Kas jauns Latvijā?

Nr. 541:  2008. g.  10. - 23. augusts

 

 

 

EKSTRA  svētdien, 24. augustā

 

 

Referendumā vajadzīgais balsu skaits nav savākts

Matīss Arnicāns, Barbara Ālīte, Jānis Juzefovičs, Diena  08/24/08    Provizoriskie Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) dati liecina, ka referendumā piedalījušies nedaudz vairāk nekā 347 000 vēlētāju, kas nav pietiekami, lai grozījums likumā Par valsts pensijām stātos spēkā. Lai tas notiktu referendumā bija jāpiedalās vismaz  453 730 balsstiesīgo jeb pusei no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaitu un vairākumam jābalso par likumprojekta pieņemšanu. Kvorumam pietrūka aptuveni 106 000 balsu. No tiem, kas piedalījās referendumā vairākums atbalstīja grozījumu. Provizoriskie vēlēšanu rezultāti liecina, ka par nobalsoja 96,14%, pret 3,61%.

Aktīvākie balsotāji bijuši Rīgā (92 256), Rīgas rajonā (30 660), Daugavpilī (20 805), Ogres rajonā (11838), Jūrmalā (10 052), Liepājā (10 100). Savukārt kūtrākie vēlētāji bijuši Ventspils rajonā (1872), Alūksnes rajonā (3703), Gulbenes rajonā (3911), Balvu rajonā (4088), Ventspilī (4598).

Visvairāk balsis pret pensiju likuma grozījumu nodotas Balvu rajonā (9,8% no visiem sestdien balsojušajiem teica pret), Alūksnē (5,8%), Kuldīgas rajonā (5,3%), Aizkraukles rajonā (5,2%), Valkas rajonā (5,1%), Ventspilī (5%).

Savukārt visvairāk par balsis Daugavpilī (97,9%), Rēzeknē (97,7%) un Rēzeknes rajonā (97,2%) un Daugavpils rajons (97%).

Ārvalstīs nobalsojuši 862 vēlētāji. Agrā svētdienas rītā gan vēl nebija saņemti visi dati no iecirkņiem ārvalstīs. Visvairāk balsotāju bija Dublinā (109), Stokholmā (98), Adelaidē (82), Maskavā (50).

Referendums pulcējis tikai nedaudz vairāk par pusi no tiem vēlētājiem, kas piedalījās iepriekšējā tautas nobalsošanā par grozījumiem par Satversmi. 2.augustā piedalījās 629 119 vēlētāju (par nobalsoja 608 847, pret – 188 57), tomēr referendums par pensiju likumu pulcējis vairāk nekā pērn notikusī tautas nobalsošana par grozījumiem drošības likumos. Toreiz uz referendumu atnāca nedaudz vairāk nekā 338 000 balsstiesīgo.

 

 

Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

  

1000 cilvēku vētraini pauž atbalstu Gruzijai un nosodījumu Krievijai

TVNET / LETA    08/11/08    Pirmdien Rīgā pie Gruzijas vēstniecības Raiņa bulvārī vairāk nekā 1000 cilvēku pauda vētrainu atbalstu Gruzijas tautai un nosodījumu, viņuprāt, Krievijas agresijai Kaukāzā. Pie Gruzijas vēstniecības tika nolikti vairāki simti baltu rožu un aizdegts desmitiem svecīšu.

Gruzijas vēstniecība pārstāvji bija ļoti aizkustināti, un daudzu acīs bija manāmas asaras. Gruzijas pārstāvji norādīja, ka ir ļoti pateicīgi Latvijas tautai par pausto atbalstu.

Gruzijas atbalstītāji skandēja dažādus saukļus un dziedāja dažādas latviešu patriotiskas dziesmas. Tika nodziedāta arī Latvijas himna.

Pasākumu pieskatīja vairāki desmiti policistu, kuriem lielas grūtības sagādāja satiksmes organizēšana Raiņa bulvārī, jo daudzi cilvēki vēlējās doties pāri ielai un nolikt ziedus pie vēstniecības.

Policija aizturējusi vismaz divas personas, kas vēlējās traucēt šopēcpusdien iecerēto atbalsta gājienu Gruzijai. Aizturētie vietā, kur sākās gājiens, izkliedza dažādus saukļus. Gājienā devās vairāk nekā 1000 Gruzijas atbalstītāju.

Akcija sākās ar gājienu no Brīvības pieminekļa līdz Krievijas vēstniecībai. Gājienam pa priekšu tika nesti simboliski zārciņi, fotogrāfijas no karadarbības zonas, gājienu arī pavadīja raudoša sieviete.

Pie Krievijas vēstniecības tika skandēti dažādi saukļi - Krievija tika saukta par okupantiem, agresoriem, tika skandēti arī tādi saukļi kā "Ārā, krievi!", "Tankus prom no Gruzijas!" un citi.

Akciju mēģināja traucēt vairāki Krievijas atbalstītāji, ar kuriem pasākuma dalībniekiem izraisījās asa vārdu pārmaiņa. Pēc kāda laiciņa policija krieviski runājošo jauniešu bariņu aizraidīja ielas otrā pusē.

Akcijā piedalās dažāda gadagājuma cilvēki, viņiem rokās bija baltas rozes, bet vairāki jaunieši uzvilkuši krekliņus ar uzrakstiem "Pamesti = miruši", "Glābiet Gruziju". Ir sagatavoti vairāki plakāti. Iedzīvotāji izrotājušies ar Latvijas un Gruzijas karodziņiem.

Starp gājiena dalībniekiem bija arī Rīgas domes deputāti Dainis Īvāns (LSDSP), Einārs Cilinskis (TB/LNNK), Saeimas deputāte Sandra Kalniete (PS), Eiropas Parlamenta deputāts Ģirts Valdis Kristovskis (PS), Saeimas deputāts Kārlis Šadurskis (PS), Ina Druviete (PS), kultūras ministre Helēna Demakova (TP).

Gājiena sauklis ir "Atstāti vieni Kaukāzā", tādējādi atspoguļojot neapskaužamo situāciju, kādā Gruzija šobrīd atrodas.

 

Pīks: Saakašvili "nav izturējuši nervi" un viņš pakļāvies Maskavas provokācijām

LETA  08/11/08     Krievija jau iepriekš daudzkārtīgi provocējusi Gruziju, un šoreiz Gruzijas prezidentam Mihailam Saakašvili "nav izturējuši nervi" - viņš devis pavēli iebrukt Dienvidosetijā, uzskata Eiropas Parlamenta (EP) deputāts, EP Ārlietu komitejas loceklis un bijušais Latvijas ārlietu ministrs Rihards Pīks (TP).

Pīks uzskata, ka tieši šāda notikumu attīstība devusi iespēju Krievijai starptautiskajai sabiedrībai parādīt Gruziju kā agresoru, bet Krieviju - kā civiliedzīvotāju un "miera uzturētāju" aizstāvi.

Kā informēja deputāta padomnieks Mārtiņš Zemītis, pēc Pīka domām, Maskava jau iepriekš sadarbībā ar slepenajiem dienestiem bija izstrādājusi plānu, kas ietver ne tikai pilnīgu Krievijas kontroli pār Dienvidosetijas un Abhāzijas reģioniem, bet arī Gruzijas militārās un ekonomiskās infrastruktūras iznīcināšanu ar mērķi graut valsts stabilitāti, neatkarību un valstiskumu.

Krievijas nevēlēšanās runāt ar Saakašvili un signāli par nepieciešamo "režīma maiņu" Gruzijā vēl vairāk pastiprina bažas, ka Krievijas patiesās rūpes nav par osetīnu un abhāzu civiliedzīvotājiem, bet gan par Gruzijas vājināšanu, lai galu galā nepieļautu tās "izslīdēšanu" no Krievijas ietekmes zonas un iestāšanos NATO, uzskata Pīks.

EP oficiālās parlamentārās delegācijas sastāvā Pīks vasaras sākumā apmeklējis Gruziju un ticies ar prezidentu Saakašvili. Jau tajā brīdī Gruzijas prezidents informējis par Krievijas iespējamām militārām operācijām šovasar. "Diemžēl prezidenta drūmais paredzējums ir piepildījies," atzīst deputāts.

Eiroparlamentārietis uzsver, ka šajā situācijā daudz aktīvāk kā vidutājiem vardarbības pārtraukšanā un pamiera nodrošināšanā jāiesaistās Eiropas Savienības un NATO struktūrām.

 

Viedoklis: Robežšķirtne starptautiskajās attiecībās

Juris Paiders,  NRA  08/12/08    Gruzijā militārs konflikts ir uzliesmojis ar jaunu sparu. Latvijai daudz būtiskāk par piesliešanos vai atbalsta izteikšanu kādai no konfliktā iesaistītajām pusēm ir izprast Gruzijas kara ģeopolitiskās sekas. ES, ASV un Latvijas paustā ANO statūtu ignorēšana, vienpusēji atzīstot Kosovas neatkarību, ir devusi maldīgu signālu Abhāzijai un Dienvidosetijai.

Proti, ka arī šīs neatzītās un de facto neatkarīgās valstis kāda lielvalsts tagad var atzīt, apejot ANO statūtus. Vienlaikus Kosovas precedents mudināja Gruzijas vadību pasteigties, lai iekarotu šīs teritorijas, pirms kāda lielvara tās atzīst pēc Kosovas parauga. Gruzijas valdību var saprast. Valdība ir poliski deklarējusi mērķi iestāties NATO. Taču, lai izpildītu šo uzdevumu, Gruzijai bija jāveic neliels mājasdarbs. Jāiegūst kontrole pār visu savas valsts teritoriju. Tā kā sarunu ceļā pietiekami ātri kontroli pār Dienvidosetiju un Abhāziju iegūt neizdevās, uz dumpīgajiem reģioniem devās tanki.

Taču pašlaik vairs nav 1992. gads. Gruzijas separātisti savās autonomijās ir pilnīgi citos apstākļos nekā PSRS sabrukuma laikā. 16 gadus dumpīgie reģioni neatzina Gruzijas varu, bet Abhāzijas pases neatzina neviena cita valsts, pat Krievija. Lai elementāri izbrauktu ārpus savas nelielās republikas teritorijas, Abhāzijas un Osetijas iedzīvotājiem bija nepieciešams kaut kāds ceļošanai derīgs dokuments. Kā bijušajiem PSRS pilsoņiem gan abhāziem, gan osetīniem bija tiesības uz Krievijas pilsonību, un 90% Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotāju ir Krievijas pilsoņu pases. Gruzijas armijai bombardējot Chinvali, gāja bojā osetīni ar Krievijas pilsoņu pasēm. Līdz ar to Krievijai ir leģitīms iemesls aizstāvēt savus pilsoņus, ja tos sāk nogalināt citas valsts karaspēks. Īpaši, ja Krievijai ir ANO mandāts uzturēt mieru Dienvidosetijā.

Otrs un vissmagākais jautājums ir par Krievijas atbildes soļu samērīgumu Gruzijas konflikta gadījumā. Karadarbība no dumpīgajām Gruzijas republikām ir pārsviedusies uz Gruzijas valdības kontrolēto valsts daļu.

Jautājums par atbildes soļu samērīgumu atduras pret citu valstu piemēriem (precedentiem līdzīgos gadījumos). Pasaulē ir divas valsti, kuras pašas, nerēķinoties ar pasaules sabiedrisko domu, izlemj savu atbildes soļu samērīgumu starptautiskajās attiecībās. ASV 2001. gadā pēc trieciena Ņujorkas dvīņu torņiem kopā ar NATO partneriem bombardēja un pēc tam okupēja neatkarīgu valsti Afganistānu.

2003. gadā ASV, Gruzija, Latvija un vēl citas valstis (kā tagad zināms, balstoties uz melīgu un falsificētu informāciju par Irākas diktatora Sadāma Huseina it kā uzkrātajiem masu iznīcināšanas ieročiem) bombardēja un okupēja Irāku. Aizpērn Izraēla bombardēja un iznīcināja nozīmīgāko Libānas civilo infrastruktūru, jo Libānas grupējams, kas atrodas ārpus Libānas valdības kontroles, saņēma gūstā divus šīs valsts karavīrus.

Rietumu demokrātijas jūtami neprotestēja pret šādiem gadījumiem. Tieši otrādi – Rietumu demokrātijas akceptēja, ka ASV un Izraēla var bombardēt jebkuru valsti, kas rada nāves draudus vismaz vienam tās pilsonim. ASV un Izraēla sevi pašas iecēla to valstu klubā, kuras neievēro starptautiskās tiesības un ar militāru spēku ir gatavas atbildēt uz reālu vai pat šķietamu savas valsts interešu apdraudējumu. ES pieņēma šādus izņēmumus starptautiskajās tiesībās kā realitāti. Diplomātiskās attiecības netika pārtrauktas. Gluži otrādi. Latvija sūtīja savu armiju uz Irāku un Afganistānu, atzina Kosovas neatkarību utt.

8. augustā Krievija pati sevi iecēla to valstu klubā, kur jau ir Izraēla un ASV. Tagad Krievija solās pati izlemt, cik adekvāti tai jāatbild uz katru militāru darbību pret tās armiju vai pilsoņiem.

Pēc divu Izraēlas karavīru sagūstīšanas Libānas civilā infrastruktūra tika pilnībā nobombardēta. 8. augustā Chinvali Gruzijas armija nogalināja 12, ievainoja vairāk nekā 100 Krievijas armijas karavīru un nogalināja vismaz 50 civiliedzīvotāju, kas, visticamāk, ir Krievijas pilsoņi. Ja Krievijas atbilde būtu tikpat adekvāta kā Izraēlas atbilde Libānas gadījumā, tad Gruzijas civilā infrastruktūra, HES, mobilo sakaru torņi un naftas vadi jau būtu drupās.

8. augustā ir noticis lūzums. Krievija demonstrē, ka starptautiskajās attiecībās tā var vadīties pēc tā paša standarta, kuru pārējai pasaulei demonstrē ASV un Izraēla. No 8. augusta pasaulē ir pilnīgi cita ģeopolitiskā situācija.

Dž. Buša politika, aizstājot starptautiskās tiesības ar vienpusēju ASV un tās satelītu militāru darbību, ir sējusi vētru, jo tagad arī citas lielvalstis var sākt rīkoties līdzīgi. Pasaulei nav skaidrības, kā būtu jārīkojas, ja līdzīgu politiku attiecībā pret kaimiņvalstīm sāks piekopt ne tikai Krievija, bet Ķīna, Indija vai citas valstis ar pietiekami lielu militāru potenciālu un līdz galam nesakārtotu robežsituāciju savā reģionā. Krievijas pievienošanās ASV un Izraēlas klubam maina līdzsvaru Eiropas telpā. Eiropā ir daudz teritoriju ar augstu Krievijas pilsoņu koncentrāciju. Tādas ir Krima Ukrainā un pat Tallinas un Narvas apkārtne tepat kaimiņu Igaunijā. Latvijai ir jāmudina gan ASV, gan Krievija, gan Izraēla atgriezties starptautisko tiesību telpā.

Ir vēl viena doma, kas izriet no 8. augusta. Ne katra valsts, kas deklarē, ka vēlas iestāties NATO, to vēlas darīt, lai atbalstītu t.s. atlantiskās vērtības. Gruzijas vadības vēlme iestāties NATO vairāk izskatās pēc vēlmes ar NATO autoritāti un NATO militāro potenciālu risināt savus iekšējos konfliktus un izmantot NATO rīksti kaimiņvalstu biedēšanai. Ja tāds problēmreģions kā Gruzija 2008. gadā būtu uzņemts aliansē, tad tagad mums būtu apstākļi konfliktam starp NATO un Krieviju (5. paragrāfa noteikumi). No visām NATO dalībvalstīm tikai Latvijai, Igaunijai un Norvēģijai ir kopēja robeža ar Krieviju.

Latvija varētu izmantot savas labās attiecības ar Gruziju, lai aicinātu Gruzijas vadību atteikties no militāra spēka politikas attiecībās ar dumpīgajiem reģioniem, taču iespējams, ka jau ir par vēlu un Gruzijas konflikts tiks iekonservēts uz kārtējo desmitgadi. Gruzijas karš ir starptautisko tiesību katastrofa un 8. augusts kļūs par zīmīgu robežšķirtni starptautiskajās attiecībās.

 

Latvijas armija Gruzijai nepalīdzēs

Viesturs Radovics,  NRA  08/12/08     "Demonstrācijas nepalīdzēs. Mums vajag visu – ieročus, brīvprātīgos, kuri varētu Gruzijā ierasties caur Turciju. Gruzijas pēc pāris dienām var nebūt," savā interneta dienasgrāmatā svētdien rakstīja Gruzijas prezidenta analītiskās grupas padomnieks Giorgi Kandelaki.

Tomēr ne Latvija, ne citas Eiropas Savienības un NATO valstis Gruzijai cīņās ar Krieviju nepalīdzēs.

"Iespējama bruņoto spēku palīdzība Gruzijai šobrīd galīgi nav mūsu dienaskārtībā," lakonisks ir Latvijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs. Viņš uzsver, ka patlaban Gruzijā strādā Latvijas militārais atašejs, kurš cītīgi seko līdzi notikumiem karadarbības reģionā. "Ja būs signāli, ka Gruzijai nepieciešama mūsu armijas humānā palīdzība, tad valdība izskatīs iespējas šo palīdzību sniegt," piebilda. E. Rinkēvičs.

Latvijas oficiālā attieksme pret notiekošo Gruzijā ir tāda pati kā Eiropas Savienībai un NATO. Turklāt NATO savu viedokli par notiekošo nav pilnībā paudusi. "Šobrīd tomēr vairāk ir jāizmanto diplomātija, nevis jāveic, iespējams, labi iecerētas, bet nepārdomātas akcijas," uzsvēra E. Rinkēvičs.

Latvija ir aicinājusi NATO ģenerālsekretāru sasaukt Ziemeļatlantijas alianses padomes sēdi. Ir saņemta informācija, ka tā tiks rīkota šodien, un pēc tam būs atsevišķa sanāksme, kurā piedalīsies Gruzijas ārlietu ministre Ekaterine Tkešelašvili. Savukārt trešdien, 13. augustā, notiks Eiropas Savienības (ES) ārlietu ministru ārkārtas sēde, kurā tiks spriests par Gruzijas un Krievijas konfliktu, šodien valdību informēja ārlietu ministrs Māris Riekstiņš.

Tikmēr Gruzija lūgusi Latvijai humāno palīdzību. Gruzijai nepieciešami pirmās palīdzības komplekti un arī asinis. Latvija pašlaik ir apzinājusi mūsu valsts iespējas sniegt palīdzību, nogādāšanai Gruzijā tiek gatavoti pārsienamo materiālu komplekti un asinis aizvietojošie preparāti. Veselības ministrs Ivars Eglītis ir sazinājies ar Gruzijas darba, veselības un sociālo lietu ministru Aleksandru Kvitašvili, lai precizētu, kāda rakstura medicīniskā palīdzība Gruzijas iedzīvotājiem ir nepieciešama, un apliecinājis Latvijas gatavību palīdzēt cietušajiem.

Par palīdzības sniegšanu nepieciešams pieņemt attiecīgu valdības lēmumu. Gruzija nav lūgusi militāra rakstura palīdzību, tāpēc šis jautājums netiek apspriests, vakar valdību informēja Latvijas ārlietu ministrs.

Neraugoties uz Gruzijas oficiālo viedokli, paši gruzīni, viņu karavīri domā citādi. Laikraksta New York Times korespondents Gruzijā apraksta kādas gruzīnu armijas vienības atkāpšanos no Dienvidosetijas. Žurnālista uzrunātais armijas majors saka: "Pierakstiet tieši tā, kā es saku. Dažus pēdējos gadus es dzīvoju demokrātiskā sabiedrībā. Es biju laimīgs. Bet tagad ASV un Eiropas Savienība mums uzspļauj." Kāds cits karavīrs, sažņaudzis rokās savu triecienšauteni, atzinis: "Mēs nogalinājām tik daudz [krievu], cik varējām. Bet kur ir mūs draugi?"

Washington Post citē kādu anonīmu augstu ASV amatpersonu, ka "šobrīd mēs nerunājam ne par ko, kas pārkāptu starptautiskās diplomātijas robežas". Pašlaik neesot nekādu pazīmju, ka ASV vai NATO militārie spēki varētu doties palīgā Gruzijai. Līdzīgu nostāju neoficiāli pauž arī Latvijas diplomāti.

Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra E. Rinkēviča rīcībā neesot ziņu, ka atsevišķi Latvijas karavīri būtu gatavi brīvprātīgi doties palīgā Gruzijai. Vairāki Latvijas armijas virsnieki Neatkarīgajai neoficiāli atzina, ka Latvijai īsti nemaz nav, ko uz Gruziju sūtīt, – mūsu pašu armijai esot dažādas apgādes problēmas. "Ja nu vienīgi kādu kravu ar vecām segām," ar rūgtu ironiju piebilst kāds armijas virsnieks. Tāpat militāristi neizprot sabiedrības kraso atbalstu Gruzijai, norādot, ka militārais konflikts nav tik viennozīmīgs.

Latvijas armija notikumus Gruzijā nekomentē. Atbildot uz Neatkarīgās jautājumu, vai mūsu Nacionālie bruņoties spēki (NBS) analizē militārās operācijas Gruzijā un gūst kādas mācības, NBS Preses un informācijas daļas virsnieks kapteinis Normunds Stafeckis atbildēja, ka armija analizē pilnīgi visus militāros konfliktus pasaulē.

 

Vešņakovs: Latvijas paustais atbalsts Gruzijai nav neatgriezenisks punkts Rīgas un Maskavas attiecībās

LETA  08/12/08    Latvijas paustais atbalsts Gruzijai nav neatgriezenisks punkts Rīgas un Maskavas attiecībās, bet tas var radīt tām draudus, šodien preses brīfingā žurnālistiem sacīja Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs.

Pēc vēstnieka teiktā, tālākais abu valstu attiecību attīstības scenārijs būs atkarīgs no Latvijas politiķu spējas novērtēt situāciju, kā arī no viņu rīcības.

"Es ceru, ka mums ir visas iespējas noturēt [mūsu attiecības]," teica Vešņakovs, paužot cerību, ka izdosies realizēt tās ieceres, kas šogad bija plānotas pušu starpā. Diplomāts apgalvoja, ka darīs visu, lai nerealizētos tās ieceres, kas bija vērstas uz Rietumvalstu, tostarp Baltijas valstu, un Krievijas attiecību sarežģīšanu.

"Uzskatām, ka pēdējie Latvijas valdības paziņojumi, paužot atbalstu Gruzijai, ir veikti, drīzāk balstoties uz solidaritātes principu, nevis objektīvu informāciju par izveidojušos situāciju konflikta zonā," sacīja vēstnieks, paužot cerību, ka pārsteidzīgajiem paziņojumiem ar atbalstu "noziedzīgajai Tbilisi kara operācijai" nebūs nopietnu negatīvu seku uz Latvijas un Krievijas attiecībām, pie kuru uzlabošanas esot tik daudz strādāts.

Rīt Vešņakovs ir aicināts tikties ar Saeimas Ārlietu komisijas deputātiem. Tikšanās laikā tiks apspriesta Latvijas parlamenta nostāja attiecībā uz situāciju Gruzijā. Vešņakovs atzinīgi vērtēja uzaicinājumu, norādot, ka tā ir laba nostāja uzklausīt visu pušu viedokli.

Vērtējot Latvijas premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) vizīti Gruzijā, diplomāts norādīja: no vienas puses, plānotajā vizītē viņš neredzot neko sliktu, bet, no otras puses, - ja vizītes laikā netikšot uzklausīti visi viedokļi, tā būšot neobjektīva un nepilnīga. "Ja tāda ir pozīcija, tā mums ir nesaprotama un nepieņemama."

Attiecībā uz Latvijas piešķirto palīdzību 100 000 latu vērtībā Gruzijai karadarbības rezultātā izraisīto seku pārvarēšanai Vešņakovs sacīja: ja palīdzība domāta tautai, tad tā esot vērtējama kā pozitīva, bet, ja nē - tad tā esot agresora atbalstīšana.

Vešņakovs arī pauda pārliecību, ja Latvija atsauktos Gruzijas aicinājumam pēc militāra rakstura palīdzības, tad Rīga pati kļūtu par agresoru.

Diplomāts uzskata, ka vakar notikušajā atbalsta gājiena Gruzijai, kas devās garām arī Krievijas vēstniecībai, pausts vien "atsevišķu cilvēku viedoklis", ko varot darīt demokrātiskā valstī. Kārtības garantēšana akcijas norises laikā, pēc Vešņakova domām, esot noritējusi korekti. Vēstnieks gan pauda nožēlu, ka cilvēku attieksme esot bijusi balstīta emocijās.

Vešņakovam esot piedāvāta diennakts apsardze, taču viņš no tās atteicies, jo uzskata, ka, zinot latviešu tautu, viņam tāda nav vajadzīga.

Vēstnieks norādīja, ka pēdējās dienās ir ticies ar virkni Latvijas puses pārstāvju, lai informētu par konfliktu Dienvidosetijā. Vēstnieks ticies ar Augustu Brigmani (ZZS), Jāni Urbanoviču (SC), Māri Kučinski (TP), Jakovu Plineru (PCTVL), Daini Turlo (LPP/LC), Ārlietu ministrijas valsts sekretāru Normanu Penki un pēc Latvijas puses iniciatīvas - ar ārlietu ministru Māri Riekstiņu (TP).

Tikšanos mērķis esot bijis iepazīstināt ar "reālo situāciju gruzīnu-dienvidosetīnu konflikta zonā", aicinot Latvijas partnerus, lai tie vērstos pie Gruzijas vadības ar prasību pārtraukt uguni un izvest kara tehniku no konflikta zonas.

Diplomāts žurnālistiem izklāstīja Maskavas iepriekš pausto nostāju par situāciju Gruzijā un raksturoja sekas, ko atstājis konflikts. "Izveidojusies situācija ir humāna katastrofa, bet gruzīnu varas rīcību nevar raksturot savādāk kā masu noziegumus pret osetīniešu tautu, etnisko tīrīšanu un genocīdu."

Vēstnieks uzsvēra, ka Krievijas rīcība, vērojot "acīmredzamus noziegumus pret cilvēci", šajā situācijā nevarēja būt savādāka. Maskava pieprasa no Gruzijas nekavējoties pārtraukt uguni visā konflikta zonā un noslēgt juridiski saistošu dokumentu par spēka nelietošanu Dienvidosetijā un Abhāzijā. Mutiskām vienošanām, kas panāktas ar Gruzijas pusi, Krievija vairs neticot, uzsvēra vēstnieks.

"Es domāju, ka visiem ir kļuvuši pilnībā skaidri īstenie motīvi tādiem Gruzijas sīviem centieniem kļūt par NATO dalībvalsti. Diez vai tagad kāds tic, ka to vada vēlme stiprināt eiroatlantiskās vērtības un demokrātiju. Drīzāk tā ir tiekšanās iegūt kādu indulgenci turpmākām [Gruzijas prezidenta Mihaila] Saakašvili avantūrām, par kuras upuriem kļūst viņa paša tauta," izteicās Vešņakovs.

Vēstnieks pauda cerību, ka "mūsu rietumu partneri" beidzot ieraudzīs īsteno "gruzīnu demokrātijas" seju, par kuru "Krievija tiks ilgi bez rezultātiem ir brīdinājusi".

Preses brīfingu vēstnieks noslēdza ar pāris teikumiem latviešu valodā, pateicoties žurnālistiem par viņu ierašanos.

 

Klimovičs: Gruzija seko rietumvalstu reakcijai

Atis Klimovičs Tbilisī,  Diena  08/12/08     Gruzijā otrdienas vakarā sācies vēl viens mītiņš, uz kuru Tbilisi pulcējušies liels skaits cilvēku. Mītiņā redz plīvojam arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogus, kā arī Ukrainas un ASV karogu, pa telefonu no Gruzijas stāsta Dienas speciālkorespondents Atis Klimovičs.

Viņš vēsta, ka vietējie Gruzijas televīzijas kanāli rūpīgi seko līdzi rietumvalstu reakcijai. Žurnālisti Gruzijā stāsta, ka pašreiz stingrāka pozīcija vērojama no rietumiem, pirmkārt jau no ASV, bet Eiropas Savienības valstu nostāja vēl ir nenoteikta. Tiekot vēstīts, ka Baltijas valstis ir tās, kas mēģinot panākt stingrāku nostāju, bet Vācijai, Itālijai un Spānijai ir atšķirīga nostāja.

Eiropas Savienības (ES) valstu līderi, viņu vidū arī Latvijas premjers Ivars Godmanis, Tbilisī varētu sasniegt pēc aptuveni divām stundām. Lidmašīna ar vairāku valstu līderiem nosēdusies Baku un tālāk amatpersonas ceļu turpina aptuveni 50 automašīnu kolonnā. Paredzams, ka amatpersonas vēl šovakar tiksies ar Gruzijas līderi Mihailu Saakašvili. Pagaidām nav zināms, cik ilgi Gruzijā uzturēsies Latvijas premjers Ivars Godmanis.

Ar auto ceļu uz Tbilisī veic arī Igaunijas, Polijas, Ukrainas un Lietuvas prezidenti. Viņi, pēc M.Saakašvili teiktā, atlidojot tāpēc, ka zinājuši — ir bijuši draudi «mūs bombardēt, viņi vēlas izteikt atbalstu».

Tikmēr Gruziju ir sasniedzis ES prezidējošās valsts Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, kurš otrdien ar Krievijas prezidentu Dmitriju Medvedevu vienojās par principiem Dienvidosetijas un Abhāzijas krīzes noregulēšanai. Ja Gruzija tam piekritīs miera sarunas tiks turpinātas.

Jau ziņojām, ka dienas vidū Tbilisē centrā jau notika viens mītiņš, kas sekoja drīz pēc tam, kad Krievijas armija bija veikusi aviācijas uzlidojumus Gori pilsētai. Tautas sapulcē, kur izskanēja okupācijas nosodījums, bija ieradies liels skaits cilvēku, kā arī redzami gruzīnu inteliģences pārstāvji.

Nobeigumā emocionāli runāja Gruzijas prezidents M.Saakašvili. Gruzijas valsts galva aicinājis iedzīvotājus turpmāk uz nevardarbīgu pretošanos.

«Gruzijai ir maza armija, bet te sanākušo civiliedzīvotāju armija ir daudz lielāka,» teicis M.Saakašvili. Un tieši tā, pēc viņa vārdiem, būtu Gruzijas neatkarības garantētāja.

M.Saakašvili arī paziņoja, ka parlamentā šodien pieņemts lēmums par izstāšanos no NVS. «Mēs atvadāmies no PSRS uz visiem laikiem un prasām, lai to darītu arī ukraiņu un citas šajā organizācijā esošās valstis. Mēs paziņojam, ka Abhāzija un Osetija ir okupētas teritorijas. Šādi tanki savulaik iegāja arī Budapeštā Ungārijā, Čehijā un Afganistānā, taču tur neko nespēja izdarīt, un arī mūs neuzvarēs,» teica M.Saakašvili.

 

Afganistānā gājis bojā Latvijas karavīrs

Latvijas Avīze   08/12/08     Afganistānā vakar mīnas sprādzienā gājis bojā viens Latvijas karavīrs – 23 gadus vecais dižkareivis Edgars Ozoliņš, bet vidēja smaguma traumas guvuši vēl trīs Latvijas karavīri. Negadījums noticis laikā, kad Latvijas karavīri pavadījuši presi un civiliedzīvotājus uz Maimanas provinci. Mīna sprāgusi, kad visi nogādāti galapunktā un karavīri devušies atpakaļ.

Pēc eksplozijas mediķi centušies vissmagāk ievainoto Ozoliņu nogādāt uz Vācijas kontingenta hospitāli, bet ievainojumi bijuši tik smagi, ka viņš pa ceļam miris. Kareivis Ainārs Stepiņš guvis vidēji smagu kājas ievainojumu un viņš ārstēšanos turpinās Afganistānā, bet dižkareivis Andis Brencis un kareivis Juris Šķērskāns guvuši vieglas traumas un viņi varēs turpināt misiju, ja vien veselība un noskaņojums atļaus.

Bojāgājušajam, 1985. gada 21. jūnijā dzimušajam karavīram, tā bijusi pirmā starptautiskā misija un šā gada nogalē viņam bija jāatgriežas mājās. Taču nu bojāgājušo caur Oslo nogādās apbedīšanai Latvijā.

Sprādzienā, kas plkst. 11.56 pēc Latvijas laika notika Maimanas centrā, cietuši arī 13 civiliedzīvotāji un to izraisījis pašdarināts spridzeklis, kas iedarbināts ar tālvadību. Automašīnu eskortā bija trīs transportlīdzekļi, bet uzspridzinātajā auto atradās vienīgi četri Latvijas kareivji. Žurnālisti, kurus Latvijas karavīri pavadīja, nav cietuši.

Uz Afganistānu dosies psihologs un kapelāns, kas pārrunās ar citiem karavīriem viņu noskaņojumu pēc traģēdijas, arī bojāgājušā tuviniekiem palīdzību sniedz psihologi. Aizsardzības ministrs Vinets Veldre pats sazvanījis Ozoliņa māti, lai izteiktu līdzjūtību.

Ministrija sola nodrošināt bēru ceremoniju, kā arī izmaksāt kompensāciju bojāgājušā tuviniekiem.

Patlaban Afganistānā NATO vadītos starptautiskos drošības atbalsta spēkus pārstāv 117 Latvijas kontingenta karavīri, divi Valsts policijas pārstāvji un Ārlietu ministrijas pārstāvis.

Lai arī vislielākā nemiernieku aktivitāte Afganistānā jūtama valsts dienvidos, pastiprinās nemiernieku uzbrukumi NATO vadītajiem starptautiskajiem drošības atbalsta spēkiem valsts ziemeļos, kur dienē Latvijas karavīri.

Uzbrukumus NATO spēkiem un vietējiem iedzīvotājiem pārsvarā organizē radikālā islāmistu grupējuma "Taleban" atbalstītāji.

Publiski pieejamā informācija liecina, ka Latvijas karavīri pēdējo gadu laikā vairākkārt Afganistānā piedzīvojuši bāzes apšaudes un nemiernieku uzbrukumus izbraukumos, taču līdz šim nevienam karavīram nopietni ievainojumi nav radīti.

Šis ir pirmais Latvijas karavīrs, kas gājis bojā Afganistānā. Trīs karavīrus Latvija zaudējusi četru gadu laikā nemiera postītajā Irākā. 2004. gada 8. jūnijā sprādzienā Vāsitas provincē netālu no Suvārijas tika nogalināti seši koalīcijas spēku karavīri, starp kuriem bija Latvijas pārstāvis Olafs Baumanis, bet 2006. gada 27. decembrī nemiernieku uzstādīta spridzekļa eksplozijā netālu no Divānijas bojā gāja divi Latvijas karavīri – dižkareivji Gints Bleija un Vitālijs Vasiļjevs.

***

Latvija misiju nepārtrauks

Valsts prezidents Valdis Zatlers vakar izteica līdzjūtību Afganistānā bojā gājušā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) dižkareivja Edgara Ozoliņa ģimenei, taču norādīja, ka tas nebūs iemesls, lai atsauktu Latvijas pārstāvjus no miera misijas:

"Mēs valsti aizstāvam kolektīvās drošības sistēmā, dalībā NATO misijā. Pašlaik, kad pasaulē notiek karadarbība, tostarp starp Gruziju un Krieviju, ir svarīgi, ka mūsu drošību garantē mūsu karavīri. Karavīri ir tas, uz ko mēs varam paļauties."

 

Nils Jansons: Pieci secinājumi par karu Gruzijā

Nils Jansons, politikas zinātņu maģistrs  DELFI  08/12/08   

1. Krievija ir perfekti sagatavojusies informācijas karam - šis bija mans pirmais secinājums, pagājušās nedēļas nogalē Krievijas televīzijās vērojot ziņas par karadarbību Dienvidosetijā. Paralēli skatoties te Krievijas valsts kontrolētos TV kanālus, te britu BBC un Sky News, te franču TV5 Monde, nevarēja nepamanīt, ka krievu mediji balansē uz propagandas robežas. Taisnību sakot, pārsvarā tie atklāti pāriet propagandas pusē.

Piemēram, krievu žurnālistiem laikam neeksistē tāds žurnālistikas princips kā ziņu un komentāru nodalīšana. Ja BBC ziņu moderatori vienkārši informēja par jaunākajiem notikumiem un viedokļus pauda jau pieaicinātie eksperti vai politiķi, tad krievu valsts kanāla PTP diktori līdzās saviem tiešajiem pienākumiem bija uzņēmušies arī politisko komentētāju un ekspertu ampluā, aktīvi skaidrojot un mācot, kurš ir "labais un sliktais".

Rietumu ziņu kanāli jūtami atpalika propagandas kara vēriena ziņā, kaut arī tur bija vērojama tendence salikt "pareizos akcentus". Piemēram, kādu laiku izliekoties "neredzam" Gruzijas armijas ofensīvas sākumu Dienvidosetijā, bet pēc krievu pretuzbrukuma sākuma zibenīgi nodrošinot ētera laiku Gruzijas prezidentam Mihailam Saakašvili.

2. Stāsts nav par tautu pašnoteikšanās tiesībām, bet gan par ģeopolitiku. Bruņojusies ar naftas dolāriem, kodolieročiem un vietu ANO Drošības padomē, Krieviju nu jau vairāk nekā divus gadus ir pilnībā atgriezusies starptautiskās politikas augstākajā līgā. Tā vēlas pilnībā kompensēt Jeļcina perioda nevarību un ietekmes atjaunošana tuvējā pierobežā ir šī atriebības plāna būtiskākā sastāvdaļa. Līdz ar to Gruzija un Ukraina ar savām NATO un ES iestāšanās cerībām ir galvenie šķēršļi šī plāna īstenošanai.

Protams, ir arī abhāzu un osetīnu tautu vēlme pēc neatkarības. Abhāzi nav aizmirsuši ne 7.-9. gs karalistes faktisko neatkarību, ne Abhāzijas padomju republiku pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, ne Staļina lēmumu republikas statusu nomainīt pret autonomiju Gruzijas PSR sastāvā un Berijas mudinājumus gruzīniem un armēņiem apmesties Abhāzijas teritorijā. Arī osetīnu tautas atmiņā ir Staļina skaldi un valdi principā ieturētais lēmums Ziemeļosetiju iekļaut Krievijas PSR, bet Dienvidosetiju Gruzijas PSR sastāvā.

Tomēr visi šie savā būtībā cēlie centieni zaudē jēgu, ja ņem vērā, ka savu neatkarību abhāzi un osetīni it kā cer sasniegt ar Krievijas palīdzību. Krievijas attieksme pret saviem separātiskajiem reģioniem ir labi zināma un tai nav ne mazākās vēlmes savā interešu sfērā Kaukāzā redzēt divas jaunas, kaut arī lojālas valstis. Maskava ir pret Kosovas precedenta atkārtošanu, tādēļ arī tā joprojām tā arī nav atzinusi abu pašpasludināto republiku neatkarību. Maskavas interesēs ir šos konfliktus ilgstoši uzturēt gruzdošus, tā gūstot iespēju ietekmēt ne tikai Gruziju, bet arī ASV intereses reģionā, tostarp stratēģiski svarīgo Baku-Tbilisi-Džeihanas naftas vadu. Es šeit nemaz nerunāju par ekonomistu atzinumiem par abu republiku nespēju izdzīvot patstāvīgi, vai arī par Dienvidosetijas "valdību", kurā laikam jau "nejaušas sakritības" dēļ absolūtais vairākums ir nevis osetīni, bet gan dažāda ranga bijušie Krievijas militāristi un "aparatčiki".

3. Saakašvilli pieļāva kļūdu, izlemjot ar spēku atgūt Dienvidosetiju. Konflikts gandrīz pilnībā noritēja pēc Krievijas scenārija un tai izdevās uzspiest Gruzijai savu notikumu "dienaskārtību". Krievijai ir izdevies daļēji diskreditēt Gruzijas valdību pasaules sabiedrības acīs, to nevar noliegt.

Protams, labi bija zināma Saakašvili priekšvēlēšanu retorika par gatavību par katru cenu atjaunot Gruzijas teritoriālo integritāti. Pēdējo gadu laikā darba pienākumu dēļ esmu runājis ar daudziem gruzīniem un secinājis, ka Saakašvili kareivīgumam ir reāls segums tautas noskaņojumā. Absolūtais vairums gruzīnu Dienvidosetiju un Abhāziju uzskata par neatņemamām Gruzijas sastāvdaļām un valsts teritoriālās vienotības vārdā viņi patiešām ir gatavi ziedot dzīvību. Tas gruzīniem ir goda jautājums. Un šo gruzīnu apņēmību nemazina apstāklis, ka savukārt absolūtais vairums abhāzu un osetīnu Gruzijas sastāvā dzīvot nevēlas.

Tomēr viena lieta ir retorika, pavisam cita jau reāla rīcība. Mihaila Saakašvili valdības lēmums sākt uzbrukumu Dienvidosetijai bija pārsteidzīgs un kļūdains, jo nu ir ielicis Krievijas rokās spēcīgu PR trumpi par tās "taisnīgo cīņu ar agresoru". Un tas nereti liek aizmirst Krievijas provokācijas konflikta sākumā. Acīmredzami, ka gruzīni vienkārši neizturēja mēnešiem ilgušās provokācijas, gruzīnu ciemu apšaudes un, redzot Krievijas 58.armijas daļu koncentrāciju Ziemeļosetijā, izlēma rast risinājumu šai situācijai.

Manā skatījumā ne mazāk kļūdaina un situācijai neatbilstoša bija arī Chinvali apšaudīšana ar "Grad" tipa raķešu sistēmām, kas nu pavisam nav pats precīzākais pilsētas apstākļos lietojamais ierocis. Tomēr neparasti, ka ziņas par 2000 bojāgājušajiem civiliedzīvotājiem Krievijas medijos izskanēja jau pašā karadarbības sākumā, kad Chinvali vēl bija gruzīnu rokās un vispārējā haosa apstākļos nekāda uzskaite nebija iespējama. Turklāt Krievijas televīzijās tā arī neparādījās šādi šausminoši kadri ar tūkstošiem nogalināto. Zinot Krievijas propagandas aparāta efektivitāti, maz ticams, ka tā būtu laidusi garām šādu zelta iespēju tik efektīvā veidā parādīt "Gruzijas agresiju".

Tomēr skaidrs, ka matu skaldīšana par to, vai apšaudēs krita 100, 200 vai 1501 Chinvali iedzīvotājs būtu ciniska, jo katra cilvēka dzīvība ir nenovērtējama un dārga. Mums šobrīd vienkārši trūkst informācijas, lai objektīvi izvērtētu notikušo. Tādēļ, ja Krievijai ir neapgāžami pierādījumi par gruzīnu it kā veikto "genocīdu", lai tie tiek likti starptautiska tribunāla priekšā!

4. Rietumi pagaidām ir bezspēcīgi un sašķelti revizionistiskās un agresīvās Krievijas priekšā. Tāda varētu būt lielākā šī konflikta laikā gūtā mācība. Gruzīniem par nožēlu jāsaka, šobrīd arī grūti iedomāties, ka šā gada decembrī Gruzija varētu sagaidīt kādu konkrētu soli NATO virzienā. Pārāk jau daudz ir Krievijas spēka nobaidītu vācu un itāļu diplomātu, kuri gatavi darīt jebko, lai tikai nekaitinātu pamodušos krievu lāci. Paradoksāli, bet Gruzijas valsts neatkarībai grūtā brīdī no plašā tās Eiropas draugu pulka bija palikušas tikai pāris - trīs Baltijas valstis, Polija, Ukraina, Lielbritānija...

5. Vilks nevar būt aitu gans un arī Krievija nevar būt "miera uzturētājs" konfliktā, kurā tā ir vistiešākajā veidā iesaistīta. Dienvidosetijā un Abhāzijā beidzot jāieved patiešām neitrāli miera uzturēšanas spēki!

 

NATO iznīcinātāji virs Rīgas lidojuši zemāk nekā ierasts

DELFI  08/13/08     Vācijas iznīcinātāji F4, kas otrdien lidojuši virs Rīgas, tiešām lidojuši zemāk nekā līdz šim ierasts, taču atbilstoši noteikumiem, portālam "Delfi" apstiprināja NBS komandiera personīgā štāba Preses daļas vecākais virsnieks Uldis Davidovs, gan noliedzot, ka tādejādi bija iecerēts demonstrēt NATO spēku Gruzijas konflikta situācijas kontekstā.

Davidovs apstiprināja, ka "šajā gadījumā lidojuma augstums bijis zemāks nekā ierasts", taču atbilstoši noteikumiem. Vienreiz – turpceļā lidmašīnas lidojušas četru kilometru augstumā, bet atpakaļceļā – divu kilometru augstuma. "Tik zemu lidot bija nepieciešams, lai varētu rīkoties, ja, nedod Dievs, rastos šāda nepieciešamība," skaidroja Davidovs. 

Viņš arī sacīja, ka Vācijas bruņoto spēku iznīcinātāji atšķiroties no iepriekš Baltijas gaisa telpas apsardzē izmantotajiem, jo tie esot cita modeļa un radot lielāku troksni, kas arī radot iespaidu par ļoti zemu lidojumu un esot radījuši nepamatoto iedzīvotāju satraukumu. Davidovs skaidroja, ka līdz šim Baltijas gaisa telpas apsardzē izmantoti F16, savukārt Vācija izmantojot F4 iznīcinātājus. 

Davidovs arī noliedza, ka lidojumi tik zemu virs Rīgas tika organizēti, lai demonstrētu NATO spēku. Pēc viņa teiktā, lidojumi bija plānoti "vismaz nedēļu iepriekš", turklāt tie notiekot regulāri – aptuveni desmit reizes mēnesī. 

"Delfi" jau vēstīja, ka līdz ar nemierīgo situāciju Gruzijā, iedzīvotāji satraukušies par kara lidmašīnu lidojumiem virs Rīgas. Portāls "Delfi" saņēmis satrauktu iedzīvotāju zvanus. Viņi norādījuši, ka ir panikā, jo zemu virs Rīgas lidojot kara lidmašīnas. Atsevišķi iedzīvotāji pauda pārliecību, ka lidojuši nevis iznīcinātāji, bet bumbvedēji, ko gan noliedz NBS. 

NBS mierina, ka Šauļos bāzētās Baltijas gaisa telpas aizsargājušās lidmašīnas F4 veic vienkārši mācību lidojumus.

 

Saeimas komisija konceptuāli nosoda Krievijas uzbrukumu Gruzijai

LETA  08/13/08     Saeimas Ārlietu un Eiropas lietu komisijas trešdien konceptuāli atbalstīja lēmumprojektu par Gruzijas-Krievijas konfliktu, ar kuru plānots aicināt Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalstis, Eiropas drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), ANO un citas starptautiskās organizācijas nosodīt Krievijas militāruzbrukumu Gruzijai, panākt Krievijas karaspēka tūlītēju izvešanu no visas Gruzijas un Krievijas karaflotes aiziešanu no Gruzijas teritoriālajiem ūdeņiem.

Abas  komisijas trešdien apsprieda ar Ārlietu ministrijas palīdzību sagatavoto projektu.

Projektā paredzēts, ka Saeima aicina konfliktā iesaistītās puses nodrošināt pieeju, lai starptautiskā sabiedrība var sniegt nepieciešamo medicīnisko un humāno palīdzību.

Deputāti trešdien nolēma projekta sagatavošanai izveidot darba grupu. Deputāte Sandra Kalniete (PS) norādīja, ka nevar atbalstīt esošo projektu, jo gribētu, lai dokumentā, ko pieņem Saeima, tiktu skaidri pausta mūsu nostāja.

"Sagatavotajā projektā viss ir tā aizplīvurots, ka vārds "nosodāms" parādās tikai lapas vidū. Es gribētu, lai mēs skaidri formulējam savu attieksmi," sacīja Kalniete.

Artis Pabriks norādīja, ka dokumentā nevajadzētu runāt par abstraktu konfliktu, bet gan par agresiju pret vienu konkrētu valsti.

Deputāts Kārlis Šadurskis (PS) savukārt uzsvēra, ka deklarācija būtu jāsāk ar to, ka Saeima nosoda Krievijas karadarbību Gruzijā.

Lēmumprojektā paredzēts Saeimas vārdā paziņot, ka Krievijas rīcība rada nopietnas bažas par to, vai karadarbība pret Gruziju, retorika par savas valsts pilsoņu interešu aizstāvēšanu svešās valstīs, lietojot pret tām militāru spēku, un šī spēka pielietošana, kā arī Krievijas ultimatīvās prasības par demokrātiski izvēlētā Gruzijas prezidenta atkāpšanos patiesībā nav instrumenti tikai Krievijai zināmu mērķu sasniegšanai.

