Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

 

Krievija aicina tautiešus piedalīties programmā pārbraukšanai uz dzīvi Krievijā

LETA   12/10/08    Krievijas valsts programma, kas sniedz palīdzību ārzemēs dzīvojošo tautiešu labprātīgai pārbraukšanai uz dzīvi Krievijā, turpinās, liecina Krievijas vēstniecības Latvijā publicētie paziņojumi krievu valodā rakstošajā Latvijas presē.

Ja Latvijā dzīvojošais Krievijas tautietis vēlas kļūt par minētās programmas dalībnieku, viņam jādodas uz Krievijas vēstniecības Federālā migrācijas dienesta biroju, kur viņam tiks bez maksas sniegta informācija par optimālāko pārcelšanās un darbā iekārtošanās variantu, kā arī tiks noformēta speciāla programmas dalībnieka apliecība.

"Lēmumu par dalību valsts programmā tautietis pieņem brīvprātīgi, un viņam ir tiesības izvēlēties dzīvošanas un darba vietu Krievijas teritorijā," teikts vēstniecības paziņojumā, kurā gan arī minēti pašreiz prioritārie reģioni, uz kuriem pārvākties.

Tāpat programmas dalībniekiem un viņu ģimenes locekļiem ir tiesības iegūt valsts garantijas un sociālo atbalstu, tostarp kompensāciju par pārvākšanās izdevumiem un personīgo lietu transportēšanu, kā arī vienreizēju iekārtošanās pabalstu līdz 60 000 Krievijas rubļu (līdz 1170 latiem) programmas dalībniekam un līdz 20 000 Krievijas rubļu (390 latiem) katram ģimenes loceklim.

Dalība programmā dod tiesības tautietim un viņa ģimenes locekļiem, kas ir ārvalstu pilsoņi vai personas bez pilsonības, prioritāras tiesības saņemt īslaicīgās uzturēšanās atļauju dzīvošanai Krievijas teritorijā un noslēgumā - arī Krievijas pilsonību.

Nepieciešamo informāciju par pārcelšanās jautājumiem ir iespējams iegūt, zvanot pa tālruni 67 33 19 65.

  

Ziemeļvalstis sniegs Latvijai finansiālu atbalstu

LETA   12/10/08    Zviedrijas finanšu ministrs Anderss Borgs trešdien paziņoja, ka Ziemeļvalstis sadarbībā ar citām Baltijas jūras reģiona valstīm pievienosies Starptautiskajam Valūtas fondam (SFV) un Eiropas Savienībai (ES), lai sniegtu palīdzību Latvijai.

"Ieguldījumu sniegs visas Ziemeļvalstis. Mūsuprāt, tas būs īsi pirms Ziemassvētkiem," pēc tikšanās ar Latvijas finanšu ministru Ati Slakteri žurnālistiem sacīja Borgs.

Vēlāk sarunā ar aģentūru "Reuters" viņš piebilda: "Mums ir sadarbība starp Ziemeļvalstīm un Baltijas [reģionu] šajā SVF sektorā, un mēs uzskatām, ka mums šajā lokā jāizrāda papildu solidaritāte."

Tomēr Borgs atteicās nosaukt konkrētu summu, uz kādu Latvija varētu cerēt.

 

Internetā vāc parakstus Latvijas pievienošanai Zviedrijai

NRA  12/10/08    Interneta portālā „petitiononline.com” ievietots aicinājums Zviedrijas valstij okupēt Latviju, jo mūsu valsts ir „pilnībā zaudējusi savu jēgu”.

Aicinājumā teikts: „Mēs, zemāk parakstījušies Latvijas iedzīvotāji vēlamies lūgt Zviedrijas valsti, lai tā mūs okupē. Uzskatām, ka Latvijas valsts tās vadītāju dēļ ir pilnībā zaudējusi savu jēgu. Esam gatavi pieņemt un ievērot Zviedrijas likumus, maksāt nodokļus Zviedrijas valstij; pretim vēlamies saņemt Zviedrijas pilsonību, kā arī tiesības saņemt tās pašas sociālās tiesības un pilsoniskās brīvības, ko bauda citi Zviedrijas pilsoņi. Neesam priecīgi, ka mums kas tāds ir jālūdz, bet citas izejas neredzam.”

Aicinājumu līdz šim ir parakstījuši 1815 interneta lietotāji. Jāpiebilst, ka aicinājumam nav oficiāla spēka, un tas ir parasts interneta joks.

 

Arī Igaunija Latvijai sniegs finansiālu palīdzību

LETA   12/12/08    Igaunija ir nolēmusi pievienoties Latvijas finansiālo atbalstītāju pulkam un piešķirt tai aizdevumu ekonomiskās krīzes pārvarēšanai, raksta laikraksts "Postimees".

"Latvija ir sagatavojusi ļoti nopietnu programmu krīzes pārvarēšanai. Pozitīvi un neprasti ir tas, ka līdzās Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF) un Eiropas Savienībai Latvijas paketes sastādīšanā ir piedalījušās arī Ziemeļvalstis un citas Baltijas valstis. Igaunijas pienākums ir piedalīties programmas finansēšanā," sacīja Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips, kurš ceturtdien Briselē piedalījies Latvijas atbalsta valstu premjerministru sapulcē.

Igaunija savu palīdzību plāno nodrošināt, sniedzot Latvijai aizdevumu. Igaunijai ir pietiekami lielas rezerves un tā vietā, lai glabātu šos līdzekļus, piemēram, Vācijas valsts parādzīmēs, daļa rezervju tiks novirzīta aizdevumam Latvijai.

Cik lielu aizdevumu Igaunija Latvijai varētu dot, vēl nav zināms, jo pārrunas turpinās. Tomēr, salīdzinot ar, piemēram, Ziemeļvalstu atbalstu, Igaunijas ieguldījums būtu ļoti niecīgs.

Kā norādīja Igaunijas kādreizējais finanšu ministrs Aivars Sērds, Igaunijas dalība palīdzības sniegšanā Latvijai no simboliskā viedokļa ir ļoti būtiska.

"Arī Baltijas jūras valstu projektā mūsu ieguldījums ir visai nenozīmīgs, esmu par to pārliecināts, taču tam noteikti ir simboliska nozīme. Ir ļoti prātīgi solidarizēties ar citām Ziemeļvalstīm," viņš sacīja.

Aģentūra "Bloomberg" pirms divām dienām gan citēja Igaunijas finanšu ministra Ivari Padara teikto, ka Igaunijai pašai varētu rasties nepieciešamība aizņemties līdz pieciem miljardiem Igaunijas kronu (224,5 miljoniem latu) jeb 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP), lai segtu investīcijas ekonomikas lejupslīdes laikā.

 

Viedoklis: Zviedrijas fiskālā diktatūra Latvijā

Juris Paiders,  NRA  12/12/08    Kas būs vislielākais cietējs pasaulē, ja Latvijas ekonomika un valsts budžets piedzīvos pilnīgu krahu, ja valsts pasludinās savu maksātnespēju un veikli centīsies uzsēsties uz kakla Eiropai? Protams, tie vietējie iedzīvotāji, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nevēlēsies pamest šo zemi, taču par tiem starptautiskai sabiedrībai rūpju nebūs. Lai lasa sēnes un kaltē sausiņus.

Tomēr, ja Latvijas ekonomika piedzīvos pilnīgu krahu, tad vislielākos zaudējumus cietīs Zviedrijas pensiju fondi un tiks pazaudētas zviedru pensijas. Cietīs Zviedrijas valsts. Latvijas ekonomikā ir ieplūdināts pārāk daudz Zviedrijas naudas, un tieši Zviedrijas pensiju fondu nauda bija tā, ar kuras palīdzību Latvijas finanšu burbulis tika piepūsts. Tagad kredītu un nekustamo īpašumu burbulis ir pārsprādzis. Tieši zviedru izcelsmes banku kreditēšanas politikas dēļ Latvijas finanšu burbulis sasniedza tik lielus apmērus, ka tas vairs neturēja savu smagumu un ekonomika virzās uz kolapsu.

Taisnības labad jāsaka, ka Zviedrijas bankas Baltijas banku sektora burbuli piepūta nevis tādēļ, lai tas uzsprāgtu un apšļakstītu visus. Mērķis bija cits. Tika plānots, ka uzpūstais banku aktīvu burbulis kā ievērojamas investīcijas tiks pārdots Vācijas banku milžiem. Vācijai ir vēsturiska un nostalģiska interese par Baltiju, un zviedru banku īpašnieki pat neslēpa, ka Latvijā un Baltijā viņi ir iegājuši tikai uz īsu brīdi.

Tomēr globālais krahs šos plānus izjauca un burbulis pārsprāga, pirms tajā iesaistītās bankas tika pārdotas kādai lielai vācu finanšu grupai. Tagad visas problēmas paliek kā Zviedrijas valdības galvassāpes uz daudz, daudz ilgāku termiņu, nekā sākotnēji iecerēts. Zviedru banku spekulācija draud pārvērsties par Zviedrijas iekšpolitisku problēmu. Var dažādi rēķināt, bet Zviedrijas un mazākā mērā Somijas un Dānijas zaudējumi, sabrūkot Latvijas ekonomikai un Latvijas valsts budžetam, būtu mērāmi ap 15 miljardiem eiro.

Latvijas politiskajiem pajoliņiem labi ir tad, ja nekas nav jādara, bet Zviedrijas valdības nostāja nav tik vieglprātīga.

Matemātika ir bezkaislīga – aizdodot tagad pāris miljardus eiro, var novērst zaudējumus, kuri mērāmi padsmitos miljardu.

Taču kā tas izskatīsies, ja Zviedrijas valdība pavēlēs Latvijas politiskajiem klauniem savest kārtībā valsts budžetu? Zviedrijas valdība pavēl savest kārtībā valsts finanses un izbeigt šķērdēt naudu korumpētajos politceltniecības projektos! Zviedrijas valdība pieprasa pārtraukt Latvijas politiskās elites izšķērdīgās dzīres globālā finanšu mēra laikā! Tas taču sagraus ilūziju par Latviju kā neatkarīgu valsti.

Tas izskatītos pēc Zviedrijas fiskālas diktatūras ieviešanas formāli neatkarīgā valstī. Pēc finanšu okupācijas. Tāpēc, lai Zviedrijas valdība piedabūtu Latvijas politiskos pajoliņus pie kārtības, tika uzaicināts Starptautiskais valūtas fonds, kurš drīkst izteikt ultimātus un prasības un kuram ir kapacitāte kontrolēt valdības solījumu izpildi. Valūtas fonda nauda (patiesībā Zviedrijas valdības nauda, kas tiek izlaista caur valūtas fondu) tiks dota nevis uzreiz, pārskaitot pāris miljardus, bet nelielu porciju veidā, pirms katra pārskaitījuma pārliecinoties, ka uz noteikto datumu veicamais darbs ir izpildīts, ka solījumi tiek turēti un nauda tiek tērēta, precīzi izpildot nolīgumus.

Taču Zviedrijas valdību neinteresē Latvijas iedzīvotāju labklājība. Zviedrijai ir svarīgi, lai Latvijas valstij ir finansiālas iespējas pildīt savas saistības un lai valsts nebankrotē. IKP pieaugums var būt kaut vai mīnus trīsdesmit procenti, bet valsts budžetam jābūt maksātspējīgam un ar plusa zīmi perspektīvā. Tikmēr Latvijas bizness ir neizpratnē, kāpēc nodokļu palielināšanas un valsts izdevumu samazināšanas plāns tiek saukts par Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmu. Tas ir Zviedrijas ieguldījumu glābšanas plāns, kas grauj Latvijas biznesa attīstību, izvirzot par prioritāru Zviedrijas finanšu interešu nodrošināšanu. Turklāt diennakti pirms šā plāna iesniegšanas Latvijas Saeimā finanšu ministrs Atis Slakteris kā paklausīgs skolnieks to Stokholmā atrādīja Zviedrijas finanšu ministram Andersam Borgam.

Zviedrijas ministrs neskopojās ar uzslavu – tika noteikts strikts termiņš, ka visam "vajadzētu būt gatavam līdz Ziemassvētkiem".

Latvijas Saeima akceptēja plānu un, paceļot balto karogu, atzina, ka Zviedrijas fiskālā diktatūra ir ieviesta Latvijā.

Tikmēr kaut kāda aktīvistu grupa sāka vākt parakstus, aicinot Zviedriju okupēt Latviju. Diemžēl jaunieši ir nokavējuši. Finansiāli Zviedrija Latviju jau ir okupējusi. Tas vairs nav jādara.

  

Ansips: Latvija nav lūgusi Igaunijas finansiālu palīdzību

Gunta Sloga Briselē,  Diena   12/12/08    Premjers Ivars Godmanis pēc Eiropas Savienības līderu samita Briselē noslēguma vairījās no žurnālistu jautājumiem par to, vai Saeimas apstiprināto ekonomikas glābšanas plānu pārrunājis ar citu valstu pārstāvjiem un kāda būs turpmākā Latvijas rīcība.

Jautāts, vai tā ir tiesa, ka arī Igaunija palīdzēs Latvijai, viņš vienīgi pateica, ka solidaritātes jēdziens ir ļoti svarīgs. I. Godmanis norādīja, ka Igaunija un Lietuva ir Latvijas lielākie eksporta partneri, bet šobrīd Ziemeļu kaimiņa palīdzība neesot vajadzīga.

To, ka Latvija nav lūgusi Igaunijas palīdzību, žurnālistiem apstiprināja arī Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips. Viņš sacīja, ka Latvija ir Igaunijas kaimiņš un ir svarīgi, ka kaimiņi viens otram palīdz. Premjerministrs A. Ansips sacīja, ka "Latvija pati tiks galā", uzsverot, ka šobrīd viss ir atkarīgs no Latvijas.

Premjera A. Ansipa pārstāvis uzsvēra, ka Igauniju satrauc Latvijā notiekošais, jo Baltijas valstis pasaules investoru acīs tiek uztverts kā vienots veselums. Tādēļ problēmas vienā valstī bojā visu triju valstu tēlu.

 

Ijabs: Ne jau visi Baltijā ir tik stulbi kā latvieši

LETA   12/12/08    Igaunijas lēmums pievienoties Latvijas finansiālo atbalstītāju pulkam ir simboliska akcija, norāda politologs Ivars Ijabs. Lai gan Latvija šajā situācijā izskatās slikti, bet Igaunija - labi, nevajag par zemu novērtēt kaimiņvalsts vēlmi starptautiskajā arēnā parādīt Baltijas valstu solidaritāti.

Politologs Ivars Ijabs: "Ne jau visi Baltijā ir tik stulbi kā latvieši, kas visu pēdējo gadu gaitā ir dzīvojuši uz parāda, bet tagad brīnās, ka viņiem ir finansiālas problēmas. Mēs paši arī uz to esam uzprasījušies, jo šo naudu labprāt pieņemam un lūdzam. Rezultāts ir tāds, ka izskatāmies slikti uz Igauņu fona – un tā nav igauņu vaina."

Cik lielu aizdevumu Igaunija Latvijai varētu dot, precīzi vēl nav zināms, bet noprotams, ka salīdzinot, piemēram, ar Ziemeļvalstu atbalstu, Igaunijas ieguldījums būs niecīgs. Tomēr politologs atzīt, ka tik mazai valstij kā Igaunija tā tik un tā ir ievērojama summa. Politologs Ivars Ijabs: "Mums nevajadzētu nicīgi izturēties pret šo igauņu piedāvājumu, jo Baltijas valstu solidaritāte ir problemātisks jautājums, par kuru vairāk stāsta anekdotes, nekā runā nopietni."

Kā solidaritātes soli to uztver arī ārlietu ministrs Māris Riekstiņš.

Māris Riekstiņš, ārlietu ministrs: "Es to vērtēju kā zināmu solidarizēšanos. Tajā pašā laikā jāapzinās, ka šāda rakstura ekonomiski satricinājumi nav ar izolētu raksturu. Mēs redzam, ka arī mūsu kaimiņvalstīs, tai skaitā Lietuvā jaunā valdība, ir spērusi zirga soļus, lai samazinātu tēriņus nākamā gada budžetā."

Jāpiebilst, ka Igaunijas finanšu ministrs vēl šonedēļ izteicās, ka Igaunijai pašai varētu rasties nepieciešamība aizņemties līdz pieciem miljardiem Igaunijas kronu, lai segtu investīcijas ekonomikas lejupslīdes laikā.

 

Komentārs: Latvijas valdībā ir vajadzīgi krievi

Sandris Točs,  NRA  12/12/08     Mēs dzīvojam pragmatiskā laikā, tādi ir apstākļi, tāds ir tautas noskaņojums. Mūsdienās Latvijai nav vairs tādu politisko mērķu, kuru labā būtu vērts ziedot ekonomisko labklājību. Latvija ir maksimāli atrisinājusi drošības problēmu. Ja kāds netic NATO līguma 5.paragrāfam, kurš paredz, ka uzbrukums vienai NATO valstij nozīmē uzbrukumu visām, ASV ieskaitot, ziniet, jums neviens nevar palīdzēt.

Latviešu politiķi slimo ar pagātnes sindromu. Varbūt tāpēc, ka pirmās neatkarības desmitgades noskaņojumos politisko popularitāti bija visvieglāk nopelnīt, es pat neteiktu ar nacionālismu, būsim atklāti – bieži tā bija rusofobija. Taču laiki ir mainījušies un mainījušies cilvēku noskaņojumi, ja politiskās vides veidotāji to neredz, vieglas smiltis viņiem.

Latvijā ir plaša krievu pilsoņu kopiena, kas naturalizācijas ceļā kļūst aizvien plašāka. Latvijā dzīvo 1, 342 miljons jeb 72, 1 % latviešu tautības pilsoņu un 367, 2 tūkstoši, jeb 19,8 % krievu tautības pilsoņu. Vēl apmēram 241 tūkstotis Latvijas krievu ir nepilsoņi, tomēr nepārtraukti noris naturalizācijas process. Ja par taisnīgu uzskatām proporcionalitātes principu un valdībā ir 19 ministri, tad lai krievu kopiena atbilstoši tiktu pārstāvēta valsts vadībā, Latvijas valdībā vajadzētu strādāt trim vai četriem krievu tautības ministriem. Taču kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas valdībās nekad nav strādājis neviens mūsu krievu kopienas pārstāvis.

Nekas tā nekonsolidē kā atgrūšana. Veselīgas būtu partijas, kurās līdzās darbojas gan latviešu, gan krievu tautības pilsoņi. Taču tādu nav, kas ir "Saskaņas centra"(SC) šodienas politisko panākumu pamats, kas ir kļuvusi par centrālo Latvijas krievus un citus nelatviešus apvienojošo politisko spēku. Tikmēr latviešu kopienas politiskā izvēle ir ļoti sadrumstalota. Nav iedomājams, ka nākošajās Saeimas vēlēšanās kāds latviešu politiskais spēks varētu konsolidēt 30% balsu, savukārt ir ļoti iespējams, ka kāda uz nelatviešu elektorātu orientēta partija ir spējīga savākt šādu balsu skaitu. To ir sekmējusi ne tikai nelatviešu norobežošana no dalības valsts pārvaldē, bet arī psiholoģiskā atgrūšana, neveidojot pilsoņu kopības sajūtu.

Vai zināt kā Latvijas krievu kopienā tika uztverta Baraka Obamas kļūšana par ASV prezidentu? Nē, mani personiski neuztrauc krievu tautības pilsoņa kļūšana par Latvijas prezidentu vai premjeru, jo pazīstu daudzus krievus, kuri ir īsti Latvijas patrioti. Taču, ja tas notiks, tā būs nevis krievu politiķu uzvara, bet mūsu ortodoksālo nacionālistu un rusofobu nopelns.

Kamēr Latvija politiski karo, Krievija ekonomiski attīstās. Šodienas Krievija nav deviņdesmito gadu Krievija. 2008.gada novembrī ar ārvalstu valūtas un zelta rezervēm 453,5 miljardu ASV dolāru vērtībā  Krievija bija trešajā vietā pasaulē aiz Ķīnas un Japānas. Vai tikai piecus  gadus atpakaļ bija iedomājams, ka Londonas baņķieri brauks meklēt miljardus uz Maskavu? No dabas bagātību izmantošanas iegūtie līdzekļi aizvien vairāk tiek investēti pašas Krievijas ekonomikā, kas jau pārredzamā nākotnē to padarīs par ekonomiski attīstītu valsti. Varbūt tas ir panākts ar ne gluži demokrātiskām metodēm, taču tas ir Vladimira Putina nopelns, un nebrīnīsimies, ja nākotnes vēsturnieki viņu atzīs par izcilāko starp 21.gadsimta pirmās desmitgades pasaules līderiem. Ja nosacīti 2000. – 2010.gadā Latvijas ekonomikas attīstības galvenais stimuls bija Eiropas Savienība, tad pēc 2010.gada par tādu ar lielu iespējību var kļūt Krievija un Āzijas valstis, kuru attīstība ir dinamiska. Latvijai būs svarīgas labas attiecības ar Krieviju un nav iedomājams, ka tādas ir iespējamas, ja Latvijas valdībā nav pārstāvēta slāvu tautību kopiena, kas veido trešdaļu pilsoņu skaita.

Taču tā vismaz pēc nākošās Saeimas vēlēšanām visticamāk būs pārstāvēta Latvijas valdībā, jo Saskaņas centra iespējas noturēt reitingu līderību līdz pat parlamenta vēlēšanām ir ļoti lielas. Latviešu politiskajām partijām kritiski svarīga kļūst gatavība veidot valdību kopā ar Saskaņas centru.  Būtībā tādu netieši ir paudušas Latvijas Pirmā partija/LC, Tautas partija un Jaunais Laiks (JL). Nav iedomājama konkurējošo ortodoksālo nacionālistu Tēvzemei un Brīvībai/LNNK un Pilsoniskās savienības atrašanās vienā valdībā ar Saskaņas centru, kas nākotnē ierobežos šo partiju iespējas nonākt valdībā. Arī Latvijas Zemnieku Savienība, kura Rīgas Domē izskata iespēju startēt kopā ar ultranacionālistisko Visu Latvija diez vai būs Saskaņas Centra partneris, turklāt arī abu partiju sponsori nāk katrs no sava pajukušā "Venstpils grupējuma"puses.

Neskatoties uz pašreizējiem reitingiem no latviešu partijām labas izredzes spēcīgi nostartēt nākošajās vēlēšanās saglabā gan LPP/LC, gan Tautas partija. LPP/LC priekšrocība ir "pirmā līmeņa" līderu, kādi ir Ainārs Šlesers un Ivars Godmanis, tieša atrašanās politiskajā procesā. Tautas partijai kritiski svarīga ir Andra Šķēles atgriešanās aktīvajā politikā, lai tāpat kā pirms 13 gadiem vestu ārā valsti no ekonomiskās krīzes, kas neapšaubāmi atkal mobilizētu TP elektorātu. Cita iespējamā Saskaņas centra partnera – JL izredzes kļūt par otro līderi vēlēšanās pašlaik šķiet nelielas.

Ja bez Saskaņas centra nākošajās vēlēšanās labi nostartē vēl kāda partija, reāla kļūst iespēja valdību veidot uz divu politisko spēku pamata. Valdībai, kuru veido viena stipra latviešu pilsoņus un otra stipra krievu pilsoņus apvienojoša partija, ir izredzes pirmo reizi kļūt par patiesi rīcībspējīgu un tiešām visu Latvijas tautu pārstāvošu valdību, kas ir spējīga dziļi risināt gan ekonomiskos, gan sociālos, gan ārpolitiskos jautājumus. Būtu dabiski, ja šādā latviešu un krievu partiju koalīcijā vadošais būtu latviešu kopienu pārstāvošais partneris. Patreizējā tendence ir cita, tāpēc visticamāk, ka valdību pēc vēlēšanām veidos viens liels krievu kopienu pārstāvošs spēks un latviešu partiju koalīcija. Taču ļoti iespējams, ka pēcvēlēšanu valdībā jau puse ministru būs, ja ne etniskie krievi, tad uz krievu kopienu orientēta politiskā spēka pārstāvji.

Ko tas nozīmēs Latvijai? Pozitīvas pārmaiņas, "svaigas asinis"  politikā, iespēju no šodienas reālitātē divkopienu valsts sākt veidot patiesi saliedētu vienas kopienas valsti, neskatoties uz to, ka tās pilsoņi runā divās valodās. Apstākļos, kad Eiropas valstis konkurē par labām attiecībām ar Krieviju, valdība, kurā darbojas krievu ministri nozīmētu reālu priekšrocību Latvijai. Ekonomiskais labums, ko nākamajā desmitgadē dos politiski labas attiecības ar ekonomiski augošo Krieviju, kas vienlaikus ir vārti sadarbībai ar 21.gadsimta pasaules asi  -  Klusā okeāna zonas valstīm, ir grūti aplēšams, taču Latvijai stratēģiski svarīgs. Esmu viens no tiem, kuri uzskata, ka krievu nonākšana Latvijas valdībā nākotnē būs motors valsts ekonomiskajai attīstībai.

