Kas jauns Latvijā?

Nr. 542:  2008. g.  24. augusts - 7. septembris

 

 

 

Gribīgo koalīcijā, Eiropā, un citur pasaulē...

 

Latvija aicina Krievijas prezidentu neatzīt Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību

LETA 08/25/08    Latvijas Ārlietu ministrija (ĀM) aicina Krievijas prezidentu neapstiprināt parlamentā šodien pieņemto aicinājumu atzīt Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību. ĀM uzskata, ka šo reģionu atzīšana neveicinātu konflikta atrisināšanu, informēja ĀM preses sekretārs Ivars Lasis.

Latvija atbalsta un iestājas par Gruzijas suverenitāti un teritoriālo integritāti Gruzijas starptautiski atzītajās robežās. Jau ziņojām, ka Krievijas parlamenta apakšnams - Valsts dome - pirmdien pieņēma aicinājumu prezidentam Dmitrijam Medvedevam atzīt Gruzijas separātisko reģionu - Dienvidosetijas un Abhāzijas - neatkarību. 447 deputāti balsoja par šo aicinājumu, pret - neviens.

Līdzīgu aicinājumu pirmdien jau pieņēma parlamenta augšpalāta - Federācijas padome. Arī tur lēmums tika pieņemts vienbalsīgi.

 

Valdība nav analizējusi, kā atbalsts Gruzijai ietekmēs Latvijas un Krievijas attiecības

LETA 08/25/08     Valdība vēl nav analizējusi, kā atbalsts Gruzijai varētu ietekmēt Latvijas un Krievijas divpusējās attiecības, intervijā laikrakstam "Biznes&Baltija" sacījis ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP).

Kā pieļāvis Riekstiņš, kad valdība pilnā sastāvā atkal sapulcēsies uz sēdi, šis jautājums varētu tikt pārrunāts, bet pašlaik no Krievijas puses neesot saņemtas kādas indikācijas par vēlmi pārskatīt attiecības un plānotos kontaktus.

Taujāts, vai, reaģējot uz militārajām sadursmēm Gruzijā, Latvijai nevajadzēja ieņemt mērenāku pozīciju, lai attiecību ar Krieviju iespējamas pasliktināšanās dēļ neciestu valsts ekonomiskā situācija, Riekstiņš uzsvēris, - lai arī ekonomikas sakari ar Krieviju ir būtiski, Latvija nav pilnībā atkarīga no šīs kaimiņvalsts. "Mēs esam ieinteresēti attīstīt labas kaimiņattiecības ar Krieviju. Taču mēs vairāk nekā jebkurš cits esam ieinteresēti, lai mūsu partneri austrumos būtu prognozējami." Skaidrojot, kāpēc Latvija šajā militārajā konfliktā ir nostājusies Gruzijas pusē, ministrs norādījis uz konflikta eskalāciju šā gada laikā. Riekstiņš atzīmējis, ka vispirms Krievija šā gada aprīlī sāka tiešus kontaktus ar Gruzijas separātiskajiem reģioniem Abhāziju un Dienvidosetiju, tad sākās arī militāri incidenti, kad tika notriektas Gruzijas lidmašīnas un Krievijas lidmašīnas ielidoja Gruzijas gaisa telpā, sākās apšaudes un Krievija palielināja savu militāro kontingentu šajos reģionos.

"Mēs redzējām vairākus soļus, kas neveicina spriedzes mazināšanu, gan no osetīnu separātistu puses, gan arī Krievijas puses," sacījis ministrs, "šajā situācijā [Gruzijas] prezidentam bija kaut kas jādara, lai to pārtrauktu. Vai viņš izvēlējās vislabākos līdzekļus? Varbūt arī nē. Varbūt viņš nenovērtēja situāciju un pakļāvās provokācijām? Varbūt..."

Riekstiņš uzskata, ka Krievija uz situāciju reaģējusi neadekvāti. "Bija kritušie starp miera uzturētājiem? Tas ir slikti. Mūsu miera uzturētāji arī ir krituši, kā tas nesen notika Afganistānā. Šādās situācijās, lai izvairītos no tālākas konflikta eskalācijas, ir jānoskaidro notikušā apstākļi, nevis jāmetas nekavējoties atbildēt, ievedot vairākus tūkstošus karavīru citā valstī," sacījis politiķis.

 

Eksperti: Krievijai atzīstot Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību, apdraudēts valsts suverenitātes jēdziens

LETA 08/26/08    Krievijas prezidentam Dmitrijam Medvedevam oficiāli atzīstot Gruzijas separātisko reģionu Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību, tiek apdraudēts valsts suverenitātes jēdziens un noticis starptautisko tiesību pārkāpums, uzskata aģentūras LETA aptaujātie eksperti.

"Tas solis ir pareizs no Krievijas puses viedokļa un lielas daļas šo autonomiju iedzīvotāju viedokļiem, bet tas grauj starptautisko attiecību struktūru un sistēmu," uzskata politologs Kārlis Daukšts.

Politologs prognozēja, ka tagad daudzas valstis varētu sekot Maskavas piemēram, lai apspiestu separātistu darbību.

Arī Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētāja, politoloģe Žaneta Ozoliņa atzina, ka Krievijas solis, lai gan bijis likumsakarīgs pēdējo notikumu gaitā, apdraud valsts suverenitātes jēdzienu un ir noticis starptautisko tiesību pārkāpums.

"Krievija jaunās skaņās mēģina atkārtot Kosovas precedentu, bet tās ir divas pilnīgi dažādas situācijas," vērtēja eksperte.

Pašlaik, pēc Ozoliņas domām, atklāts paliek jautājums par starptautiskās sabiedrības attieksmi pret šādu Krievijas soli. Tā kā lielākā daļa pasaules valstu atzīst Gruzijas teritoriālo integritāti un nedalāmību, eksperte prognozēja plašas diskusijas starptautiskajās organizācijās un arī valstu divpusējās attiecībās par Gruzijas un šo teritoriju tālāko statusu.

Politoloģe norādīja, ka valstis, kuras "meklē piedzīvojumus, konfliktus un vardarbības uzplaiksnījumus", var mēģināt iet Krievijas izvēlēto ceļu, bet tas esot dārgs cilvēku dzīvību, kā arī politiskās un ekonomiskās stabilitātes ziņā.

"Lielākā daļa valstu desmitkārtīgi apsvērs, vai šāds piedzīvojums ir tās interesēs," sacīja Ozoliņa.

Kā ziņots, Medvedevs šodien parakstīja rīkojumus, oficiāli atzīstot Gruzijas separātisko reģionu Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību.

"Dienvidosetijas un Abhāzijas tautas ir vairākkārtīgi izteikušas atbalstu savai neatkarībai. Mēs saprotam - pēc tā, kas ir noticis, tām ir tiesības pašām lemt savu likteni," paziņoja Medvedevs nacionālajos telekanālos pārraidītā uzrunā. "Tās vērsās pie Krievijas ar lūgumu atzīt neatkarību. Vadoties pēc radušās situācijas, bija nepieciešams pieņemt lēmumu. Ņemot vērā tautu brīvās gribas izpausmi (..), ANO nolikumu (..), EDSO dokumentus, es esmu parakstījis rīkojumus par Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarības atzīšanu no Krievijas Federācijas puses."

"Tas ir vienīgais veids, kā saglabāt cilvēku dzīvības," paziņoja Medvedevs, aicinot arī pārējās pasaules valstis atzīt Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību.

 

Zatlers "stingri" nosoda Krievijas lēmumu

Vilis Kasims, Nadežda Titova,  Diena 08/26/08     Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs otrdien parakstīja Valsts domes pieņemto rezolūciju par Gruzijas separātisko reģionu Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarības atzīšanu. Latvija šādu lēmumu nosodījusi. Paziņojumu izplatījis gan Valsts prezidents Valdis Zatlers, gan ārlietu ministrs Māris Riekstiņš.

Valsts prezidents Valdis Zatlers

Valsts prezidents stingri nosoda Krievijas Federācijas lēmumu atzīt Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību. Krievijas Federācijas rīcība ir klajā pretrunā ar ANO Hartu, ANO Drošības padomes rezolūcijām, kā arī Eiropas drošības un sadarbības apspriedes Noslēguma aktu. Šāda rīcība rupji pārkāpj Gruzijas neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti.

Valsts prezidents uzsver, ka Latvija atbalsta un arī turpmāk atbalstīs Gruzijas teritoriālo integritāti, kā arī Gruzijas tautas vēlmi redzēt savu valsti kā pilntiesīgu Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti.

Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP)

Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš nosoda Krievijas Federācijas prezidenta Dmitrija Medvedeva lēmumu atzīt Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību. Šāds lēmums ir pretrunā ar Gruzijas neatkarības, suverenitātes un teritoriālās vienotības principiem, kuri ir atzīti ANO Hartā, Eiropas Drošības un sadarbības konferences (Helsinku) Nobeiguma aktā un ANO Drošības padomes rezolūcijās. Ārlietu ministrs pauž nelokāmu atbalstu Gruzijas teritoriālās vienotības principiem tās starptautiski atzītajās robežās. Ārlietu ministrs aicina rast politisku risinājumu konfliktam Gruzijā un uzskata, ka Krievijas lēmums ne mazākā mērā neveicina noregulējuma panākšanu.

Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Andris Bērziņš (LPP/LC)

Eiropas Savienībai būtu jāsagatavo kopīga pozīcija par šo Krievijas lēmumu. Vērtējot emocionāli – Krievija izdarījusi to, ko tai lūdza nedarīt, īpaši ANO un EDSO organizācijas. Situācija kļūst arvien skarbāka, jo Krievija pārkāpj starptautiskus aktus, ko pati savulaik iniciējusi attiecībā uz pēckara robežu negrozamību.

Abām republikām pašām ir tiesības izlemt par turpmāko likteni pēc Gruzijas iebrukuma, norādījis Krievijas prezidents D.Medvedevs. Tbilisi šo soli jau nodēvējusi par "atklātu aneksiju", un arī vairākas Rietumeiropas valstis tūlīt pēc ziņas saņemšanas nosodīja D.Medvedeva rīcību. "Tas ir pretrunā saistībām, kuras Krievija vairākkārt uzņēmusies ANO Drošības padomes rezolūcijās. Tas nekādā veidā nepalīdz mieram Kaukāzā," Reuters sacīja Lielbritānijas Ārlietu ministrijā. Starptautiskās sabiedrības neapmierinātību apliecināja arī biržas indekss RTS, kura kurss otrdien nokritās par sešiem punktiem.

Krievijas pārstāvis NATO Dmitrijs Rogozins D.Medvedeva lēmumu rosināja vērtēt pretēji - viņaprāt, tas apliecina Maskavas atteikšanos no aneksijas. "Mēs esam pragmatiķi. Šajā sarežģītajā laikā mēs līdz pēdējam centīsimies panākt mieru un mūsu kontinenta drošību," viņu citē RIA Novosti. Vienlaikus D.Rogozins paziņoja, ka Krievija uz pusgadu pārtrauc sadarbību ar NATO un aicināja atlikt alianses amatpersonu braucienus uz Krieviju un paredzētās kopīgās mācības. Tomēr diplomāts solīja, ka Maskava centīsies pēc iespējas drīzāk uzlabot attiecības ar NATO. Iepriekš intervijā vietējam biznesa laikrakstam RBK Daily D.Rogozins pašreizējo situāciju bija salīdzinājis ar situāciju pirms Pirmā Pasaules kara. "Ceru, ka Mihails Saakašvili vēsturē neieies kā otrs Gavrilo Princips," sacīja diplomāts, atsaucoties uz serbu studentu, kurš 1914.gadā nogalināja Austroungārijas erchercogu Ferdinandu, izraisot Pirmo Pasaules karu.

 

Merkele aicina uzņemt Ukrainu un Gruziju NATO

Vilis Kasims,  Diena 08/26/08    Preses konferencē pēc tikšanās ar Zviedrijas premjerministru Fredriku Reinfeldtu Vācijas kanclere Angela Merkele mudināja piedāvāt Gruzijai un Ukrainai Rīcības plānu dalībai NATO, kas būtu nākamais solis valstu ceļā uz pilnvērtīgu darbību aliansē. Atbildot uz žurnālistu jautājumu par iespējamo NATO un Krievijas attiecību pasliktināšanos šāda scenārija attīstības gadījumā, A.Merkele norādīja, ka "neatkarīgām valstīm jāļauj iesaistīties līgumos ar citām valstīm bez trešās puses iesaistīšanās". Viņa arī sacīja, ka Ukrainas un Gruzijas vieta aliansē "nerada šaubas" nevienai tās dalībvalstij. Savukārt Kremlis otrdien paziņoja, ka šādā gadījumā Krievija ieviesīs vīzu režīmu ar Ukrainu.

Vācijas kanclere arī atzina, ka Krievijai joprojām ir nozīmīga loma valsts ekonomikā, tāpēc atklāts konflikts nebūtu vēlams. "Taču mēs nedrīkstam atteikties no savām vērtībām," pirmdien vakarā notikušajā preses konferencē uzsvēra A.Merkele. "Ar Krieviju esam vienojušies par sešu punktu plānu, un mums abiem būs tam jāseko."

 

80% Latvijas iedzīvotāju uztrauc konflikts starp Gruziju un Krieviju

Diena 08/26/08    Militārajam Gruzijas un Krievijas konfliktam līdzi seko 80% Latvijas iedzīvotāju un notiekošais Gruzijā viņu satrauc, par šādiem datiem vēsta tirgus un sociālo pētījumu aģentūra Market Data. Karš Gruzijā vairāk uztrauc iedzīvotājus, kas vecāki par 35 gadiem. Aptauja arī parāda, ka cilvēki karu Gruzijā uzskata par augusta nozīmīgāko notikumu (47%) un tikai pēc tam seko referendumi par Satversmi un pensijām (24%) , kā arī Olimpiskās spēles Pekinā (16%).

17% iedzīvotāju norāda, ka seko līdzi notikumiem, bet tas viņus īpaši neuztrauc, tikai 3% notiekošais neuztrauc vispār.

42% iedzīvotāju uzskata, ka notikumu attīstība Gruzijā nav pieņemama. Par notikumu pavērsienu pārsteigti ir 20%. Jo augstāks izglītības līmenis un augstāki ienākumi, jo vairāk valda uzskats, ka konflikts starp Gruziju un Krieviju bija jau iepriekš paredzams, rāda aptaujas dati.

Iedzīvotāji vienlīdz pauž atbalstu gan Krievijai (32%), gan Gruzijai (32%), bet 25% konfliktā neatbalsta nevienu no pusēm. Krieviju vairāk atbalsta krievvalodīgie (67%) Latgales iedzīvotāji un rīdzinieki, iedzīvotāji ar augstiem ienākumiem un vidējo izglītību. Savukārt Gruzijai lielāku atbalstu izsaka latvieši (54%) un iedzīvotāji ar augstāko izglītību.

Kā abu valstu konflikta visbiežāk minētais cēlonis minēts Gruzijas realizētais genocīds pret Dienvidosetijas iedzīvotājiem (25%), Gruzijas vēlme realizēt savas tiesības uz Dienvidosetijas teritoriju (18%) un Krievijas vēlme aizstāvēt savus pilsoņus Dienvidosetijā (16%). Gruzijas genocīdu pret Dienvidosetijas iedzīvotājiem visbiežāk min krievvalodīgie (30%), kamēr latvieši visbiežāk par konflikta cēloni min to, ka Krievija realizē savu vēlmi pēc lielākas ietekmes (31%).

Aptauja parāda, ka palīdzības sniegšanu Gruzijai atbalsta 57% iedzīvotāju, bet 29% uzskata, ka Latvijai nav jāsūta humānās palīdzības kravas. 26% uzskata, ka Eiropas Savienībai jāpalīdz Gruzijai, 21%, ka ASV, 9% uzskata, ka tas jādara kopīgi Baltijas valstīm, kā arī Polijai un Ukrainai. 27% uzskata, ka starptautisks atbalsts nav nepieciešams.

Market Data aptauja tika veikta internetā no 12. līdz 19.augustam un tajā piedalījās 1375 respondenti vecumā no 16 līdz 74 gadiem.

 

Sūtīs militārpersonu uz Gruziju

Latvijas Avīze   08/26/08    Ministru kabinets vakar pieņēma rīkojumu par vienas Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) militārpersonas nosūtīšanu uz Gruziju Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) novērošanas misijas sastāvā. Militārpersona uz Gruziju tiks nosūtīta uz pusgadu. Sākotnēji dalībai šajā misijā tika sagatavoti divi NBS karavīri, taču EDSO nolēma, ka no Latvijas uz Gruziju brauks tikai viens NBS pārstāvis. Izmaksas, kas saistītas ar militārpersonu nosūtīšanu uz Gruziju robežas novērošanas misijas sastāvā, apmaksās no valsts budžetā Aizsardzības ministrijai (AM) iedalītiem līdzekļiem.

 

Osetīnu stāvoklis Mazajā Kaukāzā pirms PSRS sabrukuma

Juris Paiders,  NRA 08/27/08    Valsts, kuru esmu visvairāk apceļojis, izņemot, protams, Latviju, ir nevis kāda no Latvijas kaimiņvalstīm, bet gan Gruzija.

No 1979. līdz 1987. gadam esmu izbraukājis Gruziju krustām šķērsām. Ja uzskaita tikai lielākās pilsētas, kurās pabiju, tad bez galvaspilsētas Tbilisi sanāk pieminēt Kazbegi, Rustavi, Marneuli, Mchetu, Kaspi, Manglisi, Calku, Gori, Kareli, Hašuri, Chinvali, Džavu, Boržomi, Bakuriani, Ahalcihi, Aspindzu, Zestafoni, Samtrediu, Maharadzi, Batumi, Poti, Chakaju, Hobi, Očamčiru, Suhumi, Gudautu un Gagru. Te es neskaitu desmitiem augstkalnu ciematu (Gudžareti, Gulhandisi, Mgebriani, Kvemo Bašuri u.c.), jo trīs reizes esmu rietumu – austrumu virzienā šķērsojis Mazo Kaukāzu, vairākkārt pārejot Trailetas grēdu un tās atzarus posmā starp Kaspi rajona dienviddaļu līdz Ahalcihe–Hašuri dzelzceļa līnijai. Kopumā Mazajā Kaukāzā kājām un ar slēpēm esmu veicis 350 km. Vairāk nekā simt kilometru kājām esmu veicis Dienvidosetijā, Džavas rajonā, apciemojot Kemulta, Kvemo Hvce, Vaneli, Kešelta, Kvemo Roka u.c. ciemus. 1987. gada janvārī kājām esmu izgājis cauri Rokas tunelim turp un atpakaļ. Esmu pabijis arī Kaukāza Ziemeļosetijas pusē. Pabiju Augšējā Faigdonā, Mizurā, Beslanā, Alagirā utt. Lielāko daļu ceļojumu es neveicu viens, bet kopā ar saviem kolēģiem un draugiem no Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātes.

Pirmais, kas pārsteidza, apceļojot Mazo Kaukāzu, bija gruzīnu tautības iedzīvotāju iztrūkums tajā. Posmā starp Trialetas grēdu un Hošuri–Tbilisi dzelzceļa līniju gruzīnu ciemi ir retums. Iedzīvotāju lielākā daļa šajā Mazā Kaukāza posmā ir osetīni. Kādā no ceļojumiem, nedēļu ejot pa kalniem, mana kalnu tūristu grupa neatrada nevienu gruzīnu ciematu. Tikai osetīnu ciemati, osetīnu skolas, kurās māca osetīnu valodu. Paretam kāds armēņu vai grieķu ciems. Man bija pilnīgi pamatoti jautājumi, kāpēc tik savdabīgi ir novilkta Dievidosetijas autonomijas robeža, jo, manuprāt, Mazajā Kaukāzā starp Boržomi un Tbilisi pilsētām vajadzētu būt osetīnu autonomijai.

Kad savus jautājumus un apsvērumus izteicām vietējiem osetīniem, tad bija jāuzklausa bezgalīgi stāsti par pārestībām un asimilāciju. Tolaik Mazā Kaukāza osetīnus no asimilācijas glāba tikai tas, ka šie apvidi atbilst osetīnu etnoģeogrāfiskai specializācijai – augstkalnu aitkopībai. Gruzīni labprātāk apmetās ielejās, bet augstkalnu lauksaimniecības apvidi bez elektrības (1987. gadā!!!), bez telefona un citiem civilizācijas labumiem palika osetīniem.

Ja osetīnu autonomijas robežu vilktu taisnīgi, tad tai bija jābūt ievērojami lielākai nekā Dienvidosetijas administratīvā robeža. Tomēr Mazā Kaukāza osetīnu apdzīvotos apvidus no Dienvidosetijas atdalīja gruzīnu apdzīvotā Kūras upes ieleja, un pagājušā gadsimta divdesmitajos gados robeža tika vilkta tā, lai nerastos anklāvi.

Osetīnu un gruzīnu konflikts pēc PSRS sabrukuma skāra ne tikai Dienvidosetiju, bet arī Mazo Kaukāzu. Tikai šajā teritorijā nebija elektrības, nebija telefonu un nebija ārzemju korespondentu, tāpēc palīgā saucienus no zemēm uz dienvidiem no Gori pasaule nesadzirdēja.

Vai Mazā Kaukāza osetīnu traģēdijās var vainot gruzīnu tautu?

Bijušā prezidenta Gamsahurdijas laikā PSRS sabrukuma jūklī katrs bandīts, kurš tika pie Kalašņikova automāta, uzskatīja, ka viņam tagad vara gan spriest tiesu, gan atmaksāt citām tautām par senākām pārestībām.

Šie ir iemesli, kāpēc ziņas no Gruzijas par kaujām un karaspēka sadursmēm man asociējas nevis ar abstraktām līnijām uz kartes, bet gan ar konkrētām dabā redzētām vietām, kurās esmu ticies ar vietējiem ļaudīm, ar cilvēkiem, kas sniegputeņa laikā augstu kalnos ir devuši pajumti. Notikumus Gruzijā un Osetijā es uztveru dziļi personiski. Es nevaru būt bezkaislīgs novērotājs. Man ir sava pieredze par Kaukāzu un tā cilvēkiem, un man ir uz pieredzi un zināšanām balstīta attieksme.

Es vienmēr centos izvairīties no strīdiem, kurai tautai ir lielākas tiesības uz attiecīgo ģeogrāfisko teritoriju. Tomēr man nav sveša vienas vai otras tautas emocionālā attieksme pret sausiem enciklopēdijas faktiem. Atvērsim Latvijas padomju enciklopēdijas 7. sējuma (1986. g.) 362. lpp. un aplūkosim šķirkli osetīnu valoda.

Noslēdzošais teikums pirms literatūras (bez saīsinājumiem) ir: "Rakstības pamatā kopš 19. gadsimta vidus krievu alfabēts (1923–38 latīņu alfabēts, 1938–54 Dienvidosetijas autonomajā apgabalā – gruzīnu alfabēts)."

PSRS 20. gadsimta divdesmitajos gados tika nolemts pāriet uz latīņu alfabētu. Pietrūka tikai mirkļa, un krievu valoda pārietu uz latīņu alfabētu. Taču reformu paguva īstenot Kaukāzā, un uz latīņu rakstību bija jāpāriet gan tautām, kas izmantoja arābu burtus, gan tautām, kas izmantoja krievu burtus, tostarp osetīniem. 1937.–1938. gadā PSRS lielā terora laikā Komunistiskā partija mainīja nostāju, un visiem no latīņu alfabēta bija jāpāriet uz kirilicu. Izņēmums skāra tikai Dienvidosetiju. Gruzīnu kompartijas biedri panāca, ka Gruzijas osetīniem bija jāatsakās no tādas pašas rakstības kā Ziemeļosetijā un jāpieņem gruzīnu alfabēts. 1937.–1938. gada lielā terora apstākļos jebkura kompartijas lēmuma nepildīšana tiktu uztverta kā padomju varas graušana un vainīgie tiktu nošauti vai sapūtu Sibīrijas lēģeros. Gruzijas osetīniem gruzīnu rakstība tika uzspiesta ar skarbu teroru. Gruzīnu un osetīnu skatījums uz daudziem vēstures jautājumiem ir radikāli atšķirīgs. Kaukāzā nav vienas taisnības, vienas patiesības, kas būtu vienādi pieņemama visiem. To derētu saprast dažādu rezolūciju sacerētājiem, ka, atbalstot vienus, dubļos un asinīs iemīda citus.

 

Vešņakovs: Latvijai nav tiesību nosodīt Krieviju, vizīte Maskavā notiks

Nadežda Titova,  Diena 08/27/08     Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs trešdien īpaši sasauktajā preses konferencē dienu pēc Krievijas lēmuma atzīt Gruzijas divu separātisko republiku neatkarību, ieteica Latvijas amatpersonām aizbraukt uz Dienvidosetiju un apskatīt Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili sabombardēto pilsētu Chinvali un tad izvērtēt, vai ir jānosoda fakts, ka Krievija atzina Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību.

A.Vešņakovs ir pārliecināts, ka Latvijas amatpersonu rīcība ir neadekvāta un balstās uz neobjektīvu un vienpusēju informāciju. Krievijas vēstnieks pieļāva, ka tas, visticamāk, skaidrojams ar Latvijas bailēm un neuzticību Krievijai kā partnerim un izdabāšanu ASV. “Mēs to neesam pelnījuši,” viņš piebilda.

A.Vešņakovs norādīja, ka Krievija rīkojusies tieši tāpat kā pirms 18 gadiem atzīstot Latvijas neatkarību un vēstnieks aicināja arī citas valstis sekot šim piemēram.

A.Vešņakovs apliecināja, ka Valsts prezidents Zatlers un ārlietu ministrs Māris Riekstiņš joprojām ir gaidīti rudenī vizītē Maskavā un uzsvēra, ka “Latvijai nedraud Krievijas dūres”. Viņš aicināja bailes atstāt pagātnē un pauda prieku, ka puse Latvijas sabiedrības tomēr atbalsta Krieviju, par ko liecina otrdien publiskotā aptauja par Krievijas un Gruzijas konfliktu.

 

Eiroskepticisms Latvijā sasniedz kritisku līmeni

Eiroziņas.lv  08/27/08    Latvijā samazinās Eiropas Savienības atbalstītāju skaits, un tagad tas sasniedzis kritisko 20% robežu. Pretējs process notiek Latvijas kaimiņos - Lietuvā un Igaunijā, ziņo Latvijas Radio.

Latvijā cilvēku attieksme ir cieši saistīta ar ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem pašmājās. Savukārt jaunu eirooptimisma lēcienu Igaunijai nesušas gan ekonomiskās pārmaiņas, gan bronzas kareivja pārvietošana

Šī tendence nenozīmē, ka lielākā daļa Latvijas sabiedrības vēlētos redzēt valsti ārpus Eiropas Savienības, skaidro eksperti.

Latvijas dalību ES patlaban pozitīvi vērtē tikai 22% iedzīvotāju, 24% uzskata, ka dalība ES ir slikta lieta.

Pusei aptaujāto nav viedokļa par šo jautājumu, turklāt ES atbalstītāju skaits pakāpeniski sarūk, Latvija patlaban ir visskeptiskākā no ES dalībvalstīm un Briselē šo statistiku uztver ar apbrīnu.

Eiropas kustības Latvijā vadītājs Andris Gobiņš uzskata, ka noskaņojumu rada tieksme sasaistīt ekonomiskās problēmas ar ES jautājumiem.

“Šī ir ļoti dziļi iesakņojusies mitoloģija saistībā ar inflācijas saistību ar ES,” skaidro Gobiņš.

Viņš atceras, ka naktī, kad Latvija pievienojās ES, degvielas cenas paaugstinājās par 10 santīmiem.

“Gudri šeptmaņi šo iestāšanos gribēja izmantot sava labuma gūšanai.. Jo lielāka nabadzība, jo lielāka eiroskepse,” viņš saka.

Arī neapmierinātība ar vadošo aprindu politiku ir izskaidrojums noliedzošajai attieksmei pret ES.

Tomēr gadījumā, ja cilvēki kļūs pasīvi, var veidoties situācijas, kad tiek ignorētas iespējas, kuras sniedz ES, viņš domā.

Politoloģe Žanete Ozoliņa arī piekrīt, ka tādējādi varētu neizmantot ES sniegtās iespējas.

“Mana baža par Latvijas eiroskepticismu ir, ka, noliedzot to,kas nepatīk, netiek izmantotas tās iespējas, kuras Eiropas Savienībā pastāv.. šī tendence varētu būt bīstama,” viņa saka.

Patreiz eiroskeptiķu skaita pieaugums ir saprotams, jo valstī ir ekonomiskas problēmas, kas atstāj iespaidu uz sociālajiem jautājumiem.

Ir daudz problēmu, kas skar cilvēku ikdienu, domā politoloģe.

Igaunijas pārstāvji savukārt min, ka atbalsts ES Igaunijā ir krasi pieaudzis pēc Bronzas kareivja pārvietošanas Tallinā.

Tieši tad ES atbalstīja Igauniju konfliktā ar Krieviju.

 

Lai ir ko teikt ASV ebrejiem

Latvijas Avīze   08/27/08    Bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks premjera Ivara Godmaņa rosību par kompensācijām ebrejiem skaidro ar septembrī gaidāmo Valsts prezidenta Valda Zatlera un ārlietu ministra Māra Riekstiņa vizīti Ņujorkā.

Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš izpildījis premjera Ivara Godmaņa rezolūciju un izveidojis darba grupu, kas izvērtēšot, vai ebreju kopienas prasība par Otrajā pasaules karā nodarīto zaudējumu kompensāciju ir tiesiska. G. Bērziņš: "Esmu ļoti piesardzīgs par darba grupas rezultātiem. Vienīgais tās uzdevums būtu izpētīt, vai ebreju prasība ir iespējama no tiesiskā viedokļa. Tātad vispirms būs jāiepazīstas ar to, ko tad īsti ir darījusi iepriekšējā darba grupa, kas tika izveidota premjera Aigara Kalvīša birojā." Ministrs uzsvēra, ka darba grupā nestrādās politiķi, bet gan ierēdņi un ka šis jautājums būšot rūpīgi jāizpēta, steigties neesot kur.

Bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks I. Godmaņa rosību par kompensācijām ebrejiem skaidro ar septembrī gaidāmo Valsts prezidenta Valda Zatlera un ārlietu ministra Māra Riekstiņa vizīti Ņujorkā, lai piedalītos ANO Ģenerālās Asamblejas ikgadējā sanāksmē. Paredzēta tikšanās arī ar ASV ebreju kopienas pārstāvjiem, kuri noteikti interesēsies, kāpēc Latvijā jau divus gadus ne pirksts netiek kustināts, lai beidzot atrisinātu kompensāciju lietu. A. Pabriks: "ASV ne reizi vien esmu ticies ar ebreju kopienu. Tā ir pastāvīgs, ļoti spēcīgs Latvijas lobijs visos jautājumos, kas skar mūsu valsts un Krievijas attiecības. Pagājušā gada rudenī, kopā ar Valsts prezidentu viesodamies Ņujorkā un tiekoties ar ebrejiem, nepārprotami pateicu, ka mēs nevaram diskutēt ne par kādām kompensācijām par karā zaudētajiem privātajiem īpašumiem. Tad jau arī latvieši un cittautieši, kas cieta karā, pieprasīs valstij kompensēt zaudētos īpašumus. Ar ebreju kopienas pārstāvjiem vienojāmies – ja mēs varam Latvijā atrast vienu, otru vai trešo īpašumu, kas piederējis kādai ebreju sabiedriskajai organizācijai un kaut kādu iemeslu dēļ nav iepriekš atdots, tad par to varam runāt, un, manuprāt, tas būtu pietiekami godīgi. Ja ebreji var uzrādīt pietiekami pārliecinošus dokumentus par savām īpašumtiesībām, tad iesim uz priekšu. Man šķiet, ka izdevās atrast vispiemērotāko veidu, kā šo jautājumu atrisināt. Bet patlaban tas ir aktualizēts tā, it kā ebreji stāvētu rindā pēc neatgūtajiem īpašumiem un pacēluši samaksu par tiem pieprasīto naudas summu. Tā ir apzināta Tautas partijas politika: redz, mēs esam tie īstenie latviešu aizstāvji! Lai padarītu cilvēkus nervozus un sētu viņos antisemītismu, publiski runā par pieprasītajām naudas summām, kas nu jau esot pieaugušas no 32 miljoniem līdz 150 miljoniem latu. Par kādām naudas summām var būt runa, ja nav pat mājas apzinātas! Tāpēc mans piedāvājums bija veidot divas komisijas – vienu premjera birojā, bet otru – ebreju kopienā."

A. Pabriks uzsvēra, ka ebreju kompensācijas vienlaikus ir arī politisks jautājums, jo Latvija ir saņēmusi spēcīgu ebreju atbalstu iestājai NATO. Polijas, Lietuvas, Ungārijas, Beļģijas un citu valstu attiecības ar ebrejiem pēdējos piecus gadus ir noturējušās labā līmenī, bet attiecības ar Latviju vairs neesot tik labas kā iepriekš. "Kompensāciju dēļ šīs pozīcijas ir zaudētas," teica A. Pabriks un piebilda, ka pašreizējais I. Godmaņa rīkojums par darba grupas veidošanu ir bezatbildīga raustīšanās, lai būtu ko teikt ebrejiem, kad viņi Ņujorkā V. Zatleram un M. Riekstiņam sāks vaicāt par nesaņemtajām kompensācijām.

Valdošajai Tautas partijai tuvu stāvošais advokāts Andris Grūtups LTV raidījumā "De facto" izteicās, ka valdības gatavotajā ebreju kompensāciju likumprojektā būšot runa ne vairs par 32 miljoniem, kā iepriekšējā 2006. gadā Aigara Kalvīša valdības izstrādātajā, taču Saeimas noraidītajā likumprojektā, bet jau par 150 miljoniem latu. Andris Grūtups man apgalvoja, ka viņam to stāstījuši "diezgan kompetenti avoti" un ka šīs izvirzītās prasības esot cieši saistītas ar gaidāmajām ASV prezidenta vēlēšanām – tā esot sponsoru prasība politiķiem. Viņš atsaucās arī uz vēsturnieka Aivara Strangas plašsaziņas līdzekļos teikto, ka ASV ebreju organizācijas rīkosies krietni asāk un runāšot ar Latviju citādi. A. Grūtups norādīja, ka bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga esot ebrejiem apsolījusi šīs kompensācijas un ka viņa solītā izpildi uzspiedusi toreizējam premjeram A. Kalvītim, turklāt, kā norādīja labi informētais A. Grūtups, bijušās ASV vēstnieces klātbūtnē ar šantāžas momentu: ja gribi būt premjers, tad izpildi! A. Grūtups teica, ka A. Kalvīša birojs, ko vadīja Jurģis Liepnieks, likumprojektu sagatavojis lielā slepenībā. Ministri nolikti fakta priekšā, un gandrīz visi, izņemot veselības ministru Gundaru Bērziņu, kā teica Grūtups, notrīcēja Kalvīša priekšā un nobalsoja "par".

A. Grūtups uzskata, ka ebreju prasībai nav nekāda tiesiskā pamatojuma un ka politiķiem ir jāieņem principāla nostāja, un tas nepārprotami jāpasaka, jo kāda gan Latvijai varot būt atbildība par Otro pasaules karu.

Šogad maijā Latvijā viesojās viens no ietekmīgākajiem Lielbritānijas ebreju kopienas pārstāvjiem, Lielbritānijas parlamenta augšpalātas pārstāvis lords Grevils Dženers, lai runātu ne tikai par holokausta upuru masu kapu apzināšanu, bet arī atgādinātu par kompensācijām, viņš norādīja, ka ir ļoti vīlies, uzzinot, ka Saeima nav pieņēmusi likumprojektu. Viesis uzsvēra, ka viņš vēloties, lai kompensāciju jautājums tiktu atrisināts iespējami godīgāk un lai pakāpeniski tiktu apmaksāta daļa no nacistu noslepkavoto cilvēku atņemtajiem īpašumiem. Visas ebreju kopienas interesēs esot jāpanāk godīga vienošanās ar valdību un parlamentu.

Aprīlī vēstuli Valsts prezidentam, premjeram un ārlietu ministram nosūtīja Pasaules ebreju restitūcijas organizācijas izpildkomitejas priekšsēdētājs Stīvens Švāgers. Viņš aicināja pēc iespējas ātrāk izveidot darba grupu.

***

UZZIŅA

Tieslietu ministra izveidotā darba grupa, kurai jāizvērtē, vai ebreju kopienas prasība par Otrajā pasaules karā nodarīto zaudējumu kompensāciju ir tiesiska: 

- vadītājs Mārtiņš Lazdovskis – Tieslietu ministrijas valsts sekretārs;

- vadītāja vietniece Ingmara Bergmane – Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece likumdošanas jautājumos;

- Ģirts Blumers – Valsts kancelejas Juridiskā departamenta juriskonsults;

- Jānis Cakalovs – valsts akciju sabiedrības "Valsts nekustamie īpašumi" zemes atsavināšanas nodaļas tiesību aktu galvenais speciālists;

- Gints Jegermanis – Ārlietu ministrijas plānošanas grupas vadītājs;

- Agnese Kveska – Valsts zemes dienesta ģenerāldirektore;

- Tamāra Mazure – Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas ģenerāldirektora vietniece;

- Kristīne Nudiņa – Ārlietu ministrijas plānošanas grupas trešā sekretāre;

- Andris Pelšs – Valsts prezidenta padomnieks ārlietu jautājumos.

 

Viedoklis: Kā atbildēt uz aneksiju?

Anita Daukšte,  NRA 08/28/08    Krievija tā iejutusies savā lielvalsts statusā, kuru viņai pēdējā laikā nodrošinājusi energoresursu bagātība, ka nolēmusi atspēlēties Rietumu pasaulei par aukstā kara beigu zaudējumiem Austrumeiropā. Atspēlējusies savā manierē, parādot spēku un interešu diktētu valodu Kaukāzā, pieņemot lēmumu par Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarības atzīšanu.

Ar to Krievija uzsver, ka ļoti asi un agresīvi reaģēs uz jebkuru savu interešu zonas ierobežojumu, un, ja vēl gadās tāds karstasinīgais gruzīns kā Saakašvili, kas nespēj noturēties, neiekodis lācim kājā, tad kāds vēl var būt labāks iegansts, lai atbildot sašķaidītu Gruziju pa daļām, un, lepni noslaukot asiņainās roķeles, pagrieztos pret Rietumiem un pajautātu: "A jums ko, lūdzu?" Krievija ir mēģinājusi panākt, lai to ciena kā lielvalsti. Un katrs par savu cieņu rūpējas, kā māk.

Atļaušos teikt, ka Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarības atzīšana Krievijai pašai ir ļoti smags solis. Ne jau tāpēc, ka to nosoda Eiropas valstis un ASV, ne jau tāpēc, ka to var diezgan droši dēvēt par aneksiju. Un vairs nav ko salīdzināt ar Kosovas gadījumu – Gruzijā liela kaimiņvalsts ir darbojusies savās teritoriālās interesēs. Tāpēc arī diskusijas par to, kurš pirmais sāka šaut un vai sods par to drīkst būt militāra agresija vai vienkārši pirksta pakratīšana, ir liekas. Krievija ir juridiski nostiprinājusi savus agresīvos militāros plānus Kaukāzā, un tas ir solis, kuru vairs nevar dažādi interpretēt vai atsaukties uz objektīvas informācijas trūkumu. Tagad Krievijai ir jāatbild par savu rīcību, un tas var nebūt ļoti vienkārši – jo par ietekmes pastiprināšanu reģionā var būt ļoti neapmierinātas gan Turcija, gan Sīrija, gan citas Tuvo Austrumu reģiona valstis. Otrkārt, Krievijai būs tīri iekšēji jāsaprot, ko tad darīt ar citām separātiskajām kustībām valstī, lai būtu kaut liekuļota, bet daudzmaz civilizēta argumentācija, kāpēc osetīnu un abhāzu separātisms Gruzijā ir laba lieta, bet, lūk, Krievijā (piemēram, čečenu) – nepavisam.

Taču kaimiņvalstīm, arī Latvijai, protams, nebūtu jāsāp galvai par to, kāda ir Krievijas iekšējā argumentācija faktiskai Gruzijas teritoriju aneksijai. Eiropas Savienības un NATO valstīm būtu nopietni jādomā, kā rīkoties šajā situācijā, kad Krievija sākusi vairot savu pašcieņu ne vairs ar gāzes un naftas palīdzību, bet ar militāru agresiju kaimiņvalstī. Pagaidām, neraugoties uz asu retoriku no Vācijas kancleres Angelas Merkeles vai ASV prezidenta Džordža Buša, vai arī no citu Eiropas valstu galvu puses, nekādi kopīgi, saskaņoti un, galvenais, iedarbīgi, soļi, atbildot Krievijas rīcībai, nav sekojuši. Vācija gan skaļi teic, ka Krievija rīkojusies ļoti slikti, taču tai nav ne prātā nācis, piemēram, pārtraukt sadarbību ar krieviem gāzesvada celtniecības jomā, kurš turklāt vēl ir virzīts tā, lai apdraudētu Baltijas valstu enerģētisko suverenitāti. Krievija lieliski zina pretrunīgo Eiropas valstu attieksmi pret sevi, līdz ar to ciniski to ir izmantojusi. Vicināšanās ar ANO Drošības padomes rezolūcijām un atsaukšanās uz starptautiskiem dokumentiem Krievijai arī ir dziļi vienaldzīga, jo tā nekad nav mainījusi savu politiku tikai tāpēc, ka to paredz kādi nebūt starptautiskie principi. Principi ir lietderīgi tikai tad, ja tie attaisno intereses. Un šīs domas ņemšanu vērā savā ārpolitiskajā rīcībā nevar pārmest tikai Krievijai.

Taču Eiropai un ASV ir metodes, ar kurām varētu nopietni ietekmēt Krieviju – jautājums, vai tas notiktu ātri, bet, ja darbotos saskaņoti, tad tas varētu būt efektīvi. Tās ir krievu biznesa elites ietekmes metodes. ASV analītiķi un juristi jau ir norādījuši ceļu, kas varētu ietekmēt Putinam tuvās biznesa aprindas, – kontu ASV bankās iesaldēšana, pārbaudes saistībā ar naudas atmazgāšanu Rietumu bankās utt. Nopietni biznesa ierobežojumi krievu biznesmeņiem Eiropā un ASV būtu ļoti iedarbīga metode, kā sašķelt Krieviju jautājumā par attieksmi pret Gruziju: ja spiedienu uz Krievijas varas aprindām nav iespējams izdarīt no ārpuses ne ar diplomātiskiem, ne ar militāriem līdzekļiem, tad kāpēc to nedarīt ar ekonomiskiem līdzekļiem? Krievu biznesa elite gan var dimantus Hantimansijskā izrakt, bet ko viņi tur ar tiem darīs? Naudu taču tā tērē Rietumu izklaides vietās un iegulda Rietumu bankās.

Naudas tēriņu un ieguldījumu, pat atpūtas iespēju liegšana krievu elitei Eiropā un ASV radīs biznesa elites neapmierinātību ar Medvedeva – Putina politiku Gruzijā, kas izraisījusi tādas problēmas. Tas arī neļautu Krievijas iekšienē nostiprināties tik vienotam ārējā ienaidnieka tēlam gruzīna veidolā.

Protams, Krievijas ceļa nogriešana uz Pasaules tirdzniecības organizāciju būtu gluži pašsaprotama lieta. Un tiesību rīkot olimpiskās spēles Sočos atņemšana būtu spēriens ja ne Krievijas kā valsts, tad premjera Putina pašcieņai noteikti.

Protams, šie pagaidām Rietumu analītiskajos un diplomātiskajos kuluāros un presē kaltie atriebības plāni Krievijai par militāro agresiju Gruzijā kopumā neparāda skaidru un tūlītēju efektu radošu plānu, kā starptautiskajai sabiedrībai rīkoties tamlīdzīgos gadījumos, un pat to, kā atrisināt esošo situāciju.

Latvijas varas un diplomātiskajām aprindām ir ļoti stingri jāapsver visas ekonomiskās iedarbības metodes uz Krieviju. Tas šobrīd ir nozīmīgs lēmums, jo mierināšanās ar NATO līgumu, ka nu jau tikko kas, tā pie mums uzreiz ar militāru palīdzību steigsies citas NATO dalībvalstis, pagaidām šķiet vairāk kā diplomātiska pašapmierināšanās. Bet ko tad mums tas dos, ja militārā palīdzība mūs sasniegs, nedod dievs, kaujās par Ludzu vai Daugavpili?

 

Saakašvili: Krievijas plānos ietilpst arī Baltijas valstis

LETA 08/28/08    Krievijas premjera Vladimira Putina plānos ietilpst ne vien Gruzija vai Kaukāzs, bet arī Ukraina, Baltijas valstis un Vidusāzija, bet viņa galīgais mērķis ir Padomju Savienības atjaunošana - šādu pārliecību intervijā Lietuvas televīzijai paudis Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili.

Pēc viņa teiktā, Rietumeiropai "pēc iespējas drīzāk jāpamostas un jāpieņem morāls lēmums" attiecībā uz Gruzijas dalību NATO.

"Runāts tiek ne vairs par šo reģionu vien - Krievija vienpusējā kārtā pārdalījusi Eiropas karti," sacījis Gruzijas līderis. "Putins man uzsvēris divas lietas - un to būtu svarīgi zināt arī Baltijas valstīm -, ka neviens nevar cīnīties ar viņu Kaukāzā un ka Rietumu lidmašīnas neapturēs viņu Baltijas valstīs. (..) Nelolojiet citas ilūzijas. Viņš vēlas atmaksāt par PSRS iziršanu un Krievijas pazemojumu un atjaunot impēriju," paziņojis Saakašvili.

Jautāts par iespējamo NATO atbildi uz Maskavas rīcību Kaukāzā, viņš atbildējis, ka tas šobrīd ir morālas, nevis tehniskas dabas jautājums. "Agrāk daži Eiropas līderi centās to pārvērst tehniskā problēmā, bet es ceru, ka šoreiz tā nenotiks. Ceru, ka visi apzinās pašreizējos draudus," viņš piebildis.

"Mums nekavējoties vajadzīga dalība [aliansē]. Nevis dalības rīcības plāns, nevis pārejas laikposms," uzsvēris Gruzijas prezidents. "Ja NATO parādīs vājumu, kā tas notika Bukarestē, draudi saglabāsies visām dalībvalstīm. Šoreiz cietusi Gruzija, pienāks kārta arī citiem, tostarp NATO valstīm."

Atbildot uz Lietuvas televīzijas korespondenta jautājumu, Saakašvili kategoriski noraidījis iespēju, ka Gruzija jebkādos apstākļos varētu piekrist atzīt Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību. "Vai jūs piekristu atdot Viļņu vai Kauņu? Nekad. Suhumi mums ir kā Kauņa," viņš sacījis.

Pēc Gruzijas prezidenta teiktā, demokrātiju nav iespējams ietekmēt no ārpuses, tai ir "sava imunitāte", bet Krievija to nesaprot.

Saakašvili ļoti atzinīgi novērtējis palīdzību, ko tai sniegusi Lietuva, īpaši tās prezidents Valds Adamkus un diplomāti. "Lietuvas prezidents cīnījies par mums kā par savu paša zemi. Eiropas vēsturē nav daudz tādu politiķu," viņš piebildis.

Kā norādījis Gruzijas valsts vadītājs, tagad svarīgākais būtu nesamierināties ar notikušo, jo, viņaprāt, Krievija var uz dažiem mēnešiem nomierināties, bet vēlāk "pārgrupēties un uzbrukt atkal".

"Būtu vēsturiska kļūda atļaut viņiem palikt nesodītiem par to, kas izdarīts Gruzijā. Mums jātiek galā ar viņu agresiju, tankiem, iedomību, noziedzīgo politiku, jāizvērtē viņu veiktā etniskā tīrīšana," viņš sacījis.

"Tas ir iespējams, Gruzijas valsts mugurkauls nav salauzts, mēs nekad nepadosimies, mēs cīnīsimies par sevi, un mums vajadzīgs jūsu atbalsts. (..) Mēs esam pirmā Eiropas aizsardzības līnija - ja viņi to pārraus, tad pārraus arī citas," izteicies Saakašvili.

"Eiropa mostas. Manuprāt, Vācijas kanclere Angela Merkele sniegusi labu paziņojumu, to sāk saprast arī Francijas prezidents Nikolā Sarkozī. Tā ir liela atšķirība, salīdzinot ar agrākajiem Vācijas un Francijas vadītājiem. (..) Protams, agrāk pastāvēja nesaprašanās un pārlieku liela uzticēšanās krieviem. Tomēr, ja kādam arī bijušas ilūzijas, tagad tās zudušas," viņš secinājis.

 

Krievija vēlas turpināt divpusējo sadarbību ar Latviju

LETA 08/28/08    Krievija vēlas turpināt divpusējo sadarbību ar Latviju. To šodien, tiekoties ar ārlietu ministru Māri Riekstiņu (TP), apliecinājis Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs.

Kā aģentūru LETA informēja Krievijas vēstniecības Preses dienests, vēstnieks apliecinājis, ka Krievija nav pārskatījusi iecerēto divpusējās sadarbības programmu un ir ieinteresēta starpvalstu kontaktu attīstīšanā. Savukārt ārlietu ministrs esot paudis Latvijas vēlmi sadarbības veicināšanā ekonomikas un kultūras jomā.

LETA jau ziņoja, ka Riekstiņš tikšanās laikā ar Vešņakovu norādījis, ka pretēji Krievijas solījumiem Gruzijas teritorijā joprojām uzturas Krievijas karaspēks, un aicināja to izvest, aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijas Preses centrā.

Riekstiņš atzīmējis, ka Krievijas lēmums par Abhāzijas un Dienvidosetijas atzīšanu neveicinās situācijas noregulēšanu un stabilitāti reģionā.

Viņš uzsvēris, ka saskaņā ar ANO Hartu, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas dokumentiem un ANO Drošības padomes rezolūcijām, kam ir pievienojusies arī Krievija, minētās teritorijas ir Gruzijas sastāvā.

Latvijas ārlietu ministrs uzsvēris nepieciešamību rast vienošanos par starptautiskās klātbūtnes palielināšanu konflikta zonās.

Riekstiņš šodien Vešņakovu pieņēmis pēc viņa lūguma.

Vešņakovs iepazīstinājis Riekstiņu ar oficiālo Krievijas pozīciju par Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarības atzīšanu.

Kā jau ziņots, Vešņakovs iepriekš žurnālistiem atzina, ka, ar Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarības atzīšanu atrisinot konfliktu Gruzijā, Krievija cer uz starptautisko sapratni.

Vēstnieks norādīja, ka starptautiskā sabiedrība nav uzklausījusi vai arī nav vēlējusies ieklausīties Krievijas aicinājumā atrisināt šo konfliktu mierīgā ceļā, tāpēc Krievija bija spiesta risināt attiecības ar Gruziju militārā ceļā, lai palīdzētu abu separātisko reģionu iedzīvotājiem.

