Kas jauns Latvijā?

Nr. 543:  2008. g.  8. - 20. septembris

 

 

Gribīgo koalīcijā, Eiropā, un citur pasaulē...

 

Riekstiņš aicinās valdību lemt arī par Latvijas miera uzturētāju nosūtīšanu uz Gruziju

LETA  09/15/08    Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) rīt, 16.septembrī, aicinās Ministru kabinetu lemt par finansējuma piešķiršanu Latvijas miera uzturētāju nosūtīšanai uz Gruziju Eiropas Savienības (ES) misijas gaitā.

Kā sacīja Riekstiņš, šodien Briselē notikušajā ES Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes sanāksmē panākta vienošanās par 200 miera uzturētāju nosūtīšanu uz Gruziju, sākot no 1.oktobra.

Pēc ministra sacītā, Ministru kabinetam tiks piedāvāts lemt par piecu Latvijas miera uzturētāju nosūtīšanu uz Gruziju. Pēc provizoriskām aplēsēm, viena miera uzturētāja nosūtīšana uz Gruziju gadā valstij varētu izmaksāt no 50 000 līdz 60 000 latu.

Politiķis gan norādīja, ka pagaidām nav zināms, cik no piedāvāto Latvijas miera uzturētāju skaita ES misijā būs nepieciešami. Iespējamā miera uzturētāju sūtīšana pārrunāta jau arī ar Latvijas Iekšlietu ministrijas pārstāvjiem.

"Latvijai, kura ir ieņēmusi aktīvu pozīciju, atbalstot Gruziju, šajā brīdī nav jāpaliek ārpusē," vērtēja ministrs.

Riekstiņš sacīja, ka oktobra, novembra un decembra mēnešos nepieciešamais finansējums miera uzturētāju nosūtīšanai, visdrīzāk, tiks lūgts no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

LETA jau ziņoja, ka šodien Riekstiņš piedalījās ES Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes sanāksmē, kurā tika spriests par aktuālo situāciju Gruzijā.

 

Lietuvas prezidents: Krievijas plāni ietver arī Baltijas valstis

LETA  09/15/08    Krievijas plāni ir plašāki par Abhāzijas un Dienvidosetijas pārņemšanu, un domājams, ka Maskavu interesē arī Krima, Baltijas valstis un Dienvidkaukāzs.

Šādu viedokli Vācijas laikraksta «Sueddeutsche Zeitung» interneta izdevumam paudis Lietuvas prezidents Valds Adamkus.

Pēc viņa teiktā, ja «kādi jukušie» Krievijā ieplānotu intervenci Baltijas valstīs, viņi «pieveiktu mūs nedaudzās minūtēs».

Atbildot uz Vācijas laikraksta žurnālistes jautājumu, vai šāda darbība varētu iezīmēt trešā pasaules kara sākumu, Adamkus sacījis, ka tāda tendence pastāv, tomēr vienlaikus paudis cerību, ka pasaule neļausies Krievijas provokācijām.

Vienlaikus viņš atgādinājis, ka Maskava jau visai sen mēģina ietekmēt Baltijas valstis, liekot lietā nevis militāru, bet ekonomisku spiedienu. «Mēs jau divus gadus nesaņemam naftu pa cauruļvadu «Družba». Viņi centīsies mūs salauzt ekonomiski, lai mēs kļūtu par Krievijas ekonomikas daļu. Viņi mēģinās savās rokās pārņemt mūsu ekonomisko un politisko sistēmu,» sacījis Lietuvas valsts vadītājs.

Adamkus solījis darīt visu, lai Lietuva, enerģētikas jomā sadarbojoties ar Skandināvijas valstīm, Igauniju, Latviju un Poliju, iegūtu lielāku neatkarību. Ja tas tiks panākts, «mūsu garu neizdosies salauzt», viņš izteicies.

Kā atgādina laikraksts, Valds Adamkus uzskatāms par enerģisku Gruzijas aizstāvi un jau vairākus mēnešus pirms Dienvidosetijas konflikta brīdinājis Eiropas Savienību (ES) par iespējamajām Krievijas darbībām, bet toreiz saņēmis par to kritiku.

Tagad Lietuvas prezidents izteicis gandarījumu, ka ES beidzot «paskatījusies acīs īstenībai un sākusi runāt vienā balsī».

 

Uz Gruziju dosies novērotāji no Latvijas

NRA   09/16/08    Ministru kabinets 16.septembrī apstiprināja ārlietu ministra Māra Riekstiņa iniciatīvu par Latvijas civilo ekspertu nosūtīšanu dalībai ES Novērotāju misijā Gruzijā, kas sāks savu darbību 1.oktobrī, vēstī Ārlietu ministrijas preses dienests.

Uz Gruziju tiks nosūtīti pieci novērotāji no Latvijas, kuri var tikt nozīmēti no Aizsardzības, Ārlietu vai Iekšlietu ministrijām.

Šīs ES civilās misijas uzdevums ir uzraudzīt konfliktā iesaistīto pušu darbību un Gruzijas - Krievijas 12.augusta sešu punktu miera vienošanās ievērošanu visā Gruzijas teritorijā. Pašreizējais misijas mandāts ir 12 mēneši – no šā gada 1.oktobra līdz nākamā gada 30.septembrim un tās ietvaros ir paredzēts Gruzijā izvietot 200 ES novērotāju.

 

Ar karikatūrām cenšas mazināt ES birokrātisko imidžu

Portāls  www.Eirozinas.lv  09/16/08    Atzīmējot piecus gadus kopš Latvija iestājusies Eiropas Savienībā, tieši pirms referenduma par pievienošanos ES piektās gadadienas Eiropas Komisijas pārstāvniecība izdevusi karikatūru grāmatu "Latvijas karikatūristi par Eiropas Savienību".

Pirmoreiz iznāk apkopojums ar presē publicētajām karikatūrām, kas parāda Latvijas karikatūristu skatījumu uz Eiropas Savienību.

Tajā pārpublicētas deviņu karikatūristu – Ērika Oša, Gata Šļūkas, Agra Liepiņa, Romana Vitkovska, Māra Aizpurieša, Jāņa Kārkliņa, Daiņa Breikša, Adriana Mukāna un Jūlijas Bulikinas – 86 karikatūras.

"Mēģinot savākt karikatūras par Eiropas Savienību šai grāmatai – pārliecinājāmies, ka to ir par maz – piecos gados nedaudz vairāk par simts," atzīst Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca.

"Varbūt, ka karikatūristiem trūkst materiāla? Debatējam par to, kas notiek Latvijā, bet nav diskusijas par to, kas notiek Eiropā. Regulāra un analītiska informācija, diskusija un dzirkstošs humors ir labākās zāles pret stereotipiem," viņa spriež grāmatas ievadvārdos.

Grāmata 2000 eksemplāru tirāžā iespiesta akciju sabiedrībā "Preses nams''.

Tā ir nekomerciāls produkts, kas nozīmē, ka grāmata nebūs nopērkama grāmatnīcās, bet kalpos par balvu dažādos konkursos.

Karikatūru grāmata paredzēta arī Latvijas viesiem, lai viņi šejieniešus vieglāk saprastu "bez vārdiem". Tie daži vārdi un apzīmējumi, kas karikatūrās izskan no personāžu lūpām, ir tulkoti angļu un franču valodās.

Piektdien, 19.septembrī plkst. 16:00 Eiropas Savienības mājas atvērto durvju dienā notiks karikatūru grāmatas atvēršanas svētki.

 

Viedoklis: Krievija bez pamata

Aivars Ozoliņš,  Diena   09/16/08    Prezidents Dmitrijs Medvedevs pagājušonedēļ atzina, ka Gruzijas krīze ietekmējusi valsts finanšu tirgu kritumu, premjerministrs Vladimirs Putins to noliedza. Tas gan liecina nevis par vadoņu politiskām domstarpībām, bet gan drīzāk par sabiedrisko attiecību misēkli; abi ir vienisprātis, ka rīkojušies pareizi. Taču agresijai ir acīmredzamas ekonomiskas sekas, bet Kremļa neoimperiālistiskā darba kārtība ilgtermiņā var būt postoša valsts ekonomikai un bīstama ne tikai kaimiņvalstīm.

Kopš iebrukuma sākuma 8.augustā Krievijas biržas RTS indekss zaudējis 30 procentus un ir sasniedzis zemāko līmeni divu gadu laikā. (Kopš augstākā punkta maijā tas ir zaudējis apmēram pusi no savas vērtības.) Ārvalstu investori kopš kara sākšanās izņēmuši no Krievijas tirgus 35 miljardus dolāru, centrālās bankas ārzemju valūtas rezerves samazinājušās visstraujākajā tempā kopš 1998.gada krīzes, rublis mēneša laikā zaudēja četrus procentus savas vērtības. Tikmēr naftas cenas ir kritušās un līdz ar tām ieņēmumi no Krievijas galvenās eksporta preces - energoresursiem, kuri nodrošina divas trešdaļas visu eksporta ieņēmumu.

Īstermiņā tas var radīt Kremlim pietuvināto oligarhu un paša Putina iekšējā loka kleptokrātisko "spēkavīru" neapmierinātību ar viņu ienākumu samazināšanos, ko vēl veicinātu Krievijas biznesa struktūru starptautiskas reputācijas zudums un starptautisko finanšu institūciju sankcijas, pat ja tās izpaustos tikai kā īpaša piesardzība pret Krievijas izcelsmes naudu.

Varbūt šo spiedienu Putins cer atvairīt ar "varas vertikāles" bozi un draudiem izslēgt neapmierinātos no labumu dalītāju šaurās "ģimenes". Taču aizrautīgi sāktā valsts militārās varenības atjaunošana noārda Krievijas ilgtermiņa attīstības pamatus. Bruņošanās izdevumi atņem naudu pat Kremļa slaucamajai govij - enerģētikas sektoram.

Krievijas Valsts statistikas komitejas nule publicētie dati rāda, ka ceturtdaļa budžeta izdevumu pirmajā gadā aizgāja tiešai aizsardzības un drošības finansēšanai (apmēram 31 miljards no gandrīz 121 miljarda dolāru). Kopā ar neizpaužamajiem budžeta izdevumiem (15 miljardiem) šī izdevumu daļa varētu būt bijusi 35 procenti pirmajā pusgadā un līdz gada beigām sasniegs 40 procentus. Toties enerģētikas infrastruktūrai tika nieka 133 miljoni, bet, piemēram, lauksaimniecībai, kas nodarbina ļoti lielu daļu iedzīvotāju, - 363 miljoni dolāru. Abiem šiem būtiskajiem ekonomikas sektoriem kopā pirmajā pusgadā atvēlēts mazāk par pusi procenta no kopējiem budžeta izdevumiem.

Prezidents Medvedevs apgalvo, ka līdz ar Krievijas globālās ietekmes palielināšanu vēloties tās ekonomisko un sociālo attīstību. "Es nevēlos militarizētu valsti, ko sargā dzelzs priekškars," viņš uzstāj. "Krievijai ir pilnīgi atšķirīgas vērtības nekā Padomju Savienībai." Taču darbi, par kuriem liecina bezkaislīgi skaitļi, atkal atšķiras no Krievijas vadoņu vārdiem. Valsts ekonomikas militarizācija komplektā ar nevaldāmo korupciju, katastrofālo demogrāfisko situāciju, nolietoto infrastruktūru rada priekšnoteikumus Krievijas tapšanai par līdz zobiem bruņotu, pārējai pasaulei bīstamu skrandainu milzi.

 

PCTVL rosina atzīt Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību

DELFI   09/16/08    Partijas "Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) Saeimas frakcija iesniegusi parlamentā likumprojektus par Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarības atzīšanu.

Likumprojekti paredz dot uzdevumu Ministru kabinetam atzīt abu separātisko republiku neatkarību, nodibināt ar tām diplomātiskās attiecības un veicināt abu valstu uzņemšanu ANO, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā (EDSO) un Eiropas Padomē.

Tāpat projekts paredz ieplānot 2009. gada valsts budžetā divus miljonus latu vērtu humanitāro palīdzību karā cietušajai Dienvidosetijai.

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka abi reģioni jau vairāk nekā desmit gadus ir "de facto" neatkarīgi no Gruzijas, proti, Dienvidosetijas no 1990. gada 9. decembra, bet Abhāzija - no 1993. gada 30. septembra.

Lai gan faktiski jau ilgus gadus neatkarīgas, starptautiski abas republikas tiek uzskatītas par Gruzijai piederošām. Šī gada augusta sākumā, pēc Gruzijas armijas iebrukuma Dienvidosetijas teritorijā, izcēlās karš starp gruzīniem un Krieviju, kurā Gruzijas spēki tika ātri sakauti, bet Krievija atzina abu separātisko reģionu neatkarību.

 

Soross: globālā finanšu krīze kļūs vēl dziļāka

BNS   / AFP 09/17/08    Satricinājumi pasaules finanšu tirgos ne tuvu nav galā, un krīze tikai padziļināsies, trešdien brīdināja pazīstamais ASV finansists miljardieris Džordžs Soross.

"Es baidos, ka mēs nepavisam neesam izgājuši cauri vētrai, savā ziņā mēs joprojām virzāmies tai pretim, nevis ārā no tās," viņš sacīja intervijā raidsabiedrībai BBC, komentējot situāciju globālajos tirgos, kurus satriekušas ziņas par ASV investīciju giganta "Lehman Brothers" bankrotu.

Slavenais finansists arī norādīja, ka ASV finanšu ministrs Henrijs Polsons pašreizējās Amerikas finanšu sektora problēmas risinot veidā, kas ļoti lielā mērā atgādinot centrālo banku vadītāju īstenotos pasākumus pasaules ekonomikas krīzes jeb tā dēvētās Lielās depresijas periodā pagājušā gadsimta 30.gados.

Soross, kurš kļuva slavens ar to, ka nopelnīja miljardu dolāru, savulaik vēršot spekulatīvus uzbrukumus pret britu mārciņu, lēš, ka finanšu krīze smagāk nekā citās valstīs būšot jūtama Lielbritānijā, ņemot vērā finanšu sektora lielo nozīmi Apvienotās Karalistes ekonomikā.

Kopumā ņemot, "finanšu sektors ir sagrābis sev pārāk lielu daļu pasaules resursu. Tagad tas grīļojas, un es domāju, ka tas kļūs mazāk pelnošs, kad atjaunosies šīs nozares darbības regulēšana", paziņoja Soross.

 

Viedoklis: Kredītkrīze

Pauls Raudseps,  Diena   09/17/08    Pat pirms lielākā bankrota pasaules vēsturē, bijušais Amerikas Centrālās bankas vadītājs Alens Grīnspens nosauca ASV finanšu sistēmā notiekošo par "tādu finanšu krīzi, kādu piedzīvojam reizi simt gados". Lehman Brothers, investīciju banka, kura savā 158 gadus garajā pastāvēšanas laikā bija pārdzīvojusi ne vienu vien finanšu paniku, pirmdien pasludināja savu maksātnespēju, un tās nenokārtotās saistības — vairāk nekā 600 miljardi dolāru — piecpadsmit reizes pārsniedz līdzšinējās bankrota rekordistes saistības. Šā gada laikā jau ir kritušas trīs no piecām lielākajām Amerikas investīciju bankām, ASV hipotekāro kredītu milži Fannie Mae un Freddie Mac ir pēc būtības tikuši nacionalizēti, un šī komentāra rakstīšanas laikā ļogās apdrošināšanas firma American Insurance Group (AIG), kuru žurnāls Forbes šogad novērtēja par astoņpadsmito lielāko kompāniju pasaulē. AIG apdrošināja banku vērtspapīru darījumus, un tās vieta Amerikas finanšu sistēmā tikusi salīdzināta ar debesskrāpja stūrakmeni.

ASV finanšu krīzes cēlonis ir labi pazīstams arī Latvijas ekonomikas vērotājiem — nekustamo īpašumu burbulis. Tā sprādzienbīstamību gan Amerikas, gan pārējās pasaules tautsaimniecībai ir daudzkārt paaugstinājusi finanšu institūciju tirgošanās ar ASV hipotekāro kredītu "derivatīviem", proti, ar vērtspapīriem, kuri šos parādus sadalīja, kombinēja un pārfinansēja, bet kuru īsto vērtību un riska pakāpi neviens nespēja precīzi noteikt. Plīstot burbulim un mājokļu cenām ASV krītot nu jau par vairāk nekā 15% no to augstākā punkta, neviens vairs šiem "derivatīviem" neuzticas, neviens nezina, kam nāksies ciest zaudējumus par neatmaksātajiem hipotekārajiem kredītiem, neviens vairs negrib aizdot naudu firmām, kurām drīz varētu rasties nopietnas finanšu grūtības. Finanšu sistēmas asinsrite teju apstājas, un tās vājākie locekļi sāk atmirt.

Volstrīta nav piedzīvojusi tik būtisku sistēmisku satricinājumu kopš 1929.gada, kad akciju tirgus burbulis pārplīsa un ASV ekonomika kopā ar nozīmīgu daļu pasaules uz desmit gadiem iegrima stagnācijā. Tāpēc pasaules slavenākā un iecienītākā finansista Grīnspena vārdi par šo krīzi diezin vai kādam varētu likt optimistiski skatīties uz nākotni.

Līdz šim ASV valdība un centrālā banka ir bijušas gatavas sniegt atbalstu apdraudētajām bankām, taču bija jāpienāk brīdim, kad kādai bankai ļautu nogrimt. Segt visus agonējošo finanšu firmu zaudējumus nebūs pa spēkam pat pasaules bagātākajai valstij. Vienas pašas Lehman Brothers saistības, kuras vērtē ap 614 miljardiem dolāru, ir tuvu ceturtajai daļai no ASV 2007.gada budžeta. Tiesa, ne jau visa Lehman Brothers nauda ir neglābjami zudusi, firmai vēl aizvien ir nozīmīgi aktīvi, tomēr kopējais visu finanšu sistēmas dalībnieku nedrošo saistību apjoms ir tik liels, ka ASV valdība tos nevar segt vai pat garantēt, neapdraudot investoru uzticību Amerikas spējai atmaksāt savus parādus.

Tātad krīze turpināsies. Grīnspens domā, ka tā beigsies tikai tad, kad ASV mājokļu tirgus būs stabilizējies, un citi eksperti uzskata, ka tam ir jākrīt vēl par 15%, pirms tas sasniegs savu zemāko punktu.

Būtu vairāk nekā naivi domāt, ka simtiem miljardu dolāru izkūpēšana pasaules banku centros neatstās iespaidu uz mazo, atvērto Latvijas ekonomiku, lai arī cik unikāla tā nebūtu dažu vietējo tautsaimniecisko guru skatījumā.

Pagaidām mazākā rūpe ir par Latvijā investējušo lielo ārvalstu banku stabilitāti. Hansabankas mātesfirma Swedbank ir paziņojusi, ka Lehman Brothers saistības pret to ir 30 miljoni dolāru, savukārt SEB, ka tās ir 91 miljons dolāru, kas nav daudz uz šo banku kopējo aktīvu fona.

Daudz nopietnāk krīze ietekmēs Latvijas tautsaimniecību un valsts budžetu. Finanšu satricinājumi ASV neizbēgami palēninās pasaules kopējās tautsaimniecības izaugsmi šogad, nākamgad un, ļoti iespējams, arī kādu laiku pēc tam. Tas samazinās iespējas attīstīt Latvijas eksportu, kas palicis kā galvenā mūsu ekonomikas izaugsmes cerība laikā, kad iekšzemes patēriņš sarūk. Tas vēl vairāk palielina recesijas — nacionālā kopprodukta samazināšanās — varbūtību. Būs mazāka pelņa uzņēmumiem, mazāk darbavietu strādājošajiem, mazāk nodokļu ienākumu valdībai, lielāki budžeta izdevumi par pabalstiem un citiem sociālajiem maksājumiem.

Taču recesija nav vienīgais drauds valsts budžetam. Pēdējās nedēļās daži politiķi ar bezatbildīgi smīnošo Zaļo un Zemnieku savienības līderi Augustu Brigmani priekšgalā ir padarījuši deficītu par principiālo atbildi uz visiem smagajiem jautājumiem par nākamā gada valsts budžeta sastādīšanu. Latvija jau trīs gadus ir Eiropas līdere algu pieauguma tempā, bet Brigmanis ir gatavs turpināt dzīvot uz krīta, lai tik šis konkurētspēju graujošais kāpums nebeigtos.

Tāpēc nevaram izvairīties no jautājuma — kas Tev, August, to naudu aizdos? Pasaules finanšu krīze ir radījusi jaunu realitāti, kura pilnīgi atšķiras no situācijas pirms pat pusotra gada, kad bankas bezmaz vai meta naudu klientiem pakaļ. Milzīgie zaudējumi Volstrītā nozīmē, ka finanšu tirgos pieejamās naudas būs mazāk, bet vēl mazāk nākamajos gados būs uzticības sīkiem finanšu spēlētājiem, kuri līdz šim nav izcēlušies ar savu spēju saprātīgi apsaimniekot ne savu pašu, nedz arī citu cilvēku naudu. Tādiem kā Latvijas valdība. Diezin vai būs mazas tās likmes, kuras finanšu tirgi prasīs par naudu, kuru tie aizdod valstij bez skaidras ekonomiskas un fiskālas perspektīvas, un lielu summu aizņemšanās par augstiem procentiem varētu iegriezt postošu fiskālu spirāli, kura sazobē ar budžeta deficīta radīto inflāciju un konkurētspējas kritumu dzītu mūs aizvien dziļākā bedrē.

Lehman Brothers bankrots ir nepārprotams signāls, ka pasauli gaida grūti ekonomiski laiki. Būtu pašnāvnieciski Latvijas stāvokli padarīt vēl smagāku ar bezatbildīgu budžeta politiku.

 

Intervija ar Māri Riekstiņu: Kaimiņiem jārunā atklāta valoda

Latvijas Avīze   09/17/08    Kaimiņiem vēl jo vairāk vajadzētu runāt atklātu valodu, nevis slēpt čūsku azotē, runājot par attiecībām ar Krieviju, intervijā "LA" žurnālistiem Voldemāram Krustiņam un Ģirtam Kondrātam sacīja ārlietu ministrs Māris Riekstiņš.

V. Krustiņš: – Krievija ir deklarējusi, ka tai ir jauna ārpolitikas stratēģija, kurā ir arī paziņojums, ka tā uzņemas tiesības pēc sava ieskata aizstāvēt tautiešus. Vai arī Latvijai nebūtu jāizdara dažas korekcijas savā stratēģijā?

– Gribu pateikt, ka mums ir nepieņemams vairākkārt paustais uzskats, ka tautiešu, līdzcilvēku vai pilsoņu aizstāvība ārvalstīs ir nodrošināma ar tādiem līdzekļiem kā Abhāzijas un Dienvidosetijas gadījumā. Starptautiskajā likumdošanā noteikts, ka par jebkura cilvēka tiesību ievērošanu neatkarīgi no viņa pilsonības, piemēram, šeit Latvijā, vai tas būtu Latvijas, Vācijas pilsonis, amerikānis vai krievs, vai arī bēglis, kurš šeit meklē patvērumu, atbildība gulstas uz tās valsts institūciju pleciem, kur šis cilvēks dzīvo vai uzturas. Citām valstīm nav tiesību iejaukties šajā procesā. Protams, ja valsts, arī Latvija, pārkāptu uzņemtās saistības, garantējot savu līdzcilvēku tiesības, tad ir vesela virkne instrumentu, kas dod iespējas valsti vaininieci saukt pie atbildības ANO, Eiropas Padomes, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas ietvaros un tamlīdzīgi. Tātad Krievijas pieeju šādu problēmu risināšanai, kā mēdz teikt, noraidām saknē.

– Varētu piemetināt, ka mums, zinot, kas notika 1940. gadā, tā vispār nav pieņemama.

– Jā, nerunājot pat par šo aspektu. Kas mums jādara? Vispirms ļoti aktīvi jāstrādā NATO un ES ietvaros, jo tie ir mūsu galvenie partneri drošības jautājumos Baltijas telpā, ieskaitot Latviju. Tagad ļoti daudz runā par šiem jautājumiem, baidot cilvēkus, ka NATO 5. paragrāfs ir tikai tāda politiska runāšana bez piepildījuma. Tad es varu sacīt: guliet mierīgi, jo NATO jeb Vašingtonas līguma 5. paragrāfs ir ne tikai politiskā un juridiskā, bet arī militārā spēkā. Ja būtu tāda nelaimes diena, par ko es neesmu pārliecināts, tad nebūs tā, ka mūsu sabiedrotie tikai noraudzīsies, sakot, ka neko mums palīdzēt nevar.

– Vai to jums sacīja arī NATO ģenerālsekretārs, mierinot, ka jūs, latvieši, esiet mierīgi, ja vajadzēs, nāksim un šausim?

– Tikšanās laikā ar mums, trīs Baltijas valstu ārlietu ministriem, NATO ģenerālsekretārs teica, ka nav jāšaubās par NATO līguma 5. paragrāfa nopietnību. Viņš pat nepieņem šādu diskusiju.

– Pēdējā laikā mums ir sarosījušies kādu lielu valstu tautieši, stāstot par "pārestībām", kādas joprojām pastāvot. Par "pārestībām" nediskutēsim, taču ļoti nelāgi tiek izkropļots Latvijas tēls. Ko, piemēram, dara iestādes, kaut Latvijas institūts, kas atrodas jūsu pārraudzībā? Viena lieta ir taisīt ārzemēs "runājošos akmeņus", bet vai nebūtu pienācis laiks nodarboties ar, sacīsim, iekšējo kontrpropagandu?

– Latvijas tēls ir jāveido ne tikai Latvijas institūtam, bet arī Ārlietu ministrijai, diplomātiem, politiķiem, kā arī cilvēkiem, kas brauc uz ārzemēm, stāstot labo stāstu par mūsu valsti. Skaidrs, ka mums visapkārt nav tikai draugi. Arī pie mums ne visi ir priecīgi par Latvijas pašreizējo ārpolitisko kursu.

Ņemot vērā, ka šogad Latvijas valstij aprit 90. gadadiena, Ārlietu ministrija atbilstoši pašreizējām finansiālajām iespējām sagatavojusi apjomīgu darbības un pasākumu programmu. Tie ir vairāk nekā 200 dažādi pasākumi ārvalstīs, piesaistot māksliniekus, dziedātājus, rīkojot dažādus seminārus un izstādes. Arī Latvijas institūts iesaistīts šo pasākumu organizēšanā, turklāt pagātnē jau ir bijis labs piemērs ar "Neparasto Latviju" Francijā.

Cita lieta, ko, gadiem strādājot diplomātijā, esmu ievērojis – latviešiem pietrūkst vienotības. Īpaši tad, ja redzam, kā mūsu politiskie darboņi uzvedas ārzemēs. Un te mēs atšķiramies, piemēram, no mūsu igauņu kolēģiem, kas nekad uz ārpusi iekšējās ķildas nenes un savas valsts tēlu un intereses spēj uzskatīt augstāk nekā iekšpolitiskās ambīcijas.

– Igauņiem gan ir tā laime, ka viņiem nav vismaz savi 25 deputāti, kas iebrukumu Gruzijā nenosoda. Bet es jums nepiekritīšu, jo neatceros, kad Latvijas institūta darbinieki publiski uzstātos Latvijas informatīvajā telpā un dotu pretsparu tam, kas te tiek stāstīts, piemēram, Maskavas namā Krievijas vēstnieka klātbūtnē, ka mēs esam turpat vai fašisti. Tas, protams, ir labi, ka Francijā tiek rādīti "runājošie akmeņi", bet vai nebūtu labāk, ja būtu kāda runājoša kontrpropaganda arī tepat Latvijā?

– Te gan es nepiekritīšu, jo Latvijas institūts tomēr arī tepat uz vietas ir daudz ko darījis – gan strādājot ar ārzemju žurnālistiem, kas pie mums atbrauc, gan runājot ar diplomātiem. Tomēr visupirms tas ir politiķu uzdevums – stāstīt, kas ir labs un kas nav.

– Pašlaik atkal ir uzpeldējis jautājums par kompensācijām ebrejiem. Kāds šajā jautājumā ir Ārlietu ministrijas viedoklis un vai, piemēram, Izraēlai, tāpat kā ASV vēstniekam, arī ir savs viedoklis?

– Visā restitūciju lietā Ārlietu ministrijas uzdevums ir ārvalstīs atbildēt uz mūsu partneru, arī valdību un pasaules vai ASV ebreju organizāciju, jautājumiem, ja tādi rodas. Kāds lēmums būtu jāpieņem ebreju īpašuma atdošanā, nav Ārlietu ministrijas kompetence. Patiešām jautājumi mums ir uzdoti jau ilgus gadus.

Deviņdesmito gadu sākumā Latvija starp visām Centrālās un Austrumu Eiropas valstīm pieņēma visliberālākos likumus, kas ļāva īpašniekiem vai to pēcnācējiem atgūt savus īpašumus, ja vien viņi spēja pierādīt, ka tie viņiem tiešām piederējuši, – neatkarīgi no pretendentu pilsonības un neatkarīgi no tā, kurā valstī viņi dzīvo. Ir valstis, kurās šajā ziņā pastāv ierobežojumi. Piemēram, īpašumus var atgūt tikai cilvēki – tās valsts pilsoņi –, kas dzīvo valstī, kurā ir atgūstamie īpašumi. Latvijā diskusija turpinās par citu šī jautājuma aspektu. Proti, Otrā pasaules kara laikā tagadējās mūsu valsts teritorijā ebreju kopiena no nacistiskās Vācijas cieta vairāk par citiem. Tagad Latvijas pilsētās ir īpašumi, kas piederēja vietējām ebreju organizācijām, bet, tā kā cilvēki, kas tām bija piesaistīti holokausta laikā, tika nogalināti, tad tīri fiziski nav bijis kam šos īpašumus pieprasīt. Jautājums ir – ko darīt tālāk? No vienas puses īpašums piekrīt Latvijas valstij vai pašvaldībai, bet ebreju organizācijas saka, ka tas ir piederējis kādai kopienas daļai. Par to tad arī notiek viedokļu apmaiņa. Tautas partija šo jautājumu ir skatījusi frakcijas sēdē un paudusi viedokli, ka jautājums jārisina pastāvošās likumdošanas ietvaros.

Šim jautājumam ir vēsturiskas, juridiskas un morālas šķautnes. Ministru prezidents ir uzdevis Tieslietu ministrijai izveidot darba grupu, kas vēlreiz izskatīs Latvijas likumdošanu, pētīs arhīvu materiālus, runās ar tiem, kas ir ieinteresēti risinājumā.

– Tātad, ja jūs atzīstat, ka Latvijas ebreju kopiena ir tā, ar kuru runāt par restitūcijas jautājumiem, kas skar jautājumus par kopienas īpašumiem, – pirmskara biedrības namiem, sinagogām, pašpalīdzības kasu ēkām Rīgā un citur.

– Ebreju kopiena jau ir saņēmusi atpakaļ daudz no tā, ko savulaik Latvijā pieprasīja. Darba grupai būs jātiek skaidrībā ar atlikušajiem neskaidrajiem jautājumiem. Turklāt Latvijas ebreju kopiena pārstāvēt savas intereses šajā jautājumā ir deleģējusi kādu starptautisku ebreju organizāciju. Ja jūs jautājat, vai ir precīzs pieprasāmo objektu saraksts, tad es esmu redzējis sarakstu, kas tika izmantots iepriekšējā premjera laikā, kad tika gatavots jautājums par iespējamajām kompensācijām. Man toreizējais priekšlikums nešķita pareizs.

– Kādas ir mūsu attiecības ar Krieviju jautājumā par iespējamajām ārlietu ministra un Valsts prezidenta vizītēm Maskavā? Kā pa tālruni vaicāja mūsu lasītāja: vai prezidentam būtu lietderīgi uz turieni braukt?

Ģ. Kondrāts: – Turklāt jāpiebilst, ka nesen Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs Maskavas namā izteicās, ka Latvijas pret Krieviju vērstā retorika esot pārāk asa un Krievijas viedoklis vispār netiekot ņemts vērā un neviens neizrādot nopietnu vēlēšanos ar viņu tikties. Runājot par vizītēm, viņš paredzēja, ka ārlietu ministrs oktobrī varētu būt Maskavā, bet par prezidenta vēlmi apmeklēt Krieviju viņš tikai lasot avīzēs.

– Ja atceramies Latvijas un Krievijas attiecības pēdējā gada laikā, tad Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, apmeklējot Latviju un tiekoties ar Valsts prezidentu, uzaicināja viņu apmeklēt Krieviju. Acīmredzot Krievijas vēstnieks atsaucās uz to, ko avīzēs izlasījis par savu ministru.

Runājot par Gruziju, Latvija paudusi savu pozīciju, kas nav nedz "amerikāniska", nedz arī "supereiropeiska". Šī politika sakņojas mūsu interesēs. Lai kā mans priekštecis Jānis Jurkāns censtos uzsvērt, ka Latvijai nav nekādas ārpolitikas, tāda tomēr ir. Mēs uzskatām, ka Latvija teritorijas, iedzīvotāju, ekonomisko un militāro iespēju ziņā ir neliela valsts, un tāpēc mums nav pieņemams, ka fundamentāli tiek pārkāptas starptautiskās tiesības. Es neesmu pirmo dienu ārpolitikā un zinu, ka starptautiskās tiesības laiku pa laikam pasaulē tiek pārkāptas. Bet tas nenozīmē, ka brīdī, kad mūsu kaimiņvalsts ar savu militāro varenību ieiet kādas citas suverēnas valsts, turklāt mūsu sadarbības partneres, teritorijā, mēs sēdēsim klusu un teiksim, ka tas atrodas tālu un mūs neskar. Ja kāds Maskavā to mēģinās izmantot, lai sarežģītu mūsu attiecības, tā nebūs mūsu izvēle. Latvija ir gatava runāt ar Krieviju par visām tēmām, arī tām, par kurām nevaram vienoties. Turklāt kaimiņiem vēl jo vairāk vajadzētu runāt atklātu valodu, nevis slēpt čūsku azotē. Kurš tad, ja ne ārlietu ministri, pat sarežģītās situācijās varētu tikties un sēsties pie sarunu galda! Turklāt es neesmu saņēmis no Lavrova kunga atteikumu sarunai, ko iesākām pērn.

Par Valsts prezidenta vizīti Maskavā. Uzaicinājums tika izteikts pirms gada. Nav konkrēta datuma, kad tā varētu notikt. Šobrīd es arī neredzu visus vizītes saturiskos elementus, ar to domājot jaunus līgumus, kurus varētu vizītes laikā parakstīt. Darbs pie atsevišķiem svarīgiem līgumiem, piemēram, par investīciju aizsardzību vai par nodokļu dubulto neaplikšanu diemžēl ir iestrēdzis pie atsevišķu pantu formulējumiem.

Ja runa ir par manu vizīti Maskavā, tā varētu notikt oktobra otrajā pusē, bet par Valsts prezidenta brauciena laiku es pagaidām neko pateikt nevaru. Taču darbs, lai vizītes saturs atbilstu līmenim, turpinās. Prezidenti jau var satikties un aprunāties pat "starptautiskajos" gaiteņos, bet divpusējai vizītei ir vajadzīgs arī kaut kas simbolisks, piemēram, apmaiņa ar atsevišķiem kultūras objektiem, par kuriem interese ir mūsu valstu kultūras ministrijās. Cik zinu, tad pēc visiem juku laikiem Latgalē ir vairākas ikonas, kas pēc dažādiem dokumentiem varētu piekrist Krievijai.

Savukārt mēs gribētu saņemt atpakaļ pirmskara filmu fondu, kas veidots par Latvijas iedzīvotāju nodokļu naudu.

V. Krustiņš: – Taču Zatlera kungs jau visai drīz dosies uz Kazahstānu, Uzbekistānu un Turkmenistānu? Ar pirmajām divām vizīšu saraksts ir pietiekami garš, bet trešā ir pavisam balta lapa. Ko prezidents tur darīs laikā, kad kārtējo reizi vairāk būtu jāstiprina attiecības ar ES un NATO?

M. Riekstiņš: – Ideja ir Ārlietu ministrijai, un mēs esam pauduši savu interesi uz turieni braukt. Manuprāt, šāds brauciens ir ļoti svarīgs. Pirmkārt, ES pērn ir pieņēmusi ES stratēģiju Centrālāzijai. Reģionam ir pieaugoša loma enerģētikā. Tam ir arī svarīga vieta saistībā ar situāciju Afganistānā vai, piemēram, narkotiku tranzīta apkarošanu uz Eiropu un tamlīdzīgi. Latvijai, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, ir plašāks pārstāvniecību tīkls šajā reģionā un saites, kas veidojušās un pastāvējušas gadu desmitiem. Mēs varam būt nozīmīgi spēlētāji, virzot ES intereses šajā reģionā. Kāpēc vizītes notiek prezidenta līmenī? Tāpēc, ka tas ir vienīgais līmenis, kas šajā reģionā kaut ko nosaka. Turkmenistāna ilgu laiku bija noslēgta ārpasaulei, bet pēc prezidenta Turkmenbaši aiziešanas izskatās, ka tā pavērusi savas durvis dialogam ar Eiropu.

Taču ir arī divpusējās intereses, kas saistās ar mūsu transporta tīkla izmantošanu, informāciju tehnoloģijām, ir atvērti tiešie reisi uz Almati un Taškentu. Turp lido cilvēki, kas vēlas veidot biznesa saites un, domājot par nākotnes iespējām, meklē jaunas tirgus iespējas. Šajā ziņā reģions ir ļoti perspektīvs.

– Jūs, runājot par Latvijas pozīciju Gruzijas jautājumā, sacījāt, ka tā "nav amerikāniska". Kādas attiecības Tautas partijai ir ar ASV vēstniecību Latvijā?

– Man ar ASV vēstnieku Latvijā ir labas un lietišķas attiecības. Nesen kopā ar vēstnieku apmeklējām ASV Tirdzniecības un rūpniecības kameru Latvijā un tur kopīgi uzrunājām klātesošos un atbildējām uz viņu jautājumiem. Ir daudz jautājumu, pie kuriem kopīgi strādājam, piemēram, bezvīzu režīma ieviešana. Es pieļauju, ka pārskatāmā nākotnē varētu notikt mana vizīte ASV. Vēstnieku, tāpat kā pārējo diplomātisko pārstāvniecību vadītājus, aicināsim arī uz Tautas partijas kongresu.

– Nesen runājām ar Francijas vēstnieku par Gruzijas problēmām, un tika pieminēta arī 15. oktobra apspriede Ženēvā, kur tikšot runāts par bēgļiem, un es jautāju, vai Gruzija tam piekrīt.

– Arī par bēgļiem. Tā ir viena lieta, kas, diplomātu valodā runājot, plānu "Sarkozī 1" atšķir no plāna "Sarkozī 2". Pirmais ir sešu punktu plāns, kas tika panākts kara pirmajās dienās, lai apturētu uzbrukumu, bet otrais – vienošanās Maskavā un Tbilisi 8. septembrī. Skaidrs, ka 15. oktobrī būs tikšanās Ženēvā, kur tiks runāts par drošības jautājumiem Abhāzijā un Dienvidosetijā, arī par bēgļu jautājumiem, tajā skaitā Gruzijā. Teikts, ka runās "puses". Bet ko tas nozīmē? Gruzija ir teikusi, ka piekritusi runāt kā "puse", bet nevis viena no trim "pusēm". Mēs nezinām, kā tiks atrisināts jautājums par Abhāzijas un Dienvidosetijas pārstāvju klātbūtni. Eiropas Savienībai, tostarp Latvijai, separātisko reģionu pārstāvju piedalīšanās nav pieņemama, jo mēs viņus uzskatām par Gruzijas sastāvdaļu. Savukārt Krievija uzstāj, ka pat sarunās ANO Ņujorkā par Gruzijas jautājumu Abhāzijas un Dienvidosetijas pārstāvjiem jābūt klāt. Tāpēc priekšā stāv ļoti grūtas diplomātiskas sarunas, kam starptautiskā līmenī var līdzināties tikai Kipras un Ziemeļkipras dialogs, jo neviena valsts, izņemot Turciju, pēdējo nav atzinusi. Šeit eiropiešiem jābūt ļoti principiāliem, jo Abhāzija un Dievidosetija nevar sēdēt pie viena galda ar vienādām tiesībām ar Krieviju, Gruziju un Eiropas Savienību, varbūt arī ASV.

Vēl saistībā ar Gruziju piebildīšu, ka pēdējā Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksmē uzmanība tika pievērsta Eiropas Savienības iesaistei situācijas risināšanā un palīdzības sniegšanā. Dalībvalstu starpā tika panākta vienošanās par Eiropas Savienības civilās misijas nosūtīšanu uz Gruziju, kopumā 200 cilvēki. Šīs nedēļas Ministru kabineta sēdē tika nolemts par piecu Latvijas civilo ekspertu nosūtīšanu dalībai ES novērotāju misijā Gruzijā, kas sāks savu darbību 1. oktobrī. Tāpat saistībā ar Gruziju aktuālā darba kārtībā ir jautājums par donoru konferences organizēšanu jau šogad, lai savāktu līdzekļus valsts rekonstrukcijas procesam. Latvija ir sniegusi atbalstu Gruzijai šajā sarežģītajā situācijā, un mums tas ir jāturpina.

 

ASV aicina Krieviju atzīt Baltijas valstu okupāciju

Latvijas Avīze   09/17/08    ASV Kongresa augšpalātas senāts vienbalsīgi apstiprinājis rezolūciju, kurā teikts, ka Krievijai jāatzīst par nelikumīgu un jānosoda padomju okupācija Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

"Kongress lūdz ASV prezidentu un valsts sekretāri aicināt Krievijas Federācijas valdību atzīt, ka padomju okupācija Latvijā, Igaunijā un Lietuvā saskaņā ar Molotova-Ribentropa paktu turpmāko 51 gadu bija nelikumīga," teikts dokumentā. Šī tēze iekļauta rezolūcijā, ar kuru ASV senāts apsveic Latviju un tās tautu 1918. gada 18. novembrī pasludinātās neatkarības 90. gadadienā.

Uzsverot, ka pēc neatkarības pasludināšanas "Latvija 21 gadu pastāvēja kā neatkarīga un suverēna valsts un pilnībā atzīta Tautu savienības locekle", rezolūcijas autori atgādina, ka "Molotova-Ribentropa pakta aizsegā Latvija, Igaunija un Lietuva 1940. gada 17. jūnijā tika ar varu iekļautas Padomju Savienības sastāvā, pārkāpjot līdz tam pastāvējušos miera līgumus". "Padomju Savienība uzspieda Latvijas, Igaunijas un Lietuvas tautām komunistisko politisko sistēmu, kas apspieda citādus uzskatus, brīvu politiskās gribas izpausmi un cilvēka pamattiesības," teikts dokumentā.

"ASV nekad netika atzinusi šo nelikumīgo un vardarbīgo okupāciju un saglabāja nepārtrauktas diplomātiskās attiecības ar šīm valstīm visu padomju okupācijas laiku, nekad neatzīstot tās par "padomju republikām"," teikts rezolūcijā, kurā arī norādīts, ka 1953. gadā ASV kongresa izveidotā speciālā komisija apstiprināja, ka "Padomju Savienība nelikumīgi un vardarbīgi okupēja un anektēja Baltijas valstis".

Latvijas vēstnieks ASV Andrejs Pildegovičs tālruņa sarunā ar "LA" korespondentu pauda prieku un gandarījumu par ASV kongresa rezolūciju, piebilstos, ka, Igaunijai un Lietuvai atzīmējot savas neatkarības 90. gadskārtu šā gada februārī, šāda rezolūcija netika pieņemta. ASV senāta pieņemto rezolūciju, kas pasludina par nelikumīgu Baltijas valstu okupāciju, Latvijas vēstnieks uzskata par Baltijas valstu kopīgu panākumu. Viņš uzsvēra Amerikas latviešu apvienības un Pasaules brīvo latviešu apvienības aktīvistu nenogurstošo darbu, lai atgādinātu ASV politiķiem un skaidrotu sabiedrībai Baltijas valstu vēsturi. Rezolūcija aicina ASV prezidentu izvirzīt Baltijas valstu okupācijas jautājumu starptautiskos forumos.

Vēstnieks atzīmēja, ka rezolūcija par Baltijas valstīm vienbalsīgi pieņemta senāta darba saspringtajā pēdējā nedēļā pirms prezidenta un kongresa vēlēšanām novembrī. Rezolūcijas ierosinātāju vidū ir Demokrātu partijas senators un prezidenta kandidāts Baraks Obama. Pildegovičs to uzskata par svarīgu politisku zīmi, kas liecina par Demokrātu partijas kandidāta interesi par Baltijas reģionu. "ASV ir vēlēšanu gaisotne, taču ir svarīgi, kur viņš (Obama) stāv šajā jautājumā," teica Pildegovičs.

Sarunas beigās vēstnieks piebilda, ka bezvīzu režīms starp Latviju un ASV varētu stāties spēkā vēl līdz šā gada beigām.

 

Eksperts: ASV Senāta rezolūcija ir simbolisks žests Baltijas valstīm un signāls Maskavai

LETA  09/18/08    ASV Senāta vienbalsīgi apstiprinātā rezolūcija, kurā teikts, ka Krievijai jāatzīst padomju okupācija Latvijā, Lietuvā un Igaunijā par nelikumīgu, ir simbolisks žests un signāls Maskavai, aģentūrai LETA sacīja Latvijas Institūta direktors Ojārs Kalniņš.

Eksperts uzsvēra, ka arī simboliskiem žestiem diplomātijā un starptautiskajās attiecībās ir sava nozīme. "Tas ir signāls Krievijai, ka ASV nostāja šajā jautājumā ir diezgan skaidra."

Ņemot vērā notikumus Gruzijā, Kalniņa vērtējumā, "tas ir uzticības balsojums no ASV puses un signāls Krievijai, ka Vašingtona vēl joprojām ar lielu interesi un atbalstu skatās uz Baltijas valstīm".

Kā ziņots, ASV Senāts savā sēdē otrdienas vakarā vienbalsīgi apstiprināja rezolūciju, kurā teikts, ka Krievijai jāatzīst padomju okupācija Latvijā, Lietuvā un Igaunijā par nelikumīgu.

"Kongress lūdz ASV prezidentu un valsts sekretāri aicināt Krievijas Federācijas valdību atzīt, ka padomju okupācija Latvijā, Igaunijā un Lietuvā saskaņā ar Molotova-Ribentropa paktu turpmāko 51 gadu bija nelikumīga," teikts apstiprinātajā dokumentā.

Šī tēze iekļauta rezolūcijā, ar kuru ASV Senāts apsveic Latviju un tās tautu 1918.gada 18.novembrī pasludinātās neatkarības 90.gadadienā.

Uzsverot, ka pēc neatkarības pasludināšanas "Latvija 21 gadu pastāvēja kā neatkarīga un suverēna valsts un pilnībā atzīta Nāciju līgas locekle", rezolūcijas autori atgādina, ka "Molotova-Ribentropa pakta aizsegā Latvija, Igaunija un Lietuva 1940.gada 17.jūnijā tika ar varu iekļautas Padomju Savienības sastāvā, pārkāpjot līdz tam pastāvējušos miera līgumus".

"Padomju Savienība uzspieda Latvijas, Igaunijas un Lietuvas tautām komunistisko politisko sistēmu, kas apspieda citādus uzskatus, brīvu politiskās gribas izpausmi un cilvēka pamattiesības," teikts dokumentā.

"ASV nekad netika atzinusi šo nelikumīgo un vardarbīgo okupāciju un saglabāja nepārtrauktas diplomātiskās attiecības ar šīm valstīm visu padomju okupācijas laiku, nekad neatzīstot tās par "padomju republikām"," teikts rezolūcijā, kurā arī norādīts, ka 1953.gadā ASV Kongresa izveidotā speciālā komisija apstiprināja, ka "Padomju Savienība nelikumīgi un vardarbīgi okupēja un anektēja Baltijas valstis".

 

Ja Latvija neatzīs Dienvidosetiju, piedraud Jūrmalā vairs nerīkot "Jauno vilni"

NRA   09/18/08    Latvijas valdības pozīcijas dēļ Gruzijas – Dienvidosetijas konfliktā, atbalstot Gruzijas valdību, iespējams, Krievijas valdība varētu aizliegt festivāla "Jaunais vilnis" rīkošanu Jūrmalā.

Šādas ziņas ir nonākušas Jūrmalas domes deputātu Jāņa Kuzina un Igora Dreijas rīcībā. Festivāla translēšanu un publicitāti nosaka Krievijas TV kanāli, kurus kontrolē un uzrauga Krievijas Federācijas Kultūras ministrija.

"Uzskatām, ka Latvijas valdībai būtu jāatzīst Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarība un jāvairo labas kaimiņattiecības ar Krievijas Federāciju," paziņojumā raksta abi domnieki.

 

Komentārs: NATO atgriešanās pagātnē

Māris Andžāns,  TVNET   08/18/08     Krievijas un NATO attiecības turpinās pasliktināties, bet Gruzija pakāpeniski tuvosies dalībai aliansē. Šāda notikumu attīstība nozīmēs aukstā kara tipa politikas atgriešanos.

Krievijas — Gruzijas konflikts liek uzdot ļoti būtiskus jautājumus par to, kāda turpmāk būs NATO attīstība, kādas būs alianses attiecības ar Krieviju un kāda būs Gruzijas nākotne — NATO sastāvā vai arī ārpus tās, un kādas būs tā sekas. Pēc aukstā kara NATO ir notikusi būtiska transformācija — no kolektīvās aizsardzības organizācijas tā ir kļuvusi par organizāciju ar plašākiem uzdevumiem, kas tiek sasniegti ar citādām metodēm nekā iepriekš, par centrālo elementu savā darbībā izvirzot sadarbību. Tagad alianse ir nonākusi situācijā, kurā tai jāizšķiras starp sadarbību ar Krieviju un sadarbību ar Gruziju. Visticamāk, NATO izvēlēsies otro, kas nozīmēs attiecību pasliktināšanos ar Krieviju. Tas savukārt var novest pie aukstajam karam līdzīga konflikta. NATO jaunā politika

Padomju Savienības sabrukums 1991.gadā radīja visaptverošas izmaiņas ne tikai pašā savienībā vien. Mazāk redzamas, bet būtiskas izmaiņas skāra arī otru bipolārās starptautiskās sistēmas polu, kura viens no centrālajiem elementiem un simboliem bija NATO. Kolektīvās aizsardzības alianse, kas bija izveidota un darbojās bipolārā sistēmā, zaudēja objektu, pret kuru tā bija pozicionēta. Padomju Savienības tiesiskā mantiniece Krievijas Federācija tobrīd neradīja līdzvērtīgus draudus iepriekš pastāvējušajiem, un šādi apstākļi lika uzdot jautājumus par tālāko NATO pastāvēšanas jēgu un noveda organizāciju jaunas identitātes un jaunu uzdevumu meklējumos.

Ja aukstā kara laikā alianses primārais mērķis bija kolektīvās aizsardzības nodrošināšana, tad ar katru gadu pēc aukstā kara beigām uzmanība kolektīvajai aizsardzībai pievērsta aizvien mazāk, vietu dodot kooperatīvajai jeb sadarbības drošībai, kas izpaudās kā gandrīz visa veida sadarbība ar gandrīz visiem. Lielākoties sadarbība izpaudās caur individuālajām partnerībām ar Krieviju un Ukrainu, daudzpusējo sadarbību Eiroatlantiskās sadarbības padomes, Stambulas iniciatīvas vai Vidusjūras dialoga ietvaros.

Arī alianses praktiskās darbības skaidri liecināja par jaunas politikas un jaunu uzdevumu pieņemšanu — sākot no militāra rakstura operācijām (Allied Force Dienvidslāvijā, ISAF Afganistānā), miera uzturēšanas operācijām (SFOR Bosnijā un Hercegovinā, KFOR Kosovā) un pretterorisma operācijām (Active Endeavour Vidusjūrā), līdz pat civilo krīžu risināšanai (mežu ugunsgrēki, plūdi, sniegputeņi, viesuļvētras, zemestrīces).

Jaunajos NATO darbības virzienos arī Krievija ieguva jaunu un būtisku lomu — tā kļuva par alianses partneri. Sadarbība sākotnēji tika institucionalizēta ar NATO un Krievijas Pastāvīgo apvienoto padomi, kas vēlāk pārtapa NATO un Krievijas padomē. Alianse centās Krieviju iesaistīt savās aktivitātēs, lai mēģinātu novērst iespējamās Padomju Savienības sabrukuma negatīvās sekas un caur sadarbību stiprinātu alianses dalībvalstu drošību jaunajos apstākļos. Tas izpaudās ne tikai plašās politiskajās konsultācijās, bet arī kopīgās mācībās, Krievijas dalībā NATO vadītās miera uzturēšanas operācijās un citās aktivitātēs.

Neskatoties uz abpusējo sadarbību, nesaskaņas starp abām pusēm bijušas pastāvīgas, sevišķi attiecībā uz NATO operāciju Allied Force Kosovā 1999.gadā. Tomēr šīs nesaskaņas nekalpoja par ieganstu straujiem pasliktinājumiem abu pušu attiecībās. Tiesa gan, šī „mīlestība” nebija uzskatāma par abpusēju. NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers (Jaap de Hoop Scheffer) vairakkārt un dažādās formās norādījis, ka Krievija ir NATO draugs un no Krievijas nav jābaidās, neskatoties uz domstarpībām atsevišķos jautājumos. Savukārt pati Krievija NATO izrādītās simpātijas uztvērusi atturīgi un, lai arī iesaistījusies dažādās sadarbības aktivitātēs, tās drīzāk izmantojusi savu mērķu īstenošanai, nevis īstenas partnerības veidošanai.

Pēdējos gados NATO un Krievijas attiecības pakāpeniski kļuvušas vēsākas alianses paplašināšanās austrumu virzienā un atsevišķu NATO dalībvalstu aktivitāšu dēļ, kas Krievijai nav pieņemamas, kā arī Krievijas pašapziņas pieauguma dēļ. Ja Krievijas publiskajā telpā alianse tika atspoguļota kā aukstā kara „palieka”, lielā sabiedrības daļā uzturot NATO kā iespējamu draudu avotu, tad alianse tomēr centās turpināt sadarbību un skaidrot savus „draudzīgos” nodomus. Tā rezultātā NATO, vismaz tās ģenerālsekretāra personā, radījusi iespaidu par jau sākotnēji neveiksmei lemtiem mēģinājumiem pierunāt sadarboties kādu, kurš sadarboties nemaz nevēlas. Turklāt Krievijai no NATO īsti nekas nav bijis nepieciešams, drīzāk NATO ir bijusi nepieciešama Krievija, lai īstenotu alianses jaunos uzdevumus. Tāpēc pakāpeniski Krievija ar aliansi sāka komunicēt uzstājīgākā manierē, ko sevišķi iezīmēja skandalozā politiķa Dmitrija Rogozina nozīmēšana par Krievijas pārstāvi NATO.

Pēdējā laika domstarpības starp NATO un Krieviju neveidoja auglīgu pamatu tālākiem attiecību uzlabojumiem, tomēr nebija pamatotu iemeslu krasiem attiecību pasliktinājumiem. Pirmās divas NATO paplašināšanās kārtas pēc aukstā kara Krievija nespēja apturēt, bet trešā, kurā par dalībvalstīm kļūs Albānija un Horvātija, tieši neskar Krievijas ģeopolitiskās intereses. Toties Gruzijas un Ukrainas kļūšana par alianses dalībvalstīm Krievijai būtu pilnīgi nepieņemama, jo tas novestu pie Krievijas ietekmes mazināšanās ne tikai šajās valstīs, bet arī plašākā areālā.

Gruzija sadarbību ar NATO uzsāka jau 1992.gadā, iesaistoties NATO Ziemeļatlantijas Sadarbības padomē, vēlāk arī programmā Partnerattiecības mieram. Tomēr šāda veida partnerība NATO bija ar daudzām valstīm. Vēl pirms Rožu revolūcijas 2002.gadā Gruzija oficiāli izteicās par tiekšanos pēc dalības NATO un divus gadus vēlāk prezidenta Mihaila Saakašvili vadībā starp abām pusēm jau tika izveidots Individuālās partnerības rīcības plāns, bet vēl pēc diviem gadiem tika uzsākts intensificētais dialogs. Vienlaikus notika aizvien plašāka praktiskā sadarbība.

Loģisks turpinājums aizsāktajai sadarbībai būtu Rīcības plāns dalībai NATO, ko Gruzija kopā ar Ukrainu gaidīja no NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes šī gada aprīlī Bukarestē. Šos abu valstu centienus apslāpēja „vecā Eiropa” — Vācijas kanclere Angela Merkele pauda, ka valstis, kuras iesaistās reģionālajos konfliktos, nevar kļūt par NATO dalībvalstīm. Sanāksmes noslēguma deklarācijā paustais, ka Gruzija un Ukraina perspektīvā tomēr kļūs par dalībvalstīm, bija vājš mierinājums.

Par nevēlēšanos saasināt attiecības ar Krieviju liecināja arī sākotnējā NATO reakcija uz Krievijas — Gruzijas konfliktu pagājušajā mēnesī. Pirmajā konflikta dienā Shēfers vien izteicās, ka ir nopietni noraizējies par šiem notikumiem un aicināja abas puses savaldīties. Tikai pēc četrām dienām sabiedroto vēstnieki sanāca kopā, paužot nožēlu par Krievijas neproporcionālā spēka pielietojumu un pieprasot respektēt Gruzijas suverenitāti un teritoriālo integritāti. Bija jāpaiet vēl vienai nedēļai, lai satiktos visi NATO ārlietu ministri, kas pieprasīja Krievijai nekavējoties izvest savu karaspēku no Gruzijas, kā arī nolēma izveidot NATO—Gruzijas komisiju. Augusta beigās gan Shēfers, gan alianses Ziemeļatlantijas padome noraidīja Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšanu.

Kļuva skaidrs, ka NATO un Krievijas attiecības tiks pārskatītas. Par to izteicās abu pušu pārstāvji, tomēr šķiet, ka NATO attiecību pārskatīšanu vēlas mazāk nekā Krievija, kuras prezidents Dmitrijs Medvedevs paziņojis, ka viņa vadītā valsts ir gatava attiecības ar aliansi pārtraukt vispār. Gruzijas dalība NATO to, visticamāk, arī izraisītu.

Viena no lielākajām zaudētājām no Krievijas — Gruzijas konflikta var izrādīties tieši NATO, kas, šķiet, bija atradusi savu jauno identitāti, sadarbojoties gandrīz ar visiem un gandrīz visās jomās ar mērķi veicināt stabilitāti plašākā ģeogrāfiskā areālā. Abu pušu tuvināšanās būtu bijis loģisks NATO aizsāktās politikas turpinājums. Bet bez veiksmīgas un auglīgas sadarbības ar Krieviju alianse nespēs turpināt līdzšinējo vispārējās sadarbības politiku, kurā attiecības ar Krieviju bija viens no centrālajiem elementiem, sevišķi attiecībā uz šobrīd būtiskāko no misijām — ISAF Afganistānā. NATO kopējo vēlmi uzturēt vismaz normālas attiecības ar Krieviju parādīja mērenā un lēnā reakcija uz notikumiem Gruzijā, lai arī Krievija pat šādu, tik lēnu reakciju raksturoja kā „nepieņemamu”.

Tālāko NATO un Krievijas attiecību attīstību būtiski ietekmēs NATO aktivitātes tuvāko dienu un mēnešu laikā, it sevišķi NATO—Gruzijas komisijas darbības uzsākšana, kā arī iespējama Rīcības plāna dalībai NATO piešķiršana Gruzijai šī gada decembrī. Šķiet, ka Gruzijas tuvošanās dalībai NATO ir nenovēršama, ņemot vērā atsevišķu dalībvalstu (pirmkārt, ASV, Polijas, Baltijas valstu) spēcīgo atbalstu, kā arī iepriekš pretēji noskaņoto valstu (pirmkārt, Vācijas, Francijas) pozīcijas maiņai nesenā konflikta iespaidā. Tomēr Gruzijas tālāka tuvināšanās NATO un labas NATO un Krievijas attiecības nav savienojamas. Visticamāk, Krievijas un alianses attiecības turpinās pasliktināties, bet Gruzija pakāpeniski tuvosies dalībai NATO, paliekot atklātam jautājumam, kā par dalībvalsti kļūt valstij, kuras starptautiski atzītajā teritorijā Abhāzijā un Dienvidosetijā atrodas Krievijas karaspēks. Šāda notikumu attīstība nozīmēs arī aukstā kara tipa politikas atgriešanos, kas liks NATO pieņemt jaunu Stratēģisko koncepciju, kas aizvietos līdzšinējo 1999.gadā pieņemto. Maz iedomājams, ka aukstais karš jebkad pilnībā atgriezīsies tā vēsturiskajās formās, bet tas noteikti pieņems daļu no tā vēsturiskajiem komponentiem — ietekmes zonu nostiprināšanu un centienus tās paplašināt, savstarpējus apvainojumus, kā arī bruņošanās sacensību.