 

Latvijas vēstnieks Krievijā būs Edgars Skuja

TVNET   12/16/08    Latvijas vēstnieks Krievijā būs Edgars Skuja, tā šorīt LNT raidījumā "900 sekundes" atklāja ārlietu ministrs Māris Riekstiņš. Skuja amatā stāsies nākamā gada janvārī.

Edgars Skuja līdz šim strādājis Ārlietu ministrijā. Viņš bijis valsts sekretāra vietnieks, arī Latvijas vēstnieks Igaunijā.

Skuja ilgus gadus bijis saistīts ar Krievijas jautājumiem, piemēram, viņš savulaik piedalījās sarunās par Krievijas armijas izvešanu. Arī strādājot par vēstnieku Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā, Skuja galvenokārt risināja ar Krieviju saistītas problēmas.

"Edgars Skuja ir viens no retajiem cilvēkiem, kuriem nācies saskarties ar tā saukto Krievijas portfeli. 90. gadu sākumā viņš aktīvi iesaistījās Krievijas armijas izvešanas jautājumos. Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā arī strādājis, kur skatījis tādus jautājumus kā militārie pensionāri, Krievijas apvainojumi par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas tagad nedaudz pieklusuši. Var teikt, ka nav tādas tēmas, ko viņš nepārzinātu lieliski," saka Māris Riekstiņš.

 

 

 

Stiprā lata lietā...

 

 

Rimšēvičs: Smirnova un Valtera aizturēšana ir smieklīga un nožēlojama

DELFI   12/03/08    Ventspils augstskolas lektora Dmitrija Smirnova un dziedātāja Valtera Frīdenberga aizturēšana saistībā ar baumu izplatīšanu par Latvijas finanšu sistēmas stabilitāti ir smieklīga un nožēlojama, trešdien intervijā "Latvijas Avīzei" atzinis Latvijas Bankas (LB) prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

"Ne jau viņi bija īstie baumu izplatītāji. Īstie baumu izplatītāji skatās uz to un smejas. Baumu izplatītāji darbojās ar īsziņām, nosaucot konkrētus datumus, kad būs pieņemti lēmumi, pat pateica, kāds būs jaunais lata kurss. Neviens tāds cilvēks nav aizturēts. Es patiešām jutos neērti, noskatoties uz to, kā tiek aizturēti dziedātāji un lektori," laikrakstam paudis Rimšēvičs.

Tiesa, LB vadītājs laikrakstam atzinis, ka būtu nepieciešama diskusija un izskaidrošanas darbs Latvijas iedzīvotājiem par to, kādi būtu procesi un sekas, kādi būtu apstākļi, kādos varētu sabrukt tautsaimniecība vai kāda komercbanka. Rimšēvičs paudis nožēlu par Latvijas iedzīvotāju vieglprātīgo attieksmi pret finanšu sistēmas problēmām. "Man ir skumji par to, cik vieglprātīgi Latvijas iedzīvotāji uz to visu noskatās, un viņiem tas šķiet kā joks," laikrakstam teicis Rimšēvičs.

 

Slakteris: SVF apspriedis lata devalvāciju

DELFI   12/04/08    Starptautiskajā Valūtas fondā ir pārrunāta iespēja, ka Latvija no krīzes varētu iziet līdzīgi kā savulaik to darīja Argentīna – devalvējot savu nacionālo valūtu, ceturtdien uzrunā Saeimai atzina Atis Slakteris (TP).

Latvija gan šādu iespēju ir noraidījusi un vēl joprojām paliek pie uzskata, ka valūtas kursam ir jābūt nemainīgam.

Viņš arī piebilda, ka visā Eiropas Savienībā (ES) ir vērojams kritums ekonomikā. "Diemžēl mēs esam šā krituma pašā smailē," sacīja ministrs. "Latvija nekad nav piedzīvojusi tādu kritumu kā šogad," pauda Slakteris.

Viņš uzsvēra, ka nākamā gada budžeta grozījumi ir nepieciešami un neizbēgami. Tomēr par konkrētām pārmaiņām valdība informēšot vien 19. decembrī.

Pēc Saeimas sēdes, Slakteris žurnālistiem sacīja, ka iespējamība devalvēt latu ir tikai viens no viedokļiem, kas ir SVF speciālistu vidū. Ir arī pretēji uzskati. Piemēram, Skandināvijas valstis arī iestājas pret lata devalvāciju, jo tām esot savas finanšu intereses Baltijā. Tāpēc, ja latu devalvētu, problēmas būtu arī Skandināvijai.

Gan viņš, gan premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) uzsvēra, ka Latvija iestāsies par lata pašreizējā kursa saglabāšanu. "Nekāda lata devalvācija netiks pieļauta," žurnālistiem sacīja Godmanis. "Nav pašlaik dienaskārtībā tāda jautājuma," piebilda Slakteris, "viņiem pašiem ir iekšēja debate".

Vēl sēdes laikā Slakteris uzsvēra, ka SVF šobrīd risinās plašas neformālas debates par to, kādā veidā Latvijai sniegt finansiālo palīdzību. "Daudziem ekspertiem [SVF] šķiet, ka viens no scenārijiem varētu būt tāds, kāds bija Argentīnai, kas gāja valūtas devalvācijas ceļu. Šis instruments, protams, tiek apspriests kuluāros, bet tam nepiekrīt Latvijas valdība, nepiekrīt Latvijas Banka. Bet, ja to nedara, tad jāiet īsts, reāls izdevumu samazinājuma ceļš – algu samazinājuma, dažādu izdevumu un valsts pārvaldes tēriņu samazinājuma ceļš," skaidroja Slakteris.

Pēc Slaktera vārdiem, Latvijai būtu ekonomiski neizdevīgi devalvēt valūtu, jo tas neveicinātu valsts konkurētspēju pasaulē.

 

NRA: DP pasniedzēju aizturējusi pēc FKTK iesnieguma

DELFI   12/09/08    Drošības policija (DP) aizturējusi Ventspils augstskolas pasniedzēju Dmitriju Smirnovu saistībā ar kādas Latvijas finanšu sistēmu uzraugošas institūcijas iesniegumu, iespējams, tā bijusi Finanšu un kapitāla tirgus komisija, otrdien ziņo "Neatkarīgā Rīta Avīze".

DP priekšnieka palīdze Kristīne Apse-Krūmiņa laikrakstam apstiprinājusi, ka aizturēšana notikusi uz kādas uzraugošās institūcijas iesnieguma pamata. "6. oktobrī DP, pamatojoties uz finanšu uzraudzības institūcijas iesniegumu, tika uzsākts kriminālprocess (..) sakarā ar laikrakstā "Ventas Balss" publicēto diskusiju par "finanšu krīzi valstī", kurā Ventspils augstskolas pasniedzējs Dmitrijs Smirnovs paudis nepatiesas ziņas, aicinot izņemt finanšu līdzekļus no Latvijas bankām, tādējādi radot apdraudējumu Latvijas Republikas finanšu sistēmas stabilitātei," laikrakstu informējusi Apse-Krūmiņa .

Smirnovam pašlaik piemērots drošības līdzeklis - aizliegums izbraukt no valsts un sūtījuma saņemšanas adreses paziņošana.

Latvijā ar finanšu uzraudzību nodarbojas Finanšu un kapitāla tirgus komisija, kura izmeklēšanas interesēs nekādus komentārus šīs lietas sakarā nesniedza.

Pats Ventspils augstskolas pasniedzējs sacīja, ka ir pārsteigts par šādu varbūtēju FKTK rīcību. "Ja iesniegumu tiešām ir rakstījusi šī institūcija, tad varu vien izteikt izbrīnu šādi piekoptajām policejiskām metodēm. Tas vienīgi liecina par šīs iestādes vadības nekompetenci un, baidos, arī nespēju veikt savas funkcijas ar tiem instrumentiem, ar kuriem tai atbilstoši tirgus ekonomikas likumiem pēc būtības būtu jādarbojas," viņš sacījis laikrakstam.

Jau ziņots, ka novembrī aizdomās par nepatiesu datu vai ziņu izplatīšanu par Latvijas Republikas finanšu sistēmas stāvokli Drošības policija ir aizturējusi Ventspils augstskolas Finanšu un grāmatvedības katedras lektoru Dmitriju Smirnovu.

Laikraksts "Ventas Balss" 10.novembrī publicējis ekspertu diskusiju par finanšu krīzi valstī, kurā Dmitrijs Smirnovs vainojis Latvijas Banku par to, ka tā ļāvusi komercbanku sektorā izveidot finanšu piramīdu, kā arī ieteicis, "pirmkārt, neglabāt naudu bankās, otrkārt, neglabāt naudu latos, jo tagad tas ir ļoti bīstami".

Vēlāk premjers Ivars Godmanis atzina, ka, iespējams, DP reakcija bijusi pārspīlēta. Savukārt Latvijas bankas prezidents Ilmārs Rimševičs atzina, ka īstie baumu izplatītāji netika sodīti, bet Smirnova un mūziķa Valtera Frīdenberga aizturēšana bijusi smieklīga.

 

Štokenbergs: Latvijai būs jāaizņemas septiņi miljardi eiro

DELFI   12/09/08    Latvijai nāksies aizņemties septiņus miljardus eiro, analizējot valdības sagatavotos nākamā gada valsts budžeta grozījumus secinājis ekonomists, opozīcijā esošās partijas "Sabiedrība citai politikai " (SCP) līderis Aigars Štokenbergs.

Štokenbergs žurnālistiem sacīja, ka pie nosacījuma, ka nākamā gada budžetā saglabājas pašreizējās IKP dinamikas prognozes, kā arī ņemot par pamatu citus budžeta grozījumu plānošanā vērā ņemtos rādītājus, visticamāk, valdībai nāksies aizņemties septiņus miljardus eiro jeb piecus miljardus latu.

 

SVF aizdevums nepārsniegs 1,5 miljardu latu

DELFI   12/09/08    Arī otrdien vakarā pēc valdības ārkārtas sēdes premjerministrs Ivars Godmanis (LPP/LC) neatklāja summu, kuru Latvija grasās aizņemties no Starptautiskā valūtas fonda (SVF), taču aizņēmums nevarēs būt lielāks par 1,5 miljardiem latu.

Godmanis TV raidījumā "100. pants" paskaidroja, ka aizņēmuma iespējas no SVF nav bezgalīgas, jo Latvija, būdama fonda dalībvalsts, savulaik iemaksājusi tajā 150 miljonus latu un nevar no SVF dabūt vairāk kā desmitkārtīgu šīs iemaksas summu, proti, 1,5 miljardus latu. Tāpat premjerminists atzīmēja, ka valdība vēlas aizņemties pēc iespējas mazāku summu, lai neiegrimtu pārmērīgos parādos. Aizņēmums būs jāaatdot pēc stabilizācijas programmas darbības beigām, bet programma paredzēta līdz 2011. – 2012.  gadam, ieskaitot, līdz būs sasniegts bezdeficīta budžeta.

"Es zinu, ka jūs gribat to summu, bet es jums nevaru pateikt," žurnālistiem teica Godmanis, atzīmējot, ka šobrīd vēl nevar runāt par to, ka SVF un Eiropas Komisija būtu gatava piešķirt Latvijai jau noteiktu naudas summu. Premjers TV ēterā atzina, ka spekulācijas par iespējamo aizņēmuma summu saistītas ar to, ka sarunas ar SVF un Eiropas Komisiju bija konfidenciālās, un summa nedrīkst tikt nosaukta pirms galīgās vienošanās, kas vēl nav panākta. Premjers skaidroja, ka valdībai vispirms jāpieņem plāns ekonomikas atveseļošanai, tas jāapstiprina Saeimā, un "tikai tad iesim prasīt līdzekļus, [..] nebūs tā, ka parakstot kādu dokumentu, mēs uzreiz saņemsim līdzekļus."

Uz jautājumu, vai runa varētu būt par 3,4 miljardiem latu, kas ir starpība starp šī gada un nākamā gada budžetā paredzēto valsts ārējo parādu, Godmanis atbildēja noliedzoši.

Ministru prezidents norādīja, ka šobrīd galvenais uzdevums ir kompensēt straujo iekšzemes kopprodukta kritumu, pārdzīvot nākamos gadus, kuros nāksies pieņemt budžetus ar deficītu, kā arī sekmēt eksporta attīstību. To viņš apstiprināja arī uzstājoties raidījumā "100. pants", sakot, ka aizdevums tiks novirzīts diviem galvenajiem mērķiem – pārfinansēt budžetu ekonomikas samazinājuma laikā un "virzīt uz priekšu to ekonomiku, kas to "–5%" [IKP krituma] uztaisīs uz citu ciparu".

Līdzīgu viedokli pauda arī finanšu ministrs Atis Slakteris (TP), norādot, ka runāt par konkrētām summām ir pāragri. Kad ministram atgādināja, ka vēl pirmdien viņš esot teicis, ka jau otrdien būs skaidri zināma aizdevuma summa, Slakteris atbildēja, ka esot ticis pārprasts. "Nevar uzzināt to, kas nav nolemts," viņš sacīja žurnālistiem, piebilstot, ka viņam "gribētos cerēt," ka summa varētu tikt paziņota līdz Ziemassvētkiem.

 

Godmanis: Latvija nav bankrotējusi

DELFI   12/09/08    Latvijas valsts nav bankrotējusi, jo tā aizvien izmaksā algas un pilda citas saistības. Tomēr Latvijai ir nepieciešama starptautiskā palīdzība, lai varētu to darīt arī nākamajā un 2010. gadā, otrdien TV raidījumā "100. pants" atzina Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC).

Premjerministrs paskaidroja, ka valdība šogad nav iztērējusi vairāk kā plānots, taču strauji ir samazinājušies ienākumi, tostarp nodokļu ieņēmumi bijuši līdz pat 5 % mazāki, nekā plānots. Situāciju vēl smagāku padarījušas problēmas banku nozarē, ko valdība nebija gaidījusi.

Starptautiskās palīdzības mērķis būs ne tikai segt budžeta deficītu, bet arī sniegt atbalstu uzņēmējiem – daļa no aizņēmuma varēs kalpot kā zināms garantiju fonds bankām, lai tās sniegtu kredītus uzņēmējiem, kuri īsteno ES fondu projektus, un naudu no fondiem saņems tikai pēc projekta īstenošanas, pauda Godmanis.

Aizdevuma daļa būs kā garants bankām vai valsts bankai, kas sniegs kredītu uzņēmējiem ES fondu projektiem, bet, ja banka pati uzņemsies to risku, tad šīs fonds būs kā garants uzņēmēju saistībām, šie līdzekļi garantēs eksportētājiem apgrozāmos līdzekļus, kamēr gaida savu naudu, un arī eksporta apdrošināšanu, kamēr viņš gaida naudu par savu preci.

 

Iedzīvotāji netic amatpersonu teiktajam par situāciju valstī

NRA  12/10/08    Pētījumu centra SKDS 2008. gada novembrī veiktās aptaujas dati liecina, ka kopumā tikai 16% Latvijas iedzīvotāju tic valsts augstākās amatpersonu teiktajam, kad tās runā par stāvokli valstī, valsts finanšu sistēmas stabilitāti un tamlīdzīgām tēmām.

Turklāt tam pilnībā tic tikai 1%, bet drīzāk tic 15%. Savukārt 72% apgalvo, ka augstāko amatpersonu teiktajam kopumā netic, turklāt tam pilnībā netic 26%, bet drīzāk netic 46% iedzīvotāju, informē SKDS.

Šāda situācija ievērojami sarežģī valsts amatpersonu komunikāciju ar sabiedrību, runājot par ekonomisko krīzi valstī un dažādiem finanšu stabilizācijas plāniem, jo, lai cik atklāti amatpersonas par šiem jautājumiem nerunātu, lielākā daļa sabiedrības viņu teiktajam vienalga neticēs un apšaubīs visu, kas ir publiski izskanējis.

Aptaujas rezultāti liecina, ka no dažādām sociālajām un demogrāfiskajām grupām visbiežāk augstāko amatpersonu teiktajam tic gados jaunākie Latvijas iedzīvotāji (vecuma grupa 18 līdz 24 gadi: 22%), respondenti ar augstāko izglītību (20%) un Kurzemē dzīvojošie (23%).

 

Viedoklis: Ja nav ticības valdībai, tad nav jēgas stabilizācijas kredītiem

Juris Paiders,  NRA  12/10/08    Pēdējo mēnešu norises Latvijā var salīdzināt ar nedienām nelielā pasažieru kuģī. Kādā brīdī kuģis, kurš vienmēr nogādāja pasažierus līdz galapunktam laikus, strauji apstājas un lēnām sāk braukt atpakaļgaitā. Kapteinis stāsta, ka viss tiek kontrolēts un ka vienīgais, kas ir jādara – jātaupa degviela.

Kuģis drebēdams turpina braukt atpakaļgaitā, līdz no kuģa dzīlēm pēkšņi atskan baiss troksnis. Kapteinis mikrofonā paziņo, ka viss kārtībā, ka viens no dzinējiem mazliet niķojas, taču tūdaļ kuģa komanda iegūs kontroli pār dzinēju. Pēc brīža kuģis sāk viegli svērties uz vieniem sāniem. Kapteinis paziņo, ka viss kārtībā, tikai mašīntelpā, kurā ir bojātais dzinējs, nedaudz ieplūst ūdens, bet tūdaļ tikšot ieviesta vēl lielāka kontrole.

Pēc brīža pasažieri savos mobilajos saņem īsziņas no draugiem krastā, kas raksta, ka kuģa vadība histēriski izsūta SOS signālus visiem tuvumā esošiem lielākiem laineriem. Kad drosmīgākie pasažieri sāk uzdot jautājumus, kapteinis mikrofonā skaidro pasažieriem, ka SOS signāli sūtīti, lai radītu drošības izjūtu, bet citādi situācija tiek kontrolēta. Kuģis jau sveras uz sāniem, un viens no pasažieriem iekliedzas, ka labākais ir parūpēties par sevi un jau laikus paņemt peldvesti, jo to visiem nepietiks. Pasažieris tiek notverts, saslēgts roku dzelžos un aizvests uz kuģa cietumu.

No mašīntelpas atskan sprādzienam līdzīgs troksnis, un pasažieri pa iluminatoru ierauga, ka bojātā motora galvenais mehāniķis jau visas savas mantas sakrāvis vienīgajā lielajā glābšanas laivā un strauji iras prom no kuģa. Savukārt kapteinis pa mikrofonu izziņo, ka viss kārtībā, bojātajam motoram ir vajadzīga jauna komanda un ūdens sūknēšana sāksies ļoti drīz. Pa iluminatoriem sāk ieplūst ūdens, bet kapteinis ziņo, ka situācija tiek kontrolēta, tikai vēl vairāk būs jātaupa degviela, lai sasniegtu jebkādu krastu. Kā rīkojas pasažieri? Pasažieri saprot, ka kapteiņa teiktajam nevar ticēt ne par gramu un tagad katrs pats sev zobārsts. Ļaudis metas glābt savas mantas, un mantas stiepjošie un velkošie pasažieri bloķē visas pieejas mašīntelpai.

Vai kādam nāk smiekli? Man nenāk. Kā nesen aizrādīja Parex bankas jaunā komanda, situāciju stabilizēt traucē valdības vadītāju histēriski provocējošie izteikumi.

Atliek valdības vadītājiem televīzijas kameru priekšā pāris reižu apzvērēt, ka lats netiks devalvēts, kad ļaudis masveidā sāk mainīt latus pret eiro, nedēļas laikā gandrīz vai trīskāršojot valūtas spiedienu uz Latvijas Banku.

Piektdien Latvijas Banka bija spiesta ieviest diezgan nežēlīgus pasākumus attiecībā uz tā saucamajiem aizdevumiem uz nakti. Līdzšinējā likme 7,5% gadā palika spēkā tikai tām bankām, kuras aizņemas no Latvijas Bankas ne vairāk kā 5 dienas mēneša laikā. Bankām, kas aizņemas vairāk nekā desmit dienas mēneša laikā, kredīta likme noteikta 30% gadā. Labi, nakts kredītu likme nav refinansēšanas likme, taču latu kredītu likmes par 30% gadā ir kaut kas... 1994. un 1995. gadam raksturīgs.

Šādas likmes uz ļaudīm atstāj tik biedējošu iespaidu, ka to nespēj izkliedēt pat finanšu ministra mūžīgi optimistiskais smaids. Diemžēl Latvijas politiskā elite tagad pļauj ražu, kuru pati sējusi. Visus atjaunotās neatkarības 18 gadus tika skandēts, ka tirgus ekonomika ir pārāka par visu, ka tirgus ir visspēcīgs un privatizācija ir laba, bet valsts īpašums – tas ir slikti. Katrs pats par sevi, un dolārs pāri visiem. Privatizācijas orģijas aizsākās tieši Godmaņa pirmās valdības laikā, kad tika privatizēts viss banku sektors, atdodot Latvijas bankas nodaļas pat riktīgiem bandītiem, kuri gan no finanšu sfēras nozuda pēc 1995. gada kraha.

Kāpēc tad tāds pārsteigums, ka katrs vispirms apmaina savus latus pret eiro un tikai pēc tam sola atbalstīt valdības taupības politiku? Savukārt valdībai, kura pašdeklarētās taupības laikā veic Latvijas vēsturē nepieredzēta apjoma izšķērdīgas manipulācijas ar valsts naudas iepumpēšanu Parex bankā, nav iespējams gūt sabiedrības atbalstu. Kopīgi notrallinot privatizēto, ir izaugusi egoistu paaudze, kuriem tēvzeme ir tur, kur rieciens biezāks. Latvijas valdība var pat nemēģināt vērsties pie sabiedrības. Dienvidkorejā 1998. gadā, lai glābtu nacionālās valūtas – vona – stabilitāti, vienkāršie ļaudis ziedoja gan savas privātās zeltlietas, gan uzkrājumus nebaltām dienām. Kurš tagad gatavs atdot Slakterim ar Godmani visus nebaltām dienām uzglabātos iekrājumus?

Ko sēsi, to pļausi! Ja nav sabiedrības atbalsta, tad atliek viens ceļš – doties pie Starptautiskā valūtas fonda, kurš pret solījumiem veikt sociāldarvinistiskus eksperimentus izsniedz dārgus kredītresursus.

Valstī nav arī reālas opozīcijas, jo, kā apliecināja ceturtdienas Saeimas sēde, opozīcija nevēlas atsegt valdības kļūdas un nejēdzības. Opozīcija pieprasīja savu daļu no laupījuma: paņemiet mūs nacionālā izlīguma valdībā, lai mēs visi kopā slauktu no Parex katla, un tad mēs paliksim mierīgi.

Diemžēl, ja sabiedrība turpinās neticēt Latvijas Bankai un valdībai, tad nav jēgas stabilizācijas kredītiem. Stabilizācija ir iespējama tikai tad, ja ir sabiedrības atbalsts gan nacionālajai valūtai, gan valsts pārvaldei.

 

Valdības plāns – taupīt un samazināt

Iveta Tomsone,  Latvijas Avīze   12/10/08    Iedzīvotājus un uzņēmējus šokē valdības iecere daudziem pakalpojumiem un precēm 5% PVN likmi palielināt līdz 21%

Vakar valdībā beidzot atklāti tika skatīts ilgi aprunātais un pusnoslēpumā turētais ekonomikas stabilizācijas plāns, kas beidzot ieguvis arī oficiālu nosaukumu – "Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programma". Tā uz ministru galdiem nogūla kopā ar grozījumiem likumā par budžetu 2009. gadam un vairāku likumu izmaiņām. Tie paredz minimālu – par 2% – ienākuma nodokļa samazinājumu iedzīvotājiem, tas ir – no pašreizējiem 25 uz 23% un nepatīkamu pievienotās vērtības nodokļa palielinājumu no 18 līdz 21% precēm un pakalpojumiem. Tām precēm un pakalpojumiem, kam patlaban piemēro samazināto 5% likmi, tā tiek pilnībā atcelta. Izņēmums ir medikamenti, zīdaiņiem paredzētie speciālie produkti, siltumenerģijas un elektroenerģijas piegāde, kā arī sabiedriskā transporta pakalpojumi iekšzemē, kam piemēros 10% likmi.