Pēc Vešņakova teiktā, Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili režīmu nevar nosaukt par demokrātisku un to ir pierādījusi viņa rīcība. "Tieši tāpēc abu separātisko reģionu neatkarības atzīšana bija pareizs Krievijas valdības solis, jo arī šajos reģionos notikušajā referendumā iedzīvotāji ir izteikuši savu vēlmi pēc neatkarības," skaidroja Krievijas vēstnieks.

Vēstnieks izteica nožēlu par citu valstu vadītāju kritiskajiem izteikumiem attiecībā uz Krieviju un tās sperto soli Gruzijas konflikta risināšanā. Pēc viņa domām, starptautiskajos masu medijos nav parādījusies pietiekami objektīva informācija par situāciju Gruzijā. "Visi nosoda Krievijas uzbrukumu, taču gandrīz nemaz netiek runāts par Gruzijas agresiju Dienvidosetijā un Abhāzijā," norādīja Vešņakovs.

 

Aicina Godmani vēl aktīvāk atbalstīt Gruziju

DELFI 08/29/08    Vairākas sabiedriskās organizācijas piektdien, atzīstot premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) jau doto ieguldījumu Gruzijas atbalstīšanā tās konfliktā ar Krieviju, aicina viņu arī pirmdien Briselē paredzētajā Eiropas līderu samitā veicināt Gruzijas integrāciju Eiropā un starptautiskajās organizācijās.

Latvijas Transatlantiskā organizācija portālu "Delfi" informēja, ka sabiedriskās organizācijas mudina Godmani iestāties pret Krievijas armijas, pēc LATO norādītā, "nelikumībām" Gruzijā, tajā skaitā nosūtot tur ES miera uzturētājus. Tāpat esot jāveicina Latvijas un ES politikas pārskatīšana un piemērošana jaunajai situācijai, kas radusies pēc Krievijas agresijas Gruzijā, īpaši enerģētikas politikas un vīzu jautājumos, kā arī darīt visu nepieciešamo Gruzijas, Ukrainas un Moldovas integrācijai Eiropā.

Taču sabiedriskās organizācijas arī atzīst, ka Godmanis jau tagad ir personīgi paudis "nepārprotamu atbalstu" Gruzijai nu jau "vēsturiskajā vizītē" 12. septembrī Tbilisi notikušo demonstrāciju laikā. Tas esot bijis arī ieguldījums arī Latvijas drošības sekmēšanā.

Vēstuli premjeram parakstījušas vairākas sabiedriskās organizācijas: Eiropas Kustība Latvijā, Latvijas Platforma attīstības sadarbībai, Latvijas Portridžas mācībsistēmas asociācija, Latvijas gruzīnu biedrība "Samšoblo", "Sorosa Fonds - Latvija", "GLEN Latvija" un citas.

 

Zīle bažījās par 'Krievu pasaules' iespējamajiem draudiem

DELFI 08/29/08    Partijas "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) priekšsēdētājs Roberts Zīle paudis satraukumu par tā dēvēto "Krievu pasaules" koncepciju, kura tiekot apspriesta arī Latvijā notiekošajās tā sauktajās "Krievijas tautiešu" konferencēs.

Pēc Zīles domām, šī koncepcija ir bīstams signāls visām Krievijas kaimiņvalstīm ar ievērojamu krievu tautības iedzīvotāju īpatsvaru.

"Koncepcija, saskaņā ar kuru krieviem valstīs ārpus Krievijas ir jākļūst par vienu no stūrakmeņiem tā sauktās "Krievu pasaules" kā alternatīvas Rietumu demokrātijas modelim būvēšanā, vedina domāt par nākotnē iespējamu apzinātu piektās kolonnas veidošanu Krievijas kaimiņvalstīs ar mērķi graut šo valstu suverenitāti un teritoriālo neaizskaramību," uzskata partijas priekšsēdētājs.

Zīle savā paziņojumā norādījis, ka kontekstā ar nesenajiem notikumiem Gruzijā runas par šādas "Krievu pasaules" veidošanu "iegūst visai draudīgu nokrāsu," aicinot Latvijas drošības iestādes pastiprināti pievērsties "Krievu tautiešu" aktivitātēm, bet Eiropas Parlamentu un Latvijas Ārlietu ministriju - aktīvi strādāt pie vienotas un stingas NATO un Eiropas Savienības balstu ārpolitikas veicināšanas attiecībās ar Krieviju.

 

Impērijas standarts

Iveta Mediņa,  NRA 09/04/08    Maskavas lēmums nosūtīt savu karaspēku uz Gruziju noteicis jaunus standartus Krievijas nacionālo interešu aizstāvēšanai un Vašingtonai būs ar to jāsadzīvo, pirmdien paziņoja ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs.

Kā mēs visi saprotam, nav jau runa tikai par Vašingtonu. Patiesībā šī būs mācība, kuru turpmāk nāksies ievērot visai pasaulei. Ar ko tai vēl nāksies rēķināties Putina–Medvedeva impērijas triumfa brīdī?

Par to?– sarunā ar vēsturnieku Kārli Daukštu un kādreizējo Latvijas ārlietu ministru Valdi Birkavu.

RB: – Pirms runājam par tālākajām Gruzijas–Krievijas kara konsekvencēm, atgriezīsimies konflikta pirmsākumos. Daļa no ārpolitikas ekspertiem uzskata, ka Gruzijas prezidents, sava karstasinīgā temperamenta vadīts vai pārlieku paļaujoties uz ASV solījumiem (varbūt vienkārši muļķības dēļ), provokatīvajā situācijā nav rīkojies adekvāti. Tomēr neviens vairs nenoliedz, ka šī bija Kremļa inspirēta un rūpīgi gatavota provokācija. Kā jums šķiet – vai Mihailam Saakašvili bija iespēja izvairīties no kara?

K. Daukšts: – Domāju, ka Saakašvili nenovērtēja Krievijas gatavību ķerties pie tik spēcīgas pretdarbības. Varbūt viņš cerēja, ka ASV ļoti ātri un efektīvi viņu atbalstīs. Iespējams, viņš gribēja iesaistīt pasaules valstis Gruzijas aizstāvības procesā, lai sasniegtu ārpolitiskos, iekšpolitiskos un pat savus personiskos mērķus. Nedomāju, ka Saakašvili var vainot muļķībā, bet tomēr viņš pārrēķinājās, ievelkot Gruziju sakāves situācijā. Pats kara sākums līdz šim brīdim man liek uzdot vairākus jautājumus. Proti: kur bija Krievijas izlūkdienests, ja tas apgalvo, ka tam pēkšņi uzbrukuši gruzīnu spēki? Kur bija amerikāņu izlūkdienesti, kuri nepamanīja 150 tankus (aptuveni divas divīzijas), kuri izgāja cauri Rokas tunelim?

V. Birkavs: – Es to pat nesauktu par provokāciju. Tā bija mērķtiecīga akcija, lai demonstrētu savu spēku. Vai no tās varēja izvairīties? Neapšaubāmi! Taču bija jābūt ļoti lielai pacietībai. Iespējams, ka viens no motīviem dot atbildes triecienu bija tieši olimpiāde. Mēs taču zinām, ko nozīmē t.s. CNN karš. Olimpiāde, protams, vienlaikus piesaistīja visas pasaules uzmanību, jo tur bija daudzi pasaules valstu vadītāji, kas tūdaļ pat varēja apmainīties viedokļiem. Tur bija arī Bušs un Putins, kuri vēl pirms brīža apkampās. Man patīk Daukšta kunga definējums: "pārrēķināšanās".

RB: – Ko darītu jūs abi, ja būtu Saakašvili vietā?

K. D.: – Ko darītu... Grūti teikt, jo arī es negribu pārrēķināties. Godīgi sakot, nezinu. Neesmu gruzīns – šīs mentalitātes un vēstures pārstāvis. Nezinu, kā es izturētos. Kaukāza tautas savu vēsturisko pieredzi glorificē, un katram tā ir sava. Kaukāzieši viens otru labi saprot, bet tai pašā laikā attālināti noraida.

V. B.: – Iveta, uz jūsu jautājumu atbild mūsu pašu vēsture. Mēs vēl tagad strīdamies par 40. gada okupāciju, kā būtu tad, ja būtu atskanējis kaut viens šāviens no latviešu puses. Vēl tagad nezinām, vai darījām pareizi. Kā gan lai mēs hipotētiski šajā situācijā rīkotos savādāk... Katrā ziņā – latvietis patiešām nav gruzīns. Lai nu kas, bet pacietība mums ir lielāka nekā citām tautām. Tāpēc es nedomāju, ka mūsu veselo saprātu pārmāktu emocijas.

RB: – Vai varam teikt, ka sācies jauns aukstais karš – ja tā, ar ko tas atšķiras no iepriekšējā? Vai ir jauni spēles noteikumi: retorika, bezkaunības pakāpe? Bet varbūt šoreiz nepastāv nekādi spēles noteikumi?

K. D.: – Kondolīza Raisa Davosas konferencē ir teikusi, ka runāt par auksto karu ir muļķība. Jāsaprot, ka aukstais karš bija ļoti izdevīgs miera uzturēšanai, jo divas valstis varēja regulēt visu pārējo pasauli. Arī patlaban, iespējams, noteiktas ASV aprindas sapņo par to laiku, kad varēja vienoties ar otru pusi. Atcerēsimies, ka aukstais karš vienlaikus bija arī 40 gadus ilgs miera periods Eiropā. Šodien tas ir ārkārtīgi izdevīgs Putinam. Tieši tāpēc arī Kremlis tā izturas, sak – ja jūs to gribat, dabūsit. Mēs jau reiz auksto karu esam izturējuši un izturēsim arī tagad. Izdevīgs tas ir tāpēc, ka Kremlis izmantos mobilizācijas retoriku. Krievija atgriežas pie aplenktā cietokšņa psiholoģijas – pie milzīga tautas atbalsta. Aukstais karš dod leģitimizāciju Putina veidotajai varas vertikālei. Patlaban Krievija ir absolūti vienota savos pasaules uzskatos. Propagandas mehānisms, ietekmējot sabiedrisko domu, strādā tik nopietni kā nekad. No visām Putina intervijām ir skanējusi viena vienīga doma: mēs gribam atgūt pašcieņu. PSRS sabrukums līdz šim tika uzlūkots kā personiska Krievijas sakāve, Putina vārdiem?– lielākā ģeopolitiskā traģēdija pasaulē. Tieši tāpēc ir jāatgriežas pie iepriekšējās varenības, impērijas atjaunošanas. Franču vēsturnieks Dirozels ir teicis: impērijas saglabājas tik ilgi, kamēr tās ir spējīgas izplesties. PSRS saglabājās līdz brīdim, kamēr tā cieta neveiksmi Afganistānā. Šodien Krievija atgriežas savā impēriskajā domāšanā. Tā mēģina atjaunot savu varenību ar spēka palīdzību, kas pilnībā atbilst Krievijas vēsturiskajai pieredzei.

V. B.: – Krievijas un Gruzijas karš nebūtu bijis iespējams (vai būtu mazāk iespējams), ja nebūtu sācies jauns posms pasaules vēsturē. Runa ir par 1995. gadu. Tā bija Belgradas bombardēšana. Lai arī kādu mērķu vārdā to darīja, tika radīts precedents, kas no starptautisko tiesību viedokļa dod jaunus argumentus arī šodienas Krievijai. Nākamais solis ir ASV koalīcijas iebrukums Irākā. Jā, augstu mērķu vārdā, tomēr tas atkal ir radījis precedentu, bez kura iebrukums Gruzijā būtu izskatījies savādāk.

 

Ģenerālis Krēsliņš: Krievija bija rūpīgi gatavojusies iebrukt Gruzijā

Portāls Eiroziņas.lv  09/05/08    Krievija bija rūpīgi gatavojusies iebrukumam Gruzijā, jo nav iespējams īsā laikā pārvietot 20 – 25 tūkstošus karavīru, uzskata Nacionālās aizsardzības akadēmijas profesors Kārlis Krēsliņš.

“Karavīri gaidīja tikai militāru pavēli, bet politiķi organizēja iemeslu, lai šāda pavēle tiktu dota,” saka Krēsliņš intervijā Latvijas Avīzei piektdien, 5.septembrī.

Viņaprāt, jautājums jau nav par to, kura puse pirmā izšāva, jo šaušana jau notikusi visu laiku, bet gan par to, ka Krievija bija nobriedusi šim solim gan ekonomiski, gan politiski, kamēr Rietumu valstīs ir ekonomiskā krīze.

“Krievija grib teikt savu vārdu pasaules politikā, bet gan Irākas, gan Kosovas, gan Polijas un Čehijas jautājumā, kur NATO vēlas izvietot savas pretgaisa aizsardzības sistēmas, krieviem "liek sēdēt pie ratiem",” saka ģenerālis.

Krēsliņš uzskata, ka Gruzijai bija iespējams karot ne mazāk kā Čečenijai, kur kari vilkās un vilkās.

Taču tas nenotika, jo Gruzijā nebija izstrādāts valsts aizsardzības operatīvais plāns, kam bija jāparedz, kas katrā konkrētā situācijā bija darāms katrai vienībai.

Gruzija nebija gatava Krievijas invāzijai, uzsver Krēsliņš.

Otra gruzīnu kļūda, viņaprāt, bija padomju laika radio sistēmu izmantošana: krievi šīs sistēmas noslāpēja un gruzīniem radās problēmas gan ar pretgaisa aizsardzības sistēmu, gan ar vienību savstarpējiem sakariem.

Bija situācijas, kad vienības sazinājās ar ziņnešiem, jo jebkādi sakari pārstāja darboties.

Krievijas armija bija jau iepriekš sagatavojusies slāpēt ne tikai radioelektroniskos un radaru, bet arī parastos telefona sakarus.

Gruzijas armijā bija gan arī ASV "Hariss" sakaru stacijas un cits moderns aprīkojums, bet jautājums ir, cik labi viņi prata to izmantot, vaicā Krēsliņš.

 

Igaunija uz Gruziju sūta piecus atmīnētājus

LETA 09/05/08    Igaunija uz Gruziju sūta piecus atmīnētājus, kuri sāks konflikta teritorijā meklēt nesprāgušus spridzekļus civilo objektu tuvumā, vēsta "PM Online".

Atmīnētāji uz Gruziju tiks nosūtīti, Igaunijas Ārlietu ministrijai sadarbojoties ar Glābšanas dienestu.

Misija tiks finansēta no Igaunijas Valdības rezerves fonda līdzekļiem, kuri atvēlēti Gruzijas atbalstam. Saskaņā ar sākotnējo informāciju misija izmaksās 300 000 kronu (13 500 latu).

 

Eesti Ekspress: Krievija gar Igaunijas robežu izvietojusi militārās daļas

LETA 09/05/08    Igaunijas nedēļas laikraksts "Eesti Ekspress" publicējis karti, kurā, balstoties uz sabiedrībai pieejamiem avotiem, atzīmētas Krievijas militārās daļas, kas izvietotas gar Igaunijas robežu.

Raksta autors, Igaunijas rezerves pulkvežleitnants un rakstnieks Leo Kunnass apgalvo, ka liela daļa šo vienību atrodas nepārtrauktā kaujas gatavībā.

Pleskavā esošajā 76.gaisa desanta divīzijā ir nokomplektēti divi pulki ar sešiem gaisa desanta un gaisa triecienbaltajoniem. Sanktpēterburgas tuvumā esošajā Kamenkā atrodas 138.motostrēlnieku brigāde, kurā ietilpst pieci motostrēlnieku bataljoni un divi tanku bataljoni. Tāpat gar Igaunijas robežu ir kopumā izvietoti desmit artilērijas un reaktīvās artilērijas bataljoni.

Ļeņingradas kara apgabala 6.Gaisa un gaisa aizsardzības armijā ietilpst gan iznīcinātājlidmašīnu, gan triecienlidmašīnu, gan arī bumbvedēju vienības, kā arī gaisa izlūkošanas un pretgaisa aizsardzības vienības, kas atrodas nepārtrauktā kaujas gatavībā. Tuvākā no šīm vienībām ir izvietota Šmuravjovā, kas ir dažu minūšu lidojuma attālumā no Igaunijas.

Turklāt ievērojams skaits Baltijas flotes kuģu gan no kadru komplektācijas, gan arī tehniskā līmeņa viedokļa ir gatavi īsā laikā atstāt ostu kaujas uzdevumu pildīšanai, kas nozīmē, ka arī tie atrodas nepārtrauktā kaujas gatavībā.

 

Viedoklis: Klusētāji

Aivars Ozoliņš,  Diena 09/05/08    Krievijas karaspēks okupē Gruziju, vadonis Vladimirs Putins šauj tīģerus un kopā ar saviem ģenerāļiem draud, ka varot iznīcināt jebkuru ienaidnieku, bet viņa ieliktenis Dmitrijs Medvedevs ir pasludinājis jaunus valsts ārpolitikas principus - Krievijai esot tiesības uz "ietekmes zonu" tās pierobežas valstīs. Tā ir citāda pasaule ar jauniem, kopš PSRS sabrukuma nebijušiem draudiem arī Krievijas kaimiņvalstij Latvijai. Taču no mūsu politiķiem nedzird neko daudz vairāk, kā vien to, ka mūs sargā NATO līguma 5.pants.

Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili sestdien pastāstīja, ka Putins viņam savulaik teicis - Rietumu lidmašīnas viņu neapturēšot Baltijas valstīs. Latvijas Aizsardzības ministrija novērtēja viņa sacīto kā "aicinājumu saasināt starptautisko uzmanību", bet Krievijas militāro agresiju - kā maz ticamu, jo Latvija savu aizsardzību balstot uz Ziemeļatlantijas līguma organizācijas 5.panta garantijām.

Varēja vēl piebilst, ka Krievijas prezidents taču ir pateicis, ka vairs neuzskatot Saakašvili par Gruzijas prezidentu. Tāpēc paļausimies uz Krievijas vēstnieka NATO Dmitrija Rogozina jociņiem, ka no viņa valsts esot jāaizsargā pingvīni, vai vēstnieka Latvijā Aleksandra Vešņakova pavisam nopietni sacīto, ka iespēja, ka Krievija varētu uzbrukt citām valstīm, esot "fantāzija" (acīmredzot vislielākie fantazētāji ir gruzīni), un Krievijas uzdevums esot vienīgi stāties pretī "fašismam" un "vēstures pārrakstīšanai". Un, saprotams, aizstāvēt savus līdzpilsoņus, lai arī kur tie atrastos, kā ir apsolījis Krievijas prezidents.

Diezin vai tā ir, ka citiem mūsu drošība rūp vairāk nekā mums pašiem. Taču ASV vēstnieka NATO Kurta Vokera otrdien paziņotais, ka alianse ir gatava aizstāvēt Baltijas valstis pret jebkuru uzbrukumu, nav izraisījis Latvijas politiķu paziņojumus, vai un kā paši būsim gatavi aizstāvēties. Amerikāņi mūs aizsargās, lai NATO lidmašīnas ik pa laikam aplido apkārt Rīgai, tikmēr varēsim veidot parādes kavalēriju?

"Es negribu šausmināt cilvēkus, jo ir fundamentāla atšķirība - mēs esam iekšā NATO," uzsver ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP). Latviju aizsargājot alianses līguma 5.pants, kas nosaka, ka uzbrukums vienai alianses valstij tiks uzskatīts par uzbrukumu pārējām.

Ziemeļatlantijas līgumā noteiktais kolektīvās aizsardzības princips ir fundamentāls, un dalībvalstis uzbrukuma gadījumā nevarēs no tā atkāpties un riskēt ar visas pēckara Rietumu drošības sistēmas sabrukšanu. Tam pašam par sevi vajadzētu atturēt iespējamo agresoru no militārām avantūrām, turklāt pēc PSRS gala bija politiski korekti ja ne uzskatīt, vismaz runāt, ka šādu militāru draudu Eiropā vairs nav. Arī tāpēc bija politiski nekorekti gatavot konkrētus NATO aizsardzības plānus Baltijas un bijušo padomju bloka valstu aizsardzībai, kādi vienmēr ir bijuši "vecajām" dalībvalstīm.

Krievijas iebrukums Gruzijā ir radikāli mainījis stāvokli. Krievijas vadoņi šo situāciju turpina arvien saasināt, ar vienmēr kareivīgāku retoriku dzīdami sevi augstāk kokā, un izskatās, ka rāpties lejā tiem vairs neļauj "lepnums". Ir grūti paredzēt, ciktāl tas turpināsies, tāpēc Baltijas valstu aizsardzības plāni nu ir pilnīgi nepieciešams atturēšanas līdzeklis, pat ja līdz šim tam pietika ar pašu kolektīvās aizsardzības principu.

Aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP) pagājušonedēļ Dienai stāstīja, ka aizsardzības plāna izstrāde Latvijai esot sākta jau pirms Gruzijas kara, tikai tas esot valsts noslēpums. NATO preses dienests Dienai teica, ka diskusiju par to dalībvalstīm nav bijis. Otrdien NATO runas vīrs pateica, ka Baltijas valstu pārstāvji interesējušies par "aizsardzības rutīnas plānošanu" un esot notikusi viedokļu izmija, vai tas ir nepieciešams arī gadījumam, ja alianse sadurtos ar "konkrētu situāciju". Dīvaini, ka Veldre vienīgais no politiķiem piemin, ka pie šāda plāna tiekot strādāts. Jāvaicā, kāpēc Latvijas politiķi pat situācijā, kad agresijas iespēja tiek nopietni vērtēta, neuzskata par vajadzīgu sākt diskusiju par šo jautājumu?

Tieši otrādi, Saeimas Aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš (TP) laikrakstā Teļegraf trešdien teic, ka Latvijai neesot jālūdz NATO papildu palīdzība, jo apdraudējums neesot tik nopietns, tomēr, ja "alianses vadība" gribēšot mums sniegt palīdzību, tad, protams, nevajadzētu atteikties. Un arī opozīcijas Jaunā laika pārstāve šajā komisijā Linda Mūrniece piebalso:"Ja palīdzību piedāvā bez atlīdzības, tad, protams, jāņem." Toties, ja pretī tiek prasīts sūtīt karavīrus uz "karstajiem punktiem", tad esot "nopietni jādiskutē".

Jautājumi par dalībvalstu specializāciju un gatavību vajadzības gadījumā sūtīt savus karavīrus uz pasaules "karstajiem punktiem" tā kā būtu pārrunāti. Tā kā būtu laiks diskutēt, kā kopīgi aizstāvēsim atsevišķas dalībvalsts teritoriju uzbrukuma gadījumā.

Taisnība, ka NATO aizsardzības plāni nav vienīgā drošības garantija. Tie neatsvērs iekšpolitisko nestabilitāti, tiesiskuma deficītu, atkarību no Krievijas energoresursiem, politiķu pērkamību un gatavību izdabāt Maskavas interesēm. Vai tie nav galvenie iemesli, kāpēc Latvijas politiķi izmanto iespēju paklusēt arī tad, kad ir runa par valsts drošību?

 

Latvija no ASV pērn militārajā palīdzībā saņēmusi 3,3 miljonus dolāru

BNS   09/07/08     Latvija pagājušajā gadā no ASV militārajā palīdzībā saņēmusi 4,94 miljonus dolāru jeb 2,396 miljonus latu.

Aizsardzības ministrijas Preses nodaļas pārstāve informēja, ka pērn ASV Latvijai ir piešķīrusi 1,04 miljonus dolāru apmācības programmas ietvaros un 3,9 miljonus dolāru materiāli tehnisko līdzekļu iepirkšanai.

Ik gadu no programmas «Foreign Military Financing» ASV atvēl naudu, lai palīdzētu tai draudzīgajām valstīm militārajā jomā. Igaunijas pērn saņemtais finansējums bija 4,2 miljoni dolāru, Lietuva saņēmusi 23,4 miljonus dolāru, bet Latvija - 3,3 miljonus ASV dolāru, informē Igaunijas Aizsardzības ministrija.

 

 

Valdībā, partijās, tiesu lietās...

 

 

Viedoklis: Tauta palika mājās

Māris Krautmanis,  NRA 08/25/08    2008. gada augusts Latvijas vēsturē tiks ierakstīts kā divu referendumu mēnesis, kurā virkne politisku un puspolitisku partiju nākamo vēlēšanu zīmēšanās nolūkos mēģināja vispirms sagraut Latvijas demokrātiskās iekārtas konstitucionālos pamatus, bet pēc tam ar precīzi mērķētu, nežēlīgu spērienu pa vārīgo pavēderi aizsist elpu jau tāpat smagi slimajai valsts ekonomikai.

Tas gan nav izdevies – tauta ir noraidījusi gan greizi uzrakstītos arodnieku un sorosītu stumtos Satversmes grozījumus, kas dažādas ārpusvēlēšanu manipulācijas padarītu svarīgākas par vēlēšanām; tauta ir noraidījusi arī Pensionāru un senioru partijas un Sabiedrības citai politikai līdera Aigara Štokenberga grozījumus pensiju likumā, kuru rezultātā būtu ātri vien jāizdala visa sociālā budžeta uzkrājumu nauda, kas beigtos ar pilnīgu vai daļēju pensiju sistēmas sagraušanu un atgriešanos deviņdesmito gadu sākumā, kad šī sistēma bija jāsāk veidot no nulles un valsts varēja atļauties vien tik, kā maksāt no pamatbudžeta saskrubinātus, visiem vienādi niecīgus grašus.

Žēl, bet šāda valsts naudas šķaidīšana referendumējot neko nemaksā šo referendumu iniciatoriem. Piemēram, startējot vēlēšanās, partijām ir jāiemaksā kāda nebūt drošības nauda, kuru tās zaudē, ja nepārvar barjeru. Taisot referendumus, neviens ne ar ko neriskē – papīrs, tinte, darba samaksa urnu uzraudzītājiem un balsu skaitītājiem tiek ņemta no valsts kases. Šie paši referendumos iztērētie miljoni latu varbūt būtu lieti noderējuši tiem pašiem pensionāriem, kuru izmisumu tik prasmīgi savām politiskās ālēšanās vajadzībām izlietoja bijušais ekonomikas ministrs Štokenbergs. Lai arī pensiju likuma grozījumi referendumā nav pieņemti, tagad visi ir pamanījuši, ka tāds Štokenbergs ir – latvju zemei ir atkal jauns rainiskais grūtdienīšu raudu sadzirdētājs – bagāts un ar mīkstu sirdi, kurš tūdaļ kabatā bāž roku, lai izvilktu savu nēzdodziņu.

400 tūkstošiem iedzīvotāju šī ziema būšot grūtākā mūžā, asaras rīdams, saka Štokenbergs. Nav jau arī ko iebilst – kamēr valstī par ekonomikas ministriem varēs kļūt tādi liekulības un cinisma tīrradņi kā Štokenbergs, ne tikai šī ziema, bet arī katra nākamā kļūs aizvien aukstāka. Bet īpaši grūta bezsaules ziema pienāktu jau pēc kāda pusotra gada, kad atklātos, ko aizvakardienas referendums tā izdošanās gadījumā būtu nodarījis pensiju sistēmai un pensionāriem. Dieva laime, ka šis rūgtais biķeris tomēr ir gājis secen.

Referendumu rezultāti gan nav nekāds pamats atslābt valdošajiem politiķiem. Vispār jau augsni tam, ka šie referendumi varēja tikt ierosināti un ka tajos aizgāja balsot tomēr milzīgi iespaidīgs skaits vēlētāju, ir uzaruši, irdinājuši un meliorējuši viņi paši. Kaut ko skaidrot, stīvēties pretī referenduma iniciatoru propagandai viņi atskrēja uz televīziju tikai pēdējā brīdī, kad karstā panna jau bija pietuvojusies pie paša dibena. Pensionāri dzirdēja arī solījumus, un, ja tie netiks pildīti, solītājiem ceļš pa skuju taku uz politisko līķu kapsētu ir nodrošināts.

Nevar jau arī noliegt, ka gan šī, gan visas iepriekšējās Latvijas valdības jau kopš 5. Saeimas sanākšanas ir bijušas ar pavēsi atturīgu attieksmi pret sociālajām vajadzībām – ne tā, ka pavisam tās aizmirstu, tomēr prioritātes vienmēr ir bijušas citas. Bet tas jau arī ir loģiski, jo Latvijas vēlētāju nospiedošais vairākums vienmēr un nemainīgi, atskaitot vienu reizi Rīgas domes vēlēšanās, savas balsis ir atdevis par labējām partijām. Kreisās partijas – tādas kā sociāldemokrāti – allaž ir stāvējušas pie ratiem. Nu, bet tad nav arī daudz ko vaidēt – kā lēmām, tā arī ir. Amizanti, bet arī šie referendumi nedod ne kripatiņas ietekmes pārdalei sociāldemokrātijas virzienā – tie, kas tos kurināja, atskaitot Pensionāru un senioru partiju, ir tādi paši labējie kā valdošie, kam īslaicīgas politiskās konjunktūras izdevīgums liek uzvilkt kreisi sirpjāmurotu darbaļaužu draugu un pensionāru aizstāvju kombinezonu. Ko, vai tad Štokenbergs un viņa nekustamo īpašumu spekulantu un no darba atlaistu banku klerku svīta ir patiesi sociāli orientētas politikas nesēji? Tāpat arī – vai Krasts, Kalniete, Kristovskis, Repše ir kādreiz darbos izcēlušies ar īpašu rūpi par sociālajām vajadzībām? Nu, vārdos varbūt kādu reizi jā, bet ne darbos. Trakākais, ka ļaudis šos citu kuģu pametējus sāk kļūdaini uzskatīt par kaut ko jaunu, par jaunu spēku politikā. Nu paskatieties taču vērīgāk – vai tiešām šīs sejas jums jau sen nav pazīstamas?

Valsts prezidents Valdis Zatlers tad ir vismaz agrāk politikā nebijusi figūra. Taču arī viņam, šķiet, padomnieki ir jau tiktāl sapilinājuši smadzenēs, ka viņš gaišā dienas laikā un skaidrā prātā spēj runāt brīnumu lietas. Viņš uz referendumu esot gājis, lai izpildītu pilsoņa pienākumu. Referendumi esot labi – tie visādi veicinot demokrātiju un tādā garā.

Ir pilnīgi otrādi – visi baismīgākie diktatori, sākot ar Hitleru un beidzot ar Lukašenko un Latīņamerikas vadoņiem, savu varu ir stiprinājuši tieši referendumu ceļā. Ar referendumiem parasti tiek labotas kļūdas konstitūcijās, kur prezidentiem ir ierobežoti pilnvaru termiņi un atkārtotas ievēlēšanas iespēju skaits. Tikai referendumā ir iespējams likt tautai priekšā uz balsošanu tādus jautājumus, kuru pirmie teikumi skan burvīgi, taisnīgi, aizraujoši, bet kuru reālais saturs var būt tieši pretējs – graujošs, apgrūtinošs, bīstams. Kurš tad pirmajā mirklī un nepadomājot var būt pret tādām jaukām lietām kā lielāka pensija vai iespēja tautai atlaist deputātus? Nu, protams, pensijas vajag lielākas, protams, tautai pieder suverēnā vara valstī. Taču, noticot šiem siera gabaliņiem lamatās, tauta būtu smagi piekrāpta – suverēnās varas vietā dabūtu pigu un pensiju vietā – to pašu.

Diemžēl iznāk, ka Latvija nav pasargāta no jukām, murgiem un propagandas, no ākstīšanās un ālēšanās, rīkojot referendumus. "Vēl cīņa nav galā un nebeigsies," teica Rainis, un tagad atliek tikai zīlēt, kurš, kad un kādā jautājumā atkal sakuls putas un samusinās ļaužu tūkstošus uz nākamo referendumu. Varbūt – par tautas vēlētu prezidentu? Starp citu, nav slikts jautājums, lai no valsts kases paņemtu kampaņošanai kārtējos miljonus.

 

Nevar izmērīt ne politisko aktivitāti, ne kādas partijas elektorātu

Liene Barisa,  NRA 08/26/08    Tikai trijos no sešiem kopš neatkarības atjaunošanas sarīkotajiem referendumiem dalībnieku skaits ir bijis krietni lielāks par 350 tūkstošiem.

Tāpat kā pēdējā referendumā par pensijām, arī pērn, balsojot par likumiem, kas saistīti ar valsts drošību, un 1999. gadā arīdzan lemjot pensiju jautājumu, balsotāju skaits nebija pietiekams Satversmē paredzētajam kvorumam.

Vai no tā nešaubīgi var izdarīt jau izskanējušos drūmos secinājumus par pilsoņu pastāvīgo pasivitāti – to politisko un sabiedrisko procesu analītiķi nesteidz apgalvot. Katrā referendumā lēmumu pieņemšanu ietekmējuši atšķirīgi apstākļi. Lai gan arī norobežošanos no lēmumu pieņemšanas varot saskatīt.

Kaut arī balsotāju skaits – 346 864 – ir līdzīgs citu tautas nobalsošanu dalībnieku skaitam, sociologs Aigars Freimanis nepiekrīt, ka šā referenduma dalībnieki ir tie, ko var vērtēt kā politiski aktīvos pilsoņus, un pārējie kaut kādām politiskām aktivitātēm būtu īpaši motivējami. Tad jau drīzāk par to liecinot iepriekšējais referendums par Satversmes grozījumiem, tā dalībnieku skaitam – vairāk nekā 600 000 – pieskaitot arī tos, kuri nepiedalījās referendumā apzināti, pārliecības dēļ, arī tā paužot savu viedokli, viņš spriež. Tādējādi, pēc A. Freimaņa domām, neesot tik traki, ka pilsoņi nevēlas izmantot savas demokrātijā balstītās tiesības.

Šajā reizē daudz ko izšķīris tas, ka gluži vienkārši neesot bijis viedokļu sadursmes. Abas puses – gan referenduma atbalstītāji, gan oponenti – solīja vienu un to pašu. Pirmie – ātri un uzreiz, otrie – lēnāk un stabilāk.

Arī politologs Ivars Ijabs atzīst, ka šoreiz, tāpat kā pensiju referendumā 1999. gadā, liela nozīme bijusi valdošās koalīcijas savlaicīgai reakcijai, piedāvājot pretargumentus un solot risinājumus. Nevarot arī piekrist, ka sabiedrība par šādiem jautājumiem lemj negribīgi, jo vairāk sliecas labējas politikas virzienā. "Runājot par kreiso un labējo politiku, neesmu pārliecināts, ka to tīrā veidā var attiecināt uz Latviju, jo, ja jūs cilvēkiem pajautātu, vai viņi grib mazākus nodokļus, kas piederas pie labējās politikas, viņi teiktu – jā. Bet, ja jūs pajautātu, vai viņi grib augstāku valsts sociālās nodrošinātības līmeni – atkal jā. Tādā ziņā cilvēki ir vairāk kreisi orientēti," viņš skaidro, piebilstot, ka uz Eiropas politiku kopumā šāds dalījums nav īsti attiecināms.

I. Ijabs un A. Freimanis norāda, ka visspilgtāk saistībā ar šādu referenduma iznākumu savu lomu nospēlējuši premjers Ivars Godmanis un labklājības ministre Iveta Purne. Līdz ar to, pēc A. Freimaņa domām, varot teikt, ka šajā referendumā uzvarējusi valdošā koalīcija. Vai koalīcijai no tā būs arī kādi ieguvumi ilgtermiņā, to gan nevarot teikt. Arī referenduma iniciatori Sabiedrība citai politikai ar tautas nobalsošanas līdzdalības mērauklu diezin vai var mērīt savu potenciālo elektorātu. "Tie cilvēki, kas gāja balsot, bija ārkārtīgi dažādi motivēti, un šī motivācija nekādā veidā nebija saistīta ar Sabiedrību citai politikai," domā A. Freimanis. Savukārt I. Ijabs kā Sabiedrības citai politikai ieguvumu min atpazīstamības palielināšanos, kas, iespējams, atspoguļosies arī reitingos.

Analizējot pilsoņu aktivitāti referendumā, nepamanīts nav palicis arī fakts, ka reklāmas kampaņa šoreiz bijusi krietni pieticīgāka nekā citkārt, kad vēlētāji mudināti piedalīties politiskajā procesā. Politologs Andris Runcis secina, ka Latvijā tam ir liela nozīme, tāpēc demokrātiju te var dēvēt par režisējamu. "Reklāmām, kā pierādījuši iepriekšējie pētījumi, vienmēr ir bijusi liela loma. Es pat domāju, ka laikam Latvijas demokrātiju varētu saukt par režisējamo demokrātiju, kad tiek režisēts, kas, kā, kad jāiet, kā jāpiedalās, un tam tiek tērēti lieli finansiālie līdzekļi," viņš atzina intervijā LNT 900 sekundēm. Politologs norādīja, ka šoreiz no svara bijis arī tas, ka šis bija jau otrais referendums pēc kārtas neilgā laikā un cilvēkiem trūka solidaritātes izjūtas. "Tas entuziasms, kas bija augusta sākumā, ir nedaudz noplacis. Turklāt daļai cilvēku tas nav aktuāli," viņš sacīja.

 

Viedoklis: Koalīcijas Pirra uzvara

Juris Paiders,  NRA 08/26/08    Latvijas vēlētāju vairākums ar savu pasivitāti novērsa Aigara Štokenberga avantūru – referendumu par izmaiņām pensiju sistēmā. Pensiju referendums iezīmēja vienu jaunu juridisku niansi. Tas bija pirmais referendums, kad ar juridiskas ekvilibristikas palīdzību tika pieļauts rīkot referendumu par valsts budžetu 2009. gadam.

Satversmes 73. pants skaidri definē: "Tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļu tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm." Savukārt referendums skāra konkrētu sociāla budžeta izmaksu posteni 2009. gadam.

Labi, Štokenberga avantūra neizdevās. Vai tas nozīmē, ka Latvijai ar valsts budžetu 2009. gadam tagad viss būs kārtībā? Latvijā ir prakse – valsts budžeta deficītu regulāri finansēt ar pensionāru naudu. Taču šogad dārdzības kāpiens ir tik liels un valdības piekāpšanās, lai novērstu gaidāmā referenduma iznākumu, bija tik ievērojama, ka, veidojot 2009. gada valsts budžetu, valdībai vieglu dienu nebūs.

Sabalansēt izmaksas starp valsts un sociālo budžetu vajadzēja augšupejas laikā. Laikā, kad notiek ekonomikas izaugsmes nomaiņa ar krīzi, sabalansēt abus budžetus nozīmē samazinātas izmaksas no valsts pamatbudžeta.

2008. gads vēl ir tikai ziediņi. Šā gada pirmā puse vēl bija pietiekami laba. Problēmas sāksies tikai tagad – gada otrajā pusē. Taču lielākās nedienas gaidāmas 2009. gadā. Koalīcijas iepriekšējā valdība savus solījumus, dažādos kompromisus un piekāpšanās konfliktos, lai novērstu streikus, novirzīja uz 2009. gadu. 2009. gads ir brīdis, kad jāmaksā rēķini arodbiedrībām un nozarēm. Tikai treknie gadi beigušies, un liekas naudas arī nav. Politisko solījumu izpilde saistībā ar 2009. gadu prasītu papildu līdzekļus vismaz pusmiljarda latu apjomā. Tikai naudas nav. Nav tik daudz. Turpināt saimniekot kā 2008. gadā ir diezgan reāli, taču izpildīt uz 2009. gadu atliktos solījumus gan vairs nav reāli. Pat ar šādu referenduma rezultātu 2009. gada budžets būs jāveido ar deficītu, vienlaikus atsakoties no solītā. Taču solījumu nepildīšana ir solis sociālas konfrontācijas virzienā. Valdībai jāgatavojas, ka arī Latvijā, kā visā ES, streiki kļūs par normālu ikdienu, nevis ārkārtas notikumu. Politiska cīņa var izpausties ne tikai protesta referendumos, bet arī streikos. Pērn Bulgārijā skolotāji streikoja vairākus mēnešus. Francijā, Vācijā un Grieķijā streiki ir ikdiena.

Valdībai ir laiks sākt gatavoties gan taupīgākiem izdevumiem, gan skaļākiem un ietekmīgākiem protestiem.

Tāpēc koalīcijai notikušais referendums vairāk izskatās pēc Pirra uzvaras – uzvaras, kas līdzīga sakāvei. Jau kuro reizi koalīcija kodē vēlētājus, ka labs ir tas vēlētājs, kas neizrāda aktivitāti un vēlēšanu dienā paliek mājās. Ja šādi sakodēti vēlētāji turpinās izrādīt pasivitāti arī pašvaldību un Saeimas vēlēšanu laikā, koalīcijas cerības būt pie varas arī nākamo termiņu kļūs iluzoras.

Neko labāku nevar teikt par Latvijas opozīciju. Jā! Koalīcija ir nesimpātiska, var pat teikt – atbaidoša. Taču opozīcija ir vēl briesmīgāka. Kāpēc referendumos jāpiedāvā likumprojekti, kas ir baigiem defektiem vai kuros balsojamā tēma nav atbilstoša lielākās daļas vēlētāju interesēm?

Tas tiklab attiecas uz slavenajiem diviem referendumiem par drošības likumu grozījumiem, kas notika vienā dienā, un uz referendumu par pensiju likuma grozījumiem. Satversmes grozījumu referendums lielākajai daļai vēlētāju bija svarīgs, taču šo referendumu aizsāka nevis opozīcija, bet gan arodbiedrības. Opozīcija sevi ir sakompromitējusi, neatstājot vēlētājiem citu izvēli kā balsot par kādu mazāko ļaunumu – kādu no koalīcijas partijām.

 

Prokurori Meroni pratina hoteļos un restorānos

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats,  NRA 08/26/08    Ventspils mēra Aivara Lemberga krimināllietas izmeklēšanas gaitā apbrīnojamu labvēlību pret vienu no lieciniekiem – Šveices advokātu Rudolfu Meroni – ir izrādījuši prokurori.

Atšķirībā no daudziem citiem šis liecinieks pratināts viesnīcās un, iespējams, pat restorānos. Prokuratūra par šo procesuālo darbību veikšanai nepieciešamo telpu īri nav maksājusi.

Kļuvis zināms, ka pērn 31. augustā R. Meroni pratināts Rīgā, Pērnavas ielā 36, kāda komercuzņēmuma telpās. Savukārt šā gada jūnijā viņš pratināts Rīgā, Ķīpsalas ielā 20, sēžu zālē. Lai gan Kriminālprocesa likuma 16. pants pieprasa kriminālprocesa objektīvu norisi, pratināšanā tulka–speciālista statusā piedalījies arī t. s. Lemberga oponentu pārstāvis Mārtiņš Kvēps.

Neatkarīgā noskaidroja, ka Ķīpsalas ielā 20 atrodas viesnīca Iceland, kurā ir gan konferenču zāles, gan divi lepni restorāni un bārs. No viesnīcas darbiniekiem Neatkarīgā uzzināja, ka konferenču zāles īre ir vidēji 15 latu stundā jeb 95 lati dienā. Ja nepieciešama audiovizuālā tehnika, par to jāpiemaksā. Piemēram, videoprojektora īre maksā 10 latu stundā jeb 60 latu dienā. Iceland konferenču menedžeris Uģis Kudulis, vaicāts, vai prokuratūra viņa pārstāvētās viesnīcas telpās ir īrējusi konferenču zāli vai citas telpas kriminālprocesuālo darbību veikšanai, atbildēja, ka šādu gadījumu neatminoties. Viņš rūpīgi pārbaudīja arī grāmatvedības dokumentus un secināja, ka nekādi naudas pārskaitījumi no prokuratūras nav saņemti. Savukārt, ieraugot laikrakstos publicētās fotogrāfijas, kurās redzamas minētajās kriminālprocesuālajās darbībās iesaistītās personas, U. Kudulis toleranti norādīja, ka viesnīcas darbinieki trešajām pusēm nesniedz komentārus par saviem klientiem.

Ierodoties Pērnavas ielā 36, Neatkarīgā pārliecinājās, ka šajā adresē darbojas četri komercuzņēmumi – Gros Auto rezerves daļu veikals, organisma veselības diagnostikas salons Estire, Baltpark Hotel Rīga un restorāns Paradise. Uzskatot, ka rezerves daļu veikals un veselības diagnostikas salons nebūtu īsti piemērotas vietas pratināšanai un ņemot vērā jau agrāk izskanējušo informāciju, ka prokuroram Andim Mežsargam patīk procesuālās darbības veikt lepnos sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, Neatkarīgā izdarīja ticamu pieņēmumu – pratināšanas protokolā minētais komercuzņēmums ir restorāns Paradise.

Šim pieņēmumam par labu runā arī citi fakti. Piemēram, pratināšana ilgusi no pulksten 14.30 līdz 20.10. Maz ticams, ka tik ilgas stundas tik izsmalcināti procesuālo darbību veicēji varēja iztikt bez ēšanas un dzeršanas. Tāpat šim pieņēmumam par labu runā viesnīcas Baltpark Hotel darbinieku apliecinātais, ka viņu uzņēmumam ar prokuratūru nekādu darīšanu nav bijis. Šā komercuzņēmuma komercdirektore Jeļena Križanovska pēc Neatkarīgās lūguma sazinājās gan ar hoteļa direktoru, gan ar grāmatvedi un noskaidroja, ka nekādi maksājumi no prokuratūras par telpu īri nav saņemti. Viņa apgalvoja, ka nedz direktors, nedz grāmatvede neatminas, ka kāds no prokuratūras būtu īrējis telpas kriminālprocesuālo darbību veikšanai. Atsaucoties uz viesnīcas direktora teikto, J. Križanovska informēja, ka līdz šim viesnīcai ar varas iestādēm esot bijusi darīšana tikai vienu reizi, kad kāds policists interesējies, vai viņu hotelī izmitināta konkrēta persona.

Neatkarīgā Ģenerālprokuratūrai vaicāja, vai tā ir izplatīta prakse – veikt pratināšanas komercuzņēmumu telpās; vai šāda prakse skaidrojama ar telpu trūkumu prokuratūrā; vai telpu īrei pratināšanas vajadzībām prokuratūras budžetā ir atsevišķa sadaļa; cik naudas vidēji gadā tiek iztērēts telpu īrei liecinieku pratināšanas vajadzībām? Tāpat Neatkarīgā vaicāja, kurš apmaksāja telpu īri Pērnavas ielā 36 un viesnīcā Iceland – prokuratūra, prokurors no saviem personīgajiem līdzekļiem, liecinieks R. Meroni, speciālists M. Kvēps vai kāds cits?

No Ģenerālprokuratūras preses sekretāra Andreja Vaska Neatkarīgā saņēma šādu atbildi: "Par pirmstiesas izmeklēšanas procesa norisi līdz tiesas izmeklēšanai komentārus nesniegsim. Pirmstiesas procesa laikā iegūtos pierādījumus tiesas izmeklēšanas laikā izvērtēs tiesa."

Jāatgādina, ka pirmais publiski zināmais gadījumus, kad prokurors A. Mežsargs ar kriminālprocesā iesaistītajām pusēm tikās viesnīcas Rīdzene restorānā pie minerālūdens glāzes, bija 2006. gada 19. jūlijā – dienu pirms tam, kad prokurors A. Mežargs uzrādīja A. Lembergam apsūdzību. Toreiz juristu viedokļi par šādu procesuālo darbību veikšanas formu bija visai nosodoši. Juristi uzsvēra, ka liecību sniegšana pie restorānā klāta galda, kaut vai tikai izdzerot glāzi minerālūdens, var kaitēt izmeklēšanas objektivitātei. Arī ģenerālprokurors Jānis Maizītis notikušo atzina par neierastu praksi.

 

Lembergs atgriežas domē

Latvijas Avīze   08/26/08    Aivars Lembergs vakar piedalījies Ventspils domes sēdē, informēja Ventspils domē. Vakar Lembergs pēc ilgāka laika piedalījās domes sēdē, balsoja par lēmumprojektiem. Viņš arī izteicis pāris komentāru, piemēram, saistībā ar dokumentu sagatavošanā pieļautajām kļūdām.

Jau ziņots, ka prokuratūra atcēlusi Lembergam iepriekš noteikto aizliegumu apmeklēt pašvaldības un valsts iestādes, atcelti ierobežojumi piedalīties mītiņos un ielu demonstrācijās, tāpat samazināts laiks, kurā Ventspils mēram jāuzturas savā dzīvesvietā. Lembergs joprojām nedrīkst pildīt domes priekšsēdētāja pienākumus, taču kā deputātam viņam tagad ir atļauts darboties.

 

Štokenbergs prasa Godmaņa paskaidrojumus par pensionāru avīzes izdošanu pirms referenduma

DELFI 08/26/08    "Sabiedrības citai politikai" pārstāvis Aigars Štokenbergs pieprasīs premjeram Ivaram Godmanim (LPP/LC) paskaidrojumus par valsts līdzekļu izlietošanu "Pensionāru avīzes" izdošanai pirms referenduma, par spīti valdības solījumiem neizmantot nodokļu maksātāju naudu sabiedriskās domas ietekmēšanai pirms tautas nobalsošanas.

Štokenbergs portālam "Delfi" sacīja, ka Godmanim būs jāpaskaidro, par kādiem līdzekļiem un kādēļ pirms sestdien notikušā referenduma Latvijas pensionāriem izplatīta avīze, kurā Labklājības ministrijas speciālistis skaidrojuši, kādēļ nevajag iet uz referendumu.

"Godmanim būs jāpaskaidro, kurš no viņiem - premjers vai labklājības ministre Iveta Purne (ZZS), vai abi kopā ir melojuši, izlietojot nodokļu maksātāju naudu avīzes izdošanai," pauda Štokenbergs.

Štokenbergs pauda viedokli, ka "būs nožēlojami, ja avīzes izdošanai pirms referenduma izmantoti Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras jeb pašu pensionāru līdzekļi. "Pensionāriem par viņu pašu naudu skaidrots, ka viņiem nav jāiet uz referendumu," ar sašutumu pauda Štokenbergs.

Viņš norādīja, ka, uzzinot par notikušo, sākotnēji bija iecerējis Saeimā pieprasīt Purnes demisiju, taču vēlāk, konsultējoties ar organizācijas biedru Arti Pabriku, nolemts, ka premjeram tiks pieprasīts paskaidrojums, jo Purne jau vairākkārt esot pierādījusi, ka neatkāpsies no sava amata pat , ja "simti tūkstošu cilvēku šoziem būs badā un aukstumā".

 

Godmanis pieļauj vēlēšanu sistēmas maiņu

Diena 08/27/08    Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) pieļāva, ka pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām varētu domāt par vēlēšanu sistēmas maiņu.

Vērtējot referendumu rezultātus, I. Godmanis pieļāva, ka tās ir tikai sekas nepareizai vēlēšanu sistēmai. Tomēr to izmaiņas varētu apspriest tikai pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām. "Partiju reālo spēku noteiks, cik piedalīsies abās [pašvaldību un Saeimas] vēlēšanās.  Ja tur būs slikti rādītāji, tad es neizslēdzu, ka mēs varētu arī runāt par dalīto vēlēšanu sistēmu," raidījumā teica I. Godmanis.