Saeima aicina NATO dalībvalstis un Latvijas valdību rosināt NATO intensificēt dialogu par Gruzijas dalības NATO nākotni.

Projektā arī paredzēts Saeimas vārdā paziņot, ka Krievijas miera uzturēšanas misija Gruzijā ir bijusi neveiksmīga. "Pierobežu konflikti ne tikai nav atrisināti, bet ir izprovocēta neadekvāta mēroga karadarbība, kas, īstenojot brutālas un agresīvas metodes, ir prasījusi nesamērīgus civiliedzīvotāju upurus, iedragājusi valsts civilo un militāro infrastruktūru," teikts projektā.

Projektā Saeimas vārdā paredzēts aicināt ES, NATO, EDSO, ANO un citas starptautiskas organizācijas sākt starptautiski vadītu sarunu procesu par miera panākšanu un situācijas noregulējumu un panākt, lai pēc konflikta stabilizācijā tiktu iesaistīti neitrālu valstu spēki, kuros nozīmīga loma būtu ES.

Sākotnēji Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (LPP/LC) vēlējās, lai komisija noturētu slēgto sēdi, uzsverot, ka sēde būs slēgta, nevis slepena, taču pēc deputāta Ulda Gravas (JL) pieprasījuma deputāti nobalsoja par atklātu sēdi.

 

Deputāti Gruzijas atbalstam virza bezzobainu paziņojumu

Agnese Margēviča,  NRA  08/14/08     Izvēlētajos formulējumos vārgāks un pret Krieviju saudzīgāks, salīdzinot ar Igaunijas parlamenta otrdienas vakarā pieņemto, ir paziņojuma teksts, ko Saeimas Ārlietu komisija virza pieņemšanai parlamenta ārkārtas sēdē šodien.

Paziņojumā par situāciju Gruzijā Latvijas deputātu lietotais apzīmējums "uzbrukums" iepretim igauņu "agresija" ir tikai acīs krītošākās pazīmes, kas rāda abu dokumentu atšķirību.

Tomēr var prognozēt, ka tas var nebūt gala variants Saeimas paziņojumam, jo opozīcijas deputāti trešdien uzstāja uz daudz stingrākiem formulējumiem, kuri uzlabotajā variantā līdz galam netika ņemti vērā. Arī Tautas partijas frakcijas pagājušās nedēļas paziņojums bija ieturēts asākā toņkārtā, tādēļ šodien Saeimā gaidāmas debates. Saeimas paziņojuma šābrīža varianta valoda arī atšķiras no Ārlietu ministrijas, Valsts prezidenta un premjera paziņojumiem Gruzijas sakarā. Šodien parlamentā būs gan premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), kurš vakar atgriezās no misijas Tbilisi, un ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP).

Turklāt sākotnējais teksts, kuru pēc opozīcijas deputātu uzstājības pārstrādāja, bija formulējumos vēl izplūdušāks un bezzobaināks. Neoficiāli par to izskanēja kritika no Latvijas diplomātiskajām aprindām. "Šādu papīru mēs nekad neesam izstrādājuši, un zem tāda dokumenta Ārlietu ministrija nekad neparakstītos," skarbi par Saeimas komisijā apspriesto sākotnējo deklarācijas variantu Neatkarīgajai izteicās kāds augstustāvošs diplomāts, kurš nepiekrita, ka uz viņu oficiāli atsaucas.

Pirms tam Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (LPP/LC) apgalvoja, ka "teksts sagatavots ar ļoti lielu Ārlietu ministrijas līdzdalību, pamatā tas bija ministrijas darbs". To, ka teksts top ar ministrijas līdzdalību, Neatkarīgajai jau iepriekš teica ĀM pārstāvji. Tomēr pirms nonākšanas pie komisijas deputātiem tas, pēc visa spriežot, ticis mīkstināts. Jautāts, kādi atslēgas vārdi izravēti no ministrijas ieteiktā teksta un vai tur Krievijas darbības Gruzijā bija apzīmētas kā "agresija", Neatkarīgās uzrunātais diplomāts teica, ka "katrā ziņā tur bija lietots vārds "uzbrukums"". Pēc divu stundu apspriešanās teksts tika nedaudz uzlabots un apzīmējums "uzbrukums" tajā atgriezās. "Šis variants jau pēc kaut kā izskatās," vēlāk Neatkarīgajai teica kāds Valsts prezidentam tuvu stāvošs cilvēks, kopumā izklausoties skeptisks pret deputātu sacerēto paziņojumu.

Jau Saeimas Ārlietu komisijas un Eiropas lietu komisijas kopīgajā sēdē opozīcijas deputāti asi kritizēja pirmatnējo paziņojuma variantu, bet koalīcijas deputāti izvēlējās klusēt. "Tur nav paša galvenā – ka Saeima nosoda Krievijas agresiju suverēnā valstī, ar ko būtu jāsāk," teica Kārlis Šadurskis (Pilsoniskā savienība). Kā "galīgi nederīgu" K. Šadurskis nodēvēja arī apzīmējuma "konflikts" lietošanu, piedāvājot formulējumu "Krievijas militārs uzbrukums Gruzijai".

Kādreizējā ārlietu ministre Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība) tekstu kritizēja kā "aizplīvurotu", kurā vārds "nosodīt" parādās tikai teksta vidusdaļā. Turklāt dokumenta formulējumi esot vāji, jo "nosodīt" un "sevi diskreditējusi" ir smagākie no tekstā lietotajiem. .

Bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks (Sabiedrība citai politikai) aicināja izstrādāt jaunu dokumentu, par pamatu ņemot Igaunijas parlamenta dienu iepriekš pieņemto rezolūciju, kura salīdzinoši ir "ļoti laba", jo runā par Krievijas agresiju.

Ārlietu komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš (LPP/LC) iesākumā aicināja žurnālistus pamest telpu, pavēstot, ka sēdi nolemts paziņot par slēgtu. Pēc opozīcijas deputātu pieprasītā balsojuma izrādījās, ka par to ir tikai trīs deputāti no LPP/LC un TP, bet četri – pret, tādēļ politiķu diskusijas par dokumenta tekstu nepalika slepenas. Arī ĀM valsts sekretārs Normans Penke, kurš komisijā bija ieradies sniegt jaunāko informāciju par Gruzijas konfliktu, uz opozīcijas deputātu jautājumu, vai vēlas runāt slēgtā sēdē, norādīja, ka "nekā slepena te nav". A. Bērziņš vēlāk kuluāros, žurnālistiem dzirdot, izmeta, ka slēgtu sēdi vēlējies, lai opozīcijas deputāti nevarētu žurnālistu klātbūtnē izrādīties un ievilkt dokumenta apspriešanu.

***

UZZIŅAI

Par ko šodien balsos Saeima*

- Paziņojums par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu

- Krievija ir pārkāpusi Gruzijas valsts suverenitāti un valstisko neaizskaramību, veicot militārus uzbrukumus Gruzijas civilajiem un militārajiem objektiem.

- Krievijas rīcība izraisa nopietnas bažas par to, ka karadarbība pret Gruziju, retorika par savas valsts pilsoņu interešu aizstāvēšanu svešās valstīs, lietojot pret tām militāru spēku, rada bīstamu precedentu starptautiskajās attiecībās.

Ko otrdienas vakarā paziņoja Igaunijas parlaments

- Paziņojums par Krievijas agresiju pret Gruziju.

- Nosodām Krievijas militāro agresiju pret Gruziju.

- Agresoram jāzina, ka uzbrukums suverēnai valstij izraisīs starptautiskas sankcijas.

- Krievija izmanto argumentāciju analoģisku tai, ar kuru Vācija motivēja uzbrukšanu kaimiņvalstīm Čehoslovākijai un Polijai un to neatkarības iznīcināšanu.

* Abi teksti saīsināti

 

Godmanis: Latvija varētu sūtīt savus miera uzturētājus uz Gruziju

LETA  08/13/08     Latvija varētu sūtīt savus miera uzturētājus uz Gruziju, trešdien pēc atgriešanās no Tbilisi lidostā "Rīga" sacīja Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC).

Premjera padomnieks Krists Leiškalns skaidroja, ka šādi miera uzturētāji no Latvijas puses ir iespējami tikai starptautisko organizāciju ietvaros.

Godmanis preses brīfingā stāstīja par savām emocijām, esot Tbilisi. Vizītes laiks viņam atgādinājis situāciju Latvijā 90.gadu sākumā.

Godmanis Rīgā ieradās ar Polijas prezidenta Leha Kačiņska

lidmašīnu.

Vienlaikus Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, Lietuvas prezidents Valds Adamkus, Ukrainas prezidents Viktors Juščenko, Kačiņskis un Godmanis nākuši klajā ar paziņojumu par tālāko konflikta risinājumu. Tajā uzsvērts, ka nekavējoties jāvienojas par pamieru un jāpārtrauc agresija, jāatbalsta Gruzijas teritoriālā vienotība starptautiski atzītās robežās, no Gruzijas jāizved okupācijas bruņotie spēki un jāizveido starptautisks miera korpuss Eiropas Savienības pārraudzībā. Tāpat ir jānodrošina pieeja humānajai palīdzībai un piešķirt Gruzijai rīcības plānu dalībai NATO.

Tomēr visu piecu valstu līderi akcentē, ka Francijas prezidenta un Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva otrdien piedāvātajā sešu punktu miera plānā pietrūkst "galvenā elementa" - garantijas Gruzijas teritoriālajai vienotībai.

Kā ziņots, Godmanis kā vienīgais premjers kopā ar Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Ukrainas prezidentiem bija devies vizītē uz Gruziju. Godmanim līdzi devās arī Valsts prezidenta Valda Zatlera ārlietu padomnieks Andris Pelšs.

 

Latvijas karavīrus Afganistānā atbalstīs psihologs

Viesturs Radovics,  NRA  08/14/08     Pēc negadījuma, kurā bojā gāja dižkareivis Edgars Ozoliņš un cieta vēl trīs Latvijas karavīri, pie Latvijas kareivjiem Afganistānā devies psihologs un kapelāns.

Viņi aprunāsies ar karavīriem un noskaidros pašreizējo situāciju. Aizsardzības ministrijas Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Airis Rikveilis uzsvēra, ka Latvijas kontingents turpinās pildīt savus pienākumus, un atgādināja, ka mūsu valsts karavīri jau pirms došanās misijās tiek psiholoģiski sagatavoti, ziņo LETA.

Neatkarīgā jau rakstīja, ka 11. augustā Meimenē, Latvijas karavīriem veicot preses pārstāvju eskortu, notika negadījums – dodoties atpakaļceļā no pilsētas uz bāzi, eksplodēja viena automašīna, kurā atradās četri Latvijas karavīri. Neatkarīgās rīcībā esošās ziņas liecina, ka terora akts noticis pilsētas centrā un spridzeklis, iespējams, bijis novietots uz ielas malā atstāta motocikla.

Dižkareivis Edgars Ozoliņš sprādzienā gāja bojā. Kareivis Ainārs Stepiņš tika ievainots kājā, bet pārējie divi – dižkareivis Andris Brencis un kareivis Juris Šķērškāns – guva vieglus ievainojumus un ir atgriezušies dienesta vietā. Pašlaik A. Stepiņa stāvoklis ir stabils. Ja tiks dota mediķu atļauja, viņš tuvākajā laikā tiks nogādāts Latvijā. Dižkareivja Ozoliņa mirstīgās atliekas plānots sagaidīt šodien. Bēru ceremonija, visticamāk, varētu notikt sestdien, 16. augustā.

 

Agresīvais Sorosa stipendiāts

Juris Paiders,  NRA  08/14/08     Pirmo reizi Mihailu Saakašvili ievēroju 2003. gada novembra beigās, kad tiešraidē savās mājās skatījos Adžārijas televīzijas translāciju, kā notiek Gruzijas parlamenta izdzenāšana un tālaika Gruzijas prezidenta Eduarda Ševardnadzes padzīšana.

Skats bija briesmīgs. Eduards Ševardnadze parlamentā no tribīnes lasīja runu. Vizuāli tas atgādināja Leonīda Brežņeva runas manieri 1982. gadā, neilgi pirms PSRS vadītāja nāves. Sirms, vecs un noguris cilvēks mocīdamies lasa runu, nepacēlis galvu no papīra. Tad parlamenta telpās ielauzās revolucionāri, lauzdami krēslus un sizdami pa seju parlamenta deputātiem. Revolucionāru priekšgalā bija jauns un enerģisks vīrs, kurš bija gatavs noslaucīt no zemes visus, kas stājās tam ceļā. Deputāti iesaistījās masveida kautiņā. Krēsli lidoja pa gaisu, bet Eduards Ševardnadze tikai lasīja un lasīja, galvu nepacēlis no papīra. Revolucionāri, parlamenta deputātus ar krēslu kājām dauzīdami, jau tuvojās pie tribīnes. Tajā brīdi Ševardnadzes miesassargi neizturēja un, pagrābuši Gruzijas prezidentu aiz padusēm, aizvilka uz parlamenta zāles sānu ieeju. Mihails Saakašvili izlauzās līdz Gruzijas prezidenta vietai un sāka plosīt Eduarda Ševardnadzes krēslu.

Rožu revolūcija uzvarēja. Nespējīgais prezidents tika gāzts, un jaunā revolucionārā prezidenta ievēlēšana bija tikai tehnikas jautājums.

Sākumā aiz kadra palika informācija, ka rožu revolūciju finansēja Sorosa fonds.

2004. gadā Sorosa fondi iezīmējās ne tikvien kā biznesa informācijas ieguves avots, bet gan kā nopietns un ietekmīgs politisks spēks, kura rīcība dažās valstīs bija līdzvērtīga valdošās politiskās partijas darbībai. Dž. Sorosa finansētā politiskā darbība īpaši zīmējās Gruzijas notikumos. Ņujorkā bāzētais Sorosa Atvērtās sabiedrības institūts 1994. gadā nodibināja "Gruzijas atvērtās sabiedrības" fondu. Fonds iztērējis vairāk nekā 40 miljonus dolāru. Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvilli izveidotā politiskā kustība Kamara daļēji tika finansēta no "atvērtās sabiedrības" projektiem.

2004. gada sākumā Gruzijā nomainījās valdība, vismaz trīs tās jaunie ministri bija no Gruzijas Sorosa fonda struktūrām vai arī sadarbojās ar tām. Sorosa fonda cilvēku lielā pārstāvniecība jaunajā Gruzijas valdībā ļāva avīzei Krievijā apgalvot, ka Gruzijā varu ir sagrābuši "Sorosa lobiji".

Visai īpatnēja bija Sorosa fonda rīcība pēc tam, kad Gruzijā tika nomainīta valdība šā gada sākumā. Izrādās, kukuļus saņemt ir slikti tikai tad, ja kukuļdevējs ir vietējais. Gruzijas demokrātijas pirmais solis bija ministru algas maksāšana nevis no valsts budžeta, bet gan no ārzemju privātiem ziedojumiem. Ja kukuļošana notiek no ārzemēm, tad tā ir slavējama un atbalstāma lieta. 2004. gada 22. janvārī pazīstamais miljardieris un finansists Džordžs Soross kopā ar ANO Attīstības programmu izveidoja divus miljonus dolāru lielu fondu Gruzijas jaunās valdības atbalstam.

Sorosa fonds finansēja piemaksas Gruzijas ministriem 1200–1500 ASV dolāru mēnesī. M. Saakašvili valdības īpatnējā demokrātijas un kukuļošanas izpratne Gruzijā deva pamatu opozīcijai, leiboristu līderim Šalvam Natelašvili paziņot, ka pēc rožu revolūcijas jaunā Gruzijas valdība ir kļuvusi daudz korumpētāka un izveidota, lai realizētu Dž. Sorosa idejas. Taču jautājums par to, ka Gruzijas ministri saņem piemaksu no citurienes (ne no valsts budžeta), vairāk uztrauca Krievijas un NVS valstu žurnālistus un politiķus. Savukārt paši Gruzijas ministri bija ļoti apmierināti ar piemaksām – 2004. gada 22. jūnijā Gruzijas ārlietu ministre Salome Zurabašvili avīzei Novije Izvestija apgalvoja, ka viņu neuztrauc tas, ka viņa saņem algu, kuru daļēji finansē Sorosa fonds.

Arī Latvijas goda konsuls Gruzijā Regīna Jakobidze savulaik pat lepojās ar šādām piemaksām (Latvijas Avīze, 27.08.2004.): "Gruzijas valdība algu saņem no Sorosa fonda. Prezidentam un ministriem, lai tie neņemtu kukuļus, alga ir no 1200 līdz 1800 dolāru... Salīdzinājumam – universitātes profesora alga ir 100 dolāru, bet pensija ir 14 lari jeb septiņi dolāri."

Ar piemaksu 1800 dolāriem mēnesī Mihails Saakašvilli bija vairāk atbildīgs Sorosa fondam, nevis valstij, par kuras prezidentu bija ievēlēts. Latvijā šāda rīcība jau tolaik likumdošanā tika definēta kā korupcija.

Nomainot nevarīgo Ševardnadzi, jaunais prezidents nekavējoties sāka rīkoties. 2004. gada sākumā trīs autonomijas bija faktiski neatkarīgas no Gruzijas – Abhāzija, Adžārija un Dienvidosetija. Saakašvili nosolījās atjaunot valsts vienotību un sāka ar finansiāli visspēcīgāko – Adžāriju. 2004. gada martā Gruzijas karaspēks ieņēma pozīcijas ap Adžāriju. Tika sākta Batumi blokāde. Maijā Adžārijas vadītājs Aslans Abašidze pameta valsti, un jau jūnijā ieročus nodevušie adžāri (tika atbruņoti 25% iedzīvotāju) draudzīgā vienprātībā nobalsoja par Mihaila Saakašvili bloku. Tas bija arī jaunā prezidenta triumfa mirklis. Lai gan ir dzirdētas atziņas, ka uzvaras lauri par Adžārijas padošanos bez kaujas pienācās izcilajam diplomātam, bijušajam premjerministram Zurabam Žvanijam, nevis kareivīgajam valsts prezidentam. Tālāk negāja tik gludi. 2004. gada augustā notika mēģinājums ar militāru spēku pakļaut Dievidosetiju. Tas beidzās neveiksmīgi. Vismaz 16 gruzīnu karavīru gāja bojā, bet vaina par upuriem tika novelta uz citiem. Saakašvili ar negodu no amata atbrīvoja bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieku Givi Ivkuridzi.

Mihaila Saakašvili ekonomiskā un nodokļu politika bija savdabīga. Varas struktūras ar prezidenta svētību arestēja uzņēmējus un turēja tos cietumos, līdz tie nomaksāja kādu prezidenta apkārtnes ļaužu nosauktu naudas summu. Tiklīdz nauda tika samaksāta, arestētos atbrīvoja. Viens no pirmajiem tika arestēts bijušā prezidenta E. Ševardnadzes znots, kurš strādāja par viceprezidentu ASV mobilo telefonu sakaru firmā Macticom. Tiklīdz firma Macticom par viņu samaksāja prasītos 15 miljonus dolāru, bijušā prezidenta radinieks tika atbrīvots no cietuma. Latvijā šādu naudas izspiešanu dēvētu par reketu. Amerikāņu investori to publiski dēvēja par kontribūciju. Taču nabadzīgie gruzīni bija sajūsmā, ka kāds tiek galā un spēj sodīt oligarhus, kas kļuvuši miljonāri Ševardnadzes valdīšanas laikā.

Mihaila Saakašvili laikā Gruzijas ekonomikā notika vairāki satricinājumi. 2005. gadā saasinājās attiecības ar Krieviju un tā aizliedza Gruzijas vīnu un minerālūdens importu.

2006. gadā sākās Gruzijas un Krievijas gāzes karš. Taču gāzes karš nenobiedēja Mihailu Saakašvili. Gruzija atteicās no Krievijas piegādēm. No 2007. gada sākuma Gruzija sāka iepirkt visu nepieciešamo gāzi tikai no Azerbaidžānas. Savukārt Gruzijas kontrolē ir palicis gāzesvads, pa kuru Gazprom gāze tiek tranzītā sūknēta uz Armēniju. Lai likvidētu elektrības piegāžu atkarību no Krievijas, Gruzija pabeidza hidroelektrostaciju kaskādes celtniecību un sāka to modernizāciju.

2006. gada jūlijā atklātais naftasvads Baku–Džeihana atļāva Azerbaidžānai pārorientēt naftas plūsmu, apejot Krievijas tranzīta monopolu. Ārpolitiski Gruzija kļuva par uzticamu ASV partneri. Gruzija piedalās Irākas karā, sūta savus karavīrus uz Afganistānu.

Par Mihaila Saakašvili nedemokrātisko un diktatorisko uzvedību 2007. gada beigās, aizliedzot opozīcijas TV, ir rakstīts daudz. Mazāk ir apskatītas kriminālās aizdomas par Gruzijas prezidentu. Saakašvili laikam ir raksturīgi, ka tie, kas nostājas Gruzijas vadītāja ceļā, iet bojā noslēpumainos apstākļos.

Vēl joprojām nav izskaidroti Gruzijas premjerministra Zuraba Žvanijas bojāejas apstākļi. 2005. gada 3. februārī Zurabs Žvanija tika atrasts miris, sēžot pie galda sava drauga dzīvoklī. 2007. gadā opozīcija centās panākt, lai tiktu atsākta izmeklēšana par Zuraba Žvanijas nāves apstākļiem, jo ir maz ticamības oficiālajai versijai, ka premjers, sēžot pie galda, kādā mirklī ievilka plaušās tvana gāzi un momentā nomira. Savulaik bijušais Gruzijas aizsardzības ministrs Iraklijs Okruašvili apsūdzēja Gruzijas prezidentu Mihailu Saakašvili savas ģimenes interešu lobēšanā, slēdzot lielus finansiālus darījumus, kā arī nodomā likvidēt biznesmeni Badri Patarkacišvili. 2008. gada februārī Badri Patarkacišvili tika atrasts Londonā miris, bet Gruzijas tiesa Iraklijam Okruašvili piesprieda 11 gadu cietumā. Taču Francijas tiesa neizdeva bijušo aizsardzības ministru Gruzijas cietumsargiem. Francijas valdība 2008. gada maijā Iraklijam Okruašvili piešķīra politisko patvērumu.

2006. gada 14. novembrī, kad Eiropas Parlamentā viesojās Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili, viņš teica: "Šodien Gruzija var uzdrošināties nosaukt sevi par Eiropas paraugkaimiņu." Šie vārdi jau ir pagātne.

Šonedēļ Eiropas publiskajā telpā nomainījās tonis, kādā tiek raksturots Gruzijas prezidents. Nosvērtais Euronews, kuru veido Eiropas lielāko valstu televīzijas kanāli, diplomātiski norakstīja Gruzijas līderi. Euronews komentārā 2008. gada 8. augusta uzbrukums Chinvali tika nodēvēts par avantūru. Tika uzsvērts, ka Saakašvili pieļauj vienu stratēģisku kļūdu pēc otras. Tika pausts viedoklis, ka ar šo avantūru Gruzija ir zaudējusi jebkādas cerības atgūt Abhāziju un Dienvidosetiju savā pārvaldē. Tika piezīmēts, ka visi tie, kas iedrošināja Gruzijas vadoni uz šo avantūru, novērsās no viņa. Lasot šo komentāru, kadrā tika rādīta Saakašvili tikšanās ar Džordžu Bušu. Gruzijas prezidenta nākotne tika raksturota kā "miglā tīta". Sajūsma par jauno Kaukāza demokrātisko līderi un rožu revolūcijas varoni ir noplakusi, un tagad Saakašvili ir ieguvis jaunu tēlu – valsts vadītājs, kurš ir aizsācis karu.

Var birdināt asaras par to, ka naivo Gruzijas prezidentu Krievijas dienesti ir iemānījuši slazdā, tikai jautājums, kas slazdu izveidoja un kas ieteica Saakašvili kāpt tajā iekšā. Neapšaubāmi, ka Krievija sagaidīja brīdi, kad Gruzijas prezidenta nervi neizturēs, lai izmantotu situāciju savā labā. Tikai, kas varēja dot Saakašvili padomu doties iekšā tik rupjā slazdā? Kāpēc tagad, kāpēc ne 2004. gada augustā, kad tikai mirklis šķīra Gruziju no jauna kara Dienvidosetijā un Abhāzijā?

Pašlaik tiek apspriestas versijas, ka Saakašvili rīkoties uzkūdīja viņa lielākie draugi un partneri. Uzkūdīja, lai viņš, akli ticēdams eiroatlantiskajām vērtībām un savu partneru solījumiem, dotos iekšā Krievijas slazdā. Ir pamats domāt, ka globālajā politikā ir daudz svarīgāk panākt no Krievijas puses vismaz neitralitāti gaidāmajā Rietumu un Irānas konfliktā. Cena par Krievijas neitralitāti varētu būt Gruzijas atteikšanās no virzības uz NATO. Padoms Gruzijas prezidentam veikt militāru un politisku pašnāvību lieliski iekļaujas šādā scenārijā. Gruzijas prezidents sāka karu, bet Rietumu atbalsts izpaudās tikai nabadzīgāko ES dalībvalstu (Baltijas, Polijas) un Ukrainas vadītāju runās Tbilisi mītiņā 12. augusta vakarā.

***

MIHAILS SAAKAŠVILI

- Dzimis 1967. gada 21. decembrī Tbilisi.

- 2004. gada 4. janvārī kļuva par Gruzijas prezidentu.

- 2005. gadā tika nominēts kā Nobela miera prēmijas kandidāts.

- Precējies: sieva – Sandra Elizabete Rēlofa (Roelofs) ir Nīderlandes pilsone, divi dēli Eduards (1995) un Nikols (2005).

 

PCTVL atgādina Širaka teikto par paklusēšanu

BNS  08/14/08     Saskaņas Centra (SC) deputāti atstājuši Saeimas ārkārtas sēdi, kas sasaukta, lai paustu savu nostāju pret Krievijas - Gruzijas konfliktu. Bet PCTVL Saeimas frakcijas priekšsēdētājs no Saeimas tribīnes atgādināja savulaik Žaka Širaka Latvijai norādīto, ka ir brīži, kad labāk paklusēt.

Frakcijas deputāts Andrejs Klementjevs aģentūrai LETA sacīja, ka sagatavotais lēmumprojekts skaidri parāda, ka pie konflikta ir vainīga tikai viena puse - Krievija, taču šāda nostāja atšķiras no SC viedokļa. "Ir sācies sarunu process un par to nevar nepriecāties. Tāpēc jebkādu retrospektīvu paziņojumu pieņemšana var tikai kaitēt," iepriekš Dienai  teica SC frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs, uzsverot, ka šis paziņojums nāk par vēlu.

“Ceru, ka Jūs atceraties toreizējā Francijas prezidenta Žaka Širaka vārdus, ka ir brīži, kad būtu labāk paklusēt,” savu uzstāšanos Saeimas debatēs sāka PCTVL Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jakovs Pliners. Viņš uzskata, ka politiķi skrien vilcienam pa priekšu un norādīja, ka joprojām nav ANO rezolūcijas un nav arī vienotas Eiropas Savienības nostājas par notikumiem Gruzijā. “Krievijas nosodīšana, pēc mūsu ziņām, neatbilst faktiem,” paziņoja J.Pliners. PCTVL balsos pret.

Sēdes sākumā Saeimas deputātus uzrunāja Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP). Viņš norādīja, ka līdzšinējie mehānismi nav spējuši novērst šo konfliktu, kas sācies daudz agrāk nekā tikai pēdējās dienās.  “Pēdējās nedēļas notikumi Eiropas Savienībai un NATO neļauj turpināt attiecības ar Krieviju līdzšinējā gaisotnē it kā nekas nebūtu noticis," teica M.Riekstiņš. Viņš uzskata, ka Latvijas valdība ir atbildīgi reaģējusi uz notikumiem.

Saeimas Ārlietu komisija ceturtdien izskatīja 23 jaunus priekšlikumus  parlamenta paziņojuma projektam par Krievijas-Gruzijas militāro konfliktu. Deputāti nolēma mainīt vakar pieņemtā paziņojuma virsrakstu, nosaucot to par paziņojumu "Par Krievijas Federācijas militāro uzbrukumu Gruzijai". Par paziņojumu kopumā virzīšanai skatīšanai Saeimā nobalsoja septiņi, pret bija viens komisijas loceklis.

Komisija atbalstīja deputāta Dzintara Zaķa ("Jaunais laiks") priekšlikumu jau iepriekš paziņojumā iekļauto teikumu par nosodījumu konflikta risināšanai militārā ceļā padarīt skarbāku - nosodot Krievijas militāru uzbrukumu Gruzijai.

Tika atbalstīts priekšlikums paziņojumā iekļaut līdzjūtību bojāgājušo tuviniekiem.

Par gandrīz katru no priekšlikumiem deputātu starpā izvērsās plašas debates.

Bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks, veicot izmaiņas paziņojumā, aicināja deputātus atcerēties, ka Krievijas-Gruzijas konflikts izraisījis Latvijas uzmanību tieši tādēļ, ka Krievija rīkojusies neadekvāti un pārkāpusi Gruzijas suverenitāti. Arī deputāts Dzintars Rasnačs ("Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK) aicināja nedomāt tik daudz par diplomātiskiem izteicieniem, jo deklarācijas pieņemšana ir politiska, nevis diplomātiska. "Tā nav diplomātija, tas ir politisks paziņojums," viņš uzsvēra.

Komisijas deputāti arī noraidīja "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) līdera Jakova Plinera priekšlikumu paziņojumā nosodīt "Gruzijas valdību par 8.augusta militāro akciju Dienvidosetijā, kura novedusi pie masveida civiliedzīvotāju bojāejas, Chinvali pilsētas sagraušanas un izraisījusi plašu militāro konfliktu".

Savukārt tika atbalstīts priekšlikums ES dalībvalstis, Eiroparlamentu un Eiropas Komisiju aicināt "aktīvi iesaistīties Eiropas Savienības Francijas prezidentūras sāktā miera plāna īstenošanā un nodrošināt palīdzības resursus Gruzijai kara seku ātrai likvidēšanai". Vairāki deputāti gan norādīja, ka Francijas piedāvātais miera plāns izraisījis pretrunīgu vērtējumu un jau kritizēts.

Tautas kalpu atsaucību guva arī deputātes Sandras Kalnietes priekšlikums aicināt ES valstis un institūcijas, "izstrādājot jauno ES un Krievijas partnerības un sadarbības līgumu, atkārtoti izvērtēt līdzšinējās ES un Krievijas attiecības, kā arī pārskatīt vīzu režīma nosacījumu".

Komisijas deputāti atbalstīja arī priekšlikumu iekļaut paziņojumā aicinājumu intensificēt dialogu par Gruzijas uzņemšanu NATO, sākt Gruzijas iesaisti Rīcības plānā dalībai NATO.

Saeima ceturtdien uz vairākām stundām atlika paziņojuma pieņemšanu "Par Krievijas-Gruzijas militāro konfliktu", kurā plānots nosodīt Krievijas militāro uzbrukumu Gruzijai, starptautiskā sabiedrība aicināta sniegt atbalstu Gruzijai un panākt Krievijas spēku izvešanu no tās teritorijas. Paziņojuma pieņemšana bija jāatliek, jo deputāts Jakovs Pliners ("Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā") iebilda pret sagatavotā lēmumprojekta iekļaušanu ārkārtas sēdes darba kārtībā.

Tomēr deputāti paziņojuma projektu nodeva Saeimas Ārlietu komisijai un noteica, ka gandrīz stundu pēc ārkārtas sēdes beigām tautas kalpi var iesniegt savus priekšlikumus izmaiņām sagatavotajā projektā.

 

Vai Latvija maksājusi ASV prezidenta amata kandidātam Makeinam?

TVNET  / Telegraf  08/15/08     Tuvs ASV Republikāņu partijas kandidāta prezidenta amatam Džona Makeina līdzgaitnieks Rendijs Šenemans ilgus gadus saņēmis naudu no Gruzijas par viņu interešu lobēšanu, ziņo laikraksts "Telegraf", atsaucoties uz ziņu aģentūras "Associated Press" (AP) sniegto informāciju. Laikraksts turklāt arī ziņo, ka Šenemanam maksājusi ne tikai Gruzija, bet arī Latvija. Saskaņā ar AP sniegto informāciju Latvija viņam kopumā samaksājusi ap 250 tūkstošiem ASV dolāru - kas par to esot saņemts pretī, pagaidām informācijas neesot.

"Manā rīcībā nav tādas informācijas, man grūti to komentēt," par izskanējušo informāciju laikrakstam "Telegraf" teicis premjera Ivara Godmaņa padomnieks Edgars Vaikulis. "Mūsu budžetā nav paredzēti līdzekļi Makeina lobēšanai," piebilda viņa kolēģis Krists Leiškalns.

"Bez 49 gadījumiem, kad Šenemana uzņēmums kontaktējies ar Makeinu saistībā ar Gruziju, reģistrēti vēl 47 gadījumi, kad Šenemana uzņēmums lobēja senatoru vai viņa palīgus Taivānas un Maķedonijas vārdā, katra no kurām samaksāja pusmiljonu dolāru, Rumānijas, kura maksāja 400 tūkstošus dolāru, un Latvijas, kura samaksāja 250 tūkstošus dolāru," raksta AP.

Lobēšanas uzņēmumi ASV ir gluži parasta parādība, raksta "Telegraf". Tomēr žurnālistu neizpratni radījis fakts, ka viens un tas pats cilvēks ir senatora un prezidenta amata kandidāta padomnieks un tai pašā laikā saņem naudu no citu valstu valdībām. Makeina un Šenemana pārstāvji atbildējuši, ka viņš padomnieka un lobēšanas firmas pārstāvja pienākumus vienlaikus pildījis tikai mēnesi. "Tomēr kādi rezultāti!" rakstā norāda laikraksts "Telegraf". "Cik gan vērta tikai viena Makeina frāze "mēs visi esam gruzīni", nemaz nerunājot par daudzajiem aicinājumiem apturēt Krievijas agresiju Kaukāzā!" Žurnālistu rīcībā esošā informācija liecina, ka Gruzija Makeina padomniekam (viņa uzņēmumam) maksājusi 800 tūkstošus ASV dolāru.

Interesanti, ko par saviem 250 tūkstošiem cerēja iegūt Latvija, jautā laikraksts. "Nevaru komentēt šo gadījumu, jo par to neko nezinu," "Telegraf" teicis bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks. "Telegraf" norāda, ka vēl pagājušajā gadā Latvijas presē izskanēja informācija, ka Latvija grasās ASV lobēt par labu bezvīzu režīmam ar Ameriku, un tas neticis slēpts. Presē esot informācija, ka maksājusi par bezvīzu režīma ieviešanu esot Latvija, kā arī Čehija, Polija, Ungārija, Lietuva, Rumānija un Slovākija, raksta "Telegraf" žurnālisti, gan norādot, ka toreiz runa bijusi par uzņēmumu "Dutko Worldwide", kamēr Rendijs Šenemans tikmēr strādājis ar citu kompāniju "Orion Strategies". "Par bezvīzu režīmu" Latvija maksājusi 15 tūkstošus latu, kamēr AP raksta par 250 tūkstošiem dolāru, par kuriem mūsu valstī interesantā kārtā neviens neko nezina, raksta "Telegraf". "Mūsu rīcībā patiešām nav tādas informācijas," intervijā laikrakstam teicis Ārlietu ministrijas preses sekretārs Ivars Lasis.

 

ASV politiķu atbalsta gūšanai pirms iekļūšanas NATO Latvija lobijiem maksājusi 250 000 dolāru

BNS  08/15/08     Latvija lobijiem maksājusi 250 000 dolāru, lai stiprinātu savas izredzes iekļūt Ziemeļatlantijas aliansē.

Par to piektdienas vakarā vēstīja Latvijas Neatkarīgās televīzijas (LNT) ziņu raidījums.

Ārlietu ministrijas (ĀM) pārstāvis Ivars Lasis televīzijai apstiprināja, ka līgumus ar lobijiem Latvijas valdības vārdā slēgusi Latvijas vēstniecība ASV. Atbalsta meklēšana Latvijai izmaksājusi 250 000 dolāru un šī nauda ņemta no līdzekļiem, kas paredzēti valsts integrācijai aliansē.

Lasis uzsvēra, ka mērķis bijis ar lobiju palīdzību atrast pareizos virzienus, kādā Latvijas pārstāvjiem strādāt, lai gūtu atbalstu ASV politiķu vidū.

Savukārt Latvijas Transantantiskās organizācijas priekšsēdētāja vietnieks Ojārs Kalniņš norāda, ka līdzīgu taktiku piekopušas visas jaunās dalībvalsts. Tomēr viņš arī uzsver, ka Latvija dalību NATO ir nevis nopirkusi, bet nopelnījusi.

"Es teikšu, ka ar lobismu ir tāpat kā ar reklāmu - ja produkts nav labs, tad arī ne par kādu naudu nevar nopirkt pārliecību," min Kalniņš, piebilstot, ka šajā gadījumā, lielākoties, caur lobismu palīdzēts izplatīt nepieciešamos argumentus.

Minētā naudas summa gan nekad nav bijusi pieminēta to lietu starpā, kas sekmējušas Latvijas pievienošanos Ziemeļatlantijas aliansei, norāda LNT.

Aizsardzības ministrija par notikušo komentārus nav sniegusi, arī Valsts prezidents Valdis Zatlers norādījs, ka viņa rīcībā šādas informācijas nav.

 

Zatlers parakstās līdzjūtības grāmatā Gruzijai’

DELFI  08/16/08     Valsts prezidents Valdis Zatlers sestdien parakstījies līdzjūtības grāmatā Gruzijai un tās tautai saistībā ar pēdējās nedēļas laikā notikušajiem Krievijas uzbrukumiem, portālu "Delfi" informē Valsts Prezidenta kanceleja.

Tikšanās laikā ar Gruzijas vēstnieku Latvijā Konstantīnu Korkeliju Zatlers izteicis cerību, ka Gruzija un Krievija ievēros noslēgto pamieru, un Krievija nekavējoties sāks savu spēku evakuāciju no Gruzijas.

Zatlers piebildis, ka Latvija strādā, lai pēc iespējas ātrāk uz Gruziju tiktu nosūtīti starptautiski novērotāji, kas pārraudzītu vienošanās nosacījumu izpildi.

Pēc prezidenta teiktā, Latvija arī turpmāk ir gatava sniegt humāno palīdzību konflikta radīto seku novēršanai.

Piektdien līdzjūtības grāmatā parakstījās arī ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP).

Jau vēstīts, ka Zatlers bija vienīgais no Baltijas valstu, Polijas un Ukrainas prezidentiem, kas pagājušajā otrdienā neieradās Tbilisi uz demonstrāciju Gruzijas atbalstam. Zatlera, kurš bija Pekinā, vietā bija Ministru prezidents Ivars Godmanis.

 

Pēdējā gaitā izvadīts Afganistānā bojāgājušais kareivis

LETA  08/16/08     Skanot klusinātai sēru mūzikai, sestdien simtiem cilvēku Rīgas Sv.Pētera baznīcā atvadījās no šī gada 11.augustā, sprāgstot improvizētai spridzināšanas ierīcei, bojā gājušā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīra dižkareivja Edgara Ozoliņa.

Atvadīšanās ceremonijā piedalījās bojā gājušā karavīra tuvinieki, dienesta biedri, Valsts prezidents Valdis Zatlers, aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP), satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC), Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš (TP), kā arī vairākas citas augstas valsts un NBS amatpersonas.

Baznīca bija piepildīta ar cilvēkiem, kas ar asarām acīs raudzījās uz jaunā puiša zārku. Vissmagāk notikušo pārdzīvoja bojā gājušo tuvinieki un dienesta biedri.

Atvadīšanās ceremonijā nelielu atvadu uzrunu klātesošiem teica bruņoto spēku kapelāns Elmārs Pļaviņš, aicinot visus klātesošos uz kopīgu lūgšanu.

Kā ziņots, 11.augustā Meimenas pilsētā, Latvijas karavīriem veicot preses pārstāvju eskortu, notika negadījums - dodoties atpakaļceļā no Meimenas pilsētas uz bāzi, eksplodēja viena no automašīnām, kurā atradās četri Latvijas karavīri.

Viens no karavīriem - dižkareivis Ozoliņš - gāja bojā. Kareivis Ainārs Stepiņš guva savainojumus kājā, bet pārējie divi - dižkareivis Andris Brencis un kareivis Juris Šķērškāns - guva vieglus ievainojumus.

Stepiņš ir nogādāts Latvijā, un viņš atrodas slimnīcā. Viņa veselības stāvoklis tiek raksturots kā apmierinošs, ir sākta nepieciešamā ārstēšana. Latvijā atgriezušies arī divi negadījumā viegli ievainotie karavīri - Brencis un Šķērškāns, lai "pēc īsa atelpas brīža" dotos turpināt pildīt savus pienākumus starptautiskajā operācijā Afganistānā.

Saskaņā ar pašreizējo informāciju negadījumā sprādzis improvizēts spridzeklis, kas, iespējams, tika darbināts no attāluma. Kolonnā braukušas trīs automašīnas, kuras pārvalda Latvijas kontingents. Negadījumā cieta arī 13 civiliedzīvotāji.

Kā ziņots, šī ir pirmā reize, kad, pildot dienesta pienākumus, Afganistānā dzīvību zaudējis Latvijas karavīrs. Trīs karavīrus Latvija zaudējusi četru gadu laikā nemiera postītajā Irākā.

 

Viedoklis: Mēs esam gruzīni

Laila Pakalniņa,  Diena  08/17/08     Kamēr Latvijas prezidentam joprojām aktuāls ir jautājums "Kas es esmu?" (kā arī ar šo saistītais "Kur man šobrīd jābūt?"), Igaunijas prezidents Tbilisi gruzīnu valodā saka: "Es esmu gruzīns." Jo tā, Tomasa Hendrika Ilvesa vārdiem runājot, šodien saka "visi, kas tic brīvībai un demokrātijai".

Valdis Zatlers tagad lepojas, ka viņam bijusi iespēja uz Gruzijas problēmu palūkoties no Austrumiem. Es gan nebiju tik tālu, taču dažas dienas kinofestivāla laikā notikumiem Gruzijā sekoju no Šveices. Un, lūk, kāds loģisks jautājums par Latvijas un nevis Gruzijas problēmu tur cilvēkiem radās tad, kad CNN rādīja sižetu, kur Tbilisi mītiņā cilvēkus uzrunāja un pēc tam rokās sadevās Polijas, Ukrainas, Lietuvas, Igaunijas prezidenti un Latvijas premjers - kur ir Latvijas prezidents? Ak, mūsu prezidents? Skatās olimpiādi. Kamēr kaimiņvalstu prezidenti un Latvijas premjers, neskatoties uz to, ka lidmašīnas drošība netiek garantēta (ar šo vien pietiktu, lai nepieciešamību ierādīt Krievijai vietu saprastu visa pasaule), dodas atbalstīt cilvēkus, kuru brīvība un dzīvība ir apdraudēta, mūsu prezidents atbalsta Latvijas sportistus. Taču atšķirībā no kaimiņvalstu sportistiem, kuru prezidenti uz olimpiādi neaizbrauca, Latvijas sportisti medaļas Pekinā pagaidām nav guvuši. Un tagad ir skaidrs, ka, ja tas arī notiks (un kaut tas notiktu!), tad nu jau bez Valda Zatlera atbalsta.

Pēc mūsu prezidenta domām, kritiskā situācijā svarīgs esot "pareizais laiks un precīza reaģēšana". Un tādējādi nākas saprast, ka olimpisko spēļu pamešanai uzreiz, kad kļuva zināms, ka Krievijas tanki iebrauc Gruzijā, bet lidmašīnas bombardē tās ciemus un pilsētas, tas nebija "pareizais laiks un precīzā reaģēšana".

Taču tagad, kad Krievija ir iebrukusi Gruzijā, okupējusi tās teritoriju un pat pēc pamiera parakstīšanas turpina ar tankiem braukt tuvāk Tbilisi un uzspridzina tiltu, Latvijas valsts prezidents domā, ka ir "pareizais laiks un precīzā reaģēšana" doties vizītē uz Maskavu. Kā Zatlers norādījis preses konferencē - Krievijas puse šo aicinājumu nav atcēlusi, savukārt Latvijas puse neatteiksies no šādas izdevības. Jo, lūk: "Es izmantoju iespēju pārrunāt divpusējās attiecības ar Ķīnas prezidentu un šādu iespēju izmantošu arī sarunā ar Medvedevu."

Kas attiecas uz Zatlera tikšanos ar Hu Dziņtao, tad, pat noticot, ka prezidents ir pastrādājis Latvijas tranzīta biznesmeņu labā, grūti iedomāties, ka Tibetas tautai ar šo tikšanos ir līdzēts vairāk nekā ar kaimiņvalstu prezidentu lēmumu neierasties uz Olimpiādes atklāšanu. Šīs bažas vairo arī intervija Latvijas televīzijai, kuras laikā Zatlers uzvedās īpaši neveikli - gan apgalvodams, ka "par Tibetu mēs runājam vienmēr", bet jo īpaši uz žurnālista jautājumu, kas konkrēti par Tibetu ar Ķīnas prezidentu runāts, atbildi meklējot debesīs.

Taču tad, kad Zatlers par savu neaizbraukšanu uz Gruziju saka: "Īstenībā atrašanās Pekinā bija nejaušs ieguvums", varbūt tomēr jācenšas viņam noticēt, lai gan Latvijas valsts prezidents ir ļoti smagi un nopietni izgāzies. Varbūt tiešām tas, ka uz Tbilisi aizlidoja nevis Zatlers, bet Godmanis, bija ieguvums. Atceroties tautas sapulci Doma laukumā un to, cik ļoti prezidents nespēja ne vien identificēties ar sanākušajiem cilvēku tūkstošiem, bet arī saprast, ko viņiem teikt un galu galā novēlēja palasīt Satversmi, ir tomēr nedaudz bail par to, ko Zatlers būtu varējis ieteikt palasīt gruzīniem, kam krievu tanki iebrauc pagalmā. Bet Godmanis, tāpat kā Ilvess un citi, spēja būt gruzīns. Viņš gruzīniem, latviešiem un, jādomā, arī sev pateica to, kas mums visim bija nepieciešams pagājušajā nedēļā un būs nepieciešams vienmēr: "Ja tauta ir vienota, to nevar pakļaut." Turklāt "ieguvums" no Godmaņa vizītes Gruzijā varētu būt arī Latvijas iekšpolitiskajai situācijai. Ja pirms okupācijas armijas iebrukuma Gruzijā sabiedriskās domas pētījums uzrādīja, ka parlaments un valdība Latvijā piedzīvo zemāko sabiedrības uzticību pēdējos gados (neuzticība Saeimai bija nedaudz lielāka nekā valdībai), tad, jādomā, ka pēc šajos īpašajos apstākļos nodzīvotās nedēļas situācija ir kaut nedaudz mainījusies. Visticamāk, par savu vilcināšanos atbalstīt Gruziju Saeimai būs jāmaksā ar to, ka tai uzticas aizvien mazāks skaits iedzīvotāju, taču valdības situācija varētu būt uzlabojusies. Jo ar Godmani Tbilisi mēs lepojāmies. Un gan domās, gan mītiņos bijām kopā arī ar ārlietu ministru un kultūras ministri. Un būtu ļoti traģiski, ja šobrīd, kad liela daļa Gruzijas teritorijas joprojām ir okupēta un tātad ir apdraudēta arī Latvija, mums nebūtu kaut šīs vienotības.

Valdis Zatlers savā vēlmē doties uz Maskavu gan nupat ir norādījis, ka Latvijai pašlaik nav nekāda apdraudējuma no Krievijas. Taču tie latvieši, lietuvieši, igauņi, poļi, ukraiņi un citi, kas saprot, cik svarīgi šobrīd aizstāvēt brīvību un demokrātiju un tātad būt gruzīnam, Putina/Medvedeva solījumu aizsargāt Krievijas pilsoņu dzīvību un pašcieņu, lai kur viņi atrastos, nevērtē citādi kā draudus arī savai valstij. Krievija šobrīd apdraud Latviju, un tā būtu tiesa pat tad, ja pagājušonedēļ Krievijas bumbas būtu kritušas tikai uz vienu bērnu vasaras nometni Gruzijā.

 

Drosme iztaisnoties. Latvijai un Gruzijai

Elita Veidemane,  NRA  08/19/08     Ar kaut ko netveramu un reizē tik pazīstamu šodienas Gruzijas sajūtas ir saistītas ar Latvijas sajūtām, kas joprojām neizgaist, kaut arī dzimušas pietiekami sen – 1991. gada 19. augustā, Maskavā notikušā puča dienā, kas līdz mums atnāca, nāvīgā, pelēkā klusumā ietīta – tā bija zīmēta pilnīgi atšķirīgās krāsās nekā tā paša gada janvāra barikādes, kas tajā bezsniega ziemā šķita gan granītsarkanas, gan sudrabbaltas, gan... Tik krāsainas un naivas kā mūsu bērnības sapņi.