Kādēļ valdība nolēmusi ķerties pie radikālā nodokļu palielināšanas soļa?

Iemesls ir straujā ieņēmumu samazināšanās valsts budžetā. Vēl pirms dažām nedēļām Saeimā apstiprinātais valsts budžets nav īstenojams, jo balstīts uz neprecīzām prognozēm. Tātad valsts budžeta ieņēmumi būs nevis 5,3 miljardi latu, bet tikai 4,4 miljardi. Tātad budžetā ienāks par 912 miljoniem latu mazāk, nekā plānots.

Šobrīd prognozēts, ka nodokļu ieņēmumi valsts pamatbudžetā būs nevis 2,7 miljardi latu, bet par 418 miljoniem latu mazāk – 2,3 miljardi latu. Savukārt valsts speciālā budžeta ieņēmumi, kur iekasē arī sociālās apdrošināšanas iemaksas, būs nevis 1,7 miljardi latu, bet par 453 miljoniem latu mazāk – 1,268 miljardi latu.

Tādus tēriņus no valsts budžeta, kā bija plānots vēl pirms mēneša, valsts nevar atļauties, jo tas var novest pie 10% jeb 1,5 miljardu liela budžeta deficīta. Nesamazinot izdevumus, valstij pietrūks naudas gan budžeta iestādēs strādājošo algu izmaksai, gan pabalstu, pensiju un citu valsts tēriņu segšanai. Turklāt, nesamazinot tēriņus, diezin vai izdotos uz aizdevumu pierunāt starptautiskās finanšu institūcijas. Bez aizdevuma valstij diemžēl izdzīvot būs grūti.

Nogriezt, samazināt, taupīt

Jau pieminētā "Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programma", kā iepriekš izteicās Finanšu ministrijas (FM) valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis, ir ceļazīme aizņēmumam. Šī ceļazīme uzrakstīta uz astoņām lapām. "Latvijas Avīze" jau pirms nedēļas sniedza ieskatu programmas pamatuzdevumos, taču visu pagājušo nedēļu Finanšu ministrija ir strādājusi, lai šos uzdevumus konkretizētu.

Kas jauns tapis zināms? Programmā norādīts, ka nākamā gada budžeta deficīts nepārsniegs 5% no iekšzemes kopprodukta (tas plānots 15 miljardi latu) un valdība nepieciešamības gadījumā turpinās budžeta izdevumu samazināšanu, lai pie šā rādītāja noturētos.

Paātrinās reformas valsts pārvaldē, nākamgad un turpmākajos divos gados tajā nodarbināto skaitu samazinot par 15%, salīdzinot ar 2008. gada līmeni.

Programmā vispārīgi pieminētas arī nepieciešamās izmaiņas izglītības un veselības aprūpes sistēmā, lai samazinātu izmaksas.

Jau nākamā gada budžeta grozījumos paredzēts par 15% samazināt darba samaksu no valsts budžeta finansētajās valsts pārvaldes iestādes. Par 25% samazinās izdevumus, ko valsts iestādes tērē precēm un pakalpojumiem. Par tikpat – 25% – samazinās izdevumus programmu subsīdijām, izņemot veselības aprūpes programmas. Uz laiku iesaldēs agrāk plānotos valsts finansētā atalgojuma un sociālo izmaksu pieaugumus. Valsts atteiksies no to projektu finansēšanas, kas nav tieši saistīti ar Latvijas konkurētspējas paaugstināšanu.

Kādas izmaiņas nodokļos? Jau pieminētā iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmes samazināšana par 2%. Liels ieguvums gan nebūs, pie vidējās algas, kas patlaban knapi pārsniedz 400 latus, klāt nāks vien pārdesmit latu. Tos un vēl vairāk "noēdīs" PVN likmes pieaugums par 3% visiem pakalpojumiem un precēm – sākot no pārtikas un beidzot ar frizieru pakalpojumiem.

Papildus tiks paaugstināts akcīzes nodoklis degvielai, kafijai, alkoholam un bezalkoholiskajiem dzērieniem.

***

Uzziņa

Ekonomikas stabilizēšanas pasākumi, kas tieši ietekmēs iedzīvotājus

- PVN likmes palielināšana par 3% 10 latu vērtu pirkumu veikalā padārdzinās par 25 santīmiem.

- Iedzīvotāju ienākumu nodokļa samazināšana par 2% 400 latu lielu algu palielinās par nepilniem 20 latiem.

- Akcīzes nodoklis bezsvina benzīnam tiks palielināts par 18%, dīzeļdegvielai un petrolejai – par 21,2%, svinu saturošam benzīnam – par 1%, sašķidrinātajai naftas gāzei – par 3,4%.

- Akcīzes nodoklis kafijai tiks palielināts katriem 100 kilogramiem no 50 latiem līdz 100 latiem, bezalkoholiskajiem dzērieniem – par 100 litriem no 2 latiem līdz 4 latiem.

- Par 33,3% palielinās akcīzes nodokli vīnam un raudzētajiem dzērieniem – no 30 līdz 40 latiem par 100 litriem.

- No nākamā gada iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) papildu atvieglojumu invalīdiem, politiski represētajām personām un nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem palielināsies nevis par 25%, bet gan tikai par 12,5%.

- Ar 2009. gadu ar IIN neapliekamā minimuma apmērs nebūs 100 lati, kā bija plānots, bet tikai 90 lati, savukārt nodokļa atvieglojuma apmērs IIN aprēķināšanai būs 63 lati plānoto 70 vietā.

***

Uzziņa

Samazināto 5% PVN likmi plāno atcelt, tādējādi piemērojot 21% PVN likmi:

- veterināro medikamentu piegādēm

- grāmatu un kartogrāfisko izdevumu piegādēm;

- masu informācijas līdzekļiem – avīzēm, žurnāliem, biļeteniem un citiem periodiskajiem izdevumiem,

- viesu izmitināšanas pakalpojumiem viesu izmitināšanas mītnēs (viesnīcās, moteļos, viesu mājās, lauku tūrismam izmantojamās mājās, kempingos, tūrisma mītnēs);

- ūdens piegādei centralizētā ūdensapgādes sistēmā;

- kanalizācijas pakalpojumiem;

- sadzīves atkritumu savākšanas, pārvadāšanas un apglabāšanas pakalpojumiem;

- apbedīšanas pakalpojumiem;

- ieejas maksai sporta pasākumos;

- ieejas maksai kinoizrādēs;

- frizieru pakalpojumiem;

- iedzīvotājiem sniegtajiem vienkāršotās renovācijas pakalpojumiem (darbiem) un remonta pakalpojumiem būvniecības jomā (kuriem nav nepieciešams būvprojekts), kas veikti to dzīvojamo māju (dzīvokļu) iekštelpās, kuras tiek vai tiks izmantotas dzīvošanai;

- malkas un koksnes kurināmā piegādēm iedzīvotājiem

 

Pazemināto PVN likmi piemēro arī preses izdevumiem

LETA   12/10/08    Valdība šovakar ārkārtas sēdē akceptēja grozījumus likumā par Pievienotās vērtības nodokli (PVN), nosakot, ka pazeminātā nodokļa likme 10% apmērā tiks piemērota arī preses izdevumiem.

Likumprojekts paredz, ka avīzēm, žurnāliem, biļeteniem un citiem periodiskajiem izdevumiem PVN samazinātā likme 10% apmērā tiks piemērota līdz 2009.gada 31.decembrim.

Kā ziņots, sākotnēji bija plānots, ka arī preses izdevējiem nākamgad būs jāmaksā PVN likme 21% apmērā līdzšinējo 5% vietā.

Brīdinot par preses industrijas apdraudējumu, rīt, 11.decembrī, visi lielākie Latvijas laikraksti iznāks sēru noformējumā, aģentūra LETA uzzināja no izdevējiem.

Uz avīžu vākiem netiks publicēta ierastā informācija, bet gan melns krusts uz balta fona ar melnu rāmi gar lapas malām.

Valdības lēmums paredz atcelt līdzšinējo samazināto 5% PVN likmi, tās vietā nosakot samazināto likmi 10% apmērā. Turklāt to piemēros krietni mazāk jomās nekā līdz šim - tikai medikamentu piegādēm, zīdaiņiem paredzēto speciālo produktu piegādēm, siltumenerģijas un elektroenerģijas piegādēm iedzīvotājiem, kā arī sabiedriskā transporta pakalpojumiem iekšzemē.

Patlaban spēkā esošais likums par PVN nosaka, ka nodokļa 5% likmi piemēro arī medicīnisko ierīču un medicīnas preču, kā arī komplektējošo daļu, rezerves daļu un piederumu piegādēm, kā arī veterināro medikamentu piegādēm.

Tāpat pazemināto likmi piemēro grāmatu un kartogrāfisko izdevumu piegādēm. Pazeminātā likme attiecas uz avīzēm, žurnāliem, biļeteniem un citiem periodiskajiem izdevumiem, kuri iznāk ne retāk kā reizi trijos mēnešos un kuru vienreizējā tirāža pārsniedz 100 eksemplārus, izņemot erotiska un pornogrāfiska rakstura izdevumus, kā arī tādus izdevumus, kuru saturiskā ievirze un uzdevums ir reklāmas vai komercsludinājumu publicēšana.

Pazemināta likme ir arī komerciālās televīzijas un komerciālā radio abonentmaksai.

5% PVN likme ir viesu izmitināšanas pakalpojumiem viesu izmitināšanas mītnēs - viesnīcās, moteļos, viesu mājās, lauku tūrismam izmantojamās mājās, kempingos, tūrisma mītnēs.

Pazeminātā likme ir ūdens piegādei centralizētā ūdensapgādes sistēmā, kanalizācijas pakalpojumiem, sadzīves atkritumu savākšanas, pārvadāšanas un apglabāšanas pakalpojumiem, apbedīšanas pakalpojumiem, ieejas maksai sporta pasākumos, ieejas maksai kinoizrādēs, izņemot erotiska un pornogrāfiska rakstura kinoizrādes.

Tāpat šāda likme tiek piemērota dabasgāzes piegādēm iedzīvotājiem, izņemot dabasgāzi autotransportam, frizieru pakalpojumiem galapatērētājiem, kā arī iedzīvotājiem sniegtajiem vienkāršotās renovācijas pakalpojumiem un remonta pakalpojumiem būvniecības jomā, kas veikti to dzīvojamo māju iekštelpās, kuras tiek vai tiks izmantotas dzīvošanai. Šo pakalpojumu cenā nav iekļaujami izdevumi par materiāliem, tehnoloģijām un mehānismu izmantošanu.

Pazeminātā likme tiek piemērota vairākām malkas un koksnes kurināmā piegādēm iedzīvotājiem - pagaļu, zaru, žagaru saišķu vai tamlīdzīgā veidā, koksnes šķeldai vai skaidām, zāģskaidām un koksnes atlikumiem, zāģskaidu un koksnes atlikumiem aglomerētu vai neaglomerētu brikešu, granulu vai tamlīdzīgā veidā.

Šīm nozarēm turpmāk būs jāmaksā PVN likme 21% apmērā.

Kā norāda Finanšu ministrija (FM), paaugstinātā PVN likme dos papildu ieņēmumu budžetā. Paredzams, ka vienlaicīgi pieaugs preču un pakalpojumu cenas un tā rezultātā varētu samazināties patēriņš un paaugstināsies inflācija. Cenu paaugstināšanās negatīvi ietekmētu mājsaimniecības, īpaši maznodrošinātos iedzīvotājus.

FM plāno, ka nākamgad PVN likmes paaugstināšana papildus dos 288 miljonus latu. Šādi paši papildu ieņēmumi plānoti arī 2010. un 2011.gadā.

Grozījumi likumā vēl būs jāpieņem Saeimā.

Plānots, ka jaunās PVN normas stāsies spēkā 2009.gada 1.janvārī.

 

Komentārs: Spiesta lieta

Aivars Ozoliņš,   Diena   12/10/08    Premjerministrs Ivars Godmanis (LPP/LC) par ekonomikas stabilizācijas plānu ir paziņojis: "Ja parlaments šo programmu neapstiprina, tajā brīdī valdības nav."

Godmaņa teiktais ir tikai acīmredzama un principā nebūtiska fakta konstatācija. Ja valstij nebūs šāda plāna un naudas tā izpildīšanai, nekāda valdība vairs nevarēs saglābt Latvijas tautsaimniecību. Tāpēc šāds premjerministra uzstādījums ir divējādi aplams. Pirmkārt, politiski — jo vairākums sabiedrības diezin vai bēdātos par šīs treknās koalīcijas aiziešanu. Otrkārt, pēc būtības — jo šis nav jautājums par Saeimas uzticību valdībai, kurai sabiedrība sen vairs neuzticas tāpat kā valdošajam vairākumam Saeimā.

Balsojums būs nevis par valdību, bet gan par ekonomikas sakārtošanu, ko Latvijai prasa izdarīt Starptautiskais Valūtas fonds kā priekšnoteikumu aizdevumam, bez kura valsts tautsaimniecību diemžēl vairs nevarēs paglābt no sabrukuma. Atbildība par valsts novešanu līdz bankrota situācijai pirmām kārtām pienākas tiem, kuri bijuši pie varas pēdējos četrus gadus un darījuši visu iedomājamo un neiedomājamo, lai pašreizējā globālajā ekonomikas krīzē Latvija izrādītos esam īpaši neaizsargāta. Nu Eiropas Komisija un SVF apmaiņā pret naudu prasa no Latvijas uzreiz tādu politiku, kādu šejienes valdošajiem pašiem bija jāīsteno pēdējos gados. Viņi to nedarīja. Tagad, balsodami par šīm SVF un EK prasībām, valdošās koalīcijas politiķi balsos par savas ekonomiskās politikas izgāšanās atzīšanu. Būtu ērmoti, ja to negribētu atzīt arī opozīcijas politiķi.

Acīmredzamo pārpratumu, ka šis it kā būtu lēmums par valdības politikas pareizību pretstatā nepareizai opozīcijas politikai, uztur, protams, paši valdošās koalīcijas politiķi (sak, mēs te gribam glābt valsti, un opozīcija atkal bezatbildīgi maisās pa kājām, tā vietā, lai mums atbildīgi palīdzētu), taču arī opozīcija (sak, ja valdošie grib mūsu atbalstu savai politikai, lai laiž pie teikšanas).

Tieši tā to pēc tikšanās ar visu Saeimas frakciju pārstāvjiem pirmdien diemžēl formulēja arī prezidents Valdis Zatlers: "Ir vajadzīgs zināms kompromiss no abām pusēm." Kādām "abām pusēm"? Vai vienā pusē būtu valdošais vairākums, kura neprātīgā šeptēšanās noveda valsti krīzē un turpina to padziļināt, bet otrā — opozīcija Saeimā, kura nezin kāpēc būs iedomājusies, ka tā "pirmā puse" nu būtu spējīga pati un no laba prāta salabot to, ko līdz šim postījusi?

Valdošās koalīcijas atbildības sajūtu smagas krīzes apstākļos gana labi parāda gan finanšu ministrs Atis Slakteris (TP), kas, līdzko atver muti, tā izraisa desmitiem miljonu latu aizplūšanu no valsts finanšu sistēmas, gan viņa un citu valdības ļaužu prakse krīzes saasinājuma brīžos doties atvaļinājumā — pats vaļojās Amerikā budžeta gatavošanas laikā, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze (ZZS) devās atpūsties dienu pirms izšķirīgajām sarunām Briselē par Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku, nupat izrādās, ka atvaļinājumā līdz otrdienai bija arī viņa partijas biedrene labklājības ministre Iveta Purne, kamēr "zaļo zemnieku" Brigmanis atļaujas mācīt citus, ka "ir jāpieņem arī atbildīgi, smagi un nepopulāri lēmumi".

Taču Godmanis, kam atstāta atbildīgo lēmumu pieņemšana, nāk ar jaunu ekonomikas stratēģiju vai ik pārdienas — tagad dubultos PVN medikamentiem un zīdaiņu pārtikai un četrkārtīgi palielinās presei, proti, to vienkārši iznīcinās. Un tūlīt arī uzsauks jau trešo valsts budžetu nepilnu divu mēnešu laikā. Ir acīmredzams, ka pārdomātas, pamatotas un atbildīgas ekonomikas stabilizēšanas politikas vietā valdībai jeb Godmanim ir kazino un krievu rulete.

Steiga un slepenība, kādā valdība šo ruleti spēlē, apvienojumā ar lēmumu uzgāzt milzu papildu nodokļu slogu tieši plašsaziņas līdzekļiem, kas ir efektīvākais līdzeklis politiķu uzraudzīšanai un viņu rīcības atklātības nodrošināšanai, liek minēt, ka pat ekonomikas krīzi valdošā koalīcija mēģina izmantot, lai paplašinātu iespējas rīkoties nekontrolējami. Ieņēmumi no šādas nodokļu paaugstināšanas būtu nebūtiski (arī tāpēc, ka to maksāt spējīgo izdevumu loks jūtami saruktu) salīdzinājumā ar zaudējumiem sabiedrībai, kuras tiesības brīvi saņemt informāciju tiktu būtiski ierobežotas.

Starptautiskie un pašmāju eksperti gadiem ilgi bija brīdinājuši valdību, ka tās ekonomiskā politika draud ar katastrofu. Pērnvasar SVF ekspertu grupa strādāja Latvijā, izvērtēja budžetu un iesniedza valdībai detalizētu pārskatu par gaidāmajām problēmām un ieteikumus to novēršanai. Sabiedrība par tām neuzzināja, nepieciešamos pasākumus valdība bloķēja — satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC) uzstāja, ka inflācija esot slimība, kura jāizslimo, proti — "gāzi grīdā"; premjerministram Kalvītim (TP) vēl bija jāizsaimnieko "trekno gadu" atlikušie tauki.

Tauku ciba ir tukša, gāzes pedālis izspiests līdz asfaltam, un tagad SVF ieteikumi kļuvuši par prasībām. Mums nav izvēles, pareizāk, izvēle ir acīmredzama — vai nu SVF nauda un tautsaimniecības reformas stingrā naudas

 

Viedoklis: Cirtēji

Pauls Raudseps,   Diena   12/11/08   Ministru prezidenta Ivara Godmaņa (LPP/LC) krīzes vadības metode — konstatēt, ka visi partiju piespēlētie krēslu sildītāji ir vairāk vai mazāk nekompetenti vai bezatbildīgi, un tā vietā, lai meklētu citus ministrus, censties visu izdarīt pašam — ir novedusi pie likumsakarīgā rezultāta. Finanšu sistēmas stabilizācijas plāns nodrošina tādu finanšu ietvaru, kas ļautu Latvijai saņemt vitāli svarīgo Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) aizdevumu, bez kura valsts varētu visai drīz nonākt līdz bankrotam. Taču otrdienas vakarā beidzot atklātībā nodotais plāns pirms pieņemšanas netika nopietni apspriests ne ar uzņēmējiem, ne ar arodbiedrībām, ne pat ar vairākiem valdības ministriem. Tāpēc nav pārsteigums, ka daži plāna punkti paredz jaukt nost valsts nesošās sienas, lai lāpītu caurumus fasādē.

Tas, ka plāns izraisīs neapmierinātību, bija skaidrs jau pirms to pieņēma. Bet lēmums pēkšņi paaugstināt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) pazemināto likmi no 5% līdz 21% ir hrestomātisks piemērs, kā cirst malku, lai paliktu tikai skaidas. Lēmums skar, cita starpā, medicīnas ierīces, viesnīcu pakalpojumus, ūdens un kanalizācijas pakalpojumus — un grāmatas, žurnālus un avīzes. Grūti iedomāties, kurš uzņēmējs lejupslīdošā ekonomikā varētu panest šādu nodokļa sloga četrkāršošanu, taču periodiskiem izdevumiem tas ir praktiski neiespējami, jo abonēšanas kampaņa nākamajam gadam iet uz beigām un daudzi pasūtītāji jau ir samaksājuši par periodiku, kuras cena tika aprēķināta pēc līdzšinējās PVN likmes. Proti, tiks uzlikts papildu nodoklis precei, kura jau ir pārdota. Neviena cita nozare netiek tā diskriminēta.

Tāpēc sevišķi ciniski izskanēja Godmaņa teiktais otrdienas vakarā 100.pantā, skaidrojot, kāpēc jau 2009.gadā nevar aplikt ar nodokli dividendes un kapitāla pieaugumu: "Uz 2009. gadu ir saplānota visa uzņēmējdarbība. Un, ja mēs tagad viņiem uzreiz sakām, ka no 1.janvāra stājas spēkā nodoklis uz dividendēm un kapitāla pieaugumu, tad ir tiesiskās paļāvības princips — ziniet, jums vajadzēja pateikt ātrāk, vismaz tad, kad mēs to gadu plānojām." Tātad uzņēmumu īpašniekiem, kuri izmanto dividendes, lai "optimizētu", respektīvi, nemaksātu nodokļus, ir jāsaglabā "tiesiskā paļāvība", bet izdevējiem atliek tikai beztiesiska pakļāvība?

Šādi izteicieni, kā arī fakts, ka līdz pat otrdienas rītam bija plānots likmi preses izdevumiem pacelt tikai līdz 10%, raisa ļaunas aizdomas par valdības patiesajiem mērķiem. Šī koalīcija, kas jau ir izrādījusi savu iejūtību pret vārda brīvību, "piekārtojot" Latvijas televīzijas ziņu dienestu un aizturot augstskolu pasniedzēju par viedokļa paušanu par Latvijas ekonomisko situāciju, ir acīmredzami ieinteresēta klusi piežmiegt katru brīvo balsi. Diez vai Šlesers vai Šķēle sevišķi iebilstu pret tādu nodokļu uzlikšanu presei, kādu nav nevienā Rietumeiropas valstī — jo mazāk šādiem cilvēkiem skatās uz pirkstiem, jo vairāk ieslīdēs viņu kabatās. Viņu politika mūs noveda līdz šai krīzei; ja nebūs vairs preses, viņi jutīsies vēl brīvāki.

Var, protams, filozofēt, ka preses zudumu atsvērs televīzija un internets. Taču esam jau pieredzējuši, kā informācijas plūsmu Latvijas televīzijā var ierobežot "horizontālais taimkods". Savukārt komerctelevīzijām ziņas vienmēr būs pakārtotas izklaidei, un, lai cik populārs būtu internets, līdz šim nav manīta ar avīzēm nesaistīto portālu ģenerētās informācijas ietekme uz sabiedriskajiem procesiem. Turklāt neviens no šiem medijiem pat teorētiski nespēj aizstāt Latvijas reģionālās avīzes, par kurām platjoslā sēdošie rīdzinieki savos spriedelējumos parasti aizmirst.

Jau trešdienas rītā prezidents Valdis Zatlers iebilda pret ieceri paaugstināt PVN presei, neapmierinātību izteica pat ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, un Godmanis sāka atkāpties. Finanšu ministrija trešdienas gaitā paziņoja, ka presei tomēr piemēros 10% PVN likmi, taču nekas mūsu valstī nav nestabilāks par topošo stabilizācijas plānu, un trešdien astoņpadsmitos — nē, deviņpadsmitos, stop! — divdesmitos, sanāca vēl viena ārkārtas valdības sēde, lai labotu citu pretkrīzes plāna brāķi izmaiņās likumdošanā par ierēdņu atalgojumu. Te pēkšņi savās dziļākajās taisnīguma jūtās aizskartie ministri ar šķēlistiem priekšgalā lēma, ka tomēr nebūtu godīgi, ja presei pēdējā mirklī nodoklis netiktu četrkāršots. Gala lēmums paliek Saeimas rokās.

Tā vairs nedrīkst strādāt. Valdības otrdien steigā akceptētais pretkrīzes plāns nostāda Latviju situācijā, kurā jāizvēlas — vai gremdēsim ekonomiku vai vārda brīvību? Kādi vēl pārsteigumi mūs gaida? Visi jau esam pašausminājušies par Slaktera piecpadsmit neslavas minūtēm YouTube, bet daudz lielāka problēma par finanšu ministra nespēju sakarīgi izteikties ir valdības milzīgā nekompetences bedre, kuru Godmanis nevis cenšas aizbērt ar spējīgu ministru palīdzību, bet noslēpt, sedzot tai pāri savas lielās, skaitļiem noklātās papīra loksnes.

Sanāk lamatas. Kā uz šiem Godmaņa papīriem mēģināsim atsperties, tā iegāzīsimies nekompetento vilku bedrē.

