Kas jauns Latvijā?

Nr. 546:  2008. g. 1. - 17. novembris

 

 

Valsts svētkos...

 

 

Latvijas iedzīvotāji zina 18. novembra svētku nozīmi

TVNET   11/14/08    18. novembrī Latvijā tiek atzīmēta Latvijas Republikas Neatkarības proklamēšanas diena. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju zina, kādi svētki tiek svinēti 18. novembrī, un precīzi nosauc, ka tā ir Latvijas Republikas proklamēšanas diena (76 %), liecina mediju, tirgus un sociālo pētījumu aģentūras TNS Latvia veiktā Latvijas iedzīvotāju aptauja, kas notika no 2008. gada 5.novembra līdz 10.novembrim.

Iedzīvotāji, kuri zina, ka 18. novembrī tiek atzīmēta Latvijas Republikas Neatkarības proklamēšanas diena, biežāk ir iedzīvotāji vecuma grupā no 21 līdz 30 gadiem, kā arī personas ar augstāko izglītību, iedzīvotāji ar augstiem personīgajiem ienākumiem (virs 400 latiem mēnesī), kā arī Pierīgas un Vidzemes iedzīvotāji. Savukārt, tie, kuri nezina 18.novembra svētku nozīmi, visbiežāk ir nepilsoņi, iedzīvotāji ar pamata izglītību, kā arī rīdzinieki.

Latvijas iedzīvotāji visbiežāk Latvijas Republikas Neatkarības proklamēšanas dienu atzīmē, apmeklējot 18. novembrim veltītos pasākumus klātienē (56 %) vai vērojot 18. novembrim veltītos raidījumus televīzijā (35 %). Aptuveni ceturtā daļa iedzīvotāju svin svētkus kopā ar ģimeni, draugiem (24 %). Savukārt katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs šos svētkus neatzīmē (10 %).

Jautāti par 18.novembra svētku nozīmīgumu, lielākā daļa (46 %) no respondentiem ir novērtējuši šos svētkus kā ļoti nozīmīgus, kurus vienmēr vai gandrīz vienmēr atzīmē. 34 % aptaujāto šie svētki šķiet maznozīmīgi un viņi dažreiz tos svin, kamēr aptuveni katram desmitajam Latvijas iedzīvotājam šie svētki nepavisam nav nozīmīgi un viņi tos nesvin (13 %).

TNS Latvia iekšējo projektu vadītāja Dace Zolberga norāda, ka salīdzinoši biežāk šos svētkus nesvin iedzīvotāji vecumā no 21 līdz 30 gadiem, cittautieši, nepilsoņi un aptaujātie ar sākumskolas, pamata vai vidējo speciālo izglītību, kā arī iedzīvotāji, kuri dzīvo vieni paši.

Jautāti par to, kas ir raksturīgākais Latvijas simbols, respondenti visbiežāk ir nosaukuši dažādus valsts simbolus (68 %) – šajā grupā biežāk minētie ir valsts karogs (41 %) un Brīvības piemineklis (24 %).

Daļai Latvijas iedzīvotāju Latvija saistās ar dabu, dzīvniekiem vai putniem (12 %). Šajā grupā visbiežāk minētais simbols ir ozols (5 %). Tāpat daļa no Latvijas iedzīvotājiem kā Latvijas raksturīgākos simbolus minējuši pilsētas un to arhitektūru (6 %), kultūru un sportu (4 %) un svētkus (4 %), kā arī latviešu ēdienus un dzērienus (3 %).

Aptauju mediju, tirgus un sociālo pētījumu aģentūra TNS Latvia veica laikā no 2008.gada 5. līdz 10.novembrim, ar interneta starpniecību visā Latvijā aptaujājot 575 Latvijas iedzīvotājus vecumā no 15 līdz 49 gadiem.

 

LTV valsts svētku tiešraides varēs noskatīties arī internetā

BNS  11/16/08    Svarīgākās valsts svētku tiešraides interesenti bez maksas varēs noskatīties arī internetā, informēja Latvijas televīzijas (LTV) sabiedrisko attiecību speciāliste Ieviņa Ancena.

Tiešraides varēs noskatīties gan LTV Arhīva mājaslapā www.ltvarhivs.lv , gan televīzijas mājas lapā www.ltv1.lv .

Līdz ar to tās varēs noskatīties arī tLTV ie iedzīvotāji, kuri svētku laikā atradīsies ārpus Latvijas, ārzemēs dzīvojošie latvieši un tie skatītāji, kuri tās nebūs redzējuši LTV.

Internetā varēs noskatīties ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, Saeimas svinīgo sēdi Nacionālajā teātrī. Nacionālo bruņoto spēku parādi 11. Novembra krastmalā, svētku koncertu Nacionālajā teātrī, svinīgo pasākumu un Valsts prezidenta Valda Zatlera uzrunu pie Brīvības pieminekļa, kā arī Latvijas valsts 90. jubilejai veltīto gaismas priekšnesumu Daugavmalā.

Iespēja noskatīties dažādas tiešraides internetā tiek izmantota ļoti aktīvi. Tā, piemēram, Dziesmu svētkus LTV Ārhīva mājaslapā noskatījās vismaz 400 000 skatītāju no 56 pasaules valstīm.

 

Viedoklis: Tev mūžam dzīvot, Latvija...

Aivars Tarvids,  Apollo  11/16/08    Latvijas valsts mums kopīga un sava reizē. 18. novembra jēdziens spēj ietilpināt visdažādākās, brīžam gluži pretējas izjūtas.

Man 18. novembris sākās tālā, saltā un sniegainā veļu laika vakarā, kad, mazs puišelis būdams, lūkojos trīcošu svecīšu liesmiņu apmirdzētā akmens vīra profilā. Kapsēta todien bija cilvēku pilna. Vieni latvieši novembrī uzraudzīja citus, kuri pieminēja savu šķietami neglābjami zudušo valsti. Bet puišelim to vēl nesaprast, kā viņam nesaprotama tobrīd bija vecāsmātes atbilde vaicājumam, «kas te apakšā guļ?» – «Čakste! Latvijas prezidents....». Neatgriezeniski aizmirsusies pirmā svētku eglītē uzšķiltā bengāliskā uguntiņa, bet Čakstem pašrocīgi noliktā svecīte atmiņās ņirb un ņirb...

Laiks gāja, zeņķis auga, 1918. gads grima dziļāk pagātnē, bet Latvijas Republika viņa apjēgā ieguva skaidrākas aprises un apliecinājumus tās pastāvēšanai. Bija saujā svārstīts dārgmetāla pieclatnieks un «milda» šķita tik vērtīga, samērojot ar bleķa rubļa Ļeņina «miroņgalvas» svaru. No pastmarkas «Latvijas Republika» pretī dižojās pats Ulmanis, kamēr žurnāla «Atpūta» sadzeltējušo lapu fotoreportāžās turpinājās gan «Latvijas armijas lielie rudens manevri», gan «Gadskārtējā preses balle». Bija Staburaga attēli un salīdzinājumam reāla pastaiga pa «sveša cirvja» nogalēto, appludināšanai lemto Vīgantes parku...

Vēl nopietni vīri Rīdzenieka apstādinātā vēstures mirkļa sudrabā un pieminekļa trejas zelta zvaigznes pusceļā no tēvu zemes uz brīvības debesīm. Ja vērīgi skatījās, pagājība it visur bija atstājusi savus likteņa pirkstu nospiedumus. Līdzās plauktā rindojās monumentālās «Latviešu konversācijas vārdnīcas» zeltītie sējumi ar šķirkli «Brīvības cīņas» cita vidū. Tepat Eglītis kliedza pret debesīm «Dievs, Tava zeme deg!» un Jaunsudrabiņš tēvišķi piekodināja «Piemini Latviju!». Bet valsts karogs tolaik plīvoja vien nostāstos par drošsiržiem, kuri to rudeņos mēdz uzvilkt torņos – labi augstu, lai cilvēki redzētu un čekistiem, karogu noplēšot, reibtu galva. Savukārt «Dievs, svētī Latviju!» skanēja tikai «šeit Amerikas Balss no Vašingtonas» svētku raidījumā īsviļņu diapazonā...

Protams, bija sastopami zudušās valsts vienaudži, šie liecinieki-bāreņi taisnības tribunālā, šie vēstures izredzētie, kuriem laikmetu griežos nācās nobērēt un pārdzīvot savu Māti Latviju. Ja vien bija vēlme un maņa, Latviju varēja sadzirdēt viņu teiktajā un noklusētajā, izlasīt viņu grumbās, acīs un asarās. Atradās pietiekami daudz tiešu un netiešu pierādījumu, lai savā, konkrētajā padomijas šķietami totalitārās sistēmas veidotajā apziņā, restaurētu Latvijas valsti. Ja valsts atdzima tās pilsoņu pēcteča prātā, varēja vien, Alma Mater solā laiskojoties, pasmīkņāt par teorijām, kā Latvijā pēc 17. jūnija «demokrātiskā revolūcija likumsakarīgi pārauga sociālistiskajā»...

Nu varu vien pateikties Latvijas valstij, ka tās apzināšanās iemācīja sajust patiesību, apgādāja ar individuālo melu detektoru, kurš līdzēja teju nemaldīgi sajust valsts varas uzspiestos, centīgi piejaucētos un tiražētos melus. Šīs iemaņas nav zudušas mūslaikos un, skatoties daudzu 2008. gada varas nesēju un viņu izpalīgu noģīmjos, top skaidrs – viņi, gnīdas, melo, melo par lietu kārtību Latvijas valstī. Šoreiz jau Otrajā republikā. Viņiem sasvīdušas roķeles un drebelīgs pulss, Tik vien iespēj, kā uzdāvināt nācijai viltus optimisma fūzeli, kazi, jubilejas gaisotnē perina nacionālās valūtas devalvācijas projektu pēc kursa 1 LVL līdzinās 1 EUR. Ja tevi neapmuļķoja «ļaunuma impērija», neapmuļķos arī «atjaunotā brīvvalsts» – šis pasaules ievērības kārais punduris uz māla kājām.

Viņi, biedri un kungi, nav Latvijas valsti vienkārši materiāli nozaguši, privatizējuši tās vēsturi un atribūtus, vēl ļaunāk - viņi nokāvuši to cilvēku sapni, kuri reiz «Svecīšu vakarā gāja pie Čakstes», paaudzēm slēpa valsts karogu istabaugšā... Kamēr melnajā tumsā dega sveces, Latvijas valsts pastāvēja. Tagad mums «gaismas tilti», šī brīnišķā un vilinošā svētku fatamorgāna virs bezcerības tuksneša. Atgūto Latvijas valsti esam noplanckājuši kā žūpas notrallina loterijas laimestu, laiduši alkatīgā sīku bodnieku biznesā un bankrotējuši, mēģinājuši kristīgi dalīt uz galviņām un samainījuši Jūdasa grašos.

Emocionāli komfortablas šīs publiski sludinātās morālās konstrukcijas – valsts, tie esam mēs, sirdsšķīstie Latvijas cilvēki, bet valsts vara – tā jau sveša kā komunisti... Vēl labāk - svētki pilsoņiem, ne varas elitei utt. Mīlīši, tie ir individuāli alibi meklējumi Latvijas Republikas posta lietā, remdējoša pašapmāna komprese grēkos sūrstošajai dvēselei un pieteikums kolektīvai indulgencei! Brīvības un taisnības badu neremdina ar svētku cepeša taukumu. Krātiņā ēdināts vilks, vienalga, alkst meža, kamēr pārbarots suns laiza saimniekam rokas.    

Ja pastāv augstāka taisnība un Dievs patiesi reiz svētījis Latviju, mums, dzīvajiem, jādreb, šausmās un kaunā apzinoties, ka mūsos raugās priekšteči, kuru mūža «labie gadi» ietilpa traģiski īsajā svītrā starp gadskaitļiem 18 un 40. Jā gan, deviņdesmitgadīgā valsts savu miroņu un varoņu, upuru un mocekļu acīm skatās no brīvības cīnītāju kapiem dzimtenes smiltājā, skatās no tālām līķu bedrēm mūžīgajā sasalumā, tā modri vēro no attēliem ģimenes albumos un arhīvu fondos, pārrauga mūs no mākoņu maliņas un elles kambariem Skatās un mēmi vaicā – kur Latvija? Mūsu atbilde - jūs Latviju jau bez cīņas reiz paspēlējāt, ar ko mēs, īstie letiņu puikas, blondās zeltenes, vīri kā ozoli, meitas kā liepas, esam sliktāki?

Dzejnieks savulaik patriotiski vārsmoja «Tev mūžam dzīvot, Latvija!». Bet liriķis jau nav Dievs, viņš mēdz kļūdīties savos pantos...

Priecīgus valsts svētkus!

 

Viedoklis: Valsts svētki

Viktors Avotiņš,  NRA  11/17/08    Rīt katrs, kurš piemin Latviju, uzvilks to labāko. Ja ne citādi, tad savās domās viņi ģērbsies tā, lai piestāvētu valstij tās svētkos. Prezidents uzvilks savu izejamo žaketi. Premjerministrs. Dāmas centīsies, kungi iztīrīs zobus un varbūt izgludinās bikses.

Plīvos karogi, skanēs atbilstošas dziesmas, un viss labi izskatīsies. Kopā ar uguņošanu – brīnišķīgi.

Bet mans sapnis kopš deviņdesmito gadu vidus ir skatīt kādu vai kādus, kam der valsts svārki. Lai nav diendienā vai svētkos jāstaigā garām formāliem vadoņiem, kam valsts daudz par lielu un kas paši valstij daudz par mazu. Ja jau mēs valsti tiktāl vienādojam ar varu, ka dažs varas nelabuma dēļ gatavs savu valsti noliegt, tad negribas vis, lai vadoņi valsts svārkos izskatās pēc putnubiedēkļiem, kuri tik vien kā biedē vai smīdina sabiedrību.

Naivi gan tas laikam šodien ir – gribēt lielumu. Gribēt, lai tiem, kas dabū varu, domāšanas mērogs būtu vismaz valsts, apjēgas tālums – gadsimts. Taču žēl paliek noskatoties, ka cilvēki gan tiek pie valsts, bet valsts tā arī paliek ārpus viņu aptveres robežām. Žēl, ja valsts ļaudis netiek vai nevēlas tikt cauri sev ideālās – skolotāja, zinātnieka, puķu audzētāja vai nažu trinēja – kompetences griestiem. Turklāt viņi rāda lielisku paraugu, piemēru sīkumainai valsts uztverei sabiedrībā. Valsts – sile u. tml. Nav pat svarīgi, vai tie labi vai slikti, gļēvi vai drosmīgi ļaudis. Ik cilvēks rīkojas savas saprašanas ietvaros. Viņa mērogs un viņa centieni nosaka, vai viņš spēj valkāt valsts svārkus. Domāju, Kārlis Ulmanis tautas atmiņā tiek respektēts pamatā ne vadonības, ne trekno gadu, bet tieši šīs atbilstības dēļ. Vienu laika sprīdi viņš valkāja valsts svārkus daudzmaz piedienīgi.

Šodien viegli iedomāties, ka cilvēks, ticis pie tādas interesantas, grūtas spēles kā valsts, turpina par galvenām turēt un kopt savas iepriekšējās mantiņas – mājiņas, jahtiņas, bodītes... Un turklāt vēl uztiepj šo savu krāmu tirgus filozofiju valstij. Viņam iedota jūra, bet šis to pārvērš par savu peļķi. Vai Gandijs, Tečere vai Havels taisīja vēsturi, turēdami par valsts jēgu savu plītspriekšu? Tam, kam jūra un kas jūrnieks, plastmasas pīlīte, ko vannā laist, nulles vērtībā. Ja tam valsts, tas neizmanto ļaužu neziņu, lai tos aptīrītu un sapirktos sev vēl vairāk plastmasas pīlīšu.

Bet, kad tu šodien lepni saki – mana valsts; pat ja tu šodien lepni saki – mana ģimene, tu vari tikt nesaprasts un pat izsmiets. Lielums nav modē. Pat tad, ja kāds Saeimā varbūt ne gludi, varbūt satraucies, taču īstajā brīdī ierunājas, ka diezgan krāpt valsti, viņš top vai nu izstumts, vai nedzirdēts, vai sasmērēts. Jo ir tikai cilvēks. Kā, piemēram... nesauksim dzīvos... Kā, piemēram, naivais Valdmanis. Ne acumirkļa, ne pastāvīgs cilvēka lielums Saeimai nav vajadzīgs. Ja tāds tur ir, tad ļoti vientuļš. Taču, ja nebūs tādu, kas lepni teiks – mana valsts – un zinās, ko teikuši, tad Latvijai nav izejas ne no vienas krīzes.

Tāpat Latvijai nav izejas no krīzes, ja tā nezinās, ko darīt ar sociālo enerģiju. Tie, kas tika pie varas tūlīt pēc trešās atmodas, bija par sīku, lai valstiski operētu ar cilvēku nesavtīgo patriotismu. Tie bija tik sīki, ka pat necentās to padarīt par atgūto valsti atjaunojošu spēku. Gluži otrādi – laika gaitā tie iztaisīja šo patriotismu par idiotismu. Par tādu lietu, kas piedien ļaudīm, kuri nemāk dzīvot. Šie kungi sacīja tāpat kā Berks: "Mēs vispirms esam džentlmeņi un tikai tad – patrioti." Katra politiska, pat katra nacionāla sekta tiecās uzlikt patriotismam savus iemauktus. Tāpēc oficiālais patriotisma uztveres koptēls vairs nav pārāk tāls no Bernarda Šova raksturojuma – "graujoša, psihopātiska idiotisma forma". Tiesa, politiķi palaikam var aizgūtnēm runāt par patriotismu. Lai arī neatklāj, kurā žaketes kabatā tas šiem nolikts (V. Brjusovs). Tāpēc tagad mums ir 60% mutes bajāru un nēzdodziņa patriotu. Jo es kaut kā neredzu reālu sešdesmitprocentīgu sabiedrības likšanos uz tēvijas altāra. Nav skaidrs, ko patrioti te dara starp hokeja mačiem un valsts svētkiem. Bet deviņdesmito gadu sākumā patriotisms bija reāls, pozitīvai rīcībai mobilizējams un iedvesmots. Kā valsts prakses daļa tas tika iztaisīts lieks.

Tāpat nevienam pēc būtības nav vajadzīga pērn un šogad atklājusies, parādījusies sociālā enerģija. Partijām no cilvēka vajag tikai balsi. Ne domas, ne jūtas, ne patriotismu... Patriotismu, kas gan nebūtu, kā bijušos laikos skolās, rezerves virsnieku producēts. Jo tāds padara nāciju sekundāru. Bet, no otras puses – ko gan partijas vai vēl kāds var cilvēkiem šobrīd piedāvāt? Ja to programmām lielās līnijās nav cita satura kā vien skaista dzīve pēc glancēto žurnālu šnites. Būs skaista dzīve, būs valsts. Būs maize, būs dziesma. Varbūt tāpēc Latvijas tēla galvenais objekts politikas ikdienā šodien nav vis kāda ideja, bet kaut kas līdzīgs kūtij. Tur kustas visādi lopi, dod pienu, mauj, prasa ēst... Tas, kas ir dzīves nodrošinātājs, tiek taisīts par dzīves mērķi. Ekonomika. Ļoti svarīgi. Bet – kāds ir mērķis? Prātīgi ļaudis teic – ja de Golls būtu glābis Franciju ar ekonomikas atjaunošanu, tad fīrers būtu iedevis viņam Dzelzs krustu. Bet – ļoti labi – viens uztur ekonomiku, cits gādā par tīriem ezeriem, trešs cīnās pret bandītiem vai tikumības pagrimšanu... Un katrs redz savā darbā izeju visiem. Lieliski. Ja valstij jau ir skaista dzīve. Ja valsts jau atrodas savā galapunktā un ir tik vien kā tirgus piedēklis. Ja tomēr vēl ne, tad jābūt, kas šos atsevišķos centienus savāc kopā. Bet, ja nav, kas savāc, ja nav virziena, tad, kā sacījis Seneka – tādam kuģim neviens vējš nav ceļavējš. Man šķiet, ka šai valstī vēl par agru spraust karotes aiz zemiem mākoņiem. Vēl vajag kādus, kam der valsts svārki.

 

Viedoklis: Sīkstais brīnums

Pauls Raudseps, Diena  11/17/08    Ikdienas dzīvē var rasties sajūta, ka vienmēr ir bijis tā, kā ir patlaban. Gandrīz divdesmit gados kopš 18.novembra Latvijas atjaunošanas mēs ar neatkarību atkal esam apraduši. Dažiem varbūt ir nedaudz grūti atminēties, kādas bija sajūtas, kad Latvijas okupācija bija ikdienas realitāte, un aug paaudze, kas to laiku vispār nav piedzīvojusi.

Tomēr, domājot par 90 gadiem kopš 1918.gada 18.novembra un varbūt pat paskatoties vēl tālāk pagātnē uz tautas atmodu, kad latvieši pirmo reizi sāka apzināties sevi kā politisku kopienu ar politiskām prasībām, ir jāatzīst, ka neatkarīga Latvijas valsts daudz biežāk ir bijusi sapnis nekā īstenība. Atkal un atkal bija jānotiek politiskajiem brīnumiem, lai mēs šajās dienās varētu svinēt 18.novembri ar sajūtu, ka Latvijas neatkarība ir kaut kas normāls un ierasts.

Pirmais brīnums ir tas, ka latvieši vispār nonāca līdz apziņai, ka viņi grib savu neatkarīgu valsti. Ja pirms 150 gadiem, tautas atmodas sākumā, kāds ārzemju vērotājs būtu vērtējis latviešu izredzes izveidot savu valsti, diezin vai viņš uzskatītu, ka tas vispār ir iespējams. Tajā laikā latviešiem Latvijas teritorijā nepiederēja tikpat kā nekas — ne zemes, ne mājas, ne uzņēmumi. Labi ja simt latviešu bija jebkad apmeklējuši augstskolu, un tie, kuri beidza universitāti, gandrīz visi pārtautojās un aizmirsa par savu latvisko pagātni. Grāmatu skaits, kas katru gadu iznāca latviešu valodā, bija ap trim desmitiem, un Rīgā vēl nekad nebija uzvesta luga latviešu valodā.

Pagāja tikai sešdesmit gadu, un latviešiem jau bija sava vidusšķira gan pilsētās, gan laukos; pietiekami daudz augsta līmeņa zinātnieku, lai 1919.gadā dibinātu savu universitāti; un kultūras dzīve, kas aptvēra visas tās jomas un žanrus, kurus piekopa daudz vecākas Eiropas kultūras. Sešdesmit gadu laikā praktiski no nekā, cīnoties ar vietējās vācu aristokrātijas un Krievijas cara birokrātijas pretestību, bija radīti priekšnoteikumi, lai latvieši izveidotu savu valsti.

Starptautiskos apstākļus, kas ļāva Latvijai panākt neatkarību, radīja Pirmais pasaules karš. Tomēr vēl 1918.gada pavasarī, pusgadu pirms kara beigām un neatkarības pasludināšanas varēja likties, ka patiesi neatkarīgas Latvijas pasludināšana būtu neiespējama. Vācijas izredzes uzvarēt karā šķita ļoti labas. Tā kontrolēja visu Latvijas teritoriju un plānoja pasludināt Latvijā un Igaunijā vācu aristokrātijas pārvaldītu hercogisti, uz kuru pārceltos tūkstošiem vācu kolonistu, lai ieņemtu bēgļu gaitās devušos latviešu vietas.

Tomēr pēc ASV iesaistīšanās karā 1918.gada 11.novembrī Vācija bija spiesta padoties. Nedēļu vēlāk, 18.novembrī, Nacionālajā teātrī pulcējās gandrīz visi svarīgākie demokrātiju aizstāvošie Latvijas politiķi, lai pasludinātu neatkarīgu, demokrātisku Latvijas Republiku.

Bet cik bija tādu, kuri tiešām ticēja, ka viņiem ir nopietnas izredzes panākt šīs valsts nostiprināšanu? Valsts veidotājiem nebija ne naudas, ne ieroču, ne karavīru. Jau dažas nedēļas pēc Vācijas sagrāves Latvijā no austrumiem sāka ienākt komunistiskās Krievijas karaspēks, kurš ātri vien okupēja gandrīz visu Latvijas teritoriju, izņemot pašu tālāko dienvidrietumu stūrīti ap Liepāju. Tur viņiem pretim stājās tobrīd nelielie latviešu spēki un raiba vāciešu karavīru kompānija, kura cīnījās ne jau par 18.novembra Latviju, bet vēl aizvien cerēja uz zemi un varu sev. 1919.gada aprīlī šie vācieši padzina Latvijas Pagaidu valdības ministrus no Liepājas. Viņi meklēja patvērumu uz kuģa Saratov Liepājas ostā. Šķita, ka no 18.novembra ideāliem palicis pāri tikai viens viļņu mētāts tvaikonis.

Taču atkal notika brīnums. Padomju spēku izvērstais terors un centieni ieviest komunismu lika pat daudziem no tiem, kuri sākumā bija ticējuši viņu solījumiem par gaišāku dzīvi, no šis valdības novērsties. Aizvien vairāk latviešu iesaistījās nacionālajos bruņotajos spēkos, kas jaunās valsts vārdā guva uzvaras gan Jāņos pie Cēsīm, gan novembrī pie Daugavas. Divpadsmit mēnešos pretspēki vairākkārt bija iecerēto Latvijas valsti gandrīz iznīcinājuši, tomēr katru reizi tā spēja atgūties un pieņemties spēkā.

Nākamie divdesmit gadi pagāja, šo valsti stiprinot un attīstot. Tas ir darbs, kurā reti notiek brīnumi, bet kurā daudz kas ir atkarīgs no atbildīgiem ikdienas pūliņiem. Bija sasniegumi, bija kļūdas, tomēr neatkarīgas Latvijas ideja nostiprinājās. Tad nāca 1940.gads. Sagatavotība bija pārak maza, pārspēks pārāk liels, un sākās piecdesmit gadu garais okupācijas murgs.

Tomēr neatkarīgās Latvijas ideja palika, lai gan atkal varēja šķist, ka stāvoklis ir bezcerīgs. Vēl tieši pēc Otrā pasaules kara daudzi cerēja, ka tuvākajā nākotnē izcelsies karš starp ASV un PSRS, kura rezultātā tiks atbrīvota Latvija. Taču pēc tam, kad Padomju Savienība uzbūvēja atombumbu, bija skaidrs, ka ar ieročiem Latviju atbrīvot nevarēs. Tieši otrādi — bruņots konflikts mūsu zemi iznīcinātu.

Bet tad notika trešais brīnums — PSRS relatīvi mierīgais sabrukums. Valsts, kura gadu desmitus bija biedējusi brīvo pasauli, izrādījās iekšēji tik sapuvusi, ka nespēja izturēt pat tās ierobežotās reformas, kuras astoņdesmito gadu otrajā pusē sāka Mihails Gorbačovs.

Un atkal, sajutuši iespēju, latvieši kopā ar saviem likteņa brāļiem igauņiem un lietuviešiem sniedzās pēc brīvības. 1989.gada 23.augustā Latvijas, Igaunijas un Lietuvas Tautas frontes noorganizēja, iespējams, lielāko un iespaidīgāko nevardarbīgās pretošanās akciju pasaules vēsturē, kad simtiem tūkstoši sadevās rokās no Tallinas cauri Rīgai līdz Viļņai, lai apliecinātu savu gribu atjaunot neatkarību. 1990.gada 4.maijā jaunievēlētā Latvijas Augstākā padome ietērpa šo apņēmību valststiesiskā deklarācijā, bet 1991.gada janvārī Latvijas iedzīvotāji barikāžu dienās atkal pierādīja, ka ir gatavi aizstāvēt Rīgu. Un trimdas ilgi sargātā okupācijas neatzīšanas politika neļāva rietumu valstīm mūsu prasības vienkārši ignorēt.

Tomēr Padomju Savienības reakcionārie spēki nebija padevušies, un 1991.gada 19.augustā tie sarīkoja apvērsumu — puču —, cerot apspiest Latvijas un citu Padomju Savienībā iekļauto republiku neatkarības centienus. Viņu pusē bija gan bruņotie spēki, gan VDK, un likās, ka nekas viņiem nespēs stāties pretim. Omonieši jau trenca aizstāvju saujiņu prom no parlamentu sargājošā mūra, kad Augstākā Padome nobalsoja, ka tiek pārtraukts 4.maijā pasludinātais pārejas periods un "Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Tas bija domāts kā pēdējais simboliskais pretošanās žests, bet, kā par brīnumu, omonieši nevis ieņēma Augstāko padomi, bet gan pēkšņi atkāpās. Nedaudz vēlāk Rīgā kļuva zināms, ka pučs bija izgāzies. Latvijas deputātu "skaistā aiziešana" — pilnīgas neatkarības deklarēšana — kā pasakā vai Holivudas filmā bija pārvērtusies par jaunu sākumu.

Arī pēc 21.augusta veiksmes stāsts turpinājās. Krievijas armija atstāja Latviju. Nenotika ārvalstu vērotāju pareģotie asiņainie etniskie konflikti, un daudzi padomju laiku iebraucēji iemācījās latviešu valodu. Un, kas no 1991.gada skatoties varbūt liktos pats pārsteidzošākais, — Latvija 2004.gadā iestājās Eiropas Savienībā un NATO, kas ir ne tikai divi ekskluzīvākie valstu klubi pasaulē, bet kuri dod Latvijai tādas drošības garantijas un attīstības iespējas, par kurām daudzas citas pasaules valstis var tikai sapņot, un kādas Latvijai līdz tam laikam nebija pieejamas.

Apaļas jubilejas ir iespēja pacelties pāri ikdienai, paraudzīties uz kopainu un izjust pateicību par visu to labo, kas mums ir dots. Neviena valsts nekad nav pati pilnība. Vienmēr ir jāstrādā, lai mazinātu no pagātnes mantotās netaisnības un trūkumus, vienmēr radīsies jauni izaicinājumi un krīzes. Tomēr mūsu vēstures līdzšinējās veiksmes rada pārliecību, ka arī nākotnē Latvijas spēs pārvarēt grūtības un turpināt savu attīstību.

Kā tā? Vai tad šie likteņa pavērsieni neliecina par to, ka Latvijai vairākkārt ir vienkārši palaimējies?

Nē. Veiksme nāk tiem, kuri ir sagatavoti to pieņemt. Ir cilvēki un tautas, kuras nespēj savas izdevības izmantot, pat ja tās iekrīt klēpī. Latvieši atkal un atkal ir sniegušies pēc iespējām, kuras no malas vispār nebija pamanāmas. Veiksme pie mums nav atnākusi nejauši. Mēs to esam spējuši īstajā brīdī notvert un pat pēc zaudējumiem un nelaimēm atkal sagaidīt to brīdi, kad paveras iespēja virzīties uz priekšu. Šis sīkstums un katrā paaudzē atdzimstošā pārliecība, ka mums tomēr ir nepieciešama sava neatkarīga valsts, liek ar cerībām gaidīt ne tikai Latvijas simto, bet arī visas sekojošās apaļās jubilejas.

 

Viņi dibināja Latvijas valsti

Viesturs Sprūde,  Latvijas Avīze    11/17/08    Absolūtais vairākums uz teātra skatuves 1918. gada 18. novembrī sanākušo bija gados jauni cilvēki

Katrs zina Viļa Rīdzenieka uzņemto vienīgo 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas brīža fotogrāfiju. Uz Rīgas pilsētas Otrā teātra (tagadējā Nacionālā teātra) skatuves sastājušies 38 Tautas padomes locekļi, astoņu latviešu partiju biedri. Tomēr kas ir kas šajā foto?

Var šķist pārsteidzoši, taču pirmskara Latvijā neviens ar fotogrāfijā redzamo personu identificēšanu neaizrāvās. To 60. gados trimdā iesāka vēsturnieks Ādolfs Šilde. Tā kā daļa ļaužu bija nostājušies, aizsedzot viens otru, atšifrēšana nebija viegls uzdevums. Lielu devumu šajā darbā, īpaši mazāk pazīstamo noskaidrošanā, jau pēc neatkarības atgūšanas ielicis arhivārs un vēsturnieks Gunārs Rauzāns (1932 – 1999). Acīmredzot talkā nāca arī vienkārša loģika, jo Latvijas pasludinātāji vilšus vai nevilšus nostājušies tā, ka foto kreisajā pusē redzam labējos ''zemsaviešus'', pa vidu ir centrisko partiju pārstāvji, bet labajā pusē sociāldemokrāti un citi kreisie.

Ne visi klātesošie vēlāk kļuva par valstī pazīstamiem politiķiem. Par dažu no šiem cilvēkiem būtu sakāms ļoti daudz, par citu, atskaitot viņa partijas piederību, informācijas trūkst.

Absolūtais vairākums uz teātra skatuves sanākušo bija gados jauni. Ja neskaita vienīgo piecdesmitgadnieku, ķīmiķi Miķeli Bruži, pārsvarā tie bija vīri spēka gados – 20 – 40 gadu veci. Sociāldemokrāts Bruno Kalniņš ar savām 19 vasarām bija jaunākais. Valstiskuma pasludinātāju vidū ir tikai viena sieviete – sociāldemokrāta, vairākkārtējā Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa kundze Klāra. Sanākušo pulkā neredz tādus nākotnē ievērojamus politiķus kā Jānis Čakste un Zigfrīds Anna Meierovics. Nākamais Latvijas prezidents atradās Jelgavā un nevarēja ierasties Rīgā transporta problēmu dēļ, savukārt topošais Latvijas ārpolitikas veidotājs bija aizņemts ar jaunās valsts starptautiskās atzīšanas lietu zondēšanu Londonā.

No kārtu pārstāvniecības viedokļa raugoties, svinīgajā aktā nepiedalījās neviens garīdznieks, jo baznīca par to interesi neizrādīja, un arī neviens virsnieks, jo armijnieki neuzskatīja, ka tiem jājaucas politikā. Tāpat maz no strādniecības aprindām nākušo. Dominēja inteliģence.

Dažiem no šiem ļaudīm bija lemts iet bojā padomju un vācu okupācijas varas represijās. Sociāldemokrāts Kārlis Kurševics nonāca PSRS un tika iznīcināts jau 1938. gadā lielā terora laikā. Bijušo iekšlietu ministru Vili Gulbi apcietināja 1940. gada oktobrī, bet 1942. gada 19. janvārī nošāva Astrahaņas cietumā. 10 Latvijas pasludinātājus 1940./1941. gadā deportēja, bet Latvijā atgriezās tikai viens – Atis Ķeniņš. Latviešu Zemnieku savienības (LZS) biedrs Nikolajs Svemps zaudēja dzīvību vācu okupācijas laikā. 1949. gada 25. martā izvesto rindās atrodam agrāko Latvijas Revolucionāro sociālistu partijas biedru Eduardu Traubergu, tomēr 1956. gadā viņam laimējās atgriezties.

***

Laikraksts "Jaunākās Ziņas" gandrīz pusi no astoņu lappušu biezā 1918. gada 19. novembra numura veltīja latviešu tautas neatkarīgas valsts pasludināšanai. Redakcijas ievadā "Esi sveicināta, jaunā Latvija!" vārdā nenosaukts apskatnieks rakstīja: "Latvijas zemes Vidzeme, Kurzeme, Latgale ir tagad vienota Latvijas teritorija, uz kuras dzīvojošā nācija ir izveidojusi augstāko sabiedriskās kopdzīves organizāciju, kādu līdz šim pazīst cilvēces radošais ģēnijs [..]. Latvijas valsts ir dzimusi! Latvijas nacionālais karogs ir pacelts visas civilizētās pasaules priekšā. Pēc neizmērojamu ciešanu nakts latviešu tautai aust jauns rīts. Vivat res publica! Lai dzīvo republika!"

 

Saruna ar Ingrīdu Meierovicu: Kā astotais pasaules brīnums

Egils Līcītis,  Latvijas Avīze   11/17/08    "Latvijas Avīzē" pirms lielajiem valsts svētkiem viesojās INGRĪDA MEIEROVICA. Ar viņu sarunājās "LA" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Lielo notikumu priekšā vērts atminēties Meierovicu dzimtu. Vispirms vienu no valsts dibinātājiem ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu un arī jūsu vīru, ilggadējo PBLA vadītāju Gunāru Meierovicu, kurš daudz paguva izdarīt atjaunotās neatkarības gados.

I. Meierovica: – Trimdas aktivitāšu pamatlicēji piederēja emigrantu vecākajai paaudzei. Tur rosījās, piemēram, vēstnieks profesors Spekke, bet mans vīrs Gunārs kā cilvēks ar pozitīvu un enerģisku domāšanu diezgan daudz klauvēja pie ASV varas iestāžu durvīm, cilādams latviešu un baltiešu lietu. Tur, man šķiet, bija kļuvis par rituālu teikt – bet mēs taču neatzīstam Baltijas valstu okupāciju. Amerikāņi taisīja savu politiku. Aukstais karš reizēm kļuva saltāks, reizēm mazāk auksts, latvieši neko daudz tur nespēja mainīt. Atceros, reiz zvanīju uz Latvijas vēstniecību Vašingtonā, jautājot – kur būs 18. novembra svinības? Man ļoti piesardzīgi atbildēja – kas jūs tāda esat? Kāpēc jūs tas interesē? Kas es esmu? Latviete, gribu tikties ar tautiešiem – valsts svētkos! Nu tad lai zvanot uz Amerikas latviešu apvienību, tur pateikšot. Oficiālā pārstāvniecība bija ļoti distancēta no trimdiniekiem, vairoties, lai tik visu padarīšanu neaizslēdz ciet. Viņi negribēja iesaistīties akcijās un demonstrācijās, būdami diplomāti.

– Kā klājās latviešiem, iebraucot viņu jaunajās mītnes zemēs?

– Latvieši ir ļoti centīgi, un trimdā, es nezinu, kas kuram bija motivācija, bet daudziem laimējās izsisties uz augšu. Pelnoties melnajos darbos, nācās visu sākt no gala un pārstudēt. Lielākā daļa izglītotu cilvēku nepalika nogrimuši masā, bet izrāvās ar apņēmību un mērķtiecību, lai gan tas nepavisam nebija viegli. Cik nu bija mantas čemodānos, bet tā lielākā bagātība, kas visiem bija līdzi no Latvijas, izrādījās tur iegūtā izglītība. Politiski mūsu prestižs cēlās, kad latvieši apvienojās, un tur Gunārs Meierovics spēlēja lielu lomu. Viņš saprata sava tēva nostāju, cik svarīgi ir būt vienotiem. Manuprāt, tas ir spēkā vēl šobaltdien, bet trimdā to bija viegli saskatīt.

Latviešu Amerikā bija simts tūkstoši, bet kopā ar igauņiem un jo sevišķi lietuviešiem – miljoni baltiešu. Tas uzreiz ir kaut kas! Senators vai kongresmenis tūlīt klausās tajos cilvēkos, kuri runā tik daudzi vēlētāju vārdā.

– Meierovica kungs jau agrāk, rīkodams "Latvijas ceļa" partiju, atgriezās tēvijā uz palikšanu, un jūs, Ingrīda, šeit dzīvojat trīspadsmit gadus. Kā jūs apmierina atjaunotā Latvija?

– Tā Latvija, no kuras aizbraucām, vairs neeksistē un saglabājusies tikai skaistās bērnības atmiņās. Šī zeme būtu stipri izmainījusies arī tad, ja nevaldītu komunistu režīms, jo pagājuši gari gadi. Kolīdz atgriezāmies, man gribas to tēlaini raksturot kā melnbaltu un krāsu fotogrāfiju. Tas bija 1991. gads, vasara. Toreiz izbraukājām visu Latviju, un viens no galvenajiem brauciena organizatoriem bija nelaiķis Andrejs Krastiņš. Bijām malu malās, tikāmies ar lauku cilvēkiem – un tas mani ārkārtīgi aizkustināja. Mēs sapņos nevarējām iedomāties šādu sagaidīšanu. It kā mēs būtu ieradušies nevis no Amerikas, bet no tālas planētas un esam pirmie sūtņi no tiem, kas atvedīs atpakaļ ulmaņlaiku Latviju. Cilvēkiem bija asaras acīs. Ne mākslotas, bet patiesas. Izturēšanās – sirsnība un dvēseles siltums.

Taču melnbaltā bilde manās acīs 1991. gadā bija Rīga. Ļoti nospiedoša, pelēcīga, tukšiem veikaliem, nelaipnu apkalpošanu.

E. Līcītis: – Vai pēc trimdā pavadītiem gadiem daudzos latviešos gailēja ticība, ka būs jābrauc atpakaļ, ka PSRS sagrūs un Latvija taps atkal brīva?

– Trimdai ieilgstot, ticība uz atgriešanos Latvijā dzisa. Trimdinieka dzīve ir tāda, ka kopā sanākšana, savas vides veidošana ir absolūti nepieciešama, lai – justos kā mājās. Tas, kas notika ar PSRS, nāca kā ļoti liels pārsteigums.

– Bet viss, ko darīja Gunārs Meierovics, taču bija vērsts uz Latvijas neatkarības atjaunošanu.

– Tā ir lieta, kas cilvēkam vienkārši jādara. Viņš to uzskata par savu sūtību, pat ja mērķis liekas gandrīz nesasniedzams. Jā, varbūt pārliecība bija, bet mēs tiklab ejam baznīcā, nezinot, kā tas viss īsti ir un būs. Cilvēki daudz ko dara tādēļ, ka citādi nevar. Mūsu gadījumā taču neatkarība ir tikpat kā astotais pasaules brīnums, jo tik pēkšņi izrāvāmies no lāča ķetnām, burtiski pa spraugu, kas pavērās, izsprukām laukā. Jūs redzat, kā viss ir mainījies tagad. Mēs 2008. gadā taču neizkļūtu ārā no tās impērijas. Trimdā ticība uz atgriešanos tika ritualizēta. Svinējām valsts gadadienu, bērnus audzinājām latviskā garā, tas arī bija gandrīz brīnums, ka trešajā paaudzē tomēr varēja iemācīt latviešu valodu. Bet tā nenotika, ka, piepeši uznākot neatkarībai, visi kārtojās mājupbraukšanai. To braucēju jau nebija, tā kā to varēja iedomāties. Ja Latvija būtu kļuvusi brīva piecdesmitajos vai vēl sešdesmitajos gados, daudzi pārrastos mājās, bet laiks bija pagājis par daudz ilgs. Tas nozīmēja mainīt pilnīgi visu.

Taču daudzi latviskā garā audzināti jauni cilvēki – un tāds kodols bija – tomēr ir atpakaļ. Viņi ir atkal iesakņojušies šeit ar ģimenēm un dzīvo ļoti labi. Taču tādu un arī veco ļaužu būtu bijis vairāk, ja no Latvijas puses manītu mazliet lielāku mēģinājumu viņus tomēr pārliecināt spert šo soli. Oficiāli nekad neviens nav aicinājis trimdiniekus atgriezties mājās. Nekad! Es pazīstu vecos latviešus, no kuriem viena daļa noteikti vēlētos vecumdienas aizvadīt dzimtenē. Svešumā viņi patiesībā jūtas diezgan vientuļi. Ja būtu mazākais pasākums izveidot veco ļaužu mītni ar attiecīgu kopšanu un medicīnisko aprūpi, viņi atgrieztos. Ķemeru viesnīcu, piemēram, atdeva, un tā stāv tukša. Nav gribas gādāt, lai latvieši sabrauktu atpakaļ tēvijā.

V. Krustiņš: – Jā, te neviens neko nedos, neko nemaksās.

– Mani apbēdina un uztrauc viena lieta. Sarunājos ar "taksīša" šoferi, jaunu latviešu puisi. Kārtējo reizi pieminējām politiku, ka visi vēži tai pašā kulītē vien ir. Jautāju viņam – ko varētu laist pie valdīšanas? Viņš saka: kāpēc gan tam Lembergam nedodot iespēju! Brīnījos – vai gribat par premjeru cilvēku, kurš, manuprāt, blēdījies un pašlaik ir apsūdzēts? Ak, tas taču neesot nekas. Un noklausījos, cik sakārtota pilsēta Ventspils, līdz ar to viss pārējais arī kārtībā. Lai Lembergam ir miljoni, bet viņš dodot arī citiem. Es tomēr esmu ticīgs cilvēks, un man atmiņā, ka viens no baušļiem ir – tev nebūs zagt. Tā šķiet, ka arī sabiedrībā uzskats par "došanu – ņemšanu" ir visai neskaidrs. Ja es nedošu kukuli, ja es darbošos legāli, tad nevarēšu konkurēt ar citiem, kas nodokļus nemaksā. Doma ir – visi tā dara. Augšā zina un atbalsta, ka tā notiek. Un kas tā nedara, tiek pagrūsts uz sliedēm. Tas taču nav attaisnojums, ka "visi tā dara". Šai domāšanai jāmainās!

E. Līcītis: – Tā jāmaina no augšas – ar savu piemēru un paraugu.

– Jā, bet tieši tā nav! Es nevaru ieskatīties nevienam kabatā, galvā vai biroja papīros, bet valstī jūtams, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Kaut kur noplūst lielas summas. Tagad, kad attapušies, ka valsts aparāts ir pārbarots un nodokļu maksātājiem nepanesams, ar izbrīnu klausos, ka atlaidīs policistus, ugunsdzēsējus un robežsargus. Neko nedzird par kantora sēdētāju atlaišanu, kuriem maksāja prēmiju lauvas tiesu. Paturiet taču darbā cilvēkus sabiedrībai vajadzīgos posteņos, nevis mākslīgi radītu biroju ļaudis – nezinu, integrācijas vai dezintegrācijas dienestos. Man viena radiniece, kam Līgatnē pieder veikals, sūdzējās, ka tas divreiz aplaupīts. Viņa aizejot uz policiju, bet tur uz iecirkņa durvīm rakstīts – "kā maksā, tā strādā". Nu, ko lai te saka? Tas ir tas, par ko man jābrīnās, un man ir žēl, ka tā notiek Latvijā.

Tomēr nevar teikt, ka šais gados viss stāvējis uz vietas. Nezinu, varbūt visi dzīvo uz parāda, tomēr, tikko atgriežoties no Vašingtonas, pamanīju – lidmašīnas ir pilnas ar latviešiem, visi kaut kur lido un atgriežas. No Frankfurtes uz Rīgu brīvu vietu nav. Daudzi pasažieri skaisti iedeguši, acīmredzot atpūtušies tropu zemēs. Uz ielām galvaspilsētā arī redzami pārsvarā saposušies jauni cilvēki. Vai gan uz katra stūra pamanāmi galīgi noplukuši, kaut kādās humpalās ģērbti ļautiņi? Nē! Arī laukus redz apartus un apsaimniekotus. Vietām slej jaunbūves un arī mazpilsētas top sakoptākas. Lēnām, bet tomēr. Amerikā, piemēram, būvniecība ir pilnīgi apstājusies. Būvuzņēmējiem nav darba. Krīzē to ierauga pirmo, ka nekur neko neceļ.

V. Krustiņš: – Protams, nav taisnība, ka viss mums ietu zudībā un nebūtībā. Droši vien taisnība arī tiem zinātājiem, kuri tagad teic, ka bankas gan viena otra bija iekritušas alkatībā un iepinušās tobrīd it kā daudzsološos darījumus, kuri nu vairs tādi neliekas. Taču kopumā latvieša daba laikam ir virspusē visu zīmēt pārmēru melnā krāsā, kaut gan tik slikti nemaz nav.

– O, jā. Tā latvieši saka, izlikdamies par trūcīgiem – lai skauģi nenoskauž. Tomēr ir viena daļa cilvēku, kuri izkrīt cauri veiksmes sietam un kuriem klājas ļoti grūti. Bet nabadzība un trūcība pie mums varbūt vēl nav tik smaga kā citviet. Šeit vēl tiek glabātas ģimenes saites un saikne ar zemi un laukiem. Sekojot senai tradīcijai, tie, kas var un spēj, vēl cenšas gādāt par gados vecākiem radiniekiem. Toties uz postu iet degradējošās ģimenes, kur alkohols ir katru dienu galdā un kur no tā visvairāk cieš bērni. Tas ir drausmīgi. Nav skaidrojuma, kur tas radies, jo es nedomāju, ka jebkad agrāk kas tāds Latvijā piedzīvots. Tie balsti, kas bija mūsu dzīves pamatā, – sabiedrība, valsts, skola, baznīca – gadu desmitiem tika varmācīgi izmainīti. Baznīcu nozākāja, morālos un ētiskos pamatus apgrieza ar kājām gaisā.

Tagad vienīgais noteicošais faktors, manuprāt, kļuvusi nauda un vara. Citu vadlīniju tikpat kā nav. Tas cilvēks, kurš ir pie varas un kam ir nauda, ir kaut kas, bet pārējie nav nekas. Uz kādu priekšzīmi jaunie cilvēki var skatīties? Mierinājumam teikšu, ka tā ir arī citur pasaulē, mēs ar šo "kārtību" neesam vieni. Lai gan Latvijā tas ieviešas ļoti klaji, citur tomēr vairāk cenšas slēpt naudas varu.

E. Līcītis: – Vai kopš atgriešanās esat saskatījusi Latvijas atjaunotnē kādus veiksmīgākus periodus? Un kādi tad ir ieguvumi no lielajām pārmaiņām?

– Galvenais ieguvums ir brīvība mums pašiem izšķirties, kuru ceļu iet. Tā nav tā vieglākā lieta, īpaši, ja cilvēks nav pieradis to darīt. Pamazām tomēr rodas atbildības sajūta. Indivīdi kļūst pašapzinīgāki un negaida, ka katru reizi kaut ko dos no augšas. Mazliet aktivizējusies arī sabiedrība kopumā. Jaunieši labprāt izmanto iespējas ārzemēs mācīties un ceļot. Tamdēļ viņi ir atvērtāki, skaidrāk saredz, kas notiek pasaulē. Es gaidu, ka jaunā paaudze, kura nav piedzīvojusi "vecos laikus", pārņems vadību šai zemē. Tam tā jānotiek.

V. Krustiņš: – Bet kādas īsti ir tās pārmaiņas, kuras gaidām? Kā tās sauc vārdā?

– Tas viss ir rakstīts zvaigznēs, kas notiks, kad aizvadīsim šo 18. novembri. Pārmaiņas visvairāk nepieciešamas cilvēku pašu domāšanā un lietu uztverē. Vienmēr var nogrimt žēlabās par briesmīgo, bēdīgo likteni, kura varai esam pakļauti un kurā neko nevaram mainīt. Es cenšos arvien domāt pozitīvi. Mēs, latvieši, esam viena ārkārtīgi sīksta un izturīga tauta, kas pārdzīvojusi to, kā priekšā citas tautas varbūt pat būtu iznīkušas. Bet mēs te vēl esam. Runājam savā valodā. Neatkarību izcīnīja cilvēki, kuri tai stipri ticēja un izmantoja, ka – atkal brīnums – zvaigznes bija laimīgi sakritušas. 1990. gadā piedzīvojām to visu vēlreiz, pierādot, ka cilvēks var daudz ko vairāk, ja viņš tic mērķim un darbojas, lai šo mērķi sasniegtu.

 

Svētku priekšvakarā bērni un jaunieši simboliski no jauna proklamē Latvijas Republiku

LETA  11/17/08    Pirmdien, 17. novembrī 90 bērni un jaunieši uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves jeb vietā, kur pirms 90 gadiem tika proklamēta Latvijas Republika, simboliski no jauna proklamēja Latviju.

Ikviens no 90 bērniem un jauniešiem atklāja savus sapņus un paziņoja savu apņēmību, lai padarītu Latviju tādu, kādu viņi to vēlas redzēt. Bērnu un jauniešu izteiktā vīzija kļuva par sava veida veltījumu un vēlējumu nākotnei - valsts neatkarības 100 gadu jubilejai.

Kad bērni un jaunieši bija paziņojuši savus sapņus un atklājuši savu vīziju, visu 90 bērnu un jauniešu uz papīra uzrakstītie sapņi tika nodoti Valsts prezidentam Valdim Zatleram.

Zatlers sacīja, ka Latvijas Nacionālā teātra skatuve ir vieta, kur pirms 90 gadiem piedzima Latvijas valsts, taču pirms tam tā piedzima drosmīgu latviešu sievu un vīru sirdīs. "1940.gadā sarkanbaltsarkanie karogi nozuda no Latvijas pilsētām un lauku sētām, bet Latvijas valsts palika cilvēku sirdīs un to sajūtu nodeva no sirds uz sirdi," uzsvēra Valsts prezidents.

Viņš arī norādīja, ka Latvijai ceļš uz 90.dzimšanas dienu ir bijis ērkšķiem klāts, bet kādi būs nākamie gadi, ir atkarīgs no jauniešiem. "Dievs svētī Latviju un Dievs svētī Latvijas nākotni," sacīja Zatlers.

Svinīgajā ceremonijā kopā ar 90 bērniem un jauniešiem piedalījās arī jauniešu kopkoris, kurš pārstāv visu Latviju. Tika izpildīta Latvijas valsts himna "Dievs, svētī Latviju", kā arī dziesma "Saule, Pērkons, Daugava".

Pēc pasākuma Nacionālajā teātrī "Nākamie 90" kopīgi devās pie Brīvības pieminekļa, kur nolika ne tikai aizdegtas svecītes, bet arī ziedus.

Pēc tam visu 90 bērnu un jauniešu godināšana un sveikšana, klātesot Latvijas Institūta direktoram Ojāram Kalniņam un citiem, notika grāmatu namā "Valters un Rapa".

Jau ziņots, ka Latvijas Institūts īstenoja projektu "Latvija. Nākamie 90", kurā pieteicās 515 bērni un jaunieši no visas Latvijas, iesūtot savu vīziju par Latviju pēc desmit gadiem. Pieteikumus pirmajā kārtā izskatīja Latvijas Institūts, piedaloties Valsts jaunatnes iniciatīvu centra, Valsts prezidenta kancelejas pārstāvjiem un Latvijas 90.gadadienas svētku koordinatoriem.

Savukārt otrajā kārtā žūrijas sastāvā bija sabiedrībā pazīstami cilvēki Aisha, Jānis Jubalts, Raimonds Bergmanis un Katrīna Pasternaka.

Pasākuma ieraksts tiks translēts 18.novembrī, Latvijas Televīzijas 1.kanāla ēterā plkst.15.30.

 

 

 

Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

 

Viedoklis: Padošanās diplomātija

Aivars Ozoliņš,  Diena  11/05/08    Eiropas Savienībai pat pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā neiznāk runāt ar Maskavu pastāvīgi vēlējuma izteiksmē piesauktajā "vienā balsī". Nupat ES prezidējošā valsts Francija jau būtu gatava atsākt drīz pēc agresijas apturētās sarunas par jauno ES un Krievijas partnerības un sadarbības līgumu, bet piektdien britu presē parādījās ziņas, ka arī Lielbritānija, kas līdz šim visasāk no Eiropas "vecajām" valstīm bija nosodījusi Krievijas rīcību, esot piekritusi atbalstīt sarunu atsākšanu.

Francijas ārlietu ministrs Bernārs Kušnērs piektdien pēc tikšanās Sanktpēterburgā ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu paziņoja, ka sarunas par līgumu varēšot turpināties jau 13.novembrī paredzētajā ES un Krievijas galotņu sanāksmē Nicā.

ES valstis 1.septembrī nolēma atlikt sarunas par sadarbības līgumu ar Krieviju, reaģējot uz tās iebrukumu Gruzijā un daļas valsts teritorijas okupēšanu, līdz kamēr netiks izpildīta Sarkozī 12.augustā Maskavā panāktā vienošanās par karadarbības pārtraukšanu un karaspēka izvešanu. Par sarunu atsākšanu ES lemtu pēc izvērtēšanas, vai Krievija ir šo vienošanos nosacījumus izpildījusi. Sarkozī tās parakstīja ES valstu vārdā, izvērtējuma par to pildīšanu ES līmenī nav bijis, tāpēc Francijas gatavībai atsākt sarunas par partnerības līgumu nav visu savienības dalībvalstu pilnvarojuma.

Krievija nav pildījusi vienošanās, kas paredzēja atjaunot stāvokli, kāds bija pirms 7.augusta. Tās karaspēks nav izvests līdz līnijām, aiz kurām tas atradās pirms iebrukuma sākuma. Tieši otrādi — tā ir ievedusi Dienvidosetijā un Abhāzijā ievērojamus papildspēkus un ir paziņojusi par nodomu saglabāt un paplašināt militārās bāzes abās provincēs, kurās ir sagrābusi arī teritorijas, kuras pirms kara kontrolēja Gruzijas valdība. Vēl vairāk — no tām ir padzinusi gruzīnus, ko bez pārspīlējuma var uzskatīt par etnisko tīrīšanu.

Krievija ir atzinusi abu provinču "neatkarību", kas, protams, nebija ar ES panākto vienošanos jautājums, un to izmanto kā aizbildināšanos, lai atteiktos ielaist okupētajās teritorijās ES novērotājus, kas gan bija daļa no vienošanās. Līdzīgi Maskava rīkojas attiecībā pret ANO un EDSO novērotāju misijām, kurām arī esot jārunā ar Abhāzijas un Dienvidosetijas "valdībām" — tas nozīmētu šo "valdību" netiešu atzīšanu. Mēģinādama to panākt, Maskava bloķēja Sarkozī—Medvedeva vienošanās paredzēto starptautisko sarunu par Abhāziju un Dienvidosetiju sākšanos Ženēvā 15.oktobrī, pieprasīdama, lai tajās kā pilntiesīgas dalībnieces piedalās arī anektēto teritoriju "pārstāvju" delegācijas. Sarunu dalībnieces ASV un Gruzija tam, protams, nepiekrita.

Neraugoties uz Krievijas pastāvīgo izvairīšanos izpildīt pašas parakstītās vienošanās, Francijas prezidents pastāvīgi vēsta par lielām diplomātiskām uzvarām — gan pēc pirmās vienošanās augustā, ko Krievija vienkārši nepildīja tajā paredzētajos termiņos, gan pēc otrās septembrī. Un pat Kremļa piekrišana ES novērotāju nosūtīšanai uz Gruziju ārpus okupētajām teritorijām Sarkozī vērtējumā esot Eiropas diplomātijas uzvara. Acīmredzot arī vēlmi atsākt sarunas par partnerības līgumu vada vēlme noziņot pasaulei par Francijas diplomātisko "uzvaru" ES labā, kas būtu panākta, patiecoties minētajām iepriekšējām diplomātiskajām "uzvarām".

Francijas prezidents, nolikdams malā pamiera līguma nosacījumu pildīšanu kā priekšnoteikumu sarunu atsākšanai par partnerības līgumu, nerīkojas gluži vienpersoniski visas Eiropas vārdā. Vācija, Itālija un vēl dažas valstis arī labprāt redzētu Gruzijas jautājumu "atrisinātu" un neuzstāj uz karadarbības pārtraukšanas nosacījumu pildīšanas saistību ar sarunu atsākšanu. To joprojām prasa Zviedrija, Polija, Čehija, Baltijas valstis, un šīs grupas smagsvara lomu līdz šim bija uzņēmusies Lielbritānija. Taču britu valdība acīmredzot gatava Eiropas "vienotības" labad palīdzēt Sarkozī panākt kārtējo šķietamo uzvaru.

Kā pagājušās nedēļas nogalē notikušajā Rīgas konferencē šādu vienotības izpratni formulēja kāds tās dalībnieks — ja kāda valsts vēlas sankcijas Krievijai, lai dara to vispirms vienpusēji, varbūt ar laiku tā kļūs arī par visas ES kopējo politiku, taču tā dēļ bloķēt uzreiz ES nebūtu pareizi. Šāds ieteikums paradoksālā veidā sasaucas ar konferencē izvirzīto citādi patiešām pragmatisko atziņu, ka jāatsakās no ilūzijām par iespējām atrisināt domstarpības ar Krieviju un vienkārši jāmēģina ar to sadzīvot. Atteikšanos no ilūzijām daži Eiropā laikam gribētu saprast kā atteikšanos no principiem, bet sadzīvošanu ar Krieviju — kā tās diktēto noteikumu pieņemšanu, konkrēti — daļas Gruzijas teritorijas okupāciju un aneksiju kā īstenību, ko Sarkozī vieglās kavalērijas diplomātija nevar tūlīt mainīt, tāpēc tā ir jāpieņem, it kā nebūtu notikusi.

ES un Krievijas partnerības līgums patiesībā Krievijai nav būtiski svarīgs, un arī Eiropa bez tā var mierīgi iztikt. Taču lēmums pārtraukt par to sarunas bija viens no nedaudzajiem, ja arī lielākoties tikai simboliskajiem līdzekļiem, kā uzsvērt noraidījumu Krievijas rīcībai pret suverēnu valsti. Klusa atteikšanās no šā lēmuma un prasībām Krievijai ievērot vismaz to, ko tā pati ir apsolījusi, būtu signāls Kremlim, ka "Eiropa" vismaz dažu tās valstu personā gatava tam piedot gandrīz jebko.

 

Ārlietu eksperti atzīst, ka Obamas ievēlēšana ir stratēģiski nozīmīga Latvijai

TVNET  / LETA    11/05/08    Demokrātu kandidāta Baraka Obamas ievēlēšana ASV prezidenta amatā ir nozīmīga Latvijai kā ASV stratēģiskajam partnerim, uzskata Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš un Saeimas deputāts, bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks. Savukārt Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, starptautisko attiecību eksperts Atis Lejiņš uzskata, ka Obamas prezidentūras laikā gaidāmas būtiskas izmaiņas ASV attiecībās gan ar Irāku un Afganistānu, gan Eiropas Savienību.

Kā norādīja Pabriks, pēdējā laikā ASV prestižs ir būtiski krities un tas atsaucas arī uz Latviju kā ASV partneri. Obama ir tas prezidents, kurš spējīgs pēc iespējas veiksmīgāk panākt tādas Amerikas atgriešanos, kurai uzticas, uzskata Pabriks.

Vienlaikus viņš norādīja, ka nevajag pārvērtēt viena cilvēka iespējas kaut ko būtiski mainīt.

Komentējot Obamas uzvaru vēlēšanās, bijušais ārlietu ministrs norādīja, ka šinī gadījumā izšķirīgas bija nevis zināšanas militārajā vai ekonomikas jomā, bet gan sabiedrības uzticība, kuru Obamam izdevās iemantot. "Domāju, ka mūsu politiķiem šeit ir no kā mācīties, jo tas, kā pietrūkst Latvijas politikā, ir cilvēcīga attieksme un kopā būšana ar vēlētājiem," uzsvēra Pabriks, vienlaikus norādot, ka par spīti lielajai kritikai amerikāņu sabiedrība spēj arī pati izvērtēt savas kļūdas un kritiski uz sevi paskatīties.

Savukārt Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, starptautisko attiecību eksperts Atis Lejiņš uzskata, ka ASV prezidenta vēlēšanās uzvarējušā demokrāta Baraka Obamas prezidentūras laikā gaidāmas būtiskas izmaiņas ASV attiecībās gan ar Irāku un Afganistānu, gan Eiropas Savienību.

Kā norādīja Lejiņš, nākamā ASV prezidenta laikā ātrāk tiks pabeigts karš Irākā un, neraugoties uz to, ka Obama plānojis atbildīgu ASV armijas atkāpšanos, šī atkāpšanās tomēr notiks.

Tāpat eksperts prognozē jaunus pavērsienus Afganistānas jautājumā, kura risināšanai Obama būtu gatavs sarunās iesaistīt arī daļu talibu, jo, kā uzsvēra Lejiņš, ir acīmredzams, ka militārā ceļā situāciju Afganistānā atrisināt nevar.

Lejiņš prognozē arī būtiskus uzlabojumus ASV un Eiropas Savienības attiecībās, kā arī to, ka ASV ieņems izteiktāku pozīciju Baltijas valstu drošības jautājumos, uzsverot, ka "Obama vienmēr pirmais iestājies par Baltijas valstu drošību."

Eksperts gan norāda, ka, visticamāk, būtiski nemainīsies ASV attiecības ar Ķīnu, savukārt ASV attiecības ar Krieviju būs lielā mērā atkarīgas no tā, vai Krievija turpinās konfliktēt ar Gruziju.

Arī Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) paredz Latvijas un ASV sadarbības stiprināšanos jaunievēlētā ASV prezidenta Baraka Obamas prezidentūras laikā.