 

Krievija ANO iesniegs rezolūciju, nosodot "nacisma glorificēšanu Igaunijā un Latvijā"

LETA  --RIA NOVOSTI   09/19/08    Krievija gatavojas ANO Ģenerālajā Asamblejā iesniegt rezolūciju, kurā būtu "nosodīta nacisma glorificēšana Latvijā un Igaunijā un noteikts aizliegums šādām aktivitātēm", paziņoja Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Andrejs Ņesterenko.

Rezolūcijas uzmetums "Par nepieņemamām rasisma, rasu diskriminācijas, ksenofobijas un naida kurināšanas aktivitātēm" ir viens no trim dokumentiem, kuru apstiprināšanu Krievija vēlas panākt ANO Ģenerālās Asamblejas 63.sesijā.

Kā izteicās Ņesterenko, šī rezolūcija ir tieši saistīta ar pašlaik notiekošajiem procesiem Latvijā un Igaunijā, "kur nacisma glorificēšana un šīs ideoloģijas attaisnošana notiek valstiskā līmenī".

"Mūs pārsteidz un rada nopietnas bažas Eiropas Savienības valstu nevēlēšanās nosodīt nacisma attaisnošanas mēģinājumus un mēs vairākkārt esam par šo jautājumu informējuši starptautiskās institūcijas," paziņoja Ņesterenko.

Igaunijas Ārlietu ministrijas pārstāvis raidkorporācijai ERR pavēstīja, ka ministrijas rīcībā nav informācijas par šo rezolūciju un tās saturs tiks izvērtēts, kad tā tiks iesniegta ANO Ģenerālajā Asamblejā.

 

Komentārs: Pieci gadi pēc «jā» Eiropas Savienībai

Jānis Vēvers, Diena   09/20/08    Pirms pieciem gadiem, rosinot cilvēkus referendumā balsot par vai pret iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), liela daļa savus argumentus publiski paudušo ekspertu acīmredzot pat nespēja iztēloties, kādu iespaidu uz Latvijas ekonomiku atstās pievienošanās attīstīto valstu saimei. Vismaz tā var secināt, salīdzinot tolaik kultivētos mītus ar šodienas realitāti.

Viens no nepatīkamākajiem pārsteigumiem lielākai daļai Latvijas iedzīvotāju izrādījās straujais cenu kāpums. Pirms referenduma (2003.gada 20.septembrī par Latvijas iestāšanos ES nobalsoja 66,99% balsstiesīgo) vairākums ekspertu prognozēja, ka, pamazām pieaugot pirktspējai, cenu kāpums būs mērens. Manāmāku lēcienu prognozēja vien cigaretēm, kuru cenai līdz 2010.gadam akcīzes nodokļa izmaiņu dēļ vajadzētu četrkāršoties. Degvielas, medikamentu, komunālo pakalpojumu un pārtikas izmaksām saskaņā ar ekspertu prognozēm vajadzēja celties mēreni. "Kopumā lielu cenu svārstību nebūs. Es pat teiktu, ka iestāšanās ES ir cenas stabilizējošs faktors, jo jāpatur prātā, ka, pēc tam pievienojoties Eiropas Monetārajai savienībai, Latvijai būs jāizpilda Māstrihtas kritēriji. Viens no tiem — inflācija nedrīkst pārsniegt noteiktus limitus," 2002.gada augustā Dienai teica toreizējais Latvijas Bankas valdes priekšsēdētāja vietnieks Helmūts Ancāns.

Nākamo piecu gadu notikumi lika pabrīnīties ne vienam vien ekspertam. Ekonomists Uldis Osis atzīst, ka tolaik nevarēja pat iedomāties scenāriju ar 17% inflāciju. "Galvenais faktors straujajam cenu pieaugumam bija ārvalstu naudas ieplūšana milzīgā daudzumā. Tā izrādījās viegli pieejama, tādēļ sākās kredītu ekspansija. Starptautiskās kredītreitingu aģentūras ātri paaugstināja Latvijas kredītreitingu un iedrošināja investorus ieguldīt šeit. No vienas puses, tā bija patīkama atzinība. Investīcijas attīstīja tirdzniecību, pieauga algas, sāka palielināties nekustamā īpašuma cenas. Taču izrādījās, ka naudas ir par daudz un radās šis burbulis," pavērsiena iemeslus analizē ekonomists.

Viņš gan uzsver, ka negatīvajās izpausmēs nedrīkst vaino tikai ES. "Otrs iemesls ir energoresursu cenu pieaugums. Pirms pieciem gadiem neviens pasaulē neprognozēja, ka muca naftas maksās vairāk par simts dolāriem. Taču pavisam nesen barels maksāja jau ap 147 dolariem. Sadārdzinājās ražošana, apkure, un tas viss dzina pārējās cenas uz augšu," saka U.Osis.

Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe nepiekrīt, ka pirms pieciem gadiem nebija iemesla prognozēt, ka dzīves dārdzība kļūs ievērojami augstāka. "Es jau tolaik teicu, ka cenu kāpums būs straujš, jo Latvijā pārtika bija neadekvāti lēta. Neatceros, kādu skaitli nosaucu, bet tas bija vislielākais. Varētu būt ap 20 procentiem gadā. Izrādījās, ka par maz," viņa norāda.

Tomēr arī I.Gulbe nenoliedz, ka liela ietekme bijusi iepriekš neparedzamiem apstākļiem: "Pirmos gadus pēc iestāšanās ES cenu kāpums patiešām bija pakāpenisks. Straujš tas kļuva pērn, un tas saistīts ar notikumiem globālajā tirgū, nevis ES. Pat ja mēs nebūtu Savienībā, pārtika būtu kļuvusi dārgāka, jo tā notika visur."

Par vienu no lielākajiem pārsteigumiem dalības pirmajos gados eksperti atzīst masveidīgo darbaspēka aizplūšanu. "Par darbaspēka aizplūšanu tolaik neviens īsti nedomāja. Bija bažas par kvalificēto darbaspēku, taču izrādījās, ka Rīga attīstās, cilvēkiem ir darbs un lielākas algas, tādēļ nebija iemesla braukt prom. Savukārt province stagnēja un stagnē arī tagad. Cilvēkiem nebija darba, un viņi aizbrauca," rezumē U.Osis.

"Tāda mēroga darbinieku izceļošanu Latvijas valsts pirms referenduma noteikti neprognozēja, taču vecajās valstīs bija tādas aplēses. Piemēram, Īrijā. Tur pirmais paplašināšanās vilnis tika gaidīts kā risinājums darbaspēka trūkumam. No tā izriet, ka viņi bija lielāki ieguvēji no paplašināšanās," Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle piekrīt, ka Latvijā vairāk rēķinājās ar augsti kvalificēto darbinieku aizbraukšanu.

U.Osis varas nevērīgo attieksmi pret darbaspēka jautājumu skaidro ar tolaik vecajās dalībvalstīs valdošo skepsi pret darbaspēka ielaišanu. "Tolaik netika novērtēts tas, ka darbi ārzemēs būs tik viegli pieejami," viņš atgādina, ka tā pati Lielbritānija sākumā diezgan kritiski vērtēja austrumeiropiešu uzņemšanu savās firmās, bet vēlāk kļuva par vienu no atvērtākajiem tirgiem.

E.Egle uzskata, ka joprojām saglabājas iespēja, ka aizbrauks jaunākās paaudzes darbinieki, kuri Rietumeiropā saskata labākas izaugsmes iespējas: "Viņi ir ieguvuši iespējas, par kurām balsoja referendumā. Taču ieguvēja nav valsts un uzņēmēji."

Viņas skatījumā solījumi par brīvo preču un darbaspēka kustību attaisnojušies tikai daļēji. "Ja valsts būtu nodrošinājusi uzņēmējiem tādus pašus apstākļus kā strādājošajiem, viņiem būtu lielākas iespējas noturēt darbiniekus un būt konkurētspējīgiem darba tirgū. Diemžēl mūsu ražotājus ES neviens ar atplestām rokām negaida. No tā var secināt, ka darbiniekiem brīvā kustība nav mīts, bet uzņēmējiem — ir," saka E.Egle.

Lai arī šajā laikā Latviju pametuši vairāk nekā simt tūkstoši darbaspējīgo cilvēku, bažas par viesstrādnieku ieplūšanu nav piepildījušās. E.Egle to skaidro ar novērojumu, ka Latvija nav iebraucējiem draudzīga valsts: "Mēs vairāk izmantojam populistiskus saukļus, lai neielaistu viesstrādniekus, nevis cenšamies saskatīt to doto labumu. Ja mums ir darbi, kurus neviens negrib darīt, bet aiz robežas ir cilvēki, kuri ir ar mieru tos paveikt, kādēļ mēs nevaram viņus ielaist uz tik ilgu laiku, cik gribam, un uz tieši tādu amatu, kādu vēlamies viņiem piedāvāt". Arī paši viesstrādnieki neraujoties uz Latviju, jo pie mums ir salīdzinoši zemas algas un slikta infrastruktūra. "Kādēļ lai strādnieks no Ukrainas brauktu uz Latviju, ja var braukt uz Vāciju?"

Vēl viens svarīgs eirooptimistu arguments bija par ES neatmaksājamo finansējumu. Tolaik tika solīts, ka pirmajos trīs gados no ES struktūrfondiem varēs saņem ap pusmiljardu eiro. Īpašu uzdevumu ministra ES finanšu pārvaldes lietās birojs vēsta, ka iepriekšējā septiņgades cikla laikā, kas ilga līdz 2006.gadam, Latvijai izdevies paņemt no struktūrfondiem nepilnus 440 miljonus latu. Taču par to izlietojuma lietderību vēl pāragri spriest. Iestādes parlamentārais sekretārs Romāns Naudiņš septembra sākumā medijiem apgalvoja, ka rezultātus tautsaimniecībā varēšot ieraudzīt pēc četriem līdz septiņiem gadiem.

***

Vai piepildījušies mīti, kādi bija radušies par Latviju ES?

Zemnieku mazāk, vairāk lielo

Bažas, ka Eiropas Savienība iznīdēs mazās, naturālās saimniecības, izrādījušās pamatotas. Salīdzinot ar 2003.gadu, pērn Latvijā ekonomiski aktīvo saimniecību skaits bija samazinājies par 13,7% — no 131 414 līdz 113 382, liecina Zemkopības ministrijas dati. Taču būtiski pieaudzis lielo saimniecību (virs 50 ha) īpatsvars. No 2003.gada līdz 2007.gadam to skaits palielinājies par 35%, kamēr mazo (līdz 5 ha) sarucis par 29%. 2003.gadā Latvijā bija 68 099 mazās saimniecības un 3761 lielā, 2007.gadā — attiecīgi 48 229 un 5080. Par spīti mazākam saimniecību skaitam, ražošanas apjomi ievērojami pieauguši. Piemēram, graudaugu kopējā raža no 0,93 miljoniem tonnu 2003.gadā pieaugusi līdz 1,53 miljoniem pērn.

Līkie gurķi nav aizliegti

Izskanēja bažas, ka, iestājoties ES, Latvijā nevarēs tirgot žāvētās zivis ceļmalās un mājās kūpinātu speķi, tāpat kā nevarēs nopirkt līkus gurķus, ar rokām lasītas zemenes, nestandarta tomātus. Tā tas nav noticis. Mājražotājs drīkst ražot un izplatīt gan žāvētas zivis, gan kūpinātu speķi, ja vien ir reģistrējies Pārtikas un veterinārajā dienestā kā pārtikas aprites dalībnieks un tirdzniecības vietā nodrošina higiēnas prasību ievērošanu, piemēram, aizsardzību pret piesārņojumu.

Arī nestandarta dārzeņus atļauts tirgot, taču tiem jābūt sašķirotiem un norādītai šķirai. Tirgošanai ceļmalā gan jāsaņem pašvaldības atļauja un izplatīšanas vieta jāreģistrē PVD.

15 personām bēgļa statuss

Histērijai, ka Latviju pārplūdinās patvēruma meklētāji no trešās pasaules valstīm, pirmajos dalības gados ES nav bijis pamata. 2003.gadā Latvijā bija reģistrēti pieci patvēruma meklētāji, 2004.gadā — septiņi, četri no tiem līdz Latvijas oficiālai uzņemšanai ES, 2005.gadā — 20, 2006.gadā — astoņi, pērn — 34, bet šogad līdz 16.septembrim — 20. Pavisam kopš 1998.gada Latvijā patvērumu lūguši 223 cilvēki, no kuriem kopš iestāšanās dienas — 85. Tikai 15 personām piešķirts Ženēvas konvencijas bēgļa statuss, un no tām viens ēģiptietis naturalizējies un kļuvis par Latvijas pilsoni. Vēl 21 cilvēkam piešķirts alternatīvais statuss, liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati.

Pārstrādei ieved metāllūžņus

Latvija kā ES bīstamo atkritumu izgāztuve ir mīts, kurš ir pretrunā ar faktiem, uzsver par bīstamo atkritumu pārrobežu pārvadājumiem atbildīgais Valsts vides dienests. Tiesa, saņemot dienesta Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes atļauju, bīstamos atkritumus Latvijā var ievest pārstrādei. "No bīstamiem atkritumiem Latvijā no Lietuvas ieved dzīvsudrabu saturošas luminiscentās lampas, kuras pārstrādā demerkurizācijas centrā Liepājā," skaidro pārvaldes atļauju daļas galvenā ķīmiķe Māra Sīle, piebilstot, ka šādas lampas ir mazāk bīstami atkritumi nekā, piemēram, šķīdinātājs. Latvijā ieved arī metāllūžņus, kuri arī nonāk pārstrādē.

 

 

ANO vēstnieka izvēlē...

 

 

Ārlietu ministrs Latvijas vēstnieces amatam ANO izvirza Paegli

LETA  09/09/08    Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) Latvijas vēstnieces ANO amatam izvirzījis Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāju Vairu Paegli (TP), apstiprināja ministra preses sekretāre Una Pušpūra.

Vēstnieces amata kandidātei vēl ir jāgūst arī Saeimas Ārlietu komisijas un Valsts prezidenta atbalsts.

Prezidenta preses sekretāre Inta Lase informēja, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers nav saņēmis Saeimas Ārlietu komisijas priekšlikumu par vēstnieka iecelšanu ANO.

Turklāt vēstnieku iecelšana un jebkādas personālsastāva izmaiņas Valsts prezidenta kancelejā ir neatkarīgi procesi, akcentēja Lase. Kā ziņots, līdz šim neoficiāli kā kandidāts šim amatam tika minēts arī Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Eduards Stiprais. Tomēr Stiprais šonedēļ presei atzinis, ka paliks kancelejas vadītāja amatā.

Riekstiņš pirms valdības sēdes žurnālistiem uzsvēra, ka Paegle pēc savas profesionālās kvalifikācijas pilnībā atbilst tam, lai pildītu vēstnieces pienākumus. Kā uzsvēra ministrs, Paegle nekādā gadījumā nebūtu uztverama kā politiska persona bez pieredzes ārpolitikā, jo vairāku gadu garumā viņas darbs Saeimā bijis saistīts ar ārpolitiku. Tāpat viņa ir bijusi Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre, labi pārzina ministriju un pazīst tās cilvēkus, tādēļ, pēc Riekstiņa domām, viņa ir piemērotākā kandidāte šim augstajam amatam.

Riekstiņš uzsvēra, ka viņa interesēs ir, lai jaunais vēstnieks savus pienākumus sāktu pildīt pēc iespējas ātrāk. Visi nepieciešamie dokumenti Saeimas Ārlietu komisijai tiks iesniegti jau šodien, un Riekstiņš cer, ka Paegles kandidatūra gūs arī Valsts prezidenta Valda Zatlera atbalstu.

Kā ziņots, Paegle "ar prieku atsauktos" ārlietu ministra piedāvājumam ieņemt Latvijas vēstnieces amatu ANO. Paegle iepriekš norādīja, ka viņa jau sen interesējoties par ANO darbu un Latvija varētu ANO darbībā dot savu artavu.

Paegle desmit gadus bijusi ar ārpolitiku saistītos amatos, un piedāvātais amats viņai būtu iespēja izmantot savas zināšanas un pieredzi.

Jau ziņots, ka jauns vēstnieks Latvijai jāizraugās, jo Latvijā atgriezusies līdzšinējā pārstāve ANO Solveiga Silkalne. Viņa vēstnieces ANO pienākumus pilda kopš 2005.gada, kad šajā amatā nomainīja Gintu Jēgermani.

 

Viedoklis: TP ģimenes ārpolitika

Aivars Ozoliņš,  Diena   09/10/08     Ārlietu ministra Māra Riekstiņa (Tp) lēmums izvirzīt Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāju Vairu Paegli vēstnieces amatam Apvienoto Nāciju Organizācijā ir mēģinājums risināt partijas iekšējās problēmas. Tautas partija mīļuprāt "uzmestu" Paegli, kuru nekad nav uzskatījusi par "savējo" nomenklatūras un lēmēju loka cilvēku, bet ar vēstnieces amata apsolījumu bija turējusi īsā saitītē, likdama paklusēt par dažu labu Mākoņos un citos kaktos izlemtu cūcību. Taču ar šā solījuma nepildīšanu deputātes pazemojumu mērs varētu būt pilns, Tp frakcija riskētu zaudēt vēl vienu balsotāju, un valdošās koalīcijas vairākums Saeimā sadiltu līdz mikroskopiskam. Turklāt Tp zaudētu arī "savējo Pilī" — prezidenta kancelejas vadītāju Eduardu Stipro, kura sūtīšana uz Ano bija aizkulisēs jau gandrīz izlemta. Riekstiņam partijas sīkmanīgās intereses izrādījušās svarīgākas par ilgajos ārpolitiskās darbības gados, jācer, iegūto izpratni, ka politisku vēstnieku iecelšana nav labākais valsts interešu nodrošināšanas veids, it īpaši tik mazai valstij kā Latvija. It īpaši, kad ir runa par tik svarīgu un arī sarežģītu organizāciju kā Ano. Paegle labi izprot pasaules politiskās norises, taču Latvijā ir karjeras diplomāti, kuri pārzina arī starptautisko organizāciju piņķerīgo mašinēriju.

Pēdējais vārds vēstnieka izvēlē ir Valsts prezidentam. Diemžēl Tp blata kultūra ir lipīga — ne tikai Riekstiņš jūtas esam parādā partijai, bet arī Paegle atgādina Valdim Zatleram, ka "es balsoju par Prezidentu" un "ceru, ka arī viņš atbalstīs Mani". Pakalpojums par pakalpojumu? Tad jau uz Ano jāsūta Andri Šķēli.

 

Zatlers noraida Paegles kandidatūru

LETA  09/12/08    Valsts prezidents Valdis Zatlers šodien nosūtījis vēstuli Ārlietu ministrijai, lūdzot izvirzīt citu kandidatūru Latvijas vēstnieka ANO amatam.

Par to prezidents šodien paziņoja intervijā "Radio SWH".

Kā skaidroja Zatlers, līdz šim starptautiskajā praksē nav pieļauts, ka informācija par vēstnieka iecelšanu tiek apspriesta publiski vēl pirms Valsts prezidenta lēmuma. Zatlers norādīja, ka šāda informācija varēja tikt nodota presei tikai no Ārlietu ministrijas.

Zatlers atzina, ka vairāki bijušie politiķi sekmīgi turpina savu karjeru diplomātijā, bet, pirms iecelšanas vēstnieka amatā, viņi savu politiķa karjeru jau bija pametuši un bija pagājis "zināms sagatavošanas periods".

Prezidents uzskata, ka Ārlietu ministrijai ir jāiedibina nākamo diplomātu apmācības sistēma, lai pretendentiem uz diplomāta amatu tiktu nodrošināta vismaz sešus mēnešus ilga apmācība.

Iepriekš ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) Latvijas vēstnieces ANO amatam izvirzīja Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāju Vairu Paegli (TP).

Viņas kandidatūru vienbalsīgi atbalstīja arī Saeimas Ārlietu komisija. Saeimas komisijas lēmumam ir tikai rekomendējošs raksturs.

Ārlietu ministrs iepriekš atzina, ka Paegli vēstnieces amatam ANO izvirzījis, jo Paegle pēc savas profesionālās kvalifikācijas pilnībā atbilst tam, lai pildītu vēstnieces pienākumus. Kā uzsvēra ministrs, Paegle nekādā gadījumā nebūtu uztverama kā politiska persona bez pieredzes ārpolitikā, jo vairāku gadu garumā viņas darbs Saeimā bijis saistīts ar ārpolitiku. Tāpat viņa ir bijusi Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre, labi pārzina ministriju un pazīst tās cilvēkus, tādēļ, pēc Riekstiņa domām, viņa ir piemērotākā kandidāte šim augstajam amatam.

Kā ziņots, Paegle iepriekš atzinusi, ka "ar prieku atsauktos" piedāvājumam ieņemt Latvijas vēstnieces amatu ANO. Paegle iepriekš norādīja, ka viņa jau sen interesējoties par ANO darbu un Latvija varētu ANO darbībā dot savu artavu.

Paegle desmit gadus bijusi ar ārpolitiku saistītos amatos, un piedāvātais amats viņai būtu iespēja izmantot savas zināšanas un pieredzi.

Jau ziņots, ka jauns vēstnieks Latvijai jāizraugās, jo Latvijā atgriezusies līdzšinējā pārstāve ANO Solveiga Silkalne. Viņa vēstnieces ANO pienākumus pildīja kopš 2005.gada, kad šajā amatā nomainīja Gintu Jēgermani.

Jautāts par Valsts prezidenta kancelejas vadītāja Eduarda Stiprā izredzēm kļūt par Latvijas vēstnieku ANO, Zatlers norādīja, ka arī šī iespējamā vēstnieka kandidatūra ir tikusi "nopludināta" presei, tāpēc ĀM ir jāiesaka cita kandidatūra vēstnieka ANO amatam.

 

Paegle: partejiskās piederības pieminēšana neiztur kritiku

Ivo Leitāns, Matīss Arnicāns, Nadežda Titova,  Diena   09/12/08    Vaira Paegle, kuras kandidatūru Latvijas vēstnieka ANO amatam noraidījis Valsts prezidents Valdis Zatlers, nav pārsteigta par prezidenta lēmumu, tomēr viņu ir pārsteidzis pamatojums, ar kādu viņš lēmumu pieņēmis.  Nevienu no līdz šim izskanējušiem prezidenta argumentiem viņas kandidatūras noraidīšanai V.Paegle neuzskata pa pamatotu, jo tie neskar viņas profesionālo piemērotību vēstnieces amatam.

V.Paegle uzskata, ka partejiskās piederības pieminēšana no V.Zatlera puses neiztur kritiku. “Partejiska piederība nevar būt par garantiju kāda amata ieņemšanai, bet tā nedrīkst kļūt arī par ierobežojumu,” norāda deputāte. V.Paegle pašlaik gatavo iesniegumu tiesībsargam, kurā lūgs izvērtēt, vai atsakot amatus politikā iesaistītajiem cilvēkiem, netiek pieļauta viņu diskriminācija. Turklāt kandidatūras noraidīšana, saistot to ar aktīvo darbību politikā, viņasprāt, ir pretrunā ar diplomātu un konsulārā dienesta likumu.

Tāpat V.Paegle nevar piekrist prezidenta izteiktai nepatikai pret viņas kandidatūras publiskošanu. “Demokrātiskā valstī nevajadzētu baidīties no politiskas apspriedes,” pārliecināta deputāte. Pēc V.Paegles teiktā, viņas vārda atklāšana tikai devusi iespēju publiski izvērtēt viņas profesionālās spējas pildīt vēstnieces pienākumus.

Zatlers: esmu lūdzis meklēt citu kandidātu

Esmu lūdzis Ārlietu ministrijai meklēt citu kandidātu, tā Valsts prezidents Valdis Zatlers piektdien intervijā Radio SWH teica par Vairas Paegles (TP) kandidatūru ANO vēstnieces amatam. V.Zatleram nav pieņemams, ka vēstnieka kandidatūra pirms lēmuma pieņemšanas tika publiskota medijos.

“Starptautiskā praksē nav tāda gadījuma, kad vēstnieka iecelšanu apspriež publiski. Tas var radīt sarežģījumus divpusējo valstu attiecībās. Man nav pieņemams, ka šī informācija tika dota presei, un citur tā nevarēja rasties kā tikai tur, kura tai jārodas - Ārlietu ministrijā. Šādu praksi mēs nepieļausim,” teica V.Zatlers.

V.Zatlers ir nosūtījis rakstisku atbildi Ārlietu ministrijai ar lūgumu meklēt jaunu kandidātu.

Atbildot uz jautājumu, vai vēstnieka amatu varētu ieņemt Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Eduards Stiprais, V.Zatlers norādīja, ka viņš Ārlietu ministrijai ir palūdzis jaunu kandidātu. Viņš kandidātu ministrijai "nav devis", taču par E.Stipro norādīja, ka, "ja reiz viņš ir izskanējis presē, nebūtu vēlams, ka tāds vēstnieks tiktu iecelts".

Riekstiņš: Zatlera argumenti nav saprotami

Ārlietu minstrs Riekstiņš (TP) paudis sarūgtinājumu par Valsts prezidenta lēmumu noraidīt Vairas Paegles (TP) kandidatūru ANO vēstnieces amatam, jo viņš uzskata, ka viņa ir vairāk nekā piemērota šim amatam.

Ministrs pauda nožēlu, ka prezidenta argumenti balstās uz to, ka V.Paegle nav piemērota savas partejiskās piederības dēļ, jo demokrātiskā valstī tas nedrīkstot būt par šķērsli ieņemt kādu amatu. “Tas nozīmē, ka mēs atgrūžam cilvēkus un viņiem nav iespēju izpausties,” norādīja M.Riekstiņš. Viņam šis V.Zatlera arguments neesot saprotams.

M.Riekstiņš atturas prognozēt, cik daudz laika aizņems jauna vēstnieka kandidatūras atrašana. Pēc viņa vārdiem, pieredzējuši cilvēki, kas varētu ieņemt šo amatu, "bez darba nestaigā". Viņš noliedza, ka ANO vēstnieka amatam varētu tikt izvirzīts Eduards Stiprais, jo šādu iespēju piektdien noraidījis arī V.Zatlers. Prezidents nav devis norādes, kuru šajā amatā vēlētos redzēt. 

Ministrs cer, ka turpmāk izpaliks kandidātu publiska apspriešana, lai gan viņš nenoliedza, ka kāds pretēji Ārlietu ministrijas gribai varētu vārdus darīt zināmus.

Kučinskis: cerams, ka tas nav sarūgtinājums, ka nevar tikt vaļā no Stiprā

"Cerams, ka tas nav sarūgtinājums, ka nevar tikt vaļā no Stiprā," Dienai norādīja Saeimas Tautas partijas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis. Viņš uzskata, ka prezidenta arguments neiztur kritiku.

"Prezidentam ir tāda privilēģija, bet būtu žēl, ja dominējuši kādi politiskie vai emocionālie kritēriji nevis profesionālie" teica M.Kučinskis. Savukārt kandidātu publiska iztirzāšana esot sasniegums, uzskata TP frakcijas vadītājs: "Esam sapratuši, ka atklātība nepieciešama svarīgu amatu kandidātu izvēlē."

Diena jau rakstīja, ka V.Paegles kandidatūru izvirzīja M.Riekstiņš un apstiprināšanai prezidentam virzīja Ārlietu komisija.

VĒRTĒ EKSPERTI

Jānis Ikstens, politologs:

Daudzi ļaudis jau ir satamborējuši nezin kādas sazvērestības teorijas, kā satracināt prezidentu un beigās panākt Saeimas atlaišanu. Manuprāt, tas ir par dziļu rakts. Prezidents nespēj sastrādāties ar savas kancelejas vadītāju un tika meklēts cienījams risinājums izejai no šīs situācijas. Vasarā arī Eduards Stiprais teica, ka labprāt ieņemtu šo posteni. Tad kaut kādu iemeslu dēļ parādījās Vaira Paegles kandidatūra, kas varbūt bija vēlme saglabāt Stipro tur kur viņš ir. Jo acu mirklī izskatās, ka nav gatava kandidatūra prezidenta kancelejas vadītāja postenim. Prezidents bija saniknots, ka neļauj tikt vaļā no savas kancelejas vadītāja, un tagad bumba ir pārsviesta Ārlietu ministrijas pusē. Zatlers licis saprast, ka viņa intereses ir jāņem vērā. Tagad tiks atrasta cita kandidatūra, skatīsimies, varbūt tas būs Stiprais. Jebkurā gadījumā prezidentam būs iespēja teikt gala vārdu. Pilnīgi ignorēt viņu nevarēs un ilgstoši tracināt arī nav Tautas partijas interesēs.    

Aigars Freimanis, Latvijas fakti vadītājs:

Spriežot pēc tā, kas iepriekš izskanējis, sakne meklējama atšķirīgā izpratnē par to, kā nozīmējami vēstnieki. No vienas puses ir Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, kurš saka, ka viss ir kārtībā ar diplomātu izvēli. No otras puses ir prezidents, kurš apšauba, ka tiek nozīmēts politisks kandidāts. Nepārprotami prezidentam ir cita informācija nekā ministram un nepārprotami tā nāk no avotiem Ārlietu ministrijā, kas nav Riekstiņa cilvēki. Tas liecina par spriedzi pašā Ārlietu ministrijā. Noteikti daudziem ir vēlme doties strādāt uz ANO, turpināt karjeru ārzemēs. Zatlera rīcība varētu būt arī saistīta ar nesaskaņām konkrēti ar Tautas partiju. Laikam prezidents negrib būt tas pēdējais ierindā, kurš tikai paraksta to, ko lēmuši citi, iepriekš nesaskaņojot ar viņu.

 

Viedoklis: Skandālu dzirdēja arī aiz sienas

Anita Daukšte,  09/13/08    Valsts prezidents Valdis Zatlers izvēlējies visai neviennozīmīgu formu savas neatkarības pierādīšanai.

Tautas partijas biedres, Ārlietu ministrijas izvirzītās kandidātes vēstnieka amatam ANO Vairas Paegles publisks noraidījums šķiet pilnīgi nesaprotama un pat nekompetenta rīcība tiem, kas nav sekojuši nu jau vairākus mēnešus ilgušajai pretspēlei starp TP un Zatleru un viņa padomnieku korpusu.

Neraugoties uz savu politisko piederību, Vaira Paegle bija absolūti piemērota kandidatūra Latvijas vēstnieces amatam ANO, un šāds publisks noraidījums viņai nešaubīgi būs smags trieciens, ko viņa noteikti nav pelnījusi.

Taču fakts paliek fakts – Valsts prezidents ir izvēlējies šādu publisko formu sava mugurkaula demonstrācijai un gribas izpausmei pat tad, ja sekas, vismaz jautājumā, kas attiecas uz konkrēto lietu, t.i., vēstnieka nozīmēšanu, izskatās nepārdomāti.

Taču Zatlers ir publiski pārcirtis TP intrigu Gordija mezglu, acīmredzot nolemjot, ka tas būs labākais veids, kā nodemonstrēt to, ka viņa paustā griba attiecībā uz vēstnieku nozīmēšanu būs jāievēro arī TP pārstāvja Māra Riekstiņa vadītajai Ārlietu ministrijai.

Bet vienlaikus ap šo tirgu vēstnieka nozīmēšanas dēļ ir izbērta uz ielas gružkaste no Valsts prezidenta kancelejas, kur diemžēl savstarpējā ilgstošā neuzticēšanās vairāku darbinieku starpā izraisījusi iespēju daudz pieredzējušākiem TP politiķiem tos ievilkt politikas intrigās.

Prezidentam nenoliedzami ir jābūt suverēnam savos lēmumos un nav jāpieļauj, ka viņa lēmumi vai rīcība tiek neadekvāti ietekmēti no malas. Zatlers šo savu suverenitāti lēmumos ir mēģinājis nodemonstrēt vairākkārt, sākot jau ar Godmaņa izvirzīšanu premjera amatam – iepretī TP vēlmei šajā amatā redzēt Edgaru Zalānu. Vai tāpēc Zatlers bija pieņēmis pareizu lēmumu? Visticamāk, to izšķirs vēsture. Taču jebkuram lēmumam, lai cik suverēns tas būtu, ir jādemonstrē ne tikai iecirtība – lūk, es darīšu šitā, nevis tā, kā jūs te man stāstāt, bet arī veselā saprāta un politiskās loģikas argumenti. Diemžēl gadījumā ar Vairu Paegli prezidenta motivācija viņa lēmumam ir šķidra – neiecelt politisku kandidāti, lai arī viņa ir amatam ļoti piemērota. Bet kāpēc gan? Darbība politikā ir katra cilvēka tiesības un nebūt ne apkaunojums vai varētu tikt iekļauta kādā aizliegto nodarbošanos reģistrā.

Cits jautājums – TP ar šo Latvijas vēstnieka amata jautājumu gribēja ietekmēt Valsts prezidenta kancelejas vadītāja Eduarda Stiprā nomaiņu. Proti, vēlējās iejaukties Valsts prezidenta tiešajā kompetencē. Skaidrs, ka Valsts prezidents nedrīkst pieļaut, lai viņa tiešo padomnieku loku noteiktu politiski spēki un to vēlmes. Jā, intrigu ar Valsts prezidenta kancelejas vadītāju izdevies novērst, taču šmuce no mājas arī uz āru iznesta. Kā saka – diemžēl ģimenes skandālu dzirdēja arī kaimiņi aiz sienas. Un šis nu ir gadījums, kas nedara godu nevienam – ne tam, kurš pirmais sāka, ne tam, kurš teica pēdējo vārdu.

 

Viedoklis: Neizdarītāji

Aivars Ozoliņš,  Diena   09/15/08    Tautas partija zaudējusi kārtējo kauju par ietekmi, un, pat ja svarīgāk nekā vienā kaujā ir uzvarēt visā kampaņā, kautiņš par vēstnieka amatu Apvienoto Nāciju organizācijā un atklāta konfrontācija ar Valsts prezidentu diezin vai vairo iespējas sasniegt mērķi, lai kāds tas būtu. Pat ja TP tiešām tikai godīgi un sirsnīgi cīnījās par savu kandidāti, rodas divi principiāli jautājumi: ko īsti partijas vadoņi grib panākt, vērsdamies pret pašu izraudzītu un amatā iedabūtu prezidentu, un kā viņi iedomājas sevi spējam sasniegt plašākus mērķus, ja nespēj tik vienkāršu?

Arī gadījumā, ja TP shēmotāji būtu vēlējušies panākt tieši šādu rezultātu - lai Vaira Paegle netiek par vēstnieci, taču neapvainojas par solītā amata nedabūšanu un neaiziet no partijas, un lai Valdis Zatlers nonāk atklātā konfliktā ar TP, - ieguvumi ir mazāki par kaitējumu "darītāju" tēlam, kas arvien vairāk ir zaudētāju tēls, lai arī ko TP darītu. Partija šajā situācijā spēja vadīt un virzīt tikai savu ārlietu ministru Māri Riekstiņu un deputāti Paegli, taču arī viņu rīcība bija lielākoties reaktīva, nevis pārdomāti kontrolēta.

Kopiespaids ir tāds, ka TP rīkojusies pēc principa - "jo sliktāk, jo labāk" -, taču spējusi izpildīt tikai pirmo tā pusi, jo nav redzams, kuram tad nu ir labāk, ja pašai ir sliktāk.

Riekstiņš apskādējis savu efektīva un korekta diplomāta tēlu. Paegle nav ieguvusi kāroto amatu un ļāvusies tikt izmantota par marioneti netīrā spēlē. Zatlers bija spiests nostāties pret ārlietu ministriju, un no tā nav ieguvējs ne viņš, ne Latvijas valsts, par kuras ārpolitikas vienotību var rasties šaubas, ja pat viena vēstnieka izvēlē šādas vienotības nav.

Riekstiņš ir neapskaužamā situācijā. Tāpat jau zinām, ka ministru vai citi amati šajā partijā netiek par spējām un kompetenci vien un ka partijas īpašnieks sagaida pretī lojalitāti un pakalpojumus. Taču ministrs ne tikai bija spiests parādīt, ka nav izņēmums, bet arī to, ka riskējis ar savu un arī visa ārlietu resora reputāciju nemākulīgu intrigantu ambīciju apmierināšanai. Riekstiņš diezin vai ir šās partijas hrestomātiskās "lielāko kretīnu" kadru politikas produkts, taču šie kadru politiķi izrīkojās ar viņu tā, lai neiedomājas, ka ir citāds.

Ministram neļāva saglabāt procesa konfidencialitāti, gluži otrādi - viņam nācās rīkoties pretēji vēstnieku iecelšanas parastajai praksei. Vispirms kuluāros izplatījās vēsts par viņa norunu ar Zatleru par prezidenta kancelejas vadītāja Eduarda Stiprā sūtīšanu uz ANO. Tad kļuva publiski zināms, ka arī Paegle esot kandidāte, jo partijai šķietot "ideāli piemērota", bet par Stipro tika intensīvi stāstīts, ka Zatlers vēloties no viņa atbrīvoties. Drīz uzzinājām, ka Paegle saņēmusi no Riekstiņa piedāvājumu, bet pagājušonedēļ ministrs paziņoja, ka izvirzījis viņu vēstnieces amatam.

Tā nekad nedara. Vēstniekus ieceļ prezidents, tāpēc tas vienmēr ir diskrēts saskaņošanas process, pat ja amatam starptautiskā organizācijā, kā šoreiz, nebūtu vajadzīga attiecīgās valsts piekrišana. Ministrs un viņa partija demonstratīvi spieda Zatleru darīt, kā viņam liek. TP laikam gribēja nolikt pie vietas prezidentu, kas neprotas apliecināt pienācīgu pateicību, par ko TP skanīgā runas muca Gundars Bērziņš pat rupji lamāja viņu par tepiķīti, ko ikviens varot apčurāt un piekakāt. Zatleram, ja viņš nevēlējās noplāties par šādu tepiķīti TP, nebija citas izejas kā vien noraidīt Paegles kandidatūru neatkarīgi no tā, cik piemērota viņa ir vēstnieces amatam.

Protams, ka Paegle ir ārpolitikā pieredzējusi un varētu pildīt vēstnieces pienākumus. Taču šis gadījums īpaši spilgti parādīja, kāpēc nevajag atjaunot Latvijā politisku vēstnieku iecelšanas praksi. Valsts ārpolitika var kļūt par iekšpolitisku intrigu ķīlnieci un partiju tirgu. Var izteikt līdzjūtību Paeglei, ka partijas bonzas ar viņu izrīkojās tik ciniski, likdami noticēt, ka viņas drosmīgā vēršanās pret Andri Šķēli pirms apmēram gada tagad tiešām tiek atalgota ar vēstnieces amatu. Taču viņa pati arī iesaistījās šajā farsā, gan pilnīgi nepieļaujami atgādinādama prezidentam, ka par viņu balsojusi, tāpēc tagad sagaida atbalstu sev, gan pat sūdzēdamās Tiesībsargam, ka tikusi diskriminēta partejiskās piederības dēļ. (Tiesībsargs neieceļ vēstniekus, bet Paeglei, kas nav karjeras diplomāte, bez piederības partijai nebūtu bijis izredžu pretendēt uz šādu amatu.)

Taču lielākā zaudētāja ir TP un, kā partijas Saeimas frakcijas vadītājs Kučinskis piedraud, "to atcerēsies". Pat leģendārā "sveiciena" autors Jānis Lagzdiņš sūkstās, ka Zatleram esot grūti pieņemt "vienkāršus lēmumus", un nožēlo, ka viņu atbalstījis. Taču šī burkšķēšana ir kaķa lāsti. TP ne tikai neprata paturēt premjerministra amatu, kad pēc Kalvīša atkāpšanās prezidents uzdeva veidot valdību Godmanim, bet pat Rīgas domi nupat vasarā nespēja pārņemt, kaut gan G.Bērziņš bija paziņojis, ka "Birks nebūs Rīgas mērs".

Ja TP lēmējiem padomā "ļoti liela ārkārtas vēlēšanu iespējamība jau šogad vai nākamā gada sākumā", kā Bērziņš augustā paziņoja, Saeimas vairākuma un Zatlera attiecību iedzīšana strupceļā būtu viens no posmiem šādā pasākumā. Iespējams, ka TP sapratusi, ka tās pašreizējā nepopularitāte līdz vēlēšanām kļūs katastrofāla, tāpēc vēlētos riskēt. Bezcerīgi. Pat vēstnieku nevar iecelt amatā, kur nu vēl sevi atpakaļ saulītē.

 

Paegle vērsīsies pie tiesībsarga ar lūgumu izvērtēt politiķu diskrimināciju

LETA  09/15/08    Saeimas deputāte Vaira Paegle (TP) rīt, 16.septembrī, iesniegs Tiesībsarga birojam aicinājumu izvērtēt iespējamo politiķu diskrimināciju Latvijā, apstiprināja Paegle. Deputāte šodien vēl strādā pie tiesībsargam iesniedzamā dokumenta un konsultējas ar juristiem.

Paegle savā lūgumā aicinās Tiesībsarga biroju izvērtēt, vai Latvijā netiek pārkāptas aptuveni 70 000 amatpersonu tiesības tikt ieceltiem kādā citā amatā. "Partejiskā piederība nevar būt par garantiju kāda amata ieņemšanai, bet tā nevar kļūt arī par ierobežojumu," uzsver deputāte.

Tikmēr Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (LPP/LC) norādīja, ka cilvēkam, kurš kandidē uz vēstnieka amatu, ir jābūt gatavam saņemt atteikumu.

"Nedomāju, ka šajā gadījumā būtu noticis kaut kas unikāls. Vienīgā atšķirība no citām reizēm ir tā, ka Tautas partija pati publiskoja vēstnieka kandidatūru, kas līdz šim ir noticis konfidenciāli. Iespējams, arī šis apstāklis nospēlēja ne to pozitīvāko lomu," sacīja Bērziņš.

Kā ziņots, Valsts prezidents Valdis Zatlers nosūtījis vēstuli Ārlietu ministrijai, lūdzot izvirzīt citu kandidatūru Latvijas vēstnieka ANO amatam.

Kā intervijā "Radio SWH" skaidroja Zatlers, līdz šim starptautiskajā praksē nav pieļauts, ka informācija par vēstnieka iecelšanu tiek apspriesta publiski vēl pirms Valsts prezidenta lēmuma. Zatlers norādīja, ka šāda informācija varēja tikt nodota presei tikai no Ārlietu ministrijas.

Zatlers atzina, ka vairāki bijušie politiķi sekmīgi turpina savu karjeru diplomātijā, bet pirms iecelšanas vēstnieka amatā viņi savu politiķa karjeru jau bija pametuši un bija pagājis "zināms sagatavošanas periods".

Prezidents uzskata, ka Ārlietu ministrijai ir jāiedibina nākamo diplomātu apmācības sistēma, lai pretendentiem uz diplomāta amatu tiktu nodrošināta vismaz sešus mēnešus ilga apmācība.

Iepriekš ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) Latvijas vēstnieces ANO amatam izvirzīja Paegli, kura patlaban ir Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja.

Viņas kandidatūru vienbalsīgi atbalstīja arī Saeimas Ārlietu komisija. Saeimas komisijas lēmumam ir tikai rekomendējošs raksturs.

Ārlietu ministrs iepriekš atzina, ka Paegli vēstnieces amatam ANO izvirzījis kā pēc profesionālās kvalifikācijas tam pilnībā atbilstošu. Kā uzsvēra ministrs, Paegle nekādā gadījumā nebūtu uztverama kā politiska persona bez pieredzes ārpolitikā, jo vairāku gadu garumā viņas darbs Saeimā bijis saistīts ar ārpolitiku. Tāpat viņa ir bijusi Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre, labi pārzina ministriju un pazīst tās cilvēkus, tādēļ, pēc Riekstiņa domām, viņa ir piemērotākā kandidāte šim augstajam amatam.

Jau ziņots, ka jauns vēstnieks Latvijai jāizraugās, jo Latvijā atgriezusies līdzšinējā pārstāve ANO Solveiga Silkalne. Viņa vēstnieces ANO pienākumus pildīja kopš 2005.gada, kad šajā amatā nomainīja Gintu Jēgermani.

 

Eksperts: Zatlers 'uzmeta' Šķēli un TP

DELFI   09/15/08     Lai arī Tautas partijas (TP) deputātes Vairas Paegles izvirzīšana Latvijas vēstnieces ANO amatam beigusies ar diplomātisku skandālu, eksperti neuzskata, ka vēstnieku apstiprināšanas kārtība Latvijā būtu jāmaina. Valsts prezidenta Valda Zatlera rīcība, noraidot Paegles kandidatūru, tiek vērtēta neviennozīmīgi, uzsverot, ka parlamentārā valstī šajā jautājumā prezidentam ir tikai ceremoniāla funkcija, līdz ar to notikušajā saskata Zatlera cīņu ar TP .

Komentējot notikušo, Latvijas ārpolitikas institūta vadītājs Atis Lejiņš portālam "Delfi" pauda viedokli, ka Zatlers centies atbrīvoties no TP "mantojuma" Valsts prezidenta kancelejā - tās vadītāja Eduarda Stiprā, jo cerējis viņu izvirzīt vēstnieka ANO amatam. "Tā bija skaidra politiskā cīņa par ietekmi," pauda Lejiņš, norādot uz vēlākajiem TP politiķu izteikumiem.

"Zatlers uzmeta Šķēli un Tautas partiju," sacīja Lejiņš.

Tomēr, pēc Lejiņa domām, vēstnieku apstiprināšanas kārtība nav jāmaina, jo šoreiz sacelta "vētra ūdensglāzē".

Arī ārpolitikas eksperts Pēteris Viņķelis portālam "Delfi" pauda viedokli, ka kārtībā, kādā tiek izvirzīti un apstiprināti vēstnieki, viss esot kārtībā. "Tā nav sistēmas vaina, bet gan konkrēto cilvēku vaina, kas to lietojuši saviem mērķiem," pauda Viņķelis. Viņš uzsvēra, ka parlamentārā valstī ārpolitiku īsteno Ārlietu ministrija. "Valdība izvēlas pārstāvjus amatiem un prezidentam ir tikai ceremoniāla funkcija," uzsvēra Viņķelis.

Viņš norādīja, ka situācijai, kad prezidents neapstiprina vēstnieku, vajadzētu būt "ļoti, ļoti retai, neatkarīgi no tā, vai valdība izvēlējusies politisku vai nepolitisku kandidātu, jo īpaši situācijā, kad Saeimas Ārlietu komisija to ir akceptējusi". "Tam mandātam vajadzēja būt diezgan automātiski," pauda Viņķelis, norādot - ja arī ir kādas iebildes, "tām vajadzēja būt ļoti klusām".

Arī Paegle portālam "Delfi"atzina, ka nesaskata pārkāpumus tajā, ka viņas kandidatūra tika publiski nosaukta vēl pirms Valsts prezidenta lēmuma, jo Ārlietu komisija to bija jau akceptējusi. "pirms iecelšanas ir jābūt diskusijai. Kad iecelts, tad jau ir par vēlu," sacīja Paegle.

"Esmu absolūti pārliecināta par Māra Riekstiņa kā ļoti augsta līmeņa speciālista rīcību. Es nevarētu iedomāties situāciju, ka viņš virzītu manu kandidatūru, ja nebūtu skaidrības par iespējamo Valsts prezidenta atbalstu, lai arī tāda iepriekšēja saskaņošana nav nekur likumā paredzēta," sacīja Paegle, norādot, ka neizprotot Valsts prezidenta argumentus. Pēc Paegles domām, Zatlera argumenti par to, ka vēstnieka amatam nedrīkst virzīt ar partijām saistītus cilvēkus ir "ar tālejošām sekām". Šo pamatojumu viņa apstrīdēs Tiesībsarga birojā.

Jau vēstīts, ka, neskatoties uz Saeimas Ārlietu komisijas atbalstu, Zatlers noraidījis Paegles kandidatūru Latvijas vēstnieces ANO amatam.

 

Viedoklis: Viedi vārdi piemirsušies

Baiba Lulle,  NRA   09/16/08    Lai Ārlietu ministrija un prezidenta pils paši šķetina peripetijas ap Latvijas vēstnieku ANO. Nopietnākas diskusijas vērta par intrigām, kas kam traucēja un ko vajadzēja dabūt prom, man šķiet Valsts prezidenta Valda Zatlera argumentācija, noraidot Vairas Paegles kandidatūru. Sakot, ka viņam nav pieņemama vēstnieku virzīšana pēc politiskās piederības principa, un nevērtējot pašas Paegles kvalitātes un viņas atbilstošo izglītību (maģistra grāds diplomātijā), prezidents rada bīstamu precedentu diskriminācijai pēc politiskās piederības.

Jo neviena cita Paegles vaina kā vien partejiskā piederība netika nosaukta.

Ja prezidentam tik ļoti rūp partejiskuma loma varas resursu sadalē, tad jājautā, kāpēc viņš nezvana trauksmes zvanus, kad par padomniekiem, pilnvarniekiem uzņēmumos ar valsts kapitāldaļām tiek iecelti politiskie kandidāti, kas turklāt nereti nav attiecīgās jomas speciālisti, – tikai tāpēc, ka prezidentam viņi nav jāapstiprina amatā? Ja šāds princips, tad jau Zatlera kungs neizteiktos par tiem visiem neskaitāmajiem jautājumiem, ko viņš arī nelūgts steidzis komentēt, kas nav bijuši tiešā viņa kompetencē.

Otrkārt, partejisko piederību uzskatot par kandidāta trūkumu, V. Zatlers sabiedrībā pastiprina jau tā spēcīgos stereotipus par to, ka partejiskā darbība ir kas netīrs, no kā cietis arī viņš pats. Ja paklausās cilvēku komentārus uz ielas, palasa viedokļus Delfos, tad visi politiķi ir zagļi un korumpanti, neko nedara, tik saņem algu. Jā, arī mediji kritizē, bet mediju kritika galvenokārt attiecas uz konkrētiem lēmumiem.

Jau labu laiku gan paši politiķi, gan pētnieki kā problēmu konstatējuši, ka Latvijā politiskajās partijās ir knapi viens procents pilsoņu. Un šī zemā līdzdalība ir risks demokrātijai, varas leģitimitātei, stabilitātei un plaisu starp varu un sabiedrību tikai pastiprina. Var jau būt, ka kāds par to arī priecājas, bet labumu no tā negūst ne vara, ne sabiedrība. Laikā, kad ekonomiskās grūtības šo plaisu vēl vairāk padziļina, būtu jābūt tieši otrādi – vairāk jādomā, kā politiķa profesiju padarīt pievilcīgāku, prestižāku, kā politikai piesaistīt jaunus, spējīgus cilvēkus, kā izglītot potenciālos un esošos politiķus. Iedzīvotāju iesaiste politiskajos procesos, politiskajās diskusijās, līdzdarbībā ne tikai vēlēšanās, pseidorevolūcijās, mītiņos un referendumos, bet arī ikdienas procesos, partiju būvēšanā no apakšas ir kvalitatīvās demokrātijas pamats. Partiju spēja dažu nedēļu laikā strauji uzpūst savu reitingu ar masveidīgām reklāmām neliecina par sabiedrības politisko izglītotību un briedumu. Jo zemāka būs pilsoņu līdzdalība partijās, jo šaurāku grupu intereses vara pārstāvēs. Bet sabiedrības intereses, ko visi tā mīl piesaukt dažādos kontekstos, kas būtībā nav ne varas, ne katra atsevišķā indivīda interešu summa, bet to kompromiss, tiks aizvilktas uz vienu pusi, kas savukārt būs iemesls otrai pusei būt neapmierinātai. Un tā tas apburtais loks veidojas.

Neizskatās, ka V. Zatlers to nezinātu. Jau savā pirmajā Saeimas uzrunā pēc prezidenta zvēresta došanas viņš norādīja, ka sabiedrībai jāiesaistās valsts dzīvē, bet apmēram pirms gada, uzrunājot piketētājus pie Saeimas, prezidents bilda, ka piketi un demonstrācijas ir ātrākais ceļš, kā panākt rezultātu, taču – īstermiņa rezultātu. Ilgtermiņa rezultātu var panākt ar tiešu līdzdalību politiskajos procesos, ka "pilsoniskā sabiedrība Latvijā būs tik stipra, cik stipras – demokrātiskas un atvērtas dažādiem viedokļiem – būs mūsu valsts politiskās partijas. Katra pilsoņa atbildīga līdzdalība saskaņā ar Satversmes burtu un garu ir vienīgais ceļš, kā panākt pozitīvas izmaiņas ilgtermiņā." Nu, re, kādi viedi vārdi piemirsušies un kāda šmuce sanākusi īsi pirms došanās uz ANO Ģenerālās asamblejas sesiju!

 

Komentārs: Tautas partijas smalkais Riekstiņš

Agnese Margēviča,  NRA   09/18/08    Kad Tautas partijas bosiem norāda uz problēmām partijā un apšauba tās nākotni, atbilde parasti ir viena – ne tik garā, bet cerīgā rezervistu soliņa uzskaitījums, kas parasti sākas ar Māra Riekstiņa vārdu.

Partijai viņš ir liels ieguvums kaut vai tādēļ, ka daža laba ārvalstu vēstniecība par Rīgā notiekošo vairs nespriež pēc laikrakstu ievadslejām. Riekstiņa viedoklim uzticas.

Pagājušajā nedēļā, kamēr bija iestājies neliels atomkarš starp dažus simtus metru attālajām Ārlietu ministriju un Rīgas pili, radās pamatots jautājums, vai ar iesaistīšanos partijā nav nepaveicies pašam Riekstiņam. Diplomātiskā dienesta akmenī cirstais likums sargāt diplomātus un pirms apstiprināšanas amatā nepubliskot viņu vārdus tika pārkāpts, un Tautas partijas politiķi kuluāros ar garšu izmantoja jezgu ap ANO vēstnieka posteni, lai kārtotu rēķinus ar Rīgas pili, kas pērnruden bija izbrāķējusi partijas premjera kandidātu. Prezidenta situāciju nemēģināja atvieglot arī ārlietu ministrs, nosaucot Vairas Paegles vārdu, pirms Valdim Zatleram bija iespēja to akceptēt vai noraidīt.

Jautāts, vai nejūt, ka šī ir reize, kad 2006. gada janvāra lēmums iestāties Tautas partijā viņam tā nopietni atspēlējies, Riekstiņš ar smaidu nocitē kādu eirokomisāra Andra Piebalga izteikumu: "Atrasties publiskā amatā un laiku pa laikam dabūt pa purnu arī bez iemesla – tas ir darba pienākumu aprakstā." Riekstiņš atminas, ka Aigars Kalvītis viņam kādā sarunā devis padomu, kurā viņš tā arī neieklausījās: "Ja tev ir kaut kas cits, ko darīt dzīvē, tad neej politikā." Tomēr viņa paša vilšanās vai diskomforts, atrodoties Tautas partijā, nav nolasāms pat vaibstos, kas Riekstiņam bieži ļauj pateikt vairāk, nekā viņš uzdrošinās. Galu galā – vieglu ironisku rievu ap lūpām kā atbildi uz smagu jautājumu ir pagrūti nocitēt.

Viedoklis, ka Riekstiņam nebija jāiet politikā, ir plaši izplatīts, un par viņa iekšpolitiskajām potencēm skeptiski viedokļi izskan pat partijas iekšienē. Ka ārpolitikā ar Riekstiņu viss ir "very much o.k.", tur viņš ir spēcīgs un tur arī viņam būtu jāpaliek, bet politiķis viņš ir slikts, saka arī Jānis Jurkāns – pirmais atjaunotās valsts ārlietu ministrs, kurš 1991. gadā Riekstiņu pieņēma darbā vēl tikai veidošanas procesā esošajā Ārlietu ministrijā. Viņam vienkārši pietrūkst to īpašību, kas viņu padarītu par labu politiķi, jo iekšpolitikā viņš mēģina darboties ar nagu vīlīti, bet tur vajadzīgs cits instruments, spriež Jurkāns. "Viņš ir tāda smalkā vīlīte, bet politikā vajag smirģeli."

Kad Kalvītis viņam teica "neej", Riekstiņš vēl nebija iestājies partijā, lai gan aicinājis to darīt, jau partijai topot, bija ekspremjers Andris Šķēle. Starp citu, Riekstiņš ir no tiem tautpartijiešiem, kuri nesaskata iemeslus, kādēļ Šķēle nevarētu atgriezties. Ja vien vēlētos. Zināms, ka Šķēle bija tas, kurš kā nākamo Valsts prezidentu, kuram šobrīd vajadzēja saimniekot Rīgas pilī, redzēja tieši Riekstiņu.

Šajā sakarā Riekstiņa un prezidenta pēdējo nedēļu saķeršanās, kuras redzamais iemesls bija vēstnieka kandidatūra ANO, lika palūkoties atpakaļ uz pērnā gada maiju, kad partija Mārim Riekstiņam pateica, ka nevar nodrošināt atbalstu Valsts prezidenta vēlēšanās un ir atrasts kompromiss ķirurga Zatlera personā. Diplomāts ar vairāk nekā desmit gadu stāžu, kurš savas izjūtas radis noslēpt aiz ciešā kaklasaites mezgla un uzvalka pogu rindas, Riekstiņš neļauj nojaust, vai ikreiz, kad Rīgas pilī sniedz tās ārpolitikā nepieredzējušajam saimniekam informāciju, gatavojot kārtējai ārvalstu vizītei, nejūt netaisnību. "Dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir," vien nosaka Riekstiņš.

Kad lielajā vairākumā Rīgas namu tikai sāk zvanīt modinātājpulksteņi, Riekstiņš parasti jau atslīgst auto sēdeklī, lai dotos uz Ārlietu ministriju. Viņam ir pārdesmit minūšu ceļā no Rīgas nomales Imantā, lai pāršķirtu Latvijas un starptautiskos laikrakstus un kaudzīti ar ziņu aģentūru izdrukām, kas sakrājušās nakts stundās. Pēc tam, kad K. Valdemāra ielas namā ir pabijuši ministri, kas, kā stāsta, darbā ieradās pat pulksten desmitos no rīta, Riekstiņa atgriešanās ir gan atvieglojums, jo viss atkal ir labā nozīmē pa vecam, gan neliels murgs, jo darba diena sākas septiņos rītā un beidzas pulksten astoņos, desmitos vakarā. Vai pret rīta pusi, kā tas bija Gruzijas krīzes laikā, kad ministrijas logi bija gaiši arī naktī.

Ārlietu ministrijā Riekstiņš ir no 1991. gada. No 1993. līdz 2004. gadam – ministrijas valsts sekretārs. Tad sekoja divi gadi un viens mēnesis trimdā vēstniecībā Vašingtonā un starpposms kā premjera Aigara Kalvīša biroja vadītājam.

Otrais ārlietu ministrs pēc neatkarības atjaunošanas Georgs Andrejevs, kura laikā tika izveidots ĀM valsts sekretāra postenis, 1993. gadā starp diviem kandidātiem uz šo amatu izvēlējās nevis diplomātu Mārtiņu Lāci, kurš strādāja Latvijas vēstniecībā ASV, bet tieši Riekstiņu. "Viņš bija kolektīva atzīts mazais vadonis. Faktiski varas virsotnē, jau pirms tika izveidots valsts sekretāra postenis," atceras Andrejevs. Neesot bijis iebildumu arī pret Lāča aicināšanu, vienkārši ministrs nevēlējies vājināt vēstniecību Vašingtonā.

Toreiz viens no ārlietu ministra vietniekiem Māris Gailis aizstāvējis Lāča kandidatūru, bet otrs ministra vietnieks Mārtiņš Virsis – Riekstiņa kandidatūru, atceras Andrejevs. Aivars Markots, kurš savulaik 1991. gadā Riekstiņu atvedis uz Ārlietu ministriju, bet pats dažus gadus vēlāk bija spiests no diplomātiskā dienesta aiziet, pauž viedokli, ka Riekstiņš valsts sekretāra amatam izvēlēts, jo bijis "iztapīgs augstākstāvošām amatpersonām". "Gailis ap sevi vāca talantīgus, dzirkstošus cilvēkus, bet Virsis – paklausīgus, tādus, kas skatās mutē un dara, kā liek," uzskata Markots.

Virsis gan tagad saka, ka toreiz bijis drīzāk neitrāls, bet par Markota piedēvēto norāda, ka tolaik bijis pārāk aizņemts ar sarunām par Krievijas armijas izvešanu, "lai domātu tik intrigām apvītās kategorijās". "Kas mani tik tiešām interesēja – lai cilvēks tik tiešām darītu un izdarītu savu darbu, jo daudzi dzirkstošie jaunieši varbūt tik tiešām bija dzirkstoši savās runās un spīdošām acīm, bet ne ar padarītiem darbiem," toreizējo atbalstu Riekstiņa kāpšanai pa karjeras kāpnēm skaidro Virsis.

