Kas jauns Latvijā?

Nr. 544:  2008. g.  21. septembris - 5. oktobris

 

 

Gribīgo koalīcijā , Eiropā un citu pasaulē

 

 

"The Economist": Baltijas valstīm jāsaglabā miers un jāturpina dzīvot

LETA  09/23/08    Baltijas valstīm kā pilntiesīgām NATO loceklēm teorētiski vajadzētu bažīties par ārējiem draudiem ne vairāk kā jebkurai citai NATO dalībvalstij, tomēr no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas viedokļa tas gluži tā neizskatās un šīs valstis mudina aliansi palielināt savu redzamo klātbūtni, raksta ietekmīgais žurnāls "The Economist".

Ja kādu Baltijas valsti apdraudētu, teiksim, Krievija, tām ir tiesības uz tādu pašu aizsardzību saskaņā ar IV pantu (politiskais atbalsts) un V pantu (militārais atbalsts) kā jebkurai citai NATO valstij. Tomēr Baltijas valstu amatpersonas privātās un puspubliskās runās mudina NATO palielināt savu redzamo klātbūtni Baltijas valstīs gan lidmašīnu, kuģu un karavīru ziņā, gan ar augsta līmeņa vizītēm. Ja reakcija ir vēsa, tās apšauba alianses apņēmību, norāda žurnāls.

"The Economist" piekrīt, ka NATO pastāvīgā klātbūtne Baltijas valstīs būtībā sastāv no dažām kara lidmašīnām, kuras rotācijas kārtībā nodrošina NATO dalībvalstis, kurām atšķirībā no Baltijas valstīm ir reāli gaisa kara spēki. NATO plānotāji uzskata jebkādus militārus draudus no Krievijas puses par tabu. Tāpēc oficiālais draudu novērtējums nedod pamatu aliansei plānot savu ziemeļaustrumu dalībvalstu nostiprināšanu.

Tas viss mainīsies, taču lēni. NATO Militārā komiteja 161, kas nodarbojas ar draudu novērtēšanu, drīz izskatīs iespēju pārkārtot militārās plānošanas birokrātisko bāzi. Jau tiek veikti arī citi pasākumi, raksta žurnāls.

"The Economist" uzsver, ka ar paniskajām runām Baltijas valstīs par lielāka NATO atbalsta nepieciešamību var maz iegūt, bet daudz zaudēt - tas rada potenciāli bīstamu iespaidu, ka Baltijas valstis ir "vieglā svara" NATO dalībvalstis. Alianses ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers pagājušajā nedēļā Rīgā pareizi teica, ka nav nepieciešams izrādīt nekādu "īpašu solidaritāti" vai ierīkot papildu "NATO bāzes", jo, pēc viņa teiktā, katra Latvijas militārā bāze ir NATO bāze.

Lielākais drauds Baltijas valstīm patlaban ir nevis militāra, bet psiholoģiska rakstura, jo smieklīgi jautājumi tiek uztverti nopietni, raksta žurnāls.

Igaunijas mediji sacēluši traci ap grāmatu par 2007.gada Bronzas kareivja skandālu, kura nāks klajā nākamnedēļ. Grāmatā, ko sarakstījis kāds somu rakstnieks, vārdā Johans Bekmans, teikts, ka kareivja pārvietošanas rezultātā Igaunija desmit gados kļūšot par Krievijas Federācijas sastāvdaļu. Bet varbūt Igauniju aizskalos cunami vai kolonizēs milzīgi zirnekļi, ironizē "The Economist" un norāda, ka šīs grāmatas problemātikas atspoguļošana mediju pirmajās lappusēs, kaut arī ļoti kritiska, liek domāt, ka redaktori privāti uzskata šo tēzi par ticamu.

Kā vēl vienu piemēru, kas ilustrē pārmērīgu reakciju uz šādām dunkām, "The Economist" min kāda apšaubāma Krievijas ziņu avota ziņoto, ka daži igauņu fermeri it kā esot apliecinājuši lojalitāti atjaunotajai "Igaunijas Padomju Sociālistiskajai Republikai", pamatojoties uz to, ka "buržuāziskā Igaunija" esot valsts, kurā neviens nerūpējas par vienkāršajiem cilvēkiem, kur trako bezdarbs un korupcija un viss ir atkarīgs no NATO un amerikāņiem. To pārtvēra starptautiskie mediji un šī ziņa parādījās parasti nosvērtajos ziņu medijos, piemēram, "Denver Post".

Savā ziņā šis stāsts ir nenozīmīgas blēņas, taču satrauc tas, ka kāds to vispār ir uztvēris nopietni. Tikpat smieklīga ziņa par to, ka, teiksim, daži Dienvidtiroles fermeri vēlas atjaunot Habsburgu impēriju, netiktu pieminēta pat pāris rindiņās, raksta žurnāls.

"Economist" uzsver, ka labākā aizsardzības politika Baltijas valstīm ir stūrēt savas tautsaimniecības cauri globālajai lejupslīdei, izskaust korupciju un likt savām sadrumstalotajām un dažreiz necaurredzamajām politiskajām sistēmām strādāt labāk. Kas attiecas uz Krieviju, tad pašlaik vislabākā pieeja ir nesatricināms miers.

 

Trīs latvieši pametīs Irāku

LETA  09/24/08    Latvija šogad plāno beigt savu misiju Irākā. Pašlaik misija gan ir tīri simboliska, jo Irākā dien trīs Latvijas armijas karavīri.

Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīru dalība saskaņā ar Saeimas mandātu koalīcijas spēku operācijā "Operation Iraqi Freedom" Irākā beidzas šā gada 31.decembrī, un jau patlaban pieņemts lēmums, ka nākamgad mūsu valsts karavīri vairs nepiedalīsies šajā misijā,aģentūrai LETA apstiprināja aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP).

Kā sacīja Veldre, karavīru rotācija beigsies gada beigās un Irākā dienošie tiks atsaukti no šīs operācijas. Par šādu Aizsardzības ministrijas lēmumu informēta gan ASV, gan Irāka, lēmums ir saskaņots.

Misijas pabeigšana Irākā daļēji esot saistīta arī ar saspringto budžetu, jo jāpalielina cilvēku - militāro novērotāju, atmīnētāju - skaits Gruzijā, bet "naudas ir tik, cik tās ir".

Situācija Irākā stabilizējas un uzlabojas, tādēļ arī bija iespējams spert šādu soli, sacīja ministrs.

Irākā patlaban dien trīs NBS karavīri - viens štāba virsnieks dien Bagdādē, bet vēl divi - štābā Divānijā.

LETA jau ziņoja, ka Saeima 2003.gada 20.martā pieņēma lēmumu par Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vienību nosūtīšanu uz starptautisko miera nodrošināšanas operāciju Irākas atjaunošanai un demokrātijas veicināšanai starptautiskās koalīcijas bruņoto spēku militārās vadības pārziņā.

Latvijas karavīri uz Irāku devās laikā, kad koalīcijas vadītie spēki oficiāli paziņoja par aktīvās karadarbības izbeigšanu šajā valstī.

Pirmais Latvijas kontingents 36 karavīru sastāvā, kurā bija iekļauti 30 apgādes un nodrošinājuma un seši nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālisti, uz Kuveitu devās 2003.gada 18.maijā. Savukārt izlūkgrupa, kuras uzdevums bija sagatavot Latvijas kontingenta karavīru uzņemšanu, uz Kuveitu devās jau 2003.gada 30.aprīlī. Dienesta pienākumus Irākā, Kirkūkā, šis kontingents sāka pildīt 2003.gada 16.jūnijā.

Savukārt pirmā kājnieku rota 98 karavīru sastāvā uz Irāku devās 2003.gada 5.augustā otrā Latvijas kontingenta sastāvā, kurā bija iekļauti jau 105 bruņoto spēku karavīri. Tā galvenokārt dienesta pienākumus pildīja Polijas vadītajā daudznacionālajā Centrālajā un Dienvidu divīzijā.

121 Latvijas kontingenta karavīrs, starp kuriem bija arī kājnieku rotas karavīri, Latvijā atgriezās 2007.gada jūnijā. Irākā palika vēl četri Latvijas virsnieki, kas risināja jautājumus par kontingenta materiāltehnisko līdzekļu transportēšanu mājup.

Jūnija beigās uz Irāku devās vairs tikai trīs karavīri, kuri nomainīja četrus štāba virsniekus Bagdādē un Divānijā. Patlaban Irākā dien 3 karavīri, kuri pilda štāba virsnieku pienākumus dažāda līmeņa štābos.

Kopš 2003.gada maija koalīcijas spēku vadītajā starptautiskajā operācijā Irākā ir piedalījušies vairāk nekā 1150 karavīru: 2003.gadā - 153, 2004.gadā - 373, 2005.gadā - 278, 2006.gadā - 224, 2007.gadā - 125.

Latvija Irākā ir zaudējusi trīs karavīrus. 2004.gada 8.jūnijā sprādzienā Vāsitas provincē netālu no Suvārijas tika nogalināti seši koalīcijas spēku karavīri, starp kuriem bija arī Latvijas nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālists virsleitnants Olafs Baumanis, bet 2006.gada 27.decembrī nemiernieku uzstādīta spridzekļa eksplozijā netālu no Divānijas bojā gāja divi karavīri - dižkareivji Gints Bleija un Vitālijs Vasiļjevs.

Dažāda smaguma ievainojumus un traumas Irākā guvuši vēl vairāki Latvijas karavīri.

Šajos gados uz Irāku tika nosūtīti štāba virsnieki, Nacionālā atbalsta vienības, Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vienības un Kājnieku rotas.

NBS izmaksas dalībai šajā operācijā 2003.gadā bija 1,83 miljoni latu, 2004.gadā - 5,33 miljoni latu, 2005.gadā - 4,98 miljoni latu, 2006.gadā - 4,60 miljoni latu, bet 2007.gadā dalībai operācijā bija plānoti 4,26 miljoni latu.

 

Karavīru skaits nākamgad netiks samazināts

LETA  09/24/08    Lai gan valdība vakar pēc vairāku stundu debatēm pieņēma lēmumu samazināt štata vietas valsts pārvaldē par kopumā 10%, Bruņoto spēku karavīrus tas neskars.

Kā intervijā aģentūrai LETA norādīja Aizsardzības ministrijas (AM) valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs, "šajā situācijā nevar runāt par karavīru samazināšanu, ņemot vērā, ka jau tā mūsu armija skaitliski nav liela".

Jau šogad AM štatus ir samazinājusi par 184 vietām, galvenokārt tām, kas jau bija vakantas. "Mazināja visas struktūras," piebilda amatpersona.

Viņš arī atzīmēja, ka ministrijai nav pašmērķa atlaist cilvēkus, maksāt kompensācijas, iespējams, iesaistīties tiesu darbos. AM uzskata, ka ir jāmeklē citi veidi štatu samazināšanai, piemēram, atsakoties no kādām liekām funkcijām. Tikai tādā gadījumā var domāt par kādu cilvēku atlaišanu. Tiek plānots pārskatīt mobilizācijas uzskaites funkcijas izpildīšanu, kā arī vērtēt administratīvās jomas funkciju nepieciešamību.

Nākamgad iecerēts ietaupīt 3,9 miljonus latu tieši uz dažādām administratīvām lietām.

Tāpat patlaban radušās apjomīgas problēmas saistībā ar AM īpašumā esošo nekustamo īpašumu nodošanu Aizsardzības īpašumu valsts aģentūras (AĪVA) apsaimniekošanā. AĪVA saistībā ar jaunajām funkcijām esot pieprasījusi štatu palielināšanu, kas nav iespējams. Pēc Rinkēviča teiktā, patlaban jāmeklē labākie veidi, kā, nepalielinot štatus un atalgojumu, veikt efektīvu šo īpašumu apsaimniekošanu.

Problēmas esot radušās arī tādēļ, ka lielā daļā Bruņoto spēku īpašumu saimniecisko darbību savulaik veikuši obligātā militārā dienesta karavīri. Radot profesionālo armiju, īpašumi palikuši bez sētniekiem, elektriķiem, apkopējām, santehniķiem. Visi šie darbinieki ir nepieciešami, lai īpašumu varētu veiksmīgi apsaimniekot.

Kā ziņots, valdība otrdien pēc vairāku stundu debatēm pieņēma lēmumu samazināt štata vietas valsts pārvaldē par kopumā 10%.

 

"Padomju stāsts" saņem balvu Bostonas filmu festivālā

LETA  09/24/08     Režisora Edvīna Šnores veidotā dokumentālā filma "Padomju stāsts" ("The Soviet Story") saņēmusi balvu Bostonas filmu festivālā, informēja filmas pārstāvji.

Šogad festivāla oficiālajā programmā līdztekus ASV kino darbiem, tādiem kā Eda Harisa "Appaloosa" un "Emija" balvas laureātes Mikijas Dikofas "Neshoba", tika atlasīta tikai viena dokumentālā filma no Eiropas - latviešu režisora Šņores veidotā filma "Padomju stāts".

Kino foruma noslēgumā tika pasniegtas desmit balvas - septiņām mākslas filmām, vienai īsfilmai un divām dokumentālajām filmām. Viena no apbalvotajām dokumentālajām filmām bija "Padomju stāsts".

Saskaņā ar "Hollywood reporter" sniegto informāciju Šņores filma saņēma "Mass Impact Award", ko Bostonas filmu festivālā ik gadu pasniedz filmai, kas vislabāk atsedz kādu globālu problēmu, kura ietekmē visu cilvēci.

Dikofas veidotā filma "Neshoba" bija otra dokumentālā filma, kuru apbalvoja Bostonā. Tā saņēma "Best Documentary" balvu.

Jau ziņots, ka filma "Padomju stāsts" Ziemeļamerikas pirmizrādi piedzīvoja tieši prestižajā Bostonas filmu festivālā.

 

Kanāda brīdina tūristus par iespēju tikt apkrāptiem Rīgas bāros

LETA  09/24/08    Kanādas Ārlietu un tirdzniecības ministrija brīdina savus tūristus par iespēju tikt apkrāptiem Rīgas bāros. Ministrijas mājaslapā teikts, ka pēdējā laikā vairākos Rīgas bāros ārzemju tūristiem par dzērieniem nākas maksāt pārmērīgus rēķinus. "Dažiem tūristiem ticis draudēts, vai arī viņi piespiesti izņemt skaidru naudu no bankomātiem rēķina apmaksai."

Kanāda brīdina savus tūristus arī par kabatzagļiem Rīgā, īpaši vecpilsētā, tirgus un Centrālās stacijas apkārtnē. "Izvairieties no parkiem un vāji apgaismotām vietām pēc tumsas iestāšanās. Nepieņemiet ēdienu vai dzērienu no svešiniekiem, jo tūristi tikuši sazāļoti un pēc tam aplaupīti," brīdina ministrija.

Kā ziņots, arī ASV vēstniecība Latvijā iepriekš brīdinājusi savus tūristus par krāpšanas gadījumu iespējamību atsevišķās Rīgas atpūtas iestādēs.

ASV vēstniecība norādīja arī konkrētas atpūtas vietas, kuras neiesaka apmeklēt, - "Foxy Lounge", "Roxy Club", "Groks Pub", "Pink Panther", "Mary", "DD Bars", "Saxon", "Doll House" un "Bar Fly".

 

Piebalgs aicina stiprināt ES saites ar Krieviju, atbalsta Nord Stream gāzesvadu

Ģirts Kasparāns,  Diena  09/24/08    Eiropas Savienības (ES) enerģētikas komisārs Andris Piebalgs intervijā ziņu aģentūrai Reuters pavēstījis, ka ES vajadzētu stiprināt saites ar Krieviju un palielināt investīcijas Gruzijā, lai pārvarētu nesenā konflikta sekas un nākotnē nodrošinātu stabilu energoresursu piegādi ES valstīm.

«Mums vajadzīgi tilti ar Krieviju, nevis izolācija,» teica A.Piebalgs. Šādu viedokli viņš paudis par spīti tam, ka pēc Gruzijas kara Eiropā pastiprinājās aicinājumi samazināt atkarību no Krievijas naftas un gāzes, jo Krievija netiek uzskatīta par uzticamu partneri.

Pēc komisāra A.Piebalga domām, Krievijas karš ar Gruziju apliecinājis, ka nepieciešams paātrināt jaunu gāzes cauruļvadu būvēšanu uz Eiropu. Tas attiecās gan uz Nabucco cauruļvadu, pa kuru Kaspijas reģiona gāzes krājumi varētu caur Gruziju un Turciju plūst uz Eiropu, gan uz daudz kritizēto Nord Stream projektu, kas Krievijas gāzi piegādās Vācijai pa cauruļvadu Baltijas jūrā. Baltijas valstis un Polija paudušas negatīvu nostāju pret šo projektu, jo uzskata, ka tas radīs ekonomiskus un ekoloģiskus draudus.

A.Piebalgs intervijā Reuters gan atzina, ka Gruzijas karš tikai stiprinājis argumentus par šāda gāzesvada nepieciešamību. «Politiskā ziņā svarīgums ir pat palielinājies, nevis samazinājies,» teica A.Piebalgs. Viņš piebilda: «Tas ir viens no lieliem projektiem, kurā Krievijas Gazprom sadarbojas ar ES uzņēmumiem. Tas ir izdevīgi abām pusēm, jo mums vajag vairāk šādas sadarbības, arī pašā Krievijā.»

 

Zatlers ANO kritizē Krievijas darbību Gruzijas konfliktā

Diena  09/25/08    Valsts prezidents Valdis Zatlers savā runā ANO Ģenerālās asamblejas 63. sesijā kritizējis Krievijas miera uzturēšanas spēku darbību Gruzijā, izveidojušos situāciju raksturojot kā "jaunu izaicinājumu tiesiskai starptautiskajai sabiedrība".

Pilnu V. Zatlera runas tekstu lasi šeit!

http://www.president.lv/pk/content/?art_id=12447

"Vai mēs kā starptautiskā sabiedrība varam pieņemt to, ka miera uzturēšanas spēki aizstāv tikai vienu konfliktā iesaistīto pusi? Vai mēs varam pieņemt to, ka miera uzturēšanas spēki okupē teritorijas, kuras nepārprotami atrodas ārpus konflikta zonām? Vai mēs varam pieņemt to, ka „tautiešu ārvalstīs aizstāvēšana” tiek izmantota kā iegansts plaša mēroga spēka pielietošanai citā valstī bez ANO Drošības padomes sankcijas?" no ANO tribīnes vaicāja V. Zatlers, norādot ka šie jautājumi izriet no kara Gruzijā. Viņaprāt, vissvarīgākais uzdevums šobrīd ir panākt, lai Krievijas Federācija respektētu Sešu punktu pamiera līgumu un to realizētu dzīvē. "Pirmkārt, ārvalstu karaspēks ir jāizvāc no visas Gruzijas teritorijas, uzsvēra prezidents.

Viņš norādīja, ka vienlīdz svarīga situācijas normalizēšanai Gruzijā ir arī ES novērošanas misijas izveide, kā arī sekmīga ANO pilnvarotās misijas darbība, kuras darbībai nedrīkst likt šķēršļus. V. Zatlers aicināja apvienot spēkus ne tikai humānās palīdzības sniegšanai Gruzijai, bet arī būt aktīviem un izlēmīgiem, izvēršot plašu starptautisku rīcību ar mērķi palīdzēt Gruzijai atjaunot tās ekonomiku un infrastruktūru.

Savā runā V. Zatlers arī uzsvēra nepieciešamību turpināt konstruktīvu sadarbību starp ANO un ES Kosovā, norādīja, ka Latvija palielina savu atbalstu Afganistānas tautai attīstības un drošības jomā. Tāpat viņš izteica cerību, ka līdz šā gada beigām Izraēla un Palestīnas pašpārvalde noslēgs miera līgumu.

Prezidents norādīja arī, ka nepieciešams skaidrāks plāns ANO Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai. V. Zatlers nešaubās, ka klimata pārmaiņas būtiski kavēs šo mērķu sasniegšanu līdz 2015. gadam, "taču mūsu spēkos ir atbilstoši rīkoties un izvēlēties adekvātu enerģētikas politiku. Tā, piemēram, Latvija atbalsta atjaunojamo enerģijas resursu plašāku izmantošanu, lai samazinātu CO2 izmešu daudzumu," ir pārliecināts V. Zatlers.

 

Veldre: tuvāko 2-5 gadu laikā Latvija varētu beigt arī misiju Afganistānā

TVNET  09/25/08    Latvija vakar paziņoja par lēmumu nākamajā gadā nepagarināt militāro misiju Irākā. Aizsardzības ministrs Vinets Veldre šorīt Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījumā "900 sekundes" teica: ja veiksies un nekas radikāli nemainīsies, tuvākajos divos līdz piecos gados tāds pats scenārijs gaidāms attiecībā uz Afganistānu.

Komentējot izskanējušo paziņojumu, ka Latvija nepagarinās savu militāro misiju Irākā, aizsardzības ministrs teica, ka šāds solis esot signāls arvien lielākajām Irākas valdības spējām pašiem nodrošināt valstī drošību. Lēmums par misijas nepagarināšanu pieņemts, konsultējoties ar ārvalstu partneriem un Irākas valdību.

Veldre prognozē: ja veiksies, tuvākajos divos līdz piecos gados drošības situācijas uzlabošanās varētu noteikt līdzīgu scenāriju arī Afganistānā.

Jau ziņots, ka Latvija šogad beigs misiju Irākā. Saeimas dotais mandāts misijai beidzas šā gada 31. decembrī, un jau pieņemts lēmumus, ka misija uz nākamo gadu pagarināta netiks un pēdējie mūsu valsts karavīri valstī atgriezīsies līdz gada beigām.

 

Adamkus ass pret ANO darbību

BNS   09/25/08    Lietuvas prezidents aicina reformēt Apvienoto Nāciju Organizāciju.

Lietuvas prezidents Valds Adamkus ANO Ģenerālās asamblejas 63. sesijā Ņujorkā kritizēja ANO par bezdarbību, kuras dēļ daudzas valstis jūtas mazāk drošas nekā pagājušajā gadu desmitā, un uzsvēra, ka ir nepieciešams veikt ANO reformas, lai tiktu atjaunota uzticība šai organizācijai. "Krievijas un Gruzijas konflikts parādīja, ka nopietnu krīžu priekšā ANO ir tikai pasīva novērotāja, kas pēc būtības nereaģē uz konfliktu. Pasaulei ir vajadzīga ANO līdera loma, tomēr tās vietā pasaule vēro šīs organizācijas paralīzi," sacīja Adamkus. "Esmu spiests atzīt, ka daudzām tautām – gan mazām, gan lielām – šodien ir ievērojami vairāk rūpju nekā pirms desmit gadiem. Šodien mēs mazāk jūtamies droši. Šķiet, ka tiek grauts pats starptautiskās sistēmas pamats un tāpēc mēs zaudējam starptautiskās tiesības un aizsardzību, ko sniedz starptautiskās organizācijas. Manā Austrumeiropas reģionā un pie ES austrumu kaimiņiem tas ir acīm redzams vairāk nekā jebkad agrāk." Lietuvas prezidents atsaucās uz enerģētiskās drošības jautājumu. Adamkus uzskata, ka tas ir nopietns iemesls bažīties par potenciāliem draudiem valsts ekonomikas nākotnei.

Viņš uzsvēra, ka tad, kad rodas draudi sabiedriskām vērtībām un starptautiskajām tiesībām, ANO nevajadzētu būt tikai pasīvai novērotājai, tomēr pēdējā laikā drošības krīžu apstākļos šī organizācija arvien biežāk ieņem tikai novērotājas lomu. Kā piemēru Lietuvas premjers minēja Gruziju, kura kopš 1992. gada ir ANO locekle. Adamkus arī norādīja, ka pasaulē svarīgākais ir "cilvēka dzīvība un cilvēktiesības" neatkarīgi no tā, vai šī pasaule ir "vienpolāra, bipolāra vai daudzpolāra". Viņaprāt, tikai tādā pasaulē iespējams izveidot patiesi stipras starpvalstu attiecības, kas pamatotos uz uzticēšanos, atklātību un cilvēktiesību ievērošanu.

Spriežot par iespējamiem cēloņiem ANO reakcijas trūkumam uz konfliktu Gruzijā, Adamkus izteica pieņēmumu, ka tas varbūt notika tāpēc, ka viena no konflikta pusēm – Krievija – ir ANO Drošības padomes pastāvīgā dalībvalsts. Cits iespējams cēlonis var būt uzticības mazināšanās organizācijai. Adamkus uzsvēra, ka ANO vairs nevar palikt tāda kā šobrīd un ka ir nepieciešams nostiprināt attiecības un sadarbību starp tādām organizācijām kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, Eiropas Savienība, NATO un Eiropas Padome. "Šāda sadarbība ir drošības un stabilitātes pamats Eiropā un kā tādam tai jāpaliek," sacīja Adamkus. Viņaprāt, pasaulei ir vajadzīga ANO līdera loma, tomēr organizācija pienācīgi nereaģē – iespējams, tāpēc, ka vairākas valstis kā attaisnojumu min tehniskas formalitātes vai nacionālo suverenitāti, un tas paralizē ANO darbību.

Viņš vēlreiz atgādināja notikušo Baltijas valstu okupāciju un satraucošos mēģinājumus revidēt okupācijas faktu. "Kad pirms 17 gadiem mana valsts atbrīvojās no padomju okupācijas, atjaunoja neatkarību un iestājās ANO, mums paziņoja, ka nekādi molotovi un ribentropi nekad vairs neiedrošināsies noteikt citu valstu nākotni. Nākamgad aprit 70. gadskārta kaunpilnajiem Molotova–Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem, tomēr Lietuvai un citām bijušās Padomju Savienības valstīm vēl arvien ir jācīnās ar revizionismu, kuru izplata Kremļa torņi, pret redzami melīgiem apgalvojumiem, ka neesot bijis nekādas Baltijas valstu okupācijas, ka Ukrainā neesot bijis nekāda golodomora, kad pēc nikna diktatora gribas miljoniem nomira no bada. Vai nav jāskandina trauksmes zvani, kad mēs redzam tik nekaunīgus mēģinājumus slēpt noziegumus pret cilvēci?" jautāja Lietuvas prezidents. Adamkus sacīja, ka reālas ANO reformas īstenošanai varbūt vajadzētu rūpīgāk izpētīt Eiropas pieredzi, kas gūta Otrā pasaules kara un aukstā kara laikā.

 

Vācijas vēstnieks: Bažas par Baltijas valstu drošību ir pilnīgi nepamatotas

LETA  09/28/08    Atsevišķu analītiķu paustās bažas par Baltijas valstu drošības situācijas vārīgumu, ņemot vērā notikumus Gruzijā, ir pilnīgi nepamatotas, tādu viedokli pauda jaunais Vācijas vēstnieks Latvijā Detlefs Veigels.

"Šādas raizes ir pilnīgi nepamatotas. Kā Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalstis Baltijas valstis atrodas pilnīgi citādā situācijā. ES un NATO jau gadu desmitiem ilgi garantē savu dalībvalstu solidaritāti un drošību. Nav ne mazāko šaubu, ka tas nemainīgi paliek spēkā arī turpmāk," sacīja Veigels.

Vērtējot situāciju Gruzijā un Rīgas pausto nostāju, diplomāts norādīja: "Mēs un visa ES, arī Latvija, nosodīja militāro eskalāciju Gruzijā - reģionā, kas atrodas tiešā ES tuvumā. Mēs esam vienisprātis ar Latviju un pārējām ES dalībvalstīm, ka Krievijas reakcija bija neproporcionāla."

Diplomāts arī atgādināja, ka no bloka puses kopīgi kā nepieņemams tika noraidīts Maskavas solis atzīt Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību. "Līdz ar to konflikta atrisināšana, ko mēs visi centāmies panākt, kļuva sarežģītāka."

Pēc Vācijas vēstnieka domām, patlaban būtiski ir pilnībā īstenot Francijas prezidentūras izstrādāto un visas ES atbalstīto tā dēvēto sešu punktu plānu. "Tagad ir jāievieš paredzētais starptautiskais pārraudzības mehānisms un 15.oktobrī jāuzsāk starptautiskās sarunas Ženēvā," uzsvēra Veigels, piebilstot, ka jau šobrīd Gruzijā atrodas ES novērotāju misija. "Ar šo misiju ES rada priekšnoteikumus sarunās panāktajai Krievijas armijas atvilkšanai," vērtēja Veigels.

Diplomāts uzskata, ka ES Gruzijas gadījumā ir rīkojusies ātri, vienoti un efektīvi. "Lielā mērā tas ir Francijas prezidentūras nopelns, tomēr nozīme bija arī visu dalībvalstu vēlmei vienoties. Vēl pirms NATO, ES ar [Francijas] prezidenta [Nikolā] Sarkozī sešu punktu miera plānu ievirzīja procesus pareizajās sliedēs."

Veigels norādīja, ka ES ir arī devusi skaidru signālu Maskavai, ka "mēs nepāriesim pie parastās dienas kārtības", tomēr ES arī nevēloties "aizcirst durvis pavisam". "Federālais ārlietu ministrs [Franks Valters] Šteinmeiers šajā sakarā ir teicis: "Ārpolitikas uzdevums ir attīstīt "pieturas punktus", radušos konfliktus padarīt atkal kontrolējamus," uzsvēra vēstnieks.

Vērtējot Baltijas valstu un Polijas līderu vizīti Tbilisi īsi pēc konflikta sākuma un atbildot uz jautājumu, vai šī vizīte zināmā mērā nešķēla ES, vēstnieks norādīja: "Gruzijas konflikts ES sākumā nostādīja sarežģītā situācijā. Protams, ka katrai dalībvalstij ir sava vēsturiskā pieredze un nacionālo interešu prioritātes, kuras - dabiski - ir jārespektē. Svarīgākais ir tas, ka visas dalībvalstis īsteno kopīgu politiku. Gruzijas gadījumā tas izdevās ļoti iespaidīgi, un mana prognoze ir, ka tas izdosies arī turpmāk."

Kā ziņots, Veigels akreditācijas vēstuli Valsts prezidentam Valdim Zatleram iesniedza 19.augustā. Kopš 2005.gada Vācijas vēstnieks Latvijā bija Eberhards Šupiuss.

 

Baltkrievijā notiek parlamenta vēlēšanas

LETA  /  AFP  /  REUTERS  09/28/08    Baltkrievijā šodien notiek parlamenta vēlēšanas, kurām uzmanīgi seko eksperti, jo tās varētu sniegt atbildi uz jautājumu, vai Minska, kuru Vašingtona dēvē par "pēdējo Eiropas diktatūru", izšķirsies par labu atkusnim attiecībās ar Rietumiem vai arī vēl ciešāk iekļausies Krievijas orbītā.

Eiropas Savienība (ES) ir apsolījusi atcelt Baltkrievijas līderiem noteiktos ceļošanas ierobežojumus un piedāvājusi valsts ekonomikai palīdzību desmit miljonu eiro apmērā, ja svētdienas vēlēšanu laikā būs iespējams konstatēt "progresu", tuvinoties "demokrātijas vērtībām".

Arī ASV pieļauj, ka tās attiecībās ar Minsku iespējama "ievērojama uzlabošanās".

Taču nākamais solis jāsper autoritārajam Baltkrievijas prezidentam Aleksandram Lukašenko, kurš pie varas atrodas jau 14 gadus un līdz šim izpelnījies ievērību ar opozīcijas apspiešanu un mediju iegrožošanu.

Vienlaikus Lukašenko tiek atzīts par spējīgu taktiķi savu interešu aizstāvēšanā, un pēdējā laikā vairojas pazīmes, ka Minska, līdz šim uzticama Maskavas sabiedrotā, kuras ekonomika sirgst ar hronisku atkarību no Krievijas subsīdijām, sākusi mainīt iepriekšējo kursu, pieprasot arvien augstāku cenu par Kremlim izrādīto atbalstu.

Pēc augustā notikušā bruņotā konflikta starp Krieviju un Gruziju, kas ienesa spēcīgu atsalumu Maskavas attiecībās ar Rietumiem, Krievijas vēstnieks Minskā jutās spiests izteikt publisku kritiku par Baltkrievijas "pieticīgo klusēšanu".

Zīmīgi, ka Minska līdz šim atteikusies sekot Maskavas paraugam, atzīstot separātisko Gruzijas reģionu - Dienvidosetijas un Abhāzijas - neatkarību.

"Baltkrievi izjūt milzīgu Krievijas spiedienu. Tā draud viņiem pārdot savu gāzi par tirgus cenām, ja tie neatzīs Abhāziju un Dienvidosetiju," atzina kāds Eiropas diplomāts Minskā.

Šobrīd Baltkrievija ir pilnībā atkarīga no Krievijas dabasgāzes piegādēm un Minska par krievu gāzi maksā ievērojami zem tirgus cenu līmeņa. Tas Lukašenko režīmu padara neaizsargātu pret "enerģētisko šantāžu".

2007.gadā Krievijas dabasgāzes gigants "Gazprom", paaugstinot cenas un uz īsu brīdi pārtraucot piegādes, pārvarēja Lukašenko pretestību un ieguva savā kontrolē pusi Baltkrievijas gāzes operatora "Beltransgaz" akciju.

Taču pēc notikumiem Gruzijā ES ir pārliecināta, ka spēj paplašināt plaisu Minskas un Maskavas attiecībās, piedāvājot Baltkrievijai atbalstu.

"Mums jāpalīdz Baltkrievijai līdzsvarot tās pozīcijas. Vai mēs patiesi vēlamies, lai tā atgrieztos Krievijas aplokā?" retoriski vaicā jau minētais Eiropas diplomāts.

Londonā bāzētās Eiropas Ārlietu padomes eksperts Baltkrievijas jautājumos Endrū Vilsons uzskata, ka iebrukums Gruzijā satricinājis līdzšinējo Maskavas un Minskas aliansi, demonstrējot, cik neaizsargātas ir bijušās PSRS republikas sava "lielā brāļa" Krievijas priekšā.

Izceļoties Krievijas un Gruzijas bruņotajam konfliktam, Lukašenko bija "neparasti kluss", norāda Vilsons. "Protams, viņš baidījās, ka Krievija Baltkrievijā, tāpat kā Gruzijā, izmantos zināmu ietekmes sfēras varu, konkrēti ekonomisko."

Arī viens no ietekmīgākajiem Lukašenko oponentiem un bijušais opozīcijas kandidāts uz prezidenta amatu Aleksandrs Milinkevičs apgalvo, ka Baltkrievijas suverenitāte ir apdraudēta.

Krievija "vēlas maksimālu ietekmi bijušo padomu republiku - Ukrainas, Gruzijas, Baltkrievijas - iekšpolitikā un ārpolitikā. (..) Tā vēlētos tās saglabāt kā satelītus", uzsver Milinkevičs.

Baltkrievijas atkarību no Maskavas vairo arī tas, ka Krievija ir faktiski vienīgais eksporta tirgus tādiem baltkrievu ražojumiem kā kravas automobiļi, traktori un plaša patēriņa preces, kuras savulaik, atrodoties PSRS sastāvā, bija republikas lepnums, taču brīvā tirgus apstākļos bieži nav konkurētspējīgas.

Lai modernizētu valsts kontrolēto ekonomiku, Lukašenko nepieciešamas ārvalstu investīcijas, un tieši šajā kontekstā tiek tulkoti daži pretimnākšanas soļi Rietumiem, kurus Minska spērusi parlamenta vēlēšanu priekšvakarā.

Augustā Baltkrievija atbrīvoja no ieslodzījuma trīs personas, kuras Rietumos uzskatīja par politieslodzītajiem, tostarp arī bijušo kandidātu uz valsts galvas amatu Aleksandru Kozuļinu. Vienlaikus opozīcijai pavērta zināma piekļuve masu medijiem, arī televīzijai.

Šoreiz vēlēšanās startē aptuveni 70 opozīcijas kandidāti un tām sekos 477 Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) novērotāji.

Taču režīma disidenti apgalvo, ka šie soļi bijuši tikai kosmētiski, jo opozīcija jebkurā brīdī var tikt pakļauta patvaļīgiem arestiem un citiem iebaidīšanas veidiem.

Starp 7000 vēlēšanu komisiju locekļu ir tikai 48 opozīcijas pārstāvji, norāda cilvēktiesību centra "Vjesna" vadītājs Aleksandrs Beļeckis, piebilstot, ka svētdienas balsojums būs tikai "izrāde". "Pēc vēlēšanām būs spēcīgs represiju vilnis."

Tajā pašā laikā Lukašenko sola, ka vēlēšanas būs "nepieredzēti demokrātiskas", vienlaikus draudot pilnībā saraut attiecības ar rietumvalstīm, ja to novērotāji balsojuma rezultātus atzīs par falsificētiem, kā tas noticis visu iepriekšējo Baltkrievijas vēlēšanu gadījumos kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus.

"Ja Rietumi neatzīs parlamenta vēlēšanu rezultātus, (..) Baltkrievijas varasiestādes pārtrauks ar viņiem jebkādas sarunas," pagājušās nedēļas nogalē paziņoja Lukašenko.

Tikmēr Kozuļins apgalvo, ka Lukašenko "nav stratēģijas attiecību uzlabošanai ar Rietumiem" un ka viņš vienkārši mēģina spēlēt uz abām pusēm, lai "iegūtu maksimumu priekšrocību".

Arī EDSO iepriekš pauda šaubas, vai novērotāji varēs uzraudzīt balsu skaitīšanas procesu, un norādījusi uz neizteiksmīgo priekšvēlēšanu kampaņu, kas liegusi vēlētājiem saņemt pietiekamu informāciju. pēdējā brīdī Minskas varasiestādes gan apsolīja, ka starptautiskie novērotāji varēšot sekot biļetenu skaitīšanas gaitai.

Neskatoties uz visiem iebildumiem, opozīcija, kura 2004.gadā pilnībā tika izslēgta no parlamenta sastāva, atteikusies no dažu aktīvistu aicinājumiem vēlēšanas boikotēt un cer, ka šoreiz tai izdosies iegūt līdz pat 30 no 110 likumdevēju vietām.

Pat pats Lukašenko apgalvo, ka vēlas parlamentā redzēt dažus opozīcijas pārstāvjus.

 

ASV vēstnieks: "Sorosa fonds" Latvijā joprojām dara daudz laba

LETA  09/29/08    "Sorosa fonds" Latvijā joprojām dara daudz laba, lai stiprinātu demokrātiju, un uzmana, lai politiskie un ekonomiskie procesi, kas saistās ar privatizāciju, būtu caurskatāmāki un mazāka kļūtu korupcija, intervijā "Latvijas Avīzei" teicis ASV vēstnieks Latvijā Čārlzs Larsons.

"Tāpēc ir jāpaskatās vērīgāk, kas tad ir tie lielākie Sorosa atbalstīto institūciju kritizētāji. No ASV puses mēs esam viņu sabiedrotie, jo arī mēs negribam redzēt Latviju, kurā vara piederētu korumpētiem ļaudīm, kas pieņemtu tikai sev izdevīgus lēmumus," sacījis diplomāts.

"Es personīgi nepazīstu Sorosa kungu, bet zinu, ka viņš aktīvi darbojas postpadomju pasaulē. Savukārt mērķi, kas tiek sasniegti, pateicoties viņa rosinātajai darbībai, ir ļoti svarīgi sabiedrības attīstībai," uzsvēris vēstnieks.

Vēstnieks atzīmējis, ka jaunā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja izvēle ir Latvijas valdības ziņā, "lai tas būtu godīgs cilvēks".

"No vienas puses, mēs runājam par valsts naudu, kas korupcijas ceļā tiek nozagta Latvijas iedzīvotājiem. Taču tas nav labi arī no nacionālās drošības viedokļa. Negodīgums veicina demokrātijas nestabilitāti, bet līdz ar to tiek apdraudēta nacionālā drošība. Tāpēc mēs esam gatavi sniegt tehnisko palīdzību korupcijas apkarotājiem," piebildis Larsons.

"Pirms apmēram divām nedēļām man bija tikšanās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru, un viņš ļoti labi saprot, cik šīs problēmas ir svarīgas un ka korupcijas izskaušanai jāsākas no paša zemākā līmeņa. Ir ļoti svarīgi saprast, ka nauda, ko nozog korumpēti ierēdņi, tiek nozagta tautai," uzsvēris vēstnieks.

 

Caurspīdīgā svētdiena kaimiņos

Viktors Avotiņš,  NRA  09/30/08    Kopš 1996. gada Baltkrievijā ir divpalātu parlaments – Nacionālā sapulce. Augšpalātu – Republikas padomi – veido apgabalu padomju un Minskas padomes vēlēti pārstāvji. Pa astoņiem no katras šā līmeņa vietējās padomes. Plus astoņi, kurus ieceļ valsts prezidents.

Apakšpalātas – Pārstāvju palātas – 110 deputātu kārtējās "bezprecedenta caurspīdīgās" (A. Lukašenko), mažoritārās vēlēšanas notika svētdien. Neviens no opozīcijas pārstāvjiem, neraugoties uz vieglāk palaistām režīma skrūvēm, uz acīmredzamo režīma vēlmi patikt Eiropai, uz vaļā no cietuma palaistiem opozicionāriem, uz 21 000 vietējo, ap 1000 starptautisko, tostarp ap 400 EDSO, novērotāju klātbūtni, ievēlēts netika. Ne tautfrontietis, ne komunists, ne vēl kāds no 11 partiju pieteiktiem 70 opozīcijas kandidātiem (kopā – 263) mandātu nedabūja. Līdzās Baltkrievijas CVK neapstiprinātām ziņām par spiešanu balsot iepriekš pagaidām skandalozākā būšana – CVK vadītājas ziņotais, ka Bobruiskā EDSO novērotāji apgāzuši urnu, spārdījuši to ar kājām un gribējuši dabūt laukā biļetenus (utro.ru).

Daži simti Baltkrievijas opozīcijas pārstāvju svētdienas vakarā Minskā savā nodabā, proti – varas neaiztikti, mītiņoja sakarā ar vēlēšanu nelikumību. Taču pilnīgi iespējams, ka opozīcijas viedoklis par vēlēšanām nesakritīs ar Rietumu viedokli. Ja ar tā, tad opozīcija tiks sarūgtināta pelnīti. Jo tā varēja uzrādīt vien šos dažus simtus, nevis kādu oranžo revolūciju, par kuras iespējamību tika runāts pavasarī. Lukašenko var puslīdz droši sacīt, ka Baltkrievijā nav iekšpolitisku problēmu. Teic, ka Baltkrievijā opozīcija ir tikai Minskā. Un tas nav tikai režīma nopelns.

Tas diemžēl ir arī kaimiņu nopelns. Latvijas nopelns. Ukrainas nopelns. Arī Krievijas nopelns. To nopelns, kuri vēl nesen dikti grasījās eksportēt uz Minsku demokrātiju. Ko, kādu savu piemēru Latvija vai Ukraina grasījās eksportēt? No dzīves līmeņa abstrahētus priekšstatus par demokrātiskām vērtībām? Ar to var apelēt pie cilvēkiem, kuri jau tā veido kaimiņu opozīcijas pamatu – izglītotiem ļaudīm, inteliģences. Politiskas jukas, parlamenta nespēju savākties no Ukrainas? IKP dinamiku ap nulli no Latvijas? Uz valsti, kur IKP pieaugums pērn bija 8,2% un šogad tiek prognozēts 7,1%? Priekšstatus par trešdaļas ļaužu zemo, turklāt nestabilo sociālo statusu uz valsti, kur pamatmasas dzīves līmenis nav augsts, toties ilgstoši stabils? Varbūt eksportēt uz Baltkrieviju mūsu šķirbu starp varu un sabiedrību? Kādus savus sabiedriskās apziņas pavērsiena resursus mēs šobrīd varam piedāvāt baltkrieviem no savas prakses kā atdarināšanas cienīgus? Manuprāt, mēs labi iekļaujamies tieši oficiālajā Baltkrievijas propagandas kampaņā.

Savukārt Krievijas spekulācijas (ieskaitot Gruzijas konfliktu) ļauj Lukašenko, kā raksta Liberation (26.09.), veiksmīgi spēlēt uz diviem galdiņiem. Teikt – diezgan stāvēt uz vienas kājas, jānostājas uz abām. Un savā nodabā tramdīt Eiropu ar Krieviju, bet Krieviju ar Eiropu. Vienlaikus kratot pirkstu pret abām – es pēc jūsu stabulēm nedancošu. Acīmredzot to var saukt par ģeopolitiskā stāvokļa izmantošanu. Kā anekdotē. Stāvēja mājiņa (valsts) uz vistas (vienas) kājas, un visi to aicināja griezties ar muguru te pret Eiropu, te pret mežu. Pagriezās mājiņa pret mežu un izdēja trīs olas. Visas koka (gāzes cenas kā visiem; zaudētais naftas reeksports; preču noieta garantiju trūkums Krievijas tirgos). Kopš tā laika mājiņa vairs negribēja tik dikti griezties ar muguru pret mežu un sāka stingrāk uzsvērt, ka tai pašai sava galva, lai izšķirtos, kur un kā grozīties. Bet, lai Eiropa vairāk satrauktos par mājiņas iespējamām pozām, pirms vēlēšanām Krievijas–Baltkrievijas valstiskā savienojuma sekretārs paziņoja, ka top projekts, kas paredz jauna konfederatīva eirāzijiska veidojuma radīšanu. Savukārt Krievijas šābrīža ārpolitiskā situācija, manuprāt, pastiprina šādas tēzes pamatotību: "Krievija maksās. Kremlī arvien atradīsies kāds, kurš teiks, ka Krievijai jāmaksā par to, lai Baltkrievija turētos nost no ES un NATO." (L. Zaiko.)

Turklāt Baltkrievijas polittehnologi labi uzķēruši, ka pat EDSO vērtē vēlēšanu kvalitāti pamatā šovbiznesa kategorijās. Pēc parametriem, ar kuriem vēlēšanu izrādi var nodrošināt tehnoloģiski, neapdraudot režīmu un iztiekot bez tā dabai svarīgām sociālpolitiskām pārmaiņām. Ne velti Lukašenko izteicās, ka viņu māc bažas par dubulstandarta iespējamību tieši no Eiropas vērtētāju puses. Jo, redz, Krievijas domes vēlēšanu scenārijs aizgāja nesodīts. Turklāt Baltkrievijas scenāriju, atšķirībā no Krievijas, raksturoja nevis filtru un ventiļu pievēršana, bet skrūvju atlaišana. Bet, tā kā šī skrūvju atlaišana nesagādāja opozīcijai pat oficiāli it kā pieļautās piecas vai desmit vietas parlamentā, nepadarīja sabiedrības atbalstu opozīcijai kaut cik manāmāku, tad nez vai to var norakstīt tikai uz cilvēku bailēm no režīma. Ir jādomā vismaz par to, kāpēc opozīcijas piedāvājums šīs bailes neatsver.

 

Eiropas ombuds no Latvijas saņēmis 64 sūdzības

Eiroziņas.lv  09/30/08    Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienības ombuds no mūsu valsts iedzīvotājiem ir saņēmis 64 sūdzības.

2007.gadā un šogad saņemtas 14 sūdzības, no kurām tikai viena ir pieņemta izskatīšanai, bet pārējās nosūtītas Latvijas tiesībsargam, jo nav saistītas ar ES institūciju darbību.

To Saeimas deputātiem darījis zināmu ES omuds, kurš patlaban atrodas vizītē Latvijā.

Otrdien, 30.septembrī, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Oskars Spurdziņš, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Jānis Šmits un Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Vaira Paegle un komisiju deputāti tikās ar Eiropas ombudu Nikoforu Diamanduru (P.Nikoforos Diamandouros).

Sarunā ar deputātiem Eiropas ombuds pastāstīja, ka viņa vizītes mērķis ir sniegt sabiedrībai informāciju par tiesībām un iespējām vērsties pie Eiropas ombuda ar sūdzībām par Eiropas Savienības (ES) institūciju pieļautajām kļūdām pārvaldē.

Tie ir gadījumi, ja ES iestāde nerīkojas saskaņā ar tiesību aktiem, neievēro labas pārvaldības principus vai pārkāpj cilvēktiesības.

N.Diamanduru akcentēja, ka ieradies lūgt Saeimas atbalstu sabiedrības izpratnes veicināšanā un zināšanu paplašināšanā par tiesībām vērsties pie Eiropas ombuda.

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputāti interesējās, kādas kļūdas pieļauj ES iestādes un struktūras, kā rezultātā rodas slikta vai neveiksmīga pārvaldība.

N.Diamanduru kā piemēru minēja administratīvo noteikumu pārkāpumus, negodīgu attieksmi, diskrimināciju, varas ļaunprātīgu izmantošanu, atbilžu nesniegšanu un atteikšanos sniegt informāciju, kā arī nepamatotu kavēšanos lēmumu pieņemšanā.

 

Viedoklis: Minhenes mācībstunda

Askolds Rodins,  Diena  10/01/08    Pirms septiņdesmit gadiem Minhenē agrā 30.septembra rīta stundā tika parakstīts dokuments, kas kļuva par vienu no soļiem ceļā uz Otro pasaules karu. Divi diktatori — Vācijas nācijas līderis Ādolfs Hitlers un Itālijas vadonis Benito Musolīni — un divu demokrātisku valstu vadītāji — Lielbritānijas premjers Nevils Čemberlens un Francijas premjers Eduārs Daladjē — vienojās par Viduseiropas pēdējās demokrātiskās valsts — Čehoslovakijas — sadalīšanu. Vācijai, kas draudēja uzbrukt Čehoslovakijai, atdeva tās pieprasīto lielākoties vāciešu apdzīvoto Sudetiju. Čehoslovakijas pārstāvji uz Minheni netika aicināti. Pirms tam Hitlers tika publiski paziņojis, ka, atskaitot Sudetiju, citu teritoriālo pretenziju viņam Eiropā nav un ka tiks respektēta pāri palikušās Čehoslovakijas teritoriālā integritāte. Pēc pusgada Hitlers lauza šo solījumu.

Neviens nekad nav apšaubījis, ka vērmahta iesoļošana Čehijā 1939.gada martā bija okupācija, kurai sekoja aneksija, gan ne padomju sociālistiskās republikas, bet reihsprotektorāta noformējumā. Krievija joprojām noliedz, ka PSRS 1940.gadā būtu okupējusi Baltijas valstis, jo, redz, bijušas vienošanās. Saturiski līdzīga bija "vienošanās", kuru Hitlers Berlīnē panāca ar turp izsaukto Čehoslovakijas prezidentu. Gan Sarkanajai armijai, gan vērmahtam "papīri bija kārtībā".

Čemberlens atgriezās Londonā ar vēsturē iegājušo frāzi, ka viņš atvedis savai paaudzei mieru. Līdz pasaules karam bija atlicis mazāk par gadu.

Nākamā gada 23.augustā Maskavā parakstīja Polijai un Baltijas valstīm liktenīgo Ribentropa—Molotova paktu. Jau pēc nedēļas sākās Otrais pasaules karš, kuru tā pirmajās dienās, kad vēl nebija redzams Vācijas spēks un Polijas nespēks, plašsaziņas līdzekļi devēja par Vācijas un Polijas militāru sadursmi.

Iespējams, ka Hitlers uz to cerēja, taču "Minhene neklātienē" nesekoja, Lielbritānija un Francija pieteica Vācijai karu. Demokrātiskās valstis bija sapratušas, ka agresoru nevar apturēt sarunu ceļā, no jauna un no jauna piekāpjoties.

Minhenes vienošanās nepieder pie tām Lielbritānijas un Francijas vēstures lappusēm, ar kurām šīs valstis varētu lepoties. Diezgan nožēlojams, tomēr tas bija mēģinājums, upurējot savu sabiedroto Čehoslovakiju, "nopirkt mieru". Vismaz daļēji tas skaidrojams arī ar pacifisma noskaņām abās lielvalstīs — pārāk svaigā atmiņā bija Pirmais pasaules karš ar tā aptuveni desmit miljoniem upuru.

Ribentropa—Molotova paktam bija pilnīgi pretējs mērķis — "sakārtot politisko vidi" kara sākšanai.

Mūsdienās Kremlī sākušas skanēt runas par dabiskajām interešu zonām. "Molotovs" pieteicies, tikai no "Ribentropa" nav ne miņas, un var droši teikt, ka arī nebūs.

 

 

 

Valdībā, partijās, NVO un tiesu lietās...

 

 

 

Valdība konceptuāli atbalsta partiju finansēšanu no valsts budžeta

DELFI  09/22/08    Valdības komiteja pirmdien atbalstīja Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) sagatavoto Politisko partiju finansēšanas koncepciju, kas paredz pēc 2010.gada pakāpenisku pāreju uz partiju finansēšanu no valsts budžeta līdzekļiem, tostarp sedzot priekšvēlēšanu aģitācijas izdevumus.

KNAB portālu " Delfi" informēja, - koncepcija paredz, ka partijas, par kurām Saeimas vēlēšanās ir nobalsojuši vairāk nekā 2% vēlētāju, sākot ar 2010.gada novembri, ir tiesīgas saņemt ikgadēji izmaksājamo summu, kas ir proporcionāla balsotāju skaitam - 50 santīmus par katru iegūto balsi, ja partija nav sodīta par būtiskiem partiju finansēšanas, priekšvēlēšanu aģitācijas vai vēlēšanu norises pārkāpumiem.

Iegūto naudas summu partijas būs tiesīgas izlietot priekšvēlēšanu aģitācijas izgatavošanai un izvietošanai, kā arī partijas ikdienas uzturēšanas izdevumiem - telpu īrei, darbinieku algošanai, revidentu un sakaru pakalpojumu apmaksai, pētniecības vai izglītošanās aktivitātēm noteiktā limita ietvaros.

KNAB informē, ka koncepcijā sākotnēji tika piedāvāti trīs risinājumu varianti. Pirmais variants paredzēja pašreizējā partiju finansēšanas sistēmā esošo problēmu novēršanu, nepiesaistot valsts finansējumu. Abos pārējos variantos tika piedāvāts ieviest arī valsts finansējumu politiskajām partijām, vai nu daļēji (60% apmērā), apmaksājot priekšvēlēšanu aģitācijas izvietošanai nepieciešamo raidlaiku, vai arī papildus piešķirot arī ikgadēju valsts dotāciju konkrētiem partiju administratīvajiem izdevumiem (proporcionāli balsotāju skaitam - 0,5 latus par katru iepriekšējās parlamentārās vēlēšanās iegūto balsi). Valdība pirmdien konceptuāli esot atbalstījusi trešo variantu.

Kā skaidro KNAB, visos trijos piedāvātajos variantos tika paredzēts būtiski pilnveidot spēkā esošos normatīvos aktus vai noteikt regulējumu jomās, kurās tas trūkst, piemēram, samazināt iespējas partiju finansēšanā netieši izmantot valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību resursus, priekšvēlēšanu aģitācijā definēt tā saucamās "trešās personas", kā arī noteikt to tiesības un pienākumus, definēt, kas ir slēptā priekšvēlēšanu aģitācija, nodrošināt visām partijām vienlīdzīgas iespējas priekšvēlēšanu aģitācijas izvietošanai, likumā noteiktos atklātības principus un finansēšanas ierobežojumus attiecināt arī uz iemaksātajām partiju biedru naudām, noteikt vienotus dāvinājuma (ziedojuma) maksimālā apjoma ierobežojumus gan partijas, gan tās veidojošās partiju apvienības finansēšanai, nodokļu atvieglojumus attiecināt uz personām, kuras dāvina (ziedo) partijām, noteikt īsāku termiņu partiju deklarāciju pārbaudei un sabiedrības informēšanai par to rezultātiem, noteikt KNAB un Nacionālās radio un televīzijas padomes tiesības un pienākumus to kompetences ietvaros savlaicīgi reaģēt uz normatīvo aktu pārkāpumiem.

 

Loskutovs asi kritizē KNAB priekšnieka atlases kārtību

LETA  09/22/08    Gan Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) bijusī, gan esošā vadība pirmdien veltīja asu kritiku Tieslietu ministrijas (TM) piedāvātajai KNAB priekšnieka atlases kārtībai, kas neparedz rīkot atklātu konkursu.

Kritiku TM izstrādātajai instrukcijai, kas gan vēl nav pabeigta līdz stadijai, lai iesniegtu valdībā, pirmdien sabiedrības par atklātību "Delna" rīkotajā diskusijā "KNAB vadītāja izvēle: viedokļu, vēlmju un interešu krustugunīs" veltīja arī dažādi korupcijas novēršanas un apkarošanas eksperti, kā arī Saeimas opozīcijas pārstāvji.

KNAB bijušais priekšnieks Aleksejs Loskutovs TM sagatavoto instrukciju "Kārtība, kādā ierosina ieteikt iecelšanai amatā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieku" uzskata par absurdu un prettiesisku. Viņš atzīmēja, ka šāda veida instrukcijas nav nevienas iestādes vadītāja izvēlēšanai un KNAB nevarot būt "izmēģinājuma trusis".

Loskutovs nepiekrīt arī publiski izskanējušajiem kritērijiem KNAB priekšnieka izvēlē, jo to, kādam jābūt biroja vadītājam, jau pasaka KNAB likums. Viņaprāt, kandidāts netiek meklēts, "lai eleganti vilktu garumā šo situāciju, ka birojam nav vadītāja, kas neveicina darba ražīgumu".

KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe, kas pēdējā konkursā uz KNAB vadītāja amatu bija viena no galvenajām favorītēm, žurnālistiem atzina, ka pagaidām viņai nav pamata just kādu apdraudējumu par atrašanos darbā birojā, tomēr neziņa par nākotni liek aizdomāties par KNAB nākotni. Viņa atturējās paust savus tālākos plānus, jo vēl neesot zināms neviens konkrēts kandidāts uz priekšnieka amatu.

Strīķe uzsvēra, ka nav saprotams, kāpēc KNAB darbiniekiem tiek liegtas tiesības kandidēt uz biroja priekšnieka amatu, jo, tieši strādājot šajā iestādē, var gūt nepieciešamo pieredzi. Strīķe uzskata, ka tieši KNAB darbinieku vidū ir liels pretendentu loks šim augstajam amatam. Viņasprāt, politiķiem ir grūti saņemties un iecelt vadītāju, kas viņus pašus sodītu.

Bažas par KNAB priekšnieka izvēles procedūru diskusijā izteica sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece Iveta Kažoka, kuras uzruna izraisīja skaļas ovācijas diskusijas dalībnieku vidū. Eksperte ļoti asi kritizēja gan izstrādāto instrukciju, gan premjeru Ivaru Godmani (LPP/LC).

Kažoka norādīja, ka piedāvātā procedūra raisa aizdomas, ka tā tiek piemērota jau zināmiem kandidātiem, un valdība negrib objektīvu kandidātu atlasi. Godmanis nevar būt uzticības garants veiksmīgākā biroja vadītāja izvēlē, kā to paredz instrukcija, jo, pēc Kažokas teiktā, "viņš atrodas vistiešākajā interešu konfliktā". Premjers esot ieinteresēts, lai jaunais KNAB vadītājs nepiemērotu viņa pārstāvētajai partijai sodu par pagājušajās vēlēšanās pieņemtajiem ziedojumiem no trešajām personām.