SVF nauda Latvijai ir vitāli nepieciešama, tāpēc šodien Saeimai ir jāatceļ paaugstinātā PVN likme medijiem un pēc tam jāatbalsta finanšu stabilizācijas plāns. Un tūlīt jāsāk domāt par valdības sastāva revidēšanu, lai plānu varētu atbildīgi ieviest un (saskaņojot ar starptautiskajiem donoriem) pie vajadzības arī koriģēt. Valdības pašreizējais sastāvs ir pierādījis, ka šādu nopietnu darbu tas nespēj padarīt.

 

Viedoklis: Vissvarīgākais ministrs

Laila Pakalniņa,   Diena   12/11/08    Atšķirībā no finanšu ministra intervijas, kas nu izņemta no mediju koncerna Bloomberg mājaslapas un portāla YouTube, pats Atis Slakteris no valdības vēl joprojām nav izņemts.

Godmanis televīzijā, runājot par finanšu ministru, norādīja, ka viens ir tas, kā cilvēks prot izteikties, bet otrs ir viņa darbi. Premjeram taisnība, jo tas, ka ministrs izgāzās vienā intervijā, sabiedrības viedokli par viņu nemainīja. Šo viedokli veidojuši ministra darbi. Piemēram, laikā, kad Slakteris publiski runāja par to, ka visiem jātaupa, viņa ministrijai tika gādāti balti ādas dīvāni. Bet divas nedēļas budžeta izskatīšanas laikā Slakteris nerunāja vispār. Ko viņš darīja? Bija atvaļinājumā. Savukārt nedēļā, kad valdība lēma ne vien par budžetu, bet arī Parex banku, finanšu ministrs paralēli piedalījās TV šovā Plānais maciņš. Vēl finanšu ministrs no Saeimas tribīnes ir atļāvies pastāstīt, ka daži Valūtas fonda eksperti domā par nepieciešamību devalvēt latu (lai gan formāli Slakteris Saeimas ārkārtas sēdē izteicās ar vārdiem, tomēr tik bīstamiem, ka godīgi būtu tos pieskaitīt darbiem).

Un, pat ja finanšu ministrs neko no iepriekšminētā nebūtu ne runājis, ne darījis, bet sabiedrība viņam tomēr neuzticētos tā, kā neuzticas šobrīd, arī tad viņa atrašanās amatā būtu bīstama. Jo, lai saprastu, ka tāpēc, lai būtu labāk, nu būs jādzīvo sliktāk, ir ļoti stipri jātic tiem, kuri mums to vēl.

Bet Godmanis teic, ka finanšu ministrs ir savā vietā, jo ir fantastiski izturīgs cilvēks. Taču, pat ja izturība būtu galvenais kritērijs, lai vadītu Latvijā šobrīd visizšķirošāko ministriju, arī tad šim amatam jau sen būtu bijis jāatrod cits pretendents. Piemēram, Jeļena Prokopčuka varētu būt vēl izturīgāka. Taču ne jau par to tagad ir runa.

 

Slaktera bēdīgi slavenās intervijas "Bloomberg" latviskā versija

TVNET   lasītājs   12/11/08    Pirms pāris dienām noskatījos visas trīs daļas no TV kanāla "Bloomberg" intervijas ar LR finanšu ministru, ko uzgāju www.youtube.com. Noskatījos un secināju: žēl, ka vairums tautiešu redz tikai stostīšanos, bet nesaprot, ko tieši valsts amatpersona stāsta. Jau grasījos ķerties pie tulkošanas, bet video pazuda gan no YouTube, gan arī no Bloomberg.tv. Pateicoties TVNET ievietotajam videofailam, tomēr nenoturējos un ātri uzskribelēju latviski šo te sarunu. Lūdzu nepievērst uzmanību it kā latviešu valodas kļūdām tīri gramatiski - tulkoju tieši tā, kā tika teikts.

• LR finanšu ministrs Atis Slakteris

• CV: http://www.cvk.lv/cgi-bin/wdbcgiw/base/saeima9.cvkand9.kandid2?NR1=&cbutton=63346836273  

• Intervija „Bloomberg TV”

• Saīsinājumi:

• I. – intervētāja

• A.S. – Atis Slakteris

• ES – Eiropas Savienība

• EK – Eiropas Komisija

• SVF – Starptautiskais valūtas fonds

Intervētāja: Kā jums šķiet, cik liela finansiāla palīdzība nepieciešama Latvijai no ES un SVF?

Atis Slakteris: Tas vēl nav izlemts. Aaaa. Mēs šobrīd veicam pārrunas gan ar ES, gan SFV, un mēs piedāvājam mūsu mikroekonomiskās stabilizācijas programmu, un mēs apspriežam, ko mēs darīsim un, un pēc tam mēs izlemsim, cik mums ir nepieciešams. Un, protams, tas ir atkarīgs ne tikai no Latvijas, bet arī no ekonomiskās krīzes visā pasaulē. Un ... un ... un aprēķini ir ļoti, ļoti plaši, bet kopsaucējā Latvijai nebija nepieciešama nauda vēl dažus mēnešus atpakaļ, bet šodienas situācija ar bankām dara mūs aaaaaa ... (skatās aiz kameras ... kā būtu „piesardzīgs”?) .... dara mūs uzmanīgus. Un, protams, ir svarīgi rēķināties ar iespējām, un mēs esam daļa no starptautiskās sabiedrības, un mēs šobrīd vedam pārrunas ar ES un SVF, bet summa. ... tā ir atkarīga...

I.: Daži cilvēki runā, ka summa varētu būt ap 2,1 miljardu dolāru. Vai jums personīgi šķiet, ka ar to vajadzētu pietikt?

A.S.: Ja mēs skatāmies reālajā situācijā, reālajā ekonomiskajā situācijā pasaulē un Latvijā, un es domāju, am..a... es domāju, ka tas ir iespējams skaitlis, bet m..m..mans viedoklis ir, Latvija būs gatava lūgt nedaudz lielākas summas (viegli iesmejas). 2 miljardi, 2,5 miljardi eiro ... nu redzēsim ... bet ... bet ... ne jau tāpēc, ka mums nauda ir nepieciešama tieši tagad, bet lai ekonomika turpinātu darboties.

I.: Labi. Bet kad, kā jūs domājat, nauda varētu sākt ieplūst?

A.S.: Aaaaa... Labs jautājums ... Jo ātrāk, jo labāk. Bet mēs esam tādā situācijā, mēs vedam pārrunas. Hmmm... un šīs sarunas ir ļoti smagas, bet mēs virzāmies uz priekšu ļoti ātri un ... un, kā minēja Strausa kungs, mēs esam uz pareiza ceļa, un es ceru, un noslēgsies diezgan drīz.

I.: Kā jūs plānojat tērēt naudu?

A.S.: (klusuma brīdis ar nopūtu) ... aaaa ... parasti visus interesē, ka nauda tiks tērēta. Mēs naudu netērēsim, mēs to investēsim ekonomikā... ha ha ... protams, mēs plānojam samazināt budžeta izdevumus ... hmmm ... optimizēt valdības izdevumus ... hmmm ... tā ir daļa no idejas, kā kontrolēt konkrēto (autora piebilde: man gan tas „kankrīt” izklausās ne pēc konkrētas, bet pamatīgas) situāciju ar finanšu krīzi un iespējamo ekonomisko krīzi. Un ... bet ... mums šī nauda ir nepieciešama ... mmm ... situācijas stabilizēšanai ekonomikā. Un ... lai pateiktu kaut ko vairāk konkrētu... Šobrīd esam pārrunu procesā.

I.: Vai šis būs savā ziņā aizsargājošs līgums, kurš nodrošinās piekļuvi finanšu resursiem, ja šāda nepieciešamība radīsies, vai tas būs pilnīgi noteikts līgums, kas sevī ietvers vairākus nosacījumus no SVF?

A.S.: eee... mmmm... eeee... Joprojām... Pārrunās.

I.: Kāda ir iespējamā ietekme uz fiskāliem noteikumiem (fiskālām polisēm, normām, noteikumiem)?

A.S.: Ohhhhh (smaga nopūta... skatiens aiz kameras...) Man te jāpadomā! (latviski)... aaaa... Okei... Par valsts budžetu... Visus iepriekšējos gadus ... visu pagājušo gadu gan valdība gan parlaments bija ļoti atbildīgi. Mēs samazinājām izdevumus vasaras vidū, mēs samazinājām izdevumus, sagatavojot nākamā gada budžetu. Daudzas cerības, daudzi sapņi, daudzi politiķu solījumi tika samazināti par 100 procentiem, un es domāju, mēs šajā laikā skatāmies ļoti reālistiski tālāk nākotnē. Jo man ir skaidrs kā politiķim un kā šīs valsts pilsonim, ka pasaules finanšu krīze kļūs dziļāka un neviens nezina, kad beigsies skaitīšana. Un tas nozīmē, mums jābūt gataviem samazināt izdevumus tik lielos apmēros, kas grūti iedomājami mūsu iedzīvotājiem, un sabiedrība to ir pieņēmuši vairāk vai mazāk. Nav priecīgi, bet ir pieņēmuši. Un... Jā, mēs turpināsim šo darbu. Mēs centīsimies to darīt apzinīgi bet ... bet ... reālistiski.

I.: Kā jums šķiet, kā Latvija ir nonākusi līdz šai situācijai? Kas noticis?

A.S.: Aaahhhh ... hmmmm... Es domāju, nekas īpašs. Un ko jūs domājāt ar "šo situāciju"? Mums nav nepieciešama papildu nauda. Bet banku sektors ... hmmm... Tas kalpoja par iemeslu, kādēļ mēs kļuvām nestabili. Bet šobrīd situācija ir vairāk vai mazāk stab... (tieši tā – norāvās!) Protams, mums bija lielākais GDP (kopprodukta) pieaugums pēdējo trīs gadu laikā Eiropā. Un tajā laikā, es domāju, ne tikai valdība, bet arī iedzīvotāji bija pārāk optimistiski un tērēja pārāk daudz līdzekļus patēriņam ... un tā nav tikai Latvijas problēma... Šobrīd, piemēram, Londonā mana meita, piemēram, šobrīd dzīvo Londonā un situācija ir ļoti līdzīga. Šodien cilvēki nav tik optimistiski, un tas atstāj sliktu iespaidu uz ekonomiku. Šāda pati situācija ir Latvijā. Cik bēdīgi situācija attīstīsies, mēs redzēsim.

I.: Kas kalpoja par iemeslu vērsties pie ES un SVF pēc palīdzības?

A.S.: Iesākums bija, lai stabilizētu banku sistēmu. Jo valdībai bija pietiekoši līdzekļu, lai kontrolētu valdības izdevumus, bet ... bet... bet lai atbalstītu īpaši bankas, jo mēs nolēmām pārņemt 51% no kādas bankas, kas bija nonākusi grūtībās, tam bija slikts iespaids un tas bija arī iemesls.

I.: Un šī banka ir Parex banka?

A.S.: Jā.

I.: Un šai bankai ir sindicētie kredīti, kas atdodami nākamgad?

A.S.: Jā.

I.: Un, cik zināms, tad tā summa ir ap 775 miljoniem eiro.

A.S.: Jā. Februārī ir jāatmaksā viena daļa, un vasaras vidū otra daļa, un tas sastāda diezgan lielu naudas summu no Valsts kases viedokļa, un Parex banka nav gatava to darīt pati. UN tas bija iemesls sarunu uzsākšanai ar ES un SVF

I.: Vai šie sindicētie aizdevumi ir šobrīd apturēti?

A.S.: Ne ... ne ... es ceru, ka tie nebūs neatmaksāti... par tiem notiek pārrunas, jo, ka es teicu, mēs nolēmām iegādāties 51% akciju, bet viens punkts šajā līgumā ir atrisināt šo problēmu. UN ja šī problēma netiks atrisināta, mēs nepirksim šos 51% akciju par 2 latiem ... mēs ... jo mēs esam procesā. Ļoti atbildīgs process.

I.: Ar to jūs gribat teikt - ja netiks atrisināts šis jautājums, tad Parex akciju pirkšana varētu tikt apturēta?

A.S.: Šobrīd situācija ir ļoti laba un mums ir prezidenta atbalsts no valdības puses, un mēs menedžējam un banka ir daudz stabilāka un nauda neaizplūst no bankas, un situācija šobrīd ir laba. Bet, protams, mēs veicam pārrunas par šo sindicētajiem kredītiem.

I.: Un kas ir šo pārrunu pamatā? Kas atmaksās? Kad atmaksās?

A.S.: Tas ir atkarīgs no pārrunām. Tagad ir agri par to runāt.

I.: Vai jūs veicat pārrunas ar tām bankām, kas izsniegušas šos kredītus, vai ar Parex banku?

A.S.: No sākuma, protams, šodien par šiem sindicētajiem kredītiem atbildīga ir Parex banka, bet valdības puse ir šajā iesaistīta.

I.: Vai vēl kāda puse ir iesaistīta radušās ekonomiskās situācijas atrisināšanā? Piemēram, Zviedrija, Pasaules Banka vai citi?

A.S.: Mums ir pārrunas ar ES, Eiropas Komisiju un SVF. Citas neformālas sarunas. Bet formālas sarunas ar ES un SVF.

I.: Atgriežoties pie neformālajām sarunām, vai Zviedrija ir viena no tām valstīm, ar kurām veicat sarunas?

A.S.: Jā. Es esmu runājis ar saviem kolēģiem no tām valstīm, kas ir Eiropas Savienībā. Un... Šobrīd mums ir oficiālas pārrunas ar ES un SVF.

I.: Īslande šobrīd runā ar Krieviju par iespējamiem kredītiem, kas ir mazliet pārsteidzoša ziņa. Vai jūs apsverat pārrunu iespēju ar Krieviju par iespējamo aizdevumu?

A.S.: Nē. (un tas viltīgais pašapmierinātais smaids!!!!)

I. Kā jūs atbildētu nosodījumiem par to, ka Latvijas valdība pieļāva ekonomikas pārkaršanu, pārāk lielu algu pieaugumu attiecībā pret produktivitāti, kas savukārt ir novedusi pie radušās situācijas? Ko varat teikt šajā sakarā?

A.S.: ... hmmm ... kā būtu angļu valodā „nenopietns”? hmmm ... ja? (Balss fonā: „Unserious.”) ... hmmm nē ... nav ... hmmm ... vieglprātīgs ... Nu tur bij doma, teiksim, ka tā bija mazliet vieglprātība no mūsu puses bija. Gan sabiedrībai, gan valdībai... Okei. Es mēģināšu. (fonā komentāri no „balstiņas”) ... hmmm ... Okei... man ir jāatrod pareizie vārdi ... bet ... bet ... jā ... šajos trīs gados mums ir bijis straujākais GDP pieaugums no ES un, protams, gan pilsoņi, gan valdība bija laimīgi par radušos situāciju un, kā es teicu, gan sabiedrība, gan valdība bija pārāk optimistiski. Protams, tas bija liels politisks spiediens saistībā ar algām, jo, protams, mums bija zemākās algas ES ... un ... un ... un ... jā, tā bija daļa no situācijas un no šodienas viedokļa diemžēl ... hmmm ... ļoti labi ... es domāju finanses ... samazināt finanses ... un ... un ... un šī valdība dara ļoti nopietnus... eee ... nopietnus apjomus ... bet ... jā, es domāju, tas bija pārāk optimistiski, visi soļi, ko valdība veica pagājušos gados, kad mums bija augstākais GDP pieaugums ES. Bet ... valdība un politiķi ir kā visa sabiedrība, bija pārāk optimistiski, un neviens visā pasaulē nevarēja paredzēt, ne tikai Latvijā... Neviens visā pasaulē nevarēja paredzēt šo finanšu krīzi visā pasaulē, kas sākās ne jau Latvijā, bet ar Lehman Brothers, piemēram. Un ... un ... protams, tas padara mūsu situāciju daudz smagāku. Bet ... Bet tā ir ... hmmm... pasaules problēma. Un ... un neviens jūsu kanālā, ha ... ha... nu neviens nevarēja paredzēt šo dziļo ekonomisko krīzi.

I.: Ok... Kādas ir jūsu prognozes saistībā ar IKP nākamam gadam?

A.S. Labs jautājums. Finanšu ministra taktika un stratēģija mēs gatavojam budžetu ar tiem skaitļiem, kas šobrīd ir pieejami... Skaitļi mainās hmmm ... ļoti ātri. Mēs sākām ar IKP +2%. Tas bija jūlijā. Mēs akceptējām budžetu parlamentā, un šis rādītājs bija – 1%. Šodien Finanšu ministrija kopā ar Latvijas Banku un Ekonomikas ministriju prognozē – 4.3%. Un mēs šobrīd vedam pārrunas ar ES un SVF, un šobrīd mēs apsveram ap -5% jo tā ir starptautiska finanšu vide un tā ir bēdīga, es teiktu.

I.: Kādus noteikumus jūs paredzat, ka SVF varētu izvirzīt saistībā ar šo aizdevumu?

A.S.: Šodien situācija ir ļoti laba. Kā teica SVF pārstāvji, jaunais SVF nav tāds, kā bija vecais SVF, un viņi gaida mūsu ieteikumus un mēs esam sagatavojuši šo mikroekonomisko plānu, kā mēs redzam (lai gan izklausījās – kā vieglāk...) ar ļoti stingriem un nopietniem instrumentiem, kurus vairāk vai mazāk esmu jums aprakstījis. Samazināt budžeta izdevumus, noteikti finanšu un fiskālie noteikumi ... jā ... galvenie instrumenti. Un vēl samazināt algas. Mēs jau esam veikuši. Bet ne tikai samazināt algas ... mēs esam iesaldējuši algas un dažās jomās būs nepieciešams tās arī samazināt. ... Ļoti nepopulāri lēmumi, man jums jāsaka. Bet mums tie būs jāpieņem.

I.: Pastāstiet par situāciju ar vietējo valūtu? Vai būs jāsamazina tās vērtība?

A.S.: Nē. Un tas nav apspriežams.

I.: Sakiet, kā šī brīža sarunas ar ES un SVF par iespējamiem aizņēmumiem ietekmēs eiro ieviešanu Latvijā?

A.S.: Aaa... jā ... labs jautājums. Izskatās man, ka šodien tam nav liela iespaida, jo mēs joprojām plānojam pāriet uz eiro 2012. gadā. Es domāju, ka tas ir ļoti ambiciozs plāns no vienas puses. No otras puses, situācija mainās ļoti strauji ... Mums bija viens ... hmm ... okei, divi vāji aspekti – mums bija ļoti augsta inflācija, bet šobrīd inflācija iet uz leju un mēs redzēsim nākamgad, ka inflācija būs ļoti zema...

I.: Cik zema?

A.S.: Redzēsim. Oficiāla prognoze ir 8%, bet es domāju, ka būs zemāk. Bet ... hmm... Un... Jā, pilnīgi noteikti, tā būs zemāka. Tas nozīmē, ka mēs atbilstam kritērijiem attiecībā uz inflācijas līmeni. Es neesmu pārliecināts, vai mēs būsim priecīgi par to, bet mēs atbildīsim šim kritērijam. Mēs strādājam... Protams. Kā finanšu ministram, tā būs laimīgākā diena, kad mēs pievienosimies eiro valūtas zonai. Jo, protams, tādai mazai ekonomikai kā Latvijā ir grūti cīnīties pret baumām, spiedienu un tirgus spēlēm, bet protams, mūsu, es teiktu valstij...

I.: Kas ir jūsu lielākās bažas par to, kā šī krīze ietekmēs patieso ekonomisko stāvokli?

A.S.: Jā... Es domāju, ka tas ir svarīgākais, ko es pašreiz domāju. Bet es negribētu būt vispesimistiskākā persona pasaulē, bet, ja es redzu, kas notiek pasaulē, man ir jāsaka, visā pasaulē būs slikti ar ekonomiku, jo šī iesaldētā uzticība starp bankām visā pasaulē, tā ļoti slikti iespaido Latvijas ekonomiku, bet ne tikai ... bet es domāju, ka pareģot ir ... hmm, visā pasaulē visi saka, ka būšot vēl sliktāk, bet mums būs okei ... bet ... bet ... mums nav skaitļu, kas rādītu pasaules vai Latvijas recesijas beigas.

I.: Tieši Latvijā, kuras ekonomikas nozares ir īpaši nepasargātas šajā situācijā? Kuras uztrauc visvairāk?

A.S.: Es domāju, ka labā ziņa ir tā, ka esam jau ne reizi piedzīvojuši ekonomiskās krīzes un šī nav pirmā krīze mūsu dzīvē un nav pirmā krīze manā mūžā. Mums ir bijusi Krievijas krīze 1998. gadā. Mums ir bijusi mūsu banku sistēmas krīze 90. gadu vidū, un diemžēl šobrīd mēs redzam pasaules krīzi... un tā ir pirmo reizi mūsu mūžā. Oi... es aizmirsu, ko es gribēju teikt. Kāds bija jautājums? Oh... Okei. Pēc šīm krīzēm mūsu ekonomika ir diezgan sadalīta ne lielās, ļoti lielās, hmmm, kompānijās, kā, hmmm... kurām ir ļoti liels iespaids... protams, mums ir dažas, bet vairumā gadījumu mūsu risks ir diezgan dalīts, un, no šī viedokļa raugoties, es domāju, mēs esam diezgan labā situācijā ... hmm ... šajā krīzes situācijā ... un tāpēc es nevaru teikt, ka viens sektors atrodas citādā situācijā salīdzinājuma ar citiem.

I.: Okei. Paskatīsimies, kas ir gaidāms tuvākajā laikā, tuvākajās nedēļās, tuvākajos mēnešos. Vai mēs redzam, ka nākamā problēma varētu būt bezdarbs, vai apsveram iespēju, ka iedzīvotāji krīt panikā un sāk izņemt savus noguldījumus no bankām? Jo mēs redzam, ka ļoti daudz noguldījumu ir izņemti oktobrī – ap 4.6%. Kas ir tā joma, kurai tuvākajās dienās nopietni pievērsīsiet savu uzmanību, lai tā novērstu iespējamo negatīvo ietekmi uz pašreizējo situāciju?

A.S.: Mana atbilde jums būs... Es neteikšu... Jo, ja es jums tagad teikšu, tas negatīvi ietekmēs šo sektoru. Bet par bankām, šobrīd tās ir daudz stabilākas, nekā vēl pirms dažām nedēļām. Labi. Bet protams ... bet protams, jūs redzat, kas notiek pasaules tirgos, un mūsu uzņēmumi ir iesaistīti pārtikas ražošanā... ohhh... oi ... ne pārtikas ražošanas industrijā, bet mežizstrādes industrijā, un tur ir problēmas tirgus dēļ un eksporta dēļ, bet ... hmmm, bet es negribētu ... izcelt – kā ir angliski? Kaut kā bija ... eh... es negribētu īpaši izcelt, mūsu uzņēmumi ir okei, bet mums nav lielu uzņēmumu un mūsu uzņēmumi ir diezgan sadalīti ... bet dažreiz, es domāju, tas samazina riskus.

I.: Jūsu izteikumus citēja „Baltic News Services”, sakot, ka „kāds atkal ir kaut ko nopelnījis visā šajā”. Man šķiet, ka šis izteiciens attiecās uz baumām, kas izplatījās par to, ka Latvijas valūtai draud devalvācija, kas savukārt lika iedzīvotājiem krist panikā svētku brīvdienās. Kurš, kā jums šķiet, no tā visa gūst peļņu? Vai tam ir politisks raksturs un kāds mēģina destabilizēt situāciju Latvijā? Ko jūs ar šo izteicienu domājāt?

A.S.: Es domāju, ka tas ir tikai bizness. Diemžēl šāda veida baumas parādās apmēram ... tas nozīmē ... ar gada, divu gadu pārtraukumu... un, kā jau tas ir ar baumām, kāds vienmēr tās izsaka. Tāda ir situācija. Diemžēl tā ir daļa no brīvā tirgus. Un, ja kāds speciāli izplata baumas, mums ir speciāls likums. Tas nav tik vienkārši... Tik un tā ... tā gadās ... Un es domāju, šobrīd situācija ir tāda pati. Kāda bija. Diemžēl brīvā tirgus apstākļos tā notiek.

I.: Parex bankai ir grūtības, un valdība ir iesaistījusies bankas glābšanā. Vai jūs uzmanāt arī pārējās bankas Latvijā, kas varētu sekot Parex pēdās?

A.S.: Es ceru, ka nē. Un ... un... Mums valdība nekad nav bijusi doma īpaši atbalstīt Parex. Mēs tikai skatījāmies, kā palīdzēt Latvijas banku sistēmai, un darījām to tāpat kā citās Eiropas valstīs, un, ja tas būs nepieciešams, mēs izvērtēsim katru gadījumu atsevišķi. ...Principā būtu tā kā jābeidz (skatiens aiz kameras). Aizkameras balss: "Last question." (Pēdējais jautājums)

I.: (mazliet samulsusi) ...Okei. Kā jūs plānojat stimulēt pieaugumu?

