Misijā uz Afganistānu dosies Valsts policijas darbinieki

TVNET  07/29/08    Valsts policijas darbinieki šodien dosies uz Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) misiju Provinču atjaunošanas vienībā Afganistānā.

Misijā dosies Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Starptautiskās sadarbības pārvaldes Starptautiskās krimināltiesiskās un operatīvās sadarbības nodaļas vecākais inspektors Arvīds Līcis un Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 1.biroja 2.nodaļas vecākais inspektors Aleksandrs Savuls.

Policisti piedalīsies misijā Fariabas provincē no 29.jūlija līdz nākamā gada 1.februārim.

Latvijas dalību ISAF misijā nosaka „Pamatnostādnes visaptverošai Latvijas iesaistei Afganistānas atjaunošanā 2007. - 2013. gadam”.

Afganistānas atjaunošana un drošība ir viens no prioritāriem jautājumiem plašai starptautiskajai sabiedrībai. Afganistānas valsts atjaunošanā un rekonstrukcijā tiek īstenots plašs pasākumu loks, kas aptver gandrīz visas politiskās, militārās, sociāli-ekonomiskās un citas valsts pārvaldes un privātā sektora jomas. Afganistānas pastāvošo problēmu risināšanā un situācijas stabilizēšanā iesaistījās gan starptautiskās organizācijas, gan individuālās valstis, gan privātie un nevalstiskie fondi un uzņēmumi. Starptautiskās sabiedrības pūliņi kopumā ir vērsti uz visaptverošu Afganistānas stabilizēšanu un atjaunošanu.

Tāpat arī NATO Rīgas samita deklarācijā ir pausta konkrēta apņemšanās “palielināt atbalstu Afganistānas armijas apmācīšanā un veidošanā un sniegt nozīmīgāku nacionālo artavu Afganistānas policijas apmācīšanā un turpināt atbalstīt Afganistānas valdības pasākumus cīņā pret narkotikām”. Vispārīgāks politiskais atbalsts Afganistānas valdībai un solījums ilgtermiņa līdzdalībai valsts atjaunošanā ir izteikts arī NATO un Afganistānas kopīgajā deklarācijā un ES un Afganistānas kopīgajā deklarācijā.

Iekšlietu ministrijas sistēmas darbinieku līdzdalību misijā nosaka 2007.gada 22.maija noteikumi Nr.340 „Kārtība, kādā Valsts robežsardzes, Valsts policijas un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm nosūta dalībai starptautiskajās misijās un operācijās, un dalības finansēšanas kārtība” atbalstīja divu Latvijas Valsts policijas darbinieku dalību attīstības sadarbības misijā Afganistānā.

Pašlaik Afganistānā dien divi Latvijas policijas darbinieki, kas atgriezīsies dzimtenē 30.jūlijā.

 

Latvijai jāmobilizē kapacitāte ES lēmumu ietekmēšanā

LETA  07/29/08    Tuvākā pusgada laikā Latvijai būs nepieciešama esošās kapacitātes mobilizācija gan ekspertu, gan politiskajā līmenī, lai Eiropas Savienībā (ES) pieņemtie lēmumi nebūtu pretrunā ar nozaru ministriju identificētajām mūsu valsts interesēm.

Tā teikts Ārlietu ministrijas (ĀM) sagatavotajā informatīvajā ziņojumā par nozaru politiku virzību jau pagājušajā Slovēnijas prezidentūras laikā un plānoto attīstību Francijas prezidentūrā.

"Latvijas iespējas ietekmēt ES lēmumus lielā mērā ir atkarīgas no atbildīgo institūciju spējas savlaicīgi definēt, argumentēt un pārliecinoši skaidrot nacionālās intereses, kā arī piedāvāt konkrētus un ES mērogam atbilstošus risinājumus Latvijai problemātiskajos jautājumos," teikts informatīvajā ziņojumā.

Ziņojums veidots kā pārskats par nozaru politiku attīstību un atspoguļo Latvijai būtisko ES politikas dokumentu un tiesību aktu projektu virzību Slovēnijas prezidentūras laikā un plānoto attīstību Francijas prezidentūras laikā.

Izvērtējot Francijas prezidentūras darba programmu, noteikti Latvijai prioritārie jautājumi, kuros Latvijas nacionālo interešu pārstāvībai būtu pievēršama īpaša uzmanība. Kopumā ziņojumā raksturotas Latvijas prioritātes vairākās jomām, piemēram, tieslietās un iekšlietās, enerģētikā, vides jautājumos, lauksaimniecībā un zivsaimniecībā, nodarbinātībā, izglītībā u.c.

Valdība šodien uzdeva ministrijām un īpašu uzdevumu ministru sekretariātiem atbilstoši kompetencei ievērot informatīvajā ziņojumā noteiktās Latvijas prioritātes un nodrošināt turpmāko nepieciešamo rīcību Latvijas interešu pārstāvēšanai ES lēmumu pieņemšanas procesā.

Kā ziņots, Slovēnija par savām prioritātēm bija izvirzījusi enerģētiku, jauno Lisabonas stratēģijas ciklu 2008.-2010.gadam, migrācijas politiku un reģionālās sadarbības padziļināšanu Rietumbalkānu reģionā, kā arī starpkultūru dialoga veicināšanu.

2008.gada 1.jūlijā prezidējošās valsts funkcijas pārņēma Francija, kuras darbības virzieni ir iezīmēti Francijas, Čehijas un Zviedrijas kopīgajā 18 mēnešu darba programmā. Arī Francijas prezidentūra kā savas darbības prioritātes ES Padomē izvirzījusi enerģētiku un klimata pārmaiņas, imigrācijas politiku, kopējo lauksaimniecības politiku un Eiropas aizsardzības un drošības politiku.

 

Sagatavots jauns Latvijas un Krievijas līgums

Māra Libeka,  Latvijas Avīze  07/31/08    Iekšlietu ministrija Valsts kancelejā iesniegusi Latvijas un Krievijas valdību līguma projektu par savstarpējo palīdzību ārkārtas situāciju novēršanā.

Šāds dokuments esot nepieciešams, lai būtu tiesiskais pamats abu valstu efektīvai sadarbībai un palīdzības sniegšanai, ja pierobežas teritorijā izceļas ugunsgrēks, sākas plūdi, plosās vētras vai notiek citas nelaimes, kā arī lai veiktu dažādus pasākumus nelaimju novēršanai. Krievija līdzīgu līgumu jau parakstījusi ar Lietuvu, Igauniju, Zviedriju, Ungāriju, Baltkrieviju un Ukrainu. Patlaban līgums tiek gatavots arī ar Uzbekistānu. No Latvijas puses līgumu parakstīs iekšlietu ministrs, bet no Krievijas puses – Krievijas Federācijas Civilās aizsardzības, ārkārtējo situāciju un stihisko nelaimju seku likvidēšanas lietu ministrs.

Līguma ietvaros abu valstu attiecīgo resoru iestādes slēgs atsevišķas vienošanās, kur sīkāk noteiks sadarbības iespējas.

Šis dokuments paredz ne tikai abu valstu sadarbību konkrētu katastrofu seku novēršanā, bet arī zinātniski pētniecisko projektu izstrādi un īstenošanu ārkārtas situāciju novēršanas un likvidēšanas jomā, apmaiņu ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem, kas skar šīs vienošanās izpildi, kopīgu konferenču, semināru, mācību un specializēto izstāžu organizēšanu.

Līguma projektā ir noteikts, ka abas valstis veido kopīgu komisiju, kuras sastāvu, uzdevumus un darba kārtību apstiprina kompetento iestāžu vadītāji. Paziņošana par ārkārtas situācijām notiek nevis krievu, bet gan angļu valodā. Kā informēja Iekšlietu ministrijas speciāliste Karina Perehoda, domstarpību valodas jautājumā neesot bijis. Īpaši steidzamos gadījumos informācija tiek nodota mutiski.

Palīdzības sniedzējiem nepieciešamības gadījumā būs jānodrošina tulki, sakaru līdzekļi, apsardze un bezmaksas medicīniskie pakalpojumi. Visus ar palīdzības sniegšanu saistītos izdevumus atlīdzina 30 darba dienu laikā. Šī vienošanās neietekmēs abu valstu tiesības un pienākumus, kas izriet no citiem starptautiskiem līgumiem.

 

Vīķe-Freiberga vadīs misiju Ugandā

LETA  08/01/08    No 3.augusta līdz 7.augustam bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vadīs misiju Ugandā, informēja eksprezidentes sekretāre Karīna Rāviņa-Vimba.

Šī ir Madrides kluba trešā misija, kuras mērķis ir mudināt Ugandas parlamentu pieņemt vairākus likumus, kas nodrošinātu sieviešu tiesības pret vardarbību gan ģimenē, gan ārpus tās.

Tāpat misijas mērķis ir virzīt gan valdību, gan nevalstisko organizāciju aktivitātes, lai mazinātu vardarbību pret sievietēm un bērniem.

Vīķei-Freibergai misijas laikā plānotas tikšanās galvenokārt ar Āfrikas sievietēm līderēm.

 

ASV vēstniecība brīdina par iespējamu krāpšanu atsevišķās Rīgas atpūtas iestādēs

LETA  08/01/08    ASV vēstniecība Latvijā brīdina par krāpšanas gadījumu iespējamību atsevišķās Rīgas atpūtas iestādēs. Kā informēja ASV vēstniecības Rīgā Preses un kultūras nodaļā, vēstniecība aizvien vairāk ir nobažījusies par ziņotajiem noziedzīgiem gadījumiem pret ārvalstu klientiem Rīgas bāros, klubos un atpūtas vietās.

Vēstniecība norāda, ka saņemtas vairākas ziņas par ārvalstu tūristiem, kuriem bijis jāmaksā pārmērīga cena par dzērieniem bāros. Pretējā gadījumā dažiem pat draudēts ar fizisku izrēķināšanos vai arī viņi bijuši spiesti izņemt skaidru naudu no bankomāta pārmērīgā rēķina apmaksai.

"Vietējā policija nav gribējusi un/vai nav varējusi palīdzēt, un upuri stāstījuši, ka viņi domā, ka policija ir bijusi iesaistīta kādā no šīm shēmām," saka vēstniecība.

Tādēļ vēstniecība norāda arī konkrētas atpūtas vietas, kuras neiesaka apmeklēt - "Foxy Lounge", "Roxy Klub", "Groks Pub", "Pink Panther", "Mary", "DD Bars", "Saxon", "Doll House" un "Bar Fly".

Kā informēja Latvijas Ārlietu ministrijas (ĀM) Informācijas un sabiedrisko attiecību departamentā, ĀM ir pārrunājusi konkrētus starpgadījumus ar Valsts policiju, kas ir atbildīgā institūcija šajos gadījumos.

 

Godmanis pierobežā slepus tiekas ar baltkrievu premjeru

DELFI  08/01/08    Latvijas Ministru prezidents Ivars Godmanis 11.jūlijā Krāslavas rajona Silenes pagastā Latvijas Robežsardzes ēkā slepus ticies ar Baltkrievijas premjerministru Sergeju Sidorksi, piektdien ziņo TV3 raidījums "Nekā personīga".

No Latvijas puses piedalījās Godmanis un viņa padomnieki - Vasīlijs Meļņiks un Ilze Pētersone. Viņi pārrunāja starpvlastu jautājumus ar Sidorksi, Baltkrievijas vēstnieku Aleksandru Gerasimenko un baltkrievu ģenerālkonsulu Genādiju Ahramoviču.

Pēdējā reize, kad kāds Latvijas premjers tikās ar Baltkrievijas valdības vadītāju bija pirms desmit gadiem. "Nekā personīga" atgādināja, ka Eiropas Savienībā ir spēkā sankcijas pret Baltkrievijas diktatorisko režīmu un šīs sankcijas paredz, ka Eiropas Savienība neatbalsta kontaktus ne ar Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko, ne premjeru, ne ministriem, no kuriem, piemēram, iekšlietu ministrs par opozīcijas vajāšanu pat ir iekļauts Šengenas valstu melnajā sarakstā.

Nekur premjera Godmaņa oficiālajā darbakārtībā šāda tikšanās neparādījās. Raidījums pieļauj, ka tikšanās iemesls bijuši vairāki biznesa plāni - gan izdevīgi noteikumi baltkrievu kravām pa dzelzceļu un caur Ventspili, gan daži enerģētiski projekti.

Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Normans Penke raidījumam skaidroja, ka "nezaudējot laiku, vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikties ar baltkrievu kolēģiem, lai varētu tikt skaidrībā, kādas ir iespējas tālākai sadarbībai, vai vispār ir iespējas runāt par enerģētiskiem projektiem."

Ārlietu ministrija tikšanos ar baltkrieviem raksturo kā īpašu gadījumu, par ko Latvija iepriekš esot informējusi arī Briseli un tāpēc esot pārliecība, ka par Baltkrievijas premjera uzņemšanu Latvijā nekādas sankcijas no Eiropas Savienības pret Latviju nav gaidāmas.

 

Zatlers ar Ķīnas prezidentu runās arī par Tibetu

Nadežda Titova, Barbara Ālīte, Jānis Juzefovičs,  Diena  08/05/08

Valsts prezidents Valdis Zatlers darba vizītes laikā Ķīnā tiksies ar Ķīnas prezidentu Hu Dziņtao un Vjetnamas prezidentu Nguenu Minhao Trietu, Dienu informēja Valsts prezidenta kancelejā.

Sarunā ar Ķīnas prezidentu V.Zatlers pieminēs arī Tibetas jautājumu, Dienai pastāstīja prezidenta padomnieks ārlietu jautājumos Andris Pelšs. Viņš skaidroja, ka V.Zatlers Hu Dziņtao norādīs uz dialoga  nepieciešamību starp Ķīnu un Tibetu, kā arī uzsvērs kultūras un reliģiskās dažādības nozīmi.

“Ņemot vērā Ķīnas lomu globālajā ekonomikā, kā arī šīs valsts starptautisko ietekmi, iespēja tikties ar Ķīnas prezidentu bija jāizmanto,” uzsvēra A.Pelšs. Viņš arī piebilda, ka V.Zatlera nostāja ir tāda, ka “daudz labāk ir pārrunāt problēmas, nekā tās ignorēt”.

Pēc A.Pelša vārdiem, par šo tikšanos interesi esot izrādījušas abas puses un tajā pārsvarā tiks pārrunāti divpusējo attiecību jautājumi. Prezidentu saruna gan būšot salīdzinoši īsa.

Saeimas ārlietu komisijas vadītājs Andris Bērziņš (LPP/LC) Dienai norādīja, ka tikšanās “būs laba iespēja tieši un nepastarpināti paust bažas par cilvēktiesībām”. Plašākus komentārus no A.Bērziņa otrdien neizdevās iegūt.

Savukārt komisijas deputāte Sandra Kalniete (PS), kura parakstīja arī deklarāciju Par atbalstu Tibetai, ko Saeimas vairākums noraidīja, sarunā ar Dienu vērtēja, ka gaidāmā tikšanās notiks tikai tāpēc, ka to prasa protokols. Ja valstī uzturas citas valsts prezidents, vienmēr mēģina atrast iespēju tikties un to pašu darīšot Ķīnas prezidents. “Protams, tikties vajag, taču tāpēc nebija jābrauc uz olimpiādes atklāšanu, jo šāda veida tikšanās Ķīnas prezidentam būs ar daudzu valstu vadītājiem, izmantojot to, ka viņi atrodas Ķīnā,” teica deputāte. Tomēr S.Kalniete sagaida, ka V.Zatlers ar Ķīnas prezidentu runās par cilvēktiesību stāvokli Ķīnā un par demokrātisko brīvību ieviešanu “kaut jel kādā mērā”.

No 6. līdz 14. augustam V.Zatlers uzturēsies Ķīnā, kur apmeklēs olimpiskās spēles. V.Zatlers lielāko uzmanību veltīšot Latvijas sieviešu basketbola izlasei un plāno būt klāt nozīmīgākajās spēlēs.

VĒRTĒ EKSPERTI

Jānis Jurkāns, bijušais ārlietu ministrs

Tas ir liels politisks panākums, ka Ķīnas prezidents tiekas ar Latvijas prezidentu, jo, ja jūs zinat mērogus, ja jūs saprotat, cik Ķīna ir nopietns spēlētājs pasaules starptautiskajā arēnā, tad Latvijas prezidentam izmantot iespēju tikties ar Ķīnas prezidentu, ir liels politisks panākums. Jautājums, par ko runāt. Es nekad nejauktos Ķīnas iekšējās lietās. Kas ir Latvija, lai mācītu Ķīnu, kā pareizi dzīvot?

Toms Rostoks, politologs

Tikšanās ar Ķīnas prezidentu ir uzskatāma par panākumu, jo Ķīna ir viena no pasaules lielvarām. Jautājums ir tikai par tikšanās dienaskārtību, un ceru, ka tas būs kas vairāk par olimpisko rezultātu apspriešana. Viss ir atklarīgs no tā, kas tur tiek pārrunāts, vai viņiem ir ko runāt vai nav. Ja tas ir tikai protokola dēļ, tad tam nekādu lielu vērību pievērst nevajadzētu.

Pēteris Viņķelis, bijušais diplomāts

Valda Zatlera tikšanās mērķi ar Ķīnas prezidentu ir gan diplomātiskā pieklājība, gan ekonomiska rakstura - Ķīnas tranzītkravu  piesaiste Baltijas ostām. Ir arī vienkārši neiedomājami, ka Zatlers varētu  šai sarunā ignorēt cilvēktiesību un Tibetas jautājumu. Tāpēc Latvijas sabiedrība uzmanīgi sekos Zatlera teiktajam pēc sarunas un, es ceru, prasīs no Zatlera skaidru, skaļu un principiālu nostāju cilvēktiesību jautājumos.

 

Afganistānas pārstāves Latvijā mācās mentoringu

Latvijas Avīze  08/07/08    Šonedēļ Latvijas Ārlietu ministrijā ar starptautiska sadarbības protokola parakstīšanu par informācijas apmaiņas nodrošināšanu noslēdzās biedrības "Līdere" un Afganistānas Sieviešu biznesa federācijas organizētā sešu dienu mentoringa meistardarbnīca "Rietumi – Austrumi".

Pirmo reizi kādā no Eiropas valstīm ir pievērsta tik liela uzmanība uzņēmējdarbības videi Afganistānā, šīs valsts pārstāvju biznesa iespējām Eiropā, sievietes lomai uzņēmējdarbībā, sievietei kā līderei un mentoringam teorijā un praksē. Biedrības "Līdere" valdes priekšsēdētāju Aivu Vīksnu uz šo sadarbību ar afgāņu sievietēm mudinājis Valsts prezidents Valdis Zatlers pēc atgriešanās no Afganistānas, un tāpēc piecas uzņēmējas un pedagoģes Džuljana, Akvila, Šahla, Aziza un Aiša no Kabulas braukušas tālo ceļu.

"Mums nav naudas, bet mums ir iespēja pamācīt, ko viņas pašas var organizēt, darīt un dot citām sievietēm. Kā pieredzējušākās var skolot tās, kuras tikko nāk biznesā. Un tur nav vajadzīga liela nauda. Zināšanas un pieredze neko nemaksā, bet dod daudz," sacīja A. Vīksna.

Projekts par Afganistānas sieviešu apmācību izstrādāts un īstenots kopā ar Aizsardzības un Ārlietu ministriju, Valsts prezidenta kanceleju un uzņēmēju Valēriju Belokoņu. Aiva Vīksna uzsver, ka sadarbība turpināsies: ""Līdere" ir ieguvusi fantastiskus kolēģus Afganistānā. Mēs, protams, karadarbības dēļ turp nevarēsim aizbraukt, taču saziņai tiks izmantots internets. Kontaktu turpināšanai kalpos šis Ārlietu ministrijā parakstītais protokols, un mēs palīdzēsim meklēt biznesa partnerus Eiropā un iedzīvināt mentoringa formas. Afganistānas uzņēmējām ir produkti, ko var eksportēt: dabīgās ādas izstrādājumi, paklāji, futbola un volejbola bumbas. Viņām ir pieredze pat ceļu, tiltu un skolu būvniecībā, un viņas jau neprasa naudu – tikai zināšanas par jaunajām tehnoloģijām, dažādus padomus. Mēs, Latvijas uzņēmējas, šīs zināšanas varam dot."

Praktiski tas izskatītos tā, ka "Līdere" apmāca Afganistānas sievietes dažādās jomās un nozarēs un viņas savukārt iegūtās zināšanas nodod tālāk uzņēmējām savā valstī.

Afganistānas Sieviešu biznesa federācijas vadītāja Džuljana atzina, ka Latvijā jutusies kā starp māsām: "Mēs esam bijušas daudzās valstīs, taču Latvijā mūs uzņēma vissirsnīgāk un mīļāk. Brīžiem šķita, ka esam pazīstamas jau gadiem un gluži kā māsas. Te ir arī tik skaisti – zaļums, un lietus lija! Latvijas "Līderes" simbols ir ābele un ābols, un mēs pēc šīm nodarbībām jūtamies kā ābeles pašas, kam tikko uzplaukuši ziedi. Mēs ticam, ka "Līdere" palīdzēs arī mums kļūt par tādu ābeli, kam var jau ievākt ražu. Afganistānā patlaban ir smagi apstākļi un karš ietekmē arī komercdarbības attīstību, tādēļ Latvijas miers bija kaut kas ārkārtīgi brīnišķīgs. Ja ir miers, tad var izdarīt ļoti daudz."

Arī Latvijā pēdējo gadu laikā mentorings kā uzņēmējdarbību veicinoša kustība tiek augsti vērtēta uzņēmēju vidū. Pašlaik īstenotas jau septiņas sistemātiskas un mērķtiecīgas vienu gadu garas programmas un tiek gatavota nākamā. Būtiski, ka Latvijas mentoringa programma ir novērtēta pat starptautiski un atzīta par ieviešamu citās Eiropas valstīs. Sadarbība ar Afganistānas sievietēm pierādīja, ka tiks iets arī tālāk, un A. Vīksna nenoliedza, ka iespējami kontakti ar vēl kādu Austrumu valsti.

 

Gruzijā esošie Latvijas valstspiederīgie tuvākajās dienās plāno atgriezties mājās

LETA  08/08/08     Pēc Ārlietu ministrijas Konsulārā reģistra datiem, Gruzijā pašlaik atrodas seši Latvijas valstspiederīgie, kuri tuvākajās dienās plānojot atgriezties Latvijā, sacīja ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP).

Riekstiņš gan atzina, ka Konsulārā reģistra dati nav pilnīgi, jo ne visi ceļotāji tajā reģistrējas.

Riekstiņš neplāno izdot speciālu aicinājumu Latvijas iedzīvotājiem nedoties uz Gruziju. Tomēr ministrs norādīja, ka katram cilvēkam pašam ir jāizvērtē, vai šis ir labākais brīdis, lai dotos uz Gruziju.

"Īpašu aicinājumu cilvēkiem nebraukt uz Gruziju vai Tbilisi šobrīd Ārlietu ministrija vēl neizsniedz, jo situācija Gruzijā, un Tbilisi jo īpaši, ir mierīga," teica ārlietu ministrs.

Latvijas vēstniecība Tbilisi, pēc Riekstiņa teiktā, strādā pastiprinātā režīmā, no atvaļinājuma ir atsaukts arī vēstnieks Andris Vilcāns, kurš dodas atpakaļ uz Gruzijas galvaspilsētu.

Kā ziņots, Latvija atbalsta Gruzijas suverenitāti un teritoriālo vienotību un uzskata par nepieciešamu risināt esošo situāciju tikai sarunu procesā, izvairoties no militāra spēka lietošanas. Tādu viedokli šodien Riekstiņš pauda telefonsarunā Gruzijas ārlietu ministrei Ekai Tkešelašvili.

Telefonsaruna notika pēc Riekstiņa iniciatīvas, aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijas (ĀM) Informācijas un sabiedrisko attiecību departamentā.

"Atzinīgi vērtējam Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili vakar Dienvidosetijai piedāvāto pamieru un vairākkārtīgos Gruzijas puses mēģinājumus uzsākt tūlītējas abu pušu sarunas," norādīja Riekstiņš.

Vienlaicīgi ārlietu ministrs uzsvēra, ka pašreizējā situācijā Krievijai ir nepieciešams izmantot tās ietekmi Dienvidosetijā, lai pārtrauktu provokatīvās darbības no Dienvidosetijas faktiskās valdības puses. Riekstiņš pauda cerību, ka Krievija neiesaistīsies militārajās darbībās Dienvidosetijā.

Kā ziņots, Saakašvili šodien paziņoja, ka Gruzijai draud plaša mēroga militārs uzbrukums no Krievijas puses, un izsludināja valstī pilnīgu mobilizāciju.

Saakašvili uzrunu televīzijā teica pēc Krievijas kara lidmašīnu uzlidojuma Gruzijas teritorijā. Krievijas lidmašīnas nometušas trīs bumbas - divas Kareli ciematā un vienu Gori pilsētā.

Saakašvili uzrunā televīzijā apsūdzēja Krieviju "plaša mēroga militārā uzbrukumā" pret Gruziju.

"Es izsludinu pilnīgu mobilizāciju. Visiem jāierodas rekrutēšanas punktos. Es aicinu jūs nebaidīties no uzbrukumiem," paziņoja Gruzijas prezidents.

 

Viedoklis: Bez kara pieteikuma

Askolds Rodins,  Diena  08/09/08    Nav īsti skaidrs, vai Dienvidosetijā notiekošais jau būtu uzskatāms par Krievijas un Gruzijas karu, par kura iespējamību un nevēlamību abām pusēm runāts un rakstīts daudz, vai varbūt tomēr nebūs lielas asinsizliešanas.

Savu neatkarību pasludinājušo Dienvidosetiju oficiāli par valsti nav atzinis neviens, pat Krievija. Oficiāli neviens, pat Krievija, nav apšaubījis Gruzijas teritoriālo integritāti. Pavasarī izskanēja prognozes, ka Krievija, atsaucoties uz Kosovas precedentu, varētu atzīt Dienvidosetijas, Abhāzijas un arī Piedņestras valstisko neatkarību. Tā nenotika: pati būdama federāla valsts, Krievija to vienkārši nevar atļauties. Toties tā pastiprināja atbalstu Abhāzijai un Dienvidosetijai, vienlaikus pasludinot, ka, ja tas būs nepieciešams, Krievija aizstāvēs savu pilsoņu intereses ar ieroču spēku. Vismaz 80% Dienvidosetijas iedzīvotāju ir pieņēmuši dāsni dāļāto Krievijas pilsonību.

Gruzijai reālas teritoriālās integritātes atjaunošana pieder pie valsts pamatuzdevumiem, tāpat kā centieni pievienoties NATO.

Saspīlējums pie Gruzijas un Dienvidosetijas nosacītās robežlīnijas brieda jau labu laiku. Bija apšaudes, "strādāja" snaiperi, periodiski nāca ziņas par iespējamām sarunām konflikta noregulēšanai. Vēl ceturtdien Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili aicināja sēsties pie sarunu galda, piedāvādams Dienvidosetijai plašu autonomiju, un pauda gatavību atzīt Krieviju par šīs autonomijas garantu. Agrāk nebijis piedāvājums. Saakašvili arī paziņoja par vienpusēju uguns pārtraukšanu. Taču ceturtdienas vakarā sporādiskās apšaudes pārauga īstās kaujās. Vakar Gruzijā izsludināja vispārējo mobilizāciju. Pēdējos gados Gruzijā apmācīti turpat 100 tūkstošu rezervistu.

Viena no lietām, ko savas valdīšanas dažos gados paguvis izdarīt Saakašvili, ir karot spējīgas armijas izveidošana. Arī Dienvidosetijai ir savi militārie veidojumi, taču Gruzijas profesionālajai, amerikāņu instruktoru apmācītajai armijai tie nebija nopietns pretinieks. Piektdienas rītā Dienvidosetijas galvaspilsēta Chinvali bija ieņemta. Līdz dienas vidum Gruzijas spēki kontrolēja gandrīz 80% dumpīgās teritorijas. Uz trim stundām tika pasludināta uguns pārtraukšana — lai varētu attapties nakti pagrabos pavadījušie Chinvali civiliedzīvotāji. Tika izveidots speciāls koridors tiem cilvēkiem, kuri gribētu pamest karadarbības izpostīto pilsētu. Tbilisi izsludināja amnestiju visiem Dienvidosetijas bruņoto formējumu dalībniekiem, kuri noliks ieročus.

Starptautiskā reakcija bija tādā pati, kāda tā ir līdzīgos gadījumos — aicinājumi pārtraukt uguni un sēsties pie sarunu galda. Interesanti, ka pēc Krievijas ierosinājuma piektdienas naktī sasauktā ANO Drošības padome, kas apspriedās aiz slēgtām durvīm, nespēja izstrādāt visiem pieņemamu paziņojumu. Gruzija nepiekrita, ka paziņojumā parādītos frāze, ka pusēm "jāatsakās no spēka pielietošanas". Gruzijai pievienojās ASV, kuras pārstāve aicināja respektēt Gruzijas teritoriālo integritāti. Sestdien gaidāma nākamā Drošības padomes sēde.

Ar niknu paziņojumu piektdienas rītā nāca klajā Krievijas Ārlietu ministrija: tagad esot skaidrs, kāpēc Gruzija visu laiku izvairījusies runāt par formulējumu "atteikšanās no spēka pielietošanas". Tā nav taisnība. Gruzija bija gatava to pieņemt, ja vienlaikus tiktu atrisināts bēgļu atgriešanās jautājums. Tas gan vairāk attiecas uz Abhāziju, no kuras deviņdesmito gadu sākumā pilsoņu kara gaitā tika padzīti vismaz 250 tūkstoši cilvēku.

Dienas pirmajā pusē Krievijas "augstākie plaukti" nereaģēja: Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs iepriekš bija devies apmeklēt Samaru, bet premjers Vladimirs Putins — skatīties olimpisko spēļu atklāšanu. Šim klusumam varēja būt divi iemesli: vai nu palēnināta reakcija, vai arī politiskā kursa maiņa Aizkaukāza reģionā. Pareizais tomēr izrādījās pirmais.

Agrā pēcpusdienā Medvedevs sasauca Drošības padomi sašaurinātā sastāvā, kuras sēdes laikā paziņoja, ka "Krievija bija un paliek Kaukāza tautu drošības garants". Drīz pēc tam nāca ziņas, ka no Ziemeļosetijas Dienvidosetijā iebrauc smagās tehnikas kolonna, kas drīz vien sasniedza Chinvali — Dienvidosetija ir maza zemīte.

Kā ieganstu Krievija minējusi nepieciešamību nostiprināt karadarbības gaitā cietušos miera uzturēšanas spēkus — ir kritušie un ievainotie. Nav ziņu, ka būtu sākušās nopietnas Krievijas un Gruzijas armijas sadursmes. Te nu jāteic, ka par laimi Pekinā ieradies ne tikai Putins, bet arī ASV prezidents Džordžs Bušs. Gruzija ir lūgusi ASV atbalstu. Zināms, ka Bušs un Putins ir runājuši par Dienvidosetiju, taču sarunas saturs pagaidām nav zināms.

Atkārtosim, Krievija nav apšaubījusi Gruzijas tiesības uz teritoriālo integritāti, tāpēc militāra kontingenta ievešana Dienvidosetijā bez Gruzijas piekrišanas vērtējama kā agresija, neatkarīgi no iegansta.

Kad bija apdraudēta Krievijas teritoriālā integritātē, tā Čečenijā sarīkoja divus asiņainus karus un noraidīja visus pret tiem izskanējušos iebildumus. Kad Gruzijā izcēlusies valdības karaspēka un separātistu militāra konfrontācija, Krievija nostājusies pēdējo pusē.

 

Četri prezidenti: Gruzijas piemērs parādīs, vai vērts būt NATO partneriem

Agnese Margēviča   NRA  08/09/08    Ilvess, Zatlers, Adamkus un Kačiņskis kopīgā paziņojumā asi nosoda Krievijas agresiju Gruzijā, aicinot ES un NATO nostāties pret "imperiālistiskas un revizionistiskas politikas izplatīšanos Austrumeiropā".

Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas prezidentu kopīga deklarācija par stāvokli Gruzijā:

Mēs, reiz apspiestas Austrumeiropas tautas, tagadējās Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis – Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija – esam ļoti norūpējušās par Krievijas Federācijas rīcību pret Gruziju.

Mēs strikti nosodām Krievijas militāro spēku veikto agresiju neatkarīgajā Gruzijas valstī.

Pēc vienpusējām Krievijas armijas spēku militārām darbībām mēs izmantosim visus mums kā prezidentiem pieejamos līdzekļus, lai nodrošinātu, ka agresija pret nelielu valsti Eiropā netiek noklusēta, kā arī, lai netiktu sniegti formāli paziņojumi, kuros upuri tiek pielīdzināti agresoriem. Tādēļ mēs plānojam mudināt mūsu valdības ieņemt sekojošu pozīciju diskusijās un apspriest šos jautājumus Eiropas Savienības un Ziemeļatlantijas padomes līmenī:

- Vai esošo Krievijas vadību var saukt par adekvātu ES stratēģisko partneri;

- Vai Eiropas demokrātisko valstu saime var turpināt savstarpēji izdevīgu dialogu ar valsti, kas pret neatkarīgu valsti pielieto militāru spēku;

- Ir bezjēdzīgi turpināt “vīzu atvieglošanas” programmu ar valsti, kura neatbilst pat minimalajām ES noteiktajām prasībām un kura izmanto atvieglotu vīzu piešķiršanu, lai izsniegtu Krievijas Federācijas vīzas ārvalstniekiem un pēc tam ļaunprātīgi izmantotu šīs ES piešķirtās privilēģijas, lai paziņotu, ka viņiem ir intervences tiesības, jo “mēs aizstāvam Krievijas pilsoņus” Dienvidosetijā;

- Krievijas Federācijas rīcībai Gruzijā ir jāiespaido sarunas ar Krievijas Federāciju, ieskaitot pārrunas par jauno Partnerības un sadarbības līgumu.

Mēs uzsveram acīmredzamo Krievijas “miera uzturēšanas operāciju” tās tuvākajās kaimiņvalstīs izgāšanos. Krievijas Federācija ir pārkāpusi miera un stabilitātes uzturēšanas konflikta zonā un Krievijas pilsoņu ārpus savām robežām aizsargāšanas sarkano līniju.

ES un NATO ir jāuzņemas iniciatīva un jānostājas pret imperiālistiskas un revizionistiskas politikas izplatīšanos Austrumeiropā. Ir jāizveido jauni starptautiskie miera uzturēšanas spēki, jo esošie sevi ir pierādījuši kā neefektīvus.

Mēs izsakām nožēlu, ka fakts, ka Gruzijai netika piešķirts dalības plāns NATO (MAP), tika uzskatīts par zaļo gaismu agresijai reģionā.

Mēs uzskatām, ka ES un NATO ka galvenajām Eiropas un Transatlantiskās stabilitātes un drošības organizācijām ir jāspēlē nozīmīga un izšķiroša loma ne tikai ES, bet arī to kaimiņvalstu brīvības, drošības un labklājības nodrošināšanā.

Notiekošais Gruzijā ir lakmusa papīrs ES un NATO spējai risināt konfliktus tuvējā pierobežā un tas parādīs visām ES un NATO dalībvalstīm, kandidātvalstīm un pārējiem demokrātiskajiem partneriem, vai ir vērts būt par šo organizaciju biedriem un būt to partneriem.

Šai deklarācijai var pievienoties arī citu demokrātisko valstu vadītāji.

Igaunijas Republikas prezidents Tomass Hendriks Ilvess

Latvijas Republikas prezidents Valdis Zatlers

Lietuvas Republikas prezidents Valds Adamkus

Polijas Republikas prezidents Lehs Kačiņskis

 

Latvija nosoda Krievijas militāro ofensīvu Gruzijā

LETA  08/09/08    Ņemot vērā militārā konflikta eskalāciju Dienvidosetijas reģionā Gruzijā, pieaugošo sadursmju intensitāti un cietušo skaitu civiliedzīvotāju vidū, kā arī Krievijas bruņoto spēku uzbrukumus objektiem Gruzijas teritorijā, kas atrodas ārpus konflikta zonas, ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) Latvijas valdības vārdā ir paudis nosodījumu šādai Krievijas rīcībai.

"Starptautiskajai sabiedrībai adekvāti jānovērtē notikumi Dienvidosetijā. Uzskatu, ka nepieciešama koordinēta un operatīva rīcība visos formātos - Eiropas Savienības, NATO, Eropas Drošības un sadarbības organizācijas un ANO ietvaros, izmantojot gan valstiskā, gan nevalstiskā sektora rīcības iespējas dialoga veicināšanai un situācijas stabilizēšanai," teikts Riekstiņa izplatītajā paziņojumā.

Kā informēja Ārlietu ministrijas (ĀM) preses dienests, Riekstiņš ir uzdevis Latvijas pārstāvim NATO uzrunāt Ģenerālsekretāru ar aicinājumu jau tuvākajā laikā sasauktu NATO Pastāvīgās padomes sēdi, lai izvērtētu šī konflikta ietekmi uz Aliansi un tās dalībvalstu drošības interesēm.

"Aicinu Krievijas pusi pārtraukt jebkādas militārās darbības, kas var vēl vairāk destabilizēt situāciju reģionā. Atsaucoties uz Gruzijas puses izteiktiem vairākkārtējiem aicinājumiem, aicinu puses atgriezties pie sarunām, lai mazinātu spriedzi un risinātu konfliktu," norāda ārlietu ministrs.

Sakarā ar šī brīža nestabilo drošības situāciju Gruzijā, ārlietu ministrs aicina Latvijas iedzīvotājus rūpīgi izvērtēt apstākļus un lietderību šobrīd doties braucienos uz Gruziju.

ĀM šodien ir papildinājusi savas mājas lapas sadaļu par brīdinājumiem ceļotājiem, kurā tagad saistībā ar situācijas saasināšanos un militārām sadursmēm Dienvidosetijas teritorijā, ne vien "stingri iesaka atturēties no Chinvali reģiona un Dienvidosetijas konflikta zonas pierobežas Šida Kartli rajona apmeklēšanas un izvērtēt lietderību šobrīd doties atpūtas braucienos uz Gruziju", bet arī aicina tās "personas, kas šobrīd atrodas Gruzijā, izvērtēt iespēju atgriezties Latvijā vai pamest Gruzijas teritoriju".

Kā informēja ĀM preses sekretārs Ivars Lasis, personas, kuras vēlas pamest Gruziju, tiks aicinātas izmantot tuvāko "airBaltic" reisu.

Latvijas aviokompānijas "airBaltic" korporatīvo komunikāciju viceprezidents Jānis Vanags informēja, ka "airBaltic" uz nākamo reisu uz Tbilisi sūtīs lielāko lidmašīnu aviokompānijas flotē - "Boeing 757" ar kopējo ietilpību 200 cilvēki. Lidmašīna Rīgā ielidos 11.augustā.

 

 

 

Saeimas atlaišanas un pensijas likuma lietās ...

 

 

 

Zatlers rosinās izmaiņas Satversmē, paredzot tautai iespēju atlaist Saeimu

LETA  07/29/08    Valsts prezidents Valdis Zatlers neatkarīgi no 2.augusta tautas nobalsošanas rezultātiem izmantos likuma ierosināšanas tiesības un izskatīšanai Saeimā virzīs Konstitucionālo tiesību komisijas izstrādātos priekšlikumus par tautas tiesībām atsaukt Saeimu pirms termiņa. Kā informēja Prezidenta preses dienests, to Zatlers šodien uzsvēris Rīgas pilī notikušajā Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas sanāksmē.

Sanāksmē tika apspriesta komisijas izstrādāta viedokļa "Par Saeimas priekšlaicīgu vēlēšanu mehānisma pilnveidošanu" turpmākā virzība.

Zatlers šodien intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Panorāma" atklāja, ka pats piedalīsies referendumā. Viņš uzskata, ka liela sabiedrības daļa alkst minēto Satversmes grozījumu.

Viņš aicināja cilvēkus apmeklēt Valsts prezidenta kancelejas mājaslapu, kurā esot ievietoti Konstitucionālo tiesību komisijas ieteikumi Satversmes grozījumiem, kā arī izskaidrota pašreizējā situācija. Šī informācija palīdzēšot cilvēkiem pieņemt lēmumu referenduma dienā, uzskata Zatlers.

Kā ziņots, balstoties uz komisijas viedokli, šā gada 3.jūnijā Zatlers iesniedza Saeimā ierosinājumu veikt grozījumus Satversmē, paredzot Valsts prezidentam patstāvīgas tiesības atlaist Saeimu, nesaistot šīs tiesības ar tautas nobalsošanu un iespējamu amata zaudēšanu.

Konstitucionālās komisijas sagatavotos grozījumu Satversmē priekšlikumus vairāki tiesību eksperti novērtējuši kā juridiski daudz pilnīgākus un precīzākus nekā vēlētāju iniciētos grozījumus.

Komisija secinājusi, ka kopumā parlamenta priekšlaicīgas atlaišanas regulējums ir parlamentārajā demokrātijā nepieciešams un atzīts konstitucionāls mehānisms. Apkopojot ārvalstu pieredzi, komisija norāda, ka mūsdienās parlamenta priekšlaicīgas atlaišanas mehānisms ir paredzēts daudzu Eiropas valstu konstitūcijās. Kad nepieciešams, tas tur arī tiek efektīvi izmantots praksē.

Komisija uzskata, ka patlaban Satversmē paredzētās Valsts prezidenta tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu ir neefektīvas, jo "konstitucionālo varas institūciju pilnvaras nav savstarpēji līdzsvarotas".

"Pašreizējais regulējums negarantē pietiekamu Valsts prezidenta patstāvību, lai viņš minētajos gadījumos varētu pilnvērtīgi pildīt savu Satversmē principā ietverto arbitra lomu attiecībā uz valsts demokrātiskās iekārtas labas funkcionēšanas nodrošināšanu krīzes situācijās," teikts komisijas secinājumos.

Jau ziņots, ka 2.augustā notiks referendums, kurā vēlētājiem būs jāpauž savs viedoklis par grozījumiem Satversmē, kas paredz plašākas pilnvaras tautai atlaist Saeimu.

 

Godmanis: Saeimas atlaišana nepiedāvā problēmas risinājumu

LETA  07/30/08    Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) uzskata, tautas nobalsošanai nodotie grozījumi Satversmē, kas paredz plašākas pilnvaras tautai atlaist Saeimu, nav vēlami, jo nepiedāvā problēmas risinājumu. "Referendums par Saeimas atlaišanu ir tikai nomešana nost, nepiedāvājot neko vietā, vien jaunas vēlēšanas," intervijā Latvijas Radio sacīja Godmanis, gan atsakoties aicināt cilvēkus neiet uz referendumu vai balsot pret piedāvātajiem grozījumiem, jo "katram pašam jāizvērtē un jāpieņem savs lēmums".

Viņš arī norādīja, ka ik pēc diviem gadiem tiek vēlēts parlaments vai vietējā vara un šajās vēlēšanās pilsoņi var izbalsot nevēlamos kandidātus, kas sevi nav pierādījuši. "Ja partijai nav atbalsta Saeimā, tai ir grūti darboties pašvaldībās, un otrādi," sacīja Godmanis.

"Pats savulaik esmu divas reizes izbalsots, tāpēc ļoti labi zinu, kā pēc tam jāpārvērtē sava rīcība un politiskās prioritātes," norādīja Godmanis.

Viņš arī uzsvēra, ka parlaments allaž ir bijis darboties spējīgs, ko pierāda gan lēmumi par PSRS armijas izvešanu no Latvijas teritorijas, iestāšanos NATO un Šengenas valstu zonā, gan nesenie grozījumi budžetā, kas prasījuši operatīvu Saeimas rīcību.

"Mums strauji mainās ekonomika - zems iekšzemes kopprodukts, augsta inflācija, pieaug enerģētikas cenas, tas prasa operatīvu parlamenta rīcību," norādīja Godmanis, uzsverot, ka ir svarīgi, lai parlaments vienmēr būtu darba spējīgs, nevis iegājis ārkārtas vēlēšanu fāzē. "Pretējā gadījumā šādus budžeta jautājumus vispār nevarētu pieņemt - valdība to vairs nevar, bet prezidentam nav šādu pilnvaru."

Godmanis arī piebilda, ka rīkot ārkārtas vēlēšanas šajā brīdī būtu ļoti nepareizi, jo līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām nepieciešams pieņemt vairākus likumus, lai varētu pabeigt pašvaldību reformu.

2.augustā referendumā iedzīvotājiem būs jābalso par Satversmes grozījumu projektu, kas paredz grozīt Satversmes 78. un 79. pantu, nosakot, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības rosināt Saeimas atlaišanu.

Lai vēlētāju rosinātais Satversmes grozījumu projekts iegūtu likuma spēku, tautas nobalsošanā tas jāatbalsta vismaz pusei no visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem, kuru skaits šā gada februārī bija 1 508 783, tātad - vismaz 750 000 vēlētāju.

 

Eksperti: Lielu ietekmi uz kvoruma savākšanu referendumā var atstāt atvaļinājumu laiks

LETA  07/31/08     Uz iespējamo kvoruma savākšanu sestdien, 2.augustā, gaidāmajā tautas nobalsošanā par Satversmes grozījumiem lielu ietekmi var atstāt labie laika apstākļi un atvaļinājumu laiks, uzskata aptaujātie eksperti.

"Referenduma laiks speciāli izvēlēts atvaļinājuma laikā, un tas var ietekmēt gan aktivitāti, gan iznākumu," sacīja politologs Andris Runcis, atturoties prognozēt kvoruma savākšanas iespējamību tautas nobalsošanā.

Politologs norādīja, ka referendumā, no vienas puses, esot jāsavāc liels skaits balsu, taču, no otras puses, - gan ekonomiskie, gan sociālie, gan politiskie apstākļi liekot iedzīvotājiem aktīvi paust savu nostāju.

"Ir vasaras atvaļinājumu laiks, cilvēkiem ir citi plāni, un varbūt, ja pat ir tie labie nodomi iet un nobalsot, aizmirstas pase mājās," līdzīgu viedokli pauda sabiedrības par atklātību "Delna" padomes priekšsēdētāja Lolita Čigāne.

Čigāne sacīja, ka, spriežot pēc aptaujām, kvorumu varētu izdoties savākt, bet bieži vien to cilvēku, kuri pauž apņēmību paust savu viedokli, ir daudz vairāk nekā to, kas to tiešām reāli izdara. Bažas par iespēju savākt kvorumu radot arī pieredze ar pērn notikušo tautas nobalsošanu par drošības iestāžu likumu grozījumiem.

Jau ziņots, ka 2.augustā notiks referendums, kurā vēlētājiem būs jāpauž savs viedoklis par grozījumiem Satversmē, kas paredz plašākas pilnvaras tautai atlaist Saeimu.

 

Viedoklis: Krāpšana kvadrātā 2. un 23. augusta referendumi

Māris Krautmanis,  NRA  07/31/08    Politisko cīniņu puņķi, asaras, žults un putas šovasar ir sakūlušās tādā slānī, ka vienkāršajam darbarūķim, no elites spēlītēm tālu stāvošam vēlētājam tik tiešām jāsamulst par to, kas īsti notiek un ko viņam vajadzētu darīt 2. augusta un pēc tam vēl 23. augusta referendumā.

Politiskā opozīcija pret valdošo koalīciju ir uzkarsējusi tiešām ugunīgu pirti, un šāda situācija, kurā tas ir bijis iespējams, protams, nav pilnīgi nepelnīta. Jo kur ir mazspēja, tur automātiski paveras brīva vieta kritikai, kur vara ir vāja, turp traucas no varas atstumtie savos baltajos rikšotājos. Visa cilvēces vēsture rāda, ka pie īpaši kroplīgu un perversu režīmu rašanās sākotnējā vaina ir to priekšgājējos, kas radījuši tādus apstākļus, ka rodas augsne nemieriem un revolūcijām.

Nacistiskās Vācijas parastais ļaužu veiksmes stāsts bija šāds: jaunietim, kurš pie vecās varas dzīvojis absolūtā badā, jaunais, skaistais fīrers dod iespējas spīdošai karjerai. Komunistu nākšanai pie varas Krievijā pamatus lika cara Nikolaja II vājums un vēl vārgulīgākie mēģinājumi kaut kā demokratizēt laika garam neatbilstošo iekārtu. Tā arī Latvijas politiskā elite ir nolaidusi valsti tik tālu, ka tas jau sāk kļūt bīstami. Protams, vidējā aritmētiskā latvieša izmisums nav salīdzināms ar to postu un plašu ļaužu nomāktību, kāda bija Krievijas impērijā tās beigu periodā, latvieša sāpe ir problēmas nomaksāt automašīnas līzingu, naudas aptrūkšanās kādam piebūves remontam, atskārsme, ka lielveikalā ar vakardien vēl gluži pietiekamajiem 20 latiem šodien vairs neko prātīgu nevar nopirkt, nagu graušana par to, ka nav sanācis pārdot kādu meža pleķi, kad tam vēl bija izdevīga tirgus cena. Taču visas šīs individuālās nepatikšanas, problēmas, problēmiņas un pašsajūtas pasliktināšanās summējas lielā masā. Un cilvēka dabā ir nevis vainot sevi, bet meklēt vainīgo kaut kur ārpus, – tāpēc par ienaidnieku kļūst valdība, Saeima, ierēdņi un tamlīdzīgi sliktie.

Protams, uzreiz ir ļaudis, kas te redz augsni savām iespējām šos sliktos nomainīt un pašiem ietikt viņu vietās. Diemžēl tikpat vāja kā pozīcija ir arī opozīcija, un tās vājums izpaužas labu ideju trūkumā, nespējā parādīt kādus reālus alternatīvus risinājumus, lai ekonomisko situāciju uzlabotu. Labākajā gadījumā atsevišķi izglītotākie opozicionāri, piemēram Valdis Dombrovskis, spēj noteikt daudzmaz adekvātu slimības diagnozi, taču pārliecinošas receptes par to, kas būtu jādara, nav arī viņam.

Rezultāts ir bēdīgs, un tas ir vēl agrāk nepieredzētos apmēros sazēlis bezkaunīgs, īpaši cinisks, pat nelietīgs populisms, kas ikdien dvako no opozīcijas politikāņu mutēm. Savulaik par populistu lamājām Joahimu Zīgeristu, taču blakus šodienas saulvežiem šis importa banānpolitiķis šķistu gluži sakarīgs. Vecā Jaunā laika un jaunās Pilsoniskās savienības un Citas politikas pekstiņi ceļā uz varu ir kaut kas līdz šim vēl nebijis. Kādām gan jābūt iekšām tiem vīriem un sievām, kas politikā, pa augstiem valdības, parlamenta, diplomātiskajiem un uzņēmējdarbības amatiem maisījušies jau kopš sākta gala! Kā vispār mēle neiestrēgst rīklē, filmējoties klipos un ierunājot rullīšus, kā žokļi paklausa, aicinot uz 2. augusta Satversmes grozījumu referendumu, piesaukt Latvijas vārdu?

Tāpat arī – kā Štokenbergs nekļūst sarkans kā biete, kad savu 23. augusta referendumu par pensiju likuma grozījumiem viņš publikai nes priekšā kā tādu, kas būšot kaut kas labs pensionāriem?

Ļaudīm jābūt lieliem speciālistiem konstitucionālajās tiesībās vai budžeta jautājumos, bet ir nelaime, ka opozīcija tieši šo nezināšanu un mulsumu tagad izmanto kā trompeti jundai.

Par 2. augusta referendumu jāteic, ka šis gan tiešām ir tāds jautājums, kas atbilst tam, lai par to būtu jārīko referendums. Tie, kas par tā jautājumu nobalsos, patiesībā būs atdevuši savu balsi nevis par to, lai tautai būtu tiesības atlaist Saeimu, bet par to, lai vienai desmitajai daļai vēlētāju tiktu dotas tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Starp pirmo un otro ir milzīga atšķirība, jo patiesās referenduma sekas tā izdošanās gadījumā būs tādas, ka tik tikko ievēlētu Saeimu jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām varēs mēģināt gāzt pie varas netikušās partijas, par kurām balsis atdevis vēlētāju mazākums. Tas nozīmē varas paralīzi, jo iestāsies permanenta dzīvošana priekšvēlēšanu kampaņas gaisotnē – neatkarīgi no tā, kas vinnēs. 2. augusta referenduma aģitētāji aicina uz to, lai Latvijas valsts vara kļūtu vēl nesalīdzināmi nespējīgāka, nekā ir pašlaik.

Mūsdienu Satversmes reformētāji neredz tālāk par savu degungalu – ne tālāk par viena vai divu gadu nākotni. Viņi neredz pat to ļoti iespējamo likteņa ironiju, kāda viņus var skart, ja 10. Saeimas vēlēšanās viņiem nejauši trijatā izdodas sagrābt varu. Tad šis ierocis – iespēja mazākumam čakarēt vairākumu – momentā vērsīsies pret viņiem pašiem.

Laime, ka šo grozījumu latiņa ir augsta – lai tie tiktu pieņemti referendumā, jānobalso aptuveni 750 tūkstošiem pilsoņu, un jācer, ka no katra atsevišķa cilvēka individuālā posta tomēr nesasummēsies tāda posta masa, lai tie tik daudzskaitlīgi aizietu pie urnām un ar Latvijas vārdu uz lūpām nobalsotu par to, lai no Latvijas pamatiem tiktu izrauts ārā viens no stūrakmeņiem, uz kura balstās demokrātiskā iekārta.

Štokenberga referendumam gan šī latiņa ir daudz zemāka – puse plus viens vēlētājs no tā skaita, kas nobalsoja 9. Saeimas vēlēšanās. Šādi spēles noteikumi Štokenbergam dod cerības, ka referendums varētu izdoties. Taču, ja Štokenbergs vēl ir pie pilna prāta, tad viņam ik vakaru jākrīt ceļos un jālūdz Dievs, lai tomēr viņa referendums nesavāc pietiekamu skaitu balsu. Tad viņš varēs teikt, ka ir gribējis, kā labāk, bet nav sanācis. Jo viņam un viņa partijai no referendumā grozīta pensiju likuma labums tiks tikai pavisam īsam ceļa gabaliņam – labi, ja līdz vēlēšanām. Pēc tam, kad plašās ļaužu masas ieraudzīs, kāds šaušalīgs posta darbs ir paveikts, kā pusotra vai divu gadu laikā ir izvazāts viss sociālais budžets, atbildība par to gulsies uz viņu un viņa anštalti, un tad vieta klusajā politisko līķu kapsētā zem vītoliem ir garantēta uz mūžiem. Īgnums par debešķīgo likumu var pienākt pat vēl ātrāk, jo ekonomiku nevar piekrāpt – tiklīdz pensionāru kabatās ieplūdīs ar Štokija un arodbiedrību dāsno roku izdalītā sociālā budžeta nauda, tā burtiski momentā tās vērtība iegūs to pašu apmēru, kāds tai ir bijis līdz šim – respektīvi, naudas žūkšņa biezums būs lielāks, bet reāli par to varēs nopirkt mazāk. Preču un pakalpojumu bizness uz ekonomiski nepamatotas naudas masas ieplūšanu noreaģēs momentā, un cenas pacelsies jau tad, kad pirmie aplaimotie pensionāri ar savu lielo pensiju dosies uz veikalu. Finišs ir viegli paredzams un drausmīgs – nākamās valdības būs spiestas maksāt visiem vienādas, niecīgas pensijas no pamatbudžeta un atgriezties deviņdesmito gadu vidū, lai sāktu atkal būvēt sistēmu no nulles.

Tāpēc Latvijas tautai vajadzētu saņemties un nebaidīties no galvu jaucējām un jaucējiem un pateikt savu nē abiem referendumiem, kas abi Latvijas valstij var nest tikai postu. Ja jau pašreizējā varas elite ir tā piegriezusies, tad tās nagu un ragu aplaušanai būs lieliskas iespējas pašvaldību, Eiroparlamenta, 10. Saeimas vēlēšanās – tas jādara tā, kā visas civilizētas, saprātīgas tautas to mēdz darīt. Kamēr nesaprātīgās mītiņo, referendumē un sūkā īkšķi.

 

Tikai JL gatavs vākt parakstus par Saeimas atlaišanu

Nadežda Titova,  Diena  07/31/08     No aktīvākajiem Satversmes grozījumu atbalstītājiem tikai partija Jaunais laiks (JL) skaidri pauž gatavību referenduma izdošanās gadījumā uzreiz pielietot jauniegūtās tiesības un sākt vākt parakstus par 9.Saeimas atlaišanu. “9.Saeima bauda lielu sabiedrības neuzticību, turklāt tās ievēlēšanas nelikumību atzinusi pat Augstākā tiesa,” partijas apņēmību rīkoties pamato JL līdere Solvita Āboltiņa.

Citi referenduma atbalstītāji, tostarp Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS), pozitīva referenduma iznākuma gadījumā negatavojas uzreiz sākt vākt parakstus par Saeimas atlaišanu.

Kā sacīja LBAS priekšsēdētāja vietniece Līvija Marcinkēviča, “mūsu mērķis bija iegūt šīs tiesības”. Pēc viņas vārdiem, šie Satversmes grozījumi pirmkārt augsti paceltu deputātu atbildības latiņu un neļautu viņiem “sēdēt četrus gadus savā nodabā”. Kā norādīja L.Marcinkēviča, tas, vai jārosina Saeimas atlaišana esošajā sastāvā, būs atkarīgs no situācijas un Saeimas deputātu rīcības.

Vienisprātis ar LBAS nostāju ir cita referenduma atbalstītāja, apvienības Saskaņas centrs (SC) līderis Nils Ušakovs. Pēc viņa teiktā, Saeimas atlaišana nav pašmērķis, jo Satversmes grozījumu nolūks drīzāk ir padarīt esošo Saeimu rīcībspējīgu un panākt, lai deputāti strādātu labāk un efektīvāk.

N.Ušakovs gan pauda pārliecību, ka SC varētu tomēr rosināt atlaist 9.Saeimu vai arī atbalstīt citus šīs iniciatīvas paudējus gadījumā, “ja Saeima turpinās strādāt tādā veidā, kā līdz šim”.

Savukārt organizācijas Sabiedrība citai politikai (SCP) līderis Aigars Štokenbergs uzskata, ka referenduma izdošanās gadījumā nemaz nav jāiet “gara parakstu vākšanas procedūra”, bet 9.Saeima ir jāatlaiž Valsts prezidentam Valdim Zatleram, izmantojot viņam likumā piekšķirtās tiesības. Pēc A.Štokenberga vārdiem, iespējamie pozitīvie referenduma rezultāti būs tas sabiedrības viedokļa apliecinājums, par ko iepriekš V.Zatlers nebija drošs.

Jautāts, vai referenduma izdošanās gadījumā SCP tomēr varētu būt tā, kas sāktu parakstu vākšanu, A.Štokenbergs sacīja, ka parakstus var vākt, bet šī procedūra ir gara un aizņemšot vismaz sešus mēnešus. “Prezidentam jārīkojas un jāparāda mugurkauls,” piebilda SCP pārstāvis.

Ja Satversmes grozījumus referendumā atbalsta nepieciešamais vēlētāju skaits, tie stājas spēkā tiklīdz tos izsludina Valsts prezidents. Kā Dienai pastāstīja Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš, prezidentam tas būtu jāizdara ne vēlāk kā trīs nedēļu laikā pēc referenduma. Satversme savukārt paredz, ka likums stājas spēkā divas nedēļas pēc izsludināšanas.

Tas nozīmē, ka jau septembrī varētu sākt vākt parakstus un, ja savāc nepieciešamo parakstu skaitu, var notikt referendums par 9. Saeimas atlaišanu.

 

Viedoklis: Referendums kā ideju cīņa

Askolds Rodins,  Diena  07/31/08     Sanāks vai nesanāks, tāds ir jautājums. Proti, vai sestdien paredzētajā referendumā par pilsoņu tiesībām atlaist Saeimu uz iecirkņiem atnāks pietiekams cilvēku skaits un vai "par" balsojumu būs tik daudz, ka piedāvātie Satversmes grozījumi kļūs par tās sastāvdaļu.

Pie varas esošie sarosījušies un arvien biežāk uzrodas publiskajā telpā, lai runātu par referenduma kaitīgumu. Vakar Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) kā irbīte tekalēja no radio uz televīziju, taču neko būtiski jaunu nepateica. Līdzīgi ir arī ar Saeimas priekšsēdētāju Gundaru Daudzi un Saeimas koalīcijas frakciju vadītājiem. Satversmes grozījumu pretinieku galvenie argumenti: būs "politiskais haoss", "mazākuma diktatūra", tiks "iedragāta demokrātija".

Ir daudz t.s. banālo patiesību, taču tieši tās parasti ir vistuvāk īstenībai. Piemēram, ka nekas nevar ne uzdīgt, ne augļus nest, ja pa priekšu nav sēkla kaisīta. Un referenduma gadījumā tā sēklas kaisītāja bija Latvijas šolaiku politiskā elite.

Nevar teikt, ka tikai pilsoņi neuzticas politiskajai elitei, arī politiskā elite neuzticas saviem vēlētājiem. Vislabāk to ilustrē Tautas partijas (TP) pagājušajā nedēļā izskanējušais aicinājums ignorēt referendumu. Aģitācija balsot par vai pret ir normāla lieta, turpretim aicinājums neizmantot Satversmē dotās politiskās tiesības vērtējams kā novirze no normas. Politiskā perversija. Individuāls lēmums neizmantot savas tiesības ir viena lieta, partijas aicinājums to nedarīt — pavisam cita.

Ir jābūt ļoti zemās domās par saviem vēlētājiem, ja tiek pieļauta iespēja, ka viņi, sliktu ļaužu musināti, kā tādi kuiļi pie katras izdevības metīsies atlaist pašu ievēlēto Saeimu un taisīt "politisko haosu". Vēlētāji vairs nav vakarējie. Tās bija 6.Saeimas vēlēšanas, kad pie urnām lielā skaitā devās politiski bezatbildīgi jaunajā dzīvē vīlušies cilvēki, un mēs tikām pie politiski mazatbildīga parlamenta. Politiski bezatbildīgi vēlētāji, dabiski, ir arī tagad, tikai to ir krietni mazāk. Savukārt nereāliem solījumiem ticoši allaž ir bijuši un būs, un nekas tur nav glābjams.

Vakar rīta pusē Ivars Godmanis nedaudz atšķirīgiem vārdiem divas reizes pateica vienu un to pašu, proti, ja pilsoņi ir vīlušies kādā politiķī vai partijā, nākamajās vēlēšanās var par tiem nebalsot. Taisnība, tāda pieredze ir. Šķietami uz ilgāku palikšanu atnākušie sociāldemokrāti izlidoja no Saeimas, un viņu iespējas atgriezties — tas ir liels jautājums. Pašām partijām atkal iekļūstot Saeimā, vēlētāji mēdz atsijāt pat pie šo partiju "resnā gala" piederošus, taču neglīti izdarījušos cilvēkus. Atcerēsimies vien Ingrīdu Ūdri un Jāni Straumi. Bija par ko. Arī 9.Saeimā ir daži deputāti, kurus pēc diviem gadiem labāk nemaz nelikt sarakstā.

"Varas būšanas" uzlabošanas temats publiskajā telpā parādās diezgan periodiski. Priekšlikumi bijuši visādi: tautas vēlēts prezidents, tiesības atsaukt deputātus, aizliegums deputātiem mainīt politisko piederību, tehnisks Ministru kabinets utt. Pie priekšlikumu virknes piederēja arī pilsoņu tiesības atlaist Saeimu. Citi palika, kur bijuši, taču šis "viens no" sāka ceļu uz dzīvi. Lai rosinātu referendumu, bija jāsavāc paraksti. Daudz parakstu. Tie tika savākti, un ar krietnu uzviju. Nelaikā nākušai iecerei tāda atbalsta nebūtu. Vēl pirms četriem pieciem gadiem tai nebūtu vajadzīgā atbalsta. Taču tieši pēdējos gados Saeimas deputātiem, šķiet, tā pa īstam "pielecis", ka pēc ievēlēšanas nākamos četrus gadus viņiem patiešām neko nevar izdarīt. Dabiski, ja neiznāk tā gruntīgāk saskrieties ar likumu. Kā savulaik Valdim Krisbergam, bet aizpērn — Jānim Boldānam.

Ja žurnālists darbā regulāri piedzersies, viņu pilnīgi noteikti atlaidīs. Ja to pašu darīs Saeimas deputāts, viņu pilnīgi noteikti tikai noliks izgulēties un ieteiks ārstēties. Jo atlaist nevar. Ja avīze slikti strādās, tā izputēs vai zaudēs neatkarību. Lai cik slikti strādātu Saeima, četri saglabāšanās gadi tai garantēti. Iespēja priekšlaikus zaudēt deputāta krēslu neapšaubāmi rosinātu visas "100 gaišākās galvas" strādāt ražīgāk un vēlētājiem caurskatāmāk.

Acīm redzot pietiekami liela sabiedrības daļa ir nobriedusi izmantot Godmaņa minēto iespēju nebalsot par partijām un politiķiem, kuros nācies vilties. Tikai ar tiesībām paātrināt brīdi, kad varēs nebalsot. Referendums — tā ir divu savstarpēji izslēdzošu ideju konfrontācija: atstāt visu, kā bijis, vai mainīt spēles noteikumus. Viss patiesībā ir vienkārši.

Un pēdējais. Nav labi blēdīties un stāstīt, ka gadījumā, ja referendumā pārsvaru gūs tie, kas atbalsta pilsoņu tiesības atlaist Saeimu, viena desmitā vēlētāju daļa varēs pateikt deputātiem: "Ar mantām uz izeju!" Realizēs savu "mazākuma diktatūru", un tādējādi "dragās demokrātiju". Tā nav taisnība. Desmitā daļa vēlētāju varēs tikai rosināt Saeimas atlaišanu. Atlaist vai nē — par to būs jārīko

 

Saruna ar Vinetu Muižnieci: Nešūpojot valsti?

Voldemārs Krustiņš, Egils Līcītis,  Latvijas Avīze  07/31/08    "Latvijas Avīzē" dažas dienas pirms sestdien noliktā referenduma viesojās Saeimas priekšsēdētāja vietniece, Juridiskās komisijas vadītāja VINETA MUIŽNIECE (Tautas partija). Ar viņu sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Mums aktuāli jāizmanto jūs kā tās iestādes vadītāja vietniece, pret kuru zināmā mērā vērsīsies sestdienas referendums.

V. Muižniece: – Nē, diez vai tā būs vēršanās pret Saeimu.

– Nē? Bet Saeimai pēdas pakutināt nodomāts?

– Saeimai kutināt pēdas laiku pa laikam ir ļoti veselīgi. Tas modina no snaudiena. Bet ar kādu mērķi un kā to dara?

– Tautas partija uzmanīgi un daudz elastīgāk nekā citreiz izdeva paziņojumu, kura būtība ir: nevajag iet uz referendumu.

– Centāmies paskaidrot savu pozīciju, ka neaicinām iet, jo nevaram pievienoties tiem, kuri savukārt aicina iet, un viņiem visiem aiz muguras skan "balsojiet par". Ja runa būtu par tautas tiesībām atlaist Saeimu kā ideju, to varētu atbalstīt un to arī atbalstām.

– Bet ne kā praksi.

– Ne tādā piedāvājumā, kā tas ir šobrīd. Te nu gan saredzam lielus riskus un nesabalansētību ar pārējām Satversmes normām. Tiek izdarīta pamatīga deformācija, un aicinātāji balsot pat nepasaka, kas tad tālāk nāk, nepasaka, ka nav runa par tautas tiesībām, bet konkrēti, cik mazai daļai būs tiesības atlaist Saeimu. Vai tauta mūsu izpratnē ir 15 procenti vai pat mazāk pilsoņu?

– Nē, bet pareizi teikts, ja pārējie 85 procenti vēlētāju to negribēs, tad šis mazākums neko nepanāks.

– Man nav domas nosodīt tos, kuri sestdien dosies uz iecirkņiem, bet aicinu padomāt, ka ir piedāvājums un skaļa reklāma, ka mēs ejam balsot par tiesībām atlaist Saeimu. Varētu likties – kāda vaina, lieliski!

– Jā, jā, es arī noteikti iešu balsot, ja jūs mani neatrunāsiet.

– Vai tiešām, Krustiņa kungs, iesit? Neticu, ka neesat iedziļinājies šajā lietā. Jālasa, kā piedāvājums iekļaujas Satversmē un ko dod kontekstā.

– Kāpēc tad tauta sagribējusi to darīt? Tajā jūs, Saeimas cilvēki, paši nelabprāt "iedziļināties", bet notikušās aptaujas liecina, ka uzticība parlamentam un vēl jo vairāk partijām ir ārkārtīgi zema. Kāds brīnums, ka tauta grib no jums atbrīvoties, ielikt spējīgākus, darbīgākus, čaklākus cilvēkus.

– Protams, politika pēc definīcijas skaitās netīra lieta, bet arī deputāti ir nokļuvuši šajā Saeimas namā tādā veidā, ka kāds viņiem uzticējās, aizgāja uz vēlēšanām un nobalsoja.

– Bet pēc tam šis "kāds" sagaidīja, ka neliekas ne zinis par tautas vai tautas daļas uztraukumiem, sāpēm, sirdēstiem.

– Tā nav tiesa. Mēs visi dzīvojam sabiedrībā. Nezināt, neinteresēties, nereaģēt – tas politiķim ir neiespējami. Nav pamata priekšstatam, ka deputāti mitinātos stikla akvārijā vai ziloņkaula tronī. Tautas partijas daudzi deputāti dzīvo laukos, Ludzā, Preiļos, Līvānos, Krāslavā un Liepājā, un kur tik vēl ne. Mums katram ir neskaitāmas sociālās lomas, piemēram, man zināmas visas jauno māmiņu problēmas kā nesen kļuvušai vecmāmiņai. Man zināms, kā klājas pensionāriem, jo mans tēvs stipri cienījamā vecumā ir laimīgs, ka viņam ir divas meitas, kas palīdz.

– Nu labi, jūs zināt, bet kāpēc it nekā nedarāt, kāpēc pilsoņiem jāsūdzas?

– Jūsu jautājumā ir tikai daļa patiesības, jo nav taisnība, ka nedarām.

E. Līcītis: – Valsts prezidents toties aicina cilvēkus būt pilsoniski aktīviem un doties uz referendumu pretēji Tautas partijai. Viņš pats arī iešot un, kazi, vēl nobalsos par.

– Valsts prezidents ir Latvijas pilsonis, un viņam ir iespēja izdarīt savu izvēli. Ja nu viņš izvēlējies iet, tad, domājams, izlēmis, vai balsos par vai pret. Tas nav ne slikti, ne labi, cilvēks ir nonācis pie saviem secinājumiem.

V. Krustiņš: – Prezidenta balss un līdzdalība nav vienkārša pilsoņa līdzdalība. Viņš ar šo soli ir parādījis savu attieksmi pret referendumu, un tā ir pozīcija. Nepārprotami.

– Tajā pašā laikā mēs nezinām, kā viņš nodomājis balsot. Referendumi ir vērtējami kā pilnīgi pozitīva lieta – tad, kad noskaidro tautas viedokli par visiem saprotamu, skaidru jautājumu. Tie palīdz izprast vēlētāju domas starp vēlēšanām un panākt pilsonisku aktivitāti – tas ir labi. Kas ir slikti? Ja piedāvājums ir neskaidrs un aģitācija – liekulīga. Piedāvājums tiek uzdots par labu, bet patiesībā laba tur nav.

– Kāds sliktums celsies, ja cilvēki aizies un nobalsos par?

– Ja tā notiks, apstiprinās piedāvājumu, ka neliels vēlētāju skaits var ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam tikai pusei no vēlētāju skaita, kas balsoja iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, aizejot uz iecirkņiem, referendums skaitīsies noticis. Iedomāsimies – visa tauta ir simts cilvēku. Iepriekš vēlēt gāja 60 cilvēku. Tātad referendumā pietiktu ar 31 cilvēka piedalīšanos, un 17 balsīm par, lai Saeimu atlaistu un rīkotu jaunas vēlēšanas. Tā ir ļoti neliela vēlētāju daļa. Jāņem vērā tendence, kas sastopama visur pasaulē, ka uz vēlēšanām dodas aizvien mazāk balsstiesīgo. Līdz ar to, aizvien mazākam skaitam ievēlot Saeimu, aizvien vairāk samazinās to pilsoņu daļa, kas var nolemt par parlamenta atlaišanu. Tas nozīmē, ka gandrīz jebkura partija, kas nebūs apmierināta ar vēlēšanu rezultātu, ļoti mierīgi tiks līdz ierosinājumam atlaist Saeimu, droši vien tiks arī līdz referendumam un pavisam neliels skaits pilsoņu, kurus nevar saukt par "tautu" kopumā, izlems, ka ik pēc neliela brītiņa parlaments ir atlaižams. Tātad zemais slieksnis ir viens no riskiem. Mums ir dažādas personu grupas un partijas – gan pārstāvētas, gan nepārstāvētas Saeimā. Kādas var būt sekas viņu interesei tik viegli raustīt Saeimu? Var būt nopietnas izmaiņas pilsonības jautājumos, izglītības reformā un citās svarīgās lietās. Pārstāvot nacionālu partiju, es uzskatu, ka mums jādara viss, lai saglabātu stabilitāti un nebūtu iespējams dažādu mērķu dēļ šūpot parlamentu – lēmējvaru. Te slēpjas bīstamība, ka būs mēģinājumi par katru cenu mainīt parlamentu, pat ļoti kvalitatīvu parlamentu, jo tādi būs noteiktie mērķi. Otrs moments, ka nav nekādas norādes, kurā brīdī, cik bieži īsti var prasīt Saeimas atlaišanu. Par to, kādas būs sekas, kvēlie aģitētāji nesaka neviena vārda. Turklāt cilvēkiem ne visai korekti var šķist, kādā formā šī aģitācija notiek, proti, apvienojoties partijām zem sabiedriskas organizācijas izkārtnes. Tur kopā ir agrākie strīdnieki, naidnieki un pat tie, kas šķēluši paši savas partijas. Tur redzami partiju līderi. Bet nākamās vēlēšanas ir jau nākamgad un diez vai tiem, kas reklāmā uzstājas, ir svarīgas pašvaldību vēlēšanas. Es domāju, ka viņi tiecas uz Eiroparlamenta vēlēšanām, un nu ir laba iespēja pozicionēties un rādīties. Sliktākais, ka mērķi ir tie paši vienkāršākie – celt savu reitingu, iegūt punktus. Patiesībā, atbalstot tieši tādus Satversmes grozījumus, kādus piedāvā, mums tuvākajā laikā vairs neļaus pilnveidot jautājumus, kuri saistās ar Saeimas priekšlaicīgām vēlēšanām. Vismaz 9. Saeimā to noteikti nedrīkstēs cilāt, jo būs izteikta šī griba. Kad mēs varēsim pie tā atgriezties, ir sarežģīts jautājums. Man avīzēs jautā – nu, nobalsos, un pēc tam tak varēs pagrozīt sliekšņus, noteikt laikus. Nē, ekspertu viedoklis Juridiskajā komisijā bija skarbs. Ja tauta pateikusi, ka tā ņem tiesības bez nosacījumiem, tad jūs tur neko pārgrozīt nedrīkstat, jo tad jūs būsiet "nozaguši referendumu". Kā pieņemts, tā tam jāpaliek. Pats maigākais vārds, kā es to raksturotu, – būs pieņemts "nepilnīgs" lēmums.