Šo apgalvojumu noraidīja premjera padomnieks juridiskajos jautājumos Eduards Ikvilds, atzīmējot, ka šī lieta jau atrodas tiesā un nekādi nav ietekmējama, turklāt, šādi izvēloties biroja vadītāju, valdībai ar laiku nāktos atkāpties.

Ikvilds klātesošajiem skaidroja, ka galvenais šajā procedūrā ir tiesiskums. Kā iepriekš solījis Godmanis, procedūra būs atklāta un caurspīdīga, bet diskusija par TM izstrādāto instrukciju vēl esot atklāta, jo premjers uzdevis to ministrijai pilnveidot, ievērojot saņemtos iebildumus no prokuratūras, Finanšu ministrijas un "Delnas". To, ka dokuments tikšot pilnveidots, apliecināja arī TM pārstāve Anda Smiltēna, kura dažos teikumos diskusijas dalībniekiem atstāstīja, kā dokuments tapis.

"Delnas" padomes locekle Inese Voika saskaitījusi, ka kopš KNAB dibināšanas bijuši pieci konkursi uz biroja priekšnieka amatu, kuros kopumā bija pieteikušies 120 kandidāti. 57 no viņiem bija pieteikušies toreizējā premjera Einara Repšes (JL) izsludinātajā konkursā.

Jau ziņots, ka pēc iepazīšanās ar TM sagatavoto instrukciju "Kārtība, kādā ierosina ieteikt iecelšanai amatā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieku" sabiedrība "Delna" nosūtījusi vēstuli Ministru prezidentam, aicinot neapstiprināt šo instrukciju.

Vēstulē "Delna" norādīja, ka instrukcijā paredzētais KNAB priekšnieka izraudzīšanas process neatbilst premjera paša iepriekš atbalstītajiem KNAB priekšnieka izvēles principiem, proti, process plānots slepens, tajā nav paredzēta caurskatāma kandidātu salīdzināšana un vērtēšana, atbildība par KNAB priekšnieka amata kandidāta izvēli līdz tā apstiprināšanai valdībā un Saeimā atstāta tikai vienas amatpersonas - premjera - ziņā.

"Delna" uzskata, ka, ņemot vērā labo reputāciju, ko KNAB iemantojis Latvijas sabiedrībā, kā arī zemo sabiedrības uzticēšanās līmeni koalīcijai, premjeram vajadzētu atteikties no TM izstrādātās KNAB priekšnieka atlases kārtības un, novēršot mākslīgi sašaurināta pretendentu loka noteikšanas risku, KNAB priekšnieku pēc iepriekš definētiem kritērijiem izraudzīties atklātā, caurskatāmā, salīdzināmā un sabiedrībai saprotamā veidā.

Ņemot vērā to, ka oficiāla reakcija uz "Delnas" pausto kritiku nav sekojusi, "Delna" nolēmusi organizēt publisko diskusiju, kurā ieinteresētajām pusēm būs iespējams izvērtēt TM piedāvāto instrukciju, kā arī definēt kritērijus un procedūras, saskaņā ar kurām veikt atlasi.

Ar šo diskusiju "Delna" uzsāk Eiropas Komisijas finansētā projekta "KNAB darbības monitoringa projekts" īstenošanu.

 

Komentārs: Bagātie arī raud

Anita Daukšte,  NRA  09/23/08    Kopš šķērmā paziņojuma par algu iesaldēšanu valdība ir centusies padarīt iedzīvotāju ausīm maigākus citus signālus par taupības režīma izpausmēm. Kā tāds būtu vērtējams arī paziņojums par divu īpašo uzdevumu ministru sekretariātu likvidēšanu – Eiropas Savienības naudas līdzekļu apguves lietās un sabiedrības integrācijas lietās.

Tam ir jākalpo par signālu, ka jostas būs jāvelk ciešāk ne vien skolotājiem, ārstiem un policistiem, bet arī valsts pārvaldes statusa un līmeņa darbiniekiem, kur plānotas atlaišanas un štatu samazināšanas bez vēl jau minēto sekretariātu likvidēšanas.

Taču politiskais paziņojums par sekretariātu likvidēšanu ir nācis pirms finansiālā paziņojuma par to, cik tad uz šo sekretariātu likvidācijas rēķina izdosies ietaupīt. Ļoti lielas aizdomas, ka faktiski jau necik – sekretariātu funkcijas vienkārši tiks nodotas ministriju īpaši vai mazāk īpaši veidotu departamentu vai aģentūru pārziņā, un reālais finansiālais ieguvums būs visnotaļ niecīgs. Kā ar politisku argumentāciju tapušas, lai nostiprinātu koalīcijas partiju līdzsvaru valdībā, tā arī politiski tiek likvidētas – ļoti ietekmīgajai Tautas partijai izdevies pavākt zem sevis (t. i. Finanšu ministrijā) ES fondu apguves lietas, bet integrācijas ministra krēsla zaudējums LPP/LC varētu būt vien atsevišķu biedru asarām slacīts – tā mandātu Saeimā, to atgūstot Oskaram Kastēnam, varētu zaudēt Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājs Jānis Šmits.

Zaļajiem zemniekiem izdevies nosargāt elietu ministra amatu, lai gan bija pat ļoti neapšaubāma LPP/LC vēlme iegūt šo institūciju savā pārziņā. Diez vai elietas būtu vienkārši izmētājamas pa ministrijām, bet vienīgais loģiskais risinājums būtu bijis sekretariāta pārsaukšana par aģentūru un nodošana Satiksmes ministrijas paspārnē. Vai nu no tā ietaupītos līdzekļi? Jāšaubās gan. Bet Satiksmes ministrija bija jau parūpējusies par to, lai kādreizējā elietu ministre un zemeņkūkas karaliene Ina Gudele būtu jau laikus sākusi darboties ar šo ministriju saistītā institūcijā. Nu ne jau velti.

Taču jāatceras, ka ar vieglu roku likvidējamo sekretariātu izveides idejas nebūt nebija aplamas. Aplams daudzbrīd ir bijis izpildījums. ES fondu līdzekļu apguves jautājumi ir ļoti stratēģiski svarīgi Latvijai. Tieši tāpat kā sabiedrības integrācijas jautājumi. Stils, ka šīs institūcijas ir tikušas uztvertas vien kā politiskā līdzsvara, nevis valdības realizējamās politikas svari, ir pašu partiju vaina. Diemžēl to radītie politiskie bērniņi sekretariātu izskatā pie plānāka rieciena izrādījās nedzīvotspējīgi. Bet ļoti žēl – jo Eiropas naudas paņemšanas un koordinācijas jautājumi Latvijas tautsaimniecībai ir akūti sasāpējuši. Bet integrācijas projekti reālā divkopienu sabiedrībā, kur turklāt konsolidācijas latviešu – krievu attiecību procesi tiek bremzēti no draudzīgās kaimiņvalsts, tagad vēl vairāk paliks vien dažu indivīdu sirdsapziņas un raustīgā sabiedrības noskaņojuma ietekmēti.

Lai jau likvidējas tie sekretariāti – tās tomēr ir tikai taupības režīma sekundārās izpausmes. Vai šīs likvidācijas iezīmē to, ka valdībai ir principiāls valsts pārvaldes reorganizācijas plāns? Tāds plāns, kas nozīmētu valsts pārvaldes funkciju auditu un reālu optimizāciju. Pagaidām par to nekas neliecina. Šķiet, vienkārši valdība savu taupības plānu valsts pārvaldē mēģina pasniegt kā seriāla Bagātie arī raud 1. sēriju, kur pārējais sižets ir miglā un režisora fantāzijās tīts.

 

Kastēns skops komentāros par ministra krēsla zaudēšanu

Diena  09/23/08    Integrācijas lietu ministrs Oskars Kastēns (LPP/LC), kura sekretariāts tiek likvidēts un kura funkcijas pārņems Bērnu un ģimenes lietu ministrija, pagaidām skopi komentē ministra amata krēsla zaudēšanu. Sarunā ar Dienu viņš apstiprina, ka visticamāk atgriezīsies Saeimā.

“Kompensāciju neviens man nav piedāvājis, tāpēc grūti komentēt,” teic O.Kastēns, vaicāts, vai pieņems valsts kompensāciju trīs mēnešalgu apmērā, kas paredzēta, zaudējot amatu.

O.Kastēnam atgriežoties Saeimā, deputāta mandātu zaudē Kastēna partijas biedrs Jānis Šmits. Dzīve ir dzīve, nekrologu rakstīsim vēlāk, īss bija arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja J.Šmita komentārs.

Diena jau rakstīja, ka koalīcijas partneri tomēr vienojušies likvidēt divus sekretariātus, bet saglabāt e-lietu sekretariātu.

 

Par 10% samazinās štata vietas valsts pārvaldē

LETA  09/23/08    Valdība šodien pēc vairāku stundu debatēm pieņēmusi lēmumu samazināt štata vietas valsts pārvaldē par kopumā 10%. Kā žurnālistiem sacīja premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), šis lēmums attieksies uz ministrijām, īpašu uzdevumu ministru sekretariātiem, Valsts kanceleju un to padotības iestādēm, centrālajām valsts iestādēm un ministriju centrālajiem aparātiem.

Valdības lēmums paredz, ka līdz gada beigām amatu skaits ir jāsamazina par 5%, bet līdz nākamā gada jūlija sākumam kopējam samazinājumam jābūt ne mazākam kā 10%.

"Vairs nav nekādu aprēķinu, dažādā laika gaitā saņēmām precizējošu informāciju, tam vairāk nav nozīmes, ir lēmums valdībā, kas ir jāpilda," uzsvēra premjers.

Savukārt finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) norādīja, ka šis ir solidārs un kopējs valdības lēmums.

Ministrs gan atzina, ka šāds samazinājums ir lielāks nekā tas, ko iepriekš bija iesniegušas ministrijas vasaras vidū, tomēr reālā situācija ekonomikā gan Latvijā, gan pasaulē esot mainījusies, un visām ministrijām nāksies samazināt vairāk štata vietu, nekā iepriekš bijis plānots.

"Vasaras vidū pasaules ekonomikā bija cita situācija," uzsvēra Slakteris.

Ministriem būs jālemj par samazinājumu, vērtējot katru nozari atsevišķi, bet skaitļi jāiesniedz apstiprināšanā valdībā tuvākajā laikā, jo 7.oktobrī esot uzdevums nākamā gada valsts budžetu skatīt valdībā.

Precīzu budžeta efektu, cik štatu samazinājums ļaus ietaupīt, Slakteris vēl nevarēja pateikt, vienlaikus uzsverot, ka esošajā situācijā samazinājums ir nepieciešamas, jo valsts pārvaldes aparāts iepriekšējos gados ir pieaudzis un nepieciešams to mazināt.

 

Dobelis vēlas pētīt tieslietu sistēmu vēl pusgadu

Ivo Leitāns,  Diena  09/24/08    Vairāk kā gadu pēc nodibināšanas ziņojumu par savu darbu ir sagatavojusi Jura Dobeļa (TB/LNNK) vadītā parlamentārās izmeklēšanas komisija sakarā ar iespējamu pretlikumīgu un neētisku rīcību tieslietu sistēmā. Komisijas deputāte Solvita Āboltiņa (JL) gan uzskata, ka ziņojumā tiek haotiski piesaukti dažādi fakti, taču nav loģisku secinājumu, kā tie varētu būt saistīti ar iespējamu nelikumīgu vai neētisku rīcību tiesu sistēmā. To viņa paudusi arī savās atsevišķajās domās par ziņojumu. Kaut J. Dobeļa sagatavotajam ziņojumam S. Āboltiņa iebilst, tomēr viņa to parakstīja, jo citu iespēju Saeimas kārtības rullis neparedz.

Kā Dienai pastāstīja S.Āboltiņa, ziņojuma teksts nav tapis komisijas sēdēs, tā autors esot J.Dobelis, kurš, iespējams, piesaistījis vēl kādus konsultantus. "Pagājušajā sēdē, kas ilga četras minūtes, Dobelis mums izdalīja ziņojuma projektu un norādīja, ka iebildumus var iesūtīt līdz piektdienai, ko es arī izdarīju. Šodienas sēdē divu minūšu laikā viņš savāca no visiem parakstus zem ziņojuma," klāstīja deputāte. Viņa uzsver, ka ziņojumā plaši aprakstīta dažādu juristu biedrību darbība, savukārt tiesnešu ētikas jautājumiem veltītas vien četras rindiņas. Arī iespējamie korupcijas riski tiesu sistēmā esot apskatīti minimāli.

J.Dobelis pēc sēdes žurnālistiem stāstījis, ka lūgs Saeimu pagarināt komisijas pilnvaru termiņu vēl par pusgadu - līdz aprīlim. Tomēr S.Āboltiņa uzsver, ka komisijā par šo jautājumu nav balsots un tas vērtējams kā J.Dobeļa personīgais viedoklis. Lai gan J.Dobelis šo vēlmi pamatojis ar to, ka komisijai esot vairāki nozīmīgi ierosinājumi likumdošanā, kas spētu novērst riskus attiecībā uz iejaukšanos tiesu procesos, S.Āboltiņa uzskata, ka tas nav lietderīgi.

"Mums jau ir apakškomisija darbam ar Tiesu iekārtas likumu, tāpēc nav nekāda pamatojuma uzturēt vēl šādu komisiju, kurā deputāti vienkārši aprunājas par tiesu sistēmu ar dažādiem advokātiem un tiesnešiem. Turklāt komisijas vadība par to saņem piemaksu, bet katram deputātam maksā arī par dažu minūšu sēdēm," sacīja S.Āboltiņa. Viņai komisijas darbības laikā radies iespaids, ka vairākiem deputātiem daudz būtiskāks šķiet jautājums, kurš noklausījies advokāta Andra Grūtupa sarunas, nevis tas, vai patiesi ir bijušas un joprojām eksistē nelikumības Latvijas tiesu sistēmā.

Kā ziņo Saeimas preses dienests, ziņojums izstrādāts, balsoties uz komisijas sēdēs pieaicināto tieslietu ekspertu viedokļiem par tieslietu sistēmas attīstību un tās perspektīvām. Tajā skatīti ētikas jautājumi, tiesnešu kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas un spriedumu pieejamības problēma. Komisija vērtējusi arī iespēju pārskatīt tiesnešu vecuma cenzu. Tāpat vērsta uzmanība, uz to ka nepieciešama tiesnešu, advokātu un prokuroru praktiska sadarbība, piemēram, regulāras konferences, semināri, kā arī kopīgas mācības, kas palīdzētu novērst atšķirīgu likumu tulkošanu.

"Saeimai arī turpmāk pastāvīgi jāpiedalās tieslietu sistēmas uzlabošanas darbā, taču tam jānotiek bez skaļa populisma, publiskas izrādīšanās, nopietni sadarbojoties ar zinošiem ekspertiem," informē J.Dobelis.

ZIŅOJUMS

"Pēc augstākminētās publikācijas [grāmatas Tiesāšanās kā ķēķis] parādīšanās tās negatīvais iznākums bija attiecību pasliktināšanās starp tiesu varas profesijām. Pēc vairāku ekspertu domām attiecības starp advokātiem un tiesnešiem kļuva redzami saltas ar savstarpējām aizdomām un piesardzību. Vēl šobaltdien skan šādi vārdi: "Tiesnešu un advokātu attiecības kļuvušas formālas, notikusi pilnīga atsvešināšanas, kas grauj arī tiesību teoriju.""

No J. Dobeļa ziņojuma par komisijas darbību, ar kuru var iepazīties šeit!

http://www.diena.lv/upload/manual/pik_zinojums_2309.-1.doc

 

Satversmes grozījumi stāsies spēkā pēc Saeimas vēlēšanām

Ināra Egle,  Diena  09/24/08    Saeimas apakškomisija, kas sagatavo grozījumus Satversmē par Saeimas priekšlaicīgām vēlēšanām, vienojās, ka šie Satversmes grozījumi stāsies spēkā tikai pēc nākamajām vēlēšanām un attieksies uz nākamā ievēlētā prezidenta tiesībām rosināt Saeimas atlaišanu.

9. Saeimas pilnvaras beidzas 2010. gada nogalē, savukārt jaunu prezidentu parlamentam būs jāievēl 2011. gadā. 

Arī Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs  Egils Levits iepriekš bija ieteicis grozījumus Satversmē par tautas tiesībām rosināt Saeimas atlaišanu un priekšlaicīgām vēlēšanām attiecināt uz nākamajām Saeimām.

Apakškomisija par paveikto darbu Satversmes grozījumu izstrādē Saeimas Juridiskajai komisijā ziņos 30. septembrī.

Jautājumā par to, vai Saeima var pati sevi atlaist, ja to ierosinājuši viena desmitā daļa vēlētāju, vai arī ja šāda ierosinājuma nav, apakškomisijas deputātu domas dalījās. Taču vairākums tomēr sliecās neatbalstīt šādu tiesību noteikšanu Saeimai Satversmē. To, ka šāda tiesību norma varētu būt, atbalstīja Aigars Štokenbergs (SCP), Valērijs Agešins (SC) un Ilma Čepāne (PS).

 

Gerhardam šobrīd nav iespējas izvērtēt Andrējevas rīcību

Ivo Leitāns,  Diena  09/24/08    Ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards (TB/LNNK) pēc tikšanās ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) Valentīnu Andrējevu secinājis, ka par viņas hobijiem viņš nevarot spriest, jo regulators ir neatkarīga institūcija. “Tāpēc ekonomikas ministra kompetencē nav iespējas vērtēt atsevišķu SPRK padomes locekļu rīcību, izņemot trīs gadījumos: kad iesniegts atlūgums, kad amatpersona vairāk nekā sešus mēnešus slimo vai iestājusies kāda kriminālatbildība,” sacīja K.Gerhards, uzsverot, ka tikai šajos gadījumos valdība vērtē un virza uz Saeimu kādu risinājumu.

Tomēr K.Gerhards nolēmis rosināt izmaiņas SPRK likumā, nosakot, ka regulatora padomes locekļiem jābūt pieejai valsts noslēpumam, tātad arī jāatbilst visām tam nepieciešamajām prasībām. “Tas sabiedrībai varētu nodrošināt lielāku pārliecību par to, ka padomes locekļi ir spējīgi pieņemt sabiedrībai vislabākos lēmumus, ka viņu rīcība ir pilnībā caurskatāma,” uzskata ministrs, jo regulatora lēmumi esot svarīgi ne vien katra iedzīvotāja labklājībai, bet arī valsts drošībai.

Tādējādi šis neatkarīgās institūcijas vadība tomēr tiktu uzraudzīta no drošības struktūrām, piemēram, Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas. “Tām ir sava metodoloģija, sava risku izvērtēšanas analīze, savas iespējas novērot un novērst dažādas iespējamas problēmas, kas varētu parādīties šo amatpersonu attieksmē, rīcībā un spējā pieņemt valstij nozīmīgus lēmumus. Tas būtu pastāvīgs monitorings,” skaidro K.Gerhards. Viņš piebilda, ka pielaide valsts noslēpumam regulatora vadībai nepieciešama ne tikai kontroles, bet “arī vajadzības pēc”, jo tā lēmumi un apstrādājamā informācija “bieži vien ir valstiski nozīmīgi”.

Ekonomikas ministrs pārrunāja arī jautājumus par SPRK padomes locekļu atalgojumu, jo šobrīd likums paredz, ka padome to nosaka pati. K.Gerhards piedāvās, lai to nosaka Saeima, pielīdzinot to civildienesta augstākā ranga amatpersonu algām. Šos un virkni citu grozījumu SPRK likumā ministrs iecerējis iesniegt Saeimas Tautsaimniecības komisijai.

Uz jautājumu, kurš ir tiesīgs kontrolēt regulatora amatpersonu darba laika ievērošanu, V.Andrējeva, kura novērota dodoties uz spēļu zāli arī darbdienās pirms pieciem, sacīja, ka visiem padomes locekļiem ir noteikts nenormētais darba laiks. “Tas nenozīmē, ka darba laiks ir noteikts precīzi no deviņiem līdz pieciem. Ir dienas, kad mēs strādājam daudz garāk, piemēram, katru otro trešdienu no četriem līdz sešiem pieņemam pilsoņus,” sacīja SPRK vadītāja. Likums regulatora padomes locekļiem ļauj paralēli veikt arī pedagoģisko darbu.

Vaicāta par lielajām parādsaistībām, kas V.Andrējevai radušās pēdējos gados, lai gan nekādi lieli darījumi deklarācijā uzrādīti nav, viņa uzsvēra, ka visi parādi nav izveidojušies viena gada laikā. “Es domāju, pie maniem ieņēmumiem tur uzrādītā summa ir ļoti neliela. Tie visi ir kredīti, kas ņemti mūsu lielākajās bankās, kurās es 10 un pat 15 gadus esmu pastāvīgais klients. Viss tas ir likumīgi uzrādīts deklarācijā,” sacīja regulatore. Tēriņi bijuši ģimenes vajadzībām, procentu nomaksai par kredītiem, arī par ceļojumiem.

V.Andrējeva arī sacīja, ka viņas laimesti bija nelieli, tāpēc deklarācijā tie nebija jāuzrāda. Vaicāta, vai pēdējo piecu gadu laikā, kopš V.Andrējeva aizraujas ar azartspēlēm, laimests vienā vakarā spēļu zālē nekad nav pārsniedzis 500 latu, no kā būtu jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, viņa sacīja: “Ziniet, es tajos piecos gados katru dienu nespēlēju. Nevienu reizi nebija gadījums, ka gada laikā man jāuzrāda tā summa, kas jāuzrāda deklarācijā.”

SPRK vadītāja gan vairs neuzskata, ka interese par viņas hobiju esot politisks pasūtījums. “Man jāizsaka nožēla, ka es nepadomāju, ka mūsu sabiedrībā ir tāda attieksme pret azartspēlēm un ka es esmu valsts amatpersona un man, protams, visas divdesmit četras stundas jāatskaitās par savu dzīvi. Es ļoti nožēloju, ka tā tas notika, bet es domāju, ka nē. Paldies žurnālistiem, ka viņi to izdarīja,” sacīja V.Andrējeva.

Jau vēstīts, ka Saeimas Tautsaimniecības komisija pagājušajā nedēļā nolēma nosūtīt vēstuli K.Gerhardam pēc tam, kad atklātībā nonāca, ka viens no SPRK vadītājas hobijiem ir azartspēles, savukārt viņas amatpersonas deklarācija liecina, ka pēdējos trīs gados viņas parādsaistības no 10 000 pieaugušas līdz 105 000 latu. Sagatavotajā vēstulē lūgts izvērtēt, vai V.Andrējevas "aizraušanās ar azartspēlēm nevar kļūt par traucēkli viņas profesionālajā darbībā".

 

Šlesers nosauc Kastēnu par muļķi un meli

LETA  09/24/08    Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns (LPP/LC) ir zaudētājs un rīkojies muļķīgi, ielaizdamies dēkā ar laikraksta "Diena" bijušo žurnālisti, intervijā žurnālam "Una" secināja satiksmes ministrs Ainārs Šlesers.

"Varu pateikt, ka viņš rīkojās kā muļķis. Viņam ir sieva un bērni. Uzskatu, ka viņš pats ir vainīgs," saka Šlesers un norāda, ka tas, "ka viņš vazājās apkārt ar citu sievieti un meloja sievai, bet vēlāk mēģināja melot publiski, ka viņš tikai spēlēja līdzi - tas ir blefs! Viņš ir liels zaudētājs."

Šlesers arī saka, ka Kastēns ir kļūdījies, bet svarīgi esot, vai sieva būs pietiekami stipra, lai viņam piedotu un neizjuktu laulība. Satiksmes ministrs arī pauž cerību, "ka Oskars pēc šādas kļūdas sapratīs, ka nākamā kļūda var būt pēdējā". Ministrs arī atzīst, kā arī žurnāliste, kura mēģināja ielaisties romantiskās attiecībās, ir darbojusies amorāli un neētiski, bet tā esot tikai viena medaļas puse.

Kā ziņots, Kastēns, flirtējot ar jaunu sievieti, iespējams, pārkāpis savas partijas statūtus, to iepriekš ziņoja laikraksts "Diena".

Kā rakstīja "Diena", laikraksta žurnālisti veikuši eksperimentu ar nolūku pārbaudīt laikraksta rīcībā esošo informāciju, ka Kastēna rīcība ne vienmēr sakrīt ar paša partijas aktīvi uzsvērtajām ģimenes vērtībām. Tā laikā norisinājusies gan romantiska sarakste, gan trīs tikšanās, kuru laikā ministrs izteicis seksuāla satura piezīmes, kā arī pieskāries žurnālistes intīmām zonām.

Ministrs gan pēc eksperimenta notikušās intervijas laikā uzsvēris, ka jau no paša sākuma zinājis, ka satiekas ar laikraksta "Diena" žurnālisti, un viņa mērķis bijis pārbaudīt, cik tālu gatavi iet žurnālisti. "Tā kā "Dienas" mērķis bija spēle un mans mērķis bija spēle, un tur nebija konkrētu tālejošāku nodomu pavest "Dienas" žurnālisti, neuzskatu, ka tas būtu pretrunā ar partijas statūtiem."

Partijas LPP/LC statūtu 4.1.punkts nosaka, ka "partija LPP/LC ir politiska partija, kas apvieno Latvijas pilsoņus un nepilsoņus, kuri atzīst ģimeni par sabiedrības nozīmīgāko vērtību, personību veidojošu vidi, kurā tiek iedibinātas garīgās un morālās vērtības, turpinātas dzimtas un tradīcijas".

 

Mediķi: valdība faktiski gatavo veselības aprūpes privatizāciju

LNT  09/24/08    Veselības ministrs Ivars Eglītis un veselības darbinieku arodbiedrība nekādu vienošanos panākuši nav. Līdz ar to pamatīgs mediķu brīdinājuma streiks un pikets piektdien gaidāms pie Saeimas ēkas, bet oktobra beigās plānots visu medicīnas darbinieku streiks. Tāpat kļuvis skaidrs, ka iedzīvotājiem jau tuvākajā nākotnē jārēķinās ar vēl lielākiem izdevumiem ārsta apmeklējuma gadījumā.

Veselības ministrs atzīst, ka arodbiedrības prasības par mediķu algu palielināšanu ir taisnīgas, taču pašreizējā ekonomiskajā situācijā Eglītis neko nevarot apsolīt. Tā kā valsts finansiālais atbalsts veselības aprūpei esot nepietiekams, starpība jeb iztrūkums būs jāsedz pacientiem.

Ivars Eglītis, veselības ministrs (TP): "Pie tādas finanšu situācijas, kāda ir pašlaik, mēs nevaram nerunāt par to, ka pakalpojumu apjoms atsevišķās jomās tiks samazināts un pacientu līdzdalība, nekonkretizējot šobrīd konkrēti kam un par cik, būs jāpalielina."

Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība norāda, ka valdība faktiski gatavo veselības aprūpes privatizāciju, kas nozīmē tikai un vienīgi to, ka pacientiem būs jāmaksā vairāk.

Pēc arodbiedrības vadītāja Valda Kera teiktā, valdība līdz šim nedz ir domājusi, kā rast kompromisu ar streikotāju prasībām, nedz gatavojas palielināt veselības aprūpes finansējumu.

Bet mediķi negrasās atkāpties no savām prasībām par medicīnas darbinieku algu paaugstināšanu nākamajā gadā. Viņi jau tā piekrituši samazināt savas prasības un nākamgad prasa ārstu algas palielināt līdz 816 latiem par slodzi, savukārt māsām - 489 latu algu par slodzi.

Pikets un streiks noteikti notiks, jo, kā norāda Keris, nav ne mazākā signāla, ka mediķu arodbiedrība ir uzklausīta un sadzirdēta.

 

Komentārs: Godmaņa laiki, bet birokrātija kā Brežņeva laikos

Aiva Vīksna, Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidente

Diena  09/25/08    Grūti vienoties par taupības pasākumiem ar valsti, kurai ir dārgākā valsts pārvalde Eiropas kontinentā. Manuprāt, valdība šodien nav gatava nopietnai diskusijai ne ar darba devējiem, ne arodbiedrībām. Tiek piedāvāti primitīvi, nevienu neapmierinoši risinājumi, kā, piemēram, valsts darbinieku algu vispārēja iesaldēšana, tā vietā, lai beidzot veiktu patiesu valsts un pašvaldību pārvaldes institūciju auditu un samazinātu nelietderīgās publiskā sektora funkcijas, nevis ķertos pie skolotāju, policistu un mediķu algām.

Vairāk par Latviju valsts pārvaldes aparāta uzturēšanai ES valstīs iztērē tikai Kipras sala. Parasti statistiku sauc par bezkaislīgu, taču mums, nodokļu maksātājiem, šī statistika nebūt nav bezkaislīga — mēs maksājam par klaji hipertrofētu valsts pārvaldi. 2007.gadā 30% no IK sastāvēja no valsts pasūtījuma, vēl ir arī pašvaldības, ko nekādi nevar saukt par privāto sektoru, tātad publiskā sektora, uzsveru — neražojošā, pievienoto vērtību neradošā, uz nodokļu maksātāju kakla sēdošā sektora —, daļa ir vēl lielāka. Kāda ir publiskā sektora patiesā daļa Latvijas ekonomikā, kādi ir publiskā sektora patiesie izdevumi, atļaušos apgalvot — to mūsu valstī neviens, pašu premjeru ieskaitot, nezina. Atsevišķas diskusijas vērti ir pašvaldību pārvaldes izdevumi, kas no makroekonomikas viedokļa ne ar ko neatšķiras no valsts pārvaldes izdevumiem, taču Latvijas statistikā, manuprāt, apzināti nekad netiek nolikti blakus valsts pārvaldes izdevumiem, lai kādam, Dievs pasarg", neienāktu prātā šos skaitļus saskaitīt kopā.

Par kādu valsts pārvaldes izdevumu samazināšanu var būt runa, ja šie patiesie izdevumi netiek aprēķināti, lai neteiktu asāk — tie kopumā tiek slēpti. Par ierēdņiem oficiāli tiek saukti tikai tie, kam ir ierēdņa statuss, un sanāk, ka ierēdņu skaits Latvijā ir neliels. Taču katrs zina, ka Latvijā ir milzum daudz valsts pārvaldes iestāžu, kuru darbinieki būtībā ne ar ko neatšķiras no valsts ierēdņiem. Pat ja arī viņi tiek saukti par valsts pārvaldē strādājošajiem, arī tas neatklāj līdz galam visu patiesību par valsts pārvaldē īstenībā nodarbinātajiem, jo bez tiešajām valsts pārvaldes iestādēm ir pakļautības iestādes, pārraudzības iestādes, valsts akciju sabiedrības, valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kapitālsabiedrības ar valsts daļu un valsts aģentūras. Latvijā kopumā ir 310 valsts pakļautības un pārvaldības iestādžu, 80 valsts aģentūru, no tām 24 valsts akciju sabiedrības, 51 valsts SIA un astoņas kapitālsabiedrības. Vēl ir pašvaldību birokrātija, ir pašvaldību aģentūras un pašvaldību uzņēmumi, kuru kopskaits un efektivitāte valsts līmenī nekad nav vērtēti.

Latvijas darba devēju konfederācija uzskata, ka valsts pārvaldes izdevumi ir jāsamazina par 15%. Mans personiskais uzskats, ka tos var un vajag samazināt par 25%, daudzas no valsts pārvaldes institūciju funkcijām nododot privātajam sektoram, kurš tās veiks efektīvāk. Minēšu Dānijas piemēru, kur jau 1926.gadā Dānijas Ugunsdzēsības pakts pirmo reizi šajā valstī deleģēja publisku funkciju privātajam biznesam — kompānijai Falck. Tiesiskais regulējums nosaka trīs līmeņu pārvaldības (centrālā, reģionu un vietējās pašvaldības) tiesības, pienākumus, kā arī attiecību regulējumu ar Falck. Dāņu ugunsdzēsības likumdošana ir viena no detalizētākajām Eiropā. Šādas sistēmas ekonomiskā lietderība ir acīmredzama — ugunsdzēšanas pakalpojumu izmaksas no IK Dānijā ir 0,09%, kamēr kaimiņvalstī Norvēģijā — 0,12%, Zviedrijā — 0,21%, bet Lielbritānijā — 0,27%. (Avots: Wilmot, 1996). Dānijā ugunsdzēsības sistēma nodokļu maksātājiem tātad izmaksā divreiz mazāk nekā Zviedrijā un trīs reizes zemāk nekā Lielbritānijā. Manuprāt, tā ir iespaidīga atšķirība, kas arī Latvijā vedina nopietni padomāt par privātā un publiskā sektora partnerības gluži praktisko pusi.

Uzskatu, ka daudzas Latvijas valsts pārvaldes institūcijas ir lietderīgi apvienot, kas padarītu to pakalpojumus ne tikai lētākus no valsts budžeta viedokļa, bet arī ērtākus iedzīvotājiem. Kādēļ gan nevar apvienot Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, Tūrisma attīstības valsts aģentūru, Latvijas institūtu un Privatizācijas aģentūru vienā labi koordinētā, sauksim — Latvijas aģentūrā? Vai Latvijas Garantiju aģentūru apvienot ar valsts banku — Latvijas Hipotēku un zemes banku? Valsts zemes dienestu ar zemesgrāmatu? Valsts valodas centru ar Valsts valodas aģentūru, Latviešu valodas apguves valsts aģentūru, Valsts aģentūru Tulkošanas un terminoloģijas centrs, izveidojot, teiksim, Latviešu valodas centru? Es varētu turpināt, bet saprotu, ka daudzi jau šausmās dreb par iesildīto vietiņu zaudēšanu, citiem savukārt mati ceļas stāvus, lasot šo neskaitāmo valsts aģentūru un iestāžu stipri vien līdzīgos nosaukumus. LR tā nemanot atkal nonākusi pie LPSR, trūkst tikai vārdiņu "padomju" vai "sociālistiskais" šo valsts iestāžu nosaukumos, bet valsts sektors ir atpakaļ un atkal ir vajadzīga perestroika.

Un tas ir pilnīgi nopietni — steidzīgi nepieciešams Latvijas valsts pārvaldes institūciju un Latvijas pašvaldību pārvaldes kopīgs audits. Tikai tad redzēsim kopainu un varēsim runāt par publiskās pārvaldes optimizāciju un izdevumu samazināšanu, turklāt samazināšanai jāskar ne tikai uzpūstais centrālās pārvaldes aparāts, bet viss hipertrofētais publiskais sektors. Pagaidām visas politiķu runas par procentiem, par kuriem jāsamazina valsts pārvaldes izdevumi, ir propaganda. Realitāte savukārt ir Saeimā 18.septembrī galīgajā lasījumā pieņemtie grozījumi Valsts cilvildienesta likumā, kuri tālāk nostiprina ierēdņu sociālās privilēģijas, kamēr pārējie valsts iedzīvotāji tiek aicināti savilkt jostas. Varbūt mūsu tālredzīgie ierēdņi tā iepriekš nodrošinās pret atlaišanu, zinot, ka uzpūstie valsts aparāta "štati" agri vai vēlu būs jāsamazina? Tāda sajūta, ka Latvijas valdība ar valsti saprot tikai valsts sektoru, kas rada nopietnas šaubas par to, ka tas tiks nopietni apcirpts. Bet vajag — citādi aiz valsts iestādēm valsti neredz.

 

Godmanis: sociālo partneru priekšlikumi budžetam ir pretrunīgi

LETA  09/26/08    Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) sagatavotie priekšlikumi 2009.gada valsts budžeta projektam ir pretrunīgi un kopumā nepiedāvā papildu resursu rašanas iespējas.

Tā uzskata Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC), kopā ar Finanšu ministriju un citām atbildīgajām nozaru ministrijām iepazīstoties ar sociālo partneru sagatavotajiem priekšlikumiem nākamā gada valsts budžeta projektam, informēja premjera preses sekretārs Edgars Vaikulis.

Darba devēju konfederācija 2009.gada valsts budžeta projektam bija piedāvājusi sešus priekšlikumus. Premjers detalizēti komentē katru no šiem priekšlikumiem, norādot iemeslus, kādēļ tie nav realizējami, vai arī pamatojot, ka izteiktais priekšlikums jau tiek realizēts patlaban.

Piemēram, Darba devēju konfederācija aicina nodrošināt grūtībās nonākušos uzņēmumus ar praktisku iespēju veikt atliktos nodokļu maksājumus.

Premjers skaidro, ka termiņa pagarinājums varētu tikt attiecināts arī uz nokavētiem maksājumiem, bet tikai īpašos gadījumos, kad nokavējums ir radies objektīvu iemeslu dēļ, piemēram, darījumu partnera maksātnespējas dēļ.

"Vienlaikus atzīmēju, ka maksāšanas termiņu nevar atlikt uz nenoteiktu laiku, ir jānosaka konkrēts periods, piemēram, pusotrs gads no nodokļu maksājuma maksāšanas termiņa iestāšanās," akcentē Godmanis.

Premjers norāda, ka atšķirībā no pašreizējās kārtības, kas paredz piemērot termiņa pagarinājumu tikai kārtējiem maksājumiem, likumā ir paredzēts iestrādāt regulējumu, kas atļautu termiņa pagarinājumu piemērot arī nokavētiem maksājumiem. Finanšu ministrija jau esot sagatavojusi attiecīgus grozījumus likumā "Par nodokļiem un nodevām", kas tuvākajā laikā tiks iesniegti izsludināšanai valsts sekretāru sanāksmē.

Savukārt Brīvo arodbiedrību savienība 2009.gada valsts budžeta projektam bija piedāvājusi 22 priekšlikumus. Arī par šiem priekšlikumiem Godmanis sniedz detalizētus komentārus, skaidrojot, kādēļ tie nav realizējami, vai arī pamatojot, ka izteiktais priekšlikums jau tiek realizēts patlaban.

Piemēram, Brīvo arodbiedrību savienība rosina noteikt minimālo darba algu 180 latu apmērā, bet ar iedzīvotāju ienākumu nodokli neapliekamo minimumu noteikt 60% apmērā no tās, proti, 108 latu apjomā. Šādu pat metodiku, pēc arodbiedrības domām, vajadzētu pielietot, nosakot atvieglojumu par apgādājamo personu, tas ir, 70% apmērā no neapliekamā minimuma strādājošajam.

Premjers skaidro, ka valdība jau noteikusi minimālo darba algu 180 latu apmērā, taču saistībā ar neapliekamā minimuma un nodokļa atvieglojuma par apgādībā esošām personām paaugstināšanu 2009.gadā neapliekamo minimumu paredzēts palielināt par desmit latiem mēnesī (no 80 latiem līdz 90 latiem), bet nodokļa atvieglojumu par apgādībā esošām personām - par septiņiem latiem mēnesī (no 56 latiem līdz 63 latiem).

Iepriekšminēto regulējumu paredzēs Finanšu ministrijas sagatavotie Ministru kabineta noteikumi, kas līdz septembra beigām tiks iesniegti izskatīšanai valdībā.

Ministru kabineta noteikumos paredzētā palielinājuma rezultātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu pieauguma samazinājums tiek prognozēts 36 miljonu latu apmērā, un jau šobrīd pašvaldības pieprasa šo summu kompensēt caur iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu pārdali.

Vienlaikus premjers norāda: ja neapliekamo minimumu 2009.gadam noteiktu 108 latu apmērā un nodokļa atvieglojumu 76 latu apmērā, tad iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu pieauguma samazinājums tiek prognozēts 100,8 miljonu latu apmērā, kas ietekmēs pašvaldību budžetu ieņēmumus.

Attiecībā par neapliekamā minimuma piemērošanu strādājošo pensionāru algām premjers informē, ka pašreiz grozījumu projekts likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" paredz pāreju no pensijas neapliekamā minimuma uz pensionāra neapliekamo minimumu, kas dod ieguvumu tiem pensionāriem, kuru pensija ir mazāka par neapliekamo minimumu.

"Tādējādi pensionāra nepaliekamo minimumu 165 latu apmērā, ja pensijas apmērs ir mazāks par šo summu, varēs arī piemērot pensionāra cita veida ienākumam," raksta premjers.

Pēc iepazīšanās ar premjera viedokli LDDK ģenerāldirektore Elīna Egle norādīja, ka pašlaik LDDK neredz nekādus ierobežojumus, lai reorganizētu valsts pārvaldi un samazinātu administratīvos izdevumus, nepaaugstinātu nodokļus un veicinātu ekonomisko aktivitāti.

LDDK sagatavotie priekšlikumi ir vērsti uz iespēju veicināt ekonomisko aktivitāti, nodrošinot valstij gan nodokļu ieņēmumus no darba devējiem, gan darbiniekiem, uzsvēra Egle.

LDDK plašāku komentāru par Godmaņa atbildes vēstuli uz LDDK priekšlikumiem gatavojas sniegt pirmdien, 29.septembrī.

 

Zalāns iebilst pret investīciju projektu pārskatīšanu

NRA  09/26/08    Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP) kategoriski iebilst pret valsts investīciju programmas sadalīšanu pēc politiskajiem principiem, jo tas neatbilst pašvaldību interesēm un neveicina mērķtiecīgu valsts atbalsta sniegšanu reģioniem, informē ministra preses sekretāre Dace Kārkliņa.

Jau šā gada jūnijā komisija atbalstīja 75 projektu pieteikumus mērķdotāciju piešķiršanai pašvaldību investīcijām infrastruktūras sakārtošanai un attīstībai, kuru kopējā summa ir 20 872 190 lati.

Pašvaldību vadītāji ir vairākkārt aicinājuši pārskatīt praksi valsts investīciju sadalei pēc politiskiem principiem un valsts atbalstu novirzīt jau iesāktajiem projektiem, lai tos sekmīgi varētu pabeigt un plānot jaunus projektus.

Zalāns aicināja valsts investīciju sadales procesu nepolitizēt un atbalsta piešķiršanā stingri balstīties uz Ministru Kabinetā noteikto kārtību, kas paredz, kā piešķirt, izlietot un uzraudzīt mērķdotācijas pašvaldību investīcijām infrastruktūras sakārtošanai un attīstībai 2008.-2010.gadā.

Pašvaldību investīciju projektu pieteikumus izvērtē un mērķdotācijas piešķir valdības noteikumos noteikta komisija, kurā ir divi pārstāvji no Valsts reģionālās attīstības aģentūras, kā arī astoņi pārstāvji no Satiksmes, Labklājības, Izglītības un zinātnes, Ekonomikas, Veselības un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijām.

Zalāns koalīcijas partnerus aicina būt atbildīgiem un valsts investīcijas dalīt atbilstoši pašvaldību izvirzītajām prioritātēm, nevis pēc politiskajiem principiem.

 

Godmaņa copy/paste*

Elita Veidemane,  NRA  09/26/08    Ir jau saprotams, ka Ministru prezidenta darba laiks sagrafēts pa minūtēm, par stundām nemaz nerunājot. Un vienkāršajam ļautiņam ir skaidrs arī tas, ka ik dienu godātajai amatpersonai priekšā noliek lērumu visādu papīru, kuri jāparaksta. Kur nu vēl atrast laiku, lai tos izlasītu vai, nedod, die"s, tajos iedziļinātos!

Tik smalki šoreiz sanācis arī Ivaram Godmanim, kam PSIA Jūrmalas ātrā palīdzība darbinieki nosūtīja protesta vēstuli ar aicinājumu iedziļināties valsts neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) dienesta problēmās un atcelt paredzamo apvienošanu, pret kuru iestājas liela daļa valsts ātrās palīdzības staciju darbinieku. Vēstulē sīki un smalki aprakstīta situācija šajā medicīnas jomā, pamatojot Veselības ministrijas lielā steigā un milzīgā slepenībā gatavotās NMP reformas bezjēdzīgumu un bezsaimnieciskumu, kurā kā īlens no maisa rēgojas vāji slēpta vēlme realizēt iespējamu afēru.

Likumā noteiktajā laikā jūrmalnieki saņēma Ministru prezidenta Ivara Godmaņa vēstuli. Viņi ar cerībām to vēra vaļā un... ieraudzīja pigu. Nu, varbūt gluži ne pigu, bet ceturtā uzsildījuma zupu gan – tāds kā pelējums jau bija parādījies, tāda kā vecuma piesmaka, vai...

Un kas tad radīja to smacenieku? Vieni un tie paši vārdi. Proti, Ivara Godmaņa atbilde, ko viņš rakstīja jūrmalniekiem, vārds vārdā saskanēja ar Veselības ministrijas valsts sekretāra Armanda Ploriņa atbildi Neatkarīgajai Rīta Avīzei (18.08.08) un viņa vietnieka Jura Bunduļa atbildi Jūrmalas ātrajiem – pēdējā vēstule bija izsūtīta gandrīz vienlaikus ar laikrakstam paredzēto. Protams, Ministru prezidenta atbildē dažas rindkopas bija izlaistas, jo Neatkarīgā vēl bija uzdevusi vienpadsmit jautājumus, uz kuriem Veselības ministrijas klerki atbildēja vispārīgi un frāžaini. Bet attiecībā uz visu pārējo Godmanis, kā smejies, domāja un rakstīja tāpat kā Ploriņš un Bundulis – tukši un bezjēdzīgi.

Jūrmalnieki, izlasījuši svaigās domas lidojumu Ivara Godmaņa vēstulē, jutās kā Slokas celulozes fabrikas notekgrāvī iekrituši: apgalvot, ka tas ir formālas atrakstīšanās paraugs, būtu nepateikt neko. "Tā ir ņirgāšanās par mums, par tiem 170 cilvēkiem, kuri parakstījuši mūsu vēstuli," valsts trešās amatpersonas vēstuli komentēja Jūrmalas ātrās palīdzības vadītājs Uldis Ciekurs. Jūrmalnieki, dabīgi, saprata, ka premjers nav izlasījis viņu vēstuli un darba steigā vienkārši novīzējis to tālākai izskatīšanai, proti, kārtējo reizi ieliekot āzi par dārza laistītāju. Taču šī sapratne nemazina aizvainojumu, kā arī to faktu, ka vēstuli tomēr parakstījis pats Ivars Godmanis. Bet Ministru prezidents, patiesību sakot, varētu kārtīgi izrakstīt piepes minētajiem Veselības ministrijas ierēdņiem, kuri, acīmredzot uzskatīdami ātrās palīdzības mediķus par galīgiem pajoliņiem, uztaisa normālu copy/paste, proti, pārkopē paši savas atbildes un ielīmē tās Godmaņa atbildē, sak, varbūt kāds tam visam noticēs!

P. S. Ļoti interesantas ir divas lietas. Pirmkārt, it kā Godmaņa rakstītās vēstules beigās nav pievienots tās sagatavotāja uzvārds un tālrunis (Ploriņš, Bundulis?). Bet mēs taču gribētu vismaz telefoniski apsveikt vēstules autoru lielisko prasmi veikt operāciju copy/paste. Otrkārt, Godmaņa vēstule, to noskenējot, atklāja jauku iespēju: Ministru prezidenta parakstu ir iespējams likt jebkurā dokumentā, kas tiek sūtīts pa epastu! Un to iespējams izdarīt kaut vai joka pēc. Atliek tikai sacerēt tekstu, bet Ivara Godmaņa parakstu ielikt teksta beigās ar copy/paste palīdzību. Piedodiet, bet te ož vai nu pēc krāpšanas, vai nu pēc kriminālas nevīžības. Vai tiešām elektroniskais paraksts – ja tas tāds ir – tik viegli ir nozogams?

*Copy/paste – kopē un ielīmē angļu val.

 

Rubiks kandidēs Eiropas Parlamenta vēlēšanās

LETA  09/27/08    Latvijas Sociālistiskās partijas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks nākamgad apvienības "Saskaņas centrs" deputātu kandidātu sarakstā noteikti startēs Eiropas Parlamenta vēlēšanās, apliecināja politiķis. Rubiks 1991.gada janvārī bija Latvijas Kompartijas Centrālās komitejas 1.sekretārs un par darbībām, kas vērstas uz vardarbīgu valsts varas gāšanu, tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem.

Rubiks no cietuma tika atbrīvots 1997.gada novembrī, bet sodāmība viņam tika dzēsta 2005.gada 5.novembrī.

Rubiks iepriekš stāstīja, ka labprāt kandidētu Saeimas vēlēšanās, bet patlaban tas nav iespējams, jo likums par Saeimas vēlēšanām liedz Latvijas pilsoņiem, kuri pēc 1991.gada 13.janvāra darbojās Latvijas Komunistiskajā partijā, kandidēt Saeimas vēlēšanās. Šāds aizliegums ir spēkā arī pašvaldību vēlēšanās.

Eiropas Parlamenta vēlēšanās likums neliedz kandidēt ne bijušajiem komunistiem, ne čekistiem.

Šā gada jūnijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) apmierināja bijušā Saeimas deputāta un iekšlietu ministra Jāņa Ādamsona sūdzību pret Latvijas valsti par aizliegumu viņam kā bijušam Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekam kandidēt Saeimas vēlēšanās un piesprieda valstij izmaksāt viņam kompensāciju 10 000 eiro (7020 latu) apmērā. Latvijas valdība šo spriedumu ir pārsūdzējusi.

Ādamsons pastāstīja, ka "Saskaņas centra" vadība ir paudusi gatavību iekļaut viņu gan SC Eiropas Parlamenta, gan Rīgas domes deputātu kandidātu sarakstā, atstājot izvēli paša Ādamsona ziņā.

"Es nekad neesmu vēlējies braukt prom no Latvijas, pat, būdams amatos, centos izvairīties no ārzemju komandējumiem," apgalvoja Ādamsons.

Tā kā ECT pirmās instances tiesas spriedums ir viņam labvēlīgs un arī Satversmes tiesa savā 2006.gada 15.jūnija spriedumā ir norādījusi, ka likumdevējam būtu jāparedz iespēja individualizēt Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punktā noteikto ierobežojumu, ņemot vērā katra atsevišķā indivīda nopelnus un sasniegumus Latvijas Republikas labā, bijušais Saeimas deputāts, Aizsardzības spēku Robežsargu brigādes priekšnieks un iekšlietu ministrs Ādamsons ir pārliecināts, ka netiks likti šķēršļi viņa vēlmei kļūt par Rīgas domes deputātu.

Pēc Ādamsona domām, ceļā uz galvaspilsētas pašvaldības deputāta mandātu viņam nestāsies arī Centra rajona tiesas 2004.gada 8.jūnija notiesājošais spriedums, ar kuru bijušais Saeimas deputāts un parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājs Jānis Ādamsons atzīts par vainīgu dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā pedofilijas skandāla laikā un viņam piemērots naudas sods 130 minimālo algu jeb 10 400 latu apjomā. 2007.gada 19.februārī Augstākā tiesa (AT) atstāja šo spriedumu negrozītu.

Saskaņā ar apsūdzību Ādamsons, būdams valsts amatpersona, tīšām publiski izplatījis par toreizējo premjeru Andri Šķēli (TP), tieslietu ministru Valdi Birkavu (LC) un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoru Andreju Sončiku aizskarošas un neslavu ceļošas ziņas, zinot, ka tās ir nepatiesas.

Ādamsons ir paspējis būt gan PSKP, gan "Latvijas ceļa", gan Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs, bet 2005.gada novembrī bijušais LSDSP priekšsēdētāja biedrs iestājās SC ietilpstošajā Tautas saskaņas partijā, paziņojot, ka LSDSP "no internacionālistiskas partijas kļuvusi par politisku spēku, kas pārstāv nacionālistisku nišu".

 

Pilsoniskā savienība aicina Saeimu un valdību uzlabot tautsaimniecības vidi

LETA  09/28/08    Pilsoniskās savienības (PS) Tautsaimniecības grupa pieņēmusi rezolūciju par ilgtspējīgu Latvijas tautsaimniecību, kurā aicina Saeimu un valdību kvalitatīvi uzlabot uzņēmējdarbības vidi, novēršot atsevišķu interešu grupu protekcionismu un nodrošinot brīvu, godīgu un netraucētu konkurenci.

PS uzskata, ka tikai tas varētu veicināt cenu pieauguma mazināšanos.

Rezolūciju PS Tautsaimniecības grupa pieņēmusi seminārā "PS zīmoltēmas tautsaimniecībā", kas norisinājās sestdien, 27.septembrī, informēja PS preses sekretāre Dace Balode.

PS norāda, ka "pēc vairāku gadu šķietamas straujas ekonomiskās attīstības un ilgstošas nerēķināšanās ar ekonomistu ieteikumiem, valdības politika izraisījusi valsts tautsaimniecības lejupslīdi ar smagām sociālām sekām" un šādā situācijā valdībai un Saeimai ir neatliekami, atbildīgi un mērķtiecīgi jārīkojas.

Kā rīcības virzienus PS rezolūcijā norāda ne tikai uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, bet arī veikt konkrētus pasākumus, kas veicinātu ražošanas izaugsmi atbilstoši zinātnes un tehnoloģiju progresam un palīdzētu radīt jaunus produktus ārējiem tirgiem.

PS Tautsaimniecības grupa arī norāda, ka jānodrošina laba pārvaldība un uzņēmējdarbību veicinoša visu līmeņu pārvaldes darbinieku attieksmi kā izšķirīgi svarīgu priekšnoteikumu Latvijas ražošanas attīstībai, kā arī līdzsvarotas ekonomiskās izaugsmes interesēs jāīsteno mērķtiecīga struktūrpolitika.

Savienības Tautsaimniecības grupa norāda, ka ekonomisko izaugsmi stimulēs jaunu uzņēmumu radīšana, jaunu produktu piedāvājums un jauni eksporta tirgi.

Diemžēl globālās ekonomikas satricinājumi un kopējā tirgus stagnācija rada nelabvēlīgus priekšnoteikumus Latvijas produkcijas noietam šajos tirgos un šādā situācijā izšķiroša ir atbilstoša nodokļu politika un tiešās palīdzības metodes. PS norāda, ka valstij jānodrošina nepieciešamais atbalsts uzņēmumu kooperācijai un mārketingam, sekmējot to ieiešanu citu valstu tirgos, jāiesaistās ES valstu sadarbībā, iekarojot jaunus trešo valstu noieta tirgus.

Tāpat jāspēj pielietot visus ES piedāvātos līdzekļus - tieši tie tuvākajā nākotnē ir nozīmīgākais investīciju avots, turklāt Latvijai jāorientējas uz Šveices tipa atbalsta politiku nelieliem uzņēmumiem, kas ražo neliela apjoma augstas kvalitātes produktus, uzskata PS.

"Valstī bez kavēšanās jāveicina konkurence enerģētikas jomā, stimulējot vietējo atjaunojamo, alternatīvo enerģijas resursu ražošanu un patēriņu, īpaši kurināmā un siltumenerģijas sektorā. Šāda politika atbilst ES enerģētikas politikas nostādnēm, turklāt tas sekmē jaunu uzņēmumu veidošanu," teikts rezolūcijā.

Attīstībai novirzāmi ES un publiskās un privātās partnerības līdzekļi. Konkurence siltuma un kurināmā tirgū veicinās ekonomisku īres mājokļu tirgus izveidi, kur mājokļu renovācijai arī jāizmanto publiskās un privātās partnerības līdzekļi, norāda savienība.

Tāpat PS pauž uzskatu, ka jāpievērš īpaša uzmanība Latvijas pārtikas produkcijas īpatsvara adekvāta palielināšana atbilstoši vietējam patēriņam, izejvielu apstrādes rūpniecībai un atjaunojamās enerģijas ražošanai. Ir nepieciešama inovatīva zemes resursu izmantošana, kas stimulē uzņēmējdarbību laukos.

PS Tautsaimniecības grupa arī uzskata, ka Latvijas ekonomiskā situācija ir sarežģīta, taču, realizējot mērķtiecīgu struktūrpolitiku un tautsaimniecību stimulējošus pasākumus, ir iespējams mazināt tuvākajā laikā gaidāmo sociālekonomisko spriedzi un radīt priekšnoteikumus Latvijas izaugsmei.

 

Aprit 20 gadi kopš atļauta sarkanbaltsarkanā karoga lietošana

LETA  09/29/08    Šodien aprit 20 gadi kopš Latvijas PSR Augstākās Padomes (AP) Prezidijs pieņēma dekrētu, kas atļauj tautas, darba un ģimenes svētkos, piemiņas dienās, kultūras un masu pasākumos lietot sarkanbaltsarkano karogu un izmantot tradicionālos kultūrvēsturiskos simbolus - auseklīti, saulīti un citus.

Latvijas valsts sarkanbaltsarkanā karoga krāsu un to salikuma vēsture sniedzas tālā pagātnē, jo tā pamatā ir seno cēsnieku kara karogs no 13.gadsimta. Par to vēsta vecākā Livonijas Atskaņu hronika vācu valodā.

1917. gada maijā Latvijas valsts karoga dizainu izstrādāja mākslinieks Ansis Cīrulis. Uz karoga zīmējuma tika uzrakstīts "Latviešu karogs. Sarkans karogs ar šauru baltu sloksni vidū, baltā sloksne 1/5 daļa no karoga platuma".

Latvijas valsts karogu ar likumu pirmo reizi apstiprināja Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste 1921.gada 15.jūnijā.

Likums noteica karoga krāsu proporcijas 2:1:2, bet sarkanās krāsas tonis vēl palika neprecizēts, kā arī nebija dotas karoga garuma un platuma attiecības. Latvijas valsts karoga juridisko spēku 1922.gada 15.februārī noteica apstiprinātā Latvijas Republikas Satversme.

Lai tiktu lietoti pareizas krāsas un samēru karogi, bija nepieciešams izdot sīkākus noteikumus, tāpēc 1922. gada 25. augustā tika publicēti Ministru prezidenta Zigfrīda Meierovica parakstītie noteikumi, kas saglabāja agrāk apstiprinātās valsts karoga krāsu joslu attiecības, un pirmo reizi noteica sarkanās krāsas toni (karmīns).

No 1940.gada sarkanbaltsarkanais karogs kā oficiāls valsts karogs bija aizliegts, bet sākoties Padomju Savienības sabrukumam un latviešu tautas nacionālajai atmodai, 1988.gadā sarkanbaltsarkanais karogs piedzīvoja savu atdzimšanu.

1988.gada 29.septembrī Latvijas PSR AP Prezidija dekrēts apstiprināja vēsturiski izveidojušos sarkanbaltsarkano krāsu salikumu par latviešu tautas kultūrvēsturisko simbolu, un 1988.gada 11.novembrī Rīgā, Daugavmalā, pulcējās tūkstošiem cilvēku, lai būtu klāt sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanā Rīgas pils Svētā Gara tornī.

1990.gada 15.februārī karogu apstiprināja par Latvijas PSR karogu, bet 1991.gada 16.janvārī, barikāžu laikā, Latvijas Republikas AP izdarīja grozījumus iepriekš minētajā likumā, un sarkanbaltsarkanais karogs kļuva par Latvijas Republikas valsts karogu.

 

Aptauja: Septembrī Saeimā iekļūtu SC, ZZS un JL

LETA  09/29/08    Ja Saeimas vēlēšanas notiktu septembrī, 5% barjeru pārvarētu un parlamentā iekļūtu apvienība "Saskaņas centrs" (SC), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un "Jaunais laiks" (JL), šodien, atsaucoties uz pētījumu centra "Latvijas fakti" veikto aptauju, ziņo laikraksts "Diena".

Par SC savu balsi atdotu 10,9%, par ZZS - 5,3%, par JL - 5,1%.