Kā norādīja Riekstiņš, Obama savas priekšvēlēšanu kampaņas laikā vairākas reizes pieminējis Baltijas valstis, kā arī Poliju un Čehiju kā valstis, kurām būtu nepieciešams konsekvents ASV atbalsts, kas no nacionālo interešu viedokļa liecina par jaunievēlētā prezidenta gatavību sadarboties.

Vienlaikus Riekstiņš uzsvēra, ka līdz šim Latvija saņēmusi atbalstu gan no republikāņu, gan demokrātu puses, tādēļ nav pamata uzskatīt, ka ASV attieksme līdz ar Obamas stāšanos prezidenta amatā varētu būtiski mainīties.

Ārlietu ministrs gan nenoliedza, ka Obamas administrācija varētu ienest izmaiņas ASV ārpolitikā - gan tās, ko paredz priekšvēlēšanu kampaņa, gan citas. Tomēr Riekstiņš uzskata, ka pirmajos Obamas prezidentūras mēnešos jaunais prezidents vairāk pievērsīsies jaunās komandas veidošanai, bet ārpolitika paliks otrajā plānā.

Komentējot ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu, Riekstiņš arī norādīja, ka vēlēšanu rezultāti iezīmē, ka ASV tikušas pāri tiem iekšpolitiskajiem vēstures mantojumiem, kas paredzēja cilvēku diferenciāciju atkarībā no ādas krāsas vai dzimuma, pierādot, ka "ASV ir vieta, kurā uz panākumiem var cerēt ikviens, kurš ir pietiekami apņēmīgs, talantīgs un enerģisks".

Bet kādreizējais ārlietu ministrs un premjerministrs Valdis Birkavs šodien Latvijas Televīzijā, komentējot demokrātu kandidāta Baraka Obamas uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās un iespējamās izmaiņas Latvijas un ASV attiecībās teica: "Aizmirsīsim par Ameriku un risināsim savas problēmas."

Viņš uzsvēra, ka Obamas darba kārtībā nav Austrumeiropas un Latvijas. Divi iepriekšējie ASV prezidenti ir viesojušies Latvijā, taču tagad ASV ārpolitikā Latvijas nebūs. Taču ASV un Latvijas attiecības sliktākas nekļūšot, piebilda Birkavs.

Viņš uzskata, ka Obamas uzvara vēlēšanās ir negaidīti pārliecinoša. Viņaprāt cilvēki intervijās atbalstīja republikāņu kandidātu, bet nobalsoja par Obamu, jo viņiem ir "līdz kaklam" pašreizējā ASV prezidenta Džordža Buša politika.

Birkavs ir pārliecināts, ka nav iespējams "lielo ASV kuģi" pagriezt pretējā virzienā, līdz ar to krasas izmaiņas ASV ārpolitikā nav iespējamas. Tomēr, viņaprāt, mainīsies ASV agresīvā militārā politika uz politisku konfliktu risināšanas politiku.

Bijušais Latvijas ārlietu ministrs uzskata, ka Obama spēs mobilizēt amerikāņus, lai pārvarētu ekonomisko krīzi.

 

Latvija oficiāli pabeidz misiju Irākā

LETA  11/07/08    Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandiera vietnieks, brigādes ģenerālis Juris Kiukucāns ir devies uz Bagdādi, kur piedalīsies oficiālajā ceremonijā, ar kuru tiks noslēgta Latvijas karavīru dalība operācijā «Operation Iraqi Freedom» (OIF) Irākā.

Irākā patlaban uzturas trīs NBS karavīri, kuri Latvijā atgriezīsies novembra beigās, aģentūru LETA informēja NBS komandiera personīgā štāba Preses un informācijas daļas priekšnieks Uldis Davidovs.

Latvijas karavīri Irākā pildīja pienākumus kopš 2003.gada. Pirmie 36 Latvijas karavīri, starp kuriem bija apgādes un nodrošinājuma, kā arī seši nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālisti, uz Kuveitu devās 2003.gada 18.maijā. Savukārt izlūkgrupa, kuras uzdevums bija sagatavot Latvijas kontingenta karavīru uzņemšanu, uz Kuveitu devās jau 2003.gada 30.aprīlī. Dienesta pienākumus Irākā, Kirkūkā, šie karavīri sāka pildīt 2003.gada 16.jūnijā.

Pirmā kājnieku rota 98 karavīru sastāvā uz Irāku devās 2003.gada 5.augustā otrā Latvijas kontingenta sastāvā, kurā bija iekļauti jau 105 Bruņoto spēku karavīri. Tā galvenokārt dienesta pienākumus pildīja Polijas vadītajā daudznacionālajā Centrālajā un Dienvidu divīzijā.

121 Latvijas kontingenta karavīrs Latvijā atgriezās pērnā gada jūnijā. Jūnija beigās uz Irāku devās trīs karavīri, kuri nomainīja štāba virsniekus Bagdādē un Divānijā.

Kopš 2003.gada maija koalīcijas spēku vadītajā starptautiskajā operācijā Irākā OIF ir piedalījušies vairāk nekā 1150 karavīru: 2003.gadā - 153, 2004.gadā - 373, 2005.gadā - 278, 2006.gadā - 224, 2007.gadā - 125, 2008.gadā - seši.

NBS Irākā ir zaudējusi trīs karavīrus. 2004.gada 8.jūnijā sprādzienā Vāsitas provincē netālu no Suvārijas tika nogalināti seši koalīcijas spēku karavīri, starp kuriem bija arī Latvijas nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālists virsleitnants Olafs Baumanis, bet 2006.gada 27.decembrī nemiernieku uzstādīta spridzekļa eksplozijā netālu no Divānijas bojā gāja divi karavīri - dižkareivji Gints Bleija un Vitālijs Vasiļjevs.

Dažāda smaguma ievainojumus un traumas Irākā guvuši vēl vairāki Latvijas karavīri.

Šajos gados uz Irāku tika nosūtīti štāba virsnieki, Nacionālā atbalsta vienības, Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vienības un Kājnieku rotas.

NBS izmaksas dalībai šajā operācijā 2003.gadā bija 1,83 miljoni latu, 2004.gadā - 5,33 miljoni latu, 2005.gadā - 4,98 miljoni latu, 2006.gadā - 4,60 miljoni latu, bet 2007.gadā - 4,26 miljoni latu.

 

Komentārs: Debašu robežas ir atvērtas

Juris Paiders,  NRA  11/12/08    Pasaules ekonomikas forumā šonedēļ dalībnieki nonāca pie skaudras apziņas, ka globālās ekonomikas krīzes dēļ pasaules valstu valdības ir kļuvušas par nozīmīgākajām spēlētājām finanšu sistēmā un valdības darbojoties gan kā īpašnieces, gan kā ar varu apveltītas regulējošas institūcijas.

Šonedēļ pasaules divdesmit lielākās valstis sāks apspriest, kā reformēt pasaules finanšu sistēmu. Viens no reformas rosinātājiem Brazīlijas prezidents Lula da Silva pauda nostāju, ka sistēma, kurā valstis, kas veidoja sabalansētu ekonomisko politiku, ir spiestas maksāt rēķinus par amerikāņu kazino tipa ekonomisko politiku, ir netaisnīga un pasaulei ir jāatsakās no šādas sistēmas. Eiropas Savienībā pārmaiņu iniciators ir Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, kas 15. novembrī ASV paredzētajā

G-20 valstu samitā ieplānojis paust savu nostāju: pasaules finanšu krīze liecina, ka brīvā tirgus ideoloģija ir diskreditēta un valstu ekonomikām panākumu gūšanai ir nepieciešama dramatiski liela valdību iejaukšanās. "Tirgus diktatūras ideoloģija .. ir mirusi .. šī krīze iezīmē īsto 21. gadsimta sākumu, un krīzes rezultātā radīsies labāka pasaule nekā tā, kas pastāvēja līdz šim," tiekoties ar Francijas biznesa līderiem, teica Francijas prezidents.

Līdz šim Latvijas politiskā elite izlikās, ka globālās finanšu sistēmas uzticības krīze uz mums neattiecas. Problēmas un katastrofas ir kaut kur Ņujorkā, Īslandē vai Japānā. Ka banku nacionalizācija, kas pirms mēneša kļuva par ES lielo valstu ikdienas nodarbi, nav pat Latvijas iekšpolitisko debašu vērta. Ka ikviens, kurš uzdod nepatīkamus jautājumu, ir jānozākā par sociālistu, un tad debates jāslēdz. Likteņa ironija! Lēmums par Parex bankas nacionalizāciju tika pieņemts PSRS Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienas otrajā svētku dienā 8. novembrī.

Turklāt nacionalizācijas finanšu mērogi – 200 miljoni latu, kas pēc nacionalizācijas tiks ieplūdināti bankā – pārsniedz teju vai visus naudas ieguvumus no agrīnās privatizācijas.

Daudzu finanšu sektora amatpersonu izteikumi ir apbrīnojami. Ar Parex nacionalizāciju krīze beigusies. Nevienam citam vairs nekas nedraud un nav vairs par ko debatēt. Ja viss ir tik vienkārši un ar vienu nacionalizāciju krīzi var izbeigt uz visiem laikiem, tad par ko taisās runāt pasaules valstu līderi 15. novembrī? Vai viņiem nav ko darīt? Aizsūtīsim uz ASV, uz G-20 samitu, Godmani ar Slakteri, lai tie dalās pieredzē un izbeidz debates!! Diemžēl ir pamats domāt, ka viss tikai sākas. Ir noslēdzies laikmets, ko var dēvēt par tirgus ekonomikas visspēcības laikmetu, kad ticību Dievam kristiešu civilizācija aizstāja ar ticību peļņas un tirgus ekonomikas visspēcībai, kad kā vienīgais svētums tika pasludināts privātīpašums. Šis laikmets ir noslēdzies ar Parex nacionalizāciju. Parex Latvijā bija ne tikai slavenākais un vēsturiski visilgāk lietotais nacionālais brends. Parex simbolizēja arī amerikāņu sapņa latvisko variantu, kā uzņēmīgi ļaudis no viena valūtas kioska ar savu darbu izveido lielāko Latvijas nacionālā kapitāla banku. Parex simbolizēja arī privātīpašuma triumfu. Parex simbolizēja privātīpašuma pārākumu un lielāku efektivitāti par klamzīgo valsts varu un korumpēto politisko eliti. Svētums, izrādās, ir divu latu vērts. Tas ir nacionalizējams vienā naktī, ja sabiedrības intereses to prasa. Ja varenā Parex privātīpašums ir nacionalizējams vienā mirklī par diviem latiem, tad par cik santīmiem ir jānacionalizē tie Rīgas grausti, kas ik dienas apdraud ikviena rīdzinieka un Rīgas viesa drošību un dzīvību? Kāpēc kā pret svētumu jāizturas pret ciniskiem prihvatizatoriem, kas laikus sagrāba īpašumus zem sen ieplānotiem tiltiem, krātuvēm un citām visai sabiedrībai vajadzīgām (sistēmiskām) būvēm? Ja sabiedriskās intereses to prasa, tad lietojam to pašu metodi. Divi lati katram, un nacionalizējam! Ja visvarenā Parex īpašnieki paliek ar diviem latiem, kādas ceremonijas vajadzīgas tiem īpašniekiem, kuru vara nekad nav bijusi Parex dibinātāju augstumos? Kur valsts vara tagad vilks robežu starp sabiedrības interesēm vai sistēmiskām vajadzībām un privātīpašuma tiesībām? Lai ko teiktu optimisma sludinātāji, Latvija ir atvērusi to pašu Pandoras lādi, kuru šogad pavēra Lielbritānija, Francija un citas valstis.

Tirgus ekonomikas visspēcības laikmets ir noslēdzies. Tagad Latvijai ir vai nu jāpiedalās jaunās globālās finanšu sistēmas arhitektūras izstrādāšanā, vai mums kā parasti būs bez debatēm un ierunām jāpieņem tas regulējums, kuru noteiks ES varenie.

 

Uz Afganistānu dodas trešais padomnieks no Latvijas

DELFI   11/14/08    Otrdien uz Afganistānu dodas Latvijas politiskais un attīstības palīdzības padomnieks Afganistānā Valts Vītums, kurš kopā ar Latvijas Nacionālo bruņoto spēku kontingenta pamatsastāvu uzturēsies NATO Starptautisko drošības atbalsta Provinču atjaunošanas vienībā Farjabas provinces Meimanas pilsētā. Latvijas politiskā un attīstības palīdzības padomnieka uzdevums ir turpināt darbu, īstenojot Latvijas un Afganistānas attīstības sadarbības projektus.

NATO Provinču atjaunošanas vienības Afganistānā darbojas drošības, pārvaldes un attīstības jomā. Latvija ir definējusi šādas prioritārās jomas attīstības sadarbībai Afganistānā - likuma varas un pārvaldes stiprināšana, ūdensapgāde un ar to saistītie sanitārie uzlabojumi, kā arī izglītība un profesionālā apmācība, kas ietver dzimumu līdztiesību un uzņēmējdarbības veicināšanu. Šīs prioritātes ir noteiktas, ņemot vērā Afganistānas vajadzības.

Veiksmīgi ir ticis realizēts Latvijas finansētais dzeramā ūdens apgādes projekts Afganistānā, kam no Ārlietu ministrijas attīstības sadarbības budžeta tika piešķirti 50 000 ASV dolāri. Projekta rezultātā izveidota avota ūdens uzkrāšanas un piegādes sistēma trijos Almaras apgabala ciematos Farjabas provincē, ar dzeramo ūdeni apgādājot aptuveni 4800 iedzīvotājus.

Likuma varas un pārvaldes stiprināšanas jomā Latvija šobrīd realizē trīs tiesu namu būvniecības projektu Farjabas provincē, kuru finansē Latvijas Republika un Eiropas Kopiena. Latvijas finansējums šī projekta ietvarā ir 100 000 eiro, bet 400 000 eiro ir Eiropas Kopienas finansējums. Būvniecību ir plānots pabeigt 2009. gada pirmajā ceturksnī.

Šobrīd tiek realizēts policijas stacijas būves projekts Farjabas provinces Keisaras pilsētā, kurš pilnībā tiek finansēts no Latvijas līdzekļiem attīstības sadarbībai. Šī projekta izmaksas ir 52 700 ASV dolāri.

Papildus iepriekš minētajiem, Latvija bez citu pušu līdzfinansējuma ir realizējusi arī vairākus nelielus humānās palīdzības un attīstības sadarbības projektus Farjabas provincē.

 

Komentārs: Minskas signāls

Askolds Rodins,  Diena  11/14/08     Tika gaidīts. Trešdien vienas dienas darba vizītē Rīgā ieradās Baltkrievijas valdības vadītājs Sergejs Sidorskis. Sidorskis kopā ar Latvijas premjeru Ivaru Godmani (LPP/LC) piedalījās Baltkrievijas preču izstādes Belarus Expo — 2008 atklāšanā. Parakstītas trīs vienošanās: par sadarbību statistikas jomā, veselības aizsardzībā un medicīnas zinātnē, kā arī jautājumos, kas saistīti ar ēku energoefektivitāti.

Jāpiebilst, ka preču izstādi atklāj ik pārgadu, taču Baltkrievijas premjerministri Rīgā nav manīti jau labu laiku. Tomēr kungus iepazīstināt nebija vajadzības. Jūlija vidū, kad vēl bija spēkā Eiropas Savienības (ES) sankcijas pret Baltkrieviju, Godmanis pierobežā visai konspiratīvi tikās ar Sidorski, tā uz pāris dienām padarot slavenu Krāslavas rajona Silenes pagastu. No Ministru kabineta Komunikācijas departamenta preses relīzes varējām uzzināt, ka "tikšanās laikā amatpersonas pārrunāja enerģētikas jautājumus un iespējas attīstīt ekonomisko sadarbību starp Latviju un Baltkrieviju". Ja toreiz lauku klusumā sēkla tikusi sēta, tagad tā nesusi kādus nebūt augļus. Turklāt laiki mazliet pamainījušies.

Vairāk nekā divus gadus Baltkrievija atradās starptautiskā pusizolācijā. Tā bija ES un ASV reakcija uz Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu farsu un cilvēktiesību pārkāpumiem šajā valstī. Vasaras nogalē "batjka" Aleksandrs Lukašenko izlaida no ieslodzījuma politiskos ieslodzītos, arī savu galveno sāncensi 2006.gada prezidenta "vēlēšanās" bijušo Minskas universitātes rektoru Aleksandru Kozuļinu. Oktobra pirmajā dekādē ES uz pusgadu atcēla Baltkrievijai noteiktās sankcijas. Tiek gaidīti Lukašenko atbildes soļi.

Trešdien Godmanis un Sidorskis varēja tikties atbilstoši protokolam. Sidorska ierašanās labi iekļaujas Lukašenko "jaunajā rietumu politikā".

Baltkrievija esot saņēmusi piedāvājumus no vairākiem Ventspils uzņēmumiem kļūt par to akcionāri, pati Baltkrievija vēloties Ventspilī nopirkt kālija sāls pārkraušanas termināli. Jāteic, ka bez visa cita, šiem nolūkiem ceļā var stāties nespecifiski šķēršļi. Kopš sācies Ventspils uzņēmumu "pilsoņu karš", daudzi no tiem ir iesaistīti tiesu darbos, un tāpēc īpašnieku maiņa faktiski nav iespējama. Taču perspektīvas šķiet iespējas padziļinātai sadarbībai pārvadājumu jomā. Baltkrievija ražo minerālmēslus, Latvijai ir attīstīts dzelzceļu tīkls un labas ostas. Ņemot vērā mūsu valsts ekonomisko situāciju, jo vairāk kravu no Baltkrievijas — jo labāk.

Sirsnīgi izskanēja Sidorska priekšlikums Latvijas mēbeļniekiem padomāt par ražotņu pārcelšanu uz Baltkrieviju — sakarā ar pasaules finanšu krīzi. "Mums būtu izdevīga Latvijas ražotne, kas papildinātu Baltkrievijas ekonomiku," tā Baltkrievijas premjers. Jāteic, viņš pārspīlē savas valsts pievilcību uzņēmējdarbības jomā. Nule publicēts pētījums (aptverta 181 valsts) rāda, ka pēc tā, cik lielu piepūli prasa nodokļu nomaksa (to veido vairāki rādītāji), Latvija ir 36.vietā. Nekā spoža, taču Baltkrievijas vieta ir pēdējā trijniekā — kopā ar Ukrainu un Kongo Republiku.

Piedevām saistībā ar jau minēto pasaules finanšu krīzi pati Baltkrievija ir pamatīgās sprukās. Valsts ārējais parāds sasniedzis 14 miljardus dolāru, turpat trīskārt pārsniedzot valūtas un zelta rezervju apjomu. Piedevām nākamgad Krievijas pārdotā dabas gāze maksās nevis tagadējos 130, bet 200 dolārus par tūkstoti kubikmetru, un Baltkrievijas ekonomika ir ļoti energoietilpīga.

Ne aiz labas dzīves Lukašenko meta lepnumu pie malas un spēra pirmo soli ceļā uz izlīgumu ar rietumu pasauli. Viņš patlaban pa īstam ir situācijā, kādu Latvijai pirms desmit gadiem ieteica kāds ne visai tālredzīgs pašmāju politiķis — ar skatu uz austrumiem un seju — uz rietumiem. Aizņemas, kur var.

Krievija apsolījusi kredītu divu miljardu dolāru apmērā. Paralēli ar līdzīgu lūgumu Baltkrievija vērsusies Starptautiskajā valūtas fondā (SVF), ar kuru jebkādi kontakti tika apcirsti pirms vairāk nekā desmit gadiem. Fonda atbilde gaidāma tuvākajā laikā.

Sen nedzirdēta lieta ir Lukašenko "ielaišanās" ar rietumu presi. Otrdien viņa intervija parādījās The Wall Street Journal slejās. Lukašenko skaidri norāda, ka attiecībās ar ASV gribētu atgriezties "līmenī, kas bija pirms krīzes". Turpat gan parādās uzticības apliecinājums otrai "slaucamajai gotiņai". Lukašenko pauž atbalstu Krievijas iecerētajai taktisko raķešu dislocēšanai Kaļiņingradas apgabalā: "Ja krievzemieši to iecerējuši, viņi to izdarīs."

Neizskatās, ka pašlaik Lukašenko būtu gatavs mainīt savu politiku cilvēktiesību, plašsaziņas līdzekļu vai vārda brīvības jomā, revidēt attieksmi pret politisko opozīciju. Kaut kādi priekšnoteikumi tam ir. Lukašenko ir dots laiks kaut vai iezīmēt Baltkrievijas evolūciju demokrātiskas valsts virzienā. Cerēsim, ka tā arī notiks, citādi "medus mēnesis" beigsies.

Abpusēji izdevīga Latvijas un Baltkrievijas ekonomiskā sadarbība ir laba lieta, taču pastāv demokrātijas pamatvērtības, par kurām nedrīkst būt andeles. Cerēsim, jo Baltkrievija ir mūsu kaimiņzeme, kas atšķirībā no kādas citas kaimiņzemes neizrāda agresivitātes pazīmes.

 

No šodienas Latvijas pilsoņi var doties uz ASV bez vīzas

LETA  11/17/08    No šodienas Latvijas pilsoņi var doties uz ASV bez vīzas, aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departamentā.

Bez vīzas uz ASV var doties tūrisma vai biznesa nolūkos Latvijas pilsoņi, kas saņēmuši biometrisko pasi un Elektroniskās ceļošanas atļaujas sistēmas (ESTA) apstiprinājumu.

Lai pieteiktos globālā tīmekļa sistēmas ESTA atļaujai, vietnē "https://esta.MRB.dhs.gov/" jāatbild uz visiem uzdotajiem jautājumiem. Lai dotos uz ASV, ESTA apstiprinājums ir nepieciešams obligāti. Arī bērniem neatkarīgi no vecuma jāsaņem atsevišķs ESTA apstiprinājums.

Lai aizpildītu ESTA iesniegumu, ceļotājam angļu valodā jāsniedz biogrāfijas dati, tostarp vārds, uzvārds, dzimšanas datums un pases dati, kā arī, ja ir zināma, ceļojuma informācija, piemēram, lidojuma reisa numurs un galamērķa adrese ASV.

Jāatbild uz jautājumiem par infekcijas slimībām, arestiem un notiesāšanu par noteiktiem noziegumiem, kā arī iepriekšējo vēsturi saistībā ar ASV vīzas atteikumu vai deportāciju.

Pieteikties ESTA var jebkurā laikā, tomēr, lai atvieglotu ESTA saņemšanas procesu, ieteicams pieteikties ESTA ne vēlāk kā 72 stundas pirms izbraukšanas. Ja pēc ESTA apstiprināšanas mainās iesniedzēja galamērķa adrese vai maršruts, tad šī informācija jāatjauno ESTA sistēmas interneta lapā.

Reģistrēšanās ESTA ir bez maksas, tā tiek pieprasīta un saņemta elektroniski. ESTA nav vīza, un tā neatbilst juridiskajām prasībām, lai būtu izmantojama ASV vīzas vietā gadījumos, kad saskaņā ar ASV tiesību aktiem ir nepieciešama vīza.

Tomēr ESTA apstiprinājuma saņemšana nedod pilnīgu garantiju, ka personai ir atļauta iebraukšana ASV. Visos gadījumos ASV Muitas un robežsardzes biroja darbinieki par ielaišanu lemj ASV robežkontroles punktos.

Ja personas iesniegums ESTA tiek noraidīts, pastāv iespēja vērsties ASV vēstniecībā ar vīzas pieprasījumu. Arī aviokompānijām, kas nodrošina braucienus uz ASV, būs dati par ESTA apstiprinājumu, proti, ja tāda nebūs, persona netiks ielaista lidmašīnā.

Ierodoties lidostā, vēlreiz tiks pārbaudīts elektroniskais apstiprinājums, kā arī noņemti pirkstu nospiedumi. Tad atbildīgās amatpersonas lems, vai persona drīkst iebraukt ASV.

Ceļošanai uz ASV nepieciešama biometriskā pase. Taču ir derīgas arī no 2007.gada 20.novembra līdz 2008.gada 15.septembrim izdotās pases, kurās nav iekļauti pirkstu nospiedumi. Ar vecā parauga Latvijas pilsoņu pasēm, izdotām no 2002.gada 1.jūlija līdz 2007.gada 19.novembrim, var ceļot uz ASV, saņemot vīzu ASV vēstniecībā.

ASV bez vīzas drīkst uzturēties 90 dienas.

 

 

Īrijā...

 

 

Integrācijas sekretariāts: jāveido Latviešu centrs Īrijā

DELFI   11/03/08    Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts piedāvā Īrijā dzīvojošajiem latviešiem veidot Latviešu centru saiknes ar Latviju nostiprināšanai un reemigrācijas pasākumu realizācijai. Šāda centra viens no papildus uzdevumiem būtu vienot Īrijā dzīvojošos latviešus, informēja sekretariāta Sabiedrisko attiecību nodaļā.

Šāda iecere tika apspriesta tikšanās laikā ar vairāku Īrijas latviešu sabiedrisko organizāciju un reliģisko konfesiju pārstāvjiem Īrijā oktobra nogalē.

"Šāda centra nepieciešamība ir acīmredzama, jo pašlaik latviešu kopienai Īrijā ir problēmas ar piemērotu telpu atrašanu dažādiem pasākumiem, t.sk., latviešu organizāciju pasākumiem, sanāksmēm, izglītojošiem pasākumiem, bērnu pasākumiem, latviešu skoliņām, koru un deju kolektīvu mēģinājumiem, kultūras pasākumiem, svētku atzīmēšanai u.tml. Šāds centrs varētu darboties arī kā informatīvs atbalsta centrs konsultatīvajām vajadzībām un Īrijā dzīvojošie latvieši ar tā palīdzību varētu uzzināt sev būtisku informāciju gan par Īriju, gan Latviju," uzskata Sekretariāta vadītājs Juris Asars.

Centrs apvienotu Īrijā dzīvojošos latviešus un sniegtu tiem iespēju biežāk tikties savā starpā, iepazīties, veidot savstarpējos kontaktus, kas ir svarīgi, lai cilvēki spētu uzturēt savu latvietību svešumā un zinātu, kur vērsties grūtā brīdī, norāda sekretariāts.

Šobrīd Īrijā darbojas vairākas latviešu sabiedriskās organizācijas. No Sekretariāta puses kā viena no prasībām šī projekta realizācijai ir izvirzīta nepieciešamība Īrijas latviešu biedrībām savā starpā vienoties par sadarbību šī projekta realizācijā, t.sk., uzdevumiem un mērķiem, rezultātā izveidot vienotu Īrijas latviešu biedrību padomi vai citu struktūru, kas pārstāvētu visas biedrības, un ar ko Sekretariāts varētu parakstīt nodomu protokolu par sadarbību. Nodomu protokolu plānots parakstīt trīspusēji - Sekretariāts, Publiskās un privātās partnerības asociācija un latviešu sabiedriskās organizācijas ārzemēs.

Īrijas latviešu biedrībām sadarbībā ar vietējām reliģiskajām konfesijām ir jāizskata un jāizvērtē Sekretariāta piedāvātais nodomu protokola projekts un, balstoties, uz savā starpā panākto vienošanos par turpmāko sadarbību, tas atbilstoši jāpapildina un gala versija jāiesniedz Sekretariātam līdz 20.novembrim.

 

Zatlers neaicina Īrijas latviešus atgriezties mājās

DELFI   11/03/08    Valsts prezidents Valdis Zatlers ir pirmā augstā valsts amatpersona, kas, apmeklējot Īriju, neaicināja latviešus atgriezties dzimtenē. Zatlers Latvijas Radio skaidroja, ka tā rīkojies, jo izbraukušie ir "ekonomiskie trimdinieki" un "dzīve pati visu noliks savās vietās".

Kā pirmdien ziņo Latvijas Radio, Dublinā uz tikšanos ar Valsts prezidentu bija ieradies liels skaits latviešu. Zatlers vairāk kā stundu runājis ar iedzīvotājiem, nav liedzis personiskas sarunas, kā arī iespēju kopīgi fotografēties, tomēr uzrunā Īijas latviešiem Valsts prezidents neaicināja viņus atgriezties mājās.

Valsts prezidents Latvijas Radio to skaidrojis ar to, ka latviešu izbraukšanai vienmēr bijuši nopietni iemesli. Atgriešanās iespējama tikai pēc tam, kad šie iemesli vairs nepastāv. "Ja mēs skatāmies Īrijas latviešu gadījumā, tad viņi ir ekonomiskie trimdinieki," sacīja Valsts prezidents, norādot - "labprātīga atgriešanās būs daudz lielāks ieguvums nekā vilināšana'.

Jau vēstīts, ka Zatlers devies darba vizītē uz Īriju.

 

Latvieši Īrijā izjūt krīzi, bet neplāno atgriezties

LETA  11/03/08    Īrijā dzīvojošie latvieši izjūt globālo ekonomikas krīzi, bet tomēr Latvijā lielākoties netaisās atgriezties, liecina Īrijā dzīvojošo un strādājošo latviešu teiktais.

Portāla "www.baltic-ireland.eu" direktors Imants Miezis sacīja, ka Īrijā ir krīze, bet tā ir mazāk jūtama nekā Latvijā. Miezis pieļāva, ka uz Latviju varētu braukt tikai tie Īrijā dzīvojošie latvieši, kuri iepriekš pameta dzimteni ar mērķi, piemēram, dzēst Latvijā esošo kredītu.

Savukārt pārējie latvieši, pēc Mieža teiktā, visdrīzāk Latvijā neatgriezīsies, jo Īrijā ir labi attīstīta pabalstu sistēma.

Gan Latviešu biedrības Īrijā vadītājs Jānis Kargins, gan Miezis norādīja, ka krīze Īrijā visvairāk jūtama tieši celtniecība sektorā. Visvieglāk ir tajos celtniecības uzņēmumos strādājošiem, kuros saņemti valsts pasūtījumi.

Miezis sacīja, ka slikti Īrijā varētu būt tikai tad, "ja šeit saņemtu Latvijas algas", kuras Īrijā esot piecas reizes lielākas, bet pārtikas produktu cenas un mājokļa uzturēšanas izdevumi ir tikpat lieli kā dzimtenē.

Pēc "www.baltic:ireland.eu" direktora teiktā, Latvijas iedzīvotāji, tā vietā lai doties atpakaļ uz dzimteni, meklē darba iespējas tādās valstīs kā Austrālija un Kanāda.

Tāpat vēl aizvien Īrijā jūtams, ka iepriekš emigrējušajiem pievienojas arī vēl citi latvieši.

Savukārt Kargins norādīja, ka Īrijā kompānijām samazinās gada apgrozījums un tās ir spiestas samazināt strādājošo skaitu, jo likums neļauj samazināt algas. Lūgumu atstāt darba vietas saņem tieši tie, kuriem ir mazākais darba stāžs. Arī jaunu darbu patlaban atrast neesot viegli.

Arī kāds kuldīdznieks sacīja, ka ekonomiskās krīzes dēļ zaudējis darbu Īrijā un nolēmis atgriezties Latvijā. Konkrēta plāna par darāmo dzimtenē gan viņš neminēja, vien piebilda, ka Īrijā darbu atrast tagad ir grūtāk.

Īrijā saskaņā ar dažādām aplēsēm kopumā varētu būt aptuveni 30 000 līdz 50 000 Latvijas iedzīvotāju. Piemēram, Īrijas sociālo un ģimenes lietu departaments ziņo, ka Īrijā pašlaik uzturas vismaz 37 000 Latvijas iedzīvotāju. Tomēr šis skaitlis nav konstants, jo daudzi Latvijas iedzīvotāji ir devušies strādāt uz Īriju īslaicīgi un ir atgriezušies Latvijā. Savukārt citi Latvijas iedzīvotāji devušies uz Īriju kopā ar citiem ģimenes locekļiem, tāpēc kopējo Īrijā pastāvīgi dzīvojošo latviešu skaitu nav iespējams precīzi noteikt.

Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes apkopoto informāciju šogad vien 1052 Latvijas pilsoņi savu jauno dzīvesvietu ir deklarējuši Īrijā, kas ir rekordliels skaits salīdzinājumā ar 2006. un 2007.gadu, kuru laikā dzīvesvietu Īrijā deklarēja attiecīgi 180 un 181 Latvijas pilsonis.

Laika posmā no 2004.gada līdz 2008.gada sākumam Īrijā 28 073 Latvijas iedzīvotāji ir saņēmuši personisko sabiedrisko pakalpjumu numuru, kas tiem ļauj legāli strādāt Īrijā.

Lielākā daļa Īrijā nodarbināto Latvijas iedzīvotāju strādā apkalpojošā sfērā, tirdzniecības uzņēmumos un būvniecībā.

Kā ziņots, Valsts prezidents Valdis Zatlers devies darba vizītē uz Īriju.

Svētdien Eiropas Komisijas mājā Īrijā, tiekoties ar latviešu kopienas pārstāvjiem Valsts prezidents vēlēja viņiem sajust Latvijas deviņdesmitgades svētku noskaņu. Prezidents Īrijas latviešiem plaši raksturoja gaidāmās valsts 90.gadu svinības un pauda vēlmi, lai arī viņi visi būtu klāt šajos svētkos.

 

Zatlers: būtu jāpalielina Īrijas latviešu kultūras pasākumu finansējums

LETA  11/04/08    Finansējums, kas tiek piešķirts kultūras pasākumiem latviešu kopienai Īrijā, būtu jāpalielina, uzskata Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Zatlers, kurš otrdien Limerikā noslēdz savu darba vizīti Īrijā, uzskata, ka Integrācijas sekretariāta pašlaik sniegtais finansējums aptuveni 9000 latu apjomā ir par mazu kopienai, kurā ir 30 000 līdz 50 000 cilvēku.

"Integrācijas process ir ne tikai Latvijas teritorijā, bet tas ir par integrāciju visā pasaulē," sacīja prezidents.

Zatlers norādīja, ka būtiskākā vizītes sastāvdaļa, protams, bijusi tikšanās ar Īrijas amatpersonām, taču visemocionālākās bijušas tikšanās ar tautiešiem Dublinā un Limerikā, īpaši Limerikas vidusskolā.

Tiekoties ar tautiešiem, prezidents sapratis, ka Latvijai ir jāizdara pagaidām vismaz pāris lietas, lai latvieši Īrijā būtu tuvāki mājām, proti, jāatrisina jautājums par nodokļa starpības atmaksu, jāveicina Latvijas Televīzijas pārraidīšana Īrijā, kā arī jāpadara mazāk birokratizēta bērnu reģistrācijas kārtība.

"Īrijas valdība ir ļoti ieinteresēta, lai latviešiem šeit būtu labi, jo viņi jūt atbildības sajūtu," sacīja prezidents, norādot, ka tādai pašai atbildības sajūtai ir jābūt arī Latvijas valstij.

Tāpat prezidents aicināja Latvijas skolas pieteikties kļūt par Limerikas vidusskolas sadraudzības partnerēm. "Ļoti brīnišķīgi būtu, ja šī sadarbība sāktos un nākošajā vasarā būtu viena īru un latviešu bērnu kopīga nometne Latvijā. Es domāju, tas ir pareizais ceļš, kas ejams, lai padarītu Latviju pievilcīgu."

Kā ziņots, otrdien noslēdzas prezidenta trīs dienu darba vizīte Īrijā. Prezidents nav aicinājis peļņā aizbraukušos latviešus atgriezties mājās, bet gan solījis radīt Latvijā tādus apstākļus, lai iespēja atgriezties būtu reāla.

 

Viedoklis: Ārvalstīs strādājošie strupceļā jeb Par dzimtenes mīlestību jāmaksā

Aigars Krūms,  Apollo  11/05/08    Globālā ekonomiskā krīze skar visu pasauli, arī valstis, uz kurām masveidā darba meklējumos aizbraukuši Latvijas iedzīvotāji. Nesen izskanēja ziņa, ka ekonomiskās krīzes sekas sākuši asi izjust arī viesstrādnieki. Īrijā daudzi Latvijas viesstrādnieki palikuši bez darba. Polijā jau paspējuši atgriezties ap 30 000 viesstrādnieku, un tiek prognozēts, ka tuvākā gada laikā atgriezīsies vēl vairāk.

Varētu gaidīt, ka nu beidzot mūsu darba meklējumos pa pasauli klejojošie Latvijas iedzīvotāji atgriezīsies dzimtenē. Valdība jau labi sen to definējusi kā vienu no savām prioritātēm — atgriezt Latvijas dēlus un meitas dzimtenē. Dzimtenes mīlestība un tieksme atgriezties tur, kur tavas saknes, vienmēr ir bijusi ļoti spēcīga. Taču vai tā šoreiz notiks? Vai ekonomiskā krīze liks Latvijas iedzīvotājiem atgriezties?

Izrādās, ka Latvijā par dzimtenes mīlestību ir jāmaksā. Lai gan Latvijai ir noslēgti līgumi par dubultās nodokļu aplikšanas novēršanu, pie mums paredzēts, ka ikvienam, kas atgriežas Latvijā no legāla darba ārvalstīs, kur viņš ir maksājis visus attiecīgajā ārvalstī noteiktos nodokļus, jāsamaksā Latvijas valsts budžetā starpība starp Latvijā noteikto 25% iedzīvotāju ienākuma nodokli un attiecīgajā ārvalstī jau samaksāto nodokli.

Tikai šā gada rudenī Latvijas valdība attapās, ka nepietiek tikai deklaratīvi stāstīt par vēlmi atgriezt Latvijas iedzīvotājus darbam Latvijā, bet kaut kas arī būtu jādara un... Latvijas valdība dāsni ierosināja, ka varētu iedzīvotāju ienākuma nodokļa starpību no Latvijas viesstrādniekiem neiekasēt... sākot ar 2008. gadu. Taču Latvijas viesstrādnieki masveidā ārvalstīs sāka strādā nevis 2008. gadā, bet gan vairākus gadus iepriekš.

Īrijā, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir 20%, kas nozīmē, ka Īrijā strādājošie Latvijas viesstrādnieki, atgriežoties Latvijā, būs spiesti samaksāt valsts budžetā 5% no saviem vairāku gadu garumā gūtajiem ienākumiem, turklāt nevis «uz rokas» saņemtajiem, bet gan pirms iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas gūtajiem. Domājams, ne katram Latvijas viesstrādniekam izveidoti šādi uzkrājumi, kurus samaksāt par «ceļazīmi uz dzimteni».

Tādējādi Latvijas viesstrādniekiem, piemēram, Īrijā, kuriem patlaban šajā valstī ir problēmas ar darbu, jāapsver, vai palikt Īrijā un saņemt bezdarbnieka pabalstu un cita veida sociālo palīdzību vai atgriezties Latvijā un par dzimtenes mīlestību samaksāt 5% no visiem saviem bruto ienākumiem Īrijā, vai, nespējot to samaksāt, kļūt par nodokļu parādnieku. Manuprāt, lēmumu nav grūti prognozēt. Tie, kas neatgriezīsies, šo nodokļu starpību nemaksās. Tādējādi vienīgais ieguvums no noteiktās nodokļu starpības samaksas ir nevis šie 5%, bet gan «barjera», lai Latvijas viesstrādnieki neatgrieztos Latvijā. Paliek tikai jautājums: vai tā nav nejēdzība — deklarēt Latvijas viesstrādnieku atgriešanu par prioritāti, bet darbos padarīt to par neiespējamu? Vai tiešām Latvijas valdība uzskata, ka Latvijas viesstrādniekiem par dzimtenes mīlestību būtu jāmaksā?

 

Īrijas valdības plānos atbrīvoties no viesstrādniekiem

Apollo  11/06/08    Pēc neoficiālas informācijas, Īrijas valdība jau plānojot veidus, kā panākt, lai viesstrādnieki pamestu valsti, tādā veidā atbrīvojot darba vietas vietējiem cilvēkiem.

Latvijas Televīzijas ziņu raidījums vēstī, ka pēc neoficiālas informācijas Īrijas valdība varētu izmaksāt kompensāciju ārvalstu strādājošajiem ar noteikumu, ka tie uz vismaz diviem gadiem pametīs valsti.

Jau vētīts, ka Īrijā bezdarba līmenis sasniedzis pēdējo desmit gadu augstāko līmeni — 6,3 procentus — un tas turpina pieaugt.

Latvijas vēstniecībā Īrijā pienāk ziņas par latviešiem, kuri, sākoties ekonomikas recesijai, palikuši bez darba. Taču konkrēti skaitļi pagaidām nav apkopoti.

Iespējams, vēstniecībā nav precīzu datu arī tāpēc, ka cilvēki, nonākuši bezdarbnieka statusā, nemaz nemeklē Latvijas varas iestāžu palīdzību, iepriekš norādījusi vēstniecības Konsulārās daļas vadītāja Jeļena Lobzova.

«Pēdējos gados aizvien mazāk bija tādu Latvijas pilsoņu, kas Īrijā strādāja nelegāli. Vairākums slēdza darba līgumus un maksāja nodokļus, un tas nozīmē, ka viņiem ir nodrošinātas visas Īrijas sociālās garantijas,» saka Lobzova.

Bezdarbniekiem ir iespējams saņemt pabalstu, kas ir 170 eiro nedēļā uz cilvēku, vēl 80–90% apjomā tiek apmaksāti īres izdevumi.

Atrast labi atalgotu darbu Īrijā vairs nav tik viegli kā pirms gadiem trim četriem. Pieaugot darba devēju prasībām, viņi vēlas cilvēkus ar perfektām angļu valodas zināšanām.

 

Kastēns: Jo vairāk strādās VID, jo mazāk cerību atgriezt Īrijā strādājošos latviešus

LETA  11/06/08    Jo aktīvāk strādās Valsts ieņēmumu dienests (VID), jo mazāk cerību sagaidīt atpakaļ Latvijā Īrijā strādājošos latviešus, tiekoties ar Publiskās un privātās partnerības asociācijas (PPPA) pārstāvjiem, šodien norādīja īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns (LPP/LC).

Kā uzsvēra Kastēns, viens no būtiskākajiem faktoriem, kas mudina Īrijā strādājošos latviešus neatgriezties mājās, ir 5% starpība, kas būtu jāsedz starp iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmēm Īrijā un Latvijā.

Kā uzskata ministrs, tas nav taisnīgi, jo, ja Īrijā iedzīvotāju nodoklis būtu lielāks nekā Latvijā, diez vai valsts tādā gadījumā šo starpību kompensētu.

Kā secināja diskusijas dalībnieki, Īrijas latviešu nevēlēšanās atmaksāt nodokļu starpību apgrūtina arī informācijas izplatīšanu šo cilvēku vidū, ar kuras palīdzību varētu veicināt ekonomisko emigrantu atgriešanos mājās, jo cilvēki baidīsies sniegt informācijas izplatīšanai nepieciešamos datus.

Tādējādi Īrijas latvieši varētu neuzzināt par jaunām darba iespējām Latvijā, bez kurām, kā uzskata Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta vadītājs Juris Asaris, nav jēgas aicināt Īrijas latviešus atgriezties mājās.

Sekretariāts iecerējis noslēgt vienošanos par konceptuālu atbalstu no PPPA puses, mudinot Latvijas lielākos uzņēmējus ekonomiskajiem emigrantiem piedāvāt izdevīgu darbu Latvijā, papildus tam piedāvājot dažādas sociāla rakstura priekšrocības, piemēram, sedzot pirmo mēnešu dzīvošanas izmaksas.

PPPA šo sekretariāta ieceri pagaidām gan vērtē diezgan atturīgi. Kā norādīja asociācijas valdes loceklis, būvfirmas "Re&Re" valdes priekšsēdētājs Ainārs Pauniņš, būvniecības nozarē šobrīd nav izteikta darbaspēka trūkuma. Pat ja no Īrijas atgrieztos šajā nozarē strādājošie, viņiem nāktos izturēt konkursu, lai iegūtu darbu kādā no būvuzņēmumiem.

"Protams, ja cilvēks būtu augsta līmeņa speciālists, varētu runāt par kādām sociālajām priekšrocībām," norādīja Pauniņš.

Rīgas Reģiona attīstības aģentūras valdes priekšsēdētājs Dans Bērtulis uzskata, ka vairumā gadījumu priekšrocība tiks dota darbiniekiem, kuriem šādas garantijas nebūs jādod, tostarp arī citu valstu iebraucējiem.

Vairāki PPPA biedri arī uzskata, ka šādā gadījumā valstij būtu finansiāli jāatbalsta uzņēmēji, kuri piedāvās sociālās priekšrocības no Īrijas atbraukušajiem latviešiem, taču Kastēns pret šo ieceri izturas skeptiski, norādot, ka diez vai valsts piekritīs atklātai finansiālās atbalstīšanas formai.

Turklāt, kā akcentēja PPPA pārstāvji, būs jādomā arī par nevienlīdzības problēmu, dotējot Latvijā atpakaļ atbraukušos ekonomiskos imigrantus, kuriem tiktu sniegtas daudz lielākas priekšrocības salīdzinājumā ar Latvijā strādājošiem.

 

Kastēns piesardzīgi vērtē ziņas par Īrijas latviešu atgriešanos

LETA  11/07/08    Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns (LPP/LC) piesardzīgi izturas pret ziņām, ka pieaugošā bezdarba dēļ arvien vairāk Īrijas latviešu atgriežas Latvijā.

Kā tiekoties ar Publiskās un privātās partnerības asociācijas pārstāvjiem norādīja ministrs, vienīgais veids, kā panākt šo cilvēku atgriešanos, ir piedāvāt izdevīgus ekonomiskus apstākļus.

Kā secinājuši ministra sekretariāta darbinieki, tiekoties ar Īrijā dzīvojošajiem latviešiem, pasliktinoties ekonomiskajai situācijai Īrijā, šie cilvēki nevis meklē iespējas atgriezties Latvijā, bet dodas tālāk uz tām zemēm, kuras ekonomiskā krīze tik būtiski nav skārusi. Populāri galamērķi šobrīd ir Kanāda un Jaunzēlande.

Kā pastāstīja sekretariāta ārvalstīs dzīvojošo tautiešu atbalsta nodaļas vadītāja Dana Heiberga, lai arī ir grūti noteikt, cik daudz latviešu no Īrijas dodas tālāk uz Kanādu, palielinājusies latviešu aktivitāte šajā zemē, kas varētu liecināt arī par Kanādā dzīvojošo latviešu skaita palielināšanos.

Viņa arī norādīja, ka salīdzinājumā ar ASV un vairākām Eiropas valstīm Kanādu krīze ir skārusi mazāk un tās darba tirgū joprojām ir pieprasījums, piemēram, pēc būvniecības nozarē strādājošajiem. Piedevām kopš 2007.gada 31.oktobra Kanāda ieviesusi bezvīzu režīmu ar Latviju, kas atvieglo ekonomisko emigrantu nokļūšanu šajā zemē.

«Jebkurā gadījumā sarunas ar Īrijā dzīvojošajiem latviešiem liecina, ka daudzi no viņiem Latvijā atgriezties nevēlas,» norādīja Heiberga. Arī sekretariāta vadītājs Juris Asaris norāda, ka lielākā daļa ārzemēs dzīvojošo latviešu Latvijā atgriežas patriotisku jūtu vadīti, tomēr, ja valsts par ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem neliksies ne zinis, viņi dosies tālāk uz jaunām zemēm.

 

 

 

Politikā: tautā, valdībā, partijās, NVO un tiesu lietās...

 

 

 

Dramatiski kritušies TP reitingi

DELFI   11/03/04    Oktobrī dramatiski kritušies Tautas partijas (TP) reitingi, arī koalīcijā esošo TB/LNNK un LPP/LC popularitāte joprojām ir tik zema, ka vēlēšanu gadījumā šīs partijas nebūtu pārstāvētas Saeimā, liecina jaunākā "Latvijas faktu" sabiedriskās domas aptauja.

Kā liecina laikrakstā "Diena" publicētie partiju reitingi, ja Saeimas vēlēšanas notiktu oktobrī, par TP būtu gatavi balsot 2,9% vēlētāju, savukārt septembrī par šo partiju bija gatavi balsot 4% pilsoņu. Par LPP/LC oktobrī balsotu 4,5% vēlētāju, savukārt par TB/LNNK - 3,1% vēlētāju. Visaugstākais reitings no visām koalīcijas partijām joprojām ir Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS), par kuru gatavi balsot 6% vēlētāju.

Savukārt par opozīcijā esošo "Saskaņas centru" gatavi balsot 12,9% vēlētāju, par "Jauno laiku" - 5,1%, par "Pilsonisko savienību"- 3,4%, bet "Sabiedrību citai politikai" - 3,0% vēlētāju.

Par Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju savas balsis gatavi būtu atdot 2,8% vēlētāju.

Aptauja liecina, ka 30,4% pilsoņu vēl nav izlēmuši, kuru partiju atbalstīs, bet 17,2% uz vēlēšanām neietu.

 

Saeimas komisija sāk rediģēt novadu karti

LETA  11/04/08    Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija otrdien sāka izskatīt priekšlikumus un izvērtēt iesniegtās novadu kartes, lai Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumprojektu sagatavotu pieņemšanai galīgajā lasījumā.

Uz komisijas sēdi bija uzaicināti to Balvu, Rēzeknes, Ludzas un Preiļu rajona pašvaldību vadītāji, kuri nav apmierināti ar Ministru kabinetā akceptēto novadu karti un vēlas savu pagastu pārveidot par novadu vai veidot citādu pagastu apvienību.

Likumprojekts paredz, ka, lai izveidotu novadu, tajā jābūt vismaz 4000 pastāvīgo iedzīvotāju un pilsētai vai ciemam ar vismaz 2000 iedzīvotāju. Patlaban Latvijā ir izveidoti 37 novadi, bet kritērijiem par nepieciešamo iedzīvotāju skaitu neatbilst 32 iecerētie novadi, liecina Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas informācija.

Tā kā sēdes sākumā bija neliels reformas pretinieku pārsvars, komisija nobalsoja par pašreizējā Balvu rajona Baltinavas pagasta ar 1440 iedzīvotājiem pārdēvēšanu par Baltinavas novadu, bet sēdes beigās deputāti atzina šo lēmumu par "neloģisku".

Deputātu atbalstu saņēma arī Rugāju novads, kurā apvienos Rugāju un Lazdukalna pagastu. Rugāju novadā ir 2730 iedzīvotāju un nav attīstības centra ar vismaz 2000 iedzīvotāju.

Pēc tam, kad no komisijas sēdes aizgāja deputāts Pēteris Hanka (ZZS), mazo novadu atbalstītāju un pretinieku skaits līdzsvarojās un komisija ar vienas balss pārsvaru noraidīja ieceri Rēzeknes novadam pa vidu kā "salu" izveidot Maltas novadu.

Tika arī nolemts, ka Ciblas novads tomēr jāpievieno Ludzas novadam, jo tā pagasti atrodas Ludzas pievārtē.

Novadu kartes rediģēšana nonāca strupceļā, apspriežot Preiļu rajona Jersikas novada un Vārkavas novada likteni. Jersikas pagasta, kas piekļaujas Līvānu pilsētai, pārveidošanai par Jersikas novadu kā būtiskākais arguments tika minēts vēsturiskais Jersikas nosaukums. Ar vienas balss pārsvaru deputāti tomēr nobalsoja par Jersikas pagasta iekļaušanu Līvānu novadā.

Apspriežot Vārkavas novada veidošanas lietderību, deputāti līdz balsošanai nemaz nenonāca, jo atkal kāds deputāts bija pametis apspriežu zāli. Palikušie deputāti piekrita Mārim Kučinskim (TP), kurš ierosināja vispirms uzklausīt ar reformu neapmierinātos Kurzemes, Vidzemes un Zemgales pašvaldību vadītājus un tikai pēc tam balsot par piedāvātajiem novadu kartes variantiem.

Komisijai būs jālemj, vai kartē iekļaut 128 novadus, kā to ierosina Zaļo un zemnieku savienība, vai atbalstīt Ministru kabineta priekšlikumu par 103 novadu izveidi. Tāpat komisija izskatīs partijas "Pilsoniskā savienība" frakcijas ierosinājumu izveidot 133 novadu administratīvās teritorijas.

 

Godmanim Šlesera «ielikteņi» neinteresē

Māra Libeka,  Latvijas Avīze   11/05/08    Satiksmes ministra šoferis, apvainojies uz žurnālistiem, atsakās no 900 latu mēnešalgas vērtā padomes locekļa amata.

Ministru prezidentu Ivaru Godmani neuztrauc šķiešanās ar naudu valsts uzņēmumu padomēs, jo tā neesot valsts budžeta nauda, bet gan uzņēmumu līdzekļi, no kā valsts budžetā tiek iemaksāti nodokļi.

Tā ir daļa no premjera atbildes uz manu jautājumu, vai valdības vadītājs, kurš par to vien domā, kā ieviest visstingrāko taupības režīmu valstī, nejūtas apsmiets no satiksmes ministra Aināra Šlesers puses, kurš valsts akciju sabiedrības "Latvijas autoceļu uzturētājs" padomē, sākot no šā gada augusta, ir iedabūjis savu šoferi Elmāru Upenieku. Ar valdības vadītāja Edgara Vaikuļa starpniecību noskaidroju, ka I. Godmanis neesot informēts par šo gadījumu (jāpiebilst gan, ka publiski medijos tas izskanējis jau 20. oktobrī). Bet kad E. Vaikulis pēc mana lūguma pastāstīja Ministru prezidentam par satiksmes ministra rīcību, dodot iespēju savam šoferim tikt pie padomes locekļa amata ar 900 latiem mēnesī, valdības vadītājs atbildējis, ka neplānojot to ar Šleseru apspriest un ka padomes locekļiem atalgojumu maksājot no uzņēmumu līdzekļiem, kas neesot valsts budžeta nauda.

Bijušais ekonomikas ministrs deputāts Aigars Štokenbergs ("Sabiedrība citai politikai") aicina premjeru nerunāt muļķības, jo, piemēram, valsts akciju sabiedrības "Latvijas autoceļu uzturētājs" vienīgie ieņēmumi esot valsts budžeta līdzekļi. Un arī tādi uzņēmumi, kā, piemēram, "Latvenergo", kuriem ir ienākumi no savas saimnieciskās darbības, valsts budžetā ieskaita 27% no peļņas, kuru, nenoliedzami, ietekmē padomes locekļi, saņemdami no uzņēmuma līdzekļiem milzīgas naudas summas. "Atliek vien konstatēt, ka valsts vadītājs nezina vai izliekas neredzam, ka politiķu iebīdītās personas padomēs vistiešākajā veidā tiek uzturētas par nodokļu maksātāju naudu, kas vistiešākajā veidā atsaucas uz valsts budžetu," saka A. Štokenbergs un aicina premjera biroja pārstāvjus steidzīgi sagatavot valdības vadītājam precīzu informāciju, lai Ministru prezidents nemaldinātu sabiedrību.

Katram, kas seko līdzi gadiem atspoguļotai tēmai par treknajām "politiskā galma" barotnēm – uzņēmumu padomēm –, ir skaidrs, ka valsts jau sen finansē politiskās partijas, saka Saeimas deputāte Ilma Čepāne (Pilsoniskā savienība), kura ne reizi vien publiski uzstājusies ar informāciju par milzīgajām naudas summām, kas tiek tērētas "politiskā galma" uzturēšanai.

Kā skaidroja Šlesera preses sekretārs Ģirts Dripe, pieredzējušā politiķu šofera Upenieka (viņš vadājis arī reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru Jāni Krūmiņu, Jāni Bunkšu, Ivaru Gateru, arī satiksmes ministru Anatoliju Gorbunovu) misija esot sniegt informāciju ministram par Latvijas ceļu stāvokli. Pats Upenieks bija vārdos skops, jo esot aizvainots par žurnālistu uzbrukumiem. "Jūs panācāt, ka "Latvijas ceļu uzturētāju" padomes sastāvā būs izmaiņas. Viss. Neko vairāk es nekomentēšu," sacīja Upenieks un nevēlējās stāstīt, par ko īsti viņš saņem algu. Bet ministrijas preses sekretāre Ilze Eida noskaidroja, ka E. Upenieks "ir izteicis vēlmi atsacīties no darba padomē". Jāpiebilst, ka "Latvijas autoceļu uzturētājs" padomē ir 11 locekļi un viņu algošanai gadā aiziet vairāk nekā 122 000 latu. Taču šādu valsts uzņēmumu padomju ir padsmitiem, un žurnālisti ir rēķinājuši, ka padomes locekļu algām gadā tiek tērēts vairāk nekā miljons latu.

I. Godmanis ar sava preses sekretāra starpniecību teica, ka vajadzētu pārskatīt padomes locekļu skaitu.

Par to varēs pārliecināties, vērojot, vai A. Šlesers virzīs "Latvijas ceļu uzturētāju" padomei kādu citu sev uzticamu cilvēku vai tomēr apsvērs ideju samazināt šīs padomes locekļu skaitu.

***

CITĀTS

"Elmārs Upenieks ir pieredzējis autovadītājs. Tā kā "Latvijas autoceļu uzturētāja" pamatfunkcija ir autoceļu uzturēšana, it īpaši ziemas periodā, tad Upenieka kunga funkcija "LAU" padomē ir uzraudzīt, vai šie darbi veikti pietiekami ātri un kvalitatīvi. Bieži vien tieši autovadītāji ir galvenie viedokļu paudēji par to, vai valsts ceļi ir gana labi un operatīvi uzturēti. Tad nu tieši šī sfēra ir nodota Upenieka kunga pārraudzībā, kurš var profesionāli izvērtēt, vai "LAU" ir izdarījis visu, lai nodrošinātu drošu braukšanu uz valsts ceļiem." Tāda ir satiksmes ministra A. Šlesera padomnieka Ģirta Dripes atbilde raidījumam "Kas notiek Latvijā?" uz aicinājumu pastāstīt vairāk par E. Upenieka izglītību un citu iepriekšējo pieredzi, kas ļautu labāk spriest par viņa kvalifikāciju uzņēmuma padomes locekļa amatam.

 

VID darbiniekiem pirms Godmaņa rezolūcijas prēmijās izmaksāts pusmiljons

LETA  11/05/08    Arī finanšu ministra Ata Slaktera (TP) padotībā esošais Valsts ieņēmumu dienests (VID) saviem darbiniekiem izmaksājis prēmijas vēl pirms premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) rezolūcijas ar aizliegumu izmaksāt prēmijas valsts pārvaldes iestādēs.

VID Komunikācijas nodaļā aģentūrai LETA apstiprināja, ka daļai no apmēram 5000 VID strādājošo tikušas izmaksātas prēmijas par labiem darba rezultātiem, kā to paredz valdības 2005.gada noteikumi Nr.995 par tiešās pārvaldes iestāžu ierēdņu, darbinieku un amatpersonu samaksas sistēmu.

Noteikumi paredz, ka ierēdni, darbinieku un amatpersonu, kā arī iestādes vadītāju reizi gadā atbilstoši kārtējam darbības un tās rezultātu novērtējumam saskaņā ar instrukciju var materiāli stimulēt, maksājot līdz 120% no mēnešalgas, ja viņš darba novērtējumā saņēmis atzīmi "A", līdz 100% no mēnešalgas, ja novērtējums ir "B", un līdz 80% no mēnešalgas, ja saņemts novērtējums "C".

VID aģentūrai LETA informāciju par konkrētu prēmiju apjomu solīja sniegt tuvākajā laikā.

Aģentūras LETA rīcībā esošā patlaban oficiāli neapstiprinātā informācija liecina, ka vidēji vienam no VID reģionālo iestāžu un teritoriālo nodaļu darbiniekiem, kas prēmēti par darba rezultātiem, izmaksāti 130 lati, bet kopējā prēmiju summa lēšama ap 0,5 miljoniem latu.

Jau ziņots, ka Finanšu ministrijas (FM) darbiniekiem par labiem darba rezultātiem izmaksātas prēmijas 44 290 latu apmērā. To apstiprināja FM Komunikācijas departamenta direktore Diāna Bērziņa.

30.oktobrī izdots rīkojums, kas paredz prēmiju izmaksu par likumprojekta "Par valsts budžetu 2009.gadam", tā paskaidrojumu un vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvara 2009.-2011.gadam sagatavošanu, ieguldot liela apjoma darbu materiālu izvērtēšanā.

Prēmēti darbinieki un ierēdņi, kuri bija tieši iesaistīti likumprojekta izstrādē un to veica īsos termiņos, strādājot arī brīvdienās. Kopējais prēmēto skaits bija 79 darbinieki, pamatā Budžeta departamenta, Tautsaimniecības analīzes un fiskālās politikas departamenta, Nodokļu politikas departamenta, Administratīvā departamenta darbinieki, kas veido 19% no visiem FM strādājošiem.

Kopējā prēmijā izmaksātā summa pēc nodokļu nomaksas bijusi 38 980 lati, bet vidējā prēmijas summa - 490 lati.

Savukārt 31.oktobrī izdots rīkojums, kas paredz, ka prēmija izmaksājama saskaņā ar Ministru kabineta 2005.gada 20.decembra noteikumiem "Noteikumi par tiešās pārvaldes iestāžu ierēdņu, darbinieku un amatpersonu un Centrālās vēlēšanu komisijas un Centrālās zemes komisijas darbinieku darba samaksas sistēmu un kvalifikācijas pakāpēm, kā arī ierēdņu pabalstiem un kompensāciju" darbiniekiem, kuru ikgadējā darbība novērtēta oktobrī.

Prēmēti deviņi FM darbinieki atbilstoši darbības novērtējumam. Kopējā izmaksātā summa pēc nodokļu nomaksas bijusi 5310 lati, bet vidējā prēmijas summa - 590 lati.

FM uzsver, ka lēmumi par šo prēmiju izmaksu tika pieņemti pirms premjera rīkojuma, kas paredz, ka šogad prēmijas valsts pārvaldes iestādēs netiek izmaksātas līdz īpašam valdības lēmumam.

Jau ziņots, ka premjers novembra sākumā izdeva rezolūciju, kas turpmāk liedz izmaksāt prēmijas valsts pārvaldes iestādēs līdz īpašam valdības lēmumam.

 

Pētījums: Latvijas iedzīvotāji uzticas bankām un ekspertu viedoklim

LETA  11/05/08    46% Latvijas iedzīvotāju visvairāk uzticas Latvijas banku un dažādu ekonomikas ekspertu paustajam viedoklim, liecina mediju aģentūras "OMG Latvia" veiktais pētījums. Iedzīvotāju uzticību ekonomikas turbulences apstākļos bauda arī masu mediji - televīzijai uzticas 31%, interneta portāliem un blogiem - 21%, kā arī starptautiskiem laikrakstiem - 20% aptaujāto.

Sievietes vairāk uzticas dažādu ekspertu prognozēm un vērtējumam, savukārt vīrieši vairāk tic Latvijas banku izteiktajām ekonomikas prognozēm.

Pētījuma dati parāda, ka no Latvijas komercbankām iedzīvotāji visvairāk uzticas "Swedbank" - 27%, kas ir gandrīz trīs reizes vairāk nekā "SEB" un "Parex bankai", kā arī vairāk nekā interneta portāliem un blogiem, kam uzticas 21% aptaujāto.

Kredītreitingu aģentūrām, piemēram, "Moody's", "Fitch" vai "A&P's", uzticas 20% aptaujāto.

"Pārsteidz iedzīvotāju uzticēšanās personiskajam viedoklim - dažādiem ekspertiem un īpaši interneta portāliem un blogiem," norāda sociālantropologs Roberts Ķīlis.

Pētījums parāda, ka dažādu uzņēmumu, amatpersonu un organizāciju vērtējumiem un viedokļiem par ekonomisko situāciju valstī visvairāk uzticas 15-19 gadus veci jaunieši, kas, iespējams, skaidrojams ar mazāku pieredzi un optimistiskāku skatu uz sociālpolitiskajiem procesiem.

72% Latvijas reģionu iedzīvotāju uzticas Latvijas banku izteiktajām prognozēm par ekonomisko situāciju, savukārt Rīgā un citās pilsētās dzīvojošie visvairāk uzticas dažādu ekonomikas ekspertu, piemēram, Raitas Karnītes, Alfa Vanaga un Andra Strazda, izteiktajām prognozēm.

Pētījumā secināts, ka 54% Latvijas reģionu iedzīvotāju uzticas televīzijai, kamēr 59% pilsētās dzīvojošo kopumā vairāk uzticas ekonomistu prognozēm.

Saskaņā ar pētījuma rezultātiem 65% Latvijas iedzīvotāju vislielāko uztraukumu pašlaik sagādā naudas trūkums, augstais inflācijas līmenis un ekonomiskā situācija valstī.