Savukārt augusts ar savu komunistisko puču bija baiss un ar asiņainu izrēķināšanos draudošs notikums. Bezcerīgs savā melīgajā tiešumā un nekrietnībā. Tāpat kā šodienas Krievijas uzbrukums Gruzijai.

Rūpīgi pārskatīju laikraksta Atmoda 1991. gada augusta numurus. Mēģināju atrast kaut vai nejaušas norādes par tuvojošos augusta puču. Nekā vai gandrīz nekā. Varbūt toreiz mēs šīs norādes nepamanījām vai vienkārši nepratām pamanīt? Varbūt tās zināja tie cilvēki, kas atradās valdībā un parlamentā? Augustā laikraksta Atmoda korespondents Jānis Domburs bija aizbraucis komandējumā uz Igauniju, kur intervēja Igaunijas VDK priekšsēdētāja vietnieku Vladimiru Pūlu. Kā jau čekistam pienākas – neviena lieka vārda, kaut gan viņš noteikti zināja par to, ko viņa lielais šefs gatavojas darīt pēc nedēļas. Toties tajā pašā numurā (1991. gada 13. augustā) varējām lasīt: "Tiekoties ar LR ārlietu ministru J. Jurkānu un vietnieku M. Virsi, bijušais PSRS ārlietu resora vadītājs E. Ševardnadze teica, ka pastāvot diktatūras ieviešanas briesmas. Ārpolitiskās asociācijas vadītājs pieļāva iespēju, ka septembrī vai oktobrī iespējama situācijas destabilizācija PSRS un Baltijā."

...1991. gada 17. augustā kopā ar trīspadsmitgadīgo meitu Lindu devos nelielā ceļojumā ar prāmi pāri Baltijas jūrai – no Rīgas uz Norčēpingu Zviedrijā. Nākamo dienu draudzīgā bariņā pavadījām Norčēpingas pilsētas svētkos. Kad prāmis jau bija gatavs doties uz Rīgu, man klāt pienāca kāds vīrietis un latviski piedāvāja palikt Zviedrijā: Padomju Savienībā briestot nepatikšanas. "Tās tur briest vienmēr," es atteicu. Un novērsos no runātāja: man šķita, ka viņš ir provokators.

Naktī uz kuģīša pusmiegā gulšņāju lielā krēslā. Agri no rīta – ap kādiem sešiem – dzirdēju, ka tiek ieslēgts televizors: jau varēja uztvert Rīgu. Tad beidzot iemigu pavisam cieši. Pēkšņi jutu, ka mani kāds krata aiz pleca. Tas bija Kārlis Leiškalns.

– Celies! Krievijā pučs noticis! – viņš satraukti runāja.

– Ej taču tu... gulēt, – es noburkšķēju un pagriezos uz otru sānu.

– Celies taču! Tas ir baigi svarīgi! – Kārlis nerimās.

Es beidzot atvēru acis. Bija sācies 19. augusta rīts. Visi pasažieri kā sastinguši skatījās teleekrānā. Blakus man bija Anita, Kārļa sieva, un viņu bērni. Televīzijas ekrānā pelnu pelēka diktore satraukumā lūkojās uz mums un runāja kaut ko pilnīgi nesaprotamu. Fonā skanēja sēru mūzika. Diktores teiktā jēga bija tāda: uztraukumam nav pamata, darbu ir sākusi valsts īpašā stāvokļa komiteja. Kāda īpašā komiteja?! Tad ekrānā parādījās rindā sēdoši seši (septiņi? astoņi?) PSRS valdītāji, dažus no viņiem pazinu: tur bija Jazovs un Pugo. Boriss Pugo! Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs! Ideja bija tāda, ka šie nošņurkušie vīreļi uzņemas varu – kamēr Mihails Gorbačovs, PSRS vadītājs, ir slims. Un slims viņš būšot visai ilgi.

Maskavā acīmredzami bija noticis pučs. Miegs mirklī izgaisa. Tad sapratu, kāpēc man piedāvāja palikt Zviedrijā: vīrietis, kas mani uzrunāja Norčēpingā, uzskatīja, ka Latvijā man varētu draudēt briesmas. Mēs visi skatījāmies uz krastu: vai tur nebija kādas aizdomīgas kustības, piemēram, vai nebraukāja bruņutransportieri? Janvārī mēs taču to jau bijām pieredzējuši. Klusēdami kāpām no prāmīša Rīgas pasažieru ostā. Muitā un robežkontrolē nekas nebija mainījies: mums tika pārbaudīti dokumenti un mantas. Bet visa osta bija kaut kāda... baismīgi klusa. Rīga izskatījās pelēka, it kā tai pāri būtu pārlikts svina vāks. Savu meitu steigšus nosūtīju uz Limbažiem pie vīramātes Lūcijas – man šķita, ka tur viņa būs drošībā. Taisnā ceļā aizbraucu uz redakciju. Skaidrs bija tas, ka tuvākajā laikā ar avīzes drukāšanu diez kas vis nesanāks: ja pučs ir nopietns, tiks ieņemtas visas spiestuves, radio, TV, telegrāfs... Kāds no mūsējiem teica: kamēr vēl nekas nav noticis, mūsu datorus vajag kaut kur noslēpt. Mēs tā arī izdarījām. Redakcijā vairs nepalika nekas. Tikai mēs.

Ap pusdienlaiku ieraudzījām pa Basteja bulvāri braucam bruņutransportierus. Daudzus. Tajos bija saspraudīti viļņotie Latvijas PSR karogi. Ieteicos, ka nebūtu slikti saliet pudelēs degšķidrumu un mest lejā uz šiem dārdošajiem hlamiem. Fotogrāfs Ints Kalniņš piebremzēja manu cīņas kāri: tādas pudeles diez vai nodarīs kādus ievērojamus bojājumus krievu mašīnām, savukārt tās var atklāt atbildes uguni pa redakcijas logiem.

Pēkšņi atskanēja balss no skaļruņa: omonieši, aizdrasējuši līdz Doma laukumam, uzstādīja skaļruņus un paskaidroja, kā mums tagad būs dzīvot: realizējot ārkārtas stāvokli, tikšot kontrolēta iedzīvotāju iebraukšana un izbraukšana no Rīgas, tikšot ierobežota transporta kustība, bet mašīnas pakļaušot pārbaudēm, tikšot aizliegts rīkot piketus, ielu gājienus, demonstrācijas un mītiņus, cilvēku pulcēšanās vietās veiks dokumentu pārbaudes, aizliegs tiražēt, vākt un izplatīt materiālus, skrejlapas, preses izdevumus, kuru saturs ir pretrunā ar PSRS konstitūciju... Tas nozīmēja, ka arī laikraksts Atmoda tiks aizliegts.

Tomēr avīzi izdevām: iznāca divi speciālizlaidumi – četru lappušu avīzes ar ļoti koncentrētu un vajadzīgu informāciju. Pamuļķie omonieši acīmredzot nespēja nofiksēt, kur mēs to drukājam.

19. augustā pulksten 19 omonieši un desantnieki, izmantojot bruņutehniku un helikopterus, ieņēma Latvijas Televīziju. Viss notika 15 minūšu laikā. Raidījums tika pārtraukts pusvārdā. Pārtrauca arī citu programmu translāciju Latvijā. Deviņos vakarā OMON ieņēma Iekšlietu ministriju. Pēc desmit minūtēm ieņēma Rīgas policijas pārvaldi. Tajā pašā vakarā omonieši ielauzās LTF mītnē un to izdemolēja, tomēr LTF darbinieki turpināja strādāt citviet.

LTF valde izplatīja paziņojumu, kurā tā vērsās pie Latvijas tautas: "Šodien katram Latvijas iedzīvotājam jāizvēlas: pretoties okupācijas režīmam vai locīt muguru apspiedēju priekšā. Katram Latvijas patriotam ir jāiesaistās streikā savā darbavietā. Kur vien tas iespējams, darbavietās jārīko protesta mītiņi, piketi pie uzņēmuma vārtiem. Jāizvairās no provokācijām un konfliktiem ar militārpersonām. Vardarbības vai represiju draudu situācijā ir jāsimulē darbs."

Tajā pašā vakarā netālu no tikko ieņemtās Rīgas milicijas pārvaldes ēkas omonieši apšaudījuši mikroautobusu Latvija. Šoferi Raimondu Salmiņu nošāva, otru braucēju Jāni Verpakovski – ievainoja.

Atmodas redakcija strādāja, brīžiem ieklausoties skaņās uz ielas: vai jau nebrauc pēc mums? Mēs vācām ziņas, likām tās kopā un tomēr – tomēr! – drukājām avīzi. Pirmais speciālizlaidums dienas gaismu ieraudzīja 21. augustā – iepriekšējā vakarā, kad gatavojām avīzi, mēs, protams, nezinājām, ka pučs beigsies necerēti strauji – tieši 21. augustā. 20. augusts uzausa ar ziņu, ka puspiecos no rīta desantnieki ieņēmuši Rīgas telefona un telegrāfa centrāli. Līdz ar to sakari ar Latvijas rajoniem un ārvalstīm tika pārtraukti. Piecpadsmit minūtes bija nepieciešamas, lai ieņemtu Latvijas Radio. Par laimi, pirms tam bija sagatavots rezerves raidītājs, un Latvijas iedzīvotāji pēc divām stundām atkal sadzirdēja Latvijas Radio diktoru balsis. No Gulbenes un Madonas puses līdz Rīgai atnāca vēsts, ka pa ceļiem tiek pārvietots armijas transports, karavīri, tehnika.

Dienas vidū tika ieņemts brīvprātīgo kārtības sargu štābs. Šajā laikā tur vajadzēja atrasties kārtības sargu vienību vadītājiem no visas Latvijas. Telpās ielauzās privātās drēbēs ģērbušies cilvēki. Viņi piekāva un pārmeklēja cilvēkus, kas tajā brīdī atradās štābā. Iebrucēji nolaupīja arī divus autobusiņus Latvija.

Kādam no mūsu korespondentiem izdevās parunāt ar krievu armijas kareivi. "Lai cik tas būtu dīvaini, tomēr padomju kareivji, kas bloķē Rīgu, neatsakās aprunāties ar cilvēkiem. Lūk, ko viens no viņiem stāstīja: drīz viss būs kārtībā, vajag tikai paciesties, turklāt šis pasākums ir ārkārtējs. Šaut uz cilvēkiem mēs nedrīkstam, viņš teica. Toties varam lietot asaru gāzi un šaut gaisā, atvairīt uzbrukumu ar automāta laidi vai dunci. Tomēr pavēle šaut var tikt dota jebkurā brīdī. Es gan ļoti negribētu šaut uz pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem," stāstīja kareivis.

Tomēr cik liela bija atšķirība starp janvāra barikādēm un augusta puču! Janvāris, kaut arī neatsveramiem zaudējumiem pilns, tomēr bija tāds gaiša revolucionārā romantisma piepildīts. Bet augusts... Par spīti saulainajam laikam, tas bija kā svina pelēks un drūmu nojautu piesātināts laikposms. Neviens pat neiedomājās, ka būtu vērts stāties uz barikādēm. Barikāžu nogurums? Bail? Varbūt. Taču zināju, ka nav iespējams cilvēkus turēt emocionālā sasprindzinājumā vairākas nedēļas, mēnešus, gadus...

Un tomēr cilvēkos mājoja naids, spīts un drosme – varbūt uz kādu laiku tas viss bija noslēpts dziļā dvēseles pagrabā, bet pazudis tas nebija. Latvija, dzimtene, brīvība – aizliegti vārdi, bet ne domas. Līdz asinīm delnās iecirsti nagi, līdz sāpīgai klusēšanai apspiests kliedziens, kā ar cirvi iecirsts pazemojums, pēc kura drosme iztaisnoties ir vairāk nekā varoņdarbs. Tāda bija Latvija toreiz. Tāpat kā Gruzija šodien.

Bija 20. augusta vakars. Gaiss biezēja. Jutāmies kā ienaidnieka teritorijā. Vairs neatceros, kurš man to ieteica, bet būtība bija tāda – jādodas prom: varot notikt aresti, jo apvērsums ieiet savā izšķirošajā fāzē – uzvar vai nu pučisti, vai arī demokrātiskie spēki ar Jeļcinu priekšgalā. Vēlā vakarā mani savā mašīnā iesēdināja Kārlis Leiškalns: mēs devāmies uz Bļodām – lauku mājām kilometrus desmit aiz Sabiles.

Ārpus Rīgas kļuvām par lieciniekiem kādam satiksmes negadījumam. Uz Jūrmalas šosejas bija notikusi vieglās automašīnas un bruņutransportiera sadursme. Cietušais autovadītājs bija ievietots ātrās palīdzības mašīnā. Pie tās autoinspekcijas darbinieks mūs nepielaida, kaut arī uzrādījām preses apliecības. Viņš rupji mums uzkliedza, lai mēs nebāžam savus degunus tur, kur nevajag. "Mums ir savi uzdevumi," viņš auroja, "un jums savi!" Nelikos mierā: kāpēc trases vidū miera laikā un pilnīgā tumsā stāv bruņutransportieris? Autoinspektors gandrīz vai pārplīsa no dusmām: "Te drīz būs ne tikai bruņutransportieri, bet arī tanki – un tad arī tiks ieviesta kārtība!" Kārlis rāva mani aiz rokas atpakaļ uz mašīnu, teikdams: "Tu esi traka, vai?! Viņiem taču nav nekādu problēmu tevi nošaut!" Garastāvoklis bija vienkārši baigs: zvērīgs niknums mijās ar galēju bezspēcību.

Bļodās visu nakti klausījāmies radio: visas balsis, kuras vien varēja dzirdēt. Naktī vēl nebija nekādas skaidrības par notikumu virzību: Maskavā ar mainīgiem panākumiem melnie spēki cīnījās ar gaišajiem. Taču uz rīta pusi jau tapa skaidrs, ka pučisti neuzvarēs. 21. augusta rītā braucām atpakaļ uz Rīgu. Šķita, ka briesmas vairs nedraud. Redakcijā mani sagaidīja kolēģi, kas nebija devušies uz mājām atpūsties.

Tomēr bija vēl daudz brīnumu. 21. augustā vienos dienā Vecrīgā iebrauca pieci bruņutransportieri. Bravūrīgi omonieši lamādamies un bļaudami dzenāja cilvēkus pa Doma laukumu, meta pūlī dūmu granātas. Izālējušies pie Latvijas Radio, omonieši braukšus devās uz Augstākās padomes ēku, taču tālāk par barikādēm netika (visas janvāra barikādes tomēr nebija nojauktas). Deputāti ņēma vērā ēkas okupācijas draudus un pārtrauca debates par likumprojektu, tā vietā pieņemot konstitucionālo likumu un pasludinot Latviju par neatkarīgu valsti. Pa Basteja bulvāri – garām mūsu redakcijai – omonieši aizdrasēja, tupēdami uz saviem bruņutransportieriem. Noplīvoja sarkanie karogi, nosmirdēja izplūdes gāzes, un izdzimteņi bija prom.

Tostarp Maskavā PSRS ģenerālprokurors paziņoja, ka nelikumīgā valsts apvērsuma sakarā tikšot ierosināta krimināllieta. Pučs bija beidzies. Stulbi un netalantīgi uzsākts, tikpat bezgaumīgi pabeigts. Kāds politiķis vēlāk izteica nozīmīgu domu: žēl, ka pučs ilga tikai trīs dienas – ja tas būtu bijis ilgāks, mēs visi uzzinātu, ko īstenībā pārstāv viens otrs cilvēks, par kuru mēs esam domājuši... nu, visu to labāko. Viens otrs kā dēle droši vien pieplaktu jaunajai varai un aizmirstu, ka pirms tam karsti iestājies par brīvu un neatkarīgu Latviju...

Ja pučisti nebūtu iesēdušies peļķē ar savu apvērsumu, diez vai mūsu Augstākās padomes deputāti tik ātri pieņemtu lēmumu par pilnīgas valstiskās neatkarības pasludināšanu. Īstenībā jāteic paldies pučistiem par to, ka viņi uzsāka apvērsumu, jo pretējā gadījumā muļļāšanās ap galīgo neatkarību būtu bezcerīgi ilga. Pučs bija katalizators šim procesam, un tā labais rezultāts bija Latvijas Republikas konstitucionālais likums Par Latvijas Republikas valstisko statusu, ko 22. augustā (nākamajā dienā pēc tā pieņemšanas) publicējām Atmodā, un tajā bija teikts, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras starptautiski tiesisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme, ko pavisam nesen tik kvēli gribēja mainīt daļa Latvijas sabiedrības.

 

Maklakovs: Latvija jau tagad gatavo karavīrus Gruzijai

TVNET  08/19/08     Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālis Juris Maklakovs pavēstīja, ka Latvija jau tagad gatavo karavīrus, ja gadījumā uz Gruziju doties nāktos. Šobrīd esot apzināti aptuveni 25 karavīri, kas Gruzijā varētu veikt novērotāju uzdevumu.

Armija vēl nav attapusies pēc karavīra nāves Afganistānā, bet tepat Latvijā jaunas likstas - vakar avārijā Ādažu poligonā cietuši desmit karavīri, divi no tiem smagi.

Juris Maklakovs šorīt Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījumā "900 sekundes" pauda pārliecību, ka karavīra nāve Afganistānā protams ietekmējusi gan Latvijas militārās vadības, gan karavīru noskaņojumu, tomēr tas nav pazeminājis mūsu kaujasspējas - notikušais karavīrus vēl vairāk mobilizējis. Latvija vēl izmeklēs notikušā apstākļus un domās, kā uzlabot drošības situāciju: "Saistībā ar šo negadījumu vērsāmies arī pie Norvēģijas bruņoto spēku vadības ar aicinājumu uzlabot drošības pasākumus, kurus es varbūt neminēšu, bet tāda vēstule ir."

Komentējot notikušo avāriju Ādažu poligonā, Maklakovs atklāja, ka smagāk cietušo karavīru veselības stāvoklis joprojām ir smags un viņi atrodas reanimācijā. Viņš atteicās pagaidām spriest par avārijas cēloņiem, tomēr izskanējušo versiju, ka automašīnas vadītājs pie stūres iemidzis, viņš "diezgan apšauba". Viņš drīzāk pieļauj tādu faktoru kā ātruma pārsniegšana: "Tie varētu būt jaunības faktori, ka jauni puikas grib pabraukt ātrāk. Bet tiešām par šo spekulēt es negribētu." Maklakovs arī informēja, ka avārijas cēlonis varētu noskaidroties tuvākās nedēļas laikā. "Šeit noteikti būs vainīgie," piebilda bruņoto spēku komandieris.

Maklakovs informēja, ka jau saņēmis uzdevumu sākt karavīru sagatavošanu nosūtīšanai uz Gruziju, ja gadījumā šāds lēmums tiks pieņemts. Patlaban esot apzināti 25 cilvēki, kas operācijā, ja tāda notiktu, varētu piedalīties kā novērotāji: "Tāda analīze ir veikta. Šobrīd esam apzinājuši tos karavīrus, kuriem jau ir pieredze novērotāju uzdevumu veikšanā, kuri ir izgājuši specializētos kursus. Jā, tādi karavīri ir - pēc datiem ir aptuveni 25 cilvēki, kas ir izgājuši specializētos kursus un dienējuši tieši tādu uzdevumu veikšanā. Esmu saņēmis uzdevumu - mēs sākam gatavot, bet tas, protams, ir saistīts ar valdības un citu institūciju lēmumu pieņemšanu. Bet mūsu uzdevums ir būt gataviem to darīt, un mēs apzinām un sākam sagatavošanu."

Karavīriem, kas vajadzīgas gadījumā dotos uz Gruziju, būtu jābūt vispusīgi sagatavotiem, norāda ģenerālis Maklakovs: "Karavīram jāprot izpildīt plaša spektra uzdevumu, kas ietver sevī gan miera uzturēšanu, gan arī kaujas darbību veikšanu." Profesionālā dienesta karavīri jau laikus tiekot gatavoti tieši šāda veida uzdevumiem, tomēr būšot nepieciešama arī papildu apmācība.

 

Viedoklis: Latvijai uz Gruziju jāsūta pīsbilderi, nevis pīskīperi

Inese Segliņa, TVNET  08/19/08     Eiropas Parlamenta deputātu skatījumā pašreizējā miera uzturēšanas kārtība jāpārskata, jo Krievijas karaspēks ir zaudējis savu neitrālo un objektīvo lomu. Latvija varētu sūtīt savus miera uzturētājus uz Gruziju starptautisko organizāciju ietvaros. Šobrīd laikam visiem ir skaidrs, kas ir miera uzturēšana Krievijas izpratnē. Bet ko īsti vajadzētu darīt, lai pēc kara beigām Gruzijā iestātos īsts miers?

Termins „miera veidošana” (angl. peacebuilding) ir pazīstams jau gadus piecpadsmit. Būtībā tas ir kas līdzīgs konflikta likvidēšanai (angl. conflict resolution), taču tiek uzsvērts, ka konflikta izbeigšana automātiski nenozīmē mierīgas un stabilas sociālas vai ekonomiskas attīstības sākumu. Daudzi pīsbilderi mēdz atgādināt, ka miers – tā nav vienkārši kara neesamība (angl. Peace is not the absence of war).

Tiesa, definīcijas kļūst arvien visaptverošākas, sarežģītākas un tādējādi – bezjēdzīgākas. Šaurākā izpratnē miera veidošana ir process, kas sekmē ilgstošu miera apstākļu iestāšanos un mēģina novērst vardarbības atjaunošanos, ķeroties pie problēmas saknes un konflikta sekām. Uzmanības centrā ir samierināšana, institucionālā attīstība, kā arī politiskā un ekonomiskā transformācija.

Lai padziļinātu izpratni par miera veidošanu, daudzi to salīdzina ar tradicionālākiem jēdzieniem – samierināšanu un jau minēto miera uzturēšanu. Samierināšana (angl. peacemaking) ir diplomātiski centieni izbeigt vardarbību konfliktējošo pušu starpā, virzīt tās uz nevardarbīgu dialogu un, iespējams, panākt miera līgumu. Gruzijas gadījumā mēs par miera veidotāju varētu uzskatīt Eiropas Savienību ar Sarkozī priekšgalā.

Miera uzturēšana (angl. peacekeeping) savukārt ir trešās puses iejaukšanās (ko bieži, bet ne vienmēr, veic militāri spēki), lai palīdzētu pusēm tikt no vardarbīga konflikta līdz mieram, nošķirot konfliktējošās puses un noturot tās atsevišķi. Šādas miera uzturēšanas operācijas ne tikai gādā par drošību, bet arī veicina citas iniciatīvas, kurām nav militāra rakstura. Vēlreiz – kas ir miera uzturētāji?

ANO miera uzturēšanu definē šādi: starptautiskā militārā un civilā personāla izvietošana konflikta zonā ar konfliktā iesaistīto pušu piekrišanu, lai apturētu vai apvaldītu karadarbību vai uzraudzītu miera līguma izpildīšanu.

Jā, kādreiz viss bija daudz vienkāršāk – miera uzturētāju pienākumi divu valstu konflikta gadījumā bija uzturēt pamieru, norobežot bruņotos spēkus, preventīvi izvietot karaspēku un apsargāt humānās operācijas. Mūsdienās konflikti ir daudz sarežģītāki un miera uzturētajiem ir daudz vairāk pienākumu.

Militāristi, piemēram, bieži cenšas iesaistīties humānās operācijās, jo tas nenoliedzami ir viens efektīvākajiem veidiem, kā iegūt vietējo iedzīvotāju labvēlību. Karaspēka līdzdalībai humānās palīdzības sniegšanā ir arī tehnisks pamatojums. Karavīri parasti ir labi trenēti, disciplinēti, patstāvīgi un labi organizēti tādās operācijās, kad nepieciešama strauja reakcija. Viņiem ir iespējas operatīvi transportēt lielus palīdzības sūtījumu apjomus, labi attīstīta un ļoti efektīva komunikācijas sistēma, reāla pašpietiekamība, labs nodrošinājums ar tādiem resursiem, kuri ārkārtas situācijās bieži ir nepietiekamā daudzumā. Šiem cilvēkiem ir pašiem savas ātrās medicīniskās palīdzības iekārtas, kuras var izmantot arī vietējo iedzīvotāju vajadzībām. Karavīri orientējas lietās, kas kļūst aktuālas ārkārtas situācijās – inženierzinātnes, loģistika, mīnu neitralizēšana u.tml.

Nav jābūt karavīram, lai kļūtu par miera veidotāju Gruzijā!

Lai gan īslaicīgā humānā palīdzība un krīzes intervencija ir ļoti svarīgas aktivitātes, konfliktā nonākušajām sabiedrības grupām ar to vien nepietiks. Cilvēce arvien vairāk sāk apzināties, cik būtiska loma ir pušu samierināšanai pēc konflikta, konfliktu risināšanas spēju attīstīšanai un ilgstošu miera apstākļu veidošanai.

Arī jebkuram Latvijas iedzīvotājam, kas vēlas sniegt savu ieguldījumu, ir iespēja to darīt, nekļūstot par karavīru un negaidot starptautisku institūciju lēmumus. Galvenais – laba apmācība un kontakts ar pareizajiem cilvēkiem. Piemēram, nākamnedēļ Londonā notiks divas Starptautiskā miera un attīstības mācību centra mācības. Vienas būs par sistemātisku miera veidošanu, bet otras – par pārveidojošu starpniecību.

Daudzas nevalstiskās organizācijas un neformālas grupas savu darbību raksturo kā miera veidošanu – tā ir visā pasaulē izplatīta prakse. Arī Gruzijā tas nav nekas jauns. Piemēram, kāda amerikāņu grupa no Kalifornijas Universitātes 1994.gadā sāka uzklausīt Abhāzijas un Gruzijas civiliedzīvotājus, lai izprastu konflikta būtību un izcelsmi, cilvēcīgos aspektus, kā arī lai apzinātu iespējamos risinājumus. Biežās sanāksmes ļāva komandai noprast, kuri cilvēki abās nometnēs ir pietiekami ietekmīgi, lai kļūtu par sarunu partneriem aci pret aci. Viņi izvēlējās vidusslāņa pārstāvjus (akadēmiķus, žurnālistus, nevalstisko organizāciju pārstāvjus), paļaujoties uz teoriju, ka miera iniciatīvas, kurās iesaistīts vidusslānis, ir visefektīvākās, jo vidusslāņa pārstāvjiem ir ietekme gan uz iedzīvotāju pamatslāni, gan augstām politiķu aprindām. Piesaistītais finansējums un aktivitāšu izvērtēšana turpmākajos gados liecināja, ka darbs rit pareizā virzienā. Bet ar to vien, protams, bija par maz.

 

Riekstiņš: NATO un Krievijas attiecībās - jaunas vēsmas

LETA  08/20/08     Pēdējās divas nedēļas ienesušas jaunas vēsmas NATO un Krievijas attiecībās, par ko NATO valstu ārlietu ministri ir vienisprātis, intervijā Latvijas Radio atzina ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP).

Pēdējo dienu notikumi Gruzijā rāda, ka, neskatoties uz to, ka panāktas vienošanās starp pusēm, Krievija šīs vienošanās neievēro. Tika solīts, ka pirmdien Krievija sāks karaspēka izvešanu no Gruzijas, tomēr nekas tāds nenotiek, atzina Riekstiņš. Pēc viņa teiktā, tas ir atstājis būtisku iespaidu uz to, cik uzticama ir Krievija un tās vadība.

Kā atzīmēja Riekstiņš, katra diena, ko Krievija novilcina karaspēka izvešanu no Gruzijas, nāk par sliktu pašas Krievijas ekonomikai.

Ārlietu ministrs sacīja, ka NATO nav nepieciešamība iesaistīties Krievijas un Gruzijas konfliktā militārā formā, taču NATO domā par klātbūtnes palielināšanu reģionā uz vietas.

Gruzija ir apņēmības pilna virzīties uz NATO, un no pašas valsts, tās vēlmes un gatavības veikt reformas būs atkarīgs, cik ilgs laiks paies līdz tās uzņemšanai NATO.

Pēc ministra teiktā, ir redzama iezīme, ka Krievija ievest karaspēku ir nadzīga, bet izvest - ne tik. Arī Krievijas karaspēka izvešana no Baltijas valstīm nebija ātra, tāpat Krievijas armijas izvešana no Gruzijas pirms dažiem gadiem prasīja ļoti ilgu laiku iepretim šajā valstī izvietotajam karavīru skaitam.

Savukārt, runājot par Latvijas drošību, Riekstiņš uzsvēra, ka ir atšķirība starp valstīm, kas ir NATO partneri, un tām, kas ir NATO pilntiesīgas dalībvalstis, kā Latvija. Ir pilnīgi neiedomāja līdzīga scenārija kā pret Gruziju atkārtošanās pret jebkuru no NATO dalībvalstīm, sacīja Riekstiņš.

Ārlietu ministrs norādīja, ka Latvijas drošības un ārlietu eksperti veiks analīzi, konsultēsies ar NATO spēkiem, vai mūsu drošības mehānismi ir adekvāti un vai nepieciešami uzlabojumi. Tas gan nav izdarāms nedēļas vai mēneša laikā. "Vai tas nozīmē, ka Latvijā vajag NATO spēkus? Domāju, ka tas nav nepieciešams, taču ir jāveic nopietns situācijas izvērtējums," teica ministrs.

NATO 19.augustā, pieņēma kopīgu deklarāciju, kurā norāda: alianses regulāri kontakti ar Maskavu nav iespējami, kamēr no Gruzijas pilnībā nav izvests Krievijas karaspēks.

Paziņojumā arī norādīts, ka alianse "nopietni apsver" sekas, kādas būs Krievijas uzbrukumam Gruzijai.

"Mēs esam nolēmuši, ka nevaram turpināt darboties, it kā nebūtu problēmu," teikts deklarācijā, kas tika pieņemta pēc Krievijas un Gruzijas konfliktam veltītajām ārkārtas sarunām.

Lai stiprinātu saites ar Tbilisi, alianse arī nolēma izveidot jaunu forumu - NATO-Gruzijas komisiju.

Kā atzina Riekstiņš, tuvākās nedēļas parādīs konflikta Gruzijā virzību un to, cik tālu Krievija ir gatava ieklausīties šajā aicinājumā.

 

Viedoklis: Prāgas pavasari pieminot

Askolds Rodins,  Diena  08/20/08      Pirms 40 gadiem naktī no 20. uz 21. augustu piecu Varšavas līguma ("sociālisma nometnes" militārās sadarbības līgums) valstu karaspēka kontingenti (kopumā 24 divīzijas) iebruka Čehoslovākijā (arī Varšavas līguma valstī) un to pilnībā okupēja. Tā bija atbilde uz Čehoslovākijas kompartijas jaunās, janvārī ievēlētās partijas vadības mēģinājumiem reformēt valsts pārvaldes iekārtu un radīt "sociālismu ar cilvēcisku seju". Šis astoņu mēnešu posms iegājis vēsturē kā Prāgas pavasaris.

Partijā un tātad arī valstī kopumā pie galvenajām vadības svirām bija tikuši cilvēki, kuri atcerējās pirmskara Čehoslovākiju, vienīgo Austrumeiropas valsti, kurā līdz pat vācu okupācijai saglabājās demokrātija. Iecere savietot demokrātiju ar "sociālisma priekšrocībām", protams, bija utopija. Sociālisms un demokrātija nav savietojami. Demokrātija noārda sociālismu, un tas uzskatāmi parādījās Padomju Savienībā perestroikas pēdējos gados. "Čehoslovāku biedri" tik tālu netika, viņus apturēja pusceļā.

Sākumā Brežņevs esot ar interesi vērojis kaimiņzemē notiekošo: Prāgā taču nerunāja par atteikšanos no sociālisma, bet gan tikai par tā pilnveidošanu. Tomēr jau pēc dažiem mēnešiem nāca redzams, ka Čehoslovākijas reformkomunistu darbi nesakrīt ar vārdiem, kurus tie saka Maskavai.

Kompartijas līderim Aleksandram Dubčekam sākumā tikai teica, ka "Aleksandr, tev nav taisnība". Nelīdzēja. Tad vasaras sākumā Čehoslovākijas teritorijā sarīkoja Varšavas līguma valstu militāras mācības. Arī tas nelīdzēja. Tad sekoja operācija Donava — iebrukums jeb, kā tolaik rakstīja padomju prese, palīdzība brālīgajai valstij un tautai. Tika pārvilkta svītra ilūzijai, ka kāda padomju bloka valsts varētu būtiski atšķirties no pārējām.

Atšķirībā no 1945.gada 9.maija, 1968.gada 21.augustā Prāgas iedzīvotāji padomju karavīrus sagaidīja nevis ar ziediem, bet gan ar protestiem, kas nereti pārgāja sadursmēs. Šajā dienā "palīdzības nesēji" nogalināja četrus un ievainoja 180 galvaspilsētas iedzīvotājus. Sadega divi padomju tanki un vairākas automašīnas. Upuri civiliedzīvotāju vidū bija arī citās apdzīvotajās vietās. Pretošanās izpaudās galvenokārt nevardarbīgās formās, un 1968.gadā gūtā pieredze lieti noderēja vēlāk, kad radās iespēja nokratīt sociālistisko iekārtu.

Dubčeks nonāca mājas arestā, viņa vietā "ievēlētais" Gustāvs Husāks diezgan ātri "sakārtoja" partiju un valsti, izveidojot režīmu, kuru paši tā uzturētāji dēvēja par "normalizāciju": salīdzinoši pārtikusi dzīve un nekādu sabiedrisko aktivitāšu, kas izietu ārpus režīma iezīmētajām ideoloģiskajām robežām. Šī vara noturējās 21 gadu, līdz pat "samta revolūcijai", par kuras līderi kļuva pazīstamais disidents, dramaturgs Vāclavs Havels, nākamais Čehoslovākijas prezidents. Tikpat ilgi valstī atradās PSRS okupācijas karaspēks.

Prāgas pavasara apspiešanai bija arī kādas pirmajā brīdi īsti nepamanāmas blakus sekas: Čehoslovākijas okupācija bija trieciens Rietumu pasaules komunistiskajām partijām, kas cerēja, ka Prāga atradīs tādu "demokrātiska sociālisma" modeli, kas varētu likties pievilcīgs viņu vēlētājiem. Tiek pamatoti uzskatīts, ka Prāgas pavasara neveiksme atstāja paliekošu ietekmi uz eirokomunisma teoriju, liekot meklēt tādu sabiedrības modeli, kas atšķirtos no "sociālisma nometnē" pieņemtā un kurā būtu vieta cilvēktiesībām. Vairākums brīvās pasaules kompartiju vairs tik ļoti neskatījās Maskavai mutē, taču naudu no tās akurāti saņēma līdz pat PSRS sabrukšanai.

Padomju Savienībā kā jau allaž — "tauta pauda atbalstu partijas un valdības viedajam lēmumam sniegt palīdzību". Bija tikai viens izņēmums: 25.augustā Sarkanajā laukumā parādījās astoņu disidentu grupa, kas publiski protestēja pret Čehoslovākijas okupāciju. Viņus ātri savāca un vēlāk notiesāja "par padomju valsts un sabiedriskās iekārtas tīšu nomelnošanu".

Mūsdienu Krievijā šo notikumu un šos cilvēkus nepiemin, jo viņi neiederas tajā ideoloģiskajā ainavā, kuras veidošanu sāka Krievijas otrais prezidents Vladimirs Putins. Putina režīmam Krievijā ir zināma līdzība ar "normalizācijas" laiku Čehoslovākijā: naftas dolāri caurmēra cilvēkam devuši pārtikušāku dzīvi, nav aizliegts doties uz ārzemēm, taču kritiskas sabiedriskās aktivitātes — to gan ne. Protams, vēl nav kā 1968.gadā — no protesta vietas taisnā ceļā uz cietumu —, taču uz to pusi velk.

Padomju okupācijas karaspēka atrašanās 1968.gada augustā Čehoslovākijā un PSRS mantinieces okupācijas karaspēka atrašanās Gruzijā tieši pēc 40 gadiem — tā ir vienkārši sakritība. Taču augusta notikumi Gruzijā uzskatāmi parādīja, ka bez visa pārējā Krievija no Padomju Savienības ir pārmantojusi oficiālā līmenī neafišētu impērisku attieksmi pret kaimiņvalstīm, kas militāri ir pa zobam. Ierādot tām "dabiskās ietekmes sfēras" lomu, un vai tam — kā pašlaik Gruzijai —, kurš nevēlēsies piekrist šai lomai. Baltijas valstis, kuras pasargā dalība NATO, ir Krieviju kaitinošs izņēmums

 

Latviešu valodas studijām Čehijā Latvijas valdība «nogriež» naudu

Latvijas Avīze   08/22/08     Pārtraucot līdzfinansēt latviešu valodas apguvi Prāgas Kārļa universitātē, tādējādi ietaupot 17 000 latu gadā, Latvija riskē piedzīvot starptautisku kaunu.

Pildot I. Godmaņa uzstādījumus par budžeta samazināšanu valsts iestādēm, Latvijā pieņemts pārsteidzīgs lēmums pārtraukt finansēt latviešu valodas studijas Prāgas Kārļa universitātē. Par to satraukumu izteicis Čehijā un Latvijā plaši pazīstamais sabiedriskais darbinieks, tulks un tulkotājs, Kārļa universitātes pasniedzējs Pāvels Štols.

Vai Latvijai ir vajadzīgs, lai čehu jaunieši apgūtu latviešu valodu un lai tur darbu turpinātu latviešu valodas lektorāts – šādu jautājumu P. Štols atklātā vēstulē uzdevis premjerministram Ivaram Godmanim, izglītības un zinātnes ministrei Tatjanai Koķei, Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājam Jānim Strazdiņam un Saeimas deputātu grupas sadarbībai ar Čehijas parlamentu priekšsēdētājam Uldim Gravam.

"Es esmu čehs, kuram latviešu valodu ir mācījis cits čehs un kurš jau desmit gadus māca latviešu valodu citiem čehiem. Mans profesors Radegasts Paroleks nodibināja letonikas piecu gadu maģistra studijas Prāgas Kārļa universitātes Filozofijas fakultātē 1990. gadā, pārvarot diezgan lielu vienaldzību, jo fakultātes vadībā gandrīz neviens neticēja brīvās Latvijas nākotnei un līdz ar to arī latviešu valodas vajadzībai."

"Trīspadsmit gadus pēc tam, laikā, kad es jau biju pārņēmis profesora kursus, fakultāte konstatēja, ka Latvija, tāpat kā Čehija, ir kļuvusi par Eiropas Savienības valsti un tāpēc tās valodas mācības ir nepieciešamas (fakultātē tiek pasniegtas visas ES valodas).

Tā kā arī Čehijā humanitārās zinātnes joprojām ir pelnrušķītes lomā, fakultātei pietiek naudas tikai vienam letonikas pasniedzējam, un tāpēc šo specialitāti varēja atvērt tikai reizi piecos, pēc tam trijos gados. Čehu studenti par to izrāda interesi katru reizi (līdz šim kopā 25 studenti), turklāt katru reizi tiek organizēti kursi sabiedrībai (apmēram tikpat lielam interesentu skaitam). Pieprasījums pēc latviešu valodas zināšanām Čehijā katru gadu palielinās (..) Tā kā nākamajā gadā Čehija būs ES prezidējošā valsts, tulkošanas aģentūras mūs ir brīdinājušas par ievērojamu tulkojumu skaita palielināšanos, turklāt nepieciešami būs arī vairāki čehu–latviešu simultānie tulki. (..) Mūsu fakultāti ir apmeklējuši trīs Latvijas izglītības un zinātnes ministri, apsolot Latvijas atbalstu mācībām. Profesoram Parolekam un man ir piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

Mācību kvalitāti būtiski paaugstinājusi ir sadarbība ar Latvijas Valsts valodas aģentūru, kas no pagājušā gada jūnija līdz šim oktobrim finansē latviešu valodas popularizācijas programmu Čehijas Republikā, (..) un pagājušā gada oktobrī fakultātes svinīgajā sēdē tā atvēra latviešu lektorātu (pirmo ārzemēs). Balstoties uz šo sekmīgo sadarbību, (..) ir akreditēta jauna bakalaura programma un akreditācijai iesniegta jauna maģistra programma.

Latvijas Saeimas lēmumam par līdzekļu samazināšanu (..) varētu būt neatgriezeniskas sekas. (..) Ja letonikas programma Prāgas Kārļa universitātē (..) tiks slēgta, tās atjaunošana nākotnē diez vai būs iespējama, jo fakultātes pieticīgās finanses nekavējoties tiks pārdalītas citai specialitātei. Sāpīgi būs arī tas, ka Lietuvas Izglītības un zinātnes ministrija savu lektorātu Prāgā jau dažus gadus stabili līdzfinansē, tā ka no baltu valodām mums paliks tikai puse. Beigsies latviešu valodas un literatūras pētniecība, kuru mūsu fakultātē pagājušajā gadsimtā nodibināja Josefs Zubatijs un Radegasts Paroleks, jauniem čehiem zudīs vienīgā vieta, kur mācīties šo valodu. Man pašam un maniem studentiem letonikas mācības Čehijā vienmēr ir bijušas vajadzīgas, vai tās vēl vajag pašai Latvijai?" raksta P. Štols.

Kā Latvija sev iešāva kājā

Teorētiski lēmumu pārtraukt finansēt latviešu valodas apguvi Prāgas Kārļa universitātē kopīgi pieņēmusi virkne institūciju – Valsts valodas aģentūra, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), valdība un ar balsu vairākumu apstiprinājusi Saeima.

Jānis Valdmanis, Valsts valodas aģentūras direktors: "No vienas puses var teikt: šis lēmums tika pieņemts it kā demokrātiski… Pildot I. Godmaņa uzstādījumu par valsts iestāžu budžeta samazināšanu, IZM Valsts valodas aģentūrai lūdza plānus, kā samazināt aģentūras budžetu par 5,9 procentiem, tas ir, par 33 146 latiem.

Teorētiski šis samazinājums skaitās it kā no iestādes gada budžeta, bet praktiski šo summu nācās atraut no aģentūras otrā pusgada budžeta, jo pirmajam pusgadam piešķirtā nauda, protams, bija jau iztērēta," stāsta J. Valdmanis. Situāciju sarežģījis arī tas, ka gada vidū virkne citu projektu jau bijuši iesākti, par tiem izmaksāti avansi, un apcērpami bijuši tikai tie projekti, ko pēc plāna paredzēts finansēt otrajā pusgadā. Tādi ir tikai daži. Turklāt aģentūra ziņojumā IZM uzsvērusi, ka, atraujot finansējumu latviešu valodas apguvei Prāgā, tiks lauzts starptautisks līgums un Latvija sevi parādīs kā neuzticamu sadarbības partneri. Tas IZM pozīciju neesot mainījis, un šādi budžeta grozījumi iesniegti valdībai.

Neraugoties uz nepatīkamajām sekām, valdība un Saeima, iespējams, bez rūpīgas iedziļināšanās par šiem budžeta grozījumiem arī nobalsojusi. Pēc Saeimas balsojuma VVA direktors 1. augustā nosūtījis vēstuli izglītības ministrei Tatjanai Koķei, vēlreiz brīdinot, ka budžeta grozījumu dēļ vairs nebūs iespējams finansēt latviešu valodas apguvi Čehijā un latviešu valodas korpusa (jeb valodas tekstu elektroniskās datu bāzes) veidošanu, un lūdzot vismaz šos divus projektus (par Ls 21 171 kopā) finansēt no IZM budžeta. No Izglītības ministrijas atbilde neesot saņemta vēl šodien…

Tagad arī politiķi lēmumu pārtraukt finansēt latviešu valodas apguvi Čehijā vērtē kā pārsteidzīgu. "Tas Latvijai būtu liels kauns," saka valodniece un politiķe Ina Druviete (Pilsoniskā savienība). "Laikā, kad Lietuva atbalsta lietuviešu valodas mācīšanu 50 valstīs un Igaunija visās Eiropas valstīs, tikai Latvija kā nabadziņi uz savas valsts valodas un valsts popularizēšanas rēķina būtu ietaupījuši 17 000 latu," vērtē I. Druviete. To, ka tas nebūtu prāta darbs un ka šāda pārprasta taupība Latvijas atpazīstamībai pasaulē maksātu pārāk dārgi, viņa vairākkārt uzsvērusi, runājot Saeimā un publicējot rakstu "Latvijas Avīzē". "Man neradās iespaids, ka manis teikto Saeimā sadzirdēja. Tomēr ceru, ka koalīcija nāks pie prāta, un šis jautājums tiks pozitīvi atrisināts," viņa apgalvoja.

Par notikušo šokēts šķita arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Jānis Strazdiņš (ZZS): "Šādu "risinājumu" es nespēju pieņemt! Te nu kopā ar ūdeni izlēja arī pašu bērnu. Ir vērtības, ko pat taupības apstākļos nedrīkst upurēt." Viņš daudz atzinības veltīja P. Štolam, ar kuru viņam bijis gods iepazīties. "Pāvels Štols ir ļoti daudz izdarījis Latvijas labā un faktiski strādājis kā Latvijas vēstnieks Čehijā, popularizējot Latviju, ar mūsu valsti iepazīstinot savus tautasbrāļus. P. Štols kā tulks un sabiedrisks darbinieks allaž palīdzējis Čehijā uzņemt Latvijas delegācijas," atzīst J. Strazdiņš.

Arī man pašai, viesojoties Čehijā, bijusi izdevība pārliecināties, cik lielu ieguldījumu Latvijas tēla veidošanā sniedz gan pasniedzēji, gan čehu studenti, kas apgūst latviešu valodu. Daudziem latviešu valodas studijas ir kā tilts, kļūstot par visīstākajiem Latvijas patriotiem, un virkne no viņiem to apliecina sabiedriskā darbā. Daudz nepārspīlēšu, sakot, ka Latvijas draugu kopa Čehijā darbojas kā neformāla Latvijas tēla institūta filiāle.

Gan politiķi, gan Valsts valodas aģentūras direktors J. Valdmanis atzīst: nav vērts šobrīd meklēt vainīgos, galvenais ir situāciju labot. J. Strazdiņš apgalvoja, ka lūgšot šo lēmumu skaidrot savai partijas biedrei T. Koķei un meklēt citus risinājumus. I. Druviete piebilst, ka risinājumi jāmeklē steigšus, jo cik vairs tālu līdz 1. septembrim! Pagaidām, iespējams, pietiktu ar pusi summas – 8500 latiem, lai latviešu valodas lektorāts varētu strādāt līdz 2008. gada beigām. Pati izglītības ministre T. Koķe šobrīd ir komandējumā Ķīnā un Latvijā plānojot atgriezties tikai 28. augustā. Uz Pekinas olimpiskajām spēlēm devies arī ministrijas valsts sekretārs Mareks Gruškevičs, bet neviens cits ministrijā par budžeta jautājumiem neesot tiesīgs runāt.

 

Viedoklis: Punkts un daudzpunkti

Askolds Rodins,  Diena  08/22/08      Viņnedēļ parafēto ASV un Polijas līgumu par ASV pretraķešu bāzes dislocēšanu Polijas ziemeļos šajā trešdienā, klātesot Polijas prezidentam Leham Kačiņskim un premjerministram Donaldam Tuskam, parakstīja ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa un Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis. Sarunas par pretraķešu bāzes ierīkošanu bija ievilkušās garumā, acīmredzot apmaiņā poļi prasīja stipri daudz, un varēja gaidīt, ka amerikāņu pacietība sāks izsīkt. Galu galā viņi varēja atgriezties pie domas meklēt bāzei lētāku vietu, piemēram, Lietuvā, kā tas pavasarī jau tika izskanējis. Taču nāca notikums, kas deva impulsu sarunām — Krievijas iebrukums Gruzijā —, un diņģēšanās ap līgumu beidzās.

Vasarā, kā rādīja sabiedriskās domas aptauja, ASV pretraķešu izvietošanu Polijā atbalstīja 58% respondentu, un tā domājošo skaits acīmredzot tikai pieaugs. Minētā aptauja tāpat uzrādīja, ka 49% aptaujāto ir nobažījušies par jau tuvākajos gados iespējamu Krievijas uzbrukumu viņu valstij, un šāda viedokļa paudēju skaits tāpat diezin vai ies mazumā.

Tuvākajos gados Amerika ieguldīs Polijas bruņoto spēku modernizācijā aptuveni 40 miljardus dolāru, turklāt Polija līdz 2012.gadam saņems 96 pretgaisa aizsardzības raķetes Patriot. Par šo raķešu nodošanu Polijas rīcībā pirms līguma parafēšanas nebija dzirdēts. Iespējams, ka tas piederēja pie sarunu slepenās daļas, taču tikpat labi šis fakts var būt saistīts ar Krievijas agresiju pret Gruziju. Līgumā ir kāds Polijai nozīmīgs punkts, kas paredz, ka abas valstis kopīgi vērsīsies "pret militāra un nemilitāra rakstura draudiem no trešo valstu puses, ja šādi draudi radīsies". Tas nav pateikts tieši, bet tāpat ir skaidrs, ka Polijas tuvumā ir tikai viena valsts, kas var tai radīt "militāra un nemilitāra rakstura draudus". Protams, ka tā ir Krievija.

