlmi, lai valsts tās pielīdzinātu valsts augstskolām, uzraudzītu tāpat, kā uzrauga valsts augstskolas. Tad kāpēc attiecībā pret tām būtu jāizdara izņēmumi valodas lietojumā? Piemēram, ka tās funkcionēs krievu valodā.

Kritiku neiztur privāto augstskolu piesauktais arguments, ka, samazinoties studentu skaitam, tām būs grūti turpināt darbu. Ja kādā Latvijas pilsētā, kur darbojas pieci bērnudārzi, bet dzimst mazāk bērnu, būtu jāļauj importēt bērnus no Kazahstānas? Tikai tāpēc, lai kāds veiksmīgi varētu nodarboties ar bērnudārzu biznesu…

LU Moderno valodu fakultātē strādā daudzi ārvalstu vieslektori un tie, kas Latvijā dzīvo jau ilgāku laiku, – gan ķīnieši, gan dāņi, gan vācieši, gan citi –, latviešu valodu iemācās, lai gan pasniedz tieši savas dzimtās valodas.

– Atklāti negrib atzīt, ka Latvijā ir vēlme ieviest augstāko izglītību krievu valodā.

D. Joma: – Satraucošākais šajā situācijā ir tas, ka šī lienošā kontrrevolūcija nāk nevis no krievu interesentu puses, bet no latviešiem pašiem, kas strādā noteiktās institūcijās. Te var minēt, piemēram, ārlietu ministra nostāšanos pret valodu. Tieši latvieši ir tie, kas šobrīd norok savu valodu.

A. Kursītis: – Tie nav tikai latvieši... Šajā frontē ir arī pārkrievotie nekrievi.

A. Veisbergs: – Starp citu, simptomātiski, ka citām Latvijas minoritātēm nav ne īpašu prasību, ne iebildumu pret valsts valodas politiku. Runājot par Muižnieka interviju, arī viņš nebūt nav sajūsmā par to, kas Latvijā notiek, un perspektīvu. Arī viņš pauž bažas par Latvijas nākotni... Bet, viņaprāt, laikam labāk neko nedarīt, par latviešu valodu neiestāties!

Atkāpšanās valsts valodas tiesību jomā ved uz divkopienu valsts veidošanu. Ja integrācija nenotiks uz latviešu valodas un kultūras bāzes, tad paredzamas divas valsts attīstības iespējas. Pirmā: sabiedrības dzīvē noteicošā būs krievu valoda un latviešu valoda visai ātri atgriezīsies pirmsneatkarības "rezervāta" valodas statusā; atsevišķās vietās un jomās tāda tendence jau iezīmējas. Otrais variants: divkopienu valsts izveidošanās. Jo šodien jau visi latvieši vairs neprot krievu valodu. Tad būs jāveido paralēlas struktūras, policijas, ministrijas kā Beļģijā. Turklāt tur kopienas ģeogrāfiski šķirtas, bet pie mums ne. Tad tiešām viss tiks sadalīts…

A. Kursītis: – … sākot ar sportu un beidzot ar tiesu sistēmu un policiju! Tad jau vairs nebūs vienotas valsts! Tāpēc, lai cik tas būtu nepatīkami šai krieviski runājošajai sabiedrības daļai, viņiem ir jāpiemērojas vairākumam. Tā ir demokrātija.

– Nila Muižnieka rakstā avīzē "Diena" bija aplūkoti Latvijas nākotnes scenāriji līdz 2020. gadam. Viens no viņa nākotnes scenārijiem: "valdība 2015. gadā (..) nostiprināja Valsts valodas aģentūru, kura regulāri veica valodas pārbaudes cietumu un policijas sistēmā, Latvijas dzelzceļa darbinieku un taksometru šoferu vidū. Tā rezultātā no 2017. līdz 2019. gadam daudzi krievvalodīgie atstāja valsts dienestu, radot nopietnas problēmas policijas un cietumu ikdienas darbā". Redziet, vainīga būšot Valsts valodas aģentūra, kura "traucēs" ar savām valodas prasībām.

A. Kursītis: – Man ir vairāk nekā 15 gadu valodas inspektora pieredze, esmu strādājis gan ar policistiem, gan apmeklējis lielāko daļu cietumu. Valodas situācija šajā sfērā ir būtiski uzlabojusies, ir nomainījušās paaudzes. Pēdējā gada laikā nav saņemta pat neviena sūdzība par to, ka policisti nerunātu valsts valodā. Muižnieka kunga apgalvojumus nevar vērtēt tikai kā nepamatotus, es teiktu, ka tā ir musināšana pret latviešu valodu.

A. Veisbergs: – Redzam, ka tiem, kas iestājas pret valodu, regulāri jūk arī valodas institūcijas – Valsts valodas komisija, aģentūra, centrs.

Runājot par pretestību valsts valodas stiprināšanai – pirms pāris nedēļām Valsts valodas komisija rīkoja tikšanos ar Darba devēju konfederācijas pārstāvi. Mums nespēja izskaidrot, ko tieši konfederācija pārstāv un kā tiek pieņemti konfederācijas lēmumi, tieši kuri darba devēji regulāri iebilst pret valsts valodas tiesību paplašināšanu. Konkrētu atbilžu nebija, vien rādīja konfederācijas bukletus ar dalīborganizāciju logo…

D. Joma: – Dace Markus par to bija sašutusi: "Kā konfederācija drīkst izmantot augstskolas logo, mani par to neinformējot?" Valsts valodas komisijas pārstāve Dace Markus ir arī Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas (RPIVA) rektore. RPIVA ir Latvijas Darba devēju konfederācijas biedre. Konfederācija uzstājas un runā savu biedru vārdā, kaut gan nav deleģēta to darīt un pat nekad nav interesējusies, kādi ir biedru viedokļi. Pašiem nezinot, RPIVA tiek nostādīta pret valodu…

Iznāk, ka Latvijas Darba devēju konfederācija ir viltvārži? Kad Valsts valodas komisijas sēdē interesējāmies, kas LDDK finansē, un neguvām atbildi, jokojot konfederācijas pārstāvei teicu, ka laikam atbalsts nāk no Krievijas. Tas bija joks, par to būtu jāsmejas. Bet jums tobrīd vajadzēja redzēt šīs konfederātes seju! Tā nu esam nonākuši pie jautājuma, kas tie ir, kas uzstājas pret valsts valodu, un kā vārdā viņi to dara.

A. Veisbergs: – Valsts valodas komisijas uzdevums ir vērtēt valodas situāciju, un mēs skaidri sakām: tā pēdējos gados nevis uzlabojas, bet vājinās. Ir daudzi divvalodības recidīvi. Un viss, uz ko norāda Valsts valodas centrs, par ko stāstīja Kursīša kungs, to lieliski ilustrē. Tieši tāpēc valdībai un Saeimai ir jārīkojas – bez panikas vai populisma, bet konsekventi jāstiprina valsts valodas lietojuma tiesiskais pamats.

 

Koķe un Segliņš aicina skolēnus nebūt lētticīgiem

LETA  05/19/08    Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) un iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP) pirmdien rīkotajā preses konferencē aicināja skolēnus nebūt lētticīgiem un neiegādāties interneta portālos vai citos sludinājumu kanālos piedāvātos valsts pārbaudes darbus.

Abi ministri uzsvēra, ka visbiežāk tie būs viltoti darbi, tomēr atzīstot, ka simtprocentīga pārliecība par oriģinālo darbu drošību nekad nevarot būt. «Atbildība par valsts pārbaudes darbu drošību gulstas uz daudzu cilvēku pleciem, un es diemžēl nevaru galvot par katru no viņiem,» stāstīja Koķe. Viņa, cerot arī uz masu mediju atbalstu, aicināja skolēnus būt godīgiem un pašu spēkiem pārbaudes darbos apliecināt savas zināšanas.

Arī Segliņš norādīja, ka 49 gadījumos no 50 iegādāties piedāvātie pārbaudes darbi ir fikcija, tāpēc aicināja skolēnus nebūt lētticīgiem: «Visbiežāk jauniešiem eksāmenu prieks var beigties ar smagu vilšanos.»

Segliņš atzina, ka katru gadu, tuvojoties valsts pārbaudes darbu sesijai, «uzrodas tādi gudrinieki, kas piedāvā iegādāties pārbaudes darbus. Mēs bijām gatavi, ka šogad tādi gudrinieki atkal uzradīsies».

Iekšlietu ministrs pastāstīja, ka pēdējo divu gadu laikā ir ierosinātas četras krimināllietas par pārbaudes darbu jautājumu tirgošanu. Divās lietās tiesa noteikusi notiesājošo spriedumu - viens spriedums bijis 2006.gadā, otrs - pērn.

Segliņš pastāstīja, ka notiesātie piedāvāja viltotus darbus, - šādos gadījumos tiek ierosināta krimināllieta par krāpšanu. Sarežģītāk esot, ja tiek pārdots oriģināls pārbaudes darbs, - no juridiskā viedokļa šādu noziegumu ir sarežģīti klasificēt. «Atšķirībā no tā, vai informācija ir īsta vai viltota, tiek piemēroti atšķirīgi likuma panti, tāpēc notiesāt par to, ka tiek tirgots īsts pārbaudes darbs, ir sarežģītāk. Tad ir jānoskaidro informācijas nopludinātājs. Par pašu tirgošanas faktu, ja darbs ir īsts, nevar tiesāt,» stāstīja iekšlietu ministrs.

Viņš norādīja, ka par līdzšinējiem pārbaudes darbu tirgošanas gadījumiem policijas un prokuratūras viedokļi atšķīrušies. Par ierosināto lietu, kad Latvijas Neatkarīgās Televīzijas ziņām izdevās iegādāties īstos pārbaudes darba jautājumus, prokuratūra savā atzinumā norādīja, ka nav ticis nodarīts būtisks kaitējums valstij, kam ne Koķe, ne Segliņš nepiekrīt. «Juridiski nodarījumam nebija krimināls saturs, bet morāli - tas ir būtisks kaitējums gan skolēniem, gan valstij, kas iegulda lielus līdzekļus bērnu izglītošanā,» uzsvēra Segliņš.

«Ja vairāk nekā 20 000 skolēnu, kas kārto eksāmenu, cieš no tā, ka kāds jau zina pārbaudes darba jautājumus pirms tam, tad tas viennozīmīgi ir kaitējums,» piebilda Koķe. Savukārt Segliņš pauda uzskatu, ka valsts eksāmenu saturs jānosaka kā kvalificēta informācija, par kuras izpaušanu automātiski iestājas kriminālatbildība.

Segliņš pastāstīja, ka viens no notiesātajiem par 70 un 80 latiem tirgojis paša sastādītus matemātikas uzdevumus. Savukārt Koķe, pieļaujot, ka vienā gadījumā īstais pārbaudes darbs varēja būt kāda Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) darbinieka negodīgas rīcības sekas, uzsvēra, ka šogad ir īpaši pastiprināti drošības pasākumi ne tikai Izglītības satura un eksaminācijas centrā (ISEC), bet arī IZM.

ISEC vadītāja Agrita Groza atzina, ka eksāmenu laiks ir liels pārbaudījums ISEC darbam, procedūrām un drošībai. Groza atzina, ka pārbaudes darbi atrodas ISEC. Tomēr konkrēti piegādes laiki un process drošības apsvērumu dēļ netika komentēts.

Koķe informēja, ka «mums katram gadījumam ir sagatavots arī plāns, - mēs būsim rīcībspējīgi arī krīzes situācijā».

Jau ziņots, ka skolās sākusies valsts pārbaudes darbu sesija. Pirmdien valsts pārbaudes darbi sākas 9.klsaēm, savukārt 22.maijā - 12.klasēm. Pirmie valsts pārbaudes darbi 3.klasēm un 6.klasēm ir noritējuši bez sarežģījumi.

 

Eksāmenu uzdevumiem aicina piešķirt valsts noslēpuma statusu

LNT  05/19/08    Skolās sācies eksāmenu laiks! To daudzas valsts amatpersonas gaida ar bažām, jo tad melnajā tirgū parasti parādās arī ziņas par darbu tirdzniecību. Izglītības ministrija šogad rūpējusies par īpašu drošību un krāpnieku ķeršanā iesaistījusi arī Valsts policiju.

Šorīt 9. klase jau nokārtoja sporta ieskaites rakstisko daļu. Taču eksāmeni, kuru it kā īstie jautājumi parasti parādās tirdzniecībā, piemēram, matemātikas, angļu valodas vai latviešu valodas, ir vēl tikai priekšā.

Izglītības ministre apgalvo, ka informācijas noplūde iespējamība no paša Izglītības satura un eksaminācijas centra esot samazināta līdz minimumam.

Tatjana Koķe, izglītības un zinātnes ministre, ZZS: "Mums ir pilnveidojumi piegādes kārtībā, iepakojumu, kopēšanas procesā, katrā posmā - stingrāki mēri, lai iesaistīts pēc iespējas mazāks personu skaits."

It kā pareizo eksāmena atbilžu piedāvājums melnajā tirgū parādās ik gadu. Taču pērn LNT Ziņām izdevās nopirkt īstos matemātikas ieskaites uzdevumus.

Policija ierosināja kriminālprocesu, ko pēc laika izbeidza nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Nevarēja pierādīt valstij nodarīto kaitējumu. Rokrakstā pārrakstītie uzdevumi tika klasificēti kā informācijas noplūde, ne dokumentu nolaupīšana. Iekšlietu ministrs eksāmenu uzdevumiem aicina piešķirt valsts noslēpuma statusu.