Savukārt problēmas privātajā dzīvē uztrauc tikai 26% aptaujāto iedzīvotāju. 21% Latvijas iedzīvotāju norādījuši, ka viņus pašlaik visvairāk uztrauc laika trūkums sev un ģimenei.

Sievietes vairāk nekā vīriešus uztrauc bezdarbs - attiecīgi 30% un 19% vīriešu. Naudas trūkums uztrauc 69% sieviešu un 56% vīriešu.

Savukārt vīrieši salīdzinājumā ar sievietēm vairāk raizējas par parādu atdošanu - šis jautājums uztrauc 31% vīriešu un 27% sieviešu. Problēmas privātajā dzīvē uztrauc 33% vīriešu un 22% sieviešu.

"Iedzīvotājus ievērojami vairāk uztrauc ekonomiskas dabas jautājumi, klasiskās vērtības, ģimeni un personīgās problēmas atstājot otrajā plānā. Lielāku satraukuma līmeni izrāda jaunieši, savukārt 20-29 gadus vecie ir vislielākie optimisti - viņu satraukuma līmenis par dažādām dzīves jomām salīdzinājumā ar citām vecuma grupām ir vismazākais," norāda "OMG Latvia" pētījumu direktors Aivars Avotiņš.

Kopējā iedzīvotāju neuzticība valsts pārvaldes ekonomikas prognozēm lielā mērā nosaka arī zemo uzticības līmeni Ekonomikas un Finanšu ministrijai, kā arī Ministru prezidentam Ivaram Godmanim (LPP/LC).

Vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju norādījuši, ka neuzticas Ministru prezidenta Godmaņa izteiktajām prognozēm par Latvijas ekonomisko situāciju, turpretī savu uzticību viņa spriedumiem pauduši tikai 9% respondentu.

Vidēji 50% iedzīvotāju neuzticas Ekonomikas un Finanšu ministrijas prognozēm un vērtējumiem par Latvijas ekonomisko situāciju. Savu uzticību ministriju vērtējumiem un prognozēm pauduši tikai 10% iedzīvotāju.

"Snapshot" pētījums ir "online" interneta pētījums dažādu tirgus analīžu un kampaņu izpētes veikšanai.

 

Pētījums: 60% Latvijas iedzīvotāju uzskata sevi par valsts patriotiem

LETA  11/05/08    60% Latvijas iedzīvotāju uzskata sevi par valsts patriotiem, bet valsts neatkarības apdraudēšanas gadījumā to būtu gatavi aizstāvēt 56% Latvijas iedzīvotāju, liecina pēc Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta pasūtījuma veiktais pētījums par par sabiedrības integrācijas un pilsonības aktuālajiem aspektiem.

Aptuveni piektā daļa - 21% aptaujāto - sevi neuzskata par Latvijas patriotiem, bet 19% par to nav domājuši. Savukārt 14% aptaujāto norādījuši, ka neaizstāvētu savu valsti gadījumā, ja tās neatkarība būtu apdraudēta, bet 30% atzinuši, ka uz šo jautājumu ir grūti atbildēt.

Pētījums arī liecina, ka lielākā daļa Latvijas pilsoņu jūtas cieši saistīti ar Latviju, bet tikai puse aptaujāto nepilsoņu izjūt šo saikni.

Saskaņā ar pētījumu gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji svin Jaunā gada iestāšanos, popularitātes ziņā tam seko Ziemassvētki, Lieldienas un Jāņi. Vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju par svētkiem uzskata 8.martu un 54% - Mātes dienu.

Salīdzinot pilsoņu un nepilsoņu sniegtās atbildes, lielākās atšķirības ir vērojamas 8.marta un Mātes dienas svinēšanas tradīcijās - nepilsoņi turpina svinēt padomju laikā populāro Sieviešu dienu, bet pilsoņi dod priekšroku Mātes dienai maija otrajā svētdienā.

Vislielākās atšķirības vērojamas Uzvaras dienas svinēšanas tradīcijās - to svin vairāk nekā puse (63%) nepilsoņu un 4% pilsoņu, taču, aplūkojot šī jautājuma atbildes tautību aspektā, jāsecina, ka to visbiežāk svin krievi (54%) un citu tautību pārstāvji (41%), bet tikai 5% latviešu.

Pētījuma mērķis bija identificēt, kādi faktori ietekmē Latvijas pilsoņu kopuma veidošanos un pilsonības iegūšanas procesu, noskaidrot kopīgo un atšķirīgo pilsoņu un nepilsoņu vērtībās, pilsoniskās apziņas veidošanās procesā un piederības un drošības sajūtas aspektā.

Pētījuma gaitā tika arī noskaidrota sabiedrības attieksme pret līdzdalību politiskajos procesos un dažādiem pilsoniskās apziņas paaugstināšanas mehānismiem, kā arī pētīta līdzdalības prakse un tās saistību ar pilsoniskumu.

Pētījumu veica SIA "AC Konsultācijas", un tā gaitā tika aptaujāti 1200 respondenti.

 

Streips atvainojas Ābiķim, bet no teiktā neatkāpjas

Ināra Egle,  Diena  11/05/08    Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis (TP) izplatījis paziņojumu, kurā pieprasa, lai Latvijas Televīzijas raidījuma Skats no malas vadītājs Kārlis Streips atvainotos par izteikumiem raidījumā attiecībā pret koalīciju.

Paziņojumā teikts: "4. novembrī raidījumā Skats no malas vadītājs Kārlis Streips, raksturojot pie varas esošo partiju koalīciju, vairākkārt lietoja vārdus "valdošā banda". Uzskatu, ka savā līdzšinējā politiskajā darbībā un strādājot šī brīža valdošajā koalīcijā nekad neesmu darījis kaut ko tādu, lai uz mani attiecinātu vārdu "bandīts". Šajā sakarā vēlos, lai raidījuma vadītājs kādā no turpmākajiem raidījumiem man atvainotos."  Paziņojums adresēts LTV ģenerāldirektoram Edgaram Kotam.

"Ja Ābiķa kungs ir ļoti apvainojies, tad es atvainojos, ka esmu aizskāris viņa jūtas. Bet es ļoti ceru, ka Ābiķa kungs saprot, kas ir komentējošā žurnālistika," Dienai izteicās K. Streips. Viņš piebilst, ka šādu apzīmējumu nelietotu, ja valdošā koalīcija "neuzvestos kā banda". "Tā es domāju, jo bija drošības likumu grozījumi, mutatis mutandis, nodokļu nemaksātāja iecelšana par prezidentu, politiska izrēķināšanās ar Loskutovu, tāpat arī nav nekādu iebildumu, ka Lembergs piedalās koalīcijas darbā utt.," iemeslus uzskaita K. Streips. Viņš norāda, ka ar LTV ģenerāldirektoru pagaidām nekāda tikšanās saistībā ar Dz. Ābiķa vēstuli nav ieplānota.

 

Saeima negaidīti atbalsta pieprasījumu Godmanim

DELFI   11/06/08    Saeima ceturtdien negaidīti pieņēma opozīcijas partiju "Pilsoniskā savienība", "Jaunā laika", "Saskaņas centra" un citu opozīcijas deputātu pieprasījumu premjeram Ivaram Godmanim (LPP/LC) par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību padomes un valdes locekļu skaitu, to atalgojumu kompensācijām. Par pieprasījumu premjeram balsoja arī divi koalīcijas deputāti.

Pieprasījuma pieņemšana nozīmē, ka premjeram Ivaram Godmanim (LPP/LC) situācija būs jāskaidro parlamenta sēdē.

Par pieprasījumu premjeram balsoja 39 deputāti - visa opozīcija, kā arī koalīcijas deputāti - Guntis Eniņš (ZZS) un Imants Kalniņš (TB/LNNK), pret 26 koalīcijas deputāti, bet atturējās 12 koalīcijas deputāti.

Kā norādīts opozīcijas pieprasījumā, deputāti premjeram prasa paskaidrot, cik Latvijā ir valsts kapitālsabiedrību,valsts kontrolēto kapitālsabiedrību un privāto kapitālsabiedrību, kur kapitāla daļas vai akcijas pieder arī valstij vai pašvaldībām. Cik tajos darbojas valsts pārstāvji valdēs un padomēs, cik lieli naudas līdzekļi viņiem izmaksāti 2007.gadā.

Saeimas juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš žurnālistiem skaidroja, ka notikušais ir ļoti rets gadījums Saeimā, kad deputāti apstiprina pieprasījumu premjeram. Saskaņā ar Saeimas Kārtības rulli premjeram būs nākamceturtdien jāsniedz atbildes uz šī pieprasījuma jautājumiem, un pastāv teorētiska iespēja, ka saistībā ar šo pieprasījumu desmit deputāti sagatavos lēmumprojektu par neuzticības izteikšanu valdības vadītājam, par ko tajā paša dienā būs jālemj Saeimai.

Viens no pieprasījuma autoriem Kārlis Šadurskis portālam "Delfi" sacīja, ka opozīcija nelolo cerības, ka Saeima patiešām nākamnedēļ varētu lemt par neuzticības izteikšanu Godmanim, Šadurskis pauda pārliecību, ka ZZS deputāts Guntis Eniņš frakcijas vadības iespaidā mainīs savas domas un varētu notikt pārbalsošana par pieprasījumu.

Tautas partijas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis portālam "Delfi" sacīja, ka nekāda pārbalsošana nenotiks. Viņš skaidroja, ka idejiski TP šī pieprasījuma būtību atbalsta, un ja to nerosinātu opozīcija, TP pati būtu iesniegusi priekšlikumu par šī jautājuma sakārtošanu.

Kučinskis uzsvēra, ka nākamceturtdien Saeimā par šo jautājumu varētu būt lielas debates. Viņš arī pauda pārliecību, ka opozīcija neizmantos šo iespēju, lai rosinātu balsojumu par uzticību Godmaņa valdībai. "Es viņu vietā tā nedarītu," norādot, ka tomēr, ja šis pieprasījums novedīs pie balsojuma par valdību, tad opozīcija iegūs pierādījumus šīs valdības stabilitātei.

Kučinskis arī sacīja, ka TP nenosoda tos Saeimas koalīcijas deputātus, kuri balsojuši par pieprasījumu, jo TP valde jau iepriekš norādījusi, ka šis jautājums jāsakārto.

 

Komentārs: Ar vieglu rokas kustību pašvaldības pārvēršas, pašvaldības pārvēršas…

Baiba Lulle,  NRA  11/07/08    Jo tuvāk nobeiguma fāzei nāk Administratīvi teritoriālā reforma, jo lielākas šaubas par to viešas. Arī pašiem deputātiem, kuriem nu jāizveido galīgā novadu kartes versija.

Šaubas rodas ne tik daudz par pašu ideju – veidot lielākas, spēcīgākas pašvaldības, novadus, bet par to, vai viss tiek darīts pareizā secībā un ar ekonomisku pamatojumu. Par pēdējā trūkumu īpaši sūdzējās Latvijas pagastu vadītāju sapulces dalībnieki, kas pagājušajā nedēļā pulcējās Jaunpilī, savukārt par secības ačgārnību netīšām sanāca domāt Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas deputātiem, kuri otrdien sāka skatīt novadu karti, vispirms uzaicinot Latgales neapmierināto pašvaldību pārstāvjus. Vai nebūtu bijis pareizāk vispirms izzināt situāciju visās pašvaldībās, noteikt novadam veicamos uzdevumus ne tikai elementāro pamatvajadzību apmierināšanas līmenī, bet arī progresīvā perspektīvā un tikai pēc tam noteikt novadu veidošanas kritērijus, un kas tad ir tās vienības, kas to var paveikt? Nevis abstrakti noteikt iedzīvotāju minimālo skaitu un izteikt attīstības centra esamību ar noteiktu iedzīvotāju skaitu kā pliki kvantitatīvu rādītāju? Noteikt kvalitatīvos rādītājus, nevis masu? Nez vai arī pareizi ir balsot par to pagastu piespiedu apvienošanu, kuri to apstrīdējuši Satversmes tiesā pirms Satversmes tiesas lēmuma?

Galvenais, kas satrauc, lemjot par pašvaldību pārveidi, ir primitīvais diskusiju līmenis. Gan pašvaldībām, gan deputātiem trūkst objektīva, ekonomiska pamatojuma, kāpēc veidot lielākus novadus ir labāk vai sliktāk. Piemēram, galvenais arguments, kāpēc Malta, kas citādi atbilst galvenajiem pašu deputātu noteiktajiem kritērijiem par iedzīvotāju skaitu un attīstības centru, kas vēsturiski pat bijis rajons, kurā ir vairākas izglītības un sociālās aprūpes iestādes, attīstības projekti, nevar veidot novadu tikai tāpēc, ka tā atradīsies kā "sala" Rēzeknes novadā. Interesanti, kā šī "sala" kaitēs? Slēgs ceļus, neļaus savam novadam cauri braukt, prasīs vīzas? Acīm redzams arī tas, ka Maltas un Rēzeknes novada attiecības nav tās labākās, Malta, kas būtu lielākā pašvaldība Rēzeknes novadā un vienīgā ar izteiktu centru, netiktu pie novada administratīvā centra goda, kas tiktu atdots Rēzeknes pilsētai, kura ir ārpus novada! Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas pārstāvja Arvīda Pīlēģa arguments, ka "pēc kontūrām kaut kas nav kārtībā", neiztur kritiku un vedina domāt, ka Rīgas politiķi novadu karti veido kā dizaina priekšmetu, kura galvenā misija ir nevis funkcionalitāte, bet smukums pie sienas.

Vienlaikus Baltinavas novada un Rugāju novada izveidi Balvu rajonā, kas neatbilda deputātu noteiktajiem kritērijiem, komisijas vairākums atbalstīja. Lai arī pašvaldības saņem solīdas summas no izlīdzināšanas fonda, tās redz iespējas pašām ķepuroties, to iedzīvotāji ir kategoriski pret iekļaušanos lielajā Balvu novadā.

Nevar nepiekrist arī atziņai, ka deputātu noteiktais kritērijs par izteiktu novada centru Latgales pašvaldībām nav īsti derīgs, jo te vēsturiski bijušas sādžas, viensētas. Lai arī Ciblas novadam, kurā apvienojušās četras pašvaldības, kas jau vienojušās par vienu novada centru Blontos, vienīgais neizpildītais kritērijs bija viena tieši šā attīstības centra trūkums, tā izveide netika atbalstīta. Apmulsuši par savu lēmumu nekonsekvenci, deputāti sēdes beigās atskārta, ka balsot vispār nevajadzēja pirms visu neapmierināto pašvaldību uzklausīšanas. Vai vispār – vispirms vajadzēja uzklausīt un tad noteikt kritērijus. Kas tiešām būtu bijis loģiskāk, nevis tik vieglprātīgi svaidīties ar lēmumiem.

Vēl loģiskāk būtu bijis vispirms izstrādāt VALSTS lauku attīstības programmu novadu veidošanas ietvaros, lai tiešām nesanāk tā, ka attālākajās bijušajās pašvaldībās spokojas vien pamestas mājas. Vai kāds no reformatoriem var garantēt, ka lielajos novados tā nebūs tendence?

Kā viedi teica Ciblas novada domes priekšsēdētāja Rudīte Laizāne, "veidojot jebkāda lieluma novadus laukos, to dzīvotspēja nepalielinās". Mehāniska apvienošana nav attīstības pamats. Tam jābūt citur, bet tas netiek piedāvāts.

Tā vietā centrālā varas aparāta pārstāvji atļaujas uzdot nekorektus jautājumus nelielajām lauku pašvaldībām par to, kā šajā ekonomisko grūtību laikā tās radīs jaunas darba vietas. Bet – vai valstij pašai ir šāds plāns? Tā gluži otrādi kā ar neizbēgamu parādību rēķinās ar bezdarbnieku skaita pieaugumu līdz, iespējams, 10%, plāno lielākas izmaksas sociālajām valadzībām, pabalstiem, nevis investīcijas jaunu darba vietu radīšanā, ko grib no tālākajām lauku nomalēm, uz kurieni ved grumbuļains, slapjā laikā neizbraucams ceļš un kur nedzīvo cilvēki ar augstu mobilitāti darba tirgū. Turklāt, kā norāda pašvaldības, valstij, nevis tām pieder dabas bagātības, uz kuru rēķina kaut ko varētu attīstīt, – meži, dolomītieži u. tml., šis nav arī tas laiks, kad visā valstī ienāk investīcijas un ir viegli pieejami kredīti. Attīstības jautājumam jābūt primāram, tad tas, cik deputātu no kurienes kāda līmeņa pāšvaldībā tiks ievēlēti, jau būs sekundāri.

Grūti saprast, kā var tik vienkārši izlemt pašvaldību, tajās dzīvojošo cilvēku likteņus – pēc pāris neko daudz neizsakošiem dežūrjautājumiem un standartatbildēm, un kā deputāti tā var mētāties ar saviem lēmumiem – te atbalstīsim, te pārskatīsim, te pārbalsosim! Tāpat kā ministri – te šādu modeli veidosim, te citādu! Labi, reforma jau ilgi muļļāta un daudz kas varbūt arī jau ir izrunāts, bet, ja uzskata, ka jau izrunāts, tad – kam vajadzīga šī izrāde ar kvaziuzklausīšanu? Tikai tāpēc, lai nepiesietos, ka pārkāpta Eiropas harta? Kvalitatīva, pragmatiska diskusija nenotiek, tādēļ veids, kā tiek vilktas līnijas novadu kartē, izskatās visai bezatbildīgs.

 

Kristovski virza par Rīgas mēra kandidātu

NRA  11/07/08    Ventspilnieks Ģirts Valdis Kristovskis partijas "Pilsoniskā savienība" novadu domes sēdē izvirzīts par Rīgas mēra kandidātu, vēstī portāls "Ventas balss".

Pašvaldību vēlēšanas notiks 2009.gada 6.jūnijā.

Šobrīd Kristovskis ir Eiropas Parlamenta deputāts. Kristovskis dzimis 1962.gada 19.februārī Ventspilī, ir PS priekšsēdētājas vietnieks. Kristovskis ir bijis Latvijas Tautas frontes Ventspils novada nodaļas priekšsēdētājs (1989-1990), partijas "Latvijas ceļš" biedrs (1993-1998), apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK biedrs (1998-2008), no kuras saraksta viņš tika ievēlēts Eiropas Parlamentā.

Kristovskis ir bijis Ventspils pilsētas deputāts (1989-1994), Latvijas Zemessardzes komandieris (1991-1993), iekšlietu ministrs (1993-1994) un aizsardzības ministrs (1998-2004).

 

«Balsošanas mašīna» saniķojusies

Ģirts Zvirbulis,  Latvijas Avīze   11/07/08    Nākamnedēļ Ministru prezidentam nāksies mērot ceļu uz parlamentu, lai skaidrotu, cik daudz nodokļu maksātāju naudas tiek tērēts dažādu valsts un pašvaldību uzņēmumu padomes locekļu un valdes locekļu uzturēšanai.

Ļoti iespējams, ka tajā pašā dienā valdībai nāksies pārdzīvot arī uzticības balsojumu.

Saeima vakar tikai ar vienas balss pārsvaru negaidīti atbalstīja opozīcijas deputātu pieprasījumu Ministru prezidentam Ivaram Godmanim "Par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību padomes un valdes locekļu skaitu, to atalgojumu un kompensācijām". Pret to balsoja 26 pozīcijas deputāti, 12 atturējās, bet 39 tautas kalpi atbalstīja pieprasījumu. Kopā ar opozīciju par nobalsoja arī divi valdošās koalīcijas pārstāvji – Guntis Eniņš (ZZS) un Imants Kalniņš ("TB"/LNNK). Opozīcijas deputāti balsojuma rezultātus sveica ar aplausiem, bet valdošās koalīcijas rindās sākās skudru pūžņa cienīga rosība. Taču, neskatoties uz to, atkārtots balsojums netika pieprasīts.

Abi "dumpinieki" – G. Eniņš un I. Kalniņš – pēc plenārsēdes bija pavisam nerunīgi. "Es vienkārši gribu arī turpmāk skatīties cilvēkiem acīs," teica Eniņš. Jautāts, kas viņam licis mainīt domas, jo pagājušonedēļ Pieprasījumu komisijā viņš balsoja pret šo pašu dokumentu, deputāts atbildēja, ka uzzinājis jaunus faktus, piemēram, to, ka Rīgas Brīvostas pārvaldniekam Leonīdam Loginovam nepietiek ar 10 000 latiem mēnesī. Starp citu, uzreiz pēc balsojuma G. Eniņam bija saruna ar frakcijas priekšsēdētāju Augustu Brigmani. A. Brigmanis gan vēlāk man paskaidroja, ka ir tikai painteresējies par deputāta balsojuma motīviem un nekāds sods par nepakļaušanos disciplīnai viņam nedraud.

Turpretim opozīcija abus nepaklausīgos valdošās koalīcijas pārstāvjus ņēmās slavēt. "Šie divi deputāti nodemonstrēja, ka ir godprātīgi cilvēki un saprot, ka tā tālāk vairs nedrīkst turpināties. Tauta jau tagad mūs ienīst visu šo padomju un valžu pārstāvju dēļ," sprieda galvenā pieprasījuma autore Ilma Čepāne (Pilsoniskā savienība).

Dokumentā tiek kritizēts pašreizējais šo amatpersonu skaits un atalgojuma apmērs. Viņiem piešķirtās sociālās garantijas ir nesamērīgi milzīgas un nekur nav noteikts, cik kapitālsabiedrību valdēs vai padomēs viena persona vienlaikus drīkst atrasties. Tādēļ opozīcija prasa premjeram skaidrojumu par to, cik daudzos uzņēmumos valstij vai pašvaldībai pieder akcijas vai kapitāla daļas, cik tajos ir valdes un padomes locekļu, cik daudz naudas no valsts budžeta tiek tērēts viņu atalgojumam un sociālajām garantijām un galvenais – vai valdība plāno mainīt pašreizējo apmaksas kārtību.

I. Čepāne debatēs pirms balsojuma uzsvēra, ka valsts pārvalde pati nav pietiekami informēta par visām komercsabiedrībām, kurās valstij un pašvaldībām pieder kapitāldaļas, jo, atsaucoties uz Komerclikuma normām, virkne akciju sabiedrību Uzņēmumu reģistram neiesniedz akcionāru sarakstu. Tikpat nepilnīga arī esot informācija par to, cik lieli naudas līdzekļi ir tērēti valžu un padomju locekļu uzturēšanai. Šāda nekārtība ļauj valdošajiem politiķiem šajos amatos iebīdīt divu grupu cilvēkus – vēlēšanās caurkritušos partijas biedrus un vienkārši "savējos". Tie savukārt pateicas savam aizbildnim, zināmu procentu no dāsnā atalgojuma ziedojot partijai. Par piemēru I. Čepāne minēja VAS "Valsts nekustamie īpašumi" valdes priekšsēdētāju Māri Kaijaku, kurš saņem vairāk nekā 68 000 latu gadā un Tautas partijai ziedojis 33 000 latu, savukārt Dainis Liepiņš, kurš dažādās valdēs un padomēs gada laikā nopelna vairāk par 111 000 latu, aptuveni 65 000 latu veltījis partijai LPP/"LC".

"LA" jau ziņoja, ka pagājušonedēļ šis pieprasījums tika skatīts Saeimas Pieprasījumu komisijas sēdē. Uz to bija ieradies arī premjers, bet viņš sarunā ar deputātiem bija demonstratīvi nevaļīgs un steidzīgs. Valdības vadītājs vien strupi pastāstīja, ka ar rīkojumu aizliedzis valsts kapitālsabiedrību padomju un valžu locekļu un valsts kapitāldaļu turētāju pārstāvju atlīdzību pacelt virs šā gada 1. jūlijā noteiktā apmēra.

Nākamnedēļ gan valdības vadītājs nevarēs atļauties tik pavirši izturēties pret parlamentāriešiem. Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli desmit deputāti drīkst iesniegt lēmumprojektu par neuzticības izteikšanu, ja viņus neapmierina premjera atbilde uz pieprasījumu. Un, kā pierādīja vakardienas balsojums par pieprasījumu, valdošās koalīcijas "balsošanas mašīna" mēdz arī saniķoties.

 

Gatavojas atbrīvot no darba vismaz 250 policistus

LETA  11/07/08    Sagaidāms, ka no darba policijā tuvākajā laikā tiks atbrīvoti vismaz 250 policisti, bet maksimālais atbrīvojamo policistu skaits ir 500, sacīja Valsts policijas priekšnieks ģenerālis Aldis Lieljuksis. Pagaidām vēl lielas skaidrības nav, kas tuvākajā laikā sagaida policistus gan attiecībā uz atbrīvošanu no darba, gan jautājumā par iespējamu sociālo garantiju samazināšanu vai pat noņemšanu.

Toties Lieljuksis kopā ar kolēģiem ir izstrādājis kritērijus, pēc kādiem no darba prioritāri atbrīvos policistus. Šos priekšlikumus pirmdien policijas šefs iesniegs Iekšlietu ministrijā, lai tā virzītu tos iesniegšanai Saeimā, kur patlaban ir "atvērts" Dienesta gaitas likums. Ja neizdosies kritērijus iekļaut likumā, Lieljuksis izdos īpašu rīkojumu.

Saskaņā ar izstrādātajiem kritērijiem tiks vērtēta konkrēta policista personība, vai viņam nav nepieciešamās izglītības, vai viņš nemācās. Šāds cilvēks, Lieljukša skatījumā, ja viņš arī nemācās, nav progresīvs, tādēļ no tāda var arī atbrīvoties. No darba var tikt atbrīvots arī cilvēks, kura novērtējums atbilst tā dēvētajai C kategorijai jeb novērtēšanā jau iepriekš atzīta viņa neatbilstība ieņemamajam amatam.

Darbu var zaudēt arī policisti, kuri saņēmuši disciplinārsodu vai saistībā ar sāktu kriminālprocesu vai apsūdzības uzrādīšanu ir atstādināti no dienesta pienākumu pildīšanas. Vērtējot, kurš atbrīvojams no darba, raudzīsies, kādas ir policista valsts valodas zināšanas, vai tās atbilst noteiktajai kategorijai.

Atsevišķiem policistiem varētu likt atkārtoti veikt veselības pārbaudes. Par darba zaudēšanu var bīties arī tie darbinieki, kuriem nav beidzies pārbaudes laiks, kas ir trīs mēneši. Šādu personu atlaišana varētu būt izdevīga Valsts policijai, jo šiem no darba atlaistajiem nebūs jāizmaksā kompensācija trīs mēnešalgu apmērā, kā to paredz likums par policistiem, kas pieņemti darbā. Vēls viens kritērijs ir darba rezultāti - kam tie būs sliktāki, tiem arī varētu būt jāatvadās no dienesta.

Lieljuksis apstiprināja, ka ir izstrādāti vairāki varianti, kā izpildīt valdības rīkojumus par finansējuma un štata vietu samazināšanu, taču gala lēmuma vēl nav. Runājot ar policistiem, Lieljuksis sapratis, ka paši darbinieki labprātāk piekrīt štatu samazināšanai, nevis reālam atalgojuma samazinājumam.

Lieljuksis ir izpētījis, kāda ir darba noslodze katrā no Latvijas rajoniem, un tā rāda, ka darba apjoms ir ļoti dažāds. Piemēram, Krāslavā uz 348 iedzīvotājiem ir viens policists, bet Talsu rajonā uz vienu policijas darbinieku ir 565 iedzīvotāji. Turpretim policistu darba samaksa, neraugoties uz noslogotību, ir vienāda. Tāpat ir būtiska atšķirība, vērtējot ikvienas pārvaldes ģeogrāfisko atrašanās vietu - vai tā ir tā sauktā galapunkta pilsēta, vai caurbraucama, kur nenoliedzami tiek izdarīts vairāk likumpārkāpumu un notiek vairāk avāriju.

Kā sacīja Lieljuksis, viņš ir brīdinājis visu rajonu policijas pārvalžu priekšniekus par iespējamu nepieciešamību rotēt policistus uz citu darba vietu, piemēram, no Krāslavas uz Talsiem, ar ko neviens neesot īpaši apmierināts. Tomēr pagaidām citas izejas neesot, un tie, kas nevēlēsies mainīt darba un līdz ar to dzīves vietu, varēs pamest darbu policijā.

Tiek pieļauts vēl nedaudz "mīkstāks" risinājums, proti, ja kāds aiziet no darba policijā, kā, piemēram, Krāslavas rajona Policijas pārvaldē, štata vieta tiek likvidēta un no jauna izveidota, piemēram, Talsos. "Turpmāk būs tā, ka nauda ies līdzi cilvēkam, nevis paliks uz vietas, kā tas bijis līdz šim un veidojās štata vietas bez reāla darbinieka," teica policijas šefs.

Tomēr pagaidām, kamēr gala vārdu par budžetu un citiem ar to saistītiem jautājumiem nav pateikusi valdība un Saeima, nav zināmi arī konkrēti lēmumi par šiem policistus satraucošajiem jautājumiem.

 

Ādamsons nolēmis kandidēt KNAB priekšnieka amatam

LETA  11/07/08    Bijušais Saeimas deputāts Jānis Ādamsons (SC) nolēmis kandidēt vakantajam Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja amatam, apstiprināja Ādamsons.

Ādamsonu kandidēt uz vakanto KNAB vadītāja vietu uzrunājusi biedrības "Gods, likumība, taisnība" valde, kura apvieno bijušos policistus, prokurorus un tiesnešus.

Ādamsonam neesot ilūziju par to, ka viņš varētu ieņemt KNAB vadītāja amatu, bet ar savu kandidēšanu vēloties "samaisīt ūdeni pīļu dīķī", taču, ja notikšot brīnums un Ādamsons amatā tiks apstiprināts, viņš aicināšot domāt par visu sistēmas reorganizāciju.

"Kandidēt KNAB priekšnieka amatam ir ļoti interesants izaicinājums, lai arī man nav nekādu ilūziju par iespēju ieņemt amatu," neslēpa Ādamsons.

Arī portālam "Delfi" Ādamsons savas izredzes novērtēja, pēc paša vārdiem, "tuvu nullei". Taču savu kandidatūru pieteicis, lai "būtu interesantāk" un biroja priekšnieka amatā kandidātus nevarētu noraidīt bez pamatojuma. Tomēr vienlaikus viņš norādīja, ka viņam ir "pietiekoši liela dzīves pieredze jautājumos, kas skar korupciju", tāpēc arī esot pieteicis sevi konkursam.

Jau ziņots, ka oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" 31.oktobrī izsludināts konkurss KNAB priekšnieka amatam.

Pieteikuma dokumentus - motivētu pieteikumu, CV, augstāko izglītību apliecinoša dokumenta kopiju, "kā arī citus dokumentus, kurus pretendents uzskata par nepieciešamu pievienot", - KNAB priekšnieka amata konkursam var iesniegt līdz 21.novembrim.

KNAB likumā noteikts, ka pretendentiem ir jābūt Latvijas pilsoņiem, jāpārvalda latviešu valoda un vismaz divas svešvalodas. Pretendentam jābūt augstākajai izglītībai un uzkrājušam amatam atbilstošu darba pieredzi, kā arī nedrīkst būt sasniegts likumā noteiktais pensijas vecums.

Tāpat persona nedrīkst būt sodīta par noziedzīgu nodarījumu, notiesāta par noziedzīgu nodarījumu, atbrīvojot no soda, nedrīkst būt saukta pie kriminālatbildības, izņemot gadījumu, kad persona ir saukta pie kriminālatbildības, bet kriminālprocess pret to izbeigts uz reabilitējoša pamata.

Kā ziņots, šā gada jūnijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) apmierināja bijušā Saeimas deputāta un iekšlietu ministra Jāņa Ādamsona sūdzību pret Latvijas valsti par aizliegumu viņam kā bijušam Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekam kandidēt Saeimas vēlēšanās un piesprieda valstij izmaksāt viņam kompensāciju 10 000 eiro (7020 latu) apmērā. Latvijas valdība šo spriedumu ir pārsūdzējusi.

Tā kā ECT pirmās instances tiesas spriedums ir viņam labvēlīgs un arī Satversmes tiesa savā 2006.gada 15.jūnija spriedumā ir norādījusi, ka likumdevējam būtu jāparedz iespēja individualizēt Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punktā noteikto ierobežojumu, ņemot vērā katra atsevišķā indivīda nopelnus un sasniegumus Latvijas Republikas labā, bijušais Saeimas deputāts, Aizsardzības spēku Robežsargu brigādes priekšnieks un iekšlietu ministrs Ādamsons savulaik bija pārliecināts, ka netiks likti šķēršļi viņa vēlmei kļūt par Rīgas domes deputātu.

Savukārt saskaņā ar Centra rajona tiesas 2004.gada 8.jūnija notiesājošo spriedumu Ādamsons atzīts par vainīgu dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā pedofilijas skandāla laikā un viņam tika piemērots naudas sods 130 minimālo algu jeb 10 400 latu apjomā. 2007.gada 19.februārī Augstākā tiesa (AT) atstāja šo spriedumu negrozītu.

Saskaņā ar apsūdzību Ādamsons, būdams valsts amatpersona, tīšām publiski izplatījis par toreizējo premjeru Andri Šķēli (TP), tieslietu ministru Valdi Birkavu (LC) un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoru Andreju Sončiku aizskarošas un neslavu ceļošas ziņas, zinot, ka tās ir nepatiesas.

Ādamsons ir paspējis būt gan PSKP, gan "Latvijas ceļa", gan Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs, bet 2005.gada novembrī bijušais LSDSP priekšsēdētāja biedrs iestājās SC ietilpstošajā Tautas saskaņas partijā, paziņojot, ka LSDSP "no internacionālistiskas partijas kļuvusi par politisku spēku, kas pārstāv nacionālistisku nišu".

 

Viedoklis: Kanonizētie oligarhi

Bens Latkovskis,  DELFI   11/10/08    Latvijas politisko procesu analīze jau sen kā vairs nenodarbojas ar reālu notikumu pētīšanu, modelēšanu un to seku prognozēšanu, bet gan slīgst arvien dziļākā mitoloģizētu priekšstatu purvā. Apzināti rakstu purvā, jo uzsākot vienkāršošanas spēli, kad notiekošā aprakstīšanai tiek izmantoti arvien primitīvāki jēdzieni un tēli, to apturēt ir pagalam grūti. Sabiedrība diemžēl ir slinka un sarežģītas sistēmās uztver nelabprāt. Tikai ar piespiešanos, kas automātiski rada atgrūšanās refleksus.

Mēģināšu iepriekš sacīto ilustrēt ar piemēru. Ik pa brīdim medijos uzvirmo diskusijas par nepieciešamību kardināli manīt partiju finansēšanas nosacījumus. Nepašaubu šādas maiņas nepieciešamību, tomēr rodas iebildumi pret tiem argumentiem, kuri tiek uzrādīti, lai produktu varētu labāk politiski pārdot. Šādas maiņas nepieciešamību politologi un citi mācīti eksperti pamato ar ideju, ka jāsamazina oligarhu ietekme uz Saeimā pieņemto likumu kvalitāti, jo likumi visbiežāk tiekot pieņemti vienīgi oligarhu interesēs un par tautu deputāti domājot pēdējā kārtā. Izklausās vienkārši un pašsaprotami. Gluži kā Holivudas filmās, kur tēli veidoti tā, lai pat zīdainis varētu atšķirt, kurš labais, kurš sliktais un nerastos nekādi pārpratumi. Taču cienīsim savu sabiedrību un nemēģināsim ar to runāt kā ar pirmsskolas vecuma bērniem. 

Nav gadījies no diskusiju dalībniekiem dzirdēt konkrētas norādes – par kādiem oligarhiem ir runa un kuri tad ir tie likumprojekti, kurus pretēji tautas interesēm Saeima ir pieņēmusi (nevis noraidījusi!) vārdā nenosaukto oligarhu interesēs. Šādi precizējumi mūsu izglītoto un racionāli domājošo politologu vidū ir lieki, jo tas taču ir pašsaprotami. Latvijā ir trīs kanonizēti oligarhi – Šķēle, Lembergs un Šlesers. Koalīcijas partijas ir šo kanonizēto oligarhu paklausīgas jebkuru iegribu pildītājas un mūsu valstī ne matiņš nenokrīt bez viņu ziņas. Kur nu vēl kāds likumprojekts. Katrs koalīcijas pārstāvju vārds taču tiek iepriekš saskaņots ar oligarhiem, kuri nenogurstoši 24 stundas diennaktī kustina savus visur esošos taustekļus, raustot marionešu leļļu diedziņus.

Saprotu, interneta portālos daži personāži var izpaust savas fantāzijas par vispasaules sazvērestību, kuras priekšgalā stāv Mākoņtēvs, Hūte vai kāds cits pūķis Baisulis. Tomēr no mācītiem politologiem gribētu dzirdēt arī ko konkrētāku nevis tikai dažādu pieņēmumu vairākkārtīgu atkārtošanu. Lai gan sens uzbeku sakāmvārds teic, ka no vairākkārtējas halvas piesaukšanas mutē saldāks nepaliek, mūsdienu mārketinga teorijas šo seno gudrību pilnībā apgāž. To apliecina gan pozitīvisma kampaņas pirms, gan negatīvisma kampaņa pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām.

Ietekmīgu cilvēku Latvijā ir ne mazums – tos vārdā nesaukšu, lai neapvainojas par kāda nepieminēšanu. Ikviens Saeimas apsargs, kurš pārbauda caurlaides, zinās pateikt, ka katru dienu pa Saeimas telpām no vienas frakcijas uz nākamo, no vienas komisijas uz citu klīst dažnedažādi lobisti. Degvielas tirgotāji, cigarešu, alkohola, farmaceitisko produktu, pārtikas preču ražotāji un importētāji, kocinieki un tranzītnieki, spēļu un atkritumu biznesa darboņi, finansisti un baņķieri, dažādu asociāciju un biedrību pārstāvji. Visi cenšas ietekmēt politiķus un vairāk vai mazāk skaidri sola ziedot viņu intereses atbalstošajām partijām.

Grūtu iedomāties, ka diplomētie politologi ir mazāk zinoši kā Saeimas apsargi vai pārdevējas bufetē, kuras pasniedz kafiju rindā stāvošajiem (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) lobistiem. Taču publiskajā telpā parādās tikai jau minētie trīs kanonizētie oligarhi. Un, kad kāds mēģina apšaubīt šo mitoloģizēto tēlu ļaunās burvju spējas, tad tas izpelnās daļas sabiedrības asu nosodījumu (Zatlers pirms ievēlēšanas). Gluži kā, ja viduslaikos kāds apšaubītu ļauno garu esamību.

Rodas jautājums vai oligarhu kanonizācija un skaita ierobežošana ir apzināta, lai neuzkrītošāk būtu darboties citiem ietekmes aģentiem vai tā ir nevainīga politisko procesu vienkāršošana, lai dažādiem to komentētājiem būtu vieglāks darbs? Grūti noticēt, ka nepieciešamība demonizēt tikai dažus ierobežota skaita politiskā procesa personāžus ir tikai gluži nevainīga uztveres aberācija vai, kā tas dažkārt tiek pasniegts, – nesavtīgas rūpes par tautas interesēm. Tad, varbūt cienot sabiedrību, zīmēsim Latvijas politisko bildi bez lētām propagandas karikatūrām kur personāžu vēderus izdaiļo paskaidrojoši uzraksti. Runāsim ar sabiedrību pieaugušu cilvēka valodā nevis stāstīsim pasaciņas par labajiem un ļaunajiem burvjiem.

 

Intervija ar Vinetu Veldri: Aizsardzība, standarti un taupīga saimniekošana

Sallija Benfelde, Nedēļa  11/10/08    Taupības režīms vismaz formāli vienādi skar visas valsts institūcijas, tāpēc Nedēļa uz sarunu aicināja aizsardzības ministru Vinetu Veldri.

Lai gan saruna ar ministru vairāk bija iecerēta kā aizsardzības nozares naudas maciņa pārlūkošana, jau pašā tās sākumā Veldre teic, ka ir lietas, par kurām viņš negribētu runāt, jo zinātāji pēc konkrētiem skaitļiem var uzzināt par armiju visu, ko vien vēlas. Tā nu mūsu saruna brīžiem vairāk ir par uzskatiem un nostādnēm, atstājot ciparus ēnā.

− Vai taupības režīms ir ietekmējis arī aizsardzības budžetu?

− Jā, tas ir iespaidojis aizsardzības budžetu, un mēs šajā sakarā esam pieņēmuši vairākus lēmumus.

− Ko varat samazināt? Bruņoto spēku skaitlisko sastāvu? Algas?

− Valdībā nav lēmuma par algu samazināšanu, un ministrijas pašas tādus lēmumus nepieņem. Runājot par budžeta samazinājumu, varu minēt tikai publiskojamo daļu, jo pēc noteiktiem parametriem ir iespējams aprēķināt un uzzināt par aizsardzības jomu to, kas nav izpaužams. Bruņoto spēku skaitlisko sastāvu nosaka NATO standarti, vienkārši to var skaidrot kā zināmu proporcionālu armijas lieluma valsts iedzīvotāju skaita attiecību, tāpēc šo sastāvu nevaram mainīt pēc patikas. Tātad samazinājums attiecas uz investīcijām būvniecībā, uz komandējumiem un vakanču aizpildīšanu, tādējādi samazinot ierēdņu daudzumu.

Ierēdņu skaita apcirpšana šogad notika divos posmos. Pirmais bija vakanču samazināšana, kas notika uz budžeta grozījumu rēķina, bet otrais posms notiek pašlaik, kad tiek pārskatīts un saīsināts to cilvēku daudzums, kas strādā aģentūrās un ministrijās. Pie mums tas notiek, pārskatot nodaļu un departamentu funkcijas, lai atrastu līdzīgas vai tādas, kas dublējas.

Varu minēt vienu piemēru. Mums ir militārās izglītības nodaļa, un Kristovska laikā tika izveidota jaunatnes militārās izglītības nodaļa, kas atrodas Hospitāļu ielā. Apvienojot tās abas, mēs ietaupām. Esmu uzdevis valsts sekretāra pienākumu izpildītājam un aģentūru direktoriem pārskatīt visas funkcijas un darba uzdevumus, veikt funkcionālos auditus, lai atrastu, ko var racionalizēt. Piemēram, vienā aģentūrā mēs atradām 20 liekas darba vietas.

− Ierēdņu skaitu un vakances jūs varat samazināt, bet kā rīkosieties attiecībā uz armiju?

− Ja atgriežamies pie sarunas par armiju, tad, kā jau sacīju, ir NATO standarti un armija mums būtu jāpalielina. Līdz šim mums armijā ir bijis aptuveni par 400 cilvēkiem mazāk, nekā paredz standarts. Mums ir bijušas un ir divas problēmas, un pirmā no tām ir rekrutēšana, bet otrā – cilvēku fiziskās sagatavotības līmenis. Ne katrs jaunietis, kas pabeidz vidusskolu vai augstskolu, atbilst tām fiziskajām prasībām, kuras ir Bruņotajos spēkos. Ne katrs otrais var nolikt eksāmenus Alūksnes kājnieku skolā, bet tikai 2% var nokārtot eksāmenu speciālo uzdevumu vienībā. Lai gan ir bijuši tādi priekšlikumi, mans nodoms nav samazināt fizisko prasību līmeni.

Es piedāvāju alternatīvu – piemēram, ir jānoskrien piecu kilometru kross noteiktā laikā, bet, manuprāt, ir cilvēki, kam skriešana nekad nav padevusies, tāpēc – lai viņi nopeld puskilometru, precīzāk – 400 metru. Es gan sākumā gribēju, lai sievietes nopeld kilometru un vīrieši divus, bet labi – mums jau nevajag pasaules čempionus skriešanā vai peldēšanā. Mēs turpināsim arī to cilvēku rekrutēšanu, kuriem jau ir augstākā izglītība, jo armija neapmāca ārstus, IT speciālistus un tamlīdzīgi.

Otrs veids, kā risināt vakanču problēmu, ir armijas štābu iekšējā reforma – pavēle jau ir izdota un ir sagatavotas divas programmas tās īstenošanai. Mēs pārskatījām štābu skaitu un funkcijas. Ir galvenais štābs, un katram Bruņoto spēku veidam ir arī savs. Pēc reformas daļa cilvēku no štābiem pāries uz armiju, tādā veidā aizpildot vakances. Mēs būsim divkārši ieguvēji, jo gan tās likvidēsim, gan arī armijā darbu sāks nevis tie, kas nupat pabeiguši mācības, bet tie, kam jau ir pieredze armijā. Turklāt būs likvidēta funkciju dublēšanās. Saprotu, ka dažiem tas nav visai patīkami, bet armija ir armija, ir reglaments, kas jāpilda.

− Cik procentu no IKP pēc visām pārmaiņām aizsardzības budžets būs nākamgad?

− Tas būs aptuveni 1,8% no IKP. Protams, es vēlētos, lai tas būtu likumā paredzētie 2%, bet realitāte ir realitāte, un jāteic arī, ka jaunajās NATO dalībvalstīs reti kur aizsardzības budžets sasniedz šos 2%. Mēs savus partnerus nemānam, un mēs arī skaidrojam, ka valstij ir vēl citi izdevumi, kas saistīti ar drošību – piemēram, robežsardze, SAB un vēl citi.

− Kā proporcionāli sadalās šie 1,8% – uzturēšanai, būvniecībai, bruņojumam, algām?

− Esmu to pētījis citu valstu programmās – kā līdzekļi proporcionāli tiek sadalīti atbilstoši izvirzītajiem mērķiem Gaisa, Jūras un Sauszemes spēkiem un Nacionālajai gvardei, kas pie mums ir Zemessardze. Vecajās dalībvalstīs finansējums tiek sadalīts aptuveni proporcionāli atalgojumam, ekipējumam, rekrutēšanai, zinātnei un militārajai izglītībai. Jaunajās dalībvalstīs tādu konsekvenču gandrīz nav. Piemēram, Somija, kas nav NATO dalībvalsts, sadarbojas ar Igauniju ļoti daudzās jomās, arī militārajā. Par tīri politisku jeb simbolisku cenu Somija pārdeva Igaunijai bruņumašīnas, tagad viņiem to skaits sasniedz gandrīz divus simtus. Lietuvieši, iestājoties NATO, sākumā piešķīra milzīgus līdzekļus, lai nodrošinātu kaujasspējas, bet vēlāk ieguldīja zinātnē, medicīnā un izglītībā militārajām vajadzībām.

Mums tas notika citādi – mēs atrisinājām jautājumus saistībā ar uniformām, medicīnu un izglītību, un tagad jāpaaugstina kaujasspējas. Šajā jautājumā nevaram runāt par budžeta deficītu, taupīšanu un tamlīdzīgi, jo armijas kaujasspējām jābūt noteiktā līmenī. Man pat gadījies dzirdēt tādus absurdus apgalvojumus, ka NATO armijai maksā algas, tāpēc armijas finansējumu var droši apcirpt. Tās, protams, ir blēņas, bet NATO ir zināmas prasības un saistības, un tas ir pavisam nopietni. Turklāt mūsu saistības neaprobežojas tikai ar dalību misijās, mēs esam pārgājuši uz pavisam citu aizsardzības struktūru.

− Vai jūsu sacītais nozīmē, ka lielākā aizsardzības budžeta daļa ir paredzēta kaujasspēju paaugstināšanai?

− Diemžēl tā tas nav.

− Vai tad ministrija nenosaka finanšu proporcionālo sadalījumu pēc vajadzībām?

− Nosaka, bet to var izdarīt tikai tad, ja ir pieejami finanšu resursi. Mums 70% aiziet veco padomju laika bāzu uzturēšanai un arī atalgojumam. Nesaukšu kā etalonu Angliju, Franciju un ASV, kur katru gadu ekipējumam tērē aptuveni 65%. Viņi paši ražo un apgādā savas armijas. Mums ir citādi. Mums nevajag tankus, jo mūsdienās aizvien būtiskāku vietu ieņem jaunās, digitālās tehnoloģijas. Mums vajag ātri pārvietoties un vajag ieročus. Esam kolektīvā aizsardzības sistēmā, mums ir Zemessardze un ir civili militārā aizsardzības sistēma. Katrā ziņā, pēc manām domām, 65% armijas uzturēšanai un 35% attīstībai būtu normāla finanšu proporcija. Un es arī negribētu saukt precīzus skaitļus, cik tieši mums aiziet armijas uzturēšanai un algām. Teiksim tā – vairāk par 70%.

− Jūs minējāt, ka daudzas valstis pašas nodrošina sevi ar armijai nepieciešamo. Vai nav domāts par to, ka Latvijā varētu gatavot daudz vairāk no tā, kas armijai nepieciešams? Vai nav pētīts, kādas ražotnes mums ir un cik daudz tajās jāiegulda, lai mēs paši varētu ražot?

− Mēs varētu ražot, un par to tiek domāts, bet neko daudz vairāk šobrīd nevaru teikt. Protams, tas būtu tikai apsveicami, jo tie būtu nodokļi, darba vietas. Mums būtu jāpārvar viena mūsu mentālā problēma – mēs gribam labi dzīvot, gribam Eiropas līmeņa algas un pensijas, un tas ir saprotami. Bet mēs izmantojam visdažādākos argumentus – un visbiežāk aizbildināmies ar vides interesēm, lai tikai neko nedarītu. Nudien man ir grūti pateikt, vai to caur presi dara citu valstu rezidenti vai arī to dara vietējie, bet piemēru netrūkst. Atceraties, kā beidzās pārrunas par to, ka BMW automašīnas varētu taisīt Jelgavā? Nekas netiek ražots, un rūpnīca stāv tukša. Vai Baltic Pulp, kas gribēja likt arī attīrīšanas iekārtas uz Daugavas? Somijā uz vienu ezeru tādas rūpnīcas ir četras, un vai tad somi nerūpējas par vidi? Vai viņi dzer netīru ūdeni? Bet mēs izdarījām visu, lai šīs ražotnes nebūtu.

Līdzīgus piemērus es varētu minēt daudz, bet jautājums būtībā ir par to, vai mēs paši kaut ko gribam nopietni darīt. Eiropa taču sabalansē vides un ekonomikas intereses. Kāpēc sabruka Īslandes ekonomika? Tāpēc, ka tā bija būvēta uz spekulatīviem nekustamo īpašumu darījumiem, nevis uz industrijas. Un vēl viena mums raksturīga lieta ir runāt par to, ko galīgi nezinām. Piemēram, ir interesanti palasīt politologu komentārus par partijām, bet viņi paši nekad nevienā partijā nav bijuši un nezina, kas tas ir un kā tur izskatās. Tas būtu tāpat, kā kritizēt ēdienus no ceptām olām, ja nekad neesi ēdis nevienu olu. Tā, lūk, ir ar mūsu attieksmi pret daudzām lietām. Informācijas bieži vien nav, bet viedoklis gan ir. Arī par patriotismu man būtu kas sakāms.

− Vai domājat par patriotismu un armiju?

− Esmu par savu ideju daudz kritizēts, un mani droši var kritizēt vēl, bet man ir doma par karoga mastiem. Esmu pārliecināts, ka pie katras privātās mājas tādu vajag – tas nemaksā tūkstošus. Uzvelciet mastā karogu un atstājiet to plīvot! Un ar laiku, redzot plīvojam savas valsts karogu mastā pie mājas, sirdī radīsies siltums! Būs arī lepnums, ka tas ir pie jūsu mājas. Lai citi aprunā, lai apskauž! Esmu to daudz redzējis citās valstīs. Tāpat varbūt vajadzētu tomēr ieviest tradīciju, kā svinēt valsts svētkus. Patriotisms ir svarīgākais mums, tikai nevajag aiziet līdz absurdam, to mēs jau esam redzējuši. Patriotisms ir jākopj. Ticiet man!

− Ja pieminējāt patriotismu, vēlētos zināt, kāds finansējums nākamgad paredzēts jaunsargiem? Un vai var darbu ar jaunsargiem konkrēti novērtēt skaitļos un faktos?

− Konkrētais rezultāts būs redzams pēc piecpadsmit gadiem, kad tagadējiem jaunsargiem pašiem būs ģimenes un bērni. Pastāstīšu jums kādu līdzību par japāņu skolotāju. Kāds skolotājs katru gadu savas klases bērnus veda uz operu un pats par savu naudu pirka biļetes. Reiz kolēģi viņam jautāja, kādēļ viņš to dara, jo bērni no operas neko nesaprot, neprot tajā uzvesties, bet viņš tērē savu naudu. Skolotājs atbildēja: ja pēc skolas beigšanas kaut viens bērns no klases atcerēsies operu un aizies studēt mūziku vai mākslu, tad visa iztērētā nauda būs ar uzviju atmaksājusies.

Ja runājam par konkrētiem skaitļiem, tad šobrīd Latvijā ir vairāk nekā 7,5 tūkstoši jaunsargu 70 vidusskolās. Viņu skaits aug. Problēmas ir ar viņu ekipējumu un formām. Esam pieņēmuši lēmumu par viņu specializāciju: sauszeme, jūra, gaiss – lai viņiem būtu interesantāk. Tā ir gan patriotiskā, gan militārā audzināšana, tās ir prasmes pirmās palīdzības sniegšanā un vecāko jaunsargu grupai arī autovadītāja tiesības. Diemžēl jaunsargi nevar piedalīties militārās parādēs, kas viņos un viņu ģimenēs radītu lielu lepnumu – viņi vēl ir bērni, un bērnu tiesību konvencija to aizliedz. Grūti ir arī ar instruktoriem, jo maz ir cilvēku, kas to grib un spēj uzņemties. Ekipējuma, formām un metodiskajam darbam nākamgad paredzēti

200 tūkstoši latu, bet vēl vajadzīgs nometnēm un citām lietām. Starp citu, 70% karavīru nāk no Latvijas laukiem, ne no lielajām pilsētām. Un Latvijas armijā 17% ir sieviešu.

− Cik daudz naudas budžetā nākamgad paredzēts misijām?

− Četrpadsmit miljoni latu. Nākamgad mēs izpildīsim to, ko esam solījuši kopš 2005. gada, – ir afgāņu armijas apmācības programma, kuru sāksim jau šogad novembrī, un, protams, ir miera uzturēšanas misija Afganistānā. Trešā misija ir Kosovā, tie ir miera uzturēšanas spēki.

Ir vēl kāda lieta, kas man ir ļoti pie sirds. Uzskatu, ka pilnīgi visiem, kas dien armijā, ir vajadzīga pielaide NATO noslēpumiem, jo armijā dien tikai pilsoņi. Jau tagad vairumam šī pielaide ir, un mēs jau no rekrutēšanas brīža pakāpeniski iesim cauri dzelžainām pārbaudēm un atlasei.

− Vai tas nav pārāk liels risks? Armijā taču atradās cilvēki, kas labi dienēja, bet zaga ieročus.

− Tas, ka to atklāja, ir veiksmīgs Aizsardzības ministrijas, Militārās policijas un Drošības policijas sadarbības rezultāts. Pielaide ir vēl viens no mehānismiem, kā pārbaudīt un izvērtēt cilvēkus armijā. Armijā ir rotācijas princips un ir amati, kuriem pielaidi vajag, un ir tādi, kuriem nevajag un nevajadzēs, bet neviens nevar zināt, kādā amatā viņš pēc laika nonāks. Tāpēc ir nepieciešama sistēmiska pieeja.

 

Lāčplēša dienu atzīmē visā Latvijā

Diena  11/11/08    Šodien, Lāčplēša dienā, visā Latvijā, ne tikai galvaspilsētā Rīgā svinīgi tika pieminēti varoņi, kas 1919.gadā izcīnīja uzvaru pār Bermonta karaspēku un atnesa Latvijai brīvību.

Daugavpilī Vienības laukumā notika Lāčplēša dienai veltīta 2.Zemessardzes novada militārā parāde, kuru vēroja vairāki tūkstoši pilsētas iedzīvotāju, lielākoties jaunāka gadu gājuma cilvēki un skolēni.

Ventspilī, Meža kapos pie Baltā krusta, notika piemiņas brīdis, godinot Latvijas brīvības cīnītāju piemiņu, kas turpinājās ar gājienu pa svecīšu taku līdz Latvju kareivju kapam.

Lāčplēša dienā Zemessardzes vienību pārstāvji, starptautisko mācību «VIKING 2008» dalībnieki, devās uz Saldus rajonu, lai, godinot pulkveža Oskara Kalpaka piemiņu, noliktu ziedus pie  viņa pieminekļa Airītēs.

 

Mārtiņš Bičevskis Saeimā neizcēlās, ministrijā gan

Ilze Kuzmina,  Latvijas Avīze   11/11/08    Jaunais "Parex bankas" padomes vadītājs Mārtiņš Bičevskis karjeru sāka kā īstens tautpartijietis – bijis šīs partijas valdes loceklis un deputāts Saeimas frakcijā, taču nu jau astoņus gadus darbojas augstākajā ierēdniecībā.

M. Bičevskis (33) izcēlies, jau būdams students Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, jo 1995. gadā saņēma profesora Andreja Lēbera stipendiju par zinātnisko darbu "Vekseļtiesības Latvijā". Pēc studijām M. Bičevskis kļuva par a/s "Banka Land" prezidenta padomnieku juridiskajos jautājumos. 1998. gadā M. Bičevskis kandidēja Saeimas vēlēšanās Tautas partijas sarakstā un jau 1999. gadā ar TP gādību nokļuva Privatizācijas aģentūras padomē. Neilgi strādājis arī par TP frakcijas Saeimas deputātu, aizstājot tos tautpartijniekus, kuri bija devušies pildīt ministru pienākumus. Vēlākajos gados M. Bičevskis turpināja mainīt amatus kā cimdus – bija Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs, iekšlietu ministra Mareka Segliņa padomnieks, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieks, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra trešais vietnieks, Tieslietu ministrijas valsts sekretārs un galu galā Finanšu ministrijas valsts sekretārs.

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Kārlis Leiškalns (TP), kuram tieši pēdējā laikā daudz iznācis sadarboties ar M. Bičevski, teica, ka valsts sekretārs izrādījies "negaidīti labs". Tas K. Leiškalnam bijis pārsteigums, jo kā Saeimas deputāts M. Bičevskis neesot ne ar ko izcēlies. Viņaprāt, valsts sekretāram nav jāiedziļinās dziļi ministrijas nozarē, bet jāspēj būt labam menedžerim, taču tagadējais Finanšu ministrijas valsts sekretārs parādījis, ka labi orientējas arī banku un nodokļu likumdošanā.

K. Leiškalns domā, ka M. Bičevskis jau "sen nav uzskatāms par politiķi". TP frakcijā noskaidroju, ka M. Bičevska dalība partijā aprobežojoties ar biedra naudas nomaksu un TP kongresa apmeklēšanu.

Nav skaidrs, vai M. Bičevskis varēs vienlaikus vadīt bankas padomi un saglabāt valsts sekretāra amatu, nepārkāpjot likumu "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonas darbībā". Finanšu ministrija ir sagatavojusi un iesniegs Saeimai priekšlikumus, lai precizētu tiesisko regulējumu un ļautu savienot valsts sekretāra amatu un padomes vadīšanu.

K. Leiškalns uzskata, ka sarežģītajā finanšu situācijā, kāda ir valstī, Finanšu ministrijas valsts sekretāru mainīt nevajadzētu.

Lai vadītu "Parex bankas" padomi, neesot nepieciešamas detalizētas zināšanas par bankas darbību, uzskata K. Leiškalns. Tās esot vajadzīgas valdes priekšsēdētājam, savukārt padome tikai pārraudzīšot valdes darbu un pieņemšot lielus konceptuālus lēmumus. Vai padomes locekļu amatus arī ieņems valdošo partiju biedri vai tām pietuvinātas personas, pagaidām nav zināms. K. Leiškalns teica, ka lieta ir pārāk nopietna, lai šoreiz ļautu pieraust kabatas partiju līdzskrējējiem: ""Parex banka" tomēr nav valsts kapitālsabiedrība, kur var ielikt kādu politikāni un ļaut viņam kādu laiku pelnīt naudu," atzina K. Leiškalns.

Saskaņā ar pagājušā gada amatpersonas deklarāciju M. Bičevskim pieder divi dzīvokļi – viens Rīgā, viens Ogrē, nekustamais īpašums Inčukalnā un zeme Carnikavā, kapitāldaļas SIA "Inčukalna nami", uzņēmumu "Rīgas piena kombināts" un "Ventspils nafta" akcijas, kā arī bija 10 000 latu uzkrājums Hansabankā (tagad "Swedbank"). Kādam viņš pērn aizdevis 15 500 latus. To amatpersona varēja atļauties, jo 2007. gadā nopelnīti gandrīz 45 000 latu. M. Bičevskis ir arī motocikla "Suzuki" īpašnieks.

M. Bičevska dzīvesbiedre Agnese Bičevska savulaik ar labiem panākumiem startējusi konkursā "Misis Latvija", abi audzina divas meitas.

 

Tūkstošiem cilvēku 11.novembra krastmalā aizdedz svecītes

TVNET / LETA  11/11/08     Vairāki tūkstoši cilvēku vēl vēlā vakarā pulcējušies 11.novembra krastmalā, kur pie pils mūra aizdegtas tūkstošiem svecītes, godinot par Latviju kritušo karavīru piemiņu.

Daudzi cilvēki savu svecīti aizdeguši un devušies Vecrīgas ielās, tomēr krastmalā vēl vēlā vakarā daudzi jaunieši un jaunas ģimenes ar bērniem dodas nolikt savu svecīti pie mūra sienas, kura jau kvēlo tūkstošiem svecīšu liesmās.

Krastmalā redzami vairāk jauniešu nekā vecākas paaudzes cilvēku. Jaunieši pulcējas bariņos, šur tur dzirdamas patriotiskas dziesmas un latviešu tautas dziesmas.

Aptaujātie jaunie cilvēki atzīst, ka piemin Lāčplēša dienu, jo, pateicoties latviešu karavīriem, tika uzveikts Bermonta karaspēks. Svecītes kvēlo arī pie Brīvības pieminekļa.

Jau ziņots, ka šodien Latvijā tiek svinēta Lāčplēša diena. Galvenie svētku pasākumi notika Latvijas galvaspilsētā, jo tieši Rīgu no bermontiešu uzbrukuma pirms 89 gadiem nosargāja latviešu karavīri un pilsētnieki.

1919.gada 8.oktobrī krievu pulkveža Pāvela Bermonta un vācu ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadītā 50 000 vīru armija sāka uzbrukumu Rīgai. Latvijas valdības rīcībā tobrīd bija tikai 544 virsnieki un 10 662 karavīri. Bermontieši ātri nonāca Daugavas kreisajā krastā, Latvijas armija atkāpās uz labo krastu un pacēla Daugavas tiltus.

Bermontiešu draudi Rīgai tās iedzīvotājos radīja milzīgu patriotismu, un uz ierakumiem Daugavmalā devās gan studenti, gan skolēni. Notikumu gaitu ietekmēja arī angļu un franču karakuģu ierašanās Daugavā, tie 15.oktobrī atklāja uguni uz Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni. Latviešu karavīriem radās iespēja pārcelties pāri Daugavai un ieņemt Daugavgrīvu un Bolderāju. 4.novembrī Rīgas 6.kājnieku pulks ieņēma Anniņmuižu un Bolderāju, 9.novembrī tika atbrīvots Zasulauks.

1919.gada 11.novembra rītā bermontieši bija izdzīti no Pārdaugavas. Rīga bija atbrīvota. Sāka zvanīt baznīcu zvani, sajūsminātie rīdzinieki pulcējās ielās.

1919.gada 11.novembrī tika nodibināts Lāčplēša Kara ordenis ar devīzi "Par Latviju" un 11.novembris tika pasludināts par Lāčplēša dienu.

Cīņās ar bermontiešiem Latvijas armija zaudēja 57 virsniekus un 686 karavīrus.

Ar Latvijas valsts himnas "Dievs, svētī Latviju!" atskaņošanu šovakar noslēdzās nedaudz vairāk kā pusstundu garā svinīgā godasardzes maiņa pie Brīvības pieminekļa. Svinīgā ceremonija sākās ar Latvijas Augstākās padomes Prezidija 1992.gada 5.novembra lēmuma un toreizējā Aizsardzības spēku komandiera Daiņa Turlā 1992.gada 10.novembra pavēles par Godasardzes pie Brīvības pieminekļa atjaunošanu nolasīšanu.

Godasardzes maiņas ceremonijas laikā ap īpaši veidotu ugunskuru karavīri kopā ar deju kopas "Bramaņi" dejotājiem veidoja horeogrāfisku priekšnesumu, kura laikā tika lasīta patriotiska dzeja par dzimteni un latviešu strēlniekiem.