Šī bāze ir ASV globālās pretraķešu sistēmas sastāvdaļa, taču varēs aizsargāt pret Tuvajos un Vidējos Austrumos raidītām tāla darbības rādiusa raķetēm arī Eiropas dienviddaļas valstis. Polijā dislocēs desmit pretraķetes, kas spēj pārtvert ballistiskās raķetes, kā arī aptuveni simt vīru lielu garnizonu. Tas nozīmē, ka Polijai, tāpat kā Čehijai, kura piekritusi pretraķetes apkalpojoša radara izvietošanai savā teritorijā, turpmāk būs ne tikai visām NATO dalībvalstīm kopīgais, bet vēl arī īpašs ASV "jumts". Amerikas un Čehijas līgums vēl jāratificē Čehijas parlamentā, taču jādomā, ka arī šajā gadījumā Krievijas agresija pret Gruziju būs nospēlējusi savu jāvārdu stimulējošo lomu.

Tiklīdz nāca zināms, ka Amerika un Polija parakstījušas vienošanos par pretraķešu bāzi, Krievijas Ārlietu ministrija (ĀM) nāca ar kārtējo komentāru, kurā uzsvērts, ka "ASV globālās pretraķešu sistēmas elementu izvēršana Čehijā un Polijā skaidri norāda uz ASV globālās pretraķešu sistēmas pretkrievisko ievirzi". Tas atspoguļo nostāju, kuru 15.augustā kopā ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli Sočos sarīkotajā preses konferencē pauda Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs.

Vēl Krievijas ĀM aprāda, ka "Polijā izvietojamajām tāla darbības rādiusa pārtvērējraķetēm nav un pārskatāmajā perspektīvā nav paredzami citi mērķi, kā tikai Krievijas starpkontinentālās ballistiskās raķetes". Tā ir daudzkārt dzirdēta tukša dziesmiņa. Piemēram, Irānai jau ir vidēja (līdz 2 tūkstošiem kilometru) darbības rādiusa raķetes, un tā dara, ko var, lai tiktu pie kodolieročiem. Jāpiebilst, ka Krievijas attieksme pret šiem centieniem ir divkosīga, taču vairāk ar noslieci būt saprotošai.

Kopš ASV pretraķešu izvietošanas ieceres rašanās Krievija izrādījusi tai konsekventu un palaikam histērisku pretestību. Vairākas reizes solīta "asimetriska atbilde", bet līdz šai baltai dienai Krievija nav pateikusi, kas ar to jāsaprot. Publiskajā telpā palaikam parādījušies gan ironiski, gan nopietni minējumi (aizsardzības ministra nomaiņa, atgriešanās Kubā, stratēģiskās aviācijas pārdislocēšana uz Baltkrieviju), taču neviens no tiem nav izrādījies pareizais. Varbūt beidzot pateiks, ja reiz Krievijas ĀM paziņo par savu pārliecību, ka "neizdosies paaugstināt vienu valstu drošību, mērķtiecīgi drupinot citu drošību"?

Ko Krievija reāli pasāks, lai "neizdotos" tas, kas patiesībā jau ir izdevies? Visticamāk, to pašu neko, krupi nāksies norīt. Šogad tā ir jau otrā smagā politiskā sakāve, kuru šai valstij nācies piedzīvot. Pirmā bija Kosovas neatkarības pasludināšana un šīs neatkarības pietiekami plaša (vairāk nekā 50 valstu) starptautiskā atzīšana.

Krievijas agresijai pret Gruziju būs grūti pārredzamas sekas. Viena NVS valsts uzbrukusi citai — tā līdz šim vēl nebija bijis. Jājautā, vai NVS vēl pastāv?

Liela nedemokrātiska valsts uzbrukusi mazai demokrātiskai. Izpratni izrādījušas tikai dažas valstis ar tāpat nedemokrātiskiem režīmiem. Tās ir Krievijas agresijas pirmās tiešās sekas. ASV un Polijas līgums — vienas no pirmajām blakussekām. Citas vēl nāks. Nevajadzētu lolot ilūzijas, ka kodolieroči ir indulgence visatļautībai.

 

 

 

Valdībā, politikā, tiesu lietās...

 

 

 

Segliņš: Iespējams, atsevišķi KNAB darbinieki veikuši miljoniem vērtus darījumus

LETA  08/12/08     Iespējams, atsevišķi Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki veikuši daudzkārt lielākus darījumus, nekā to atļautu viņu ienākumi, un par šiem faktiem būtu pamats informēt ģenerālprokuroru.

To šodien pēc tikšanās ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektoru Dzintaru Jakānu žurnālistiem sacīja iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP), kurš patlaban pilda arī premjera un finanšu ministra pienākumus.

Segliņš uzdevis iesniegt rakstisku informāciju un tikai pēc tam rīkoties tālāk, informējot gan premjeru, gan ģenerālprokuroru.

"Informācija ir ļoti nopietna par daudzu tūkstošu un miljonu darījumiem, bet, nesagaidījis rakstisku informāciju, nekādus komentārus nevaru sniegt," sacīja Segliņš.

Jakāns žurnālistiem sacīja, ka, veicot pārbaudes, VID uzmanības lokā nonākuši vairāki KNAB darbinieku darījumi. Atklājies, ka viņu ienākumi neļauj šāda apmēra darījumus īstenot, kā arī bijušas nepilnīgi aizpildītas deklarācijas. Dažus materiālus pārbaudei VID nodevis pats KNAB.

"Precīzu skaitu nenosaukšu, protams, tur ir vairāki cilvēki," sacīja Jakāns.

Savukārt KNAB priekšnieka pienākumu izpildītājs Alvis Vilks ir neizpratnē par šodien izskanējušiem Segliņa pieļāvumiem. "KNAB vadībai tie nav saprotami, tādēļ būtu nepieciešams saņemt tuvākus paskaidrojumus," aģentūrai LETA sacīja Vilks.

KNAB priekšnieka pienākumu izpildītājs skaidroja, ka birojā darbojas Iekšējās kontroles nodaļa, kas, veicot amatpersonu pārbaudes, nav konstatējusi minētās neatbilstības.

Vilks norādīja, ka nevēlas, lai tiktu "mesta ēna" uz visiem KNAB darbiniekiem, tāpēc, "ja jau VID rīcībā ir šādi pārbaužu rezultāti, tad lūdzam nodot tos atklātībā, lai veicinātu valsts amatpersonu darbības atklātumu, kā to paredz likums "Par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonu darbībā"".

KNAB priekšnieka pienākumu izpildītājs uzskata, ka informācija, kas saistībā ar gadījumu par it kā nedeklarētajiem darījumiem ir saņemta no medijiem, liecina, ka "žurnālistiem nav bijusi skaidrība par atsevišķu civiltiesisku darījumu norises apstākļiem, kuros nav bijušas iesaistītas KNAB amatpersonas, bet tikai viņu radinieki". Vilks uzskata, ka, "izskaidrojot šos apstākļus, žurnālistiem nav bijis pamata norādīt uz KNAB darbinieku prettiesisku rīcību".

Pēc neoficiālās informācijas, VID aizdomās varētu būt nonākuši vairāki KNAB darbinieki, kuri ņēmuši kredītus firmās, kas, kā vēlāk atklājies, nodarbojušās ar naudas atmazgāšanu, turklāt izsniegtie kredīti pārsniedzot pašu kredītu ņēmēju ienākumus, par kādiem varētu tikt izsniegts naudas kredīts.

Savukārt KNAB Sabiedrisko attiecību un izglītošanas nodaļas vadītāja Diāna Kurpniece aģentūrai LETA skaidroja, ka tikai viena biroja darbinieka tēva vadītais uzņēmums ir ņēmis kredītu firmā, par kuras darbības likumību publiski ir izskanējušas aizdomas.

Kurpniece uzsvēra, ka valsts amatpersonām deklarācijās nav jānorāda ziņas par radinieku vai radiniekiem piederošu uzņēmumu veiktajiem darījumiem, taču "pati šī KNAB amatpersona nav saņēmusi aizdevumus nevienā šādā [apšaubāmas uzticamības] kredītsabiedrībā".

Kā ziņots, pagājušās nedēļas beigās Latvijas Televīzijas raidījums "Panorāma" vēstīja, ka vairāki KNAB darbinieki, iespējams, savās deklarācijās nav norādījuši visus finanšu darījumus, proti, tajās neesot atrodamas ziņas par ievērojamiem aizņēmumiem.

Lai turpinātu risināt šodien uzsāktos jautājumus, Segliņš ar Jakānu tiksies arī rīt, 13.augustā, plkst.11. Tad plānots iesniegt ministram rakstisku informāciju.

Segliņš jau rīt varētu informēt par savu tālāko rīcību minētajā lietā.

 

 Politiķi pārmet LTV vienpusīgas informācijas atspoguļošanu referenduma jautājumā

DELFI  08/13/08     Sabiedrības " Citai politikai" valdes loceklis Aigars Štokenbergs un Pensionāru un senioru partijas priekšsēdētājs Jānis Kleinbergs uzskata, ka Latvijas Televīzija (LTV), plānojot gaidāmā referenduma raidījumus, pārkāpj likumu, jo uz raidījumu "100.pants" speciālizlaidumiem tiks aicināti tikai referenduma pretinieki, kas ir pretrunā ar Radio un televīzijas likumu.

Štokenbergs un Kleinbergs nosūtījuši vēstuli Nacionālajai radio un televīzijas padomei, kurā norāda, ka LTV 1.kanālā 14.augustā un 21.augustā būs skatāmi raidījuma "100.pants" speciālizlaidumi, kas būs veltīti gaidāmajai tautas nobalsošanai par grozījumiem likumā "Par valsts pensijām".

Kā norādījusi LTV 1.kanāla informatīvi dokumentālo raidījumu satura redaktore Sarmīte Plūme, raidījumu mērķis ir sniegt plašu un daudzpusīgu informāciju par pensiju sistēmu un tās iespējamām izmaiņām. Raidījums, kas ēterā būs 14.augustā, analizēs un vērtēs spēkā esošo pensiju sistēmu Latvijā. Savukārt otrs raidījums, kas ēterā būs 21.augustā, skaidros un izvērtēs gaidāmā referenduma rosinātās izmaiņas, to ietekmi uz valsts budžetu un uz katru Latvijas pilsoni.

Saskaņā ar LTV sniegto informāciju 14. augustā raidījumā piedalīsies Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC), Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča (TP), Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ingus Alliks un Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis.

Tomēr atbilstoši Radio un televīzijas likuma 5.pantam sabiedriskās raidorganizācijas nodrošina visām sabiedrības grupām daudzveidīgas un līdzsvarotas programmas, kas sastāv no informatīviem, izglītojošiem un izklaidējošiem raidījumiem, kā arī nodrošina informācijas un izpausmes brīvību un objektivitāti un raidījumu dažādību.

Politiķi norāda, ka saskaņā ar likuma 8.pantu nav pieļaujama elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu monopolizācija kādas politiskās organizācijas (partijas), sabiedriskās organizācijas, uzņēmuma, personu apvienības vai atsevišķas personas interesēs.

Likums pieprasa, ka raidorganizācijai ir jānodrošina, lai fakti un notikumi raidījumos tiktu atspoguļoti godīgi, objektīvi un vispusīgi, atbilstoši vispārpieņemtajiem žurnālistikas un ētikas principiem.

Kā secināms no raidījuma 100. pants anotācijas un tā dalībnieku saraksta, pensiju sistēmas analīze un vērtējums būs vienpusīgs un neobjektīvs, jo raidījumā pārstāvēts tikai to personu viedoklis, kuri ir aktīvi pretojušies izmaiņām pensiju likumā, uzskata Štokenbergs un Kleinbergs.

"Šādos apstākļos Latvijas Televīzijas pienākums ir nodrošināt, ka 21. augusta raidījumā 100. pants tiek atspoguļots to vismaz 170 000 Latvijas pilsoņu viedoklis, kuri uzskata, ka pensiju likums ir netaisnīgs un tāpēc jāgroza, " uzskata politiķi.

 

Lembergs: Medijos publicētie ir Sorosa stipendiāti

Ivo Leitāns,  Diena  08/13/08      Smagos noziegumos apsūdzētais Ventspils mērs Aivars Lembergs, runājot par tā saukto “Lemberga stipendiātu” krimināllietu, nosauca to par “Sorosa stipendiātu lietu”. Iepazīstoties ar lietas materiāliem, A.Lembergs atradis tabulas, par kurām viņa viedoklis ir šāds: “Tie ir slepenie Sorosa stipendiāti. Tur, man ir aizdomas, nelikumīgi tika finansētas dažādas propagandas kampaņas, arī, iespējams, amatpersonas. Bet, lai jauktu un slēptu pēdas, jau vairāk kā gadu tie no sorosiešu puses visu laiku tika izplatīti.”

Kā pamats šādam A.Lemberga pieņēmumam esot tas, “kādā veidā tur ir rakstīts un tie darbības iespējamie virzieni, kas ir”. “Pēc manām domām, tas atbilst virzienam, kādā strādāja Sorosa Fonds Latvija,” sacīja A.Lembergs. Kā apgalvo Ventspils mērs, ar Lembergu, “vismaz ar Aivaru Lembergu Roberta dēlu,” šiem sarakstiem “absolūti viennozīmīgi” neesot nekāda sakara. Pretējus apgalvojumus viņš nosauca par “propagandas kampaņu”.

Uz jautājumu, vai tas nozīmējot, ka arī bijušais Latvijas Ceļa politiķis Pēteris Apinis esot Sorosa stipendiāts, A.Lembergs atbildēja, ka, pirmkārt, P.Apinis neesot minēts sarakstos. Turklāt P.Apinis runājot vien par to, ka “veselu virkni grāmatu viņam palīdzēja finansēt, sponsorēja Ventspils Nafta (VN),” apgalvo Ventspils mērs.

“Es P.Apinim neesmu devis naudu nekad, tai skaitā grāmatām. Personīgi neesmu. (…) Viņš ir griezies pie manis ar lūgumu (par grāmatas gatavošanu) arī tagad, un es cenšos sarunāt ar kādiem uzņēmējiem, lai viņam tādu naudu iedod. Bet tā nebūs mana personīgā nauda,” skaidroja A.Lembergs.

Jāpiezīmē gan, ka raidījuma Nekā personīga tiešraidē 1.augustā P.Apinis sacīja: “Liela daļa no manām grāmatām ir izdotas ar Aivara Lemberga atbalstu. (…) Mēs esam ļoti labi pazīstami, un nevienam citam, kur aiziet paprasīt grāmatai par Latviju vai ievērojamām personībām, Latvijā tāda vieta, kur palūgt naudu, nav.” A.Lembergs bijis tas, kas atbalstīja, un naudas summas “vairāk vai mazāk” atspoguļojas pārskaitījumos.

Noprotams, ka tabulas ar naudas summām iepretim uzvārdiem, abreviatūrām un iesaukām, izņemtas pie Gitas Grasmanes, kas tiek turēta aizdomās par naudas legalizēšanu organizētā grupā, atkārtoti un lielā apjomā t.s. Ventspils amatpersonu lietā. Vaicāts, vai tas nozīmējot, ka G.Grasmane atbildējusi par “Sorosa melno kasi”, A.Lembergs atbildēja: “Jā, kāpēc nē? Redzat, es Grasmani arī nepazīstu. Viņa tiek propagandēta kā mana kasiere, man ir aizliegums ar viņu tikties un sazināties, bet es nepazīstu šo cilvēku. Būtu labi, ja mani kāds iepazīstinātu ar manu melnās kases gaišo kasieri.”

Kā apgalvo A.Lembergs, G.Grasmane esot tikai viena no personām, kurām viņš drošības līdzekļa ietvaros nedrīkst tuvoties, lai gan tās nepazīst. Kopumā tādu cilvēku esot pieci no trīspadsmit, sacīja Ventspils mērs.

A.Lembergs mēģināja apstrīdēt arī citus medijos minētos faktus, kas rada aizdomas par viņa saistību ar nelikumīgiem maksājumiem politiķiem. “Izrādās, Kreituss slēdz līgumu ar Kristu Skuju. Kas tiek rakstīts? Ka Kreituss slēdz līgumu ar Lembergu. Ja atstāj Skuju, nav interesanti, neskan tas uzvārds. Ja ieraksta iekavās A.Lembergs, skan interesantāk,” sacīja Ventspils mērs.

Visticamāk, A. Lembergs kritizēja Dienā publicēto fragmentu no Aivara Kreitusa liecības saistībā ar A.Lemberga sarunātu aizdevuma līgumu 210 000 USD apjomā no Kālija parka līdzīpašnieces Geit BV: “Saruna par to, ka es varētu aizņemties naudu Geit BV, mums ar Lembergu Aivaru notika Finanšu ministrijā, kur es strādāju par finanšu ministru tajā laikā. (...) Pēc sarunas ar A.Lembergu pie manis atbrauca Krists Skuja ar dokumentiem un es parakstīju aizdevuma līgumu, kas datēts ar 1996.gada 12.jūniju.”

Līdzīgi A.Lembergs apgalvoja par 1995.gada līgumu starp toreizējo Latvijas Zemnieku savienības (LZS) priekšsēža vietnieku Jāni Kinnu un firmu SWH (par to arī rakstīja Diena) par to, ka “ar viņiem tiks skaņotas četru augstu amatpersonu personālijas”. “Izrādās, Gulbis ir tas pats, kas Lembergs, SWH – tas pats, kas Lembergs, un to līgumu tomēr Lembergs slēdzis. Kaut gan no manis tur nav ne smakas,” apgalvoja Ventspils mērs.

Dienā tika publicēta faksa kopija no lietas materiāliem, kas, iespējams, rāda, ka no Ventspils domes izsūtīts apliecinājums par visu VN iegādāto Latvijas Kuģniecības akciju pārdošanu "kopējai A.Š. & Co un A.L. & Co kompānijai vai kompānijām". Uz tā kā adresāts ar roku uzrakstīts "Augsti godātam Andrim Šķēlem!", savukārt paraksts apakšā atgādina autogrāfu, ko A.Lembergs vēl nesen ierakstīja grāmatā par Latvijas olimpiādi Ventspilī.

Vaicāts, vai viņš ir faksā pieminētais A.L. un, ja nē, cik A.L. ir Ventspils domē, A.Lembergs atvaicāja: "Kāpēc jūs domājat, ka tas ar Ventspils domi saistīts? To nevar iekopēt? Iedodiet man savu parakstu, es uztaisīšu jūsu parakstu uz šīs preses relīzes - cik man vajag laiku? Buša parakstu vajag? Bin Ladena ģīmi varu uzlikt ar visiem iniciāļiem!"

A.Lembergs pieļāva, ka interese viltot šādu dokumentu būtu tiem, kas "falsificē apsūdzības". Lūgts konkretizēt, A.Lembergs nosauca "Ostapu Benderu" (iespējams, domāts Šveices advokāts Rudolfs Meroni) un "četrus Ventspils šakāļus", ar ko, visticamāk, domāja tā sauktos Lemberga oponentus.

 

Mentu karos atklājas arvien jaunas mahinācijas

Jānis Zvērs,  NRA  08/14/08     Neoficiāla cīņa starp Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB), kas nodēvēta par mentu kariem, turpinās joprojām – VID informē, ka atsevišķi KNAB darbinieki veikuši daudzkārt lielākus darījumus, nekā to atļautu viņu ienākumi.

Visticamāk, tiek pārbaudītas aizdomas par KNAB izmeklētāja Jura Juraša darījumiem, kas, iespējams, pārsniedz viņa ienākumus, – VID pārbauda šo darījumu iespējamo saistību ar šā gada pavasarī atklāto 6,5 miljonu latu legalizēšanu un Valmierā reģistrēto SIA Vidzemes darījumu centrs (VDC) – uzņēmums sniedz juridiskos pakalpojumus, piedāvā kredītus, būvē ēkas. Ir aizdomas, ka konkrētais cilvēks ņēmis aizņēmumu un to nav norādījis savā deklarācijā.

Zīmīgi, ka J. Jurašs kopā ar sievu – arī KNAB darbinieci Allu Jurašu – savulaik veikuši kratīšanu VID Muitas Kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča šķirtās sievas Ināras Vilkastes dzīvesvietā un, pēc I. Vilkastes advokāta teiktā, neesot dokumentējuši atsavināto 200 000 latu naudas zīmju sērijas un numurus, un arī kvītis. "Viņi sasvieda naudu melnā atkritumu maisā un aizbrauca," skaidroja advokāts Ainārs Platacis.

Vēlāk A. Juraša advokātam skaidrojusi, ka "nauda ir arestēta un nodota glabāšanā Indrai Veipai", kas, kā zināms, atbrīvota no darba aizdomās par nelikumīgu naudas piesavināšanos.

KNAB un VID karojošās attiecības raksturo arī par naftas kontrabandu notiesātā uzņēmēja Vladimira Oderova teiktais aģentūrai LETA, ka J. Jurašs personīgi esot ar viņu ticies: "Viņš man piedāvāja sadarbību: ja es sniegšu liecības pret augstām valsts amatpersonām, ar ko es sapratu, ka viņu visvairāk interesē Vaškevičs, tad ar mani viss būšot kārtībā." Savukārt V. Vaškeviča krēsls sašķobījies kā vēl nekad – viņam anulēta pielaide valsts noslēpumam. Tas nozīmē, ka V. Vaškevičs jāatstādina vai jāpārceļ citā amatā, bet VID priekšniecība verdiktu vēl nav pieņēmusi.

Informāciju par KNAB darbinieku iespējamajiem aizdomīgajiem darījumiem VID ieguvis, pagājušajā nedēļas nogalē veicot kratīšanu VDC.

"Uz doto brīdi mēs runājam tikai par vienu amatpersonu, bet ir vēl citas, par kurām VID veic pārbaudes. Darījumi ir atklāti kāda cita kriminālprocesa ietvaros," skaidro VID priekšnieks Dzintars Jakāns. Veicot pārbaudes, atklājies, ka KNAB darbinieku ienākumi neļauj šāda apmēra darījumus īstenot, kā arī bijušas nepilnīgi aizpildītas deklarācijas, turklāt dažus materiālus pārbaudei VID nodevis pats KNAB. "Precīzu skaitu nenosaukšu, protams, tur ir vairāki cilvēki," sacīja Dz. Jakāns.

Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš nolēmis ar dokumentiem, kurus saņēmis no VID, iepazīstināt Valsts prezidentu, ģenerālprokuroru un Satversmes aizsardzības biroja vadītāju, lai lemtu par turpmāko rīcību. "Informācija ir ļoti nopietna – par daudzu tūkstošu un miljonu darījumiem, bet, nesagaidījis rakstisku informāciju, nekādus komentārus nevaru sniegt," uzsvēra ministrs.

Tikmēr KNAB priekšnieka pienākumu izpildītājs Alvis Vilks skaidro, ka birojā darbojas iekšējās kontroles nodaļa, kas veic amatpersonu pārbaudes, un tā nav konstatējusi minētās neatbilstības.

"Ja jau VID rīcībā ir šādi pārbaužu rezultāti, tad lūdzam nodot tos atklātībā, lai veicinātu valsts amatpersonu darbības atklātumu, kā to paredz likums Par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonu darbībā. Žurnālistiem nav skaidrības par atsevišķu civiltiesisku darījumu norises apstākļiem, kuros nav bijušas iesaistītas KNAB amatpersonas, bet tikai viņu radinieki. Izskaidrojot šos apstākļus, nav pamata norādīt uz KNAB darbinieku prettiesisku rīcību," uzsver A. Vilks.

J. Jurašs portālam Delfi ziņo, ka noslēdzis bezatlīdzības līgumu par viņam piederoša nekustamā īpašuma izmantošanu sava tēva vadītās komercsabiedrības vajadzībām un devis atļauju savam tēvam rīkoties ar šo nekustamo īpašumu pēc saviem ieskatiem.

Šī komercsabiedrība ir saņēmusi aizdevumu no VDC, un KNAB amatpersonas tēvs, izmantojot viņam piešķirtās tiesības, ir nostiprinājis zemesgrāmatā ķīlu par labu aizdevējam.

 

Paegle un Stiprais kandidē Latvijas vēstnieka ANO amatam

LETA  08/15/08      Latvijas vēstnieka Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) amatam tiek vērtēta Saeimas deputāte Vaira Paegle (TP) un Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Eduards Stiprais, liecina aģentūras LETA rīcībā esošā informācija.

LETA jau ziņoja, ka tuvākajā laikā jāizraugās jauns vēstnieks, jo augustā Latvijā atgriezīsies pašreizējā pārstāve ANO Solveiga Silkalne.

Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) aģentūrai LETA atteicās nosaukt, vai ir jau izdevies atrast amata pretendentu, vien norādīja, ka ir vairāki kandidāti.

Pēc aģentūras LETA rīcībā esošās informācijas, viena no kandidātēm ir Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Paegle. Tomēr pret viņas kandidatūru varētu būt iebildumi Valsts prezidentam Valdim Zatleram, kurš labprāt vēstnieka amatā redzētu savas kancelejas vadītāju Stipro.

Stiprais aģentūrai LETA sacīja, ka lēmumu par vēstnieka amata kandidātu pieņem ārlietu ministrs, Saeimas komisijas un Valsts prezidents, tādēļ viņš nekādus komentārus nevar sniegt. "Sagaidīsim oficiālas ziņas un tad reaģēsim," sacīja kancelejas vadītājs.

Paegle patlaban atrodas ASV, un ar viņu sazināties aģentūrai LETA neizdevās, bet TP Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis uzsvēra, ka viņa būtu ideāli piemērota vēstnieces amatam. Kučinskis norādīja, ka Paeglei ir liela pieredze ārpolitikā un pret viņas kandidatūru iebildumi nerastos ne valdības koalīcijai, ne opozīcijai.

Vēstnieka amata pretendentu vidū tiek minēta arī Valsts kancelejas vadītāja Gunta Veismane, tomēr viņas kandidatūras apstiprināšana tiek uzskatīta par mazticamu.

Kā ziņots, Silkalne vēstnieces ANO pienākumus pilda kopš 2005.gada, kad šajā amatā nomainīja Gintu Jēgermani.

 

Nacionālais attīstības plāns jālabo

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"  08/15/08     Latvijas stratēģisko ceļa karti – Nacionālo attīstības plānu – premjers Ivars Godmanis atzinis par nepilnīgu un nefunkcionējošu.

Jūlija pēdējās dienās notikušajā Nacionālās attīstības padomes sēdē Godmanis uzsvēra, ka esošais Nacionālais attīstības plāns (NAP) un tā plānošana nav pilnīga un vairākas lietas tajā ir aplūkotas "pārāk dzejiski", bez noteiktas sasaistes ar konkrētu finansējumu. Dzejnieku un dainotāju Latvijā nekad nav trūcis. Iespējams, tā ir kādas latviskās mentalitātes raksturiezīme, taču žēl, ka šī poētiskā pasaules uztvere atspoguļojas valsts pārvaldes pamatdokumentos.

Dažādas stratēģiskās koncepcijas un attīstības plāni jau kļūst par ko līdzīgu anekdotēm. Tās tiek ceptas bez sava gala, bet, tiklīdz tiek apstiprinātas, aizmirstas. 2006. gada 4. jūlijā apstiprinātajam NAP, pēc tā izstrādātāju ieceres, bija jākļūst par galveno valsts attīstības plānošanas dokumentu. Stratēģiskajai ceļa kartei, pēc kuras vadīties visām valsts pārvaldes struktūrvienībām. Tagad – pēc diviem gadiem – ir atklājies, ka karte tā arī nav izņemta no mašīnas paneļa glabātavas. Paši NAP autori šo dokumentu pozicionē kā kompasu, kas norāda virzienu, kādā attīstīties. Tātad, atzīstot NAP kā nefunkcionējošu, jāsecina, ka līdz šim valsts vadīta bez kompasa. Citiem vārdiem, dreifējusi, kurp vējš to nes, vai kuģojusi turp, kur kapteiņiem čujs priekšā teicis. Nav brīnums, ka ar tādu plānošanu valsts attīstījusies kā pa viļņiem – te izaugsme pāri par 10% gadā, te kritums uz nulli.

Šajās dienās Centrālā statistikas pārvalde ziņos par IKP provizoriskām izmaiņām otrajā ceturksnī, un būs jāpriecājas, ja skaitlis būs ar pozitīvu zīmi. Tajā pašā laikā ilgi gaidītais inflācijas tempu kritums kā neiestājas, tā neiestājas.

Nacionālā attīstības plāna stratēģiskās piramīdas pamatā ir sauklis: "Laba pārvaldība kā ilgspējīgas izaugsmes politikas nodrošinājums." Tātad visa pamatā ir laba valsts pārvalde, ko nodrošina stipra valsts vara. Diemžēl pēdējos gados valsts vara ir kļuvusi pavisam ļumīga. Vāja valsts vara nosaka arī vāju un neefektīgu valsts pārvaldi. Taču – kāda gan var būt kārtība uz kuģa, ja tā vadītājiem nav nedz kartes, nedz kompasa un komanda to redz un saprot.

Arī ekonomikas eksperti par NAP izsakās diezgan skeptiski. Hansabankas galvenais sociālekonomists Pēteris Strautiņš, kas piedalījies minētajā sēdē, pilnībā piekrīt Godmaņa teiktajam, ka valsts budžeta plānošana ir jāsasaista ar NAP. "NAP kopumā ir liels vēlmju saraksts, gandrīz visam tajā teiktajam var piekrist, taču no tā vien ir maz labuma. Tu nevari būt "par" kaut ko, ja arī neesi "pret" kaut ko, citiem vārdiem, ir jānosaka prioritātes un arī jāizlemj, no kā atteikties pieejamā iespēju klāstā," skaidro Strautiņš. Viņš salīdzina mūsu NAP ar līdzīgu Īrijas dokumentu. "NAP norāda darbības virzienus un aprakstošā veidā nosauc sasniedzamos mērķus. Taču – atšķirībā no Īrijas Nacionālā attīstības plāna 2007.–2013. gadam – tas neparedz precīzas naudas summas noteiktu mērķu sasniegšanai. Tā ir būtiska problēma, kas jāatrisina," uzsver Strautiņš.

Īrijas NAP ir noteikti pieci galvenie investīciju virzieni, kuriem periodam no 2007. līdz 2013. gadam precīzi noteikts investīciju sadalījums. Tā ekonomiskajai infrastruktūrai atvēlēti 54,7 miljardi eiro, uzņēmējdarbības veicināšanai, zinātnei un inovācijām – 20 miljardi, cilvēkkapitālam – 25,8 miljardi, sabiedriskajai infrastruktūrai – 33,6 miljardi, sociālajai adaptācijai – 49,6 miljardi eiro. No lielākās sadaļas – ekonomiskās infrastruktūras – 32,9 miljardi eiro paredzēti transportam, no tā savukārt 17,6 miljardi – ceļu būvei un atjaunošanai, ievērojamas summas domātas arī sabiedriskajam transportam, gaisa transportam un ostām. Tātad jau pašā galvenajā Īrijas NAP dokumentā ir atspoguļots investīciju sadalījums trijos detalizētības līmeņos.

Īrijas pieredzi piemin arī SEB bankas analītiķis un Godmaņa ārštata ekonomiskais padomnieks Andris Vilks. "Būtu jau labi redzēt pragmatisko Īrijas pieredzi ieviešam Latvijā. Tas būtu, valsts stratēģisko vīziju apvienojot ar valsts investīciju politiku un ES naudas izmantošanu laika posmā no 2008. līdz 2013. gadam," spriež Vilks. Viņš gan tūlīt pat piebilst, ka "rodas priekšstats, ka Latvijas ekonomika, atrauti no dažādām uz papīra akceptētajām stratēģijām, pašplūsmā mēģina noturēties virs ūdens globālajā ekonomikas okeānā. Godmaņa iecere vairākas šīs stratēģijas apvienot un vienkāršot vienotā dokumentā būtu ļoti lietderīga. Nākamais, ne mazāk svarīgais solis būtu šo stratēģisko apņemšanos īstenot, neraugoties uz valdību staigāšanu. Konsekvence un virzība pēc ilgtermiņa plāna ir ļoti svaarīga. Un vienmēr ir nepieciešams uzņēmēju viedoklis, lai ierēdņi nestrādātu nepareizajā virzienā."

Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle NAP sauc par sapņu veikala sarakstu. Viņa atzīmē, ka NAP mērķi ir ļoti pretrunīgi un uz to norādījusi arī Eiropas Komisija. "Dokumentā redzams gan mūsu kopējais, gan nesaskaņotais situācijas redzējums, gan vēlamais Latvijas attīstības scenārijs līdz 2013. gadam. Dokumentu izstrādes laikā mūsu rīcībā bija ierobežota informācija, kas balstījās uz ekonomikas straujo izaugsmi un optimismu; tika iezīmēti pirmie draudi – cilvēkresursu kvalitatīvā un kvantitatīvā pieejamība tautsaimniecībai. Nu esam kļuvuši piesardzīgāki un gudrāki – tāpēc ir īstais laiks pārskatīt plānu un izvirzītos mērķus, to atbilstību šābrīža un nākotnes vajadzībām, kā arī iespējas "sapņu veikala sarakstu" izpildīt."

Viņa piekrīt premjera teiktajam, ka NAP nepieciešama daudz ciešāka sasaiste ar valsts budžetu ne tikai gada, bet vidējā termiņa makroekonomikas perspektīvā. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka NAP pēc būtības atspoguļo valsts institūciju redzējumu ES fondu apguvei, tajā nav integrētas Latvijas valsts budžeta iespējas. Bet situācijā, kāda izveidojusies pašlaik, kad tikai neliela daļa 2007.–2013. gadā plānoto projektu ir sākušies, bija nepieciešamas pārdomātas valsts investīcijas NAP mērķu īstenošanai un sasniegšanai, jāparedz elastīgāka aktivitāšu plānošana un korekcijas atbilstoši izmaiņām starptautiskajā, ES un Latvijas ekonomiskajā telpā. Tiesa, ir rādītāji, piemēram, sieviešu nodarbinātības jomā, kur esam ES valstu priekšgalā, bet politikas ieviesējiem lauri par to nepienākas.

"Plāns sākas ar kopēju redzējumu, kādu vēlamies Latviju īsākā, vidējā un ilgākā laika termiņā. Šobrīd Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā darbu turpina NAP ekspertu grupas, lai panāktu ieinteresēto grupu vienotu redzējumu par kopēju virzību. Tiek gatavots Latvija 2030 dokuments, kura izstrādes laikā notika publiskas debates Latvijas reģionos un sabiedrībā, tiek meklēts atbalsts vienam no četriem sabiedrības attīstības modeļiem – provokatīviem arhetipiem. Šo plānu pēctecību nodrošina Nacionālā attīstības padome premjera vadībā un saistības ar Eiropas Komisiju. Ikvienam plānam pienāk tā izvērtēšanas un uzlabošanas laiks, kad jāmēģina atteikties no skanīgiem saukļiem, jāpaskatās kritiski uz mūsu potenciālu veidot uz zināšanām balstītu ekonomiku. Tas palīdzētu mums vienoties par tādu stratēģisko dokumentu, kam tic ikviens aktīvs iedzīvotājs un ko varam arī ieviest dzīvē. Bez skaitļiem – mērāmiem rezultātiem un atbildīgajiem vairs neiztiksim. Tas, kas, manuprāt, nepieciešams, ir esence – valsts misija, kas pieņemama ikvienam iedzīvotājam. Pie šādas misijas izstrādes kopīgi ar Biznesa augstskolas Turība vadītāju Aigaru Rostovski plānojam pulcēt uzņēmīgākos domubiedrus," stāsta Egle.

NAP nav pietiekams, lai to varētu izmantot kā rīcības programmu, atzīst Banku augstskolas profesors Ivars Brīvers. "Kāpēc šis plāns nav attaisnojis uz sevi liktās cerības? Visvieglāk būtu bargi kritizēt to un pasludināt par vienu no daudzajiem nederīgajiem aprakstiem, kas sarakstīti līdzīgi, kā daži studenti raksta kursa darbus – tāpēc, ka to prasa. Es negribu noniecināt šo plānu. To ir veidojuši cienījami un savu jomu pārzinoši speciālisti. Tomēr tas nestrādā. Tam ir trīs galvenie iemesli," norāda Brīvers.

Pirmkārt, plāns sastāv no atsevišķām sadaļām, kas katra pati par sevi ir kvalitatīvas, taču nepietiekamā mērā ir savstarpēji saistītas. Ir pamats apšaubīt, ka plāna autori ir pietiekami lielā mērā koordinējuši savu sadarbību un, gatavojot savu sadaļu, iepazinušies ar citu autoru uzrakstīto. Otrkārt, NAP ir pārbagāts ar vārdiem: "atbalstīt", "veicināt", "sekmēt", "pilnveidot" u.tml. Šādi formulēti uzdevumi nav izmantojami rīcībai. Sistēmu analīzē mērķa dekompozīcijas metodes paredz mērķu saistību ar līdzekļiem to sasniegšanai. Plānā šādas saistības ir par maz. Un, treškārt, plāns ir izveidots nevis Latvijai, bet valstij X. Latviešu zemnieks, izlasot tajā par "biznesa eņģeļiem, pirmssēklas grantiem un inovatīvo attīstības modeli", nopūšas un saprot, ka šis plāns nav domāts viņam. Valsts, kurā ir stabili funkcionējoša bāze valsts iedzīvotāju pamatvajadzību apmierināšanai, kura nodrošina sevi ar svarīgākajām izejvielām, var ņemt "inovatīvo attīstības modeli" par pamatu. Latvijas ekonomika aizvien lielākā mērā balstās uz ievestajām izejvielām un pirmās nepieciešamības precēm. Cerēt uz konkurētspējīgu eksportu, kas balstās uz importētām izejvielām, kā valsts ekonomikas pamatu, ir visai apšaubāmi, pārliecināts ir Brīvers.

Ar šiem trūkumiem sirgst visi līdzšinējie plāni, stratēģijas, koncepcijas un līdzīgi dokumenti. Rodas jautājums – vai vispār ir iespējams uzrakstīt reālu un konkrētu plānu? Brīvers iesaka iepazīt izcilā latviešu ekonomista Kārļa Baloža 1919. gadā publicēto darbu Latvijas izveidošana un 1928. gadā publicēto Latvijas saimniecība pie spējīgas un pie nespējīgas valdības. Mūsdienu lasītājam var likties garlaicīgi Baloža aprēķini par to, cik kartupeļu un graudu vajag, lai Latvijas iedzīvotāji būtu paēduši, cik mākslīgo mēslu un kādas lauksaimniecības mašīnas nepieciešamas, lai latviešu zemnieki varētu izaudzēt šos kartupeļus un graudus, un cik daudz metāla vajag, lai izgatavotu šīs mašīnas. Taču tas ir piemērs reālam rīcības plānam, kur apakšmērķi izriet no ģenerālā mērķa, uzdevumi no apakšmērķiem, un šie uzdevumi ir saistīti ar uzdevumu izpildīšanai nepieciešamiem resursiem.

To, ka NAP nav attaisnojis uz to liktās cerības, atzīst sabiedrībā zināmais ekonomists Uldis Osis. Viņaprāt, NAP ir palicis skaista iecere un tas nav saistīts ar faktiski notiekošo valstī. "Piekrītu Godmanim par NAP saistību ar budžetu un ES finansējumu. Tikai, manuprāt, viss ir otrādi. Proti, ne tik daudz jālabo NAP, cik valsts budžets un ES struktūrfondu nauda ar to ir jāsaskaņo. NAP ir vidējā termiņa stratēģijas dokuments. Nevis stratēģiju pieskaņo resursiem (finanšu u.c.), bet gan resursus pakārto stratēģisko mērķu sasniegšanai. Tas gan nenozīmē, ka NAP viss ir ideāli, arī tas regulāri jāprecizē atbilstoši situācijas izmaiņām. Taču tā ir un paliek stratēģija, bet visu veidu resursi nodrošina tās mērķu sasniegšanu," uzskata Osis.

Galvenā NAP problēma, pēc Oša domām, līdz šim bija tā, ka netika izstrādāts rīcības plāns tā īstenošanai. Par katru NAP punktu būtu nepieciešams atšifrējums – kas konkrēti ir atbildīgs par tā īstenošanu, termiņi, rezultāti (izpildes kritēriji) un nepieciešamie resursi, tai skaitā finanšu, taču arī cilvēkresursi, materiālie resursi, pamatlīdzekļi u.tml. Valsts aparāts šādā plānā nav ieinteresēts, jo pašreizējais tā darbības modelis ir orientēts pārsvarā uz resursu tērēšanu (aparāta uzturēšanu), nevis uz to izmantošanu konkrētu, izmērāmu mērķu sasniegšanai. Protams, ka minētā rīcības plāna izstrādāšana un ieviešana nav nekāda problēma, ja vien valsts augstākā politiskā vara problēmas būtību izprot pareizi (nevis ačgārni) un tai ir pietiekama griba to risināt, nepieļaujot birokrātijai to nomuļļāt.

Nacionālajā attīstības plānā ir paredzēts, ka "cilvēks ir pirmajā vietā". NAP uzsver, ka gudrs, izglītots cilvēks, kas ir apgādāts ar pietiekamu finanšu resursu un strādā labvēlīgā vidē, būs spējīgs īstenot savu potenciālu un šādi radīs pārtikušu Latviju. Attīstīts cilvēks teicamā infrastruktūrā, balstoties uz valsts atbalstītu zinātni, radīs inovatīvus produktus, kas nodrošinās ilgtspējīgu attīstību. NAP mēra dzīves kvalitātes indeksu, kas ietver ne tikai materiālo labklājību, bet arī mirstību, dzimstību, dzīves kvalitāti. NAP paredz, ka valsts attīstība sekos attīstītam cilvēkam.

Diemžēl NAP ir palicis tikai kā laba ideja, uzskata ekonomists, Primekss valdes priekšsēdētājs Jānis Ošlejs. "Līdz šim valdības ir rīkojušās gluži pretēji: tika uzsvērts, ka pirmajā vietā ir brīvs un netraucēts tirgus, kas pats visu sakārtos ar saviem "neredzamās rokas" mehānismiem – par katru atsevišķo cilvēku nav speciāli jārūpējas. Rezultātā brīvais tirgus dabiskās izlases ceļā rada arvien nevienlīdzīgāku sabiedrību – pirmajā vietā nav cilvēks, bet iekšzemes kopprodukta īstermiņa izaugsmes rādītāji. Kenedijs teica, ka "paisums paceļ visas laivas", tātad pieaugošs kopprodukts palielina katra cilvēka ienākumus. Tomēr Latvijā dažas laivas, īpaši laucinieku un pensionāru, neceļas līdzi ar paisumu, bet gan lēnām slīkst straujās izaugsmes radītajās inflācijas bangās. Tas ir pretrunā ar NAP paredzēto. NAP vēlas panākt vienmērīgu, policentrisku Latvijas attīstību. Praksē valdība atvēl ļoti mazas subsīdijas lauku un ne-Rīgas attīstībai," norāda Ošlejs

Viņš atzīmē, ka valdība bieži rīkojas pilnīgi pretēji plānam. Tā NAP paredz, ka valdība īstenos anticikliskus pasākumus ekonomikas stabilizācijai, proti, izaugsmes laikā izņems naudu no apgrozības un, kamēr ekonomikā būs problemātiski laiki, ieguldīs naudu attīstībai. NAP paredz, ka attīstīta zinātnes infrastruktūra un finansējums pētījumiem būs pamats tālākai izaugsmei. Diemžēl valdība neveidoja budžeta uzkrājumu treknajos gados, turklāt vēl šogad, iestājoties ekonomiskajām problēmām, mēģina sasniegt budžeta pārpalikumu un ir slēgusi, piemēram, EUREKA fondus otrajam pusgadam, šādi apdraudot izaugsmi ne tikai šim, bet daudziem turpmākajiem gadiem. Šādi valdība – pretstatā NAP paredzētajam – īsteno ekonomikas ciklus pastiprinošu, nevis mīkstinošu politiku.

NAP ir pilns ar labiem rādītājiem, kurus vajadzētu, bet kuri nav sasniegti. Daudzviet, piemēram, zīdaiņu mirstībā, ir vērojams regress. Tām māmiņām, kam nomira bērniņš, neinteresē IKP izmaiņas. Izskatās, ka valdību neinteresē māmiņas.

NAP varētu būt caur visu partiju politikām vienoti ejošs dokuments, kas sasaistītu kopā mainīgās valdības un nodrošinātu pēctecību, uzskata Ošlejs. "NAP ir uzrakstīts ļoti skaisti un pareizi. Valdības problēma ir tā, ka, lai īstenotu NAP paredzēto, tam ir jāatvēl nauda un resursi. Naudas un resursu nav, jo tie aiziet ikdienas tēriņiem milzīgā un neefektīvā valsts aparāta uzturēšanai. Nereformējot valsts pārvaldi, NAP mērķus varēs sasniegt, tikai paaugstinot nodokļu nastu. To neviens nevēlas, tāpēc visas skaistās idejas paliek tikai skaistas idejas. Lai varētu NAP plānā paredzētajam atvēlēt naudu, nepalielinot nodokļu nastu, ir būtiski jāsamazina valsts nodarbināto skaits un šādi ietaupītā nauda jāatvēl NAP mērķu sasniegšanai. Latvijā ir par 30% vairāk valsts aparāta nodarbināto nekā Lietuvā, mērot uz vienu iedzīvotāju," skaidro Ošlejs un piebilst: "Diemžēl dzīvē nevar par brīvu dabūt neko, un, ja mēs gribētu panākt augstāku zinātnes, medicīnas līmeni, tam būtu jāatvēl vairāk naudas. Šeit parādās atšķirība starp skaistiem vārdiem un darbiem. Lai dabūtu naudu NAP mērķiem ir jāveic divas būtiskas reformas. Jāsamazina valsts nodarbināto skaits līdz Lietuvas līmenim, proti, par 30%, un jāveic nodokļu reforma, kas pārceltu nodokļus no ražošanas uz patēriņu, proti, samazinot ar darba algu saistītos nodokļus un palielinot nodokļus kapitālam un nekustamajam īpašumam. Pirmā reformu daļa nodrošinātu to, ka valstij parādītos līdzekļi, ar kuriem uzlabot zinātnes un pensionāru stāvokli. Otrā daļa garantētu iespēju rūpniecībai attīstīties un bremzētu nepareizās nodokļu sistēmas uzkurināto cikliskumu un samazinātu atkarību no ārvalstu finansētājiem.

 

Intervija ar Helēnu Demakovu: Ar mūsdienu piesaukšanu nepietiek

Mairita Kaņepe, Druva  08/16/08     Šodien ar Latvijas Nacionālās operas izrādi - Dž. Pučini "Tosku" Pils parkā noslēgsies otrais augstas raudzes profesionālo mākslu apvienojošais festivāls "Cēsis 2008" . Jau var spriest par šīs vasaras ieceru īstenošanu, mākslas koncentrējot ārpus Rīgas, kā arī par Latvijas skatītāju un klausītāju izrādīto interesi. Taču festivāla rīkotāju mērķi ir tālāki – starptautiska aprite. Lai paplašinātu robežas un iekļautos Eiropas kopējā starptautiskā asinsritē, Cēsu Mākslas festivālam jāuzkrāj vismaz desmit gadu pieredze. Tāda ir kultūras ministres, Mākslas festivāla patroneses Helēnas Demakovas prognoze.

- Kas ir pamatā Cēsu Mākslas festivāla veiksmes stāstam jau otro vasaru?

- Pilsēta, kur notiek festivāls, protams, ir brīnišķīga, bet festivāla izdošanās galvenokārt atkarīga no rīkotājiem, un liela loma ir arī pašvaldības ieinteresētībai. Galu galā viens no festivāla iniciatoriem – Juris Žagars ir domnieks. Viņš pārzina pilsētas iekšējo situāciju, un tā ir kultūrai labvēlīga. Festivālam šeit ir perspektīva, jo Cēsīs pašlaik ir viena no tām pašvaldībām Latvijā, kura ļoti nopietni koncentrējas uz kultūras infrastruktūras attīstību. Tas liek domāt, ka festivāls nav viena vai divu gadu notikums. To nākotnē var saistīt gan ar pilsētas kultūras namu, kuru iecerēts pārbūvēt par akustisku koncertzāli, gan kādreizējo alus brūzi, kuru var turpināt pielāgot izstāžu vajadzībām, gan Cēsu pils rekonstrukciju – vietu, kur mākslām izpausties.