Mareks Segliņš, iekšlietu ministrs, TP: "Ja saturs būtu klasificēta informācija, tad ne policijai, ne prokuratūrai nav jālauza galva - vai sanāk nozieguma sastāvs, var notiesāt vai nē. Ja būtu klasificēta informācija, būtu kriminālprocess uzreiz."

Šobrīd interneta portālos atrodami vien sludinājumi, kuros grib PIRKT eksāmenu atbildes, taču pagājušajā nedēļā policijas rīcībā nonāca arī daži pārdošanas piedāvājumi.

Valsts policijā uzzinājām, ka šobrīd viņiem nav ne mazākā pamata apšaubīt drošību Izglītības ministrija, tāpēc darbi, ko pārdod, visticamāk esot tikai krāpšana.

Taču arī par krāpšanu draud sods. Pēdējo gadu laikā policija par eksāmenu atbilžu tirdzniecību ierosinājusi četrus kriminālprocesus, no kuriem divas personas tikušas arī notiesātas ar reālu brīvības atņemšanu.

 

Piektdien pēdējā gaitā izvadīs literātu Dzintaru Sodumu

LETA  05/20/08     Piektdien, 23.maijā, plkst.13 Ikšķilē no Veco kapu kapličas pēdējā gaitā tiks izvadīts dzejnieks, prozaiķis un tulkotājs Dzintars Sodums. Sodums 86 gadu vecumā nomira šā gada 18.maijā.

Sodums dzimis 1922.gada 13.maijā Rīgā, kur arī sācis skolas gaitas. 1943.gadā mobilizēts Latviešu leģionā, 1944.gada oktobrī dezertējis un 1945.gadā emigrējis uz Zviedriju. Kopš 1963.gada rakstnieks dzīvoja ASV.

Visu mūžu Sodums ir veltījis latviešu valodai un literatūrai, sarakstījis romānus "Savai valstij audzināts" (1993), "Taisām tiltu pār plašu jūru" (1957), "Blēžu romāns 1943 - 44" (2002), "Jauni trimdā" (1997). Latviešu prozas attīstībai nozīmīgi bija Soduma tulkojumi - Hermaņa Heses "Narciss un Zeltamute" (1951), Džona Steinbeka "Par pelēm un cilvēkiem" (1954) un it īpaši Džeimsa Džoisa "Uliss" (1960).

Apgāds "Atēna" ir izdevis Soduma "Kopotos rakstus", ko izdod apgāds "Atēna".

Pēc vairāk nekā sešdesmit svešumā pavadītiem gadiem rakstnieks Dzintars Sodums 2006.gadā atgriezās uz dzīvi Latvijā.

Dzīvodams Ikšķilē, Sodums uzrakstīja savu pēdējo darbu "Viņpuse" - par latviešu dzīvi emigrācijā Amerikā.

Daudziem latviski rakstošajiem Dzintars Sodums bijis mēraukla. Daudziem latviski lasošajiem Dzintars Sodums devis apjēgu par realitāti. Daudziem latviski dzīvojošajiem Dzintars Sodums devis iespēju paraudzīties sevī no malas. Tā "Dienā" publicētajos atvadu vārdos par rakstnieku saka viņa paziņas - literātes Gundega Blumberga, Maima Grīnberga un Nora Ikstena.

 

Ar Neatkarīgās palīdzību policija aiztur eksāmenu tirgotājus

Zane Stankeviča,  NRA  05/21/08    Neilgi pirms valsts pārbaudījumiem Latvijas skolās Neatkarīgā mēģināja pārliecināties, cik reālas ir izredzes iegādāties eksāmenu uzdevumus un vai tie atbilst oriģināliem.

Pēc tam, kad 15. maijā portālā www.ss.lv parādījās sludinājums, kurā piedāvāts nopirkt matemātikas, latviešu valodas un angļu valodas eksāmenu jautājumus, Neatkarīgā norunāja pirmdien Rīgas apkārtnē tikties ar pārdevēju, lai iegādātos matemātikas uzdevumus par 200 latiem.

Pirmdienas rītā Neatkarīgā griezās pēc palīdzības Rīgas kriminālpolicijā, kas piekrita iesaistīties eksperimentā un piešķīra operatīvos līdzekļus eksāmena iegādei, kā arī apņēmās nodrošināt apsardzi un krāpnieku aizturēt. Kad Neatkarīgā sazinājās ar pārdevēju, lai precizētu notikuma vietu, tas lika doties uz Liepāju. Attāluma dēļ tikšanās tika atlikta uz nākamo dienu – 20. maiju.

Izvērtējot pieejamo informāciju un faktu, ka saruna ar eksāmenu pārdevēju piektdien publicēta Neatkarīgajā, vakar, 20. maijā, no rīta pēc apspriešanās ar Neatkarīgo, Rīgas kriminālpolicija nolēma, ka vīrietis, iespējams, vēlas fiktīvos pircējus pārmācīt un aizvilināt uz Liepāju, kur nekāds darījums nenotiktu. Neoficiāla informācija liecina, ka Rīgas kriminālpolicijas skepsi pret plānoto operāciju veicinājis arī neveiksmīgs aizturēšanas mēģinājums, kuru tās darbinieki Liepājā mēģinājuši veikt paši dienu iepriekš.

Situācija mainījās, kad eksāmenu pārdevējs vakar pats sāka izrādīt ievērojamu interesi un aicināja satikties jau 20. maijā, sakot, ka vēlāk eksāmenus vairs nepārdos, jo viņam esot arī citas darīšanas un citi klienti. Neatkarīgā sazinājās ar Liepājas Policijas pārvaldes ekonomikas policijas priekšnieci Sanitu Biti, kas, noklausījusies stāstu, piekrita sadarboties un mēģināt vīrieti aizturēt.

Neatkarīgā norunāja tikšanos ar eksāmenu pārdevēju pulksten 21:10 Liepājas autoostā un devās uz Grobiņu, kur jau atradās Liepājas policijas darbinieki. Uz norunāto vietu Neatkarīgā kopā ar S. Biti kā māsīcu devās ar starppilsētu autobusu un autoostā ieradās ap pulksten 21:25.

Noskaidrojis, kādas izskatās klientes, pārdevējs pa telefonu lika doties uz stacijas perona un sameklēt baltu ķieģeļu ēku. Pie tās pircējām bija jādodas iekšā pa vārtiņiem aizaugušā pagalmā, kur vajadzēja atrasties aploksnei ar eksāmena uzdevumiem, un atstāt tās vietā naudu. S. Bite atteicās iet ar naudu tik apšaubāmā, nepārredzamā un pamestā pažobelē, norādot pārdevējam, ka baidās, ka kāds varētu pircējas tur piekaut, izģērbt un aplaupīt, uz ko vīrietis atbildēja, ka viņš neesot ieinteresēts veikt slepkavību, turklāt viņam esot draudzene, tāpēc arī izvarot viņš mūs negrasās. Pārdevējs uzsvēra, ka viņam vajadzīga tikai nauda, tomēr policijas darbiniece atteicās to nest apšaubāmajā pagalmā. Pēc garām diskusijām vīrietis piekrita mainīt darījuma vietu un aicināja lēnām doties uz parku netālu no stacijas. Telefona saruna uz pāris minūtēm pārtrūka, jo pārdevējs acīmredzot sazinājās ar savu līdzdalībnieku.

Pēc vīrieša norādēm Neatkarīgā atrada parku un tajā esošo stadionu, kuram līdzās atradās liels, krūmos ieaudzis piemiņas akmens. Aiz tā pārdevējs bija atstājis salocītu A4 formāta aploksni, kurā bija trīs lapas ar matemātikas uzdevumiem. Neatkarīgās žurnālistes pienākums bija preces vietā atstāt naudu, kā arī pircēju telefona numurus un e-pasta adreses, uz kurām vīrietis solīja sūtīt jaunos uzdevumus gadījumā, ja tie pirms eksāmena mainītos. Ievietojām uzdevumu aploksnē papīra gabalu, uzrakstījām prasīto un devāmies prom.

Kad vīrietis kopā ar līdzdalībnieci – jaunu sievieti – ap pulksten 22:30 devās pakaļ guvumam, policijas operatīvie darbinieki pārīti aizturēja. Aizturētie bija 1989.gadā dzimis jaunietis un 1990.gadā dzimusi meitene. Abas personas ir pilngadīgas. Liepājas kriminālpolicija uzsākusi izmeklēšanu pēc Krimināllikuma 177.panta otrās daļas par krāpšanu, ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās. 1990.gadā dzimusī jauniete pagaidām atbrīvota, bet 1989.gadā dzimušais jaunietis atrodas Policijas pārvaldē. Jaunieši atzinuši, ka pārdotie uzdevumi nav oriģināli.

 

ES izglītības ministri ar interesi uzklausa Latvijas pieredzi interešu izglītībā

TVNET  05/22/08    „Latvija var lepoties un dalīties pieredzē ar citām Eiropas valstīm par sasniegto interešu izglītības tradīciju veidošanā, saglabāšanā un pilnveidē. Mūsu skolēniem pieejamas daudzveidīgas interešu izglītības formas – gan mūzika, deja, vizuālā un lietišķā māksla, gan vides izglītība, tehniskā jaunrade, gan zinātniski pētnieciskā darbība un citas” – šodien, 22.maijā uzsvēra izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe, uzstājoties ES Izglītības, jaunatnes lietu un kultūras ministru padomes sanāksmē Briselē. ES valstu kolēģi atzinīgi novērtēja Latvijas paveikto interešu izglītībā.

Ministre iepazīstināja ES izglītības ministrus ar Latvijas paveikto radošas un inovatīvas personības veidošanā, īpaši akcentējot interešu izglītības lomu, kas sekmē skolēnu individuālo izglītības vajadzību īstenošanu un kas vienlaikus ir neformālās izglītības sastāvdaļa. Viņa piebilda, ka mainoties sabiedrībai, mūsdienās jauni izaicinājumi ir arī izglītībā, lai jau sākotnēji attīstītu radošu personību, kā arī – veicinātu ikviena indivīda kompetences un prasmes, tādēļ Latvijā īpaša uzmanība tiek pievērsta interešu izglītībai. Sanāksmē T.Koķe pauda Latvijas pozīciju, atbalstot, ka nākamais – 2009.gads ir Eiropas Jaunrades un novatorisma gads.

Šodien ministre turpina darbu ES ministru sanāksmē. Savukārt rīt, 23.maijā pēc Beļģijas franču kopienas vispārējās izglītības ministra Christian Dupont un Beļģijas franču kopienas viceprezidentes, augstākās izglītības, pētniecības un starptautisko attiecību ministres Marie-Dominique Simonet ielūguma, T.Koķe piedalīsies starptautiskā konferencē „Valsts kā izglītības pakalpojumu regulators”, kas notiks Beļģijas franču kopienas parlamentā, Briselē.

Šīs starptautiskās konferences mērķis ir sekmēt izglītības sistēmas attīstību, lai ikvienam indivīdam nodrošinātu atbilstošu izglītību, neatkarīgi no tā, vai izglītības pakalpojumu sniedzēja ir valsts vai privātais sektors. Konferences mērķi sasaucas arī ar pagājušā gada oktobrī UNESCO izglītības ministru aicinājumu, lai pilnveidotu attiecības starp valsti un dažādiem izglītībā iesaistītajiem partneriem.

Pēc Beļģijas franču kopienas amatpersonu uzaicinājuma, T.Koķe, kas vienlaikus ir arī UNESCO Starptautiskā izglītības biroja padomes locekle, vadīs šīs konferences plenārsesiju.

 

Intervija ar Tatjanu Koķi: Vidējā izglītībā nav vienotā atbildīgā

Baiba Lulle,  NRA  05/23/08    Par vispārējās vidējās izglītības augšanas grūtībām Neatkarīgā sarunājas ar izglītības un zinātnes ministri Tatjanu Koķi.

– Kārļa Šadurska ministrēšanas laikā tika pārtrauktas vairākas Kārļa Greiškalna ieviestas skolu programmas: Latvijas izglītības informācijas sistēmas, pedagogu algu paaugstināšanas, skolu siltināšanas, sporta zāļu celtniecības, skolu transporta programma. Kā vērtējat šo lēmumu, vai tas radījis kādas problēmas un vai nedomājat kādas programmas atjaunot?

Tatjana Koķe: – Saprotu ministrus, kuri vēlas enerģiski ieviest kādas pārmaiņas, bet dažkārt tikai pēc tam konstatējams, ka tās nodarījušas lielu ļaunumu. Arī šajā gadījumā – ja par kaut ko radās šaubas, varēja pārbaudīt, bet ne pārtraukt. Jo īpaši tas attiecas uz skolu informatizāciju – mūsu straujajā informatizācijas attīstības laikā šīs programmas pārtraukšanai ir neatgriezeniskas sekas. Bet nav jau arī ļaunuma bez labuma. Pašreiz mums nav šī programma jāpilnveido, kā to vajadzētu darīt, ja tiktu ieviesta, bet mēs ieviešam un īstenojam jaunu – Valsts izglītības informācijas sistēma (VIIS), kas ir savstarpēji savietojama un ar plašākām iespējām.

– Bet transporta programma? Par skolu autobusiem varam runāt skolēnu drošības kontekstā, un te ir arī pietiekami traģiski gadījumi, kad ceļā no skolas vai uz to pazuduši bērni. Par to var runāt, arī domājot, kā mazināt sastrēgumus Rīgas ielās, arī par ekonomiskās situācijas pasliktināšanos un novadu reformu. Vai te nebūtu vajadzīga nopietnāka valsts un pašvaldību pieeja?