Tām seko Tautas partija (TP), par kuru augustā balsotu 4% vēlētāju. Tik pat liels vēlētāju atbalsts būtu nesen Aigara Štokenberga un Arta Pabrika dibinātajai partijai "Sabiedrība citai politikai".

Par LPP/LC balsotu 3,7%, par apvienību "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) - 3,1% vēlētāju.

3,1% vēlētāju atbalstu iegūtu "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK (TB/LNNK), 2,5% - Sandras Kalnietes un Ģirta Valda Kristovska partija "Pilsoniskā savienība" (PS).

Par "Visu Latvijai" balsotu 1,5% vēlētāju.

Aptauja liecina, ka 34,4% pilsoņu vēl nav izlēmuši, kuru partiju atbalstīs, bet 17,8% uz vēlēšanām neietu.

 

Valdības un sociālo partneru tikšanās joprojām bez rezultātiem

LETA  09/29/08    Arī trešā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēde, kurā diskutēja par nākamā gada valsts budžeta veidošanu, šodien beidzās bez rezultātiem. Puses pieņēma zināšanai sociālo partneru iesniegtos priekšlikumus un valdības sniegtās atbildes uz tiem, tomēr nekādi lēmumi netika pieņemti, nolemjot, ka nākamā un, visticamāk, arī izšķirošā NTSP sēde notiks šo piektdien, 3.oktobrī, plkst.14.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers pēc sēdes ar ironiju žurnālistiem norādīja, ka vienīgā šodien panāktā vienošanās ir tā, ka nākamā sēde notiks piektdien.

Arodbiedrības joprojām paliek pie uzstādījuma, ka valdībai ir jākompensē inflācijas radītais sadārdzinājums, diskutējot par iespējamajiem kompensēšanas mehānismiem, piemēram, ar nodokļiem nepaliekamā minimuma paaugstināšanu.

Arodbiedrības joprojām esot gatavas diskusijām ar valdību, jo uzskata, ka visas sociālās grupas, piemēram, mediķi un policisti, nav atbildīgas par ekonomisko situāciju valstī un zināma atbildība ir jāuzņemas arī valdībai.

Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) gan joprojām bija skeptisks par iespēju rast papildu līdzekļus sociālo partneru prasību izpildei.

Ministru prezidents uzsvēra, ka papildu ārējie finanšu resursi nav iespējami un jebkādu palielinājumu var veikt, tikai pārskatot esošos resursus.

Rīt, 30.septembrī, valdība ieplānojusi skatīt jautājumu par iepriekš doto uzdevumu ministrijām samazināt tēriņus par 10,68%, un pēc šīs sēdes varētu būt lielāka skaidrība par to, vai esošajā situācijā ir iespējams rast kādus papildu līdzekļus.

Godmanis arī norādīja, ka, ja arodbiedrības paliks pie savām kategoriskajām prasībām par inflācijas kompensēšanu, nekādu kompromisu no valdības puses nebūšot.

Sēdes laikā Godmanis arī nesniedza skaidru atbildi sociālo partneru ierosinājumiem par neapliekamā minimuma palielināšanu, uzsverot, ka pagaidām neesot pilnvarots neko teikt. Tāpat premjers norāda, ka minimuma palielināšana atstās iespaidu uz pašvaldību budžetiem.

Arodbiedrības arī rosinājušas likvidēt parlamentāro sekretāru posteņus, ko valdība tomēr neatbalstīs. Tāpat netiks atbalstīts ierosinājums pilnībā atteikties no valsts sekretāru vietniekiem. Vienīgais kompromiss būs nākamā gada budžetā paredzēt mazāku valsts sekretāru vietnieku skaitu, piemēram, dažām ministrijām tas sarukšot no deviņiem uz diviem.

Jau ziņots, ka arī otrajā tikšanās laikā 16.septembrī ar sociālajiem partneriem valdība nemainīja savu līdzšinējo nostāju algu iesaldēšanas jautājumā.

Toreiz gandrīz trīs stundas noritēja kārtējā NTSP sēde, kurā sociālie partneri iepazīstināja ar saviem priekšlikumiem un redzējumu budžeta veidošanā, tomēr nekādas konkrētas vienošanās netika panāktas.

 

Baštiks piesardzīgi vērtē sabiedrības integrācijas funkciju pārņemšanu

LETA  09/29/08    Bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks (LPP/LC) piesardzīgi vērtē Bērnu un ģimenes lietu ministrijas (BĢLM) iespējas sabiedrības integrācijas funkciju pārņemšanā un norāda, ka nevēlas pārsteigties ar kādiem secinājumiem pirms normatīvā akta pieņemšanas par Sabiedrības integrācijas lietu sekretariāta likvidāciju.

Kā ziņots, pagājušajā nedēļā valdības koalīcijas partiju politiķi vienojās likvidēt divus no trim īpašu uzdevumu ministru sekretariātiem, tostarp arī Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās ministra sekretariātu, tā funkcijas nododot BĢLM.

"Mēs prātīgi pieiesim šim jautājumam un necentīsimies sev mākslīgi piesaistīt funkcijas, kas nebūtu saistītas ar bērnu vai ģimenes lietu jautājumiem, jo BĢLM uzstādījums nav par visu varu uzurpēt Sabiedrības integrācijas lietu sekretariāta funkcijas," norādīja Baštiks, vienlaikus uzsverot, ka daudzas ar sabiedrības integrāciju saistītas lietas BĢLM jau iepriekš ir veikusi.

Kā piemēru BĢLM iepriekš īstenotajām sabiedrības integrācijas aktivitātēm ministrs min sadarbības veidošanu ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, veidojot jauniešu politiku valstī, kā arī dažādus ar sociālajiem pabalstiem saistītus jautājumus. "Sociālie pabalsti vai valsts programmas nav domātas tikai vienas tautības vai zināmas vecuma grupas pārstāvjiem, un šajos jautājumos pieeja vienmēr ir bijusi tāda, lai tie kalpotu visai sabiedrībai," uzsvēra Baštiks.

Ministrs arī piebilda, ka īpaši šobrīd, kad situācija valstī ir grūta un izskatās, ka tuvākajā nākotnē nebūs nekas īpaši vieglāks, jādara viss un visiem, lai sabiedrība būtu saliedētāka un citam citu jāatbalsta, sniedzot palīdzīgu roku savam tuvākajam.

 

Rīgas dome neatbalsta Sv.Pētera baznīcas nodošanu Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai

LETA  09/30/08    Rīgas dome šodien pēc pusotru stundu garām debatēm neatbalstīja lēmumprojektu par Svētā Pētera baznīcas nodošanu Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai (LELB).

Par lēmumprojektu nobalsoja 19 domnieki, pret bija 22, bet seši atturējās.

Pirms domes sēdes pie Rātsnama piketā pulcējās vairāki desmiti cilvēku, kuri vēlāk uzturējās domes sēžu zāles balkonā un ar aplausiem sagaidīja katru runātāju, kurš iebilda pret baznīcas atdošanu luterāņiem.

Kā ziņots, Rīgas domes Pilsētas īpašuma un privatizācijas lietu komitejas deputāti septembra sākumā atbalstīja baznīcas nodošanu LELB.

Gan "par", gan "pret" baznīcas nodošanu balsoja pa pieciem deputātiem. Tā kā komitejas priekšsēdētājs Andris Ameriks (LPP/LC) balsoja "par", tad komitejas lēmums bija atbalstīt baznīcas nodošanu LELB.

Kā aģentūrai LETA iepriekš norādīja LELB Sabiedrisko attiecību komisijas vadītājs Ivars Kupcis, LELB nebūs problēmu ar Svētā Pētera baznīcas ikdienas uzturēšanu, turklāt arī iepriekšējā LELB pieredze citu dievnamu apsaimniekošanā parāda, ka Evaņģēliski luteriskā baznīca pietiekami sekmīgi uztur daudzas lielas un vēsturiskas dievnama ēkas, no kurām uzskatāmākais piemērs ir Rīgas Doms, kuru LELB savā īpašumā ieguva pirms trim gadiem.

Vienlaikus Kupcis norādīja, ka ir nepieciešami apjomīgi līdzekļi gan Pētera, gan Doma baznīcu restaurācijai un šinī ziņā baznīca joprojām cer uz valsts un pašvaldības atbalstu, jo minētās ēkas ir valsts mēroga arhitektūras pieminekļi un kultūras mantojuma vērtības.

Kā ziņots, šajā jautājumā Rīgas domes viedokli lūgusi paust Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija.

Savukārt Rīgas domes Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas deputāti uzskata, ka Sv.Pētera baznīcai arī turpmāk būtu jāpaliek pilsētas īpašumā.

Saeima 5.jūnijā pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja Sv.Pētera baznīcas likumu. Par likumu balsoja 58 deputāti, pret - 24, bet balsojumā atturējās astoņi deputāti.

Izskatīšanai Saeimas komisijām Sv.Pētera baznīcas likumu nodeva 2006.gada 7.septembrī.

Likumprojektā tiek paredzēts noteikt LELB īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu - Rīgas Svētā Pētera baznīcas ēku un zemi zem tās. Likumprojekts arī nosaka īpašnieka pienākumu pienācīgi rūpēties par tā īpašumu, gan uzturot to, gan arī ieguldot tajā nepieciešamās investīcijas.

Vienlaikus, ņemot vērā to, ka Rīgas Sv.Pētera baznīca un tajā esošās mākslas vērtības ir Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa, likumprojekts īpaši uzsver, ka LELB pienākums ir gādāt par to saglabāšanu, uzturēšanu un pienācīgu izmantošanu.

Likumprojektā noteikta Rīgas Sv.Pētera baznīcas izmantošanas un finansēšanas kārtība, valsts, Rīgas pilsētas pašvaldības un LELB savstarpējās attiecības Sv.Pētera baznīcas kā kultūras pieminekļa saglabāšanā.

Reliģisko darbību Sv.Pētera baznīcā reglamentē Reliģisko organizāciju likums un citi normatīvie akti. Tā tiks izmantota kā kulta celtne, koncertu, tematisku izstāžu par pilsētas attīstību un arhitektūru, mākslas darbu izstāžu, kultūras pasākumu norises vieta, kā arī kā starptautiska kultūras tūrisma objekts, kas ikdienā ir pieejams apmeklētajiem.

Sv.Pētera baznīcas skatu tornis tiek izmantots kā tūrisma objekts.

Rīgas pilsētas pašvaldībai ar šo likumu tiek noteiktas tiesības bez atlīdzības izmantot Sv.Pētera baznīcu kā pilsētai nozīmīgiem notikumiem veltītu svētbrīžu un pasākumu norises vietu. Citiem, šajā likumā neminētiem mērķiem Sv.Pētera baznīcu var izmantot, par to vienojoties ar LELB, ievērojot šā likuma un citu normatīvo aktu prasības.

Tiks izveidota Sv.Pētera baznīcas padome, kuras nolikumu izstrādās LELB, saskaņojot to ar Rīgas pilsētas pašvaldību. Padomē būs pieci locekļi - trīs LELB pārstāvji un divi Rīgas pilsētas pašvaldības pārstāvji. Padome katru gadu līdz 31.janvārim apstiprinās pasākumu plānu, kurš būs saistošs abām iesaistītām pusēm.

Likumprojekts paredz, ka Sv.Pētera baznīcas uzturēšanai nepieciešamos izdevumus sedz LELB. Latvijas valsts piedalās baznīcas izpētes, konservācijas un restaurācijas finansēšanā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Pašvaldības var piedalīties Sv.Pētera baznīcas uzturēšanā, kā arī tās izpētes, konservācijas un restaurācijas finansēšanā.

Likumprojektā arī paredzēts, ka "Sv.Pētera baznīcas atsavināšana un tās noteikumi saskaņojami ar Ministru kabinetu".

Pret likumprojektu iebilda deputāts Juris Sokolovskis (PCTVL), kurš norādīja, ka vienīgais dokuments par Rīgas domes attieksmi pret šo likumprojektu ir Rīgas mēra Jāņa Birka (TB/LNNK) 2006.gada 23.aprīļa vēstule par to, ka viņš neiebilst pret Sv.Pētera baznīcas nodošanu luterāņiem, bet Rīgas domes deputāti par to nav lēmuši.

Arī Sergejs Dolgopolovs (SC) norādīja, ka Sv.Pētera baznīcas ēka ir pilnībā atjaunota pēc Otrā pasaules kara par nodokļu maksātāju līdzekļiem.

Savukārt deputāts Pēteris Tabūns (TB/LNNK) uzsvēra, ka Pētera baznīca celta nevis kā muzejs, nevis kā koncertzāle, bet kā baznīca. "Un kā baznīcai tai būs palikt," teica Tabūns.

Deputāts Imants Kalniņš (TB/LNNK) atzina, ka ir diezgan komiski, ka citu konfesiju pārstāvji nāk Saeimā un spriež par luterāņu baznīcas lietām. "Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pienākas, un Dievam, kas Dievam pienākas. Baznīca pienākas Dievam. Tieši tādēļ no Kristus katedrāles tika izmests ārā planetārijs. Un tieši tādēļ mēs arī pieņemsim šo likumprojektu pirmajā lasījumā," teica Kalniņš.

Sv.Pētera baznīca vēstures avotos pirmo reizi ir minēta 1209.gadā. Tā bija feodālā laikmeta Rīgas pilsoņu galvenā sakrālā celtne, kurā darbojās viena no vecākajām pilsētas skolām.

Baznīca vismaz trīs reizes nopietni pārbūvēta un paplašināta. 64,5 metrus augstā baznīcas torņa konstrukcija 17.gadsimtā bija sava laika augstākais koka konstrukcijas tornis Eiropā. 1721.gadā koka tornis nodega, bet 1743.-1746.gadā to atjaunoja, un tad torņa kopējais augstums bija 120,7 metri.

Otrā pasaules kara laikā, 1941.gada 29.jūnijā, Sv.Pētera baznīcas tornis atkal nodega. 1954.gadā tika veikti baznīcas konservācijas darbi, bet torni atjaunoja 1968.-1973.gadā. Baznīcas interjera restaurācija tika pabeigta 1984.gadā.

Padomju laikā Sv.Pētera baznīcā tika iemitināts Arhitektūras un pilsētbūvniecības propagandas centrs, kas jau sen ir pārtraucis savu darbību.

 

Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Stiprais atkāpjas no amata, vietā nāk Rinkēvičs

LETA  09/30/08    Šodien Valsts prezidents Valdis Zatlers pieņēmis Valsts prezidenta kancelejas vadītāja Eduarda Stiprā iesniegumu par atkāpšanos no amata, aģentūru LETA informēja Prezidenta preses dienestā.

Stiprais no amata atkāpjas jau no rītdienas, 1.oktobra.

Stiprais nolēmis turpināt karjeru diplomātiskajā dienestā. Valsts prezidenta kancelejas vadītāja pienākumus viņš pilda kopš 2007.gada 9.jūlija. Pirms tam no 2004.gada decembra viņš bija Latvijas pastāvīgais pārstāvis Eiropas Savienībā.

Valsts prezidenta kancelejas vadītāja amatu turpmāk pildīs līdzšinējais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs, kura piekrišanu pildīt šo amatu saņēmis Zatlers.

Rinkēvičs jaunos pienākumus sāks pildīt pēc nepieciešamo formalitāšu nokārtošanas. Pagaidām Stiprā pienākumus pildīs Valsts kancelejas vadītāja vietnieks Ēriks Ozols.

Rinkēvičs Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra pienākumus pilda kopš 1997.gada augusta.

 

VID uzsāk kriminālprocesu pret KNAB amatpersonu

Diena  09/30/08    Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Finanšu policija uzsākusi kriminālprocesu pret Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieku par iespējamu uzņēmējdarbības veikšanu bez reģistrēšanas, radot būtisku kaitējumu valstij, kā arī par nepatiesu ziņu norādīšanu 2006. un 2007.gada valsts amatpersonas deklarācijās.

VID darbinieki konstatējuši, ka valsts amatpersonas deklarāciju datos par 2006. un 2007.gadu nesakrīt informācija par nekustamā īpašuma darījumiem, kā arī deklarācijās norādīta nepareiza informācija, jo nav uzrādīts hipotekārā kredīta palielinājums.

Iegūta informācija, ka KNAB amatpersonai pieder ekspluatācijā vēl nenodota dārza māja, kas realitātē ir trīsstāvu māja. Informācijas pārbaudes laikā konstatēts, ka KNAB amatpersona valsts amatpersonas deklarācijās nav uzrādījusi visus darījumus, kas saistīti ar ēkas būvniecības izmaksām, darījumu apmēru un darījumu puses. Likums nosaka, ka jāuzrāda darījumi, ja to summa pārsniedz 20 minimālās mēnešalgas, kas 2007.gadā bija Ls 2 400, norāda VID.

Pamatotas aizdomas par iespējamo uzņēmējdarbības veikšanu bez reģistrēšanas VID izmeklētājiem balstītas uz faktiem par KNAB amatpersonas rīcību ar transportlīdzekļiem. VID noskaidrojis, ka laika periodā no 2003. līdz 2008.gadam KNAB amatpersona iegādājusies un pārdevusi vairākus transportlīdzekļus, kuru norādītā darījumu vērtība neatbilst reālajai tirgus vērtībai. Šobrīd amatpersonai pieder viena Mercedes automašīna un trīs motocikli – Kawasaki, Ducati un Honda.

Ar KNAB Dienai sazināties neizdevās.  Komentārus par amatpersonu, pret kuru uzsākts kriminālprocess, birojs pagaidām nav sniedzis.

Šī jau ir otrā KNAB amatpersona, kas pēdējā laikā nonākusi uzmanības centrā saistībā ar iespējamām nelikumībām. Iepriekš pēc premjera un iekšlietu ministra uzdevuma KNAB pārbaudīja izmeklētāja Jura Juraša finanšu darījumus. KNAB atzina, ka nav pamata rosināt disciplinārlietu pret biroja amatpersonu, jo tās darbībā nav saskatāms likuma pārkāpums. 

 

Pašvaldībām piešķirs 940 900 latus bezmaksas datoru un interneta izmantošanai

DELFI  09/30/08    Ministru kabinets otrdien atbalstīja Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) sagatavoto rīkojumu par mērķdotāciju piešķiršanu no valsts budžeta, lai nodrošinātu iespēju iedzīvotājiem pašvaldību bibliotēkās bez maksas izmantot internetu un datorus, informēja RAPLM.

Bibliotēku likums nosaka, ka valsts un pašvaldību bibliotēku lietotājiem ir tiesības bez maksas izmantot publiski pieejamos datorus, internetu un vispārpieejamos elektroniskās informācijas resursus.

RAPLM ir aprēķinājusi visām pašvaldībām piešķiramās mērķdotācijas summu, kas sastāda 940 900 latus. Rīkojuma projekta izpildi nodrošinās Valsts Reģionālās attīstības aģentūra.

 

Taupības laikā VOAVA direktore sadala prēmijas

LETA  10/01/08    Laikā, kad veselības ministrs Ivars Eglītis (TP) cenšas atrast līdzekļus mediķu algu paaugstināšanai, Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras (VOAVA) direktore Lūcija Akermane 22.septembrī parakstījusi rīkojumu par prēmiju piešķiršanu.

Šodien Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas un sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis informēja Eglīti un deputātus, ka viņa rīcībā ir VOAVA direktores rīkojums par prēmiju algas apmērā piešķiršanu piecas reizes gadā.

Eglītis apstiprināja, ka viņš zina par šāda rīkojuma esamību un jau ir pieprasījis Akermanei iesniegt rakstisku paskaidrojumu par rīkojuma pamatotību.

"Esmu satriekts, ka kāda ministrijas pakļautībā esoša iestāde patlaban var izdot šādus rīkojumus par profilaktisku prēmiju piešķiršanu. Kāds patlaban ir pamatojums prēmiju piešķiršanai, tikai ikdienas darbs. Viņiem nebija tiesību izmaksāt prēmijas," sašutumu pauda Eglītis.

Saeimas deputāte Sarmīte Ķikuste (JL) ministram apakškomisijas sēdē vaicāja, kāpēc VOAVA sākotnēji strādāja tikai trijos kabinetos, bet tagad tās ierēdņi strādā trijos stāvos.

Arī Apinis ministram pārmeta lielo birokrātiju, jo viņš aprēķinājis, ka Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca gada laikā VOAVA dažādos pārskatos nodod divas tonnas papīra. Ministrs paskaidroja, ka jau šogad visi dokumenti, kuri tiek aizpildīti elektroniski, vairs netiek izdrukāti papīra formātā, bet aģentūru darbiniekiem tie ir jānosūta elektroniskā formātā.

 

Viedoklis: Pēc šausmām bez gala nāk šausmīgs gals

Arnis Kluinis,  NRA  10/01/08    Ministru prezidents Ivars Godmanis un finanšu ministrs Atis Slakteris moka sevi un citus ar valsts pārvaldes aparāta samazināšanu kā ar uzmācīgu ideju. Katru aicinājumu samazināt darbinieku skaitu pārvaldes iestādēs viņi nobeidz ar piebildi, ka finansiālais ieguvums no šāda samazinājuma būšot neliels vai simbolisks, bet tomēr nepieciešams.

Kam un kāpēc nepieciešams?! Vai patiešām Ministru prezidentam, finanšu ministram un visiem pārējiem ministriem, valsts sekretāriem un vēl daudzām citām štatu samazināšanas kampaņā iesaistītajām amatpersonām darīt nav ko, ja jārīko šāda kampaņa kampaņas pēc? Tādā gadījumā štatu samazināšanas kampaņa ir vairāk nekā nepieciešama, lai ministri un viņu darbinieki beidzot tomēr sāktu strādāt, nevis tērētu laiku tik muļķīgā veidā kā patlaban. Jautājums tikai, kā sarīkot šo kampaņu tā, lai kampaņas rīkošanas izdevumi neizrādītos jūtami lielāki par štatu samazināšanas sniegtajiem ietaupījumiem.

Atbilde uz šo jautājumu ir pēc definīcijas jāzina visiem tiem cilvēkiem, kuri padomju laikā beiguši vismaz vidusskolu ar tās sabiedrības mācības stundām, kurās bija kaut vai jāiekaļ no galvas formula par kvantitātes pāreju kvalitātē. I. Godmanim un visiem viņa ministriem šī formula ir mācīta gan skolā, gan augstskolā, bet mācījušies viņi ir tik acīmredzami slikti, ka atliek jautāt par viņu atbilstību ieņemamajiem amatiem. Tieši ar šādu jautājumu pagājušopiektdien pie Saeimas bija sapulcējušies vairāki tūkstoši cilvēku. Cerēsim, ka atbildi viņi saņems drīzāk, nekā pienāks jaunās apkures sezonas rēķini.

Ja Godmanis un viņa komanda būtu apguvuši kvantitātes un kvalitātes attiecību gudrību kaut padomjlaiku trijnieciņu līmenī, valsts būtu pasargāta no visām tām muļķībām, kādas valdība dara jau pusgadu līdz šai baltai dienai. Proti, Godmanis kašķējas ar ministriem, ministri – ar saviem valsts sekretāriem, valsts sekretāri – ar aģentūru un departamentu direktoriem utt. līdz valsts iestāžu apkopēju brigadieriem par to, vai no ministrijas atlaist vienu valsts sekretāra vietnieku un divus apkalpojošā personāla darbiniekus, vai tomēr divus vietniekus un vienu apkopēju, šoferi vai sargu. Visi iesaistītie cilvēki saprot šo izdarību bezjēdzību, bet dara un darīs jebko, par ko vien valsts maksā algu. Daudzi procesa dalībnieki ir arī sapratuši, kā izmantot tagadējo situāciju ar vislielāko labumu sev. Tagad priekšniecībai ir jāizturas ar izpratni pret neizslaucītu grīdu pat paša ministra kabinetā, jo slaucīšanas vietā cilvēki ir nodarbojušies ar slaucīšanas izmaksu optimizācijas problēmu, ko Godmanis licis uzskatīt par daudz svarīgāku nekā jebkuras grīdas (ne)tīrība.

Labā ziņa par visām šīm izdarībām ir tāda, ka likums par kvantitātes pāreju kvalitātē turpina darboties neatkarīgi no tā, vai Godmanis to zina, nezina vai izliekas nezinām. Varbūt viņš bija teicamnieks zem marksisma ļeņinisma maskas pasniegtajā Hēgeļa filozofijā un tagad tikai tēlo nezinīti, kurš paralizē valsts aparātu savas muļķības dēļ. Varbūt viņš uzskata par pareizāku visvisādi veicināt valsts aparāta paralīzes pazīmju daudzumu (kvantitāti, kvantumu), jo tikai tad šajā aparātā varēs notikt kvalitatīvas (šajā nozīmē gan ne garantēti labas, bet garantēti lielas) pārmaiņas, kad dzīvot pa vecam šā kā tā nebūs iespējams. "Labāk šausmīgs gals nekā šausmas bez gala," savulaik mēdza atkārtot Kārlis Markss.

Vai nu jauši, vai nejauši, bet Godmaņa plāns valsts aparāta iznīdēšanā balstās uz to, lai iespējami ilgi uzturētu ierēdņos ilūzijas par iespējām saglabāt šo aparātu faktiski nemainītā veidā. Uzdevums samazināt ierēdņu skaitu par pieciem procentiem taču ir skaidrs signāls, ka valsts izdevumi ierēdņu uzturēšanai turpinās strauji pieaugt, bet runas par šo izdevumu samazināšanu ir PR paņēmiens. Parēķināsim paši, kas notiks kādā ministrijā/aģentūrā/inspekcijā/pārvaldē ar, sacīsim, 100 darbiniekiem un 10 000 latu izdevumiem par 1000 kvadrātmetru telpu uzturēšanu mēnesī. Tātad iestādi pametīs pieci ar kompensācijām aplaimoti ierēdņi, bet telpu apsaimniekošanas maksas pieaugs uz katru atlikušo darbinieku no 100 latiem uz 10 000 / 95 = 105,3 latiem mēnesī un attiecīgi vēl vairāk ziemā, kad nāksies maksāt par telpu apkuri. Vēl jo vieglāk saprotams, ka nekādi nesaruks iestādes izdevumi par dokumentu izsūtīšanu tikai tāpēc, ka papīru aprakstīšanas slodze gulsies ne vairs uz 100, bet gan uz 95 cilvēkiem. Likums par kvantitātes un kvalitātes attiecību nosaka, ka reāls ietaupījums valsts budžetā radīsies proporcionāli nevis atlaisto ierēdņu, bet likvidēto iestāžu skaitam. Godmaņa valdības bezpalīdzība ved uz varas nodošanu jau citai valdībai, kura spētu izdarīt ko vairāk par 3–4 ministriju likvidāciju kopā ar visām iestādēm šo ministru pažobelēs.

 

Pašvaldības piekrīt Godmaņa kompromisa piedāvājumam

LETA  10/01/08    Šodien Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) dome apstiprināja Ministru kabineta (MK) un LPS 2009.gada domstarpību un vienošanās protokolu un pilnvaroja LPS priekšsēdi Andri Jaunsleini to parakstīt, informēja LPS padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Dace Zvirbule.

Pašvaldības piekrīt Ministru prezidenta Ivara Godmaņa (LPP/LC) kompromisa piedāvājumam - palielināt neapliekamo minimumu, tai pašā laikā palielinot maksātāja dzīvesvietas pašvaldības budžetā ieskaitāmo iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) ieņēmumu daļu.

Protokolu parakstīs Godmanis un Jaunsleinis. MK un LPS domstarpību un vienošanās protokols ir valsts budžeta likumprojekta paketes neatņemama sastāvdaļa. Pēc parakstīšanas tas tiks iesniegts Saeimā kopā ar 2009.gada valsts budžeta likumprojektu.

LPS domes 1.oktobra sēdē Godmanis izteica priekšlikumu: ja LPS piekrīt, ka neapliekamais minimums no 2009.gada 1.janvāra tiek paaugstināts ne tikai no 80 uz 90, bet gan no 80 uz 100 latiem, tad MK piekrīt palielināt maksātāja dzīvesvietas pašvaldības budžetā ieskaitāmo IIN ieņēmumu daļu no 80% uz 82%. LPS dome atbalstīja šo Ministru prezidenta priekšlikumu un puses vienojās, ka 2009.gadā pašvaldību budžetos tiks ieskaitīti 82% no IIN, bet valsts budžetā - 18%.

Par IIN iekasēšanu LPS dome un Ministru prezidents vienojās, ka Liepājas un Ventspils pašvaldības pašas iekasē IIN, bet Rīgā, kas arī līdz šim pati iekasēja IIN, 2009.gadā IIN tiks iekasēts Valsts kases sadales kontā, ja līdz likumprojekta "Par valsts budžetu 2009.gadam" izskatīšanai Saeimā otrajā lasījumā Rīgas dome un Finanšu ministrija (FM) nespēs rast kompromisu. LPS domes sēdē Rīgas dome nepiekrita, ka tās IIN prognoze 2009.gadam tiek palielināta par 10% attiecībā pret 2008.gada IIN prognozi.

Godmanis arī LPS domes sēdē uzsvēra savu jau 29.septembrī Ministru kabineta komitejā pausto domu, ka ir jāpārtrauc ministrijām virzīt caur valdību normas, kam nav finansējuma, un ka šādas normas, kas jau ir pieņemtas, ir jāpārskata un obligātās normas, ja tām nav finansējuma, jāmin kā rekomendējošas. FM valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis apsolīja, ka FM sagatavos un izskatīšanai valdības sēdē iesniegs konkrētu laika grafiku ar uzdevumu sadalījumu ministrijām par MK un LPS 2009.gada domstarpību un vienošanās protokolā minēto, bez finansējuma atstāto normu pārskatīšanu.

Nesaskaņoti protokolā paliek pušu viedokļi par nepieciešamo valsts budžeta dotāciju pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondam, jo MK norāda, ka ir iespējams paredzēt dotāciju no valsts budžeta pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondam tikai 7,15 miljonu latu apmērā.

Tradicionāli nesaskaņoti ir arī pušu viedokļi par pašvaldību kopējo finanšu nepieciešamību: LPS prasa pašvaldību finanšu izlīdzināšanas aprēķina vajadzībām 2009.gadam kopējo minimālo finanšu nepieciešamību saskaņā ar likuma "Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu" 1.panta 13.punktu noteikt ne mazāku par 1,518 miljardiem latu, bet MK paredz to noteikt ne mazāku par 787,9 miljoniem latu saskaņā ar likuma "Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu" 8.panta pirmo daļu.

Nesaskaņoti ir pušu viedokļi par pašvaldību speciālo budžetu ieņēmumiem no Valsts autoceļu fonda programmas apakšprogrammas "Mērķdotācija pašvaldību autoceļiem (ielām)". LPS prasa tos plānot 81,80 miljonu latu apmērā atbilstoši likuma "Par autoceļiem" pārejas noteikumu 2.pantam, kas noteic, ka Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums kārtējā gadā nedrīkst būt mazāks par plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftas produktiem. Savukārt MK paredz atbilstoši Valsts autoceļu fonda programmai piešķiramo līdzekļu samazinājumam plānot šos pašvaldību speciālo budžetu ieņēmumus 72 miljonu latu apmērā.

Vienošanās protokolā ir panākta par dotācijām no valsts budžeta: caur Bērnu un ģimenes lietu ministriju par 0,61 miljonu latu, caur Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju (RAPLM) vienreizējai dotācijai novadu pašvaldību infrastruktūras attīstībai par 13,2 miljoniem latu.

Puses ir vienojušās pašvaldību investīcijām infrastruktūras sakārtošanai RAPLM budžetā paredzēt mērķdotāciju 20,87 miljonu latu apmērā, plānošanas reģionu, rajonu un vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu un to grozījumu izstrādei paredzēt mērķdotāciju 0,60 miljonu latu apmērā un pašvaldību publiskajām bibliotēkām bezmaksas interneta un datoru izmantošanai - mērķdotāciju 0,89 miljonu latu apmērā.

Puses ir arī vienojušās paredzēt pašvaldībām mērķdotācijas no valsts budžeta izglītības un kultūras pasākumiem 319,56 miljonu latu apmērā, ja darba devēja sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas ir noteiktas 24,09% apmērā. Atšķirīgs ir pušu viedoklis par mērķdotāciju apmēru pašvaldību pirmsskolas izglītības iestādēs nodarbināto pedagogu darba samaksai un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un uzturēšanas izdevumiem pašvaldību speciālajām pirmsskolas iestādēm, internātskolām, sanatorijas tipa internātskolām un speciālajām internātskolām bērniem ar fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem.

Puses ir vienojušās par pašvaldību aizņēmumiem un galvojumiem, paredzot pašvaldību aizņēmumu pieļaujamo palielinājumu 107,52 miljonu latu apmērā un pašvaldību galvojumu pieļaujamo palielinājumu 40 miljonu latu apmērā.

Diskusija: Reformas nekad nenotiek pavisam brīvprātīgi

10/01/08  Linda Rumka, Latvijas Avīze     Vecumniekos 7. Bauskas rajona grāmatu svētku ietvaros notika arī "Latvijas Avīzes" publiskā diskusija: "Izglītība, drošība un citas sistēmas pēc administratīvi teritoriālās reformas, Eiropas pieredze". Diskusijā piedalījās reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP), 9. Saeimas deputāts Augusts Brigmanis (ZZS), 9. Saeimas deputāts Gunārs Laicāns (Pilsoniskā savienība), Jauno demokrātu pārstāvis Ivars Celmiņš un Ogres novada domes priekšsēdētājs Edvīns Bartkevičs. Diskusiju vadīja Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā preses nodaļas vadītājs Ivars Bušmanis.

I. Bušmanis: – Kas pēc reformas īstenošanas veiks izglītības, civilās aizsardzības, sporta un kultūras, arī transporta un tā plānošanas funkcijas, kas līdz šim bija rajonu pārziņā? Kas par to rūpēsies? Novadi, neesoši apriņķi vai esošā valdība?

E. Zalāns: – Atbildes uz šiem jautājumiem jau ir iestrādātas likumos. Ir noteikts, ka visas rajonu padomes funkcijas veiks jaunizveidotās novadu domes. Izņemot vienu – sabiedriskā transporta pārvaldību, kas tiks nodota plānošanas reģioniem. Bauskas rajona gadījumā tas būs Zemgales plānošanas reģions.

Ir dažas rajona padomes, kas strikti izpilda tikai uzliktās funkcijas – tā ir civilā aizsardzība, kultūras inspektoru un izglītības pārvaldes nodrošināšana. Savukārt ir rajona pašvaldības, piemēram, Cēsis, kas veic daudz vairāk funkciju, tostarp ugunsdzēsības funkcijas, kas būtu jādara tikai valstij. Tātad ar vienu un to pašu finansējumu rajonu padomes veic ļoti dažādu funkciju skaitu.

Sešu mēnešu laikā pēc pašvaldību vēlēšanām rajona padomes savas funkcijas nodos novadiem. Lielākā diskusija ir par to, ka dažiem novadiem ir šaubas, vai viņi varēs ar visu tikt galā. Taču ir pozitīvi piemēri, viens no tādiem ir būvvaldes. Ja kāds ar kaut ko nevarēs tikt galā viens pats, likums atļauj veidot kopīgas iestādes ar citiem novadiem.

Pagaidām nav īsti skaidri funkciju apjomi, taču ir pilnīgi skaidrs, ka neko nevilksim prom no cilvēkiem uz augšu, uz centru. Reģionus ir vērts veidot tad, ja varam valsts funkcijas novirzīt vienu līmeni tuvāk iedzīvotājiem, tātad tuvāk reģioniem. Piemēram, manā dzimtajā pilsētā Lauku atbalsta dienests solīja biroju, taču tagad visi kuldīdznieki brauc uz Saldu. Cilvēkam nebūtu svarīgi, kur atrodas kādas valsts iestādes mazais vai lielais priekšnieks, viņam svarīgi aiziet uz tuvāko iestādi, iedot savu iesniegumu un saņemt likumā noteiktajā laikā atbildi. Kā un uz kurieni šis iesniegums ceļo, par to viņam galva vairs nav jālauza.

A. Brigmanis: – Šajā jautājumā mums viedoklis ar koalīcijas partneriem nesakrīt. Mēs domājam, ka teritoriālās reformas ieguvumi ir grūti prognozējami un sekas ir acīmredzamas. Nešaubīgi, ka cilvēkam no pagasta, kur pagastmāja ir durvju priekšā, nāksies braukt pēc pakalpojuma uz novadu, kas var būt 50 kilometru rādiusā. Lauku cilvēks vēlas zināt, kas viņam pēc reformas būs labāk. Tagad veidojas ļoti dažāda izmēra un arī iedzīvotāju ziņā dažāda lieluma novadi un nav saprotama samērojamība funkciju pārvaldē. Mūsu nostāja ir vienkārša un nepārprotama – ja iedzīvotāji vēlas veidot lielu novadu, tas ir atbalstāmi, jo ir ņemti vērā demokrātijas pamatprincipi. Mūsu iebildumi ir pret to, ka reformā spiež iesaistīties pašvaldības, kurās iedzīvotāji izteikuši savas domas vietējos referendumos un pateikuši, ka nevēlas jaunas vīzijas, bet ir apmierināti ar esošo un eksistējošo pašvaldības modeli.

G. Laicāns: – Esmu 15 gadus vadījis pašvaldību Dundagā, kuru šķērsojot bija jānobrauc 50 kilometri, bet tagad plāno pašvaldības, kur šis attālums būs pat 100 kilometri. Jau 15 gadus reforma buksē. Cepuri nost to vairāk nekā 30 pašvaldību priekšā, kuru iedzīvotāji un vadība nemainīja savus lēmumus, kaut arī viņiem piesolīja 200 tūkstošus latu. Šīs pašvaldības iesniedza sūdzību Satversmes tiesā, lai tā nolemtu, vai ir vai nav viņiem taisnība. Taču domāju, ka būs kā ar Abreni – vispirms atdeva Abreni un tikai pēc tam bija tiesas process. Likums par novadiem ir sagatavots otrajā lasījumā, un tās 30 pašvaldības "paliks jaņos". No pieredzes varu pateikt, ka Dundagā visas problēmas sākās tad, kad no četriem maziem kolhoziem uztaisīja vienu lielu. 1971. gadā rakstīja, ka no Nevejas uz Dundagu ies tramvajs. Ja Saeimā varētu vienoties un līdz vēlēšanām izveidotu apriņķus, tad būtu daudz lielāka skaidrība.

I. Celmiņš: – Mūsu partija ir pret šo "varmācīgo" reformu kā piespiedu brīvprātīgo apvienošanos. Šobrīd Ogres rajonā veido novadu (es pats esmu no Suntažiem) no deviņiem pagastiem. Tas ir 1000 kvadrātkilometrus liels, gandrīz 90 kilometrus garš. Pēdējais – Mazozolu pagasts – no Ogres jeb novada centra atrodas gandrīz 70 kilometrus, bet no Ērgļiem tikai 10 kilometrus. Viņus vajadzēja pievienot Ērgļiem, ar ko viņi jau sen draudzējas.

Lasot projektus par reformu, redzam, ka uzpūsts tiek administratīvais aparāts. Katrā pagastā paliek pārvaldnieks, četri grāmatveži, kancelejas darbinieki. Ar to panāk tikai lēmējvaras attālināšanos no iedzīvotājiem. Atzinība pagastvečiem, kas stingri tur savu nostāju, un nopēlums tiem, kas lokās – kā nāk lēmums no augšas, tā uzreiz jau visu pilda.

– Bartkeviča kungs, jūs esat pārstāvis arī Eiropas reģionu komitejā un varat samērot Latvijas problēmas ar citu valstu problēmām.

E. Bartkevičs: – Eiropa mums nesaka, kā mums te uz vietas dzīvot. Mums ir raksturīga pretēja situācija. Mūsu administratīvo institūciju un ministriju darbinieki uzliek par pienākumu šīs ES normas, kuras vispār tiek tikai ieteiktas, – sākot ar iepirkumiem, sanitārajām prasībām, bērnudārziem un daudz ko citu. Tādas normas, kādas pie mums grib ieviest, Eiropā nepastāv.

Eiropas pieredze ir tāda – Eiropā uz pilnīgiem brīvprātības un demokrātijas principiem neviena reforma nav notikusi. Eiropā arī pastāv valstis ar lielākām un mazākām pašvaldībām. Bet ir viens liels BET– visā Eiropā jau sen ir iemācījušies skaitīt naudu. Mēs nezin kāpēc runājam, ka var būt šā vai tā, katrā pagastā sava būvvalde, ar pilnu nodrošinājumu, dārgu datortehniku un dārgiem arhitektiem. Bet arhitekts sniedz divas trīs konsultācijas mēnesī. Mēs gribam visu – pat tramvaju no viena pagasta uz otru. Ir tāda anekdote: "Sanāk kopā Latvijas pagastveči un lemj par to, kas mums vajadzīgs inovatīvai un labai attīstībai. Viens no priekšlikumiem – mums vajadzētu kosmodromu. Tad pie mums attīstītos zinātne. Bet par kādu naudu? Nu, par Eiropas naudu. Tad viens tāds prātīgāks jautā – kā tad sauksim? Nu, NASA jau ir amerikāņiem. Tad ceļas viens no latgaliešu pagastvečiem un saka, sauksim kā ir "Nasanāca"."

Tā mēs reformējamies no 1993. gada un metam tik naudu ārā neskaitāmiem pētījumiem, rezultātā patlaban ir 34 novadi, tajā skaitā Ogres novads. Mēs braucam viens pie otra un daudz ko skatāmies un mācāmies. Un esam iemācījušies skaitīt naudu. Un vairs nav jautājums, ka pie vienas skolas ar 120 skolēniem vajag sporta skolu atbilstoši Eiropas standartiem un tur varēs rīkot visplašākās Eiropas mēroga sacensības. Tā vietā tiek uzbūvēta sporta skola basketbola laukuma lielumā skolēnu vajadzībām, kurā pa vakariem var sportot arī pārējie pašvaldības iedzīvotāji. Tagad cilvēki kalkulē, rēķina, izdara secinājumus un nolaižas uz zemes.

Vienīgais, par ko šajā reformā iebilduši novadi, ka šobrīd visas problēmas nākas atrisināt uz to centru rēķina, kas ir jaudīgāki.

Tagad problēma ir visiem – gan maziem novadiem, gan lielām pilsētām. Ekonomiskā kapacitāte un cilvēkresursi ir tādi, kādi ir. Jautājums – kur tad mēs ņemsim tos speciālistus, lai viņi būtu katrā pagastā? Tātad vai nu pašvaldībām jāsadarbojas, vai jāveido kopīgas struktūras. Mums jau sen nav rajona centrālās bibliotēkas, bet ir Ogres bibliotēka, kas koordinē visas bibliotēkas.

Novada domei nav jāpiešķir pabalsts, bet jāizstrādā kārtība, kas reglamentē, kā vietējā pārvalde sadala šo sociālo pabalstu. Tā ir cilvēku baidīšana, ka tagad pēc pabalsta būs jābrauc 70 kilometri. Tas ir pilnīgs sviests! Katrā vietā uz vietas būs jāpieņem atbildīgi lēmumi.

Šodien no reformas visvairāk iegūst lielās pilsētas. Mēs no valsts un ministrijas prasām papildu programmas, kas nodrošina novadu tālāku attīstību.

– Vai šī reforma arī balstās uz naudas skaitīšanu?

E. Bartkevičs: – Lai darbinieki efektīvāk varētu veikt savu darbu, viņiem ir jābūt tehniski labi nodrošinātiem. Tās ir papildu apmācības, jaunas datorprogrammas. Ogres novadā uz 28 pašvaldības iestādēm un vidēji uz 1200 strādājošajiem strādā 13 grāmatveži un četri finansisti. Ja cilvēks paliks strādāt novadā, tad darīs vairāk un saņems arī trīs reizes lielāku atalgojumu, nevis kā bieži ir tagad, kad viens darbinieks pusi dienas pavada dārzā, otrs izliekas, ka strādā. Ja novadā strādā arhitekts, iedzīvotājiem viņš ir pieejams konkrētās dienās. Pieņemšanas dienas ir katrā iedzīvotāju pieņemšanas pakalpojumu centrā, un cilvēkam nav jābrauc speciāli uz Ogri, viņš var satikties, atstāt dokumentus vai saņemt atbildi turpat uz vietas, tur, kur šobrīd atrodas pagasta padome.

– Jo valsts vairāk cenšas ietaupīt, jo dārgāk nākas maksāt iedzīvotājiem?

E. Zalāns: – Bartkeviča kungam ir labais piemērs – viņi ir izveidojuši novadu un zina, kā tas darbojas praksē. Turklāt, izveidojot Ogres novadu, tika izveidots par vienu pakalpojuma centru vairāk, nekā tika apvienotas administratīvās teritorijas. Deputāti konstatēja, ka ir viena vieta, kur vajag vēl vienu pakalpojuma centru. Cilvēki baidās no nākotnes, tas ir loģiski. Taču baidies vai ne, nākotne ir tāda, kādu mēs paši to veidojam. Ogres novads ir tam piemērs. Edvīns pirms trim gadiem teica, ka sākumā tiks galā ar tām problēmām, ko rada viena pagasta pievienošana, un tad redzēs, ko un kā darīt tālāk.

Šeit mēs nedomājam par valsts budžeta ietaupīšanu, jo mēs runājam par pašvaldību naudu, kas sastāv no iedzīvotāju nodokļiem. Kopējā politika un lielākā naudas masa novadiem ļauj noalgot labākus juristus, arhitektus un citus speciālistus. Nav jau svarīgs cilvēku skaits, bet gan viņu kvalifikācija. Es neteikšu kā Štokenbergs, ka pārvalde būs lētāka. Nē, par to pašu cenu pārvalde būs labāka un kvalitatīvāka.

Ja izveidojas novads, ko vada vēlēti deputāti, pasakiet, kā, ejot uz vēlēšanām, kāds varēs pateikt, ka darīs kaut ko tikai centrā un nomales paliks nomales. Pat ja kāds tā darītu, par viņu neviens nebalsotu. Labs piemērs ir Cēsis. Cēsīs lauku teritoriju vēlētāji ir vairāk nekā pilsētas vēlētāji, un neviens, kas ies uz vēlēšanām, nevarēs nestrādāt lauku labā.

Es redzu reformā nākotni tāpēc, ka pilsētu un lauku spēki tiks apvienoti. Ministrija ir pateikusi, ka visās vietās, kur tagad ir pagasta padome, būs pagasta pārvalde. Vienā lielā daļā Latvijas vairākums pašvaldību vadītāju būs turpat, kur viņi ir tagad.

A. Brigmanis: – Galvenais jautājums tomēr – reforma ir piespiedu vai brīvprātīga? Līdztekus šiem labajiem piemēriem, kad pašvaldības redz un jūt šos apvienošanās augļus, redzam, ka pilsētas cenšas izplesties uz labu un strādājošu pagastu rēķina. Cēsu rajonā Amatas un Priekuļu pagasti ir labas pašvaldības, un mums ir pretenzijas, ja viņus ar blakus pagastiem apvieno ar varu. Ja Tukums grib attīstīties kā valsts mēroga pilsēta un Pūre, kurā ir vairāki lieli uzņēmumi, nevēlas apvienoties, tad mēs uzskatām, ka piespiedu apvienošana nav pareiza.

– Esmu no Bārbeles pagasta, un mūsu pašvaldība vēl nav pieņēmusi lēmumu par pievienošanos novadam. Ko darīt pret tādu pašvaldību? Vai pašvaldība tagad var domāt par lieliem aizņēmumiem?

E. Zalāns: – Ar pagasta īpašumiem var darīt, ko grib. Ja jāliek skolai jumts vai kas cits labojams, var ņemt kredītu, un pēc tam šīs saistības pārņems novada dome. Pieņemt vai nepieņemt lēmumu par iešanu novadā? Vienīgais zaudējums ir pašvaldības neiegūtā nauda – 200 tūkstoši latu. To varēs iegūt tikai pēc vēlēšanām, bet tad tā vairs nebūs konkrētai teritorijai, bet visam novadam. Ja tiek izstrādāta kopēja novada vadības shēma un jūs tur neesat klāt, es nezinu, vai tas ir labi. Jo arī iedzīvotāji visi nav pret, ir arī šajos reformas pretinieku pagastos cilvēki, kuri ir par. To iedzīvotāju vārdā, kas ir par, viņiem jāpiedalās novada administratīvās struktūras izveidē.

Rihards Melgailis, Vecumnieku pagasta priekšsēdētājs: – Es arī esmu reformas atbalstītāju pusē, jo mēs arī analizējām situāciju. Taču par dažiem jautājumiem joprojām neskaidrības – vai būs slimnīca Bauskā vai Aizkrauklē un uz kuru slimnīcu ātrā palīdzība vedīs pacientu no Kurmenes? Kur būs vides pārvalde?

E. Zalāns: – Pārejas periodā mēs paredzam, ka rajona ārējā robeža virtuāli vēl kādu laiku jāsaglabā. Kamēr nebūs apriņķi, mainīt ārējo robežu nav lietderīgi. Runājot par slimnīcām – pacients var izvēlēties, uz kuru slimnīcu braukt. Viena lieta ir ģimenes ārsti – ir svarīgi, lai pakalpojums būtu tik tuvu, cik vien iespējams. Ārkārtas palīdzība – te nu nekādas izvēles, kur jūs ved, tur ved. Pēc Veselības ministrijas plāniem, jūs vedīs uz tuvāko vietu, kura būs atbilstoši ekipēta. Piemērs, Jūrkalnes pagastam tuvākā ātrās medicīniskās palīdzības mašīna ir Alsungā, aptuveni 15 kilometru attālumā. Bet Jūrkalnes pagasts ir Ventspils rajonā, tāpēc uz turieni brauc mediķi no 40 kilometrus tālās Ventspils un ved slimnieku uz Ventspili.

G. Laicāns: – Ir tikai divi kritēriji. Pirmais, kā iedzīvotājs sajūt piederību savai teritorijai. Otrs – infrastruktūras attīstība un sakārtotība.

Valdis Veips, Gailīšu pagasta priekšsēdētājs: – Mēs esam viens no tiem pagastiem, kas vērsušies Satversmes tiesā, jo vēlamies palikt kā viens pagasts. Mēs neesam pret reformu, bet domājam, kā varētu būt labāk. Taču pēc brīvprātības principa, jo Gailīšu pagasts iemaksā naudu izlīdzināšanas fondā. Vienīgais mūsu mīnuss ir tas, ka mums ir 3000, nevis 5000 iedzīvotāju.

E. Zalāns: – Es jau nevaru apšaubīt pagasta priekšsēdētāju teikto, ka 95% iedzīvotāju ir par vai pret iešanu novados. Tikai veicot referendumu, tā attieksme parādītos precīza. Tagad varam manipulēt ar šo viedokli. Vairākos rajonos ir šī problēma, ka pilsētai vistuvākās pašvaldības negrib būt kopā ar pilsētu. Tie, kas negrib apvienoties ar pilsētām, strādā pilsētā, skolēni mācās pilsētas skolās. Vai par tiem nodokļiem, ko viņi nopelna pilsētā, jāuztur cita pagasta infrastruktūra?

A. Brigmanis: – Daudzi pagasti ir veikuši iedzīvotāju aptaujas, bet Amatas un Priekuļu pagasti savākuši iedzīvotāju parakstus ar visiem personas kodiem. Tur ir tūkstošiem parakstu. Kas ir tās 34 pašvaldības, kas sūdzas Satversmes tiesā? Tie ir pagasti, kas nostājušies uz attīstības ceļa – Inčukalns, Gailīši, Pūre, Ģibuļi, Amata.

E. Bartkevičs: – Latviešiem ir raksturīgs teiciens – katram savs krekls tuvāks. Ir pagasti, kuri ir spēcīgi, labās ģeogrāfiskās vietās, ar ražošanas kapacitāti, kuri arī perspektīvā var atļauties palikt vieni paši un uzturēt visu infrastruktūru. Bet, nenoliedzami – ja skaita naudu, tad ekonomiski izdevīgāk ir diviem un trim pagastiem kopā uzturēt būvvaldi, sociālos darbiniekus un daudz ko citu. Otra lieta ir, ka pilsētai visizdevīgāk ir nepieņemt klāt nevienu pagastu. Taču mums vajag līdzsvarotu pilsētu un lauku vidi. Reforma to var dot.

***

BAUSKAS RAJONA

7. grāmatu svētku atbalstītāji:

"Swedbanka", "Latvijas mobilais telefons", valsts aģentūra "Tēvijas sargs", Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā, ceļojumu birojs "Averoja", Latvijas Bērnu fonds, Zemkopības ministrija, Vides ministrija, Tautas partija, Zaļo un zemnieku savienība, "Jaunie demokrāti", Latvijas ebreju biedrība "Šamir", Latvijas Ebreju kopiena, VAS "Latvijas valsts ceļi", Pilsoniskā savienība, Anta Rugāte

 

Šleseru atzīst par Latvijas ietekmīgāko cilvēku

DELFI  10/01/08    Pirmo reizi par Latvijas ietekmīgāko cilvēku atzīts satiksmes ministrs, LPP/LC līderis un miljonārs Ainars Šlesers. Tādējādi ikgadējā žurnāla "Klubs" aptaujā viņš no troņa ir gāzis iepriekšējos gados šī saraksta galvgalī esošo trīskārtējo premjeru un Tautas partijas (TP) dibinātāju Andri Šķēli.

Dažādu jomu eksperti, kuri noteica šobrīd Latvijas ietekmīgāko cilvēku, norādījuši, ka atšķirībā no pašreiz uzņēmējdarbībā iesaistītā un sevi par TP "ierindas biedru" dēvējošā Šķēles, Šlesera rīcībā ir lielāki administratīvie resursi. Proti, viņam ir lielāka ietekme uz valstij stratēģiski svarīgajiem uzņēmumiem "Latvijas Dzelzceļš", Latvijas Pasts, starptautisko lidostu "Rīga" utt. Turklāt Šlesera ietekme augusi arī uz pagājušā gada nogalē par premjera kļuvušā partijas biedra Ivara Godmaņa rēķina.

Savukārt par Šķēles varas vājināšanos liecina gan TP pārstāvošā ekspremjera Aigara Kalvīša demisija, gan apturētā Rīgas atkritumu apsaimniekošanas reforma, kur savas intereses bijušas visai Šķēles ģimenei, norāda "Klubs".

Topa trešajā vietā ierindojies premjers Godmanis, kurš salīdzinājumā ar pagājušā gada topu piedzīvojis visstraujāko kāpienu - par 20 vietām.

Pirmajam trijniekam seko ģenerālprokurors Jānis Maizītis, "Parex bankas" valdes priekšsēdētājs Valērijs Kargins, kā arī Ventspils mērs un vairākos kriminālprocesos dažādos statusos iesaistītais Aivars Lembergs.

Par septīto ietekmīgāko cilvēku atzīta Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietniece un, pēc "Kluba" rakstītā, "cilvēks, kurš reāli vada un koordinē negodīgu amatpersonu vajāšanu" - Juta Strīķe. Viņai seko cita, dažādu valstisku nebūšanu iznīdētāja, valsts kontroliere Inguna Sudraba. Savukārt pirmo desmitnieku noslēdz Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs un Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš.

Valsts prezidents Valdis Zatlers ir 19. vietā.

50 ietekmīgāko cilvēku sarakstā ir iekļauti vēl vairāki politiķi, amatpersonas, uzņēmēji, kā arī mediju pārstāvji un tradicionālo reliģisko konfesiju līderi.

 

Saeima nosaka 5% barjeru visu pašvaldību vēlēšanās

LETA  10/02/08    Saeima šodien trešajā, galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā, kas nosaka 5% barjeru visu pašvaldību vēlēšanās.

Novada domē ievēlējamo deputātu skaitu noteiks atbilstoši iedzīvotāju skaitam, kāds attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā vēlēšanu izsludināšanas dienā ir reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā. Pašvaldībās, kurās ir līdz 5000 iedzīvotāju, ievēlēs 13 deputātus, no 5001 līdz 20 000 iedzīvotāju – 15 deputātus, no 20 001 līdz 50 000 iedzīvotāju - 17 deputātus, vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju - 19 deputātus.

Republikas pilsētas domē, izņemot Rīgas domi, ievēlējamo deputātu skaitu nosaka atbilstoši iedzīvotāju skaitam, pilsētās, kurās ir līdz 50 000 iedzīvotāju, ievēlēs 13 deputātus, vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju – 15 deputātus.

Rīgas domes sastāvā tāpat kā patlaban būs 60 deputāti.

Ja Eiropas Parlamenta vēlēšanas un domes vēlēšanas notiek vienlaikus, kandidāts var kandidēt tikai vienās vēlēšanās.

Ja ievēlētais domes deputāts ir Eiropas Parlamenta deputāts, viņš zaudē Eiropas Parlamenta deputāta statusu ar jaunievēlētās domes pirmās sēdes dienu. Par Eiropas Parlamenta deputāta ievēlēšanu domes sastāvā attiecīgās pilsētas vai novada vēlēšanu komisija vienas darbdienas laikā paziņo Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK). Par Eiropas Parlamenta deputāta statusa zaudēšanu CVK paziņo Eiropas Parlamentam triju darbdienu laikā pēc tam, kad saņemts attiecīgās republikas pilsētas vai novada vēlēšanu komisijas paziņojums.

Republikas pilsētas domes un novada domes deputātu kandidātu sarakstus novados, kuros iedzīvotāju skaits vēlēšanu izsludināšanas dienā ir lielāks par 5000, var iesniegt reģistrēta politiskā partija, partiju reģistrēta apvienība, divas vai vairākas politiskās partijas, kuras nav apvienojušās reģistrētā politisko partiju apvienībā.

Novados, kuros iedzīvotāju skaits vēlēšanu izsludināšanas dienā ir mazāks par 5000, deputātu kandidātu sarakstus varēs iesniegt arī vēlētāju apvienības. Vēlētāju apvienības deputātu kandidātu saraksts jāparaksta ne mazāk kā 20 vēlētājiem, kuri vēlēšanu izsludināšanas dienā ir reģistrēti dzīvesvietā attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā.

Kandidātu saraksti pašvaldību vēlēšanām iesniedzami, sākot ar 50.dienu pirms vēlēšanu dienas, bet ne vēlāk kā 40 dienas pirms vēlēšanu dienas. Kandidātu saraksts iesniedzams attiecīgajai republikas pilsētas vai novada vēlēšanu komisijai.

Sarakstā pieteikto kandidātu skaits drīkst par trim kandidātiem pārsniegt attiecīgajā domē ievēlējamo deputātu skaitu. Ja kāds kandidāts pieteikts vairākos sarakstos, viņa kandidatūra svītrojama visos sarakstos.

Drošības nauda par kandidātu sarakstu domes vēlēšanām ir 90 latu, ja pašvaldības administratīvajā teritorijā ir līdz 5000 iedzīvotāju, 110 latu, ja pašvaldības administratīvajā teritorijā ir no 5001 līdz 20 000 iedzīvotāju, 130 latu, ja pašvaldības administratīvajā teritorijā ir no 20 001 līdz 50 000 iedzīvotāju, un 150 latu, ja pašvaldības administratīvajā teritorijā ir vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju.