– Pieņemsim, ka jūsu minētie daži desmiti procentu vēlētāju panāk Saeimas atsaukšanu. Bet tad taču seko jaunas vēlēšanas, šie "daži" izgāžas un pārsvaru nodrošina atkal tas pats vairākums. Ja jūsu pusē ir taisnība, ja jūsu partija ir laba, tad par jums nepārstās balsot, vai ne?

E. Līcītis: – Jā, jau tagad 4,9 procenti gatavi balsot par Tautas partiju!

– Bet saprotiet, ka tad atlaišanu var padarīt par sportu. Piedāvātais regulējums to atļauj īstenot tūlīt uz karstām pēdām, tiklīdz atlaidēji izgāzušies. Mēģinās vēlreiz, kamēr laimēsies.

V. Krustiņš: – Kāpēc šī valdošā koalīcija iepriekš negāja pie Krīgera kunga ar savu pareizo korekciju un nenovērsa jūsu minētās nepilnības? Kāpēc tā atkal izrādījās tik inerta un bezspēcīga?

– Mēs esam pauduši savus viedokļus un varam arī pieņemt jūsu pārmetumus, bet brīdī, kad runā skaļš populisms, ir diezgan grūti likt pretī argumentus. Bet varbūt bijusi zināma nevērība un nenovērtēšana, ka tik tiešām ar visai nepilnīgu piedāvājumu mēs tomēr nonāksim līdz referendumam.

– Kāpēc Ministru prezidents, kurš nepavisam nav uz mutes kritis, nav uzstājies sabiedrības priekšā, nav izklāstījis šīs šaubas, nav pateicis – mēs darīsim citādi, bet labāk? Tagad skrien pakaļ vilcienam.

– Tautas partija šobrīd ļoti godīgi izpaudusi savu pozīciju. Es atzīstu, ka dabūta pamatīga mācība.

– Ar lielu novēlošanos reaģējot, un – iekniebšu – TP tā nav pirmā mācība.

– Jā, ir labi veicies un mazāk labi, tomēr secinājumus parasti izdarām. Te ir jautājums arī par līderiem, un mēs nebaidāmies to uzdot. Ja jūs norādāt uz mūsu kļūdām, tad acīmredzot tās nav tikai mūsējās, bet koalīcijas kopīgās.

E. Līcītis: – Jā, ieminējāties par līderiem. Kalvīša kungs rudenī, iespējams, atteikšoties no partijas priekšsēdētāja goda. Tad tiešām jāgatavo jauna vadība.

– Tāds jautājums jāapsver katram mūsu biedram. Katrā laika posmā ir piemērotāki viena vai cita tipa cilvēki. Mums ir pagarš soliņš ar partijas priekšsēdētāja kandidātiem, kuri gan gribētu, gan, ļoti iespējams, varētu būt tādā amatā. Mums jāizvērtē, kurš piemērotākais tieši šim periodam. Varbūt tas ar dzirdīgāko ausi, kurš spēj raut citus līdzi, mudinādams uz pareizāko rīcību. Līderim, lai par tādu kļūtu, ir jābūt augstam pašnovērtējumam. Bet, ja beigu beigās tas uzkāpj par augstu, ja ausis druscīt aizkrīt ciet, tad mēs dažkārt nonākam ne visai jaukās situācijās. Patiesībā man jāsaka, ka partija ir ļoti labā formā. Tieši tādēļ, ka situācija ir visai grūta. Var būt, ka piesolītie treknie gadi bija vainīgi pie tā, ka pārāk nomierinājāmies.

– Jūs esat Juridiskās komisijas vadītāja. Pieņemsim, ka referenduma iznākums ir pozitīvs. Kas tad pirmdien notiek Saeimā? No jūsu iepriekš stāstītā sapratu, ka likumdevēja darbs līdz ar to ir samērā paralizēts?

– Nē, tā nav. No reklāmām dažs varbūt vulgarizēti sapratis, ka ar "par" balsojumu atlaiž šo Saeimu. Ja arī mēs paši apspriestu jautājumus par Saeimas atlaišanu, tad tas būtu attiecināms uz nākamo periodu, un tas būtu vienīgais korektais risinājums. Ja lemj tauta, tad, protams, tā, kā uzskata par labu. Taču nekāda paralizēšana nesākas. Parlamentam ir savas pilnvaras, tam jāturpina darbs. Kur rodas problēma? Tas, ko jums teicu, ka gan attiecībā uz atlaišanas termiņu noteikšanu, sliekšņu pacelšanu, salāgošanu ar prezidenta tiesībām atlaist parlamentu, mēs neko nevarēsim darīt šīs Saeimas laikā.

V. Krustiņš: – Tātad sestdien nebalso par to, ka 9. Saeimai jāiet mājas, bet par to, ka nu tautai būs tiesības atlaist Saeimu, tātad var rosināt nākamo referendumu – jau par jūsu atlaišanu. Ikstena kungs saka – ja sestdien neiesiet, nebalsosiet, tad varbūt "nekad vairs".

– Tas ir pārspīlējums. Arī pēc pozitīva iznākuma Saeima turpina strādāt. Satversme divos pantos ir grozīta, tauta tā izlēmusi. Bet tie ir procedūras grozījumi, nevis konkrētās Saeimas atlaišana.

– Nu un jūs Juridiskajā komisijā iepazīsieties ar referenduma rezultātiem, "pieņemot zināšanai".

V. Muižniece: – Jā, un vēlreiz saku – tad mēs tautas gribu vairs nedrīkstam grozīt. Tad katru lietu, ko mēs pieliktu klāt Saeimas atlaišanai, varētu interpretēt kā šīs gribas grozīšanu, jo tas ir sasaistītais process. Prezidents arī iesniedzis savu piedāvājuma projektu, kurā vairāk runāts par prezidenta pilnvarām. Bet komisijā esam sapratuši, ka nevaram veikt nekādus aktīvus darbus, kamēr sestdien nebūs skaidrs referenduma rezultāts. Tikai pēc tam varēsim apspriest situāciju, kāda būs radusies.

– Kad runā par Saeimas nākotni, tad tas ir arī par partiju nākotni, jo parlaments taču sastāv no partijām. Un tādā sakarā jūsu partijas biedri Lagzdiņš ar Leiškalnu jau kalkulē, ka uz 10. Saeimu Tautas partijai nākšoties atvadīties no sešām septiņām deputātu vietām.

– Tas ir viņu viedoklis. Kungi vērtē situāciju. Par TP reizēm rada tēlu, itin kā mēs visi vienā balstiņā dziedam, bet katrs no mums domā, analizē, un, kā redzat, šīs domas ir interesantas žurnālistiem, ja jau viņus aicina izteikties. Līdz Saeimas vēlēšanām vēl ir labs laiciņš. Protams, ja notiekošie procesi ietekmē balsu skaitu un sadalījumu, bet nez vai ir lietderīgi uzreiz vieglu roku atvadīties no sešiem septiņiem mandātiem un pareģot kaut ko tādu. Lūk, vēl viena bīstamība referenduma pozitīva iznākuma gadījumā. Ja deputātam katru mīļu brīdi teiks – aha, mēs atkal vācam parakstus, lai tevi atlaistu, – tad populisma tendences pieaugtu ārkārtīgā līmenī un deputāti kļūtu neizlēmīgi pieņemt vajadzīgus lēmumus. Tajā pašā ekonomiskajā situācijā – tur jau nav ko cerēt uz populāriem lēmumiem drīzā laikā. Ja šī situācija ir jālabo, tad tas nozīmē, ka kaut kas virzīsies lēnāk, kaut ko pacels vai samazinās. Daļai sabiedrības tas nepatiks un nenāks par labu.

E. Līcītis: – Uznākot ekonomiskām grūtībām, tautai patiktu, ja parlaments pirmais pavērstu krūti tām pretī – samazinātu automobiļu skaitu Saeimas garāžā, nedotu vis katram deputātam braukāt.

– Katram deputātam auto nav.

V. Krustiņš: – Bet Rasnača kungam taču ir auto?

– Prezidija locekļiem ir iespēja izmantot dienesta auto, bet, cik es zinu, Rasnača kungs lieto savu personīgo mašīnu.

E. Līcītis: – Tā apradis ar veco labo žigulīti?

– Nē, man liekas, tā ir lielāka mašīna.

– Bet eskorts vai kortežs taču viņam ir? Divi motociklisti katrā sānā.

– Nē, nē, apsardze ir tikai Saeimas priekšsēdētājam.

V. Krustiņš: – Labi, bet, lai cik Tautas partija būtu bezbēdīga, tā nevar nerēķināties ar daļas sabiedrības noskaņojumu. Jūs novēloti reaģējāt uz tautas tiesību prasījumu atlaist Saeimu, bet vai tagad jums nevajadzētu padomāt un sniegt iespēju atlaist atsevišķus deputātus? Mums ir atsevišķi nesekmīgi, bezdarbīgi deputāti, un tautai būtu liels labums, ja tikti mainīts Vēlēšanu likums – par to, ka var ievēlēt sava apgabala deputātu un ka var viņu atsaukt.

– Redziet, Krustiņa kungs, kāpēc es saku nē? Tā lieta neskar Vēlēšanu likumu un arī ne to, ka kāds kolēģis mums liekas nepietiekami čakls vai amatam nepiemērots. Proporcionālajā vēlēšanu sistēmā, kāda noteikta Satversmē, nav iespējams atsaukt konkrētu deputātu, un tas cieši saistīts ar pašu proporcionalitātes principu. Te nu mēs esam.

– Jā, te nu esam un sistēmu, kas šķiet nepilnīga, izmainīt nevaram?

– Par vēlēšanu sistēmu debates ir daudzkārt bijušas...

– Nu un kāpēc Tautas partija neizvirzīja referendumu par vēlēšanu sistēmas maiņu?

– Tāpēc, ka esam konservatīva partija un es esmu proporcionālās sistēmas piekritēja. Manuprāt, daudz prognozējamāks un saprotamāks ir parlamenta sastāvs, ja ir balsošana par partijām un to nodrošina proporcionālā sistēma. Tam, vai patīk viens vai otrs kandidāts, arī ir regulēšanas iespējas, velkot krustiņus un mīnusus. Partijas raksta programmas, tādēļ vēlētājiem kļūst skaidrs, par ko iestājas ievēlētie deputāti un vai tas vēlētājiem pieņemami.

– Programmas var būt dikti jaukas, bet ko tas līdz, ja es redzu Tautas partijas deputātus, kuri savā pagājušā karjerā pierādījuši, ka ir ne visai izpildīgi programmas īstenošanā, viņu vārdi šķiras ar darbiem.

– Skumji dzirdēt.

– Tās ir daudzu lasītāju domas – lūdzu, izvirziet savus kandidātus no partijām, bet individuāli. Mēs izvēlēsimies, nobalsosim un zināsim, ka vienmēr varēsim paprasīt atbildību no "sava" cilvēka parlamentā. Tagad frakcijas vadītājs paceļ pirkstiņu, visi viņam pakaļ nobalso, nedomājot, vai tas vēlētājiem arī labpatīk.

– Man jāpiebilst, jo vismaz Tautas partijai katrā rajonā ir nodaļas, notiek deputātu pieņemšanas, mēs regulāri tiekamies ar vēlētājiem.

– Jā, jā, neapmierinātība vēlētājos ir, bet mēs nemūžam neko nemainīsim.

– Kāpēc nemūžam? Bet tamdēļ mums būtu jāveic milzīga konstitucionālā reforma.

– Nu un tad! Ja tautai tas patīk, ja tas ir demokrātiskāk?

E. Līcītis: – Vai tad Tautas partija ir pret reformām?

– Tautas partija nav pret reformām. Mēs esam tik daudz reformu rīkojuši, mēs cīnāmies ar teritoriālo reformu, lai nu tur iet, kā iedams, lai daudzi ir pret reformu. Mēs atbalstām ikvienu saprāta diktētu, saprotamu pārmaiņu.

V. Krustiņš: – Vai nu reģionālā reforma būtu saprotamāka par vēlēšanu sistēmas maiņu! Ja liktu uz aptauju, tad pēdējai būtu daudz vairāk atbalstītāju.

– Iespējams, ka jā. Jūs kritizējat deputātus, bet neapmierinātība ar politiķiem ir visās pārējās valstīs, lai kādu vēlēšanu sistēmu lietotu. Jā, taisnība, ka politika jāizskaidro daudz vairāk un arī cilvēkos jāieklausās, bet, lai pieņemtu nopietnas reformas, ir rūpīgi jāveic sagatavošanās priekšdarbi, jāanalizē katrs Satversmē grozāmais vārds.

E. Līcītis: – Paanalizēsim, kas notiek, ja referendums beidzas nesekmīgi. Tad laikam gan nenotiek nekas un nemainās itin nekas. Saeimai turpinās atvaļinājums.

– Būsim precīzi. Saeimā pašreiz ir sesiju pārtraukums, bet darbi tāpat rit. Tā ka referenduma izvērtēšana notiks jebkurā gadījumā, pēc jebkuras atbildes, ko tas sniegs. Tautas partijas valdes sēde tiks noturēta jau pirmdien. Juridiskajā komisijā esam nolēmuši, ka rudenī turpināsim sarunu par Satversmi – ko mēs varam, ko nevaram pagrozīt. Mums ir gan prezidenta ierosinājums, gan pašiem savas idejas un pārdomas par iespējamo rīcību. Šonedēļ notiek juristu prāta vētra par lieliem, globāliem jautājumiem, kurā, es domāju, neviena aktualitāte netiks apieta, ieskaitot Satversmi XXI gadsimtā.

– Tur brīvā dabā mācīti vīri parunāsies, bet kur un kad summēsies rezultāts? Es pieļauju, ka kāds prātīgs jurists arī vedinās uz vēlēšanu sistēmas maiņu, bet, ja Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja ir strikti tam pretī, kā es no sarunas saprotu, kas tad mainīsies?

– Visas lietas bez steigas un ar prātīgu apsvēršanu. Ja būs argumenti, ka tā ir nepieciešami, ka tas būs lietderīgi, tad demokrātiskā valstī var pārliecināt ikvienu.

V. Krustiņš: – Mēs neesam partijiska avīze, tāpēc mūs nodarbina un nodarbinās tikai viens – ciktāl politiskās partijas un valsts iestādes rēķinās ar sabiedrības viedokli? Mēs neredzam, ka tas tā īpaši notiktu. Šis nav pirmais un nav pēdējais referendums Latvijā, bet vai pēc katras tautas aptaujas partijām rodas secinājumi, kā strādāt labāk, efektīvāk, godīgāk? Vai tik brauc ar tiem pašiem ratiem tālāk? Kā pierādījumu minēšu mūsu mīļotā premjera ieteikumu, kā atrast īsto KNAB ģenerāldirektora amata kandidātu. Vajagot meklēt tādu, kam uzticētos Saeima. Kāpēc viņš nesaka – tādu, kam uzticētos sabiedrība? Ziniet, pēc Freimaņa un Kaktiņa kungu vērtējumiem, pēc "Eirobarometra" aptaujām, diezgan maz ir tādu, kas uzticētos Saeimai pašai, vai ne? Kāpēc atkal sabiedrība ir aizmirsta, bet meklēs ģenerāldirektoru, kurš patiks vienam manam draugam, vienai manai frakcijai vai vienai koalīcijai?

– O, nē, nē, sabiedrības uzticība arī ir viena svarīga lieta, un izpratne par to arvien pilnveidojas. Saprotu, ka mūs par daudz ko var kritizēt, taču mēs dzīvojam kā šūpolēs. Jo vairāk aktivizējas sabiedrība, jo vairāk politiķi spiesti ieklausīties pilsoņos, un tas ir ļoti labi. Mēs runājam, cik būtiska ir pilsoniska sabiedrība, kuras locekļus interesē kas vairāk par dienišķo maizes riecienu uz galda, – un tāda sabiedrība spiež politiķus gribot negribot ņemt vērā viedokļus. Un varbūt reizēm tādu spiedienu vajag, lai pamudinātu.

– Jauki, bet uz referendumu jūs tomēr iesakāt neiet?

– Neaicinu iet, jo abos gadījumos sniedzot kā "par", tā "pret" atbildi, mēs nesasniegsim rezultātu, ko sabiedrība vēlētos. Varam nonākt pie laba, sabalansēta grozījuma Satversmē, ja rūpīgi izstrādāsim mehānismu, ar kura palīdzību, nešūpojot valsti, varam nomainīt darboties nespējīgu Saeimu.

– Labi, kad būs šis izvērstais, pareizais priekšlikums?

– Ja referendums mums atstās iespēju rīkoties, tad sāksim strādāt nekavējoties un pirmos priekšlikumus apspriedīsim jau rudenī. Iespējams, ka šo priekšlikumu dēļ nodibināsim īpašu apakškomisiju.

 

Viedoklis: Biedēšana

Aivars Ozoliņš,  Diena  08/01/08    Valoda tos, kuri vieglprātīgi iedomājas sevi gudri izmelojamies, galu galā noliek pie vietas. Saeimas vēlēšanu naktī Tautas partijas tēvs Andris Šķēle pavēstīja, ka tas esot bijis "referendums" par valdošo koalīciju, premjerministrs Aigars Kalvītis piekrita, ka vēlētāji esot nobalsojuši "par šo koalīciju", šīs koalīcijas politiķi cits pār citu steidza lielīties ar tautas it kā izsniegto "uzticības mandātu" viņu valdīšanai. Ne divi gadi nav pagājuši, un pašu piesaukto referendumu paši vien ir sarūpējuši.

Kā sen atpakaļ brīdināja gudrs cilvēks — jābūt piesardzīgam, jaunībā kaut ko vēloties, jo pusmūžā tas var piepildīties. 9.Saeimas pusmūžā valdošā koalīcija ir panākusi to, ko bija mēģinājusi iestāstīt. Vēlēšanas, protams, nebija referendums par šo koalīciju. Toties tautas nobalsošana sestdien noteikti būs pirmām kārtām par tādu valdīšanu, kādu mums piedāvā šī koalīcija.

Referendums būs par grozījumiem Satversmē, kas dotu tautai tiesības atlaist Saeimu. Taču ne tikai liela daļa vēlētāju attiecas pret to kā pret neuzticības izteikšanu pašlaik pie varas esošajiem, bet arī viņi paši to redz tieši tā; valdības vadītājs Ivars Godmanis (LPP/LC) uzsver, ka parlamenta atlaišana šobrīd esot nepieņemama, jo Saeimai ir jābūt darbaspējīgai, tāpēc "ārkārtas vēlēšanas šajā situācijā ir nepieļaujamas no valstiskā viedokļa".

Gan Godmanim, gan citiem koalīcijas politiķiem šķiet, ka pirmstermiņa vēlēšanas nav pieļaujamas ne tikai "šajā situācijā", bet vispār būtu nelaime valstij. Kāpēc? Iestāšoties jukas un haoss. Kāpēc Latvijā iestātos haoss, ja citās demokrātiskās valstīs ārkārtas vēlēšanas nav nekas ārkārtējs?

Kad uz to jāatbild, tad gan pie varas esošajiem galvās iestājas jukas un haoss. Nemaz nekavējoties pie tāda absurda kā TP aicinājums saviem vēlētājiem demokrātijas glābšanas vārdā nepiedalīties referendumā un pie pretrunas starp valdošās koalīcijas politiķu sacīto, ka vispār jau tautai jābūt iespējai atlaist Saeimu, un viņu apgalvojumu, ka referendums par to būšot teju Latvijas valsts gals, argumenti pret sestdien lemjamajiem grozījumiem Satversmē maldās trīs priedēs. Tās ir: pirmkārt, minētais haoss vai vismaz "destabilizācija", kas iestāšoties, jo, otrkārt, mazākums varēšot atlaist vairākumu, kā rezultātā, treškārt, pie varas nākšot promaskaviski spēki.

Ja referendumā vairākums nobalsos par grozījumiem Satversmē, jau "nākamajā rītā mēs pamodīsimies pavisam citā Latvijā", šausminās Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS). Jo koalīcijā neiekļuvušie spēki varēšot "viegli" atlaist Saeimu, pie varas nākšot "kreisie spēki" un mainīšot "Latvijas politisko kursu" — Latvijā pat tikšot ieviesta divvalodība.

Šķiet, ka Saeimas priekšsēdētājs nav lasījis Satversmi. Valsts valodas statusu pat Saeima nevar mainīt, tam būtu nepieciešams tieši tāds referendums kā pašreizējais — par otru valsts valodu būtu jānobalso pusei no visiem balsstiesīgajiem.

Arī koalīcijas politiķu šķietami svarīgākais arguments — ka Saeimu varēšot atlaist un jaunu ievēlēt tikai 15 vai pat 12 procenti balsstiesīgo — ir tikpat pasakains. Referendumam nodotie Satversmes grozījumi paredz, ka tāpat būs vispirms jāsavāc 10 tūkstoši notariāli apstiprinātu vēlētāju parakstu, tad vēlēšanu komisijai būs mēneša laikā jāsavāc vienas desmitās daļas visu vēlētāju parakstu, tikai pēc tam varēs notikt referendums, un Saeima būs atlaista, ja tajā piedalīsies vismaz puse no iepriekšējās vēlēšanās balsojušo un vismaz puse no tiem būs nobalsojuši par. (Tieši tāda pati procedūra paredzēta arī, piemēram, par Latvijas dalību Eiropas Savienībā, taču tas valdošos nez kāpēc nesatrauc.) Apgalvot, ka to izdarīs "ļaunie krievi", pārējiem 88 procentiem kā teļiem noraugoties, kā tiek mainīts valsts "politiskais kurss", nozīmē necienīt savu tautu.

Bet par Saeimas un valdības koalīcijas darbaspēju vislabāk liecina darbi. Uzreiz pēc vēlēšanām "stabilitātes garants" Kalvītis uz Dienas jautājumu, kas būs jaunās valdības obligāti padarāmie darbi, nešaubīdamies noskaldīja: "Pirmām kārtām nodrošināt stabilu ilgtermiņa ekonomisko attīstību valstī." Rezultāts — Latvijā ir augstākā inflācija ES.

Ja ir jānosauc citi sasniegumi, tad viens ir robežlīgums ar Krieviju. (Tiesa, komplektā ar Latvijas gazpromizāciju, kuras īstenotāji ir tie paši, kuri mūs biedē ar "prokrieviskajiem spēkiem".) Citi koalīcijas spilgtākie darbi bijuši tikai savas mafiozās varas nostiprināšanai uz Latvijas demokrātijas, drošības un tiesiskuma rēķina: mēģinājums grozīt drošības likumus, kas būtu izslēdzis Latviju no pilnvērtīgas dalības NATO; LTV ziņu dienesta izrūnīšana; savējo bīdīšana Satversmes tiesas tiesnešu un tiesībsarga amatos; prezidenta noskatīšana zoodārzā; izrēķināšanās ar KNAB; arvien nerimstošā nieze pakļaut prokuratūru; mēģinājums padarīt likumīgu noziedzīgi iegūtu līdzekļu atmazgāšanu. Varat turpināt.

Šausmas, ar kurām valdošie mūs biedē, ja tauta varēs atlaist Saeimu, ir bērnu stāsti zem segas tumšā istabā, ja salīdzina ar tām, kuras paši jau saviesuši un vēlas turpināt. Iespēja, ka visus četrus gadus starp vēlēšanām būs jārēķinās ar "kvaukšķiem", nevis, rādot tiem "Lagzdiņa sveicienus", tikai jārauš nauda, par ko nopirkt nākamās, šiem "saimniekiem savā zemē" liek justies slikti. Mums ir iespēja sestdien nolikt viņus izvēles priekšā — vai nu strādāt vēlētāju labā, vai nu dabūt ar kāju pa dibenu.

 

Opozīcija rosinās sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi Satversmes grozījumu pieņemšanai

LETA  08/02/08    Opozīcijā esošā "Pilsoniskā savienība" jau tuvākajā laikā sāks vākt parakstus Saeimas ārkārtas sēdes sasaukšanai Satversmes grozījumu pieņemšanai, lai iedzīvotājiem dotu tiesības iniciēt parlamenta atlaišanu, žurnālistus informēja "Pilsoniskās savienības" priekšsēdētāja Sandra Kalniete.

Kā uzskata Kalniete, tagad parlamentam vajadzētu parādīt, ka deputāti ieklausās tautas viedoklī un nodot izskatīšanai komisijām sestdien referendumā izskatītos Satversmes grozījumus. Pēc Kalnietes domām, ja grozījumi tiktu nodoti komisijām, deputātiem būtu iespēja tos juridiski pieslīpēt un pilnveidot.

Kalniete aicinās Saeimas opozīciju par ārkārtas sēdēs sasaukšanu vienoties jau nākamnedēļ. "Jo ātrāk sēde notiks, jo labāk. Nav ko vilcināties, jo grozījumu projekts mums jau ir," sacīja politiķe.

Kalniete arī norādīja, ka ir patīkami pārsteigta par lielo vēlētāju aktivitāti referendumā un norādīja, ka gadījumā, ja valsts prezidents tagad vēlētos atlaist Saeimu, referendumā tam noteikti pietiktu balsu.

Lai sasauktu Saeimas ārkārtas sēdi, deputātiem ir jāsavāc vismaz 34 paraksti. Opozīcijas partijām Saeimā ir pietiekams balsu skaits, lai izdotos savākt nepieciešamos parakstus.

Divas stundas līdz vēlēšanu iecirkņu slēgšanai tautas nobalsošanā par Satversmes grozījumiem visā Latvijā nobalsojuši 570 458 vēlētāji jeb 38,57% no balsstiesīgo kopskaita, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) apkopotie dati. Pašlaik vēlēšanu iecirkņi ir slēgti, taču CVK vairs neapkopo informāciju par iedzīvotāju aktivitāti referendumā.

Referendumā iedzīvotājiem bija jābalso par vai pret Satversmes grozījumu projektu, kas paredz grozīt 78. un 79.pantu, nosakot, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības rosināt Saeimas atlaišanu.

Balsstiesības šodien ir 1 515 213 vēlētājiem. Lai grozījumi Satversmē stātos spēkā, par tiem jānobalso pusei jeb 757 607 vēlētājiem.

 

Satversmes grozījumu pieņemšanai referendumā pietrūcis aptuveni 149 000 balsu

DELFI  08/03/08    Lai arī sestdien referendumā par tautas tiesībām atlaist Saeimu bijusi liela aktivitāte un piedalījušies aptuveni 627 000 pilsoņu, Satversmes grozījumu atbalstam nav savākts nepieciešamais balsu skaits, liecina provizoriskie referenduma rezultāti.

Lai Satversmes grozījumi, kas ļautu tautai atlaist Saeimu, referendumā tiktu pieņemti, par to bija jānobalso vismaz 757 781 pilsonim, taču saskaņā ar Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) sniegto informāciju referendumā piedalījušies mazliet mazāk - aptuveni 600 000 pilsoņi, no kuriem nospiedošs vairākums balsoja par, bet daži arī pret Satversmes grozījumiem. Līdz ar to var secināt, ka Satversmes grozījumu likumprojekts referendumā nav atbalstīts, liecina provizoriskie rezultāti par saskaitītajām balsīm.

Jau vēstīts, ka Saeima iepriekš noraidīja 217 567 Latvijas iedzīvotāju atbalstītos grozījumus Satversmē, kas ļautu tautai atcelt Saeimu, jo, pēc deputātu domām, iesniegtais likumprojekts "ir brāķis".

Parakstu vākšana Satversmes grozījumu ierosināšanai notika no šā gada 12.marta līdz 10.aprīlim. Parakstu vākšanu rosināja Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS).

Satversmes grozījumu projekts paredzēja grozīt Satversmes 78. un 79.pantu, nosakot, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības rosināt Saeimas atlaišanu.

 

Viedoklis: Labākais iznākums

Viktors Avotiņš,  NRA  08/04/08    Ja turēties pie to ļaužu, partiju un avīžu retorikas, kuriem šķita, ka Latvijā sestdien notiek pilsoņu karš un kādam jāuzvar, tad – mēs uzvarējām. Ja klausīt tos, kuriem likās, ka dažādi viedokļi kopīgā lietā ir pietiekams iemesls, lai dalītu cilvēkus mūsējos un viņējos, tad "mēs" "viņiem" sestdien salikām. Ja gvelzt nopakaļ tiem, kuri tā vietā, lai panāktu referenduma sakarā dažādi noskaņotu amatpersonu dialogu un kvalificēti izkoptu piedāvāto ideju tā, lai vēlētāju vairums tiešām var to droši akceptēt, uzskatīja par labāku konfrontēt dažādi noskaņotas amatpersonas un speciālistus kā pēdīgos ienaidniekus, tad mēs šādu manipulatoru pieeju sestdien nolikām uz mutes.

Turklāt, ņemot vērā lielo cilvēku aktivitāti un neapmierinātību ar varu, manuprāt, pamatā ne jau pozīcijas partiju rosība un kontrpropaganda, bet gan referenduma rosinātāju izvēlētā "tehnoloģija" noteica to, ka vēl kādi 150 000 palika mājās. Tie, kuri visas tautas Satversmes sakarā bļāva, "kurš uzvarēs?", tie, kuriem likās piedienīgi uzturēt ļaudis – atkarībā no viņu viedokļa – pretējās nometnēs, tie, kuri atkal nezināja neko labāku cilvēku paskubināšanai, kā vārdu "bailes", zaudēja paši sev. Lai viņu nostāja gūtu virsroku, tik vien kā nevajadzēja lietot manipulāciju un šķelšanas tehnoloģiju. Tieši šī tehnoloģija nodemonstrēja, ka cīņa nav par tautu, bet par varu. Ka daudz svarīgāk ir panākt nevis kvalitatīvu Saeimu, bet dabūt sev piekritējus.

Jo, ja referendumā par drošības likuma grozījumiem pamatresurss, ja tā var teikt, bija neapmierinātība, tad šajā referendumā tie resursi bija gan neapmierinātība ar varu, gan ideja (tautas tiesības atsaukt Saeimu), kas rosināja aktivitāti pati par sevi. Šī ideja bija cilvēkiem pietiekami tuva, tā bija tieši saistāma ar ļaužu neapmierinātību, turklāt tā bija valstiski, demokrātiski pietiekami prestiža. Tie, kas bļāva: "kurš uzvarēs?", šoreiz zaudēja nevis tāpēc, ka mums, tiem, kuri nebļāva un uz referendumu negāja, būtu bijis plašāks būtisko argumentu klāsts vai meistarīgāki kontrlīdzekļi.

Pirmkārt, tie, kuri bļaustījās par uzvarām, zaudēja lielu (sev izšķirošo) daļu no mums tāpēc, ka viņu piedāvātajā scenārijā izpalika kvalitatīvie aspekti. Gan pašu grozījumu formulējumā, gan saistībā ar nākamās Saeimas vīziju, tās rīcības principiem. No kvalitatīviem vērtējumiem tie vēl piektdienas Kas notiek Latvijā? kratījās vaļā kā suns no blusām. Ar to apliecinot, ka ir tikai bļāvēji, kuriem nav attīstības priekšstatu un kuri negrib atbildību par sekām. Ja gadīsies referendumā vinnēt, tie būs zirgā un cerēs, ka tauta vilks tos pie varas. Ja ne, tad tiem paliks viņu ērtās vietas neauglīgā varas konjunktūrā – tāpat kā līdz šim lieliski iederīgā, kurnošā, nevis produktīvā opozīcijā. Tautas dēļ nekas netaps upurēts.

Lai arī, otrkārt, jau kopš iepriekšējā referenduma tiem bija visas iespējas, paliekot opozīcijai varā, tapt pozīcijai tautā. Tiem potenciāli bija arī pāri par 200 000 cilvēku iesākumam. Kāpēc tie netika šā vai tā mobilizēti? Kāpēc tie tika paturēti dakšu vai lietussargu protesta līmenī? Šāds "demobilizēts" protests, ja ar" to pauž pusmiljons vai miljons, varbūt izskatās liels un nikns, tomēr faktiski ir nevarīgs un viegli apjājams. Kuru TV kanālu sestdien ieslēdzu, tajā dzirdēju kādu sakām: "Cilvēki balsoja katrs par saviem iemesliem." Tātad liels cilvēku skaits devās balsot katrs ar savu atsevišķu domu, ar merkantilu uzdevumu, ar savām dusmām, cerībā, ka urna tos vienos. Bet, ja nepastāv liels, kopīgs, skaidrs uzdevums (kā atmodā), tad cilvēki ir daudz inertāki. Tiem, kuri bļaustījās par uzvarām, nebija pienācīga līmeņa uzvaras definīcijas, un viņi zaudēja.

Protams, domāju, ka vairums no tiem, kuri pildīja savu pilsoņa pienākumu un palika mājās, nav mazāk neapmierināti ar varas kvalitāti kā tie, kuri redzēja referendumā iemeslu tikai protesta izrādīšanai un likās neredzam, ka tas, par ko tie balso, ir valsts politiskās stabilitātes surogāts. Ij pirms referenduma, ij Dombura raidījumā mani izbrīnīja arī dažu konstitucionālo tiesību speciālistu vēlme spītīgi apsvērt grozījumus kā lietu sevī. Iztikt bez kvalitatīva reālā konteksta novērtējuma, kādā šiem grozījumiem būs jāpastāv. Tas liecina, ka mums ir lieliski konstitucionālo tiesību speciālisti, kuri, ja vajadzēs, spēs radīt arī juridiski perfektu, humānisma pārpilnu Staļina konstitūciju. Un pamatos to jebkurai realitātei kā ideālu.

Savukārt galvenā ar referendumu saistītā varas partiju nejēdzība bija tā, ka šīs partijas, arī augstas valsts amatpersonas pārņēma no referenduma stūmējiem vārdu "bailes" un sāka ar to plātīties. Etniska balsojuma variants grozījumu akceptēšanas gadījumā bija fiksējams, bet nekādā ziņā nebija taisāms par propagandas rīku. Turklāt, lai šīs kļūdas nebūtu, pietiktu ar ārkārtīgi mazu smadzeņu daudzumu. Bet mūsu "krievu" partijām rudens sesijas sākumā vajadzētu atkal izvirzīt Saeimā izskatīšanai kādu no sev aktuāliem jautājumiem – skolas, nepilsoņi... Tad taptu redzama reālā attieksme. Tad būtu redzams, vai vakarējiem, citkārt nacionāli pašpietiekamiem etniskās solidaritātes apjūsmotājiem (JL, PS) krievi tiešām tuvi kā Latvijas sabiedrības daļa vai atkal bija vajadzīgi vienreizējai lietošanai.

Manuprāt, šis referendums beidzies ar kvalitatīvai situācijas virzībai vislabāko iznākumu. Surogāti neizgāja cauri, un arodbiedrību murgi netraucēs normāli instrumentēt tautas tiesības atlaist Saeimu. Turklāt referendumā piedalījās iespaidīgs skaits pilsoņu, ko nevar pastumt malā. Turēt situāciju pata stāvoklī, apelējot pie sabiedrības vairākuma, pozīcijas partijām nav ne jēgas, ne arī izdevīgi. Tātad – pozīcijai jāpārņem iniciatīva no opozīcijas. Ņemot par bāzi vai nu Konstitucionālo tiesību komitejas, vai kādu citu kvalitatīvu ideju kopumu, jāsagatavo un jāpieņem attiecīgi grozījumi Satversmē. Tas jādara mierīgi, nosvērti, gudri, ar plašu publisku, kvalificētu diskusiju. Taču tas jāizdara rudens sesijā.

Pilsoniskā savienība gan jau pasteidzās izrādīt, ka sabiedrība tai tikai manipulēšanas rīks un tās viedokli PS negrasās respektēt. Savā demokrātiskā analfabētismā PS paziņoja, ka grib Saeimas ārkārtas sēdi, kurā parlamentam būšot lemt par to, ko sabiedrība tikko referendumā noraidīja. Tātad – neizdevās nomanipulēt tautiņu un nu atkal turam Saeimas gribu augstāku par tautas gribu? Demokrāti, bļin.

Līdzīgā kārtā droši vien cepsies arī Jaunais laiks un citas opozīcijas partijas. Cepsies arvien kā politiski tukšinieki. Piedāvājot kārtējās destrukcijas. Piemēram, pieprasot no prezidenta Saeimas atlaišanu. Taču prezidentam nav, neteiksim, pamata, teiksim, nav situācijas, lai to darītu. Jo, pirmkārt, šiem prasītājiem, kā to apliecināja referendums, nav prasīšanas mandāta. Tie nevar uzdoties par "tautas balss" privatizētājiem. Pirms referenduma parādījās kārtējie Latvijas faktu taisītie partiju reitingi. Arī tie apliecināja, ka pilsoņu aktivitāte referendumā nav ne mazākā mērā (izņemot SC) saistāma ar tautas atbalstu opozīcijas partijām. Referendumā cilvēki varbūt balsoja pret pozīcijas partijām, bet tie nebalsoja par opozīcijas partijām. Bet, otrkārt un galvenokārt, – šiem prasītājiem nav kabatā labākas Saeimas, nav pozitīvas, kvalitatīvas alternatīvas. Ja tā būtu, tad arī 10 procentu prasīšanai pret 90 procentiem tomēr būtu jēga un pamats. Tāpēc arī no šīs puses ir labi, ka referenduma iznākums kā tāds neprovocēja valstiskās kvalitātes pasliktināšanos, bet sabiedrība parādīja pietiekami bargu seju, lai politiskie āksti pozīcijā un opozīcijā saņemtos un mēģinātu kļūt par valsts politiķiem.

 

Viedoklis: Pamodušies?

Aivars Ozoliņš,  Diena  08/04/08    Sestdien 608 000 pilsoņu pauda neuzticību pašlaik pie varas esošajiem, un, kaut gan ar to nepietika, lai grozītu Satversmi un uzreiz ļautu tautai ierosināt Saeimas atlaišanu, tā ir vairāk nekā pārliecinoša vēlētāju gribas izpausme, kas ļauj izdarīt divus galvenos secinājumus.

Pirmkārt, tautas neapmierinātība ar pašreizējo politiskās lemšanas sistēmu ir sasniegusi atjaunotajā Latvijā vēl nebijušu līmeni; pēc pagājušās vasaras referenduma par drošības likumiem un Lietussargu revolūcijas rudenī šis referendums ir kvalitatīvi jauns posms sabiedrības prasībās pēc tiesiskuma un godīgas politikas, un šādā nozīmē "tautas nobalsošana" turpinās.

Otrkārt, varas turētāju runātais un darītais pirms un arī pēc referenduma parāda viņu nespēju vai atteikšanos saprast, ko tauta no viņiem grib, un neatstāj cerības, ka tie varētu pēc būtības mainīt politiskās uzvedības kultūru.

Tāpēc var prognozēt, ka protests pret šādu valdīšanu sabiedrībā vēl pieaugs. Tāpēc vismaz daļai pie varas esošo nav politiskās nākotnes patiesi demokrātiskā un tiesiskā Latvijā.

Četrdesmit procentu pilsoņu referendumā paustai gribai redzēt pie varas esošos ejam loģiski būtu jāseko leģitimitāti zaudējušās koalīcijas valdības demisijai. Latvijā sabiedrības uzticību zaudējušie politiķi turpina apgalvot, ka kļūdas neesot pieļāvuši, un pošas izdomāt, kā tauta varētu viņus atlaist tā, lai tas nekad nenotiktu.

Tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu pašlaik ir tikai Valsts prezidentam. Valdis Zatlers ir paziņojis, ka to nedarīs. Taču viņa pamatojums, ka "tas nebija referenduma jautājums", ir dīvains. (Pirmkārt, tā bija balsojušo atbilde un referenduma jautājumu, otrkārt, referendums par Saeimas atlaišanu seko prezidenta lēmumam to ierosināt, nevis notiek pirms.) Tiesa, Saeimas atlaišanu Zatlers piemin kā "piespiešanas mehānismu", ar ko likt deputātiem līdz Ziemassvētkiem iestrādāt Satversmē tiesības tautai atlaist Saeimu. Ja tas būtu ultimāts, tad tomēr grūti izpildāms, un, gatavodamies virzīt kādus jaunus grozījumus Satversmē, nevis tos, kurus jau ir atbalstījuši 40 procenti visu balsstiesīgo pilsoņu, prezidents pats palīdzētu padarīt to neizpildāmu.

Runa ir par leģitimitāti. Pat ja piekrītam, ka referendums bija tikai par Satversmes grozījumiem, tad, lai kā valdošās koalīcijas politiķi priecātos, ka tas neesot noticis, par šo grozījumu redakciju jau ir nobalsojuši krietni vairāk vēlētāju nekā vēlēšanās par šīs koalīcijas partijām kopā, un būtu politiski nepieņemami tos tagad izmest un sākt Saeimā tamborēt jaunus. It īpaši, ja piekrītam, ka referendums tomēr bija pirmām kārtām pret šo valdības koalīciju, kas tātad ir zaudējusi vēlētāju uzticību un jebkādu autoritāti viņu vārdā lemt par savu atlaišanu.

Daži skaitļi. Šīs Saeimas vēlēšanās piedalījās 61 procents balsstiesīgo (apmēram 909 000), par valdošās koalīcijas partijām balsoja 51 procents no tiem - apmēram 470 tūkstoši jeb 31 procents no visiem balsstiesīgajiem - kas tad arī ir tas pilsoņu "vairākums", ko valdošā koalīcija sakās pārstāvam. Ja valdošajiem tāds satraukums, ka referendumam nodotais priekšlikums ļautu Saeimu atlaist 226 tūkstošiem, tad grūti nepamanīt, ka pret viņu valdīšanu jau ir nobalsojuši 608 tūkstoši, divas trešdaļas no iepriekšējās vēlēšanās piedalījušos balsstiesīgo. Pat ja viņi apstrīd šo cilvēku motivāciju, viņi nevar apstrīdēt paši savu interpretāciju, ka tas ir bijis balsojums par tautas tiesībām atlaist Saeimu. Tiem nav morālu tiesību taisīt citādus grozījumus vai kabināt klāt tik daudzu vēlētāju atbalstītajam priekšlikumam dažādu nosacījumu svaru bumbas. Bet prezidenta pilnvaras atlaist Saeimu, ko arī nu tik paplašināšot, vispār ir pavisam cits jautājums.

Saeima var grozīt Satversmi sēdēs, kurās piedalās ne mazāk kā divas trešdaļas deputātu, trijos lasījumos ar ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo balsu vairākumu. Vai valdošā koalīcija, kam knaps vairākums, cer uz tiem pašiem "kreisajiem krieviem", ar kuriem pirms referenduma biedēja latviešus?

Mēs neesam pamodušies "citā Latvijā", kā referenduma izdošanās gadījumā draudēja Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS) un kā pēc referenduma konstatējis Zatlers. Sabiedrības vairākumam joprojām un arvien vairāk nav pieņemama valdošās koalīcijas partiju krusttēvu iekoptā korporatīvā lemšanas sistēma, bet šīs sistēmas ļaudis, ja arī ir pamodušies, tad arvien nesaprot, kas īsti notiek.

Aigars Kalvītis (TP), kas referenduma dienā to dēvēja par "politisku izrādi, kuras rezultātā tiek grauti valsts konstitucionālie pamati", nu ir pamodies tiktāl, ka, viņaprāt, "Satversmes grozījumi ir nobrieduši" un TP esot gatava pie tiem strādāt kopā ar opozīciju (kaut gan pērn Jaunā laika atbalsts Satversmes grozīšanai viņam bija nepārvarams šķērslis kopīgam darbam valdībā, jo tas būtu radījis "pilnīgu politisku haosu"). Viņa partijas biedrs Māris Kučinskis stāsta, ka Kalvīša solījums tikšot izpildīts, taču neuzskata, ka TP būtu pieļāvusi kļūdas "kā partija". Augusts Brigmanis (ZZS), kas janvārī par tiesībām tautai atlaist Saeimu teica stingru "nē", tagad "paliek pie domām", ka Satversme jāgroza. Premjerministrs Ivars Godmanis (LPP/LC), kas bija pret tiesībām tautai atlaist Saeimu, piekrīt - būšot jālemj par izmaiņām Satversmē.

Kaut ko jau mēģinās lemt. Taču lielākā problēma ir paši lēmēji, kuriem vēlētāji referendumā pateikuši, ka vairs neuztic lemšanu.

 

Tiesību eksperti: Saeimas atlaišanai kritērijus nevajag

Nadežda Titova, Jānis Juzefovičs,  Diena  08/04/08    Tiesību eksperti uzskata, ka nav jānosaka kritēriji Saeimas darba vērtēšanai, uz kuru pamata tauta varētu rosināt atlaist Saeimu. Mēģinājums uzskaitīt priekšnosacījumus, pēc kuriem atlaist Saeimu, varētu būt pat bīstams un novest pie negatīvām sekām, Dienai skaidroja Valsts prezidenta Valda Zatlera izveidotās Konstitucionālo tiesību komisijas loceklis, Rīgas Juridiskās augstkolas lektors Mārtiņš Mits. “Ir grūti uzskaitīt visus gadījumus, daži kritēriji var aizmirsties, citi netikt iekļauti apzināti,” pārliecināts M.Mits.

Tiesību eksperts: kritēriju ieviešana samazinās tautas iespējas

Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) pirmdien pauda, ka Saeimas darba vērtēšanai ir jānosaka kritēriji. Parlamentu var atlaist, ja noteiktā laikā tas nevar sastādīt valdību, ilgstoši nevar pieņemt budžetu vai parlamenta darbs ir kavēts, jo Saeimas sēdēs nav kvoruma, uzskata I.Godmanis. “Nevar vērtēt pēc tā, ka Saeima vienkārši nepatīk,” viņš teica.

M.Mits atzīst, ka “sava daļa taisnības premjeram ir, jo nebūtu lietderīgi rosināt Saeimas atlaišanu tikai tāpēc, ka kāds nepopulārs lēmums izraisa negatīvu reakciju”. Viņš tomēr uzsver, ka kritēriju ieviešana var būtiski sašaurināt tautas iespējas rosināt Saeimas atlaišanu.

Arī prezidenta padomniece juridiskajos jautājumos Inese Lībiņa-Egner Dienai atzina, ka komisija iepazinusies ar citu valstu pieredzi šajā jautājumā un secinājusi, ka Latvijā “izsmeļošs kritēriju uzskaitījums nav iespējams”, tāpēc no tāda jāatsakās. Pēc viņas vārdiem, šis uzstādījums ir iekļauts Satversmes grozījumu likumdošanas iniciatīvā, ko V.Zatlers trešdien iesniegs Saeimā.

Jau šī gada aprīlī Konstitucionālo tiesību komisija sniegusi savu atzinumu par grozījumiem Satversmē, kur atsevišķi atrunāts, ka “tāpat kā Valsts prezidenta gadījumā, arī noteiktas daļas vēlētāju iniciatīvas gadījumā nevajadzētu noteikt konkrētus formālus priekšnosacījumus, kas kalpotu par pieļaujamu pamatu pirmstermiņa vēlēšanu mehānisma iedarbināšanai”.

Kā skaidroja I.Lībiņa-Egner, Satversmē nav atrunāti priekšnosacījumi, pēc kādiem Valsts prezidents var atlaist Saeimu, tāpēc nebūtu lietderīgi ieviest pilnīgi jaunu normu, uzliekot šādus priekšnosacījumus tautas tiesībām.

V.Zatlers iepriekš minēja, ka Saeimai noteikti būtu jāieklausās konstitucionālo tiesību ekspertu viedoklī, jo tie ir augstas klases, augstas raudzes starptautiski atzīti konstitucionālo tiesību eksperti. Kā uzsvēra V.Zatlers, “ja mums ir parlamentārā krīze, tad ir jādod tiesības prezidentam atlaist Saeimu. Ja mums ir tautas uzticības krīze Saeimai, mums jādod tautai tiesības izlemt šo jautājumu. Tie ir divi dažādi mehānismi, kas piemērojami divām dažādām situācijām: parlaments nespēj strādāt — prezidents atlaiž Saeimu; tauta neuzticas parlamentam — tauta atlaiž Saeimu.”

I.Godmaņa preses sekretārs Edgars Vaikulis iepriekš norādīja, ka premjers joprojām uzskata, ka pilsoņu aktivitāte referendumā norāda, ka Saeimai ir jāgroza Satversme un jāparedz tiesības arī tautai rosināt Saeimas atlaišanu, tomēr esot nepieciešams vienoties par noteiktiem kritērijiem, kādos gadījumos tas var notikt.

E.Vaikulis sacīja, ka premjera šodien nosauktie kritēriji nav vienīgie. Premjera preses sekretārs gan nevarēja atbildēt, vai arī uzticības krīze parlamentam varētu būt viens no kritērijiem. "Ir objektīvi un emocionāli kritēriji. Vai arī emocionālos kritērijus var uzskatīt par pamatu Saeimas atlaišanai, par to būs jālemj deputātiem," premjera viedokli pauda E.Vaikulis.

Pēc Saeimas Juridiskās komisijas vadītājas Vinetas Muižnieces (TP) vārdiem, komisija grozījumus sagatavošot ciešā sadarbībā ar Konstitucionālo tiesību komisiju un ņemšot vērā tās viedokli. Taču viņa pieļauj, ka likumprojektam iespējamas vairākas redakcijas, kurās varētu ietver arī konkrētus kritērijus, kas liecinātu par Saeimas rīcībnespēju.

Cits Juridiskās komisijas deputāts Dzintars Rasnačs (TB/LNNK) līdzīgi kā premjers jau nosauca konkrētus gadījumus, kas apliecinātu parlamenta rīcībnespēju un varētu kalpot par kritēriju Saeimas atlaišanai. “Tie ir trīs gadījumi – ilgstoša nespēja apstiprināt valdību, ilgstoša nespēja apstiprināt budžetu vai ilgstoša nespēja ievēlēt Valsts prezidentu,” uzskaitīja Rasnačs. Rasnačs arī piebilda, ka parlamenta atlaišana “kaut kādu atsevišķu interešu grupu vadībā” nav demokrātiska un nav nevienā Eiropas Savienības valstī.

V.Muižniece nepiekrīt tam, ka konkrētie kritēriji Saeimas darba vērtēšanā otrajā plānā atbīdītu sabiedrības neapmierinātību un prezidenta minēto uzticības krīzi. Viņa arī uzskata, ka tautas tiesības atlaist Saeimu ir gan lēnāks, gan dārgāks process, savukārt prezidents ar viņam piešķirtām tiesībām varētu rīkoties daudz operatīvāk.

 

Viedoklis: Pārdod Pleskavu?

Laila Pakalniņa,  Diena  08/04/08     Tas, ka tādām precēm kā likumi, valdošās partijas un politiķi (to skaitā premjeri) un tātad — varai, uzrodas pircēji, vismaz Latvijā neizbrīna. Taču, tāpat kā ar Latvijas pasēm — vairāk par to, ka ir cilvēki, kas grib tās nopirkt, aizskar fakts, ka ir pilsoņi, kas tās tirgo. Patlaban, kad klajā (raidījumā Nekā personīga) ir nākuši dokumenti, kas, iespējams, pierāda, ka no Aivara Lemberga vadītās melnās kases ir maksāts gan par Komerclikumu, gan Brīvostas likumu, ka, piemēram, 118 000 USD par kaut ko tikuši Vilim Krištopānam (viņš gan minēto summu nosaucis par kapeikām), bet 230 841 USD — Zvaigznīšu brīdim (iespējams, Indulim Emsim) utt., protams, gribas cerēt, ka tiesa būs taisnīga un tīkojumus iegādāties varu par naudu novērtēs atbilstoši likumam.

Taču vēl vairāk par to, ka Latviju kāds pērk, aizvaino tas, ka Latviju kāds pārdod. Tiesa, Latvijas vārda preču plūsmas sarakstā nav. Cik saprotams no tāmes pozīcijas Pleskavas šoseja (iespējams, Latvijas ceļš), Latvija varētu būt noslēpta aiz Pleskavas.

Taču, lai vai kā to aizšifrētu, skaidrs ir viens — atsevišķi cilvēki ir tirgojušies ar to, kas viņiem nepieder. Gribās ticēt, ka kopš sestdienas to izdarīt būs daudz grūtāk, jo, lai pārdotu Latviju, tagad būtu jāapzog visi tie 608 379 cilvēki, kas referendumā apliecināja savas tiesības uz varu šajā zemē. Un diez vai viņi turpmāk ar to gribēs samierināties.

 

Sociologs: pensiju referenduma iznākumu grūti prognozēt

Diena  08/04/08    23.augustā Latvijā notiks referendums par grozījumiem pensiju likumā, kas paredz, ka minimālajām pensijām jābūt vismaz iztikas minimuma līmenī. Lai grozījumi iegūtu likuma spēku, referendumā jāpiedalās vismaz 453 730 balsstiesīgo, kas ir puse no tiem, kas piedalījās pēdējās Saeimas vēlēšanās, un vairākumam ir jāatbalsta grozījumi. Diena apkopojusi sociologa Aigara Freimaņa un viena no referenduma iniciatoriem Aigara Štokenberga viedokli.

Aigars Freimanis, Latvijas fakti direktors

Sabiedrībā pastāv divi pretrunīgi strāvojumi: uzjundītā aktivitāte pēc 2.augusta un sajūta, ka palikts uz sliekšņa, kas var būt spēcīgs pamudinājums, ja ne gluži revanšs, tad zināma demonstrācija gan; bet ir arī pretstrāvojums - referendums ir ļoti konkrēts. Šeit prasās daudz konkrētāka un pārliecinošāka argumentācija atšķirībā no iepriekšējās tautas nobalsošanas, kas bija vairāk ideoloģiska diskusija. Pretarguments, ka tas ir reāls drauds sociālajam budžetam, iespaido ļoti daudzus cilvēkus, īpaši tos sociālo grupu pārstāvjus, uz kuru ienākumiem šis referendums attiecas. Arguments, ka paši var sagraut sociālo budžetu dažu gadu laikā, ir ļoti spēcīgs.

Pētījumu par aktivitāti pagaidām nav, jo nav bijušas kampaņas un diskusijas. Uzdot jautājumu par šo referendumu ir riskanti, jo kurš negribēs būt solidārs ar veciem cilvēkiem? Reālie skaitļi, kas šobrīd pieejami: par Satversmes grozījumiem parakstu vākšanas laikā parakstījās 217 tūkstoši, bet par pensiju likuma grozījumiem - 171 tūkstotis. Jāatceras, ka pēdējās dienās pirms parakstu vākšanas beigām vairākas pensionāru organizācijas iestājās pret, un viņos ir pamats ieklausīties. Domāju, ka tie, kas rosināja referendumu, ir uzņēmušies atbildību likt priekšā faktus, argumentus, no kādiem avotiem nauda tiks ņemta, lai nodrošinātu pensiju apjomu, ja šis referendums izdodas.

Aigars Štokenbergs, Saeimas deputāts, Sabiedrība citai politikai viens no līderiem

Gribētu domāt, ka aktivitāte būs tāda pati, jo iemesli jau neatšķiras. Neatšķiras arī retorika. Pirmajā referendumā valdošā koalīcija biedē ar lata devalvāciju, otrajā - ar ekonomisko sabrukumu.

Mēs plānojam mobilizējošu kampaņu, tāpat kā aicinājām uz 2.augusta referendumu. Iespējams, ka mums neizdosies pārliecināt, ka mūsu piedāvājums ir labākais, bet svarīgi ir iet un piedalīties. Mums ir sagatavoti materiāli, kas tuvākajā laikā tiks publicēti mūsu mājas lapā internetā, kā arī rīkosim tikšanos ar cilvēkiem. Protams, ka uzņemamies atbildību par to, uz ko aicinām. Esmu pārliecināts, ka cilvēki ir gatavi iet un paust savu viedokli.

Manuprāt, tas būs arī valdības darba novērtējums un tas ir stāsts par to, vai pašreizējās paaudzes, redzot, ka netiek pildīti solījumi attiecībā uz vecākiem, var būt drošas, ka valsts parūpēsies par viņiem vecumdienās? Pat, ja teorētiski pieļaujam domu, ka referendums neizdosies, šī būs vienalga mūsu jaundibināmās partijas politika - tā nauda, kas tiek izšķērdīgi tērēta valsts pārvaldē, ir jāatdod pensionāriem.

 

Krīgers: mūsu valsts ir tālu no demokrātijas

DELFI  08/04/08    Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētājs Pēteris Krīgers uzskata, ka koalīcijas politiķu aicinājumi nepiedalīties referendumā neveicina pilsoniskās sabiedrības attīstību.

"Mūsu valsts ir tālu no demokrātijas, jo referenduma pretdarbībai ievērojami tika izmantoti valsts administratīvie resursi..(…) Domāju, ka jebkurā vecās demokrātijas valstī premjera aicinājumi nepiedalīties referendumā šai amatpersonai nozīmētu amata zaudēšanu," pauž Krīgers. 

LBAS informē, ka Krīgers atzinīgi vērtē tautas lielo aktivitāti, kas liecinot, ka pilsoniskā sabiedrība tomēr attīstās un ka pilsoņiem nav vienalga, kas notiek ar valsti un tautas pašnoteikšanās tiesībām.

Referendumā pietrūkušās gandrīz 150 000 balsu Krīgers skaidro ar to, ka problēma ir reālais valsts balsstiesīgo iedzīvotāju daudzums, jo tieši pēdējos divos gados no valsts izbraukušo skaits ir daudzkārt palielinājies, bet ārzemēs balsošanas vietas ir ļoti mazā skaitā un grūti pieejamas. "Un valdošās koalīcijas cinisma un visatļautības dēļ, protams, daudz ir arī tādu Latvijas pilsoņu gan mūsu valstī, gan ārvalstīs, kam vairs neinteresē, kas notiek Latvijā," sacīja Krīgers.

Jau vēstīts, ka sestdien Latvijā notika referendums par grozījumiem Satversmē, kas ļautu tautai atcelt Saeimu. 

 

Saeimas opozīcija pauž sašutumu par liegto iespēju uzstāties debatēs

LETA  08/04/08    Saeimas opozīcijas partijas pauž sašutumu par to, ka trešdien, 6.augustā, paredzētajā Saeimas ārkārtas sēdē pēc Valsts prezidenta uzrunas nebūs debašu.

Partijas "Jaunais laiks" priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa uzsvēra, ka Saeimas kārtības rullis neliedz debatēt pēc prezidenta uzrunas. "Saeimas priekšsēdētāja paziņojums, ka debašu nebūs, ir ņirgāšanās, un pierāda, ka Daudze nav politiski nobriedis," sacīja Āboltiņa.

Līdzīgu viedokli pauda arī "Sabiedrības citai politikai" pārstāvis Aigars Štokenbergs, kurš bija iecerējis pēc prezidenta uzrunas pieteikties debatēs un aicināt prezidentu atlaist Saeimu. "Ir grūti iedomāties, kā var izsludināt Saeimas ārkārtas sēdi, liedzot deputātiem piedalīties debatēs. Vai prezidents nevēlas, lai par viņa priekšlikumiem debatē?" izbrīnu pauda Štokenbergs.

Apvienības "Saskaņas centrs" priekšsēdētājs Nils Ušakovs uzskata, ka no šīs koalīcijas neko citu nevar sagaidīt. "Viņi [koalīcija] nevēlas dzirdēt, ko saka opozīcija un tauta, un Satversmes grozījumi, visticamāk, beigsies ne ar ko - tie tāpat kā daudzi citi likumprojekti ieguls Saeimas komisijās bez tālākas virzības izskatīšanai."

Jau ziņots, ka Saeimas prezidijs pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera ierosinājuma nolēma sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi trešdien, 6.augustā, plkst.10:00. Sēdes darba kārtībā ir tikai viens jautājums - Valsts prezidenta uzruna.

Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze žurnālistus informēja, ka pēc prezidenta uzrunas nav plānotas debates, jo par uzrunām nedebatē.

Jau ziņots, ka nedēļas nogalē notikušajā referendumā iedzīvotājiem bija jābalso par vai pret Satversmes grozījumu projektu, kas paredz grozīt 78. un 79.pantu, nosakot, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības rosināt Saeimas atlaišanu.

Referendumā 40,16% balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju ir balsojuši par tiesību došanu iedzīvotājiem rosināt Saeimas atlaišanu. Balsstiesības sestdien bija 1 515 213 vēlētājiem. Lai grozījumi Satversmē stātos spēkā, par tiem bija jānobalso pusei jeb 757 607 vēlētājiem.

 

Par vēlēšanu sistēmas maiņu runā piesardzīgi

Ināra Mūrniece, Latvijas Avīze  08/05/08     Saistībā ar ierosmi pieņemt grozījumus Satversmē, kas tautai dotu iespēju atlaist Saeimu un paplašinātu prezidenta pilnvaras, tiek runāts arī par vēlēšanu sistēmas maiņu. Par to politiķi un sabiedrības pārstāvji izsakās piesardzīgi: tas ir nopietns solis, un, pirms to spert, vēl septiņreiz jānomēra.

Runājot par vēlēšanu sistēmas maiņu, vieni uzskata, ka pašreizējā vēlēšanu sistēma Latvijas politikā radījusi stagnāciju, un iesaka to mainīt fundamentāli, pārejot uz jauktu vai mažoritāru sistēmu. Citi runā par mazākām izmaiņām, kas vairs nepieļautu to, ka partiju sarakstus Saeimā ievelk "politiskās lokomotīves", ļautu atsaukt konkrētu deputātu vai liegtu vienam deputātam balotēties vairākos vēlēšanu apgabalos.

Vēlēšanu reformas biedrības valdes priekšsēdētājs Valdis Liepiņš uzskata: Latvijā būtu jāpaliek pie proporcionālās vēlēšanu sistēmas, kāda spēkā ir šobrīd. Latvijas situācijā nebūtu īsti piemērota ne jauktā, ne mažoritārā vēlēšanu sistēma, uzskata V. Liepiņš. Jauktā prasītu, lai gan partijas, gan vēlētāji "spēlētu" pēc divām dažādām taktikām, bet tam Latvijā vēl nav gatavi, secinājis V. Liepiņš. Savukārt mažoritārā sistēma, kur jābalso par konkrētiem kandidātiem, varētu radīt politiski un ģeogrāfiski sadalītu Latviju. Tā kā ir skaitliski daudz prolatvisku partiju un divas prokrieviskas partijas, tad galvaspilsētā un Latgalē, ļoti iespējams, pēc vēlēšanām dominētu "Saskaņas centrs" un "PCTVL", bet citur – prolatviskās partijas, pieļauj V. Liepiņš.

Pēc viņa domām, būtiskāk ir nevis mainīt vēlēšanu sistēmu, bet gan "atrisināt politisko "vagoniņu" jautājumu". Vēlēšanu reformu biedrība nākusi klajā ar četriem ieteikumiem, kas, nemainot vēlēšanu sistēmu, tomēr varētu mazināt plaisu starp tautu un politisko varu. Pirmkārt, noteikt, ka Saeimas deputāta kandidāts drīkst kandidēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā. Otrkārt, vēlēšanu apgabalus sadalīt mazākos apgabalos, kuros ievēlētu septiņus līdz deviņus deputātus. Treškārt, veicināt tiešu dialogu vēlētāju un deputātu starpā; izveidot politiski neatkarīgu mehānismu vēlēšanu sanāksmju rīkošanai. Ceturtkārt, radīt mehānismu, lai vēlētāji varētu ātri un viegli noskaidrot, kā katrs Saeimas deputāts ir konkrētā jautājumā balsojis.

Solvitai Āboltiņai ("Jaunais laiks") Vēlēšanu reformu biedrības ieteikumi šķituši pārliecinoši. Šobrīd galvenais ir panākt, lai tiktu atcelts tā dēvētais partiju lokomotīvju princips. To iespējams izdarīt, arī negrozot vēlēšanu sistēmu, bet diemžēl Saeimā šādi priekšlikumi, ar ko nācis klajā "Jaunais laiks", pozīcijas atsaucību neesot guvuši. "Ja tautai ar Satversmes grozījumiem tiks piešķirtas tiesības atsaukt Saeimu, jācer, ka vēlētāji šo jauno kārtību neuztvers vieglprātīgi: ja ievēlēsim tādu Saeimu, kas mums nepatiks, tad to atsauksim! Tā gluži arī nebūs," piebilst deputāte.

Iespēju mainīt vēlēšanu sistēmu viņa vērtē piesardzīgi. "Neviens vēlēšanu sistēmas variants nav ideāls, katram ir savi plusi un mīnusi. Par vēlēšanu sistēmas maiņu vēl būtu nepieciešamas ilgākas diskusijas sabiedrībā, būtu jāveic pētījumi, tie jāapspriež konferencēs. Taču šobrīd ir piemērots brīdis, lai pieņemtu Satversmes grozījumus, kas ļautu tautai atsaukt Saeimu. Par šo jautājumu sabiedrībā jau diskutēts pietiekami plaši," saka S. Āboltiņa.

Arī Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra "SKDS" direktors Arnis Kaktiņš uzskata: par vēlēšanu sistēmas maiņu var diskutēt, ja sabiedrībā ir izjūta, ka esošā vēlēšanu sistēma nespēj nodrošināt tādus rezultātus, kādus tauta gaida. Tajā pašā laikā, uzsverot, ka neviena vēlēšanu sistēma nav ideāla, viņš aicināja pret vēlēšanu sistēmas maiņu izturēties piesardzīgi un septiņreiz nomērīt, pirms ko uzsākt.

Tāpat tiesībsargs Romāns Apsītis aicināja nesteigties, jo "jautājums par esošās proporcionālās vēlēšanu sistēmas maiņu ir plašs un komplicēts, tāpēc būtu nepieciešama apjomīga un laikietilpīga izpēte". Pirms nākt klajā ar konkrētu viedokli, būtu jāanalizē dažādi "par" un "pret" katram vēlēšanu modelim. "Taču jebkurā gadījumā normatīvajiem aktiem jābūt tā izstrādātiem, lai tiktu nodrošināta gan vēlētāju brīvas gribas izpausme, gan partiju vienlīdzīgu iespēju princips," uzskata tiesībsargs.

 

Tauta noraidīja, bet…

Māris Krautmanis,  NRA  08/05/08    Referendumā tauta noraidīja arodnieku iniciētos un vienas desmitās daļas vēlētāju atbalstītos grozījumus Satversmes 78. un 79. pantā. Un tauta pareizi izdarīja – būtu diezgan slikti, ja Satversmē šādā referenduma veidā tiktu iedēti kārtējie nejēdzīgie, slikti izstrādātie, pašas Satversmes garam un burtam ne visai atbilstīgie grozījumi.

Pirmsreferenduma propagandas tvanā vai no katra stūra, vai no katra rupora mutes tas vien skanēja: tauta, tauta, tauta. Tā bija politiskā opozīcija, kas centās uzdoties par tautas balsi, un ļoti daudzi arī noticēja.

Nu bet tomēr tauta tagad ir pateikusi savu vārdu, un tas ir nē. Tomēr referendumā par balsoja 608 446 pilsoņi, un tas ir milzīgi daudz.

Droši vien tas nozīmē to, ka pilsoņi šādā veidā ir gribējuši paust savu neapmierinātību ar pašreizējo ekonomisko un politisko situāciju, jo grozījumus Satversmē gan jau ka līdz galam izlasījis bija retais. Un situācija tik tiešām nav laba – nekustamā īpašuma tirgus nekust, no kā rodas būvniecības nozares lejupslīde un tālāka zaudējumu un bezdarba ķēdīte, kas jau ietiecas citās nozarēs, inflācija ir pabaisa, un ir skaidrs, ka cenas celsies vēl. Tikmēr politiķi Saeimā un valdībā gulšņā. Dabiski, ka tas noskaņo dusmoties, un, ja vēl propaganda šo noskaņojumu izmanto, var ne tikai Satversmi izdemolēt.

Tas ir mājiens ar mietu, ka ne tikai Saeimas opozīcijas un aiz borta palikušo partiju elektorāts, bet tagad arī daļa agrāk valdošās koalīcijas partiju vēlētāju nav apmierināti ar varas darbu. Tas rāda, ka pašvaldību, Eiroparlamenta un 10. Saeimas vēlēšanas līdzšinējām varas partijām sola ietekmes kritumu, un daža partija var arī vispār izzust. Tas arī nebūtu nekas traģisks, jo ar partijām tā mēdz gadīties – tās rodas, kādu laiku eksistē, bet pēc tam iznīkst. Tiesa gan, te jāatceras, ka šīs nebija Saeimas vēlēšanas, bet referendums, kurā aizstāvība – valdošās partijas – propagandā neieguldīja nevienu santīmu, kamēr uzbrukums – referenduma iniciatori – savā bilancē varēja ieskaitīt ne tikai pasākumam no valsts budžeta pienākošos divus miljonus, bet arī diezgan iespaidīgas summas no ziedotāju naudas. Klāt vēl nāca arī referendumētājiem draudzīgie privātie mediji un to uzurpētā ietekme sabiedriskajos medijos. Proti, šā referenduma kampaņā varēja vērot, kā viena komanda tikai sit un sit vārtus, bet otra ļengani stāv un noskatās. Turklāt vēl tie daži mēģinājumi pārtvert bumbu bija nožēlojami (Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes politiski analfabētiskie, Latvijas pilsoņus–cittautiešus aizvainojošie izteikumi).

Bet par kampaņotāju metodēm vispār ir nepatīkami runāt – tās nebija sevišķi izmeklētas: tradicionālā lokomotīvju izmantošana plus zosādu uzdzenoša ļaužu biedēšana un dalīšana mūsos un viņos, kas ir jau no paša zemiskākā manipulāciju metožu arsenāla. Bet, ko lai dara – tādas mums politiskās cīņas tradīcijas. Pelēkie publisko attiecību speciālisti gan jau tagad veic ciniskas aplēses – tie, kas kampaņoja par, tagad rezumē, cik izmaksāja un kādas manipulācijas nostrādāja, lai sašūmētu 600 000. Tie, kas nekampaņoja, tagad kalkulē, cik naudas vajadzēs, un gudro, kādu tādu neopozitīvismu izdomāt, lai sapropagandētu atpakaļ savā pusē nepieciešamo procentu no šiem 600 000. Tikmēr tomēr nav īsti skaidrs, kas notiks ar Satversmi. Vai valdošie spēs kaut ko izsecināt no referenduma rezultātiem?

Šajā referendumā tā īsti dziļi un saknē patiesībā ir vainīga nevis šī, bet 6. Saeima, kas 1997. gadā ar vieglu roku izmainīja Satversmes tēvu radīto tekstu, ierakstot tajā, ka Saeimu ievēlē uz četriem gadiem, nevis trijiem, kā bija iepriekš. Tā gadās, un tā gadīsies vienmēr, kad mūsdienu politiķi iedomāsies, ka ir varenāki un gudrāki par šīs valsts pamatu licējiem, un bez rūpīgas pārdomāšanas mēģinās šajos pamatos kaut ko iebakstīt.

Sākumā nekas slikts nenotika, bet tagad ir nobriedusi situācija, kurā opozīcija vienkārši nespēj mierīgi nosēdēt pie ratiem, to nomāc un tracina pārāk ilgais laiks, kas jāpavada bez varas – droši vien tas ir tieši šis ceturtais, liekais, gads. Pamazām šo noskaņojumu izdodas iedvest arī lielai publikas daļai.

Atgriešanās pie klasiskā Satversmes teksta gan pašlaik nav populāra – par to nerunā. Runā tikai par prezidenta izveidoto Konstitucionālo tiesību ekspertu komisiju, kura tad glābšot valsti un radīšot pieņemamus un kvalitatīvus Satversmes grozījumus. Nu lai nu tā būtu – lai šai komisijai veicas!

 

'Pilsoniskā savienība' iesniedz savu Satversmes grozījumu projektu

DELFI  08/05/08    Partijas " Pilsoniskā savienība" (PS) Saeimas frakcijas deputāti otrdien Saeimas prezidijam iesniedza savu likumprojektu par grozījumiem Satversmē, kas paredz tautas tiesības atlaist Saeimu, informē partijā. PS ierosina izteikt Satversmes 14. pantu šādā redakcijā: Ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju var ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. 

Ja tautas nobalsošanā vairākums balsotāju, kas nav mazāks par pusi no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, izsakās par Saeimas atsaukšanu, tad Saeima uzskatāma par atsauktu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc tautas nobalsošanas.

Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus. "

Partija norāda, ka PS iesniegtais likumprojekts par Satversmes 14. panta grozījumu savos principos balstīts uz vēsturisko precedentu. 1934. gadā 4. Saeima jau lēma par šāda institūta ieviešanu un 14. panta grozījumus atbalstīja otrajā lasījumā. Toreiz 15. maija apvērsums neļāva to izskatīt arī trešajā lasījumā. 

Šo pašu grozījumu izskatījusi arī Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija "Par Satversmes grozījumiem sakarā ar Saeimas atlaišanu un priekšlaicīgām vēlēšanām", kas savā slēdzienā raksta: "(..)attiecībā uz tautas tiesībām ierosināt Saeimas atlaišanu būtu vēlams noteikt, ka tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu ir 1/10 daļai vēlētāju, un Saeima ir atlaista, ja tautas nobalsošanā par to nobalsojusi vismaz puse no iepriekšējās vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita (..)."

Jau vēstīts, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers trešdien sasaucis Saeimas ārkārtas sēdi, kurā teiks uzrunu. Pēc uzrunas Zatlers izskatīšanai parlamentā iesniegs konstitucionālo tiesību komisijas piedāvātos grozījumus Satversmē, kurus deputāti, visticamāk, sāks vērtēt rudenī. 

"Delfi" jau rakstīja, ka sestdien referendumā par grozījumiem Satversmē, kas ļautu tautai atlaist Saeimu, piedalījās vairāk nekā 600 000 iedzīvotāju. Lai arī netika savākts nepieciešamais balsu skaits, kas ļautu pieņemt Satversmes grozījumu, arī koalīcijas politiķi atzina, ka iedzīvotāju griba ir jārespektē un solīja sākt darbu pie jauniem Satversmes grozījumiem. 

 

Zatlers: Satversmes grozījumi jāizstrādā Saeimā

LETA  08/06/08    Satversme nosaka, ka likumdošana ir Saeimas funkcija, tāpēc Satversmes grozījumi, kas paredzētu tiesības iedzīvotājiem atlaist parlamentu, ir jāizstrādā Saeimas namā, nodrošinot kvalitatīvas likumdevēja debates un kopīgu darbu ar tiesību zinātniekiem.