– Līdz šim esmu konstatējusi, ka pašvaldības pietiekami rūpējas par skolēnu nokļūšanu skolā savu iespēju robežās, un man nav zināms neviens gadījums, kad bērni nenokļūst skolā transporta trūkuma dēļ. Tiesa, pilnvērtīgs nodrošinājums ar transportu būtu papildu garantija bērnu drošībai, un arī ģimenei sava atbildība tomēr jāuzņemas.

– Šo programmu atjaunot negrasāties.

– Kopš tiem laikiem ir ievērojami uzlabojusies finanšu pieejamība, piemēram, Reģionālās attīstības ministrijā programma skolu autobusu iegādei pašvaldībām.

– Pēdējos gados augstskolas ik vasaru ziņo, ka, pretēji gaidām, lielāka interese reflektantiem tomēr ir par humanitārajām studijām, lai gan valstī trūkst inženieru, fiziķu, matemātiķu, un nez vai šis gads būs izņēmums. Studēt tehniskajās programmās liedz vidusskolā izvēlētais humanitārais virziens un nekārtotie eksāmeni eksaktajās zinībās. Šo dalīšanu par kļūdu uzskata gan virkne augstskolu pārstāvju, gan skolotāji. Vai domājat tur ko mainīt?

– Nav jau vairs tā, ka, mācoties vienu virzienu, netiek apgūti citi – visi priekšmeti ir gan vienā, gan otrā programmā iekļauti, tikai atšķirīgā apjomā. Ir obligātie eksāmeni latviešu valodā un angļu valodā, no nākamā gada paredzēts obligātais eksāmens matemātikā, un izvēles eksāmeni. Protams, gribētos, lai skolēni neiet to vieglāko ceļu, bet lai izvēlas tos mācību priekšmetus, kas viņiem pēc tam dos plašākas izvēles iespējas. Manuprāt, situācija uzlabojas. Protams, augstskolām vēl arvien ir pretenzijas pret vidusskolēnu sagatavotības līmeni, un katrs kritizē zemāko pakāpi. Bet esmu runājusi ar augstskolu, vidusskolu un citu izglītības pakāpju pārstāvjiem par to, lai tā diskusija neveidojas tikai pretenziju līmenī, bet lai viņi vairāk līdzdarbojas satura izstrādē, priekšmetu standartu pilnveidē. Izglītības satura un eksaminācijas centra (ISEC) ekspertu komisijā standartu veidošanā gan ir daudzi augstskolu mācībspēki, tāpēc mani izbrīna augstskolu publiskā neapmierinātības paušana ar vidusskolu absolventu zināšanām.

– Vai nevajadzētu arī nopietnāk pievērsties profesionālajai orientācijai skolās, atbalstīt skolu sadarbības programmas ar augstskolām, nozaru asociācijām, jo lielai daļai skolēnu priekšstats par apgūstamajām profesijām tālāk par dažām deguna galā esošajām nesniedzas.

– Situācija ir būtiski uzlabojusies, salīdzinot ar laiku pirms dažiem gadiem, bet nav tik laba, kā gribētos. Latvijas tautsaimniecībā bija laiks, kad ražošana nepastāvēja un nebija uz kurieni vest skolēnus iepazīstināt ar šīm dažādajām profesijām. Un skolotāji šo jomu atstāja novārtā. Šodien varam aiziet, piemēram, uz Latvijas finieri vai kādu IT firmu, vai lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumu, kur ieraugām jaunu situāciju, jaunas tehnoloģijas, attiecīgi ekipētus darbiniekus, kas izskatās pēc cienījamiem speciālistiem. Un jaunais cilvēks redz, ka tā ir mūsdienīga darba vide, atbilstoša jaunā cilvēka prasībām.

– Bet šī vešana vai nevešana tiek atstāta paša skolotāja iniciatīvas ziņā.

– Obligātie pasākumi nepastāv, bet svarīgākais ir tas, ka nu jau ir ko rādīt. Ir arī karjeras izglītības programmas, ir daudz izdales materiālu. Bet nedrīkst aizmirst, ka dzīvojam tik informācijas pārsātinātā un dažādu vilinājumu laikmetā, ka mēs nevaram cerēt, ka skolotājs būs tas, kurš ietekmēs bērna profesijas izvēli. Es aicinu skolas būt ārkārtīgi atvērtām tām norisēm, kas ir sabiedrībā, lai ļautu skolā ienākt dažādu profesiju pārstāvjiem.

– Kopš 2003. gada iezīmējusies tendence, ka bērnus no klases uz klasi pārceļ ar nesekmīgām atzīmēm. Tas ir nerakstīts likums, valsts līdzekļu taupīšana, padošanās, tirgus ekonomika jau skolā?

– Tas tiešām bija rakstīts. Redzat, mēs gan mācāmies, gan veidojam demokrātisku valsti un arī dzīvojam demokrātijā, un katrā attīstības pakāpē sava mācībstunda ir jāiztur.

90. gadu beigās skolēni tika pārcelti no klases uz klasi neatkarīgi no atzīmēm. Tā bija tāda humāna pieeja, radot iespēju virzīties uz priekšu. Bet šai brīvības izjūtai jānāk kopā ar atbildību. Šogad grozīti Ministru kabineta noteikumi, kas paredz: ja skolēnam ir nesekmīga atzīme, tad viņam ir papildu vasaras darbi, ir jānāk pie skolotāja uz konsultācijām, jāapgūst neapgūtais. Manuprāt, tas ir pozitīvi, jo skolēnam ir jāsaprot, ka bez piepūles nevar būt rezultāts. Diemžēl skolotāji stāsta, ka daudzi vecāki ir neapmierināti: kā tad tā, viņi ir ieplānojuši bērnu sūtīt uz laukiem vai kādu nometni, un nu viņiem vasarā vēl būs jāmācās! Pašreiz var pārcelt no klases uz klasi ar ne vairāk kā divām nesekmīgām atzīmēm, bet ir šie vasaras darbi.

– Bet ja viņš tajos nekādas sekmes neuzrāda, pārceļ tik un tā.

– Man negribētos a priori paredzēt, ka vasaras darbs nebūs sekmīgs. Bet mēs ejam vēl tālāk, tuvākajos gados paredzot jaunus grozījumus noteikumos, ka nevarēs pārcelt ne ar vienu nesekmīgu atzīmi, jo šobrīd 10 ballu sistēma no 4 līdz 10 ir ļoti plašs vērtējuma diapazons, un vismaz uz četrām ballēm katrs skolēns ir spējīgs.

– Tad tas iepriekšējais lēmums tika atzīts par kļūdainu, vai vienkārši valstij kaut kādā brīdī vajadzēja vairāk ietaupīt?

– Tās ir demokrātijas izaugsmes mācības. Izglītībā mēs to gala rezultātu saņemam pēc ilgāka laika, un varbūt tas skolēns, kurš ir gājis no klases uz klasi ar kādām nesekmīgām atzīmēm kādā jomā, piemēram, valodās vai IT, ir mazais ģēnijs. Mēs viņam esam ļāvuši virzīties uz priekšu, un viņš sevi ir atradis profesijā, kura viņam ir tuva un kurā viņš sevi var izpaust. Slikti gan ir tas, ka mēs dodam iespēju paredzēt virzīties uz priekšu bez vajadzīgās piepūles. Es katrā ziņā atbalstu to, ka sekmīgam jābūt visos priekšmetos.

Šogad esam noteikuši, ka no 1. līdz 4. klasei var būt viena nesekmīga atzīme līdzšinējo triju vietā. Jo, ja nesekmība parādās jau šajā posmā, tad būs grūti, ļoti grūti turēt līdzi vēlāk, jo tieši nākamajā pakāpē, no 5. līdz 8. klasei, ir vislielākā nesekmība. Bet paradokss ir tas, ka 9. klasē lielākā daļa tomēr tos eksāmenus nokārto. Es gribu cerēt, ka saņemas, varbūt arī skolotājs atbildīgāk dara zināmas iespējamās nesekmības sekas. Bet gribētos tomēr sistēmiskāku darbu.

– Tuvojas skolēnu eksāmenu laiks. Neraugoties uz ikgadējiem ziņojumiem par to, ka sistēma centralizēto valsts eksāmenu turēšanai slepenībā ir uzlabota šādi un tādi, vienmēr bijuši kādi starpgadījumi. Kā būs šogad? Vai jūs varat būt tas drošības garants un pateikt, ka šogad viss būs kārtībā?

– Es gribētu pateikt skolēniem un skolēnu vecākiem, lai māca, ka tikai tam ir rezultāts, ko pats esi ar pūlēm un godīgu darbu sasniedzis.

– Bet ja no centralizēto eksāmenu atzīmes tik daudz kas ir atkarīgs, kā tagad, kad lielākā daļa augstskolu to ņem par kritēriju studentu atlasei, tas vilinājums ir liels.

– Jā, tā ir. Mēs esam guvuši mācības jau vairākus gadus pēc kārtas, tāpēc IZM ciešākais partneris eksāmenu laikā ir Iekšlietu ministrija, kopīgi rūpējoties par drošības pasākumiem, lai tiem, kas grib kārtot eksāmenus godīgi, tas netiktu traucēts.

Kopš janvāra IZM vadības sēdēs ISEC vadītāja ziņo par to, kas tiek darīts, gatavojoties eksāmeniem, kur ir problēmas, kādas tās bija, piemēram, ar eksāmenu vērtētājiem. Sācis darboties arī anonīmais tālrunis, elektroniskā adrese, uz kuru var noraidīt signālus, informāciju.

– Vai, jūsuprāt, pietiekami tiek kontrolēta gan vispārējās, gan augstākās izglītības kvalitāte, vai arī domājat, ka to var atstāt tirgus regulācijai? Vai tai nevajadzētu pievērst īpašu uzmanību laikā, kad skolotāju un augstskolu lektoru, izņemot profesorus, pedagogu atalgojums nav tas konkurētspējīgākais un izglītības iestādes ņem teju katru pretimnācēju, kas formāli atbilst likuma prasībām?

– Izglītības kvalitāti nevar nemērīt, tai ir noteikta metodika, kritēriji, un, pirmkārt, tas tiek darīts, akreditējot skolu un izglītības programmu. Izglītības kvalitāte lielā mērā atkarīga arī no pedagoģiskā kolektīva iekšējās nostādnes, ko mēs gribam saviem audzēkņiem dot.

Bet arī pašām skolām nevajadzētu mēģināt par katru cenu iegūt katru skolēnu – tas viņu izglītības kvalitāti neceļ. Tāpēc būtiski ir arī skolām profilēties, lai izglītības piedāvājumā veidotos dažādība.

Situācija ar pedagogu atalgojumu ir atšķirīga Rīgā un citviet Latvijā – reģionos tas jau kļuvis konkurētspējīgs. Rīgā, protams, ir cita situācija. Bet ar 1. septembri atalgojums skolotājiem atkal tiks palielināts par 60 latiem. Lielākais prieks ir par to, ka paaugstinājums skars arī pirmsskolas pedagogus, jo bērnudārza audzinātājiem valsts un pašvaldības ir visvairāk parādā.

– Bet auklītēm? Ar viņu 160 latiem uz papīra ir katastrofāla situācija.

– Jā, zinu šo situāciju. Auklītēm maksā pašvaldības, bet es negribu meklēt vainīgos. Bet atalgojums pedagoģiskajā profesijā nav vienīgais, kas liek strādāt. Nepazīstu nevienu skolotāju, kurš šo profesiju ir izvēlējies atalgojuma dēļ.

– Vai vispārējās zemās kvalitātes rādītājs nav nesaprātīgās rindas pie labajām Rīgas skolām, kad sākas bērnu reģistrācija? Kā IZM domā risināt šo problēmu – domāju nevis rindas menedžēšanu, bet skolu izglītības kvalitātes celšanu, lai šādas problēmas nerastos?

– Rindu jautājumu ar VISS ietvaros veiktiem pasākumiem mēs nākamgad būsim atrisinājuši.

– Bet tas ir otršķirīgs jautājums.

– Jā, taisnība, tas ir tīri organizatorisks jautājums. Katrai skolai jāprot atbildēt sabiedrības pieprasījumam attiecībā uz kvalitāti. Izšķirošais ir pedagoģiskā kolektīva vēlme darīt savu darbu ļoti labi. Mācību procesā lielu lomu spēlē skolotāja individualitāte. Un, manuprāt, vidējā izglītības kvalitāte ir atbilstoša.

Cits jautājums, kas mani satrauc, ir tas, ka nevaram īsti ieviest precīzus ekonomiskos mehānismus. IZM atbild par mācību saturu, izstrādā mācību standartus, maksā algas pedagogiem. Viss. Mācību grāmatu izveide ir izdevēja kompetence, mācību īstenošana ir pašvaldību ziņā, kas uztur skolas. Šajā sistēmā varētu būt precīzāka koordinācija un atbildības sadalījums. Ja pašvaldība būtu atbildīga par visām savām izglītības iestādēm, kas ir tās teritorijā, labāk varētu redzēt, kādi speciālisti vajadzīgi, cik ir skolēnu, cik naudas viņu izglītībai vajag. Tagad valsts rūpējas par profesionālās izglītības skolām, pašvaldības – par vispārizglītojošajām skolām un internātskolas ir gan valsts, gan pašvaldību pārziņā. Un nav īsti vienotā atbildīgā, kurš redz gan resursu ietilpību, gan darba kvalitāti.

– Vai jūs varat droši teikt, ka administratīvi teritoriālās reformas (ATR) rezultātā netiks slēgtas kādas skolas?