Mērķtiecīgu lojālā loka radīšanu un karjerismu Andrejevs Riekstiņā neesot novērojis, viņš bijis dziļi inteliģents un savos spriedumos un darbībā konsekvents un principiāls – tādēļ arī kļuvis par līderi. Kādreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns Riekstiņu tuvāk iepazinis vienīgi kā savu padoto, kad tagadējais ministrs bija vien skrūvīte ministrijas aparātā, un raksturo ar bijušajam priekšniekam piedienīgiem vārdiem: "Izpildīgs, centīgs, labi jūt laukumu."

Par dzirksti, kuras nav Riekstiņa acīs, tādēļ viņš šobrīd nekvalificējas Tautas partijas līdera lomai, reiz ir teicis partijas ideoloģiskais arhitekts Gundars Bērziņš. Riekstiņš, konfrontēts ar šo viedokli, neizrāda ne mazāko aizvainojuma vai nedrošības pazīmi: "Ir ļoti bīstami tais acīs skatīties. Nevajag citu acīs meklēt to, kā tur nav, vai arī izdomāt," viņš saka, piesaucot, cik nelāgi beigusies ASV prezidenta Džordža Buša nu jau mitoloģizētā ieskatīšanās Vladimira Putina acīs, kur amerikānis teicās ieraudzījis krieva dvēseli.

Riekstiņš vaļsirdīgi saka, ka šobrīd nejūtas tik sagatavots, lai piekristu kļūt par valdības vadītāju, bet tādas runas arī līdz šim neesot bijis. "Lai piekristu kļūt par premjerministru, cilvēkam jābūt īpašiem talantiem. Es nezinu, vai man tādi ir. Domāju, ka man nedaudz šobrīd pietrūkst zināšanu vai dziļākas piestrādāšanas pie atsevišķām tautsaimniecības tēmām. Šobrīd man nav tik daudz zināšanu, lai varētu pateikt [Latvijas Bankas prezidentam] Rimšēvičam: tev jādara tas, tas, tas."

Cita iespēja esot, ka premjers ap sevi sapulcē cilvēkus, kuri ir gudrāki par viņu. Uz jautājumu, vai viņš paciestu, ka apkārt ir gudrāki, Riekstiņš uzsvērti noskalda: "Man nav problēmas ar to. Tiešām nē." Tā ir arī atbilde uz diplomātiskajā dienestā labprāt apspriesto tēmu par to, ka Riekstiņam kopš atgriešanās ministrijā tur "kļuvis par šauru" ar viņa kādreizējā – valsts sekretāra – amatā esošo Normanu Penki. Pēdējais vismaz par ārpolitiku rakstošo žurnālistu vidū ir populārāks avots nekā pats ārlietu ministrs, jo ir pieejamāks un runā daudz brīvāk nekā rāmjos sevi allaž turošais Riekstiņš.

Ņemot vērā politisko spēku samēru Latvijā un partiju spēju piedāvāt kompetentus cilvēkus ārlietās, grūti iedomāties, kādēļ Riekstiņš ārlietu ministra amatā nevarētu pavadīt ne vienu gadu vien. Skaidrs, ka tas ir tieši tas, ko viņš vēlas. "Es esmu pretinieks viedoklim, kas pastāv un ko arī viens otrs no maniem partijas kolēģiem aizstāv, ka politiķim jābūt gatavam būt ministram jebkurā vietā, vadīt jebkuru nozari. Man ir svarīgi, lai cilvēks, kurš vada nozari, to arī pazīst. Man būtu ļoti grūti iedomāties, ja Tautas partija man pateiktu: tagad ej un vadi Veselības ministriju. Tādā gadījumā es teiktu nē, es vienkārši nejūtos gatavs tam."

Arogants – tāds, kurš ir uzpūtīgs, augstās domās par sevi iepretim citiem – ir biežākais vārds, ar kādu raksturo Riekstiņu. To, ka ir introverts un nemīl tukši kulstīt salmus, atzīst arī pats Riekstiņš. "Mani kaitina tērēt laiku manā ieskatā mazsvarīgām lietām. Man vienkārši nav kad patarkšķēt par šo un par to. Ar cilvēka privāto dzīvi nebūtu otram jāuzbāžas, jo galu galā nevienam jau pēc būtības tās tavas privātās problēmas neinteresē, izņemot tavus vecākus, bērnus, radiniekus. Un varbūt tādēļ cilvēki izdara secinājumu, ka esmu augstprātīgs," skaidro ārlietu ministrs un piebilst: "Man negribas šķiest laiku, runājot par ārpolitiku ar cilvēkiem, kas no tā, manā ieskatā, neko, neko nesaprot."

Kādreiz viņš sevi pieķerot, ka publiskā vietā vienmēr kontrolē, ko saka un kā izturas. "Šī īpašība nepazūd arī privātu tikšanos reizēs – piemēram, esmu pamanījis, ka, satiekoties ar ģimenes draugiem, tāpat domāju līdzi pateiktajam. Tiem, kas strādā diplomātiskajā dienestā, prasmei klusēt un sekot līdzi pateiktajam jābūt asinīs," Riekstiņš nesen atzina intervijā žurnālam Nedēļa.

"Viņš ir cilvēks, kurš ietur distanci – uz pleca viņam pirmajā piegājienā neuzsitīsi, lai gan daudziem cilvēkiem ir priekšstats, ka tieši tā jābūt, tādēļ varbūt rodas priekšstats par to aroganci," vērtē diplomāts Mārtiņš Virsis, kurš Riekstiņa izaugsmei ministrijā ir sekojis no pirmās dienas. Nekādas arogantuma pazīmes Riekstiņā nav pamanījis Georgs Andrejevs. Viņam simpātisks ir tas, ka Riekstiņa attieksme pret viņu neesot mainījusies arī tad, kad no priekšnieka – ārlietu ministra – Andrejevs kļuvis par Riekstiņa padoto – vēstnieku Kanādā un vēlāk Eiropas Padomē. "Mūsu attiecības palika tajā pašā līmenī," saka Andrejevs.

Privātu Riekstiņa interviju, kurās viņš izkāptu ārā no tematikas, kas piedien nopietnu laikrakstu otrajām lapaspusēm, praktiski nav. Zināms arī, ka sieviešu žurnāli, kuri parasti cenšas pavērt slēģus uz cilvēka privāto dzīvi, Riekstiņu intervēt nemaz neraujas – visticamāk, dēļ stereotipa, ka viņš būs pārāk sauss un neinteresants. Bet pats Riekstiņš saka, ka viņam patīkot aiziet medībās kopā ar lauku večiem, kuri nereti rīdziniekus pavelk uz zoba. Pēdējos mēnešos tas viņam sanācis reti, tikpat reti kā elitārā golfa spēlēšana ar smalkiem ļaudīm.

 

 

Valdības finansu problēmās...

 

 

Premjers: Jāmaina algu politika valstī

LETA  09/09/08    Jāmaina līdzšinējā algu politika valstī, savu pārliecību pirms gaidāmās Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) žurnālistiem šodien pauda premjers Ivars Godmanis (LPP/LC). Premjers pauda pārliecību, ka līdzšinējā prakse vairs nevar turpināties un kopējā algu politika valstī ir jāmaina.

Pēdējos trīs gados bijis straujš atalgojuma kāpums, savukārt darba produktivitāte un saražotās produkcijas apjomi no tā būtiski atpalikuši.

Bruto alga mīnus inflācija no 2006.gada ir augusi par 40%, bet produktivitāte ir kāpusi tikai par 4%, savukārt pērn šis rādītājs bijis pat mīnusā, sacīja Godmanis. Bezgalīgi šāda situācija vairs nevarot turpināties.

Premjers rīt, 10.septembrī, gaidāmajā NTSP sēdē ir gatavs plaši skaidrot ekonomikas situāciju un reālās budžeta iespējas un cer, ka ar saviem priekšlikumiem nāks arī darba devēji un arodbiedrības. Valdības pozīcija jau iepriekš esot aizsūtīta arodbiedrībām un darba devēju pārstāvjiem.

NTSP kārtējā sēde plkst.15 notiks Ministru kabineta Zaļajā zālē.

Sēdē Ekonomikas ministrija sniegs informatīvo ziņojumu par ekonomisko situāciju valstī un valdības īstenotās un plānotās ekonomiskās, sociālās, diplomātiskās rīcības ietekmi uz īstermiņa un ilgtermiņa attīstību, valdības rīcības sasaisti ar valsts budžetu, Nacionālo attīstības plānu, Lisabonas stratēģiju.

Savukārt Finanšu ministrija prezentēs informatīvo ziņojumu par 2009.gada valsts budžeta likumprojektu.

NTSP koordinē un organizē trīspusējo sociālo dialogu starp darba devēju organizācijām, valsts institūcijām un arodbiedrībām, lai saskaņotu šo organizāciju intereses sociālajos un ekonomiskajos jautājumos, tādējādi garantējot sociālo stabilitāti valstī. NTSP un tās apakšpadomes uz paritātes pamatiem veido valdības, Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības izvirzītie pārstāvji.

 

Apturot Gaismas pils būvniecību, valstij būtu jāšķiras no 26 miljoniem

TVNET   09/09/08    Līgums, kas regulē Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvdarbu veikšanu, ir veidots atbilstoši pasaulē pieņemtiem labas būvniecības prakses standartiem, proti, saskaņā ar Starptautiskās inženierkonsultantu federācijas (FIDIC) Būvniecības darbu līguma noteikumiem, kas skaidri nosaka abu līguma slēdzēju pušu atbildību – kā valstij ir pienākums nodrošināt finansējumu tādā apjomā, kā apsolīts līgumā, tā būvnieka pienākums ir apsolītajā laikā paveikt darbus un nodot objektu.

Valsts aģentūras „Jaunie „Trīs brāļi”” direktors Zigurds Magone norāda: „Aicinājumi apturēt vai pārtraukt Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecību ir kārtējais projekta pretinieku mēģinājums to bremzēt. Tas ir populisms, un šādu aicinājumu autori nedomā par sekām. Gan finansiālām tieši kontekstā ar LNB būvdarbu līgumu, gan ietekmi uz būvniecības sektoru, kam ir būtiska loma tautsaimniecībā.”

Valsts aģentūras "Jaunie "Trīs brāļi"" komunikācijas nodaļas vadītāja Elīna Bīviņa TVNET informēja: ja valsts aģentūrai „Jaunie „Trīs brāļi”” tiktu uzdots lauzt LNB būvdarbu līgumu, tad tiktu zaudēti aptuveni 26 miljoni latu. Tajos ietilpst gan 16 miljoni latu, kas ir izlietoti projekta sagatavošanas procesā, izstrādājot tehnisko projektu, sagatavojot būvlaukumu un risinot nekustamo īpašumu tiesību jautājumus, galvenajam būvuzņēmējam izmaksātais 5 miljonu latu avanss, kas izlietots, lai pasūtītu būvdarbu sākšanai nepieciešamos materiālus un mehānismus, gan arī izdevumu atlīdzināšana, kas saistīta ar būvniecības līguma apturēšanu vai laušanu. Šie izdevumi prognozējami līdz 10 miljonu latu robežās.

Apturot vai laužot LNB būvdarbu līgumu, valstij būtu jāsamaksā par visiem līdz šim būvlaukumā paveiktajiem darbiem, jāatlīdzina izmaksas par pasūtītajām iekārtām un materiāliem, par demobilizāciju no būvlaukuma, jāizmaksā kompensācijas būvuzņēmēja darbiniekiem, kas nolīgti šā līguma izpildei, kā arī jāsedz jebkādi citi izdevumi vai saistības, kas būvuzņēmējam radušās, paredzot būvdarbu pabeigšanu, tai skaitā neiegūto peļņu, kuras kompensēšana ir paredzēta pēc Latvijā spēkā esošā Civillikuma. Līdzās jau pieminētajām izmaksām valstij būtu jāpārņem būvlaukums, jāveic tā konservācija, papildus jāmaksā par būvlaukuma uzturēšanu, uzkopšanu un apsardzi.

LNB būvdarbu veikšanas līgums nosaka, ka projekta pasūtītājs no līguma atkāpjas divos gadījumos – ja būvuzņēmējs nepilda savas saistības un pienākumus, vai arī, ja iestājas nepārvaramas varas apstākļi, taču neviena no šīm situācijām pašlaik nav aktuāla. Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecība norit saskaņā ar grafiku, kas reizi nedēļā tiek precizēts atbilstoši veicamajiem darbiem. Būvlaukumā pašlaik strādā vidēji 50 cilvēku dienā, ir ieurbti pirmie kontrolpāļi, šonedēļ tiks sākta rievsienu iedzīšana.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvdarbus veic „Nacionālā būvkompāniju apvienība”, kurā ietilpst trīs lielākie Latvijas būvuzņēmēji – SIA „Re&Re”, AS „RBSSKALS” un SIA „Skonto būve”. Saskaņā ar līgumu bibliotēku paredzēts uzbūvēt trīs gados un celtniecība notiks divos posmos – līdz 2009. gada septembrim jāizbūvē ēkas nulles cikls, bet 2011. gadā jāpabeidz būvdarbu virszemes cikls. Kopējās būvdarbu izmaksas līgumā noteiktas 114,6 miljoni latu, no kuriem nākamajā gadā nepieciešami 29 miljoni.

Galvenais būvuzņēmējs Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektā tika izraudzīts sarunu procesā, ko valsts aģentūra „Jaunie „Trīs brāļi”” šā gada sākumā organizēja atbilstoši Ministru kabineta rīkojumam. Par līguma nosacījumiem, tostarp būvuzņēmēju finanšu piedāvājumiem, notika sarunas, pēc kurām valdība deleģēja aģentūru slēgt līgumu ar to būvkompāniju apvienību, kas bibliotēkas būvdarbus spēj veikt ne vien augstā tehnoloģiskā līmenī un ievērojot Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas tehniskajā projektā noteiktās prasības, bet arī piedāvā zemākās būvdarbu izmaksas un iztur pretkorupcijas kritērijus.

Kā būvdarbu līgumu, tā būvuzņēmēju finanšu piedāvājumu izvērtējušas Latvijas būvniecības nozares profesionālās organizācijas. Turklāt, apzinoties, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekts ir pēdējos gados lielākais valsts pasūtījums būvniecībā, kas pilnībā tiks īstenots par valsts budžeta līdzekļiem, valsts aģentūra „Jaunie „Trīs brāļi”” šā gada pavasarī jau ir aicinājusi Valsts kontroli veikt revīziju par bibliotēkas būvdarbiem, tai skaitā būvdarbu veikšanas tāmēm un tajās iekļauto izmaksu pamatotību.

Ievērojot atklātības un caurskatāmības principus, kas noteikti Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanā, valsts aģentūra „Jaunie „Trīs brāļi”” savā mājas lapā internetā ( www.j3b.gov.lv ) ir publicējusi „Nacionālās būvkompāniju apvienības” iesniegtās būvdarbu veikšanas koptāmes. Aģentūrā ir pieejams arī pilns finanšu piedāvājums jeb detalizētas lokālās tāmes, ko, kontekstā ar LNB ēkas tehnisko projektu aģentūras speciālisti ir gatavi skaidrot ikvienam interesentam.

 

Kultūras ministrija: JL nostājas pret inteliģenci

Ivo Leitāns,  Diena   09/09/08     Algu jautājuma sabiedriskajā sektorā pretstatījums Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) projekta īstenošanai “ir pilnīgi nekompetents un parāda šīs partijas acīmredzamo neorientēšanos valsts budžeta un citos jautājumos,” norāda Kultūras ministrija (KM) paziņojumā, kurā komentēts Jaunā laika (JL) Saeimas frakcijas deputātu iesniegums Valsts kontrolei (VK) un premjeram Ivaram Godmanim (LPP/LC), aicinot izvērtēt LNB būvniecības līgumus.

“Uzklausot ekspertu, tostarp Latvijas Bankas viedokli par nepieciešamību stimulēt ekonomiku, KM ir konstatējusi, ka LNB projekta īstenošana ir ekonomiski pamatota gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Īstermiņā šī projekta realizācija palīdzēs pārvarēt tuvojošos krīzi būvniecības sektorā, kas ir viens no ekonomikas dzinējspēkiem, bet ilgtermiņā Gaismas pils ir milzīgs solis uz priekšu zināšanu sabiedrības un konkurētspējīgas tautsaimniecības veidošanā Latvijā,” apgalvots ministrijas paziņojumā.

JL lūdza VK izvērtēt, vai noslēgtie līgumi par LNB būvniecību nesatur valstij nesamērīgas soda sankcijas par līgumu pārtraukšanu vai apturēšanu, kā arī to, vai atbildīgās amatpersonas, sagatavojot un slēdzot šādus līgumus, nav pārkāpušas savas pilnvaras. “(Kultūras ministre Helēna) Demakova (TP) acīmredzami padarījusi skolotājus, mediķus un policistus par savu politisko projektu ķīlniekiem,” norādīja JL Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis.

KM uzsver, ka, deleģējot valsts aģentūru Jaunie „Trīs brāļi” (J3B) parakstīt līgumu par LNB būvniecību, valsts ir uzņēmusies saistības, ar kurām jārēķinās līguma nosacījumu neizpildes gadījumā. “Pat ja teorētiski tiktu apsvērta iespēja apturēt Gaismas pils būvniecību, tad neizdotos iegūt pat desmito daļu to līdzekļu, kas nepieciešami algu palielināšanai sabiedriskajā sektorā,” apgalvo KM.

Tāpat JL aicina Godmani izvērtēt aģentūras J3B lietderību. Gan Akustiskās koncertzāles, gan Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecības projekti, ko JL sauc par “politiskiem būvprojektiem”, uz nenoteiktu laiku ir apturēti, taču J3B, “nerēķinoties ar tuvojošos ekonomisko un sociālo krīzi, par valsts līdzekļiem joprojām dāsni algo ap 30 cilvēku,” norāda JL.

KM uzskata, ka JL mēģinājums šķietami nicinoši apzīmēt Gaismas pili kā „politisku būvprojektu” faktiski esot “šīs partijas nostāšanās pret Latvijas inteliģenci, kura daudzkārt norādījusi uz LNB  projektu kā ilgtermiņa ieguldījumu Latvijas izaugsmē”.

Valsts aģentūras Jaunie Trīs brāļi direktors Zigurds Magone paziņojis, ka aicinājumi apturēt vai pārtraukt bibliotēkas būvniecību ir populisms un šādu aicinājumu autori nedomā par sekām.

“Ja valsts aģentūrai tiktu uzdots lauzt LNB būvdarbu līgumu, tad tiktu zaudēti aptuveni 26 miljoni latu,” paziņojusi aģentūras preses sekretāre Elīna Bīviņa. Viņa paskaidro, ka tajos ietilpst gan 16 miljoni latu, kas ir izlietoti projekta sagatavošanai, izstrādājot tehnisko projektu, sagatavojot būvlaukumu un risinot nekustamo īpašumu tiesību jautājumus, galvenajam būvuzņēmējam izmaksātais 5 miljonu latu avanss, kas izlietots, lai pasūtītu būvdarbu uzsākšanai nepieciešamos materiālus un mehānismus, kā arī izdevumu atlīdzināšana, kas saistīta ar būvniecības līguma apturēšanu vai laušanu. Šie izdevumi prognozējami līdz 10 miljonu latu robežās.

Līdzās jau pieminētajām izmaksām valstij būtu jāpārņem būvlaukums, jāveic tā konservācija, papildus jāmaksā par būvlaukuma uzturēšanu, uzkopšanu un apsardzi, klāsta E.Bīviņa.

 

Premjeram nodotas 100 studentu protesta vēstules par augstākās izglītības finansējumu

LETA  09/10/08    Pirmdien, 8.septembrī, Latvijas Studentu apvienības (LSA) rīkotās protesta akcijas laikā pret valdības ieceri samazināt valsts līdzfinansējuma apjomu ar augstāko izglītību Latvijā saistītajiem Eiropas Savienības projektiem Ministru prezidentam Ivaram Godmanim iesniegtas gandrīz 100 studentu vēstules, informēja LSA.

Vēstulēs galvenokārt nosodīta valsts attieksme pret augstāko izglītību un tas, ka valdība vēlas ekonomēt uz izglītības kvalitātes rēķina.

Vislielāko neapmierinātību studentos rosinājis līdzfinansējuma apjoms tādā programmā kā "Studiju programmu satura un īstenošanas uzlabošana un akadēmiskā personāla kompetences pilnveidošana", kurā pašlaik paredzētais līdzfinansējums ir tikai 1,87% nepieciešamo 15% vietā.

LSA pauž neizpratni arī par mēģinājumu ietaupīt uz augstākās izglītības rēķina, vēl jo vairāk tādēļ, ka Ministru kabinets 2006.gadā apstiprinājis Nacionālās attīstības plānu 2007.-2013.gadam, kur izglītības attīstība un kvalitāte tiek izvirzīta par vienu no galvenajām prioritātēm sekmīgai tautsaimniecības attīstībai.

"Lai arī cik smaga ekonomiskā situācija šobrīd pastāvētu Latvijā, taupīt uz augstākās izglītības kvalitātes rēķina ir netālredzīgi un bezatbildīgi," uzsver LSA.

Vēstules gan nav izdevies Godmanim nogādāt personīgi, kā tas sākotnēji bijis iecerēts. Tās ieliktas Valsts kancelejas pastkastītē.

 

Viedoklis: Krīze sekundāra, partija – primāra?

Viktors Avotiņš,  NRA   09/11/08    Protams, lai valdīšana izdzīvotu līdzšinējā komfortā, tai vislabākais variants būtu ātrumā safabricēt kādu vairākumam pieņemamu iekšēju vai ārēju ienaidnieku un klupt tam virsū.

Vēl valdīšanas komfortu – nedod, Dievs! – varētu pasargāt cunami vai zemestrīce. Visi trakumi, kas padarītu maigāku valdīšanas un sabiedrības konfrontāciju ekonomiskās krīzes dēļ.

Gauži praktiskās lietās, kad jāatrod veids, kā visiem (!) tikt laukā no bedres, šķiet aplam, ja kāds viens sāk kačāt pravas vai pastāv uz savas nostājas absolūto nevainojamību. Tāpēc, piemēram, nesapratu, kādēļ tik svarīga un trausla lieta kā pensijas bija jāpadara par partejiskas izrādes iemeslu. Ja labam lēmumam šīs valstiskās, nepolitiskās problēmas sakarā vajadzīga vien profesionāla neatkarība. Pensionāru un senioru partijai, Sabiedrībai citai politikai (SCP) bija piedāvājums, kas uzrādīja reālu problēmu. Varas (!) pienākums bija nevis konfrontēt šo piedāvājumu ar savu pieeju, bet izrādīt iniciatīvu un diskusijā panākt risinājumu, kad objektīvi iespējamo apmierinājumu gan minimālo pensiju, gan sociālā budžeta stabilitātes ziņā gūst pensionāri (!), nevis valdība vai SCP. Valstiska centrējuma trūkums ir viena no Latvijas politiskās sistēmas nenormālībām. Tāpēc tik maza ticība, ka pat gauži praktiskās lietās iespējams objektīvs risinājums.

Man šķiet, ka arī patlaban ij valdība, ij arodbiedrības laiž pa virsu situācijai, ko pašas deklarē. No lielu kungu vārdiem iznāk, ka situācija tautsaimniecībā prasa visu produktīvo iespēju mobilizāciju. Prezidents piedāvā ikvienam skaitīt taupības mantras un saka – būs vēl sliktāk. Valsts slīd ekonomiskā krīzē. Bet – ja jau tā, tad arī risinājumam jāatbilst valsts, nevis atsevišķu tās daļu mērogam. Tāpēc polemikai, strīdiem, uzskatu kautiņiem par valsts situāciju obligāti jābūt, bet – tiem (šajā gadījumā) jānotiek vienos ierakumos nevis dažādās frontes pusēs. Būt āžiem uz laipas šādā situācijā nav jēgas. Ja problēma tiešām nav lokāla, bet aptveroša, aktivitātēs – no beztermiņa streikiem līdz trīspusējām sarunām – tā jāuzstāda atbilstoši savam mērogam. Ja kādam no lobijiem (valdības, darba devēju, arodbiedrību) te izdosies panākt tikai savu, nez vai risinājums būs apmierinošs. Valdības, koalīcijas izdzīvošana, ko tā tagad cenšas sev nodrošināt, ir sekundāra lieta. Bet – arī par arodbiedrību taisnīgo, taču šobrīd sektoriālo kategorismu, iespējams, var teikt to pašu. Izmantot aptverošu krīzi politiskam marodierismam nav smuki.

Protams, šajā gadījumā vairāk sliecos uz arodbiedrību pusi. Taču – ne tāpēc, ka tās ir pret algu iesaldēšanu. Jo, paņēmis valsts statistiku, es tur neatrodu tādu kvalitatīvu kopainu, kas man liecinātu – jā, šajos, arodbiedrību aizstāvētajos sektoros strādājošie nepārprotami pelnījuši pielikumu pie algas. Un runa ir par nodokļu maksātāju, nevis kaut kādu abstraktu "valsts naudu", tāpēc jo sevišķi gribētos, lai kopīgais algu pieaugums tajā vai citā sektorā ir motivēts ar kvalitatīvu sektora atdevi šiem nodokļu maksātājiem. Bet, ja kvalitatīvā atdeve iekšlietās, medicīnā vai izglītībā neparādās valsts iecelto menedžeru dēļ, šie menedžeri līdz ar viņu uzbūvēto neproduktīvo birokrātisko sistēmu ir jāaizvāc. Liet algu fondu no darba rezultāta viedokļa caurā mucā nav lielas jēgas.

Arodbiedrību pusē esmu tāpēc, ka, pirmkārt, arodbiedrības šajā situācijā, cerams, būs normāls kompass, kas neļaus valstij pavisam aizmukt no sabiedrības. Otrkārt, tāpēc, ka arodbiedrības, runājot par valsts sektoru, neļaus pārcelt problēmas smagumu uz pārmijniekiem, pakļautiem darbiniekiem, bet atgādinās – zivs pūst no galvas. Tostarp atgādinās, ka ideja par darba apmaksas sistēmas izmaiņām pirmām kārtām attiecināma tieši uz valsts sistēmu menedžeriem.

Tomēr – tā smagākā problēma premjeram, varbūt pat valdības attiecību problēma krīzes pārvarēšanā, nešķiet vis attiecības ar arodbiedrībām, bet gan attiecības koalīcijā. Koalīcijas mobilizēšanās atbilstoši situācijai publiski pagaidām jūtama vāji. Krīzes kontekstā koalīcija uzskata par pietiekamiem pasākumus tuvākai perspektīvai. Ar iesaldētām algām paredzēts nodrošināt fiskālo (budžeta) komfortu? Labi, budžets krīzi pārdzīvos. Bet – kur pārējais? Kā tiek prognozētas krīzes sociālekonomiskās sekas un ar ko tās paredzēts kompensēt? Ne jau tikai maznodrošinātajiem vai tiem, kas par tādiem nākamā gada laikā kļūs (cik kļūs?). Vai tiešām vēl atlicis kas privatizējams, vai pēc gada atkal sāksies bums kādā tirgus sektorā, vai te saradīsies marsieši, kuriem atkal varēs aizdot ārzemju naudu? Kur var redzēt aplēses par šim laikam neproduktīviem valsts izdevumiem kopumā? Ziņo, ka Ķīnā pabeigts ne tikai daudzkārt lielāks un lētāks tilts par mūsu Dienvidu tiltu, bet arī lielāka un lētāka bibliotēkas ēka (8000 lasītāju vienlaikus un 180 miljoni ASV dolāru). Varbūt viens no krīzes iemesliem meklējams šādā valsts un municipālo aparātu ziņā esošā pārmaksāšanā? Kur var atrast objektīvu konjunktūras politikas, situācijas novērtējumu analīzi?

Bet, ja valsts varai tiešām ir priekšstats par valsts (!) uzvedību krīzes laikā, taču publiski tiek atrādītas vien svarīgas tā detaļas, tad arodbiedrību un citu neticībai valdības teiktajam ir iemesls. Tad jādomā, ka Saeimas partijas, būdamas demokrātiskas izskatā, ir visai autoritāras varas imperatīva izmantošanā un tāpēc slimas ar šādai varas uztverei raksturīgām kaitēm. Proti – kā secina socioloģe Olga Krištanovska – "varas zaudēšana šiem cilvēkiem nozīmē brīvības", drošības zaudēšanu. Šīs drošības labad tās baidās atstāt varu. Lai nevairotu iespējamo ienaidnieku pulku, tās baidās izmest uz ielas liekos, amatam neatbilstošos ierēdņus, baidās atkāpties no valsts sistēmās "sareformētiem" mežonīgā kapitāla ievākšanas principiem... Tāpēc katra koalīcijas partija pati sev primāra, krīze – sekundāra.

 

Iesaldētā valdība

Iveta Mediņa,  NRA   09/11/08    Pagājušo ceturtdien ārkārtas sēdē valdība vienojās, ka valsts sektorā strādājošajiem algas palielinājums budžetā netiks ieplānots. Kādi apsvērumi lika pieņemt tik nepopulāru risinājumu?

Varbūt nav citas iespējas rīkoties savādāk, jo var bankrotēt valsts? Par to saruna ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītāju Pēteri Krīgeru un "Neatkarīgās Rīta Avīzes" (NRA) žurnālistu Juri Paideru.

RB: – Vispirms noskaidrosim, vai augstā inflācija Latvijas ekonomiku patiešām ir pārvērtusi no drāmas traģēdijā.

J. Paiders: – Šā gada sāpīgākās atziņas ir tās, ka inflācija joprojām paliek padsmit procentu līmenī, bet kopprodukta pieaugums ir apstājies, un, visticamāk, šajā ceturksnī startēsim kā valsts ar lejupslīdošu ekonomiku. Mēs dzīvojam savstarpēji saistītā pasaulē. Valsts ekonomikas augšupeja lielā mērā ir atkarīga no tā, kā noris procesi lielākajos Latvijas kokmateriālu tirgos. Ja tur notiek stagnācija, tad apstājas arī eksports. Tā kā celtniecības bums ir beidzies Spānijā, Lielbritānijā un Vācijā, tas atstāj pamatīgu ietekmi uz Latvijas ekonomiku. Ja raugāmies uz kokmateriālu eksportu šā gada pirmajos četros mēnešos, ir vērojamas vienas vienīgas mīnusa zīmes salīdzinājumā ar šādu laika periodu pērn. Skaidrs, ka situāciju ietekmē procesi, kuri notiek ES valstīs.

RB: – Tātad šī būs "mūsu rūpju ziema", kura būs varonīgi jāpārdzīvo, pamatīgi savelkot jostas.

P. Krīgers: – Šī ziema noteikti nebūs tā vieglākā, jo pašreizējais cenu kāpums rāda, ka cilvēku pirktspēja strauji samazinās. Protams, tas neveidojās pēkšņi – tikai šajā gadā. Šīs tendences sākās "treknajos gados", kad brīvi "rullējām", nedomājot par rītdienu. Droši vien ne jau tikai valdība pie tā vainīga, jo līdzatbildīgi ir arī darba devēji, kuri nedomāja par jaunu produktu attīstīšanu, par inovācijām un tehnoloģijām. Viss balstījās uz aprēķinu, ka darbaspēks ir ļoti lēts un produkciju var ērti nogrūst uz ārzemēm. Tāpēc šīs ķēdes galā vienīgais cietējs ir cilvēks, kurš pats ar savām rokām strādā.

Tomēr es domāju, ka tik traģiski nevaram skatīties uz gaidāmo ziemu, proti, ka pēc tās visi būsim pagalam un Latvija būs tukša teritorija. Iekšzemes kopprodukts taču veidojas, ir apstājies tikai tā pieaugums. Arī ražošana turpinās, un notiek naudas aprite. Nu, nav jau galīga bezizeja! Vai atrodamies jau pašā zemākajā punktā, kā visi jautā, – diez vai. Domāju, ka tas var notikt kaut kad nākamā gada pirmajā pusē, kad "cieti piezemēsimies uz pašas grīdas".

J. P.: – Ja runājam par pašreizējo krīzi, jāsaprot, kuri bija tie pievilcīgie momenti, kad šeit platā straumē plūda ārvalstu investīcijas. Pirmkārt, tas bija lētais darbaspēks un, otrkārt, relatīvi zemās enerģijas izmaksas. Lai kādas arī Latvijai bija attiecības ar Krieviju pirms iestāšanās ES, mēs gāzi varējām iepirkt par zemākām cenām nekā vairākas NVS valstis. Kopumā tas viss radīja pievilcīgu vidi ārvalstu investīcijām, bet kopš 2004. gada notikusi milzīga transformācija. Pakāpeniski Latvija pārgāja uz Eiropas cenu līmeni energoresursiem. Lai noturētu darbaspēku, jo atvērās ES robežas, notika milzīgs algu kāpums. Atalgojuma izlīdzināšana bija vienīgais instruments, kad sākās cilvēku izceļošana no Latvijas. Ja tas netiktu darīts, aizbraucēju būtu stipri vien vairāk un, iespējams, lielu daļu darba vietu jau tagad aizpildītu viesstrādnieki no Piekarpatiem vai Baltkrievijas.

Protams, ļoti negatīvu lomu nospēlēja arī t.s. nekustamā īpašuma burbulis. Vienā brīdī gan celtniecības izmaksas, gan nekustamā īpašuma cenas sakāpa tādā nejēgā, ka ļoti daudzi uzņēmumi bija spiesti apturēt savu attīstību. Zinu cilvēkus, kuriem bija saprātīgi biznesa plāni un kuri gatavojās tos realizēt. Taču, saskaroties ar 2006. gada realitāti, proti, celtniecības firmu šantāžu, attīstītāji investīcijas apturēja. Tas radīja rikošetu, kas dod atsitienu patlaban. Lūk, te arī rodas tie mīnusi kopproduktā.

Jā, ir vēl kāds daudz senāks iemesls, kas stimulējis inflācijas augšanu Latvijas ekonomikā. Lai vairākums referendumā atbalstītu ES, vismaz divus gadus sabiedrību gatavoja pozitīvam balsojumam. Proti, netika celtas cenas (kas obligāti bija jādara) un inflācija tika mākslīgi spiesta uz leju. Problēmas, kuras steidzami bija jārisina tobrīd, tika atliktas uz vēlāku laiku, lai pielabinātu vēlētājus. Pēc tam, protams, inflācija aizgāja uz augšu rūkdama. Citas valstis šos procesus prata atrisināt daudz elegantāk un laikus. Tāpēc, piemēram, ne Lietuvai, ne Igaunijai šādas inflācijas nav.

RB: – Arī šogad taču bija līdzīga politiskā situācija, vai ne?

J. P.: – Abi referendumi (par Saeimas atlaišanu un minimālo pensiju palielināšanu) nospēlēja ļoti ļaunu joku. Ir skaidrs – lai atveseļotu ekonomiku, radikālākas metodes bija jāpiemēro jau pavasarī, taču, baidoties par balsojumu rezultātiem, tās tika atliktas. Ja, piemēram, lēmums par algu iesaldēšanu būtu pieņemts kaut kad vasaras sākumā, iespējams, abi referendumi izdotos. Tādējādi tautas nobalsošana stipri pasliktināja ekonomisko situāciju.

Latvijas ekonomikā jāņem vērā vēl viena lieta: mums ir ļoti spēcīgs pakalpojumu eksports. Pērn legālie naudas pārvedumi no Īrijas bija vienādi ar to daļu, ko trijos mēnešos valsts kopproduktam dod viss sabiedriskās ēdināšanas un viesnīcu bizness kopumā – proti, visa tūrisma industrija. Tas ir tikai Īrijas devums, bet vēl jau ir arī Lielbritānija, Norvēģija un Vācija, kā arī nelegālais pienesums. Skaidras naudas veidā tas neparādās nekādās annālēs (lai neiezīmētos Valsts ieņēmumu dienestā). Pateicoties šim ārzemju darbaspēka pienesumam ekonomikā, krīze nav vēl dziļāka.

RB: – Pārejam pie jautājuma par algu iesaldēšanu! Ministru prezidents Ivars Godmanis intervijā NRA par algu iesaldēšanu saka: "Līdz pēdējam brīdim valdībā apspriedām divus variantus. Viens variants – apmēram 7% algu palielinājums, otrs – palielinājuma nav. Skaidrs, ka tāda algu politika, kāda tā bija iepriekšējos trīs četrus gadus, vairs nav īstenojama. Tā ir nāvējoša. Nāvējoša ekonomikai, tautsaimniecībai. Godīgi sakot, tā šķiet nāvējoša arī valstij."

P. K.: – Manuprāt, šāda rīcība ir nāvējoša nevis valstij, bet gan valdībai. Lēmums iesaldēt algas nebalstās uz veselo saprātu un nav saistāms ar reālās situācijas izpratni. Tas pārsvītro jebkādu sociālo dialogu. Valdība likvidē sarunu iespējas ar saviem partneriem: uzņēmējiem un arodbiedrībām. Nenotiek informēšana, nenotiek konsultācijas, kas patiesībā ir svēta lieta visās Eiropas valstīs.

RB: – Jums nebija pat nojausma, ka valdība gatavo tieši šādu lēmumu?

P. K.: – Nē, nebija, bet to jau nezināja arī ministri.

J. P.: – Tā vismaz viņi saka.

P. K.: – Var jau būt, ka viņi drusku blefo... Tomēr ministri apgalvo, ka šis lēmums viņiem bijis liels pārsteigums. Domāju, tas ļoti slikti atsauksies kopumā uz visu Latvijas tautsaimniecību, jo daudzas nozares kļūs konkurēt nespējīgas. Ja tajās nebūs algu pieauguma, cilvēki vienkārši ies prom un brauks uz to pašu Īriju vai citām valstīm. Jā, vienīgais, ka no turienes viņi saviem bērniem sūtīs naudu uz Latviju. Taču arī tas būs tikai īslaicīgs glābiņš, jo noplicināsies mūsu darba tirgus. Lai aizpildītu robus, cilvēkresursus vajadzēs meklēt ārzemēs, ievedot viesstrādniekus. Protams, būs jārēķinās ar viņu prasībām, kaut arī algu ziņā tās, iespējams, būs mazākas nekā mūsu pašu skolotājiem vai ārstiem. Runa ir par viesstrādnieku ģimenēm, kurām vajadzēs piemērot dažādas sociālās garantijas; atkal būs aktuāli jautājumi par naturalizāciju u. tml. Kopumā tas izmaksās daudz dārgāk, nekā nodarbināt vietējo darbaspēku.

J. P.: – Ekonomiskā situācija patiešām ir traka. Kas būtu bijis jādara? Jāapsēžas pie sarunu galda valdībai un sabiedrības pārstāvjiem, lai kopīgi apspriestu, kā rīkoties. Man šķiet, ka ir daži punkti, no kuriem šādā diskusijā politiķi vēlējās izvairīties. Nav jau tā, ka vienīgā iespēja ir taupīt uz algām.

RB: – "Man nav neviena argumenta, kas būtu par labu algu palielinājumam," NRA intervijā saka Godmanis. Vai bija cita alternatīva, kas ļautu izvairīties no algu iesaldēšanas? Kā citādāk varēja līdzsvarot budžetu?

J. P.: – Latvija ir uzņēmusies tādas militārās saistības, kuras pati nevar pavilkt. Tieši tāpēc ikviens varētu valdībai pajautāt: vai tiešām mums jāsūta savs karaspēks uz visiem pasaules karstajiem punktiem? Vai tekošā konta deficīts ir jāveido uz bruņojuma iepirkuma rēķina? Ja jau tiešām NATO mums ir draudzīga organizācija, manuprāt, tai vajadzētu izturēties ar izpratni pret Latvijas ekonomisko situāciju, samazinot savas prasības. Nē, bet tā kaut vai par sociālās destabilizācijas cenu turpina paģērēt no Latvijas militāros izdevumus 2% apjomā no kopprodukta!

RB: – Kā jūs raksturotu valdības rīcību, kāpēc tā izsaukusi uguni uz sevi?

J. P.: – Domāju, ka ir bijis spiediens no ārpuses, izvirzot Latvijai ultimātu spert enerģiskākus soļus (no pasaules finanšu organizācijām vai ES vadības). Iespējams, no augšas ir nodefinēts, kādam jābūt mūsu budžeta līmenim. Acīmredzot tie, kas ir pie varas, nevēlas skaidrot sabiedrībai nepopulārā lēmuma patiesos iemeslus.

P. K.: – Latvija patiešām ir ļoti atkarīga no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) ekspertiem, un visas prasības, ko tas izvirzījis, bez ierunām esam mēģinājuši īstenot dzīvē. Mēs redzam, ka valstis, kuras nav bijušas saistītas ar šo organizāciju, ekonomiskās kolīzijas pārdzīvo daudz vieglāk. Diemžēl arī 90. gados mūsu politiķiem nebija ne spēka, ne gudrības sabalansēt SVF prasības ar situāciju, kāda bija Latvijā.

Ja runājam par iekšpolitiskajiem aspektiem, jāpiekrīt Paidera kungam, ka valdība negrib debatēt ar sabiedrību. Līdz šim valdība ir mācējusi savus soļus vairāk vai mazāk ticami un satraucoši pasniegt. Tā teikt, ir apdraudēta Latvijas neatkarība, tūlīt nāks krievi, un velns viņu sazina, kas tūlīt būs uz kakla virsū... Valdība visas problēmas nogrūž uz to ļaužu pleciem, kuri neprotestējot un nekurnot pacieš jebkuru lēmumu. Latvietis jau pēc būtības ir diezgan pabailīgs.

J. P.: – Krīgera kungs jau arī ir drusku pie vainas – bīstamā referendumu sezona ir noslēgusies, un tagad var uz pilnu klapi vālēt, nebaidoties ne no kādām protesta izpausmēm.

P. K.: – Referendumus patiešām tuvākajā nākotnē neplānojam, bet protesti gan noteikti būs, jo tā patiešām ir ļoti liela valdības bezkaunība.

J. P.: – Es gan esmu nedaudz skeptisks par tām protesta formām. Latvietim ir divas izvēles iespējas: iet uz ielas vai iekāpt lidmašīnā, lai dotos uz Īriju. Liela daļa izvēlas otro iespēju.

P. K.: – Taisnība, latvietis nav kolektīvs spēlētājs (ja neskaita 1905. gadu). Latvieša raksturs precīzi atklājas dziesmā "Pūt, vējiņi": pats par savu naudu dzēru, pats skrēj` savu kumeliņu, pats precēju līgaviņu... Visu dara viens pats.

Visu rakstu lasiet 11. septembra izdevumā

 

Algu iesaldēšana joprojām karsta

Latvijas Avīze   09/11/08    Algu iesaldēšanas jautājums vakar tika karsti apspriests valdības pārstāvju, Saeimas deputātu, darba devēju un darba ņēmēju savstarpējās sarunās, taču pie vienota kopsaucēja tā arī neizdevās nonākt.

Nespējot vienoties par algu iesaldēšanu valsts sektorā strādājošajiem, gan premjers Ivars Godmanis, gan Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) vakar devās meklēt sabiedrotos uz parlamentu. LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers un nozaru arodbiedrību pārstāvji tikās ar "Jaunā laika" ("JL") frakciju. "Neskatoties uz to, ka šorīt tikos ar Ministru prezidentu, joprojām neesmu saņēmis pilnīgu skaidrību – vai piedāvājums iesaldēt algas ir valdības galīgais lēmums vai tikai pozīcija diskusijas sākšanai," teic P. Krīgers. Ja valdība nāks uz kompromisu, tad arodbiedrības ir gatavas diskutēt, bet pretējā gadījumā "vairs nav ko runāt un mēs ejam ārā", informēja arodbiedrību līderis un lūdza deputātus vest valdību pie prāta, lai cilvēkiem nebūtu jācieš neprasmīgas pārvaldes dēļ. "JL" frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis solīja, ka partija darīs visu iespējamo, lai atbalstītu arodbiedrību nostāju: "Vispirms mēs noteikti nāksim ar skaidriem un argumentētiem priekšlikumiem nākamā gada budžetam. Pirmkārt vajadzētu samazināt valdības pašas izdevumus."

Pēc Dz. Zaķa rīcībā esošas informācijas, Latvijā izdevumi valsts pārvaldes administrācijai sastāda 20% no valsts budžeta (vidēji ES valstīs šīs skaitlis esot 14%, bet Igaunijā – tikai 7,6%). Dz. Zaķis arī pieļāva, ka gadījumā, ja JL priekšlikumi budžetam tiks noraidīti, frakcijā mēģinās rosināt valdības demisiju.

Tikmēr premjers Ivars Godmanis centās pārliecināt savus koalīcijas partnerus – Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), kas dienu iepriekš bija sākusi dumpoties, publiski paziņojot, ka neatbalstīs algu iesaldēšanu. Atgādināšu, ka ZZS frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis otrdien uzsvēra, ka valdībai jāpilda arodbiedrībām solītais. "Negribēs to darīt premjera Ivara Godmaņa valdība, tad izdarīs to cita valdība," teica A. Brigmanis, tādējādi izraisot kārtējās šaubas par koalīcijas stabilitāti.

Vakar I. Godmanis zaļajiem zemniekiem nolasīja vairāk nekā stundu garu lekciju par nākamā gada budžeta veidošanos, norādot uz krīzi rūpniecības un pakalpojumu nozarēs, kā arī uz nepietiekamajiem ienākumiem no nodokļu iekasēšanas. Viņš īpaši uzsvēra, ka Latvija nekādā gadījumā nedrīkst veidot nākamā gada budžetu ar lielāku deficītu, jo tādā gadījumā valstij draudēšot "zvērīgas sankcijas" no Eiropas Savienības. "Arodbiedrību šā brīža prasības mēs izpildīt nevarēsim, kā es te sēžu," sizdams roku galdā, bargi rezumēja premjers, piebilstot, ka vēl nav zaudējis cerības rast kompromisu.

ZZS deputātus īsti nepārliecināja ne premjera demonstrētās shēmas, ne skarbie vārdi. Arī uz parlamentāriešu jautājumiem I. Godmanis nepaguva atbildēt, jo viņam jau bija jāsteidzas uz Nacionālās trīspusējās padomes tikšanos. A. Brigmanis teica, lai arodbiedrības Godmani pagaidot, jo deputātiem esot vēl palikuši neatbildēti jautājumi. Taču Godmanis skarbi atbildēja: "Es noteikšu pats, kur un kad es braukšu." Galu galā zaļie zemnieki ar premjeru vienojās tikties arī nākamnedēļ, kad būs precizēts darba ņēmēju un darba devēju pārstāvju viedoklis.

"Esam uzklausījuši premjeru, bet nākamajā sēdē viņš klausīsies mūs," pēc tikšanās teica A. Brigmanis. Pēc tam arī varētu tikt pieņemta galīgā ZZS nostāja šajā jautājumā. Pats A. Brigmanis pārliecināts, ka algu iesaldēšana nav pieņemama, jo tā bremzēs ekonomiku un apdraudēs daudzu ģimeņu finansiālo stāvokli. Viņaprāt, Latvija mierīgi varētu atļauties budžeta deficītu robežās starp 2% un 2,9%, kas nebūtu pretrunā ar Māstrihtas līguma prasībām. ZZS nostāja saniknojusi koalīcijas partnerus no Tautas partijas (TP). TP Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis vakar portālam "Delfi" norādījis, ka "ZZS būtu pelnījuši pamēģināt, kā tas ir – strādāt opozīcijā". Viņš pārliecināts, ka zaļie zemnieki pašlaik nodarbojas ar klaju populismu, koalīcijas padomē neiebilstot pret nepopulāru lēmumu, bet publiskajā telpā tēlojot oponentus. A. Brigmanis gan norādīja, ka koalīcijas padome vienojusies par diviem rīcības variantiem – pirmais paredzējis daļēji palielināt algas, rēķinoties ar iespējamām sekām, otrais – uz gadu tās iesaldēt.

Pie vienota kopsaucēja vairāk nekā divu stundu ilgās diskusijās neizdevās nonākt arī Nacionālajai trīspusējās sadarbības padomei. Tādēļ tika nolemts, ka LBAS un Darba devēju konfederācijai šodien jāiesniedz valdībai savi priekšlikumi par avotiem, kur ņemt līdzekļus algu palielināšanai. Jau tagad ir zināms, ka pie avotiem nedrīkstēs minēt budžeta deficītu. Pēc tam valdība veiks aprēķinus, balstoties uz šiem priekšlikumiem, un diskusija tiks turpināta nākamajā NTSP sēdē pēc nedēļas. Uz to tiks pieaicināti arī Latvijas Bankas pārstāvji, lai iepazītos ar tās redzējumu par budžeta veidošanu.

 

Sāksies "Gaismas pils" pamatu izbūve

Apollo   09/12/08    Jau tuvākajā laikā sāksies Latvijas nacionālās bibliotēkas (LNB) ēkas pamatu izbūves darbi, informē bibliotēkas būvdarbu veicēji.

Jau tagad ir pabeigta testa pāļu izbūve un tuvākajās dienās būvnieki sāks rievsienu iegremdēšanu, kas ir ļoti būtiska pareizai būvbedres izveidei. Paralēli tam izstrādāti arī gruntsūdens līmeņa pazemināšanas modeļi, uzsākta pagaidu ceļu izbūve un būvlaukuma biroja vagonu iekārtošana.

Būvbedres izveidošanai šomēnes tiks raksta un izvesta grunts, piegādāti būvgružu konteineri. Bet pilnvērtīga inženieru darba nodrošināšanai notiks biroja izveide un aprīkošana ar nepieciešamajām sakaru tehnoloģijām

Strādniekiem arī uzdots izveidot būvlaukuma biroju inženierkomunikāciju un caurlaižu sistēmas. Tāpat būvlaukumā paredzēts ierīkot ūdensvadu un nodrošināt elektroapgādi

"Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvlaukuma iekārtošanas darbi notiek pakāpeniski un kā jebkurā būvniecības objektā aizņem zināmu laiku. Pareizs būvlaukuma iekārtojums un secīga celtniecības darbu veikšana ir pamatā ikvienas celtnes tapšanai. Tāpēc svarīgi, ka tik nozīmīga projekta īstenošana notiek soli pa solim un saskaņā ar plānu," uzsver Nacionālās būvkompāniju apvienības pārstāvis Valdis Koks.

 

Muti ciet! Būs tā, kā es teikšu

Laila Paegle, Auseklis  09/13/08     Šonedēļ visās ziņu pārraidēs un laikrakstos kaismīgi tiek apspriests svarīgākais jaunums - premjera Ivara Godmaņa ultimāts, ka nākamgad nevienā valsts iestādē netiks palielinātas algas, citādi ar budžetu ir vāks. Tātad arī mediķi, policisti, skolotāji var necerēt, ka saņems vēl nupat nopietni solīto paaugstinājumu. Padzirdot šo jaunumu, arodbiedrības metās uz valdības māju, lai atkal cīnītos par labāku dzīvi saviem aizbilstamajiem. Un šādās kaujinieciskās noskaņās tagad rit diena pēc dienas. Ticamāk, valdība drusku piekāpsies, tā teikt, izrādīs pretimnākšanu, savukārt arodbiedrību līderi jutīsies vismaz mazliet gandarīti, ka piespieduši politiķus kādus latus atmest.

Pirmoreiz noskatoties, kā premjers iesāk vēsturisko algu iesaldēšanas valdības sēdi, paziņojot, ka neviens ministrs bez viņa atļaujas nedrīkstēs no vietas runāt - sak, demokrātija beigusies, un tad bargi ar roku norādot žurnālistiem, lai atstāj telpu, bija sajūta, ka esmu palaidusi garām brīdi, kad valstī izsludināja ārkārtas stāvokli. Kara apstākļos droši vien tā jārīkojas - mutes visiem ciet, jo pavēles izdod tikai viens. Taču, liekas, pie mums nav ne karš, ne diktatūra. Ja nu tomēr situācija ir gaužām kritiska, tad šādiem drakoniskiem noteikumiem būtu jāattiecas uz visiem. Citādi nesaprotu - nevienu īpašo uzdevumu ministriju premjers neuzdrīkstas likvidēt, kaut par to lietderību (nelietderību) spriests jau sen, toties cilvēkiem oficiāli apsolīto algas pielikumu ar vieglu roku var nosvītrot. Partiju intereses aiztikt nevar pat ārkārtas situācijā, savukārt sabiedrību var raustīt kā iepatīkas. Finanšu (!) ministrs Atis Slakteris vispārējās taupības laikā omulīgi remontē savu iestādi un pērk jaunas mēbeles, glītus ādas dīvāniņus, jo šie pirkumi un griestu balsināšana esot plānos ierakstīta vēl pērn, kad vispār bija cits ministrs. Šo plānu, protams, tagad nevar mainīt, toties vienošanos ar arodbiedrībām valdība mierīgi var uzspraust uz nagliņas kā nenozīmīgu papīra lapiņu.

Visā šajā jūklī netieku vaļā no domām par cilvēciskajām attiecībām. Psihologi dažādās padomu grāmatās bez apstājas skaidro, cik svarīga ir pozitīvā domāšana un sajūta, ka esi vajadzīgs un novērtēts. Paši taču zinām, kā šķiras darbi, ja jūtamies labi un strādājam ar prieku. Tāpat noteikti esam piedzīvojuši, cik atsaucīgi ir apkārtējie, ja protam viņus pārliecināt - tieši tu vari man palīdzēt un esi nepieciešams. Tiklīdz pie darba ķeramies ar piespiešanos, nekas jēdzīgs nesanāk vai vismaz gandarījuma nekāda. Tāpat, cenšoties citus cilvēkus izrīkot ar uzbrēcieniem, varbūt panākam paklausību, taču pat ar ādu jūtams, cik sirsnīgi uz mums skatās izpalīgs, un zinām - viņš mūs neieredz, lai ko arī neteiktu skaļi. Cieņu ar pavēlēm neiemantosi.

Ja premjers šajā situācijā būtu prātīgi izskaidrojis, cik nozīmīga ekonomiskās krīzes laikā valstij ir mūsu ikviena sapratne un atbalsts, iespējams, viņš atbalstu arī saņemtu. Mēs apzinātos, ka esam atbildīgi par šo valsti, esam tai vajadzīgi. Protams, lai sabiedrība brīvprātīgi savilktu jostiņas, politiķiem būtu jārāda īsts piemērs - redz, mēs arī atsakāmies no tā un šitā. Cilvēcisko attiecību vietā valdības vadītājs izvēlējās kategorisku un augstprātīgu nostāju - sak, ko jūs iedomājaties, lielāku algu prasīt, vai esat galīgi nejēgas un nesaprotat, kādas tam būs sekas?! Un ko viņš, šādi rīkojoties, panāca? Sabiedrības vēl lielāku atsvešinātību no politiķiem un kārtējos streika draudus - ak, valdība pret mums šitā, nu tad mēs tikpat kareivīgi pretī. Taču karā, kā zināms, uzvarētāju nav - ir tikai zaudētāji.

 

Kastēna sekretariāts par 10 000 latu rīko konkursu integrācijas politikas pamatnostādņu izstrādei

LETA  09/13/08    Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (ĪUMSILS) rīko iepirkumu konkursu, kura uzvarētājam jāizstrādā valsts politiskā dokumenta - sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu projekts, šodien vēsta laikraksts "Diena". Sekretariāts konkursa uzvarētājam maksā 9884 latus.

Iepirkuma konkurss tika izsludināts 20.augustā, noslēdzās - 28.augustā, tajā piedalījās viens uzņēmums, kurš arī uzvarēja, - "MRS grupa", kas plašāk pazīstama kā sabiedrisko attiecību uzņēmums. Kā konsultantu "MRS grupa" piesaistījusi sabiedriskās politikas ekspertu Pēteri Viņķeli. Noslēgtais līgums paredz, ka ekspertu grupai jāveic valsts programmas Sabiedrības integrācija Latvijā izpilde analīze un jāiestrādā šī analīze politikas plānošanas dokumenta sadaļā Situācijas raksturojums, jāsagatavo un jāprezentē pamatnostādņu projekts un gala ziņojumā tas jāiesniedz ekspertu darba grupai, kura to papildinās, koriģēs vai izmainīs.

Ar īpašu uzdevumu ministru Oskaru Kastēnu (LPP/LC) "Dienai" neizdevās sazināties. Sekretariāta pārstāve Zane Šneidere savukārt skaidro, ka konkursa iecere radusies pēc 12.augustā notikušās ekspertu darba grupas par sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnēm.

Darba grupas pārstāvis zinātnieks Leo Dribins esot stāstījis par Igaunijas pieredzi, un, balstoties uz to, ticis ierosināts jautājums par ekspertu piesaistīšanu no malas. Pamatnostādņu projekta izstrāde sākās jau 2006.gadā, gan darba grupa, gan ĪUMSILS darbinieki ir radījuši vairākas pamatnostādņu versijas, kurās bijušas nepilnības, norāda Šneidere.

Sekretariātā ar šī dokumenta projekta izstrādi nodarbojoties sabiedrības integrācijas politikas departamenta darbinieki. Šneidere atzīst: "Šobrīd nav ne departamenta direktora, ne direktora vietnieka (ilglaicīgai ir slimības lapa)." Pēdējais departamenta direktors Juris Asars pēc pusotra mēneša darba šajā amatā kļuva par sekretariāta vadītāju.

Valsts kontroliere Inguna Sudraba šī konkursa rīkošanu vērtē kā nelietderīgu valsts naudas tērēšanu. "Ja tagad atšķirtu integrācijas sekretariāta nolikumu, tad taču atklātos, ka sekretariāta darbiniekiem algu maksā par to, ka izstrādā politiku un politikas nostādnes," viņa norāda un piebilst - kādēļ ĪUMSILS, izstrādājot politikas dokumentu, nepieaicināja ekspertus, bet tā vietā rīkoja konkursu firmām.

ĪUMSILS nolikumā rakstīts: "Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts ir sabiedrības integrācijas nozares vadošā valsts pārvaldes iestāde," minēts arī, ka ĪMUSILS "atbilstoši kompetencei izstrādā tiesību aktu un politikas plānošanas dokumentu projektus sabiedrības integrācijas jomā".

Sašutusi ir arī Valsts kancelejas vadītāja Gunta Veismane, norādot - sekretariāts ir atbildīgs par politikas izstrādi, un, ja politikas dokuments nav izstrādāts, to nevajadzētu uzlikt darīt citiem. "Priekš tā sekretariātā ir politikas departaments. Kam tad citam sekretariāts ir domāts? Tas, ko viņi varēja darīt, - noorganizēt darba grupu un ekspertus piesaistīt pirmsanalīzes novērtējumam, nevis dokumenta rakstīšanai," viņa skaidro.

Latvijas Cilvēktiesību centra vadītāja Ilze Brands-Kehre par ĪUMSILS rīcību nosaka: "Tā ir bezatbildīga un nepieļaujama prakse, jo šī dokumenta izstrāde ir ierēdņu darbs - izstrādāt atbildīgu un politisku dokumentu. Šim dokumentam bija jābūt ļoti nopietni, pamatoti izstrādātam, iesaistot konkrētus speciālistus, nevis kādam liekot ātri kaut ko uzrakstīt."

ĪUMSILS dibināts 2002.gadā. Sākotnēji tajā strādāja divi cilvēki - īpašu uzdevumu ministrs Nils Muižnieks un viņa padomnieks Aleksandrs Brandavs, 2003.gadā ĪUMSILS strādāja ap desmit darbinieku, bet pašlaik - 48 darbinieki.

Kopējais sekretariāta izdevumu budžets 2008.gadā bija 1,75 miljoni latu.

 

VSAA darbinieki brīdina par streiku

BNS   09/15/08    Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) darbinieki ir gatavi streikam, ja viņiem nekompensēs inflācijas pieaugumu. VSAA darbinieku streika gadījumā netiks nodrošināta klientu pieņemšana, kā arī nenotiks ikmēneša bērnu, slimības, bezdarba, bērna kopšanas, citu pabalstu un pensiju izmaksas. Tādējādi streiks var skart vairāk nekā 900 000 Latvijas iedzīvotāju.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībā aģentūru BNS informēja, ka informācija par šādas protesta akcijas iespējamību saņemta no Valsts iestāžu, pašvaldību, uzņēmumu un finanšu darbinieku arodbiedrības, kas 200 dalīborganizācijās apvieno 5300 biedru.

VSAA darbinieki sagatavojuši vēstuli Labklājības ministrijai, kurā uzsvērti neizpildītie solījumi jau kopš iepriekšējās ministres Dagnijas Staķes darbības laika. Arodbiedrība vairāk nekā tūkstoša VSAA darbinieku vārdā pieprasa segt inflācijas radītos zaudējumus un nepasliktināt koplīgumu. Pretējā gadījumā tiks izskatīts galējs līdzeklis savu interešu aizstāvībai - streiks.

Latvijas valsts iestāžu, pašvaldību, uzņēmumu un finansu darbinieku arodbiedrība darbojas kopš 1920.gada, kad tika dibināta Latvijas valsts darbinieku arodbiedrība. Arodbiedrības sastāvā ir pāri par 200 dalīborganizāciju visos Latvijas rajonos, kas apvieno 5300 biedru.

 

Godmanis tomēr nolemj likvidēt trīs īpašo ministru amatus

Apollo   09/16/08    Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) tomēr nolēmis likvidēt visus trīs īpašu uzdevumu ministru sekretariātus. To viņš paziņoja otrdien Latvijas Televīzijas raidījumā "Labrīt, Latvija!".