 

Vīķe-Freiberga kļūs par LU profesori

Diena 08/27/08    29.augustā Latvijas Universitātes (LU) Lielajā aulā notiks jaunā studiju gada sākumam veltītā svinīgā LU darbinieku sanāksme, kuras laikā tiks pasniegti diplomi jaunievēlētajiem LU profesoriem. Viņu vidū ir arī bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kas ievēlēta profesores amatā LU Filoloģijas un mākslas zinātņu fakultātes Folkloristikas un etnoloģijas katedrā.

V. Vīķe-Freiberga zināma ar savu pētniecisko darbību folkloristikas jomā. Prezidente publicējusi deviņas grāmatas par tautasdziesmām un Saules apcerējumiem, aptuveni 160 rakstu, monogrāfiju un grāmatu nodaļu, kā arī zinātniskos referātus.

 

Prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas darbība esot apsīkusi

LETA 08/27/08     Trešdien Žaneta Ozoliņa informējusi Valsts prezidenta kancelejas vadību par lēmumu atstāt Stratēģiskās analīzes komisijas (SAK) priekšsēdētājas amatu. Ozoliņa aģentūrai LETA pieņemto lēmumu skaidroja ar saņemto uzaicinājumu turpināt intensīvu akadēmisko un pētniecisko darbību nozīmīgos Eiropas Savienības (ES) finansētos projektos. Tikmēr SAK pietuvinātas personas izsakās kritiski par komisijas darbību, sakot, ka Valda Zatlera prezidentūras laikā tās darbība ir apsīkusi.

Līdzšinējā SAK vadītāja kļūs par Eiropas Pētniecības telpas padomes locekli un jaunajā amatā strādās pie ES zinātnes politikas un tās prioritāšu izstrādes. "Jaunie pētnieciskie projekti prasīs lielu slodzi un daudz biežāku atrašanos ārpus Latvijas, tādēļ man vairs nebūs iespēju nedz administratīvi, nedz pētnieciski vadīt SAK," sacīja Ozoliņa.

Vienlaicīgi Ozoliņa, kura ir arī Latvijas Universitātes (LU) profesore, informēja, ka viņa turpinās darbu LU, kā arī turpinās iesaistīties drošības politikas pētījumos Latvijā.

Atvadoties no SAK, Ozoliņa aicināja savus kolēģus nezaudēt uzņemto tempu, saglabāt pētniecisko projektu daudzveidību un izveidoto intelektuālā kapitāla tīklu Latvijā. "Izveidotā veiksmīgā sadarbības prakse starp akadēmisko kopienu un valsts institūcijām ir liels un iepriekš nebijis panākums, kas dažādu mūsu valsts pētniecības jomu mūsu valsts ekspertiem ļauj pārstāvēt Latviju augsta līmeņa pasākumos Eiropā un pasaulē," sacīja līdzšinējā SAK vadītāja.

Komisijas loceklis, LU profesors un LU Sociālo un politisko pētījumu institūta valdes priekšsēdētājs Tālis Tisenkopfs aģentūrai LETA norādīja, ka viņam pēdējā laikā bija radies iespaids, ka komisijas darbs ir apsīcis. Bet tas noticis nevis pašas komisijas darbības dēļ, bet gan drīzāk Valsts prezidenta kancelejas nostājas dēļ, jo iepriekš komisija darbojusies aktīvi. Vērtējot SAK nākotni pēc tās priekšsēdētājas aiziešanas, Tisenkopfs norādīja: "Kā prezidents teiks, tā būs."

Arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas loceklis Edvīns Karnītis, kurš darbojies SAK projektos, pauda pesimistisku skatījumu uz turpmāko komisijas darbu pēc tās priekšsēdētājas aiziešanas no amata. Karnītis atzina, ka pēdējā laikā komisija nav funkcionējusi tā, kā tas bija līdz šim, un pašreizējā situācija neviešot cerību, ka komisija atdzims ar jaunu kapacitāti.

SAK tika izveidota 2004.gada 2.aprīlī pēc toreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas iniciatīvas. Komisijas dibināšanas mērķis bija ar starpdisciplināriem, uz nākotni vērstiem pētījumiem veidot ilglaicīgu skatījumu uz Latvijas valsts un sabiedrības attīstību mūsdienu starptautisko procesu kontekstā.

Četru gadu laikā ir īstenoti vairāk nekā 30 apjomīgi pētnieciskie projekti, kuru rezultāti atspoguļoti 31 grāmatā. Desmit no tām publicētas angļu valodā un atrodamas pasaules lielākajās bibliotēkās un labākajās universitātēs, informējot starptautisko sabiedrību par norisēm Latvijā.

Šajos gados ir organizētas arī trīs starptautiskas akadēmiskas konferences, kurās katrā piedalījušies aptuveni 180 zinātnieki no visas pasaules. Komisija arī līdzorganizējusi trīs starptautiskas konferences, kas veltītas starptautiskās drošības jautājumiem. Viena no tām tika rīkota NATO sanāksmes laikā Rīgā.

Ž. Ozoliņa norādīja, ka īpašu rezonansi pašu mājās un ārvalstīs ir izraisījuši pētījumi "Cik demokrātiska ir Latvija?", "Dzīves kvalitātes indekss", "Latvija un brīva darbaspēka kustība: Īrijas piemērs" un "Latvijas skatījums uz ES nākotni". Šie pētījumi vistiešākā veidā esot ietekmējuši virkni politisku lēmumu. Komisijas projektos ir bijuši iesaistīti vairāk nekā 200 Latvijas zinātnieku un dažādu nozaru ekspertu, kuri piedalījušies arī valsts stratēģisko dokumentu izstrādē.

 

Sekretariātu likvidēšanas gadījumā puse ministru valdībā būs no TP

Nadežda Titova,  Diena 08/27/08     Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) uzskata, ka valsts pārvaldē ilgstoši netika samazināts ierēdņu skaits un šobrīd citas izejas kā vien vērtēt iespēju likvidēt sekretariātus nav. Skaidru atbildi par īpašu uzdevumu ministru tālāko likteni I.Godmanis solīja sniegt pēc nedēļas, kad būs notikušas sarunas ar sekretariātu vadītājiem un koalīciju. Ja sekretariātus patiešām likvidēs, Tautas partijai (TP) no 15 ministru portfeļiem piederēs septiņi. Taču koalīcijas pārstāvji izvairās prognozēt, vai tādēļ vēlēsies pārskatīt posteņu sadalīšanu valdībā. Tāpat šobrīd vēl nav skaidrs, vai partijas jau meklē saviem īpašu uzdevumu ministriem kādus citus amatus.

VĒRTĒJUMS

Aigars Freimanis, sociologs

Ja par sekretariātu likvidēšanu runā paši politiķi, tad par to nepārprotami panākta vienošanās. Vai valdībā varētu notikt posteņu pārdale, grūti spriest. Pašlaik nekas neliecina, ka valdībā varētu notikt kaut kādas svārstības vai koalīcijas dalībnieku maiņa. Tautas partijai valdībā paliek daudz ministru, taču tā ir un paliek lielākā frakcija Saeimā un lielākā koalīcijas spēlētāja. Varbūt ministru posteņu zaudēšana ir tā maksa, ko Tautas partija ņem par to, ka viņiem nav premjera postenis.

Jānis Ikstens, politologs

Sekretariātu izveidošana bija politisks solis, lai būtu kaut kāds nosacīts ja ne līdzsvars, tad vismaz pietiekami liels gandarījums. Tagad ar vienu vēzienu Tautas partija iegūst lielāku ietekmi valdībā. Ja likvidēs trīs sekretariātus, praktiski puse no visiem ministriem būs Tautas partijas pārstāvji. Tāpēc pieļauju, ka varētu būt vēlme pārdalīt ietekmi Saeimā, citur nav īsti kur, arī Rīgas domē ne. Šaubos, ka partijas būtu gatavas uz kaut kādu krēslu pārbīdi kabinetā, jo tad būtu jārunā par daudz nopietnākiem ministru posteņiem. Ja pazustu integrācijas sekretariāts un zem jautājuma zīmes būtu arī bērnu ministrija, lielākie zaudētāji būtu Pirmā partija. Neesmu pārliecināts, ka Pirmā partija, kas pacēlusi ģimenes karogu, būtu gatava no tā šķirties. Varbūt Šlesera teiktais par iespējamo sekretariātu likvidēšanu bija kā preventīvs gājiens, lai pasargātu Bērnu un ģimenes lietu ministriju.

Ja tiks panākta vienošanās sekretariātu funkcijas uzticēt citām ministrijām, jau tuvākajā laikā zaudēt amatus varētu integrācijas lietu sekretariāta vadītājs Oksars Kastēns (LPP/LC), Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) nesen izvirzītā e-lietu ministre Signe Bāliņa, kā arī par Eiropas Savienības līdzekļu apgūšanu atbildīgais Normunds Broks (TB/LNNK). Sarunās ik pa laikam tiek piesaukta arī Bērnu un ģimenes lietu ministrijas lietderība, kuru vairākus gadus vada Ainārs Baštiks (LPP/LC), taču par ministrijas likvidācijas nepieciešamību izsakās piesardzīgi.

Apvienības Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš (LPP/LC) preses sekretārs Edgars Vaikulis Dienai apgalvoja, ka partijā vēl neesot notikusi apspriede par O.Kastēna turpmākajām gaitām. Pēc amata zaudēšanas O.Kastēns varētu atgriezties Saeimā, un tad deputāta mandātu zaudēs Jānis Šmits (LPP/LC). Ar deputātu Dienai trešdien gan sazināties neizdevās, arī O.Kastēns komentārus sniegs pēc atgriešanās no atvaļinājuma.

ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis Dienai norādīja, ka nākamo amatu S.Bāliņai savienība šobrīd vēl nemeklējot. A.Brigmanis gan piebilda, ka partija viņu nepametīs un, iespējams, tiks atjaunotas sarunas par S.Bāliņas iestāšanos partijā.

Tāpat arī N. Broka nākotni viņa partija nav apspriedusi, bet tēvzemiešu Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Māris Grīnblats solīja, ka amata likvidēšanas gadījumā partija noteikti domāšot, ko viņam piedāvāt. Taču šobrīd nekādi varianti netiekot pārrunāti.

Eiropas fondu ministrs Normunds Broks Dienai stāstīja, ka pašlaik ir ļoti aizņemts darbā, tāpēc par nākotnes plāniem pēc iespējamās amata zaudēšanas vēl nedomājot. “Esmu vēl spēka gados un protu strādāt gan fizisku, gan intelektuālu darbu, tāpēc bez darba noteikti nepalikšu,” sacīja N. Broks. Arī S.Bāliņa pašlaik neplāno kādas citas aktivitātes, bet pilda viņas uzticētos pienākumus, viņas viedokli Dienai darīja zināmu preses sekretāre Evita Naglinska.

Ministriem pēc amata zaudēšanas pienākas arī kompensācija trīs mēnešalgu jeb aptuveni 6000 latu apmērā. No kompensācijas var arī atteikties.

Gan E.Vaikulis, gan A.Brigmanis norāda, ka koalīcijā vēl nenotiek sarunas par iespējamo atlikušo ministru portfeļu sadalījumu. Taču viņi atzīst, ka sekretariātu likvidēšanas nepieciešamību var nākties drīzumā izvērtēt. Savukārt M.Grīnblats pauž pārliecību, ka “visi sapratīs, ka citādi nevar”. Viņš tomēr piebilst, ka TB/LNNK nevēlētos, lai šāds solis valdībā radītu “liekas disproporcijas”.

Dienas aptaujātie eskperti pārliecināti, ka trīs sekretariātu likvidēšanas dēļ lielas svārstības valdībā nenotiks, kaut gan atzīst, ka Tautas partijas pārsvars Ministru kabinetā šādā gadījumā krietni pieaugs. TP Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis Dienai pauda pieņēmumu, ka dažas partijas var būt neapmierinātas ar to, ka valdībā tām paliek mazāk ministru portfeļu. Viņš apliecināja, ka sarunas par šo situāciju koalīcijā noteikti būs, taču nevēlējās precizēt, kāds varētu būt Tautas partijas piedāvājums kompensēt citiem politiskajiem spēkiem savu pārsvaru valdībā. “Var būt dažādi varianti,” sacīja M.Kučinskis.

 

Slakteris: Pašreizēja situācija ar 2009.gada budžetu ir virzība uz bankrotu

Anna Novicka, Nadežda Titova,  Diena 08/27/08     Finanšu situācija valstī ir ļoti smaga, tādēļ, veidojot nākamā gada budžetu, pamatbudžetā nāksies atteikties no apmēram piektās daļas programmu, trešdien paziņoja finanšu ministrs Atis Slakteris (TP).

Tēriņi būs jāsamazina par 820 miljoniem latu, pretējā gadījumā 2009.gada budžetā veidosies 5% deficīts, kas nozīmētu valsts virzību uz bankrotu, uzskata ministrs.

Visas ministrijas ir iesniegušas savus priekšlikumus attiecībā uz iespējamiem taupības pasākumiem, taču, kā atzina finanšu ministrs, dažu iestāžu attieksme bijusi "ļoti vieglprātīga", tādēļ sarunas ar ministriem turpināsies.

"Tie nav nekādi joki," brīdinājumu kolēģiem izteica A.Slakteris. Viņš pagaidām atturējās prognozēt, kādas tieši programmas varētu kļūt par grūtās finanšu situācijas upuriem, taču uzsvēra, ka pensijas tiks indeksētas un arī algu samazināšana "pagaidām netiek plānota".

Veidojot nākamā gada budžetu, tiks ņemta vērā ekonomiskā prognoze, kas paredz iekšzemes kopprodukta (IK) pieaugumu par 2%. Budžeta deficīts 2009.gadā varētu veidot līdz 1% no IK.

Komentējot nākamā gada budžeta veidošanu ar deficītu, Valsts prezidents Valdis Zatlers žurnālistiem trešdien norādīja, ka "ceļš uz ekonomikas atveseļošanos var būt dažāds". Pēc viņa vārdiem, deficīts var būt viens no variantiem, ņemot vērā to, kā tiek samazināti tēriņi un kā pašreizējā situācijā pildās valsts budžets.

Savukārt premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) atzina, ka Latvijā pašlaik samazinās IK, līdzīgi kā Igaunijā. Tāpēc jautājums, viņaprāt, ir par to, kā valdība var stimulēt to, lai ekonomikas tempu samazināšanās nebūtu tik strauja. Viņš stāstīja, ka Latviju analizējušas "tuvu pie desmit dažādām aģentūrām", kuras prognozēja, ka budžeta deficīts 2009.gadam varētu veidot ap 2%. I.Godmanis tomēr apliecināja, ka valdība budžeta projektu centīsies veidot ar mazāku deficītu. 

 

Viedoklis: Budžeta rituāli

Aivars Ozoliņš,  Diena 08/28/08    Tautas partijas satrakošanās likvidēt īpašo uzdevumu sekretariātus, kam piebalso arī Latvijas Pirmās partijas īpašnieks Ainārs Šlesers, ir neparasta rīcība šai koalīcijai, kurai amatu sadalījums starp savējiem ir svēta lieta. Šos sekretariātus taču radīja tieši tādēļ, lai valdības partijām tiek ērtai dzīvošanai vajadzīgais portfeļu un pusportfeļu skaits. Finanšu ministra Ata Slaktera (TP) sacītais, ka budžeta deficīts nu ir pieci procenti jeb 820 miljoni latu, ir gana biedējošs atgādinājums, kādu bedri valstij izrakusi viņa partijas biedra premjerministra Aigara Kalvīša valdība savos "treknajos gados". Taču triju sekretariātu likvidēšana, pareizāk, pievienošana ministrijām būs tikai saujiņa šajā bedrē. Tieši tāpat kā fiktīvā ministriju štatu samazināšana, likvidējot vakantās vietas vai atlaižot sētniekus un apkopējas, par ko sašutis Slakteris.

Protams, ka šos mākslīgos amatus vispār nevajadzēja radīt, tāpēc var arī likvidēt. Un jāsāk ar bērnu ministriju, kas līdz 2004.gadam arī bija tikai Šlesera partijai portfeļa labad izdomāts sekretariāts, bet kā ministrija aprij vairāk naudas nekā jebkurš sekretariāts, kaut gan ar tās darbu, vismaz to, ko lēnīgi muļļā ministrs Baštiks, noteikti tiktu galā viens departaments Labklājības ministrijā.

Tomēr - nē, Šlesers acīmredzot būtu gatavs atteikties tikai no integrācijas lietu sekretariāta, kura vadītājs Oskars Kastēns ar savu pleiboja dzīvesveidu pārāk uzkrītoši atgādina par "mācītāju" partijas liekulību. Taču, ja no Kastēna mazāk jēgas nekā no sētnieka, tad šim sekretariātam gan vienīgajam būtu jēga, ņemot vērā sabiedrības sašķeltību. (Tikai, protams, ne jau šīs partijas vadībā, kura, ja nu ko vispār integrē bez naudas plūsmām, tad vienīgi baznīcu valstī.)

Bet elektroniskās pārvaldes lietu sekretariāta vietā var būt departaments Satiksmes ministrijā, ES finanses var pārvaldīt Finanšu ministrija. Taču valdības koalīcijas partiju nomenklatūrā tas nozīmē, ka Šlesera ministrija atņem portfeli ZZS, savukārt Slakteris - TB/LNNK. "Zaļais zemnieks" Brigmanis jau sūdzas, ka tas būšot "populisms", un populistiski stāsta, ka būtu jau gan ar mieru atdot vienu pusministra portfeli, ja tas palīdzētu palielināt algas skolotājiem vai medicīnas darbiniekiem.

Taču arī sekretariātu likvidācijas darbu pamatojumam Slaktera sacītais, ka "populisma laiks ir aiz muguras", izklausās pēc atzīšanās populismā līdz šim un populisma apsolījuma turpmāk. Valstī droši vien "nav viena avota, kam noņemot līdzekļus, varētu ietaupīt 820 miljonu", kā teic ministrs. Taču, nemaz neminot valsts iestāžu uzpūstos štatus un ierēdņu nenormāli augošās algas, tāds Latvijas pastnieks Šlesers ministra amatā vai digitālais miskastnieks Šķēle ierindas biedra statusā nodara nesalīdzināmi lielākus zaudējumus valstij nekā visi sekretariāti kopā. Kamēr valsts paliek šīs politbiznesmeņu korporācijas īpašnieku peļņas neaizskarams avots, Slaktera teiktajam - "ja Latvijas valsts rīkosies atbildīgi, tā neizputēs" - nav seguma. Nopietnus pasākumus pašu bezatbildīgās dzīrošanas veicinātā budžeta cauruma aizlāpīšanai neredzam, ja par šādu pasākumu neuzskatām Finanšu ministrijas karoga iesvētīšanu Doma baznīcā trešdien. Bet taupības pasākumu imitēšanas rituālu mērķis ir vai nu acu aizmālēšana, vai nu grēkāžu atrašana, vai nu gatavošanās budžeta likuma izgāšanai un līdz ar to valdības gāšanai, lai tad var ar Šlesera svētību sākt glābt valsti no izputēšanas viedajā TP vadībā.

 

Pilī sasauc slepenu sēdi par KNAB

Linda Mūrniece,  Diena 08/28/08    Šorīt rīta agrumā prezidents sasaucis slepenu Nacionālās drošības padomi (NDP). Slepenāku nekā citkārt, jo neparastā laikā un bez jebkādas informācijas medijiem par pašu faktu. Saprotams, ka pašas sēdes un tur runātais ir slepens, bet nekādā gadījumā nevar būt slepens fakts par sēdes sasaukšanu un vispārēju darba kārtību.

Liekas, prezidenta vadītā NDP tiek izmantota situācijām, kad koalīcijai ļoti vajag bez sabiedrības informēšanas pārrunāt ko tādu, kas patiesībā būtu jārunā publiski. Šodienas sēde, visticamāk, tika veltīta KNAB jautājumam, jo jau iepriekš prezidents vairākkārt publiski grasījies to darīt un koalīcijai ir spiedoša vajadzība slepeni daudz ko pārrunāt . Lai par kuru no KNAB un ar to saistītiem jautājumiem pilī runātu, tā ne pēc likuma, ne pēc loģikas nav drošības padomes kompetence. Drošības padomes kompetence ir strikti noteikta likumā un saistīta tikai un vienīgi ar valsts drošību. Kā zināms, KNAB NAV valsts drošības iestāde.

Ja pilī runā par KNAB problēmām saistībā ar iespējamiem pārkāpumiem jau iepriekš publiskotajās lietās, tad tā ir tikai un vienīgi tiesībsargājošo iestāžu un uzraugošās prokuratūras kompetence. NDP pārrunas var tikt uzskatītas par jaukšanos izmeklēšanas darbībās un spiediena izdarīšanu uz tiesībsargājošajām iestādēm.

Ja pilī runā par jaunu KNAB vadītāju, tad tas ir jautājums, kurš spriežams atklāti, informējot par to sabiedrību.

Vai tiešām var būt, ka Zatlers koalīcijas uzdevumā mēģina slēpt aiz NDP slepenības sarunas, kuras patiesībā būtu runājamas publiski? Iespējams, prezidents atceras savu izraudzīšanas procedūru līdzīgās slepenās sarunās Zooparkā un pieņem, ka tas ir koalīcijas parastais darba stils. Bet pēc toreizējās sabiedrības reakcijas, vajadzēja būt mācībai neko līdzīgu neatkārtot. Lai nevienam negribētos tās sarunas atgādināt…

Diemžēl, tas, kas notiek pēdējā laikā politikā un arī prezidenta pilī, nav saistīts ne ar demokrātiskas valsts principiem, ne sabiedrības interesēm. NDP ir tikai un vienīgi koalīcijas pārstāvniecība, pārsvarā – TP. Tāpēc izdevīgi jebko, kas no sabiedrības slēpjams, neievērojot savas kompetences robežas, pārrunāt tur. Jo tā ir metode, kā noslēpties. Noslēpties no opozīcijas līdzdalības vismaz diskusijā par svarīgiem jautājumiem un noslēpties no sabiedrības. Lai lemtu koalīcijai izdevīgus jautājumus. Tā tuvinot mūsu valsti autoritārismam.

Jo nav garantijas, ka NDP nesāks slepeni skatīt nepaklausīgo tautas pārstāvju, priekšstāvju vai kādas organizācijas atbilstību koalīcijas vēlmēm.

 

Sagatavots projekts, kādā premjers piedāvās pretendēt uz KNAB priekšnieka amatu

LETA 08/29/08    Tieslietu ministrija ir izstrādājusi un šodien oficiāli Ministru prezidentam iesniegusi instrukcijas projektu, kādā premjers izvēlas un piedāvā kandidātam pretendēt uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka amatu.

Tāpat dokumentā noteikta kārtība, kādā tiek pārbaudīta kandidātu atbilstība KNAB likuma 4.panta otrajā daļā noteiktajām prasībām, kā arī konsultēšanās kārtība ar Nacionālo drošības padomi (NDP) un ģenerālprokuroru kandidātu izvērtēšanā, aģentūru LETA informēja tieslietu ministra preses sekretāre Inga Saleniece.

Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK) uzskata, ka izstrādātā procedūra ir pietiekami kvalitatīva, atklāta un skaidra, ar vairākām iesaistītajām pusēm un iekļauj galvenos valdības sēdē diskutētos elementus. Viņš pieļauj, ka instrukcijā varētu būt arī kādi redakcionāli labojumi, ja iesaistītās iestādes uzskatīs tādus par nepieciešamiem.

Par instrukcijas būtību ministrs šodien informējis arī Valsts prezidentu Valdi Zatleru.

Tālākā instrukcijas virzība ir atkarīga no Ministru prezidenta, piebilda Saleniece.

Instrukcija paredz, ka Ministru prezidents izvēlas kandidātu un piedāvā kandidātam pretendēt uz amatu. Ministru prezidents var piedāvāt pretendēt uz amatu vienlaicīgi vairākiem kandidātiem.

Valsts kanceleja pārbauda, vai pieteicies kandidāts atbilst Korupcijas novēršanas un apkarošanas likuma 4.panta 2.daļā noteiktajām obligātajām prasībām.

Dokuments arī nosaka, ka Ministru prezidents pieņem lēmumu nevirzīt uz apspriešanu NDP sēdē kandidātu, ja kandidāts neatbilst minētā likuma noteiktajām obligātajām prasībām.

Ministru prezidents NDP izsaka lūgumu izvērtēt Ministru prezidenta piedāvāto kandidātu un sniegt viedokli par kandidātu. Tāpat premjers lūdz ģenerālprokuroru izvērtēt Ministru prezidenta piedāvāto kandidātu un sniegt viedokli par kandidātu.

Pēc NDP un ģenerālprokurora viedokļa uzklausīšanas Ministru prezidents ierosina Ministru kabineta sēdē jautājumu par kandidāta ieteikšanu Saeimai iecelšanai amatā.

Ja Ministru prezidents izlemj neierosināt kandidātu ieteikšanai Saeimai iecelšanai amatā, Ministru prezidents attiecībā uz kandidātu pieņem lēmumu par atteikumu ierosināt ieteikšanai Saeimai iecelšanai amatā, teikts sagatavotajā instrukcijā.

Savukārt Korupcijas novēršanas un apkarošanas likuma 4.panta 2.daļā noteikts, ka uz biroja priekšnieka amatu Ministru kabinets var izsludināt atklātu konkursu.

Par biroja priekšnieka amata pretendentu var izvirzīt personu, kas atbilst šādām obligātajām prasībām: ir Latvijas pilsone, pārvalda latviešu valodu un vismaz divas svešvalodas, ieguvusi augstāko izglītību un uzkrājusi amatam atbilstošu darba pieredzi, nav sasniegusi likumā noteikto pensijas vecumu, nav sodīta par noziedzīgu nodarījumu (neatkarīgi no sodāmības noņemšanas vai dzēšanas), nav notiesāta par noziedzīgu nodarījumu, atbrīvojot no soda, nav saukta pie kriminālatbildības, izņemot gadījumu, kad persona ir saukta pie kriminālatbildības, bet kriminālprocess pret to izbeigts uz reabilitējoša pamata, nav un nav bijusi PSRS Aizsardzības ministrijas, PSRS vai Latvijas PSR Valsts drošības komitejas vai to valstu, kuras nav Eiropas Savienības vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstis, valsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata vai ārštata darbiniece, aģente, rezidente vai konspiratīvā dzīvokļa turētāja, nav un nav bijusi ar likumu vai tiesas nolēmumu aizliegtas organizācijas dalībniece, kā arī atbilst likumā noteiktajām prasībām, lai saņemtu speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam.

 

Vīķe-Freiberga nekomentē "pulksteņa lietu", jo astoņus gadus smagi strādājusi

LETA 08/30/08    Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga joprojām ir skopa savos komentāros par "pulksteņa lietu". Kā ziņots, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) saņēmis Ģenerālprokuratūras Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas prokurora pārsūtīto pēc piekritības iesniegumu par Vīķes-Freibergas, iespējams, pretlikumīgi iegūto dāvanu - smalku rokas pulksteni.

Intervijā laikrakstam "Diena" eksprezidente saka: "Nu, redziet, man tāpēc, ka esmu bijusi astoņus gadus prezidente, nostrādājusies melnās miesās, savu veselību netaupot, tagad būtu it kā jātaisnojas tautas priekšā, kas man ir mugurā, kurs es to esmu pirkusi, cik maksājusi."

Sašutusī Vīķe-Freiberga norāda, ka dzīvoklis, kurā viņa dzīvo, pieder valstij, bet tagad sākts "ķidāt" viņas garderobi.

"Sūdzība ir iesniegta KNAB, tas to izskatīs un sniegs savu atzinumu. Man nav jātaisnojas un jāskaidrojas par savu privāto garderobi. Es astoņus gadus smagi strādāju, nu pietiek," rezumē bijusī valsts vadītāja.

Kā iepriekš rakstīja "Neatkarīgā", atklātībā nonākuši dokumenti un fotoattēli rāda, ka, atvadoties no Valsts prezidentes posteņa, Vīķe-Freiberga, iespējams, nepamatoti un nelikumīgi tikusi pie gandrīz tūkstoš latu vērtas "dāvanas" uz valsts rēķina.

Šādu summu vērts Vīķei-Freibergai savulaik uzdāvināts un viņas lietots ekskluzīvs rokaspulkstenis ar ekspertu un Valsts prezidenta kancelejas bijušās vadības gādību pagājušā gada 5.jūlijā, divas dienas pirms Vīķes-Freibergas pilnvaru beigām, oficiāli izslēgts no pamatlīdzekļiem un, pēc visa spriežot, palicis pulksteni līdz tam bieži lietojušās eksprezidentes rīcībā.

Neraugoties uz oficiālo atzinumu, saskaņā ar kuru rokaspulkstenis pēkšņi bija kļuvis sabojāts un tālākai ekspluatācijai nederīgs, uz Vīķes-Freibergas rokas asimetriskā dizaina dēļ viegli atpazīstamais dārgais pulkstenis pat svinīgos pasākumos redzams arī šogad - un nav šķitis ne sabojāts, ne defektīvs, ne galēji nolietots.

Gandrīz tūkstoš latus vērtais pulkstenis Vīķei-Freibergai tika uzdāvināts 2000.gadā kā laikraksta "Čas" velte lasītāju aptaujas Gada cilvēks uzvarētājai.

Nezināmu iemeslu dēļ pulkstenis Valsts prezidenta kancelejā netika oficiāli iereģistrēts kā saņemta dāvana, un tikai pēc prokuratūras veiktas pārbaudes tika atklāts, ka dārgā dāvana esot tikusi oficiāli iereģistrēta atsevišķā - prezidentes Jūrmalas rezidences dāvanu sarakstā.

 

'Delna': TM instrukcija pieļauj slepenu un politiski motivētu KNAB vadītāja izvēles kārtību

DELFI  09/01/08    Tieslietu ministrijas (TM) sagatavotā instrukcija Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja izvēlei pieļauj slepenu un politiski motivētu KNAB priekšnieka izvēles kārtību, uzskata sabiedrība par atklātību "Delna".

"Delna" pēc iepazīšanās ar TM sagatavoto instrukciju "Kārtība, kādā ierosina ieteikt iecelšanai amatā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieku", nosūtījusi vēstuli premjeram Ivaram Godmanim (LPP/LC), aicinot neapstiprināt šo instrukciju, "jo tajā paredzētais KNAB priekšnieka izraudzīšanas process neatbilst premjera paša iepriekš atbalstītajiem KNAB priekšnieka izvēles principiem, process plānots slepens, tajā nav paredzēta caurskatāma kandidātu salīdzināšana un vērtēšana, atbildība par KNAB priekšnieka amata kandidāta izvēli līdz tā apstiprināšanai valdībā un Saeimā atstāta tikai vienas amatpersonas - premjera - ziņā."

Organizācija norāda - saskaņā ar TM sagatavoto instrukciju, lai gan Ministru prezidents var uzrunāt vairākus kandidātus, viņš faktiski var aicināt pretendēt tikai vienu KNAB priekšnieka amata kandidātu, izslēdzot jebkuru citu, kurš vēlētos kandidēt. Vienīgie kritēriji, kuriem šim kandidātam jāatbilst, ir KNAB likumā noteiktie - Latvijas pilsonība, latviešu un divu svešvalodu zināšanas, augstākā izglītība un pieredze, spēja saņemt pielaidi valsts noslēpumam un tas, ka persona nav bijusi sodīta un nav sadarbojusies ar bijušās PSRS vai Latvijas PSR drošības komitejām. Instrukcija paredz, ka premjers lūdz kandidātu izvērtēt Nacionālajai drošības padomei un ģenerālprokuroram, uzklausa to viedokļus un Ministru kabineta sēdē rosina jautājumu par kandidāta ieteikšanu Saeimai. No instrukcijas nav saprotams, vai gadījumā, ja, piemēram, ģenerālprokuroram rodas iebildumi pret kandidātu, premjeram šis viedoklis jāņem vērā.

Šāda kandidāta izvēle neatbilst premjera iepriekš paustajam, ka KNAB priekšnieka amata kandidātam jāgūst Ģenerālprokuratūras, Satversmes aizsardzības biroja un Augstākās tiesas atbalsts, ka viedoklis par izvirzīto kandidātu lūdzams arī Valsts kontrolei un Tiesībsargam. Tāpat instrukcija neatspoguļo premjera agrāk pausto, ka uz KNAB priekšnieka amatu izsludināma kandidātu pieteikšanās. No esošās instrukcijas arī nav skaidrs, kādā veidā tiks izvērtēta kandidāta reputācija, ko premjers Ivars Godmanis agrāk izvirzījis par būtisku KNAB priekšnieka amata kandidātu vērtēšanas kritēriju, norāda "Delna".

Nozīmīga loma KNAB priekšnieka kandidāta vērtēšanā instrukcijā ierādīta Nacionālajai drošības padomei, kuras sastāvā ir prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs, Ministru prezidents, aizsardzības ministrs, ārlietu ministrs, iekšlietu ministrs un Satversmes aizsardzības biroja direktors.

"Tādejādi, KNAB priekšnieka amata kandidātus izvērtēs politiskas, valdošajai koalīcijai piederošas amatpersonas un pēc būtības nav paredzēts, ka, saskaņā ar valsts prezidenta Valda Zatlera teikto, "kandidāts jāizraugās caurspīdīgā, sabiedrībai saprotamā procesā". Diskusiju par KNAB amata pretendentu nevarēs novērot ne mediji, ne pilsoniskā sabiedrība, jo Nacionālās drošības padomes sēdes ir slēgtas un to diskusijas ir valsts noslēpums. Tādējādi KNAB priekšnieks tiktu izraudzīts slepeni un par izvirzīto kandidātu sabiedrība, iespējams, uzzinātu tikai pēc tam, kad tas jau būtu apstiprināts valdībā," uzskata "Delna".

 

Valsts kompensēs Lembergam zaudējumus par nepamatotu apsūdzību Grinberga lietā

LETA 09/02/08    Tieslietu ministrija (TM) nolēmusi daļēji atlīdzināt Ventspils mēram Aivaram Lembergam nodarītos zaudējumu saistībā ar nepamatotu saukšanu pie kriminālatbildības tā dēvētajā Grinberga lietā.

Šāds lēmums pieņemts, izskatot Lemberga maijā iesniegto iesniegumu, kurā viņš prasīja atlīdzināt 104 450 latu zaudējumus, aģentūrai LETA sacīja TM Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Jana Saulīte.

Saulīte neatklāja konkrētu summu, kas tiks kompensēta, norādot, ka saskaņā ar likumu "Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" un ar bijušā TM valsts sekretāra Mārtiņa Bičevska rīkojumu informācija par lēmumiem atlīdzināt zaudējumus klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija.

Lemberga advokāts Armands Šūmanis aģentūrai LETA sacīja, ka lēmums Lembergam ir izsūtīts 29.augustā, taču viņa rīcībā vēl nav informācijas, vai Ventspils mērs to ir saņēmis. Šūmanis sacīja, ka šī iemesla dēļ viņš patlaban nevar pateikt, kādu summu valsts izmaksās viņa klientam.

LETA jau ziņoja, ka Lembergs vērsās ar iesniegumu TM, prasot atlīdzināt viņam zaudējumus saistībā ar nepamatotu saukšanu pie kriminālatbildības tā dēvētajā Grinberga lietā.

Kā aģentūru LETA iepriekš informēja Šūmanis, trīs Latvijas tiesu instances Lembergu pilnībā attaisnojušas šajā lietā un konstatējušas, ka Lemberga darbībās nav bijušas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.

Līdz ar to Lembergs ir "spiests izdarīt secinājumu", ka viņam uzrādītā apsūdzība smagu noziegumu izdarīšanā un lēmums par viņa saukšanu pie kriminālatbildības ir bijuši nepamatoti, norāda Šūmanis.

Saskaņā ar likuma "Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" 7.panta pirmās daļas 1.punktu personai, kura ir attaisnota, ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību pēc attaisnojošu spriedumu spēkā stāšanās, sešu mēnešu laikā TM iesniedzot rakstveida iesniegumu, zaudējumu nodarīšanas faktu un zaudējumu apmēru apliecinošus dokumentus.

Tādējādi saskaņā ar likumu un Kuldīgas rajona tiesas 2007.gada 22.maija spriedumu Lembergs ir tiesīgs prasīt zaudējumu atlīdzību sakarā ar nepamatotu saukšanu pie kriminālatbildības laika posmā no 2006.gada 26.maija līdz 2008.gada 4.februārim.

Lembergs lūdza viņam atlīdzināt nodarītos zaudējumus, kas saistīti ar zvērināto advokātu sniegto pakalpojumu apmaksu, - kopā 104 450 latus, ieskaitot 18% pievienotās vērtības nodokli.

Iesniegumam pievienoti maksājumu uzdevumu apliecinoši dokumenti un kvītis.

Šūmanis norādīja, ka šis ir tikai pirmais no iesniegumiem, ar kuru Lembergs vērsīsies tiesībaizsardzības iestādēs par viņam nodarīto kaitējumu.

 

Valstij nepietiek naudas, ko samaksāt Lembergam

LETA 09/03/08    Tieslietu ministrija jau izsmēlusi šā gada budžetā paredzētos līdzekļus, no kuriem tiek maksātas kompensācijas par iestāžu nelikumīgas rīcības rezultātā nodarītajiem zaudējumiem, tādēļ tai vairs nepietiek naudas, lai samaksātu 2400 latus Ventspils mēram Aivaram Lembergam.

LETA jau ziņoja, ka TM nolēma daļēji atlīdzināt Lembergam nodarītos zaudējumus saistībā ar nepamatotu saukšanu pie kriminālatbildības tā dēvētajā Grinberga lietā. Lembergs maijā lūdza TM atlīdzināt 104 450 latu zaudējumus, taču TM prasītās summas vietā viņam piešķīra 2386 latus.

Piešķirtā summa ir daļēja kompensācija par Lemberga tēriņiem zvērinātiem advokātiem par viņam sniegto juridisko palīdzību krimināllietā gan sniedzot palīdzību pirmstiesas izmeklēšana slaikā, gan nodrošinot aizstāvību tiesas sēdēs, sniedzot palīdzību procesuālo dokumentu sagatavošanā un citām darbībām.

Kā informēja Tieslietu ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Jana Saulīte., TM budžetā zaudējumu atlīdzināšanai saskaņā ar likumu "Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" atlicis 861 lats.

Viņa norādīja, ka Lemberga kompensācija nav vienīgā, kas šobrīd nav apmaksāta, un patlaban TM gatavo ziņojumu valdībai, lūdzot nepieciešamo naudu piešķirt no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Saulīte nekonkretizēja kopējo neizmaksāto kompensāciju apmēru, taču piebilda, ka ziņojums, visticamāk, valdībā tiks iesniegts tad, kad būs pagājis mēnesis no 29.augusta, kad pieņemts lēmums par kompensācijas izmaksāšanu Lembergam.

Lembergam ir tiesības mēneša laikā apstrīdēt TM lēmumu par kompensācijas izmaksāšanu. Ja viņš, kā to publiski paziņojis medijos, izlems lēmumu neapstrīdēt, viņam TM jāpaziņo konta numurs, uz kuru naudas līdzekļus pārskaitīt, skaidroja TM pārstāve.

LETA jau ziņoja, ka Lembergs intervijā Latvijas Televīzijai atzina, ka kompensācijas summa aprēķināta, par pamatu ņemot valsts noteikto cenrādi, taču kompensācijas summa ir maza, tāpēc pārējo summu, kas tiesājoties iztērēta advokātiem, Lembergs piedzīs civiltiesiskā kārtībā. Pašlaik iesniegšanai tiesā sagatavota arī prasība par goda un cieņas aizskaršanu, kurā summas, pēc Lemberga teiktā, "būs lielākas".

Lembergs vērsās ar iesniegumu TM, prasot atlīdzināt viņam zaudējumus saistībā ar nepamatotu saukšanu pie kriminālatbildības tā dēvētajā Grinberga lietā.

Kā aģentūru LETA iepriekš informēja Lemberga advokāts Armands Šūmanis, trīs Latvijas tiesu instances Lembergu pilnībā attaisnojušas šajā lietā un konstatējušas, ka Lemberga darbībās nav bijušas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.

Līdz ar to Lembergs "spiests izdarīt secinājumu", ka viņam uzrādītā apsūdzība smagu noziegumu izdarīšanā un lēmums par viņa saukšanu pie kriminālatbildības bijuši nepamatoti, norāda Šūmanis.

Saskaņā ar likuma "Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" 7.panta pirmās daļas 1.punktu personai, kura ir attaisnota, ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību pēc attaisnojošu spriedumu spēkā stāšanās, sešu mēnešu laikā TM iesniedzot rakstveida iesniegumu, zaudējumu nodarīšanas faktu un zaudējumu apmēru apliecinošus dokumentus.

Tādējādi saskaņā ar likumu un Kuldīgas rajona tiesas 2007.gada 22.maija spriedumu Lembergs ir tiesīgs prasīt zaudējumu atlīdzību sakarā ar nepamatotu saukšanu pie kriminālatbildības laika posmā no 2006.gada 26.maija līdz 2008.gada 4.februārim.

Lembergs lūdza viņam atlīdzināt nodarītos zaudējumus, kas saistīti ar zvērināto advokātu sniegto pakalpojumu apmaksu, - kopā 104 450 latus, ieskaitot 18% pievienotās vērtības nodokli.

Iesniegumam pievienoti maksājumu uzdevumu apliecinoši dokumenti un kvītis.

Šūmanis norādīja, ka šis ir tikai pirmais no iesniegumiem, ar kuru Lembergs vērsīsies tiesībaizsardzības iestādēs par viņam nodarīto kaitējumu.

 

Tautas partijas valde kā partijas priekšsēdētaju izvirza Segliņu

NRA 09/03/08    Šodien notikušajā Tautas partijas frakcijas un valdes kopsēdē vērtējot partijas priekšsēdētāja kandidatūras, frakcija pauda atbalstu Marekam Segliņam, uzsverot viņa kompetenci, politisko pieredzi un autoritāti partijā.

„Mareks Segliņš ir šobrīd atbilstošākā partijas priekšsēdētāja kandidatūra ar autoritāti ne tikai valdībā un frakcijā, bet arī partijas reģionālajās nodaļās. Mēs pazīstam viņu kā ļoti atbildīgu un noteiktu cilvēku, kurš spēj gan uzklausīt citus, gan aizstāvēt savu viedokli. Uzskatu, ka viņa ievēlēšanas gadījumā Tautas partijas komanda iegūtu spēcīgu līderi,” norāda frakcijas vadītājs Māris Kučinskis.

Partijas priekšsēdētāja vēlēšanas ir ļoti atbildīgs process, tāpēc frakcija aicina partijas nodaļas un biedrus sākt diskusijas un vērtēt iespējamos kandidātus, nra.lv informēja Tautas partijas frakcijas konsultant Sarmīte Kolāte.

Tautas partijas statūti nosaka, ka partijas priekšsēdētāju ievēl kongress, kurā jāpiedalās vismaz pusei Tautas partijas biedru. Priekšsēdētāja kandidatūras var izvirzīt jebkurš partijas biedrs un reģionālā nodaļa. Partijas 27 reģionālajās nodaļās apvienojušies 1667 biedri, 16 biedru kandidāti un gandrīz 5000 atbalstītāji. Tautas partijas kongress, kurā plānots pārvēlēt priekšsēdētāju, valdi un citas lēmējinstitūcijas, notiks šī gada 18. oktobrī, Rīgā.

 

"Delnas" piedāvātā cena par korupcijas analīzi izraisa Rīgas domnieku sašutumu

Matīss Arnicāns,  Diena 09/03/08     Rīgas domes pretkorupcijas komisija šodien konceptuāli atbalstīja Sabiedrības par atklātību Delna piedāvājumu, uzraudzīt pretkorupcijas plānu izstrādi un ieviešanu pašvaldībā, taču gala lēmumu atlika, jo pēc komisijas domām Delnas projektā veicamie uzdevumi dublējas ar jau padarīto darbu un no pašvaldības prasītā samaksa – 6 672 latu - atsevišķiem deputātiem šķita nesamērīgi augsta.

"DELNAS" PIEDĀVĀJUMS

Pozīcija                   

RD pieprasītais
finansējums (Ls)

Projekta direktors                     

768

Politikas analītiķis                      

762

Juridiskais analītiķis                   

774

Sakaru un interneta izdevumi (t.sk. datu bāzes)

990

Biroja noma un apkalpošanas izdevumi             

912

Transporta izdevumi                  

36

Ziņojuma sagatavošana            

900

Ziņojuma prezentācija               

660

Administratīvie izdevumi            

870

"Piekrītot Delnas iesaistīšanai principā, uzskatu, ka vēlreiz jāiet cauri darba uzdevumam un tāmei," sacīja pilsētas attīstības komitejas vadītāja Sarmīte Pīka (TP) norādot, ka konkrētais Delnas piedāvājums "ir par vēlu" izskanējis. Viņa skaidroja, ka pilsētas attīstības departamentā plāna ieviešanai jau vajadzētu būt pabeigtai, līdzīgi kā vairumā citu departamentu. Turklāt attīstības departaments iepriekš jau izmantojis auditorkompānijas Ernst&Young pakalpojumus. "Ir nepareizi vēlreiz par to maksāt," uzsvēra S.Pīka, pieļaujot, ka Delnu varētu iesaistīt pretkorupcijas darbā vēlāk - pēc departamenta reorganizācijas.

Tam, ka Delna "nāk novēloti" piekrita arī domes juridiskā biroja vadītājs Jānis Liepiņš, norādot, ka komisijai palīdzība visvairāk bija nepieciešama pretkorupcijas plānu izstrādes sākumā. Pēc viņa domām vispirms būtu no profesionāļiem, proti, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) jāsaņem novērtējums paveiktajam. "Ja ir nepilnības, mēs varētu ar jums kopā novērst," sacīja J.Liepiņš.

Jau vēstīts, ka Delna iecerējusi sākt pretkorupcijas plānu ieviešanas uzraudzību Rīgas domē. Pašvaldībai nosūtītajā vēstulē tā piedāvā izanalizēt trīs departamentu – attīstības, īpašuma un labklājības – pretkorupcijas plānus. Analīzes pamatā būs gan teorētiska informācija, gan intervijas ar attiecīgo departamentu darbiniekiem un klientiem. Analīze ļaus noskaidrot, vai pretkorupcijas plāni pietiekoši detalizēti uzrunā galvenās korupcijas riska zonas un sniedz risinājumus. Balstoties uz pusgada laikā savākto informāciju un analīzi plānots sagatavot gala ziņojumu ar rekomendācijām pretkorupcijas aktivitātēs un iepazīstināt ar to domes deputātus un struktūras.

Delnas politikas analītiķe Līga Stafecka trešdien deputātus informēja, ka pusi no projektam nepieciešamajiem 13 338 latu piedāvājusi segt Nīderlandes vēstniecība Latvijā. Taču šī summa ir nepietiekama, lai kvalitatīvi izvērtētu trīs departamentus un nepieciešams domes līdzfinansējums.

Izdevumu tāme vairākos deputātos izraisīja sašutumu, piemēram, ka gala ziņojuma sagatavošanai un prezentēšanai nepieciešami aptuveni 2,5 tūkstoši latu. Tāpat deputāte S.Pīka un Jānis Zaržeckis (LPP/LC) uzsvēra, ka deputāti pretkorupcijas komisijā strādā bez piemaksām un vaicāja, "vai Delnai nebūs neērti par to pašu darbu saņemt atalgojumu".

Uz to L.Stafecka atbildēja, ka speciālisti "nevar darīt darbu par velti" un šāds ir organizācijas piedāvājums. Atkārtoti Delnas piedāvājuma projektu pretkorupcijas komisijas varētu skatīt 23.septembrī.

 

Viedoklis: Nepopulārs lēmums

Aivars Ozoliņš,  Diena 09/04/08    Lēmums likvidēt īpašo uzdevumu sekretariātus, par ko šīs valdības politiķi bija sākuši runāt, acīmredzot būtu tik populārs, ka to nedrīkst pieņemt. Jo finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) brīdina, ka budžetā jau tagad trūkstot 820 miljonu latu, nākamais gads būšot ļoti smags, bet valsts budžeta samazinājums tik liels, kāds nav piedzīvots kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, tāpēc "būs jāpieņem nepopulāri lēmumi". "Ja valdība atteiktos no sekretariātiem, tas būtu skaidrs signāls, ka tā iet uz visu valsts pārvaldes struktūru optimizāciju, sākot ar sevi," uzsvēra Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis.

Nu, nē, tas būtu pārāk populāri. Bet jāpieņem taču nepopulāri lēmumi. Un valdība otrdien pieņēma lēmumu neatteikties no sekretariātiem, kuru pastāvēšanas galvenā jēga ir valdības portfeļu nodrošināšana koalīcijas partijām. ("Es esmu priecīgs, ka viss beidzies labi," nopūtās sabiedrības integrācijas sekretariāta vadītājs Oskars Kastēns (LPP/LC).)

Kučinskis ar izpratni uztverot argumentu, ka tik smagā laikā esot nepieciešams nodrošināt "politisko stabilitāti". Premjerministrs Ivars Godmanis (LPP/LC) atzīst, ka no ieceres jāatsakās "politiskās stabilitātes vārdā". Slakteris arī piekrīt, ka "nevar nepaturēt prātā politisko kontekstu", un uzsver, ka ekonomiskā situācija varot prasīt vēl stingrākus soļus.

Valdības programmu krīzes pārvarēšanai var pateikt īsāk: Lai valsts stabili iet uz grunti, mēs stabili turēsimies kopā pie siles.

 

Aizliegs diskriminēt dēļ dzimuma, rases un etniskās piederības

NRA 09/05/08    Lai veicinātu vienlīdzīgu attieksmi sabiedrībā, turpmāk būs aizliegts dzimuma, rases un etniskās piederības dēļ diskriminēt fizisku personu, kas veic saimniecisku darbību, proti, pašnodarbinātos, individuālos komersantus un citus, vēstī Eiropas Savienības informācijas aģentūra.

To paredzēs Latvijas Republikas Labklājības ministrijas izstrādāts likumprojekts, lai sekmētu diskriminācijas izskaušanu dzimuma, rases un etniskās piederības dēļ, jo tā Eiropas Savienībā ir plaši izplatīta.

Šāda diskriminācija ir cilvēktiesību pārkāpums, jo nav vienlīdzīgas pieejas dažādiem pakalpojumiem, mazinās cilvēku integrācija sabiedrībā un paaugstinās sociālās atstumtības risku. Tāpat diskriminācija kavē ekonomisko attīstību dalībvalstīs, jo uzņēmējiem netiek nodrošināti vienādi apstākļi kopējā tirgū.