Republikas pilsētas domes vēlēšanām reģistrētie kandidātu saraksti publicējami CVK mājaslapā internetā un laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", kā arī izliekami visos attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā izveidotajos vēlēšanu iecirkņos.

Novada domes vēlēšanām reģistrētie kandidātu saraksti publicējami CVK mājaslapā internetā, kā arī pašvaldības izdotajā laikrakstā, bet, ja tāda nav, – citā vietējā laikrakstā. Kandidātu saraksti izliekami redzamā vietā novada domes ēkā un visos attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā izveidotajos vēlēšanu iecirkņos.

 

Vienprātībā mazas lietas zeļ

Jānis Jurkāns, ārlietu ministrs (1990.- 1992.)

Diena  10/02/08      Latvijas Ārlietu ministrijas fasādi rotā skaits uzraksts: «Vienprātībā mazas lietas zeļ». Arī Valsts prezidents Valdis Zatlers, stājoties amatā, pasludināja par virsuzdevumu «sekmēt tautas vienprātību». Diemžēl valsts pastāvēšanas 90 gados joprojām nav skaidrības, kas ir Latvijas tauta - folklorizēts jēdziens iz Satversmes, ko politiķi iedomājas par vienotu un nedalāmu esam, vai zinātnieka definīcija: «daudzveidīgs un sarežģīts reģionālo, kultūras un etnisko identitāšu dažādībā pastāvošs cilvēku kopums».

FAKTI

Ko tad šis kopums 20 gados ir piedzīvojis? Pirms 20 gadiem dzīvojām vienprātībā, ideālu un cerību piesātinātā laikā. Toreiz ticējām, ka tautas vienotība, godaprāts un zināšanas sagraus padomju laiku mentalitāti, attieksmi pret valsti. Diemžēl! Joprojām dzīvojam sapnī par Latviju. Kāpēc?

Tāpēc ka ar mūsu klusu ciešanu, gļēvulību, principu nodevību, pakāpeniski pie varas nonāca cilvēki, kas piekopj cinismu visaugstākā pakāpē. Tie ir iemācījušies diezgan veikli imitēt demokrātiju. Tie neieredz tos, kuriem ir principi. Par principiem tie ņirgājas asprātīgi un radoši. Te viņiem piepalīdz tā inteliģences daļa, kas pārdevusi tiem savu statusu un reputāciju. Tie, varas vīri, radīja savu vērtību skalu, zem kuras pabāza valsts pārvaldi. Saskaņā ar šo skalu, valsts pārvaldē pieprasīti blēži un neprašas. (Pirms septiņiem gadiem Pasaules Bankas atzinums: Latvijā nozagta valsts.)

Varas vīri joprojām nesodīti izmanto varu noziedzīgiem mērķiem. Tie izveidoja un turpina nostiprināt stabilus pašaizsardzības mehānismus ar godīgo inteliģenci pagrīdē. To karogs = otršķirīgums. Arvien biežāk tie atgādina okupantus, kuri iekarojuši svešu cilti, kurai pienākas viss otršķirīgais - dzīves līmenis, izglītība, medicīna...

Tiklīdz kāds iedrošinās izteikt savu neapmierinātību, pie Saeimas nama vai Doma laukumā, seko nikna reakcija, kuru uzpirktā inteliģence iekrāso patriotiskās krāsās. Latvija tiem ir cehs, kur taisīt naudu vai zagt. Tas viss notiek pašrakstītu likumu noteiktā kārtībā, jo likumos iestrādātas plaisas, kurās vajadzības gadījumā var paslēpties. Augstākā labuma likumdošana paredz caurspīdīgumu, otršķirīgā ne. Tie, kas nevēlas pakļauties otršķirībai, dodas ekonomiskā un emocionālā emigrācijā. Liela daļa palikušo nodzeras un izmirst.

Pirms 20 gadiem, Tautas frontes laikā, bija pieprasījums pēc visaugstākās vērtības - neatkarības. Tas vienoja un pacēla.

Kas sabiedrību vieno šodien? Apakšu naids pret augšu? Kas dod pacilātību un lepnumu par savu valsti?

 

Viedoklis: Valdošie attapās

Askolds Rodins,  Diena  10/02/08     Otrdien valdība akceptēja iesniegšanai Saeimā sagatavotos grozījumus Notariāta likumā. Kad tos pieņems, cilvēkiem, kas notariāli apstiprinās savus parakstus saistībā ar gatavošanos referendumiem, par šo pakalpojumu būs jāmaksā nevis līdzšinējie desmit, bet divi lati. Spēkā esošie likumi noteica, ka parakstījušos cilvēku personas datus pārbauda divreiz: pirmo reizi to darīja notārs, otro — Centrālā vēlēšanu komisija (CVK). Paredzēts, ka turpmāk to darīs tikai CVK — te rodas šis astoņu latu ietaupījums.

Likuma grozījumus, kas noteica šādu kārtību, Saeima pieņēma pērn īsi pirms Ziemsvētkiem, un tā bija koalīcijas reakcija uz to, ka labi ritēja parakstu vākšana referendumam par tautas tiesībām atlaist Saeimu. Jaunievedums aktualizējās, kad uz beigām gāja parakstu vākšana referendumam par pensiju likumu. Ir daudz vēlētāju, kuriem desmit latu nav sīknauda, un tādējādi viņiem iespēja paust politisko gribu iznāca saāķēta ar finanšu iespējām. Tā ir nepieļaujama pilsoņu politisko tiesību netieša ierobežošana.

Septembrī grupa Saeimas deputātu (iniciatīva pieder Pilsoniskās savienības frakcijai) vērsās Satversmes tiesā, lūdzot atbildēt, vai ar referendumiem saistītā likumdošana atbilst Satversmei. Atbildi nav grūti prognozēt. Tāpēc šo cūcību labos.

 

Loskutovs: Ekonomiskās norises valstī ietekmēs noziedzības līmeņa paaugstināšanos

LETA  10/02/08     Ekonomiskās norises valstī ietekmēs noziedzības līmeņa paaugstināšanos, kā arī veicinās dažādas sociāli negatīvas parādības, tā šodien Rēzeknē, diskutējot par sabiedrības kriminalizēšanos, atzina bijušais Korupcijas apkarošanas un novēršanas biroja (KNAB) priekšnieks Aleksejs Loskutovs.

Minot iemeslus vardarbīgai rīcībai, Loskutovs norādīja, ka uz vardarbību vairāk tendēts ir tāds cilvēks, kurš nespēj pieņemt grūtības, samierināties ar tām. Bijušais KNAB priekšnieks pauda arī sašutumu, ka plašsaziņas līdzekļos vardarbība nereti tiek glorificēta, noziegumi atspoguļoti bez emocijām, kā elementāra parādība sabiedrībā.

"Vardarbības cilvēka dzīvē ir daudz, pat pasakā par Sarkangalvīti un vilku ir pietiekami daudz vardarbīgu ainu, taču mums katram ir iespēja kaut ko darīt lietas labā - nepalikt vienaldzīgiem, saskaroties ar noziegumu," sacīja Loskutovs.

Savukārt filozofe Māra Kiope norādīja, ka cenzūra attiecībā uz vardarbības demonstrēšanu televīzijā nav vajadzīga, jo "cilvēkam jāmāk pašam izvērtēt, kas ir labs, kas ļauns".

Kā norādīja diskusijas dalībnieki, sabiedrībā pastāv uzskats, ka tikai mūsdienās notiek dabas katastrofas un cilvēki pastrādā šaušalīgākos noziegumus, taču šāds uzskats ir maldīgs, un to rada plašā un pieblīvētā informācijas telpa.

"Agrāk ļaudis pat nezināja, kas notiek tuvākajā apkārtnē. Tagad informācijas ir pārpārēm, taču jāiemācās to analizēt, šķirot," sacīja Latvijas Juristu biedrības viceprezidents Arvīds Dravnieks.

Diskusiju cikls "Eirodzīve - kāpēc?" ir Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā vadītājas Ivetas Šulcas ierosinātas neformālas sarunas pie kafijas galda par sabiedrībai būtiskām un aktuālām tēmām, kas saistītas ar Latvijas dalību Eiropas Savienībā.

Līdz šim šajā ciklā jau notikušas 16 diskusijas, kurās ar dažādu Latvijas reģionu iedzīvotājiem savās pārdomās dalījušies radošās, kultūras un akadēmiskās jomas pārstāvji un viedokļu līderi.

Šogad EK pārstāvniecība Latvijā plāno organizēt deviņas diskusijas par tēmām -"Eiropas sociālais modelis Latvijā", "Migrācija - labi vai slikti?", "Sabiedrības kriminalizēšanās" un "Žurnālistika vai kritika". Šogad jau notikušas diskusijas Staicelē, Līvānos, Rēzeknē, Ludzā, Mazsalacā un Ventspilī.

 

Māris Gailis: iespēja valstij nomest lieko svaru

Egils Līcītis,  Latvijas Avīze    10/02/08     "Latvijas Avīzē" viesojās bijušais premjerministrs, tagad uzņēmējs MĀRIS GAILIS. Ar viņu sarunājās redakcijas žurnālisti VOLDEMĀRS KRUSTIŅŠ un EGILS LĪCĪTIS.

V. Krustiņš: – Kā jūs, bijušais valsts reformu ministrs un esošais uzņēmējs, Gaiļa kungs, raugāties uz (kā valdība apgalvo) notiekošo ierēdņu skaita samazināšanu valsts aparātā?

– Ļoti pozitīvi skatos! Bet atcerēsimies gadus piecpadsmit senus notikumus. Kad 5. Saeimas vēlēšanās uzvarēja "Latvijas ceļš", es pats ierosināju, ka nepieciešams dibināt Valsts reformu ministriju, lai optimizētu valsts pārvaldes aparātu. Iepriekšējā Godmaņa valdībā kā relikti bija saglabājušās vēl tādas kā Rūpniecības vai Ārējās tirdzniecības ministrijas, un tas jaunajos apstākļos vairs nederēja. Toreiz, naivi cerot, deklarēju, ka trīs gadu laikā reformēsim valsts pārvaldi un pēc tam ministriju slēgsim. Vēl nesapratu, ka vienalga kādu līmeņu valsts aparātam ir viena galvenā tieksme – sevi atražot un augt. Tas ir kā dzīva būtne – planktons vai hidra. Aparāts sev izgudro darbu. Netiek ar to darbu galā? Tamdēļ jāpiesaista jauni resursi, jauni darbinieki. Jaunie darbinieki – atkal izgudro sev darbu. Un, protams, arī netiek galā. Tā tas "dalās un vairojas". Manis sāktās pārmaiņas nebija nekāds vieglais numurs no paša sākuma. Raimonds Pauls nometa savu koferi uz galda premjerministra Birkava priekšā, jo mēs likvidējām Kultūras ministriju, pievienojot to izglītības un zinātnes resoram. Mēs kā šķiru "apšāvām" ministru vietniekus un viņu vietā ieviesām to posteni, ko tagad pazīst kā valsts sekretāru – ministrijas pirmo ierēdni, kurš saglabā pēctecību, kad mainās politiskā virsbūve: ministrs ar parlamentāro sekretāru. Arī šis – parlamentārais sekretārs – ir mūsu ievedums.

– Nu priekš kam jums to "politpersonu" vajadzēja ieviest!

– Viens no ministrijas darba gala produktiem ir likumprojekti. Tos bija un ir nepieciešams aizstāvēt parlamentā, tamdēļ vajadzēja profesionālu, motivētu un algotu cilvēku, kas ar to nodarbojas. Parasti šis "ministra vietnieks darbam ar Saeimu" bija valdošās koalīcijas partijas biedrs – tātad ar diezgan augstu statusu, lai lobētu intereses attiecīgo likumu pieņemšanā. Salīdzinot ar "veciem laikiem", kad ministram bija pa trīs vai četri vietnieki – Lauksaimniecības ministrijā, piemēram, Ģēģeram: Šķēle, Ādamsons, Beniķis u. c. –, pēc reformas mēs atstājām ministram tikai "labo un kreiso" roku, valsts un parlamentāro sekretāru. Pēc Vācijas parauga mēs izveidojām "pakārtota" valdības locekļa – valsts ministra – posteni. Viņam piekrīt politiskā atbildība, viņu ievēlē un atstādina līdz ar visu kabinetu tāpat kā jebkuru ministru. Tomēr valsts ministra štats bija pavisam neliels – trīs četri cilvēki. Kāpēc viņi bija noderīgi? Tāpēc, ka tādējādi valdošās partijas definēja savas prioritātes. To nebija pārāk daudz, bet bija. Toreiz svarīga bija privatizācija, līdz ar to radīja privatizācijas lietu valsts ministru Ekonomikas ministrijā. Otrkārt, ar to piešķīra svaru būtiskai jomai. Apvienojot Sociālo lietu un Veselības ministriju par Labklājības ministriju, priekšgalā nostājās nozares ministrs, bet blakus darbojās un par savu sfēru atbildēja veselības valsts ministrs. Neslēpšu arī trešo mērķi, proti, šos amatus dažkārt izmantoja kā politiskās tirgošanās preci, piesviežot partneriem pa "pusportfelim". Toreiz tas izmaksāja lēti – valsts ministrs bija "lielā" ministra ēna un viņu apkalpoja tikai pāris palīgu. Birkava valdībā strādāja ap duci lielo ministriju vadītāju un pavisam kopā – apmēram astoņpadsmit ministru. Atgādināšu trimdas latviešu nopelnus atjaunotnes gados – līdz ar to bez kautrības atzinām, ka arī Meierovicam un Ritenim pienākas valsts ministru "pusportfeļi". Ar atsevišķiem izņēmumiem nākamās valdības aptuveni turēja tamlīdzīgu kabineta locekļu skaitu, līdz atnāca Repše, radīja nezin cik jaunas ministrijas, sekretariātus, kas vēlāk pārtapa ministrijās, un ar tādu kā sprādzienveidīgu efektu mēs tagad esam nogādāti turp, kur esam. Tas pārvērties par murgu un nešļavu uz sabiedrības, pilsoņu, uzņēmēju pleciem. Mums ne tikai jāalgo un jābaro aparāts, bet piedevām jāpiecieš kaitniecība, ar ko tas nodarbojas lielu sava darbalaika daļu. Eksistences attaisnošanai tas izdomā visvisādus pinekļus un prasības, apsprauž ar pilnīgi neloģisku noteikumu mietiņiem visdažādākās dzīves sfēras – no sadzīves līdz lielajam biznesam. Mazs piemērs. Pašvaldības vēl "sekmīgāk" uzblīdinājušas savu aparātu nekā valsts iestādes, un tā kādudien Rīgas pilsētas finansisti vai nodokļu pārraugi man atsūta paziņojumu par nenomaksātu zemes nodokli kādam Ķīpsalas namīpašumam. Bet viņi alojās. Man tas nekad nav piederējis, un es vēstulītē norādu par kļūdu. Pēc mēneša saņemu atbildi, kuras izgatavošanā piedalījušies vismaz divi apakšā parakstījušies ierēdņi un kurā nosaukti un pārskaitīti vismaz 30 MK lēmumi, noteikumi un konvencijas, sak, kādā sakarā jūs traucējām un kā tā sanāca. Pašās beigās atzīts – jā, bija misēšanās. Nu tā viņi tērē laiku. Jebkurš cilvēks, kurš sadūries ar kaut kādām sertificēšanas, licencēšanas lietām, jums pastāstīs, ka tas prasījis nodedzinātus nervus. Manai sievai, pazīstamai un godīgi strādājošai arhitektei, ik pa pieciem gadiem jāpārformē licence, un katru reizi tas kļūst sarežģītāk un sarežģītāk. Darba aizsardzības inspektori ierodas birojos, kur strādā ar zīmuļiem. Šos kantoristus instruē, un viņiem jāparakstās, ka nedurs ar zīmuli acī un neturēs ar aso galu uz augšu. Tas iegājies tādā stulbumā, ka tālāk vairs nav kur, un to vairs pat nevar attaisnot, ka "tādas ir ES prasības". Mēs jau nu gan vienmēr esam turējušies svētāki par pāvestu un tagad arī aizsteidzamies visiem pa priekšu, pirmie ieviešot pirkstu nospiedumu būšanu pasē.

– Jā, jūsu konstatācija izklausās briesmīga.

– Konstatācija ir, ka pienācis laiks valsts pārvaldi reformēt no jauna.

– Tagad taču neko netaisās reformēt. Šņakt! – desmit procentus ierēdņu prom. Un viss.

– Jā, funkcionālais audits nav veikts. Vienu otru ministrijas pažobeli varbūt derēja iztīrīt par visiem divdesmit pieciem procentiem, bet citā, iespējams, derēja kādu ierēdni pielikt klāt. Tas tā nav noskaidrots. Es pat mudinātu, ka nevis viena iestāde auditētu otru, bet tiktu prasīts neatkarīgas kompānijas pārskats un analīze, kur ir "plāns", bet kur no uzpūšanās jau plīst.

E. Līcītis: – Tādi materiāli jau esot izgatavoti – gan katrā ministrijā, gan Valsts kontrolē. Acīmredzot tos pagaidām neņem vērā, acīmredzot ļoti grūti šķirties no ierēdņiem.

– Tur tā lieta. Katrs resors vēlas pavilkt pēc iespējas vairāk funkciju sev apakšā. Tas it kā ir dabiski, taču izraisa dublēšanos ar citu kantori, kas veic to pašu. Cita lieta ir politiskie "grūtumi" pie tik lielas koalīcijas, atsevišķo partiju spiedieniem un pretspiedieniem. Tomēr īstenībā krīze ir nākusi kā Dieva dāvana, jo dod iespējas sakārtoties un nomest lieko svaru. Lai nu Godmanim pietiktu izturības un stingrības. Krīze ir teicams laiks reformatoriem. No haosa tu vari izveidot jaunu kārtību, kamēr vecas kārtības stāvūdeni ir ārkārtīgi grūti apmaisīt.

V. Krustiņš: – Bet aparātā jau nav nekādas krīzes.

– Aparātā ne. Aparātam ir zaļa dzīve. Problēma ir naudas trūkums budžetā un sabiedrības sakacinājums pret politisko varu. Es gan uzmanīgi lietotu "krīzes" vārdu. Bieži mēdzam vaimanāt bez pamata. Latviešiem un ne tikai viņiem ir mode uztraukties par to, kad vēl tikai kaut kas nočabējis. Domāju, ka labu daļu "krīzes" piesaucām ar piesaukšanu.

Kā "vilks avīs" sauca, piemēram, manā nekustamā īpašuma nozarē? Bums, uzrāviens bija skaidri nojaušamu cēloņu dēļ. Dēļ spekulācijas, dēļ viegli pieejamiem kredītiem un arī dēļ tā, ka nekustamo īpašumu darījumus neaplika ar nodokli. Tas nebija gluži tālredzīgi, bet, lūk, cilvēki izmantoja situāciju, steidzās pirkt un dzīt uz augšu cenu. Tad parādījās runas, ka burbulis plīsīšot, ka nākšot krīze, kaut patiesībā krīze pat pie horizonta nerēgojās. Nebija ilgi jāgaida, kad šādai "burbuļošanai" izdevās izraisīt smagas sekas, līdz pat nekustamā īpašuma tirgus apstādināšanai. Protams, darījumi šajā nozarē vienalga "sabremzētos", taču vismaz būtu palikuši kaut kādā līmenī, nevis kā tagad, kad neviens neko nepērk. Kāpēc pirkt, ja "ir krīze", visi bankrotēšot un cenas pavisam noraušot lejā? Un es secinu, ka kritienu, apstāšanos visnotaļ sekmēja psiholoģiski faktori, šī runāšana un vaimanas. "Krīze" sākās galvās.

– Jā, un ko tad valdībai tagad darīt, kad spaidīgā kārtā budžetā nākas taupīt un vēlreiz taupīt?

– Valdībā nav nekādi muļķi, viņi redz, cik pārspīlēti liels, uzburbis un satrunējis ir aparāts. Godmanis taču izmēģinājies tā un šitā, bet viņam neļauj "uzšķērst". Tas ir valdības pašsaglabāšanās instinkta dēļ, budžeta apstiprināšanas dēļ, un Godmanis nevar nepaklausīt vienam vai otram savas koalīcijas biedram. Ja nu krīze ir tik stipra, ka nobālē arī partneri, tas atbrīvo viņam rokas kaut ko darīt. Atsperoties no krīzes, premjeram ilgtermiņā jāizvirza pārvaldes reformas kurss. Beidzot jāpieliek punkts pašvaldību teritoriālajai reformai, kurai aizmetņi taču bija jau manas valdības laikā! Nudien nedomāju, ka tik ilgi vilksies! Manā laikā lietas risināja departaments, bet jau nākamā valdība radīja pašvaldību lietu valsts ministra amatu, jo politiķim Ernestam Jurkānam vajadzēja VIETU.

– Ja jūs, Gaiļa kungs, izsauktu atpakaļ, tad, cilpā vilkts, jūs nenāktu reformēt pārvaldi...

– Nenāktu gan!

– Tāpēc viegli pateikt, ka Godmanim tas jādara.

– Bet politiski ir izdevīgs brīdis reformai, pat ja krīze ir pārspīlēta. Tas vienalga jāizmanto, un Godmanim jābrēc vēl skaļāk, cik apdraudēts būs budžets un kādas briesmas izvērsīsies, ja nenoņemsim uzpūstās administrācijas slogu. Noteikti jālikvidē sekretariāti – visi kā viens, jo tie radīti bezjēdzīgi. Arī ministrijas jāapvieno. Veselības un Labklājības ministriju – par vienu. Kultūra ir Latvijā jūtīga sfēra, varbūt to varētu atļauties paturēt kā atsevišķu ministriju, turklāt Demakova ir ar svaru, fantastiska persona.

E. Līcītis: – Ieteikts "savienot" arī Vides un Pašvaldību lietu ministrijas.

– Pilnīgi droši, un Latvijas "šaurajos" apstākļos tās abas varētu palikt pat "zem Ekonomikas ministrijas". Tā rēķinu, ka mums pietiek ar desmit ministrijām.

– Bet jūs taču nedosiet padomu Godmanim, ka, veicot pašvaldības reformu, būtu jāatjauno speciāla ministrija šim nolūkam?

– Nē, lai tādu lietu izdarītu, Godmanis, pieņemsim, varētu iecelt sev vietnieku ar uzdevumu divu gadu laikā veikt valsts pārvaldes reformu. Sabiedrība šos centienus noteikti atbalsta.

V. Krustiņš: – Kurš būs tas vietnieks?

– Krampīgs, ietekmīgs cilvēks.

E. Līcītis: – Ar Šlesera enerģiju.

– Jā, ja Šleseram iedotu to uzdevumu? Būtu lieliski. Ja Ainārs ieķertos šajā darbā ar līdzšinējo sparu, tad arī tiktu galā. Viņš ir viena no nedaudzām personām valdībā ar pietiekamu krampi.

– Pagaidām patiešām neredzam, ka koalīcijas partneri no sajūsmas par ierēdņu skaita samazināšanu lektu stāvus gaisā. Drīzāk ņurd. Pa starpu var gadīties, ka jāatbrīvo kāds rads, draugs, partijas biedrs.

– Nē, nu labi, uzticēsim ierēdņu armijas tīrīšanu Tautas partijai, bet kur viņiem ir tā apņēmīgā un ietekmīgā persona? Man Tautas partija ir ļoti simpātiska, taču uzreiz un uz vietas tādu kandidātu neredzu. Bet es tā jūtu, ka godājamās avīzes redakcija arī atbalsta ierēdņu reformēšanas būšanu?

V. Krustiņš: – Skaidrs, ka mēs sen runājām, ka tas slogs nav ciešams un izturams! Mēs atbalstām Godmani, lai ko un cik viņš šai lietā darītu.

– Lai gan skan iebildumi, ka izvirzītie "desmit procenti nost" būšot tā kā ar ēveli, es saku – lai nav pietiekami, bet tas arī nav slikti. Pēc tam uz dullo gan vairs nevar. Tad vajag taisīt rūpīgu analīzi. Varbūt atbilde būs, ka puse ierēdņu vietu jālikvidē!

– Pašlaik vienīgi varētu iebilst, ka atlaidīs desmit procentus, lāgā nezinot ietaupījuma summu, kas no tā radīsies. Varbūt vajadzēja nosaukt skaitli un, vadoties no tā, sākt izcirst ierēdņu mežu.

– Valstij neciešami tēriņi ceļas ne tikai no liekām mutēm, bet arī no izdevumiem, pērkot mēbeles, velns parāvis, limuzīnus un ko tik visu vēl iegādājoties.

E. Līcītis: – Automobiļi esot noskrieti, veci, Saeimas autostaļļos pat no 1994. gada turēti.

– Jā, kā tad! Lai brauc ar riteni, ja autiņš par vecu. Es izstāstīšu vēl vienu stāstiņu. Pirms dažiem gadiem biju Īslandē pie pazīstamiem uzņēmējiem, kuri izkārtoja tikšanos ar viņu zemes prezidentu. Reikjavīka ir tā drusku kalnā, pie līča, un pāri pretī draugi man rāda namiņu – tā esot prezidenta rezidence. Aizbraucam, un, jā – valsts karogs plīvo, bet vārti vaļā, ne tur būdiņas sargam, ne paša sarga. Noliekam savu auto blakus citam vientuļam auto un klauvējam pie durvīm. Pēc brīža dzirdam šļūcošus soļus nama iekšienē un durvis ver kundzīte manas mammas gados: – Ā, jūs pie prezidenta kunga? – un ieved mūs jaukā bibliotēkā, kur kuras kamīns. Nu nāk arī prezidents, pacienā mūs ar tēju, parunājamies, sveiki un prom. Padomājiet, cik par Latviju daudzkārt bagātākā Īslandē atvēlē budžetu prezidentam un cik mūsu pilij? Domājams, tūkstošreiz vairāk nekā Īslandē. Viss šitais aparāts, sargi, auto kavalkādes. Labi, visdrīzāk Īslandes prezidentam kāds arī pabrauc līdzi un vizītēs viņš lido biznesa klases ērtībās, taču vispār dzīvo bez pārmērībām un ārprātīgas pompozitātes. Es saprotu. Mēs, no kalpiem izlauzušies, slāpstam greznības un izrādīšanās, kādu "labu ļaužu" tagad esam.

V. Krustiņš: – Ak kungs, cik sens tas laiks, kad Latvijas prezidents K. Ulmanis iztika ar privātsekretāru, adjutantu, pieticīgu rūmi un ekonomi virēju saimniecības apkopšanai, un pēdējo diez vai viņš nealgoja no saviem latiem.

– Nevar vainot tagadējo prezidentu, jo no pašiem sākumiem apsardzes dienestos pieņēma darbā simtiem un simtiem cilvēku. Saeimu sargā kā cietoksni. Vai tad ir tāds apdraudējums? Lai nu viens miesassargs tecētu līdzi valsts līderiem, bet jau bataljons! Ja mēs tādā veidā izķērnājam naudas resursus, tad jāvaicā – kāpēc tos drīzāk nevarēja likt izglītībā! Galu galā pilsoņos modinātu lielāku pašapziņu tas, ka valsts tik daudz naudas ieguldījusi jauniešu un attīstības labā, nevis tas, ar cik automašīnām garām padrāžas valsts prezidents vai Saeimas spīkers. Bet tas gan nav visai pareizi, ka ministriem vai Saeimas deputātiem maksā necilas algas. Uz to nevajag ekonomēt.

– Vai! Tagad jau iegājies, ka padomnieks saņem vairāk nekā Ministru prezidents, kancelejas vadītājs vairāk par prezidentu, un valsts uzņēmumu padomju locekļi, bankrotējuši politiķi – neskaitāmas reizes vairāk.

– Tas gan ir absurdi. Jā, algas ir politiski ļoti jūtīga lieta, bet tas acīm redzami radies mūsu liekulības dēļ, ka galvenās amatpersonas nedrīkst saņemt "par daudz". Vienīgo labo darbu, ko izdomāja Repše – pielika ministriem algas. Viņš neņēma vērā protestus un to izdarīja. Tā ka es no visa teiktā secinu – ja mēs esam iekrituši krīzē, tad izmantosim to pēc iespējas labākā veidā, bet, ja šī nav krīze, tad beigsim čīkstēt. Strādāšanas vaina – un tad visu iespējams atrisināt.

 

Zatlers apstiprina Normanu Penki par vēstnieku ANO

Diena  10/02/08    Valsts prezidents Valdis Zatlers ceturtdien Latvijas radio apstiprināja, ka jaunais Latvijas vēstnieks ANO būs Normans Penke. Līdz šim viņš bija Ārlietu ministrijas valsts sekretārs.

“Vakar parakstīju dokumentu, tā ka process ir noslēdzies,” teica V.Zatlers.

Atgādinām, ka iepriekš Latvijas vēstnieces ANO amatam tika virzīta V.Paegle, taču viņas kandidatūru V.Zatlers noraidīja. Viņš iebilda pret vēstnieku izraudzīšanu pēc partejiskas piederības, kā arī to, ka kandidāta vārds tika atklāts presei. V.Paegle vērsusies pie tiesībsargam lūdzot izvērtēt, vai viņa nav diskriminēta.

 

Paegle izbrīnīta par Zatlera nekonsekvenci

DELFI  10/02/08    Tautas partijas (TP) deputāte Vaira Paegle Saeimas Ārlietu komisijā balsojusi par Ārlietu ministrijas valsts sekretāra Normana Penkes izvirzīšanu Latvijas vēstnieka ANO amatam, tomēr deputāte ir izbrīnīta par Valsts prezidenta Valda Zatlera nekonsekvenci, atkāpjoties no paša iepriekš izteiktajiem principiem.

Paegle portālam "Delfi" sacīja, ka ļoti ciena Penkes darbu un balsojusi par viņa kandidatūru, lai arī pati iepriekš tika virzīta šim amatam.

"Es balsoju par, jo ļoti cienu Penkes kungu," sacīja Paegle, norādot, ka viņu gan ļoti izbrīnījusi Zatlera rīcība. Iepriekš Valsts prezidents radio intervijā uzsvēris, ka neviens no tiem cilvēkiem, kuru vārdi nosaukti šim amatam, nevarēs tikt virzīts, tomēr Penke, kura kandidatūra iepriekš apsvērta un par to tika ziņots medijos, tika izvirzīts un saņēmis arī prezidenta atbalstu.

Jau vēstīts, ka, neskatoties uz vienbalsīgu atbalstu Saeimas Ārlietu komisijā, Valsts prezidents neatbalstīja Paegles kandidatūru šim amatam un aicināja Ārlietu ministriju izvirzīt jaunu kandidātu. Iepriekš neoficiāli izskanēja, ka notikušais bija saistāms ar Zatlera vēlmi "tikt vaļā" no prezidenta kancelejas vadītāja Eduarda Stiprā, izvirzot viņu šim amatam. Tomēr Ārlietu ministrija to neesot vēlējusies un virzījusi Paegli.

"Delfi" jau ziņoja, ka Stiprais patlaban pametis kanceleju, viņa vietā iecelts Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs.

 

No Maskavas atsauks Latvijas vēstnieku

Aleksis Zoldners, ApolloCeturtdiena, 10/02/08    Jaunais Ārlietu ministrijas (ĀM) valsts sekretārs varētu būt pašreizējais Latvijas vēstnieks Krievijā Andris Teikmanis, portālam «Apollo» pastāstīja ārlietu ministra Māra Riekstiņa (TP) preses sekretāre Una Pušpūra. 

Plānots, ka Teikmanis darbu ĀM sāks 1. decembrī. Viņa termiņam Latvijas vēstnieka amatā bija jābeidzas nākamā gada vasarā, teica Riekstiņa pārstāve.

Riekstiņš cer, ka pašreizējā Latvijas vēstnieka Krievijā kandidatūru uz ĀM valsts sekretāra amatu valdība apstiprinās jau nākamās nedēļas sēdē, sacīja ministra preses sekretāre.

Ārlietu ministrs augstu vērtē Teikmaņa līdzšinējo darbību, kā arī uzskata, ka ĀM valsts sekretāram jābūt ar pieredzi diplomātiskajā darbā, norādīja Pušpūra.

Kā ziņots, līdzšinējais ĀM valsts sekretārs Normunds Penke turpmāk būs Latvijas vēstnieks Apvienoto Nāciju Organizācijā, ceturtdien intervijā Latvijas Radio paziņoja Valsts prezidents Valdis Zatlers.

 

Nākamvasar partijas vēlēšanās startēs pēc jauniem noteikumiem

Liene Barisa,  NRA  10/03/08    Jau tuvākajās pašvaldību vēlēšanās, kas paredzētas 2009. gada vasarā, partiju cīņa par varu pašvaldībās izvērtīsies citādāka.

Pirmkārt, līdz tam paredzēts pabeigt administratīvi teritoriālo reformu, kas mainīs pašvaldību robežas, otrkārt, tiks mainīta vēlēšanu kārtība, nosakot, tāpat kā Saeimas vēlēšanās, minimālo 5% slieksni, kāds jāpārvar, lai iegūtu mandātu.

To nosaka vakar galīgajā lasījumā Saeimā pieņemtie grozījumi Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā.

Pašvaldību vēlēšanās 5% barjera līdz šim bija noteikta tikai Rīgā. Šādu kārtību pirmo reizi ieviesa pirms 2005. gada pašvaldību vēlēšanām, tādējādi domē pēdējā sasaukumā pārstāvēto partiju spektrs samazinājās no vairāk nekā desmit partijām, kā bija iepriekšējos sasaukumos, līdz astoņām. Taču ņemot vērā lielo partiju pārstāvniecības sadrumstalotību arī citās pašvaldībās (piemēram, Rēzeknes domē ir 13 deputātu no 11 partijām, Ogrē – 13 no astoņām partijām, Jelgavā – 15 no deviņām, Jūrmalā – 15 no 11 sarakstiem), politiķi nolēma procentu slieksni noteikt arī citur. Pirmajos lasījumos gan tas tika attiecināts tikai uz lielajām pilsētām – Jelgavu, Daugavpili, Liepāju, Ventspili, Ogri un citām, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedz 20 000. Taču visbeidzot tika atbalstīts priekšlikums, ko jau otrajam lasījumam bija iesniedzis pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP), – tas paredz vispārēju 5% barjeru.

Pilsoniskās savienības Saeimas frakcija trešajam lasījumam gan bija iesniegusi priekšlikumu, kas vajadzīgo balsu slieksni – vairāk nekā 5% – noteiktu tikai tajās pašvaldībās, kur iedzīvotāju skaits pārsniedz 15 000. Taču atbalstu šāda ideja neguva. Pilsoniskās savienības frakcijas deputāte Ilma Čepāne, pamatojot savu pozīciju, sprieda: vai vispārēja barjera tomēr neierobežo mazāko pagastu iedzīvotāju tiesības izvēlēties savus pārstāvjus pašvaldībās? Savukārt TB/LNNK deputāts Juris Dobelis norādīja, ka priekšlikums noraidāms kaut vai tāpēc, ka tajā minēts "vairāk kā 5%", līdz ar to esot jautājums, kas tad notikšot ar partijām, kas ieguvušas tieši 5% balsu.

Jauna kārtība līdz ar tuvākajām pašvaldību vēlēšanām būs arī deputātu vietu skaita ziņā. Līdz šim pašvaldībās, kur iedzīvotāju skaits nebija lielāks par 5000, bija septiņi deputāti, bet turpmāk būs – deviņi. Pašvaldībās, kur iedzīvotāju skaits ir līdz 20 000, deputātu skaits palielināsies no 11 līdz 15. Attiecīgi no 13 līdz 17 ir palielināts deputātu vietu skaits pašvaldībās, kur ir līdz 50 000 iedzīvotāju, un no 15 līdz 19, kur ir vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju. Rīgas domē paliks nemainīgs deputātu skaits – 60.

Saeimas deputāti, vakar izskatot likumprojektu, kārtējo reizi ar 20 balsīm par un 58 – pret noraidīja PCTVL priekšlikumu par pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem, ko partija iesniedz pie katras izdevības. Tāpat tika noraidīts PCTVL priekšlikums ļaut kandidēt nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās. Jāatgādina, ka par nepilsoņu tiesībām piedalīties pašvaldību vēlēšanās gan runājuši arī LPP/LC politiķi. Līdz šim tālāku virzību šī ideja nav guvusi, jo šāds jautājums, pēc šā politiskā spēka politiķu domām, visticamāk, būtu lemjams referendumā.

 

Latvijā arvien vairāk pieaug ticīgo skaits

LETA  10/03/08    Latvijā 90% iedzīvotāju sevi uzskata par ticīgiem, līdz ar to arī reliģisko konfesiju draudzēs ir palielinājies to locekļu skaits, šodien vēsta laikraksts "Telegraf".

Lai gan nevienam nav precīzu datu par kopējo ainu reliģiskajās konfesijās, Reliģisko lietu pārvaldes 2007.gada pārskats liecina, ka vislielākais pieaugums ir pareizticīgo baznīcu, musulmaņu, budistu, krišnaītu un komercsektu draudzēs.

Pārvaldes pārskats liecina, ka pareizticīgo draudzēs to locekļu skaits ir pieaudzis par 20 000 cilvēku, jo 2006.gadā no 350 000 cilvēku, pareizticīgās baznīcas apmeklētāju skaits 2007.gadā pieaudzis līdz 370 000 cilvēkiem.

Salīdzinot esošo pieaugumu pareizticīgo baznīcu draudzēs, vislielāko kritumu ir piedzīvojusi Evaņģēliski luteriskā baznīca, jo to locekļu skaits draudzēs sarucis par 15 000 cilvēku.

Kāpēc ir tik liels pieaugums pareizticīgo baznīcu draudzēs nav izskaidrojams, jo to nespējot sociologi, ne arī teologi. Tomēr Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes pasniedzējs Andris Priede laikrakstam sacīja, ka luteriskās baznīcas draudžu locekļu skaita samazinājums neesot saistīts ar faktu, ka cilvēki pēdējā laikā raduši mainīt konfesijas.

"Ir zināms, ka Latvijā ir pieaudzis ticīgo skaits un apsveicami, ka pareizticīgo baznīcu draudzēs palielinājies to locekļu skaits. Šo palielinājumus es varu izskaidrot vienīgi ar to, ka arvien vairāk cilvēki atgriežas pie ticības, jo ir pieaudzis reģistrēto laulību skaits baznīcās," sacīja Priede.

 

Viedoklis: Vēlēšanu sistēma nemainīsies

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"  10/03/08    Laiku pa laikam izskan doma, ka pie mūsu nelaimēm vainojama neveiksmīgā vēlēšanu sistēma.

Runāt, ka šā sasaukuma Saeimas sastāvs ir visnekvalitatīvākais, var tikai tie, kas ar īpaši attīstītu politisko atmiņu neizceļas. Atcerēsimies kaut vai Zīgeristu, Kaulu un citus dīvainīšus. Taču vēl nesalīdzināmi lielāks ir to šodien pilnībā aizmirsto bijušo Saeimas deputātu skaits, kurus Saeimā ievilka atsevišķas, tā dēvētās lokomotīves.

Jau pati vārda "lokomotīve" piesaukšana norāda uz galveno vēlēšanu likuma nepilnību. Daži partiju populārākie deputātu kandidāti ievelk Saeimā gūzmu mazpazīstamu cilvēku, kuru galvenais uzdevums ir īstajā brīdī nospiest īsto balsošanas podziņu. Tādējādi pārvēršot Saeimu vienkārši par diezgan dārgi izmaksājošu "balsošanas mašīnu". Šīs nepilnības izraisa neapmierinātību ar valsts galvenā likumdevēja sastāvu, kas novedis līdz prasībai ļaut tautai atlaist Saeimu. Tas, ka šāda prasība izvirzīta par spīti tam, ka līdzīga prakse nav atrodama nevienā citā ES dalībvalstī, tikai liecina par nopietniem vēlēšanu likuma defektiem. Taču nesteigsimies ar secinājumiem.

Satversmes 6. pants paredz, ka "Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās". Satversmes nākamais pants vēsta, ka, "sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam". Interesanti, ka Satversmē netiek noteikts nedz apgabalu daudzums, nedz to robežas. Tāpat nav norādīts, ka ikviens deputāta kandidāts drīkst balotēties tikai vienā noteiktā apgabalā. Tas nozīmē, ka teorētiski iespējams tāds kāzuss, ka visa Latvija tiek sadalīta

100 vēlēšanu apgabalos un katrā no tiem kādas partijas sarakstā ar pirmo numuru ierakstīts kāds tajā brīdī ļoti populārs politiskais darbonis. Vēlēšanu praktiskais rezultāts, visticamāk, būtu visai tālu no 6. pantā deklarētās proporcionalitātes. Pat šādas iespējas teorētisks pieļāvums norāda, ka vismaz šajā punktā "Satversmes tēvi" pieļāvuši misēkli.

Tiesa, praksē Latvija sadalīta tikai piecos vēlēšanu apgabalos, taču iespējas kandidātiem balotēties vairākos tiek bez mazākās kautrības izmantotas. Tas nozīmē, ka deputāts, kurš vienlaikus atrodas vairāku apgabalu sarakstā, praksē iegūst mandātu tikai no tā, kurā saņēmis vislielāko balsu skaitu. Pārējos apgabalos viņa vietā nāk nākamais sarakstā. Šāds lokomotīvju un velkošo vagoniņu princips lielā mērā diskreditē godīgu vēlēšanu principu. Katrā ziņā nekur pasaulē nav tādas prakses, ka viens un tas pats deputāts var vienlaikus balotēties vairākos vēlēšanu apgabalos.

Paskatīsimies, kuri no Saeimā ietikušo partiju līderiem (lasi – lokomotīvēm) vienlaikus izvirzījuši savas kandidatūras visos piecos vēlēšanu apgabalos. Tautas partija: Aigars Kalvītis (visos apgabalos, izņemot Latgali, ar 1. numuru), Raimonds Pauls, Artis Pabriks, Gundars Bērziņš, Helēna Demakova, Atis Slakteris. Jaunais laiks: Sandra Kalniete, Einars Repše. Saskaņas centram tādu nav, taču četros apgabalos balotējies tāds politikas "spīdeklis" kā Artūrs Rubiks, kuru diez vai kāds vispār pazīst, ja neskaita skanīgo uzvārdu. ZZS: Indulis Emsis, Augusts Brigmanis, Ingrīda Ūdre, Baiba Rivža un Mārtiņš Roze. LPP: Ainārs Šlesers, Andris Bērziņš, Ivars Godmanis, Ainārs Baštiks, Dzintars Jaundžeikars, Kārina Pētersone, Krišjānis Peters. Tēvzemei un Brīvībai/LNNK – tādu nav. PCTVL: Jakovs Pliners, Vladimirs Buzajevs, Nikolajs Kabanovs, Juris Sokolovskis.

Nav svarīgi, kā vēlēšanās veicies šīm "lokomotīvēm" vai ka, pateicoties viņiem, deputātos iekļuvuši "gadījuma" cilvēki. Būtiski, ka šo "gadījuma" cilvēku vietā deputātos nav tikuši piemērotāki kandidāti. Un vēl svarīgāk, ka šo nepilnību dēļ daudzi cienījami cilvēki vispār neiesaistās politikā un nepretendē uz vietu parlamentā.

Vēlēšanu sistēmu var mainīt gan esošajā Satversmes redakcijā, gan arī mainot Satversmi. Vēlēšanu reformas biedrības VĒL valdes priekšsēdētājs Valdis Liepiņš uzskata, ka jāpaliek esošās Satversmes robežās, jo "mums jau tāpat pietiek juku, tāpēc labāk iet evolucionāru, nevis revolucionāru ceļu". Viņš domā, ka jau nākamās – 10. – Saeimas vēlēšanas 2010. gadā varētu sarīkot kaut pēc nedaudz uzlabotiem principiem.

2007. gada decembrī notika plašs juristu forums, kurā apsprieda iespējas mainīt vēlēšanu sistēmu. Pieņemtajā dokumentā tika ierosinātas četras izmaiņas. Pirmkārt, noteikt, ka kandidāts nevar balotēties vairāk nekā vienā vēlēšanu apgabalā. Otrkārt, vēlēšanu apgabalus sadalīt mazākos, kuros ievēlētu septiņus līdz deviņus deputātus. Tādējādi panākot, ka deputāts ir kaut mazliet tuvāk tai tautas daļai, kas viņu ievēlējusi. Treškārt, rīkot pirms un pēc vēlēšanām regulāras, no partijām neatkarīgas sanāksmes, kurās vēlētāji varētu iztaujāt savus apgabalu deputātus par viņu aktivitāti un balsojumiem Saeimā. Ceturtkārt, ieviest izmaiņas Saeimas mājaslapā, lai vēlētāji varētu ātri un viegli noskaidrot, kā katrs Saeimas deputāts ir konkrētā jautājumā balsojis.

Liepiņš stāsta, ka forumā pieņemtais dokuments izsūtīts visām Saeimā pārstāvētajām partijām, taču "rezultāts bijis nulle". Nav saņemta pat pieklājības atbilde. Tāpat ierosinājumi iesniegti Valsts kancelejā, taču no premjera biroja atnākusi atbilde, ka šis jautājums nav dienas kārtībā. Beidzot izdevies atrast kopēju valodu ar partiju Jaunais laiks, kas šos ierosinājumus iesniedza Saeimā, un tagad tos izskata Saeimas Juridiskā komisija.

Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Vineta Muižniece gan ļoti rezervēti izsakās par šo likumprojektu. Tas komisijā izskatīts vēl aprīlī, un priekšlikumi no dažādiem komisijas locekļiem un nevalstiskajām organizācijām, kuras piedalījušās apspriešanā, bijuši ļoti pretrunīgi. Komisija nolēmusi, ka nepieciešams ilgāks laiks, lai visus priekšlikumus izvērtētu. Taču šajā starplaikā situācija radikāli mainījusies, jo izvērtusies diskusija par nepieciešamību veikt izmaiņas Satversmē, paredzot tajā iekļaut tiesības tautai atlaist Saeimu. Šā jautājuma risināšanai pie Juridiskās komisijas nodibināta īpaša apakškomisija. Šādā situācijā nav nekāda pamata steigties ar jautājumiem, kuri faktiski ir neliela sastāvdaļa no pagaidām vēl pilnīgi neskaidrā pamatjautājuma par grozījumiem Satversmē.

Muižniece neuzskata, ka deputātu vienlaicīga balotēšanās vairākos vēlēšanu apgabalos būtu nosodāma: "Ja pieņemtu normu, kas aizliedz deputātiem balotēties vairākos vēlēšanu apgabalos, tas būtu izdevīgi tā sauktajām vecajām partijām, kamēr jaunām, kurās nav tik daudz atpazīstamu seju, būtu krietni grūtāk. Tas nebūtu demokrātiski attiecībā pret šiem jaunajiem spēkiem."

Juridiskās komisijas priekšsēdētāja vietnieks Dzintars Rasnačs ir skeptisks pret iesniegtajiem vēlēšanu sistēmas grozījumiem. Aizliegumu balotēties vairākos vēlēšanu apgabalos Rasnačs uztver kā negodprātīgu attieksmi pret vēlētājiem: "Es pats esmu balotējies vairākos apgabalos un regulāri turp dodos, lai tiktos ar vēlētājiem. Aizliegums balotēties vairākos apgabalos būtu vēlētāju tiesību ierobežošana. Es gan atbalstu ideju, ka vēlētājs var atsevišķā ailītē pierakstīt sev tīkamu kandidātu no cita saraksta. Tas dotu lielākas garantijas, ka tiek nobalsots par patiesi labākajiem, turklāt vēlētājam būtu vieglāk izdarīt izvēli. Tāda sistēma pastāvēja arī pirmās brīvvalsts laikā."

Pasaules praksē var izšķirt četras galvenās vēlēšanu sistēmas: proporcionālā, mažoritārā, plurālā un jauktā. Katrai no tām ir savi piekritēji un noliedzēji. Savi plusi un mīnusi.

Liepiņš ir visai skeptisks par proporcionālo vēlēšanu sistēmu. Viņaprāt, šī sistēma ir teorētiski demokrātiska, bet praksē ar lieliem trūkumiem un ar ne visai demokrātiskām sekām. Tā parasti noved pie koalīciju valdībām. Veidojas nestabilas valdības, kuras dažkārt spiestas rēķināties ar mazām, ekstrēmām partijām. Lai no tām izvairītos, sistēmas demokrātisms ir jāsašaurina ar barjeras ieviešanu, kas atņem balsi kādai tautas daļai.

Kādā veidā partijas organizē koalīcijas valdības? Ar cīņu par portfeļiem un to sadalīšanu atbilstoši savām interesēm. Ministru izvēli nosaka piederība partijai vairāk nekā piemērotība amatam. Proporcionālajā vēlēšanu sistēmā nevienam deputātam nav tiešas saiknes un atbildības pret vēlētājiem. Neviens nav balsojis par deputātu, bet tikai par viņa sarakstu, labākajā gadījumā ievelkot plusus un mīnusus, lai mainītu saraksta kārtību. Balsojot par sarakstu, iznāk balsot par kandidātiem, par kuriem maz vai vispār nekas nav zināms un uzzināms.

Kādas tam ir sekas? Deputāts nejūt saikni vai atbildību pret vēlētāju. Tāpēc arī valdība nejūt saikni, respektu vai atbildību pret vēlētāju un vēlētājs pret deputātiem, partijām, valdību un politisko sistēmu kā tādu. Koalīcijas valdības veidojošās partijas par neveiksmēm un elektorātam doto solījumu laušanu var vainot koalīcijas partnerus. Nav nopietnu debašu, valdībām trūkst konstruktīvas kritikas. Neveidojas skaidras opozīcijas, kas apzinās, ka varētu iekļūt valdībā un būt spiestas par saviem saukļiem atskaitīties.

Proporcionālajā vēlēšanu sistēmā iegūto mandātu daudzums sadalās proporcionāli par katru partiju nodoto balsu skaitam. Starp lielākajām Eiropas valstīm, kurās darbojas šī vēlēšanu sistēma, jāmin Itālija, kurā kopš pēckara laikiem nomainījušās vislielākais valdību skaits Eiropā. Jāatzīmē, ka Itālijā gan nav noteikta procentu barjera, tāpat kā pirmskara Latvijā. Ziemeļvalstīs, pie kurām piederam arī mēs, pārsvarā ir tieši proporcionālā vēlēšanu sistēma.

Mažoritārajā vēlēšanu sistēmā valsts ir sadalīta daudzos vēlēšanu apgabalos un katrā no tiem var tikt izvirzīts viens kandidāts no katras partijas, kuri tad savstarpēji cīnās. Lai dabūtu deputāta mandātu, kandidātam nepieciešams 50% vēlētāju balsu. Ja pirmajā kārtā neviens no kandidātiem neiegūst vairākumu, tiek rīkota otrā kārta, kurā piedalās tikai divi visvairāk balsu ieguvušie. Šāda sistēma darbojas Francijā. Faktiski tieši pēc tāda paša principa 1990. gadā tika ievēlēta LPSR Augstākā Padome, kura tā paša gada 4. maijā pieņēma neatkarības deklarāciju. Lai gan šī sistēma it kā garantē visciešāko deputāta saikni ar attiecīgā vēlēšanu apgabala iedzīvotājiem, tai ir viens būtisks trūkums. Proti, vairākuma partija var tikt ievēlēta ar mazākuma balsu skaitu.

Plurālā vēlēšanu sistēma ir tuva mažoritārajai tikai ar to atšķirību, ka jau pirmajā kārtā deputāta mandātu dabū apgabalā visvairāk balsu ieguvušais kandidāts, pat ja viņš nav ieguvis absolūto vairākumu. Šī sistēma darbojas Lielbritānijā un tās bijušajās kolonijās, izņemot Austrāliju un Jaunzēlandi. Tomēr jāatzīmē, ka šī sistēma kopējo ainu izkropļo vēl vairāk kā mažoritārā.

Šā vēlēšanu veida specifika ir tāda, ka parasti valstī nostabilizējas divpartiju sistēma. Vairākuma partija sastāda valdību un mazākuma partija paliek opozīcijā. To var uzskatīt gan par plusu, gan mīnusu, jo mazāk populāras partijas nedabū nevienu kandidātu, kaut arī pēc saņemto balsu skaita tām vajadzētu tikt reprezentētām. Tāpēc dažas jaunu ideju partijas netiek pie vārda.

Lai šos trūkumus novērstu, dažas valstis, piemēram, Vācija, Jaunzēlande, ir ievedušas tiešu vēlēšanu veida kombinējumu ar proporcionālo vēlēšanu veidu. Jaukto vēlēšanu sistēmu ieviesa arī Lietuvā jau pēc neatkarības atjaunošanas. Tomēr jāatzīmē būtiska atšķirība starp vēlēšanu sistēmām Vācijā, Jaunzēlandē, Lietuvā un citās Austrumeiropas valstīs. Pēdējās vienmandāta apgabalos uzvarējušos vienkārši pieskaita tiem deputātiem, kas ieguvuši mandātu proporcionālajās vēlēšanās. Notiek abu sistēmu mehāniska apvienošana. Vācijā, Jaunzēlandē proporcionālās vēlēšanās deputātu mandāti tiek aprēķināti, lai kopējais deputātu skaits atbilstu kopumā pa visu valsti balsojušo proporcijai. Līdz ar to teorētiski tieši šo sistēmu varētu uzskatīt par optimālāko. Latvija daudz ko ir kopējusi tieši no Vācijas. Kaut vai Latvijas Bankas nolikumu. Varbūt kādreiz nākotnē būtu jāpadomā arī par vēlēšanu sistēmas maiņu pēc šā parauga?

 

Riekstiņš nav piedāvājis Kalvītim kļūt par vēstnieku Krievijā

Ināra Egle,  Diena  10/03/08    Jau nākamajā nedēļā ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) lūgs valdību par Ārlietu ministrijas valsts sekretāru apstiprināt Latvijas vēstnieku Krievijā Andri Teikmani. Viņam pilnvaras šajā valstī beidzas nākamā gada pavasarī, taču viņš tiks atsaukts agrāk, lai no 1.decembra varētu sākt strādāt ministrijā.

Valsts prezidenta kancelejas bijušais vadītājs Eduards Stiprais atgriezīsies Ārlietu ministrijā, taču pirms tam kādu laiku atpūtīsies, jo viņam ir neizmantoti atvaļinājumi. M.Riekstiņš nekomentē iespējamos piedāvājumus E.Stiprajam. Viņš, visticamāk, nebūs vēstnieks Krievijā, jo diplomāts, kas brauks uz šo valsti, jau tiks izraudzīts visai drīz.

Politiskie konkurenti domā, ka TP esot svarīgi sev pietuvinātu cilvēku deleģēt uz Krieviju, jo TP esot intereses šajā valstī. M.Riekstiņš atteicās komentēt šādus izteikumus. Krieviski rakstošajā presē nesen kā kandidāts vēstnieka amatam Krievijā bija minēts bijušais premjers Aigars Kalvītis, kurš oktobrī plāno atstāt TP priekšsēža amatu. Pirms nedēļas Dienai A.Kalvītis sacīja, ka viņam gan neviens nav piedāvājis šādu iespēju, taču tas varētu būt interesants izaicinājums. Viņš stāstīja, ka Latvijā rezervēti raugās uz bijušo premjeru iespējamo pāriešanu diplomātiskajā dienestā, bet citur pasaulē esot zināmi tādi piemēri. A.Kalvītis uzskata, ka Krievija ir ļoti nozīmīga valsts, jo "tur izšķiras pasaules politika", un tad ir svarīgi, lai Latviju tajā pārstāvētu vēstnieks, kas ir pazīstams politiskajās aprindās un "var tikt pie visiem klāt".

Tam, ka būtu svarīgi, lai vēstniekam atvērtos pēc iespējas vairāk durvju mūsu valsts interešu labā, M.Riekstiņš varot piekrist. Taču viņš uzsvēra, ka ar A.Kalvīti par šādu piedāvājumu neesot runājis. No teiktā varēja noprast, ka bijušais premjers vismaz pagaidām nav kandidātu lokā. Uz jautājumu, vai nākamais vēstnieks Krievijā varētu būt cilvēks, kas nav diplomātiskajā dienestā, bet ieņēmis augstu politisku amatu, M.Riekstiņš atbildēja: "Man būtu grūti to iedomāties, bet es arī nevaru izslēgt šādu iespēju."

 

Policistu gājienā nespēj sapulcēt iecerēto protestētāju skaitu, tāpēc pieļauj piekāpšanos valdībai

LETA  10/04/08    Patlaban no Doma laukuma ir sācies gājiens, kurā protestu pret valdības politiku algu jautājumā izsaka pāris simti policistu un ugunsdzēsēju. Latvijas Apvienotā policistu arodbiedrība (LAPA) protesta akcijā bija cerējusi sapulcēt vairākus tūkstošus policistu, tāpēc tagad pieļauj, ka nāksies vien piekāpties valdībai.

Kā pastāstīja LAPA līderis Agris Sūna, uz gājienu ir ieradušies policisti no Kuldīgas, Rēzeknes, Jēkabpils, Ventspils un citām Latvijas pilsētām, taču lielākā daļa protestētāju ir no Rīgas un tās apkārtnes. Vairāki policisti uz akciju ir ieradušies kopā ar ģimenēm, tostarp bērniem.

Sūna aģentūrai LETA atzina, ka protestētāju skaits ir visai neliels un pauda nožēlu par šādu policistu rīcību, neierodoties galvaspilsētā, lai aizstāvētu savas intereses. "Ja nav atsaucības, nāksies piekāpties valdībai," izteicās LAPA līderis.

Vienīgā cerība Latvijas policistiem tagad esot drīzumā gaidāmā Eiropas policistu arodbiedrības sēde, kurā tikšot analizēta situācija Latvijā. "Varbūt mūs tur saklausīs, un tad būs signāli no Eiropas," sacīja Sūna.

Virzoties pa gājiena maršrutu, policisti pie valsts pārvaldes iestāžu ēkām neapstājās un skaļus saukļus neizkliedza.

Gājiena dalībniekiem rokās ir ļoti daudz plakātu, uz kuriem attēlotas karikatūras. Saukļi uz plakātiem vēsta: "Esiet solidāri - ministriem ugunsdzēsēju algas!", "Policists arī ir cilvēks!", "Pieprasām cilvēka cienīgu algu!", "Kāpēc jums trekni gadi, bet mums liesi?", "Dusiet saldi, valdības solījumi!". Plakātos arī izteikti brīdinājumi, ka iedzīvotājiem var nākties sargāt sevi pašiem.

Nepilnas stundas laikā gājiena dalībnieki nonāca līdz valdības ēkai, kur mirkli uzkavējās, nofotografējās un tad sāka izklīst.

Sūna skaidroja, ka pamatā policisti vēlas lielākas algas un bērnudārzus bērniem, kā arī gājienā izsaka protestu pret valdības politiku kopumā.

Pēc gājiena LAPA valdes locekļi dosies uz Brāļu kapiem, kur pie Mātes Latvijas pieminekļa noliks sēru vainagu, kas simbolizēšot atvadas no valsts iekšējās drošības. Solītā zārka protesta akcijā gan nebija.

Visa gājiena laikā gan paši tā dalībnieki, gan policisti, kuriem uzraudzīt kārtību pilsētā šodien bija darba pienākums, skrupulozi skatījās, lai nenotiktu nekādi pārkāpumi - lai neviens gājiena dalībnieks neiekāptu zālājā, lai ielas netiktu šķērsotas ārpus gājēju pārejām vai pie sarkanās gaismas un tamlīdzīgi.