Festivāla veidotāju komanda ir ļoti ambicioza, bet labā nozīmē. Tādi nopietni cilvēki kā Juris Žagars, Indra Lūkina un Daiga Rudzāte festivālam grib sasniegt ne mazāk augstu līmeni, kā Jura brālis Andrejs Žagars sasniedzis Latvijas Nacionālajā operā. Pirmais festivāls pirms gada parādīja, ka ar mākslu saistīti notikumi var būt arī ekonomiski ienesīgi. Par pilsētu interesējas vairāk tūristu, pieaug apgrozījums sabiedriskajā ēdināšanā, viesnīcās. Dīvaini, ka to uzsveru, būdama kultūras ministre. Man būtu jārunā par garīgām lietām - kā festivāls bagātina cilvēku dvēseles, taču es gribu uzsvērt arī tautsaimniecisko dimensiju. Kamēr valstī ir spiedīgi ar līdzekļiem, jāprot piesaistīt sponsorus, un Cēsu projektā tie ir vairākumā. Sponsoru atsaucība apliecina, ka Cēsīm ir arī ekonomiskais potenciāls. Tā nav tikai mīlestība uz mākslu un mūziku.

- Kādas ir jūsu prognozes?

- Labi, ka festivāla direktoram J.Žagaram ir liela uzņēmējdarbības pieredze. Taču tik vērienīga festivāla rīkošanā, kāds tas piecu nedēļu garumā notiek Cēsīs, nepietiek tikai ar uzņēmību un zināšanām. Ir vajadzīga arī ļoti laba gaume un profesionāla pieredze kultūras jomā, jo mākslinieciskā līmeņa latiņai jābūt ļoti augstai. Analoga mākslas festivāla Latvijā nav. Es negribu nosaukt konkrēti, bet ir pilsētas, kur tas nav izdevies.

Es ceru, ka Cēsu Mākslas festivāla dzīvotspēja vairs nebūs atkarīga no konkrētu rīkotāju enerģijas, bet ideja pati sevi virzīs uz priekšu. Taču vēl paies vairāki gadi, kamēr festivāls, tēlaini runājot, pats sevi nesīs, jo būs uz popularitātes viļņa.

- Šogad arī jūsu vārds bija lasāms festivāla notikumu programmā. Jūs uzstājāties ar lekciju "Laikmetīgās mākslas tendences."

- Laikmetīgā māksla ir mana tiešā profesija. Tas ir mans arods, kuru pieprotu vislabāk – rakstīt kritikas, rīkot izstādes.

Lai pietuvotos laikmetīgajai mākslai, ir nepieciešamas institūcijas – muzeji, izstāžu zāles. Latvijā pagaidām gan nav laikmetīgās mākslas muzeja, bet ik pa laikam rodas progresīvas izstāžu vietas, un tāda ir arī Cēsu Mākslas festivālā - vecajā alus brūzī. Pie tam ar ļoti nopietnu intelektuālu piedāvājumu.

Mana lekcija bija orientēta nespeciālistiem, kuriem interese par laikmetīgo mākslu radusies, pateicoties tam, ka Cēsīs iedibināts Mākslas festivāls.

- Kāds bija jūsu skaidrojums?

- Vienas definīcijas laikmetīgajai mākslai nav un nevar būt, ja jau kultūrai ir vairāk nekā 200 definīciju. Reiz brīnišķīgu definīciju laikmetīgai mākslai deva neviens cits kā Saeimas deputāts, piebaldzēns Pauls Putniņš. Viņš teica: "Caur šo mākslu runā mūsdienas." Neko labāku neesmu izlasījusi nevienā profesionālās mākslas grāmatā.

Mana lekcija bija stāstiņi par mūsdienu cilvēka prāta un dvēseles kustībām - mūsdienu sabiedrībā sociālām vai pat metafiziskām. Tikai ar mūsdienu piesaukšanu vien nepietiek, lai definētu šīs mākslas ietvaru. Par atskaites punktu var uzskatīt jau 20. gadsimta sākumu. Pētot laikmetīgo mākslu, nākas secināt, ka valodas vai ideoloģisku uzstādījumu ziņā paralēli var būt norisinājušies pat viens otru izslēdzoši procesi.

- Ziņkāres dzīti, izstādi vecajā brūzī apmeklējuši ļoti daudzi, bet atzīst, ka neko daudz nav sapratuši, un tāpēc jautā: " Kāda tam visam jēga?"

- Laikmetīgai mākslai piemīt dziļi pētnieciska funkcija, kas ļauj to atšķirt no citām mākslām un virza pašas attīstību. Mūsdienās daudzi cilvēki ir diezgan agresīvi noskaņoti pret laikmetīgo mākslu. Mans skaidrojums: ja cilvēkam nepatīk laikmetīgā māksla, iespējams, viņam dziļākā būtībā ir liela nepatika pret pašu laikmetu, pret mūsdienām, kas runā caur šo mākslu. Ieraudzīt savu laikmetu mākslas rādītā spogulī bieži vien nav nekas patīkams. Pie tam, lai šo mākslu saprastu, ir jāpieliek noteikta piepūle.

- Kāpēc, veidojot lekcijas vizuālo materiālu, pašus pirmos žanra raksturošanai jūs izraudzījāties Kaspara Podnieka darbus?

- Lekcija notika Cēsīs, un Kaspars ir mākslinieks turpat netālu - no Drustiem, arī Drustu pagasta padomes deputāts. Viņš lieliski apliecina reālismu laikā, kad mākslā pastāv manipulētais, digitālais attēls. Kaspara mākslā viss ir īsts - govs, piens, pļavā novilkta sarkana svītra. Arī deputāts viņš ir īsts. Kaspara lielformāta glezna "Drustu pastorāle" tapa, aizvedot uz Rīgu un skvērā pie operas noliekot īstu modeli – Drustu govi. Tas bija ļoti grūti izdarāms, bet šī darba rezultātā vistiešākā veidā tika īstenota jēgas nobīde. Ļoti reālistiski uzzīmēta govs uz operas fona.

- Vai ir iespējams tikai ar to, ka vairāku mākslinieku darbi apskatāmi vienkopus, tuvoties izpratnei par laikmetīgo mākslu?

- Arī nestudējot šo mākslu, tai var tuvoties, jo tā stāsta par mūsdienām. Latvijā nespeciālistiem pietuvoties laikmetīgajai mākslai daudz palīdzējis arī teātris. Cēsu izstādē šo žanru pārstāv Katrīna Neiburga, kura strādājusi arī pie vairākiem operas uzvedumiem.

Lai analizētu sabiedrību, pētītu identitātes jautājumus, nodarbotos ar individuālām mitoloģijām, daudzi mākslinieki par pamatu izmanto dokumentu. Pirms vairākiem gadiem Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja lielisku izrādi, kuras pamatu veidoja padomju laika radio ieraksti. Arī viņa jaunākajā izrādē"Klusuma skaņas", kura tagad ir pieprasīta Eiropā, ietverta laikmetīgā māksla. - Pie laikmetīgās mākslas izstādes Cēsīs stāv spoža automašīna – balva, kura tiks kādam māksliniekam. Vai tāds žests nav apdraudējums mākslas radīšanas neatkarībai?

- Mūsdienu mākslai sāk piemist izrādes fenomens. Mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā. Ar to jārēķinās. Ne vienmēr varam runāt par mākslas alternatīvu, kaut arī tās netrūkst. - Cēsu dome sākusi īstenot projektu par modernas koncertzāles izveidošanu, bet bez valsts finansiāla atbalsta tas nav iespējams. Kādas prasības valsts izvirzīs pašvaldībai?

- Runa ir par labu akustiku koncertzālē. Tā ir galvenā prasība. Ikdienā koncertzālē darbosies pašvaldības izveidots menedžments. Kultūras ministrija nevar neatkarīgām vienībām, kas atrodas pašvaldības pārziņā, kaut ko uzspiest.

 - Šī gada lielākais notikums kultūrā bija Dziesmu un Deju svētki. Liels emocionāls pacēlums, bet netrūka arī kritikas. Vai esat gatava to uzklausīt?

- Dziesmu un deju svētki palikuši labā atmiņā. Šovasar tauta piedzīvoja milzīgu pacēlumu. Taču kritizēts tiks vienmēr, un kritikai ir jābūt. Pirms Dziesmu svētkiem es Nacionālajā bibliotēkā lūdzu, lai man sakopē publikācijas republikas un reģionālajā presē - pārdomas pēc iepriekšējiem Dziesmu un Deju svētkiem. Tad tās kritikas bija nesalīdzināmi vairāk, nekā vēroju šogad. Taču vēl tikai būs konference, kurā šos svētkus zinātniski izvērtēs, un spriedēji būs profesionāļi. Politiķi nevar jaukties, kad virsdiriģenti un virsvadītāji izvēlas vai vētī repertuāru.

- Cik ilgi jūs pabijāt svētku noslēguma dziesmotajā naktī?

- Pārāk ilgi ne, dzīvesbiedrs gan, jo dziedāja uz skatuves. Draugi latvieši, kas dzīvo Francijā, man bija uzticējuši savu bērniņu, un viņu vedu uz mājām. Tagad varu atzīties, ka svētku naktī jutu lielu atbrīvotību, jo viss labi beidzies. Lielā atbildība par svētku izdošanos man radīja pamatīgu stresu.

- Vai ministres darbs savā ziņā neliek justies vientuļai?

- Nē, jo tas ir komandas darbs. Es aiz sevis jūtu visus Latvijas kultūras darbiniekus.

 

Kas nosargās pensiju fondus

Arnis Kluinis,  NRA  08/16/08     Pirms gadiem četriem pieciem šo rindu autors sūca kafiju un naudas smaržu kādā labiekārtotā Stokholmas birojā. Pat kafija no sudraba kanniņas tur smaržoja vairāk pēc naudas nekā pēc kafijas, jo pie virtuālajām biroja durvīm taču grabinājās vismaz vairāki desmiti tūkstošu zviedru ar ikmēneša iemaksām savā pensiju fondā.

Tā darbinieki un darbinieces staroja ne mazāk par saviem sniegbalti mirdzošajiem krekliem vai blūzītēm, jo viņi beidzot tomēr bija sapratuši, kur un kā turpmāk ieguldīt pensiju uzkrājumus neapšaubāmi droši un ļoti ienesīgi vai varbūt tomēr ļoti droši un neapšaubāmi ienesīgi.

Vislabākā vieta ātrai kapitālu audzēšanai bez jebkāda riska esot jaunā Eiropas Savienības dalībvalsts Latvija. Efektīvai darbībai nepieciešamas, protams, esot arī fonda darbinieku dziļās zināšanas ekonomikā un ārkārtīgi vērtīgā pieredze pensiju fondu apsaimniekošanā. Šī pieredze bija tieši tobrīd kļuvusi patiešām vērtīga – līdzvērtīga gandrīz visai fondā iemaksātajai naudai, kuru fonds bija ieguldījis visperspektīvākās nozares vislabāk pelnošā uzņēmuma – Krievijas naftas ieguves kompānijas JUKOS – akcijās, pirms Krievijas valdība bija tās gluži vienkārši anulējusi kopā ar zviedru pensionāru laimīgajām vecumdienām. Nekas tāds taču nevarot notikt ES dalībvalstī Latvijā ar tās ārkārtīgi strauji augošo ekonomiku utt.

Saruna notika tad, kad zviedri jau bija par pensiju uzkrājumu naudu nopirkuši Latvijā akcijas un kapitāldaļas šur tur un vēl kaut kur. Šajā uzskaitījumā bija arī divi maizes kombināti, no kuriem uztaisīšot vienu lielu un varenu, kas attīstīšot visprogresīvākās tehnoloģijas un mārketinga metodes un iekarošot vislielāko tirgus daļu vienā otrā un trešā miltu izstrādājumu segmentā. Zviedru vārdi par ražošanas koncentrāciju un specializāciju atsvaidzināja atmiņā padomjlaika vidusskolas sabiedrības mācības grāmatu, bet prātojumi par pārtikas rūpniecības pasargātību no krīzēm un izputēšanas pārklājās ar Andra Šķēles plāniem, savācot privatizējamos pārtikas rūpniecības uzņēmumus savā koncernā Ave Lat. Nu un kas, ka Šķēles koncerns tajā laikā jau bija sen kā izputējis – tāpēc taču nav izputējis Šķēle, bet maizi patiešām cilvēki ēda, ēd un ēdīs. Tomēr Latvijas maize nebūs tā, no kuras atgriezt simbolisko šķēlīti zviedru vecīšiem. No Latvijas viņi ir dabūjuši maizes vietā tieši to pašu neko, ko iepriekš no krievu naftas.

Tagadējais bēdu stāsts attiecas uz uzņēmumā JLM grupa apvienotajām Jelgavas un Liepājas maiznīcām. Nu jau visi ir tik gudri, ka spētu pamanīt, cik absurdi ir darbojies zviedru fonds kopš pirmās dienas Latvijā. Pietiek atšķirt aģentūras LETA arhīva ziņas, ka Jelgavas maiznieka zaudējumi pēc zviedru parādīšanās pieauguši no nepilniem 60 tūkstošiem 2002. gadā līdz 235 tūkstošiem 2003. gadā un Liepājas maiznieka zaudējumi – no 6,8 tūkstošiem 2003. gadā līdz 87 tūkstošiem 2004. gadā utt. līdz pagājušajai nedēļai, kad apvienotā uzņēmuma parādu skaitīšanai tika iecelts administrators, kurš skaitīs līdz decembrim un noteikti tiks tālāk par trim miljoniem izšķērdētu latu.

Zviedri to visu it kā bija pamanījuši paši pirmie. Jau 2006. gadā fonds skaitījās pārdevis savus vērtīgos ieguldījumus, bet pārdevis tā paša apvienotā uzņēmuma izpilddirektoram. Vai tad viņš būtu spējis kompensēt zviedru pensionāriem visus viņu zaudējumus no saviem ietaupījumiem – tikai no tā, ko zviedri paši iepriekš bija viņam samaksājuši algā? Ja darījums nebija pilnīgi fiktīvs ar mērķi sagrozīt fonda bilances rādītājus un pasargāt pensiju krājējus no liekiem uztraukumiem, tad kaut cik naudas patiešām atguva viens zviedru pensiju fonds no kāda cita Zviedrijas, Latvijas u.tml. pensiju vai uzkrājumu fonda.

Nav svarīgi ne šādu fondu precīzie juridiskie nosaukumi, ne valstiskā piederība. Robežšķirtne iet starp bankām un fondiem. Cik regulāri un labi bankas nopelna, tik bieži un daudz zaudē šo pašu banku oficiāli vai paklusām pārvaldītie fondi. Šo attiecību nevar izskaidrot ar atsevišķu personu muļķību vai ļaunprātību, bet gan situāciju, kurā bankas ir spiestas nopelnīt vismaz tik, lai jebkurā brīdī spētu atdot saviem noguldītājiem naudu ar visiem procentiem atbilstoši depozītlīgumu nosacījumiem; tieši tas pats attiecas uz bankas pienākumiem, veicot savu klientu naudas pārvedumus, konvertāciju u.tml. pakalpojumus noteiktā laikā, kuru mēra dienās, stundās un dažkārt sekundēs. Ieguldījumu fondi turpretī sola atdot uzkrājumus pēc 20–30 gadiem, bet tas jau ir daudz vairāk par Vidusāzijas tautām pazīstamā varoņa Hodžas Nasredina solījumu desmit gadu laikā iemācīt ēzeli runāt cilvēku valodā. Par šādu pakalpojumu viņš bija sācis saņemt atlīdzību no vietējā hana, bet saviem draugiem paklusām paskaidroja, ka desmit gados vai ar hanu, vai ēzeli, vai pašu Nasredinu noteikti gadīsies kaut kas tāds, kas atbrīvos viņu no visām saistībām pret hanu. Tautas gudrība saka priekšā, ka desmit gadi samērā labi pasargās jebkura solījuma nepildītāju, bet augsti mācītie ekonomikas speciālisti ar pensiju krājēju naudu rīkojas pārliecībā, ka viņi ir vēl divkārt un trīskārt labāk pasargāti no atbildības par savu rīcību.

 

Intervija ar Vladimiru Iljiču Lindermani: Neļausim valstij mirt no garlaicības

Viktors Avotiņš,  NRA  08/18/08     Viens no Krievijā aizliegtās Nacionālboļševiku partijas (NBP) līderiem Vladimirs Iļjičs LINDERMANS (partijas vārds – Abels) stāsta Neatkarīgajai par opozīcijas politiķa gaitām Krievijā un Latvijā.

– Būtu varen stulbi izlikties, ka nupat iepazināmies. Mēs ar tevi kā nekā esam trešās atmodas veterāni. Vai ne?

– Nu jā... Tā sagadījies, ka esmu dzīvojis trijās valstīs. Nelaiķa PSRS, Latvijā un Krievijas Federācijā. Un ar visām šīm valstīm esmu bijis konfliktā. Ja kaut kas tāds atkārtojas trīs reizes, tad tas nevar būt nejauši. Tā ir likumsakarība.

– Tu sadarbojies ar Tautas frontes avīzi Atmoda? Kāpēc neiedvesmojies no TF?

– Es drīzāk biju kustības sabiedrotais. Nevis cilvēks, kurš pilnībā piekrīt tās mērķiem.

– Kas tad jūs pašķīra?

– Es neapstrīdu latviešu tiesības radīt savu neatkarīgu valsti. Taču man tas nav galīgais mērķis. Daudziem tas ir normāli. Man – pārāk maz. Komunistiskās ideoloģijas bēres man šķita tikai sākums. Es neiebilstu pret nāciju pašnoteikšanās tiesībām. Taču uzskatu, ka ne tikai nācijām, bet ikvienai kopienai, kurai ir vienots garīgs pasaules redzējums, ir tiesības dzīvot saskaņā ar saviem likumiem.

Latvijā iedibinājusies tāda, nu... buržuāziska kārtība. Taču man ar to it nekas vēl nav beidzies. Atmoda – tas bija tikai posms manā dzīvē.

– Neteiksi taču, ka vēlme būt NBP tev radās no nostalģijas pēc PSRS?

– Nē, tā radās no nostalģijas pēc lieliem uzdevumiem. Mēs – NBP un Eduards Ļimonovs – iesoļojām XXI gadsimtā agrāk par citiem. Ļaudis labākajā gadījumā palika XX, vairums – XIX gadsimtā. Ļoti daudzas zīmes, simboli, frāzes viņiem ir dogmas. Taču – dzīve ir mainījusies. Bet ļaudis itin kā neatšķir retoriku no tā, kas būtiskāks. Tagad ne jau retorika, bet rīcība nosaka cilvēka dzīvi.

– Ja domāt ar ausīm, nacionāls – XIX gadsimts, boļševisms – XX....

– Ikviena jauna armija iekļauj sevī veco armiju atlūzas. Ja kādas armijas kļuvušas par lūžņiem, kādēļ gan tos neizmantot? Dabiski – mēs iekļāvām savā organizācijā daudzu bijušo, veco ideoloģiju stilistikas. Paņēmām sirpi un āmuru... Taču tā nav nostalģija pēc PSKP. Tā ir nostalģija pēc uzdevumu lieluma. Ja runāt par komunismu – pēc varonīgajiem tā aspektiem.

– Kā tev patika mūsu tiesa, mūsu cietums? Vai nav taisnība, ka tie ir paši demokrātiskākie pasaulē?

– Es uzskatu, ka konkrēti mani tiesāja normāli. Man šie trīs ar pusi mēneši Rīgas Centrālcietumā deva iespēju labāk sagatavoties tiesas procesam. Ij šeit, ij Lefortovā (cietums Maskavā – V. A.), ja vien ir konkrēts uzdevums, notiek spēcīga mobilizācija. Mans uzdevums bija – uzvarēt tiesas prāvu.

– Prokuratūra tomēr iesniedza apelāciju...

– Aizstāvot mundiera godu...

– Mēs te tavas gaitas pēdējos gados gandrīz nezinām. Pastāsti īsumā, kā tev gāja no brīža, kad tu aizbrauci uz Saratovu, lai piedalītos Ļimonova prāvā, līdz brīdim, kad Krievija tevi deportēja?

– Jā, uz Krieviju es devos, lai liecinātu Eduarda un viņa biedru lietā. Jau grasījos atgriezties Rīgā, kad man zvanīja un teica: te kratīšanas, aresti, atrastas sprāgstvielas...

Aizbraucot es gribēju atgriezties. Neilgi pirms tam Ļimonovs publicēja vēstuli partijai, kurā teica, lai partijas biedri ieklausās manos vārdos. Sakari bija kārtībā, es varēju bieži braukāt. Nedēļa, mēnesis Krievijā – normāli. Taču, kad šeit tas viss sākās, tad, dabiski, kāda jēga braukt, lai vienkārši iesēstos cietumā?

– Un tā tu tur oficiāli karājies gaisā?

– Es paliku un nolēmu lūgt Krievijas varas iestādēm kādu nekādu statusu. Vīza beidzas, Latvija pieprasa mani izdot... Sāku rakstīt papīrus un vēdekļveidīgi apgādāt ar tiem iestādes – valsts orgānus, tiesībsargājošās organizācijas... Sacēlu, tā teikt, vilni. Dabūju iespēju sist cauri sev statusu. 2003. gadā grasījās mani izdot. Bet 2003. gadā Krievija vēl bija mazliet citāda valsts. Vēl nebija stingras varas vertikāles. Par mani iestājās dažādu, turklāt savstarpēji naidīgu, frakciju deputāti. Bija no Labējo spēku savienības, no komunistiem, no liberāldemokrātiem. Protams, Alksnis kā atsevišķa figūra... Sanāca manis atbalsta kampaņa, un Ģenerālprokuratūra atkāpās. Man izsniedza divdomīgu dokumentu. Latvijai mani neizdod. Taču šis dokuments it nekā nenoteica manu statusu Krievijas teritorijā.

Taču es uz šā dokumenta pamata turpināju gādāt sev statusu. Saņēmu kaut kādus pagaidu lēmumus. Kaut ko pagarināja. Pēc tam pārstāja pagarināt. Varbūt mani kādu laiku neaiztika tāpēc, ka cerēja – es pats kaut kur pazudīšu. Trešajās valstīs. Bet es nepazudu. Turklāt, sākot ar 2004. gadu, NBP un Krievijas varas attiecības saasinājās līdz galējai robežai. 2003. gadā varas lēmums bija atriebība par manām liecībām Saratovas prāvā, bet pēc 2003. gada es jau skaitījos politisks varas pretinieks, kurš no Krievijas jāizmet.

Nepagarinot nekādus dokumentus, nolēma mani izraidīt kā nelegālo imigrantu. Taču pirmā tiesa 2005. gadā nostājās manā pusē. 2006. gadā mani notiesāja, bet tad man ar, teiksim, labvēlīgu milicijas darbinieku atbalstu izdevās pazust. 2008. gada februārī mani noķēra. Mēnesi sabiju nelegāliem imigrantiem domātā speciestādē. Tadžiki, uzbeki, armēņi, ukraiņi. No Latvijas biju vienīgais. Pilnīgs beztiesiskums. Cilvēki jānosūta uz dzimteni desmit dienu laikā, bet viņi tur sēž pusgadu. Turklāt sēž cietuma režīmā, kamerās, kā noziedznieki. Sākām gatavot kaut ko līdzīgu dumpim. Piecas prasības administrācijai, ieskaitot saskares atļauju tiem, kas sēž dažādās kamerās, ikdienas pastaigas u. tml. Tad nu mani uzreiz sūtīja uz Latviju... Tās vienības komandieris, kura mani nogādāja līdz robežai, uz atvadām teica: "Diezgan jums šeit gaisu jaukt, Vladimir Iļjič. Es iedzeršu par to, lai nekad jūs vairs neredzētu."

– Latvijā tu iesākumā biji apkārts ar apsūdzībām kā Ziemassvētku eglīte. Tad tās ņēma nost citu pēc citas. Ko tad bija censties tās karināt?

– Apsūdzību atentāta gatavošanā pret Valsts prezidentu noņēma jau sen. Tā pat netika izvirzīta. Kāpēc gribēja iesēdināt? Specdienestus mēs kaitinājām jau sen. Pret mani bija ierosinātas četras krimināllietas. Taču līdz tiesai tās neizdzīvoja. Mūsu stils bija epatējošs, kaitinošs, taču mēs apķērīgi turējāmies uz likuma robežas. Beigu beigās ar mums izdarījās tā, kā policija darās bieži. Cietumā sēž daudz cilvēku, kuri, protams, nav eņģeļi, bet tas, par ko viņi sēž, ir acīmredzama fabrikācija. Es lasīju tur dažas lietas – nu pilnīgs, baltiem diegiem šūts sviests.

Taču kaut ko viņi tomēr panāca. Uz šīs lietas pamata organizāciju Pobeda (Uzvara) tomēr izdevās slēgt.

– Tāpat kā NBP Krievijā?

– Jā. Taču domāju, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) mēs Krievijas NBP lietu vinnēsim. Visas lietas, ko saistībā ar NBP Strasbūras tiesa līdz šim izskatījusi, esam uzvarējuši. Tur ir ap 40 lietu, un kādas desmit ir izskatītas...

– Kāds ir šo lietu pamatsaturs? Politiska skābekļa piegriešana...

– Piemēram, skaļa NBP lieta bija sakarā ar mierīgo prezidenta administrācijas pieņemamās telpas ieņemšanu. Mēs prasījām brīvas vēlēšanas, atdot pensionāriem atņemtos atvieglojumus, nedot Ķīnai Krievijas salas... Trīsdesmit deviņus cilvēkus arestēja, un visi tika notiesāti. Starp viņiem – Aļina Ļebedeva. Divus gadus nosēdēja Krievijas cietumā. Starp apsūdzētajiem bija arī krievuholandiešu cilmes nacionālboļševiks Vladimirs Linds. Kamēr dēls sēdēja, Holandē mira viņa tēvs. Mūsu advokāti iesniedza prasību, lai ļauj viņam aizbraukt pie tēva. Kaut vai konvoja pavadībā. Tāda prakse ir. Nelaida. Linds ECT uzvarēja prāvā pret Krieviju. Bija vēl viena lieta, kad mums uzbruka, kā mēs viņus saucam, putinjugends. Proti – švaļi, kurus Kremļa administrācija līgst par naudu. Mēs devām pretī, un septiņus no mūsējiem iesēdināja. Divi jau ir laukā no cietuma, un viens no viņiem vērsās ECT. Arī vinnēja.

– Bet pašas organizācijas prasības pamats ir aizlieguma likumība?

– Jā. Mēs taču Krievijā iesākumā šo prāvu vinnējām. Pirmās instances tiesa mūs aizliedza. Bet, kad mēs apelējām Augstākajā tiesā, tā lēma mums par labu. Taču tūdaļ sekoja nopietns Kremļa uzbrauciens tiesai. Augstākās tiesas prezidijs mūs slēdza.

– Ko tas reāli nozīmē partijai?

– Veselu pušķi – ap piecpadsmit krimināllietu pret nacboliem. Tikai par dalību organizācijā.

– Neesmu bijis NBP ādā un spriežu pēc tekstiem, ko izdodas atrast. Pamatā tie ir Ļimonova teksti. Un man liekas, ka partija ir situācijā, kad tā spēj vien reflektēt savu stāvokli. Proti – nevis kāds liels uzdevums, bet pati situācija (aizliegums, opozicionārisms) baro partiju. Pat NBP reiz raksturīgā izturēšanās estētika šķiet izbalējusi. Kas par lietu?

– Ne estētika tagad prātā. Lai gan tā nekur nav palikusi. Piemēram, alpīnistu akcija 2005. gada maijā. Meitene un puisis, izmantodami alpīnistu aprīkojumu, uzrāpās viesnīcā Rossija un pretī Putina Kremļa kabineta logiem izkāra lozungu: "Putin, aizej pats!" Meitene reāli dabūja trīs ar pusi gadus. Nacbols Maksims Gromovs pensionāru aizstāvības akcijas laikā izmeta Putina portretu pa Veselības aizsardzības ministrijas logu. Pēc tam trīs gadus sēdēja Baškīrijas kolonijā. Trīs ceturtdaļas no tiem – soda izolatoros. Tā ir cita estētika. Tā ir cita pasaule. Cita dzīves sasprindzinājuma pakāpe. Saskaņā ar partijas lēmumu Ļimonovs tagad bez pieciem sešiem miesassargiem nestaigā.

Proti – estētikas kritērijus īpaši izmantot nenākas. Pārāk nopietni sroki tiek piespriesti. Es nosēdēju to, ko nosēdēju. Lēsu, ka gadu sēdēt – tas vēl tā... bet vairāk par gadu – tas jau ir nopietns pārbaudījums. 2004. gadā, 2005. gadā Surkovs līga atsaldeņus graut mūsu štābu. Ar motorzāģiem, beisbola nūjām. Katru reizi mums bija cilvēki ar ielauztiem galvaskausiem. Un katru reizi mēs nebijām pārliecināti, vai varam turēties pretī. Jo savāks, arestēs mūs. Tā ka – šobrīd nav mums nekādi laboratorijas apstākļi. Katru dienu kāds sēžas cietumā, kādu aiztur. Tiesa, uzbrukumi uz ielas kļuvuši retāki. Pēc tam, kad mēs reiz smagi salikām pretī. Tās ir aizsardzības izpausmes, bet vēl taču vajag īstenot arī kādas uzbrukuma darbības. Jāorganizē akcijas, jāuztur savs renomē.

Dzīvot kļuvis ļoti nopietni. Nedrīkst sarunāties ar ieslēgtu telefonu, nedrīkst staigāt bez apsardzes, katrs solis jāapsver. Kopš 2004. gada vidus – tā ir pagrīdes vai puspagrīdes dzīve. Uz ielas ar tevi jebkurā mirklī var notikt jebkas. Tā ir cita dzīve. Un cita estētika. Pagrīdes estētika.

– Kāds NBP svars pašreizējā Krievijas opozīcijā?

– Reāla opozīcija Krievijā šobrīd ir – NBP un Garija Kasparova piekritēji, kas apvienojušies koalīcijā Cita Krievija (Drugaja Rossija). Vakar lasīju Krievijas informācijas aģentūras Novosti ziņu par to, ko Krievijas pilsoņi uzskata par opozīcijas partijām. Pirmie ir komunisti. Tas saprotams – parlamenta organizācija. Otrie – mēs. Viņus par opozīciju uzskata 54%, mūs – 40%. Zemāk stāv Jabloko, bet pārējie vispār neskaitās.

– Švaka opozīcija...

– Labākajos brīžos mēs nepiekritēju maršos vedām septiņus astoņus tūkstošus cilvēku. Putins savā priekšvēlēšanu mītiņā savāca piecus. Kurus tur saveda par maksu. Problēma ir tā, ka nav neatkarīgu masu mediju, kuri spētu pastāstīt patiesību.

– It kā NBP un Kasparova piekritēji nav divi zābaki no pāra.

– Jā, mēs sadarbojamies ar Kasparovu, ar viņa Apvienoto pilsonisko fronti. Mēs to saucam par radikālo sociālistu savienību ar radikālajiem demokrātiem.

Turklāt ir pragmatisks apsvērums – kā pastāvēt partijai? Mums taču nedos pat formālu mītiņa vai marša atļauju. Koalīcija – tā ir mūsu pragmatiskā interese.

Piedāvādams dalību koalīcijā ne tikai nacboliem, bet arī komunistiem un nacionālpatriotiem, visiem, kuri nestaigā uz Kremli saņemt kāpostu, Kasparovs sevi apliecinājis kā pietiekami plašs cilvēks. Šai koalīcijai klūp virsū gan Kremlis, gan visādi demšiziķi. Sēdēdams cietumā pie televizora, es smējos, kad Rīgā ieradās Ņemcovs. Tu re, viņu uzņem kā kaut kādu reālu politisku figūru! Gribējās man Ņemcova intervētājiem, latviešu žurnālistiem teikt: "Jums cietumā sēž politiska figūra." Es. Es esmu lielas organizācijas priekšsēdētāja vietnieks. Bet Ņemcovs – atvaļināts pleibojs.

– Un kāda jēga no šīs koalīcijas tusiņa? Uzstāties pret tāpēc, ka pret?

– Kopīgais uzdevums – panākt normālas, brīvas vēlēšanas. Kā liecina aptaujas, pastāvot brīvām vēlēšanām, NBP var dabūt ap 10%. Ja būs brīvas vēlēšanas, mēs, protams, izvērsīsim savu programmu. Mēs gribam piedalīties vēlēšanās, mēs gribam piedalīties Krievijas liktenī. Dabiski, ka tad mēs vairāk akcentēsim savus sociālistiskos centienus. Bet tagad mēs esam par to, lai radītu maksimāli plašu fronti. Kāda bija Čīlē pret Pinočetu. Radīt plašu fronti un piespiest šo režīmu atkāpties vai vismaz sarūmēties. Sarūmēties tā, lai visi politiskie spēki varētu piedalīties vēlēšanās. Ne tikai tie, kurus administrācija baro no rokas... Tālāk katrs iet savu ceļu.

Es uzskatu, ka tagad situācija ir līdzīga 1905. gadam. Caram jāizdod manifests. Bet reāli mēs tagad esam nokļuvuši starp Scillu un Haribdu. No vienas puses – organizācijas nāve. No otras – pāreja pie bruņotas cīņas. XXI gadsimtā tas ir absurdi, tas ne pie kā nevedīs. Visi vienkārši aizies bojā. Kas paliek? Paliek dažādas nevardarbīgas rīcības formas. Tāpēc tagad Krievijā tiek izvirzīts viens jautājums. Brīvu politisku vēlēšanu jautājums. Pārējie jautājumi izriet no tā.

– Kā tu, Vladimir Iļjič, kļuvi par Abelu?

– Pastāv lērums leģendu. Pati smieklīgākā – lai partijas sarakstā Krievijā pēc alfabēta es allaž būtu pirmajā vietā. Protams, joks. Bet īstenībā... Mans pirmais raksts Ļimonkā... Es tad lasīju grāmatu par krievu izlūku Abelu, kuru arestēja amerikāņi un kuru pēc tam PSRS iemainīja pret notriekto lidotāju Pauersu. Vēlāk vārds Abels kaut kā nostiprinājās.

– Ko darīsi Latvijā?

– Latvijā savā ziņā tiešām ir laboratorijas apstākļi. Te ir iespējams uzdot šīs – buržuāziskās – civilizācijas jautājumus, kurus Krievijā neuzdosi. Komunistiskā utopija sevi izdzīvoja, kapitālistiskā sevi izdzīvo... Nav lielu mērķu. Tikai darbs un patēriņš. Tas, kurš piedāvās ko interesantāku, saņems aktīvās jaunatnes atbalstu. Latvijā ir vairāk iespēju politiskai darbībai. Ir no varas neatkarīga prese. Ir tiesu sistēma, kura pati no sevis gan virzās ar grūtībām. Bet, ja tu esi cīnītājs, tad to var iestumt. Es spriežu ij no savas prāvas, ij no Lemberga aktivitātes, ij no tā, ka Osipovam izdevās pārreģistrēt savu organizāciju... Krievijā kas tāds tagad nav iespējams. Tāpēc Hodorkovskis rij urāna putekļus, bet Lembergs uzstājas televīzijā, lai arī sastrīdējies ar visiem, ar ko vien varējis. Politiskā dzīve Latvijā tagad ir visai garlaicīga. Taču mēs neļausim valstij mirt no garlaicības.

– Kā tieši neļausiet?

– Konkrēti neesmu vēl kā pienākas apskatījies, kas te un kā. Pirmais uzdevums – atjaunot organizāciju. Sasaucu pirmo sapulci. Atnāca 15 cilvēku.

Pirmais, ko, esmu pārliecināts, darīsim, ir – panākt amnestiju. Normālu, plašu amnestiju. Saistībā ar Latvijas Republikas jubileju. Tāpēc, ka, pirmkārt, Latvijā sen nav bijis amnestijas. Otrkārt, Latvija ir pēdējās vietās Eiropā ieslodzīto skaita ziņā uz vienu iedzīvotāju.

Jāapdomā tādas tēmas kā: cietumu sistēmas humanizācija, tiesu sistēmas humanizācija, Kriminālkodeksa humanizācija. Latvijas Kriminālkodekss ir ļoti smags. Mēģināsim šais lietās saieties ar citām organizācijām.

Latvija tagad faktiski ir viens no Eiropas Savienoto štatu štatiem. Tātad – vienalga notiks zināma tiesisko, morālo, humāno standartu unifikācija. Tā pati nepilsoņu tēma – tā nav tikai nacionālas uztveres jautājums. Tas ir jautājums par brīva cilvēka un valsts attiecībām. Mūsdienu pasaules tendence ir tāda, ka valstīm jāpiekāpjas savās pozīcijās par labu brīvām ļaužu kopienām. Pasaulei jāvirzās uz lielākas brīvības pusi.

 

Paegle saņēmusi piedāvājumu ieņemt Latvijas vēstnieces amatu ANO

LETA  08/18/08     Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Vaira Paegle (TP) saņēmusi ārlietu ministra Māra Riekstiņa (TP) piedāvājumu ieņemt Latvijas vēstnieka amatu Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) un "ar prieku tam atsauktos", apstiprināja Paegle.

Paegle norādīja, ka viņa jau sen interesējoties par ANO darbu, un Latvija varētu ANO darbībā dot savu artavu.

Paegle desmit gadus bijusi ar ārpolitiku saistītos amatos, un piedāvātais amats viņai būtu iespēja izmantot savas zināšanas un pieredzi, norādīja deputāte.

Jau ziņots, ka Latvijas vēstnieka ANO amatam tiek vērtēta Paegle un Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Eduards Stiprais, liecina aģentūras LETA rīcībā esošā informācija. Jauns vēstnieks Latvijai jāizraugās jau tuvākajā laikā, jo augustā Latvijā atgriezīsies pašreizējā pārstāve ANO Solveiga Silkalne.

Kā ziņots, pret Paegles kandidatūru varētu būt iebildumi Valsts prezidentam Valdim Zatleram, kurš labprāt vēstnieka amatā redzētu savas kancelejas vadītāju Stipro.

Stiprais sacīja, ka lēmumu par vēstnieka amata kandidātu pieņem ārlietu ministrs, Saeimas komisijas un Valsts prezidents, tādēļ viņš nekādus komentārus nevar sniegt. "Sagaidīsim oficiālas ziņas un tad reaģēsim," sacīja kancelejas vadītājs.

TP Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis iepriekš uzsvēra, ka Paegle būtu ideāli piemērota vēstnieces amatam. Kučinskis norādīja, ka Paeglei ir liela pieredze ārpolitikā un pret viņas kandidatūru iebildumi nerastos ne valdības koalīcijai, ne opozīcijai.

Vēstnieka amata pretendentu vidū tiek minēta arī Valsts kancelejas vadītāja Gunta Veismane, tomēr viņas kandidatūras apstiprināšana tiek uzskatīta par mazticamu.

Kā ziņots, Silkalne vēstnieces ANO pienākumus pilda kopš 2005.gada, kad šajā amatā nomainīja Gintu Jēgermani.

 

Valsts atvēlējusi 1,95 miljonus latu 90 gadu jubilejas svinībām

Kristaps Kārkliņš,  NRA  08/19/08     Maijā valdība no Privatizācijas aģentūras gūtajiem ienākumiem Latvijas Republikas proklamēšanas 90. gadadienas pasākumiem atvēlēja 1,95 miljonus latu.

Šopiektdien notiks viens no pirmajiem pasākumiem – Gaismas tilti, ar kuru sāksies 90 dienu skaitīšana līdz valsts jubilejai. Rīkotāji apgalvo, ka piektdienas pasākumi no valsts budžeta papildu izdevumus neprasīs un tos nesegs no valdības apstiprinātajiem izdevumiem. Gluži pretēji – lielāko organizatorisko, arī finansiālo nastu uz saviem pleciem iznesīs vietējās pašvaldības, kurās iedzīvotāji aicināti ar paštaisītiem lukturīšiem izgaismot tiltus.

Taču, lai arī publiskajā tāmē nav iekļauti sīkumi, vieni no tādiem aizvadītajos dziesmu un deju svētkos bija 40 000 lietusmētelīšu, kas no Aizsardzības ministrijai piešķirtās nodokļu maksātāju naudas izmaksāja gandrīz 50 000 latu. Daudz lielākas summas tērēs, tuvojoties valsts 90 gadu svētku kulminācijai.

Tā lielākā naudas summa, kas atvēlēta no privatizācijas līdzekļiem, būs 280 000 latu. Tos saņems Rīgas domes Kultūras departaments, kas no 14. līdz 18. novembrim solījies izgaismot Rīgu un rīkot īpašu Gaismas festivālu. Sarunā ar Neatkarīgo Kultūras departamenta direktore Diāna Čivle uzsver, ka šis festivāls būs visu jubilejas pasākumu kulminācija. "Reizē ar Gaismas festivālu būs iespēja aizsākt tradīciju izgaismot ēkas, kuras līdz šim nav bijušas izgaismotas. Esam plānojuši, ka izgaismošana varētu turpināties arī pēc valsts jubilejas svinībām," piebilst D. Čivle.

Galvaspilsētas kultūras dzīves organizētāja atzīst, ka nedēļu Rīgā būs dažādas instalācijas, video projekcijas uz ēku sienām, taču galvenais akcents tumšajā laikā būs tieši gaismas un efekti, ko ar tām var panākt.

Salīdzinoši liela naudas summa – 200 800 latu – atvēlēta Valsts prezidenta kancelejai. Tā paredzējusi novembrī rīkot četrus izbraukuma pasākumus valsts pirmajai personai Cēsīs, Liepājā, Jelgavā un Rēzeknē. Tur, piedaloties prezidentam, katrā vietā būs 30 200 latu vērti pasākumi: dievkalpojums, ziedu nolikšana, militārā parāde, svētku koncerts, kā arī prezidenta rīkota pieņemšana. 80 000 latu atvēlēti prezidenta svinīgai uzrunai pie Brīvības pieminekļa un uguņošanai.

"Mēs aicināsim visus Latvijas uguņotājus iesaistīties šajā pasākumā. Pie Brīvības pieminekļa būs divi lielie ekrāni, uz kuriem rādīs koncertus no telpām," plānotās pasākumu aprises iezīmē D. Čivle.

Līdz valsts 90. jubilejai notiks vairākas konferences, izstādes, festivāli, ārvalstu pasākumi. Atbildīgā par svētku norisi ir Aizsardzības ministrija. Tai līdz nākamā gada februārim būs jāsniedz detalizēta atskaite valdībai par divu miljonu latu izlietojumu svētku pasākumu sagatavošanā un realizēšanā.

 

Kādēļ jābalso par pensiju likuma grozījumiem?

Klementijs Rancāns,  Apollo  08/19/08    Lai novērtētu, kāda nozīme ir referendumam par pensiju likuma grozījumiem, ieskatīsimies, ko rāda oficiālā sociālā statistika. Daži skaitļi: - pašnāvībās mirušo - 853,6 cilvēki vidēji gadā;- no kontrabandas alkohola (krutkas) miruši - 666 cilvēki;- no salsts vidēji gadā - 243; Tāpat, 1994.-2004.g. - 10 gados, kad iestājās masveida bezdarbs, cilvēkiem nebija ne algas, ne pensijas, viņi nokļuva dzīvokļu parādos un no dzīvokļiem deportētas uz ielas tika 34 782 ģimenes vai 104 346 cilvēki (šodien šie skitļi jau ir lielāki). Vai tie nav neatkarīgās Latvijas tautas traģēdijas gadi? Kā rokā nonāca izbrīvētie pašvaldību dzīvokļi?

No teiktā nav grūti saprast, ka referendums PAR PENSIJU LIKUMU grozījumiem 2008.gada 23.augustā ir mēŗķis novērst lielas tautas daļas traģisko materiālo stāvokli sakarā ar nemitīgu cenu pieaugumu pārtikai un komunālajiem pakalpojumiem, kas tiešā sakarībā rada iepriekš minētās sociālās sekas un izmisumu.

Mums ir pasniegta VIENĪGĀ iespēja izteikt savu «ultimātu» paaugstināt tautas labklājību, jo pensionārs palīdz bērniem, mazbērniem, studentiem, bezdarbniekiem un slimajiem tuviniekiem u.c., tādeļ būtu negodīgi un necienīgi ignorēt 23.augusta referendumu attiecībā uz saviem līdzcilvēkiem.

Nav šaubu, varas elite sakarā ar referendumu ir izmisumā, ka vajadzēs pārskatīt izšķērdības plānus, tādēļ tā baida un tracina, šķeļ tautu jau ar pilnu sparu pēc principa - skaldi un valdi, izdomājot visādus BUBUĻUS un tautas iebaidīšanas polittehnoloģijas, cenšas ieraut tautu diskusijās un musināt, ka nav izskaidrots likuma grozījums, par ko vēlētājiem balsot referendumā. Apbrīnu rada pat tādu cilvēku tukša, neprincipiāla pļāpāšana un, varētu teikt, žultaini melīga nostādne šī referenduma sakarā, ka būs vienādas pensijas un ka saņems lielu pensiju tie, kuri nav strādājuši nevienu dienu (kādēļ viņi nerunā par sociālo jautājumu līgumu ar Krieviju, kur tiešām paredz maksāt pensijas Krievijas pilsoņiem, tur naudas pietiks?).

Mēs dzirdējām klaji demagoģisku, tukšu ministres Ivetas Purnes 18.augusta Latvijas Radio rīta interviju, ka valdība grozījumos paredzēto pensiju palielinājumu jau izpildījusi un grozījumi zaudējuši savu aktualitāti. Meli! Viņa nevarēja izteikt nevienu argumentu, neatbildēja uz žurnālista jautājumiem un vienīgais viņa «arguments», ka grozījumi esot «populisms un spēlēšanās uz pensionāru jūtām». Kā ministrei nav kauna maldināt tautu, atklātā ēterā melot? Viņa pat nepaskaidroja, kad un kā izpildīs ŠĪ SPĒKĀ ESOŠĀ PĀREJAS NOTEIKUMU 34.PANTA (02.11.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2007.) SATURU UN REALIZĒŠANAS KĀRTĪBU UN, kad un kā šis spēkā esošā likuma Pārejas noteikumu 34.pants tiks izpildīts. No Ivetas Purnes atbildes nav.

Lai novērstu šo «robu», ir jāizanalizē spēkā esošā likuma «Par valsts pensijām» Pārejas noteikumu 34.panta būtība, kas arī ir grozījumu būtības analogs, tikai ar lielākiem koeficientiem..

Šis pants satur trīs jēdzienus:

1. Šo likuma normu paredzēts ieviest ne vēlāk, kā līdz 2009.gada 31.decembrim, proti, kad nāks pašvaldību un pēc tam Saeimas vēlēšanas, lai tautai rādītu, cik varas elite ir «dāsna». Ar grozījumu ierosināšanu šis varas populisms tika izjaukts un tā sāka barot pensionārus ar 19, 21, kopā 40 santīmu «steidzamības kārtībā» un paredzamajiem vēl 30 santīmiem 2009.gadā pielikumu, kas ir kopā par visiem gadiem vidēji ap 40 latiem un nekāds cits izpildījums šim 34. pantam nav paredzēts, tātad APZOG TAUTU.

Bet ko mēs redzam? Mēs redzam, ka valdība KLUSĒ par šo spēkā esošo 34.pantu, kura koeficientus mēs palielinām grozījumos. Par to nerunā arī tautas musinātāji. Tautas musinātājiem, arī Ivaram Godmanim, vajadzētu pajautāt, kad valdība izpildīs šo pantu un atbilstoši likumam paaugstinās pensijas par Ls 49,5, 58,5, 67,5 un 76,5 lati, kas ir paredzēti spēkā esošajā pensiju likuma Pārejas noteikumu 34.pantā?

No teiktā nav grūti saprast, ka spēkā esošajā likuma «Par valsts pensijām» Pārejas noteikumu 34.pantā ir paredzēts laikā līdz 2009.gada 31.decembrim pārrēķināt un palielināt pensijas visiem pensionāriem atbilstoši minētajai darba stāža gradācijai un indeksiem.

Un kur palika Aigara Kalvīša un Aināra Šlesera solījumi 2006.gada pirmsvēlēšanās, ka ir pietiekami resursu un minimālā pensija tiks noteikta ne mazāka kā 200 latu. Kur tā ir? Skaidrs, ka viņi krāpj tautu, lai iegūtu varu un tautu aizmirsa. Vai šodien mēs varam ticēt šiem kungiem un kundzēm, ko viņi stāsta. Un neko viņi nerunā, kur palika 4.pensiju līmenis, kur palika Sociālā budžeta uzkrājums ap vienu miljardu un kādēļ grib iekļaut nākamā gada budžetā arī 3.pensiju līmeņa naudu, Iveta Purne atbildēt nevar?

2. Spēkā esošais Pārejas noteikumu 34.pants satur otru kategoriju, ka aprēķinot pensiju pēc likumā ietvertās formulas, ka minimālā pensija nedrīkst būt zemāka par iztikas minimumu. Kad un kādā veidā to valdība pilda. Pieaug iztikas minimums, pieaug minimālā pensija un attiecīgsi koeficientiem tiek paaugstinātas visas pensijas. Valdība šo pantu nepilda un noklusē tā izpildi.