Par lēmumu pārstrukturēt valdību vakar tika informēta koalīcijas padome.

Pēc Godmaņa teiktā, īpašu uzdevumu sekretariāti tiks "iestrukturēti" citās institūcijās.

Īpašu uzdevumu sekretariātu Eiropas Savienības (ES) līdzekļu apguves lietās iekļaus Finanšu ministrijā, Integrācijas lietu sekretariāta pārraudzītās tēmas, piemēram, mazākumtautību programmas un sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām, "iestrukturēs" Bērnu un ģimenes lietu ministrijā.

Visgrūtākais lēmums, pēc Godmaņa teiktā, ir par Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta nākotni. Tā funkcijas un uzdevumi varētu tikt nodoti pašiem resoriem, kas iesaistīti projektu īstenošanā, vai arī varētu veidot īpašu aģentūru pie valdības.

Savukārt vēl tālākā nākotnē jeb pēc tam, kad tiks pabeigta reģionālā reforma, vienā ministrijā būtu jāapvieno RAPLM un Vides ministrija, uzskata premjers.

Kā atzina Godmanis, ir zināma pretruna starp attīstību un vidi, taču šo pretrunu būtu svarīgi atrisināt vienā resorā un tad ar kopēju nostāju nākt uz valdību.

Premjers uzskata, ka, īstenojot šīs iecerētās strukturālās izmaiņas, līdzsvars koalīcijā un valdībā "principā saglabātos".

Premjera preses sekretārs Edgars Vaikulis aģentūru LETA informēja, ka šāds lēmums ir Godmaņa piedāvājums valdību veidojošajām partijām, kurām nu šis jautājums būs jāizvērtē. Par savu lēmumu premjers informēšot arī sociālos partnerus.

Iepriekš, lemjot par šo jautājumu, Godmanis uzvēris, ka valdību gaida nepopulāri, bet valstij svarīgi lēmumi, kurus var pieņemt tikai stabila valdība, tāpēc jautājums par sekretariātu likvidēšanu līdz budžeta izveidošanai tika atlikts.

Tomēr esošajā budžeta situācijā šie soļi esot jāsper, funkcijas uzticot citiem un vienlaikus neizjaucot politisko līdzsvaru valdībā.

Īpašu uzdevumu ministrs ES līdzekļu apguves lietās patlaban ir Normunds Broks (TB/LNNK), īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās - Oskars Kastēns (LPP/LC), īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās - Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) virzītā Signe Bāliņa.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs patlaban ir Edgars Zalāns (TP), bet vides ministrs - Raimonds Vējonis (ZZS).

Kā ziņots, iepriekš pret sekretariātu likvidēšanu visvairāk iebildumus pauda tieši ZZS. ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis augusta beigās aģentūrai LETA atzina, ka Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta likvidēšana var izraisīt neprognozējamas sekas valdības koalīcijā.

 

Septembrī mediķi rīkos brīdinājuma streiku, oktobrī - visu medicīnas darbinieku streiku

LETA  09/16/08    26.septembrī notiks mediķu brīdinājuma streiks un pikets pie Saeimas ēkas, kurā piedalīsies ambulatoro un konsultatīvo struktūrvienību darbinieki, bet oktobra beigās plānots visu medicīnas darbinieku streiks.

Šodien Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) padomes ārkārtas sēdē tika nolemts, ka vispārējs mediķu streiks notiks no 30.oktobra līdz 31.oktobrim. Tajā iesaistīsies arī slimnīcas un piedalīsies gandrīz visas struktūrvienības, izņemot reanimācijas nodaļas, asins pārliešanas punktus un vēl citas neaizstājamas nodaļas, taču otrā streika dienā iespēju robežās pievienosies arī šie darbinieki, aģentūru LETA informēja LVSADA priekšsēdētājs Valdis Keris.

Pēc viņa teiktā, ņemot vērā to, ka valdība neieklausās arodbiedrību aicinājumos, bet arodbiedrības līdz šim jau ir gājušas uz vairākiem kompromisiem ar valdību, oktobra streiks ir neizbēgams.

LETA jau ziņoja, ka 19.augusta sēdē LVSADA padome nolēma septembrī rīkot brīdinājuma streiku un piketu pie Saeimas nama. Streikā tiks iesaistītas ārstniecības iestāžu struktūrvienības, kas sniedz plānveida ambulatoro, konsultatīvo un medicīnisko palīdzību. Neatliekamā medicīniskā palīdzība tiks nodrošināta pilnā apjomā visā valstī.

Streika prasība ir, lai ārstniecības personu darba algas aprēķinam no 2008.gada janvāra ar atpakaļejošu datumu piemēro 2007.gada 14.augustā apstiprināto prognozi par vidējo darba samaksu tautsaimniecībā 2007.gadā, kas ir 389 lati mēnesī.

Mediķi pieprasa no 2009.gada līdz 2014.gadam, katru gadu plānojot darba samaksas palielinājumu veselības aprūpes nozarē strādājošiem nākamajam gadam, aprēķinos izmantot gada pirmajā ceturksnī konstatēto vidējo darba samaksu tautsaimniecībā plānošanas gadā, nevis 2006.gada prognozi par vidējās darba samaksas tautsaimniecībā pieaugumu minētajā periodā.

Kā ziņots, medicīnas personāla aktivitāte, piesakoties brīdinājuma streikam, ir ļoti liela. Līdz šim ir pieteikušies jau aptuveni 500 cilvēku, kas norādot uz lielo neapmierinātību, jo šīs struktūras slimnīcās ir salīdzinoši nelielas, norāda Keris.

LVSADA priekšsēdētājs prognozē, ka līdz plānotajam piketam arodbiedrība varētu saņemt vēl vairākus streika dalībnieku pieteikumus.

 

Saeimas deputāti uzmanību pievērsīs skolēnu pienākumu paplašināšanai

NRA   09/16/08    Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija rīt konceptuāli spriedīs par deputātu ierosināto priekšlikumu paplašināt skolēnu pienākumus, vēstī Saeimas preses dienests.

Grozījums Izglītības likumā paredz noteikt, ka skolēnu pienākums ir piedalīties skolas un tās apkārtnes uzkopšanā un labiekārtošanā.

Šobrīd skolēnu pienākumi ir iegūt pamatizglītību, ievērot izglītības iestādes nolikumu un iekšējās kārtības noteikumus, kā arī ar cieņu izturēties pret valsti un sabiedrību.

Sēdē aicināti piedalīties Izglītības un zinātnes ministrijas, arodbiedrības „Latvijas Izglītības vadītāju asociācija” un Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāvji.

 

Deputāti nedod cerības, ka mācību grāmatas varētu nodrošināt valsts

Vita Dreijere,  Diena   09/16/08    Lai gan LR Tiesībsargs atzinis, ka pašreizējā situācija, kad ģimenēm pašām jāmaksā par skolēnu mācību grāmatām, ir pretrunā Satversmei un vairākiem starptautiskajiem tiesību aktiem, atbildīgo Saeimas komisiju sēde otrdien nedeva iemeslu domāt, ka šis atzinums varētu būt par pamatu tam, lai jau tuvākajā nākotnē to pilnībā finansētu valsts. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas, kā arī Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas kopīgajā sēdē deputāti secināja, ka vispirms valdībai jāpilda iepriekš dotie solījumi. Proti, Ministru kabineta (MK) noteikumos paredzēts, ka valsts budžetā katra skolēna mācību grāmatu iegādei jāparedz septiņi lati gadā, kas šobrīd netiek ievērots. Valsts šogad vienam skolēnam atvēlējusi 4,12 latus.

Bez mācību grāmatām nav iespējams mācību process, taču no pašvaldību atbildēm tiesībsargam izriet, ka vairumā gadījumu bērni ar visām nepieciešamajām mācību grāmatām netiek nodrošināti, līdz ar to ir radīta situācija, ka skolēnu nodrošinājums atšķiras atkarībā no pašvaldības, norādīja Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību departamenta vadītāja Laila Grāvere. Šai problēmai skaidru risinājumu Saeimas deputāti sniegt nevarēja — sēdē izskanēja gan atsaukšanās uz valsts budžeta ierobežotajām iespējām, gan nevienprātība, vai tiesību akti tiešām paredz bezmaksas mācību literatūras nodrošināšanu, jo likumdošanā nav skaidri definēts, kas ir «bezmaksas izglītība», iespējamas problēmas deputāti saskatīja arī grāmatu iepirkšanas procesā.

Savukārt premjera padomnieks Eduards Ikvilds iebilda tiesībsarga secinājumam, ka, nodrošinot mācību grāmatas nepietiekamā apmērā, Latvija būtu pārkāpusi starptautiskos tiesību aktus, taču viņš rosināja deputātus domāt par izmaiņām likumprojektā Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu un Iepirkumu likumā, lai risinātu problēmu, ka atsevišķās pašvaldībās bērni ir labāk nodrošināti ar mācību līdzekļiem nekā citās. Viņš bija vienisprātis ar deputātiem, ka vispirms jānodrošina, lai valdība pildītu saistības, ko pati uzņēmusies, ar ko domāta līdzšinējā valdības nespēja pildīt MK noteikumus, mācību grāmatu iegādei piešķirot mazāku finansējumu nekā noteikumos teikts. Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Vispārējās izglītības departamenta direktors Artūrs Skrastiņš apstiprināja, ka ministrija 2009.gada valsts budžetā šim mērķim lūgusi 1,9 miljonus latu, ar ko būtu gana noteikumu izpildei. Tiesa, pētījumi pirms mācību gada sākšanās apliecināja, ka ar septiņiem latiem mācību grāmatu iegādei nepietiek, jo nereti vecākiem šim mērķim jāatvēl vairākkārt lielākas summas.

 

Valdība joprojām neredz iespējas piekāpties arodbiedrībām

LETA  09/16/08    Pēc otrās tikšanās ar sociālajiem partneriem valdība nav mainījusi savu līdzšinējo nostāju algu iesaldēšanas jautājumā. Šodien gandrīz trīs stundas noritēja kārtējā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēde, kurā sociālie partneri iepazīstināja ar saviem priekšlikumiem un redzējumu budžeta veidošanā, tomēr nekādas konkrētas vienošanās netika panāktas.

Nākamā NTSP sēde ir paredzēta 29.septembrī plkst.15.

Kā pēc sēdes žurnālistiem uzsvēra premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), esošā ekonomiskā situācija un budžeta ieņēmumu izpilde neļauj iegūt papildu līdzekļus atalgojuma palielināšanai. "Valsts var tērēt tikai tik līdzekļu, cik tai ir, un nav iespējama vēl lielāku summu aizņemšanās uz budžeta deficīta rēķina."

Premjers atzina, ka esošajā situācijā viņš neredz iespējas atalgojuma palielināšanai - esot vien iespējams lemt par atbalsta mehānismiem caur pašvaldībām maznodrošināto grupām.

Ceturtdien, 18.septembrī, visas ministrijas iesniegs savus priekšlikumus par tēriņu samazinājumu un pēc šīs informācijas apkopošanas valdība arī prezentēs sociālajiem partneriem savas iespējas un darbības valsts aparāta mazināšanā.

Savukārt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētājs Pēteris Krīgers uzsvēra, ka arodbiedrības joprojām uzskata, ka valdībai būtu jākompensē inflācijas sadārdzinājums. Izņēmums gan varētu būt lielo atalgojumu segmenti, kuros inflācijas kompensēšana nebūtu nepieciešama.

Lai arī valdība noraidījusi lielāko daļu no arodbiedrību iesniegtajiem priekšlikumiem, Krīgers joprojām cer, ka kopējās diskusijās pusēm izdosies rast zināmus kopsaucējus.

Ja arodbiedrībām neizdosies pārliecināt valdību, tā turpinās diskusijas ar Saeimas deputātiem. Neesot izslēgta arī protesta akciju rīkošana, brīdināja arodbiedrību līderis.

Sociālo partneru piedāvājumi valdībai aptver divus jautājuma blokus - uzņēmējdarbības sekmēšanu un vides sakārtošanu, kā arī valsts administratīvā aparāta sakārtošanu un mazināšanu.

Arodbiedrības joprojām rosina inflācijas kompensēšanu 17% apmērā, kas, pēc Finanšu ministrijas aplēsēm, prasītu papildu 174 miljonus latu. Arī darba devēji iestājas par atalgojuma palielināšanu atsevišķām grupām, kam būtu nepieciešami 20 miljoni latu.

Tāpat tiek rosināta ar nodokļiem neapliekamā minimuma būtiska palielināšana, kam arī finanšu līdzekļu nav.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) pagaidām valdības īstenoto sociālo dialogu trīspusējās sadarbības padomes līmenī uzskata par formālu "tvaika nolaišanu", norādot, ka diskusijas par reāliem skaitļiem 2009.gada valsts budžetā sāksies vien tad, "kad valdība būs izpildījusi savu mājas darbu - būtiski samazinājusi valdības dienestu izdevumu īpatsvaru budžetā". LBAS neplāno mīkstināt savu pozīciju par algu pieaugumu zemu atalgotajām profesijām, taču norāda, ka tās uzskati vairākos būtiskos jautājumos saskan ar valdības un Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) nostāju.

Ar valdību LBAS ir vienisprātis vairākos jautājumos, kas skar budžeta izdevumu sadaļu - būtiski samazināt valdības dienestu izdevumus, kā arī nepalielināt algas tiem valsts sektorā strādājošajiem, kuriem darba atalgojums mērāms tūkstošos latu.

"Tomēr atšķirības parādās, kad sākam runāt par skaitļiem. Piemēram, valdība savu ministriju izdevumus ir gatavas samazināt par nedaudz vairāk nekā 10%, kamēr mēs uzskatām, ka minimālajai prasībai būtu jābūt vismaz 15%," uzsvēris LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers.

"Latvijas Banka ir veikusi šokējošus aprēķinus, pierādot, ka Latvijā valsts aparāts ir pārliecinoši pats dārgākais Eiropā - 2006.gadā vairāk nekā 20% no valsts budžeta veidoja valsts dienestu izdevumi, kamēr Igaunijā šis skaitlis bija ap 7%," teikts LBAS paziņojumā.

Vairāki no LBAS pagājušajā nedēļā valdībā iesniegtajiem priekšlikumiem budžeta ienākumu palielināšanai un izdevumu samazināšanai sakrīt ar otra sociālā partnera - LDDK - priekšlikumiem. Praktiski identiska esot nostāja uzņēmējdarbības stimulēšanas jautājumos, tostarp reinvestētās peļņas atvieglošanā, nodokļu nepalielināšanā u.c.

Turpretī par absurdu LBAS uzskata izskanējušo ideju sniegt dažāda veida atbalstu zemu atalgoto profesiju pārstāvjiem, kas liecinot par vēlmi atgriezties pie deviņdesmito gadu sākuma metodēm, kad iedzīvotājiem tika izplatīti taloni, par kuriem iegādāties nepieciešamās preces.

"Mēs taču runājam nevis par dzīves pabērniem, kuri nespētu paši sev nopelnīt pārtiku, bet gan par cienījamām profesijām - ārstiem, pedagogiem, policistiem, kuri diemžēl atkarīgi no valsts finansējuma. Mums vienkārši jānodrošina viņiem iespēja adekvāti nopelnīt un nebažīties par straujo inflācijas kāpumu," sacījis LBAS vadītājs.

LBAS vērtējumā, šīsdienas sarunas pierādīja, ka "Finanšu ministrija joprojām nav gatava sniegt profesionālus komentārus par LBAS un LDDK priekšlikumiem, savukārt premjerministrs nevar dot solījumus, kamēr Finanšu ministrija nav veikusi aprēķinus par visu ministriju iespējām ietaupīt budžeta līdzekļus". "Šobrīd valdībai ir apjomīgs mājas darbs, ar kuru viņiem jātiek galā tuvāko divi nedēļu laikā. Cik tas būs sekmīgs - tas atkarīgs no katra ministra izpratnes par situācijas nopietnību," uzskata Krīgers.

Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs NTSP sēdē bija vēl skeptiskāks par ekonomikas turpmāko attīstību un uzstāja uz bezdeficīta budžeta veidošanas nepieciešamību, jo pretējā gadījumā, veidojot budžetu ar deficītu, turpmākajos gados tas tikai palielināsies.

Savukārt Latvijas Komercbanku asociācijas vadītājs Teodors Tverijons norādīja, ka nākamā gada budžetā izvēlētā iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmes prognoze 2% apmērā var izrādīties pārāk optimistiska un budžetu tomēr vajadzētu veidot pie daudz zemākas IKP izaugsmes prognozes.

 

Brigmanis: Godmaņa lēmums par sekretariātiem ir acu aizmālēšana sabiedrībai

LNT  09/16/08    Politiķi saka: īpašu uzdevumu sekretariātu likvidēšana ir valdības vēstījums, ka ekonomiskās krīzes apstākļos līdzekļi jātaupa visiem. Koalīcijas partijas ir pārliecinātas, ka iecerētās strukturālās varas izmaiņas valdības krīzi neizraisīs.

Valdošās koalīcijas partijas gan atzīst, ka sekretariātu likvidēšana neatsver tos līdzekļus, kas būtu nepieciešami iepriekš solītajai algu palielināšanai skolotājiem, mediķiem, policistiem un kultūras darbiniekiem. Kā zināms, premjers, paziņojot par algu iesaldēšanu valsts sektorā strādājošajiem, ir nonācis konfliktā ar arodbiedrībām. Taču premjera lēmums līdzsvaru pašā koalīcijā neizjaukšot.

Augusts Brigmanis, ZZS frakcijas priekšsēdētājs: "Mums šīs izmaiņas nerada nekādus jautājumus par esošās valdības stabilitāti. Šo jautājumu risināšanas mērogā mēs netaisāmies ne Godmani gāzt, ne kādu citu valdību veidot. Ja valdības vadītājs grib izšķirties par šādu soli un ja viņš šādas lietas grib veidot, lai tas tā notiek. Lai gan es vēlreiz uzsveru, ka visa šī sekretariātu likvidēšanas kņada ir tukšas mucas dauzīšana - nekas vairāk tas nav. Tas vienkārši ir mēģinājums kaut kā sabiedrībai acis aizmālēt - notiek darbību imitācija par budžeta līdzekļu taupīšanu."

Apmaiņā pret sekretariātu likvidēšanu valdība prasīs arodbiedrību piekāpšanos algu iesaldēšanas jautājumā - tā savukārt uzskata eksperti. Kompromiss varētu būt, ka apmaiņā pret sekretariātu likvidēšanu arodbiedrības piekrīt, ka algas skolotājiem, mediķiem, policistiem un kultūras darbiniekiem tiek palielinātas mazāk, nekā iepriekš solīts.

Premjera Ivara Godmaņa lēmums par īpašu uzdevumu sekretariātu likvidēšanu ir mēģinājums panākt kompromisu ar skaļi protestējošajām arodbiedrībām par valdības iecerēto algu iesaldēšanu valsts sektorā strādājošajiem. Kā norāda eksperti, valdības vadītāja gājiens ir kā apmaiņas darījums.

Filips Rajevskis, politologs, LNT eksperts: "Viss tiks darīts, lai saglabātu līdzsvaru. Ja zaudētāji būs, tad kaut ko zaudēs visas partijas. Nezaudējot neko, no šīs krīzes situācijas un konfrontācijas ar arodbiedrībām iziet nevar - pati koalīcija to saprot. Domāju, ka tas ir tāds pietiekoši izsvērts lēmums un apmaiņa starp arodbiedrību un valdību - ka vieni piekāpjas algu jautājumā, otri - publiski iet soļus un samazina izdevumus."

 

Viedoklis: Premjerministrs taustās

Viktors Avotiņš,  NRA   09/17/08    Ja valsts pārvaldei pa priekšu rikšotu valsts politika, tas būtu saprotami. Bet valsts pārvaldei pa priekšu rikšo partiju politika. Šī ļoti kaprīzā dāmīte veido koalīcijas un, tās sataisījusi, uzdodas par valsts politiku.

Tāpēc arī pārmaiņu robežu valsts pārvaldē, tās struktūru tapšanu vai likvidāciju nosaka nevis profesionāli apsvērumi, bet tas, cik lielā mērā un cik galēji šīs pārmaiņas var ietekmēt attiecības koalīcijā. Tā vien šķiet, ka pat šajā krīzes vai priekškrīzes, tātad arī koalīcijas partiju nākotnei izšķirīgā situācijā partijām nav vienotas politiskas (!) rīcības bāzes. Pat sarežģītā situācijā tās acīmredzot netaisās ņemt galvā nu jau seno ieteikumu – panākt plašu politisku vienprātību valsts pārvaldes jautājumā. Proti – radīt varas centru, vienoties par katram koalīcijas loceklim saistošiem kopīgiem pamatprincipiem, noteikt stratēģisko virzienu... Acīmredzot tiek uzskatīts, ka koalīcijas partiju interešu summa arī ir tas stratēģiskais virziens.

Tāpēc, lai arī reiz radās skaistas lietas (piemēram, Publiskās pārvaldes reformas programma vai Valsts pārvaldes iekārtas likuma koncepcija u.c.), kur vēlamais stāvoklis aprakstīts skaidri, viegli uztverami un samērā lietišķi, Latvijas "administratīvais vājums" sešu septiņu gadu laikā kopš šo skaisto lietu tapšanas nekur nav pazudis. Latvijas valsts pārvaldes izskatu un saturu turpina noteikt ne tik daudz "stratēģiskais virziens", cik partiju sadzīvošanas intereses.

Bet, ja, kā premjerministrs saka, "ir veikts pilnīgs valsts pārvaldes audits" katrā struktūrā un ja tas bijis profesionāls, tad jau no šā audita rezultātiem vajadzētu skaidri redzēt, ko un kāpēc iespējams atlaist, ko likvidēt, ko transformēt... Nevajadzētu grābstīties, kā tagad – sekretariātus šurp, sekretariātus turp.... Redzēdami šā audita rezultātus, arī darba devēji un arodbiedrības nonāktu pie konkrētākiem ierosinājumiem. Bet koalīcija acīmredzot grib sevi pasargāt no profesionāla risinājuma. Pagaidām tā ar savām idejām nevis pielāgo pārvaldi krīzes situācijai, bet atzīstas, ka daļu izpildvaras veido struktūras, kas tikušas dzemdētas kā politiski Figaro. Koalīcijas stabilitātei vajag – šurp, koalīcijas izdzīvošanai nevajag – turp. Par to likvidāciju profesionāls slēdziens nav nepieciešams. Pietiek ar politisku.

Protams, normālā situācijā, piemēram, integrācijas apsvērumiem, tāpat kā kultūrapziņai, vajadzētu būt klāt katrā, vismaz oficiālā, ikdienas izpausmē. Būt katras ministrijas darbības elementam. Mums ievajadzējās speciālu sekretariātu, kurš tā arī nespēja tapt par valsts integrācijas programmu virsvadītāju, izpildes koordinatoru. Tomēr šā sekretariāta likvidācija rada zināmu pretestību. Tas nav bijis tas, kam ticis domāts, bet tapis par tādu kā oficiālu amortizatoru starpetniskās attiecībās. Vietu, kur minoritātēm justies oficiāli ieraudzītām, kaut cik solidārām ap valsti, caur kuru minoritāšu aktivitātes tapušas publiski redzamas, kur varēts pasūroties par savstarpēju nesaprašanos... Ir jādomā, cik šāds oficiāls "amortizators" tagad varētu būt nepieciešams. Smieklīga šķiet ideja iekļaut sekretariāta funkcijas Bērnu un ģimenes lietu ministrijā. Tā teikt – pēc partijas piederības. Nu, kā tad, Tieslietu ministrija tagad tēvzemiešu ministrija. Ne "mūsējā". Vēl viena norāde uz to, ka pārvaldes optimizācijā pagaidām primārās turpina būt nevis valsts, bet varas sadales intereses.

Abu pārējo sekretariātu likvidācija subjektīvi šaubas nerada. E-lietu sekretariātam, ņemot vērā citu valstu (ASV, Vācija) pieredzi, jau otrajā darbības gadā vajadzēja nevis prasīt līdzekļus no valsts budžeta, bet pārtikt no ekonomijas, ko tas radījis, ieviešot valsts pārvaldē elietas. Lai arī sekretariāta mājaslapā var redzēt, ka tā esamība pamatota, balstoties uz vārdu "pārvalde", faktiski sekretariāts aprobežojies ar vārdu "elietas". Darbojies kā kura katra IT organizācija, kurai dots apgādāt valsts pārvaldi ar smukām, modernām mantiņām, neprasot no šīs apgādes izrietošas pārmaiņas pārvaldes saturā un izskatā. Savukārt ES Finanšu pārvaldes sekretariāts, neraugoties uz lepno nosaukumu, tā arī nav kļuvis šīs naudas pārvaldē par priekšspēlētāju, bet izpaudies no "smagāku" interesentu aizmugures, dziedājis tiem nopakaļ. Ne velti vienā laidā tiek uzsvērts, ka pieejamība ES naudai ir supersmagi birokratizēta. Varbūt tagad kļūs vieglāk. Vispār nav lāgā saprotams, kāpēc iestāšanās ES tiek minēta kā vietējā birokrātisma vairošanās attaisnojums. Runa taču ir par funkciju, pat suverenitātes deleģēšanu. Pēc iestāšanās ES ministrijām būtu jāpaliek tukšākām un pārvaldes izdevumi jāsamazina vismaz par kādu daļu tās naudas, kas tiek maksāta ES.

Protams, sekretariātu likvidācija ir paraugdemonstrējumiem labs pasākums. Top likvidētas struktūras, kuras vada kabineta (koalīcijas) locekļi, top noņemtas svarīgas izkārtnes. Mediji to novērtēs. Tomēr – kad sekos pamatdarbs? Piemēram, principiāla dažādo aģentūru nepieciešamības revīzija ministrijās, sākot ar Veselības un Labklājības, beidzot ar Izglītības un Satiksmes ministriju. Kad būs redzams slēdziens, cik operatīvās darbības subjekti nepieciešami šai valstij? Kad būs profesionāls pamatojums, kāpēc šai NATO valstij jāuztur sava Aizsardzības ministrija, kura neveic ministrijas, bet tikai koordinatora funkcijas? Kāpēc Vides ministrijas funkcijas tiek izsmeļoši aprakstītas ar aģentūras līmenim atbilstošas struktūras motivāciju? Kad, lai reāli varētu runāt par ārstu, skolotāju u.c. darba, uzņēmēju un valsts attiecību u.tml. debirokratizāciju, beidzot tiks savesta kārtībā lietvedība? Vismaz tādā garā izrādot cieņu to darbam, kuru algas grasās tikt iesaldētas, utt., u.tml.

Ja jau tiešām būtu runa par krīzes noteiktām pārmaiņām valsts pārvaldē, tad no optimāla "miera laiku" modeļa tiktu taisīts pārdomāts modelis krīzes posmam. Pagaidām iecerētas vien atsevišķas, manuprāt, minimālas, pārmaiņas, kuras normālas pārvaldes labad būtu jāveic neatkarīgi no tā, cik trekni laiki pienākuši.

 

Viedoklis: Godmanim ir plāns

Karina Korna, partijas «Sabiedrība citai politikai» līdzpriekšsēdētāja   Apollo   09/17/08    Pēdējās nedēļās gandrīz vai katrs Latvijas iedzīvotājs ar draugiem, radiem vai kolēģiem ir pārrunājis ekonomiskās krīzes ietekmi uz valsti kopumā un katru no mums. Kurp mēs ejam, un kādi ir iespējamie valsts attīstības scenāriji? Viedokļi ir dažādi, diemžēl jāatzīst, ka lielākā daļa cilvēku nākotni redz drūmās krāsās.

Arī Lato Lapsa savā 11. septembra komentārā «Kāpēc mums, mūjābeļiem, neko nevajag zināt par stāvokli valstī?» nākotni neskata gaišās krāsās. Jāatzīst, ka viņš precīzi raksturojis gan esošo situāciju, gan Ivara Godmaņa darbību, taču atļaušos iebilst Lapsas kungam vienā būtiskā jautājumā.

Nevaru piekrist apgalvojumam, ka Godmanim nav skaidra plāna. Domāju, ka Godmaņa galvā ir plāns — pilnīgi skaidrs plāns, kas gan nav saistīts ar vīziju, kā izvest valsti no krīzes, taču labi izskaidro Ministru prezidenta publisko rosīšanos.

Godmaņa plāns ir gaužām vienkāršs — būt premjeram — izskatīties nopietnam, darbīgam, valstiski aizņemtam utt., u.t.jpr. Un diemžēl izrādās, ka mūsu valstī ar to pat pietiek. Tas nebūt nenozīmē, ka premjeram būtu jābūt skaidram redzējumam ekonomikā. Tas arī nenozīmē, ka premjeram būtu jāspēj nodrošināt vai vismaz prasīt, lai viņa kabineta ministri godprātīgi un jēgpilni pildītu savus pienākumus. Pašreiz ministru vienīgais un galvenais uzdevums ir būt, jo premjers zina atbildes uz visiem jautājumiem viņu vietā. Vismaz premjeram tā šķiet.

Tāds, lūk, ir Godmaņa plāns. Gana skaidrs un saprotams. Un šis plāns neparedz premjera izpratni par to, ka valstī ir krīze, ka valsts budžetā netiek iekasēts pietiekami daudz nodokļu, ka visi termiņi, lai kaut cik laicīgi un kvalitatīvi spētu sagatavot nākamā gada valsts budžeta projektu, ir pagājuši. Un galu galā to, ka krīze ekonomikā negatīvi ietekmē lielāko daļu mājsaimniecību.

Tas tā, punkts viens. Lai kāds neapgalvotu, ka premjeram nav plāna.

Punkts divi ir ne mazāk bēdīgs Godmaņa valdībai. Plāni, ko Godmanis ir centies iegalvot kā savus plānus, izrādījušies kļūdaini.

Stājoties amatā, Godmanis paziņoja, ka pirmo simt dienu plāns un valdības galvenā prioritāte ir ekonomikas stabilizācija. «Nedrīkst pieļaut strauju ekonomikas samazināšanos, kas saistītos ar nodokļu masas sarukumu,» sacīja I. Godmanis. Runājot par iespējamo šā gada iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma kritumu, I. Godmanis atzina, ka ir pētījis vairāku starptautisku institūciju veiktās prognozes un tās svārstās ap 5–6%. Taču viņš apšaubīja Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) prognozi, ka IKP varētu kristies līdz pat 3%. Īstenība ir izrādījusies Godmanim nelabvēlīga.

Godmanis pauda apņemšanos šogad noturēt budžeta pārpalikumu 1% apjomā. Tagad viņš jebkuru deficītu, kas nepārsniegtu 3% no IKP, uzskatītu par neticamu veiksmi.

Patlaban neesot arī īstais laiks pieņemt lēmumus par ārvalstu darbaspēka ievešanu, jo, «mainoties ekonomiskajai konjunktūrai, palielināsies bezdarbs». Tas neliedza Godmaņa valdībai pēc īsa brīža lemt par viesstrādnieku importa atvieglošanu.

Šo sarakstu varētu turpināt, uzskaitot visu, ko Godmanis ir sasolījis gan sociālajā sfērā, gan darba tirgus uzlabošanā, gan uzņēmēju brīvības veicināšanā.

Un vēl punkts trīs. Godmanis, otrreiz kļūstot par valdības vadītāju, ieviesa jaunu terminu — «politiskā loģika». Īsti gan saprotams nav, ko viņš ar to tika domājis, jo īpašu loģiku valdības darbā saskatīt pagrūti. Taču, analizējot valdības un tās vadītāja darbu, iesaku ieviest vēl vienu jaunu terminu — «politiskais noilgums». Iebildīsiet — tas ir juridisks termins un uz politiku nav attiecināms. Godmaņa valdība pierāda, ka ir.

Ja iepriekš politiskais noilgums bija mērāms tādās laika vienībās kā no-vēlēšanām-līdz-vēlēšanām, patlaban šī laika vienība saīsinājusies vairākkārt. Godmanis vienu dienu var apgalvot, ka likvidēs sekretariātus vai paaugstinās sociālā nodrošinājuma pabalstu, bet pēc pāris dienām vai mēnešiem bez sirdsapziņas pārmetumiem apgalvo, ka darīs ko pilnīgi pretēju. Un vienīgais, kas šos abus paziņojumus saista, ir rūpju pilna sejas izteiksme. Pēdējo gadu laikā mēs esam pieraduši, ka politiķu solījumiem ticēt nevar, taču tādu kliedzošu konsekvences trūkumu savos lēmumos nedemonstrēja pat TP, LPP/LC, TB/LNNK, ZZS un iepriekšējais premjers Kalvītis. Viņš savā augstprātībā bija konsekvents līdz galam. Nav jābrīnās, ka sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka Godmaņa valdības laikā turpinājusi sarukt sabiedrības uzticība parlamentam un valdībai.

Jāsecina, ka sev izdevīga viedokļa maiņa, neturēšanās pie saviem solījumiem un agresīva diskusijas maniere ir viens no Godmaņa plāna izpildes nosacījumiem. Diemžēl jāapbēdina Lapsas kungs, kas aicina Godmani «padalīties ar sabiedrību savās zināšanās par valsts reālo stāvokli». Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šādas zināšanas un spējas aiz atsevišķām skaitļu tabulām saredzēt valsts ekonomikas kopainu Godmaņa plāns būt par premjeru gluži vienkārši neparedz.

Man nācies ar ekonomikas ekspertiem diskutēt par šīs valdības un tās vadītāja darbību un rezultātiem. Daži Ministru prezidentu ir aizstāvējuši, sakot, ka acīmredzami viņam neesot viegli. Taču, vaicājot, lai nosauc kaut vienu nozīmīgu, sistēmisku lietu, ko Godmanis savas valdības laikā ir izdarījis, pārsvarā iestājās neveikls klusums.

Katrai tautai esot tāda valdība, kādu tā pelnījusi. Es par mūsu tautu esmu labākās domās un uzskatu, ka premjeru, kura vienīgais plāns ir būt premjeram, mēs neesam pelnījuši. Tādēļ gribētu aicināt aktīvi iesaistīties diskusijā par šīs valdības spēju vai nespēju vadīt valsti. Varbūt reiz tiksim sadzirdēti?

 

Opozīcija sāk runāt par Godmaņa valdības gāšanu

Portāls Eiroziņas.lv  09/17/08    Partijas Jaunais laiks (JL) Saeimas frakcijas deputāti uzskata, ka Ivara Godmaņa vadītā valdība ir valsts attīstību bremzējošs spēks, tādēļ nepieciešama rīcībspējīga valdība, kas spētu atrisināt aktuālos ekonomiskos, sociālos un tiesiskos jautājumus.

"Acīmredzami Godmaņa valdībai nav vīzijas par darāmo krīzes novēršanai. Lai Latvijas iedzīvotāji pārdzīvotu ekonomisko krīzi, nepietiek vien runāt par ierēdņu skaita samazināšanu, nevērtējot valsts institūciju darbības efektivitāti kopumā, nedrīkst slēgt trīssimt autobusu reisu, bet saglabāt 2,5 miljonu dotāciju lidojumiem uz Liepāju un Ventspili, nedrīkst izpatikt politiķu vēlmēm būvēt sev simtiem miljoniem vērtas celtnes, bet naudu taupīt uz sociālo pabalstu, skolotāju, policistu un mediķu algu rēķina," uzsver JL Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis.

JL neatbalstīs šādu valsts attīstību graujošu budžeta projektu un uzsver, ka budžeta veidošanā pieļautās kļūdas var izrādīties valdības un koalīcijas pastāvēšanai liktenīgas.

Godmaņa pienākums ir pildīt dotos solījumus – garantēt solītos pabalstu un algu pielikumus, optimizēt valsts pārvaldes darbu, beidzot izraudzīties Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju, nevis paralizēt KNAB darbu, kā arī pildīt vēlētājiem dotos solījumus pieņemt Satversmes grozījumus. Diemžēl neko no tā valdība nav bijusi spējīga paveikt, secina JL.

JL jau iepriekš uzsvēris nepieciešamību veikt valsts pārvaldes iestāžu institucionālos auditus un rūpīgi izvērtēt iestāžu veicamo funkciju efektivitāti un rezultativitāti.

Šāda pieeja valsts budžetu ļaus sabalansēt uz valsts pārvaldes optimizēšanas, nevis strādājošo algu rēķina.

Tāpat koalīcijai jāatsakās no politisku projektu īstenošanas gan nacionālā mērogā gan vietējās pašvaldībās, līdzekļus novirzot solītajai algu palielināšanai vismaz inflācijas apjomā.

Sarežģītajā ekonomiskajā situācijā nepieciešams veikt nopietnas un pārdomātas valsts pārvaldes reformas, lai uzlabotu tās darbības efektivitāti, nevis jāmēģina lāpīt budžetu uz skolotāju, mediķu un policistu rēķina, uzskata JL.

 

Saeima tomēr noraida ierosinājumu likvidēt īpašu uzdevumu sekretariātus

LNT  09/18/08    Valdības sekretariāti paliek. Šodien Saeima noraidīja "Jaunā laika" priekšlikumu ar nākamo gadu valdībā likvidēt visus īpašo uzdevumu ministru sekretariātus. "Jaunais laiks" skaidro, ka ar šo ierosinājumu grib dot savu artavu ekonomikas glābšanā, tomēr koalīcija no šāda atbalsta laipni atteicās.

Māris Kučinskis, TP Saeimas frakcijas vadītājs: "Ar šo problēmu ir jātiek un, šķiet, tiks galā pati koalīcija. Pagaidām jūsu palīdzība varbūt arī nebūtu nepieciešama."

Saeimas atbalstu neguva arī "Jaunā laika" ierosinājums līdz jaunajam gadam veikt visu valsts pārvaldes iestāžu funkciju auditu. Koalīcija norāda, ka valdība ar to jau nodarbojas.

 

Godmanis: Visgrūtākais brīdis būs nākamā gada janvāris

LETA  09/20/08     Visgrūtākais brīdis būs nākamā gada janvāris, intervijā laikrakstam "Diena" prognozē Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC).

"Kā nomaksāt rēķinus līdz janvārim, to es redzu labi, bet, kā apmaksāt rēķinus par janvāri pie aukstas ziemas, tas ir visgrūtākais brīdis," saka premjers.

Oktobrī gaidāms apkures cenu kāpums, tāpēc ir notikušas tikšanās ar pašvaldību vadītājiem un ir izstrādāts mehānisms, kā atbalstīt maznodrošinātos, tajā skaitā maznodrošinātos, kas strādā.

Godmanim esot zināmi regulatora lēmumi attiecībā uz apkures maksas palielināšanu par visām lielajām pilsētām. Viņš zina precīzi, kāds būs pieaugums [maksai par apkuri] - ja būs auksta ziema, mīnus četri grādi līdz temperatūrai labā ziemā, 2,7 grādi, un tas pieaugums apmēram pa vidu ir kaut kur 30%.

"Ja izrēķinu, ka vienam cilvēkam patlaban Rīgā samaksa par kvadrātmetru ir no lata līdz 1,30 latiem, un ja man 30% jāpieliek klāt, tad es rēķinu, ka vienam cilvēkam ir 20 kvadrātmetri, bet tad es rēķinu, ka tam cilvēkam vēl ir bērni, un tad kopumā tas sadārdzinājums varētu būt apmēram 20 lati," sarēķinājis premjers.

Viņš skaidro, ka valdība sadarbojas ar pašvaldībām, izdomājot, kā palīdzēt iedzīvotājiem.

"Apkures cenas ir nopietnas, tāpēc es redzu sociāli svarīgu uzdevumu, kā šos cilvēkus izvilkt ziemai cauri," uzsver Godmanis.

Viņš norāda, ka pašvaldībām ir maznodrošināto uzskaite, viņiem ir datu bāze un viņi precīzi zina, kam pienākas palīdzība.

Godmanis skaidro, ka pašvaldībām 15% no budžeta ir pabalstiem. No kopējiem pabalstiem 24% ir GMI pabalsti - garantētais minimālais ienākums. Tad ir vesela virkne iezīmētie pabalsti, un 33% ir neiezīmētie pabalsti, kur pašvaldības suverēni pieņem lēmumus, kam dod. (..) "Ja pēc pabalstiem atnāk tikpat daudz cilvēku, cik pagājušajā gadā, viņi paši tiek galā. Es paredzu, ka cilvēki atnāks vairāk. Tāpēc mēs parlamentā esam iesnieguši lēmumu un viņi pieņems, ka no tiem 33%, kas ir neiezīmētie pabalsti, 24% mēs liksim klāt GMI, un tas būs prioritizēts dzīvokļu pabalsts," par iespējamo palīdzību stāsta premjers.

Savukārt, ja ar to pašvaldībām nepietiek, uzreiz parādās valdības problēmas. Valdībai nav naudas, ko iedot uzreiz, tad valdībai jādod viņiem iespējas aizņemties kasē. Un, kad sezona beidzas, tad solidāri jādomā, ka var atrisināt šo problēmu. "Lēnām izmaksājot. Jo viņiem par siltumu jānorēķinās uzreiz. Siltumi ir parādā gāzei, tur nevar tā atlikt," iespējamo situāciju un atbalstu skaidro Ministru prezidents.

 

Svētki vairs nebūs katru dienu. Intervija ar Ivaru Godmani

Pauls Raudseps, Zane Zālīte-Kļaviņa,  Diena   09/20/08    Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) intervijā Dienas komentētāju nodaļas redaktoram Paulam Raudsepam un reportierei Zanei Zālītei-Kļaviņai

− No malas vērojot valdības diskusijas ar sociālajiem partneriem, šķiet, ka visā, ko saka arodbiedrības, darba devēji un ko jūs sakāt, nejūt tādas ļoti principiālas atšķirības. Visi gribi padarīt valsts aparātu efektīvāku utt. Turklāt jūs esat teicis, ka varētu nedaudz paaugstināt zemākās algas. Vai redzat pamatu kompromisam?

− Ja man jāsadala prioritātes, tad pirmā ir lauzt algu politiku tādu, kāda tā bijusi pēdējā laikā augšupejoša. Pirmais uzdevums ir vienkārši viņu neturpināt. Un tāpēc es labu laiku atpakaļ sāku par to runāt ar arodbiedrībām un arī publiski, ka mēs nevarēsim maksāt tos pieaugumus, kas ir parakstīti tajās vienošanās. Es nesaku, ka viņi vispār, uz visiem laikiem tiek atcelti, bet mēs 2009.gadā varam ielikt pārejas noteikumus visos tajos lēmumos. Mēs nevaram, mēs nekur neesam to naudu noslēpuši, mēs nevaram fiziski!

Ja man kāds saka, kāpēc tur ir 1,85% un nevis 2% un Māstrihta ir 3% [budžeta deficīts], tad mana pirmā atbilde ir, ka mēs esam uz joprojām lejupejošu ienākumu bāzes. Jākoriģē būs ienākumu prognoze un baidos, ka ne uz labo pusi, bet uz slikto pusi.

Pašreizējās situācijas starptautiskajā tirgū ir tādas, kādas viņas ir. Un, ja es vēl kaut ko vairāk gribēšu… Man ir tikai viens trumpis rokā, mēs esam samazinājuši budžetu, daudz tādu valdību nav. Vairāk mums trumpju nav. Bet principā tās likmes, kas ir pasaulē, viņas jau nav labvēlīgas. Man tagad jāiet, jāiestāsta… 1,85 ir sarkanā robeža. Mēs vienkārši nevaram spēlēties.

Ja mēs izdarām tādu gājienu… Ja mums ir 16 miljardi kredītu nauda, turklāt aizņēmusies ir jaunākā paaudze, no tiem 16 miljardiem privātuzņēmēji ir aizņēmušies 9,6 miljardus un privātpersonas 6,4 miljardus. Tajos 6,4 miljardos 4,9 ir mājokļu iegādei. Zinot, ka mums tā proporcija starp eiro un latu ir apmēram 82% eiro kredīti un 18% latu kredīti, un zinot, kādas ir kredītlikmes, tur ir, sākot no 6,88 līdz 8, un privātpersonām latos ir pat 16%. Un, ja mēs tagad sarēķinām, par šiem kredītiem kopumā mēs samaksājam gadā 1,284 miljardi kredītprocentus. Ja mēs pasliktinām mūsu valsts reitingu ar to, ka mums ir liels deficīts un inflācija ir pietiekami liela, mums parādīsies divas problēmas. Pirmkārt, mums būs grūtāk aizņemties deficīta segšanai. Tā likme, ko mēs samaksāsim, būs lielāka. Bet, kas būs sliktāk, mums piešķirs reitingu zemāku, lejupejošu. Šis reitings atstās sliktu iespaidu uz visu banku sistēmu. Tas nozīmē, ka tā maksa, ko bankas maksā par resursiem, pieaugs, un tas atstās iespaidu uz visiem šiem kredītlīgumiem. Un visvairāk tas atstās iespaidu uz tiem privātpersonu līgumiem un uz tiem, kas ir saistīti ar mājokli. Ja tikai par 1% pieaugs mainīgā kredīta likme, ko katrs maksā par savu dzīvokli un māju, tad mums uzreiz ir jāsamaksā papildus par mūsu kopējo kredītportfeli 1% no iekšzemes kopprodukta klāt. Un tā problēma ir daudz bīstamāka, nekā ja mēs runājam par atsevišķu kategoriju algām.

− Jautājums no otras puses. Latvijas Banka visu laiku saka — ja jūs taisāt deficīta budžetu, tad kāpēc jūs domājat, ka 1,85% deficīts reitingu aģentūras atmaidzinās pietiekami, lai viņas uzturētu mūsu kredītreitingu?

− Es rādīju, kā viņas mūs vērtē reāli, tas, ko mēs uzņemamies, ir labāks rādītājs nekā tas, ko viņi vidēji mums saka.

− Tas, ka viņi pareģo, ka mēs tā darīsim, nenozīmē, ka viņi mums saglabās kredītreitingu. Viņi var teikt — mēs sagaidām, ka būs tā, un attiecīgi arī labot reitingu.

− Ja mēs izdarām labāk, nekā viņi mūs vērtē, tad es ceru, ka viņi mūs vērtē kā valsti, kas cenšas savas finanses savest kārtībā — labi, ne vienā gadā, un turklāt pie tik strauja kopprodukta krituma, kur mēs atkal būsim rekordisti. Ne mazumtirdzniecībā, ne kopproduktā mēs daudz valstu neatradīsim ar tādu kritumu.

Mūsu rādītājs ir simboliski zemāks par vidējo, ko visas tās reitingu aģentūras mums zīmē 2009.gadā, un tāpēc, ja mēs to vēl pārkāpjam un aizbraucam otrā pusē, tad gan es domāju, ka mums reitingi pasliktinās un tad uzreiz ir jautājums par maksātspēju. Ja tagad tās 200 000 mājsaimniecību, kas pamatā ir jauni cilvēki, kas ņēmuši [kredītus] cilvēciskām vajadzībām — dzīvoklim, mājai, nu, faktiski, lai jaunu ģimeni var uzcelt. Viņi bija tie, kas kvalificējās šiem kredītiem. Viņiem tie ienākumi bija tādi, ka viņi nevarēja nopirkt šo nekustamo īpašumu, bet varēja uz ilglaicīgu termiņu paņemt. Ja viņi nevarēs to savu kredītu atdot, būs problēmas.

Es saprotu, kāpēc varētu būt daudz niknāka prasība par valsts iestāžu algu paaugstinājumu. Un nevis apakšējam galam, bet visiem kopumā procentuāli — liels daudzums no tiem, tajā skaitā arī no tām grupām, par ko mēs runājam, par skolotājiem, par ārstiem, par medicīnas personālu, par policistiem utt., viņiem arī ir kredītsaistības. Prasība būs cieta, jo viņi domā, ka, saņemot lielāku algu, viņi varēs labāk norēķināties par savām kredītsaistībām. Bet tā ir ļoti bīstama spēle. Saņemot lielāku algu, viņi piespiež valdību un tas viss aiziet uz budžeta deficīta rēķina, tas viss ietekmē valsts reitingu, un valsts reitings un katras bankas reitings viņiem atgriezīsies pretī daudz augstākā likmē. Likme būs jāmaksā visiem, kas paņēmuši. Tas ir abpusgriezīgs zobens.

− Ko jūs paredzat?

− Zināmā mērā tā ir algu politikas maiņa valstī. Mēs nevaram izpildīt solījumus par 37% algu pielikumiem. (..) Mēs nevaram izpildīt — un tur man var pārmest — ka mēs kompensējam visiem inflāciju. Acīmredzot nebijām pareizi noprognozējuši. (..)

Mums ir jāmēģina pierādīt, ka nevaram palielināt deficītu. Uz tā mēs stāvēsim. (..) Mums ir tikai viens resurss, lai palielinātu algas — jāsamazina strādājošo skaits. Ja mēs ar valsts pārvaldi cauri netiekam, tad ir tas sliktais, ko es neaizstāvu, un ko es saku arodbiedrībām: policistiem algas? Cik jūs gribat? 15%? Par 15% samazinām policistus. Un tad to samazināto policistu naudu pārējiem policistiem. Vai, piemēram, medicīnā vai skolās, bet tās ir sfēras, kur tas nav reāli, jo tur nav cilvēku.

Un tad es viņiem saku — arodbiedrībām ir divas funkcijas: palielināt algas un aizstāvēt darbavietas. Krīzes situācijā mums ir svarīgi iziet solidāri cauri. Ja mēs tā nedarām, turpinām saņemt algu, ka kāds cits tiks izmests no darba, un katram mums ir kredītsaistības… Tas cilvēks, kurš ar lielu prieku saka, ka jāmet ārā no valsts pārvaldes, un es neesmu tas cilvēks, kurš parasti dzied odas, jo es apmēram stādos priekšā — tur ir cilvēki, kam ir ļoti lielas algas, jā, viņiem ir laba izglītība, droši vien viņiem ir ļoti lielas saistības, tad viņiem būs jāsameklē darbs. Valsts pārvaldē — diez vai. Privātajā sektorā — varbūt, jo jūs redzat, ka tādas algas tur arī nekad nebūs. Un Īrijā arī nē. (..)

− 26.septembrī jums būs mediķi un skolotāji pie durvīm.

− Bez tā mēs netiksim cauri. Mūsu nostāja ir — turēties solidāri, nepaaugstināt algas nevienam. Valsts pārvaldi samazināt, nelaist vaļā nevienu no tām sfērām, kas ir dzīvībai svarīgās, lai viņi optimizē, ja var atrast, un viņi var atrast, lai nelaiž 30 līdz 40 reižu atšķirību algās vienā un tajā pašā iestādē. Turēties, kas mēs visi te esam, un iziet tai krīzei cauri. (..)

Vēl viena lieta, kas stāv priekšā no 1.oktobra — apkures cenu kāpums. Ne velti esmu ticies ar pašvaldību vadītājiem, jo mums ir izstrādāts vesels mehānisms, kā atbalstīt maznodrošinātos, tajā skaitā maznodrošinātos, kas strādā.

Man ir zināmi regulatora lēmumi par visām lielajām pilsētām. Es zinu precīzi, kāds būs pieaugums [maksai par apkuri] — ja būs auksta ziema, mīnus četri grādi līdz temperatūrai labā ziemā, 2,7 grādi, un tas pieaugums apmēram pa vidu ir kaut kur 30%. Ja izrēķinu, ka vienam cilvēkam patlaban Rīgā samaksa par kvadrātmetru ir no lata līdz Ls 1,30, un ja man 30% jāpieliek klāt, tad es rēķinu, ka vienam cilvēkam ir 20 kvadrātmetri, bet tad es rēķinu, ka tam cilvēkam vēl ir bērni, un tad kopumā tas sadārdzinājums varētu būt apmēram 20 lati. Tur ir mūsu sadarbība ar pašvaldībām, ko mēs darīsim, mums tur ir izdomāts, kā mēs darīsim. (..)

− Pabalstu veidā? Naudā?

− Jā. Apkures cenas ir nopietnas, tāpēc es redzu sociāli svarīgu uzdevumu, kā šos cilvēkus izvilkt ziemai cauri. Tie nav obligāti tādas vai citas profesijas cilvēki.

− Jautājums par valdības solidaritāti. Pat ja dabūsiet budžetu cauri valdībai, vai tas izies cauri Saeimai?

− Jāsaka, ka valdībā mums solidaritāte ir. Neviens no ministriem, vienalga, no kuras partijas viņi arī būtu, jo es jau paprasīju — ja mēs iesim to ceļu, un es, kas esmu solījis inflācijas pieaugumu, man viņš nav tas vienkāršākais, un ne vienu reizi vien tikos par šiem jautājumiem, un es vēlreiz ļoti strikti noprasīju visu partiju ministriem — tātad mēs ejam solidāri nosacīti šajā ellē iekšā? Maigi izsakoties, tā nav nekāda saldā nodarbošanās. Neviens no ministriem neiebilda un arī līdz šim brīdim nav iebildis. Tas, ko saka partiju vadītāji — nu jā, bet beigu beigās ir partiju politika un ir rezultāts politikai, kas budžeta veidā tikai divos balsojumos izpaužas: viens balsojums ir valdībā, otrs — parlamentā. Vienā gadījumā balso valdības locekļi, otrā — parlamentārieši. Partiju politikai ir daudz plašāks spektrs, var izteikties, var rīkoties.

− Kāpēc pagarinājāt termiņu budžeta izstrādei?

− Tāpēc pagarinājām, ka mums šīs sarunas [ar arodbiedrībām] tomēr nav formālas, viņām jāiziet visām stadijām cauri. Mēs nevaram tā — labi, mūsu domas, jūs domājat savādāk. Mēs ejam pa etapiem: viņu prasības — atbildes, tad mēs demonstrējam, ko mēs darām ar valsts aparātu, viņi teiks — kurā vietā jūs gribat to vai to darīt. Tas tāds pasmags jautājums, jo beigu beigās jau mēs par budžetu atbildam, nevis arodbiedrības vai darba devēji.

Otrs iemesls — nu, ziniet, te tā īsti nav nodarbojušies, ka mazina esošos izdevumus. Nav tāda prakse. Pēdējos gados prakse jau bija cita, ka gada vidū jau palielināja izdevumus. Tiesa gan, katru gadu, kad budžetu taisīja, ministrijas sūtīja pieprasījumu desmitreiz lielāku nekā iespēja. Bet te ir viena cita lieta. Nevis jāsamazina iespējas, jāsamazina tas, kas reāli de facto ir.

− Bet budžeta izdevumi reāli pieaugs, un ne par mazu summu 2009.gadā.

− Mums iznāk, ka ieņēmumi samazināsies par 4,2%. Mēs atstājām iekšā negrozāmās lietas, tādas, kuras nepakļaujas procentuālam samazinājumam, kas saistītas ar starptautisko sadarbību utt.

− Vai pensionāri arī būs tie, kas saņems kompensācijas izdevumiem par apkuri?

− Es no sākuma kaut kā gribēju visā tajā pasākumā iejaukties, bet es nevaru, jo sistēma ir izmainījusies, mums ir maznodrošināto uzskaite pašvaldībās, viņiem ir datu bāze, viņi precīzi zina, kam pienākas.

Plāns ir tāds, ka pašvaldībām 15% no budžeta ir pabalstiem. No kopējiem pabalstiem 24% ir GMI pabalsti — garantētais minimālais ienākums. Tad ir vesela virkne iezīmētie pabalsti, un 33% ir neiezīmētie pabalsti, kur viņi suverēni pieņem lēmumus, kam viņi dod. (..) Ja pēc pabalstiem atnāk tikpat daudz cilvēku, cik pagājušajā gadā, viņi paši tiek galā. Es paredzu, ka cilvēki atnāks vairāk. Tāpēc mēs parlamentā esam iesnieguši lēmumu un viņi pieņems, ka no tiem 33%, kas ir neiezīmētie pabalsti, 24% mēs liksim klāt GMI, un tas būs prioritizēts dzīvokļu pabalsts.

Ja ar to pašvaldībām nepietiek, tad uzreiz parādās valdības problēmas. Mums nav naudas, ko iedot uzreiz. Tad mums jādod viņiem iespējas aizņemties kasē. Un, kad sezona beidzas, tad solidāri jādomā, ka var atrisināt šo problēmu. Lēnām izmaksājot. Jo viņiem par siltumu jānorēķinās uzreiz. Siltumi ir parādā gāzei, tur nevar tā atlikt.

− Atgriežoties pie politiskā jautājuma, jūs uzskatāt, ka varēsiet panākt, lai ZZS atbalsta jūsu budžetu, ko jūs sarunāsiet vai arī nesarunāsiet ar arodbiedrībām un darba devējiem?

− Man grūti pateikt, ko es tur varēšu pierunāt. Es vienkārši mēģināšu nepārtraukti arvien vairāk un vairāk pastāvēt uz racionāliem, izmērāmiem argumentiem. Es domāju, šajās sarunās tādi argumenti kā aicināšana, mudināšana, viņi nestrādās. Viņiem jāizvēlas, kādu ceļu viņi iet, un ne jau tikai ZZS. Es vēl padziļināti mēģināšu viņiem izstāstīt, kādi ir tie riski. Nu, ja viņi grib uzņemties kādu risku, nu tad tas ir viņu viennozīmīgi lemts.

− Izskanējis, ka budžeta balsojums varētu būt saistīts ar zināmiem citiem balsojumiem — par Kriminālprocesa likumu.

− Man tas nav zināms.

− Ir taču tomēr iespējams, ka Saeima veic kaut kādas izmaiņas. Cik tālu ir tās kritiskās robežas?

− Parlaments ir valdības darba devējs, mēs sagatavojam dokumentus un nododam parlamentam. Parlamentam, protams, ir augstākas tiesības lemt. Arī ZZS ministri ir runājuši ar savu frakciju, un es nedomāju, ka tur viņi runā kaut ko citu, nevis kā valdībā.

Visgrūtākais brīdis būs janvāris, ar visu apkuri un visu. Kā nomaksāt rēķinus līdz janvārim, to es redzu labi, bet, kā apmaksāt rēķinus par janvāri pie aukstas ziemas, tas ir visgrūtākais brīdis.

Par KNAB runājot, es redzu tā. Arī jautājums, jo es atbildu par viņu izdevumiem, bet tur nebūs tā, lai tas būtu kāds īpašs samazinājums, kas traucētu viņiem strādāt. Tur viņiem ir zināmas rezerves, nu, maz rezerves, bet laiki uzlabosies, varēs atkal savādāk.

Bet, kamēr mēs nodarbojamies ar šo te jautājumu, mēs nevarēsim vienlaikus risināt KNAB vadītāja jautājumu. Mēs lēnām sagatavosim, ņemot vērā prokurora ieteikumus…

− Tātad KNAB vadītāja izvēles instrukcija, ko ir sagatavojusi Tieslietu ministrija, tiks izmainīta?

− Tiks izmainīta.

− Rodas iespaids, ka KNAB priekšnieka meklējumos jūs labprāt lūkojaties Augstākās tiesas virzienā.

− Es skatos tādos virzienos, kas ir reāli. Augstākā tiesa, prokuratūra, policijas. Nu jā, ar policijām tā ir, kā ir. Ja vienas policijas priekšnieku liek otras policijas, teiksim, nosacīti, vadībā, tā ir zināma problēma, kāpēc tad neapvienot policijas, mums atsevišķs likums tāds nav dienaskārtībā.

Otrs jautājums, kāpēc vājināt vienu struktūru tāpēc, ka jāstiprina KNAB. Nav viegli, bet domāju, ka gan jau mēs nonāksim.

− Bet instrukcijas maiņa būs vērsta uz to, lai piesaistītu arī citus viedokļus, lai tas nebūtu tikai jūsu lēmums?

− Es baidos no tā, ka, ja mēs ejam to atklātā konkursa ceļu, tad mums vispirms jāizveido komisija. Apmēram iedomājos, kādas cīņas sākas par to, kādi cilvēki ir šajā komisijā. Tātad ļoti ilgi noskaidrosim savas attiecības par to, kas ir šajā komisijā. Ja izdosies to izveidot, tad nākamais, kas notiks, — komisijas locekļi noskaidros savas attiecības komisijas iekšienē. Tikai tad, kad viņi to būs izdarījuši, viņi ķersies pie kandidatūrām.

− Ja ir kaut kāda cilvēku grupa, kas publiski izskata šos kandidātus un vērtē viņus un ja tas viss notiek slēgtos kabinetos, tad jūs esat vienīgais, kas par šo izvēli atbild publiski.

− Varu teikt tā, ka kandidatūras — un viņas noteikti būs vairākas, es aicināšu arī pieteikties, un kuras es mēģināšu uzrunāt, ja kandidatūras te parādīsies, un viņas arī parādīsies, es viņas visas nosaukšu vienlaicīgi. Tās tiks publiski nodotas apspriešanai, un es lūgšu, lai šie cilvēki arī publiski atbild. Ja kāds pieteiksies bez tiem, ko es nosaukšu, es negribu teikt, ka man obligāti būtu jāsaka — nē, šis kandidāts neatbilst, tad viņš pievienosies tai grupai. Vai tas ir labākais variants, grūti pateikt, visu parādīs rezultāts.