Arī Latvijā ir sastopama nepamatota atšķirīga attieksme pret cilvēkiem to dzimuma, rases vai etniskās piederības dēļ. To apstiprina Tiesībsarga birojā apkopotie dati par saņemtajām sūdzībām - pērn Tiesībsarga birojā saņemtas 53 sūdzības par diskrimināciju uz rasu vai etniskās piederības pamata, bet 37 sūdzības par dzimumdiskriminācijas gadījumiem.

Jaunais likumprojekts noteiks mehānismus tiesību aizsardzībai, patērētāja tiesības uz zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu, aizliegumu radīt nelabvēlīgas sekas, ja saimnieciskās darbības veicējs aizstāv savas tiesības un likumiskās intereses u.c.

Likumprojekts „Fizisku personu, kuras veic saimniecisko darbību, diskriminācijas aizlieguma likums” ir izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē. Likumprojektu vēl skatīs valdībā un Saeimā.

 

Nodibināta partija "Sabiedrība citai politikai"

LETA 09/06/08    Šodien Rīgā, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā notiekošajā kongresā nodibināta partija "Sabiedrība citai politikai" (SCP).

Par partijas dibināšanu nobalsoja vairāk nekā 300 kongresa dalībnieki. Patlaban partijā reģistrēti 339 biedri, taču reģistrācija joprojām turpinās, un līdz dienas beigām partijas biedru skaits varētu vēl pieaugt.

Par jaunās partijas goda biedri kļuvusi Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dēla Gunāra Meierovica dzīvesbiedre Ingrīda Meierovica. Kongresā piedalās arī bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis, dziedātājs Harijs Ozols un citas sabiedrībā pazīstamas personas.

Kā kongresa atklāšanas runā sacīja viens no partijas dibinātājiem Artis Pabriks, SCP Latvijā plāno izveidot sociāli liberālu politiku, kuras centrā ir cilvēks un viņa vajadzības.

Pabriks arī norādīja, ka SCP misija būs veicināt politisko atmodu Latvijā.

"15 gadus Latvijā ilgusi ultralabēja un bieži vien negodīga politika, taču SCP ir par valsti, kurā valdīs tiesiskums, izglītība būs kā prioritāte, attīstīsies ekonomika, un būs taisnīga nodokļu sistēma," kongresa atklāšanā sacīja Ķekavas industriālā parka "Dominante Park" valdes priekšsēdētājs Edgars Štelmahers.

Savukārt Saeimas deputāts Aigars Štokenbergs norādīja, ka partijā SCP apvienojušies tie, kuru idejas nav pieņēmušas citas partijas. "Turklāt atšķirībā no citām partijām SCP izvirzītais labums ir nevis partijas labums, bet gan visas valsts iedzīvotāju labklājība," uzsvēra Štokenbergs.

Kā ziņots, šodien uz Rīgā, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā notiekošo partijas "Sabiedrība citai politikai" (SCP) dibināšanas kongresu pulcējušies vairāk nekā 400 cilvēki, ieskaitot viesus.

Kā aģentūru LETA informēja kongresa rīkotāji, sākotnēji bija plānots, ka kongresa dalībnieku skaits nepārsniegs 250 cilvēkus, taču cilvēku interese par šo partiju izrādījusies lielāka, un kongresa dalībnieku skaits, pārsniedzis 400.

5.maija konferencē SCP, aicinot cilvēkus līdzdarboties partijā, paziņoja savas pamatnostādnes: panākt dzīves līmeņa celšanos visiem, nevis dažiem. SCP apgalvo, ka tās darbības metodes būs taisnīgums, efektivitāte un profesionalitāte.

SCP dibinātāji sola panākt, lai cilvēki Liepājā, Jelgavā, Valmierā, Rēzeknē, Priekulē, Talsos, Koknesē, Alūksnē, Mazsalacā, Kalnienā, Punduros, Kārsavā, Rūjienā un citur Latvijā justu, ka valstij viņi ir tikpat nozīmīgi un svarīgi kā Vecrīgas, Baltezera vai Jūrmalas villu iedzīvotāji.

Kā reālākais kandidāts uz SCP priekšsēdētāja amatu tiek minēts ekonomists Gatis Kokins.

Nākamgad vēlēšanās SCP gatavojas startēt ar savu sarakstu vismaz desmit pašvaldībās.

Ja Saeimas vēlēšanas notiktu augustā, topošā partija SCP iegūtu 2,6% vēlētāju balsu, liecina pētījumu centra "Latvijas fakti" veiktās aptaujas dati.

 

KNAB priekšnieka amatam tiek apspriesti trīs pretendenti

LETA 09/06/08     Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka amatam tiek apspriesti trīs pretendenti, taču pagaidām neviens no tiem vēl nav uzrunāts, šodien vēsta laikraksts "Diena". Kā viens no reāliem kandidātiem uz KNAB priekšnieka amatu tiek minēts pašreizējais Augstākās tiesas (AT) Krimināllietu departamenta senators Pēteris Dzalbe. Viņš AT strādā četrus gadus, specializējies krimināltiesībās, un savulaik piedalījies arī jaunā Krimināllikuma projekta izstrādē.

Kā otrs kandidāts tiekot minēts bijušais AT priekšsēdētājs AT Administratīvā departamenta tiesnesis Andris Guļāns.

Savukārt kā trešais iespējamais kandidāts tiek minēts Drošības policijas (DP) priekšnieka vietnieks operatīvajos jautājumos Ints Ulmanis, kurš darba specifikas dēļ plašāku publicitāti līdz šim nav izpelnījies, raksta "Diena", norādot, ka Ulmaņa darba pienākumi DP ir līdzīgi tiem, kādus KNAB veic biroja priekšnieka vietniece Juta Strīķe.

Neviens no minētajiem cilvēkiem laikrakstam piektdien neapstiprināja, ka būtu uzrunāti kandidēt uz šo amatu. Gan Dzalbe, gan Guļāns ar AT Preses centra starpniecību atzina, ka premjers viņus nav uzrunājis. Līdzīgu atbildi par Ulmani sniedza DP preses pārstāve Kristīne Apse-Krūmiņa.

Kā ziņots, Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) KNAB vadītāja amata kandidātus plāno izvēlēties līdz septembra beigām.

Sākotnēji Godmanis biroja vadītāja kandidātus izvēlēšoties pats, taču pēc tam varēs pieteikties arī citi interesenti, kuri iepriekš nebūs uzrunāti. Premjers gan norādīja, ka pretendentu loks ir ļoti šaurs - kandidāti var nākt tikai no tiesas, prokuratūras un policijas, jo KNAB vadītājam nepieciešama arī pieredze izmeklēšanas darbā.

Kā ziņots, Tieslietu ministrija (TM) izstrādājusi un Ministru prezidentam iesniegusi instrukcijas projektu, kādā premjers izvēlas un piedāvā kandidātam pretendēt uz KNAB priekšnieka amatu. Instrukcija paredz, ka Ministru prezidents izvēlas kandidātu un piedāvā kandidātam pretendēt uz amatu. Ministru prezidents var piedāvāt pretendēt uz amatu vienlaicīgi vairākiem kandidātiem.

Šo instrukciju kritizē "Sabiedrība par atklātību "Delna"". Kā aģentūrai LETA norādīja "Delna", TM izstrādātajā instrukcijā paredzētais KNAB priekšnieka izraudzīšanas process "neatbilst premjera paša iepriekš atbalstītajiem KNAB priekšnieka izvēles principiem" un tas "pieļauj slepenu un politiski motivētu KNAB priekšnieka izvēles kārtību."

"Delna" uzsver, ka TM izstrādātajā kārtībā minētais process plānots slepens, tajā nav paredzēta caurskatāma kandidātu salīdzināšana un vērtēšana, turklāt atbildība par KNAB priekšnieka amata kandidāta izvēli līdz tā atbalstīšanai valdībā un apstiprināšanai Saeimā atstāta tikai vienas amatpersonas - premjera - ziņā.

Saskaņā ar TM sagatavoto instrukciju, lai gan Ministru prezidents var uzrunāt vairākus kandidātus, viņš faktiski var aicināt pretendēt tikai vienu KNAB priekšnieka amata kandidātu, izslēdzot jebkuru citu, kurš vēlētos kandidēt, uzskata "Delna". Vienīgie kritēriji, kuriem šim kandidātam jāatbilst, ir KNAB likumā noteiktie - Latvijas pilsonība, latviešu un divu svešvalodu zināšanas, augstākā izglītība un pieredze, spēja saņemt pielaidi valsts noslēpumam un tas, ka persona nav bijusi sodīta un nav sadarbojusies ar bijušās PSRS vai Latvijas PSR drošības komitejām.

"Delna" uzskata, ka, ņemot vērā labo reputāciju, ko KNAB iemantojis Latvijas sabiedrībā, kā arī zemo sabiedrības uzticēšanās līmeni valdošajai koalīcijai, premjeram vajadzētu atteikties no TM izstrādātās KNAB priekšnieka atlases kārtības un KNAB priekšnieku pēc iepriekš definētiem kritērijiem izraudzīties "atklātā, caurskatāmā, salīdzināmā un sabiedrībai saprotamā veidā."

 

 

 

Saimniecībā...

 

 

 

Strauji pieaug sūdzību skaits par neizmaksātām algām

LETA 09/26/08    Šī gada vasaras mēnešos aptuveni 5000 darba ņēmēju Valsts darba inspekcijā (VDI) sūdzējušies par neizmaksātām algām, aģentūru LETA informēja VDI direktore Rita Elce.

Kā norādīja Elce, šī gada pirmajos sešos mēnešos par aptuveni 25% ir palielinājies VDI iesniegto sūdzību skaits, taču jūlijā un augustā tas ir sasniedzis vēl neredzētus apmērus.

Galvenokārt par neizmaksātām vai aizturētām darba algām, kā arī neizmaksātām kompensācijām pēc darba attiecību pabeigšanas ar darba devēju sūdzas tie darba ņēmēji, kuri strādā būvniecības un tirdzniecības nozarēs.

VDI šādos gadījumos neapmierinātajiem un apkrāptajiem darbiniekiem iesaka vērsties tiesā, taču, kā liecina VDI rīcībā esošā informācija, pagaidām ir izskatītas nedaudz vairāk par 300 lietām.

Elce darba ņēmēju pasivitāti skaidro ar apstākli, ka ne visi darbinieki spēj izstrādāt prasību, tāpēc viņiem ir jālūdz jurista palīdzība, kas prasa papildu līdzekļus. Turklāt, ja darba devēja parāds darba ņēmējam ir aptuveni 300-500 latu apmērā, tad prasības gatavotājs nevēlas maksāt vairāk nekā 100 latus juristam par prasības sagatavošanu. Tiesas process var ieilgt, līdz ar to pieprasītā summa var šķist nenozīmīga, lai ieguldītu lielas pūles un līdzekļus.

VDI nevar piespiest darba devējus izmaksāt algas un parādus darba ņēmējiem, taču tā var iejaukties, uzliekot darba devējiem administratīvos sodus.

Sodi pirmreizēja pārkāpuma gadījumā sākotnēji izskan brīdinājuma formā, taču pienākumu nepildīšanas gadījumā VDI darba devējiem var uzlikt līdz 750 latu lielu naudas sodu.

Kā aģentūrai LETA norādīja Elce, nereti šādos gadījumos darba devējs tomēr izpilda savas saistības attiecībā uz darba ņēmēju.

 

Iedzīvotāju skaits Latvijā arvien sarūk

Nadežda Titova, Laura Šupstika, speciāli Dienai   08/26/08    Arī šogad, mirušo skaitam pārsniedzot jaundzimušo skaitu, vēl aizvien turpina samazināties Latvijas iedzīvotāju skaits, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. CSP gan norāda, ka iedzīvotāju skaits samazinās lēnāk: 2007.gadā valsts iedzīvotāju skaits samazinājās par 0,5% salīdzinājumā ar 0,7% 2000.gadā. Iedzīvotāju skaits samazinās arī starpvalstu ilgtermiņa migrācijas rezultātā.

VĒRTĒ EKSPERTI

Pēteris Zvidriņš, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes Statistikas un demogrāfijas katedras vadītājs, profesors

Demogrāfiskā situācija nedaudz mainās. Mazliet pieaugusi dzimstība un samazinājusies mirstība, tomēr jāņem vērā, ka dzimstības pieaugums ir īslaicīgs. Šobrīd visvairāk ir 22 gadus vecu cilvēku, kas var laist pasaulē bērnus. Pēc pāris gadiem ienāks mazskaitlīgāka paaudze. Līdz ar to vēl vismaz 20 gadus plusus nesagaidīsim. Uzlabojumi ir, bet kopējā aina paliek nemainīga.

Jāņem vērā arī, ka pastiprinās emigrācija, un šajā pusgadā no valsts izbraukuši par tūkstoti vairāk iedzīvotāju, nekā iepriekš.

Pārsla Eglīte, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta projektu vadītāja

Jaunākie dati nav nekas ārkārtējs. Negatīvi demogrāfiskie rādītāji Latvijā ir jau kopš 1990.gadu vidus, un drīzāk varētu teikt, ka mēs jau vairāk nekā desmit gadus dzīvojam ārkārtas situācijā. Mēs vēl ilgi būsim lielākos vai mazākos mīnusos. Sievietēm Latvijā pirmais bērns dzimst vidēji 25 gadu vecumā, un tas nozīmē, ka 1990.gados dzimušās sievietes, nespēs situāciju uzlabot. Tad šie mīnusi būs vēl lielāki. Šaubos, vai tāpēc sievietes dzemdēs piecus bērnus, labi, ja tie būtu kaut divi, trīs.

Vēl jāņem vērā, ka gadījumā ja jauni vīrieši turpinās “sprāgt kā mušas” uz Latvijas ceļiem dzērumā, tad mēs nekādu dzismtības pieaugumu nesagaidīsim, jo lai būtu bērni, vajag divus.

Kā informē CSP pārstāve Elmīra Seņkāne, saskaņā ar CSP aprēķinu, šā gada 1. jūlijā Latvijā dzīvoja 2 miljoni 266 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir par 4,8 tūkstošiem cilvēku jeb par 0,2% mazāk nekā gada sākumā.

Tāpat CSP dati liecina, ka kopš 2002.gada Latvijā bija vērojama laulību skaita pieauguma tendence. 2007.gadā tika noslēgtas 15 486 laulības, kas bija lielākais skaits kopš 1993.gada. Taču šogad laulību skaits ir diezgan ievērojami samazinājies. 2008.gada pirmajā pusgadā noslēgtas 4546 laulības, kas ir par turpat 800 laulībām jeb 15% mazāk nekā 2007.gada pirmajos sešos mēnešos.

Jau vairākus gadus Latvijā iezīmējusies neliela dzimstības pieauguma tendence. 2007.gadā valstī bija augstākā dzimstība pēdējos 13 gados, kad pasaulē nāca 23 273 bērni. Arī šā gada pirmajos sešos mēnešos dzimušo skaits par kādiem 7,4% lielāks nekā pērn pirmajā pusgadā.

Mirstības līmenis pēdējos trīs gados ir palicis nemainīgs: aptuveni 33 tūkstoši mirušo katru gadu. Mirušo skaits šā gada sešos mēnešos bija 16 tūkstoši, kas ir par 1212 cilvēkiem jeb 7% mazāk nekā pagājušā gada attiecīgajā periodā.

 

Latvijā gaidāma otrā straujākā iedzīvotāju skaita samazināšanās ES

LETA 08/26/08    Eiropas Savienības (ES) iedzīvotāju skaits līdz 2060.gadam būs palielinājies par 2,1% - no 495,4 miljoniem 2008.gada sākumā līdz 505,7 miljoniem 2060.gadā, bet Latvija šajā laikā būs piedzīvojusi iedzīvotāju skaita kritumu par 25,9%, liecina otrdien publiskotās ES statistikas biroja "Eurostat" aplēses.

Latvijas iedzīvotāju skaits šajā laikā, pēc "Eurostat" prognozēm, samazināsies no 2,27 miljoniem līdz 1,68 miljoniem, un procentuālā izteiksmē šis kritums būs otrais lielākais starp visām ES valstīm.

"Eurostat" norāda, ka pēc 2015.gada mirušo skaits ES sāks pārsniegt jaundzimušo skaitu, un vienīgais iedzīvotāju skaitu palielinošais faktors būs imigrācija. Tā kā pēc 2035.gada imigrācija vairs nekompensēs iedzīvotāju skaita dabisko samazināšanos, kopējais savienības iedzīvotāju skaits sāks pakāpeniski samazināties.

Tādējādi laikā līdz 2030.gadam ES iedzīvotāju skaits būs palielinājies līdz 520,7 miljoniem, bet pēc tam atkal samazināsies līdz 505,7 miljoniem 2060.gadā.

Kopumā līdz 2060.gadam, salīdzinot ar 2008.gadu, 14 ES valstīs iedzīvotāju skaits samazināsies un 13 valstīs pieaugs. Lielākais iedzīvotāju skaita samazinājums procentuālā izteiksmē ir gaidāms Bulgārijā - par 28,2%, Latvijā - par 25,9%, Lietuvā - par 24,3%, Rumānijā - par 21%, Polijā - par 18,3%, Slovākijā - par 15,8% un Igaunijā - par 15,4%. Savukārt absolūtajos skaitļos visvairāk iedzīvotāju skaits samazināsies Vācijā - par 11,4 miljoniem, Polijā - par 6,9 miljoniem, Rumānijā - par 4,5 miljoniem un Bulgārijā - par 2,1 miljonu.

Lielākais iedzīvotāju skaita procentuālais pieaugums līdz 2060.gadam tiek prognozēts Kiprā - par 66,2%, Īrijā - par 52,9%, Luksemburgā - par 51,7%, Lielbritānijā - par 25,1% un Zviedrijā - par 18,4%. Absolūtā izteiksmē vislielākais pieaugums savukārt būs Lielbritānijā - par 15,4 miljoniem, Francijā - par 9,9 miljoniem, Spānijā - par 6,6 miljoniem un Īrijā - par 2,3 miljoniem.

Visapdzīvotākās valstis 2060.gadā būs Lielbritānija ar 77 miljoniem iedzīvotāju, tālāk sekos Francija - 72 miljoni, Vācija - 71 miljons, Itālija - 59 miljoni un Spānija - 52 miljoni iedzīvotāju. Pašlaik vislielākais iedzīvotāju skaits ir Vācijā, Francijā un Lielbritānijā - attiecīgi 82 miljoni, 62 miljoni un 61 miljons.

 

Aizvien vairāk cilvēku paliek bez algas

Latvijas Avīze   08/28/08    Par ekonomisko krīzi liecina uzņēmumu bankroti un uzņēmumu starpā nenokārtotas saistības.

Salīdzinājumā ar pagājušo gadu šogad par vairāk nekā 30% ir pieaudzis sūdzību skaits par neizmaksātām algām. Par to liecina Valsts darba inspekcijas (VDI) dati, taču inspekcija esot bezspēcīga šajā jautājumā un nevar piespiest firmas samaksāt darbiniekiem algas. "Uzņēmēji to apzinās un – tīšām vai ne – izmanto esošo situāciju," atzīst VDI vadītāja Rita Elce. Visvairāk par neizmaksātām vai aizturētām darba algām sūdzoties tie cilvēki, kas strādā būvniecības un tirdzniecības nozarēs.

1456 – tik daudz sūdzību saistībā ar darba samaksas jautājumiem VDI šogad (līdz 26. augustam) ir saņēmusi no darba ņēmējiem. Pēc VDI operatīvās informācijas, visvairāk ir grēkojuši Rīgas reģiona uzņēmumi. 900 darba ņēmēju sūdzības ir saņemtas tieši šajā Latvijas daļā. Kopumā salīdzinājumā ar pērno gadu sūdzību skaits par darba samaksas jautājumiem ir pieaudzis par vairāk nekā 30%. "Tas ir daudz," atzīmē VDI vadītāja R. Elce. Vien vasaras mēnešos teju 500 darba ņēmēju ir sūdzējušies inspekcijā par neizmaksātām algām. Vai tā ir viena no ekonomiskās krīzes izpausmēm? "Domāju, ka ne. Tā ir uzņēmumu negodprātība. Visvairāk par neizmaksātām vai aizturētām darba algām, kā arī neizmaksātām kompensācijām pēc darba attiecību pabeigšanas ar darba devēju sūdzas tie cilvēki, kas strādā būvniecības un tirdzniecības nozarē. Taču statistikas dati liecina, ka, piemēram, būvniecības sektors "iet uz augšu", uzņēmējiem ir nauda," uzskata VDI vadītāja.

"Problēma ir tāda, ka pēdējo trīs gadu laikā Latvijā no 3100 līdz 6400 pieauga to uzņēmumu skaits, kas sevi dēvē par būvniekiem. Liela daļa no šiem uzņēmējiem tagad bankrotē, viņi nav iesaistījušies nekādās asociācijās un biedrībās, līdz ar to neievēro likumdošanu un dara, ko vien vēlas, tajā skaitā neizmaksā algas," piebilst Latvijas Būvnieku asociācijas (LBA) prezidents Viktors Puriņš.

V. Puriņš apgalvo, ka viņš nav dzirdējis par gadījumiem, kad kāds no LBA biedriem nebūtu samaksājis saviem darbiniekiem. Pēc Būvnieku asociācijas prezidenta domām, uzņēmumu bankroti ir saistīti ne ar ko citu kā vien ekonomisko krīzi. Taču tas, kā uzņēmēji to pārcieš, ir jau goda lieta.

Kā otru iemeslu V. Puriņš min uzņēmumu starpā nenokārtotas saistības. Proti, pasūtītājs būvniekam nesamaksā par darbu, tādējādi uzņēmējs nevar izmaksāt algas saviem darbiniekiem. Tikmēr Latvijas Tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs norāda, ka ir dzirdējis vairākus gadījumus, kad tirgotāji par darbu nesamaksā tieši tiem darbiniekiem, ar kuriem nav noslēgts darba līgums. "Būtībā tā ir nolaidība no darba devēju puses," saka H. Danusēvičs.

Ko darīt, ja darbs padarīts, bet algu darba devējs negrib maksāt? VDI šādos gadījumos iesaka vērsties tiesā. Cita varianta pagaidām neesot. "Diemžēl, bet inspekcija nevar piespiest darba devējus izmaksāt algas un parādus darba ņēmējiem," atzīst R. Elce, uzsverot, ka inspekcija var tikai uzlikt darba devējiem administratīvos sodus. Ja pārkāpums ir pirmreizējs, tad darba devējs saņem rakstisku brīdinājumu vai naudas sodu līdz 750 latiem. Par atkārtotu pārkāpumu gada laikā naudas sods tiek piemērots vairākos tūkstošos latu. Pēc VDI sniegtās operatīvās informācijas, saistībā ar darba samaksas jautājumiem inspekcija šogad izteikusi rakstisku brīdinājumu un uzlikusi naudas sodu 287 darba devējiem par kopējo summu 31 464 lati. Visvairāk administratīvi sodīti darba devēji Rīgas reģionā – 185 uzņēmumi.

Taču problēmas var rasties arī tad, ja darbinieks vēlas sūdzēt uzņēmumu tiesā. Pirmkārt, viņam ir jārēķinās ar papildu naudas izdevumiem, otrkārt – tiesāšanās var ilgt vairākus mēnešus un pat gadus. "Tikai atsevišķos gadījumos darba ņēmēji paši spēj izstrādāt prasību, ko iesniegt tiesā, pārējiem ir jālūdz jurista palīdzība, maksājot viņam par to naudu," skaidro VDI vadītāja. Taču, ja darba devēja parāds darbiniekam ir aptuveni 300 – 500 latu, prasības gatavotājs, visticamāk, nebūs ar mieru juristam maksāt lielu naudu. Turklāt tiesas process var ieilgt, līdz ar to neizmaksātā alga var šķist nenozīmīga salīdzinājumā ar ieguldītām pūlēm un līdzekļiem. Protams, ja darba ņēmējs tiesā uzvar, viņam visi izdevumi tiek atmaksāti, bet, kā liecina pieredze, liela daļa cilvēku tomēr vēl nav gatavi cīnīties par savām tiesībām.

"Mēs esam uzsākuši sarunu ar Tieslietu ministriju par to, kā varētu risināt šo problēmu," stāsta inspekcijas vadītāja R. Elce. Pagaidām tiek apspriests viens variants – valsts bez maksas varētu palīdzēt sagatavoties tiesas procesam.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētāja vietnieks Egils Baldzēns uzsver, ka LBAS nav saņēmusi sūdzības, ka darbiniekiem nemaksātu algas, taču šādi gadījumi ir dzirdēti un vairs nepārsteidz. "Viena no problēmām ir tāda, ka uzņēmēji paši savā starpā nespēj norēķināties, tādējādi cieš darbinieki," teic E. Baldzēns. Arī LBAS priekšsēdētāja vietnieks kā vienīgo šīs problēmas risinājumu norāda – tiesāties!

Lai uzzinātu pašu uzņēmēju viedokļus, sazinājos ar vairākiem nelielu būvfirmu pārstāvjiem un jautāju, kā viņiem sokas ar algu izmaksāšanu. SIA "Būvfirmas AMK" (darbojas Gulbenē) īpašnieks Valdis Bogdanovs atzina – smagi. "Saviem 20 darbiniekiem cenšos izmaksāt algas, taču pats visu laiku dzīvoju uz parāda. Ja pasūtītājs laikus maksātu, šāda situācija neizveidotos. Tas ir kā apburtais loks," teic V. Bogdanovs. Pēc uzņēmēja teiktā, finansiālās problēmas viņam un arī citiem uzņēmējiem parādījušās šogad: "Lai arī gada sākumā valsts pārstāvji gribēja pārliecināt tautu, ka ekonomiskās krīzes nebūs, tā tomēr ir un izjūtam to visi," saka SIA "Būvfirmas AMK" īpašnieks.

Savukārt būvfirmas "Avots" īpašnieks Aldis pastāstīja, ka uzņēmums jau kādu laiku vairs nenodarbojas ar celtniecības darbiem. "Sešus gadus darbojāmies būvniecības jomā, bet tad sapratām, ka ir jāpārkvalificējas, jo tirgus kļuva pārāk piesātināts un parādījās pirmās problēmas. Tagad nodarbojamies ar karjeru izbūvi. Uzņēmums nenodarbina daudz darbinieku, tāpēc ar algu maksāšanu mums ir vislabākajā kārtībā," tā Aldis. To gan nevarētu teikt par citiem uzņēmējiem, kuri kategoriski atteicās ar mani runāt vai arī smagi nopūtās un atbildēja: "Iet kā pa kalniem…"

 

"Fitch Ratings": Latviju un Igauniju apdraud ekonomiskā lejupslīde

LETA 08/28/08    Tuvākā gada laikā laikā Latvijai un Igaunijai nāksies saskarties ar pieaugošu ekonomiskās recesijas risku, teikts starptautiskās reitingu aģentūras "Fitch Ratings" paziņojumā. "Igaunijā un Latvijā novērojams straujš kritums, un abām valstīm draud ekonomiskā lejupslīde, kas var radīt uzticības zudumu Baltijas valstu valūtām un banku sistēmām," teikts paziņojumā.

Trīs Baltijas valstis pēc lielākoties ārvalstu finansētā kredītu buma piedzīvo smagus laikus, jo samazinās nekustamā īpašuma cenas un nekustamā īpašuma tirgus.

Igaunijas ekonomika šā gada otrajā ceturksnī samazinājās par 1,4%, bet Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) pieauga par 0,2%.

"Fitch Ratings" norādīja, ka ilgstoša ekonomiskā krīze var samazināt visu triju Baltijas valstu reitingus. Kompānija arī prognozē, ka Latvijas ekonomika šogad pieaugs par 1%, Igaunijas ekonomika samazināsies par 0,5%, bet Lietuvas ekonomiskā izaugsme samazināsies līdz 4,5%, salīdzinot ar 8,8% pagājušajā gadā.

Savukārt budžeta deficīts Baltijas valstīs veido aptuveni 1% no IKP.

"Fitch" prognozē, ka nākamgad Igaunijai izdosies apstiprināt sabalansētu budžetu, toties Latvijas un Lietuvas budžeta deficīts viedos aptuveni 1%.

 

Mazumtirdzniecības apgrozījuma apjomi gada laikā sarukuši par 8,5%; paredz recesijas iestāšanos

DELFI 08/29/08    Salīdzinājumā ar pagājušā gada jūliju, apgrozījums mazumtirdzniecības veikalos ir sarucis par 8,5%, Centrālā Statistikas pārvalde informē portālu "Delfi". Tikmēr "SEB Bankas" makroekonomists Dainis Gašpuitis paredz recesijas iestāšanos Latvijas ekonomikā.

Lielāks apjoma samazinājums bijis nepārtikas preču grupā par 9,4%, kamēr pārtikas preču grupā - 6,7%. Vienīgais izņēmums bijusi mazumtirdzniecība pa pastu un interneta veikalos - par 7,2% un farmaceitisko un medicīnisko preču mazumtirdzniecība - par 3,2%. Tiesa, rēķinot faktiskajās cenās mazumtirdzniecības apjoms pieaudzis par 2,8%.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka no janvāra līdz jūlijam mazumtirdzniecības apgrozījums bijis 2349 miljoni latu, tostarp jūlijā - 356 miljoni latu.

Tikmēr SEB makroekonomists Dainis Gašpuitis atzīst, ka mazumtirdzniecības krituma turpinājums iezīmē pāreju no ekonomikas atdzišanas uz recesiju. Viņš kritumu par 8,5% sauc par dramatisku. Ja pat jūlijā notikušais akciju laiks nav stimulējis iedzīvotājus iepirkties, tad ir zudušas pēdējās cerības, ka otrajā pusgadā situācija uzlabosies. Šādu nostāju stiprina arī izskanējušās ziņas par algu aizkavēšanos.

Vienlaikus Gašpuitis akcentē vienu pozitīvu tendenci. Līdz ar pirktspējas mazināšanos, ir lielāka varbūtība drīzākam inflācijas kritumam un importa sarukumam. Savukārt tirgotājiem ir nepieciešams meklēt ceļus, kā pielāgoties jaunajai situācijai.

Kritums noticis uz pārtikas preču mazumtirdzniecības uzņēmumu rēķina, kur apgrozījums sarucis par 3,3%. Pretēji - nepārtikas tirdzniecības uzņēmumos apgrozījums ir pieaudzis par 1,6%.

 

Izveido jaunu brīvprātīgo darba organizāciju 'Man Rūp'

DELFI 08/29/08    Latvijā ir izveidota jauna brīvprātīgo darba organizācija "Man Rūp", kura ir gatava palīdzēt cilvēkiem atrast viņiem vispiemērotāko darbu, portālu "Delfi" informēja organizācija.

Tā uzsver, ka Latvijā brīvprātīgo darbs ir samērā nepopulārs, tādēļ ir nepieciešams palīdzēt tiem cilvēkiem, kas tomēr vēlas iesaistīties šādos projektos. "Man Rūp specializējas tieši uz šo cilvēcisko komunikatīvo faktoru, kas izpaužas ļoti vienkāršā shēmā - brīvprātīgie vēršas pie organizācijas, savukārt organizācija palīdz atrast viņiem vispiemērotāko darbu," atzīmē "Man Rūp".

Organizācija akcentē, ka brīvprātīgajā darbā, kurā var iesaistīties ikviens, palīdzība var būt nepieciešama vecākiem pamestiem bērniem, slimiem un vientuļiem cilvēkiem, dzīvniekiem. Tāpat brīvprātīgie var sakopt savu pilsētu, iestādot koku.

Interesentus organizācija aicina ielūkoties tās mājas lapā www.manrup.lv

 

Darba samaksas apmērs pieaudzis par 23,6%

DELFI 08/29/08    Salīdzinot ar aizvadītā gada otro ceturksni, darba samaksas apmērs šī gada otrajā ceturksnī ir pieaudzis par 23,6%, Centrālā Statistikas pārvalde informēja portālu "Delfi".

2007. gada otrajā ceturksnī algas bruto Latvijā kopumā ir augušas no 386 uz jau pieminētajiem 477 latiem: sabiedriskajā sektorā no 463 uz 568 latiem, kamēr privātajā no 351 uz 434 latiem. Pārvalde akcentē, ka gada laikā visstraujāk algas augušas izglītībā (par 29%), viesnīcās un restorānos (27%), kā arī sabiedrisko, sociālo un pakalpojumu sniegšanā (25%).

Baltijas valstu vidū Latvijā ir otrās lielākās algas. Ja Latvijā otrajā ceturksnī iedzīvotāji vidēji pelnīja 679 eiro mēnesī, tad Lietuvā - 648, savukārt Igaunijā - 850.

SEB galvenais ekonomists Andris Vilks uzsver, ka algu kāpuma tempu samazināšanās bija gaidāma. Vēl pirmajā ceturksnī palielinājums bija 28%, bet pērn - virs 30%. Vilks skaidro, ka šādas izmaiņas varētu būt izskaidrojamas ar agrāk nelegāli izmaksāto algu legalizāciju. "Algu pieauguma temps ir vienādi bremzējies gan privātajā, gan valsts sektorā, tomēr vēl ir vērojamas tās sekas, ko radīja nesenais kāpums valsts sektorā. Arī patlaban liekas, ka privātie uzņēmumi daudz nopietnāk gatavojas jaunajam ekonomikas ciklam, elastīgāk reaģējot gan uz nodarbinātību, gan darba ražīgumu, gan darba samaksu," atzīmējis Vilks.

"Augstās inflācijas dēļ reālā darba samaksa gan ir pieaugusi vien par 6,7%, iepretim 11,4% 1.ceturksnī un 23,4% pērn 2.ceturksnī. Nav šaubu, ka šis skaitlis ar katru nākamo periodu saruks, uz gada beigām pietuvojoties 0%, bet gadā vidēji esot 2-4% līmenī (pērn 20%). Arī bruto algas pieauguma līmenis ar katru nākamo ceturksni zaudēs pāris procentus, tomēr diezin vai kopsummā pa gadu paslīdēs zem 15% līmeņa," nākotni iezīmē Vilks.

Savukārt "Latvijas Krājbankas" analītiķe Olga Ertuganova norāda, ka algu apjomi auguši tādēļ, ka daļai uzņēmumu finanšu rādītāji vēl joprojām ir labi, kas sekmē algas palielinājumu. Tāpat alga pieaugusi minimālā atalgojuma saņēmējiem.

Vienlaikus parādījušies gadījumi, kad, maksājot pieaugošos nodokļus, uzņēmēji, kuri līdz šim maksājuši "aplokšņu algas", reāli darba algu ir samazinājuši - jo vairāk naudas maksāts nodokļos, skaidro Ertuganova. Viņa paredz, ka līdz ar pirktspējas un pieprasījuma krišanos, varētu palielināties bezdarbs, savukārt ienākumu līmenis atsevišķās nozarēs, kā šobrīd būvniecībā, kritīsies.

Laikā no aprīļa līdz jūnijam Latvijā vidējā alga bruto salīdzinājumā ar šī gada pirmo ceturksni ir pieaugusi par 24 latiem - no 453 līdz 477 latiem.

Dati liecina, ka atalgojums galvenokārt audzis uz algas palielinājumu sabiedriskajā sektorā. Tur, salīdzinājumā ar pirmo ceturksni, darba samaksa ir augusi no 516 līdz 568 latiem, kamēr privātajā sektorā, kur atalgojums jau tā ir mazāks - no 424 uz 434 latiem.

 

Bezdarbs atkal kļūst par biedu

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"  09/01/08    Vēl pirms gada šķita, ka galvenā nodarbinātības problēma ir nevis bezdarbs, bet gan darbaspēka vispārējs deficīts. Tagad situācija ir būtiski mainījusies.

Augustā jau pirmo reizi pēc ilgiem gadiem valstī trīs mēnešus pēc kārtas pieaudzis reģistrēto bezdarbnieku skaits. Kopš Krievijas krīzes pagājušā gadsimta beigās šis skaits Latvijā ir konsekventi samazinājies. Tam par iemeslu bija divi galvenie faktori: pastāvīgs ekonomiskās aktivitātes pieaugums, kā dēļ pieauga nodarbināto skaits, un darbaspējīgo iedzīvotāju izceļošana.

Patiesības labad jāsaka, ka pēc pasaulē pieņemtiem statistikas standartiem reģistrēto bezdarbnieku skaits nekalpo par korektu bezdarba rādītāju, jo tas lielā mērā atkarīgs no vairākiem birokrātiskiem nosacījumiem, kas dažādās valstīs ievērojami atšķiras. Arī Latvijā daudzi bezdarbnieki pārtrauc savu ikmēneša reģistrāciju, beidzot saņemt bezdarbnieka pabalstu vai nesaņemot dažāda veida pabalstus. Tieši pašvaldību pabalsti liek daudziem pusnodarbinātiem vai nelegāli nodarbinātiem iedzīvotājiem reģistrēties kā bezdarbniekiem. Tas īpaši vērojams Latgalē, kur pat akūtos darbaspēka deficīta laikos saglabājās augsts reģistrēto bezdarbnieku līmenis.

Lai noteiktu reālo bezdarba līmeni un tas būtu starptautiski salīdzināms, lieto tādu rādītāju kā darba meklētāju īpatsvars starp ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Šis rādītājs gadu tūkstošu mijā Latvijā bija 14,5%. Kopš tā laika tas nemitīgi kritās, līdz sasniedza savu zemāko atzīmi pērnā gada ceturtajā ceturksnī – 5,3%. Šā gada otrajā ceturksnī tas pieaudzis līdz 6,3%.

Jau trešo ceturksni pēc kārtas Latvijā iekšzemes kopprodukts ir mazāks nekā iepriekšējā ceturksnī. Pēc vispārpieņemtās definīcijas par recesiju tiek uzskatīta IKP samazināšanās divus ceturkšņus pēc kārtas. Tātad Latvijas ekonomika jau nepārprotami ir iegājusi recesijas fāzē. Šādos apstākļos gluži likumsakarīga ir inflācijas samazināšanās bez visiem valdības pretinflācijas plāniem un bezdarba palielināšanās pēc klasiskajām Fīlipsa līknes pazīmēm. Lai gan Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) amatpersonas mierina sabiedrību, apgalvojot, ka joprojām brīvo vakanču esot vairāk nekā no darba atlaisto skaits, ir pilnīgi skaidrs, ka situācija darba tirgū kļūst darba ņēmējiem arvien nelabvēlīgāka. Šādos apstākļos arvien lielāka nozīme būs NVA aktivitātēm bezdarba absorbēšanā. Jāsaka, ka pēdējā gada laikā NVA darbs ir būtiski mainījies. Vēl nesenā pagātnē aģentūra vairāk nodarbojās ar valsts piešķirtās naudas apgūšanu un bezdarbnieku reģistrēšanu un pārreģistrēšanu pabalsta saņemšanai. Praksē tas izpaudās kā bezdarbnieku sūtīšana uz dažādiem dārgi apmaksātiem kursiem, kuru reālais ekonomiskais efekts bija visai apšaubāms. Piemēram, autovadītāju kursiem, kuros faktiski par valsts naudu varēja iegūt autovadītāja tiesības, tāpat angļu valodas, datorapmācības vai projektu rakstīšanas kursiem. Daudzi pārkvalifikācijas kursi bieži vien bija tikai ķeksīša pasākumi piešķirtās naudas apguvei un NVA statistikas uzlabošanai. Pērn notika radikāla NVA darbības reforma, kuras pamatā ir individuāls darbs ar katru klientu. Kā stāsta NVA direktora vietniece nodarbinātības politikas jautājumos Vija Račinska, šis darbības modelis veidots, par pamatu ņemot analoga Zviedrijas dienesta paraugu.

Runājot par vispārējo situāciju darba tirgū, Račinska norāda, ka par spīti ekonomiskās aktivitātes kritumam, reģistrēto bezdarbnieku skaits joprojām ir mazāks nekā pērnvasar: "Ja mēs skatāmies, kas notiek valsts ekonomikā, var rasties iespaids, ka viss ir slikti. Protams, būtu ļoti neapdomīgi teikt, ka viss ir ļoti labi. Taču negribu arī piekrist vispārējam noliegumam. Kopš šā gada sākuma bezdarbnieku skaits ir audzis, taču tas ir mazāks nekā pirms gada, kad visi skaļi runāja par darbaspēka deficītu. Tomēr mūs bažīgus dara ievērojams brīvo vakanču samazinājums. No otras puses, cerības vieš tas, ka uzņēmumu skaits, kuri meklē darbiniekus, joprojām aug. Vienīgi samazinās pieprasīto darbinieku skaits katram atsevišķam uzņēmumam. Ja agrāk meklēja vairākus desmitus darbinieku un bija gatavi pieņemt tik, cik spējam piedāvāt, tagad bieži tiek pieprasīti viens, trīs, pieci darbinieki, turklāt aug prasības. Visi grib kvalificētus speciālistus, arī algas nesola tik augstas." Viņa norāda, ka darbaspēka tirgū, tāpat kā ekonomikā kopumā, notiek pārstrukturizācija. Tagad esot grūtākais periods, taču jādomā, ka nākotnē viss ies uz labu. Par to liecina jaundibināto uzņēmumu skaita pārsvars pār likvidētajiem. Šogad līdz 18. augustam reģistrēti 7,8 tūkstoši uzņēmumu, bet šajā pašā laikā likvidēti tikai 2,4 tūkstoši. Tas liek cerēt, ka notiek tikai pārstrukturēšanās. Šo tendenci apstiprina arī NVA apkopotās ziņas par kolektīvām atlaišanām. Uzņēmumiem šādos gadījumos atbilstoši likumam ir jāsniedz informācija NVA. Vienlaikus tiek arī apkopotas ziņas no darba devējiem par viņu nākotnes pieprasījumiem. Darba vietu samazinājums ir mazāks nekā nākotnes pieprasījums. Jāatzīmē, ka jūnijā šī bilance bija otrāda, un tas radīja bažas, taču jau jūlijā viss nostājās ierastajās vietās. Tomēr jāatzīst, ka brīvo darba vietu skaits samazinās un šobrīd ir aptuveni 10 000. Ņemot vērā, ka bezdarbnieku skaits ir tuvs 60 000, skaidrs, ka visus bezdarbniekus absorbēt neizdosies. Runājot par visvairāk pieprasītajām profesijām, Račinska atzīst, ka tie ir kvalificēti strādnieki. Šobrīd visvairāk pieprasīti ir metinātāji un atslēdznieki. Tāpat nemitīgi augsts pieprasījums ir pēc visu veidu autotransporta vadītājiem.

Plaši izplatītos stereotipus, ka bezdarbnieki stājas NVA uzskaitē, tikai lai saņemtu bezdarbnieka pabalstu vai iegūtu maznodrošinātās personas statusu, Račinska noraida kā nekorektus. Viņa atgādina, ka NVA nenodarbojas ar bezdarbnieku pabalstu piešķiršanu un izmaksāšanu. Tāpat arī NVA nevienam nedod maznodrošinātās personas statusu. Atbilstoši likumam uz NVA nāk cilvēki, kuri ir zaudējuši darbu un dažādu iemeslu dēļ to nevar atrast. Viens no būtiskiem punktiem, kas jāparaksta, lai persona saņemtu bezdarbnieka statusu, ir gatavība jau no nākamās dienas sākt strādāt. "Dažkārt pie mums atnāk cilvēki un saka, zināt, tagad ir vasara, es gribētu atpūsties, un neko man nepiedāvājiet, es darbu sākšu rudenī. Tad mēs tā arī atbildam, lai nāk pie mums tad, kad ir gatavi sākt strādāt. Daudzi iedomājas, ka, strādājot un maksājot sociālo nodokli, viņi ir arī par šo nostrādāto laiku godam pelnījuši atvaļinājumu, kamēr tiek maksāts bezdarbnieka pabalsts. Taču tā nav. Valsts nav noteikusi, ka pēc zināma nostrādātā laika darba ņēmējam ir tiesības iet ilgstošā valsts apmaksātā atvaļinājumā. Katram bezdarbniekam ir ne tikai tiesības, tai skaitā, arī uz bezdarbnieka pabalstu, bet arī pienākumi. Bieži cilvēki pārmet mums, ka viņiem uzbāžamies ar saviem darba pienākumiem, lai liek mierā, gribot atpūsties. Tad mēs sakām – ja grib atpūsties, var atpūsties. Tā ir brīva izvēle, bet tad neapgrūtiniet sevi un nenāciet pie mums. Ja jūs esat atnācis, jūs prasāt palīdzību no valsts, tad jāpilda tie noteikumi, kuri ir likumā noteikti. Jau no pirmās dienas, kad bezdarbnieks stājas uzskaitē, tiek noskaidrotas viņa iemaņas, prasmes, izglītības līmenis. Tiek izveidots individuālais darbā iekārtošanas plāns. Viņam tiek doti uzdevumi. Nav tā, kā tas bija agrāk, kad bezdarbniekam reizi mēnesī bija jānāk uz reģistrāciju, un pārējā laikā faktiski viņš darīja, ko grib. Tagad viss atkarīgs no individuālā plāna. Var gadīties, ka inspektors liek ierasties katru nedēļu, jo redz, ka klients ir pilnīgi gatavs iestāties jaunā darbā un viņam vajag tikai aktīvi darbu meklēt. Ja rodas problēmas, inspektors var nosūtīt darba meklētāju pie NVA jurista, psihologa, karjeras konsultanta vai veikt citus īslaicīgus motivācijas pasākumus," skaidro Račinska.

Runājot par rezultātiem, pirmajā pusgadā ar NVA starpniecību darbu atraduši 30,4 tūkstoši cilvēku. Šajā skaitā neietilpst tie, kuri zaudējuši bezdarbnieka statusu, jo nepilda savus pienākumus. Šis statuss atbilstoši normatīvajiem aktiem var tikt atņemts, ja cilvēks divas reizes atsakās no piemērota darba. Račinska gan norāda, ka NVA nav represīva iestāde un arī bezdarbnieki tieši neatzīst, ka vienkārši negrib strādāt piedāvātajā darba vietā. Pēc jaunajiem noteikumiem darba meklētājam ir jāparakstās, ka piedāvāto darbu nevēlas strādāt, un, kad lieta nonāk līdz parakstam, viņš sāk domāt par iespējamām sekām. Tāpēc visbiežāk ir tā, ka darba meklētājs aiziet pie darba devēja un, ja faktiski nevēlas strādāt, tad cenšas viņu pierunāt ierakstīt darba meklētāja informatīvajā lapā, ka tas nav attiecīgajai vakancei piemērots. Bieži vien pēc tam šis pats darba devējs sūdzas NVA, ka sūta pie viņa cilvēkus, kuri nemaz negrib strādāt. Taču šādos gadījumos pašam darba devējam jāuzņemas atbildība, ka ļāvies pierunāties. Ja visi darba devēji nopietnāk izturētos pret NVA klientiem, valsts ekonomika tikai iegūtu. Par balerīnu mācīties nesūta

Račinska neredz jēgu formālai bezdarbnieku uzskaitei: "Es domāju, ka ar katru mūsu klientu ir vismaz divdesmit minūtes jārunā, jānoskaidro viņa problēmas, sāpīgie punkti. Tagad viss notiek pēc iepriekšēja pieraksta, tāpat kā pie ārsta vai friziera. Rindu jautājums ir gandrīz pilnībā atrisināts. Tās vēl saglabājušās vienīgi pie pirmreizējās uzskaites. Nākamajās reizēs klients jau nāk ar inspektoru iepriekš saskaņotā laikā."

Pārmetumus, ka bezdarbnieki bezmērķīgi tiek sūtīti uz dažādiem kursiem tikai ķeksīša pēc, Račinska sauc par novecojušiem un nepamatotiem. Ar ironiju viņa stāsta, ka cilvēku gados nemēģinot pārkvalificēt par balerīnu, pat ja kāds to ļoti gribētu. Inspektoram ir diezgan strikti jāpasaka, ka tādos apmācības kursos sūtīt nevar un par balerīnu viņš nekad nestrādās. Ir jāskatās patiesībai acīs un jāizvēlas darbs katram pēc iespējām. Inspektors atkarībā no klienta līdzšinējās darba pieredzes un pieprasījuma darba tirgū sadarbībā ar karjeras konsultantu iesaka apmācības kursus, pēc kuru beigšanas ir vislielākās izredzes iekārtoties darbā. Galīgā izvēle, protams, ir paša darba meklētāja ziņā, un nevienu ar spēku nevar piespiest apgūt profesiju, ko pats nevēlas. Agrāk karjeras konsultanti bija pieejami tikai Rīgā, Jēzusbaznīcas ielā, taču tagad tie ir gandrīz visās NVA filiālēs. Šīs pārmaiņas notikušas, pateicoties tam, ka kopš pērnā gada septembra ir apvienotas divas aģentūras – NVA un Karjeras izvēles aģentūra. Tādējādi ir notikusi pilnīgi likumsakarīga integrācija.

Šogad ar NVA palīdzību pilnīgi jaunas profesijas apguvuši ap tūkstoš cilvēku. Var rasties jautājums, vai darba devēji grib darbā pieņemt cilvēkus bez iepriekšējas darba pieredzes, kuri tikai izgājuši pārkvalifikācijas kursus. Račinska atzīst, ka šāda problēma pastāv, taču tad jau tikpat labi varot jautāt, kāpēc kāds vispār mācās. Pieredze vienmēr kaut kad ir jāiegūst. Skatoties pēc ārzemju pieredzes, tur cilvēki dzīves laikā pat trīs, četras reizes maina profesiju, un tas tiek uzskatīts par papildu iespēju darbaspēka mobilitātei. Turklāt apmācības procesā notiek arī praktiskās nodarbības. Bieži vien tās notiek tieši nākamajā darba vietā. Darba devēji paši labprāt uztur ciešas attiecības ar šo kursu sniedzējiem un jau prakses laikā izvēlas sev piemērotus darbiniekus. Kā liecina pētījumi, atbilstošā darbā iekārtojas aptuveni 60% pārkvalifikācijas kursu beidzēju. Tā ir samērā augsta efektivitāte, uzskata Račinska.

Kopš šīs vasaras tiek praktizēta arī tāda darbā iekārtošanas metode kā apmācības pie darba devēja. Tieši nākamajā darba vietā darba meklētājs tiek apmācīts noteiktu operāciju vai funkciju izpildei. Šādā gadījumā NVA slēdz līgumu ar darba devēju, kurā, no vienas puses, trīs mēnešus finansē apmācības, bet, no otras puses, darba devējs apņemas noslēgt darba līgumu ar apmācāmo vismaz uz sešiem mēnešiem. Tā ir sava veida garantija, ka apmācības nenotiek tikai formāli un darba devējs apmācāmos neizmanto tikai kā bezmaksas darbaspēku.