3. Trešā kategorija -atkarībā darba stāža diferencētie koeficienti.

Aprēķinot pensiju vai pārreķinot, vajadzēja izdarīt pielikumu pie esošās pensijas par darba stāžu pēc likumā paredzētajiem koeficientiem. Valdība likumu nepilda vai pilda ar krāpšanos, ar minēto santīmu pielikumu, kas pat uz pusi nesasniedz likuma 34.pantā noteikto pielikumu.

Pārejas noteikumu panta (34.p.) izpildījums dotu katram šādu pensijas paaugstinājumu pie esošās vai piešķiramās pensijas pēc likuma pēc šādiem koeficientiem:

1)ja stāžs līdz 20 gadiem, spēkā ir koeficients 1,1 x 45 = 49,5 lati, bet grozījumos paredzam - 3 x 45 = 76,5 lati;

2)stāžs no 21-30 ,spēkā ir - 1,3 x 45 = 58,5 lati , bet GROZĪJUMOS - 3,5 x 45 = 157,5 lati;

3)stāžs no 31-40, spēkā ir - 1,5 x 45 = 67,5 lati , bet GROZĪJUMOS 4 x 45 = 180) ;

4)stāžs no 41 un vairāk, spēkā ir - 1,7 x 45 = 76,5 lati , bet GROZĪJUMOS - 4,5 x 45 = 202,5 lati.

Šī pensiju likuma grozījumi paredz piespiest valdību, pirmkārt, kaut daļēji izpildīt koalīcijas pirmsvēlēšanu solījumus, otrkārt ieviest grozījumus nekavējoties un piespiest valdību pārtraukt sociālā budžeta izlaupīšanu noēšanai, proti, prātam neaptveramām augstāko ierēdņu algām un prēmijām, algām parazītiskiem padomniekiem un citām izšķērdībām, sākt strādāt tautas interesēs.

Vai mēs apjēdzam, ka valdībai naudas pietiek visur, bet pensionāriem, skolotājiem, ierēdņiem, ja vajag, atbild - cik naudas budžetā ir tik ir, kam atņemt. Un atņem sociālā budžeta iekrājumus, nemaksā normālas algas skolotājiem un citām kategorijām. Mēs gadu no gada lasām laikrakstos, ka valdība dzīvo uz pensionāru rēķina. Šeit, REFERENDUMA SAKARĀ piemērojams teiciens - latvieti nepadodies!

Vai vēl ir jādomā - IET VAI NEIET UZ REFERENDUMU 23. augustā. Pat nav ne mazāko šaubu - jāliek šķērsļi valsts izlaupīšanai - JĀIET UZ REFERENDUMU. BET, GODĀTIE VĒLĒTĀJI, JŪS NEMAZ NEZINIET, KA 23.augusta referendums PAR PENSIJU LIKUMA GROZĪJUMIEM ir VĒL STIPĀKS, nekā Satversmes grozījumu REFERENDUMS.

Bez tam, ja tu esi sarūgtināts par 2.augustu, tad nobalso 23.augustā referendumā un rūgtums pazudīs, jo jebkurai nākamajai varai, kura pastāvēs, ja nobalsosim ne mazāk kā 455 000 par pensiju likuma grozījumiem, būs nopietni jāstrādā, lai sakārtotu algu sistēmu un visu pensiju likumu, piešķirtu normālas pensijas invalīdiem un visiem pensionāriem, būs jāatdod Sociālā budžeta vairāk kā miljards izlaupītās naudas, ko atdeva noēšanai vai jāliek plinte malā un jāpazūd no politiskās skatuves.

Skolotāji, studenti, medicīnas darbinieki un visi citi - jums ir iespēja izteikties un nobalsot. Kaimiņa labklājība ir visas tautas labklājības rādītājs. Arī tie, kuri ies pensijā turpmākos 20 gadus, tas ir, tie, kuriem darba stāžs ir līdz 1996.gadam, saņems šo piemaksu, kas noteikta grozījumos, jo pensija sastāv ne jau tikai no šīm piemaksām, bet to aprēķina pēc dažādām pozīcijām un šī likuma normas. Padomā, kā mūs krāpj un mēs stāvam malā.

Tikai tautas SOLIDARITĀTEI ir SPĒKS.

 

Pensiju līmeņu sistēmu neizprot 60% iedzīvotāju

DELFI  08/20/08     Latvijā 60% iedzīvotāju neizprot atšķirības starp dažādajiem pensiju sistēmas līmeņiem, turklāt vairumam aptaujāto vārdi "pensiju līmenis" saistās ar negatīvām asociācijām – atstumtību, trūkumu un mahinācijām, liecina "GE Money Bank" veiktais pētījums.

Atšķirības starp trim pensiju līmeņiem visbiežāk neizprot respondenti vecumā no 18 līdz 23 gadiem, cilvēki, kuru ienākumi ir līdz 100 latiem, ar pamatizglītību, kā arī skolēni, studenti un mājsaimnieces. Daļēji atšķirības izprot tie, kuru ienākumi ir no 100 līdz 200 latiem, ar vidējo izglītību un strādnieki.

Savukārt, respondentiem vecumā no 18 līdz 35 gadiem vārdu salikums "pensiju līmenis" vairāk saistās ar vecumdienām, kuras šķiet tālu un par kurām vēl nav vēlēšanās domāt.

Pētījumā arī noskaidrots, ka iedzīvotāji ir skeptiski noskaņoti pret uzkrājumiem pensiju 3. līmenī - 28% uzskata, ka šādas iemaksas vispār nav jēgas veikt, jo nevar zināt, kas notiks ar Latvijas bankām nākotnē. Neuzticību Latvijas bankām kā iemeslu, kādēļ netiek apsvērtas iemaksas pensiju trešajā līmenī, min 68% aptaujāto.

Savukārt kā būtiskākais iemesls, kādēļ netiek veiktas iemaksas pensiju privātajā fondā, tiek norādīts brīvu līdzekļu trūkums, ko varētu atvēlēt šādiem uzkrājumiem.

32% aptaujāto norāda, ka šādas iemaksas var atļauties tikai tie, kuriem ir lielas algas, lai gan vienlaikus 46% min, ka tiem nav ne mazākās nojausmas par nepieciešamo līdzekļu daudzumu ieguldījumam pensiju trešajā līmenī.

Šādi dati noskaidroti "GE Money Bank" pētījumā, aptaujājot vairāk nekā 1300 Latvijas iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 65 gadiem.

 

TP tiesāsies ar KNAB par lēmumu atmaksāt budžetā 1,03 miljonus latu

LETA   08/20/08     Tautas partija (TP) Administratīvajā rajona tiesā apstrīdējusi arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) šogad pieņemto lēmumu, ar kuru tai uzdots pārskaitīt valsts budžetā pretlikumīgi saņemtos un iztērētos finanšu līdzekļus 1,027 miljonu latu apmērā.

Tiesnesis Mārtiņš Birkmanis pēc TP pieteikuma lietu ierosinājis jau šā gada maijā, taču līdz šim paredzamais tiesas sēdes datums nav noteikts.

Pēc tiesas priekšsēdētājas palīdzes Evitas Elliņas teiktā, no KNAB tiekot gaidīti paskaidrojumi par TP pieteikumā minētajiem apstākļiem un viedoklis par lietas izskatīšanu.

Elliņa informēja, ka TP apstrīdējusi KNAB lēmumu, ar kuru TP uzdots ieskaitīt budžetā 235 856 latus - summu, kas pārsniegusi pieļaujamo priekšvēlēšanu izdevumu apjomu, un 791 510 latus - summu, ko KNAB atzinis par neatļauti saņemtiem ziedojumiem un dāvinājumiem.

Pārbaudes gaitā KNAB secināja, ka pastāv tieša saikne starp TP priekšvēlēšanu kampaņu un vairāku juridisko personu veidotajām kampaņām, kuras bija vērstas tieši uz TP reklamēšanu, kā dēļ tika veicināta partijas popularitāte 9.Saeimas priekšvēlēšanu periodā.

KNAB vērtējumā, līdz ar to citu juridisko personu izdevumi par šo kampaņu veidošanu, kā arī papildu atklātie partijas priekšvēlēšanu izdevumi ir pieskaitāmi TP priekšvēlēšanu izdevumiem, tādējādi vēlēšanu izdevumu limitu pārsniedzot par 767 77 latiem, taču valsts budžetā saskaņā ar likuma grozījumiem jāpārskaita tikai pēc 2006.gada 25.maija radušies priekšvēlēšanu izdevumi 235 856 latu apmērā.

KNAB arī uzskata, ka juridiskajām personām veiktie dāvinājumi šo kampaņu izdevumu apmērā ir pieskaitāmi TP dāvinājumiem. Tādējādi par pretlikumīgi saņemtajiem finanšu līdzekļiem tika atzīti divi juridisko personu dāvinājumi un trīs fizisko personu ziedojumu daļas, kas pārsniedz likumā noteikto kopējo ierobežojumu - 10 000 latu. Kopsummā šie ierobežojumi pārsniegti 791 510 latu apmērā.

TP pērnā gada rudenī iesniedza Administratīvajā rajona tiesā sūdzību par KNAB lēmumu attiecībā uz partijas finanšu darbībās konstatētajiem pārkāpumiem 2006.gada Saeimas vēlēšanu kampaņā, par ko TP tika noteikts 500 latu naudas sods.

Pēc KNAB datiem, TP kampaņā bija pārtērējusi 529 981 latu.

Šo sūdzību Administratīvā rajona tiesa paredzējusi izskatīt 2009.gada 26.martā.

 

Vīķe-Freiberga piedalīsies tautas nobalsošanā par pensiju likuma grozījumiem

LETA  08/20/08    Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga piedalīsies 23.augusta tautas nobalsošanā par grozījumiem likumā "Par valsts pensijām", informēja eksprezidentes sekretāre Karīna Rāviņa-Vimba.

Pēc Rāviņas-Vimbas teiktā, bijusī prezidente ies uz gaidāmo referendumu, lai izpildītu savu pilsones pienākumu. Savu viedokli Vīķe-Freiberga paudīs Kuldīgā.

Jau ziņojām, ka bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis nolēmis nepiedalīties gaidāmajā tautas nobalsošanā. Šādu lēmumu Ulmanis pieņēmis, jo uzskata, ka referenduma ideja pati par sevi ir "bankrotējusi".

"Neviens pēdējais referendums nav sevi attaisnojis, tie visi ir izgāzušies, jo politiķi nav spējuši tos sagatavot tādā kvalitātē, lai pārliecinātu tautu par šo referendumu lietderību," Ulmaņa viedokli pauda eksprezidenta sekretāre Eva Eihmane.

Gaidāmais referendums esot "kārtējā politiķu neizdarība", un Ulmanis nevēlas tērēt savu laiku un enerģiju, lai to atbalstītu.

Kā ziņots, 23.augustā Latvijā notiks tautas nobalsošana par grozījumiem likumā "Par valsts pensijām".

Tautas nobalsošanas zīmēs būs rakstīts: "Vai jūs esat par likumprojekta "Grozījums likumā "Par valsts pensijām"" pieņemšanu?"

Vēlētāju rosinātais likumprojekts paredz izteikt likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 34.pantu šādā redakcijā: "Līdz 2009.gada 31.decembrim vecuma pensijas minimālais apmērs nav mazāks par valsts sociālā apdrošinājuma pabalstu, kuram piemērots šāds koeficients: personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir līdz 20 gadiem, - 3 [pašlaik 135 lati], personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 21 gada līdz 30 gadiem, - 3,5 [pašlaik 157,5 lati], personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 31 gada līdz 40 gadiem, - 4 [pašlaik 180 latu], un personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir 41 gads un vairāk, - 4,5 [pašlaik 202,5 lati]."

 

Lieljuksis: Kriminogēnā situācija valstī pasliktinās

LETA  08/21/08     Kopumā kriminogēnā situācija valstī pasliktinās, un par to liecina dažāda veida noziedzīgie rādītāji. Tādi ir Valsts policijas (VP) priekšnieka Alda Lieljukša secinājumi par policijas darba rezultātiem gada pirmajos septiņos mēnešos.

Līdz šā gada 31.jūlijam policija Latvijā ir saņēmusi kopumā ap 96 000 iedzīvotāju iesniegumu par dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tas ir apmēram par 7000 vairāk nekā analoģiskā periodā pērn, šodien preses brīfingā atzina Lieljuksis.

Šogad strauji pieaudzis mantisko noziegumu skaits, tostarp zādzības no tirdzniecības objektiem. Līdz augustam valstī reģistrētas 1582 zādzības no tirdzniecības objektiem, kas ir par 618 vairāk nekā pērn šajā pašā periodā.

Gada pirmajos septiņos mēnešos reģistrēti 899 krāpšanas gadījumi. Arī šis skaitlis par 337 vienībām pārsniedz pagājušā gada rādītājus.

Līdzīgi pieaudzis arī nozagto automašīnu skaits, taču par 47 gadījumiem samazinājušās valstī izdarītās laupīšanas.

Lieljuksis kriminogēnās situācijas pasliktināšanos valstī skaidro ar ekonomisko situāciju, toties viņš uzsver, ka arī policijas darbinieki tam "liek pretī aktīvu darbu." Līdz ar to šā gada laikā kriminālvajāšanai ir nosūtīts arī daudz vairāk kriminālprocesu nekā pērn.

"Bezdarbs rosina cilvēkus, kas nav tik stabili, pievērsties noziedzībai," uzskata Lieljuksis.

VP priekšnieks ir gandarīts, ka "beidzot iezīmējas kaut kāda stabilitāte [policijas] kadros" un jaunieši izrāda interesi par studijām Latvijas Policijas akadēmijā. Kā norādīja Lieljuksis, patlaban uz vienu studiju vietu akadēmijā pretendē četri cilvēki. Tomēr viņš uzsvēra, ka ir vajadzīgs ilgs laiks, lai no nepieredzējuša darbinieka kļūtu par profesionāli.

 

 Strīdoties par referendumu, Pensionāru un senioru partijas vadītājs pamet LTV studiju

DELFI  08/21/08     Strīdoties par sestdien gaidāmā referenduma lietderību, Pensionāru un senioru partijas priekšsēdētājs Jānis Kleinbergs ceturtdien vakarā publiski pameta LTV raidījuma "100. pants" tiešraidi, pārmetot tā dalībniekiem "muļķību runāšanu", bet vadītājiem – liegumu paust savu viedokli.

Kleinbergs diskusiju dalībnieku argumentus tam, kādēļ nevajadzētu piedalīties referendumā, sauca par muļķībām. Viņš uzsvēra, ka liela daļa pensionāru dzīvo badā, kas esot Satversmes pārkāpums. Kleinbergs pieprasīja mikrofonu noņemšanu un pēc skaļas uzrunas pameta LTV studiju.

LTV raidījumā piedalījās arī "Sabiedrība citai politikai" pārstāvis Gatis Kokins, kas aicināja iedzīvotājus sestdien doties uz balošanas iecirkņiem, savukārt neapmeklēt referendumu aicināja labklājības ministre Iveta Purne (ZZS), premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) ārštata padomnieks sociālajos jautājumos Pēteris Leiškalns, kā arī Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis (TP). Viņo norādīja, ka referenduma pozitīvs iznākums sagraus valsts budžetu un pasliktinās Latvijas finansiālo situāciju starptautisko organizāciju acīs. Raidījumā piedalījās arī Pensionāru savienības priekšsēdētāja Aina Verze, kas uzsvēra, ka pensionāri ir sadalījušies šajā jautājumā.

Tiešraidi vadīja žurnāliste Iveta Eksne un LTV ziņu dienesta vadītājs Mareks Gailītis.

 

Zatlers piedalīsies referendumā

DELFI  08/22/08     Valsts prezidents Valdis Zatlers plāno piedalīties sestdien paredzētajā tautas nobalsošanā par grozījumiem pensiju likumā, intervijā radio "SWH" piektdien pauda Latvijas valsts galva.

Tomēr Zatlers norādīja, ka atšķirībā no iepriekšējā referenduma, kurā bija runa par pilsoņu tiesību paplašināšanu, sestdien paredzētā balsošana skar valsts budžeta sadalījumu, kas nav referenduma ceļā risināms jautājums.

Savukārt Ministru prezidents Ivars Godmanis nepiedalīsies referendumā, jo tā norises laikā atradīsies ārpus Latvijas. Dzimtenē Godmanis atgriezīsies tikai trešdien.

Arī bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga plāno piedalīties tautas nobalsošanā, bet bijušais prezidents Guntis Ulmanis referendumā piedalīties neplāno.

Jau ziņots, ka sestdien notiks referendums par grozījumiem pensiju likumā, kas noteiktu, ka līdz 2009. gada beigām vecuma pensijas minimālais apjoms nedrīkstētu būt mazāks par valsts sociālās apdrošināšanas pabalsta lielumu. Grozījumi tapuši pēc Pensionāru un senioru partijas iniciatīvas, taču to oponenti norāda, ka to pieņemšana sagrautu valsts pensiju sistēmu.

 

Atcelti aresti daļai Lemberga mantas

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats,   NRA  08/22/08     Procesa virzītājs tā dēvētajā Aivara parka lietā atcēlis arestu Ventspils mēra Aivara Lemberga un viņa dēla Anrija Lemberga mantai, kas bija arestēta šā procesa ietvaros – liecina Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurora procesa virzītāja Aivja Zalužinska parakstītais lēmums.

Dokumentā prokurors norādījis, ka sakarā ar to, ka 1. augustā beidzies pirmstiesas izmeklēšanas termiņš šajā lietā, "attiecībā par apsūdzētajam Aivaram Lembergam piederošo mantu, kurai saskaņā ar 2006. gada 20. jūlija un 2006. gada 10. oktobra lēmumiem par aresta uzlikšanu mantai ir uzlikts arests, ir norādāms, ka turpmākai aresta piemērošanai attiecībā uz šo mantu nav likumīga pamata". Prokurors lēmumā atklājis arī kriminālprocesā izdarītos secinājumus, piemēram, ka A. Lemberga dēls Anrijs "nav atbildīgs par apsūdzētā Aivara Lemberga noziedzīgo rīcību, par ko pēdējais šajā kriminālprocesā tiek apsūdzēts".

Pamatojums, kādēļ Lembergiem piederošajai mantai jāatceļ arests, skan šādi: "Dotajā kriminālprocesā apsūdzētais Aivars Lembergs iesaistīts 2006. gada 20. jūlijā, kad viņam tika izsniegta apsūdzība. Pirmstiesas kriminālprocesa gaitā šis termiņš ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu ir pagarināts divas reizes – 2008. gada 8. janvārī un 2008. gada 4. aprīlī. No 2008. gada 15. jūlija līdz 28. jūlijam kriminālprocess šajā lietā bija apturēts. Līdz ar to par kriminālprocesa Nr. 12812001608 pirmstiesas procesa termiņa beigu datumu uzskatāms 2008. gada 1. augusts. Taču uz doto brīdi kriminālprocesu nodot tiesai izskatīšanai nav iespējams, jo jāpabeidz procesuālo darbību izpilde dotajā kriminālprocesā atbilstoši Kriminālprocesa likuma normu prasībām, tas ir, apsūdzētajam un cietušajam jāizsniedz tiesai nododamās krimināllietas materiālu kopijas un jāsastāda lēmums par krimināllietas nodošanu tiesai. Pie šādiem apstākļiem, kad beidzies pirmstiesas kriminālprocesa termiņš, attiecībā pret apsūdzēto Aivaru Lembergu piemērotais tiesību ierobežojums – arests viņa mantai, ir atceļams."

Pamatojoties uz šo prokurora lēmumu, atcelts arests 48 nekustamajiem īpašumiem, kas pieder Anrijam. Tāpat atcelts arests Ventspils mēram piederošajiem septiņiem nekustamajiem īpašumiem Ventspils rajonā un Rīgā, automašīnai Opel Tigra, automašīnas piekabei MAZ 81144, kravas transporta furgonam VW Caddy, transporta laivu vedējam RB 110780, motorlaivai Sea Doo Utopia 205, privatizācijas un kompensācijas sertifikātiem, Latvijas kuģniecības, Latvijas Krājbankas un akciju sabiedrības Ventspils nafta akcijām, kā arī bezskaidras naudas uzkrājumiem latu un ārvalstu valūtu kontos četrās bankās, ievērojamai summai skaidrā naudā latos un ārvalstu valūtās, kā arī "dzeltena metāla aproču pogām ar tumši sarkanas krāsas akmeni, kuras ievietotas baltas krāsas materiāla maisiņā", norādīts lēmumā.

Jāpiebilst, ka šis lēmums nenozīmē, ka Ventspils mēram un viņa dēlam atcelti pilnīgi visi ierobežojumi un noņemts arests visiem viņu īpašumiem. Citas krimināllietas ietvaros, kas jau nonākusi tiesā, palikuši spēkā vairāki ierobežojumi, liegums tuvoties tuvāk par 30 metriem vairākām personām, starp kurām ir arī tādas, kuras, kā apgalvo pats A. Lembergs, viņš nepazīstot. Savukārt atcelti ierobežojumi piedalīties mītiņos un ielu demonstrācijās, apmeklēt pašvaldības un valsts iestādes. Tāpat būtiski samazināts laiks, kurā Ventspils mēram jāuzturas savā dzīvesvietā – tagad viņam Puzes pagasta īpašumā obligāti jāuzturas no pulksten 1.00 līdz 5.00. A. Lembergs publiski paudis gandarījumu, ka beidzot atcelts aizliegums būt kopā ar ģimeni – sievu, bērniem un mazmeitu.

Neatkarīgā jau rakstīja, ka pirms mēneša pilnībā tika noņemts arests A. Lemberga sievas un meitas īpašumiem – kapitāla daļām vairākos lielos uzņēmumos un daudziem nekustamiem īpašumiem.

 

Viedoklis: Reņģu un naftas kari mūsu vienotībai

Elita Veidemane,  NRA  08/22/08      Šovakar, tumsiņai metoties, uz Latvijas tiltiem iemirgosies simtiem, varbūt tūkstošiem lukturīšu. Tā būs akcija Gaismas tilti, ko rādīs Latvijas Televīzija: TV pieteikumā stāstīts, ka tā būšot "gaismas pacelšanas un lukturu iedegšanas akcija uz visas Latvijas tiltiem; līdzīgi kā Baltijas ceļā, šis projekts vienos cilvēkus, saplūdinās pozitīvo enerģiju un domas".

Tie, kuri, Atmodas skaistā sentimenta vadīti, aizies līdz savas pilsētas tiltam un, atminēdamies deviņpadsmitgadīgus notikumus, iedegs cilvēkus un laikus vienojošo uguni, varēs notraukt pa gaišai asarai: jā, toreiz, 1989. gada 23. augustā, mēs bijām vienoti...

Bijām gan, jā. Cilvēku ķēde vijās no Tallinas līdz pat Viļņai, izmezdama lokus cauri Rīgai. "Brīvību Baltijai!" dziedāja un domāja cilvēki, ciešāk sadodoties rokās, tāpēc, ka ticēja: gara spēks un gaišums uzvarēs piecdesmit gadus valdījušo tumsonību, un mēs vienotā ritmā iesoļosim brīvības pilnajā, pārtikušajā un draudzīgajā nākotnē.

Notika citādi. Baltijas vienotībai, kas trausli un aizkustinoši, tomēr ar pārliecību un konsekvenci sākās Atmodas laikā, brīvvalstu atjaunotnes gadi tomēr pārbraukuši ar lielākiem vai mazākiem ceļa ruļļiem. Kā nu kurā gadījumā. Baltijas vienotību šodien mēs redzam kā fragmentāru, reizēm uz politiskās konjunktūras balstītu teātra izrādi, kas lielākoties, protams, nav slikta, jo ir labi domāta un, patiesību sakot, nereti pat aizkustinošas un pamācošas atmiņas raisoša...

Tāda tā bija Gruzijā, Tbilisi, kad triju Baltijas valstu līderi, pievienojoties Ukrainas un Polijas lielvīriem, demonstrēja Atmodas ideālu dzīvīgumu, kas paceļas pāri ikdienišķajam. Tobrīd, ieraugot rāmo lepnumu, kas atturīgi mirdzēja līderu sejās, nevilšus atminējos kādu citu notikumu: Krievijas karaspēka uzbrukumu Tbilisi mierīgajai demonstrācijai 1989. gada 9. martā. Toreiz no krievu sapieru lāpstiņām un indīgajām gāzēm gāja bojā desmitiem demonstrantu. Un arī tad Latvija, Lietuva un Igaunija atbalstīja Gruziju. Briesmās un draudos mēs spējām būt vienoti. Tad, kad redzam un jūtam, ka mūs, teritoriāli nelielās valstis, kāds var sabradāt, mums jābūt vienotiem un lieliem vismaz garā.

Taču, kad iesēdāmies Eiropas Savienības un NATO vilcienā, mūsu vienotība tapa tik šķidra kā atšālējusies auzu tume. Kļuvām tik lieli un vareni, ka, cits citam ceļā stādamies un diži izriezdami gaiļa krūtis, nepamanījām, ka par mums, piedodiet, smīn. Aizmirsām "Brīvību Baltijai!" un sākām birstēties par četrām Baltijas jūras reņģēm, kuras kāroja apēst gan brālīši igaunīši, gan latvietīši, un sākām bezgalīgi staipīt robežu virvi ar leišiem – par pieciem litriem naftas, kas varbūt guļ jūras dibinā. Reņģu kari, naftas kari... Tāda tā materiālā vienotība.

Bet ko nu par to! Labāk par politiskās vienotības nemanāmo šķidrautu, kuru izplūkā dažādu interešu nerātnās roķeles. Lūk, mūsu nācijas māte Vaira, tautas balsī un kaimiņprezidentu atturībā neieklausīdamās, aizdrāžas uz Maskavu, lai kopā ar lielo Latvijas draugu Putinu svinētu uzvaru pār nacismu. Viss ir labi, bet neatbildēts paliek jautājums: kāpēc abi mājās palikušie Baltijas valstu prezidenti pat negrasījās aut kājas uz Maskavu?...

Taču, kā mācīja vadonis Ļeņins, ekonomika ir bāze, uz kuras būvēt ideoloģiju. Un ekonomika mums šodien, piedodiet, ir tajā vietā, kuras attēlu nemēdz publicēt neviens sevi cienošs preses izdevums. Turpat atrodas arī enerģētika, jo – nebaidīsimies no šiem vārdiem! – esam un būsim atkarīgi no mūsu dižkaimiņa. Lai vismaz daļēji atbrīvotos no nepatīkamās atkarības, trīs Baltijas valstis nolēma kopā būvēt jaunu atomelektrostaciju. Un kas notika? Šoreiz bija lietuviešu kārta demonstrēt vienotību: viņi izdomāja, ka projektā klāt jānāk poļiem un vēl kādiem mistiskiem investoriem. Rezultāts nebija iepriecinošs.

To visu vērtējot, uzņēmuma Itera Latvija prezidents Juris Savickis kādā intervijā teica: "Kaimiņos bija Ignalinas atomelektrostacija (AES), un tagad visi nezin kādēļ skrien vienā virzienā – uz tās pašas Ignalinas pusi. (..) Taču šobrīd es redzu vairāk negatīvo aspektu, atsakoties būvēt AES Latvijā un izvēloties Lietuvu. Pirmkārt, mēs nebūsim šīs AES saimnieki, otrkārt, mēs būsim atkarīgi no lietuviešiem, igauņiem un poļiem, kā arī no urāna bagātinātājiem, treškārt, visas drošības sistēmas būs tikai lietuviešu pārziņā, ceturtkārt, mēs atteiksimies no zinātniskās pētniecības aspekta. (..) To visu apkopojot, esmu pārliecināts, ka mēs paši varam uzbūvēt labu AES. Un zināt, kāpēc? Tāpēc, ka mums nav jājūtas kā mazas un nenozīmīgas valstiņas pilsoņiem."

Bet tā jau, kā smejies, ir ideoloģija. Vairāk vai mazāk, bet ideoloģija, kas būvēta uz ekonomiski pamatotiem miljoniem. Un atkarība, kā zināms, nav tas pats, kas vienotība. Daudz precīzāk būtu teikt, ka Baltijas valstis šodien ir daudz vairāk sašķeltas nekā 1939. gada 23. augustā, kad starp staļinisko PSRS un hitlerisko Vāciju tika noslēgts slepenais pakts par Baltijas valstu iztirgošanu. Toreiz ar to vienotību tā bija, kā bija... Taču, ja tagad būsim enerģētiski neatkarīgi, tad varēsim daudz labāk demonstrēt arī vienotību. Un ne tikai ar cerību pilniem lukturīšiem, bet arī reālajā dzīvē.

... Un tomēr es šovakar iededzināšu šo mazo gaismiņu, mazo ugunskuru, ko ietvers lukturītis. Kas zina, varbūt gaismas tērcītes savienojas, un notiek brīnums. Mums taču tik ļoti patīk ticēt pasakām.

 

Kalvītis piedalīsies Demokrātu partijas kongresā ASV

LETA  08/22/08    Tautas partijas (TP) priekšsēdētājs Aigars Kalvītis piedalīsies Amerikas Savienotajās Valstīs notiekošajā Demokrātu partijas kongresā, kur oficiāli tiks izvirzīti ASV prezidenta un viceprezidenta amata kandidāti, informēja Saeimas TP frakcijas konsultante Sarmīte Kolāte.

Kongresu novērot aicināti vairāk nekā 140 valstu esošie un bijušie politiskie līderi, tostarp arī Kalvītis.

Demokrātu partijas kongresa viesi piedalīsies arī Madlēnas Olbraitas vadītā Nacionālā demokrātu institūta organizētajā Starptautiskajā līderu forumā, kur tiks diskutēts par dažādām ASV un pasaules politikas aktualitātēm. Diskusijās piedalīsies arī Republikāņu un Demokrātu partijas līderi, ASV kongresmeņi, žurnālisti un citi sabiedriskās domas veidotāji, tostarp arī senators Baraks Obama, kurš, visticamāk, tiks oficiāli izvirzīts par Demokrātu partijas prezidenta amata kandidātu.

Forums notiks no 24.augusta līdz 28.augustam Denverā.

Starptautiskais līderu forums vienlaikus ar Demokrātu partijas kongresu tiek organizēts kopš 1984.gada.

 

Līdz plkst. 16 referendumā nobalsojuši 237 320 iedzīvotāji

DELFI  08/23/08     Referendumā par grozījumiem pensiju likumā, kas minimālās pensijas paaugstinātu līdz iztikas minimumam, sestdien līdz plkst. 16 nobalsojuši 237 320 iedzīvotāji, kas ir aptuveni puse no nepieciešamā balsu skaita, lai referendums tiktu atzīts par notikušu.

Kā liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) apkopotā informācija,līdz plkst. 16 visā Latvijā nobalsojuši 237 320 iedzīvotāji, kas ir 16,04 % no balstiesīgo iedzīvotāju skaita. Vislielākā iedzīvotāju aktivitāte joprojām vērojama Latgalē – Daugavpils, Rēzeknes, Krāslas pilsētās un rajonos. Salīdzinoša liela iedzīvotāju aktivitāte arī Rīgā un Jūrmalā, kur nobalsojuši aptuveni 18% reģistrēto vēlētāju.

Jau vēstīts, ka līdz plkst. 12 visā Latvijā nobalsojuši 140 625 cilvēki jeb 9,50% no balstiesīgo skaita. Vislielākā aktivitāte bija Latgalē – Daugavpils, Rēzeknes, Krāslavas rajonos. Savukārt viszemākā aktivitāte bijusi Ventspilī. Rīgā līdz plkst. 12 nobalsojuši 31 612 iedzīvotāji, kas ir 7,77% no pilsētā reģistrēto vēlētāju skaita.

Pirmajā referenduma stundā nobalsojuši 8698 iedzīvotāji jeb 0,59% no balstiesīgo vēlētāju skaita.

Sestdien Latvijā notiek referendums par grozījumiem pensiju likumā, kas līdz 2009.gada beigām ļautu pensionāriem saņemt minimālās pensijas vismaz iztikas minimuma apmērā. Lai referendums tiktu atzīts par notikušu, tajā jāpiedalās 453 730 vēlētājiem. Ja vairāk nekā puse no referenduma dalībniekiem atbalstīs grozījumus, tie tiks pieņemti.

Nobalsot par grozījumiem pensiju likumā iedzīvotāji var, sākot no plkst. 7.00 rītā līdz 22.00 vakarā jebkurā no 951 Latvijā izveidotajiem iecirkņiem. Latvijas pilsoņi var nobalsot arī 47 ārvalstis izveidotajos iecirkņos.

Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Arnis Cimdars aicina iedzīvotājus, dodoties uz iecirkņiem, neaizmirst paņemt līdzi pases un brilles – tiem, kam tās vajadzīgas.

Tautas nobalsošanas zīmēs būs rakstīts: "Vai jūs esat par likumprojekta "Grozījums likumā "Par valsts pensijām"" pieņemšanu?" un vēlētājiem būs jāatzīmē atbilde "par" vai "pret".

Referendumam nodotais likumprojekts paredz izteikt likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 34.pantu šādā redakcijā: "Līdz 2009.gada 31.decembrim vecuma pensijas minimālais apmērs nav mazāks par valsts sociālā apdrošinājuma pabalstu, kuram piemērots šāds koeficients: personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir līdz 20 gadiem, – 3 [pašlaik 135 lati], personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 21 gada līdz 30 gadiem, – 3,5 [pašlaik 157,5 lati], personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 31 gada līdz 40 gadiem, – 4 [pašlaik 180 latu], un personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir 41 gads un vairāk, – 4,5 [pašlaik 202,5 lati]."

 

Tiesai drīzumā nodos vēl vienu Lemberga krimināllietu

LETA  08/23/08     Sagaidāms, ka jau tuvāka laikā tiesā nonāks vēl viena krimināllieta, kurā smagos amata noziegumos apsūdzēts Ventspils mērs Aivars Lembergs, šodien raksta laikraksts "Diena".

Kā liecina informācija, kas ir "Dienas" rīcībā, izskatīšanai tiesā prokuratūra gatavojas nodot krimināllietu, kurā Lembergs apsūdzēts par kukuļizspiešanu, kukuļa pieņemšanu un amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. Šī lieta saistīta ar aizdomām, ka Lembergs, būdams Ventspils mērs, iespējams, izspiedis un kā kukuli pieņēmis Šveicē reģistrētas firmas "Multinord" daļas, tādējādi kļūstot par slēptu Ventspils ostas tranzītuzņēmuma AS "Kālija parks" īpašnieku.

Apsūdzība šajā krimināllietā Lemberga tika uzrādītā 2006.gada 20.jūlijā. Uz tiesu nododamā lieta izdalīta atsevišķā, jaunā kriminālprocesā un lietas materiāli liecina, ka šobrīd izmeklēšana tajā ir pabeigta un tiek veiktas nepieciešamas procesuālas darbības, lai krimināllietu nodotu tiesai.

Prokuratūras preses dienests informāciju par to, kad konkrēti lieta nonāks tiesā, laikrakstam piektdien atteicies sniegt.

Kā atgādina laikraksts, šīs, ar Lemberga iespējamo slēpto līdzdalību AS "Kālija parks" saistītās krimināllietas ietvaros plaši nekustamā un kustamā īpašuma aresti kopš 2006.gada otrās puses bija noteikti Lemberga un viņa ģimenes locekļu mantai. Jūlija sākumā prokuratūra šīs lietas ietvaros atcēla Lemberga meitai un sievai piederošās mantas arestu, savukārt 1.augustā līdzīgu lēmumu pieņēma attiecībā par Lembergam un viņa dēlam Anrijam piederošās nekustamās un kustamās mantas arestu.

Kā izriet no krimināllietas materiāliem, lietas procesa virzītājs Aivis Zalužinskis lēmumu par aresta atcelšanu pieņēma, jo lietā bija beidzies pirmstiesas izmeklēšanas termiņš. Saskaņā ar Kriminālprocesa likumu, ja lieta līdz pirmstiesas izmeklēšanas termiņa beigām nav nodota tiesai, procesa virzītājam jāatceļ personai noteiktie ierobežojumi. No krimināllietas materiāliem ir redzams, ka izmeklēšana šai lietā pabeigta augusta pirmajā pusē.

Ar AS "Kālija parks" saistītās lietas ietvaros Lembergam un viņa ģimenes locekļiem atceltie kustamās un nekustamās mantas aresti gan nenozīmē, ka Lemberga īpašumi ir palikuši bez ierobežojumiem, skaidro "Diena".

Tas tā ir, jo ievērojami īpašumu, tai skaitā uzņēmumu daļu aresti Ventspils mēram noteikti 2.augustā tiesai nodotās krimināllietas ietvaros, kurā apsūdzības sevišķi smagos noziegumos uzrādītas Lembergam, viņa dēlam Anrijam un Ventspils uzņēmējam Ansim Sormulim. Pēc neskaidrībām par to, kurai tiesai šī lieta jāizskata, tagad tā nodota Kurzemes apgabaltiesai.

Līdz ar izmeklēšanas pabeigšanu divās krimināllietas un to nodošanu tiesai, prokuratūra mainījusi arī Lembergam noteiktos pārvietošanās ierobežojumus – viņš ilgāku laiku drīkst uzturēties ārpus savas deklarētas dzīvesvietas Puzē, drīkst piedalīties mītiņos un ielu gājienos un tikties ar ģimenes locekļiem.

Bez minētajām divām krimināllietām, kurās izmeklēšana jau pabeigta, prokuratūra turpina izmeklēšanu vēl vairākos citos kriminālprocesos, kas saistīti ar Ventspils mēra iespējamiem noziedzīgajiem nodarījumiem, tai skaitā iespējamo līdzdalību noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanā.

 

Viedoklis: Vecā «citādā» politika

Aivars Ozoliņš,  Diena  08/23/08      Pensionāri vēlētos un ir pelnījuši lielākas pensijas un labāku dzīvi. Diezin vai kāds pret to iebildīs, un paši pensionāri, kuru lielākā daļa saņem pazemojoši mazas pensijas, noteikti ne. Latvijā pensionāru ir gandrīz pusmiljons, ar ko vairāk nekā pietiktu gan kvorumam, gan likuma labojuma pieņemšanai sestdien tautas nobalsošanā. Kāpēc tad referendums varētu neizdoties?

Acīmredzot problēma ir ar tautas nobalsošanas rīkotājiem, topošu politisku spēku, kas vēlas piedāvāt "citu politiku", taču savu darbību sāk ar to pašu veco — gan sevis pieteikšanai, gan problēmu risināšanai. Acīmredzot arī pensionāri, kuru interesēs tas tiekot darīts, nejūtas droši, pirmkārt, ka rīkotāju motīvi ir politiski nesavtīgi, otrkārt, ka tas ir vislabākais veids, kā vērst lietas Latvijā uz labo pusi.

Referenduma jautājums ir it kā vienkāršs: "Vai jūs esat par likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" pieņemšanu?" Tā kā vairākums uz to acīmredzot atbildētu nevis ar "par" vai "pret", bet gan "kā lai es to zinu", tad, lūk, kā izskatās šā likuma grozījuma piedāvājums: "Izteikt pārejas noteikumu 34.punktu šādā redakcijā: "34. Līdz 2009.gada 31.decembrim vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kuram piemērots šāds koeficients: 1) personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir līdz 20 gadiem, — 3,0; 2) personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 21 gada līdz 30 gadiem, — 3,5; 3) personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 31 gada līdz 40 gadiem, — 4,0; 4) personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir 41 gads un vairāk gadu, — 4,5."."

Tad nu katrs pensionārs var apbruņoties ar kalkulatoru vai, ja par savu pensiju tik dārgu ierīci nevar atļauties, ar papīru un zīmuli un parēķināt, cik saņems, ja šāds grozījums stāsies spēkā. Iznāks, ka saņems jūtami vairāk. Tad taču jāiet un jābalso, vai ne?

Šķiet, ka vairākumu tomēr attur tieši piedāvātās politikas vienkāršība, lai nav jāsaka — primitīvisms. Proti, šodien mēs balsosim, rīt jau saņemsim vairāk, un viss būs labi! Vai būs?

Paliek politiskā piedāvājuma mazuma piegarša. Pat nerunājot par referenduma pretinieku — pirmām kārtām valdības un valdošās koalīcijas partiju pārstāvju — šausmu stāstiem, ka tikšot sagrauts budžets un visa pensiju sistēma, un neiedziļinoties referenduma autoru argumentos, kāpēc netikšot, tāpat arī nevērtējot, vai iznākums būs taisnīgs un vai šī valdība piedāvā kaut ko labāku, nevar nevaicāt — kā, un tas ir viss? Nu, labi, sarīkosim vēl arī referendumu par skolotāju algu palielināšanu, pēc tam — par pielikumu medicīnas darbinieku algām, tad — par ugunsdzēsējiem un policistiem, pēc tam — nu, kam vēl vajadzētu lielāku atalgojumu? Balsosim! Un tas ir viss? Vai tā ir tā "cita politika", ko mums piedāvā no Tautas partijas aizgājušie Aigars Štokenbers un Artis Pabriks ar domubiedriem?

Droši vien nebūtu jāšaubās, ka jaunā politiskā spēka veidotājiem, tāpat kā vairākumam Latvijas ļaužu, sāp sociālā netaisnība, tai skaitā arī mazās pensijas cilvēkiem, kuru vienīgā vaina ir tāda, ka darba mūža lielāko daļu nācās pavadīt pie komunistu valdīšanas, bet atjaunotajai valstij naudas ir tik, cik ir. Taču viņi piedāvā apārstēt simptomu — mazās pensijas —, nevis izārstēt slimību — tā dēvēto valdošo aprindu iekopto attieksmi pret valsts varu kā savu privātīpašumu.

Redzes leņķa šaurība ir jo acīmredzamāka, ja pieminam fonu, uz kura tapa iecere par pensiju referendumu — pagājušā rudens masu protestus. Neticami, ka Štokenbergs un viņa domubiedri nesaprata, ko īsti cilvēki lietū un sniegā prasīja pie Saeimas un Doma laukumā. Tak ne jau maizi, viņi prasīja godīgu politiku un tiesiskumu. To pašu, ko pamatā bija prasījuši arī vasarā, lielā skaitā dodamies atbalstīt prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas sākto referendumu pret valdošās kliķes nodomiem privatizēt arī valsts drošības dienestus. To pašu, ko divtik lielākā skaitā nupat prasīja, aiziedami balsot par tautas tiesībām atlaist Saeimu.

Gan jau saprata, vismaz tie, kuri paši bija tais protestos piedalījušies un to prasījuši. Diemžēl tiem, kuri iedomājas zinām, kā tās lietas darāmas, pareizāk šķita atbildēt uz jaunas politikas prasībām ar veco politisko tehnoloģiju piedāvājumu. Kreisā jeb "sociāli atbildīgas" politikas niša stāv tukša? Labi, ņemam gatavu iniciatīvu — no Venecuēlas pārbraukušā, par savu mizerablo pensiju sašutušā Jāņa Kleinberga kopā ar domubiedriem sākto parakstu vākšanu par likuma grozījumiem, piemetam naudiņu, lai savāktu trūkstošo tūkstoti parakstu, un droši būsim iekšā politikā.

Rezultātā īsti pat nevar saprast, vai tas ir Štokenbergs, kas šo referendumu ierosinājis un uzņemas par to atbildību, vai viņš tikai atbalsta citu sāktu pasākumu. Bet galvenais — nu, būs lielākas pensijas, bet vai tāpēc būs cita, ne vairs tā pati valsts nozagšanas politika, kuras rezultāts ir arī pašreizējās mazās pensijas?

Taču balsot ir jāiet. Ja vēlamies tiešām citādu politiku, jāizmanto katra iespēja to ietekmēt biežāk nekā reizi četros gados.

 

Ne Zatlers, ne Vīķe – Freiberga neatklāj, kā balsojuši

Jānis Trops, Matīss Arnicāns   08/23/08     Īsi pirms vieniem dienā Majoru Kultūras namā referendumā nobalsoja Valsts prezidents Valdis Zatlers ar kundzi Lilitu. Viņš žurnālistiem neatklāja kādu izvēli izdarīja, bet uzsvēra, ka pilsoņiem jābūt aktīviem. Prezidents arī norādīja, kā ikvienam ir tiesības uz viedokli un tas ir jārespektē.

Eksprezidente Vaira Vīķe – Freiberga referendumā par grozījumiem pensiju likumā savu balsi nodeva Kuldīgas rajona Īvandē, kur viņas ģimenei pieder lauku īpašums. Kā viņa nobalsojusi, eksprezidente neatklāja.

V.Vīķe– Freiberga 554.vēlēšanu iecirknī, kas atrodas Īvandes pagasta mājā, kopā ar dzīvesbiedru Imantu Freibergu ieradās ap plkst. 11.00, un bija pēc skaita piektā balsotāja (pagastā ir reģistrēti 318 vēlētāju). Jāpiemin, gan, ka Latvijā var balsot var jebkurā iecirknī.

Eksprezidente Dienai apstiprināja, ka Īvandē balso pirmo reizi un ar sapratni novērtē laucinieku grūtības nokļūt pagasta centrā, risinājumu saskatot kaimiņu kopīgos braucienos ar vienu transportlīdzekli, kas iznāk arī lētāk. Viņa uzskata, ka piedalīties referendumā ir ne vien katra pilsoņa tiesības, bet arī pienākums. “Ir jāapzinās un jāciena tas, ka valsts iedzīvotāju viedokļa noskaidrošanai referendumā tērē lielus līdzekļus,” akcentēja V.Vīķe — Freiberga.

Jau vēstījām, ka eksprezidents Guntis Ulmanis referendumā par pensiju likuma grozījumiem nepiedalās, jo uzskata, ka referenduma ideja ir bankrotējusi. "Neviens pēdējais referendums nav sevi attaisnojis, tie visi ir izgāzušies, jo politiķi nav spējuši to sagatavot tā, lai pārliecinātu tautu par šo referendumu lietderību," izteicies eksprezidents.  

 

E–lietu sekretariāta likvidācija šķiet izlemta

Arnis Kluinis,  NRA  08/23/08     Divi ietekmīgi ministri kā vienā balsī aicina risināt valsts budžeta problēmas uz īpašu uzdevumu ministru un viņu sekretariātu likvidēšanas rēķina.

Starp likvidēšanai ieteiktajām valsts pārvaldes iestādēm ir arī īpašu uzdevumu ministres elektroniskās pārvaldes lietās Signes Bāliņas sekretariāts. Vakar ministrei nācās paveikt to, ko nevienam citam ministram. Proti, ar savu atskaiti par pirmajām 100 dienām savā amatā viņai vajadzēja atspēkot sabiedrībā jau nostiprinājušos viedokli par viņas vadītās iestādes nevajadzību. Pilnīgi pamatotas ir politiķu cerības celt savu popularitāti, likvidējot sekretariātu vai vismaz tā nosaukumu.

Nopietnību runām par ministru un ministriju skaita samazināšanu Latvijā piešķir ekonomiskā situācija valstī. Vienu no šādas samazināšanas variantiem ir publiski pieteicis Tautas partijas iespējamais vadītājs, iekšlietu ministrs Mareks Segliņš. It kā jau partijas vārdā viņš ir paudis, ka likvidēt vajadzētu triju ministru – integrācijas lietu, elietu un Eiropas Savienības finanšu pārvaldes lietu – amatus. "Kā izdomāja šos ministru amatus? Vieniem likās, ka viņiem par maz pārstāvju valdībā, un izdomāja, ko vēl nosaukt par ministru. Otriem tad arī vajadzēja portfeli klāt un tā tālāk. Radās ministri bez ministrijām – ar sekretariātiem. Man nav nekas pret cilvēkiem, kuriem sagādāti šie amati, bet vai tāpēc, lai ieviestu eparakstu, ir vajadzīga elietu ministrija? Tā ir viena Satiksmes ministrijas departamenta funkcija," klāstīja M. Segliņš.

Satiksmes ministrijas atbilde uz Neatkarīgās jautājumu par šādas pievienošanas iespējamību lielā mērā dublēja M. Segliņa tekstu. "Satiksmes ministrs Ainārs Šlesers uzskata, ka pašreizējos vispārējos taupības apstākļos Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts, Īpašu uzdevumu ministra Eiropas Savienības finanšu pārvaldes lietās sekretariāts ir jālikvidē un to funkcijas ir jāpārņem citām ministrijām," darīja zināmu Satiksmes ministrijas preses dienests. Tālāk tika atgādināts, ka "gala lēmums par šo jautājumu ir jāpieņem Ministru prezidentam un valdībai", bet tā vēl neesot ķērusies pie lemšanas "par to, kādas sekretariātu funkcijas būtu jāpārņem ministrijām".

"Būtu kļūda pievienot sekretariātu citai ministrijai, jo tādējādi tiktu bremzēta elektroniskās pārvaldes attīstība Latvijā," saviem kolēģiem valdībā vakar publiski atbildēja S. Bāliņa.