− Vēl, atgriežoties pie ekonomikas. Šķiet, katrs Latvijas iedzīvotājs no jums nu jau vairākkārt saņēmis ziņu — būs ļoti slikti.

− Nē, tā nav, ka būs ļoti slikti, tas ir kļūdaini. Nu, ko nozīmē — būs ļoti slikti? Mēs taču startējām no ļoti augsta, no divciparu kopprodukta pieauguma. Tagad mēs esam nobraukuši lejā. Problēma, ka mēs to visu uztveram relatīvi. Jā, bija laiks, kad kredītus varēja saņemt pa labi un pa kreisi, kad algas gāja ļoti strauji augšā. Tagad, kad viss vairs neiet strauji uz augšu, tad ko — mums ir ļoti slikti? Tas ir tāds pieraduma variants.

Slikti ir tad, kad jūs zaudējat darbu. Slikti ir tad, kad jums reāli samazinās algas, ka jums vienkārši uz rokas paliek mazāk naudas, par ko kaut ko nopirkt savām vajadzībām. Tas ir pasliktinājums. Bet tas, ka jums neaug tie ienākumi tā, kā jūs vēlaties, nu, kā to traktē. Vienam tas ir ļoti slikti, bet es tā neteiktu.

Man jau te pārmet, ka es visu laiku ģenerēju negatīvas emocijas, bet es negribu to darīt. Bet, kas nu gan ir jādara, greizo spoguļu karaļvalsts arī nevar būt visu laiku. Jā, mums ir šāda situācija, švaka produktivitāte — jāceļ, nevaram algas palielināt, jā, mums ir problēmas veselā virknē nozaru, tas ir jāmaina.

Paņemsim salīdzinājumu — mums taču bankas ciet netaisās, valdība nepārņem bankas. Daudziem problēmas ir nopietnākas.

Tas būs ciets izteiciens, bet neko nevar darīt. Mēs esam pabeiguši vienu nopietnu posmu šajā valstī un arī sabiedrībā, es ceru, bet sabiedrībā ir inerce. Mums bija adaptēšanās posms ES. Tā īsti mēs nezinājām, kā mēs adaptēsimies. Mūsu pozitīvā programma bija, ka palielināsies tirgus mūsu produkcijai, un tas tā arī ir. Mums ienāks ES nauda, tiks investēts kapitāls — tas ir ienācis ar kārtīgu uzviju. Vēl teicām, varēs brīvi braukt, visu ko brīvi darīt. Tas ar uzviju ir noticis. Sliktās puses adaptācijas periodā, ka cenas izlīdzinājās, ka algas nav tādas kā Eiropā, tā ir mūsu problēma. Tas, ka mums aizbrauca darbaspēks.

Šis adaptēšanās posms pēc manas dziļas pārliecības ir beidzies. Piedzīvojam pēcšoku vai pēcsindromu. Te sākas jauns periods. Kopprodukts nekad vairs mums nebūs divciparu. Resursi, ko mēs iegūsim, nebūs tādi, kas ienāk milzīgos daudzumos iekšā, tas būs adekvāti tam, ko mēs spēsim absorbēt. Konkurēsim mēs globāli, nevis lokāli — diemžēl. Latvija šeit nekad vairs nevarēs uzskatīt, ka viņa nav pakļauta globālām izmaiņām, tas ir beidzies.

Vienkāršā valodā — redziet, jūs te četrus gadus svinējāt svētkus katru dienu. Nu, ne visi, bet… tā plaši. Un tagad jūs atmostaties un redzat, ka svētki vairs nebūs katru dienu. Jūs no rīta pieceļaties, izdzerat kafiju un ejat uz darbu. Nopelnāt savu naudu, atmaksājat savu kredītu, ja krājat naudu, varat atļauties kādu ceļojumu, bet tas nav vairs tā — kā vajag, tā uzreiz pēc kredīta. Viss ir beidzies.

Adaptācija bija četri gadi, bet tagad priekšā ir 20.

 

Rimšēvičs: Šo gadu Latvijas valsts varētu pabeigt ar 2% budžeta deficītu

LETA  09/20/08    Šo gadu Latvijas valsts varētu pabeigt ar 2% lielu budžeta deficītu, intervijā laikrakstam "Neatkarīgā" atzīst Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Šis gads tika sākts ar uzstādījumu sasniegt budžeta pārpalikumu 1% apmērā, taču tagad izskatās, ka gads tiks pabeigts ar budžeta deficītu 2% apmērā, norāda centrālās bankas vadītājs.

Latvijas Bankas vadītājs turpina uzsvērt, ka 2009.gada budžetam ir jābūt maksimāli sabalansētam, jo budžeta deficīts kavēs ātrāku ekonomikas atkopšanos.

"Pretējā gadījumā valdība turpinātu uzturēt augstu inflāciju, lielu importu un augstas starpbanku likmes. Tas pasliktinātu uzņēmumu konkurētspēju, valstij sacenšoties atalgojuma lielumā ar privāto sektoru, un palielinātu valsts ārējo parādu, kas patlaban ir lielākais jauno Eiropas Savienības dalībvalstu vidū," saka Rimšēvičs.

Viņš atzīmē, ka piedāvātais nākamā gada budžeta deficīts 1,85% apmērā "ved mūs tajā pašā grāvī, kādā tagad ir šā gada budžets, proti - labi sākām ar uzstādījumu sasniegt pārpalikumu plus 1%, bet tagad izskatās, gadu beigsim ar deficītu - 2%."

Rimšēvičs brīdina: sākot 2009.gadu ar uzstādījumu, ka budžeta deficīts ir 2%, gadu var beigt ar budžeta deficītu 4 - 5% apmērā.

"Šonedēļ top arvien skaidrāks, ka Latvija nonāks pasaules finanšu krīzes viļņu šļakatās. Bezdeficīta vai pārpalikuma budžets ir zāles pret jebkuru ekonomisku satricinājumu. Arī no šā viedokļa īpaši svarīgi, ka Latvijas finanses ir sabalansētas un nav jāmeklē, kur aizņemties, lai segtu deficītu," saka Rimšēvičs. Viņš mudina atcerēties, ka Latvija aizvadītos gadus nav dzīvojusi ar bezdeficīta budžetu un uzkrājumu mūsu valstij nav.

Centrālās bankas vadītājs arī uzsver: "Ja gribam, lai ekonomika iespējami drīz atgriežas pie izaugsmes, ja gribam labāk dzīvot, ir jāveido nulles budžets - izskatot katru pozīciju, nevis vienkārši pieplusojot kādu ciparu iepriekšējā gada izdevumu bāzei."

Ideālākā gadījumā, kas gan prasa laiku, būtu veidojams nulles budžets un funkcionāls audits - izvērtējums, ko valsts dara, kādas ir tās funkcijas un kas varbūt ir lieks.

Pēc Rimšēviča teiktā, ieteikums palielināt tēriņus nākamgad nozīmē turpināt narkomānam dot tās pašas narkotikas. "Lai viss notiek kā līdz šim? Proti, ražošana neattīstās, kredīti kļūst dārgāki, inflācija turpina pieaugt, imports turpina apsteigt eksportu," norāda Rimšēvičs.

Viņš uzsver, ka Latvijai patlaban jebkas mazāks par sabalansētu budžetu ir nepieņemams - kā mazai ekonomikai, kas pēdējo četru gadu laikā ir karsēta uz nebēdu. Latvijā inflācija joprojām ir virs 15%, nupat tikai sākta apārstēt, ir liels importa pārsvars pār eksportu, bet izdevumi ikdienas patēriņam, dzīvojot uz parāda, šīs kaites atkal saasinās. Un turpinās mazināt uzņēmumu konkurētspēju. "Tas viss kopā neļauj mums ieteikt neko citu - šodien valstij ir vajadzīgs sabalansēts budžets. Par katru cenu. Mazai tautsaimniecībai, kas pašlaik ir atkarīga tikai no ārvalstu kapitāla plūsmām, ir ļoti svarīgi rīkoties konservatīvi," uzsver Latvijas Bankas vadītājs.

Rimšēvičs skaidro, ka viens procents budžeta deficīta ir 175 miljoni latu, divi - 350 miljoni. Latvijas valstij šī summa būs kaut kur jāaizņemas. Mēģinot to darīt ārzemēs, apstiprināsim investoru bažas, ka Latvija beidzamajā brīdī vēl izmisīgi cenšas aizņemties, un procentu likmes būs augstas. Tas atsauksies arī uz Latvijas uzņēmējiem, viņiem šajos tirgos aizņemoties nākotnē.

Savukārt, ja valsts aizņemas Latvijā, tas nozīmē, ka komercbankās, kurās ekonomikas atplūdos liekas naudas var nebūt pārāk daudz, iestaigā valsts un aizņemas 350 miljonus. Šī nauda tiek burtiski atņemta tautsaimniecības attīstībai - uzņēmējam vai citam kredītņēmējam. Aizņemšanās iespēju viņiem kļūst mazāk, procenti - augstāki.

Rimšēvičs arī pauž pārliecību, ka inflācijas augstākais punkts Latvijā jau ir aiz muguras.

Kā prognozēts, gada inflācija turpina sarukt. Pirmajam nelielajam kritumam jūnijā sekojis kritums arī jūlijā, augustā, un samazinājumu kopumā Rimšēvičs sagaida arī turpmāk. "Varbūt ne gludu un ātru, bet pakāpenisku, jo energoresursu sadārdzinājums palielinājis izmaksas," saka centrālās bankas vadītājs.

Latvijas Bankas prezidents prognozē: ja arī gāzes tarifu kāpums rudenī cenu līmeni cels, tad īslaicīgi, un gada prognozēs tas jau ņemts vērā. Kopējo tendenci tas nemainīs.

Gada inflācija decembrī varētu būt 13-14% robežās. Savukārt gada vidējā inflācija šogad - 15,5-15,8% robežās, prognozē Rimšēvičs.

Viņš atzīst, ka augstas inflācijas gaidas līdz šim to ir palīdzējušas atražot. Uzņēmēji to iecenoja izmaksās, arī algu plānos. Psiholoģijas maiņa, šajā ziņā pozitīvas gaidas - ka inflācija turpinās kristies, kad bremzējas ekonomika, - ļautu ātrāk tikt vaļā no šīs inerces un reāli veicinātu inflācijas samazinājumu.

 

 

Satversmes grozījumu lietā...

  

 

Viedoklis: Piespēle

Aivars Ozoliņš,  Diena   09/12/08    Diskusijas par tautas tiesībām atlaist Saeimu valdošā koalīcija vēlas iestūrēt absurdā nekurienē, un diemžēl opozīcijas Jaunais laiks šādu iespēju valdošajiem pats piespēlējis, pēc 3.augustā notikušā referenduma iesniegdams Saeimā nepārdomātu un potenciāli bīstamu Satversmes grozījumu projekta redakciju. Nav jābrīnās, ka daļa valdošās koalīcijas politiķu šo priekšlikumu ceturtdien atbalstīja, un tas tika nodots komisijām.

Referendumu augusta sākumā par tautas tiesībām atlaist Saeimu valdošās koalīcijas partijas nodēvēja par savu "uzvaru" un par "valsts konstitucionālo pamatu graušanas" mēģinājuma "izgāšanos". Tomēr, lai vismaz skata pēc nopūderētu savu uzkrītoši biezo ādu, stājās patēlot, ka rēķinās ar vairāk nekā 600 tūkstošu vēlētāju gribu, kuri bija balsojuši par tiesībām atlaist Saeimu, un sākšot strādāt pie "pārdomātiem" un "izsvērtiem" grozījumiem Satversmē. Apakškomisiju, lai, šādai domāšanai un svēršanai nodibināja. Darbs pie Satversmes grozījumiem būšot pirmais, pie kā Saeima ķeršoties rudens sesijā, tie solīja.

Tiktāl solījums izpildīts — ceturtdien pirmajā sēdē pēc vasaras brīvdienām Saeimai priekšā bija divi opozīcijas politiķu iesniegti Satversmes grozījumu projekti, un vairākums izvēlējās sliktāko no abiem — JL iesniegto —, bet Pilsoniskās savienības priekšlikumu, kas korekti atkārtoja referendumā atbalstu neguvušo, tagad ar augstāku Saeimas atlaišanai nepieciešamo vēlētāju skaitu papildināto priekšlikumu, protams, noraidīja.

Pirmā un principiālā atšķirība starp abiem priekšlikumiem ir tāda, ka PS variantā runa ir tieši par tautas tiesībām atlaist Saeimu, bet JL piedāvājums attiecas uz Valsts prezidenta tiesībām.

PS piedāvāja papildināt Satversmes 14.pantu, kurā noteikts, ka "vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus". Klāt nāktu tiesības vienai desmitajai daļai vēlētāju ierosināt visas Saeimas atsaukšanu. Saeima būtu atsaukta, ja par to referendumā izteiktos "vairākums balsotāju, kas nav mazāks par pusi no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita". Skaidri un saprotami, ņemts vērā arī prezidenta paspārnē strādājušās komisijas ieteikums paaugstināt parlamenta atlaišanai nepieciešamo barjeru. (Referendumam piedāvātajā projektā Saeimu varētu atlaist puse no puses iepriekšējās vēlēšanās piedalījušos, kas lika valdošajiem šausmināties, ka to varēšot atlaist niecīgs vēlētāju skaits.)

Toties JL piedāvājums tiesības atlaist Saeimu paredz atstāt prezidentam, papildinot Satversmes 48.pantu, ka viņam ir jāierosina Saeimas atlaišana, ja to pieprasa desmitā daļa vēlētāju. Tad notiek referendums. Un te nu tekstā redzam mudžekļainus brīnumus. Pašlaik Satversmē rakstīto, ka Saeima ir atlaista, "ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu", JL papildinājis — "un ja par Saeimas atlaišanu ir izteikušies vairāk nekā puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita". Pirmajā acu uzmetienā var šķist, ka papildinājums nezin kāpēc atkārto Satversmē jau pateikto, taču, rūpīgāk pārlasot, rodas jautājums — cik tad referendumā jābūt šo "balsotāju", lai referendums būtu noticis? Vai nesanāk, ka Saeimas atlaišanai nepieciešamajai pusei no pēdējās vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita ir arī jābūt pusei no referenduma dalībniekiem? Tātad kvorums, lai referendums būtu uzskatāms par notikušu, ir Saeimas vēlēšanās piedalījušos skaits? Tādā gadījumā tiesības tautai atlaist Saeimu būtu fiktīvas — tas nekad neizdotos.

Toties Saeimu varētu atlaist prezidents, vairs neriskēdams ar savu amatu, — JL piedāvā vispār atteikties no pašreizējās 50.panta redakcijas, ka prezidents uzskatāms par atlaistu, ja referendumā vairāk nekā puse balsotāju izsakās pret Saeimas atlaišanu. Kādēļ jāizjauc līdzsvars starp prezidentu un Saeimu un jābruģē ceļš uz prezidentālu republiku?

Priekšlikuma iesniedzēji skaidro, ka tas esot izstrādāts jau 2004.gadā, bet tagad iesniegts, jo "ir svarīgi iespējami ātri sabiedrībai parādīt, ka parlaments var vienoties par redakciju, kas reāli pieļauj Saeimas atlaišanu", kā teic Solvita Āboltiņa. Rezultātā parlaments tikai parādījis, ka var ātri vienoties par redakciju, kas reāli nepieļauj Saeimas atlaišanu.

2004.gadā JL sāka runāt par Satversmes grozījumiem pēc Einara Repšes valdības krišanas — lai "saglabātu jaunos laikus". Saprotams, šāda varas saglabāšanas motivācija radīja tikai skepsi par partijas nodomiem. Ironiski, ka koalīcijas partijas pret to izturējās klaji izsmējīgi, piemēram, Aigars Kalvītis, ar kuru priekšgalā ceturtdien 13 Tautas partijas deputāti balsoja par šo grozījumu nodošanu komisijām, tolaik pārmeta Repšem savas personības pārvērtēšanu, jo "Latvijas valstī neviens cilvēks nestāv pāri Satversmei". Vai iznāk, ka tagad Kalvītis pats stāv tai pāri?

Taču arī JL skaidrošanās, ka šie grozījumi tagad iesniegti, lai būtu kāds pamats diskusijai, izklausās nenopietni. Ja jau vienalga, par ko diskutēt, tad var atgādināt, ka tolaik Repše uzstāja, ka jārīko vēlēšanas ikreiz, kad krīt valdība vai "valdošā partija nolemj, ka nu pienācis laiks rīkot jaunas vēlēšanas". Nebūtu brīnums, ja arī to valdošā koalīcija tagad atbalstītu. Tās mērķis ir izmantot šīs diskusijas politiskām intrigām un novest līdz absurdam. JL diemžēl ir palīdzējis darīt tieši to.

 

Satversmes grozījumu juridiskie līkloči

Latvijas Avīze   09/12/08    Saeimai vakar plenārsēdē nācās skatīt divus dažādus opozīcijas priekšlikumus par Satversmes grozījumiem. Ar nelielām atšķirībām tie abi piedāvā iekļaut pamatlikumā tiesības vēlētājiem atlaist parlamentu.

Pilsoniskās savienības deputāti rosināja grozīt valsts pamatlikuma 14. pantu, izsakot to šādā redakcijā: "Ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju var ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Ja tautas nobalsošanā vairākums balsotāju, kas nav mazāks par pusi no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, izsakās par Saeimas atsaukšanu, tad Saeima uzskatāma par atsauktu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc tautas nobalsošanas. Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus."     

Savukārt frakcija "Jaunais laiks" ("JL") piedāvāja ķerties klāt 48. pantam, kurš runā par Valsts prezidenta tiesībām. Jaunlaiciešu piedāvājumā šim pantam vajadzētu skanēt šādi: "Valsts prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu. Viņam Saeimas atlaišana ir jāierosina, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana."

Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu un ja par Saeimas atlaišanu ir izteikušies vairāk nekā puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas." "JL" arī piedāvāja grozīt Satversmes 50. pantu, nosakot, ka viena desmitā daļa vēlētāju nevar ierosināt parlamenta atlaišanu Saeimas darbības pirmajā un pēdējā gadā. Līdz ar to no valsts pamatlikuma pazustu norma, kas liek prezidentam riskēt ar savu amatu, ja viņš ierosinājis Saeimas atlaišanu.

PS piedāvātais variants tika noraidīts, 36 opozīcijas deputātiem balsojot par, 27 (lielākoties TP un "TB"/LNNK) – pret un 23 atturoties. Taču balsojumā par "Jaunā laika" piedāvāto variantu liela daļa tautpartijiešu pieslējās opozīcijas viedoklim. Līdz ar to grozījumi tika nodoti visām komisijām, nosakot Juridisko komisiju par atbildīgo. Kā vēlāk paskaidroja TP frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis, grozījumu redakcijā esot nepieciešamas redakcionālas izmaiņas, bet apakškomisijas darbā tas esot izmantojams.

Jau rakstīju, ka drīz pēc 2. augusta referenduma Saeimā tika izveidota apakškomisija Satversmes grozījumu izstrādei. To vada Solvita Āboltiņa (JL), un tajā darbojas arī PS pārstāve Ilma Čepāne. "Diemžēl līdz šim apakškomisijas sēdes ir bijusi tāda gausa staigāšana riņķī apkārt, neķeroties pie lietas būtības," I. Čepāne skaidroja, kādēļ PS izvēlējušies plenārsēdē nākt ar deputātu priekšlikumu tā vietā, lai mierīgi turpinātu darbu pie grozījumiem apakškomisijā.

Savukārt "JL" savu grozījumu projektu iesniedza uzreiz pēc referenduma, kad vairākums valdošo partiju pārstāvju atzina, ka šāds mehānisms Satversmē būtu nepieciešams. Grozījumu tekstu partija izstrādāja jau 2004. gadā, kad krita Einara Repšes valdība. "Tas nenozīmē, ka mēs neatbalstīsim citu grozījumu variantu. Šī vienkārši ir viena no idejām, ar ko varēsim strādāt apakškomisijā," teica S. Āboltiņa. Apstāklis, ka Saeimā varētu vienlaikus būt vairāki grozījumu varianti ("JL" ) piedāvājums un apakškomisijas izstrādātais), viņasprāt, neradīs nekādu haosu.

***

BALSOJUMS PAR "JL" PIEDĀVĀTAJIEM SATVERSMES GROZĪJUMIEM

Balsošanas motīvs: par likumprojekta nodošanu komisijai

PAR: 52

1. Agešins Valērijs SC

2. Āboltiņa Solvita JL

3. Ārbergs Māris TP

4. Bendrāte Silva JL

5. Briedis Uldis TP

6. Buhvalovs Valērijs PCTVL

7. Buzajevs Vladimirs PCTVL

8. Čepāne Ilma PS

9. Deņisovs Oļegs SC

10. Dolgopolovs Sergejs SC

11. Druviete Ina PS

12. Eglītis Jānis TP

13. Fjodorovs Sergejs SC

14. Golubovs Aleksandrs SC

15. Grava Uldis JL

16. Kabanovs Nikolajs SC

17. Kalniete Sandra PS

18. Kalvītis Aigars TP

19. Kampars Artis JL

20. Kariņš Krišjānis JL

21. Klaužs Jānis TP

22. Klementjevs Andrejs SC

23. Klementjevs Ivans SC

24. Kučinskis Māris TP

25. Ķikuste Sarmīte JL

26. Lagzdiņš Jānis TP

27. Laicāns Gunārs PS

28. Līdums Leons TP

29. Mirskis Aleksandrs SC

30. Mitrofanovs Miroslavs PCTVL

31. Orlovs Vitālijs SC

32. Paegle Vaira TP

33. Pauls Raimonds TP

34. Pētersone Karina LPP/LC

35. Pliners Jakovs PCTVL

36. Repše Einars JL

37. Ribakovs Ivans SC

38. Rībena Inguna JL

39. Rubiks Artūrs SC

40. Seile Anna PS

41. Sokolovskis Juris PCTVL

42. Spurdziņš Oskars TP

43. Šadurskis Kārlis PS

44. Šlesere Inese LPP/LC

45. Tutins Jānis SC

46. Urbanovičs Jānis SC

47. Ušakovs Nils SC

48. Valers Imants TP

49. Vidavskis Aleksejs SC

50. Zaķis Dzintars JL

51. Ziedone–Kantāne Ausma JL

52. Zommere Ērika TP

PRET: 13

1. Ābiķis Dzintars TP

2. Barča Aija TP

3. Dalbiņš Juris TP

4. Dobelis Juris TB/LNNK

5. Grīnblats Māris TB/LNNK

6. Jaundžeikars Dzintars LPP/LC

7. Kalniņš Imants TB/LNNK

8. Krauklis Vents TP

9. Leiškalns Kārlis TP

10. Rasnačs Dzintars TB/LNNK

11. Rugāte Anta TP

12. Tabūns Pēteris TB/LNNK

13. Turlais Dainis LPP/LC

ATTURAS: 20

1. Aizbalts Vitālijs LPP/LC

2. Bērziņš Andris LPP/LC

3. Blumbergs Guntis ZZS

4. Bresis Vilnis ZZS

5. Brigmanis Augusts ZZS

6. Daudze Gundars ZZS

7. Dukšinskis Jānis LPP/LC

8. Feldmane Inta LPP/LC

9. Hanka Pēteris ZZS

10. Kāposts Andis ZZS

11. Līdaka Ingmārs ZZS

12. Mackevičs Anatolijs LPP/LC

13. Ozoliņš Leopolds ZZS

14. Putniņš Pauls ZZS

15. Rivža Baiba ZZS

16. Strazdiņš Jānis ZZS

17. Ščerbatihs Viktors ZZS

18. Šķesters Staņislavs ZZS

19. Šmits Jānis LPP/LC

20. Upenieks Gunārs ZZS

NEBALSO: 5

1. Eniņš Guntis ZZS

2. Ģīlis Valdis TP

3. Latkovskis Ainars JL

4. Muižniece Vineta TP

5. Mūrniece Linda JL

  

 

Citādā ziņā valdībā, partijās, tiesu lietās...

 

 

Vīķe-Freiberga: Neviens par prezidentu nepiedzimst

LETA  09/08/08    Neviens nav par prezidentu piedzimis, tā šodien "Latvijas Avīzē" publicētajā intervijā, atbildot uz jautājumu par pašreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera darbību, saka bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

"Domāju, ka Zatlera kungs ar vislielāko prieku un atbildības sajūtu, kā viņš pats to atkārtoti teicis, ir uzņēmies Valsts prezidenta amatu. Šķiet, viņš ar sirdi un dvēseli šim darbam arī nodevies," saka Vīķe-Freiberga. Viņasprāt, Zatleram mācīšanās periods varbūt bijis plašāks. "Tieši publiskās runas sfēra viņa iepriekšējā darbībā nebija tik svarīga joma, bet prezidenta amatā tas ir uzdevums numur viens," norāda bijuši prezidente.

Savukārt, atbildot uz jautājumu, vai pašreizējā situācijā brauktu vizītē uz Maskavu, viņa atbildēja: "Atkarībā no tā, ko tur plānots darīt. Ir jāizrēķina brauciena lietderība: cik tas noderīgi Latvijas interesēm. Atceros, kad stājos amatā, mani aicināja uz olimpiādi Austrālijā. Redzot, kādas valstī ir prioritātes un cik daudz vajadzību, izlēmu nebraukt. Kaut gan ļoti labprāt būtu braukusi un atbalstījusi mūsu sportistus."

Kā ziņots, Zatlers augustā devās komandējumā uz Pekinu, lai atbalstītu Latvijas sportistus olimpiskajās spēlēs. Atrodoties Pekinā, viņš nevarēja doties kopā ar pārējiem Baltijas valstu prezidentiem uz Tbilisi, kad sākās militārais konflikts starp Krieviju un Gruziju.

Zatlers uzskata, ka viņa atrašanās Pekinā laikā, kamēr notika karadarbība Gruzijā, ir nesusi Latvijai arī ieguvumus.

"Īstenībā atrašanās Pekinā bija nejaušs ieguvums," iepriekš žurnālistiem sacīja Zatlers.

Prezidents skaidroja, ka olimpisko spēļu apmeklējuma laikā viņam bijušas neformālas tikšanās ar valstu līderiem, tādējādi prezidents ieguvis informācijas dažādību. "Mums bija redzējums no Eiropas, mums bija redzējums no Latvijas, mums bija redzējums arī no Austrumiem."

Lai Zatlers aizbrauktu uz Gruziju, tikuši pārskatīti visi varianti, taču praktiski tas neesot bijis iespējams, tādēļ, lai nekavētu kopējo vizīti, uz Gruziju Latviju pārstāvēt devās premjers Ivars Godmanis (LPP/LC).

Valsts prezidenta Valda Zatlera došanās uz Pekinas olimpiskajām spēlēm kopā ar viesnīcas izdevumiem Valsts prezidenta kancelejai izmaksāja 8715 latus.

 

Sabiedrības šķelšana - mēs un viņi - ir bīstama spēle

Laila Paegle, Auseklis  09/09/08    Saeimas deputāts no apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK Juris Dobelis allaž uzsvēris, ka viens no viņa kā politiķa pienākumiem ir skaidrot cilvēkiem savu viedokli, aicināt uz diskusiju, ja viņi domā citādāk. Tieši tāpēc politiķis regulāri apmeklē rajonu laikrakstu redakcijas, stāsta savu skatījumu uz valstī notiekošo. Pagājušonedēļ tiekoties, galvenokārt runājām par augusta politiskajiem notikumiem, kuru bija neierasti daudz atvaļinājumu laikam.

- Gribu precizēt, ka Saeimas deputātiem atvaļinājums vispār nav paredzēts. Ja mums nepieciešamas brīvdienas, jāvēršas Prezidijā, un tas lemj. Pats, strādājot Saeimā, nekad atvaļinājumu neesmu izmantojis.

- Bet plenārsēdes taču vasaras mēnešos nenotika?

- Ir sesiju pārtraukums, kaut šovasar notika arī ārkārtas sēdes. Taču deputātu darbs jau turpinās arī pārtraukumā. Protams, ir kolēģi, kuri šo laiku vairāk izmanto atpūtai. Jums, vēlētājiem, vajadzētu painteresēties, kā katrs pilda savus pienākumus. Ja esat nopietni vēlētāji, nepietiek tikai vienreiz 4 gados nobalsot. Jums visu laiku jāvērtē sava deputāta darbs.

- Taču ietekmēt politiķus varam tikai vēlēšanās. Neapmierinātība ar šo situāciju, domājams, bija viens no iemesliem, kāpēc tik daudz cilvēku piedalījās 2. augusta referendumā par grozījumiem Satversmē, lai pilsoņiem dotu tiesības rosināt Saeimas atlaišanu.

- Es šajā referendumā nepiedalījos. Man neliekas pareiza doma, ka obligāti jāpiedalās. Ja man nav pieņemams tas, ko piedāvā referenduma ierosinātāji, kāpēc iet? Un man nav pieņemama rotaļāšanās ar Satversmi. Neapdomīgi jau esam izsvītrojuši 81. pantu, kas paredzēja valdības likumdošanas iniciatīvu tad, kad Saeimu nevar sasaukt. Piekrītu, ka var diskutēt, vai vienmēr Ministru kabinets šīs tiesības izmantoja pamatoti. Daudz kas atkarīgs no konkrētajiem cilvēkiem, taču tas nenozīmē, ka jāmaina pats princips. Tāpat šoreiz - referenduma iniciatori nebūt nevēlējās nopietni izvērtēt pilsoņu tiesību paplašināšanu, viņi tikai gribēja atbrīvoties no šīs konkrētās Saeimas un tādēļ piedāvāja kaut kādus nepārdomātus grozījumus. Ja šāda iemesla dēļ esam gatavi mainīt savu pamatlikumu, tas pie laba gala nevedīs. Jā, tautas nobalsošanā piedalījās daudz pilsoņu - vairāk nekā 600 000. Tas jāņem vērā. Bet ko darīt ar to 900 000 cilvēku viedokli, kuri nepiedalījās? Ja arī viņiem šī referenduma jautājums būtu ļoti svarīgs, aizietu. Viņu nostāja arī jārespektē. Protams, par visiem šiem jautājumiem ir jādiskutē. Šī referenduma sakarā mani satrauca, ka vairāki Saeimas deputāti, kuri saņem algu par darbu parlamentā, kaismīgi aicināja patriekt Saeimu. Otra lieta, par ko bažījos, ir cilvēku nezināšana. Gluži tāpat kā pērn referendumā par grozījumiem drošības likumos, cilvēki tos nebija lasījuši, bet balsoja. Satversme nav lasīta, bet dodas uz iecirkni.

- Situācija, ka pilsoņi nevar deputātus ietekmēt, arī nav normāla. Politiķis dara, ko grib, bet es gaidu 4 gadus līdz vēlēšanām.

- Divus gadus - arī pašvaldību vēlēšanās jūs izsakāt savu attieksmi. Bet rezumējot par Saeimas atlaišanu, piekrītu, ka pilsoņiem nepieciešamas tiesības jūtamāk ietekmēt savus deputātus. Taču vispirms vajadzētu izpētīt, kāpēc gandrīz nevienā valstī vēlētājiem nav dota šāda iespēja atlaist parlamentu. Tagad ir izveidota darba grupa, kas izvērtēs dažādus variantus. Arī mūsu apvienībai ir vairākas idejas, ko piedāvāsim. Mūsu Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle uzsācis sarunas ar konstitucionālo tiesību speciālistiem Briselē, lai šos variantus izvērtētu. Kā es redzu varas sadali? Patlaban ir 3 institūcijas, kam ir vislielākā ietekme uz valsts likteni, - prezidents, Saeima un pilsoņu kopums. Atbilstoši Satversmei, patlaban visi ir saistīti un atrodas zināmā līdzsvarā. Piemēram, prezidents nevar atlaist Saeimu, neuzklausot tautas gribu referendumā. Ja viņam dodam lielāku varu, jāizvērtē, kā tas ietekmēs pārējos. Doma, ka prezidents bez tautas piekrišanas varētu atlaist Saeimu, manuprāt, šobrīd ir galīgi garām. Tad jādiskutē par visas tautas vēlētu prezidentu. Tāpat, ja dodam pilsoņiem lielākas tiesības, jāskatās, kuros gadījumos. Tas nedrīkst kļūt par ieroci provokatoru rokās, lai izrēķinātos ar Saeimu. Lai nenotiktu tā - man šitie deputāti nepatīk, jāsāk vākt parakstus, lai viņus patriektu. Šobrīd to nav sarežģīti izdarīt, jo dzīve ir grūta un neapmierināto daudz. Vajag tikai aktīvistus, pieeju kādam medijam. Mani pirms 2. augusta referenduma ļoti satrauca reklāmas sauklis, kas regulāri skanēja televīzijā un radio, - jums nav jābaidās, lai viņi baidās! Kas ir tie viņi un kas mēs? Nešķelsim sabiedrību - viņi un mēs. Līdzīgi notika ar 23. augusta referendumu par grozījumiem Pensiju likumā. Protams, pensionāru situācija ir jāuzlabo. Tas arī tiek darīts. Var saprast, ka pensionāri nevēlas gaidīt pakāpeniskus uzlabojumus, bet grib dzīvot labi jau tagad, taču jāpadomā, kas notiks vēlāk.

- Es arī gribu pēc pārdesmit gadiem saņemt normālu pensiju.

- Tieši tā, nevar tagad īsā laikā izsmelt sociālo budžetu un pēc tam visu sajaukto sistēmu atkal mēģināt atjaunot. Skumji, ja paši Saeimas deputāti šķeļ - lūk, mēs tie labie, bet citi ir sliktie. Tas nozīmē, ka varam darīt ko darīdami, būsim sliktie, savukārt opozīcija vienmēr var attaisnoties - mēs jau gribētu, bet viņi traucē. Savulaik tomēr opozīcija un pozīcija vairāk sadarbojās. Pašreizējais pretnostatījums ļoti apgrūtina darbu. Turklāt problēmas, kas politiķiem jārisina, ir un būs kopīgas, nekur neaizmuksim. - Šobrīd gan Latvijas politiķus, gan sabiedrību šķeļ arī Gruzijas un Krievijas konflikta vērtējums. Latvieši ļoti kvēli aizstāv Gruziju un nosoda Krieviju. Brīžam pat liekas, ka pārāk emocionāli.

Neaizmirsīsim, ka esam pasaules lielajā politikā, Latvija ir NATO un ES, kam tā vai citādi jāizstrādā vienots viedoklis par to, kas notiek Krievijā un saistībā ar to - Gruzijā, arī Ukrainā, Moldovā. NATO šajā vērtējumā vēl ir kaut cik vienota, bet ES izteikti atklāj savu lokanību. Patīk mums tas vai nepatīk, bet Francija vai Vācija nekad asi nenostāsies pret Krieviju. Taču Baltija, Polija, citas Austrumeiropas valstis šajā jautājumā var atkal atgādināt savu pieredzi, jo kurš gan cits vēl tik daudz cietis no PSRS agresijas.

- Un, nosodot Krieviju, izliekamies neredzam problēmas Gruzijā?

- Man kā Latvijas politiķim jādomā par savas valsts interesēm, tas nozīmē aizstāvēt Gruziju, jo tāda ir NATO un ES kopīgā nostāja. Kaut gan visu izanalizējot, jāatzīst arī Gruzijas pārsteidzība, taču to jāprot diplomātiski pateikt, jo šie jautājumi ir ļoti jūtīgi. Latvijas politiķiem vajadzētu nopietni izsvērt arī mūsu valsts situāciju. Trešdien tieši Saeimas aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā spriedām par likumu izmaiņām, ja valstī būtu ārkārtas stāvoklis un rastos nopietni satricinājumi. Kas uzņemas gala atbildību? Gruzijas notikumi atgādināja - mums jābūt gataviem arī ārkārtas situācijām. Tikai man ļoti nepatīk tas uzstādījums, kāds bija vienā socioloģiskajā aptaujā, - vai jūs baidāties no Krievijas? Nē, nebaidos, taču mums ar šo kaimiņvalsti ir jārēķinās un jāplāno, kā rīkoties un cik saliedēti esam. Ir skaidrs, ka Krievijas karaspēks mūsu valstī neiebruks, taču dažādas provokācijas ir iespējamas.

- Ar kādām izjūtām visā šajā situācijā Jūs sagaidāt 18. novembri?

- Es visus gadus šo dienu sagaidu vienādi - tie ir svētki, kas manī raisa pacilātību. Saprotu, ka smagos saimnieciskos apstākļos patriotisms cilvēkos noplok un valsts vēsture interesē mazāk, bet nedrīkstam to pazaudēt. Man nav pieņemams teiciens - es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti. Tā ir necienīga rīcība. Mums nevienam nav tiesību tā sacīt.

 

VID: Valsts kontrole pārspīlē

Nadežda Titova, Elizabete Rutule,   Diena   09/10/08    Valsts ieņēmumu dienests (VID) nenodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret visiem nodokļu maksātājiem, daļai no viņiem samazinot soda naudas pēc savas iniciatīvas un daļai tās nesamazinot, kā arī izvirzot papildus formālus priekšnoteikumus. Šo un virkni citu pārkāpumu Valsts kontrole (VK) konstatēja, veicot revīziju Finanšu ministrijā (FM) un VID par 2007.gada pārskatu par valsts budžeta ieņēmumu daļas izpildi, Dienu informēja VK pārstāvis Valters Grīnvalds. Savukārt VID uzskata, ka VK publiskotais paziņojums "kārtējo reizi ir pārspīlēts un dramatizēts, jo nevar izdarīt secinājumus par VID darbību kopumā, balstoties uz dažiem revīzijas gaitā konstatētiem faktiem".

VID iekšējo normatīvo aktu nepilnību dēļ dienests nenodrošina vienotu pieeju nodokļu maksātāju muitas kontrolei un rada krāpšanas risku, secina VK. Būtiski trūkumi konstatēti arī VID iekšējās kontroles sistēmā, kuru dēļ ir izveidojušās vairākas nepilnības nodokļu ieņēmumu administrēšanā un netiek nodrošināta valsts budžetam piekritīgo nodokļu iekasēšana pilnā apmērā, kā arī tiek nodarīti zaudējumi valsts budžetam.

Revīzijā tika konstatēts, ka VID nenodrošina kontroli pār pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samaksu par jauna transportlīdzekļa iegādi. Tātad šāda samaksas sistēma ir neefektīva un nenodrošina budžeta ieņēmumu iekasēšanu pilnā apmērā, kā arī nenodrošina valsts pārvaldes principu ievērošanu, kas nosaka, ka valsts pārvaldes institucionālā sistēma ir pastāvīgi jāpārbauda un, ja nepieciešams, jāpilnveido.

VK konstatējusi, ka VID nenodrošina kontroli pār ienākumu nodokļa nomaksu un deklarēšanu, nerezidentiem atsavinot nekustamo īpašumu Latvijā, tādējādi nodarot zaudējumus valsts budžetam, kā arī radot iespēju izvairīties no nodokļu nomaksas. Izlases veidā pārbaudot nodokļu aprēķinus un veicot 64 darījumu nodokļu pārrēķinu, tika konstatēts, ka VID 2007.gadā nav nodrošinājis nodokļu ieņēmumu iekasēšanu 653 408 latu apmērā. VID arī nekontrolē nodokļu parādu savlaicīgu dzēšanu un citas nodokļu administrēšanas darbības, kas ietekmē pilnīgu nodokļu aprēķināšanu un iekasēšanu valsts budžetā.

Pēc 2007.gada finanšu pārskata revīzijas par valsts budžeta ieņēmumu daļu VK ir izstrādājusi 17 ieteikumus, kurus FM un VID ir apņēmušies ieviest laikā līdz nākamā gada aprīlim.

VID savā paziņojumā pauž viedokli, ka VK publiskotajā revīzijas ziņojumā un tajā iekļautajos secinājumos ir pārspīlēta konstatēto atsevišķu gadījumu ietekme uz valsts budžeta ieņēmumu daļu. VK revīzijas rezultātā sagatavotie ieteikumi neapstiprina būtisku nepilnību vai pārkāpumu esamību VID darbā, uzskata dienests.

VK revīzijas secinājumos ir norādījusi uz vairākām nepilnībām ārējos normatīvajos aktos, kas ierobežo VID nodokļu iekasēšanas funkcijas izpildi, tai skaitā VID nevar nodrošināt pilnīgu nodokļu administrēšanu par šādiem darījumiem: ienākumu nodokļu administrēšanu, nerezidentiem atsavinot nekustamo īpašumu, pievienotās vērtības nodokļa administrēšanu, reģistrējot jaunu transporta līdzekli, norāda dienests.

VID noliedz būtisku trūkumu esamību VID iekšējās kontroles sistēmā un uzskata, ka VK revīzijas ziņojumā norādītās nepilnības iekšējās kontroles sistēmā būtiski neiespaido iekasēto budžeta ieņēmumu apjomu.

Savukārt VK publiski izteiktais apgalvojums, ka "iekšējo normatīvo aktu nepilnību dēļ VID nenodrošina vienotu pieeju nodokļu maksātāju muitas kontrolei un rada krāpšanas risku", pēc VID pārstāvju domām, ir absolūti nepamatots.

"VK revīzijas ziņojumā nav konstatētu nepilnību, kas attiecas uz visu muitas kontroles jomu, kā tas norādīts medijiem publiskotajā paziņojumā. VK revīzijas ziņojumā norādītā nepilnība saistīta ar Vienoto administratīvo dokumentu atkārtotu pārbaužu veikšanu. VID iekšējā normatīvā aktā, kas nosaka kārtību par Vienoto administratīvo dokumentu atkārtotu pārbaužu veikšanu, ir noteikti detalizēti atlases kritēriji, pēc kuriem jāatlasa deklarācijas pārbaudes veikšanai."

VID uzskata, ka VK ieteikums par izlases veidošanu no iekšējā normatīvajā aktā noteiktās izlases, kas tiek veidota pēc definētajiem atlases kritērijiem, nav racionāla, teikts dienesta izplatītajā paziņojumā.

 

Viedoklis: Mafiozo struktūru spiediens lūzuma punktā

Māris Krautmanis,  NRA   09/10/08    "Galvenais ir: ko tas nozīmē tiesiskās valsts pamatiem un cik lielā mērā varam paļauties uz tiesu sistēmu, ka tā ir spējīga funkcionēt un ka ikviena lieta tiks iztiesāta taisnīgi un objektīvi.

Situācija, kad tiesneši atsakās no kādas lietas iztiesāšanas, kā liecina mana pieredze ārvalstīs, parasti saistīta ar tiesnešu bailēm no mafiozo struktūru atriebības. Atceros, pirms desmit gadiem Monreālā kāds tiesnesis tika nošauts uz ielas.

Savā ziņā mēs esam nonākuši ļoti nopietnā lūzuma punktā, kur izšķirsies, vai mūsu tiesu sistēma spējīga atrisināt šo samilzušo tiesu problēmu. Vai atradīsim iespējas Lemberga kungu nostādīt tiesas priekšā un nodrošināt taisnu tiesu normālā, civilizētā veidā – lai tiesnešiem un citām iesaistītajām personām nebūtu jābaidās par savu nākotni vai savu dzīvību. Tas būs ļoti smags pārbaudījums mūsu tiesu sistēmai," intervijā Latvijas Avīzei ir sacījusi bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Un jāatzīst, ka viņas paustais ir skaudri šokējošs un satraucošs. Respektīvi, Vīķe-Freiberga netieši apstiprina jau agrāk rasties varējušās aizdomas, ka tās politiski mafiozās aprindas, kas par katru cenu vēlas panākt Ventspils mēra Aivara Lemberga notiesāšanu vienalga kādā veidā, ir patiesi bīstamas. Monreālā tiesnesi nošāva. Latvijā sen neviens nav nošauts. Taču arī Latvijā tiesneši, kas kaut attāli bijuši vai varējuši būt saistīti ar lietām, kurās ir bijis vai tikai šķietami bijis iesaistīts Lembergs, kuri pieņēmuši vai tikai šķietami pieņēmuši Lembergam labvēlīgus spriedumus, tiek vajāti – pagaidām tas ir civilizēts veids – disciplinārsods, nepaaugstināšana amatā, noķengāšana mafijai iztopošajā presē.

Ar zosādu pār visu muguru var jaust, ka eksprezidente zina ko tādu, ko viņa vairās, nevar sacīt skaidri un publiski. Bet, ja jau viņai ir informācija par konkrētiem apdraudējumiem, tad viņai vai nu pašai tagad būtu jāiet uz tiesībsargājošajām iestādēm stāstīt, vai arī tiesībsargājošajām iestādēm būtu viņa jāaicina sniegt šo informāciju. Jo kas tad te Latvijā galu galā notiek – tiesneši, prokurori, visi ir tumšu personu apdraudēti un spaidīti!

Pagaidām nezinām, kurš tiesnesis būs tas, kurš rakstīs spriedumu kārtējā pret Lembergu saorganizētajā prāvā – par it kā kukuļa izspiešanu no personām, kurām roku mutē labāk nelikt, par it kā naudas mazgāšanu un tamlīdzīgām darbībām, kur prokuroriem izdevies sakopot 101 sējumu lietas materiālu. Taču jau tagad ir redzams, ka tiesnesim tas būs smags pārbaudījums, jo šis 101 mapi biezais papīru blāķis pašlaik jau ir tā noplūdis, izbiris, izmētāts pa žurnālistu pastkastītēm un līdz ar to arī pa internetu un avīžu slejām, ka, to kopā atpakaļ saliekot, jau var izrādīties, ka sanāk nevis 101, bet jau kādas 102 mapes. Briesmīgākais, ka atkal arī šim tiesnesim līdzīgi kā tiem, kas bija spiesti izskatīt lietas pret Lembergu par grinbergiem un pret kādu ar Lembergu absolūti nesaistītu policistu Indriksonu par viņa it kā spiegošanu Lemberga labā, nebūs par ko Lembergu notiesāt. Pat ja tiesnesim dikti gribēsies Lembergu notiesāt, arī tad nekas prātīgs nesanāk, jo tiesnesis taču ir jurists un viņš nevar ņemt un rakstīt apsūdzošu spriedumu uz acīmredzami nepatiesu liecību un ar lietu pat nesaistītu, kaut kādu nejaušu dokumentu pamata. Turklāt notikumi, ap kuriem grozās lieta, ir it kā risinājušies pirms 14 gadiem, līdz ar to lietai pat nevajadzēja sākties, jo, pat ja Lembergs būtu ko pārkāpis, tam šā vai tā ir noilgums. Un te rodas jautājums: ko ar tiesnesi darīs mafija? Viņš kā jurists nekādi nevar. Kā tad iztaisīt tā, lai var – lai gan vilki, gan aitas paliek dzīvas, lai lietas pasūtītāji paliek apmierināti, lai Lembergs nekad nevarētu atgriezties mēra krēslā un atkal sākt viņiem traucēt tik jestri iesākto darbu Latvijas tranzītbiznesa nozares nozagšanā un izpārdošanā. Vispār jau arī ģenerālprokurors Jānis Maizītis ir nopietni apdraudēts, jo savās intervijās viņš atzīst, ka izjūt nevis tikai parasto atmosfēras spiedienu, kas pašlaik Rīgā nepārsniedz 756 mm, bet arī cita veida spiedienu – varbūt ar to var izskaidrot, kāpēc ģenerālprokurors savos izteikumos ir tik uzmanīgs un neko nepasaka – izskatās, ka arī viņš ir apdraudēts un var tikt saspiests pat plakans. Acīmredzot ietekmīgās politiskās, puspolitiskās un ekonomiski kriminālās aprindas viņam nevis lūdz, bet liek sacerēt aizvien jaunas un aizvien absurdākas apsūdzības pret Lembergu. Tāpēc pret Maizīti jāizturas ar iejūtību un izpratni – Maizītis vienkārši nevar citādi. Ja viņš runās pretī un kaut ko nedarīs, tad viņu saspiedīs un pavisam saplacinās.

Ķeza ar Lemberga lietām ir dziļa, un pat ir grūti no tās iedomāties kādu izeju. Par ko notiesāt Lembergu nav, bet arī nenotiesāt nevar. Te prātā ienāca nesen Dienas Biznesā publicētais Baltic Screen analītiskais materiāls par dažām liecībām, kuras esot Lemberga lietā un no kurām izriet, ka pirms kādiem 14 gadiem Lembergs uz saviem kompanjoniem bļāvis un triecies ar galvu betona sienā. Uzņēmējs Valentīns Kokalis liecinājis, ka, pārrunājot tranzītbiznesa nākotnes jautājumus, "starp Lembergu un Aināru Gulbi izcēlās strīds, kuru mēs visi dzirdējām.

A. Lembergs sāka kliegt, ka A. Gulbis ir zaglis, ka ir nozadzis kaut ko no biznesa, un dzina A. Gulbi prom no kabineta". Šķiet, ka šajā frāzē slēpjas iespējamais atrisinājums tam, kā prokuratūra, tiesa un visi citi varētu iziet sausām kājām no dūksnāja, kādā viņus ir iedzinušas mafiozās struktūras.

Proti, tā kā visas pārējās apsūdzības ir baltiem diegiem lietā iešūta beletristika, varētu mēģināt Lembergu notiesāt par bļaušanu sabiedriskā vietā. Iespējams, Lembergu, pamatojoties uz Kokaļa liecībām, varētu mēģināt sodīt par sabiedriskās kārtības traucēšanu, piemērojot Administratīvo pārkāpumu kodeksa 167. pantu par sīko huligānismu. Tiesa gan, arī te var rasties juridiskas problēmas, jo tiesu praksē šo pantu nemēdz izmantot gadījumos, ja notikumu redzējuši tikai tā dalībnieki, nu bet šajā gadījumā tiesa varētu šo praksi neņemt vērā. Vēl ir problēma ar to, ka notikums risinājies ļoti sen un tam jau ir noilgums. Taču, kā tas mūsu valstī daždien atgadās, grozījumi likumam tiek veikti, pielāgojot tos dienas aktualitāšu vajadzībai – varētu sakārtot likumdošanu tā, lai uz šo lietu noilgums neattiektos. Zināms taču, ka noziegumiem pret cilvēci nav noilguma, tāpēc, ja likumos ierakstītu, ka konkrēti A. Gulbis ir pielīdzināms cilvēcei, tad Lembergu tomēr par bļaušanu uz Gulbi varētu tiesāt.

Vēl varētu tiesāt Lembergu par mantas tīšu bojāšanu, jo viņš triecies ar galvu betona sienā. Ak, bet, ja izlasa liecības rūpīgāk, izrādās, ka reāli Lembergs tomēr neko nav bojājis, bet triekšanās sienā bijis tikai tāds figurāls izteikums. Protams, mūslaiku izšķobītā tiesiskuma un plakanās saspaidāmības apstākļos pat uz šāda pamata Lembergu var pataisīt par figurantu. Taču faktūras nepietiks.

 

Cirvja partija

Viktors Avotiņš  NRA   09/10/08    Šis nebūs stāsts vien par jauno partiju Sabiedrība citai politikai (SCP). SCP te ir tikai iemesls izteikt kritisko nostāju pret vienas sezonas, tekošā momenta partiju rašanos un pastāvēšanu.

Protams, būtu jāpriecājas par katru organizāciju, kas tiecas vienot ļaudis labām lietām, par katru cilvēku, kurš vēlas būt sabiedrisks. Sevišķi šajos laikos, kad tā saukto ētisko partiju laiks šķietas pagājis, kad partijas, kuras teicās pastāvam uz noteiktiem uzvedības modeļiem (konservatīvo, sociāldemokrātisko...), ētiskām vērtībām – vai nu lēnām vīst, vai arī glabā šīs vērtības nevis savās sirsniņās, bet savās kosmētikas somiņās. Idejas absolūti nav svarīgas. Jebkura partija var iztikt un faktiski arī iztiek ar slaveno saukli: "Pērciet vienalga kādas krāsas mašīnu, lai tik būtu melna (oranža, zila, zaļa...)."

Arī tāpēc partijām vēlētāji tagad jāmeklē gluži tāpat kā pircēji tapetēm un veļai. Nevis aicinot tos solidarizēties kopīgai rīcībai kādu ideju, interešu vai valstij vajadzīgu lietu dēļ, bet radot vēlētājiem tīkamu, viegli patērējamu politisko produktu, kas neprasīs no tiem lielāku politisku, sabiedrisku piepūli, kā vien aizvilkties līdz urnai. Ne velti mūsu sabiedrība uzskatot, ka galvenās politikas ietekmēšanas sviras tai ir – piedalīšanās vēlēšanās un komentāri internetā. Abas izpausmes faktiski ir anonīmas un, kā liecina rezultāts, visai bezatbildīgas.

Tā ir realitāte. Tā mani neapmierina. Tas ir – pirmajā, sociālajā, pietuvinājumā man nav nekas pretī, ja ļaudis sanāk kopā, nosauc sevi par politisku organizāciju un savā nodabā sabiedriski rušinās savu apsvērumu smilšu kastītē. Tas ir pat apsveicami, jo izglīto sabiedrisko apziņu, izkopj saskari un mazina svārstīgo elektorātu. Bet, par nelaimi, šīs organizācijas tiek taisītas ar vienu nolūku – tikt pie kaut kādas teikšanas valstī. Bet no šā, no valsts plaukta raugoties – kāda jēga laist valstī pie varas nevis ilgai perspektīvai stabili motivētas, bet vienas sezonas partijas? Kāds no tādām labums, ja tām nav priekšstata ne par valsts ceļu, ne par vērtībām, ar kurām šis, vēlams, tālais ceļš bruģējams? Diemžēl mēs esam pieradināti vai pieraduši pie partijām, kuras vairs nepūlas profesionāli definēt savu partiju kā politisku valsts instrumentu konkrētos apstākļos pat saviem domubiedriem.

Izlasīju SCP dibināšanai veltītos komentārus. Pamatā tie satur vai nu labvēlīgas cerības ("varbūt šie"...), vai arī noraidījumu ("vecie vēži pārkombinējas"...). Neuzgāju nevienu (!) komentāru, kur SCP labvēlīgie ļaudis tiektos piedalīties, polemizētu par SCP nostāju, papildinātu to u.tml. Es viņus saprotu, jo SCP publiski pagaidām nav uzrādījusi neko, kas ļautu ar to diskutēt kā ar nopietnu politisku organizāciju.

Makjavelli gan teicis, ka vadītājam jārāda citiem savas programmas, sava noteikta politika, bet tas jādara tā, lai neviens to programmu un to politiku nevar aiztikt ar rokām. SCP gadījumā tiek rādīta nevis programma, nevis politika, bet atsevišķu tēžu solodemonstrējumi. Domājams, tas arī rada pamatotas pārdomas par to, ka SCP izvēlas politisko panākumu līmenim pārāk šauru taciņu. Tika teikts, ka SCP pulcējas cilvēki, kuru idejas citas partijas noraidījušas. Ja tās tiešām bijušas idejas, nevis vien kādi atsevišķi ieteikumi, kāpēc izpaliek šo ideju sintēze?

Kas īsti ir "cita politika"? Vai atbilde uz šo jautājumu jāizloba mums pašiem? Vadoties, piemēram, no SCP sacītā – lai Rēzeknē, Punduros un katrā vietā cilvēks jūtas tikpat pašapzinīgi kā tie, kas Jūrmalas villās? Ja padomāt ironiski, tad te pateikts, ka pilsoņu pašapziņas kritērijam, kuram, manuprāt, savā valstī jābūt dominējošam, jāņem par paraugu lielā mērā beznācijas, bezdzimtenes salašņu pašapziņa, kam tagad villas Jūrmalā. Kāda vērtību izpratne sirdī, tāda uz mēles. Vai SCP grasās apliecināties kā tipiska konsumeristu (patērētāju) un turklāt mietpilsoņu partija?

Kas ir "cita politika", kas ir sabiedrība šai citai politikai? Vai arī partijas nosaukums ir tikai patīkams grabulis, kas norāda vienīgi uz SCP opozīciju esošajai situācijai? Vairāki SCP dibinātāji arī līdz sestdienai skaitījušies politiķi, pat visai aktīvi piedalījušies līdzšinējā ultralabējā politikā. Tiem it kā nevajadzētu pārāk daudz nopūlēties, lai definētu

valsts līmenim atbilstošu alternatīvu. Kāpēc tas nav izdarīts? Tāpēc, ka domāts – ak, ko tur daudz ņemties, iemetīs to politaktīvi nodarīto pensiju būšanu katliņā kā cirvi, pārlies ar smeķīgu runāšanas ūdeni, un – zupa, oi, partija, gatava?

 

Komentārs: Kā papus lems, tā būs

Valts Kalniņš, Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pētnieks, www.politika.lv    09/11/08

Maz gan ticams, ka koalīcijas partijas ļautu Godmanim vienpersoniski uzspiest tām netīkamu KNAB priekšnieka kandidātu, kas turpinātu biroja iesākto un apdraudētu korumpētu politisko spēlētāju intereses.

Pagājušajā nedēļā dienasgaismu ieraudzīja lappuses apjoma dokuments, kura astoņos punktos uzmesta kārtība, kādā ierosina ieteikt iecelšanai amatā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieku. Premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) publiskie izteikumi, ka vispār jau pieteikties uz šo amatu varēs arī pēc savas iniciatīvas, bet dažas amatpersonas tomēr noteikti nevarēs pretendēt, gan liek šaubīties, vai tieši minētā kārtība nopietni iecerēta kā KNAB priekšnieka kandidatūras meklējumu formālais ietvars. Tā kā šis dokuments neparedz publiski apsvērt premjera rīcības variantus, to ir vērts aplūkot tikai ar atrunu, proti — ka tas tiešām domāts nopietni un ka instrukcijas projekta fonā ir politiska nostāja tieši tā arī veidot šo procesu.

Instrukcijas projekts pasludina Ministru prezidentu par neapejamu filtru ceļā uz KNAB priekšnieka amatu. Vienīgais veids, kā cilvēks var kļūt par kandidātu, ir gaidīt, kad valdības vadītājs viņu atradīs un piedāvās pretendēt uz amatu. Premjeram šajā izvēlē ir pilnīga rīcības brīvība — viņa skatiens var krist uz jebkuru KNAB likuma formālajām prasībām atbilstošu personu jebkuru iespējamo motīvu dēļ. Vienlaikus potenciālo biroja priekšnieku loks ir dzelžaini ierobežots ar premjeram pazīstamu vai ieteiktu personu klāstu — nevar taču uzaicināt to, kuru nepazīsti! Publiski gan Ivars Godmanis saka, ka „var pieteikties arī citi, kuri uzskata sevi par spējīgiem.”[1] Taču instrukcijas projekta kontekstā šī ir patvaļīgi kundziska pozīcija, — kārtība neparedz iespēju pretendentiem pieteikties pašiem, bet patiesībā papus it kā ļauj pacelt rokas arī tiem, kas paši grib. Vienlaikus valdības šefs arī neskopojas ar paziņojumiem par cilvēkiem, kuri uz amatu pretendēt nevarēs, — tie, piemēram, esot KNAB priekšnieka vietnieki.

Pēc pretendenta izraudzīšanās ir paredzēta konsultatīva procedūra, kas aizvien premjeram neuzliek nekādus pienākumus un nekādi neierobežo viņa rīcību. Proti, Ministru prezidents lūdz Nacionālajai drošības padomei (NDP) un ģenerālprokuroram izvērtēt piedāvāto kandidātu un sniegt viedokli par to. Tā kā nevienā dokumentā nav noteikts, kas tieši būtu jāizvērtē — zināšanas, pieredze, godaprāts, uzticamība vai kas cits — un kāds svars ir nosauktajām un eventuāli arī citām kandidāta kvalitātēm, arī NDP un ģenerālprokurors var vērtēt, ko un kā vēlas. Nav noteikts, vai šim izvērtējumam ir jāietver konsultatīvs slēdziens par kandidāta piemērotību vai arī tas var būt tikai pārspriedums brīvā formā. Bet varbūt tikai saruna, kurā premjers, stingri acīs skatīdamies, pajautā, vai jūs domājat, ka X vai Y ir īstais cilvēks? Bet nekādas saistošas sekas no šiem viedokļiem vienalga neizriet, jo premjeram arī pēc NDP un ģenerālprokurora uzklausīšanas ir brīvas rokas Ministru kabineta sēdē ierosināt jautājumu par KNAB priekšnieka amata kandidāta ieteikšanu Saeimai vai arī pieņemt lēmumu par atteikumu parlamentam ierosināt apstiprināt konkrētu pretendentu.

Instrukcija paredz rīcības brīvību, kas robežojas ar patvaļu ne tikai pēc būtības, bet arī pēc formas. KNAB likums paredz, ka uz biroja priekšnieka amatu var izsludināt arī atklātu konkursu. Taču instrukcija, kurai vajadzētu noteikt vispārīgu kārtību, konkursa procedūru nemaz neparedz. Tāpēc izskatās, ka šis dokuments tapis mirkļa vajadzībai un nenosaka ilgtermiņa noteikumus, bet gan kārtību, kādā Ivars Godmanis 2008.gadā ierosina ieteikt iecelšanai amatā KNAB priekšnieku.