Godasardzes ceremonijai sekoja Godasardzes rotas karavīru defilē programma latviešu tautasdziesmu par karavīriem pavadījumā un salūta zalves ar triecienšautenēm, pēc kurām karavīrus sveica pie Brīvības pieminekļa pulcējušos skatītāju aplausi.

Svinīgo pasākumu vēroja aptuveni pāris simti interesentu.

Kāda skatītāja pēc pasākuma stāstīja, ka pasākums viņu ir aizkustinājis. Viņasprāt, nākotnē šī varētu izveidoties par jauku tradīciju, kura modinātu cilvēkos patriotisma jūtas.

Savukārt kāds cits skatītājs norādīja, ka viņam šķitusi nepārdomāta stilizētā ugunskura lietošana pasākumā, taču kopumā ceremonija esot bijusi laba.

Nejauši satikts karavīrs, kurš ceremonijā piedalījās tikai kā skatītājs, norādīja, ka, pēc viņa domām, pasākums ir izdevies.

Godasardzes maiņas ceremonija bija veltīta 16.gadadienai kopš godasardzes atjaunošanas pie Brīvības pieminekļa un Latvijas proklamēšanas 90.gadadienai.

Svinīgā godasardzes maiņas ceremonija Lāčplēša dienā turpmāk kļūs par jaunu Nacionālo bruņoto spēku (NBS) tradīciju, bagātinot latviešu karavīru piemiņas godināšanas pasākumu klāstu, un simbolisku iesvētību ceremoniju tiem karavīriem, kuri sāk dienestu NBS Štāba bataljona Godasardzes rotā.

Tā balstīta uz Latvijai un Bruņotajiem spēkiem nozīmīgiem vēsturiskiem un militāriem faktiem un latviešu kultūras tradīcijām ar mērķi veicināt nacionālās piederības un patriotisma stiprināšanu sabiedrībā.

 

Pētījums: vairums iedzīvotāju nezina, kāpēc svin Lāčplēša dienu

DELFI   11/11/08    Tikai 23% Latvijas iedzīvotāju var nosaukt precīzu iemeslu, kāpēc 11. novembrī tiek atzīmēta Lāčplēša diena, liecina sabiedriskās domas pētījumu aģentūras "TNS Latvia" veiktās aptaujas rezultāti.

Liela daļa no respondentiem norādīja, ka tā ir varoņu piemiņas diena (25 %), vai ka šie svētki saistīti ar kaujām (12 %) un vēsturiskiem notikumiem (6 %). Aptuveni katrs desmitais (8 %) Latvijas iedzīvotājs uzskata, ka Lāčplēša diena tiek atzīmēta par godu Lāčplēsim.

Pētījuma rezultāti liecina, ka lielāka izpratne par Lāčplēša dienu ir šādu sociāli demogrāfisko grupu pārstāvjiem - latviešiem, cilvēkiem ar augstāko izglītību, kā arī Vidzemes un Zemgales reģionā dzīvojošajiem. Savukārt iedzīvotājiem vecumā no 21 līdz 31 gadiem, cittautiešiem, kā arī Latvijas nepilsoņiem izpratne par Lāčplēša dienu ir mazāka.

Aptuveni katram piektajam Latvijas iedzīvotājam Lāčplēša diena ir ļoti nozīmīga diena, un viņi vienmēr vai gandrīz vienmēr to atzīmē (17 %). Salīdzinoši biežāk Lāčplēša dienu par ļoti nozīmīgu dienu uzskata iedzīvotāji vecumā no 41 līdz 49 gadiem, latvieši, kā arī laukos dzīvojošie.

Visbiežāk Lāčplēša diena tiek atzīmēta, vērojot Lāčplēša dienai veltītos raidījumus televīzijā (23 %) vai arī apmeklējot dažādus Lāčplēša dienai veltītos pasākumus (19 %). Tāpat iedzīvotāji šo dienu atzīmē, ieliekot logā svecīti (18 %), kā arī svin kopā ar ģimeni vai draugiem (3 %).

Pētījuma rezultāti rāda, ka gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju nekādā veidā neatzīmē šos svētkus (43 %). Tie, kuri nekādā veidā neatzīmē šos svētkus, visbiežāk ir iedzīvotāji vecumā no 21 līdz 30 gadiem, cittautieši, nepilsoņi, rīdzinieki, kā ari neprecētie iedzīvotāji.

Aptauja tika veikta laikā no 2008. gada 5. līdz 10. novembrim, ar interneta starpniecību visā Latvijā aptaujājot 575 Latvijas iedzīvotājus vecumā no 15 līdz 49 gadiem.

 

Viedoklis: Bārenīte Lāčplēša diena

Askolds Rodins,  Diena  11/12/08    Lāčplēša diena, 11.novembris, Latvijā nudien nepieder pie pelēkajām dienām, kad "nekas nenotiek". Notiek, un daudz kas, un ne tikai Rīgā vien. Tāpēc liekas nedaudz paradoksāli, ka sabiedriskās domas aptaujas uzrāda salīdzinoši nelielu to cilvēku skaitu, kas zina, kam par godu šajā dienā pie mājām izkar karogus, rīko svinīgos dievkalpojumus, noliek puķes Brāļu kapos, rīko nelielu militāro parādi pie Brīvības pieminekļa, bet vakarā pie Rīgas pils iededzina svecītes.

Šāgada sabiedriskās domas aptaujā tikai ceturtā daļa aptaujāto varēja pateikt, kas īsti tiek svinēts. Pērn un aizpērn precīzi uz šo jautājumu varēja atbildēt vien nepilni desmit procenti aptaujāto. Salīdzināt šos skaitļus nebūtu īsti korekti, jo šogad tie iegūti interneta aptaujā, kurā piedalījās respondenti vecumā no 15 līdz 49 gadiem. Taču vispārējo situāciju iespējams iezīmēt. Sava loma noteikti bijusi "kases filmai" Rīgas sargi, kurā ļoti uzskatāmi parādīti 1919.gada 11.novembra notikumi Rīgā. Tomēr jau minētā aptauja liecina, ka mazāka izpratne par Lāčplēša dienas nozīmi ir respondentiem vecumā no 21 līdz 31 gadam un nepilsoņiem. Par nepilsoņiem viss tā kā būtu skaidrs — tā nav viņu diena, neprasīsim liekuļošanu — padomju vara sen izbeigusies. Taču rosina uz pārdomām fakts, ka Latvijas iedzīvotāju lielākajai daļai Lāčplēša diena šķiet maznozīmīgi svētki, kaut arī šajā dienā izšķīrās valsts nākotne.

Vētrainajā 1919.gada pavasarī uz tiesībām pārvaldīt vēl tikai iezīmēto valsti pretendēja trīs paralēli pastāvošas valdības. Latvija atradās robežsituācijā un tobrīd nebūt nebija droši zināms, pa kuru no trim iespējamajiem ceļiem tā aizies.

Bez Kārļa Ulmaņa vadītās valdības pastāvēja arī mācītāja Andrieva Niedras valdība, kuru balstīja Vācija, un lielinieka Pētera Stučkas valdība ("brīva Latvija brīvā Krievijā"). Niedras valdība aizgāja nebūtībā jūnija beigās pēc Cēsu kaujām, kurās, jāatzīst, galvenais militārais spēks tomēr bija no Igaunijas atnākušie "talcinieki", kas, starp citu, to darīja lielākoties praktisku apsvērumu dēļ: ja latviešus sakautu un Ulmaņa valdība faktiski kļūtu rīkoties mazspējīga, nākamie "uz strīpas" būtu igauņi.

T.s. Rietumkrievijas armija jeb bermontieši (armijas nominālais pavēlnieks bija Pāvels Bermonts-Avalovs) kontrolēja Zemgali un oktobrī sāka uzbrukumu Rīgai, ieņemot Pārdaugavu. 11.novembrī sākās Latvijas armijas pretuzbrukums, kas beidzās ar bermontiešu izdzīšanu no valsts. Jāpiebilst, ka viņi vēl kādu laiku maitāja dzīvi Lietuvai, valstij, kas tobrīd reāli bija tikpat "zaļa" kā Latvija.

Tieši tad par realitāti kļuva demokrātiskā Latvijas Republika. Atskaites punkts, uz kuru balstās Latvijas turpmākā vēsture. Katra tauta nāk no savas vēstures, un katrai tautai savas valsts nodibināšana nozīmē kvalitatīvi jaunu attīstības pakāpi. Tieši vēsturiskā atmiņa bija tā, kas "turēja gatavībā" vēlmi atjaunot savu valsti divdesmitā gadsimta beigās, un tas tika izdarīts, tiklīdz šī iespēja radās.

Latvijas valsts vēsture nav sevišķi gara, un attiecīgi nav arī sevišķi daudz notikumu, kurus tomēr vajadzētu zināt katram pilsonim. Lāčplēša dienā pieminām notikumu, kas pieder pie tādiem. Tāpat kā 1918.gada 18.novembris, 1940.gada 17.jūnijs, 1990.gada 4.maijs. Protams, arī abu deportāciju datumi.

Tas nav īpaši pētīts, taču, spriežot pēc publiskajā telpā pieejamās informācijas, Lāčplēša diena, tāpat kā mūsu valsts proklamēšanas diena, tiek svinēta daudzviet pasaulē, kur ir latviešu diasporas. Nupat uz Maskavu aizvesta filma Rīgas sargi. Ja reiz aizvesta, tātad būs kam skatīties, un varbūt pat uzzināt. Tikai, teiksim, trešās paaudzes Krievijas latvietim nezināt par Lāčplēša dienu nav nekāds grēks — atšķirībā no tepat Latvijā dzīvojošajiem.

Sabiedrībā palaikam uzvirmo debates, vai skolās Latvijas vēsture tomēr nebūtu jāmāca kā atsevišķs priekšmets. Ir savi par un savi pret. Taču fakts, ka to, kas īsti ir Lāčplēša diena, nezina gados jauni cilvēki, liek domāt, ka vēstures mācīšanā kaut kas nav kārtībā ar akcentu salikšanu, vai varbūt vēl ļaunāk — ar vērtību sistēmu. Kad neliekas svarīgi, kas tad īsti notika tajā 1919.gada 11.novembrī, un, atbildot uz jautājumu teikt, ka bija "vēsturisks notikums" (6% respondentu) vai ka "Lāčplēša diena tiek svinēta par godu Lāčplēsim" (8% atbilžu). Labi vēl, ka neparādījās rokopera Lāčplēsis.

Ja līdzīgu sabiedriskās domas aptauju rīkotu jaunnedēļ, tā, visticamāk, rādītu labāku, taču diezin vai principiāli atšķirīgu ainu. Ar Lāčplēša dienu saistītie notikumi pieder pie tām mūsu vēstures epizodēm, ar kurām varam lepoties. Pamatoti lepoties. "Aptuvena nojēga" par to, kas notika un kādas tam bija sekas norāda uz cieņas trūkumu pret pašu vēsturi. Ja paši īsti necienām, nav pamata gaidīt, kur nu vēl prasīt, lai to darītu citi.

 

Deputāti izgāž sēdi par Satversmes grozījumiem

Ināra Egle,  Diena  11/12/08     Satversmes grozījumu izstrādei izveidotā Saeimas apakškomisijas sēde trešdien tika pasludināta par nenotikušu, jo uz sēdi nebija ieradies nepieciešamais deputātu skaits. Lai sēde notiktu, tajā ir jāpiedalās vismaz 10 deputātiem, taču bija ieradušies vien astoņi.  Kārtības rullis paredz, ka kvorums ir jāgaida pusstundu, pēc tam sēdi pasludina par nenotikušu. Kā novēroja Diena, Jānis Reirs (JL) ieradās pēdējā minūtē, tomēr arī tas nebija pietiekoši sēdes sasaukšanai.

Komisijas vadītāja Solvita Āboltiņa (JL) norādīja, ka Vilnis Edvīns Bresis (ZZS) un Dainis Turlais (LPP/LC) nav apmeklējuši nevienu apakškomisijas sēdi.

Žurnālistiem radās iespaids, ka kvorums tiek norauts apzināti, jo uz sēdi bija atnācis arī PCTVL deputāts Juris Sokolovskis, kurš sākumā stāvēja pie telpas durvīm, bet pēc tam aizgāja.

Laikā, kad bija jāsākas apakškomisijas sēdei, tajā pašā telpā beidzās Juridiskās komisijas sēde. Diena novēroja, ka vairāki apakškomisijas deputāti - Inese Šlesere (LPP/LC), Dzintars Rasnačs (TB/LNNK), Andris Kāposts (ZZS) atstāja telpu, nepaliekot uz apakškomisijas sēdi.

Šodien deputātiem bija jāsniedz atbilde, vai viņi atbalsta S.Āboltiņas piedāvāto kompromisa variantu par  nepieciešamo balsu skaitu referendumā par Saeimas priekšlaicīgām vēlēšanām. S.Āboltiņa aicināja partijas izvērtēt, vai tās atbalstītu kvorumu 2/3 no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsojušajiem.

Jau vēstīts, ka visas valdības partijas stingri iestājas, ka nepieciešamajam kvorumam ir jābūt pusei no visiem balsstiesīgajiem, kas būtu ap 750 000 pilsoņu. Savukārt Konstitucionālo tiesību komisijas vadītājs Egils Levits jau ir norādījis, ka mēģinājums noteikt tik augstu slieksni padarītu šo normu neefektīvu. S.Āboltiņas piedāvātais kompromiss paredz, ka kvorums būtu aptuveni 599 000 pilsoņu. Zaļo un Zemnieku savienība, kā arī LPP/LC paliek pie iepriekšējā viedokļa, ka tai ir jābūt pusei no balsstiesīgajiem. Savukārt TP pēdējā laikā kļuvusi uzmanīgāka un neko nenoraida, un sola izvērtēt arī jauno piedāvājumu. Atšķirībā no ZZS un LPP/LC tā atbalsta arī diskusiju par Valsts prezidenta tiesībām atlaist Saeimu, kamēr pārējās trīs valdības partijas — arī TB/LNNK — uzskata, ka esošais regulējums Satversmē ir pilnīgi pietiekams, lai prezidents krīzes situācijā varētu rosināt parlamenta atlaišanu.

 

«Zodziet mierīgi! Policista nav...»

Līksma Bebre,  Latvijas Avīze   11/12/08    Laikā, kad aug noziedzība, paziņo par apmēram 200 reāli strādājošu policistu atlaišanu.

Vakar policijas struktūrās strādājošos pārsteidza vēsts – Valsts policijas priekšnieks ģenerālis Aldis Lieljuksis parakstījis pavēli, ka no darba Valsts policijā jāatbrīvo 507 darbinieki. Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP) gan pēcpusdienā žurnālistiem skaidroja, ka no darba tiks atbrīvoti tikai līdz 200 reāli strādājoši policijas darbinieki, bet pārējās ir tukšās vakances.

"Tas ir ļoti minimāls samazinājums... Tas būtisku kaitējumu neradīs," sacīja M. Segliņš.

Šī pavēle apliecina valsts divkosību, jo vēl pirmdien tikšanās laikā ar Ministru prezidentu Ivaru Godmani saņemta nepārprotama atbilde, ka štatu samazināšana neskars reāli strādājošus policistus, izbrīnu neslēpa Latvijas Apvienotās policistu arodbiedrības (LAPA) prezidents Agris Sūna. "Rodas sajūta, ka šajā valstī kāda mērķis ir iznīcināt darboties spējīgu policiju. Atliek cerēt, ka atlaistie atradīs darbu apsardzes firmās, nevis sāks sadarboties ar noziedzīgajām struktūrām. Diemžēl arī tā mēdz notikt. Un šie cilvēki tad ir īpaši bīstami, jo teicami pārzina likumu nepilnības un spraugas."

A. Sūna tomēr cer, ka nebūs iemesla teikt: "Zodziet mierīgi! Policista nav...", jo, tāpat kā Latvijai ir nopietnas saistības pret NATO kā tās dalībvalstij, ir jāievēro arī stingras prasības pret Šengenas līgumu.

"Šajā situācijā mēs varēsim aizstāvēt tikai savus biedrus. Attieksmē uz viņiem – mēs rūpīgi sekosim katram atlaišanas gadījumam. Atbalstu un padomus mums sola sniegt arī Eiropā lielākā vācu policistu arodbiedrība, kurā ir ap 100 000 biedru. Bet, godīgi sakot, nesaprotu, kāpēc visi mūsu policisti joprojām nav kādā no arodbiedrībām. Tad Iekšlietu ministrijas un policijas vadība krietni padomātu, pirms šādi rīkoties," uzsvēra A. Sūna. Patlaban LAPA apvienojušies aptuveni 10% no visiem policistiem.

Vēstulē Ministru prezidentam neizpratni par A. Lieljukša pavēli vakar pauda arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība.

150 policistus, piemēram, plānots atbrīvot Rīgas reģiona pārvaldē, 39 no Daugavpils rajona Policijas pārvaldes (RPP), bet no Ludzas RPP – 35, informē LETA.

Kā man skaidroja Valsts policijas pārstāve Sintija Virse, Valsts policijas vadība par atlaižamo darbinieku skaitu lēmusi, analizējot, cik policijas darbinieku ir uz attiecīgās pilsētas un rajona iedzīvotāju skaitu. Daugavpilī un rajonā viens policijā nodarbinātais ir vidēji uz 300 iedzīvotājiem, bet Ogrē – 496, Talsos – 464, Tukumā – 461. Pēc A. Lieljukša pavēles, attiecīgajiem struktūrvienību vadītājiem līdz novembra vidum jāiesniedz saraksts ar darbiniekiem, kuri ir atbrīvojami. Pavisam Valsts policijā, ieskaitot darbiniekus ar līgumiem, strādā 9223 cilvēki. Pašlaik nav aizpildītas 528 štata vietas. Visticamāk, policijas pārvaldēs sāks ar brīvo štata vietu likvidēšanu, pieļāva S. Virse. "Lai cik sāpīgi būtu, ir jāsaprot, ka šajā budžeta situācijā būs jāsamazina darbinieku skaits arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, citās struktūrās, arī Iekšlietu ministrijā," teica Valsts policijas pārstāve.

Kā uzsvēra Rīgas reģiona pārvaldes pārstāve Sigita Pildava, viņu pārvaldē tiks darīts viss, lai no atlaišanas maksimāli pasargātu iecirkņu inspektorus, izmeklētājus, patruļdienestu darbiniekus. Bet jau tagad esot skaidrs, ka Rīgā turpmāk nevarēs uzturēt divus aizturēšanas izolatorus, atskurbtuvi.

Šī vēsts ir ļoti slikta, zinot, ka iedzīvotāju dzīves līmenis krities un noziedzības līmenis ceļas, atzina Daugavpils pilsētas un rajona policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks Jāzeps Uļjanovs. "Ir smagi, sāpīgi, nepatīkami, bet mēs strādāsim. Iespējams, pat vairāk nekā mūsu spēkos. Iedzīvotāji bez policijas palīdzības nepaliks, tikai varbūt mūsu ierašanos būs jāgaida ilgāk," J. Uļjanovs centās saglabāt optimismu.

par atlaišanu var nebaidīties policisti Jelgavā, Ventspilī, Liepājā, Ogrē, Talsos, Tukumā, Cēsīs, Bauskā un Limbažos, bet pārējos Latvijas rajonos štatu samazināšana policijā sagaidāma jau tuvākajā laikā, ziņo LETA.

Pēc LAPA datiem, šogad būtiski pieaugusi noziedzība. Piemēram, pērn visa gada laikā reģistrētas 14 433 zādzības, bet šogad šis skaitlis jau esot 17 918. Līdzīgu informāciju izplatījusi arī Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas vadība.

Tas, ka valdība budžeta taupības dēļ varētu ķerties klāt arī Valsts policijai, izskanēja jau aizvadītās nedēļas nogalē, kad Valsts policijas vadība pieļāva iespēju, ka būs jāatsakās no vairāku funkciju pildīšanas. Kā intervijā aģentūrai LETA svētdien sacīja A. Lieljuksis, tas gan būtu visai grūti izdarāms, jo policija cieši sadarbojas gandrīz ar visām ministrijām. Pietaupīt cilvēku un finanšu resursus varētu, atsakoties no kriminālatbildības par sīkajām zādzībām un procesiem, kas uzsākti par svešas mantas bojāšanu, ja zaudējumi radīti nelielā apmērā. Piemēram, patlaban kriminālprocess tiek sākts pat par dažu latu zādzību, bet tie resursi, kas tiek patērēti tā izmeklēšanai, ir daudzkārt lielāki, jo sākotnēji procesu izmeklē policija, tad prokuratūra un visbeidzot tiesa.

Tāpat, viņaprāt, varētu neuzsākt kriminālprocesu par avāriju, kurā cietušajai personai nodarīti viegli miesas bojājumi ar īslaicīgu veselības traucējumu. Policijas šefs uzskata, ka cietusī persona radīto kaitējumu varētu prasīt atlīdzināt civiltiesiskā kārtā. Kolēģi Lietuvā sen jau esot atteikušies no dzērāju transportēšanas uz atskurbtuvēm vai policijas iecirkņiem. A. Lieljuksis arī uzskata, ka valstij par pieciem latiem dienā nav jābaro tie dzērāji, kas atkārtoti gada laikā "mētājušies" uz ielas. Policija varētu neapsargāt, piemēram, Latvijas radio ēku vai Latvijas televīzijas vārtus. Par televīzijas torņa apsargāšanu A. Lieljuksis neiebilst, jo tas ir valsts stratēģiskais objekts, bet televīzijas ēkas vārtu apsargāšana gan esot absurds. Policijas šefs arī norādīja, ka policijas pienākums nebūtu apsargāt specializēto psihiatrisko slimnīcu atsevišķas nodaļas, kurās atrodas apcietinātās personas, kurām tiek veiktas psihiatriskās ekspertīzes.

A. Lieljuksis kopā ar kolēģiem esot izstrādājis kritērijus, pēc kādiem no darba prioritāri atbrīvos policistus. Tos vakar bija paredzēts iesniegt Iekšlietu ministrijā, lai tā virzītu tos iesniegšanai Saeimā, kur patlaban ir "atvērts" Dienesta gaitas likums.

***

VIEDOKLIS

"Valstī ir pasliktinājusies sociālekonomiskā situācija. Liels bankrotu vilnis, ir liels atlaisto cilvēku skaits, ir pasliktinājusies kopējā situācija valstī, un ir cilvēki, kuri ienākumus vēlas gūt noziedzīgā ceļā. Noziedzības līmenis Latvijā šogad ir palielinājies par desmito tiesu. Veikali apzagti vairāk nekā 2000 reižu, nozagtas 1400 automašīnas. Uzradušies arī krāpnieki, kuri apmānījuši jau vairāk nekā 1000 cilvēku. Kopumā policisti reģistrējuši gandrīz 18 tūkstošus zādzību. Neizklausās iepriecinoši, vai ne? Turklāt izrādās – sava īpašuma sargāšanā bieži vien varam paļauties tikai paši uz sevi."

No iekšlietu ministra Mareka Segliņa izteikumiem intervijā LNT raidījumā "Degpunktā".

 

Intervija: Likumsakarība vai brīnums?

Viktors Avotiņš,  NRA  11/13/08    Latvijas telpā dzīvo, par Latviju un tās dzimšanas dienu domā ne tikai latvieši vien. Neatkarīgā sarunājas par valsti un patriotismu ar vēstures pasniedzēju Sergeju MAZURU, sabiedrisko darbinieku Vladimiru SOKOLOVU un vēsturnieku Borisu RAVDINU.

– Valsts tuvojas apaļai jubilejai. Bez pārliekas ielaišanās ar sadzīvi, ar ikdienu parunāsim – kas tā valsts, kas tai mēs.

Boriss Ravdins: – Esmu te klāt itin kā divos veidos, divās hipostāzēs. Daļēji kā vēsturnieks, daļēji kā šīs valsts mītnieks. Kas mani pārsteidz Latvijas vēsturē? Kas mani vispār pārsteidz mazu valstu vēsturē? Latvijai tikai deviņdesmit gadu. Savā būtībā niecīgs skaitlis. Ja salīdzina ar Romu, Grieķiju, Ēģipti... Bet, līdzko kāda jauna valsts parādās vēstures arēnā, tā pieprasa sev tādas pašas tiesības kā valstis, kuras pastāvējušas simtiem un tūkstošiem gadu. Vai tas ir likumīgi? No vecākā brāļa viedokļa tas nav likumīgi. No jaunāko brāļu viedokļa tas ir absolūti likumīgi. Un te nu es visā pilnībā esmu jaunāko brāļu pusē.

Jo vairāk tāpēc, ka mazajiem brāļiem ir, kā tagad saka, kāds savs administratīvais resurss. Mēs tam nepievēršam uzmanību. Nemanām pat to, ka jaunākie brāļi spēlē vēsturē ļoti svarīgu lomu. Teiksim, kā Latvija divdesmitā gadsimta Krievijas vēsturē. Un ne tikai Krievijas.

– Kas nosaka šo Latvijas lomu?

B.R.: – Ar ko tad sākās latviešu nacionālā kustība? Ar ciešu slavofilu un jaunlatviešu savienību. Viņiem bija kopīgs ienaidnieks, pret ko tie draudzējās. Viņi draudzējās pret vāciem. Bet Aleksandrs III deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos deviņdesmitajos gados izmantoja latviešu augošo nacionālo kustību, lai unificētu šīs ziemeļaustrumu nomales, lai atņemtu baltvācu muižniecībai kādreiz dāvātās privilēģijas. Viņš ielika visai spēcīgu pretvācu degli latviešu, pamatā zemnieku, apziņā. Jo vairāk – kaut kāda uguntiņa tur jau kvēloja. Negaidītā kārtā deglis noveda pie milzīga ugunskura 1905.–1907. gadā. Šīs ugunis Baltijā, šīs muižas, ko Latvijā dedzināja latviešu zemnieki... Bet oglītes taču uzpūta imperators. Aleksandrs III. Viņš tos izprovocēja uz pretvācu kustību. Tas bija ļoti svarīgs notikums Krievijas vēsturē. Knapi ienākusi vēstures arēnā, Latvija apliecināja savas tiesības uz vietu Krievijas vēsturē.

Par 1914. gadu nav pat ko runāt. Kādā nolūkā tika veidoti latviešu bataljoni. Turot prātā, ka 1905. gada revolūcijā latvieši aktīvi cīnījās ar vāciešiem. Tātad šodien atkal izveidosim... bet nu jau formālu struktūru, kura tikpat aktīvi un kaismīgi ar šito vācu Vilhelmu. Bet kas tad tur iznāca? Iznāca pilnīgi pretējais. Tas, kas tika iecerēts 1914. gadā, 1918., 1919. nostrādāja pilnīgi citādi, nekā varēja iedomāties 1914. gadā. Latviešu strēlniekus, kas tika pulcēti Krievijas impērijas aizstāvībai, vēstures griba vērta par vieniem no pašiem aktīvākajiem tās grāvējiem.

Varam palūkoties uz notikumiem, kas bija Otrā pasaules kara priekšvēstneši. Uz 1939. gada augustu. Tad ieraudzīsim, ka Baltijas mezgls spēlēja to aktīvāko lomu Otrā pasaules kara notikumu uzplaukumā.

1987.–1989. gads. Latvija kopā ar Igauniju un Lietuvu veicināja to, ka Padomju Savienība izgaisa nebūtībā. Lūk, tāda ir nenozīmīgas valsts loma, kuru visai bieži nicina, kuru visai bieži pazemo...

Vladimirs Sokolovs: – Kurš?

B.R.: – Paskatieties, piemēram, krājumu Pilnvarotie pārstāvji ziņo... Tas satur padomju vēstniecību Latvijā, Lietuvā, Igaunijā saraksti ar centru, ar Maskavu. 1939. gads. Padomju sūtnis Igauniju nosauc par limitrofu punduri. Tas ir pretīgs teiciens, taču tas visai precīzi raksturo lielo valstu attieksmi pret mazajām. Tas liecina par lielo valstu gatavību upurēt mazo valstu intereses savu ģeopolitisko, pasaules utt. mērķu vārdā. Un par absolūtu atteikšanos no jelkādām morālām saistībām sarežģītās vēstures situācijās. Par to tad arī mazās valstis jauši vai nejauši atriebjas ar asiem, spilgtiem un izteiksmīgiem iznācieniem pasaules arēnā.

Sergejs Mazurs: – Attieksmi pret valsti, pret jubileju es centos pārdomāt, balstoties patriotisma konceptā. Ja tāds sarunas pavērsiens ir iespējams...

– Vēlams. Tikai ne uz novazātu klišeju pusi.

S.M.: – Man šķiet, ka ar visu savu novazātību šī tēma satur noteiktus, pirms Latvijas deviņdesmitās dzimšanas dienas – asus un svarīgus atskaites punktus. Es te vēlētos atsperties no situācijas, kuru raksturo jauniešu attieksme pret Latvijas valsti. Jauno cilvēku, bet es pazīstu pamatā krievu skolēnus, attieksme ir izteikti negatīva. Droši vien šī attieksme top maigāka. Jo šodien es varu ieiet klasē un teikt: "Bērni, mums tagad būs Latvijas vēsture." Bet pirmajos neatkarības gados, nesaukšu skolu, mani gaidīja izsmiekls. Latvijas tēma izsauca, es teiktu, emocionālu noraidījumu. Lūk, tieši tas nosaka vajadzību šīs lietas pārrunāt un izceļ jautājumu par patriotismu.

– Ar ko sākt?

S.M.: – Jautājums ļoti vienkāršs. Kurš te var runāt par patriotismu? Humanitārās izglītības dēļ man bija priekšstats, ka tas ir dzejnieku ziņā. Bet, kad par šo tēmu sāk runāt, teiksim, politiķi, tad te jau rodas šaubas... Tāpēc mans jautājums ir – kurš mūsu pretrunīgajā sabiedrībā ir tiesīgs paust domas par patriotismu: politiķis, dzejnieks, uzņēmējs, skolotājs...?

Dažādos laikmetos, dažādos vēstures posmos patriotisms patiešām bija ļoti svarīgs cilvēka, sabiedrības eksistences faktors. Bet mūsdienu idejas var izteikt ar vienu tēzi – emancipācija no politikas. Cilvēks atbrīvojas no politikas, ideoloģijas tādēļ, lai taptu aizņemts pats ar sevi.

Paskatīsimies mūsu valsts pamatiekārtu. Vismaz iecerēta tā tika kā liberāla valsts. Liberālas valsts pamatā ir kontrakta attiecības ar cilvēku. Valsts pieņem likumus, cilvēkiem tie jāpilda. No kurienes rodas vēl kādas jaunas prasības – pēc integrācijas, pēc patriotisma vai vēl kaut kā? Ja valstī nav intereses par sabiedrību un cilvēku, kurš un uz kāda pamata tajā var prasīt patriotisku attieksmi pret valsti?

– Tātad visa valsts – tā ir vara, un visa patriotisma mērs ir vara?

S.M.: – Es tieši gribēju sacīt, ka bez visām šīm lietām ir vēl arhetipiskas, ontoloģiskas lietas, kuras kopj dzejnieki.

Bet, kad es kā pedagogs atnāku uz skolu un redzu jauno paaudzi, kurai valsts nav graša vērta, kurai šīs valsts lielās vēstures vērtības neko nenozīmē, tad rodas neizpratne – kurš un ko šādā situācijā var darīt? Pedagogi, protams, nav pravieši, bet profesijas, aicinājuma dēļ tiem jādomā par sabiedrības harmonisku iekārtošanu. Nīcšeāniska paaudze ar patēriņa attieksmi nespēs tapt par Latvijas nākotni. Ir jābūt kādam projektam vai programmai, kas dotu iespēju iekļaut jauno, pieaugošo paaudzi tajā, ko saucam par Latviju.

V.S.: – Ja drīkst, vienu piezīmi... Daudz tiražēta frāze, ka patriotisms ir neģēļu pēdējais patvērums. Bet es redzēju tādu šīs frāzes skaidrojumu, kur uzskatīts, ka patriotisms ir tas pēdējais patvērums, kurā cilvēks vēl spēj atdzimt. Spēj atdzimt tas svētais, kas cilvēkā palicis. Proti – vispēdīgajam neģēlim ir svētas jūtas. Dzirkstele. Bet mēs šo skaidrojumu apgriežam kājām gaisā. Šī ideja saistīta ar Dostojevski, ar viņa Piezīmēm no mirušo nama.

Es nesaskatu patriotisma jūtās it nekā negatīva. Tās ir manas jūtas pret to vietu, kurā uzaugu, kurā dzīvoju, pret saknēm, pret puķēm... Un – vienlaikus – piederības izjūta cilvēku sabiedrībai. Latvijai kā valstij. Paši saprotat, ka te visa kā diezgan visdažādākajās proporcijās.

– Bet Sergejs saka – liberāla valsts. Tas nozīmē – izteikti lietišķa attieksme pret cilvēku. Sociālais līgums, noteikti abpusēji pakalpojumi. Darījums. Nevis jūtas.

V.S.: – Piederība valstij, protams, ir atkarīga no tā, kā valsts pret mani izturas. Taču pat liberāla valsts nedrīkst izturēties pret cilvēku bezjūtīgi. Kāda tad jēga neatkarībai? Jā, piekrītu – patērētāju sabiedrība. Viss labi. Cilvēks dzīvo un domā, ka visa diezgan, naudas u.tml. diezgan. Bet, ja klāt krīze, ja švaki, tad tu vienalga sāc uz kādu cerēt. Uz tēti, uz mammu, uz onkuli, uz kaimiņu... Arī uz valsti. Un, lūk – deviņdesmitgade sakrīt ar krīzi. Ko nu? Kā saglabāt liberālu valsti, dari, ko gribi valsti un vienlaikus sajūgt to ar palīdzību tuvākajam, ar valsts palīdzību, ar palīdzību valstij? Kad man labi – es iekasēju no tevis nodokļus, bet, kad tev slikti, es tev nepalīdzu. Nedrīkst vienlaikus iekasēt nodokļus un pamest cilvēkus likteņa varā. Patriotisms šeit ir sarežģītas jūtas. Taču, neatkarīgi no valsts, patriotisms kā jūtas pret savējiem, pret zemi, pret tēvutēvu pīšļiem ļoti palīdz. Man palīdz.

– Tā ir klusā mīlestība. Uz īsto patriotu parādēm to nez vai lūgs. Bet, kurus lūgt, to nosaka vara. Vara, ne valsts, izlaidīs šo kluso mīlestību caur savu reproduktoru, kā tai iepatiksies. Bet vara nav patriotisma spogulis. Man nav.

B.R.: – Šodien sarodas arvien vairāk un vairāk profesionālo patriotu. Bet man šķiet, ka šīs jūtas ir rada intīmām jūtām, kam nav vajadzīga demonstrācija.

Taču – es gribu iebilst Sergejam sakarā ar pārliekām apsūdzībām patērētāju sabiedrībai. Man patīk patērētāju sabiedrība. Un ne tāpēc, ka es būtu tās piekritējs. Tāpēc, ka pretējā flangā dzelžaini stāv ultrapatriotiska sabiedrība, kas cilvēkam izvirza stingrākas pretenzijas nekā patērētāju sabiedrība. Mēs dzīvojam Apgaismības laikmeta divsimtgadīgās hegemonijas norietā. Un, tā kā par Apgaismības laikmetu sauktais liberālais projekts ir ieildzis, nav izdevies, iestājas reakcija. Kura tostarp izpaužas tā, ka šovinisms vairs nav slikts vārds. Nacionālisms vairs nav slikts vārds. Vai visas šovinisma, totalitārisma, nacionālisma izpausmes nu ir pieļaujamas un sagaidāmas ar urā!, ja vien tās kalpojušas nācijas diženumam. Bet, ja patērētāju sabiedrība kaut kādā mērā ignorē vērtības, kuras vienā acumirklī var pārtapt no lieliskiem rikšotājiem bļaustīgos kropļos, tad es esmu par patērētāju sabiedrību. Par līdzsvaru starp patērētāju un nacionālistisku sabiedrību, kurā ir gan silts, bet kura savā būtībā ir totalitārs modelis.

– Nu, te uzreiz saausās čupa visādu spekulāciju. Piemēram, starp kultūru kopā vācējiem un to izkliedētājiem. Kā tie vienosies par kopīgām tiesībām, noteikumiem?

B.R.: – Mēs pārāk daudz uzmanības veltām tiesībām un organizācijai. Pastāv spēcīgāki mehānismi. Sajūtas. Jūtas. Emocijas. Sašutums. Un visi tiesiskie nosacījumi top aizmēzti vienā sekundē.

Un ir, ja tā var teikt, debesu tiesības. Bet tām mēs tagad nevarot sekot. Zemes tiesībām sekot mēs negribam. Beigu galā – mēs būtībā esam anarhisti. Un mūsu karš ar valsti ilgst ikkatru sekundi, ikkatru brīdi. Neraugoties uz mūsu patieso mīlestību pret šo valsti.

– Kas vajadzīgs, lai šis karš izbeigtos?

B.R.: – Ienāca prātā saruna starp Staļinu un Dimitrovu. Staļins teica: pagaidām neesam domājuši mainīt iekārtu un ekonomiku Baltijas valstīs. Tāpēc, ka pienāks laiks, kad viņi paši pie mums atnāks. Un, lūk – tas, kas notika 1940. gadā, visa šī patiesības simulācija bija Staļina piekāpšanās savam paša priekšstatam par to, kādām jābūt sociālistiskas valsts un visas pārējās pasaules savstarpējām attiecībām. Tas bija modelis, saskaņā ar kuru cilvēki līdzīgi Buratino Alekseja Tolstoja Zelta atslēdziņā paši sagribēs atnākt, atskriet uz to ideālo pasauli, kas saucas PSRS.

Tad nu man liekas, ka ar visu Staļina priekšstatu kroplību pati shēma nav zemē metama. Valstij jābūt tik pievilcīgai, lai visi ļaudis, kas valstī mīt, uztvertu to kā sevis pašu turpinājumu. Tad acīmredzot nebūs šo aso konfliktu starp svešzemniekiem un valsti, kas pārstāv titulnāciju.

– Par to pašu karu – vai tad mēs esam mantojuši, teiksim, no trešās atmodas misiju – cīnīties ar valsti? Arī tad, ja tā it kā savējā? Un ko mēs vispār esam mantojuši?

S.M.: – Es gribētu, lai man nav taisnība, taču līdz šim šaubos par to, vai pastāv vēsturiska paaudžu pārmantojamība. Neesmu pārliecināts, vai skolēniem, kuri dēvē sevi par krieviem, ir kāda saikne ne vien ar Latvijas, bet arī ar krievu, Krievijas vēsturi. Man šķiet, ka tādas pašas šaubas lielā mērā varētu izteikt latviešu skolotāji par saviem skolēniem. Varbūt šai saskares, pārmantojamības atrofijai nav etniska daba. Reizēm man liekas, ka šodienas paaudze izturas pret to paaudzi, kura izcīnīja pirmo Latvijas neatkarību, gandrīz vai kā citplanētieši pret Zemes ļaudīm. Tik dažādi tie ir savās cilvēcīgajās kvalitātēs un centienos.

B.R.: – Cerības, kas pastāvēja astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, ir sen jau grimušas nebūtībā. Var tikai brīnīties par to, ka šīs cerības bijušas. Lai tās atkal rastos, vajadzīgs pietiekami tumšs iepriekšējais periods. Un lai šīs cerības būtu vajadzīgas. Tas (trešā atmoda) bija bērnības laikmets. Jā, bērnības! Ar cerībām, kuras nekad, ne ar kādas sabiedriskas iekārtas, sistēmas palīdzību nevarēja tapt īstenotas. Taču – pārmaiņu alkas un ticība šīm pārmaiņām bija tik liela, ka vilšanās pakāpe šodien ir līdzvērtīga cerībām, kas pastāvēja tolaik. Tas ir normāli. Mēs šo posmu pārdzīvojām, uzkrājām pieredzi. Gribas ticēt, ka nākamais posms vairs nebūs tik bērnišķīgs. Un ne tik ideāls. Taču tauta diez ko vis nav noskaņota gaidīt, dod tai taisnīgumu tagad un tūlīt.

– Vārds dod vairāk piedien patērētājiem nekā patriotiem. Tātad – sagaidīsim nākamo posmu un tad nu gan būsim patrioti?

S.M.: – Saruna par patriotismu nevar būt abstrakta, bezmērķīga. Jābūt skaidri noteiktam – kas, kā, kāpēc un kādā sakarā apspriež patriotismu. Politika – tas ir viens. Dzeja – kas cits. Pedagoģika – vēl kas citāds.

Izglītībai jāaudzē sava valsts. Taču es domāju, ka atgūtās neatkarības gados izglītība daudz darījusi tās dekultivācijai. Pievērsiet uzmanību vēstures zināšanai. Eksāmeniem. Ja jums, Viktor, būtu iespēja ne jau kā eksaminētājam, kā žurnālistam izlasīt, kādus darbus par Latvijas vēsturi nodod 12. klases skolēni, gan latvieši, gan krievi, tad, domāju, viena pavirša skata būtu diezgan, lai saprastu, ka šie cilvēki dzīvo ārpus Latvijas. Gan latvieši, gan, jo vairāk, krievi.

Protams, manu uztveri nosaka mans paziņu loks, taču šie paziņas kārtojas noteiktā virknē. Laika gaitā tajā iekļāvušies pasniedzēji, kuriem pēc manas parastas saprašanas vajadzētu būt latviešu garīgo, idejisko vērtību nesējiem. Taču tie kultivācijas vietā grauj vēl neizveidojušos attieksmi pret Latviju. Nesaukšu uzvārdus. Pazīstams pasniedzējs, latvietis, pieklājīgi pelna, ieņem labu stāvokli, daudz sasniedzis... Un, lūk, šim veiksmīgajam cilvēkam Latvija ir nepieņemama. Tā šodien tendence.

Taču pedagoģiskais uzdevums ir – kultivēt savu valsti, iekļaut Latvijas telpā jauno paaudzi. Izglītojošais darbs ir ārkārtīgi svarīgs tādu problēmu risināšanā, kāda ir patriotisma problēma.

– Un jūs domājat – skola to atrisinās? Un Godmanis līdzīgi Bismarka sacītajam par prūšu skolotāju teiks, ka, tikai pateicoties Latvijas skolotājam, tikām laukā no krīzes? Kāda jēga, ja sabiedrība neapgādā skolu ar pienācīgiem piemēriem? Ar vectēvu nostāstiem vien būs grūti ko mainīt.

S.M.: – Es nerunāju par citiem, es runāju tikai par izglītības uzdevumu. Un domāju, ka tieši izglītības sistēmai jānoved pie tā, lai skolēnam, beidzot skolu, veidotos attieksme pret Latviju kā savu valsti. Latvijas deviņdesmitā dzimšanas diena – tā man ir iespēja pārdomāt tieši šo problēmas pusi. Taču ne jau no Dieva augstumiem, kurš tiesā visus. No pedagoga pozīcijām.

B.R.: – Pedagoga stāvoklis ir skumjš. Bezcerīgs zaudētāja stāvoklis. Tāpēc, ka skolā vēsture cīnās ar tautas atmiņu. Tautas atmiņa vienmēr uzvarēs. Vēsture tomēr ir savā ziņā abstrakta zinātne. Tā neasiņo uz katra soļa. Bet ir tāds jēdziens kā tautas atmiņa, kā mutiskā vēsture, kur viss centrēts tautā, ģimenē, zemē, asinīs u.tml. Un šī tautas atmiņa vienmēr uzvarēs skolas gudrību.

– Bet kas notiks ar mūsu valsti pēc tam? Pēc deviņdesmitgades.

B.R.: – Nesenie notikumi, valsts nepieredzētā iejaukšanās valūtas sistēmā, tās, tā teikt, ir kapitālisma beigas. Tālākais līdzināsies valsts kapitālismam, kādu pieredzēja Krievija. Nepam. Vai fašisma pieredzei 1933.–1945. gadā. Tas nozīmē ne tikai aktīvu iejaukšanos ekonomikā. Pēc tam sekos iejaukšanās mūsu sabiedriskajās, pēc tam – mūsu personiskajās lietās. Un cilvēks kļūs par to, kam viņam, pēc valstinieku domām, jābūt. Valsts piedēklis.

V.S.: – Es domāju, ka tā nebūs. Nebūs, kā tagad raksta – peļņas privatizācija, zaudējumu kolektivizācija. Iespējams, valsts kapitālisms vajadzīgs atsevišķos valsts sektoros. Dzelzceļi... Tur, kur drošības faktors svarīgāks par peļņas faktoru. Taču – es esmu kategoriski pret to, ka mēs, risinot tekošu problēmu, sākam mainīt visu mehānismu. Metamies no vilka lācim rīklē.

S.M.: – Ar valsti notiks tas, kam taps pielikti pūliņi. Es pēc Latvijas deviņdesmitās dzimšanas dienas atdotu spēkus tam, ko uzskatu par lielāko Latvijas sasniegumu mūsu laikā. Proti – tolerancei.

V.S.: – Es gribētu, lai nākamie deviņdesmit Latvijas gadi tiktu pavadīti ar lielāku ambiciozitāti. Latviju 1918. gadā varēja radīt tikai cilvēki, kas apveltīti ar lielām ambīcijām.

 

Viedoklis: Godmaņa lukturis

Aivars Ozoliņš,  Diena  11/13/08     Sastiķējis budžetu un palaidis Parex glābšanas procesu, premjerministrs Ivars Godmanis pievērsies KNAB priekšnieka meklēšanai. Šajā pasākumā viņu var dažā ziņā salīdzināt ar Sinopes Diogēnu, kas ar lākturi dienas laikā pirms gandrīz divarpus tūkstošiem gadu staigāja apkārt pa Atēnām, meklēdams godīgu cilvēku; kā saprotam, viņš gribēja pateikt, ka tādu nevar tur atrast. Luktura vietā Godmanim rokā Tieslietu ministrijas sameistarota instrukcija, taču arī tai ir nevis funkcionāla, bet gan simbola nozīme, tikai tai būtu jāsimbolizē nevis pasākuma bezcerīgums, bet gan otrādi. Diemžēl tiktāl šis simbols neizvelk un signalizē tikai par pašu meklēšanas procesu. Un arī premjerministra staigāšanai apkārt ar šo instrukciju būs pavisam citādas sekas nekā kīniķa hepeningam ar lukturi.

Kritērijs meklējamā atbilstībai vēlamajam arī ir Godmanis pats, taču atšķirībā no sengrieķu filozofa viņš var ar meklējumu rezultātu būtiski iespaidot sabiedrības uzticību valdībai, kas tai ir nepieciešama valsts vadīšanai ekonomiskās krīzes situācijā. Bet sekmīgai Parex bankas pārņemšanai un valsts finanšu sistēmas krīzes novēršanai šāda uzticēšanās ir vienkārši obligāti vajadzīga.

Tāpēc Parex un KNAB Godmanim nebūs divas atsevišķas lietas, lai arī kā gribētos pabeigt vienu, pirms ķerties pie otras.

Valdošās koalīcijas mocīšanās ar KNAB un tā priekšnieku ilgst jau pusotru gadu un notiek līdztekus pastāvīgam sabiedrības uzticēšanās zudumam koalīcijai un tās politiķiem, bet kulmināciju sasniegusi (pieteikšanās konkurss ir izsludināts, jauns priekšnieks birojam būšot līdz Ziemassvētkiem) tieši brīdī, kad jāglābj uz bankrota robežas nonākusī banka un līdz ar to visa finanšu sistēma un valsts puslīdz sekmīgas attīstības izredzes nākamajos gados. Cilvēku uzticēšanās valdībai šajā pasākumā var būt mērāma ne vairs abstraktos "reitingos", bet gan simtos miljonu latu.

Miljardu — dažs prognozē, ka tik daudz patiesībā vajadzēšot valsts palīdzībai komercbankām, ja finanšu sistēma sāktu brukt. Tai nav jāsāk brukt, un valdības iejaukšanās, pārņemot Parex, ir pareiza rīcība, lai to nepieļautu, taču valdībai nepietiks naudas, ja sabruks cilvēku uzticība tās spējai rīkoties viņu interesēs un tie panikā metīsies glābties paši. Jāmaksā par to būs visiem, vai tie būs bijuši glābēju vai glābjamo laivā.

Cilvēka jūtīgums un neiecietība pret varas meliem īpaši saasinās, kad šīs varas turētāju rīcība var tiešā veidā un krasi mainīt viņa materiālo stāvokli. Pašlaik ir tieši šāds brīdis. Vai tās būtu šauri partejisku interešu un politiski privātu motīvu pazīmes rīcībā ar Parex, vai mēģinājumi ieblēdīt amatā šīm partejiskajām interesēm izdevīgu galveno korupcijas apkarotāju, dārgās uzticības mērs nav bezgalīgs.

Nevar izmērīt naudas izteiksmē, piemēram, sabiedrības neticības pieaugumu valdībai, kad ministrijas pagūst sevi dāsni prēmēt dienu pirms tam, kad premjerministrs ar bargu sejas izteiksmi paraksta rīkojumu šādu pašprēmēšanos izbeigt. Vai kad valdība pašas izsludināto taupības pasākumu gaisotnē nolemj, ka neesot iespējams ieviest vienotu atalgojuma sistēmu augstākajiem valsts ierēdņiem, daļai no kuriem tas ir nepiedienīgi dāsns, jo… neesot naudas, lai taupīšanas apstākļos "izlīdzinātu" atalgojumu visiem!

Diezin vai ir metodika, kā aprēķināt, cikkārt lielāki var būt zaudējumi valstij no sabiedrības pieaugušās neticības Parex glābšanai nekā Tautas partijas ieguvumi no Finanšu ministrijas valsts sekretāra Mārtiņa Bičevska par varītēm iedabūšanas bankas padomes priekšsēdētāja amatā. Ministram Atim Slakterim apstākļos, kad valsts ir uz finanšu krīzes robežas, prioritāte ir steidzama likuma mainīšana, lai viņa partijas auklējums tiek pārraudzīt krīzē nonākušo banku. Vai tiem cilvēkiem, kurus valdība drošina neuztraukties par saviem noguldījumiem bankā, būtu jānotic, ka viņu nauda būs drošībā tikai tad, ja to pieskatīs Bičevskis un neviens cits? Ja Slakteris mēģina pateikt, ka tikai Bičevskis mūs var izglābt, kā lai noticam, ka bankas glābšana viņam rūp vairāk nekā Bičevskis?

Nav iespējams izskaitļot, kādus lēmumus sabiedrība vēl piecietīs, līdz tās uzticēšanās limits būt galā. KNAB priekšnieka piemeklēšana līdzīgi kā notiek Parex padomes zicpriekšsēdētāja ielikšana var izrādīties šis kritiskais salmiņš vai, pareizāk — ņemot vērā, cik svarīgi tas ir sabiedrībai, — baļķis, kas šo uzticību var sagraut neatgriezeniski. Bēdīgi slavenā instrukcija, kas it kā atklātības un prognozējamības vārdā nodrošina šā procesa slepenību un neparedzamību, bet atbildību it kā uzliek premjerministram, kaut gan lemšanu atstāj valdošās koalīcijas vairākumam, ir pateicīgs veids viena "bičevska" ielikšanai arī KNAB priekšgalā. Taču šajā reizē rezultāts var būt ne tikai turpmāks valdošo partiju reitingu kritums. Ja cilvēku vairākums izmisumā un niknumā pārstātu ticēt jebkam, ko valdība dara, valsts ekonomiku un finanses vairs neglābtu ne Godmaņa dramatiskie priekšnesumi, ne Slaktera aicinājumi tautai rīkoties bez satraukuma un "pārspīlētas reakcijas".

 

Valsts prezidents: «Kaut kas ir mainījies uz labo pusi.»

Māris Antonevičs,  Latvijas Avīze   11/13/08    Pirms Latvijas 90 gadu jubilejas ar Valsts prezidentu VALDI ZATLERU sarunājās "Latvijas Avīzes" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

– Prezidenta kungs, patlaban aktīvā sabiedrība dzīvo Latvijas dibināšanas 90. gadskārtas pirmssvētku noskaņojumā. Tomēr vēl tikai pirms gada 2007. gada 15. novembra uzrunā pie Brīvības pieminekļa jūs stāvokli sabiedrībā vērtējāt stipri kritiski. Proti, jūs todien teicāt, ka "morālā vide, kurā šobrīd dzīvojam, ir slima", jo "augstprātība un snobisms saēd sabiedrību kā kodes saēd vilnas drānu. Vienlīdz kaitīga ir gan mantiska, gan intelektuāla augstprātība. Bet visbīstamākā ir politiskā augstprātība. Šobrīd Latvijas sabiedrība cieš no visām trim augstprātības formām". Kā jūs vērtējat situāciju patlaban, turklāt neiespaidojoties no pirmssvētku noskaņojuma? Vai sabiedrība atveseļojas?

– Manuprāt, pirms gada dotais raksturojums ir diezgan precīzs. Visas augstprātības pazīmes joprojām ir redzamas sabiedrībā. To mēs visi ļoti labi jūtam. Cita lieta ir sabiedrības noskaņojums, sagaidot valsts svētkus. Pērn, tiekoties ar cilvēkiem, bija jūtams depresīvs noskaņojums, svētki likās gandrīz kā lieks slogs, jo nebija nekādas skaidrības, kur mēs ejam. Likās, ka esam vienā dziļā bedrē un svētku svinēšanai īsti nav iemesla. Taču šogad ir pavisam cita sajūta. Ir jūtams svētku noskaņojums. Ir daudz dažādu pasākumu, un arī cilvēki paši labprāt iesaistās, piedāvā savas idejas. Sabiedrībā jūtams daudz lielāks optimisms un lepnums par Latviju. Un tā nav tikai kavēšanās atmiņās par pagātni, bet arī rūpes un atbildība par nākotni. Kaut kas sabiedrībā ir mainījies uz labo pusi. Ja tā turpināsies, tad arī augstprātības slimība ies mazumā.

– Vai piekrītat, ka tieši tā sauktā elite vairāk slimo ar šo augstprātību?

– Ja cilvēks grib kalpot savai tautai un ar savu darbu stiprināt valsts uzplaukumu, tad augstprātībai nav vietas. Augstprātībā politiķi sevi nodala no valsts un tautas, sakot, ka viņi ir gudrāki, bagātāki vai politiski pieredzējušāki. Bet tas ir tikai viņu pašu pieņēmums. Sabiedrība ātri izšķiro, kur ir graudi un kur pelavas, un šis šķirošanas process ir sācies.

– Pie Valsts prezidenta pienākumu pildīšanas jūs stājāties diezgan sarežģītos un pat nelabvēlīgos apstākļos. Vēl nav pagājuši ne divi amata gadi, jums bija un ir jādarbojas sarežģītos iekšējos un starptautiskos apstākļos. Kādi ir jūsu pirmie secinājumi un mācības kā prezidentam? Galvenokārt – iekšpolitiski. Kā jūs vērtējat Latvijas politisko vidi un kultūru?

– Pirmais gads ir bijis piepildīts ar svarīgiem iekšpolitiskajiem notikumiem. Šajā laikā krita valdība, vēlāk tika izveidota jauna. Ivara Godmaņa Ministru kabinets ir nostrādājis gandrīz gadu. Diemžēl valstī ir sākusies ekonomiskā krīze, kas izpaužas kā cilvēku labklājības pasliktināšanās. Ir bijuši divi referendumi. Rezultātā ir tapuši mani priekšlikumi par Satversmes grozījumiem. Tāpat ir bijis pietiekami daudz likumu, kurus neesmu izsludinājis, bet nodevis Saeimai otrreizējai izskatīšanai. Daži no tiem ir pārstrādāti, daži vēl joprojām ir Saeimas komisijās. Var teikt, ka kopumā gads ir bijis diezgan grūts – bija jāpieņem daudz atbildīgu lēmumu, un es esmu gandarīts, ka ir pieņemti pareizie lēmumi. Partiju reitingi ir ļoti zemi – liels daudzums cilvēku nezina, par ko balsot, daudzi nemaz nevēlas doties uz vēlēšanām. Šādā politiskajā situācijā prezidenta loma un atbildība vēl vairāk pieaug. Mēs dažreiz par zemu novērtējam lēmumu nozīmi, it kā tie domāti tikai kādas ikdienišķas situācijas atrisināšanai. Bet patiesībā tiem ir valstiskas un tālejošas sekas.

– Jums pat ļoti strauji bija jādebitē starptautiskās politikas jomā, es domāju par ANO Ģenerālo asambleju, sarunām Baltajā namā, Bukarestes samitu, Gruzijas traģiskajiem notikumiem. Kā jūs vērtējat Latvijas situāciju pašreizējā starptautiskajā kontekstā? Un ko jūs kā Valsts prezidents esat secinājis par Krievijas iebrukumu Gruzijā?

– Latvija savulaik ir izdarījusi pareizo izvēli un arī mērķtiecīgi rīkojusies, lai kļūtu par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti. Tagad jau būs pagājuši pieci gadi, kopš mēs esam šajās organizācijās, un esam diezgan skaidri apzinājušies gan savu vietu, gan savu ietekmi, gan savas intereses. Latvijas interesēs ir, lai ES runātu vienā balsī gan par ārpolitiku, gan par enerģētiku. Tas nav viegli! Gruzijas konflikts varbūt bija pirmais gadījums, kad ES lēni un pakāpeniski, bet tomēr nonāca pie vienota viedokļa. Tas ir ieguvums un solis uz priekšu. Gruzijas konfliktā Latvija uzreiz nostājās ļoti stingrā pozīcijā. Mums kā mazai un miermīlīgai valstij nav pieņemama tāda starptautiska prakse, ka valstu robežas tiek mainītas ar militāru spēku. 21. gadsimtā strīdīgie jautājumi tiek risināti diplomātisku sarunu ceļā, un mēs pie tā jau it kā esam pieraduši. Tādēļ militāra spēka izmantošana šķiet arhaisks veids konfliktu risināšanai, vienalga, kura valsts to mēģinātu piedāvāt. Šobrīd Latvija ir droša par sevi un nejūt apdraudējumu, bet, ja potenciāli nākotnē kaut kas gadītos, mums ir plāni, kā sevi aizsargāt.

– Vietējās prokrieviskās aprindas un, jāatzīmē, arī viens Latvijas valdības ministrs jums pārmet pārāk lielu patstāvību un pārdrošību kritizēt lielvalsts agresiju. Kā jūs uztverat šos pārmetumus un vēl pamācības klusēt?

– Latvijas valsts lielākās vērtības ir brīvība, demokrātija, tiesiskums, tirgus ekonomika. Mēs esam pieraduši pie šīm vērtībām, un jebkurš mēģinājums apsaukt kritiku nebūtu pieņemams. Ikvienam ir tiesības kritizēt, ja viņš kaut kam nepiekrīt. Taču nedrīkst atteikties no savām vērtībām un principiem. Mēs apzināti nemeklējam ienaidniekus un strīdus, taču, ja kādai valstij ir cita vērtību sistēma, mums tai nav jāizliekas vai jāpiemērojas. Jaunā paaudze, arī tā, kas pārstāv etniskās minoritātes, ir izaugusi pie demokrātiskajām vērtībām, tās jau ir ieaudzinātas. Tāpēc tā ir ne tikai atbildība par savu politisko virzienu, bet par jebkuru Latvijas iedzīvotāju. Ir skaidri jāpasaka – tie ir noteikumi, ar kuriem mēs gribam veidot Latviju, un, ja kāds tos neatbalsta, tad viņš darbojas pret Latvijas valsti.

– Nupat Krievijas prezidents paziņojis par raķešu izvietošanu Kaļiņingradas apgabalā, tātad pavisam tuvu Latvijas robežai. Vai par to mums nebūtu jāuztraucas?

– Jebkura raķešu izvietošana pazemina uzticības līmeni. Pirmais jautājums – kāpēc tas vajadzīgs? Tomēr paskatīsimies, kas tā bija par dienu, kad Krievijas prezidents nāca klajā ar šo paziņojumu, – diena pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Varbūt tā izrādīsies tikai divu pasaules superlielvalstu retorika, kurai ir maz sakara ar tiešiem draudiem.

– Tā kā daudz un dažādi tiek spriedelēts par jūsu iespējamo vizīti Maskavā, kādi, jūsuprāt, ir šādas vizītes mērķtiecīgi priekšnosacījumi? Vai tādas vizītes saturīgumu pietiekami nodrošina dažu līgumu parakstīšana?

– Par Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas iepriekšējo vizīti Maskavā tika daudz diskutēts. Bet es gribu jautāt – vai tas ir normāli, ka starp divu kaimiņvalstu augstākajām amatpersonām gandrīz nav savstarpējo kontaktu, nenotiek vizītes? Šādai vizītei, pirmkārt, būtu simboliska jēga, otrkārt – tas nozīmētu ekonomiskās sadarbības veicināšanu, treškārt – zināmas likumiskās bāzes radīšanu. Starpvalstu līgumi ir apliecinājums, ka kaut kas ir panākts. Un šoreiz runa ir par būtiskiem līgumiem – par dubulto neaplikšanu ar nodokļiem un investīciju aizsardzības līgumu. Vai no šīs vizītes varētu sagaidīt ko vairāk? To parādīs laiks.

No Latvijas puses noteikti ir vēlme uzlabot attiecības. Es varētu jums prasīt – kādu nedraudzīgu žestu attiecībā pret Krieviju Latvija pēdējo 15 gadu laikā ir parādījusi?

– Ja par tādu neuztver ārpolitisku kritiku par dažām šīs valsts uzvedības normām, tad faktiski šādu žestu nav bijis. Krievijas iekšējās lietās Latvija nav jaukusies

– Tieši tā. Mēs esam risinājuši starptautiskos jautājumus, bet ne norādījuši, kā Krievijai jārīkojas savā valstī. Gribētos sagaidīt tādu pašu attieksmi arī no Maskavas puses.

– Vai šis jautājums varētu būt viens no sarunu tematiem, apmeklējot Maskavu?

– Par to varētu runāt. Vēl vairāk dotu kāds labas gribas žests. Mēs jau daudzus gadus runājam, par arhīviem, par filmu fondu, par iespējām nodrošināt Krievijas televīzijas kultūras kanāla pārraidīšanu Latvijā. Šo jautājumu atrisināšana noteikti vairotu Latvijas iedzīvotāju labvēlīgu attieksmi pret Krieviju. Diemžēl līdz šim biežāk sekojuši atteikumi.

– Pēc Gruzijas notikumiem jūs kopā ar Lietuvas, Igaunijas un Polijas prezidentiem aicinājāt ES pārskatīt attiecības ar Krieviju. Vai arī Latvijai divpusējās attiecībās ar kaimiņvalsti nevajadzētu likt citus akcentus?

– Latvija ir formulējusi savas intereses un par to stāstām saviem partneriem ES un NATO. Kad ir panākts vidusceļš starp nacionālajām, ES, kā arī NATO kopējām interesēm, nonākam pie kopējas ārpolitikas. Un tas ir daudz efektīvāk! Vieni paši mēs maz ko panāksim – būs vairāk punu nekā panākumu.

– Jums tuvākajā laikā būs jāpieņem lēmums par nākamo Latvijas vēstnieku Maskavā. Tas ir būtisks lēmums, ņemot vērā, ka vēstniekam būs jāsāk darīt visu to, par ko jūs runājāt.

– Valsts prezidents vistiešākā veidā strādā kopā ar mūsu vēstniekiem ārvalstīs. Savas prezidentūras laikā es esmu visus viņus iepazinis un sadarbojies. Satversme skaidri pasaka, ka vēstnieku iecelšana ir Valsts prezidenta privilēģija un atbildība. Tas noteikti būs mans lēmums, bet es negribētu to pirms laika apspriest.

– Bet, ja jau uz ANO neļāvāt braukt tā sauktajam politiskajam vēstniekam, tad, šķiet, arī uz Maskavu tādu nevar sūtīt?

– Ārpolitikā un diplomātijā galvenais ir būt konsekventiem. Tikai tad mēs gūsim panākumus. Ja ir kādas izmaiņas, tad par to visiem ārpolitikas veidotājiem jāvienojas. Mums ir jāizvēlas un jābūt konsekventiem – vai mēs jaunos vēstniekus audzinām grūtā darbā diplomātiskajā dienestā, kur viņi lēnām kāpj pa karjeras kāpnēm, vai arī pieļaujam, ka vēstnieku korpuss tiek paplašināts ar tiem politiķiem, kuri vēlas pamest savu līdzšinējo darbību un pievērsties diplomātijai. Ja šī otrā iespēja kādreiz tika pieļauta, tad katrā ziņā jābūt skaidram ceļam, kā viņi apgūst diplomātiskās iemaņas. Tas nevar notikt vienā dienā.