A.S.: (klusuma brīdis) ... hmmm. Labs jautājums. Šobrīd valdībā mums ir viena programma par mikrokredītiem. Mums ... mums... Mums ir lēmums valdība pāris mēnešus atpakaļ par kredītiem, īpaši vidējiem uzņēmumiem. Un ... jā, mūsu valdība, mēs pieņemam lēmumus, lai stimulētu pieaugumu. Bet ... Hmm... Ar tiem instrumentiem, ko atļauj brīvā tirgus ekonomika. Bet... Šā gada sākumā mēs mēģinājām izmantot publiskos līdzekļus kā vienu no instrumentiem, bet šodienas apstākļos tas izskatās okei, bet mēs būsim ļoti ... hmm .. kā ir taupība? Izkrita no galvas... ehhhhh... jāā ... hmmm

I.: Jā, tas nav viegli. Es zinu.

A.S.: Jā...

I.: Vai daļa no līdzekļiem, ko piešķirs SVF...

A.S.: (Neļaujot pabeigt jautajumu) Oh. Protams. ... Jā, mums ir nepieciešama SVF nauda par šiem iemesliem, ko jūs minējāt ... lai stimulētu ekonomiku. Tas ir galvenais iemesls. Tas nav naudas trūkums... Hmm..

I.: Kur jūs to esat minējuši?

A.S.: Mums ir... Mēs pašreiz sagatavojam nopietnu plānu ... un tur nav vienkāršas atbildes tikai vienā jomā, laukā. Hmm... Jā... Jā... Lai uzsildītu ekonomiku, jo šobrīd lielākā problēma mūsu uzņēmumiem ir kredītu pieejamības neesamība. Labiem uzņēmumiem. Kam nav nekādu problēmu, nekad nav bijušas problēmas, bet vienīgā problēma ir kredītu neesamība, piemēram.

I.: Tas nozīmē, ka jūs viņiem palīdzēsiet ar kredītiem?

A.S.: Mums būs jāatrod pareizie instrumenti, pareizie risinājumi. Bet... Šobrīd tas tiek apspriests... Bet ... bet... Tā rezultātā, es ceru, mūsu uzņēmumiem būs iespēja saņemt kredītus.

I.: Tikai nelielai skaidrībai. Vai jums šķiet, ka mēneša laikā jau saņemsiet līdzekļus? Kādā laika posmā jūs cerat tos saņemt?

Skaņas nav. Bet saprotu, ka tiek minēts, ka intervija ir beigusies.

 

Opozīcija Slakterim velta sulīgus salīdzinājumus; Saeima neuzticību neizsaka

 Diena   12/11/08    Ceturtdien Saeimai lemjot par neuzticības izteikšanu finanšu ministram Atim Slakterim (TP), opozīcija viņam veltīja sulīgus salīdzinājumus, tomēr deputātu vairākums neatbalstīja neuzticības izteikšanu ministram.

Kā norādīja partijas Jaunais laiks pārstāve Solvita Āboltiņa, par A.Slakteri kā finanšu ministru pirms nepilna gada maz kas bija sakāms, viņš šajā lauciņā bija "balta lapa". Par to, pēc viņas teiktā, liecina gan viņa līdzšinējā darbošanās, gan arī viņa izglītība – lauksaimniecības mehanizators. Deputātesprāt, nav redzams, ka šī gada laikā ministrs būtu mēģinājis "papildināt savas pieticīgās zināšanas ekonomikas un finanšu jomās. Diemžēl jāsecina, ka gadu pēc atrašanās šajā amatā, A.Slakterim joprojām ir visai miglaina nojauta par to, kur viņš atrodas un par ko atbild".

"Man Atis Slakteris atgādina labi pazīstamu personāžu no visiem labi zināmas komēdijas. Filmas galvenais varonis – visiem labi pazīstamais Misters Bīns – ir parasts mākslas muzeja zāles sargs, kuru nejauši notur par mākslas kritiķi. Viņš cenšas šajā lomā noturēties, kā nu māk, bet viņam, kā jau Bīnam, gadās viena ķibele pēc otras, viņš no vienas izgāšanās klumburē uz nākamo. Tomēr tā ir tikai filma un beigas ir laimīgas. Lai gan Slakterim ir daudz kopīga ar Misteru Bīnu, tomēr Slakteris nav izdomāts tēls un viņa klumburēšana no vienas izgāšanās uz nākamo notiek ne tikai mūsu, bet nu jau visas pasaules acu priekšā. Slakteris ar savu diletantisko rosību ir atstājis pamatīgu un visiem pamanāmu traipu uz Latvijas starptautiskā tēla," teica S.Āboltiņa, paužot viedokli, ka ministra sniegtā intervija Bloomberg izraisījusi milzu viļņošanos visā sabiedrībā.

Viņa norādīja, ka dominējošās emocijas tiek raksturotas ar vienu vārdu – kauns. "Ne jau kauns par to, ka kāds cilvēks nezina angļu valodu, bet kauns par to, ka viņš nevarētu šos jautājumus paskaidrot arī latviešu valodā."

S.Āboltiņa savā uzrunā atgādināja arī par baltā dīvāna pirkšanu ministrijai, došanās atvaļinājumā valsts budžeta pieņemšanas laikā, prēmiju izmaksāšanu dienu pirms premjera rīkojuma aizliegt izmaksāt prēmijas. Viņai kritizēja arī Parex bankas pārņemšanu, kas, viņasprāt, izdarīta neprofesionāli, sarunu procedūru ar Starptautisko Valūtas fondu, kā arī lata devalvācijas piesaukšanu no Saeimas tribīnes un runas par valsts bankrotu. "Domāju, ka Slakteris savu milzu potenciālu šādu paziņojumu ražošanā nav izsmēlis."

Arī Pilsoniskās savienības pārstāve Sandra Kalniete stāstīja, ka pirmā lieta, kas ienāca prātā, noklausoties A.Slaktera interviju Bloomberg, bija romāns 12 krēsli. "Tur ir tāda epizode, kur autori runā par Viljamu Šekspīru, kas savos darbos lietojis 12 000 vārdu, savukārt Šekspīra laika dzejnieks sazinoties lietoja lietoja 400 vārdu, tad tur ir tāds tēls Elločka Cilvēkēdāja – viņa iztiek ar dažiem desmitiem. Šī paralēle ir tikai paralēle, jo ministram ir citi kritēriji un cits vārdu krājums," teica deputāte, kurai visgrūtāk bijis izturēt tieši to, ka ikreiz, kad finanšu ministrs komunicējis ar medijiem, no bankām aizplūduši jauni miljoni.

Skandalozākais no paziņojumiem, viņasprāt, bija tad, kad ministrs pieļāva lata devalvācijas iespējamību, tāpēc viņa nedomājot, ka ministrs, kas "nemāk turēt muti valsts kritiskā situācijā, ir cienīgs šo amatu ieņemt."

Ministru devās aizstāvēt premjers Ivars Godmanis (LPP/LC). "Cilvēkus var vērtēt pēc tā, kā viņi izsakās par savu darbu un pēc darba rezultāta. Es kā valdības vadītājs varu pateikt vienu - Atis Slakteris pēdējo mēnešu laikā ir izdarījis to, ko praktiski neviens finanšu ministrs nav darījis. Tie, kam ir tās ironiskās replikas, maz saprot, ko nozīmē viņa paveiktais darbs sakarā ar banku krīzi Latvijā. Mēs varējām būt pilnīgi citādā situācijā."

Kā norādīja premjers, ministra darbību rezultātā valdība ir pārņēmusi banku par diviem latiem, turklāt tieši finanšu ministra ātras rīcības rezultātā bankā ir valde un profesionāla vadība. Tāpat A.Slakteris īsā laikā sagatavojis piecus budžeta grozījumus. "Man ir dziļas aizdomas, ka viens otrs nevarētu vienu izdarīt bez tukšas runāšanas," teica I.Godmanis.

"Vēl viena lieta svarīga – šis ir ministrs, kam es uzticos," piebilda premjers.

Ierosinājumu izteikt neuzticību A.Slakterim iesniedza S.Āboltiņa, Dzintars Zaķis, Silva Bendrāte, Artis Kampars, Arturs Krišjānis Kariņš, Ainars Latkovskis, Aigars Štokenbergs, Inguna Rībena, Jānis Reirs, Sarmīte Ķikuste

Par neuzticības izteikšanu A.Slakterim balsoja 41 deputāts, pret – 53.

 

Kreditēšanas bums nerimstas

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa" 12/11/08    Par spīti pasaules finanšu krīzei un vienas no Latvijas lielākās bankas – Parex bankas – nacionalizācijai, banku sektors valstī turpina attīstīties un durvis vaļā ver jaunas finanšu iestādes.

Novembra nogalē Latvijas iedzīvotāji tika aplaimoti ar jaunas bankas parādīšanos uz nedaudz jau iesūnojušās vietējās finanšu skatuves. Samērā populārais kredītu izsniegšanas kantorītis ar lielmanīgo nosaukumu BIG mainījis to uz vēl lielmanīgāku – BIGBANK. Gandrīz vai prasās latviskot par Dižbanku.

Jauns nosaukums – jauns statuss?

Patiesības labad piebildīsim, ka līdz ar nosaukumu mainījies arī uzņēmuma juridiskais statuss. Tagad agrākais BIG, kam piemeklēts pavisam vienkāršs un latvisks atšifrējums – Baltijas Izaugsmes Grupa –, kļuvis par Igaunijas bankas Balti Investeeringute Grupi Pank filiāli Latvijā ar jau minēto nosaukumu BIGBANK. Praksē, bez jaunā nosaukuma, statusa izmaiņas paver ceļu darbības paplašināšanai. Lai gan, kā norāda BIGBANK valdes loceklis, mārketinga un pārdošanas vadītājs Kaido Sārs, bankas sniegto pakalpojumu klāsts ir ļoti šaurs un to nav plānots tuvākajā laikā paplašināt, galvenais statusa izmaņu iemesls ir vēlme piesaistīt termiņnoguldījumus. Lai piesaistītu iedzīvotāju depozītus, kredītiestādei jābūt bankas vai tās filiāles statusā. Līdz šim Latvijā strādājošā kredītu sniegšanas iestāde BIG izmantoja sava mātesuzņēmuma Balti Investeeringute Grupi Pank finanšu resursus, kas resursu piesaistes nolūkā laiku pa laikam izlaida obligācijas, kuras tiek kotētas Tallinas un Stokholmas biržās.

BIGBANK Igaunijas mātesuzņēmums savu darbību sācis vēl tālajā 1992. gadā, kad finanšu un kredīta sistēma postsocialistiskajās valstīs tikai veidojās. Turklāt to darīja diezgan stihiski, lai neteiktu – puskrimināli. Tolaik kā sēnes saradās firmiņas, kuras pieņēma no iedzīvotājiem noguldījumus, kurus iereģistrēja nospeķotās rūtiņu burtnīcās, un naudu meta lētu rakstāmgaldu atvilktnēs. Pretī tika solīti gluži vai fantastiski procenti. Tā šīs firmas darbojās, līdz ieguldījumu plūsma pārsniedza izsniedzamo procentu apjomu. Kad izejošās naudas daudzums pārsniedza ienākošo, šīs firmas pazuda tālēs zilajās. BIGBANK akcionāri ir vairāki Igaunijas pilsoņi, kuri kreditēšanas biznesam piegāja ar citu, daudz nopietnāku izpratni un tādējādi pārdzīvoja visas sekojošās banku krīzes. Latvijā BIGBANK priekštecis BIG darbojas jau kopš 1996. gada. Taču kompānija īpašu uzplaukumu piedzīvojusi tieši pēdējos gados, kad strauji pieaudzis izsniegto kredītu apjoms. Tas lielā mērā skaidrojams ar cilvēku uzvedības paradumu maiņu. Tiesa, kā atzīst BIGBANK Latvijas filiāles vadītājs Juris Pūce, šā gada trešajā ceturksnī vērojams straujš izsniegto kredītu apjoma sarukums. Runājot par nākotni, Pūce piesardzīgi izsakās, ka kreditēšanas apjomi nākamgad varētu saglabāties esošajā līmenī, bet nebūtu jābrīnās, ja tie samazinātos. Līdz ar to rodas jautājums – kāpēc gan šāds, ne visai veiksmīgs brīdis izvēlēts, lai atklātu bankas filiāli Latvijā? Kāpēc gan depozītu piesaistīšana pie mums tiek uzsākta tikai tagad, nevis – kad bija "treknie gadi"?

Kaido Sārs noraida pārmetumus, ka labākais brīdis ir nogulēts, jo "visam jāattīstās loģiskā secībā, soli pa solim". Pirms trim gadiem BIGBANK iesākusi pieņemt termiņnoguldījumus Igaunijā, pērn Lietuvā, un nu kārta pienākusi paplašināt darbības lauku Latvijā. Biznesa perspektīvas Sārs redz pievilcīgajās depozītu procentu likmēs, kuras ir būtiski lielākas nekā citām bankām. Latvijas klientiem šīs likmes būs, noguldot uz gadu 11% depozītiem latos un 8,2% noguldījumiem eiro. Minimālā termiņnoguldījumu summa ir 200 latu vai 1000 eiro un noguldījumu termiņi ir no mēneša līdz pieciem gadiem. Noguldot uz laiku, ilgāku par gadu, procentu likmes var būt vēl lielākas. Šajā finansiāli trauksmainajā laikā, kad visdažādākās apokaliptiskās baumas bojā ikviena banku klienta sirdsmieru, Sārs atgādina, ka ikvienu depozītu līdz 50 000 eiro jeb 35 140 latiem 100% apmērā garantē Igaunijas valsts.

Krīzes laikā nopelnīt var riskējot

Citas bankas jauno konkurentu vērtē izteikti nelabprāt, jo šis sektors ir ļoti sensitīvs un uz savstarpēju uzticību balstīts. Tomēr kopējās tendences banku speciālisti neslēpj. DnB NORD Bankas Pārdošanas vadības pārvaldes vadītājs Ilmārs Vamzis norāda, ka BIGBANK ienākšanas brīdis sakrīt ar tirgus lejupslīdi, kas var būt gan apzināti, gan tāpēc, ka tā sakritis ar iepriekš plānoto: "Izskatās, ka banka specializējas uz īstermiņa patēriņa kredītiem – likviditātes trūkuma brīdī tirgū tā ir iespēja nopelnīt, rēķinoties ar riskantu segmentu, tāpēc, visticamāk, būs augstas procentu likmes. Šādai kompānijai varbūt ir iespēja šobrīd nopelnīt, jo bankas, kuras orientētas uz ilgtermiņa sadarbību ar klientu, šajā īstermiņa aizdevumu tirgū nav pārāk agresīvas, bet vietējās patēriņa kredītu kompānijas šobrīd ārstē savas brūces, kas iegūtas optimistiskā tirgus periodā."

Viņaprāt, vidēja termiņa skatījumā tirgus šobrīd ir ļoti riskants, jo cilvēkiem ir vairāki īstermiņa kredīti. Savukārt īstermiņā cilvēkiem nauda būs vajadzīga tekošo saistību segšanai, un, ja kāds prot spēlēt šādos apstākļos, tā ir iespēja. Tomēr konkurence ir intensīva, šeit vairāk ir runa par tādu segmentu meklēšanu, kuros vēl ir pieņemams risks.

BIGBANK peļņas norma pārsniedz 20%, un, kā norāda Pūce, tā būtu vēl lielāka, ja visi kredītu ņēmēji godprātīgi pildītu savas saistības. Kavējumu procents ir diezgan augsts – 33%, taču arī tos nevar uzskatīt par zaudētiem, jo bankas parādu piedzinēji aizņēmuma atmaksas kavētājus tāpat mierā neliek.

Bažas, ka BIGBANK salīdzinoši pievilcīgās termiņnoguldījumu procentu likmes varētu radīt lielu naudas plūsmu pārplūdi no vecajām bankām uz jauno, gaisina Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons. Viņš atzīmē, ka ne visi banku klienti skatās tikai uz aritmētisko procentu un gulda naudu tajās bankās, kur procentu likme par pusprocentu lielāka. Visbiežāk iedzīvotāji noliek naudu tajās, kurās izmanto pilnu pakalpojumu komplektu – internetbanku, maksājumu kartes, noguldījumus pensiju fondos utt. Protams, vienmēr būs cilvēki, kuri meklēs, kur naudu noguldīt izdevīgāk, taču tas nenozīmē, ka viņi tagad ņems naudu no jau esošajiem depozītiem un nesīs uz banku, kur procentu likmes ir augstākas, jo, laužot termiņnoguldījuma līgumu, paredzētas arī soda sankcijas, kuras neatsver palielinātās likmes. Pēc Tverijona domām, pašreizējās augstās termiņnoguldījumu procentu likmes būs īslaicīga parādība, jo, tiklīdz finanšu sistēma nostabilizēsies un atjaunosies normāla resursu aprite, depozītu procenti kritīsies. Vienlaikus Tverijons uzsver, ka BIGBANK ienākšana šajā tirgus nišā no patērētāju viedokļa ir tikai apsveicama, jo, palielinoties konkurencei, iegūs patērētājs, un šobrīd akūta finanšu resursu trūkuma apstākļos bankas cenšas pārtrumpot cita citu ar sevišķi pievilcīgām procentu likmēm.

Kredīts bez ķīlas – jebkuram

Plaša iedzīvotāju kreditēšana Latvijā ir salīdzinoši jauna parādība. Kā atzīmē Tverijons, ja hipotekāro kredītu ņemšanā esam pietuvojušies attīstīto valstu līmenim, tad patēriņa kreditēšanas jomā vēl tālu atpaliekam no šīm valstīm. Turienes patērētāju sabiedrība veidojusies gadu desmitiem un cilvēki jau sen vairs nekrāj, bet tērē, izmantojot aizņemtus resursus. Būtiski patēriņa kreditēšanu ietekmē arī ienākumu līmenis, kas Latvijā joprojām ir salīdzinoši zems. Mājokļa vai automašīnas iegāde līdz šim bijusi lielāka prioritāte nekā ikdienas dzīvošana uz kredīta. Tieši ierobežotais patērētāju skaits un viduvējais ienākumu līmenis visvairāk ierobežo patēriņa kreditēšanas potenciālu no banku puses. Savukārt pašreizējā finanšu krīze, kura jau pāraug ekonomiskajā, ir kā auksta duša ne vienam vien kredītņēmējam. Rezultātā tagad cilvēki daudz vairāk domā nevis par kredītu ņemšanu, bet gan par taupīšanu.

No otras puses, kredītus saņemt kļūst arvien vieglāk. Ievadot interneta pārlūkprogrammā vārdkopu "patēriņa kredīts", pirmie trīs šķirkļi sevi piesaka šādi: "Aizdevums līdz 200 Ls 5 minūtēs! Steidzīgi nepieciešama nauda? Piedāvājam patēriņa kredītus arī ar negatīvu kredītvēsturi. Paņem kredītu bez ķīlas, bez izziņām."

Kredītus šobrīd jau var saņemt cauru diennakti ar mobilā tālruņa īsziņas starpniecību. Protams, šie kredīti ir ar samērā augstām procentu likmēm, un nopietnas bankas tādus nepiedāvā un šajā nišā nedomā iespraukties.

Latvijas Krājbankas Kredītu pārvaldes speciāliste Maija Kristiņa norāda, ka satricinājumi finanšu tirgos radījuši kreditēšanas tempu un apjomu samazināšanos banku sektorā, ietekmējot starpbanku resursus un to pieejamību: "Ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju valstī, var prognozēt, ka patēriņa kreditēšanas tirgus tuvāko pāris gadu laikā samazināsies. Ir skaidrs, ka pagaidām procentu likmes nekļūs zemākas. Ilgtermiņā kredītu ņēmējiem jāņem vērā, ka procentu likmes var sadārdzināties. Kreditēšana pakāpeniski pieaugs tad, kad Latvijas ekonomika sāks stabilizēties, un līdz ar to sāks stabilizēties arī patēriņš." Viņasprāt, pašlaik patēriņa kredīta tirgus Latvijā ir piesātināts un tajā būtu grūti ienākt jauniem patēriņa kredīta piedāvātājiem. Iestādes, kas izsniedz aizdevumus, apmierina Latvijas iedzīvotāju pieprasījumu pēc tiem saskaņā ar kredītu izsniegšanas standartiem.

Arī Nordea banka Produktu pārdošanas un attīstības daļas vadītāja Nellija Seņkova atzīmē, ka šobrīd daudzi kļuvuši pragmatiskāki un taupīgāki savu personisko finanšu spēju izvērtētāji un noteikti patēriņu līmenis uz "sirds lietām" ir samazinājies. Tomēr Seņkova uzskata, ka tā ir tikai īstermiņa tendence. Swedbank Klientu vērtības un portfeļa vadības nodaļas vadītājs Aldis Čače ir pārliecināts, ka kreditēšana turpināsies, bet ne tik lielos apmēros, kā iepriekšējos gados: "Potenciāls izaugsmei vēl ir pietiekami liels. Nopietni tiek izvērtēta katra klienta maksātspēja, kredītvēsture un iespējamais kredītrisks. Cilvēki, kam būs nepieciešami aizdevumi un kas tos var atļauties, ir pietiekami daudz. Šobrīd kredīti paliek nedaudz dārgāki un ir stingrāki izsniegšanas nosacījumi."

Brenda kartes – nākotnes stratēģija

Ja dažādi augļotāju kantorīši piedāvā noformēt kredītu dažu minūšu laikā bez jebkādām ķīlām vai izziņām, tad nopietnākas bankas apsver iespējas paplašināt kredītkaršu izsniegšanas apmērus. Patlaban jau Latvijas iedzīvotājiem ir izsniegtas vairāk nekā 2,5 miljoni maksājuma karšu. Pārsvarā tās ir debetkartes, proti, klientiem ir pieejami tikai pašu norēķinu kontos ieskaitītie līdzekļi. Savukārt kredītkartēm ir bankas noteikts kredītlimits. Šīs kartes ir prestižākas, jo netiek izdotas visiem, bet gan tikai klientiem ar augstiem un stabiliem ienākumiem. Kredītkartēm ir arī plašākas izmantošanas iespējas. Piemēram, pirkumi internetā, lidojumu vai viesnīcu rezervācija iespējama, galvenokārt izmantojot kredītkartes.

Kā norāda Vamzis, "arvien biežāk novērojams, ka cilvēki lieto vairāku banku kartes ar kredīta limitu, un dažreiz šo kredītkaršu daudzums un iztērētie limiti rada bažas, vai cilvēki tiešām ir labi izvērtējuši savu spēju to apmaksāt. Tajā pašā laikā šo kredītkaršu izmantošana ir apsveicama, jo ar tām parasti var iegūt atlaides dažādos veikalos un veicināt patēriņu, kas šobrīd kopumā valstī ir nepieciešams."

Latvijā pāreja uz klasiskajām kredītkartēm nenotiek pārlieku aktīvi, jo vairums debetkaršu piedāvā tā sauktos overdraftus, kas zināmā mērā dod līdzīgas iespējas kā kredītkarte. "It kā jums kabatā būtu divas kartes – debetkarte, kur glabājas sava nauda, un kredītkarte, kur naudu var aizņemties no bankas, ja vien nepieciešams," uzskata Vamzis. "Manuprāt, šādas kombinētās kartes ir ļoti ērtas cilvēkiem lietošanā kā kartes, uz kurām skaita naudu, jo vienā ir abas funkcijas, bet tajā pašā laikā tuvākajos gados gan mēs, gan citas bankas attīstīs brenda kartes, kuras pamatā būs kredītkarte, kas dos iespēju noteiktos veikalos un uz konkrētiem pakalpojumiem atlaides, tas cilvēkus vēl papildus ieinteresēs tās lietot, kas praktiski ir kredītkaršu attīstības virziens," nākotnes attīstību zīmē Vamzis.

Līdzīgi nākotnē raugās Seņkova: "Patēriņu kredīti, it īpaši kredītkartes, ir neatņemama bankas piedāvājuma daļa – lielāku fokusu mēs liekam uz kredītkartes funkcionalitātes risinājumiem un atbilstību pasaules standartiem un inovācijām, piemēram, integrējot kartes dažādās lojalitātes programmās, piedāvājot papildu apdrošināšanas iespējas." Kā vienu no pēdējiem lielākajiem projektiem viņa nosauc trīs starptautisku zīmolu – Nordea, Stockmann, MasterCard – kopzīmola karti. Tas nozīmē, ka klientu un maksājuma karte ir apvienotas vienā, un tajā ir ietvertas pastāvīgo klientu karšu priekšrocības un kredītkartes funkcijas.