– Droši es varu teikt to, ka IZM aktīvi līdzdarbojas ATR īstenošanā, raugoties, lai izglītības pakalpojumi būtu iespējami pieejami un būtu kvalitatīvi, kā arī lai tiktu izstrādāts atbilstošs izglītības pārvaldības modelis. Jebkuras skolas slēgšana vai atvēršana ir pašvaldības jautājums. Nevienu skolu IZM neslēdz, bet mēģinām virzīt vidusskolu koncentrēšanu un to izglītības kvalitātes uzlabošanu, piedāvājot izmantot struktūrfondu līdzekļus mācību vides uzlabošanā. Tie pašvaldību vadītāji, kas rūpējas, lai cilvēki no viņu teritorijas neaizbrauktu, vairāk nekā 50–60% no sava budžeta iegulda izglītībā, un tas ir milzīgs ieguldījums.

 

Guntis Ulmanis – krievu valodas fans

Portāls Eiroziņas.lv  05/24/08    Esmu priecīgs, ka krievu valoda Latvijā gūst arvien lielāku ietekmi un runas par to, ka tā nav nepieciešama, palikušas pagātnē – šādus vārdus vakar Baltijas forumā paudis bijušais Latvijas prezidents Guntis Ulmanis, sestdien, 24.maijā, ziņo Latvijas Avīze.

Valsts valodas centra (VVC) un parlamenta pārstāvjiem viņa teiktais radījis izbrīnu.

VVC direktors Agris Timuška gan nevēlas piekrist eksprezidenta vispārīgajam apgalvojumam, ka krievu valodas loma Latvijā tiešām kļūst stiprāka.

Šāda tendence tik tiešām esot novērojama, bet vienīgi atsevišķās jomās, nevis Latvijā kopumā.

Viņš gan šādā tendencē nesaskata neko, par ko vajadzētu priecāties, un pieļāva domu, ka G. Ulmanis vienkārši centies būt diplomātisks.

Arī Saeimas deputāts Visvaldis Lācis nešaubās par to, ka krievu valodas loma Latvijā stiprinās, bet neko priecīgu šajā faktā gan neredz.

"Pašlaik notiek process, ko varētu saukt par ārkārtīgi strauju virzību uz divkopienu valsti, un to es uzskatu par ārkārtīgi nevēlamu notikumu attīstību un nopietnu apdraudējumu mūsu valodai," teica Saeimas deputāte Ina Druviete (PS), kura pašlaik strādā pie pētījuma par latviešu valodas pozīcijām. Viņai pat bija grūti noticēt G. Ulmaņa vārdiem.

Neizpratni par G. Ulmaņa priekiem pauda arī Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētniece Dzintra Hirša.

"Krievu valodas loma tik tiešām ir stiprinājusies. Un tiem, kas par to priecājas, vajadzētu padomāt – uz kā rēķina tas ir noticis? Uz valsts valodas rēķina," teica Dz. Hirša.

Viņa tāpat kā I. Druviete ir pārliecināta, ka amatpersonām, pildot dienesta pienākumus, jālieto valsts valoda.

Atsevišķos gadījumos vēl varētu pieļaut zināmas atkāpes, bet šobrīd tas notiek sistemātiski.

 

Eksāmenu pirkšanas anatomija

Baiba Lulle,  NRA  05/24/08    Nebija ilgi jāgaida, kad, kā jau katru gadu, parādījās vidusskolu centralizēto eksāmenu uzdevumu tirgotāji. Šoreiz un pagaidām – viltoto.

Krāpnieku aizturēšana un krimināllietas ierosināšana ir labs mājiens ar mietu citiem potenciālajiem tirgotājiem, bet pārāk vājš potenciālajiem pircējiem. Arī tie, tāpat kā kukuļdevēji, būtu jāsoda, ja vien kukuļdevēji vai eksāmenu pircēji nepiedalās operatīvajā eksperimentā, kā tas bija gadījumā ar Neatkarīgās žurnālisti, ar kuras palīdzību tika atmaskoti krāpnieki Liepājā. Bet represīvās metodes cīņā ar skolēnu vēlmi saņemt to, kas nav nopelnīts, ir galējais līdzeklis, cīnoties jau ar sekām. Tomēr, lai sērgu būtiski mazinātu, jāpalūkojas uz tiem stimuliem, kas dzen skolēnus šādi rīkoties.

Sekundārs stimuls ir pārprastā tirgus ekonomika, kas pie mums diemžēl nereti darbojas, kad par naudu var dabūt arī to, kas par naudu netiek pārdots, kad ar naudu var aizstāt prātu un darbu.

Spēcīgākais kairinātājs tomēr ir kārtība, kad lielākā daļa augstskolu par galveno kritēriju studentu uzņemšanai noteikušas centralizēto eksāmenu rezultātus. Lielā daļā augstskolu un to programmu centralizēto eksāmenu rezultāti ir vienīgais kritērijs uzņemšanai, daļai – viens no svarīgākajiem, papildus vērtējot vēl, piemēram, vidējo atzīmi, kāda konkrēta priekšmeta eksāmena atzīmi. Papildu pārrunas un pašas augstskolas eksāmeni vairs reti kur sastopami. Tātad eksāmenu likmes ir augstas: ja šodien labi nenokārtosi eksāmenu, cietīsi gadiem. Arī studiju maksas uzskrūvēšana pat par 30% kombinācijā ar ekonomisko situāciju var sēt paniku dažā labā nenobriedušā prātā. Taču vairāk par šo eksāmenu pircēju paniku uztrauc tas, ka apzagti tiek tie skolēni, kas godprātīgi mācās, jo varbūt tieši kādu no viņiem aiz svītras atstāj kāds, kas eksāmena uzdevumus ja ne iepriekš nopircis, tad tajā nošpikojis, turklāt skolotājam uz to apzināti pieverot acis. Vai faktā, ka apmēram 10–20% studentu, kā nu kurā augstskolā un studiju programmā, atbirst jau pēc pirmā kursa, neslēpjas norādes uz ievērojamu negodīgi saņemtu atzīmju īpatsvaru? Īpaši spilgti tas izpaužas eksaktajās, inženierzinātnēs, kur ielaisto robu mācībās, savu stulbumu vai hronisko slinkumu nevar aizķepēt ar internetā nokačātu referātu.

Nesaku, ka vajag ignorēt centralizēto eksāmenu rezultātus un likt reflektantiem vēl mēnesi drebēt un kārtot iestājeksāmenus pēc pilnas programmas. Manuprāt, svarīgi plašāk izmantot un popularizēt budžeta un nebudžeta studentu rotāciju atkarībā no uzrādītajām atzīmēm, lai mazinātu negodīga starta ietekmi ilgtermiņā. Un varbūt pat likt atmaksāt valsts bezjēdzīgi iztērētos līdzekļus tiem dundukiem, kas nesekmības dēļ atskaitīti vai paši aizgājuši.

Vēl būtu jāceļ arī profesionālās, koledžu izglītības prestižs un jāinformē par studiju iespējām šajā līmenī, jo ne visi, kas spējīgi maksāt par studijām, ir spējīgi studēt un iegūt grādu. Virkne privāto augstskolu tikai velk studentus uz priekšu, jo maksā taču, maz domājot par to, ka to augstāko izglītību nomināli ieguvušo absolventu darba tirgus vēlāk iesēdina peļķē un ka daudz konkurētspējīgāks viņš būtu bijis, ja tajā laikā, kad tērēja naudu pašmērķīgai augstākās izglītības papīra iegūšanai, viņš būtu apguvis vienu kārtīgu arodu. Un te nu darba lauciņš būtu arī augstākās izglītības kvalitātes kontrolētājiem.

 

Briselē trūkst apmēram 40% latviešu tulku

LETA  05/26/08    Eiropas Komisijas Tulku dienesta Latviešu nodaļa patlaban nodrošina 60% tulku pieprasījuma, pirmdien video prezentācijā "Tulkojam Eiropai. Latviešu tulki Briselē" pastāstīja Eiropas Komisijas Tulku dienesta Latviešu nodaļas vadītāja Ieva Zauberga.

Savukārt Eiropas Parlamentā patlaban latviešu tulku vakances ir aizpildītas. Briselē ir divi tulku dienesti - Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta. Kā uzsvēra Zauberga, tulka darbs Briselē ir labi atalgots un interesants, aicinot jauniešus pēc augstākās izglītības iegūšanas turpināt apgūt tulka iemaņas viengadīgajā pēcdiploma programmā.

Profesionālā studiju programma "Tulks" ar Eiropas Savienības (ES) ievirzi ir viengadīga pēcbakalaura programma. Tā ir vienīgā Eiropas Komisijas un Parlamenta atbalstītā programma Latvijā, kuras beidzēji veido 90% Briseles tulku, pastāstīja Tulku programmas direktors profesors Andrejs Veisbergs.

Iestāšanās eksāmeni programmā notiks šī gada 14. jūlijā un 15. jūlijā. Programmā ir nodrošinātas 20 budžeta vietas. Kā pastāstīja Veisbergs, pērn programmai pieteicās 25 studenti, tomēr pieredze rāda, ka parasti no 20 studentiem pēc pirmā semestra paliek 13-15.

Programma "Tulks" balstās uz praktiskām nodarbībām, noslēgumā jāraksta diplomdarbs, kas, kā atzina Veisbergs, nav nekas sarežģīts, jo galvenais uzsvars tiek likts uz praktiskās tulkošanas iemaņu apgūšanu. Pēc tam, nokārtojot akreditācijas testu, tiek iegūtas tiesības strādāt ES institūcijās. Akreditācijas testu gadā nokārto 1-2 latviešu tulki, kas ir krietni par maz, atzina Zauberga. Iemesls ir nepietiekamas svešvalodu zināšanas.

Kā pastāstīja Zauberga, Briselē pēc latviešu tulkiem ir pieprasījums. Viņa prognozēja, ka tas tuvāko gadu laikā nemazināsies. Ir iespēja strādāt arī uz brīvā tulka līguma pamata - uz visu gadu tiek noteikti datumi, kad jāierodas Eiropas Komisijā vai Eiropas Parlamentā. Tulks pats var izvēlēties, kādos datumos strādāt.

Zauberga norādīja, ka patlaban Eiropas Komisijā ir 13 tulki, septiņi vēl ir vajadzīgi. Brīvajā štatā no 40 vakancēm aizpildīta vien puse.

 

1. jūnijā Rīgā svinēs Bērnu svētkus

DELFI  05/25/08    Rīgā, nākamsvētdien 1. jūnijā notiks pasākums "Bērnu galvaspilsēta", kas veltīts Starptautiskajai bērnu aizsardzības dienai, portālu "Delfi" informē pasākuma rīkotāji.

Visas dienas garumā Mežaparkā, Vecrīgā, Vecmīlgrāvī un Dzegužkalnā bērni un jaunieši ar vecākiem varēs vērot koncertus, piedalīties radošās un sportiskās aktivitātēs. 18.00 vakarā Rātslaukumā bezmaksas koncerts, kurā kopā ar bērniem uzstāsies Marija Naumova, Andris Ērglis, Liene Šomase un citi.

Pasākuma mērķis ir sarīkot svētkus bērniem un jauniešiem, aktualizējot kvalitatīva brīvā laika pavadīšanu. Pasākuma laikā skatītājiem būs iespējams noskaidrot, kur apgūt dejošanu un dziedāšanu, bet kolektīviem tiks dota iespēja uzstāties un apliecināt sevi. Projekts "Bērnu galvaspilsēta" ir aizsākts 2007. gadā pēc Marijas Naumovas iniciatīvas, tas tiek organizēts sadarbībā ar Rīgas Domi.

Visas dienas garumā Rātslaukumā uz lielās skatuves uzstāsies bērnu un jauniešu deju un mūzikas kolektīvi, kopumā ap 600 dalībnieku. Latviešu Strēlnieku laukumā bez maksas būs pieejamas piepūšamās atrakcijas un alpīnistu siena, notiks skautu, policijas un Sarkanā Krusta paraugdemonstrējumi. Kaļķu ielā pie "Hotel de Rome" uzstāsies dejotāji - breika, hiohopa, cīņas dejas un citu stilu pārstāvji.

Mežaparkā no 10.00 līdz 18.00 darbosies "Aktīvo bērnu galvaspilsēta", kur bērni varēs piedalīties bērnu olimpiādē, zīmēšanas konkursā "Olimpiskā Rīgā", klausīties "Open Stage" jauno mākslinieku sniegumu.

Vecmīlgrāvī no 11.00 līdz 17.00 "Ziemeļblāzmas bērnu svētkiem 100!", kur bērni varēs darboties radošajās darbnīcās, klausīties pasakas, dzert piena kokteiļus, dejot un dziedāt kopā ar Nilu Īli un pēcpusdienā izklaidēties Tauriņu ballē kopā ar "Putnu Balli".

 

Veldre rosina atgriezties pie piecu baļļu sistēmas skolās

LETA  05/27/08    Aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP) šodien valdības sēdē rosināja diskusiju par iespējām skolās atgriezties pie piecu baļļu vērtēšanas sistēmas, kas esot saprotamāka nekā desmit baļļu sistēma.

Valdībā tika izskatīts ziņojums par iespējām samazināt nesekmīgo skolēnu skaitu un tajās aktīvi iesaistījās arī Veldre, kurš atbildīgajiem Izglītības un zinātnes ministrijas darbiniekam uzdeva vairākus jautājumus.

Ministru interesēja, vai esošais mācību programmu apjoms nav par plašu, kā arī, kas tiek darīts patriotiskās audzināšanas jomā.

Kā norādīja Veldre, patlaban skolotājiem esot tikai pienākumi, bet skolēniem - tikai tiesības. Tāpat neesot pieņemami, ka trešās klases skolēni var nereaģēt uz skolotāja aizrādījumiem un vienkārši skolotāju "pasūtīt tālāk".