Problēmas rada tā dēvētie ilgstošie bezdarbnieki. Pie tik intensīvas darbā iekārtošanas sistēmas, kādu ataino Račinska, visiem bezdarbniekiem būtu visai ātri jāatrod darba vietas. Račinska gan atzīmē, ka pēdējā pusotra gada laikā šis ilgstošo bezdarbnieku skaits ir ievērojami sarucis. Ja kādreiz to īpatsvars bija ļoti liels un atsevišķos rajonos pat pārsniedza 50%, tagad tas ir samazinājies līdz 10–15%. Skaitliskā izteiksmē tie ir ap 8000 cilvēku, kuri bez darba ir ilgāk par gadu. Visvairāk tādu ir Latgales reģionā, kur tradicionāli ir vismazāk darba vietu. Savukārt vismazāk Rīgā, Jūrmalā un Rīgai tuvākos rajonos. Rīgā ir koncentrētas vairāk nekā 70% no visām vakancēm. Runājot par Latgali, arī tur nemaz nav tik viegli aizpildīt brīvās darba vietas. Nesen tika slēgts Rēzeknes uzņēmums Rebir. Atlaida daudzus darbiniekus. Viņiem piedāvāja darbu citos uzņēmumos, piemēram, gaļas apstrādē. Taču cilvēki nelabprāt tur iet. Labāk atpūsties un saņemt bezdarbnieka pabalstu. NVA nevar piespiest kādu iet uz tādu darbu, kas viņu neapmierina, un šī nepatika ir objektīva.

Lai darba tirgū iesaistītu ilgstošos bezdarbniekus, tiek izmantots arī tāds mehānisms kā pagaidu darbi. Tās ir valsts subsidētas darba vietas, kur valsts apmaksā daļu no darbinieka algas, lai ieinteresētu darba devēju. Šie valsts subsidētie darbi visvairāk domāti tieši ilgstošajiem bezdarbniekiem, kurus, kā izsakās Račinska, normālos apstākļos darba devējs darbā nepieņemtu: "Ir cilvēki, uz kuriem paskatoties ir skaidrs, ka viņu darbā būs ļoti grūti iekārtot. Bet mums arī ar viņiem jāstrādā. Pagaidu darbi lielā mērā domāti tieši viņiem. Varbūt viņš tur noturēsies tikai mēnesi, un tomēr kaut kāda virzību būs." Viņa atzīst, ka NVA darbiniekiem vienlaikus jābūt gan psihologiem, gan sociālajiem darbiniekiem, gan pedagogiem, kuru galvenais uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem atrast ceļu. Kā tuvāko nākotnes uzdevumu viņa nosauc vienotas vakanču bāzes izveidi un tās ievietošanu internetā, lai ikviens tai varētu brīvi piekļūt un piemeklēt sev atbilstošu darbu, pat neejot uz NVA.

Individuālā pieeja darbā ar bezdarbniekiem NVA prasa papildu resursus. Pašreizējā situācija, kad valdība uzņēmusi kursu uz valsts iestāžu tēriņu samazināšanu, rada bažas, vai NVA nebūs to institūciju vidū, kurām kā valstij "otršķirīgām" tiks samazināts finansējums. Račinska smejoties stāsta, ka "mēs jau apzināmies situāciju un nākas dzirdēt, ka jums jau bezdarbnieku paliek mazāk, tātad arī naudas tik daudz nevajag. Patiesi, atceroties laikus, kad mums bija deviņdesmit un vairāk tūkstoši bezdarbnieku, tagad to ir mazāk. Taču būtiski ir mainījušies darba principi. Ja mēs tikai reģistrētu bezdarbniekus reizi mēnesī, kā agrāk, kad nebija ne laika runāt, ne stāstīt, problēmu nebūtu, bet, ja gribam pildīt savas funkcijas pilnā apjomā, budžeta apcirpšana varētu radīt problēmas".

 

Godmanis prognozē negatīvu IKP pieaugumu septembra beigās

LETA 09/02/08    Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) prognozē, ka trešā ceturkšņa beigās gaidāms negatīvs iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums. Šādu prognozi Godmanis izteica intervijā Latvijas Radio. "Mēs novērojam ļoti strauju ekonomikas apjoma samazinājumu," sacīja Godmanis, norādot, ka tik strauja IKP samazinājuma apstākļos būs nepieciešams reaģēt arī uz izdevumu daļu.

Viņš gan norādīja, ka ir izdevumu pozīcijas - darba vietu radīšana, Eiropas Savienības fondu līdzekļu apguve -, kuras valdība negrib mazināt, jo tās izraisītu vēl straujāku ekonomikas atdzišanu.

Godmanis arī norādīja, ka valdība plāno palielināt uzraugāmo valsts un pašvaldību iepirkumu limitu no 10 000 latiem līdz 100 000 latiem, tādējādi samazinot cilvēku skaitu, kas nepieciešams šo iepirkumu uzraudzīšanai.

Jau informējām, ka saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem šā gada otrajā ceturksnī IKP apjoms, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, pieaudzis par 0,2%. Tās tempa samazināšanās pamatā ir lejupslīde rūpniecības un mazumtirdzniecības pievienotās vērtības apjomos. Vērojama finanšu sektora attīstības tempu palēnināšanās un kritums produktu nodokļu (pievienotās vērtības nodoklis, muitas nodoklis) iekasēšanā.

Precizēts un izvērsts šā gada otrā ceturkšņa IKP pieauguma temps un vērtība tiks publiskoti šā gada 8.septembrī.

Kā jau tika ziņots, šā gada pirmajā ceturksnī IKP apjoms, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, pieaudzis par 3,3%, liecina CSP dati.

 

Latvijas iedzīvotāju pesimisms turpina pieaugt

LNT  09/03/08    Latvijas iedzīvotāju pesimisms turpina pieaugt. Pētījumu centra SKDS aptaujas dati liecina, ka valsts ekonomiskais stāvoklis kopumā tiek vērtēts kritiski.

Aptauja par Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu tiek veikta kopš aprīļa, un dati liecina, ka kopējais pesimisms aug. Tikai desmitā daļa iedzīvotāju savu materiālo stāvokli uzskata par normālu. 19% aptaujāto cer, ka viņu ģimenes materiālais stāvoklis uzlabosies pēc gada.

Sociologs Arnis Kaktiņš norāda, ka rādītāji ir satraucoši. Tuvojoties ziemai, Latvijas iedzīvotāji ir nopietni norūpējušies par gaidāmo cenu pieaugumu.

Arnis Kaktiņš, sociologs: "Ja mēģina prognozēt, kas varētu notikt tuvākajā laikā - rudenī, ziemas sākumā, tad man ir grūti iedomāties, ka šeit varētu būt kāds vērā ņemamas pozitīvas izmaiņas. Tiesa gan, jau šobrīd šie rādītāji ir tik zemi, ka, tā sakot, zemāk par grīdu nenokritīs. Citiem vārdiem, tur jau vairs nav vietas būtiskam pasliktinājumam. Kaut gan pasliktinājums ir iespējams."

Latvijas ekonomisko situāciju iedzīvotāji vērtē kritiski - tikai trīs procenti uzskata, ka situācija ir laba, nedaudz vairāk - ka situācija uzlabosies. Iedzīvotājus nopietni uztrauc rudenī gaidāmā elektrības, gāzes un degvielas cenu paaugstināšana.

 

Pašvaldības mobilizēs plānotājus

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa"  09/03/08    Gan šoruden, gan nākamgad vairāk nekā trīsarpus miljonus latu tērēs tam, lai pašvaldību darbam piesaistītu speciālistus, kuri izstrādātu novada vai pilsētas teritorijas plānus un to attīstības vīzijas. Reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministrijas (RAPLM) izplatītajos materiālos šī aktivitāte nodēvēta par "speciālistu piesaisti plānošanas reģioniem, pilsētām un novadiem".

Lauvas tiesu no šim mērķim paredzētajiem līdzekļiem (3 618 090 latu) – 85% jeb 3 075 376 latus – finansēs ES struktūrfondi, konkrēti, Eiropas sociālais fonds. Atlikušo naudiņu (542 714 latus) "klāt piemetīs" pašvaldības.

Padomju laiku pārdzīvojušie šo programmu var asociēt ar plānveida "komunistiskās celtniecības" principiem, kad pēc augstskolu beigšanas jauniešus brīvprātīgi piespiedu kārtā ar komjaunatnes ceļazīmēm aizsūtīja apgūt valstiski svarīgus objektus – dažādas "neskartās zemes" un BAMus.

Arī šoreiz sagaidāms simtiem speciālistu "iesaukums" valstiski svarīga darba veikšanai, bet tagad tas būs pēc brīvprātības principa, un speciālistiem būs jāiztur pašvaldību rīkoto konkursu prasības. Tomēr visi speciālisti un studenti, kuru darbības joma saistās gan ar teritorijas, gan ekonomikas un dažādu citu nozaru plānošanu, var sākt gatavoties darba piedāvājumu birumam. Pirmais darba piedāvājumu "lērums" sagaidāms pēc pāris mēnešiem, bet turpmākais – nākamā gada rudenī.

Gadu pēc pašvaldību reformas Latvijas karte izskatīsies pavisam savādāk nekā pašlaik. Rajonu un pagastu vietā izveidosies novadi, kuriem, protams, būs atšķirīgi attīstības modeļi. Novada attīstības plānā vajadzēs integrēt līdzšinējo vairāku "mazo" pagastu un pilsētiņu intereses. Tas nozīmē, ka nāksies praktiski pārveidot visus līdz šim jau izstrādātos dažādo vietvaru teritorijas plānojumus un pārrakstīt attīstības plānus. Pašlaik šādu plānu uzmetumi labākajā gadījumā ir jau izveidoto novadu pašvaldībām, ja to robežas sakrīt ar teritoriālās reformas karti.

Politiķi ir ieinteresēti, lai vēlākais jau pēc gada rastos skaidrība par novadu nākotnes attīstības vīziju. 2009. gada rudenī pašvaldību vēlēšanās elektorāts taču īpaši vētīs, ko tad partijas sola un piedāvā vietējās infrastruktūras un labklājības attīstībā. Varbūt vienīgi valsts lielākajām pilsētām kā, piemēram, Rīgai vai Liepājai šādu jaunu plānu izstrāde nav aktuāla, jo to administratīvās robežas netiks grozītas.

Tas, ka reģionālā reforma notiks, nu jau ir simtprocentīgi skaidrs. Novadu karte arī praktiski ir apstiprināta, bet neskaidrs ir jautājums, kā tad šie novadi dzīvos un pastāvēs, jo plānu taču nav. Varam diskutēt, vai tas ir labi vai slikti, bet fakts paliek fakts – lielākajai daļai novadu nav konkrētu attīstības plānu. To nu ir sapratušas gan pašvaldības, gan arī valsts, un nu "ķersies vērsim pie ragiem".

RAPLM Attīstības instrumentu departamenta direktore Arina Andreičika un Struktūrfondu vadības nodaļas vadītāja Elīna Kārkla Nedēļai pastāstīja, kas tad īsti slēpjas aiz parastam ierindas pilsonim visai nesaprotamā Ministru kabineta noteikumu projekta Noteikumu par darbības programmas "Cilvēkresursi un nodarbinātība" papildinājuma 1.5.3.2. aktivitātei "Plānošanas reģionu un vietējo pašvaldību attīstības plānošanas kapacitātes paaugstināšana" teksta.

Iecerēts, ka visas Latvijas pašvaldības no Eiropas Sociālā fonda saņems konkrētu naudas summu plānošanas dokumentu izstrādei. Šī nauda paredzēta speciālistu algošanai, kuri izstrādās teritorijas attīstības plānojumus un dokumentāciju, nodrošinās būvniecības procesa tiesiskumu, risinās sociālās palīdzības un izglītības jautājumus. Speciālistiem būs jāstrādā pašvaldību administrācijā, un par šo naudu vietvara nevarēs, piemēram, algot skolas direktoru vai sociālās aprūpes medmāsu. Darbiniekiem nāksies izstrādāt stratēģiskus dokumentus. Programma paredz, ka speciālista darba alga un darba apstākļi tiks nodrošināti pusotru gadu. Ja vietvara pēc 18 mēnešiem ar speciālistu vēlēsies turpināt darba attiecības, tai būs jāpaļaujas tikai uz savu budžetu, jo struktūrfondu finansējums tiks pārtraukts.

Maksimālais projekta finansējuma apjoms paredz, ka katrs plānošanas reģions var saņemt līdz 107 950 latu, novadu pašvaldība un pilsētas jeb attīstības centri (tad, kad vietvara jau būs izveidojusi robežas, kādas paredzētas reģionālās reformas kartē) – 6 374 latus, bet republikas nozīmes pilsētas – 21 942 latus.

Kā redzams, valsts lielās pilsētas no šī naudas pīrāga saņems salīdzinoši nelielu summu, jo RAPLM uzskata, ka tās pašas no sava budžeta var atļauties maksāt atalgojumu plānotājiem, un Rīga, starp citu, vispār nav iekļauta naudas saņēmēju sarakstā. Domājams, ka tuvākajā laikā šo kārtību apstiprinās Ministru kabineta sēdē.

Kad sāka rēķināt naudas apjomus, tika plānots, ka katra pašvaldība par šo naudu pusgadu varēs algot apmēram piecus speciālistus. Tagad, kad darba samaksa augusi un savu iespaidu atstājusi arī inflācija, vairs netiek konkrēti uzsvērts, cik speciālistu izdosies piesaistīt, un katrs darba devējs jeb novada dome pati varēs izsvērt, cik par konkrēto summu algot cilvēku un cik viņiem maksāt.

Kad valdībā tiks apstiprināti attiecīgie noteikumi, pieteikumus par speciālistu piesaisti plānošanas reģioni un pašvaldības iesniegs Valsts Reģionālās attīstības aģentūrā, kur speciāla komisija tos izvērtēs, akceptēs un pēc tam veiks projekta uzraudzību.

Par to, cik svarīga ir novadu plānošana un vai pietiks speciālistu tās veikšanai, Nedēļa lūdza izteikties Latvijas Pašvaldības savienības priekšsēdētājam Andrim Jaunsleinim.

Reģionālā reforma ilgst gadu gadiem, tāpat arī pašvaldības visu šo laiku lielākā vai mazākā mērā ir veikušas plānošanu. Vai tik tiešām viss ir tik slikti un līdz šim padarītais nekam neder, ka atkal visās pašvaldībās jāķeras pie jaunu plānu rakstīšanas?

Šeit jāveic vēsturisks atskats. Uz plānošanu kā tādu milzīgu iespaidu atstāja valsts neatkarības atgūšana pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Tad starp plānošanu un plānveida ekonomiku lika vienlīdzības zīmi. Līdz kādam 1997. gadam par plānošanu publiski neviens nerunāja, jo pretējā gadījumā šādas runas tika uzskatītas par aicinājumu atgriezties pie padomju laika plānveida ekonomikas. Tāda bija sabiedriskā doma, un pašvaldības jau nepastāv ārpus sabiedrības. Plānošana nenotika, un mums arī nebija tādu speciālistu, bet tie plānotāji, kas bija, specializējās "padomju mantojumā" – plānveida ekonomikā.

Atbildīgās personas pat teica – nekas nav jāplāno, tirgus ekonomika tāpat visu noregulēs! Tomēr, paskatoties uz Rietumvalstīm, kur cilvēku dzīves līmenis ir labāks nekā Latvijā, redzam, ka tur tiek plānots. Nav jau tā, ka tur paļaujas tikai uz tirgu, pastāv tādi termini kā "plānveida tirgus" un "tirgus ietekme". Pašvaldībai sava dzīve ir jāstrukturē, tāpat kā mums katram individuāli, katrai ģimenei atsevišķi. Kāda tad ir mūsu lielākā problēma? Mums šajā jomā nav speciālistu. Plānošana ir kompromisa atrašana starp dažādām nozarēm. Ir arī galējības – vieni uzskata, ka jāplāno ekonomika, savukārt otri ar to saprot "pliku" konkrētas teritorijas plānu. Tomēr tas viss ir savstarpēji saistīts. Plānotājs ir cilvēks, kas spēj sapulcināt daudzu nozaru speciālistus, uzklausīt sabiedrības viedokli un pēc tam, ņemot vērā daudzos aspektus, uztaisīt attīstības plānu īsākam vai garākam laikam, sadalīt prioritātes un tā tālāk.

Tas ir diezgan sarežģīti, tāpēc šo procesu esam atbalstījuši, piemēram, augstskolām sastādījām plānotāju mācību programmas. Mums ir vajadzīgi labi izglītoti cilvēki un arī sabiedrības atbalsts, lai tā saprastu, cik svarīga ir plānošana.

Saprašana par to, ka plānošana ir ļoti nepieciešama, nāca ļoti lēnām. Savulaik brīvprātīgi piespiedu kārtā mēģinājām piesaistīt valsts atbalstu katrai pašvaldībai attīstības plānu izstrādei, lai tam saņemtu mērķdotāciju. Šim mērķim valdība naudu izdalīja ne jau ar lielu entuziasmu, tā bija zemas prioritātes lieta. Arī speciālistu nebija, un katra pašvaldība tos meklēja pati, kādas nu bija tās iespējas. Ļoti palēnām sapratne par šīm lietām mainījās.

Kad sāka veidot struktūrfondu sadales programmu 2007.–2013. gadam, akcentējām, ka veiksmīga plānošana vienlaikus ir arī nozīmīgas investīcijas nākotnē. Te arī jāuzsver, ka pēdējos astoņus gadus katra pašvaldība bez ikdienas problēmu risināšanas tomēr lielākā vai mazākā mērā ir veikusi šo darbu. Vienas to veica īstermiņa ciklam, citas sastādīja ilgtermiņa plānus, kas bija saistīti ar attīstību un investīcijām.

Reģionālā reforma jebkurā gadījumā notiks, un turpmāk būs tikai divu veidu pašvaldības – novadu un republikas pilsētu. To attīstības plānu izveidi stimulē vairāki apstākļi. Viens no tiem ir saistīts ar struktūrfondu apguvi, jo, lai dabūtu līdzekļus, jebkurā nozarē tiek pieprasīts arī plāns. Piemēram, lai attīstītu ūdensvada tīklu, nepieciešams projekts, kas apliecinātu, ka tur, kur tas ies, būs arī dzīvojamās mājas.

Jāteic, ka teritorijas plānošana nav attīstīta arī valsts mērogā. Piemēram, ja kaut kur veidojam ceļu tīklu, tagad esam spiesti atpirkt zemes platības. Ja pirms desmit gadiem būtu stratēģiski plānojuši ceļus, šāda situācija tagad nerastos.

Kādam tad ir jābūt ideālam attīstības plānam?

Novados izveidojusies diezgan sarežģīta situācija. Visos pagastos bija izstrādātas lielākas vai mazākas attīstības programmas, kas bija saskaņotas pašreizējā administratīvi teritoriālā iedalījuma līmenī: pagasta plāns – rajona plāns – tagad arī plānošanas reģiona. Savukārt valsts līmenī šis jautājums ir visvājāk attīstīts.

Izveidojot jaunos novadus, būtiski mainās cilvēku plūsmas, infrastruktūra, darbaspēka koncentrācija un tā tālāk. Tas, kas bijis katrā pagastā, tagad jāapkopo vienā novadā. Tas viss noritēs diezgan smagi, tā būs ļoti sarežģīta problēma. Līdz šim lauki un pilsēta dzīvoja paši par sevi, nu šīs teritorijas būs vienās administratīvās robežās zem viena politiskā spēka. Rodas pilnīgi jauna problēma – lauku un pilsētu teritoriju sabalansēšana. Cik tas ir problemātiski, var apliecināt pašreizējo pilsētu ar lauku teritoriju pašvaldību pārstāvji.

Kas tad paveiks visu šo sarežģīto darbu? Nauda tā kā būtu, darba vietas pašvaldībās iekārtos, bet reālo darītāju – plānotāju taču trūkst? Tomēr tuvāko pāris gadu laikā nepieciešams atrast pāris simtu plānotāju...

Speciālistu šobrīd trūkst. Tāpēc jau investējam izglītībā, tomēr, neraugoties uz visām pēdējo gadu aktivitātēm, profesionāļu ar pieredzi nepietiek. Katram pagastam atsevišķi līdz šim neatmaksājās algot savu plānotāju, viņu pakalpojumus varēja nopirkt "no malas". Bet daudzi ar darbu nebija apmierināti, jo vietvaras izstrādātajam attīstības plānam jābūt to konkrēto cilvēku, kas tur dzīvo, programmai. Nevar kāds no malas atnākt un to uztaisīt. Faktiski pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums.

Tad jau iznāk, ka pašvaldībām būs jāalgo plānotāji, kuri būs pieejami un brīvi, jo nauda būs, struktūrfondi jāapgūst, bet kvalitāte atkal klibos.

Zinu, ka šai jomā ir iestrādes. Pašvaldības par to ir domājušas un ar stipendijām atbalstījušas savus studentus, kuri varētu strādāt konkrētajās teritorijās. Uz to arī ir cerība.

Vai pašvaldības gaida šo programmu un ir gatavas izstrādāt attīstības plānus?

Domāju, ka visieinteresētākie šajā programmā ir paši plānotāji. Arī politiskā vara to zina. Nākamā gada rudenī ir pašvaldību vēlēšanas, kurās šis būs viens no galvenajiem jautājumiem.

Nesen Nedēļa rakstīja par Nacionālās attīstības plānu. Daudzi eksperti atzina, ka tas ir skaisto sapņu veikals, kas diezgan maz saistās ar reālo dzīvi un vajadzībām. Vai neiznāks, ka arī novadu plānošanas programmas izvērtīsies par šādu nereālu sapņu sarakstu?

Protams, katrā plānā sava daļa ir sapņi. Arī katra individuālajos plānos. Ja mums tādu nebūtu, mēs neko nesasniegtu – tas ir objektīvi. Sapņiem ir jābūt. Jautājums ir tāds, lai viss plāns nepārvērstos par vienu lielu sapni.

Atšķirība starp valsti un novadu ir tā, ka vietvaras plāns ir tuvu katram cilvēkam, un līdz ar to tajā iestrādātais sapņu daudzums ir mazāks. Esmu pret to, ka tajos vispār nebūtu sapņu daļas. Ja tas ir pārāk pragmatisks, attīstība netiek veicināta.

 

Valdība izšķiras nākamgad iesaldēt algas

LETA 09/04/08    Šodien valdība ārkārtas sēdē vienojās, ka nākamā gada budžetā netiks ieplānots atalgojuma palielinājums nevienā no valsts sektora profesijām.

Par to žurnālistus informēja premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), uzsverot, ka šāds lēmums valdībā esot pieņemts solidāri.

Pēc viņa teiktā, esošajā finansiālajā situācijā valdība nevar atļauties algu palielinājumu nevienā no profesijām. Ja situācija ekonomikā nākamgad uzlabosies, atalgojuma pieaugums būšot pirmā lieta, par ko Ministru kabinets diskutētu, skatot budžeta grozījumus.

Savukārt esošajā budžeta modelī algu pieaugums nav iespējams, uzsvēra premjers.

Šodien panākta vienošanās, ka nākamā gada budžets būs ar 1,85% no iekšzemes kopprodukta (IKP) deficītu.

Visām ministrijām priekšlikumi izdevumu samazināšanai jāiesniedz Finanšu ministrijā divu nedēļu laikā.

Taupības pasākumu gaitā uzdots valsts iestādēm savus nākamā gada izdevumus samazināt par 10,67%. Lai to īstenotu, tiks veikti grozījumi atsevišķos likumos.

Kā norādīja premjers, štatu samazināšana tiek ieskaitīta šajā samazinājuma uzdevumā, tomēr viena pati tā nenosegšot šo samazinājumu, tāpēc būšot virkne posteņu, kas būs jāmazina.

Finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) uzsvēra, ka nākamā gada budžets būs taupības budžets, jo ekonomika kļūs lēnāka gan Latvijā gan pasaulē.

Nākamā gada valsts budžeta izstrādē tiekot ņemta vērā 2% IKP pieauguma prognoze, kā arī viencipara inflācijas rādītājs - 9,8%.

Budžeta ieņēmumi plānoti 5,4 miljardu latu apmērā, bet izdevumi - 5,7 miljardi latu, pārliecinājās aģentūra LETA.

Taujāts, piemēram, par skolotāju atalgojuma izmaiņām, Slakteris uzsvēra, ka tās algas, kas tika palielinātas no 1.septembra, tādā apmērā arī tiks maksātas no nākamā gada. Algas netikšot samazinātas, bet tie algu grafiki, kas iepriekš tika politiski pieņemti dažādos līmeņos, "tiek atlikti līdz labākiem laikiem".

Kā uzsvēra finanšu ministrs, samazinājums skars jebkādus izdevumus visām institūcijām, tostarp būs jāsamazina arī programmas. Tā esot realitāte.

"Katram ministram būs jāplāno, kā viņš ietaupīs, un atlaides netiks dotas," solīja Slakteris.

 

LBAS: Algu iesaldēšana ir ņirgāšanās

Anna Novicka, Barbara Ālīte,  Diena 09/04/08     "Algu iesaldēšana nākamā gada budžetā ir klaja ņirgāšanās par izglītības iestāžu, medicīnas, policijas un kultūras darbiniekiem, un tas ir faktisks politiskās varas bankrots," tā uzskata Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). Arodbiedrības pārmet valdības ministriem, ka tā šādu lēmumu pieņēmusi bez diskusijām un konsultācijām ar arodbiedrībām un darba devējiem. Rīt notiks LBAS ārkārtas valdes sēde, kurā lems par turpmāko darbību un iespējamajām akcijām.

“Izskatās, ka valdība mēģina tikt galā pati saviem spēkiem, bet vajadzētu uzturēt dialogu,” tā situāciju vērtēja Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Elīna Egle. Darba devēji pēc trīspušu padomes sēdes atcelšanas septembra beigās, kurās kopīgi darbojas valdības, arodbiedrību un darba devēju pārstāvji, sanāks uz ārkārtas sēdi, kurā vēlas dzirdēt valdības redzējumu sociālekonomisko problēmu risināšanai. “Ja arī arodbiedrības nostājas dekonstruktīvā pozīcijā, dialogam ir jābūt, ja ne trīspusējam tad divpusējam,” teic E.Egle. Viņa uzsvēra, ka valdībai nevajadzētu aizmirst, ka tā no biznesa sektora var saņemt atbalstu problēmu risināšanai.

Valdība lēmumu nepalielināt algas nevienai profesijai valsts pārvaldē ceturtdien pieņēma, ņemot vērā smago finansiālo situāciju valstī, un, pēc Ministru kabineta pārstāvju teiktā, tas skars arī skolotājus, mediķus un policistus.

"Šie cilvēki nedraudzējas ar galvu," skarbi šo lēmumu komentēja Latvijas Apvienotās policistu arodbiedrības prezidents vadītājs Agris Sūna. Pēc viņa teiktā, policisti no valdības bija prasījuši pacelt algas inflācijas apmērā "un ne santīma vairāk". Arodbiedrības līderis sola, ka policisti rīkos vairākas protesta akcijas un ir gatavi "iet līdz galam". Pirmā akcija notiks 26.septembrī pie Iekšlietu ministrijas. "Šie cilvēki ņirgājas par mums," pauda A.Sūna.

Ar mediķu arodbiedrības galva Valdis Keris ir sašutis par valdības lēmumu. "Sekas būs ļoti smagas. Cilvēki ies prom no nozares, un lai ministri tad paši aprūpē smagos slimniekus," teica V.Keris. Arī mediķi rīkošot protesta akcijas: "Reakcija būs visnopietnākā".

Savukārt izglītības darbinieku arodbiedrība par iespējamiem pasākumiem spriedīs 17.septembrī, saka šīs organizācijas vadītāja Astrīda Harbacēviča. Viņa uzsvēra, ka pedagogiem nav pieņemama izglītības ministres Tatjanas Koķes atkāpšanās no sava solījuma līdz galam valdībā aizstāvēt pedagogu algu palielināšanu. A.Harbacēviča arī atgādināja, ka jau šogad valdība nav pilnībā izpildījusi savu solījumu attiecībā uz augstskolu mācībspēku algu palielināšanu. "Mēs bijām rēķinājušies ar algas palielinājumu un tirpināsim aizstāvēt savu pozīciju," solīja A.Harbacēviča.

Finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) pēc valdības sēdes precizēja, ka neviens nesaņems arī mazāk, bet arī algu palielinājums saskaņā ar iepriekšējiem grafikiem tiek atlikts uz nenoteiktu laiku. Pensijas tikšot indeksētas pēc plāna, savukārt skolotāji saņemšot algu tādā apmērā, kas noteikts no šā gada 1.septembra – ne mazāk un ne vairāk.

Kā informēja premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), budžeta deficīts nākamgad būšot 1,85% no iekšzemes kopprodukta (IK) un visiem resoriem savi izdevumi būs jāsamazina par 10,67%. Pēc A.Slaktera teiktā, ja taupības režīms neskartu algas, samazinājumam būtu jābūt līdz pat 30%, kas, viņaprāt, ir nereāls skaitlis.

Nākamā gada budžeta prognoze ir balstīta uz pieņēmumu, ka IK pieaugs par 2%, bet inflācija veidos viencipara skaitli.

Divu nedēļu laikā visām ministrijām būs jāsagatavo savi budžeta projekti saskaņā ar valdības uzdevumu.

 

Ekonomiste: Valdībai būtu jāpalielina budžeta deficīts, nevis jāiesaldē algas

LETA 09/04/08    Pašreizējā situācijā valdībai drīzāk būtu jāpalielina nākamā gada valsts budžeta deficīts, nevis jāiesaldē atalgojuma pieaugums. Šādu viedokli pauda ekonomiste Raita Karnīte.

Jau ziņojām, ka šodien valdība ārkārtas sēdē vienojās, ka nākamā gada budžetā netiks ieplānots atalgojuma palielinājums nevienā no valsts sektora profesijām.

Kā uzsvēra ekonomiste, situācija ekonomikā nav spīdoša, bet šādi pasākumi nesekmēs situācijas uzlabošanos.

"Lai arī esot grūti pateikt, vai tagadējos iekšzemes kopprodukta izaugsmes tempos visu iepriekš apsolīto var nosegt, nevar pateikt, ka visās nozarēs atalgojums netiks palielināts, un solījumi būtu jāpilda, kaut vai uz vēl lielāka budžeta deficīta palielinājuma rēķina," norādīja Karnīte.

Pēc ekonomistes domām, pieļaujams būtu arī 3% budžeta deficīts un pat vēl lielāks rādītājs.

"Lai arī izglītības un veselības jomā nepieciešami lieli finanšu līdzekļi, atalgojuma iesaldēšanu šajās nozarēs nevajadzētu veikt, piemēram, paļaujoties, ka tauta pabaros ārstus. Tad jau vajag skaidri pateikt, ka mums ir maksas medicīna un nemuļķot cilvēkus," sacīja ekonomiste.

Pēc viņas domām, akla labu makroekonomisko ciparu būvēšana neattaisnosies, turklāt "nekas traģisks Latvijā jau arī neesot noticis, jo ar visu lielo inflāciju ienākumi tāpat auguši straujāk nekā inflācija". "Ekonomika turpinot attīstīties, un valdībai tomēr nevajadzētu pieņemt tik ekstrēmus mērus," uzskata ekonomiste.

Kā ziņots, šodien valdībā panākta vienošanās, ka nākamā gada budžets būs ar 1,85% no iekšzemes kopprodukta (IKP) deficītu.

Visām ministrijām priekšlikumi izdevumu samazināšanai jāiesniedz Finanšu ministrijā divu nedēļu laikā.

Taupības pasākumu laikā uzdots valsts iestādēm savus nākamā gada izdevumus samazināt par 10,67%. Lai to īstenotu, tiks veikti grozījumi atsevišķos likumos.

Nākamā gada valsts budžeta izstrādē tiekot ņemta vērā 2% IKP pieauguma prognoze, kā arī viencipara inflācijas rādītājs - 9,8%.

Budžeta ieņēmumi plānoti 5,4 miljardu latu apmērā, bet izdevumi - 5,7 miljardi latu, pārliecinājās aģentūra LETA.

 

Pētījums: jaunieši apmierināti ar dzīves kvalitāti

LETA 09/04/08    Jaunieši Latvijā ir samērā apmierināti ar savas dzīves kvalitāti, liecina tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktā iedzīvotāju aptauja.

Pētījums, kura mērķis bija noskaidrot jauniešu attieksmi pret dalību jaunatnes organizācijās, liecina, ka 40% Latvijas jauniešu vecumā no 13 līdz 25 gadiem ir kopumā apmierināti ar savas dzīves kvalitāti, 37% savu dzīves kvalitāti uzskata par vidēju, bet tikai 3,8% savu dzīves kvalitāti vērtējuši kā zemu.

Salīdzinoši apmierinātāki ar savas dzīves kvalitāti ir jaunieši 13-14 gadu vecumā, kā arī Rīgā dzīvojošie. Savukārt skeptiskāk noskaņoti ir 23-25 gadus vecie respondenti, privātajā sektorā strādājošie un cilvēki ar zemiem un vidēji zemiem ienākumiem un ārpus Rīgas dzīvojošie.

Aptaujas rezultāti arī liecina, ka jaunieši labprāt iesaistās vai iesaistītos brīvprātīgā darbā - 4% brīvprātīgo darbu dara regulāri, 16% šādu darbu ir veikuši pēdējā gada laikā un pauž gatavību to veikt arī turpmāk, savukārt 44% aptaujāto norādījuši, ka nav saskārušies ar brīvprātīgo darbu, bet labprāt to pamēģinātu. Tikai 21% jauniešu, no kuriem lielākā daļa ir vīrieši, norāda, ka nekad nestrādās bez atlīdzības.

To, ka vismaz reizi dzīvē ir veikuši brīvprātīgo darbu, visbiežāk norādīja valsts sektorā strādājošie, respondenti ar vidēji augstiem vai augstiem ienākumiem, Kurzemē un Zemgalē aptaujātie, kā arī lauku apvidos dzīvojošie.

Pētījuma dalībnieki vecumā no 13 līdz 14 gadiem, nestrādājošie, grupas ar zemiem vai vidēji augstiem ienākumiem, kā arī respondenti Rīgā, Pierīgā un Latgalē biežāk nekā caurmērā atzīmēja, ka nekad nav veikuši brīvprātīgo darbu, bet vēlētos pamēģināt.

Savukārt atbilžu variantu "nekad nestrādāšu bez atlīdzības" visbiežāk minēja privātajā sektorā nodarbinātie, aptaujātie ar vidēji zemiem ienākumiem.

10,5% aptaujas dalībnieku jau darbojas kādā jaunatnes organizācijā, bet 25% labprāt vēlētos tādā iesaistīties. 36% aptaujāto norādījuši, ka nevēlētos iesaistīties šādās organizācijās pašlaik, bet 26% atzinuši, ka nevēlētos iesaistīties jaunatnes organizācijās nekad.

Kā kavējošais faktors, lai iesaistītos jaunatnes organizāciju darbībā, visvairāk jeb 32% gadījumu tika minēts laika trūkums. 23% minējuši informācijas trūkumu, tikpat minējuši, ka viņiem ir citas, svarīgākas nodarbes, minēti arī citi iemesli.

SKDS veiktajā aptaujā kopumā izvaicāti 678 respondenti.

Ar pētījuma rezultātiem plašāk var iepazīties Bērnu un ģimenes lietu ministrijas mājaslapā, kā arī portālā " http://jaunatneslietas.lv".

 

Opozīcija gatava rosināt valdības demisiju

Nadežda Titova,  Diena 09/05/08    Ja valdība nemainīs savu lēmumu no nākamā gada nepalielināt algas valsts sektorā strādājošajiem, opozīcija ir gatava rosināt valdības demisiju. Dienas aptaujātie Saeimas opozīcijas pārstāvji ir vienisprātis, ka ceturtdien valdībā pieņemtais lēmums ir cinisks un nepieņemams un liecina par premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) kabineta rīcībnespēju. Skeptiski par ideju rosināt valdības demisiju gan ir Pilsoniskā savienība.

Jaunā laika (JL) līdere Solvita Āboltiņa Dienai norādīja, ka šāds solis no valdības puses ir īpaši nežēlīgs šībrīža ekonomiskajos apstākļos, kad “runa ir par izdzīvošanu, nevis par iespēju kaut ko papildus atļauties”. Viņa arī uzskata, ka šādi valdība piedāvā cilvēkiem “dzīvot zem tilta vai braukt uz ārzemēm”.

S.Āboltiņa informēja, ka JL ieplānojis sarunas ar arodbiedrībām, lai meklētu kopīgu risinājumu šajā situācijā. Līdzīgi nodomi ir arī Sabiedrības citai politikai (SCP) dibinātājam Aigaram Štokenbergam.

Viņš Dienai stāstīja, ka, vienojoties par lēmumu iesaldēt algas, ministri ir pārkāpuši visus savus solījumus. “Cilvēki ir paļāvušies, ņēmuši kredītus, centušies iekārtot savas saimniecības, bet valdība vienā dienā pasaka, ka viņu dzīve nākamgad būs ievērojami sliktāka,” teica A.Štokenbergs.

SCP pārstāvis uzskata, ka divu pēdējo referendumu neizdošanās atraisījusi valdībai rokas un devusi nesodāmības sajūtu. Tāpēc viņš uzsver, ka šajā situācijā visai sabiedrībai ir jābūt solidārai savās prasībās.

Arī Saskaņas Centra (SC) Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs Dienai sacīja, ka šobrīd ļoti svarīgs ir sabiedrības atbalsts. Viņš pauda gatavību atbalstīt vai rosināt valdības demisiju, taču uzsvēra, ka “aritmētisks vairākums Saeimā ir valdošai koalīcijai”, tāpēc jārīkojas ir arī pašiem iedzīvotājiem.

J.Urbanovičs norādīja, ka valdības pieņemtais lēmums ne tikai neko nedod budžetam taupīšanas ziņā, bet arī rada vispārējo neticību varas spējām. SC pārstāvis uzsvēra, ka tā būs nevis algu iesaldēšana, bet faktiska to samazināšana, ņemot vērā augsto inflācijas līmeni.

J.Urbanovičs pauda viedokli, ka viņš I.Godmaņa vietā būtu pieņēmis lēmumu atkāpties, jo arvien vairāk faktu liecina par to, ka “grūtā brīdī viņa kabinets nespēj vadīt valsti”. SC pārstāvis arī uzsvēra, ka valdībai sākumā bija jārada ekonomikas dzinējspēks, jālikvidē dažādi traucēkļi uzņēmējdarbībai, jāparāda attīstības plāns un “gaisma tuneļa galā”. Šobrīd tiek radītas tikai grūtības tiem cilvēkiem, kuri “godprātīgi darījuši savu darbu un ir pelnījuši pienācīgu atalgojumu”, sacīja J.Urbanovičs.

Arī apvienības Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) Saeimas frakcijas priekšsēdētājam Jakovam Plineram “rodas šaubas par valdības rīcībspēju”. Viņaprāt, “ir simtiem variantu, kā ekonomēt un pelnīt naudu”. J.Pliners pārliecināts, ka “tie, kuri negrib un nevar strādāt, ir jānomaina ar citiem”. Pēc viņa vārdiem, PCTVL valdības demisiju nerosinās, taču noteikti atbalstīs lielākās opozīcijas frakcijas Saeimā.

Savukārt Pilsoniskās savienības (PS) līdere Sandra Kalniete nebija tik pārliecināta par valdības demisijas nepieciešamību. Vaicāta par PS gatavību rosināt valdības demisiju, S.Kalniete pēc garākas pauzes Dienai atbidēja ar pretjautājumu: “Kas būs tālāk?”

PS līdere sacīja, ka no valdības demisijas “budžetā vairāk naudas nepaliks”. Viņa arī uzskata, ka opozīcijas partijas var prasīt I.Godmaņa kabineta demisiju tikai tādā gadījumā, ja tām ir “skaidrs plāns, ko piedāvāt vietā”.

S.Kalniete tomēr pauda viedokli, ka šo budžeta projektu PS deputāti visticamāk neatbalstīs. SC līdere I.Godmaņa valdības lēmumu par algu iesaldēšanu uzskata par “izmisuma soli”, kas ir kā sekas “plāna trūkumam un nespējai savlaicīgi rīkoties”. S.Kalniete prognozēja, ka turpmāk varas pārstāvjiem būs arvien grūtāk izskaidrot iedzīvotājiem savus lēmumus, jo viņi neieklausās iedzīvotāju viedoklī un dialogs ar sabiedrību vispār nepastāv. “Arī cilvēkiem būs arvien mazāk gatavības uzklausīt valdības viedokli,” viņa teica.

 

Pēdējais latvietis jeb bēbīšus Latvijai!

Latvijas Avīze   09/05/08    Pārdomas raisīja Rasmas Dinbergas jautājums (avīze "Laiks", 31. numurs), vai piepildīsies pareģojums, ka ap 2200. gadu beigs eksistēt latviešu tauta un valoda.

Jautājums atsauc atmiņā 2000. gadu, ko Pasaules Brīvo latviešu apvienība bija izsludinājusi par tautas dzīvā spēka saglabāšanas gadu. Tam nolūkam tika rīkota pat speciāla konference. Tā paša gada 12. jūnija laikraksts "The Baltic Times" rakstīja, ka runa neesot vis par pēdējo mohikāni, bet gan par pēdējo latvieti.

Latvijas Attīstības aģentūras statistikas dati rādot, ka pēc 160 gadiem uz Latvijas zemes vairs nebūšot neviena latvieša. Savā laikā Lidija Dombrovska Larsena laikrakstā "Austrālijas Latvietis" rakstīja, ka vēl būs pasaulē aizsargājami dzīvnieki ziloņi, degunradži un Bengālijas tīģeri, bet latviešu nebūs.

To, ka lietas ir nopietnas, liecina  ES statistikas biroja "Eurostat" šā gada 26. augusta ziņojums, ka, lai gan līdz 2060. gadam Eiropas iedzīvotāju skaits pieaugs par 2,1%, Latvijas iedzīvotāju skaits tajā pašā laikā  samazināsies par 25,9% – no 2,27 miljoniem līdz 1,68 miljoniem, kas procentuālā ziņā būs otrais lielākais kritums starp visām ES valstīm ("Latvijas Avīze").

Šo traģisko prognozējumu priekšnoteikums ir – ja nekas nemainīsies, ja viss paliks tāpat, kā tagad ir, bēdīgās prognozes var piepildīties! Kad uz šo faktu vērsu Latvijas valdības uzmanību, Labklājības ministrija, Bērnu un ģimenes lietu ministrija un Ministru kabinets formāli atrakstījās, ka viņi šo jautājumu ir apskatījuši un paziņo, ka līdzšinējā politika šajā laukā netiks mainīta.

Igauņu rakstnieks Augusts Gailits grāmatā "Pāri bangainiem ūdeņiem" saka: "Un es saprotu, ka nevienu tautu nevar iznīcināt, ja tā pati nesamaitājas no savas muļķības un padevības stulbuma."

Tajā pašā laikraksta "Laiks" numurā Rasma Dinberga saka, ka viņa ir vienisprātis ar ideju, ka Latvijā jānodibina iinstitūcija, kuras vienīgais uzdevums būtu dzimstības veicināšana. Bērni ir nepieciešami ne tikai Latvijas, bet civilizācijas pastāvēšanai vispār. Latvijā nav neviena iestādījuma, kas tautu informētu par šo nepieciešamību un neviens santīms netiek izdots šim nolūkam.

No tā izriet, ka Rasmas Dinbergas ieteiktais dzimstības veicināšanas pasākums Latvijā ir nepieciešams. Tādam pasākumam skaidru darbības virzienu dod Džonatana Granta (vada Eiropas krītošās dzimstības pētniecību RAND organizācijai) ieteikums, ka pirmais solis dzimstības veicināšanai ir valdības nepārprotama deklarācija, ka tā vēlas, lai valstī dzimtu vairāk bērnu.

Ja valdība atsakās to darīt, tas jādara citam. Par šādas akcijas sekmīgumu liecina Francijas prezidenta ģenerāļa de Golla akcija  "Bēbīšus Francijai!" un pavisam nesenā pagātnē Austrālijas ministra Costello uzsaukums "… un vienu bēbīti Austrālijai!", kas pāris gados radīja pārslodzi jaundzimušo labdarības iestādēs.

Pēdējais latvietis? Nekad! Bet lai tas nenotiktu, svarīgi ir sākt darbiņus darīt  un izbeigt aizkrāsnē sust.

 

Uzņēmumus reģistrē arvien gausāk

Edmunds Rudzītis, Žurnāls "Nedēļa"   09/05/08    Ekonomiskās aktivitātes samazināšanās un uzņēmēju neziņa par tuvāko nākotni atspoguļojas jaundibināto uzņēmumu skaita kritumā. Lai arī uzņēmējdarbības vides novērtējums Latvijai ir salīdzinoši augsts, tomēr pašreizējā ekonomiskajā situācijā aktuālāks kļūs jautājums par šīs vides uzlabošanas pasākumiem, kas veicinātu jaundibināto uzņēmumu skaita palielināšanos.

Gada septiņos mēnešos Latvijā reģistrētas 7398 jaunas komercsabiedrības, kas ir par 15% mazāk nekā pagājušā gada attiecīgajā laika periodā, liecina SIA Lursoft dati. Pērn janvārī – jūlijā kopējais jaundibināto uzņēmumu skaits sasniedza 8710, savukārt 2006. gada septiņos mēnešos tika reģistrēti 7617. Lai arī vidējais mēneša rādītājs uzņēmumu dibināšanā šogad ir 1056, jau vairākus mēnešus jaundibināto uzņēmumu skaits mēneša laikā ir mazāks par 1000. Arī šomēnes šis skaits būs zem minētās atzīmes, jo augusta pirmajā pusē reģistrēti tikai 444 jauni uzņēmumi.

Līdz ar ekonomiskās aktivitātes mazināšanos beigusies arī 13 gadus ilgusī jaunu uzņēmumu dibināšanas procesa pieauguma tendence uzņēmumu reģistrācijā, kuru iepriekšējos gados veicināja tautsaimniecības pieaugums, labvēlīgāki tiesiskie un reģistrācijas nosacījumi. Patlaban vērojama stabilizācija jaunu uzņēmumu reģistrācijā, un 2008. gadā kopumā šis skaits salīdzinājumā ar pagājušo gadu samazināsies par aptuveni 25%, nedaudz pārsniedzot 10000 jaunu uzņēmumu atzīmi un ievērojami atpaliekot no pērn sasniegtā 13 gadus lielākā rādītāja (14207 jauni uzņēmumi gada laikā).

Vērojama tendence, ka jaundibināto sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA) skaits mazinās – līdz augusta vidum reģistrētas 6268 jaunas SIA (2006. un arī 2007. gadā gada laikā tika reģistrētas vairāk nekā 11000). Tajā pašā laika periodā reģistrēto individuālo komersantu (IK) skaits ir nedaudz palielinājies salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. 2006. gadā tika reģistrēti 1746 IK, 2007. gadā – 1872 IK, savukārt šogad (līdz 15. augustam) reģistrēto individuālo komersantu skaits sasniedz 1384, tādējādi 2008. gadā kopumā IK skaits varētu būt lielāks nekā iepriekšējos gados. Līdz ar aktīvāku IK reģistrāciju pieaudzis šīs uzņēmējdarbības formas īpatsvars jaundibināto uzņēmumu statistikā. Aptuveni 80% no kopējā šogad reģistrēto uzņēmumu skaita veido SIA, 17,6% – IK, bet 2,4% bija pārējās uzņēmējdarbības formas. Pērn un aizpērn individuālo komersantu īpatsvars veidoja aptuveni 13%, savukārt SIA kā uzņēmējdarbības formu bija izvēlējušies 84%. Statistika gan rāda, ka daļa uzņēmumu tomēr ir "viendienīši". Vairāk nekā 40% no darbojošos SIA dibinātas pēdējo trīs gadu laikā, un tikai aptuveni 23% SIA var lepoties ar vismaz 10 gadu ilgu pastāvēšanas vēsturi. Daļai iepriekšējos gados dibināto uzņēmumu mūžs diemžēl nebūs pārāk garš, īpaši tiem, kuri tika dibināti ar mērķi pārdot nekustamo īpašumu nodokļu optimizācijas nolūkos, kā arī vispārējās eiforijas apstākļos ar mērķi darboties būvniecības nozarēs.

Lai arī Pasaules Bankas ziņojumā Doing Business 2008: How to reform Latvija 178 valstu vidū ierindota augstajā 22. vietā pasaulē, tomēr Latvijai ir iespējas veicināt uzņēmumu attīstību un konkurētspējas palielināšanos.

Augusta sākumā Ekonomikas ministrija starp-institūciju saskaņošanai nodeva noteikumu projektu, kas paredz pasākumus motivācijas celšanai inovācijām un uzņēmējdarbības uzsākšanai. Šīs Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu programmas mērķis ir informēt un iedrošināt uzsākt uzņēmējdarbību, celt tās prestižu, sekmēt sabiedrības izpratni par inovāciju lomu konkurētspējas veicināšanā un iedrošināt pievērsties inovatīviem risinājumiem. Kopējais finansējums sasniegtu divus miljonus latu. Pašreizējā ekonomiskās izaugsmes buksēšanas periodā noteikti būtu atbalstāmi pasākumi uzņēmējdarbības veicināšanai, protams, jautājums, vai šī ES nauda nonāks līdz adresātam, cilvēkiem, kuri patiesi vēlas izmēģināt savus spēkus uzņēmējdarbībā.

Edmunds Rudzītis, SEB bankas sociālekonomikas eksperts

 

Lielākas algas — lielāks bezdarbs

Pauls Raudseps,  Diena 09/06/08     Valdība ir pieņēmusi lēmumu iesaldēt algas sabiedriskajā sektorā. Koalīcija, kuras vienīgā apzinātā ideoloģija ir bijusi "gāzēt grīdā", pēkšņi ir attapusies aizas malā un izmisīgi sāk spiest uz bremzēm. Tagad mēs redzam to postu, kuru var izdarīt buldozers (lasiet — Ainārs Šlesers, LPP/LC priekšsēdētājs, satiksmes ministrs) kopā ar šoferi, kas apskurbis no naudas un varas (lasiet — Aigars Kalvītis, Tautas partijas priekšsēdētājs, bijušais premjerministrs). Kalvītis un viņa vadītā valdība Latvijas vēsturē straujākās ekonomikas izaugsmes laikā nespēja nodrošināt budžetu ar pārpalikumu — trekno gadu karbonādes Kalvītis cepa aizlienētā sviestā. Tādi mums tie "darītāji". Šīs izlaidīgās deficīta politikas dēļ mums draud nevis tikai īslaicīga ekonomiskās attīstības palēnināšanās, bet ilgstoša stagnācija vai pat kas sliktāks.