Formāli regulēta procesa priekšrocības ir prognozējamība (redzot procedūru, kļūst skaidrs, kā process norisināsies) un caurskatāmība (ir zināms, kas, kad un kādā veidā piedalās). Tomēr šajā gadījumā netiek sasniegts ne viens, ne otrs. Iepriekšējais kārtības uzmetums, ar ko premjers nāca klajā ap Jāņiem un kas bija iecerēts kā grozījumi KNAB likumā, paredzēja konkursu. Dokuments gan nebija sevišķi kvalitatīvs, tomēr noteica atvērtāku procesu. Taču no toreizējā projekta un tajā iestrādātās pieejas premjers bija gatavs nekavējoties atteikties, sastapis dažu ministru kurnēšanu un aicinājumus pašam uzņemties politisko atbildību un izraudzīties kandidātu.

Godmanis KNAB priekšnieka jautājumā varētu būt nolēmis pieturēties pie vienas no divām iespējamām taktikām. Spert soļus, kas glīti izskatās, bet par tiem necīnīties, lai galu galā koalīcijas partiju ietekmīgākās personas dara, kā grib. Otra interpretācija ir Godmaņa apņēmība tomēr paturēt savā kontrolē KNAB jaunā priekšnieka jautājumu, nodrošinoties, lai šajā amatā nonāktu cilvēks, kam premjers uzticas. Jaunradītā instrukcija viņam formāli sniedz tieši tādu kontroli pār procesu. Faktiski gan maz ticams, ka koalīcijas partijas ļautu valdības vadītājam vienpersoniski uzspiest tām netīkamu kandidātu, kas turpinātu KNAB iesākto un apdraudētu korumpētu politisko spēlētāju intereses. Turklāt sabiedrības atbalstu, kas stiprinātu profesionāla un uzticību pelnoša kandidāta pozīcijas, mazinātu atlases necaurskatāmais un patvaļīgais raksturs. Atceroties, ka tikai sabiedrības protestu dēļ bijušais KNAB priekšnieks Aleksejs Loskutovs netapa atbrīvots no amata jau pērnruden, kad valdības rīcības iegansti bija pavisam baltiem diegiem šūti, ir skaidrs, ka jebkura pretkorupcijas iecere Latvijā būs neefektīva, ja to nepavadīs sabiedrības pieprasījums, liekot valdošajai elitei būt kaut nedaudz tramīgai.

Grūti pateikt, vai un cik lielā mērā Ivars Godmanis ir ietekmējis pašreizējās KNAB priekšnieka izraudzīšanas instrukcijas projekta saturu. Valdības dotais uzdevums šādu dokumentu izstrādāt, šķiet, nekad nav bijis kaut cik skaidrs. Patlaban uz papīra uzliktā iecere nozīmē pilnīgu paļaušanos uz ministru prezidenta gudrību un godaprātu, taču, tā kā nekad nevaram droši zināt, kas premjeram aiz ādas, instrukcijas projekts skaidrību par svarīgās iestādes nākamā priekšnieka meklēšanas gaitu nesniedz.

 

Lembergs iesniedz sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā

LETA  09/18/08    Ventspils mērs Aivars Lembergs iesniedzis sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesai (ECT) par viņa cilvēktiesību pārkāpumiem.

Kā aģentūru LETA informēja sūdzības iesniedzējs, sūdzība kopā ar pielikumiem izvērsta uz 357 lappusēm un tajā izklāstīti un ar konkrētiem pierādījumiem pamatoti vairāki Eiropas Cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības konvencijas pārkāpumi pirmstiesas izmeklēšanas gaitā un drošības līdzekļa piemērošanas stadijā.

Lembergs norāda, ka tiesā vēršas ar sūdzību par konvencijas pārkāpumiem viņa aizturēšanas gaitā 2007.gada 14.martā, proti, par to, ka katram apcietinātajam nekavējoties jāpaziņo par apcietināšanas iemesliem un visām celtajām apsūdzībām.

Sūdzībā norādīts uz konvencijas prasību pārkāpšanu, kas saistīta ar sacīkstes principa neievērošanu drošības līdzekļa piemērošanas stadijā, proti, Lembergam nav bijusi iespēja sevi kvalitatīvi aizstāvēt, tāpat konvencija pārkāpta no tiesas puses, piemērojot viņam drošības līdzekli, kā arī izskatot sūdzības par drošības līdzekļa piemērošanu.

Lembergs norāda arī uz konvencijas pārkāpumiem, kas izpaudušies viņa nevainīguma principa neievērošanā, tiesību uz pietiekamu laiku aizstāvības sagatavošanai pārkāpšanā un konfidencialitātes principa neievērošanā, kā arī saistīti ar to, ka viņam nelikumīgi tika piemērots likums ar atpakaļejošu spēku.

Ventspils mērs norāda arī uz konvencijas pārkāpšanu, kas ir saistīta ar neattaisnoto iejaukšanos viņa privātajā un ģimenes dzīvē, uz pārkāpumiem, kas izpaudušies aizliegumā piedalīties demonstrācijās, sapulcēs, mītiņos un ielas gājienos.

Viņš norāda arī uz pārkāpumiem, kas pieļauti viņa tiesību pārkāpšanas gadījumos, liedzot pieeju efektīviem aizsardzības tiesiskajiem līdzekļiem, jo uz visām sūdzībām par prokuroru nelikumīgām darbībām saņemtas formālas atbildes, ka likums nav pārkāpts, bet Latvijas likumdošana neparedz pārsūdzēt galīgo augstākā amata prokurora atbildi.

Lembergs atzīmē, ka iesniegums ir iereģistrēts ECT kancelejā.

 

Saistībā ar Vīķes-Freibergas dāvanām netiks uzsākts kriminālprocess

LETA  09/18/08    Pabeidzot pārbaudi par Valsts prezidenta kancelejas amatpersonu rīcību, norakstot atsevišķas bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas saņemtās dāvanas, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) pieņēmis lēmumu atteikt uzsākt kriminālprocesu, jo pārbaudē secināts, ka amatpersonas nav izdarījušas noziedzīgu nodarījumu.

KNAB pārstāvis Andris Vitenburgs informēja, ka pārbaudes laikā konstatētie fakti un apstākļi dod pamatu secinājumam, ka amatpersonai pasniegto divu pulksteņu norakstīšana un gleznas izslēgšana no Valsts prezidenta kancelejas pamatlīdzekļiem nav nepamatota.

KNAB rīcībā esošā informācija liecina, ka sākotnēji ekspertu vērtējums bija izdarīts, pulksteņus neapskatot un pieņemot, ka tiem nav defektu. Savukārt atkārtotā apskatē tiem tika konstatēti defekti, kas vēlāk kalpoja par pamatu to atzīšanai par nederīgiem un izslēdzamiem no pamatlīdzekļiem. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka ekspertu sākotnēji noteiktā vērtība pulksteņiem bija neapšaubāma un patiesa, norāda KNAB.

Pārbaudes rezultātā secināts, ka pulksteņiem bija radušies tādi defekti, kas prezidenta kancelejas amatpersonām ļāva uzskatīt, ka tālākai ekspluatācijai kancelejā tie nav derīgi. Pārbaudes laikā iegūta informācija, ka minēti pulksteņi tika iznīcināti, līdz ar to pieņēmums, ka pulksteņi ir norakstīti nepamatoti un tie nonākuši privātpersonu rīcībā, nav guvis apstiprinājumu, paskaidroja Vitenburgs.

Pārbaudē noskaidrots, ka Marokas vizītes laikā pasniegtais viņas pašas portrets prezidentei uzdāvināts privātā kārtā, brīvajā laikā apmeklējot vidusskolu, kurā viņa iepriekš mācījās. Tādējādi secināts, ka minēto gleznu jeb portretu Vīķe-Freiberga saņēmusi ārpus amatpersonas pienākumu pildīšanas un tā uzskatāma par amatpersonas īpašumu.

Pēc gleznas saņemšanas tā sākotnēji tika iekļauta to Valsts prezidenta saņemto dāvanu sarakstā, kas saņemtas, amatpersonai pildot pienākumus. 2007.gada jūlijā, konstatējot šo kļūdu, glezna tika izslēgta no Valsts prezidenta kancelejas pamatlīdzekļiem. KNAB secinājis, ka tas noticis pamatoti, jo tādējādi tika labota kļūda, kas pieļauta 2007.gada 30.maijā.

Jau ziņots, ka 2.jūljā KNAB saņēma Ģenerālprokuratūras Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas prokurora pārsūtīto iesniegumu par bijušās Vīķes-Freibergas, iespējams, pretlikumīgi iegūto dāvanu - smalku rokas pulksteni. Iesniegums tika nodots atbildīgajai KNAB amatpersonai pārbaudes veikšanai.

Kā iepriekš rakstīja "Neatkarīgā", atklātībā nonākuši dokumenti un fotoattēli rāda, ka, atvadoties no Valsts prezidentes posteņa, Vīķe-Freiberga, iespējams, nepamatoti un nelikumīgi tikusi pie diviem vērtīgiem rokaspulksteņiem.

Prezidenta kancelejas vadītājs Ēriks Ozols apstiprināja, ka Vīķes-Freibergas prezidentūras beigās tikušas norakstītas četras prezidentei pasniegtas dāvanas.

Pārējie divi priekšmeti ir kādas represētās sievietes dāvināta glezna, uz kuras izšūtas magones, kā arī glezna, kas dāvāta Vīķei-Freibergai vizītes laikā Marokā un uz kuras redzams eksprezidentes portrets.

 

Viedoklis: Vai KNAB mūs uzskata par idiotiem?

Lato Lapsa,  TVNET   09/19/08     Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, kā jau ziņots, Vairas Vīķes-Freibergas norakstīto un „iznīcināto” dāvanu lietā cita starpā ir secinājis, ka viņas valsts vizītes laikā Marokā saņemtā glezna esot privāts dāvinājums, jo saņemts „brīvajā laikā”. Izlasiet KNAB izmeklētāja secinājumus, Valsts prezidentes preses dienesta pagājušā gada oficiālo informāciju un spriediet paši – vai mums pērn meloja prezidentes preses dienests, informējot par V. Vīķes-Freibergas oficiālo darba kārtību valsts apmaksātā braucienā, vai arī politiski angažētais KNAB savā vēlmē noslēpt sev simpātisku personu grēkus mūs vienkārši uzskata par idiotiem.

KNAB izmeklētājs Kaspars Dreimanis – par gleznu, kura Vairai Vīķei-Freibergai pagājušā gada 16. maijā uzdāvināta Marokas valsts vizītes laikā un kura vēlāk statusu no oficiāli saņemtas dāvanas paklusām mainīja uz „privātu dāvinājumu”, kas no valsts nav jāatpērk:

„Attiecībā par Latvijas Valsts prezidenta kancelejas amatpersonu rīcību ar gleznu „Vairas Vīķes-Freibergas portrets” pārbaudes laikā konstatēts, ka tā Vairai Vīķei-Freibergai tika pasniegta privātā kārtā Marokas Karalistē vidusskolā, kura viņa iepriekš mācījās. Tā tika pasniegta valsts vizītes laikā ārpus Valsts prezidenta pienākumu pildīšanas jeb V. Vīķes-Freibergas brīvajā laikā, kad viņa apmeklēja minēto skolu. Tādējādi secināms, ka minēto gleznu jeb portretu Vaira Vīķe-Freiberga saņēma kā dāvanu ārpus valsts amatpersonas pienākumu pildīšanas.”

Un te – Valsts prezidentes preses dienesta oficiālā informācija pagājušā gada 16. maijā: „Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šodien valsts vizītes ietvaros Marokā apmeklēja Ali Khansa skolu. Uzrunājot Valsts prezidenti, skolas direktore uzsvēra, ka šodien tiek nodibinātas brālīgas saites ar Latviju, jo Valsts prezidentes savulaik šajā skolā pavadītie gadi ir palīdzējuši šīs saites nodibināt. Viņa atzīmēja, ka Vaira Vīķe-Freiberga ir bijusi labākā skolniece savā klasē un ar izcilību piedalījusies dažādās skolas sacensībās vairākos mācību priekšmetos.

Prezidente, uzrunājot vecākās klases skolnieces, sacīja, ka viņas laikā skolā mācības notika ļoti nopietnā veidā un skolotāji bija stingri, kas viņai ļāva apgūt tādas zināšanas, ar kurām varēja veiksmīgi iet tālāko dzīves ceļu un arī kļūt par prezidenti. Viņa tāpēc aicināja katru meiteni ar nopietnību izturēties pret mācībām un vienmēr atcerēties, ka dzīvē nekas nav neiespējams un arī, iespējams, kāda no viņām varētu iet spožu karjeras un dzīves ceļu.

Skolas pagalmā prezidenti sveica vairāki simti skolēnu un prezidente īpaši sveica arī skolas zēnus, atzīmējot, ka viņas laikā tā bija tikai meiteņu koledža, bet tagad noteikti dzīve skolā ir jautrāka, jo tajā mācās gan zēni, gan meitenes. Viņa sacīja, ka visu mūžu atcerēsies šo aizkustinošo skolas apmeklējumu, jo tajā ir sastapusies ar tik lielu sirsnību un atsaucību.

Prezidente dalījās atmiņās ar skolēniem par savu skolā pavadīto laiku, uzsverot, ka īpaši viņai skolā patika satikšanās ar draudzenēm, iepazīšanās ar grieķu mītiem un daudzi citi līksmi brīži, kas atstājuši iespaidu uz visu viņas dzīvi. Tāpat skolas laikā prezidente ir piedalījusies pirmajā televīzijas pārraidē, kas tika pārraidīta no Kasablankas, jo tajā bija iesaistīts arī skolas koris, un viņai bija gods piedalīties šajā notikumā, kas iezīmēja noteiktu posmu Kasablankas vēsturē.

Pēc skolas apmeklējuma prezidente atklāja goda plāksni pie skolas zinātnes centra, uz kuras iemūžināts prezidentes apmeklējuma laiks šajā skolā. Šis zinātniskais centrs turpmāk sauksies prezidentes vārdā.

Apmeklējot Ali Khansa skolu, prezidente dāvāja tās pārstāvjiem dažādas grāmatas par Latviju...”

Kā lai te neatceras kādu vecu anekdoti: „Ļoti ticīgs ebrejs sestdienā, kad ticīgs jūds faktiski neko nedrīkst darīt, iet pa ielu un ierauga maku ar naudu. Ierauga, bet pacelt nedrīkst – sabats. Ko darīt? Viņš vēršas pie Dieva un lūdz brīnumu. Un tiešām – brīnums notiek: visapkārt joprojām ir sestdiena, bet lūdzējam – ceturtdiena...” Bet Valsts prezidentei valsts vizītes laikā, oficiālā pasākumā KNAB skatījumā pēkšņi iestājas „brīvais laiks”, lai pieņemtu „privātus dāvinājumus”.

 

Bērziņš rosina domāt par jaunu pilsonības likumu

BNS   09/20/08    Ja koalīcijas partijas spētu vienoties, tad būtu jāizstrādā jauns Pilsonības likums, norāda tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK).

Viņš intervijā aģentūrai BNS atzina, ka pašreizējais likums ir pārāk daudz reižu lāpīts, tāpēc, ja koalīcija spētu vienoties, būtu jādomā par jauna Pilsonības likuma izstrādi.

"Tēvzemiešu" izstrādāto jauno Pilsonības likumu, kas paredzēja būtiski sašaurināt iespējas iegūt pilsonību valsts okupācijas laikā iebraukušajiem iedzīvotājiem, pirms diviem gadiem noraidīja Saeima, atgādināja Bērziņš.

"Es domāju, ka pie atbilstošas situācijas "tēvzemieši" to varētu darīt atkārtoti," teica ministrs. "Lai runātu par pilsonību, jābūt stingrai pārliecībai, ka ir vairāki jautājumi, kas jārisina. Katrai partijai ir sava nostāja, līdz ar to ir jautājums, cik tālu mēs esam gatavi iet uz kompromisiem," viņš skaidroja.

Uz jautājumu, kādēļ nepieciešams jauns likums, Bērziņš atbildēja: "Ko es redzu, par ko vajadzētu diskutēt, ir pilsonības iegūšana. Runa ir par lojalitātes principiem pret valsti, kurā pilsoņi dzīvo. Ir pietiekami liels skaits prasību tiesā par pilsonības atņemšanu. Es domāju, ka šī kārtība būtu pārskatāma."

"Attiecībā par lojalitāti - es nevaru uzskatīt par normālu situāciju, kurā vienas vai otras valsts pilsonis pauž klaji pretvalstiskus paziņojumus. Man tas nav saprotams. Tas, kā to ielikt likumā, ir jāvērtē ekspertiem," sacīja ministrs.

"Tēvzemiešu" iepriekš izstrādātais un noraidītais likumprojekts paredzēja izbeigt masveida naturalizācijas procesu, pilsonību okupācijas laikā Latvijā ieceļojušajām personām turpmāk piešķirot izņēmuma kārtā ar Saeimas pieņemtu likumu vai lēmumu.

Bija paredzēts likvidēt Naturalizācijas pārvaldi, tās funkcijas nododot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei. Likumprojekts arī paredzēja, ka tiesības piešķirt Latvijas pilsonību ir tikai Saeimai - tā apstiprinātu valdības virzītos likumprojektus ar pilsonības pretendentiem.

Dokuments arī vienkāršoja kārtību, kādā Latvijai nelojāliem iedzīvotājiem tiek atņemta pilsonība. Savukārt iespējas naturalizēties sašaurinātas to personu lokam, kas iebraukušas valsts teritorijā Padomju Savienības laikā.

 

 

Saimniecībā...

 

 

Inflācijas gaidas starp cerībām un bezcerību

Juris Paiders NRA   09/10/08    Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija par patēriņa cenu pieaugumu augustā iepriecināja gan patērētājus, gan politiķus. Augustā bija vērojama cenu deflācija, kas samazināja arī inflācijas rādītājus gada griezumā.

Politiķi jau steidzas slavināt deflācijas procentu un paši optimistiskākie piesolīja, ka gada inflācija līdz 2008. g. beigām nokritīsies zem 10% atzīmes.

No vienas puses – deflācijai (cenu samazināšanai) ir izveidojušies objektīvi apstākļi. Daudzas preces Rīgā maksā dārgāk nekā Vācijas, Beļģijas, Somijas un pat Zviedrijas lielākajās pilsētās. Novienādojot preču cenu līmeni Rīgā un Latvijā ar Vācijas cenu līmeni, mēs iegūsim tādu deflāciju, ka daudzi pirmajā brīdī sāks pirkt preces daudz vairāk nekā līdz šim. Cenu novienādošana ar Vāciju palielinās Latvijas iekšējo preču apgrozījumu, jo šopingtūres uz Vāciju vairs nebūs tik izdevīgas. Lētāk un ērtāk būs lielākos pirkumus veikt tepat uz vietas. Pieaugs vietējais apgrozījums.

Tomēr šādām gaidām ir maz cerību. Vācijā preču cenas zemajā līmenī notur konkurence. Latvijā tādas konkurences nav. Valsts mazie izmēri ierobežo daudzu globālu spēlētāju ienākšanu. Tomēr, ja notiek brīnums un nez no kurienes uzradusies konkurence piespiedīs Latvijas tirgotājus apmierināties ar Vācijā pieņemto peļņas normu, tad lielo inflāciju nomainīs lielā deflācija.

Ja kāds par to šaubās, lai attin atmiņā situāciju mobilo telekomunikāciju tirgū. Ienākot Bitei, radikāli pieauga konkurence un mobilo telefonu tarifi piedzīvoja lielo deflāciju. Telekomunikāciju tarifu samazināšanās vairākus gadus no vietas bija galvenais faktors, kas spieda Latvijas vidējo inflāciju uz leju.

Turklāt šovasar globālajā tirgū samazinājās naftas cenas, un pašlaik enerģētikas izejvielu cenām ir lejupejoša tendence, kas savukārt izraisīja degvielas cenu samazināšanos.

Šī būtu augusta inflācijas cipara labā vēsts. Ir arī sliktas ziņas. Augusts Latvijā (ar nelielu izņēmumu tikai pērn) ir tradicionālais laiks, kad ir vērojama sezonālā deflācija, jo samazinās augļu un dārzeņu cenas. Pagaidām, kamēr gurķi un tomāti vēl nav jāglabā, to cenas mēneša laikā ir kritušās vairāk nekā par ceturto daļu. Taču 2008. gada rudens Latvijas dabā apsteidzot parasto grafiku ar divu nedēļu nobīdi. Septembrī jau gaidāmas salnas un dāsno dārzu produkciju būs jāsāk uzglabāt. Prieki nebūs ilgi – nākamajā vai aiznākamajā mēnesī augļu un dārzeņu cenas atgriezīsies jūlija līmenī, kāds bija vērojams pirms cenu krituma augustā. Dārzeņu cenu kritums un kāpums ir sezonāls.

Arī citas plānotās tarifu izmaiņas neveicinās deflāciju. Rīgā siltuma tarifi jau tūdaļ kāps par trešo daļu. Siltuma tarifu kāpuma sekas nespēs saldināt īslaicīgais sezonālais cenu kritums tomātiem un gurķiem augustā.

Gada beigās kāps pasta tarifi utt.

Arī globālās tendences ietekmēs Latvijas inflāciju.

Degvielas cenas stabili un ilgstoši turas gandrīz divkāršā līmenī, salīdzinot ar laiku pirms diviem gadiem. Tas jau ir izraisījis daudzu izejvielu, piemēram, graudaugu, sadārdzināšanos pasaules tirgū. Jaunās degvielas izmaksas pakāpeniski tiek iekļautas minerālizejvielu, piemēram, metāla rūdu koncentrātu, cenās. Cenu kāpuma vilnis jau sasniedz gala produkciju – metālus, preces ar lielu minerālizejvielu īpatsvaru utt.

Savu artavu globālajā cenu pieaugumā deva arī Pekinas olimpiskās spēles. Lai cik tas ir dīvaini, tieši Pekinas spēļu organizācija dramatiski izmainīja plastmasas globālā tirgus pieprasījuma un piedāvājuma attiecību. Lai sportisti un olimpisko spēļu viesi varētu vieglāk elpot, lai mazinātos lielpilsētas smogs, Pekinā un tās apkārtnē uz olimpisko spēļu laiku tika apturētas netīrākās ražotnes. Vairākus mēnešus nestrādā plastmasas (īpaši PVH) ražotnes. Visvecākās plastmasas rūpnīcas ar netīrāko tehnoloģiju vienkārši slēdza uz visiem laikiem. Tas savukārt izraisīja plastmasas deficītu pasaules tirgū. Tagad var prognozēt, ka plastmasas trūkuma dēļ šīs izejvielas cenas līdz gada beigām pieaugs vismaz par 10%. Plastmasa tiek izmantota kā iepakojums. Bez tās nevar iztikt elektronikas, datoru, sadzīves, bērnu preču utt. ražošanā. Tikai dīvainā TV reklāmā plastikāta maisiņš ekonomiskam veļas pulvera iepakojumam (pretstatā kartona kastītēm) ir par velti. Pulvera paku plastikāta iepakojums būs jāpērk tajā pašā Ķīnā, maksājot jau ievērojami vairāk, bet starpību pieskaitot pie gala produkta cenas.

Tāpēc negaidīsim brīnumus. Aicināsim valdību darīt to, ko tā var ietekmēt, un pirmām kārtām tas ir – veicināt konkurenci, lai tirdzniecībā Latvijā atkārtotos tādi paši procesi, kādi norisinājās mobilo telekomunikāciju tirgū pēdējos trijos gados.

 

Lauku zemes izpirkšana beigusies

Latvijas Avīze   09/11/08    No vairāk nekā 80 000 zemes izpircēju, kuri bija pieteikušies pastāvīgā lietošanā piešķirtās lauku zemes izpirkšanai, tikai aptuveni divas trešdaļas ir pasūtījuši uzmērīšanu vai samaksājuši iepriekš par izpērkamo zemi.

Pārējiem jeb gandrīz 30 000 izpircēju šā gada pirmajā septembrī zuda pēdējā iespēja nopirkt pastāvīgā lietošanā piešķirto zemi par sertifikātiem un pēc kadastrālās vērtības, kas būtu lētāk, nekā pērkot par naudu un pēc tirgus vērtības.

Kā zināms, lauku zemi izpirkšanai varēja pieprasīt līdz 2007. gada 30. novembrim. Pieteikties varēja fiziskas un juridiskas personas, kurām zemes reformas laikā vietējā pašvaldība vai zemes komisija bija piešķīrusi zemi pastāvīgā lietošanā.

Pēc Valsts zemes dienesta ziņām, līdz augusta pēdējai darbadienai bija uzmērīti un izgatavoti zemes robežu plāni tikai 61 062 jeb 58 procentiem no izpirkšanai reģistrētajiem zemes gabaliem 274 825 hektāru kopplatībā.

Par 5191 jeb 5 procentiem no izpirkšanai reģistrētajiem zemes gabaliem aptuveni

19 846 hektāru kopplatībā ir samaksāts iepriekš ar privatizācijas sertifikātiem – atbilstoši izpērkamās zemes kadastrālajai vērtībai.

Līdz 2007. gada 30. novembrim pavisam Valsts zemes dienestā izpirkšanai bija pieprasīti un Lauku zemes izpirkšanas reģistrā bija iekļauti 103 392 zemes gabali 409 699 hektāru kopplatībā. Savukārt līdz šā gada 1. septembrim zeme bija uzmērīta vai veikta priekšapmaksa par 63 procentiem izpirkšanai reģistrēto zemes gabalu aptuveni

294 700 hektāru kopplatībā. Nav zemes robežu plānu vai nav apliecinājumu par priekšapmaksu 38 procentiem jeb

39 764 no izpirkšanai reģistrētajiem zemes gabaliem vairāk nekā 122 502 hektāru kopplatībā. Savukārt zemesgrāmatās ir ierakstīti 29 582 jeb 28 procenti no izpirkšanai reģistrētajiem zemes gabaliem.

Valsts zemes dienesta Kadastra un reģistru departamenta zemes reformas procesu daļas vadītāja Judīte Mierkalne stāsta, ka nule pieminētie skaitļi vēl varot mainīties. Augustā Valsts zemes dienestā reģistrēšanai Nekustamā īpašuma valsts kadastrā iesniegtas gandrīz 4000 zemes kadastrālās uzmērīšanas lietas un izsniegtas izziņas priekšapmaksas veikšanai par vairāk nekā 4100 izpirkšanai reģistrētajiem zemes gabaliem. Ziņas par priekšapmaksu Latvijas Hipotēku un zemes banka var iesniegt Valsts zemes dienestam līdz 2008. gada 30. septembrim.

Kas notiks ar neizpirkto lauku zemi aptuveni 120 000 hektāru kopplatībā?

Ja līdz 2008. gada 1. septembrim zeme nav uzmērīta un nav veikta priekšapmaksa, izpirkt zemi par sertifikātiem un pēc kadastrālās vērtības vairs nav iespējams. Bijušajiem lietotājiem gan ir tā sauktās pirmās rokas tiesības uz šīs zemes nomu. Nomas līgumi ar pašvaldību jānoslēdz pats vēlākais līdz 2009. gada 1. septembrim. Par nomu nomniekiem jāmaksā nomas maksa – 0,5 % un nekustamā īpašuma nodoklis – 1% no zemes kadastrālās vērtības. Ja ar pašvaldību nav noslēgts nomas līgums, tad šo zemi vairs nebūs tiesību izmantot. To ieskaitīs zemes reformas pabeigšanai paredzētajās zemēs un izmantos īpašuma tiesību atjaunošanai bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem.

 

Miestiņa tirgus mutuļo

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa"   09/10/08     Latvijas alus tirgus par spīti runām par ekonomikas recesiju, ja tā varētu teikt, ir vairāk nekā dinamisks. Nozarē tiek investēti miljoni, vienas ražotnes tiek slēgtas, citas paplašinās, tiek domāts arī par jaunu atvēršanu. Tai pašā laikā vairākkārt pieaugušas izejvielu un ražošanas izmaksas, cēlušās arī alus cenas, bet latvieši, lai arī bairīti nedzer vairāk, tomēr tā patēriņu nav samazinājuši.

Nozares līderu trijnieks, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, palicis nemainīgs – Aldaris, Cēsu alus un Līvu alus. Aldaris līdera pozīcijas ieņem, pateicoties jau iepriekšējos gados izveidotajam veiksmīgajam mārketingam, kas bija panākts vēl Vitālija Gavrilova vadībā. Cēsu alus nemitīgi investē savā attīstībā un jau cieši pietuvojies līderpozīcijām (pašlaik Cēsu alus aizņem apmēram 27% no Latvijas alus tirgus). Līvu alum līderu trijniekā droši vien palīdzējis noturēties tas, ka ražotne apvienojusies ar Lāčplēša alu un tagad "atbild" par diviem iecienītiem zīmoliem.

Kompānijas The Nielsen Company nule veiktajā alus tirgus apskatā vēstīts, ka alus patēriņa apjomi Latvijā nav palielinājušies. Toties statistika liecina, ka, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, šī gada pirmajos sešos mēnešos Cēsu alus produkcijas noiets pieaudzis par 11%. Tāpat arī palielinājusies no Krievijas importētā miestiņa Baltika popularitāte. Salīdzinot ar pērno gadu, latvieši Baltika brūvējumu pirkuši par 23% vairāk. Tātad šajā tirgū ir gan zaudētāji, gan izteikti veiksminieki.

Aldaris pēdējo mēnešu laikā paziņojis par miljoniem lielām investīcijām un agresīvi cenšas nepazaudēt savas tirgus pozīcijas. Runas par to, ka šajā segmentā būtu iestājies apsīkums un apātija, ir vairāk nekā nepamatotas. Kas tad notiek Latvijas alus tirgū?

Līderu tops

n Aldaris. Latvijas lielākā alusdarītava ir kļuvusi par Carlsberg grupas uzņēmumu un līdz ar to cer, ka tam pavērsies jaunas iespējas Ziemeļeiropas reģionā, jo Carlsberg ir viena no lielākajām alus darītavu grupām pasaulē un viens no visātrāk augošajiem un labāk zināmajiem alus zīmoliem pasaulē. Aldaris ir iepriecināts par saviem sasniegumiem – pērn tā apgrozījums pieauga par 30%, bet peļņa sasniedza 6,8 miljonus latu. Pēdējo 15 gadu laikā ražotnē investēti pamatīgi līdzekļi – 42 miljoni latu. Pēdējā investīcija bijusi šopavasar, kad jaunā Zelta alus izveidei tika atvēlēti aptuveni 100 000 latu. Šogad kopumā Aldaris plāno savā attīstībā ieguldīt ap 1,5 miljoniem latu. Jāteic, ka Zelta alus vien aizņem ap 10% Latvijas alus tirgus. Aldaris izvirza ambiciozus plānus – pērn tika pārdoti 5,5 miljoni litru Zelta alus, bet šogad apjomam esot jāsasniedz 7,1 miljons litru. Kopumā Aldaris Latvijas miestiņa tirgū aizņem gandrīz 40%.

n Cēsu alus. Pirms pusotra mēneša Cēsu alus atklāja jaunu skārdeņu līniju, kuras jauda ir 24 000 līdz 36 000 skārdeņu stundā. Tieši cēsinieki ir vienīgie jaunā populārā skārdeņu alus ražotāji Latvijā (Aldaris un Līvu alus bairīti skārdenēs pilda savos mātes uzņēmumos un ieved Latvijā). Pēdējo astoņu gadu laikā kompānija ražotnē ir investējusi ap 25 miljoniem latu, un tas nozīmē, ka tā kaut kad nākotnē varētu apsteigt Aldari un kļūt par tirgus līderi. Jaunajā skārdeņu līnijā uzņēmums ieguldījis ap septiņiem miljoniem latu. Cēsu alus tiecas piedāvāt alu parocīgajās skārdenēs, kuras Latvijā vēl nav tik populāras. Tomēr patērētājs pie tām pamazām tiek pieradināts. Pērn "buņdžiņalus" aizņēma tikai 8% tirgus, tagad jau 11%. Alus darītavas mērķis tuvāko gadu laikā ir panākt, lai skārdenes aizņemtu vismaz 25% tirgus. Tieši alus pildīšana skārdenēs arī būtu uzskatāma par Cēsu alus veiksmes stāstu un savlaicīgu reaģēšanu uz patērētāju kultūras maiņu. Bundžu ir vieglāk paņemt izbraucienā "pie dabas", nekā "krāmēties" ar daudz smagāko un neparocīgāko stikla pudeli.

Tomēr Latvijas alus kultūra ir atšķirīga no citām Eiropas valstīm, kur alu nepilda lielajās plastmasas pudelēs. Aizvien vairāk pietuvojoties "Eiropas līmenim", var prognozēt, ka arī Latvijā mainīsies alus kultūras tradīcijas. Ka šī jaunā kultūra var ietekmēt arī alus tirgu, liecina tas, ka, piemēram, Somijā 60% alus tiek pārdots tieši skārdenēs. Latvijas alus darītāji pagaidām nav aizrāvušies ar skārdeņu ražošanu, pārsvarā dzēriens tiek pildīts vai nu stikla, vai plastmasas pudelēs. Ņemot vērā to, ka 98% Cēsu alus akcijas pieder somu koncernam Olvi Oyj, var prognozēt, ka arī turpmāk uzņēmums agresīvi reklamēs somu alus dzeršanas kultūru no skārdenēm.

Cēsu alus pārdošanas apjomiem arī pēdējos mēnešos ir tendence pieaugt – salīdzinot ar pērnā gada pirmo pusgadu, šogad pārdošanas apjomi pieauguši par 13%. Pagājušo gadu Cēsu alus noslēdza ar 856 000 latu peļņu.

n Līvu alus. Šovasar Latvijas alus tirgū parādījās jauns ambiciozs tirgus spēlētājs, kaut arī tas strādā jau ar labi pazīstamiem zīmoliem – Lāčplēša alu un Līvu alu. Abas kompānijas apvienojušās, un to tiešs vai pastarpināts īpašnieks ir Dānijas kompānija Royal Unibrew – otrais lielākais dzērienu ražotājs un lielākais eksportētājs Skandināvijā. Jaunais apvienotais uzņēmums strādās Cido grupas paspārnē.

Abu ražotņu apvienošana lielā mērā ir balstīta ražošanas un finanšu līdzekļu optimizācijā. Līvu alu vairs nevar saistīt ar Andra Griģa vārdu, jo nu Līvu alus pieder dāņiem.

Reorganizācijas dēļ ir slēgts Lāčplēša alus brūzis Lielvārdē, kuru, visticamāk, iznomās, jo ražotne atrodas stratēģiski labā vietā. Lāčplēša miestiņš turpmāk tiks gatavināts pilsētā, kurā piedzimst vējš, nevis tik ierastajā Lielvārdē. Liepājas alusdarītavā nesen arī investēti ievērojami līdzekļi – trīs miljoni latu, kas ļaus Liepājā ražot vairāk alus nekā līdz šim. Tomēr, ņemot vērā, ka Liepājas alus darītavai nu būs jākompensē Lielvārdes zaudētās jaudas, par lielu produkcijas apjoma pieaugumu runāt būtu pāragri. Tomēr, lai palielinātu jaudu un uzlabotu rūpnīcas tehnoloģisko nodrošinājumu, turpmākajos gados ražotnē turpinās ieguldīt līdzekļus, paziņojuši dāņu investori. Tiek lēsts, ka Līvu un Lāčplēša alus produkcija aizņem 18% Latvijas alus tirgus.

Mazie turas un bankrotē

  • Alus avots. Gada laikā alus darītava Alus avots, kura kopš 2003. gada ir Rīgas alus darītavas Vārpa mantiniece, strādājusi ar zaudējumiem. Pērn brūža apgrozījums samazinājies par 26%, un bilanci Alus avots noslēdza ar 27 154 latu zaudējumiem. Lai kaut kā segtu zaudējumus, Alus avots ir pārgājis kompānijas Simekss īpašumā, kuras galvenā nodarbe ir nekustamo īpašumu iznomāšana. Tā kā pašlaik arī nekustamo īpašumu bizness nav diez cik sekmīgs, grūti prognozēt, kāda būs Alus avota nākotne.
  • Piebalgas alus. Divarpus gadu laikā Piebalgas alus no nerentabla uzņēmuma kļuvis par peļņu gūstošu brūzi. Gada laikā Piebalgas alus apgrozījums pieaudzis par 18% un peļņa trīskāršojusies – 2007. gadā tā bija 67 320 latu. Uzņēmums savā ražotnē ir investējis aptuveni pusmiljonu latu, uzstādot jaunu stikla pudeļu pildīšanas līniju. "Alus ražošanas tehnoloģijā nekādas izmaiņas pēc jauno iekārtu uzstādīšanas nav veiktas. Aptuveni divarpus reizes palielinājusies pildīšanas iekārtas jauda, kas nozīmē, ka vienā minūtē var piepildīt līdz 12 000 alus pudeļu. Uzstādot jauno pildīšanas līniju, uzlabojusies arī kvalitāte un tīrība," paziņojis alus darītavas valdes priekšsēdētājs Jānis Dūklavs. Piebalgas alus aizņem apmēram 2,2% Latvijas tirgus, un tas uzskatāms par mazo alus darītavu. Ņemot vērā, ka Piebalgas alus ir investējis nozīmīgus līdzekļus, ir pārliecība, ka šis zīmols negrasās atstāt tirgu, bet gan tieši otrādi – vēl agresīvāk tajā piedalīties.
  • Kimmels Rīga. Alus tirgu ir atstājis viens no vecākajiem alus brūžiem – 1815. gadā dibinātais Kimmels Rīga, kas ietilpa akciju sabiedrībā Belokon Holdings, kuram pieder daļas vairākos pazīstamos uzņēmumos kā, piemēram, krievu laikrakstā Telegraf, Rīgas Finansu grupā un Valērija Belokoņa izdevniecībā. Acīmredzot uzņēmējs Valērijs Belokoņs sapratis, ka nespēj sekmīgi konkurēt piesātinātajā alus tirgū, un jau pērn slēdzis Kimmels Rīga, kura zaudējumi pērn sasniedza gandrīz pusmiljonu latu.
  • Bauskas alus. Savukārt Bauskas alus strādā ar peļņu. Tā neto apgrozījums gada laikā palielinājies par 13% un 12 mēnešos sasniedzis 3,66 miljonus latu. Uzņēmuma rekonstrukcijā ieguldīti gandrīz 915 000 latu, un Bauskas alus miestiņa realizācija pērn pieauga par astoņiem procentiem. Lai arī Bauskas alus nebūt nedomā sašaurināt ražošanu, tā vadītājs Vladimirs Barskovs prognozēs nav īpaši optimistisks: "Jau kopš gada sākuma vērojama neliela alus realizācijas apjoma samazināšanās. Tas izskaidrojams ar kopējo ekonomisko situāciju valstī. Cilvēki izvēlas pirmās nepieciešamības pārtikas preces." Viņš arī prognozē, ka miestiņa cena tuvākajā laikā varētu pieaugt vēl par 10%.
  • Agrofirma "Tērvete". Lai arī Tērvetes alus veikalu plauktos neplūst straumēm, tas pēc daudzu alusmīļu uzskatiem ir viens no gardākajiem. Bažas par to, ka tas varētu atstāt tirgu, ir nepamatotas. Par to liecina tas, ka agrofirma Tērvete, kuras pamatnodarbe ir lauksaimniecība (tā līdztekus alus darīšanai nodarbojas arī ar augkopību, lopkopību, graudu pārstrādi un citiem zemkopju darbiem), strādā ar peļņu. Tērvetnieka veiksmes stāsts pamats – tas nāk no "īstiem laukiem".

Bairītis kļūst dārgāks

Jāuzsver, ka alus nekādā gadījumā vairs nav uzskatāms par lētu preci. Tā cenas, salīdzinot ar citu alkoholisko dzērienu cenām, turpina pieaugt straujāk. Jūnijā, piemēram, alkohola cenas vidēji paaugstinājās par 1,7%, alum šis procents bija 4,5.

Izdzīvot šajā inflācijas laikā varot tikai lielie aldari, bet mazie ejot "pa burbuli", uzskata Latvijas Alus darītāju (LADS) izpilddirektors Pēteris Liniņš. Mazie brūži līdz ar ievērojamo ražošanas sadārdzināšanos strādājot ar zaudējumiem. Pēdējā gada laikā iesala cenas ir augušas par 233%, bet apiņu cenas vairāk nekā divarpus reizes, un tieši šīs izejvielas ir galvenās alus sastāvdaļas. Rudenī būtiski pieaugs arī energoresursu un gāzes cenas, līdz ar to arī izmaksas kāps, teica Cēsu alus valdes priekšsēdētāja Eva Sietiņsone-Zatlere. Lai gan viņa izvairījās konkrēti paziņot, ka šajā sakarā sagaidāms arī alus cenu pieaugums veikalos, būtu tikai loģiski, ja tā notiktu.

LADS apvieno ap 18 mazo alusdarītavu, bet visas cer uz "labākiem laikiem" un apgrozījuma pieaugumu. Par to liecina kaut vai fakts, ka par jaunu alus brūžu ierīkošanu domā pāris mazo uzņēmēju.

Katrā ziņā potenciāls alus tirgum ir. Latvijā vidēji viens iedzīvotājs gadā izdzer 68 litrus alu, kas, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ir maz. Piemēram, lielākā bairīša dzērāju nācija – čehi – izdzer divreiz lielāku tilpumu. Arī mūsu kaimiņi leiši un igauņi izdzer vismaz 80 litrus gadā. Katrā ziņā tas, cik daudz alu latvieši patērēs, ir atkarīgs no mūsu dzeršanas kultūras – vai mēs spēsim pāriet no stiprajiem uz vieglajiem dzērieniem un alkoholu lietot nevis, lai piedzertos, bet gan jautri atpūstos.

To, ka vēl pamatīgi jāpiestrādā, liecina kaut vai aizgājušie Jāņi, kas nebūt nerādīja, ka mums alus ir "vecākais brālis". Mēs to ne īpaši mīlam.

Maina alus dzeršanas tradīcijas

No maija līdz jūnijam aldari pārdod apmēram pusi gada apgrozījuma. Šī gada dati nav iepriecinoši. Cēsu alus vadītāja teic, ka aldariem sevišķi "iegrieza" maijs un jūnijs. Salīdzinot ar citiem gadiem, šajos mēnešos alus tirdzniecība neveicās tik labi, kā iecerēts. Tas sakāms arī par Līgo mēnesi – jūniju. Jūnijā vidējā gaisa temperatūra bija par diviem grādiem zemāka nekā parasti, un siltā laika trūkums alusvēderus arī atturēja baudīt bairīti. Arī pēdējie vasaras mēneši alum nav labvēlīgi – ir sutīgs, bet alusmīļiem labāk pie sirds iet silts laiks, kad var mierīgi un jauki brīvo laiku pavadīt pludmalē vai piknikā un izgaršot alu. Iepriekšējos gados alus tirgus Latvijā palielinājās par diviem līdz četriem procentiem, šādu prognozi par 2008. gadu aldari izvairās dot.

Tomēr tendence ir viena – Latvijas trīs lielākās alusdarītavas pieder ārzemju koncerniem: Aldaris – dāņu Carlsberg, Cēsu alus – somu Olvi Oyj, bet Līvu alus – dāņu Royal Unibrew. Ārzemnieki alusbrūžos nemitīgi investē miljoniem latu un agresīvi spiežas iekšā alus tirgū. Tas, protams, rada problēmas mazajiem aldariem, bet arī viņi iegulda savos uzņēmumus, kā piemēru var minēt Bauskas alu.

Mainās arī alus dzeršanas kultūra – tā kļūst inteliģentāka. Pamazām no tirgus tiek izspiestas lielās plastmasas alus pudeles, un viena otra ražotne, kas specializējās tieši šādas dziras ražošanā, jau ir uz bankrota robežas, bet tās, kas piedāvā alu Eiropai tradicionālā iepakojumā, var cerēt uz "ziedu laikiem".

***

Fakti

Latvijas Alus darītāju savienības mājaslapas www.beer.lv  interneta aptaujas rezultāti par populārākajām alus šķirnēm. TOP 10:

  • Tērvetes – 27,3%
  • Piebalgas – 25,2%
  • Aldaris – 12,1%
  • Lāčplēša – 11,3%
  • Bauskas – 5,3%
  • Lido – 4,8%
  • Cēsu – 4,25
  • Lodiņa - 3%
  • Užavas – 2,9%
  • Līvu – 1,1%

(Jāņem vērā, ka sarakstā iekļautās populārās alus šķirnes nepērk visvairāk, jo aptauja ir konkrētās interneta mājaslapas apmeklētāju subjektīvs viedoklis.).

 

Viedoklis: Latvieši ir lielākie optimisti Eiropā

Benvenuto,  TVNET   09/11/08    Lai arī ziņās dominē algu iesaldēšana, siltuma tarifu kāpšana un nekontrolējama inflācija, skaidri zinu, ka latvietis ir spējīgs saglabāt nesatricināmu mieru un optimismu. Tas tāpēc, ka kārtīgu patriotu sliktās ziņas neķer, jo viņš tām vienkārši netic.

Tā vietā, lai kristu panikā un izietu ielās ar lāpām un dakšām, riktīgs stingrā kaula latvietis iet gadu simteņos pārbaudītu ceļu un uzticas senču ticējumiem, kas pierādījuši savu nekļūdību. Tad nu ticējums saka, ka vajag uzkāpt Gaiziņā, nolaizīt vidējo pirkstu un pacelt augstu virs galvas. Tikai tā var noteikt, no kuras puses vējš pūš un kas gaidāms nākotnē.

Protams, jo lielāks latvietis, jo kvalitatīvāk pilda ticējumu. Tāpēc Gaiziņa vietā varbūt ir vērts aizbraukt pat uz pasaules jumtu Everestu un paplivināt slapjo pirkstu drusku retinātākā gaisā. Runā, ka tādā veidā var paskatīties pat septiņus gadus uz priekšu, noķerot aiz naga tālus nākotnes vējus un pēcāk, atgriežoties dzimtenē, pavēstīt tautiešiem, ko tie pastāstījuši.

Otra būtiska īpašība, kāpēc latvieša optimismu neviena lode neņem, ir pārliecība, ka sliktās lietas nenotiks šodien, nav notikušas vakar un tikai varbūt notiks rīt. Bet arī tikai tādā gadījumā, ja sliktā ziņa netiks pienācīgi vērota un laikus neitralizēta. Kā gan citādi, ja ne ar optimismu lai izskaidro gandrīz vai nacionālo īpatnību sen notikušus faktus uztvert kā novēršamu nākotnes problēmu?

Pēc piemēra tālu nav jāmeklē. Nevajag braukt uz Everestu un pat ne uz Gaiziņu. Atliek vien doties uz bibliotēku pāršķirstīt periodikas arhīvu. Šķiet, ka vismaz pēdējos desmit gadus ar reklāmas paužu regularitāti parādās tādi virsraksti kā "Nedrīkstam pieļaut divkopienu sabiedrības veidošanos Latvijā" u.tml. Pat pēc skolu reformas krievu "štāba" ālēšanās Rīgā, regulārajām 9. maija sanāksmēm Uzvaras parkā vai, piemēram, diametrāli pretējā viedokļa nesenajā Krievijas-Gruzijas karā - pēc šiem un daudziem citiem notikumiem kāds vēl spītīgi turpina stāvēt ar augstu paceltu pirkstu un negrib pieņemt, ka mēs un viņi jau sen dzīvojam divās pilnīgi dažādās kopienās un informācijas telpās. Atšķirīgos datumos šaujam salūtu un svinam Ziemassvētkus, apmeklējam dažādas interneta lapas un skolas, karinām atšķirīgus karodziņus pie mašīnu spoguļiem un esam viens uz otru nāvīgi apvainojušies par pilnīgi dažādām lietām.

Bet, klau, te jau vēl optimisms neizsīkst! Kā būtu, piemēram, ar tādiem virsrakstiem kā "Nedrīkstam pieļaut cieto piezemēšanos ekonomikā" vai "Vismaz puse aizbraukušo tautiešu atgriezīsies dzimtenē"? Tā jau ir gluži saskaitāma un naudā viegli izmērāma kategorija, kuras ietvaros mums regulāri iesaka ciešāk savilkt jostas. Starp citu, es to izdarīju, jau krietni pirms TP nāca klajā ar šo priekšlikumu. Vienkārši būt par latvieti ir tik jautri, ka no smiekliem biju uzkačājis dzelžainu presīti un bikses pašas krita nost, radot mulsinošus pārpratumus sabiedriskās vietās.

Optimistisks dzīves redzējums gan nenāk komplektā ar labu humora izjūtu. Īsteni latviskie joki nav smieklīgi. Piemēram, nesen noklausīta tautiska asprātība:

- Deram, es varu katrā rokā noturēt pa ozolam?

- Tas taču nav iespējams.

- Ir gan, jo zīle tak arī ir mazs ozols, hahahaha!

Tas bija viens no tizlākajiem jokiem, kāds pēdējā laikā dzirdēts, tāpēc, nezinot, kā reaģēt, vienkārši aizgriezos ar sāpju izteiksmi sejā. Lai gan tas nekas, ja joks nav pilnībā izdevies. Paskaties labāk, kā mēs dzīvojam! Neviens cits tā neprot.

Jā, arī es, kā jau kārtīgs optimists, ticu, ka šis raksts nebeigsies tagad, bet pēc trim rindkopām, ja vien man pietiks spēka palikt gana modram un nepieļaut pretējo.

           

Latvijā astotā labvēlīgākā vide

Latvijas Avīze   09/12/08     "Šo pētījumu nevar uzskatīt par sporta sacensību vai mācību olimpiādi, tomēr astotā vieta mūsu valstij ir sasniegums. Tas apliecina, ka Latvija ir zaļā zeme, un šo vēstījumu vajag aktīvi nest pasaulē. Ir nerakstīts likums, ka cilvēkiem uzturā vislabāk ir patērēt tos produktus, kas audzēti viņa dzīves vietas klimata joslā. Aicinu vairāk audzēt bioloģiskos produktus," vakar Jelgavas rajonā zemnieku saimniecībā "Līcīši", iepazīstinot ar Jeilas universitātes pētījuma rezultātiem, teica vides ministrs Raimonds Vējonis. Šajā pētījumā vērtēta vides veselība un ekosistēmu dzīvotspēja, pavisam 25 dažādi vides kvalitātes rādītāji, tostarp gaisa un ūdens piesārņojums. Par videi vislabvēlīgāko valsti pētījumā atzīta Šveice, kas no 100 iespējamajiem punktiem ieguva 95,5 punktus. Nākamajās vietās ir Norvēģija, Zviedrija, Somija, Kostarika, Austrija, Jaunzēlande un Latvija ar 88,7 punktiem. Mūsu kaimiņvalstis atrodas krietni zemāk – Lietuva 16., Igaunija 19., Krievija 28., bet Baltkrievija – 43. vietā. Pēdējās trīs vietas ieņem Āfrikas valstis Sjerraleone, Angola un Nigēra.

Eksperti norāda – Latvijas augstā vieta ir saistīta arī ar neattīstīto rūpniecību un lauksaimniecībā salīdzinoši maz izmantotajiem augu aizsardzības līdzekļiem un minerālmēsliem.

Zaļās saimniecības veido aptuveni četrus procentus no kopējā ekonomiski aktīvo saimniecību skaita, bet zaļi apsaimniekoto lauksaimniecības zemju platības aizņem vismaz 6,8% no kopējās apstrādātās lauku zemes. Varam būt lepni, ka mūsu valstī bioloģiski apsaimniekoto platību daudzums ir virs Eiropas Savienības (ES) vidējā rādītāja (3,6%). Arī zaļo saimniecību īpatsvars kopējā saimniecību skaitā ir lielāks, vidēji ES tas ir vien 1,4%. Tomēr bioloģiskos produktus veikalos var nopirkt maz. Piebildīsim gan, ka daudzi cilvēki piemājas saimniecībās audzētus produktus pērk tirgos. Lielveikalu tīkla "Rimi Latvia" valdes priekšsēdētājs Valdis Turlais teic, ka viņa vadītajam tīklam no 600 piegādātājiem tikai daži desmiti esot zemnieku saimniecības. "Iemesls ir saimnieku iespējas piegādāt mums vajadzīgo produktu daudzumu. Gaļa, svaigi augļi un dārzeņi ir produktu grupas, kurās esam gatavi daudz vairāk sadarboties ar Latvijas lauksaimniekiem. Ja produkts ir unikāls un to nepiegādā daudzi citi konkurenti, tad esam gatavi vienoties par tā pārdošanu vien nedaudzos mūsu veikalos," tā V. Turlais.

Iespējams, ka nākamajā gadā situācija mainīsies, jo bioloģiskajiem saimniekiem piešķirtais atbalsts būs atkarīgs no tirgū pārdotā produktu daudzuma. Patlaban gan daudzi Latvijas cilvēki nevar atļauties regulārus bioloģisko produktu pirkumus.

Jelgavas rajona zemnieku saimniecības "Līcīši" saimnieks Aivars Liepiņš ir viens no retajiem lauksaimniekiem, kas vairākiem lielveikalu tīkliem, tostarp 36 "Rimi" veikaliem, pats piegādā savā un biznesa partnera saimniecībā slauktu kazas pienu un paša gatavotu kazas sieru. Pērn "Rimi" tīkla veikaliem pārdotas 100 tonnas produktu. "Mums nav strikti pateikts, ka produktam jābūt visos veikalos. Arī daudzumu plauktos kontrolējam paši. Tas ir svarīgi, jo, piemēram, pieprasītā kazas piena derīguma termiņš ir vien trīs dienas," stāsta Liepiņa kungs. "Līcīšos" ražo septiņu veidu sierus un divu veidu kefīru. ""Līcīšu" bioloģisko produktu pārdošanas daudzums kāpj, bet lēnām un nedaudz. Patlaban esot īpaši jūtams, ka cilvēkiem ir maz naudas," stāsta saimnieks. Viņš arī atklāj, kā ir mainījusies lielveikalu cenu politika. Pirms desmit gadiem likts 16 procentus liels uzcenojums, bet patlaban nevienam produktam tas nav zemāks par 30 procentiem.

Saimniecībā ir 60 kazas, kurām vēl šogad uzbūvēs jaunu slaukšanas zāli.

 

Ar dzīves kvalitāti apmierināti 49,35% Latvijas iedzīvotāju

LETA  09/13/08    Ar dzīves kvalitāti ir apmierināti 49,35% Latvijas iedzīvotāju, liecina pēc Valsts reģionālās attīstības aģentūras pasūtījuma veiktais pētījums "Latvijas pilsētu sociāli ekonomiskās attīstības tendences".

Dzīves kvalitāti raksturo ekonomika, vide, sociālie resursi, drošība, izglītība, veselība, mājoklis, ērtības, transports un infrastruktūra.

Citu reģionu vidū kā augstāks izceļas aptaujāto Vidzemes (53,69%) un Zemgales (53,02%) pilsētu iedzīvotāju apmierinātības līmenis. Lai arī dzīves kvalitātes indeksa aprēķinos līdere ir Pierīga, tomēr ar dzīves kvalitāti apmierinātāko reģionu vidū Pierīga ieņem tikai trešo vietu. Savukārt Rīga ieņem tikai 27.vietu starp 38 pētījumā iekļautajām pilsētām.

Salīdzinot pilsētas reģionu ietvaros, Kurzemes pilsētām raksturīgs visviendabīgākais dzīves kvalitātes vērtējums. Kurzemē visvairāk apmierināto cilvēku dzīvo Kuldīgā (51,92%) un Aizputē (50%), bet vismazāk - Liepājā (41,18%) un Talsos (40,54%).

Arī Zemgales pilsētu iedzīvotāju skatījumā dzīves kvalitātes līmenis tiek vērtēts samērā vienlīdzīgi. Vairāk apmierināto starp aptaujātajiem sastopami Dobelē (66,67%) un Aizkrauklē (58,96%), bet vismazāk - Jelgavā (47,06%) un Bauskā (43,33%).

Izteiktas atšķirības vērtējumā iezīmējas Latgales pilsētās. Piemēram, Krāslavā (67,74%) vērojams augstākais apmierināto vērtējums Latvijā, savukārt Līvānos (19,35%) - zemākais. Preiļos (37,5%), Rēzeknē (36%) un Daugavpilī (44,59%) ar dzīves kvalitāti apmierināto īpatsvars ir zemāks nekā vidēji valstī, taču Balvos (54,84%) un Ludzā (50%) - augstāks.

Arī Vidzemē pastāv plaša viedokļu amplitūda, tomēr kopumā reģionam raksturīga augsta apmierinātība ar dzīves kvalitāti. To apliecina arī fakts, ka sešas no desmit aptaujā iekļautajām pilsētām ar augstāko dzīves kvalitāti ir Vidzemē. Aptaujātie Smiltenes (61,29%), Līgatnes (60,71%) un Valmieras (60%) iedzīvotāji pauž augstu apmierinātību ar dzīves kvalitāti. Arī starp pārējām Vidzemes pilsētām vairāk nekā 50% iedzīvotāju pauž apmierinātību. Izņēmums ir vienīgi Alūksne, kur tikai 28,13% aptaujāto ir apmierināti ar dzīves kvalitāti.

Pierīgas reģionā visapmierinātākie ar dzīves kvalitāti ir Ogres (61,54%) iedzīvotāji, arī Limbažu (56,25%), Baložu (55,17%) un Tukuma (54,9%) iedzīvotāji lielākoties ir apmierināti ar dzīves kvalitāti, savukārt Staicelē tādu ir tikai 33,33%.

Pētījumu veikusi SIA "Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija".

 

Bez īpašām bažām par inflāciju - intervija ar ekonomikas ministru Gerhardu

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   09/15/08

— Pēc astoņiem amatā nostrādātiem mēnešiem Nedēļa atkal aicināja uz sarunu ekonomikas ministru Kasparu Gerhardu. Pirmā saruna notika pagājušā gada decembra nogalē, dažas dienas pēc viņa apstiprināšanas amatā, un toreiz ministrs sacīja, ka inflāciju ir iespējams apturēt. Vai ministra nostādnes šajos mēnešos ir mainījušās?

— Toreiz ekonomikas ministram vienīgais jautājums, uz kuru nebija skaidras atbildes un rīcības plāna, bija par Lattelecom privatizāciju. Par inflācijas kāpumu Gerhards apgalvoja, ka to var apturēt un šā gada vidējā inflācija nebūs augstāka kā pērn. Bet uz jautājumu, vai Ekonomikas ministrijai ir skaidrība par to, kam jānotiek enerģētikā un kādas ir prioritātes, ministrs atbildēja, ka ir skatījums, kā risināt gaidāmo elektroenerģijas deficītu: ir jāceļ abas elektrostacijas – gan gāzes, gan ogļu un biomasas.

— Kas pašlaik notiek ar Lattelecom?

— Valdībā bija smagas diskusijas, tika izskatīti vairāki varianti. Rezultātā tika pieņemts tas, kuru tēvzemiešu ministri, arī es, drīzāk neatbalstīja, jo uzskatījām, ka ātrāks un arī efektīvāks risinājums būtu kopējā Lattelecom pārdošana, kuru veiktu gan Telia Sonera, gan Latvijas valdība. Tomēr tika pieņemts variants, ka sākumā tiek sadalīts, kas kuram pieder: vieniem – LMT, bet otriem – Lattelecom; tika arī apstiprināta procedūra, kā tas notiek. Pašlaik risinās sarunas ar Telia Sonera, kā to līdz galam izdarīt. Ir virkne lietu, kuras interesē Telia Sonera, – viņi grib redzēt, kā darbosies Lattelecom, kad tas būs nodalīts, un kā LMT varēs pirkt dažādus pakalpojumus, viņi grib redzēt Lattelecom funkcionālo biznesa nodalījumu uzņēmuma iekšpusē. Protams, pats svarīgākais jautājums ir – kāda būs Lattelecom vērtība, ja mēs piekritīsim atsevišķiem Telia Sonera izvirzītajiem jautājumiem.

— Vai ar "funkcionālo sadalījumu" tiek domāts Lattelecom biznesa darbības stingri noteikts ierobežojums?

— Nē, no Telia Sonera puses ir interese par to, vai viņi varēs piekļūt platjoslas pakalpojumiem, ko pašlaik sniedz Lattelecom. Mans personīgais viedoklis ir, ka, ņemot vērā attīstību, kas notiek Eiropā, un to regulāciju, ko veic Eiropas Komisija un arī mūsu sabiedrisko pakalpojumu regulators, šie jautājumi jau tiek regulēti likumdošanā un nekas vairāk nav vajadzīgs. Tomēr pašlaik vēl turpinās sarunas ar Telia Sonera, un mēs, protams, kā jau sacīju, gribam uzzināt, kā biznesa funkcionālais nodalījums varētu ietekmēt uzņēmuma vērtību. Kad tas būs veikts, redzēsim, vai īpašumtiesību un funkcionālā sadalīšana ir izdevīga Latvijas valstij.