Šādu viedokli šodien, uzrunājot Saeimas deputātus ārkārtas sēdē, pauda Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Prezidents norādīja, ka 40% balsstiesīgo Latvijas pilsoņu referendumā skaidri pauda savu gribu, proti, ka viņi vēlas tiesības nepieciešamības gadījumā atlaist Saeimu. Tik lielas sabiedrības daļas vēlmi nav iespējams ignorēt, uzsvēra prezidents.

Prezidents aicināja, nemainot Satversmes būtību un saglabājot tās garu, mūsu valsts pamatlikumā paredzēt tiesības noteiktai daļai vēlētāju rosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. "Priekšlaicīgas parlamenta vēlēšanas ir viens no veidiem, kā atrisināt gan parlamentāras, gan arī valsts krīzes," norādīja Zatlers.

Vēl svarīgāk ir, lai jaunās vēlēšanās pēc iespējas ātrāk tiek ievēlēts politiskajai situācijai atbilstošāks un tautas gribu precīzāk pildošs parlamenta sastāvs. Tikpat būtiski ir, lai Saeimas atsaukšana kādam nekļūtu par ikdienas ieroci politiski savtīgu mērķu īstenošanai, uzsvēra Zatlers.

Lai ātri un sekmīgi atrisinātu vienlīdz parlamentāras un valsts krīzes, pēc Zatlera domām, tiesības ierosināt Saeimas priekšlaicīgu atlaišanu Satversmē jāparedz gan Valsts prezidentam, gan noteiktam skaitam vēlētāju, nobalsojot referendumā.

Prezidents arī atgādināja, ka aizvien ir neatrisināts jautājums par trešo personu aģitāciju priekšvēlēšanu laikā. Jau 2006.gada 3.novembrī Augstākās tiesas Senāts spriedumā par 9.Saeimas vēlēšanu norisi ir atzinis, ka valsts nav radījusi mehānismu, kas ļautu savlaicīgi novērst priekšvēlēšanu kampaņas pārkāpumus, neradot draudus tiesisku vēlēšanu norisē.

Augstākās tiesas Senāts šajā lietā pieņēma arī blakuslēmumu, vēršot Ministru kabineta uzmanību uz nepieciešamību izveidot efektīvu vēlēšanu norises tiesiskuma kontroles mehānismu. Šodien pēc vairāk nekā 20 mēnešiem nepieciešamie grozījumi likumos joprojām nav pieņemti, atgādināja Zatlers.

"Neatrisinātais jautājums par trešo personu iesaisti politiskajā reklāmā var tikt izmantots centienos nekontrolēti ietekmēt vēlētājus ar reklāmas kampaņām vai cita veida propagandu," norādīja prezidents.

Viņš uzsvēra, ka līdz nākamajām vēlēšanām nepieciešams skaidrs un taisnīgs, ar likumu noteikts finansēšanas regulējums par politisko aģitāciju. Tam jāattiecas gan uz Saeimas un pašvaldības vēlēšanām, gan arī uz tautas nobalsošanām. Tam jāattiecas gan uz Saeimā pārstāvētām partijām, gan partijām, kuras nav pārstāvētas parlamentā, gan arī uz kampaņā iesaistītām organizācijām un pilsoņu apvienībām.

Prezidents uzsvēra, ka Satversmes 64.pants nosaka - likumdošanas tiesības pieder Saeimai un tautai. Demokrātiskā valstī nav pieļaujams, ka tās pilsoņiem būtu par naudu jāpērk iespēja realizēt savas tiesības. Prezidents atgādināja, ka jau šā gada februārī viņš lūdzis Saeimu rast tiesisku regulējumu samaksai par parakstu notariālu apliecināšanu, ja šie paraksti tiek vākti tautas nobalsošanas ierosināšanai vai likumprojekta iesniegšanai. "Es lūdzu Saeimu pēc iespējas ātrāk atrisināt šo jautājumu, līdz ar to nodrošinot pilsoniskās līdzdalības iespējas ikvienam Latvijas pilsonim," teica prezidents.

Zatlers arī norādīja, ka "mēs visi esam vienlīdz atbildīgi par mūsu vārdiem un klusēšanu, par mūsu lēmumiem un neizlēmību, par mūsu darbiem un bezdarbību".

Prezidents pauda ticību deputātu spējai vienoties valstiskiem mērķiem un tautas interesēm. "Uz jums cer visi Latvijas iedzīvotāji, ikviens, kas vēlas dzīvot labākā, tiesiskākā, taisnīgākā Latvijā. Jūsu vienota rīcība var likt viņiem noticēt. Jūsu neizlēmība un bezdarbība - vilties," savas uzrunas noslēgumā teica Valsts prezidents.

 

Valsts prezidenta uzruna Saeimai

Prezidenta preses dienests  08/06/08    Šodien Valsts prezidents Saeimas ārkārtas sēdē teica uzrunu:

„Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj!

Cienījamās deputātes, godātie deputāti!

Ekselences!

Dāmas un kungi!

     Likumdevējs Satversmē prezidentam ir paredzējis divas iespējas, kā ietekmēt Saeimas darbu: pirmā - atbilstoši Satversmes 20. pantam prasīt Saeimas ārkārtas sēdes sasaukšanu un noteikt tai dienas kārtību; otrā - atbilstoši Satversmes 48. pantam iniciēt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu.

     Šodien, četras dienas pēc referenduma, esmu izmantojis Valsts Prezidentam Satversmē noteiktās tiesības un pirmo reizi Latvijas vēsturē esmu sasaucis Jūs uz Saeimas ārkārtas sēdi. Darba kārtībā ir tikai viens jautājums – nepieciešamība Satversmē nostiprināt tautas tiesības. Tiesības atlaist Saeimu.

     Lai gan pilsoņu balsojuma rezultāti vēl tiek precizēti, secinājumiem faktu pietiek.  Liela sabiedrības daļa skaidri pateikusi – tā grib ciešāku kontroli pār Saeimas darbu. Vairāk nekā 600 000 cilvēku vēlas tikt sadzirdēti un uzklausīti ne tikai reizi četros gados. Tie ir aktīvi, līdzdarboties gatavi pilsoņi, kam svarīgs Latvijas liktenis, un es esmu lepns, ka šādu cilvēku mums ir tik daudz. Jo tieši pilsoniskā līdzdalība, parlamenta un valdības darba pastāvīga vērtēšana ir attīstītas demokrātijas spilgtākā un vērtīgākā izpausme. Savukārt parlamenta un valdības uzdevums ir veicināt šo pilsonisko aktivitāti,  reaģēt uz to. Deputātiem ir jāpavada daudz laika, ieklausoties sabiedrības balsī, izzinot ļaužu domas, vēlmes un cerības. Skaidrojot savu darbu un lēmumus. Tas ir vienīgais ceļš uz sadarbību starp varu un tautu. Sadarbība vienmēr ir auglīgāka par konfliktu, tāpat kā uzticība vienmēr ir tālredzīgāka par neticību.

     Šodien no šīs tribīnes es no sirds pateicos visiem, kuri piedalījās referendumā, neatkarīgi no balsojuma. Šie ļaudis vēlreiz apliecināja: valstiskās apziņas gars ir dzīvs un pieņemas spēkā.

     Šis bija jau otrais referendums 9. Saeimas laikā. Un nav grūti pamanīt – ļaužu aktivitāte šajā laikā ir dubultojusies.

Godātie deputāti!

     Vispirms īsi vēlos atgādināt Satversmes grozījumu izstrādes vēsturi. Tā aizsākās pērnā gada augustā, kad  kopā ar konstitucionālo tiesību ekspertiem Egilu Levitu un Inetu Ziemeli vienojāmies par Konstitucionālo tiesību komisijas izveidi. Komisija  darbu uzsāka pagājušā gada nogalē un pēc intensīva darba piecu mēnešu garumā iepazīstināja ar priekšlikumiem, kā mainīt Satversmi, dodot tautai tiesības atlaist Saeimu. Dokumentu ar komisijas pilnu slēdziena tekstu 30.aprīlī iesniedzu Saeimai izvērtēšanai.

     5.jūnijā Saeima noraidīja vienas desmitās daļas vēlētāju iesniegto likumprojektu par Satversmes grozījumiem. Savu lēmumu Jūs, deputāti, skaidrojāt ar to, ka arodbiedrību sagatavotā Satversmes grozījumu redakcija nav juridiski kvalitatīva. Tai pašā laikā Jūs neizmantojāt arī Latvijas konstitucionālo tiesību jomas ekspertu sagatavotos priekšlikumus, lai nāktu klajā ar savu iniciatīvu Satversmes grozījumiem. 

     Šodien jāatceras arī tas, kā pērn rudenī visnotaļ strupi tika pārtraukts dialogs par valsts budžetu Trīspusējās konsultatīvās padomes ietvaros. Šai padomei jānodrošina saikne starp darba devējiem, arodbiedrībām un valdību. Arodbiedrību viedokļa neuzklausīšana izraisīja asu reakciju. Neskatoties uz to, ka Saeima panāca kompromisu, trīspusējais dialogs atsākās tikai tad, kad jau ritēja parakstu vākšana par referenduma ierosināšanu, bet uzticība parlamentam un valdībai jau bija būtiski iedragāta. Rūpīgi izvērtējot pagājušā gada notikumus, ir saprotams, kāpēc gada laikā divas reizes pieaudzis to cilvēku skaits, kas dodas uz balsošanas kabīnēm. Lai gan sestdien netika savākts nepieciešamais balsu skaits, tomēr referenduma rezultāti Jums no Jūsu vēlētājiem nes ļoti nopietnu ziņu.

Godātā Saeima!

     40 procenti  balsstiesīgo Latvijas pilsoņu sestdien skaidri pauda savu gribu – tiesības nepieciešamības gadījumā atlaist Saeimu. Tik lielas sabiedrības daļas vēlmi nav iespējams ignorēt. Nemainot Satversmes būtību un saglabājot tās garu, mūsu valsts pamatlikumā nepieciešams paredzēt tiesības noteiktai daļai vēlētāju rosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Priekšlaicīgas parlamenta vēlēšanas ir viens no veidiem, kā atrisināt gan parlamentāras, gan arī valsts krīzes. Vēl svarīgāk ir, lai jaunās vēlēšanās pēc iespējas ātrāk tiek ievēlēts politiskajai situācijai atbilstošāks un tautas gribu precīzāk pildošs parlamenta sastāvs. Tikpat būtiski ir, lai Saeimas atsaukšana kādam nekļūtu par ikdienas ieroci politiski savtīgu mērķu īstenošanai.

Cienījamās deputātes!

Godātie deputāti!

     Lai ātri un sekmīgi atrisinātu vienlīdz parlamentāras un valsts krīzes, tiesības ierosināt Saeimas priekšlaicīgu atlaišanu Satversmē jāparedz gan Valsts prezidentam, gan noteiktam skaitam vēlētāju, nobalsojot referendumā. Satversmes grozījumu izstrādes procesā īpaši vēlos uzsvērt Konstitucionālo tiesību komisijas atzinuma nozīmīgumu. Komisijas eksperti, visaugstākās raudzes juristi, strādāja piecus mēnešus, kuru laikā rūpīgi izanalizēja Satversmes vēsturisko struktūru, citu valstu konstitucionālo pieredzi, kā arī Latvijas politiskās sistēmas īpatnības. Komisijas veiktā analīze ir būtisks priekšnoteikums Satversmes pilnveidošanai, uzlabojot Saeimas priekšlaicīgas atlaišanas un jaunas Saeimas ievēlēšanas mehānismu. Lai šis mehānisms kļūtu par Latvijas kā parlamentāri demokrātiskas valsts iekārtas instrumentu politisku problēmu risināšanai, tam Satversmē jāparedz skaidra procesuālā kārtība. Grozot Satversmi, ir nepieciešams precīzs, tautai saprotams tautas tiesību formulējums.

     Šā gada 3.jūnijā, izmantojot savas likuma ierosināšanas tiesības, esmu iesniedzis Saeimā likumdošanas priekšlikumu veikt grozījumus Satversmē, paredzot Valsts prezidentam tiesības atlaist Saeimu.

     Šodien Jums darbam nododu likumdošanas iniciatīvu par tautas tiesībām priekšlaicīgi atlaist Saeimu.  Satversme nosaka, ka likumdošana ir Saeimas funkcija, tāpēc Satversmes grozījumi jāizstrādā šeit, Saeimas namā, nodrošinot  kvalitatīvas likumdevēja debates un kopīgu darbu ar tiesību zinātniekiem. Sestdien tauta jums ir devusi uzdevumu. Es aicinu Jūs strādāt tautas labā, noliekot malā strīdus un nodalot tautas gribu no politiskās varas spekulācijām.

     Izmaiņas Satversmē stājas spēkā, ja par tām trijos lasījumos nobalso vismaz divas trešdaļas no klātesošajiem Saeimas deputātiem. Tas nav pozīcijas jautājums. Tas nav opozīcijas jautājums. Tā ir visas Saeimas atbildība vēlētāju priekšā.

Godātie deputāti!

     Mēs visi zinām: būt politiķim nav pateicīgs amats, bet tā ir Jūsu izvēle. Jūsu vārdi un Jūsu darbi tiek mērīti ar daudz striktāku mērauklu. Jūsu veiksmes bieži klusē, bet Jūsu kļūdas vienmēr kliedz. Un tomēr, ir brīži, kad mums ir iespēja atvērt durvis uzticībai. Tāds brīdis ir šodien. Jums ir lieliska iespēja atjaunot vēlētāju uzticību valsts varai. Caur ātru, precīzu un saskaņotu darbu. Caur vienotību kopīgam mērķim. Tautai ir nepieciešama Saeima, kura jau šodien  sāk strādāt  pie Satversmes grozījumiem.

     Sestdiena bija karstākā diena šajā vasarā un Jums jāapzinās, ka tādas būs visas pārējās dienas, līdz tiks piepildīta prasība pēc grozījumiem Satversmē. Un es ceru, ka šis darbs tiks paveikts rudens sesijā. Šī Jums ir smaga vasara un, pat neskatoties uz to, ka esat strādājuši mēnesi ilgāk nekā citkārt, nepadarīto darbu sarakstā joprojām palikuši vairāki citi tautai būtiski jautājumi. Viens no tiem ir vēl aizvien neatrisinātais jautājums par trešo personu aģitāciju priekšvēlēšanu laikā.

     Jau 2006.gada 3.novembrī Augstākās tiesas Senāts spriedumā par Saeimas 9.vēlēšanu norisi ir atzinis, ka valsts nav radījusi mehānismu, kas ļautu savlaicīgi novērst priekšvēlēšanu kampaņas pārkāpumus, neradot draudus tiesisku vēlēšanu norisei. Augstākās tiesas Senāts šajā lietā pieņēma arī blakuslēmumu, vēršot Ministru kabineta uzmanību uz nepieciešamību izveidot efektīvu vēlēšanu norises tiesiskuma kontroles mehānismu.

     Šodien, pēc vairāk kā divdesmit mēnešiem, nepieciešamie grozījumi likumos joprojām nav pieņemti. Neatrisinātais jautājums par trešo personu iesaisti politiskajā reklāmā var tikt izmantots centienos nekontrolēti ietekmēt vēlētājus ar reklāmas kampaņām vai cita veida propagandu. Līdz nākošajām vēlēšanām nepieciešams skaidrs un taisnīgs, ar likumu noteikts finansēšanas regulējums par  politisko aģitāciju. Tam jāattiecas uz Saeimas un pašvaldību vēlēšanām, kā arī uz tautas nobalsošanām. Tam  jāattiecas  gan  uz  Saeimā pārstāvētām partijām, gan  partijām, kuras nav pārstāvētas parlamentā, gan arī uz kampaņā iesaistītām organizācijām un pilsoņu apvienībām.

Godātie Saeimas deputāti!

     Satversmes 64.pants nosaka – likumdošanas tiesības pieder Saeimai un tautai. Demokrātiskā valstī nav pieļaujams, ka tās pilsoņiem būtu par naudu jāpērk iespēja realizēt savas tiesības. Jau šā gada februārī lūdzu Saeimu rast tiesisku regulējumu samaksai par parakstu notariālu apliecināšanu, ja šie paraksti tiek vākti tautas nobalsošanas ierosināšanai vai likumprojekta iesniegšanai. Es lūdzu Saeimu pēc iespējas ātrāk atrisināt šo jautājumu, līdz ar to nodrošinot pilsoniskās līdzdalības iespēju ikvienam Latvijas pilsonim.

Augsti godātā Saeima!

     Sestdien Latvijas pilsoņi katrs sev atbildēja uz ļoti svarīgu  jautājumu – vai es esmu gatavs uzņemties atbildību par savu valsti? Vai esmu gatavs iesaistīties, līdzdarboties, vērtēt? Mēs visi esam vienlīdz atbildīgi par mūsu vārdiem un klusēšanu, par mūsu lēmumiem un neizlēmību, par darbiem un bezdarbību.

Cienījamās deputātes!

Augsti godātie deputāti!

     Vēlos Jums pateikties par to, ka atsaucāties manam aicinājumam sanākt uz šo sēdi. Valsts prezidenta likumdošanas iniciatīvu Satversmes grozījumiem, kas balstīta uz Konstitucionālo tiesību komisijas atzinuma, šodien nododu Jums darbam. Es ticu Jums un paļaujos uz Jūsu spēju vienoties valstiskiem mērķiem un tautas interesēm. Uz jums šodien skatās un cer ne tikai tie vairāk nekā 600 000 pilsoņi, kas sestdien nobalsoja referendumā. Uz Jums cer visi Latvijas iedzīvotāji, ikviens, kas vēlas dzīvot labākā, tiesiskākā, taisnīgākā Latvijā. Jūsu vienota rīcība var likt viņiem noticēt. Jūsu neizlēmība un bezdarbība – vilties. 

     Izvēle ir Jūsu rokās, es vēlu Jums veiksmi!

     Paldies par uzmanību!”

 

Sociologs: Zatlera runa bija PR gājiens

Diena  08/06/08    Pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš uzskata, ka Valsts prezidenta Valda Zatlera trešdien teiktajai runai Saeimā nebūs lielas ietekmes uz deputātiem, izstrādājot Satversmes grozījumus. LNT viņš vērtēja, ka prezidents izmantojis šo situāciju sabiedrisko attiecību veidošanai ar sabiedrību. Tā kā referendumā piedalījās tik liels cilvēku skaits, viņam bija jāpasaka, ka viņš ir kopā ar tiem, norādīja A.Kaktiņš.

“Prezidents izmantoja iespēju, lai pievērstu sev masu mediju uzmanību, caur kuriem viņš tiem 600 tūkstošiem, kuri aizgāja uz referendumu, varētu skaidri un nepārprotami pateikt - es esmu jūsu pusē, es turpināšu jūsu iesākto lietu. Nedomāju, ka šai sēdei būs sevišķa nozīme attiecībā uz to, kā tālāk parlaments veidos šos grozījumus,” teica sociologs.

Valsts prezidents nolēma uzrunāt Saeimu pēc 2.augusta referenduma, kurā piedalījās vairāk nekā 600 tūkstoši vēlētāju, kas nebija pieteikoši, lai pieņemtu Satversmes grozījumus, kas dotu vēlētājiem tiesības rosināt Saeimas atlaišanu. V.Zatlers nolēma Saeimai pats iesniegt šādu likumdošanas iniciatīvu. Sākotnēji viņš minēja, ka sagaida, lai deputāti grozījumus izstrādātu līdz Ziemassvētkiem, bet trešdien uzrunas laikā izteica cerību, ka tie tiks pabeigti līdz gada beigām. Deputāti šodien izveidoja apakškomisiju bez darbības laika ierobežojuma.

 

Viedoklis: Kā uzspiest mazākuma gribu vairākumam

Juris Paiders,  NRA  08/06/08    Lai kā es vēlētos paplašināt tiešās demokrātijas robežas Latvijā, man ir jāpieņem kā neapstrīdams fakts – 2. augustā vēlētāju vairākums izmaiņas Satversmē noraidīja. Lēmums netika pieņemts. Savulaik es referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā balsoju pret. Vēlētāju vairākums nobalsoja par. Es un citi pret balsotāji pieņēmām kā faktu, ka referendums ir noticis un vēlētāju vairākuma attieksme ir respektējama.

Kāpēc tagad vēlētāju vairākuma attieksme drīkst būt nerespektējama, bet jāņem vērā tikai mazākuma paustais viedoklis?

Vēlētāju vairākums 2. augusta referendumā pauda konkrētu attieksmi. Vēlētāju vairākums nevēlas šādā referendumā piedalīties, vai arī viņiem šis referenduma jautājums nav svarīgs. Tie, kuri vēlējās izmaiņas, palika mazākumā. Taču Latvijas politikas augšgalā dominē tiesiskais nihilisms. Juridiskās normas netiek ievērotas, kad aktīvs mazākums sāk diktēt vairākumam savu gribu.

Pirmais tiesiskā nihilisma eksperiments notika pērn – referendumā par drošības likumu grozījumiem. Saeima klaji ciniski un bezkaunīgi ignorēja referenduma juridiskos rezultātus. Valsts prezidente apstrīdēja koalīcijas veiktos likuma grozījumus un nodeva tos tautas nobalsošanai. Kvorums netika savākts, un juridiski vēlētāju vairākums noraidīja prezidentes ierosmi. Pēc likuma loģikas ar šādu referenduma iznākumu bija jāatjauno likuma sākotnējā redakcija. Taču Saeima nodemonstrēja apbrīnojamu gļēvulību. Deputātu vairākums, bailēs drebot no katra lietussarga vicinātāja un baidoties, ka aizejot prezidente varētu atlaist Saeimu, toreiz piekāpās visos punktos un atļāva vēlētāju mazākumam uzspiest vairākumam savu gribu.

Tātad no juridiskās likuma loģikas 2. augusta referenduma rezultāti ir skaidri. Priekšlikums ir noraidīts. Tas neieguva vēlētāju vairākuma atbalstu.

Kāpēc tad tagad pat koalīcijas partijas pagriezušas kažoku uz otru pusi?

Tāpēc, ka, lai gan jautājums bija vienaldzīgs vai nesvarīgs vēlētāju vairākumam, to cilvēku skaits, kas piedalījās referendumā, ir pārāk liels. Klusējošā vairākuma atbalsts ir labi, taču puse no klusējošā vairākuma nekad neiet balsot uz Saeimas vēlēšanām. Nekad! Klusējošā vairākuma atbalsts nepārvērtīsies pluspunktos vēlēšanu biļetenos. Savukārt 600 000, kas atnāca uz referendumu, ir vēlētāju aktīvākā daļa. Tie spēja atnākt uz referendumu, un tie būs dalībnieki Saeimas un pašvaldību vēlēšanās.

Atcerēsimies – 9. Saeimas vēlēšanās piedalījās tikai 61% no visiem balsstiesīgajiem. Referendumā par tautas tiesībām atlaist Saeimu piedalījās 42% no visiem balsstiesīgajiem. Par tautas tiesībām atlaist Saeimu iestājas 70% no tiem, kas ir tik aktīvi vēlētāji, ka piedalās Saeimas vēlēšanās.

Matemātika ir skaidra. Tāpēc tagad ir sākusies sacensība, kurš vairāk pielabināsies un izdabās aktīvākajai vēlētāju daļai. Jo partijas, kas demonstrēs negatīvu attieksmi pret tautas tiesībām atlaist Saeimu, riskē palikt mazākumā ar 30% no balsotājiem.

Kumoss ir dikti liels. Līdz ar to tiesiska valsts tiek upurēta par labu konjunktūrai. Koalīcija gatava atteikties no Satversmes pamatprincipiem, loģikas un juridiskās sistēmas.

Taču, ja tagad tiesiskuma principi tiek atmesti un Satversmes principi netiks ievēroti, tad tas ir pirmais solis, lai nākamajā referendumā aktīvs un agresīvs mazākums ievilktu Latviju NVS vai kādā vēl trakākā avantūrā.

 

Intervija ar P. Krīgeru: pieskatīsim, lai izpilda sešsimt tūkstošu gribu

Latvijas Avīze  08/06/08

V. Krustiņš: – Krīgera kungs, apsveicam ar jūsu rosinātā referenduma izdošanos! Tāda tautas masu sapulcināšana sen nebija novērota. Šonedēļ apspriež, ko tas varētu nozīmēt. Daži drūmi ģīmji sākuši smaidīt, citi skurinās, bet katrā ziņā cerams, ka notikumiem sekos otrais cēliens. Kā paši vērtējat rezultātus? Vai saņemat daudz apsveikuma kartīšu arodbiedrību štābā?

P. Krīgers: – Apsveicēji ir bijuši…

– Nu, nosauciet. Varbūt Raimonds Pauls jūs apsveica?

– Valdošā koalīcija izvairījās no sveikšanas. Rokas spiež uzņēmēji, mūsu arodbiedrību biedri, vienkārši cilvēki uz ielas. Aizsācies process ir ar pluszīmi. Valdošajai koalīcijai vajadzēja padrebēt, bet tagad uznākusi atvieglojuma sajūta un var atkal sākt meklēt spilventiņu, lai snauduļotu tālāk. Mums savukārt arī ir pozitīvas emocijas, un notikušo vērtējam kā samērā lielu uzvaru. Pirmkārt parādījām sevi kā organizāciju, kas kaut ko var izdarīt vairāk, nevis sagrabināt pārdesmit piketā stāvētājus ar plakātiem. Paldies visiem cilvēkiem, kuri ieguldīja darbu, un visiem tiem, kuri nežēloja laiku sestdien ierasties balsošanas iecirkņos. Latviešu tauta arī uztaisīja uzrāvienu, pārkāpjot pāri nereti mums pārmestajam, ka esam iesīkstējuši, vienaldzīgi, neaktīvi. It īpaši mani iepriecināja, ka redzēju daudz jaunu cilvēku balsošanas vietās gan laukos, gan pilsētās. Piekrītu arī tiem, kuri saka – šoreiz iecirkņos sagaidījām diezgan daudz krievu vēlētāju. Mēs uzskatījām, ka pilsonisko aktivitāti parāda kā par, tā pret balsotāji, tāpēc atšķirībā no dažām valdošām partijām uz iecirkņiem aicinājām visus pilsoņus. Mums neinteresēja balsotāju partijas piederība vai politiskās simpātijas, šeit vajadzēja demonstrēt savu attieksmi pret ideju.

– Vai jūs piekristu valdošo aprindu apgalvojumam, ka "uz referendumu negāja tie, kuri bija mūsu pusē"?

– Nē, to tā nevar nosvērt, bet vairākums negājušo droši vien pieder Cimdara minētajiem 25 procentiem pilsoņu, kam ir pilnīgi vienalga un kas nekad neiet uz vēlēšanām. Daudzi nevarēja sasniegt iecirkņus, jo atradās atvaļinājumā, tūrisma braucienā vai kā lībieši – svinot tautas svētkus Mazirbē, šķirti no tuvākās balsošanas vietas Kolkā ar 20 kilometriem slikta zemes ceļa. Bija tādi, kuri pakļāvās valdošo aprindu nodrošinātajam administratīvā resursa spiedienam. Ja darba devējs ar kaulainu pirkstu visu laiku baksta, piemēram, valsts iestādē strādājošo, – neej, nedari muļķības! – tad tev ir ko padomāt. Kaut gan es zinu daudzus nobalsojušus ierēdņus, gan vienu otru valdošās koalīcijas pārstāvi, kurš uzsita uz pleca – malači, pareizi darāt.

– Jā, tas nu būtu nodarīts, bet vai viss beidzies? Manuprāt, jums ir jāizdara tālāks spiediens Satversmes grozīšanā, lai tiktu dotas tiesības atlaist Saeimu, kā visi visapkārt sasolījuši.

– Mēs sekosim līdzi, kā veiksies ar prezidenta piesūtīto atzinumu vērā ņemšanu. Mani stipri izbrīna dažu jau palaistās valodas, sak, kam dot tautai tādas tiesības, ja tā pati "negribēja" ņemt. Es ceru, ka prezidents ne tikai aprobežosies ar "vajag darīt, nevis runāt", bet uzstādīs loģisku termiņu, līdz kuram laikam Saeimai jāpieņem attiecīgie Satversmes labojumi. Citādi ne viens vien uzskata, ka nu varēs staipīt grozījumus divus gadus, apspriesties bez sava gala un penterēt kaut ko pa savam. Esmu kolēģiem piekodinājis, lai lietussargus tur pa rokai un jaunā mēnesī lai nomizo mietus. Gan jau būs vēl kādreiz jāmēģina pastimulēt deputātus. Tuvojas arī budžeta apspriešana, reizē ar runāšanu, ka vajadzēšot dzīvot "bez pārmērībām un ar jostas savilkšanu". Tad redzēsim, uz kuru pirmo to attiecinās.

– Arodbiedrības ir ārpus Saeimas, bet "iekšpus" Satversmes labojumu virzību pieskatīšot opozīcijas deputāti, kuri pirms referenduma bija ar jums solidāri – kā jau mazākuma politiķiem pieklājas.

– Tālākie soļi, koordinācija nudien ir atkarīgi no Saeimas reakcijas, cik veikli vairākums steigsies izpildīt vismaz 600 000 vēlētāju gribu.

– Vai jums, liela izmēra organizācijai ar biedru skaitu, kas lielāks, nekā vairākām partijām kopā ņemtām…

– Atļaušos piebilst – ar lielāku biedru skaitu, nekā visām partijām kopā ņemtām.

– Jā, vai nevajadzētu uzņemties tālāko soļu speršanas saskaņošanas vadību?

– Interesants jautājums. Mēs neesam politiska organizācija. Tiem, kas aģitēja par mūsu ierosinājumu pirms referenduma dienas no politisko aprindu puses, bija konkrēts mērķis – cīņa par varu, cīņa par savas situācijas uzlabošanu nākotnē, ambīcijas iejāt vai nu uz arodbiedrību, vai cita zirga 10. Saeimā. Mēs nepretendējam uz tādām lietām, tāpēc neiesaistījāmies arī nevienā biedrībā, kas veica reklāmas pasākumus pirms balsošanas dienas.

E. Līcītis: – Pērn jūs iesniedzāt veselu paketi ar arodbiedrību prasībām Kalvīša valdībai, toskait par ierēdņu bara samazināšanu, par vēlēšanu sistēmas maiņu un daudz ko citu. Šķiet, ārkārtīgi lēnām kaut kas iekustējies.

– Valdošie negribīgi, bet sākuši runāt kaut vai par īpašu uzdevumu sekretariātu likvidēšanu, kuri nekādi sevi nav attaisnojuši. Lūk, piemēram, igauņiem sen ir iespēja vēlēšanās balsot elektroniski, bet mūsu ezemeņu kūkas sekretariāts to nav nodrošinājis. Uz šo referendumu taisni būtu noderējušas pa epastu atlidojušās balsis, īpaši no ārzemēs strādājošiem vai ceļojošiem pilsoņiem. Piespiedu kārtā, sašaurinoties budžeta ienākumu daļai, ir iespējams, ka koalīcijas izšķirsies par tik varonīgu soli kā dažu nevajadzīgu jumta iestāžu darbības pārtraukšana. Mēs prasības uzturam spēkā, jo redzam, ka viņiem taču nekā īpaša nav ko darīt – kaut tam pašam Kastēnam. Ir vēl 100 kantoru valstī, kuri ar to pašu nodarbojas, ko viņš. Tas ir, es nedomāju meitenēm pakaļ skraidīšanu, es domāju – integrāciju. Kam tas vajadzīgs?

V. Krustiņš: – Daži no 3% par balsojušo referendumā savu izvēli motivēja tā – es zinu, ka nākamajās vēlēšanās atkal ievēlēsim "tos pašus". Sakiet, vai mēs nekad netiksim vaļā no "tiem pašiem"? Lai būtu jaunas sejas, lai Saeimā netiek iekšā tie, kuri pēc tam jāsviež ārā, ir jāmaina vēlēšanu likums.

– Par to mēs jau ilgāku laiku esam runājuši. Pašreizējā vēlēšanu sistēma demokrātiju mūsu valstī nevairo un nevairos. Protams, politiķi izstrādājuši tādu sevis ievēlēšanas likumu, kas tiem nodrošina diezgan mierīgu, ērtu un stabilu līdzdalību varas galvgalī. Kādu no turienes ārā dabūt ir diezgan grūti. Savukārt iekšā tiek pēc visai apzelētām shēmām. Zemnieki apstaigā pagastus ar koncertiem, Tautas partija uzvelk Raimondu Paulu uz skatuves pie baltām klavierēm, publika nobirdina pa asarai, cik smuki dzied jaunais Dons vai Ērglis…

E. Līcītis: – Krauklis!

– Vents? Nē, tas jau vecs dziedonis, viņam tik tā dāmīte jauna. Un atkal aizies lokomotīve pa priekšu, vagoniņi nopakaļis. Divu gadu laikā pirmoreiz dzirdēju, ka Tautas partijā tāds deputāts, vārdā Klaužs. Ko Klaužs dižu paveicis? Saņēmis lielāko kompensāciju jūnijā. Ļoti atvainojos, droši vien Klauža ieguldījums divos gados bijis ļoti nozīmīgs kompensāciju saņemšanā, un tādu vīru kā viņš Saeimā nav mazums. Tādu vagoniņu. Tāpēc, nemainot sistēmu, viņi visi pa lielākai daļai tiek atpakaļ. Vai nu līdzi lokomotīvei pa taisnajām sliedēm, vai pa apvedceļu ar saucamajiem mīkstajiem mandātiem, kuriem dažreiz vairāk vēlētāju saliktu mīnusu nekā plusu.

– Protams, partijām nepatīk mainīt vēlēšanu sistēmu. Kāda piepūle vajadzīga, strādājot, meklējot un uzstādot simts spēcīgus kandidātus, un kāda – sagatavojot trīs vai četras stipri rūcošas un tvaiku dzenošas lokomotīves!

– Man arī viena otra partija apvaicājusies, kā ar vēlmi startēt viņu sarakstā citugad, bet es visām esmu atteicis. Es negribu būt ne stūmējos, ne bīdāmajos, ne ešelonējamos. Es piedalītos tikai tad, kad būtu iespēja pašam stāties vēlētāju priekšā, pašam solīt un pašam par solījumiem atbildēt. Šobrīd neviens tā nedara. Visi gan pasākuši ņipri uzņemties politisko atbildību, bet kas tā tāda mūsu valstī ir, vēl neviens nav redzējis.

– Pavisam nepatīkami, ka šādu reformu negrib tiklab neviena no Saeimā sēdošām partijām, izņemot "Saskaņas centru". Labākajā gadījumā saka – vaimandieniņ, tās tak gari (mūžīgi) diskutējamas lietas.

– Tur gandrīz vai katram Saeimā sēdošajam individuāli jābūt pārliecībai, ka valstī ir vismaz viens apgabals, kurā viņš sekmīgi varētu kandidēt. Citādi, ziniet, viss ir tā nedroši. Citādi bez vietas un algas nāksies palikt. Partijnieki pārsvarā ir rīdzinieki, bet Rīgā vietu visiem nepietiek. Kādam būs jābrauc cīnīties ārā uz Ludzu vai Līvāniem, un kurš tur gribēs par viņu balsot? Tas ir liels riska moments, un šobrīd, starp citu, visizdevīgākajās pozīcijās, lai paustu atbalstu pārejai uz mažoritārām vēlēšanām, ir Tautas partija ar spēcīgiem cilvēkiem rajonos un "uz vietām". Pie tam administratīvā resursa pedāli oranžie prot nospiest un iedarbināt. Tomēr visās frakcijās ir "purvs", tādi kadri, kuri nekad nav kāpuši tribīnē, nedz ko citu jēdzīgu darījuši. Viens deputāts labu brīdi cietumā nosēdējis, tautai kalpodams, bet viņu nevar atsaukt un pat reprezentācijas izdevumus nedrīkst liegt.

V. Krustiņš: – Mums jāsecina, ka lieta, ko jūs iesākāt, īstenībā ir daudz plašāk tverama.

– Ir, ir plašāk tverama, bet vai ar to jānodarbojas vienām arodbiedrībām? Pašlaik Saeimā nav tiešu arodbiedrību interešu pārstāvju, mēs esam spiesti laipot starp partijām, piemērojot savas vajadzības vienas vai otras partijas vajadzībai.

– Bet jūs esat vienots "elektorāts"! Balsis taču viņiem vajadzīgas.

– Jā, bet nedrīkst iekrist vienos vai otros skāvienos, jo tā ātri var izjukt visa organizācijas vienotība. Kad sāks runāt, ka Krīgers "Jaunā laika" kursu uzņēmis vai sasities ar tautpartijiešiem, daudzi momentā būs projām. Pašreiz ļoti svarīgi ir tas, ko varam paveikt ar savu lielo biedru skaitu, ar savu kopā turēšanos. Tomēr arī katrai nozarei ir savas intereses, savas vienošanās ar attiecīgo ministriju un nereti tās atklāj bez paslēpēm – bet mēs tagad šitai un tai partijai nevaram kaitēt. Mums ir noruna. Ir pat tādas atšķirības, kādas reiz piedzīvoju Ventspils dokeru un pēc tam celtnieku kolektīvā.

Dokeri ņēma priekšā savu arodbiedrības priekšnieku. Kādēļ šis nav panācis vidējās algas palielināšanu saviem aizbilstamajiem, un toreiz viņiem bija 465 lati uz rokas. Un dokeri nogāza sapulcē arodnieku! Pateica – nav parūpējies, značit, nost ar viņu! Riktīgiem vārdiem ducināja.

– Tie lielākoties bija krievu cilvēki?

– Jā, jā, un tāpēc stāstu, ka ne tik sen iegadījos līdzīgā sapulcē, bet starp latviešu večiem vienā celtniecības organizācijā. Četras stundas viņi sunīja un gānīja savu arodbiedrības priekšsēdētāju, bet, kad nu bija jāpārvēl, tad tikām sēdēja un griestos skatījās, kamēr novilka – ek, nu tas pats Jānis būs jāvēlē. Saeimu arī mēs noslānām, bet ko vēlēsim? Ek, tos pašus.

E. Līcītis: – Pa vienam gabalam reizēm atskaita – kā Ūdres kundzi vai Batjku.

– Nu jā, šoreiz tiešām lielākā daļa izlidos ārā. Tie, kas tautu pagalam nokaitinājuši. Bet partijas viņus ieliks labošanās darbos kaut kādās valsts uzņēmumu padomēs pastrādāt. Lūk, vēl viena lieta, kur velns kāju nolauzīs, bet neviens neķersies klāt šīm laba atalgojuma silēm un tās nelikvidēs. Skaidrs, ka partijas ir jāuztur, un padomes ir vieta, no kurienes naudu var pārpumpēt uz partiju kasēm, sevi arī neaizmirstot.

V. Krustiņš: – Kad te viesojās jūsu kolēģis Baldzēns, ar viņu vairāk runājām par ekonomiskām būšanām, jo arī arodbiedrībām jānodrošina sava materiālā eksistence un jārūpējas par savu biedru labklājību. Bet toreiz viņš minēja pārsteidzošu skaitli, ka uzņēmējiem Latvijā esot ārkārtīgi liels peļņas procents, šķiet, caurmērā 98 procenti.

– Viena daļa uzņēmēju bez 100% peļņas nemaz nesāk kustēties. Tāda apetīte. Džipi taču regulāri jāmaina. Vēl nesen TV rādīja reklāmu, cik izdevīgi lietot kādas sakaru kompānijas pakalpojumus. Viens Madonas autosaimniecības vadītājs stāstīja, cik lērumu naudas viņi ieekonomējuši, lietojot šīs firmas sakaru sistēmu. Es gaidīju, ka viņš pabeigs – par to mēs palielinājām algas, apdrošinājām darbinieku veselību, bet nekā. Džipu nopirkuši. Tik veiksmīgs darījums bijis.

E. Līcītis: – Vēl lielāka peļņa krīt starpniekiem. Lūk, vieni kiosku īpašnieki valstiski satraucas un raksta atklātas vēstules, ka viņi spiesti maksāt starpnieku kantorim, kas izplata trolejbusu biļetes, nevis pa tiešo "Rīgas satiksmei", bet neviens neatbild un nereaģē, ka tādi krējuma smēlēji sekmīgi darbojas.

– Droši vien attiecīgi vīri ir aizmugurē, kas nodrošina slaukšanu un šādu kantoru eksistenci vai pat dibināšanu. Kaķa lāsti debesīs nekāpj, "Rīgas satiksme" pateica, ka viss ir okidoki, un cauri tā lieta. Labākajos, naudīgākajos Rīgas uzņēmumos, kā "Satiksmē", "Ūdenī" un daudzos citos, taču arī ir no krietnākajiem domes deputātiem sastādītas padomes, kam viss tas jāpieskata, bet ne.

– Tātad, Krīgera kungs, vismaz referenduma pabeigšanas sakarā mēs varam iepriecināt lasītājus, ka jūs to lietu neatstāsiet bez pieskatīšanas? Citādi jums te vienubrīd pārmeta, ka arodbiedrības, pašas uzsākušas, tik veicīgi nemaz nereklamējot iešanu uz nobalsošanu.

– Un es toreiz attraucu, ka mums nekas nav jādara, jo valdošās partijas tik perfekti strādā un tik feini izsakās, ka nevaram tās ne ar ko pārtrumpot. Vajag paklausīties, ko teicis Daudze, ko teicis Godmanis, un visi cilvēki iet uz referendumu.

– Jā, es domāju, ka ir kategorija ļaužu, kuri, tiklīdz izdzird Tautas partijas aicinājumu neapmeklēt iecirkņus, bez kavēšanās simt tūkstošu skaitā burtiski aiznesas uz iecirkņiem.

– Man arī prasījuši, vai rosināsim atlaist Saeimu, un atbildēju, ka ne. Taču tas, ko esam sākuši, nav cīņa ar vējdzirnavām. Man liekas, Daudze teica, ka pamodīsies citā Latvijā, un ir arī druscīt citā pamodies. Tas ir tikai uz labu, ja kaut viens deputāts sāk berzēt acis, it sevišķi, ja viņš ir Saeimas priekšsēdētājs. Aizsākumā aicinājām visas partijas diskutēt, bet tad valdošā koalīcija laida muļķi, cerēdama, ka pat parakstus mums neizdosies savākt. Kad juta, ka paraksti būs, ākstīšanās un smīkņāšana beidzās. Nācās steidzīgi palielināt likmi, lai parakstītos pie notāra, bet priekš mums tas bija nokavēts.

 

Sacensību par izdabāšanu tautai noved līdz absurdam

Liene Barisa,  NRA  08/07/08    Trešdiena, kad parlamentārieši savās brīvdienās bija nākuši uz darbu, lai klausītos Valsts prezidenta Valda Zatlera runu par secinājumiem pēc referenduma un pieņemtu viņa likumdošanas iniciatīvu grozījumiem Satversmē, izvērtās par kārtējo politisko batāliju dienu.

Lai gan vakar deputāti beidzot spēra pirmos soļus Satversmes grozīšanas virzienā, ņemot vērā konstitucionālo tiesību ekspertu secinājumus, emocijas un partiju atšķirīgās ambīcijas pagaidām liedz sākt racionālu darbu.

Atgādinot par opozīcijas politiķu blakus mērķiem, jau rīta agrumā pie Saeimas nama bija ieradies bariņš gados jaunu cilvēku no Sabiedrības citai politikai ar diviem lieliem plakātiem, aicinot prezidentu Valdi Zatleru atlaist Saeimu. "Prezident, neesi trusis, atlaid Saeimu!" – tā vēstīja viens plakāts. Savukārt šīs biedrības redzamākās sejas – Saeimas deputāti Aigars Štokenbergs un Artis Pabriks – plakātus ar līdzīga satura uzrakstiem Saeimas sēžu zālē turēja arī V. Zatlera runas laikā.

Jaunā laika deputāti šo ārkārtas sēdi neapmeklēja vispār, jo parlamentāriešiem ar frakciju padomes lēmumu šajā sēdē tika liegta iespēja pēc tam runāt no tribīnes. Jau dažas dienas iepriekš Jaunā laika deputāte Linda Mūrniece savā blogā diena.lv bija rakstījusi – uzzinot, ka nebūs debašu, daudziem deputātiem radies jautājums, "kāda jēga iet uz parlamentu un klausīties tukšu runu, no kuras jau iepriekš nekas nav gaidāms". Jau pēc sēdes opozīcija vērsās Saeimas prezidijā ar iesniegumu izvērtēt Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes (ZZS) rīcību, liedzot debates.

Parlamentā vakar risinājās arī savdabīga sacensība, kuram pirmajam izdosies nodibināt apakškomisiju darbam ar Satversmes grozījumiem, tādējādi parādot, kurš tad būs tas labās iniciatīvas autors, izpildot referendumā saklausīto tautas vēlmi labot Latvijas konstitūciju. Par to, ka šāda apakškomisija būtu jāveido, Juridiskajā komisijā runāja jau pavasara sesijas noslēgumā, taču toreiz tika nolemts pagaidīt referenduma rezultātus. Jau dienu pēc referenduma sarunās ar Neatkarīgo politiķi gan no opozīcijas, gan pozīcijas apakškomisiju dibināšanu minēja kā vienu no pirmajiem darbiem. Vakar šis nodoms arī tika realizēts, taču traģikomiskā veidā. Opozīcijas deputāti bija savākuši 34 parakstus ārkārtas sēdes sasaukšanai šajā pašā dienā, kurā tad deputātiem būtu jābalso par šādu lēmumu. Taču stundu pirms tam notika Juridiskās komisijas sēde, kurā saskaņā ar Saeimas Kārtības rulli arī var dibināt apakškomisijas, un parlamentārieši lielā vienprātībā to arī izdarīja. Tas netraucēja opozīcijas deputātiem, kuri jau bija vienreiz nobalsojuši par apakškomisijas dibināšanu, plenārsēdē balsot par vēl vienas komisijas izveidi. To, ka koalīcijas partijas šajā reizē balsoja pret, kaut arī patiesībā lēmums par komisijas dibināšanu jau pieņemts un pat nolemts, ka nākamnedēļ deputāti lems par tās darba apjomu, savā runā pēc balsojuma Jaunā laika politiķe Solvita Āboltiņa (kura pati bija klāt Juridiskās komisijas sēdē) tulkoja kā koalīcijas nevēlēšanos respektēt referendumā izteikto tautas gribu.

Ņemot vērā šo noskaņojumu, V. Zatlera runā vairākkārt uzsvērtā vēlme, lai opozīcija un pozīcija vismaz šajā reizē vienotos kopīgam darbam, var palikt bez atbildes. Vismaz publiskajā retorikā nekas tāds nebija manāms; opozīcijas politiķi, piemēram, koalīcijas deputātiem neticot.

Iespējams, konstruktīvāka darbība varētu izvērsties jau iepriekšminētajā apakškomisijā, kur notiks galvenais darbs pie grozījumiem. Tajā runātais atšķirībā no Saeimas plenārsēdēm netiek translēts radio, arī mediju uzmanība parasti ir mazāka. Zināmā mērā šāda tendence bija vērojama jau vakardien Juridiskajā komisijā, kur, salīdzinot ar atmosfēru abās plenārsēdēs, deputāti šķita nosvērtāki. Arī komisijas vadītāja Vineta Muižniece vakar kolēģiem lika pie sirds, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai deputāti komisijā neveidotu tikai politiskas diskusijas vai politiskus formulējumus. "Jo Satversmes grozījumi ir pārāk nopietns dokuments, lai mēs to radītu politisku ambīciju dēļ. Tam ir jāiekļaujas pilnībā mūsu valsts pamatlikuma struktūrā, garā un kopējā kontekstā," viņa norādīja.

Nākamnedēļ būs skaidrs apakškomisijas sastāvs. Piedalīties tās darbā solījuši arī konstitucionālo tiesību eksperti.

 

Viedoklis: Atkarsētāji

Aivars Ozoliņš,  Diena  08/07/08     Mēģinājums "graut Latvijas stabilitāti" esot beidzies ar "smagu sakāvi", trešdien Saeimas ārkārtas sēdē valdošās koalīcijas viedokli par tautas nobalsošanu pauda vienīgais runātājs no koalīcijas partijām Juris Dobelis (TB/LNNK). "Saeima ir galvenā valsts iestāde, un mums ir vajadzīgs miers," viņš paziņoja.

Atguvušies no pirmsreferenduma izbīļa, politiskie lēmēji neslēpti rāda, ka tie 608 tūkstoši pilsoņu — 40 procenti visu balsstiesīgo jeb divas trešdaļas šīs Saeimas vēlēšanās piedalījušos —, kuri sestdien balsoja par tautas tiesībām ierosināt Saeimas (pirmām kārtām tieši šīs Saeimas) atlaišanu, viņiem nav nekas. Esot "jāanalizē" un "jāizpēta", "ko šie 600 tūkstoši domājuši", Dobelis bilda, taču "netrakosim, mums nav nekur jāskrien".

Nekur neskries — ne paši prom no siles, ne grozīt Satversmi tā, lai viņus var padzīt tauta.

Valsts prezidents Valdis Zatlers šajā reizē izrādījās esam ērts polsteris starp tautas neapmierinātību ar lietu kārtību un lietu kārtotāju pilnīgu nevēlēšanos kaut ko mainīt. Viņa uzruna Saeimai trešdien izskanēja tā kā ne īstajā vietā, tā kā ne īstajā laikā.

Zatlera apņemšanās uzreiz pēc referenduma apspriest tā rezultātus ar Saeimā pārstāvētajām partijām jau svētdienas vakarā bija noplakusi līdz lēmumam neko neapspriest, bet uzrunāt Saeimu ārkārtas sēdē. Pēc šādām uzrunām diskusijas Saeimā parasti nenotiek, un prezidijs kopā ar frakciju padomi jeb valdošo partiju vairākums nolēma, ka arī šoreiz nevajag. Pēc 34 deputātu pieprasījuma prezidijs sasauca vēl vienu ārkārtas sēdi, taču arī tajā diskusijas nenotika — viens deputāts runāja par, viens pret Pilsoniskās savienības frakcijas priekšlikumu dibināt apakškomisiju Satversmes grozījumu izstrādāšanai, tad parastā vairākuma balsošanas mašīna to noraidīja.

Un Zatlers aizsteidzās uz Pekinu. Vai gribēts vai ne, radīts iespaids, ka Latvijas prezidentam savas tautas nobalsošana bija epizode starp diviem svarīgākiem notikumiem — balagānu Jaunais vilnis, kura rīkotājus aicināt uz Pili pēc valsts himnas ķēmošanas, un olimpiskajām spēlēm, kuru rīkotājiem komunistiem ar savu klātbūtni apliecināt, ka "mēs par vienu Ķīnu".

Jā, nu, bija jau arī prezidenta uzruna Saeimai. Taču tajā vairs nebija pirmītējā piedraudējuma, ka viņš varētu likt lietā tādu "piespiešanas mehānismu" kā ierosinājumu atlaist Saeimu, ja tā līdz Ziemassvētkiem netiks galā ar grozījumiem Satversmē. Tāpēc uz viņa sacīto, ka "tik lielas sabiedrības daļas vēlmi nav iespējams ignorēt", Saeimas vairākums jau mēmi atbild, ka ir gan iespējams. Uz mudinājumu, ka šī esot "iespēja atvērt durvis uzticībai" un "atjaunot vēlētāju uzticību valsts varai" — klusums, nav vērts pat apspriest. "Es ticu jums (..) Uz jums cer visi Latvijas iedzīvotāji, ikviens, kas vēlas dzīvot labākā, tiesiskā valstī, taisnīgākā Latvijā. Jūsu vienota rīcība var likt viņiem noticēt. Jūsu neizlēmība un bezdarbība — vilties." Tici vien, un lai šie cer — nāksies vilties.

Visi Latvijas iedzīvotāji patiesībā jau sen vairs uz to necer. Tāpēc nevar dēvēt par vilšanos valdošās koalīcijas atgriešanos pie parastās uzpūtīgās vienaldzības, līdzko apdraudējums garām. Katrā ziņā tie, kuri referendumā balsoja par tiesībām atlaist Saeimu, darīja to ne jau tādēļ, lai pamudinātu šos kungus atjēgties, ka viņi ir tautas kalpi, bet gan tieši tāpēc, ka viņiem vairs netic un necer uz viņu vēlēšanos dzīvot "labākā, tiesiskā valstī". Vēlētāju uzticība tiem rūp tikai reizi četros gados, kad to izblēda ar meliem un nopērk par naudu. Valsts vara ir tikai līdzeklis korporatīvai "shēmošanai", tiesiskums nozīmē shēmošanas arhitektu pasargāšanu no atbildības likuma priekšā, demokrātija — oligarhu zoodārzos pieņemto lēmumu bezierunu apstiprināšanu Saeimas balsotavā.

Pirms referenduma pašreizējā prezidenta tēvs Ilgonis Zatlers TV3 raidījumā Nekā personīga par stāvokli valstī pateica: "Mani šausmina tas, kas te notiek." Sestdien ar savu balsojumu to pašu pateica vairāk nekā 600 tūkstoši Latvijas pilsoņu. Var vaicāt, kam tā ir "smaga sakāve"? Vai valdošie priecājas, ka viņi nu ir sakāvuši Latvijas sabiedrību, savus vēlētājus ieskaitot? (Jo diezin vai apgalvos, ka tik milzīgs atbalsts pausts dažām opozīcijas partijām.) Tad jāsecina, ka, nudien — savu lodi nedzird.

Bet apakškomisiju Satversmes grozījumu izstrādāšanai Juridiskā komisija abu ārkārtas sēžu starplaikā izveidoja. (Dzintars Rasnačs (TB/LNNK) pat paziņoja, ka tā tikšot taupīti līdzekļi, jo par darbu apakškomisijās deputāti saņemot divreiz mazāk nekā komisijās; tikai nepieminēja, ka Saeima uz mēnesi pagarināja pavasara sesiju, lai varētu nerīkot vienā dienā abus šā gada referendumus, kas katrs izmaksā divus miljonus.) Taču jau tagad ir skaidrs, ka, tā kā paši atkal Saeimā jūtas droši vismaz divus nākamos gadus līdz vēlēšanām, vairākuma deputātiem rūp vienīgi tautas protesta uzbangojuma nomudžināšana un aizmiršana, tāpēc diskusijas par Satversmes grozījumiem būs garas, plašas un gaudenas.

Jeb, kā to pavisam atklāti un ciniski žurnālistiem pēc sēdes pateica Tautas partijas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis: "Ar cilvēkiem varēs runāt tad, kad viņiem galviņas būs atkarsušas."

Viņa lielākā kļūda — nevar neko sarunāt ar cilvēkiem, kuri šiem runātājiem vairs netic. Tāpēc diezin vai var cerēt uz "galviņu atkaršanu".

 

Āboltiņa: mēs pie ratiem nestāvēsim

Latvijas Avīze  08/07/08

V. Krustiņš: – Āboltiņas kundze pie mums ieradusies tikko no Saeimas ārkārtas sēdēm, noklausījusies Valsts prezidenta uzrunu par tautas tiesībām atlaist parlamentu, spilgtu iespaidu piepildīta.

S. Āboltiņa: – Kopš referenduma dienas mēs gaidām dialogu kā ar prezidentu, tā ar Saeimā pārstāvētajām partijām. Pagājšnedēļ Zatlers uzaicināja uz šādu sarunu, bet drīz vien sekoja atsaukums un norāde, ka dialoga vietā būs uzruna Saeimas sēdē, ko "Jaunais laiks" noklausījās frakcijas telpās.

– Bija monologs.

– Jā, mēs neatlaidīgi meklējām iespēju debatēm, taču valdošie to nepieļāva. Pagaidām vienīgais rezultējošais lēmums ir izveidot Juridiskās komisijas apakškomisiju, kas strādā, lai kaut kad pieņemtu Satversmes grozījumus, par kuriem ir vairāki priekšlikumi. Viens – prezidenta 3. jūnijā iesniegtais priekšlikums, kas pamatots uz ekspertu atzinumu, kurā vienā teikumā pasacīts, ka nepieciešams gan tautai deleģēt tiesības atlaist Saeimu, gan arī prezidentam. Tā ir iniciatīva, ko viņš iesniedzis, bet nevis gatavs likumprojekts ar attiecīgi izstrādātiem pantiem. Pārējais, ko viņš trešdien nolasīja 13 minūtēs, dēļ tā sasaucot ārkārtas plenārsēdi, bija pavadvēstule ar precizējumiem, kas būtu ņemami vērā, Saeimai izstrādājot grozījumu redakciju.

– Jums atkal teiks, cik "JL" nepieklājīgs un neuzvedīgs! Vajadzēja taču iet, klausīties sēžu zālē, izrādīt prezidentam cieņu.

– Mani vairāk uztrauc, cik ļoti nepatīkami ir atrasties starp kolēģiem, kur iezīmējas divas tik ļoti naidīgas nometnes, un ka attiecības parlamentā jau pārkāpj svītru, aiz kuras beidzas normālas, kulturālas, pieklājīgas izturēšanās robežas vienam pret otru.

E. Līcītis: – Kā tas izpaužas? Jūs nesveicina? Puikas grūstās uz trepēm?

– Pēc referenduma mēs, partijas, nesanākam kopā un nesākam domāt, ko darīt, nemeklējam kopīgus risinājumus. Kaut Dobelis uzskata, ka 600 tūkstoši ir palikuši mazākumā, es turpretī notikušajā saredzu milzīgu vēlētāju aktivitāti un lielu neapmierinātību ar to, kas šajā valstī notiek – ne tikai Satversmes grozīšanas dēļ. Nevajag nevienam sevi mānīt, ka tagad, izstrādājot superlabus Satversmes grozījumus un saliekot tos pa pareizajām vietām, var plaisu starp sabiedrību un varu mazināt. Varbūt jāsāk ar parunāšanos pašu politiķu starpā, un varbūt prezidents tur varēja uzstāties kā vidutājs. Es nepiekrītu pārmetumiem, ka "Jaunais laiks" ir mūždien jaucējs un grāvējs, nepieklājīgs un neuzvedīgs. Tieši otrādi, ir sakrājušās tēmas, par kurām kopā padomāt: gan KNAB vadītāja izvirzīšana, gan neatliekamo ekonomisko problēmu risinājums, gan cenu celšanās rudenī gāzei un apkurei.

V. Krustiņš: – Vai, nu nejauksim demokrātiskuma, Satversmes lietas ar apkuri. Sadārdzinājums taču tikšot atlīdzināts! Palasiet pazīstamā žurnālista Paidera atklāsmi – kāpēc esot jāņem vērā un jāliek pa priekšu vēlētāju mazākuma viedoklis, ja vairākums nevēlējās piedalīties referendumā, viņiem šis jautājums nebija svarīgs. "Taču Latvijas politiskajā augšgalā," drūmi secina Paiders, "dominē tiesiskais nihilisms." Ko jūs par to teiksiet?

– Protams, matemātika ir Paidera stiprā puse. Bet salīdzināsim. Uz iepriekšējām vēlēšanām atnāca 907 tūkstoši vēlētāju. Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās piedalījās apmēram tikpat daudz pilsoņu, cik referendumā. Tā ir sabiedrības aktīvā daļa, kamēr pretī ir diezgan ievērojamais skaits vienaldzīgo, nekad un neko neapmeklējošo. Var, protams, iztikt tikai ar matemātiku, teikt, ka nekas nav vajadzīgs, un rullēt tālāk, bet es to sauktu par strausa politiku. Referenduma naktī visi politiķi atzina – šādi Satversmes grozījumi ir nepieciešami. Arī spēcīgākie konstitucionālo tiesību eksperti, kādi vien mums ir, vienprātīgi parakstījušies – jā, tas ir vajadzīgs! Mēģināt viņus apstrīdēt ar plikiem skaitļiem, ar noraidījumu konkrētajam labojumam, izlikties, ka var mierīgi dzīvot tālāk, ka sestdienas, 2. augusta, nav bijis, tas gan, manuprāt, ir nihilisms.

– Cik noprotams, pašreizējais Saeimas vairākums nedomā kā strausi, viņu smadzeņu kopējā kubatūra ir ievērojami lielāka nekā milzīgajam putnam, un viņi ir grasījušies pārmaiņas veikt. Es neņemos teikt, tieši kādas pārmaiņas veikt.

– Vairākums apliecina ar vārdiem un darbiem, ka pie Satversmes grozījumiem strādās. Es gribētu prognozēt ilgu, rūpīgi, skrupulozu strādāšanu, dažādu ekspertu uzklausīšanu līdz pat šīs Saeimas beigu cēlienam, kad nekas vairs neapdraudētu pašu deputātu eksistenci. Diez vai viņi dosies uz 10. Saeimas vēlēšanām ar saukli – ziniet, tie 900 tūkstoši uz referendumu negājušie ir mūsējie, bet jūsu 600 tūkstoši balsu mūs neinteresē. Tā ka – jā, darbs notiks, bet ar pamatdomu, ka nav par skādi visu novilcināt.

– Nule Krīgera kungam arī vaicājām – vai tomēr galvenais nav censties ievēlēt Saeimu, ar kuru mēs būtu apmierināti, nevis izdzenāt esošo? Kāpēc tad nesākt ar vēlēšanu sistēmas maiņu? Un otrs – diez vai 600 tūkstoši gribētu padzīt akurāt visu 9. Saeimu. Neapmierinātība ir ar deputātiem, kuri nestrādā, guļ, nepilda vēlētāju uzdoto. Kā viņus atsaukt? Bet šīs lietas Saeimā nevienam nepatīk kustināt!

– Tā būtu liela Satversmes revīzija. Mēs esam centušies iet pussolīšiem, iesakot atteikties no lokomotīves principa, proti, ļautu katram kandidēt tikai vienā apgabalā, bet šo likumdošanas iniciatīvu noraidīja. Vēlēšanu likums pašreiz ir Saeimā, cik varēsim, mēs šādu normu turpināsim aizstāvēt.

– Daži cilvēki gāja uz referendumu un balsoja "pret". Kāpēc? Viņi pateica – tāpēc, ka atkal ievēlēs tos pašus. Es atdodu jums šo jautājumu – ko gan citu vēlēt? Nu, atlaidīs šo Saeimu, bet atkal būs tā pati Āboltiņa, tā pati Kalniete un Šadurskis, kuri sēdēs priekšā.

– Tas, kas šobrīd notiek Saeimā, ieskaitot pozīcijas un opozīcijas attiecības, nav tas skaistākais, ko demonstrēt sabiedrībai, un neveicina jaunu, ar idejām bagātu cilvēku ienākšanu politikā. Jebkurš aprēķina, kas notiks ar viņu, kad viņš ienāks šajā zvēru dārzā.

– Nebaidiet, nebaidiet tik dikti jaunos cilvēkus.

– Viņi katrā ziņā labi pārdomās, vai citur nav vieglāk, ērtāk un mierīgāk.

– Mani izbrīnē, ka jūs šodien esat nolēmuši likvidēt biedrību "Par tautas tiesībām", kas vadīja un reklamēja darbošanos pirms referenduma.

– Tā pēc statūtiem izriet, ka biedrību likvidē 8. augustā un pāri palikušos līdzekļus, kādu tūkstoti latu, ziedo labdarībai "Kokneses fondā".

– Vai tieši tagad biedrība jāslēdz ciet? Varbūt otrādi – tai jāaktivizējas, jo lobēšana ir legāla darbība. Varbūt jāiet pa ielām, jāsit ar bungām, jāstāv pie Saeimas, lai izdabūtu cauri, ko vajag? Citādi patiešām vilks divus gadus, kamēr kādus grozījumus pieņems.

– Šī biedrība bija "JL" iniciatīva ar diviem mērķiem. Kā pirmais – saliedēt visus referenduma piekritējus apstākļos, kad ir tik daudz šķelšanās un nevienprātības. Mēs spējām parādīt, ka, piemēram, ar Kalnietes kundzi spējam nolikt malā to, kas mūs šķeļ, kaut attiecības kopumā visai siltas nav. Bet slēgt mēs slēdzam biedrību tāpēc, ka turpmāk, teiksim, par nākamo referendumu dalībniekiem varētu trūkt vienprātības.

E. Līcītis: – Pagaidiet, bet nav taču "slēgts" jautājums par pagājušā referenduma rezultātu īstenošanu!

– Nē, man nav nekas pretī, ka interesenti dibina citu biedrību ar atbilstošiem mērķiem un turpina darboties.

V. Krustiņš: – Jautājums ir – kāpēc to nedarāt jūs? Es domāju, ka 600 000 lielā mērā sagaida no "Jaunā laika", ka jūs būsiet cīnītāji līdz galam.

– Mēs būsim cīnītāji līdz galīgai uzvarai, bet ne vairs "zem biedrības". "Jaunajam laikam" ir organizācija, ko sauc partija "Jaunais laiks". Viena daļa cilvēku jutās vīlušies "Jaunajā laikā", vienai daļai nepatīk tas, ko mēs darām, tieši tāpēc mēs izveidojām "Par tautas tiesībām", pēc iespējas attālinātu no politikas…

E. Līcītis: – … bez partijas smakas.

– Nē, nu mums bija svarīgi iesaistīt un uzrunāt pēc iespējas daudzus cilvēkus, nesašķirojot viņus politiskos pretiniekos vai piekritējos. Bija inteliģences pārstāvji, kuri tūlīt bija gatavi piedalīties mērķa labad, bet ar piebildi – "ja tā nav partija!"

– Tad jau sanāk, kā teica politologs Rajevskis, – jūs, partijas, mazdūšīgi mēģinājāt slēpties aiz biedrības vairoga?

– Nekad neesam slēpušies un slēpuši, ka esam biedrības dibinātāji, lielākie finansētāji, ka tā ir mūsu iniciatīva. Mani priecē, ka politiskās distances dēļ biedrībai varēja pievienoties gan Georgs Andrejevs, gan daudzi citi krietni ļaudis.

V. Krustiņš: – Es būšu atklāts, jūs mani nepārliecināt ar šīm atbildēm. Viss it kā varētu būt, ko jūs sakāt, bet neatrodu, kādēļ gan tāpat nevarētu darboties tālāk.

– Turpināsim darboties, turpināsim saliedēt.

– Nuja, jo citādi vienmēr varēs teikt – redz, viņiem vajadzēja tikai valdību gāzt, haosu un nestabilitāti radīt, bet, kad neizdevās, prom un krūmos iekšā.

– Biedrībai cits mērķis bija – informēt par referendumu, jo valdošā koalīcija to ignorēja un neko nedarīja, kamēr tik varēja neko nedarīt. Biedrībai turpretī vajadzēja iesaistīt cilvēkus, un tas sakrīt ar "JL" kā politiskas organizācijas mērķiem. Mēs nekur nevaram sprukt prom, jo Saeimā nav notikusi manis minētā saruna vai dialogs starp partijām, joprojām ir spēkā diktāts no vairākuma pozīcijām. Viņu doma ir – ahā, neizdevās gan jums referendumā kaut ko panākt, tāpēc pastāviet tagad pie ratiem. Mēs nestāvēsim pie ratiem.

– Vai jūs domājat, ka Tautas partija nenieka nav sapratusi no visa notikušā?

– Kalvīša vai Kučinska paziņojumi referenduma naktī krasi atšķīrās no līdz tam runātā. Mainījās pat intonācija. Taču, piemēram, Gundaram Bērziņam ir citi ieskati. Esmu pārliecināta, ka ikvienā partijā ir cilvēki, ar kuriem var sastrādāties, diemžēl daudzās partijās izveidota sistēma, ka saimnieki nosaka to, kas jādara. Dažkārt tas kļūst nepieņemami un nepanesami cilvēkiem, kuri iesaistījušies organizācijā ar mērķi strādāt bez diktāta. Tas arvien ir jautājums – vai virsroku ņems šādi partijas dalībnieki vai šaurais pulciņš, kurš strādā saimnieka interešu lokam, kam tāpēc nemitīgi jāpieņem lēmumi, kurus sabiedrība nesaprot un neatbalsta. Te parādās parastās iebildes – "ak, mums ir problēmas ar komunikāciju" –, bet lēmumam pieņemšanas brīdī taču jābūt skaidrākam par stikliņu!

E. Līcītis: – Kurš vai kuri, pēc "Jaunā laika" domām, ir tie konstruktīvi, veselīgi domājošie TP biedri?

– Laikam no manas puses tagad būtu nekorekti šķelt un dalīt Tautas partiju.

– Ak tā? Tautas partijai nemitīgi cirpt un šķelt "Jauno laiku" liekas pat ļoti pareizi!

– Es apstiprināšu vēlreiz – Tautas partijā ir sadarboties spējīgi partneri, bet ja "bērziņiskais" stils ņems virsroku un pašreiz, šķiet, tā notiek, tad būs grūti runāt par darbības pārvērtēšanu. Vai viņi ir pārliecināti, ka uz nākamajām vēlēšanām atkal spēs likt lietā jaunu triku, lai iegūtu balsis, es ļoti šaubos. Dažās aptaujās TP reitings noslīdējis zem pieciem procentiem – pēc pārliecinošas uzvaras 9. Saeimas vēlēšanās.

– Āboltiņas kundze, TP nākotne nav jūsu problēma. Ko gan darīs "Jaunais laiks" pats, iekapsulējies opozīcijā? Tagad jūs nelaiž pie vārda debatēs! Vai gaidīsiet, kad prezidijs pieņems lēmumu "JL" deputātus turpmāk vairs nebarot Saeimas ēdnīcā?

– Nebrīnīšos, ja kādu dienu piedāvās grafiku, kurā laikā drīkst ēst pozīcijas deputāti un kurā – opozīcijas.

– Nē, jums vispār noteiks slaido līniju, nemaz nelaidīs ēdnīcā!

V. Krustiņš: – Varbūt jūs varētu pārsteigt sabiedrību, ja trīs gudras sievietes Āboltiņa, Kalniete un Lībane-Šķēle sanāktu kopā vienā klusā kafejnīcā, liktu personīgās nesaskaņas pie malas, atrastu iespēju sarunāties. No trim gudrām latviešu sievietēm divas ir juristes, viena mākslas zinātniece – tā ka pārstāvēta gan likumiskā, gan emocionālā pusē. Uzaiciniet jūs pirmā. Vai Lībane-Šķēle ar Kalnieti nebūtu mierā pavadīt kopā vienu jauku kafijas vakaru?

S. Āboltiņa: – Šis trīs sieviešu sastāvs ir jūsu nosaukta sava veida alegorija…

– Uzlūdziet taču Vīķi-Freibergu arī, būs pavisam skaisti.

– Politiķiem nāksies meklēt ceļu, kā saliedēt sabiedrību un kā šā mērķa dēļ pašiem vairāk salīgt. Pirms šīs sēdes mani Vecrīgā aiz rokas satvēra un uzrunāja kāda kundze, kurai arī bija jāsteidz uz darbu. "Vai tiešām nesaprotat, ka cilvēki izies ielās, ja nebūs nekādu pārmaiņu?" viņa teica. Šī kundze apzinīgi piedalījās referendumā, kaut kur Purvciema pusē. Tur redzējusi daudz krievu tautības cilvēku balsojam. Un arī uz ielām iznāks visi, kas ir neapmierināti. Nedrīkst pieļaut, ka cilvēki spiesti iziet ielās.

E. Līcītis: – Kā, un jūs viņus nevedīsiet ielās? Kas tad viņus vadīs?

– Tas vispār ir nepieļaujami un izklausās no leksikas par biedēšanu ar bubuļiem pirms referenduma. Politiķiem jādomā, kā valsts attīstīsies, bet nav jābaida vienus ar otriem. Daudze taču paguva apvainot pat Kosteņeckas kundzi, krievieti pēc pases, bet patrioti attieksmē pret valsti un visiem tās simboliem. Drīzāk gan sabiedrībai jābaidās no latviešiem, kad pašreiz pie varas esošie parādījuši savu attieksmi pret valsti un noveduši to līdz rūgtai īstenībai, kādā dzīvojam. Koalīcija atdeva Abreni bez referenduma, slēdz dīvainas vienošanās par Krievijas uzturamu hokeja komandu izveidi, grib ieviest enerģētisko atkarību no Maskavas, un viņu dēļ ietekmīgi pasaules izdevumi sāk rakstīt par Latviju kā viegli ietekmējamu, vāju posmu Rietumu blokā. Man tas liekas bīstami.

V. Krustiņš: – Tagad, lūdzu, pasakiet mūsu lasītājam, referenduma apmeklētājam, kurš ir darījis, ko saviem spēkiem varējis, – kas tālāk notiks? Tagad viņš dzird it kā piekrišanu, bet bagātīgi atšķaidītu ar atrunām, iebildēm, novirzēm. Ko "JL" darīs stingri un sistemātiski?

– Pirmkārt, darbosies apakškomisijā, kurā caurlūkos Satversmes grozījumus. Mums ir arī pašiem sava, sen izstrādāta redakcija, kuru, iespējams, piedāvāsim apspriešanai. Otrkārt, mēģināsim darīt visu, lai grozījumu pieņemšana netiktu atcelta līdz "pacietieties, debesīs labāki būs".

– Kalniete jums ies palīgā?

– Jā, Kalniete nāks palīgā.

– Štokenbergs ar Pabriku?

– Arī.

E. Līcītis: – Mūsu visu jaunie draugi "Saskaņas" darbinieki?

– "Saskaņas centrs" atbalstījis šos grozījumus, un vārdos lielākā daļa Saeimas pārstāvju ir piekrituši dot tautai tiesības atlaist Saeimu. Es ceru, ka satura kvalitāti palīdzēs nodrošināt pieaicinātie speciālisti no prezidenta Konstitucionālās komisijas, tā ka kopējiem spēkiem darīsim, ko varēsim. Mēs turpināsim aicināt valdošo koalīciju mazināt plaisu sabiedrības un varas starpā, piemēram, izraudzīties sabiedrībā atbalstītu KNAB vadītāju.

V. Krustiņš: – Jums ir tāds kandidāts, ko nešauboties nosaukt?

– Jā, Juta Strīķe varētu būt KNAB vadībā, domāju, ka arī otrs vietnieks Vilks derētu.

– Gaidu, kad jūs teiksiet – centīsimies arī gāzt Godmani. Atzīstieties, jums taču ir tāds nodoms?

– Mums nav tāda nolūka – gāzt gāšanas pēc. Jautājums, vai iekšējo pretrunu plosītā koalīcija spēj nodrošināt jebko – kaut vai skolotājiem solītās algas, kaut vai risinājuma iespējas cilvēkiem, kuri rudenī saņems savus apkures rēķinus pēc jaunajiem tarifiem.

– Es saprotu – Godmani negāzīsiet, bet garantijas tam nedodat?

– Es saku – mēs redzam viņu iekšējās pretrunas, un viņu atrašanās koalīcijā ir valsti bremzējošs spēks. Vēl sliktāk tas ir situācijā, kad 600 tūkstoši cilvēku pauduši neapmierinātību ar valdošo politiku. Mēs izmantosim līdzekļus, kas ir opozīcijas arsenālā, – kritizēt, iesaistīt politikā arvien vairāk jaunu cilvēku un piedāvāt konkrētus, reālus risinājumus valdošās koalīcijas ielaistām problēmām un paskatīties, kādēļ tie tiek noraidīti.