Pārlieku straujo ekonomisko izaugsmi paātrināja vēl trakāks algu pieaugums, kurš ir padarījis mūs vienlaikus gan prasīgākus (kā tas var būt, ka algas nepieaugs par desmit, piecpadsmit, divdesmit procentiem gadā?), gan konkurēt nespējīgākus. Kopš 2000.gada reālie ienākumi Latvijā ir gandrīz divkāršojušies, un pēdējo gadu paātrinājums ir bijis it sevišķs straujš — 2008.gada 2.ceturksnī algas (salīdzinot ar to pašu periodu 2007.gadā) pieauga par 23,6%, ievērojami apsteidzot jau tā augsto inflāciju, kura bija "tikai" 17,7%. Par nelaimi, šis algu lēciens nav balstījies līdzvērtīgā produktivitātes pieaugumā. Rezultātā rūpniecība, Latvijas eksporta pamats, nevis kāpj pa attīstības līkni, bet zem augošo izmaksu sloga slīd atpakaļ un ir jau reāli atgriezusies 2005.gada līmenī. Uzņēmēji meklē piemērotākas vietas, kur izvietot savas ražotnes. Pavasarī a/s Lauma Lingerie Liepājā atlaida 131 šuvēju izmaksu, tai skaitā darba algu, pieauguma dēļ. Jūnijā viens no Rēzeknes svarīgākajiem uzņēmumiem, elektroinstrumentu ražotājs Rebir, paziņoja, ka pusi no savas produkcijas plāno taisīt Ķīnā. 533 cilvēki zaudēja darbu.

Tāpēc, lai arī stipri novēlota, valdības apņemšanās apstādināt algu pieaugumu ir pareiza. Nav runa tikai par nepieciešamību ierobežot budžeta deficītu un valsts kopējo parādu, lai arī cik svarīgi šie makroekonomiskie rādītāji nebūtu. Lielākas algas sabiedriskajā sektorā spiestu uz augšu kopējo algu līmeni valstī, tādējādi aizvien ātrāk griežot inflācijas spirāli un padarot pensionāru un citu maznodrošināto stāvokli vēl bēdīgāku; aizņemoties naudu, lai izmaksātu šīs algas, valsts dzītu uz augšu procentu likmes, tādējādi padarot šo laiku vēl sarežģītāku tām ģimenēm, kurām kredītmaksājumi ir ar mainīgo procentu likmi; visbeidzot (un viskaitīgāk no Latvijas ilgtermiņa attīstības viedokļa), ar augstākām algām graujot Latvijas konkurētspēju, valdības buldozers turpinātu norakt Latvijas ražotājus, smagu, bet īslaicīgu ekonomikas cikla lejupslīdi pārvēršot ilgstošā ekonomiskās aktivitātes sasalumā.

Šī koalīcija ir darījusi milzumdaudz, lai mazinātu cilvēku uzticību gan tās labai gribai, gan tās kompetencei, tāpēc ir saprotams arodbiedrību sākotnējais sašutums, dzirdot par valdības lēmumu. Tomēr gan arodbiedrību vadītājiem, gan pašiem strādājošajiem būtu rūpīgi jāpadomā, kādas ir reālās alternatīvas. Mazumtirdzniecības straujais kritums, celtniecības apjomu samazinājums un rūpniecības pagrimums nozīmē, ka nodokļu ienākumi samazināsies un bezdarbs nozīmīgi pieaugs. Daži analītiķi uzskata, ka līdz nākamajai vasarai bezdarbnieku skaits varētu palielināties par četrdesmit vai piecdesmit tūkstošiem cilvēku, kas ir apmēram tik pat daudz, cik ir nodarbināto visā Liepājas pilsētā. "Īrijas ventilis" arī ir ciet — gan smaragda salā, gan Lielbritānijā ekonomika ir krīzē, bet eirozonas IK samazinājās par 0,8% šā gada otrajā ceturksnī. Varbūt tomēr ir labāk saglabāt esošo darbu ar esošo algu, nevis šogad izspiest algas pielikumu un pēc gada vai diviem piedzīvot gan personīgās, gan valsts saimniecības krahu?

Tas gan nenozīmē, ka sabiedrībai būtu pasīvi jāpieņem valdības piedāvātie risinājumi. Koalīcija, kurai pat tik spiedīgos budžeta apstākļos īpašu uzdevumu sekretariātu nodrošinātā "politiskā stabilitāte" ir svarīgāka par naudas taupīšanu; Saeima, kura pat nedomā samazināt savus tēriņus un nupat nopirkusi astoņus jaunus Audi limuzīnus; politiķi, kuri vēl aizvien uzskata, ka Kalvītis bija labs premjerministrs ekonomiskās izaugsmes apstākļos (Mareks Segliņš, Tautas partijas centīgais kroņprincis), vai ka bez astoņām sekretārēm nu nekādi nevar iztikt (Jānis Birks, TB/LNNK, Rīgas birģermeistars), ir pelnījuši neatlaidīgu, neiecietīgu spiedienu no sabiedrības puses.

Taču šim spiedienam ir jābūt vērstam uz Latvijas ilgtermiņa attīstību, nevis vēl palikušo sēklas graudu noēšanu. Ir jāspiež uz valsts aparāta maksimālu efektivizāciju, uz ministriju skaitu samazināšanu (kāpēc Igaunijā ir tikai divpadsmit ministriju, bet mums piecpadsmit un vēl trīs īpašu uzdevumu sekretariāti?), uz izšķērdīgās valsts aģentūru sistēmas sakārtošanu un Eiropas fondu mērķtiecīgu izmantošanu. Tādējādi, sekojot labāko menedžmenta grāmatu priekšrakstiem, šo krīzi varētu pārvērst par iespēju. Bet ja koalīcija nebūs gatava arī pati savilkt jostu, vai arī ja sabiedrība pārņems līdzšinējo koalīcijas morāli — šodien ņemam tik, cik var, un par rītdienu nedomājam —, tad Latviju gaida drūmi laiki.

 

Viedoklis: Politiskie kamikadzes

Juris Paiders,  NRA 09/06/08    Šonedēļ valdībai vajadzēja izšķirties, kā taupīt. Pirms tam ideja sākt taupīt tika apspriesta ar valsts pārvaldi. Likvidēt dažādos sekretariātus, kuri izveidoti partiju līdzsvaram, lai politiskajiem ministriem bez ministrijām būtu arī kaut kādi padotie.

Par daža laba sekretariāta lietderību taupības apstākļos vispār ir grūti diskutēt, jo vienīgie argumenti par labu sekretariātu barotņu saglabāšanai ir partiju attiecības koalīcijā. Samazinot sekretariātus, Tautas partija iegūtu vairākumu MK sēdēs.

Taču Ministru prezidents Ivars Godmanis apdullināja visu Latviju, paziņojot, ka valsts sektorā algas tiek iesaldētas. Visām profesijām! Atlaides nebūs nevienam!!! Valsts sektors var nākamgad sūkāt ķepu. Valdība prognozē inflāciju 10 procentus, bet inflācijas pieaugumu kompensēs tikai pensionāriem. Punkts. Debates izbeigtas.

Draugi! Tas jau ir par daudz pat tiem, kas vēl pērn neatbalstīja lietussargu revolūcijas.

Latvija ir mūsu valsts. Vara valstī pieder tautai. Tas ir – mums visiem. Ja valstij ir problēmas, tad mēs kopīgi apspriežam, ko kā darīt, un izvēlamies tādu politiku, kuru ir gatavs atbalstīt tautas vairākums. Diktatūra taču vēl nav ieviesta, vai arī es kaut ko esmu palaidis garām?

Ikvienā demokrātiskā valstī, ikvienā uzņēmumā var būt situācija, kad sākas grūtāks posms. Kā tas tiek risināts gan milzīgā uzņēmumā, gan demokrātiskā sabiedrībā? Uzņēmuma vadība (valsts valdība) vēršas pie arodbiedrības un saka: "Mēs nevaram nākamgad palielināt algu fondu! Ir totāla tinte. Mums ir divas izejas – daļu strādājošo atlaist un no ietaupītā pielikt algas pārējiem. Ir otrs variants – neatlaist nevienu, bet tad algu pielikuma nebūs. Algas tiks iesaldētas. Kādu ceļu jūs esat ar mieru iet?" Tad atbildību – atlaist vai iesaldēt – uzņemas strādājošie kopīgi ar valdību vai uzņēmuma vadību. Kopīgi tiek izlemts, kādu kompromisu pieņemt un kuru ceļu iet. Ja lēmumu par to, kā izturēt grūtos laikos, pieņem šādi, tad tas ir visu lēmums. Tad tā nav diktatora pavēle! Tas ir lēmums, kuram tad jāpiekrīt un kurā atbildību par lēmumu uzņemas strādājošo vairākums.

Voluntāri un neapspriežami lēmumi ir autoritāru un totalitāru valstu privilēģija. Demokrātiskās valstīs to var pieļaut tikai kara stāvokļa laikā. Tad jāreaģē ātri. Nav laika debatēt. Latvijā taču kara stāvoklis nav izsludināts. Varbūt mēs kaut ko nezinām? Kara stāvokli izsludinot demokrātiskās valstīs, piemēram, ASV, iesaldē vienlaikus gan algas, gan cenas!!!

Lēmums par algu iesaldēšanu valsts sektorā, neņemot vērā, ka šoruden rīdziniekus gaida 30 procentu siltuma tarifu pieaugums, ir politiski pašnāvniecisks. Pirms kaut ko tādu paziņot, bija jāveic konsultācijas un bija jāizskaidro situācija sabiedrībai. Valdībai, pieņemot tik dramatisku lēmumu, bija jāpiedāvā dalīties atbildībā ar lielāko daļu strādājošo. Rīkojoties tā, kā valdība rīkojās ceturtdien, nozīmē, ka atbildību par sekām ir uzņēmusies valdība viena pati. Sabiedrībai, arodbiedrībām un tiem, kurus skars valdības lēmums, nekāda atbildība nav deleģēta, un valdības lēmums tiem nekādas morālas saistības neuzliek.

Valdība atvēra Pandoras lādi, jo provocē strādājošos uz aktīvas pretdarbības uzsākšanu.

Taču tā ir tika puse no problēmas. Prasībām jābūt līdzsvarotām. Prasības iesaldēt algas ir jālīdzsvaro ar cenu un tarifu iesaldēšanu vienlaikus. Algu iesaldēšana pie 18 procentu inflācijas gada laikā nozīmē, ka katru mēnesi reālā algas pirktspēja samazināsies par 1,5 procentiem. Mīnus 1,5 procenti no algas katru mēnesi! Ja tiek prasīts šāds upuris no visiem valsts sektora darbiniekiem, tad ir jābūt līdzsvaram un ir jānolemj taupīt arī valsts naudu, nenotrallinot to politiskajos megaprojektos. Pirmais solis būtu kopā ar sabiedrību izvērtēt, kuru no dārgajiem projektiem Latvija tik katastrofālos ekonomikas apstākļos vairāk nedrīkst atļauties.

Vai Latvija ekonomikas katastrofas laikā drīkst uzņemties tik lielus militārus izdevumus? Ja ir tāds krahs ekonomikā, tad Latvijai ir jāatsakās no mūsu karaspēka dalības globālajos konfliktos utt.

Taču šāda dialoga nav. Izšķērdīgie projekti netiek iesaldēti, bet viss taupības režīms tiek attiecināts tikai uz strādājošajiem.

Tā var rīkoties tikai politiskie pašnāvnieki.

Koalīcija sevi aprok un paver ceļu citu politisku spēku ienākšanai. Problēma ir tikai tā, ka labējā opozīcija ir tikpat histēriska, ar tikpat diktatoriskām un pat totalitārām ambīcijām kā koalīcijas vadība. Šādā jūklī ir reāla iespēja, ka varu Latvijā pārņems tā sauktās kreisās partijas.

 

Domājam tālredzīgi, sakām: kodolenerģija

Iveta Mediņa, Ilze Strautiņa,  NRA 09/06/08    Aprēķini rāda, ka, salīdzinot ar mūsdienām, 2030. gadā Latvijā elektropatēriņš dubultosies. Kā valsts, kurai nav vajadzīgo dabas resursu, risinās savu elektroenerģijas jaudu deficītu?

Speciālisti brīdina - jau tuvākajā laikā lietosim daudz skarbāku jēdzienu: „energobads”. Ja nespēsim to pārvarēt ar tālredzīgiem līdzekļiem, bīstami aktualizēsies jautājums par valsts izdzīvošanu (neatkarību). Izskatās, ka amatpersonas, kurām būtu jādomā par Latviju ilgtermiņā, kā parasti nodarbojas ar „matu skaldīšanu”, politisko ambīciju un personīgo interešu bīdīšanu. Strīdoties par īstermiņa plāniem, neviens nav gribējis vai uzdrošinājies pateikt: vienīgais stratēģiskais risinājums ir atomelektrostacijas būvniecība Latvijā.

„Visa Eiropa un arī pasaule gadu desmitiem dzīvojusi romantiskā ilūzijā, ka naftas un gāzes krājumi ir neizsmeļami,” saka a/s „Latvijas gāze” valdes priekšsēdētājs Adrians Dāvis. „Salīdzinot ar mūsdienām, cenas pirms dažiem gadiem bija ļoti zemas. 1997.-1998. gadā barels naftas maksāja 9,5-10 dolārus. Šogad uzlēca līdz 147 - gandrīz 150 dolāriem par barelu. 1995. gadā tonnu mazuta no Krievijas pirkām par 40 dolāriem. Tagad biržā augstākā cena ir 824 dolāri. Cēlonis? Domāju, ka pamatā ir 11 OPEC dalībvalstu (Alžīrija, Lībija, Nigērija, Irāna, Irāka, Kuveita, Katara, Saūda Arābija, Apvienotie Emirāti, Venecuēla, Indonēzija) un visas musulmaņu pasaules atbilde uz starptautiskajiem notikumiem. Tā ir atbilde par karu Irākā, par mēģinājumiem iejaukties Irānas iekšējās lietās. Viena no lielākajām dabasgāzes atradnēm pasaulē ir starp Kataru un Irānu. Franči jau gribēja tās apgūt, lai Eiropai piegādātu papildu gāzes apjomus, bet politisku apsvērumu dēļ ar to laikam nodarbosies Krievija. Valstīm, kurām nav savu energoresursu, radīsies aizvien lielākas problēmas,” brīdina A. Dāvis.

Pašlaik apmēram 30% elektroenerģijas Latvija importē, 70% nodrošina pati. Elektroenerģija tiek pirkta no Lietuvas, Igaunijas un Krievijas. Aplūkojot situāciju perspektīvā līdz 2015. gadam, ir skaidrs, ka Rīgai trūks siltuma jaudas. Līdz ar Ignalinas atomelektrostacijas (AES) slēgšanu Latvijā veidosies elektroenerģijas deficīts. Aprēķini rāda: elektroenerģijas patēriņa maksimālā slodze pieaugs no 1474 megavatiem (MW) līdz 1600 MW (no 2007. līdz 2010. gadam). Esošās elektrostaciju jaudas ir 2184 MW (lielākā daļa no hidroelektrostacijām), taču jau patlaban izjūtam vismaz 200-700 MW deficītu, ko esam spiesti nosegt ar minētajiem 30% importa.

Ekspertu viedokļi

Juris Ekmanis, LZA prezidents:

- Viens ir tas, ko šodien tērējam, bet „Latvenergo” stāv kaudze ar pieprasījumiem, cik jaudas vajadzēs aiznākamajā gadā (lielveikali, jaunie ciemati un rūpniecības uzņēmumi)... Pašlaik viņi visi kopā prasa 400 megavatu lielu jaudu. Ja tā turpināsies, mums vajadzēs vismaz divreiz pa 400.

Adrians Dāvis, a/s „Latvijas gāze” valdes priekšsēdētājs:

- Manuprāt, energoapgādes jautājumos būtu jāizstrādā Baltijas jūras baseina kopēja stratēģija. Uz enerģijas eksportu un importu jāskatās ilgtermiņā: kā attīstīsies rūpniecība un lauksaimniecība; kur būs mūsu tirgus; pārdosim koku vai koka izstrādājumus.

Ir jāsaprot: ja negribam būt atkarīgi no Austrumiem, tad pēc cik gadiem iegūsim lielāku neatkarību; ko darīsim pārejas periodā?

Īstermiņa risinājumi: ogles un gāze

Šā gada martā valdība paziņoja, ka Latvijā jāceļ ogļu un gāzes elektrostacijas (ES). Kāpēc, kas rosināja pieņemt tieši šādu lēmumu? To jautājām Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktoram Uģim Sarmam. Viņš paskaidroja, ka satraukumu radījis pārvades sistēmas operatora ikgadējais ziņojums par iespēju nodrošināt līdzsvaru starp elektroenerģijas pieprasījumu un piegādi nākamajos 10 gados (zināšanai: a/s „Augstsprieguma tīkli” likumā noteikts katru gadu iesniegt atskaiti par situāciju elektroapgādē). Tobrīd konkretizējās virkne jautājumu, kas 2006. gadā vēl nebija īsti skaidri. Svarīgākais no tiem - vecā Ignalinas atomstacija tiks slēgta 2010. gada 1. janvārī (uz jaunās AES enerģiju varam cerēt ne agrāk kā 2025. gadā). Turklāt par vairākiem gadiem atpaliek arī kaimiņvalsts Lietuvas ideja attīstīt gāzes elektrostaciju. Ņemot vērā šos un citus aspektus, operatora ziņojumā tika vērsta uzmanība uz gaidāmajām problēmām. Secinājums bija nepārprotams: jaudu nodrošināšana ir prioritāte. Lai novērstu elektroenerģijas deficītu pēc Ignalinas AES slēgšanas, Latvijā jāceļ divas elektrostacijas:

- cietā kurināmā (ogļu) ar 400 megavatu jaudu - Liepājā vai Ventspilī;

- gāzes stacija ar tikpat lielu jaudu - Rīgā.

Tomēr arī šajā lēmumā nav vienprātības, jo patlaban notiek asas politiķu un lobiju cīņas par to, kura no stacijām ir Latvijai izdevīgāka. Tautas partijas līderi atbalsta gāzes elektrostacijas būvniecību (tā radot mazākus CO2 izmešus nekā ogļu stacija), savukārt TB/LNNK kategoriski prasa ogļu staciju, tādējādi norādot uz neatkarību no Krievijas energopiegādēm.

Ja valdība un partijas spēs atrast kompromisu, acīmredzot vispirms tiks būvēta gāzes elektrostacija, jo pie TEC-2 Rīgā jau ir gatava pievades infrastruktūra.

Ja runājam par izmaksām, gāzes elektrostacija Latvijai prasītu aptuveni 400 miljonus eiro, bet ar oglēm kurināmā - 600 miljonus. Tomēr speciālisti jau tagad vienprātīgi apšauba iepriekš minētos skaitļus, jo cenas ar katru dienu kāpj. Jautājums: vai stratēģiski skatoties uz Latvijas energoapgādi, gāze un ogles būs panaceja, kas ļaus aizpildīt gan jaudu deficītu, gan saglabāt ekonomisko neatkarību nākotnē? Aplūkosim abu elektrostaciju plusus un mīnusus.

Ogļu elektrostacija

Fosilā kurināmā cenu dinamika ilglaicīgā perspektīvā ir neskaidra. Tāpēc nepieciešams paredzēt tās pieauguma ietekmi uz stacijas ekonomisko rentabilitāti. Valstīm, kurām nav pašām savu naftas, dabasgāzes vai akmeņogļu resursu, tirgus cenu svārstības joprojām ir akūta problēma. Turklāt cietais kurināmais, lai to efektīvi izmantotu modernajās stacijās, ir rūpīgi jāsagatavo. Tādējādi, protams, sadārdzinās arī gala produkts - elektroenerģija. Lai uzceltu videi draudzīgu, efektīvu un modernu lieljaudas ogļu staciju, izmaksas daudz neatpaliks no AES būvniecībai nepieciešamajām.

Ekspertu viedokļi

Juris Ekmanis, LZA prezidents:

- Patlaban vēl ogļu transports ir relatīvi lēts. Varam tās ievest no Austrālijas vai Dienvidamerikas. Ekonomikas ministrijai būs jāizvēlas, kur būvēt ogļu elektrostaciju. Pašlaik norit cīņa starp Liepāju un Ventspili. Katrai pilsētai ir savas priekšrocības. Nenoliedzams pluss - ogļu staciju var uzcelt pietiekami ātri.

Adrians Dāvis, akciju sabiedrības “Latvijas gāze” valdes priekšsēdētājs:

- Priekšrocība ir tā, ka pasaulē ir milzīgi ogļu krājumi, tuvākie tepat Polijā. Ir iespēja dažādot piegādātājus - varam iepirkt Dienvidāfrikā, Dienvidamerikā, Amerikā vai Krievijā.

Oglēm mīnuss ir izmeši un kvotas, kas būs jāpērk. Problemātiska ir ogļu un izdedžu uzglabāšana. Protams, ja blakus stacijai izveido jaunu ražotni, no izdedžiem var gatavot celtniecības blokus vai izmantot starpstāvu pildījumos privātmājām. Ekoloģisku apsvērumu dēļ, sākot jau no kuģa, jābūt pilnīgi slēgtam pārkraušanas ciklam (pa cauruļvadiem). Turklāt ogļu stacijai Latvijā nav nekādas infrastruktūras, toties gāzes apgādei tā jau ir pilnīgi gatava. Var klaigāt: ogles ir lētas - ceļam! Paskatīsimies, kāda būs cena pēc stacijas uzbūvēšanas. Tāpēc prātīgi būtu ilgtermiņa pirkuma līgumā ierakstīt cenu ar gudru formulu (vismaz 30 gadiem).

Plusi un mīnusi

> Ilgs stacijas ekspluatācijas laiks;

> ogles - pagaidām neizsmelts dabas resurss;

> cena zemāka nekā gāzei, mazāk atkarīga no naftas cenas svārstībām;

> ogles salīdzinoši viegli transportējamas un uzglabājamas;

> izdedži izmantojami būvniecībā;

> mazāka enerģētiskā atkarība no Krievijas.

- (mīnusiņu aplītī!!!!!!!!)

- Ilgāks stacijas būvniecības laiks (4-5 gadi);

- lielāki kapitālieguldījumi;

- salīdzinot ar gāzes staciju, nelabvēlīgāka ietekme uz vidi.

Gāzes elektrostacija

Krievija nekad nav slēpusi savu gatavību un ieinteresētību piedalīties šajā projektā. Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs vēl nesen sacījis:

“No mana skatpunkta būtu pavisam loģiski, ja Krievija varētu piedalīties un garantēt piegādi vēl daudzus gadus uz priekšu. Par to, ka mēs esam uzticami partneri, zina visa Eiropa. Latvija par to varēja pārliecināties, ilgu laiku no Krievijas saņemot gāzi.”

Tomēr ir absolūti skaidrs, ka šāda gāzes elektrostacija vēl vairāk palielinātu atkarību no kaimiņu lielvalsts energoresursiem, jo vienīgais avots, no kura Latvija šobrīd saņem gāzi, ir „Gazprom”. Šādā situācijā Krievija faktiski kontrolētu 69% no energotirgus (pretrunā ar Eiropas Komisijas nostāju par energoresursu avotu dažādošanu).

Pat nerunājot par politisko atkarību, ekspertus satrauc arī gluži pragmatiski jautājumi, proti - strauji kāpjošās gāzes cenas, kuras liek apšaubīt šādas elektrostacijas ekonomisko izdevīgumu. Pat "Latvijas gāzes" šefs Adrians Dāvis ir šokēts par ārprātīgo cenu lēcienu un uzskata, ka arī nākotnes prognozes būs ļoti drūmas.

Arī premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) izteicies, ka augstie energotarifi samazina iespēju būvēt jaunas gāzes stacijas Latvijā.

Speciālisti viedokļi

Adrians Dāvis, akciju sabiedrības “Latvijas gāze” valdes priekšsēdētājs:

- Pluss ir tas, ka energobloks, kas patērē gāzi, patlaban ir lēts un ārkārtīgi efektīvs. Taču gāzes elektrostacijai viens mīnuss: patlaban viss it kā ir skaisti - krātuve ir, stacija ir, uzliec bloku un sāc tik ražot! Diemžēl ilgtermiņa kontrakts ar Krieviju mums ir tikai līdz 2015. gadam. Tāpēc gribam pagarināt līgumu par gāzes piegādi līdz 2030. gadam. Domāju, vispirms „Latvijas gāzei” un „Gazprom” jāparaksta vienošanās, ka līdz 2030. gadam tiekam nodrošināti ar noteiktu gāzes apjomu. Tas būtu pareizi. Ja nav līguma, būvēt nedrīkst!

Plusi un mīnusi

- Īss celtniecības laiks;

- zemāki kapitālieguldījumi nekā gāzes ES;

- zemas ekspluatācijas izmaksas;

- augsta energoietilpība;

- mazāks kaitīgums videi.

- Strauji aug gāzes cenas, process ir neprognozējams, cieša mijiedarbība ar naftas cenu;

- absolūta ekonomiskā un politiskā atkarība no Krievijas piegādēm.

Politiskā energoresursu atkarība

Pasaules lielā politika vienmēr ir iespaidojusi energoresursu ražošanas jaudas un cenas. Tomēr, ja paskatāmies uz šo situāciju kaut vai pirms pārdesmit gadiem, energokompleksu jautājumi nebija tik ļoti politizēti kā šodien. Ar katru brīdi tie kļūst arvien sensitīvāki, jo naftas un gāzes resursi strauji samazinās, bet cenas pieaug.

Kamēr mūsu amatpersonas vēl spriež, lavierējot starp skarbo realitāti un lobiju interesēm, austrumu kaimiņam jau sen ir savs viedoklis, kā jāattīsta Latvijas enerģētika. Proti, tam esot jānotiek uz gāzes enerģētikas pamata, sacījis bijušais Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs - „Gazprom” taču piepilda Inčukalna gāzes krātuvi tā, ka valstij ar to pietiktu diviem gadiem! Tomēr eksperti izsaka bažas, ka tieši tā Krievija rosina Latviju ilgtermiņā „uzsēsties uz gāzes adatas”, kamēr paši (lai iegūtu atomenerģētikas pārsvaru) līdz 2030. gadam plāno izbūvēt 40 AES blokus.

Arī Latvijas zinātnieki, kuru viedokļos amatpersonas ieklausās negribīgi (vai vispār neieklausās), runājot par gāzes elektrostaciju, ir ļoti skeptiski un piesardzīgi - turklāt nav jau runa tikai par augstajām cenām. Saspringtajā starptautiskajā situācijā simtiem un tūkstošiem kilometru garos gāzes vadus (tāpat kā naftas vadus) nevar uzskatīt par drošiem - gan vārda tiešā, gan politiskā nozīmē. Kā pierāda pēdējo nedēļu notikumi, gan terora akti, gan hakeru diversijas ir realitāte.

Pēc Krievijas militārās intervences Gruzijā situācija ir īpaši saasinājusies. Tā liek skaudri apjaust politiskās realitātes: cīnoties par energoresursu hegemoniju, tiek izmantoti absolūti visi līdzekļi, nevairoties pat no brutālākajiem. Ietekmīgais biznesa laikraksts „The Financial Times” norāda: pret Gruziju vērstā karadarbība nepārprotami liecina, ka Krievija negrasās zaudēt savu ietekmi ar naftu bagātajā Kaspijas reģionā. Tādējādi ir apdraudēti Gruzijas teritorijā esošie naftas vadi, kas nodrošina energoresursu piegādi Rietumiem. 9. augustā Krievijas aviācija, veicot uzlidojumus Poti ostai, iznīcināja termināļus, caur kuriem rit melnā zelta tranzīts. Arī „The Wall Street Journal” raksta, ka, iespējams, šādā veidā Krievija cenšas ietekmēt naftas cenu krišanu pasaules tirgū un tas atklāj tās patiesos nolūkus Kaukāza reģionā. Tādējādi tiek iespaidots tirgus un sekmēts cenu pieaugumu, stiprinot Krievijas kā energoresursu piegādātājas ietekmi.

Saistībā ar iepriekš teikto jāatgādina kāds incidents, kuru sākotnēji pat nesaistīja ar Krievijas un Gruzijas konfliktu. Proti, 6. augustā kurdu teroristi uzspridzināja Baku - Tbilisi - Džeihanas naftas vadu Turcijas teritorijā. Šī ir vienīgā komunikācija, pa kuru Kaspijas naftu piegādā Eiropai, apejot Krieviju. To pārpumpē Turcijas ostā Džeihanā, no kurienes ar tankkuģiem pa Vidusjūru nogādā Eiropas ostās. Caur šo vadu ik gadu tiek izlaisti 50 miljoni tonnu melnā zelta. Protams, pēc sprādziena strauji pacēlās arī naftas cenas. Tagad sakarība starp šo incidentu un karu Kaukāzā ir kļuvusi acīmredzama (vēl jo vairāk, ja zinām Kremļa vēsturiski draudzīgās saites ar Kurdistānas Strādnieku partiju).

Jāpiemin vēl kāda mācība, kuru sniedz Krievijas agresija pret Gruziju. Proti, ja lielais austrumu sābris vēlētos ar ekonomiskiem līdzekļiem nokautēt mazo Latviju, pārtraucot piegādes vai strauji paceļot gāzes cenas, atbalstu no Eiropas Savienības nebūtu jēgas gaidīt. Situācijā, kad Krievija kontrolētu 69% no valsts energotirgus, Latvija paliktu pie sasistas siles, lepni mirstot energobadā vai merkantili pildot jebkuru politisko prasību. (Jā, ir dzirdēti ieteikumi, ka krīzes situācijā Baltijas valstis taču varētu pirkt to pašu Krievijas gāzi no Vācijas. Protams, varētu - tikai jāpiebilst: ar Vācijas uzcenojumu...)

Karš Kaukāzā ir vēlreiz apliecinājis, ka nav pamata runāt par ES vienotu energopolitiku. Veikalnieciskais iztapīgums, kuru patlaban demonstrē Vācija, Francija un Itālija, apstiprina - katram savs krekls tuvāks. Eksperti bilst, ka atteikšanās no Krievijas kurināmā iepirkšanas nebūt nedraudētu ar ekonomisku katastrofu kādai no šīm valstīm (piemēram, Vācijā krievu nafta veido aptuveni 30% no importa, Francijā - ap 20%). Tātad šī ir tikai energoresursu diversifikācijas problēma (nomainot piegādātāju ar citiem alternatīviem avotiem) un, protams, arī politisko principu jautājums. Dzirdot, cik glāsmaini Kremļa tornī čivina Eiropas zīles un paceplīši, ir skaidrs: pagaidām vēl neviens negrasās nokāpt no Krievijas „gāzes adatas”. Tāpēc Latvijai ir jārēķinās tikai ar pašas spēkiem.

Ko darīt Latvijai?

Ko darīt Latvijai, kurai nav pašai savas bāzes jaudas, kura ir atkarīga gan no piegādātāju, gan ražotājvalstu labvēlības (vai kapacitātes), kā arī no tirgus cenu svārstībām un politiskās situācijas pasaulē? Kur meklēt atbildi mazai valstiņai Baltijas jūras krastā, kurai ar energopātagu ik pa brīdim draud lielais kaimiņš; kuru plosa ekonomisko grupējumu un politiķu savstarpējās cīņas? (Bet energobads tuvojas tik strauji, ka vēders jau tagad burkšķ...)

Atbilde patiesībā ir vienkārša - jāieklausās, ko saka Pasaules enerģētikas padomes eksperti:

- līdz 2020. gadam enerģiju būs izdevīgi ražot no dabasgāzes,

- līdz 2030. gadam - no oglēm (kamēr tās ir),

- pēc 2030. gada - no kodolenerģijas.

Aprēķini liecina, ka 2030. gadā Latvijā, salīdzinot ar pašreizējo situāciju, elektrības patēriņš dubultosies. Paturēsim prātā, ka tikai 2/3 no nepieciešamā patlaban spējam producēt paši. Ja gribam palikt neatkarīga valsts, arī pārējais būs jāražo pašiem. Jaunā Visaginas AES Lietuvā, kuru iecerēts būvēt Drūkšu ezera krastā, 30 km attālumā no Daugavpils, būs optimāls risinājums pārdesmit gadiem, taču nebūs stimuls Latvijas ekonomikas uzplaukumam tālākā nākotnē. Ja elektrību saņemsim no Lietuvas austrumu energotīkliem, kuri jau ir privatizēti, varam prognozēt, ka elektroenerģijas cenas nebūs Latvijas patērētājam draudzīgas. Tikai sava, moderna un droša atomelektrostacija, sabalansēta ar eksporta un vietējo elektrības cenu, var sekmēt Latvijas attīstību un garantēt ekonomisko neatkarību.

Ekspertu viedokļi

Juris Ekmanis, LZA prezidents:

- Ja domājam par Latvijas nākotni pēc 2020., 2025. gada, esmu pārliecināts, ka tad jau būsim izmantojuši visu no Latvijas resursiem, ko vien var izmantot. Būs vajadzīga importēta enerģija, ja ar laiku neuzbūvēsim paši savu atomelektrostaciju, bet tas varētu notikt labi ja pēc 2025. gada. Kāpēc mēs runājam par to šodien? Atomelektrostaciju neuzcels rīt uz brokastu laiku. Tas ir ļoti ilgs process, un būs nepieciešama izskaidrojoša saruna ar sabiedrību. Ja iesim uz priekšu kaut soli pa solītim, esmu pārliecināts, ka pēc 2020. gada sāksim diskutēt par to, kur, ko un kā būvēt. Vēl viens arguments, kāpēc par to jāsāk domāt jau tagad: Ķīna ir pasludinājusi savu atomenerģētikas megaprogrammu, kas nozīmē 200 reaktorus. Ķīniešu pasūtījums noslogos visas ražošanas jaudas pasaulē. Ja kāda valsts laikus nepieteiksies rindā, vairs nebūs runa par 3-4 celtniecības gadiem. Īstais brīdis būs nokavēts. Visas izmaksas sadārdzināsies.

Valdis Gavars, kodolfiziķis, bijušais Salaspils reaktora galvenais inženieris:

- Elektrība ir visuniversālākais enerģijas veids, un atomstacija ir saistīta ar to. Diemžēl šajā gadsimtā bez atomenerģijas mēs nevarēsim izdzīvot. Vēl kāds aspekts: atomstacija nerada izmešus, pret kuriem tik ļoti cīnās Eiropā un visā pasaulē. Tādējādi šī ir milzīga AES priekšrocība. Kad noteikumi par izmešu samazināšanu būs tik stingri, ka ogļu stacijām par katru kilovatstundu būs jāmaksā dubulti, tad sajutīsim šo starpību.

Uģis Sarma, Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktors:

- Kodolenerģijai noteikti ir vieta Baltijas reģionā. Ja veramies nākotnē pēc reāliem un stabiliem resursiem, tā ir atomenerģija. Ap 2030. gadu elektrības ražošana no gāzes varētu kļūt problemātiska, resursi būs izsmelti. Virzība uz kodolprogrammu, protams, ir politisks jautājums. Tas var prasīt gadus desmit. Tomēr valdības lēmumam ir jābūt savlaicīgam, lai Latvijas augstskolas paspētu sagatavot pašas savus speciālistus.

Adrians Dāvis, akciju sabiedrības “Latvijas gāze” valdes priekšsēdētājs:

- Ar katru gadu elektroenerģija būs jāiepērk vairāk. Ja gribam būt pilnīgi neatkarīgi, var glābt tikai AES. Taču vispirms jāveic milzu izskaidrošanas darbs, pierādot, ka stacija būs absolūti droša. Piemēram, Zviedrijā AES dzesēšanas ūdeņos dzīvo foreles. Jebkurš makšķernieks pateiks, ka šāds ūdens ir absolūti tīrs.

Namejs Zeltiņš, Pasaules enerģētikas padomes Latvijas Nacionālās komitejas prezidents, Fizikālās enerģētikas institūta profesors:

- Atomenerģija Latvijā ir noteikti vajadzīga, jo tai nav savas bāzes enerģijas. Ja tās nav, tātad nav arī stabilas ekonomikas. Pieņemsim, ka pasaulē nemaz nebūtu kodolenerģijas - protams, mēs tik un tā izdzīvotu. Tikai viena nelaime: tas būtu šausmīgi dārgi. Pasaules enerģētikas padome ir izstrādājusi attīstības scenārijus līdz 2050. gadam. Nostāja ir šāda: mēs nedrīkstam nevienu enerģētikas avotu idealizēt vai demonizēt. Jāattīsta ir visi. Redziet, igauņiem ir savas programmas, lietuviešiem - savas, bet mums nav nekā, pat koncepcijas. Toties mums, runājot par kodolenerģiju, ir strikta nostādne - es šajā jautājumā neko nesaprotu un neticu tiem, kuri saprot.

Nekur pasaulē nebūvē AES kopā ar kādu citu valsti, nekur. Ja Ignalinā notiks kāda avārija, kas maksās? Mēs! Latvijai ir jābūvē sava atomstacija, par kuru paši atbildēsim un no kuras paši gūsim savu nacionālo ienākumu.

 

Uzņēmēji un zinātnieki ceļā uz sadarbību

Latvijas Avīze   09/06/08    Latvijas uzņēmējiem, tostarp pārtikas produktu ražotājiem, turpmāk būs daudz vieglāk īstenot jaunas biznesa ieceres, jo Latvijas tehnoloģiskais centrs sadarbībā ar Apvienotās Karalistes, Itālijas un Turcijas ekspertiem ir sagatavojis jaunu produktu veidošanas metodiku, kas jau izmēģināta desmit pārtikas ražošanas uzņēmumos.

31. augustā pēc divu gadu darbības beidzās četru valstu īstenotais Eiropas Komisijas sestās ietvarprogrammas pētniecības projekts ("SMEInnov8Gate"), kura mērķis bija rosināt uzņēmumu konkurētspēju, uzlabojot jaunu produktu ieviešanas metodiku. Latvija projektu īstenoja pārtikas, Apvienotā Karaliste – farmācijas, Turcija – militārajā, bet Itālija – auto un moto nozarē.

Uzņēmējiem, kurus interesē izvērsts skaidrojums par Latvijas Tehnoloģiskā centra (LTC) pētīto fāžu – vārtu (stage gate ) metodi, vajadzētu vērsties pie tās sagatavotājiem, jo metodikas izklāsts laikrakstā aizņemtu ļoti lielu vietu. Projekta īstenotāji aptaujāja 50 Latvijas uzņēmumus par tajos izmantotajām jaunu produktu veidošanas metodēm (šādas aptaujas veica arī citās projekta dalībvalstīs). Apkopojot visu valstu pētījuma rezultātus, konstatēja kopīgās nepilnības jaunu produktu izstrādes metodikās šajās valstīs un sagatavota jauna metodika, kuras pilns nosaukums ir "Jaunu produktu komerciālās intelektuālās vērtības novērtējums". To izmēģināja Latvijā pazīstamos pārtikas produktu ražošanas uzņēmumos, tostarp SIA "Iecavnieks", SIA "Ilgezeem", SIA "Lāči", SIA "VSL Grupa" un vēl citos uzņēmumos. Fāžu – vārtu metodes visvienkāršākais modelis paredz piecus posmus, tostarp ideju par jauno produktu savākšanu, uzklausīšanu, analīzi (pirmā fāze), produkta parauga, tostarp dizaina izveidi un aptuveno izmaksu novērtējumu, degustāciju, novērtēšanu un lemšanu par tālāko rīcību (otrā fāze), jauna parauga izveidi (ņem vērā ieteikumus (trešā fāze), produkta prototipa izveide, specifikācijas saskaņošana ar klientu, intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība un rūpnieciskais izmēģinājums (ceturtā fāze) un produkta pārdošana (piektā fāze). Kā uzsver šā projekta vadītāja Gundega Lapiņa, fāžu un vārtu skaits var būt dažāds, bet vissvarīgākais ir sistēmas izveide. Viņa teic, ka, novērtējot jaunā produkta izveidi, tiek apzināta uzņēmuma attīstības stadija trīs kritiskajās jomās. Proti, intelektuālā īpašuma komercializācijas iespēja, uzņēmuma sadarbība ar klientu jaunu produktu sagatavošanā un produkta finansējums, ieeja tirgū un peļņa.

LTC ir atradis vairākus uzņēmumus, no kuriem var mācīties jaunu produktu izveidi un ieviešanu tirgū. Vakar SIA "Pure food" mārketinga direktors Pēteris Žimants un "Lāču" maizes ceptuves saimnieks Normunds Skauģis stāstīja par inovācijas procesiem viņu uzņēmumos. Tomēr, vērtējot valstī kopā, situācija nav iepriecinoša. G. Lapiņa uzsver – nedarbojas tik vajadzīgā saikne starp pētniekiem un uzņēmējiem – un vienlaikus atzīst, ka uzņēmēji patlaban domā par izdzīvošanu, nevis jaunu produktu veidošanu. No 50 projektā iesaistītajiem uzņēmumiem 33 par traucēkli jaunu produktu veidošanai atzina naudas trūkumu, 12 – ideju trūkumu, deviņi – grūtības klientu atrašanā jaunajiem produktiem, četri – kolektīva atbalsta trūkumu. Aptaujā tika minēti arī tādi šķēršļi kā izejvielu, laika, iekārtu un kvalificēta darbaspēka trūkums. Projekta vadītāja, balstoties uz uzņēmēju teikto, par vislielākajām problēmām jaunu produktu ieviešanā nosauc nepietiekamu tirgus pētījumu veikšanu, konkurences analīzes ļoti nepilnīgu veikšanu vai neveikšanu, intelektuālā īpašuma aizsardzības nenovērtēšanu, augsti kvalificētu darbinieku trūkumu, patstāvīgas jaunu produktu izveides komandas trūkumu un neskaidrās jaunu produktu izveides finansēšanas shēmas.

G. Lapiņa: "Šodienas seminārs pierādīja, ka pārtikas zinātne mums ir, zināšanas arī ir. Ir arī daudz inovatīvu uzņēmumu. Vajadzīga ir zināšanu un tehnoloģiju pārnese vai, vienkārši sakot, tilts starp uzņēmējiem un zinātniekiem. LTC misija un uzdevums ir veicināt dialogu starp zinātniekiem un uzņēmējiem. LTC rīkotajā seminārā izraisītās diskusijas iepriecināja, ka gan uzņēmumiem, gan zinātniekiem ir vēlme saprasties, kopīgi risināt problēmas un sasniegt mērķus."

Vakar LTC rīkotajā seminārā apmeklētājus iepazīstināja ar Lauksaimniecības universitātes pētnieku darbu jaunu, inovatīvu produktu izveidē. Radās iespaids, ka šīs universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes pētnieki ļoti daudz darbojas ar maizi. Zinātņu doktore Tatjana Rakčejeva secinājusi, ka dzērveņu spiedpalieku izmantošana konditorejā nav mērķtiecīga, bet garšīgi un arī veselībai ieteicamāki ir cepumi ar sukādēm un auzu–kviešu kliju cepumi. Docente Daiga Kunkulberga stāstīja par inulīna (veselību stiprinoša produkta, kura daudzums, piemēram, topinambūrā ir aptuveni 50%) pulvera izmantošanu maizes cepšanā. Viņas ziņojums izraisīja diskusiju par to, ka šāda maize būs daudz dārgāka, nekā ar ikdienā izmantotajām izejvielām ceptā. Profesore Līga Skudra raksturoja jauna veida spontānos rudzu maizes ieraugus. Maģistre Ingrīda Gailīte stāstīja par ogu spiedpalieku izmantošanas iespējām kviešu maizes ražošanā. Ar ziņojumiem par citām tēmām uzstājās arī citi Lauksaimniecības universitātes pētnieki, tostarp zinātņu doktore Ilze Grāmatiņa stāstīja par hidrolizētu auzu pārslu šķīstošās frakcijas izmantošanas iespējām sulu dzērienu gatavošanā, profesore Daina Kārkliņa – par strausu gaļu kā alternatīvu tradicionālajai liellopu gaļai. Maģistre V. Levkāne pastāstīja, ka bez konservantiem pēc pasterizācijas salātus ar gaļu un majonēzi var saglabāt pat 52 dienas.

Iespējams, pēc dažiem gadiem vai pat agrāk par ienesīgu uzņēmējdarbību Latvijā būs kļuvusi baložu broileru audzēšana. Zinātnes centra "Sigra" vadošā pētniece, zinātņu doktore Īra Irēna Vītiņa stāstīja par veiktajiem pētījumiem ar gaļas broileru baložiem, tostarp par šo putnu veiktajiem asins bioķīmiskajiem rādītājiem, olu ķīmisko sastāvu gaļas pētījumiem, taukskābju saturu gaļas baložu muskuļaudu masā un citiem pētījumiem. Svarīgākie secinājumi – baložu broileru gaļa ir ļoti veselīga (visiem zināmo omega-3 un omega-6 taukskābju tajā ir vairākas reizes vairāk nekā veselīgos produktos, bet holesterīna – mazāk nekā putnu gaļā) un garšīga. "Sigras" direktors, profesors Aleksandrs Jemeļjanovs uz manu jautājumu, vai šis bizness varētu attīstīties arī Latvijā, atbildēja, ka noteikti. "Baloži gan ir ļoti dārgs prieks. Viens balodis maksā 70 līdz 140 latus, bet bizness atmaksājas pie 500 putniem. Tātad ir jābūt entuziastiem un naudai. Mēs rēķinām, ka restorānā viena porcija varētu maksāt 30 – 35 latus."

 

Eksperts: emigrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits Latvijā turpinās samazināsies

LETA 09/07/08    Nākamajos gados samazināsies Latvijas iedzīvotāju skaits, jo cilvēki pastiprināti turpinās emigrēt uz citām valstīm, atzina Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes Statistikas un demogrāfijas katedras vadītājs Pēteris Zvidriņš.

Lai gan dzimstība, sākot no 90.gadu beigām, Latvijā ir mazliet palielinājusies un tuvākajos gados varētu samazināties arī mirstības rādītāji, tomēr iedzīvotāju skaits Latvijā turpinās sarukt. To visbūtiskāk ietekmēs Latvijas iedzīvotāju emigrācija uz citām valstīm labāka darba un iespēju meklējumos, norādīja Zvidriņš.

Labklājības ministrijas (LM) speciālisti gan norāda, ka pašlaik visa Eiropa piedzīvo demogrāfiskās izmaiņas, jo daudzās valstīs imigrācija ir kļuvusi par izšķirošu faktoru, lai nodrošinātu iedzīvotāju skaita pieaugumu. Taču tai pat laikā ekonomiskās izmaiņas Latvijā ļoti būtiski ietekmē un turpinās ietekmēt iedzīvotāju rīcību un migrāciju, uzskata Zvidriņš.

LM šai problēmai pievēršas Eiropas līmeņa prioritāšu demogrāfisko izmaiņu kontekstā, norādot, ka ir nepieciešams palielināt dzimstību un atbilstoši novērtēt ģimenes lomu, nodrošinot pensijām un veselības aprūpei nepieciešamos izdevumus, nodarbinot jauniešus, aktivizējot jauno pensionāru līdzdalību sabiedriskajā dzīvē un nodarbinātībā, strādājošo vecāku iespējas pavadīt laiku ar bērniem.

Latvija turpina iesaistīties Eiropas līmeņa diskusijās par demogrāfiskām pārmaiņām un ir atbalstījusi Eiropas Komisijas paziņojumos noteiktās galvenās darbības jomas demogrāfisko jautājumu risināšanai, kas ir demogrāfiskās atjaunošanas veicināšana, nodarbinātības veicināšana, produktivitātes palielināšana, migrācijas politika un ilgtspējīgas finanšu sistēmas izveide, norādīja ministrijā.

Jau ziņots, ka pēc "Eurostat" datiem Eiropas Savienības (ES) iedzīvotāju skaits līdz 2060.gadam būs palielinājies par 2,1% - no 495,4 miljoniem 2008.gada sākumā līdz 505,7 miljoniem 2060.gadā, bet Latvija šajā laikā būs piedzīvojusi iedzīvotāju skaita kritumu par 25,9%, kas būs otrais lielākais starp visām ES valstīm.

Kopumā līdz 2060.gadam, salīdzinot ar 2008.gadu, 14 ES valstīs iedzīvotāju skaits samazināsies un 13 valstīs pieaugs. Lielākais iedzīvotāju skaita samazinājums procentuālā izteiksmē ir gaidāms Bulgārijā - par 28,2%, Latvijā - par 25,9%, Lietuvā - par 24,3%, Rumānijā - par 21%, Polijā - par 18,3%, Slovākijā - par 15,8% un Igaunijā - par 15,4%.

Savukārt absolūtos skaitļos visvairāk iedzīvotāju skaits samazināsies Vācijā - par 11,4 miljoniem, Polijā - par 6,9 miljoniem, Rumānijā - par 4,5 miljoniem un Bulgārijā - par 2,1 miljonu.

 

 

Zinātnē un izglītībā...

 

 

Atbalsta bērnudārzu attīstības plānu

Latvijas Avīze   08/26/08    Ministru kabinets vakar atbalstīja pasākumu plānu valsts iedzīvotāju interesēm atbilstošu pirmsskolas izglītības iestāžu tīkla attīstībai 2008. – 2010. gadam.

Plāns noteic vairākus pasākumus, kā attīstīt bērnudārzu tīklu, proti, jāgroza normatīvie akti, kas saistīti ar pirmsskolas izglītības iestāžu higiēnas prasībām, iedzīvotāju nodokļu atvieglojumiem, bērnudārzu pedagogu studiju kredīta dzēšanu. Jāuzlabo arī norēķinu sistēma par pirmsskolas izglītības iestāžu pakalpojumiem, jāizstrādā kompensācijas mehānisms par bērna pieskatīšanas pakalpojumiem un jāveicina jaunu bērnudārzu būvniecība. Plānots veikt pētījumu par pirmskolas izglītības iestāžu un alternatīvu bērnu pieskatīšanas pakalpojumu attīstības Latvijas plānošanu reģionos. To paredzēts veikt līdz nākamā gada februārim.

 

Bērnu vietā savairojušies ierēdņi

Arnis Kluinis,  NRA 08/15/08    Kopš 2003. gada bērnu un jauniešu skaits Latvijā ir samazinājies par aptuveni 80 tūkstošiem, toties Bērnu un ģimenes lietu ministrija (BĢLM) ir radījusi apmēram 170 ierēdņu.

BĢLM tika izveidota 2003. gadā sākotnēji kā īpašu uzdevumu ministra sekretariāts. Par pirmo un līdz šim vienīgo bērnu un ģimenes lietu ministru strādā Ainars Baštiks. Savu pastāvēšanu BĢLM sāka ar 26 cilvēkiem, bet tagad tā dod darbu apmēram

170 cilvēkiem. Sekretariāts ir pāraudzis ministrijā un apaudzis ar divām iestādēm, lai būtu ko vadīt un pārbaudīt. Bērnu un jauniešu skaits valstī šai laikā ir sarucis no 560 tūkstošiem 2003. gadā līdz 480 tūkstošiem šā gada sākumā.