 

Komentārs: Nepatīkamā atskārsme

Bens Latkovskis  NRA  12/12/08     Godmanis pēdējā nedēļā ir runājis tik daudz, ka sabiedrības uzmanībai gandrīz garām paslīdējusi kāda viņa atziņa, kuru viņš izteica pamatojot nepieciešamību samazināt valsts pārvaldes darbinieku atalgojumu. Proti, pēdējo gadu straujajam algu kāpumam nav bijis nekāds ekonomisks pamats. Algu pieaugums bijis neadekvāts produktivitātes kāpumam. Citiem vārdiem, tās algas, kuras esam pieraduši saņemt, patiesībā ir nepelnīti augstas.

To, ka šī faktiski šokējošā atziņa ir palikusi tikpat kā bez ievērības, var izskaidrot vienīgi ar sabiedrības selektīvo uztveri. Tā ļoti nelabprāt dzird to, ko nevēlas dzirdēt. Kalvīša valdības "treknajos" gados cilvēki ļoti strauji aizmirsa okupācijas laiku sekas, tas ir, ekonomikas atpalicību, deviņdesmito gadu reālo nabadzību, kad "izdzīvošana" patiesi nozīmēja izvēli starp komunālo maksājumu nomaksu, drusku gardāku maltīti vai gājienu pie ārsta nevis nespēju atlicināt naudu Ziemsvētku sagaidīšanai Londonā. Vēl šovasar galvenais arguments, kāpēc valdība ir slikta un mūsu politiķi jātriec ratā, bija – cenas pie mums kā Eiropā, bet, kāpēc algas nav tādas? Tas, ka politiķi zog, blēdās un domā tikai ar savu kabatu bija tikai kā obligāta piebilde patiesajam pārmetumam – kāpēc par savu aldziņu nevaru nodrošināt sev cilvēka cienīgu dzīvi?

Tagad, kad treknie gadi beigušies, cilvēki gluži pašsaprotami meklē vainīgos un tikpat pašsaprotami tos atrod citos. Vainīgs, protams, Kalvītis un viņa valdība, kura sarīkoja šis negausīgās dzīres. Vainīgs krodzinieks, kurš ļāva dzert uz krīta – tagad galva sāp un vēl parādi jānomaksā. Tiem, kuri tagad pārmet, ka valdība nav izveidojusi uzkrājumus, var teikt neuztraucaties – tagad jūsu aldziņa būs tieši tāda, kāda tā būtu, ja Kalvītis būtu turējies stingrs un nelokāms kā grābekļa kāts un algas nepalielinājis tik straujos tempos.

Ne mirkli netaisos attaisnot Kalvīša valdību. Tomēr, kad no tiem pašiem cilvēkiem, kuri vēl pirms dažiem mēnešiem sūdzējās par it kā zemajām algām, tagad nākas dzirdēt nez no kurienes saklausītus spriedelējumus, ka ekonomiku vajadzēja bremzēt jau sen – pirms diviem vai pat jau pirms trim gadiem, tad kļūst skaidrs, ka cilvēki situāciju pat nevēlas analizēt pēc būtības. Vainīgais ir labi zināms un šaubīties par viņa vainu ir pilnīgi neproduktīvi. Neproduktīvi tāpēc, ka šīs šaubas nesniedz vēlamo nomierinošo efektu.

Izvirzīt un atrast atbildi uz jautājumu – kas vainīgs, var, lai sasniegtu divus mērķus. Pirmais, radīt atvieglojuma sajūtu, kāda rodas atbrīvojoties no vainas sajūtas un, otrkārt, veidot pieredzi, lai nākotnē līdzīgas kļūdas neatkārtotu. Tā kā absolūtais vairākums nepieder pie tās sabiedrības daļas, kura veido, organizē, strukturē šīs sabiedrības sociālekonomisko dzīvi, tad to pilnībā apmierina pirmais mērķis. Vainīgais vai vainīgie šodienas likstās ir atrasti un pilnīgai laimes sajūtai tos vēl vajadzētu uzraut pie kāķa. Mūsdienu variantā – triekt ratā. Tas, ka šādas rīcības rezultātā varētu vēl vairāk pasliktināties pašu ekonomiskais stāvoklis šo sabiedrības daļu maz interesē – galvenais ieriebt tiem, kas vainojami pašreizējās ķibeles. Protams, šī atziņa tiek maskēta ar ideju, ka sliktāk jau nebūs, šitie velk valsti arvien dziļākā bedrē un viņu vietā jāliek citi.

Mans mērķis nav analizēt, vai Godmaņa valdība ir jāmet nost un vietā jāliek cita vai jāļauj premjeram turpināt iesākto. Mans mērķis ir cits. Palīdzēt sabiedrībai atbrīvoties no eiforiskās lielummānijas, kas bija Latviju pārņēmusi pēdējos gados. Un, ja kaut ko var pārmest Kalvītim, tad tikai to, ka viņš pašā dzīru karstumā nenorāva no galda galdautu ar visiem cepešiem un vīna glāzēm un neteica – ejiet nu mājās, izguļaties, rīt būs atkal jauna un smaga darba diena. Tā vietā viņš atļāva dzīres turpināt un vēl pienesa jaunus dzeramā traukus. Taču uzdosim sev jautājumu vai paši būtu priecīgi par šādu pavērsienu? Vai sauktu slavas dziesmas Kalvītim, ja viņš teiktu – algas iesaldēsim, kredītus ierobežosim un veidosim uzkrājumus nebaltai dienai. To viegli tagad teikt, bet pamēģiniet neļaut bankām pelnīt, dodot kredītus, cilvēkiem tērēt, liedzot šos kredītus, un vēl runāt par algu pieauguma tempu mazināšanu brīdī, kad visi sūdzas par zemajām (salīdzinot ar Rietumeiropu) algām.

Pēc "Bankas "Baltija"" bankrota toreizējais Latvijas Bankas prezidents Einārs Repše visai ciniski izteicās, ka tā bijusi skolas nauda par iegūto pieredzi. Arī pašreizējā jostas savilkšana jāuztver kā zināma skolas nauda, jo Latvijas sabiedrība līdz šim nebija piedzīvojusi īstu ekonomisko krīzi, kuru izraisa ekonomiskās attīstības cikliskais raksturs. Un jāmostas no pasakainā sapņa, ka esam viena no Eiropas attīstītajām valstīm. Lai cik skumji to būtu atzīt, mēs bijām Eiropas nomale ar samērā zemu dzīves līmeni gan pirmās republikas laikā, vēl lielākā mērā 1991. gadā, un diemžēl arī tagad mūsu ekonomiskās attīstības līmenis neļauj mums dzīvot tik lepni kā gribētos. Un šī situācija nemainīsies, ja nemainīsimies mēs paši. Jau pēc pusgada būs pašvaldību vēlēšanas. To rezultāti vislabāk noteiks to, kādu valsts pārvaldi esam pelnījuši.

 

Slakteris: publiskotā intervija 'Bloomberg' bija reportāžas 'melnais materiāls'

LETA   12/13/08     Sabiedrībā plašu rezonansi izraisījusī finanšu ministra Ata Slaktera (TP) intervija ASV finanšu telekanālam "Bloomberg Television" bijis nerediģēts un neoficiāls videomateriāls, piektdien intervijā Latvijas Neatkarīgās televīzijas (LNT) ziņu raidījumam sacīja Slakteris.

Ministrs atklāja, ka viņam bijusi vienošanās ar televīzijas pārstāvjiem, ka publiski būs pieejams tikai intervijas samontētais materiāls, kas veidots no fragmentiem.

"Šis ir gadījums, kad Latvijas sabiedrība ir ļoti nopietni maldināta," skaidroja ministrs, norādīdams, ka plašsaziņas līdzekļos tika demonstrēts materiāls, kurš nav ticis samontēts. "Varbūt kāds to vēlējās izmantot kā politisko antireklāmu," LNT ziņu raidījumam pieļāva Slakteris.

Materiāls, ko "Bloomberg Television" demonstrēja oficiālajā versijā, bija "ar lielu cieņu pret mani un Latvijas valsti," sacīja ministrs, piebilzdams, ka sākotnēji intervija gan esot bijusi plānota latviešu valodā. Tādējādi viņš arī būtu varējis precīzāk izteikties.

Pagājušās nedēļas beigās un šīs nedēļas sākumā dažādos masu komunikācijas līdzekļos bija iespējams noskatīties "Bloomberg Television" žurnālistes un Latvijas finanšu ministra sarunu angļu valodā. Tajā bija redzams, ka ministrs šo svešvalodu nepārvalda brīvi un dažkārt aizmirst viņam uzdotos jautājumus.

Publiski pieejamais videomateriāls sabiedrībā radīja dažādas diskusijas par finanšu ministra kompetenci.

 

Godmanis: Latvija krīzi varētu pārvarēt arī bez ārvalstu palīdzības

DELFI   12/14/08     "Es domāju mums izdosies to izdarīt pat tad, ja mums neviens daudz naudas neaizdos. Mēs atradīsim iespējas kā varēsim iztikt arī ar saviem līdzekļiem. Ne pilnībā, bet tomēr lielākā daļā. Tas arī nav nekas īpaši sarežģīts," svētdien TV raidījumam "Nekā personīga" paudis Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC), atzīstot, ka valdības un parlamenta steiga pretkrīzes pasākumu veikšanā esot dramatizējusi situāciju un radījusi sabiedrībā nepamatotu nervozitāti.

Premjerministrs raidījumam atzina, ka stabilizācijas programmas pieņemšana Saeimā nenozīmā, ka automātiski Latvija saņems ārvalstu aizdevumus. Tāpēc viņš esot apdomājis, ko iesākt gadījumā, ja ārvalstu palīdzību neizdosies piesaistīt. Tiesa, pagaidām premjers atturējās izklāstīt tā būtību, norādot, ka tas "vēl līdz galam jāpārdomā."

Godmanis norādīja, ka ņemot vērā smago finansiāļo situāciju visā pasaulē, būtu bezatbildīgi neizstrādāt šādu rezerves risinājumu, uzsverot, ka "ir pilnībā bezatbildīgi teikt tā – nu labi, esam izveidojuši programmu, kas mums pašiem vajadzīga un tāpēc mūsu dzīve būs atkarīga no tā vai mēs aizņemsimies vai neaizņemsimies. Tā mēs dzīvot nevaram."

Komentējot Igaunijas izteikto gatavību aizdot naudu Latvijai, Godmanis norādīja, ka Latvijas valdība nebūs tik vīzdegunīga, lai atteiktos. "Mēs nevaram būt tik vīzdegunīgi. Nav runa par tādu palīdzību, ka kāds mums kaut ko iedod. Ir runa, ka mēs varētu kādu zināmu daļu aizņemties uz nopietniem atdošanas nosacījumiem. Bet tas nebūtu korekti. Kāpēc mēs atteiktos, ja kaut vai simboliski mūsu Ziemeļu brāļi būtu gatavi aizdot. Tāpēc mēs to uzskatām par ļoti pozitīvu soli," raidījumam pauda premjerministrs.

 

Zviedrija un Dānija Latvijai aizdos 500 miljonus eiro

LETA   12/16/08    Zviedrija un Dānija piekritušas Latvijai aizdot līdz pat 500 miljoniem eiro (351,4 miljonus latu) ekonomikas stabilizēšanai, teikts otrdien izplatītajā Zviedrijas centrālās bankas "Riksbank" paziņojumā.

Paredzēts, ka Zviedrija un Dānija ar Latviju noslēgs valūtas maiņas darījumu.

"Zviedrijas un Dānijas centrālās bankas ir izlēmušas iesaistīties valūtas maiņas darījumos, kā rezultātā Latvijas Banka apmaiņā pret latiem varēs aizņemties līdz pat 500 miljoniem eiro," teikts "Riksbank" paziņojumā.

Finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) šodien žurnālistiem netieši atzina, ka šis aizdevums ir daļa no kopējā Latvijas aizņēmuma plāna. Kā motivējošs apstāklis šādam Zviedrijas un Dānijas lēmumam ir Latvijas progress sarunās ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu (SVF).

Slakteris atzina, ka joprojām tiek runāts par vairākiem iespējamiem finansējumu avotiem, tomēr, kamēr nav konkrēti lēmumi no SVF, nekādi precīzāki komentāri un skaitļi netiek sniegti.

Ministrs uzsvēra, ka Latvija patlaban aktīvi strādā, lai visi "mājasdarbi" tiktu pabeigti līdz Ziemassvētkiem. Slakteris pagaidām nekonkretizēja, kad varētu tikt paziņoti konkrēti aizņēmumu apjomi un tā sniedzēji.

Zviedrijas un Dānijas centrālās bankas šodien publiskotais lēmums par gatavību slēgt ar Latvijas Banku mijmaiņas darījuma līgumu, kura ietvaros Latvijas Banka varēs aizņemties līdz 500 miljoniem eiro apmaiņā pret Latvijas latiem, ir tiešā veidā vērsts Latvijas ekonomikas stabilizācijai un turpmākajai atveseļošanai, informēja AS "Parex banka" korporatīvo komunikāciju speciālists Viktors Zaķis.

"Mēs šo atbalstu vērtējam kā ļoti pozitīvu signālu ne tikai Latvijas valstij kopumā, bet arī "Parex bankas" klientiem. Tas vēlreiz apliecina, ka situācija stabilizējas un mūsu klienti var būt droši par saviem finanšu līdzekļiem, kas ieguldīti "Parex bankā"," norāda bankas valdes priekšsēdētājs Nils Melngailis.

Kā ziņots, Saeima piektdienas rītā pēc vairāku stundu ilgām debatēm pieņēma Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmu, kurā paredzēts noteikt striktus ierobežojumus tēriņiem, kā arī nodokļu paaugstināšanu.

Programma ir noteicošā Latvijas sarunās ar Starptautisko Valūtas fondu par aizņēmuma saņemšanu.

Kā galvenie izmaksu optimizēšanas un samazināšanas pasākumi, kas tiks ietverti 2009.gada budžeta grozījumos, norādīta strādājošo skaita un nominālās darba samaksas samazināšana par 15% no valsts budžeta finansētajās valsts pārvaldes institūcijās un publisko pakalpojumu sniegšanas struktūrās, lai atbalstītu un veicinātu algu samērīgumu visās nodarbinātības jomās, ievērojot reālās darba samaksas samazināšanos preces un pakalpojumus ražojošajos uzņēmumos.

Tāpat plānots samazināt izmaksas par valsts vajadzībām iegādājamām precēm un pakalpojumiem par 25%, kā arī par vidēji 25% samazināt valsts izdevumus programmu subsīdijām, izņemot veselības aprūpes programmas, kuru finansēšanai saglabājami lielāki resursi, turklāt iecerēts uz laiku līdz ekonomikas izaugsmes atjaunošanai iesaldēt agrāk plānotos tālākos valsts finansētā atalgojuma un sociālo izmaksu pieaugumus.

Noteikts, ka Latvijas Banka turpinās nodrošināt fiksētu lata piesaistes kursu - 0,702804 lati par vienu eiro ar kursa svārstību koridoru 1% apjomā no centrālā jeb piesaistes kursa.

 

«Burbuļnomika» ir beigusies

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"  12/16/08    Pagaidām Latvijas sabiedrībai nav izdevies saklausīt skaidru valdības atbildi uz jautājumiem, cik miljardu būs jāaizņemas starptautiskajās institūcijās un vai tiešām smagās recesijas iemesls ir pasaules finanšu krīze. Tāpēc Nedēļa aicināja uz sarunu Rīgas Ekonomikas augstskolas lektoru Andri Strazdu.

Valdības sacītais par aizņēmuma summu mainās ik dienas – no miljarda līdz pat pieciem miljardiem eiro, bet Starptautiskā reitingu aģentūra Fitch Ratings prognozē, ka, piepildoties pesimistiskākajam scenārijam, Latvijai no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), Eiropas Komisijas (EK) un citiem avotiem var nākties aizņemties pat 13,5 miljardus eiro (9,5 miljardi latu).

− Vai situācija Latvijas ekonomikā un finanšu tirgū ir strauji pasliktinājusies pēdējā mēneša laikā? Vai arī globālā finanšu krīze ir padarījusi redzamas problēmas, par kurām tika klusēts?

− Sāksim ar to, ka, vairāku gadu garumā dzīvojot uz kredīta, mūsu dzīrēm bija jābeidzas ar lielākām vai mazākām paģirām. Cerība bija, ka tās varētu būt mazākas, ka process būs pakāpenisks un mēs vēl varēsim "salāpīties", izejot no kredītu dzīrēm. Tas bija arī tas, par ko mēs, ekonomisti, domājām, kad runājām par, cerams, "mīksto piezemēšanos", – ka kredītu plūsma samazināsies pakāpeniski, ka pakāpeniskāks būs arī kritums nekustamo īpašumu tirgū. Bija cerība, ka ekonomika pakāpeniski pārstrukturēsies uz eksporta sektoru, būs kritums un varbūt arī stagnācija ekonomikā gada, pusotra laikā, bet tad ekonomika atjaunosies un būs vairāk virzīta uz eksportu.

Sanāca tā, ka papildus tam, ko paši šeit bijām sadarījuši, pasaules finanšu krīze izrādījās daudz nopietnāka, nekā tika gaidīts vēl augustā. Tas, kas notika septembrī un oktobrī pasaules finanšu tirgos – gan lielas ASV bankas Lehman Brothers bankrots, gan arī dažādu citu banku vai nu daļēja nacionalizācija, vai apvienošana dažkārt pat piespiedu kārtā, gan lielais kritums ASV nekustamā īpašuma tirgū, hipotekāro kredītu kvalitātes būtiska pasliktināšanās, kas savukārt ietekmēja to vērtspapīru vērtību, kas bija izlaisti pret hipotekārajiem kredītiem un pārdoti visā pasaulē –, radīja krīzi, kas ļoti strauji uzņēma apgriezienus.

Jāteic, ekonomisti tomēr nebija paredzējuši, ka tas notiks tik strauji un tik dziļi. Krīzes radītais blakus efekts bija credit crunch jeb kredītu apsīkums līdz tādam līmenim, kāds nav redzēts pēdējos gadu desmitos: respektablas bankas baidās aizdot pat viena otrai, jo bažījas par otras puses finanšu stāvokli, tāpēc liela daļa naudas plūsmas ekonomikā notiek caur centrālajām bankām. Protams, šādā situācijā tādi tirgi kā Latvijā vai citās Austrumeiropas, vai attīstības valstīs nonāk vēl grūtākos apstākļos, salīdzinot kaut vai ar Amerikas tirgu, jo, naudai "kļūstot tramīgai", investori vispirms bēg no tiem tirgiem, kas tiek uzskatīti par visriskantākajiem. Šo tirgu sarakstā mēs esam varbūt ne gluži pašā augšgalā, bet diemžēl tuvu tam.

− Tātad Latvijas valdībai nauda, kuru tai būs jāaizņemas, būs nosacīti jāsadala trijās daļās: finanšu tirgus atbalstam, budžeta maksājumiem un ekonomikas sildīšanai jeb eksporta atbalstam?

− Līdzekļi no Starptautiskā Valūtas fonda, kas ir tāds kā pēdējās instances aizdevējs, pamatā būs domāti konkrētu problēmu risināšanai. Nauda vienkārši "noēšanai" netiks dota. Jau šobrīd nauda ir nepieciešama finanšu sistēmas stabilizācijai, piemēram, sakarā ar Parex banku. Laikā, kad finanšu līdzekļi plūst ārā no Latvijas, nebūs naudas, ar ko norēķināties par esošajām saistībām, un tad ir divi varianti. Pirmais ir sākt atprasīt aizdoto naudu tūlīt – piemēram, nepagarināt kredītlīnijas uzņēmumiem. Komercsabiedrībām savukārt nebūtu, kur šo naudu ņemt, bet tas nozīmētu, ka tās būtu jālikvidē, tām būtu jāpārdod savi aktīvi, pamatlīdzekļi un jāatlaiž darbinieki, un tā nebūtu viena, bet simtiem kompāniju. Tas radītu sabrukumu ekonomikā, tāpēc nav cita risinājuma, kā valstij iejaukties – vai nu dodot garantijas sindicēto kredītu izsniedzējiem, vai arī ieplūdinot naudu tiešā veidā banku sektorā. Šī valsts palīdzība ir otrais variants, ko darīt esošajā situācijā. Tāpēc daļa no aizdotās naudas noteikti būs paredzēta šiem nolūkiem, un tās daudzums jau ir virs miljarda eiro, kas varētu būt nepieciešami jau tuvākā pusgada laikā. Tā bija arī tā summa, ko nosaucu pirms dažām nedēļām, un tas, manuprāt, ir absolūti minimālais daudzums naudas, ko būsim spiesti aizņemties. Protams, papildus tam līdzekļi vēl būs vajadzīgi.

SVF skatās un analizē, kā krīze ir attīstījusies citās valstīs un citās situācijās, un ar īstermiņa resursiem finanšu sistēmas stabilizācijai var nepietikt. Viens no aspektiem, kurā var rasties problēmas, ir hipotekārie kredīti, jo, strauji pasliktinoties iedzīvotāju maksātspējai un strauji krītot nekustamo īpašumu cenai, pieaug slikto hipotekāro kredītu skaits un apjoms. Tāpēc pēc kāda laika var būt nepieciešams pieņemt līdzīgus lēmumus, kā tas notika Zviedrijā 90. gadu sākumā, kad valstij nācās veidot mehānismu, kā no bankām lēti atpirkt sliktos hipotekāros kredītus un kā pārvaldīt īpašumus, lai tūkstošiem cilvēku nepaliktu uz ielas.

Es runāju par pagaidām teorētisku iespēju, kura ir reāla, jo hipotekāro kredītu kvalitāte pasliktināsies, līdz ar to pasliktināsies arī situācija ar banku pašu kapitāla pietiekamību. Ir bankas, kas ar to tiks galā, izmantojot savu mātesbanku palīdzību, bet ir tādas, kā, piemēram, Parex, kurām hipotekāro kredītu portfelis ir liels un kurām var būt vajadzīgs papildu kapitāls ne tikai saistību pārfinansēšanai, bet arī simts vai divsimts miljoni kapitāla papildināšanai, un tas būs jādara valstij kā lielākajam akcionāram. Šādas lietas – gan attiecībā uz likviditātes, gan uz pašu kapitāla pietiekamības nodrošināšanu – var neattiekties tikai uz finanšu sektoru. Ja, piemēram, kāds no lielajiem uzņēmumiem, kas ir būtisks eksportētājs, kā Liepājas metalurgs, vai uzņēmums, kas ir svarīgs no infrastruktūras vai valsts sniegto pakalpojumu viedokļa, nonāks likviditātes problēmās, būs vajadzīga papildu nauda.

Tā ir kā tāda sava veida ķēdīte, kuras viens posms velk līdzi nākamo. Mums var šķist, ka pietiks ar miljardu, lai stabilizētu finanšu sistēmu. SVF skatās trīs četrus soļus tālāk, ko mūsu valdība vēl nespēj vai varbūt negrib redzēt, jo ir aizņemta ar ikdienas ugunsgrēku dzēšanu. Tāpēc arī SVF uzsver, ka aizņēmuma summai, iespējams, jābūt trīs vai četras reizes lielākai. Netieši šie līdzekļi varētu būt domāti arī eksporta līmeņa uzturēšanai un netiešam eksporta atbalstam. Ja problēmas rastos eksportējošiem uzņēmumiem, tiem atbalsta līdzekļi varētu tikt novirzīti pirmām kārtām. Tādā veidā varētu atbalstīt eksporta sektoru, kas patiesībā Latvijai ir vienīgā atlikusī cerība.

− Vai eksports tiešām ir mūsu vienīgā cerība?

− Mēs nevaram turpināt tādu izaugsmes modeli, ka, aizņemoties naudu no skandināvu pensionāriem, šeit būvējam jaunas mājas vai cits citam aizvien dārgāk pārdodam jau esošos dzīvokļus, vai arī importējam dažādas ārzemēs ražotas preces un priecājamies, ka radām papildu pievienoto vērtību, pārdodot šīs preces cits citam. Tas ir beidzies, tā bija ekonomikas attīstības ilūzija. Godīgi sakot, tas bija iemesls, kāpēc es un vēl divi mani kolēģi 2006. gada augustā nopublicējām rakstu ar nosaukumu Burbuļnomika, kā doma bija, ka mums ir burbuļa ekonomika, kurai reālais pamats ir nepietiekams. Tagad ir redzams, ka šī burbuļa ekonomika sagrūst pat ātrāk, straujāk un nopietnāk, nekā es to biju gaidījis.