 

Viedoklis: Vai Kalniete mēģina atgriezt politikā valsts rasismu?

Nils Konstantinovs, Dienas Bizness, Numurs, speciāli apollo.lv   08/07/08

Vācu valodā tautu apzīmē ar vārdu Volk. Mūsdienās gan šo vārdu lieto reti un piesardzīgi. Iemesls — Volk jeb tauta bija viens no iemīļotākajiem nacistu lietotajiem terminiem. Tā, piemēram, nacionālsociālistiskās partijas oficiālais laikraksts saucās «Völkischer Beobachter», kas aptuvenā tulkojumā nozīmē «Tautas novērotājs». Bet nacistu ideoloģijas iedvesmotājs un pazīstamais Bībeles pētnieks Pauls Antons de Lagarde ebrejus definē kā kaut ko tādu, kas ir «kaitēklis tautai».

Politisko procesu novērotājam šodienas Latvijā būtu grūti nemanīt zināmas paralēles. Kad Sandra Kalniete, partijas «Pilsoniskā savienība» līdere, televīzijas ekrānā lepni uzsver, ka viņa «ir no tautas» (KNL, 01.08.08.), atšķirībā no koalīcijas pārstāvjiem, kuri tautai tikai kaitē, tad tas rada vairākus jautājumus. Pirmkārt, kuras ir tās īpašības, kas Sandru Kalnieti dara piederīgu tautai, bet citus — ne. Otrkārt, kas notiks ar tiem, kas, pēc Kalnietes un viņai tuvo politisko spēku izpratnes, nepieder pie tautas. No vēstures ir labi zināms, kā parasti beidzas mēģinājumi kādai tautai pārāk entuziastiski pievērsties savu kaitnieku apkarošanai.

Salīdzinājums, protams, ir nedaudz pārspīlēts, tomēr šādām lietām nevajadzētu palikt bez ievērības. Skaidri redzams, ka Sandra Kalniete, «Jaunais laiks», pozīcijas un opozīcijas politiķi, kā arī vairāki mediji manipulē ar vārda «tauta» jēgu un nozīmi. Šā vārda lietojums jau ir tik izstaipīts, ka drīz vien tas vienkārši izzudīs no latviešu valodas, jo vienlaikus apzīmēs pārāk daudz un pārāk pretrunīgu lietu.

Sandra Kalniete, par tehnoloģijas ieroci izvēloties sabiedrības dalīšanu divās naidīgās grupās, no kurām vienai jebkādiem līdzekļiem jāgūst pārsvars pār otru, ir rīkojusies visai izmanīgi, tomēr ne pārāk radoši. Šī tehnika nav nekas jauns. Pirms viņas to izmantojuši gan nacisti — ar dalīšanu āriešos un zemcilvēkos, gan komunisti — dalot proletariātā un budžos. Pašlaik Latvijā ieviests dalījums tautā un valdošajā kliķē, bez kura neiztika neviens no neskaitāmajiem PAR referendumu mudinošajiem izteikumiem publiskajā telpā. Visiem šiem dalījumiem ir vairākas kopīgas īpašības. Vienalga, vai tie būtu ārieši, proletārieši vai tauta — tas ir skaitlisks vairākums, kam ir dabas vai dievu dotas tiesības uz varu. Zīmīgi, ka Sandra Kalniete tik tiešām savos propagandas materiālos lietojusi frāzi «Tautas prāts ir dievu prāts!». Attaisnot tiesības uz varu ar dabas vai dievu gribu ir nepieciešams tāpēc, ka šīm grupām uz to nav nekādu leģitīmu tiesību. Tā, piemēram, opozīcijai patlaban nav leģitīmu tiesību pārņemt varu, tomēr tā mēģina to darīt, pamatojoties uz tautas jeb, citiem vārdiem, dabas un dievu gribu.

Tāpat arī visos šajos dalījumos pamanāms, ka pretim vairākumam stāv kāda skaitliski mazāka grupa, kura apspiež vairākumu un ir piesavinājusies sev visus labumus. Tā nacistu propagandā tika aprakstīti ebreji, komunisti šādi runāja par kapitālistiem, bet politiskie spēki mūsdienu Latvijā, kuri pretendē uz tautas pārstāvju statusu, tieši tāpat runā par valdošo kliķi. Uzkrītoša ir pat simbolisko tēlu sakritība — laikraksta «Diena» un citu politisko spēku rīkotajās «tautas sapulcēs» bija redzami plakāti, kuri attēloja vienu no valdošās kliķes pārstāvjiem kā resnu cūku. Nacistiskajā Vācijā populārs ebreju apzīmējums bija Netīrā cūka, bet izsmejošās karikatūrās tie nereti tika attēloti ar šņukuriem un cūkas astēm.

Visiem dalījumiem kopīga ir arī nenoteiktība — robeža starp piederību vienai vai otrai grupai parasti ir izplūdusi un grūti definējama. Pie nacistu Volk piederēja ģermāņu, britu, ķeltu un skandināvu izcelsmes ļaudis, taču ar izņēmumiem — privilēģijas, kuras sniedza piederība tautai, varēja zaudēt politiskās, ideoloģiskās, seksuālās vai kādas citas orientācijas un rīcības dēļ. Kādas sabiedrības grupas pieder pie tautas mūsdienu Latvijā, noteikt ir sarežģītāk. Ja zināms, ka pie tās pieder Sandra Kalniete, tad var secināt, ka tauta ir arī viņas pārstāvētais politiskais spēks un tā sabiedrotie. Tāpat, cik var nojaust, tauta ir pensionāri, skolotāji, laikraksta «Diena» lasītāji un tie, kam vispār iet slikti. Bet precīzāku izpratni par tautas definīciju sniedz Sandras Kalnietes vadītās partijas izplatītais uzsaukums pēcreferenduma dienā: «Vairāk nekā 600 tūkstoši Latvijas pilsoņu tautas nobalsošanā ir pauduši Latvijas tautas gribu.» Tātad Latvijas tauta ir 608 446 iedzīvotāji, kuri 2. augusta referendumā nobalsoja par grozījumiem Satversmē. Patīkamas pārmaiņas no citiem režīmiem — šoreiz pie izredzēto grupas var piederēt neatkarīgi no tautības, ādas krāsas, politiskās pārliecības un seksuālos orientācijas! Šajā jomā Latvija patiešām ir spērusi soli demokrātijas virzienā.

Tomēr visādi citādi viss, ko šie tautiskie politiskie spēki ir teikuši gan pirms, gan vēl jo vairāk pēc referenduma, ir tieši tādi paši meli kā nacistu doktrīnas un komunistiskie pamfleti. Un šajā jomā tas ne ar ko neatšķiras no iepriekšējiem režīmiem, kur meli un klaja falsifikācija bija neatņemama ideoloģijas sastāvdaļa. Skaidrs, ka Sandra Kalniete pieder tautai tieši tādā pašā mērā, cik Andris Šķēle, Aivars Lembergs vai Tatjana Ždanoka. Šādam viņas paziņojumam par kādu īpašu piederību tautai ir tieši tāda pati jēga, kā tad, ja tiešajā ēterā būtu atzinusi, ka ir tīrasiņu āriete — nekāda saprātīga pamatojuma, vien tīri populistiska retorika ar mērķi iedalīt sabiedrību divās naidīgās grupās. Tāpat ir skaidrs, ka tauta nav tikai tie, kas referendumā nobalsoja «par». Tauta tomēr ir visai abstrakts jēdziens, tāpat kā varas piederēšana tautai nav jāuztver burtiski. Vara pēc savas definīcijas ir kaut kas tāds, kas pieder dažiem pār daudziem. Pat ja to varētu izdalīt uz divarpus miljoniem, tā, protams, nebūtu vairs nekāda vara. Nemaz nerunājot par to, ka neviena vara nevar būt absolūta.

Tomēr līdz absurdam lielākie meli, protams, ir par tā paša referenduma rezultātiem. Nacistu propagandas ģēnijs Jozefs Gēbelss reiz izdarīja slaveno novērojumu par to, ka visefektīvāk darbojas pēc iespējas lielākas, gandrīz vai neticamas nepatiesības uzdošana par faktiem. Ir it kā zināms, ka referendumā tautas atbalsts likumā noteiktajā kārtībā netika iegūts. Tomēr Sandras Kalnietes vadītā partija vienkārši paziņo pretējo: «Tautas nobalsošanas politiskie rezultāti ir skaidri — Satversme ir jāgroza! Par to ir nobalsojis pārliecinošs vairākums...» Tieši to pašu un tādā pašā leksikā pauž arī pārējie referendumu iniciējušie spēki. Interesanti, kā šeit jau ir atmests vēl tikai iepriekšējā dienā paustais atbalsts demokrātiskām vērtībām un «tautas gribai». Demokrātiska referenduma leģitīmais rezultāts tiek ignorēts, tā vietā vienkārši uzdodot politiskajam grupējumam nepieciešamo par vienkārši esošu. Izskatās, ka Gēbelsa ieteiktā taktika tiešām strādā — gan koalīcija, gan prezidents haotiskā apjukumā jau paziņojuši, ka grozījumi jāpieņem, un prezidents pat šim nolūkam izsludinājis ārkārtas (!) sēdi. Citiem vārdiem, visi rīkojas tā, it kā tautas balsošana tikpat labi būtu varējusi arī nebūt. Ja arī izmisīgā reitingu celšanas mēģinājumā šādus grozījumus grib pieņemt, tad to varēja darīt, mazliet saglabājot pašcieņu, bet galvenais — vismaz imitējot kādas vērtības piešķiršanu balsojuma rezultātam. Soli tālāk sper vēl viens rezultātu revizionists Artis Pabriks: «Šī valdība nav leģitīma(..). Šai Saeimai ir jāiet prom...» Šis paziņojums jau balansē uz likuma robežas — ja Pabrika kungam ir kādi pierādījumi par to, ka valdība ir nelikumīga, tad viņam ar šo nopietno apgalvojumu būtu jāgriežas Drošības policijā. Savādi, ka policija nepievērsa nekādu uzmanību referenduma reklāmās izteiktajiem draudiem «uzmanīties» pie tautas nepiederīgajiem, «ka nedabū pa muti». Tas tomēr ir klajš, primitīvs rasisms, kas pēc būtības ne ar ko neatšķiras no skinhedu internetā publicētiem draudiem čigāniem.

Sabiedrības šķelšana, lai arī nereti kalpojusi par labu ieroci politiskiem grupējumiem, tomēr nevienā valstī nekādu ilgtermiņa labumu nav devusi. Vēl jo mazāk tas būtu vēlams Latvijā, kur jau tāpat realitātē eksistē divkopienu valsts. Jautājumu, kāpēc mēs nedzīvojam tāpat kā, piemēram, Somijā vai Francijā, nevar atrisināt, vienkārši velkot krustiņus. Jo atbilde uz šo jautājumu ir — tādēļ, ka šīs valstis atšķirībā no Latvijas pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem spēja aizsargāties no visādām nejēdzīgām ideoloģijām un «tautas atbrīvotājiem». Kamēr Latvija slīga zem okupācijas un nekam nederīgas, iznīcinošas ekonomiskās sistēmas sloga, šajās valstīs iedzīvotāji strādāja pie savas valsts. Pieprasīt 17 gados tādu pašu līmeni, kādu citi sasnieguši pēc 60 gadu darba, nav prātīgi. Prātīgāk būtu vienkārši sekot viņu piemēram un racionāli, vēsu prātu darīt, kas darāms. Nevis slīgt atpakaļ kārtējā ideoloģiskajā muklājā, attaisnojoties ar dievu gribu un meklējot vainīgos, kam sadot pa muti, starp visiem citiem, izņemot pašiem sevi. 

 

Viedoklis: Godmanis un pensiju fondi

Juris Paiders,  NRA  08/08/08    Pieņemsim, ka es būtu kādas bankas vadītājs un pagājušajā gadā kāds labdaris man uzticētu miljonu uz vienu gadu, bet ar noteikumu, ka man šī nauda jāizvieto droši, bet lai tās ienesīgums būtu pēc iespējas lielāks. Visvienkāršākais, ko es varētu darīt – aizdot naudu kādai Latvijas komercbankai par Latvijas vidējo starpbanku kredīta likmi (RIGIBOR).

Pagājušā gada septembra vidējā likme (aizdevumam uz vienu gadu) bija 10,34% gadā. Latvijas Banka aprēķina indeksu RIGIBOR starpbanku kredītu procentu likmēm. Aprēķinos tiek izmantotas naudas tirgū aktīvāko banku (Hansabanka, Latvijas Krājbanka, SEB banka, Parex banka, UniCredit Bank, DnB NORD Banka un Nordea Bank Finland Plc Latvijas filiāle) likmes.

Ieguldot naudu starpbanku kredītā pēc RIGIBOR vidējās likmes 2007. gada septembrī, ienesīgums būtu 10,34% gadā. Es, protams, varētu rīkoties vēl konservatīvāk un aizdot kādai bankai šo naudu uz gadu par Latvijas Bankas refinansēšanas likmi. Tad ienesīgums būtu 6% gadā. Ja es miljonu izvietotu kā bankas depozītu, tad ienesīgums būtu 7–8% gadā.

Ja es vai ikviens cits naudas turētājs rīkotos konservatīvi, tad ienesīgumam jābūt vismaz 6% gadā, bet, rīkojoties tikpat konservatīvi, taču aizdodot naudu kādai komercbankai uz gadu par RIGIBOR likmi, ienesīgumam jābūt 10% gadā. Tātad, ja man būtu jāuzglabā nauda tā, lai tā nestu augļus, es panāktu no miljona ienesīgumu no 6 līdz 10% gadā. Lai iegūtu šādu rādītāju, man nevajag ekonomikas zinātņu grādu un man nav vajadzīga pieredze akciju tirgos. Turklāt no pērnā gada valdība intensīvi aicina uzkrāt, un tagad tiem, kas atsaucās uz valdības aicinājumu, jau ir zināma pieredze par depozītu ienesīgumu.

Tāpēc ikvienam, kurš kaut minimāli orientējas depozītu procentos, rodas patiess šoks, aplūkojot, kā saimniekoja Latvijas komercbanku vadītie pensiju fondi, kuri pārvalda pensijas 2. līmeni. Gada laikā lielākā daļa aktīvo pensiju plānu uzrāda negatīvu ienesīgumu. Sveika, Gauja! Ardievu, pensiju nauda! Labākais no aktīvajiem 2. līmeņa pensiju fondiem SEB aktīvais plāns uzrāda 1,46% ienesīgumu. Vistraģiskākā situācija ir tiem vairāk nekā 300 tūkstošiem, kas piekrita savu pensiju uzticēt Hansa pensiju IP Dinamika – tie gada laikā ir pasvilpuši 7,35% no nākotnes pensijas (dati: www.manapensija.lv). Ja aplūkojam tā saucamos sabalansētos un konservatīvos pensiju plānus, tad 10% ienesīgumu gada laikā nav sasniedzis neviens 2. līmeņa pensiju fonds. Savukārt 6% slieksni Latvijas Bankas refinansēšanas likmes robežu spēja pārvarēt DnB NORD 1 Konservatīvais IP un SEB Latvijas plāns, kuros kopā piedalās aptuveni 23 tūkstoši nākotnes pensionāru.

Ieraugot šādus rezultātus, nervozāki vēlētāji sākt kliegt. Kamēr Štokenbergs ar referenduma palīdzību cenšas uzspridzināt pensiju 1. līmeni, tikmēr komercbankas izputina pensiju 2. līmeni. Bažas pastiprina tas, ka pašlaik Latvijas komercbanku vadītajos pensiju fondos tiek nokurināti tikai 2% no sociālā nodokļa naudas, bet 2010. gadā negatīvai dinamikai tiks atvēlēti jau 10% no sociālajām iemaksām.

Valdība beidzot reaģēja momentā. Ivars Godmanis apsolīja izmaiņas pensiju sistēmā, palielinot Valsts kases apsaimniekoto otro pensiju līmeni. Pusi apsaimniekotu bankas, bet otru pusi apsaimniekotu valsts. Godmanis uzskata, ka tas valstij dotu iespēju finansēt to palielinājumu, ko prasa pirmais līmenis. Intervijā Latvijas Radio premjers prognozēja, ka šāda situācijas maiņa varētu neapmierināt bankas, un par šādām pārmaiņām vēl gaidāmas plašas diskusijas valdībā.

Pretreakcija sekoja nekavējoties. SIA Primekss vadītājs Jānis Ošlejs LNT 900 sekundēs apgalvoja, ka Godmaņa idejā "jūt Kārļa Marksa dvesmu; tā faktiski ir nacionalizācija, gribam nacionalizēt daļu no pensiju līmeņa nākotnes plāna... Valsts tomēr līdzekļus neapsaimnieko tik efektīvi kā privātās struktūras. Privātie uzņēmumi vienmēr apsaimniekos efektīvāk, pat ja būs kaut kāds brīdis, kad būs kritums".

Ai, ai, ai! Ja kur ir sapulcējušies marksisti, tad tie droši vien ir meklējami komercbanku vadītajos pensiju fondos. Tieši šie fondu rezultāti pārliecinoši pierāda, ka Latvijas baņķieri pensiju naudu nespēj apsaimniekot efektīvāk par valsti. Savas bankas īpašnieku kapitāls Latvijas komercbankās tiek apsaimniekots prasmīgi, efektīvi. Banku peļņa ir pietiekami augsta – pat krīzes laikam. Taču 2. līmeņa pensiju fondus Latvijas privātais kapitāls apsaimnieko sliktāk, nekā savus aktīvus apsaimnieko Valsts kase vai Latvijas Banka.

Pensiju fondu neveiksmi var izskaidrot divējādi. Viens variants – Latvijas komercbankas pensiju fondus uztic apsaimniekot visdumjākajiem darbiniekiem. Otrs – uz 2. līmeņa pensiju fondiem tiek krautas visas neveiksmes ar banku īpašnieku kapitālu.

Jebkurā gadījumā, ja pensiju nauda tiek nokurināta ASV hipotekārajos kredītos un šaubīgos akciju darījumos, tas pārliecinās sabiedrību, ka bankām nevar uzticēt pārvaldīt 2. līmeņa pensiju fondus.

Godmaņa ierosinājums ir kompromiss starp sabiedrības sašutumu, pieprasot atņemt bankām 2. līmeņa pensiju fondu pārvaldīšanas tiesības vispār, un banku vēlmi turpināt nemākulīgi ieguldīt pensiju naudu.

Šobrīd Godmanim nav jātaisnojas par marksismu, bet bankām ir jāpadzen visi 2. līmeņa fondu vadītāji – marksisti, kas vada fondu sliktāk par valsti, ja uzrāda ienesīgumu, mazāku par 6% gadā. Tagad bankām ir jāpārliecina sabiedrība, ka tās vispār prot pārvaldīt pensiju fondus. Pašlaik jebkurš puslīdz izglītots cilvēks varēs pārvaldīt savu pensiju kapitālu labāk nekā visu komercbanku gudrie. Varbūt Godmanim ir jāveic vēl radikālāks solis un jāatļauj katram pašam vadīt savu pensiju kapitālu, kā tas ir ieviests ASV, kur katrs pats izvēlas formu, kā uzglabāt savu pensijas naudu.

Jebkurš monopols ir kaitīgs, un banku monopols pensiju kapitāla pārvaldīšanā 2. līmenī nav devis cerētos rezultātus. Tagad ir atklāts jautājums: vai pie šādiem rādītājiem attaisnosies palielināt banku pārziņā esošo sociālā nodokļa naudu no diviem līdz 10 procentiem?

 

 

Lemberga stipendiātu lietā, KNAB lietā u.c...

 

 

Intervija ar Gundaru Bērziņu: Nebučojiet Sorosa tankus!

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats,  NRA  07/30/08    Ietekmīgais Tautas partijas biedrs Gundars Bērziņš kārtējā intervijā Neatkarīgajai pamato nepieciešamību veikt prokuratūras un SAB darbības pārbaudi, norāda uz tām sabiedrības grupām, kuras turpina dievināt svešas idejas, un aicina neiet uz referendumu par Saeimas atlaišanu.

- Vairāki mediji un dažas sabiedriskās organizācijas izplatīja viedokli, ka jūs vēl pirms prokuratūras zinājāt, cik naudas pazudis KNAB. Vai tā bija?

- Es tolaik tikai teicu, ka KNAB zog lielos mērogos. Summas simtos tūkstošu - tas raksturo zagšanas mērogus. Joprojām uzskatu, ka visas zādzības KNAB joprojām nav ne tuvu atklātas. Ja viss normāli attīstīsies, gaidiet ļoti interesantas lietas. Tas, ka KNAB zog, jau tolaik bija skaidrs, tikai nez kādēļ to nesaprata prokuratūra un citas iestādes. Tas, ka zādzības joprojām nav atklātas, nozīmē to, ka vai nu šajās lietās iesaistīti paši atklājēji, vai arī tie ir vienkārši nejēgas.

- Bet prokuratūra taču zādzības KNAB rūpīgi izmeklēja visai ilgu laiku. Kāpēc tad viss vēl nav atklāts?

- Prokuratūrai pēdējā laikā iet kā pa celmiem. Visas lietas, pie kā prokuratūra ķeras, ir vieni vienīgi neveiksmju stāsti. Viņiem vajadzētu aiziet uz baznīcu un aizlūgt, varbūt tā noņemtu lāstu. Piemēram, Lemberga lieta. Lembergs jau divus gadus tiek vainots smagos noziegumos, kurus šo divu gadu laikā prokuratūra nekādi nevar pierādīt. Līdzīga situācija ir arī citās krimināllietās. Kļuvis zināms, ka Lemberga lietās strādā vairāk nekā divdesmit prokuroru. Zinot viņu atalgojumu, varam sarēķināt, ka divu gadu laikā Lemberga lietas prokuroru atalgojums vien valstij izmaksājis pusmiljonu latu. Un šeit nav ieskaitīti citi izdevumi. Sasummējot visus izdevumus gan krimināllietās, kas vēl nav nonākušas līdz tiesai, gan arī Grinbergu lietā, var secināt – šobrīd vēršanās pret Lembergu valstij izmaksājusi vismaz divus miljonus latu nodokļu maksātāju naudas. Rodas jautājums - cik naudas šajā laikā iztērēts pasūtījumu slepkavību izmeklēšanai? Piemēram, tiesneša Laukrozes slepkavības atklāšanai? Acīmredzami, ka Lemberga vajāšana prokuratūrai ir kļuvusi vissvarīgākā.

- Jūs sakāt, ka prokuratūrai iet kā pa celmiem, bet, no malas raugoties, pamanāmas viņu milzīgās iespējas: piemēram, kad Aivara parka lietai beidzās visi iespējamie pirmstiesas izmeklēšanas termiņi, prokuratūra pieņēma lēmumu apturēt šo krimināllietu. Vai tad tas neliecina par viņu plašajām pilnvarām?

- Zaudējot lietu, liela māksla ir atzīt savu zaudējumu. Cits ceļš, kā labot nepatīkamo situāciju - ar visiem likumīgiem vai noziedzīgiem līdzekļiem turpināt mēģināt pierādīt to, ko nav iespējams pierādīt. Gan Lemberga lieta, gan KNAB zādzību neizmeklēšana, gan neveiksmes citās lietās liecina, ka prokuratūrā šobrīd ir nopietnas problēmas. Jāveic nopietna pārbaude par to, kādēļ prokuratūra šobrīd nespēj veikt savas funkcijas. Piemēram, Lemberga lietā dīvainības jau redzamas ar neapbruņotu aci: prokurors ar lietā iesaistīto pretējo pusi pusdieno restorānā un pieņem materiālu labumu telefona apmaksas veidā no trešajām pusēm! Tā tas turpināties nevar. Agrāk vai vēlāk prokuratūras darbība tiks izvērtēta. Lemberga lieta prokuratūrā tapa vienkārši. Kāds cilvēks uzrakstīja iesniegumu, ka viņam šķitis, ka viņam draudēts, ka visi Ventspils uzņēmumi - tajā laikā tie vēl bija valsts uzņēmumi - izņems savus noguldījumus no kādas konkrētas Rīgas bankas, kuras tagad jau vairs nav un, lai tai vieglas smiltis. Šis cilvēks iesniegumā rakstīja, ka apmaiņā pret to, ka Ventspils uzņēmumi šajā bankā paturēs naudu, viņam bija jāatdod akcijas. Lūk, tā sākās Lemberga lieta un tagad mēs redzam, kā tā tiek izmeklēta. Nav jābūt Šerlokam Holmsam, lai zinātu, ka tajā laikā nevienam Ventspils uzņēmumam šai bankā konta nebija. Nezinu, ko prokuratūra tur grib pierādīt. Zinu tikai to, ka nevar pierādīt to, kā nav bijis. Tādēļ jau arī izmeklēšanas rezultāts ir tāds, kāds tas bija prognozējams. Jautājums - kādēļ šādām lietām tiek tērēti tik milzīgi resursi, bet slepkavībām nē? Prokuratūrā, arī drošības iestādēs vienlaikus ar visatļautību dīgst noziedzība, līdzīgi kā tas bija KNAB. Neizslēdzu, ka pārbaudot prokuratūru, tur atklāsies nopietnas noziedzīgas darbības. Ja jau notiek tik izmisīgi centieni pierādīt to, ko nevar pierādīt, tad jau tas vien liecina, ka steidzīgi nepieciešams veikt pārbaudi, jo kaut kas tur nav kārtībā.

- Vai aizdomas, ka atsevišķi prokurori varētu būt saistīti ar kriminālo pasauli, ir pamatotas?

- Materiālu labumu gūšana no lietā ieinteresētām personām, par ko jau pat publiski kļuvis zināms, manuprāt, ir ļoti smags noziegums. Par pārējo grūti teikt. Lemberga lietā acīm redzama ir otras ieinteresētās puses iejaukšanās ekonomiskajos procesos. Jo ātrāk notiks prokuratūras izvērtēšana, jo mazāks posts tiks nodarīts Latvijas valstij.

- Kurš varētu būt prokuratūras vērtētājs?

- Likums paredz ģenerālprokurora darbības izvērtēšanu un līdz ar to arī visas prokuratūras izvērtēšanu. Pēdējos mēnešus ģenerālprokurors bija manāms staigājam pa Saeimu stāstot, ka viņš esot bijis pret Lemberga arestu. Viņš stāstīja, ka tur esot bijuši citi sliktie prokurori, taču viņš stingri iestājies pret Lemberga arestēšanu. Dīvaini - ja jau ģenerālprokurors redzēja, ka prokurora lēmums arestēt Lembergu nav motivēts, viņš taču to varēja atcelt! Likumā ir pants par apzinātu rīcību, kura novedusi pie nopietnām sekām. KNAB gadījumā saskatāma apzināta rīcība, kas noveda pie nozieguma. Maizītis bija tas, kurš pirmais ierosināja noņemt no amata Alekseju Loskutovu. Bet tad, pakļaujoties mediju spiedienam, viņš mainīja savu viedokli. Sekas tam visam izrādījās nopietnas - nozagti 140 000 latu. Tā bija absolūti apzināta rīcība, kura noveda pie smagām sekām. Tas taču ir acīm redzami. Tas liecina, ka jānozīmē speciāls tiesnesis šīs un pārējo ģenerālprokurora darbību izvērtēšanai. Likums nosaka, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs šādu lietu izmeklēšanai nozīmē speciālu tiesnesi.

- Vai KNAB nozagtās naudas lietā jums tiešām tika piemērots liecinieka statuss?

- Nezinu. Mani sauca uz prokuratūru, taču es uzreiz paziņoju - nekādus papīreļus par to, ka neko nestāstīšu, neparakstīšu un arī neparakstīju. Es viņiem skaidri un gaiši pateicu: pārbaudiet visus naudas izdevumus un naudas apriti un jūs atklāsiet jaunus noziegumus. Man lūdza palīdzēt atklāt šos noziegumus un es viņiem pastāstīju, kā tos atklāt. Vai viņi ieklausīsies vai ne, es nezinu.

- Iepriekš jūs norādījāt, ka KNAB „tīra galus”, slēpjot nozieguma pēdas. Vai KNAB ir izdevies šos „galus” notīrīt?

- Domāju, ka nē! Ne jau divi cilvēki vien iesaistīti šajos noziegumos. Tas ir daudz plašāks personu loks. Jautājums ir par KNAB vadītāju, ieskaitot paša Loskutova, iesaistes pakāpi. Izmeklēšanā jānoskaidro, vai no KNAB vadītāju puses bijusi tikai nolaidība. Nezināt par šādiem noziegumiem viņi nevarēja. Ka tik tiem, kuri šodien par Loskutovu pacēluši savu karogu, rīt to nenākas rullēt kopā un stumt maisā.

- Mēs redzam, ka tiesībsargājošās iestādes viena otru piesedz, kaut vai jūsu pieminētā prokurora „telefona lietā”. Vai šī piesegšanas tendence nav bīstama?

- Savulaik kontroles sistēma pār drošības un tiesībsargājošajām iestādēm bija lielāka. Pateicoties iepriekšējai Valsts prezidentei, kontrole izzuda. Drošības dienesti vienmēr rūpīgi analizē un prognozē vadītāju uzvedību un rīcību. Izanalizējot Vairas Vīķes-Freibergas personīgās īpašības, drošības iestādes saprata, ka viņas ambīcijas var veikli izmantot savā labā. Piemēram, drošībnieki Vīķei-Freibergai saka: „Mēs noskaidrojām, ka tie un tie par jums slikti runā.” Prezidente iedegās. Tā soli pa solim ar prezidentes akceptu drošības iestādes koncentrējās uz politiskās darbības monitoringu, izsekošanu, baumu izplatīšanu un beigu beigās panāca to, ka jel kāda drošības iestāžu kontrole kļuva neiespējama. Viens no kontroles trūkuma rezultātiem ir KNAB veiktais noziegums, un domāju, ka tas drošības un tiesībsargājošajās iestādēs nav vienīgais. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka jāizmeklē arī prokuratūras un SAB cilvēku iesaiste atsevišķos finanšu darījumos. Ceru, ka tas būs tuvākā laika jautājums, jo šīs lietas apdraud valsts drošību.

- Rietumvalstīs pēc noziegumiem tādos dienestos kā KNAB tie tiek reorganizēti. Vai ar Loskutova nomaiņu KNAB problēmas tiks atrisinātas?

- Jautājums - cik lieli izrādīsies šie noziegumi un kāda būs jaunā vadītāja izvēle. Ja vadītāja izvēle būs saistīta ar mēģinājumiem šos noziegumus piesegt, tad šīs iestādes likvidēšana ir ļoti iespējama. Ja tiks atrasts KNAB vadītājs, kurš nāks no malas, un kuram būs stingrs tvēriens, tad viss būs kārtībā. Tad amatus zaudēs ne tikai Loskutovs, bet arī daudzi citi. Esmu pārliecināts, ka apsūdzības par naudas piesavināšanos KNAB būs vairāk nekā diviem cilvēkiem.

- Vai bažas par to, ka atsevišķi prokurori cenšas piesegt nelikumības KNAB, ir pamatotas?

- Tas ir acīm redzami. Ja likums kādam deleģē tiesības, tas vienlaikus deleģē arī pienākumus un atbildību. Mani šokē, ka prokuratūra tiesības nodala no atbildība. Tā savas tiesības neaizmirst izmantot pilnā apjomā, bet par atbildību un pienākumu piemirst. Vilni Štramu četrus mēnešus turēja apcietinājumā, bet apsūdzība joprojām nav uzrādīta.

- Tas nevar būt!

- Bet tā ir. Pat padomju laikā tikai mēnesi varēja turēt apcietinājumā bez uzrādītās apsūdzības. Ja padomju laikos rīkotos kā šodien, tad disidenti cietumos tiktu sapūdēti bez jebkādām apsūdzībām. Mūsdienās krimināllietas drīkst dalīt un tādējādi cilvēku apcietinājumā var turēt neierobežotu laiku. Manuprāt, Štrama lieta sabruks, līdzīgi kā sabruka Mottes, Grinbergu vai Lemberga lieta.

- Vai jautājums par prokuratūras rīcību nav skatāms Nacionālās drošības padomē?

- Kad jaunais prezidents uzsāka savu darbu, vienā no pirmajām Nacionālās drošības padomes sēdēm tika lemts veikt tiesībsargājošo institūciju auditu un drošības iestāžu reformu. Kā zināms, nekas no tā nav izdarīts. Zatlera gadījumā ir tā: tiesībsargi ģenerē pārbaudes lietas pret viņu un citiem, bet pretī tiem sēž tāds bailīgs cilvēks, kurš neko īsti nespēj viņiem pat paprasīt. Tādēļ arī pagājis gads un nekas nenotiek. Godīgi sakot, visa politiskā vara valstī ir ļoti vāja.

- Izskatās, ka KNAB priekšnieka kandidatūru ir visai grūti atrast. Varbūt šim amatam jāpaaugstina alga?

- Alga šo iestāžu vadītājiem jau tāpat ir pietiekami augsta, augstāka nekā ministriem. Galvenais - nedot KNAB nozieguma piesedzējiem, visādām delnām un dienām vaļu ietekmēt KNAB vadītāja izvēli. Ir cilvēki, kuri varētu uzņemties šo amatu. Svarīgi, lai izvēlētais cilvēks būtu no malas ar stingru tvērienu un spēju šo iestādi sakārtot. Ja KNAB palikušie vadītāji jauno priekšnieku sāks slavēt, tad gan būs slikti. Ja pēc viņa iecelšanas KNAB sāks ripot galvas un tiks uzrādītas jaunas apsūdzības, tad tā lieta būs cerīga.

- Pētot personas, kuras pirms mēneša iestājās pret Loskutova atlaišanu, redzams, ka tie ir tie paši lietussargu revolucionāri, kuri jau iepriekš organizēja dažādus pasākumus. Tiem priekšgalā nemainīgi ir Sorosa finansēto organizāciju darbinieki un laikraksta Diena žurnālisti, ārzemju latvieši, kā arī partijas Jaunais laiks bijušie un esošie biedri. Šoreiz trūka vien Ventspils četrinieka finansiālais atbalsts. Kas vieno šīs cilvēku grupas?

- Latviešiem ir ļoti attīstīti dažādi teiksmu tēli. Īpaši ir attīstīts Kangara tēls. Turklāt no 1940.gada okupācijas esam mantojuši tanku bučošanas sindromu. Tolaik jēdziens „iekarot” nozīmēja kontrolēt teritoriju. Iebrauca krievu tanki un bučotāju netrūka. Mūsdienās teritorija ar tankiem netiek ieņemta. Tā vietā tiek ieņemti cilvēku prāti. Informācija aizstāj tankus. Bet jūsu minētie - viņi visi ir Sorosa tanku* bučotāji. Viņi visi joprojām bučo svešus tankus, proti, svešas idejas. Viņiem neatkarīgā Latvija nav svēta. Viņiem nav svēta nacionālā ideja. Viņu dabā ir traukties zem krievu, vācu vai citiem karogiem un trenkāt tos, kuri savu mūžu atdevuši nacionālai neatkarībai. Viņi par grašiem gatavi kalpot svešiem pasaules naudas maisiem, iznīdēt nacionālos uzņēmējus, jeb, kā viņi tos dēvē, oligarhus. Kādi gan Šķēle vai Lembergs ir oligarhi? Viņi ir veiksmīgi latvieši, kuri nepakļaujas svešo diktātam, kuri nebučo Sorosa tankus. Es arī Sorosa tankus nekad nebučošu.

- Kā izskaidrot ārzemju latviešu atbalstu bijušā kompartijas sekretāra dēlam Loskutovam? Vai pagātnes aizspriedumi jau miruši?

- Latvieši pasaulē ir izmētāti, taču starp viņiem eksistē noteikta informācijas apmaiņas sistēma. Protams, ka šajās akcijās tā tiek izmantota. Atrautība no Latvijas dara savu un droši vien ārzemju latvietis šejienes cilvēku stāstus par Latviju uztver kā patiesību. Turklāt latvietis latvietim ir labākā barības viela un līdz ar to vajadzīgs pielūgsmes objekts. Attīstība ir spirālveidīga. Ja senāk galvenais varonis bija Zīgerists, tad mūsdienās tas ir Loskutovs. Loskutovs ir tas pats Zīgerists, tikai augstākā spirāles vijumā. Vēl latviešiem vienmēr ir bijuši vajadzīgi tanki, ko bučot.

- Pirmie ārzemju latvieši šeit ieradās vēl pirms īstas neatkarības atgūšanas. Tie, kuri ierodas tagad, ierodas attīstītā valstī pie klāta galda.

- Nosauciet pozitīvu pieredzi politikā ar ārzemju latviešiem! Vīķes-Freibergas darbība politikā bija ārēji spoža, taču tās būtību es vērtētu savādāk. Viss pārējais bija neveiksmju neveiksmes. Šeit braukuši cilvēki, kuriem tas ir bijis izdevīgi. Piemēram, kaut vai Jānis Kažociņš. Kad viņam piešķīra ģenerāļa pakāpi, viņš zvērēja uzticību britu karalienei. Kad viņam šeit piedāvāja amatu, viņš zvērēja uzticību Latvijai. Viņa māja atrodas Anglijā. Brīdī, kad Latvijas viedoklis sadursies ar britu viedokli, viņš, protams, nostāsies tajā pusē, kur dzīvo viņa bērni. Mēs esam viena no tām nedaudzajām valstīm, kur augstus amatus var ieņemt arī citu valstu pilsoņi. Dubultpilsonība ir ļoti retās valstīs un es to neatbalstu.

- Ko jaunu varat atklāt par nākamās glābējpartijas veidošanu?

- Tagad Zīgerista vietā nāks neveiksmīgi avīžu redaktori. Avīzi pēdējā laikā novadīt nesanāca un tad nu izlēma doties politikā. Ar neveiksminiekiem nevar būvēt veiksmīgu politiku.

- Jūs domājat Sarmīti Ēlerti?

- Ja sākotnējais viņas darbības laiks bija visai veiksmīgs, tad pēc tam tas vainagojās ar neveiksmēm. Ja pašās beigās cilvēks tiek izmests no darba par neveiksmīgu finansiālo darbību, tad tas nav nekāds veiksmes stāsts. Ja viņa tagad mēģinās sakārtot valsti, tad šis uzdevums var izrādīties par grūtu, ja jau viņa netika galā ar mazākām lietām. Tagad politikā cenšas iesaistīt tos, kuri gatavi bučot Sorosa tankus.

- Sorosieši pagaidām nav iekļāvušies nesen izveidotajās partijās. Vai ir pamats domāt, ka viņi nogaida, lai politikā iesaistītos vēlāk?

- Sorosiešu kustība nepievienosies nevienai no partijām. Jo kopējā viņu tendence ir novājināt un diskreditēt politisko varu, kriminalizēt politisko darbību. Pašlaik sorosiešu kustība jūtas labi. Iesaistoties politikā, viņiem būtu jāuzņemas arī atbildība. Tas sorosistiem nav izdevīgi. Viņiem izdevīgi ietekmēt procesus no malas. Viņu mērķis ir – sadrumstalota, vāja, ietekmējama politiskā vara, ar kuras palīdzību viņi var kontrolēt cilvēku prātus. Publiskajā telpā viņiem ir liela ietekme, jo daudzi žurnālisti viņiem ir lojāli. Būtu jau skaisti, ja viņi ieietu politikā, bet viņi to nedarīs. Viņi turpinās ietekmēt politiku un piesegt zagšanu, kā tas bija laikraksta Diena gadījumā tās attieksmē pret KNAB. Viņiem nav nekādas atbildības, viņi prasa atbildību no citiem.

- Pastrīdēsimies – ir iemesli, kādēļ viņiem būtu jāiet politikā. Ar miljonu dolāru, ko Soross pēdējā laikā piešķīris šīm organizācijām, ir krietni par maz, jo šo organizāciju jau ir saradies pietiekoši daudz un miljons šodien vairs nav tas pats, kas pirms pieciem gadiem. Šie cilvēki neko citu, izņemot projektu rakstīšanu, nemāk. Tāpēc viņiem jāiefiltrējas varas struktūrās, lai iegūtu jaunus finansējuma avotus, piemēram, daļu no valsts finansējuma nevalstiskām organizācijām. Savu cilvēku izvietošana struktūrās, kuras nodarbojas ar naudas sadali, arī ir panākama tikai politiskiem līdzekļiem.

- Nesen izskanēja Vīķes - Freibergas pulksteņa lietas skandāls. Es esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka šo informāciju noplūdināja sorosīti. Informācija noplūda no Sorosa faniem Valsts prezidenta kancelejā. Zinot Vīķes - Freibergas ambīcijas, viņas šaubas par iespēju iesaistīties politikā un viņas reakciju uz nepatīkamām ziņām, sorosīti tādējādi nolēma izraisīt eksprezidentes dusmas uz ļaunajiem spēkiem, kas šo lietu it kā izvilkuši gaismā.

- Jūsu kolēģis Jānis Lagzdiņš saka, ka Tautas partijai ir līdera problēma. Viņam taisnība?

- Salīdzinot ar citiem, mēs šobrīd esam stiprākā politiskā kustība. Tāpēc mūsu partija saņem visvairāk kritikas. Mums ir potenciāls. Mūsējie svešajiem neklanās un neskrien bučot svešos tankus. Reizēm gan kāds ar vājākiem nerviem kādu kāpurķēdes posmiņu tomēr nobučo, bet masveidā tas nenotiek. Tautas partijas veiksmi noteiks to cilvēku spēks, kuri atradīsies partijas vadībā. Tie būs vairāki cilvēki. Mēs būsim vajadzīgi, jo ir gana daudz tanku bučotāju, bet nav darītāju. Pieprasījums pēc oranžajiem ir lielāks nekā jebkad agrāk. Bet pieprasījums pēc īstajiem oranžajiem nevis pēc tiem, kuri saulē izbalējuši, kļuvuši dzelteni vai zili.

- Iesiet uz referendumu par Saeimas atlaišanu?

- Noteikti neiešu. Es uzskatu, ka šādas tēmas apspriešana ir absurda. Tas parāda, ka kopējā izpratne par valsts pastāvēšanu ir aprobežota.

Lai referendums par Satversmes grozījumiem būtu noticis, tajā jāpiedalās vismaz 700 000 – tā noteikuši Latvijas valsts dibinātāji. Tādēļ, neejot uz šo referendumu, tas var izrādīties neveiksmīgs. Bet veiksmes gadījumā šie grozījumi ļaus panākt krievu valodas kā valsts valodas apstiprināšanu Latvijā. Bet tie, kuri tomēr dosies uz referendumu, iestāsies pret to Latvijas valsti, kāda tā tika nodibināta 1918.gadā.

 

* Acīmredzot Gundars Bērziņš šeit spēlējas ne tikai ar Latvijā populāriem vēsturiskiem tēliem, bet arī ar Rietumeiropā un it īpaši ASV izplatītu terminu „Domas tanks” (angļu valodā - Think tanks). Ar šo terminu apzīmē zinātnieku, sabiedrisko darbinieku un speciālistu saietus, kuros tiek ģenerētas jaunas idejas politikā un ekonomikā, tiek izstrādāti varas un ietekmes palielināšanas scenāriji, aprobētas dažādas politiskās propagandas klišejas. Miljardieris Džordžs Soross ir dibinājis un finansē vairākus liberāli un ultraliberāli orientētus „Domas tankus”, kuriem ir liela ietekme ne tikai uz ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu, bet arī uz pasaules politiskajiem procesiem. Vienā no šādiem „Domu tankiem” Rietumeiropā dibinātāju vidū ir ne tikai pats Soross, bet arī Sarmīte Ēlerte.

 

Vienā pret Lembergu ierosinātajā kriminālprocesā sākta lietas materiālu izsniegšana

LETA  07/30/08     Prokurors Juris Juriss sācis visu kriminālprocesa materiālu izsniegšanu smagos noziegumos apsūdzētajam Ventspils mēram Aivaram Lembergam un citām šajā kriminālprocesā apsūdzētajām personām. Visi krimināllietas materiāli tiks izsniegti arī cietušajiem, informēja prokuratūras Preses centrā.

Šajā kriminālprocesā Lembergs apsūdzēts par kukuļņemšanu sevišķi lielos apmēros, kas saistīta ar kukuļa izspiešanu, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu lielā apmērā, par nepatiesa dokumenta sastādīšanu un iesniegšanu jeb dienesta viltojumu.

Tāpat Lembergs apsūdzēts par to, ka viņš veicināja un piedalījās mantiskos darījumos, kuri viņam saistībā ar dienesta stāvokli ar likumu aizliegti, izdarot to mantkārīgā nolūkā un personīgās ieinteresētības dēļ. Apsūdzība viņam uzrādīta arī par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu mantkārīgā nolūkā, par pilnvaru realizēšanu interešu konflikta situācijā un par apzināti nepatiesu ziņu norādīšanu valsts amatpersonas deklarācijās.

Prokuratūra nekonkretizē, tieši par kādiem noziegumiem Lembergs apsūdzēts, solot par procesa tālāko virzību sabiedrību informēt vēlāk.

Pret Lembergu prokuratūrā notiek izmeklēšana vairākos kriminālprocesos, kas iepriekš izdalīti no tā dēvētās pamatlietas.

Viens ir kriminālprocess, kas no tā dēvētās Ventspils amatpersonu krimināllietas tika izdalīts 2006.gada jūlijā. Izdalītajā lietā 2006.gada 20.jūlijā Lembergam tika uzrādīta apsūdzība kukuļņemšanā, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā un amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšanā. Šī apsūdzība pamatā saistīta ar aizdomām par viņa tiešu saikni ar AS "Kālija parks" Šveicē reģistrēto līdzīpašnieci "Multinord AG".

Jau ziņots, ka Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa 9.janvārī pirmstiesas izmeklēšanas termiņu šajā kriminālprocesā pagarināja līdz 20.aprīlim, bet 7.aprīlī - līdz 20.jūlijam. Tā kā lieta tiesā nenonāca noteiktajā termiņā, prokuratūrai bija jāatceļ visi pret Lemberga personu un viņa īpašumu noteiktie ierobežojumi.

Jau ziņots, ka kriminālprocess, kas tiek dēvēts par Ventspils amatpersonu lietu, tika sākts 2005.gada 3.oktobrī, pamatojoties uz pārbaudes materiāliem par Ventspils amatpersonu iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Savukārt pamatlietas gaitā pērn 14.martā prokuratūra Lembergam izvirzīja apsūdzību par kukuļņemšanu vairākkārt sevišķi lielā apjomā, ja tas saistīts ar kukuļa izspiešanu, par naudas legalizēšanu vairākkārt un lielā apjomā, kā arī par to, ka viņš nedeklarēja tādas īpašumtiesības, kas deva pastarpinātu ietekmi AS "Latvijas kuģniecība".

Lembergs uzskata, ka prokuratūras izvirzītās apsūdzības nav pamatotas, turklāt izmeklētāju rīcībā viņš saskata politiskus motīvus.

Viņa dēls Anrijs tiek turēts aizdomās par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizēšanu atkārtoti, lielā apmērā un organizētā grupā, kā arī par to, ka viņš atbalstīja valsts amatpersonas, kas ieņem atbildīgu stāvokli, piedalīšanos mantiskā darījumā mantkārīgā nolūkā, kurai tas saistībā ar dienesta stāvokli ar likumu aizliegts.

AS "Ventspils nafta" padomes loceklis Mamerts Vaivads, uzņēmēji Krists Skuja un Laimonis Junkers, komandītsabiedrības "Ventspils ekspedīcija loģistika KS" darbiniece Gita Grasmane un advokāts Gints Laiviņš-Laivenieks tiek turēti aizdomās par naudas legalizēšanu organizētā grupā, atkārtoti un lielā apjomā. Savukārt Ventspils uzņēmēju Ansi Sormuli tur aizdomās par naudas legalizēšanu lielā apjomā un par atbalstu kādai amatpersonai ņemt kukuļus un piedalīties mantiskos darījumos, kas tai aizliegti ar likumu.

Arī viņi visi savu vainu iepriekš nolieguši.

Ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis ilgstoši bija piemērots tikai Ventspils mēram, bet iepriekš vēl vairāki šajā lietā aizdomās turamie uz dažādiem termiņiem bijuši apcietināti vai aizturēti uz vairākām diennaktīm.

 

Loskutovs staigā pa Mākoņkalnu un vēro Godmani

Māra Libeka,  Latvijas Avīze  07/31/08    Bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieks Aleksejs Loskutovs patlaban izvērtējot, kuru no diviem darba piedāvājumiem pieņemt.

A. Loskutovs pastāstīja, ka viņam ir izteikti divi darba piedāvājumi. Par vienu jau sabiedrība ir informēta – tas nācis no ģenerālprokurora Jāņa Maizīša, bet par otru Loskutovs pagaidām atturējās runāt. Viņš patlaban izvērtējot abu iespējamo amatu plusus un mīnusus. Galvenais, lai jaunajā amatā varētu būt absolūti neatkarīgs no politiķiem, lai viņi nevarētu norādīt, uz kuru pusi jāiet un kas jādara.

Pagaidām Loskutovs esot nosliecies tajā virzienā, kas viņu arvien vairāk attālina no iestāšanās kādā politiskajā partijā. Loskutovs esot oficiāls bezdarbnieks un saņemot bezdarbnieka pabalstu. Intervijā žurnāla "Klubs" augusta numurā Loskutovs teicis, ka nauda viņam nozīmējot vispirms izdzīvošanu, tad komfortu. Lielākais no viņa pirkumiem esot uz kredīta iegādāts dzīvoklis, un joprojām viņš nevarot tikt vaļā no iepriekšējā dzīvokļa. Daļa no bezdarbnieka pabalsta tagad tiekot tērēta kredīta nomaksai. Loskutovs jaunas darba attiecības plāno veidot pēc mēneša, ne agrāk.

Vakar, kad sazinājāmies, bijušais KNAB vadītājs kāpa lejā no Mākoņkalna, jo daļu sava atvaļinājuma kopā ar ģimeni pavada Latgalē, bet tas nenozīmē, ka viņš neseko līdzi sabiedriski politiskajai dzīvei, tostarp, cik tālu premjers Ivars Godmanis ticis ar biroja priekšnieka izraudzīšanu.

Tieslietu ministrijai līdz 1. septembrim ir jāizstrādā KNAB priekšnieka amata kandidātu atlases kārtība. Tieslietu ministra preses sekretāre Inga Saleniece informēja, ka šis process notiek kopā ar Valsts kancelejas juristiem. Ministrija apkopojot arī Ģenerālprokuratūras un Nacionālās drošības padomes viedokļus, vai tām būtu jāpiedalās biroja priekšnieka amata kandidātu izvērtēšanā.

Līdz šim ne prokuratūrai, ne arī Valsts prezidenta vadītajai drošības padomei nav bijis šāda uzdevuma. I. Saleniece teica, kas nav vēl izlemts arī tas, vai priekšnieku izvirzīs, rīkojot atklātu konkursu. Atgādināšu, ka sākumā premjera birojs, pēc Ministru prezidenta Ivara Godmaņa iniciatīvas, iesniedza valdībā tādus grozījumus likumā, kas liek rīkot atklātu konkursu. Pēc tam Godmanis no šā priekšlikuma attiecās, jo, viņaprāt, atklātais konkurss nedošot rezultātu.

Kandidātu izvēles process ieilgšot un galu galā, kā rādījusi pieredze, parlaments neapstiprinās izraudzīto kandidātu. Godmanis ierosināja samazināt pretendentu skaitu, izvirzot četras galvenās prasības: kandidātam jābūt operatīvā darba pieredzei, augstākās kategorijas pielaidei valsts noslēpumam, vadītāja darba pieredzei, ne zemākai par vadītāja vietnieka līmeni, kā arī labai reputācijai.

Premjers izteicies, ka kandidātu varētu meklēt arī Augstākajā tiesā. Lai dotu šo iespēju, tika grozīts likums par tiesu varu, kas ļauj amatos ievēlētiem tiesnešiem pēc pilnvaru beigām atgriezties tiesā. A. Loskutovs bija nedaudz pārsteigts, ka Godmanis, izvirzot operatīvās darba pieredzes kritēriju, grasās kandidātu meklēt arī Augstākajā tiesā. Bijušais KNAB priekšnieks teica, ka tiesnešiem ir ļoti maza vai vispār nekāda operatīvā darba pieredze.

Valdības vadītājs ne reizi vien uzsvēris, ka uz Saeimu vajadzētu virzīt tādu kandidātu, par kuru ir pārliecība, ka nobalsos parlamenta vairākums. Bet pēdējie "Eirobarometra" dati rāda, ka 83% Latvijas iedzīvotāju neuzticas Saeimai, kas nozīmē, ka parlamenta vairākums var nobalsot tikai par tādu kandidātu, kam ir laba reputācija politiķu, nevis lielākās sabiedrības daļas vidū.

KNAB pārraugs I. Godmanis paziņojis, ka pašreizējo biroja priekšnieka pienākumu izpildītāju Alvi Vilku un vietnieci Jutu Strīķi uz amatu nevirzīs, pirms nav beigusies izmeklēšana par kratīšanās izņemtās naudas zādzību.

 

Lembergs: Stipendiātu saraksts ir izdomājums

LETA  08/05/08    Smagos noziegumos apsūdzētais Ventspils mērs Aivars Lembergs kategoriski noliedz tā dēvētā "stipendiātu saraksta" eksistenci, nosaukdams to par propagandas triku.

"Lemberga stipendiātu saraksts ir izdomājums, tāds neeksistē, tas ir propagandas triks," intervijā aģentūrai LETA savu nostāju pauž Ventspils mērs.

Viņš uzskata, ka "šobrīd jau faktiski jebkuru lietu, kurai pieliks [klāt] "Lembergs", varēs mēģināt pārdot [..] presē, medijos, publiskajā kampaņā".

"Pie manis nekādi saraksti, nekādas tabulas nav. Stipendiātu saraksti ir vienīgi Ventspils augstskolā," sacīja Lembergs, norādot, ka tie saraksti, kas ir prokuratūras izmeklēto krimināllietu materiālos, ar viņu nav nekādā veidā saistīti.

"Tas bija saistīts ar to, ka prokuratūra meklēja argumentus, lai mani varētu pamatoti apcietināt," uzskata Ventspils mērs, skaidrodams, ka pamatojums, lai tiesa viņu apcietinātu, pēc prokurora domām, bijis tas, ka no Lemberga puses "it kā tiek finansētas politiskās partijas un tā tālāk". Tomēr Lembergs uzsver, ka "tiesa šos pamatojumus noraidīja".

Lembergs aģentūrai LETA teica, ka visas naudas summas, kādas viņš personīgi ir ziedojis politiskajām partijām, esot uzrādītas deklarācijās.

Ventspils mērs klāstīja, ka partijas "Jaunais laiks" vai tās dibinātāja Eināra Repšes kontā reiz iemaksājis 2000 latu, taču "Repše izrādījās liels blēdis". Lembergs pat esot apsvēris iespēju šajā sakarā pret politiķi vērsties tiesā, jo viņš neesot turējis solījumus.

"Mēs tikāmies, viņš solīja, lūk, būs tā, būs tā, būs tā, bet, kad nonāca pie varas, pateica vienkārši: "Kā var nesolīt?" Nu cūcība, nu... Cūkmens, vārdu sakot, vairāk nekas viņš [Repše] cits nav. Nu tā nevar! [..] Jūs sakāt, lūk, es gribu mācīties, man vajag 500 latu, es jums iedodu, jūs pēc tam sakāt "Duraks tāds!", aizejat aiz stūra un to naudu nodzerat. Tāpat Repše, tas pats, tikai viņš nenodzēra, [bet] savādāk notērēja," stāsta Ventspils mērs.

Lembergs ir sašutis arī par to, ka, diskutējot par dažādām ar viņu saistītām tēmām, raidījumu vadītāji viņu pašu nekad neaicinot izteikt viedokli: "Tātad, ir runa par Lemberga stipendiātiem, bet kāpēc mani neaicina uz to televīzijas pārraidi? Ko viņi baidās? Viņiem bail no manis, viņiem ir bail, viņiem [ir] paniskas bailes, viņi ir gļēvi, jo viņi ir nopirkti, viņi ir prostitūtas."

Pēc Ventspils mēra domām, daļa žurnālistu nevēlas "noskaidrot patiesību", bet gan tikai "taisīt propagandu".

"Nu, tas pats raidījums "Personīgi un tendenciozi", viņi ir prostitūtas, gļēvuļi, tāpat kā [Jānis] Domburs. [..] Aiciniet mani! Lūdzu! Visi sēdēja pie galda, bet kāpēc Lemberga tur nebija, ja par mani runāja? Tāpēc, ka viņiem ir bail, viņi ir gļēvuļi, nu, un kas tie par žurnālistiem, kuri ir gļēvuļi? Viņiem jau neinteresē viedoklis, viņi negrib noskaidrot patiesību, viņi taisa propagandu."

Kā ziņots, telekompānijas TV3 raidījums "Nekā personīga" pagājušajā nedēļā vēstīja, ka tā rīcībā esot nonākuši materiāli, kas, iespējams, esot daļa no tā dēvētajiem "stipendiātu sarakstiem". Izdruku nosaukums ir "Piecu procentu fonda naudas līdzekļu izlietojums 2001. un 2002.gadā", un sarakstā esot atrodami gan toreizējā politiskā spēka "Latvijas ceļš" (LC), gan JL pārstāvji, gan citi politiķi.

"Iespējams, šie dokumenti ir nepilnīgi, bet no tiem noprotams, ka divu gadu laikā caur nelegālo kasi izgājuši vismaz trīs miljoni ASV dolāru," vēstīja raidījums, norādot, ka lielākā daļa naudas saņēmēju ir šifrēti, proti, sniegti ir cilvēku vārdu pirmie burti vai organizāciju nosaukumi. Daļu no tiem varot atpazīt, bet daļu - nē.

Raidījums ziņoja, ka kopumā tā rīcībā nonākušas trīs tabulas, kas atrodamas vairāk nekā 100 sējumu biezajā Lemberga lietā. Šīs tabulas, iespējams, ir daļa no pierādījumiem, ko ieguvuši izmeklētāji, veicot kratīšanu Ventspilī vēl 2006.gada nogalē.

LETA jau ziņoja, ka tā sauktajā Lemberga "stipendiātu" lietā prokuratūra iepriekš nopratinājusi vairākus Saeimas deputātus.

Ģenerālprokurors Jānis Maizītis, runājot par tā saucamo Lemberga "stipendiātu" lietu, iepriekš Latvijas Radio atzina, ka uz prokuratūru aicināti vairāki gan bijušie, gan esošie deputāti. Taču tas nenozīmē, ka viņi tiek turēti aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

Kā ziņots, prokurors Juris Juriss piekritības izvērtēšanai pagājušajā nedēļā uz Augstāko tiesu nosūtīja kriminālprocesu, kurā pie kriminālatbildības ir saukts Lembergs, kā arī viņa dēls Anrijs Lembergs un Ventspils uzņēmējs Ansis Sormulis.

Šajā kriminālprocesā Lembergs apsūdzēts par kukuļņemšanu sevišķi lielos apmēros, kas saistīta ar kukuļa izspiešanu, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu lielā apmērā - gandrīz piecu miljonu latu apmērā, par nepatiesa dokumenta sastādīšanu un iesniegšanu jeb dienesta viltojumu. Kukuļos Lembergs saņēmis 239 670 latu, teikts apsūdzībā.

Lembergs visas apsūdzības noliedz.

 

Viedoklis: Stipendiāti nāk apskatāmi

Askolds Rodins,  Diena  08/05/08     Maisam gals vaļā. Publiskajā telpā nonācis mazumiņš acīmredzot smagos noziegumos apsūdzētā Ventspils mēra Aivara Lemberga dzīves vai darbavietā kratīšanās atrastu dokumentu. Vairākas pazīmes liecina, ka tie varētu atbilst realitātei - to, cik 2001.-2002. gadā Lembergam izmaksājusi politiskā ietekme Latvijā. Aptuveni trīs miljonus ASV dolāru. Maksāts politiskajām partijām un atsevišķiem politiķiem, kopumam, ko kuluāru sarunās jau ilgāku laiku dēvēja par "Lemberga stipendiātiem". Maksāts, kā izriet no Lembergam izvirzītās apsūdzības, ar noziedzīgā ceļā iegūtu naudu.

Pirms mazliet vairāk nekā gada savā atvadu runā Saeimā bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pieminēja "Dāmokla zobenu", kas karājas virs dažām galvām: "Tas karājas mata galā, un mēs vēl nezinām, kur un kad tas kritīs." Tagad šī stunda ir situsi.

Dāmokla zobens, tāpat kā krusts, katram ir savs. Krituši tikai daži, un, iespējams, drīzumā pieredzēsim īstu "Dāmokla zobenu lietu". Te der atcerēties, ka pēc minētās atvadu runas, pretēji tradīcijai, bijusī Valsts prezidente nesaņēma ziedus. Acīmredzot viens otrs zināja, ko ēdis. Saeimas priekšsēdētāja amatu tolaik vēl ieņēma Indulis Emsis (ZZS), kura politiskajai karjerai pēc dažiem mēnešiem punktu pielika nelaimīgā kārtā valdības ēdnīcā bez pieskatīšanas atstātais portfelis ar palielu naudu, kuras izcelsmi viņš nespēja jēdzīgi izskaidrot.

Minētajā runā Vīķe-Freiberga ieteica politiskajām partijām izvērtēt savus ienākumu avotus un pārskatīt biedru rindas, lai "atšķirtu āžus no avīm". Ieteikums palika karājamies gaisā.

Kas tālāk notiks ar Lembergu, tas ir tiesas ziņā. Sarežģītāks ir jautājums, kas tālāk notiks ar politiķiem un politiskajiem spēkiem, kas saņēmuši naudu no Lemberga kontrolētās melnās kases. Diemžēl "stipendiāti" notikušo uzņem vēsā mierā.

Dokuments, dabiski, nebija domāts svešām acīm, ailīte "kam izsniegts" aizpildīta tā, kā tās saturs pilnīgi droši zināms tikai naudas izsniedzējiem, taču nav grūti iedomāties, ka, piemēram, dokumentā minētā Pleskavas šoseja tas pats Latvijas ceļš (LC) vien ir. Ja kā saņēmējs parādās V.Krišt., ar to, visticamāk, domāts kādreizējais Ministru prezidents Vilis Krištopans. Kādreizējais Saeimas deputāts Pēteris Apinis neslēpj, ka ņēmis no Lemberga naudu - grāmatas izdošanai. To nav grūti pārbaudīt. Jaunā laika dibinātājs Einars Repše publiski atzinis, ka viņa partija saņēmusi naudas ziedojumu no Ventspils mēra, taču viss esot noticis tālaika likumdošanas ietvaros. Arī to nav grūti pārbaudīt.

Mūsu gadsimta pirmajos gados Latvijas politisko partiju spektrs atšķīrās no tagadējā, taču ne tik ļoti, ka nebūtu saprotams, kurš bija kādas šālaika partijas "sencis". Ir pamats uzskatīt, ka pie Lemberga siles tikusi arī Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), sociāldemokrāti un organizatoriski mainīgā partija, kuras nemainīgais vadītājs ir tagadējais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers. Malā saprotamu iemeslu dēļ palikusi Tautas partija (TP) un t.s. "krievu partijas". Dīvainā kārtā - vismaz līdz šim - nav pamanīta apvienība TB/LNNK. Kādas itin prāvas summas saņēmējs figurē ar segvārdu Zvaigznīšu brīdis. Uz šo skanīgo apzīmējumu ir vairāki "pretendenti".

Te būtu kārtīgi jāaplūko vairāki ar "stipendiju" saņemšanu saistīti aspekti. Ja partijas ziedojumus saņēmušas atbilstoši likumdošanas prasībām, tad nebūtu, ko pārmest. Svarīgāks ir cits jautājums - vai saņēmēji zināja, ka nauda nāk no melnās kases? Ja teiks, ka nezināja, radīsies jautājums, ko darīs tagad, kad ir uzzinājuši? Partijai, kas saņēmusi ziedojumā naudu, kurai ir nelikumīga izcelsme, vajadzētu no ziedojuma atteikties. Bet ja partija zināja par ziedojumu izcelsmi, neatliks nekas cits, kā samest partijas biedru kartes vienā kaudzē un izklīst.

Publiskajā telpā ir dokumenti tikai par diviem gadiem, taču dzīve turpinājās. Kādas bija Lemberga un "stipendiātu" attiecības no 2003.gada līdz mūsdienām? Protams, varēja būt izmaiņas klientu lokā, taču grūti iztēloties, ka tās varētu būt principiāli atšķirīgas.

Jau minētajā ailītē ir pāris ierakstu, kas rosina domāt, ka bijušas arī "mērķstipendijas" - viens ieraksts vēsta, ka saņēmējs ir "Komerclikums", cits, ka "brīvostas likums". Ja nauda izlietota - un tā tas izskatās - lai likumos būtu ietvertas maksātājam vēlamās normas (un nebūtu nevēlamo), tā jau ir klasiska valsts nozagšana. Arī šajos gadījumos nav pārlieku sarežģīti "patīt filmu atpakaļ" un noskaidrot, par ko diskutēts, kurš kā balsojis.

Par partijas darbību kopumā atbild tās kongresā ievēlētais priekšsēdētājs vai līdzpriekšsēdētāji. Acīmredzot aizdomu ēnā nonākušo partiju tagadējo vadītāju uzdevums būtu gādāt, lai "bijušie priekšnieki" sākumam vismaz partiju valžu vai domju līmenī runātu kā pie bikts.

Var jau būt, ka ļaudis vēl dzīvo sestdien notikušā referenduma iespaidā, un tāpēc nav attapušies, ka savā ziņā pravietiski izrādījušies - gan citā kontekstā teiktie - Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes (ZZS) vārdi par pamošanos "citā Latvijā". Latvijā, kurā daudzas politiskās partijas, iespējams, nāksies atzīt par stipri vien pērkamām.

 

«Stipendiāti» taisnojas un liedzas

Ģirts Zvirbulis,  Latvijas Avīze  08/05/08    Krištopans: "Man tādas kapeikas nav vajadzīgas.."

TV3 raidījuma "Nekā personīga" svētdien publiskotajā Aivara Lemberga "stipendiātu" sarakstā pilnīgi noteikti atrodams "Jaunā laika" un Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) vārds. Iespējams, zem šifrētiem nosaukumiem slēpjas arī citas politiskās partijas un politiķi, tajā skaitā arī nu jau izbijusī Jaunā partija, "Latvijas ceļš", Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), kā arī ekspremjers Vilis Krištopans.

Pašiem iespējamiem "stipendiātiem" gan pēc attaisnojumiem nav bijis ilgi jāmeklē. Tā "Jaunā laika" pārstāvis Einars Repše intervijā raidījumam norādījis, ka minētos 179 000 ASV dolāru "JL" saņēmis oficiāli un ar bankas pārskaitījumu kontā. Fakts, ka partija atrodas "stipendiātu" sarakstā, tās kādreizējo līderi nemaz nepārsteidza, jo viņu par to jau esot informējusi prokuratūra. E. Repše arī uzsvēra, ka tolaik viņa pārstāvētā partija vēl nav bijusi ievēlēta parlamentā, tādēļ ar šo atbalstu politiskus lēmumus ietekmēt nebija iespējams.

Vairākums citu "stipendijas" saņēmēju sarakstā paslēpti zem šifrētiem nosaukumiem. Tā 70 000 ASV dolāru saņēmis adresāts "Pleskavas šoseja". Visticamāk, zem tā slēpjas tālaika varas partija "Latvijas ceļš". Pašreizējais premjers un ilggadējais "Latvijas ceļa" biedrs Ivars Godmanis gan ir pavisam nerunīgs par šo lietu, norādot tikai, ka visu noskaidros tiesa.

Spriežot pēc stipendiātu saraksta, 118 000 ASV dolāru saņēmis arī kāds "V.Krišt.", kas, ļoti iespējams, varētu būt ekspremjers un kādreizējais satiksmes ministrs Vilis Krištopans. Viņš pats gan šādu pieņēmumu kategoriski noraida, lielīgi piebilstot: "Es biznesā esmu nopelnījis un varu nopelnīt desmit reizes vairāk, man tādas kapeikas nav vajadzīgas, neko neesmu ņēmis."

Cits izbijušais "ceļinieks" Pēteris Apinis gan nenoliedz, ka saņēmis naudu (18 000 ASV dolāru) no A. Lemberga. Viņš pats esot Ventspils mēram lūdzis finansiālu palīdzību grāmatu izdošanai. Tajā pašā laikā P. Apinis norādīja, ka tolaik bijis attālinājies no "Latvijas ceļa", tādēļ šī nauda neesot atstājusi nekādu iespaidu uz politiskajiem lēmumiem.

Saraksts liecina, ka gan 2001., gan 2002. gadā aptuveni 30 tūkstoši ASV dolāru izmaksāti tādiem šifrētiem adresātiem kā "LZS", "ZS" un "Zaļie", kas liek skatīties Zaļo un zemnieku savienības virzienā. Taču ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs kategoriski noraidīja jebkādu saistību ar Lemberga "stipendijām". "Es nezinu, kas tas par sarakstu un kas tur ir šifrēts. Katrs, kas to lasa, var atšifrēt, kā viņam patīk. Nekādas naudas no Aivara Lemberga neesam saņēmuši ne toreiz, ne tagad un arī nākotnē nesaņemsim," teica A. Brigmanis.

Bijušais LSDSP Saeimas frakcijas vadītājs Egīls Baldzēns aģentūrai LETA atzina, ka partija ir saņēmusi ziedojumus no Ventspils mēra Aivara Lemberga, taču viņam personīgi nekas nav maksāts. "Ziedojumi notika saskaņā ar līgumu, taču man bija domstarpības un nekāds atbalsts netika sniegts," apgalvoja E. Baldzēns. Astotās Saeimas vēlēšanu gadā adresāts "LSDS+LSDSP" saņēmis gandrīz pusmiljonu ASV dolāru.

Otra lielākā summa – 230 000 ASV dolāru – tajā laikā nonākusi nezināmam adresātam ar kodēto nosaukumu "Zvaigznīšu brīdis". Izteikts pieļāvums, ka zem šī segvārda varētu slēpties bijušais Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis. Savukārt apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK līderis Roberts Zīle intervijā Latvijas radio izteica cerību, ka "Zvaigznīšu brīdis" nav viņa partija. Viņaprāt, pašlaik "stipendiju" jautājums ir atstājams tiesas izvērtēšanai. Ja tiesā atklāsies, ka tēvzemieši ir saņēmuši kādus nelikumīgus līdzekļus, tad arī partija vērtēšot situāciju un domāšot, kā reaģēt.

Pats Lembergs kategoriski noliedz tā dēvētā stipendiātu saraksta eksistenci, nosaukdams to par propagandas triku. "Lemberga stipendiātu saraksts ir izdomājums, tāds neeksistē, tas ir propagandas triks," savu nostāju aģentūrai LETA vakar teicis Lembergs.

 

Slakteris uzdod meklēt Vaškeviča aizvietotāju

LETA  08/07/08     Finanšu ministrs Atis Slakteris uzdevis Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītājam Dzintaram Jakānam nekavējoties rīkoties un likuma ietvaros meklēt jaunu VID Muitas kriminālpārvaldes vadītāju

Slakteris šodien saņēmis oficiālu Satversmes aizsardzības biroja (SAB) informāciju par pielaides valsts noslēpumam anulēšanu esošajam Muitas kriminālpārvaldes vadītājam Vladimiram Vaškevičam, aģentūru LETA informēja Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta direktore Diāna Bērziņa.

Kā ziņots, lai pildītu savus amata pienākumus, Vaškevičam ir nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Tiesa, amatpersonai vēl ir tiesības lēmumu par pielaides anulēšanu pārsūdzēt ģenerālprokuroram.

Satversmes aizsardzības biroja (SAB) preses sekretāres pienākumu izpildītāja Ieva Tančere aģentūrai LETA apstiprināja, ka Vaškevičam pielaide valsts noslēpumu saturošai informācijai ir anulēta. Pagaidām SAB gan neatklāj, kādu iemeslu dēļ pielaide ir anulēta un vai tas noticis, balstoties uz Drošības policijas veikto pārbaužu rezultātiem.

Kā norādīja Tančere, SAB nesniedz informāciju par lēmumiem, ar kuriem tiek anulētas vai izsniegtas atļaujas pieejai valsts noslēpuma objektiem. Intervijās valsts drošības iestādēm cilvēki uztic informāciju, kas viņus raksturo arī negatīvi. Valsts drošības iestādēm ir būtiska cilvēku uzticība. Lai to nodrošinātu, SAB publiski neizplata šādu informāciju, kas ir negatīva un var kalpot par pamatu atļaujas neizsniegšanai, atzīmēja SAB pārstāve. Atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai katra persona pati var komentēt atļaujas izsniegšanas vai neizsniegšanas faktus un iemeslus.

Tančere arī apliecināja, ka SAB ir rakstiski informējis VID par atļaujas anulēšanu Vaškevičam.

Kā šodien ziņoja "Latvijas Avīze", pamats, uz kura pieņemts SAB lēmums, netiek izpausts. Izskanējis viedoklis, ka Vaškevičs varētu būt kontrabandas piesedzējs (kā izteicās degvielas kontrabandā notiesātais Valērijs Vasiļjevs, viņam par katru nelegālo degvielas litru nācies dalīties ar "Sportu", kas attiecīgajās aprindās esot Vaškeviča iesauka), tomēr šādas runas tā arī palikušas runas, jo juridisku pierādījumu tam nav, rakstīja laikraksts, pieļaujot, ka specdienestiem ir vēl kāda informācija.

Vaškevičs kādu laiku ir aizdomās turamā statusā, jo, pēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) ziņām, VID amatpersona no 2002. līdz 2007.gadam neatļauti piedalījusies mantiskos darījumos. Valsts amatpersonai dienesta stāvokļa dēļ tas ir ar likumu aizliegts. Turklāt Vaškevičs valsts amatpersonas deklarācijās šajā periodā sniedzis nepatiesas ziņas par ienākumiem lielā apmērā. KNAB interesēja, cik likumīgi iegūti finanšu līdzekļi, par kuriem galvenais muitnieks varējis dzīvot ar itin plašu vērienu.

SAB jau pirms kāda laika tika nolēmis neatjaunot Vaškevičam augstākas kategorijas pielaidi valsts noslēpumam. Galvenajam muitniekam vajadzēja samierināties un izmantot vien otrās kategorijas pielaidi, taču no darba viņš netika atstādināts. Tā vietā VID mainīja iekšējos dokumentus, kas ļāva Vaškevičam turpināt darbu arī ar otrās kategorijas pielaidi. Toreiz VID skaidroja, ka "šāda situācija neesot nekas sevišķs, tādēļ VID vadītājs Dzintars Jakāns nav vērtējis Vaškeviča atbilstību ieņemamajam amatam".

 

KNAB darbinieks Imša atbrīvots no amata

LETA  08/07/08    Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas galvenais speciālists Jānis Imša jūlija beigās oficiāli atbrīvots no amata.