Atbalstīt policistus šodien ir ieradies arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības līderis Pēteris Krīgers, kurš aģentūrai LETA pieļāva, ka policistu nelielā atsaucība ir skaidrojama ar to, ka pēdējā laikā dažāda veida protesta akcijas Latvijā notiek visai bieži, bet cilvēki no laukiem nevar atļauties uz katru no tām atbraukt uz Rīgu.

Dažādu nozaru speciālisti ir izteikuši atbalstu policistiem, bet paši kuplākā skaitā Rīgā ieradīšoties uz gaidāmo protesta akciju 7.oktobrī.

Policistu gājiens no Doma laukuma virzījās līdz Ministru kabineta ēkai. Gājiena pieteikumā bija minēts, ka kopējais dalībnieku skaits varētu būt 2000, taču Sūna tika paudis cerības, ka šis skaitlis varētu būt lielāks. Sūna aicināja ikvienu, kuram rūp iekšējā drošība un kārtība valstī, pievienoties šim gājienam.

 

Viedoklis: Segliņa tīrais darbiņš

Baiba Lulle,  NRA  10/04/08    Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP) vai nu zaudējis jelkādas takta izjūtas paliekas, vai arī atklāti demonstrē savu nicīgo attieksmi pret policistiem.

"Es uz ielas nestrādāju," komentējot to, kāpēc ministrs ar savu klātbūtni nepagodināja piketējošos policistus, Latvijas Radio atzina M. Segliņš. Šķiet, M. Segliņš jau vairākus gadus dzīvo vien Saeimas un valdības mājas sterilajos kabinetos, piemirsdams, ka uz ielas strādā ne tikai prostitūtas un nolīgtie velosipēdu zagļi. Uz ielas strādā arī tie paši policisti, kurus ministrs neuzaicināja uz viņam tīkamākajām telpām, kurās viņš labprātāk strādā "ar dokumentiem".

Un te vairs nav runas par ministra argumentiem, kāpēc esošajā budžeta un PVN "pikējošajā" iekasēšanas situācijā policistiem nevar palielināt algas, bet gan par attieksmi. To, starp citu, labi demonstrēja arī pēkšņā pārbaude Valsts policijas RRP Ziemeļu un Brasas iecirkņos, par kuras rezultātiem ministrs atkal publiski ļoti sašuta: abos iecirkņos darbā bijuši tikai 3–4% no policistiem, vienā iecirknī no 130 – četri.

Iekšlietu ministrs, kura ausīs bagātīgi ieplūst gan oficiālā, gan neoficiālā informācija, par kādu policijas plānotu pasākumu, uz kuru dosies policisti, vai citiem iemesliem dežurējošo skaita samazināšanai varēja viegli izzināt. VP priekšniecības paskaidrojumi policistus gan gluži baltus nenomazgā, bet arī viss vairs nešķiet tik melns kā M. Segliņš mālē. Piemēram, Brasas iecirknī no 90 štatā esošajiem cilvēkiem 37 bija brīvdiena vai atvaļinājums, daļu, kas divas dienas iepriekš bija piedalījušies reidā un pārstrādājuši darba laiku, vadība palaidusi uz mājām stundu agrāk.

Iespējams, ka, bažījoties par finanšu rāmja nepārkāpšanu, policijas vadība spiesta lavierēt un domāt par to, kā nepieļaut stundu pārstrādi, jo liekas naudas nav, tādējādi, iespējams, riskējot gan ar šādām pārbaudēm, gan sabiedrības drošību, pārkāpj noteikumus. Ja tā, tad tas būtu arī ar to pašu M. Segliņu ja ne uz ielas, tad citviet, bet skaidri izrunājams jautājums.

Arī par darba disciplīnu, kvalitāti un citiem aktuāliem jautājumiem. Bet tā vietā, lai izrunātos vai nepieļautu nesankcionētu darba pamešanu un brīdinātu par to, ka "šāda situācija ir nepieļaujama", ministrs mierīgi to pieļauj, taisa publisku šovu un to kā trofeju vēl izmanto par ieroci pret policistu algu paaugstināšanas prasībām. Nožēlojami, bet laikam jau Tautas partijas stilā, kuru vadīt grasās M. Segliņš.

Turklāt M. Segliņam gan kā iekšlietu ministram, gan kā partijas vadītājam, gluži kā jebkuram deputātam un arī žurnālistam, nemaz neskādētu vairāk pastrādāt "uz ielas" jeb ārpus varas mūriem, tad būtu skaidrāka bilde gan par to, kas notiek policijā, gan sabiedrībā.

Es drīzāk kaunos nevis par to, ka, būdama žurnāliste, dažkārt strādāju uz ielas, bet par to, ka tur strādāju par maz.

 

Viedoklis: 5% barjera – «krievu rulete»

Ģirts Zvirbulis,  Latvijas Avīze  10/04/08    Turpmāk pilnīgi visās pašvaldību vēlēšanās, līdzīgi kā parlamenta vēlēšanās, tiks ņemta vērā piecu procentu barjera. Tā paredz Saeimā ceturtdien apstiprinātie likuma grozījumi. Iespējams, ka jau nākamajās pašvaldību vēlēšanās šī norma vērsīsies pret pašiem tās autoriem.

Līdzšinējā Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma redakcija paredzēja, ka piecu procentu barjera tiek piemērota tikai Rīgā. Tagad vairākums deputātu nolēma to piemērot pilnīgi visās pašvaldībās. Tātad pašvaldības domē tiks tikai tie politiskie spēki, par kuriem būs nobalsojuši vismaz 5 % vēlētāju. Pārējās partijas paliks aiz svītras.

"Pirmkārt, novadi būs lielāki, vairs nebūs tik sīki pagasti. Otrkārt, procentuālas barjeras ieviešanu atbalstīja arī pašvaldību cilvēki. Iedzīvotāji iegūs darboties spējīgāku domi, kas nebūs tik politiski sašķelta," skaidroja Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Oskars Spurdziņš (Tautas partija). Lai kliedētu bažas par netaisnīgu pārstāvniecību mazajos pagasta centros, turpinās darboties tā sauktie pakalpojumu centri, kuru vadītāji varēs ierosināt pašvaldībā dažādus jautājumus. O. Spurdziņš arī pauda pārliecību, ka sašķirošana, nosakot procentu barjeru tikai pašvaldībās ar lielu iedzīvotāju skaitu, Latvijas mērogiem būtu pārāk sarežģīta un nepraktiska.

Turpretim Pilsoniskās savienības (PS) frakcijas deputāti pārliecināti, ka procentu barjeru vajadzētu ieviest tikai pašvaldībās ar lielu iedzīvotāju skaitu. Taču viņu ierosinājums neguva Saeimas vairākuma atbalstu.

PS pārstāvis Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā Gunārs Laicāns sarēķinājis, ka aptuveni pussimts jaunajos novados iedzīvotāju skaits svārstīsies starp 6 – 15 tūkstošiem. "Nu nevar tā vienkārši parlamenta vēlēšanās lietojamu mehānismu piemērot pašvaldību vēlēšanās, kur ir daudz mazāks balsotāju skaits. Doma jau it kā ir laba – nostiprināt partiju sistēmu laukos. Bet lauciniekus pierunāt stāties partijā ir tikpat kā neiespējami," teica G. Laicāns. Turklāt procentu barjeras atbalstītāju galvenais arguments – bardaks Jūrmalas domē – esot izņēmuma situācija, nevis norma Latvijas pašvaldībās. Viņš arī bija nobažījies par to, ka 5% barjera kopā ar deputātu skaita izmaiņām dramatiski apdraudēs iedzīvotāju pārstāvniecību un līdz ar to – viņu uzticību pašvaldībai un valsts pārvaldei.

Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars šaubās, ka procentu barjeras noteikšana atstās kādas dramatiskas sekas. "Pie ļoti specifiskiem balsojumu sadalījumiem varētu nedaudz mainīties rezultāts, bet līdzdalību gan tas neietekmēs," sprieda CVK vadītājs. Mainīties varētu vēlētāju pārstāvniecība, bet diez vai tiks piedzīvoti kādi paradoksāli neproporcionāli rezultāti – piemēram, situācija, kad 5% barjeru pārvarētu tikai viens no vairākiem sarakstiem un automātiski ieņemtu visas vietas pašvaldībā, kaut gan pārstāv salīdzinoši nelielu daļu vēlētāju.

Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis pārliecināts, ka procentuāla barjera pati par sevi neatrisinās pašvaldību iekšējās domstarpības.

"Procentu barjera daļu vēlētāju pārstāvjus atstās uz ielas, un var gadīties, ka šī daļa ir tik liela, ka arī diskusija par iedzīvotājiem būtiskiem jautājumiem pārceļas no domes vai padomes uz ielu," brīdināja A. Jaunsleinis. Viņaprāt, nebūtu nācis par ļaunu dot iespēju jaunizveidotajiem novadiem vismaz pirmo termiņu nostrādāt bez šādiem ierobežojumiem un tikai pēc tam lemt par to nepieciešamību. LPS priekšsēdis arī prognozēja, ka neproporcionāla pārstāvniecība būs vēl viens arguments reģionālās reformas pretinieku arsenālā – virkne pagastu jau tā ir neapmierināti, ka viņu pašvaldība fiziski atradīsies tālāk, bet ja vēl viņu deputāti tajā neiekļūs, tad neapmierinātība būs divtik liela.

Gandrīz visi aptaujātie atzina, ka šis ir bijis politisks lēmums. Bet, kuram politiskajam spēkam no tā būs lielāks labums, prognozēt nav iespējams. Katrā ziņā nav izslēgts, ka valdošajām partijām nāksies vilties savās cerībās stiprināt ietekmi pašvaldībās. Šeit būtu vietā atcerēties, ka savulaik partija "Latvijas ceļš", kas izloloja 5% barjeras ieviešanu parlamenta vēlēšanās, pati pēc tam to nespēja pārvarēt.

Grozījumi pašvaldību vēlēšanu likumā arī paredz, ka novada domē ievēlējamo deputātu skaitu noteiks atbilstoši iedzīvotāju skaitam, kāds attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā vēlēšanu izsludināšanas dienā ir reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā. Pašvaldībās, kurās ir līdz 5000 iedzīvotāju, ievēlēs 13 deputātus, no 5001 līdz 20 000 iedzīvotāju – 15 deputātus, no 20 001 līdz 50 000 iedzīvotāju – 17 deputātus, vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju – 19 deputātus. Republikas pilsētas domē ievēlējamo deputātu skaitu nosaka atbilstoši iedzīvotāju skaitam, pilsētās, kurās ir līdz 50 000 iedzīvotāju, ievēlēs 13 deputātus, vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju – 15 deputātus. Izņēmums ir par mazo saeimu dēvētā Rīgas dome, kurā arī turpmāk būs 60 deputātu.

***

UZZIŅA

Pēc likuma grozījumiem, novada domē ievēlējamo deputātu skaitu noteiks atbilstoši iedzīvotāju skaitam, kāds attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā vēlēšanu izsludināšanas dienā ir reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā.

Pašvaldībās, kurās ir līdz 5000 iedzīvotāju, ievēlēs 13 deputātus,

no 5001 līdz 20 000 iedzīvotāju – 15 deputātus,

no 20 001 līdz 50 000 iedzīvotāju – 17 deputātus,

vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju – 19 deputātus.

Republikas pilsētas domē ievēlējamo deputātu skaitu nosaka atbilstoši iedzīvotāju skaitam.

Pilsētās, kurās ir līdz 50 000 iedzīvotāju, ievēlēs 13 deputātus,

vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju – 15 deputātus.

Rīgas domes sastāvā tāpat kā patlaban būs 60 deputāti.

***

PIEMĒRS

Ja pagājušajās pašvaldību vēlēšanās būtu spēkā 5% barjera, pilsētu domju sastāvi krietni atšķirtos. Piemēram, Jūrmalas domē nebūtu iekļuvis "Jaunais centrs", Tautas saskaņas partija un "Dzimtene". Savukārt Jelgavā "zem strīpas" būtu palikusi Zemgales partija, Latvijas Pirmā partija un "Latvijas ceļš". Vietu sadalījums pašvaldībās būtu mainījies par labu tām partijām, kurām izdevās pārvarēt iekļūšanu pašvaldībā.

 

Balsu skaits

 %

 Vietas

JŪRMALA

 

 

 

"Jaunais laiks"

 2654

 16,44

 3

"TB"/LNNK

 2014

 12,47

 2

"PCTVL"

 1351

 8,36

 2

Pirmā partija

 1261

 7,81

 1

Tautas partija

 992

 6,14

 1

LSDSP

 959

 5,94

 1

"Jūrmala – mūsu mājas"

 954

 5,90

 1

"Mūsu zeme"

 833

 5,16

 1

"Jaunais centrs"

 766

 4,74

 1

"Dzimtene"

 650

 4,02

 1

TSP

 541

 3,35

 1

JELGAVA

 

 

 

ZZS

 3796

 22,96

 4

"Jaunais laiks"

 2512

 15,19

 2

"PCTVL"

 2375

 14,37

 2

Tautas partija

 1562

 9,45

 2

"TB"/LNNK

 1485

 8,98

 1

LSDSP

 1424

 8,61

 1

Zemgales part., SDS

 760

 4,59

 1

Pirmā partija

 598

 3,61

 1

"Latvijas ceļš"

 569

 3,44

 2

 

Nedaudz atšķirīgs viedoklis par SM pēdējā laika darbiem

Juris Varslavāns, politologs,  Apollo  10/04/08    Tikko kā viegli dzeltenais vīriešu žurnāls «Klubs» par Latvijas ietekmīgāko cilvēku ir atzinis satiksmes ministru Ainaru Šleseru. Lai gan metodika, pēc kuras mērīta pretendentu ietekme, nav zināma, pieļauju, ka liela loma izvēlē bijusi Šlesera ambiciozajiem projektiem satiksmes nozarē, kas aptver gan aviāciju, gan autoceļus, gan dzelzceļu, gan pasta pakalpojumus. Taču, atdodot pienācīgu cieņu ministra plānu vērienīgumam, jāatzīmē, ka to realizācijā gan ir gājis kā pa celmiem.

Par pastu nerunāsim – tur tāpat viss skaidrs. Krīze skārusi arī autotransporta nozari, kur tiek slēgti vietējie autobusu reisi, kamēr dāsni tiek dotēti vietējie lidojumi uz Ventspili un Liepāju. Laikā, kad veidojās transporta rindas pie Krievijas robežas, arī nekādi iedarbīgi risinājumi netika atrasti. Plāni par ātrgaitas ceļu ierīkošanu ir atlikti uz vēlāku laiku, bet elektronisko parakstu Latvijas Pasts gan ir ieviesis, taču nekas nav dzirdēts, ka to arī lietotu. Bet pār aviācijas nozari, kur ministram izdevās piesaistīt Latvijai lētās aviosabiedrības, kā Damokla zobens pāri karājas gaidāmais tiesas lēmums par to, vai lidostas atlaižu mehānisms atbilst ES konkurences politikas normatīviem. Skandāls ar Lietuvas tiesas uzlikto arestu mūsu valsts aviosabiedrības «Air Baltic» īpašumam, lai cik dīvains tas arī neliktos, saasina šo jautājumu.

Toties ministru un viņa vadīto nozari skāruši lielāki un mazāki skandāli, kad tikusi apšaubīta viena vai otra darījuma likumība, konkursu un iepirkumu godīga norise. Skandalozā Latvijas Pasta ēkas pārdošana, stāvlaukumu ierīkošanas plāni pie valsts robežas, Valsts kontroles atzinumi par nesaimnieciskumu ministrijas uzņēmumos ir tikai redzamākie un zināmākie piemēri, kas rada šaubas un kuras ministram nav izdevies kliedēt. Ir zināms, ka šajā nozarē gaidāma Dienvidu tilta un «Gaismas pils» līmeņa objekta būvniecība – vērienīga lidostas paplašināšana. Tas rada vismaz divus jautājumus. Pirmkārt, vai ministra prognozēto pasažieru skaitu patiešām ir iespējams piesaistīt un vai, zinot krīzes apmērus aviācijas nozarē, gadījumā, ja šī prognoze izrādīsies nereāla, neradīsies milzīgi zaudējumi Latvijas valstij? Otrkārt, vai šie būvniecības projekti nenesīs jaunus skandālus par negodīgiem konkursiem un pārmērīgi sadārdzinātām izmaksām?

Diemžēl otro jautājumu jau ir aktualizējušas aizdomas, (bet celtnieku vidē aizdomas parasti apstiprinās), ka ne visai godīgs lēmums tikšot pieņemts jau tagad notiekošajā konkursā par termināļa būvi lēto aviolīniju pasažieriem. «Dienas Bizness» izsaka aizdomas, ka uzvarēšot kompānija, kas šādos konkursos ne ar tiem lētākajiem priekšlikumiem uzvar aizdomīgi bieži un ir arī skandalozā Dienvidu tilta un Nacionālās bibliotēkas būvnieku vidū.

Šajā valstī arī neietekmīgiem cilvēkiem gribas, lai ietekmīgie cilvēki pieņemtu gudrus, godīgus un likumīgus lēmumus. Tāpēc turēsim īkšķi, pašam ietekmīgākajam cilvēkam konkurss lidostā nerada skandālu, konflikts ar lietuviešu aviosabiedrību «Fly LAL» atrisinās labvēlīgi, un arī un kāds būs tiesas lēmums.

 

Zatlers Kazahstānā godina represētās latvietes

Gunta Sloga Astanā,  Diena  10/04/08    Lāce, Pētersone, Smilga, Priede, Bērziņa. Šādi uzvārdi lasāmi uz garās, melnās granīta sienas, kurā iegravēti simtiem represēto vārdu. Šī siena izvietota Kazahstānas galvaspilsētas Astanas pievārtē, kur 20.gadsimta 30.gados tika izveidota padomju režīma represēto dzīves biedreņu nometne. Šobrīd nometnes vietā izbūvēts iespaidīgs memoriāls visu totalitāro režīmu upuru piemiņai. Kazahstāna, kur savulaik tika izvietoti tūkstošiem represēto, ir viena no retajām šī reģiona postpadomju valstīm, kas tik lielu vērību pievērsusi šīm sāpīgajām vēstures lappusēm.

Kā Latvijas žurnālistiem uzsvēra Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs, kurš ir šī muzeja izveides iniciators, valstī, kas bijusi lieciniece tik plašām Staļina represijām, ir dziļa izpratne arī par latviešu pārdzīvoto padomju gados. Sestdien iespaidots par muzejā redzēto bija arī Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš tika iepazīstināts ar izsūtīto latviešu sieviešu likteņstāstiem.

Kopumā šajā nometnē no aptuveni 8000 ieslodzītajām bija arī 111 latvietes.  Viņas šeit nonāca 1938.gadā un tikai tādēļ, ka šo sieviešu dzīvesbiedri, kas tolaik strādāja Maskavā, nonāca Staļina režīma nežēlastībā. Kā stāstīja muzeja darbiniece Raisa Žaksibajeva, skarbajos Kazahstānas klimata apstākļos sievietēm nācās pavadīt smagā darbā 18-20 stundas diennaktī. Pārsvarā viņām bija jāvāc niedres tuvumā esošā ezera krastos.

V.Zatlers stāstīja, ka braucot garām šim ezeram un domājot par ieslodzītajām, kam te nācās strādāt, viņš domājis: “Ieslodzījums vai cietums nevar salauzt.” Memoriāls viņu mudinājis domāt par to, ka šādus notikumus nedrīkst aizmirst un ir jādara viss, lai nekad šādi notikumi neatkārtotos.

Kazashtānas represijās cietušo muzejs, kas izvietots kailas stepes vidū, tika pabeigts tikai pirms gada. Pagaidām nav īpaši apmeklēts. Tāpat kā darbinieki joprojām meklē sieviešu, kas šeit bija izsūtītas, liecības un dažādus nometni raksturojošos eksponātus. Līdz šim, kā stāstīja R.Žaksibajeva, pagaidām muzeju nav apmeklējusi arī neviena latviešu sieviete.

 

 

 

Saimniecībā...

 

 

 

Minimālo darba algu palielinās līdz 180 latiem

FINANCENET  09/23/08    Sākot ar 2009.gada 1.janvāri, līdz 180 latiem tiks paaugstināta minimālā darba alga. Šodien valdības sēdē tika apstiprināti Labklājības ministrijas (LM) izstrādātie grozījumi noteikumos par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi, kas no 2009.gada paredz paaugstināt minimālo mēneša darba algu līdz 180 latiem un noteikt minimālo stundas tarifa likmi 1,083 latu apmērā.

Tas nozīmē, ka darbinieks, saņemot minimālo mēneša darba algu 180 latu apmērā, „uz rokas" saņemtu 142,85 latus par pilnu darba mēnesi (40 darba stundas nedēļā).

Saskaņā ar noteikumiem minimālo stundas tarifa likmi rēķina atbilstoši 2009. gada darba laika kalendāram, ņemot vērā gada vidējo darba stundu skaitu mēnesī. Bet pusaudžiem un tiem cilvēkiem, kuri ir pakļauti paaugstinātam riskam, minimālā stundas tarifa likme būs 1,239 Ls, jo viņiem saskaņā ar Darba likumu ir atļauts strādāt tikai septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā.

Lai nodrošinātu, ka minimālo darba algu pilnā apmērā saņem tie darbinieki, kuri nostrādājuši visas mēnesī noteiktās darba stundas un kuriem algu par padarīto darbu rēķina pēc minimālās stundas tarifa likmes, darba devējam paredzēts pienākums izmaksāt minimālo algu par padarīto arī tajos mēnešos, kad darba stundu skaits ir mazāks par gada vidējo darba stundu skaitu mēnesī (piemēram, februārī).

Tāpat iekļauta atsevišķa norma, kas paredz, ka darbiniekiem, kuri nostrādājuši visas mēnesī noteiktās darba stundas, un kuriem nolīgta akorda algas sistēma, aprēķinātā darba alga nedrīkst būt mazāka par minimālo darba algu.

Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem minimālās algas paaugstināšanai no 160 uz 180 latiem no nākamā gada budžetā papildu nepieciešami 2,7 milj. lati. Plānots, ka papildu ieņēmumi budžetā būs 26,5 milj. lati.

Saskaņā ar LM rīcībā esošiem statistikas datiem 2007.gadā strādājošo skaits, kuri saņēma mazāk par minimālo darba algu vai minimālās algas apmērā, bija 73,3 tūkst. cilvēku jeb 9,2% no strādājošo kopskaita, t.sk. 11,9% privātajā sektorā (64,7 tūkst.) un 3,4% sabiedriskajā sektorā (8,6 tūkst. cilvēku). Atbilstoši 2003.gada noteikumiem par minimālo darba algu un minimālo stundas tarifa likmi šobrīd minimālā alga ir 160 lati, bet minimālā stundas tarifa likme – 0,962 lati.

 

Parādnieku skaits aug

Aisma Orupe, Žurnāls "Nedēļa"   09/23/08    Ekonomiskās situācijas pasliktināšanās nesusi līdzi lielas sabiedrības daļas maksātspējas samazināšanos. Tas atsaucas ne tikai uz mājsaimniecību iztikas grozu, bet arī uz finansiālajām saistībām – kredītiem un citiem naudas darījumiem, kuri netiek veikti noteiktajos termiņos. Un rezultāts – arvien vairāk darba ir parādu piedziņas kompānijām.

Parādnieku skaits pieaug – apliecina parādu piedzinēji. Un domājams, viņu nekļūs mazāk ne šogad, ne nākamgad. Kā iemesls šādiem negatīviem rādītājiem tiek minēta ekonomiskā "bedre", kas līdzi nesusi iedzīvotāju maksātspējas kritumu. Summas, ar kurām nākas strādāt parādu piedziņas kompānijām, ir dažādas – sākot no dažiem līdz vairākiem tūkstošiem un pat miljons latiem. Protams, abām pusēm – gan parādniekam, gan kreditoram – ir savs stāsts un sava taisnība. Šoreiz Nedēļa skaidroja, kāds ir situācijas skatījums no parādu piedzinēju puses.

Kredītmenedžmenta uzņēmuma Lindorff direktora vietnieks Reinis Kučers apliecina, ka ik mēnesi ap 10 tūkstošiem cilvēku saskaras ar viņa vadītās kompānijas parādu piedzinējiem. "Salīdzinot ar iepriekšējā gada to pašu periodu, mūsu klientu nodoto lietu skaits ir pieaudzis divas līdz trīs reizes. Faktiski jebkuru jomu mazākā vai lielākā mērā ir skārusi šī debitoru situācija. Visaktīvāk gan šis rādītājs ir audzis finanšu segmentā, kuru, no vienas puses, veicināja izmaiņas pašā tirgū, jo ienāca daudzi mazie aizdevēji, kas bija loģisks iznākums tam, ka tika ierobežots finansēšanas apjoms bankās. Līdz ar to ir pietiekami daudz "mazo", kuri fokusējas uz nelieliem aizdevumiem (un tātad – arī parādiem), bet uz lielu auditoriju. Lielākais mūsu klientu loks ir tieši no šiem kreditētājiem."

Nenoliedzami, darba apjoma ziņā uzņēmuma situācija ir uzlabojusies, salīdzinot ar pagājušo gadu, bet, kā uzsver Kučers, tas ir tikai viens rādītājs, jo kompānijas biznesu nosaka šāds moto: "ja nepiedzen neko no parādnieka, nevar neko saņemt no klienta". Tieši efektivitāte ir svarīgākais parādu piedzinēju darbības atskaites punkts. Un šajā ziņā situācija ir krasi mainījusies, tāpēc nevar uzskatīt, ka šajā jomā strādājošajiem ir sākušies zelta laiki. Jā, apjoms esot trīskāršojies, bet, ja paraugoties uz efektivitāti, tā ir cieši saistīta ar valsts ekonomisko situāciju un cilvēku maksātspēju – tā arvien krītas, un tas nozīmē, ka arī iedarbīgums samazinās. Ne nu gluži trīsreiz, bet diezgan kardināli gan.

"Tīri no finanšu viedokļa šis gads nebūs izcils, lai gan, nenoliedzami, labāks nekā pērn. Jo pieaug izmaksas ne tikai personālam, bet arī attiecībā uz aktivitātēm, kas ir jāveic pret parādniekiem. Ar to darba apjomu, kāds bija pērn, nevaram nodrošināt to pašu naudas plūsmu," skaidro Lindorff pārstāvis, piebilstot, ka kopumā segments esot aktīvs un klienti (ieskaitot lielos "spēlētājus"), kam kādreiz šķita, ka paši spēj nodrošināt visu, tagad ir sapratuši, ka situācija ir pietiekami kritiska. Tas nozīmē, ka kredītsaistību nepildītāju skaits ir tik liels, ka paši vairs netiek galā. Līdz ar to uzņēmumi ir spiesti meklēt trešo personu vai sadarbības partneri, kam var nodot kādu daļu "lietu", lai atbrīvotu savus iekšējos resursus un fokusētos uz pamatbiznesu.

Šobrīd Lindorff pārziņā ir 400–500 klientu – pamatā vidējie un mazie uzņēmumi (lielie, VIP klienti ir ap 20). Summas, ar ko nākas strādāt, vidēji ir 300–400 latu. Piedziņa lielākoties tiek vērsta pret fiziskām personām. Ir arī juridiskās personas, kurām šīs summas gan ir daudz lielākas un mērāmas tūkstošos, pat miljons latu.

Runājot par parādniekiem, Kučers teic, ka ir atšķirības starp lauku un pilsētas debitoriem. Patlaban uzņēmums īsteno projektu, kurā pēta parādnieku maksātspēju (vēl gan nav izanalizēti tā dati). "Gribam izveidot parādnieku "portretu" pa rajoniem, ņemot vērā ekonomisko situāciju un vidējo atalgojumu dažādos reģionos, jo maksātspēja tajos kardināli atšķiras. Protams, Rīgas rajons ir maksātspējīgākais, bet tajā pašā laikā tur ir visvairāk parādnieku. Laukos cilvēki varbūt neizmanto tik bieži kreditēšanās iespējas, bet vairāk pasūta preces no katalogiem pa pastu. Diemžēl liela daļa no viņiem par to nesamaksā un nonāk mūsu redzeslokā."

Kā var piedzīt nesamaksāto? Uzņēmuma bizness ir vairāk tendēts uz ilgtermiņu. Kučers min piemēru: ja vidējais parādnieks ir 30–35 gadus vecs vīrietis, kuram nav ne darba, ne īpašumu vai arī kurš ir izbraucis uz ārzemēm, ir skaidrs, ka no viņa šobrīd neko nevar dabūt, līdz ar to arī tiesa kā instruments nedarbojas. Tāpat neko nevar atgūt, ja debitors saņem minimālo algu. Tad kompānija iesaka klientam atstāt parādnieku Lindorff datu bāzē, veicot regulāru monitoringu. Tas liedz parādniekam iespēju saņemt kredītus un veikt citus finanšu darījumus. Skaidrs, ka visu mūžu cilvēks nebūs bezdarbnieks un kādā brīdī viņam parādīsies ienākumi, un tad arī parādu piedzinēji atgādinās par neatdoto naudu. Kā liecinot pieredze, kopumā lielai daļai parādnieku ir problēmas ar savu izdevumu plānošanu, nevis naudas trūkumu.

Attiecībā uz tiesas procesa ierosināšanu – Lindorff ir vienīgā kompānija, kas nodarbojas ar piedziņu tiesas ceļā. "Pērn mēs uz tiesu nosūtījām ap 5000 lietu un pieteikumu skaita ziņā bijām otrā vietā aiz GE Money. Šobrīd secinām, ka šāds pasākums nepavisam nav izdevīgs, jo pati sistēma nestrādā līdz galam. To apliecināja arī reids, kurā braucām līdzi tiesu izpildītājiem, lai redzētu, kā viņi strādā un kāds izskatās mūsu parādnieks, kuram jau ir tiesas spriedums. Situācija ir diezgan bēdīga, un, uz vietas redzot, kā tad ir ar parādnieka kustamo mantu, kuru varētu mēģināt realizēt, jāatzīst, ka tas praktiski ir nereāls pasākums. No desmit adresēm atradām tikai vienu "vainīgo". Citur izrādījās, ka minētajās adresēs meklēto nav – vai nu dzīvoklis ir pārdots, vai adrese nav pareizi uzrādīta, vai arī parādnieks ilgāku laiku grimst alkohola purvā. Kontingents ir dažāds. Faktiski par katru šādu lietu tiesu izpildītājs ir tiesīgs piestādīt mums rēķinu, kas vēl vairāk palielina nepavisam ne mazās izmaksas (tiesu, valsts nodevas utt.). Līdz ar to esam nedaudz piebremzējuši šo piedziņu tiesas ceļā."

Šobrīd uzņēmums ir sācis pārdot cita veida pakalpojumu – tā saukto cesiju. Tas nozīmē, ka Lindorff pērk prasību tiesības no saviem klientiem. Arī klienti labprāt atbalsta šādu iespēju, jo pirmām kārtām parādu piedzinēji ar "lietām" strādā divus trīs gadus, lai izveidotu zināmu procedūru, un tas ļauj ar parādniekiem strādāt masveidā, ko ne visi klienti spēj izdarīt. Otrs moments – investīcijas, jo šīs lietas ir kā parādnieki, kas jau ir potenciāli zaudējumi. Tātad – ja ir jāiegulda pietiekami lielas summas, tas ir gana nopietns iemesls piekrist cesijai.

Parādu piedziņas kompānijas joprojām uztrauc to nenoteiktais statuss. Kā uzsver Kučers – būtu vajadzīgs vienots bāzes likums, ar ko noteikt parādu piedziņas kompetenci: "Jau ilgāku laiku gaidām kādas aktivitātes un iniciatīvu no valdības puses. Acīmredzot mums vajadzētu aktīvāk norādīt uz šīm nepilnībām. Jo patiešām – bizness nav regulēts, nav konkrētu normatīvo aktu likumdošanā, kas noteiktu, kā jānotiek piedziņai.

Sāpīgākais moments ir informācijas pieejamība, jo mūsu biznesā viss ir atkarīgs no tā, cik pilnīga tā ir. Šobrīd tā ir pieejama tikai tiesvedības procesā. Tas nozīmē, ka uz to brīdi jau esam maksimāli iztērējuši naudu uz brīvprātīgo piedziņu un nomaksājuši valsts nodevas. Un tikai tad varam apskatīties, vai cilvēks ir potenciāls maksātājs. Situācija ir nedaudz absurda un "sitas ārā" no konteksta. Ja paskatāmies, kā ir Eiropā un pasaulē, – tur šāda informācija ir pieejama. Nedomāju, ka to vajadzētu zināt visiem, bet mūsu uzņēmumiem gan, jo esam instruments kreditoriem, kā nodrošināties pret nemaksātājiem. Mūsu mērķis nav apiet vai neievērot personas datu likumu. Šobrīd absurdākais ir tas, ka par parādniekiem, kas ir maksātspējīgie, maksājam mēs. Tas patiesībā ir pilnīgi aplam."

Runājot par mūsu kaimiņiem – igauņiem un lietuviešiem –, mēs esam kaut kur pa vidu. Apjoma ziņā lietu skaits ir aptuveni vienāds, taču katrā no šīm valstīm ir nedaudz atšķirīgāka situācija informācijas pieejā – gan vienā, gan otrā ir centralizētas datu bāzes, ar kurām var iepazīties visi. Mums savukārt tas ir sarežģīti, lai gūtu ieskatu par potenciālo klientu. Faktiski par privātpersonām vajadzētu būt tādai pašai datu bāzei, kāds ir Lursoft par uzņēmumiem, – attiecībā uz negatīvajiem datiem. Kā iedīglis ir Latvijas Bankas reģistrs, kas darbojas, bet slēgtam kontingentam – kredīta vai finanšu institūcijām –, un nav pieejams visiem pārējiem.

Lindorff pārstāvis pieļauj, ka ne tikai viņa vadītajam uzņēmumam, bet arī pārējiem, kas darbojas šajā jomā, būtu aktīvāk jāsadarbojas un jāveido asociācija. "Lai gan mūsu situācijā, ja mēs apvienotos, biznesa joma ir maza – pat ja raugās no naudas plūsmas viedokļa. Līdz ar to jādomā par citu organizāciju, kas ir pietiekami spēcīga, kuru uzklausa valdības vīri."

Attiecībā uz juridiskām personām – ir nedaudz vieglāk, lai gan ir problēmas ar maksātnespēju. Tām firmām, kam nav svarīga reputācija, nereti ir vieglāk nodibināt jaunu un visu "lieko" atstāt tukšā uzņēmumā. Un piedziņu ir vērts vērst, ja tas ir reāli eksistējošs uzņēmums. Jo tērēt klienta naudu uz tiesvedību ir bezjēdzīgs process, atzīst Kučers.

Prognozes? Īstermiņā tās, protams, nekādas pozitīvās neesot, un lietu pieaugums varētu turpināties esošajā apjomā līdz 2009. gada vidum vai pat vēl visu nākamo gadu. Arī ekonomiskā situācija varētu stabilizēties ap minēto laiku. Tas nozīmē, ka varētu apstāties recesija un mēs varētu atgriezties pozitīvā IKP pieaugumā pie normāla inflācijas līmeņa, kas noteikti atspoguļosies uz cilvēku maksātspēju un arī parādu piedzinēju biznesu. No uzņēmuma un klientu viedokļa – šā gada atlikušie mēneši un nākamais gads būs pietiekami aktīvs. Ir joprojām daļa klientu, kas cer, ka paši tiks galā ar šīm lietām, bet galu galā viņiem, iespējams, nāksies vērsties pie parādu piedzinējiem.

"Jāteic, ka klienti ir kļuvuši piesardzīgāki. Ņemot vērā situāciju, ko jau aprakstīju attiecībā uz mazajiem kreditētājiem, tas ir viegls veids, kā iegūt papildu līdzekļus, nomaksāt kādu "degošu" parādu, bet pārējo iztērēt kur citur. Bet tagad to izdarīt diez vai būs iespējams, un visas šīs kompānijas (ne tikai finanšu segmentā) ir spiestas kredītpolitiku padarīt stingrāku – atlasīt klientus daudz pamatīgāk, jo skaidrs, ka krāpniecības gadījumu ir pietiekami daudz, arī maksātspēja nav tik augsta un vairs nevar, nedarot neko, cerēt, ka viss būs kārtībā un visi maksās laikā."

Lai uzlabotu kopējo situāciju, Kučers parādniekiem iesaka neignorēt saistības – strausa politika nav piemērota tādā situācijā. Jo ir pietiekami lielas sankcijas – gan līgumsodi, gan citas alternatīvas, ko var vērst pret parādnieku. Labāk ir mēģināt rast risinājumu ar kreditoru. Savukārt klientiem viņš ieteiktu padomāt vairāk par savu klientu atlasi un kādu iekšējo procedūru viņi veic. Tam ir būtiska nozīme – kādreiz bija kompānijas, kas nepievērsa uzmanību debitoriem – tā teikt, ja samaksā pēc pusgada, arī labi. Tagad situācija mainās, tāpēc jāpievērš uzmanība procedūrai – ko darīs, ja kāds nemaksās. Lai nav pārsteiguma momenta, ja 50% klientu nenokārto savas saistības, un tas jau apdraud viņu pamatbiznesu.

 

Globālās recesijas draudu ēna

Andis Sedlenieks, Nedēļa  09/24/08    Globālā ekonomika atrodas uz recesijas sliekšņa, lai arī dažādu valstu valdību un centrālo banku vadītāji centīgi izvairās lietot šo vārdu. Tomēr noklusēt to, ka tādas valstis kā Vācija, Francija vai Lielbritānija 2008. gada otrajā ceturksnī piedzīvojušas vai nu negatīvu, vai "nulles" izaugsmi, nav iespējams, un, ja šis process turpināsies, ekonomiskā lejupslīde lielākajā daļā attīstīto valstu ir neizbēgama.

Kā tas tradicionāli notiek šādos gadījumos, signāli par ekonomikas pasliktināšanos sāka izplatīties no perifērijas uz centru. Pirmās cietējas bija no globālo tirgu konjuktūras visvairāk atkarīgās nelielās Austrumeiropas valstis. Vēl 2007. gadā grūtības radās vienai no reģiona labklājīgākajām valstīm Ungārijai, kur ekonomiskās izaugsmes tempi kritās līdz pat pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma ekonomisko izmaiņu laika posma rādītājiem – 1,8%.

Ap 2008. gada vidu ekonomikas bremzēšanās jau sāka izplatīties ar stepes ugunsgrēka ātrumu un šos procesus sajuta gandrīz visas Eiropas valstis. Faktiski pirmā ar reālu ekonomikas kritumu saskārās Igaunija. 13. augustā mūsu kaimiņvalsts statistikas dienests paziņoja, ka šā gada otrajā ceturksnī Igaunijas iekšzemes kopprodukts sarucis par 1,4%, salīdzinot ar attiecīgu laika posmu pirms gada. (Latvijā izaugsme bija 0,2%.) Kaut kas tāds Igaunijā nebija noticis kopš 1994. gada. Šīs valsts ekonomikas kritums vēl jo pārsteidzošāks daudziem Rietumu analītiķiem bija tāpēc, ka Igaunija ilgu laiku tika uzskatīta par gandrīz vai pašu stabilāko Austrumeiropas ekonomiku, kuras izaugsme vēl pērngad kopumā pārsniedza 10%, lai gan gada pēdējā ceturksnī bija noslīdējusi līdz 4,8%.

Globālā mērogā par mūsu vai igauņu nedienām nesalīdzināmi nozīmīgāks ir fakts, ka ekonomiskā izaugsme apstājusies arī Eiropas Savienības vadošajās valstīs. Pagaidām runa ir tikai par pēdējā ceturkšņa rādītājiem, taču vispārējās tendences ir radījušas krietnu paniku. Piemēram, Vācijā laika posmā no šā gada aprīļa līdz jūnijam IKP samazinājās par 0,5%, Francijā – par 0,3%, bet Lielbritānijā izaugsme bija apaļa nulle. Negatīvie rādītāji ES ekonomikas līdervalstīs noveda pie krituma visā eirozonā. Pirmoreiz kopš eiro ieviešanas 1999. gadā ekonomikas izaugsme šajā zonā bija ar mīnusa zīmi – 0,2%.

Citos kontinentos procesi ir līdzīgi. Japāna vispār ir pārspējusi visus šā gada antirekordus, šā gada otrajā kvartālā piedzīvojot ekonomiskās izaugsmes kritumu par 2,4% (salīdzinot ar 2007. gada otro ceturksni). Savukārt inflācija Japānā šā gada jūlijā pirmoreiz kopš 1998. gada pārsniedz divu procentu robežu. Šeit gan jāpiebilst, ka Uzlecošās saules zeme atdodas ekonomiskajā stagnācijā jau 17 (!) gadu un līdzīgus kritumus piedzīvo regulāri.

Labāka ir situācija ASV, kuras ekonomika uz eiropiešu fona izskatās pat vairāk nekā pārliecinoši, ja raugās uz IKP rādītājiem. Ja 2007. gada pēdējā ceturksnī izaugsme bija gandrīz nekāda – 0,2%, bet šā gada pirmajā kvartālā – 0,9%, tad gada otrajos trīs mēnešos, pēc sākotnējiem aprēķiniem, – jau 1,9%, kuri vēlāk pārtapa par 3,3%. Šis rādītājs pārsteidza pat Volstrītas māklerus, kuri prognozēja, ka precizētie otrā ceturkšņa dati varētu uzrādīt 2,7% izaugsmi. (Izaugsmi nodrošināja eksporta pieaugums par 13,2% iepriekš plānoto 9,2% vietā.)

Vienlaikus šie rādītāji tiek skaidroti ar to, ka vispirms jau Federālo rezervju sistēma gada sākumā īstenoja bezprecedenta bāzes likmju pazemināšanu ekonomisko aktivitāšu stimulēšanai (vairāk nekā par trim procentpunktiem), otrkārt – ar ASV Kongresa janvārī pieņemto likumu par nodokļu atmaksu iedzīvotājiem 160 miljardu dolāru apmērā. Tāpat – pat neraugoties uz krīzi, masīvā Savienoto Valstu ekonomika turpināja virzīties uz priekšu pēc inerces, kura neļāva tai apstāties. Tiesa, pagaidām nav atbildes uz jautājumu, vai ASV sāk atjēgties no hipotekāru kredītu tirgus krituma sekām, vai arī tas ir tikai īslaicīgs uzplaiksnījums pirms krīzes otrā viļņa.

Jāpiebilst arī, ka Savienoto Valstu ārējais parāds (ieskaitot privātā sektora saistības) šā gada aprīlī bija 13,77 triljoni dolāru, kamēr 2008. gada IKP plānots 14,4 triljonu apmērā. Lielākie amerikāņu parāda "turētāji" ir Japāna (583 miljardi) un Ķīna (bez Honkongas un Makao) – 503 miljardi. ASV regulāri palielina pieļaujamo ārējā parāda robežu, lai izvairītos no tehniskā defaulta.

Paralēli tam dažādu valstu centrālo banku un valdību vadītāji centīgi izvairās lietot vārdu "recesija", kamēr analītiķiem tas ir kļuvis par gluži ikdienišķu parādību. Tiesa, pats jēdziens "recesija" ir visai izplūdis, konkrētu starptautisko standartu vārdam nav, un katra valsts izmanto savas metodes tās fiksēšanai. Pamatā gan tiek uzskatīts, ka šī "parādība" iestājas, kad ekonomikas kritums turpinās divu vai vairāk gada ceturkšņu ilgumā.

Savienotajās Valstīs recesijas esamību vai neesamību nosaka Nacionālais ekonomisko pētījumu birojs, savos aprēķinos izmantojot lielu daudzumu rādītāju. Bez iekšzemes kopprodukta vērā tiek ņemti arī inflācijas tempi, nodarbinātības, lietišķās aktivitātes līmenis utt. Cita starpā – tieši strauji augošais bezdarbs pašlaik ir ASV varas iestāžu galvenā ekonomiska rakstura problēma, jo šā gada pirmajos septiņos mēnešos valsts ekonomika ir zaudējusi gandrīz pusmiljonu darba vietu, un, spriežot pēc visām pazīmēm, to skaits turpina samazināties aizvien straujākos tempos.

Lai kādi arī būtu oficiālie viedokļi, pēc būtības jau ar lielu pārliecības devu ir iespējams runāt par pilnvērtīgu globālās ekonomikas krīzi, strīdēties var vienīgi par to, cik ilgi tā turpināsies un cik postoša būs. Kādi ir patiesie krīzes rašanās cēloņi, pagaidām nav īsti skaidrs, lai arī ir acīmredzams, ka pirmo triecienu ekonomikai deva cenu kritums vispirms uz Amerikas, bet pēc tam arī uz Eiropas nekustamajiem īpašumiem. Savienoto Valstu hipotekārā tirgus apjoms ir 12 triljoni ASV dolāru (tikai nedaudz mazāk par ASV gada iekšzemes kopproduktu). Šajā biznesā darbojās virkne kompāniju – sākot ar gigantiskām bankām, tādām kā Citigroup UBS, un beidzot ar nelieliem tā dēvētajiem hedžfondiem. Tirgum samazinoties, arī zaudējumi attiecīgi bija milzīgi. Šobrīd Savienoto Valstu un Eiropas finanšu kompānijas zaudējumos jau ir norakstījušas vairāk nekā 500 miljardus dolāru, un šī summa turpina palielināties.

Hipotekārā tirgus kraha rezultātā bankas zaudēja ievērojamu daļu savu aktīvu, sāka izjust likviditātes problēmas, kā arī daudz nelabprātāk sāka izsniegt kredītus kā uzņēmumiem un citām bankām, tā privātpersonām. Daudziem finanšu institūtiem šādas rīcības dēļ sašaurinājās refinansēšanās iespējas, kas faktiski nozīmē to neizbēgamu galu. Daudzi finanšu institūti, nespējot norēķināties ar kreditoriem, vai nu bankrotēja, vai arī par simbolisku samaksu nonāca daudz spēcīgāku finanšu iestāžu rokās. Tāds liktenis, piemēram, piemeklēja investīciju banku Bear Stearns, kuru pārpirka JPMorgan Chase, maksājot 10 dolāru par akciju, kas vēl pavisam nesen bija vairāk nekā 133 ASV dolārus vērtas, vai tagad pastāvēt beigušo Kalifornijas hipotēku banku IndyMac, kas vēl nesen bija septītā lielākā nozares banka visās Savienotajās Valstīs.

Ik pa brīdim parādās trauksmainas ziņas par valstī ceturtās lielākās investīciju kompānijas Lehman Brothers bēdīgo finanšu stāvokli, bet, kas attiecas uz reālo sektoru, dārgie kredīti ir lieguši daudziem saņemt finansējumu jaunu projektu īstenošanai vai iesākto ieceru turpināšanai, kas neizbēgami noved pie ekonomisko aktivitāšu krituma. Savukārt mūsdienu globālās ekonomikas apstākļos, kad dominē savstarpējā atkarība, krīze izplatās gluži kā gripas vīruss.

Par otrām nopietnām galvassāpēm pasaules ekonomikai ir kļuvis straujais izejvielu cenu kāpums. Piemēram, naftas cenas gada laikā cēlās vairāk nekā divas reizes, vienubrīd sasniedzot pat vēl nesen neiedomājamu rekordu – 147 ASV dolārus par barelu. Lai arī pašlaik šā produkta cenas ir zemākas, tās joprojām pārsniedz 100 ASV dolārus par barelu, kas tāpat ir nesamērīgi daudz. Naftas cenu kāpumam sekoja arī pārējo izejvielu cenas – sākot ar alumīniju un beidzot ar graudiem. Pašsaprotami, ka, materiālu cenām ievērojami pieaugot, ekonomika sāk virzīties uz priekšu aizvien lēnāk.

Interesanta nianse: daudzi ekonomisti nav pārliecināti, ka augstās izejvielu cenas ir izdevīgas valstīm – to eksportētājām. Tā pirmajā brīdī šķiet, ka Krievija, kas kopumā ir lielākā dažādu izejvielu eksportētāja pasaulē, no šābrīža situācijas ir tikai ieguvēja, par ko liecina arī skaitļi: 2007. gadā Krievijas IKP pieaugums bija šai valstij rekordliels – 8,1% (2006. gadā – 7,4%). Vienlaikus procesam izrādījās arī ēnas puse – kapitāla pieplūdumam sekoja inflācija, kas pērn pārsniedza 10%. Šobrīd situācija Krievijā ir tāda, ka gadījumā, ja naftas un izejvielu cenas saglabājas augstas, no tālākas inflācijas izvairīties ir gandrīz neiespējami. Bet, ja vispārējā recesija noved pie resursu cenu krituma (kas ir ļoti ticams), valsti tikpat neizbēgami gaida stagnācija, ko pavadīs cenu kritums nekustamo īpašumu tirgū, darba vietu skaita samazināšanās, aktivitātes sarukums daudzos ekonomikas sektoros un straujš rubļa kursa kritums.

Lielākā daļa pasaules valstu savas nākotnes cerības pašlaik saista ar vadošajām attīstības valstīm. Tiek uzskatīts, ka pēdējie spožie ekonomiskās attīstības radītāji ne tikai izturēs globālo recesiju, bet arī palīdzēs to ievērojami mīkstināt. Īpaša vieta, protams, ir atvēlēta Ķīnai – pasaules otrajai lielākajai ekonomikai pēc IKP rādītājiem (pēc pirktspējas paritātes), kura ik gadu pieaug par 10–11%. Ķīna vienatnē ir pilnībā spējīga uz sava patēriņa rēķina kompensēt naftas patēriņa kritumus ASV un daļā Eiropas. Tomēr pat Ķīnā šā gada otrajā ceturksnī ekonomikas izaugsmes tempi bija 10,1% – pats zemākais rādītājs pēdējo trīs gadu laikā.

Tiesa gan, visā pārējā pasaulē šādu ekonomiskās izaugsmes "palēnināšanos" var tikai apskaust. Piemēram, otra lielākā attīstības ekonomika pasaulē – Indija – piedzīvo daudz straujāku attīstības palēninājumu, ko vēl pavada pēdējo divpadsmit gadu maksimālā inflācija. Šo iemeslu dēļ uz Indijas palīdzību globālajai ekonomikai cerēt nav lielas jēgas. Tomēr tas ir tikai viens no iemesliem, kamdēļ Starptautiskā Valūtas fonda analītiķi ir pazeminājuši savas globālās ekonomiskās izaugsmes prognozes šim gadam līdz 4,1%, salīdzinot ar 5% iepriekšējā gadā. Ar piebildi, ka tas ir optimistiskais attīstības scenārijs.

 

Viedoklis: Saimniecība turpina kursu uz lejupslīdi

Mārtiņš Apinis, nozare.lv  09/24/08     Kā jau bija paredzams, arī gada otrais ceturksnis Latvijas tautsaimniecībai nesis ekonomiskās aktivitātes samazināšanos, kas uzskatāmi izpaužas arī valsts iekšzemes kopprodukta (IKP) datos. Ņemot vērā to, ka patērētāju aktivitātes kritumu aizvien vairāk mazo veikalu palikuši aiz slēgtām durvīm, durvis Latvijā verot ciet aizvien lielākam ražotāju skaitam, diezgan droši var paredzēt, ka gada pēdējie divi ceturkšņi, rēķinot gada izteiksmē, būs ar negatīvu pieaugumu.

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, šā gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar analogu laika periodu iepriekšējā gadā valsts IKP palielinājies vien par pieticīgu 0,1% jeb aptuveni par 11 procentu punktiem mazāk nekā pirms gada. Arī salīdzinājumā ar gada pirmo ceturksni, kad jau lejupejošas ekonomiskās aktivitātes iespaidā IKP bija pieaudzis par 3,3%, vērojama strauja pieauguma tempu samazināšanās un spēcīgas negatīvas inerces iespaidā trešo un ceturto ceturksni sagaidīsim ar negatīvu pieaugumu.

Kādi tad ir iespējamie risinājumi un kā Latvijas valsts izskatās no konkurētspējas viedokļa kaut vai salīdzinājumā ar saviem kaimiņiem? Ja apskatām jautājuma otro daļu, tad Latvija ne tikai salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm, bet arī uz Eiropas kartes iezīmējas ar totālu dārdzību, sevišķi, ja to vēl salīdzina ar iedzīvotāju pirktspēju. Ja tirgotāji teorētiski pēc uzdzīves treknajos gados vēl varētu izbraukt uz atsevišķu preču cenu samazinājumu, tad to nekādā gadījumā nevar attiecināt uz vairumu ražojošo nozaru, kur izmaksu pieaugums bijis tik straujš, ka samazināt produkcijas realizācijas izmaksas var vienīgi tad, ja uzņēmums grib iespējami ātri pārdot saražoto un pārtraukt darbību. Par ražošanas saglabāšanu un preču lētāku realizāciju, saglabājot rentabilitāti, nevar būt ne runas. Lai arī iepriekš tika runāts, ka elektrības tarifi šā gada pavasarī augs par 40%, dzirdēts, ka nevienam vien uzņēmumam šis vitāli svarīgais energoresurss procentuālā izteiksmē sadārdzinājies pat divas reizes vairāk un cenas jau pamazām tuvojas Rietumeiropas līmenim. Tāpat nav izslēgts, ka līdz ar pavasarī notikušo gāzes cenu pieaugumu arī elektrības tarifi jau nākamajā gadā netiks palielināti atkal. Tas vairumā jau krīzes situācijā novesto ražojošo nozaru liktu skaidri ieskanēties kapu zvaniem! Šobrīd vienīgā cerība ir uz pēdējos mēnešos vērojamo naftas cenu kritumu, kas ilgstošas tendences gadījumā ļautu palēnināties arī pārējām energoresursu izmaksām. Bez naftas cenu krituma pozitīvu ziņu Latvijas ekonomikai un tās konkurētspējai šobrīd nav.

Savukārt, ja apskatam iespējamos risinājumus, tad vairāk ir noraidošu nekā apstiprinošu atbilžu. Budžeta izdevumus palielināt nevaram, jo jau ieplānotais 1,85% deficīts no IKP varētu būt tikai optimistiskākais scenārijs un negatīva scenārija gadījumā Latvijas budžeta izpilde nākamajā gadā var neizpildīt pat Māstrihtas kritēriju, kas paredz iekļaušanos 3% no IKP budžeta deficītā. Savukārt ar administratīviem lēmumiem - energoresursu cenu ietekmēšanu, reinvestētās peļņas neaplikšanu ar ienākuma nodokli, darbadevējiem apmaksājamo darbinieku slimības dienu skaitu samazināšanu, normatīvo aktu sakārtošanu attiecībā uz Eiropas

Savienības struktūrfondu izmantošanu u.c. - valstij nebūt nesokas. Rezultātā Latvijas uzņēmumi atlaiž strādājošos un darbību pārceļ ne tikai uz tādām lētu izmaksu zemēm kā Baltkrieviju, Ukrainu vai Ķīnu, bet, cik dzirdēts, arī tepat uz Lietuvu vai Igauniju.

Saimniekošana iepriekšējos "treknajos gados", kas attiecināms arī uz valsts budžetu ir novedusi pie tā, ka krīzes gadījumā valsts var nonākt pie "ubaga tarbas".

Ko tagad darīt? Ja runājam no uzņēmumu viedokļa, tad droši vien risinājums jāmeklē katram pašam, un šis risinājums aizvien biežāk ir jau pieminētā darbības pārcelšana, savukārt sausais atlikums valstij ir nodokļu maksātāju skaita samazināšanās ar vienlaikus aizvien lielāku iedzīvotāju skaita nonākšanu valsts sociālajā aprūpē.

Savukārt valsts, pirmkārt, varētu atteikties no dažādu neadekvātu daudzmiljonu projektu realizācijas, šo naudu novirzot budžetam, tādējādi ļaujot piešķirt nodokļu atlaides tiem, kas nāk nevis ar miljonu megaprojektiem, bet gan reāli un ilgstoši uzsāk valstī augstas pievienotās vērtības produktu ražošanu, vienlaicīgi radot arī darba vietas. Otrs - lai arī valdībai pēc Tautas partijas pārstāvja atrašanās premjera krēslā darba netrūkst un risināmo jautājumu loks ir plašs, tomēr beidzot vajadzētu sasparoties un atrisināt iepriekš pieminētos jautājumus par labu tam, lai ražotāji neturpinātu pamest Latviju. Pretējā gadījumā krīzei mēbeļrūpniecībā un nekustamā īpašuma nozarē pievienosies arī krīze metālapstrādē, tekstilrūpniecībā un pārtikas ražošanā, jo arī šīm nozarēm šobrīd nebūt neklājas viegli. Sapnis par to, ka labi dzīvosim no tranzīta, bankām un jauniem ciematiem Pierīgas pļavās, ir izsapņots.

Kamēr valsts ierēdņiem attiecībā uz ekonomiskās politikas virzību nebūs adekvātas atskaites sistēmas un viņi varēs atskaitīties ar izsūtīto vai pārsūtīto vēstuļu skaitu, nevis reālu darbību, Latvijā nekas nemainīsies. Varbūt krīze beidzot būs īstais laiks valsts pārvaldes sakārtošanai, lai ilgtspējīgu ekonomisko procesu virzība nebeigtos ar tik ierasto "atspārdīšanos" dažādu ministriju kabinetos.

 

Komentārs: Tāpēc, ka latvieši ir gļēvi

Elita Veidemane,  NRA  09/25/08    Šampūna pudeli izdaiļoja vienkāršs uzraksts, kas neliecināja neko konkrētu par pudeles saturu, respektīvi, nekas nebija zināms par to, kādiem matiem paredzēts šis putojošais šķidrums – sausiem, taukainiem, krāsotiem, ilgviļņotiem u. tml.

Toties pudeles otrajā pusē bija uzlīmēta balta papīra strēmele ar burteļiem, kas kroplā latviešu valodā stāstīja, ka šampūns domāts "krāsotu matu noturībai un labam veidojumam". Lai nu kur tiem matiem tika solīts "noturēties", tomēr neriskēju pirkt šo preci. Nejaušības dēļ uzmetu acis blakus esošai tādai pašai pudelei. Uz tās nebija baltās uzlīmes. Savukārt uz plastikāta virsmas angliski varēju izlasīt, ka barojoši ārstnieciskais šampūns paredzēts plāniem un sausiem matiem...

Vienīgais secinājums uzausa tāds, ka nav jēgas ticēt papīreļiem ar dīvainās latviešu valodas uzdruku. Protams, citāda situācija vērojama ar kāda sadzīves priekšmeta atpazīšanu: tehniskā valoda ir sarežģītāka par šampūnu valodu. Un reizēm sanāk dusmas, ka instrukcija rakstīta tikai mozambikāniski, mumbujumbu dialektā vai Augšvoltas ķīļrakstā. Tad gan neko nesaprotu un piesaucu Valsts valodas likumu, kurā skaidri pausts, ka, pārdodot importa preces, to marķējumā, lietošanas instrukcijās un garantijas dokumentos ietvertajai informācijai jābūt tulkotai valsts valodā. Piebildīšu: pareizā latviešu valodā. Jo sazin kādas izcelsmes vārdi, kurus ļoti bieži lasu uz instrukcijām, man neasociējas ar latviešu valodu. Tāpēc šīm instrukcijām maza jēga.