— Vai ir apspriests jautājums par to, ko valsts darīs tālāk ar pilnīgi savā īpašumā iegūto Lattelecom?

— Sākumā mums jāredz, ko iegūstam, ejot pretī Telia Sonera prasībai. Ja nopērkam uzņēmumu un pēc tam par šo cenu nemaz nevaram to pārdot, tad jāmeklē cits risinājums. Vai nu jāatgriežas pie tā varianta, ko savulaik piedāvāja Ekonomikas ministrija, – kopējā pārdošana, vai Telia Sonera varianta: viņi pērk visu – gan Lattelecom, gan LMT. Vēl ir trešais risinājums: visu uzņēmumu paturēt valsts īpašumā, vienīgi tad ir jāizlemj par pārvaldi, lai nav tā, ka daļa ir privatizācijas aģentūrā, daļa radio un televīzijas centrā, bet daļa vēl citur. Galu galā tie ir uzņēmumi, kas katru gadu valsts budžetā ienes desmitiem miljonu latu.

— Tātad šobrīd par Lattelecom nākotni pilnīgas skaidrības nav. Cik ilgā laikā varētu kļūt zināms, kas notiks ar uzņēmumu?

— Domāju, ka tas ir tuvāko mēnešu jautājums. Ja novērtējums rādīs, ka variants ir izdevīgs, šogad tas varētu tikt atrisināts.

— Latvijas valdība ir teikusi konceptuālu jāvārdu jaunās Ignalinas AES būvei, bet pagājušā gada beigās vēl nebija zināma skaidra pašas Lietuvas nostāja šajā jautājumā. Kāda situācija ir šobrīd?

— Lietuvas Seims ir pieņēmis likumu, ir bijušas lielas diskusijas. Šī vasara pagāja, četru valstu – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Polijas – energokompānijām vienojoties par projekta izstrādes un ieviešanas modeli. Pašlaik ir skaidrs, ka tiek dibināta projekta attīstības kompānija, par kuras darbības principiem visas četras energokompānijas ir vienojušās. Domstarpības ir atrisinātas, palikušas vien pēdējās juridiskās nianses. Tuvākajā laikā kompānija tiks nodibināta un nodarbosies ar visiem priekšizpētes darbiem, juridiskajiem jautājumiem, licences iegūšanu un tamlīdzīgi. Tikko tas būs paveikts, kompānija piedāvās savu projekta redzējumu un valstu atbilstošajām varas institūcijām būs jāpieņem lēmums, vai viņu energokompānija piedalās projektā. Šā gada oktobrī jau tiek solīts novērtējums ietekmei uz vidi. Lietuvieši ir optimisti un uzskata, ka 2017. gadā AES jau varētu sākt darboties.

— Vai, jūsuprāt, ir iespējami apstākļi, kas šo projektu apturētu?

— Pašlaik ir atrisināti visi jautājumi par energokompāniju praktisko sadarbību. Būtiskus šķēršļus šobrīd neredzu. Protams, Lietuvā oktobrī būs vēlēšanas, un jāskatās, kāda attieksme pret AES projektu būs jaunievēlētajam Lietuvas parlamentam.

— Presē vairakkārt ir izskanējusi ideja par savas AES celtniecību Latvijā. Kā vērtējat šādu ideju?

— Redziet, mēs šobrīd saskaramies ar to, kas notiek pasaules ekonomikā, un vērtējam, kas risinās finanšu un degvielas tirgū. Aizvien biežāk skan ekspertu balsis par to, ka mēs saskaramies nevis ar ciklisko krīzi, kas atkārtojas ik pēc 10–12 gadiem, bet ar strukturālo, kas būtiski maina visus spēles noteikumus: veco ekonomiku, degvielas piegādātāju – musulmaņu valstu, Vidējo Austrumu, Krievijas – lomu, gan attīstības valstu Ķīnas un Indijas nozīmi un ietekmi. Attīstības modeļi mainās, un, ja mēs pieņemam, ka tā ir strukturāla krīze, tad atbildi uz to, kā mēs šeit dzīvosim, kā varēsim attīstīties, drīzāk var atrast ar kardināliem risinājumiem – piemēram, izmantojot atomenerģiju.

Vai tam pietiks ar Ignalinu vai arī AES vajadzēs Latvijā un Lietuvā? Domāju, ka tas ir diskusijas jautājums, ar kuru ļoti nopietni jāstrādā. Ja prognozes piepildīsies un degvielas cenas kāps neparedzami augstu, ir skaidrs, ka vairs nevarēsim atļauties braukt uz darbu ar automašīnu un būs vajadzīgs elektrificēts pilsētas sabiedriskais transports. Var gadīties, ka diskusija vairs nebūs par sastrēgumiem, bet par to, kuras ielas atvēlēt riteņbraucējiem un kuras sabiedriskajam elektrotransportam. Tāpēc tas ir nopietns jautājums, diskusija vajadzīga gan ar uzņēmējiem, gan ar pašvaldībām, jāiesaista arī zinātnieki.

— Ko nozīmē sekot līdzi un nopietni strādāt? Vai tas nozīmē arī kādas praktiskas darbības? Pēdējā laikā daudzi procesi it kā notiek pēkšņi, lai gan patiesībā veidojušies jau labu laiku. Lēmumi tādos gadījumos arī ir vajadzīgi tūlīt, nevis pēc pāris gadiem, kad darba grupas visu būs apspriedušas un pārrunājušas.

— Atomenerģija pēdējos gados ir kļuvusi ļoti pieprasīta, bet atomreaktoru ražošanas jauda ir tāda, kāda tā ir, pēc tās stāv rinda. Ja es šodien pieņemtu lēmumu par AES būvi Latvijā, tad jebkurā gadījumā ļoti ātri nekas nenotiktu.

— Varbūt lēmums par AES būvi Latvijā jāpieņem jau rīt?

— Zinu, ka Latvijas Zinātņu akadēmijā zinātnieki jau sākuši pētīt ideju par AES celtniecību Latvijā. Kopā ar Latvenergo esam veikuši pētījumu par to, kā Latvijas iedzīvotāji uztver AES. Pagaidām iedzīvotāju attieksme pret to ir ļoti negatīva. Mūsu uzdevums ir rūpīgi apzināt visas iespējas, tehnoloģijas, kas tiek piedāvātas, – franči, piemēram, jau būvē ceturtās paaudzes atomelektrostaciju, jaunas tehnoloģijas ir kanādiešiem.

— Vai ir izpētīts, kādi ir iedzīvotāju negatīvās attieksmes iemesli – bažas par vidi un savu dzīvību vai bailes no tā, ka atklātā konkursā par AES būvi varētu uzvarēt Krievija un tādējādi varētu pieaugt mūsu atkarība no šīs valsts?

— Sabiedrība baidās par vidi, cilvēki grib dzīvot zaļā un dabiskākā vidē. Negatīva attieksme ir ne tikai pret atomenerģiju, cilvēki grib mazāk gāzes un ogļu elektrostaciju, vairāk zaļās enerģijas, kas savukārt ir dārgāka. Pētījums par Latvijas sabiedrības uzskatiem atklāja paradoksu: cilvēki grib zaļu, bet lētu enerģiju. Kā zināms, nav iespējama gan lēta, gan zaļa. Acīmredzot sabiedrības informētība ir nepietiekama.

— Iepriekšējā sarunā sacījāt, ka Latvijā jābūvē gan ogļu, gan gāzes elektrostacija. Vai šī nostāja nav mainījusies – it sevišķi kontekstā ar pēdējiem notikumiem Gruzijā?

— Pašlaik izstrādājam konkursu par jaunu jaudu ieviešanu, un domāju, ka oktobrī vai novembrī valdība par to lems. Manuprāt, virzība ir skaidra: mēs varam runāt par jaunu cietā kurināmā staciju – ogles ar biomasas piedevu. Nedomāju, ka šajā nostādnē kaut kas varētu mainīties.

— Kas notiek ar elektrotīklu savienojumiem Zviedrijas un Polijas virzienā?

— Esam daudz diskutējuši ar saviem skandināvu kaimiņiem par to, kā šie savienojumi varētu attīstīties. Kopā ar premjeru bijām Zviedrijā, esam diskutējuši arī ar lietuviešu kolēģiem par to, ka savienojumam nevajadzētu būt Zviedrija–Lietuva, bet gan Zviedrija–Baltija. Zviedrijas un Lietuvas situācija ir izpētīta. Lietuvieši mūs ir uzaicinājuši piedalīties šajā projektā. Mūsu redzējums ir, ka varētu tikt veidots vienots Baltijas sistēmas operators, vienoti Baltijas augstsprieguma tīkli, kas, no vienas puses, veicinātu Baltijas elektroenerģijas tirgus attīstību, no otras – esot kopējam tīklam, vieglāk būs pieņemt lēmumu, kādam šim savienojumam tieši jābūt: Zviedrija–Lietuva, Zviedrija–Latvija vai vēl kā citādi.

Gan Lietuvai, gan Latvijai tāds plāns ir izdevīgs, tāpēc domāju, ka lietuvieši piekritīs mūsu priekšlikumam. Šis piedāvājums izskanēja Baltijas biznesa konferencē, arī Eiropas Komisijas enerģētikas komisārs Andris Piebalgs šo ideju vērtē pozitīvi, jo tas būtu nopietns solis elektroenerģijas tirgus izveidē Baltijā. Saslēguma izveidei tehnisku šķēršļu nav, vienīgi jābūt skaidrībai par saslēgumu ar Zviedriju – kur tas sākas un kur beidzas un cik tas maksā. Pēc vēlēšanām Lietuvā, kad būs sastādīta jauna valdība, ceram saņemt konkrētas atbildes uz visiem saviem priekšlikumiem. Starpsavienojumi mums varēs palīdzēt elektroenerģijas deficīta apstākļos, tomēr jāsaprot arī, ka Skandināvija ir ieinteresēta šādu starpsavienojumu radīšanā tikai tad, ja redz, ka nākotnē kaut ko varēs saņemt arī no mums. Tāpēc tas ir cieši saistīts gan ar mūsu ieceri būvēt cietā kurināmā elektrostaciju, gan ar to, kā veiksies Ignalinas AES projektam.

— Kad varētu sākt strādāt mūsu iecerētā ogļu stacija?

— Tas varētu būt aptuveni no 2012. līdz 2014. gadam. Tas nozīmē, ka paliek starpība laikā no brīža, kad tiks slēgta vecā Ignalina 2009. gadā, līdz brīdim, kad sāks strādāt mūsu cietā kurināmā elektrostacija.

— Kā vērtējat Nord Stream gāzes vada izbūves reālo iespējamību un potenciālās Dobeles gāzes krātuves dalību šajā projektā?

— Pirmām kārtām es vienmēr ar zināmu neizpratni esmu raudzījies uz to, kā tiek plānots salikt kopā iespējamo Dobeles gāzes krātuvi ar Nord Stream, kas ies pa jūru daudzus simtus kilometru tālāk un pa kuru zem augsta spiediena gāze tiks padota uz Vāciju, kur ir gāzes krātuves tāpat, kā tās ir Nīderlandē. Atzaram no gāzes vada uz Dobeli neredzu nekādu tehnisku pamatojumu. Tam nozīme varētu būt tikai tad, ja gāzes vads ietu pa sauszemi, izmantojot jau esošos gāzes vadus. Katrā gadījumā es domāju, ka tehniski tas ir drīzāk nereāls projekts – savienot Nord Stream ar Dobeli. Turklāt gāzes krātuvei ir jābūt pēc iespējas tuvāk patērētājam – tad tās transportēšanas process kopumā ir lētāks.

— Vai, jūsuprāt, Baltijas valstīm būtu vajadzīgs kopīgs sašķidrinātās gāzes terminālis?

— Ja terminālis būtu kopīgs visām Baltijas valstīm, teorētiski tas būtu iespējams. Pagājušajā gadā par to esam veikuši nelielu izpēti un esam secinājuši, ka sašķidrinātās gāzes patēriņam būtu jāietver ne tikai trīs Baltijas valstis. Katrā gadījumā, ja tādu termināli būvētu, tam būtu jābūt tīram komercprojektam. Runājot par gāzes piegādēm no Krievijas, jāteic: Baltijas patēriņš ir tik mazs Gazprom un citām Krievijas kompānijām, ka tā no praktiskā viedokļa nav problēma. Ja runājam par dažādām idejām, kā saņemt arī dažādus bonusus un veidot īpašas attiecības, tad vienmēr esmu uzskatījis, ka Latvijas un Krievijas sadarbībai jābūt ļoti pragmatiskai un balstītai uz vēsturisko pieredzi.

— Kas ir noticis ar gandrīz jau bēdīgi slaveno likumu par energoefektivitāti, energopasēm un citām ar to saistītām lietām?

— Likums ir pieņemts, un pilnā apmērā tam jāsāk darboties no nākamā gada 1. janvāra. Tas nozīmēs, ka objektiem, kas atradīsies tirgū, reāli būs vajadzīgas energopases. Katrs iedzīvotājs zinās, vai viņš dzīvo energonedrošā vai tieši otrādi – no energoefektivitātes viedokļa labā mājoklī, vai viņa dzīvoklis taupa vai šķērdē enerģiju. Protams, likums rada vien kopējo gaisotni, bet no mums atkarīgs tas, vai mēs iedibināsim kārtību, ka iedzīvotājs var saņemt valsts vai pašvaldību atbalstu, vai cilvēki būs gatavi ieguldīt arī paši savu naudu.

Energoefektivitāte ir vienīgais instruments, ar kuru varam atbildēt uz augošajām gāzes un naftas cenām. Pēc standarta nosiltināta māja izmaksas samazina uz pusi. Ir pašvaldības, kas labi darbojas šajā jomā, – Valmiera, Liepāja, Jelgava, zināmi projekti ir Rīgā. Esam sākuši sociālo māju siltināšanu, ir gatava programma daudzdzīvokļu dzīvojamo māju siltumefektivitātes paaugstināšanai: neatkarīgi no īpašnieku statusa – par kopējo summu 23,6 miljoni eiro. Tā ir struktūrfondu nauda.

— Vai neparedzat, ka rudenī inflācija, ņemot vērā dabasgāzes tarifu palielināšanos, atkal varētu kāpt uz augšu?

— Kā zināms, gāzes cena ir saistīta ar mazuta cenu, bet naftas tirgū notiek dažādas un straujas svārstības. Ir ļoti grūti prognozēt, kas būs rudenī.

— Apkures, siltā ūdens un dabas gāzes tarifu kāpums paaugstinās ne tikai dažādu pakalpojumu, bet arī pārtikas preču cenas.

— Tomēr domāju, ka sitiens nebūs tik liels, un mēs prognozējam, ka inflācija turpinās samazināties. Iespējams, gada beigās inflācija kritīsies līdz aptuveni 14%. Tā lēš eksperti.

— Vai gribat teikt, ka cenas neturpinās augt?

— Ja runājam par mājsaimniecību tēriņiem, varu minēt skaitļus, kas rāda, kā patēriņa izdevumi ir auguši 2007. gadā, salīdzinot ar 2006. gadu. Mājsaimniecības patēriņa izdevumi, kopā naudā un natūrā, vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī ir bijuši šādi: Rīgā 2006. gadā tas bija 201 lats, pilsētās 172, bet laukos 119 lati. Savukārt 2007. gadā Rīgā tie bija 243 lati, pilsētās 219, bet laukos 161 lats. Ja skatās patēriņa struktūru, 2006. gadā pārtika no visa patēriņa aizņēma 28,1%, bet 2007. gadā – 25,5%. Pirmajā brīdī tas var šķist paradoksāli, jo pārtikas cenas taču ir augušas, bet patiesībā tas nozīmē, ka kopējā patēriņa apjomā, par spīti cenu kāpumam, pārtikai salīdzinoši tiek tērēts mazāk, jo procentuāli vairāk naudas lietots transportam, veselībai, mājokļa iekārtojumam, apģērbam un apaviem. Ja skatās, kā augušas summas kādam patēriņa veidam, tad pērn visstraujāk ir palielinājušies patēriņa izdevumi veselībai – par 70%, tai skaitā medikamentu iegādei par 64%, bet izdevumi zobārstniecības pakalpojumiem kāpuši pat 2,6 reizes. Transporta izdevumi 2007. gadā ir palielinājušies par 53%. Salīdzināt pagājušo un šo gadu, protams, varēsim nākamajā gadā.

— Kā prognozējat, kāds tuvākajos mēnešos varētu būt IKP?

— Domāju, ka nākamais – gada pēdējais – ceturksnis un 2009. gada pirmais ceturksnis būs laiks, kad tirgū straujas izmaiņas nenotiks. IKP pieaugums varētu būt robežās no 1 līdz 2%. Ja naftas tirgū nenotiks straujas svārstības, IKP pieaugumam nevajadzētu nonākt mīnusos.

 

Telegraf: Latviju sākuši pamest arī profesionāļi

NRA   09/16/08     Latvijas strādnieki, kuri dodas prom no mājām, vairāk neraujas uz Īriju, tā vietā viņi priekšroku dod Krievijai, vēstī izdevums "Telegraf".

Komunālo maksājumu pieaugums, uzņēmumu bankrots un kopējais pesimisms Latvijā piespiež cilvēkus arvien biežāk doties projām no Latvijas lielākas peļņas meklējumos.

Rekrutēšanas aģentūras laikrakstam norāda, ka iedzīvotāju skaits, kas dodas prom no Latvijas, ir vairākas reizes pieaudzis. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, šogad cilvēki izvēlās doties nevis uz Lielbritāniju vai Īriju, bet gan uz Krieviju. Rekrutēšanas aģentūras arī norāda, ka šogad no Latvijas sākuši braukt prom arī kvalificēti darbinieki.

Augusta statistika norāda, ka bezdarba līmenis Latvijā palielinājies par 0.1%, sasniedzot 5.2%.

"Strādnieka portrets, kas brauc prom no Latvijas, pēdējo gadu laikā ir ievērojami mainījies. Ja pirms 5 vai 6 gadiem no Latvijas brauca prom jaunieši, kas tikko pabeiguši skolu, bez darba pieredzes, tad jau tagad Latviju pamet profesionāļi - inženieri, ārsti, IT speciālisti un menedžeri," norāda kompānijas Acorn speciālists Valērijs Kabašs.

 

Eksperti: Ekonomikas recesija Latvijā vilksies divus gadus

Antra Ērgle,  Diena   09/17/08    Latvijas ekonomikā normāla izaugsme varētu atgriezties no 2010.gada, pētījumā "Stagflācija Latvijā: cik ilgi, cik tālu, cik dziļi?" par augošās inflācijas un rūkošā iekšzemes kopprodukta (IK) ietekmi uz tautsaimniecību secina Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra (BICEPS) un Rīgas Ekonomikas augstskolas (REA) eksperti.

Prognoze balstīta uz ekonomisko krīžu pieredzi pasaulē, lai gan pētījuma prezentācijā tā autori - REA ekonomikas nodaļas vadītājs Mortens Hansens un BICEPS izpilddirektors Alfs Vanags - atzina, ka Latvijai līdzīga situācija vēsturē īsti neesot atrodama. Par galveno iemeslu Latvijas inflācijas straujākam kāpumam nekā abās pārējās Baltijas valstīs Lietuvā un Igaunijā speciālisti uzskata daudz vairāk pārkarsušo darba tirgu, kad trūka kvalificētu darbinieku, darba devēji bija spiesti straujāk celt algas un cilvēku augošie ienākumi uzpūta patēriņu.

Par otru būtiskāko cēloni recesijai minēta, iespējams, novēlota politiķu reakcija, un šobrīd no recesijas vairs nevar izvairīties, uzsver A.Vanags. M.Hansens kā tuvākās nākotnes izteiktāko tendenci min inflācijas samazināšanos, kas veicinās bezdarba līmeņa paaugstināšanos. Tomēr Latvijas darba tirgus salīdzinoši lielais elastīgums var ļaut izvairīties no būtiska tautsaimniecības krituma, saka eksperti.

 

Rindā pēc viras

Latvijas Avīze   09/17/08    Zupas virtuvēs strādājošie prognozē smagu ziemu.

Jau krietnu brīdi pirms bezmaksas ēdinātavas atvēršanas pie žēlsirdības misijas "Dzīvības ēdiens" Rīgā, K. Barona ielā, vakar veidojās pagara rinda. Cilvēkiem rokās trauciņi – nākot pēc ēdiena, katram pašam jāparūpējas, kur to ielikt.

Žēlsirdības misijas "Dzīvības ēdiens" sabiedrisko projektu vadītājs Harijs Provornijs stāstīja, ka jau šovasar piedzīvots negaidīti liels cilvēku pieplūdums. Domājams, ka rudenī gaidāmā tarifu un arī patēriņa preču cenu kāpuma dēļ aizvien vairāk cilvēku būs spiesti doties pēc silta bezmaksas ēdiena. Aizvien vairāk pēc ēdiena nākot vecāka gadagājuma cilvēki, kā arī daudzbērnu ģimeņu apgādnieki. "Dzīvības ēdiens" ir tikai viena no vairākām tā dēvētajām zupas virtuvēm Rīgā, kurās trūkumcietēji par velti var saņemt siltu ēdienu. Vēl Āgenskalna tirgū ir nodibinājuma "Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca" diakonijas centra zupas virtuve, kā arī divas bezmaksas ēstuves, ko finansiāli atbalsta Rīgas domes Labklājības departaments. Zupas virtuves darbojas arī citās Latvijas pilsētās.

Tajās strādājošie ziemu gaida ar zināmām bažām – viņuprāt, šogad bezmaksas ēdāju varētu būt ievērojami vairāk nekā pērn.

Nonāk uz ielas kredītu dēļ

Ivo bija viens no daudzajiem, kas, par spīti dzestrajam laikam, pacietīgi gaidīja rindā pēc siltās putras. Rokās vīrietis turēja paštaisītu ēdiena trauciņu, kas izgatavots, plastmasas pudelei nogriežot augšu. Ivo ir ļoti gara auguma, apmēram trīsdesmit gadus vecs. Iespēju bez maksas saņemt siltu ēdienu Ivo izmanto jau pasen. Kā pats stāsta, viss sācies ar kredītiem. No sākuma domājis, ka spēs paņemto naudu nomaksāt, bijis darbs un dzīvoklis. "Nespēju nomaksāt dzīvokļa kredītu, paliku uz ielas. Pazaudēju arī darbu, jo kā tad var strādāt, ja neesi izgulējies un nomazgājies. Beigās nonācu līdz šim variantam," stāstīja Ivo.

Arī Aleksandra dzīve iekārtojusies tā, ka, lai paēstu, nākas stāvēt "Dzīvības ēdiena" rindā. Aleksandrs ir ļoti mierīgs un inteliģents cilvēks ar siltu acu skatiens. Pēc viņa versijas, agrāk Aleksandrs strādājis par amatu mācības skolotāju, vēlāk bijis celtnieks. Bet tagad darbu atrast vairs nevarot. "Es esmu kristīgs cilvēks, apmeklēju katoļu baznīcu. Nākot šeit, reāli var redzēt, kā Dievs darbojas. Šeit strādā labi cilvēki," smaidot stāstīja Aleksandrs. Ēdiens šeit esot garšīgs, svaigs, lai gan neesot pārāk daudzveidīgs.

Roberts, tikko saņēmis savu siltās putras porciju un maizes klaipiņu, steidzīgi kārtoja to visu mugursomā. Cik noprotams, viņš ar ēdienu apgādā vēl kādu. "Mūsu valsts tā "rūpējas" par invalīdiem, ka nekas cits neatliek kā stāvēt rindā pēc bezmaksas ēdiena," viņš skumji sacīja. Uz "Dzīvības ēdiena" virtuvi Roberts nāk katru rītu. Roberts no valsts saņem minimālo invaliditātes pensiju – 45 latus. 30 lati mēnesī nepieciešami, lai samaksātu par dzīves vietas īri. Dzīvošanai atliek vien 15 latu, tādēļ arī nākoties paļauties uz žēlsirdības misiju.

Nāk arvien jaunāki

Arī nodibinājuma "Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca" diakonijas centra valdes locekle Inta Putniņa sacīja, ka šī ziema būs ļoti grūta. Vasarā un tagad rudenī aizvien vairāk cilvēku izmanto iespēju bez maksas paēst diakonijas centra zupas virtuvē. Zupas virtuves apmeklētāji kļūstot aizvien jaunāki. Taču pēc palīdzības vēršas arī pensionāri un daudzbērnu ģimenes. Mobilajā zupas virtuvē trūcīgie cilvēki var saņemt ne tikai siltu ēdienu, bet arī nepieciešamo apģērbu un pat medikamentus.

Ļoti nepieciešams būtu sniegt cilvēkiem arī iespēju nomazgāties. Pagaidām tiek meklēts risinājums.

Arī citur Latvijā

Bezmaksas trūcīgo cilvēku ēdināšana notiek arī citur Latvijā. Tā, piemēram, Liepājā bezmaksas zupas virtuves nodrošina divas organizācijas – biedrība "Vienība" un sabiedriskā organizācija "Bahti joga". Kā pastāstīja Liepājas domes eksperte NVO un integrācijas lietās Brigita Dreiže, biedrība "Vienība" nodrošina ne tikai bezmaksas ēdināšanu, bet arī iesaista bezpajumtniekus un bezdarbniekus dažādos darbos. "Vienība" darbojas ar Liepājas domes atbalstu. Savukārt organizācija "Bahti joga" piedāvā trūcīgajiem cilvēkiem vārītus rīsus un augļus, blakus organizācijai esot patversme, kurā dzīvojošie cilvēki arī visbiežāk izmanto šo iespēju. Arī Valmierā ar domes atbalstu darbojas trūcīgo ēdināšanas organizācija "Kristīgās žēlsirdības centrs", kas sniedz atbalstu gan trūcīgām ģimenēm, gan veciem cilvēkiem. Būtībā iespējas trūcīgajiem cilvēkiem saņemt bezmaksas ēdienu ir visās lielākajās Latvijas pilsētās. Zīmīgi arī tas, ka lielāko daļu no zupas virtuvēm uztur tieši reliģiskas organizācijas.

Jēkabpils pilsētas domes sociālā pārvalde zupas virtuvi trūcīgajiem un maznodrošinātajiem iedzīvotājiem atvēra septembra sākumā. Atsaucība arvien palielinās – pirmajā nedēļā pašvaldības apmaksāto pakalpojumu izmantoja tikai 12 cilvēki, bet otrajā nedēļā – jau 27. Zupas virtuve atvērta katru dienu no plkst. 12.30 līdz 14.

Dažādas zupas, sākot ar biešu, makaronu un dārzeņu un beidzot ar zirņu un skābeņu, vāra blakus esošajā pirmsskolas izglītības iestādē "Zvaniņš". Jēkabpilieši, kam kaut kādu iemeslu dēļ dzīve samežģījusies, teic lielu paldies un apgalvo, ka smaržīgas zupas šķīvis un maize esot viņiem liels atspaids. Ierodas ne tikai veci un nevarīgi cilvēki, bet arī jauni, piemēram, Guna, kura ar četriem maziem bērniem palikusi viena.

"Šobrīd pašvaldība talonus piešķir tiem, par kuriem skaidri zinām, ka viņiem patiešām klājas ļoti grūti," sacīja Jēkabpils pilsētas domes sociālās pārvaldes vadītājs Juris Tužikovs. "Ar laiku, kad iekārtosim atbilstošas telpas, pakalpojumu paplašināsim."

***

Uzziņai

Misija "Dzīvības ēdiens"' daļu finansējuma saņem no Rīgas domes Labklājības departamenta. Taču misiju atbalsta arī privātuzņēmēji un zemnieki, bieži vien palīdzību sniedzot nevis naudā, bet graudā. "Dzīvības ēdiena" darbinieki arī aicina ikvienu, kam ir vēlēšanās palīdzēt, misijas darbam ziedot vai nu savus līdzekļus, vai arī laiku un izpalīdzīgu roku. Par to, kā palīdzēt, vairāk var uzzināt, zvanot pa informatīvo tālruni 22311122. Palīdzēt var arī, zvanot pa ziedojumu tālruni 90006281. Katrs zvanītājs ziedo vienu latu, kas ir pietiekami, lai paēdinātu divus trūkumcietējus.

"Dzīvības ēdiens" bezmaksas ēdināšanu nodrošina divreiz dienā – plkst. 9.30 no rīta un 19.30 vakarā, sešas reizes nedēļā. Kā teica "Dzīvības ēdiena" darbiniece Natālija Provornaja, no rīta parasti nāk pensionāri un trūcīgi cilvēki. Vakarā rindā redzami bezpajumtnieki un cilvēki darba spējas vecumā, kuri gluži vienkārši labprātāk izvēlas nestrādāt. N. Provornaja informēja, ka pēc bezmaksas ēdiena uz virtuvi var nākt arī tad, ja zināms kāds vecs vai nespējīgs cilvēks, kas paša spēkiem nespēj tur nokļūt. Tādējādi ikviens var sniegt palīdzīgu roku savam kaimiņam vai vienkārši līdzcilvēkam, aiznesot siltu maltīti.

 

Latvija sāk būvēt savu pirmo satelītu

Imants Vīksne,  NRA   09/17/08    Pirmais Latvijā būvētais minisatelīts Venta-1 pie debesjuma varētu parādīties nākamā gada beigās. Latvijas pirmais satelīts būs neliels – aptuveni portatīvā datora izmēros.

Gan tāpēc, ka katra kilograma nogādāšana kosmosā maksā bargu naudu, gan tāpēc, ka vērienīgākiem plāniem vēl uzkrājama pieredze. Ventspils augsto tehnoloģiju parka vadītāja Dana Reizniece stāsta, ka vienlaikus ar minisatelīta būvi tiek plānoti nākamo sešu gadu pasākumi kosmosa laukā un tostarp arī tāda satelīta būve, ko plašā spektrā varētu izmantot visa Latvijas tautsaimniecība. Venta-1 esot pirmais solis.

Zemes orbītā to plānots spert no kosmodroma Indijā. Satelītu iecerēts izmantot kuģu satiksmes uzraudzībā un navigācijā. Kā skaidro Dana Reizniece, Venta-1 Latvijas kuģiem varēs izsekot līdz pat Ziemeļpolam. Turklāt ne tikai, lai uztvertu kuģu identifikācijas signālus, bet arī nosūtītu uz tiem teksta ziņas, sniedzot jūrniekiem nepieciešamu servisa informāciju. Jāpaskaidro, ka krastā esošie radari darbojas aptuveni 40 kilometru rādiusā, tāpēc satelīta izmantošana būtu daudz efektīvāka. Pagaidām gan nav pētīts, kāds varētu būt pieprasījums pēc šāda pakalpojuma no kuģniecības kompāniju puses. Taču, kā uzsver Starptautiskā radioastronomijas centra direktors profesors Juris Žagars, šobrīd svarīgākā vērienīgās ieceres sastāvdaļa ir jauno speciālistu izglītošana un pieredzes iegūšana. Inženierzinātņu programmas studentiem satelīta izgatavošana un vadīšana būs unikāla iespēja piemērot Ventspils augstskolā iegūtās teorētiskās zināšanas praksē.

"Satelītus gaisā jau nelaiž tāpēc, ka nav kur naudu likt. Latvijai beidzot kaut kas jāsāk taisīt pašai, kaut kas tāds, ko var pārdot citiem. Nevar nepārtraukti ņemt naudu nost nozarēm un cerēt, ka tāpēc labāk dzīvosim," par politiķu ieviesto taupības režīmu spriež profesors.

Venta-1 tapšanā kopumā iesaistīti četri partneri – Ventspils augstskolas un Ventspils augsto tehnoloģiju parka speciālisti sadarbībā ar Brēmenes universitātes un kompānijas OHB System AG inženieriem. Turklāt pieredzi Latvijas zinātnei pilnīgi jaunā darbības laukā varēs smelties arī Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes pārstāvji.

Latvijas satelīta bāzes stacija uz zemes atradīsies Irbenē – Ventspils starptautiskajā radioastronomijas centrā. Padomju armijas atstātais grandiozais radioteleskops esot ideāli pielāgojams arī šādam nolūkam.

Projekta izmaksas ir nelielas, kaut arī tas tieši saistīts ar kosmosa tehnoloģijām. Satelīta uzbūvēšana, programmēšana un palaišana kosmosā izmaksās 250 tūkstošus eiro.

 

Ekonomisti: IKP šogad saruka par 0,2%, nākamgad pat līdz 5%

DELFI   09/19/08    Ja šogad IKP samazinājums varētu būt par 0,2%, tad nākamgad pat līdz 5%, paredz "Ekonomistu apvienība 2010".

Organizācija portālam "Delfi" norāda, ka IKP kritumu ietekmēs mājsaimniecību pieprasījuma mazināšanās, vietējo pakalpojumu samazināšanās, uzņēmumu finansiālā situācija un bezdarbs. Slikto situāciju arī veicinās saspringums pasaules finanšu tirgos, kā arī lēnāks pieprasījuma pieaugums galvenajos eksporta noieta tirgos.

Ekonomisti arī norāda, ka bankas vairs tik viegli kā agrāk nedos jaunus kredītus, savukārt naudas cena kļūs augstāka.

"Ekonomistu apvienība 2010" nav pirmā, kas paredz IKP samazinājumu. IKP strauja kāpuma samazināšanās ir vērojama jau gadu un paredzams, ka jau šī gada otrajā pusē Latvijā sāksies recesija. Šogad pirmajā pusgadā salīdzinājumā ar aizvadītā gada pirmo pusi Latvijas ekonomika pieauga par 1,6%. Tomēr vēl nesen IKP pieaugums bija vairakkārt lielāks: 2007.gada pirmajā ceturksnī tas, salīdzinājumā ar 2006. gada attiecīgajiem ceturkšņiem, bija pieaudzis par 11,2%, otrajā par 11%, trešajā - 10,9%, tad gada nogalē jau vairs par 8%. Toties šī gada pirmajā ceturksnī IKP samazinājies līdz 3,6%.

 

 

Veselības lietās...

  

 

Vai cilvēktiesības vecos ļaudis nolemj nāvei?

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   09/16/08     Cilvēkiem palīdzēt var tikai ar viņu piekrišanu, un visslimāko un izsalkušāko nevar ārstēt vai iemitināt pansionātā bez paša cietēja atļaujas. Vai tas nozīmē, ka vecie un vientuļie ļaudis, kuri bieži vien nevienam vairs neuzticas vai no kuriem daudziem jau sākušies vecuma radīti uztveres traucējumi, lemti nāvei badā, vientulībā un aukstumā?

Par gadījumiem, kad cilvēki atstāti likteņa ziņā, Nedēļai pastāstīja Dzīvnieku aizsardzības biedrība Dzīvnieku SOS, ko iedzīvotāji izsauc, lai tiktu savākti nobadināti, slimi vai bezpajumtes kaķi un suņi. Bieži vien novārgušie dzīvnieki ir veca, slima un vientuļa vecīša mājoklī, kurš pats vairs nespēj parūpēties ne par sevi, ne arī par saviem mīluļiem. "Mēs bieži kļūstam arī par "cilvēku SOS", jo nespējam paņemt novārtā pamestos mājdzīvniekus un doties prom, pametot gultā paralizētu vai izsalkušu cilvēku," saka Dzīvnieku SOS valdes priekšsēdētāja Laura Karnīte. Biedrības pārstāvji parasti izsauc ātro palīdzību vai arī zvana sociālās palīdzības dienestam. Diemžēl nereti no sociālo dienestu puses gadījies saskarties ar attieksmi – mēs zinām, bet viņš (vai viņa) negrib dzīvot pansionātā, tāpēc mēs neko nevaram darīt un par stundām un dienām ilgu pārliecināšanu mums nemaksā, tas nav mūsu darbs. Savukārt no ātrās palīdzības jāuzklausa ieteikums paņemt suni vai kaķi un iet projām, jo dzīvnieku aizstāvji neatbild par notiekošo ar veco cilvēku, kam nekādas akūtas kaites nav, tāpēc vecus un mirstošus uz slimnīcu neved – tas pasliktina medicīnas iestāžu mirstības statistikas rādītājus. Vārdu sakot, dodamies katrs uz savu pusi – mums nevienam te nekas nav darāms.

Lai pārliecinātos, vai dzīves realitāte patiesībā tiešām ir tik skarba, kā stāsta Dzīvnieku SOS, Nedēļa devās līdzi kādā izbraukumā uz Ādmiņu ielu Rīgā. Redzētais satrieca un lika domāt par to, kas var sagaidīt jebkuru no mums, ja paliksim vieni, kļūsim slimi un nevarīgi un spējas pašiem novērtēt radušos situāciju būs zudušas.

Vēl jāpiebilst, ka precīzu mājas adresi, vecās sievietes un viņas radinieces uzvārdus Nedēļa zina, bet nemin ar nolūku, lai pasargātu no ziņkārīgajiem. Savukārt telefonsarunas ar amatpersonām Nedēļa ierakstīja, lai pēc tam izvairītos no pārpratumiem un neskaidrībām valsts iestāžu likumu skaidrojumos.

"Es tikai gribu, lai ieliek logus"

Māja Ādmiņu ielā ir izremontēta, dzīvokļiem ielikti pakešu logi, tikai viena dzīvokļa pirmajā stāvā logi atgādina pussagruvuša ūķa logu vietas. Ar dzīvokļa iemītnieci,

83 gadus veco Valēriju, sarunājamies caur izsisto un aizrestoto virtuves logu – no istabas viņa gan neiznāk. Apgalvo, ka slikti jūtoties un neesot jau vērts celties augšā un nākt, viņa esot akla, pārvietoties ļoti grūti, jo redzi pavisam zaudējusi tikai šogad martā un vēl neesot pieradusi pie mūžīgās tumsas.

Pa izsisto logu paveras pilnīga sabrukuma aina, netīrība un pretī vējo grūti izturama smaka. Valērija pastāsta, ka rūtis izsistas pagājušā gada novembrī un ziemu viņa pārlaidusi, guļot vienā gultā ar bezpajumtes kaķiem, kuri nākot pie viņas un kurus viņa barojot. Kaķu siltums sievieti glābis, bet, vai bez logiem izturēšot vēl vienu ziemu, neesot pārliecināta. "Pašvaldība varētu ielikt logus, tad ziemā varētu dzīvot," viņa saka. Kad vaicājam, vai labāk nebūtu pārcelties uz kādu siltu, tīru istabiņu sociālajā mājā, Valērija atbild, ka pie bomžiem uz patversmi negrib. Protams, elektrības dzīvoklī nav. Ja tas vispār vēl ir apkurināms, tad ar ko kurināt arī nav, turklāt dzīvoklis esot noliets ar ūdeni, viss mitrs, pelējot un pūstot. Pati viņa vairs nekur nevarot aiziet — ne pēc pensijas, ne pārtikas. Esot māsīca, kura reizi nedēļā atnākot un atnesot kaut ko ēdamu. Varbūt māsīca varēšot panākt, ka viņa tiek pie pensijas, kuru nevarot saņemt jau trīs mēnešus.

Kurš palīdzēs?

Dzīvnieku SOS pārstāves stāsta, ka iepriekšējā reizē vecā sieviete pienākusi pie loga un saruna bijusi ilga, gandrīz stundu. Tad nācis kāds no gados jaunajiem mājas iedzīvotājiem un, redzot, ka sarunas notiek caur logu, ar kāju atspēris dzīvokļa durvis, neslēpjot savu nepatiku pret kaimiņieni, no kuras visiem apkārtējiem ir tikai smakas, netīrība un klaiņojoši kaķi. "Mājas iedzīvotāji, protams, viņu necieš, un viņa ļoti baidās no cilvēkiem, it sevišķi no vīriešiem. Kā jau daudzi veci ļaudis, viņa ir spītīga un grib palikt tur, kur ilgus gadus dzīvojusi. Sociālās palīdzības dienests mums sacīja, ka zinot par viņu, bet nekas neesot līdzams. Sameklējām arī viņas māsīcu, kura sacīja, ka pati esot pensionāre un nevarot uzņemties pilnībā rūpes un atbildību par Valēriju," teic Karnīte.

Nedēļa arī sazinājās ar vecās sievietes māsīcu Janīnu, kas apstiprināja dzirdēto bēdu stāstu: Valērijai pašai savas ģimenes nekad nav bijis, viņa esot kļuvusi akla, pēc pensijas vairs netiekot un sociālā dienesta cilvēki pie viņas nenākot, kaut gan māsīca vienu reizi pie viņiem ir bijusi un runājusi par grūto situāciju. Raksturs Valērijai esot smags, cilvēkiem viņa vairs neticot, un droši vien ar pirmo reizi sociālās palīdzības dienesta cilvēkiem neesot izdevies panākt saprašanos ar veco sievieti.

Tiesības nomirt

Vispirms Nedēļa zvanīja Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas Sociālā dienesta teritoriālā centra Centrs Sociālās palīdzības nodaļas vadītāja vietniecei un sociālajai darbiniecei Dacei Kalsnavai – kad zvanījām uz informatīvo tālruni un vaicājām, kas zina un atbild par Ādmiņu ielu, mums ieteica zvanīt šai darbiniecei. Piedāvājam ieskatu šajā sarunā.

— Pirms dažām dienām kopā ar Dzīvnieku SOS biju Ādmiņu ielā pie 83 gadus vecās Valērijas. Par redzēto esam šokā, bet mūsu spēkos nav palīdzēt. Vai zināt, kādos apstākļos viņa dzīvo?

— Jā, bet viņa atsakās no pansionāta. Viņai ir psihiskas problēmas, zināt, kā tas notiek ar veciem cilvēkiem: viņa saka, ka tas dzīvoklis viņai ir iedots un viņai tur ir jādzīvo. Reizēm ir apskaidrības brīži, bet pansionātu negrib, un ar varu nevienu tur ievietot nevar.

— Ja viņai ir psihiskas problēmas, vai tad jūs nevarat lūgt ārstu slēdzienu un pēc tam ar tiesas lēmumu atzīt viņu par lemt nespējīgu? Tādā gadījumā jautājumu par pansionātu vairs nelemtu vecā sieviete pati.

— Viņa nav pat nokārtojusi invaliditātes grupu.

Vecā sieviete vairs neko nevar nokārtot, viņa apgalvo, ka kopš marta ir akla. Viņa pat pēc pensijas vairs nevarot aiziet.

Vai viņas radiniece to nevar nokārtot? Kāpēc viņa nepalīdz? Mēs netiekam dzīvoklī un pa logu taču nekāpsim.

— Saprotiet, ziemā viņa nosals, jo logi ir izsisti.

— Mēs neliekam logus, to dara namu pārvalde. Mums tādam nolūkam nav naudas un nav arī tādu pilnvaru.

— Bet vai sociālās palīdzības dienests nevar rakstīt iesniegumu namu pārvaldei, būt savā ziņā pakalpojuma pasūtītājs?

— Piekrītu, ka sociālais dienests ir sava veida starpnieks un koordinators, tomēr mums vajag cilvēka piekrišanu. Lai radiniece pie mums atnāk – ja viņa ar veco sievieti var kontaktēties, varbūt kaut ko var izdarīt. Lai radiniece atnāk septembrī, kad no atvaļinājuma būs atpakaļ sociālā aprūpētāja. Zināt, šī vecā sieviete jau gadiem tā dzīvo, reizēm viņai ir labāk, un tad viņa pat kaut ko nokārto. Ja tagad viņai ir pavisam slikti, varam iedot sociālo gultas vietu, jo uz pansionātu jāgaida. Galvenais, ka viņa no turienes negrib iet projām. Viņa ir ļoti iebaidīta, jo kaimiņi viņu tiranizēja, un viņa slēpās, kad es aizgāju kopā ar nodaļas vadītāju. Un stundu stāvēt es tur nevaru.

— No vīriešiem viņa ļoti baidās.

— Es nevaru iet pie viņas viena pati, man ar kādu jāiet kopā. Es neko nevaru darīt, ka vadītājs ir vīrietis. Acīmredzot viņa ir jāpierunā. Mums dienestā nav ne psihiatru, ne psihologu, kas varētu ar viņu strādāt.

— Vai tas nozīmē, ka psihiski slimam un vientuļam cilvēkam nevar atņemt rīcībspēju un lemt viņa vietā, lai viņš varētu izdzīvot?

— Kas uzņemsies atbildību? Kādam taču tāda cilvēka vietā būs jālemj. Lai cilvēku ar policijas palīdzību ievietotu tur, kur viņš negrib, viņam jābūt agresīvam. Šī sieviete tāda nav, tātad pret viņas gribu un ar policijas palīdzību neko nevaram darīt. Var jau nokārtot, ka sociālais darbinieks pie viņas aiziet, bet ir vajadzīga ārsta izziņa. Un ja viņa nelaidīs sociālo darbinieku dzīvoklī...

------------

Nedēļa zvanīja arī Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta Sociālās aprūpes nodaļai, lai uzzinātu, vai vecu, vientuļu un īsti par sevi lemt nespējīgu cilvēku liktenis paliek tikai viņu pašu ziņā. Saruna notika ar Sociālās aprūpes nodaļas vadītāju Egitu Dorožkinu.

— Vai valsts uzņemas atbildību, ja vecs, vientuļš un bezpalīdzīgs cilvēks vairs nespēj par sevi rūpēties, bet tajā pašā laikā atsakās doties uz pansionātu?

— Atbildība ir dalīta: valsts rūpējas par personām ar smaga rakstura garīgiem traucējumiem – tie ir invalīdi. Pašvaldību aprūpē ir vecie ļaudis, un aprūpe notiek uz brīvprātības principa. Sociālās palīdzības dienests uz cilvēka iesnieguma pamata izvērtē, vai un kāds pakalpojums ir vajadzīgs, un tad to piedāvā. Ja cilvēks atsakās doties, piemēram, uz pansionātu, jāvērtē, vai ir vajadzīgs nodrošināt aprūpi mājās. Bet to noteikti nevar uzspiest.

— Vai tas nozīmē, ka cilvēks paliek nomirt vientulībā, badā un aukstumā, ja atsakās no pansionāta?

— Dienesta darbiniekiem ir jāapseko mājas un jāmēģina vienoties ar cilvēku pašu, jo tas ir pašvaldības dienests, kurš atbild par saviem iedzīvotājiem.

— Tātad, ja cilvēks grib palikt tur, kur dzīvojis, viņš paliek pats savā ziņā?

— Nē, darbs ir jāturpina. Ja cilvēks nekur negrib iet, vēl paliek mājas aprūpes iespēja, ar viņu ir jārunā. Likumā ir noteikta līdzdalība, bet tas, ka kāds pats vairs nevar uzrakstīt iesniegumu, nevar būt šķērslis. Sociālajam dienestam iesniegums ir jānoformē un jāinformē cilvēks par to, kas tajā rakstīts. Tomēr līdzdalības princips likumā ir, un dienesta darbiniekiem ir jāpārliecina par nepieciešamību sadarboties. Cilvēktiesības šajā kontaktā ar cilvēku ir pats galvenais, un piespiedu kārtā nekas nevar notikt.

 

ANO: Latvijā ir augstākā bērnu mirstība Baltijā

DELFI   09/16/08    Latvijā ir visaugstākais bērnu mirstības līmenis Baltijas valstu starpā, liecina ANO Bērnu fonda publicētais pētījums "Pasaules bērnu stāvoklis 2008."

Latvijā mirst deviņi no katriem 1000 jaundzimušajiem. Tādējādi Latvija ir ierindojusies 148. vietā pasaules valstu starpā, atpaliekot no Lietuvas (151. vieta), kur mirst astoņi no katriem 1000 jaundzimušajiem un Igaunijas (157. vieta), kur mirst vien septiņi no katriem 1000 zīdaiņiem.

Vislabākā situācija vērojama Zviedrijā, Singapūrā, Sanmarīno, Lihtenšteinā, Islandē un Andorā. Šajās valstīs uz katru 1000 mazgadīgu bērnu ir tikai trīs nāves.

Savukārt vissmagāko stāvokli ANO konstatējusi Sjerraleonē, kur no katra tūkstoša jaundzimušo mirst 270. Tāpat augsts bērnu mirstības līmenis vērojams Angolā, Afganistānā, Nigērā un Libērijā, kur mirst 235 no 1000.

Tomēr kopumā ANO atzīst, ka pēdējo 20 gadu laikā bērnu mirstības līmenis krities par 27%. Mirstības kritums vērojams pilnīgi visos pasaules reģionos: piemēram, Centrālās un Austrumeiropas valstīs tas, salīdzinot ar 1990. gadu ir krities par 50%.

 

 

Izglītībā un kultūrā...

 

 

Šodien Liepājā sākas Dzejas dienas

LETA  09/10/08    Šodien plkst.12 Liepājā uz Jūras spēku kuģa "Viesturs" notiks Dzejas dienu atklāšanas sarīkojums "Dzejas vējš Liepājā".Liepājā Dzejas dienas notiks no šodienas līdz 13.septembrim.

Kā ierasts, Dzejas dienas sāksies ar Dzejas rītiem Liepājas skolās, kurās skolēni varēs tikties ar pašu izvēlētiem dzejniekiem. Pēc tam tiks turpināta veiksmīgā sadarbība ar Jūras spēkiem - uz kara kuģa "Viesturs" notiks pasākums "Dzejas vējš Liepājā". Mazākajiem Dzejas dienu aktīvistiem tiek piedāvātas meistardarbnīcas bērnu bibliotēkā "Vecliepājas Rūķis", kurās varēs darboties mākslas, dzejas un teātra meistardarbnīcās.

Notiks arī interaktīvs pasākums par Pētera Brūvera dzejas tēmām ar devīzi "Katrs savu dzīvi dzīvo". Savukārt Centrālās zinātniskās bibliotēkas telpās notiks žurnāla "Helikons" jaunākā numura prezentācija. Dzimtsarakstu nodaļā jaunie literāti klausītājiem piedāvās savu redzējumu par mīlestības tēmu.

Grāmatnīcā "Valters un Rapa" un tiks atklāta Tāļa Vaidara trešā grāmata "Proza" (no sērijas "Katram sava..").

Arī otrajā Dzejas dienā viesi tiekas ar studentiem Liepājas universitātes Humanitārajā fakultātē, bet vācu dzejnieks Tilmans Derings, kas dzeju raksta repa stilā, tiksies ar jauniešiem Liepājas 5.vidusskolā.

Dzejas dienu gaitā notiek arī nu jau par tradīciju kļuvušais literārais seminārs Liepājas universitātē, šoreiz ar devīzi "..autors, teksts, lasītājs".

Jauns pasākums šogad būs divas īpašas muzikālas tikšanās ar dzejnieku un mūziķi Mārtiņu Freimani Liepājas teātrī 12.septembrī plkst.16 un 19.

Dzejas dienas izskanēs Liepājas Latviešu biedrības namā ar Aivara Zuzāna organizēto pasākumu "Kad nez pēc cik tur gadiem mani, rīt aizmirsto, atradīs atkal...". Šis pasākums tiks veltīts dzejnieka Ojāra Vācieša 75.dzimšanas dienai.

"Arī Liepājas teātris vēlas iedibināt jaunu tradīciju - muzikālu iestudējumu veidošanu, kuru pamatā būtu latviešu dzeja. Šogad Ivara Lūša režijā taps "Violets" - Austras Skujiņas dzeja Jāņa Lūsēna mūzikas ietvarā, kas pirmizrādi pieredzēs 11.septembrī plkst.19," sacīja Liepājas Kultūras pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste Anda Birkenberga.

 

Skolas pārņem elektroniskie žurnāli

Zane Stankeviča,  NRA   09/15/08   Iespējams, jau pavisam drīz biezie klašu žurnāli kļūs par vēsturi un tos aizstās elektroniskā sistēma eklase – šobrīd tās lietotāju skaits pārsniedzis 430 no vairāk nekā 1000 Latvijas skolām.

Elektroniskais žurnāls ievērojami atvieglo darbu skolotājiem un ļauj gan skolēniem, gan viņu vecākiem ātri un ērti uzzināt precīzu informāciju par sekmēm, mājas darbiem un stundu kavējumiem.

"Mēs esam vieni no šīs sistēmas lielākajiem faniem!" sajūsmināts atzīst Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Vispārējās izglītības departamenta direktors Artūrs Skrastiņš. Arī izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe uzskata, ka jebkas, kas atvieglo skolas un skolotāju darbu un uzlabo saziņu ar vecākiem, ir atbalstāms, un ir tikai apsveicami, ka skolās ienāk modernās tehnoloģijas. Tomēr neko vairāk par verbālu un morālu atbalstu šai augošajai sistēmai IZM pagaidām sniegt negrasās, un to ieviešana ir katras skolas pašas iniciatīva.

Projekts eklase ir SIA Digitālās ekonomikas attīstības centrs (DEAC) privāta iniciatīva – pirms četriem gadiem programma sākotnēji radīta kā palīgs vecākiem, lai tie varētu iegūt precīzu informāciju par savu bērnu skolas gaitām. "Ļoti ātri mēs sapratām, ka ne jau vecākiem atbalsts ir vajadzīgs. Ja paskatās uz esošo situāciju skolās, skolotājs visu informāciju par skolēnu fiksē klases žurnālā un, kad nepieciešamas atskaites vai pārskati, vai vienkārši sadarbība ar vecākiem, pārraksta vēlreiz visu ar roku. Tāpēc visu koncepciju mēs pārlikām uz to, ka skolotāju atbalsts ir prioritāte un nākamā pievienotā vērtība ir vecāki un skolēni, kas var piekļūt saviem datiem. Izmantojot esošo žurnālu informāciju, esam izveidojuši rīku, kas ļauj veidot pārskatus un ļoti ātri iegūtu datus par situāciju, kas skolā notiek ar bērnu," skaidro projekta vadītāja Zane Vītoliņa.

Visa informācija, ko skolotājs ievada žurnālā, pieejama arī skolēnam – gan sekmes, gan uzdotie mājas darbi, kas automātiski parādās skolēna kontā, tiklīdz skolotājs to ievadījis sistēmā. Ja bērna vecāki ir rakstiski izteikuši šādu vēlmi, arī viņi var iegūt piekļuves iespēju eklasei un sekot līdzi ne tikai internetā, bet saņemt informāciju par savas atvases sekmēm un gaitām arī telefonā īsziņas formātā. Z. Vītoliņa norāda – vecāki paši izvēlas kritērijus, kāda veida informāciju saņemt, piemēram, par nesekmīgām atzīmēm vai kavētām stundām. Ja skolēns stundas apmeklē regulāri un mācās sekmīgi, vecākiem maksas īsziņas var nepienākt nedēļām ilgi un mēnesī izmaksāt septiņus santīmus. Tie, kas īsziņas nevēlas saņemt un internetā līdzi neseko, var saņemt sekmju izrakstu, kas pedagogam vairs katru reizi nav jāpārraksta ar roku – ja skolēns to pa ceļam uz mājām nozaudē, sekmju lapu bez grūtībām var izprintēt vēlreiz.

Šīs vasaras laikā eklases izmantošanai pieteikušās vēl 70 skolas, daudzas no tām jau pilnībā atteikušās no papīra žurnāliem un visu dokumentāciju veic tiešsaistē. Aptuveni trešdaļa skolu šo programmu izmanto kā maksas pakalpojumu – tas nozīmē, ka par 40 latiem mēnesī skolai pieejama visa informācija par izglītības iestādes kopējiem rādītājiem. Tiesa gan, šajā jautājumā izglītības iestādes ir pilnībā atkarīgas no pašvaldībām, kuras lemj par līdzekļu piešķiršanu šādai vajadzībai. Lielākā daļa skolu eklasi joprojām izmanto bez maksas, un tām ir iespēja aplūkot informāciju tikai par katru klasi atsevišķi.

Neraugoties uz lieliskajām atsauksmēm no skolu, pedagogu, skolēnu un viņu vecāku puses, IZM atbalsts eklases aktivitātēm līdz šim aprobežojies tikai ar neiebilšanu un padomu došanu. "Jā, bet jūs jau zināt, kāda ir situācija mūsu valstī – vecāki ir spiesti pirkt mācību grāmatas, kas pēc būtības arī ir bez maksas..." situāciju lakoniski raksturo Z. Vītoliņa. Elektroniskā žurnāla izveide notikusi ciešā sadarbībā ar Vispārējās izglītības departamentu, ar kuru projektam izveidojusies konsultatīva sadarbība tā izstrādes un pilnveidošanas gaitā. Sistēma atbilst Latvijas Republikas likumdošanai un ir saņēmusi datu valsts inspekcijas reģistrācijas apliecību kā pietiekami droša, lai varētu uzkrāt personu datus. Tā ir saņēmusi arī IZM akceptu, kas saskaņojusi eklases izmantošanu, lai skolas pilnībā varētu atteikties no papīra žurnāla un izmantot tikai elektronisko.

"Šobrīd, veidojot sistēmu, pats galvenais ir, lai tā būtu savienojama ar Valsts izglītības informācijas sistēmu (VIIS). Ir pilnīgi skaidrs, ka šo sistēmu nepieciešams iekļaut visā valsts kopējā struktūrā, tāpēc jāvienojas par kaut kādiem spēles noteikumiem – par to tiek domāts," skaidro A. Skrastiņš. VIIS apvieno informāciju par visām valsts skolām vienotā sistēmā, līdz ar to eklase būtu tās pamatakmens. Jautājums par to, vai šādu elektronisku jauninājumu organizēšana, ieviešana un uzturēšana nebūtu IZM, nevis privātpersonu kompetence, tā arī palika neatbildēts. A. Skrastiņš Neatkarīgajai norādīja: "Es noteikti to atbalstu, bet varu to turpināt darīt tikai idejiskā līmenī. Lemt par reālu pārņemšanu vai finansiālu atbalstu – tā nav mana kompetence."

Savukārt T. Koķes preses sekretāre Agnese Korbe norādīja, ka ministre "lielos vilcienos šādu inovatīvu ideju ienākšanu skolā" tikai atbalsta, bet "ministram nav jābaksta vadi un jāveic tehniskie darbi. Ministrijai bija sarakste par iespējamo turpmāko sadarbību šajā jautājumā, bet, cik tālu tas ir atrisināts un kas praktiski ir veikts, – jājautā ministrijai", norāda A. Korbe.

 

Koķe sola meklēt naudu skolotāju atalgojuma palielināšanai; skolotāji grasās piketēt

DELFI   09/17/08    Naudu izglītības un zinātnes darbinieku atalgojuma palielināšanai, iespējams, vajadzēs meklēt Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) iekšējās rezervēs, trešdien pēc Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) padomes sēdes atzinusi izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS). Tikmēr skolotāji ir nemierā ar ministrijas rīcību un Koķes atbildēm un 26. septembrī grasās piketēt pie Saeimas.

Koķes pārstāve Agnese Korbe portālam "Delfi" norādīja, ka valdībā joprojām notiek diskusijas par nākamā gada budžetu un nav skaidrs, vai valsts sektorā strādājošajiem algas tiks "iesaldētas" vai nē, Koķe nevarēja sniegt atbildi LIZDA pārstāvjiem kā mainīsies atalgojuma sistēma nākamajā mācību gadā.

Koķe noraidīja izskanējušās bažas, ka nākamgad viņu algas varētu tikt pat samazinātas. Sākot ar šī gada 1.septembri skolotājiem palielināja atalgojumu par slodzi par 60 latiem, proti, no 284 latiem līdz 344 latiem. Daudzi skolotāji sēdes laikā izteica bažas, ja algas tomēr tiks "iesaldētas", tad sākot ar 2009.gada 1.janvāri skolotājiem samaksa par vienu slodzi tiks samazināta iepriekšējā gada līmenī. Koķe apstiprināja, lai kāds būtu nākamā gada budžets, skolotājiem samaksa par vienu slodzi sliktākajā gadījumā paliks pašreizējā līmenī.

Lai gan IZM norāda, ka ministrijas pārstāvji plāno skolotāju atalgojuma palielināšanai naudu meklēt IZM iekšējās rezervēs, Korbe norādīja, ka pagaidām būtu pāragri runāt tieši no kurienes naudu varētu ņemt.

IZM atgādina, ka 2009.gada 1.septembra skolotāju algu palielināšanai vajadzētu aptuveni 35 miljonus latus.

Korbe norādīja, ka papildus līdzekļus varētu rast pēc 2009.gada 2.februāra, līdz kuram pašvaldībām, kuru izglītības iestādēs akreditācijas procesā konstatēti būtiski trūkumi, jāiesniedz informācija IZM par veikto rīcību situācijas uzlabošanai.

IZM pārstāve norādīja, ka tāpat iespējams gūt papildus līdzekļus saistībā ar pedagogu tarifikāciju, jo saskaņā ar ministrijas datiem šogad skolēnu skaits kopumā samazinājies par aptuveni 15 000, tātad faktiski pedagogu ir mazāk, nekā paredzēts valsts budžetā.

Savukārt LIZDA priekšsēdētājas vietnieks Jānis Krastiņš norādīja, ka arodbiedrības biedri bija gaidījuši vairāk informācijas un atbilžu no Koķes. Viņš norādīja, ka biedri gaidījuši, ka ministre stāstīs par atalgojuma grafika izpildi 2009.gadam, bet tā vietā, Koķe diplomātiski izvairījusies tieši atbildēt uz sasāpējušajiem jautājumiem.