Nākotnes vienīgā cerība ir gan preču, gan pakalpojumu eksporta sektors. Mēs varam attīstīties, vienīgi kaut ko vajadzīgu pārdodot pārējai pasaulei, tādā veidā tiekot pie naudas, kuru varam tālāk tērēt savām vajadzībām, tajā skaitā importam. Citādi mēs vairs nevaram, jo avansā naudu mums vairs nedos. Pārstrukturēšanās periods būs diezgan sāpīgs, var teikt, ka tas būs paģiru un galvassāpju laiks.

− Kā vērtējat jau publiski izskanējušos aicinājumus atdzīvināt nekustamā īpašuma tirgu?

− Ja drīkst, citēšu Paulu Raudsepu (Smejas.), kas teica: būs tādi, kas teiks, ka atkal jāmeklē kāda "točka" un jāiet tur salāpīties, bet problēma ir tāda, ka mūs visur pazīst un uz kredīta vairs nedos. Atbildot uz jautājumu, gribu teikt, ka mēs nevaram mākslīgi stimulēt to, kas zināmā mērā ir sabrucis, veco ekonomikas struktūru, kas bija balstīta uz līdzekļu aizņemšanos, lai aizvien dārgāk tirgotu esošos dzīvokļus, un uz pārāk lielu tirdzniecības sektoru, kas lielā mērā tirgo ārzemēs ražotas preces. Daļai vecās ekonomikas ir jāļauj sabrukt – cerams, tas notiks pakāpeniski, ne ar milzīgu šoku, tādēļ jau vajag piesaistīt līdzekļus no ārvalstu finanšu institūcijām. Ir jāatbrīvo resursi, lai uz vecā drupām būvētu nevis "burbuļnomiku", bet ilgtermiņā uzturamu, reālu ekonomiku. Ir jāsaražo vērtības, par kurām pārējā pasaule nobalsotu ar saviem dolāriem, eiro vai pat rubļiem.

− Cik miljardu liels aizņēmums, jūsuprāt, mums būs jāpaņem?

− Starptautiskie analītiķi skatās Latvijas starptautisko investīciju bilanci, kurā, tā vienkārši sakot, ir redzams, kas mums pieder ārzemēs un mūsu saistības pret ārzemniekiem. Ir tā, ka gan privātās, gan valsts sektora ekonomikas ārvalstu aktīvi ir aptuveni 12 miljardi, bet saistības pret ārvalstīm ir 24 miljardi latu – tātad saistības ir divreiz lielākas, nekā mūsu aktīvi. No mūsu saistībām seši miljardi latu ir īstermiņa saistības, kas ir gan nerezidentu noguldījumi Latvijas bankās, gan banku īstermiņa kredīti, gan privātā sektora kredīti, kas ir saņemti tieši no ārvalstīm un tā tālāk. Ja īstermiņa nauda strauji plūst ārā, tas ir teorētiskais maksimums, kas varētu būt nepieciešams, lai situāciju stabilizētu. Mūsu bankas gan pārsvarā nav ieguldījušas naudu ļoti riskantos aktīvos, to ārvalstu likvīdie aktīvi ļauj atmaksāt lielu daļu naudas ieguldītājiem, ja tie atnāk pēc savas naudas, tāpēc situācija nav tik traģiska.

Galu galā ir cerība, ka ne jau visi īstermiņa kreditori nāks pēc savas naudas. Man šķiet, ka maksimālā aizdevuma summa, ko ir aprēķinājis Fitch, ir tāds galējais Pastardienas scenārijs. Viegla atbilde no manas puses ir, ka patiesība ir pa vidu starp sākotnēji minētajiem 1,2 miljardiem eiro un astronomiskajām summām padsmitos miljardos eiro. Visticamāk, ka nepieciešamais aizdevums varētu būt četru līdz piecu miljardu eiro robežās. Svarīgi ir saprast, ka SVF neatnesīs miljardus un neteiks: tērējiet! Tieši otrādi, vispirms tiks iedota pirmā summa konkrētam mērķim, piemēram, finanšu sektora stabilizācijai, un būs jāizpilda kādi nosacījumi, jāveic kādas reformas, iespējams, jāizdara grozījumi likumdošanā. Tad tiks iedota nākamā aizņēmuma daļa, kas būs paredzēta jau citiem mērķiem. Ja kādā brīdī izrādīsies, ka papildu nauda vairāk nav vajadzīga, SVF būs pirmais, kas paziņos, ka līdzekļi vairs netiks doti. Tāpat arī iespējams, ka naudu piešķirs, ja SVF redzēs, ka jau iedotā netiek izlietota saprātīgi.

Ja valdība pēdējos gados nespēja vai negribēja sadzirdēt brīdinājumus par to, ar ko beigsies mūsu burbuļa ekonomika, tad jāsecina, ka krīze un SVF ir vienīgā un pēdējā cerība, ka beidzot sāksim veidot īstu ekonomiku.

No vietējā ekonomista pašlepnuma viedokļa tas, protams, ir nedaudz pazemojoši, ka ir vajadzīga tik nopietna krīze, lai kaut kas mainītos. Nebija jau tā, ka pēdējos gados mēs par to nebūtu runājuši. Varu jums nosaukt vēl vismaz piecus ekonomistus, kas runāja, rakstīja, brīdināja par to, ka milzīgās dzīres uz parāda nebeigsies labi. Bija jānonāk līdz bankrota draudiem kopumā visai ekonomikas sistēmai, lai sāktu reāli domāt gan par reformām valsts pārvaldē, gan nodokļu sistēmā. Tagad daudzus noteikumus diktēs SVF – pārspīlējot varētu pat teikt, ka fonds zināmā mērā būs kā Latvijas administrators.

− Vai, jūsuprāt, ir vajadzīgas izmaiņas nodokļu sistēmā? Līdz šim politiķi un amatpersonas, no vienas puses, ir sacījuši, ka nebūtu jau slikti, bet, no otras – apgalvojuši, ka tas ir sarežģīti un noteikti neko nevajag mainīt.

− Domāju, ka pašlaik ir ideāls brīdis mainīt nodokļu sistēmu. Ja to palaidīsim garām, droši vien vēl mocīsimies vairākus gadus ar tām problēmām, kas mums ir šobrīd. Pēdējos gados Latvijā galvenā problēma ir importa pārsvars pār eksportu. Daļēji, protams, tā ir radusies no brīvi pieejamiem ārvalstu kredīta resursiem. Līdz nesenai pagātnei Latvijā aizņemties un tērēt bija ļoti lēti, bet kaut ko ražot, it sevišķi eksportam, nemaz nav tik izdevīgi. Ja runājam par starptautiskajiem investoriem, kas visu grib darīt legāli, arī maksāt pietiekami labas algas, tad, lai darbiniekam varētu samaksāt 700 latu "uz rokas", nodokļos ir jāsamaksā vēl gandrīz 600 latu. Lielais nodokļu slogs darbaspēkam mūs padara nespējīgus konkurēt pietiekami daudzos segmentos.

Savukārt zemie nodokļi patēriņam ir stimulējuši importu. Diemžēl šobrīd aptuveni pusi no mūsu iekšzemes pieprasījuma sedz imports, tātad no katra iztērētā lata piecdesmit santīmu paliek Latvijā, bet otri piecdesmit aiziet importam. Tas ir jāmaina. Viens veids, kā tas mainīsies, ir tas, ka vairs nebūs tik plaši pieejami kredītlīdzekļi. Otrs veids – paaugstinot nodokļu slogu patēriņam: PVN un akcīzes nodokli, vienlaikus samazinot nodokļu slogu darbaspēkam, sarucinot iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tas palīdzētu vidējā termiņā radīt pievilcīgākus nosacījumus investoriem, kas šeit vēlētos attīstīt ražošanu vai, piemēram, izpētes pakalpojumus. Efekts nebūtu tūlītējs, bet vidējā termiņā ekonomikai tas palīdzētu.

Vēl varu piebilst, ka minētā milzīgā importa īpatsvara dēļ es nepiekrītu tiem ekonomistiem, kas apgalvo, ka šobrīd vajag samazināt nodokļus patēriņam, samazinot PVN. Tādā veidā mēs veicināsim patēriņu, tajā skaitā importu, bet tas nozīmē, ka vienkārši iztērēsim tos pēdējos uzkrājumus, kas mums vēl ir. Varbūt uz dažiem mēnešiem tā var apturēt kritumu, bet pēc tam problēmas būs vēl nopietnākas.

− Cilvēki domā tieši otrādi – grūtos laikos PVN pārtikai un pirmās nepieciešamības precēm vajag samazināt, citādi nepietiks naudas, lai izdzīvotu.

− Problēma ir tā, ka PVN maksā visi, ne tikai mazturīgie. Turīgie ļaudis pārtikai iztērē daudz vairāk nekā maznodrošinātie, tāpēc zems PVN būs neliels ieguvums maznodrošinātajiem, bet vēl lielāks turīgajiem. Turklāt turīgie pērk gan ekskluzīvu, gan importēto pārtiku, bet valstij ies secen nodokļu ieņēmumi gan no mazturīgā, gan vēl lielākā mērā no turīgā iedzīvotāja. Tāpēc arguments, ka PVN varētu būt sociālās politikas instruments, manuprāt, neiztur kritiku. Ja PVN tiek paaugstināts, ir jābūt papildu kompensācijas mehānismam, kas palīdzētu maznodrošinātajiem – vai nu tas ir neapliekamā minimuma un minimālo pensiju palielinājums, vai arī palīdzībai jābūt citā formā, piemēram, caur pašvaldībām. Bet tai jābūt kompensācijai tieši mazturīgajiem, mēs nevaram samazināt patēriņa nodokļus visiem.

− PVN visu laiku ir bijis sāpīgs jautājums, neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz pārtiku, uz zālēm vai, piemēram, uz grāmatām, kas neapšaubāmi ir kultūras sastāvdaļa. Jūsuprāt, nevar jaukt patēriņa nodokli ar sociālās palīdzības instrumentiem?

− Jā, šīs lietas nevajag jaukt, patēriņa nodoklis nav sociāls instruments. Ja vajadzīga palīdzība kādām iedzīvotāju grupām, tas ir darāms tieši šīm grupām. Protams, saprotu, ka grāmatu izdevējs negrib lielāku PVN grāmatām, zāļu tirgotājs arī negrib lielāku PVN un tā tālāk. Nav korekti argumentēt PVN samazinājuma vajadzību, piemēram, zālēm, sakot, ka maznodrošinātais tās nevarēs iegādāties, – galu galā ir zāļu kompensācijas mehānisms, drīzāk to vajag uzlabot un papildināt, varbūt konkrētām iedzīvotāju grupām vajag lielākas atlaides.

Ja raugāmies no ekonomikas viedokļa, vienīgā nozare, kur pazemināta PVN likme būtu attaisnojama, ir pakalpojumi, kas tiek sniegti Latvijā, bet pēc būtības ir eksports. Konkrēti tā ir viesnīcu un tūrisma industrija. Ja ārzemnieks šeit nodzīvo vairākas dienas, tērē naudu un samaksā par viesnīcu, tad no Latvijas skatupunkta tas ir eksports. Samazināts PVN šajā sektorā ir kā slēpta eksporta subsīdija, kas ir pilnīgi legāla. Ja runājam par eksporta veicināšanu, tad atteikties no šis subsīdijas būtu muļķīgi, un igauņi to lieliski pierādīja. No 1. janvāra viņi lielā mērā likvidēs pazeminātās PVN likmes, bet atstās pazemināto PVN tūrisma sektorā, konkrēti arī viesnīcām.

− Klausoties jūsu sacītajā, jāvaicā, vai tiešām Latvijā ir tik maz ekonomistu, ka valdība un politiķi nav spējuši sadzirdēt ekonomikas pamatprincipus un patiesības?

− Ekonomika ir interesanta zinātne, tāpat arī tās praktiskais izmantojums. Manuprāt, pašreizējā krīze veicinās visu iedzīvotāju interesi un izpratni par vismaz dažām likumsakarībām ekonomikā. Tomēr domāju, ka problēma Latvijā ir ne tik daudz sapratnes trūkums, ja runājam par politiķiem un amatpersonām, bet tas, ka valsts intereses kopumā ne vienmēr ir pirmajā vietā. Daudzo atsevišķo grupu intereses bieži vien gūst virsroku, un tā ir tā lielākā problēma.

Otra problēma ir – cik man ir gadījies komunicēt ar augstākā un vidējā līmeņa ierēdniecību, tad atļaušos paust nepopulāru viedokli: ierēdniecības kvalitāte ir pietiekami apmierinoša, bet politiskās vadības izpratne par šīm lietām ir bijusi neapmierinoša jau pēdējos trīs četrus gadus. Vadošā koalīcija patlaban jau ir tā pati, mainījies tikai premjers, un elementāru ekonomikas likumsakarību izpratnes trūkums vai ignorēšana šaurāku interešu vārdā ir novedusi mūs tur, kur pašlaik esam. Jā, bija cerība, ka viss notiks maigāk, bet pasaules finanšu krīze tai pārvilka treknu svītru.

 

Komentārs: Slakteris zem eglītes

Laila Pakalniņa,   Diena   12/18/08    Par to vairs nav jāšaubās — šajos Ziemassvētkos daudzās mājās zem eglītes būs Slakteris. Pēdējās nedēļās par ļoti iekārotu preci kļuvuši krekliņi un jaciņas ar finanšu ministra izteicieniem: "We will be taupīgi", "My answer will be, but I will not say", "Kā angliski būtu nenopietns?". T-kreklu apdrukas pakalpojumu sniedzējs uzvelckreklu.lv informē, ka topā esot "Nothing special", taču pieprasīts ir arī Godmaņa attēls. Piedāvājumā ir arī Šlesers un stabilitātes garants — Kalvītis. Cita starpā, politiķu attēlus un viņu vārdus, kas Ziemassvētkos mums un mūsu tuviniekiem varētu vairot prieku, drukā arī uz auduma maisiņiem un priekšautiem. Tādējādi mums paveras iespēja sagādāt, piemēram, saviem vecākiem Godmaņa tarbu, ar kuru no 1.janvāra apmeklēt zemo cenu veikalus.

Taču Segliņam tupēšana zem svešas eglītes laikam nešķiet īpaši pievilcīga. Un tā kā pagaidām viņa spožākais citāts par cūkām varētu greznot Ziemassvētkus tikai britiem, iekšlietu ministrs adventes laikā pēkšņi kļuvis piesardzīgs un paziņojis, ka ar žurnālistiem vairs nerunāšot krieviski. Ministrs šādu lēmumu pamato ar nevēlēšanos svešvalodā stostīties kameras priekšā, lai nesanāk kā Slakterim.

Reizēm gan šķiet, ka politiķi varētu saņemties un nerunāt arī latviski. Piemēram, ja Kalvītis nebūtu izpļāpājies, tautai vismaz būtu saglabāts kāds (Ziemassvētku) pārsteiguma moments par to, ka viņš arī turpmāk darbosies politikā un pildīs deputāta pienākumus Saeimā. Kā zināms, Kalvītis agrāk bija pieļāvis iespēju no politikas aiziet un solīja savu lēmumu pieņemt pēc jaunā gada. Bet nu pēkšņi vēl pirms Ziemassvētkiem sajutis, "ka grib palīdzēt valstij grūtos laikos". Atliek pieņemt, ka ekspremjers pastaigās pa taigu un Himalajiem ir uzzinājis, ka lāču mātes ziemas miegā dzemdē lācēnus. Un tāpēc varētu domāt, ka arī miljardu sadalē var piedalīties guļot.

Taču, neraugoties uz Kalvīša pļāpīgumu, izskatās, ka valdība un koalīcija ir stingri nolēmusi izkopt līdz pilnībai savu vienīgo pašatzīto kļūdu — komunikāciju — un turpināt nekomunicēt ar sabiedrību, tādējādi saglabājot tautā dzīvu mūžīgu pārsteiguma sajūtu.

Šodien mēs pilnīgi noteikti vairs nezinām un pat nevaram iedomāties, kas būs rīt.

Vai tad, neraugoties uz to, ka debilizēt tautu pie varas esošajiem cilvēkiem varas saglabāšanas nolūkos ir izdevīgi, mēs vakar varējām iedomāties, ka Latvijā kāds uzdrošināsies atklāti piežmiegt demokrātiju, par ceturto daļu samazinot finansējumu sabiedriskajiem medijiem? Turklāt nav pilnīgi nekādu izredžu, ka ar Ziemassvētkiem pārsteigumu laiks varētu beigties. Līdz gada beigām koalīcija, varbūt pat metot gaisā santīmu, noskaidros, kam pienākas gods par to, ka pirmais sagribēja mazināt ministriju skaitu — Godmanim vai TP. Un pēc tam ar 1.janvāri sāksies brīnumu laiks, kurā no divām un pat trim ministrijām taisīs vienu. To, ka šis laiks tiešām sola daudz, jau liecina matemātikas (un nevis saprāta) klātbūtne paziņojumos, ka partijām ministru amati tikšot proporcionāli pārstāvniecībai Saeimā (Godmanis) un ka ZZS jau ir apmierināta, jo "mūsu galvenās ministrijas mums paliek" (Augusts Brigmanis). Tāpēc, iespējams, šajos Ziemassvētkos saņemta šalle var izrādīties ļoti noderīga dāvana. Jo ar kaut ko taču vajadzēs atsiet žokli, kas janvārī aiz brīnumiem varbūt vairs neturēsies vietā.

Tomēr, lai pārstātu dzīvot ar sajūtu, ka vairs ilgi nav jāgaida līdz brīdim, kad koalīcija iesaiņos pēdējo pilienu, ko pasniegt tautai (un tad cilvēki vairs nestāvēs piketos pa desmitiem un simtiem katrs par savām izjūtām, sāpēm, tiesībām un interesēm, bet apvienos tās vienā kopīgā prasībā), ir tiešām jānotiek lielam brīnumam. Cilvēkiem ir jānotic, ka tie paši politiķi, kas viņus un valsti noveda līdz šai situācijai, tik tiešām tagad grib un var Latviju no tās izvest ārā, nevis turpināt nodarboties ar palīdzības sniegšanu sev un saviem politbiznesa partneriem. Šāda ticība ir tik liels brīnums, ka pat Ziemassvētku tuvums nevar līdzēt tā dzimšanai. Un varbūt vienīgais, uz ko vēl šobrīd var paļauties, ir tas, ka pie varas esošajiem politiķiem beidzot ir nopietni jāapzinās, cik ļoti šis brīnums ir nepieciešams viņiem pašiem. Jo Latvija strauji tuvojas brīdim, kad uz vienaldzīgo atbalstu tautas apčakarēšanas kampaņās paļauties vairs nevarēs. Tāpēc, ka vienaldzīgo nepietiks. Pārāk daudzus būs skārusi krīze un valdības politika tās pārvarēšanai. Bet apzināties to nozīmē arī novērtēt, ko cilvēki šajos Ziemassvētkos liks zem eglītes. Cita starpā, lai pateiktos par "ieguldījumu biznesa veicināšanā", uzņēmums Uzvelckreklu.lv, kurš kredītā iegādājies modernu auduma apdrukas tehnoloģiju, nolēmis politiķiem nosūtīt Ziemassvētku dāvanas — kreklus ar viņu portretiem un izteicieniem, jo tieši šāda produkcija pašlaik veido 80% no firmas ikdienas ieņēmumiem. Īpaši iecienītas nupat esot kļuvušas bērnu drēbītes ar Slaktera portretu. Lai vai kā, mēs tomēr nākotnē raugāmies ar smaidu (savu un Slaktera)!

 

Lielākā ieguldītāja Latvijas finanšu situācijas stabilizēšanā būs ES

LETA   12/18/08      Pēc sarunu noslēgšanās par finanšu palīdzības piešķiršanu no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), Eiropas Komisijas (EK) un atsevišķām Eiropas Savienības (ES) valstīm vislielāko finansiālo atbalstu Latvijai sniegs tieši ES, šodien atzina ES ekonomikas un monetāro lietu komisārs Hoakins Almunja.

"Kā jums zināms, mēs risinām pārrunas ar Latvijas varas iestādēm par finansiālu atbalstu Latvijai pašreizējās grūtībās. Atbalsta piešķiršana būs atkarīga no Latvijas valdības un parlamenta pagājušajā nedēļā pieņemto lēmumu izpildes," norādīja komisārs.

"Mēs piedalāmies pārrunās kopīgi ar SVF un šobrīd turpinām ar SVF un pārējiem partneriem, ieskaitot Ziemeļvalstis, apspriest mūsu finansiālo ieguldījumu. Jānorāda, ka šobrīd pārrunas vēl nav noslēgušās, taču tās iegājušas noslēguma fāzē. Cerams, jau tuvāko stundu vai dienu laikā - un es ceru, ka runa ir par stundām, - vienošanās būs panākta un vislielāko finansiālo atbalstu Latvijai sniegs tieši ES," sacīja Almunja.

Kā ziņots, rīt, 19.decembrī, tiks sniegta informācija par Latvijas un SVF vienošanos par finanšu palīdzības piešķiršanu no SVF, EK un ES valstīm.

Preses konference plkst.15 notiks Ministru kabinetā.

Preses konferencē piedalīsies SVF Baltijas un Polijas reģiona vadītājs Kristofs Rozenbergs, finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) un Latvijas Bankas viceprezidents Andris Ruselis, kā arī premjers Ivars Godmanis (LPP/LC).

Kā ziņots, līdz šim konkrētas summas, aizdevuma nosacījumi, piešķiršanas mērķi netika atklāti.

Par gatavību aizdot līdzekļus Latvijai ir paziņojušas Zviedrija un Dānija, kuras ir gatavas Latvijai aizdot līdz pat 500 miljoniem eiro (351,4 miljonus latu) ekonomikas stabilizēšanai.

LETA jau ziņoja, ka 12.decembra rītā pēc vairāku stundu ilgām debatēm tika pieņemta Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programma, kurā paredzēts noteikt striktus ierobežojumus tēriņiem, kā arī nodokļu paaugstināšanu.

Kā galvenie izmaksu optimizēšanas un samazināšanas pasākumi, kas tiks ietverti 2009.gada budžeta grozījumos, norādīta strādājošo skaita un nominālās darba samaksas samazināšana par 15% no valsts budžeta finansētajās valsts pārvaldes institūcijās un publisko pakalpojumu sniegšanas struktūrās, lai atbalstītu un veicinātu algu samērīgumu visās nodarbinātības jomās, ievērojot reālās darba samaksas samazināšanos preces un pakalpojumus ražojošajos uzņēmumos.

Tāpat plānots samazināt izmaksas par valsts vajadzībām iegādājamām precēm un pakalpojumiem par 25%, kā arī par vidēji 25% samazināt valsts izdevumus programmu subsīdijām, izņemot veselības aprūpes programmas, kuru finansēšanai saglabājami lielāki resursi, turklāt iecerēts uz laiku līdz ekonomikas izaugsmes atjaunošanai iesaldēt agrāk plānotos tālākos valsts finansētā atalgojuma un sociālo izmaksu pieaugumus.

Noteikts, ka Latvijas Banka turpinās nodrošināt fiksētu lata piesaistes kursu - 0,702804 lati par vienu eiro ar kursa svārstību koridoru 1% apjomā no centrālā jeb piesaistes kursa.

Tika arī nolemts pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi paaugstināt no 18% līdz 21%, bet samazināto PVN likmi - no 5% līdz 10%, turklāt sašaurināt nozaru skaitu, kurām piemēros pazemināto nodokļu likmi.

Pazemināto PVN likmi 10% apmērā piemēros medicīnas precēm un iekārtām, preses izdevumiem, dabasgāzes piegādei iedzīvotājiem, izņemot ar autotransportu, medikamentu piegādēm, zīdaiņiem paredzēto speciālo produktu piegādēm, siltumenerģijas un elektroenerģijas piegādēm iedzīvotājiem, kā arī sabiedriskā transporta pakalpojumiem iekšzemē.

 

SVF brīdina par sociāliem nemieriem

Juris Paiders,  NRA  12/19/08    Ilgus gadus esmu kritizējis Starptautiskā valūtas fonda sociāldarvinistiskos eksperimentus par to, ka no SVF iejaukšanās cieš vietējie iedzīvotāji, bet uzvārās ārvalstu investori un tiem pietuvinātas vietējās elites. Šonedēļ bija pirmā reize, kad biju gatavs aplaudēt Valūtas fonda vadītāja konceptuālajai runai, kritizējot ES kavēšanos sākt reālu ekonomikas stimulēšanas plānu.