– Valdība ir nolēmusi likvidēt Sabiedrības integrācijas sekretariātu. Tomēr, tā kā šī problēma joprojām ir aktuāla, vai, jūsuprāt, sabiedrības, galvenokārt sociāli etniskās, integrācijas procesu analīzei un koordinēšanai nebūtu lietderīgi pie Valsts prezidenta kancelejas izveidot tāda paša statusa komisiju, kādā ir stratēģiskās analīzes, valodas un vēstures komisija?

– Gunta Ulmaņa laikā pie Valsts prezidenta darbojās Mazākumtautību konsultatīvā padome. Ja mazākumtautības ir organizētas, tām ir savi priekšstāvji, tad ļoti labi, ja ir šāda vieta, kur viņi var sanākt kopā, savstarpēji diskutēt un izteikt savas idejas arī prezidentam. Es esmu domājis to atjaunot. Integrācijas sekretariāta līdzšinējā darbība nav pārāk liels veiksmes stāsts. Nauda tika tērēta, bet rezultātu ir maz. Man šķiet, ka lielākais uzsvars jāliek uz pilsoniskās integrācijas procesu. Vislielākā uzmanība jāvelta vidusskolām. Mēs nevaram integrēt pusmūža cilvēkus ar skaidru pasaules uzskatu, ja viņi paši to nevēlas darīt. Ja vēlas, tad, protams, visi ceļi ir vaļā. Taču jauniešos gan var vairāk veicināt apziņu un atbildību, ka šī ir viņu valsts, ka latviešu valoda ir mūsu valsts valoda un mūs visus vieno vērtības, kas ir svarīgas visiem Latvijas pilsoņiem.

– Pirmskara Latvijā skolās bija tāds priekšmets kā pilsonības pamati. Skolēniem tika mācīti pilsoņa pienākumi, tiesības, Latvijas valsts uzbūve un tamlīdzīgi. Vai to nevajadzētu atjaunot?

– Ir svarīgi iemācīt skolā piederības sajūtu Latvijas valstij. Turklāt ir daudz dažādu variantu. Piemēram, interesanta pieredze, ka dažās skolās latviešu valodas stundas ir bijušas ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem.

– Runājot par skolām, vēl joprojām nav atrisināts jautājums par Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta mācīšanu.

– Slikti, ka vēstures skolotāji par to strīdas. Mans personiskais viedoklis – Latvijas vēsture noteikti jāmāca kā atsevišķs priekšmets, neaizmirstot par pasaules kontekstu. Tad noteikti vēstures izpratne būtu daudz precīzāka un saprotamāka. Man ļoti patīk projekts "Dzīvā vēsture", kur cilvēki ir aicināti filmēt savus radiniekus, pazīstamus cilvēkus, kas pastāsta katrs vienu spilgtu epizodi no savas dzīves. Lielākoties šie stāsti ir no jaunības – tas ir laiks, kas visi notikumi tiek uztverti ļoti spilgti un paliek prātā uz visu mūžu. Es to nosauktu par mazu "atslēgas caurumiņu", kur mēs varam ieskatīties brīžiem pat diezgan pretēji domājošu cilvēku vēstures izpratnē. Traģisma mūsu vēsturē ir bijis vairāk nekā prieka.

– Kā jūs vērtējat valdības pasākumus valsts naudas taupīšanā, vai tie nav kampaņveidīgi, bez pārvaldes struktūru tālākas optimizācijas, valsts tēriņu un budžeta pamatīgākas analīzes?! Vai valdība rīkojas tālredzīgi, neapmierinot medicīnas un policijas darbinieku neatlaidīgās algas paaugstināšanas prasības?

– Pēc neatkarības atjaunošanas mēs pirmo reizi esam situācijā, kad valdība un Saeima nopietni runā par valsts aparāta izmaksu samazināšanu. Kamēr dzīve gāja ar plusa zīmi, par taupību īpaši netika domāts – dibināja jaunas aģentūras, veidoja arvien jaunus amatus, pieņēma darbā cilvēkus. Bet mēs esam nonākuši tajā punktā, kad jāsāk domāt par taupību. Skolotāji Latvijā saņem mazākas algas nekā citās Eiropas valstīs, atbilstoši savam izglītības līmenim, tāpat policisti, ārsti. Kur tad mēs tērējam vairāk? Atbilde ir vienkārša – centrālajam valsts aparātam.

– Nupat Saeima ir pieprasījusi Ministru prezidentam Ivaram Godmanim atskaitīties par atsevišķu politisku ieceltu amatpersonu "parazitēšanu" valsts uzņēmumu padomēs un valdēs. Tas ir nebijis gadījums...

– Valsts aparāts ir jāsamazina un jāpadara efektīvāks. Jāpanāk situācija, ka ierēdņi ir solidāri ar sabiedrību un atsakās no kādām savām privilēģijām. Šobrīd daudzi no viņiem saņem pat vairāk nekā ministri. Svarīgi, lai ierēdniecība pati sakārtotos, nevis vienkārši iestātos savās aizsardzības pozīcijās un turētos, lai tur vai kas, pat ja valstij draudētu ekonomiskais sabrukums. Ierēdņiem jāsaprot, ka viņi lielā mērā ir valsts balsts. No viņu pašorganizācijas būs atkarīga darba efektivitāte.

– Vai, jūsuprāt, ierēdņu armija ir spējīga pati sevi samazināt? Mums pat nav institūcijas, kas skaidri atbildētu – cik un kādi ierēdņi darbojas valsts pārvaldē. Agrāk bija Māra Gaiļa vadītā Valsts reformu ministrija, kas šo valsts aparātu veidoja un pārraudzīja.

– Varbūt vajadzētu aicināt Gaiļa kungu atpakaļ, lai viņš veic vajadzīgās reformas. Domāju, ka viņš labi zina, kā tas viss tika veidots, ar kādiem mērķiem, un var novērtēt, kur tas šobrīd ir aizgājis.

– Latvija novembrī svin divus lielus svētkus. Vispirms 11. novembrī atzīmējām Lāčplēša diena. Jūsu priekšgājēja amatā Vaira Vīķe-Freiberga bieži mēdza uzsvērt, ka šai jābūt vienīgajai dienai, kad pieminam un godājam latviešu karavīrus, un citas piemiņas dienas mums nav vajadzīgas. Parasti gan tas tika teikts, tuvojoties 16. martam. Vai jūs domājat tāpat?

– 11. novembris ir datums, kad tika izcīnīta Latvijas brīvība. Šeit, Daugavmalā, jauni puiši neprasīja – kāpēc un par ko, bet cīnījās un nosargāja savu valsti. Tāpēc šis ir pats galvenais un svarīgākais datums. Pārējie ir tikai pakārtoti.

– Latvijas valsts dibināšanas 90. gadskārtas jubileja līdzās vēsturiskā fakta novērtēšanai un praktiskam lepnumam prasa arī ieskatu nākotnē – mazākais līdz Latvijas simtgadei. Kādi, jūsuprāt, būtu nākamo desmit gadu neatliekamie darbi?

– Jābūt skaidram plānam, kā izmantot tās nacionālās bagātības, kas ir Latvijai, – meži un jūra, un, protams, kā izmantot mūsu intelektuālo bagātību. Jābūt daudz jaunradošākiem, jāattīsta augstākā izglītība un zinātne. Mums nav jāpārdod tikai idejas un patenti, bet jāattīsta tehnoloģijas. Latvijai nav iespēju izvēlēties citu ceļu. Mums nav ne naftas, ne gāzes, ne citu derīgo izrakteņu. Taču jāmāk izmantot to, kas mums ir. Protams, Latvija ģeogrāfiski atrodas krustcelēs un ir ērts transporta ceļš. Rīga varētu būt labs biznesa un konferenču centrs, un tas noteikti attaisnotos.

 

Viedoklis: Atzinības krusts – interfrontes atbalstītājai un geju laulātājam?

Uģis Spandegs,  NRA  11/14/08    Valsts jubilejas reizē, kā jau tas ierasts, Latvija pateicās tiem cilvēkiem, kuru nopelni valsts labā bijuši īpaši izcili un ievērojami. Tomēr šo apbalvojumu piešķiršanas process izraisa arvien vairāk jautājumu.

Pirmkārt, liela sabiedrības daļa ir neizpratnē, kāpēc vienam vai otram cilvēkam, kura nopelni Latvijas labā ir nepārprotami, šāda atzinības izpausme tiek spītīgi liegta. Otrkārt, Ordeņa kapitula lēmumi par apbalvojuma piešķiršanu atsevišķos gadījumos ir, mazākais, diskutabli.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Sporta katedras darbinieki ir šokā par V pakāpes Atzinības krusta piešķiršanu katedras docentei Raisai Tarnopoļskai. Kā Neatkarīgajai pastāstīja RTU sporta metodiķe ar 33 gadu darba stāžu Velta Indraša, šāds Ordeņa kapitula lēmums izraisījis sašutuma vētru ne tikai katedrā, bet visā universitātē. "Galvenais, ka Tarnopoļskas izvirzīšana notika slepus bez jebkādas apspriešanas un, pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, to vienpersoniski dabūjis cauri viņas dzīvesbiedrs, šīs pašas katedras docents Sergejs Bondars," viņa stāstīja. RTU strādājot ļoti daudzi cilvēki, kuri atzīti par RTU goda biedriem un šādu valsts apbalvojumu patiešām būtu pelnījuši, turpretī minētajai kundzei nopelni esot ļoti pieticīgi – patiesībā to neesot nemaz. "Diemžēl Tarnopoļskas vārds vēl līdz šai dienai visiem katedras darbiniekiem asociējas vienīgi ar interfronti, kuras aktīva atbalstītāja viņa vienmēr bijusi. Pat barikāžu laikā šī kundze neslēpa savus uzskatus, kuri bija krasā pretrunā ar pašu Latvijas neatkarības ideju," savu sašutumu neslēpa V. Indraša. Viņa piebilda, ka docente arī šodien izteikti nelabprāt sazinoties latviešu valodā, tādā veidā izaicinoši mēģinot demonstrēt savu pozīciju. "Pat katedrā strādājošie krievu tautības kolēģi mums neslēpj, ka tieši Tarnopoļskas apbalvošana esot pliķis sejā ne tikai mums – katedras darbiniekiem, bet visai valstij," sacīja V. Indraša.

Savukārt R. Tarnopoļskas dzīvesbiedrs Sergejs Bondars Neatkarīgajai skaidroja, ka patiesībā iniciatīva nākusi no Aerobikas federācijas, kuras viceprezidente ir tieši R. Tarnopoļska. "Katedrā tika pieņemts lēmums atbalstīt federācijas iniciatīvu, tādēļ es, uzsveru, saskaņojot gan ar katedras darbiniekiem, gan RTU vadību, uzrakstīju iesniegumu Ordeņa kapitulam," viņš skaidroja. Jautāts par R. Tarnopoļskas nopelniem valsts labā, S. Bondars apgalvoja, ka tie esot nepārprotami – viņu varot uzskatīt par visas Latvijas aerobikas kustības aizsācēju, tikko kā dienas gaismā nākusi viņas grāmata par šā sporta veida filozofiju.

S. Bondars izteica šaubas arī par apgalvojumiem par R. Tarnopoļskas politiskajiem uzskatiem – viņš domājot, ka dzīvesbiedre nekad aktīvi neesot piedalījusies interfrontes darbā un esot lojāla Latvijas valstij.

Savukārt Amsterdamas pilsētas mēru Mariusu Jobu Koenu, kura vārds apbalvojamo sarakstā atrodams tieši pirms kordiriģenta Gido Kokara, augstajam Latvijas apbalvojumam – II pakāpes Atzinības krustam –, pēc Neatkarīgās rīcībā esošās informācijas, izvirzījusi kāda ar geju un lesbiešu aktivitātēm saistīta organizācija. Diemžēl dienas laikā neizdevās sazināties ar tās pārstāvjiem, mēģinājumi zvanīt uz visiem publiskajā telpā atrodamajiem telefona numuriem tā arī palika bez atbildes. Tomēr ļoti iespējams, ka šī informācija atbilst patiesībai, jo M. Koens ar Latviju saistīts tieši geju un lesbiešu jautājumu sakarā – viņš iesaistījies diskusijā par minētās sabiedrības grupas tiesībām un bijis viens no pirmajiem ārvalstu atbalstītājiem, kurš personīgi piedalījies Rīgas homoseksuāli orientētu personu akcijās, arī tā dēvētajā praidā. Turklāt

M. Koena laiks Amsterdamas mēra krēslā iezīmīgs tieši ar to, ka viņš 2001. gadā uzsāka homoseksuālu pāru laulāšanu. Vai iepriekš minētās aktivitātes ietilpst kategorijā nopelni Latvijas labā, Neatkarīgā vēlējās uzzināt no Ordeņa domes priekšsēdētāja Andra Vilka, jo tieši kapituls ir tā instance, kas lemj par apbalvojuma piešķiršanas pamatotību. A. Vilks atteicās atbildēt uz jautājumiem pa tālruni, norādot, ka sniegšot skaidrojumu tikai rakstiski pēc oficiāli iesniegta redakcijas pieprasījuma, kuru Neatkarīgās redakcija jau ir nosūtījusi. Tomēr pastāv zināmas šaubas, vai atbilde tiešām būs pēc būtības, jo Valsts prezidenta kancelejā Neatkarīgajai paskaidroja, ka informācija par apbalvojumu piešķiršanas iniciatoriem un to minētajiem motīviem publiski neesot pieejama.

Jāatgādina, ka Atzinības krusta devīze ir Godaprāta ļaudis un saskaņā ar likumu to piešķir par "izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā".

 

Georgs Andrejevs izstājas no LPP/LC

Gunta Sloga,  Diena  11/14/08    Georgam Andrejevam nolemjot izstāties no LPP/LC apvienības, tā ir zaudējusi savu vienīgo pārstāvi Eiropas Parlamentā (EP). Viens no LPP/LC līderiem Ainārs Šlesers uzsver, ka G.Andrejevs jau sen runājis par attālināšanos no aktīvās politikas, un tādēļ tagad galvenais esot izvēlēties spēcīgus kandidātus nākamā gada EP vēlēšanām.

G.Andrejevs, Dienai apstiprinot partijas pamešanas faktu, atgādināja, ka jau brīdī, kad viņa pārstāvētais Latvijas ceļš apvienojās ar Latvijas Pirmo partiju, viņš paudis bažas par šo soli. "Tā nav partija, kuru mēs savulaik veidojām," viņš saka. Deputāts jau iepriekš ir paziņojis, ka negrasās kandidēt nākamā gada EP vēlēšanās. Viņš paliks EP liberāļu grupā līdz savu pilnvaru termiņa beigām. Jāatgādina, ka daudziem uzacis lika saraukt LPP/LC lēmums arī pēc abu partiju apvienošanās palikt EP liberāļu grupā. Tādējādi vienā grupā nonāca partija, kas savulaik atbalstīja pret homoseksuālistiem naidīgi nosakņotas grupas, un politiskie spēki no citām ES valstīm, kas krasi iestājas pret mazākumgrupu diskrimināciju.

A.Šlesers trešdien nevarēja pateikt, vai partija arī pēc nākamajām EP vēlēšanām vēlēsies palikt EP liberāļu grupā. Svarīgākais esot izvirzīt spēcīgus kandidātus, un daži viņam jau esot padomā. Kuri tie ir, A.Šlesers nevēlējās minēt.

Pagaidām G.Andrejevs izvairīgi runā par iespējamo tālāko politisko karjeru. Viņš uzsver, ka sliktās veselības dēļ būtu grūti turpināt darbu Eiropas Parlamentā, kas saistīts ar nepārtrauktiem pārlidojumiem. Dienai viņš pieļāva, ka varētu atbalstīt kādu politisko spēku, taču atteicās no minējumiem, kurš tas varētu būt. G.Andrejeva palīgs EP Gundars Romanovskis ir nesen nodibinātās partijas Sabiedrība citai politikai valdē.

 

Viedoklis: Nedroši, bet tomēr

Baiba Lulle,  NRA  11/14/08    Kāpēc jānotiek ķezai, lai politiskā elite spētu pārkāpt pāri savām savtīgajām interesēm un sāktu pieņemt racionālus un saprātīgus lēmumus? Solis šajā virzienā ir valdības lēmums par valsts kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļu skaita un atalgojuma izmaiņām. Tās nav galēji radikālas, lai dumpinieki neapgāztu kuģi, bet pietiekami novērtējamas, ja tiks izpildītas.

Zinot padomju un valžu locekļu ciešo sakabi ar partijām, valdības kuģi pamatīgi sašūpot nebūtu problēmu, jo īpaši, ja netrūkst arī citu šūpotāju.

Ja par kapitālsabiedrību valdes locekļu prēmiju samazināšanu no līdzšinējo triju mēnešu atlīdzības uz divu mēnešu atlīdzības apjomu varētu pasmīnēt, tad daudz nopietnāks ir lēmums par to kapitālsabiedrību pārstāvju atlīdzības ierobežošanu, kas vienlaikus strādā valsts iestādēs. Tas jo īpaši mērķēts uz ministriju valsts sekretāriem. Rekordists bija bijušais Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Jānis Maršāns (TP), kurš šo amatu apvienoja ar vēl 11 amatiem valsts kapitālsabiedrībās, par to papildu 57 750 latu algai gadā saņemot vēl nepilnus 90 tūkstošus. Līdzīgi darba varoņi ir arī citu ministriju valsts sekretāri, dažkārt viņu vietnieki, arī premjera biroja vadītājs. Nu uz viņiem visiem attieksies plānotie atalgojuma ierobežojumi. Žēl tikai, ka par to, vai valsts amatpersonas, vienlaikus sēžot vairāku uzņēmumu padomēs, nez vai reāli var visus darbus labi paveikt, valdības vadītājs aizdomājās tikai tagad, lai gan šāda sistēma eksistēja jau daudzus gadus.

Maksimālā papildus atalgojumam saņemamā summa amatpersonām būs Ls 1500 mēnesī, strādājot ne vairāk kā piecās mazās vai trīs vidējās, vai trīs lielās, vai divās īpaši lielās kapitālsabiedrībās. Bez piemaksām gadā tas būs 18 000; iztikt varēs. Lielākā padomes locekļa alga lielā uzņēmumā plānota līdz Ls 900, padomes priekšsēdētājam – Ls 1200 mēnesī. Krietni augstāks ir valdes locekļu un valdes priekšsēdētāju atalgojums, kas lielajos uzņēmumos gadā pārsniedz simt tūkstošus. Protams, atbildība un darba slodze lielāka, profesionālā kvalifikācija augstāka, un nedrīkst radīt situāciju, ka profesionāļi mūk prom no valsts uzņēmumiem. Bet joprojām paliek jautājums – vai summas vienmēr ir samērīgas, jo īpaši šajā ekonomiskajā situācijā un valsts kapitālsabiedrībās, kurām ir noteiktās darbības monopols un regulētas pakalpojuma cenas, turklāt laikā, kad konkurence no privātā sektora puses atalgojumu vairs tā nespiež uz augšu?

Drosmīgāka ir iecere vidēji par trešdaļu samazināt padomes locekļu skaitu. Drosmīgi ne tāpēc, ka bez šiem padomes locekļiem pastāvētu risks uzņēmuma sekmīgai darbībai, bet tāpēc, ka tas var izraisīt nopietnus partiju strīdus par to, kurus padomniekus atbrīvot. Un to gan būs interesanti pavērot, pēc kādiem principiem padomes tiks apgraizītas, – vai paliks profesionālākie vai ministram pietuvinātākie, vai tiks svērta un dalīta partiju ietekme? Tas būs patiesais profesionālās attieksmes rādītājs.

Savukārt visai šaubīga izskatās premjera iecere noteikt, ka viens cilvēks var darboties ne vairāk kā trīs valsts uzņēmumu padomēs vai valdēs. Te gan varētu būt risks zaudēt vienu otru profesionāli, kādi valsts uzņēmumu vadības pārstāvju vidū neapšaubāmi ir, kas negribēs par salīdzinoši nelielu summu ierobežot savu uzņēmējdarbību, deklarēt ieņēmumus un nostādīt sevi zem palielināmā stikla, ko nosaka valsts amatpersonām pielīdzinātais statuss. Te vajadzētu septiņreiz nomērīt, pirms nogriezt.

Par biklu virzīšanos uz padomnieku un valdes locekļu izvēli pēc profesionālā, ne politiskā principa uzskatāma Ivara Godmaņa ierosme noteikt kaut minimālās prasības amata pretendentiem. Tas gan ne tuvu nav atklāts konkurss un arī neizslēdz politisku ielikteņu iespēju, bet vismaz kaut kas. Cerams, ka ne tikai acu apmāns.

 

Latvijas veselības aprūpes sistēma vissliktākā Eiropā

LETA  11/14/08    Latvijas veselības aprūpes sistēma ieņem pēdējo vietu Eiropā, liecina Eiropas Veselības aprūpes patērētāju indekss.

Latvija ar 449 no iespējamiem 1000 punktiem ir ierindojusies 31.vietā. Vissliktākā situācija Latvijā ir e-veselības jomā, tāpat nav kļuvušas īsākas rindas uz daudziem pakalpojumiem, kā arī ir daudzi trūkumi farmācijas jomā, jo bieži vien neesot pieejamas jaunākās zāles un to ražošana valstī neattīstās pietiekami augstā līmenī.

Pozitīvāka situācija novērojama pašnāvību skaita ziņā, kā arī apstāklī, ka cukura diabēta slimnieku skaits ir zemāks nekā citās Eiropas valstīs.

Pakalpojumu pieejamības ziņā tiek novērtēti Latvijas zobārstniecības pakalpojumi un mazu bērnu vakcinācijas pasākumi. Citās jomās Latvijai ir vai nu viduvēji, vai arī pavisam slikti rezultāti.

Pirmo vietu ar 839 punktiem Eiropas Veselības aprūpes patērētāju indeksā ieņem Nīderlande, kurai ar 820 iegūtajiem punktiem seko Dānija un ar 784 - Austrija. Priekšpēdējā vietā sarakstā atrodas Maķedonija.

Veselības aprūpes patērētāju indeksā veselības aprūpes sistēma tiek novērtēta sešās kategorijās: pacientu tiesības un informācija, e-veselība, kurās līdere ir Dānija, rindas ilgums uz pakalpojumu, kurā visvairāk punktu ieguvušas Vācija, Luksemburga un Šveice, veselības aprūpes rezultāti ar Zviedriju priekšgalā, pakalpojumu pieejamība, kurā uzvarējusi Nīderlande, kā arī farmācijas jomā ar Austriju priekšgalā.

 

Pēc ilgām debatēm Saeima pieņem nākamā gada valsts budžetu

LETA  11/15/08    Pēc ilgām debatēm šonakt Saeima ārkārtas sēdē galīgajā lasījumā pieņēma nākamā gada valsts budžetu ar deficītu 1,5% apmērā no iekšzemes kopprodukta.

Par budžeta pieņemšanu balsoja 53 deputāti, pret bija 43 deputāti.

Deputāts Jānis Lagzdiņš (TP) debatēs uzsvēra, ka vistuvākajā laikā Saeima būs spiesta grozīt šodien pieņemto valsts budžetu un samazināt to vēl par 200 - 300 miljoniem latu.

Tautas partijas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis debatēs norādīja: "Mēs esam gājuši uz ļoti daudziem kompromisiem, un Tautas partija apzinās, ka nedrīkst balsot par būdiņām un šķiesties ar maziem ielāpiņiem, bet ir jābalso par budžeta deficīta samazināšanu, jo, ja tā nebūs, es nestādos godīgi priekšā, uz kādiem kompromisiem mēs iesim vēl, kad martā samazināsim šo budžetu."

Savukārt opozīcijas deputāts Artis Kampars (JL) teica: "Mēs stāstam, ka arī Saeimas deputātiem ir jāpiedalās budžeta samazināšanā, un visi saka, ka jātaupa, taču paši mēs parādam, ka mums vajag vairāk nekā jums, un tas ir izcils piemērs šīs Saeimas liekulībai un divkosībai".

Neskatoties uz izdevumu samazinājumu dažādās jomās, nav izdevies izveidot sabalansētu 2009.gada budžetu, kā to rekomendējusi Latvijas Banka, un konsolidētā budžeta deficīts nākamgad plānots 247 miljoni latu.

Budžeta ieņēmumi nākamgad plānoti 5,316 miljardu latu apmērā, izdevumi - 5,564 miljardi latu.

Nākamgad Latvijā tiek prognozēts iekšzemes kopprodukta kritums 1% apmērā, līdz ar to 2009.gada valsts budžetā sākotnēji plānotie ieņēmumi samazināti par 145 miljoniem latu, bet izdevumi - par 227,7 miljoniem latu.

Valsts pamatbudžetā nākamgad plānoti ieņēmumi 3,69 miljardu latu apmērā, kas ir mazāk nekā šogad, kad pamatbudžetu veidoja 3,81 miljards latu.

Valsts speciālajā budžetā nākamgad plānoti nodokļu ieņēmumi 1,669 miljardu latu apmērā, kas ir vairāk nekā šogad, kad ieņēmumi bija 1,436 miljardi latu, savukārt kopējie speciālā budžeta ieņēmumi nākamgad plānoti 1,781 miljarda latu apmērā.

Valsts speciālā budžeta izdevumi nākamgad plānoti 1,557 miljardu latu apmērā salīdzinājumā ar 1,220 miljardiem latu šogad.

Mērķdotācijās pašvaldībām no pamatbudžeta paredzēti 369,250 miljoni lati, bet dotācijās pašvaldībām - 7,152 miljoni lati. Apropriācijas rezerve plānota piecu miljonu latu apmērā.

2009.gada budžetā tiek paredzētas vairākas prioritātes. Līdzekļu nodrošināšanai Eiropas Savienības fondu līdzekļu apgūšanai kopumā paredzēti 926,9 miljoni latu, kas veido 16% no kopējiem valsts konsolidētā budžeta izdevumiem.

2,7 miljoni latu paredzēti minimālās mēneša darba algas paaugstināšanai no 160 latiem uz 180 latiem ar 2009.gada 1.janvāri.

3,1 miljons latu paredzēts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta invalīdam kopš bērnības apmēra palielināšanai no 50 latiem mēnesī līdz 75 latiem mēnesī ar 2009.gada 1.janvāri, 2,3 miljoni latu - piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu apmēra palielināšanai no 50 latiem līdz 75 latiem mēnesī ar 2009.gada 1.janvāri.

71,6 miljoni latu paredzēti piemaksas pie vecuma pensijas apmēra palielināšanai par vienu apdrošināšanas stāža gadu, kas uzkrāts līdz 1995.gada 31.decembrim, visiem vecuma pensijas saņēmējiem neatkarīgi no vecuma pensijas apmēra ierobežojuma no 0,40 latiem līdz 0,70 latiem ar 2009.gada 1.janvāri.

Paredzēti nepieciešamie līdzekļi pensiju indeksācijai, kā arī citām sociālajām vajadzībām.

Salīdzinājumā ar 2008.gada plānu likumā paredzēts papildu finansējums iepriekšējos gados sākto pasākumu nodrošināšanai, tostarp šādiem nozīmīgākajiem pasākumiem: 21,6 miljoni latu - programmai "Valsts aizsardzība, drošība un integrācija NATO", 12,9 miljoni latu - iemaksām Eiropas Kopienas budžetā, 68,9 miljoni latu - valsts parāda vadībai, 67 miljoni latu - no 2008.gada 1.septembra paaugstinātās pedagogu darba samaksas palielinājuma par 60 latiem nodrošināšanai pilnam gadam.

Tāpat 22,3 miljoni latu paredzēti Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanai, 2,6 miljoni latu - dotācijai Liepājas un Ventspils lidostai iekšzemes lidojumu nodrošināšanai, viens miljons latu - jaunu tiesnešu un tiesu darbinieku amatu vietu izveidei Administratīvajā rajona tiesā, 1,2 miljoni latu - lauksaimniecības skaitīšanas 2010.gadā un Tautas skaitīšanas 2011.gadā sagatavošanas darbiem un norisei.

Budžeta izdevumu daļas samazināšanā Saeima, līdzīgi kā valdība, atbalstīja līdzekļu ierobežošanu visām ministrijām.

Ovācijas guvis arī Finanšu un budžeta komisijas iepriekš atbalstītais priekšlikums noņemt 693 latus no Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanai paredzētajiem līdzekļiem.

Lai samazinātu budžeta izdevumus, Saeima atbalstīja, ka Finanšu ministrijai netiks piešķirts finansējums vairāk nekā 131 miljona latu apmērā Eiropas Savienības politikas instrumentu un pārējās ārvalstu finanšu palīdzības līdzfinansēto projektu un pasākumu īstenošanai.

Tāpat samērā daudz līdzekļu tiek noņemti Aizsardzības ministrijai un tās pakļautībā esošajai Īpašumu pārvaldīšanas aģentūrai, lai līdzekļus novirzītu budžeta izdevumu daļas samazināšanai.

Deputāti atbalstīja arī budžeta samazināšanu Latvijas Nacionālajai Operai vairāk nekā divu miljonu latu apmērā.

Saeima šodien atbalstīja parlamenta budžeta samazināšanu par 3,2 miljoniem latu un vienojās par šo līdzekļu sadalīšanu citiem mērķiem. No minētās summas 1,179 miljoni latu tiks piešķirti dotācijai brīvpusdienu nodrošināšanai 2.klašu skolēniem. 114 000 latu tiks piešķirti Latvijas Radio kora darbības nodrošināšanai un mākslinieku darba atalgojumam. 3500 latu tiks piešķirti dotācijai Latvijas Politiski represēto biedrībai. 550 000 latu tiks piešķirti, lai palielinātu valsts sociālos pabalstus Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem no 45 latiem uz 60 latiem.

Savukārt 180 000 latu no Saeimas ietaupītajiem līdzekļiem tiks piešķirti no prettiesiskām darbībām cietušo bērnu rehabilitācijai, 36 000 latu - Okupācijas muzeja darbības nodrošināšanai, 158 000 latu - līdzfinansējuma nodrošināšanai grupu dzīvokļos dzīvojošo invalīdu vajadzībām, bet 200 000 latu - invaliditātes un vecuma pensiju saņēmēju profesionālai un sociālai rehabilitācijai. Atlikušie 887 000 latu tiek paredzēti zinātnei.

Zinātnei plānots piešķirt arī 1 360 000 latu, ko plānots iegūt no nākamgad paredzētās akcīzes nodokļa likmes palielināšanas alum.

Saeima līdzīgi kā valdība atbalstīja ievērojamu skaitu Zaļo un zemnieku savienības frakcijas priekšlikumu par valsts atbalstu lauksaimniecībai un lauku attīstības subsīdijām, kā finanšu avotu izmantojot līdzekļus no Eiropas Savienības fondu pasākumu finansēšanas.

Saeimas atbalstu guva arī deputāta Ivana Ribakova (SC) priekšlikums 30 000 latu piešķirt Balvu pareizticīgo baznīcas atjaunošanai un 320 000 latu - Zilupes vidusskolas remontam, abiem mērķiem līdzekļus ņemot no atbalsta programmas novadiem.

Saeima pretēji valdības un atbildīgās komisijas iepriekš lemtajam ar lielu balsu vairākumu atbalstīja papildu līdzekļu piešķiršanu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (VSAA). VSAA tiks piešķirti 976 995 lati obligātajām iemaksām valsts pensiju apdrošināšanai. Minētā nauda tiks ņemta no Labklājības ministrijas sociālās apdrošināšanas budžeta.

2009.gada budžets, izņemot vienu priekšlikumu, tika atbalstīts tādā redakcijā, kā to iepriekš bija atbalstījusi valdība un atbildīgā Budžeta un finanšu komisija.

Deputāti nākamā gada budžetu un to pavadošos likumus skatīja 12 stundas, nākamā gada budžetam veltot pusi no minētā laika.

Lai padarītu budžeta izskatīšanu raitāku, tika nolemts samazināt debašu laiku.

Saeimas deputātiem Vladimiram Buzajevam (PCTVL) un Kārlim Šadurskim (PS) debašu laikā tika izslēgt mikrofons, jo abi runātāji nedebatēja par konkrēto jautājumu, kā arī neievēroja brīdinājumu.

Finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) debatēs sacīja: "Es uzskatu, ka šis ir īstais valsts budžets - īstajā vietā un laikā. Vēl būtu vienīgi nepieciešams nopietns darbs pie budžeta ieņēmumu veicināšanas." Ministrs arī norādīja, ka nākamā gada valsts budžets sniegs nopietnu atbalstu uzņēmējiem un sociālajai sfērai.

Lagzdiņš uzsvēra: "Gadījumā, ja mēs tagad nesavilksim jostu par milimetru, tad nākamajā gadā būs jāsavelk par desmit centimetriem."

"Šajā brīdī pozīcijai un opozīcijai jābūt vienotiem, jo visiem, kas domā atbildīgi par šo valsti, jāvienojas, ka budžets tiek samazināts," akcentēja Aigars Štokenbergs.

 

Komentārs: Utis ceļā?

Laila Pakalniņa,  NRA  11/15/08    Vēl ilgi pirms Latvijas bagātnieki Kargins un Krasovickis izrādījās samērā nabadzīgi (ne viņiem Villa Marta, ne Villa Adlera, ne Maybach utt.), mums ļoti intensīvi tika mācīts, kā apkarojamas utis. Proti, Latvijas televīzijas kanālos vislabākajos raidlaikos demonstrētā utu nīdējamā līdzekļa reklāma lika gandrīz vai nodrebēt par higiēnas situāciju valstī, jo kāpēc gan lai kāds maksātu milzu naudu par tāda produkta popularizēšanu, kura iegāde nav šausmīgi aktuāla ļoti lielam skaitam iedzīvotāju? Tiesa, ik pa brīdim kāds bērns skolā vai bērnudārzā dabū utis, bet tad jau iesnas un klepus ir daudz lielāka mēroga aktualitāte.

Īsu mierinājumu varēja gūt no speciālista viedokļa, kas nesen bija publicēts Dienā — pašlaik Latvijā utu epidēmijas vēl nav. Īss šis mierinājums šķita tāpēc, ka tur bija teikts "vēl nav", jo, "ja tagad ekonomiskā situācija valstī pasliktināsies, protams, utainība plauks". Tādējādi sanāk, ka reklāma, vairākus mēnešus baisi rēgodamās mūsu acu priekšā, patiesībā mūs ļoti savlaicīgi ir brīdinājusi par to, ka būs slikti. Mēdz teikt — skaties dabā! Bet laikam jau pats galvenais ir skatīties vienalga kur — kaut televizorā un mēģināt saprast to, ko tev saka.

Tiesa, daži cilvēki var neskatīties nekur, jo viņi pie situācijas izpratnes nonāk īpašā veidā un tāpēc arī viņu situācijas izpratne ir īpaša. Piemēram, Valsts prezidents nesen intervijā žurnālam Klubs atzinis, ka tagad esot labāk informēts par procesiem apkārt, jo nu viņam ir kontakti ar cilvēkiem, kas "reāli veido politiku — gan Latvijā, gan pasaulē". Zatlers atzīst: "Zināšanas un informācija nomierina," un skaidro, ka tagad, "esot tuvāk īstajai dzīvei", kļuvis daudz nosvērtāks un mierīgāks, nekā "dzīvojot virtuālajā vidē". Un tur, tajā īstajā dzīvē "sabiedrībā jūtams daudz lielāks optimisms" nekā pirms gada (par to prezidents nupat intervijā Latvijas Avīzei).

Varētu šķist — lai nebūtu jādreb utu apkarošanas līdzekļa reklāmas priekšā, kas, rādās, nes sliktas vēstis, t.i., lai arī mēs visi pārējie kļūtu mierīgāki, atliek vien pietuvoties "īstajai dzīvei" jeb iegūt kontaktus ar nomierinošajiem cilvēkiem, kas reāli veido politiku (par to, ka politiku varētu ietekmēt ļoti daudzi nemierīgi cilvēki, kas arī lietū un sniegā neaizmirst, ko vēlas, šeit minēt droši vien nav labi — īpaši relaksēts tautas sapulces laikā Doma laukumā Zatlers neizskatījās). Viens cilvēks nupat šai virzienā veica "pirmo pakāpienu". Tā savu tapšanu par LPP/LC partijas biedra kandidātu pats nosaucis dziedātājs Valters Frīdenbergs, vairāk pazīstams kā Valters, kurš kopā ar Kažu bija Eirovīzijā. Pagaidām viņš vēl neesot pazīstams ar LPP/LC līderiem.

Taču, lai gan ir stipri ticams, ka Valters Šleseru drīz varēs skatīt vaigā, mums pārējiem būtu loģiski prasties un apzināties, ka "īstajā dzīvē" pārāk daudz cilvēku satilpt nevar, jo tā varētu būt samērā šaura.

Ko darīt? Svarīgāko (turklāt ne vien "ko", bet galvenais "kam" tagad kaut kas jādara) Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks Ainars Pencis un Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis jau saka priekšā. Ja tiks samazināts ugunsdzēsēju skaits un likvidēti depo, nāksies atjaunot brīvprātīgo ugunsdzēsēju kustību. Turklāt katram potenciālajam (brīvprātīgajam) ugunsdzēsējam jākļūst arī pašam sev par policistu: "Tas skan didaktiski, bet tagad katram jābūt stipri modram" (Aldis Lieljuksis). Tādējādi visai tuvā nākotnē varbūt tiešām notiks tā, ka mums katram būs jākļūst par valsti sev un ne vairs idejiski vien, bet arī praktiski — ekonomiskās krīzes apstākļos vienu pēc otras personīgi pārņemot valsts funkcijas.

Cita starpā, reizēm grūti saprast, no kā tagad būtu jābaidās vairāk — no tā, ka rokrokā sadevušās Latvijai tuvojas utu epidēmija un ekonomiskā krīze, vai no frāzes "ja krīze beigsies" (tā pasprūk gan baņķieriem, gan politiķiem). Nevis "kad", bet "ja", kas taču norāda uz nepieciešamību rēķināties, ka krīze var ne vien atnākt, bet turklāt var arī nekad vairs nebeigties?

Lai tur vai kā, bet uz šiem "ja", "kad", "ko", "kam" u.c. es atbildi radu Marisa Vētras stāstā par Latvijas proklamēšanas pasākumu (Dienas pielikumā Latvijai 90): "Uz skatuves ik vārds bija tēraudā liets. Mani nospieda tas, ka to spēks neatskanēja zāles krēslos, kur lepni bija salasījusies vislabākā Rīgas pilsoņu izlase (..) Lai citi deg, lai citi dara, lai citi tos apgādā pat ar — brīvību! Ir drošāk nedegt, neaizrauties un nogaidīt."

Kādiem, un patiesībā daudziem, ir jābūt nemierīgiem. Arī lai taptu valsts. Lai tā pastāvētu. Un lai tai būtu nākotne. Un tagad ko — utis ir ceļā? Būs grūti? Jācer, ka mums pietiks nemierīgo.

 

Strīķe pieteikusies konkursā uz KNAB vadītāja amatu

LETA  11/17/08    Aizvadītajā ceturtdienā savu kandidatūru Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja amatam pieteikusi KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe, šodien raksta "Latvijas Avīze".

''Īpašu ilūziju man nav. Valdošā koalīcija izteikusi savu viedokli. Mans mērķis, startējot konkursā, bijis vienīgi pretendentu vērtētājiem piedāvāt salīdzināšanas iespējas. Ja pretendentu vidū būs kāds cilvēks, kura morālās īpašības un tās prasības, ko pieprasa konkursa noteikumi, būs atbilstošākas tam, ko varu piedāvāt es, noteikti savu kandidatūru atsaukšu,'' saka Strīķe.

KNAB likumā noteikts, ka pretendentam ir jābūt Latvijas pilsonim, jāpārvalda latviešu valoda un vismaz divas svešvalodas. Pretendentam jābūt augstākajai izglītībai un uzkrājušam amatam atbilstošu darba pieredzi, kā arī nedrīkst būt sasniegts likumā noteiktais pensijas vecums. Tāpat persona nedrīkst būt sodīta.

Par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu notiesātais izbijušais Saeimas deputāts Jānis Ādamsons līdz šim bija vienīgais, kurš nolēmis kandidēt uz vakanto KNAB vadītāja amatu. Ādamsonu kandidēt uz vakanto KNAB vadītāja vietu aicinājusi biedrības "Gods, likumība, taisnība" valde, kura apvieno bijušos policistus, prokurorus un tiesnešus. Arī Ādamsonam neesot ilūziju par to, ka viņš varētu ieņemt KNAB vadītāja amatu, bet ar savu kandidēšanu vēloties "samaisīt ūdeni pīļu dīķī", taču, ja notikšot brīnums un Ādamsons amatā tiks apstiprināts, viņš aicināšot domāt par visu sistēmas reorganizāciju.

Apņēmību pretendēt uz KNAB vadītāja amatu izteicis arī bijušais prokurors Armands Stumbergs, kurš savulaik izmeklēja Haritonova lietu. Stumbergs pašlaik vada vienu no šķīrējtiesām, rakta "Latvijas Avīze".

Kā ziņots, KNAB priekšnieka amata konkursā var pieteikties līdz 21.novembrim.

 

 

Parex bankā...

 

 

Valsts pārņems "Parex bankas" akciju kontrolpaketi

LETA  11/08/08    Sestdien valdība nolēma pārņemt "Parex bankas" akciju kontrolpaketi 51% apmērā, šodien pēc valdības sēdes tika informēti žurnālisti.

Ar šādu lūgumu pie valdības vērsušies bankas akcionāri. Tagadējiem īpašniekiem Viktoram Krasovickim un Valērijam Karginam kopā tiks samaksāti divi lati, informēja Finanšu ministrija. Valdība apņēmusies garantēt bankas sindicētos kredītus. Atlikušās akcijas, kas pieder esošajiem akcionāriem ar balsstiesībām, jeb 34% no bankas kapitāla, tiks ieķīlātas par labu AS "Latvijas Hipotēku un zemes banka", līdz ar to šo akciju balsstiesību izmantošana tiks nodota "Latvijas Hipotēku un zemes bankai". 15% akciju no AS "Parex banka" kapitāla tiks atstātas mazākuma akcionāru īpašumā.

Līdzšinējais "Parex bankas" valdes priekšsēdētājs Kargins tiks aizstāts ar valsts izvirzītu personu. Pagaidām nav zināms, kas būs šī persona.

Līdz šim lielākie "Parex bankas" akcionāri bija Krasovickis un Kargins, kuriem katram piederēja 42,42% akciju.

Finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) uzsvēra, ka šāds lēmums pieņemts, lai glābtu visu Latvijas finanšu sistēmu. Ja šāds lēmums nebūtu pieņemts, banka būtu bankrotējusi. Valdībai neesot bijis izvēles.

Slakteris uzsvēra, ja pirmdien, pie "Parex bankas" veidosies cilvēku rindas, kuri gribēs izņemt savus noguldījumus, tad tie tiks izmaksāti. Taču šodienas valdības lēmumam jābūt kā signālam, ka cilvēku noguldījumi ir drošībā.

Šovakar viesnīcā "Hotel Reval Latvija" notiek preses brīfings, kurā "Parex bankas" pārstāvji paudīs savu viedokli par pieņemto lēmumu, apstiprināja bankas Korporatīvo komunikāciju speciālists Viktors Zaķis.

Jau ziņots, ka "Parex bankas" peļņa šā gada deviņos mēnešos ir 12,4 miljoni latu.

Šī gada trešā ceturkšņa finanšu dati liecina, ka bankas aktīvi bija 3,14 miljardi latu, izsniegto kredītu apjoms - 1,90 miljardi latu, piesaistīto noguldījumu apjoms - 1,94 miljardi latu.

No 2008.gada sākuma piesaistīto noguldījumu apjoms bankā pieaudzis par 6%, bet no privātpersonām piesaistīto noguldījumu apjoms pieaudzis pat par 33%. Bankas kapitāls un rezerves veido 208 miljonus latu.

"Parex bankā" un tās filiālēs visā Latvijā strādā vairāk nekā 2600 cilvēki.

"Parex bankai" ir pārstāvniecības, filiāles un meitasuzņēmumi 14 pasaules valstīs.

Biznesa ideju žurnāla "Kapitāls", IBS "Prudentia" un Rīgas Fondu biržas 2008.gada pētījumā "101 vērtīgākais Latvijas uzņēmums" "Parex banka" ar uzņēmuma vērtību 344,12 miljoni latu ierindojas 6.vietā.

 

Godmanis: Valdība nedrīkstēja pieļaut vēl lielākas problēmas finanšu sistēmā

LETA  11/09/08    Valdībai bija jādara viss iespējamais, lai nepieļautu vēl lielākas problēmas finanšu sistēmā. To šodien pēc valdības sēdes, kurā valdība nolēma iegādāties "Parex bankas" akciju kontrolpaketi, žurnālistiem teica Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC).

Godmanis norādīja, ka bankas akcionāri nespēja tikt galā ar esošajām problēmām un tika novērota kapitāla aizplūšana. Tādēļ tika pieņemts šāds lēmums.

Līdzīgi lēmumi netiks pieņemti attiecībā uz citām bankām, uzsvēra premjers.

Godmanis uzsvēra, ka šodienas lēmums pieņemts balstoties uz konkrētu informāciju un konkrētiem ziņojumiem, kas nākuši no Finanšu un Kapitāla tirgus uzraudzības komisijas. Tāpat ņemta vērā Latvijas bankas nostāja par konkrētās bankas nozīmīgumu, kopējā finanšu sistēmā.

Premjers uzsvēra, ka šodien pieņemot šo lēmumu banka ir stāvokli, kad var turpināt darboties, "mēs gribam nostiprināt banku, lai radītu lielāku drošību iedzīvotājiem," sacīja Godmanis.

Taujāts par iespējamu kapitāla aizplūšanu no bankas, premjers norādīja, ka pārņemšanas līgumā būs atsevišķi līguma punkti, kas notiktu tajā gadījumā, ja bankas bilancē atspoguļotie dati neatbilstu patiesībai.

"Mums bija jādara viss, lai nepieļautu ne tikai konkrētās bankas, bet visas banku sistēmas traucējumus, mēs to darām kontekstā ar to, ko dara visas valdības Eiropas Savienības dalībvalstis," sacīja premjers.

"Šis ir atbildīgs lēmums izejot no mūsu iespējām," uzsvēra Godmanis.

Godmanis neatklāja, kad viņš uzzinājis par "Parex bankas" problēmām, vien norādot, ka to visi uzzinās, kad tiks atslepenoti dokumenti.

Kā ziņots, valdība šodien nolēma, samaksājot vienu latu katram no lielajiem akcionāriem, iegādāties 51% "Parex bankas" akciju.

Ar šādu lūgumu pie valdības vērsušies bankas akcionāri. Atlikušās akcijas, kas pieder esošajiem akcionāriem ar balsstiesībām, jeb 34% no bankas kapitāla, tiks ieķīlātas par labu AS "Latvijas Hipotēku un zemes banka", līdz ar to šo akciju balsstiesību izmantošana tiks nodota "Latvijas Hipotēku un zemes bankai". 15% akciju no AS "Parex banka" kapitāla tiks atstātas mazākuma akcionāru īpašumā.

Līdzšinējais "Parex bankas" valdes priekšsēdētājs Valērijs Kargins tiks aizstāts ar valsts izvirzītu personu. Pagaidām nav zināms, kas būs šī persona.

Godmnais norādīja, ka tas būs atbildīgs speciālists un sabiedrība ar laiku uzzinās viņa vārdu.

 

Valdība par "Parex bankas" pārņemšanu ar EK konsultējusies četras dienas

LETA  11/10/08    Eiropas Komisijai (EK) plāna izstrādē par AS "Parex banka" pārņemšanu valsts īpašumā ir bijusi proaktīva loma, jo EK un Latvijas Finanšu ministrijas (FM) eksperti konsultējušies četras dienas, sacīja EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca.

Šulca norādīja, ka, tiklīdz EK saņems Latvijas oficiālo paziņojumu par Latvijas valdības plānu pārņemt "Parex banku", sāks darboties tā dēvētais 24 stundu mehānisms, proti, pēc diennakts EK sniegs atzinumu par piedāvāto plānu.

Pagaidām gan EK oficiālo vēstuli no Latvijas valdības nav saņēmusi, bet, pēc Šulcas teiktā, tas esot "stundas jautājums". Tomēr EK un Latvijas valdības starpā par plāna īstenošanu jau panākta konceptuāla vienošanās.

Atbildot uz jautājumu, vai Latvijas valdības un EK skatījums plāna izstrādes gaitā saskanēja, Šulca norādīja: "Latvijas FM ļoti rūpīgi ieklausījās EK ekspertu viedoklī."

Tāpat EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja uzsvēra, ka Latvijā nav iespējama 1995.gada krīze, jo Latvija ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts un tai ir pieejama ES ekspertīze. Pēc Šulcas teiktā, Latvijas valdība rīkojusies laikus, piesaistot ES ekspertus.

LETA jau ziņoja, ka EK konceptuāli piekritusi, ka Latvijas valsts pārņem 51% AS "Parex banka" akciju. Pēc oficiālā līguma par bankas pārņemšanu parakstīšanas jautājums ar EK būs jāskaņo oficiāli, bet konceptuāls atbalsts tam jau ir saņemts.

Jau šovakar plānots parakstīt līgumu par AS "Parex banka" 51% akciju pārņemšanu. Pagaidām vēl tiekot saskaņotas visas juridiskās nianses, tāpēc precīzs līguma parakstīšanas laiks vēl nav zināms.

Plānots, ka parakstīšana notiks Finanšu ministrijā un līgumu parakstīs AS "Latvijas Hipotēku un zemes banka" valdes priekšsēdētājs Inesis Feiferis, finanšu ministrs Atis Slakteris (TP), kā arī "Parex bankas" akcionāri Viktors Krasovickis un Valērijs Kargins.

Pēc līguma parakstīšanas stāsies spēkā izmaiņas uzņēmuma valdē. Valdes sastāvam jābūt nominētam un reģistrētam pēc līguma parakstīšanas.

Pēc tam abiem "Parex bankas" akcionāriem arī tiks pārskaitīta samaksa - viens lats katram.

Līgums paredz, ka abiem lielajiem bankas akcionāriem nebūs tiesību 12 mēnešus atpirkt savas akcijas. Ja šajā laikā banka netiks pārdota, viņiem būs tiesības lūgt atpirkt bankas akcijas, ja būs atlīdzināti visi izdevumi un valdībai nebūs palikušas nekādas saistības, tāpat, ja tam atbalstu dos Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisija.

 

Parex krīze pamanīta arī ārpus Rīgas

Imants Vīksne,  NRA  11/11/08    Lielāks ļaužu pieplūdums, nekā ierasts, pēc brīvdienu satricinājumiem bija vērojams arī Parex bankas Ventspils filiālē.

Jau no paša rīta Neatkarīgā pie bankas sastapa vairākus klientus, kuri bija ieradušies tieši brīvdienu notikumu iespaidā. Sirms, pēc skata labi situēts vīrs stāstīja, ka atnācis painteresēties par savas pensijas drošību: "Domājot par vecumdienām, noguldīju pensijas naudu uz procentiem – desmit tūkstošus. Šodien gribēju ņemt ārā, bet viņi man skaidro, ka zaudēšu visus nopelnītos procentus un vēl 3% no pamatsummas. Tagad nevaru izdomāt, ko darīt. Sola jau, ka viss būšot kārtībā. Cerēsim." Vēl kāds savu konsultāciju kārtu gaidošs klients prātoja: "Te taču vispār vairs nevar saprast, kas notiek. Varbūt daļu noguldījuma vajadzētu kur citur pārsviest."

Visas dienas garumā cilvēku bankas filiālē bija vairāk, nekā ierasts – ja arī rindu nevarēja nosaukt par garu, tomēr sēdvietu visiem apmeklētājiem nepietika.

Parex bankas Kurzemes reģiona vadītājs Jānis Kaudze Neatkarīgajai gan klāstīja, ka noguldītāji bez jebkādiem ierobežojumiem var gan noguldīt naudu, gan arī izņemt savus noguldījumus. Tāpēc uztraukumam par naudas drošību neesot nekāda pamata.

Taču jau pēcpusdienā kļuva zināms, ka vismaz daļai noguldītāju brīva rīkošanās ar saviem kontiem būs liegta – valdības vadītājs Ivars Godmanis aizliedzis valsts un pašvaldību iestādēm izņemt naudu no kontiem Parex bankā, un tas tieši skar Ventspils domi. Pašvaldībai šajā bankā atrodas gan termiņnoguldījuma konts, gan pašvaldības ceļu fonds.

Ventspils augstskolas pasniedzējs Dmitrijs Smirnovs, vietējā avīzē Ventas Balss taujāts par Parex bankas krīzes iemesliem, atbild: "Bankas, kurām aiz muguras nav stipras ārvalstu bankas, ir vājas. Problēmas gaidāmas visām bankām, kam izsniegto kredītu apjoms pārsniedz 50% no noguldījumu apjoma." Un vietējiem ļaudīm viņš rekomendē domāt pirmām kārtām par savu, nevis bankas labklājību.

 

Viedoklis: Politika bankā

Aivars Ozoliņš,  Diena  11/11/08    Uzticamība ir jebkuras bankas vērtīgākais īpašums, bet Parex bankai, kas nav bijusi spējīga izturēt finanšu krīzes pārbaudījumu, tā pašlaik ir kritiski svarīga. Bankas pārņemšanas procesā valdība nevar atļauties sniegt ieganstus šaubām par šā procesa godīgumu.

Turklāt jārēķinās, ka gluži brīva no šādām aizdomām nevar būt, no vienas puses, ne šī banka, kuras īpašnieki vienmēr ir rosījušies politikas aizkulisēs, no otras — ne šī valdība, kuru veidojošo partiju krusttēviem politika vienmēr ir bizness. Ir bijusi saprotamā slepenība pirms valdības lēmuma, taču maskēti politiski manevri, nemaz nerunājot par meliem, pārņemot banku un meklējot tai stratēģisko investoru, var neatgriezeniski sagraut sabiedrības uzticību procesa norisei un arī pašu banku. Līdz ar to politiķi nodarītu to pašu kaitējumu valsts ekonomikai, ko nupat, šķiet, esam novērsuši.

Noguldītāju uzticēšanās Parex bankai pieaug — tā nav novecojusi reklāma un pat ne optimistisks valdības lēmuma vērtējums; tas ir liela "ziņu" raksta virsraksts avīzē Vesti segodņa vēl tikai piektdien, kad, kā uzzinājām sestdien, uzticēšanos zaudējušie noguldītāji turpināja čakli ņemt ārā no bankas savu naudu, kopumā vismaz 60 miljonus latu. Šis preses pērkamības paraugs ir tikai ļoti uzkrītošs piemērs bankas īpašnieku indevei spēlēt un ietekmēt politiku.

Šī spēlēšanās politiskajā virtuvē ir bijusi bankas biznesa neatņemama daļa, kas palīdzējusi iegūt un tātad iespaidot gan valsts iestāžu un uzņēmumu un pašvaldību klientus, gan politiķus un atsevišķus plašsaziņas līdzekļus, taču, iespējams, veicinājusi arī bankas straujo krišanu. (Līdzko sajutuši iespējamās problēmas, īpašnieki devušies pēc palīdzības parastajos ceļos — pie politiķiem, paši radīdami baumas.) Toties šāda bankas politika bija padarījusi tās krišanu arī par valsts ekonomikai politiski nepieņemamu, bet bankas glābšanas pasākumus liek vērot ne tikai kā vietējās politikas procesu, bet arī kā iespējamu starpvalstu attiecību faktoru.

Aizdomas par prominentu politiķu mēģinājumiem diriģēt bankas nacionalizācijas procesu ir labi saprotamas, ņemot vērā viņu līdzšinējo darbošanos privatizācijas procesā, un tie paši šīs aizdomas arī rada. Tieši Tautas partijas tēvs Andris Šķēle aizpagājušonedēļ sāka runāt par banku gaidāmajām problēmām ar sindicēto kredītu atdošanu nākamgad. Kārtējā lekcijā par dzīvnieku mocīšanu (kad kurmji apsisti, jāvāra un jāšmorē krupji) Šķēle brīdināja, ka kredītu atdošanai vajadzīgo miljardu nekur citur nevarēšot dabūt kā vien no Latvijas Bankas un valdības. Tā kā lauvas tiesu šo kredītu ir parādā Parex banka, uzreiz radās aizdomas, ka, pirmkārt, tai būs problēmas, otrkārt, tās radīt, risināt vai vadīt grib Šķēle. Valdības lēmums sestdien ir labs kaut vai tāpēc, ka ideālajā variantā nodokļu maksātāji samaksās par to tikai divus latus. Taču aizdomas paliek — vai bankas īpašnieki tam piekrita tāpēc, ka citādi valdība būtu banku vienkārši nacionalizējusi, ko finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) naktī pēc lēmuma teicās atbalstījis kā labāko risinājumu?

Slaktera uzstājīgā vēlme likt par Parex bankas prezidentu, maigi sakot, maz pieredzējušo, toties visu karjeras mūžu ar TP saistīto FM valsts sekretāru (kopš maija) Mārtiņu Bičevski lika domāt, ka bankai ir atrasts zicpriekšsēdētājs. Premjerministrs Ivars Godmanis gan uzstāja, ka banka līdz stratēģiskā investora atrašanai jāvada Hipotēku un zemes bankas prezidentam Inesim Feiferim, taču Feiferis itin saprotami — nav pareizi būt divu banku prezidentam reizē — to būtu ar mieru darīt tikai līdz darījuma pabeigšanai. Tikmēr Slakteris raujas steidzami mainīt likumu, lai Bičevski var ielikt vismaz par bankas padomes priekšsēdētāju. Bičevskis — Latvijas finanšu sistēmas stabilitātes pīlārs? Partijiskā piederība kā galvenais kritērijs pat šādā krīzes situācijā neveicina uzticēšanos valdības rīcībai. To neveicina arī, piemēram, pretrunas starp bankas īpašnieku pārliecību, ka viņi varēs dabūt kontrolpaketi atpakaļ par tiem pašiem diviem latiem, un Bičevska apgalvoto, ka varēšot tikai par "tirgus cenu".

Parex banka bija par daudz "politizējusies", un daļai politiķu un preses izdevumu arī var nākties meklēt pārfinansēšanos — vismaz tas būtu labi, ja Parex ar jauno stratēģisko investoru kļūtu par vienkārši finanšu iestādi. Taču, lai tā notiktu, valdībai tas ir jāgrib.

Šāds lēmums nebūs vienkāršs. Gazeta.ru piedāvā iedomāties reakciju Maskavā, ja Parex, kas esot sniegusi "ekskluzīvus ēnu pakalpojumus" klientiem Krievijā, tai skaitā valsts ierēdņiem, tiktu pārdota kopā ar šo informāciju "teiksim, jebkurai amerikāņu bankai". Un pieļauj Krievijas "neoficiālu vēršanos pie Latvijas" ar priekšlikumu palīdzēt bankai atrast dāsnu investoru no Krievijas. Pretī mēs saņemtu "attiecību atsilumu". Tad nu rūpīgi vērosim, kurš un uz kuru debespusi tūlīt dosies meklēt investorus.

Lēmums par bankas pārņemšanu bija politisks, un arī lēmums par tās pārdošanu būs politisks. Svarīgākais būs tas, vai mērķis būs pasargāt naudas noguldītājus vai līdzšinējos īpašniekus un vai padarīt to par vienkārši sekmīgu komercbanku vai saglabāt kā politiskas ietekmes centru, šo ietekmi kopā ar naudu vienkārši pārdalot. Ja pārsvaru gūs otrais, nostiprināsies ne tik daudz valsts finanšu sistēma, cik politikas un naudas saaugšana, turklāt pieaugs Latvijas politikas atkarība no Krievijas naudas. Pašlaik nav iemesla pārmest valdībai šādus mērķus, taču drošākais līdzeklis pret šādu iznākumu ir minimāla politisku interešu ietekme uz valdības lēmumiem un maksimāla atklātība par turpmāko rīcību ar Parex banku.

 

"Parex banka" saņem pirmo injekciju - 200 miljonus

Diena  11/11/08    Valsts kase otrdien noguldīja depozītā "Parex bankā" 200 miljonus latu, apstiprina Finanšu ministrija. Tas darīts, lai palielinātu bankas likviditāti, jo īsā laika posmā no tās tika izņemti lieli naudas līdzekļi. Pēc Finanšu un kapitāla tirgus komisijas datiem, pusotra mēneša laikā izņemti 240 miljoni. Depozīta termiņš ir viens gads, likme – 20,27%.

Par šiem līdzekļiem "Parex banka" no Valsts kases ir iegādājusies valsts parādzīmes ar termiņu viens gads. Šīs parādzīmes "Parex banka" ir izmantojusi kā ķīlu, lai no Latvijas Bankas piesaistītu skaidras naudas rezerves - 200 miljonu latu apmērā. Tā rezultātā Valsts kase līdzekļus sākotnēji bankā ir noguldījusi, bet līdzvērtīgu summu ir saņēmusi no bankas par parādzīmju pirkšanu. Ar šiem darījumiem ir uzlabota bankas līdzekļu likviditāte, kā arī uzlabojusies bankas bilance - palielinājies piesaistīto depozītu apjoms un aktīvi, jo līdzekļi ieguldīti valsts parādzīmēs, norāda Finanšu ministrija.

Jau ziņojām, ka finanšu problēmu dēļ Latvijas valsts "Parex banku" ir pārņēmusi savā īpašumā ar "Hipotēku un zemes bankas" starpniecību. Hipotēku bankas prezidents Inesis Feiferis iepriekš norādījis, ka valsts palīdzēs Parex bankai tik daudz, cik tas būs nepieciešams. Viņš izteicās, ka būs nepieciešami vismaz 200 miljoni.

 

„Bankas Baltija” kreditori atgādina valdībai par solīto

Diena  11/11/08    Pēc notikumiem ar Parex banku, ko finanšu grūtību dēļ pārņēmusi valsts, Bankas Baltija kreditoru apvienība atgādinājusi Latvijas valdībai un Latvijas Bankai par solīto 1995.gadā un dotajām garantijām atmaksāt kreditoriem savulaik bankā zaudētos līdzekļus, teikts paziņojumā, ko izplatījis apvienības pārstāvis Sergejs Muzjukins.

Noguldījumu saglabāšanu 1995.gada 23.maijā, parakstot kopīgu memorandu, Latvijas Republikas vārdā apņēmās garantēt tās Ministru prezidents Māris Gailis un Latvijas Bankas vārdā tās prezidents Einars Repše.

Ņemot vērā, ka Latvijas valdība ir uzņēmusies jaunas garantijas pret Parex noguldītājiem, taču joprojām nav izpildījusi Bankas Baltija noguldītājiem izsniegtās garantijas, kreditoru apvienība lūdz premjeru un Latvijas Bankas prezidentu neuzsākt jaunu garantiju pildīšanu, iekams nav izpildītas iepriekš sniegtās.

Pēc Bankas Baltija kreditoru aprēķiniem, ja Parex glābšanai pietiks ar plānotajiem 200 miljoniem latu no valsts un centrālās bankas budžeta, tad tas nozīmē, ka ikviens Latvijas iedzīvotājs finansēs banku par apmēram 100 latiem. Kreditoru apvienība uzskata šādu valdības rīcību par netaisnīgu, jo viņiem netika kompensēta zaudētā nauda, turklāt Bankas Baltija noguldītājiem tagad jāpiedalās citas bankas noguldījumu kompensēšanā, paziņojumā uzsvēris S.Muzjukins.

 

Godmanis: citām bankām nav nepieciešams valsts atbalsts

DELFI   11/11/08    Valdība kopīgi ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK), kā arī Latvijas Banku seko līdzi visu Latvijas banku finansiālajam rādītājiem un patlaban neviena banka, izņemot "Parex banku", nav tādā stāvoklī, lai tai būtu nepieciešams valsts atbalsts, otrdien sacīja premjers Ivars Godmanis (LPP/LC).

Godmanis otrdien LTV raidījumā 'Labrīt, Latvija!"atzina, ka situācija Eiropā ir smaga. "Finanšu krīze bankās pāriet uz industrijas krīzi, " sacīja Godmanis, norādot, ka valdība ļoti cītīgi strādā ar FKTK un Latvijas Banku, lai uzraudzītu situāciju Latvijā.