Viegli saprast, kāpēc elietu sekretariāta upurēšana ir populāra sarunu tēma gan sabiedrībā, gan politiskajās aprindās. S. Bāliņas vārdiem runājot, "jau šobrīd ir izdarīts daudz", bet "esam darījuši netveramā vidē". Līdz šai dienai Latvijas valsts iestāžu darbošanās elektroniskā vidē, kas patiešām nav tverama ar cilvēka jutekļiem, ir izpaudusies kā iepriekšējās elietu ministres Inas Gudeles un vairāku citu amatpersonu neizpildīti solījumi.

Valsts pārvaldes iestāžu un partiju ieinteresētību citu iestāžu likvidācijā nosaka arī cerības pārņemt Eiropas Savienības finanšu palīdzību, kas jau apsolīta citai iestādei. E–lietu sekretariāta gadījumā tie ir 116 miljoni latu.

Izšķirošais, bet diemžēl neveiksmīgais mēģinājums padarīt valsts iedzīvotājiem "tveramu" elektronisko vidi bija elektroniskā paraksta ieviešana, ko dažādas Latvijas valsts iestādes solīja visu 21. gadsimtu un kura pasludināšanu par ieviestu pieskaņoja tagadējās Saeimas vēlēšanām. "No šodienas Latvijas iedzīvotājiem ir pieejami elektroniskā paraksta pakalpojumi," vēstīja aģentūra LETA 2006. gada 4. oktobrī. E–paraksta ieviešanas pasludināšana notika iespējami grezni izveidotā pasākumā bijušā veikala Sakta telpās, kuras bija nodotas Latvijas Pastam. Šā uzņēmuma toreizējais ģenerāldirektors Gints Škodovs izsniedza pirmo eparaksta viedkarti Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim, kura runu par viņa valdības lielajiem panākumiem vispār un jo īpaši epārvaldē centās papildināt tobrīd no A. Kalvīša valdības atstādinātais A. Šlesers. Tika solīts, ka jau 2006. gadā eparakstu sākšot lietot aptuveni 20 000 cilvēku, bet drīz vien gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji, kuri maksāšot par eparaksta viedkartēm naudu un ļaušot atpelnīt Latvijas Pasta ieguldījumus.

Pirms pāris gadiem izteiktie solījumi nav izpildīti. E–paraksta viedkartes gan skaitās uzdāvinātas 18 000 Latvijas valsts kalpotāju, bet nav manīts, ka kāds no viņiem šo karti lietotu. I. Gudelei vēlāk nācās gudrot, kāpēc viņa gan lietojot savu elektronisko parakstu, sazinoties pati ar sava sekretariāta darbiniekiem. Tādējādi eparaksts īstenībā bija viena no naglām Latvijas Pasta vai pat visas valsts finanšu zārkā. Miljoni latu ir tikuši ieguldīti vai varbūt tomēr izšķērdēti varenā datoru un programmu sistēmā, kas aizvieto vien dažu papīrlapu aiznešanu no viena kabineta uz turpat blakus esošu kabinetu.

Varbūt cēlonis, bet varbūt sekas neveiksmei ar elektronisko parakstu ir neveiksme ar elektroniskās identifikācijas kartēm, kurām jau sen vajadzēja būt Latvijas iedzīvotāju rīcībā.

Par izeju no tagadējās situācijas A. Šlesers uzskata eparaksta noteikšanu par obligātu visiem, kuri vēlēsies izmantot virkni valsts iestāžu pakalpojumu. E–paraksta lietošanas apkalpošanu viņš vēlētos nodot Satiksmes ministrijas pārziņā esošajam Latvijas valsts radio un televīzijas centram.

Neveiksmīga ir bijusi sekretariāta darbošanās arī citos projektos. Pavisam neilgi pirms 1. septembra būtu vietā atgādināt I. Gudeles solīto Rīgas Balsij 2006. gada 8. jūnijā, ka sekretariāts "atvieglos cilvēkiem dzīvi" – nokārtos elektronisko datu apmaiņu starp Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru un Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), lai skolēnu vecākiem nebūtu katru gadu jānes papīra izziņas no skolas uz aģentūru, kas tikai tādā gadījumā turpina izmaksāt ģimenēm pabalstu bērna uzturēšanai. "Es pati neesmu saņēmusi pabalstu par vecāko dēlu jau divus gadus, jo man nav bijis laika izziņas dēļ braukt uz skolu Dobelē," klāstīja I. Gudele pirms pāris gadiem. Vakar jau nākamā ministre S. Bāliņa teica tieši to pašu – arī viņa ne vienmēr ir laikus sagādājusi šādas izziņas un saņēmusi viņai pienākošos naudu. Arī viņas vadībā sekretariāts pieliekot savus spēkus pie šo datu apmaiņas nodrošināšanas. Datu apmaiņa varēšot sākties tad, kad IZM pārveidošot savas datubāze, ja, protams, to jaunā versija izrādīsies pilnvērtīgāka par tagadējo versiju.

E–sekretariāta darbošanās rezultāti izrādās pārāk atkarīgi no daudzu citu iestāžu (ne)kompetences un labās gribas vai tās trūkuma, kuru elietu sekretariāts nespēj ietekmēt.

 

Par iztikas līmeņa pensijām vai motivējošu sistēmu

Baiba Lulle,  NRA  08/23/08     Par referendumam piedāvāto Pensiju likuma grozījumu spēkā stāšanās iespējamajām sekām Neatkarīgā diskutēja ar vienu no grozījumu iniciatoriem – Pensionāru un senioru partijas pārstāvi Juri Lapinski, labklājības ministri Ivetu Purni, ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta direktori Janu Muižnieci un ekonomisti Raitu Karnīti.

Neatkarīgā: – Kam tieši radās ideja par konkrētajiem grozījumiem un parakstu vākšanu un kad šo stafeti pārņēma Aigars Štokenbergs&Co?

Juris Lapinskis: – Kopā ar kolēģiem no pensionāru partijas nospriedām, ka pensionāri ir Latvijas lielākā ļaužu grupa – 690 000 pensionāru, no kuriem 490 000 ir Latvijas pilsoņi, un pensionāru partijas vārds varētu tos apvienot. Dibinot partiju, galvenais mērķis bija cīnīties par mūsu iztikšanu, to līdzekļu atgūšanu, ko jau esam nopelnījuši, jo tie 10%, kas no privatizācijas tika solīti sociālajam budžetam, aizgāja citur. Pirms vēlēšanām mums visi prasīja: ko tad jūs esat izdarījuši? Tad mēs nospriedām, ka kaut kas ir jāizdara, ka varētu visiem pensionāriem dabūt 50–100 latu pie pensijas, nevis kā tagad Godmanis sola, ka būšot vēl 30 santīmu par nostrādāto gadu, kas ir tikai 12 latu. Kad pirms Jāņiem sākām vākt parakstus un katrs nabaga pensionāriņš maksāja divus latus par notariāli apliecinātu parakstu, iztikas minimums bija 132 lati. Sākotnējais mērķis bija gauži kautrīgs – lai vismaz minimālā pensija būtu iztikas minimuma līmenī. Bet nevarējām prasīt tikai to minimumu pacelt, jo tad sanāktu tā, kā stāsta visi pretinieki, ka visus gribam nolīdzināt, tāpēc vienkāršākais, ko varam darīt, ir palielināt novecojušos koeficientus. Sarežģītus grozījumus tauta nesaprastu. Kad arodbiedrības vāca parakstus Saeimas atlaišanai, mēs vācām paralēli, arodbiedrība apmaksāja, tāpēc tik veikli tos pirmos parakstus savācām. Mēs būtu iztikuši bez Štokenberga, bet tad valdība veikli 23. janvārī paaugstināja maksu par paraksta apstiprināšanu no diviem latiem līdz desmit, un kļuva redzams, ka pensionāri to nevarēs atļauties. Gribējām arī paspēt, lai abus referendumus varētu rīkot reizē, tādējādi ietaupot 2,5 miljonus latu. Bet valdība tomēr izrēķināja: ja kaut mēnesi novilks pensiju referendumu, tā pozitīva iznākuma gadījumā 30 miljoni latu ietaupītos, par ko celt gaisa pilis.

Iveta Purne: – Pensionāru un sabiedrības kopumā dzīves līmeņa uzlabošana ir atkarīga no tā, cik pārdomāti darbojamies. Valdības šogad veiktie grozījumi Pensiju likumā daudzus sasāpējušus jautājumus jau atrisinājuši. Jūsu grozījumi, kas attiecas uz minimālo pensiju saņēmējiem, apmēram 25 000 pensionāru un pēc oktobra indeksācijas vairs tikai 2300, kas nostrādājuši tikai 10 gadu vai padomju laikā strādājuši ar ļoti maziem ienākumiem, trīskāršo, četrkāršo šīs pensijas. Un viņi automātiski tiek nolikti tajā pašā līmenī, kurā ir lielākā daļa pensionāru, kas ilgi un cītīgi strādājuši. Mūsu veiktie pasākumi nodrošina būtisku pieaugumu: tas, kurš janvārī saņēma 120 latu ar 20 gadu darba stāžu, nākamā gada janvārī saņems jau 171 latu, pateicoties aprīļa indeksācijai, jūnija piemaksām par stāžu, oktobra indeksācijai un tam, ka nākamā gada janvārī par katru stāža gadu līdz 1996. gadam cilvēks saņems ne mazāk kā 70 santīmu. Pensionārs, kas šogad janvārī saņēma 135 latus, nākamgad janvārī saņems 192. Šie plānveida pasākumi, kas novērtē katra cilvēka darba mūžu un katra ieguldījumu savā pensijā, nodrošina taisnīgu pensiju. Turklāt piemaksas palielinājums mazajām pensijām ir procentuāli lielāks, pat 50% apmērā. Bet arī ar jūsu grozījumiem visi nemaz nesasniegs esošo iztikas minimumu.

Raita Karnīte: – Mēs jau neesam nekādi pretinieki, mums visiem ir viens mērķis – lai cilvēki dzīvotu labāk. Bet mana attieksme pret šo referendumu nav īpaši pozitīva tāpēc, ka es saprotu, ko nozīmē sabalansēta sistēma. Šie grozījumi sagraus to principu, kas nosaka, ka pensija ir atkarīga no mūža ieguldījuma, lai cilvēkus vispār piespiestu piedalīties pensiju sistēmā. Bet, ja ir pārmērīga nolīdzināšana, kā tas bja deviņdesmito gadu sākumā, kad gan strādājis, gan nestrādājis pensionārs saņēma apmēram to pašu, tad tas nemotivē pelnīt, rūpēties par sevi.

Ja jūs gribējāt rūpēties par pensijām, tad vajadzēja drīzāk rūpēties par to bāzi – sociālā nodrošinājuma pabalstu (SNP), kas pašlaik ir 45 lati, kam piemēro koeficientus. Jo šī bāze ir atskaites punkts citiem sociālajiem maksājumiem. Grozījumi izjauc ne tikai līdzsvaru pensiju sistēmā starp manu atbildību un to, ko var saņemt tāpat, bet arī līdzsvaru starp to, ko saņem pensionārs un invalīds, izjauc sociālo pabalstu sistēmu.

Jana Muižniece: – Minimālo pensiju būtība nav valstij garantēt augstas pensijas – ja cilvēks strādājis ar zemiem ienākumiem, lai nepaliktu bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, valsts tomēr garantē minimumu. Problēma ir tā – ja cilvēks jau 11, 12 gadu strādājis jaunajā pensiju sistēmā, viņš jau daļēji krājis pensiju atbilstoši savām iemaksām. Piemēram, cilvēkam ar 35 gadu darba stāžu un vidējiem ienākumiem pensija šobrīd sanāk 161 lats, grozījumi paredz, ka tā būs Ls 180. Starpība 19 latu, bet tas ir signāls pārējiem: kāpēc man jāmaksā nodokļi, ja valsts tāpat garantē augstus ienākumus! Tas nestimulēs maksāt nodokļus, un, ja kopējā nodokļu masa kļūs mazāka, valsts nespēs garantēt apsolītās pensijas, un tā ķēdīte turpināsies. Vecie pensionāri tiešām ir valsts problēma, bet tā jārisina saprātīgi, indeksējot pensijas, novērtējot darba stāžus līdz 1996. gadam. Pašlaik plānots 70 santīmu par katru gadu, pirms nākamā gada budžeta apstiprināšanas var cīnīties par vēl lielāku summu. Bet sistēmai jābūt ilgtermiņā stabilai, vismaz 40 gadu, lai es redzu jēgu maksāt nodokļus savai pensijai. 1998. gadā jau bija Pensiju likuma grozījumi, lai atbalstītu tos, kas pensionējušies līdz 1996. gadam, – tika lietots lielāks indekss, bija iespēja pārpiešķirt pensijas, kas bija strādājuši pēc 1996. gada, un tas radīja ļoti lielus papildu izdevumus. Vienlaikus bija Krievijas krīze, kas atstāja ietekmi uz visu tautsaimniecību un sociālās apdrošināšanas budžetu. Un cietēji bija paši pensionāri, jo nācās samazināt ļoti daudzas izmaksas, indeksācija notika tikai vienreiz gadā, strādājošiem pensionāriem tika ierobežota pensijas izmaksa u.c. Šobrīd esam līdzīgā situācijā.

– Vai atzīstat, ka šajos grozījumos kaut kas līdz galam nav īsti pārdomāts un var būt šie nelabvēlīgie blakusefekti?

J. L.: – Neredzu nevienu nelabvēlīgu blakusefektu. Pirmais labvēlīgais blakusefekts ir tas, ka jau tika grozīts Pensiju likums. Ja nebūtu mūsu aktivitāšu, valdība pat pirkstu nepakustinātu. Pirms vēlēšanām Godmanis solīja, ka minimālā pensija būs 150 latu, Šlesers – pat 200! Inflācija un dzīves dārdzība gājusi uz priekšu daudz ātrāk nekā šī kapeiku pielikšana pie pensijām. Mēs prasām tikai to, ko esam nopelnījuši. Šis Šķēles laikā pieņemtais Pensiju likums ir viens no visnetaisnīgākajiem Pensiju likumiem, kāds vien var būt, un diskriminē tos, kas pensionējušies līdz 1996. gadam. Tie, kuri pirms tam paspēja iemaksāt lielas summas, kuri aizlienēja naudu un iemaksāja, tiem šīs iemaksas pareizināja ar nostrādāto gadu skaitu, tie saņēma tūkstoš latu, bet daudzi citi – nekā. Man, piemēram, pensija ir 111 latu, jo darba grāmatiņa palika Lietuvā, bet pēc tam Latvijā nevarēju dabūt darbu, jo es biju padomju varas ekonomisko pamatu grāvējs un ideoloģiskais diversants, maitāju padomju jaunatnes morālo seju, izplatot Rietumu mūziku. Mūsu priekšlikumos nav nekādas nonivelēšanas, jo tiem, kas strādājuši ilgāk, koeficients ir lielāks. Un padomju laikā strādāja visi, ja kāds nestrādāja, tad lika cietumā vai sūtīja spaidu darbs. Turklāt tie, kas nestrādāja, lielākoties bija dzērāji, kas līdz pensijai nenodzīvoja. Vidējais vīriešu mūža garums Latvijā ir 64,5 gadi – viņš paspēj knapi divus gadus pabūt pensijā. Par kādu zaudējumu mēs runājam! Nu, labi, sievietes apdomīgākas, ilgāk novelk.

R. K.: – Bet ar koeficientu mainīšanu pensionāriem rada risku, ka naudas trūkuma apstākļos jūs to ieplānoto nesaņemsiet, jo valdība var samazināt SNP. Jūsu ir daudz, pārējo, kas saņem šo pabalstu, – mazāk, bet tie arī ir cilvēki. Manuprāt, par pensijām vispār nevajadzētu būt referendumam, jo diez vai tās visas sasāpējušās problēmas, kas ir pensiju sistēmā, var atrisināt ar referendumam piemērotu formulējumu. Drīzāk jādomā par to, kāpēc tie paši pensionāri, kas, kā pareizi teicāt, ir valsts politikas virzītāji, kas aktīvāk piedalās vēlēšanās, atkal un atkal balso par tiem, kuri uztur šādu politiku ilglaicīgi. Bet pensiju sakarā vairāk jāstrādā ar bāzēm nekā ar koeficientiem.

J. L.: – Kāda starpība, kuru reizinātāju grozīt!

R. K.: – Ir starpība, jo sociālā nodrošinājuma pabalsts ir sociālo pabalstu sistēmas pamatakmens, bet koeficients attiecas tikai uz vienu sociālo maksājumu veidu. Un jūs, rūpējoties par šo vienu maksājumu veidu, iedragājat visu sistēmu.

J. M.: – Arī Labklājības ministrija (LM) sākotnēji rosināja paaugstināt SNP, kas nodrošinātu vienmērīgu atbalstu visām grupām. Jūsu grozījumi attieksies vienīgi uz vecuma pensionāriem, bet aiz svītras paliek apgādniekus zaudējušie, invaliditātes pensiju saņēmēji, invalīdi kopš bērnības un virkne citu sociālo grupu, apmēram 100 000 cilvēku.

J. L.: – Šis ir tikai mūsu pirmais solis. Mēs savā programmā neaizmirstam arī par invalīdiem un citām grupām. Bet, ja prasītu visu uzreiz, garantēts, ka nedabūtu neko. Mēs pensiju jautājumu aktualizējām pēc vēlēšanām, kad redzējām, ka valdība ne pirkstu nekustina pensionāru labā un nekustinātu vēl vairākus gadus.

– Vai LM var solīt, ka tā cels šo bāzi, lai tiek gan pensionāriem, gan citiem SNP saņēmējiem?

I. P.: – Ir ministrijas plāns un jau izstrādāti grozījumi, ko valdība konceptuāli atbalstījusi. Bet šie grozījumi prasīs ievērojamus naudas līdzekļus, kā rezultātā var tikt nobremzēti nākamgad ieplānotie pasākumi, tostarp šā pabalsta paaugstinājums, kas bija paredzēts no Ls 45 līdz vismaz Ls 60, kā arī citi maksājumi, kas skar invalīdus.

– Vai biedēšana, ka grozījumu pieņemšanas gadījumā sociālā budžeta līdzekļu trūkuma dēļ var nākties nonivelēt visas pensijas un nedabūs invalīdi un citi, nav mēģinājums sašķelt sabiedrību un tos pašus pensionārus, lai pat tie nebalso?

R. K.: – Bet tā ir realitāte! Brīnumi ekonomikā nenotiek. Protams, pensionāru partijas vai citu pārstāvju prasības par pensijām ir visas sabiedrības interesēs, jo mēs visi kādreiz būsim pensionāri un teju katram ģimenē ir kāds pensionārs. Bet mani sāpina tas, ka politiķi jūsu ideju atkal paķēra, un rezultāts nebūs nekāds, jo visi trīs iespējamie varianti referendumā ir slikti. Ja nobalsos par – nu, tā sistēma, tāda šķība, greiza, darbosies, un galu galā nonāks pie tā, ka šo SNP nevarēs paaugstināt, ja minimālā pensija būs ar tādu milzīgu koeficientu. Ja nobalsos pret – nekad mūžā nebūs vairs pat runas, ka pensiju sistēmā ko varētu grozīt. Ja nesavāks kvorumu, politiķi ņirgs sejā.

– Teicāt, ka varētu iztikt bez Štokenberga, bet viņš pārķēra tomēr šo stafeti. Vai viņš to turpina godam? Ja salīdzinām, ka Jaunais laiks vien Saeimas atlaišanas referenduma kampaņai tērēja 100 000 latu, neskaitot citu partiju reklāmas, tad tagad vienīgais, kas grasās kampaņot – Štokija organizācija tikai ar 7000 latu!

J. L.: – Štokenbergs pieslēdzās savtīgās interesēs. Pēc tam, kad valdība paaugstināja maksu par paraksta apstiprināšanu līdz 10 latiem, mēs izsūtījām visām partijām un vairākām sabiedriskajām organizācijām lūgumu palīdzēt, jo pensionāri šādu summu nevarēja atļauties, turklāt gribējām paspēt, lai abi referendumi notiek vienlaikus. Štokenbergs bija vienīgais, kurš atsaucās, izgāza 30 000 latu notāriem, vēl 100 000 par reklāmu radio un TV, un pensionāri pie viņa kabineta rindā stāvēja. Uz Saeimas atlaišanu Jaunais laiks pieslēdzās, kas atkal savtīgās interesēs nosvieda 100 000, citi ieinteresētie bija. Mums, pensionāriem, nav sponsoru.

– Cik īsti prasīs grozījumu īstenošana – dzirdētas versijas, sākot no 90 miljoniem līdz pat 200 miljoniem latu?

J. L.: – Godmanis pirmo ciparu izmeta 220 miljonu, Muižniece bija saskaitījusi pat pāri par 360 miljoniem. Bet kas tas ir! Februārī bija 733 miljoni latu plusos sociālajā budžetā, uz 1. jūniju – 822 miljoni latu. Apmēram simt miljonu triju mēnešu laikā, kad nesokas ar nodokļu iekasēšanu. Nepilni 400 miljoni gadā nāk klāt. Ir no kā paņemt, un nekas nesagrūs.

R. K.: – Bet vai jūs zināt, kā ilgtermiņā izskatās demogrāfiskais koks!

J. L.: – Zinu. Jānosaka bezbērnu nodoklis. Vēl – Latvijā nopīpē katru gadu 350 miljonus latu, mums ir lētākās cigaretes Eiropā. Kāpēc man jāmaksā nodokļi par šā pīpmaņa ārstēšanu?

R. K.: – Bet nevarat mainīt to, ka šajā laikā mazo bērnu ir uz pusi mazāk nekā desmitgadīgo.

I. P.: – Ja grozījumi stājas spēkā, pie esošā SNP 45 lati, tie būs apmēram 87 miljoni nākamgad, bet šogad 57 miljoni.

– Cik pamatots ir arguments, ka sociālais budžets dotē pamatbudžetu? Varbūt tomēr var atļauties arī mazo pensiju palielinājumu?

I. P.: – Nav jau tā, ka mēs šobrīd kādam kaut ko aizdodam. Mūsu naudiņa atrodas Valsts kasē un pelna stabilus 6% gadā, iegūstot papildu 60 miljonus.

R. K.: – Nav pat tik būtiski, ir tā nauda vai nav, bet jādomā par sistēmu ilgtermiņā. Ja LM ir nauda, tad jādomā, kā harmoniski celt visus pabalstus, nevis vienas grupas un sagraut sistēmu. Kad attapsies, ka tā nav riktīgi, – atkal taisīs referendumu, lai to mainītu atpakaļ?

– Izskanējušas arī dažādas spekulācijas par grozījumu darbības laiku – tikai līdz 2009. gada 31. decembrim vai tomēr ilgāk?

I. P.: – Šis ir sarežģīts jautājums, grozījumi patiešām iekļauj tikai nākamo gadu. Un ir jautājums, kas notiek 2010. gada 1. janvārī. Kas notiek ar to pensionāru, kas pensionējas 2010. gada 1. janvārī? Taisnība ir, nevienam jau situāciju nevar pasliktināt. Nākamgad mums ir uzdevums strādāt pie jauna minimālās pensijas aprēķināšanas modeļa. Ja pēkšņi vajadzīga papildu liela nauda, būs jādomā, ko darīt. Un ir risks, ka nevarēsim kaut ko izdarīt no plānotā, risks, ka nodokļu maksātājs zaudē motivāciju, ka notiek sabiedrības, tostarp pensionāru, šķelšana. Jau šodien dzirdam, ka, piemēram, skolotājs negrib saņemt tādu pašu pensiju kā tas, kurš tikai slaucījis ielu. Ir jābūt sociālajam taisnīgumam. Visu var izdarīt darot. Es aicinu jūs pie mums darba grupās, strādāsim, virzīsim loģiskus priekšlikumus.

J. L.: – Nekādu iebildumu! Mums ir seši zinātņu doktori, trīs no tiem ekonomikā, profesori. Bet no pensionāru partijas jau baidās kā no spitālīgiem. Ainu Verzi aicina, kur pārstāv mācītāju partiju, un saņem tur algu.

I. P.: – Šie konkrētie pasākumi, kas jau iestrādāti likumā, noteikti tiks īstenoti, būs piemaksas paaugstinājums, ne mazāks par 70 santīmiem par katru darba gadu līdz 1996. gadam katru mēnesi, un beidzot visiem pensionāriem. Un indeksēs visas pensijas, un invalīdiem piemaksās. Nevar noliegt visu šogad padarīto, lai gan ir vēl daudz darāmā.

– Bet vai jūs varat iedot tālāku vīziju tiem vidējās, jaunākās paaudzes cilvēkiem, kas šobrīd cītīgi strādā un maksā solīdus nodokļus, – vai viņi var būt droši, ka viņu pensijas būs tik normālas, lai vecumdienas varētu pavadīt kā Rietumos, ceļojot, nevis cīnoties par izdzīvošanu?

I. P.: – Tad jauniem cilvēkiem ļoti jādomā ne tikai par 1. un 2. pensiju līmeni, bet noteikti jāiesaistās arī 3. līmenī, jākrāj sev papildu kapitāls. Tie pensionāri, kas šodien braukā pa Eiropu skaisti safrizētām galvām, arī nav tie, kas iztiek tikai ar valsts pensiju, tie arī ir uzkrājuši sev papildkapitālu. Un tas ir tas nākotnes ceļš, un mums jāstiprina šī sistēma.

REFERENDUMAM PIEDĀVĀTĀ PENSIJU LIKUMA GROZĪJUMU REDAKCIJA:

"Līdz 2009. gada 31. decembrim vecuma pensijas minimālais apmērs nav mazāks par valsts sociālāapdrošinājuma pabalstu, kuram piemērots šāds koeficients:

personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir līdz 20 gadiem, – 3 (pašlaik 135 lati),

personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 21 gada līdz 30 gadiem, – 3,5 (pašlaik 157,5 lati),

personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 31 gada līdz 40 gadiem, – 4 (pašlaik 180 latu), un personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir 41 gads un vairāk, – 4,5 (pašlaik 202,5 lati).

Jana Muižniece: "Tas ir signāls pārējiem: kāpēc man jāmaksā nodokļi, ja valsts tāpat garantē samērā augstus ienākumus!"

Juris Lapinskis: "Mūsu priekšlikumos nav nekādas nonivelēšanas, jo tiem, kas strādājuši ilgāk, koeficients ir lielāks. Vidējais vīriešu mūža garums Latvijā ir 64,5 gadi – viņš knapi paspēj divus gadus pabūt pensijā. Par kādu zaudējumu mēs runājam!"

Raita Karnīte: "Par pensijām vispār nevajadzētu būt referendumam, jo diez vai tās visas sasāpējušās problēmas, kas ir pensiju sistēmā, var atrisināt ar referendumam piemērotu formulējumu."

Iveta Purne: "Grozījumi var nobremzēt nākamgad ieplānoto sociālā nodrošinājuma pabalsta paaugstinājumu, kas bija paredzēts no Ls 45 līdz vismaz Ls 60, kas skar ne tikai pensionārus."

 

 

 

Saimniecībā...

 

 

 

Stāsti un fakti par inflāciju un pensijām

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   08/12/08     Energoresursu cenas aug, un ar bažām tiek gaidīts rudens. Uz sarunu par inflāciju, vidējām algām un pensiju referendumu Nedēļa aicināja Ekonomikas institūta direktori Raitu Karnīti.

Dabas gāzes, elektroenerģijas, siltuma un līdz ar to dažādu preču un pakalpojumu cenas acīmredzot celsies rudenī, un aizvien biežāk izskan bažas, ka inflācija turpinās savu augšupeju un ka varam tikt pāri divdesmit inflācijas procentu robežai. Ekonomistes Raitas Karnītes viedoklis gan šajā jautājumā nedaudz atšķiras, tiesa gan, viņa runā par ekonomikas vidējiem rādītājiem, sakot, ka algu diference, tāpat kā reālie ienākumi, Latvijas iedzīvotājiem ir ļoti atšķirīgi. Tajā pašā laikā ekonomiste arī uzsver, ka neapmierināts cilvēks meklē izeju no situācijas, domā par pārmaiņām savā dzīvē, bet Latvijā cilvēki šajā ziņā ir diezgan pasīvi.

- Vai piekrītat, ka inflācija ziemā var sasniegt 20% un tos pat pārsniegt?

- Protams, inflācijas cipars ir svarīgs, bet es tomēr nošķirtu šo inflācijas skaitli no reālā cenu kāpuma – ar reālo saprotot cenu un algu pieauguma attiecību. Pēdējos divos gados Latvijā notika zināmā mērā unikāls process: vai nu tīšām, vai netīšām gan banku finansēšanas dēļ, gan citu apstākļu ietekmē vienlaikus ļoti strauji cēlās gan algas, gan cenas. Reāli algu pieaugums bija augstāks nekā cenu kāpums, tāpēc inflācija kā attiecību izkropļojums starp algu un cenu nenotika. Citiem vārdiem sakot, ieņēmumu un algu attiecība pārvietojās pa skalu uz priekšu un bija nolasāma citās mērvienībās. Tāpēc vai nu šī attiecība kopumā nemainījās, vai pat cenas paaugstinājās lēnāk, un inflācijas procenti, kas izskatās ļoti skarbi, sabiedrībai neko īpaši ļaunu nenodarīja. Patiesībā sabiedrība ir apmierināta.

Neapmierinātība, bažas un uztraukums radās nevis tāpēc, ka cilvēki nevarētu izdzīvot, – es nerunāju par atsevišķām indivīdu grupām, bet par sabiedrību kopumā –, bet tāpēc, ka situācijas vērtējums plašsaziņas līdzekļos un speciālistu sacītajā izskanēja kā briesmu signāls, ko, protams, pastiprināja inflācijas cipars. Sajūtu, ka būs slikti un vēl sliktāk, rada šis informācijas fons. Ja jūs pajautātu katram indivīdam atsevišķi, diez vai būs daudzi, kuri pamatoti varētu apgalvot, ka ir sliktāk.

Protams, atsevišķi ir jārunā par tiem, kuru ieņēmumus nosaka citi un kuri paši pilnīgi objektīvi neko nespēj mainīt. Pirmām kārtām ir jāmin pensionāri, jo pensijas atpaliek no ieņēmumu kāpuma tautsaimniecībā. Par citām iedzīvotāju grupām ir grūti spriest, jo, piemēram, skolotāju algas ir paaugstinātas, medicīnas darbiniekiem arī, tāpat algas ir pieaugušas arī valsts sektorā strādājošajiem. Vai mēs piedzīvosim tālāku inflācijas kāpumu, ir atkarīgs no tā, vai algas turpinās palielināties. Izskatās, ka algas neturpinās tik strauji augt, jo nav resursu. Tāpēc inflācijai nevajadzētu palielināties.

- Vai energoresursu cenu pieaugums, jūsuprāt, nepalielinās cenas un līdz ar to arī inflācijas kāpumu?

- Latvijas tautsaimniecība ir ļoti atvērta, un nevienu procesu nevar vērtēt atrauti no citiem. Pirmkārt, ja runājam par inflāciju, jāteic: ja kādai precei vai pakalpojumam no preču groza paaugstina cenu, kopējā groza vērtība var arī nepalielināties, jo kādas citas preces vai pakalpojuma cena samazināsies, ņemot vērā pirktspēju. Piemēram, ja cilvēkam ir pieci lati un viņš grib nopirkt divas lietas, kas maksā divus un trīs latus, viņš tās nopirks. Ja vienai no šīm divām lietām cena tiek pacelta, tad pircējam ir jāizvēlas, kuru no tām pirkt. Tas nozīmē, ka kādai no precēm cenu nedrīkst celt vai arī tā ir jāsamazina. Citas izejas nav.

Līdz ar to viss ir atkarīgs no tā, cik daudz naudas ieplūdīs ekonomikā, tajā skaitā arī ar banku kredītiem. Attiecībā uz banku kredītiem jāteic, ka nekādas traģēdijas nav, jo nav apjomu samazinājuma, ir tikai pieauguma tempa samazinājums, tāpēc ir skaidrs, ka nauda ekonomikā ieplūdīs. Cenas tādēļ varētu turpināt celties, bet te savu lomu sāk spēlēt manis jau pieminētā pirktspēja. Līdz ar to, ja runājam par inflāciju, otrkārt, jāatceras mūsu atvērtā tautsaimniecība, kurā darbojas tirgus likumi.

Atkal var minēt vienkāršu iespējamo piemēru. Ja piens maksās 1,50 latus, pircējam būs jāizvēlas, vai to vispār lietot, bet uzņēmējs ārzemēs, kura ražošanas apjomi ir ļoti lieli un kuram nav tikai viena rūpnīciņa, redzēs, ka var pienu pārdot Latvijā par 1,40 latiem un gūt peļņu. Skaidrs, ka ārzemju uzņēmējs to darīs, mūsu pircējs izvēlēsies lētāko preci, bet vietējam ražotājam būs vai nu jāpazemina cena, vai jāaiziet no tirgus.

Šīs tirgus patiesības mēs esam pieredzējuši neskaitāmas reizes. Viens no pēdējiem piemēriem ir degvielas cenas – var jau sacīt, ka tas bija stratēģisks lēmums: vispirms cenu pacelt par santīmiem pieciem, lai pēc tam to nolaistu par diviem; izskatītos labi, bet vienalga paturētu augstāku cenu. Tomēr tirgū vienmēr pienāk brīdis, kad cenas vairāk celt nav iespējams. Protams, cenu kāpums vēl būs – jautājums tikai: kādā veidā tas notiks? Tāpat ir skaidrs, ka cenu pieaugums nevar turpināties rupjā un brutālā veidā bez pircēja piekrišanas un iespējām pirkt. Mazumtirdzniecībā cenas ir samazinātas, tāpat arī pienam. Jau šodien varam lasīt presē, ka uzņēmumi atsakās no Latvenergo pakalpojumiem, jo tirgus ir brīvs, un acīmredzot Latvenergo kaut kādā veidā ir pārcenties. Tāpēc skaidri zinu, ka cenas nevar augt, tuklāt visam preču un pakalpojumu grozam. Starp citu, statistika par to nepārprotami liecina.

- Tomēr šķiet, ka pieprasījums pēc dažām preču grupām joprojām ir liels, bet tas nozīmē, ka cenas var celt.

- Jā, visā šajā inflācijas stāstā ir sava Latvijai raksturīgā specifika – liels pieprasījums tādās ilgtermiņa preču grupās, kurās parasti tas nav tik liels un augošs. Cilvēks taču nepērk ledusskapi katru mēnesi, bet, ja pieprasījums ir krājies, ja caur banku kredītiem un algu paaugstinājumu ir pieejami lielāki finanšu līdzekļi, tad pieprasījums strauji kāpj, un līdzi tam – cenas. Latvijā tā notika, piemēram, ar automašīnu tirgu. Bet tā tas nevar turpināties ilgi, jo sakrājušās vajadzības tiek apmierinātas.

- Tomēr publiskajā telpā pavīd ziņas, ka pieaug to kredītņēmēju skaits, kuri vairs nespēj tos atmaksāt. Ir apstājušies arī dažādi būvprojekti. Vai tas nav grūto laiku rādītājs?

- Ir stāsti, un ir fakti. Ja runājam par banku kredītkvalitāti un to pasliktināšanos, tad tam ir skaidrojums. Protams, ka viens no iemesliem ir mājokļu tirgus uzplaukums – tirgus bija tukšs, un mēs sākām no nekā. Ar kredītiem ir līdzīgi kā ar ābolu trauku: sākumā paņemam labākos ābolus, bet beigās jāņem tie, kas palikuši. Tāpēc arī starp kredītu ņēmējiem ir tādi, kuri tos nevar atdot, – tirgus ir piesātināts, un bankas meklēja aizvien jaunus klientus, pēdējiem neizvirzot tik augstas prasības kā pirmajiem. Ja ir nopietna un smaga mājokļu krīze, visi maksātnespējas procesi un būvniecības apstāšanās notiek daudz skarbāk un daudz redzamāk. Pie mums pagaidām tā nav, un galvenās ziņas šajā jomā mums vēl priekšā, tomēr domāju, ka mums šis process noritēs vieglāk nekā valstīs ar augstākiem ienākumiem un stabilāku ekonomiku.

- Kāpēc mūsu mājokļu tirgus burbulis plīsīs ar mazāku blīkšķi?

- Pirmkārt, tāpēc, ka mūsu cilvēkiem ir lielas iespējas nopelnīt daudz vairāk ārpus savas valsts nekā, piemēram, Rietumeiropas veco valstu iedzīvotājiem. Otrkārt, šī iespēja pastāvēs vēl labu laiku, jo algu starpība ir milzīga. Lai arī izskan ziņas, ka Īrijā viesstrādniekus vairs labprāt nepieņem, tomēr ārpus Latvijas strādāt gribētājiem vietas Eiropā vēl labu laiku būs diezgan. Trešā lieta ir tā, ka algām jāaug arī šeit, jo pretējā gadījumā cilvēki no Latvijas aizbrauks aizvien vairāk. Protams, algas var noturēt, bet to var izdarīt tikai tad, ja atver tirgu darbaspēkam. Tāpat kā mūsējie brauc strādāt uz Rietumeiropu par zemāku algu, pie mums brauktu citi par zemāku algu.

Savukārt darbaspēka tirgus atvēršanai ir pozitīvā un negatīvā puse. Zinu, ka kopumā tāds process tiek vērtēts negatīvi, bet es to vērtētu pozitīvāk. Tiesa gan, process ir ar pozitīvu iznākumu, ļoti nozīmīgs Latvijas ekonomikai tad, ja to pareizi vada. Pozitīvi ekonomikai būtu tas, ka algas augtu lēnāk un rūpniecība neizputētu – šobrīd algu kāpums to krietni paputināja, jo nekādā veidā nevarēja paredzēt straujo algu kāpumu un to nav iespējams kompensēt, jo ir noslēgti ilgtermiņa līgumi par cenām.

Otra pozitīvā lieta ir tā, ka nenotiktu inteliģences emigrācija, jo uz katriem iebraukušajiem, piemēram, desmit strādniekiem ir vajadzīgs viens vadītājs. Latvijas imigrācijas politika grib otrādi – atstāt latviešus melnajās darba vietās un ievest inženierus. Visā pasaulē dara otrādi – ieved mazkvalificētu darbaspēku, bet savējos nodarbina kvalificētos darbos. Mēs, kā vienmēr, gribam darīt citādi, mēs savējiem paredzam spainīšu nešanas vietas.

- Pēc jūsu sacītā iznāk, ka velns nemaz nav tik melns, kā to mālē.

- Es par to esmu pārliecināta, jo pirmām kārtām vados pēc statistikas datiem. Zinu, ka statistika vienmēr ir pieejama nedaudz novēloti, tomēr esmu pieradusi veidot nākotnes prognozes. Skaitļos ne vienmēr tās ir precīzas, bet reti kļūdos tendencēs, tās apstiprinās, un tas ir otrais manas pārliecības iemesls.

- Vai statistika tomēr nav "vidējais aritmētiskais", kas rodas, saskaitot nabagu ar bagātnieku?

- Ir jārunā par to, kā tas izskatās un kā tas patiesībā notiek. Vidējā alga ir pāri četrsimts latiem, bet jāvērtē, kas veido šo vidējo algu? To veido tās nozares, kuras bija aktīvas un deva vairāk nekā 70% no IKP pieauguma. Tās bija četras – finanšu sektors, būvniecība, tirdzniecība un nekustamais īpašums –, bet arī šajos sektoros ir ļoti liela algu diference. Tomēr vidējā alga ir krietni augusi, lai gan ne visus miljonus, ko cilvēki saņem, atspoguļo vidējais algas rādītājs.

Tajā pašā laikā, par spīti šā rādītāja nepilnīgumam, vidējās algas reālais pieaugums ir augstāks par inflācijas kāpumu. Tas nozīmē, ka reālais ienākums apsteidz cenu pieaugumu divkārt. Latvijā ir tā, ka mazāk kvalificēta darba apmaksa ir augstāka par kvalificēta darba apmaksu. Katrā ziņā vismaz atsevišķās jomās pie mums kvalificēts darbs netiek novērtēts. Tajā pašā laikā, piemēram, vadītāji, tāpat kā plašsaziņas līdzekļu izdevēji, nepelna maz.

- Par spīti jūsu sacītajam, cilvēki nejūtas labi un nebūt nedzīvo labklājībā, kā varētu domāt, raugoties uz vidējiem statistikas datiem.

- Jā, cilvēki nejūtas labi, jo, par spīti statistikas datiem, mums rādītāji ir krietni zemāki par tām vietām, kurās cilvēki gribētu būt. Tajā pašā laikā cilvēkiem vajadzētu reāli novērtēt savu ieguldījumu situācijas veidošanā. Man ir ļoti stingra pārliecība, ka Latvijā ir iespējams radīt vairāk naudas un labklājības, jo labu darbinieku trūkst. Nepietiek tikai ar naudu, lai kaut ko sasniegtu, ir vajadzīgs arī kvalitatīvs, radošs darbs, bet tā mums visvairāk trūkst. Daļēji varētu piekrist, ka tieši tādu darbu ne vienmēr labi apmaksā.

Bet, ja runā par neapmierinātību, tad palūkojieties uz pēdējo vēlēšanu un pēdējā referenduma rezultātiem. Vai tie liecina par neapmierinātību? Tie patiesībā vēsta ko citu: lūdzu, es gribu mazāk pārmaiņu! Tiek atbalstīta labi pazīstama, ilgstošā laika posmā nemainīga politika un ekonomika, nevis kas jauns! Nekas jauns arī netiek piedāvāts. Ja netiek piedāvāts un pieprasīts nekas jauns, tad vai nu cilvēki ir apmierināti, vai arī redz citu izeju – aizbraukt. Jā, cilvēki vaid un apgalvo, ka daudzas lietas nepatīk, bet pēc būtības negrib nodarboties ar šīm lietām, jo acīmredzot tās viņiem patiesībā nav svarīgas. Viņiem apkārt ir savs žogs, viņiem ir savs risinājums, un viņi dzīvo šajā valstī. Tikai tā var izskaidrot vāju pilsonisko sabiedrību, kāda ir Latvijā.

Esmu daudz domājusi par to, kāpēc cilvēki necenšas. Acīmredzot tāpēc, ka viņiem ir labi. Tur, kur viens neko nevar izdarīt, kur jāsaliek spēki kopā, tur nekas nenotiek, nav vienotības. Ja ir vāja sabiedrība, ir vāji politiķi, jo viņiem nav stimula kaut ko darīt. Ja ir vāji politiķi, tad ir vāja valsts pārvalde, līdz ar to arī ekonomiskā attīstība ir vājāka. Ja cilvēki joprojām par šīm lietām neinteresējas, tad viņi vai nu to neprot, vai negrib darīt. Patiesībā domāju: ja cilvēki gribētu, bet neprastu, viņi tomēr atrastu veidu, kā mainīt savu dzīvi. Ja nekas netiek meklēts, tad cilvēkiem ir labi.

Saprotu, ka manis sacītais droši vien daudzus aizvainos, bet es esmu gatava viņiem nostāties priekšā un pajautāt: "Jums ir slikti? Ko jūs esat darījis, lai tā nebūtu?" Izņemot pensionārus, invalīdus un varbūt vēl kādas nelielas cilvēku grupas, visiem pārējiem patiesībā ir labi, jo viņi runā, bet nedara.

- Kā vērtējat esošo pensiju sistēmu?

- Brīnos, ka var tik daudz runāt par pensijām, bet neviens nevar pateikt, ka pensiju sistēmai mūsu valstī nav nekādas vainas, taču no tās Latvijā ir ieviesta tikai trešdaļa. Ja būtu ieviestas trīs trešdaļas, viss būtu kārtībā.

- Kāpēc nav ieviestas visas trīs trešdaļas no pensiju sistēmas?

- Latvijas pensiju sistēma ir uzbūvēta tā, ka tai ir trīs līmeņi. Pirmais ir tā sauktā valsts garantētā pensija, kurai pēc šīs sistēmas vajadzētu nodrošināt 40% no iepriekšējā ienākuma. Tā ir daļa no paredzētās pensijas, un tā veidojas no iemaksām – cik iemaksā, tik arī saņem.

Otrais līmenis ir valsts fondētā pensijas daļa, kurā valsts, nejautājot – gribi vai ne, nogulda zināmu pensijas daļu. Šajā līmenī vēl notiek uzkrāšana, un pašlaik no šā līmeņa mēs nesaņemam neko, jo ir jāpaiet laikam.

Trešais ir brīvprātīgā fondētā pensija, kurā dažādos veidos var ieguldīt darba devējs. Brīvprātīgā pensiju sistēma nav īsti droša, un cilvēki labprātāk šo naudu tērē šodien, nevis cer uz nākotni. Savukārt uzņēmējiem faktiski tiek likti dažādi šķēršļi, jo VID baidās, ka finanšu līdzdalības shēmā var notikt blēdīšanās. Tātad paliek vien tie garantētie 40% no ienākuma, jo valsts fondētās pensijas līmenī, kā jau sacīju, pašlaik nauda vēl tiek uzkrāta. Tas ir viens iemesls, kāpēc pensijas ir mazas. Otrs ir tas, ka ir cilvēki, kuri aizgāja pensijā vēl pirms 1996. gada, un viņi pat nav iesaistīti otrajā līmenī, viņi tiešām saņem šos 40% no savām agrākajām algām. Tas, protams, nav attaisnojums tam, ka pensijas ir tik zemas. Valstij un valdībai vajadzētu izmantot visus tos finanšu līdzekļus, kas ir iemaksāti sociālajā budžetā, lai nodrošinātu normālas pensijas tiem cilvēkiem, kam tās ir ļoti zemas. Tas ir ētikas un sociālās politikas pamatjautājums.

- Kā vērtējat iecerētos grozījumus pensiju likumā un gaidāmo referendumu?

- Grozījumos ir viena vienīga norma, ar kuru ir paredzēts grozīt koeficientu, ar kuru jāreizina valsts sociālā pabalsta apmērs, lai iegūtu minimālo pensiju jebkuram. Tas attiecas uz ikvienu, arī uz tiem, kas nav strādājuši nevienu dienu. Tātad sociālais pabalsts 60 lati ir jāreizina ar koeficientu, kas līdz šim tiešām bija zems. Grozījumos paredzēts, ka koeficientam ir jābūt 3. Tas attiecas tikai uz vecuma pensijām. Problēma ir tā, ka grozījumi sakropļo visu pensiju sistēmu. Grozījumu autori apgalvo, ka tas garantē, ka pensija noteikti būs vismaz iztikas minimuma apmērā, bet tie ir meli. Tas, ka tobrīd tāds skaitlis sanāca, ir sagadīšanās. Pašlaik tā vairs nav, jo šis koeficients netiek attiecināts uz iztikas minimumu, bet gan uz valsts sociālo pabalstu, kurš nav saistīts ar iztikas minimumu.

Otra lieta ir tā, ka šis koeficients tiek attiecināts tikai uz vecuma pensijām, un līmenis ir augsts – 180 latu tikai par to, ka esi sasniedzis zināmu vecumu, bet neesi strādājis, un tikpat daudz, ja esi visu mūžu strādājis, bet alga ir bijusi zema. Tā ir netaisnība, jo minimālajai pensijai nostrādāto gadu skaits neko negroza.

Trešā lieta ir tā, ka sociālais pabalsts ir saistīts ar citiem ienākuma veidiem, kas paredzēti sociāli aizsargājamu personu grupām, piemēram, invalīdiem. Ja vecuma pensija nevienam nebūs mazāka par šiem 180 latiem, tad invalīda pensija paliks sociālā pabalsta līmenī, kas pašlaik ir 60 latu. Ja pabalsta apmēru paaugstina, lai palīdzētu invalīdiem, tad minimālā pensija atkal ļoti kāpj, bet tas nozīmē, ka tiek bremzēts sociālā pabalsta pieaugums.

Es apbrīnoju grozījumu iesniedzēju nekaunību. Es nezinu, par ko viņi patiesībā ir domājuši. Acīmredzot tas ir parastais politiskais cinisms. Protams, katrs priecājas, ka viņa pensija noteikti būs iztikas minimuma līmenī, jo, pirmkārt, nezina, ka koeficients ir saistīts ar sociālā pabalsta lielumu, nevis ar iztikas minimumu. Otrkārt, katrs taču domā par sevi un savu izdzīvošanu, un viņam ir vienalga par invalīdiem un māmiņām ar bērniem. Labi, katram pensionāram par to nebūtu jādomā, bet valstij un politiķiem gan par to ir jārūpējas. Bet, tā kā pensionāru ir ļoti daudz, grozījuma autori acīmredzot cer uz atbalstu, ar kuru tikt pie varas arī nākamajās Saeimas vēlēšanās. Es ceru, ka referendums izgāzīsies. Turklāt, pat ja referendums notiks, pensijas tas nepalielinās, jo nauda sociālajā budžetā ir jāsakrāj, lai to varētu izmaksāt. Ja naudas nepietiks, atliks vien noplātīt rokas un teikt, ka ir jāsavelk jostas.