Veldre arī pauda satraukumu par zemo fiziskās sagatavotības līmeni starp skolu beidzējiem, jo reti kurš varot pievilkties 7-10 reizes, bet savulaik skolās tā bijusi tikai minimālā prasība.

Pēc Veldres teiktā, sliktā fiziskā sagatavotība un nepilnības skolās izpaužoties arī viņa pārraudzītajā jomā, jo no tiem cilvēkiem, kas vēlas dienēt armijā, tikai 25%-30% varot izturēt elementāras fiziskās pārbaudes.

LETA jau ziņoja, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) plāno īstenot vairākus pasākumus, lai mazinātu nesekmīgo skolēnu skaitu.

Plānots veikt pētījumu par jaunā pamatizglītības satura atbilstību izglītojamo spējām, veselības stāvoklim un attīstības līmenim. Atbilstoši veiktā pētījuma rezultātiem tiks pilnveidoti normatīvie akti, teikts IZM sagatavotajā informatīvajā ziņojumā par pasākumiem, lai samazinātu skolēnu ar zemiem mācību sasniegumiem daudzumu vispārējā izglītībā. Šo ziņojumu valdība šodien pieņēma zināšanai.

 

Saeimas komisija: latviešu valodas situācija pasliktinās

DELFI  05/28/08    Valsts valodas pozīcijas Latvijā pasliktinās un valsts slīd atpakaļ divvalodībā, trešdien, tiekoties ar Valsts valodas komisijas priekšsēdētāju Andreju Veisbergu, secināja Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijas deputāti, informē Saeimas Preses dienests.

Novērojumi liecina, ka krievu valoda izspiež latviešu valodu no vairākām sadzīves sfērām, un Valsts valodas centrs saņem aizvien vairāk sūdzību par pārkāpumiem valsts valodas lietošanā.

"Tie laiki, kad cittautieši trolejbusos ar vārdnīcām rokās mācījās latviešu valodu, ir pagājuši," secināja komisijas priekšsēdētājs Pēteris Tabūns.

A.Veisbergs informēja, ka sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka efektīvākais līdzeklis latviešu valodas pozīciju stiprināšanai ir stingrākas likumu normas. Tas, ka cittautiešiem tiek piedāvāti valodas kursi, pats par sevi diemžēl situāciju uzlabo minimāli. Tādēļ patlaban tiek gatavotas izmaiņas Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Augstākās izglītības likumā, kā arī pārskatīts to profesiju saraksts, kurās strādājot jāzina valsts valoda.

Deputāti diskutēja, vai latviešu valodas pozīciju stiprināšanai būtu jāgroza Valsts valodas likums un iebraucējiem jānosaka augstākas latviešu valodas zināšanu prasības. 

 

 

Praida gaidās...

 

 

Zemnieki negrib protestēt vienā dienā ar seksuālajām minoritātēm

LNT   05/16/08    Vēl nav skaidri zināms, kad zemnieki ar piena kannām galvaspilsētā rīkos protesta akciju pret piena nozares krīzi Latvijā.

Sākotnēji protesta akcija bija iecerēta 31. maijā. Tagad lauksaimnieki pārdomājuši, jo šajā datumā Rīgā notiek arī seksuālo minoritāšu organizētais gājiens. Tāpēc piena ražotāji nolēmuši savu akciju pārcelt uz citu laiku, kas vēl nav zināms.

Zemnieki kādā no Rīgas laukumiem izvietos četras piena cisternas un iedzīvotājiem pret simboliskiem ziedojumiem dalīs pienu.

Piena ražotāji norāda: ja valdība nemainīs savu attieksmi, nākotnē Latvijā ražota piena vairs nebūs.

Jau ziņots, ka martā piena lopkopji piedzīvoja triecienu, jo strauji kritās piena iepirkuma cenas. Taču nesen daži lielākie Latvijas piena pārstrādātāji vispār pārtrauca sadarbību ar Latvijas mazajiem piena ražotājiem.

 

Vientuļām mātēm un homoseksuāliem pāriem valsts nepalīdz

Aleksandra Jolkina, Gunita Nagle, Laura Dzērve,  Diena  05/23/08    Valsts politikas dēļ sociāli un juridiski neaizsargātas ir gan homoseksuālas ģimenes, gan tās, kurās bērnus mammai palīdz audzināt nevis viņu tēvs, bet vecmāmiņa.

Paradoksāli un pārsteidzoši ir secinājumi, kādus izraisa nesen publicētais sociālantropoloģes Aivitas Putniņas un socioloģes Lindas Zīvertes pētījums Neredzamās ģimenes. Pārsteigums — cik daudz kopīga ir valsts attieksmē pret homoseksuālām ģimenēm un mātēm, kurām bērnu audzināšanā palīdz tikai viņu mamma! Tās vienkārši ir izgrūstas no likumdevēju un politiķu uzmanības loka.

Bet paradoksāli ir tas, ka, intervējot šo ģimeņu bērnus, atklājās, ka laimīgāki jūtas homoseksuālās ģimenēs augušie. Vairums no viņiem ir lepni, ka auguši mīlestības pilnā gaisotnē. Pētījums pierāda, ka ne jau tradicionālais lomu sadalījums "tēvs+māte+bērni" veido laimīgu ģimeni, taču bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainārs Baštiks tik un tā uzskata, ka Latvijai nevajag sekot Rietumeiropas paraugam un atzīt likumdošanā partnerību, kas vairs neuzspiestu patriarhālo dzimumu lomu sadalījumu.

Svarīgākā ir mīlestība

Pētījumā ir intervētas 33 "citādas" ģimenes. Pēc A.Putniņas vārdiem, galvenais mērķis bija noskaidrot, kā tradicionālais lomu sadalījums ietekmē ģimenes, kurās bērniem nav tēva un mātes. Tādēļ intervētas ģimenes, kurās bērnu vai bērnus audzina divi viena dzimuma pieaugušie. "Mani interesēja salīdzināt homoseksuālo cilvēku un heteroseksuālo sieviešu ģimenes," paskaidro pētniece. Kā vienas, tā otras ģimenes ir saistītas ar aizspriedumiem: ja par homoseksuālās ģimenēs augušajiem ir uzskats, ka viņi neiemācās pareizās dzimumu lomas, tad bērnus, kurus audzina tikai māte un vecmāmiņa, nereti uzskata par neveiksminiekiem.

Taču pēc pētījuma A.Putniņa secinājusi, ka bērnu audzināšanā nozīmīgāka loma ir nevis vecāku dzimumam un lomu sadalījumam, bet tas, kādas ir attiecības partneru starpā. Tieši tādēļ homoseksuāļu ģimenēs bērni jūtas labāk — tajās pieaugušie izrāda pieķeršanos, taču mātes un meitas biežāk mīl bērnu, bet nenovērtē viena otru. "Mīlestība nebūt nav obligāti seksualitāte, bet tuvu attiecību veidošana," uzsver A.Putniņa. "Pētījums parādīja dilemmu, ka, lai gan mēs ievērojam patriarhālās vērtības, mēs jau sen dzīvojam pēc citiem standartiem. Mēs Satversmē ierakstām, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, bet tajā pašā laikā tādu ģimeņu, kur šī savienība būtu uz mūžu, ir ārkārtīgi maz. Valsts atzīst tikai viena veida partnerību — laulību. Un ģimenes valsts politika ir paredzēta tikai tradicionālajai ģimenei, kurā bērnu audzina vīrietis un sieviete. Visas pārējās ģimenes formas — cilvēki, kuri atkārtoti precējušies, tie, kuri audzina bērnus nereģistrētās attiecībās vai šķiras — saskaņā ar ģimenes valsts politikas koncepciju ir ģimenes krīzes situācijā."

"Laulība ir stabilāka"

"Jūs domājat, tas bija kvalitatīvs pētījums?" Dienai jautā A.Baštiks. "Es domāju, tas ir tāds pastāsts. [..] Tur parādās dzīvei neveiksmīgi cilvēki, kas ir bankrotējuši savās attiecībās un kuras diemžēl turpinās nākamajā paaudzē. Vecmamma, kurai ir divas meitas, 18 gados abas tiek pie bērniem, atstāj vecmammai, un viss atkal turpinās. Beigās secinājumi, ka problēmas ir attiecībās, ka mēs par maz runājam par seksu un ka pie visa vainīga ir valsts, kas neatbalsta šīs nepilnvērtīgās ģimenes."

Kamēr gandrīz visas Rietumeiropas valstīs likumdošanā tiek atzītas partnerattiecības, Latvijas politiķi pērn noraidīja nevalstisko organizāciju priekšlikumu pieņemt partnerattiecību likumu. A.?Putniņa secina, ka tas ievērojami sarežģī ne tikai homoseksuālas ģimenes, bet arī mātes—meitas ģimenes, piemēram, bērna kopšanai pirmajā dzīves gadā bieži nododas vecmāmiņas, bet viņām šajā laikā nav nekādu sociālo garantiju. Ne tikai pētījumā, bet arī Dienas intervētās ģimenes uzskata, ka likumdošana ignorē "citādo" ģimeņu partnerību, bērnu aprūpes, kopīpašuma un mantojuma tiesību problēmas, tomēr ministrs nesaskata sarežģījumus: "Parastiem pāriem jau nav problēmu, ja viņi savu draudzību vai savienību nav legalizējuši oficiālā laulībā. Nekas jau no tā nemainās, izņemot to, ka tad, kad šķiras, ir pagrūti ar īpašumiem un tamlīdzīgi. [..] Attiecībā uz bērnu interesēm, bērnu aizsardzību, palīdzību nav nekādas starpības, vai dzīvo reģistrētā laulībā vai ne. [..] Taču pētījumi pasaka — reģistrētā laulībā dzīve ir stabilāka, un tas ir modelis, ko vajadzētu veicināt."

***

Mamma+tētis+audžutētis+divi bērni

Kristaps un Rūdolfs (abi vēlējās saglabāt anonimitāti) sevi uzskata par ģimeni, jo viņi abi savus līdz šim kopdzīvē pavadītos septiņus gadus ir bijuši iesaistīti divu bērnu audzināšanā. Tagad jau 20 gadu vecais zēns un 16 gadu vecā meitene ir Rūdolfa bērni, kuri gan pēc laulības šķiršanas palika dzīvot pie mammas, bet vismaz divas trīs reizes nedēļā ir pie Kristapa un Rūdolfa. "Mums ir brīnišķīga ģimene," saka Rūdolfs. "Ziemassvētkos visi satiekamies — mana bijusī sieva, viņas draugs, viņa bērni, mūsu bērni, mēs ar Kristapu, un pievienojas arī mūsu mammas."

Rūdolfs stāsta, ka bērni jau sen ir pieņēmuši to, ka viņiem ir trīs vecāki — mamma, tētis un audžutētis, un viņi nekad to nav slēpuši arī no saviem vienaudžiem. Tēva homoseksualitāti viņiem bijis pieņemt vieglāk nekā tēva un mātes šķiršanos. Meita, kurai ģimenes iziršanas laikā bijuši astoņi gadi, tētim toreiz teikusi: "Cik labi, ka tu esi gejs! Es baidījos, ka mamma tevi vairs nemīl." Rūdolfs paskaidro — viņa mīlēja un arī viņš joprojām mīl sievu, tikai šīs jūtas nav seksuālas. Pēc Rūdolfa teiktā, vienīgā reize, kad bērni ir cietuši tēva homoseksualitātes dēļ, bija jāpiedzīvo pirms dažiem gadiem, kad draugiem.lv par dēlu, kur viņš nav slēpis savu lojalitāti gejiem un lezbietēm, viens no viņa vienaudžiem sācis ņirgāties un draudējis viņu piekaut. Dēls bijis spiests izdzēst savu profilu.

Pētniece Aivita Putniņa, intervējot homoseksuālo ģimeņu bērnus, secinājusi, ka vairums no viņiem ir pieņēmuši viena vai abu vecāku homoseksualitāti. Viens no bērniem stāstījis, ka tikai priecājas par to, ka ir dzimis mammas mīlestībā pret tēti un tagad piedzīvo tēta un viņa partnera mīlestību, jo tā atstarojas viņā. "Zēns neizjuta sāpīgi tēva un mātes šķiršanos, jo kopā ar abu vecāku jaunajiem partneriem ir ieguvis cilvēkus, kuri viņu mīl un kuriem var uzticēties," saka pētniece. Vienaudžu vidū šie bērni parasti izjūtot pozitīvu atbalstu. Taču viņi sāpīgi uztver jociņus par gejiem vai lezbietēm.

Kristaps un Rūdolfs vairākkārt izjutuši to, ka valsts un sabiedrība nepieņem viņu ģimenes modeli. Kad pirms vairākiem gadiem Rūdolfa dēls uz ielas tika aplaupīts, policijas iecirknī kopā ar viņu drīkstēja ierasties tikai tēvs un māte, Kristapu palūdza pasēdēt aiz durvīm. Kad meita nokļuva slimnīcā, Kristapu pie viņas ielaida tikai tādēļ, ka viņš bija ārsts. Kad pats Kristaps kādas infekcijas dēļ tika aizvests uz slimnīcu, Rūdolfam esot aizliegts iet pie viņa palātā — viņš neesot radinieks. Abiem partneriem, lai gan viņi dzīvo kopā, nav nekāda kopīpašuma. "Ja vienam no mums kaut kas notiek, tad otram nebūs tiesību palikt kopīgajā dzīvoklī," paskaidro Rūdolfs. "Es zinu, ka Kristapa radinieki attiesātu man dzīvokli, bet sievas radinieki piespiestu sievu pieprasīt manu dzīvokli. Pati sieva, — nē, viņa ir forša." Kristaps gribētu atstāt savus īpašumus Rūdolfa bērniem, taču Latvijā tas nebūtu iespējams.