Nule sabiedrībai ir atklāts, ka Valsts valodas centrs (VVC) aicina pircējus boikotēt veikalus, kuros importētās preces tiek pārdotas bez lietošanas instrukcijām latviešu valodā. Vēl pausts, ka pēdējās dienās VVC inspektori par minēto normu neievērošanu piemērojuši 25 latu naudas sodus dažādu veikalu vadītājiem no deviņām Latvijas pilsētām. Ja šīs tirdzniecības vietas gada laikā tiks sodītas atkārtoti, tad veikalu vadītājiem par instrukciju netulkošanu valsts valodā būs jāšķiras no 100 līdz 250 latiem.

Tiktāl viss skaidrs: pārdevējām jāzina latviešu valoda, uzlīmēm un skaidrojumiem jābūt latviski, garantijas dokumentiem – tāpat. Tāds ir likuma burts un gars. Bet vai VVC, būdams pakļauts Tieslietu ministrijai un līdz ar to darbodamies kā valsts iestāde, ar šādiem revolucionāriem paziņojumiem – boikotēt veikalus – nenonāk tādā kā sabiedriskas organizācijas statusā? Piemēram, dīvainīši no visādiem atklātības Elkoņiem un citām sabiedriskā ķermeņa daļām var atļauties bļaurēt par korupcijas žņaugiem un citiem sliktumiem un aicināt ļautiņus ņemt, piemēram, dzeltenas kleitiņas vai raibus lietussargus un doties uz piketu pie Saeimas. Bet VVC? Vai tad, ja es boikotēšu kādu konkrētu veikalu un nenopirkšu, teiksim, klīstera otiņas tāpēc, ka uz tām nebūs uzraksta valsts valodā, es būšu ieguvēja? Vai tomēr zaudētāja?

Ar šo jautājumu uz lūpām zvanīju VVC sabiedrisko attiecību speciālistam Atim Skalbergam. Viņš atbildēja: "Solījums boikotēt ir nopietns drauds jebkuram veikalam, un Tieslietu ministrija mums par šādiem aicinājumiem neaizrāda. Veikali baidās, ka patiešām būs mazāk pircēju. Ir veikali, kas pilnīgi ignorē latviešu valodu. Kad tos sodām, situācija pamazām uzlabojas. Kāda pircēja mums sūdzējās par veikalu ELKOR, kurā nopirkusi elektrisko zobu suku, taču tai klāt nebija instrukcijas latviešu valodā. Sodījām ar 25 latu naudas sodu. Tagad instrukcija esot iztulkota. Neviens jau negrib piepūlēties un tulkot, un nevienam nepatīk, ja aizrāda par tādām lietām." Atis Skalbergs pastāstīja arī, ka VVC saņem draudu zvanus, jo cīnās par latviešu valodas izmantošanu jebkurā sfērā. Ir bijuši gadījumi, ka uz VVC zvana cilvēki, kuri apgalvo, ka "poķerjal apļecibu" (pazaudēju apliecību – puskrievu, puslatviešu val.). "Kāpēc tad jūs runājat krieviski? Vai tad valodas prasmes apliecība bija viltota?" tad jautā Skalbergs. Trubas otrā galā klausule tad parasti tiekot nolikta bez atbildes.

Pārdomas izraisa arī tas, ka valsts amatpersonas uz krieviski runājošo žurnālistu jautājumiem bieži vien atbild krieviski. "Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka latvieši savā būtībā ir gļēvi," skaidro Skalbergs. Tam var piekrist: vai bieži esam principiāli un runājam latviski? Drīzāk jau ir otrādi: vairāku cilvēku kompānijā, kur viens ir krievs, bet pārējie – latvieši, mēs līgani pārejam uz krievu valodu, ar šo soli neviļus piekrizdami lienošās tolerances sludinātājai un Sorosa misionārei Ilzei Brands-Kehrei, kura kopā ar sev līdzīgajiem aicina būvēt atklāto sabiedrību, kurā, protams, būs nojauktas nacionālās robežas un kurā tā saucamajiem latviešiem būs vienalga, kādā valodā ir skaidrojums uz klīstera otiņas.

Vai var apgalvot, ka VVC ir vienīgā valsts iestāde, kas oficiāli rūpējas par latviešu valodas izmantojumu? "Jā, tā ir," teic Skalbergs, "visā Latvijā ir 17 valsts valodas inspektori, un tas nozīmē, ka viens inspektors pārbauda pat trīs rajonus, ieskaitot Rīgu. Esam mēģinājuši pārliecināt Finanšu ministriju, ka mums jāpalielina atalgojums un ka ir vajadzīgi vismaz 100 inspektori, taču taupības apstākļos tas nav iespējams." Un tā latviešu valoda, sastopoties ar skaitlisko pārsvaru – krievu valodu, spiesta turēties pie likuma salmiņa, bet daudzkārt tas nepalīdz, jo laiku pa laikam izskan balstiņas, sak, nemācieties latviešu valodu, drīz otrā valsts valoda būs krievu...

Jā, 17 inspektori ir kā tāds žēlīgs plāksteris uz vātīm, kas cirstas latviešu valodai un kuras diemžēl paši esam ļāvuši cirst. Tā nu sanāk, ka Valsts valodas centram, sajūtot savu finansiālo nespēcību un sabiedrības vispārējo pofigismu, tagad vienīgā iespēja ir rīkoties saskaņā ar savu revolucionāro sirdsapziņu, aicinot boikotēt krieviskos veikalus. Boikotēsim? Nu, jā. Droši vien. Aha. Uz vērienīgākām akcijām vai lēmumiem mums dukas pietrūkst. Varbūt tiešām "latvieši savā būtībā ir gļēvi"?

 

"Moody's" samazina Latvijas reitingu nākotnes perspektīvu no stabilas uz negatīvu

LETA  09/25/08    Starptautiskā reitingu aģentūra "Moody's Investors Service" ("Moody's") ceturtdien samazināja Latvijai piešķirtā valdības ārvalstu un vietējā valūtā izlaisto vērtspapīru reitinga A2 nākotnes perspektīvu no stabilas uz negatīvu.

Uz negatīvu samazināta arī nākotnes perspektīva kredītreitinga maksimāli iespējamajam līmenim jeb "kredītreitinga griestiem" depozītiem ārvalstu valūtā.

Savukārt nākotnes perspektīva "kredītreitinga griestiem" obligācijām ārvalstu valūtā, kam noteikts reitings Aa1, saglabāta kā stabila.

"Moody's" pārstāvji norādīja, ka kredītreitinga perspektīvas samazinājums galvenokārt skaidrojams ar straujo Latvijas ekonomiskās izaugsmes tempa samazinājumu no divciparu skaitļa līdz nulles līmenim.

Savukārt ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās apdraud valsts finanšu sistēmas stabilitāti.

Iepriekš patēriņu un investīcijas Latvijā veicināja ievērojamais kreditēšanas apjoma pieaugums, kam sekoja arī bums nekustamā īpašuma tirgū, savukārt šobrīd vērojama patēriņa un investīciju apjoma stagnācija.

"Moody's" brīdina, ka sarūkošā arējā likviditāte palielina spiedienu uz Latvijas finanšu sistēmu, kas var vājināt Latvijas banku kreditēšanas jaudas un saasināt ekonomisko lejupslīdi.

"Lai gan tas nav galvenais "Moody's" scenārijs, Latvijas ekonomiku var negatīvi ietekmēt strauja ārvalstu kapitāla pieplūduma samazināšanās. Latvijas tekošā konta deficīta samazināšanās no 27% no iekšzemes kopprodukta pagājušā gada pēdējā ceturksnī līdz aptuveni 16% šobrīd tiešā veidā atspoguļo iekšzemes pieprasījuma vājināšanos un ārējā finansējuma apjoma kritumu," teikts "Moody's" paziņojumā.

Kredītreitingu aģentūra norāda, ka lielākie kredītu sniedzēji ekonomikai ir Ziemeļvalstu bankas ar savām Latvijas struktūrvienībām.

Pieaugot globālajām finansēšanas izmaksām un turpinoties Eiropas ekonomikas atdzišanai, starptautiskās bankas varētu samazināt savu kreditēšanas apjomu Latvijā, tādējādi mazinot ekonomisko izaugsmi.

Tomēr "Moody's" prognozē, ka ārvalstu bankas arī turpmāk atbalstīs savus meitasuzņēmumus Latvijā, ja tas būs nepieciešams.

Kā aģentūrai LETA norādīja "SEB bankas" galvenais ekonomists Andris Vilks, šāds "Moody's" lēmums viņu nepārsteidz.

"Reitingu aģentūras lēmums bija paredzams, tikai aģentūrai būtu jāpārskata reitingi arī citām valstīm, jo praktiski visām pasliktinās makroekonomiskie rādītāji," sacīja eksperts.

Viņš akcentēja, ka Baltijas valstis ir ievērojamas ar to, ka no lieliem attīstības tempiem ir "nokritušas" pie zemiem.

"Latvijas Hipotēkas un zemes bankas" Finanšu vadības departamenta vadītājs Normunds Šuksts norāda, ka investori par Latviju pēdējā laikā saņem pārāk daudz sliktu ziņu. Šī ir viena no tādām, kas parāda vēl bēdīgāku ainu.

"Arī finanšu krīze globālā līmenī pastiprina investoru piesardzību. Runājot par naudas cenu, katru reitinga samazinājumu investori izmanto kā iemeslu, lai palielinātu likmes," skaidro Šuksts.

Viņš norāda, ka situācija varētu stabilizēties ne ātrāk kā pēc gadu pārskatu apstiprināšanas nākamā gada aprīlī, kas atklās šī brīža krīzes sekas.

Savukārt "Nordea Markets" finanšu analītiķis Andris Lāriņš norāda, ka Latvijas iekšzemes kopprodukts no divciparu skaitļa ļoti īsā laikā ir nonācis uz nulles līmeņa, kas liecina par nopietnām nesabalansētas ekonomikas problēmām.

"Šie aģentūru novērtējumi parasti vairāk domāti ārzemniekiem, no kuru finansējuma diemžēl Latvija ir ļoti atkarīga, nekā vietējiem, jo valdība jau ilgāku laiku negaida nekādus novērtējumus un strādā, lai atgrieztu ekonomiku uz izaugsmes ceļa," skaidro eksperts.

Viņš uzsver, ka budžets pašreiz ir jautājums Nr.1.

"Nākamā gada otrajā pusē ekonomikas izaugsmei jau vajadzētu atjaunoties, un tad pēc kāda laika varētu sekot reitinga aģentūru novērtējumu virzīšanās pretējā virzienā," skaidro eksperts.

Lāriņš norāda: ja Latvijai izdosies uzlabot savu tēlu ārvalstu investoru acīs, tad atgriešanās pie ekonomikas izaugsmes varētu noritēt daudz straujāk. "Šeit ļoti būtiski būs, lai ekonomikas augšupeja pēc iespējas ātrāk atainotos arī kredītreitingos," uzsver eksperts.

"Swedbank" vadošais sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš uzsver, ka ir samazināta prognoze, nevis reitings kā tāds.

"Vienīgā iespēja šajā situācijā Latvijas ekonomikai ir samazināt savu ārējo ievainojamību," norāda Strautiņš.

Viņš akcentē, ka ir jāuzlabo tirdzniecības bilance, samazinot importu un palielinot eksportu.

"Iedzīvotājiem un uzņēmumiem jānostiprina savas bilances, ieguldot kvalifikācijas celšanā un darba ražīguma paaugstināšanā. Tāpat ir jāpalielina uzkrājumi un paaugstināta riska periodā ir īpaši svarīgi sadarboties ar stabiliem partneriem," skaidro eksperts.

Viņš skaidro, ka turpmākā aģentūru rīcība būs atkarīga no tekošā konta deficīta un inflācijas samazināšanās tempa.

"Pasākumi, kas vērsti uz šo ekonomikas nesabalansētības izpausmju straujāku mazināšanu, var recesiju padziļināt, taču tā ir atbilstoša cena par ilglaicīgas izaugsmes iespēju nostiprināšanu," skaidro Strautiņš.

 

Slakteris: "Moody's" lēmums ir reakcija uz kopējo tendenci

Diena  09/25/08    Kredītreitingu aģentūra “Moody's Investors Service” (“Moody’s”) pazeminājusi Latvijas kredītreitinga nākotnes vērtējumu no stabila uz negatīvu, liecina aģentūras paziņojums. Vēl šovasar aģentūra apliecināja, ka Latvijas valdības ārvalstu un vietējā valūtā izlaisto vērtspapīru reitings ir A2 līmenī ar stabilu nākotnes vērtējumu. Tomēr tagad vērtējums pazemināts, un kā viens no to veicinošajiem iemesliem tiek nosaukts straujais ekonomiskās izaugsmes kritums no divciparu skaitļa līdz teju nullei.

Komentējot "Moody's" lēmumu, finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) norāda: būtiski ir tas, ka Latvijas valsts kredītreitings ir saglabāts un patlaban ir mainīta tikai reitinga nākotnes attīstības prognoze. "Protams, arī tas norāda uz zināmu piesardzību, vērtējot attīstības tendences Latvijas tautsaimniecībā," atzīst ministrs.

Tā kā Baltijas valstīs pēdējos gados bija novērojams straujš tautsaimniecības tempu pieaugums, arī kritums, ko piedzīvojam, mainoties situācijai pasaules ekonomikā, ir atbilstošs, saka ministrs. Viņaprāt, "Moody’s" redzējums nav īstermiņa reakcija uz kādu konkrētu lēmumu, tā ir reakcija uz kopējo tendenci.

"Arī savā paziņojumā reitingu aģentūra akcentē, ka korekcija reitinga nākotnes perspektīvā ir saistīta ar globālajām norisēm pasaules ekonomikā. Tādēļ šobrīd Latvijai ir svarīgi turpināt pašreizējo valsts ārējā parāda nepalielināšanas politiku," uzskata ministrs. Salīdzinot ar pārējām Eiropas valstīm, Latvijai ir otrais zemākais valsts ārējā parāda līmenis – tā ir Latvijas stiprā puse, kas jāsaglabā.

Tāpat "Moody’s" nākotnes vērtējums vēlreiz apliecina to, ka arī Latvijas fiskālajai politikai ir jābūt stingrai un noteiktai. Budžeta veidošanas procesā valdībai jāturpina dot pietiekami skaidrus pozitīvus signālus ārvalstu investoriem un kredītreitingu aģentūrām. Tādēļ Finanšu ministrijas nostāja ir nepārkāpt budžeta deficīta robežu, kas šobrīd ir iestrādāta 2009.gada budžeta projektā – 1,85% apmērā no iekšzemes kopprodukta, norāda ministrs. Tāpat būtiski ir saglabāt atbalstu investīcijām un eksportam – jomām, kas noteiks valsts tautsaimniecības attīstību ilgtermiņā.

Aģentūra raizējas, ka ārējās likviditātes samazināšanās palielina spiedienu uz finanšu sistēmu, kas var vājināt banku aizdošanas iespējas un pastiprināt ekonomikas palēnināšanos.

Paziņojumā tiek pieļauta iespēja, ka reitingu varētu pazemināt līdz A3, ja pašreizējā ekonomiskā situācija ievilksies un izdosies izvairīties no pārlieku smagas smagās piezemēšanās. No otras puses, nākotnes redzējums var tikt atkal mainīts uz stabilu, ja ekonomikai izdosies ātri atgūties no pašreizējā krituma.

Lai gan tas nav “Moody’s” pamatscenārijs, Latvijas ekonomiku var ievainot straujš ārvalstu kapitāla plūsmas kritums, norāda aģentūra. Kā uzskata tās speciālisti, maksājumu bilances tekošā konta deficīta kritums no 27% no iekšzemes kopprodukta 2006.gada pēdējā ceturksnī līdz aptuveni 16% patlaban tieši atspoguļo iekšējā patēriņa vājināšanos un ārējā finansējuma pakāpenisku samazināšanos.

Aģentūra atzīmē, ka lielākie ekonomikas kreditētāji ir Ziemeļvalstu bankas ar saviem meitas uzņēmumiem Latvijā. Sadārdzinoties finansējumam un Eiropas ekonomikai atdziestot, tiek prognozēts, ka starptautiskās bankas bremzēs kreditēšanas izaugsmi Latvijā un tādējādi ekonomiskā izaugsme būs vāja.

Lai gan tiek sagaidīts, ka ārvalstu bankas turpinās atbalstīt savas Latvijas filiāles un meitas uzņēmumus, pastāv neliela varbūtībā, ka valdībai nāksies nodrošināt likviditāti “pēc ārkārtēja scenārija”.

Neskatoties uz to, vairāki faktori ļauj domāt, ka situācija var nokārtoties mierīgā ceļā, teikts “Moody’s” paziņojumā.

Noslēgumā aģentūra pauž viedokli, ka Latvija spēs turēties pretī īslaicīgam makroekonomiskās spriedzes pieaugumam, saglabājot ekonomikas elastību.

“Moody’s” uz negatīvu pazeminājis arī vērtējumu “griestiem” depozītiem ārvalstu valūtā, savukārt vērtējums “griestiem” obligācijām ārvalstu valūtā palicis nemainīgs.

Kredītreitinga pazemināšana nozīmētu ārvalstīs aizņemtās nauda sadārdzināšanos.

"SEB bankas" galvenais ekonomists Andris Vilks aģentūrai LETA teicis, ka šāds "Moody's" lēmums viņu nepārsteidz. "Reitingu aģentūras lēmums bija paredzams, tikai aģentūrai būtu jāpārskata reitingi arī citām valstīm, jo praktiski visām pasliktinās makroekonomiskie rādītāji," sacījis eksperts, akcentējot, ka Baltijas valstis ir ievērojamas ar to, ka no lieliem attīstības tempiem ir "nokritušas" pie zemiem.

Latvijas Banka (LB) uzskata, ka Latvija no "Moody's" saņēmusi labāko iespējamo reitinga lēmumu uz globālo finanšu tirgus satricinājumu fona, jo, lai arī reitinga prognoze mainīta pret negatīvu, Latvijas reitings saglabāts nemainīgs, BNS teicis LB preses sekretārs Mārtiņš Grāvītis. Viņš norādījis, ka šāds vērtējums lielā mērā saskan ar to, kas jau izskanējis tepat Latvijā, diskutējot par nākamā gada budžetu, proti, nākamgad jāsaimnieko ar iespējami mazāku deficītu, lai nevajadzētu aizņemties, kas tuvāk pārredzamā nākotnē varētu būt dārgāk un sarežģītāk.

"Vienīgā iespēja šajā situācijā Latvijas ekonomikai ir samazināt savu ārējo ievainojamību. Ir jāuzlabo tirdzniecības bilance, samazinot importu un palielinot eksportu. Iedzīvotājiem un uzņēmumiem jānostiprina savas bilances, dzēšot agrāk radītās saistības un ieguldot kvalifikācijas celšanā un darba ražīguma paaugstināšanā. Jāpalielina uzkrājumi un paaugstināta riska periodā ir īpaši svarīgi sadarboties ar stabiliem partneriem," tā BNS savukārt teicis "Swedbank" vadošais sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš. Viņaprāt, turpmākā aģentūru rīcība būs atkarīga no maksājumu konta deficīta un inflācijas samazināšanās tempa. Pasākumi, kas vērsti uz šo ekonomikas nesabalansētības izpausmju straujāku samazināšanu var recesiju padziļināt, taču tā ir atbilstoša cena par ilglaicīgas izaugsmes iespēju nostiprināšanu, sacījis eksperts.

"Šie aģentūru novērtējumi parasti vairāk domāti ārzemniekiem, no kuru finansējuma diemžēl Latvija ir ļoti atkarīga, nekā vietējiem, jo valdība jau ilgāku laiku negaida nekādus novērtējumus un strādā, lai atgrieztu ekonomiku uz izaugsmes ceļa," aģentūrai LETA skaidrojis "Nordea Markets" finanšu analītiķis Andris Lāriņš. Viņš uzsver, ka budžets pašreiz ir jautājums Nr.1. "Nākamā gada otrajā pusē ekonomikas izaugsmei jau vajadzētu atjaunoties, un tad pēc kāda laika varētu sekot reitinga aģentūru novērtējumu virzīšanās pretējā virzienā," uzskata A.Lāriņš.

Lāriņš norādījis: ja Latvijai izdosies uzlabot savu tēlu ārvalstu investoru acīs, tad atgriešanās pie ekonomikas izaugsmes varētu noritēt daudz straujāk. "Šeit ļoti būtiski būs, lai ekonomikas augšupeja pēc iespējas ātrāk atainotos arī kredītreitingos," uzskata eksperts.

 

G-24 kredītu klusā jubileja

Lato Lapsa, Sandris Metuzāls, Kristīne Jančevska,  www.musuvesture.lv , Žurnāls "Nedēļa"   09/26/08    Klusi un nemanāmi pienākusi nozīmīga jubileja ne tikai Latvijas tautsaimniecībai, bet, iespējams, arī visai sabiedrībai: pirms apaļiem 15 gadiem Latvijā ienāca pirmā lielā nauda – daudzi desmiti miljonu dolāru tā sauktajos G–24 kredītos, kuri ātri vien aizgāja tolaik vēl pārsteidzošos neceļos. Par to – šis fragments no apgādā Atēna jauniznākušās grāmatas Mūsu vēsture: 1985–2005 otrā sējuma.

Kas tad īsti bija šie G–24 kredīti, cik to bija, kas, kad, kam un uz kādiem noteikumiem tos izsniedza? Te nu jāatgriežas 1992. gadā, kas Latvijas vadītājiem atnāca ar skaidru apziņu, ka attiecības ar starptautiskajām finanšu organizācijām nelielajai politisko un arī finanšu neatkarību atguvušajai valstij ir gan nepieciešamas, gan arī neizbēgamas.

1993. gadā Latvijas valdība bija aizņēmusies pat no Latvijas Bankas – aptuveni divus miljardus Latvijas rubļu, turklāt par salīdzinoši zemiem procentiem: "tikai" 50% gadā (salīdzinājumam – komercbankām Latvijas Banka tolaik aizdeva pat par 120% gadā). Turklāt bez finanšu piešpricēm nepārvarama bija arī iekšējo parādu ķēde: valsts īpašumā esošie lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumi bija parādā milzu summas lauksaimniekiem, tie savukārt nevarēja iegādāties degvielu pavasara sējai, arī liela daļa valsts rūpniecības uzņēmumu nespēja savilkt galus kopā, un rezultātā valsts budžets bija ļoti sliktā stāvoklī, neizmaksātas algas un pensijas bija ikdienas realitāte. 1993. gada 15. aprīlī Latvijas Zemnieku federācijas valdes locekle Anta Gulbe pat uzsāka badastreiku, protestējot pret milzīgajiem pārstrādes uzņēmumu parādiem zemniekiem.

Šādā situācijā 1993. gada sākumā Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) pārstāves Latvijā Esteres Susas vārdi – ekonomikas stabilizācijai Latvijai steidzami vajadzīgi G–24 valstu un Pasaules Bankas kredīti – bija visnotaļ viedi. Un, tā kā pašus svarīgākos SVF noteikumus Latvija kaut cik bija izpildījusi, pirmie kredīti arī tiešām tika saņemti. Trīspadsmit gadu vēlāk kultūras ministre Helēna Demakova finanšu ministra vietā sniedza šādus sausus skaitļus: "1993. gadā Latvijas valdība saņēma trīs G–24 kredītus par kopējo summu 73,4 miljoni USD. 1. Eiropas Ekonomiskās kopienas aizdevumu 48,193 miljonus USD. 2. Zviedrijas Eksportkredīta (AB Svenska Exportkredit) aizdevumu 20,985 miljonus USD. 3. Somijas Eksportkredīta (Finnish Export Credit) aizdevumu 4,194 miljonus USD." Tieši šī nauda – šie nepilnie 74 miljoni dolāru – tad arī bija vēlākajos gados tik slavenie G–24 kredīti, kuru izmantošanu izmeklēja ne viena vien parlamentārā komisija.

Tobrīd gan viss izskatījās visnotaļ optimistiski, arī ar pirmo kredītu porciju, kas lielākoties tika lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumiem, kā arī sējai nepieciešamās degvielas un minerālmēslu nodrošināšanai, valsts veiksmīgi tika galā. "Tolaik kredīti vēl netika izlaupīti – izdevās gan nosegt parādus, gan vispār noturēties," vēlāk atcerējās toreizējais premjers Ivars Godmanis, kas bija viena no galvenajām personām G–24 kredītu sadalē reizē ar Ulda Oša, bet vēlāk viņa paša vadīto ārvalstu kredītu komisiju un Einara Repšes vadīto Latvijas Banku (pirmajā G–24 kredītu kārtā tos izsniedza tieši ar Latvijas Bankas akceptu).

Tomēr nelieli brīnumi sākās jau tobrīd. Konkurss dīzeļdegvielas piegādātājiem par trīs miljonu dolāru kredīta saņemšanu tika izsludināts ar neliela sludinājuma palīdzību laikrakstā Neatkarīgā Cīņa, turklāt īpaši interesanti: kā vēlāk atklāja Valsts kontrole, pieteikšanās termiņš bija norādīts 7. aprīlis, taču jau 6. aprīlī ārvalstu kredītu komisija par labāko bija atzinusi SIA Lears – kāda līdz tam faktiski nezināma Modra Treimaņa vadītu SIA, par ko tobrīd bija zināms tikai tas, ka firmu izveidojuši kādreizējie Lauksaimniecības ministrijas darbinieki, kas atlaisti no darba štatu samazināšanas dēļ. Savukārt otrus trīs miljonus centralizētai minerālmēslu iegādei ieguva valsts uzņēmums Latvijas agroķīmija, turklāt valdība izlēma – lauksaimniekiem "dzīvu" naudu uzticēt nevar, viņiem vajadzīga tieši dīzeļdegviela un minerālmēsli.

Taču itin drīz izrādījās, ka zemnieki galīgi nav sajūsmā par tik "valstiski pārdomātu un koordinētu" G–24 kredīta izmantošanu: kamēr laukos no privātajiem degvielu varēja iegādāties par 20 rubļiem litrā un minerālmēslus – par 11 rubļiem kilogramā, valstiski ņemtā kredīta izmantotāji prasīja ievērojami augstākas cenas: attiecīgi 30 un 17 rubļu. "Tie bija paši pirmie G–24 kredīti, kuru apkalpošanu Ģēģers nodeva SIA Lears. Šī firma iepirka degvielu, kas caurmērā bija pusotras reizes dārgāka par vidējo tirgus cenu," savos memuāros šo situāciju atcerējās Māris Gailis.

Rezultātā jau maija beigās izrādījās, ka no degvielas, ko par saņemto G–24 kredītu bija iegādājusies Lears, tālāk zemniekiem un paju sabiedrībām pārdota tikai astotā daļa – un tas, neraugoties uz to, ka litra cena bija samazināta jau līdz 28 rubļiem. Savukārt minerālmēsli izrādījās iegādāti pietiekami, lai sanāktu arī rudens un nākamā pavasara darbiem – tiesa, bija skaidrs, ka to cena glabāšanas izmaksu dēļ kļūs viegli astronomiska. Šajā brīdī pat Lauksaimniecības ministrijas pārstāvji oficiāli atzina, ka naudas kredīti zemniekiem būtu bijuši labāki, taču, tā kā valdība par sējas sākumu bija atģidusies pārāk vēlu, tos nokārtot vairs nebija iespējams. Tiesa, daļa kredīta gan tika izsniegta arī naudā, bet nožēlojami maz – kopā tikai miljons dolāru.

Taču ar pirmo mācībstundu par kredītu valstiskas sadalīšanas iespējamu iznākumu Godmaņa valdībai nepietika, kaut praksē jau 1993. gada aprīlī bija skaidrs, ka no 48 miljoniem dolāru Eiropas kopienas kredīta gandrīz trīs ceturtdaļas izsniegtas valsts uzņēmumiem. Oficiālais kredītu izsniedzējs bija valdība, arī to atdošanas garantijas galvenokārt uzņēmās valsts. Tika gan runāts, ka kredītu sadales komisijā vajadzētu būt neitrāliem ekspertiem, bet nekādas skaidras kredītu izsniegšanas politikas joprojām nebija – ja par tādu, protams, neuzskatīja Ulda Oša paziņojumu, ka "mēs par garantiju uzskatām progresīvu vadītāju, saimnieku, kas kaut ko sajēdz no finansēm un kredītiem, prot plānot uz priekšu un organizēt darbu patstāvīgi".

Ar šādu pamatojumu komisija bez valdības lēmuma varēja piešķirt kredītus līdz pat pieciem miljoniem dolāru – un piešķīra arī: nozīmīgākās kredītsaņēmēju grupas bija lielie valsts uzņēmumi, nelaimīgie lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumi un mazās kompānijas. Turklāt pieteikumus atsijājošie eksperti, maigi izsakoties, nebija īsti kompetenti visās nozarēs: toreizējais Latvijas Attīstības aģentūras direktors Uldis Vītoliņš, kas vienubrīd vadīja arī valdības komisiju ārvalstu kredītu sadalei, gan solīja, ka tiks darīts "praktiski viss, lai vērtēšanas sistēma būtu neitrāla. Šis ir nozīmīgs solis mūsu tautsaimniecības attīstībā", taču, piemēram, kāds projekts par slieku audzēšanu Latvijā nekādu kredītu nesaņēma, jo "eksperti" to vienkārši... nosauca par kuriozu.

Tikai mazpamazām dzima doma, ka varbūt tomēr labāk būtu ārvalstu kredītus dalīt caur komercbankām, kuras tad arī varētu uzņemties aizņēmumu atdošanas garantijas valsts vietā; vēl atsevišķi radās viedoklis, ka komercbankas varbūt varētu uzņemties atbildību par visu izsniegto summu, nevis tikai par niecīgu tās daļu. Rezultātā 1993. gada septembrī jautājums beidzot it kā tika sakārtots, nolemjot, ka 21 miljonu dolāru lielo kārtējo G–24 kredītu izsniegs 16 bankas (no kurām 10 gadu vēlāk ar savu tābrīža nosaukumu pie dzīvības bija palikušas tikai trīs), kam šī nauda savukārt tika aizdota uz trim gadiem ar 17% likmi gadā.

Tā nu saskaņā ar kādu tālaika Dienas rakstu naudai "būtu jānokļūst komercbankās, kas, pamatojoties uz sagatavotiem biznesa plāniem, naudu izsniegtu, piemēram, ražotājiem. E. Repše paskaidroja, ka šis kredīts tiešām tiks realizēts ar Latvijas Bankas starpniecību un uz to attieksies tie paši nosacījumi, kas uz Latvijas rubļu kredītiem. [..] E. Repše uzsvēra, ka Eiropas kopienas kredīts noteikti jāizmanto ražošanas attīstībai, jaunu iekārtu iegādei."

Tobrīd neatradās neviens – tik tiešām neviens – politiķis, publicists vai ekonomists, kurš būtu prognozējis to, ko toreizējais baņķieris Mārcis Bendiks daudzus gadus vēlāk izteica šādi: "Īstenībā jau no sākta gala bija paredzēts, ka to naudu neatdos. Kādam viņa būs jāatdod, bet ne tiem, kas viņu ņēmuši. Tā bija muļķība. Nav jāņem preču kredīti attīstītai valstij, kas pretendē uz reālas attīstītas valsts statusu. Jaunattīstības valstij vai kara nomocītai valstij, skaidrs, tur aizsūta graudus, lai ir, ko cilvēkiem ēst. Latvijas gadījumā tā bija galīga aplamība..."

Atklāsmes par to, kam īsti kredīti ir iedoti, kā izmantoti un kādas ir izredzes tos atgūt, plašākai sabiedrībai un medijiem parādījās 1994. gadā – agrāk tās arī lāga nebija iespējamas, ņemot vērā, ka tikai tad tika publiskots kredītus saņēmušo kompāniju saraksts: līdz tam tas bija pusslepens, aizbildinoties ar reketu, kas, lūk, varētu apdraudēt publiskotos kredīta saņēmējus.

Tiesa, Roberta Milberga vadītā parlamentārās izmeklēšanas komisija par kredītiem jau bija paziņojusi, ka Godmaņa valdības lēmumi gan uzdevuši kontrolēt kredītu izmantošanu, taču tā arī aizmirsies noteikt konkrētu atbildīgo un izveidot kontroles mehānismu. Tāpat jau bija konstatēts, ka SIA Faber izsniegtais 2,1 miljona dolāru G–24 kredīts izmantots nevis zāģētavas izveidei, bet gan parādu dzēšanai, un zināmu šoku bija izraisījis arī nejaušais atklājums, ka, izrādās, G–24 kredīta saņēmējiem bijušas iespējas aizņēmumu vienkārši izņemt skaidrā naudā. Taču šie fakti vēl nekādu īpašo satraukumu neizraisīja – kredītu izsniedzēji bija mierīgi, bet kredītņēmēji (piemēram, tā paša Faber prezidents Andris Roziņš) pārmetumus kategoriski noraidīja.

Un tad sākās pirmās nopietnās pārbaudes. 1994. gada vasarā izlases kārtā tika veikta 20 G–24 kredītus saņēmušo kompāniju auditorpārbaude, un jau pirmajā brīdī izrādījās, ka četras no tām kredītus nebūs spējīgas atdot vai arī ir izmantojušas tos neatbilstoši iesniegtajiem biznesa plāniem. Nākamie secinājumi jau bija nopietnāki: kļuva skaidrs, ka no pirmajiem 20 pārbaudītajiem kredītu precīzi plānam izmantojuši tikai trīs, savukārt vēl trīs to bija nobāzuši tā, ka auditori atzina īsi – kredīts netiks atmaksāts.

Taču valsts arī tobrīd vēl neizskatījās satraukusies. "Es jau domāju, ka kaut kam līdzīgam bija jāatklājas. Bet nedomāju, ka tas notiks tik lielā apjomā," šāds bija kredītu dalītāju pārstāvja, Finanšu ministrijas darbinieka Gunta Urlovska komentārs, savukārt pats ministrs Andris Piebalgs rudens pusē iezīmēja vēl aktīvāku pozīciju, paziņojot, ka... ārvalstu kredīti valstij ir vajadzīgi, tikai to izmantošanai jābūt efektīvai.

Tikmēr kripatiņu pa kripatiņai atklātībā nāca aizvien jauni fakti. Izrādījās, ka, piemēram, ar SIA Krogzemji pusmiljona dolāru kredītlīgums ticis parakstīts vēl pirms šīs kompānijas reģistrēšanas. Īsti jauks atklājums daudziem izrādījās ar G–24 kredītu ņemšanu saistītu gauži līdzīgu nosaukumu firmu Kapar, Mipar, Kompar, Pikar saikne ar kriminālu slavu ieguvušo Pārdaugavas grupējumu un Vladimiru Ļeskovu. Izrādījās, ka arī gana apsmietā Milberga izmeklēšanas komisija nemaz tik dumja nav bijusi: kad atklājās, ka vēl divi G–24 kredītņēmēji – SIA Ceplis un SIA Colla – nespēj atdot miljona kredītu, mediji pēkšņi atcerējās komisijas norādi uz 450 000 dolāriem skaidrā, ko Ceplis bija noņēmis no konta. Tāpat atklājās, ka 500 000 dolāru saņēmusi arī puskriminālā uzņēmēja Genādija Tovanceva (vēlāk pazīstama kā galvenā liecinieka "mafijas karaļa" Ivana Haritonova lietā) firmiņa – aizrautīga nodokļu nemaksātāja un parādniece.

Taču ne šajā brīdī, ne vēl labu laiku valsts finanšu pārraudzītāji īpaši nesatraucās: piemēram, vēl 1997. gada maijā notikušā preses konferencē valsts kontrolieris Raits Černajs atgādināja – kaut arī auditori pārbaudījuši lielu daļu G–24 kredītņēmēju un bieži konstatējuši bēdīgu situāciju, Finanšu ministrija nez kāpēc nav uzskatījusi par vajadzīgu laikus lauzt līgumus par kredītu izmantošanu.

Tomēr tie vēl bija tikai ziediņi, bet par odziņām parūpējās lielo kredītu ņēmēji – valsts uzņēmumi. 1995. gada pavasarī tika konstatēts, ka no 26 lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumiem, kuri 1993. gada pavasarī bija saņēmuši 10 miljonu dolāru G–24 kredītu, tikai divi to pilnībā atdevuši, bet 19 noteiktajā termiņā saskaņā ar auditoru slēdzienu to noteikti nespēšot. Tāpat vienu no punktiem G–24 lietā pielika 1995. gada banku krīze, kas aizrāva sev līdzi vēl virkni iepriekš par drošām atzīto kredītiestāžu – kredītu garantētāju. Un kur nu vēl jau 1994. gadā sācies riņķa dancis ap leģendāro Latu un gandrīz tikpat slaveno Lears, kam 1997. gadā pievienojās arī Valsts kontroles par nerentablu un likvidējamu atzītā Latvijas lauksaimniecības finansu sabiedrība (Laukkredīts).

Kad nu bija skaidrs, ka liela daļa G–24 kredītu kaut kā aizgājuši neceļos, valsts varēja ķerties pie lielās izmeklēšanas. Taču ar to veicās daudz sliktāk nekā ar pašu kredītu izdāļāšanu.

Pēc Milberga komisijas jau 1994. gada oktobrī sāka darbu nākamā Satversmes aizsardzības biroja vadītāja Laiņa Kamaldiņa vadīta Saeimas komisija ar garumgaru uzdevumu – Latvijas lauksaimniecības stabilizācijai un attīstībai 1992. gadā piešķirto valdības garantēto kredītu saņemšanas un izmantošanas likumības izmeklēšanai un šo kredītu lietderības izmeklēšanai. Solīts tika, ka komisijas darbs noteikti būšot efektīvāks nekā Milberga komisijai, un kaut ko līdzīgu trīs gadus vēlāk solīja jauna – 1997. gada aprīlī izveidota – parlamentārā komisija G–24 kredītu izmantošanas pārbaudei, kuru jau vadīja deputāts Viktors Stikuts. Taču visas lielās izmeklēšanas ar čiku vien beidzās.

Starp nedaudzajiem pie atbildības sauktajiem ļaudīm gan bija tādi kriminālas un puskriminālas slavas kungi kā Vladimirs Ļeskovs, vēlāk nošautais bankas Olimpija prezidents Ļevs Krēmers, bijušais drošībnieks Boriss Karpičkovs un par Afēristu saukātais Vjačeslavs Goilo, taču reālus sodus saņēma uz pirkstiem skaitāmi ļaudis. 2002. gadā Ģenerālprokuratūra varēja atskaitīties par diezgan vārgiem rezultātiem: par likumpārkāpumiem ārvalstu kredītu saņemšanā un izmantošanā ierosinātas 15 krimināllietas, no tām septiņas nosūtītas uz tiesu, piecas izbeigtas, bet trim pirmstiesas izmeklēšana turpinās. Savukārt spriedumi bija nolasīti četrās lietās – un ne tādi, kas varētu iedvest bailes kredītu izšķērdētāju nākamajās paaudzēs.

Divi gadi nosacīti tika kādam I. Sinkēvičam, kura individuālais uzņēmums Gustavs bija garantējis 200 000 dolāru liela G–24 kredīta atmaksu un faktiski pats arī to iztērējis; trīsarpus gadi reāla cietumsoda tika piespriesti Nikolajam Ostrovskim par pusmiljona dolāru kredīta piesavināšanos saistībā ar bēdīgi slaveno I. Lejietes individuālo uzņēmumu; pieci gadi jau atkal nosacīti tika piespriesti SIA Kukulis direktoram A. Pederam par 180 000 dolāru kredīta piesavināšanos; pusmiljona dolāru kredīta piesavināšanās vai tās atbalsta lietā mazpazīstamie Oļegs Kočāns un Juris Kozirjackis tika pie jau atkal nosacītiem pieciem gadiem un viena gada, bet daudz pazīstamākais V. Goilo – pie trīsarpus gadiem, ko jau bija "atsēdējis".

Savukārt par kopējā G–24 kredītu likteņa kontekstā pavisam kuriozu noziegumu gadu nosacīti saņēma bijušais Cēsu rajona Taurenes pagasta padomes priekšsēdētājs Aivars Rumba, kas daļu no Lears saņemto kredītlīdzekļu (zaudējumi – 30 000 dolāru) bija ieguldījis pēc tam bankrotējušās firmās un bankās. Un... tas arī faktiski viss. Tiesa, atsevišķi jau krietni pazīstamāki kungi – piemēram, baņķieris Vilis Dambiņš – figurēja krimināllietā saistībā ar fiktīvu uzņēmējdarbību, jau pieminētajai SIA Krogzemji krāpšanas ceļā tiekot pie pusmiljona dolāru G–24 kredīta, taču... attiecīgais pants 1997. gadā tika izslēgts no Kriminālkodeksa.

Tiesa, jāpiebilst, ka salīdzinoši krietni labāk G–24 lietas bija iespējams izmantot dažādu sazvērestību kalšanai un manipulēšanai ar it kā esošiem kompromatiem. Piemēram, Ziedonis Čevers tā paša 1997. gada notikumus vēl daudzus gadus vēlāk atcerējās šādi: "Kad Vasilijs Meļņiks uz tām pāris dienām kļuva par finanšu ministru, viņš jau otrajā dienā pieprasīja visus G–24 kredītu dokumentus. Ar to viņa ministrēšana arī beidzās. Tieši šā iemesla dēļ pēkšņi izrādījās, ka Melņikam vairs nav uzticības. Tā jau nebija mana, bet gan Andra Šķēles ideja iecelt Meļņiku par ministru, un Šķēle visos politiskajos līmeņos šo iecelšanu bija saskaņojis – gan ar partijām, gan ar prezidentu. Un tad pēkšņi prezidents pēc divām dienām pamostas un sāk klāstīt kaut kādas nejēdzības, ka nav labi viņu tomēr likt par ministru! Tās vienkārši bija paniskas bailes, ka mēs tiešām varētu pieķerties kredītu lietai un pacelt visus galus augšā. Šā iemesla dēļ es vēlāk Londonā satikos ar Armandu Stendzenieku – viņš man piedāvāja čemodānu ar materiāliem par G–24 kredītiem. Tikāmies. Materiālus viņš man tā arī neiedeva. Vēl šobaltdien tie nav parādījušies atklātībā..

Plašāka informācija par jauno grāmatu: www.musuvesture.lv.

]

Tūrismā cenas neatbilst kvalitātei

Iveta Tomsone,  Latvijas Avīze  09/26/08    Kaut Latvijā ir labas brīvā laika pavadīšanas iespējas, neskarta daba un lielisks kultūrvēsturiskais mantojums, tomēr apmēram puse no tūristiem ir neapmierināti ar apkalpošanu taksometros, naktsmītnēs un ēdināšanas iestādēs un norāda uz servisa līmenim neatbilstoši augstajāmcenām.

Šādu Latvijas tūrismam nelabvēlīgu spriedumu izteikusi apmēram puse no ārvalstu ceļotājiem, kurus aptaujājusi Tūrisma attīstības valsts aģentūra (TAVA). Šīs tūrisma sezonas tendences vakar pārrunāja Ekonomikas ministrijas, TAVA un Rīgas domes pārstāvji. Secinājums – steidzami jāievieš Latvijas tūrisma pakalpojumu sniedzēju kvalitātes zīme, līdzīga kā Latvijas pārtikas produktiem pastāvošā "Zaļā karotīte". Tai būtu jāapliecina, ka pakalpojuma sniedzējs ir laipns, zinošs un par darbu prasa adekvātu samaksu. Tai varētu pieteikties gan sabiedriskās ēdināšanas, gan naktsmītņu, gan taksometru īpašnieki. Kas attiecas uz galvaspilsētas taksometriem, šeit situāciju gan TAVA direktors Uldis Vītoliņš, gan ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards novērtēja kā kritisku, jo ārvalstnieku aptaujās tieši šis pakalpojums novērtēts kā īpaši draņķīgs.

Informējot par pirmā pusgada rezultātiem tūrismā, U. Vītoliņš norāda, ka Eiropa šajā nozarē piedzīvo lielāko kritumu pēdējo sešu gadu laikā. Cilvēki ceļo mazāk, izvēlas zemo izmaksu galamērķus un līdz ar to arī tērē mazāk. Vienlaikus arī pieaug tūristu prasības pret produktu un pakalpojumu kvalitāti, pastiprināti tiek pievērsta uzmanība drošības jautājumiem un tiek novērtēts vides autentiskums.

Atšķirībā no citām ES valstīm Latvijā tūrisma sezona tiek novērtēta kā laba – robežšķērsotāju skaits pirmajā pusgadā pieaudzis par 8,7% un apkalpoto cilvēku skaits viesnīcās un tūrisma mītnēs kāpis par 6,4%. Uz šī pozitīvā izaugsmes fona vienīgais nelāgais skaitlis – par 4% samazinājušies tūristu vidējie izdevumi Latvijā. Vēl pērn viens ārvalstnieks mūsu valstī diennaktī iztērēja 50,1 latu, bet šogad – 48,1 latu. Vienīgais latviešu mierinājums – kaut arī diennakts izdevumi samazinājušies, kopējie ienākumi no tūrisma pirmajā ceturksnī pieauguši par 18%, savukārt Lietuvā un Igaunijā tie samazinājušies par sešiem procentiem.

Jāteic, ka jebkuras valsts, tajā skaitā arī Latvijas, tūrisma nozarē lielākos ienākumus dod nevis ārvalstnieki, bet gan vietējie ceļotāji. Un te dati ir daudz sērīgāki – šā gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar pērnā gada šādu pašu laika posmu vietējo ļaužu atpūtas braucieni tepat pa dzimtās zemes ārēm samazinājušies par 13,7%, bet darījuma braucieni ar nakšņošanu – par 11,2%.

Paredzams, ka arī šo nozari skars problēmas ekonomikā, tādēļ šajā nozarē strādājošajiem pēdējais laiks domāt par cenu atbilstību kvalitātei, kvalitātes paaugstināšanu un izmaksu samazinājumu. Pēc vakardien EM pārrunātā nākas secināt – valsts tūrisma iestādes lielu palīdzību krīzes pārvarēšanā sniegt nevar.

TAVA direktors stāsta, ka viņa vadītā iestāde gana daudz darījusi valsts tūrisma nozares veicināšanā – tā piedalījusies 16 starptautiskajās tūrisma izstādēs, organizēti semināri tūrisma profesionāļiem, izdoti bukleti, organizētas ārvalstu žurnālistu vizītes un veikti vēl citi informatīvi pasākumi. Vienlaikus TAVA secinājusi, ka apmēram 40% ārvalstu tūristu Latviju apmeklē, jo reiz te jau bijuši vai arī to darīt ieteikuši draugi, radi vai kaimiņi. Tātad liela daļa ietekmējas no citu cilvēku sniegtās informācijas. Tādēļ jo īpaši bīstams ir apstāklis, ka apmēram puse ceļotāju Latvijā saņemto pakalpojumu kvalitāti novērtē negatīvi, jo šī informācija pilnīgi droši tiks no mutes mutē nodota tālāk. TAVA pieejamie dati liecina, ka 46% ārvalstnieku taksometru pārvadājumu servisu vērtē kā sliktu, 39% nav apmierināti ar sabiedriskās ēdināšanas un apkalpojošās sfēras kvalitāti un 33% nevar neko pozitīvu pateikt par naktsmītņu kvalitātes atbilstību cenām. Tāpat daudz kritikas izskan par valsts nesakārtoto infrastruktūru: nav publisko tualešu (kas acīmredzot dažos britos izsauc vēlmi pačurāt pie Brīvības pieminekļa), sabiedriskajā transportā nav informācijas svešvalodās un nav norāžu uz tūrisma un citiem objektiem.

To visu var labot, pārliecināts gan ekonomikas ministrs, gan TAVA direktors. To, pirmkārt, iecerēts panākt, kā jau minēju, šogad uzsākot kvalitātes zīmes ieviešanu tūrisma pakalpojuma sniedzējiem. Šāda prakse noskatīta Šveicē, kas salīdzinoši īsā laikā atrisināja savas tūrisma kvalitātes problēmas.

Vienlaikus K. Gerhards sola atrisināt arī problēmas, kas saistītas ar trešo valstu tūristu ieceļošanu Latvijā. Tā, piemēram, šovasar vīzas braucienam uz Latviju nesaņēma vienpadsmit Kirgizstānas baņķieri, kaut arī bija oficiāli kādas Latvijas bankas aicināti. Vīzu neizsniegšanas iemesls esot bijusi Latvijas konsulārās daļas atruna – Latvijā Jāņu laikā bankas nestrādā, tādēļ viņiem šeit nav ko meklēt.

Tāpat visai nelāgu attieksmi, ielidojot lidostā "Rīga", ar teju vai nepieklājīgu jautājumu uzdošanu un pamatīgu bagāžas izkratīšanu, ko veikuši valsts robežsardzes darbinieki, izjutusi kāda liela Sanktpēterburgas tūrisma uzņēmuma pārstāve.

Savukārt kāds Japānas tūrists Latgalē bijis spiests nakti pavadīt teju zem zvaigžņotām debesīm, jo neviena naktsmītne nebija gatava viņu uzņemt. Iemesls – tūrisma mītnēm par ārzemniekiem jāsniedz informācija Iekšlietu ministrijas iestādēm. Šis pienākums ir gana piņķerīgs, tādēļ daudzi viesu namu īpašnieki trešo valstu ceļotājus labāk neizmitina.

Tūrisma nozares pārstāvji uzskata, ka laikā, kad katrs tūrists valstij ir no svara, šādu attieksmi pieļaut nedrīkst. K. Gerhards sola runāt ar Ārlietu ministrijas un Iekšlietu ministrijas pārstāvjiem, lai kopīgi uzlabotu valsts tūrisma lietas. Tāpat tiek solītas sarunas ar Finanšu ministriju par pārlieku centīgu Valsts ieņēmumu dienesta darbu tieši pēdējā laikā.

***

Uzziņa

Dati: CSP

 

 

Viedoklis: Enerģētikai izšķirošā būs ātra lēmumu pieņemšana

Juris Paiders,  NRA  09/30/08    Pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā ir sasniegta vienprātība par to, ka ir jānodrošina Baltijas energoneatkarība. Tomēr pagaidām vārdi nav pārauguši darbos, bet, lēmumiem aizkavējoties, energoģenerējošo jaudu būvniecība būs jāatliek, jo Eiropai nepietiek atomenerģētikas celtniecības jaudu, lai realizētu Eiropas bagātākajās valstīs projektētos būvniecības apjomus.

Latvijas enerģētika arī tuvākajos piecos gados nav iedomājama bez Krievijas gāzes piegādēm. Tomēr Latvijai kā NATO dalībvalstij vajadzētu būt gatavai, lai tās tautsaimniecība funkcionētu arī iespējama konflikta gadījumā, ja tiktu piemērotas sankcijas vai blokāde. Proti, Latvijai kādu laiku (kamēr konflikts tiek noregulēts) jābūt gatavai iztikt bez tiešām energoresursu piegādēm no Krievijas. Ar gāzi viss būtu skaidrs. Inčukalna gāzes krātuvē pašlaik atrodas tāds gāzes daudzums, kas ir pietiekams Latvijas trīs gadu patēriņam. Daudz nopietnāka problēma pēc ES pieprasītās Ignalinas AES slēgšanas būs elektroenerģijas apgāde. Latvijai ir jārada savas ģenerējošās jaudas vai Baltijas valstīm ir jārada kopīgas jaudas.

Ja jaunu jaudu izveide būtu tikai un vienīgi Baltijas problēma, tad viss būtu kārtībā. Var stiept gumiju un debatēt par akciju sadalījumu gadiem ilgi, bet, tiklīdz ūdens smelsies mutē, ātri samaksāsim un Francijas inženieri mums momentā uzbūvēs atomelektrostaciju.

Lietuvas puse vairākus gadus dala akcijas, lai piesaistītu jaunajam Ignalinas AES projektam privāto kapitālu, bet Latvijas puse varēja tikai noskatīties un vērot, kā rit laiks, bet nekas nekust no vietas.

Tomēr pa šiem gadiem konjunktūra atomelektrostaciju būvniecībā jau ir cita. Visticamāk, ka jaunais Ignalinas AES projekts būs vēl jāatliek uz vairākiem gadiem, jo nebūs brīvu AES celtniecības jaudu. Realizējot ES noteiktos ekoloģiskos standartus (īpaši ogļskābās gāzes limitus), Eiropas bagātākās valstis jau tuvākajā laikā sāks vērienīgu atomelektrostaciju celtniecību.

Kā liecina pie Lielbritānijas valdības izveidotā Biznesa un regulējumu departamenta atomenerģētikas attīstības nodaļas (Department for Business, Enterprise and Regulatory Reform Ofice for Nuclear Development) ziņojums, 2013.–2014. gadā Lielbritānija plāno sākt desmit atomelektrostaciju (20 reaktoru) celtniecību ar 20 gigavatu kopējo jaudu.

Sarunā ar atomenerģētikas attīstības nodaļas pārstāvi Angelu Viku Neatkarīgā norādīja, ka šāds pat Eiropas mērogiem ievērojams AES celtniecības pasūtījums izmainīs pieprasījuma attiecību, un jautāja, cik lielā mērā tas var apdraudēt līdzīgu objektu celtniecību Baltijā. Angela Vika atbilde bija, ka Lielbritānijas plāni un arī citu valstu plāni noteikti iespaidos piedāvājuma un pieprasījuma attiecību ne tikai atomenerģētikā, bet arī citās alternatīvās enerģijas ražošanas jomās.

Enerģētika Eiropā ogļskābās gāzes kvotu dēļ pārorientējas uz atomenerģētiku. Pārorientācija notiek vienlaikus ar miljardu latu vērtiem darījumiem, lai nodrošinātu savas enerģētiskās politikas realizēšanu. 24. septembrī Francijas elektroenerģētikas uzņēmums EDF saņēma British Energy valdes atļauju, samaksājot 11 miljardus latu, pārņemt Lielbritānijas atomenerģētikas kompāniju.

British Energy ir Lielbritānijas atomenerģētikas kompānija, kas nodrošina pašlaik 19% britu elektroenerģijas. Lielbritānijas rūpniecības ministrs Džons Hatons šo darījumu saistīja ar jaunu atomelektrostaciju būvi.

Visticamāk, ka ar šo darījumu Lielbritānija ir nodrošinājusi, ka tai būs AES būvnieki, kad pēc pieciem gadiem sāksies vērienīgie darbi Lielbritānijas enerģētikas sektorā.

Eiropā ir ierobežots to speciālistu skaits, kas prot un drīkst būvēt kodolreaktorus un ar atomenerģētiku saistītu infrastruktūru. Lai apmierinātu straujo pieprasījuma pieaugumu, nebūs tehnisku iespēju. Izveidosies deficīts, kuru varēs pārvarēt, solot maksāt vairāk vai piedāvājot dalīties peļņā. Tieši otro ceļu, lai nodrošinātu savu enerģētiku, izvēlējās Lielbritānija.

Uz ko var cerēt jaunās Ignalinas AES akcionāri? Latvijas valdībai būtu kritiski jānovērtē, cik reāli ir paļauties uz jaunās Ignalinas ģenerējošu jaudu projektu, un visdrīzāk ir jāforsē darbs pie citu alternatīvu projektu pēc iespējas ātrākas darbu sākšanas, jo tie, kas nokavēs, paliks, gaidot rindā, vai maksās ievērojami vairāk.

 

Komentārs: Apslēptā manta

Aivars Ozoliņš,  Diena  09/30/08    Naudas ir tikai tik, cik ir? "Valsts ir bagātāka, nekā uzrāda tās pārskati," Valsts kontroliere Inguna Sudraba iebilst un kā ar pirkstu acī premjerministram Ivaram Godmanim (LC/LPP) parāda, kur ir nauda, ar ko varētu jūtami noņemt budžetam spriedzi.

Apstulbinošās summas, kuras saņem valsts kantoru darba varoņi, bet it īpaši šo summu pieauguma galvu reibinošā dinamika liek valdības skarbi pasludinātajai valsts sektorā strādājošo algu iesaldēšanai izskatīties pēc liekulības. Izrādās, ka šajos taupības laikos ministrijās un centrālajās valsts iestādēs tiekot ietaupīti apmēram 14 procenti atalgojuma fonda līdzekļu, taču tos visus izmaksā "prēmijās", kuras darbinieki saņem līdz pat 14 reizēm gadā un kurām kopumā aiziet teju trešā daļa darba samaksas fondu naudas. Bet bēdīgi slaveno "vadības līgumu" summu apmēri sasniedz līdz pat 125 procentiem no mēnešalgas.

VK atklājusi arī mazāk pētītu "zelta bedri" — valsts iestāžu finanšu pārskatos neuzrādītus valsts īpašumus. Šī "kļūda" pārskatos sasniedz gandrīz pusmiljardu latu. Piemēram, Ekonomikas ministrijas gada pārskatā uzrādīti īpašumi 35 miljonu latu vērtībā, taču atbilstoši Valsts zemes dienesta datiem tai piederot zeme 411 miljonu latu vērtībā. Bet Godmaņa partijas biedra Šlesera apsaimniekotā Satiksmes ministrija nav uzrādījusi gandrīz 50 miljonu latu vērtus īpašumus — 3365 zemes gabalus un 420 ēkas. Jāuzsver, ka tā ir tikai īpašumu kadastrālā, nevis tirgus vērtība.

Godmanis sūdzas, ka ministru portfeļu skaita samazināšana radīšot "politisku nestabilitāti" valdībā. Vai arī šo nezināmo īpašumu lietotāju izzināšana un nodokļu maksātāju naudas izvazāšanas novēršana radītu tādu "politisko" spriedzi, ka labāk to nedarīt?

 

Viedoklis: Lecam bedrē

Pauls Raudseps,  Diena  10/01/08     Pasaules finanšu krīzei jaunu paātrinājumu pirmdien deva Republikāņu partijas nespēja balsojumā ASV Kongresā nodrošināt pat puses savas frakcijas biedru atbalstu pašu prezidenta priekšlikumam krīzes amortizēšanai. Pēc nedaudz vairāk nekā mēneša Amerikā notiks ne tikai prezidenta, bet arī Kongresa vēlēšanas, un plāns piešķirt ASV finanšu ministram 700 miljardu (700 000 000 000!) dolāru, lai viņš varētu uzpirkt no šaubīgiem hipotekāriem kredītiem satamborētas obligācijas, ir izrādījies milzīgi nepopulārs. Cilvēkiem šķiet nesaprotami, kāpēc ASV nodokļu maksātājiem būtu jāglābj baņķieri, kuri ar zelta lāpstām izrakuši finanšu bedri, saņemdami miljoniem vērtas prēmijas par gatavību uzņemties milzīgus, bezatbildīgus riskus. Kongresmeņi, kurus draudi pēc piecām nedēļām zaudēt mandātu satrauc vairāk nekā biedējošā ASV finansiālā perspektīva nākamajos desmit gados, nolēma sekot baņķieru piemēram: "Lecam bedrē, lecam bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks."