- Tātad, jūsuprāt, valdība rīkojas pareizi, piedāvājot piemaksas tiem, kam pensijas ir pārāk mazas, jo viņi aizgāja pensijā, pirms sistēma sāka darboties kaut vai par trešdaļu?

- Jā, tieši tā. Tas ir daudz pareizāks risinājums. Un vēl viena lieta ir, ka sociālo budžetu nedrīkst apgrūtināt ar citiem uzdevumiem, šai naudai ir jāpaliek tiem mērķiem, kam tā ir domāta. Galu galā šīs valsts ekonomiskās grūtības pensionāri ir iznesuši uz saviem pleciem. Tajā pašā laikā viņi vēlēšanās ir visaktīvākie un ir vismazāk kritiski pret to politisko varu, kas viņiem to nodarīja.

- Cik lielā mērā esošā situācija ekonomikā ir objektīva un neizbēgama?

- Mēs gribējām liberālu ekonomiku, un mēs to dabūjām. Neapšaubāmi, ja valdības vadītājs skaita kvadrātmetrus valsts iestādēs un tā ir būtiskākā lieta, tad nevar būt ne runas par ilgtermiņa ekonomikas programmām. Man jāteic, ka es tādas neesmu redzējusi. Sarakstītajos papīru kalnos ir daudz utopijas, bet nav reālas pārejas no tā, kas mums ir, uz to, ko mēs gribētu redzēt. Tie ir formāli dokumenti. Ekonomika ir virzījusies tā, kā tā tirgus ietekmē ir gribējusi, ar nelieliem ierobežojumiem. Tas, ka ierobežojumu nav daudz, ir labi un uzteicami. Valdību varētu vainot par to, ka tā nav mācījusies izprast ekonomikas likumsakarības, lai spētu vadīt ekonomiskos procesus virzienā, kas mums vajadzīgs. Kopumā virziens ir pareizs, bet tik brīvā režīmā kļūdas ir smagākas un cietēju ir vairāk.

Tirgus spēki nosaka ļoti daudz, un es nedomāju, ka visiem tas, kas galu galā iznāks, ļoti patiks. Raugoties ilgtermiņā, manuprāt, mēs savu valsti pazaudēsim. Teritorija un nosaukums paliks, bet cilvēku nebūs. Mēs jau gandrīz pilnībā esam pazaudējuši ekonomiku, un ar savu cilvēku potenciālu mēs nebūsim tie, kas pieņem lēmumus par mūsu valsti. Patiesībā jau tagad šos lēmumus mēs gandrīz vairs nepieņemam.

 

Kredītmenedžmenta uzņēmuma pārstāve: Latvijā strauji pieaug nemaksātāju skaits

LETA  08/17/08    Latvijā strauji pieaug nemaksātāju skaits, kas liecina par vispārēju maksātnespējas palielināšanos, atzina Starptautiskās kredītmenedžmenta kompānijas "Lindorff Oy" ģenerāldirektore Aleksandra Baranova.

Līdz ar fizisku personu maksātnespēju pieaug arī juridisko personu maksātnespēja. Riska segments ir jaunie uzņēmumi, kas nesen sākuši darbību, jo nepieciešams naudas apgrozījums, ko viņiem sarežģītajos tirgus apstākļos ir grūti nodrošināt, atzina Baranova.

Pēc viņas teiktā, uzņēmumā saņemto parādnieku skaits otrajā ceturksnī, salīdzinājumā ar šo pašu periodu pagājušajā gadā, ir palielinājies divas reizes.

"Pirmajā ceturksnī pieaugums bija nedaudz lielāks, taču kopējā tendence rāda, ka šogad parādnieku skaits "Lindorff" klientiem ir vismaz divkāršojies, un, visticamāk, šāds līmenis saglabāsies vismaz līdz gada beigām," sacīja Baranova.

Viņas vadītajam uzņēmumam darba apjoms būtiski pieaug, jo cilvēkiem ir grūti samaksāt visus maksājumus. Lai gan cilvēkiem ir apņemšanās, viņi saistības nepilda, tāpat cilvēki sola pildīt maksājumus, jo uzskata, ka situācija vēl var mainīties - šogad atkal varētu būt algas pielikums.

Tomēr cilvēkiem ir jāapzinās, ka ne katru gadu viņi iegūs algas pielikumus. Nevajadzētu plānot savas finanses ar neesošu algas pielikumu, aicināja Baranova.

"Lindorff" uzskata, ka rudenī vai ziemā situācija pasliktināsies un ieņēmumi ģimenēm samazināsies, bet dzīve lētāka nekļūs, drīzāk - dārgāka.

Jau ziņots, pirmajā pusgadā, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, Latvijā banku izsniegto kredītu kvalitāte būtiski pasliktinājusies, liecina Finanšu un kapitāla tirgus komisijas apkopotie dati.

Standarta kredītu īpatsvars kredītportfelī šā gada sešos mēnešos bija 98,6%. Iepriekšējā gada sešos mēnešos tas bija 99,3%.

Uzraugāmo kredītu īpatsvars banku izsniegto kredītu portfelī bija 0,8% jeb 128,958 miljoni latu, kas gada laikā ir pieauguši par 89,667 miljoniem latu jeb 228%, bet, salīdzinot ar šā gada pirmo ceturksni, pieaugums ir par 15,3%.

Zemstandarta kredīti bija 0,3% no kopapjoma jeb 51,489 miljoni latu, kas gada laikā ir pieauguši par 98,3% jeb 25,552 miljoniem latu, šaubīgie kredīti bija 0,1%, gada laikā tie ir būtiski palielinājušies par 122,6% jeb 9,103 miljoniem latu.

Zaudēto kredītu īpatsvars banku izsniegto kredītu portfelī pirmajā pusgadā bija 0,1% jeb 22,770 miljoni latu, kas, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo periodu, ir pieauguši par 11,4%.

Kopējais komercbanku kredītportfelis sešos mēnešos bija sasniedzis 15,969 miljardus latu, kas ir par 21,1% vairāk nekā iepriekšējā gada attiecīgajā periodā.

 

Ekonomists: lēno eksporta pieaugumu izraisījis būvmateriālu noieta kritums

LETA 08/20/08     Lēnajā eksporta pieaugumā galvenais "vaininieks" ir zāģmateriāli, kuru noiets ārzemēs gada laikā ir krities visai dramatiski - par 36%.

To galvenokārt noteica krīze mājokļu būvniecībā Rietumeiropā un ASV, kamēr izejvielu cenas turējās augstā līmenī.

Šādu viedokli, komentējot šodien publiskotos Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datus par Latvijas ārējo tirdzniecību, aģentūrai LETA pauda AS "Hansabanka" vadošais sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš.

Latvijas preču eksports otrajā ceturksnī pieauga, kā jau tas mēdz notikt šajā laikā, taču, diemžēl, lēnāk nekā citus gadus. Pret iepriekšējā gada attiecīgo periodu eksports auga par 5,7% un tas ir daudz lēnāks gada pieauguma temps nekā pirmajā ceturksnī reģistrētie 19,7%, skaidroja eksperts.

Viņš arī norādīja, ka no nozares pārstāvjiem ir saņemts viedoklis, ka situācija pamazām sāk stabilizēties, zāģbaļķu cenām pielāgojoties situācijai galaproduktu tirgū, tāpēc ražošana atkal kļūst izdevīgāka.

Izņemot šo preču grupu un vēl arī mēbeles, citās strauji kritumi gada laikā nav piedzīvoti. Ir kategorijas, kurās eksports ir strauji pieaudzis, te īpaši atzīmējams dzelzs un tērauda eksports, kas kāpis par 26%, sacīja eksperts. Iespējams gan, ka daļu šī pieauguma radījis reeksports. Ir pamats domāt, ka šis faktors spēlējis lomu arī elektrisko mašīnu un iekārtu eksporta pieaugumā par 36%, jo no šīs preces ražojošās apstrādes rūpniecības nozares pienāk pretrunīgas ziņas, dažiem uzņēmumiem klājas labi, citi samazina vai pārtrauc ražošanu.

Arī imports otrajā ceturksnī vēl ir pieaudzis, taču daudz lēnāk nekā citus gadus šajā laikā. Tas ir pēdējais mazais pakāpiens pirms dziļa krituma, prognozē Strautiņš. Par to liecina dati par otrā ceturkšņa mēnešiem, kuros arvien skaidrāk redzams Latvijas ekonomikas pieauguma apstāšanās iespaids uz iedzīvotāju vēlmi pirkt ilglietošanas preces.

Tāpat krīt investīcijas iekšzemes pieprasījuma nozarēs. Nevar izslēgt varbūtību, ka pasaules ekonomikas pārejošā vājuma dēļ arī eksports šī gada otrajā pusē vai nākamgad kādu laiku varētu samazināties, taču importa kritums būs daudz lielāks un tirdzniecības bilance noteikti uzlabosies.

"Jāatzīmē, ka šie dati neaptver pakalpojumu eksportu, šajā jomā Latvijas statistikas rādītāji tradicionāli bijuši labāki, tur bilance tradicionāli ir pozitīva un arī pieaugums šobrīd ir straujāks," norādīja ekonomists.

Kā ziņots, šī gada pirmajā pusgadā Latvijas eksports turpināja pieaugt, bet imports - samazināties, liecina CSP dati.

Latvijas kopējais preču ārējās tirdzniecības apjoms šī gada gada pirmajos sešos mēnešos faktiskajās cenās sasniedza 5,973 miljardus latu, kas ir par 305,7 miljoniem latu jeb 5,4% vairāk salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pērn.

Salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo periodu preču cenu izmaiņu ietekmes rezultātā eksporta apjoms salīdzināmajās cenās šī gada pirmajā pusgadā pieauga par 5,6%, bet importa apjoms tai pašā laikā samazinājās par 7,8%.

Eksporta vērtība faktiskajās cenās šī gada pirmajos sešos mēnešos sasniedza 2,216 miljardus latu, kas ir par 293,3 miljoniem latu jeb 15,3% vairāk nekā pērn attiecīgajā periodā. Pieaugums bija vērojams gandrīz visās preču grupās, tomēr par 11,6% apjomi samazinājās tekstilmateriālu un tekstilizstrādājumu eksportā, bet par 6,2% - koka un koka izstrādājumu eksportā.

Svarīgākie Latvijas eksporta partneri šī gada janvārī-jūnijā bija Lietuva - 17% no eksporta kopapjoma, Igaunija - 13,4%, Krievija - 9,9%, Vācija - 8,9% un Zviedrija - 7,3%.

Importa vērtība faktiskajās cenās šī gada pirmajā pusgadā bija par 12,4 miljoniem latu jeb 0,3% lielāka nekā 2007.gada attiecīgajā periodā, sasniedzot 3,756 miljardus latu.

Šī gada sešos mēnešos preču importa pieaugums faktiskajās cenās salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu bija vērojams minerālproduktiem - par 36,5%, lauksaimniecības un pārtikas precēm - par 18,8%, ķīmiskās rūpniecības un tās saskarnozaru ražojumiem - par 12,3%, parastajiem metāliem un parasto metālu izstrādājumiem - par 7,3%.

Vienlaikus samazinājās koka un koka izstrādājumu imports - par 41%, satiksmes līdzekļu - par 18,7%, mehānismu un mehānisko ierīču un elektroiekārtu - par 12,5%, kā arī tekstilmateriālu un tekstilizstrādājumu - par 3,9%.

Svarīgākie Latvijas importa partneri pirmajā pusgadā bija Lietuva - 15,8% no importa kopapjoma, Vācija - 13,8%, Krievija - 9,8%, Igaunija - 7,3% un Polija - 6,9%.

 

Pieaudzis ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits

DELFI  08/20/08     Šogad otrajā ceturksnī divas trešdaļas (67,8 %) iedzīvotāju vecuma grupā no 15 līdz 74 gadiem bija ekonomiski aktīvi - vīriešu vidū šis rādītājs bija 73,4%, bet sieviešu – 62,9%. 2008.gada otrajā ceturksnī ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits, salīdzinot ar 2007. gada attiecīgo periodu, palielinājies par 3,4 %, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie darbaspēka izlases apsekojuma rezultāti.

Kopumā valstī bija nodarbināti 1142,1 tūkstotis cilvēku (63,6% no iedzīvotāju kopskaita vecumā no 15 līdz 74 gadiem). Tikai 3,2% no tiem dažādu iemeslu dēļ nestrādāja (atvaļinājums, slimība, bērna kopšanas atvaļinājums, mācības). Salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, 2008. gada otrajā ceturksnī palielinājās gan nodarbināto iedzīvotāju skaits (2007. gada 2.ceturksnī tas bija 110 800 cilvēku), gan nodarbināto īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā (2007.gada 2. ceturksnī šis rādītājs veidoja 61,4%).

2008. gada otrajā ceturksnī nodarbināto kopskaitā vīriešu bija nedaudz vairāk nekā sieviešu, attiecīgi 50,9% un 49,1 %.

Iedzīvotājiem iztikas līdzekļi parasti veidojas no dažādiem ienākumu veidiem, tādēļ apsekojuma laikā respondenti uzrādīja vairākus ienākumu avotus. Apkopotie rezultāti liecina, ka būtiskākais no tiem bija darba samaksa - gandrīz trim piektdaļām (57,8% no iedzīvotājiem vecumā 15 - 74 gadi).

Šogad otrajā ceturksnī Latvijā bija 76 500 darba meklētāju jeb 6,3% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem (nodarbinātajiem un darba meklētājiem). Salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, 2008. gada 2. ceturksnī palielinājies gan darba meklētāju skaits (2007.gada 2.ceturksnī tas bija 70 500 cilvēku), gan darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā (2007.gada 2.ceturksnī šis rādītājs veidoja 6%).

2008. gada 2. ceturksnī nedaudz vairāk nekā divas piektdaļas (40,8%) no ekonomiski neaktīvajām personām veidoja pensionāri, katrs trešais (32%) bija skolnieks vai students, kas mācījās pa dienu un pārskata nedēļā nestrādāja, katrs vienpadsmitais ekonomiski neaktīvais iedzīvotājs sevi uzskatīja par mājsaimnieku/-ci (9,3%) vai bija ilgstoši slimojošs iedzīvotājs vai invalīds (9%).

 

Uztraucas par atkārtotu darbaspēka aizplūšanu

LETA  08/22/08     Pašreizējā ekonomiskā situācija valstī, kā arī negatīvās nākotnes prognozes rada pamatotas bažas par iespējamiem jauniem iedzīvotāju aizplūšanas viļņiem, pastāstīja Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta (ĪUMSILS) Ārvalstīs dzīvojošo tautiešu atbalsta nodaļas vadītāja Dana Heiberga.

Esošajā situācijā daudzi cilvēki būs spiesti apsvērt iespēju meklēt darbu ārzemēs, norāda Heiberga.

Tomēr atšķirībā no iepriekšējiem gadiem jāņem vērā apstāklis, ka visā pasaulē šobrīd ir novērojama ekonomikas lejupslīde, tostarp arī ASV un tajās Eiropas valstīs, kurp līdz šim ir devies lielākais skaits Latvijas iedzīvotāju: Īrijā, Lielbritānijā un Vācijā. Tātad Latvijas iedzīvotājiem, kas vēlēsies doties strādāt uz šīm valstīm, varētu būt ierobežotas iespējas realizēt savas ieceres.

Kā liecina jaunākie dati, bezdarba līmenis Īrijā ir sasniedzis maksimālo rādītāju deviņu gadu laikā, un šādā situācijā diez vai Īrija vai citas Rietumeiropas valstīs būs spējīgas uzņemt lielu skaitu jaunu viesstrādnieku.

Tomēr nevar izslēgt iespēju, ka daļa Latvijas iedzīvotāju, kas, apstākļu spiesti, izlems par labu darbam ārzemēs, atradīs sev piemērotu darbu citās valstīs, piebilst Heiberga.

 

Īrijas nauda novērš kopprodukta kritumu

Juris Paiders,  08/21/08     Lai gan Latvijā kopprodukta pieaugums ir palicis mikroskopisks, tomēr pašreizējās tendences liecina, ka ekonomiskais cikls ir sasniedzis nevis savu zemāko pozīciju, bet gan vēl tikai tuvojas.

Par to var spriest, izmantojot tādu rādītāju kā plānojamos nākotnes ražošanas apjomus. Ir nozares, kurās to tikpat kā nav iespējams izmērīt. Tomēr ir nozares, kurās ir relatīvi vienkārši prognozēt pārdošanas apjomus nākotnē.

Viena no šādām nozarēm ir būvniecība. Būvniecības ekonomisko nozīmi raksturo sniegto pakalpojumu apjoms. 2007. gadā būvniecības daļa Latvijas kopproduktā bija vairāk par miljardu latu. Taču nākotnes būvniecības apjomus var prognozēt pēc tik vienkārša rādītāja kā izsniegtās būvatļaujas. Jo vairāk izsniegts būvatļauju, jo lielāki celtniecības apjomi tiks veikti nākamajos divos gados. Izsniegtās būvatļaujas raksturo uzņēmēju optimismu vai pesimismu, plānojot investīcijas nākamajiem gadiem.

Diemžēl būvniecībā ir vērojams katastrofāls pesimisms. Turpat vai visās nozarēs izsniegto būvatļauju skaits dramatiski samazinās. Salīdzinot šā gada pirmo pusi ar optimisma pilno 2007. gada sākumu, kad būvatļauju jomā Latvija sasniedza vēsturisko maksimumu, kritumi ir ievērojami. Viendzīvokļa mājām šā gada pirmajā pusgadā tika izsniegts par trešdaļu mazāk būvatļauju nekā pērn. Pilnīga katastrofa ir vērojama, skaitot izdotās būvatļaujas jaunu divu vai vairāku dzīvokļu mājām. 2008. gada pirmajā pusgadā būvatļaujas apjoms samazinājies piecas reizes! Tuvākajos divos gados ir sagaidāma dramatiska celtniecības apjomu samazināšanās. Ja situācija nemainīsies, būvniecība pārstās būt par galveno kopprodukta pieauguma vilcēju, un, ja iztrūkumu nekompensēs citas nozares, krīze ievilksies vairāku gadu garumā.

Viena no cerībām, kas saistās ar jauna ekonomikas izaugsmes motora meklējumiem, ir transports un tūrisms. Rīgas lidostas pasažieru skaita apgrozījums palielinās lieliski. Tomēr tūrisma nozare šogad nav tik optimistiski noskaņota. 2008. gada pirmajā pusē izsniegtas tikai 22 būvatļaujas viesnīcu un viesu māju celtniecībai. Pērn atļaujas tika izsniegtas 35, bet aizpērn 36 viesnīcām.

Tomēr arvien konkrētāk iezīmējas galvenā nozare, kura kļūst par nozīmīgu kopprodukta pieauguma avotu.. Tie ir ārvalstīs strādājošo naudas pārvedumi uz Latviju. Kā liecina Īrijas statistikas dati, pērn Latvijas viesstrādnieki uz mājām pārskaitīja 60 miljonus latu. Šie līdzekļi ir lielāki nekā visu Latvijas viesnīcu un restorānu kopējais apgrozījums 2008. gada pirmajos trijos mēnešos (52 miljoni latu).

Publiskotie dati ir tikai par Īrijas viesstrādnieku legāliem pārskaitījumiem. Vēl jau ir nelegāli nodarbinātie, kas saņem algu skaidrā un uz Latviju pārved skaidru naudu. Vēl jau ir strādājošie Lielbritānijā, Vācijā, Norvēģijā un citviet. Reāli naudas pārvedumi un no ārzemēm atvesta skaidrā nauda ir pakalpojumu eksports, un pašlaik tieši šis pakalpojumu eksporta virziens ir visdinamiskākā nozare, kas glābj Latviju no ekonomiskās krīzes.

 

Premjers: Ekonomikas lejupslīdes bedre Latvijā varētu būt trešajā ceturksnī

BNS  08/22/08     Ekonomiskās lejupslīdes bedre Latvijā varētu būt šā gada trešajā ceturksnī, taču pēc tam ekonomikas attīstības rādītāji atkal varētu lēnām sākt uzlaboties, intervijā aģentūras BNS biznesa informācijas portālam "Baltic Business Service" prognozēja Ministru prezidents Ivars Godmanis.

Viņš sacīja, ka, apkopojot ekspertu izteiktās prognozes, šogad Latvijas iekšzemes kopprodukts (IK) varētu pieaugt vidēji par 1,5%, nākamgad - vidēji par 1,9%, bet 2010.gadā analītiķu prognozētais vidējais IK pieaugums Latvijā varētu būt jau 4,2%.

Godmanis norādīja, ka viena no galvenajām problēmām Latvijas ekonomikas tālākai veiksmīgai attīstībai ir zemais apstrādājošās rūpniecības īpatsvars Latvijas IK, kas pašreiz ir aptuveni 11%.

"Tā ir mūsu galvenā problēma, jo tā ir galvenā, stabilā nodokļu bāze. Eksports/imports, tranzīta pakalpojumi - šķiet jauki, taču ne no nodokļa viedokļa, jo eksportam viss pievienotās vērtības nodoklis (PVN) jāatmaksā atpakaļ, visas darbības ostās neapliekas ar PVN - jāmaksā priekšnodoklis. Pakalpojumi izskatās kā liela sadaļa IK, bet kā nodokļu nesējs tas ir ļoti vājš," paskaidroja premjers.

Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes publicētajiem IK otrā ceturkšņa iepriekšējā novērtējuma datiem Latvijas ekonomika pieaugusi par 0,2%, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo periodu. Analītiķi prognozē, ka IK rādītājs gada trešajā ceturksnī, visticamāk, samazināsies.

Latvijas IK šogad pirmajā ceturksnī pieauga par 3,3%, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo laika periodu. Savukārt salīdzinājumā ar 2007.gada ceturto ceturksni bija vērojams IK kritums par 4,5%. 2007.gadā kopumā Latvijas IK pieauga par 10,2%.

 

Pētījums: Latvijā reālās darba algas pērn pieaugušas visstraujāk Eiropas Savienībā

BNS 08/22/08     Latvijas strādājošo reālās darba algas pērn ir pieaugušas par 18,3%, kas bija straujākais kāpums Eiropas Savienībā (ES), liecina jaunas izpētes dati.

Pētījums, ko veikuši Eiropas Rūpniecisko attiecību institūta ("European Industrial Relations Observatory", EIRO) analītiķi, ļauj secināt, ka darba algu kāpums mūsu valstī par 4,2 procentpunktiem apsteidzis inflāciju, kas pērn sasniedza 14,1%.

Pēc Latvijas otrs spraigākais reālās darba algu kāpums - 13% - bija Lietuvā, bet trešajā un ceturtajā vietā ierindojas attiecīgi Rumānija un Igaunija - šajās valstīs pagājušajā gadā darbarūķu reālās algas, kas koriģētas atbilstoši inflācijai, pieaugušas attiecīgi par 12,2% un 10,5%.

Daudzās citās ES valstīs strādājošo algas pagājušajā gadā cēlušās maz vai pat samazinājušās, un visbūtiskāk jeb par 3,5% reālais atalgojums krities Slovēnijā. Tālāk seko Kipra un Spānija, kur reālās algas sarukušas attiecīgi par 1,6% un 1,4%.

Pētījuma autori vērš uzmanību uz faktu, ka 2007.gadā 12 jaunajās ES valstīs vidējās reālās darba algas pieaugums bijis 25 reizes straujāks nekā vecajās bloka zemēs - 2006.gadā atšķirība algu pieauguma tempā bija daudz mazāka jeb 6,5 reizes.

Pētnieki norāda, ka šīs atšķirības pieauguma iemesls ir krasie darba algu kāpumi Baltijā, Rumānijā un Bulgārijā, bet Ungārijā, Slovēnijā, Čehijā, Kiprā un Maltā reālo algu palielinājums bija mazāks nekā 15 vecajās ES valstīs.

Saskaņā ar EIRO datiem 2006.gadā Latvijā reālās algas pieauga par 16,2%, Lietuvā - par 12,7% un Igaunijā - par 10,6%.

 

Pašnāvību skaita pieaugums kredītsaistību dēļ

LNT  08/22/08     Latvija slīgst parādos. Starp jaunajām ES valstīm pie mums ir lielākais maksātnespējīgo uzņēmumu skaita pieaugums, savukārt banķieri sāk uztraukties par t.s. sliktajiem privātpersonu kredītiem.

Arvien biežāk pašnāvības izdara ekonomiski aktīvi cilvēki. Pie šāda secinājuma psihiatri jau bija nonākuši pirms vairākiem gadiem un toreiz cēlonis bija iedzīvotāju nespēja ilgstoši atrast darbu. Tagad statistiku papildina pirmie gadījumi, kad cēlonis ir nespēja norēķināties ar kredītsaistībām.

Pēc vakar izskanējušās informācijas par strauju parādnieku pašnāvību skaita pieaugumu sīkākās detaļās likumsargi iegrimt nevēlas, taču Rīgas Galvenās policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks Aivars Lapiņš pēdējā laika tendenci apstiprina.

Aivars Lapiņš: "Konkrēti gadījumi, kad cilvēki pirmsnāves vēstulēs ir uzrakstījuši, ir bijuši."

Lapiņš gan joprojām cer, ka daži gadījumi bijuši nejaušības, bet ne likumsakarība. Arī bankas, lai arī spiestas atzīt, ka situācija ar hipotekāro kredītu atmaksu pasliktinās, uz ES fona tā vērtējama apmierinoši. Taču iespējams, ka krīze vēl tikai priekšā, jo mazo un vidējo kredītu jomā melni mākoņi savelkas strauji.

Lielākā daļa gadījumu ir pārvērtētas personiskās finanšu iespējas. Cilvēkam, kas to ir sapratis, nāksies savilkt ciešāk jostu un būs laba dzīves skola, tiesa, neviens nav pētījis, kāpēc vissāpīgāk pārmaiņas ir pārdzīvot Baltijas valstu iedzīvotājiem.

Pieļaujot atsevišķu gadījumu iespējamību, pauž cerību, ka pašnāvību vilni kā 90. gados Latvija tomēr vairs nepieredzēs.

Pašnāvību skaita pieaugums bijis vērojams arī šķietami pārtikušās valstīs. Piemēram, hipotekārās krīzes laikā Somijā. Psihiatri gan tiešas sakarības starp ekonomiku un pašnāvībām nevelk, jo, ja cilvēkam nav depresīvu noslieču, visticamāk viņš šādu izeju no situācijas nemaz nemeklēs.

 

 

Veselībā un izglītībā...

 

 

Septembrī mācības varētu sākt par 15 000 mazāk skolēnu nekā pērn

LETA  08/16/08     Jaunajā mācību gadā kopējais skolēnu skaits vispārējās izglītības iestādēs varētu samazināties par aptuveni 15 000, informēja Izglītības un zinātnes ministrija.

Dienas skolās skolēnu skaits varētu samazināties no 250 941 skolēna 2007./2008.mācību gadā līdz 236 642 skolēniem, bet vakara (maiņu) skolās - no 13 000 audzēkņu pērn līdz aptuveni 12 300 skolēniem šogad.

Sākumskolas 1.-4.klasēs būtiska skolēnu skaita samazināšanās nav paredzama, bet gaidāms, ka skolēnu skaits būtiski samazināsies 5.-9.klasēs.

Tāpat arī vidusskolas posmā samazināsies kopējais skolēnu skaits vispārizglītojošās dienas skolās - ja 2007./2008.mācību gadā vidusskolas klasēs mācījās 54 182 skolēni, tad 2008./2009.mācību gadā tie varētu būt apmēram 50 000 audzēkņu.

Aptuveni par tūkstoti varētu samazināties kopējais skolēnu skaits tieši 10.klasē, jo iepriekšējā mācību gadā devītklasnieku bija mazāk nekā iepriekšējos gados.

2007./2008.mācību gadā 9.klasēs mācījās 28 895 skolēni dienas skolās un 1 251 - vakarskolās

 

Pirmsskolas izglītības iestāžu attīstībai reģionos būs pieejami 24 miljoni latu

DELFI  08/20/08     Lai attīstītu pirmsskolas izglītības iestāžu infrastruktūru un tādējādi veicinātu vienlīdzīgas nodarbinātības iespējas, pilsētām Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu aktivitātē būs pieejami vairāk nekā 24 miljoni latu.

Šonedēļ nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centri saņems uzaicinājumus iesniegt projektu pieteikumus, informēja reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra preses sekretāre Dace Kārkliņa.

Piesaistot ES fondu finansējumu, pašvaldībām ir iespēja būvēt jaunus bērnudārzus vai renovēt esošos, tai skaitā īstenot energoefektivitātes pasākumus, labiekārtojot pirmsskolas izglītības iestāžu teritoriju, modernizējot aprīkojumu un nodrošinot vides pieejamību personām ar funkcionāliem traucējumiem un vecākiem ar bērniem.

Kopējais aktivitātei pieejamais finansējums ir 24,74 miljoni latu, tajā skaitā, Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējums ir 21,03 miljoni latu, bet nacionālais publiskais finansējums - 3,71 miljons latu.

Tiek plānots, ka par šiem līdzekļiem līdz 2013.gadam varētu uzbūvēt vai paplašināt vairāk nekā 10 bērnudārzus tādējādi par 11% samazinot rindas uz vietām bērnudārzos.

Projekta iesniedzēji var būt nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centru - Daugavpils, Jelgavas, Jēkabpils, Liepājas, Rēzeknes, Valmieras, Cēsu, Ventspils, Jūrmalas, Ogres, Bauskas, Aizkraukles, Siguldas, Limbažu, Alūksnes, Valkas, Gulbenes, Kuldīgas, Madonas, Saldus, Tukuma, Smiltenes, Talsu, Dobeles, Krāslavas, Balvu, Līvānu, Preiļu, Ludzas un Rīgas pašvaldības dome vai tās izveidotā iestāde, kas ir reģistrēta nodokļu maksātāju reģistrā.

Lai veicinātu valsts teritoriju līdzsvarotu attīstību, ir noteiktas kvotas plānošanas reģioniem un Rīgas pilsētai, pamatojoties uz statistikas datiem par sociāli ekonomiskajiem rādītājiem. Zemgales plānošanas reģiona kvota ir 3,37 miljoni latu, Latgales plānošanas reģiona - 3,5 miljoni latu, Kurzemes plānošanas reģiona - 4,48 miljoni latu, Vidzemes plānošanas reģiona - 2,72 miljoni latu, Rīgas plānošanas reģiona - 4,85 miljoni latu, Rīgas pilsētas - 2,1 miljons latu.

Aktivitātes īstenošanu nodrošinās Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija kā atbildīgā iestāde un Valsts reģionālās attīstības aģentūra kā sadarbības iestāde.

Projektu iesniegumi pirmās atlases kārtas ietvaros ir jāiesniedz līdz 2008.gada 13.novembrim. Otrā atlases kārta tiek izsludināta, ja līdz 2009.gada 31.augustam nav noslēgtas vienošanās par visu aktivitātei pieejamo Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējuma apjomu.

Projekta īstenošanas ilgums nedrīkstēs pārsniegt trīs gadus.

 

Svarīgi iemācīt cienīt skolotājus

Inga Jākobsone, Ogres ziņas   98/20/08     Pavisam drīz sāksies jaunais mācību gads. No šāgada 1.septembra skolotājiem solīts algas pieaugums – jaunajā mācību gadā pedagogi saņems vidēji par sešdesmit latiem vairāk nekā līdz šim. Neņemšos vērtēt – tas ir daudz vai maz. Visādā ziņā – labāk nekā nemaz.

Lai arī darba samaksa skolotājiem paaugstinās katru gadu, tomēr katrs jaunais mācību gads nu jau kuro septembri mācību iestāžu vadītājiem sākas ar “galvassāpēm”. Par to, kur atrast trūkstošos skolotājus. Arī par to, ka uz skolām pēdējā laikā tikpat kā nenāk strādāt augstskolu tikko absolvējušie pedagogi. Šogad “trūkstošo” pedagogu “topa” priekšgalā matemātikas, fizikas, ķīmijas un mājturības skolotāji. Svešvalodu skolotāju trūkums mācību iestādēs nemainīgi jūtams jau kuro gadu.

Laimīgi tie vecāki, kuru bērnu skolās pedagogu netrūkst. Bet tādu jau nav daudz. Otra vecāku “sāpe” - kadru mainība mācību iestādēs. Gan bērnudārzos, gan vispārizglītojošās skolās. Man kā mammai noteikti mierīgāka sirds būtu, ja es zinātu, ka manu bērnu līdz pat pamatskolas absolvēšanai audzinās un svarīgākos priekšmetus mācīs viens pedagogs. Nevis katru gadu cits.

Laikam vēl kādu brīdi būs jāuzgaida, lai šīs manas un citu vecāku vēlmes kļūtu par īstenību. Jāgaida, jo nekas cits jau neatliek. Nepietiekamais atalgojums, neapšaubāmi, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc skolās nepietiek pedagogu. Samaksāt pedagogiem tik daudz, lai viņi justos materiāli novērtēti, mēs, skolēnu vecāki, laikam nevarēsim. Bet mūsu ziņā paliek iemācīt savām atvasēm ar cieņu izturēties pret skolotājiem un novērtēt viņu darbu. Un tādiem būt arī pašiem – cienīt savu bērnu pedagogus, prast viņiem pateikt paldies un būt iecietīgiem un saprotošiem. Lielākā daļa skolotāju to patiešām pelnījuši. Varbūt šāda attiekme kaut mazliet palīdzēs pedagogus “noturēt” mācību iestādēs. Vai varbūt būs ceļa sākums uz “labākiem laikiem” skolās?

 

Latvijas iedzīvotāju veselības stāvoklis ir viens no sliktākajiem ES

LETA  08/21/08     Eiropas Savienības (ES) valstu vidū Latvijā ir vissliktākie veselības stāvokļa indikatori gan vīriešiem, gan sievietēm, šodien notikušās preses konferences laikā klātesošos informēja Sabiedrības veselības aģentūras (SVA) Sabiedrības veselības datu analīzes daļas vecākā speciāliste un projekta "Monitoring Health Evolution" koordinatore Latvijā Iveta Pudule.

Lai arī pēdējos gados ir novērojami uzlabojumi atsevišķās ar veselību saistītās jomās, tomēr statistikas dati liecina, ka Latvijai salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošanā vēl tāls ceļš ejams, norādīja Pudule.

Pētījuma dati liecina, ka Latvijā ir augsta mirstība no gūtām traumām, ļaundabīgiem audzējiem, no alkohola un tabakas negatīvās ietekmes sekām, kā arī viens no augstākajiem sirds un asinsvadu slimību mirstības rādītājiem ES. Turklāt ar tabakas lietošanu saistītā mirstība jauniem un vidēja vecuma vīriešiem ir augstākā ES.

Visaugstākais mirstības līmenis Latvijā tika sasniegts 90.gadu vidū. Šo apstākli Pudule izskaidro ar nestabilo ekonomisko stāvokli un krīzi, kas bija izveidojusies neilgi pēc neatkarības atgūšanas, kā arī ar pieaugošo alkohola patēriņu, jo pēc 80.gadu Gorbačova ēras pretalkohola politikas alkoholiskie dzērieni atkal bija brīvi pieejami.

SVA direktora vietnieks zinātnes un pētniecības jautājumos Māris Taube norādīja, ka, neskatoties uz Latvijas neapskaužamo stāvokli citu ES valstu vidū, tiek veicinātas dažādas programmas un rīkotas kampaņas iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošanai, piemēram, tiek domāts par alkohola un smēķēšanas ierobežošanu un samazināšanu, par veselīgu uzturu, piedāvājot skolēniem "brokastu kārbas", kā arī par fiziskām aktivitātēm, rīkojot olimpiskās dienas.

Grūtības veselības jomā, ar kurām šobrīd saskaras Latvija, pārējās Baltijas valstis un Rumānija, ir visu Austrumeiropas valstu problēma, taču līdz ar ekonomiskās situācijas un veselības politikas sakārtošanu stāvoklis uzlabosies, norāda Pudule, kā piemēru minot Čehiju un Slovākiju, kuras jau ir pārvarējušas šo krīzi.

Lai arī Latvijā situācija uzlabojas pavisam lēni, tomēr Pudule izteica cerību, ka nākotnē iedzīvotāju veselības stāvoklis varētu kļūt arvien labāks. Jau tagad daudzi cilvēki sākuši nopietnāk rūpēties par savu veselību, vēršoties pēc palīdzības un lūdzot konsultācijas sirds un asinsvadu konsultāciju kabinetos. Pēc viņas domām, tieši sirds un asinsvadu slimību jomā situācija nākamajos gados varētu uzlaboties.

LETA jau ziņoja, ka šodien SVA telpās notika preses konference, kurā sabiedrība tika iepazīstināta ar pētījumu, kurā parādīts Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokļa salīdzinājums ar citām ES dalībvalstīm.

Laikā no 2003.gada līdz šim gadam starptautiska zinātnieku grupa veica pētījumu "Monitoring Health Evolution", kurā izvērtēja ES valstu pieejamos datus par iedzīvotāju saslimstību, mirstību, kā arī alkohola, tabakas un citu kaitīgo vielu ietekmi uz cilvēku veselību.

Pētījuma galvenais mērķis bija izanalizēt jauno ES valstu iedzīvotāju veselības stāvokli un mūža ilguma atšķirības salīdzinājumā ar vecajām ES valstīm.

Projekts "Monitoring Health Evolution" tiek finansēts no ES un Polijas Zinātnes un augstākās izglītības ministrijas līdzekļiem.

 

Par 7,6 miljoniem latu plāno uzlabot neatliekamās medicīniskās palīdzības kvalitāti

LETA  08/21/08     Neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumu uzlabošanai Latvijā būs pieejami 7,6 miljoni latu, informēja Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūras (VSMTVA) Eiropas Savienības (ES) fondu departamenta sabiedrisko attiecību speciāliste Egita Sāre.

Aktivitātes "Neatliekamās medicīniskās palīdzības attīstība" mērķis ir neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumu sakārtošana Latvijā, lai nodrošinātu ātru un efektīvu medicīniskās palīdzības sniegšanu pirmsslimnīcas posmā.

Šo aktivitāti VSMTVA ir sākusi īstenot darbības programmā "Infrastruktūra un pakalpojumi". Tā tiek īstenota Eiropas Reģionālās attīstības fonda ierobežotās projektu iesniegumu atlases veidā.

Ieviešot projektu, paredzēts izveidot vienotu neatliekamās medicīniskās palīdzības vadības sistēmu, kuras ietvaros tiks izveidoti seši vadības un dispečeru centri.

VSMTVA ir aicinājusi līdz šī gada 19.septembrim iesniegt projektu Katastrofu medicīnas centram. Projektu paredzēts izvērtēt līdz šī gada oktobrim, bet vienošanos slēgt novembrī.

Aktivitātei pieejamais attiecināmais finansējums ir 7 678 406 lati, kurā ietilpst Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējums 6 526 645 latu apmērā un valsts budžeta līdzfinansējums 1 151 761 lata apmērā.

 

 

Citādā ziņā...

 

 

Rīgas svētku pasākumi 11.novembra krastmalā pulcē simtiem cilvēku

LETA  08/16/08     Rīgas svētku gaitā notiekošie pasākumi 11.novembra krastmalā sesttdien pulcē simtiem cilvēku.

Īpaši lielu rīdzinieku un Rīgas viesu uzmanību izpelnījās starptautiskās ātrumlaivu sacensības "Formula 2 uz ūdens", kurās Latviju pārstāv piloti Uvis Slakteris, Uģis Gross un Mārtiņš Bergholcs. Par spīti tveicīgajam laikam, vairāki simti cilvēku bija pulcējušies Daugavmalā, lai vērotu sacensību norisi.

Lielu skatītāju atsaucību guva starptautiskais ielu basketbola turnīrs "Rīga Open", kurā spēkiem mērojās gan komandas no Latvijas, gan citām valstīm, kā arī dižāko un spēcīgāko vīru sacensības, kuru dalībniekiem bija jāizpilda dažādi uzdevumi spēkavīra Raimonda Bergmaņa vadībā.

Tāpat bērnu un pieaugušo interesi izraisīja krastmalā apskatāmā militārā tehnika. Arī lielā ēdamiela pulcēja lielu skaitu rīdzinieku, sniedzot iespēju iegādāties dažādus tradicionālos latviešu un citu valstu ēdienus, lai tos notiesātu pie garā galda.

Pagaidām maz rīdzinieku atsaukušies aicinājumam aizdegt svecītes Rīgas pils mūrī 11.novembra krastmalā, tādējādi izrādot atbalstu mierīgajiem iedzīvotājiem Gruzijā.

Kā ziņots, ar dažādiem pasākumiem sestdien Rīgā turpinās pilsētas svētku svinības.

Sestdienas vakarā plkst.20.30 dziedāt kārie tiek aicināti uz vienu no skaistākajiem svētku pasākumiem - sadziedāšanos krastmalā ar Rīgas teātru aktieriem, ko tiešraidē varēs vērot arī Latvijas Televīzijā.

Pēc koncerta ap plkst.23 krastmalā sāksies zaļumballe, savukārt dejot gribošie jaunieši jau no plkst.20 būs gaidīti "House mūzikas naktī" Andrejsalā.

Nenogurdināmākajiem svētku dalībniekiem Rīgas klubu durvis būs atvērtas līdz pat plkst.8 no rīta, piedāvājot īpašu izklaides programmu dažādām muzikālajām gaumēm - sākot no latviešu mūzikas un džeza līdz pat elektroniskajai un deju mūzikai. "House mūzikas nakts" Andrejsalā un zaļumballe 11.novembra krastmalā, lai netraucētu rīdzinieku naktsmieru, norisināsies līdz plkst.1.

Svētki turpināsies arī rīt.

"Rīgas svētkus 2008" organizē Rīgas domes Kultūras departaments sadarbībā ar 24 pasākumu producentiem. Svētku laikā Rīgas centrā un priekšpilsētās notiks vairāk nekā 40 dažādu pasākumu.

 

Pirms 17 gadiem Latvija atguva valstisko neatkarību

LETA  08/21/08     Pirms 17 gadiem, 1991.gada 21.augustā, izgāzās valsts apvērsuma mēģinājums PSRS, bet Latvijas Republikas Augstākā Padome (AP) pieņēma Konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu". AP noteica, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922.gada 15.februāra Satversme. Par spēku zaudējušu tika atzīts 1990.gada 4.maija deklarācijas 5.punkts, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai "de facto".

Konstitucionālo likumu parakstījuši AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un AP sekretārs Imants Daudišs.

Konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" 1991.gada 21.augustā Latvijas AP pieņēma plkst.13, un jau plkst.14.10 padomju armijas desantnieki, kuri visu rīta cēlienu bija biedējuši rīdziniekus gan ar bruņumašīnu rēkoņu, gan dūmu svecēm, aizvācās no Doma laukuma. Viņus, visticamāk, jau bija sasniegusi ziņa, ka pučs Maskavā ir izgāzies, armija pārgājusi Krievijas AP jeb "Baltā nama" aizstāvju pusē.

Plkst.19.45 padomju armijnieki izvācās no Latvijas Televīzijas ēkas, bet plkst.20.30 sāka nest ārā savas dzelzs gultiņas arī no Radio nama. Doma laukumā sanākušie rīdzinieki zaldātus pavadīja ar dziesmu "Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt".

PSRS iekšlietu ministra vietnieks ģenerālis Boriss Gromovs bija devis pavēli Rīgas OMON neatstāt Vecmīlgrāvja bāzi.

1991.gada 21.augustā Krievijas AP atzina Igaunijas neatkarību, un Krievijas ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs nāca klajā ar aicinājumu pasaules valstīm atzīt Baltijas valstu neatkarību.

1991.gada augusta puča izgāšanās ievadīja PSRS sabrukuma pēdējo taisni, un jau decembrī nācās atzīt, ka PSRS ir beigusi pastāvēt.

Ceturtdien, Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanas gadadienā 1991.gada barikāžu dalībnieku biedrības zālē notiks arī Latvijas Republikas Valsts apbalvojuma "1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme" pasniegšana 1991.gada barikāžu dalībniekiem.

Apbalvojumus saņems medicīnas un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieki, kā arī Iekšlietu ministrijas darbinieki, kuri 1991.gada oktobrī Tjumeņā aizturēja un Latvijā nogādāja bijušo OMON komandiera vietnieku Sergeju Parfjonovu.

 

Māris Štrombergs izcīna Latvijai zeltu

NRA  08/22/08     Par pirmo olimpisko čempionu BMX vīriešu sacensībās Pekinā piektdien ir kļuvis Latvijas sportists Māris Štrombergs.

Štrombergs izcīnīja uzvaras visos pusfināla braucienos un pelnīti bija pirmais arī finālā.

Štrombergs finālā startēja no izdevīgākā pirmā celiņa. Potenciālais galvenais latvieša konkurents Maiks Dejs kļūdījās trešajā pusfināla braucienā, tādēļ finālu uzsāka no neparocīgās ceturtās starta pozīcijas.

Štrombergs otrajā taisnē sīvi cīkstējās ar Džaredu Greivsu un Maiku Deju, par laimi nosargājot savu pozīciju. Sifiso Nhlapo no Dienvidāfrikas , kas bija trešais sīvākais konkurents neveiksmīgi nokrita līdz ar to nefinišējot.

Latvijas komandai šī bija otrā medaļa Pekinas Olimpiādē, jo otrdien pirmo medaļu Latvijai izcīnīja svarcēlājs Viktors Ščerbatihs, kurš svara kategorijā virs 105 kilogramiem izcīnīja bronzas medaļu.

Štrombergs ir kļuvis par otro olimpisko čempionu kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. 2000.gadā Sidnejas Olimpiādē zelta medaļu vingrošanā brīvajās kustībās izcīnīja Igors Vihrovs.

 

Šķēpmetējs Kovals kļūst par Pekinas olimpisko spēļu vicečempionu

DELFI  08/23/08     Latvijas šķēpmetējs Ainārs Kovals sestdien, 23.augustā, XXIX Vasaras olimpiskajās spēlēs Pekinā izcīnīja sudraba godalgu, bet Atēnu olimpisko spēļu vicečempions Vadims Vasiļevskis palika devītais. Tādējādi Latvija Pekinas olimpiskajās spēlēs ir izcīnījusi pilnu olimpisko medaļu komplektu – piektdien par olimpisko čempionu BMX braukšanā kļuva Māris Štrombergs, bet otrdien svarcelšanā svara kategorijā virs 105 kilogramiem bronzu ieguva Viktors Ščerbatihs.

Kovals savā pēdējā mēģinājumā sasniedza jaunu personisko rekordu 86,64 metri, bet par olimpisko čempionu ar jaunu olimpisko rekordu – 90,57 metri – kļuva norvēģis Andreass Torkildsens. Norvēģis, kurš bija līderis jau pēc pirmā mēginājuma, piektajā mēginājumā sasniedza savu sezonas labāko rezultātu un par 40 cm laboja leģendārā Jana Železnija olimpisko rekordu.

Bronzas medaļa tika somam Tero Pitkameki, kurš pēdējā mēģinājumā sasniedza rezultātu 86,16 metri, tomēr Kovalu nobīdīt no goda pjedestāla otrā pakāpiena nespēja.

Pirmajā mēģinājumā Kovala rezultāts bija 79,45 metri, bet Vasiļevskim – 76,75 metri. Tie bija abi sliktākie rezultāti starp tiem, kuri tika ieskaitīti.

Otrajā mēģinājumā Kovals sasniedza savu sezonas labāko rezultātu 82,63 metri, kas tobrīd deva piekto vietu. Vasiļevskim otrais mēģinājums arī padevās labāks, taču kritienā viņš ar roku pārsniedza sektora līniju, līdz ar to viņa mēģinājums netika ieskaitīts.

Trešajā mēģinājumā Kovala rezultāts bija nedaudz sliktāks kā otrajā mēģinājumā – 82,28 metri. Vasiļevskis trešajā mēģinājumā šķēpu raidīja 81,32 metri, kas tobrīd bija tikai astotais rezultāts. Tomēr vēlāk tālāk šķēpu raidīja soms Tēmu Virkala, tādējādi Vasiļevskis netika astotniekā un viņam sacensības bija beigušās.

Ceturtajā mēģinājumā Kovala rezultāts bija sliktāks (78,98 metri), un arī piektajā viņš savu rezultātu neuzlaboja (80,65 metri).

Sestajā mēģinājumā savu rezultātu uzlaboja krievs Iļja Korotkovs, tobrīd nobīdot Kovalu uz septīto vietu. Tomēr uzreiz pēc viņa meta Kovals, kurš teicami izpildīja savu pēdējo mēginājumu un par 69 cm laboja savu personisko rekordu, izcīnot sudraba godalgu!!!

 

 

 

 

Kas jauns Latvijā?