Pēc Godmaņa teiktā, pagaidām visām bankām gan likviditātes, gan kapitāla pašpietiekamības rārītāji esot pietiekoši augsti. Tomēr premjers atzina, ka arī "Parex bankas" gadījumā valdība bija spiesta rīkoties "apsteidzoši", jo bankas likviditāte tobrīd bijusi 30%, tiesa, ar lejupejošu tendenci.

Premjers arī atzina, ka "Parex bankas" glābšana pašreizējā situācijā, kad valdībai būtiski jāsamaina nākamā gada budžeta izdevumus, ir serežģīta, ņemnot vērā to, ka "bankas aktīvi ir puse no valsts budžeta", tomēr šāda rīcība bija valstiski nepieciešama.

Jau vēstīts, valdība sestdien nolēma nacionalizēt "Parex banku", pirmdien vēlu vakarā tika parakstīts līgums, ka valsts īpašumā par diviem latiem nonākt 51% "Parex bankas" kapitāldaļu.

 

Komentārs: Baņķiera melodrāma

Agnese Margēviča,  NRA  11/11/08    Valērijs Kargins (47) noteikti būtu cienīgs varonis filmai par to, kā aiziet tā pasaules godība. Principā Kargins pats varētu tajā nospēlēt galveno lomu, jo, ja Parex banku tomēr neizdosies glābt, laika viņam būs atliku likām ne tikai iecienītajai makšķerēšanai.

1975. gadā, vēl puika būdams, viņš kopā ar Ludmilu Gurčenko nospēlēja lomu filmā Ģimenes melodrāma un, kā saka to redzējušie, – neslikti.

Pirms 21 gada kopā ar domubiedru un biznesa partneri Viktoru Krasovicki sācis Gorbačova perestroikas iedvesmotu uzņēmējdarbību, Kargins ir uzbūvējis finanšu impēriju, kura šobrīd ir saļodzījusies. Lai gan par miljonāriem Parex īpašnieki kļuva jau pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, nodarbodamies ar tūrisma pakalpojumiem, īstais aizsākums finanšu impērijai bija deviņdesmito gadu sākums, kad Kargins un Krasovickis pirmie padomju telpā saņēma licenci valūtas maiņas operācijām. Rubļus mainīt pret dolāriem uz Rīgu tolaik veda no visas brūkošās savienības, bet Parex noteiktais valūtas kurss tika publicēts centrālajos Maskavas laikrakstos. Pirms gada, divdesmit gadus pēc Kargina un Krasovicka biznesa sākšanas, tika runāts, ka summa, par kādu kāds (visticamāk, Krievijas Alfa bank) Parex banku gatavs nopirkt, ir miljards eiro. Sestdien Kargins un Krasovickis, lai glābtu pašu rokām radīto banku no bankrota, piekrita pārdot valstij savu akciju kontrolpaketi par diviem latiem. Katram pa latam.

"Daudzi procesi, kuri Latvijā risinājušies, ir notikuši, pateicoties mums. Un, ja nav notikuši – arī pateicoties mums," pirms pieciem gadiem intervijā Dienas Biznesam teica Kargins, to skaidrodams ar Parex bankas lielo ietekmi uz valsts tautsaimniecību. Ironiskā kārtā Kargins pat grimstot spēj nodemonstrēt savu milzīgo ietekmi uz Latvijas politiku un tautsaimniecību. Iespējams pat, ka šī ir viņa ietekmes publiskākā un spēcīgākā demonstrācija. Šajā kritiskajā situācijā nevis Kargins iet pie kāda vienoties, bet valstsvīri dodas pie viņa. Pagājušajā sestdienā, tieši nedēļu pirms valdības lēmuma par Parex bankas nacionalizāciju, Kargina villas pagalmā Jūrmalas kāpās ieripoja gan premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC), gan Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča auto, kāds šo skatu vērojušais pastāstīja Neatkarīgajai.

1998. gadā Andris Šķēle pateica, ka neviens svarīgs politisks process Latvijā nenotiek bez Aivara Lemberga un, jā, arī Valērija Kargina ziņas. Ja tā, tad Kargina ietekme Latvijas politikā vienmēr ir saglabājusies mitoloģizētā, ļoti aizplīvurotas uztveres līmenī. Piemēram, kad tika publiskotas tā saucamās ķēķa sarunas ar advokāta Andra Grūtupa biroja un daudzu tiesnešu telefonsarunām, viena no versijām bija, ka tas ir Kargina pasūtījums. Grūtups, lai gan vēlāk ar baņķiera sievu sakašķējās un nonāca pat līdz tiesai, tomēr bija sniedzis laulības šķiršanas un mantas dalīšanas padomus Tatjanai Karginai. Tālāk par aizdomām neviens netika.

Protams, ir bijis finansiāls atbalsts Latvijas ceļam, tad Latvijas kreisajām partijām, tostarp sociāldemokrātiem, bet vienlaikus visu šo gadu garumā nemainīgi ironiski vērtējumi mūsu politiskajai videi un politiķu kvalitātēm. "Mani priecē fakts, ka miljonāru sarakstos aizvien mazāk figurē politiķi; tā ir attālināšanās no barbarisma. Tā ir godīgas uzņēmējdarbības pazīme," pirms pieciem gadiem teica Kargins. Un tas bija ļoti skarbi un atklāti sacīts. No otras puses, baņķieris nekad nebija slēpis, ka ar politisko vidi koķetē un uztur labas attiecības lielākoties tāpēc, ka tas ir obligāts priekšnosacījums, lai "pelnītu naudu". "Kādreiz man šķita, ka vajadzētu iet politikā, un es to izmēģināju. Tagad vairs man tādu ilūziju nav – politikā es nepiedalīšos un gribu noraidīt visas baumas arī par jebkāda veida finansiālu līdzdalību politiskajām partijām un jaunveidojamām politiskām organizācijām," punktu varbūtībām šoruden septembrī intervijā Latvijas Avīzei pielika Kargins.

Jautājums, vai viņa ietekme izplēnēs līdz ar zaudēto kontroli pār Parex banku, paliek spēkā. Tagad Kargins, kurš tiek atstāts Parex bankas pārvaldē, saņems nevis miljonos lēšamas dividendes, bet ikmēneša algu. Ko ar to iesāks cilvēks, kurš jau sen ir publiski atzinis, ka attiecības ar naudu viņam ir tādas pašas kā ar zivīm – makšķerē kaislīgi, bet jau sen vairs neēd? Iespējams, sekos pats savam ieteikumam aizbraukt uz māti Volgu, "lai varētu pārliecināties, ka, izrādās, pasaulē ir daudz vietu, kur cilvēki vairāk domā par to, kas viņus vieno, nevis šķir, kur lūdz Dievu un ķer zivis, un nevis skraida apkārt pa veikaliem vai dala varu". Iecienītā tunczivju ķeršana Seišelos Karginam varētu izrādīties par sālītu izklaidi.

 

Kokins atgriežas "Parex bankas" viceprezidenta amatā

Diena  11/12/08    Gatis Kokins, kas pirms aptuveni gada atstāja Parex bankas (Parex) viceprezidenta amatu, pievēršoties citam biznesam un politikai, tagad šajā postenī atgriežas.

Kā skaidro Parex, bankas valde aicinājusi viņu atgriezties situācijā, kad starptautiskās finanšu krīzes apstākļos Latvijas valsts ir pieņēmusi lēmumu atbalstīt banku. G.Kokins ir piekritis veikt šos pienākumus, lai, izmantojot savu kompetenci finanšu sektorā un arī Parex, veicinātu bankas sekmīgu darbību saspringtajos tirgus apstākļos, norāda banka.

G.Kokins jau no šodienas sāk vadīt klientu apkalpošanas un piesaistes darbu ar valsts un pašvaldību klientiem, kā arī vadīt privātbaņķieru nodaļu un Parex filiāļu darbību ārvalstīs.

Pagājušajā gadā viņš kopā ar bijušajiem Tautas partijas biedriem Aigaru Štokenbergu un Arti Pabriku iesaistījās organizācijas Sabiedrība citai politikai veidošanā, kurai vēlāk pārtopot par partiju, viņš kļuva par tās valdes priekšsēdētāju.

Kā informē Parex, laikā, kad G.Kokins strādās valsts atbalstītā bankā, viņš neveiks aktīvu politisku darbību.

SCP līdzpriekšsēdētājs Aigars Štokenbergs aģentūrai LETA skaidroja, ka partija augsti vērtē Kokinu kā profesionālu ekonomistu un ar izpratni pieņem viņa lēmumu atsākt strādāt bankā. "Mēs ļoti labi izprotam, ka Kokins ar savām zināšanām vēlas piedalīties situācijas stabilizācijā, un apzināmies, ka viņam nepietiks laika partijai, taču mēs esam trīs partijas līdzpriekšsēdētāji," teica Štokenbergs.

G.Kokins dzimis 1967.gadā, mācījies Juglas vidusskolā, pēc kuras pabeigšanas izvēlējies fiziķa profesiju. 1989.gadā kādu laiku mācījies Bonnā. "Mana brīnišķīgā karjera sāka iet uz beigām 1993.gadā," iepriekš Dienai stāstīja G.Kokins. Viņš sapratis, ka lauciņā, kurā darbojas, galarezultāts ir kosmosa tehnoloģijas, bet tādas Latvijai nevajadzēja. Tādēļ viņš pieņēmis kursabiedra Ģirta Rungaiņa uzaicinājumu sākt strādāt nesen izveidotajā Vācijas-Latvijas bankā. Pēc gada G.Kokins jau bija valdes loceklis, bet, četrus gadus nostrādājis Vācijas-Latvijas bankā, kas tolaik jau bija pārpirkta un pārdēvēta par Hansabanku, G.Kokins pieņēma Parex bankas līdzīpašnieka Viktora Krasovicka aicinājumu.

"Taču bija pagājuši 10 gadi, biju sapratis, ka attīstība beigusies. Atrados nākamajā līmenī aiz [otra Parex bankas līdzīpašnieka Valērija] Kargina un Krasovicka," aiziešanu no Parex bankas vēlāk komentēja G.Kokins.

G.Kokins šogad tika minēts arī kā viens no Lattelecom izpilddirektora amata kandidātiem.

 

EK atzinumu par Parex pārņemšanu gaida šonedēļ

Marta Rībele,  Diena  11/12/08    Eiropas Komisijai (EK) atzinums par valdības sestdien akceptēto Parex bankas pārņemšanas plānu jāsniedz ne vēlāk kā divu nedēļu laikā Dienai precizē Finanšu ministrijas preses pārstāve Diāna Bērziņa. «Gaidām šonedēļ,» Dienai cerīgi teica ierēdne. Sākotnēji tika ziņots, ka atzinums būs jau šodien.

Kā Diena jau ziņoja, gaidāms, ka EK dos pozitīvu atzinumu un citus scenārijus nevajadzēs iedarbināt. «EK atzinums būs pozitīvs,» taujāts, ko valdība darīs, ja EK noraidīs piedāvāto Parex bankas pārņemšanas darījumu, otrdien Dienai teica premjers Ivars Godmanis (LPP/LC). Pārliecību, ka EK dos piekrišanu, I.Godmanis saņēmis, jo par to «es sazinājos ar komisāru».

Bez pozitīva EK atzinuma Parex bankas pārņemšana darījums, kurā par 51% Parex bankas īpašnieku kļūs valstij piederošā Hipotēku un zemes banka, nevarētu tikt īstenots un valdībai nāktos lemt par citu bankas finanšu situācijas stabilizēšanas plānu.

No EK atzinuma arī izrietēs, kuri līguma punkti būs publiskojami.

 

Godmanis piesardzīgs par nepieciešamo naudas daudzumu Parex

Diena  11/12/08    Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) pagaidām piesardzīgi izsakās par kopējo naudas apjomu, ko valstij varētu nākties ieguldīt Parex bankas darbības nodrošināšanā. Vakar Parex banka saņēma pirmo injekciju - Valsts kase noguldīja depozītā 200 miljonus latu. Depozīta termiņš ir viens gads, likme – 20,27%.

“Tas vai būs nepieciešams aizdot vai guldīt, šis jautājums būs atkarīgs no tā, kā risināsies tālāk maksājumu plūsma, tāpēc neuzņemos pateikt, cik un kā. Mūsu numur viens ir panākt, lai finanšu plūsmas neapstājas,” intervijā LNT uzsvēra Ministru prezidents.  

Viņš stāstīja, ka vēl 23.septembrī saņēmis dokumentus no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK), kas pierādīja, ka uz to brīdi banku sistēma Latvijā bija pozitīva. Situācija esot mainījusies ļoti strauji. Jau ziņojām, ka pēc FKTK paziņotā, pusotra mēneša laikā no Parex bankas aizplūda 240 miljoni.

“Te ir duāla situācija, vērtspapīri, kas ieguldīti uz laiku – tos samērā grūti novērtēt, bet otri, kas laisti tirdzniecībā – to kurss ir ļoti zems, bet tajā pašā laikā kompānijas, kas izlaidušas vērtspapīrus ir lielas, tas ir reālais bizness. Pie kam tas ir saistīts gan uz austrumiem, gan uz rietumiem. Mums ir absolūta simetrija,” straujās izmaiņas Parex I.Godmanis skaidroja ar vērtspapīru tirgu.

I.Godmanis vēlreiz norādīja, ka Parex injicētie 200 miljoni ņemti no Valsts kases un nevis no valsts budžeta. “Es negribētu šeit vairāk finanšu tehnikā ieiet, tas nav tik vienkārši. Tad mums būtu jāsasauc seminārs, jāņem baņķieris,” premjers nevēlējās iedziļināties sīkāk.

Tomēr viņš uzskaitīja četrus punktus, kas būtu veicams turpmāk: a) nostabilizēt finanšu situaciju, b) apzināties cik valsts ir ieguldījusi, c) lai atgūtu visus ieguldījumus ar procentiem, d) meklēt pircēju, pirms tam cenu novērtējot starptautiski.

Ja neviens negribēs pirkt, tad valdība turpināšot pārvaldīt 51% bankas akciju. “Nav tāds jēdziens tikt vaļā, ir jēdziens realizēt, pārdot, atgūstot savus ieguldījumus,” norādīja amatpersona.

Valdības vadītājs piekrita, ka iedzīvotājiem varētu sniegt vairāk informācijas par situāciju banku sektorā. “Bet ir arī tāds otrs princips, jo vairāk jūs par bankām runājam, jo rodas aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā. Tas ir vecs baņķieru princips. Bankai ir jāveic savas funkcijas. Patlaban ir tāda situācija, ka mums ir jāatrisina jautājums, kas saistīts ar šo lielo banku. Tur ir tikai viena metode – ne tik daudz ar kvēlām runām, cik ir jābūt kontrolei.”

Šobrīd neesot informācijas, ka kādai citai bankai būtu finanšu problēmas. Tomēr premjers minēja, ka tuvākajā laikā parādīsies cita problēma. “Problēma, kas parādīsies tūlīt, ka bankas atturīgi piedalīsies kreditēšanā. Nākamā problēma - kā finansēties reāliem uzņēmumiem.”

Jau ziņojām, ka valsts pārņēmusi savā kontrolē finanšu grūtībās nonākušo Parex banku ar Hipotēku un zemes bankas starpniecību.

 

Rimšēvičs: par Parex problēmām Kargins un Krasovickis ir pilnībā atbildīgi

Aleksis Zoldners, Apollo  11/13/08     Par Parex bankas problēmām, kuru dēļ šo finanšu iestādi pārņēma Latvijas valsts, pilnībā ir atbildīgi bijušie bankas lielākie akcionāri Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis, ceturtdien žurnālistiem teica Latvijas Bankas (LB) prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

Jautāts, cik lielā mērā par Parex bankas situāciju ir atbildīgi divi bankas lielākie akcionāri, LB prezidents atbildēja, ka viņu atbildība ir pilnīga. Pēc viņa vārdiem, Parex bankas krīzes cēloņu izvērtējums gan vēl turpinās.

Taujāts, vai, viņaprāt, ir pareizi, ka Kargins un Krasovickis būs jaunajā bankas valdē, Rimšēvičs norādīja, ka tas ir diskutabls jautājums, bet, pēc viņa domām, abiem baņķieriem noteikti vajadzētu palikt «bankas tuvumā». Latvijas Bankas vadītājs norādīja, ka Kargins un Krasovickis ir vislabāk informēti par to, kas bankā noticis iepriekš, piemēram, kādi kredīti izsniegti un kāpēc. Ja ne viņi, nākamais Parex bankas prezidents Inesis Feiferis nezinātu, pie kā vērsties.

Rimšēvičs vienlaikus uzsvēra, ka nākamajā Parex bankas valdē, kurā būs pieci seši locekļi, Kargina un Krasovicka vienai balsij nebūs nekādas nozīmes.

 

Iespējams, roku pie "Parex" darījuma pielicis arī Andris Šķēle

Sestdiena  11/15/08    Saistībā ar Parex bankas (Parex) nonākšanu valsts kontrolē aizvien ir daudz neatbildētu jautājumu, bet kopumā par notikušo ir divas versijas. Pirmā iezīmē varbūtību, ka "roku" pie Parex stabilizēšanas, to atrisinot ar lēmumu par bankas kontrolpaketes pāriešanu Hipotēku bankas īpašumā, pielika ekspremjers Andris Šķēle, kurš kā teicams biznesa konsultants "saoda" iespēju nopelnīt. Savukārt otra ir versija, ka lēmums par Parex pārņemšanu ir saistīts ar Latvijas Bankas un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas nespēju adekvāti reaģēt brīdī, kad Parex situācija vēl ne tuvu nebija kritiska, sestdien vēsta laikraksts Diena.

Vairākums darījumā iesaistīto personu, jautāti par A.Škēles lomu, atbildējuši, ka par to neko nezina. Turpretī kuluāru vidē tieši versija par to, ka viņš stāvējis pie šī darījuma kārtošanas, esot izplatītākā. Faktu gan ir maz, norāda laikraksts.

Arī pats A.Šķēle nav atbildējis uz Dienas jautājumiem par lomu Parex pārņemšanas darījumā, par saviem braucieniem uz Maskavu, to mērķiem un par to, vai kā pieredzējis biznesa konsultants ir līdzējis ar padomu šī darījuma kārtošanā.

Kā vēsta laikraksts, par A.Šķēles klātbūtni lēmumos par Parex vedina spriest fakts, ka, pēc Dienas rīcībā esošām ziņām, pagājušās sestdienas rītā finanšu ministra kabinetā tikās TP spice, klātesot arī A.Šķēlem. Turpat A.Šķēle viesojies arī pirmdienas rītā - dienā, kad tika sagatavots un parakstīts Parex pirkuma līgums.

A.Slakteris, jautāts, ko A.Šķēle pirmdien no rīta darīja viņa kabinetā, bijis nedaudz samulsis, bet ātri noskaldījis, ka "pirmdienās visi TP ministri pulcējas Finanšu ministrijā". Kā norāda laikraksts, A.Šķēle nav Ivara Godmaņa valdības ministrs.

Laikraksts pieļauj, ka A.Šķēles intereses Parex pārņemšanā varētu būt potenciālā peļņa, ko viņš kā konsultants varētu gūt no starpniecības. Tomēr Parex īpašnieks Valērijs Kargins Latvijā ir arī ietekmīgs politikas spēlētājs, tādēļ, iespējams, A.Šķēles interese varētu sakņoties arī politiskos darījumos.

 

 

Citur Saimniecībā...

 

 

Lūgs atbalstīt 112 miljonu latu kredītu 'Liepājas metalurgam'

LETA  11/03/08    Liepājas pašvaldība nolēmusi lūgt valsts atbalstu 112 miljonu latu kredītam "Liepājas metalurga" modernizācijai, informē Liepājas domes pārstāvji.

Liepājas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks sadarbībā ar Liepājas deputātiem Aiju Barču, Jāni Lagzdiņu un Valēriju Agešinu iesniedzis Saeimas prezidijam un deputātiem aicinājumu atbalstīt valsts galvojuma piešķiršanu AS "Liepājas metalurgs" modernizācijas projekta turpināšanai nepieciešamajam kredītam.

Vēstulē izskaidrota nepieciešamība atbalstīt AS "Liepājas metalurgs" lūgumu piešķirt valsts galvojumu 160 miljonu eiro (ap Ls 112 000 000) apmērā uzņēmuma modernizācijai nepieciešamajam kredītam.

Kā uzsvēra Sesks, šāds lēmums nepalielinātu valsts ārējo parādu, bet dotu iespēju uzņēmumam turpināt ražotņu modernizāciju, lai palielinātu konkurētspēju Eiropas un pasaules tirgū, spētu izpildīt Eiropas Savienības noteiktās vides prasības un nodrošinātu valsts lielāko uzņēmumu darbību.

Sesks sacīja, ka, neizpildot ES noteiktās vides prasības tuvākajā nākotnē, var tikt apdraudēta AS "Liepājas metalurgs" turpmākā darbība. Lai īstenotu sagatavoto modernizācijas projektu, AS "Liepājas metalurgs" ir vērsusies ar lūgumu pie lielākajām Eiropas bankām izsniegt aizdevumu projekta turpināšanai. Līdz šim saņemtas negatīvas atbildes, kas pamatotas ar ekonomiskās krīzes apstākļiem, kad tik ievērojami aizdevumi ražojošajiem uzņēmumiem netiek izsniegti.

Saeimas deputātiem nosūtītajā vēstulē teikts, ka AS "Liepājas metalurgs" ir ļoti nozīmīgs uzņēmums ne tikai Liepājai, bet arī visai Latvijai. No uzņēmuma darbības ir atkarīgi arī vairāki valsts uzņēmumi - "Latvijas Gāze", VAS "Latvenergo" un AS "Latvijas dzelzceļš".

AS "Liepājas metalurgs" ir šo uzņēmumu lielākais klients Latvijā. 1993.gadā AS "Liepājas metalurgs" kā galvenais akcionārs ir izveidojusi uzņēmumu "Liepājas Osta LM", kurš ar savu darbību nodrošina 25% no kravu apgrozījuma Liepājas ostā.

AS "Liepājas metalurgs" ir lielākais nodokļu maksātājs Liepājas pašvaldības budžetā, vidēji gadā iemaksājot iedzīvotāju ienākuma nodokli 3,3 miljonu latu apmērā, kas veido 19% no visas pašvaldībai iemaksātās iedzīvotāju ienākuma nodokļu summas, teikts vēstulē.

Pateicoties šādam ieguldījumam pilsētas budžetā, Liepājas pašvaldība var plānot pilsētas ekonomisko attīstību, kā arī nodrošināt pilsētas sociālās vajadzības, uzsvēra Sesks.

Tērauda ražotāja "Liepājas metalurgs" konsolidētā peļņa šā gada pirmajā pusgadā bija 4,7 miljoni latu, kas ir par 3,4 miljoniem latu mazāk nekā pērn, liecina uzņēmuma paziņojums Rīgas Fondu biržā.

Uzņēmuma nekonsolidētā peļņa bija 4,6 miljoni latu, kas bija par trīs miljoniem mazāka nekā pērn.

"Liepājas metalurga" konsolidētais neauditētais apgrozījums pirmajā pusgadā bija 133,1 miljons latu, kas ir par 3,9 miljoniem latu mazāk nekā iepriekšējā gada pirmajā pusgadā. Savukārt uzņēmuma nekonsolidētais apgrozījums bija 126,4 miljoni latu, kas bija par 4,4 miljoniem vairāk nekā iepriekšējā gada pirmajā pusgadā.

"Liepājas metalurga" apgrozījums 2007.gadā bija 221,5 miljoni latu jeb par 29,3 miljoniem latu vairāk nekā 2006.gadā. Pērn kompānijas peļņa bija 16,4 miljoni latu, kas ir par 6,9 miljoniem latu vairāk nekā 2006.gadā.

Pērn "Liepājas metalurga" konsolidētais apgrozījums bija 235,4 miljoni latu, bet konsolidētā peļņa - 17,2 miljoni latu. Salīdzinot ar 2006.gadu, koncerna apgrozījums palielinājies par 30,9 miljoniem latu, bet peļņa - par 7,5 miljoniem latu.

Biznesa ideju žurnāla "Kapitāls", "IBS Prudentia" un Rīgas Fondu biržas 2008.gada pētījumā "101 vērtīgākais Latvijas uzņēmums" "Liepājas Metalurgs" ar uzņēmuma vērtību 122,11 miljoni latu ierindojas 18.vietā.

 

Veikalnieki neaizsargāti

Imants Vīksne,  NRA  11/05/08    Latvijas veikalu darbinieki gadā vidēji sazogoties 6 miljonu latu vērtībā, taču darba devējiem ar šo sērgu nav iespējas cīnīties, jo darba grāmatiņas ir likvidētas, savukārt veidot melnos sarakstus aizliedzot Labklājības ministrija.

Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs stāsta, ka sarakste par šo problēmu ilgstot jau desmit gadu, taču progresa nav. Pēc tirgotāju aplēsēm, vidēji gadā visā valstī veikalos tiek nozagtas preces un nauda 10 miljonu latu vērtībā un ap 60% zādzību pastrādā paši darbinieki.

Negatīvo statistiku nule papildinājis gadījums Ventspilī, pārtikas veikalā Bura. Kāda 21 gadu veca sieviete, kura divas dienas apzaga Rolandam Heinbergam piederošo veikalu, atrasta un pieņemta darbā ar Nodarbinātības valsts aģentūras vietējās filiāles starpniecību.

Viena pārdevēja aizgājusi dekrēta atvaļinājumā, tāpēc bijusi nepieciešama aizstājēja. Uzņēmējs devies uz aģentūras filiāli, pieteicis vakanci un galu galā vienu pretendenti uz pārbaudes laiku pieņēmis darbā.

"Pāris dienu pastrādāja, un tad gribēju intereses pēc paskatīties, kā viņa uzvedas," stāsta saimnieks, "kad ieraudzīju, ko viņa dara, mati cēlās stāvus."

Nezinot, ka vienā veikala stūrī atrodas novērošanas kamera, jaunā darbiniece grābusi preces no plauktiem, ņēmusi naudu no kases aparāta, apkrāpusi pircējus. Protams, darījusi to brīžos, kad otra pārdevēja izgājusi dienesta telpās.

No personīgas pieredzes zinot, ka policijai nav ne laika, ne patikas nodarboties ar sīkajām zādzībām, sarunā ar sievieti R. Heinbergs piekritis nevērsties policijā ar nosacījumu, ka nozagtā nauda tiks atdota. Lai atsvaidzinātu atmiņu, darbiniece noskatījusies datorā, kā divas dienas zagusi, uzrakstījusi detalizētu paskaidrojumu un tikusi atbrīvota no darba. Taču noteiktajā termiņā naudu viņa neatdeva un pie veikalnieka vairs nav rādījusies.

Iespēju brīdināt citus savā nozarē strādājošos par šīs darbinieces noslieci uz zagšanu veikalniekam nav. Līdz ar to ļoti iespējams, ka šobrīd tiek apzagts jau kāds cits darba devējs.

Nodarbinātības valsts aģentūra par uzņēmējiem piegādātajiem darbiniekiem nekādu atbildību neuzņemas. Vietējās filiāles vadītāja Benita Saļņikova skaidro, ka vakanču saraksti ir brīvi pieejami un ik dienas ar tiem iepazīstas desmitiem cilvēku. Uzņēmējiem, pēc nodarbinātības jautājumu speciālistes domām, pašiem jāpēta potenciālo darbinieku darba vēsture.

Praksē gan tas ir neiespējami, jo darba grāmatiņas, pēc kurām savulaik varēja izsekot darbinieku pagātnei, likvidētas. Mūsdienīgāka un efektīvāka metode būtu elektroniska melnā saraksta ieviešana – līdzīgi kā bankām kalpo parādnieku reģistrs. Rekomendācijas par zaglīgajiem darbiniekiem tad varētu iekļaut tikai uzņēmējiem pieejamā īpašā reģistrā. Taču, kā skaidro Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs, veikalnieku pašaizsardzības sistēma nav izveidota, jo Labklājības ministrija ilgstoši tam pretojoties – nu jau desmit gadu.

Ministrija Neatkarīgajai skaidro, ka neatbalsta šāda reģistra izveidi, jo personas tajā tiktu iekļautas bez tiesas procesa. "Pierādījumam jābūt pierādītam tiesas procesā," skaidro preses dienests. Šobrīd, ja darbinieks noziedzies, darba devējam esot jāiet likumiskais ceļš un jāpanāk kriminālprocesa ierosināšana.

Taču, zinot tiesībsargājošo iestāžu līdzšinējos vājos panākumus sīko zādzību apkarošanā, var diezgan droši prognozēt, ka uz savu nākamo darbavietu Margarita S. atkal atnāks ar Nodarbinātības valsts aģentūras starpniecību un pilnīgi tīru pagātni.

 

Vēlas palielināt PVN nemaksātāju skaitu

Elmārs Barkāns, Nedēļa  11/05/08    Pašlaik no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) nomaksas ir atbrīvoti individuālie komersanti un mazie uzņēmumi, kuru gada apgrozījums nepārsniedz 10 000 latu. Saeimas opozīcijas partijas Saskaņas centrs deputāti ierosinājuši šo limitu palielināt līdz 30 000.

Nedēļa skaidroja, cik pašlaik komersantu ir atbrīvoti no PVN nomaksas un vai viņu skaits varētu palielināties. Izrādās, konkrētus datus nav iespējams iegūt un daudzi ierēdņi pašlaik putrojas arī Eiropas Savienības dokumentu, kuros runāts par no nodokļiem atbrīvojamiem uzņēmējiem, skaidrojumā. Teorētiski ir iespējams palielināt PVN nemaksātāju skaitu, bet praktiski diez vai attiecīgi grozījumi nacionālajā likumā Par pievienotās vērtības nodokli drīzumā tiks pieņemti.

Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta Preses nodaļas vadītāja Elīna Dobulāne Nedēļai sniedza šādu informāciju: "Saskaņā ar Eiropas Savienības direktīvu (EP 2006. gada 12. novembra direktīva Nr. 2006/112/EK) dalībvalstis var atbrīvot no pievienotās vērtības nodokļa tādus nodokļa maksātājus, kuru gada apgrozījums nav lielāks par 5000 eiro vai līdzvērtīgu summu valsts valūtā. Tāpat direktīvā ir noteikts, ka dalībvalstis, kas pievienojās pēc 1978. gada 1. janvāra, var piemērot atbrīvojumu no nodokļa tādiem nodokļa maksātājiem, kuru gada apgrozījums nepārsniedz summu, ekvivalentu attiecīgās valsts valūtā pēc valūtas maiņas kursa, kas bija spēkā dalībvalstu pievienošanās dienā.

Tādējādi Latvija ir tiesīga piemērot robežsummu, kāda bija noteikta iestāšanās brīdī.

Vienlaikus vēlamies atzīmēt, ka 2006. gada nogalē Eiropas Padomes darba grupās tika skatīts jautājums par dalībvalstu noteikto robežsummu nodokļa maksātāju atbrīvojumam no nodokļa harmonizēšanu, tas ir – par vienotas robežsummas noteikšanu, tomēr vienošanās starp dalībvalstīm netika panākta. Ja jautājums par robežsummas harmonizāciju tiks skatīts atkārtoti, Latvija izvērtēs savu pozīciju šajā jautājumā, un tā tiks pausta Padomes darba grupu sanāksmēs."

Tā kā Latvijā šī robežsumma – 10 000 latu – bija noteikta pirms mūsu valsts iekļaušanās ES, tad tā arī palika negrozīta. Tomēr ministrijas atbildē teiktais, ka "Latvija ir tiesīga piemērot robežsummu, kāda bija noteikta iestāšanās brīdī", nav gluži korekts skaidrojums, jo Latvija ir arī tiesīga šo summu gan palielināt, gan pazemināt. ES likumdošana to neaizliedz, un mums šai ziņā nav jāgaida īpaši noradījumi no Briseles.

Konkrētā robežsumma (5000 eiro) ir ierakstīta ES direktīvā, nevis regulā. Likuma spēks, kas obligāti jāievēro katrai ES dalībvalstij, ir tikai ES regulās rakstītajam. Direktīvās ietvertajām normām ir vien rekomendējošs (norādījuma) raksturs, ko nacionālā likumdošana var gan ievērot, gan arī interpretēt pēc sava prāta. Nekādas sankcijas šādai nacionālajai "pašdarbībai" attiecībā uz ES direktīvu Brisele nevarētu pieņemt. Tā ka Latvijas likumdevējiem nebūtu "jāraustās" ieviest izmaiņas attiecībā uz konkrēto robežsummu mūsu likumā Par vienotās vērtības nodokli.

Bet no kādas nodokļu summas tad tagad valsts atsakās par labu uzņēmējiem, un kas ir lielākie ieguvēji no pašreizējās kārtības? Valsts ieņēmumu dienesta Komunikācijas daļa Nedēļai uz šo jautājumu nespēja dot konkrētu atbildi vienkārša iemesla dēļ – šādu datu nav!

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datu bāzē, protams, ir informācija par komersantiem, kuru gada apgrozījums sastāda no viena līdz 10 000 latiem, kā arī to ieņēmumu (apgrozījuma) uzskaite. Tomēr neviens nerēķina, cik no tā tiek nomaksāts PVN. Vieni uzņēmēji varbūt nemaksā nemaz, citi tikai 5%, bet trešie, iespējams, arī visus 18%.

VID Nedēļai paskaidroja, ka tā sniegtie dati nav precīzi un to ticamība ir tikai 70%. Komersantu kopskaits, kuru pērnā gada apgrozījums bija mazāks par 10 000 latiem, ir 53 499, un viņu kopējā ieņēmumu (apgrozījuma) summa ir 91 817 025 lati. No šīs summas 18% (PVN likme) sastāda 16 527 064 lati.

Tātad, ja absolūti visi minētie komersanti nemaksātu 18% PVN, tad valsts kase 2007. gadā būtu atteikusies no mazliet vairāk nekā 16,5 miljoniem latu. Tomēr šī summa nav tik liela, jo arī pats VID apgalvo, ka vismaz daļa PVN maksā.

Lielākie nemaksātāji ir zemkopības nozarē, tai seko operācijas ar nekustamo īpašumu un citu pakalpojumu sniedzēji (skatīt tabulu).

Saskaņas centrs pašlaik ir ierosinājis diskusiju par iespējām palielināt robežsummu, no kuras nebūtu jāmaksā PVN, bet atsaucība šim priekšlikumam no valdošās koalīcijas nav saņemta. Saskaņas centra Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs Nedēļai teica, ka parlamenta Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Kārlis Leiškalns (TP) šo priekšlikumu vērtē visnotaļ strikti – tas neatbilst pašreizējā budžeta ideoloģijai un par to varētu diskutēt kaut kad vēlāk nākotnē!

"Neticu, ka šo limitu nevarētu palielināt. Pašlaik Eiropā ļoti aktīvi tiek meklēti risinājumi, lai izbēgtu no ekonomiskās krīzes. Un šis būtu viens no ceļiem, kā atbalstīt mazos uzņēmumus," teica Urbanovičs.

Viens no PVN atbrīvojamo komersantu skaita palielināšanas atbalstītājiem – finanšu eksperts Jānis Riežnieks sarunā ar Nedēļu uzsvēra: "Latviju un ES kopumā var glābt nodokļu samazināšana!" Viņaprāt, ideālā gadījumā, lai veicinātu pašnodarbināto personu un jauno SIA, kas ražo produkciju no nulles punkta, attīstību, PVN reģistrācijas likmei vajadzētu būt daudz lielākai – 55 000 latiem, un tas kā mērķis būtu iekļaujams valsts ekonomikas attīstības plānā.

Tas būtu atbalsts uzņēmējiem, kas ražo produkciju, sākot no nulles punkta, un palīdzētu tiem attīstīties. Viņš arī aprēķinājis iespējamos ieguvumus: "PVN reģistrācijas likmes pacelšana veicinās ienākuma nodokļa (IIN – 15%) pieaugumu, kas ir liels atspaids pašvaldību budžetiem. Savukārt pēc reģistrēšanas par PVN maksātāju nodokļu slogs kopumā palielinās par 33–35% no kopējiem ieņēmumiem (sociālā nodeva: Ls 45,66 + 15% IIN + PVN 18%)."

Jāteic, ka Latvija, palielinot robežsummu, no kuras nebūtu jāmaksā PVN, nebūt nekļūtu par "izlecēju" ES dalībvalstu saimē. Riežnieks kā pozitīvu piemēru min Lielbritāniju, kur šī robežsumma ir noteikta 56 000 sterliņu mārciņu apjomā, un retoriski jautā: "Kādēļ lai mēs būtu sliktāki par britiem?" Te gan jāteic, ka mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā – situācija ir visnotaļ līdzīga kā Latvijā.

***

Fakti

Nodokļu maksātāju (fiziskās personas, kas ir individuālo komersantu, individuālo uzņēmumu, zemnieku un zvejnieku saimniecību īpašnieki, kā arī fiziskās personas, kas reģistrētas VID kā saimnieciskās darbības veicēji) skaits, kuri maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli un ir iesnieguši iedzīvotāju ienākuma nodokļa deklarāciju par 2007. gadu un kuru gada ieņēmumi ir Ls 1,00 līdz 10 000,00, ir 48 094:

Pamatdarbības veida nosaukums

 NM skaits

 Ieņēmumu no lauksaimnieciskās ražošanas un ieņēmumu no citiem saimnieciskās darbības veidiem kopsumma (Ls)

Lauksaimniecība, medniecība un ar to saistītie pakalpojumi

 19 021

 49 046 583,75

Operācijas ar nekustamo īpašumu

 4493

 10 852 607,58

Pārējo individuālo pakalpojumu sniegšana (tekstilizstrādājumu un kažokādu mazgāšana, frizieru un skaistumkopšanas pakalpojumi, apbedīšana, fiziskās labsajūtas uzlabošanas pakalpojumi, citur neklasificēti individuālie pakalpojumi)

 2767

 6 623 119,96

Mazumtirdzniecība, izņemot automobiļus un motociklus

 2344

 10 216 605,17

Veselība un sociālā aprūpe

 1078

 4 163 989,97

 

Situācija darba tirgū ir kritiska

LETA  11/06/08     Situācija darba tirgū ir kritiska - uzņēmumi atlaiž darbiniekus, taču jaunus darbā nepieņem gandrīz neviens, šodien raksta laikraksts "Dienas Bizness".

Jau oktobrī bezdarba līmenis salīdzinājumā ar septembri būs pieaudzis par 0,3 procentpunktiem un sasniegs 5,6%, tomēr līdz gada beigām tas sasniegs divciparu skaitli, laikrakstam norādīja Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) direktore Baiba Paševica.

Viņa teica, ka esošais darba vietu piedāvājums neliecina par to, ka varētu būt mazāks bezdarbs.

"Ja Rīgā pašlaik atsevišķos gadījumos uz četrām darba vietām ar augstāko izglītību, ar algu 310 latu uz papīra piesakās 100 bezdarbnieku, tad tas ir rādītājs, kas liecina - situācija nebūs viegla," norāda Paševica.

NVA norāda, ka tik liels konkurss uz vienu darba vietu ir atsevišķos gadījumos, turklāt šajā skaitlī ir iekļauti visi pretendenti, kas pēc darba devēju kritērijiem vairāk vai mazāk atbilst vakancei.

Taču, mehāniski izdalot bezdarbnieku skaitu ar pieejamo darba vietu skaitu, konkurss uz vienu darba vietu ir mazāks. Šādi rēķinot, 2007.gadā vidēji uz vienu vakanci pretendēja divi bezdarbnieki, bet šogad - septiņi.

Paševica stāstīja, ka pašlaik ļoti strauji notiek darbinieku atlaišana gan privātos biznesos, gan arī valsts iestādēs. Viņa pastāstīja, ka šogad deviņos mēnešos vislielākais darbinieku skaita samazinājums bija ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē, izmitināšanas un ēdināšanas nozarē, informācijas un komunikāciju pakalpojumos, kā arī būvniecībā. Savukārt lielākais darbinieku skaita pieaugums - apstrādes rūpniecībā un kuģu būvē.

"Pieprasīti ir tikai kuģu remontatslēdznieki. Tāpēc, ka tie ir darbinieki no trešajām valstīm, pamatā no Ukrainas, jo Latvijā nemāca šādas specialitātes."

Paševica norāda, ka neliels pieprasījums ir pēc visa veida metinātājiem un arī pēc kravu auto vadītājiem, cauruļvadu montētājiem, kūdras ieguves palīgstrādniekiem. Taču arī šie pieprasītie darbinieki ir daži simti.

NVA vadītāja stāstīja, ka bezdarba pieaugums ir visā valstī, tikai Krāslavā un Ludzā neliels samazinājums, tomēr abas pilsētas joprojām ir līderes. Tāpēc ļoti svarīgi, lai valsts maksimāli veicina uzņēmējdarbību.

Ir pašvaldības, kur vienīgie darba devēji ir valsts un pašvaldības iestādes - tur nekāda attīstība nevar būt, turklāt jāņem vērā fakts, ka uz visām valsts iestādēm attiecas taupības režīms, proti, jāatlaiž 10% darbinieku. NVA direktore norāda, ka arī NVA atbrīvos 10% darbinieku un darba algu fondu samazinās par 10%.

Paševica uzskata, ka arī bezdarbnieku pabalsti būtu jāmaksā ilgāk. Viņa piebilst, ka pašreizējā situācijā ir jāapzinās, ka gandrīz visiem cilvēkiem ir kredīti vai citas saistības. Pašlaik bezdarbnieki, kuru darba stāžs ir līdz desmit gadiem, saņem pabalstu tikai četrus mēnešus.

"Šeit varētu sadalīt: tiem, kam stāžs ir 1-5 gadi, maksāt četrus mēnešus, bet ar 6-10 gadiem stāžu maksāt ilgāk. Tagad no 10 līdz 20 gadu stāžam maksā sešus mēnešus, bet, ja darba stāžs ir vairāk par 20 gadiem, tad deviņus mēnešus, tāpat kā bija vēl pagājušajā gadā. Šogad stājušies spēkā šie ierobežojumi," stāsta Paševica. "Ja cilvēks nokļūst bezdarba situācijā, viņam jābūt kaut kam, lai viņš var vismaz izdzīvot, bet četru mēnešu laikā pie pašreizējās situācijas darbu atrast būs pagrūti."

 

Viedoklis: Rūpniecība ir jāatbalsta un Liepājas metalurgs ir jānacionalizē!

Juris Paiders,  NRA  11/06/08    Rūpniecība ir jāatbalsta. Latvijas politiķi deviņdesmito gadu privatizācijas reibonī tomēr nepaguva iznīcināt visas rūpniecības nozares. Kā balts gulbis cauri privatizācijas atvariem izpeldēja arī Latvijas metalurģijas milzis Liepājas metalurgs. Kamēr lielākā daļa nacionālās rūpniecības no valsts puses tika izmantota tikai kā nodokļu sūknis, kuram valsts nepalīdz, Liepājas rūpniecības gigants nevar sūdzēties par valsts atbalsta trūkumu.

2008. gada februārī valdība lēma, ka Liepājas metalurga plānotās energoapgādes uzlabošanas projekta izmaksas (10–20 miljonu latu apmērā) segs visi elektroenerģijas lietotāji, jo uzņēmuma darbība ir nozīmīga valsts tautsaimniecības attīstībai!!! Viens no elektroenerģijas tarifa pieauguma pamatojumiem bija izdevumi Liepājas metalurga energoapgādes uzlabošanas projektam.

Savulaik Patērētāju interešu aizstāvības asociācija iebilda pret Latvenergo iesniegto plānoto elektroenerģijas tarifu kāpumu, jo kā viena no tarifu pieaugumu pamatojošām izdevumu pozīcijām bija pamatā trijām privātpersonām piederoša uzņēmuma energoapgādes uzlabošana. Jau tolaik tika aizrādīts, ka Liepājas metalurgs nespēj pats apmaksāt sava biznesa attīstībai nepieciešamos izdevumus. Patērētāju interešu aizstāvības asociācija pauda pilnīgu neizpratni par tik bezkaunīgu privātīpašnieku interešu lobēšanu, kad privātam uzņēmumam par tā biznesa attīstībai nepieciešamo projektu nekas nav jāmaksā, bet par to jāmaksā visiem elektroenerģijas lietotājiem.

Elektroenerģijas pārvades tarifā šis Liepājas metalurgam atvēlētais finansējums veidoja aptuveni 4,5% no tarifu pieauguma, bet galīgais tarifu pieaugums Liepājas metalurgam modernizācijas dēļ bija aptuveni 0,5%.

Tātad ikviens no mums, maksājot par elektrību, no katriem 100 latiem 50 santīmu samaksā Liepājas metalurgam peļņas un rentabilitātes uzlabošanai.

To, ka dažu privātīpašnieku nekaunībai un alkatībai nav robežu, mēs uzzinājām šonedēļ, kad atklājās, ka Liepājas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks sadarbībā ar Liepājas deputātiem Aiju Barču, Jāni Lagzdiņu un Valēriju Agešinu iesniedzis Saeimas prezidijam un deputātiem aicinājumu atbalstīt valsts galvojuma piešķiršanu Liepājas metalurga modernizācijas projekta turpināšanai nepieciešamajam kredītam 160 miljonu eiro jeb 112 miljonu latu apjomā.

Liepājas pilsētas vadību var saprast. Liepājas metalurga nodokļu iemaksas dod gandrīz vai piektdaļu no Liepājas nodokļu ieņēmumiem.

Neizprotama ir īpašnieku attieksme pret savu uzņēmumu. To, ka ES normas būs jāievēro, īpašnieki zināja, jau sākoties Latvijas uzņemšanas procesam ES. Daudzus gadus uzņēmuma finanšu rādītāji bija izcili. 2007. gadā Liepājas metalurga apgrozījums bija 221,5 miljoni latu, bet peļņa – 16,4 miljoni latu. Kas traucēja veidot uzkrājumus modernizācijai? Tagad īpašnieku bezatbildības dēļ ir apdraudēta Liepājas labklājība un izaugsme.

Vajadzība pēc tik liela kredīta Liepājas metalurgam atgādina situāciju finanšu tirgū šā gada krīzes laikā. Eiropas valstu nostāja bija vienkārša. Ja kāds uzņēmums (parasti banka) ir ekonomikas struktūru veidojošs un tas ir jāglābj, tad valsts kapitāls tiek ieplūdināts uzņēmumā, tikai uzņēmumu pilnībā vai daļēji nacionalizējot.

Biznesa ideju žurnāla Kapitāls, IBS Prudentia un Rīgas Fondu biržas 2008. gada pētījumā 101 vērtīgākais Latvijas uzņēmums Liepājas metalurgs ir atzīts par vienu no labākajiem Latvijas uzņēmumiem, kura vērtība ir 122,11 miljoni latu.

Ņemot vērā, ka Liepājas metalurga konsolidētā peļņa šā gada pirmajā pusgadā bija par 3,4 miljoniem latu mazāka nekā pērn, uzņēmuma kopējā vērtība varētu būt mazāka par 122 miljoniem latu.

Rūpniecība ir jāatbalsta. Uzņēmuma izdzīvošanai ir vajadzīgi 112 miljoni, taču šāds kredīts ir vienāds vai pat lielāks par uzņēmuma vērtību!!!

Ja uzņēmuma izdzīvošanai vajadzīgs tik liels aizņēmums – 112 miljoni latu, tad valstij ir jāglābj nozare, bet Latvijai ir jādod garantijas aizdevumam ar noteikumu, ka īpašnieki piekrīt nacionalizēt uzņēmumu.

Nacionalizācija un valsts pārvalde būtu pilnīgi loģisks solis, ņemot vērā, ka uzņēmuma modernizāciju jau tā apmaksā pilnīgi visi elektrības lietotāji.

 

Latvijas Banka: budžeta deficīts būs 4% nevis 1,5

Diena  11/07/08    Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs intervijā  laikrakstam Diena prognozē, ka nākamais gads Latvijai būs “ļoti, ļoti smags”. Viņš vērtē, ka valdība darījusi daudz tēriņu ierobežošanai nākamajā gadā, taču šī rīcība nākusi novēloti. “Tomēr patlaban, pēc mūsu aprēķiniem, arī ja 200 miljoni tiek samazināti, budžeta deficīts būs virs 4%. Tie nav 1,5%, bet 4%. To vajag skaidri pateikt, tas ir jāapzinās,” intervijā laikrakstam saka Latvijas Bankas prezidents.

“Mēs agrāk dzirdējām, ka neko nevar nogriezt. Tad tiek samazināti 150 miljoni, tagad izrādās, ka vēl 200 miljonu var samazināt, un ir tāda sajūta, ka varbūt vēl var atrast kādus 300 vai 400 miljonus un samazināt šo naudu, lai samazinātu valdības aizņemšanās nepieciešamību. Jo šī nauda kaut kur būs jāaizņemas. Mēs šobrīd praktiski neredzam, kur valdība aizņemsies. Tāpēc dzīvot pāri saviem līdzekļiem un cerēt, ka viss turpināsies kā līdz šim, ir sevis vislielākā mānīšana. Nākamais gads būs ļoti, ļoti smags,” vērtē I.Rimšēvičs.

Tomēr Latvijas Banka atturas nosaukt konkrētu ekonomikas krituma prognozi nākamajam gadam.

“Ņemot vērā, ka virzība un tendence nu gan ir skaidra, būs kaut kur starp varbūt viens un trīs, ja jau reiz būs tik slikti, tad sagatavojamies. Uzkrājam nelielus taukus tai nebaltai dienai vēl pašā pēdējā brīdī. Uzskatāmi demonstrējam, ka mēs mākam vadīt šos procesus un apzināmies šos riskus. Nevis dzīvojām ar apziņu, - "nu, kā tad var nedot? Vai tad mēs šobrīd nogriezīsim attīstībai"? Nē, mēs šobrīd negribam nogriezt attīstībai,” teic Latvijas Bankas prezidents.

I.Rimšēvičs izteicis prognozi, ka Latvija teorētiski varētu sasniegt Māstrihtas kritērijus, lai pievienoties eirozonai, arī 2011.gadā, lai arī šobrīd nosaukts 2012.gads kā reālākais. Viņš aicina valdību rīkoties tā, lai “nepalaistu garām” šo iespēju, jo atrašanās eirozonā palīdzētu daudz vieglāk pārdzīvot finanšu grūtības.

“Nu es ļoti cerētu, ka valdība pilnīgi skaidri pateiktu, ka 2012.gads ir absolūts mūsu stratēģiskais mērķis, ka mēs eiro ieviesīsim, ka tur nav šaubu, ka mēs pieliksim visas pūles. Gluži tādu ziņu mēs nedzirdam, tā nav šobrīd valdības prioritāte. Tāpēc gribētos dzirdēt, ka viss, kas nākotnē tiek darīts saistībā ar finanšu jautājumiem, kas var ietekmēt eiro ieviešanu, tiek mērīts ar eiro ieviešanas mērauklu. Tātad, ja šis budžeta deficīts palielina inflāciju vai tarifu celšana palielina inflāciju, vai kāds cits nodokļu jautājums palielina inflāciju un beigās var apdraudēt eiro ieviešanu, ka tāds lēmums netiek pieņemts,” teica I.Rimšēvičs.

 

Slakteris: IKP kritums iezīmē pārēju uz ilgtspējīgu un konkurētspējīgu tautsaimniecību

LETA  11/07/08    Jaunākie Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) rādītāji norāda uz valsts ekonomikā notiekošajām pārmaiņām, sacīja finanšu ministrs Atis Slakteris (TP).

"Šāda IKP attīstība nozīmē dziļāku ekonomikas korekciju, nekā bija gaidīts iepriekš. Notiekošo var raksturot kā strauju pāreju no ekonomikas modeļa, kas balstījās uz parādu veidojoša patēriņa un nekustamo īpašumu tirgus bumu, uz ilgtspējīgu un konkurētspējīgu tautsaimniecību," sacījis ministrs.

Slakteris uzsver, ka globālā finanšu krīze būtiski apgrūtina šo attīstību, kā arī palielina ekonomiskos riskus. Tādēļ šobrīd īpaši svarīgi ir turpināt aktīvu uzņēmējdarbības stimulēšanu. Nākamā gada budžeta paketē paredzētās izmaiņas nodokļu likumos būtiski samazinās uzņēmumu ienākumu nodokļa efektīvo likmi un padarīs to par zemāko ES valstīs, informēja Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta direktore Diāna Bērziņa.

Jau ziņojām, ka šā gada trešajā ceturksnī iekšzemes kopprodukta (IKP) apjoms, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, samazinājies par 4,2%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) ātrais novērtējums.

Otrajā ceturksnī, salīdzinot ar pagājušā gada otro ceturksni, Latvijas IKP palielinājās par 0,1%.

Šā gada trešajā ceturksnī turpinās ekonomiskās attīstības lejupslīde gan ražošanas, gan pakalpojumu nozarē. Ir ievērojami krities arī iekasēto produktu nodokļu apjoms.

 

Arī "Moody's" samazina Latvijas kredītreitingu

LETA  / REUTERS  11/07/08    Starptautiskā reitingu aģentūra "Moody's Investors Service" ("Moody's") piektdien samazināja Latvijas kredītreitingu, kā arī Lietuvas un Igaunijas kredītreitinga nākotnes perspektīvu no stabilas uz negatīvu, teikts "Moody's" paziņojumā.

Latvijai piešķirtais valdības ārvalstu un vietējā valūtā izlaisto vērtspapīru reitings samazināts no A2 līdz A3.

Reitinga samazināšanu Latvijai un reitinga perspektīvu samazināšanu Lietuvai un Igaunijai "Moody's" pārstāvji galvenokārt skaidroja ar pieaugošajām bažām par ekonomikas lejupslīdi un iespējamajām banku sektoru problēmām.

"Globālā likviditātes krīze, visdrīzāk, izraisīs šoku Latvijas banku sistēmā, atbalsojoties arī ekonomikā kopumā," teikts "Moody's" paziņojumā.

Savukārt Latvijas kredītreitinga nākotnes perspektīva saglabāta negatīva.

 

Latvijas ekonomikas lejupslīde ir daudz straujāka

LNT  11/07/08    Globālā krīze visdrīzāk izraisījusi šoku Latvijas banku sistēmā, atbalsojoties arī ekonomikā kopumā. Tā teikts starptautiskās reitingu aģentūras paziņojumā un samazināts Latvijas kredītreitings. Bet ne tikai kredītreitings Latvijai ir krities - ievērojami samazinājies arī Latvijas iekšzemes kopprodukts. Šā gada trešajā ceturksnī tas sarucis par 4,2%. Tā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tas nozīmē, ka Latvijas ekonomikā turpinās lejupslīde.

Tas ir ļoti nepatīkams pārsteigums. Par spīti tam, ka finanšu analītiķi bija prognozējuši IKP samazināšanos, tas tomēr ir bijis negaidīti straujš. Tās ir sliktas ziņas Latvijas ekonomikai.

IKP ir ekonomikas spogulis un rāda, ka Latvijas ekonomikas lejupslīde ir bijusi straujāka, nekā tika gaidīts. Lai gan analītiķiem nebija šaubu par par IKP sarukumu, netika prognozēts, ka tas būs tik straujš.

To izjūt arī iedzīvotāji, skaidro finanšu eksperts Roberts Idelsons.

Roberts Idelsons: "Biznesa aktivitātes samazinās, uzņēmumi taisās ciet, nav vairs tika labi apgrozījumi un peļņas radītāji, ir spiesti samazināt izdevumus, darbinieku skaitu, algas. Tas tiešā veidā ietekmē iedzīvotāju ienākumus."

Straujš kritums piedzīvots mazumtirdzniecībā. Tas ir būtiski ietekmējis IKP - cilvēki mazāk tērē naudu it visam.

Lejupslīdi turpina piedzīvot arī ražošanas uzņēmumi un ievērojami krities iekasēto nodokļu apjoms. Finanšu analītiķi stāsta, ka Latvijas ekonomikas lejupslīdes zemākais punkts tomēr vēl ir tikai priekšā un par mūsu ekonomikas atveseļošanos tik drīz nevarēs runāt.

 

Bezdarba līmenis Latvijā turpina palielināties, sasniedzot 5,6%

NRA  11/11/08    Reģistrētā bezdarba līmenis valstī oktobra beigās bija 5,6%. Salīdzinot ar šā gada septembri tas palielinājies par 0,3 procenta punktiem. Iepriekšējā mēnesī bezdarba līmenis Latvijā bija 5,3%,

„Pēdējā mēneša laikā bezdarba līmenis valstī ir palielinājies un NVA prognozē, ka tas pakāpeniski turpinās pieaugt. Tajā pašā laikā vēlos uzsvērt, ka NVA nav izteikusi prognozi par ļoti būtisku bezdarba līmeņa palielināšanos un neprognozē, ka līdz gada beigām bezdarba līmenis varētu sasniegt divciparu skaitli,” skaidro Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) direktore Baiba Paševica, norādot, ka, ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju valstī un pasaulē kopumā, 5,6% reģistrētā bezdarba līmenis Latvijā nav destabilizējošs.

Bezdarbnieku skaits valstī mēneša laikā ir palielinājies par 3405 cilvēkiem. Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) uzskaitē 2008.gada oktobra sākumā bija 57644, bet oktobra beigās – 61049 bezdarbnieki, informē Nodarbinātības valsts aģentūras speciāliste Iveta Kancena.

Bezdarbnieku statuss oktobrī tika piešķirts 12048 personām, tas ir par 2062 cilvēkiem vairāk nekā septembrī. Oktobrī 3193 bezdarbnieki iekārtojās pastāvīgā darbā.

Oktobrī Latvijā bezdarba līmenis samazinājies divos, palicis nemainīgs vienā, bet palielinājies 30 rajonos un republikas nozīmes pilsētās. Zemākais bezdarba līmenis oktobrī reģistrēts: Tukuma rajonā – 3,5 %, Valmieras rajonā – 4,3%, Ventspils rajonā – 4,5%, Limbažu rajonā – 4,6%, Talsu rajonā – 4,9%, Rīgas rajonā – 5,0%, Jelgavas rajonā – 5,1%, Saldus rajonā – 5,5%, Cēsu rajonā – 5,6%, Ogres rajonā – 5,7%, Madonas rajonā – 5,9%, Aizkraukles rajonā – 6,0%, Bauskas rajonā – 6,0%, Valkas rajonā – 6,3%, Liepājas rajonā – 6,4%, Jēkabpils rajonā – 6,5%, Gulbenes rajonā – 6,9%, Alūksnes rajonā – 7,1%, Kuldīgas rajonā– 7,6%

Republikas nozīmes pilsētās bezdarba līmenis oktobrī bija: Jelgavā – 4,1%, Rīgā - 4,2%, Jūrmalā – 4,3%, Ventspilī – 4,5%, Daugavpilī – 4,8%, Liepājā – 6,1%, Rēzeknē - 9,6%.

Augstākais bezdarba līmenis 2008. gada oktobrī reģistrēts: Rēzeknes rajonā – 16,6%, Ludzas rajonā – 14,2%, Preiļu rajonā – 11,9%, Balvu rajonā – 11,7%, Krāslavas rajonā – 10,0%, Daugavpils rajonā – 7,4%.

 

Komentārs: Ne tikai pabalstu maksāšana

Baiba Lulle,  NRA  11/11/08    Saeimas Nodarbinātības apakškomisijas 4. novembra sēde vairāk gan izskatījās nevis pēc risinājuma meklēšanas bezdarba līmeņa kāpumam, bet pēc taustīšanās, vai uz bezdarbnieku apmācības rēķina nevarētu atrast miljonus valsts budžeta lāpīšanai.

Diemžēl laikā, kad jau sākusies vērienīga darbinieku atlaišana gan privātajā, gan arī publiskajā sektorā un darba meklētāju konkurence pat uz samērā zemu atalgotām darba vietām ir sakāpināta, šajā augstākajā politiskajā līmenī nevarēja saklausīt nopietnu prognozi tam, kādas nodarbinātības problēmas mūs sagaida nākamgad un kāds ir valsts plāns bezdarba kāpuma amortizēšanai, bezdarbnieku pārkvalificēšanai. Vai valstij ir stratēģisks redzējums par to, ko darīt ar bezdarbniekiem šajā ekonomikas recesijas laikā? Tikai maksāt bezdarbnieku pabalstu un nelielai bezdarbnieku daļai piedāvāt apmācības standartprogrammas? Varbūt šis pārziemošanas laiks jāizmanto jaunu iemaņu un prasmju apguvei, sagatavojot cilvēkus ekonomikas atveseļošanas procesam, lai tad var globāli konkurētspējīgi startēt ar uzrāvienu? Varbūt veltīt vairāk pūļu cilvēku darbā iekārtošanai ārzemēs, kur bezdarbs ir daudz zemāks? Vai ir plāns, kā pārstrukturēt bezdarbnieku apmācības procesu, lai ātrāk reaģētu uz strauji mainīgo darba tirgu? Kur ir sasaiste ar Nacionālo attīstības plānu (NAP)? Kā mēs bezdarbnieku apmācībā un pārkvalifikācijā ievērojam nosprausto ceļu uz zināšanām balstītu, zinātņietilpīgu ekonomiku? Var jau būt, ka pat nevajag tērēt tik daudz resursu cilvēku pārapmācīšanā, bet drīzāk viņu prasmju pilnveidošanā jau esošo zināšanu izmantošanā, darba meklēšanā? Vai ir plāns, kā mazināt bezdarbu un tā radītās sekas tieši tajos rajonos, kur ir izteikti augstāks bezdarba līmenis nekā vidēji Latvijā, kur jau tagad tas sasniedz 10–17%? NAP zīmētajā piramīdā izaugsme reģionos minēta kā valsts izaugsmes būtisks priekšnosacījums, tāpat kā iekļaujošs un noturošs darba tirgus! Kur ir programma tā realizācijai nodarbinātības politikā? Vai, arvien vairāk samazinot autobusu reisus reģionos, bezdarbnieku iespējas nesamazinām vēl vairāk? Vai tiek prognozēta sociālo darbinieku skaita palielināšana, rēķinoties, ka bezdarba sekas nav tikai naudas trūkums, bet arī agresija un cita veida psiholoģiskas problēmas, potenciāla vardarbība pret bērniem, līdzcilvēkiem, noslēgšanās no sabiedrības, iespējams, arī zagšana, laupīšana, dažādas atkarības? Bezdarbs nav tikai skaitlis atskaitēs par ekonomisko stāvokli valstī.

Tā vietā, lai uzdotu un atbildētu uz tamlīdzīgiem jautājumiem, deputāti un NVA vadība vien pārskatīja iepriekšējo gadu rādītājus par bezdarbnieku apmācību un tās statistisko efektivitāti. Tas gan pašlaik maz ko dod, jo nevar rēķināt, ka nākamgad būs pieprasīti tie paši speciālisti, kas līdz šim, tikai visās jomās proporcionāli nedaudz mazāk – visa kārtība un aprēķinu sistēma ir sajukusi, un tā jāsāk no jauna. Vienīgā uz nākotni vērstā prognoze bija par nākamā gada plānoto budžetu apmācībai (9 miljoni latu, no kuriem 56% Eiropas sociālā fonda nauda, 44% – valsts budžeta līdzekļi) un bezdarbinieku skaitu, ko tā ietvaros varētu iesaistīt aktīvos nodarbinātības pasākumos: 4949 – profesionālajā apmācībā, kas būtu četrreiz vairāk nekā šogad, un 9215 neformālās izglītības programmās, kas būtu gandrīz divkārt, salīdzinot ar šo gadu.

Savdabīgu skatījumu uz situāciju demonstrēja deputāts Jānis Reirs, sakot, ka bezdarbnieku izglītošanai tērētos līdzekļus uzskatot par "vējā izmestu naudu". Viņa teiktais ir atstāsta vērts: "Priekš kam šī nodarbinātības politika vajadzīga tādā veidā? Mēs tagad pavārus pārtaisīsim par frizieriem, valsts ierēdņus par nagu apstrādes meistariem? Skolās vienā klasē mācās 35 skolēni, te – 10–15, un vēl stipendiju saņem! Šāda programma vajadzīga tad, kad ekonomika attīstās. Kāpēc 9 miljoni, no kuriem 4 miljoni ir valsts līdzekļi, jāizsviež pārapmācīšanai? Ar četriem miljoniem segsim budžeta deficītu vai dosim uzņēmējiem!"