"Mēs dodamies prom," smaidot saka Kristaps. Viņi abi esot apņēmušies pārcelties uz vienu no Rietumeiropas valstīm, kur pāris grib salaulāties, iegādāties kopīpašumu un uzrakstīt mantojumu, ar ko visu atstātu saviem bērniem. "Visus šos aizvadītos gadus mums ir bijis jāslēpjas naida un juridiskās neaizsargātības dēļ. Nekad neesam varējuši atļauties sabiedrībā nekādas sirsnības izpausmes. Mēs esam pārāk veci, lai gaidītu izmaiņas. Mums gribas dzīvot."

***

Mamma+vecmāmiņa+bērns

Stipra sieviete — neviļus ienāk prāta, vien pārdesmit minūšu runājot ar 22 gadus veco Leldi (viņa lūdza nepubliskot viņas vārdu). Atšķirībā no vairākuma vienaudžu nosvērta, nopietna jauniete dzirkstošām debeszilām acīm pēc lekcijām dodas nevis izklaidēties, bet gan steidz mājup, kur viņu gaida trīsarpus gadus vecs dēliņš. Ar viņa tēvu attiecības pajuka vēl pirms bērna piedzimšanas — puisis pār mēru lietojis alkoholu. Taču Lelde ir laimīga, jo dēliņu audzināt viņai palīdz mamma, kā arī vecvecāki un brāļi.

Jēdzienu "vientuļā māte" Lelde nepieņem: "Kā māte var būt vientuļa? Viņai ir bērns!" Ar bērna tēvu meitene šķīrusies divus mēnešus pirms dēliņa piedzimšanas. "Bērnam dzimšanas apliecībā tēva vārda vietā ir strīpiņa. Naudu viņam neprasīju — tas ir tas cilvēks, no kura es gribētu savu bērnu pasargāt."

Kad Lelde, būdama gaidībās, šķīrusies no drauga, apkārtējo attieksme bijusi dažāda: "Tie, kas zināja situāciju, mani atbalstīja — sieviete nav pelnījusi dzīvot kopā ar alkoholiķi." Jaunas attiecības viņa sākt nesteidzas — tām studiju dēļ neatliktu laika. Taču viņa pieļauj iespēju vēl kādreiz iemīlēties un zina, ka nākotnē vēlas otru bērnu. Sociālantropoloģe Aivita Putniņa gan secinājusi, ka sabiedrības attieksmes dēļ dažkārt arī viena vecāka ģimenes slēpj savu privāto dzīvi. Viena no viņas intervētajām jaunietēm, kurai bērniņš piedzima 19 gadu vecumā, stāstījusi, ka visu grūtniecības laiku nav izgājusi no mājām, jo, absolvējusi vienu no prestižajām Rīgas skolām, negribēja nejauši satiktiem klasesbiedriem vai paziņām stāstīt, ka viņai nav ne vīra, ne izglītības, tikai bērns.

Šai jaunietei, gluži tāpat kā Leldei, audzināt mazo palīdz māte. Leldes mamma meitu jau no paša sākuma atbalstījusi. Tieši viņas piemērs devis Leldei spēku: "Mamma ir viena pati izaudzinājusi trīs bērnus, kāpēc lai es neizaudzinātu vienu?" Tagad sievietes savstarpēji sadalījušas mazulim veltāmo laiku — māte ņem brīvdienas un atvaļinājuma dienas tā, lai Lelde varētu apmeklēt augstskolu, līdz ar to viena no viņām vienmēr ir mājās.

Leldes stāstītajā ir jūtama pateicība mammai, taču A.Putniņa secinājusi, ka daudzās mātes—meitas ģimenēs sievietes ikdienā nenovērtē viena otru. Vienā no pētījuma ģimenēm jaunā mamma satraukusies par to, ka dēlēns, sasniedzis gada vecumu, vairs nenāca pie viņas samīļoties. Kad viņa to pārrunājusi ar savu mammu, viņa atbildēja — ko tad tu vēlies, ja viņš mūsu attiecībās neko tādu nav redzējis? "Tātad nevis tradicionālās lomas un to sadalījums, bet reālās cilvēku attiecības ir tās, kas ietekmē bērna pašsajūtu," secina A.?Putniņa.

Viena no pētījumā Neredzamās ģimenes intervētā vecmāmiņa stāstījusi — kad viņas meita nabadzības dēļ bija spiesta uzticēt viņai savu bērnu, lai dotos peļņā uz Dāniju, ģimenei pārstāts pārskaitīt ģimenes pabalstu. Tagad vecmāmiņa, viņas otra meita un mazbērni nolēmuši pārcelties uz Dāniju, kur sievietes tic — viņas spēs izrauties no nabadzības.

Lelde, kura pagaidām nespēj studijas apvienot ar darbu, lūgusi, lai viņas ģimenei tiek piešķirts maznodrošinātās statuss. Viņa no sociālā dienesta saņem vidēji 100 latu mēnesī, kam Lelde pieskaita arī Rīgas pašvaldības izmaksāto kompensāciju — 50 latu — par to, ka bērnam nav atradusies vieta bērnudārzā. Vienīgais, kas Leldi pārsteidzis, ir bijusi vairāku cilvēku attieksmē jūtamā pārliecība, ka viņas situācijā vēlme iegūt izglītību ir untums.

***

Ģimenes valsts politika ir paredzēta tikai tradicionālajai ģimenei, kurā bērnu audzina vīrietis un sieviete. Visas pārējās ģimenes formas — cilvēki, kuri atkārtoti precējušies, tie, kuri audzina bērnus nereģistrētās attiecībās vai šķiras — saskaņā ar ģimenes valsts politikas koncepciju ir ģimenes krīzes situācijā

 

Arhibīskaps Vanags: Praids nav nevainīga cilvēku pastaiga pa krastmalu iecietības vārdā

LETA  05/24/08    Praids nav nevainīga cilvēku pastaiga pa krastmalu vienlīdzības un iecietības vārdā - tā ir ideoloģiska darbība ar mērķi pārveidot sabiedrības pamatstruktūras, intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze" norādījis Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.

"Mūsu parlamentārieši, paldies Dievam, bija tik prātīgi un ierakstīja Satversmē, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti," sacīja Vanags, aicinot nenovērtēt to par zemu. "Mums tuvā valstī Zviedrijā no laulības definīcijas ir izņemta norāde uz dzimumu. Nu jau tur izskan priekšlikumi nenorādīt arī skaitu, proti, ka laulība var būt arī starp trim, četriem vai pieciem partneriem. Līdzīgas pārmaiņas ir padomā arī praida rīkotājiem."

Vanags norāda, ka pats bīstamākais ir dekonstruēt tās struktūras, kas nodrošina sabiedrības dzīvotspēju. "Man liekas, ka tieši to šobrīd dara liberālie sekulāristi, un praids ir viņu speciālo uzdevumu vienība. Tādu eksperimentu augļus Eiropā jau var nogaršot - vecais kontinents noveco, un nezinām, kas manai paaudzei maksās pensijas," norāda Vanags.

Nevajadzētu būt tā, ka baznīca vienīgā cenšas stāvēt kaut kam pretī, sacīja Vanags, norādot, ka baznīcas īstais uzdevums ir nevis iesniegt petīcijas valdībai, bet kopt dvēseles, lai cilvēki izvēlas dzīvot saskaņā ar savas kristīgās ticības principiem.

"Latvijā taču ir ļoti daudz cilvēku ar normāliem, veselīgiem uzskatiem, un nevajadzētu kautrēties tos izteikt un aizstāvēt," aicina Vanags, piebilstot, ka ar to cilvēks nekļūst nemoderns vai homofobs.

Latvijā ļoti trūkst alternatīva viedokļa, dzird tikai par progresu, kam būtu jāseko, taču neviens nezina, uz kurieni, secina Vanags.

"Citām idejām nav tribīnes. Varbūt par tādu kļūs pēc Pētera Bankovska ierosmes nesen izveidotais Konservatīvo ideju institūts," sacīja Vanags, norādot, ka dibināšanas sapulcē Rīgas Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs Eiropu trāpīgi salīdzinājis ar kuģi, kas gājis ar zināmu ātrumu, bet tagad dzenskrūve ir apturēta. Kuģis aiz inerces vēl kādu laiku iet uz priekšu, bet tad gaita sāk palēnināties.

"Kādreiz Eiropa bija kristietības centrs - tā izrāvās visas civilizācijas priekšgalā, no tās uz visām pusēm izstaroja gaisma. Dzinējspēks bija kristīgā ideja, kultūra, civilizācija, taču tagad Eiropa pamazām raisās vaļā no kristīgā mantojuma," secina Vanags.

Kā saka angļu socioloģe Greisa Deivija, Eiropa izvelk no savas vērtību arkas pamatiem kristietību, vēl nebūdama skaidrībā, ko varētu likt vietā. Un gaita palēninās, norāda Vanags.

 

Vairāk nekā 1000 kristiešu dodas reliģiskā procesijā Vecrīgas ielās

LETA  05/25/08    Šodien Vecrīgā no Pils laukuma pie Sāpju dievmātes baznīcas vairāk nekā 1000 dažādu tautību un vecumu kristieši, Euharistiskajā procesijā atzīmējot Kristus Vissvētās miesas un asiņu svētkus, pēc dievkalpojuma devās gājienā pa vecpilsētas ielām. Kā informēja Latvijas Romas katoļu baznīcas Informācijas centrā, Rīgā gājiens notika pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības atgūšanas.

Svēto misi, kas sākās plkst.11, vadīja kardināls Jānis Pujats. Pēc vairāk nekā stundu ilga dievkalpojuma kristieši devās gājienā, apstājoties pie Sāpju dievmātes baznīcas, svētā Jēkaba katedrāles, svētās Marijas Magdalēnas baznīcas un atgriežoties atkal sākuma punktā. Noslēgumā tika dziedāta himna "Te Deum" un klātesošie saņēma svētību ar Vissvētāko sakramentu.

Viens no pasākuma organizētājiem, priesteris Ilmārs Tolstovs, iepriekš norādīja, ka procesija nebūtu jāuztver kā savdabīgs pikets, bet gan kā liecība par ticību Euharistiskajam Kristum.

Ar vārdu "Euharistija" katoļu baznīcā apzīmē Jēzus Kristus miesu un asinis, kas ir klātesošas baznīcā zem maizes un vīna zīmēm. Baznīcā tiek iemiesoti Jaunajā derībā lasāmie Jēzus vārdi: "Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi."

Euharistiskās procesijas pirmsākumi meklējami viduslaikos - 13.gadsimtā Beļģijā dzīvojusī augustīniešu garīgā māsa svētā Juliāna redzējusi vīzijas, kurās Jēzus viņai atklājis savu vēlēšanos, lai baznīcā tiktu svinēti Euharistijai veltīti svētki. 1246.gadā svētki pirmo reizi tika svinēti Ljēžas diecēzes ietvaros.

Kristus miesas un asiņu svētki, kā arī tiem piederošā Euharistiskās procesijas tradīcija izplatījās visā Rietumeiropā un turpinājās apmēram 300 gadus. 1979.gadā to atjaunoja pāvests Jānis Pāvils II. Itālijā, Spānijā un citās Rietumeiropas valstīs svētki joprojām tiek plaši svinēti. Notiekot procesijai, pilsētu ielas un nami tiek rotāti ziediem. Rīgas ielās procesija pēdējo reizi notikusi 20.gadsimta 30.gados.

 

Pujats: Praida gājieni Latvijā uzskatāmi par nelikumīgiem

LETA  05/27/08    Draudzības dienu jeb praida gājieni Latvijā uzskatāmi par nelikumīgiem un nepieļaujamiem, atklātā vēstulē amatpersonām savu uzskatu pauž kardināls Jānis Pujats un Katoļu baznīcas draudžu prāvesti.

Vēstule, ko šodien Rīgas arhidiecēzes priesteru konferencē parakstījis kardināls un 26 draudžu prāvesti, nosūtīta Ministru prezidentam Ivaram Godmanim (LPP/LC), iekšlietu ministram Marekam Segliņam (TP) un Rīgas domei, aģentūru LETA informēja Romas Katoļu baznīca Latvijā.

Kā norāda Baznīca, Satversmē ir teikts, ka "cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas", taču "personas tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību".

"Ņemot vērā minētos pantus, praida gājieni Latvijā uzskatāmi par nelikumīgiem un nav pielaižami, jo, pirmkārt, tie ir vērsti pret tikumību un pret ģimenes modeli, kāds pastāv mūsu tautā un kas ir nostiprināts valsts pamatlikumā jeb Satversmē. Otrkārt, homoseksuālisms ir pret kārtību dabā un līdz ar to pret Dieva likumu. Treškārt, homoseksuāļi pie tam nelikumīgi piedēvē sev minoritātes tiesības. Minoritātei var pieskaitīt tos, kuri no vairākuma cilvēku atšķiras pēc tautības, valodas, rases, ādas krāsas un pēc citām neitrālām pazīmēm, bet ne pēc morālā vērtējuma. Tas nozīmē, ka nevar būt ne dzērāju minoritāte, ne homoseksuāļu, ne narkomānu un nekāda cita minoritāte, kas pamatojas uz netikumiskām nosliecēm. Citādi tā būtu tieša netikumības veicināšana," skaidro Pujats.