Kongresa balsojums būtiski sašūpoja ASV fondu tirgus — Standard & Poor"s indekss piedzīvoja vēsturē lielāko kritumu absolūtos skaitļos un lielāko pēdējos divdesmit gados procentuāli. Taču ASV finanšu ministra vārdā nosauktais Paulsona plāns nebija domāts, lai paglābtu akciju tirgus no lejupslīdes. Tā mērķis bija izglābt pasaules finanšu sistēmu no iziršanas.

Šīs krīzes ļaunuma sakne ir "ieķīlātās parādu obligācijas" (collateralized debt obligations vai CDO) un no tām atvasinātie vērtspapīri — "derivatīvi", kuros sapīti daudzi dažādi hipotekārie kredīti. Krītošās mājokļu cenas un augošais mājsaimniecību skaits, kuras nespēj segt ikmēneša maksājumus par savu nekustamā īpašuma burbuļa laikā pirkto mājas vai dzīvokļi, ir padarījis šo "vērtspapīru" cenu tik nenosākamu, ka jāsāk šaubīties par daudzu to turētāju maksātspēju. Bažas, ka stāvoklis šajās kompānijās varētu būt daudz ļaunāks nekā publiski zināms, sākās jau gada sākumā un pastiprinājās pēc Ņujorkas investīciju bankas Bear Stearns piespiedu pārdošanas martā. Taču pēc 158 gadus vecās investīciju bankas Lehman Brothers bankrota 15.septembrī un milzīgās apdrošināšanas firmas AIG nacionalizācijas nākamajā dienā finanšu tirgus dalībnieku savstarpējā uzticība pilnībā izgaisa. Pavelkot CDO un derivatīvu diedziņus, pēkšņi izrisa gan Bears, gan Lehman, gan AIG smalkie uzvalki, un ne tikai paši finanšu karaļi pēkšņi izrādījās pliki, bet tas pats liktenis draudēja jebkuram uzņēmumam, kuram tie bija parādā naudu.

Modernā kapitālistiskā sistēma funkcionē, lielā mērā pateicoties banku un uzņēmumu spējai ātri un efektīvi aizņemties naudu, ne tikai lai segtu ilgtermiņa investīcijas, bet arī lai izlīdzinātu savu naudas plūsmu un segtu īstermiņa vajadzības. Bankas nemitīgi viena otrai aizdod naudu, pat tikai uz vienu dienu. Procenti, kurus tās prasa par šiem visīsākā termiņa aizdevumiem, ir pamats finanšu rādītājam, kurš pazīstams arī daudziem Latvijas kredītņēmējiem: LIBOR — London InterBank Offered Rate jeb Londonas starpbanku kreditēšanas likme. Jo vairāk bankas prasa par šiem savstarpējiem īstermiņa aizdevumiem, jo augstāks šis rādītājs. Otrdien tas bija sasniedzis līdz šim neredzētu līmeni — 6,88% aizdevumiem dolāros. Stabilās bankas ar naudas rezervēm (ir arī tādas!) baidās aizdot, vājām jāmaksā milzīgi procenti, lai turpinātu funkcionēt. Kā ziņu aģentūrai Bloomberg teica kāds vācu finanšu analītiķis: "Naudas tirgi ir pavisam sabrukuši, vispār nenotiek vairs tirgošanās… Vienīgie, kas piegādā naudu tirgiem, ir centrālās bankas, neviens cits naudu neaizdod." Un arī tā nauda ir neticami dārga: otrdien Eiropas Centrālā banka izsolīja dolārus, kuru aizdevumu likme bija 11%.

Vārds "kredīts" nāk no latīņu vārda credere — ticēt. Ja nav ticības darījumu partnerim, tad nebūs gatavības viņam aizdot naudu. Šobrīd savstarpējā uzticēšanās ir pilnīgi sabrukusi, un līdz ar to draud sabrukt visa sarežģītā savstarpējā kreditēšanas — uzticēšanās un aizdošanas — sistēma, bez kuras moderna kapitālistiska sistēma nevar funkcionēt. Paulsona plāna izstrādātāji cerēja, ka, sākot uzpirkt CDO un derivatīvus, ASV valdība varēs nostabilizēt šo vērtspapīru cenu un līdz ar to atjaunot uzticību krīzes skartajām bankām un citām finanšu institūcijām. Pēc Kongresa balsojuma mums visiem jācer, ka ASV valdība un Kongress tomēr tuvākajā laikā spēs atrast kopīgu risinājumu, jo pat visas pasaules ekonomiski spēcīgāko valstu centrālās bankas nevarēs mūžīgi nodrošināt finanšu sistēmas naudas apriti, ja pārējie tirgus dalībnieki savu naudu nelaidīs apgrozībā. Nespēja aizņemties īstermiņa naudu un augošas kredītlikmes var izraisīt aizvien vairāk bankrotu, un — jo dziļākā bedrē slīdēs pasaules ekonomika, jo grūtāk būs to atkal izvilkt ārā.

Latvijas valdība un iedzīvotāji šo situāciju ietekmēt nevar, taču mēs varam izvairīties no kārdinājuma sekot Volstrītas baņķieru vai Kongresa republikāņu piemēram un ielēkt vēl dziļāk treknajos gados izraktajā bedrītē, bērnišķīgi iedomādamies, ka gan jau kāds mūs pēc tam izvilks ārā. Valdībai un Saeimai ir jāapzinās, ka gaidāmais gads būs vēl skarbāks, nekā viņi patlaban domā, un ka aizņemties naudu būs grūti un dārgi. Ja 2009.gada budžets nebūs ar skaudru skatu uz reālo situāciju; ja Zemnieku savienības priekšsēdētājs deficītmīlis Augusts Brigmanis un viņa sekotāji iedomāsies, ka viņu šogad solītās algas nākamgad visiem kritīs makā tikai tāpēc, ka bezatbildīgi deputāti piespiedīs pogu un iebalsos kādu nereālu skaitli budžetā, tad jāatgādina — nemaz nebija tik sen tie laiki, kad valdība algas un pensijas izmaksāja ar kavēšanos.

 

Intervija ar Vitu Tēraudi: «Algas var maksāt, bet jāzina, par ko.»

01/10/08  Egils Līcītis, Latvijas Avīze     "Latvijas Avīzes" redakcijā viesojās sabiedriskās politikas centra "Providus" vadītāja VITA TĒRAUDA.

Ar viņu sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Mēs jūs aicinājām uz sarunu kā bijušo valsts reformu ministri, kura līdzējusi radīt to pašu valsts aparātu, ko tagad sauc par pārlieku uzblīdušu, saīsināmu un kam tagadējā valdība no viena gala ķeršoties klāt vai nu pa īstam, vai dekoratīvi.

V. Tērauda: – Kad sākām veidot mūsdienīgu, demokrātiskai sistēmai atbilstošu valsts aparātu, tad kā pirmais ministra statusā ar to nodarbojās Māris Gailis, un es viņu vēlāk nomainīju. Tas notika pirms vairāk nekā 12 gadiem, un toreiz mērķi bija visnotaļ globāli. Padomju sistēmu vajadzēja nojaukt, tās vietā liekot citu sakārtotību, ko ministrija divos gados arī veica. Pēc šī starta notikuši daudzi pārveidojumi, es teiktu, ne īpaši sistemātiski un ne īpaši atbildīgi. Lielākā problēma bijusi ar ierēdniecību un valsts pārvaldē strādājošiem. Mūždien bijis jautājums: kurš ir ierēdnis un kurš nav? Ar šodienas atalgojumu augstākajos ierēdņu posteņos daudzi gribētu būt par valsts sekretāriem, bet agrāk nebija ne vadības līgumu, ne dāsnu prēmiju un reti kurš vēlējās saistīties ierēdņa kārtā. Atalgojuma regulārai paaugstināšanai nebija pavisam nopeļams mērķis, jo tādējādi centās valsts pārvaldē noturēt lietpratīgus darbiniekus. Centās radīt patīkamas darba vietas, nedaudz atstājot novārtā domu par taupību un to, ka algas tomēr maksā no nodokļu maksātāju naudas. Gadu gaitā esam nonākuši līdz šodienas valdības atskārsmei un mēģinājumam šādām visai izšķērdīgām lietām pievilkt grožus. Droši vien viņiem būs jāatgriežas pie tādas sistēmas radīšanas, kuras pamatā ir taisnīgums. Valsts kontroles ziņojumi par pašreizējo "kārtību" ir vienkārši graujoši: vienā un tajā pašā amatā, bet dažādās ministrijās strādājošie saņem atšķirīgu atalgojumu svārstībās no 600 līdz pāri par 1000 latiem, daudziem ierēdņiem reālā alga ir tikai 30% no darba samaksas, viss pārējais ir piemaksās, prēmijās, vadības līgumos. Pārmērība ir arī tā, ka augstāko rangu ierēdņiem maksā tādu algu, ar ko pārpārēm izkonkurē privāto sektoru. Diez vai Latvijas valsts to var atļauties – maksāt pāri par 75 tūkstošiem latu gadā vislabāk atalgotajiem valsts sekretāriem.

– Bet šis ministrijas pirmais ierēdnis ir augsti kvalificēts. Izglītots. Ja mēs gribam sasniegumus, līdzināšanos ar Eiropas līmeni, tad ir jāmaksā ragā.

– Protams, šīs amatpersonas ir kvalificētas vai pieredzējušas, bet mēs atrodamies Latvijas darba tirgū, un gan bankas, gan Darba devēju konfederācija atzinusi, ka augstāko ierēdņu darba piedāvājuma paketes ir ne tikai ļoti pievilcīgas, bet arī privātos piedāvājumus izkonkurējošas.

– Nu ļoti labi. Spējīgākie paliek valsts darbā.

– Tad jājautā, vai, tik daudz maksājot augstākajai ierēdniecībai, mēs esam sagaidījuši vislabākos iespējamos rezultātus?

– Tā patiešām var jautāt, bet līdz ar to vēlreiz attaisnoties, ka mēs esam jauna valsts, ierēdņi, var teikt, ir tikai amatieri. Nevar ne salīdzināt ar citzemju birokrātiju, kurai vismaz 200 gadu tradīcijas.

– Tas tiesa, taču arī jaunā valstī cilvēkiem, kalpojot gandrīz 20 gadus valsts darbā, ir jāapgūst profesionālās iemaņas un jākļūst pieredzējušiem.

– Tad es vairs nevaru aizstāvēt ierēdņus, jo jūs piekrītat tiem, kuri sauc: nost, nost, nost un tik lielas algas birokrātiem nedrīkst maksāt.

– Algas var maksāt, bet jāzina, par ko. Jāievieš sistēma, kā nosakāms atalgojums. Pagaidām lielākā daļa darba samaksas ir – necaurspīdīgi ienākumi, kad nevar saprast, par ko kāds ir prēmēts, par ko kādam piemaksā, un tas viss ir šķietami nesaistīti ar konkrētiem darba rezultātiem. Man liekas mīklaini arī tas, kādēļ valdība, ziņojot ierēdņu skaitlisku samazināšanu, negrasās ņemt vērā analīzes un rekomendācijas, kuras par šo tēmu ir tapušas vairāku gadu gaitā. Ir pētījumi gan par valsts pārvaldes samaksas sistēmas sakārtošanu, gan vadības līgumu izskaušanu. Gribētos, ka lēmumus pieņemtu, balstoties uz šīm analīzēm un ieteikumiem. Tā vietā novilkta matemātisku samazinājumu aukliņa – atlaist tik un tik procentus. Tad jābažījas, vai cilvēku atlaišana piespiedu kārtā nenotiks arī tajās nozarēs un resoros, kur šāda rīcība būtu pavisam nevietā. Jo – vai mums pietiek policistu uz ielām? Un ir citas "dzīvībai svarīgas" sfēras, kur cilvēku nemaz nav atliku likām.

E. Līcītis: – Kas tad ir veicis jūsu minētos pētījumus? Vai tie ir Valsts kontroles pārbaužu rezultāti?

– Tie ir gan Valsts kontroles mērījumi, gan ministriju iekšējo un pasūtīto auditu analīžu rezultāti. Tie ir pilnvērtīgi materiāli, kuri dod pamatu – kur ko samazināt un mainīt, kā regulēt. Mulsina, ka izpildītāji pēc tam neko nedara nedz savas profesionalitātes, nedz sava godaprāta ietvaros.

– Birokrātijas mehānismam daudzviet patiešām ir vairāki simti gadu. Pirmskara Latvijā ierēdniecību un tās atalgojumu "pa trepītēm" strikti regulēja pēc profesiju klasifikatora. Tur bija skaidri noteikts, kurš ir 3. kategorijas ierēdnis un cik viņš saņem, kurš ir 24. kategorijas valsts kalpotājs un kāda ir viņa alga. Kāpēc tagad to neņem vērā, kāpēc ir izdevīgi pārskatāmu sistēmu pārvērst samudžinājumā?

– Sākotnēji bija gan jūsu minētās gradācijas, gan noteikto algu diapazons atbilstoši kategorijai. Taču ir skaidrs, ka de facto šādas sistēmas vairs nav. Šī bija viena visai ierēdniecībai saistoša skala, taču, vilinot palikt valsts pārvaldē, vispirms izdomāja šos "darba līgumus" un pēc tam visu pārējo.

V. Krustiņš: – Labi, bet, kā noprotams, jūs pašreizējo valdības kursu uz taupību, algu iesaldēšanu un darbinieku skaitlisko samazināšanu uzskatāt par pareizu?

– Tik spiedīgos budžeta apstākļos citu variantu nemaz nav. Svarīgi, lai nosauktos pasākumus veiktu atbildīgi.

– Jums ir kāda recepte, ja jūs būtu ministrs vai premjerministra vietā?

– Pirmais, ko es skatītos, – kas šajā sakarā ir analizēts, kā tas var man palīdzēt izvēlēties samazināmo ierēdņu posteņus. Ļoti vienkārši ir nolikvidēt tukšu ierēdņu darba vietu, un tās pa lielākai daļai jau svītrotas. Tomēr nav zināms, cik nozīmīgas funkcijas bija paredzētas šai štata vietai. Varbūt cilvēkiem svarīgi, lai kāds ierēdnis tajā vietā būtu sēdējis un apzinīgi veicis uzliktos pienākumus. Tāpēc es nekādā gadījumā šos ekstra pasākumus budžeta režīma ievērošanā nepadarītu par mehānisku procesu.

– Jā, šķiet, nedz premjers, nedz finanšu ministrs un pārējie kolēģi pagaidām nav iedziļinājušies šajā procesā. Viņu nodoms ir ietaupīt un iegūt kādu naudas summu, ko, šādi atbalstot ierēdņus, ietaupīt. Tādas ieceres vienmēr ir visai sāpīgas, un, kad grūti izšķirties, parasti sāk ar mazāk sāpīgo, atlaiž mazāko cilvēciņu, kādu garderobistu. Sabiedrība toties vēlētos valsts aparāta racionalizāciju un pirmām kārtām no saprāta pozīcijām. Jūs sacījāt, ka ministrijas pasūtījušas analīzes. Bet kādi ir kritēriji, pēc kuriem izmērāms ministriju aparāta darbs? Kā pateikt, piemēram, kurš ir labs valsts sekretārs un kurš slikts? Man liekas, ka labs valsts sekretārs ir izpildīgs. Dara to, ko priekšniecība liek.

– Daļu politiķu noteikti apmierina šāda tipa ierēdņi. Bet vai tas apmierina sabiedrību, ja ierēdniecība nespēj sasniegt izvirzītos mērķus?

– Jā, un kādi ir šie mērķi?

– Es uzskatu, ka valsts Nacionālās attīstības plānā ir pateikusi, ko tā vēlas sasniegt līdz 2025. gadam.

– Progresu, demokrātiju – neko citu kā izplūdušas tēzes taču šajos plānos neraksta.

– Bet ir arī noteiktākas darbības un prioritātes, ko katru gadu apmaksā no budžeta, tuvinoties lielajiem mērķiem. Šobrīd tā sasaiste ir diezgan vāji pamanāma. Visam vajadzētu notikt plānveidīgāk. Un tā ir gan politisko, gan amatu personu rūpe. Ministriem, plānojot budžetu, jādod uzdevums ierēdņiem – šeit ir vajadzīgais saturs un virziens, bet jūs profesionāli pasakiet, kas un cik vajadzīgs, lai mēs pa pareizo ceļu nokļūtu līdz izvēlētajam mērķim. Man liekas, reti kad šie formulējumi ir tik izsmeļoši, kā būtu nepieciešams.

– Daži laikraksti bija šausmīgi uztraukušies, ka Integrācijas lietu sekretariāts nolīdzis privātu sabiedrisko attiecību uzņēmumu par gandrīz 10 tūkstošiem latu, lai viņi uzraksta integrācijas pamatvirzienu koncepciju. Tas esot ierēdņu pienākums – sastādīt tādas programmas.

– Es tik kategoriski nevērtētu. Jā, ministriju ierēdņu uzdevums ir izstrādāt šāda tipa dokumentus, savukārt ministru politiskā atbildība ir par to saturu. Bet pieļauju, ka ekspertu līmenī valsts pārvaldē šim darbam varētu piesaistīt "personu no malas". Man šķiet, ka Integrācijas lietu sekretariātā ierēdņi minētajā gadījumā vienkārši netika galā ar uzdevumu. Vairāku gadu garumā strādāja darba grupa, pieaicinātās personas, bet nevarēja izveidot dokumentu, ko ministrs būtu gatavs pieņemt.

– Sakiet, vai viņi principā ko tādu varēja sagatavot, jo – ko šīs valsts valdība vispār uzskata par integrācijas galamērķi?

– Tas nebija pateikts. Ierēdņi acīmredzot nosprauda ceļu līdz mērķim, bet tas nebija pieņemams. Pēc tam pārtaisīja programmu. Arī tā izrādījās nepieņemama. Tagad ārējie eksperti piedāvās kaut ko jaunu, un redzēsim, kāds liktenis lemts viņu sagatavotajam dokumentam. Ministrijās strādā ne tikai "pēc politiskā pasūtījuma". Dažkārt jautājumus risina darba grupās ar speciālistiem no vairākām ministrijām un piedaloties ekspertiem, lai būtu iespējami plašāks skats no malas. Nereti pasūta pētījumus un tad sēžas klāt caurlūkot problēmu. Tas mēdz būt ļoti dažādi, izvēloties metodes, kādas šķiet piemērotākas. Bet nekas nemaina to, ka galu galā ierēdņu vadībā jātiek pie programmas, ko politiskais līmenis var akceptēt. Lūk, piemēram, iepriekšējā integrācijas programma bija visai izplūdusi un atšķaidīta, lai politiķi vienotos un to akceptētu.

– Apstiprināja tieši tāpēc, ka dokuments bija izplūdis.

– Jā. Ja kaut kas ir izplūdis, tad nav nepieciešams ieņemt noteiktu pozīciju.

– Tātad ierēdniecību vien nevaram vainot, ja mums šodien daudz kas nav kārtībā, un ar tās saīsināšanu ne visu varēs glābt.

– Protams. Kvalitatīvi vadot procesu, saīsinot, kur nepieciešams, un nostiprinot šaurās vietas, mēs vienkārši ceram tikt pie efektīvākas un, iespējams, daudz lētākas valsts pārvaldes.

– Viens no pirmajiem upuriem šajā procesā ir Civildienesta pārvaldes likvidēšana. Jūs pielikāt roku pie tās dibināšanas. Sakiet, vai ir pareizi, ka īsināšanu sāk tieši no šīs pārvaldes?

– Civildienesta pārvaldi veidoja, lai uzraudzītu ierēdniecības sistēmu, kāda tā bija toreiz. Šī sistēma vairs neeksistē. Tāpēc ilgos gados pārvaldei atlikušas vairs tikai trīs funkcijas, no kurām reāli pilda vienu, tas ir, ierēdņiem uzlikto disciplinārsodu pārsūdzēšanu. Cits uzdevums bija informācijas un statistikas krāšana un analīze, bet, kā liekas, viņiem nav izdevies radīt tādu sistēmu, ar kuru pārējais valsts aparāts sadarbotos. Vēl cits uzdevums bija: Civildienesta ierēdniecības politikas veidošana, bet pietiek minēt kaut vai nesakārtoto atalgojuma skalu, lai nojaustu, ka arī ar to neveicās. Tā ka es domāju – ja disciplinārsodu pārsūdzības veikšanu uztic citai iestādei, tad nav liela nelaime, likvidējot Civildienesta pārvaldi.

E. Līcītis: – Vai tad esošajā izskatā Civildienesta pārvaldei pietika jaudas, lai risinātu tik grandiozu jautājumu kā ierēdņu kārtu atalgojuma noteikšana? Vai ar to nebūtu jānodarbojas Valsts kancelejai vai vismaz Finanšu ministrijai? Vai Veismanes kundzes vadībā nevajadzētu izstrādāt mūsu sarunā minēto profesiju klasifikatoru un likmes attiecīgām kategorijām?

– Šīs iestādes varētu gan to darīt, bet, protams, Finanšu ministrija par prioritāru uzskatīs "naudas lietu", un viņu uzmanības lokā nebūs ierēdņu karjera un mācības, personāla plānošanas jautājumi. Valsts kancelejas vai, iespējams, Tieslietu ministrijas šefībā to varētu risināt ar kompleksāku pieeju, ne tikai sakārtojot atalgojumu pa kategorijām.

V. Krustiņš: – Tas laikam gan nav politiķu aktuālo rūpestu lokā – viņi runā tikai par izdevumu samazināšanu un nepiemin valsts labas pārvaldīšanas nozīmi. Civildienesta pārvaldei, kā teicāt, nepietika jaudu, lai gādātu, ka ierēdņi labi prot savu darbu, zina savas tiesības un, galvenais, zina pienākumus. Valsts reformu ministriju jau labi pasen likvidēja, bet tā būtu varējusi uzņemties pienākumu nodrošināt šo labu pārvaldīšanu.

– Acīmredzot par ātru likvidēja Valsts reformu ministriju, tai vēl bija ko darīt.

– It kā ārpus ministrijām nesaistīti darbojas cits liels iestāžu pulks, piemēram, valsts aģentūras. Vai tas nav viens labs veids, kā noslēpt, cik ļoti uzblīdis ir valsts aparāts?

– Jā, aģentūras ir izceltas ārā no sistēmas. Domāju, ka tajās strādājošie neskaitās ierēdņi civildienestā, taču, protams, viņus algo par valsts līdzekļiem. Aģentūras pa lielākai daļai izveidotas konkrētu uzdevumu veikšanai, un dažviet tīri loģiski ievērota nepieciešamība pēc neatkarības. Proti, tie, kas dara un īsteno (aģentūras), ir šķirti no tiem, kas plāno un uzrauga (ministrijas). Tomēr pēdējos gados ir radies ļoti daudz aģentūru, un jājautā: vai maz tagad ir kāds, kurš pārredz valsts pārvaldes sistēmu kopumā, kurš ierauga dublēšanās iespējamību? Bieži vien aģentūras dibinātas tāpēc, lai atkratītos no finansiāliem ierobežojumiem, aiz kādiem strādāja valsts pārvalde.

– Varbūt aģentūras ir vēl dārgākas par ministrijām?

– Tas noteikti tā varētu būt. Pirms laba laika Valsts kancelejā gatavoja pētījumu par aģentūrām, ieskaitot naudas plūsmas. Es nezinu, vai Ministru prezidents tagad ir ielūkojies šajā pārskatā.

E. Līcītis: – Bankas prezidents Rimšēvičs norādīja, ka mēs pēc ierēdņu skaita un izdevumiem valsts pārvaldes uzturēšanai esam čempioni Eiropā. Tiesa gan, ir arī daudz sūdzību par lēno, smagnējo Briseles birokrātiju.

– Eiropas mazajās valstīs procentuāli pret strādājošo skaitu vienmēr būs vairāk ierēdņu nekā lielajās valstīs. Neatkarīgi no valsts izmēra ir jāveic funkcijas, un to izpildīšanai jānorīko noteikts skaits administratoru. Tomēr, salīdzinot ar kaimiņiem, mēs viņus pārspējām aparāta varenībā un uzturēšanai izdoto līdzekļu kvantitātē. Tāpēc var piekrist, ka Latvijai ir viela pārdomām, kā padarīt aparātu mazāku, bet efektīvāku. Šajā samazināšanas bumā jāpaskatās līdzi, no kurām funkcijām valsts varētu atteikties, pārdodot izpildīšanu privātajiem. Bieži vien, lai izdarītu kaut ko vienkāršu, mēs pāri tam uzbūvējam kaut ko grandiozu. Ir izpildītāji, ir izpildītāju kontrolētāji un vēl ir izpildītāju kontrolētāju kontrolētāji, kādēļ arī rodas ierēdņu armija. Bet tā radīta, jo likumos iebūvētas attiecīgas funkcijas, kuru izpildes dēļ jāpieņem darbā vesela armija. Ir nepieciešams ne tikai samazināt ierēdņu skaitu, bet skatīties uz likumiem un likumu radīto sistēmu, ko var vienkāršot, lai zustu nepieciešamība pēc liela ierēdņu skaita. Mūsu organizācija bieži saskaras ar Sabiedrības integrācijas fonda un Finanšu ministrijas radīto sistēmu Eiropas fondu apgūšanai. Mans atzinums ir, ka tā ir daudz sīkumaināka un birokrātiskāka nekā līdzīga sistēma Briselē. Saviem projektiem saņemam naudu gan no Briseles pa taisno, gan no Briseles, bet caur līgumu FM un SIF radītajā sistēmā. Sabiedrības integrācijas fonds pieņem lēmumu par naudas došanu. Pēc tam šo atzinumu pārbauda Finanšu ministrijā un vēl pēc tam to pašu caurskata Valsts kasē, un, bez šaubām, vēlāk arī Sudrabas kundzes Valsts kontrolei ir tiesības uz pārbaudi.

– Vai ir kāda robeža, no kurām funkcijām valsts pavisam noteikti nedrīkst atteikties? Dzirdētas runas, ka pat cietumus varot atdot privātā apsaimniekošanā.

– Tās nav tikai runas. Tas ir iebūvēts un apstiprināts konceptuāli, un droši vien ir tikai laika un iniciatīvas uzņemšanās jautājums, lai cietumu uzturēšana pa daļai pārietu privātās rokās. Es nezinu, cik tas ir pareizi konkrētajā gadījumā, taču, protams, privātā partnerība valstij ir laba lieta. Bet ne panaceja visam.

V. Krustiņš: – Ko jūs, Tēraudas kundze, šajā saspringtajā situācijā ieteiktu Godmanim – vai viņam turpināt izsaukt lozungus?

– Es saprotu, ka premjerministru steidzina gan laiks, kad jāpieņem budžets, gan apstākļi, ka ar ienākumiem budžetā ir pavisam bēdīgi, kamdēļ jāapcērt izdevumi, nemaz lāgā nezinot, kādu summu beigu beigās iegūs, atlaižot 10 procentus administrācijas. Tomēr es vēlreiz ieteiktu pārskatīt līdzšinējās rekomendācijas, kuru ir papilnam gan Valsts kontrolē, gan katrā atsevišķā ministrijā. Šiem ieteikumiem jau vajadzētu būt uz Godmaņa galda. Ja vēl nav, tad Sudrabas kundze noteikti un labprāt tos piegādātu.

– Ak, šī valsts kontroliere! Vai viņa nav pārāk radikāla?

– Nav radikāla. Sudrabas kundze ir prasīga. Viņa ir reāliste, kurai nav ilūziju par to, kas notiek iekšā budžetā, jo pati daudzus gadus Finanšu ministrijā šos budžetus ir sastādījusi. Viņas priekšlikumi ir lietpratīgi. Ja kaut ko vajag ātri darīt, tad šimbrīžam, kā teicu, analīzes ir pieejamas. Pilnīgi iespējams, ka nepieciešams taisīt jaunu kompleksu analīzi, bet tad ir jāparāda politiskā griba, un, lai iegūtu sakarīgu rezultātu, ātri izdarīt to nevarēs.

– Kura pienākums būtu sasniegt šos sakarīgos rezultātus?

– Es pieļauju, ka Godmaņa kungam ilgtermiņā ir politiskā griba analizēt sistēmu, bet drudžainais laika spiediens pagaidām neļauj to īstenot, kā viņš būtu vēlējies, lai būtu laimīgāks ar iznākumu. Bet tas ir norādītais ceļš: no šā gada budžeta epopejas iznākt ārā ar skatījumu par samazinājuma un taupības iespējām nākotnē. Ceru, ka ilglaicīgos meklējumus neatliks malā, kad pieņems budžetu, un visi gribēs aizmirst sīkās raizītes, kas te grūtos, ekonomikai sliktos laikos bija uznākušas.

– Jā, Slaktera kungs mēdz atlikt – "līdz labākiem laikiem". Tad droši vien visus atlaistos atkal varēs pieņemt darbā.

– Ceru, ka tā tas nebeigsies, un tāpēc ir valdības vadītājs, kam jādod citi norādījumi pārējiem ministriem kursa ieturēšanai.

 

Intervija ar Elīnu Egli: Darba devēju konfederācija - vidutāji starp valsts un privāto naudu

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   10/01/08     Valdības un arodbiedrību sarunās par algu paaugstināšanu kā trešā puse mēdz piedalīties arī Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK). Nedēļa aicināja uz sarunu LDDK ģenerāldirektori Elīnu Egli un vaicāja, kā privātais darba devējs raugās uz to, ka valsts sektorā algas varētu arī nepieaugt.

LDDK apvieno pamatos lielākos un ietekmīgākos darbadevējus, kuri, atšķirībā no vidējiem un mazajiem uzņēmējiem, droši vien katru minimālās algas pielikuma latu neizjūt tik smagi, tomēr pirmajā brīdī šķiet, ka arī lielajiem uzņēmējiem izdevīgāk, ja valsts savējiem algas neceļ, jo tad vieglāk atrast labus darbiniekus, solot lielāku algu nekā valsts sektorā.

– Kā vērtējat arodbiedrību nostāju algu jautājumā?

– Varbūt jāsāk ar to, ka lielais emociju uzplūds, kas aizsākās pirms nedēļām divām, vairāk bija nepareizas vārdu spēles radīts.

– Proti?

– Gribu teikt, ka arī šobrīd tas, ko redzam valdības komunikācijā un kad premjers skaidro, ko viņš domā, kad runā par algām, ir tas, ka Godmaņa kungs, lai arī liberālas partijas pārstāvis, ir vairāk noskaņots sociāli – attiecībā uz zemāk atalgotajiem valsts pārvaldes darbiniekiem gan varētu domāt par algas paaugstinājumu. Tāpēc gribu teikt, ka mēs piekrītam, ka algas ir jāpalielina, bet katrai pusei ir sava motivācija, kāpēc, kā arī savs redzējums, kā tās ir jāceļ. Un, ja runājam par to, kā algas ir jāceļ, tad darba devēju pozīcija ievērojami atšķiras no arodbiedrību pozīcijas. Tāpēc mēs vairāk saprotam darba devēju, kas šajā gadījumā ir valsts, un redzam to, ka diemžēl nesakārtotība atalgojuma jomā un valsts pārvaldes sistēmā traucē valdībai rīkoties tāpat, kā to dara darba devējs privātajā sektorā.

– Vai patiesībā nav tā, ka jūs neesat ieinteresēti, lai valdība paaugstinātu algas? Jo agri vai vēlu pēc tam, kad algas tiek palielinātas valsts sektorā, tās jāceļ arī privātajam darba devējam.

– Skatoties no malas, tas noteikti tā varētu likties, bet situācija ir tāda, ka privātā sektora darba devējs skrien pakaļ publiskā sektora darba devēja piedāvātajam atalgojuma līmenim.

– To jau es vaicāju – vai tad jūs esat ieinteresēti, lai valdība paaugstina algas? Jums tas nav izdevīgi.

– Ja skatāmies uz Eiropas valstu praksi, situācija tomēr ir atšķirīga, jo privātais darba devējs var piesaistīt darbiniekus, ja piedāvā augstāku atalgojumu. Mūsu "burkāns" parasti ir lielākais atalgojums, bet Latvijā valsts pārvaldes status quo ir augstāks atalgojums. Mums tiek atņemta tā konkurētspējas priekšrocība, kas biznesam parasti ir. Valsts sektors pamatā konkurē ar stabilitāti, ar stratēģisku jautājumu risinājumu, ar prestižāku amatu. Privātais sektors ar to lielākoties nevar piesaistīt, tas mēģina saistīt ar atalgojumu.

Bet šobrīd situācija ir apgriezusies kājām gaisā. Esam izpētījuši atalgojumu, salīdzinot pagājušā gada un šā gada jūniju, un, lai arī ekonomiskā lejupslīde bija manāma jau pagājušajā gadā, uzņēmumi savu atalgojumu ir kāpinājuši pat par 20%, zināmā mērā ignorējot savas rentabilitātes un uzņēmuma ilgtspējas iespējas un intereses.

– Jūs bijāt spiesti paaugstināt minimālo algu.

– Nē, minimālās algas palielinājums parasti vairāk ir interesants publiskās pārvaldes darbiniekiem, tāpēc gan mēs, gan arī arodbiedrības vairāk iestājas nevis par minimālās algas pacelšanu, bet par neapliekamā minimuma paaugstināšanu, jo tad darba ņēmējam, it sevišķi sociāli neaizsargātākajām grupām, kabatā naudas paliek reāli vairāk. Ja alga, kas ir piesaistīta pie minimālās algas, vienkārši tiek indeksēta automātiski, tad tas ir netaisnīgi. Biznesā tomēr vidējās algas ir lielākas un neviens uzņēmums neskatās uz piesaisti minimālajai. Uz to varbūt skatās ļoti mazi, nestabili uzņēmumi reģionos, kas algo cilvēkus uz īsāku laika periodu vai arī nolīgst zemu kvalificētus darbiniekus, piemēram, apkopējas, parastus strādniekus.

– Vai jums ir dati par to, cik procentu darbinieku, kas strādā privātajā sektorā, saņem minimālo algu?

– Mēs neraugāmies tādā griezumā. Mēs skatījāmies atalgojumu pēc amatiem. Un tādā gadījumā ir iespēja salīdzināt novērtējamus lielumus, piemēram, kādas ir prasības galvenajam grāmatvedim vai grāmatvedim. Tādā gadījumā var salīdzināt dažādas nozares, teiksim, pārtikas ražošanas un kāda publiskā sektora grāmatvedi. Mēs vairāk skatāmies uz prasībām un pienākumiem. Ja paaugstinās pienākumi, kāpj arī alga. Tā ir loģika, kuru cenšas izmantot uzņēmēji, jo pagājušajā gadā situācija tomēr bija tāda, ka aste vicināja suni. Pētījumi liecina, ka darba devēji mēdz uz šiem jautājumiem tomēr raudzīties subjektīvi – lūk, līdzīgos uzņēmumos algas ir augstākas, tāpēc arī man atalgojums ir jāceļ. Tādi privātuzņēmēji arī grēkoja ar pienākumu un kvalifikācijas novērtēšanu. Pateicoties reemigrācijas procesam, gan arī publisko iestāžu darbinieku vēlmei meklēt stabilākus un labākus darba apstākļus, darbaspēka pieejamība ir lielāka, un darba devējam beidzot atkal ir tas brīdis, kad viņš var izvēlēties labākos. Piemēram, klientu apkalpošanas sfērā nācās pieņemt darbā cilvēkus, kas tam absolūti nebija piemēroti. Cilvēku vienkārši trūka.

– Jūs runājat par ideālo variantu, bet vai Latvijā šajos jautājumos vispār ir kāda, kaut daļēji vienota un kopīga sistēma? Vai nav tā, ka ir kritumi un kāpumi, kuriem nav viena pamata?

– Domāju, ka jebkurā gadījumā spēles noteikumi ir līdzīgi, vienīgi privātais sektors var maksāt tādu algu, kādu atļauj viņa rentabilitāte, bet valsts sektorā, pašvaldībās var dot tādu atalgojumu, kādu var atļauties. Cik nodokļu maksātāji ir iemaksājuši, tik arī var atļauties. Valsts sektorā, kur redzam aģentūru aģentūras un iestādes, ir iespējams izstrādāt vienotus spēles noteikumus.

Pirms kāda laika taču bija koncepcija par vienoto atalgojuma sistēmu valsts pārvaldē. Tobrīd pietrūka naudas sistēmas ieviešanai, bet līdzekļu trūkums jau nenozīmē, ka vieniem ir jābūt nelikumīgiem vadības līgumiem, bet otriem ar tādu pašu izglītību vidējais atalgojums ir nesalīdzināmi zemāks. Mēs, piemēram, salīdzinājām sociālā darbinieku ar augstāko izglītību un Bērnu lietu ministrijas darbinieku ar līdzīgu vai tādu pašu izglītību algas, un vieniem tās bija no 191 līdz 250, bet otriem – no 800 līdz 950 latiem. Kāpēc? Izglītība ir līdzīga, un es tomēr gribētu apšaubīt atbildības līmeni, jo vieniem tas drīzāk ir par cilvēka dzīvību, bet otriem par papīru sastādīšanu. Valstī šīs lietas nav atrunātas.

Biznesā viss ir vienkāršāk, jo ir skaidri rezultatīvie rādītāji – mēs pārdodam tik un apkalpojam tik. Mēs cenšamies daudzas lietas rosināt pārņemt no mums arī publiskā sektorā. Piemēram, tika spriests tā: ja valsts sektorā ir izstrādāti tik un tik politikas plānošanas dokumentu, tad mērķis ir sasniegts. Bet kas mainījās no tiem politikas dokumentiem? Nekas. Jā, publiskā sektorā ir sarežģītāk salīdzināt, bet spēles noteikumus tomēr var izstrādāt.

Ir vēl kāda lieta, par kuru nerunājam, bet kas var noderēt, it sevišķi cīņa pret aplokšņu algām, ir darba kolektīvie līgumi gan uzņēmuma, gan nozares līmenī. Nozares līmenī vienīgie, kam ir tāda pieredze, ir būvnieki. Ja nozares asociācija nodarbina vairāk par 50 cilvēkiem, tad ir kolektīvā līguma nosacījumi un ir jāmaksā pēc noteiktās nozares konkrētās klasifikācijas atalgojums. Diemžēl mēs jau vairs cilvēka prasmes nevērtējam ne pēc izglītības, ne pēc kvalifikācijas.

– Un tomēr – dažās dienās vai nedēļās vērtēšanas sistēmu neieviesīs. Ko Godmanim darīt ar algām?

– Mūsu uzstādījums ir, ka pirmām kārtām ir jāsamazina nepamatotie administratīvie izdevumi. Tad, kad būs pieejami resursi, varam skatīties, kuri amati pret privātā sektora attiecīgajiem amatiem ir pienācīgi novērtēti un kuri ne.

– Kā jūs novērtēsiet medicīnas māsu algu?

– Latvijā ir dažas privātas klīnikas. Bet, ja runājam par valsts pārvaldes institūcijām, tur var salīdzināt departamenta direktorus un tamlīdzīgi, Ja salīdzina, piemēram, medmāsas, policista algu, var vilkt paralēles. Privātajā medicīnā ir plastiskā ķirurģija, un tur strādā medmāsas, ķirurgi. Savukārt policista darbu varētu salīdzināt ar apsardzes firmas darbu.

– Vai nebaidāties, ka policisti vēl gadiem ilgi nesaņems algas paaugstinājumu, ja skatīsieties pēc apsargu algām?

– Drošības biznesa asociācija apvieno uzņēmumus, kur ir nodarbināti vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku. Un jūs jau zināt, ka viena lieta ir alga, bet otra – atalgojums, piemaksas un tamlīdzīgi. Un tad nopietna tēma ir jautājums par pakalpojumiem, kuri policistiem ir jāsniedz. Ja policisti piestrādā rokkoncerta apsardzē, bet viņiem valsts jau maksā, viņi ar to naudu, ko prasa par apsarga algu, nodarbojas ar dempingu. Tas nozīmē, ka apsardzes darbiniekiem algas nevarēs pacelt privātajā sektorā. Var jau būt, ka visas profesijas nevar gluži valsts un privātajā sektorā salīdzināt, bet lielāko tiesu pienākumus un atbildību var gan. Ja kādu profesiju salīdzināt ir grūti, piemēram, tās pašas medmāsas, tad skatāmies, kādas ir algas, piemēram, Baltijas līmenī, jo cilvēku rotācija jau profesijā notiek. Katrā ziņā es domāju, ka salīdzināšanas ceļš ir ļoti normāls un pa to var virzīties.

– Pēdējā laikā publiskajā telpā aizvien biežāk izskan ziņas, ka uzņēmēji nemaksā algas saviem darbiniekiem vispār vai ļoti aizkavē to izmaksu – kā varat to komentēt?

– Dati rāda, ka vislielākais algu pieaugums ir viszemāk atalgotajās profesijās. Augstākās kvalifikācijas darbiniekiem algu palielinājums ir vismazākais. Ja runā par nemaksāšanu, mūsu biedru vidū ir normāli uzņēmumi, kas savu konkurētspēju ir nodrošinājuši ilgtermiņā. Bet nenoliedzami ir tas, ka aizvien vairāk firmu nespēj nomaksāt nodokļus. Pretimnākšanas no valsts nav nekādas, un šobrīd jau veidojas nemaksātāju ķēdes un mēs kļūstam cits no cita aizvien atkarīgāki. Amerikā, piemēram, valdība nāk pretī uzņēmējiem un domā, kā stimulēt, kā iepludināt papildu resursus un kā noturēt uzņēmējus, jo ir svarīgi, lai uzņēmumi nebankrotē. Mums taču valstī ir tikai 50 000 uzņēmēju!

– Tātad jūsu nostāja, ja atgriežamies pie jautājuma par algām, ir – vispirms jāietaupa, ko un cik var, un tad jāskatās, kam maksāt?

– Jā, ir jāskatās un jāsalīdzina. Mēs neesam ieinteresēti sociālos nemieros. Laikā, kad ekonomikas lejupslīde var tikai saasināties, neviens nav ieinteresēts vairākus mēnešus gatavot jaunu valdību. Lai ministrijas rāda, ko var izdarīt, un tad raudzīsimies, kāda ir budžeta bāze. Es vienīgi domāju, ka mēs joprojām spēlējamies ar rozā skaitļiem, bet reālā situācija nav tik rožaina. Katrā ziņā vismaz mēs vairāk esam tādi kā vidutāji, nevis stājamies kāda pusē.

 

Premjers: Latvija finanšu krīzes laikā ir 'miera ostā'

DELFI  10/01/08    Pasaules ekonomiskā krīze nav skārusi Baltijas bankas, kuru rādītāji patlaban neliecina par jebkādām finansiālām problēmām, trešdien paziņoja premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), norādot, ka Latvija šobrīd ir zināmā "miera ostā".

Godmanis žurnālistiem sacīja, ka ir pieprasījis informāciju par situāciju, un saskaņā ar viņam sniegtajiem datiem, visi banku rādītāji ir labi un neliecina par iespējamām problēmām.

Godmanis uzsvēra, ka banku rādītāji ir labi no likviditātes viedokļa, arī visi pārējie rādītāji bijuši virs kritiskās līnijas. Premjers gan atzina, ka pēdējā laikā notikumi finanšu pasaulē "nav noslēpums, taču mēs esam miera ostā".

Arī Valsts prezidents Valdis Zatlers trešdien žurnālistiem sacīja, ka Latvijā patlaban, pēc ekspertu domām, nepastāv bažas par iespējām nopietnām problēmām banku sektorā.

Jau ziņots, ka tā dēvētās "subprime" jeb riskanto hipotekāro kredītu krīzes dēļ smagā situācijā nonākusi virkne pasaules lielāko investīciju banku un citu komercinstitūciju. Par krīzes pirmajiem upuriem pagājušā gada vidū kļuva tieši šajā aizdevumu nozarēs specializējušies ASV uzņēmumi, piemēram, "New Century Financial", taču drīz vien par krīzes izraisītiem zaudējumiem paziņoja arī ASV investīciju banka "Bear Stearns", bet vēlāk arī augstākā līmeņa pasaules bankas, piemēram, Šveices UBS, kā arī "Citigroup".

Par tiktāl pēdējiem krīzes upuriem kļuvušas divas lielākās ASV aizdevējsabiedrības - "Fannie Mae" un "Freddie Mac", kuru glābšanā iesaistās ASV valdības institūcijas, investīciju banka "Lehman Brothers", kas paziņoja par bankrotu, kā arī investīciju banka "Merrill Lynch", kuru piekrita pārpirkt "Bank of America". Visbeidzot, ASV Federālās rezerves piešķīrušas 85 miljardus dolāru apdrošināšanas uzņēmumam AIG, apmaiņā pret 80% tā akciju. Šis solis licis nedaudz uzlaboties situācijai pasaules finanšu tirgos, kas piedzīvoja pamatīgu kritumu pēc "Lehman Brothers" bankrota.

Šī krīze ASV ir visnopietnākā kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados piedzīvotās Lielās depresijas, Federālās rezervju sistēmas dati liecina, ka ASV bankas un investīciju fondi pēdējās dienās no centrālās bankas aizņēmušies 188 miljardus dolāru dienā - šī summa ir līdzvērtīga Argentīnas gada nacionālajam kopproduktam. ASV krīze atbalsojusies arī Krievijā un Āzijas fondu tirgos, bet Eiropas tirgos.

Finanšu un kapitāla tirgus komisija norāda, ka Latvijas banku finanšu stabilitātes rādītāji šobrīd ir augsti un pasaules finanšu tirgos notikušo satricinājumu cēloņi bija saistīti ar pilnīgu likviditātes trūkumu un bankrotējušo tirgus dalībnieku apjomīgajiem ieguldījumiem sarežģītos finanšu instrumentos. Latvijā nav nevienas šāda veida krīzei pakļautas bankas.

Viens no cēloņiem, kas izraisīja atsevišķu pasaules finanšu tirgus dalībnieku bankrotus, bija šo tirgus dalībnieku pilnīgs likviditātes trūkums un nespēja atgūt piesaistītos finanšu resursus.

Komisija norāda, ka ir apzinājusi šogad Latvijas banku starptautiskajos tirgos piesaistīto finanšu līdzekļu atmaksas termiņus un apjomu. Pamatojoties uz augsto likviditātes rādītāju, ir zināms, ka Latvijas bankas ir finansiāli gatavas veikt šo līdzekļu atmaksu noteiktajā termiņā un apjomā.

Turklāt tās bankas, kuras skāra finanšu krīze pasaulē, bija veidojušas ļoti apjomīgus ieguldījumus strukturētajos un atvasinātajos finanšu instrumentos ASV un Lielbritānijas hipotekārajā tirgū bez nozīmīga aizņēmuma nodrošinājuma, norāda Finanšu un kapitāla tirgus komisija.

Komisija norāda, ka šobrīd visu Latvijas banku kapitāla pietiekamības un likviditātes rādītāji ir stabili un pārsniedz likumā noteikto minimumu.

 

Viedoklis: Valsts budžeta projekts ir pārāk optimistisks

Juris Paiders,  NRA  10/02/08    Finanšu tirgi pirmdien saņēma kārtējo satricinājumu, jo ASV Kongress ar balsu vairākumu noraidīja ASV prezidenta Džordža Buša un Federālās rezervju sistēmas piedāvāto finanšu stabilizācijas plānu par 700 miljardiem dolāru nodokļu maksātāju naudas atpirkt no ASV finanšu institūcijām sliktos (neatgūstamos) kredītus.

Paradoksālā kārtā par ASV prezidenta (republikāņa) piedāvāto likumprojektu nobalsoja... prezidenta tradicionālo pretinieku – demokrātu – vairākums. Šis spēku sadalījums un republikāņu deputātu nepaklausība savas partijas prezidentam raisīja daudz asprātību, – ka Bušs vienmēr ir bijis slepens demokrāts.

Tomēr joki precīzi raksturo aizejošā ASV prezidenta veikto iekšpolitiku. Ārpolitikā Dž. Bušs rīkojās atbilstoši republikāņu tradīcijai. ASV ir iestigusi vairākos karos. Taču iekšpolitiski Bušs rīkojās kā pārliecināts demokrāts. Stingri ņemot, Buša prezidentūra ir vissociālistiskākā valdība, kāda jelkad redzēta ASV vēsturē. Tik liela mēroga pārņemšanu valsts kontrolē (nacionalizāciju), kāda šovasar ir notikusi ASV (hipotekārās bankas Fannie Mae un Freddie Mac, apdrošināšanas gigants AIG), vēl civilizācijas vēsturē nav piedzīvota. Dž. Buša veiktie nacionalizācijas mērogi dolāru izteiksmē pārspēj visus mao, staļinus un ļeņinus, kopā ņemot.

Un tomēr: kāpēc ASV Kongresa vairākums noraidīja 700 miljardu ASV dolāru likumprojektu?

Var, protams, ticēt, ka daļa republikāņu pārstāv valsts neiejaukšanās virzienu biznesā. ("Katrs pats par sevi, un Dievs pāri mums visiem...")

Daudz nopietnāk skan argumenti, ka lielākie pārsteigumi vēl ir priekšā. Veicot tik liela mēroga palīdzību banku sektoram, ASV Kongress apglabā iespēju veikt jebkuru citu liela mēroga palīdzību citām nozarēm, ja pēkšņi uzrastos vajadzība. Visi pieejamie finanšu resursi būs atdoti banku stabilizācijai. Ciniski. Kur ASV Kongress ņems naudu visai reālai iespējai, ka Irānas problēma pāries sarežģītākā fāzē? Kur raus naudu karam, ja visi resursi tiks iegrūsti ASV sliktajos kredītos?

700 miljardu dolāru finanšu palīdzības likums lemšanu par naudas izlietojumu atdeva ASV finanšu ministram. Pieņemot šādu lēmumu, ASV finanšu ministrs uz diviem gadiem iegūtu tikpat lielu varu kā Kongress.

Taču tas nav galvenais. Novembrī – vienlaikus ar Obamas un Makkeina cīniņu par prezidenta krēslu – tiks pārvēlēti visi Kongresa deputāti. Ikvienam ASV Kongresa deputātam apogeju ir sasniegusi viņa paša individuālā priekšvēlēšanu kampaņa. Mēnesi pirms vēlēšanām izdabāt baņķieriem un neņemt vērā vēlētāju domas ir bīstami!

Tomēr ASV finanšu stabilizācijas plāns pilnībā nav atcelts, visdrīzāk tas tiks koriģēts, meklējot kompromisu ar Kongresa vairākumu.

NORDEA MARKETS analītiķis Andris Lāriņš savā komentārā otrdien rakstīja tā: "Latvijas iedzīvotājiem vakardienas notikumi nozīmē kārtējos zaudējumus investīciju lauciņā. Tirgū turpinās akciju cenu kritums (un tas ir rekordliels), kas samazina ieguldījumu vērtību akciju un fondu tirgos (ja izvēlēti agresīvākie plāni)."

Tik tiešām, ikviens, kas vakar ielūkojās , atklāja, ka no šā gada 1. janvāra ar negatīvu ienesīgumu darbojas pilnīgi visi aktīvie 2. līmeņa pensiju plāni!

Pat banku analītiķi jau pauž skepsi par ieguldījumiem akciju fondos, un te atkal varam citēt Andri Lāriņu: "Pašreiz viens no drošākajiem investīciju produktiem izskatās depozīts, lai kā investori sūdzas par šā produkta zemo, kaut garantēto ienesīgumu. Pēdējā gada laikā depozīta peļņa ir krietni pārsniegusi lielas daļas fondu peļņu (kaut nevar noliegt, ka fondu starpā ir daži pozitīvi izņēmumi). Uzņēmumiem un privātpersonām Latvijā ir jāizvērtē katra investīciju produkta un, kas svarīgi, sadarbības partnera risks rūpīgi, un nevar paļauties tikai uz skaistiem vēsturisko datu atreferējumiem – nākotne mēdz ieviest būtiskas korekcijas." Kamēr ASV Kongresa deputāti risina savas individuālās priekšvēlēšanu kampaņas, finanšu un fondu krīze ir sasniegusi Eiropu, Āziju un Krieviju.

Kamēr Latvijas valdība ieciklējas uz nākamā gada budžeta projektu, tikmēr globālā konjunktūra ir tā mainījusies, ka tas ir jāuzskata par pārāk optimistisku. Tādu var pieņemt, taču vienlaikus valdībai kopīgi ar nozaru ekspertiem drošības pēc būtu jāsagatavo valsts attīstības scenārijs, ja jau tuvākā gada laikā Latvijas kopprodukta apjoms samazināsies par trešdaļu.

 

Laba dzīvošana visur ir dārga

Guntis Kokars, Žurnāls "Nedēļa"  10/02/08    Pēdējā laikā Latvijā vērojams kritums nekustamo īpašumu tirdzniecības jomā. Tiesa, tāda pati situācija izveidojusies ASV un ne tikai. Tomēr kritumi un krīzes ir tikpat mainīgas parādības kā paisums un bēgums jūrā. Cits jautājums ir par to, vai kāda pilsēta (valsts) vispār ir droša un labvēlīga dzīvošanai. Un tas attiecas ne tikai uz dzīvokļu jomu, jo to cenās ir vērojams "acīmredzamais neticamais".

Mūsdienās pasaule ir kļuvusi mazāka. Vairs nevajag 80 dienu, lai apceļotu zemeslodi. Tāpat nav nepieciešams arī pārpūlēties, lai atrastu labāku dzīvesvietu (tiesa, ja ir tam nepieciešamie finanšu līdzekļi). Tie, kam tādi ir, parasti izvēlas valstis vai pilsētas, kas nebūt nav tās lētākās un komfortablākās, jo vajag atrasties tuvāk vietām, "kur viss notiek". Principā gan jāievēro tikai daži aspekti. Pirmkārt, dzīves drošība un kvalitāte. Otrkārt, nekustamā īpašuma, ieskaitot dzīvokli, cena un arī maksa par dzīvošanu tajā. Treškārt, lielu nozīmi iegūst juridiskie jautājumi – cik viegli ir iegūt un reģistrēt savu mitekli.

Pasaulē daudzi pētniecības centri veic visdažādākās aptaujas un pētījumus tieši pētāmajā objektā, lai noteiktu, kurā no pilsētām, kur iedzīvotāju skaits ir miljons vai vairāk, ir droši un komfortabli dzīvot. Reitings tajos iznāk dažāds, bet par vienu no vērā ņemamākajiem uzskata pētījumu, ko veic ASV birojs Mercer Consulting. Tas savos vērtējumos un reitinga sastādīšanā ņem vērā 39 rādītājus. Tie raksturo sociālo un politisko klimatu, pilsētas ekonomisko stāvokli un medicīnisko un izglītības pakalpojumu iegūšanas iespējas. Tāpat tiek vērtēti nedaudz mazāk svarīgi, tomēr būtiski sadzīves pakalpojumi: sabiedriskā transporta attīstības pakāpe, pilsētas komunālā infrastruktūra (elektrības un ūdens piegādes tīkli) un atpūtas un tirdzniecības vietas.

Mercer Consulting 2007. gadā analizēja stāvokli 215 pasaules lielpilsētās. Labāko desmitniekā nonāca trīs Šveices pilsētas – Ženēva, Berne un Cīrihe – un trīs Vācijas pilsētas: Diseldorfa, Frankfurte un Minhene. Vēl bija pa vienai pārstāvei no citām valstīm: Vankūvera (Kanāda), Vīne, Oklenda (Jaunzēlande) un Sidneja. Pēdējās vietas ieņēma lielpilsētas, kur patiesi ir bīstami dzīvot, – Brazivilla (Kongo), Bangi (Dienvidāfrikas Republika) un Bagdāde. Tomēr galvenais nav labāko un sliktāko noteikšana, bet secinājums, ka atstarpe dzīves līmeņa ziņā starp līderiem un atpalicējiem pastāvīgi palielinās. Dažos reģionos situācija uzlabojas, bet saglabājas kontrasts starp miera pilsētām un tām, kas ierautas politiskajās un ekonomiskajās nekārtībās.

Protams, arī pirmajā desmitniekā ir savas ēnas puses. Piemēram, tas, cik maksā viens kvadrātmetrs dzīvoklī, kas atrodas pilsētas centrā. Cīrihe un Ženēva ir pašas dārgākās, jo viens kvadrātmetrs šādā dzīvoklī maksā apmēram 5000 eiro. Sidnejā cena nedaudz zemāka – 4000 eiro. Visvairāk var ietaupīt Diseldorfā un Frankfurtē, kur maksa par dzīvokļa kvadrātmetru centrā ir 1800–2800 eiro. Vēl mazāk naudas jāizdod Jaunzēlandes Oklendā. Te vietā pieminēt paradoksu. Latvijas kaimiņvalsts galvaspilsēta Maskava Mercer kopējā reitingā ieņem tikai 171. vietu, tomēr Maskavas centrālajos un prestižajos rajonos, piemēram, Arbatā vai pie Patriarhu dīķiem, dzīvokļa kvadrātmetrs maksā pat 8300 eiro, atpaliekot tikai no Ņujorkas un Londonas.

Dzīvokļa vai mājas nopirkšana un turpmākā maksa par šo īpašumu tomēr nav vienīgais, bet tikai pirmais tēriņš. Pat pieminētajā pasaules pirmajā desmitniekā ir vērojama liela atšķirība cenās par sadzīvē nepieciešamākajām precēm. Mercer veica arī šādu pētījumu, izveidojot sarakstu no 143 pasaules dārgākajām pilsētām. Biroja pētījumu lokā tika iekļauti izdevumi par vairāk nekā 200 precēm un sadzīves pakalpojumiem, kuru vidū ir transports, pārtikas produkti, apģērbs un mājsaimniecībā nepieciešamās preces. Par tādu kā atskaites punktu izvēlējās Ņujorku, kam piešķīra 100 punktu.

Ženēva un Cīrihe, ko uzskata par pašām godājamākajām Eiropas pilsētām, šajā jomā nebūt nav dārgākās. Reitingā tās ir attiecīgi septītajā un devītajā vietā ar 109,8 un 107,6 punktiem. Kopējais cenu līmenis Eiropā izrādījās augstāks tikai Londonā un Kopenhāgenā. Tomēr visaugstākais rādītājs un ne jau pirmo gadu ir Maskavā – 134,4 punkti. Var jau pieņemt, ka reitinga veidotāji nemīl Krieviju, tomēr, apmeklējot tās galvaspilsētu, var pārliecināties, ka daudz melots nebūs. Nākamās dārgākās ir Londona (126,3 punkti) un Dienvidkorejas galvaspilsēta Seula (122,4 punkti). Visvieglāk iepirkties būtu Paragvajas galvaspilsētā Asunsjonā, jo tur dārdzības indekss ir tikai 50 balles.

Vēl mazliet par pirmā desmitnieka pilsētām. Frankfurte un Diseldorfa ir daudz lētākas par Šveices pilsētām, jo dārdzības sarakstā ir tikai 40. un 45. vietā. Izrādās, šīs ir samērā lētas Eiropas pilsētas. Tiesa, par vislētāko atzīta Bulgārijas galvaspilsēta Sofija (108. vieta un 72,5 punkti). Vēl viena no līderēm dzīves kvalitātes ziņā – kanādiešu Vankūvera – cenu ziņā arī nav starp pirmrindniecēm, jo zemā inflācijas līmeņa valstī un Kanādas dolāra kursa krituma attiecībā pret eiro dēļ ieņem tikai 89. vietu dārdzības ziņā. Tomēr arī Vankūvera nav līdere starp pirmajām desmit, jo vēl labāki dati ir Oklendai. Jaunzēlandes pilsēta ieguvusi tika 73,9 balles un ir reitinga 99. vietā. Arī Sidneja, lai gan ir 21. vietā, apsteidz daudzas Eiropas labākās pilsētas.