Patiesi, var piekrist tam, ka bezdarbnieku pārkvalifikācija šādā veidā nebūtu nepieciešama. Bet tā tā arī nenotiek. Kā skaidro NVA vadītāja Baiba Paševica, apmācība notiekot tikai "mērķtiecīgi tajās profesijās, kurās ir pretim darba vietas, un variants, ka cilvēks tiek apmācīts par frizieri tikai tāpēc, lai ģimeni apcirptu, ir izslēgts", īstermiņa darba vietu pieprasījuma prognozes tiekot veidotas, balstoties uz darba devēju aptaujām, statistikas datiem, vakanču datu bāzi, ilgtermiņā – tiekot ņemtas vērā Ekonomikas ministrijas prognozes, bet finansējums esot nepietiekams.

Tiesa, ir EM pētījumi par to, kādas nozares varētu būt perspektīvas, bet, lai tās tādas būtu, jābūt virknei nosacījumu, tai skaitā valsts atbalstam un noteiktai biznesa videi. Valstiskai plānošanai būtu jābūt kompleksākai un augstākā izpratnes līmenī nekā noņemsim bezdarbnieku izglītībai, iedosim uzņēmējiem. Varbūt vērts lieku reizi ieskatīties, ko paši sarakstījuši NAP: "Izveidot darba tirgus analīzes un ilgtermiņa prognožu sistēmu, veikt regulāru darba tirgus ietekmējošo faktoru, tostarp Eiropas un globālā mēroga, izpēti un monitoringu, nodrošinot tautsaimniecības pieprasīuma un izglītības sektora piedāvājuma sabalansētību, pilnveidot profesionālās un augstākās izglītības institūciju finansēšanas un studentu motivēšanas sistēmas."

Apjukums par negaidītajām darba tirgus izmaiņām jāmazina ar gudrāku analīzi, jaunu darbinieku apmācības metožu meklēšanu, nevis nodarbinātības politikas aizmetņu iznīcināšanu.

 

Pētījums: Latvija pēc nodokļu nomaksas viegluma ierindojas 36.vietā pasaulē

LETA  11/12/08    Latvija ierindojas 36.vietā pasaulē pēc nodokļu nomaksas viegluma, konstatēts auditorkompānijas "PriceWaterhouseCoopers" (PwC) jaunākajā pētījumā "Paying Taxes", kas sagatavots kopīgi ar Pasaules Banku (PB).

Izvērtējot nodokļu maksāšanas vieglumu, izmantoti trīs rādītāji - maksājumu procedūru skaits, laiks, ko nepieciešams patērēt visu nodokļu saistību izpildei, un izmaksas - kopējā nodokļu likme. Latvija pēc šiem rādītājiem ierindojusies attiecīgi 7.vietā, 117.vietā un 42.vietā starp visām pētījumā apskatītajām valstīm.

Pēc pētījuma autoru aplēsēm, Latvijā, lai nomaksātu visu nodokļus, uzņēmumam jāveic septiņas maksājumu procedūras, nodokļu aprēķināšanai un nomaksai nepieciešamas 279 darba stundas gadā, bet kopējā nodokļu likme ir 33%.

Pēc nodokļu nomaksas viegluma Latvija ir apsteigusi Lietuvu, bet atpaliek no Igaunijas, kuras PwC izveidotajā reitingā ierindojušās attiecīgi 57. un 34.vietā. Pirms gada izveidotajā reitingā Latvija bija ierindojusies 20.vietā pasaulē, apsteidzot gan Lietuvu, gan Igauniju.

Visvieglāk maksāt nodokļus ir Maldīvu salās, Katarā un Honkongā, bet pēdējās vietās starp apskatītajām 181 pasaules valsti ierindojušās Baltkrievija, Ukraina un Kongo Republika.

Vismazākais laiks nodokļu aprēķināšanai un nomaksai nepieciešams Maldīvu salās, bet Brazīlijā šim mērķim jāpatērē pat 2600 darba stundas gadā. Vismazākais maksājumu skaits jāveic Maldīvu salās, kur gadā jāaizpilda tikai viena deklarācija, bet visvairāk procedūru jāveic Baltkrievijā - 113.

Viszemākā kopējā nodokļu likme savukārt ir Vanuatu - 8,4% no uzņēmumu peļņas, bet vislielākais nodokļu slogs ir Gambijā, kur kopējie nodokļu maksājumi atbilst 292,4% no uzņēmumu peļņas.

Novembrī publiskotais pētījums "Paying Taxes" ir PB ziņojuma "Doing Business" sastāvdaļa. Šajā ziņojumā, kurš atklātībā nonāca septembrī, Latvija tika novērtēta kā 29.uzņēmējdarbībai labvēlīgākā valsts pasaulē.

"Paying Taxes" sagatavots trešo reizi, un dati tajā iegūti, analizējot vidēja lieluma uzņēmumu finanšu pārskatus.

 

Iztikas minimums oktobrī Latvijā sasniedz 167,69 latus

BNS  11/12/08    Oktobrī iztikas minimums Latvijā sasniedza kārtējo rekordu - 167,69 latus, gada laikā pieaugot par 20,7% jeb 28,72 latiem, aģentūra BNS uzzināja Centrālajā statistikas pārvaldē.

Izdevumi pārtikas preču iegādei no iztikas minimuma oktobrī bija 51,32 lati, kas ir par 17,5% jeb 7,65 latiem vairāk nekā 2007.gada oktobrī. Savukārt izdevumi nepārtikas precēm gada laikā palielinājušies par 12,7% jeb 6,65 latiem un bija 58,82 lati, bet izdevumi pakalpojumiem no iztikas minimuma veidoja 51,10 latus, kas ir pieaugums par 35,2% jeb 13,31 latu.

Salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi - septembri - viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība Latvijā pieaugusi par 2,6% jeb 4,24 latiem.

Statistikas pārvaldes dati liecina, ka strādājošo darba samaksas apjoms pēc nodokļiem (neto) 2008.gada otrajā ceturksnī Latvijā bija vidēji 347,69 lati mēnesī, kas ir par 25,6% jeb 70,87 latiem vairāk nekā 2007.gada attiecīgajā laika periodā. Savukārt vidējā vecuma pensija otrajā ceturksnī Latvijā bija 136,47 lati mēnesī - par 25,7% jeb 27,90 latiem lielāka nekā pirms gada.

Pagājušā gada oktobrī Latvijā iztikas minimums bija 138,97 lati.

 

Eksperti: recesija Vācijas ekonomikā ietekmēs arī Latviju

Diena  11/13/08    Iekšzemes kopproduktam samazinoties otro ceturksni pēc kārtas, Vācijas ekonomika ieslīgusi recesijā, un līdz ar ziņām par Ķīnas rūpniecības produkcijas izlaides bremzēšanos tas pastiprinājis bažas, ka finanšu krīze pārvēršas sāpīgā lejupslīdē, raksta Reuters. Lejupslīde šajā valstī ietekmēs arī Latviju, uzskata Latvijas ekonomikas vērotāji.

Trešajā ceturksnī Eiropas lielākā ekonomika samazinājās par 0,5%, savukārt iepriekšējā ceturksnī bija kritums par 0,4%, un, pēc Bloomberg vēstītā, tik liels kritums divus ceturkšņus pēc kārtas pēdējo reizi fiksēts 1996.gadā. Situācija Vācijā atbilst tehniskās recesijas definīcijai.

Kritums trešajā ceturksnī bijis ievērojami lielāks nekā prognozētie 0,2%, un to pastiprinājusi eksporta pieauguma apstāšanās.

Analītiķi piekrīt Vācijas amatpersonu teiktajam, ka priekšā gaidāma sarežģīta un ilglaicīga ekonomiskā krīze. Turklāt, pēc dažu ekspertu domām, īstā finanšu krīzes ietekme vēl ir priekšā. "Ja jūs domājat, ka šodienas skaitļi ir slikti, pagaidiet nākamo ceturksni," sacījis kāds analītiķis.

Tiek pieļauts, ka Vācijas ekonomika nākamgad samazināsies par 1% un situācija pasliktināsies arī eirozonā kopumā.

Dati par Vāciju paziņoti laikā, kad Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) pievienojusies prognozēm, ka vadošās pasaules ekonomikas, to vidū arī ASV un eirozonas valstis, nākamgad pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara vienlaikus piedzīvos ekonomikas samazināšanos.

Ceturtdien kļuvuši zināmi arī Ķīnas rūpniecības produkcijas izlaides dati, kas liecina: pieaugums oktobrī palēninājies līdz 8,2%, un tas ir vājākais rādītājs kopš 2001.gada oktobra. Savukārt Japāna paziņojusi par gatavību piedāvāt līdz 100 miljardiem dolāru Starptautiskajam Valūtas fondam, ja tam būs vajadzīgi papildu līdzekļi attīstības valstu atbalstam.

Patlaban investori gaida G20 samitu šīs nedēļas nogalē, kurā valstu līderi spriedīs par jauniem soļiem cīņā ar krīzi.

VIEDOKĻI

Andris Lāriņš, "Nordea Markets" eksperts:

Vācijas ekonomikas attīstības tempu samazināšanās ietekmē arī Latviju. Ja mēs runājam par iedzīvotājiem, tad tas nozīmē, ka Eiropas Centrālajai bankai (ECB) cīnoties par eiro zonas ekonomikas izaugsmi (un Vācijai te ir liela nozīme) var turpināt samazināt eiro procentu likmes, kas Latvijas iedzīvotājiem nozīmē lētākus eiro kredītus. Te gan jāpiezīmē, ka tik lēti un tik viegli pieejami kredīti Latvijā, kādi tie bija pirms pāris gadiem, vairs nebūs pieejami pieaugušā riska dēļ. Ekonomikas lejupslīdes blakus efekts ir bezdarba pieaugums, kas nozīmē lielāku konkurenci darba tirgū - tas attiecas uz tiem, kuri vēlētos doties uz Vāciju. Savukārt tiem uzņēmumiem, kuri sadarbojas ar Vāciju, recesija nozīmē sīvāku konkurenci par patērētāju (ja ir eksports) un izdevīgākus nosacījumus preču iegādei (ja runājam par importu). Recesija nekad nav bijusi laba lieta, tādēļ arī ECB izrāda lielu satraukumu. Ja kādam pašam klājas grūti, viņš arī citiem nav gatavs palīdzēt, kas nozīmē investīciju plūsmas samazināšanos no Vācijas uz ārvalstīm.

Uldis Osis, ekonomists:

Es pats pagājušajā nedēļā biju Vācijā un Nīderlandē, runāju ar uzņēmējiem un baņķieriem, un jāatzīst, ka situācija ir diezgan smaga un smagi arī tiek uztverta biznesa aprindās. Tiek sagaidīts, ka ceturtais ceturksnis būs ne labāks kā trešais, ja ne sliktāks. Vācija priekš Eiropas ir ļoti svarīga, jo tas ir galvenais motors ekonomikā. Tas ietekmēs arī Latviju - krīze ir visā pasaulē un Latvijas ekonomika ir ļoti atkarīga no pārējās Eiropas Savienības (ES). Prognozēju, ka situācijas uzlabošanās būs ne ātrāk kā nākamā gada otrajā pusē, bet ļoti lēna. Visi to uztver kā finanšu krīzi, bet patiesībā tās ir ekonomiskās krīzes sekas. Ekonomikas lejupslīde sākās jau pirms diviem gadiem, līdz ar to sabruka arī finanšu sistēma, kas sakrita ar problēmām nekustamā īpašuma tirgū. Domāju, ka Latvijā situācija daudz neatšķiries no pārējām ES valstīm, iespējams, zināms spilvens būs ES fondi - ja budžetā un uzņēmumiem būs nauda projektu finansēšanai. Situācija Vācijā būtiski ietekmēs arī Latvijas uzņēmumus, kas eksportē, jo Latvija pirms iestāšanās ES dziļi integrējās ES. Latvijai ir liels tirdzniecības apgrozījums ar Baltijas valstīm un ES.

 

Latvijas Banka kļuvusi pesimistiskāka par ekonomikas izaugsmi

Anna Novicka,  Diena  11/13/08    Latvijas Banka (LB) atkal pārskatījusi ekonomikas attīstības prognozes un, ņemot vērā turpmāko aktivitātes samazināšanos tautsaimniecībā, kļuvusi pesimistiskāka attiecībā uz iekšzemes kopprodukta (IK) pieaugumu. Ceturtdien LB prezidents Ilmārs Rimšēvičs prognozēja, ka IK šogad saruks par 1,5-1,7%, savukārt nākamgad kritums varētu būt 3,5-3,9%.

Vēl septembrī, kad LB arī samazināja IK pieauguma prognozi, tā tomēr uzskatīja, ka ekonomika šogad pieaugs par 0,5-1%.

Līdzīgi kā septembrī, arī šodien I.Rimšēvičs prognozēja, ka inflācija šī gada decembrī būs zem 13%, savukārt 2008.gada vidējā inflācija veidos 15,5-15,8%. Pēc LB prezidenta domām, tas ļauj cerēt, ka viencipara skaitli inflācija sasniegs jau nākamā gada sākumā.

Tiek sagaidīts, ka šī gada beigās nozīmīgi kāps arī bezdarba rādītāji. Savukārt kā pozitīvu tendenci I.Rimšēvičs minēja tekošā konta deficīta samazināšanos - šā gada trešajā ceturksnī tas veidoja tikai 12,6%.

Centrālā banka ir ļoti skeptiska attiecībā uz budžeta izpildi. Kā prognozē I.Rimšēvičs, šogad valsts konsolidētā budžeta deficīts sasniegs 2,5% no IK, savukārt nākamgad, pat ņemot vērā valdības pasākumus attiecībā uz tēriņu samazināšanu, deficīts varētu būt 3,5-3,9% robežās. Tas, pēc I.Rimšēviča domām, skaidri norāda uz to, ka tēriņi jāsamazina vēl vairāk.

LB prezidents arī minēja, ka turpina samazināties kreditēšanas pieauguma temps. Oktobrī šis rādītājs bija 15,8%, un pastāv bažas, ka tas varētu noslīdēt līdz 10%, kas, pēc I.Rimšēviča domām, nav vēlams. Tāpēc, pēc viņa teiktā, ir svarīgi, lai zviedru bankas turpinātui aktīvi kreditēt.

 

Vairākums iedzīvotāju atbalsta bezdeficīta budžetu

DELFI   11/13/08    Kopumā tikai 11% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka 2009.gada budžetam būtu jābūt ar deficītu, 44% vēlētos redzēt bezdeficīta budžetu, bet 20% par vislabāko risinājumu uzskata budžetu ar pārpalikumu, liecina Pētījumu centra SKDS 2008.gada oktobrī veiktās aptaujas dati.

Tikai 16% no valsts sektorā strādājošajiem 2009.gada valsts budžetu vēlētos redzēt ar deficītu, bet 20% balsotu par budžetu ar pārpalikumu. Salīdzinājumā no privātajā sektorā strādājošajiem budžetu ar deficītu vēlētos tikai 11% respondentu, bet 22% balsotu par budžetu ar pārpalikumu.

Aptaujas dati liecina, ka abās iepriekšminētajās iedzīvotāju grupās visbiežāk par vēlamo variantu ir ticis atzīts sabalansēts budžets. Aplūkojot dažādu sociālo un demogrāfisko grupu pārstāvju viedokļus vērojama sakarība - jo augstāks respondenta izglītības līmenis, jo lielāka varbūtība, ka tam simpātiska liksies ideja par budžetu ar deficītu. Ja grupā ar pamatizglītību par budžetu ar deficītu balsotu tikai 8%, tad grupā

ar augstāko izglītību šādu risinājumu par vislabāko atzina jau 15% iedzīvotāju.

Līdzīgi kā valsts sektorā strādājošie un iedzīvotāji ar augstāko izglītību, nedaudz biežāk kā vidēji budžetu ar deficītu izvēlētos arī iedzīvotāji ekonomiski aktīvajā vecumā (no 25 līdz 54 gadiem) (13%), pilsētās (atskaitot Rīgu) dzīvojošie (13%) kā arī respondenti, kuri ģimenē sazinās latviešu valodā (13%).

 

Rimšēvičs aicina netaupīt un tērēt naudu

TVNET / Latvijas Radio / LETA  11/13/08    Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs šodien uzsvēra, ka taupīšana attiecas uz valsts budžeta iestādēm, bet visiem pārējiem ir jātērē. Taupīt un iekrāt vajadzēja labajos gados, tagad nauda ir jātērē, lai radītu ekonomisko aktivitāti.

Visiem valsts uzņēmumiem un formām, kam ir nauda, tā ir jātērē, lai dotu cilvēkiem darba vietas, lai veicinātu ekonomisko aktivitāti, citādi bankrotēs visi.

Rimševičs uzsvēra, ka Latvijas Banka nākamgad iesaldēs valdes un padomes algas, taču turpinās iepirkt tehniku un remontēt telpas.

Tāpat Rimšēvičs preses konferencē norādīja, ka valdībai jāsāk domāt par aizņēmuma iespējām no starptautiskajām organizācijām.

"Signālu, kas liecinātu par aizņemšanās nepieciešamību, pagaidām nav, taču valdībai par to jāsāk domāt," skaidroja centrālās bankas vadītājs.

Rimšēvičs akcentēja, ka Latvijas valsts ārējais parāds nav liels: "Mēs vēl varam aizņemties. Patlaban mēs esam aizņēmušies 7%, salīdzinot ar 60% atļautajiem."

Kā prognozē Latvijas Banka, Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) šogad samazināsies par 1,5%-1,7%, savukārt nākamgad IKP kritums sagaidāms 3,5%-3,9% apmērā.

Šādu prognozi centrālā banka izstrādājusi, ņemot vērā pašreizējos valsts plānotos tēriņu samazinājumus un pesimistiskās prognozes.

Rimšēvičs lēš, ka valsts konsolidētajā budžetā šogad būs deficīts 2,5% no IKP apmērā. Tomēr valdības darbu pie budžeta viņš vērtē pozitīvi.

Tāpat Latvijas Bankas prezidents norādīja, ka Latvijas komercbankām patlaban nav nepieciešams atbalsts, uzsverot, ka "komercbankām sindicēto kredītu apjoms nav tik liels kā "Parex bankai", un tās pašas spēs tikt galā ar to pārfinansēšanu".

Viņš norādīja, ka pēc Zviedrijas valdības lēmuma analītiķi jau prognozēja, ka Latvijas komercbankai, kurai ir lielākais sindicēto kredītu apjoms, būs nepieciešamas atbalsts.

""Parex bankai" problēmas sākās ar vispasaules likviditātes krīzi, jo mazas valsts bankai būtu problemātiskas iespējas aizņemties ārvalstu tirgos," skaidroja LB prezidents. "Likviditātes problēmas un baumu izplatīšanās nozīmēja valsts atbalsta nepieciešamību "Parex bankai". Pat lielām bankām rastos tik lielas grūtības, ja tik strauji no bankas tiktu izņemta nauda."

 

Līzinga tirgū pārbaudījumi vēl priekšā

Aisma Orupe, Nedēļa  11/13/08    Uz Latvijas līzinga tirgu atsaucas viss ekonomikā notiekošais. Kopumā situāciju var raksturot kā lejupejošu, un par to liecina gan ievērojami samazinājies aizdevumu skaits, gan parādnieku daudzuma palielināšanās.

Lai arī pārspriedumi par finanšu tirgus (tai skaitā līzinga kompāniju) problēmām nav nekāds jaunums, kā zināms pārsteigums šomēnes izskanēja līzinga kompānijas GE Money paziņojums par automašīnu līzinga līgumu apturēšanu attiecībā uz jaunajiem klientiem, liekot izdarīt secinājumus – sak, šajā jomā patiešām iet slikti. Arī citu līzinga devēju, kas pauduši savu viedokli medijos, šābrīža situācijas vērtējums ir nepārprotams – labāk nekļūs. Nedēļa vaicāja Hipolīzinga valdes priekšsēdētājam un Komercbanku asociācijas Līzinga un faktoringa komitejas vadītājam Viesturam Gurtlavam izteikt savu viedokli par šajā jomā notiekošo.

Attiecībā uz GE Money paziņojumu Gurtlavs teic, ka tas bijis pēkšņs un negaidīts, bet principā šis solis vērtējams kā pareizs. Faktiski GE Money, paziņojot – pietiek, mēs vairāk tirgū neņemam, mums svarīgāki ir jau esošie klienti –, adekvāti izvērtējusi šābrīža risku. "Bija liels kreditēšanas bums, un līzinga tirgū darbojās vairākas kompānijas, kam bija jāiekaro šī joma. Rezultātā tirgū parādījās pārāk riskanti darījumi, teiksim – neparedzot pirmo iemaksu. No vienas puses, tas klientiem ir ļoti patīkami, ja vari saņemt automašīnu, sākotnēji neko nemaksājot. Bet notika tas, ka šie klienti nereti nerēķinājās ar izmaksām. Jo viena lieta ir līzinga maksājumi, bet otra – mašīnā ieguldāmie līdzekļi."

Nevar noliegt, ka līzinga nemaksātāju skaits pieaug, un tas ir likumsakarīgi, redzot, kas notiek valstī un ka daudzi zaudē darbu. Turklāt tie ir ne tikai privātsektorā, bet arī valsts institūcijās strādājošie. "Pirms diviem gadiem līzinga kompānijām no privātpersonām vislabākais klients bija valsts institūcijās strādājošais, jo šajā sektorā atalgojums pieauga straujāk nekā citur. Nebija ne mazāko domu, ka ar laiku situācija varētu mainīties. Šobrīd ir tieši otrādi, jo šajās institūcijās notiek būtisks darbinieku samazinājums, līdz ar to par viņu maksātspēju var rasties šaubas. Tas, ka līzinga kompānijām tagad ir daudz rūpīgāk jāizvērtē ko finansēt, ir loģiski. Ja, teiksim, klients ir visu laiku labi maksājis, tad, protams, es labāk došu priekšroku viņam nekā jaunam klientam, ja man nav pārliecības, vai tas ir maksātspējīgs," uzsver Gurtlavs, piebilstot, ka kredītreģistrā var ļoti labi redzēt, kāda ir bijusi klienta "vēsture".

Hipolīzinga valdes priekšsēdētājs norāda, ka daudzu kompāniju ieviestās klientu vai zelta kartes, kas līdz šim mazāk darbojās kā reāla atlaižu karte (tās vairāk bija pārdošanas mārketinga jautājums), šobrīd reāli varētu strādāt, un tie, kas bijuši labi maksātāji, būs ieguvēji.

Savukārt, runājot par kredītiem, kurus var saņemt 15 minūšu laikā, Gurtlavs pievienojas kolēģiem, kas ir teikuši: šādā ekonomiskajā situācijā tādi darījumi ir ļoti slikti, tāpēc ka liela sabiedrības daļa ar finanšu plānošanu ilgtermiņā nenodarbojas. "Tas mudina cilvēkus aizņemties absolūti nepārdomāti – un šo jautājumu jau sāka aplūkot pirms pāris gadiem. Būsim reālisti – ja vari aizņemties 15 minūtēs, tad, visticamāk, procentu likmes arī būs diezgan lielas. Tā faktiski, rupji runājot, ir augļošana. Tai sabiedrības daļai, kurai nav pietiekamas finanšu plānošanas pieredzes un dzīves izglītības, šāda lieta ilgtermiņā var sāpīgi atsisties."

Uz jautājumu par procentu likmes kāpumu Gurtlavs atbild, ka tas noteikti notiks: "To diktē finanšu situācija ne tikai Latvijā, bet pasaulē. Protams, Latvijai ir ļoti nepaveicies tajā ziņā, ka vienlaikus ar ekonomisko un finanšu lejupslīdi pasaulē sākās sava vietējā krīze. Būtībā – kā būs pasaulē, tā būs mums. Tā kā resursu piesaistīšana kļūst dārgāka, likmes būs augstākas. Cik tālu tās kāps, grūti pateikt."

Vai līzinga ņēmēju vidū paredzami lieli bankroti, Hipolīzinga vadītājs izvairās apgalvot (citi šajā jomā strādājošie šādu prognozi ir izteikuši), piebilstot, ka nevar pilnībā piekrist tiem, kas saredz šādu iznākumu. "Jāskatās atsevišķi katrs uzņēmums – jāizvērtē darbības principi, vai tas ir strādājis, plānojot nākotni. To mēs redzam pēc saviem klientiem: tie, kas savulaik ņēma līzingu ar nostāju – es varu visu, tiem iet grūtāk. Būsim reālisti – līzings vispār ir bizness, kas bāzēts uz līzinga priekšmeta risku. Un gadījumos, kur klienti ņēma konkrēto lietu bez pirmās iemaksas, nepārdomājot, vai jauniegādātais līdzeklis sevi atmaksās, viņiem var būt grūti. Bet, vai tas būs masveidā, tik pesimistisks es negribētu būt. Vai šie procesi varētu atsaukties uz pašām līzinga kompānijām – piekrītu jau citu kolēģu teiktajam, ka tās pašas par sevi uz klientiem neatsauksies. Domāju, ka nē. Ka grūti ies un peļņa samazināsies, par to šaubu nav. Šābrīža statistika rāda, ka līzinga ņēmēju skaits ir samazinājies uz pusi."

Attiecībā uz tiem, kam ar līzinga maksājumiem sokas visgrūtāk, – tā ir būvniecības nozare. Tāpat arī transporta, mežu, kokapstrādes... Ik pa laikam "uzpeld" kāda nozare, kas tiek uzskatīta par riskantu. "Bija pietiekami daudz ļaužu, kas ienāca minētajās nozarēs. Diemžēl viņiem nebija pieredzes ilgtermiņā. Kas notika? Paņēma līzingā transportlīdzekļus, bet par uzkrājumiem nebaltām dienām nedomāja, līdz ar to šādām kompānijām iet grūti – bez pieredzes un rezerves slāņa. Tas attiecas arī uz industriālo tehniku – pirms diviem gadiem bija liels pieprasījums pēc traktoriem, buldozeriem u.tml. Šobrīd, kad, piemēram, celtniecība ir apstājusies, pirmie cietēji ir tie, kas tirgū darbojas neilgi," teic Gurtlavs.

Tāpat finanšu presingu izjūt tās nozares, kuras ir saistītas ar eksportu, – uz visām atstāj iespaidu tas, kas notiek pasaulē. "Tirgū jau cenas nav vienādas visu laiku – tās krīt un mainās. Latvijā daudzi uzņēmumi ir pieraduši pie it kā šķietamas stabilitātes, un cenu milzīgās svārstības, kas vērojamas pasaulē, mēs bieži vien neņemam vērā. Piemēram, kokapstrāde – koku cenas mainās diezgan dramatiski. Strādāt un plānot pie šodienas cenām, nedomājot, kas notiks, ja tās būs krietni zemākas, ir riskanti. Protams, vienmēr būs nozares, kur ir lielāks risks (bet arī lielāka peļņa). Jāteic, kritums praktiski ir visās jomās, jo cilvēki baidās aizņemties, kaut arī varbūt varētu to darīt. Taču ir nozares, kur to nevar atļauties, – teiksim, transporta kompānijas, kurām autoparki ir jāatjauno, līdz ar to ir jāņem aizdevums. Ne tikai tāpēc, ka braucamie lūst un nolietojas, bet gan tāpēc, ka ir dažādas Eiropas prasības automašīnu standartiem."

Cik ilgi šāda situācija turpināsies? Par reālu uzlabošanos varēs runāt, kad pasaules krīze būs aiz muguras. Kamēr tā nebūs, ņemot vērā, ka Latvijai finansējums ļoti lielā mērā nāk no ārvalstīm, jārēķinās ar to, ka reāla attīstība nenotiks.

"Šobrīd pieņemu, ka būs periods, kad būs vēl sliktāk nekā pašlaik. Un tā notiks šoziem izmaksu kāpumu dēļ, arī nākamā gada vasarā, kad būsim izgājuši cauri apkures un citām izmaksām, – tad jau būs skaidri redzams, kurš ir un kurš nav varējis "izdzīvot". (Ir jau, protams, arī citi indikatori – teiksim, naftas cenas. To kritums par neko labu neliecina, jo norāda, ka pasaulē ir samazinājies naftas pieprasījums.) Protams, tāda kāpuma, kāds bija, vairs nebūs. Bet tas, ka bankām un kredītlīnijām būs iespēja labāk izvērtēt klientu iepriekšējo kredītu vēsturi, tas arī ir skaidrs, un tad, protams, klientiem, kam tā būs laba, šie kredītnosacījumi būs daudz izdevīgāki. Tas atsauksies ne tikai uz kredītprocentiem, bet arī uz pirmajām iemaksām, kuras nebūs jāmaksā. Žēl, ka tas notiek tik dramatiski un saspringti, bet domāju, ka priekšā vēl ir "kvalitatīvs lēciens", saka Gurtlavs.

 

Deviņos mēnešos lauksaimniecības un pārtikas preču eksports pieaudzis par 26,7%

LETA  11/13/08    Lauksaimniecības un pārtikas preču eksports šī gada deviņos mēnešos faktiskajās cenās, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo periodu, palielinājās par 26,7%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Lauksaimniecības un pārtikas preču īpatsvars kopējā preču eksporta apjomā sasniedzis 15,1%. Savukārt pārtikas rūpniecības ražojumu, alkoholisko un bezalkoholisko dzērienu un tabakas īpatsvars palielinājies par 9,8%.

Šā gada deviņos mēnešos lauksaimniecības un pārtikas produktu eksports faktiskajās cenās sasniedza 508,9 miljonus latu, kas ir 15,1% no kopējā eksporta apjoma. Pērn atbilstošā laika posmā eksports bija 401,6 miljoni latu.

Tai skaitā pārtikas rūpniecības ražojumu eksporta vērtība, ieskaitot alkoholiskos un bezalkoholiskos dzērienus un tabaku, bija 246,6 miljonu latu, kas pagājušā gada deviņos mēnešos bija 224,6 miljonu latu.

Lauksaimniecības un pārtikas preču imports šā gada deviņos mēnešos faktiskajās cenās, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo periodu, palielinājās par 17,8%. Lauksaimniecības un pārtikas preču īpatsvars kopējā preču importa apjomā ir 12,9%. Tai skaitā pārtikas rūpniecības ražojumu, alkoholisko un bezalkoholisko dzērienu un tabakas importa īpatsvars pieaudzis par 9%.

Šā gada deviņos mēnešos lauksaimniecības un pārtikas produktu imports faktiskajās cenās sasniedza 733,7 miljonus latu, kas ir 12,9% no kopējā importa apjoma. Pērn atbilstošajā laika posmā imports sasniedza 623 miljonus latu.

Tai skaitā pārtikas rūpniecības ražojumu importa vērtība, ieskaitot alkoholiskos un bezalkoholiskos dzērienus un tabaku, bija 369,7 miljoni latu, kas pagājušā gada deviņos mēnešos veidoja 339,3 miljonus latu.

Šā gada deviņos mēnešos, salīdzinot ar pagājušā gada analogu laika posmu, lauksaimniecības un pārtikas preču eksports faktiskajās cenās pieauga straujāk nekā to imports - eksports pieauga par 26,7%, bet imports - par 17,8%.

Pārtikas rūpniecības ražojumu eksportā šā gada deviņos mēnešos kaimiņvalsts Lietuvas īpatsvars bija 24,5%, bet Igaunijas - 15,6%, importā atbilstoši - 24,8% un 9,5%.

Tirdzniecībā ar Lietuvu šo preču izvedums pieauga par 10,5%, bet ievedums - par 8,8%. Savukārt tirdzniecībā ar Igauniju eksports samazinājās par 17,8%, bet imports pieauga par 9,7%.

 

Atbalsta Saeimas nākamā gada budžetu

LETA  11/14/08    Šodien Saeima, lemjot par nākamā gada valsts budžetu, nolēma samazināt parlamenta budžetu, un ietaupītā nauda tiks novirzīta vairākiem mērķiem.

Parlamenta budžets tiks samazināts par 3,2 miljoniem latu. No minētās summas 1,179 miljoni latu tiks piešķirti dotācijai brīvpusdienu nodrošināšanai 2.klašu skolēniem. 114 000 latu tiks piešķirti Latvijas Radio kora darbības nodrošināšanai un mākslinieku darba atalgojumam. 3500 latu tiks piešķirti dotācijai Latvijas Politiski represēto biedrībai. 550 000 latu tiks piešķirti, lai palielinātu valsts sociālos pabalstus Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem no 45 latiem uz 60 latiem.

Savukārt 180 000 latu no Saeimas ietaupītajiem līdzekļiem tiks piešķirti no prettiesiskām darbībām cietušo bērnu rehabilitācijai, 36 000 latu - Okupācijas muzeja darbības nodrošināšanai, 158 000 latu - līdzfinansējuma nodrošināšanai grupu dzīvokļos dzīvojošo invalīdu vajadzībām, bet 200 000 latu - invaliditātes un vecuma pensiju saņēmēju profesionālai un sociālai rehabilitācijai. Atlikušie 887 000 latu tiek paredzēti zinātnei.

Saeima par nākamā gada valsts budžetu un to pavadošo likumu grozījumiem lemj jau astoto stundu. Paredzams, ka Saeima budžeta izskatīšanai vēl veltīs krietnu laiku, jo no 510 priekšlikumiem deputāti patlaban ir paguvuši izskatīt tikai 50.

 

Saeima pirms pusnakts pieņem budžetu

Diena  11/14/08    Saeimas deputāti ap pusnakti pieņēma 2009.gada budžetu. To atbalstīja 53 deputāti, bet pret nobalsoja 43 parlamentārieši. Līdz ar to arī Ivara Godmaņa (LPP/LC) vadītā valdība turpina darbību. Debates ilga piecas stundas.

Plašākas debates sēdē bija par to, kam novirzīt Saeimas savus ietaupītos trīs miljonus latu, kā arī par valdības pilnvarām turpmāk sniegt atbalstu finanšu grūtībās nonākušiem uzņēmējiem.

2009.gada budžetu atbildīgā komisija novērtēja kā slikti sagatavotu un kas būs jāgroza jau tuvākajā laikā. Tā izteicies Budžeta un finanšu komisijas vadītājs Kārlis Leiškalns (TP). Deputāti otrajam lasījumam bija iesnieguši 510 priekšlikumus.

Ap deviņiem vakarā, kad deputāti bija tikuši līdz 53.priekšlikumam, parlamentārieši balsoja par priekšlikumu saīsināt debašu laiku. Pusvienpadsmitos vakarā deputāti bija izskatījuši pusi priekšlikumu. Šo faktu īpaši izcēla Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS), ko Saeimas deputāti zālē sveica ar aplausiem.

Debatēs uzstājās finanšu ministrs Atis Slakteris (TP), kurš aicināja atbalstīt 2009.gada budžeta projektu.

Valsts izdevumu samazināšanu A.Slakteris nosauca par pirmo skarbo, bet ļoti vajadzīgo soli valsts pārvaldes samazināšanai. Viņš pauda, ka ar šo "faktiski esam devuši valsts pārvaldes iestādēm iespēju strādāt labāk”. Finanšu līdzekļu apriti privātajā sektorā valsts iecerējusi panākt, nododot līdz šim valsts veiktās funkcijas privāto rokās.

“2009.gada budžets pēc savas būtības ir attīstības budžets, jo tas dod pamatu uzsākt jaunu attīstības distanci. Es vēlētos, lai tas būtu sprints, nevis maratons. Lai gan starta pozīcija ir zema, mums ar labu rezultātu jāatgriežas Eiropas un globālajā tirgū,” noslēdza A.Slakteris, aicinot deputātus atbalstīt projektu.

Debatēs par priekšlikumu, kā sadalīt trīs miljonus latu, ko apņēmusies ietaupīt Saeima, Jaunā laika deputāte Sarmīte Ķikuste no tribīnes citēja Valda Atāla dzejas rindas: Jāsāk taupīt, jāsāk taupīt, ciešāk jostas savelciet, / Viss būs dārgāks – maize dārgāka un piens, / Un uz algas pielikumu, lai pat necer vairs neviens, /Tautas kalpi, jūtot raizi, pusbadā uz sēdēm ies, / Leiškalns grauzīs sausu maizi, Kalvīts svarā kritīsies.

Dienai visu koalīcijas partiju frakciju vadītāji ceturtdien atzina, ka balsos par budžeta likumprojekta pieņemšanu. Pēc Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēža Augusta Brigmaņa un Tautas partijas frakcijas vadītāja Māra Kučinska vārdiem, krīzes situācijā būtu bīstami rīkoties citādi.

 

Starp pesimismu un optimismu – kāda būs Latvijas tautsaimniecības nākotne

Raita Karnīte, Žurnāls MILJONS  11/14/08    Jaunumus var solīt tikai nākotne. Pagātne jau ir bijusi, tagadne ir netverams mirklis, un ne vienu, ne otru nevar mainīt. Ar nākotni ir citādi – tai var gatavoties un pat mēģināt ietekmēt. Kas notiks nākotnē Latvijā?

Latvijas ekonomikas eksperti apgalvo, ka valstī esošā krīze ilgšot vismaz gadu un vissliktākais vēl tikai priekšā. To, kas tieši ir sliktākais un kā tas izpaudīsies, viņi nepaskaidro. Tā vien šķiet, ka paziņojums – ir slikti un rīt būs vēl sliktāk – ir tik salds un patīkams, ka nemaz negribas dziļāk domāt: vai tiešām ir tik slikti, un kā patiesībā būs rīt – sliktāk vai labāk?

Ekonomikā attieksme pret nākotni var būt pasīva vai aktīva. Var pasīvi gaidīt notiekošo, bet var arī veidot nākotni vai vismaz tai pienācīgi sagatavoties. Lai sagatavotos, ir jāizprot situācija, citiem vārdiem, jāspēj iztēloties nākotni – tuvāku un tālāku. Prognozējot attīstību nākotnē, parasti piedāvā vairākus scenārijus, tostarp pesimistiskos un optimistiskos.

Pesimistiskie scenāriji nozīmē pasīvu attieksmi pret nākotni – sak’, lai notiek, kam jānotiek. Tie veidojas kā esošās situācijas turpinājums, kas Latvijā var izvērsties dažādi atkarībā no tā, vai ārējais finansējums valstij turpinās pieplūst vai pārtrūks.

Ja ārējais finansējums pārtrūks, jo mātesbankas baidīsies izvietot līdzekļus Latvijas bankās un apsīks ārvalstu investīcijas, vai, vēl ļaunāk, ārvalstu kapitālisti aizvāks savu kapitālu no Latvijas, tautsaimniecībā iestāsies finanšu bads. Protams, treknajos gados arī Latvijas uzņēmēji ir šo to ieguvuši – miljonāru saraksts ir pagarš, taču nav zināms, cik liels ir uzņēmēju brīvais kapitāls. Miljonāru vidū ir arī tādi, kuru bagātība galu galā nemaz nepieder pašiem vai nav pārveidojama investīcijās, un tādi, kuri nemaz nevēlas nodarboties ar vidēji ienesīgu biznesu, kas ir ekonomikas stabilitātes pamats. Ja iestāsies finanšu bads, iepriekš aktīvie tautsaimniecības sektori neatjaunosies un to aizvietotāju izveidošanai vai kvalitatīviem uzlabojumiem pašlaik mazāk aktīvajā tautsaimniecības daļā nepietiks līdzekļu. Tautsaimniecības izaugsme apstāsies, iedzīvotāju ienākumi nepalielināsies, turpretī izdevumi vismaz sabiedrisko pakalpojumu jomā nesamazināsies un tautas labklājības uzlabošanās nav gaidāma. Tautsaimniecības izaugsme atjaunosies tikai tad, kad valstī no jauna parādīsies ārējais finansējums.

Šāds scenārijs ir maz ticams, jo pasaulē joprojām ir daudz brīvas naudas, kas meklē iespēju pelnīt jaunu naudu. Pasaules ekonomikas virzība diezgan nepārprotami rāda, ka Eiropas Savienības jaunās dalībvalstis, tostarp Latvija, varētu būt finanšu sistēmas stabilizācijas plānu un banku atjaunotās darbības radītās finanšu plūsmas izvietošanas vieta.

Ja ārējais finansējums turpinās pieplūst, jo mātesbankas izvietos līdzekļus Latvijas bankās un turpināsies ārvalstu investīciju plūsma, pirmās atgūsies bankas. Ekonomiskās attīstības (labklājības paaugstināšanas) aspektā izšķirīga nozīme būs finanšu plūsmu virzienam.

Ja finanšu resursus turpinās iepludināt nekustamo īpašumu sektorā vai izmantot patēriņa kreditēšanai, vismaz sākumā atjaunosies darījumi ar nekustamo īpašumu, pieaugs iekšzemes pieprasījums un uz tā rēķina nedaudz atgūsies tirdzniecība un būvniecība. Patēriņam pieejamo līdzekļu palielinājuma dēļ atjaunosies pieprasījums pārtikas un citas patēriņa preces ražojošai rūpniecībai un individuālo pakalpojumu nozarēm (tūrismam, pasažieru transportam, kultūrai, izglītībai, veselības aprūpei). Visticamāk, palielinoties pieprasījumam, visās nozarēs atkal parādīsies mēģinājumi paaugstināt cenas.

Ekonomiskās izaugsmes un iedzīvotāju ieņēmumu rādītāji uzlabosies, bet kvalitatīvs tautsaimniecības attīstības uzlabojums un tautas labklājības pieaugums nebūs sasniegts. Cilvēkiem būs pieejama nauda un atkal būs iespēja justies finansiāli neatkarīgiem un pat bagātiem, bet tikai uz aizņemtās naudas rēķina. Makroekonomiskie rādītāji, izņemot valsts budžeta ieņēmumu rādītājus un izaugsmes rādītājus, pasliktināsies. Palielināsies imports un maksājumu konta deficīts, valsts ārējais aizņēmums. Darba tirgū atjaunosies algu un pieprasījuma–piedāvājuma nesaderība.

Šāda attīstība nevar būt ilgstoša, un tā nerada kvalitatīvu labklājības uzlabojumu. Spekulatīvā nekustamā īpašuma tirgus iespējas ir gandrīz izsmeltas (cenas jau tagad neatbilst īpašuma kvalitātei, ko vērtē globāli) un tādi peļņas rādītāji kā pēdējos gados tur neatjaunosies. Tāpēc valdības rūpes par nekustamā īpašuma tirgus glābšanu nav iepriecinošas. Nekustamo īpašumu tirgus nav apstājies un nekad neapstāsies. Tas darbosies ekonomiski pamatotā veidā. Mēģinājumi to īpaši stimulēt un vēlreiz uzpūst nekustamo īpašumu burbuli nav prāta darbs

Vēl jāņem vērā, ka mājokļi un zeme nav vienīgie naudas audzēšanas (vai otrādi – zaudēšanas) un spekulāciju tirgi. Mūsdienās šādam mērķim der gan zelts un dārgmetāli, gan juvelierizstrādājumi un mākslas priekšmeti, pat uzņēmumi. Tās ir jaunas jomas, bet tikpat bīstamas un kvalitatīvam ekonomiskās attīstības uzlabojumam nepiemērotas kā nekustamā īpašuma tirgus.

Ja investīcijas ieplūdīs citos sektoros, tautsaimniecības attīstība un labklājības uzlabošana kļūst iespējamāka. Finanšu eksperti mudina, ka pašlaik ir labākais laiks veikt īstermiņa ieguldījumus, taču vienlaikus norāda, ka lielie investori pamazām iepērk ilgtermiņa portfeļus. Īstermiņa investīcijas viņiem ir tikai spekulācijas, bet ne pamatinterese. Šo pieredzi derētu izmantot, jo ilgtermiņa, nevis īstermiņa investīcijas sekmē valsts tautsaimniecības stabilitāti, bet tikai tad, ja tās ir sekmīgas.

Kur Latvijā patlaban iespējamas sekmīgas ilgtermiņa investīcijas? Piedāvājums ir diezgan plašs. Pavisam drīz tirgū nonāks daudzi uzņēmumi, kuru pastāvēšana būs apdraudēta, jo tie ir radīti īstermiņa mērķiem – izmantot lētas izejvielas vai lētu darbaspēku. Latvijas uzņēmumi ir mazi, un gandrīz visās nozarēs tos iespējams ātri un efektīvi pārveidot citam darbības veidam. Jau tagad tie piesaista ārvalstu ieguldītāju uzmanību. Investīciju sekmīgumu noteiks veiksme un tas, cik labi jaunais ieguldītājs būs izpratis nozares nākotnes iespējas un cik labvēlīga būs uzņēmējdarbības vide.

Optimistiskie scenāriji parasti paredz mērķtiecīgu iejaukšanos ekonomikā, lai uzlabotu tās virzību.

Šajos scenārijos valsts un uzņēmēji ir vienojušies kopējam mērķim un kopīgi izplānojuši, kā mērķi sasniegt. Latvijas stratēģiskajos dokumentos formulētais mērķis ir iedzīvotāju labklājības vai dzīves kvalitātes paaugstināšana, un mērķa sasniegšanas ceļš ir efektīva tautsaimniecība. Tautsaimniecības efektivitātes paaugstināšanas ceļš ir modernizācija un tautsaimniecības ilgtspējības palielināšana, nostiprinot stabilas eksportspējīgas ražošanas vai augstvērtīgu pakalpojumu nozares (būtībā uzņēmumus un uzņēmumu kopumu). Tām jākļūst par ekonomiskās attīstības virzītājām un finanšu plūsmu mērķi, taču tas parasti nenotiek bez papildu stimuliem.

Virzošās nozares ierosina ekonomisko darbību citās nozarēs un tās finansē. Scenārijus atšķir tas, kādas nozares vai ekonomiskās darbības jomas izvēlas par virzošām. Tās var būt vai nu esošās, vai pilnīgi jaunas nozares, bet jaunu izveidošanai nepieciešami lielāki līdzekļi. Uz ražojošu uzņēmējdarbību balstītā tautsaimniecības modelī ārējais finansējums ir noderīgs, bet nerada valsts ekonomisko atkarību no ārpasaules. Zināms, ka tieši atkarība no ārpasaules ir Latvijas pašreizējās ekonomiskās nestabilitātes cēlonis, jo tā vairo gan pašmāju, gan ārvalstu uzņēmēju neticību valstij kā ekonomiskās darbības vietai.

Optimistiskie scenāriji ir acij un ausij tīkami. Tos īstenot ir jebkura Latvijas stratēģiskā dokumenta mērķis, bet tas nekad nav noticis. Tam ir viens iemesls – valstī nav radīti nosacījumi, lai izveidotos stabila un ilgtspējīga tautsaimniecības sistēma. Kas valstij un valdībai – valsts augstākajai izpildinstitūcijai – būtu jādara?

Pirmkārt, jānodrošina uzņēmējiem nozaru attīstības iespēju izpēte, jo tikai valstij pietiek līdzekļu, lai to veiktu. Otrkārt, vienīgi valsts spēj finansēt zinātnisko izpēti tehnisko zinātņu jomās, kas ir jaunievedumu un tehniskās modernizācijas avots. Treškārt, valsts ir atbildīga par tautsaimniecībai nepieciešamo speciālistu sagatavošanu, un tas nozīmē mērķtiecīgu visas izglītības sistēmas virzību. Ceturtkārt, ar ekonomiskās politikas starpniecību valsts var sekmēt finanšu akumulāciju virzošo nozaru atbalstam. Piemēram, Norvēģijā rūpniecības nostiprināšanai tiek izmantots globālais aizsardzības industrijas tirgus. Arī Latvijā aizsardzības līdzekļu novirzīšana rūpniecības stimulēšanai nav peļama doma.

Visbeidzot, valsts rūpējas par to, lai ekonomiskā vide būtu uzņēmējdarbībai labvēlīga. Šajā jomā nepietiek tikai ar birokrātisko šķēršļu mazināšanu, kam pašlaik pieķērusies valdība. Virzoties uz ilgtspējīgu tautsaimniecības sistēmu, nāksies pārskatīt vairākas tradicionālas koncepcijas, tādas kā korupcijas apkarošana, monopolu ierobežošana un konkurētspēja. Par to – nākamajos Miljona numuros.

Vēl jāpiebilst, ka optimistiska scenārija īstenošanas iespējas ir atkarīgas no uzņēmējiem. Tautsaimniecība ir uzņēmēju un uzņēmējdarbības kopums, un uzņēmēju kolektīvā rīcība nosaka tautsaimniecības virzību vairāk nekā visefektīvākie valsts regulējošie pasākumi. Pašlaik ir iestājies lūzuma punkts, kad līdzšinējā uzņēmēju kolektīvā rīcība ir nonākusi strupceļā un ir jāmeklē izeja. Iespējams, daudziem uzņēmējiem nāksies pārvērtēt savu līdzšinējo praksi vai atteikties no tās, ja tie vēlēsies pelnīt ar naudu arī turpmāk.

 

Vai bankrotu vilnis no bankām pārcelsies uz valstīm

Andis Sedlenieks, Nedēļa  11/15/08    Kredītu krīze ASV un Eiropā jau ir novedusi pie attīstīto valstu vairāku lielāko banku bankrota vai to nacionalizācijas. Vienlaikus no krīzes un finanšu jukām cietušo saraksts var neaprobežoties tikai ar bankām vai apdrošināšanas kompānijām, bet ietvert sevī uzreiz veselas valstis, it īpaši, ja tām nav ievērojamu valūtas uzkrājumu vai aiz muguras nestāv tāds varens reģionālais ekonomiskais bloks kā Eiropas Savienība.

Iepriekšējās ekonomiskās krīzes (piemēram, krīze Āzijā 1997. un 1998. gadā) pamatvilcienos ietekmēja viena reģiona valstis, un tikai dažus mēnešus vai pat gadus vēlāk to sekas nonāca līdz citiem pasaules reģioniem. Šoreiz finanšu trūkums "ievainojis" vienlaikus vairākas savstarpēji nesaistītas valstis, turklāt apdraudētas ir ne tikai attīstības, bet arī attīstīto valstu ekonomikas.

Par pirmo sarakstā kļuva Īslande, turklāt šo nelielo valsti, kas pat pēc Eiropas standartiem izceļas ar augstu dzīves līmeni, neviens neuzskatīja par šaubīgu aizņēmēju. Tomēr 2008. gada rudenī dažu nedēļu laikā Īslandes finanšu sistēma faktiski pārstāja eksistēt. Kredītu izsniegšana tika iesaldēta, valsts lielākās bankas (salīdzinoši lieli spēlētāji Eiropas tirgū) – nacionalizētas, bet nacionālā valūta strauji devalvējās. (Kopš 2008. gada oktobra sākuma Īslandes valdība ir nacionalizējusi trīs lielākās valsts bankas: Glitnir, Landsbanki Islands un Kaupthing Bank. Šo finanšu organizāciju parādu kopapjoms ir 61 miljards ASV dolāru.)

Globālas krīzes apstākļos kredīta ņemšana ekonomikas stabilizēšanai arī izrādījās nepavisam ne vienkāršs uzdevums, kamdēļ Īslandes Centrālās bankas (Sedlabanki) vadītājs Davids Odsons un premjerministrs Geirs Horde publiski pažēlojās, ka iepriekšējie sabiedrotie neizrāda nekādu interesi par palīdzēšanu, un vērsās pēc palīdzības Krievijā. Tomēr pārrunas ar Maskavu par četru miljardu eiro kredīta piešķiršanu īslandiešiem ar panākumiem (pagaidām?) nav vainagojušās, un salinieki beigās bija spiesti lūgt kredītu Starptautiskajā Valūtas fondā (SVF). Īslandes vēršanās SVF savā ziņā arī ir kļuvusi par vēsturisku notikumu, jo valsts, kas pēc starptautiskajiem standartiem skaitās attīstīta, nav vērsusies pēc atbalsta šajā finanšu institūtā kopš 1976. gada.

Šā raksta tapšanas brīdī nebija īsti skaidrs, ar ko beigsies Īslandes centieni saņemt kredītus, taču, pēc visa spriežot, demonstratīvā palīdzības meklēšana pie Krievijas savu iespaidu ir radījusi, un 20. oktobrī The Financial Times vēstīja, ka Īslande saņems kredītu sešu miljardu ASV dolāru apmērā valsts ekonomikas glābšanai. Šī nauda tiks iztērēta globālas finanšu krīzes ietekmes mazināšanai, kā arī valsts banku atbalstīšanai. Miljardu dolāru piešķirs SVF, bet pārējos līdzekļus – Skandināvijas valstu centrālās bankas un Japānas Banka.

Pakistāna savukārt ir pilnīgs Īslandes pretstats. Šī biezi apdzīvotā Āzijas valsts ir viena no nabadzīgākajām un arī nemierīgākajām kontinentā. Vienlaikus Pakistānas grūtības savā ziņā ir līdzīgas ar Īslandes problēmām – ja ne cēloņu, tad mērogu ziņā. Pakistānai steidzami ir vajadzīgs kredīts astoņu līdz desmit miljardu ASV dolāru apmērā, lai norēķinātos par savām finanšu saistībām. Jau šā gada februārī valstij bija jāatdod kreditoriem vairāk nekā 500 miljoni dolāru, bet kopējā izdevumu summa parādu dzēšanai 2009. gadā sasniegs trīs miljardus dolāru. Tajā pašā laikā valsts zelta un valūtas rezervju fonds pēdējā gada laikā ir samazinājies četrkārt, līdz 4,3 miljardiem dolāru, bet papildināt rezerves pašu spēkiem vienkārši nav no kurienes. Savukārt Pakistānas rūpijas kurss ir krities par 27%, budžeta deficīts ir sasniedzis 2,8 miljardus ASV dolāru, bet maksājumu bilances deficīts – 1,6% no valsts 150 miljardu ASV dolāru lielā IKP.

Tāpat kā no Īslandes, arī no Pakistānas novērsās visi tās "draugi" (runa ir par starpvalstu organizāciju ar nosaukumu Pakistānas draugi, kurā ietilpst ASV, Lielbritānija, Ķīna, Apvienotie Arābu Emirāti un Saūda Arābija). To neviens negaidīja, jo summa, kura ir nepieciešama Pakistānai, pēc ķīniešu vai amerikāņu mēriem ir ļoti neliela. Pašlaik Pakistānas varas tāpat mēģina vienoties ar SVF, kas pirms deviņiem gadiem jau glāba valsti no bankrota.

(Pakistānas gadījumā gan pastāv viens ļoti būtisks blakus faktors. Pēdējo mēnešu laikā ir ievērojami sarežģījušās ASV un Pakistānas attiecības, jo amerikāņi apsūdz Pakistānas vadību, ka tā nepietiekami aktīvi cīnās pret Al Quaeda, Taleban un citu radikālo islāmistu grupējumu kaujiniekiem, kuri pēc zaudējuma Afganistānā 2001. gadā raduši patvērumu Pakistānas pierobežā ar Afganistānu. Atbildot uz šīm apsūdzībām, kā arī uz ASV armijas regulārajiem reidiem Pakistānas teritorijā, šīs valsts parlaments, piemēram, 22. oktobrī vienbalsīgi pieņēma rezolūciju, kurā aicina valdību sākt pārrunas ar ekstrēmistu organizācijām un pārtraukt pret tām vērstas militāras darbības. Šāds lēmums rezolūcijā nosaukts par "nacionālas drošības stratēģijas steidzamu pārskatīšanu". Saskaņā ar rezolūciju dialogam ar ekstrēmistu grupējumiem jākļūst par pašlaik galveno prioritāti, bet militāri soļi pēc iespējas ātrāk jāaizstāj ar pilsoniskām un juridiskām procedūrām. Faktiski tas nozīmē mēģinājumu izstāties no ASV īstenotā kara pret terorismu, tamdēļ arī nav zināms, vai lielā mērā amerikāņu kontrolē esošais SVF izrādīs pretimnākšanu Pakistānai, ja Islamabadas attiecības ar Vašingtonu neuzlabosies.)

Trešā valsts, kas kredītu krīzes dēļ nonākusi ļoti grūtā stāvoklī, ir Argentīna. Pagājušā gadsimta sākumā tā bija viena no labklājīgākajām valstīm pasaulē, pašlaik pieder pie valstu grupas ar vidējiem ienākumiem. Situācija Argentīnā sarežģī fakts, ka valsts jau ir piedzīvojusi vienu defoltu 2001. gadā, kad pilnībā izgāzās SVF virsvadībā īstenotās reformas, tāpēc Buenosairesa joprojām nav spējusi atdot kredītus ārzemniekiem. 2001. gadā miljoniem argentīniešu zaudēja darbu un eksistences līdzekļus, galvaspilsētas Buenosairesas ielās notika slavenais tukšo kastroļu maršs, bet vienubrīd pat sākās masveida marodierisms un laupīšanas. Kopš šiem notikumiem valstij ar 40 miljoniem iedzīvotāju ir liegta piekļūšana starptautisko kredītu tirgum, tāpēc Argentīnas valdība spiesta aizņēmumiem lietot iekšējos resursus, kuru rezerves vienkārši ir izsmeltas. (Argentīnas obligāciju likmes jau ir pieaugušas līdz 30% gadā.)

Vienlaikus 2009. gadā valstij jāizmaksā kreditoriem 12 miljardi dolāru, kuru, kā labi noprotams, nav. (Neraugoties uz to, Argentīnas valdība septembrī paziņoja, ka tuvākajā laikā plāno pilnībā dzēst parādu Parīzes klubam, kas ir 6,7 miljardi ASV dolāru.) Lai kaut kur atrastu līdzekļus, oktobra vidū Argentīnas valdība ķērās pie pārbaudītas metodes un paziņoja, ka plāno steidzami nacionalizēt privātos pensiju fondus. (Pensiju fondi vienreiz jau tika nacionalizēti – 1994. gadā, bet 2006. gadā tika atļauta to darbības atsākšana.) Četru lielu Argentīnas privāto pensiju fondu pārvaldījumā atrodas 28,7 miljardi ASV dolāru jeb 60% no argentīniešu pensiju uzkrājumiem, un šie fondi ir lielākie investori valsts fondu tirgū, kur ieguldīts līdz 70% līdzekļu. Vienlaikus globālās krīzes un arī iekšējās politiskās nestabilitātes dēļ Argentīnas fondu tirgus kapitalizācija kopš gada sākuma ir kritusies par 40%, un valdība apgalvo, ka, nacionalizējot pensiju fondus, tā aizsargās pilsoņu iekrājumus.

Valdības plāni arī ir izsaukuši asus strīdus jau tā ne īpaši vienotajā sabiedrībā. Vieni uzskata, ka valsts, "uzliekot ķepu" privātajām pensijām, mēģina risināt līdzekļu trūkuma problēmas, kamēr citi ir pārliecināti, ka tikai valsts var kalpot kā garants pilsoņu pensiju uzkrājumiem, jo jebkurš fonds, kas nebalstās uz valsts kapitālu, šajos grūtajos laikos nav uzticams.

Visos šajos gadījumos finanšu krīze jau tuvojas savam apogejam. Vienlaikus eksperti uzskata, ka līdzīgas ainas būs vērojamas vēl daudzviet pasaulē, un problemātisko valstu sarakstā jau iekļauts kāds pusducis vārdu, turklāt galvenokārt tās ir Austrumu un Centrālās Eiropas valstis.

Piemēram, bez īpašas ievērības palika fakts, ka Ungārija nesen izmantoja Eiropas Savienības (ES) palīdzību, saņemot no alianses kredītu gandrīz piecu miljardu eiro apmērā. Tomēr ar to izrādījās nepietiekami, un tagad ungāriem ir vajadzīgs papildu kredīts no SVF. Valsts izjūt asu ārvalstu valūtas trūkumu, kas jau ir novedis pie forinta kursa krišanās par 14% – līdz pašiem zemākajiem rādītājiem kopš Ungārijas izkļūšanas no padomju bloka laikiem. Turklāt Ungārija pērn jau piedzīvoja ekonomisko lejupslīdi, kālab IKP pieauguma tempi saruka līdz 2,5%, un tagad valstij nākas saskarties ar krīzes otro vilni, kas ir ievērojami nopietnāks nekā pirmais.

Vienlaikus Ungārija kā ES dalībvalsts var rēķināties ar savienības atbalstu, kamēr citai problemātiskajai valstij – Ukrainai – aiz muguras nestāv Eiropas vadošās ekonomikas. Līdzīgi kā daudzās citās valstīs, arī Ukrainā krīze sākās ar fondu tirgus sabrukumu – mazāk nekā gada laikā šīs valsts fondu biržas indeksi zaudēja trīs ceturtdaļas savas vērtības. Vienlaikus globālās ekonomiskās lejupslīdes dēļ strauji kritās arī metāla un tā izstrādājumu cenas, bet metalurģiskā rūpniecība ir valsts ekonomikas pamats. Krīzes dēļ ukraiņu metāli kļuva konkurēt nespējīgi pasaules tirgū, jo Krievijas un Ķīnas produkcija izrādījās lētāka. Rezultātā noliktavās izveidojušies milzu produkcijas uzkrājumi, bet kompānijas sāk strauji samazināt ražošanas apjomus. Tāpat, pēc Ukrainas Darba devēju federācijas datiem, tuvākajā laikā valstī var parādīties līdz pusmiljonam bezdarbnieku, tā ka metalurģiskās kompānijas sāks pakāpeniski atlaist darbiniekus. Ekonomisko nestabilitāti Ukrainā papildina arī politiskā – kārtējās Augstākās Radas vēlēšanas (trešās triju gadu laikā) nepavisam nerada pārliecību par stabilitāti.

Tiesa gan, Kijeva nav Islamabada un Savienotajām Valstīm pretī nerunā, tamdēļ 26. oktobrī SVF izpilddirektors Dominiks Stross-Kāns paziņoja, ka fonds piešķirs Ukrainai kredītu 16,5 miljardu ASV dolāru apmērā. Līdzekļi izsniegti ekonomiskās un finansiālās stabilitātes uzturēšanai valstī pasaules krīzes apstākļos un metāla izstrādājumu cenu krišanās dēļ. Nauda tiks iedota pēc tam, kad ar Ukrainas vadību panākto vienošanos apstiprinās SVF direktoru padome, bet valstī būs veiktas nepieciešamās izmaiņas banku likumdošanā. Iepriekšējo reizi Ukraina saņēma SVF kredītu 2001. gadā paplašinātas finansēšanas programmas ietvaros. Pēc Ukrainas Finanšu ministrijas datiem, valsts parāds SVF, kuru garantējusi Ukrainas valdība, 2008. gada 1. septembrī bija 248 miljoni ASV dolāru. Parāds, protams, nav brālis, bet tomēr.

P.S. Interesanti, ka vismaz vārdos neviena cita no bijušās PSRS republikām (izņemot, protams, Baltijas valstis) par globālo finanšu krīzi neuztraucas. Piemēram, Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko publiski izteicās: "Es šodien vēlētos dažiem gudriniekiem uzdot jautājumu – kam bija taisnība? Lukašenko, kas atbalsta aizsargātu ekonomiku, vai izslavētā brīvā tirgus aizstāvjiem ar viņu biržām, fondiem un ko tikai ne vēl?" Tiesa gan, šāds paziņojums netraucēja Lukašenko saņemt divu miljardu ASV dolāru kredītu no Krievijas un vēl tikpat palūgt SVF.

 

Intervija ar Kārli Leiškalnu: Kad nauda gaida savu laiku, politiķiem jādomā, bet ierēdņiem jāpierimst

Sallija Benfelde, Nedēļa  11/17/08    14. novembrī Saeima acīmredzot pieņems nākamā gada budžetu, un valdība tūlīt pat ķersies pie šā budžeta grozījumiem. Nedēļa uz sarunu aicināja 9. Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētāju Kārli Leiškalnu.

– Pēdējo nedēļu laikā publiski izskanējuši pavisam pretēji viedokļi par nākamā gada budžetu, kas tūlīt pēc tā pieņemšanas tiks grozīts, lai galīgajā variantā – vismaz pagaidām – tiktu pieņemts 14. decembrī. Saruna vairāk bija par nostādnēm, vērtējumiem un uzskatiem, mazāk par skaitļiem, kuri medijos nu jau locīti un rēķināti visai bieži.

– Kādi ir laba vai slikta budžeta kritēriji? Un – vai nākamā gada budžets, jūsuprāt, tiešām ir tik slikts, kā to vērtē arodbiedrības un opozīcija?

– Mūsu budžeti visi ir bijuši aptuveni vienādi. Gan no sabiedrības, gan arī no ierēdniecības viedokļa labi budžeti ir tie, kuros ir paredzēts pietiekami daudz naudas izmaksām, – tā sacīt, budžetam ir jābūt treknam, lai gan treknums un resnums vienmēr slēpj virkni problēmu, pat ja izskats ir ziedošs. (Smejas.) Tātad ir skaidrs, ka cilvēkam sārti un apaļi vaigi vienmēr neliecina par veselību un labklājību, un ar budžetu ir tāpat.