BĢLM nevar vainot, ka dzimstība Latvijā sāka sarukt tūlīt pēc valsts neatkarības atgūšanas. Savu pastāvēšanu valsts sāka ar 752 tūkstošiem iedzīvotāju vecumā no 0 līdz 19 gadiem 1991. gadā. Tātad nepilni 200 tūkstoši bērnu un jauniešu bija pazaudēti jau pirms 2003. gada. Sabiedrība to uztvēra kā draudus Latvijai, un politiķi piedāvāja problēmu risinājumu kaut tīri birokrātiskā stilā. Pēc 2002. gada Saeimas vēlēšanām tika nodibinātas vairākas jaunas ministrijas un sekretariāti, bet galvenais notikums bija varas nodošana partijai Jaunais laiks. Ar pāris gadiem pietika, lai tā pati sevi atmaskotu un diskreditētu, bet tagad darba kārtībā ir

2003. gadā radīto pārvaldes iestāžu un to klonu likvidācija. Pie viena nāksies atvadīties no ilūzijas, ka mācītāja A. Baštika iecelšana par ministru nodrošina Bībeles baušļu ievērošanu valdībā un BĢLM jo īpaši.

Ar bērnu tēla izmantošanu 2002. gada vēlēšanu kampaņā izcēlās un savu daļu varas ieguva Latvijas Pirmā partija. Ļoti efektīga un efektīva bija partijas reklāma par "ierēdņu aizmirstiem bērniem", saprotot ar to bērnunamos iespundētos bērnus. "Viens no galvenajiem ministrijas izveides mērķiem bija samazināt ārpus ģimenes dzīvojošo bērnu skaitu. Tomēr patlaban esmu nonācis pie pārliecības, ka to nebūs viegli izdarīt. Bērnunami un līdzīgas iestādes ir tik milzīga industrija, ka mēģinājumi to aiztikt izsauc milzīgu pretestību. Ir pat bērnunami ar adoptējamiem bērniņiem, bet vadība pretojas, jo bērns: tie ir 5–7 lati dienā (!) no valsts," klāstīja A. Baštiks avīzei Rīgas Balss 2003. gada 17. janvārī. Tagad BĢLM ir kļuvusi par bērnunamu industrijas galveno balstu un

A. Baštiks – par šīs industrijas seju, par ko saņem virs 30 tūkstošiem latu gadā. Izmaksas viena bērna turēšanai bērnunamā bija pieaugušas vidēji līdz 370 latiem mēnesī 2006. gadā, bet izmaksu pieaugumu tagadējās dārdzības apstākļos ministrijas pārstāve Inguna Potetinova Neatkarīgajai nevarēja pateikt. Bērnunamu skaits BĢLM pastāvēšanas laikā nav mainījies, bet bērnu skaita sarukums bērnunamos procentuāli knapi tiek līdz bērnu kopskaita sarukumam valstī.

"Līdz ar audžuģimeņu kustības attīstīšanu, ko BĢLM uzsāka 2003. gadā, gandrīz par 30% ir samazinājies bērnu skaits bērnunamos – bērniem tiek atrasta droša vide un iespēja augt citā ģimenē. Audžuģimeņu skaits ir pieaudzis no 14 ģimenēm ar 9 bērniem 2003. gadā līdz 344 ģimenēm ar 531 bērnu šā gada 1. augustā," informēja I. Potetinova.

Viņas teiktais atklāj, ka BĢLM ir būtiski pasliktinājusi bērnu izredzes augt ģimenēs, ja to nenodrošina viņu bioloģiskie vecāki. 344 audžuģimenes taču tikai nelielā mērā aizvieto aizbildņus, kuru skaits tajā pašā laikā sarucis no 7192 līdz 5053. Audžuģimenes labākajā gadījumā dara to pašu, ko aizbildņi, bet īstenībā dara to daudz sliktāk, jo to prasa Audžuģimeņu noteikumi. Tajos uzsvērts, ka "bērnu ievieto audžuģimenē uz laiku" un audžuģimenei jābūt mierā ar to, ka bērna uzturēšanos "audžuģimenē pirms līgumā noteiktā termiņa izbeidz, pašvaldībai vienpusēji atkāpjoties no līguma, ja bāriņtiesa pieņēmusi lēmumu". Tāpat arī audžuģimenei tiek dotas tiesības padzīt audzināmo jebkurā brīdī. BĢLM atlasa un apmāca audžuģimeņu statusam tādus cilvēkus, kuri nedara neko citu, kā vien uzskaita dienas un stundas, kuras bērns pavadījis audžuģimenē, lai piestādītu par to rēķinus valstij un pašvaldībai. Ja audžuģimenes patiešām rūpētos par audzēkņiem, tad tās riskētu nodarīt milzīgas ciešanas sev un bērnam, kuru bāriņtiesas tante drīkst jebkurā brīdī ģimenei atņemt.

"Arī adopcijas statistika ministrijas darbības laikā ir būtiski mainījusies," apgalvo I. Potetinova. Formāli tā varētu teikt, par atskaites punktu ņemot 2003. gadu ar 15 vietējām adopcijām un to skaita pieaugumu līdz 90 pērn. Tomēr 15 adopcijas parādīja tikai pašas BĢLM nespēju 2003. gadā raiti pārņemt adopciju noformēšanu no citām iestādēm. Pirms tam taču adopciju bija trīsreiz vairāk. Tagad to patiešām ir divreiz vairāk nekā ap 2000. gadu, bet 90 adopcijas ir niecība pret aizvien pieaugošo nedzimušo bērnu skaitu. Jau 1991. gadā sākās straujš dzimstības kritums. Nepiedzimušo bērnu vietā viņu potenciālie vecāki izvēlējās jaunās iespējas kļūt par uzņēmējiem, politiķiem, pasaules apceļotājiem utt., bet šodien varētu sadomāt adoptēt bērnu, ar kuru kopā it kā atgriezties savā 1990. gada jaunībā. Adopciju mazais skaits nozīmē, ka BĢLM, bāriņtiesas un bērnunami, kā jau A. Baštiks sākumā teica, jebkurai adopcijai "pretojas". Pie adoptēta bērna Latvijā var tikt vai nu bagātākie, vai uzņēmīgākie.

Īpaša uzmanība jāvelta adopcijām uz ārzemēm. Krievijas TV adoptētāji stāsta, ka tur viņi par bērnu samaksājuši starpniekiem 50 tūkstošus ASV dolāru. Ja Latvijas bērni tiek iztirgoti par līdzīgu cenu, pērnā gada gada ieguvums no 114 bērniem bija ap 2,7 miljoniem latu. Šis gads sākās ar A. Baštika 8. februāra paziņojumu, ka "BĢLM ir paredzējusi pieņemt izvērtēšanai tikai tās ārvalstu adoptētāju lietas, kurās adoptētāji izsaka vēlmi adoptēt bērnus, kuriem vairs nav cerību tikt adoptētiem Latvijā". Šādu tekstu var saprast tikai kā brīdinājumu par bērnu cenu pacelšanu. Pietiek uzmest aci pārskatam par adoptējamo un adoptētāju skaitu šā gada 1. augustā, lai konstatētu, ka nekādu cerību tikt adoptētiem Latvijā taču nav

24 no 27 bērniem 1–2 gadu vecumā, uz kuriem pieteikušies 3 vietējie un 57 ārzemju adoptētāji. Turpat redzams, ka vietējie adoptētāji nebūt negaida lielā barā uz brīdi, kad bērni sasniegs trīs un vairāk gadu vecumu. Kā tad tiek atšķirti bērni, kurus ļauj adoptēt ārzemniekiem, jo uz vietējiem cerību nav, no bērniem, kuri ar visām šīm cerībām reāli paliek bērnunamos 15–20 gadus? Uz šo jautājumu Neatkarīgajai nespēj atbildēt ne A. Baštiks, ne ministrijas valsts sekretāre Iveta Zalpētere, ne ministrijas bezgaldaudzie speciālisti. BĢLM darbinieki kā vienā balsī atsaucas uz bāriņtiesu lēmumiem, bet bāriņtiesas – uz BĢLM rīkojumiem.

A. Baštikam bērnunamu industrijas kalpībā ir ļoti bēdīgs skats. Kādreiz viņš teica, ka "milzīgā demagoģija aizstāv bērnunamu eksistenci. (..) Mani tas tracina. Bērnam ir jādzīvo ģimenē." Tomēr ar 30 tūkstošiem latu gadā pietika, lai A. Baštiks pārstātu trakot un uzņemtos galveno atbildību par to, ka vairāki tūkstoši bērnu kopš 2003. gada ir ievietoti un palikuši Latvijas bērnunamos tik ilgu laiku, ka jau neatgriezeniski padarīti par nākamajiem cietumu, trakonamu, zaņķu un sociālo māju iemītniekiem. Naudas dēļ mācītājs aizmirsa Kristus vārdus, ka "ko jūs esat darījuši ... vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši". Bet tad "eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī" (Mat. 25;40–41), kas "tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam" (2 Moz. 20;5).

A. Baštiks pēdējā laikā izskatās tik sanīcis, it kā būtu sācis Bībeles vārdiem ticēt. Viņš gan ir pilnīgs nulle gan bērnunamu industrijā (reāli to vada I. Zalpētere, Laila Rieksta-Riekstiņa u.c.), gan valdībā, bet A. Baštika piemērs varbūt atgādinās Bībeles brīdinājumu diviem Kristīgās akadēmijas audzēkņiem – Aināram Šleseram un viņa kundzei Inesei.

 

Par Neatkarīgajā publicēto Arņa Kluiņa rakstu "Bērnu vietā savairojušies ierēdņi"

Bērnu un ģimenes lietu minstrija,  NRA 08/27/08    Piektdien, 15. augustā, laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze tika publicēts Arņa Kluiņa raksts Bērnu vietā savairojušies ierēdņi, kurā autors, cita starpā, analizē Bērnu un ģimenes lietu ministrijas (ministrija) darbu, īpaši uzmanību pievēršot ārpusģimenes aprūpes sistēmai Latvijā.

Ministrija pauž sašutumu par žurnālista A. Kluiņa publikācijas saturu – rakstā paustā autora nostāja ir tendencioza, faktus izkropļojoša, un tajā ir ietverti apgalvojumi, kas ir ne tikai neobjektīvi, bet arī cieņu un godu aizskaroši. Norādot, ka Latvijā tiek tirgoti bērni, ir izveidota vesela bērnu namu industrija un notiek mahinācijas ar audžuģimenēm, A. Kluinis nerespektē Latvijā demokrātiski iedibinātus tiesiskas valsts institūtus, pārkāpj ētikas un morāles normas, tīši mudinot sabiedrību neuzticēties valsts pārvaldei. Šādas nekorektas informācijas publicēšana ir ne tikai necieņas izrādīšana pret lasītāju, kurš tiek klaji maldināts, bet nelojāla rīcība pret valsti kopumā.

Rakstā A. Kluinis ir centies nomelnot ne tikai ministriju. Apgalvojums, ka ministrija "..atlasa un apmāca audžuģimeņu statusam tādus cilvēkus, kuri nedara neko citu, kā vien uzskaita dienas un stundas, kuras bērns pavadījis audžuģimenē, lai piestādītu par to rēķinus valstij un pašvaldībai", ir to cilvēku apmelošana, kuri ir pieņēmuši tik atbildīgo lēmumu uzņemties rūpes un sniegt ģimenisku vidi bērniem, kuru vecāki to nespēj nodrošināt. Audžuģimene bērnam sniedz mājas līdz brīdim, kad situācija viņa bioloģiskajā ģimenē būs uzlabojusies vai, ja tas nav iespējams, viņam tiktu atrasta cita ģimene. Audžuģimene ir alternatīva bērnu namam. Šo soli nebūt nav viegli spert, jo ir jābūt stingrai pārliecībai un gribasspēkam, pieņemot audzināšanā bērnus, kuri savā īsajā mūžā ir piedzīvojuši daudz sāpju un vilšanos un kuriem īsti laimīga bērnība kopā ar bioloģiskajiem vecākiem ir gājusi secen. Tomēr ar vieglu roku A. Kluinis laikraksta lasītājam stāsta, ka "..audžuģimenei tiek dotas tiesības padzīt audzināmo jebkurā brīdī". Izmantojot iespēju, ministrija izsaka pateicību visām audžuģimenēm, kuras pilda šos pienākumus un dara to ar vislielāko atbildību.

Vēršoties pie A. Kluiņa, ministrija izsaka nožēlu, ka laikā, kad žurnālists plānoja rakstīt šo rakstu, viņš neizmantoja iespēju, ko savukārt izmantoja citi masu mediju pārstāvji, atbraukt uz ceturto audžuģimeņu salidojumu, kas notika jūlija beigās. Redzot mazo un lielo, tostarp slimo bērnu dzīvesprieku, nebūtu pamata šādas publikācijas tapšanai, jo viņi bija kopā ar cilvēkiem, kurus būtu pamats saukt par mammu un tēti, un tas šiem bērniem ir svarīgāk par mantām un spēlēm, kuru netrūkst bērnu namā.

Žurnālists savā rakstā arī ir atļāvies apvainot tos cilvēkus, kuri apsver vai jau ir pieņēmuši atbildīgo lēmumu adoptēt bērnu, norādot, ka "..nepiedzimušo bērnu vietā viņu potenciālie vecāki izvēlējās jaunās iespējas kļūt par uzņēmējiem, politiķiem, pasaules apceļotājiem utt., bet šodien varētu sadomāt adoptēt bērnu..". Ja A. Kluinis būtu objektīvs, viņš būtu painteresējies un zinātu, ka Latvijas adoptētāji kā motivāciju adopcijai visbiežāk min vēlmi piešķirt ģimenei lielāku nozīmi, uzņemties vecāku atbildību un rūpes par pamesto bērnu likteni. Vairāki adoptētāji arī norāda, ka tieši paziņu vai draugu pozitīvā adopcijas pieredze ir pamudinājusi izšķirties adoptēt pašiem. Šādi nicīgi izteikumi arī grauj valsts politiku un centienus rast iespēju katram bērnam augt ģimenē. Pašreizējais temps nav straujš, tomēr potenciālo adoptētāju skaits neatlaidīgi pieaug – no 2008. gada sākuma līdz 13. augustam vietējā adopcijā bija ņemts 71 bērns, bet pērn šādā pašā laika periodā bija adoptēti 59 bērni.

Ar nožēlu arī jāsaka, ka, tiražējot nepatiesu informāciju, A. Kluinis nevis aizstāv, bet kaitē bērnu interesēm. Iespējams, ka pēc šāda raksta izlasīšanas būs cilvēki, kuri bailēs tapt ierautiem "bērnu namu industrijā" vai "audžuģimeņu mahinācijās" atteiksies no domas kļūt par audžuģimeni vai adoptēt. Bet kādam bērnam tā būtu bijusi iespēja.

Jāpiemin, ka starptautiskais žurnālists un rakstnieks Čārlzs Fletčers (Charles Fletcher ) norāda, ka preses brīvība nenozīmē tiesības runāt jebko par jebkuru (konference Mediju ētika: problēmas un risinājumi, 24.04.2003.). Latvijas Žurnālistu savienības ētikas kodeksā ir noteikts, ka žurnālista galvenais uzdevums ir garantēt sabiedrībai patiesas un pārbaudītas informācijas saņemšanu un faktu izklāstam ir jābūt objektīvam, skaidram un nepārprotamam, atklājot svarīgākās sakarības un nepieļaujot izkropļojumus.

Lai arī A. Kluinim tika sniegta plaša informācija par ministrijas un tās padotības iestāžu funkcijām, acīmredzot iekļaut plašāku skaidrojumu, kas objektīvi atspoguļotu situāciju ārpusģimenes aprūpes jomā Latvijā, pēc autora domām, nebija svarīgi.

Jāpiebilst, ka ministrija ir atvērta sadarbībai ar profesionāliem žurnālistiem, jo nav šaubu, ka viņu rokās nonākusī informācija tiks atspoguļota objektīvi. Īpaši ņemot vērā to, ka bieži darba kārtībā ir jautājumi, kas skar bērnu tiesību aizsardzību, lūdzam arī turpmāk pret šo informāciju izturēties ar īpašu vērību.

Pielikumā ir pieejama vēstule laikraksta galvenajai redaktorei Anitai Daukštei, kurā argumentēti ir izklāstīts ministrijas viedoklis. Ministrija arī ir vērsusies Ģenerālprokuratūrā ar lūgumu pārbaudīt rakstā minēto par iespējamo bērnu tirdzniecību.

Izmantojot iespēju, informējam, ka Valsts kanceleja sadarbībā ar valsts pārvaldes institūcijām piektdien, 2008. gada 19. septembrī, visā Latvijā organizē Valsts pārvaldes atvērto durvju dienu. Šajā dienā būs atvērta arī Bērnu un ģimenes lietu ministrija, cita starpā piedāvājot iespēju tikties ar Adopcijas un Audžuģimeņu un aizbildņu nodaļas speciālistiem. Pieteikties var līdz šā gada 10. septembrim, zvanot pa tālruni 67 35 64 82.

 

Tiesībsargs: mācību grāmatu iegāde par vecāku līdzekļiem ir pretrunā ar Satversmi

NRA 08/27/08    Situācijās, kad vecāki ir spiesti iegādāties mācību grāmatas par personiskajiem līdzekļiem, tiek pārkāptas bērnu tiesības uz bezmaksas izglītību, pabeidzot pārbaudes lietu secinājis Tiesībsargs Romāns Apsītis.

Valsts pienākums ir nodrošināt izglītojamos ar mācību līdzekļiem, tostarp arī mācību literatūru. „Gan Latvijas Republikas Satversmē, gan vairākos Latvijai saistošos starptautiskajos dokumentos noteiktas tiesības uz bezmaksas izglītību, kas nozīmē arī nodrošināšanu ar mācību materiāliem. Taču ne visas skolu bibliotēkas var pilnībā apgādāt audzēkņus ar mācību grāmatām un citiem mācību procesā nepieciešamajiem līdzekļiem,” uzsver Tiesībsargs Romāns Apsītis.

Ministru kabinets noteicis, ka no 2006. gada 1. janvāra skolu bibliotēkām grāmatu iegādei jāatvēl ne mazāk kā septiņi lati uz vienu skolēnu un pedagogu. Šobrīd saskaņā ar 2008. gada budžetu valsts finansējums mācību līdzekļu iegādei uz vienu izglītojamo ir Ls 4,12. Pērn šī summa bija Ls 3,87, bet 2006. gadā – Ls 1,86. Turklāt šogad finansējums mācību līdzekļu iegādei nav palielināts – vidējā rādītāja pieaugums skaidrojams ar skolēnu skaita samazināšanos. Lai nodrošinātu noteikto finansēšanas normatīvu septiņu latu apmērā, paredzēts, ka trūkstošo daļu sedz katra pašvaldība no saviem līdzekļiem.

Pašvaldību piešķirtais finansējums šim nolūkam ir atšķirīgs, tādējādi visās pašvaldībās nav nodrošināti vienlīdzīgi apstākļi izglītības iegūšanai. Valsts kontrole secinājusi, ka 71% no revīzijā iekļautajām pašvaldībām 2006. gadā nebija nodrošinājušas valdības noteikto finansējuma apjomu – septiņus latus uz vienu skolēnu un pedagogu. Taču, piemēram, Ventspilī un Jūrmalā skolēni vairumā gadījumu tomēr ir nodrošināti ar bezmaksas mācību grāmatām.

Tiesībsargs arī norāda, ka valsts noteiktais finansējuma apjoms mācību grāmatu iegādei – septiņi lati – šobrīd ir nepietiekams, ņemot vērā faktiskās cenas. Tāpat arī pašvaldību iespējas līdzfinansēt grāmatu iegādi ne vienmēr ir pietiekamas. Tāpēc Tiesībsargs Romāns Apsītis vērsīsies Ministru kabinetā un Saeimā, norādot, ka šāda situācija ir nepieļaujama, un aicinās rast adekvātu risinājumu, lai nodrošinātu skolēnus ar bezmaksas mācību grāmatām. Šo jautājumu būtu jāskata arī 2009. gada valsts budžeta kontekstā.

Turklāt, attīstoties izpratnei par tiesībām uz bezmaksas izglītību, būtu jāvērtē arī skolēnu apgādāšana arī ar bezmaksas mācību burtnīcām un citiem nepieciešamajiem mācību palīgmateriāliem. Citās valstīs, piemēram, Igaunijā, Somijā un citviet skolēni vismaz pamatskolās pilnībā nodrošināti ar mācību grāmatām, savukārt vidusskolas posmā daļa izdevumu jāuzņemas vecākiem. Igaunijā sākot ar šo mācību gadu tiks nodrošinātas arī bezmaksas darba burtnīcas.

 

Izglītības inovāciju problēmas

Romans Vitkovskis, Žurnāls "Nedēļa"   08/27/08    Latvijā izglītību regulējošie likumi paredz, ka Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) ir ekskluzīvas tiesības uz tā saukto mīksto (soft – netaustāmais, kā metodes, mācāmās vielas apjoms utt.) daļu un pašvaldībām tiek atvēlēta "cietā" (hard – taustāmais, kā grāmatas, datori, logi, soli utt.). Taču parādās pretrunas pieņemtajos likumos, kas, no vienas puses, atļauj, bet, no otras – liedz pašvaldību piedalīšanos "mīkstajā" daļā.

Sniegtajā likuma fragmentā ir izcelta norma, kas attiecas uz pašvaldību līdzekļu piedalīšanās iespēju.

Izglītības inovācijas fonda likums (fragments)

5. pants. Fonda līdzekļi un to izlietošana

(1) Fonda līdzekļus veido:

1) valsts budžeta līdzekļi gadskārtējā valsts budžeta likumā noteiktajā apjomā;

2) pašvaldību budžetu līdzekļi;

3) fizisko un juridisko personu, tai skaitā ārvalstu fizisko un juridisko personu, dāvinājumi, ziedojumi un cita finansiālā palīdzība;

4) ienākumi no Fonda saimnieciskās darbības.

(2) No valsts budžeta piešķirtie līdzekļi glabājas Valsts kasē.

(3) No pašvaldību budžetiem piešķirtie līdzekļi, kā arī fizisko un juridisko personu, tai skaitā ārvalstu fizisko un juridisko personu, piešķirtie līdzekļi glabājas bankā, kuru norāda Fonds.

(4) Fonda līdzekļi tiek izmantoti atbilstoši Fonda mērķim un uzdevumiem, kā arī Fonda darbības nodrošināšanai. Fizisko un juridisko personu, tai skaitā ārvalstu fizisko un juridisko personu, dāvinājumus, ziedojumus un citu finansiālo palīdzību Fonds izlieto atbilstoši norādītajam finansējuma mērķim. Ja finansējuma mērķis nav norādīts, tas tiek izlietots, ievērojot šajā likumā noteikto kārtību.

(5) Fonda līdzekļu atlikumu saimnieciskā gada beigās izlieto Fonda izdevumu segšanai nākamajā saimnieciskajā gadā un neapliek ar ienākuma nodokli.

Jau iepriekš bija zināms no citu likumu satura, ka pašvaldības var tikai nopirkt skolām un citām izglītības iestādēm kaut ko taustāmu, piemēram, datorus vai galdus, bet nevar ieskaitīt līdzekļus minētajā fondā, lai būtiski uzlabotu savas teritorijas mācību iestāžu konkurētspēju, jo inovācijas izglītībā lielākoties saistās ar netaustāmām lietām, piemēram, metodiku. Var jau būt, ka bija domāta būtiska pašvaldību iespēju ierobežošana tikai ar materiālu – vārda tiešā nozīmē – palīdzību, bet paša fonda būtība ir sekmēt efektīvas jaunas mācīšanas metodes un līdzekļus, kas lielākoties nevar būt taustāmi.

Pašvaldību konkurētspēju vairo arī tās teritorijā sniegtās izglītības kvalitāte. Pašvaldībām ir svarīgi piesaistīt savām teritorijām turpmāk maksātspējīgus iedzīvotājus, kas būtiski iespaidos pašvaldību budžetus. Viens no paņēmieniem ir izveidot pašvaldības teritorijā tādas izglītības iestādes, kas var sekmīgi konkurēt ar citu teritoriju piedāvājumu. Pati Izglītības inovāciju fonda būtība ir jaunu efektīvu izglītošanas metožu rašana un atbalstīšana ar valsts, pašvaldību un privātiem ziedojumiem. Inovāciju izglītībā būtība ir ieviest efektīvākas un produktīvākas mācīšanas metodes, kuru uzdevums nav tikai ātrāk un efektīvāk iemācīt standartos fiksēto mācību vielu, bet dot iespēju iemācīt arī papildus tiem tik daudz, lai samazinātu esošajos izglītības standartos paredzēto atpalicību no zinātnes un tehnikas progresa. Protams, ka papildu esošajiem standartiem apgūstamais ir brīvprātīgs pasākums, bet šādai iespējai ir jābūt.

Pašvaldības šā fonda dibināšanas likumā ir tieši norādītas kā iespējamie projektu atbalstītāji ar saviem līdzekļiem, nevis kā pastarpinātas personas. Turpat citi likumi, kas regulē pašvaldību darbību, ar saviem līdzekļiem neļauj tām brīvi ieskaitīt savus ziedojumus šajā valsts ar likumu dibinātajā fondā, kur, kā iepriekš redzams, pašvaldību līdzekļu klātbūtne ir noteikta ar likumu. Valsts kontrole, protams, skatīsies, vai pašvaldības līdzekļi nav ieskaitīti Izglītības inovāciju fondā, jo uzskatīs, ka primāri ir citi likumi. Šī nav vienīgā pretruna mūsu likumos, bet tai ir ļoti būtiska iezīme – tā skar mūsu izglītības progresa iespēju un iespēju pašvaldībām veidot konkurētspējīgu vidi. Ja kādas pašvaldības teritorijā izrādīsies, ka var iegūt būtiski labāku izglītību nekā citās, sāksies divu veidu kustība:

1) citu pašvaldību centieni iegūt to pašu;

2) IZM centieni pašsaglabāties un mēģinājumi diskreditēt konkrētās pašvaldības veikumu, lai nesamazinātu savu lomu.

Pašvaldību centieni iegūt tādas priekšrocības kā citām ir apsveicami, jo tādējādi tiek panākts vispārējs progress. IZM centieni pašsaglabāties ar mēģinājumiem diskreditēt citu veikumu var būt ierēdņu dabiska reakcija, bet cerams, ka tiks veikti pasākumi, kas veiksmīgus projektus tiražē un padara par vispārpieejamiem. Var sagaidīt arī situāciju, kurā IZM un ar to saistītās struktūras un personas, nevarot veikt ko līdzīgu efektivitātē, uzsāks dažādu pretdarbību.

Piemēram, nav iedomājams, ka mācību grāmatu autori, kas pārraksta to pašu fiziku bez jebkādām satura izmaiņām, gribēs situāciju, kurā tiks būtiski mainīts pasniedzamās fizikas saturs, iekļaujot daudz jaunākas atziņas. Diemžēl izglītības saturs stipri atpaliek no zinātnes un tehnikas progresa. Tas ir saistīts ar nopietnām pretrunām starp pedagoģijas zinātnes atziņām un zinātnes un tehnikas progresa ātrumu. Saprotams, ka iepriekšējo gadsimtu zinātnes un tehnikas progresa augšanas paātrinājums bija visai niecīgs un uz to bija balstīts viss pedagoģijas arsenāls. Paraugoties uz to, kas bija noliedzams pirms 50 gadiem, un tagadējo, katrs var pārliecināties par progresa pieauguma ātrumu, salīdzinot ar 100 gadu vecu pagātni.

Tika ierosināts, ka Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM) varētu izdarīt likuma papildinājumu, ka pašvaldības, neraugoties uz citos likumos izteiktiem ierobežojumiem, varētu ieskaitīt savus līdzekļus valsts ar likumu dibinātos fondos, kur ir skaidra norāde, ka fondu līdzekļus veido arī pašvaldību līdzekļi. RAPLM acīmredzami ir aizņemta tikai ar teritoriālo reformu un negrasās domāt par citiem jautājumiem.

Latvijas Izglītības inovāciju fonda līdzekļi 2008. gadam ir niecīgi un veido aptuveni 100 000 latu, kas tika šogad sadalīti grantos pa 5000 latu. Ar šādām summām jaunas metodes ieviešanu panākt šodienas apstākļos nav reāli. Tā var būt tikai viena talantīga skolotāja vai kāda cita pieredzes ieviešana vienā skolā, vienam priekšmetam, vienai klasei, ne vairāk.

Tiklīdz saduramies ar eapmācību, portālu, datubāzi u.c., tikai viens projekts izlietos visu šābrīža fonda līdzekļu daudzumu. Tiklīdz projekts prasa skolotāju apmācību un viņu līdzdalību, kas ir jāapmaksā pat tad, ja mācībspēka apmācība ir par velti, vienai skolai esošā fonda līdzekļu apjoms ir nepietiekams.

Nākamajam gadam būtu nepieciešami vismaz trīskāršoti ieskaitījumi fondā no valsts budžeta un jāļauj pašvaldībām veikt iemaksas, nodrošinot savas teritorijas skolu piedalīšanos inovāciju apgūšanas projektos.

Izglītības inovāciju projektus nevar ierobežot tikai ar esošā izglītības satura pasniegšanas metožu uzlabošanu, kas arī ir būtiski, – nepieciešams izveidot īpašu konkursu esošā izglītības satura papildināšanai, lai skolu beidzējiem būtu pietiekams priekšstats par tiem priekšmetiem, kuru tālāku apgūšanu viņi var izvēlēties. Īpaša vērība jāpievērš tam, ka nesekmīgo skaits ir dramatiski palielinājies, un jāveicina tās metodes – projekti, kas uzlabo izpratnes palielināšanos un nesekmības samazināšanos. Paralēli jāveicina talantīgo skolēnu papildu attīstība, kas šobrīd aprobežojas ar olimpiādēm un to uzvarētāju nometni ALFA, kura pat nevar apmaksāt lektoru transporta izdevumus un lekcijas (tas nopietni raksturo valsts attieksmi pret talantīgo jaunatni). Šajā nometnē Latvijas vadošie zinātnieki talantīgiem jauniešiem stāsta par savu pētījumu objektiem, jēgu un rezultātiem, kā arī par to, ko pasaulē grib un cer uzzināt. Nometne ALFA darbojas jau aptuveni 40 gadu ar ļoti labām sekmēm, jo skolēni ne tikai uzzina, ko un kā pēta, kā domā un uz ko cer zinātnieki, bet arī saprot, ka viņi ir sportot spējīgi un visādi citādi cilvēcīgas būtnes. Daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki un pazīstami zinātnieki ir bijuši ALFA klausītāji. Šo praksi var būtiski paplašināt, nevis esošai samazināt valsts finansējumu. Šī arī ir iesakāma joma IZM un fonda darbībai.

Daudzi uzņēmēji sūdzas, ka nav pietiekami daudz labu strādnieku – speciālistu, amatnieku, var saukt kā grib, bet tādu, kas pārzina savu darbu, spēj izmantot jaunus instrumentus un, galvenais – saprot jaunu tehnoloģiju būtību. Viņi nestrādā tikai pēc instrukcijām, bet saprot, kas notiek, zina, kā rīkoties, un māk pielāgot vienas vides tehnoloģiju nedaudz modificētai videi. Viņiem ir ne tikai "zelta rokas", bet arī galva, kas ļauj tās efektīvi likt lietā. Nepieciešams ne tikai jauns aprīkojums mācību iestādēm, bet arī mācību kursa izmaiņas, kā arī papildu pēcmācību nodrošinājums, kas ļautu, piemēram, interneta vidē papildināties esošajā specialitātē, uzzināt jaunumus, to saturu un ieraudzīt līdzbiedru atziņas.

No visa var tikai secināt, ka inovāciju jautājums izglītībā ir deklaratīvs, bet netiek atbalstīts pēc būtības. Valsts attieksmi mēra ar atvēlētā budžeta lielumu, un tas šobrīd runā pats par sevi.

 

Satversmes pārkāpums: bezmaksas izglītība valstī nepastāv

Zane Stankeviča,  NRA 08/28/08     Skolas vecuma bērnu vecāki septembri nereti gaida ar šausmām, jo skolēniem nepieciešamas ne tikai somas, burtnīcas un drēbes, bet arī grāmatas.

Valsts tiesībsarga birojs veicis pārbaudi, lai noskaidrotu, vai mācību grāmatu iegāde par skolēnu vecāku līdzekļiem nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 112. pantu, kas garantē bezmaksas vidējo izglītību. Analizējot gan Latvijas, gan starptautiskos normatīvos aktus, tiesībsargs Romāns Apsītis vakar atzinis, ka nodrošinājums ar mācību grāmatām ir bezmaksas izglītības neatņemama sastāvdaļa, līdz ar to prasība vecākiem grāmatas iegādāties pašiem ir pretrunā ar Satversmi.

Ministru kabineta (MK) noteikumi paredz, ka finansējumam mācību grāmatu un periodisko izdevumu iegādei kopš 2006. gada jābūt vismaz septiņiem latiem uz vienu skolēnu un pedagogu. Šogad valsts budžetā finansējums uz vienu skolēnu mācību līdzekļu iegādei paredzēts 4,12 latu apjomā, un tas diemžēl nemainīsies arī nākamgad. Tiesa, līdz šim tas ir audzis – vēl 2007. gadā šī summa bija 3,87 lati, 2006. gadā – tikai 1,86 lati. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) uzsver, ka nodrošināt šo septiņu latu finansējumu nav tikai valsts pienākums – atlikusī summa jāsedz pašvaldībām no sava budžeta līdzekļiem. Tomēr daudzu pašvaldību iespējas ir ierobežotas.

"Ik gadu, veidojot nākamo valsts budžeta projektu, IZM ir pieprasījusi finanšu līdzekļus, lai no valsts budžeta nodrošinātu paredzēto summu pilnā apmērā. Skatoties pa gadiem, mēs tam lēnām arī tuvojamies," norāda IZM Komunikācijas nodaļas vadītāja Dace Jansone. Tomēr valsts finansējuma vidējā skaitļa pieaugums ir skaidrojams ne tikai ar labo gribu un nodomiem, bet arī ar skolēnu skaita samazināšanos.

IZM apkopotie dati liecina, ka skolu bibliotēkās uz vienu bērnu vidēji ir 27 mācību grāmatas, taču Latvijas skolās jau par ierastu parādību kļuvusi situācija, kad mācību grāmatas, kas vienam skolēnam iegādātas pirms pāris gadiem, mazajam brālim vai māsai vairs neder. "Problēma ir tā, ka katrs skolotājs cenšas mācīt pēc savas izdomātās un superefektīvās metodes, līdz ar to katrs paliek pie kaut kādas savas idejas. Kaitina, ka otrs bērns nevar mācīties no tās pašas grāmatas, jo tā ir vai nu sazīmēta, vai sašvīkāta, vai neder, jo skolotāja izdomājusi citu programmu. Ar ko atšķiras pirms divdesmit gadiem izdota vispārīgā pasaules vēsture no šodien izdotas? Ar labāku papīru? Smukākām bildēm? Vēsture nemainās. Tāpat arī ar matemātiku – cik divdesmit gadu laikā ir atklāts jaunu algebras un ģeometrijas teorēmu? Rodas jautājums – kāpēc katru gadu vienā priekšmetā vajag jaunu grāmatu?" sašutusi ir kāda divu skolēnu māte.

D. Jansone atzīst, ka valstī nepastāv viens noteikts mācību grāmatu saraksts un katra skola grāmatu nomaiņu plāno pēc saviem ieskatiem. "Katrā priekšmetā var būt vairākas grāmatas, un tās visas atbilst mācību programmai – mainās tikai metodika. Jebkura mācību grāmata vispirms tiek pārbaudīta Izglītības satura un eksaminācijas centrā (ISEC), kur tai jāsaņem atzinums, ka to mācību procesā atļāvusi lietot IZM. MK noteikumi paredz, ka skolas direktors kopā ar skolas pedagoģisko padomi veido grāmatu sarakstu uz trim gadiem – viņi skatās, ko atļauj izmantot IZM, un īsteno programmu pēc saviem ieskatiem. Pēc kādām grāmatām tas notiek, nav svarīgi. Ja ISEC tās ir apstiprinājis, tās ir derīgas, lai sasniegtu noteiktos mērķus un standartus," skaidro IZM sabiedrisko attiecību speciāliste.

Vēl viena problēma, kas iedragā skolēnu ģimeņu budžetus, ir darba burtnīcas. "To cenas ir ļoti augstas. Darba burtnīca ar pelēkām plānām lapām maksā dārgāk nekā krāsains žurnāls, kas iespiests uz spīdīga papīra un ir daudz biezāks. Daudzi skolēni neiet uz stundām tikai tāpēc, ka mamma nevar atļauties nopirkt darba burtnīcu, bet skolotāja par to zāģē bērnu," norāda kāda pamatskolnieka mamma. Turklāt uz katras burtnīcas norādīts, ka mācību līdzekli "kopēt un pavairot aizliegts".

Tiesībsarga biroja sabiedrisko attiecību speciāliste Laura Brance skaidro, ka šajā pētījumā apskatīts tieši mācību grāmatu jautājums, taču R. Apsītis sacījis, ka nākotnē arī darba burtnīcas būs aktuāls jautājums – būtu jādomā par skolēnu nodrošināšanu arī ar tām. "Tiesībsarga kompetence nav pateikt, cik grāmatas vai naudas ir pietiekami. Tas ir darbs ekspertiem." norāda L. Brance.

 

Deficītais skolotājs

Edgars Gertners,  NRA 08/28/08    Uzsākot mācību gadu, Rīgā trūks aptuveni 104 skolotāju (precīzs skaits būs zināms septembra vidū). Pašvaldība vienpersoniski atbildību par mācībspēku deficītu neuzņemas, norādot, ka arī skolām un valstij ir pienākumi.

Lai problēmu risinātu, tiks veikti dažādi pasākumi valsts mērogā, taču to, vai, piemēram,skolotāju palīgu ieviešana un mērķstipendiju piešķiršana situāciju uzlabos, zināsim tikai pēc pāris gadiem.Raugoties pēdējo gadu bilancē,jāsecina,ka neesam iztikuši bez robiem skolotāju rindās. Piemēram, pērn, uzsākot jauno mācību gadu, 125 Latvijas skolās trūka dažādu priekšmetu skolotāju. Precīzu skaitu Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nosaukt nevar, jo skaitīšana notiek pēc pārāk sarežģītas sistēmas. Taču bija skaidrs,ka visvairāk trūka mājturības un tehnoloģiju, matemātikas un fizikas priekšmetu pasniedzēju. Līdzīga situācija bija arī Rīgas vispārizglītojošajās mācību iestādēs. Šogad galvaspilsētā pirmajā septembrī būs vakantas aptuveni 104 skolotāju vietas – apmēram viens procents no visiem galvaspilsētas pasniedzējiem. Daudz vai maz,šis jautājums atvērts diskusijām, taču uzmanību saista tendence, ka lielākā daļa no trūkstošajiem kadriem ir tieši eksakto zinību speciālisti. Lai risinātu krīzi augstskolās, kur gandrīz katastrofāli trūka dažādu tehnisko programmu studentu, valsts piešķīra gan budžeta vietas, gan stipendijas, it kā mudinot studentus neizvēlēties populārās jurista un sabiedrisko attiecību programmas. Taču, aplūkojot situāciju skolās, saprotami kļūst arī tukšie augstskolu soli un inženieru darba vietas.Ja dabaszinības netiek iemācītas skolā (pedagogu trūkuma un zemās kvalifikācijas dēļ), tad nav brīnums, ka augstskolās studentu attiecīgajās jomās trūkst. Cenšoties piesaistīt jaunos un potenciāli novatoriskos pasniedzējus – studentus, mēģinājums bieži vien ar blīkšķi izgāžas. IZM kā pedagogu apmācības lielāko plusu min faktu,ka, studējot pedagoģiju, cilvēkam tiek sniegtas daudzpusīgas zināšanas un,beidzot augstskolu, darba tirgū ienāk speciālists, kas var strādāt ne tikai vienā šaurā specialitātē. Tas gan rada arī pretreakciju – vairākums izvēlas strādāt ne savā profesijā. Visbiežāk skolotāji aiziet jau pēc pirmā pusgada, labākajā gadījumā gada. Kā lielākais trūkums ir nepietiekams finansējums pedagogu praksēm, līdz ar to dažkārt dzirdamas iebildes, ka pedagogi labāk tiek sagatavoti teorētiski, bet mazāk praktiski. Trūkst arī finansējuma mentoru ieviešanai (prakse, kad pieredzes bagātāks pedagogs ievada darbā jauno speciālistu). Prakses trūkums ir viens no iemesliem, kāpēc bezpalīdzībā rokas saķer gan skolu direktori, gan paši skolēni, kuriem jāmācās pie skolotāja, kurš pats īsti nezina, ko māca.Protams, nederīgi nav visi jaunie studenti, taču prasmīgs students – skolotājs, direktoru vārdiem izsakoties, ir reta laime.

Lai nopietnāk motivētu eksakto zinību studentus strādāt skolās, valsts ar šā mācību gada 1. septembri visās Latvijas rajonu un pilsētu skolās uzsāks īstenot Eiropas Savienības Sociālā fonda projektu «Atbalsts vispārējās izglītības pedagogu nodrošināšanai prioritārajos mācību priekšmetos». Tas nozīmē,ka skolotājiem tiks piešķirtas mērķstipendijas.Tās paredzētas tikai dabaszinātņu,matemātikas, informātikas un svešvalodu pasniedzējiem (tiem, kuri māca Eiropas Savienības vai Eiropas ekonomiskās zonas valstu oficiālajās valodās). Citu priekšmetu skolotāji pie šā fonda naudas netiks.Rīgā mērķstipendijas piešķirs pedagogiem:

> kuri vispārējās izglītības iestādes 7. līdz 12. klasē māca prioritāro mācību priekšmetu vai priekšmetus vismaz 12 kontaktstundas nedēļā. Kā arī tiem,kuri apgūst prioritārā mācību priekšmeta vai priekšmetu pedagoga profesionālo kvalifikāciju atbilstošā studiju programmā;

> kuri ir ieguvuši noteiktā prioritārā mācību priekšmeta vai priekšmetu pedagoga profesionālo kvalifikāciju atbilstošā studiju programmā. Tiem,kuri māca prioritāro mācību priekšmetu vai priekšmetus vispārējās izglītības iestādes 7. līdz 12. klasē vai profesionālās izglītības iestādē vismaz deviņas kontaktstundas nedēļā un papildus pedagoga pienākumiem veic pētniecisko vai radošo darbu (konsultatīvais, metodiskais,pētnieciskais u.c.)

Tātad galvenokārt uzmanība tiks pievērsta studentiem un jau pieredzējušajiem skolotājiem. Pēdējā gadījumā varētu gan iebilst, ka ārpus pedagoga pienākumiem veiktie darbi, kas līdz šim lielākā vai mazākā mērā novērtēti ar «paldies», tikai godīgi saņems sev pienākošos summu. Rīgā mērķstipendiju piešķirs šādā secībā un apmērā:

> pedagogam (studentam) – 100 latu mēnesī,

> pedagogam (kurš ir ieguvis pedagoga profesionālo kvalifikāciju) – 150 latu mēnesī, ja tas māca prioritāro mācību priekšmetu vai priekšmetus 21 vai vairāk kontaktstundu nedēļā,

> pedagogam (kurš ir ieguvis pedagoga profesionālo kvalifikāciju) – no 65 līdz 150 latiem mēnesī, ja tas māca no 9 līdz 21 kontaktstundai nedēļā prioritāro mācību priekšmetu vai priekšmetus. Atbalstīti tiks skolotāji, kuriem ir lielāks kontaktstundu skaits. Stipendiju izmaksa tiks uzsākta 2008. gada septembrī pēc skolu tarifikācijas, noslēdzot trīspusēju līgumu starp pedagogu,

Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamentu un IZM Studiju fondu. Pārējiem skolotājiem būs jāiztiek ar līdzšinējo algu un piemaksām par burtnīcu labošanu. Rīgas skolotājiem pašvaldība maksā 21 latu par likmi, kā arī dod vienreizējo piemaksu – 50 latu Skolotāju dienā. Neskaitot šādu atzinību, skolotājiem tiek nodrošināta veselības polišu apmaksa, bezmaksas tālākizglītība (kursi), kā arī mērķstipendijas.

Konkursā «Zelta pildspalva» pedagogi bez zelta rakstāmrīka saņem arī naudas balvas.

«Katru gadu no jauna saskaramies ar pedagogu trūkumu, bet nekad nav tā, ka skola tādēļ neuzsāktu darbu un nenodrošinātu mācību procesu.Ir skolotāji,kuri strādā,aiziedami pensijā,ir skolotāji,kuri aizvieto.Katrā ziņā mācību process skolā turpinās,»optimistiski noskaņota ir Rīgas domes Izglītības,jaunatnes un sporta departamenta (RDIJSD) sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Indra Vilde.

Par to, kuram būtu jāuzņemas atbildība par skolotāju trūkumu, domas dalās. Rīgas rajona padome, izglītības un kultūras pārvalde uzskata,ka problēmas jārisina skolām, sadarbojoties ar pašvaldībām. Turpretī RDIJSD domā,ka par skolotāju trūkumu atbildība jāuzņemas visām trim pusēm. Skola atbild par to, lai nodrošinātu pedagogus,jo skolotāju darbā pieņem skolas direktors.

Pašvaldībai jālemj par to, kā skolotājus motivēt.Savukārt valstij jādomā par skolotāja profesijas prestižu, algu politiku, jo tās apstiprina un pieņem Ministru kabinets. To, vai šis atbildības sadalījums ir adekvāts, nezinu.IZM, skaidrojot, ko ir paveikusi, lai motivētu un piesaistītu skolotājus, liek galdā šādus faktus:

> Saskaņā ar Pedagogu darba samaksas paaugstināšanas programmu 2006. – 2010. gadam skolotājiem katru gadu tiek paaugstināta darba samaksa par vienu darba likmi.

> Tiek veicināta uzņēmēju piedalīšanās jauno pedagogu piesaistē izglītībassistēmai, piemēram, programmā «Iespējamā misija».*

> Lai paplašinātu to personu loku,kas tiesīgi strādāt skolās, 2006. gada 19. decembrī pieņemti «Noteikumi par prasībām pedagogiem nepieciešamajai izglītībai un profesionālajai kvalifikācijai ». Tie paredz, ka par pedagogu drīkst strādāt persona, kura apguvusi akadēmiskās izglītības (bakalaura) studiju programmas mācību priekšmetam atbilstošā zinātnes nozarē. Piemēram, Mākslas akadēmijas absolventi var mācīt zīmēšanu vispārējās izglītības iestādēs,bet divu gadu laikā jāuzsāk studijas pedagoģijā.Nākotnē, lai palīdzētu skolēniem,kuriem ir mācīšanās, sociālās vai psiholoģiskās grūtības, īstenojot pamatizglītības programmu no 1. līdz 6. klasei,skolās, sākot ar 2010./2011. mācību gadu, tiks ieviests jauns amats – skolotāja palīgs. Tas atvieglos arī skolotāja un klases audzinātāja darbu, jo tiks radīta iespēja strādāt diferencēti un ievērot katra skolēna vajadzības. Pašreiz IZM pēta jau esošo pieredzi šajā darbā,diskutē par problēmām un izstrādā amata aprakstu skolotāja palīga amatam,ko paredzēts aprobēt 5 pilotskolās 2009./2010. mācību gadā. Šāds palīgs samazinātu skolotāja slodzi, taču par reālajiem labumiem, ko tas dotu, varēs spriest tikai pēc pilotprojekta beigām.

Nenoliedzami, ka lēmums piesaistīt jaunos studentus ir skaidrojams ne tikai ar speciālistu trūkumu. Runa ir arī par paaudžu maiņu skolās, kas atsevišķās nozarēs ir iekavējusies.Pēc pērnā gada datiem, Rīgā aptuveni 10% skolotāju ir vecāki par 60 gadiem, savukārt jauno speciālistu skaits ir zem 10%.Ministrija gan steidz mierināt, ka salīdzinoši ar Eiropas pieredzi neesam tik sliktā situācijā, viņiem jauno speciālistu ir aptuveni 12% no visiem pasniedzējiem.Taču modru dara atkal fakts,ka lielākais trūkstošo skolotāju skaits Latvijā ir tieši eksaktajās zinātnēs.Jau pirms diviem gadiem veiktajā aptaujān oskaidrojās, ka,piemēram, fiziku un ķīmiju pārsvarā pasniedz skolotāji vecumā ap 60 gadiem.Tas ir viens no iemesliem, kāpēc šajā nozarē bija tāds kritums (pensijā gadā vidēji dodas 100 pedagogu). Tendence liecina, ka atsevišķās jomās speciālistu trūkums būs arī pēc vairākiem gadiem, lai kā arī ministrija censtos situāciju uzlabot.Statistika liecina, ka, piemēram, pagājušajā gadā Latvijā skolās sāka strādāt aptuveni 500 jauno skolotāju – gan tie, kas ieguvuši augstāko pedagoģisko izglītību, gan tie, kuri skolā strādā paralēli pedagoģijas studijām. Kur paliek lielākā daļa speciālistu? Vainīgs droši vien iepriekš minētais zemais atalgojums un kvalifikācijas trūkums.Interesanti, ka par to, vai skolēnus apmierina konkrētās skolas izglītības līmenis, aptaujas netiek veiktas. Skolas un pašvaldība baksta ministrijas virzienā – viņiem jānodrošina izglītības kvalitāte. Taču realitāte ir tāda, ka arvien biežāk ar sludinājumiem, kuros skolas meklē pedagogus, konkurē vevecāku piedāvājumi – viņi meklē privātskolotājus...

* Programmas «Iespējamā misija» mērķis ir nostiprināt izglītību kā vērtību Latvijā, palīdzot talantīgiem augstskolu absolventiem kļūt par skolotājiem,kuri palīdzētu veidot skolās progresīvu vidi,celt skolotāja profesijas prestižu un paaugstināt skolēnu motivāciju mācīties un būt sabiedriski aktīviem.Tāpēc šogad dažādās skolās sāks strādāt 12 jaunu skolotāju, kuri dažādās augstskolās apguvuši latviešu valodas un literatūras, vēstures, matemātikas, ekonomikas, bioloģijas, ķīmijas,angļu, zviedru, spāņu valodas, sociālo zinību un kulturoloģijas specialitāti.

 

Koķe nevar pateikt, kad mācību materiāli būs par brīvu

Diena 08/28/08    Tiesībsarga atzinums, ka mācību grāmatu pirkšana ir pretrunā ar Satversmi ir nozīmīgs arguments, lai uzlabotu situāciju šajā jomā, tā komentējusi izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS).  Tomēr izglītības ministre nemin, kad šī situācija varētu mainīsies un, ko darīs gadījumā, ja bērnu ģimenes vērsīsies ar sūdzību tiesā.

T.Koķe norāda, ka ministrija, strādājot pie nākamā gada budžeta projekta, mācību literatūras iegādei pieprasījusi 1,9 miljonus latu, lai nodrošinātu normatīvā noteiktos 7 latus uz vienu skolēnu un pedagogu mācību grāmatu iegādei.

Jau ziņojām, ka Tiesībsarga birojs secinājis, ka situācijās, kad vecāki ir spiesti iegādāties mācību grāmatas par personiskajiem līdzekļiem, tiek pārkāptas bērnu tiesības uz bezmaksas izglītību. Šāds Tiesībsarga secinājums paver iespēju Satversmes tiesā un arī administratīvajā tiesā apstrīdēt Ministru kabineta noteikumus.