Kā aģentūru LETA informēja KNAB Sabiedrisko attiecību un izglītošanas nodaļas galvenā speciāliste Ieva Kucika, lēmums par Imšas atbrīvošanu no amata pieņemts 28.jūlijā, pamatojoties uz KNAB likuma 5.panta 6.daļas 8.punktu, kas paredz, ka birojs ir tiesīgs šādi rīkoties, ja pārejošas darbnespējas dēļ darbinieks nav pildījis amata pienākumus ilgāk par četriem mēnešiem pēc kārtas.

Imša pēc naudas piesavināšanās fakta konstatēšanas no amata tika atstādināts, un pret viņu tika ierosināta disciplinārlieta. Disciplinārlietas izmeklēšanas komisijas slēdzienā tika norādīts, ka Imšam būtu piemērojams sods - atbrīvošana no amata, bet, tā kā šo sodu, pamatojoties uz Darba likumu, nevar piemērot personas darbnespējas laikā, komisija pieņēma lēmumu disciplinārlietu izbeigt.

Savukārt Satversmes aizsardzības birojs Imšam anulēja speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam un viņš pēc atgriešanās no slimības tiktu atbrīvots par neatbilstību ieņemamam amatam, aģentūrai LETA skaidroja Kucika.

Kā ziņots, šopavasar klajā nāca informācija, ka no KNAB pazuduši 135 500 latu. Šī summa pazudusi 11 lietās, no kurām lielākā daļa jau izskatītas.

Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurore Velta Zaļūksne sākotnēji atstādinātajai, bet tagad jau no darba atbrīvotajai KNAB Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas vadītājai Indrai Veipai un šīs pašas nodaļas bijušajam galvenajam speciālistam Imšam uzrādījusi apsūdzības par piesavināšanos un bezdarbību.

Kā jūnija vidū ziņoja telekompānijas TV3 raidījums "Nekā personīga", Imša sācis atmaksāt KNAB trūkstošo naudu, tādējādi esot secināms, ka viņš savu vainu naudas zādzībā atzīst.

 

VID: Vaškeviča pēcteci vēl nevar meklēt

Matīss Arnicāns,  Diena  08/07/08     Saņemot oficiālu apstiprinājumu tam, ka Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Muitas kriminālpārvaldes vadītājam Vladimiram Vaškevičam pilnībā anulēta pielaide valsts noslēpumam, finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) mutiski uzdevis VID ģenerāldirektoram sākt meklēt jaunu pārvaldes priekšnieku.

Tiesa, VID saskaņā ar likumdošanu nav tiesīgs meklēt jaunu vadītāju, kamēr V.Vaškevičs ir savā amatā. Savukārt lēmumu par atbrīvošanu no amata VID nevar pieņemt, jo V.Vaškevičs pašlaik ir uz slimības lapas.

Par to, vai V.Vaškeviču uz laiku atstādināt no amata, VID izškirsies tikai tad, kad viņš atgriezīsies darbā, saka VID komunikācijas daļas vadītāja Agnese Grīnberga. Taču arī atstādināšana neļautu uzsākt jauna Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka meklēšanu, jo viņš formālu no amata nebūtu atbrīvots.

Turklāt jāņem vērā, ka Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora Jāņa Kažociņa lēmumu par pielaides anulēšanu V.Vaškevičs vēl var pārsūdzēt ģenerālprokuroram desmit dienu laikā no dienas, kad uzzinājis par šo lēmumu, un kā ziņo portāls Kriminal.lv V.Vaškevičs to plāno darīt. Tikai ģenerālprokurora lēmums būs galīgs un nepārsūdzams.

Ja ģenerālprokurors pielaides anulēšanu atstās spēkā, tad VID vadībai, saskaņā ar likumu Par valsts noslēpumu, V.Vaškevičs nekavējoties būs jāpārceļ darbā, kas nav saistīts ar valsts noslēpumu, vai ar viņu jāizbeidz darba attiecības, un turpmāk viņam būs liegta iespēja saņemt speciālo atļauju.

"Juridiski šķēršļi ir, bet mūsu ministra kompetencē bija uzdot rīkoties likumā paredzētajā kārtībā," saka Finanšu ministrijas pārstāve Diāna Bērziņa, skaidrojot, ka A.Slakteris lēmumu par jauna Muitas kriminālpārvaldes vadītāja meklēšanu pieņēmis, jo šodien saņēmis vēstuli no SAB, kurā teikts par V.Vaškevičam anulēto pielaidi. Kā iepriekš sacīja VID komunikāciju daļā, bez pielaides viņš nevar pildīt savus amata pienākumus. Šāda prasība saistīta ar informācijas slepenību, ar kādu muitas kriminālpārvaldes priekšniekam ikdienā ir jāstrādā.

"Līdz ar to esmu pārliecināts, ka bez šādas oficiālas likumdošanā noteiktās informācijas saņemšanas Satversmes aizsardzības birojam nebija tiesību anulēt man speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumu objektiem, un lietā pieņemtais lēmums ir pamatots nevis uz pierādījumu pamata, kā to nosaka pastāvošā likumdošana, bet uz pilnīgi nepamatotu pieņēmumu pamata, kas izskanējuši masu saziņas līdzekļos." (No V.Vaškeviča iesnieguma SAB)

SAB medijiem neatklāj, kādēļ pieņemts lēmums par pielaides valsts noslēpumam anulēšanu. Arī A.Slakterim neesot darīti zināmi iemesli, sacīja D.Bērziņa. Savukārt VID sniegt sīkākus komentārus atsakās SAB noteiktās konfidencialitātes dēļ.

Saskaņā ar likumu Par valsts noslēpumu pielaidi var anulēt vairāku iemeslu dēļ, tajā skaitā, ja atklājies, ka persona par sevi sniegusi apzināti nepatiesas ziņas, vai pārbaudē konstatēti fakti, kas dod pamatu apšaubīt tās uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu.

Jāatgādina, ka nesen Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs atzinis V.Vaškeviču par aizdomās turamo saistībā ar nepatiesu ziņu norādīšanu valsts amatpersonas deklarācijās un neatļautu piedalīšanos mantiskos darījumos. Par to VID bija ierosinājis dienesta pārbaudi.

Ar V.Vaškeviču Dienai nav izdevies sazināties, jo viņš neatbildēja ne uz telefona zvaniem, ne īsziņām.

Savukārt portāls Kriminal.lv ziņo, ka V.Vaškevičs ceturtdien vērsies ar iesniegumu SAB, kurā V.Vaškevičs pauž, ka SAB "pieņemtais lēmums ir pamatots nevis uz pierādījumu pamata, kā to nosaka pastāvošā likumdošana, bet uz pilnīgi nepamatotu pieņēmumu pamata, kas izskanējuši masu saziņas līdzekļos". SAB šīsdienas pievakarē V.Vaškeviča iesniegumu vēl nebija saņēmis, sacīja SAB pārstāve Ieva Tamčere.

Iesniegumā V.Vaškevičs arī apgalvo, ka par pielaides anulēšanu šorīt uzzinājis vienlaicīgi no masu medijiem un J.Kažociņa 25.jūlijā parakstītās vēstules. Interesanti, ka trīs dienas pēc tam, kad J.Kažociņš piektdienā parakastījis vēstuli, V.Vaškevičs no pirmdienas, 28.jūlija paņēmis slimības lapu.

VID neuzskata, ka tas darīts apzināti lai izvairītos no iespējamās atbrīvošanas no amata, jo neesot fakti, kas par to liecina. VID komunikāciju daļā Dienai skaidroja, ka pēc savulaik notikušās V.Vaškeviča automašīnas spridzināšanas, ārsti teikuši, ka rehabilitācijas un ārstēšanās process var būt garš.

 

Berķis: 'Zvaigznīšu brīdis' ir Emsis

DELFI  08/07/08    Ventspils mēra Aivara Lemberga oponents uzņēmējs Olafs Berķis liecībās tiesībsargiem skaidrojis, ka "Lemberga stipendiātos" figurējošā vismaz 230 tūkstošus dolāru saņēmušā persona ar nosaukumu "Zvaigznīšu brīdis" ir ekspremjers un bijušais Saeimas priekšsēdis Indulis Emsis, liecina portāla "Delfi" rīcībā esošie krimināllietas materiāli.

Pēdējā laikā masu medijos izskanējušas diskusijas par to, kas varētu būt šis "Zvaigznīšu brīdis", ar ko saistīja ne tikai Emsi, bet arī pieļāva, ka tā varētu būt apvienība "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK.  

"Zvaigznīšu brīdis ir Indulis Emsis. Tas laikam radās no tā brīža, kad viņu ievēlēja Saeimā. Tas bija viņa zvaigžņu brīdis," teikts Berķa liecībā. Savukārt pats Emsis, par kura pseidonīmu Berķis, spriežot pēc liecības, ir pārliecināts, portālam "Delfi" nevēlējās komentēt Berķa liecību. "Nevaru Jums neko palīdzēt. Man tas ir kaut kas pilnīgi nesaprotams. Domāt var visu ko, bet realitātē ir citādi," sacīja Emsis.

Jau pērn tika ziņots, ka tā dēvētie Lemberga stipendiāti tika slēpti zem dažādiem šifrētiem nosaukumiem. Raidījums "Nekā personīga" augusta sākumā pieļāvis, ka ar "Pleskavas šoseju" ticis apzīmēts "Latvijas ceļš", ar "JP"- "Jaunā partija", tāpat raidījumā rīcībā esošajos dokumentos norādīts, ka nauda maksāta kādiem "LZS", "ZS" un "Zaļajiem", "LSDS+LSDSP". Par "Zvaigznīšu brīdi" "Nekā personīga" ziņoja, ka tas saņēmis vismaz 230 tūkstošus dolāru.

Iepriekš apvienības "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK līderis Roberts Zīle publiski paudis cerību, ka viņa partija nav atrodama tā dēvētajā Ventspils mēra Aivara Lemberga "stipendiātu" sarakstā un ar "Zvaigznīšu brīdi" netiek apzīmēta viņa vadīta apvienība. Tika pieļauts, ka zem iesaukas slēpjas šis spēks Brīvības pieminekļa zvaigžņu dēļ. Savukārt laikraksts "Diena" pieļāvis, ka apvienība TB/LNNK ir atrodama šajos lietas materiālos un ir šifrēta ar burtiem TB.

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā, korupcijā un citos smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs tautā dēvētos "Lemberga stipendiātu sarakstus" nesen paguvis nosaukt par izdomājumu un propagandas triku. Intervijā LTV "Panorāmai" Lembergs savus oponentus jau nodēvējis par "šakāļiem". Šakāļi pēc Lemberga domām ir "Igors, Oļegs, Genādijs, Olafs un Ruģiks". Ar "Olafu" acīmredzami tiek domāts vērtīgās liecības sniegušais Berķis.

Pratināšanas protokolos runa ir par Ventspils uzņēmēju grupu, kas neformāli kopā sanāca jau kopš 1997.gada, lai lemtu ar tranzīta jautājumiem saistītus jautājumus, bet vēlāk, kad Ventspils uzņēmumu struktūra un īpašnieku vēlmes kļuvušas sarežģītākas, tas prasījies pēc regulāras lēmumu saskaņošanas. Tā izveidota Biznesa attīstības asociācija, kura, kā "Delfi" jau ziņojis, uzskatāma par sava veida partiju finansēšanas "melno kasi". 

"Tikšanās notika Ventspils pilsētas domes telpās, par laiku un vietu mūs informēja domes sekretāre. (..) Nepieciešamība bija atspoguļot rakstiskā veidā, lai pēc tam neaizmirstu un nesajauktu pieņemtos lēmumus. Visi klātesošie, izņemot A.Lembergu bija amatpersonas šādos vai tādos uzņēmumos, kas saistīti ar Ventspils naftu. Amati bija labi apmaksāti, ar labām algām. Tas izraisīja A.Lemberga nepatiku, ka mēs saņemam lielas, legālas darba algas, bet viņš tādas nesaņem. Bieži vien tikšanās reizēs A. Lembergs izmeta frāzes, ka mēs saņemam lielas algas atšķirībā no viņa, kurš saņem tikai pašvaldības vadītāja atalgojumu. Tad arī kaut kādā brīdī radās ideja par sabiedriskas organizācijas izveidošanu, kuru visi atbalstīja. Iespējams, tas bija mans priekšlikums izveidot šādu organizāciju," prokuratūrā liecinājis Berķis. 

Ar laiku asociācijas sēdēs aplūkoti ne Ventspils uzņēmumu saimnieciskās darbības jautājumi. "Spriedām arī par plašāku jautājumu loku, tajā skaitā arī par sadarbību ar dažādām politiskajām partijām. Šo partiju pārstāvji arī brauca uz Ventspili. Biežāk gan tas notika pirms vēlēšanām. No Latvijas ceļa brauca A. Paneteļejevs, V.Birkavs, man šķiet arī V.Krištopans. No Zaļajiem zemniekiem ir bijis uz sēdēm I.Emsis, iespējams, arī A.Brigmanis. Zinu, ka bijis arī E.Repše, bet es tajā sapulcē nepiedalījos. Tautas partijas pārstāvji gan nav bijuši. Vēl ir bijuši Ameriks, abi Bojāri, arī tēvzemieši bija – regulāri braukāja Lakučs, bija arī Zīle, Grīnblats," atklāj Berķis.

Pēc uzņēmēja stāstītā, kontakti ar politiķiem bijuši Lemberga lauciņš un viņš ar tiem ticies pārsvarā Rīgā, pēc tam atstāstot sarunu saturu pārējiem asociācijas dalībniekiem, taču partiju finansēšanas jautājumi apspriesti organizācijas sēdēs. Pašā sākumā partijas sponsorējušas "Ventbunkers", "Venoil" un citas ar tranzītu saistītas sabiedrības, taču vēlāk, kad laikraksti atspoguļojuši politiķu pieņemto lēmumu saistību ar sponsoru naudām, finansēšana no Ventspilī reģistrētu uzņēmumu puses beigusies. Tas turpināts ar citās valstīs reģistrētu firmu palīdzību. "Iepriekš minētā modeļa ietvaros netika finansēts Jaunais laiks, kad E.Repše atteicās saņemt naudu no ārzonām. Viņa uzstādījums bija, ka viņš grib oficiālus ziedojumus no fiziskām personām," atceras Berķis. 

Pārējām iepriekš pieminētajām partijām un politiķiem gan šādu pretenziju nav bijis un tās labprāt pieņēmušas ziedojumus, kas asociācijas dokumentos reģistrēti ar kodētiem nosaukumiem. 

"Zvaigznīšu brīdis ir Indulis Emsis. Tas laikam radās no tā brīža, kad viņu ievēlēja Saeimā. Tas bija viņa zvaigžņu brīdis. Vēl zinu, ka Latvijas ceļu sauca par Pleskavas šoseju. Man ir nojausma kā dzīvē sauc vienu vai otru politisku spēku, bet precīzi nevaru apgalvot. Arājs varētu būt Zemnieku partijas vai kāds konkrēts cilvēks, bet drošs es neesmu. Mācītāji varētu būt LPP. Neesmu redzējis sarakstus, kur politiskās partijas un cilvēki būtu nosaukti tieši. J.Iesal varētu būt Juris Iesalnieks – bijušais deputāts . Viņš bija vai nu konkurences vai tarifu padomē. Acīmredzot viņam ir bijusi nolīgta alga – 1500 dolāri. J.Lor varētu būt Juris Lorencs. Viņš bija Latvijas avīzes padomes loceklis un bija vēl kaut kādā amatā – bija Latvijas ceļa ģenerālsekretārs, man liekas," pauž Berķis, piebilstot, ka tie esot minējumi, kas balstīti "uz tās bāzes, ko es zinu". Kā notikusi reāla maksāšana politiskajām partijām un cilvēkiem viņš nav varējis pateikt, jo ar šiem jautājumiem nodarbojies Aivars Lembergs, bet izpildi nodrošinājis Laimonis Junkers.

No liecību protokoliem izriet, ka Berķis arī apstiprinājis "Delfi" iepriekš ziņoto: asociācija pieņēmusi lēmumu 5% no uzņēmumu kopējās peļņas bez kādas dokumentācijas novirzīt ikdienas tēriņiem. No tiem apmaksāti advokātu un auditoru pakalpojumi , kā arī sponsorētas partijas un cilvēki.

 

Viedoklis: Zināšanas spēks

Aivars Ozoliņš,  Diena  08/08/08    Finanšu ministrs Atis Slakteris laikam ir Tautas partijai netipiski drosmīgs politiķis, ja ir licis Valsts ieņēmumu dienestam meklēt aizstājēju pašam Vladimiram Vaškevičam, gandrīz vai šīs valsts simbolam, autoritāšu aprindās pazīstamam cilvēkam, pie reizes arī VID Muitas kriminālpārvaldes priekšniekam. Iemesls — SAB lēmums anulēt viņam pielaidi valsts noslēpumam — dažiem, vismaz Vaškevičam pašam, varētu šķist nenopietns. Ir taču precedents, kā to risināt, — kad SAB pazemināja viņam pielaides līmeni, VID ģenerāldirektors Dzintars Jakāns pazemināja šim amatam nepieciešamās pielaides līmeni, un Vaškevičs palika amatā. Pat aizdomās turamā statuss nebija mazinājis muitnieku priekšnieka unikālo vērtību valdošo aprindu skatījumā, vienīgi izraisīja viņa paša sašutumu, ka KNAB viņam, acīmredzot paša ieskatā daudz lielāka mēroga cilvēkam, piesienoties par tādiem sīkumiem kā nepatiesu ziņu norādīšana amatpersonas ienākumu deklarācijā; KNAB "strādā kopā ar bandītiem", "sadarbojas ar kontrabandistiem un slepkavām", viņš apgalvoja.

Skandāli, aizdomīgi dārgs dzīvesveids, kontrabandistu liecības tiesā, ka viņiem esot jumts VID, — nekas nevarēja satricināt Vaškeviča krēslu. Pats gan teica, ka viņa "palikšanai" esot arī "mīnuss" — "nevaru brīvi runāt par to, kas man ir zināms". "Mīnuss" paliek — pašlaik Vaškevičs esot "uz slimības lapas", tāpēc VID nevarot meklēt citu departamenta priekšnieku. Turklāt tik zinošu cilvēku nevar izmest gluži uz ielas — kas viņam pašlaik ir "mīnuss", tas droši vien tiem, kuri zina, ko īsti zina Vaškevičs, ir milzīgs "pluss".

 

Ar Lemberga ietekmi saistīta nauda — politiķu, partiju barotava

Baiba Rulle, speciāli Dienai  08/08/08     Krimināllietas materiāli rāda, ka maksājumi bijuši jau no deviņdesmito gadu sākuma. Ir liecības arī par iespējamu labuma gūšanu no Kuģniecības privatizācijas.

Politiķi tikai klausījās. Viņu uzdevums bija skaidrot sabiedrībai, ka tie lēmumi, kas tiks pieņemti, ir likumīgi, ka viss notiek nevainojami, pamatoti un pareizi. Par to arī viņiem maksāja. Ar vajadzīgo dokumentu sagatavošanu nodarbojās citi.

Tik skarbi, iepazīstoties ar daļu pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu tiesai nodotās krimināllietas materiāliem, var raksturot politisko partiju un varas lomu Latvijā. Aizdomas, ka valdību un parlamenta lēmumi tiek skaņoti kaut kur citur un, iespējams, ir nopirkti, izskanējušas jau līdz šim. Īpaši reizēs, kad Saeimas balsojumus grūti izskaidrot, kad, par spīti sabiedrības, profesionāļu argumentiem, valdošās koalīcijas vairākums darbojas kā labi ieeļļota balsošanas mašīna.

Krimināllietas (tajā A.Lembergs apsūdzēts vairākos sevišķi smagos noziegumos, kas saistīti ar kukuļņemšanu, naudas legalizēšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ienākumu nedeklarēšanu) materiāli aptver ļoti plašu laika posmu, sniedzoties pat vairāk nekā desmit gadu senā vēsturē, un liecina par labi organizētu sistēmu. Reizē tie vedina arī uzdot jautājumu: vai šobrīd šī sistēma ir sagrauta vai tomēr turpina pastāvēt?

Vai politiskās varas pirkšana, par kuru liecina lietas materiāli, vainagosies ar kriminālprocesiem arī pret tiem, kuri "melnās kases" naudu saņēma jeb tā sauktajiem Lemberga stipendiātiem, grūti spriest. Ģenerālprokuratūras preses centrs klusē. Savukārt vairākums bijušo un pie varas aizvien esošo partiju, kuru saīsinājumi, iespējams, atšifrējami stipendiātu sarakstos, norobežojas un liedzas, ka būtu saņēmušas slēptus maksājumus no naudas avotiem saistītiem ar A.Lembergu. Pētot krimināllietas materiālus, kas nonākuši Dienas rīcībā, ir noprotams, ka stipendiātu saraksti neaprobežojas tikai ar medijos jau izskanējušajiem ierakstiem par 2001., 2002.gadu, bet ir arī par laiku līdz 2006.gadam.

Stipendiātu saraksti nav vienīgie, kas liecina par slēptiem iespējamiem A.Lemberga maksājumiem politiķiem un partijām. Tie faktiski radās tikai pēc tam, kad 2000.gada novembrī Ventspilī biznesa elite nodibināja A.Lemberga vadīto Biznesa attīstības asociāciju (BAA), tika izveidots arī tā sauktais 5% fonds un grāmatota tā naudas plūsma (atbildīgais par to bija par A.Lemberga "kasieri" dēvētais uzņēmējs Laimonis Junkers, kurš no Latvijas pazuda pēc tam, kad 2006.gada nogalē prokuratūras rīcībā nonāca saraksti). Tas gan nenozīmē, ka pirms 2000.gada slēptu maksājumu partijām nebija. Tie vienkārši netika sistematizēti Excel tabulās. Krimināllietas materiāli rāda — partijām un to līderiem nauda tika maksāta jau no deviņdesmito gadu sākuma.

Lietā ir dokumenti, kas liecina, ka īpašas attiecības ar A.Lembergu bijušas Aivaram Kreitusam, kurš pirmajā Andra Šķēles valdībā bija finanšu ministrs un pārstāvēja Demokrātisko partiju Saimnieks, savukārt no 2001.gada septembra līdz 2005.gada aprīlim kā paša 1997.gadā dibinātās Darba partijas (DP) priekšsēdis bija Rīgas vicemērs un Attīstības komitejas priekšsēdis. Redzams, ka 1996.gada 12.jūnijā, būdams finanšu ministrs, A.Kreituss ar A.Lemberga gādību no divām ar Ventspils biznesu saistītām firmām tika pie diviem apjomīgiem aizdevumiem, katrs pa 218 000 USD. Viena devējs bija ar A.Lemberga ietekmi saistītā Kālija parks līdzīpašniece Geit B.V, savukārt otra — firmas Ventamonjaks līdzīpašniece, arī ar A.Lemberga ietekmi saistītā VentCo.

A.Kreitusa liecības prokuratūrā rāda, ka par naudas aizņemšanos viņš runājis ar A.Lembergu, kurš viņam arī palīdzējis. Aizdevumi bijuši paredzēti Rīgas komercbankas akciju iegādei. Aizdevumus esot atdevis, dokumenti gan ir tikai par naudas atdošanu ar VentCo. A.Kreituss savās liecībās putrojas, pirms prokuratūra viņam nav uzrādījusi aizdevumu līgumus, viņš nemaz neatceras, ka naudu būtu saņēmis. Vēlāk iepazinies ar paša parakstītajiem līgumiem A.Kreituss atminas, ka aizdevumi bijuši. Prokuratūrā viņš nav varējis izskaidrot, no kurienes viņa kontā 1997.gada martā un aprīlī ienākuši ap 83 000 USD. 1996.gadā un 1997.gadā veiktie darījumi nav atspoguļoti A.Kreitusa tā laika ienākumu deklarācijās.

"Nedomāju, ko to var uzskatīt par korupciju, jo es jau to naudu tikai aizņēmos un atdevu. Lembergs varēja šo iespēju man piedāvāt. Tas, manuprāt, ir normāli, tur nekā tāda nav, likums jau man neaizliedza aizņemties naudu," ceturtdien Dienai teica A.Kreituss. Jautāts, vai kā DP priekšsēdis 2001.gada sākumā pirms pašvaldību vēlēšanām no ar A.Lembergu saistītiem avotiem saņēmis naudu, par ko vedina spriest ieraksts BAA protokolā "DP — 15 000 USD", A.Kreituss atbildēja: "Nezinu, neesmu neko tādu redzējis. Varbūt, ka DP ir Demokrātiskā partija. Ir tik daudz laika pagājis, es nevaru atcerēties visu. Ap Lembergu jau grozījās visas partijas."

Krimināllietā atrodama arī kāda sena, 1995.gada 6.jūnijā slēgta vienošanās starp toreizējo Latvijas Zemnieku savienības (LZS) priekšsēža vietnieku Jāni Kinnu (pašreiz Valsts meža dienesta ģenerāldirektors) un ietekmīgo, tolaik vēl ar A.Lembergu saistīto firmu SWH. Uzņēmums LZS apņemas samaksāt 100 000 USD, savukārt LZS, gadījumā, ja "vēlēšanu rezultātā būs tiesīga noteikt valdības sastāvu vai koalīcijas valdībā noteikt ministru posteņus", konsultēties ar SWH par četriem amatiem (mežsaimniecības ministru, valsts īpašuma fonda ģenerāldirektoru, muitas priekšnieku un Valsts ieņēmuma dienesta vadītāju). Vienošanās ir konfidenciāla.  Dokumenta labajā pusē LZS vārdā ir divi paraksti: viens J.Kinnas, otrs, kurš nav atšifrēts, ļoti līdzinās Tautas partijas (TP) vecbiedra Gundara Bērziņa (1995.gadā LZS valdes loceklis) parakstam. Nauda partijas kasē netika ieskaitīta, dokumenti liecina, ka tā samaksāta skaidrā. J.Kinna prokuratūrā atzinis, ka no SWH saņēmis un partijas vēlēšanu kampaņai iztērējis 10 000 USD. Divi SWH kases izdevumu orderi gan rāda, ka J.Kinnam izsniegti 50 000 USD, taču orderi par 40 000 USD J.Kinna nav atzinis kā paša parakstītu. Pēc tā laika likumdošanas partijām ienākumi bija jāuzskaita atbilstoši likumam "Par grāmatvedību" un jāiesniedz VID un Tieslietu ministrijā. Skaidri gan nebija noteikts, ka partijas nedrīkst pieņemt ziedojumus skaidrā naudā, taču tas nenozīmē, ka tādus maksājumus varēja neiegrāmatot.

Ceturtdien Dienai J.Kinna atzina, ka nauda tika iztērēta partijas vajadzībām. "Prokuratūrā nebija šaubu, ka es no tās naudas būtu piesavinājies kaut vienu santīmu," teica J.Kinna un uzsvēra, ka "ne no Lemberga, ne no ar viņu tieši saistītiem cilvēkiem skaidra nauda netika saņemta". Skaidra nauda rēķinu apmaksai tolaik bijusi normāla prakse. Lemberga stipendiātu sarakstos atrodamos ierakstus ZS un LZS, J.Kinna nekomentēja, uzsverot, ka no partijas aizgājis 1996.gadā. Prokuratūrā lūgts skaidrot, kam pieder otrs paraksts uz vienošanās, J.Kinna atbildējis: "Nezinu. Varu minēt. (…) Šobrīd nekomentēšu." Ar G.Bērziņu Dienai neizdevās sazināties, viņš uz tālruņa zvaniem neatbildēja.

Lai arī valdošās TP līderis Aigars Kalvītis presē līdz šim ar neslēptu gandarījumu uzsvēris, ka TP nav sakara ar stipendiātu sarakstu, krimināllietas materiāli neļauj izslēgt iespējamību, ka arī oranžajiem ticis labums no ar A.Lembergu saistītiem naudas avotiem. Proti, lietā ir atrodami dokumenti, kas liecina par Latvijas kuģniecības (LK) (VN nopirka uzņēmuma kontrolpaketi par cenu, kas tika salīdzināta ar "sviestmaizes vērtību") privatizācijas procesa patiesajiem bīdītājiem. Tie vedina spriest, ka LK privatizācijas shēma tika saskaņota un izstrādāta divu ieinteresētu grupu — Ventspils un rīdzinieki — interesēs. Noprotams, ka Ventspils grupu veido A.Lembergs un viņam tolaik vēl draudzīgie uzņēmēji, savukārt rīdzinieki, kā noprotams, ir A.Š.&Co personu grupa, kuras kodolu, iespējams, veido TP tēvs, ekspremjers Andris Šķēle un Itera Latvija šefs Juris Savickis.

Vairāku personu liecības rāda, ka pirms valdība deva startu LK privatizācijai, Rīgā notika dažādas abu grupu apspriedes, kurās piedalījās arī advokāti. Savukārt no atsevišķiem apspriežu dalībnieku pierakstiem izriet, ka trim tolaik (2002.gads) valdošajām partijām — TP, Latvijas ceļš, TB/LNNK — par vajadzīgā privatizācijas procesa izkārtošanu (lēmumu LK privatizāciju pēc toreizējā ekonomikas ministra A.Kalvīša iniciatīvas pieņēma Andra Bērziņa (LC) valdība) tika paredzētas dāsnas pateicības. Ir atsevišķi, kā noprotams, Ventspils grupas personu pēc LK privatizācijas veikti ar šī procesa nodrošināšanu saistītu izmaksu pieraksti, kuros iepretim saīsinājumiem T.B. redzami skaitļi 1 000 000 USD un 500 000 USD, pretim Taut.P skaitlis 1 000 000 USD, bet iepretim L.C. skaitlis 250 000 USD. Pierakstos ir arī citas ailes, piemēram, Birža (125 000 USD), sods Unibankai (700 000 USD).

Vai šie dokumenti liecina par reāliem LK privatizācijas izdevumiem? A.Kalvītis Dienai jau agrāk taujāts par konkrētu personu interesēs īstenotu LK privatizāciju, to kategoriski noliedzis, uzsverot — "tur viss bija likumīgi, tur nav kur piesieties". A.Bērziņš Dienai teica, ka pirmo reizi dzird un viņam nav nekādas informācijas, ka LC par LK privatizāciju būtu kaut ko saņēmusi no A.Lemberga. Bijušais tēvzemiešu priekšsēdis Jānis Straume (no 2002.gada decembra, pirms tam bija Māris Grīnblats) atzina, ka "man nekas tāds nav zināms. Es pats biju izsaukts uz prokuratūru, bet nekā tāda tur nebija". Taujāts, vai pieļauj, ka tēvzemieši varētu būt saņēmuši šādus maksājumus, viņš teica: "Neko nepieļauju, es tur klāt nebiju." M.Grīnblats uz zvaniem neatbildēja.

Versijas, ka LK privatizācija notika A.Lemberga un A.Šķēles interesēs izskanējušas jau agrāk. Taču līdz šim tām nebija pierādījumu. Dienas rīcībā esošā faksa kopija, kuru LK izsoles dienā A.Lembergs sūta, iespējams, A.Šķēlem, vedina spriest, ka šai versijai tomēr varētu atrasties reāls pamats. Uz Dienas nosūtīto īsziņu ar jautājumu par šo faksu, A.Šķēle neatbildēja. Izmeklēšana prokuratūrā turpinās.

***

Galvenā valūta, kas figurē slēptos partijām sniegtās finansiālās palīdzības dokumentos, tajā skaitā arī tā saukto stipendiātu sarakstu naudas plūsmas uzskaites tabulās ir ASV dolāri. Šāda valūta acīmredzot bija izvēlēta, jo, kā rāda atsevišķi krimināllietas materiāli, fonda naudas avoti bija ar tranzīta, pamatā naftas un naftas produktu biznesu saistītu starpniekfirmu nosmeltās peļņas atskaitījumi 5% apmērā.

Šādas fonda finansēšanas shēmas pastāvēšanu apliecina līdz šim publiskotie stipendiātu sarakstu dokumenti. Sekojot tiem, piemēram, 2002.gadā (notiek 8.Saeimas vēlēšanas), kad iemaksas fondā veido 3,2 miljonus dolāru, to veicēji ir divas kompānijas — TOS un VB. TOS, visticamāk, atšifrējama, kā ārzonās reģistrēta Trans-OilSystem — starpniekfirma starp a/s Ventspils nafta un piegādātājiem Krievijā. VB visticamāk ir Ventbunkers vai Ventbunkers loģistikas struktūras, kas nodarbojās ar naftas produktu pārkraušanu.

Ka saistībā ar 5% fondu apgrozījās lielas skaidras naudas summas un tabulās redzamie cipari nav tikai izdomājumi, liecina izmeklēšanā noskaidrotais, ka ar "melnās kases" naudas administrēšanu saistītas personas regulāri mēdza iegriezties kādas lielas bankas filiālē Ventspilī, kur kādai darbiniecei lūdza veikt dolāru pārskaitīšanu un banknošu pārbaudi. No lietas materiāliem izriet, ka saskaitāmo dolāru summas bijušas 100 000 — 400 000 USD robežās. "Man galvenais bija pārliecināties, vai ar naudas banknotēm viss ir kārtībā. (…) šādu darbu es veicu vismaz kaut kādus divus gadus. (…) Uz dolāriem bija gan ASV banku naudas uzlīmes, gan arī dolāri bija ar gumiju saņemti kopā. Bija gadījumi, kad dolāri bija jauni," liecinājusi bankas darbiniece.

Naudu skaitīšanai uz banku vedis vai nu par 5% fonda naudu atbildīgā L.Junkera šoferis vai Ventspils amatpersonu lietā aizdomās turētā "melnās kases" grāmatvede Gita Grasmane.

Liecības bankas darbiniece sniegusi 2007.gada sākumā, neilgi pēc tam, kad 2006.gada nogalē, veicot plašu kratīšanu Ventspilī, izmeklētāju rīcībā nonāca 5% fonda maksājumu un stipendiātu saraksti. Tas rāda, ka koferi ar dolāru tūkstošiem skaidrā naudā vēl arī 2006.gadā bija ikdiena Ventspils biznesā un ar A.Lemberga vārdu saistīto personu lokā, lai arī Latvijas likumos jau pirms iestāšanās ES tika ieviestas normas, kas ierobežo skaidras naudas kustību, pārnēsāšanu un izmantošanu naudas apritē, darījumos, lai novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu apriti un legalizēšanu.

Jautājums, vai bankā saskaitīšanai un pārbaudei atvesto dolāru paciņas pēc tam tika izmantotas mērķiem, kurus rāda G.Grasmanes tabulas, aizvien ir atklāts. Nojaušams gan, ja dolāri skaitīšanai uz banku tika vesti vēl 2006.gadā, tad, visticamāk, arī to kustība tika iegrāmatota G.Grasmanes kārtējās naudas uzskaites tabulās.

***

Liecības Lemberga lietā

- Liecības, par 5% fonda izveidošanu

"Kā notika reāla maksāšana politiskām partijām un dalībniekiem, es nevaru pateikt.To mēs neapspriedām. Ar šo jautājumu nodarbojās Aivars Lembergs, un izpildi nodrošināja Laimonis Junkers. Bija asociācijā tās lēmums, ka 5% no kopējās peļņas bez īpašiem lēmumiem novirzīt ikdienas tēriņiem un ikdienas izmaksu segšanai. No tiem tika apmaksāti advokātu pakalpojumi, auditoru pakalpojumi, tajā skaitā tika sponsorētas partijas un partiju cilvēki."

- Liecības par politiķu vizītēm, naudas dalīšanu

"Asociācijas sapulcēs spriedām arī par plašāku jautājumu loku, tajā skaitā par sadarbību ar dažādām politiskām partijām. Šo partiju pārstāvji brauca uz Ventspili. Biežāk gan tas notika pirms vēlēšanām. No LC brauca Panteļejevs, Birkavs, man šķiet — arī Krištopans. No zaļajiem zemniekiem ir bijis uz sēdēm Emsis, iespējams, arī Brigmanis. Zinu, ka ir bijis Repše, taču es tajā sapulcē nepiedalījos. TP pārstāvji gan nav bijuši. Vēl ir bijuši Ameriks, abi Bojāri, arī tēvzemieši — regulāri braukāja Lakučs, arī Zīle, Grīnblats. Šie braucieni bija kampaņveidīgi, pirms vēlēšanām, kad partijas brauca klāstīt savas problēmas, klausīja mūsu priekšlikumus, teica, kādu politiku realizēs. (..) Ikdienā konsultācijas notika Rīgā. Politiskais lauciņš un kontakti ar politiķiem bija Lemberga lauciņš. (..) Uz vēlēšanām partijām dodamās summas tika pārrunātas kopēji un pieņemti lēmumi. Mums nebija kontroles, kādas naudas summas faktiski tika maksātas partijām. Junkers bija izveidojis tabulas un rādīja mums. (..)

Ir bijuši gadījumi — Lembergs pasaka, ka viņam bijuši izdevumi saistība ar kaut ko, un lūdza mūsu akceptu, lai Junkers nodrošinātu kompensāciju. Formulējumi bija tādi, ka viņš ir ticies ar cilvēkiem par kaut kādu tēmu. Konkrēti cilvēki netika saukti vārdos, varbūt tika doti mājieni, kuri tie varētu būt."

- No Kreitusa liecības par ar A.Lemberga sarunātu aizdevuma līgumu 210 000 USD apjomā no Geit BV [Kālija parks līdzīpašniece]

"Saruna par to, ka es varētu aizņemties naudu Geit BV, mums ar Lembergu Aivaru notika Finanšu ministrijā, kur es strādāju par finanšu ministru tajā laikā. (...) Pēc sarunas ar A.Lembergu pie manis atbrauca Krists Skuja ar dokumentiem un es parakstīju aizdevuma līgumu, kas datēts ar 1996.gada 12.jūniju. Varu liecināt, ka naudu Lembergam Aivaram prasīju es, viņš nenāca to piedāvāt. Zināju, ka Aivars Lembergs ir ietekmīga persona un lietu noteicējs visā Ventspils biznesā."

"Neviens jau nebūtu ar mani tādu aizdevuma līgumu slēdzis, ja es nebūtu ministrs. (..) Neviens man nav licis izpildīt šī aizdevuma līguma prasības. (..) Iepazīstoties ar 1996.gada 1.augustā aizpildītu amatpersonas deklarāciju, varu teikt, ka uzskatīju šo aizdevuma līgumu par diskrētu un tāpēc nenorādīju to. Pēc mūsu norunas ar Aivaru Lembergu šis līgums nebija jāafišē. Principā šis līgums arī īpaši slēpjams nebija. Nauda jau tika pārskaitīta uz mana rēķina. Nedomāju par to lietu tādās kategorijās, kā tagad skatās."

- Kāda uzņēmēja liecības (saistībā ar V.Birkava valdības zemkopības ministru Jāni Kinnu [1993.1994], LZS)

"Kinnu es tolaik nepazinu, Lembergam bija ļoti labas attiecības ar tā laika ministriem. Viņš pie visiem varēja ierasties audiencē. Tā kā Lembergs bija ļoti labi pazīstams ar Kinnu, Kinna ļoti ātri deva piekrišanu Ventspils ostas rūpnīcai ieiet ar mantisko ieguldījumu jaundibināmajā akciju sabiedrībā Ventamonjaks. (..) Uz manu jautājumu, kā atlīdzināsim Kinnam, Lembergs atbildēja, ka tad, kad būs vēlēšanas, tad arī atbalstīsim partiju, kurā būs Kinna, ar 100 000 ASV dolāru. (..) Šo naudu es viņam samaksāju skaidrā. Man ir saglabājušies tikai divi kases orderi par kopējo summu 50 000 USD izmaksai."

- Jāņa Kinnas liecības pratināšanā par naudas saņemšanu 1995.jūnjā

"Prok.jaut.: Vai šos (10 000 USD, kas saņemti, parakstot vienu kases orderi) naudas līdzekļus nodevāt partijas kasē?

Jebkurā gadījumā šie naudas līdzekļi tika izlietoti partijas vēlēšanu kampaņas apmaksai. Vai tie tika iemaksāti kasē vai uzreiz apmaksāti kādam pasākumam, to es atbildēt nevaru, tad ir jāpēta grāmatvedības papīri.

Kāds būtu jūsu kā parijas vēlēšanu kampaņas vadītāja skaidrojums par saņemto summu nenorādīšanu partijas deklarācijā?

Daļa no saņemtajiem ziedojumiem, it sevišķi tie, kuri nevēlējās tikt uzrādīti kā oficiālie ziedotāji, tika izlietoti vēlēšanu pasākumu apmaksai, varētu lietot terminu — skaidrā naudā, kas tajā laikā Latvijas politikā bija stipri izplatīta."

- Liecības par maksāšanu partijām

Lemberga vadītās Biznesa attīstības asociācijas (BAA), kurā tika lemts arī par naudas došanu politiķiem un partijām dalībnieka, ar tā sauktajiem Lemberga oponentiem nesaistītas personas liecības, no krimināllietas:

"Prokurora jautājums: Kam un par ko saskaņā ar šo pašu tabulu [2002.aug.—2003.sept., aut.], varētu tikt veiktas izmaksas, kuru saņēmējs ir L.Dz—20%?

Atbilde: Es pie naudas sadales nepiedalījos. Kam maksāts, nevaru atbildēt. Iespējams, ka L.Dz ir Latvijas dzelzceļš. Tas bija bonuss.

Kāpēc BAA lēma par jautājumiem, kuri nekādā mērā nav saistīti ar tranzīta biznesu, 2001.gada 11.jūnijā tika nolemts sniegt finansiālu palīdzību TB 160 000 USD apjomā?

Pie šī jautājuma izskatīšanas es piedalījos. Sakarus ar partijām regulēja mērs. Tā varētu būt Tēzvemei un brīvībai.

2001.gada 15.janvāra sēdē, jums piedaloties, tika pieņemts lēmums par 7000 latu piešķiršanu Rīgas pašvaldības vēlēšanām ZS pārstāvjiem. Kam šī nauda tika piešķirta?

Iespējams, ka tā ir Zemnieku savienība. Tāpēc, lai viņi Rīgas domē veiktu buldozera lomu — aizstāvētu Ventspils ostas intereses. Es tā domāju, ka tā bija. Kā reāli notika tā maksāšana, es nezinu. Neviens nekontrolēja, kam un cik tika maksāts. Gita Grasmane man neatskaitījās."

- Liecības par tikšanos ar Gitu Grasmani pēc 2006.gada 19.decembrī veiktās kratīšanas Ventspilī, kurā tika izņemta daļa no tā sauktajiem Lemberga stipendiātu dokumentiem:

"Tāda tikšanas bija pēc jaunā gada. Tā bija otrdiena, datumu neatceros. G.Grasmane atnāca uz Ventspils naftu. Vienīgais, ko viņa pateica, ka viņai vajag advokāta aizstāvēšanu, ka no viņas izņemti papīri, kas liecināja par maksājumiem. (…) Grasmane teica, ka izņemti dokumenti, viņas apkopotie pārskaitījumi. (…) Grasmane bija ļoti uztraukusies."

- Liecības par LK privatizāciju

"Latvijas valdība nolēma privatizēt Latvijas kuģniecību. Man bija interese piedalīties šajā privatizācijā. Šāda interese bija arī citiem, tajā skaitā Aivaram Lembergam, kā arī bija zināms — arī rīdziniekiem. Pirms privatizācijas notika tikšanās, konsultācijas. Rīgā tikšanās bija ar J.Savicki [Itera Latvija vadītājs Juris Savickis], kurš bija viens no iniciatoriem piedalīties šajā privatizācijā. Sarunās piedalījās arī Andris Šķēle. Nevaru spriest kādā statusā — kā privatizētājs vai konsultants."

Stipendiāti?

• Zvaigznīšu brīdis, iespējams, TB/LNNK vai ekspremjers, bijušais ZZS līderis Indulis Emsis
• Pleskavas šoseja, iespējams, savienība Latvijas ceļš (LC)
• Arājs, iespējams, Latvijas Zemnieku savienība, vai kāds tās pārstāvis
• Zaļie, ZP, iespējams, Latvijas Zaļā partija
• DP, iespējams, A.Kreitusa vadītā Darba partija vai Andra Amerika veidotā Demokrātiskā partija
• TB, iespējams, Tēvzemei un brīvībai
• LSDSP+LSD, iespējams, Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija un Latvijas sociāldemokrātiskā partija
• Mācītāji, iespējams, Latvijas Pirmā partija
• JP, iespējams, savulaik Aināra Šlesera, Raimonda Paula un Ingrīdas Ūdres Jaunā partija
• L un V, iespējams, A.Lemberga vadītā Latvijai un Ventspilij
• Jaunais laiks — vienīgā partija, kuras līderis Einārs Repše atzinis, ka saņēma finansējumu no Ventspils, taču legāli
• J.Lor., iespējams, bijušais LC ģenerālsekretārs Juris Lorencs
• V.Krišt., iespējams, bijušais ekspremjers un LC prieksšēdis, Zaļo un zemnieku savienības lokomotīve uz 8.Saeimu Vilis Krištopans
• Birk., iespējams, ekspremjers, bijušais ārlietu ministrs, Latvijas ceļa līderis Valdis Birkavs
• Apinis; Pēteris, iespējams, bijušais LC Saeimas deputāts Pēteris Apinis
• Šoferis, iespējams, kāda ar Satiksmes ministriju saistīta amatpersona

 

Advokāti Laiviņš un Meroni liecinājuši par Lemberga patieso ietekmi Ventspils uzņēmumos

DELFI  08/08/08    Lai cik skarbas un apsūdzošas būtu Rīgas un Ventspils tranzītbiznesa pārstāvju jeb tā saukto Lemberga oponentu liecības pret bijušo biznesa partneri - Ventspils mēru Aivaru Lembergu, tiesā izšķirošas varētu būt advokātu Rūdolfa Meroni un Ginta Laiviņa-Leivenieka liecības un iesniegtie dokumenti. Tie uzrāda amatpersonas saistību ar ārvalstu uzņēmumiem, kam piederējušas kapitāldaļas Ventspils uzņēmumos un no kuriem viņš ilgstoši guvis labumus.

Krimināllietā, kas ierosināta pret Aivaru Lembergu, viņa dēlu Anriju un Ansi Sormuli figurē lēmums par advokāta Ginta Laiviņa-Laivenieka saukšanu pie kriminālatbildības. Tur minēts, ka viņš atkārtoti, organizētā grupā, lielā mērā izdarījis noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizēšanu, darbojoties Aivara Lemberga izveidotā noziedzīgā apvienībā, kurā ietilpis gan Lemberga dēls Anrijs, gan citas personas.

Pēc krimināllietas materiāliem, Laiviņš-Laivenieks no 1999. līdz 2006. gadam darbojies kā starpnieks starp Lembergu un advokātu Rūdolfu Meroni, kurš pārstāvējis Ventspils mēra intereses dažādās ārvalstu kompānijās. Konkrēti Laiviņš-Laivenieks no citiem uzņēmuma dalībniekiem, kuru vidū tolaik bija gan Ventspils un Rīgas uzņēmēji (piemēram Valentīns Kokalis, Vladimirs Krastiņš, Ainārs Gulbis, Jūlijs Krūmiņš), gan "Banka Baltija" esot palīdzējis izspiest SIA "Lat Transnafta" kapitāla daļas par labu Lembergam piederošajai, Britu Virdžīnu salās reģistrētajai "Kaywood International LTD." Kopā no dalībniekiem izspiests 31% šī uzņēmuma akciju 264 100 latu vērtībā. Šo daļu patiesā vērtība gan nav naudā, bet ietekmē, ko tās dod uzņēmumā. Vairāki cietušie savās liecībās pauž, ka Lembergs piespiedis viņus parakstīt dāvinājuma līgumu un to var uzskatīt par kukuļa izspiešanu.

SIA "Lat Transnafta", kas patlaban reorganizēta, tika dibināta deviņdesmito gadu sākumā, lai Ventspils ostā attīstītu naftas produktu iekraušanas, transporta, glabāšanas un uzturēšanas iekārtu projektēšanu un būvēšanu. Lembergs uzņēmumā iesaistīts, lai uzņēmumam nebūtu problēmu no pašvaldības puses, taču ar laiku Lembergs iekārojis prāvāku ietekmi uzņēmumā. "Cik atceros, tad 1995.gadā SIA "Krolat" pārstāvim (dibinātājam) Albertam Krolam vajadzēja uzsākt rezervuāru būvniecības darbus, kā arī sakārtot jautājumus ar Ventspils pilsētas domi attiecībā uz atļauju saņemšanu un jautājumus par zemes nomas līgumu. (..) Atļauju saņemšana, kā jau minēju iepriekš ,bija atkarīga no Ventspils domes priekšsēdētāja viedokļa un iegribas. Tāpēc arī viņa izvirzītais ultimāts par SIA "Lat Transnafta" dalībniekiem piederošo daļu nodošanu viņa ārvalstu kompānijai "Kaywood International Ltd." bija izpildāms kā obligāts nosacījums saimnieciskās darbības veikšanas iespējamībai. Pretējā gadījumā SIA "Lat Transnafta" dalībnieku ieguldījumi būtu veltīgi un nestu tikai zaudējumus," tā savās liecībās atklājis viens no cietušajiem - SIA "Man-Tess" īpašnieks Jūlijs Krūmiņš.

Vēlāk "Lat Transnafta "tika reorganizēta un uzņēmuma auditori ieteica uzņēmuma īpašniekiem nodokļu optimizācijas nolūkos "Kaywood International Ltd." un vēl dažas zemo nodokļu valstīs reģistrētās kompānijas, kurām oficiāli piederēja uzņēmuma daļas, nomainīt pret Eiropas Savienībā reģistrētām firmām. "Kaywood International Ltd." tiesības un nauda pārgājusi Šveicē reģistrētās firmas "Netherin Financial Service B.V" īpašumā. Arī to Lemberga interesēs turpinājis pārstāvēt Laiviņš-Laivenieks.

2000.gadā Laiviņš-Laivenieks Lemberga uzdevumā dibinājis Latvijā firmas meitasuzņēmumu SIA "NFS", kas uz izdevīgi iegādājies zemi Ventspilī, Lielajā Prospekā 3 un organizēja lielveikala celtniecību. Pēc pieciem gadiem nekustamo īpašumu par 2 200 000 latu atpirkusi SIA "TC Tobago", kuras īpašnieki bija Līga un Anrijs Lembergi, bet vēl pēc gada tas par 2 400 000 latu pārdots igauņu investoriem, ko pārstāvējis Raivo Remess. Prokuratūra uzskata, ka šādi gan Lembergs, viņa ģimene un Laiviņš-Laivenieks legalizējuši noziedzīgi iegūtus līdzekļus.

Šī, spriežot pēc krimināllietas materiāliem, ir tikai viena no epizodēm, kas liecina par Lemberga kā pašvaldības vadītāja iesaistīšanos uzņēmējdarbībā un neatļautā labuma gūšanā no tiem.

Kaut arī prokuratūra pieņēmusi lēmumu saukt pie kriminālatbildības advokātu Laiviņu-Laivenieku, krimināllietā, kas ierosināta pret Aivaru Lembergu, viņa pārstāvi vairākos Ventspils uzņēmumos, Ansi Sormuli un dēlu Anriju Lembergu Laiviņš nav minēts.

"Delfi" neizdevās sazināties ar prokuratūru, lai noskaidrotu detaļas, taču, iespējams , starp prokuratūru un Laiviņu-Leivenieku noslēgta kāda vienošanās par liecību sniegšanu attiecībā uz Lemberga lietu apmaiņā pret apsūdzības necelšanu vai izbeigšanu. Katrā ziņā viņš savās liecībās un, iesniedzot dokumentus, atklāj, ka vairāku ārvalstīs reģistrētu firmu beneficiārais īpašnieks jeb patiesā labuma guvējs ir Aivars Lembergs un viņa ģimene, bet viņš pats tikai pildījis īpašnieku norādījumus.

Līdzīgas liecības, apstiprinot tās ar dokumentiem, prokuratūrā sniedzis arī Lemberga un Ventspils uzņēmēju grupas bijušais advokāts Rūdolfs Meroni. Viņš iesniedzis dokumentus, kas apstiprina Lemberga saistību gan ar "Netherin Financial Service B.V", gan citiem uzņēmumiem. Jau pērn, liecinot prokuratūrā, viņš informējis par aptuveni 30 ārvalstīs reģistrētām firmām, kurās pārstāvējis Lemberga intereses un ar kuru palīdzību Ventspils mērs kontrolējis šīs pilsētas uzņēmumus un iespējams tieši šo liecību dēļ Lembergs var tikt notiesāts. Advokāts, kuru Ventspils uzņēmēju grupa deviņdesmito gadu sākumā aicināja pārstāvēt ārzonas firmās, ar viesnīcas šveicara palīdzību atrasts Cīrihē, taču viņš šogad atteicies liecināt prokuratūrā, paužot, ka baidās par savu drošību, ja Lembergs uzzinās, ka viņš sniedzis liecības.

 

 

Citur valdības lietās, pateicību lietās un politikā...

 

 

MK apstiprina plānu kūlas dedzināšanas novēršanai

DELFI  07/28/08    Ministru Kabinets pirmdien atbalstīja Iekšlietu ministrijas sagatavoto Rīcības plānu kūlas dedzināšanas apkarošanai 2008.–2010.gadam, kas paredz pasākumus pērnās zāles dedzināšanas novēršanai, informēja Iekšlietu ministrijas Preses centrā.

Plāns ir Iekšlietu ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Zemkopības ministrijas, Vides ministrijas un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas politikas plānošanas dokuments, kura mērķis ir nodrošināt visu iesaistīto iestāžu, kā arī pašvaldību, plašsaziņas līdzekļu un privātpersonu darbības koordināciju kūlas dedzināšanas apkarošanai.

Kā uzsvērts plānā, novērst kūlas dedzināšanu un mazināt ar to radītos zaudējumus iespējams, realizējot vienotu valsts politiku ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas darbu un civilās aizsardzības jomā, pilnveidojot tiesisko bāzi, kas saistīta ar ugunsdrošības un civilās aizsardzības prasību ievērošanu, kā arī nodrošinot savlaicīgu un kvalitatīvu ugunsgrēku dzēšanu un glābšanas darbu veikšanu.

Plānā ietvertie pasākumi arī vērsti uz Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darba sekmēšanu, lai sniegtu kvalitatīvāku un operatīvāku palīdzību cilvēkiem ugunsgrēkos, nelaimes gadījumos un tehnogēnās katastrofās.

Viens no būtiskākajiem plāna uzdevumiem ir pilnveidot sadarbību starp valsts institūcijām, nevalstiskajām organizācijām un privātpersonām ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas darbu un civilās aizsardzības jomā. Tāpat iecerēts pasākumu komplekss, lai informētu un izglītotu sabiedrību par kūlas dedzināšanas negatīvajām un postošajām sekām, uzlabotu sabiedrības iesaisti un informētību vides jomā un veicinātu dabas aizsardzības pozitīva tēla veidošanu.

Plāns arī paredz pilnveidot normatīvos aktus vides aizsardzības jomā, arī nosakot tiesisko regulējumu par videi nodarīto kaitējumu un veicināt valsts un privātās partnerattiecības principa ieviešanu vides aizsardzības problēmu risināšanā.

Būtiska plāna daļa veltīta izglītojošiem pasākumiem mācību iestādēs. Tostarp iecerēta pedagogu sagatavošana rīcībai ugunsbīstamības gadījumā, kā arī sabiedriskās uzraudzības un pirmās palīdzības sniegšanā ugunsnelaimes gadījumā. Iecerēts arī nodrošināt izglītības iestādes ar metodisku un informatīvu materiālu par ugunsdrošības un civilās aizsardzības jautājumiem.

Tāpat plāns paredz pasākumus ar mērķi veicināt lauksaimniecības zemes sakopšanu un efektīvu izmantošanu.

 

Vējonis: likums neļauj būvēt 'lepnas' palīgēkas

LETA  07/28/08    Aizsargjoslu likuma prasības ir noteiktas pietiekami stingras un nedod iespēju attiecīgo zemju īpašniekiem būvēt neskaitāmas un "lepnas" palīgēkas. Šādu viedokli pauda vides ministrs Raimonds Vējonis (ZZS).

Pieļaujot, ka pieteiktās palīgceltnes reāli dabā pārtop par pilnvērtīgām dzīvojamām mājām, attiecīgo pašvaldību būvvaldes kropļo Aizsargjoslu likuma būtību. Likuma mērķis ir aizsargāt kāpas no apbūves. Tas ir ierakstīts likuma sākuma pantos, un tādējādi tas ir vadmotīvs visu citu likuma pantu interpretācijā.

"Diemžēl būvvaldes mēdz rīkoties bezatbildīgi - bez stingras nostājas vai arī, iespējams, ir darbinieki, kas, kādu savtīgu interešu vadīti, Aizsargjoslu likuma būtību interpretē ačgārni," sacīja Vējonis.

Patlaban Vides ministrija ir sagatavojusi vairākus grozījumus šajā likumā, tie ir iesniegti izskatīšanai valdībā un drīzumā nonāks Saeimā. Tādējādi Saeimas deputāti septembrī, ja uzskatīs par nepieciešamu, varēs likumam pievienot arī citus grozījumus un vēl precīzāk nodrošināties pret kāpu apbūvētāju blēdīšanos.

"Tomēr uzskatu, ka tā nav normāla likumdošanas prakse un civilizētās valstīs tā parasti nenotiek, ka likums tiek nemitīgi "piedzīts" tiem, kas kādu iemeslu dēļ to mēģina pārkāpt un kropļot," uzsvēra vides ministrs.

"Drīzāk Ekonomikas ministrijai, kuras kompetencē ir būvniecības jautājumi, būtu jāpārskata būvvalžu statuss. Ja reiz tās ir tik bezmugurkaulainas, tad tām no pašvaldību institūcijām būtu jānonāk valsts pakļautībā un jākļūst par valsts būvinspekcijas struktūrvienībām," uzsvēra Vējonis.

Ārlietu ministra Māra Riekstiņa (TP) ģimene ir tikusi pie jauna mitekļa jūras kāpu aizsargjoslā, kas juridiski ir noformēts kā palīgceltne - klēts, bet reāli izskatās pēc pilnvērtīgas dzīvojamās mājas, iepriekš ziņoja Latvijas Televīzijas (LTV) ziņu raidījums "Panorāma".

Saskaņā ar normatīvajiem aktiem jaunas ēkas 300 metru attālumā no jūras krasta ir atļauts būvēt vienīgi tad, ja tās nepieciešamas saimnieciskām vajadzībām kā palīgbūves. Šādos gadījumos ēkas ir atļauts celt neierobežotā daudzumā, turklāt vēlāk tās iespējams arī oficiāli pārveidot, piemēram, par atpūtnieku namiņiem vai ko tamlīdzīgu. Šādas iespējas jūras piekrastē ir izmantojuši daudzi īpašumu saimnieki, atzīmē "Panorāma".

Riekstiņš ar LTV žurnālistiem klātienē par savas jaunās klēts lietojumu runāt nevēlējās, taču ar preses sekretāra starpniecību ministrs skaidrojis, ka, pirmkārt, minētā būve ir viņa dzīvesbiedres īpašums, bet, otrkārt, politiķa sieva īpašumu iegādājusies jau faktiski pabeigtu ar saskaņotām būvniecības atļaujām. Šādos apstākļos Riekstiņš savu dzīvesbiedri uzskata par īpašuma labticīgu ieguvēju, tāpēc nesaskata savas ģimenes rīcībā ko sliktu.

Valmieras reģionālā Vides pārvalde ir veikusi reidu, kurā konstatēts, ka ir daudz zemes īpašnieku, kas, visticamāk, negodprātīgi izmanto būvniecību reglamentējošos normatīvo aktus. Lielākā atbildība šajos gadījumos ir jāuzņemas pašvaldību būvvaldēm, kurām būtu jāseko, lai piejūras īpašumos tiešām taptu tikai palīgbūves, nevis iespaidīgi savrupnami.

 

Pabriks: rudenī varētu tikt gāzts premjers

LETA    07/29/08    Bijušais Tautas partijas (TP) valdes loceklis, tagad biedrības "Citai politikai" viens no dibinātājiem un Saeimas deputāts Artis Pabriks pieļauj iespēju, ka rudenī varētu tikt gāzta valdība.

"Daži koalīcijas locekļi nav pārāk apmierināti ar [Ministru prezidenta Ivara] Godmaņa (LPP/LC) esību šajā amatā, tāpēc pieļauju iespēju, ka premjers varētu tikt gāzts kaut kad rudenī," intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze" sacīja Pabriks.

"Esošās koalīcijas partijas laiku pa laikam apsver iespēju gāzt valdību, tā ka jautājums ir nopietns, nevis tikai grabēšana, bet viss atkarīgs no konkrētas situācijas," sacīja Pabriks.

Pabriks uzskata, ka partija "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) kā partija ir ļoti dramatiskā situācijā, toties TP varētu būt nemierā.

"Gāzt valdību nav spēlēšanās," sacīja Pabriks. "Tā ir nopietna lieta, to apsver koalīcijas partiju iekšienē, lai mainītu pozīcijas, kas katrai partijai liekas izdevīgākas pirms nākamajām vēlēšanām. Tas ir tas, kā politiķi koalīcijā domā. Ņemot vērā, ka tuvojas pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanas, viss kaut kas var būt un notikt."

Pabriks laikrakstam atteicās komentēt, kurš varētu nākt Godmaņa vietā, taču neizslēdza iespēju, ka tas varētu būt arī Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS).

"Es nevaru piekrist visiem viņa izteikumiem vai darbiem, jo mēs pārstāvam dažādus politiskos spēkus, bet, manuprāt, Daudzes kungs ir samērā ambiciozs politiķis. To nevar nepamanīt," sacīja Pabriks, pieļaujot, ka TP "varbūt nekas arī nebūtu pretī, ja Daudze kā nākamais ieņemtu premjera krēslu."

 

Latviešu valodu vajadzēs zināt plašākam profesionāļu lokam

DELFI  07/29/08    Valdība otrdien apstiprināja Tieslietu ministrijas piedāvātos grozījumus MK noteikumos par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu, kuros norādīts, ka latviešu valoda būs jāzina plašākam strādājošo lokam.

Piemēram, pirmā līmeņa A pakāpē latviešu valodā vajadzēs prast runāt istabenēm un veļas pārziņiem, pirmā līmeņa B pakāpe - transporta mehāniķiem, elektrotīklu elektriķiem, fotogrāfiem, otrā līmeņa A pakāpe - vecākajiem grāmatvežiem un pastniekiem, savukārt otrā līmeņa B pakāpe - galvenajiem grāmatvežiem, portālam "Delfi" norādīja Tieslietu ministrijā.

Grozījumi bija nepieciešami līdz ar izmaiņām noteikumos par profesiju klasifikatoru.

 

Salacgrīvā būvēs NBS karavīru rehabilitācijas centru

LETA    07/29/08    Ministru kabinets otrdien atbalstīja Aizsardzības ministrijas (AM) sagatavoto Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīru un nacionālās pretošanās kustības dalībnieku rehabilitācijas centra izveidi Salacgrīvā.

Plānotās būvniecības izmaksas ir 6,49 miljoni latu.

Ministrija piedāvāja vairākus problēmas risinājumus, atbalstot vienu konkrētu - centra būvēšanu Salacgrīvā. Sagatavotais rīkojuma projekts paredz, ka AM līdz 2012. gada 1. decembrim būs jāsagatavo un aizsardzības ministram jāiesniedz Ministru kabinetam informatīvais ziņojums par koncepcijas izpildi.

Ministrijas piedāvātais variants paredz rekreācijas centra jeb sanatorijas ar SPA tipa rekreācijas iespējām un ierobežotām medicīniskajām procedūrām ar vismaz 130 gultasvietām celtniecību šim nolūkam piemērotā teritorijā jūras tuvumā Ventspilī, Jūrmalciemā vai Salacgrīvā.

Viena no centra būvniecības priekšrocībām ir tāda, ka liela centra uzturēšanas izmaksas ir mazākas nekā vairāku mazu centru uzturēšanas izmaksas. Nav nepieciešamības uzturēt vairākus administratīvos, saimnieciskos un medicīniskos dienestus. Tāpat kā priekšrocība tiek minēta vienkāršāka projekta administrēšana un celtniecība. Nepieciešams sagatavot tikai viena objekta tehnisko dokumentāciju, organizēt mazāk iepirkuma procedūru un piesaistīt mazāk celtniecības speciālistu un jaudu.

Būvējot šo vienu centru, nepieciešams mazāk apkalpojošā un medicīniskā personāla salīdzinājumā ar rehabilitācijas centru, kam ir specifiskas prasības slimību diagnostikas, pacientu ārstēšanas un aprūpes nodrošināšanai, pastāv arī iespēja piesaistīt nepieciešamā profila speciālistus. Tā kā rekreācijas centriem netiek izvirzītas prasības pēc plaša profila medicīnisko pakalpojumu un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas, nav nepieciešamības arī pēc attiecīgas kvalifikācijas speciālistiem. Pakalpojumu loka sašaurināšana prasa arī mazāku apkalpojošā personāla skaitu. Centra atrašanās netālu no jūras nodrošina dabiskās ainavas, jūras un meža skaņu un smaržu piesātinātā gaisa kā kūrortā klātbūtni rekreācijas procesā.

Pie trūkumiem AM norādījusi faktu, ka rekreācijas centra apbūve rēķināta 6742 kvadrātmetru platībā. Šādu apbūves platību iespējams nodrošināt tikai Jūrmalciemā. Lai palielinātu apbūves platību kādā no izskatāmiem objektiem, ir nepieciešams pirkt papildu zemi vai palielināt apbūves blīvumu. Ņemot vērā objektu atrašanās vietu, kas ir tuvu jūrai, izdevumi par papildu zemes iegādi no privātpersonām var būtiski sadārdzināt rekreācijas centra izveidošanu, bez tam Aizsargjoslu likums ierobežo būvniecības iespējas. Apbūves maksimālais augstums nedrīkst pārsniegt 12 metrus, maksimālais stāvu skaits ir trīs stāvi, maksimālais apbūves blīvums - 50%. Palielināt apbūves blīvumu neļauj krasta kāpu aizsargjoslas tuvums un teritorijas apbūves detaļplānojumu ierobežojumi.

Kā vēl vienu trūkumu AM saskata to, ka rekreācijas centrs nosaka nepieciešamību iepirkt medicīnas pakalpojumu (rehabilitāciju), jo piedāvā samērā šauru rehabilitācijas pakalpojumu spektru, tiek paredzētas arī grūtības ar centra noslogojumu ziemas periodā. Jūras tuvums vasaras periodā rada papildu rekreācijas iespējas, taču ziemas periodā, kad valda arktiskie vēji, cilvēki labprātāk uzturas no vēja aizsargātās vietās. AM arī atzīmē, ka nav iespējams profesionālā dienesta karavīrus pēc misijām psiholoģiskās rehabilitācijas nodrošināšanai sadalīt nelielās grupās, lai mainītu vidi, jo centrā atradīsies tie paši dienesta biedri, ar kuriem karavīri bijuši kopā starptautiskajā operācijā. Psihologi snieguši norādījumus, ka rehabilitāciju vajadzētu veikt tieši nelielās grupās.

Kopējie izdevumi koncepcijas projekta minētā varianta realizēšanai ir 6,49 miljoni latu, no tiem 4,4 miljoni latu paredzēti centra būvniecībai, 1,15 miljoni latu - tehniskā aprīkojuma un iekārtu iegādei, 480 000 latu - būvniecības tehnisko projektu sagatavošanai, bet vēl 400 000 latu - inženiertīklu izbūvei.

Šāda centra uzturēšanas izdevumi katru gadu varētu būt aptuveni 1,24 miljoni latu. Plānots, ka centrs varētu uzbūvēts 2012. gadā. Aprēķināts, ka viena pacienta uzturēšanas izmaksas diennaktī atbilstoši šī brīža cenām varētu būt 26 lati.

 

Aptauja: Jūlijā Saeimā iekļūtu SC, JL un ZZS

LETA    07/30/08    Ja Saeimas vēlēšanas notiktu jūlijā, 5% barjeru pārvarētu un parlamentā iekļūtu trīs partijas - apvienība "Saskaņas centrs" (SC), "Jaunais laiks" (JL) un Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), šodien, atsaucoties uz pētījumu centra "Latvijas fakti" veikto aptauju, ziņo interneta portāls "www.diena.lv".

Par SC savu balsi atdotu 11,1%, par JL - 5,2%, par ZZS - 5,2% vēlētāju. ZZS ir vislielākais vēlētāju atbalsts no varas partijām. Turklāt tā ir vienīgā varas partija, kas iekļūtu Saeimā, ja vēlēšanas būtu notikušas jūnijā.

Iepriekšējās, jūnija aptaujas rezultāti liecināja, ka Saeimā nebūtu iekļuvis JL, kurš šomēnes piedzīvojis kāpumu. Pirmā partija aiz svītras ir TP, par kuru jūlijā balsotu 4,7%, bet par apvienību "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) - 4,2% vēlētāju.

4,1% vēlētāju balsu iegūtu partija LPP/LC, 3,5% vēlētāju balsu iegūtu "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK, 2,8% balsu iegūtu Sandras Kalnietes un Ģirta Valda Kristovska partija "Pilsoniskā savienība" (PS), 2,5% - Aigara Štokenberga un Arta Pabrika veidotais politiskais spēks, bet 1,4% - "Visu Latvijai".

Aptauja liecina, ka 31,7% pilsoņu vēl nav izlēmuši, kuru partiju atbalstīs, bet 20% uz vēlēšanām neietu.

 

Intervija: Aizliegt pacientu pateicības?

Anda Leiškalne, Žurnāls "Nedēļa"   07/31/08    Nule veselības ministrs Ivars Eglītis ir uzdevis savas ministrijas valsts sekretāram tuvāko divu mēnešu laikā izvērtēt iespēju iekļaut Administratīvo pārkāpumu kodeksā normu, kas liegtu pacientiem dot ārstiem tā dēvētās pateicības, kā arī mediķiem tādas pieņemt. Par ārstu atalgojumu, pakalpojumu kvalitāti un slideno pateicību tēmu Nedēļa uz sarunu aicina Neiroķirurģijas privātklīnikas vadītāju, medicīnas doktoru neiroķirurgu Juri Puriņu.

- Jums pilna klīnika ar cilvēkiem, pieņemu, ka šeit pakalpojumi varētu maksāt dārgāk nekā valsts ārstniecības iestādēs. Kā tas izskaidrojams?

- Par to, kāpēc pacienti uz vienu vietu nāk, bet uz citu ne, esmu daudz pats domājis un ar kolēģiem par to runājis. Privāti medicīnā jau nevar strādāt tas, kas uztaisa apzeltītus kliņķus, sapērk nez kādus aparātus, telpās uztaisa eiroremontu, izliek smuku izkārtni, un nu tik būs. Nekā nebūs! Pirmais noteikums: tev ir jābūt ārstam ar nevainojamu reputāciju jeb, kā tautā saka, populāram ārstam. Pat ļoti populāram.

- Populāriem dakteriem piedod arī brāķi darbā?

- Jā. Tomēr man ļoti nepatīk, ka ārsta darbu nosauc par brāķi. Ārsts nav absolūta vērtība, viņš ir tikai cilvēks. Viņš, pat darot visu iespējamo, vienalga rezultātu var nesasniegt. Ja tas ir no tīras sirds un paveikts profesionāli, nesaskatu tur neko nosodāmu. Jo šie ārsti ir centušies darīt, glābt, bet viņiem nav sanācis.

- Ārsti diemžēl nespēj nodrošināt cilvēkiem nemirstību…

- Es strādāju visu mūžu profesionāli neiroķirurģijā, un te patiešām mirst. Mirst ar audzējiem, ar traumām, ar asinsizplūdumiem. Es zinu, cik daudz mediķi riskē, cik daudz sevi dedzina, lai citus glābtu. Un runa ir ne tikai par ārstiem, bet arī par medicīnas māsām, diagnostikas speciālistiem, šoferiem, kas ved naktīs. Pārstrādājoties.

Es pazīstu gan bravūrīgus, gan bailīgus ķirurgus. Taču ārstam, neraugoties ne uz ko, jādara profesionāli savs darbs. Un neviena pasaules ķirurģija nevar iemācīt tādu tehniku un tādas zināšanas, lai operētu bez riska. Jebkurā situācijā ir zināms risks.

- Kā spējat konkurēt ar valsts slimnīcām? Domājams, ka tur oficiālie maksājumi ir mazāki nekā jūsu klīnikā.

- Pamatā ir rezultāts. Tauta jau no ārstiem neko citu neprasa kā rezultātus. Tāpēc uz kādu vietu pacienti grib vairāk un uz kādu – mazāk. Tā ir gan tirgū, kur tirgo ābolus, jo visi grib tos garšīgos un skaistos, un tā ir arī medicīnā un jebkur.

Otrkārt, mēs esam ļoti aizņemta tauta – visus interesē pēc iespējas ātrāk tikt skaidrībā, kas viņam kaiš. Pie mums tā ir norma – pacientu diennakts laikā totāli izmeklēt. Valstij to arī nevar prasīt – slimnīcas ir lielākas, līdz ar to tūļīgākas.

Treškārt, tā pati nepatīkamā pateicību lieta, kas daudziem ir kā karsts kartupelis mutē, ieskaitot prezidentu. Es nezinu, par ko privātklīnikā varētu vēl papildus pateikties, izņemot emocionāli, – jo cilvēks, kad ārstēšanās pabeigta, iet uz grāmatvedību, kur visu saskaita pēc cenrāža. Kā krogā – cik apēsts, cik izdzerts, par to arī jāsamaksā.

Valsts slimnīcās ir ieviesti maksas pakalpojumi – man nav skaidrs, kā tas ir iespējams. Jo valsts slimnīcas – tie ir mani un mūsu visu nodokļi. Valsts slimnīcas ir domātas valsts iedzīvotājiem – kāda iespējamība te vēl īpaši pelnīt! Kad tiek izveidotas nodaļas vai pakalpojumi un ja cilvēks samaksā papildus, tad viņam tiek vairāk vai bez rindas. Valsts slimnīcās jānodarbojas ar valsts medicīnu. Turpretim šai klīnikai nekad nav pieskāries ne santīms valsts naudas.

Un tad nāk ceturtā lieta – attieksme. Pacients tāpēc, ka ir slims, nav padots ārstam vai medicīnas māsai.

- Pieņemu, ka valsts slimnīcā mediķi arī cenšas...

- Manuprāt, mums (Privātklīnikā. – A. L.) ir spēcīgāks personāls un pie mums pacients tiek aprūpēts ar daudz lielākiem resursiem – cilvēkresursiem, aparatūras, medikamentu resursiem.

Ir atšķirība, vai medmāsa, kas te strādā, nodarbojas viens pret vienu ar pacientu, vai arī viņai vēl ir piecpadsmit vai trīsdesmit, vai – kā lielajās slimnīcās – uz nakti pat piecdesmit pacientu atstāti uz vienu māsiņu.