Budžetu valdība veidoja, balstoties uz pilnīgi citu situāciju, nekā tā bija iesniegšanas brīdī un – vēl jo vairāk – kāda tā bija brīdī, kad tas bija jāpieņem pirmajā lasījumā. Tas, ko mēs pieņemsim, ir jūlija budžets, tāpēc to tūlīt arī vajadzēs grozīt. Valdībai bija divas iespējas: atsaukt šo budžetu, izstrādāt no jauna un atkal iesniegt vai arī kopā ar parlamentu šo budžetu, kas balstījās uz jūlija prognozēm, pārstrādāt jau pēc tā pieņemšanas. Protams, laiks negaida, tāpēc valdība izvēlējās otro iespēju. Manuprāt, tā ir pareiza – budžetu pieņem pirmajā lasījumā, intensīvi strādā pie valdības grozījumiem un paralēli tam izskata 400 iesniegtos deputātu labojumus.

Jau tagad ir skaidrs, ka nevar prognozēt IKP pieaugumu par 2% un budžeta deficītu nevar rakstīt 1,85%, – šie skaitļi ir jāmaina. Budžetā ir jāraksta IKP mīnus viens procents un budžeta deficīts jāsamazina līdz 1,5%. Galu galā ir jāpaskatās, kas notiek, ja valdība aizņemas naudu, jo budžeta deficīts to nozīmē – nauda ir jāaizņemas. Ja valdība aizņemas mūsu komercbankās, tām nav nekādas vajadzības finansēt Latvijas tautsaimniecību, dot naudu uzņēmējiem, jo tas vienmēr ir riskantāk un nedrošāk, nekā aizdot naudu valstij. Ja valdība aizņemas ārējos tirgos, ir jāskatās, vai šobrīd tur ir naudas piedāvājums. Mēs labi zinām, ka piedāvājuma nav, tāpēc jādomā, kā vēl samazināt budžeta deficītu.

– Tad kāds šajā situācijā būtu labs budžets?

– Par labu es nosauktu budžetu, kurā kopprodukta samazināšanās tiktu paredzēta aptuveni 3% un kura deficīts būtu nulle. Uz tādu budžetu mēs varētu droši paļauties, tas nenestu nepatīkamus pārsteigumus. Tad nevarētu pienākt brīdis, kad nav naudas un algas un pensijas tiek aizkavētas, – jūs taču atceraties, kas notika 90. gadu sākumā un ar ko īpaši "slavena" kļuva Krievija. Naudas nebija pat algām un pensijām, jo valsts kase viņiem bija tukša.

Runājot par inflāciju, domāju, prognozētais rādītājs 8% ir normāls. Jāteic, ka valdības vietā rīkotos vēl skarbāk – es vienlaikus izdarītu labojumus pieņemtajā nākamā gada budžetā un labotu arī šā gada budžetu. Ar pirksta pakratīšanu valsts iestādēm un īpašu pilnvaru došanu ministriem nekas nebeigsies un nenotiks. To gan valdība, visticamāk, neizdarīs, bet pie budžeta labojumiem, lai nākamgad vēl samazinātu valsts tēriņus, valdība ir ķērusies, un tas būs jāturpina darīt arī nākamgad. Naudas nav. Protams, ir cilvēki, kas piedāvā budžeta deficītu palielināt līdz pat 3% un pat vairāk, bet nauda kokos neaug! Mēs jau varam savos papīros ierakstīt jebkādus skaitļus, bet no malas uz mums raudzīsies kā uz plānprātiņiem, un jau izskanējušie Eiropas Komisijas un dažādu ekspertu paziņojumi, ka Latvijas valsts sāk kļūt maksāt nespējīga un mums nekas cits neatliks, kā ungāru noteiktajā čardaša ritmā doties pēc palīdzības uz Starptautisko Valūtas fondu, būs vēl skaļāki un skaudrāki. Mūsu parlamentā tas daudziem liekas pievilcīgi, bet tā nu tas nepavisam vairs nav.

– Vai gribat sacīt, ka tādā gadījumā mēs varam atgūties turpat, kur atguvās Īslande?

– Viņiem gan ir mazliet cita situācija, bet valsts tiešām kļuva maksātnespējīga. Un te nu ir jāsaprot, ko nozīmē maksātnespēja. Kad valsts kase redz, ka naudas, ko maksāt algās un pensijās, vairs nav un nebūs, Valsts kase un Finanšu ministrija izmisīgi sāk skraidīt pa pasaules finanšu tirgiem, meklējot naudu. Jo budžets ir vājāks – ar lielāku deficītu un sliktāk uzrakstīts –, jo potenciālo naudas devēju neuzticība ir lielāka. Šobrīd naudu neaizdod daudz lielākiem, drošākiem un treknākiem klientiem kā Latvija. Uz ko mēs varam cerēt? Mūs sūtīs pie Starptautiskā Valūtas fonda. Visi darījumi ar finansēm, likumi, lēmumi un tā tālāk tiks piedāvāti no to puses, kas naudu aizdos. Patiesībā tas nozīmē, ka mēs daļēji zaudēsim suverenitāti.

– Tātad šis budžets ir profesionāli sastādīts un politiķiem nepatīk tāpēc, ka viņiem jākrāj punkti vēlētāju acīs, bet vēlētājiem vienkārši ir maz naudas?

– Par profesionalitāti ir grūti atbildēt vienkāršotā veidā. Ja paskatās Latvijas divdesmito gadu budžetus, tie bija profesionālāki, jo bija precīzāk sastādīti detaļās. Man kā Budžeta un finanšu komisijas vadītājam, lai uzzinātu kādu detaļu, piemēram, kādas dotācijas saņem katrs no teātriem, šī informācija ir jāpieprasa, jo budžetā tā racionalitātes labad ir paslēpta aiz programmām un cipariem. Pašlaik ministrijas vairs nenodarbojas ar to, ar ko tās nodarbojās Latvijas laikā, kad visu varēja un arī uzrakstīja vienkārši. Tagad budžetā vairs neierakstīsi: iestāde tāda un tāda, sešas tintnīcas un pieci spalvaskāti. Mūsdienās profesionāls budžets ir tāds, kurā dotajā situācijā precīzi zinām, kādi būs mūsu ienākumi un izdevumi, un zinām, ar ko segsim deficītu, pat ja ienākumi nesedz izdevumus.

Turklāt budžetam attiecībā uz tiem, kurus algo valsts, ir jābūt maksimāli taisnīgam. Ja jostas ir jāsavelk, tam jānotiek proporcionāli un jāsākas no "resnā gala". Tātad vēl viens budžeta profesionalitātes rādītājs ir proporcionāls taisnīgums, kuru nevajag tulkot kā mēģinājumu nodarīt pāri ierēdņiem. Ierēdniecībā tiešām ir "resnais gals", kas ar saviem līdzekļiem un pie uzburtās ainas, ka pasaulē viss ies tikai uz labo pusi, ka nauda mazliet tomēr aug arī kokos un ka nodokļu maksātāji viņus varētu algot dāsnāk, savu patēriņa grozu ir krietni palielinājuši un bieži vien ir ņēmuši arī kredītus. Viņiem ir savas ilūzijas. Bet valsts sarucina budžeta deficītu, kas nozīmē reālu izdevumu samazināšanu.

– Vai jūsu sacītais nozīmē, ka nepieņemat izskanējušos pārmetumus, ka budžets nespēj ieraudzīt reālo situāciju, bet, pat ja to redz, pilnīgi nespēj prognozēt to, kas notiks nākamgad?

– Budžetu, kuru iesniedz oktobrī, taču negatavo oktobrī, bet daudz agrāk. Ne valdība, ne Finanšu ministrijas un pat ne pasaules eksperti nevarēja prognozēt situāciju, kā tā attīstīsies. Man, piemēram, bija saruna ar vienu no starptautiskajiem investoru pārstāvjiem, kurš pēta situāciju dažādās valstīs investoru uzdevumā, un es viņam atgādināju par mūsu sarunu pirms gada un par to, kādas toreiz bija viņa prognozes par naftas barela cenu. Saprotiet, neviens nespēja paredzēt pašreizējo situāciju. Vēl pirms gada nauda "skrēja" pakaļ cilvēkiem, arī valstīm, un toreiz aizņemties bija ļoti viegli. Tad sākās problēmas ar hipotekārajiem kredītiem un sekoja problēmas ar finanšu kredītiem un energoresursiem. Pasaules ekonomika sāka buksēt, un nu ekonomika slīd uz leju. Nauda jau patiesībā ir, tā nav pazudusi. Ir uzticības krīze, un nauda ir noslēpusies. Tie, kam tā ir, zina, ko ar to darīt, un zina, kurā mirklī viņi sāks atkal pirkt "pa lēto", lai pēc tam pārdotu.

Ja atgriežamies pie budžeta, tas ir sastādīts jūlijā, un neteikšu, ka tas ir izdarīts ļoti labi vai ļoti slikti. Tas ir tikpat labs vai slikts kā visi iepriekšējie.

– Runājāt par taupīšanu – no kā tā ir atkarīga un vai reāli ir iespējams kaut ko mainīt tajā lietu kārtībā, kāda ir izveidojusies ierēdņu "resnajā galā"? Piemēram, Valsts zāļu aģentūrā direktorei ir četri vietnieki un viņiem visiem ir dienesta automašīnas. Protams, tādu piemēru ir daudz.

– Tas ir vairāk nekā trekni. Visa valsts pārvalde dzīvo trekni un nevis uz algu rēķina, bet uz funkciju nodrošināšanas rēķina. Man arī ir dienesta automašīna, kas pēc būtības man nav vajadzīga, un ir apmaksātas mobilā telefona sarunas 100 latu apmērā, lai gan es norunāju 25 latus mēnesī. Savulaik visi bija ļoti nabadzīgi un ierēdniecība konkurēja ar privāto biznesu, kas tikai sāka veidoties. Lai piesaistītu ierēdņus, tika rakstīts civildienesta likums, ierēdņiem radās sociālās garantijas – valsts konkurēja ar biznesu par gudrākajiem un strādīgākajiem cilvēkiem. Augot valsts iespējām, garantiju sistēma sāk plesties un kļūst normāla, bet pēc tam tā kļūst par noteicošo un galveno. Ierēdniecība vienmēr – ne kā indivīdi, bet kā sistēma – ir savtīga.

Varu minēt kādu interesantu piemēru. 1936. gadā Anglija bija koloniāla lielvalsts, un tās teritorijā saule nenorietēja. Koloniālo lietu pārvaldē strādāja 16 cilvēku. 1964. gadā, kad Anglijai bija palikušas dažas aizdomīgas aizjūras teritorijas (Smejas), šajā pašā iestādē strādāja 434 cilvēki. Ierēdņiem ārkārtīgi patīk izdomāt funkcijas un nevis tās pildīt, bet deleģēt vietniekam, vietnieka vietniekam un vēl kādam. Un tā tas aug augdams, tas nav tā vienkārši apturams. Tāpēc ir jādefinē, kādas funkcijas ir veicamas, cik cilvēku tam ir vajadzīgs un pretī šim sarakstam ir jānoliek algu klasifikators. Tā tam ir jābūt. Ierēdnis turklāt ir rotējams, un nevar būt tā, ka vienā ministrijā ierēdnis staigā Boss uzvalkos – kas gan tagad vairs nav nekas īpašs –, bet otrā, piemēram, Izglītības ministrijā, valkā nātnus uzvalciņus, kas mazliet ož pēc naftalīna, jo cilvēki sargā, lai viņu vienīgo mantu nesagrauž kodes.

Ministri pēc savas būtības ir parlamenta pārstāvji ierēdniecībā, bet beigās kļūst pat ierēdniecības aizstāvjiem parlamentā. Tādā situācijā, kad notiek ekonomikas izaugsme, pat ja tā noris uz nekustamā īpašuma darījumu rēķina, kad PVN nodoklis kā kalnu upe ieplūst valsts budžetā, naudas kļūst vairāk un tiek izdomātas aizvien jaunas funkcijas, un tām ir arī jaunas vajadzības. Tāpēc šodien tam visam ir jāķeras klāt. Kaut vai par pieprasījumu Godmanim par tām padomēm un algām. Tā nav liela nauda, bet tā ir ārkārtīgi liela netaisnība, tāpēc par to ir jālemj un tas ir jāmaina.

– Jūsu sacītais neapšaubāmi ir pareizi, un gan jau to visu saprot arī jūsu kolēģi – vismaz pēdējā laikā. Bet vai no sapratnes tiks pāriets pie darbiem?

– Mani kolēģi to saprot un ir vienmēr sapratuši. Bet tagad nāksies darīt, nu jau no tā vairs neizbēgt. Labie laiki ir beigušies, turklāt beigušies vienlaikus visiem. Protams, vispirms tiks izravēts tas, ko politiķi nespēj paskaidrot un kas patiesībā viņiem visvairāk nāk par sliktu. Neviens no politiķiem jau nespēja aizstāvēt algas padomēs un visu to esošo sistēmu, bet tas nozīmē, ka būs jāpieņem kardināli lēmumi, kuri varbūt būs slikti pret "čupiņu" draugu, paziņu vai ietekmīgu bosu, bet saglabāt vismaz saprātīga un lemjoša cilvēka tēlu to acīs, kas par politiķi balsos.

Līdz šim visi ir rīkojušies vienādi, neatkarīgi no tā, kurā brīdī ir vai nav piederējuši opozīcijai. Bet ir skaidrs, ka tagad problēmu nāksies risināt un arī atrisināt, lai gan akciju sabiedrībās padomēs jau algas nemaksā no valsts budžeta. Cits stāsts ir par aģentūrām, kuras ir ļoti savairojušās. Bet, lai nu kā, politiķiem būs jālemj par taisnīgāku naudas sadali.

Ir izskanējušas, piemēram, būvnieku prognozes, ka būvniecības uzņēmumu skaits samazināsies gandrīz uz pusi. Tā ir visai ticama prognoze, bet tas nozīmē arī darba vietu un nodokļu ienākuma samazinājumu.

Būvnieki arī apgalvo, ka viņu biznesa vide sakārtosies, jo būs jādomā par kvalitāti un produktivitāti. Skarbā situācija sakārtos tirgu. Nu nevar viens kafejnīcas īpašnieks, kurš pats nestāv pie letes un kura sieva necep kotletes, braukāt ar jaunāko mersedesu un pelnīt uz to, ka par glāzi alus prasa trīs latus, bet par aizdomīgajām kotletēm – latus septiņus. Būs jāievieš viens no galvenajiem konkurences rādītājiem – produktivitāte, ar maksimāli maz līdzekļiem saražot maksimāli daudz tirgū pārdodamas preces.

– Un kā ar eksportspēju, kas tiek piesaukta kā vienīgais lejupslīdošās ekonomikas glābiņš?

– Eksportā, tāpat kā iekšējā tirgū, visu nosaka konkurence. Valdībai ir līdzekļi eksporta atbalstam un atbalstam mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Vajag tikai reālu piedāvājumu, lai šo naudu varētu saņemt.

– Tātad krīze sakārtos tirgu un konkurētspēju, gribam mēs to vai ne?

– Savā ziņā tā notiks. Un deputātiem ir jāsaprot situācija. Var birdināt naudu bāreņu asaru pavadījumā, bet ir situācijas, kad to nevar darīt. Šis ir budžets, kad visi pekstiņi un Pietuka Krustiņa izteicieni ir jānomet malā. Tāpat arī ministriem ir jānoliek malā savi ieradumi – rīkoties kā tādiem dalienas kņaziem. Galu galā viņi kontrolē ierēdniecību un iepirkumus parlamenta un līdz ar to tautas vārdā. Galu galā mums maksā par atbildību. Šim budžetam jābūt pieņemtam, un jāsaprot, kādi grozījumi ir vajadzīgi. Pretējā gadījumā mēs, tāpat kā ungāri, čardaša solī ar saliektām mugurām dosimies pie Starptautiskā Valūtas fonda, lai glābj mūsu valsti ar visām no tā izrietošajām sekām.

 

  

Infrastruktūrā...

 

 

Arī pārbaužu rezultāti apstiprina Dienvidu tilta drošumu

DELFI   11/03/08    Dienvidu tilta slodzes pārbaudes gala rezultāti apstiprina provizoriski izteiktos pieņēmumus, ka jaunuzbūvēto Dienvidu tiltu pār Daugavu Rīgā drīkst ekspluatēt ar ikdienas satiksmes slodzēm, kā arī tas var uzņemt papildu slodzes, informē Rīgas domē.

Slogošanas rezultātu pārbaudi ir veicis Rīgas tehniskās universitātes Būvniecības fakultātes Transportbūvju institūts.

Slēdziena teikts, ka tilta pārbaudes laikā konstatētās izlieces un spriegumi nepārsniedz konstrukcijās pielietotā materiāla stiprības rādītājus. Tilta dinamiskā pārbaude rāda, ka tiltam ir nedaudz paaugstināts dinamisko raksturojumu līmenis, tomēr tas neietekmē tilta stiprības rādītājus. Dinamisko raksturojumu līmenis nepārsniedz projektā noteikto.

Tilta slogošana notika 2008.gada 23.oktobrī. Tika veikta statiskā un dinamiskā pārbaude. Tilta statiskai pārbaudei izmantoja 32 automašīnas. Mašīnu masas bija no 39,12 tonnām - 40,18 tonnām Vidējā masa ir 40,016 tonnas. Kopējā automašīnu masa bija 1280,51tonnas. Tilta pārbaudi ar slodzi veica pēc astoņām iepriekš noteiktām shēmām, aprēķinot automašīnu izvietošanas kombinācijas, kuras sniedz maksimālo noslodzi.

 

'Gaismas pils' būvniecība rit pēc plāna

DELFI   11/03/08    Latvijas Nacionālās bibliotēkas jeb "Gaismas pils" būvlaukumā pabeigta rievsienas iegremdēšana, kas uzskatāmi pa perimetru iezīmē aptuveni 9000 kvadrātmetru lielo būvbedri. Novembrī svarīgākie darbi būs gruntsūdens pazemināšana, turpināsies arī pāļu izbūve un iegremdētās rievsienas nostiprināšana,informē "Nacionālo būvkompāniju apvienība".

"Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) būvdarbi notiek pēc grafika. Šonedēļ sāksies gruntsūdens pazemināšana būvbedres pirmajā daļā. Kopumā būvbedrē ierīkos 16 gruntsūdens atsūknēšanas urbumus un būvbedrei ārpusē vairāk nekā 15 urbumus, kuros tiks atpakaļ pārsūknēts ūdens, lai stabilizētu gruntsūdens līmeni tuvējās teritorijās un pasargātu apkārt esošās ēkas no deformācijām. Daļu no būvbedres sūknētā ūdens novadīs arī lietus kanalizācijā. Būvlaukumā pa perimetru ir iedzīta rievsiena, novembrī būvnieki to turpinās nostiprināt ar speciāliem enkuriem. No 501 paredzētā pāļa pašreiz ir ieurbti 50 jeb 10% no kopējā apjoma. Pakāpeniski sāksies pāļu galu apgriešana, lai gatavotos LNB ēkas pamatu betonēšanai", informē "Nacionālās Būvkompāniju apvienības" pārstāvis Valdis Koks.

Kā norāda uzņēmēji, situācija būvlaukumā ir atbilstoša gadalaikam. Visi ārējie apstākļi, arī sezonāla rakstura īpatnības un to ietekme uz būvdarbiem esot ievērtētas, izstrādājot būvdarbu veikšanas projektu. LNB būvlaukumā patlaban ik dienu strādā aptuveni 90 būvnieki, darbojas četras pāļu urbšanas iekārtas, kā arī vismaz 30 kravas automašīnas, vairāki buldozeri, ekskavatori un cita tehnika grunts rakšanai un izvešanai. Ir izveidots un iekārtots būvlaukuma birojs, kurā ikdienā strādā projekta vadītāji un inženieri kā no būvuzņēmēju, tā būvuzraugu, autoruzraugu un pasūtītāja puses, nodrošinot efektīvu būvdarba procesa uzraudzīšanu un virzību. Nolūkā rūpēties par strādnieku drošību, būvlaukumā ierīkots jaudīgs apgaismojums.

"Gaismas pils" būvdarbus veic "Nacionālā Būvkompāniju apvienība", kuru veido trīs Latvijas būvuzņēmēji – SIA "Re&Re", AS "RBSSKALS" un SIA "Skonto Būve". Saskaņā ar līgumu, ko valsts aģentūra "Jaunie "Trīs brāļi"" ar būvuzņēmējiem parakstīja 2008. gada 15. maijā, bibliotēkas būvniecība izmaksās 114,6 miljonus latu, neskaitot pievienotās vērtības nodokli.

 

Kad acis mūs viļ

Anita Daukšte,  NRA  11/05/08    Gadījums, kurā, visticamāk, acis mūs viļ, ir gadījums ar jaunuzcelto Dienvidu tiltu. No Rīgas domes logiem nav redzams, ka jaunajam tiltam pēc vienas slogošanas bija izveidojusies ieliece. Tātad arī pārējiem rīdziniekiem to nebūs lemts redzēt, jo tie, kas atļausies to vērot, būs nožēlojami laji un nesaprašas būvinženierijā.

Tas, lūk, ir "konstruktīvs vilnis", nevis kāda tur ieloce, un turiet mutes, ja neko nejēdzat tiltu būvē. Taču "konstruktīvais vilnis", šķiet, tas pats "horizontālais taimkods" vien ir.

Taču "horizontālais taimkods" nodokļu maksātājiem neizmaksāja 100 miljonus latu. Bet tilts, kurā izveidojies "konstruktīvais vilnis", gan izmaksāja. Rīgas domes kā tilta pasūtītāja aklums šajā gadījumā ir apbrīnojami bezatbildīga lieta. Vai tiešām kungi un dāmas cer, ka noskurināsies vien un nokratīs no sevis kā no pīles ūdeni visus jautājumus par jaunuzceltā tilta kvalitātēm? Šobrīd viņi ir vienīgie, kas Rīgas nodokļu maksātāju vārdā ir tiesīgi prasīt no būvniekiem paskaidrojumus par būves īpašībām un kvalitāti. Par tilta drošību viņi ir "atsitušies" ar tekstiem, ka "redz, nekas jau nenotika, nesalūza". Taču neviens būvnieks arī nav pat anonīmi teicis, ka šāda problēma pastāv. Bet! Kur tad palika estētiskās un praktiskās tilta kvalitātes? Tās kaut kādu iemeslu dēļ vairs nav svarīgas. Ja jau jaunuzceltais tilts ir viens no dārgākajiem pasaulē (!), tad visiem jānoņem cepures un jānoliec galvas tik lielas naudas priekšā? Izskatās, ka dome un tās izveidotās par tilta būvi atbildīgās institūcijas cepuri šīs naudas priekšā ir jau noņēmušas. Varbūt tajā pat ir kas iebiris? Rīgas dome, tomēr veicot pasūtījumu nacionālam būvnieku konsorcijam – starp citu, bez pieredzes tieši šādu tiltu būvniecībā –, uzņēmās atbildību par savu izvēli. Neviens nebrīdināja rīdziniekus, kuri tagad līdz savam sirmam vecumam un vēl ilgāk maksās kredītprocentus, ka tilts vispār būs tāds – ar iespējamiem "konstruktīviem viļņiem". Visi cerēja, ka nu būs vismaz vēl kāds tilts, kas atvieglos Rīgas satiksmes organizāciju, ka tas būs estētiski pievilcīgs un Rīgas seju izdaiļojošs objekts.

Taču jau šobrīd ir skaidrs, ka tā vietā rīdzinieki ir saņēmuši ļoti dārgu tiltu, kurš ekspluatācijā draud būt daudz dārgāks par citiem, jo pat bez speciālām zināšanām būvinženierijā ir viegli noprast, ka tajā var rasties arī turpmāk ieloces, kas sagādās problēmas jau, kaut vai tiltu tīrot šoziem no dubļiem un sniega, nerunājot nemaz par to, kas pēc dažiem gadiem notiks ar asfaltu u. tjpr. RD atbildīgajām institūcijām bija drosme no ietekmīgajiem būvniekiem paprasīt vien fēna un gludekļa cienīgu garantiju šai būvei, toties par visām konstruktīvajām un apkopes problēmām maksās vien tie paši rīdzinieki, kuri jau tā ir dabūjuši uz kakla milzīgās tilta izmaksas. Iespējams, nav tāls tas brīdis, kad būs jādomā par Dienvidu tilta atslogošanu no smagā autotransporta (starp citu, tilta būvnieki jau tamlīdzīgus mājienus deva aptuveni pirms pusgada, izvirzot jautājumu, ka šis transports tiltu pārāk bojās). Un tad būs jājautā: kam vispār vajadzīgs Dienvidu tilts? Kāda tad vispār bija tilta būvēšanas jēga? Lai uz Latvijas 90. gadadienu iegūtu visdārgāko gājēju tiltu pasaulē? Ja jau Latvijā ar stafetes skrējieniem un dejām stāda Ginesa rekordus, tad šis būtu viens no Ginesa rekordiem? Pārāk sālīts joks no Rīgas tēvu puses.

Ir jau gadījies, ka konstruktīvās un būvniecības problēmas ir izdevies veiksmīgi pārdot – Pizas torni, piemēram. Nu ko, piedāvājam publikai Lunkano Dienvidu tiltu – izlocījies ir, bet nebrūk taču. Lai tauta brauc, vēro, fotografē, atstāj naudu Rīgas kasē – būs vieglāk maksāt procentus bankai par uzbūvēto tiltu.

Kādreiz Vanšu tiltu dēvēja par Vosa ģitāru – lai Latvijas kompartijas pirmajam sekretāram Augustam Vosam būtu vieglāk apdziedāt sociālisma sasniegumus Latvijā. Dienvidu tilts ar tā atklāšanas pompozo pieskaņošanu valsts jubilejai arī laikam bija iecerēts kā ģitāra, kuras stīgām jeb vantīm strinkšķot, nākamajās pašvaldību vēlēšanās domes vadošās partijas apdziedātu savu iešļūkšanu pašvaldībā. Diemžēl "konstruktīvais vilnis" noslāpēja saldās vanšu melodijas. Jo jautājumu trūkums no domnieku puses par tilta kvalitāti tikai apliecina, ka viņu acīs no nodokļu maksātāju kabatas pasmeltiem miljoniem nav nekādas vērtības.

 

Ārvalstu eksperti aicina veikt atkārtotu Dienvidu tilta ekspertīzi

Kristaps Kārkliņš,  NRA  11/07/08    Pēc publiskajā telpā izskanējušās informācijas par acīmredzamo Dienvidu tilta deformāciju un brauktuves izliekumiem Neatkarīgā lūdza ārvalstu ekspertiem sniegt skaidrojumu par tilta kvalitāti.

Saņemti divu Zviedrijas profesoru ieteikumi veikt neatkarīgu pārbaudi, kas mazinātu iedzīvotāju bažas.

"Tilta deformācijas neizskatās normālas. Es ceru, ka tilts no tā nesalūzīs... Kādam būtu nepieciešams veikt atkārtotu konstrukcijas izturības pārbaudi ne tikai brauktuvei, bet arī vantīm," norāda Zviedrijas Karaliskā tehnoloģiju institūta profesors Raids Karoumi.

Savukārt Zviedrijas Cementa un betona pētniecības institūta prezidents profesors Johans Silverbrands uzskata, ka nelielas deviances no taisnām līnijām, kādām būtu jābūt jaunā tiltā, slogošanā ir pieļaujamas, taču deformācijām ar laiku būtu jāizzūd.

Neilgi pēc tilta pārbaudes 23. oktobrī Zviedrijas Karaliskā tehnoloģiju institūta profesors Hokans Sundkvists Dienas biznesam norādīja, ka Dienvidu tilta slogošanas laikā tā deformācija vizuāli izskatījusies daudz lielāka, nekā normāli šāda tipa tiltam jābūt. Zviedrijas eksperts atzīst, ka kravas auto pārbaudes laikā novietoti tuvāk tilta vidum, vēl lielāka slodze būtu, ja smagās automašīnas novietotu gar tilta malām.

Tikmēr Rīgas domes Attīstības departaments izvairās publiskajā telpā sniegt izsmeļošus tilta slogošanas rezultātus – vien pāris rindkopās norādot, ka viss atbilst Ministru kabineta noteikumiem. "Konstatētās izlieces un spriegumi nepārsniedz konstrukcijās lietotā materiāla stiprības rādītājus. Tilta dinamiskā pārbaude rāda, ka tiltam ir nedaudz paaugstināts dinamisko raksturojumu līmenis, tomēr tas neietekmē tilta stiprības rādītājus. Dinamisko raksturojumu līmenis nepārsniedz projektā noteikto," teikts 3. novembrī izplatītajā ziņojumā. Speciālisti, kas veica šo pārbaudi, komunicēt ar presi izvairās.

 

Viedoklis: Gludās galvas un paugurainie tilti

Viktors Avotiņš,  NRA  11/07/08    Tilti kopš senseniem laikiem bijuši valstu, pilsētu un būvnieku varēšanas lepnums. To profesionālā vizītkarte un tests. "Rīga lepojās ar savu Pontontiltu." "Zemgales tilts bija Latvijas brīvvalsts lepnums." "Salu tilts ir Rīgas sarežģītākā inženiertehniskā būve un tāda būs, līdz tiks uzbūvēts Dienvidu tilts." "Vanšu tilts ir Rīgas skaistākā un elegantākā inženierbūve." (No grāmatas Rīgas tilti.)

Tilts oficiāli ticis uzskatīts par meistardarbu, kura cēlāji pelnījuši sava darba nozīmei vai unikalitātei atbilstošu atzinību. Ordeņus, valsts prēmijas. Tiltu būvnieki tikuši celti par aristokrātiem, tiem dāvātas zemes un dzimtļaudis. Tie piesaukti enciklopēdijās un mācību grāmatās. Bet – pats galvenais – ja tu piedalījies kāda tilta būvē, tad tas parasti bija labākais, drošākais tavas profesionālās kvalitātes apliecinājums. Tomēr, ja kas, tiltu būvnieki sodīti ar nāvi vai beiguši dzīvi pašnāvībā. Ne vienmēr slogošanas pārbaudes laikā. Ar to gribu sacīt: žēl noskatīties, kā Rīgas dome kopā ar Dienvidu tilta būvniekiem bojā šā tilta prestižu. Izskatās, ka tiem rūp nevis dāvāt pilsētai drošu, inženiertehniski komplicētu un skaistu tiltu, bet ieskapēt kaut kādu laipu. Jo šīs personas savā informatīvā skopumā pašas provocē tās iespējamās pasakas, kas apšauba tilta drošību. No šīm pasakām varētu pasargāt pilnvērtīgas un profesionālas informācijas publicēšana, nevis vien ieinteresēto pušu apgalvojumi par tilta drošību. Kur RTU speciālistu publisks viedoklis, kur medijos lasāms Giprostroimost ekspertīzes oficiāls teksts? Kur neatkarīgi kvalificēti viedokļi par tilta stāvokli? Kur tilta statusam pienācīgs amatpersonu un speciālistu dialogs? Tā vietā kaut kāda fragmentāra grābstīšanās, ko žurnālistiem arī nākas spiest laukā gluži vai ar varu. Nav taču runa par kaut kādu baraku, bet par vienu no prestižākajām pilsētas mūsdienu celtnēm, kas prasījusi un prasīs milzumu nodokļu maksātāju naudas. Starp citu, arī pienācīgu tilta izmaksu pamatojumu Rīgas dome pilsētniekiem pagaidām nav sniegusi. Informācija gan finanšu, gan tilta drošības sakarā tiek sniegta tādā līmenī, kas ir pietiekams visādiem minējumiem, nevis kvalificētiem argumentiem un kontrargumentiem. Bez publikas inficēšanas ar baumām un iedomām varētu iztikt. Tikai nevajag domāt, ka "vienkāršais lasītājs" tik totāli nezina, kas ir pilnvērtīga tehniska informācija par tā vai cita objekta apsekošanu.

Diemžēl arī manis atrastie vienkāršie lasītāji – ar tiltiem savulaik aizņemtie projektētājs un būvmontāžas inženieris – izrādījās vien resora lokālpatrioti, kuri runāja tikai aci pret aci. Viņi sastāstīja man pilnu galvu par tiltu izturības parametriem, konstrukcijas īpatnībām, materiālu pretestību, paliekošo deformāciju varbūtējo iespaidu... Taču, kamēr tas ir anonīmi, tas ir nekas. Bet viens jautājums celtniekam Raubiško kungam man kā izbijušam transporta inženierim ir. Iespējams, ka tiltu nevarēja nospriegot, spriedzes nevarēja aprēķināt tā, lai iztiktu bez "konstruktīvajiem viļņiem". Iespējams, šie "viļni" tikai izdaiļo tiltu. Raubiško kungs sacīja, ka svarīgi nav "viļņi", svarīga ir rezonanse. Būvējām mēs, studenti, kaut kur Kazahstānā visprastāko lidmašīnu skrejceļu uz stabilas grunts ar metāla režģu klājumu. Šķūrēju es to zemīti ar buldozeru, bet inženieris sāka brēkt, ka nav labi, ka es taisot viļņus, no kuriem lidmašīnām var celties flaters (patvaļīga vibrācija, no kā lidene var salūzt). Man kā nezinītim jautājums – vai tiltu gadījumos "konstruktīvie viļņi" dzēš vai veicina iespējamo tilta rezonansi? Protams, arī šis jautājums nav nopietns. Bet tas izriet no atbildīgo ļaužu nevēlēšanās nodrošināt sabiedrību ar pilnvērtīgu informāciju par svarīgu mantu, ko sabiedrība diendienā lietos.

Labāka par tilta slogošanas pārbaudi var būt tikai atkārtota tā slogošanas pārbaude. Laikā, kad Rīgas domei zem tilta ir satiksmes drošībai veltīta izbraukuma sēde, bet tilta cēlājiem – pikniks uz ūdeņiem. Tad kungiem nevajadzēs dzisināt mutes kvalificētas informācijas sagatavošanai. Tad tilta drošība būs apliecināta ar atrakcijām.

 

Raubiško: Dienvidu tilts nav izcils, bet labs diezgan

LETA  11/12/08    Dienvidu tilts pēc slogošanas pārbaudes ir nedaudz ieliecies, tomēr ekspluatācijā drošs un labs, šodien žurnālistiem preses brīfingā sacīja Dienvidu tilta būves direkcijas vadītājs Eduards Raubiško.

Raubiško norādīja, ka izlieces bijušas mazākas nekā projektā pieļaujamās un arī pārējie rādītāji atbilstot paredzētajiem.

Ja tilts būtu jāvērtē desmit ballu skalā, Raubiško tiltam ieliktu septiņas balles. "Izcili nav, un ļoti labi arī nav - ir labi," sacīja Raubiško.

Raubiško norādīja, ka tilts būvēts pēc jaunas sistēmas un šāds tilts esot tikai trešais Eiropā. "Esmu apmierināts, ka savas karjeras beigās izdevās vadīt šādu projektu," sacīja Dienvidu tilta būves direkcijas vadītājs.

Viņš arī atzina, ka tilta ieliekums tagad esot tikai desmit milimetri, kas vairāk nemainīsies.

Slogošanas apjoms speciāli bija daudz lielāks, un tāds ikdienā vairs nebūs. "Tilts kalpos simts gadus," uzsvēra Raubiško.

 

Dienvidu tilts svinīgi atklāts

Diena  11/17/08    Pirmdien vēlā pēcpusdienā, klātesot augstām amatpersonām un baznīcu pārstāvjiem, svinīgi atklāts Dienvidu tilts pār Daugavu Rīgā. Tā ir lielākā un sarežģītākā būve, kas Latvijā īstenota kops neatkarības atgūšanas. Gājējiem tilts būs pieejams sešos vakarā, bet transporta līdzekļiem līdz pusnaktij, ziņo BNS.

Tilta atklāšanā piedalījās Rīgas mērs Jānis Birks (TB/LNNK), Rīgas domes un "Dienvidu tilta" pārstāvji, Ministru prezidents Ivars Godmanis (LC/LPP) un satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LC/LPP).

Tilta atklāšanas ceremonijā Rīgas galva J.Birks sacījis, ka tilta būvniecība bija sarežģīts un dažādu pusticamu un neticamu mītu apvīts process, un daži no tiem mītiem par tiltu diemžēl esot dzīvi vēl arī šodien, vēsta aģentūra LETA. J.Birks īpaši uzsvēris savu priekšteču amatā Gundara Bojāra un Aivara Aksenoka ieguldījumu tilta tapšanā. Abi bijušie mēri turēja simbolisko lentu, ko svinīgi pārgrieza J.Birks un AS "Dienvidu tilts" padomes priekšsēdētājs Guntis Rāvis.

Tiltu iesvētīja arī lielāko reliģisko konfesiju pārstāvji - Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Visaugsti svētītais Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs un Latvijas Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats.

Pasākums pulcējis vairākus simtus cilvēku, kuri pēc svinīgās tilta atklāšanas ar autobusiem pārvesti pāri tiltam, novērojusi LETA.

 

 

Kultūrā un Valodā un Izglītībā...

 

 

Kopjot latviešu valodas vidi

Ģirts Vikmanis,  Latvijas Avīze   11/11/08    Vakar "Latvijas Avīzes" žurnālistes Dace Kokareviča un Ināra Mūrniece saņēma Valsts valodas centra akcijas (VVC) "Valsts valodai draudzīga vide" balvas par personīgo ieguldījumu latviešu valodas vides popularizēšanā, balvu ieguva arī laikraksts "Latvijas Avīze".

"Tā ir balva visai avīzei," sacīja I. Mūrniece. Vērtējot latviešu valodas pozīcijas Latvijā, žurnāliste akcentē, ka situācija nav tik drūma, kaut arī VVC saņem vairāk sūdzību. Jaunā paaudze skolās valsts valodu apgūstot aizvien labāk. "Krievvalodīgā jaunatne latviešu valodā runā aizvien labāk un labāk, tie ir šie Latvijas valstij lojālie krievu jaunieši, kas līdz ar latviešu un citu tautību jauniešiem ir pamats sabiedrības vienotībai nākotnē," uzsver I. Mūrniece. "LA" galvenās redaktores vietniece Monika Zīle akcentē, ka laikraksta iegūtā balva uzlūkojama kopējā kontekstā, kurā ietverts arī avīzes atbalsts lauku bibliotēkām, valodas lappuse laikrakstā un projekts "Kultūrzīmes".

Vakar VVC balvu saņēma arī bijusī "Narvesen" darbiniece Dace Kalniņa, kura, pircēja uzrunāta krievu valodā, pircējam konsekventi atbildēja valsts valodā. "Par balvu esmu priecīga, taču ir nožēlojami, ka par tik pašsaprotamu lietu kā latviešu valodas lietošanu ikdienā ir jāpiešķir īpaša atzinība," sacīja D. Kalniņa. VVC kontroles daļas vadītājs Antons Kursītis balvas pasniegšanas pasākumā sacīja, ka jaunieti labprāt pieņemtu darbā par valodas inspektori.

Akcijas uzvarētājus sveica arī tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš. Pasākumā atzinības rakstus un folkloristes Janīnas Kursītes grāmatu "Sfumato nesfumato"saņēma arī citas institūcijas.

Balvas pasniedza arī latviešu valodas nedraugiem, kuri saņemt apbalvojumus nebija ieradušies – Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Hokeja federācija (LHF).

LDDK ģenerāldirektore Elīna Egle saņems Krievijā ražotu tēju "Melnā pērle", bet LHF prezidentam Kirovam Lipmanam sarūpēta tēja "Krievijas impērijas kronis".

 

Drukātie mediji interneta žņaugos

Bens Latkovskis, Nedēļa  11/11/08    Vai runas par drukāto mediju drīzo galu ir pāragras, rādīs laiks, taču jau tagad nevar noliegt, ka tiem pienākušas grūtas dienas.

Abonentu skaits un pārdošanas apjomi drukātajiem izdevumiem nemitīgi krītas. Sevišķi tas sakāms par dienas laikrakstiem. Nedaudz labāk jūtas reģionālā prese un ilustrētie jeb tā sauktie glancētie žurnāli, kurus pagaidām vēl neskar būtisks lasītāju skaita sarukums, taču arī to nākotne nav visai skaidra. Sevišķi tas sakāms par reģionālo presi, kura līdz šim varēja justies daudzmaz komfortabli, vienīgi pateicoties interneta mazākai pieejamībai provincē. Taču šī apšaubāmā reģionu priekšrocība, par laimi, strauji iet mazumā. Internets iespiežas katrā mājā, katrā nostūrī, un cilvēki arvien vairāk informācijas iegūst tieši caur internetu.

Drukāto mediju izdevēji var sevi mierināt ar stāstiem, ka kinematogrāfa izgudrošana nesagrāva teātri, bet televīzija par spīti daudzajām runām neiznīcināja kinoindustriju. Taču fakti nav iepriecinoši. Realizācijas apjomi samazinās, un arvien biežāk atskan viedoklis, ka jau pavisam drīz, pēc gadiem pieciem vai nedaudz vēlāk, drukātie mediji, vismaz ikdienas ziņu segments, pārstās eksistēt. Pamatojums šādai pesimistiskai prognozei ir pagalam vienkāršs. Lasītāju skaits samazinās, līdz ar to sarūk arī reklāmu apjomi, kas ir ļoti būtisks izdevuma dzīvotspējas faktors. Krītoties reklāmas apjomiem, jāpaaugstina izdevuma cena, kas vēl vairāk samazina realizācijas apjomu, un tā pa apburto loku lejup līdz bankrotam.

Drukāto izdevumu iznīcības sludinātāji atgādina audio un videomagnetafona lenšu, audio un datorkasešu, vinila skaņuplašu, fotofilmu, peidžeru un citu agrāk izplatītu lietu strauju aiziešanu nebūtībā. Taču, pieminot šīs lietas, bieži vien tiek aizmirsta būtiska atšķirība starp minētajiem informācijas nesējiem un apdrukāto papīru. Visi dabiskā nāvē atmirušie tehnoloģiskie sasniegumi lietošanas ērtību ziņā atpalika no jaunradītajiem produktiem. Taču to nevar teikt par drukātajiem izdevumiem. Lasīt uz papīra nodrukātu avīzi ir daudz ērtāk un patīkamāk, nekā to darīt uz datora monitora. Un runa nav par kādu pieradumu, no kā viegli atbrīvoties, bet gan par grūti apstrīdamu faktu. Cits jautājums, vai šī lietošanas ērtība atsver daudzās neērtības un galvenais – izmaksas. Visticamāk, nē, un to jau tagad vairāk vai mazāk skaidri apjauš vairums drukāto mediju izdevēju, paralēli attīstot savus interneta portālus.

Par to, kāda izskatīsies mediju telpa pēc gadiem pieciem, domas ir ļoti dažādas, un nav jēgas tagad zīlēt kafijas biezumos – vai drukātie izdevumi būs tikpat populāri kā tagad, vai ne. Dzīvosim – redzēsim, turklāt būtiskas pārmaiņas gaidāmas jau pavisam netālā nākotnē. Skaidrs ir viens. Klasiskais teiciens – izdzīvos, kas pārmainīsies, – šajā gadījumā ir tieši desmitniekā.

Rekomendāciju, kas jādara drukātajiem medijiem, ja viņi grib palikt tirgū, ir bez gala. Lai labāk izprastu to jēgu un piemērotu situācijai, vispirms jāapzinās mediju funkcijas. Parasti, runājot par tām, piemin informēšanu, izklaidi utt. Taču tās nav funkcijas. Tie drīzāk ir instrumenti vai kanāli, ar kuriem un pa kuriem šie uzdevumi tiek īstenoti.

Galvenā mediju funkcija ir noteiktu vajadzību apmierināšana: zinātkāres, vienkārši ziņkārības, vēlmes pasapņot, paštīksmināties un aizmirsties. Jebkurš mediju pakalpojums sniedz noteiktu šo vēlmju proporciju. Katrs cilvēks, vadoties pēc savām vajadzībām, atrod sev attiecīgu mediju, kurā minēto vēlmju apmierināšanas proporcijas atbilst viņa prasībām. Medijam, lai tas varētu atrast savu vietu nākotnes mediju tirgū, ir skaidri jāpozicionē sevi kā noteiktu patērētāja vēlmju apmierinātāju. Un te mēs saskaramies ar lielāko dienas laikrakstu problēmu – visas vai gandrīz visas patērētāju vēlmes var apmierināt arī interneta vide, līdz ar to drukāto izdevumu eksistence zaudē jēgu. Ja vien netiek atrastas tādas, kuras apmierināt internetā ir pagrūti.

Vispārpieņemtais uzskats ir, ka laikraksti ir neatgriezeniski zaudējuši savas pozīcijas kā ziņu avots un faktiski pārtraukuši tādi būt. Arvien palielinās komentāru un ziņu interpretācijas funkcijas. Līdz ar to klasiskais modelis, kur ziņas tiek nodalītas no komentāriem un ko joprojām proponē daži aizvakardienā palikuši Latvijas žurnālistikas guru, ir neglābjami novecojis. Laikrakstu funkcijas būtiski mainās. Tie pārvēršas no informācijas avota uz paša domu pareizības indikatoru. Lai cik cilvēks būtu pārliecināts par savām domām, viņš alkst zināt, ka arī citi domā līdzīgi. Un šo vēlmi lielā mērā sniedz laikraksts. Ja kāds ir pārliecināts, ka valdībā sēž zagļi un blēži, tad avīzē viņš meklē tieši apliecinājumu šim pieņēmumam. Viņu neinteresē reālie fakti. Ja tie ir pretrunā ar paša pieņēmumiem, šādas ziņas ir pat nepatīkamas, bet par nepatīkamām izjūtām reti kurš ir gatavs vēl piemaksāt.

Mediji kļūst līdzīgi reklāmu aģentūrām, kuras sen jau vairs nepārdod preces un pakalpojumus, bet gan vēlmes un fantāzijas. Pareizāk sakot, nevis pārdod, bet rada. Šodienas mārketinga aksioma skan: ja tu ražo lietas, ko vēlas cilvēki, tu esi ceļā uz izputēšanu. Lai biznesā izdzīvotu, tev jāražo tas, ko cilvēki gribēs rīt. Šobrīd ļaudis nemaz nezina, ko vēlēsies nākotnē, un reklāmu industrijas galvenā funkcija ir šīs vēlmes radīt. Līdzīgi patlaban rīkojas mediji. Īpaši, ja tie orientēti uz peļņas gūšanu. Šī piebilde nepieciešama, jo pastāv arī tādi, kas domāti nevis peļņai, bet noteikta uzskata veidošanai.

Ja medijs par savu prioritāro uzdevumu ir izvēlējies peļņas gūšanu, tam ir jāizdomā ideja, kuru vēlāk varēs labi pārdot, un tā palēnām jāvirza tirgū. Līdzīgi kā makšķernieki piebaro zivis – vispirms ar barību tās tiek pievilinātas, bet pēc tam jau barība tiek likta uz āķa... Mūsdienu pasaulē, kad nauda nosaka ne vien to, ko cilvēks grib ēst vai vilkt mugurā, bet arī – ko domā un kādus dievus vēlas pielūgt, runas par kādiem ētikas vai goda kodeksiem atstāsim liekuļiem sirdsapziņas nomierināšanai.

Lai dienas laikraksts izdzīvotu, tam ir jāveido noteikta sabiedriskā doma, kura būs pieprasīta rīt. Galvenā šāda laikraksta funkcija ir cilvēka pašapziņas celšana. Nopērkot izdevumu, viņš vēlas gūt apliecinājumu tam, ka tāpat kā viņš domā arī citi. Ka nav vientuļš savos uzskatos. Cilvēku dabīgais konformisms ir nesalīdzināmi lielāks nekā iedomātā vēlme "izcelties virs pelēkā pūļa". Pat pusaudži, kuri ir burtiski pārņemti ar savu ekskluzivitāti, patiesībā par visu vairāk baidās būt "baltie zvirbuļi". Tāpēc grūti saskatīt gaišu nākotni izdevumiem, kuri savās slejās publicē dažādus, savā būtībā atšķirīgus viedokļus. Īpaši tas sakāms par Latviju, kur lasītāju skaits ir ierobežots un tādējādi daudzmaz objektīvas un ārpus "meinstrīma" esošas informācijas patērētāju daudzums niecīgs.

Taču te var rasties gluži pamatots jautājums – kālab cilvēkiem savas pašapziņas celšanai jātērē nauda un jāpērk uz papīra drukāts izdevums, ja to pašu var atrast internetā? Lieta tāda, ka internetā to pašu var uziet tikai stipri nosacīti. Lai nomierinātu savas bažas par paša gudrību, pareizumu, sociālo izvēli, nepietiek ar apziņu, ka tāpat kā es domā daudzi. Nepieciešams zināt, ka līdzīgi domā cilvēki–autoritātes. Internetā savas domas izsaka katrs, kuram nav slinkums, un tā lietotāji vairumu citu komentētāju uzskata par sevi zemākiem, neatkarīgi no paša intelekta līmeņa. Tieši interneta demokrātiskums ir tas, kas devalvē tajā atrodamo domu un tā izteicēju autoritāti. Cita lieta, ja tās pašas atziņas ir paudis kāds autoritatīvs autors un tās nodrukātas uz papīra. Internets šai ziņā ir daudz gaisīgāks par papīru.

Tieši lielo dienas laikrakstu autoritāte, manuprāt, noteiks to tiesības uz nākotnes eksistenci. Un šo autoritāti tie var noturēt, vienīgi paliekot klasiskajā drukātajā formā. Protams, drukātajai pilnīgi obligāta ir operatīva interneta versija – portāls. Vienīgi šāda simbioze ļauj dienas laikrakstiem noturēties virs ūdens pārredzamā nākotnē. Kas attiecas uz reģionālo presi, es šajā jautājumā esmu daudz pesimistiskāks – par spīti dažu autoru pretējiem viedokļiem. Piemēram, sabiedrisko attiecību aģentūras A. W. Olsen & Partners direktors Gints Lazdiņš uzskata, ka tieši reģionālie laikraksti būs tie, kas visilgāk spēs konkurēt ar strauji augošo interneta mediju invāziju.

Aegis Media Baltic grupas mediju direktore Linda Liepiņa "avīžu problēmu" skata vairākos aspektos: "Latvijas rīta un dienas laikraksti saturiski atpaliek kaut vai no tā, ko ir spējīgi piedāvāt mūsu kaimiņi Lietuvā un Igaunijā. Šogad man ir nācies saskarties ar ļoti absurdām situācijām, pēc kurām skaidri ir redzams, ka medijs tiek izdots reklāmdevējiem, kas jau pašos pamatos ir absurdi, jo reklāmdevējus interesē konkrētā medija auditorija, nevis medijam ir jātop radītam kādam konkrētam reklāmdevējam."

Viņasprāt, tiem "avīžniekiem", kas laikus ir sapratuši, ka ziņas var lasīt arī elektroniskā formātā, un spēj piedāvāt kvalitatīvu elektronisko formātu un pārkārtot drukāto saturu, nevajadzētu īpaši bēdāties. Reklāmas investīciju kopējais apjoms auditorijā, kas lasa, piemēram, ziņas, nav mazinājies, ir notikušas izmaiņas, kādā formātā šīs ziņas tiek izlasītas – elektroniskā vai drukātā. Auditorija maina lasīšanas paradumu, līdz ar to arī ir loģiski, ka vērojamas investīciju izmaiņas.

"Internets turpina strauji attīstīties, reklāmas apjomi tajā palielinās, lai gan izaugsme nav tik strauja kā pirms gada vai diviem. Lielākā daļa reklāmdevēju internetu jau ir izmēģinājuši kā mediju savās reklāmas kampaņās, un domāju, ka ir pienācis brīdis, kad internetu var uzskatīt kā vienu no mediju "miksa" elementiem un ne vairs kā jauno mediju vai kā ko īpašu. Internets ir iekarojis savas pozīcijas, un pieaugums, lai gan vairs ne tik straujš, būs vērojams arī nākamajos gados.

Visticamāk, straujā tirgus izaugsme samazināsies, taču paliks ar plus zīmi. Runājot par reklāmas pīrāga dalītājiem Latvijā, domāju, ka stabilas pozīcijas saglabās visas mediju grupas, izņemot presi. Turpretim pēdējos gados ļoti veiksmīgi ir attīstījies žurnālu tirgus un ne tikai plašam patēriņam, bet arī nišu auditorijām. Rezumējot par drukātajiem medijiem, vēlos pateikt, ka patērētājs izvēlas saturu un savukārt reklāmdevējs izvēlas patērētāju, kuru uzrunāt, līdz ar to ir arī diezgan vienkārši prognozēt, ka reklāmdevēju nauda būs tur, kur saturs un patērētājs," secina Liepiņa.

Mediju aģentūras Starcom direktors Dāvids Štēbelis runas par drukāto mediju "nāvi" uztver kā neprecīzas pēc būtības. "Es teiktu – transformācija. Nevienam nav noslēpums, ka preses lasīšanas paradumi mainās, kas liek mainīties pašiem izdevumiem. Šīs pārmaiņas skar gan avīzes, gan žurnālus. Lasītāju skaita samazināšanos un reklāmas ienākumu kritumu vairāk izjūt tieši avīzes, kuru gadījumā patērētājs rod iespēju aizstāt ierasto mediju ar jauniem informācijas avotiem. Šobrīd arī jaunā paaudze nav vairs ar lasīšanas tradīcijām, un tas, protams, nākotnē atstās būtiskas sekas uz medija auditoriju. Esmu pārliecināts, ka prese kā tradicionālais medijs pastāvēs vienmēr, un vienlaikus tas būs transformējies citos medijos un informācijas kanālos," uzskata Štēbelis.

Viņš ceļu, kā drukātajiem medijiem izdzīvot, redz auditoriju segmentēšanā. "Jāsaprot patērētāja vajadzības un lielāka uzmanība jāpievērš mārketinga instrumentiem. Medijiem ir jāapzinās, kas ir viņu lasītāju vajadzības, un attiecīgi ir jāpielāgojas kopējām izmaiņām un tendencēm. Nav jācīnās ar to, lai cilvēki internetu uzņem kā alternatīvu informācijas avotu, bet gan – tas ir jāizmanto. Esmu pārliecināts, ka starp šiem medijiem ir paredzama saplūšana, preses mediji nevar pastāvēt nākotnē bez interneta platformu izmantošanas. Tas ir neatgriezenisks process – preses medijus skars digitalizācija; ir tikai jautājums – cik lielā apmērā un cik ilgā laikā? Vislielākās problēmas Štēbelis saskata apstāklī, ka daudziem medijiem trūkst skaidras vīzijas par nākotni un nav stratēģiska uzstādījuma, kā rīkoties tālāk.

 

Pie Čakstes pieminekļa skolēnus pulcēs uz vēstures stundu

Diena   11/12/08    Piektdien plkst. 13.00 Rīgas II Meža kapos pie restaurētā Jāņa Čakstes pieminekļa uz „Atklātā vēstures stundu” pulcēsies skolēni no vairākām Rīgas skolām, vēsta Rīgas dome.  Viņiem tiks stāstīts par Latvijas vēsturi un J.Čakstes ieguldījumu Latvijas tautas pašapziņas veidošanā. Šis piemiņas brīdis ir iekļauts Latvijas 90. gadadienas atceres pasākumu plānā.

Skolēnus uzrunās Valsts prezidents Valdis Zatlers un Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks. „Atklātajā vēstures stundā” piedalīsies arī J. Čakstes tuvinieki, kas dalīsies ar savām atmiņām.

14.novembris šim pasākumam izvēlēts tāpēc, ka tieši šajā datumā 1922.gadā J.Čakste tika ievēlēts par pirmo Latvijas Republikas prezidentu. Pēc viņa nāves 1927.gada 14.martā ar studentu biedrības „Austrums” iniciatīvu tika nodibināts  Latvijas Valsts prezidenta J.Čakstes piemiņas fonds. Ar ziedojumu listēm, pastmarkām, biedru naudām un atsevišķiem ziedojumiem tika savākti Ls 40000 pieminekļa izveidei. Piemineklis celts pēc Kārļa Jansona meta un viņa vadībā, līdzdarbojoties arhitektam Alfrēdam Birkhānam. Apstādījumus ierīkoja Rīgas pilsēta uz sava rēķina, pilsētas virsdārznieka Andreja Zeidaka vadībā.

 

Knuts Skujenieks apbalvots ar Baltijas Asamblejas balvu literatūrā

NRA  11/14/08    Baltijas Asamblejas (BA) balvu literatūrā saņems Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis dzejnieks un atdzejotājs Knuts Skujenieks par "Rakstiem", kas izdoti astoņos sējumos.

Īpaša vērtība ir tiem dzejoļiem, kas tapuši laikā, ko dzejnieks kā padomju disidents un politieslodzītais pavadījis cietumā un nometnē Mordovijā. Rakstos iekļauti pasaules tautu folkloras, kā arī lietuviešu un igauņu dzejnieku darbu atdzejojumi, krājums "Tagad es esmu Aleksandrs", kurā atspoguļojas dzejnieka asprātība, un krājums "Mūsu dzīve nokalpotā", kas ir neparasts ar savu satriecošo skaudrumu, stāstot par vecumu, kā arī vairāki pirmpublicējumi.

2008.gada balvas svinīgā ceremonijā pasniegs BA sesijā, kas no 4.decembra līdz 6.decembrim notiks Vīlandē, Igaunijā.

Ikgadējā BA balva ir nodibināta 1994.gadā, lai sekmētu literatūras, mākslas un zinātnes attīstību Baltijas valstīs un novērtētu izcilākos sasniegumus minētajās jomās. Katras balvas apjoms ir 5000 eiro (3514 lati).

 

Patriotismu pauž dzejā un esejās

Anita Platace, Kursas laiks   11/14/08    Liepājas rajona Vecpils pamatskolā tapusi grāmata “Es gribu dzīvot Latvijā”. Tajā apkopoti bērnu jaunrades darbi, kas tapuši pēdējo sešu gadu laikā un liecina par bērnu mīlestību pret savu dzimteni.

Uz svinīgo pasākumu, kā Vecpils pagastā ierasts, kopā ar skolēniem pulcējas vietējie iedzīvotāji. Tika godināti ļaudis, kuri veicinājuši pagasta attīstību, skanēja dziesmas, bet kulminācija bija grāmatas atvēršana.

Grāmatas idejas “mamma”, Vecpils pamatskolas skolotāja Sandra Aigare atzīst, ka to lolojusi ilgi un nu jūtas "kā pēc dzemdībām". Arī tehniski tā tapusi viņas un dzīvesbiedra Jāņa Aigara rokām – tekstus paši rakstījuši uz datora un kopējuši. Tipogrāfijā ar pašvaldības atbalstu grāmata tikai iesieta. Tā izdota 101 eksemplārā, no kuriem pieci ir krāsaini. Vienu no krāsainajiem eksemplāriem bērni vēlas uzdāvināt Valsts prezidentam Valdim Zatleram.

Pasākuma dalībnieki tiek aicināti parakstīties uz lapām, kuras ielīmēs skolai paliekošajā grāmatā. Bez maksas tā tiek katrai Vecpils skolas audzēkņu ģimenei.

Atvēršanas svētkos autori lasa savus darbus, bet nav vēl redzējuši, kā tie izskatās grāmatā. 8.klases skolnieks Mārtiņš Meļķis pastāsta, ka tajā ievietota literatūras stundā uzrakstītā pasaka. “Kā nāca prātā, tā rakstīju,” viņš atklāj.

3.klases skolnieces Leldes Cinovskas dzejoļa pirmā rinda ir arī grāmatas virsraksts. Dzejoļus viņa rakstot arī ārpus stundām, un nu ar nepacietību šķir grāmatas lappuses.  

S.Aigare atzīst, ka darbus grāmatai atlasījusi ne pēc stingriem kritērijiem, bet savas izjūtas. Tie tapuši mācību stundās pirms valsts svētkiem kopš 2002.gada un uzkrāti skolēnu daiļrades mapē. Grāmatu ilustrē fotogrāfijas par Vecpils pagastu, ļaudīm un bērnu zīmējumi.

Pasākums notiek zem Vecpils simbola – ozola – zīmes. “Ja būsim kā ozoli, tad skola pastāvēs ilgi,” uzmundrina S. Aigare. Skolēni to apliecina, korī skandējot: “Mēs esam, mēs varam, mēs būsim, mēs esam stipri!” S.Aigare ir pārliecināta - bērnu darbi dod pārliecību, ka Latvijai ir nākotne, jo bērni patiešām mīl savu dzimteni.

 

 

Citādā ziņā...

 

 

Kurzemē atklāj Latvijā lielāko marihuānas audzētavu

NRA  11/06/08    Valsts policija Kurzemē atklājusi un iznīcinājusi pēdējā laikā lielāko marihuānas audzētavu un narkotisko vielu ražotni. Atsavināto narkotiku vērtība nelegālajā apritē pārsniedz 500 000 latu.

Aizvadītajā nedēļā, Talsu rajonā izdevies atklāt un likvidēt līdz šim lielāko marihuānas audzētavu un narkotisko vielu ražotni, nra.lv informēja Valsts policijas Preses nodaļas priekšniece Sintija Virse.

2008. gada 27.oktobrī, Talsu rajona Laucienes pagastā Valsts policijas (VP) Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes (ONAP) darbinieki sadarbībā ar Limbažu rajona policijas pārvaldes (RPP), Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Muitas kriminālpārvaldes un Valsts robežsardzes darbiniekiem kādā lauku viensētā atklāja aptuveni 100 kvadrātmetru lielu marihuānas audzētavu.

Aizdomās par marihuānas stādu audzēšanu un narkotisko vielu izgatavošanu realizācijas nolūkā tika aizturēti trīs vīrieši – iepriekš sodīts 1970.gadā dzimis vīrietis, 1968.gadā dzimis vīrietis un 1975.gadā dzimis vīrietis.

Sankcionētas kratīšanas laikā policijas darbinieki atrada un atsavināja 5,3 kilogramus hašiša, 18 kilogramus marihuānas un 1905 marihuānas stādus (neizžāvētā veidā 150 kilogramu marihuānas).

Šā gada 29.oktobrī Talsu rajona tiesa aizturētajām personām piemēroja drošības līdzekli – apcietinājums.

Pirmstiesas izmeklēšanas laikā noskaidrots, ka aizturētie lauku viensētā un tās saimniecības ēkās bija ierīkojuši marihuānas audzētavu un kaltētavu, aprīkojot tās ar papildus apgaismes, apsildīšanas, un ventilācijas ierīcēm. Nepārtrauktu elektrības padevi ēkām nodrošināja divi jaudīgi ģeneratori, ūdens piegādi stādiem nodrošināja ūdens sūkņi. Kopumā marihuānas audzētavas tehniskajā nodrošinājumā un aprīkojumā ieguldīti aptuveni 60 000 latu.

Tāpat izmeklēšanas laikā noskaidrots, ka marihuānas audzētava darbojās ilgākā laika posmā un narkotiskās vielas bija paredzētas realizēšanai ārpus Latvijas teritorijas. Atsavināto narkotisko vielu vērtība nelegālajā apritē sasniedz aptuveni 500 000 latu.

Par minēto faktu uzsākts kriminālprocess par narkotisko un psihotropo vielu neatļautu izgatavošanu, iegādāšanos, glabāšanu, pārvadāšanu un pārsūtīšanu realizācijas nolūkā, ja to izdarījusi organizēta grupa vai ja tās izdarītas ar narkotiskajām vielām vai psihotropajām vielām lielā apmērā, kas paredz sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku no astoņiem līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu, un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem.

Policija turpina izmeklēšana ar mērķi noskaidrot citus iesaistītos līdzdalībniekus.

Šogad šis jau ir otrais gadījums, kad tiek atklāta nelikumīga marihuānas audzētava. 2008.gada 6.septembrī, Valmieras rajonā policija aizdomās par narkotisko vielu realizēšanu aizturēja agrāk septiņas reizes par zādzībām tiesāto 1958.gadā dzimušu vīrieti. Aizturētais kādā lauku privātmājā ierīkotā maskētā telpā, kas speciāli bija aprīkota marihuānas audzēšanai, audzēja marihuānu un nodarbojās ar tās realizēšanu. Sankcionētas kratīšanas laikā marihuānas audzētavā tika izņemti aptuveni 100 marihuānas stādi, kas kopumā ir 1,4 kilogramu marihuānas.

 

 

Kas jauns Latvijā?