Garīdznieki norāda: ievērojot, ka homoseksuāļu gājienu atļaut nav iespējams, nenonākot pretrunā ar savas valsts likumiem, atbraucējiem ārzemniekiem praida gājiena vietā varētu piedāvāt Rīgā kādas viesnīcas zāli, kurā kā interešu klubā viņi varētu netraucēti sapulcēties un aprunāties ar līdzīgi domājošiem Latvijā.

"Praida aizliegums bravūrīgajiem ārzemniekiem liktu arī padomāt, ka Latvijā viņiem nav tiesību publiski propagandēt izvirtību un gaidīt, lai šo apkaunojošo akciju vēl apsargātu policija. Tas ir pazemojums arī kārtības sargiem, kad pretēji savai sirdsapziņai praida laikā viņi ir spiesti nostāties geju pusē. Vēl vairāk: tas būtu pazemojums gan mūsu valdībai, gan visai tautai, ja mēs justos nebrīvi amorāla spiediena priekšā. Atbildīgu lēmumu no varas vīriem sagaida visi, kas ir norūpējušies par jaunatnes audzināšanu - vecāki, skolotāji, garīdznieki," teikts vēstulē.

Jau ziņots, ka Draudzības dienu laikā plānotais lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības "Mozaīka" gājiens Rīgā notiks 11.novembra krastmalā. Gājiens varētu sākties 31.maijā plkst.10 pie Anglikāņu baznīcas, turpināties pa 11.novembra krastmalu līdz Akmens tiltam un atpakaļ. Pasākums paredzēts līdz plkst.12.

 

Paziņotas konkursa 'Latvijas sieviete' uzvarētājas

DELFI  05/25/08    Paziņotas "Latvijas avīzes" rīkotā konkursa "Latvijas sieviete" uzvarētājas, portālu "Delfi" informē konkursa rīkotāji.

Šis konkurss notiek jau vienpadsmito reizi, un šogad, kad pirmo reizi pretendentes varēja izvirzīt trīs nominācijās, pavisam saņemtas četrsimt pieteikumu vēstules. Viens no vērtētājiem - Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs Andris Jaunsleinis sacīja, ka žūrijai ticis ļoti grūts uzdevums, jo apbalvojumus būtu pelnījušas visas vēstulēs aprakstītās sievietes.

Nominācijā "Sievietei par uzdrīkstēšanos būt uzņēmējai" no 49 pretendentēm žūrija pirmo vietu piešķīra rīdziniecei Dacei Ozolai, kuras uzņēmumos ir darba vietas vairāk nekā simt cilvēkiem. Nominācijā "Par nesavtīgu darbu sabiedrības labā" bija izvirzītas 185 kandidātes, un visvairāk punktu ieguva biedrības "Liepājas optimistu pulks" prezidente Skaidrīte Solovjova no Pāvilostas. No 66 kandidātēm nominācijā "Sievietei par ģimenes stiprināšanu" pati veiksmīgākā ir Velta Cermeniece, kura kopā ar dzīvesbiedru Albertu izaudzinājusi dižu ģimeni - piecas meitas un piecus dēlus, un sagaidījusi jau 18 mazbērnus. Līvānieši šo dzimtu dēvē par novada lepnumu.

Katrai pirmās vietas ieguvējai tika gan īpaša stikla kurpīte ar zeltītu maliņu, gan 500 latu naudas balva no konkursa galvenā atbalstītāja Hipotēku bankas. Balvu pasniedzot, bankas valdes priekšsēdētājs Inesis Feifers pēc atzinības vārdiem un komplimentiem pieminēja arī, ka statistika liecinot - sievietes ir uzticamas klientes, kuras bankā cītīgi ņem un atmaksā kredītus.

Labu tradīciju ir iedibinājusi Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere, kura jau vairākus gadus radošās sievietes aicina ciemos uz Briseli, un šogad piecas finālistes no katras grupas ceļojumā dosies no 9. līdz 11. jūnijam.

Lasot vēstules un aprunājoties ar laureātēm, visvairāk jāpriecājas, ka viņas tradicionālos sievietes pienākumus - aprūpēt, paēdināt, izglītot, vērst pasauli ap sevi skaistāku, sakoptāku, līksmāku, gādāt par bērnu un mazbērnu nākotni, palīdzēt arī grūtdieņiem - ir spējušas veikt tik izcili, ka labestīgu rūpju loks aptvēris daudz plašāku loku par ģimenēm un draugiem. Tā, piemēram, matemātikas skolotāja un piecu bērnu māmiņa no Jaungulbenes Inta Aizkalniete, strādājot Sveķu speciālajā internātpamatskolā, spēj atraisīt talantus bērniem ar īpašām vajadzībām. Rīdziniece Inga Cironoka, kura nodibinājusi sabiedrisko organizāciju "Par labāku dzīvi un izglītību", sapņo izveidot tādu skolu, kurā nākotnē ar prieku mācīsies viņas divgadīgais mazdēls ar saviem vienaudžiem. Jelgavnieces Santas Paulušenko un dzīvesbiedra Dzintara ģimenē sirds siltuma pietiek gan pašu bērnam, gan četriem pieņemtiem bērniem, no kuriem atteikušies viņu bioloģiskie vecāki.

Inguna Kronberga, kuras SIA "Meduslācis" šogad svin jau desmit gadu jubileju, ir darba devēja 50 Aizkraukles iedzīvotājiem.

Portāla "Delfi" lasītāju un redaktora Ingus Bērziņa balva tika piešķirta 79 gadus vecajai Annai Kaupužei, kura jau jau 50 gadus labprātīgi uzņēmusies kopt Ludzas rajona Zeļčevas kapsētā tās kopiņas, pie kurām neviens piederīgais neatnāk. Pateicoties Annas Kaupužes pūlēm, kapsētā ir izravētas nezāles, sataisīts žogs, izcirsti krūmi un pagājušajā gadā uzcelta skaista kapliča. Viņai ari Eiroparlamenta deputātes Ineses Vaideres īpašā balva.

 

Bīskape iebilst kardinālam Pujatam

Diāna Fišere, bīskape Austrumeiropas bīskapijā Metropolitan Community Churches Bukarestē, Rumānijā

Diena  05/28/08     Ar ļoti lielu izmisumu lasīju Jūsu vēstuli, kurā nosodījāt Latvijas, tātad Eiropas Savienības dalībvalsts valdību par to, ka tā atļāvusi praida gājiena rīkošanu Rīgā 2008.gada 31.maijā. Pulcēšanās brīvība ir pamata cilvēka tiesība, kura tiek vienlīdzīgi piedāvāta visiem valsts pilsoņiem. Jūsu vēstule pierāda, ka ir vēl jo būtiskāk nodrošināt lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu tiesības piedalīties gājienā, lai veicinātu sabiedrības zināšanas un izpratni par šo atstumto un bieži vien aizskarto sabiedrības daļu.

Savā vēstulē Jūs apgalvojat, ka gājiens oponē tikumībai un ģimenes modelim. Mīlestība nav nemorāla. Ienaids ir nemorāls. Ko Jēzus ir teicis par savu ģimeni?

«Bet viņa māte un brāļi atnāca pie viņa un nevarēja viņam klāt tikt ļaužu dēļ. Un viņam deva ziņu un sacīja: «Tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib tevi redzēt.» Bet viņš atbildēdams tiem sacīja: «Mana māte un mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara.»» (Lūkasa ev. 8:19-21)

Jēzus nekad nenosodīja homoseksuālus cilvēkus, taču viņam bija daudz sakāma par mīlestību: «Mīli savu tuvāko, kā mīli pats sevi.»

Vēstures gaitā Svētie raksti izmantoti kā ierocis pret daudzām grupām, lai pamatotu viņu apspiešanu.

Svētie raksti lietoti, lai nodrošinātu sievietes apklusināšanu un pakļautību. Sabiedrība ir izaugusi un saprot, ka sievietes loma ir vienāda ar vīrieša lomu.

Svētie raksti lietoti, lai pamatotu verdzību, mēs tagad saprotam, ka ir pretīgi citu cilvēku uzskatīt par savu īpašumu.

Hitlers Svētos rakstus lietoja kā ieroci, lai pamatotu gan ebreju tautas, gan arī sabiedrības perifērijā dzīvojošu cilvēku iznīcināšanu. Pasaule sacēlās pret šo briesmīgo ienaida demonstrējumu.

Vēstures gaitā sabiedrība bieži vien Svētos rakstus ir pārbaudījusi, interpretējusi un izpratusi veidos, kuri kaitē citiem, nodrošina karu, kā arī apspiež veselas sabiedrības un nācijas.

Jēzus vēsts bija par līdzjūtību un mīlestību. Jēzus stāvēja kopā ar atstumtajiem un apspiestajiem. Viņa vēsts, viņa darbs saistījās ar tiem cilvēkiem, kuri viņa laikā bija ienīsti — nabadzīgie, spitālīgie, prostitūtas, muitnieki. Jēzus mācīja, ka mums jābūt līdzjūtīgiem un jāmīl savi tuvākie tāpat, kā mēs mīlam paši sevi.

Jēzus nekad neaicināja mūs kļūt par tiesnešiem un tiesas piesēdētājiem: «Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.»

Ar visu sirdi ceru, ka Latvijas valdība stingri atbalstīs lēmumu par visu cilvēku tiesību novērtēšanu, lai gājiens varētu notikt. Vēlos atgādināt kardinālam Jānim Pujatam un Romas katoļu draudžu priesteriem Latvijā, ka arī Jēzus savā sabiedrībā bija atstumtais. Kur Jēzus stāvētu mūsdienās? Vai Jēzus izvēlētos diskriminēt citus?

Lūdzu Dievu par mieru un saticību Latvijas sabiedrībā. Lūdzu Dievu, lai Viņš ļautu saprast, ka iecietība pret dažādību ir vienīgais veids, kā to var nodrošināt.

PAR DIĀNU FIŠERI

Kanādiete. Jau 35 gadus cilvēktiesību aktīviste.

Metropolitēna baznīcu kopienas bīskape, atbildīga par bijušajām padomju republikām.

Kopienā darbojas vairāk nekā 20 gadus, ir Piektā reģiona vecākā. Konfesijā darbojas Sieviešu sekretariāta vadībā un Kanādas Ekumēniskajā un starpticību koordinācijas centrā. Jau desmit gadus ir Kanādas pilsētas Bellevilles Metropolitēna baznīcu kopienas Brīvas esamības baznīcas mācītāja.

Centusies stiprināt vietējās baznīcas, atbalstīt mācītājus un strādājusi ar Austrumeiropas lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu biedrībām.

Metropolitēna baznīcu kopienas ir starptautiska kristīgo baznīcu kustība, kas sadarbojas ar lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu biedrībām un jau 40 gadus sludina trejžuburaino pestīšanas, kopības un sociālās taisnības evaņģēliju.

 

Par godu seksuālajām minoritātēm slēgs satiksmi

TVNET   05/29/08    Seksuālo minoritāšu Draudzības dienu gājiena laikā sestdien, 31.maijā, daļā Vecrīgas tiks slēgta transportlīdzekļu satiksme un gājēju kustība, informēja Rīgas pašvaldībā. Policija 31.maijā no pusnakts līdz plkst. 15 slēgs transportlīdzekļu satiksmi 11.Novembra krastmalas posmā no Kaļķu līdz Muitas ielai, TVNET informēja Rīgas domes Sabiedrisko attiecību nodaļas pārstāvis Dzintars Zaļūksnis.

Policija 31.maijā no plkst. 00.00 līdz plkst. 15.00 slēgs transportlīdzekļu satiksmi (izņemot diplomātisko, operatīvo un pasākuma dalībnieku transportu) 11.Novembra krastmalā, posmā no Kaļķu ielas līdz Muitas ielai.

Policija 31.maijā no plkst. 8.00 līdz plkst. 15.00 slēgs visu veidu transportlīdzekļu un gājēju satiksmi: Daugavas gātē, posmā no Pils laukuma līdz 11.Novembra krastmalai; Poļu gātē, posmā no Pils ielas līdz 11.Novembra krastmalai; Anglikāņu ielā, posmā no Pils ielas līdz 11.Novembra krastmalai; Miesnieku ielā, posmā no Pils ielas līdz 11.Novembra krastmalai; Jaunielā, posmā no Palasta ielas līdz 11.Novembra krastmalai; Pils ielā, posmā no Doma laukuma līdz Pils laukumam; Bīskapa gātē, posmā no Herdera laukuma līdz 11.Novembra krastmalai.

Sakarā ar apvienības "Mozaīka" rīkoto pasākumu Rīgā, 11.Novembra krastmalā 31.maijā un ņemot vērā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes vēstuli, ir sagatavots Rīgas pilsētas izpilddirektora rīkojums, kurā noteikts, ka no 30.maija plkst. 19.00 līdz 31.maija plkst. 13.00 transportlīdzekļiem būs aizliegts apstāties un stāvēt (izņemot diplomātisko un operatīvo transportu): 11.Novembra krastmalā (abās pusēs), posmā no Kaļķu ielas līdz Muitas ielai; Poļu gātē, posmā no Pils ielas līdz 11. Novembra krastmalai; Bīskapa gātē, posmā no Herdera laukuma līdz 11.Novembra krastmalai; Daugavas gātē, posmā no Pils ielas līdz 11.Novembra krastmalai; Anglikāņu ielā, posmā no Pils ielas līdz Anglikāņu baznīcai; Miesnieku ielā, posmā no Pils ielas līdz 11.Novembra krastmalai; Jaunielā, posmā no Palasta ielas līdz Bīskapa gātei; Pils ielā, posmā no Doma laukuma līdz Pils laukumam;

Atstātos transportlīdzekļus policija pārvietos uz tuvāko iespējamo vietu.

Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas satiksme" uzdots nodrošināt autoevakuatorus pēc policijas pieprasījuma un 31.maijā no plkst. 00.00 līdz plkst. 15.00 slēgt Vecrīgas iebraukšanas kontrolposteni Poļu gātē.

Rīkojumā noteikts, ka 31.maijā no plkst. 8.00 līdz plkst. 15.00 tiks slēgtas kuģu piestātnes un slēgta upju transportlīdzekļu satiksme Daugavas akvatorijā starp Akmens tiltu un Vanšu tiltu (Vecrīgas pusē).

Kā ziņots, Draudzības dienu laikā plānotais lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības "Mozaīka" gājiens sestdien notiks Rīgā, 11.novembra krastmalā. Gājiens varētu sākties 31.maijā plkst.10 pie Anglikāņu baznīcas, turpināties pa 11.novembra krastmalu līdz Akmens tiltam un atpakaļ. Pasākums paredzēts līdz plkst.12.

Kā skaidroja Rīgas mērs Jānis Birks (TB/LNNK), lēmumu atļaut vai neatļaut pieņem izpilddirektors, kurš to dara, pirmkārt, balstoties uz likumā noteikto, otrkārt, - uz drošības iestāžu rekomendācijām, kur tās būs spējīgas nodrošināt kārtību. "Cik man zināms, par vietas izvēli gan ar gājiena organizatoriem, gan drošības struktūrām ir runāts bezgalīgi. Šis ir kompromisa variants," sacīja Birks.

"Nedomāju, ka būtu labāk, ja gājiens notiktu gar Vērmaņdārzu, kā to bija iecerējuši organizatori, kur tieši tajā laikā notiek bērnu svētki," sacīja Birks.

Vicemērs Jānis Dinevičs (LSDSP) uzskata, ka "katrs savā guļamistabā var darīt, ko vēlas. Netaisos nevienu nosodīt vai audzināt, bet negribu, lai man uzbāžas ar tādiem uzskatiem, kas man liekas nepieņemami".

"Es neesmu praida atbalstītājs, bet es spēju arī saprast Grīnbergu, kuram atbilstoši ir jārod risinājums, un, ievērojot visus šos apstākļus, saskaņojot ar visām valsts institūcijām, tas ir rasts," uzsvēra Dinevičs.

Saistībā ar Ludvika aicinājumu Rīgas pilsētas izpilddirektors Andris Grīnbergs skaidroja, ka, izskatot sapulču, gājienu un piketu pieteikumus, viņš "nevar vadīties no emocijām, bet gan tikai no likuma normām".

"No šāda aspekta vērtējot, pašvaldībai šobrīd nav iemesla aizliegt plānoto pasākumu. Turklāt plānotais gājiens 11.novembra krastmalā uzskatāms par kompromisu starp pasākuma rīkotājiem, pašvaldību un drošības struktūrām, ar kurām saskaņota pasākuma norises vieta un maršruts," norādīja Grīnbergs.

 

 

 

Citādā ziņā...

 

 

 

Svēteļu Latvijā tik daudz, ka tiem jācīnās par iztiku

Anna Rancāne,  Diena  05/19/08    Svētdienas novakarē kāda Rēzeknes rajona Nautrēnu pagasta zemnieka tīrums bija pārvērties par stārķu saieta vietu — tikko uzartajā, kūpošajā arumainē rosījās ap simts balto putnu. Īsto skaitu saskaitīt bija grūti, jo vairāki svēteļi klabinādami cēlās spārnos, acīmredzot, lai atgrieztos dzimtajās ligzdās, daļa vēl piesteidzās klāt, nebaidoties no netālu strādājošā traktora.

Kā paskaidroja ornitologs Māris Strazds, šāda stārķu pulcēšanās, kas vairāk raksturīga vasaras beigām, nav tomēr nekas pārsteidzošs arī pavasarī — vienkārši svēteļu skaits Latvijā ir pieaudzis, taču lauksaimnieciskās darbības pieauguma dēļ to barošanās iespējas sarūk. Tāpēc uz jebkuru iespēju vieglāk dabūt pārtiku tie salido no visas apkārtnes ligzdām, gluži kā cilvēki uz bezmaksas pusdienām.

Ar pārtikas un dzīvesvietas trūkumu esot izskaidrojama arī stārķu agresīvā uzvedība, jo pēdējā laikā ir bijuši novērojumi, ka stārķi savā starpā cīnās, nogalinot konkurentu, kā arī pat no māju pagalma nočiepjot kucēnus.

Kā piebilda M.Strazds, stārķu skaits bija palielinājies jau pirms gadiem piecpadsmit, kad Latvijā bija daudz neapstrādātās zemes. Tagad viena daļa no šīs platības zemes ir aizaugusi ar mežu, otra tiek intensīvi apstrādāta, taču ne viens, ne otrs dzīves un barošanās vietas variants stārķim nav pieņemams.

Tā kā stārķi savvaļā dzīvo ilgi, ap 30 gadu, balto stārķu skaits Latvijas teritorijai jau ir kļuvis par lielu un tiem ir jācīnās par dzīves telpu. Pirms trim gadiem saskaitīts, ka Latvijā ligzdo ap 12 tūkstoši balto stārķu pāru. «Stārķis ēd visu, viņš ir plēsējs, vienīgā atšķirība no citiem plēsējputniem ir taisnais knābis, taču viņš nesmādē citu putnu mazuļus, peles, kurmjus, pat mazus zaķēnus, tāpēc nav brīnums, ka viņš iekāro arī suņabērnu,» saka M.Strazds.

 

Rīgas centrā varēs sēdēt zālē

LETA   05/19/08    Rīgas centrā starp Brīvības pieminekli, Latvijas Universitātes galveno ēku Raiņa bulvārī 19 un kanālmalu no 2.jūnija līdz mēneša beigām varēs sēdēt zālē, informēja "Rīgas dārzu un parku" direktors, domes deputāts Agnis Kalnkaziņš (TP).

Kā pastāstīja Kalnkaziņš, šodien pēc tikšanās ar Rīgas mēru Jāni Birku (TB/LNNK) tika panākta vienošanās, ka sēdēt zālē varēs visu jūniju.

Rīt, 20.maijā, plkst.11 Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks (TB/LNNK) piedalīsies akcijas "Sēžam zaļi" veltītajā preses konferencē.

Preses konferences laikā informēs par akciju Rīgā - Zaļās kultūras nedēļu, kuras laikā eksperimentālā kārtā varētu tikt dota iespēja ikvienam atpūsties kādā no Rīgas centra zālieniem. Preses konference notiks Vērmanes dārza "Apsaras" tējas namiņa terasē.

Kā ziņots, pērn jūnijā Rīgas skolēnu dome un SIA "Amigo" kopīgi rīkoja akciju "Sēžam zaļi!", kuras laikā četrās dienās jaunieši savāca vairāk nekā 7300 iedzīvotāju parakstus par minētā aizlieguma atcelšanu. Iedzīvotāju vēlmi atpūsties Rīgas centra zaļajā zonā apstiprina arī SIA "Euro Data" šī gada maija sākumā veiktais pētījums, kurā tika noskaidrots, ka vairāk nekā divas trešdaļas jeb 67% Rīgas iedzīvotāju uzskata, ka aizliegums atrasties galvaspilsētas zālienos, tajos sēdēt, gulēt vai atpūsties būtu jāatceļ.

Akcijas noslēgumā rīkotāji tikās ar Rīgas domes un pašvaldības aģentūras "Rīgas dārzi un parki" pārstāvjiem, lai diskutētu par iespēju un nepieciešamību aizliegumu atcelt. Diskusijas rezultātā tika noskaidrots, ka galvenā problēma, kas kavē aizlieguma atcelšanu, ir iedzīvotāju zemais kultūras līmenis un nekārtība, ko viņi atstāj aiz sevis, atpūšoties brīvā dabā.

Ņemot vērā iedzīvotāju vairākuma viedokli, kā arī neatkāpjoties no sākotnējās "Sēžam zaļi!" idejas arī šogad, "Amigo" un Rīgas skolēnu dome vērsās pie Rīgas mēra ar aicinājumu tomēr rast iespēju atcelt aizliegumu uzturēties zālienā Rīgas centrā.

Saskaņā ar Rīgas sabiedriskās kārtības noteikumiem aizliegts atrasties zālienā Rīgas kultūrvēsturiskā centra apstādījumos - Esplanādē, kanālmalas apstādījumos, Rīgas pils skvērā, Kronvalda parkā, Vērmanes dārzā, kā arī apstādījumos, kuros ir pašvaldības izvietotas aizlieguma zīmes.

Zālienos sēdēt atļauts Ziedoņdārzā, Viesturdārzā un parkos, kas atrodas ārpus Rīgas centra.

Kā norādīja Kalnkaziņš, tikai 1% no visa pilsētas zāliena nedrīkst sēdēt, visās pārējās vietās tas esot atļauts.

 

Putuplasta ruksis pa 500 latiem

putuplastaruksis.lv,  NRA  05/21/08    Rīgas dome par 30 000 latu grasās Centrāltirgū izstādīt putuplasta cūku. Mēs uzskatām šādu līdzekļu izlietojumu par neracionālu un domājam, ka Latvijā esošās ekonomiskās situācijas apstākļos resursi būtu jāekonomē un jāizlieto par racionāli, piemēram, ceļiem, skolām, bērnu namiem un maznodrošinātājiem.

Mēs izveidosim savu cūku - lielāku, skaistāku un lētāku. Pēc mūsu aplēsēm cūkas izveide izmaksās aptuveni 500 latu. Mūsu cūka būs zelta krāsā un veidota krājkasītes formā kā savdabīgs piemineklis Latvijas valsts un tautas taupīgumam. Cūkas izmēri būs 2.5×2.5×4m. Mūsu iecerei ir paudusi atbalstu arī Mālpils mākslas skolas un mēs ceram cūku publiski izstādīt Mālpils 800 gadu jubilejā, 2008. gada augustā

Mēs ceram, ka šis projekts liks pārdomāt resursu izlietojumu ne tikai Rīgas domei, bet arī citām valsts iestādēm.

Šis projekts balstās uz entuziasmu un tiks pilnībā finansēts no entuziastu ziedojumiem un mājas lapā tiks ievietotas atskaites par izdotajiem līdzekļiem un ziedotājiem. Ja nauda tiks saziedota vairāk, nekā vajadzīgs projekta realizācijai, atlikušie līdzekļi tiks ziedoti labdarībai. Šobrīd projekta jau ir saziedoti 394,57 lati.

Sīkāk par projektu: http://putuplastaruksis.lv/

 

RD nepiešķir naudu putuplasta 'Cūkas' izvietošanai Centrāltirgū

DELFI  05/28/08    Pēc Rīgas mēra vietnieka Andra Ārgaļa (TP) ierosinājuma RD Finanšu un administrācijas lietu komiteja trešdien neatbalstīja 30 000 latu piešķiršanu tēlnieka Teodora Zaļkalna skulptūras "Cūka" putuplasta atveida izgatavošanai un uzstādīšanai Rīgas Centrāltirgū, portālu "Delfi" informēja RD.

"Teodora Zaļkalna ideja ir vēsturisks fakts, un visiem zināms, ka mākslinieks bija plānojis uzstādīt Centrāltirgū skulptūru no granīta. Piešķirt tik ievērojamu summu atdarinājuma izgatavošanai no mākslīga materiāla, kuram nav nekādas vērtības, manuprāt, nav pareizi," sacījis Ārgalis.

"Domāju, ka Centrāltirgum vajadzētu uzlabot savu finansiālo darbību, lai šo vai līdzīgas ieceres varētu realizēt kvalitatīvā un paliekošā izpildījumā, turklāt par saviem līdzekļiem, nevis par nodokļu maksātāju naudu. Bet no sintētiskajiem materiāliem var iemūžināt nevis vecmeistaru idejas, bet, teiksim, jau par vēstures faktiem kļuvušos "spirķiku" un "vodočku"," paudis Ārgalis.

Portāls "Delfi" jau vēstīja, ka pēc tam, kad medijos izskanēja informācija par plāniem piešķirt 30 000 latu putuplasta "Cūkas" izveidei, entuziastu grupa paziņoja, ka ir gatava uztaisīt daudz lielāku un skaistāku Zaļķalna "Cūku" par 500 latiem.

 

Basteja bulvāri pārdēvēs par Zigfrīda Annas Meierovica bulvāri

DELFI  05/28/08    Rīgas domes (RD) Pilsētas attīstības komiteja trešdien akceptēja lēmuma projektu par Basteja bulvāra pārdēvēšanu par Zigfrīda Annas Meierovica bulvāri, portālu "Delfi" informēja RD.

Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs Edmunds Krastiņš (TP), komentējot nosaukuma maiņu, uzsvēra, ka jāatjauno Latvijas brīvvalsts laikā piešķirtais nosaukums.

"Mums jārespektē iedibinātā Rīgas latviskošanas tradīcija, kas paredzēja pilsētas centrālās ielas nosaukt Latvijas izcilāko kultūras un sabiedrisko darbinieku vārdos. Manuprāt, nav nekāda pamata atteikties no šīs tradīcijas par labu cariskās Krievijas laika piemiņai", sacīja Krastiņš.

Atbalstu Basteja bulvāra pārdēvēšanai par Meierovica bulvāri izteica arī Valsts prezidents Valdis Zatlers. Viņš atgādināja, ka Meierovics bijis Latvijas ārlietu ministrs, turklāt starpkaru laikā Basteja bulvāri sauca tieši par Meierovica bulvāri.

Jau vēstīts, ka bulvāra vārda pārdēvēšanu iepriekš rosināja Māra Riekstiņa (TP) vadītā Ārlietu ministrija.