Un tad ir vēl viena lieta – ārkārtīgi svarīgs ir konsultantu kolektīvs: cik precīzi diagnosts diagnosticē, cik precīzi analīžu veicēji tās apraksta, cik precīzs ir konsultants, vai konsultants jāgaida dienu vai divas un ko viņš pasaka priekšā ārstējošam ārstam. Manas privātklīnikas kolektīvs un tie, kas ar mums sadarbojas, ir šis zelta standarts.

- Cik jāmaksā labam, mūsdienīgi izglītotam ārstam?

- 3000 latu uz papīra būtu minimums. Tad pēc nodokļu nomaksas būtu 2000 latu, un tā ir nauda, ar kuru ārsts var nedomāt, vai viņš varēs atpūsties, nepārstrādāties, vai viņš varētu pasūtīt ārzemju specializētos medicīnas žurnālus, kuru gada abonements vienam žurnālam ir ap 1000 latu, personīgi sev, nevis cīnīties par vienīgo eksemplāru medicīnas bibliotēkā, ja vispār konkrētais žurnāls tur ir pasūtīts.

Es, piemēram, pasūtu trīs profesionālos žurnālus par 3000 latiem gadā. Medicīnas grāmatās vēl lielāka nauda tiek ieguldīta. Daudz lielāka. Jābrauc arī uz ārzemēm, jāpiedalās ārstu profesionālajos kongresos. Ja par 300 latiem var nopirkt profesionālu neiroķirurģijas monogrāfiju, tad tas ir lēti. Biežāk tās maksā 800–1000 latu un vairāk. Bet grāmatas iznāk aizvien jaunas un jaunas, un tajās ir jaunākā profesionālā informācija. Ja tu šajā visā neesi iekšā, tu nevari sevi īsti saukt par profesionāli. Tad tu kaut ko zini un kaut ko nezini. Un man sevišķi nepatīk, kad ārsti aizsedzas ar tādu vārdu kā pieredze. Kas tas ir – pieredze? Tas ir jauki, tas ir patīkami, ka esi ilgi strādājis savā profesijā, taču mani tas nepārliecina.

Šobrīd diemžēl tas ir vienīgais reālais ceļš, kā uzņemt zināšanas. Latvijā ir ārsti, kas uzraksta cienījamas monogrāfijas latviski, bet šīs informācijas ir par maz.

Tas ir absurds, ka zāļu firmas rīko seminārus. To uzdevums ir tirgoties, pārstāvēt savus produktus, nevis nodarboties ar akadēmisku izglītības darbu. Tam ir domātas profesionālās biedrības un universitātes.

Valsts klīnikās, es pieņemu, ka reti kuram varētu būt šie 3000 lati mēnesī.

Valsts deklarē, ka tā man apmaksās pienācīgu un kvalitatīvu ārstēšanu. Taču tas tā nav – arī valsts slimnīcās pacientam iedod sarakstu, par kādiem pakalpojumiem ir jāsamaksā.

Ja es gribu izcilu ārstu, man acīmredzot jāsedz tā starpība "no – līdz". Līdz tiem trim vai pieciem tūkstošiem latu mēnesī.

Vai tad tā ir valsts medicīna? Tā daļēji ir privātmedicīna. Valsts ir pārlikusi savas garantijas uz cilvēku pleciem. Reizēm šķiet, ka tiek darīts viss, lai situāciju pasliktinātu apzināti.

Piemēram, tiek atļauts par valsts naudu iegādāties daudz ļoti dārgas HiTeh aparatūras. Bet tajā pašā laikā pietiekami neapmācot mediķus, kas ar to strādās. Un tad valsts iedzīvotājiem ir "loterija" – ja notiks nelaime, vai konkrētais aparāts darbosies vai ne? Varbūt būs ierīce, bet nebūs ārsta, kurš ar to strādās.

Veselības ministri mums saka: katastrofāli trūkst speciālistu. Bet pretjautājums – kam tad par to būtu jārūpējas, ja ne Veselības ministrijai? Kam? Mums ar jums uz ielām? Privātklīnikām vai Latvijas Universitātei, vai kādas slimnīcas direktoram? Taču, nē. Mēs taču esam valsts, mums ir valsts uzraudzība, valsts sistēma, valsts nozares. Un ir par šīm nozarēm atbildīgie. Es nekad nemēģināšu būt pienkopības ministrs, kaut ļoti labi spēju atšķirt govi no kazas.

- Bet man tāda sajūta, ka medicīnā ir tāpat kā anekdotē – astoņi cilā govi un četri tur aiz pupiem. Un visi to sauc par slaukšanu. Varbūt to var izslaukt citādi?

- Vai tad tā var būt, ka visā Kurzemes zonā nav neiroķirurģijas stacionāra. Vienīgā nodaļa, kas atradās Liepājas slimnīcā, ir slēgta, tāpēc, ka tur nav kas strādā. Tāpēc, ka nemaksā. Valsts nemaksā, un visa Kurzeme ir bez dežūrneirotraumatologa. Brauc no Rīgas ar katastrofu medicīnas centra mašīnu. Tas ir dārgāk, arī palīdzēt ir grūtāk, jo tiek zaudēts laiks – viens no neiroķirurģijas pamatakmeņiem.

Varat vest to ķirurgu, cik tik ātri gribat, – visu izšķir laiks. Bet dzīvību par naudu vairs nenopirksi. Lūk, tās ir organizatoriskas kļūdas. Un par to atbild neviens cits kā veselības ministrs, Saeima un Valsts prezidents.

- Vai jūs piekristu kļūt par ministru?

- Nē, tāpēc, ka esmu profesionālis savā amatā, es ļoti mīlu savu darbu, esmu ārkārtīgi daudz te ieguldījis un man ir tāda sajūta, ka mani mīl arī mani pacienti.

Es esmu otrās paaudzes ārsts, un mani bērni jau ir mediķi trešā paaudzē. Es ļoti daudz laika veltu pedagoģijai – mācu topošos neiroķirurgus Latvijas Universitātē, un esmu pēdējos gados ar to ļoti aizrāvies. Man ir daudz domubiedru, daudz draugu – īsti profesionāļi. Bet ne jau tā samaksa ir svarīgākā, vairāk gan tā kopā būšana un strādāšana ar zinātgribošiem nākamajiem kolēģiem.

Savulaik bija izdarītas principiālas kļūdas medicīnas pedagoģijā – mēs atļāvāmies nemācīt tik daudz jaunos kolēģus, cik tas būtu nepieciešams. Bet finanšu kļūdu dēļ ne tikai mediķi cieš – cieš skolotāji, cieš ugunsdzēsēji un policisti.

Kā kardioķirurgs var saņemt mazāk nekā ministrs? Citur pasaulē tas nav iespējams! Laba neiroķirurga vērtība, pēc franču sistēmas skalas, ir salīdzināma ar Boinga 747 (tas ir tas lielākais no šā tipa lidaparātiem) komandiera darbu. Abiem jāsaņem vienādi.

Pie mums valstī ļoti daudz demagoģiski ir salaists dēlī, un, ja to sāk risināt, tad tautai jāsaka taisnība, ka ārstiem ir godprātīgi jāsmaksā. Līdz ar to atkritīs daudzas negācijas.

- Mediķiem esot zems prestižs?

- Nē, ļoti augsts. Ja jūs te pasēdētu dienu ar mani, jūs redzētu pateicības pilnas pacientu acis. Puķes tiek dāvinātas, es tieku bučots, katru dienu, pamatīgi, un kādos tik mīļos vārdos mani nenosauc. Protams, ir pacienti, kuri ir vīlušies, bet mēs pārdzīvojam, katrs mediķis pārdzīvo to, kas viņam nav sanācis. Cilvēcīgi. Un profesionāli. Tas ir normāli.

- Tad, kad ievēlēja Zatleru, pie Saeimas pūlis brēca: "Zaglis!" Ja ārsts ir pieņēmis pateicības, uzreiz automātiski viņš ir kļuvis par zagli. Interneta komentāros daudzi visus ārstus dēvē par zagļiem: "Viņi ņem naudu! Viņi ir aizmirsuši Hipokrāta zvērestu!" Un tas ir diezgan sāpīgi. Vai nu zagļi, vai nejēgas. Varbūt izņēmums varētu būt dakteris Puriņš, kas ir izrāvies no valsts medicīnas sistēmas.

- Tās ir pilnīgas blēņas. Kopumā ņemot, Latvijas medicīnā ir izglītoti mediķi, medicīnas māsas, ārsti, laboranti un tā tālāk. Diagnostika. Sistēma ir ārkārtīgi bēdīgi sakārtota jeb drīzāk – sajaukta, un šo sistēmu vada īstākie neprašas. Lai nu viņi man piedod! Tas ir mans viedoklis. Un šai sistēmai katastrofāli pietrūkst līdzekļu.

Taču nedrīkst vispārināt. Ja vienā žurnālā būtu trīs slikti raksti, par to nedrīkst kritizēt pilnīgi visus žurnālistus.

Šī valsts ir ļoti maza, un katra negatīvā ziņa ir cilvēku bēdas, tie ir miruši cilvēki, tie ir neizglābtie, tie ir pašu nezināšanas, noguruma, dažādu citu iemeslu dēļ neizglābti cilvēki, arī slikta medicīniskā servisa dēļ. Tāpēc, ka jāgaida nez cik rindās un mēnešiem uz magnētisko rezonansi. Kauns valstij! Šīs rindas var samazināt momentāni, ja vien kāds vēlas. Bet tad nebūs kur dabūt ekstra naudu. Ja rindas pazūd, par ko tad maksāt?! Tā ir tā pateicību nauda? Protams. Tā ir starpība, ko valsts nesamaksā, lai algotu normālu ārstu.

Un man nav tiesību teikt, ka visi žurnālisti ir mazizglītoti maitas, jo tā nav taisnība. Ir, protams, gan mazizglītoti, gan maitas, bet tas ir absolūtais mazākums. Ar mediķiem ir tieši tāpat. Rakstu, ja tas izrādās mēsls, ar visu žurnālu izmet miskastē. Taču medicīnā ir daudz nopietnāk, jo viss šis negatīvais ir dzīvi cilvēki.

Prezidents Valdis Zatlers ir mans jaunības draugs, un viņš patiešām ir labs ortopēds. Taču apstākļu sakritības dēļ – neveiksmīga izvēle. Bet tā ir mūsu tautas izvēle. Jo tauta izvēlēja parlamentu, bet parlaments vienā vai otrā zoodārza stūrī pieņēma lēmumus par prezidentu. Tas bija viss kopā ne pārāk smuks gadījums.

Vaina nav Zatlerā, tā ir situācijā un mūsos. Kā mēs paši šobrīd šajā valstiņā dzīvojam. Saukt leģitīmi ievēlētu prezidentu par zagli pēc ievēlēšanas, tas neko labu neliecina par tautas kultūru. Domāju, par to mums vēl būs pašiem jāsarkst.

Viņš nepārkāpa nevienu punktu, un ne jau viņš sapulcināja tos cilvēkus zoodārzā. Jā, Zatlers nebūt nav ideāls prezidents, bet es domāju, ka jāciena viņa vīrišķība, ka viņš turpina strādāt, būdams tā apspļaudīts un apzākāts. Par to vien viņš jāciena. Pēc visa tā, kas notika ar Zatleru, neviens ārsts vairs negribēs būt prezidents.

Prezidents ir tas pats, kas karogs, kas Brīvības piemineklis. Es negribētu, ka kāds tur aiziet un nospļaujas – viņš tad varētu no manis pa muti dabūt. Kaut kā nav smuki.

Zatlers pateica taisnību: "Es ņēmu."

- Vai jūs pats esat ņēmis no pacientiem naudu?

- Kad strādāju valsts slimnīcā, es arī ņēmu. Es neprasīju. Un dažreiz gaidīju. Drausmīgi vajadzēja, kad biju jauns un totāli nebija naudas. Un tad, kad gaidīju, nekad nebija. Kad negaidīju, vienmēr kaut kas bija. Viņš tur augšā pamanīja, ka man ļoti vajag. Bet es nekad neteicu, ka man vajag. Un man nav par ko kaunēties.

Tie, kas prasa, ir absolūts mazākums. Taču tā ir katra morāles lieta. Ja kāds ir tāds mēsls, ka tā dara, tad viņš vienkārši ir slikts puisis vai slikta meitene. Bet tādu ir maz, un viņu dēļ ir tas kauns sabiedrībā.

Kāda jēga visiem leijerēt, ka dakteri prasa naudu. Nu, tad kurš prasa? Ozoliņš? Pētersons? Ivanovs? Puriņš? Kurš prasa? Un vajag šos cilvēkus izvēles kārtībā pārbaudīt. Nevis visiem bazūnēt, ka viņi visi ir maitas un kukuļņēmēji. Tie ir kādi piecdesmit cilvēki, taču tie piecdesmit nekādā veidā nevar pārstāvēt tos daudzos tūkstošus ārstu. Šo dažu dēļ tas kauns. Paklau, visa Latvija zina, kur tos kukuļus prasa. Ir taču Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Ko viņi vēl gaida? Vai tad vajadzīgs kāds iesniegums? Paskat, cik smuki zēnus Rīgas domē ņem ciet. Kas tur viņiem vienu dakteru kabinetu neapskaņot? Būtu tik gribēšana!

Es esmu strādājis arī valsts sistēmā – piecpadsmit gadu par ārstu. Man ir ārkārtīgi daudz dota nauda un citi labumi. Es nekad neesmu naudu prasījis. Nekad! Nav bijis tādas epizodes manā dzīvē. Nekad neesmu naudu ņēmis, pirms pacients dodas mājās. Nekad neesmu viņam teicis vai licis noprast, ka viņš man ir ko parādā. Bet es esmu vienmēr ar pateicību pieņēmis to, ko pacients man devis, uzskatot, ka man tas pienākas par to, ka esmu viņu glābis. Es to varu pateikt jebkuram, uzliekot roku uz Bībeles vai zvērot pie vecākiem.

Ak Dievs, kas tik man nav dāvināts! Bet tas viss pēc tam. Man šādas kolekcijas ir simtiem. (Puriņš stāsta, izņemdams no skapja smalki izšūtu galda sedziņu, adītus dūraiņus, grāmatu ar veltījuma ierakstu.) Un kāpēc man par to būtu jākaunas un jāapgalvo, ka tas ir kukulis?

- Vai pateicības ārstiem būtu aizliedzamas?

- Es to nekad neuzskatu par grēku. Arī es, ja manus tuvos un mīļos ir glābuši, esmu aizgājis šiem cilvēkiem pateikties. Uzskatu to par mūsu tautas tradīciju. Mēs tradicionāli pasakāmies tiem, kas mums palīdzējuši.

Pateikties ārstam, kas ir glābis manu tuvo, tā ir mana privāta griba – es tādā veidā izrādu savu bezgalīgo pateicību. Es no visas sirds viņam pasakos. Tai naudai, mantai nav vērtības, bet gan tam paldies, tiem ziediem. Tas pat nespēj kompensēt to visu, ko cilvēks manā labā ir izdarījis – viņš ir izglābis man tuvo, mīļo: draugu, bērnu, māti, kaimiņu.

Un kāpēc man tai tantei, kas man atnes cimdus, vai tam biznesmenim, kas man dāvina mašīnu, atteikt – es pieņemšu arī mašīnu, ja viņš uzskata, ka esmu viņu tādā veidā glābis un viņš to var atļauties. Tas man nav nekāds pazemojums. Tad nevajag par ārstu strādāt, ja nevari saņemt to bezgalīgo pateicību. Ja mēs nesam saviem skolotājiem ziedus, mēs taču nedomājam par kukuli. Pilna pasaule ir tādu pateicības plāksnīšu pie skolām, pie skolu tenisa kortiem, pie teleskopiem, pie gleznām.

Tā es saprotu tautu, tā saprotu cilvēkus, kas dzīvo vienā valstī. Tā es izprotu tos labos laikus, ko mēs visi gaidām – ka mēs dzīvojam kā kārtīgi cilvēki, ka sasveicināmies, ka mums ir pienācīgas attiecības, ka bērni iet skolā, mēs atrodam laiku vecākiem, ejam ciemos, mums ir savi vaļasprieki. Mēs visi esam dažādi, taču kopā esam valsts. Mēs cits citu cienām, ja ne mīlam, un tas ir viss.

 

Pētījums: sabiedrībā valda kritisks noskaņojums pret pašvaldību reformu

LETA    08/02/08    Sabiedrībā valda kritisks noskaņojums pret plānoto administratīvi teritoriālo reformu, liecina valdības pasūtīts pētījums, ko veikuši "Latvijas fakti".

Veiktajā aptaujā secināts, ka pašlaik uzsākto administratīvi teritoriālo reformu Latvijā gandrīz katrs otrais jeb 47,6% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju vērtē kritiski.

Pozitīvu attieksmi pret sākto reformu pauduši 19,7% aptaujas dalībnieku, savukārt gandrīz trešdaļa jeb 32,7% respondentu atturējušies sniegt konkrētu viedokli šajā jautājumā.

"Latvijas fakti" gan norāda, ka, lai gan sabiedrībā valda kritiska attieksme pret sākto administratīvi teritoriālo reformu, iepriekš aplūkotajā jautājumā, kad respondentiem spontāni bija jāmin aktuālākās problēmas valstī, šī tēma netika minēta.

Pētījuma rezultāti iepriekš tika apspriesti Nacionālās attīstības padomes sēdē. Kā klātesošajiem uzsvēra "Latvijas faktu" direktors Aigars Freimanis, jāņem vērā, ka neviena valsts rosināta reforma sabiedrībā netiek uztverta pozitīvi. Vienīgais izņēmums ar pārliecinošu sabiedrības atbalstu bijusi tikai reforma, kad Latvija ieguvusi savu neatkarību.

Arī premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) uzsvēra, ka šīs reformas pabeigšana ir ļoti svarīga un tās īstenošana nekādā mērā netiks bremzēta.

Pilnveidojot pašvaldību darbību regulējošos normatīvos aktus un strādājot pie jaunā finanšu izlīdzināšanas modeļa, sagatavots pamats sekmīgai reformas pabeigšanai, lai nākamā gada jūlijā darbību varētu sākt novadu pašvaldības.

To iepriekš norādīja reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP), iepazīstinot Ministru kabinetu ar paveikto, īstenojot vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālo reformu.

Katrai rajona padomei līdz 2008.gada 31.decembrim jāpieņem reorganizācijas plāns, paredzot tajā visu institūciju, mantas, finanšu līdzekļu, tiesību un saistību nodošanu vietējām pašvaldībām un plānošanas reģioniem, paredz likums.

Reorganizācijas plāna izpildi varēs sākt ne agrāk par 2009.gada 1.martu, un tā būs jāpabeidz ne vēlāk kā līdz 2009.gada 31.decembrim.

 

Šaubās par skolotāju algas palielinājumu

Māra Libeka,  Latvijas Avīze  08/05/08     Premjers Ivars Godmanis devis rīkojumu izglītības un zinātnes ministrei Tatjanai Koķei sagatavot visus nepieciešamos datus, kas būtu pamats pedagogu algu paaugstināšanai 2009. gadā.

Vakar valdības sēdes darba kārtībā bija iekļauts jautājums par pedagogu darba samaksas paaugstināšanu par 60 latiem, sākot no 1. septembra. Par šo jautājumu premjeram Godmanim pretenziju nebija, jo jaunais mācību gads jau ir uz sliekšņa un nauda valsts budžetā ieplānota. Bet valdības vadītājs kļuva pikts, runājot par skolotāju algu 2009. gadā, kam pēc valdības apstiprinātā grafika no 1. septembra jāpieaug par 70 latiem. "Tā bilde ir jāredz. Mēs gribam kaut ko izlemt, bet nav informācijas. Cik valstī vispār ir pedagogu, cik skolēnu? Mēs pat īsti nezinām, vai skolotāju slodze pieaug vai samazinās," teica Godmanis un uzdeva izglītības un zinātnes ministrei T. Koķei līdz 20. augustam sagatavot izsmeļošu informāciju par skolotāju, skolēnu un slodžu skaitu. Tikai pēc šādu datu iesniegšanas un to izskatīšanas valdība varēšot pieņemt lēmumu par algu paaugstināšanu arī nākamgad. Godmanis uzsvēra, ka naudas ir ļoti maz un ka tās tēriņos ir jābūt lielai precizitātei.

Ministre Koķe premjeram iebilda, norādot, ka ir valdības apstiprināts algu paaugstināšanas grafiks līdz pat 2010. gadam un tas jāpilda, jo pretējā gadījumā "tas ir slikts signāls". Godmanis atbildēja, ka valdība nepārkāpj šo vienošanos, bet tai interesē minētie dati: "Papūlieties izpildīt! Punkts."

Kā secināms pēc valdībai iesniegtās anotācijas, Izglītības un zinātnes ministrija uzskata, ka "pedagogu atalgojums kļūst arvien konkurētspējīgāks. Jau no 2007. gada 1. septembra vispārējās izglītības, kā arī profesionālās izglītības iestāžu pedagogu vidējā alga par 40 darba stundām nedēļā bija Ls 485". Bet Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Astrīda Harbaceviča sniedz citus datus – pat 1. septembrī netiks sasniegta tik liela vidējā alga, kā norādījusi ministrija. A. Harbaceviča informēja, ka, palielinot algu par 60 latiem, kas tiks maksāta par vienu slodzi jeb 21 akadēmisko darba stundu nedēļā, tā septembrī sasniegs 344 latus. Šai summa jāpieskaita vēl 33 lati, ko pedagogiem maksās par gatavošanos stundām, kā arī 10% piemaksa par labu darba kvalitāti, ko saņems ne jau visi skolotāji. Pēc arodbiedrības aprēķina, skolotājam par vienu likmi jaunajā mācību gadā maksās 415 latu. Pēc likuma skolotāji drīkst strādāt 1,3 slodzes, bet reāli daudzi pedagogi strādājot divas slodzes, kas, protams, nav normāli. "Ministrija var uztaisīt saules pilsētu, bet tās nav," atzina A. Harbacēviča.

Turpretī Ministru prezidentam vispār nepatīk jēdziens "slodze" un viņš daudz labprātāk gribētu saņemt informāciju par skolotāju atalgojumu, strādājot astoņas stundas dienā. Premjera preses sekretārs Edgars Vaikulis pastāstīja, ka premjers vēloties zināt, kā var būt vienāda slodze lielas skolas pedagogam, kuram klasē ir 25 un vairāk bērnu, un mazas lauku skolas skolotājam, kuram jāmāca pieci seši audzēkņi. Šis jautājums ir atklāts, un atbilde tiek gaidīta no Izglītības un zinātnes ministrijas.

Pirmsskolas mācību iestāžu pedagogiem par slodzi (36 stundas nedēļā) no 1. septembra maksās 410 latu lielu algu.

Šodien valdība rīko semināru par 2009. gada valsts budžetu. Godmanis neturpinās sava priekšgājēja Aigara Kalvīša sākto tradīciju, ka vismaz vienu reizi budžeta plānošanas laikā ministri pameta Rīgu, lai varētu strādāt, neviena netraucēti, piemēram, Tukuma rajona Smārdes pagasta viesu namā "Niedras", kur notika 2008. gada valsts budžeta veidošanas pirmais raunds. "Treknajos gados" bijušas arī tādas reizes, kad Ministru kabinets izbraucis no galvaspilsētas uz Baltijā lielāko guļbūves viesnīcu "Medzābaki" Lilastes krastā, gandrīz vai rokas stiepiena attālumā no tautpartijieša Andra Šķēles slavenajiem "Mākoņiem", kur netrūka ne ēdamā, ne dzeramā. Iepriekšējā periodā bija liels optimisms par nākotni, kas izpaudās aizņemtās naudas tērēšanā, bet tagad būs grūti jāstrādā un kredīti jāatdod, ar sava preses sekretāra starpniecību informēja premjers I. Godmanis. Visi valdības darba kārtības jautājumi tikšot apspriesti Ministru kabineta vai Saeimas ēkā, nevis viesu namos.

 

Saruna ar Mārtiņu Rozi: Labos kļūdas, ieklausoties saimniekos

Uldis Graudiņš,  Latvijas Avīze  08/05/08    Zemkopības ministrs MĀRTIŅŠ ROZE sarunā ar "Latvijas Avīzes" žurnālistiem Viesturu Serdānu un Uldi Graudiņu stāsta par norisēm Zemkopības ministrijas pārraugāmajās nozarēs, tostarp arī Eiropas Savienības naudas dalīšanā.

Mārtiņš Roze: – Arī Zemkopības ministrijai, tāpat kā dabā, patlaban ir karsts laiks. Masveidā sākusies graudu kulšana, tomēr tas nenozīmē mazāk problēmu. Atšķirībā no citiem gadiem šajā rudenī lauksaimniekiem un lauku uzņēmējiem rīkojam ne tikai četras reģionālās konferences visā Latvijā, bet arī 16 mazāka mēroga pasākumus pagastos. Reģionālās konferences notiks septembrī. Agrāk tajās stāstījām par dažādiem jaunumiem likumos, bet patlaban esam iecerējuši ar lauku cilvēkiem diskutēt arī par Lauku attīstības programmas pasākumiem. Proti, par to labāku īstenošanu.

Cilvēki šajās tikšanās reizēs mums visvairāk jautā par nosacījumiem Eiropas Savienības naudas apgūšanai. Agrāk vēl dažiem reģioniem piešķirto naudu neizmantoja, patlaban tā visa ir "aizrunāta". Pēc tikšanās reizēm ar lauku cilvēkiem esam ļoti lietderīgi diskutējuši ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes, Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas un biedrības "Zemnieku saeima" pārstāvjiem. Esam secinājuši – lai arī ar naudas atbalstu tiek vairāk rosināta būvniecība, tomēr šajā nozarē naudu visvairāk neizmanto.

-– Vai tas nozīmē, ka būtu jāmaina Ministru kabineta noteikumi Eiropas Savienības naudas saņemšanai?

– Jā. Par Eiropas naudu – trešās ass sadaļā, kas paredz atbalstu pašvaldību sniegtajiem vispārējiem pakalpojumiem, mūs neapmierina pašreizējais "de minimis" princips. Tas nozīmē, ka ir noteikta maksimālā naudas summa, ko pašvaldība var saņemt. Mēs gribam šos "griestus" augstākus. Piemēram, novada izveidošanas gadījumā to uztver kā vienu pašvaldību. Iznāk, ka tie pagasti, kas apvienojās novados, ir nosodīti.

– Kādi nosacījumi Eiropas naudas saņemšanai ir jāievēro saimniekiem?

– Ir vajadzīga gada saimnieciskās darbības bilance, kas salīdzinājumā ar agrākiem gadiem rāda saimniecības izaugsmi. Saistībā ar piena nozari gribu uzsvērt, ka nopietni esam apņēmušies pārskatīt atbalstu tām saimniecībām, kas izgājušas standartu sasniegšanas posmu. Šīs saimniecības agrāk bija sagatavojušas attīstības plānus. Nereti tie bija, piemēram, piena mājas projekti, bet šajā periodā bija iecerēta govju novietņu būvniecība, kuru patlaban valsts atbalsta vien tad, ja ir vismaz 50 govju liels ganāmpulks. Jāņem vērā, ka agrāk šāda ierobežojoša nosacījuma nebija. Meklēsim iespēju palīdzēt šīm saimniecībām.

Atgādināšu, ka jau uzbūvēto novietņu pārbūvei nekādu atbalsta ierobežojumu nav.

– Atbalsta saņemšana ir lielā mērā saistīta ar agrāko gadu veikumu. Kā rīkoties, ja iecerēts sākt jaunu biznesu vai arī ja iecerēts neparasts, netradicionāls projekts? Piemēram, tūrisma nozarē.

– Lauku attīstības plāna trešās ass pasākumos ir paredzēta nauda papildu aktivitāšu nodrošināšanai. Ar šiem naudas līdzekļiem nevar atļauties jaunu mītņu būvniecību, bet var būvēt un iekārtot, piemēram, sporta laukumus, laivu piestātnes vai ierīkot tūrisma takas.

– Tomēr jāatzīst, ka naudas summas šiem pasākumiem nav lielas…

– Var jau visu naudu ielikt kādā lielā projektā, bet tad atbalstu nesaņems daudzi citi aktīvi cilvēki. Eiropas Savienības nauda ir paredzēta septiņiem gadiem un daudziem mērķiem. Vai būtu lietderīgi to ieguldīt vienā projektā? Vajadzētu sākt ar nelielu uzņēmējdarbību un vēlāk to paplašināt.

– Vai nenotiks tā, ka būs ļoti daudz nelielu viesu māju un pirtiņu, bet lielu kompleksu ar dažādām atpūtas un izklaides iespējām nebūs. Nauda būs sadalīta sociālistiski.

– Šie kompleksi arī pamazām veidojas. Piemēram, pie Usmas ezera darbojas jau četri. Mūsu kopīgā, ne tikai Zemkopības ministrijas, rūpe ir par to, cik vispār Latvijai ir piešķirta Eiropas Savienības nauda.

Vissvarīgākais ir tas, ka mēs patlaban pirmo reizi esam panākuši godīgas konkurences principa iekļaušanu dokumentos, kas attiecas uz maksājumiem lauksaimniekiem. Tātad runa ir par atbalsta maksājumu, ko saņem Latvijas lauksaimnieki, izlīdzināšanu ar maksājumiem, ko saņem citu valstu saimnieki. Zemkopības ministrijai bija ļoti laba sadarbība ar Finanšu ministriju, Ārlietu ministriju, Ministru prezidenta biroju, kas Latvijas pozīciju aizstāvēja visos līmeņos. Eiropas Padomes sanāksmes secinājumos, pēc astoņu valstu, tostarp Latvijas, uzstājīgas prasības ierakstīja nosacījumu par godīgas konkurences nepieciešamību. Tas dod mums juridiskas tiesības turpmāk atsaukties uz šiem secinājumiem.

– Kad šī maksājumu izlīdzināšana varētu notikt?

– Šogad mēs uzzināsim, vai maksājumu izlīdzināšana ar citām valstīm varētu notikt agrāk nekā 2013. gadā. Francija, kas patlaban ir savienības prezidējošā valsts, uzskata, ka pašreizējā lauksaimniecības atbalsta un regulēšanas sistēma nenodrošina veiksmīgu Eiropas Savienības konkurences spēju pasaules tirgū. Francija arī uzskata – lauksaimniekiem visi atbalsta mehānismi ir grūti saprotami, tiem jākļūst vienkāršākiem nekā patlaban.

– Zemkopības ministrija pārrauga Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Kas jauns augstākās izglītības nozarē?

– Ir vērojams pieprasījuma kāpums pēc ļoti kvalificētiem speciālistiem ar augstāko profesionālo izglītību, tostarp ar inženiertehnisko izglītību. Arī Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija atzīst – daudz darāmā ir šo profesiju popularizēšanā. Lauksaimniecībā ir vērojama tā pati tendence, kas rūpniecībā, – nepietiek cilvēku ar inženieru izglītību.

– Vai universitāte mainīs profesiju piedāvājumu atkarībā no pieprasījuma darba tirgū?

– Nedaudz. Pērn bija pirmais gads, kad kāpa praktisko lauksaimniecību studēt gribētāju skaits. Tas nozīmē, ka universitāte var iet ne tikai pieprasījuma pavadā. Mēs pārmainījām valsts pasūtījumu, atvēlot daudz vairāk budžeta vietu praktiķiem. Agrāk daudz vairāk studentu nekā patlaban par valsts naudu apguva akadēmiskās zināšanas.

– Vai notiek darbs arī ar tiem, kas vēl mācās skolā?

– Ir ļoti nopietnas iestrādes skolās. Viena saistās ar Latvijas apceļošanu, ar mūsu atbalstīto Imanta un Rimanta Ziedoņu grāmatu par ievērības cienīgākajiem meža objektiem. Tā īstenībā ir rokasgrāmata, kurā iekļauts tas, kas noteikti katram cilvēkam Latvijā būtu jāredz. Mazliet lielākiem skolniekiem ir mazpulku kustība. Ik gadu Zemkopības ministrija atbalsta sēklu pirkšanu kāda dārzeņa audzēšanai mazpulcēna saimniecībā un arī noslēguma pasākumu mazpulcēniem. Jau otro gadu mazpulcēni pavasarī slēdz līgumu ar zemnieku saimniecību "Ezerkauliņi", kas izaudzēto ražu no mazpulcēniem nopērk, un tā nonāk tirdzniecībā. Daudziem bērniem tas ir pirmais noslēgtais līgums, tas viņos attīsta atbildības sajūtu. Viņi saprot, ko nozīmē audzēšana un kā ar savu darbu var pelnīt naudu. Turklāt noslēgumā bērniem ir jāsagatavo pētījums par audzēto dārzeni un ar to jāiepazīstina citi mazpulka dalībnieki. Atbalstām arī Jauno zemnieku kluba rīkotās nometnes pilsētas bērniem. Šogad vairākās Latvijas vietās notiek piecas nometnes, kurās piedalīsies aptuveni 200 bērni no pilsētām.

– Kas ievērības cienīgs notiek meža un vides nozarē?

– Meža lietas es daļēji gribu attiecināt uz izglītību, jo mežsaimniecības nozares pārstāvji jau ilgu laiku sadarbojas ar Lauksaimniecības universitāti. Nozares samezglojumus ilgu laiku risina Kompetences centrs, kas darbojas pie Lauksaimniecības universitātes. Nozares uzņēmumi daudziem studentiem maksā stipendijas un nodrošina darbu pēc augstskolas beigšanas. Zemkopības ministrija šo rīcību atbalsta arī no lauksaimniecības subsīdiju naudas.

Mežizstrādes tirgū apgrozījums saistībā ar lēnāku izaugsmi būvniecībā ir samazinājies. Konkurence izejvielu pirkšanā ir ļoti liela. Kopējā tirdzniecības bilance kokmateriālu tirgū ir uzlabojusies. Pērn bija sliktāki eksporta rādītāji nekā aizpērn, tomēr krita arī kokmateriālu imports.

– Vai taisnība, ka biškopība Latvijā ies cukura nozares ceļu?

– Cukura nozarei piešķīra vislielākās kompensācijas neatkarīgās Latvijas laikā. Pērn cukurbiešu audzētāji no tām saņēma vairāk naudas, nekā viņi būtu guvuši peļņu no biešu audzēšanas. Sarežģītā situācija biškopības nozarē ir saistīta ar ekonomisko situāciju valstī. Svarīgi, cik biškopji ir gatavi kooperēties. Patiesībai neatbilst izskanējušie viedokļi par to, ka medus cena pēdējos desmit gados nav kāpusi. Patērētājam ir jāņem vērā, ka Latvijā iegūtajam medum ir ļoti augsta kvalitāte. Aktīvo vielu klātbūtne tajā vairākas reizes pārsniedz šo vielu daudzumu no citām valstīm ievestajā medū. Biškopji jau ļoti veiksmīgi ir reklamējuši savu produktu.

– Kādas pārmaiņas var gaidīt zivsaimniecības nozarē?

– Jāņem vērā, ka Baltijas jūrā un Rīgas līcī zivju krājumu daudzums, īpaši mencu daudzums, samazinās. Tātad samazinās arī zvejnieku naudas ienākumi. Latvija šo tendenci ne ar kādu naudas atbalstu novērst nevar. Šā iemesla dēļ nozare saņem atbalstu, kas vērsts uz to, lai kuģi iespējami saudzīgāk zvejotu un atbalstītu tos zvejniekus, kas šos kuģus izņem no aprites. Ja saņem Eiropas naudu kuģu modernizācijai, tad ir jāievēro virkne ierobežojumu, tostarp kuģa dzinējam ir jābūt par 25% mazākam nekā agrāk. Ja kuģi sagriež un naudu tērē cita kuģa atjaunošanai, tad šā nosacījuma nav. Patlaban ļoti daudzi zvejnieki aiziet no nozares un kuģus sagriež, tomēr jāatceras, ka Eiropas atbalsta programma nav bezgalīga. Ir arī iespēja kuģus izmantot citiem mērķiem. Piemēram, ar bijušo zvejas kuģi "Lasis" no Rojas uz Roņu salu vizina cilvēkus. Pieprasījums pēc šā pakalpojuma pārsniedz piedāvājumu. Šajā virzienā vajadzētu vērtēt iespējas arī citiem. Svarīgi, ka kuģa pārprofilēšanas gadījumā var pretendēt uz Eiropas Savienības kompensāciju.

… Šajā gadā sākām veidot vienas pieturas aģentūru – ieviesām elektronisko pieteikšanos uz platību maksājumiem. Sistēma nostrādāja ļoti labi – pieteicās 11% no kopējā klientu skaita, kuriem pieder 12% zemju platību. Jaunā kārtība būtu sevi atpelnījusi jau tad, ja elektroniskie pieteikumi attiektos uz trīs četriem procentiem platību. Šī atmaksāšanās notiek uz ziņu pareizības pārbaudes rēķina, ko veic elektroniskā sistēma. Vienas pieturas aģentūras koncepcija paredz, ka katrā Zemkopības ministrijas pakļautības iestādē saimnieki varēs saņemt jebkuru izziņu. Laikā, kad svarīgi ir samazināt administratīvo slogu, šī vienas pieturas aģentūra ļaus to paveikt.

Augustā notiks konkursa "Sējējs 2008" dalībnieku vērtēšana. Šajā gadā, kā parasti, vērtēsim ne tikai lauksaimniekus, bet tos saimniekus, kuriem ienākumi no lauksaimnieciskās darbības nav vissvarīgākie. Būs jauna grupa – "Ģimene lauku sētā", kurā pieteikti 19 dalībnieki. Tāpat vērtēšana notiks lauksaimniecības kooperatīvu, jauno zemnieku, zinātnes, mūža ieguldījuma lauksaimniecībā un vēl citās grupās.

Atzīmēšanas vērta ir arī ražotāju grupas izveide augļu un dārzeņu nozarē. Ražotāju grupa ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, zemnieku saimniecību un kooperatīvu apvienojums. Pirmā grupa ir "Mūsmāju dārzeņi", kuru organizēja zemnieku saimniecība "Galiņi". Šai grupai ir iespēja saņemt neierobežotu Eiropas Savienības atbalstu ieguldījumiem ražošanā, bet vienlaikus ir jāievēro arī nosacījums pārdot izaudzēto ražu caur grupu un sniegt pakalpojumus grupas biedriem.

– Patlaban saimnieki ir sākuši labības kulšanu, bet vēl nav īstas skaidrības ar graudu pārdošanas cenu. Kāda tā šajā rudenī varētu būt?

– Par cenu notiek stīvēšanās. Viena puse negrib maksāt par daudz, bet otri baidās par daudz prasīt. Eiropā apsētās platības neļaus apmierināt pieprasījumu. Jautājums ir par to, cik no deficīta ļaus nosegt imports. Raža ir labāka nekā pērn, bet arī pieprasījums ir audzis. Paredzu, ka cena būs aptuveni tāda pati kā pērn. Patlaban par vienu tonnu kviešu piedāvā no 115 līdz 130 latiem.

 

«Lai nebūvē bibliotēku, tad nauda būs!»

Māra Libeka, Latvijas Avīze  08/05/08    Ja valdība nepildīs solīto un nepaaugstinās skolotājiem algu arī 2009. gadā, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) nebalsošot par 2009. gada valsts budžetu.

ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis ir sašutis, ka premjers Ivars Godmanis pirmdien koalīcijas sēdē neesot teicis ne pušplēsta vārda, ka viņš neesot apmierināts ar ZZS pārzinātās Izglītības un zinātnes ministrijas darbu, ka tā neesot piegādājusi visu nepieciešamo informāciju par skolotāju un skolēnu skaitu, kā arī pedagogu slodzēm un ka nākamgad varot rasties problēmas ar skolotāju algu paaugstināšanu. A. Brigmanis: "Seko valdības sēde, un premjers brūk virsū ministrei Koķei (ZZS). Tas ir nekoleģiāli. Valdība skolotājiem ir devusi solījumus, un nedrīkst ienest valdības sēdē šaubas, ka šie solījumi varētu tikt neizpildīti. Ja naudu nepiešķirs, tad grēkāzis būs ne jau Godmanis, bet ministre Koķe. Lai nebūvē bibliotēku, tad nauda būs! Mēs neatbalstīsim 2009. gada valsts budžetu, ja valdība neizpildīs solīto."

Valdības vadītājs uzskata, ka kritika neesot vērsta ne pret Izglītības un zinātnes ministriju, ne arī ministri. Viņš esot norūpējies, kā valdībai izpildīt savas saistības, bet kopumā ministrijas darbs premjeru apmierinot.

Pirmdien valdības sēdē I. Godmanis diezgan asi pieprasīja Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāram Marekam Gruškevicam līdz 20. augustam iesniegt informāciju par skolotāju, skolēnu un slodžu skaitu. I. Godmanis: "Slodzes izriet no skolēnu, precīzāk, no klašu skaita. Rīgā ir cits skolēnu skaits nekā laukos. Pirmdien valdības sēdē lūdzu ministrijai, lai tā, pirms sākam veidot nākamā gada budžetu, dabū informāciju no 26 rajonu izglītības pārvaldēm, cik katrā rajonā ir skolotāju, skolēnu un klašu. Mums ir jāzina, kā notiek skolēnu migrācija no viena rajona uz otru, jāredz, kā tas ietekmē klašu skaitu. Algas pieaugums ir paredzams par slodzi, tāpēc valdībai ir jāzina, cik to slodžu būs." Godmanis neteica, ka 2009. gada 1. septembrī skolotāji noteikti saņems Kalvīša valdības solītos 70 latus. Premjers garantēja vien to, ka "cilvēkiem jāsaņem algas pieaugums par inflācijas ciparu". "Neko vairāk es nevaru solīt," teica Godmanis.

Pirmdien valdības sēdē šaubas par algu paaugstināšanas plāniem izteica finanšu ministrs Atis Slakteris (TP). Ministrs norādīja, ka esot jāņem vērā pastāvošā ekonomiskā situācija Latvijā un pasaulē valdošā finanšu krīze, kas esot radījusi saspringtu situāciju budžetā un varot neļaut īstenot algu palielināšanas plānus. A. Brigmanis uzskata, ka Godmanim nevajadzējis ļaut finanšu ministram šādi izrunāties.

 

Prasot skolotāju algu pielikumu, ZZS draud izgāzt nākamā gada budžetu

DELFI  08/05/08    Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) nebalsos par nākamā gada budžetu, ja tajā netiks paredzēts finansējums iepriekš solītajam skolotāju algu pieaugumam, portālam "Delfi" sacīja ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, paužot sašutumu par koalīcijas partneru rīcību, šonedēļ apšaubot iespēju nodrošināt pedagogu algu pieaugumu arī nākamgad.

"Valdībai ir jātur savs solījums," sacīja Brigmanis, uzsverot, ka "nevar būt runas pat par to, ka skolotājiem solītais algu pieaugums nākamgad vai aiznākamgad varētu nebūt."

Brigmanis arī uzsvēra, ka skolotāju algu paaugstināšana nav tikai Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), kuru vada ZZS virzītā Tatjana Koķe, bet visas valdības problēma. "Tas ir visas valdības un paša premjera atbildības jautājums," sacīja Brigmanis, paužot sašutumu par premjera rīcību, kas savas šaubas par iespējām nepalielināt skolotāju algas iepriekš netika apspriedis ar koalīcijas partneriem.

Jau vēstīts, ka valdība atbalsta skolotāju algu palielināšanu no 1.septembra par 60 latiem, taču premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) un finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) pauduši bažas par to, vai izdosies nākamā gada budžetā saglabāt iepriekš solīto algu pielikumu.

 

Tik dusmīga, lai nokāptu no stikla kalna?

Agnese Margēviča,  NRA  08/06/08    "Es ļoti šaubos, vai viņa iesaistīsies politikā, bet, ja viņu nokaitinās, tad – jā," saka Mārtiņš Bondars, kurš vairākus gadus vadīja Valsts prezidenta kanceleju Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā.

Vai eksprezidenti pietiekami piktu padarīja viņas promejot apšaubāmi likumīgi un ētiski līdzi paņemtā rokas pulkstenīša aprakstīšana preses slejās? Viņas tuvi pazinēji šaubās, vai tas V. Vīķes-Freibergas personības mērogam gluži atbilst. Tiesa, 1. augustā intervijā reģionālajam laikrakstam Kurzemes Vārds eksprezidente uzšķīla dzirkstis, atklājot, ka rokas pulkstenīša epopejā, kas, viņasprāt, ir "indīga un ļauna nomelnošanas akcija", saskata kādu ļaužu bailes no viņas atgriešanās politikā. Tādēļ, ja viņa iesaistīšoties politikā, tad "tādā veidā, ka tie, kas mani nomelno, to nožēlos".

Dažādi signāli rāda, ka notiek taustīšanās un atsevišķu personību uzrunāšana it kā V. Vīķes-Freibergas vārdā par gatavību iesaistīties viņas jaunveidojamajā politiskajā spēkā. Kā ar eksprezidentes vārdu saistītu šādu uzaicinājumu uztvēris, piemēram, politologs Andris Sprūds, kurš gan personisku apsvērumu dēļ pateicis "nē". Ka būtu uzrunāta, noliedz profesore Žaneta Ozoliņa, kura vadīja Stratēģiskās analīzes komisiju V. Vīķes-Freibergas prezidentūras paspārnē. Jebkurā gadījumā viņa politikā neiesaistīšoties, jo tad zaudētu savu akadēmisko neatkarību. Līdzīgs arguments ir A. Sprūdam.

Tīri teorētiski komentējot šādas partijas izveides iespējas, jo neesot izslēgts, ka tā ir tikai dažu cilvēku rosīšanās, ekspluatējot eksprezidentes vārdu, A. Sprūds skeptiski norāda uz grūtībām V. Vīķi-Freibergu redzēt aktīvajā politikā. "Vai viņa sēdēs parlamentā kā deputāte? Diez vai. Vai viņa būs premjerministre vai ministre, kas staigās apkārt? Diez vai. Vienīgais reālais, ja pēc gadiem viņai būtu spēks, ir atgriezties prezidenta amatā. Citu varbūtību ir grūti atrast. Kaut kādu putinisko Krievijas modeli, kurā Vaira Vīķe-Freiberga būtu kaut kāds nacionālais līderis, arī grūti iedomāties," spriež politologs, norādot, ka, esot tikai patroneses statusā, viņa riskētu atbildēt par partiju, kuru reāli kontrolē citi.

Kas varētu būt šie "citi", pagaidām nav skaidrs. A. Sprūds šo personu loku nevēlas atklāt. M. Bondars, kurš ir viens no V. Vīķes-Freibergas tuvo cilvēku loka, jau vairākus gadus ar pāris mēnešu regularitāti ar "nē" atbild uz jautājumiem par paša iesaistīšanos tā sauktajā "prezidentes partijā". Arī šobrīd. Viņa pilnvaras Latvijas Krājbankas prezidenta amatā beidzas 2010. gada 1. janvārī – tieši 10. Saeimas vēlēšanu gadā. V. Vīķei-Freibergai tad būs jau 72 gadi. Tiesa, A. Sprūds vērš uzmanību, ka eksprezidente šobrīd atrodas piecu dienu misijā Āfrikas valstī Ugandā: "Tas man šķiet ir zināms signāls, ka viņai spēka pietiek."

VIEDOKĻI

Mārtiņš Bondars, bijušais prezidenta kancelejas vadītājs:

– Es ļoti šaubos, vai Vaira Vīķe-Freiberga iesaistīsies politikā. Ja prasītu man, es teiktu – nē. Bet, ja viņu nokaitinās, tad – jā.

Vita Gulberga, politikas psiholoģijas pētniece:

– Ja Vaira Vīķe-Freiberga iesaistās politikā, parādās iespējamība, ka Dāmokla zobens vairs bezpersoniski nekarātos virs Saeimas, bet nonāktu konkrēta cīnītāja rokās. Taču ir arī riska faktori. Paruna vēsta: "Tu kļūsti līdzīgs tiem, ar ko cīnies." Gribi vai negribi, bet, cīnoties dubļu jūrā, ir neiespējami palikt neaptraipītam. Domāju, ka nav tik vienkārši arī izveidot komandu, kas ātrāk vai vēlāk nediskreditētu radīto tēlu.

Andris Sprūds, politologs:

– Sevi visvairāk diskreditējušas ir tieši tās partijas, kas pretendē uz visu latviešu interešu pārstāvību, – Tautas partija, arī Jaunais laiks. Līdz ar to jebkurš ambiciozs politiķis, arī Vaira Vīķe-Freiberga, vispirms gribēs pārņemt tādas partijas statusu, kas pārstāv visas Latvijas sabiedrības un pirmām kārtām jau latviešu intereses. Bet šādām partijām ir arī ļoti grūti vienoties par konkrētu ideoloģiju, tāpēc šādas partijas parasti veidojas uz cilvēkiem, līdz ar to ļoti svarīgs ir personāliju sastāvs. Ar vienu eksprezidenti nepietiks.

 

VVF: «Tie, kas mani nomelno, to nožēlos»

Latvijas Avīze  08/06/08    Liepājas laikraksts "Kurzemes Vārds" intervējis eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu par viņas iespējām atgriezties uz politiskās dzīves skatuves. V. Vīķe-Freiberga izklāsta savas daudzās pašreizējās aktivitātes: "Ja gribētu to darīt, būtu no citām lietām jāatsakās. Es saku – ja iesaistītos. Nekādu kategorisku lēmumu neesmu pieņēmusi." "Tātad šādu iespēju jūs pilnīgi nenoraidāt?" jautā intervētājs. "Redziet, Latvijā ir ļaudis, kuri iedomājušies, ka viņi gulētu daudz mierīgāk, ja būtu droši, ka es politikai tuvumā nenākšu, ka līdz mūža galam muti vaļā nevēršu, neko nekomentēšu un uz neko nereaģēšu. Līdz ar to tas atbalsts un popularitāte, kāda man ir tautā, izkūpētu vējā un viņi varētu turpināt rosīties tā, kā viņi pieraduši. Tādu ilūziju es tomēr negribētu viņiem atļaut. Viņiem veselīgi būtu domāt par to, kā tauta izvērtēs viņu rīcību. Biju domājusi savas vecumdienas aizvadīt mierīgi un darīt to, kas man interesē un patīk. Bet šīs bailes par manu atgriešanos politikā ir radījušas nomelnojošu kampaņu. Es neteikšu, ka tā ir īpaši patīkama. Mana izšķiršanās būs tāda – vai nu visu to pieciest stoiskā mierā un ļaut tam turpināties tālāk, vai tādā vai citādā veidā reaģēt. To es vēl apsveru." Kad žurnālists vēlas precizēt, kādā veidā V. Vīķe-Freiberga iesaistītos politikā, viņa atbild: "Iesaistīšos tādā veidā, ka tie, kas mani nomelno, to nožēlos."

 

Viedoklis: Skaņas klusumā

Laila Pakalniņa,  Diena  08/06/08    Latvijā amatpersonas ir spējīgas atkāpties tikai zemeņu tortes dēļ. Taču ne tāpēc, ka atļāvušās biedēt vienu sabiedrības daļu ar otru, un arī ne tāpēc, ka bailēs zaudēt varu mudinājušas pilsoņus atteikties no savām tiesībām un nepiedalīties referendumā. Un viskarstākajā vasaras dienā vairāk nekā 600 000 cilvēku pausta neapmierinātība ar situāciju valstī, protams, Latvijā nav iemesls Saeimas un valdības kritiskam pašnovērtējumam un tam sekojošai rīcībai.

Lai gan Valdis Zatlers ir izteicies, ka grib būt tautas prezidents un, pat neskatoties uz to, ka šo savu vēlmi viņš kaut mazliet apliecināja arī, kā vienīgā augstā valsts amatpersona piedaloties tautas nobalsošanā, viņš nevar atlaist Saeimu, jo koalīcija viņu neatrada un neiecēla Valsts prezidenta amatā šādam mērķim. Saeimas priekšsēdētājam, protams, būtu jāatkāpjas ne vien tāpēc, ka viņš ir apvainojis gan krievus, gan latviešus, bet pat tāpēc vien, ka viņš vēlā vakara stundā ir atļāvies zvanīt Marinai Kosteņeckai, lai paustu savu neapmierinātību ar viņas uzstāšanos televīzijā, un savu uzrunu sācis: "Te — Saeimas priekšsēdētājs." Taču Gundara Daudzes (ZZS) atkāpšanās ir faktiski neiespējama tāpēc vien, ka viņš, līdzīgi Zatleram, tika ievēlēts amatā, kas nav viņam radīts (otrādi būtu precīzāk). Bet žanriski, stilistiski, politiski, saimnieciski utt. viņš piestāvēja gan šim amatam, gan koalīcijai, ko turpina apliecināt vēl joprojām. Un vai gan smagas izgāšanās dēļ tagad būtu jāatkāpjas tādas Saeimas priekšsēdētājam, kuras deputāti savos krēslos ieblēdījušies?

To pašu var sacīt arī par Ivaru Godmani (LPP/LC) un valdību. Ne velti TP frakcijas vadītājs Māris Kučinskis tā arī teic: "Tas būtu pārsteidzoši, ka viņam tagad vajadzētu atkāpties."

Taču ar to, ka šeit (nekad) neatkāpjas neviens no tiem, kam būtu jāatkāpjas (kur nu — šeit pat neatvainojas!), netiek atcelts tas, ko viņi ir teikuši un darījuši (vai nedarījuši). Netiek atcelts ne referenduma iemesls, ne pats referendums, lai kā valdošajai koalīcijai tagad gribētos izlikties, ka nekas jau nav noticis. Un nebūs tā, ka cilvēkiem varēs likt saprast, ka viņi ir sadzirdēti ar to vien, ka valdošā koalīcija pieļāvusi iespēju, ka Saeima padarbosies ar Satversmes grozījumiem tā un tik ilgi, lai tauta to nekad nevarētu atlaist. Lūk, Godmanim jau ir ienācis prātā, ka Saeimas atlaišanai būšot vajadzīgi kritēriji. Un droši vien velti cerēt, ka par tādu tiks atzīta zaudēta vēlētāju uzticība.

Cita starpā, koalīcijas pārstāvju uzvedība pēc referenduma rādās īpaši neadekvāta, ja atceras, ka vienīgā kļūda, ko viņi jebkad ir bijuši spējīgi atzīt, ir komunikācijas kļūda ar sabiedrību. Tagad, klausoties tautas kalpos, nākas pārliecināties par to, ka viņu komunikāciju talismani joprojām ir Jāņa Lagzdiņa (TP) sveiciens prezidenta vēlēšanu dienā un Jura Dobeļa (TB/LNNK) mēdīšanās Alekseja Loskutova padzīšanas dienā. Lūk, daži labas komunikācijas paraugi, ar kuriem deputāti vērsās pie tautas tieši pēc referenduma. Imants Kalniņš (TB/LNNK): "Kad prezidents sāka savu prezidentūru, viņš paņēma rokās Satversmi un teica: lūk, šī ir grāmata, kurā viss ir pateikts." Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC): "Man personīgi nekas savā darbībā nav jāmaina, jo vienmēr esmu strādājis valsts labā." Vineta Muižniece (TP): "Mēs vienmēr esam bijuši ar atvērtām ausīm. Man ir pārsteigums, ka atnāca ļoti maz vēlētāju." 608 000 acīmredzot ir ļoti mazs vēlētāju skaits arī Ivaram Godmanim, jo cilvēkiem vēl tikko bija pasēs nožuvusi referenduma zīmodziņi, kad viņš jau ierunājās par to, ka jāizvērtē, vai skolotāju algas nepieciešams paaugstināt arī turpmāk.

Taču kā īpašu komunikācijas paraugstundu koalīcija acīmredzot iecerējusi ārkārtas Saeimas sēdi, ko šodien, "lai sāktu darbu pie Satversmes grozījumiem, kas piešķirtu tautai tiesības rosināt Saeimas atlaišanu", sasaucis Valdis Zatlers. Šīs sēdes dienas kārtībā ir tikai viens punkts — Valsts prezidenta uzruna. Un Saeimas priekšsēdētājs Daudze jau medijiem ir pasteidzies paziņot, ka debašu šīs sēde laikā nebūs. Proti, deputātiem runāt par tautas tiesībām atlaist Saeimu nav nepieciešams. Par tām ir jāklusē. Tāpēc arī "sākt darbu pie Satversmes grozījumiem" šodien gan pēc formas, gan būtības ir paredzēts klusējot. Tiesa, nav gan īsti skaidrs, kāpēc deputātiem būtu jāierodas Saeimā, lai klusējot noklausītos prezidenta runu, ja Zatlers viņus varētu uzrunāt arī, piemēram, ar radio starpniecību. Tādējādi viņi mierīgi varētu klusēt mājās.

Taču, protams, ir bezjēdzīgi norādīt koalīcijai, cik milzīgu kļūdu tā šobrīd atkal pieļauj, jo kļūda jau ir pati koalīcijas atrašanās tur, kur tā šobrīd atrodas. Tomēr maldīgi būtu domāt, ka novilcinot iespēju ļaut tautai šo kļūdu labot, ir iespējams paturēt varu Latvijā. Jo tā pieder tautai, neatkarīgi no tā, vai Saeima klusē vai kliedz. Turklāt aizvien lielāka tautas daļa sāk to saprast, par ko, protams, liecina to cilvēku skaits, kas sestdien piedalījās referendumā. "Būs labi" — par to, kas būs tālāk, raidījumā Kas notiek Latvijā? teica diriģente Agita Ikauniece. Un nevajadzētu šaubīties par to, ka Dziesmu svētku virsdiriģente tautas masu noskaņojumu ir spējīga izjust precīzāk pat par TP "gaišreģi" Gundaru Bērziņu.

 

Viedoklis: Brīvība melot

Aivars Ozoliņš,  Diena  08/06/08     Latvijas Neatkarīgās televīzijas ģenerāldirektors Andrejs Ēķis var apspriest ar Aivaru Lembergu vai jebkuru citu, kādus jautājumus tas gribētu dzirdēt no viņa vadītās televīzijas cilvēkiem, un var ieteikt to iepriekš ar viņiem sarunāt. ("Pārbaudi, pārrunā pirms tam, ko tu gribi, ko negribi, un tieši to, ko tev vajag," Ēķis pirms intervijas savā televīzijā pērn 20.jūnijā apsolījis viņu "neapbižot", ieteica Lembergam telefonsarunā, kuru piektdien publiskoja TV3 raidījums Nekā personīga.) Taču tādā gadījumā noteikti jāpasaka skatītājiem, ka viņiem piedāvā izrādi, izklaides raidījumu, realitātes šovu vai vēl kādu īstenības imitāciju vai parodiju, kurā televīzijas cilvēks tēlo žurnālistu, bet Lembergs vai kāds cits — intervējamo. LNT to nepateica, pasniedza Lemberga uzstāšanos kā interviju, tātad krāpa skatītājus, lai ko tagad Ēķis stāstītu par LNT ziņu augstajiem reitingiem un ziņu dienesta "redakcionālo neatkarību". Līdz ar to var uzskatīt, ka arī citas šīs televīzijas "ziņas" nav ziņas, bet regulārās "intervijas" ar politiķiem ziņu raidījumos ir iestudētas.

Savas reputācijas un lasītāju vai skatītāju uzticības zaudēšana ir vissmagākais sods, ko žurnālists var sev piespriest. Ēķis ir politbiznesmenis, nevis žurnālists, un skatītājus acīmredzot uzskata par manipulējamiem muļķiem, kuriem iebarot valdošās politmafijas "pozitīvismu", bet LNT žurnālistus — par kungu apkalpotājiem. Tā ir viņa paša un LNT cilvēku izvēle. Taču skatītājiem ir tiesības izvēlēties, vai melus uzskatīt par "ziņām". "Vārds brīvībai, tā teikt," kā Ēķis uzmundrināja Lembergu.

 

Ēķis savā un LNT vārdā lūdz sākt kriminālprocesu par publiskotajām it kā viņa un Lemberga sarunām

LNT   08/07/08    LNT valdes priekšsēdētājs Andris Ēķis savā un LNT vārdā vērsies Ģenerālprokuratūrā, lūdzot uzsākt kriminālprocesu par plašsaziņas līdzekļos publicētajām telefonsarunu izdrukām par it kā notikušām viņa sarunām ar Aivaru Lembergu.

Minēto sarunu parādīšanās publiskajā telpā liecina, ka Latvijā joprojām nav nostiprinājusies pienācīga izpratne par privātās dzīves un korespondences cienīšanu, norāda advokāts Saulvedis Vārpiņš. Pēc viņa vārdiem, acīmredzot tā sauktā Jaunalksnes lieta nav bijusi pietiekama mācība.

Saulvedis Vārpiņš, advokāts: "Šajā gadījumā šobrīd mēs varam vilkt zināmas paralēles, jo arī parādās masu saziņas līdzekļos telefonsarunas. Šo telefonsarunu izcelsme nav zināma, tātad prokuratūrai vai citām tiesībsargājošajām iestādēm ir jāpārbauda, vai šo telefonsarunu izcelsme ir legāla. Ja nav legāla, ir attiecīgi jāsoda vainīgās personas, jānoskaidro šīs personas. Ja izcelsme ir legāla, tādā gadījumā jānoskaidro, kādā veidā tā informācija, kura varbūt iegūta operatīvā ceļā, varēja parādīties jeb nonāc amasu saziņas līdzekļu rokās."

Advokāts piebilst, ka demokrātiskā sabiedrībā nav pieņemami, ne tas, ka var veikt nesankcionētu telefonsarunu noklausīšanos, ne arī tas, ka var noklausīties sankcionēti un dalīt sarunu atšifrējumus „pa labi un kreisi”.

Iesniegums Ģenerālprokuratūrā iesniegts šodien, vēršoties pie ģenerālprokurora Jāņa Maizīša, tajā lūgts noskaidrot vai valsts amatpersonas apzināti izpaudušas informāciju, kas sakarā ar iespējamo tās iegūšanas procedūru, pielīdzināma valsts noslēpumam. Tāpat lūgts izvērtēt arī apstākļus, kādos šāda veida sarunu atšifrējumi tiek uzskatīti par autentiskiem.

Jau ziņots, ka telefonsarunu izdrukas par it kā notikušām telefona sarunām starp Ēķi un Lembergu masu saziņas līdzekļos tika publicētas šā gada 1., 4. un 5.augustā.

 

Saeimai neuzticas 76%, valdībai – 67%

Matīss Arnicāns,  Diena  08/08/08     Mēneša laikā pieaudzis to iedzīvotāju skaits, ka neuzticas Saeimai un Ministru kabinetam, liecina pētījumu centra SKDS aptaujas dati. Lai arī šie nav paši zemākie rādītāji, kādus piedzīvojusi valdība un Saeima, var teikt, ka šobrīd vara piedzīvo zemāko uzticības līmeni pēdējo mēnešu un gadu laikā, saka SKDS direktors Arnis Kaktiņš.

"Saeima un valdība kļūst par noslēgtu loku un nerēķinās ar apkārtni. Tas arī ir tas, kas atbīda cilvēkus no varas kā savas pārstāvniecības," analizējot aptaujas datus, saka Rīgas Stradiņa universitātes profesore Ilga Kreituse. Viņasprāt, varas leģitimitāte ir tuvu kritiskajai robežai.

Saeimai pašlaik uzticas tikai 17,1% Latvijas iedzīvotāju. Zemāko uzticības rādītāju (16%) kopš 1996.gada, kad SKDS sāka veidot šādus ikmēneša mērījumus, parlaments ieguva šā gada maijā, bet jūnijā šo iedzīvotāju skaits nedaudz pieauga, sasniedzot 19%. "Lai jūs nemulsina šis pieaugums jūnijā," saka A.Kaktiņš, norādot, ka kopumā vērojama tendence uzticībai kristies.

I.Kreituse kā negatīvu faktoru kritumam min stingru parlamenta sašķelšanos divās daļās – pozīcijā un opozīcijā. "Neatkarīgo no tā, kāds ir opozīcijas ierosinājums, tas tiek noraidīts. Nekas tāds nebija novērojams 5. un 6.Saeimā, kad daudzi opozīcijas priekšlikumi tika atbalstīti," viņa atceras. Kā vēl vienu iemeslu uzticības kritumam jūlijā, I.Kreituse atzīmē Saeimas neveiksmīgo rīcību Satversmes grozījumu sakarā.

Tradicionāli nedaudz augstāki uzticības rādītāji ir Ministru kabinetam, šobrīd valdībai uzticas 23,8% iedzīvotāju. "Cēlonis [augstākiem rādītājiem] šeit ir saistīts ar valdības darba specifiku un lielāku masu mediju uzmanību," uzskata A.Kaktiņš. Žurnālisti daudz interesējas par Ministru kabinetu kopumā, konkrētiem ministriem, viņu padarītajiem darbiem, tādēļ iedzīvotājiem rodas iespaids, ka valdībā "kaut kas notiek". Savukārt "vidējam statistiskajam iedzīvotājam" grūti pamanīt un novērtēt, ko dara parlaments, saka sociologs.

Savukārt I.Kreituse valdības salīdzinoši labākos rādītājus saista ar premjera Ivara Godmaņa tēlu (LPP/LC). "Zināma loma ir Godmaņa kunga nomāktajam vaigam, vēlmei uzņemties atbildību uz sevi," saka I.Kreituse, piebilstot, ka viena premjera tēls iedzīvotājiem ir svarīgāks par kopējo. Ir arī "viens otrs populistisks gājiens", kā satiksmes ministra Aināra Šlesera (LPP/LC) izteikumi par lidostas attīstību, kas uzlabo priekšstatu par valdību. "Taču tie ir īslaicīgi gājieni, lai novērstu uzmanību no problēmām," uzsver profesore.

Tomēr arī attiecībā uz Ministru kabinetu, tāpat kā Saeimu, ir vērojama negatīva tendence, uzticībai kristies. "Valdības lielākais kritiens ir inflācija, sakot, ka tā būs viencipara skaitlis," uzskata I.Kreituse. Turklāt valdības rīcība ekonomisko problēmu kontekstā ir pretēja nepieciešamajai: "Neraugoties uz to, ka valstī izsludināts stingrs taupības režīms, no valdošās elites puses taupība nav novērojama, kaut vai ja skatāmies uz automašīnu iepirkumiem."

A.Kaktiņš norāda, ka sabiedriskās domas veidošanā nevar nenovērtēt mediju lomu parlamenta un valdības veikuma atspoguļojumā: "Vairumam iedzīvotāju nav iespējams no iekšpuses redzēt, kas Saeimā un valdībā notiek, taču lielākai daļai viedoklis ir. Cilvēki par to uzzinājuši no medijiem," piebilst A.Kaktiņš.

Aptaujas par iedzīvotāju uzticēšanos Saeimai un Ministru kabinetam SKDS veic ik mēnesi. Pēdējā aptaujā pēc nejaušas izlases principa tika aptaujāti 1000 Latvijas iedzīvotāji.

 

Nacionālisti piesola nāvessodus politiķiem un prokuroriem

Jānis Zvērs,  NRA  08/08/08    Vairāki apvienības Helsinki 86 biedri – tagad Vācijā strādājošs tālbraucējs šoferis, ASV dzīvojošs militārists un Anglijā mītošs izbijušais Liepājas policists, kas savulaik atlaists aizdomās par vidusskolas diploma viltošanu, – parakstījušies zem vairākām draudu vēstulēm, kas adresētas Latvijas politiķiem.

Viņu radītā organizācija Latvijas Republikas Tautas tribunāls (LRTT) jau piespriedusi augstāko soda mēru kādreizējam aizsardzības ministram Atim Slakterim, eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem, piedraudēts pat tautā iemīļotajam bardam Miķelim Gruzītim. Dziedonis, kas pilda Lubānas novada domes priekšsēdētāja pienākumus, brīdināts par ļaunprātīgu amata izmantošanu savtīgos nolūkos, tāpat patriotu dusmas izpelnījusies Lubānas domes galvenā grāmatvede Ingrīda Logina, Madonas rajona prokuratūras prokurore Jolanta Tropa un šīs prokuratūras virsprokurors Vilnis Burka. Šīm amatpersonām LRTT nolēmis piespriest "augstāko soda mēru ar naudas un īpašumu konfiskāciju līdz radniecības desmitajai pakāpei".

Publiski pieejamā informācija par tribunālistu darbību liecina, ka organizācija nodibināta 2006. gada decembrī, to vada Linards Grantiņš, un kā viņa palīgi minēti Raimonds Bitenieks, Konstantīns Pupurs un Aivars Prūsis – šīs personas arī parakstījušas jūlija nogalē izplatīto spriedumu.

Drošības policijas priekšnieka palīdze Kristīne Apse-Krūmiņa Neatkarīgajai sacīja, ka Tautas tribunāls drošībnieku redzeslokā nonācis pērn.

"2007. gada janvāra sākumā Linards Grantiņš, kurš sevi nodēvējis par Latvijas Republikas Tautas tribunāla priekšsēdētāju, Ministru kabineta amatpersonām nosūtījis atklātu vēstuli, kurā vairākām valsts augstākajām amatpersonām par pretvalstisku rīcību piespriež augstāko soda mēru. Arī 2008. gadā LRTT savas aktivitātes nav pārtraucis un laiku pa laikam izsūta kārtējās vēstules sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem ar brīdinājumu par iekļaušanu tautas ienaidnieku sarakstā," teica K. Apse-Krūmiņa.

"Tiek pausts viedoklis, ka, neskatoties uz vairāku personu pieminēšanu izsūtītajās vēstulēs, visu iniciatīvu ir uzņēmies tieši L. Grantiņš. LRTT vēstules

valsts augstākajām amatpersonām tiek izsūtītas elektroniski. Drošības policija veic pastāvīgu organizācijas darbības aktivitāšu monitoringu un uzskata LRTT darbību par ekstrēmistiska rakstura aktivitātēm," uzsvēra K. Apse-Krūmiņa.

Neatkarīgās rīcībā esošā informācija liecina, ka L. Grantiņš dzīvo Vācijā un strādā par tālbraucēju, K. Pupurs ir ASV Bruņoto spēku virsnieka vietnieks, savukārt A. Prūsis 1999. gadā uz nenoteiktu laiku no darba pienākumiem atbrīvots sakarā ar ierosināto krimināllietu par dokumentu viltošanu.

Reiz pēc kāda Tautas tribunāla lēmuma publiskošanas organizācijas priekšsēdētāja palīgs R. Bitenieks tika izsaukts uz Drošības policiju Liepājā. "Kamēr nebūs attaisīti čekas maisi, ar Drošības policiju neielaidīšos nekādās sarunās. Es jau, protams, arī šoreiz varēju nepieņemt viņu uzaicinājumu, bet šad un tad jau gribas, lai viņi dzird ko prātīgu. Kas zin", varbūt nāks vienreiz pie prāta. Padomju laikos man patika čekā psiholoģiskos cīniņos ar izmeklētāju pārbaudīt sevi, kurš kuru nokausēs – es izmeklētāju vai viņš mani," viņš skaidro savu viedokli laikrakstam DDD. R. Bitenieks gan intervijā DDD uzsver: "Galu galā mēs taču neizteicām nekādus draudus – viss ir korekti un precīzi formulēts. Un ko tad nozīmē augstākais soda mērs? Vai tad vienmēr ar to apzīmē šaušanu un kāršanu? Šajā gadījumā tas būs jāizlemj tautai referendumā. Varbūt nodevējiem liks izdzert Baltijas jūru... Nezinu, tad jau redzēsim.

 

Beidz darboties «Par tautas tiesībām»

Latvijas Avīze  08/09/08    Nesen dibinātās biedrības "Par tautas tiesībām" valde vakar sanāca uz savu pēdējo sēdi, pateicās visiem atbalstītājiem un izteica aicinājumu Saeimai laikus sagatavot grozījumus Satversmē par tautas tiesībām rosināt Saeimas atlaišanu.

Likvidācija gan nenozīmējot padošanos. "Mēs būsim cīnītāji līdz galīgai uzvarai, bet ne vairs "zem biedrības"," intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze" solīja biedrības izveides iniciatore un valdes priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Viņa arī pauda gandarījumu par iedzīvotāju aktivitāti 2. augusta referendumā, kas, viņasprāt, apliecinājusi, ka "tauta apzinās savu lomu valstī, un tik varens spēks vairs nav nedz apturams, nedz ignorējams".

Savukārt biedrības "Tautvaldība" pārstāvis "Par tautas tiesībām" valdē Kaspars Apinis, lūgts novērtēt paveikto, atzina, ka jūtas nedaudz vīlies: "Protams, es personīgi cerēju uz lielāku aktivitāti referendumā. Bet arī 600 tūkstoši dalībnieku ir pietiekami iespaidīgs skaits." Neskatoties uz to, K. Apinis ir pārliecināts, ka valdošā koalīcija tagad aktīvi meklēs atrunas, lai kavētu Satversmes grozījumu izstrādi. Tādēļ arī "Tautvaldība" turpināšot aktīvi sekot Saeimā notiekošajam.

Savā pēdējā valdes sēdē biedrības "Par tautas tiesībām" dibinātāji izteica aicinājumu Saeimai veikt grozījumus Satversmē par tautas tiesībām rosināt Saeimas atlaišanu, sagatavot un pieņemt līdz šā gada 18. novembrim "kā simbolisku dāvanu valsts 90 gadu jubilejā".

Kaut arī darbojusies tikai pāris mēnešus, biedrība paguva izpelnīties arī valdošās koalīcijas nosodījumu. Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS) to nosauca par liekulīgu politisko aģitāciju ar trešo personu starpniecību. Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Māris Kučinskis par nepieņemamu uzskata Satversmes grozījumu steidzināšanu. "Nepārdomāti un sasteigti Satversmes grozījumi – tā nu gan būtu jauka dāvana tautai 18. novembrī," ironizēja M. Kučinskis.

Biedrība "Par tautas tiesībām" tika dibināta šā gada 20. jūnijā pēc partiju "Jaunais laiks", "Pilsoniskā savienība" un biedrības "Tautvaldība" iniciatīvas. Vēlāk tai pievienojās arī Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība "Mozaīka", resursu centrs sievietēm "Marta", biedrība par godīgumu tiesu varas sistēmā "Temīda", kā arī vairāki individuālie biedri. Saskaņā ar biedrības statūtiem 8. augustā tā tika likvidēta. Spriežot pēc biedrības mājas lapā publicētās informācijas, organizācija ziedojumos saņēmusi 117 387 latus no 76 ziedotājiem. Visaktīvākie ziedotāji bijuši partijas "JL" biedri, kā arī pati partija. Visus neiztērētos līdzekļus (aptuveni 1000 latus) organizācija ziedos labdarībai "Kokneses fondā".

 

 

Saimniecībā...

 

 

Parādnieku skaits mēnesī – 10 000 cilvēku

Edgars Gertners,  NRA  07/31/08    Inflācijas mazināšanās labākajā gadījumā varētu sākties pēc pusgada vai gada, taču tās sekas ir jūtamas jau šodien.

Krīze skārusi gan uzņēmumus, gan parastos cilvēkus, kuriem nākas sastapties ar ko līdz šim nedzirdētu – parādu piedzinēju.