Gan Satversmē, gan vairākos Latvijai saistošos starptautiskajos dokumentos noteiktas tiesības par bezmaksas izglītību, kas nozīmē arī nodrošināšanu ar mācību materiāliem. Taču ne visas skolu bibliotēkas var pilnībā apgādāt audzēkņus ar mācību grāmatām un citiem mācību procesā nepieciešamajiem līdzekļiem, biroja izplatītajā paziņojumā norāda tiesībsargs Romāns Apsītis.

Birojs tāpat norāda, ka valsts noteiktais finansējuma apjoms mācību grāmatu iegādei – septiņi lati – šobrīd ir nepietiekams, ņemot vērā faktiskās cenas. Tāpat arī pašvaldību iespējas līdzfinansēt grāmatu iegādi ne vienmēr ir pietiekamas, tādēļ Tiesībsargs nolēmis vērsties valdībā un Saeimā, norādot, ka šāda situācija nav pieļaujama, un aicinās rast adekvātu risinājumu, lai nodrošinātu skolēnus ar bezmaksas mācību grāmatām. Tiesībsarga birojā norāda, ka šo jautājumu būtu jāskata arī 2009. gada valsts budžeta kontekstā.

 

Tatjana Koķe - starp ierēdņiem un entuziasmu

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   08/28/08    Pirmais septembris un jaunais mācību gads nes līdzi arī dažu labu no vecajām izglītības sistēmas kaitēm. Skolotāju trūkums, no vienas, skolēnu skaita samazināšanās, no otras puses, ierēdņu, Valsts kontroles un ministres domstarpības par zināšanu vērtējumu skolās, visbeidzot mācību programmas un to saturs – tāds ir vismaz daļējs problēmu uzskaitījums. Tādēļ Nedēļa uz sarunu aicināja izglītības un zinātnes ministri Tatjanu Koķi.

Jaunajā mācību gadā kopējais skolēnu skaits vispārējās izglītības iestādēs varētu samazināties par aptuveni 15 000. Dienas skolās audzēkņu skaits varētu samazināties no 250 941 skolēna 2007./2008. mācību gadā līdz 236 642, bet vakara (maiņu) skolās – no 13 000 pērn līdz aptuveni 12 300 šogad. Sākumskolas 1.–4. klasēs būtiska skolēnu skaita samazināšanās nav paredzama, bet gaidāms, ka skaits būtiski samazināsies 5.–9. klasēs. Savukārt Izglītības satura un eksaminācijas centrs (ISEC) nolēmis 2009./2010. mācību gadā ieviest jaunu novērtēšanas sistēmu – skolēnu zināšanas galvenokārt jāvērtē aprakstoši vai arī ar "ieskaitīts" vai "neieskaitīts", bet vērtēšana 10 ballu skalā pieļauta tikai "nobeiguma vērtēšanā". Skolotājiem gan neesot skaidrs, kas tad īsti ir tā "nobeiguma vērtēšana", tāpēc katram par to ir citāda izpratne. Vieni saka – tie esot pārbaudes darbi, kas jāpilda, kad apgūta noteikta tēma. Citi domā, ka tie ir kontroldarbi semestra beigās. Iebilstot pret jauno vērtēšanas sistēmu, Valsts kontrole (VK) vēstulē Izglītības un zinātnes ministrijai norādījusi, ka VK neatbalsta skolēnu mācību sasniegumu vērtēšanu 10 ballu sistēmā tikai nobeiguma vērtēšanā. Savukārt ISEC atbildējusi, ka VK apgalvojumi ir nepamatoti.

– Kur slēpjas problēmas skolēnu zināšanu vērtējumā? Vai piekrītat ISEC viedoklim, ka viss ir kārtībā un jauno sistēmu atliek tikai ieviest?

– Ministrijas un ministra nostāja šajā jautājumā atšķiras. Es tomēr, nākdama no šīs jomas, apzinos jebkāda jauninājuma pamatotības nepieciešamību. Nesaku, ka pieeja skolēnu zināšanu vērtējumam nav jāmaina – vienmēr esmu uzskatījusi, ka vērtējuma lielākā nozīme ir tā, ka skolēns saprot, ko viņš nezina un kas viņam jādara, lai zinātu labāk un vairāk. Skolotājam ir jāprot vērtējumu izmantot, lai skolēns to saprastu. Tādēļ šai sistēmai ir jāmainās, bet tas nevar notikt tā, ka pārmaiņas rodas ierēdņu galvās. Viņi izdomā, ka tas ir labākais, kas vien var būt, un aizsedzas ar VK atzinumu. Patiesībā VK mums atkal pārmet iecerēto vērtējumu nepamatotību, tomēr manu nostāju pirmām kārtām nosaka nevis VK atzinums, bet tas, ka man pašai nav pārliecības, ka iecerētās pārmaiņas vērtēšanas sistēmā ir pamatotas ar reālu vajadzību un ka šīs pārmaiņas saprot skolotāji, skolēni un viņu vecāki. Kamēr nebūs sapratnes un pārliecības, ka tieši tā jāvērtē, nekādas jaunas sistēmas nebūs! Mums vispirms ir jākonsultējas ar tiem, kam šīs pārmaiņas gribam piedāvāt.

Par iecerēto sistēmu man raksta nevis atsevišķas skolas – to varētu vērtēt kā nevēlēšanos kaut ko mainīt – man raksta profesionālās asociācijas, tajā skaitā – arī Izglītības vadītāju asociācija. Ja skolu direktori nav mierā ar šādu piedāvājumu, kā mēs vispār varam iedomāties, ka viņi organizēs skolotājus šim darbam!? Otra būtiska lieta ir tā, ka vērtēšanas sistēma vidējā izglītībā nav saskaņota ar pamatizglītības vērtēšanas sistēmu. Iedomājieties, ka skolotājs iziet no astotās klases un nākamās četrdesmit minūtes strādā desmitajā klasē, kur vērtēšanas pieeja būtiski atšķiras – vai to no cilvēka var prasīt? Tas nav nopietni, tam nav pamatojuma ne teorijā, ne praksē, un tādēļ es kategoriski esmu pret šo sistēmu. Ierēdņi stāvēja ar dusmu zibeņiem acīs, bet tāda šī sistēma nevar būt, jo skolotāji to nepieņem.

–Varbūt skolas tomēr nav gatavas kaut kam jaunam un vaina nav vērtēšanas sistēmā, bet skolās?

–Vērtēšana jau nav tikai atzīmju izlikšana. Protams, mācību procesā uzdevumi ir atšķirīgi: ir gan atmiņas trenēšana, gan domāšanas un radošās pieejas attīstīšana un tamlīdzīgi. Protams, šīs atšķirīgās lietas var vērtēt dažādi, un, ja domājam par mācību satura apguvi, tad var būt gan ievada vērtējums, gan kārtējais vērtējums, un katrā posmā skolēnam jāsaprot, ko viņš sasniedzis un kas būtu darāms tālāk. Esmu par to, ka šī pieeja jāturpina iedzīvināt, un es gribu redzēt, kā šī pieeja ietekmē skolēnu zināšanas. Tieši tādēļ gribu arī redzēt, vai licencēšanas un akreditācijas sistēma ietekmē un kvalitatīvi uzlabo zināšanu līmeni. Pati par sevi ne licencēšana, ne akreditācija nav vajadzīga, ja tā nedod reālus augļus. Tāpat ar zināšanu vērtējumu – ja ir skolas, kas šo ieteikto sistēmu pieņem un grib ar to strādāt, un ja pierādās, ka sekmes uzlabojas, man nav iebildumu, veidosim šīs skolas kā labas prakses vietas, kuras rīko seminārus un tikšanās, lai palīdzētu apgūt šo sistēmu. Savukārt ISEC tad ir pilnīgi skaidrs uzdevums: sagatavot metodiskus materiālus, nevis kaut kādus vispārējus norādījumus. Es zinu, ka ir paradums ātri dzīt uz priekšu dažādus jauninājumus, jo ministra mūžs amatā ir īss un gribas ziņot par jaunievedumiem. Es šajā jautājumā gāju iepriekšējās ministres pēdās, jo pagājušajā gadā Baiba Rivža apstādināja šos vērtējuma standartus nepietiekamās sagatavotības dēļ. Ministrs mainījās, ierēdņi atviegloti nopūtas, ka varēs atkal šī gada augustā turpināt bīdīt to pašu. Man ir arī jautājums, kādēļ viņi par to nerunāja martā, bet mēnesi pirms mācību gada sākuma? Turklāt pēdējos gados mēs cenšamies visu reglamentēt, bet neskatāmies, vai no tā ir kāds rezultāts.

– Vai, jūsuprāt, ir pamatots sabiedrībā esošais uzskats, ka izglītības kvalitāte ir atkarīga no tā, kur skolas atrodas – Rīgā vai tālu no tās?

– Pirmkārt, lai atspēkotu šo sabiedrības viedokli, kas tiešām pastāv, ir ieviesti valsts pārbaudījumu centralizētie eksāmeni, kas tomēr ļauj objektīvāk paskatīties uz skolēnu sasniegumiem un apgūtā rezultātu. Centralizētajam eksāmenam ir jābūt lakmusa papīram, kas rāda, kāds ir apgūto zināšanu līmenis. Pēdējos gados nosacīti vājākie centralizēto eksāmenu rezultāti bija 2005. gadā. Tagad rezultāti visu laiku lēnītēm iet uz augšu. Otrkārt, ļoti daudz ir atkarīgs no skolas psiholoģiskā klimata – esmu bijusi simtiem kilometru no Rīgas, piemēram, Kārķu pamatskolā, kurai ir vairāk nekā simts gadu, kura ir skaisti sakārtota, kur ir brīnišķīgs pedagogu kolektīvs. Tur pazīst katru bērnu un par katra bērna sasniegumiem patiesi priecājas. Nesen biju Preiļu ģimnāzijā – nezinu, vai pat Rīgas labākās skolas spēj konkurēt ar viņiem. Viņi zina, ko grib sasniegt, un soli pa solim uz to ir gājuši. Gribu teikt, ka lielāka nozīme ir nevis skolas atrašanās vietai, bet tās pedagoģiskajam kolektīvam un tā vadītājam. Ja runājam par izglītības kvalitāti, kopumā centralizētie eksāmeni parāda dažas tendences – piemēram, skolās, kur ir vairāki klašu komplekti, kur ir vairāk skolēnu un kur ir iespēja piedāvāt darbu labākam skolotājam, un kur ir konkurence, rezultāti ir labāki. Šobrīd, kad skolēnu skaits samazinās, mums jāsāk domāt par individuālu pieeju, jo tas ir vieglāk izdarāms. Tādā veidā var paaugstināt izglītības kvalitāti. Protams, cilvēki katru sistēmu var padarīt par dzīvu un elpojošu vai, tieši otrādi, – par birokrātisku un formālu.

– Tomēr – cik lielā mērā sistēma var nodrošināt un tai vajag nodrošināt to, ka viss nav atkarīgs tikai no rakstura īpašībām?

– Jaunā vērtēšanas sistēma, par kuru mēs runājām, it kā vairāk nodrošinās pret subjektīvismu. Centralizētie eksāmeni ir arī iestājeksāmeni augstskolā, tas ir būtiski, un skolotājam vienmēr var izvirzīt pretenziju pret viņa vērtējuma objektivitāti. Tādēļ viņam ir jāprot pierādīt, ka vērtējums ir objektīvs un ar viņa personīgo patiku vai nepatiku tam nav saistības. Tomēr absolūts objektīvisms nav iespējams, ar to ir jārēķinās. Gribētos, lai skolotājs ir pašpietiekams, ar adekvātu pašvērtējumu, jo tad viņš savas personīgās likstas un slikto garastāvokli mazāk vērstu pret skolēnu. Dzīvu cilvēku kontaktā bez subjektīvā faktora neiztikt, tādēļ nav iespējams sakārtot skolu sistēmu tā, ka skolotājs tajā darbosies tikai kā zobrats, kas aizpilda zināmas rūtiņas un ailītes. Un diezin vai mums kaut kas tāds ir vajadzīgs. Lai kā, man nav tādas informācijas, ka skolās subjektīvisma dēļ nopietni tiktu deformēts mācību process. Turklāt mēs cenšamies pakāpeniski uzlabot skolotāja darba vidi. Drīzāk jārunā par papildu barjeru radīšanu sabiedrības apziņā, jo tiek runāts, ka skolotāju trūkst, ka šajā profesijā negrib strādāt un tamlīdzīgi, tādējādi radot neadekvātu priekšstatu par šo profesiju.

– Vai arī šogad daudzās skolās trūkst skolotāju?

– Šobrīd mums nav jaunu un precīzu datu, bet atcerēsimies, ka šajā mācību gadā skolās būs par 15 tūkstošiem skolēnu mazāk. Skolotāju varbūt trūkst kādā atsevišķā priekšmetā, bet nevar būt, ka jāsit pie lielā trauksmes zvana. Mums ir mērķa stipendija, no 1. septembra paaugstinās skolotāju atalgojums.

– Bija runa par to, ka skolās varētu strādāt studenti – vai tas notiek?

– Skolu direktori bija ļoti pateicīgi par šo ideju un noteikumu atvieglojumu ieviešanu. Neteiksim, ka studentu darbs skolās ir kļuvis masveidīgs, bet dažas skolas savas problēmas atrisināja. Ir arī tāda iniciatīva par Iespējamo misiju, pieteicās vairāk nekā 20 cilvēku, kas būtu gatavi iet un strādāt skolā. Bet zināt, kāda tendence parādās? Es neredzu tās priecīgās skolas, kas šos cilvēkus gribētu ņemt pretī. Paradokss! Tiek runāts, ka skolotāju trūkst, bet tajā pašā laikā skolu direktori nestāv rindā pie Iespējamās misijas durvīm!

– Varbūt tās ir bailes no konkurences, kas var atklāt nezināšanu, neprasmi un arī nevēlēšanos darīt?

– Es negribētu tam ticēt, bet iespējams, ka tā tiešām ir. Bija tāds gadījums, kad, tiekoties ar skolotājiem vienā no reģioniem, man skolotāja ar lepnumu stāstīja, ka viņas sliktākie skolēni tomēr aiziet mācīties par skolotājiem. Toreiz jautāju, ar ko gan viņa lepojas, un patiesībā es tiešām to nesaprotu. Profesijas prestižu taču veido paši skolotāji kopā ar saviem skolēniem! Un jaunie skolotāji nāks tikai tad, ja skola būs atvērta un pedagogu kolektīvs viņus gaidīs. Saprotu, ka gribas pasūdzēties par to, kā nav, bet pašlaik tiešām ir iespējas piesaistīt skolotājus skolai. Un ir jau vēl kāda lieta – pedagoga darbā ir daudz entuziastu, tas ir darbs, ko grūti paveikt formāli. Un skolotāji pašlaik vairāk sūdzas par audzēkņiem, kuri ir sapratuši savas tiesības, bet pat nenojauš savus pienākumus. Audzēkņi ir brīvi, atraisīti un prasīgi pret visiem apkārtējiem, bet neko neprasa paši no sevis. Skolotājam trūkst elastības un spēju pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir, viņš gaida, ka bērns automātiski viņu klausīs un cienīs.

Tomēr pamatu pamatos skolotāja darbs nav darāms formāli, un Latvijā ir ļoti daudz pedagogu, kuri savu darbu patiešām dara profesionāli un no sirds, savā ziņā viņi ir entuziasti, un sabiedrībā ir daudz mītu, kuri ne vienmēr atbilst īstenībai.

 

Koķe: skolotāju trūkst tikai Rīgā

DELFI 08/29/08    Lai gan patlaban pietrūkst aptuveni 100 skolotāju, šī problēma ir aktuāla tikai Rīgā. Reģionu skolas ir pilnībā nodrošinātas ar pedagogiem, piektdien TV raidījumā "900 sekundes" pauda izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS).

Pēc ministres teiktā, patlaban skolotāju trūkst 40 Rīgas skolās, taču pēdējā nedēļā pirms mācību gada sākumā esot vērojama situācijas uzlabošanās, jo "skolotāji piesakās." Koķe uzsvēra, ka vecākiem nav pamata uztraukumam par to vai viņu bērniem tiks nodrošināta visas mācību programmas apguve, jo spēkā esošie normatīvie akti pieļauj gan pedagoģijas studentu, gan skolotāju no citām skolām piesaisti gadījumos, ja konkrētā priekšmeta pasniedzēja nav dotajā skolā.

Ministre norādīja, ka Izglītības un zinātnes ministrija ir parūpējusies par pedagogu darba apstākļu uzlabošanu, iespēju robežās palielinot skolotāju atalgojumu, kā arī sniedzot iespēju pieteikties mērķstipendijām. Savukārt mācību sastāva nodrošināšana konkrētām skolām jau ir attiecīgo pašvaldību ziņā.

 

Latvijā notiks 'Zinātnieku nakts'

DELFI 09/01/08     26. septembrī Rīgā, Jelgavā, Daugavpilī un Rēzeknē notiks "Zinātnieku nakts", kuras ietvaros iedzīvotāji varēs iepazīties ar dažādu zinātnes institūtu darbu, kā arī piedalīties eksperimentos un diskusijās, portālu "Delfi" informēja pasākuma organizatori.

Pasākuma ietvaros plašākai sabiedrībai būs atvērti apskatei zinātniskās laboratorijas Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, Cietvielu fizikas institūtā, Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtā, kā arī augstskolu fakultātēs un zinātniskajos centros: Rīgas Stradiņa Universitātes Anatomikumā un Stomatoloģijas institūtā, Rīgas Tehniskās universitātes Biomateriālu inovācijas un attīstības centrā, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē un Atomfizikas un spektroskopijas institūtā, Rēzeknes augstskolā, Daugavpils Universitātē un Latvijas Lauksaimniecības universitātē.

Zinātnieku nakts ir Eiropas Komisijas atbalstīts un finansēts projekts, kuru realizē Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) sadarbībā ar Latvijas augstskolām un zinātniskajiem institūtiem. Šāda veida pasākums Latvijā noritēs jau trešo gadu. Tie ir zinātnes svētki, kad viena vakara laikā jebkuram interesentam dota iespēja uz mirkli kļūt par zinātnieku. Ar šo pasākumu Latvija iekļausies to 28 valstu - Eiropas Zinātnieku nakts organizētāju skaitā, kuras septembra pēdējās piektdienas vakarā organizēs dažādus pasākumus vairāk kā 200 Eiropas pilsētās, lai atraktīvā veidā skaidrotu zinātnes sasniegumus, raisot sabiedrības interesi un izpratni par zinātni, un ļautu sabiedrībai ielūkoties zinātnisko laboratoriju darba noslēpumos.

 

Skolēni varēs vēsturi mācīties mobilajā telefonā

Bauskas dzīve  09/01/08    Augusta beigās Latvijā klajā nācis mācību līdzeklis "Mobilā vēsture", ar kura palīdzību skolēni varēs Latvijas un pasaules vēsturi apgūt ar mobilā telefona īsziņu palīdzību, aģentūrai LETA pastāstīja izdevniecības "Mobilā Izglītība" sabiedrisko attiecību speciāliste Santa Aumeistere.

Mācību līdzeklis paredzēts Latvijas un pasaules vēstures apgūšanai gan pamatskolās, gan vidusskolās. Tajā 1000 uzdevumos un 100 konspektos ietvertas Izglītības satura un eksaminācijas centra vēstures eksāmenu tēmas, sākot ar vēstures tēmām no 10 000 gadu pirms Kristus līdz pat ASV karam Irākā nesenā pagātnē. "Mobilās vēstures" mācību metodiku un saturu izstrādājis vēsturnieks un mācību grāmatu autors Valdis Klišāns sadarbībā ar citiem vēstures skolotājiem. Kā norādīja Aumeistere, mācību līdzeklis īpaši radīts skolēniem, kas vēlas mācīties ātri un viegli, turklāt maksā mazāk par mācību grāmatām. "Lai gan mācību līdzeklis radīts tieši skolēniem, arī pieaugušie atradīs daudzas jaunas vai piemirstas, bet svarīgas lietas," uzskata Aumeistere. "Vēstures mācīšanās mobilajā telefonā ir pirmais šāds projekts Eiropā, un sagaidāms, ka, sākoties nākamajam mācību gadam 2009.gadā, "Mobilo vēsturi" lietos arī Igaunijā, Somijā un citās Eiropas valstīs," stāsta projekta autori.

 

Eiropas Savienības nauda LLU inženierzinātņu studijām

TVNET   09/01/08    Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) beigusies Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzfinansētā projekta "Inženierzinātņu studiju satura modernizācija Latvijas Lauksaimniecības universitātē" ieviešana.

Kopš projekta, kura kopējais finansējums ir Ls 196 498 latu, ieviešanas sākuma aizritējuši nepilni trīs gadi. Tālab Tehniskās fakultātes, kas ir projekta ieviesēja, lielākā daļa dažāda līmeņa studentu jau varējuši studiju un pētniecības procesā novērtēt galvenos tā ieguvumus. Projekta ietvaros izveidotas divas jaunas mācību laboratorijas – Datorizētās projektēšanas un Datorizētās modelēšanas. Vēl trīs laboratorijas – Datorizētās mērīšanas, Biodegvielu un motoru izmēģināšanas, kā arī Materiālu stiprības laboratorija ir modernizētas.

Visas piecas minētās laboratorijas ir ne vien apgādātas ar vismodernākajām nepieciešamajām iekārtām, bet arī nodrošinātas pavisam ar 15 datorprogrammām, bet to apgūšanai patērēts ne mazums enerģijas un laika. Lielu ieguldījumu devusi pati fakultāte, par kuras līdzekļiem veikts šo laboratoriju telpu remonts un iegādātas jaunas mēbeles. Bez tam projekta ietvaros sagatavoti un poligrāfiski iespiesti pavisam 28 jauni mācību līdzekļi un metodiskie materiāli, tostarp deviņas mācību grāmatas tādos studiju priekšmetos kā Inženiergrafika, Iekšdedzes motoru biodegvielas, Mašīnu elementi, Materiālu mācība, Sensori un mērīšanas sistēmas, Augkopības mašīnas, Lopkopības mehanizācija un Materiālu pretestība.

Minētās laboratorijas un jaunos mācību līdzekļus varēs izmantot visu ar inženierzinātņu apguvi saistīto fakultāšu pamata studiju, maģistrantūras un doktorantūras studenti, taču visvairāk Eiropas Savienības struktūrfondu ieguldījums būs jūtams Tehniskās fakultātes Lauksaimniecības inženierzinātnes akadēmiskās pamata studiju programmas studentiem, kuri apgūst kādu no četrām apakšprogrammām: Autotransports, Lauksaimniecības tehnika, Pārtikas rūpniecības iekārtas, Uzņēmējdarbība agroservisā.

 

Vairāk nekā 50 000 izglītības sistēmā nodarbināto pedagogu palielina atalgojumu

LETA 09/01/08    No šodienas vispārējās un profesionālās izglītības iestāžu pedagogiem par 60 latiem tiek palielināts atalgojums par vienu darba algas likmi. To paredz Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) programma "Izglītības attīstības pamatnostādnes 2007.-2013.gadam", kuru šā gada 4.augustā izskatīja Ministru kabinets.

Darba samaksu no šodienas plānots palielināt vairāk nekā 50 000 izglītības sistēmā nodarbināto pedagogu.

Valdība nolēma, ka šā gada budžeta ietvaros pedagogi algas paaugstinājumu saņems, taču par iespējām saglabāt šādas algas arī nākamgad vēl tiks diskutēts, lemjot par nākamā gada valsts budžetu. Pēc premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) un finanšu ministra Ata Slaktera (TP) vārdiem, valsts finanšu situācija nākamgad var nebūt tik rožaina, lai varētu uzņemties šādas saistības.

Godmanis valdības sēdē asā formā uzdeva IZM informēt valdību par stāvokli skolās - par skolotāju skaitu, skolēnu skaitu un slodžu skaitu. Tikai pēc šādu datu iesniegšanas un to izskatīšanas valdība varēšot izšķirties par šādām saistībām un jaunā atalgojuma ieviešanu.

Slakteris piebilda, ka šajā brīdī būtu jāņem vērā ekonomiskā situācija Latvijā un pasaulē valdošā finanšu krīze, kas ir radījusi saspringtu situāciju budžetā un var neļaut īstenot algu palielināšanas plānus. "Mēs piešķiram tik, cik atļauties nevaram," sacīja finanšu ministrs.

Viņiem oponēja izglītības ministre Tatjana Koķe (ZZS), kura norādīja, ka šādu algu palielinājumu nosaka iepriekš panāktā vienošanās ar skolotājiem. Šāda vilcināšanās varot tikt uztverta kā "slikts signāls" no valdības puses. IZM, izvērtējot izglītības iestāžu vadītāju vietnieku darba pienākumus un samaksu par vienu darba stundu, kas patlaban ir zemāka nekā pedagogiem, izglītības iestāžu vadītāju vietnieku algas plāno paaugstināt vidēji par 152 latiem. Šos papildu izdevumus paredzēts segt no līdzekļu ietaupījuma, kas varētu rasties, samazinoties izglītojamo skaitam valsts un pašvaldību vispārējās izglītības iestādes klasēs. Augstskolu pedagogu darba samaksa tiks paaugstināta vidēji par 13% attiecībā pret pagājušā gada vidējo darba samaksu.

Izmantojot sistēmā paredzamo līdzekļu ekonomiju, kas rodas, samazinoties skolēnu skaitam, IZM iecerējusi turpināt pedagogu darba slodzes sakārtošanu, paredzot noteikumu projektā vispārējās izglītības un profesionālās izglītības priekšmetu pedagogiem samaksu divas stundas par likmi par gatavošanos nodarbībām.

Ņemot vērā, ka pirmsskolas izglītības iestādēs strādājošo pedagogu darba likme ir 36 stundas nedēļā, tiek plānota apmaksa trīs stundas nedēļā par likmi par gatavošanos nodarbībām.

Pedagogu slodzes sakārtošana notiek atbilstoši 2007.gadā veiktajam pētījumam "Par pedagogu darba pienākumu iekļaušanu slodzē". Pētījumā konstatēts, ka pedagogs uz vienu darba likmi mācību stundu (nodarbību) sagatavošanai velta ne mazāk par piecām stundām nedēļā. Valsts budžeta līdzekļu trūkuma dēļ ik gadu paredzēts pakāpeniski apmaksāt daļu no nepieciešamā stundu skaita.

Programmā "Izglītības attīstības pamatnostādnes 2007.-2013.gadam" noteikts, ka ik gadu no 1.septembra ir paredzēta pedagogu darba samaksas paaugstināšana augstākās, vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs strādājošiem pedagogiem.

 

Koķe atbalsta filmas 'Padomju stāsts' izmantošanu kā mācību palīglīdzekli

LETA 09/07/08     Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) aicina speciālistus turpināt darbu pie atbilstošu metodisko un skaidrojošo materiālu sagatavošanas, lai filmu "Padomju stāsts" sekmīgi varētu izmantot mācību procesā un lai jaunieši caur to labāk izzinātu vēstures notikumus.Par to informēja ministres padomniece komunikācijas jautājumos Agnese Korbe.

Šobrīd tam ir īstais laiks, jo jauno vēstures standartu vispārējā izglītībā plānots ieviest ar nākamo mācību gadu, sacīja Koķe, tiekoties ar Eiropas Parlamenta deputātiem un filmas "Padomju stāsts" režisoru Edvīnu Šnori.

Ministre atbalsta filmas "Padomju stāsts" izmantošanu kā mācību palīglīdzekli, ko skolotāji vēstures stundās varētu izmantot pēc saviem ieskatiem, jo filmā, lai arī apkopota daudzpusīga informācija, skatāmi kadri, no kuriem skolēniem, iespējams, būtu jāizvairās, sacīja Korbe.

Diskusijā izskanēja arī ieteikums filmu noīsināt, lai tā būtu vairāk piemērota mācību procesam, sacīja Korbe, norādot, ka "Padomju stāsts" nav veidota kā mācību filma, tāpēc, to rādot skolēniem, nepieciešami arī skolotāju komentāri un paskaidrojumi.

Filmas pārmontēšana gan būtu atkarīga no iespējas atrast papildus finansējumu.

Vienlaikus ministre tikšanās laikā akcentēja, ka ikviena mācību priekšmeta mācīšanā, tajā skaitā - vēstures, svarīgi, lai mācību procesā tiktu izmantoti pedagoģiski profesionāli izveidoti, speciālisti izvērtēti un noteiktā kārtībā apstiprināti mācību līdzekļi un attiecīgi palīglīdzekļi, lai mācību process būtu atbilstošs mācību priekšmetu standartiem, programmu prasībām un vecumposmu attīstības īpatnībām.

Ministre uzsvēra nepieciešamību un atzinīgi novērtēja Vēstures skolotāju asociācijas uzsākto iniciatīvu veikt nepieciešamos priekšdarbus, lai šo filmu kā palīglīdzekli pēc iespējas sekmīgāk varētu izmantot mācību procesā.

Sarunā piedalījās Izglītības un zinātnes ministrijas un Izglītības satura un eksaminācijas centra speciālisti, Vēstures skolotāju asociācijas pārstāvji, centra "Dardedze" un ebreju biedrības "Šamir" pārstāvji.

 

 

 

Čikhaladzes lietā...

 

 

Gruzijas dzejniekam atsaka Latvijas vīzu

LETA 09/04/08    Bija paredzēts, ka Dzejas dienu pasākumā "Ziemeļi-Dienvidi" uzstāsies arī dzejnieks un publicists no Gruzijas Dāvids Čikhaladze, taču dažas dienas pirms pasākuma viņam tika atteikta Latvijas vīza, aģentūru LETA informēja Dzejas dienu koordinatore Inga Bodnarjuka.

Čikhaladzes vizīte Latvijā bijusi saskaņota Latvijas Kultūras ministrijā un Ārlietu ministrijā, bet kāds ierēdnis Latvijas vēstniecībā Tbilisi pēkšņi pieņēmis vienpersonisku lēmumu - atteikt Latvijas vīzu gruzīnu dzejniekam, pie tam nav paskaidrojis sava lēmuma motīvus ne Čikhaladzem, ne Dzejas dienu organizatoriem.

Dāvids Čikhaladze ir trīs dzejas krājumu un romāna autors. Atdzejojis un tulkojis daudzus amerikāņu dzejniekus un teorētiķus. Regulāri publicējas kā mākslas kritiķis, arī piedalās dažādās mākslinieciskās akcijās un instalācijās, teātra un kino projektos Gruzijā un ārpus tās robežām. Kopš 1994.gada viņš ir arī Margo Korabļovas Tbilisi Performances teātra vadītājs.

Dzejas dienās bez pašmāju autoriem ar lasījumiem uzstāsies arī ārvalstu literāti. Dzejnieki no Vācijas, Beļģijas, Gruzijas, Igaunijas un Japānas iezīmēs savu valstu dzejas tradīcijas un īpatnības.

Pirmais šī gada dzejas dienu pasākums ar citvalstu viesu piedalīšanos notiks jau šo svētdien, 7.septembrī, plkst.19. Pasākumā "Ziemeļi-Dienvidi", kas notiks Andrejsalas elektrocehā, piedalīsies igauņu dzejnieks fs, gruzīnu dzejnieks Šota Iatašvili, kā arī latviešu literāti Guntars Godiņš un Inga Gaile.

Fs pasākumā pārstāvēs Ziemeļus. Viņu mēdz dēvēt par vienu no šī brīža interesantākajiem un modernākajiem igauņu dzejniekiem. Fs divas reizes ar lasījumiem uzstājies arī Latvijā, viņa dzejoļi publicēti vairākos latviešu izdevumos. Viņa dzeja, tāpat kā viņš pats, ir melnā krāsā - tajā figurē nāve, netīrums un tukšums.

Iedomāto dzejas meridiānu vilkt tālāk palīdzēs latviešu pārstāvji Guntars Godiņš un Inga Gaile. Savukārt tā galamērķis ir Gruzija, ko pārstāvēs Šota Iatašvili. Dzejnieks, spītējot sarežģītajai politiskajai situācijai, ir apņēmības pilns parādīt, ka dzeja stāv pāri visam.

Viņš ir dzejnieks, prozaiķis, tulkotājs un mākslas kritiķis, astoņu dzejoļu grāmatu un trīs stāstu krājumu autors, publicējis arī romānu. Viņš piedalījies dažādos ārvalstu dzejas festivālos, bet dzejnieka darbi tulkoti daudzās valodās, to vidū krievu, angļu, vācu, franču, holandiešu un citās.

8.septembrī plkst.14 spīķeros, "Dirty Deal Cafe", interesentiem pirmo reizi būs iespēja tikties ar japāņu dzejnieku Banju Nacuiši. Viņš ir izdevis japāņu valodā daudzas savu haiku grāmatas, teorētiskas apceres par šo japāņiem tik raksturīgo poētisko žanru, un darbi ir atdzejoti daudzās pasaules tautu valodās.

Vispasaules haiku asociācijas dibinātājs un prezidents sniegs lekciju un haiku meistardarbnīcu. Šīs tikšanās laikā dzejnieks centīsies iepazīstināt latviešus ar haiku neparasto dabu un to rakstīšanas principiem.

Dzejas dienu laikā paredzētas vēl vairākas tikšanās ar Banju Nacuiši, to vidū viņa un dzejnieka Leona Brieža lasījumi Latvijas Universitātes Filoloģijas un mākslas zinātņu fakultātē 9.septembrī plkst.12, tikšanās ar abiem dzejniekiem Latvijas Kultūras akadēmijas Nordistikas centrā 9.septembrī plkst.19, kā arī Banjas Nacuiši un Leona Brieža grāmatas "Balsis no mākoņiem" atvēršanas svētkos Ārzemju mākslas muzejā 10.septembrī plkst.15. Šis darbs ir trilingvāla (japāniski, latviski, angliski) haiku grāmata.

Savukārt pēdējā tikšanās ar ārvalstu dzejniekiem būs pasākumā "Dzeja kā performance" Andrejsalas elektrocehā 10.septembrī plkst.19. Šajā reizē uzstāsies vācu dzejnieks Bas Bethers un beļģiete Lorānsa Vjela. Viņu uzstāšanos var dēvēt nevis vienkārši par lasījumiem, bet gan par īstu priekšnesumu. Abiem dzejniekiem ir raksturīga ļoti savdabīga dzejas pasniegšanas forma, kas varētu būt neierasts piedzīvojums daudziem latviešu dzejas mīļotājiem.

Bastians Bethers pats sevi dēvē par Basu un "mutvārdu dzejnieku". Viņš tiek uzskatīts par Vācijas labāko "poetry slam" (repam radniecīgās dzejas) žanra pārstāvi un lielāko daļu laika aizvada starptautiskās koncertturnejās. Viņa dzeja nav dzeja tajā izpratnē, pie kādas radusi Latvijas dzejas klausītāju auditorija. Tā vislabāk izbaudāma, vērojot viņa atraktīvo uzstāšanos, klausoties balss modulācijās un intonāciju spēlēs, ko pavada mūzikas bīti un videoprojekcijas.

Otra pasākuma dalībniece, beļģu dzejniece Lorānsa Vjela, ir studējusi romāņu valodu filoloģiju. Saņēmusi Lielo drāmas balvu un Galveno balvu par deklamēšanu Briseles Karaliskajā konservatorijā. Kā autorei, aktrisei un režisorei, Lorānsai Vjelai patīk strādāt ar mūsdienīgiem darbiem. Autore arī pati iestudē savas lugas. Viņas uzstāšanās vienmēr ir ļoti teatrālas un pārsteigumu pilnas.

Ārvalstu dzejnieku Dzejas dienās viesu lasījumu piedāvājums solās būt spilgts un interesants.

Ieeja visos pasākumos bez maksas.

 

Gruzijas dzejniekam Čikhaladzem tomēr izsniegs Latvijas vīzu

LETA 09/05/08    Ārlietu ministrijas Konsulārais departaments informējis Latvijas Rakstnieku savienību, ka Gruzijas dzejniekam Dāvidam Čikhaladzem piektdien tomēr izsniegs Latvijas vīzu, pastāstīja Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja Ieva Kolmane.

Sestdien Čikhaladze ieradīsies Rīgā, lai piedalītos Dzejas dienu pasākumā "Ziemeļi-Dienvidi".

Kā jau ziņots, Čikhaladzes vizīte Latvijā bijusi saskaņota Latvijas Kultūras ministrijā un Ārlietu ministrijā, bet dažas dienas pirms paredzētā Dzejas dienu pasākuma kāds ierēdnis Latvijas vēstniecībā Tbilisi pēkšņi pieņēmis vienpersonisku lēmumu - atteikt Latvijas vīzu gruzīnu dzejniekam, pie tam nav paskaidrojis sava lēmuma motīvus ne Čikhaladzem, ne Dzejas dienu organizatoriem.

Par šādu Latvijas ārlietu resora lēmumu kļuva zināms tikai dienu pēc tam, kad Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par situāciju Gruzijā, kurā "nepārprotami nosodīta Krievijas vienpusējā Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarības atzīšana, kā arī Krievijas mēģinājumi Kaukāzā veidot savu "īpašās ietekmes zonu"". Cita starpā šajā rezolūcijā ir aicinājums Eiropas valstīm atvieglot vīzu režīmu ar konfliktā pret Krieviju smagi cietušo Gruziju.

Dāvids Čikhaladze ir trīs dzejas krājumu un romāna autors. Atdzejojis un tulkojis daudzus amerikāņu dzejniekus un teorētiķus. Regulāri publicējas kā mākslas kritiķis, arī piedalās dažādās mākslinieciskās akcijās un instalācijās, teātra un kino projektos Gruzijā un ārpus tās robežām. Kopš 1994.gada viņš ir arī Margo Korabļovas Tbilisi Performances teātra vadītājs.

Dzejas dienās bez pašmāju autoriem ar lasījumiem uzstāsies arī ārvalstu literāti. Dzejnieki no Vācijas, Beļģijas, Gruzijas, Igaunijas un Japānas iezīmēs savu valstu dzejas tradīcijas un īpatnības.

Pirmais šī gada dzejas dienu pasākums ar citvalstu viesu piedalīšanos notiks jau šo svētdien, 7.septembrī, plkst.19. Pasākumā "Ziemeļi-Dienvidi", kas notiks Andrejsalas elektrocehā, piedalīsies igauņu dzejnieks fs, gruzīnu dzejnieks Šota Iatašvili, kā arī latviešu literāti Guntars Godiņš un Inga Gaile.

 

Gruzijas dzejniekam Latvijas vīza netika izsniegta ceļošanas dokumentu neatbilstības dēļ

LETA 09/07/08     Gruzijas dzejniekam Dāvidam Čikhaladzem Latvijas vīza netika izsniegta, jo dzejnieka ceļošanas dokumenti neatbilda prasībām, kādas Latvijai uzliek Šengenas līguma nosacījumi. To atklāja ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP).

Ārlietu ministrs norādīja, ka, izvērtējot vīzas pieteikumu, konsulārais darbinieks konstatējis, ka vēstniecībā iesniegtais ceļošanas dokuments rada šaubas, jo tajā bijuši veikti labojumi. Ministrs uzsvēra, ka pēc Šengenas līguma nosacījumiem "tas ir ļoti nopietns iemesls, lai vīzu atteiktu".

"Lai kādas mums nebūtu attiecības un simpātijas pret Gruziju un gruzīniem, šajā gadījumā par to nav vispār runa," uzsvēra Riekstiņš, norādot, ka konsuls izpildījis likumā noteiktās prasības.

Riekstiņš arī izteica nožēlu par izveidojušos situāciju, norādot, ka pasākuma organizētājiem vajadzēja vērsties nevis pie konsula, kurš atteicis vīzas izsniegšanu, bet gan Ārlietu ministrijā, kas šo problēmu būtu varējusi atrisināt.

"Kad ziņas parādījās publiskā telpā, vēlreiz noskaidrojām visus apstākļus, izvērtējām Dzejas dienu rīkotāju ielūgumu, un tika pieņemts lēmums šo vīzu tomēr izsniegt," sacīja Riekstiņš, kategoriski noraidot iespēju, ka Latvijas vēstniecībā Gruzijā kāds ierēdnis varētu būt veicis apzinātu sabotāžu.

"Kas saistās ar Latvijas pozīciju ceļošanas atvieglojumiem Gruzijas pilsoņiem, mēs esam par to runājuši gandrīz katrā Eiropas Savienības (ES) ārlietu ministru sanāksmē, kas ir šādā vai tādā mērā skārusi Eiropas un Gruzijas attiecības. Mēs uzskatām, ka tas ir nepareizi, ka Gruzijas pilsoņiem ieceļošanas brīvības ES ir sarežģītākas nekā virknei citu valstu pilsoņu, tostarp Krievijas," sacīja Riekstiņš. "Mūsu pozīcija ir atbalstoša - ceļošanas kārtība jāliberalizē."

Kā LETA jau ziņoja, Čikhaladzes vizīte Latvijā bijusi saskaņota Latvijas Kultūras ministrijā un Ārlietu ministrijā, bet dažas dienas pirms paredzētā Dzejas dienu pasākuma gruzīnu dzejniekam tika atteikta Latvijas vīza. Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja Ieva Kolmane iepriekš informēja, ka "kāds ierēdnis Latvijas vēstniecībā Tbilisi pēkšņi pieņēmis vienpersonisku lēmumu - atteikt Latvijas vīzu gruzīnu dzejniekam, pie tam nav paskaidrojis sava lēmuma motīvus ne Čikhaladzem, ne Dzejas dienu organizatoriem".

Čikhaladze ir trīs dzejas krājumu un romāna autors. Atdzejojis un tulkojis daudzus amerikāņu dzejniekus un teorētiķus. Regulāri publicējas kā mākslas kritiķis, arī piedalās dažādās mākslinieciskās akcijās un instalācijās, teātra un kino projektos Gruzijā un ārpus tās robežām. Kopš 1994.gada viņš ir arī Margo Korabļovas Tbilisi Performances teātra vadītājs.

Dzejas dienās bez pašmāju autoriem ar lasījumiem uzstāsies arī ārvalstu literāti. Dzejnieki no Vācijas, Beļģijas, Gruzijas, Igaunijas un Japānas iezīmēs savu valstu dzejas tradīcijas un īpatnības.

Pirmais šī gada dzejas dienu pasākums ar citvalstu viesu piedalīšanos notiks jau šo svētdien, 7.septembrī, plkst.19. Pasākumā "Ziemeļi-Dienvidi", kas notiks Andrejsalas elektrocehā, piedalīsies igauņu dzejnieks fs, gruzīnu dzejnieks Šota Iatašvili, kā arī latviešu literāti Guntars Godiņš un Inga Gaile.

 

 

Citādā ziņā...

 

 

Gulbenes iedzīvotāji satraukti par lielo pamesto stārķu skaitu

BNS   08/26/08    Gulbenē iedzīvotāji satraukti ziņo par pamestiem stārķēniem un taujā, kas var glābt šos putnus no bojāejas. Pārtikas un veterinārā dienesta Gulbenes pārvaldes inspektore Ilze Pāpe aģentūru BNS informēja, ka ir saņemti vairāki iedzīvotāju telefonzvani no Beļavas un Daukstu pagasta. Zvanītāji uzstājīgi pieprasa, lai kāds glābj pamestos stārķēnus, kuru vecāki jau aizlidojuši un, visticamāk, ir jau ceļā uz siltajām zemēm.

"Dabā notiek dabīgā atlase. Taču, tāpēc ka tas ir acu priekšā, nevis mežā, redzam, kas notiek. Turklāt, pēc ornitologu vēstītā, šogad stārķu populācija Latvijā ir neparasti liela. Tātad vairāk ir tādu gadījumu, kad kāds stārķēns guvis ievainojumu un nav varējis aizlidot kopā ar vecākiem," paskaidroja Pāpe.

Viņa atgādināja, ka Dzīvnieku aizsardzības likums pieļauj savvaļas nemedījamo dzīvnieku sagūstīšanu un turēšanu nebrīvē, ja saņemta Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja. Stārķis Latvijā ir nemedījams putns. Šis pats likums arī noteic, ka pieradinātu un dzīvei savvaļā nepielāgotu savvaļas dzīvnieku aizliegts izlaist brīvā dabā.

Pāpe neiesaka iedzīvotājiem iejaukties dabas likumos un censties pieradināt pamestu stārķēnu. Latvijā arī nav dienestu, kas uzņemtos šādas rūpes, jo zooloģiskais dārzs šos putnus neņem pretī.

"Man pašai ir šāda pieredze. Pirms 21 gada mūsu ģimene laukos paņēma aprūpē stārķi, kam bija atklāts kaula lūzums spārnam. Es uzliku šinu. Spārns sadzija. Taču stārķis nespēja atgriezties dabā. Viņš tā arī palika dzīvot pie mums. Bija sāpīgi apzināties, ka putnam izjaukta viņa dabiskā dzīve. Viņš bija vientuļš starp pārējiem mājdzīvniekiem, turklāt no visiem cilvēkiem bija izvēlējies tikai vienu, kam uzticējās, - manu tēti. Mēs sapratām, ka uzņemamies atbildību par visu šā stārķa turpmāko dzīvi," stāstīja Pāpe.

 

Dullajam latvietim jauns pasaules rekords

Latvijas Avīze   08/26/08    Bruno Šulcs, dullais latvietis, kurš 1996. gadā nobrauca ar divriteni no Eiropas augtākā kalna Elbrusa abām virsotnēm (5621 m un 5642 m), ir atgriezies no Ķīnas, kur sasniedzis jaunu pasaules rekordu augstkalnu riteņbraukšanā, nobraucot no 7546 m augstā Muztagata kalna, pārsniedzot iepriekšējo rekordu (7008 m) par vairāk nekā puskilometru. Turklāt nobrauciens paveikts ar paša konstruētu divriteni, kas patlaban ir viens no vieglākajiem pasaulē.

Šī piektā reize, kad Bruno Šulcs devās uz Mustagatu. 2001., 2002., 2003. un 2005. gadā nepiemēroto laika apstākļu dēļ Bruno atgriezās, virsotni nesasniedzis.

Uz jautājumu, kāpēc viņam to vajag, Bruno atbild: "Alpīnisti mani uzskata par traku muļķi, kas stiepj kalnā lieku svaru, taču man patīk darīt to, ko citi nedara. To, ka es tajā kalnā varu uzkāpt, zināju jau pirms trim gadiem, tikai toreiz vētra pēdējā posmā visu norāva, nācās kāpt lejā. Tagad es to izdarīju. Ginesa rekords man nozīmē vienīgi magnētu, kas pievelk sponsorus, lai atkal varētu doties kalnos. Ir divi vienlīdz svarīgi iemesli, kāpēc mani pievelk ekstrēmceļotāja dzīvesveids. Esmu diplomēts inženieris konstruktors, nostrādāju rūpnīcā "VEF" četrus gadus, kur saskaņā ar valsts standartu diendienā vilku līnijas. Kad tas man piegriezās, aizgāju un sāku konstruēt velosipēdus. Es kā inženieris lepojos ar šo divriteni, kas tapis pēc maniem rasējumiem. Otra lieta – mani piesaista dzīves vienkāršība. Kāpjot kalnā, tu domā tikai par katru nākamo soli, lai tas nekļūtu pēdējais."

Interviju ar Bruno Šulcu lasiet 12. septembra žurnālā "Mājas Viesis".

***

UZZIŅA

  • Bruno Šulcs, ekstrēmceļotājs

  • Dzimis 1962. gadā Aizputē

  • RTU apguvis inženiera mehāniķa profesiju

  • 1996. gadā uzkāpis Eiropas augstākā kalna Elbrusa abās virsotnēs

  • 2008. gadā uzkāpis Mustagata virsotnē

  • Izveidojis videofilmas "Karavānu pēdas", "Ēģiptes skices" un "Ar Elbrusu sirdī"

  • Grāmatu "UzdrīkstētiesBūtPašamSev" un "Nezināmā Ķīna" autors

 

Dāvinās Latvijai sakoptu vidi

NRA 09/03/08    Dāvana Latvijai tās 90. gadadienā - tāds ir vadmotīvs Lielajai talkai, kas notiks 13.septembrī.

Palīdzēt Latvijai kļūt tīrai, sakopjot nelegālās izgāztuves mežos un pļavās, novācot gružu kaudzes ūdeņu tuvumā, sakopjot ceļmalas vai vienkārši savu sētu - to darīt ir aicināts ikviens, kas mīl Latviju. Šobrīd dalību Lielajā talkā pieteikušas aptuveni 300 pašvaldību. Cilvēkiem, kas vēlas talkot, mājas lapā www.talkas.lv jāsameklē savas pašvaldības koordinators, kas sniegs visu nepieciešamo informāciju, arī par to, kur pēc sakopšanas darbiem liekami savāktie atkritumi.

Pašvaldības organizēs gan publiskos atkritumu izmešanas plačus, gan nodrošinās savākto atkritumu aizvešanu. Turklāt, kā norāda talkas rīkotāji, jūs varat talkot un uzkopt Latviju pat tad, ja jūsu pašvaldība nav noteikusi speciālu vietu, kur sakopt. "Mēs aicinām talkot ikvienu un jebkur. Galvenais - uzzināt, kur pēc tam likt maisus ar atkritumiem, lai nav tā, ka pilnie maisi ceļmalās mētājas vēl gadu. Informāciju par atkritumu laukumiem vai savākšanas punktiem var uzzināt pašvaldībās," stāsta projekta Pēdas vadītāja Vita Jaunzeme. Tie cilvēki, kas Rīgā veiks sakopšanas darbus paši pēc savas iniciatīvas, savāktos gružus drīkst novietot pie tuvākajiem atkritumu konteineriem. Jau no 12.septembra pulksten 10 ikviens interesents visā Latvijā - gan savā pašvaldībā, gan Rimi vai Supernetto veikalos varēs saņemt talkai nepieciešamo inventāru - bezmaksas maisu un cimdu pāri.

Ideja par Lielo talku aizgūta no Igaunijas, kur līdzīgā talkā maija sākumā piedalījās vairāk nekā 40 tūkstoši igauņu.

Latvijā sacensība notiks arī starp pašvaldībām - tā pašvadība, kas savāks visvairāk atkritumu, varēs izvirzīt savus kandidātus uz lielo noslēguma koncertu Rīgā. "Vienalga, kā cilvēkus motivē - vai ar sacensības azartu, vai ar Latvijas valsts 90. dzimšanas dienu, svarīgi, lai viņi pieceltos un izietu laukā. Salasītu kaut vai vienu maisiņu atkritumu, un tad jau, rēķinot visu kopā, tas būs daudz," saka Vita Jaunzeme. Pašvaldību sarakstu, kas pieteikušās Lielajai talkai, katras pašvaldības talkas koordinatora vārdu un telefona numuru, kā arī citu informāciju par Lielo talku var meklēt www.talkas.lv .

 

Kas jauns Latvijā?