Ja iepriekš LIZDA pārstāvji bija optimistiski noskaņoti, tad trešdien Krastiņš norādīja, ka viss ir palicis arodbiedrības rokās, pienācis laiks biedriem parādīt savu vienotību. "Arodbiedrībai ir jāstājas pretī valdības iecerei "iesaldēt" algas," uzsvēra Krastiņš.

Viņš informēja, ka 26.septembrī LIZDA biedri piketēs pie Saeimas ēkas, kā arī protesta akcijās pret dzīves dārdzību 7.oktobrī. 

Jau ziņots, ka 26.septembrī notiks mediķu brīdinājuma streiks un pikets pie Saeimas ēkas. Mediķu akciju nolēma atbalstīt arī Latvijas Ģimenes ārstu asociācija, atceļot pacientu pieņemšanu akcijas laikā no plkst.10 līdz 11 un aicināt protestā piedalīties arī pacientus.

"Delfi" jau vēstīja, ka valdība plāno nākamajā gadā nepalielināt algas nevienā profesijā strādājošajiem - ne skolotājiem, ne mediķiem, ne policistiem, ne arī citās nozarēs strādājošajiem.

 

Pedagoga darba laiks

Inta Bredika, Speciāli «Izglītībai un Kultūrai»  09/17/08    Darba likums, kurš Saeimā pieņemts 2001. gada 20. jūnijā, ir spēkā kopš 2002. gada 1. jūnija, taču izglītības iestādēs vēl līdz šim brīdim ir tendence neievērot vairākas šī likuma normas. Raksta autore vēlas pievērst uzmanību izglītības iestādēs pieļautajiem Darba likuma pārkāpumiem un piedāvāt variantus, kā sakārtot darba tiesiskās attiecības izglītības iestādēs atbilstoši Darba likumā noteiktajām prasībām. Šoreiz par virsstundu darbu.

Ar izglītības iestādi noslēgtajos darba līgumos pedagogiem pārsvarā tiek noteikts normālais darba laiks un darba alga. Darba likums nosaka, ka darbinieka normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas, bet normālais nedēļas darba laiks – 40 stundas (DL* 131. panta pirmā daļa), bet, ja dienas darba laiks kādā no nedēļas darba dienām ir īsāks par normālo dienas darba laiku, citā nedēļas darba dienā normālo dienas darba laiku var pagarināt, bet ne vairāk kā par vienu stundu (DL 131. panta otrā daļa).

Katram, kurš jelkad ir strādājis izglītības iestādē, ir skaidrs, ka ievērot šīs Darba likuma normas nav iespējams izglītības iestādes darba specifikas dēļ. Darbs ar vecākiem (vecāku sapulces), ārpusstundu pasākumi (diskotēkas, koncerti, interešu izglītības nodarbības, klases vakari, ekskursijas) dažādu iemeslu dēļ nemaz nevar notikt pirms plkst. 17.00. Taču tas nenozīmē, ka ir pietiekams pamats, lai neievērotu Darba likuma normu, kas prasa nepārsniegt 40 stundas darba nedēļā. Darba likumā noteikts, kā jārīkojas, ja darbiniekam pienākumu veikšanai jāstrādā vairāk nekā 40 stundas nedēļā.

Stundas, kas nostrādātas virs šīm 40 stundām nedēļā, ir virsstundas, un tās ne tikai jāapmaksā, par šo laiku maksājama arī piemaksa – 100 procenti no noteiktās algas likmes (DL 68. panta pirmā daļa). Izglītības iestāžu vadītāji atrunājas, ka viņiem nav līdzekļu, lai samaksātu par virsstundu darbu. Savukārt pedagogi samierinās ar situāciju, jo baidās, ka, protestējot pret šādu kārtību, varētu krist nežēlastībā un nesaņemt nekādas piemaksas, kas, lai arī nav nekādas lielās, tomēr pašreizējā finanšu situācijā ir nozīmīgas. Lai atrisinātu šo problēmu, autore piedāvā ieviest izglītības iestāžu specifikai un Darba likumam atbilstoša pedagogu darba laika organizēšanas modeli.

Par izglītības iestāžu specifikai atbilstošu darba laika organizēšanas formu autore uzskata Darba likumā paredzēto summēto darba laiku (DL 140. panta pirmā daļa). Nosakot summēto darba laiku, gan jāņem vērā, ka tā izvēlei jābūt pamatotai ar īpašu darba specifiku, kas liedz iespēju ievērot normālo dienas vai nedēļas darba laiku, pie tam par summētā darba laika ieviešanu jākonsultējas ar darbinieku pārstāvjiem (arodbiedrību; DL 140. panta pirmā daļa). Praksē to varētu realizēt kā izglītības iestādes vadītāja pārrunas ar arodbiedrības pārstāvi. Šīs pārrunas, protams, jāprotokolē, un protokolā jāatspoguļo gan nepieciešamība ieviest summēto darba laiku, gan arodbiedrības atbalsts summētā darba laika ieviešanai.

Nosakot summēto darba laiku, ir jārēķinās arī ar vairākām izmaiņām, kuras nepieciešams ieviest gan izglītības iestādes administrācijas ikdienas pienākumos (darba grafiku izstrāde), gan iekšējos normatīvajos dokumentos. Taču priekšrocības, ieviešot summēto darba laiku, ir ļoti lielas. Ieviešot summēto darba laiku, Darba likums atļauj vienoties (ar arodbiedrību) par periodu, kurā uzskaitīt virsstundas (DL 140. panta otrā daļa). Izglītības iestādēm par piemērotāko autore uzskata Eiropas Savienības valstu praksē veiksmīgi piemēroto gada darba laika modeli. Īstenojot gada darba laika modeli, darba laiku nosaka kā konkrētu stundu skaitu gadā. Parasti gadā nostrādājamo stundu skaitu aprēķina, balstoties uz 35 līdz 40 stundu darba nedēļu un reizinot to ar nedēļu skaitu gadā, atskaitot no kopējā skaita ikgadējo atvaļinājumu un svētku dienas.

Tā kā gadā ir 53 nedēļas, pareizinot šo skaitli ar 40 (pieļaujamais stundu skaits darba nedēļā darbiniekiem, strādājot normālo darba laiku), iegūst 2120 stundas. No šī skaitļa atņemot ikgadējo atvaļinājumu, kas pedagogiem ir vismaz 8 nedēļas, tātad 320 stundas, kā arī svētku dienas, kas gadā ir maksimums 11 dienas, tātad 88 stundas, iegūstam, ka stundu skaits gadā nedrīkst būt lielāks par 1712 stundām.

Svarīgi, ka, īstenojot šādu darba laika organizēšanas modeli, kā virsstundas uzskaitāmas un atbilstoši atmaksājamas tikai tās stundas, kas pārsniedz šo skaitli (1712 stundas). Tā kā gada laikā darbs mācību stundu vadīšanai, kad pedagoga darba laiku nav iespējams saīsināt, aizņem tikai 35 nedēļas, tad pārējā laikā (skolēnu brīvlaikos) pedagogu darba laiku var diferencēt, skolēnu brīvlaikos nosakot īsāku dienas darba laiku – pat līdz 0 stundām (nosakot atsevišķas dienas par atpūtas dienām). Tādā veidā kopējo nostrādāto stundu skaitu izlīdzina, lai tas nepārsniegtu noteikto robežu. Autore uzskata, ka šāds modelis sakārtotu darba tiesiskās attiecības izglītības iestādēs atbilstoši Darba likuma prasībām un nebūtu jāuztraucas par iespējamu virsstundu apmaksu, kuru pedagogi ir tiesīgi prasīt pat tad, ja tam nav paredzēti līdzekļi.

Protams, ieviešot summēto darba laiku, ir precīzi jāuzskaita nostrādātās stundas, bet šādu pienākumu Darba likums darba devējam uzliek neatkarīgi no izmantotās darba laika organizēšanas formas, tikai, kā zināms, īstenojot normālā darba laika organizēšanas formu ar laika darba algu, darba laika uzskaite ir ļoti formāla, par katru darba dienu darbiniekam, kuram noteikts normālais darba laiks, ierakstot 8 nostrādātās stundas.

Autore uzskata, ka, ieviešot summēto darba laiku, viens no nozīmīgākajiem jautājumiem izglītības iestādēs ir par to, kā tieši uzskaitīt pedagoga nostrādātās stundas, īpaši tāpēc, ka daļa darba pienākumu (rakstu darbu labošana, gatavošanās mācību stundām, metodiskais darbs) tiek veikti ārpus izglītības iestādes (mājās). Šāda prakse nav pretrunā ar Darba likumā noteikto, kā arī atbilst Eiropas Savienības valstu pieredzei, īstenojot tā saucamos elastīgos darba laika modeļus. Tikai jāņem vērā, ka izglītības iestādes iekšējos normatīvajos aktos (darba kārtības noteikumos) būtu jānosaka arī darba laika uzskaites kārtība. Autore iesaka noteikt 8 stundu darba pamatlaiku, piemēram, no plkst. 8.00 līdz 16.30 ar 30 minūšu (vai 2 reizes pa 15 minūtēm) pusdienu pārtraukumu, papildus nosakot laiku, kad pedagogiem jāatrodas izglītības iestādē (mācību stundu vadīšanai saskaņā ar nodarbību sarakstiem, pasākumos saskaņā ar pasākumu plānu – atbilstoši izglītības iestādes vadītāja rīkojumam), kā arī nosakot, kādos gadījumos pedagogam jāsaskaņo sava prombūtne ar izglītības iestādes vadītāju, pārējā laikā atļaujot pedagogiem savus darba pienākumus pildīt pēc saviem ieskatiem izglītības iestādē vai ārpus izglītības iestādes.

Šādā gadījumā pedagogiem par katru darba dienu darba laika uzskaites tabelē uzskaitāmas 8 nostrādātas darba stundas, bet laiks, kas saskaņā ar izglītības iestādes vadītāja apstiprinātiem darba plāniem vai izglītības iestādes vadītāja rīkojumiem veltīts darba pienākumiem pēc noteiktā darba pamatlaika, uzskaitāms par darba papildlaiku. Piemēram, ja izglītības iestādē notiek diskotēka un saskaņā ar darba plānu vai izglītības iestāžu vadītāja rīkojumu pedagogam jādežūrē izglītības iestādē no plkst. 18.00 līdz 22.00, darba laika tabelē uzskaitāmas astoņas darba pamatlaika stundas un četras darba papildlaika stundas, tātad kopā ierakstāmas 12 stundas. 

Ja pedagogs strādā konkrētajā izglītības iestādē tikai pēcpusdienās, ar viņu var vienoties par citu darba pamatlaiku, to fiksējot darba līgumā, piemēram, no plkst. 12.30 līdz 21.00, vai proporcionāli nolīgtajai slodzei noteikt citu maksimālo gada laikā nostrādājamo stundu skaitu, kas nedrīkst pārsniegt jau iepriekš norādītās 1712 stundas. Savukārt, ja pedagogs strādā izglītības iestādē, pasniedzot maksimālo stundu skaitu, un vēl vada interešu izglītības nodarbības pēc noteiktā darba pamatlaika, tad viss šis laiks interešu izglītības nodarbību vadīšanai uzskaitāms kā darba papildlaiks.

Īstenojot gada darba laika organizēšanas modeli, ir stingri jākontrolē, lai papildlaika stundas būtu kompensējamas ar laiku skolēnu brīvlaikos. Kā rāda autores aprēķini, lai neveidotos virsstundas, piemērojot gada darba laika modeli, papildlaika stundu skaits gadā nedrīkst būt lielāks par 312 vai 8,9 stundām nedēļā mācību laikā.

Autore izglītības iestāžu vadītājus aicina pārdomāt pašreizējo darba laika organizēšanas praksi izglītības iestādēs un veidot Darba likumam atbilstošu tiesiski sakārtotu darba vidi.

Apzinoties, cik daudz vēl ir ar darba tiesiskajām attiecībām saistītu problēmu izglītības iestādēs, autore labprāt turpinātu iesākto tēmu, piedāvājot arī citu aktuālu problēmu risināšanas variantus un varbūt pat konkrēti atbildot uz lasītāju interesējošiem jautājumiem.

 

 

Vēsturē...

 

 

Klajā nācis grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” otrais sējums

TVNET   09/08/08    Klajā nācis apgāda „Atēna” izdotās grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” otrais sējums, kura 528 lappusēs, 37 nodaļās un 13 pielikumos turpināsies stāsts par it kā pavisam neseniem – pēdējos divdesmit gados noritējušiem, tomēr lielākoties jau pilnīgi aizmirstiem notikumiem un procesiem, kuru rezultātā Latvijas valsts un sabiedrība pašlaik ir tāda, kāda tā ir, un mēs visi dzīvojam tā, kā dzīvojam.

Jau grāmatas ievadā tiek ieskicēts tās apskatīto tēmu loks: „Kurš bija īstais sertifikātu tēvs? Kāpēc Latvija brīnumainā kārtā nepazaudēja blēžiem uzdāvinātos 400 miljonus? Kurš izstrādāja lielās pievākšanas shēmas – „Huseins” vai tomēr „Stjopa”? Kuri policijas darbinieki paspēja izņemt naudu no grūstošajām naudas vkladčiku firmām – un vai to bizness tiešām bija viena vienīga blēdība? Kā tur īsti bija ar tiem Zīgerista banāniem? Vai par vislielākajiem muļķiem mūs tiešām uzskatīja pirmie populisti – bet varbūt tomēr Latvijas Mobilais telefons?

Kurš izdomāja „zilo brālību”? Kā tika izdomātas elegantākās prihvatizācijas shēmas? Cik Latvijas spiegu patiesībā noķēra krievi? Kāpēc mēs neīstenojām šitake sēņu megaprojektu, kam Latviju ar rāvienu vajadzēja iecelt ekonomikas lielvalstu vidū? Kurā pasaules malā devītais vilnis gandrīz apraka mūsu kaismīgāko dabas draugu, kurš dzelmē meklēja patvērumu no sekotājiem? Kāpēc sākās pirmais mafijas karš Latvijā – un vai tas patiešām bija pirmais?”

Šis ir jau otrais „Mūsu vēstures” sējums, bet saistošu jautājumu, kā redzams, kļūst tikai vairāk. Par laimi, arī atbilžu – un sen aizmirstu faktu, kuri grāmatā no jauna tiek celti dienas gaismā. Simbolisks šajā ziņā ir arī izvēlētais grāmatas vāka risinājums: lai gan ļoti liela daļa interneta aptaujas dalībnieku balsoja par vāka foto, uz kura bija redzams vēsturiskais tautas mītiņš tagadējā 11. Novembra krastmalā, autori un izdevēji izvēlējās citu foto, kas daudz labāk atspoguļo grāmatā atrodamo patieso un „nepieķemmēto”, kaut daudziem varbūt netīkamo mūsu visu kopējo vēsturi, - neapšaubāmi vēsturisko dienu, kad bijušais VDK virsnieks, lielas tautas daļas neieredzētais Juris Bojārs Saeimas zālē ieveda nākamo Latvijas Valsts prezidenti, vēl lielākas tautas daļas mīļoto Vairu Vīķi-Freibergu.

„Mūsu vēstures” otrā sējuma varoņu skaits jau tuvojas pusotram tūkstotim (pirmajā sējumā bija „tikai” nepilns tūkstotis), bet satura rādītājs runā pats par sevi: privatizācija un sertifikāti, G-24 kredīti un mafijas kari, ebreju jautājums un interneta pirmsākumi, „humpalas” un neveiksmīgais Latvijas tēls, degvielas krīze un trubas izsusēšana, spiegu spēles un čekas mantojums, ierēdņu dzimšana un ārzemju gudrinieku plūdi, populistu solījumi un politiskās ābeces mīklas – tas viss un vēl daudz kas vairāk.

Papildus tam grāmatā publicēta arī virkne vēl nekad neredzētu vai sen piemirstu dokumentu: Augstākās Padomes slepenais lēmums par mūsu valsts pirmajiem drošībniekiem un uz Maskavu sūtītās VDK šifrogrammas par notikumiem Latvijā 1987. gadā, pilns Ivana Haritonova atbalsta vēstules parakstītāju saraksts un smieklīgais tests, kurš ļāva cilvēkam kļūt par pilntiesīgu Latvijas valsts ierēdni, pilns LPSR VDK 80. gadu štata darbinieku saraksts – un cits ilgi slēpts uzskaitījums, kurā minēti visi bēdīgi slaveno G-24 kredītu saņēmēji, visbeidzot – mūsu nu jau bijušās prezidentes atklāsmes par aizraušanos ar misticismu un ezotēriskajām mācībām.

Grāmatas autori Lato Lapsa, Sandris Metuzāls un Kristīne Jančevska izsaka visdziļāko pateicību gan visiem tiem lasītājiem, kuri izteica savu viedokli pēc pirmā sējuma iznākšanas, gan tiem, kas sekoja interneta portālā TVNET publicētajiem otrā sējuma fragmentiem un uz nebēdu papildināja, koriģēja, piepalīdzēja un atcerējās, lai „Mūsu vēstures” otrais sējums būtu maksimāli precīzs un pilnīgs.

Plašāka informācija par „Mūsu vēstures” otro sējumu no 6. septembra būs atrodama grāmatas interneta mājas lapā www.musuvesture.lv .

„Mūsu vēstures” otrā sējuma nodaļas

1. Ārzemju tautieši un citi padomdevēji

2. Privatizācija: jaukās ieceres un skarbā realitāte

3. Prihvatizācijas uzplūdi

4. Sertifikātu gals un privatizācijas beigas

5. Parlamentārās izmeklēšanas negods

6. Kauls no tautas kaula

7. Mediju vecie laiki un jaunie laiki

8. Mūžīgais lielo pārmaiņu laiks medijos

9. Dzīve uz parāda

10. G–24 un citas lielās aizņemšanās

11. Pirmatnējās kapitāla pārdales sākums

12. Mafijas karu laiks

13. Reketieru izzušana

14. Lielā degvielas krīze

15. Permanentā jezga ap degvielu

16. Caur tranzīta prihvatizāciju uz tranzīta privatizāciju

17. No trubas privatizēšanas līdz trubas izsusēšanai

18. Atjaunotā Latvija un „ebreju jautājums”

19. Antisemītisma bubulis

20. Telekomunikāciju revolūcija

21. Kredītkartes, datori, internets

22. Pēcpadomju masu psihozes

23. Sektu ielenkumā

24. Politiskās ābeces apgūšana

25. „Humpalu” laikmets

26. Neveiksmīgais Latvijas tēls

27. Kur un kā radās ierēdņu saime?

28. Sazvērnieku ielenkumā

29. Lapsenes, masoni, brālības un Soross

30. Drošības komitejas gals

31. Čekas mantojums

32. Spiegu spēles

33. Specdienestu cīņas

34. Narkotiku ielenkumā

35. Latvieši izkļūst pasaulē

36. Piramīdu būvnieki un zem drupām palikušie

37. Neiznīkstošais populisms

I pielikums. Latvijas politiķu visleģendārākie izteikumi

II pielikums. Politiķu savstarpējie komplimenti

III pielikums. Kas saņēma G–24 kredītus – kādas summas un kādiem mērķiem

IV pielikums. Pilns „360 vēstules” parakstītāju saraksts

V pielikums. Degvielas cenu pārsteigumi

VI pielikums. Pīšanās pretrunās par degvielas cenām

VII pielikums. Tehnokrātu sentimentālās atmiņas

VIII pielikums. „Ceļš katram jāiet pašam”

IX pielikums. Vispārējo intelektuālo spēju un mācāmības tests

X pielikums. Vēl citas sazvērestības – nopietnas un ne visai

XI pielikums. Latvijas PSR VDK struktūra 80. gadu beigās

XII pielikums. Slepenais lēmums par pirmajiem drošībniekiem

XIII pielikums. Tomiņš ārzemēs – humoristiskā versija

 

Bezatbildības un mazatbildības īsā vēsture

www.musuvesture.lv   09/09/08    Līdz ar Ivara Godmaņa valdības lēmumu līdz ar valsts darbā strādājošo algu iesaldēšanu šādā īpatnā veidā „uzņemties politisko atbildību” un piemirst iepriekš dotos valdības solījumus ir īstais laiks palūkoties atpakaļ: kā tad Latvijas politiķi gadu gaitā ir nonākuši pie secinājuma par to, cik ērta lieta patiesībā ir šī „politiskā atbildība”. Par to – šie mazie fragmenti par sen aizmirstiem, taču visnotaļ būtiskiem faktiem no grāmatas „Mūsu vēsture 1985 – 2005” nule iznākušā jaunā – otrā sējuma.

Tirgus ekonomikas apgūšanas bezatbildība

Deviņdesmito gadu pašā sākumā ārējās tirdzniecības ministrs Edgars Zausājevs un valsts ministrs Jānis Dinevičs bija apciemojuši pāris vācu kompānijas, kuru pārstāvji, uzzinot par tāda līmeņa viesu vizīti, sākumā sapriecājās, cerot uz darījumu par vairāku simtu tūkstošu tonnu degvielas piegādi. Realitāte izrādījās piezemētāka – ministri pasūtīja vien 6000 tonnas, par kurām samaksāja 1,3 miljonus dolāru, šim nolūkam ar Latvijas vēstniecības Vašingtonā palīdzību ieķīlājot kaut kādu vērtspapīru (kādu tieši, to J. Dinevičs par godu degvielas pirkšanas darījumam sarīkotajā preses konferencē paskaidrot tā arī nemācēja). Tiktāl viss likās jauki un burvīgi – malači ministri sameklējuši valstij tik nepieciešamo degvielu un nu vismaz ātrā palīdzība kādu brīdi varēs braukt pie slimniekiem.

Taču drīz vien izrādījās, ka nemaz tik veiksmīgs Latvijai šis darījums nav bijis vis. Vispirms atklājās, ka vācu benzīns ir sasodīti dārgs – 227 dolāri tonnā, kamēr Austrumeiropā to gluži labi būtu varēts nopirkt arī par 180 dolāriem tonnā. Turklāt ministriem nebūtu bijis nekādas vajadzības triekties uz Vāciju, jo par šādu cenu degvielu piegādāt katrā laikā bijuši gatavi Latvijas uzņēmēji. Tiesa, uzņēmēji gan benzīnu pirktu nevis Vācijā, bet Krievijā – par valūtu degvielu pārdot krievi vienmēr bija ar mieru. Taču cena nebija vienīgais vācu benzīna pārsteigums, jo, sākot to lietot Latvijā, vairāki cilvēki sūdzējās par saindēšanos, degvielas jocīgo smaku un mašīnu bojājumiem, kas radušies benzīna dēļ.

Sākumā tika izteiktas aizdomas, ka vācieši apčakarējuši muļķa latviešus, iesmērējot tiem draņķi, taču vēlāk kļuva skaidrs, ka vaina meklējama kur citur. Proti, nezināmu iemeslu dēļ abi ministri Vācijā bija nopirkuši etilēto, nevis neetilēto benzīnu. Kādēļ tas izdarīts, to neviens sakarīgi paskaidrot tā arī nespēja: jā, speciālisti ministriem gan esot teikuši, ka jāpērk neetilētais, jo Ventspils osta ar etilēto nemaz nevar strādāt, taču kaut kā tomēr nopircies etilētais. Pārdevēji vācieši aizdomas, ka viņi varētu būt pārdevuši nekvalitatīvu preci, kategoriski noraidīja, paziņojot, ka piegādājuši tieši tādu benzīnu, kādu Latvijas pārstāvji pieprasījuši. Kaut gan pasūtījumu izpildīt nemaz neesot bijis tik vienkārši, jo Eiropā šādas specifikācijas benzīnu ar tik zemu oktānskaitli (A–92), kā pasūtījuši latvieši, sen neviens vairs nelietojot. Bet tajā, ka benzīna lietošanas laikā parādījušies nepatīkami blakusefekti (saindēšanās, motora bojājumi), vainīgi varot būt Ventspils speciālisti, kas atvesto A–92 benzīnu sajauca ar citu degvielu, lai iegūtu vietējiem apstākļiem tobrīd nepieciešamo A–76 marku. Katrā ziņā pie atbildības saukts neviens netika, norakstot visu uz tirgus ekonomikas apgūšanas kļūdām, taču viens labums no šī skandāla tomēr bija – premjers I. Godmanis paziņoja, ka turpmāk ar degvielas iepirkumiem nodarbosies speciālisti, nevis ministri...

Latvijas naftas privatizēšanas savdabīgā atbildība

Kad deviņdesmito gadu pirmajā pusē viena pēc otras privatizācijai tika nodotas Latvijas naftas degvielas uzpildes stacijas, droši vien tīras sakritības dēļ par privatizējamām tika atzītas tieši potenciāli ienesīgākās. Šajā brīdī par to, ka iznomātas un privatizētas pirmām kārtām tiek tieši izdevīgās vietās esošās degvielas uzpildes stacijas, ierunājās pat uzņēmuma pārstāvis Pēteris Vilisters, taču neviens viņā īpaši neklausījās, un 1993. gada vasaras otrajā pusē tika pieņemts lēmums par pirmo Latvijas naftas bāžu privatizāciju. „Galvenais uzdevums – iekasēt iespējami daudz naudas Latvijas valsts kasē,” – tā vēl 1994. gada pavasarī deklarēja Aivars Kreituss, kurš bija kļuvis arī par Latvijas naftas privatizācijas komisijas priekšsēdētāju. Taču īpaši daudz naudas iekasēt kaut kā neizdevās. Par piecām pārdotām degvielas uzpildes stacijām tika saņemts... nepilns 131 tūkstotis latu. 1994. gada maijā septiņas degvielas uzpildes stacijas tika pārdotas kopā par 236,5 tūkstošiem latu (tātad par nepilniem 34 tūkstošiem latu gabalā), un gribētāju arī tad bija ārkārtīgi maz, – Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis mēģināja vainu novelt pat uz pārvietojamo uzpildes staciju parādīšanos (tās valsts iedomājās aizliegt tikai vairākus gadus vēlāk, bet, piemēram, 1995. gadā no 85 degvielas uzpildes stacijām Rīgā gandrīz divas trešdaļas bija tieši konteinera tipa).

Turklāt, kas visinteresantākais, uzpildes staciju un naftas bāžu privatizētāji kaut kā bija aizmirsuši, ka uz Latvijas naftu „karājas” miljoniem lieli valdības spiediena dēļ paņemti kredīti un ka porciju no tiem vajadzētu „piesviest” katram no privatizētājiem. Tā nu ienesīgākie Latvijas naftas objekti tika pārdoti par sviestmaizi (kaut, piemēram, vēl 1993. gadā lielākā daļa privātfirmu nekur nevarēja likties – nācās vien glabāt savu degvielu Latvijas naftas bāzēs un maksāt tām par uzglabāšanu).

Savukārt saistības, kuru apjomu Finanšu ministrija divus gadus vēlāk novērtēja 13,8 miljonu latu apmērā, palika „karājoties” uz atlikušo Latvijas naftas daļu, kas kļuva aizvien mazāka un nepelnošāka. Neviens privatizācijas modeļa izstrādātājs un ieviesējs nekādu atbildību par šo iznākumu neuzņēmās, kaut jau 1994. gada pavasarī tika runāts, ka Latvijas nafta ir bankrota priekšā. Savukārt, kad 1996. gada maijā tika izsludināta pārpalikušās Latvijas naftas kā vienota uzņēmuma privatizācija, tai bija palikušas četras naftas bāzes, 35 degvielas uzpildes stacijas, kā arī dažādas papildēkas...

400 miljonu lieta un atkratīšanās no atbildības

Arī tad, kad Latvija 1993. gadā gandrīz pazaudēja 400 miljonus dolāru, pateicoties stulbi parakstītiem vekseļiem, atbildību tā arī neuzņēmās pilnīgi neviens. Ivars Godmanis, kurš arī toreiz bija valdības vadītājs, dievojās: „Es ar pilnu atbildības sajūtu varu apgalvot, ka par šo darījumu un vekseļiem uzzināju tikai pēc vekseļu parakstīšanas!”

Latvijas Investīciju bankas vadītāja llze Jurkāne paziņoja – viņa domājusi, ka ar savu parakstu tikai apliecinot Investīciju bankas gatavību kredītu apkalpot (vēl piebilstot: „Manas profesionalitātes apspriešana šeit ir nevietā!”, finanšu minists Elmārs Siliņš – ka valdības vārdā nemaz negarantē kredīta atmaksu, no jebkādas atbildības atkratījās arī toreizējais arhitektūras un celtniecības ministrs Aivars Prūsis. Un... tā tas arī palika, dodot labu signālu nākamo skandālu „varoņiem”.

Atbildība Ģirta Kristovska stilā

Viens no pionieriem „atbildības jomā” bija iekšlietu ministrs Ģirts Kristovskis – 1994. gada maijā viņš tika publiski vainots par to, ka nemākulīgas apiešanās dēļ ar pirotehniku cieš bērni, taču pats nekādu personisku vainu nesaskatīja – attiecīgie likumdošanas labojumi galu galā esot pieņemti, bet „es neuzskatu, ka esmu vainīgs šo bērnu nelaimē, kas notikusi Krievijas armijas vai citu personu noziedzīgās darbības rezultātā”.

Gluži tāpat Ģ. Kristovskis savu politisko atbildību nesaskatīja, kad 28. jūlijā no Jelgavas Pārlielupes cietuma izbēga 89 ieslodzītie. Un arī tad, kad ieslodzītie nerimās un vēl 15 rudenī aizbēga šoreiz jau no Daugavpils Grīvas cietuma, ministrs aktīvi sāka meklēt citus vainīgos – piemēram, bēgšana varot būt saistīta ar valstī izvērsto kampaņu par Ivana Haritonova atbrīvošanu.

Taču nu beidzot atbildību nācās uzņemties arī pašam – ar vārdiem: „Tas spiediens no parlamenta opozīcijas, sabiedrības un žurnālistiem, ko Mārim Gailim un valdībai nāktos izturēt, būtu par smagu, tāpēc es paziņoju par savu demisiju...”

Daiņa Turlā „pusatbildība”

1997. gadā pēc Talsu traģēdijas, kad, salūstot Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta autopacēlāja strēlei, gāja bojā bērni, iekšlietu ministrs Dainis Turlais gan atkāpās, taču nāca klajā ar jaunu atbildības skaidrojumu – viņš, lūk, uzņemoties tikai morālu, bet ne politisku atbildību. Un atradās politiķi, kas arī šādu skaidrojumu novērtēja atzinīgi – piemēram, kristīgo demokrātu pārstāvis (kurš vēlāk gan aizmuka uz Tautas partiju) Māris Vītols paziņoja: „Ģirts Kristovskis pats nesargāja cietumu. Ja Dainis Turlais atkāpjas pats, viņa politiskā autoritāte necietīs, tas tikai norādīs, ka viņš ir izpratis situāciju.”

Andra Šķēles atbildības lidojums

Iespējams, visaugstāko patētikas lidojumu Latvijas mūslaiku vēsturē ir demonstrējis premjers Andris Šķēle, demisionējot no amata 1997. gada sākumā: „Politiskā elite un Valsts prezidents ir izteikuši nepārprotamas šaubas par valdības veidošanas morālajiem principiem. Manuprāt, bezatbildīgie un pilnīgi nepamatotie apvainojumi ir pārāk smagi, lai es bez pārliecinošas Saeimas un Valsts prezidenta uzticības turpinātu strādāt šajā augstajā amatā.”

Un tas vēl nebija viss par atbildību sakāmais: „Tiek teikts, ka it kā manis dēļ deputātiem ir bijis jāiet pret saviem ētiskajiem ideāliem un morāli. Es gribu pateikt skaidri – manis dēļ deputātiem nav nepieciešams iet pret saviem principiem, manis dēļ nav jāsaglabā šī valdība, manis dēļ Ministru prezidents var būt cits.” Tiesa, demonstratīvā demisija bija labi pārdomāta, un politiķis premjera krēslā atgriezās atkal...

 

 

Valentīnas Andrejevas lietā...

 

 

Lato Lapsa: Draiskās Valentīnas jaukais «hobijs» un nejaukie skaitļi

Lato Lapsa,  Apollo   09/16/08    Vakar Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Guntis Blumbergs aģentūrai LETA paziņoja, ka komisija neplānojot izvērtēt Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas vadītājas Valentīnas Andrējevas «vaļasprieku» — aizraušanos ar azartspēlēm, jo neviens deputāts, lūk, neesot ierosinājis izvērtēt informāciju par šo «hobiju». Tad nu palūkosimies kopā uz to, kas gudrajām galvām šķiet nenozīmīgs sīkums, — ne uz draiskās regulatores hobiju, bet gan viņas oficiālajām finansēm un to, kas no tām izriet.

Tātad — visnotaļ vienkārša matemātika no VID mājas lapā atrodamās amatpersonu deklarāciju datu bāzes.

2003. gadā Finanšu ministrijas valsts sekretāre sapelnījusi kopā 43 tūkstošus latu, no kuriem gada beigās viņai ir 10 tūkstoši latu skaidrā naudā un apmēram 12,2 tūkstoši latu noguldīti — kopā tātad 22,2 tūkstoši latu. Nav nekādu parādu, nav nekādu aizdevumu — viss vienkārši.

Gadu vēlāk: sapelnīti 53,5 tūkstoši latu, bet uzkrājumi strauji samazinājušies — kopā vairs tikai aptuveni 7500 latu. Nav veikti nekādi lielie darījumi, parādu nav, aizdevumu nav. Ko tas nozīmē? To, ka gada laikā Valentīna Andrējeva notērējusi — nav grūti sarēķināt — vairāk nekā 68 tūkstošus latu jeb virs 180 latiem dienā. Nu, ko, gadās.

Vēl gadu vēlāk — 2005. gada beigās no uzkrājumiem palikuši vairs tikai pieci tūkstoši latu skaidrā, nopelnīti kopā 65 tūkstoši latu, papildus tam veikti trīs aizņēmumi — kopā par aptuveni 8000 latu. Citu darījumu un parādu nav, tātad kundze tērējusi vēl nedaudz vairāk nekā gadu iepriekš — apmēram 75,5 tūkstošus latu vai vidēji apmēram 200 latus dienā. Arī — gadās, inflācija kā nekā.

2006. gada beigas: Valentīna Andrējeva deklarē, ka skaidrā naudā viņai glabājoties jau 9000 latu; gan aizņēmusies, gan aizdevusi viņa vienādas summas — pa 20 tūkstošiem latu, nopelnījusi gadā kopā nepilnus 48 tūkstošus latu, bet parādā nez kam ir jau ievērojami vairāk — kopā 67 tūkstošus latu. Tas savukārt nozīmē, ka gada laikā amatpersona notērējusi jau 91 tūkstoti latu. Un, tā kā nekādi atsevišķi lieli darījumi nav norādīti, tas nozīmē, ka kundzes vidējie ikdienas tēriņi bijuši jau apmēram 250 latu dienā.

Vēl pēc gada: Valentīna Andrējeva oficiāli apgalvo, ka skaidrā naudā viņai esot jau 12 tūkstoši latu un vēl nepilni 3100 lati bankā. 2007. gada laikā viņa sapelnījusi jau 75 tūkstošus latu, bet parādsaistības pieaugušas vēl par 41 tūkstoti latu un sasniegušas vairāk nekā 108 tūkstošus latu, bet nekādi lieli darījumi atkal nav veikti. Ko savukārt nozīmē tas? To, ka pērn viņa ik dienu vidēji tērējusi jau vairāk nekā 300 latus...

Ko visa šī vienkāršā aritmētika mums rāda? Neko par cilvēka vaļaspriekiem, kuri arī, ciktāl tie attiecas uz legālām lietām, ir katra paša privātā lieta. Toties — vairākas citas pilnīgi skaidras lietas gan.

Pirmā — monopolistu tarifu noteikšanas iestādi mūsu valstī vada cilvēks, kura izdevumi jau gadiem būtiski pārsniedz ienākumus. Vērā ņemams fakts, bet pats par sevi — nekas īpašs.

Otrā — šis cilvēks šo naudu tērē sazin kam, jo nedeklarē ne kādus vērā ņemamus darījumus, ne iegādātus transportlīdzekļus, nekustamos īpašumus vai citas lietas, kas oficiāli jādeklarē.

Tātad — vai nu cilvēks nedaudz krāpjas savā deklarācijā, vai arī naudiņa tiek vienkāršam patēriņam. Kas pats par sevi arī nav nekas slikts.

Trešā lieta — saliekam kopā pirmo un otro. Cilvēks patēriņam vai kam tamlīdzīgam tērē milzīgas naudas summas, no kurām lielu daļu nemaz nav nopelnījis. Piemēram, pagājušā gada laikā notērēti aptuveni 110 tūkstoši latu, no kuriem nopelnīti tikai 75 tūkstoši.

Un te nu jautājums — kur mūsu valstī augsta, ļoti augsta amatpersona, no kuras lēmumiem atkarīgs mūsu visu maciņu saturs, gada laikā var vienkārši tāpat papildus aizņemties 35 tūkstošus latu (vairāk, ja neņemam vērā deklarēto skaidrās naudas krājumu pieaugumu)? Vēl gadu iepriekš — 47 tūkstošus latu (vairāk, ja neņemam vērā 20 tūkstošu latu aizdevumu)?

Parasti cilvēki aizņemoties ir spiesti kaut ko ieķīlāt. Bet tas nav Valentīnas Andrējevas gadījums: viņas vienīgā deklarētā dārgā manta — īpašumā esošais dzīvoklis Rīgā saskaņā ar zemesgrāmatu informāciju nav ieķīlāts. Nekādas citas vērtīgas ieķīlājamas mantas regulatora vadītājai saskaņā ar viņas pašas deklarācijām vienkārši nav.

Tātad — kaut kur Valentīna Andrējeva jau divus gadus pēc kārtas aizņemas desmitus tūkstošu latu, un parādu summas pieaug. Aizdevējs nav zināms, bet ir skaidrs, ka tiek aizdotas nelielas summas (jo, ja būtu lielas uzreiz, tās taču vajadzētu deklarēt) un ka aizdevumu noteikumi ir ļoti īpatni — netiek prasīts kaut ko vērtīgu (tātad deklarējamu) ieķīlāt.

Un te nu viss ir skaidrs. Tas, uz ko nekavējoties vajadzīga skaidra atbilde — neatkarīgi no tā, ko prasa vai neprasa mūsu reizēm jautrā likumdošana, — ir: nekavējoties jānoskaidro un publiski jāpaziņo, kas un kāpēc tieši regulatora vadītājai uz ārkārtīgi dīvainiem nosacījumiem aizdod iespaidīgas summas un kādas ir viņas saistības pret šo dīvaino labsirdi.

Ja mūsu jaukajiem Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputātiem un reizē ar viņiem visiem mūsu KNAB un prokuratūrām šis faktu uzskaitījums un šis jautājums nešķiet tūlītēju pārbaudi prasošs, viņi, visticamākais, ir uzskatāmi par korumpantiem vai stulbeņiem. Vai par abiem reizē.

 

Viedoklis: Atkarības

Viktors Avotiņš,  NRA   09/20/08    Ja lasu, ka Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas priekšniece Valentīna Andrejeva nospēlē dienā 200 latu savas naudas, tad tā man šķiet vien dzeltenās preses ziņa.

Ja top vēstīts, ka viņas personīgo ieņēmumu ainas stabilitāte ir apšaubāma, tad tā ir informācija, ka Andrejevas kundze varētu lāgā nemācēt savākt savas finanses. Tāpat kā dažiem izciliem skolotājiem nesanāk audzināt savus bērnus.

Andrejevas kundzi nepazīstu. Taču pazīstu daudzus, kam ar viņu bijusi lietišķa saskare. Tostarp tādus, kam viņa šķiet neciešama. Neviens no tiem neapšauba viņas profesionalitāti. Andrejevas kundzes dilemma man šķiet vienkārša. Kamēr viņa, pieņemsim, ir atkarīga no azartspēlēm, tikmēr tā ir viņas privātā problēma (publiskam politiķim tas tā nez vai būtu). Kad viņa taps atkarīga no naudas, tā vairs nebūs viņas privātā problēma. Tad robeža starp profesionālo un privāto pajuks un Valentīna Andrejeva gluži vienkārši pārstās būt profesionāle. Ja ir ko pārmest viņai šajā ziņā jau tagad, tad to arī vajag pārmest. Ja nav, ja ir vien pieņēmumi, kā varētu būt, tad tās ir klačas.

Ja padomā rūpīgāk, vairākumam labu (!) klerku, ko pazīstu, ir savs šāds vai tāds "cīņas klubs" (sk. Čaka Palanjuka grāmatu). Dažam kalni, dažam slēpes, dažam niršana, dažam zāle... Acīmredzot viņiem vajadzīgs šis kontrasts pašiem sev. Andrejevai līdzīgi ir vairāki desmiti politiķu un amatpersonu. Es runāju par sev zināmu, vairākkārt apliecinātu insaideru, nevis mediju informāciju. Tur ir alkohols, narkotikas, ļaušanās dažādām plašā pasaulē piedāvātām dārgām laimes spēlēm, zombējošs sektantisms, automānija, šizofrēnija... Viss kā pie cilvēkiem. Protams, šādi cilvēki pakļauj savu statusu lielākam riskam nekā citi. Protams, tie pakļauj lielākam riskam arī kolēģus, ar kuriem strādā. Jau pirmajā reizē, kad uz viņiem to atkarības dēļ nav varēts paļauties, no tādiem būtu jāšķiras. Kontrarguments ir vienīgi viņu profesionālā vērtība.

Netaisos man zināmo informāciju publicēt. Pirmkārt, tāpēc, ka neuzskatu masu publiku šajā laikā par morālu arbitru. Otrkārt, tāpēc, ka šis žurnālistikas žanrs man riebjas, lai arī esmu ar tā elementiem grēkojis. Ikvienam spriedumam, sevišķi spriedumam par cilvēku, lai kas viņš būtu, manuprāt, jāizriet no koptēla, nevis no tenkām, statusa vai partijas piederības. Viskritiskākajai informācijai par visnetīrākajām lietām būtu jātiecas aizvākt netīrumus, taču cilvēku jācenšas nevis izjaukt, bet savākt. Pagaidām grūti spriest, vai Andrejevas nebūt ne slēptā un nezināmā "vājā vieta" pēkšņi izcelta, lai stiprinātu regulatoru vai arī lai to vājinātu.

Turklāt visizplatītākie amatpersonu un politiķu vidē nav vis šāda veida "hobiji", bet gan atkarība no naudas pa tiešo. Vairākums šādi atkarīgo nesveicinās ar vienrokainiem bandītiem, guļ tikai laulības gultā, iedzer tikai Jāņos un raksta avīzēm kvēlus rakstus par jaunatnes slīgšanu narkomānijā. Toties augstākajā valsts aparātā tie lobē kontrabandu; iemazgā valsts vai pašvaldību naudu savās kabatās caur ielu remontu vai ko citu; politiski nodrošina tirdzniecības tīklu vienošanos par cenām; uztur atkarības politiku energojomā... No pēdējā, manuprāt, izriet, ka tarifu politiku šajā jomā te faktiski nosaka diktāts, nevis dialogs. Politikas merkantilā atkarība un nevis regulators padara "ārējos apstākļus" par uzvarošiem. Tarifu politika jau labu laiku te, manuprāt, nozīmē vien diskusiju par pārlieku apetīti, nevis kādu valsti attīstošu principu. Politikas dēļ.

Atsevišķus šīs naudas atkarības gadījumus mediji pamana atkarībā no savas politizētās orientācijas. Vairākkārt esmu dalījies tieši vai analītiskā ceļā gūtā informācijā ar tiem, kam būtu jārīkojas. Diemžēl pāris reižu šī informācija sazin kā pārvērtusies nevis rīcībā, bet citu paustā kompromatā. Kopumā uzskatu, ka ij vara, ij mediji pārāk necenšas konstatēt to, ka šai atkarībai ir sērgas raksturs. Tā maitā cilvēkus, taču – iztirzāt sistēmas kaites ir tik garlaicīgi. Turklāt sistēmas slimību vērtējums visvairāk apdraud viduvējo masu, kas no šīs slimības, neviena netraucēta, barojas. Vērtējumam, nedod Dievs, var sekot pārmaiņas. Tāpēc parocīgāk ir aiztikt vien tos, kuri izbāž galvu no tramvaja uz labo vai slikto pusi.

Man nav viedokļa par Andrejevas kundzes aizrautību. Es viņu nepazīstu. Pazīstu dažus, kurus katrs psihiatrs nosauks par atkarīgiem, bet kuri jau ilgu laiku spēj šo atkarību valdīt un nelaist savā darbā. Ceru, ka šis ir tas gadījums. Bet, lasot informāciju par Valentīnu Andrejevu, sazin kāpēc nāk prātā, piemēram, Āris Auders. Tādā ziņā, ka sabiedrība, publika nespēja distancēt to, kas viņa rīcībā bija tai nepieņemams, no cilvēka. Sabiedrība nosodīja tai nepieņemamo, un sabiedrība degradēja labu ķirurgu.

 

 

Dzeršanas posta lietā...

 

 

Komentārs: It kā skarbi, patiesībā tukši

Askolds Rodins,  Diena   09/19/08    Ir temati, par kuriem runājot nav nemaz tik viegli pateikt kaut ko aplamu, ja vien tas netiek darīts apzināti, ar kaut kādu īpašu nolūku. Trešdien Ceļu satiksmes drošības padomes sēdē satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC) lika priekšā desmit reižu palielināt naudas sodu par transporta līdzekļa vadīšanu dzērumā. No pašreizējiem 500 līdz pieciem tūkstošiem latu, jo 500 esot "salīdzinoši neliela summa". Jau nākamajā rītā Šleseram piebiedrojās iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP), kurš intervijā LNT gan pieļāva, ka sods varētu arī nebūt visi pieci tūkstoši latu, bet "maigāks".

Runa nav par to, ka nepastāvētu iereibušu vai narkotikām apdullinājušos šoferu problēma. Runa ir par pieeju šīs problēmas risināšanai, kad tiek izteikti nevis izsvērti, bet skaļi priekšlikumi, kā Šlesera rosinātais, Segliņam līdzi velkot. Turklāt var vēl pastrīdēties, vai 500 latu patiešām ir "salīdzinoši neliela summa", droši vien kā nu kuram. Viss šajā pasaulē ir relatīvs. Tas pats sakāms par Segliņa "tēzi", ka "Latvijas iedzīvotājiem ir fatāla un neizbēgama vēlme braukt dzērumā". Ar tik augstu vispārinājuma pakāpi tomēr nevajadzētu mētāties. Cilvēku lielākā daļa sēžas auto vada skaidrā ne tāpēc, ka var iekrist un būs jāmaksā sods, bet drīzāk gan domājot par savu un līdzbraucēju drošību.

Pirms vairākiem gadiem tika bardzināti ar satiksmes drošību saistītie likumi: palielināta soda nauda, ieviests administratīvais arests, bija priekšlikums noteiktos gadījumos (arī tad, ja nav negadījuma un cilvēku upuru) pat piemērot kriminālo atbildību. Regulāri notiek kādai ceļu satiksmes sastāvdaļai veltītas kampaņas. Pašlaik tiek propagandēta drošības jostu izmantošana.

Nav pamata teikt, ka mēs brauktu arvien dziļākā grāvī. Ja salīdzinām (tie ir publiski pieejami dati) pagājušā gada un šāgada datus par astoņiem mēnešiem, uzlabojums tomēr ir acīm redzams. Šogad līdz pirmajam septembrim avārijās bojāgājušo skaits ir par 25% mazāks nekā pērn: attiecīgi 203 un 269 cilvēki. Savainojumus guvušo skaits krities vēl straujāk - no 4115 pērn līdz 2369 cilvēkiem šogad.

Par to, ka iereibis šoferis apdraud sevi un citus satiksmes dalībniekus, droši varēja teikt pirms divdesmit gadiem, var teikt tagad un droši vien varēs sacīt arī tuvākajā nākotnē. Taču no satiksmes ministra nav sagaidīts, piemēram, skaidrojums, kā tad nācies, ka ar septembra vidu Latvijā slēgti aptuveni 300 satiksmes autobusu maršruti, ka "aizgāja pa burbuli" ministra virsvadībā strādājošais Latvijas pasts. Bet tās tādas sausas un garlaicīgas, daudziem ne visai saprotamas lietas. Piedevām ķēpīgas, jo nav vienkārša skaidrojuma, nav iespējas iezīmēt savu balto tēlu. 5000 latu naudas sods - pavisam cita lieta, kurš normāls cilvēks nepiekritīs, ka dzērāji pie stūres jāapkaro? Izskan jau, izskan, tikai - kā tukša muca. Tik liels sods ir nereāls, turklāt, ja to noteiktu, rastos ļoti trekna augsne korupcijai.

Šlesera fantazēšana pēdējās pāris nedēļās nav vienīgais gadījums, kad politiķi cenšas piesaistīt sev uzmanību ar nekorektu rīcību.

Saistībā ar drausmīgo noziegumu Bauskas rajona Ceraukstē politiķi atkal izvilka dienasgaismā patiesībā jau sen izlemtu jautājumu. Latvija pēc iestāšanās Eiropas Padomē ir ratificējusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kas nosaka, ka par miera laikā izdarītiem noziegumiem nevar tikt piespriests nāvessods. Jāpiebilst, ka no turpat piecdesmit Eiropas Padomes dalībvalstīm konvencijas sadaļu par nāvessoda atcelšanu nav ratificējusi vienīgi Krievija.

Ne tikai pie mums, arī citās Eiropas valstīs pēc šaušalīgiem noziegumiem izskan sabiedrisko organizāciju un privātpersonu aicinājumi atteikties no nāvessoda aizlieguma. Tikai, vai par to intervijā klātos runāt tieslietu ministram? Ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK) saistībā ar Ceraukstē notikušo skaidri pasaka: "Šādi gadījumi kopumā rosina domāt par nāvessoda atjaunošanu." Ministrs saprot, ka jautājums ir saistīts ar Latvijas starptautiskajām saistībām, taču viņš tāpat zina, ka šādi vārdi atradīs dzirdīgas ausis, kas secinās, ka ir mums vēl vīri ar stingru mugurkaulu un ka ir partija, kurā šim vīram varētu būt domubiedri. Un tas nekas, ka teiktajam nav seguma, ka nāvessoda aizlieguma atcelšana nepiederēs pie nākamās priekšvēlēšanu kampaņas lozungiem.

Bērziņam atradās piebalsotājs. Mareks Segliņš, kurš, starp citu, savulaik Saeimā balsoja pret nāvessoda atcelšanu. Intervijā LTV viņš neslēpj, ka saprot, ko Latvijai nozīmē starptautiskās saistības - tās jāievēro. Taču ir padoms rokā: esot kļuvis populāri rīkot referendumus, un ja "par šo jautājumu" pilsoņi teiktu savu vārdu, "valdībai un parlamentam būtu jārīkojas". Nav gan skaidrs, kā "būtu jārīkojas" - jāatsakās no starptautiskajām saistībām, jāizstājas no starptautiskajām organizācijām?

Kad politiķi baidās runāt par valstij patiešām akūtām problēmām vai arī viņiem nav nekā jēdzīga, ko par tām pateikt, sākas tukša gaisa tricināšana. Sen nekas nav dzirdēts par kompensācijām saistībā ar Abrenes atdošanu Krievijai.

 

Viedoklis: Pofig

Viktors Avotiņš,  NRA   09/19/08    Kopš mums ir tauta, kurai nav ko zaudēt, un kopš mašīna ir pieejama tautai, kurai nav ko zaudēt, policija šai tautai neko padarīt nevar. Jo policijas filozofija pie mums domāta vienīgi tautai, kurai ir ko zaudēt. Taču braucamo, kurš kustas, nu var samērā īsā laikā dabūt, arī regulāri nododot tukšās pudeles vai zogot vasarnīcu rajonos dzelžus lūžņiem.

Tauta, kurai ir ko zaudēt, varbūt tiešām valdīsies braukt dzērumā, ja sodi par to taps mērāmi tūkstošos latu. Brauks kā braukuši brīvi cilvēki. Tie, kam nav ko zaudēt, kam nav jābaidās, ka tiem kaut ko varētu atņemt. Sabiedrības zemākais slānis.

Tas mums ir visbrīvākais. Ar to kaut cik samēroties var vienīgi varas slānis. Abus vieno atbildības un pašatbildības uztvere. Brīvība no tās. Pazīstamais norvēģu kriminologs Nils Kristi raksta, ka šis slānis vairojas tiklab Krievijā kā Skandināvijā. Latvijā, kā tas redzams no vairākām aptaujām, notiek tāpat.

Arī tāpēc policisti brīnās, ka it kā bargiem sodiem nav efekta. Un grib vēl bargākus sodus. Bet, ja sods pārstāj būt efektīvs noziedzības regulators ļoti plašā spektrā un ja sods līdz ļoti daudziem noziedzniekiem, kuriem turklāt būtu ko zaudēt, nemaz nenonāk, tad izeja jāmeklē, kā teikts, ne atejās, ne padibenēs, bet galvās. Tostarp tajās, kas kalpo formas cepuru novietošanai.

Cilvēki, kam nav ko zaudēt, gluži vienkārši jūtas brīvi no varas. Varētu teikt – tieši tikpat, cik vara jūtas brīva no sabiedrības. Tas pats Nils Kristi min (Mūsdienu noziegums) kādu pilsoniskas nepakļaušanās piemēru, kuru tajā iesaistītie pamatojuši tā: "Protams, tas, ko mēs izdarījām, ir nelegāli. Bet, tā kā ministrs ir galīgi kurls un neko nedzird principā, tad tas, ko mēs izdarījām, šādā situācijā kļuva legāls."

Pateicoties politikai un arī pateicoties policijai, mēs dzīvojam dažādās pasaulēs. Ja vienai pasaulei, piemēram, zādzība ir noziegums, tad otrai tā jūtamā mērā kļūst par sociālu pašdemonstrējumu. Varbūt pat par protesta formu. Jo, kā teikts, netop zagts trūkuma dēļ. Tas, ko tur tā otrā pasaule, kurai mūsu centieni un mūsu drošība pofig, grib, ir savukārt pofig mums. Turklāt tie, kas iemieso varu, šobrīd nespēj būt šiem brīviem cilvēkiem morāls paraugs.

Savādi, ka, neraugoties uz, manuprāt, sociāli jūtamām izmaiņām noziegumu spektrā un raksturā, politika un arī policija turpina meklēt vieglu dzīvi. Likumpārkāpšana maina sabiedrības raksturu, šīs izmaiņas galu galā var apdraudēt pašu varu, bet tā vien šķiet, ka mūsu represīvos orgānus darba komercializācijas iespējas nodarbina vairāk nekā profesionālisms. Sākot ar sīkumiem, beidzot ar pamatlietām. Piemēram, kāpēc gan policijai atsevišķi jāmaksā par kārtības uzturēšanu publiskā telpā? Teiksim, Dziesmu svētkos. Manuprāt, tas ir policijas pienākums, kas jāveic par to pašu nepaaugstināto algu bez jelkādām papildu maksām. Vēl interesanti tas, ka noziedzības profilakse pēc būtības ir gandrīz nemanāma, toties izceļas tās surogāts. To cilvēku sodīšana, kuri, pieņemsim, pārsteidzīgi un aplam noliek sevi riska zonā, bet noziegumu vēl nav izdarījuši. Tā kā sodi, piemēram, potenciālajiem lielceļu killeriem grasās tapt lielāki nekā sodi par darbībām, kas kvalificētas kā kriminālnoziegums (piemēri – virkne spriedumu par huligānismu, vidēju miesas bojājumu nodarīšanu, zādzībām, morālu pazemojumu...), jādomā, ka tiesu sistēma grasās nojaukt priekšstatu par noziegumu kā galēju kaitējumu sabiedrībai. Jo tai vieglāk un svarīgāk šiverēt zonā, kur diezgan ir pieķert, kur nevajag neko atklāt un noķert. Turklāt šī sistēma arvien visai kategoriski izvairās no sodiem, kas nav saistīti ar naudu vai sēdēšanu cietumā. Gan jomas speciālisti, gan sociologi, gan filozofi vērtējuši dažādus sodus, to izmantojumu, samēru un efektu. Ja viņos klausīties, tad Latvijā sodi pagaidām netop piemēroti cerībā uz labāku sabiedrību. To piemērošanu lielā mērā nosaka savtīgi varas apsvērumi. Tāpēc – pofig.

 

 

Citādā ziņā...

 

 

Basteja bulvāris pārtapis par Zigfrīda Annas Meierovica bulvāri

NRA   09/11/08    Šodien Basteja bulvāris reāli tika pārdēvēts par Zigfrīda Annas Meierovica bulvāri, jo tika nomainītas ielas nosaukuma plāksnes.

Basteja bulvāra nosaukuma aizstāšana ar Zigfrīda Annas Meierovica bulvāra nosaukumu Rīgas pašvaldībai izmaksājusi 422 latus, jo bija nepieciešams izgatavot pavisam 12 ēku numerācijas plāksnes, kas katra maksā 13,09 latus, kā arī trīs ielu nosaukumu plāksnes, par katru maksājot 22,14 latus. Vienas plāksnes uzstādīšana izmaksā 8,94 latus.

Kā ziņots, Rīgas dome 21.jūlijā nolēma pārdēvēt Basteja bulvāri Latvijas pirmā ārlietu ministra Meierovica vārdā. Par vēsturiskā nosaukuma maiņu balsoja 34 deputāti.

Basteja bulvāra pārdēvēšanu Meierovica vārdā neatbalstīja 79,2% rīdzinieku, liecināja tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS jūnijā veiktās aptaujas rezultāti. Savu atbalstu Basteja bulvāra pārdēvēšanai pauda vien 6% respondentu, bet 14,7% pilsētas iedzīvotāju nebija viedokļa šajā jautājumā.

Lai adresācijas objektiem varētu piešķirt adreses, kas satur vēsturiskus nosaukumus vai ievērojumu personu vārdus un uzvārdus, valdība 25.augustā noteica, ka viena adreses elementa garums nedrīkstēs pārsniegt 40 rakstzīmes līdzšinējo 30 rakstzīmju vietā.

 

Dabas vērotāji: ziema iestāsies vēlu

Laura Šupstika, speciāli Dienai   09/18/08    Šogad ziema iestāsies vēlu, prognozē dabas vērotāji, kas pēc šiem novērojumiem prot paredzēt laika apstākļus. Vilis Bukšs no Balvu rajona Viļakas pastāstīja, ka, pēc viņa vērojumiem, šī ziema varētu būt mērena un maiga, taču  ap Ziemassvētkiem un Jauno gadu varētu sagaidīt pirmo aukstuma vilni. Savukārt Arturs Mauriņš no Salaspils teic, ka daba vēl ziemai nepošas.

“Bērzi vēl ir zaļi un ziemai negatavojas,” stāsta A.Mauriņš. Viņš lēš, ka janvārī varēs baudīt ziemas priekus un vizināties ar slēpēm. Pēc viņa novērojumiem, arī pavasari nevarot gaidīt agri. “Gadalaiki būs garā diegā izstiepti – vēsi un ilgi,” teic A.Mauriņš.

Arī laika pētnieks V.Bukšs norāda, ka rudens šogad būs ilgs un lietains, uz to norādījuši dabas procesi jau vasarā - gan skudras, kas savus pūžņus būvēja augstākās vietās, lai tajos neieplūst mitrums, gan lapsenes un sirseņi, kas meklēja drošākus patvērumus. Arī bagātīgā pīlādžu raža liecinājusi par nokrišņiem. Līdz ar to varot gaidīt, ka šādi laikapstākļi saglabāsies līdz Ziemassvētkiem, savukārt ziema ieilgs līdz Jurģiem. Arī viņš kā pamatojumu maigai ziemai piesauc bērzus - tie šogad sākuši dzeltēt no apakšas.

V.Bukšs norāda, ka kopumā šoziem sagaidāmi arī vairāki divu, trīs dienu ilgi aukstuma viļņi ar strauju temperatūras pazemināšanos. Viņš pieļauj, ka līdzīgi kā iepriekšējos gados arī šī ziema varētu būt vējaina, un līdzi nest tradicionālās janvāra vētras. Turklāt pastāvīga sniega sega neesot gaidāma - lietus nepārtaukti mīsies ar sniegu, pārliecināts V.Bukšs. Sevišķi nokrišņiem bagāts būšot janvāris, kad visdrīzāk būs sniegs.

 

 

 

Kaut arī

vēl skaitās vasara, tomēr

septembris mūs pārsteidza ar negaidītu

aukstumu – dienā gaiss sasila tikai līdz +8oC,

bet naktīs temperatūra bija ap 0oC!!! Dienas ir

lietainas un apmākušās. Un aukstais laiks pama-

tīgi kavē ražas novākšanu dārzos. ...Šodien

caur mākoņiem beidzot uzspīdēja

saulīte,taču siltāks vienalga

nekļūst...

 

Anda Jansone, trešdien, 17. septembrī

 

 

 

 

Kas jauns Latvijā?