“Lindorff” ir viens no šīs jomas vadošajiem uzņēmumiem pasaulē, un kompānijas ģenerāldirektore Aleksandra Baranova stāsta, ka pēdējā gada laikā Latvijā novērots krass iedzīvotāju maksātspējas kritums. Summas, kuras tiek piedzītas, palikušas līdzšinējo apmērā, turpretī parādnieku skaits turpina pieaugt. Mēnesī vidēji tie ir līdz 10 000 cilvēku, ar kuriem nākas saskarties kompānijai. Turklāt “Lindorff” ir viena no vairākām parādu piedzinējkompānijām, kas nozīmē, ka reāli šo skaitli varētu pat pieckāršot. Pozitīvs faktors ir vien fakts, ka daļa cilvēku ir sapratuši, ka parāds nav brālis, un kaut kā mēģina to atdot. Vēl pirms aptuveni diviem gadiem uz parādu piedzinēja zvanu visbiežāk sekoja atbilde – man nekā nav, es nevaru samaksāt, uz redzēšanos!

“Lielākā daļa parādnieku ir tieši Rīgā. Galvaspilsētā ir lielāka maksātspēja nekā laukos. Rīgā visbiežāk cilvēki ir parādā par telefonu, kredītiem, savukārt laukos nevar samaksāt par katalogos pasūtītām precēm,” atklāj A. Baranova. Kaut arī Rīgā parādnieku ir daudz, tie salīdzinoši ir atsaucīgāki un saprotošāki nekā laukos, kas skaidrojams ar informācijas pieejamību. Vislielākās bailes ir no bankām, jo parādsaistību sekas ir acīmredzamas – īpašuma zaudēšana. Par telefona rēķina, līzinga, apdrošināšanu un citiem tamlīdzīgiem maksājumiem cilvēki tik ļoti nesatraucas.

Parādi veidojas arī kā ķēdes reakcija. Piemēram, šobrīd ir strauji krities būvniecības apjoms, tāpēc celtnieki nevar norēķināties ar saviem kreditoriem, kuri savukārt nespēj samaksāt saviem kredītdevējiem. Līdzīga situācija ir arī autotirdzniecības nozarē. Vienīgā izeja ir uzņēmumu apvienošana vai pārstrukturizēšana, ko veikusi, piemēram, SIA "Bensons auto". SIA pēc iekļūšanas lielāko nodokļu nemaksātāju topā skaidroja, ka situācija ir tikai īslaicīga, kamēr uzņēmums pielāgojas mazākiem pārdošanas apjomiem.

“Nevajag skatīties pesimistiski! Jāsāk domāt tagad, jo strausa politika neko nemainīs. Ja nebūtu naudas, tad neviens neietu veikalā un neceļotu. Problēmas ir, bet tās nav tik lielas, kā domājam,” mierina A. Baranova.

Biežākais parādu rašanās iemesls ir budžeta neplānošana. Piemēram, pirmās nepieciešamības preces joprojām pērkam diezgan negausīgi – cilvēki izvēlas dzert dārgos vīnus, ēst dārgo maizi un sieru. Dažiem pārtikas mazumtirdzniecības uzņēmumiem peļņa cēlusies pat par 25%! Tas nozīmē, ka šajā jomā cilvēki nemēģina ietaupīt. “Pēdējās aptaujas rāda, ka tikai pieci procenti iedzīvotāju izvēlas naudu iekrāt. Vairāk nekā četrdesmit procentu to labprāt iztērētu sev tīkamās precēs. Būtībā tie ir nevajadzīgi pirkumi!” vērtē A. Baranova. Absurda šķiet summa, no kuras daudzi uzskata, ka varētu sākt krāt – 500 vai pat 1000 latu. Turpretī gan teorija, gan banku speciālisti saka, ka krāt naudu var, sākot jau no 25 latiem.

Inflācijas rezultātā paaugstinājies arī bezdarbs un vairākas labi pelnošas jomas nogājušas uz grunti. Piemēram, pirms laika, kad būvniecība bija zenītā, šajā jomā strādāja teju visa Latvija, pat tie, kuriem nebija izglītības. Šobrīd, kad nākas atgriezties savā vecajā profesijā, arī atalgojums ir divas līdz trīs reizes mazāks. Iepriekš paņemtie kredīti vairs nav nomaksājami.

“Mēs neesam draugi, bet arī ne ienaidnieki. Problēmu neatrisināsim ne rīt, ne parīt, bet pēc pusgada parādu nebūs!” optimistiska ir A. Baranova. Interesanti, ka aptuveni 50 līdz 60 procentos gadījumu parādu piedzinēji prot panākt vienošanos par to, ka nauda ir jāatmaksā. Taču no tiem, kuri piekrituši nokārtot parādsaistības, 50 un vairāk procentu pēc tam neveic pirmo iemaksu. Tas nozīmē, ka cilvēki neprot plānot savus izdevumus un attieksme ir diezgan pavirša. To apliecina arī “vainīgie”, sakot, ka naudas vienkārši nepietika. Tomēr jāpiebilst, ka parādu piedzinējs ir draudzīgāks par tiesu izpildītāju, jo ir iespējams maksājumus sabalansēt, turpretī ar tiesu izpildītāju nekādu mierizlīgumu vairs nevar panākt.

“Inflācija turpināsies vismaz gadu vai divus. Samazinot izmaksas, nekas nemainīsies. Valstī vajag veicināt ražošanu, tūrismu, arī viesstrādnieki būtu izeja,” piedāvā A. Baranova.

Interesanti, ka bijušie bankas darbinieki (hipotekāro kredītu izsīkums pagarinās bezdarbnieku rindu) vietu parādpiedzinēju kompānijā visdrīzāk neatradīs. Datorizētā sistēma atvieglo darbu, un tāpēc jaunas štata vietas lielās kompānijas visdrīzāk neieviesīs. Turpretī jaunās firmiņas, kas pēdējo trīs mēnešu laikā pārkvalificējušās par parādu piedzinējiem, visticamāk ilgu mūžu nepiedzīvos.

Savukārt to, kuri rēķinus un kredītus nemaksā speciāli, šodien ir salīdzinoši maz. Kritiskāka situācija bija 2000. gada sākumā, kad vēl no 90. gadiem daudziem uzņēmumiem bija parādnieki vairāku desmitu tūkstošu latu apmērā. Šodien tiek maksimāli domāts, lai šādi krāpnieki tiktu ātri neitralizēti. Taču, tā kā parādnieku skaits turpina pieaugt, jāsecina, ka kopējā situācija ir visai pelēka. Un, ja sapņojam, ka izkļūt no ekonomiskās bedres varētu aptuveni piecu gadu laikā, tad darboties jāsāk jau šobrīd, jo rīt var būt par vēlu.

 

Ekonomikā uzvarēs, kas mainīsies

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"  08/05/08    Lai Latvija sasniegtu mērķi tuvāko desmit gadu laikā pietuvoties Eiropas Savienības vidējiem ekonomiskās attīstības rādītājiem, jāveic būtiskas strukturālas reformas. Nemainoties eksporta struktūrai, neglābjami paliksim ES nomalē.

Latvijas iedzīvotāju vislielāko neapmierinātību izraisa bēdīgais fakts, ka cenas jau tikpat kā sasniegušas Eiropas līmeni (atsevišķās preču grupās pat pārsniegušas), taču algas ievērojami atpaliek. Pašreizējais premjers Ivars Godmanis, veidojoties otrajai Kalvīša valdībai, piedāvāja jaunu valsts stratēģisko mērķi – tuvāko desmit gadu laikā sasniegt vai vismaz pietuvoties Eiropas Savienības (ES) vidējam labklājības līmenim. Vēl līdz šā gada sākumam, skatoties sausos statistikas skaitļos, varēja uzskatīt, ka tuvojamies šim mērķim. Tagad, kad iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma tempi ir ievērojami kritušies un draud jau tuvākajā nākotnē ar negatīvu lielumu, kļūst skaidrs, ka, neveicot būtiskas strukturālas reformas, Latvija paliks atpalikusi ES nomale ne tikai tuvākos desmit gadus, bet pat piecdesmit gadus un nesasniegs ne tikai ES vidējo, bet pat nabadzīgāko veco ES valstu – Grieķijas un Portugāles – līmeni. Šo viedokli nu jau vairākus gadus konsekventi pauž Latvijas Bankas (LB) Monetārās politikas pārvaldes ekonomistu grupa. Lai gan LB galvenā funkcija ir nodrošināt nacionālās valūtas stabilitāti, tā šobrīd ir viens no galvenajiem ekonomiskās domas centriem.

Šā gada jūnijā LB speciālistu grupa zem Latvijas Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas izkārtnes prezentēja Pētījumu par prioritāro nozaru noteikšanu. Balstoties uz šobrīd ekonomikas teorijā modīgajām Hausmaņa, Klingera, Hua un Rodrika izstrādnēm, tika analizēta esošā Latvijas ekonomiskā situācija un modelētas iespējamās eksporta struktūras izmaiņas.

Viena no pētījuma pamatatziņām ir mīta par brīvo tirgu, kas kā brīnumdaris visu saliks pa plauktiņiem, izgaisināšana. Pētījumā skaidri teikts, ka kādreiz plaši izplatītais viedoklis, ka valstij nav jājaucas ekonomikas vadīšanā, ir "bankrotējis". "Tirgus mehānismi paši par sevi negarantē augsta ienākumu un labklājības līmeņa sasniegšanu, kas būtu salīdzināms ar attīstīto valstu rādītājiem, un tam ir nepieciešama aktīva un mērķtiecīga ekonomiskās politikas realizēšana. Ekonomikas teorija un empīriskie pētījumi apliecina, ka bez aktīvas struktūrpolitikas iejaukšanās valstu nākotnes attīstība un labklājība nav sasniedzama," teikts pētījumā.

Uzskatāms piemērs ir Ķīna, kur 1979. gadā tika pieņemta Dena Sjaopina izstrādātā valsts ekonomiskās attīstības stratēģija. Ķīna, uzskatot, ka ir senākā pasaules valsts ar piecu tūkstošu gadu vēsturi, domā vismaz piecdesmit un vairāk gadu kategorijās. Šīs stratēģijas augļus mēs redzam, ieejot jebkurā veikalā, kur netirgo vienīgi pārtiku.

Latvija pēdējos septiņpadsmit gadus ir attīstījusies bez jebkāda plāna, lai gan dažādi nacionālās attīstības plāni ir izstrādāti ar apbrīnojamu regularitāti. Taču atšķirībā no Ķīnas mēs kaut kā neredzam rezultātu. Varbūt tāpēc, ka visi šie plāni, kā izsakās pazīstamā ekonomiste Raita Karnīte, ne par komatu neatšķiras no līdzīgiem plāniem, kādus taisa visas Austrumeiropas valstis un kuros kā neatņemama mantra atkārtojas saukļi par uz zināšanām balstītu ekonomiku ar augstu pievienoto vērtību. Taču, ko dod šo vispārzināmo patiesību tukša atkārtošana piecpadsmit gadu garumā, mēs labi redzam šīsdienas eksporta struktūrā, kur joprojām dominē preces ar visai zemu pievienoto vērtību.

Analizējot Latvijas situāciju, diemžēl jākonstatē, ka mēs šobrīd specializējamies preču ražošanā ar zemu pievienoto vērtību un līdz ar to arī zemu tajās ietverto ienākumu līmeni. Latvijas galvenās rūpniecības nozares ir pārtikas, koksnes, tekstiliju un metālu ražošana, kas stabili ieņem zemākās pozīcijas produktu pievienotās vērtības skalā. Turpretim Eiropas attīstīto valstu rūpniecība ir pamatā koncentrēta produktu pievienotās vērtības skalas augšējā daļā, un to ražošanas struktūrā daudz lielāku lomu spēlē ķīmiskās rūpniecības produkcija, transportlīdzekļi, elektriskās un optiskās iekārtas un citi ražojumi ar augstu pievienoto vērtību.

Līdzšinējais Latvijas attīstības modelis bijis vairāk vērsts uz tādu priekšrocību izmantošanu, ko sniedz zemas darbaspēka izmaksas, un kapitāla akumulēšanu ražošanas kapacitātes attīstībai. Tomēr inovāciju ziņā mums līdz šim nav veicies tik labi, un pēc šā kritērija esam vienā no pēdējām vietām ES. Turklāt arī eksporta intensitāte jeb preču un pakalpojumu eksporta attiecība pret iekšzemes kopproduktu Latvijā ir viena no zemākajām salīdzinājumā ar citām Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstīm – zemāks nekā mums šis rādītājs ir tikai Polijai un Rumānijai. Pārējās reģiona valstis, to skaitā arī tuvākie kaimiņi – Igaunija un Lietuva –, ir soli mums priekšā. Faktiski viss liecina par to, ka Latvijas ražošanas un eksporta pašreizējā struktūra nespēs nodrošināt pilnīgu ienākumu konverģenci ar Rietumeiropas valstu līmeni.

Ekonomikas teorija norāda uz pozitīvu sakarību starp valsts IKP uz vienu iedzīvotāju un eksporta precēs ietverto ienākumu līmeni. Pieņemot, ka valstu attīstības līmenis ir vienāds, valsts eksportā ietvertais ienākumu līmenis nosaka nākotnes izaugsmi. Tādējādi eksporta struktūra raksturo tos valsts pamatrādītājus, no kuriem ir atkarīga valsts tālākā izaugsme.

Lai varētu objektīvi novērtēt kādas preces eksporta potenciālo vērtību, tiek lietots tāds rādītājs kā eksporta komplicētība (PRODY). Patiesībā ar sarežģītību šim rādītājam ir mazs sakars, jo tas vienīgi norāda konkrētas preces ražotājvalstu vidējo attīstības līmeni. Tā, piemēram, nafta vai gāze ir preces ar samērā augstu eksporta komplicētības līmeni. Pēc būtības šis rādītājs apkopo visu valstu pieredzi saistībā ar attiecīgo produktu – kāds ir vidējais svērtais šo preci ražojošo valstu IKP uz vienu iedzīvotāju. Tā, piemēram, automobiļus ražo tikai valstis ar augstu attīstības līmeni – tātad šīs preces eksports ir ar izteiktu komplicētības līmeni.

Pētījuma autori, matemātiski modelējot atsevišķu preču eksporta iespējas, nonākuši pie atziņas, ka vislielākā varbūtība attīstīt eksportu ar pašreizējiem resursiem un pasīvu valdības politiku ir tabakas izstrādājumiem, apaviem un lopkopībai. Diemžēl šo produktu komplicētības līmenis ir zemāks par Latvijas eksporta vidējo komplicētības līmeni. Tādējādi šo preču grupu īpatsvara pieaugums Latvijas eksportā nelabvēlīgi ietekmētu Latvijas ienākumu līmeni nākotnē. Šīs preces gan nenosaka kopējo Latvijas eksporta struktūru. Tāpēc jāņem vērā tāds būtisks rādītājs, kā preču blīvums. Tas atspoguļo, cik blīvi valsts pašreizējais eksports "iekļauj" potenciālo eksporta preci. Ņemot vērā šo rādītāju, nākotnes eksportā dominē tekstilizstrādājumi, apģērbi un pārtikas preces. Tās ir preces, kuras, visticamāk, nākotnē Latvijā ražos un eksportēs pie pašreizējās ražošanas faktoru struktūras. Citiem vārdiem, valdībai, ieņemot pasīvu pozīciju, būtu gaidāms šāds eksporta attīstības scenārijs. Tiesa, aprēķiniem tika izmantoti 2005. gada eksporta rādītāji, taču tas lietas būtību nemaina. Jebkurā gadījumā, pastāvot pasīvai valdības politikai, eksporta struktūra jūtami neuzlabosies. Faktiski pētījuma rezultāti ir gluži vai graujoši. Tie liek secināt, ka pie pasīvas valdības pieejas ar vislielāko varbūtību eksporta konkurētspēja attīstīsies precēm, kuras tikai pasliktinās Latvijas eksporta struktūru un ilgtermiņā var samazināt Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju.

Lai attīstītu un stimulētu preču ražošanu ar augstāku vērtību pasaules tirgos un pozitīvu potenciālo devumu eksporta komplicētībā, nepieciešama aktīva valdības politika. Saskaņā ar aprēķiniem Latvijas eksportā visvērtīgākās preču grupas pasaules tirdzniecībā 2005. gadā bija farmaceitiskie preparāti, medicīniskie un precīzijas instrumenti, optiskie instrumenti un organiskās ķīmijas pamatvielas. Šo preču grupu ražošanas un eksporta attīstība būtu ļoti labvēlīga Latvijas eksporta struktūrai un komplicētībai. Taču pētījuma rezultāti rāda, ka "vērtīgo" preču grupu blīvumi ir salīdzinoši zemi, un tas nozīmē zemu varbūtību, ka konkurētspēja šajās grupās attīstīsies bez papildu veicinošiem pasākumiem. Lai gan visām šīm precēm ir ļoti augsta vērtība un to ražošanas un eksporta attīstība būtu ļoti vēlama, blīvumu rādītāji liecina, ka to "attālumi" līdz pašreiz pieejamiem ražošanas resursiem ir visai lieli. Tādējādi bez papildu veicinošiem pasākumiem un valdības atbalsta varbūtība attīstīt šo preču salīdzinošo priekšrocību ir niecīga. Citiem vārdiem, no vienas puses, mums ir konkurētspējīgo preču saraksts, kas nav apmierinošs zemās komplicētības dēļ, bet, no otras – vēlamo preču saraksts, kas nav īpaši reālistisks valdības pasīvās pieejas gadījumā.

Tādējādi jāatrod "zelta vidusceļš" starp abām galējībām un jānosaka prioritārās nozares un preces, kurām piemīt gan salīdzinoši augsta komplicētība (kas ir būtiski lielāka par pašreizējo eksporta vidējo komplicētības līmeni), gan relatīvi liels blīvums (proti, lai sasniegtu salīdzinošo priekšrocību, nepieciešams salīdzinoši mazāks atbalsts jeb iespēja panākt rezultātu ir lielāka).

Autori kā prioritāras nosaka četras pamatnozares. Tās ir: farmaceitisko preparātu ražošana, organiskās ķīmijas pamatvielu ražošana, medicīnisko un precīzijas instrumentu ražošana, mašīnu un iekārtu ražošana.

Ir skaidrs, ka Latvijā attīstīt, teiksim, lidmašīnu ražošanu būtu bezjēdzīgi. Farmācijas nozarē mums jau ir stabila bāze – Grindeks un Olainfarm. Arī organiskā ķīmija nav jāattīsta no tukšas vietas. Varētu priecāties, ka beidzot mums ir noteiktas skaidras prioritātes, kuru konsekventa ievērošana jau pavisam drīz varētu nest ilgi gaidītos augļus. Taču viens no pamatprincipiem, lai prioritāro pasākumu plāns darbotos, ir to atpazīstamība. Proti, ikvienam sabiedrības loceklim, sākot ar pirmklasnieku, jāzina, uz kādiem vaļiem balstās valsts ekonomika. Ikkatram sabiedrības loceklim, pieņemot lēmumu par profesijas, studiju izvēli, savas karjeras vai uzņēmējdarbības attīstības virzienu, ir skaidri jāapzinās, kādas ir valsts attīstības prioritātes un kurās jomās nākotnē paredzama mērķtiecīga attīstības veicināšana. Prioritārajām nozarēm ir jābūt sasaistītām ar izglītības un zinātnes sistēmu. Mācību programmas pamatskolās un vidusskolās būtu veidojamas tā, lai tās jau kopš agra vecuma bērniem radītu interesi par zinātni un jo īpaši virzienos, kas nepieciešami prioritāro nozaru attīstībai.

Praksē tam vajadzētu nozīmēt pastiprinātu ķīmijas mācīšanu skolās, specializētās klases, skolas, ķīmijas kabinetu prioritāro attīstību utt. Kā zināms, nekas tāds ne tikai nenotiek, bet nav pat paredzēts. Tas arī saprotams, jo, lai kaut kas notiktu, vispirms attiecīgs lēmums jāpieņem valdībai. Taču valdība nekādus asus manevrus nevēlas veikt, uzskatot (cerot), ka lietas nokārtosies pašas no sevis. Šo viedokli visuzskatāmāk pauž Finanšu ministrijas valsts sekretāre Irēna Krūmane.

"Fakti liecina, ka arī valstis, kas nevar lepoties ar būtiskiem sasniegumiem inovāciju jomā, spējušas labi iekļauties jauno produktu tirgū un gūt dividendes. Tā ir "kapacitātes konkurētspēja" – spēja komerciāli izmantot zināšanas un tehnoloģijas neatkarīgi no to radīšanas vietas. Būtiskākie faktori, kas to nosaka, ir cilvēkkapitāls, valsts infrastruktūra un arī uzņēmējdarbības vide. Tie ir rādītāji, kurus var ietekmēt valsts ekonomiskās politikas veidotāji un kuriem jābūt valsts ekonomiskās politikas degpunktā. Empīriskā analīze liecina, ka vēl viens būtisks konkurences aspekts ir "pieprasījuma konkurētspēja", kas raksturo valsts ražošanas (tirdzniecības) struktūras un pasaules pieprasījuma savstarpējo attiecību. Šis rādītājs liecina, cik lielā mērā valsts spēj izmantot savā labā mainīgo pasaules pieprasījumu, piedāvājot tieši tos produktus, kuru pieprasījums pašlaik ir liels gan iekšzemē, gan ārvalstīs. Tas arī rāda, vai izvēlētas pareizās attīstības jomas un virzieni," skaidro Krūmane.

Jāpiekrīt, ka viņas teiktajā jaušams dziļš pragmatisms, jo, voluntāri (kaut matemātiski modelējot) nosakot kādas prioritātes, valsts ekonomika tiek pakļauta pamatīgam riskam, ja nu izvēlētās prioritātes nespēj izvilkt visu ekonomiku kopumā.

 

Ogles – tagadnei, atomenerģija – nākotnei

Iveta Tomsone,  Latvijas Avīze  08/05/08    Latvijā nav stabilu bāzes jaudu, lai nodrošinātu ražošanu un mājsaimniecības ar elektroenerģiju, tādēļ valdībai un Saeimai nekavējoties jālemj vispirms par cietā kurināmā elektrostacijas būvniecību un jāsāk plānot valsts apgāde ar patlaban visperspektīvāko enerģijas veidu – atomenerģiju.

Šāds viedoklis ir vairākumam Pasaules enerģijas padomes Latvijas Nacionālās komitejas un Nacionālās enerģētikas konfederācijas biedru. Šo organizāciju kopīgā valdes sēdē, kas šonedēļ notika Zinātņu akadēmijā un uz kuru bija aicināti žurnālisti, zinātnieki un enerģētiķi sprieda par Latvijas energoapgādes perspektīvu tuvākajiem 30 līdz 40 gadiem.

Īpašu pētījumu par bāzes jaudu tehnoloģijām un to ekonomisko izdevīgumu veikuši inženierzinātņu doktori Viktors Zēbergs un Namejs Zeltiņš. Izpētot gan globālās tendences, gan valdību ietekmes uz enerģijas jautājumu risināšanu Eiropā, zinātnieki nonākuši pie slēdziena, ka nākotnē – 2035. gadā – Eiropā energoapgāde tiks nodrošināta pamatā ar oglēm, gāzi un atomenerģiju, vienlaikus attīstoties arī vēja un saules enerģijai. Latvijā, kur vēja spēks ir samērā neliels un nestabils, zinātniekuprāt, jāorientējas pamatā uz cieto kurināmo (ogles un biomasa), kā arī uz atomenerģiju.

Zinātnieki secina, ka vēl līdz 2020. gadam ir gana labas iespējas elektrību ražot no gāzes. Pēc tam šis enerģijas ieguves veids, sarūkošo resursu un pieaugošo cenu dēļ pakāpeniski tiks samazināts. Latvijā jāņem vērā, ka elektrostacijas būvē tādēļ, lai tās enerģiju ražotu vismaz 30 gadus. Tādēļ jau no 2010. gada, kad slēgs Ignalīnas AES, gaidāmās enerģijas deficīta mazināšanai steidzami vajadzētu ķerties pie cietā kurināmā stacijas izbūves, jo pēc 2020. gada izdevīgāk enerģiju būs iegūt no oglēm. Pēc 2030. gada ogles kļūs mazāk izdevīgas, tā vietā, attīstoties augtajām tehnoloģijām, priekšplānā izvirzīsies atomenerģija. Jo īpaši tādēļ, ka resursu atomenerģijas ražošanai pasaulē netrūks vēl vairākus simtus gadu.

Saprotams, ka šāds secinājums var šokēt lielu daļu sabiedrības, ņemot vērā pirms divdesmit gadiem notikušo avāriju Černobiļas AES. Zinātnieki mierina – atomenerģijas ieguves tehnoloģijas jau šobrīd ir tik augsti attīstītas, ka būtībā nav iespējamas Černobiļai līdzīgas avārijas. Tiesa, kļūmes varot gadīties, ņemot vērā cilvēcisko faktoru, tas ir – speciālisti var aizmirst vai sajaukt kāda svarīga slēdža ieslēgšanu vai atslēgšanu. Taču šādas kļūmes varot novest, lielākais, pie elektrības zuduma, nevis reaktora uzsprāgšanas.

"Ņemot vērā globālās tendences, presei vajadzētu piestrādāt pie pozitīva sabiedrības viedokļa veidošanas par atomenerģiju," tā sēdē, vēršoties pie žurnālistiem, noteica profesors Namejs Zeltiņš.

Jāteic, ka ar lielākiem vai mazākiem iebildumiem sēdē klātesošie zinātnieku Nameja Zeltiņa un Viktora Zēberga viedoklim piekrita. Tiesa, klātesošie pieminēja arī patlaban mazpopularizētās enerģijas taupīšanas iespējas. Rīgas Tehniskās universitātes zinātņu prorektors, akadēmiķis Leonīds Ribickis zina, ka ar enerģijas taupīšanas pasākumiem – sākot no kvēlspuldžu nomaiņas ar ekonomiskajām spuldzēm un beidzot ar transformatoru nomaiņu – var ieekonomēt līdz 40% no energopatēriņa.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, akadēmiķis Juris Ekmanis teic: "Nekā labāka par atomenerģiju nav izdomāts. Taupīšana, protams, ir vajadzīga, taču tā nerisinās bāzes jaudu problēmu Latvijā." Jāpiebilst, ka pēdējos sešos gados Latvijā energointensitāte ir samazinājusies divas reizes, tas ir, katra iekšzemes kopprodukta lata saražošanai tiek tērēts divreiz mazāk enerģijas. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) loceklis Edvīns Karnītis gan norāda, ka šāda "taupīšana" notikusi tikai tautsaimniecības struktūru pārmaiņu dēļ, tas ir, ražojam aizvien mazāk, bet, tā teikt, pakalpojumus sniedzam aizvien vairāk. E. Karnītis: "Ja gribam izdzīvot, iekšzemes kopprodukta struktūra ir jāmaina. Tas nozīmē – ražošana ir jāpalielina, kas vienlaikus nozīmē – pieaugs arī enerģijas patēriņš." Ekonomikas ministrija lēš, ka ik gadu enerģijas patēriņš valstī pieaugs par 3%, un, lai nosegtu pieprasījumu, valstī jārada vismaz 460 megavatu jaudas stacija, nākotnē – vismaz 720 megavatu stacija. E. Karnītis gan uzskata, ka pieprasījuma pieaugums, ja vien valstī būs apstākļi ražošanas attīstībai, būs krietni lielāks.

Ko saka paši enerģētiķi par zinātnieku prātojumiem? A/s "Latvijas gāze" valdes priekšsēdētājs Adrians Dāvis jau sēdes sākumā, manot, ka diskusija nebūs par "lieliskajām" gāzes izmantošanas iespējām, sanāksmes telpu atstāja. Bet a/s "Latvenergo" valdes priekšsēdētājs Kārlis Miķelsons uzsver, ka Latvijas energoapgāde lielā mērā atkarīga no konkursa nosacījumiem, kādus radīs SPRK un apstiprinās valdība, jau, iespējams, gada beigās sludinot konkursu uz bāzes jaudas palielināšanu Latvijā. K. Miķelsons uzskata, ka Latvijai ir pašai jāražo enerģija ne tikai, lai nodrošinātu sevi, bet arī, lai eksportētu. Vērtējot enerģijas ražošanas tehnoloģijas, "Latvenergo" vadītājs vairāk atbalsta atomenerģiju, krietni mazāk – enerģijas ražošanu no cietā kurināmā.

Saprotams, ka zinātnieku viedokļi, cik sapratīgi un argumentēti arī būtu, politiķiem nav saistoši. Taču jāpiekrīt N. Zeltiņa teiktajam – enerģijas ražošanas jautājums politiķiem jārisina steidzami, neatliekot ne dienu, jo jau 2010. gadā kļūsim bīstami atkarīgi no kaimiņvalstu piegādēm un viņu diktētām cenām.

  

Labs tilts par labu cenu

Jānis Šperbergs, SIA MERKS celtniecības direktors

NRA  08/06/08    Baltijā lielākās būvkompānijas Latvijas uzņēmums SIA MERKS ir gatavs nopietnai diskusijai par garantiju termiņa palielināšanu lielām un dārgām būvēm. Neatkarīgā izvirza jautājumu – vai tiltu projektiem nebūtu dodama vismaz 10 gadu garantija, norādot uz milzīgo atšķirību Dienvidu tilta izmaksu un garantiju ziņā.

Kvalitātes un būvniecības pakalpojumu cenas samērība šodienas tirgus apstākļos ir augstākā mērā svarīgs nozares attīstības faktors.

Tāpēc, izrādot labo gribu un priekšzīmi citiem, MERKS būtu gatavs palielināt garantiju termiņu tiltam pār Gauju pie Murjāņiem – būvei, par kurā ieguldīto darbu esam patiesi gandarīti. Šodien tilts pie Murjāņiem ir labā tehniskā stāvoklī, maijā veiktā pārbaude ar slodzi, uz tilta nostādot divpadsmit smagi piekrautas kravas automašīnas, ir uzrādījusi teicamus rezultātus, apliecinot, ka tilta laidumu izturība ir pat sešas reizes augstāka, nekā to paredz normatīvie akti. Gaujas tilts tika būvēts krastā un bīdīts pāri upei – šādas celtniecības tehnoloģijas izvēle ļāva valstij ietaupīt vairāk nekā divus miljonus nodokļu maksātāju naudas – mūsu piedāvājums bija vairāk nekā divus miljonus latu jeb vairāk nekā divreiz lētāks nekā konkurentu piedāvātās tilta celtniecības darbu izmaksas.

Šobrīd tirgus pieprasa strādāt ar saprātīgu peļņu un izmantot inovatīvas tehnoloģijas un jaunas darba metodes, uzņemoties pilnu atbildību par projektu kvalitāti, ko SIA MERKS darīja Gaujas tilta gadījumā. Lai iekļautos mūsu piedāvātajā cenā, Spānijas firma veica tilta konstrukcijas pārprojektēšanu. Projektētāju vainas dēļ būvdarbu sākumā izveidojās plaisas tilta pirmā laidumu savienojuma vietā. Lai likvidētu šo problēmu, nācās izmainīt spriegošanas tehnoloģiju, veikt atkārtotu ekspertīzi, kādēļ aizkavējās tilta nodošanas termiņi.

Mēs uzņēmāmies pilnu atbildību par savu darbu kvalitāti un piedāvāto cenu. Neskatoties uz to, ka MERKS palīdzēja valstij ietaupīt divus miljonus latu, mēs bijām spiesti samaksāt valstij vēl 234 tūkstošus latu soda naudā, jo tādi ir līguma noteikumi.

Mēs esam gatavi piedalīties godīgā spēlē. Arī pavisam nesen MERKS piedāvāja labāko cenu, 16,52 miljonus latu, konkursā par Austrumu maģistrāles krustojuma ar Gaujas ielu būvniecību, kamēr tuvākais konkurents šo satiksmes mezglu ir gatavs būvēt par 22,46 miljoniem latu, kas veido 5,94 miljonus latu lielu starpību. Tā ir liela starpība, un tāpēc SIA MERKS ne vienā vien valsts mēroga projektu konkursā labāk redz ejam nekā nākam.

Tāpēc arī jau Murjāņu tilta būvniecības sākumā pamanītās un sen novērstās plaisas kāds tik ļoti cenšas izmantot, lai uzkomponētu ziepju operu, kuras mērķis ir baumu izplatīšana sabiedrībā. Ir vairāk nekā skaidri šādas kampaņas cēloņi – SIA MERKS Latvijas būvniecības tirgū piedāvā reālas cenas. Iespējams, tas dažam padara grūtāku trekno gadu uz pasūtītāju pārmaksāšanas rēķina izveidoto ērto biznesu. Tāpēc vispirms kādā interneta portālā parādās ar datoru uzlabotas gadus vecas fotogrāfijas. Un varbūt tāpēc arī Neatkarīgās 29. jūlija publikācijā Eksperti: tiltu projektiem jādod vismaz 10 gadu garantija iezadzies kāds nepatiess apgalvojums, proti, ka Gaujas "tilts nav nokalpojis vienu pilnu gadu, kad radušies pamatīgi bojājumi pamatu konstrukcijās". Šajā apgalvojumā patiesība ir tikai tas, ka šis tilts tiešām nav nokalpojis vienu gadu. Latvijas valsts ceļi tiltu pieņēma ekspluatācijā tikai šā gada 8. jūlijā.

Būvniecības tirgus dalībniekiem teikšu tā – pašreizējā ekonomiskajā situācijā būvniekiem un attīstītājiem ir jāsamazina savs peļņas procents un pie esošajām cenām ar esošajiem resursiem jāstrādā efektīvāk. Uzskatu, ka tas arī neizbēgami notiks un būs pamats Latvijas būvniecības un nekustamo īpašumu tirgus sakārtošanai un stabilizācijai. Kvalitatīvas būves, labas cenas un drošas garantijas – šiem faktoriem ir jānosaka uzvara būvniecības tirgū.

 

Uzņēmēju aktivitāte turpina samazināties

Juris Vilders, Žurnāls "Nedēļa"   08/06/08

Trīspadsmit gadus ilgušo pieauguma tendenci jaunu uzņēmumu dibināšanā šogad nomainījusi lejupeja, kreditēšanā, izmantojot komercķīlas, vērojams būtisks darījumu skaita un apjomu kritums.

Pirmajā pusgadā Latvijā reģistrētas 6425 jaunas komercsabiedrības, kas ir par 14,6% mazāk nekā pagājušā gada sešos mēnešos un par 2,4% mazāk nekā 2006. gada pirmajā pusgadā. Pērn pirmajā pusgadā kopējais jaundibināto uzņēmumu skaits sasniedza 7526, liecina SIA Lursoft dati. Lai arī vidējais mēneša rādītājs uzņēmumu dibināšanā pusgadā bija 1070, jūnijā jaundibināto komercsabiedrību daudzums bija tikai 755, kas ir zemākais viena mēneša rādītājs kopš 2004. gada jūnija. Jūlijā aktivitāte ir nedaudz palielinājusies salīdzinājumā ar jūniju – līdz 22. jūlijam reģistrēti 705 jauni uzņēmumi, tomēr mēneša kopējais jaundibināto firmu skaits noteikti būs zem 1000.

Uzņēmumu reģistrācijas dati atspoguļo Latvijas ekonomiskās situācijas pasliktināšanos un uzņēmēju pesimistisko nākotnes vērtējumu, kas ar katru mēnesi kļūst arvien mazāk rožains. Var apgalvot, ka šogad ir apstājusies 13 gadus ilgusī jaunu uzņēmumu dibināšanas procesa pieauguma tendence. Visticamāk, šogad kopumā jaundibināto komercsabiedrību skaits salīdzinājumā ar pagājušo gadu kritīsies par aptuveni 25%, atrodoties virs 10 000 jaunu uzņēmumu atzīmes un būtiski atpaliekot no pērn sasniegtā 13 gadus lielākā rādītāja (14 207 jauni uzņēmumi gada laikā).

Apskatot Lursoft statistiku par reģistrētajiem un likvidētajiem uzņēmumiem sadalījumā pa rajoniem, var redzēt, ka tajos visos sešarpus mēnešu laikā reģistrēts vairāk uzņēmumu nekā likvidēts, tādējādi aktīvo komercsabiedrību skaits palielinājies visā Latvijā. Rīgas rajonā līdz šā gada 22. jūlijam reģistrēti 4568 uzņēmumi, un nākamajās vietās ar attiecīgi 267 un 263 uzņēmumiem ir Liepājas un Jelgavas rajons. Daugavpils rajonā reģistrēto komercsabiedrību apjoms sasniedz 244. Vismazāk uzņēmumu šogad reģistrēts Balvu un Alūksnes rajonā – attiecīgi 25 un 31. Joprojām turpinās iepriekšējā gada tendence, ka ārpus Rīgas un Rīgas rajona dibināto uzņēmumu skaits palielinās nedaudz straujāk nekā galvaspilsētā. 2008. gada janvārī–maijā Rīgā un Pierīgā reģistrēti 64% jaundibināmo uzņēmumu, 2007. gadā šis īpatsvars bija 68%, savukārt 2005. un 2006. gadā Rīgā un tās apkārtnē – 70%.

Šogad pirmajā pusgadā būtiski ir samazinājies reģistrēto komercķīlu skaits un apjoms. Šā gada pirmajos sešos mēnešos noslēgti 9089 komercķīlas līgumi par kopējo maksimālo prasījumu summu 5,41 miljards latu, liecina Lursoft dati. 2008. gada pirmajā pusgadā noslēgto darījumu skaits ir par 29,5% mazāks nekā 2007. gada pirmajos sešos mēnešos un par 11,7% mazāks nekā 2006. gada pirmajā pusgadā. Vismazākā aktivitāte bijusi jūnijā, kad noslēgti tikai 1287 komercķīlu darījumi – tas ir vismazākais šo ķīlu skaits kopš 2005. gada februāra. Komercķīlu kopējās nodrošinājuma maksimālās prasījuma summas šā gada pirmajā pusgadā bijušas par 36,2% mazākas nekā 2007. gada sešos mēnešos. Kopējais komercķīlu kredītportfeļa lielums maksimālo prasījumu summu izpratnē ir samazinājies no vairāk nekā 32 miljardiem latu, kas tika fiksēts pērn, līdz 28,67 miljardiem latu šā gada pirmā pusgada beigās.

Būtisks faktors komercķīlu darījumu skaita sarukumam ir ekonomiskās izaugsmes tempu bremzēšanās, mazāka kredītlīdzekļu pieejamība, jo bankas izvirzījušas stingrākas prasības naudas saņemšanai, un kredītresursu sadārdzināšanās. Komercķīlu statistika arī apliecina, ka norimies ir patēriņa kreditēšanas bums – iedzīvotāji krietni mazāk iegādājas automašīnas un ilglietošanas preces, izmantojot banku un nebanku sektora kredītus.

 

Intervija ar Juri Vīksniņu: Ekonomika nav zirgu skriešanās sacīkstes!

Guntis Rozenbergs, Naudas zīmes, speciāli Dienai  08/06/08

Tā uzskata ievērojamais ekonomists, Džordžtaunas universitātes Vašingtonā ekonomikas profesors Juris Vīksniņš, kurš arvien cītīgi seko notiekošajam Latvijā

Jurim Vīksniņam un Gundaram Ķeniņam–Kingam pieder vislielākie nopelni Latvijas censoņu izglītošanā Amerikas labākajās augstskolās atjaunotās Latvijas valsts laikā. Viņu asais prāts un skaidrā doma vienmēr līdzējusi uz mūsu dzīvi paraudzīties ar trāpīgu skatienu.

- Bija tāda Lisabonas stratēģija, ko neviens jau nav atcēlis un kas pauda, ka Eiropai 10 gados ir jāapdzen Amerika un tad ES būs attīstītākā un krutākā ekonomika pasaulē... Laikam čiks vien no tā sanāks?

- Eiropa uz sevi skatās ar tādu lielu lepnumu un kaut kādā veidā noliek ne tikai Amerikas kultūru, bet arī ekonomiku un tās sasniegumus. Domāju, ka tas ir gandrīz pilnīgi nepareizi, jo dzīves līmenis Amerikā vēl joprojām ir krietni augstāks nekā vidēji Eiropā. Un nav tiesa, ka amerikāņi raujas melnās miesās divos trijos darbos — lielākoties viņi strādā labi atalgotus [darbus]. Vecie fabrikas darbi jau tagad nepastāv, tomēr cilvēki atraduši citas lietas, ar ko nodarboties, un tādēļ, domāju, ka darba ražīgums Amerikā ir gana augsts. Arī bezdarba procents ir ļoti zems: Amerikā — 5,5%. Domāju, ka pat Vācijā būs divreiz tik, nemaz nerunājot par tādām valstīm kā Spānija un Itālija, kur tas varētu būt tuvu 15%.

- Tātad Amerika arī turpmāk būs pasaules ekonomikas lokomotīve?

- Nu nāk arī jaunas lokomotīves klāt — Ķīna, Indija un arī citas valstis Āzijā — Singapūra, Honkonga un arī Taizeme. Bet tomēr uzskatu, ka, runājot par ekonomiskā spēka samēriem jeb ekonomikas lielumu, ASV joprojām ir vissvarīgākais bloks.

- Jūs vienmēr esat uzticējies dolāram. Kas noticis, ka dolārs tagad ir tik ļoti vājš iepretim eiro? Ko tas dod labu vai tieši pretēji — nodara ļaunu pasaules ekonomikai?

- Tie cilvēki, kas ir glabājuši milzu dolāru krājumus un spekulējuši attiecībā pret eiro un tātad arī pret latu, tagad ir zaudējuši. Dolāra augšupeja nevarēja nemitīgi turpināties. Kad eiro parādījās, tā vērtība bija krietni zem viena dolāra, tad pieauga līdz 1,10—1,20 dolāriem, bet tagad ir aptuveni 1,50 dolāri, varbūt pat drusku vairāk. Man, protams, ļoti nepatīk, kad es atbraucu uz Rīgu un par 100 dolāriem dabūju 44 latus. Pagājušoreiz, kad šeit biju, tiku pie 64.

Vājā dolāra dēļ labi un strauji pieaug ASV eksports, un ASV ekonomikā lokomotīve būs tās eksports. Un eksportē ASV patiešām milzīgi daudz: lauksaimniecības produktus, koksni, nemaz nerunājot par tehnoloģiju un izpriecu sektoriem. Ļoti pulka filmu un televīzijas programmu vēl joprojām tiek ražotas Holivudā, un tā sauktajā Silīcija ielejā rodas daudz inovāciju informācijas tehnoloģijās.

- Vai Latvija ir izvēlējusies pareizo ekonomikas modeli? Dažkārt teic, ka ejam it kā vairāk Amerikas ceļu, viens otrs to nosaucot par mežonīgo kapitālismu, nevis aizgājuši sociāli aizsargātās Vācijas ekonomikas vai Skandināvijas virzienā?

- Nu Latvija gluži vienkārši nevar atļauties tādu scenāriju, kur visiem bezdarbniekiem valdība dāsni maksā un, ja viņi grib iet uz krogu un dzert — lūdzu, te jums būs kādi 500 lati un dariet, ko jūs vēlaties! Es domāju, ka runāt par mežonīgo kapitālismu ir ļoti naivi. Nekur pasaulē vairs nav mežonīgā kapitālisma. Ir jābrauc atpakaļ uz Angliju pirms 150 gadiem, lai redzētu kaut ko tādu īsti mežonīgu. Tagad jau visādi drošības tīkli un tīkliņi ir atrodami visās valstīs. Nezinu sīki par Latviju un bijušās padomju savienības sastāvdaļām, cik tur patiešām «glābšanas» scenāriju valdība atbalsta. Minimāli jau tomēr atbalsta. Bija, piemēram, pēdējais laiks izglītībā pāriet drusku uz principu, ka studentiem par to ir jāmaksā. Protams, izglītības sistēma palīdz visai valstij, bet tā palīdz daudz vairāk tiem, kas par brīvu izmācās un dabū labus darbus. Nevarētu teikt, ka vienīgie cilvēki, kas tiek pie izglītības, ir tikai bagātnieki. Tā nu nav.

- Kam tad Latvijas ekonomikas modelis vairāk līdzinās?

- Man diemžēl jāatzīst, ka Latvijas kapitālismā ir daudz par daudz valdības iejaukšanās un ka cilvēki, kas paliek stāvus bagāti, to nedara ar spējīgu iejaukšanos tirgus ekonomikā un labu produktu pārdošanu, bet ļoti daudz miljonāru sarakstā Latvijā ir cilvēku, kuriem ir saknes valdības orgānos un valsts uzņēmumos. Bija pilnīgi neticami 90.gadu sākumā, ka ministri darītu ne tikai savu ministra darbu, bet tajā pašā laikā būtu arī Saeimā, konsultanti visvisādos koncernos un arī uzņēmumu padomēs. Un tajās padomēs jau maksā tā kā Amerikā, nevis atalgojums ir līdzīgs kā kaimiņvalstīs. Tas ir ļoti dāsns.

- Vai kapitālisms pēc visiem parametriem ir vislabākā lieta, ko vien mēs varētu vēlēties?

- Vinstons Čerčils par demokrātiju teicis, ka neviena sistēma nav ideāla, bet, salīdzinot ar citām, tās priekšrocības ir ļoti lietas. To pašu varētu attiecināt uz kapitālismu. Kapitālismā galvenā lieta ir brīvība un, kamēr valdība neiejaucas un nedod speciālas privilēģijas ne Jānim, ne Pēterim, tikmēr kapitālisms labi darbojas. Bet valdībai ķepa jau ir smaga un tā var to uzlikt, it īpaši — pēc politisko partiju diktāta, koncerniem un daudzviet citur ļoti viegli.

- Jūsu autoritāte ekonomikā ir austriešu izcelsmes ekonomists Džozefs Šumpēters, kurš uzskata, ka bieži vien valdības iejaukšanās ekonomikā to destabilizē...

- Pasaulē slavenākais austriešu ekonomists Šumpēters ir galvenokārt pazīstams ar to, ka viņš uzsvēra inovatoru lomu kapitālismā un runāja par radošo postīšanu, ko angliski sauc par creative destruction, kas ir ļoti svarīgs princips brīvā tirgus sistēmā, kas ļoti palīdz izaugsmei un kas arī vienlaikus soda un izdeldē nesekmīgus monopolistiskus gājienus. Ja vien nav valdības atbalsta, tad tie gana ātri pazūd. Šumpētera slavenākais piemērs ir eļļa, ko ieguva no vaļiem un kas 19.gadsimtā bija galvenā izejviela apgaismošanā. Kad Edisons izgudroja savu elektrību un ar vienu slēdzienu istaba bija uzreiz gaiša, vaļi vairs nebija jānogalina eļļas iegūšanai un gaismas radīšanai.

Jau minēju, ka Latvijā valdība kopumā par daudz iejaucas ekonomikā. Visvisādas aptaujas, ar kurām pašām gan arī ir visādas problēmas, vienmēr tomēr rāda, ka Latvijas valdības iejaukšanās ir krietni lielāka, nekā abās kaimiņvalstīs, un tāpēc tā sauktais korumpētības indekss jeb caurspīdīgums Latvijā joprojām nav tāds, kādam tam vajadzētu būt. Domāju, ka lielākā tiesa valdības ierēdņu ir godīgi un spējīgi cilvēki, kas negrib zagt un vēlas lietas darīt kārtīgi. Bet fakts, ka vienmēr ir jādabū 15 vai 20 kādi akcepti vai zīmogi, kas atļauj lietas darīt, ļoti tās bremzē. Labs piemērs te ir Koreja un Taivāna, kur apmēram 1965.gadā strauji mainīja visus šos reglamentus. Pirms maiņām bija 30 dienas jāgaida, kamēr varēja uzsākt kaut ko eksportēt no Korejas. Lietas mainījās tā, ka trīs stundu laikā varēji dabūt attiecīgo zīmogu un aiziet!

- Latvijai un tās attīstībai tiek zīmēti dažādi scenāriji. Kāds un kāpēc, jūsuprāt, mūs sagaida?

- Viena lieta, par ko esmu pārliecinājis vairāk nekā 40 gados mācot ekonomiku, ir būt izvairīgam no prognozēšanas un pareģošanas. Labi atceros, ka pirms 25, 30 gadiem ļoti daudz it kā ekspertu runāja par pasaules sasalšanu, ka kaut kādā veidā iestāsies ziema visas planētas apmēros un ka cilvēki nevarēs pietiekami daudz saražot, jo laiks būs tik nežēlīgi auksts, lauksaimniecība tikpat kā neeksistēs. Nu tagad mēs runājam par sasilšanu... Sasilšana patiešām arī notiek, bet tomēr cilvēki arī to pārspīlē. Turoties tomēr modei līdzi, es arī gribētu teikt, ka Latvijai 20 gadu laikā ir iespējas ļoti uzsvērt zaļo produkciju un visvisādu zaļo projektu priekšrocības. Lauku tūrisms jau pēdējo piecu sešu gadu laikā ir tīri labi attīstījies. Tomēr tur ir vēl daudz lielākas iespējas, nekā realizētas līdz šim. Rietumeiropieši, kuri mežā ogas un sēnes ēšanai, protams, neatrastu, brauktu šurp uz nedēļu atpūtā — peldēties tīros ezeros un upēs, ietu sēņot un ogot, varbūt šo to izmakšķerēt — tās ir interesantas iespējas. Ar to gan nekādu milzīgu bagātību saražot nevar, bet tomēr tās ir iespējas.

- Pirms 9 gadiem intervijā man, atceroties, ka Latvijā 1939.gadā dzīves līmenis bijis tāds pats kā Skandināvijā, teicāt, ka 2029.vai 2039.gadā mums vajadzētu tādā līmenī atkal atrasties. Vai uzturat šo prognozi spēkā?

- Visumā Latvijā izaugsme ir bijusi tīri strauja, un, lai arī, salīdzinot ar ES vidējo līmeni, mēs esam no beigām ceturtajā vietā, ir tomēr atkal gana labas izredzes, ka atsāksies stabila augšupeja. Esmu ievērojis diezgan daudz progresa pēdējo piecu sešu gadu laikā, kaut vai tīri vizuāli, braucot pa Rīgas ielām un ārpus galvaspilsētas. Gan būvējas un citas lietas notiek. Man vislielākā cerība ir uz jauno paaudzi. Ļoti daudzi cilvēki mācās, ir centīgi un labi strādā. Gan jau arī tie no Īrijas un Anglijas atbrauks mājās un liks savas zināšanas un darba prieku lietā šeit.

- Kad mēs dzīvosim labklājībā un ko vispār nozīmē dzīvot labklājībā? Kas liecina, ka cilvēks dzīvo labklājīgi?

- Ir milzīgas problēmas ar tādu jēdzienu kā «laime» un «dzīves kvalitāte» izmērīšanu. Ir cilvēki, kas saka, ja viņiem ir lieki 10 lati, tad viņi ir ļoti priecīgi un pat negrib 200 vai 300 latus, jo viņi nezinātu, ko ar tiem iesākt. Bet liela daļa vienmēr labprāt sevi salīdzinās ar kaimiņu — ja kaimiņam ir 500, tad uzreiz būs jautājums: kādēļ nav viņiem. Skaudība jau arī kaut kā ietekmē cilvēku pašcieņu un arī viņu pašu labklājību jeb labsajūtu. Nu to varētu radīt normāla ģimenes dzīve, kur pietiekami ir ko ēst, ir apģērbs, labs mājoklis utt. Un pēc tam jau varētu braukt ar kaut kādu opelīti vai Volvo, nav jau tūliņ jādabū Rolls royce vai kadiljaks.

Es domāju, ka daudzi cilvēki jau tagad dzīvo labklājībā. Protams, ir slāņi, kas tur, kur nav darbavietu, knapi izvelk dzīvību. Bet tā kā laukos darbs ir, to var atrast, kaut vai ģimenes, naturālajā saimniecībā, tad tādu lielu izmisumu jau nevajaga sēt. Uzskatu, ka ļoti bieži tieši mediji jeb plašsaziņas līdzekļi uz lietām skatās pārāk negatīvi. Kad Jānītis vai Anniņa ir sekmīgi pabeiguši universitāti un dabūjuši labu darbu, to presē neredz, bet, ja Jānītis vai Anniņa brutāli noslepkavojuši kādu līdzgaitnieku, par to tūdaļ būs televizorā.

- Bet tomēr — kāda izskatītos jūsu zīmētā Latvijas ainava 2030.gadā?

- Vispirms ir jābažījas, ka Latvijas iedzīvotāju skaits turpinās sarukt. Tādēļ nebūs sevišķi daudz cilvēku, kas maksās nodokļus un atbalstīs visu to milzīgo valdības aparātu un arī rūpēsies par veciem cilvēkiem, pensionāriem. Būdams emeritēts profesors, es izjūtu sāpi par kolēģiem Latvijā manā vecumā, kas nedzīvo šeit tik labi un lepni kā cilvēki Amerikā, kuriem ir privāti līdzekļi un augstas pensijas. Viena lieta, uz ko es ceru, ir, ka līdz 2030.gadam tiks samazināts mūsu valdības ierēdņu skaits. Man bija šoks redzēt, ka Latvijā valdības sektoros strādā kādi 8—9% no visu nodarbināto skaita, kas par 2—3% vairāk nekā Lietuvā un 3—4% vairāk nekā Igaunijā... Baidos, ka Latvijas skaitlis ir viens no visaugstākajiem ES, kamēr personīgo ienākumu līmenis te tik augsts vis nav. Tāpēc jāmēģina revidēt šo sektoru. Ar nožēlu konstatēju, ka apmēram pirms gada runāja par valdības budžeta pārpalikumu 1,5 % apjomā — ļoti oficiāli un cerīgi, bet tagad ar lielām grūtībām to dabūjuši līdz kādiem 0,15%. Jau agrāk esmu teicis, ka 3 vai 4% budžeta pārpalikums būtu derīgs kā signāls, ka valdība patiešām ir nobažījusies par pašreizējo situāciju un taisās kaut ko nopietnu darīt inflācijas sakarā.

- Mums ilgu laiku viss gājis uz urrā! Strauja attīstība līdz pērnā gada otrajā pusē sākās ekonomikas atdzišana. Vēl pērn pirmajā pusgadā valdība pieņēma pretinflācijas plānu, bet nu jau runā par pretējo — piešpriču nepieciešamību ekonomikai — dot valsts pasūtījumus, lielus projektus īstenot...

- Latvijas Banka ļoti atbildīgi un normāli runā par vieglo piezemēšanos jeb, kā saka, ka valsts lidmašīna neiekrīt kaut kur lidlaukā ar lielu brakšķi, bet lēni un uzmanīgi nosēžas. Tādēļ uzskatu, ka ekonomika Latvijā nekādā veidā nav sabrukusi. Vienīgais, kas ir noticis — banku kredītu izaugsme ir samazinājusies no 60% līdz 24%. Lai gan 24% jau arī ir milzīgi liels kredītapjoma pieaugums. Ja būtu mīnus 24, tad varbūt varētu teikt, ka patiešām ir iestājusies finanšu krīze. Finanšu krīzes šeit nav. Arī tas fakts, ka iekšzemes kopprodukta izaugsme gada pirmajā ceturksnī bija plus 3,3%, protams, ir šokējoši zems skaitlis, ja ir pierasts pie 9—11% straujiem izaugsmes tempiem, bet tomēr plus 3,3 ir augstāk nekā Amerikā šogad. Un tādēļ, ja mēs turamies ap 3% 2008.gadā, tad jau lietas turpmāk var sākt iet labāk uz priekšu. Ekonomikas ministrija saka, ka nākamgad attīstība būs 3—4%.

- Bet daži jau min, ka mēs bridīsim Igaunijas pēdās, kur ir 0%?

- Nu vienu gadu dzīvojot uz nulles, jau arī neiestātos pasaules gals — ja pēc tam nākamajos gados būtu attiecīgi plus 3 un plus 5! Domāju, ka ekonomikas lēnā piezemēšanās ir vislabākā cerība.

- Kā vispār šādās ekonomikas lejupejošajās fāzēs ir jārīkojas valstij jeb valdībai un kas jādara cilvēkiem?

- Jāuzsver, ka ekonomika vēl nav gājusi uz leju, bet vienkārši sākusi lēnāk augt. Varbūt tiem cilvēkiem, kas par daudz aizņēmās, nopirka pārāk daudz mašīnas tajā pašā laikā, kad pārbūvēja savu dzīvokli, būs jāpārdomā, vai nevarētu tikt vaļā no dažiem saviem parādiem un dzīvot pieticīgāk. Bet tas ir apmēram viss, ko vienkāršs cilvēks savā dzīvē var iesākt, vēl varbūt strādāt drusku efektīvāk, drusku vairāk pelnīt. Nepārdomātus izdevumus vajadzētu revidēt visos līmeņos.

- Amerikāņi arī nemaz nav bijuši priekšzīmīgi, savārīja ziepes, daudzi tagad tiek izlikti no mājām...

- Nedomāju, ka daudzi amerikāņi ir izlikti no mājām, bet taisnība ir, ka pēdējo trīs četru gadu laikā optimisms par nekustamo īpašumu cenām bija aizgājis par daudz augstā līmenī, visvisādas finanšu kompānijas sāka šūpoties un dažas no tām arī bankrotēt. Pēdējā laikā cilvēki tomēr sāk drusku mācīties, ka viss tas, ko bankas un kredītsabiedrības vēsturiski darīja, nebija tikai tāda vecmodīga muļķošanās, bet ļoti nepieciešami soļi — pirms gadiem 20, ja es aizņēmos no vietējās bankas, tā zināja, kādi ir mani ienākumi, cik cilvēku ģimenē strādā un kādas būs iespējas šo aizdevumu atmaksāt šai pašai bankai. Turpretim pirms gadiem diviem trim banka deva aizdevumu —«lūdzu, ņemiet naudu!» bet aizdevuma zīmi uzreiz nākamajā dienā pārdeva kaut kādiem biržas mākleriem, kuriem viss bija vienalga. Viņi dabūja speciālu maksājumu par lietas uzsākšanu un mazgāja rokas nevainībā — darījums ir beidzies!

- Cik daudz vispār cilvēks drīkst aizņemties, lai pēc gadiem nebūtu dimbā?

- Ļoti interesants jautājums, kad ģimenes aizņemšanās ir par daudz augsta vai bīstama. Valdību līmenī ir tā sauktie Māstrihtas kritēriji, kas nosaka, ka valdības parādi nevar būt augstāki par 70% no valsts kopprodukta. Kaut kas līdzīgs jau ir arī privātajā dzīvē. Cilvēki lielākoties uzskata, ka tērēt pārtikai drusku zem 30% no ikmēneša ienākumiem ir pareizi. Tikpat daudz iztērē arī par tā sauktajiem mājas jeb mitekļa izdevumiem. Un tad 30—40% atliek visam citam, ieskaitot izdevumus transportam un automašīnai, kas diemžēl pēdējā gadā ļoti samilzuši. Domāju, ka tikpat daudz kā bažīties par aizdevumiem nekustamajam īpašumam vajadzētu uztraukties arī par aizdevumiem kustamajam īpašumam. Tas kustamais arī ir samērā dārgs un to izkustināt ar benzīna cenām Amerikā patlaban ir dārgs prieks. Arī Latvijā benzīna cenas ir līdzīgā līmenī, tomēr citur pasaulē tās ir vēl augstākas — Skandināvijā, par Japānu nemaz nerunājot, kur viens litrs degvielas maksā ap latiem diviem.

- Uz kādiem vaļiem, resursiem Latvija varētu balstīt savu turpmāko attīstību?

- Latvijas galvenie resursi ir darbaspēks, nevis lēts, bet labs, inteliģents, strādātspējīgs darbaspēks. Un, protams, meži — meži ir Latvijas zaļais zelts un tos vajag ļoti apdomīgi apsaimniekot.

- Ir tāda prognoze, ka 2025.gadā barels naftas maksās 1500 dolāru — tas ir vairāk nekā 10 reizes vairāk nekā tagad... Vai energoresursu cenas tik augstas ir tāpēc, ka nafta patiešām ir izsīkusi vai te tomēr vieta kādu savtīgām interesēm?

- Uzskatu, ka naftas cenas milzīgais pieaugums pēdējo divu gadu laikā ir galvenokārt spekulantu nopelns — viņi visi ir sākuši labi nopelnīt, pērkot naftu nākotnes darījumos. Bet agrāk vai vēlāk vismaz daļa šo kontraktu būs jāizpilda, un tad arī būs cilvēki, kas mēģinās šo naftu pārdot, nevis tikai pirkt.

Visumā tādi šausmīgi scenāriji, kas pareģo, ka pasaulei būs drīz gals klāt enerģijas izsīkuma dēļ, ir ļoti muļķīgi, jo ir neskaitāmu gadu tūkstošu rezerves visvisādos veidos tādos izrakteņos, ko ir ļoti dārgi pārstrādāt. Visi Kanādas ziemeļi ir pilni ar tādām smiltīm, kuru iegūšana maksātu ap 200 dolāriem barelā. Šīs eļļas smiltis varētu sākt pārstrādāt degvielā. Vēl lielāki resursu krājumi ir Venecuēlā. Lai arī Čavess man nekāds simpātiskais nešķiet un viņam nekādu peļņu negribētu dot, bet, raug, ir visvisādi krājumi, kuru izmantošana ir dārgs prieks, jo līdz šim nafta ir bijusi ļoti relatīvi lēta, un Saūda Arābijā, Irānā un Irākā to vēl var par dažiem centiem mucā izpumpēt... Bet ja cenas paliek pašreizējā līmenī, nemaz nerunājot par daudz augstāku līmeni, visi šie tā sauktie eksotiskie resursi tagad jau kļūs ekonomiski izdevīgi.

- Kāda loma Latvijas ekonomikas struktūrā turpmāk ir jāspēlē Krievijai? Cik atkarīgiem vai neatkarīgiem mums jācenšas būt no Krievijas?

- Mēs nekādā veidā nevaram tikt vaļā no Krievijas iespaida mūsu ekonomikā, jo mūsu enerģijas piegāde taču vienmēr būs galvenokārt no Krievijas. Es ļoti stingri atbalstītu atomisku enerģiju visās trijās Baltijas valstīs — kaut kādā veidā sadarboties ar abiem tuvākajiem kaimiņiem būtu derīgi. Nupat lasīju, ka igauņi gatavojas uztaisīt atomstaciju kopā ar Somiju. Par Latviju runas nebija. Mēs lēnā garā runājam, ka palīdzētu lietuviešiem Ignalīnai blakus kaut ko tomēr uzbūvēt, bet arī tas kustas uz priekšu ļoti lēnām.

- Vai esat domājis, kas varētu notikt ar inflāciju Latvijā?

- Par inflāciju desmit gadus uz priekšu grūti spriest, bet tikai ceru, ka inflācija nākamgad būs krietni zem 10% un vēl gadu vēlāk — krietni zem 5%. Jo inflācija, kas ir virs 10%, nav stabila — vai nu tad tā ļoti ātri ies uz daudz augstāku līmeni vai arī kaut kādā veidā tiks apkarota. Tās ir tās divas iespējas — vai nu tikt no tās slimības vaļā vai mirt no tās.

- Vai Latvijai būtu eiro jāievieš pēc iespējas ātrāk? Ko tas dos labāk?

- Uzskatu, ka nav nekāda liela iemesla steigties, jo lielākā tiesa no tiem labumiem, ko Latvijas ekonomika varēja dabūt no pievienošanās ES, jau ir iegūti — augļu procentu likmes ir aptuveni vienādas. Nu, protams, apmēram pirms gada uzliesmoja visādas spekulācijas, un tad tā starpība augļu likmēs bija 7—8%. Bet tagad ir apmēram kādi 2%, un tad šie 2% plus tad arī atspoguļo to nelielo varbūtību, ka mēs varam arī zaudēt cīņā pret inflāciju. Bet ja mēs zaudējam cīņā pret inflāciju, tad gan kaut kas slikts arī var notikt. Esmu optimists un tomēr ceru, ka mēs nākamo sešu septiņu gadu laikā varēsim naudas lietās pāriet uz oficiālo VKM (Valūtas kursa mehānisma)—2 režīmu jeb tikt ārā, teiksim, no bērnudārza klases.

- Tiek teikts, ka ieviešot eiro, mēs tiksim vaļā no bažām par augstas inflācijas atgriešanos?

- Tā ir taisnība. To nodrošinās ES kopīgā politika šajā jomā. Bet līdz šim mūsu inflācija lielā mērā radusies no tā, ka mēs pievienojāmies ES un cenas visvisādiem produktiem ātri pielāgojās tās līmenim. Un ja tas līmenis tagad ir apmēram sasniegts, tad nav liela iemesla sagaidīt vēl tālāku cenu kāpumu. Bet man tas grūti saprotams, kādēļ mums ir augstāka inflācija nekā kaimiņvalstīs. Kāpēc Igaunijā tā ir par 5—6% zemāka nekā pie mums? Man nav atbildes, jo Igaunijas un Latvijas naudas politika «jau ir Frankfurtē» vienīgā atšķirība var būt valsts budžeta politikā un administratīvā jomā. Dzirdēju gan, ka mūsu elektrības cenas ir visaugstākās visā Eiropā... Latvenergo jau laikam dzīvo ļoti labi...

- Vai Latvijai ir izredzes dzīves līmeņa ziņā panākt vecās ES dalībvalstis vai arī mēs tām visu laiku skriesim vairākus gadus iepakaļus?

- Uzskatu, ka nav nekāda sevišķa iemesla tēmēt tikt garām Eiropas vidusmēram. Visumā Eiropas vidējais līmenis ir tīri augsts un, ja mēs tiekam tuvu tam, būs labi diezgan. Ekonomika nav nekādas zirgu skriešanās sacīkstes, kur kaut kādā veidā jātiek garām tiem diviem trim zirgiem, kas ir priekšā mums. Domāju, ka to jau var samērā viegli izrēķināt, kur mēs būsim — ja 25 gadus mūsu izaugsmes temps ir 5%, bet Eiropai kopumā 2,5%. Bet vai tas ir tik būtiski un vai tantuki laukos tad būs laimīgāki — par to domas var dalīties.

- Bet kāpēc igauņu bāleliņi mums visu laiku ir priekšā?

- Arī es ar lielu greizsirdību skatos uz igauņu augšupeju, viņu sasniegumiem, Skype un citiem noderīgiem gājieniem. Domāju, ka tur ļoti svarīga ir saite ar Somiju. Valodas ir līdzīgas un nav tādu valodas barjeru, kādas ir Latvijā, mācoties krievu, angļu, vācu valodu. Igauņi var iztikt ar vienas — somu svešvalodas prašanu. Igaunija ir drusku mazāka valsts un cilvēki izjūt lielāku atbildību par visu valsti. Patriotisms starp igauņiem vismaz trimdā ir milzīgs, viņi noorganizē milzīgus dziesmu svētkus. Igauņi uzskata par svētu pienākumu tajos būt klāt. Es esmu bijis pāris latviešu dziesmu svētkos, lai gan nevarētu teikt, ka esmu tāds latvietis, kuram latvietība ir pilnīgi nesvarīga.

- Ar lietuviešiem arī īpaši kopā nemetamies?

- Visumā jau mums kopā klapē gan! Lietuviešu ieguldījumi šeit ir samērā lieli. Apēdu saldējumu, kas izrādījās nācis no Lietuvas. Kādēļ, vai tad letiņi nemācētu uztaisīt labu saldējumu?! Skatos — sviests nāk no Dānijas?! Kāpēc mēs nevarētu arī tajās valstīs ko darīt?! Arī Amerikā latviešu alu ir ļoti grūti dabūt. Domāju, ka Aldaris taču būtu ieinteresēts tā regulārāk ietikt arī Amerikas tirgū. Bija Piebalgas alus. Tas Minhauzens. Minhauzenu  jau vajadzētu pārdot miljoniem pudeļu, ja būtu pietiekami laba reklāma, bet mēs esam par daudz mietpilsoniski, skatāmies uz savu dzīvi — tā ir laba diezgan, labāk aizbrauksim palīgot, varbūt kāds cits par to Aldara alus lietu parīkosies rīt...

- Kādas ir lielākās kļūdas, ko patlaban pieļauj valstsvīri un valsts sievas?

- Milzīgā korumpētība, cik zinu, tiek aktīvi atbalstīta, un arī pēdējās aptaujas liecina, ka pašreizējās koalīcijas partijas kļuvušas ļoti nepopulāras nevis ar to, ka būtu par daudz disciplinētas un izdarīgas ekonomikas laukā, bet taisni otrādi, ka tā sauktā vietējā mafija bauda un dzīvo samērā bezrūpīgi. Negribas pieminēt vārdus, bet ir daži kungi, kas ir ļoti daudz pārkāpuši likumus un ieguvuši milzu īpašumus ar žogiem apkārt kilometru platībā, un tie cilvēki joprojām dzīvo cepuri kuldami.

- Latvijā uz mūsu 2 miljoniem iedzīvotāju ir jau 1000 miljonāru. Cik sabalansēta ir šāda situācija?

- Ceru, ka pēc gadiem diviem būs divi tūkstoši miljonāru. Es miljonāriem, ja viņi naudu ir godīgi ieguvuši un kaut kādā veidā darbojas visas sabiedrības labā, aplaudētu ar abām rokām. Skaudību pret cilvēka naudas masu mums vajadzētu izskaust, jo tāda ļoti komunistiska domāšana bija problēma šīnī zemē jau no 1905.gada, un tas neko daudz nav mainījies. Ļoti daudzi cilvēki skaudīgi un naidīgi noskatās uz cilvēkiem, kuriem ir nauda.

- Ir cilvēki, kas Latvijā runā, ka pie mums visu nosaka Soross un Amerikas neredzamā roka...

- Ir ļoti muļķīgi domāt, ka Sorosam ir kaut kādas savtīgas intereses Latvijā. Visumā Soross pats jau ir izteikti kreiss sociāldemokrāts, kas bez kādām šaubām atbalstīs Obamu. Domāju, ka cerība uz Sorosa atbalstu Makkeinam jeb centristu domai Amerikā vispār nevar eksistēt. Par ko mēs domājam —Amerikas roka? Ja Amerikas roku bīdītu es, Juronkulis, konservatīvs republikāņu cilvēks, ar vērtībām, kas tagad šķiet ļoti vecmodīgas, tad tāda Amerikas roka būtu labā roka un daudz svarīgāka, daudz citādāka vismaz nekā tādas kreisās rokas, kas varbūt interesējas par sociāldemokrātiskiem ideāliem, bet tādā veidā jau viņiem Latvijā visumā nav nekādu lielu interešu tālāk iejaukties.

Domāju, ka lielākā tiesa amerikāņu pat nezina, kur Latvija atrodas, nemaz nedomājot par to, ka viņi gribētu kaut kādā veidā politiski vai ekonomiski ietekmēt Latvijas procesus. Jo Latvija ir tikpat pilnīgi bez kaut kāda iespaida uz Amerikas ekonomiku. Man bija pat ļoti grūti atrast datus par Amerikas eksportu uz Latviju un ieguldījumiem šeit. Kaut kas jau mazliet notiek un es par to aplaudēju ar abām rokām.

- Vai ES vēl pastāvēs 2030. gadā?

- ES jau droši vien mainīsies 20 gadu laikā. Grūti prognozēt, vai ES varētu izjukt kaut kādu iemeslu dēļ. Nu tāda milzīgā vienotība, kas sākotnēji bija cerēta, jau arī neeksistē. Nesen Īrijā satversmi izbalsoja. To jau izdarīja pirms gadiem trijiem arī Francijā. Tādēļ tādas vienprātības, ka atļausim visu noteikt Briselei, noteikti nav. Un domāju, ka mums arī vajadzētu skatīties uz Briseles regulācijām drusku ar skeptisku aci, vai viss tas, ko viņi grib ieteikt, ir tiešām mums par labu.

- Kādas ir cilvēces, cilvēka galvenās pamatvērtības?

- Es uzskatu — mīlestība un ticība. Ticība sev, ticība Dievam, ticība savai tautai. Tās visas ir svarīgas pamatvērtības. Bet, tā kā esmu ekonomists, man vērtība vienmēr sliecas uz naudas novērtēšanu. Domāju, ka svarīgi ir arī labi pelnīt un strādāt. Tās arī ir vērtības. Bet dzīve tomēr ir pārāk īsa, lai tikai par naudu vien domātu.

 

Gada inflācija jūlijā samazinās līdz 16,7%

LETA    08/08/08    Gada inflācija turpina samazināties. Šā gada jūlijā gada inflācija bija 16,7%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati (CSP), tai skaitā precēm - 16,4%, bet pakalpojumiem - 17,4%.

Kā ziņots, inflācijas kāpums ir apstājies. Jūnijā gada inflācija bija 17,7%, liecina CSP dati.

Šis ir jau otrais mēnesis, kurā inflācijas rādītājs uzrāda kritumu.

Vidējais patēriņa cenu līmenis šā gada jūlijā, salīdzinot ar šā gada jūniju, palielinājās par 0,3%.

Vidējais cenu līmenis precēm nemainījās, bet pakalpojumiem pieauga par 1,1%.

Pagājušā gada jūlijā, salīdzinot ar pagājušā gada jūniju, vidējais patēriņa cenu līmenis palielinājās par 1,2%.

Lielākā ietekme uz patēriņa cenu pārmaiņām jūlijā bija cenu pieaugumam gaļai, gaļas izstrādājumiem un transporta pakalpojumiem, kā arī cenu kritumam apģērbiem un apaviem.

Jūlijā cenas turpināja pieaugt svaigai gaļai par 2,3%. Galvenokārt kāpums bija cūkgaļai. Dārgāki kļuva gaļas izstrādājumi. To cenas pieauga par 3,9%. Pieaugums galvenokārt vērojams žāvētai gaļai, desām un gaļas konserviem.

Otro mēnesi pēc kārtas strauji pieauga rīsu cenas - par 19,8%.

Dārgāki kļuva bezalkoholiskie dzērieni, saldumi, augļi, konditorejas izstrādājumi un svaigās zivis. Turpinot palielināties jaunās ražas kartupeļu īpatsvaram patēriņa tirgū, to vidējais cenu līmenis pieauga par 25,8%.

Vidēji par 6,6% pieauga transporta pakalpojumu cenas. Ieviešot jauno tarifu noteikšanas metodiku, par 28% sadārdzinājās strappilsētu autobusu biļetes. Vidēji par 17,4% biļešu cenas pieauga braucieniem pasažieru vilcienos.

Vidējais cenu līmenis degvielai pieauga par 1,6%, visstraujāk auto gāzei - par 4,3%.

Jūlijā dārgāki kļuva medicīnas (plus 2,5%), ēdināšanas (plus 0,7%), personīgās aprūpes iestāžu (plus 1,4%) un finanšu (plus 2,7%) pakalpojumi.

Cenas pieauga ūdensapgādei, atkritumu savākšanai un citiem mājokļa uzturēšanas pakalpojumiem. Noslēdzoties akcijām, pieauga kosmētikas un higiēnas preču cenas. Dārgāki kļuva medikamenti un grāmatas, pārsvarā mācību grāmatas un mācību palīglīdzekļi.