Dzīvoklis, salīdzinot ar savu māju, ir nieka lieta. Šeit labāk par Mercer Consulting pētījumiem derēs Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) pasaules dzīves kvalitātes indekss. To ANO publicē ik gadu, jo tas ietilpst organizācijas Attīstības programmā. Šajā vērtējumā atšķirībā no Mercer indeksiem un reitingiem, kas galvenokārt aplūko pilsētas ar to sadzīves apstākļiem, ir analizēti fundamentāli pamatnoteikumi, kas interesētu ikvienu, kurš kādu valsti izvēlas par ilgstošu dzīvesvietu. Šie pamatprincipi ir: dzīves ilgums no dzimšanas laika, izglītotības līmenis starp iedzīvotājiem un iekšzemes kopprodukta līmenis uz vienu iedzīvotāju. ANO līderu desmitnieks ir šāds: Īslande, Norvēģija, Kanāda, Austrālija, Īrija, Zviedrija, Šveice, Japāna, Nīderlande un Francija.

Protams, augstais novērtējums nav garants tam, ka minēto valstu iedzīvotājiem nav ne ekonomisku, ne sociālu problēmu. Tomēr fakti liecina, ka valstī ir attīstīti medicīniskie pakalpojumi, ir diezgan viegli pieejama izglītība un piedevām ir laba sadzīves infrastruktūra, ieskaitot elektrību un transportu. ANO pētījumi neskar tādus svarīgus jautājumus kā juridiskie pakalpojumi un visa tieslietu sistēma, kas aizsargā privātīpašnieku tiesības. Šādu izskaidrojumu atkal jāmeklē citos dokumentos. Tādus ik gadu publicē ASV pastāvošā organizācija Starptautiskais privātīpašuma tiesību indekss. Tās pētījumu reitingā ir personas īpašuma aizsardzības rādītāji, kur tiek ņemti vērā arī valstī valdošie politiskie un juridiskie procesi. Pēdējais šīs organizācijas pētījums liecināja, ka tikai piecas no agrāk minētajām dzīvei ērtajām zemēm arī juridiskajā jomā var palikt desmitniekā. Tās ir Norvēģija, Nīderlande, Zviedrija, Īrija un Īslande. Tādējādi iznāk, ka tikai šajās valstīs ir gandrīz ideāla privātā īpašuma aizsardzība. Katrā ziņā šo valstu likumdošana attiecībā uz fiziskajām personām šajā jomā ir labāk sagatavota nekā vienā otrā lielvalstī.

Tiesa, nopirkt ārpilsētas māju kādā no piecām valstīm pat Latvijas miljonāram var izrādīties sālīti. Jau minētajā Krievijā nodoklis ir 25% no darījuma summas. Tur gan ietilpst kā starpnieka un notāra pakalpojumi, tā arī nauda par pievienotās vērtības nodokli. Viss it kā ir pārdevēja tēriņš, bet maksā pircējs, jo nedabīgi tiek paaugstināta cena par dzīvojamās platības kvadrātmetru un ērtībām.

Nīderlandē pircējam pienākošies nodokļi ir 9–11% no darījuma summas. Vēl dažus procentus maksā arī pārdevējs. Tās nodokļu slogs ir diezgan pieticīgs, lai gan Zviedrijā un Īrijā pircējs un pārdevējs maksā vēl mazāk – ap 6,5% no darījuma summas. Īrijā nodoklis var palielināties, ja nekustamā īpašuma vērtība pārsniedz 127 001 eiro. Pirms šīs summas nekāda papildu maksa netiek iekasēta, pārsniedzot šo rādītāju, ir jāmaksā 3% no mājas vērtības. Vēl viens fakts: ja mājas vērtība ir lielāka par 635 tūkstošiem eiro, nodokļos ir jāmaksā 9% no mītnes vērtības. Vislabāk pirkt māju Īslandē, jo tur nodokļu summa paliek nemainīga – apmēram 2,4%.

Tomēr arī pēc mājas nopirkšanas ir jāmaksā nodokļi. Nīderlandē tie ir vieni no prāvākajiem Eiropā – apmēram 23,6% no izpeļņas. Lielāks nodokļu slogs ir tikai Polijā un Dānijā. Arī Zviedrijā un Norvēģijā māju īpašniekus "slauc", jo tur vidējā summa ir 21,9 vai 18,4%. Toties Īslandē par mājas apdzīvošanu jāmaksā tikai 6% no darba algas.

 

Neapliekamais minimums būs 100 lati

Latvijas Avīze  10/02/08    Ministru prezidentam Ivaram Godmanim vakar bija kārtējā neskaitāmā diena, kad piere bija savilkta rūpju vagās un dažādās auditorijās jārunā par valsts budžetu, naudu un par sarežģīto ekonomisko situāciju. Premjers tikās ar Saeimas deputātiem, Valsts prezidentu un pašvaldībām. Ar pašvaldībām panākta arī būtiska vienošanās.

Lai kompensētu inflācijas radīto cenu kāpumu, valdība varētu atbalstīt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma palielināšanu līdz 100 latiem, nevis 90 latiem, kā tas bija iecerēts no nākamā gada 1. janvāra. Pašlaik neapliekamais minimums ir 80 lati. LETA atstāsta premjera aprēķinu piemēru – ja neapliekamai minimums ir 100 lati, tad iedzīvotāji, kuriem ir 200 latu alga "uz rokas", varētu saņemt papildus piecus latus.

Šādu kompromisa variantu trešdien Latvijas Pašvaldību savienības domes sēdē piedāvājis premjers. Turklāt, lai neapliekamā minimuma palielināšana būtiski nesamazinātu iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu pieaugumu nākamajā gadā, valdība arī varētu palielināt pašvaldībām pārskaitāmo iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu daļu līdz 82% no pašreizējiem 80%.

Pašvaldības piekritušas I. Godmaņa piedāvājumam.

 

Krievija Latvijā vervē 500 kuģu būvētāju

Imants Vīksne,  NRA  10/03/08     Solot darbu un pārticību vismaz tuvākajos septiņos gados, Baltijas kuģu būves rūpnīca Jantarj mudina Latvijas krievus atgriezties savā etniskajā dzimtenē.

Kaļiņingradas kuģu būves rūpnīca saņēmusi lielu valsts pasūtījumu kara un tirdzniecības kuģu būvēšanai. Tāpēc steidzami nepieciešami 500 darbinieku: inženieri, elektrometinātāji, mehāniķi, atslēdznieki un citi kuģu būves speciālisti, kā arī nekvalificēti darbinieki. Tos uzņēmums cer atrast Latvijā – ar īpašas Krievijas Federācijas valsts programmas palīdzību. Tās mērķis ir veicināt ārzemēs dzīvojošo tautiešu un viņu ģimenes locekļu pārcelšanos atpakaļ uz savu etnisko dzimteni. Nule plašāks vervēšanas pasākums notika Ventspilī, pirms tam Rīgā, Liepājā, Daugavpilī.

Latvijas tautiešu sadarbībai ar Krieviju izveidotās sabiedriskās organizācijas Dialogs pārstāve Raisa Ovčiņņikova atzīst, ka cilvēku ievērojamā interese par šo un citiem līdzīgiem piedāvājumiem ir būtisks signāls Latvijas valdībai – valsts var zaudēt kvalificētu darbaspēku: "Ja ostā apmēram 200 cilvēku paliek bez darba, kaut kādiem Latvijas dienestiem būtu jārūpējas, lai šie dokeri un kuģu būvētāji neaizbrauc uz Krieviju vai Īriju." Citādi visai drīz darbaspēku vajadzēs ievest, piemēram, no Ukrainas vai Rumānijas.

Ventspilī rūpnīcas un Migrācijas dienesta organizēto tikšanos ar iedzīvotājiem apmeklēja aptuveni 40 cilvēku, un visi – darbspējīgā vecumā. Vairāki no viņiem šobrīd strādājot celtniecībā, bet līdz ar panīkumu nozarē kopumā grūti laiki pienākuši arī viņu būvfirmām. "Ja ģimene jāapgādā, brauksi ne tikai uz Kaļiņingradu, bet arī Āfriku," spriež R. Ovčiņņikova. Zīmīgi, ka par darbu Kaļiņingradā interesējoties arī Latvijas pilsoņi un pat latvieši, kaut gan viņi neatbilst galvenajam Krievijas tautiešu repatriācijas programmas kritērijam. Viens no viņiem skaidrojis, ka vēlas doties uz Krieviju, lai saviem bērniem Pēterburgā nodrošinātu labu izglītību.

Pagaidām gan drošu braucēju vismaz no Ventspils neesot daudz – vien kādi pieci. Visticamāk, cilvēki vēl domā, jo apmaiņā pret radikālām pārmaiņām viņu dzīvē piedāvā vien 25–40 tūkstošus rubļu mēnesī, tas ir – 500–800 latu.

 

Viedoklis: Aizdomas un zināšana

Aivars Ozoliņš,  Diena  10/03/08    Valsts ieņēmumu dienests Dzintara Jakāna vadībā varbūt ir nesaudzīgs pret ierindas uzņēmējiem, taču attieksmē pret augstām amatpersonām un prominentiem politiķiem vienmēr demonstrējis mazohismu, ļaudams tiem savās amatpersonu deklarācijās pēc sirds patikas izņirgāties par valsti un cilvēku veselo saprātu. Cita lieta, kad šīs amatpersonas un politiķi sajūt reālu apdraudējumu savai nesodāmībai — tad VID uzreiz gatavs izstiepties un sarauties sev neraksturīgā pārcentībā, kā nupat ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieku ienākumu deklarācijām, kuras sācis pārbaudīt, šķiet, visas pēc saraksta un tik pedantiski, ka prieks.

Varētu apsveikt VID piekasīgumu pret iestādi, kuras uzdevums ir uzraudzīt, lai citas amatpersonas rīkojas godīgi. Taču šāda uzmanība pret vienas iestādes amatpersonām ir krasā pretrunā ar VID parasto praksi. Varētu piekrist, ka KNAB ir jābūt paraugiestādei, taču tad būtu jāprasa, lai arī iestādei, kura KNAB darbiniekus pārbauda, būtu nevainojama reputācija un konsekventas rīcības vēsture.

VID ir sācis kriminālprocesu par iespējamo uzņēmējdarbības veikšanu bez reģistrēšanas un nepatiesu ziņu norādīšanu valsts amatpersonas deklarācijā pret kādu KNAB darbinieku. Ne tikai sācis, bet arī par to publiski paziņojis, ko parasti nedara. Pirms tam bija skrupulozi pētījis cita KNAB darbinieka ienākumus un darījumus (par to skaļi paziņoja pats iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP)), taču neko kriminālprocesa vērtu neatrada. Iespējams, ka tuvākajās dienās VID paziņos vēl par vairākiem kriminālprocesiem. Taču varbūt ne gluži par faktiem, kurus pat pēc pedantiskas izmeklēšanas būtu izdevies konstatēt, bet gan par aizdomām par iespējamiem pārkāpumiem, kā tas esot jau sāktā kriminālprocesa gadījumā.

Kriminālprocesu izraisījušas "aizdomas", ka KNAB darbinieks deklarācijā varētu nebūt uzrādījis viņa pirkto motociklu patieso cenu. Aizdomas acīmredzot ir drūmi nopietnas, ja atceramies, ka savulaik nekādas nopietnas aizdomas VID neradās pat par čekas stukača Normunda Lakuča deklarācijā uzrādītajiem miljoniem skaidrā naudā daudzu eksotisku valstu valūtā. Bet ko nu par tik seniem notikumiem — Jakānam pirms trim gadiem neradās aizdomas par augstas VID amatpersonas, Zemgales reģionālās iestādes direktora Andra Zāles deklarācijā uzrādītajiem 355 tūkstošu latu uzkrājumiem skaidrā naudā, gluži otrādi — VID ģenerāldirektoram tolaik šķita "neloģiski", ja viņa kolēģim tādu nebūtu.

Kriminālprocesu birums togad nenāca arī, piemēram, par 167 amatpersonu deklarācijās uzrādītajiem vairāk nekā 50 tūkstošu latu skaidras naudas uzkrājumiem (atsevišķos gadījumos tie bija pat vairāki simti tūkstošu). Bet par tādu naudas zeķē bāzēju kā, piemēram, Ainārs Šlesers, par kura deklarācijas patiesumu aizdomas bija radušās KNAB, no Jakāna uzzinājām tikai to, ka pārbaude esot izbeigta un netiks sniegtas nekādas ziņas par tās rezultātiem. Un VID vispār atteicās pārbaudīt 32 Saeimas deputātu deklarācijas, kurās KNAB bija konstatējis nepatiesu informāciju, līdz iestājās noilgums un viņi netika saukti pat pie administratīvās atbildības.

Jakāna principialitāti raksturo arī, piemēram, tas, ka četri viņam padotās Finanšu policijas darbinieki turpināja strādāt šajā iestādē, kad jau bija apsūdzēti kriminālnoziegumā — žurnālistes Ilzes Jaunalksnes telefonsarunu noklausīšanā. Taču viņa aizdomizturības etalons ir bijušais VID Muitas kriminālpārvaldes priekšnieks Vladimirs Vaškevičs — ne pastāvīgie skandāli un dārgs dzīvesveids, ne prokuratūras un KNAB sāktie kriminālprocesi, ne nepatiesu ziņu norādīšana amatpersonas deklarācijā un dienesta stāvokļa iespējamā ļaunprātīga izmantošana, ne kontrabandistu tiesā liecinātais par viņu "jumtu" VID, ne SAB atņemtā pielaide valsts noslēpumam nerada Jakānam ne mazākas aizdomas. Gluži otrādi — kad SAB pazemināja viņam pielaides līmeni, Jakāns pazemināja amatam nepieciešamo pielaides līmeni Sportam; kad galu galā vispār atņēma pielaidi, paaugstināja Futbolu par savu vietnieku un atbildīgo par VID stratēģiju un iekšējo auditu.

Vaškevičs sev netīkamos tiesībsargātājus (tātad KNAB, SAB un prokuratūru) apvaino sadarbībā ar noziedzniekiem un jūlijā draudēja KNAB ar "nopietnu pārbaudi". Līdzko viņš paaugstināts amatā par iespējamo apdraudējumu valsts drošībai, VID viņa solīto un valdošās koalīcijas sākto KNAB iznīcināšanu stājies centīgi pildīt. Šķiet, nav grūti uzminēt, kāpēc Jakāns ir Vaškeviča izsūtāmais zēns, bet politiķi, sākot ar premjerministru Godmani un finanšu ministriem Slakteri, pēc tam Spurdziņu, ir pilnīgi bezpalīdzīgi pret viņa patvaļu un ņirgāšanos par Latvijas valsti. Viņš ir "zinošs". Vaškeviča zināšanu spēks ir biedējošs.

KNAB apkarošanas eskalācija varbūt liecina par valdošās koalīcijas bažām, vai tā spēs ielikt biroja priekšgalā tik paklausīgu un izdarīgu priekšnieku, ka tas stāsies izrēķināties ar iestādes darbiniekiem, nerēķinādamies ne ar likumību, ne sabiedrisko domu; taču jebkurā gadījumā tiek rūpēts maksimāli daudz kaut vai tikai uz "aizdomām" pamatotu kriminālprocesu, ar ko spiest "pieņemt mērus" arī tādam, kas nebūtu gluži marionete, un ko uzrādīt sabiedrībai kā pamatojumu KNAB "sakārtošanai".

 

 

Sabiedrībā un kultūrā...

 

 

Pētījums: Latvijas iedzīvotāji ir neiecietīgi pret atšķirīgiem līdzcilvēkiem

LETA  09/21/08    Latvijas iedzīvotāji ir visai neiecietīgi pret citas rases cilvēkiem, čigāniem un homoseksuāļiem, viesstrādniekiem, māksliniekiem un musulmaņiem, liecina SIA "Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija" veiktais pētījums "Latvijas pilsētu sociālekonomiskās attīstības tendences".

Rīgas iedzīvotāji visvairāk nevēlētos dzīvot blakus čigāniem - 53% - un homoseksuāļiem - 48%. Gandrīz trešdaļa Rīgas iedzīvotāju - 33,7% - nevēlētos dzīvot kaimiņos viesstrādniekiem. Nedaudz vairāk par ceturto daļu Rīgas iedzīvotāju - 25,5% - nevēlētos dzīvot kaimiņos arī musulmaņiem. Mazāk iebildumu rīdziniekiem ir pret dzīvošanu kaimiņos ar citas rases cilvēkiem - 18,4% - un vismazāk - pret māksliniekiem, kuriem blakus nevēlētos dzīvot tikai 4,1% aptaujāto.

Latgales reģionā visvairāk aizspriedumu ir pret homoseksuāļiem, kuriem kaimiņos nevēlētos dzīvot 81,3% Ludzas un 74% Rēzeknes iedzīvotāju. Daugavpilī blakus homoseksuāļiem nevēlētos dzīvot 56,8% aptaujāto iedzīvotāju.

Ludzā 65,6% un Rēzeknē 64% iedzīvotāju nevēlētos dzīvot kaimiņos ar čigāniem, bet pretenzijas pret musulmaņiem ir 54,8% Krāslavas iedzīvotāju un tikai 31,1% daugavpiliešu. Viesstrādniekus sev kaimiņos nevēlas redzēt 42% rēzekniešu, bet tikai 21,9% preilēniešu.

Kaimiņos citas rases cilvēkiem nevēlas dzīvot 23% daugavpiliešu un 16,1% krāslaviešu. Savukārt tikai 10% latgaliešu nevēlētos, lai viņu kaimiņi ir mākslinieki.

Pierīgas reģionā visaugstākais neiecietības līmenis ir Baložos, kur 69% iedzīvotāju nevēlas dzīvot kaimiņos čigāniem. Savukārt Staicelē 63,3% iedzīvotāju nevēlas dzīvot blakus musulmaņiem, bet 52% vangažnieku par saviem kaimiņiem nevēlas homoseksuāļus. 8,8% Baložu iedzīvotāju nevēlas dzīvot blakus citas rases cilvēkiem, bet tikai 6% Pierīgas iedzīvotāju nevēlas veidot kaimiņattiecības ar māksliniekiem.

Vidzemes reģionā vislielākā neiecietība ir pret homoseksuāļiem, kurus par saviem kaimiņiem nevēlas 66,7% madoniešu un 65,6% alūksniešu. 48% valmieriešu nevēlas, lai viņu kaimiņi būtu musulmaņi, savukārt visnegatīvāk pret čigāniem ir noskaņoti rūjienieši - 56,3%. Citas rases cilvēkus sev kaimiņos nevēlas redzēt 28,1% alūksniešu, bet pret tiem iebildumi ir tikai 6,3% Mazsalacas iedzīvotāju.

Kurzemes reģionā 63,3% Aizputes un 52,9% Liepājas iedzīvotāju nevēlas dzīvot blakus homoseksuāļiem, Aizputē 56,7% nevēlas dzīvot blakus arī musulmaņiem, savukārt čigānus sev kaimiņos nevēlas 61,3% Saldus iedzīvotāju, bet 39,2% liepājnieku ir negatīvi noskaņoti pret viesstrādniekiem.

Zemgales reģionā pret homoseksuāļiem ir aizspriedumi 63,3% Bauskas iedzīvotāju un 51% jelgavnieku. Arī pret čigāniem kaimiņos visvairāk - 60% - pretenziju ir Bauskas iedzīvotājiem, 53,3% no kuriem nevēlas sev kaimiņos redzēt arī musulmaņus. Savukārt pret citas rases pārstāvjiem kā kaimiņiem vislielākie iebildumi ir Jēkabpilī - 26%.

 

Latviešu valoda pastāvēs ilgi

Jānis Gabrāns, Druva   09/26/08    Katru gadu 26. septembrī atzīmē Eiropas Valodu dienu, kad aktualizē valodu jautājumus Eiropā. Šī pasākuma mērķis ir apliecināt valodu prasmes nozīmi, veicināt to mācīšanos, informēt sabiedrību par Eiropas valodām, parādīt to dažādību un daudzveidību, kā arī iedrošināt cilvēkus mācīties valodas visa mūža garumā. Arī Latvijā gadu no gada Eiropas valodu dienas aktivitātes paplašinās, jo latviešu valoda taču ir viena no Eiropas Savienības valodām.

Kā vēsta portāls "valoda.lv", runātāju skaits latviešu valodā, kuriem tā ir dzimtā, sasniedz ap 1,5 miljonus. No tiem 1,38 miljoni dzīvo Latvijā, pārējie izkaisīti daudzās pasaules valstīs. Turklāt latviešu valodu par otro izmanto vismaz pusmiljons citu tautību Latvijas iedzīvotāju, kā arī vairāki desmiti tūkstošu cilvēku kaimiņvalstīs, īpaši Lietuvā.

Pasaules iedzīvotāji runā vairāk nekā 6700 dažādās valodās. Aptuveni piecpadsmit no tām runā puse cilvēces, otra puse runā visās pārējās. Tikai aptuveni 200 valodu, arī latviešu valodas, runātāju skaits pārsniedz miljonu. Tātad no pasaules valodu tūkstošiem mūsu ir to izredzēto starpā, kas reāli spētu saglabāties tālā nākotnē. Latviešu valodas nākotni noteiks gan cilvēces spēja aizsargāt valodu daudzveidību globalizācijas apstākļos, gan pašu latviešu aktīva rīcība.

Par mūsu valodas vietu un nākotnes izredzēm "Druva" jautāja Latvijas Universitātes filoloģijas fakultātes doktorantam Sandim Laimem. Viņš atzina, ka valsts likumdošana šajā jomā ir sakārtota, lai nostiprinātu mūsu valodas vietu un lomu. Likumiskā bāze vajadzīga, lai būtu tiesisks pamats valodas sargāšanā un saglabāšanā, bet tikai pašu rokās, vai mēs to spēsim, cik lielu spēku dosim likumam, cik aktīvi centīsimies valodu saglabāt sadzīvē.

"Kā zināms, ja satiekas pieci latvieši un viens krieviski runājošais, visi uzreiz runā krieviski. Lai arī apzināmies, ka sveštautieši, kuri ilgus gadus dzīvojuši Latvijā, latviešu valodu saprot un var to lietot, vienalga gribam pielāgoties viņiem. Droši vien tā ir latviešu mentalitāte. Bet te ir arī kāda negatīvā tendence, proti, tā mēs pierādām, ka savu valodu nevērtējam pārāk augstu. Bet latvieši allaž centušies pielāgoties jaunajam, svešajam.

Bet kopumā situācija tomēr vērtējama pozitīvi. Redzam, ka pasākumi, kas saistīti ar Eiropas valodu dienu, izraisa interesi, tie ir apmeklēti. Cilvēku interese ir, arī jaunieši ir aktīvi. Iepriecina arī, ka studēt gribētāju skaits filoloģijas fakultātē neiet mazumā, drīzāk vērojama pretējā tendence. Tāpēc gribu teikt, ka jaunās paaudzes interese par savu valodu tikai aug.

Esmu latviešu valodu un tās izdzīvošanas spējas daudz pētījis Sibīrijā. Galvenais secinājums ir vienkāršs, ja valoda tiek lietota ikdienā ģimenē, tā ir dzīvotspējīga. Patiesībā jau Sibīrijā latviešu valodas lietojumam nav nekāda ekonomiskā pamatojuma, bez tās varētu iztikt itin viegli, bet tā tur skan. Jo tā ir ģimenes tradīcija, kas tiek nodota bērniem un mazbērniem. Ciems, kurā bijām šogad, ir viens no vecākajiem latviešu ciemiem Sibīrijā, tur latviešu valoda saglabāta jau septītajā vai pat astotajā paaudzē. Var redzēt, kā šī valoda iznesta cauri paaudzēm, kā tā glabāta. Katrā ciemā ir sava latviešu valoda, sava izloksne, dialekts. Valodas tradīcijas tur bija tik spēcīgas, ka pirms vienas paaudzes vecākie cilvēki krieviski tikpat kā neprata, viņi iztika ar dzimto valodu.

Šajā ciemā puse bija latvieši, puse igauņi, un var labi redzēt šo pielāgošanos. Latvieši tomēr vairāk pārņēmuši krievisko, bet igauņu vidū joprojām ir cilvēki, kuri krievu valodu nesaprot. Viens, ka igauņiem kā somugru valodu pārstāvjiem krievu valodu ir grūtāk apgūt, bet no otras puses, viņi ir konservatīvāki un vairāk pieturas pie savām tradīcijām, valodas.

Varbūt, sajūtot zināmu apdraudējumu globālajā masu kultūrā, caur Sibīriju gribam dziļāk ielūkoties paši sevī. Varbūt to var nosaukt par patriotismu, lai gan Sibīrijas latvieši to tā nesauc. Vecākā Sibīrijas latviešu paaudze runā latviski, dzied latviski, droši vien arī sapņo latviski. Varbūt tas viņus izceļ krievvalodīgajā sibīriešu saimē. Un varbūt tas ir magnēts, kas mūs gan kā pētniekus, gan kā latviešus uz turieni velk - redzēt, pārliecināties un dzīvot līdzi, dzīvot latviskumā, kas nebārstās ar skaļiem patriotisma saukļiem, bet pēc būtības nes, rada un pārrada vienīgās un pasaulē unikālās latviešu valodas un latviskās kultūras mantojumu," stāsta S. Laime.

Uz jautājumu, kā viņš vērtē izskanējušo ziņu, ka latviešu valoda izzudīs pēc 50 gadiem, filologs saka: "Tās ir pilnīgās muļķības. Mums varbūt pašiem liekas, ka latviešu valoda ir tāda maza valodiņa lielo saimē, ka tajā runā maz cilvēku. Patiesība ir pavisam cita. Jā, mūsu valoda nav pati lielākā, bet mēs tomēr esam augšgalā. Tāpēc nekāda izzušana nedraud, un kur nu vēl pusgadsimta laikā. Protams, katru mēnesi pasaulē kāda valoda aiziet zudībā, bet latviešu valodu šāds liktenis negaida. Labs piemērs ir Sibīrija, kur valoda saglabāta gadsimtiem. Es nākotnē raugos optimistiski."

 

Starptautiskā arhitektūras diena Rīgā

NRA  10/04/08    Starptautiskās Arhitektu savienības ( UIA ) pasludinātā Arhitektūras diena jau kļūst par tradīciju arī Latvijā un Rīgā, jau trešo gadu, 6.oktobra pēcpusdienā no pl.16.00 notiks atvērto durvju diena arhitektu birojos Rīgā.

Šī gada Starptautiskās Arhitektu savienības noteiktā tēma„Bērns, kļūsti par labākas nākotnes arhitektu",saistīta ar UIA prezidenta kandidāta Džankarlo Jus (Giancarlo Ius) piemiņu un tās skaidrojumā jaušams neslēpts patētisks naivums, bet plašākā nozīmē zināms simbolisms.

Izmantojot šīs tēmas saistību ar skolu jaunatni – nākotnes Rīgas iedzīvotājiem un veidotājiem, pilsētas arhitekts Jānis Dripe ir nosūtījis Rīgas vidusskolām un ģimnāzijām lietošanai Rīgas pilsētas arhitekta biroja veidotās īsfilmas ”Rīgas jaunā arhitektūra”, „Rīgas koka arhitektūra” un „Jūgendstils Rīgas arhitektūra”. Filmas noderēs skolēniem, skolotājiem un skolu viesiem – informācijai par mūsu pilsētu Rīgu.

 

Ievērojami pieaug narkotiku izplatība jauniešu vidū laukos

Diena  10/04/08    2007.gada Eiropas skolu pētījuma par alkoholu un citām narkotiskajām vielām rezultāti liecina, ka 22% skolēnu savas dzīves laikā jau vismaz vienu reizi ir lietojuši marihuānu vai hašišu, pie tam 12% to lietojuši vairāk kā divas reizes. Pēdējā gada laikā marihuānu vai hašišu lietojuši 14% skolēnu, bet pēdējā mēneša laikā – 5% skolēnu.

Pētījuma datu analīze arī liecina, ka narkotiku lietošanas izplatība ir ievērojami pieaugusi ārpus Rīgas un lielajām pilsētām, un tās arvien vairāk lieto jaunieši, kuri dzīvo mazpilsētās un laukos, pie tam mazpilsētās un laukos dzīvojošie jaunieši ievērojami mazāk tiek aptverti ar dažādu profilakses programmu aktivitātēm.  Šādi fakti liecina par nepieciešamību veikt profilakses aktivitātes ne tikai Rīgā vai lielajās pilsētās.

Kopumā 45% skolēnu ir saskārušies ar iespēju pamēģināt marihuānu: 22% to pamēģinājuši, bet 23% – atteikušies. Salīdzinot situāciju latviešu un krievu plūsmas skolēnu vidū, var secināt, ka krievu plūsmas skolēni (52%) biežāk nekā latviešu plūsmas skolēni (43%) saskārušies ar iespēju pamēģināt marihuānu, tādēļ arī marihuānu pamēģinājušo skaits krievu plūsmas skolēnu vidū ir lielāks.

Jo lielāka ir apdzīvotās vietas urbanizācijas pakāpe, jo lielāks risks, ka jaunieši pamēģinās marihuānu. Vieglā šīs vielas pieejamība ir viens no iemesliem, kādēļ lielajās pilsētās, īpaši Rīgā, marihuānas lietošana skolēnu vidū ir vairāk izplatīta, uzskata Sabiedrības veselības aģentūra (SVA).

Lai gan marihuānu viennozīmīgi var uzskatīt par vielu, kuru izmēģinājuši un lieto visvairāk skolēnu, 7% skolēnu pamēģinājuši arī amfetamīnus vai ekstazī, 4% skolēnu pamēģinājuši LSD vai kādu citu halucinogēnu, 4% pamēģinājuši trankvilizatorus vai sedatīvos līdzekļus (bez ārsta receptes) un 3% – maģiskās sēnes.

Dažādās apdzīvotajās vietās atšķiras arī apreibināšanās veidi, kam skolēni dod priekšroku. Amfetamīnus un ekstazī skolēni Rīgā un lielajās pilsētās pamēģinājuši nozīmīgi biežāk (attiecīgi, 10% un 9%) nekā skolēni citviet. Savukārt mazpilsētās un pagastos biežāk nekā Rīgā un lielajās pilsētās skolēni pamēģinājuši inhalantus – ostījuši līmi. Tāpēc SVA uzskata, ka nākotnē nepieciešams vairāk pievērst uzmanību ne tikai nelegālajām narkotikām (amfetamīniem, LSD utml.), bet arī dažādiem netipiskiem apreibināšanās veidiem (trankvilizatori, alkohols ar tabletēm, inhalanti). Neņemot to vērā, pastāv risks nepietiekoši novērtēt atkarību izraisošo vielu izplatību ārpus lielajām pilsētām.

Skolēni 13-16 gadu vecumā nozīmīgi biežāk (14%) nekā vecāki skolēni atzīst, ka ir pamēģinājuši inhalantus, pie tam skolēni 17–18 gadu vecumā tos pamēģinājuši nozīmīgi biežāk (12%) kā skolēni 19-20 gadu vecumā (9%). Tātad šāds apreibināšanās veids vairāk raksturīgs jaunākiem skolēniem, ar to izskaidrojama salīdzinoši lielā „legālo” narkotisko vielu izplatība jaunākajās skolēnu grupās.  

 

 

 

Izglītībā...

 

 

 

Laikraksts: mācību grāmata aicina izskaust homoseksuālistus

DELFI  09/22/08    Topošo policistu apmācībai paredzētā grāmata aicina izskaust homoseksuālistus. Grāmatas zinātniskais redaktors Latvijas Neatkarīgo kriminologu asociācijas (LNKA) valdes priekšsēdētājs un Rīgas domes deputāts Andrejs Vilks (LSDSP) uzskata, ka homoseksualitāte ir tāda pati novirze kā zoofilija vai nekrofilija, pirmdien ziņo laikraksts "Diena".

LNKA izdotajā kriminoloģijas mācību grāmatā rakstīts, ka "homoseksualitāti nevar atzīt par normālu un vispārpieņemtiem standartiem atbilstošu. Līdz ar to homoseksuālisms var tikt novērtēts kā viena no deviantās uzvedības formām."

Grāmatā tāpat norādīts, ka homoseksualitāte ir viens no nepilngadīgo noziedzības cēloņiem, kura izskaušana ir policijas uzdevums.

Tiesībsarga biroja speciāliste Laura Brance norādījusi, ka "respektablas starptautiskas organizācijas ir atzinušas, ka homoseksualitāte nav uzskatāma par deviantu uzvedības normu un nav krimināli sodāma - par to jau 1981.gadā lēma Eiropas Cilvēktiesību tiesa."

Brance uzsvērusi, ka zinātniskajai literatūrai jāatspoguļo objektīvi fakti, kas balstīti uz starptautiski atzītiem pētījumiem, nevis jāpauž autora subjektīvais viedoklis.

Vilks gan esot citādās domās -" homoseksualitāti no slimību saraksta ASV svītroja tikai 1973.gadā. Bet tas, ka mēs pasakām - tā ir norma, tas jau nepadara to par normālu," viņš uzsvēris.

Vilks norādījis, ka neesot jābaidās, no tā, ka policisti pēc šāda mācību kursa krimonoloģijā varētu profesionālajā darbībā sākt vērsties pret netradicionālo orientāciju pārstāvjiem. "Jaunajiem policistiem viss jāapgūst no dažādām pozīcijām," domā grāmatas redaktors.

 

Zinātnieku nakts

Līga Rozentāle, Artis Baņģieris, Diena  09/26/08    Šovakar zinātnieku laboratoriju durvis būs plaši atvērtas. Jau trešo gadu vienlaikus četrās Latvijas pilsētās — Rīgā, Jelgavā, Daugavpilī un Rēzeknē — notiek Zinātnieku nakts. Šī gada tēma ir Materiāli ap mums un mūsos.

Latvijas Universitātes bioloģijas fakultāte šovakar piedāvās apmeklētājiem  apskatīt un fotografēt dzīvas šūnas un novērot daļiņu pārvietošanos tajās.

Būs iespēja arī pašiem sēsties pie mikroskopa un novērot, kā mikroskopiskie dzīvnieki un aļģes reaģē uz piesārņojumu.

Ieskatīties ikdienā neredzamajā piedāvās arī Rīgas tehniskā universitāte. Te izstādītas pašu zinātnieku uzņemtās fotogrāfijas. Tajās redzama, piemēram, zīdtārpiņa traheja, vēža šūna, cilvēka ādas raksts un pat peles embrijs.

To, ka zinātnieki nemaz nav tik tālu no mākslas, Rīgas tehniskā universitāte pierādīs arī ar otru izstādi Leonardo ģēnijs. Te varēs iemēģināt pirms vairāk kā 500 gadiem dzīvojošā Leonardo da Vinči izgudrojumus, apskatīt viņa mākslas darbu kopijas. Arī nofotografēties uz ģēnija izgudrotā velosipēda.

Lielākoties pasākumi zinātniskajos institūtos un augstskolās sāksies sešos vakarā un ilgs līdz vienpadsmitiem.

Zinātnieku nakti ievadīs diskusija Viedie materiālie — revolūcija tekstilrūpniecībā Latvijas Universitātes kafejnīcā plkst.18:00, ko tiešraidē varēs redzēt arī mājaslapā www.lu.lv

 

Astoņus centralizētos eksāmenus šogad kārtojuši pieci jaunieši

DELFI  09/29/08    Šogad visā valstī tikai pieci jaunieši izvēlējušies kārtot astoņus centralizētus eksāmenus, un viens no viņiem septiņos eksāmenos saņēmis augstāko vērtējumu, liecina Izglītības satura un eksaminācijas centra (ISEC) centralizēto eksāmenu rezultātu analīze.

Visvairāk centralizētos eksāmenus - astoņus - nokārtojuši pieci jaunieši, 12 jaunieši nokārtojuši septiņu eksāmenus, bet sešus eksāmenus sekmīgi nokārtojis 191 skolēns.

ISEC īpašu uzmanību pievērš Jelgavas 1. ģimnāzijas jaunieša rezultātiem. Puisis ir nokārtojis astoņus centralizētos eksāmenus, no kuriem septiņos viņš ir saņēmis augstāko vērtējumu - A līmeni.

Valstī kopumā ir 50 jaunieši, kuri kārtoja 3-5 centralizētos eksāmenus, un tajos saņēma tikai A līmeņus. Septiņi skolēni bija izvēlējušies kārtot sešus un vairāk eksāmenus, tikai vienā no tiem iegūstot zemāku vērtējumu nekā A līmenis.

Centralizēto eksāmenu rezultātus visprecīzāk raksturo katrā konkrētajā darbā iegūtais kopprocents, tas nosaka arī līmeni, ko saņem eksāmena kārtotājs. Valstī 100% ir izdevies iegūt 9 skolēniem, savukārt 99% kopprocenta šogad kādā no eksāmeniem ir ieguvuši 33 jaunieši.

Visvecākais centralizēto eksāmenu kārtotājs šogad ir bijis 49 gadus vecs vīrietis, kurš nokārtojis divus eksāmenus. Vecuma grupā no 40 līdz 49 gadiem kopumā eksāmenus kārtojuši 17 cilvēki, bet 314 kārtotāji ir bijuši 30 - 39 gadus veci.

 

Starptautiskā konferencē Koķe aicina vēstures mācīšanā izmantot aculiecinieku atmiņas

DELFI  10/02/08    Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe pēc Konrāda Adenauera fonda Akadēmijas uzaicinājuma Berlīnē starptautiskā konferencē "After the End of Communism – How to Pass on the Knowledge of Dictatorship to the Young Generation" uzstājās ar referātu par izglītības attīstību pēc komunisma sagrāves un par nākotnes izaicinājumiem tajā, kurā izteica aicinājumu vēstures mācīšanā un izziņas procesā vairāk izmantot vēsturisko notikumu aculiecinieku atmiņas, un uzsvērusi, ka šajā nolūkā lielāka uzmanība jāvelta mācību satura koordinācijai un saskaņotībai starp priekšmetiem, informē ministres padomniece komunikācijas jautājumos Agnese Korbe.

Piemēram, vienā klasē mācot vēsturi, tās pašas klases literatūras mācību saturā būtu aplūkojamas attiecīgā laika posma literatūras tendences. Tas veicinātu skolēniem vienotu izpratni par pagātnes notikumiem un ļautu atbilstošāk vērtēt patlaban notiekošos procesus.

Koķe atzīmēja, ka līdz ar jaunā vidējās izglītības satura apstiprināšanu un tā pakāpenisku ieviešanu, Latvija uzsākusi ceļu šajā virzienā, stiprinot saskaņotību gan starp izglītības pakāpēm, gan starp noteiktas izglītības pakāpes mācību priekšmetiem. Ministre uzsvēra, ka Latvijā izglītības saturā akcents likts uz kompetenču un prasmju apguvi, pilnveidotas un dažādotas mācību metodes, dota zināma mācību satura izvēles brīvība, Latvijas izglītības sistēma kļuvusi atvērta starptautiskajiem procesiem u.c.

Savā runā ministre īpašu uzmanību veltīja pārmaiņām Latvijas izglītībā pēc neatkarības atgūšanas, fokusējoties uz izglītības reformu, kas saistīta ar neatkarīgas un kritiskas domāšanas veicināšanu un stiprināšanu. Koķe uzsvēra, ka viens no galvenajiem uzdevumiem ikvienā t.s. "Austrumu bloka" valstī iepriekšējo 20 gadu laikā bija mainīties no slēgtas un centralizētas sistēmas uz atvērtu sistēmu, mācīties pieņemt demokrātiskas un atvērtas sabiedrības spēles noteikumus. Līdz ar to - gan ikvienam sabiedrības pārstāvim, gan skolēnam, studentam un pedagogam bija un ir jāmācās uzņemties iniciatīva un atbildība par pašu pieņemtajiem lēmumiem, jāprot izvēlēties un izmantot piedāvātās iespējas, jāizprot vērtību nozīme, kā arī - jāprot pieņemt globalizācijas izaicinājumi, vienlaikus stiprinot piederību savai valstij.

Runas noslēgumā T.Koķe minēja, ka izglītībā svarīgi stiprināt autonomiju un atvērtību daudzveidībai, kas balstīta uz un veltīta cilvēcīgām vērtībām; pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai, jāuzsver atbildība un uz pierādījumiem balstīta lēmumu pieņemšana; jāpaplašina un jāpilnveido izglītības finansēšanas mehānismi, tajā skaitā - paverot lielākas iespējas publiskajai un privātajai partnerībai; jāpaplašina izglītības pieejamība un izglītībā jāiekļauj ikviens sabiedrības pārstāvis u.c.

Latvijas un Konrāda Adenauera fonda sadarbība ilgst 15 gadus, tā ir nozīmīga Latvijas izglītības sistēmai.Pateicoties fonda atbalstam, vairāk nekā 400 visu līmeņu Latvijas mācībspēki saņēmuši tālākizglītības atbalstu un pilnveidojuši zināšanas.

 

Izcilnieki un izcilnieku skolas

Ģirts Vikmanis,  Latvijas Avīze   10/03/08    Talantīgi un motivēti – tie ir vārdi, kurus skolu mācību pārzines izmanto, lai raksturotu skolēnus, kas šogad vairākos izvēlētajos centralizētajos eksāmenos ieguvuši augstāko jeb "A" līmeni. Pēdējos trijos gados Latvijā centralizēto eksāmenu priekšmetos "A" līmeni ieguvušo skolēnu īpatsvars ir stabils – augstāko atzīmi saņem 3 – 5% jauniešu.

Izglītības satura un eksaminācijas centrs īpaši uzteic Jelgavas 1. ģimnāzijas absolventu, tagad Latvijas Lauksaimniecības universitātes Informācijas tehnoloģiju fakultātes 1. kursa studentu Dmitriju Pupkovu, kurš šovasar izvēlējies kārtot valsts eksāmenus astoņos studiju priekšmetos. Septiņos no šiem eksāmeniem viņš ieguva augstāko novērtējumu. Viņš un arī citi teicamnieki nebūt nav sausiņi, kas koncentrējas tikai uz mācībām. Patiesībā runa ir par daudzpusīgām personībām.

Par Dmitriju Pupkovu viņa absolvētās Jelgavas 1. ģimnāzijas direktora vietniece Guna Stepiņa teic, ka laikā, kad viņš mācījies skolā, jaunietis bijis talantīgākais puisis matemātikas klasē, kurš ir spēcīgs arī humanitārajos priekšmetos. "Viņš nav sausiņš matemātiķis," priecājas skolotāja un uzsver, ka jaunieša sasniegumi ir arī visu viņa skolotāju nopelns. "Viņš ir sportisks puisis, mūsu skolas lepnums. Ierakstījām mūsu skolas goda grāmatā, kur viņš ir mūsu titulētākais absolvents," skaidro pedagoģe.

"Nezināju, kuru virzienu izvēlēties pēc absolvēšanas," saka Dmitrijs, tagad jau Latvijas Lauksaimniecības universitātes Informācijas tehnoloģiju fakultātes 1. kursa students, skaidrojot, kāpēc izvēlējies kārtot valsts eksāmenus astoņos studiju priekšmetos. Septiņos – latviešu valodas un literatūras, matemātikas, bioloģijas, fizikas, ķīmijas, krievu valodas un vēstures – eksāmenos viņš ieguva "A" līmeņa novērtējumu. Nedaudz pietrūcis angļu valodā, kur zināšanas novērtētas ar B līmeni.

"Laikam jau spējas man dotas no dabas, ne tik daudz darba ieguldīts. Vairāk zināšanas apguvu pamatskolā, bet vidusskolā es vienkārši uzmanīgi klausījos skolotāju teiktajā. Man ir laba atmiņa, un tā palīdzēja visu iegaumēt," stāsta Dmitrijs. Obligātos mājasdarbus viņš pildījis, bet pārējos gan ne, jo tie prasīja daudz laika. Jāuzsver, ka Dmitrijs regulāri piedalījies dažādās rajona un valsts līmeņa mācību priekšmetu olimpiādēs. Līdz 1. klasei izlasījis vairāk nekā 1000 grāmatu, un vēl tagad katru brīvu brīdi viņa rokā ir grāmata, 9. klasē Dmitrijs spēja risināt augstākās matemātikas 1. un 2. kursa uzdevumus – tā par viņu raksta "Zemgales ziņas"" .

Pēc stundām jaunietis devās uz peldēšanas skolu, un arī šajā jomā sporta meistara kandidātam D. Pupkovam ir mērķis: kļūt par sporta meistaru, izpildot normatīvu. Un, protams, jaunietis arī atradis laiku labi atpūsties ar draugiem. Gan viņš, gan Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes studente Liena Amoliņa apgāž priekšstatus, ka teicamnieki ir jaunieši, kas koncentrējas tikai uz mācībām. Patiesībā runa ir par daudzpusīgām personībām, kurām nav svešs nekas cilvēcīgs.

"Atpūta ir būtiska panākumu sastāvdaļa, jo ar izvēdinātu galvu mācībās padodas labāk. Protams, kā jau jebkurš vidusmēra jaunietis tikos ar draugiem, bet brīvajā laikā dejoju," stāsta L. Amoliņa, kura šogad absolvēja Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāziju, visos piecos valsts eksāmenos iegūstot augstāko līmeni. Ģimnāzijas direktora vietniece mācību darbā Vaira Buža slavē Lienu. "Jauniete izcēlās starp pārējiem, jo viņa zināja un gatavojās tam, ko vēlas sasniegt. Viņa ir beigusi arī talantu akadēmiju. Lienas rezultāti skolai nav pārsteigums." Lielākoties jauniete koncentrējusies uz eksaktajiem priekšmetiem, taču arī valodas padevās labi. L. Amoliņa kārtojusi arī eksāmenu ķīmijā, jo bijusi ideja studēt farmāciju, tomēr izdevies iekļūt arhitektos.

Centralizētais vērtējums ļauj objektīvi salīdzināt eksāmenu rezultātus. Vērtējumu centralizētajos eksāmenos izsaka sešos sasniegumu līmeņos: no "A" (augstākais) līdz "F" (zemākais). Šogad skolēniem, beidzot 12. klasi, obligāts bija latviešu valodas un literatūras eksāmens un kādas svešvalodas, kā arī skolas izvēlētie centralizētie eksāmeni. Jaunietis brīvi var izvēlēties atlikušos eksāmenus, kuriem jābūt ne mazāk kā diviem.

Kopumā jānokārto pieci eksāmeni. 2008./2009. mācību gada beigās skolēniem obligāts būs arī matemātikas eksāmens, kas nozīmē, ka skolēns varēs izvēlēties vienu, bet, ja vēlēsies, arī vairāk eksāmenu, informēja Izglītības satura un eksaminācijas centra (ISEC) Informācija biroja vadītāja Kristīne Ilgaža. Centralizētos eksāmenu jautājumus un uzdevumus sastāda ISEC speciālistu grupas, no kurām katra atbild par noteiktu priekšmetu, bet eksāmenus vērtē skolotāji no visas Latvijas, taču viņiem nav zināms, kuru skolēnu viņi vērtē.

Valstī kopumā ir 50 jaunieši, kas 3 – 5 centralizētos eksāmenos saņēma vienīgi "A" līmeņa novērtējumu, bet septiņi skolēni, kas kārtoja sešus un vairāk eksāmenus, un tikai vienā priekšmetā saņēma zemāku novērtējumu par "A" līmeni. Izglītības un satura eksaminācijas centrs informē, ka šogad bijuši arī skolēni, kas eksāmenos "A" līmeni sasnieguši, atbildot pareizi uz visiem jautājumiem un izpildot dotos uzdevumus. Pavisam 100% izdevies iegūt deviņiem skolēniem, bet 99% šogad kādā no eksāmeniem ieguvuši 33 jaunieši.

Pēdējos gados procentuāli stabils ir "A" līmeni ieguvušo skolēnu īpatsvars attiecībā pret pārējiem skolēniem, un izmaiņas vērojamas galvenokārt par dažiem procenta punktiem, piemēram, matemātikas centralizētajā eksāmenā šogad A līmeni sasnieguši 4,83% skolēni, pērn – 4,7%, bet 2006. gadā –

Stabils arī ir "F" jeb zemāko līmeni ieguvušo skolēnu īpatsvars, vislielākā daļa šo vērtējumu ieguvuši matemātikas centralizētajā eksāmenā. Šogad "F" līmeni tajā ieguvuši 8,71% skolēnu, pērn tie bija 11,5% skolēnu, bet aizpērn – 10,37%. Jāuzsver, ka 19 skolēni, kas kārtojuši trīs vai četrus centralizētos eksāmenus, visos ieguvuši "F" līmeni.

***

Uzziņa

Teicamnieku skolas

Visos no kārtotajiem pieciem centralizētajiem eksāmeniem "A" līmeni ieguva pa vienam skolēnam no šādām skolām:

Izvēlēti seši un vairāk eksāmeni, no kuriem tikai vienā priekšmetā iegūts zemāks līmenis nekā "A" (katrā skolā viens skolēns):

ISEC dati

***

Centralizētajos eksāmenos "A" līmeni ieguvušo skolēnu īpatsvars

Gads/eksāmens

Vēsture

Bioloģija

Fizika

Ķīmija

Angļu valoda

 Latviešu val.
(Mazākumt.)

Latviešu val. un lit.

Krievu valoda

 Vācu valoda

Franču valoda

Matemātika

2008.

 3,61%

 3,05%

3,97%

5,83%

4,25%

 2,44%

 2,95%

4,28%

3,75%

4,62%

 4,83%

2007.

 3,58%

 3,35%

3,93%

4,26%

3,47%

 4,23%

 3,53%

4,57%

3,34%

6,45%

 4,7%

 

Labākajiem skolotājiem piešķirtas Zelta pildspalvas, bet skolēniem – stipendijas

LETA  10/03/08    Piektdien svinīgā pasākumā Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā labākajiem skolotājiem piešķirtas Zelta pildspalvas, bet skolēniem - stipendijas, informēja Rīgas pašvaldībā.

Pasākums, kuru organizē Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta Izglītības pārvalde, ir kļuvis par tradīciju, un šogad Rīgas pašvaldība labākos skolu pedagogus un skolēnus sumināja jau trīspadsmito reizi.

Svinīgajā pasākumā Rīgas mērs Jānis Birks (TB/LNNK) pateicās pedagogiem par ieguldīto darbu jaunatnes izglītošanā. "Ienākot ģimnāzijas ēkā, atmiņā nāca mani skolas gadi, jo esmu pabeidzis šo skolu," sacīja Birks.

"Skolotāji ir tie, kas ieliek pamatus mūsu dzīvē. Jo tālāk dzīvē mēs aizejam, jo vairāk atgriežamies tur, kur bijām jaunībā," sacīja Rīgas domes Izglītības, jaunatnes lietu un sporta komitejas priekšsēdētājs Juris Zaķis (LPP/LC).

Zelta pildspalvas saņēma Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolotājs Juris Avotiņš, Rīgas 84.vidusskolas skolotāja Daina Dunke, Rīgas Anniņmuižas vidusskolas skolotāja Ludmila Gladuncova, Rīgas 92.vidusskolas skolotāja Ņina Grigorjeva, Puškina liceja matemātikas skolotāja Irina Kravčenko un Rīgas 51.vidusskolas bioloģijas skolotāja Ella Haritonova.

Pildspalvas saņēma Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas skolotāja Tamāra Meškova, Rīgas Ziepniekkalna sākumskolas skolotāja Inga Pīpe, Rīgas Klasiskās ģimnāzijas skolotāja Olga Prihodjko, Rīgas 66.speciālās vidusskolas skolotāja Inita Purmale, Rīgas vakara ģimnāzijas skolotāja Silvija Spēlmane, Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas skolotāja Regīna Šīrava, Rīgas 40.vidusskolas skolotāja Jeļena Vediščeva, Rīgas Iļģuciema vidusskolas skolotāja Sandra Zaiko un Rīgas Centra humanitārās vidusskolas skolotāja Baiba Zeiļaka.

Šogad Zelta pildspalvai bija pieteikti 25 Rīgas skolu pedagogi, bet 23 karātu apzeltītu pildspalvu, kā arī naudas balvu ieguva 15 skolotāji.

Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta direktors Guntis Helmanis ir pārliecināts, ka Rīgas skolās strādā labi un zinoši skolotāji, kuriem darbs ir dzīvesveids. "Man ir patiess prieks, ka katru rudeni, pasniedzot Zelta pildspalvas, varam sveikt un līdztekus pateikt paldies pašiem labākajiem Rīgas pedagogiem, kuru darbu novērtējuši gan kolēģi, gan skolēni un viņu vecāki," norādīja Helmanis.

Savukārt Zelta stipendijas 800 latu apmērā piešķir 12.klasi beigušajiem skolēniem par sasniegumiem centralizētajos eksāmenos, kā arī par dalību dažādu mācību priekšmetu olimpiādēs, konkursos, starptautiskajos pasākumos. Šogad uz Zelta stipendiju pretendēja 36 skolēni, bet tās piešķirtas 18 absolventiem.

Zelta stipendijas saņēma Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas absolventi Pēteris Birkants, Inga Brice, Anna Jansone, Krišjānis Prūsis, Jānis Prūsis, Indra Niedre, Edgars Skarbulis, Karīna Vanadziņa un Aleksejs Zavorins, Rīgas 10.vidusskolas absolvente Tatjana Grakovska, Rīgas 40.vidusskolas absolvente Sofja Guseva un Rīgas Rīnūžu vidusskolas absolvents Aleksejs Fomins.

Stipendijas saņēma Rīgas 95.vidusskolas absolvents Vladimirs Katušenoks, Rīgas 34.vidusskolas absolventi Nadežda Kiseļova un Aleksandrs Sorokins, Rīgas 46.vidusskolas absolvents Viktors Prohorovs, Rīgas Klasiskās ģimnāzijas absolventes Olga Kozjukova un Tatjana Starovoitova.

Nominācija Zelta pildspalva tika dibināta ar mērķi izteikt atzinību Rīgas pedagogiem par ieguldījumu skolēnu mācību un audzināšanas darbā, kā arī lai motivētu skolotājus darba kvalitātes paaugstināšanai. Saskaņā ar nolikumu katru gadu skolas padome, skolēnu pašpārvalde un skolas vecāku padome var izvirzīt vienu pretendentu Zelta pildspalvai.

 

Skolotāju cerības uz lielāku algu strauji izplēn

Zane Stankeviča,  NRA  10/04/08    Tāpat kā citas valsts institūcijas, arī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nākamā gada tēriņus apņēmusies samazināt par 10,6%. Uz atliekamo izdevumu rēķina tas arī izdevies, un nākamā gada budžets būs par gandrīz 13 miljoniem mazāks nekā šogad.

Tikmēr skolotāji joprojām cer uz Ministru kabineta (MK) noteikumos paredzēto algas pielikumu nākamā gada septembrī – IZM kaut ko sola sagrabināt, optimizējot iekšējos resursus un cerot uz budžeta grozījumiem. Tomēr Ministru prezidenta Ivara Godmaņa preses sekretārs Edgars Vaikulis norāda, ka nākamā gada budžeta grozījumos būs jātaupa vēl cītīgāk, tāpēc IZM cerības uz tiem varētu neattaisnoties.

"Nav runa par to, vai mēs gribētu vai negribētu palielināt skolotāju algas. Nav no kā," saka E. Vaikulis. Lai no 2009. gada 1. septembra varētu pedagogiem pielikt pie algas solītos 70 latus, četriem mēnešiem būtu nepieciešami aptuveni 30 miljoni latu. Tas nozīmē, ka 2010. gadā pedagogu algu nodrošināšanai būs nepieciešams vismaz par 120 miljoniem latu vairāk, – šis skaitlis tad arī tiks ņemts vērā, skatot iespēju palielināt algas.

"Vienu brīdi jau smaidīja mediķi un smaidījām mēs cerībā, ka kaut kas tomēr būs, bet tagad ir gandrīz vai trīs pirkstu kombinācija..." nopūšas Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Astrīda Harbacēviča.

Pedagogu priekšstāve norāda, ka noskaņojums skolotāju rindās ir "tālu no jautra, patīkama un priecīga. Mūsu uzmanību līdz šim noturēja trīspusējās sarunas, kas aiz pieklājības turpinās, bet tagad saprotam, ka tur jau vairs cerēt nav uz ko... Ir skaidrs, ka nākamgad nekas īpašs nespīd, bet mēs gribam saprast, kad tad būs. 2010. gadā? Nesola jau arī tālāk neko – tur jau tā nelaime. Pat par inflācijas procenta daļēju nosegšanu neviens vairs nerunā," saka A. Harbacēviča.

IZM Investīciju departamenta direktore Inga Štāle atzīst: "Tagad pamatbudžetā nav absolūti nekāda papildu finansējuma, kas būtu paredzēts pedagogu algu paaugstināšanas programmas izpildei." Tomēr speciāliste uzskata, ka panikai par pedagogu atalgojumu un par mazo skolu slēgšanu nav pamata. "Izglītojamo skaits katru gadu samazinās par vairākiem tūkstošiem – attiecīgi jāsamazinās arī apmaksājamajam pedagoģisko likmju skaitam. Uz tā rēķina mēs varam meklēt kaut kādu atalgojuma pieaugumu, bet par konkrētiem cipariem gan vēl ir pāragri spriest. Mēs runājam par periodu, kas būs gandrīz pēc gada. Nekad tik ātri par šīm lietām nav runāts – šis jautājums vienmēr ir risināts vasaras mēnešos, kad ir budžeta grozījumi," skaidro I. Štāle.

Pedagogu pārstāvji plāno vērsties ar savām vajadzībām pie katras Saeimas frakcijas atsevišķi, kā arī aicināt uz pārrunām I. Godmani, taču LIZDA priekšsēdētāja gan piebilst: "Valdības puse ir kā vienota komanda – labākajā gadījumā Godmanis, labklājības ministrs, finanšu ministrs kaut ko pasaka, bet pārējiem ir vairāk statistu loma." Arī uz izglītības ministri Tatjanu Koķi skolotāji sevišķi lielas cerības neliek. "Viņai ir gribēšana kaut ko darīt, bet varēšana vēl nav parādījusies," rezumē A. Harbacēviča. Tikšanās ar I. Godmani varētu notikt jau nākamās nedēļas laikā.

Skolotāji pašlaik atrodas dažādās situācijās – pilsētnieki ir kareivīgāki, bet laukos dzīvojošie ir noskaņoti samiernieciski. "Ir gan vēl viena nianse – šajos pāris rudens mēnešos pedagogs reāli saņem pirmo paaugstināto algu, vēl neviens rēķins, ko maksāt, viņam nav bijis. Kad viņš ieraudzīs siltuma rēķinu un tad saliks to kopā ar jauno algu, varbūt arī kareivīgums radīsies," prognozē LIZDA vadītāja, tomēr norāda, ka streiks pagaidām skolotāju plānos neietilpst.

 

 

 

Kas jauns Latvijā?