Turpinoties sezonas izpārdošanas kampaņām, par 6,4% samazinājās apģērbu, bet par 8,2% - apavu cenas. Akciju dēļ par 6,3% lētāki kļuva sporta un atpūtas piederumi, mājsaimniecības tekstilizstrādājumu cenas samazinājās par 2,5%, traukiem, galda piederumiem un citām mājturības precēm par 3,9%, velosipēdiem par 5,9%.

Cenas samazinājās datortehnikai, TV, audio, video tehnikai, fototehnikai, telefoniem, precēm un pakalpojumiem mājokļa remontam, ziediem un rotaļlietām. Lētāki kļuva atsevišķi dārzeņi, piena produkti, siers un olas. Akcijas noteica cenu kritumu alkoholiskajiem dzērieniem.

Pērn jūlijā patēriņa cenas pieauga straujāk nekā šogad, tādēļ 12 mēnešu pieauguma temps ir samazinājies.

Par 0,44 procentpunktiem vidējo cenu līmeni pazemināja tabakas izstrādājumi, jo pērn šajā laikā cigarešu cenas strauji pieauga. Plašākas nekā pērn sezonas izpārdošanas apģērbiem un apaviem vidējo cenu līmeni pazemināja par 0,25 procentpunktiem.

 

 

Sertifikātu pēdējais tango

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"   08/08/08     Privātpersonu un juridisko personu rokās joprojām ir vairāk nekā četri miljoni privatizācijas sertifikātu. Ko ar tiem darīt, un kādam nolūkam tie tiek taupīti?

Ja atceramies, ka kādreiz privatizācijas sertifikātus tirgoja par latu un pat 50 santīmiem gabalā, tad pašreizējā cena ir gluži vai fantastiska. Tā daudz neatpaliek no nominālvērtības – 28 latiem par sertifikātu. Šādos apstākļos nav saprotams, kāpēc tirdzniecība ar sertifikātiem noris tik gausi, lai gan kontos vēl ir vairāk nekā četri miljoni nerealizētu sertifikātu.

Pēc Ekonomikas ministrijas oficiālās informācijas, līdz šā gada 1. maijam fizisko personu kontos atlikuši 2,4 miljoni, bet juridisko personu – 2,08 miljoni sertifikātu. Interesi lielākoties izraisa tieši tie, kas atrodas juridisko personu kontos, jo, kā norāda eksperti, visas privātpersonas pārsvarā sertifikātus jau izlietojušas. Šis apgalvojums gan var likties visai dīvains, ņemot vērā, ka uz 2008. gada 1. maiju atvērti ir aptuveni 384 tūkstoši fizisko personu privatizācijas sertifikātu konti ar sertifikātu atlikumiem tajos.

Hipotēku bankas eksperts, Vērtspapīru tirgus dīleris Sandis Kapitonovs izsaka versiju, ka fiziskās personas, kas līdz šim savus sertifikātus nav izmantojušas, visdrīzāk to arī nedarīs. Uz vienu iedzīvotāju, kam bija piešķirti sertifikāti, šobrīd vidēji ir viens sertifikāts, taču pēc vidējiem skaitļiem šo situāciju nedrīkst analizēt. Reāli ir tā, ka vairumam fizisko personu tik tiešām kontos pēc privatizācijas pabeigšanas ir nelieli atlikumi, par kuriem vieni ir aizmirsuši, otriem vienkārši slinkums nākt uz banku tos pārdot, bet citi vairs neatrodas mūsu saulē. Līdz ar to ir maza varbūtība, ka šos visus 2,4 miljonus vai vismaz lielāko to daļu sertifikātu būtu iespējams iepludināt tirgū.

Cita situācija ir ar juridiskajām personām, kas savos kontos tur vairāk nekā divus miljonus sertifikātu. Tie par mazu maksu tika pirkti no iedzīvotājiem 90. gados ar dažādiem mērķiem. Lielākoties mērķi, kas saistīti ar privatizāciju, ir sasniegti, un šie atlikušie divi miljoni sertifikātu paredzēti tīrajai peļņai, ņemot vērā milzu atšķirību starp pašreizējām un kādreizējām iepirkuma cenām.

Ne viens vien ir pārliecināts, ka līdz ar tā sauktā privatizācijas pabeigšanas likuma pieņemšanu ieilgusī epopeja ar privatizācijas sertifikātiem ir beigusies. Patiesībā tas ne tuvu tā nav.

Vienīgais, ko šobrīd nevar iegādāties par sertifikātiem, ir uzņēmumu akcijas publiskajā piedāvājumā. Pārējo – namīpašumus, dzīvokļus, zemi, kapitāldaļas – joprojām pēc attiecīgo iestāžu lēmumiem iespējams privatizēt. Līdz ar to pieprasījums pēc privatizācijas sertifikātiem saglabājas, turklāt apsteidzot piedāvājumu. Tieši šīs pieprasījuma un piedāvājuma attiecības nosaka sertifikātu augsto cenu. Taču paliek jautājums, kāpēc piedāvājums ir tik zems, ja neizmantoti ir vairāki miljoni sertifikātu.

Viena no versijām ir tāda, ka lielie sertifikātu īpašnieki, kuri savulaik sapirkās šos vērtspapīrus par smiekla naudu, apzināti tos laiž tirdzniecībā mazām porcijām, lai noturētu augstu cenu. Kaut šī versija šķiet samērā loģiska, tai ir kāds būtisks trūkums. Tā prasa visu (uzsveru – visu) tirgus dalībnieku vienošanos un augstu disciplīnu. Citādi nav iespējams regulēt, kurš pirmais un kurš nākamais tiks pie sava žūksnīša, ņemot vērā mazos tirdzniecības apjomus. Pērn mēnesī tirgoja aptuveni 50 000 sertifikātu, šogad šis skaitlis ir vēl sarucis par dažiem desmitiem tūkstošu. Piemēram, maijā tika notirgoti 37 006 privatizācijas un 2800 kompensācijas sertifikāti. Tiesa, arī šādā tempā tirgojot, sertifikātu ēras gals iestātos jau pēc gadiem četriem pieciem.

Līdzīgu prognozi izsaka arī Kapitonovs. "Sertifikātu tirdzniecība beigsies līdz ar pēdējo lēmumu par privatizāciju un norēķinu grafiku beigām. Domāju, ka gadus piecus noteikti noritēs to tirdzniecība. Pagaidām sertifikātiem derīguma termiņš nav noteikts," prognozē eksperts. Viņš atzīmē, ka sertifikātu tirgus šobrīd atrodas norieta stadijā. Tirdzniecības apjomi kļūst arvien mazāki, tiek likvidētas licencētās sertifikātu tirdzniecības starpnieku kompānijas. Šobrīd tādas, pēc Ekonomikas ministrijas (EM) datiem, ir 14. Pēdējais no lielākajiem privatizācijas objektiem bija Lattelecom, bet, kā jau zināms, tā privatizācija noritēs tikai par naudu, sertifikāti vispār netika pieminēti, līdz ar to lielajiem sertifikātu īpašniekiem vairs nebūs iespējas dzēst savus sertifikātus lielos apjomos, kāds varētu būt bijis Lattelecom gadījums. Grūti pateikt, ko šobrīd gaida šie īpašnieki. Katrā gadījumā lieli valsts uzņēmumi vairs netiks privatizēti vispār. Runājot par sertifikātu cenu, tā šobrīd ir vērtējama kā ļoti laba, lai lielie sertifikātu īpašnieki varētu savus ieguldījumus saukt par efektīviem.

Šobrīd visi sertifikātu tirgus dalībnieki, ar kuriem iznāca komunicēt, apgalvo, ka visiem sertifikātu īpašniekiem savulaik bija vienādas iespējas, tikai viens tās izmantoja veiksmīgāk, cits mazāk sekmīgi. Latvijas Krājbankas Investīciju pārvaldes Privatizācijas sertifikātu un finanšu darījumu kopsavilkuma daļas vadītāja Larisa Kuprijanova ir pārliecināta, ka Privatizācijas sertifikātu piešķiršanas mehānisms bija izstrādāts vienots un sertifikāti tika piešķirti pēc noteiktas kārtības. Tie, kam nebija iespējas privatizēt savu dzīvokli, varēja privatizēt citu valsts vai pašvaldības īpašumu.

Kā liecina EM dati, publiskajā piedāvājumā tika iztērēti tikpat sertifikātu, cik privatizējot dzīvokļus – nedaudz vairāk kā 37 miljoni. Absolūti lielākā daļa privātpersonu, kas noticēja dažādu amatpersonu aicinājumiem kļūt par uzņēmumu līdzīpašniekiem, palika ar garu degunu. Publiskā piedāvājuma pirmās kārtas uzņēmumi, kuri tika izlikti izsolē ar lielu pompu, – Kaija, Vitransauto un Saldus naftas bāze – agrāk vai vēlāk bankrotēja. Ekspertiem ir grūti nosaukt kādu veiksmes stāstu.

"Viens no labākajiem piemēriem ir uzņēmums Latvijas gāze, kas katru gadu maksā dividendes, taču šeit arī jāizvērtē – kurā brīdī cilvēks ir iegādājies šīs akcijas. Ja tas bija tad, kad tās maksāja līdz septiņiem latiem, ieguldītājs ir vinnējis; ja tas bija brīdis, kad to cena bija virs šīs summas, tad jau darījums vairs nav tik ienesīgs. Vēl no izdevīgiem darījumiem var minēt uzņēmumus Lode, Rīgas raugs – obligātā uzņēmuma akciju atpirkšana, arī uzņēmumu Latvijas Tilti, kam tirgus cena, pateicoties Dienvidu tilta būvniecībai, "uzlēca debesīs"," stāsta Kapitonovs. Taču viņš atzīst, ka, "kopumā vērtējot, publiskā piedāvājuma akciju iegādi par sertifikātiem var uzskatīt par neveiksmīgu. Liela daļa uzņēmumu, kuru akcijas varēja iegādāties publiskajā piedāvājumā, ir bankrotējuši. No tiem, kas joprojām tiek kotēti Rīgas Fondu biržā, uz vienas rokas pirkstiem ir saskaitāmi tādi, kas maksā dividendes, un to tirgus vērtība arī ir zem iegādes vērtības. Piedevām cilvēkiem ir jāmaksā banku komisijas par vērtspapīru kontu apkalpošanu."

Arī Kuprijanova atzīst: "Pati doma, ka par privatizācijas sertifikātiem var iegūt daļu kāda uzņēmuma akciju ir laba. Diemžēl procesa laikā cilvēki īsti nezināja ko darīt, viņiem nebija pieredzes, ne vienmēr bija skaidrs process, piedaloties publiskajā piedāvājumā. Viņi domāja, ka drīz saņems dividendes vai arī pārdos iegūtās akcijas ar labu peļņu. Bet šobrīd situācija ir tāda, ka akciju uzrādītā vērtība nav tik augsta, kā daudzi bija gaidījuši. Lielākie ieguvēji ir tie, kas privatizēja savā īpašumā zemes gabalus vai citus valsts un pašvaldību īpašumus, kā arī tie, kas guva peļņu no privatizācijas sertifikātu tirdzniecības." Šajā kontekstā visai divdomīgi skan EM apgalvojums, ka "pašlaik, Latvijā realizētās masveida privatizācijas mērķis pamatā ir sasniegts".

Taču, kā norāda Kapitonovs, vēl smagāku kļūdu pieļāva daži dzīvokļu īpašnieki, kuri 90. gados neredzēja jēgu privatizēt savu blokmājas šauro dzīvoklīti, kam tolaik tirgus cena nepārsniedza 8000 ASV dolāru. Šie cilvēki savus sertifikātus atdeva par smieklīgu naudu un pašlaik, redzot, ka par to pašu dzīvoklīti var iegūt līdz pat 70 000 eiro, steidz to privatizēt, ņem patēriņa kredītus ar procentu likmi 30–40% gadā, lai iegādātos sertifikātus desmit pat divdesmit reižu dārgāk, kā tos pārdeva. Pēc Kapitonova domām, pie ieguvējiem var minēt cilvēkus, kas apzinīgi privatizēja savu nekustamo īpašumu, kā arī rada iespēju privatizēt citu nekustamo īpašumu. Vēl var minēt arī tos, kas pirka sertifikātus spekulācijām – šobrīd to cilvēku kapitāls vienā otrā gadījumā pat ir divdesmitkāršojies. Tiem, kam joprojām ir neizmantoti sertifikāti, viņš ieteiktu no tiem atbrīvoties pie sev tīkamas cenas.

EM Privatizācijas nodaļas vadītājs Kaspars Lore norāda, ka šobrīd vairums privatizācijas sertifikātu atrodas starpniecības uzņēmumu rokās, kas galvenokārt pilda apkalpojošas funkcijas, proti, veic starpniecību starp privatizēt gribētājiem un sertifikātu īpašniekiem. Te gan ir kāda juridiska nianse, jo, pēc likuma, sertifikātu īpašnieks skaitās tas, kura kontā sertifikāts atrodas. Šobrīd galvenie privatizējamie objekti ir zeme zem privatizētām ēkām. Lai gan viņš atzīst, ka sertifikāts jau kļuvis sarunvalodā par lamuvārdu, no otras puses – atgādina, ka tas ir valsts vērtspapīrs, kuru valsts garantējusi ar noteiktu mantas apjomu.

"Tas, ka savulaik ar sertifikātiem notika ne pārāk smuki darījumi, lietas būtību nemaina. Valstij jāgarantē visu sertifikātu iespējas tikt izmantotiem. Varam lamāties vai ne," valstiskos principus aizstāv Lore. Viņš arī norāda, ka privatizācijas process nebūs bezgalīgs un, tam beidzoties, neizmantotie sertifikāti zaudēs jebkādu vērtību. "Uz letes bija uzliktas preces, tie, kas gulēja un neko nedarīja, līdz plaukts kļuva tukšs, tā arī paliks ar neatprečotiem sertifikātiem. Domāju, privatizācijas process beigsies pēc trim, vēlākais pieciem gadiem," lēš EM eksperts.

***

Īpašuma veids	Daudzums	Privatizācijas sertifikātu skaits  (milj.)	T.sk. īpašuma kompensācijas sertifikātu skaits (tūkst.)
Dzīvojamās mājas	430 tūkst. dzīvokļu, Privatizācijas objekti	37,73	589,8
Uzņēmumi un citi īpašumi	nav precīzu datu	7,20	109,6
Kapitāla daļas (akcijas)	nav precīzu datu	44,44	954,0
Tajā skaitā:
publiskajā piedāvājumā	154,6 milj. akciju	37,14	820,0
zeme	296 tūkst. zemes gabalu	16,05	5398,9
Kopā:		105,42	7052,3
% no kopējā piešķirto privatizācijas/kompensācijas sertifikātu skaita		94,2%	81,1%

Privatizācijas sertifikātu izmantošana (līdz 2008. gada 1. maijam; miljonos).

 

Atsaukt tautiešus no Īrijas nebūs viegli

LETA     08/08/08    Ir grūti radīt programmu, kas patiešām varētu veicināt mūsu valstspiederīgo atgriešanos Latvijā, atzina Latvijas vēstnieks Īrijā Indulis Ābelis. "Cilvēks tur strādā, pieradis kaut ko saņemt - pietiekami lielu naudu - pietiek paēst, apģērbties, mājās aizsūtīt un vēl pāri paliek, kas viņiem Latvijā nekad nav bijis. Ja viņš atbrauc atpakaļ, neviens jau šeit negaida uz labu vietu. Viņam jāsāk savu dzīvi būvēt no sākuma. Viņš jau vairs uz to nav gatavs," sacīja diplomāts.

Ābelis norādīja, ka saskaņā ar pašu īru pieredzi viņi sākuši atgriezties dzimtenē tad, kad izdevīgāk bijis strādāt Īrijā, nevis citur. "Tas ir drošākais veids, kā viņus var rosināt atgriezties. Man grūti iedomāties citas iespējas," teica vēstnieks, norādot, ka cilvēki, visdrīzāk, atgriezīsies tad, kad ekonomiskā situācija strādniekiem abās valstīs būs kļuvusi vismaz līdzvērtīga.

Pēc vēstniecības aplēsēm, Īrijā pašlaik varētu būt no 30 000 līdz 40 000 Latvijas valstspiederīgo, tomēr šis skaitlis, pēc vēstnieka sacītā, varot būt gan lielāks, gan arī mazāks. Īrijas sociālās nodrošināšanas numuri piešķirti mazāk nekā 30 000 Latvijas valstspiederīgo.

Izsniegto sociālās nodrošināšanas numuru skaits turpina pieaugt katru mēnesi par kādiem pāris simtiem, taču izsniegto numuru skaita pieaugums, salīdzinot ar situāciju pēc 2004.gada 1.maija, ir strauji sarucis. Sākotnēji pāris gadus vidēji mēnesī izsniegti no 800 līdz 1000 jaunu sociālās nodrošināšanas numuru.

Tomēr pēc šiem datiem nav iespējams spriest, cik cilvēku ir atgriezušies Latvijā.

 

Eksperti: Ekonomikā ir iestājusies recesija

LETA     08/08/08    Iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma temps ir samazinājies jau otro ceturksni un var apgalvot, ka ekonomikā ir iestājusies recesija, aģentūrai LETA atzina "Hansabankas" vecākais ekonomists Dainis Stikuts.

Kā jau ziņots, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem šā gada otrajā ceturksnī IKP apjoms, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, pieaudzis par 0,2%.

Stikuts norāda, ka patērētāju aktivizēšanās trešajā ceturksnī noteikti nav gaidāma, bet eksports nespēs augt tikt strauji kā pirms gada.

"IKP pieaugums otrajā ceturksnī par 0,2% nav liels pārsteigums, tas norāda, ka ekonomika ir "dziļi atdzisusi", par ko jau liecina dati par mazumtirdzniecību, rūpniecību, kā arī monetārie dati - skaidrā nauda apgrozībā, plašā nauda - pamatā noguldījumi bankās," norāda Stikuts.

Viņš uzskata, ka pagājušā un šī gada privātā patēriņa vājumu ietekmē gan kreditēšanas apsīkums, gan cenu pieaugums.

"Apstrādes rūpniecības izlaide kopš pagājušā gada vidus samazinās, turpretim Latvijas preču eksports aug, kas līdz šim ir novērsis IKP nonākšanu "mīnusos", sarūkot iekšējam pieprasījumam," uzsver Stikuts.

"Eksporta un ražošanas šķietamās nesakritības izskaidrojumi ir gan reeksports, gan rūpniecības pārorientēšanās uz eksportu, gan citi faktori, kas prasa rūpīgāku izpēti," skaidro eksperts.

"Strauja ekonomikas pieauguma atsākšanos tikai eksports vien tuvākajā laikā nodrošināt nespēs. Tā būs iespējama tikai tad, kad patērētāju noskaņojums atkal kļūs optimistiskāks," uzskata eksperts.

Arī "Nordea Markets" eksperts Andris Lāriņš norāda, ka bažas par to, ka inflācija Latvijai būs otrā plāna problēma, diemžēl ir ļoti ātri materializējušās.

"Priecē tas, ka mūsu prognoze par negatīvu IKP nepiepildījās un ekonomikai izdevies saglabāt kaut niecīgu, tomēr izaugsmi, bet šī niecīgā izaugsme liek domāt, ka trešajā ceturksnī IKP rādītājs, visticamāk, nokļūs zem nulles līmeņa," uzsver Lāriņš.

Viņš norāda, ka straujais patēriņa kritums un ražošanas apjomu samazināšanās - runa ir par gada rādītājiem maijā un jūnijā - likuši "sarauties" Latvijas ekonomikas izaugsmei.

"Kamēr nav saņemti konkrēti dati par sektoriem, grūti ko vairāk komentēt, bet ir skaidrs, ka viens no ekonomiku velkošiem motoriem ir tranzīts un vēl joprojām arī būvniecība ar iepriekšējos periodos uzsāktajiem projektiem," norāda eksperts.

"Aizkraukles bankas" galvenais analītiķis Leonīds Aļšanskis norāda, ka IKP pieauguma tempi liecina par iespējamo "cieto piezemēšanos" ekonomikai - situāciju, kad IKP pieaugums būs negatīvs, bezdarba rādītāji būs ievērojami pieauguši, uzņēmumi bankrotēs un tā rezultātā radīsies nopietnas problēmas ar valsts budžetu.

"Tas vēlreiz pierada, ka iepriekšējam valsts attīstības modelim, kad IKP pieaugums galvenokārt balstījās uz tirdzniecību, pakalpojumiem un nekustāmo īpašumu cenu pieauguma, ir ievērojami trūkumi," skaidro ekonomists.

Viņš norāda, ka ekonomikai ir jābūt labi "diversificētai", lai problēmas vienā vai vairākos sektoros neradītu tik straujus kopprodukta apjomu kritumus.

"Amerikā, kura piedzīvo krietni spēcīgāku krīzi nekustamo īpašumu sektorā, IKP rādītāji nekrīt tik strauji," skaidro Aļšanskis.

"Acīmredzami, valdībai ir jāpievērš lielāka uzmanība ražošanas un lauksaimniecības attīstības jautājumiem, nevis jāveic manipulācijas ar nekustama īpašuma pārdošanas un reģistrēšanas nodokļiem," uzsver Aļšanskis.

 

 

Sabiedrībā, vidē, izglītībā un kultūrā...

 

 

28% iedzīvotāju uzskata, ka izglītības kvalitāte pasliktinās

LETA     07/30/08    28% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka izglītības kvalitātes līmenis pazeminās, savukārt 36% atzīst, ka nav vērojama ne izglītības kvalitātes uzlabošanās, ne pasliktināšanās, secināts jaunākajā "DnB NORD Latvijas barometra" pētījumā.

Tikai 18% uzskata, ka pēdējo gadu laikā vērojama izglītības kvalitātes uzlabošanās.

Kā liecina aptaujas dati, 50% izvaicāto uzskata, ka vissteidzamāk risināmās problēmas Latvijas skolās ir disciplīnas trūkums skolēnu vidū, bet 47% uzskata, ka jārisina labu skolotāju trūkuma jautājums. 30% kā galveno problēmu norādījuši sliktu materiāli tehnisko nodrošinājumu, bet 29% par problēmu atzinuši zemās skolotāju algas.

Norādot, kādas iemaņas un prasmes Latvijas vispārizglītojošajās skolās vajadzētu nodrošināt vispirms, 51% Latvijas iedzīvotāju ir atzīmējuši prasmi risināt problēmas un patstāvīgi domāt, 38% atzīmējuši nepieciešamību iemācīt pamatprasmes - lasīt, rakstīt, rēķināt, bet 31% uzskata, ka skolai pirmkārt ir jāiemāca amata prasmes un jāsagatavo darba dzīvei.

Jautājumā par Latvijas vispārizglītojošajās skolās prioritārajiem izglītības virzieniem 35% respondentu pauduši viedokli, ka jāattīsta sociālās zinātnes. Savukārt matemātiku, dabas zinības un tehniskās zinības par svarīgākajām uzskata 28% aptaujāto.

"DnB NORD Bankas" prezidents Andris Ozoliņš uzsver, ka viens no valsts veselīgas un ilgtspējīgas izaugsmes pamatnosacījumiem ir tautsaimniecības nozaru ar augstu pievienoto vērtību mērķtiecīga attīstība un ir jāatrod līdzsvars starp orientāciju uz kultūru un orientāciju uz biznesu.

"Lai Latvijas valsts stabili nostātos uz abām kājām, mums vienlīdz veiksmīgi jāattīsta gan kultūras tradīcijas, gan arī tautsaimniecība, tādēļ uzskatu, ka praktiski lietojamām zinātnēm ir jāpievērš īpaša uzmanība arī skolu un jo īpaši augstskolu programmās," norāda Ozoliņš.

Kā liecina aptauja, tikai 17% izvaicāto iedzīvotāju uzskata, ka tiem nav nekādu šķēršļu izglītības turpināšanai, bet 35% apgalvo, ka viņiem nav vajadzības turpināt izglītoties. Katrs trešais jeb 32% iedzīvotāju neturpina izglītoties finanšu trūkuma dēļ, bet 18% to nedara laika trūkuma dēļ.

53% aptaujāto pauda uzskatu, ka konkurētspējai darba tirgū svarīgāka ir praktiskā darba pieredze, savukārt 36% aptaujāto pauda viedokli, ka svarīgāka ir izglītība.

Tikai 28% aptaujāto iedzīvotāju par konkurētspējīgākiem uzskata cilvēkus ar Latvijā iegūtiem diplomiem, bet divas piektdaļas jeb 40% iedzīvotāju domā, ka konkurētspējīgāki ir cilvēki ar ārzemēs iegūtiem diplomiem.

Sociālantropoloģe Aivita Putniņa norāda, ka "DnB NORD Latvijas barometrs" parāda tikai aisberga redzamo pusi.

"Latvijā īsti nav bijis sabiedrībā atpazītu kritēriju un pētījumu izglītības kvalitātes celšanai. Respondenti gana atturīgi vērtē izglītības kvalitāti, teju trešā daļa nespēj pateikt, vai izglītības sistēma Latvijā spēj dot labāku pamatu konkurētspējai nekā ārzemju izglītība," vērtē Putniņa.

Viņa norāda, ka arī pašas izglītības sistēmas vērtējums svārstās ap viduvēju, vairāk punktu dodot augstākajai izglītībai, kas drīzāk atspoguļo dažādo izglītības līmeņu prestižu nekā reālu kvalitātes mērījumu.

Viņasprāt, "DnB NORD Latvijas barometra" rezultāti parāda viedokļu pretrunīgumu. Puse aptaujāto kā problēmu uztver disciplīnas trūkumu skolēnu vidū, un teju tikpat daudzi vēlas, lai bērniem iemāca spēju patstāvīgi domāt un risināt problēmas. Sabiedrības viedoklis solidāri parāda vēlmi par prioritāti atzīt sociālās zinātnes pretēji valsts nospraustajam kursam uz dabaszinātnēm, kas ir loģiska prasība, ja raugās uz atalgojuma struktūru, darba tirgus prasībām un profesiju prestižu.

Tāpat, ņemot vērā augsto studentu skaitu Latvijā, interesanti, ka lielākajai daļai aptaujāto praktiska darba pieredze ir svarīgāka par izglītību, atzīmē Putniņa.

Viņasprāt, ir žēl, ka pētījums neuzrāda ekonomikas krīzes ietekmi uz izglītības sistēmu.

35-44 gadu vecuma grupā teju puse aptaujāto norāda, ka nevar mācīties finansiālu apsvērumu dēļ, bet pēc 45 gadu vecuma svarīgāks motīvs jau ir izglītošanās vajadzības trūkums, kas ir zīmīgi situācijā, kurā mūžizglītība ir viena no valsts deklarētajām prioritātēm. "Cik ilgi izliksimies, ka vecāku rindas pie "prestižajām" skolām uzņemšanas priekšvakarā ir tikai nepamatota ažiotāža, kurai nav nekāda sakara ar sabiedrībā pieprasīto izglītības saturu un kvalitāti, kā arī izglītojamo sociālo statusu?" vaicā sociālantropoloģe.

"DnB NORD Latvijas barometra" pētījumā izvaicāts 1001 iedzīvotājs.

 

Par bēgļiem: Kaut tikai palīdzīga roka

Baiba Biezā, Politika.lv   07/31/08    Ja katram bēglim būtu sava uzticības persona, kas palīdzētu ne tikai nopirkt sabiedriskā transporta biļeti, bet arī plānot nākotni, tas iebraukušajiem cilvēkiem ļautu ātrāk iejusties mūsu valstī.

Latvijā ir bēgļi. Latvijai ir arī pienākums bēgļus integrēt. Pētījums par bēgļu integrācijas iespējām rāda, ka bēgļiem vajag atbalstu — gan mūsu kā Latvijas sabiedrības, gan arī "palīdzīgu roku" — kādu vietējo, kas palīdzētu orientēties Latvijas situācijā. Bēgļu jautājumi gan ik pa laikam parādās mūsu redzeslokā, jēdziens "integrācija" — jau biežāk, tomēr vārdu salikums "bēgļu integrācija" — krietni reti.

Ērtības labad vienosimies, ka ar terminu "bēglis" šajā rakstā apzīmēšu visas personas, kurām Latvijā piešķirta aizsardzība, — gan personas, kurām piešķirts bēgļa[1], gan alternatīvais statuss[2], tomēr apzinos, ka juridiski pastāv atšķirības starp abām personu kategorijām.

Latvijā ir salīdzinoši neliels patvēruma meklētāju skaits — 10 gados tikai ap 200 personas Latvijā lūgušas patvērumu[3], kamēr citās Eiropas Savienības dalībvalstīs tādu ir vairāki tūkstoši vienā gadā, piemēram, 2007.gadā Somijā — 1430, Grieķijā — 25110, Nīderlandē — 7100[4]. Bet svarīgi ir tas, ka aizsardzību (izvērtēta lieta un pieņemts lēmums par statusa piešķiršanu) saņem tikai aptuveni 20% no visiem pieteikuma iesniedzējiem, tātad Latvijā attiecīgi šo 10 gadu laikā — 35 personas[5]. Runājot par bēgļu integrāciju Latvijā, mēs runājam par šīm 35 personām, no kurām gan Latvijā palikušas aptuveni divas trešdaļas.

Bet kāpēc tad mums vispār ir jāuzņem bēgļi? Sabiedrībā ir izplatīts uzskats, ka mums taču pašiem neklājas viegli, kāpēc vēl dalīties ar citiem? Eiropas Bēgļu fonda projektā Jauno sabiedrības locekļu integrācija tika veikts pētījums par bēgļu integrācijas iespējām Latvijā, un tieši tā arī domā 43,8 % no pētījumā aptaujātajiem respondentiem — ka Latvijai nevajadzētu sniegt atbalstu bēgļiem un patvēruma meklētājiem[6]. Bet es saku, ka tomēr vajag gan, jo Latvija ne tikai pati ir uzņēmusies starptautiskās saistības, pievienojoties dažādiem starptautisko tiesību dokumentiem, bet ir arī Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. ES direktīva nosaka, ka dalībvalstīm jānodrošina bēgļiem integrācijas iespēju pieejamība, savukārt attiecībā uz personām ar alternatīvo statusu dalībvalstīm ir izvēles iespēja[7]. Tātad bēgļu integrācijai ir jābūt, gribi vai negribi, un mēs varam tikai diskutēt, kāda tā ir pašlaik un kādai tai vajadzētu būt.

Latvija ar patvēruma jautājumiem strādā mazliet vairāk nekā desmit gadus un, kaut arī skaitliski bēgļu ir maz, pamatā varu apgalvot, ka normatīvie akti ir kārtībā un likuma līmenī bēgļu tiesības ir nodrošinātas. To norāda arī aptaujātie eksperti jau iepriekš minētajā pētījumā. Bet vai tad mēs varam teikt, ka Latvijā ar bēgļu integrāciju viss ir kārtībā? Ne gluži. Iedomāsimies sevi citā valstī. Gandrīz katrs, dodoties ceļojumā, "apbruņojamies" ar tūrisma ceļvedi, lai zinātu, kur nakšņot, kādas ir vietējās tradīcijas, kāda drošība u.t.t.. Citās valstīs daudz kas atšķiras no mūsu zemes — kaut vai tik vienkārša lieta kā transporta biļešu iegāde prasa papildus enerģiju Eiropā, tad kur nu vēl Ķīnā, Indijā, Ēģiptē! Bet, ja nu vēl jārisina, piemēram, veselības aprūpes jautājumi vai kas sarežģītāks? Tad pavisam noteikti bez kāda vietējo apstākļu zinātāja un padomdevēja neiztikt.

Par spīti tam, ka normatīvu līmenī viss ir kārtībā, gan eksperti, gan bēgļi atzīst, ka bez vietējo atbalsta un situācijas skaidrojuma ir grūti orientēties Latvijas nodarbinātības, medicīnas un mājokļu labirintos, kas dažkārt arī pašiem Latvijā dzīvojošajiem nav viegli apgūstami. Tāpēc pētījumā gan migrācijas eksperti, gan bēgļi pauž vēlmi pēc "vietējo iedzīvotāju atbalsta", "atbalsta personas", "sociālās integrācijas atbalsta tīkla", kā arī norāda, ka "ir nepieciešama palīdzība — vietējais iedzīvotājs, kurš paskaidrotu un palīdzētu esošajā situācijā orientēties", "nepieciešama institūcija, kas sniegtu informāciju par ikdienas jautājumu risināšanu."[8] Nemaz tik daudz netiek prasīts, vai ne? Tikai palīdzīga roka un padoms, jo atcerēsimies, ka bēgļi Latvijā ir no ļoti dažādām valstīm — Irākas, Afganistānas, Sudānas, Baltkrievijas u.c.[9]

Šajā rakstā neaptveršu tādus integrācijas aspektus kā valoda, darbs, mājvieta, bet, manuprāt, tiešām — ja katram bēglim būtu sava uzticības persona, piemēram, sociālais darbinieks, kurš varētu iebraukušajam doties līdzi uz kādu iestādi un palīdzēt atrisināt kādu jautājumu, kā arī ar kuru būtu iespējams apspriest ne tikai ikdienišķas lietas par to, kur Latvijā nopirkt sabiedriskā transporta biļeti, bet arī jau nopietnākus jautājumus par savas nākotnes plānošanu, esmu pārliecināta, ka tas noņemtu daudz nevajadzīgas spriedzes un palīdzētu bēglim justies iederīgam mūsu valstī.

Par šāda "atbalsta cilvēka" lietderību ir norādījuši arī EQUAL projekta Soli pa solim komanda, izstrādājot integrācijas kuratora modeli[10] un balstot to uz Lietuvas pieredzi. Kurators ir persona (sociālais darbinieks), kuram ir zināšanas patvēruma jomā un kas strādā ar personu individuāli. Kurators pārzina gan Latvijas situāciju, gan katra bēgļa individuālo gadījumu, viņa iespējas, vēlmes, vajadzības un būtībā ir saitīte starp bēglim svešo valsti un indivīdu. Modelis ir izstrādāts un pieejams visiem interesentiem, tomēr pašlaik tas netiek izmantots. Iespējams tāpēc, ka bēgļu Latvijā nav daudz, gan arī tāpēc, ka modeļa piemērošanai ir nepieciešams papildu finansējums.

Riteni tiešām nevajag izgudrot otrreiz. Jau ir Nīderlandes pieredze, kad Uzņemšanas aģentūrā katram bēglim tiek "nozīmēts" atbildīgais darbinieks (case manager — angļu val.), kas ar katru bēgli apspriež visus viņam būtiskos jautājumus. Aģentūras darbinieki saviem Latvijas kolēģiem ir stāstījuši, ka visvērtīgākais ir iemācīt bēgļiem pašiem atrisināt savas problēmas. Arī Čehijas kolēģi sarunās piekrīt, ka individuāls integrācijas plāns ir visefektīvākais, tomēr tas salīdzinoši ir laikietilpīgi un dārgi, tāpēc Čehijā bēgļiem atbalstu sniedz pamatā dzīvesvietas meklēšanā un mācot valsts valodu, bet bez īpašas individuālas pieejas.

Protams, integrācijā vienlīdz svarīgas ir abas puses — mēs kā sabiedrība (cik esam gatavi pieņemt bēgļus?) un bēgļi (kāda ir katra indivīda motivācija?). Tomēr uzsākt dzīvi no jauna, būtībā dažkārt no nulles, kad nav ne ierastās vides, ne tuvinieku un draugu, toties varbūt ir cita klimata zona, pārtika, saskarsmes kultūra u.t.t., ir varoņdarbs, pat ja neiedziļināmies, kā jūtas kara šausmas vai vardarbību pārcietusi persona. Tāpēc bēgļi ir pelnījuši palīdzīgu roku un atbalstu, lai viņi jaunajā valstī varētu sākt jaunu dzīvi.

Baiba Biezā, bijusī Starptautiskās migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītāja ________________________

[1] Uz bēgļa statusu var pretendēt persona, kas nav Latvijas pilsonis un kura ierodas vai atrodas Latvijā tāpēc, ka pamatoti baidās no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, sociālās piederības vai politiskās pārliecības dēļ savas pilsonības valstī; Patvēruma likuma 23.pants, http://www.pmlp.gov.lv/lv/documents/normativie_akti/patverumalikums.pdf

[2] Alternatīvo statusu piešķir personai, kurai nevar piešķirt bēgļa statusu, bet kurai tāpat pastāv draudi iepriekšējās mītnes zemē, Patvēruma likuma 35.pants, http://www.pmlp.gov.lv/lv/documents/normativie_akti/patverumalikums.pdf

[3] Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati

[4] ANO Komisariāta bēgļu jautājumos statistika, http://www.unhcr.org/statistics/STATISTICS/47daae862.pdf

[5] Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati, http://www.pmlp.gov.lv/?_p=309&menu__id=15

[6] Eiropas Bēgu fonda projekta „Jauno sabiedrības locekļu integrācija” ietvaros veiktais pētījums par bēgļu integrācijas iespējām, http://www.integracija.gov.lv/?id=582&sa=582&top=43

[7] Padomes Direktīva 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu, 33. pants, Oficiālais Vēstnesis L 304 , 30/09/2004 Lpp. 0012 – 0023,

[8] Skatīt 6.atsauci

[9] Skatīt 5.atsauci

[10] “Konceptuālie risinājumi patvēruma meklētāju sociālai un profesionālai integrācijai”, EQUAL projekts “Soli pa solim”

 

 Anita Brauna būs laikraksta Diena galvenā redaktore

Laura Šupstika, speciāli Dienai  07/31/08    Laikraksta Diena galvenā redaktore no septembra būs bijusī Latvijas televīzijas žurnāliste Anita Brauna, kura iepriekš jau dažādos amatos strādājusi laikrakstā Diena.

“Uzskatu, ka Anita ir vispiemērotākais cilvēks laikraksta Diena redakcijas vadīšanai, jo viņai ir gan pieredze, kas to ļauj profesionāli darīt, gan arī gadu laikā pierādījies, ka Dienas vērtības ir viņas vērtības,” sacīja izdevniecības Laikraksts Diena galvenā redaktore Nellija Ločmele. “Anita Brauna vadīs laikraksta ikdienas darbu, bet manā atbildībā būs mediju satura stratēģiskā attīstība,” informēja N.Ločmele.

"Darba piedāvājumu pieņēmu, jo uzskatu avīzi Diena par labāko Latvijā," sacīja A.Brauna. Viņa arī sacīja, ka no šī piedāvājuma nav varējusi atteikties, jo galvenā redaktora amats ir augstākais sasniegums viņas karjerā. A.Brauna kā galveno prioritāti jaunajā amatā min nepieciešamību palielināt laikraksta auditoriju. "Jāpadara avīze interesantāka cilvēkiem," tā A.Brauna.

Šā gada jūnijā galvenās redaktores amatu atstāja ilggadējā laikraksta galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte. “Esmu bijusi kopā ar Dienu vairāk nekā 18 gadu, tie ir bijuši lieliski un vienlaikus ļoti smaga darba gadi. Šobrīd vēlos atvilkt elpu,” atsājot amatu, teica S.Ēlerte.

Akciju sabiedrība Diena ir pieņēmusi lēmumu konsolidēt savu ziņu mediju biznesu, līdz šā gada beigām apvienojot nacionālo un reģionālo mediju izdevniecības SIA Laikraksts Diena un Reģionālā prese Diena, izveidojot jaunu uzņēmumu SIA Dienas Mediji. Tas apvienos 13 laikrakstus un 11 portālus. N.Ločmele kā galvenā redaktore atbildēs par visu izdevniecības mediju satura attīstību, savukārt uzņēmuma biznesa attīstību vadīs direktore Liene Vilnīte.

 

Kuldīgā ierodas žurnālists no "Lonely Planet"

TVNET  08/04/08    Šodien, 4.augustā, Kuldīgā ierodas žurnālists Brandons Presers no pasaulē populārā tūrisma ceļveža izdevēja "Lonely Planet", lai sagatavotu materiālu par Kuldīgu un tās apkārtni.

Žurnālists apskatīs Kuldīgas populārākos tūrisma apskates objektus - Ventas rumbu, Seno ķieģeļu tiltu, kā arī Kuldīgas vecpilsētu un par nakšņošanas vietu izvēlējies hosteli "Ventas Rumba". Pa ceļam līdz Kuldīgai viņš apmeklēs Tukumu, Kandavu un Sabili.

Žurnālista vizīte tapusi, pateicoties Latvijas institūtam, sadarbojoties ar Kuldīgas tūrisma informācijas centru.

Izdevējs "Lonely Planet" sastāda ceļvežus pa dažādām valstīm, kur ļoti detalizēti aprakstīti visi tūristiem piedāvājamie pakalpojumi.

Šovasar Kuldīgu regulāri apmeklē ārvalstu žurnālistu grupas. Kuldīgā ir viesojušies Zviedrijas, Vācijas, Amerikas un "Dižās Baltijas apceļošanas" žurnālistu delegācijas un pārstāvji. Šīs vizītes tapušas, sadarbojoties Tūrisma attīstības valsts aģentūrai ar Kurzemes tūrisma asociāciju un tūrisma informācijas centriem.

 

Viedoklis: Kam piederēs valoda, tam piederēs valsts

Visvaldis Lācis, Latvijas Avīze  08/05/08    Ja par klasiku sauc tādus darbus un tādus teicienus, kas laika gaitā saglabā savu vērtību, tad latviešu valodas svarīgumu un nozīmīgumu mūsu tautas dzīvē izceļ divu avīžnieku patiesi spilgti un īsi teicieni. Viens no tiem ir īru izcelsmes mācītāja, pirmās latviešu avīzes un pirmā redaktora Kārļa Vatsona (1777 – 1826) mums kā par brīdinājumu atstātais: "Valoda ir pēdējā barjera kādas tautas ceļā uz nekurieni."

Otrs pieder patlaban lielākās latviešu avīzes avīžniekam Voldemāram Krustiņam. Viņš savam rakstam "Latvijas Avīzē" 15. aprīlī virsrakstā licis vārdus: "Kam pieder valoda, tam pieder valsts". Šos V. Krustiņa teiktos vārdus esmu nedaudz pārveidojis un apzināti licis virsrakstā savam rakstam nākotnes skatījumā. Manuprāt, politiķiem valodas jautājumos būtu jāseko dzejnieka Edvarda Virzas norādījumam: "Lai it kā pētītu, tas cauri dzīvei staigā/ Un skata pagātnes un sava laika vaigā."

Skatoties pagātnes vaigā, mēs redzam, ka vēl nekad latviešu tautas vēsturē šajā zemē nav bijis tik daudz svešu ļaužu, kam dzimtā valoda nav latviešu valoda un kuri nerunā latviski. Svešo ļaužu Saeimā ievēlētie deputāti nepārtraukti cenšas šo pēdējo barjeru novākt – ar pareizu tieksmi un sapratni, ka tad nākotnē Latvijas valsts piederētu viņiem.

Līdzšinējās Saeimas pēc neatkarīgas valsts atjaunošanas, latviešu politiskās partijas ne tuvu nav darījušas visu, lai valsts vienmēr piederētu latviešiem. Tā, piemēram, salīdzinājumā ar autonomu Katalonijas apgabalu Spānijas valstī, mūsu Valsts valodas centra darbinieku skaits ir niecīgs – nepilni divi desmiti. Katalonijā ir 7,5 miljoni iedzīvotāju, un gandrīz puse no tiem, tāpat kā Latvijā, nav etniskie kataloņi. Taču Katalonijā ir ap 400 valsts valodas inspektoru, un, nedod, Dievs, ja kāds Katalonijā ieradies spānis nebūs apzināti ievērojis kataloņu valodas tiesības. Valodas inspektori viņa bodīti aiztaisīs ciet bez liekām un garām procedūrām. Atbilstoši iedzīvotāju skaitam Latvijā vajadzētu būt vismaz 130 Valsts valodas centra darbiniekiem.

Tikko 16. jūlijā Pilsonības lietu komisijā izskatot Tieslietu ministrijas ieceres Valsts valodas centra darbības nostiprināšanai un latviešu deputātiem, kā ierasts, gaužoties par latviešu valodas grūto stāvokli, deputāts V. Buzajevs, galvu rokās saņēmis, ironiskiem un ļauniem smiekliņiem pavadīja debates. Es nenocietos un Buzajevam aizrādīju: "Ja Krievija 50 gadus būtu bijusi ķīniešu okupēta teritorija un Tjumeņā, Sibīrijā, jūsu dzimtajā pilsētā tikai 40% iedzīvotāju (kā Rīgā – V. L.) būtu krievi, bet pārējie būtu ķīnieši un ķīniešu valodā runājošie pārtautotie mongoļi, burjati, tatāri, baškīri, altajieši, jakuti u. c., vai arī tad jūs par tjumeniešiem – krieviem smīkņātu un smietos? Es Buzajevam teicu, ka viņa atbildi es negaidu. Jo kādu atbildi var gaidīt no bijušās impērijas valdošās tautas cilvēku vairākuma. Viņi tik un tā darīs visu, lai atjaunotu impēriju, un priecāsies par muļķa latviešiem, kas tajā komisijas sēdē apmainījās domām par Valsts valodas centra finansiāli bēdīgo stāvokli. Turklāt profesore I. Druviete vēl pastāvēja uz to, ka finansējumu šai iestādei nedrīkst palielināt uz latviešu valodas zinātnisko pētījumu finansējuma rēķina, kā to ieteica Tieslietu ministrijas pārstāvis J. Tomelis.

Lielāko angļu avīžu korespondents Afganistānā J. Burke nupat kādā grāmatā ir teicis, ka angļu vairākums vēl tagad nožēlo britu impērijas sabrukumu. Latviešu politisko partiju politiķi, šķiet, uzskata, ka krievi impērijas sabrukumu nenožēlo.

 

Marihuānas popularitāte jauniešu vidū krītas

Eiroziņas.lv  08/05/08    Šī tendence izvērtēta marihuānai veltītā izdevumā, kam būtu jākalpo par autoritatīvu atsauci jautājumā par šo narkotiku, kas joprojām ir strīdīga.

Vairāk nekā 700 lappušu garais Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra (EMCDDA) English izstrādātais dokuments šobrīd ir viens no izsmeļošākajiem pētījumiem.

Šī divu sējumu monogrāfija piedāvā vēsturisku ieskatu par marihuānu Eiropā, sākot ar kaņepju auga izmantojumu medicīnā 19. gadsimtā, beidzot ar tā legalizēšanu Lielbritānijā 20. gadsimta 60.gados, ieskaitot coffee shops fenomenu Nīderlandē.

Izvērtēti patēriņa veidi, ietekme uz veselību, ārstēšana, piedāvājums un tiesību akti, kā arī iedarbības stiprums un cena.

Marihuāna jau ilgu laiku ir ļoti populāra Eiropā, – gandrīz ceturtā daļa pieaugušo ir to pamēģinājusi vismaz vienu reizi.

Bet tā ir arī arvien rosinājusi uz diskusijām politikas veidotājus, zinātniekus, policijas dienestus un aktīvistus.

"Līdz ar to pilsoņi ik dienas saskaras ar nebeidzamu informācijas plūsmu par marihuānu, – tā mēdz būt gan pamatota, gan kampaņveidīga un dažkārt maldinoša," apgalvo Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra direktors Volfgangs Gecs.

ES dalībvalstis piemēro visdažādākos likumus un procedūras, – stingrākas un mazāk stingras. Ziņojums publicēts laikā, kad arvien pieaug bažas, ka mērenu sodu piemērojums marihuānas lietotājiem var kaitēt kopējai cīņai pret narkomāniju starptautiskā mērogā.

Eiropā marihuānas patēriņš strauji pieauga 90. gados, bet tagad, šķiet, ir sasniedzis maksimumu. Atsevišķās valstīs tas ir stabilizējies vai pat samazinājies.

Citās pieaugums ir mazāk izteikts.

Ziņojums paredz stingrāku pārraudzību, norādot, ka regulārs patēriņš kļūst arvien izplatītāks.

Tiek lēsts, ka trīs miljoni eiropiešu gandrīz ik dienas lieto marihuānu, tas ir, 1 % pieaugušo.

Narkotiku uzraudzības centrs publicē informāciju par narkotiku lietošanu, kas savākta no narkotiku un narkomānijas uzraudzības centriem 30 valstīs, lai sniegtu pārskatu par Eiropas ar narkomāniju saistītajām problēmām.

1993. gadā izveidotais centrs atrodas Lisabonā, Portugālē.

 

Požarnovs: Šogad nekāda kuģošana Rīgas kanālā nesanāks

BNS  08/05/08    Šajā vasarā noteikumi par motorizētu kuģošanas līdzekļu satiksmi Rīgas kanālā netiks pieņemti, aģentūrai BNS sacīja Rīgas domes Satiksmes un transporta lietu komitejas priekšsēdētājs Andrejs Požarnovs ("Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK)."Šogad nekāda kuģošana Rīgas kanālā nesanāks" viņš sacīja, paskaidrojot, ka Rīgas domes pieņemtos noteikumus nav saskaņojusi Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, bet ministrijas prasītos grozījumus dome vēl nav pieņēmusi.

Savukārt pašvaldību ministra Edgara Zalāna pieņemtais lēmums apturēt noteikumus Požarnovu neesot izbrīnījis, jo pašlaik grozījumi nosūtīti slēdzienam Vides komitejā, pēc tam tos varētu atkal izskatīt domē.

Viņš arī informēja, ka nākamā domes sēde notiks tikai augusta beigās vai septembra sākumā. "Vasara jau būs cauri, un tad tie noteikumi attieksies uz nākamo gadu," paskaidroja Požarnovs.

Viņš arī piebilda, ka izstrādātie grozījumi, kas paredz iespēju kuģot kanālā bez nepieciešamības saņemt speciālu atļauju, bet iegrime un pieļaujamais garums ir izteikti vēlējuma formā, atbilst ministrijas noteiktajām prasībām un problēmām ar to saskaņošanu nevajadzētu rasties.

Jau vēstīts, ka sākotnēji noteikumi radīja asu reakciju uzņēmēju vidē, jo tajos bija stingri noteikti kuģošanas līdzekļu izmēri, līdz ar to radīti ierobežojumi brīvi iesaistīties pasažieru vizināšanā pa kanālu.

Pašvaldību ministrija, izvērtējot saistošos noteikumus, konstatējusi, ka to normas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām. Izvērtējot normatīvo regulējumu, ministrija norāda, ka domei nav tiesiska pamata regulēt kuģošanas līdzekļu satiksmi pilsētas kanālā, izdodot saistošos noteikumus.

Iepriekš ministrs aicināja Rīgas domi atcelt saistošos noteikumus, bet dome nav sniegusi oficiālu atbildi un nav arī izrādījusi vēlēšanos pārskatīt saistošos noteikumus pēc ministrijas atzinuma saņemšanas.

 

Nacionālais teātris uzsāk 90. sezonu

Una Griškeviča, Artis Baņģieris, Diena  08/05/08    Šodien Nacionālais teātris ar ierasto aktieru un tehnisko darbinieku kopsapulci atklāja savu 90. sezonu. Kā jau ierasts, sanākušos uzrunāja teātra direktors Ojārs Rubenis, nedaudz atskatoties uz aizvadīto gadu un ieskicējot jaunumus. Viņš arī uzsvēra, ka nākamajā sezonā pārsvarā tiks iestudēti tikai latviešu autoru darbi. Turpinot aizsāktās tradīcijas, tika apbalvoti arī pašu aktieru izvirzītie labākie kolēģi. Par aizvadītās sezonas nodarbinātāko aktrisi atzīta Evija Skulte, bet nodarbinātākā aktiera gods tika Uldim Anžem. Neizpalika arī vērtīgas balvas: Jura Lisnera īpašumā uz gadu nonācis aktiera Kārļa Sebra gredzens — to viņam pasniedza “teātra krusttēvs” Uldis Dumpis. Par labāko aktrisi atzīta Inga Misāne — Elzas Radziņas kulonu viņa saņēma no Daigas Gaismiņas. Aktrise neslēpa, ka par šo balvu jūtas ļoti aizkustināta. Apbalvotie no saviem kolēģiem saņēma aplausus, ovācijas, puķes un bučas.

 

Stārķi siro, lai izbēgtu no bada

Kristīne Aļehno,  Latvijas Avīze  08/05/08    Ja cilvēki gribētu samazināt stārķu skaitu, tad būtu jāiznīcina arī citi plēsīgie putni.

Igaunijā krasi pieaudzis stārķu skaits, kā dēļ mednieki apsverot iespēju ierobežot to izplatību, vēsta laikraksts "Maaleht". Vides ministrijas vicekanclers Jānuss Kala gan aizrādījis: "Stārķi no cilvēkiem īpaši nevairās un sava lielā izmēra dēļ ir labi pamanāmi. Tā kā šobrīd no ligzdām izlido mazuļi, tad var rasties iespaids, ka šo putnu ir ļoti daudz." Latvijas putnu pētnieki teic, ka mūsu valstī igauņu mednieku novērotā tendence neesot manīta, drīzāk jāuztraucas par to, kas varētu samazināt stārķu skaitu.

"Ziņa par to, ka stārķi nodara ļaunumu citiem putniem, pirmo reizi parādījās jau 19. gadsimtā, kad kāds barons pēc saviem novērojumiem par stārķa plēsīgo dabu vērsies pret šo putnu. Patiesībā stārķis ir viens no aktīvākajiem plēsējputniem Latvijā. Pļavās, kurās barību meklē daudz stārķu, sarūk to putnu skaits, kas ligzdo uz zemes. Stārķi ēd arī lauku strupastes, kurmjus, vardes un čūskas, bet pārsvarā pārtiek no kukaiņiem un kūniņām," stāsta Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta ornitoloģijas laboratorijas vadošā pētniece Māra Janaus.

Tomēr, ja cilvēki gribētu to skaitu samazināt, tad būtu jāiznīcina arī citi plēsīgie putni, zinātniece uzsvēra. Baltais stārķis ir kā dabas aizsardzības simbols. Latvija ir balto stārķu lielvalsts, jo līdzīgs to ligzdošanas blīvums ir vēl tikai Polijas ziemeļaustrumos un Lietuvā. Latvijā ir apmēram 10 tūkstoši stārķu ligzdu. M. Janaus uzsver: blīvā ligzdošana norāda uz to, ka ar Latvijas dabu viss vēl ir kārtībā, jo stārķi atrod sev pietiekamu barības daudzumu. Stārķu klātbūtne ir indikators veselīgai dabai. "Stārķu ir tik daudz, cik daba tos var uzturēt. Tikai rudenī varēs spriest, vai stārķu šogad ir bijis vairāk vai skaits sarucis. Pēc pieejamajiem datiem, stārķu skaits Latvijā nav pieaudzis. Parasti katrā ligzdā ir divi līdz trīs stārķu mazuļi. Latgales pusē stārķu vienmēr ir vairāk nekā Kurzemē, jo austrumu reģionā tiem ir labvēlīgāki dzīves apstākļi," stāsta ornitoloģe.

Stārķi savu medījumu meklē 2 – 3 kilometru areālā ap ligzdu, tāpēc, mainoties videi ligzdas tuvumā, mainās stārķu uzvedība. Tie var pat izgrūst no ligzdas savus mazuļus, ja pēkšņi ir kļuvis mazāk barības, piemēram, kāda nosusināta dīķa vai citu iemeslu dēļ. Un tādējādi kādā vietā stārķu skaits var samazināties.

Redakcijas uzmanības lokā nonāca ziņa, kas publicēta interneta blogā "jerry.mix.lv" par to, ka kādai sievietei no pagalma stārķis aiznesis Jorkšīras terjera kucēnu. Šāda putna uzvedība izraisīja pamatīgu saimnieces sašutumu un skumjas, jo mazais mīlulis bija ne tikai kļuvis par draugu, bet arī maksāja krietnu naudu.

Daugavpils universitātes Sistemātiskās bioloģijas institūta vadošais pētnieks un ornitologs Indriķis Krams, kurš pārzina stārķu apdzīvotāko Latgales reģionu un arī svēteļu uzvedību, pastāstīja, ka šāda situācija, kad plēsējputns medījumā nozog mazu kucēnu, nav brīnums. Pētnieks to skaidro ar to, ka stārķi dzīvo un ligzdo tur, kur ir viņiem piemēroti dzīvošanas apstākļi, bet kucēns ticis garkāja knābī izsalkuma dēļ vai rūpējoties par mazuļu barošanu. "Pagaidām Latvijā stārķiem ir piemēroti apstākļi mazuļu perēšanai. Bet šogad pirmo gadu stārķi neperē Dānijā, kas liecina, ka putniem tur nav pietiekami daudz barības. Kur paliek barība? Dānijā aizvien samazinās pļaujamo pļavu platības, bet pieaug biodegvielas augu audzēšana un labības lauki. Ne stārķi, ne strazdi, ne cielavas garā zālē nejūtas droši un pēc barības pļavā vai labības laukā neiet, jo baidās no plēsēju uzbrukumiem. Lielāko lomu daļu stārķi saķer tikko pļautās pļavās, bet, ja nav pļavu, nav arī maltītes. Ja nav barības, teritorija dzīvošanai kļūst nepiemērota. Arī Latvijā pļaujamo pļavu skaitam pamazām ir tendence sarukt," skaidro I. Krams.

Vēl viena problēma, kas nonāca pētnieka uzmanības lokā pavasarī, bija mazais varžu skaits. Pāri ceļiem lēkājošās vardes šopavasar nebija manāmas autobraucējiem, un tās nemanīja arī no ziemošanas atgriezušies stārķi. Tas nozīmē, ka barības stārķiem šogad ir kļuvis mazāk. Pētnieka personīgie novērojumi liecina, ka šogad ir samazinājies arī mazuļu skaits ligzdās: "Parasti no ligzdām galvas snaiksta divi vai pat trīs stārķu mazuļi, bet šogad daudzās ligzdās ir pa vienam stārķēnam, kas varētu liecināt, ka daļa ir gājusi bojā bada nāvē." Pētnieks arī zināja stāstīt, ka vēl līdz galam neizpētītu iemeslu dēļ visā pasaulē izzūd abinieku sugas, speciālisti pieļauj – vardes iet bojā spēcīgā UV starojuma dēļ, kam nespēj pielāgoties to āda. Bet vēl viens apdraudošs faktors ir abiniekus skārusī sēnīšu slimība, kas ietekmē arī vardes. Tāpēc arī Latvijas varžu samazināšanos varētu skaidrot ne tikai ar silto ziemu, kurā, iespējams, daudzas vardes gājušas bojā, bet to skaitu samazinājušas globālas pārmaiņas dabā. Pētnieks uzsver, ka pārmaiņas dabā ir normāls process, bet pašlaik tās ir pārāk straujas. Pasaule mainās ļoti ātri un dzīvās dabas sugas pārmaiņām nepaspēj pielāgoties, tāpēc samazinās vai izzūd pavisam. Jau ir samazinājies apputeksnētāju skaits, no kuriem ir atkarīga augu valsts daudzveidība un tai pakārtotā dzīvnieku un arī cilvēka dzīve. Pēc I. Krama domām, Latviju ievērojami skars globālās izmaiņas dabā un tie vairs nebūs joki.

 

NBS par 20 000 latu pirks 40 zobenus

LETA  08/06/08    Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vajadzībām plānots iegādāties 40 zobenus, tam tērējot 20 060 latus, aģentūra LETA uzzināja Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB).

NBS Nodrošinājuma pavēlniecība iecerējusi pirkt 39 kājnieku virsnieku zobenus un vienu jūras virsnieku zobenu. Vidējā viena zobena cena, ja pieņem, ka tie ir līdzīgi, ir aptuveni 501,50 latu.

Zobenus armijai piegādās SIA "Ambro". Konkursā bez šī uzņēmuma bija pieteicies vēl viens pretendents.

Sākotnēji novērtētā paredzamā līgumcena bija 28 320 latu, taču konkursa uzvarētājs piedāvāja daudz lētāku līgumcenu - 20 060 latu, norādīts IUB mājaslapā ievietotajā konkursa paziņojumā.

Kā aģentūrai LETA pastāstīja NBS preses virsnieks Uldis Davidovs, zobenu iegāde plānota vairāku gadu garumā un tiem būs vairāki pielietojumi. Plānots, ka zobenus piešķirs katra garnizona priekšniekam. Tie būs kā amata atribūts, ko arī izmantos dažādos pasākumos, piemēram, parādēs.

Līdz šim virsniekam, saņemot ģenerāļa pakāpi, īpašā ceremonijā tika svinīgi pasniegts zobens, kuru gan jaunais ģenerālis nepaturēja savā īpašumā. Šo zobenu izmantoja tālāk nākamajās ceremonijās. Patlaban ir iecerēts, ka, piešķirot ģenerāļa pakāpi, zobens arī paliks viņa īpašumā.

Tāpat ik gadu labākais Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadets īpašā ceremonijā saņēma zobenu, ko nevarēja paturēt, jo nākamajā gadā to izmantoja jau cita karavīra sveikšanā. Turpmāk plānots, ka šis viens labākais akadēmijas kadets tomēr varēs paturēt ar labām sekmēm un disciplīnu nopelnīto zobenu.

 

Aug ārvalstu skolēnu interese par iespējām Latvijā pavadīt mācību gadu

LETA  08/06/08    Pieaug ārvalstu skolēnu interese par izglītības iespējām Latvijā, liecina jaunatnes apmaiņas organizācijas "YFU-Latvija" apkopotā informācija.

Šajā gadā ar "YFU-Latvija" starpniecību Latvijā ieradīsies 21 ārzemju skolēns no piecām valstīm. "Šogad patiešām jutām ļoti lielu ārzemnieku interesi, diemžēl visu skolnieku pieteikumus nespējam pieņemt, jo apmaiņas programmu dalībniekiem ir nepieciešama ne tikai skola, bet arī viesģimene, kur tie uzturas apmaiņas gada laikā," informē biedrības "YFU-Latvija" direktore Ieva Grāvīte.

Viesģimenes ir ģimenes, kuras uz gadu vai īsāku laiku pie sevis mājās uzņem ārvalstu apmaiņas skolēnus.

Šogad vēl septiņi skolēni meklē ģimenes, pie kurām pavadīt nākamo mācību gadu.

Piedaloties "YFU-Latvija" organizētajās apmaiņas programmās, ārvalstu jaunieši iepazīst Latvijas kultūru un tradīcijas, apgūst valodu, dzīvo viesģimenēs un apmeklē vietējās skolas.

Kopš "YFU" sāka darbību Latvijā, mūsu valsti par apmaiņas gada mērķi izvēlējušies vairāk nekā 250 ārvalstu skolēnu. Latviju par savu apmaiņas programmas valsti izvēlas skolēni pat no Čīles un Dienvidāfrikas.

YFU Latvijā darbojas kopš 1990.gada. Šajā laikā ar organizācijas starpniecību ārzemēs gada akadēmiskajās programmās piedalījušies vairāk nekā 400 Latvijas jauniešu, savukārt Latvijā mācījušies vairāk nekā 250 jauniešu no dažādām pasaules valstīm.

 

Par 185 198 latiem izgaismos Radio un televīzijas torni

LETA  08/06/08    VAS "Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs" (LVRTC) slēgs līgumu ar SIA "Muzikālā dizaina grupa" par radio un televīzijas torņa Zaķusalas krastmalā izgaismošanas tehniskā projekta izstrādi un realizāciju, liecina Iepirkumu uzraudzības biroja interneta mājaslapā publicētais paziņojums. LVRTC torņa izgaismošana izmaksās 185 198 latus.

Gatavību realizēt projektu bija izteikuši 11 pretendenti. Kā iepriekš skaidroja LVRTC sabiedrisko attiecību vadītāja Ieva Grudule, ideja par nepieciešamību izgaismot Rīgas radio un televīzijas torni saistīta ar gaidāmajiem Latvijas proklamēšanas 90.gadadienas svētkiem.

LVRTC tādējādi ir atsaukusies uz svētku organizēšanas rīcības komitejas aicinājumu svētku rīkošanā iesaistīties arī uzņēmumiem, lai padarītu svētkus krāšņākus.

Grudule norādīja, ka Rīgas radio un televīzijas tornis ir īpašs objekts Rīgas panorāmā, turklāt tas ir augstākais tornis Eiropas Savienībā un tā garums sasniedz 385 metrus. Skatu laukums, kas atrodas 97 metrus virs Zaķusalas, ir augstākais publiski pieejamais skatu punkts Rīgā, un no tā var labi pārredzēt Vecrīgu, Rīgas centru un Pārdaugavu. Labos laika apstākļos ir iespējams redzēt Rīgas hidroelektrostaciju Salaspilī un Siguldas augstākos punktus, kā arī Rīgas jūras līci un kuģus tajā.

Projektā ieguldītos līdzekļus plānots segt no vides reklāmas ieņēmumiem, reklāmu izvietojot uz torņa. Šāda prakse jau tiek lietota daudzās pasaules valstīs.

Paredzēts, ka tornis tiks izgaismots tieši uz 18.novembri un arī visu turpmāko laiku tiks apgaismots.

 

Izveidoti 97 bezmaksas interneta pieejas punkti

LETA  08/07/08    Rīgas plānošanas reģionā izveidoti gandrīz 100 publiski bezmaksas interneta pieejas punkti, informē Rīgas reģiona attīstības aģentūras valdes priekšsēdētājs Dans Bērtulis.Rīgas plānošanas reģionā ietilpst Rīga, Jūrmala, kā arī Rīgas, Tukuma, Ogres un Limbažu rajoni.

Kopā 36 pašvaldībās izveidoti 97 interneta punkti, no tiem 32 - Rīgā. No 97 interneta punktiem 65 būs kioski, bet pārējie 30 punkti - darba vietas ar 45 datoriem. Interneta kioski ir aprīkoti ar monitoru, klaviatūru un sistēmbloku, kas iebūvēti speciāli aizsargātā korpusā, lai pasargātu no apkārtējās vides iedarbības.

 

Latvijas zinātnieki radījuši jaunu kviešu šķirni tieši bioetanola ražošanai

Jānis Trops, speciāli Dienai  08/07/08     Pēc Latvijā lielākā bioetanola ražotāja, SIA Jaunpagasts Plus, pasūtījuma Stendes Selekcijas un izmēģinājumu stacijas (SSIS) zinātnieki izaudzējuši kviešu šķirni, kura maksimāli efektīvi var tikt kultivēta Latvijas un Baltijas klimatiskajos apstākļos un praktiski bez atlikuma izmantojama bioetanola iegūšanai.

Selekcionāri par visvērtīgāko uzskata ražotāju ieinteresētību nekavējoties praktiski lietot zinātnieku darba rezultātus, jo tas nodrošina pētniecībā ieguldīto līdzekļu visstraujāko atdevi.

Jauno šķirni raksturo augsta ražība, liela veldres un slimību izturība, augsts cietes un zems proteīna saturs graudos, kuri ir rupji un izlīdzināti. Tie parasti nesadīgst vārpās, bet pārstrādes procesā dod daudz bioetanola. SSIS direktore Sanita Zute vērtē, ka jaunās šķirnes tālāko izplatību Latvijā noteiks galvenokārt bioetanola ražotāju pieprasījums, taču akcentē, ka bagātā cietes satura dēļ tā efektīvi izmantojama arī lopkopībā.

LZA īstenais loceklis, Dr. habil. chem. Valdis Kampars, vērtējot biodegvielas ražošanas perspektīvas Latvijā, atzīst, ka viens hektārs graudaugu var dot 2500 litru, bet viens hektārs rapšu 1300 litru dīzeļdegvielas ekvivalenta un no platību izmantošanas viedokļa bioetanola ražošanai ir pozitīvas iezīmes.

Diemžēl ekonomiskā bilance (pašizmaksa ES ir piecas reizes augstāka nekā Brazīlijā un divas reizes augstāka nekā ASV) ir visai vāja, un šīs nozares tālāka attīstība Eiropā un Latvijā liekas neskaidra. Tiek gaidīts, ka bioetanola ražošana no lignocelulozes būs tas virziens, kurš degvielu ražošanā iesaistīs mežsaimniecību, ievērojami uzlabojot ekonomisko bilanci, pieļauj zinātnieks. Viņš atgādina, ka Latvijā ir ap 360 000 hektāru neizmantotas aramzemes. Pašreizējās biodegvielas ražošanas jaudas ļauj sasniegt apmēram 5% līmeni no benzīna patēriņa valstī, bet pēc lignocelulozes tehnoloģiju ieviešanas to būtu viegli dubultot, secina V. Kampars.

SIA Jaunpagasts Plus valdes priekšsēdētāja padomnieks Armands Gūtmanis pārliecināts, ka graudu audzēšana biodegvielai nekonkurēs ar graudu audzēšanu pārtikai, jo valstī ir pietiekami daudz neizmantotas aramzemes. Šo kviešu audzēšana bioetanolam lētāk izmaksās arī fermeriem, kaut vai tāpēc, ka neprasa pārāk daudz minerālmēslu, vērtēja A.Gūtmanis.

 

Ķīšezerā smirdoņa un fekālijas

LNT   08/07/08    Tūkstoš kubikmetru mēnesī - vismaz tik daudz kanalizācijas mēslu katru mēnesi ietek Ķīšezerā. Neattīrītie kanalizācijas ūdeņi padarījuši ezeru bīstamu cilvēku veselībai. Par gadiem ilgstošo problēmu atbildīgās amatpersonas neliekas ne zinis.

Ķīšezers ir lielākais ezers Rīgas apkārtnē. Diemžēl šis ezers jau kopš padomju laikiem ir arī visnetīrākais.

Visi cilvēki, kas peldas, nodarbojas ar sportu vai makšķerē Ķīšezerā riskē saslimt ar dizentēriju vai pat vēdera tīfu.

Šis smakojošais strautiņš tek uz Ezeru no krastā esošā dzīvojamā rajona "Suži". 7000 iedzīvotāju radīt neattīrīti kanalizācijas ūdeņi dienu un nakti tek ezerā.

Jānis, Sužu iedzīvotājs: "Te visu laiku iet iekšā, kamēr tā mašīna, neatbrauc un neizsūc, viss iet ezerā."

Kanalizācijas mašīna reizi mēnesī izsūc tikai nelielu daļu netīro ūdeņu – 200 kubikmetrus. Tūkstotis kubikmetru mēnesī jeb aptuveni septiņpadsmit vilciena cisternas ar mēsliem ietek ezerā.

Jānis: "Nevar ne izpeldēties, ne mierīgi pie ezera pieiet, smirdoņa visa un pilnīgi redz, kur viss ūdens iet ezerā."

Šis strautiņš tek kopš padomju armijas aiziešanas. Sūkņu stacija un attīrīšanas iekārtas nedarbojas. Sužu dzīvojamā kooperatīva vadītājs stāsta, ka salabot attīrīšanas iekārtas nav viņu spēkos.

Ivans Grigorjevs, "Suži 1" priekšsēdētājs: "Šis ezers ir iekļaut dabas rezervāta teritorijā un domei jālemj ko darīt. Mēs to nevaram risināt, tīkla atjaunošana maksā vismaz 250 tūkstošus latu, kur lai mēs to naudu ņemam?"

Par samilzušo problēmu Rīgas domes vides departamentā ir zināms. Askolds Kļaviņš pašlaik ir atvaļinājumā, bet viņa vietnieks nekādu risinājumu nespēj piedāvāt.

Ķīšezers ir savienots ar Baltezeru un Juglas ezeru, tāpēc arī tajos ezeros ir pasliktināta ūdens kvalitāte.

Pagājušajā nedēļā piesārņojuma līmenis Ķīšezerā bija pārsniegta pat desmit reizes. Labā ziņa, ka šonedēļ peldvietās Ķīšezera otrajā krastā piesārņojums ir atkal normas robežās. Redzēsim, kas būs nākamnedēļ.

 

Vai pašreizējā augstākās izglītības finansēšanas sistēma valstī ir pareiza?

LNT   08/09/08    Uzņemšana augstskolās ir beigusies. Jaunie studenti jau ir skaidrībā, kurš ticis budžeta grupā, bet kuram par studijām jāmaksā. Par valsts līdzekļiem Latvijas augstskolās mācīsies ceturtā daļa no visiem studentiem. Tikmēr vienota viedokļa par to vai pašreizējā augstākās izglītības finansēšanas sistēma valstī ir pareiza – nav.

Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš sit trauksmes zvanus! Viņš apgalvo, ka augstākā izglītība un zinātne Latvijā ir nopietnu problēmu priekšā. Mūsu valstī viena studenta finansēšanai ir vismazākais apjoms Eiropas Savienībā. Mēs būtiski atpaliekam arī zinātnes attīstībā.

Mārcis Auziņš, LU rektors: "Pašreiz pamatā viss mūsu budžets aiziet pasniedzēju algu nodrošināšanai, bet materiāli tehniskās bāzes nodrošināšanai naudas nepietiek. Nemaz nerunājot par normāliem dzīves apstākļiem kopmītnēs."

Pašreizējais studiju finansēšanas modelis Latvijā paredz bezmaksas studijas tikai labākajiem studentiem, savukārt labākie no labākajiem saņem arī stipendiju. Pārējie par mācībām maksā paši Auziņš piedāvā pāriet uz valsts apmaksātu augstāko izglītību.

Valsts paredzēto finansējumu izdalot vienlīdzīgi visiem studentiem, katrs saņemtu aptuveni 700 latus. Pārējā summa būtu jāpiemaksā katram pašam)

Studiju maksa katrā augstskolā un studiju programmā atšķiras. Vidēji tā ir ap 1300 latiem mācību gadā. Aptuveni 600 lati būtu katra studenta līdzdalības maksa. Pret šādu modeli rezervēti izturas Rīgas Tehniskā universitāte.

Uldis Sukovskis, RTU Mācību prorektors: "Pirmkārt jādod iespēja spējīgākajiem mācīties pa valsts līdzekļiem un otrkārt tas ir veids kā valstij regulēt prioritārās jomas."

Piedāvātais modelis gan neizslēdz iespēju centīgākos un maznodrošinātos no dalības maksas atbrīvot.

Mārcis Auziņš: "Motivācija mācīties nevar būt maksa par studijām. Motivācija ir iegūt zināšanas, veidot interesantu dzīvi."

Izglītības un zinātnes ministrija atzīst, ka absolūti pareizākā modeļa nav, tomēr esošā sistēma šobrīd esot vispieņemtākā.

Anatolijs Melnis, IZM Augstākās izglītības departamenta direktora vietnieks: "Līdzdalības modeļa trūkums ir tas, ka budžeta studentiem nākotnē nāktos maksāt. Līdz ar to no ministrijas puses būtu grūti motivēt studējošos studēt noteiktās specialitātēs un noteikt prioritārās nozares."

Ministrija ir gatava diskusijām un dažādu viedokļu uzklausīšanai. Tiks veidota speciāla darba grupa. Jau septembrī Latvijas Universitātē paredzēts seminārs, kurā tiks analizēti augstākās izglītības finansēšanas ekonomiskie un sociālie aspekti.