15. decembrī, uzstājoties Madridē, Starptautiskā valūtas fonda vadītājs Dominiks Stross-Kāns pauda viedokli, ka pasauli var piemeklēt jauni sociāli nemieri, kas līdzināsies tiem, kādi pašlaik jau pārņēmuši Grieķiju, jo globālo ekonomiku var piemeklēt recesija un tas var izraisīt vardarbīgus sociālus nemierus daudzās pasaules valstīs, īpaši tad, ja valdības neīstenos solītos ekonomiku stimulēšanas plānus. Vardarbīgi protesti var sākties arī citur pasaulē, ja globālā finanšu sistēma netiks reorganizēta tā, lai labumu no tā gūtu visa sabiedrība, ne tikai mazākuma elite. "Ja mēs to nespēsim paveikt, sociālie nemieri var sākties daudzviet pasaulē, tostarp rūpnieciski attīstītajās valstīs," izteicās Dominiks Stross-Kāns.

Beidzot kāds no globālās ekonomikas līderiem atzīst, ka decembra vardarbīgajiem notikumiem Grieķijā ir vistiešākais sakars ar ekonomisko krīzi, ka tie nav pasniedzami kā marginālas grupas ālēšanās. Grieķijas valdība nepārtraukti skaidro, ka nemieri Grieķijā ir protesti pret to, ka policisti nošāva vienu grieķu jaunieti, ka tie ir anarhisti. Savukārt tikai retie masu informācijas līdzekļi sadūšojas veikalu dedzinātājiem uzdot tiešu jautājumu: pret ko ir dumpis? Viens no dedzinātājiem uz Spānijas televīzijas jautājumu, pret ko viņš protestē, piedaloties grautiņā, atbildēja: "Mums nav nākotnes! No šā gada rudens mēs esam banku vergi!"

Krīzes rezultātā Grieķijas jaunieši ir iedzīti izmisumā un bezcerībā. Banku vergi, kuriem krīze nolaupīja nākotni, tā vietā, lai klusi strādātu par 700 eiro mēnesī un regulāri maksātu bankām kredīta procentus, sarīkoja sacelšanos. Sacelšanos, kuras laikā tika dedzinātas automašīnas, izdemolēti veikalu simti, nopostītas vairākas bankas.

Lietojot marksistisku terminoloģiju, Grieķijā decembrī izveidojās visi revolucionārās situācijas apstākļi. Lietojot mūsdienu matemātikas terminoloģiju, Grieķijā sabiedrība atradās haotiski dinamiskā līdzsvarā. Tā ir savdabīga stabilitāte, kad jebkuras mazākās izmaiņas var radīt neprognozējami grandiozas un katastrofālas sekas. Ja ir haotiski dinamiskais līdzsvars, tad viens tauriņa spārnu vēziens Brazīlijas mūžamežā var kļūt par cēloni neiedomājamai liela mēroga tornādo ar milzīgiem cilvēku upuriem. Tā notika Grieķijā. Ekonomiskā situācija radīja lielu neapmierinātības uzkrāšanos. Lai sāktos lavīnveidīga enerģijas izlāde, pietiktu ar vismazāko cēloni.

Tāpat ir ar Latviju. Latvijā rūgtums un neapmierinātība sāk uzkrāties.

Tagad visiem ir skaidrs, ka Latvijas valdība slēpj būtisku un valsts likteni noteicošu informāciju. Valdības attieksme pret sabiedrību tagad atgādina padomju laikus, kad kompartijas un valdības lēmumus pamatot nevajadzēja. Pietika pateikt, ka tā vajag! Tagad ir tieši tas pats. Valdība nepamato tik lielu nodokļu reformu, kāda Latvijā nav tikusi pieredzēta kopš 1993. gada. Bez pamatojuma. Tikai tāpēc, ka tā vajag! Kam vajag? Valdība neizskaidro! Valdība neizskaidro, kāpēc un cik liela naudas summa valstij ir jāaizņemas. Tas ir slepeni.

Valdības un koalīcijas rīcība, radikāli palielinot nodokļus laikā, kad sākusies visdziļākā ekonomiskā krīze, ir pretrunā gan ar Ministru prezidenta agrāk deklarētiem principiem, ka krīze ir jāpārvar, samazinot nodokļus, gan ar Starptautiskā valūtas fonda vadītāja Dominika Strosa-Kāna ieteikumu neveidot bāzi sociāliem nemieriem. Izskatās, ka Latvijas valdība apzināti pasliktina situāciju, lai krīzi arvien vairāk saasinātu. Tiesa, valdības rīcība kļūst saprotama, ja atceramies, ka Latvijā ir biznesa grupas, kas uz šādu soli mudināja jau sen. Ārvalstu investori, kuri ir pielaisti pie valdības konsultēšanas, jau vairākkārt un ilgstoši aicināja valdību samazināt atalgojumu valstī, un ne tikai valsts, bet arī privātajā sektorā. Vismaz par 15% un tā, lai visi privātie arī samazina. Jo algu kāpums Latvijā lielā mērā sagrāva daudzu ārvalstu investoru biznesa plānus, kuri ienāca Latvijā cerībā, ka šeit vienmēr būs Eiropas kvalifikācijas darbaspēks, kas, nekurnēdams un nemeklēdams labāku algu citās zemēs, līdz mūža beigām strādās par Āfrika līmeņa algu. Tiklīdz algas Latvijā apsteidza Bulgārijas līmeni, atklājās, ka daudzām ārvalstu investīcijām nav atdeves, tāpēc ārvalstu investori izdomāja, ka labākā izeja ir piespiest valdību samazināt algas visiem, arī privātajā sektorā, par 15%.

Diemžēl ārvalstu investoriem nevajadzētu pārlieku priecāties un cerēt, ka tagad Godmanis un pilnmēness nodokļu likumi uzlabos neveiksmīgu biznesu rentabilitāti. Algu lielumu Latvijā kopš 2004. gada nosaka ne tikai Godmaņa eksperimenti un dažu ietekmīgu investoru nostalģija par 2002. gada ekonomiskajiem apstākļiem, bet gan konkurence vienotajā Eiropas tirgū.

Tagad Latvijas valdība un Saeimas vairākums, kas rupji iedzen Latvijas ļaudis nabadzībā un izmisumā, uz īsu brīdi varbūt arī daļu pilsoņu piespiedīs strādāt par mazākām algām. Daļa no tiem, kas nevarēs atdot uzpūstos mājokļu kredītus, kļūs par paklausīgiem banku parādu vergiem uz atlikušo mūžu. Taču šāds biznesa plāns var radīt draudus investīciju rentabilitātei pilnīgi no citas puses.

Ja svaru kauss piepildīsies, tad būs žēl investīciju un investoru. Grieķijas nemieri ir nieks, salīdzinot ar to, uz ko varētu izrādīties spējīga latviešu mentalitāte. Tiesa, apliecinājums ir jāmeklē tam tikai pirms gadsimta – 1905. gada revolūcija, kuras laikā simtiem muižu liesmoja vēl spožāk nekā Atēnu un Soloniku veikali.

Izdabāt ārvalstu investoru alkatībai ir jauki, taču biznesa plāni, kas nokaitina ļaudis, pārejot kādu neredzamo robežu, neuzlabo rentabilitāti. Līdz šim bija uzskats, ka labējas valdības marksisma iespaidā ir iemācījušās veidot attiecības ar darbaļaudīm, neveidojot radikālus konfliktus, lai nepieļautu revolucionārus notikumus, taču Grieķija jau ir aizkūlusies uz revolūciju takas, bet Latvija tai sparīgi tuvojas.

Tiesa, Latvijai ir vēl cerības, ka neapmierinātība var izpausties legālās demokrātiskās formās (Saeimas, valdības vai prezidenta atlaišana utt.), taču Latvijai nav drosmīgas opozīcijas, kurai pietiktu harismas pūļa stihiju transformēt pozitīvās pārmaiņās.

 

Latvijai aizdos ap 7,5 miljardiem eiro

Sanita Jemberga, Baiba Rulle,   Diena   12/19/08    Eiropas Komisija (EK), Starptautiskais Valūtas fonds, Ziemeļvalstis un Latvijas valdība ir panākušas galīgo vienošanos par aizdevumu Latvijas ekonomikas stabilizācijai, kas būs ap 7,5 miljardiem eiro jeb 5,25 miljardiem latu, liecina Dienas rīcībā esošā informācija. Tas ir ļoti līdzvērtīgs apjoms vienam Latvijas valsts gada budžetam.

Tuvāko stundu laikā gan oficiāli apstiprinās darījuma faktu, gan iezīmēs, cik katrs no donoriem piešķirs. Lielākais palīdzības devējs būs EK, kuras summa vidēji divreiz pārsniegs pārējo aizdevējumu ieguldījumu.

Paredzams, ka jau tuvākajās dienās tiks apstiprināts saprašanās memorands, kas ir pamats aizdevuma līgumam, un jau janvārī pirmais maksājums varētu nonākt Latvijas Valsts kasē. Aizdevumu izsniegs vairākās daļās, no kurām katras daļas piešķiršanai būs konkrēti nosacījumi.

Ziņas par aizdevuma atdošanas nosacījumiem pagaidām nav pieejamas.

No premjera Ivara Godmaņa (LLP/LC) teiktā šodien preses konferencē ir skaidrs, ka aizdevums tiks tērēts budžeta deficīta segšanai nākamajos trīs gados, banku sistēmas stabilizēšanai un ekonomikas stimulēšanai.

I.Godmanis uzsvēra, ka algu  un štatu samazināšana tiks turpināta arī 2010.gadā, taču tad samazinājums nebūs tik liels kā 2009.gadā – 15%, tas varētu būt pāris procentu robežās. Jebkurā gadījumā nekādi pieaugumi netiek plānoti, sacīja I.Godmanis. Viņš uzsvēra, ka valsts pārvaldes izdevumu un algu samazināšana nākamgad neattieksies uz skolotājiem un mediķiem, taču nākotnē abās šajās nozarēs notiks būtiskas strukturālas reformas, kas ietver arī mazo skolu un mazo slimnīcu slēgšanu. Reformu īstenošanai valdība lūgs palīdzību Pasaules bankas ekspertiem.

 

 

 

Parex bankas likstās...

 

 

 

Saeimai jāpieprasa uzsākt Parex bankas likvidāciju

Juris Paiders,  NRA  12/04/08    Aizvakar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas lēmums par saistību izpildes ierobežojumiem Parex bankas klientiem nošokēja to sabiedrības daļu, kura jau bija atsākusi uzticēties banku sistēmai. Privātpersonas un uzņēmumi ar darbinieku skaitu līdz desmit cilvēkiem no bankas tagad nedrīkst izņemt vairāk par 35 tūkstošiem latu mēnesī.

Šiem paziņojumiem loģisks turpinājums bija valdības solījumi un lēmumi vēlreiz nacionalizēt Parex banku, šoreiz nu pilnīgi pavisam.

Ja patinam filmu atpakaļ, tad notikumu hronoloģija ar Parex un Banku Baltija (BB) ir tik līdzīga, ka aizcērtas elpa.

1995. gads

17. maijā tiek izplatīts valdības, Latvijas Bankas un Bankas Baltija kopējs paziņojums par valsts atbalstu īslaicīgas likviditātes problēmu novēršanai. Viens no vienošanās punktiem paredzēja, ka apmaiņā pret kredītu Bankas Baltija īpašniekiem līdz 1995. gada 20. maijam bija jāiesniedz Latvijas Bankai finansiālā stāvokļa stabilizācijas pasākumu plāns un 1995. gada peļņas un zaudējumu aprēķina plāns.

Apmaiņā pret solījumu Latvijas Banka aizdeva Bankai Baltija divus miljonus latu.

19. maijā Ministru prezidents Māris Gailis Saeimā apsola, ka valdība pārņems 51 procentu Bankas Baltija akciju.

22. maijā BB vadība stabilizācijas plāna vietā atnesa uz Latvijas Banku pieprasījumu pēc papildu aizdevuma. Savukārt saistības, kuras bija jāpilda Bankas Baltija akcionāriem, nav izpildītas. Pa starpu Latvijas Bankas rīcībā nonāca dokumenti, ka, neraugoties uz Latvijas Bankas 10. maija aizliegumu (akciju sabiedrībai Banka Baltija tika aizliegta visu aktīvu un kredītu nodrošinājuma ķīlu realizācija, prasījuma tiesību cesija vai jebkāda cita veida atsavināšana, arī aktīvu ieķīlāšana), 80 miljonu latu kredītportfelis ir pārdots Krievijas bankai INTERTEK.

Latvijas Banka vairāk naudu nedeva, un, tā kā kontā izbeidzās nauda, Bankas Baltija direktoru padome 1995. gada 22. maijā paziņoja, ka no pulksten 14.00 tiek apturētas visas bankas operācijas.

25. maijā tiek noslēgts līgums, nododot valstij 100 procentus Bankas Baltija akciju.

20. jūnijā Latvijas Banka iesniedz pieteikumu atzīt Banku Baltija par maksātnespējīgu.

2008. gads

9. novembrī valdība nolemj pārņemt 51 procentu Parex bankas akciju.

Bankas īpašnieki apsolās veikt finansiālā stāvokļa stabilizācijas pasākumus, pārliecināt nerezidentus nepamest banku un pierunāt sindicētā kredīta devējus neatprasīt kredītu nekavējoties. Valsts par to apsola garantēt 800 miljonu eiro kredītu, un ar sarežģītu Valsts kases un Latvijas Bankas shēmu 11. novembrī Parex bankai tiek aizdoti 200 miljoni latu.

26. novembrī parādās pirmās pazīmes, ka bankas īpašnieku solījumu izpilde kavēsies. Taču valsts nauda turpina plūst uz banku.

1. decembrī valsts būtiski ierobežo Parex bankas operācijas.

2. decembrī valdība aptver, ka īpašnieki solījumus nepilda un sola pilnībā vai par 85 procentiem nacionalizēt banku.

Kas sekos tālāk?

Abos gadījumos bankas akcionāri ir novadījuši savas bankas tiktāl, ka tās nespēj atdot svešu naudu, kas tiem bija uzticēta. Tikai vēsture atkārtojas. 1995. gadā tā bija traģēdija. 2008. gadā tā vairāk atgādina farsu. Parex bankā ir palicis pusmiljards valsts un pašvaldību uzņēmumu naudas. Valsts jau ir aizdevusi simtiem miljonu, bet galu Parex melnajam caurumam neviens neredz. Ja sindikāta dalībnieki pateiks "nē!", valdībai un Latvijas Bankai būs jāaizdod vēl 800 miljoni eiro.

Valdībai nav jādala neveiksmīgu banku akcionāri labajos uz sliktajos. Valdība tagad uz mūsu visu rēķina glābj neveiksmīgas bankas biznesu. Valdībai nav jānacionalizē banka. Latvijā ir 20 bankas. Desmit no tām ir sistēmiskas. Visu valsts resursu iegrūšana tikai vienas bankas glābšanā ir neprāts. Ja Parex bankas glābšanai Latvija ir jāatdod Starptautiskā valūtas fonda parādu verdzībā, tad lai tā banka izkūp, kamēr tajā ir pazaudēts tikai miljards. Valūtas fonda miljardi būs jāatdod visiem mūsu bērniem un mazbērniem vairākās paaudzēs. Tirgus ekonomikā maksātnespējīgs bizness ir jālikvidē. Ja uzņēmums nespēj pildīt saistības, bet Parex, visticamāk, nespēj, jo privātas naudas atgūšana ir ierobežota ar 35 tūkstošiem latu mēnesī, tad uzņēmums ir nevis jānacionalizē, bet jāatdod kreditoru pārvaldē. Kreditoriem ir nekavējoties jāpārdod Parex bankas aktīvi. Bankai ir pietiekami vērtīgas pārstāvniecības, komercbanka Šveicē, liels bankomātu tīkls, drošu uzņēmumu obligācijas un nekustamo īpašumu kredītportfelis.

No iegūtās naudas ir jānorēķinās ar ieguldītājiem, bet pēc tam, ja kaut kas paliks pāri, ir jādala proporcionāli kreditoru ieguldījumam.

Ja tas miljards, kas tagad nonācis neveiksmīgu baņķieru kontrolē, tiktu ieguldīts veselības aprūpē, izglītībā un zinātnē, tad tas ļautu uzlabot iedzīvotāju ekonomisko situāciju.

Valdība, kura sola samazināt pensijas un pabalstus un citas sociālas izmaksas, lai glābtu dažus neveiksmīgus baņķierus, ievērojami zaudēs tautas uzticību.

 

"Parex banku" turpmāk vadīs Nils Melngailis

LETA   12/05/08    Par jauno AS "Parex banka" valdes priekšsēdētāju šovakar apstiprināts bijušais SIA "Lattelecom" vadītājs Nils Melngailis.

Par "Parex bankas" valdes priekšsēdētāju izraudzīts SIA "Riga Capital" prezidents, iepriekš SIA "Lattelecom" valdes priekšsēdētājs, ka arī "IBM Business Consulting Services" un "PricewaterhouseCoopers" partneris Melngailis. Bankas valdē strādās arī "Parex bankas" Kredītrisku pārvaldības daļas vadītājs Valters Ābele, "Parex bankas" Klientu apkalpošanas daļas vadītājs un vecākais viceprezidents klientu apkalpošanas jautājumos Guntis Beļavskis un "Parex bankas" viceprezidents klientu apkalpošanas jautājumos Vladimirs Ivanovs.

"Uzņemties šo izaicinājumu vadīt vienu no valsts finanšu sistēmai nozīmīgākajām kredītiestādēm esam aicinājuši profesionālu un pieredzējušu vadītāju. Mūsu misija kā valsts attīstības bankai ir sniegt maksimālu atbalstu Latvijas tautsaimniecībai. Šoreiz mūsu uzdevums bija juridiski nevainojami īstenot bankas pārņemšanu un atrast kompetentus pārvaldītājus, kas turpmākajā laikā, ievērojot valsts un "Parex bankas" klientu intereses, veiksmīgi vadītu "Parex banku"," sacīja "Hipotēku bankas" valdes priekšsēdētājs Inesis Feiferis.

Šovakar visas iesaistītās puses parakstījušas arī "Parex bankas" pārņemšanas līgumu, tādējādi īstenots bankas juridiskās pārņemšanas process, kura rezultātā "Parex banka" kļuvusi par AS "Latvijas Hipotēku un zemes banka" meitas sabiedrību. Turpinās darbs, lai tuvākajā laikā pabeigtu "Parex bankas" pārņemšanas juridisko procesu.

"Parex bankas" akcionāri jau iepriekš piekrita šādam līgumam un situācijas tālākai attīstībai. Valdība jau ir uzdevusi "Latvijas Hipotēku un zemes bankai" nekavējoties sākt meklēt stratēģisko investoru "Parex bankai". Bankas pārdošana būs jāveic gada laikā.

"Valdības lēmums pārņemt 85% "Parex bankas" akciju tika pieņemts bankas klientu un visas Latvijas finanšu sistēmas dalībnieku interesēs. Iepriekšējie līdzīpašnieki nerīkojās pietiekami atbildīgi, lai stabilizētu situāciju bankā. Valdības garantijas ir drošākās garantijas, kas var būt jebkurai bankai," sacīja finanšu ministrs Atis Slakteris (TP).

"Hipotēku bankā" piektdien līdz vēlai naktij turpinājās sanāksme par "Parex bankas" jautājumiem, taču masu mediji bankā ielaisti netika, tāpēc sīkāk uzzināt par nolemto nebija iespējams. Finanšu ministrijā aģentūrai LETA nevarēja sniegt informāciju, vai lemts arī par bankas padomi un kas tajā darbojas. Tāpat piektdienas vakarā nebija iespējams sazināties ar jauno bankas valdes vadītāju, jo viņš uz telefona zvaniem neatbildēja.

LETA arhīva dati liecina, ka Melngailis 2004.kļuva par "Lattelecom" izpilddirektoru un vēlāk par valdes priekšsēdētāju. 2007.gada 12.decembrī "Lattelecom" akcionāri nolēma nepagarināt Melngaiļa pilnvaras valdes priekšsēdētāja amatā. Tas notika pēc tam, kad viņš bija piedāvājis izpirkt uzņēmumu, piesaistot ASV kompāniju "Blackstone Group".

LETA jau ziņoja, ka valdība 3.decembrī veica grozījumus līgumā par "Parex banka" pārņemšanu, nosakot, ka Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis valstij nodod pilnīgi visas viņu īpašumā esošās akcijas. Atlikušie 15,17% akciju no "Parex bankas" kapitāla joprojām tiks atstāti mazākuma akcionāru īpašumā.

 

Parex banku vadīs bijušais Bankas Baltija auditors

Ilze Šteinfelde,  NRA  12/06/08    Vakar parakstīts arī Parex bankas pārņemšanas līgums, tādējādi īstenots bankas juridiskās pārņemšanas process, kura rezultātā Parex banka kļuvusi par akciju sabiedrības Latvijas Hipotēku un zemes banka meitassabiedrību.

Par Parex bankas valdes priekšsēdētāju izraudzīts Nils Melngailis, SIA Riga Capital prezidents, iepriekš SIA Lattelecom valdes priekšsēdētājs, kā arī IBM Business Consulting Services un PricewaterhouseCoopers partneris. Tāpat bankas valdē strādās Valters Ābele, iepriekš Parex bankas Kredītrisku pārvaldības daļas vadītājs, Guntis Beļavskis, Parex bankas Klientu apkalpošanas daļas vadītājs un vecākais viceprezidents klientu apkalpošanas jautājumos, kā arī Vladimirs Ivanovs – Parex bankas viceprezidents klientu apkalpošanas jautājumos, informēja Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta direktore Diāna Bērziņa.

Piektdien gan Uzņēmumu reģistra Komercreģistrā iegrāmatotas izmaiņas Parex bankas valdes sastāvā, atbilstoši kurām bankas līdzšinējais valdes priekšsēdētājs Valērijs Kargins kļuvis par bankas valdes locekli, liecina Uzņēmumu reģistra datubāzes apkalpotāja Lursoft informācija, ziņo LETA.

Pēc Neatkarīgās rīcībā esošās informācijas, Nilam Melngailim ir liela pieredze maksātnespējīgu banku auditēšanā, jo viņš savulaik bijis Coopers&Lybrand konsultants un vēlāk arī SIA Coopers & Lybrand Latvia direktors. Šī auditorfirma veica maksātnespējīgās un vēlāk bankrotējušās Bankas Baltija auditu.

Ekspremjers Māris Gailis 2004. gada februārī Neatkarīgajai skaidroja, ka viņam personīgi tiek pārmestas visas nelaimes Bankas Baltija sakarā. "Taču, ja salīdzina mani un [toreizējo Latvijas Bankas prezidentu Einaru] Repši, es biju tūkstoškārt mazāk informēts par to, kas notiek Bankā Baltija. Es vienkārši neatbildēju par to. Banku uzraudzība bija Latvijas Bankas ziņā," skaidroja M. Gailis. Viņš norādīja, ka savus lēmumus pieņēmis, balstoties uz nepareizo Coopers&Lybrand atzinumu, ka Bankas Baltija zaudējumi ir 25 miljoni latu, nevis 200 miljonu latu apmērā. Coopers&Lybrand arī tika pārmesta vilcināšanās ar audita sagatavošanu un aplama stāvokļa atspoguļošanu. Lielā mērā Coopers&Lybrand dēļ notika slavenā Stokholmas tiesa. Šobrīd Bankas Baltija administrators BDO Invest Rīga ir uzsācis procesu pret Latvijas Banku.

No 2004. gada līdz 2007. gadam N. Melngailis vadīja Lattelecom. Šā gada aprīlī viņam darbs šajā uzņēmumā bija jāpārtrauc, jo uzņēmuma akcionāri pērn 7. decembrī nolēma nepagarināt N. Melngaiļa valdes priekšsēdētāja pilnvaras. Tas notika pēc tam, kad viņš bija piedāvājis izpirkt uzņēmumu, piesaistot ASV kompāniju Blackstone Group. Jāatzīmē, ka N. Melngailis kopš septembra pārstāv Blackstone investorus darījumos Baltijas reģionā.

"Uzņemties šo izaicinājumu vadīt vienu no valsts finanšu sistēmai nozīmīgākajām kredītiestādēm esam aicinājuši profesionālu un pieredzējušu vadītāju. Mūsu misija kā valsts attīstības bankai ir sniegt maksimālu atbalstu Latvijas tautsaimniecībai. Šoreiz mūsu uzdevums ir juridiski nevainojami īstenot bankas pārņemšanu un atrast kompetentus pārvaldītājus, kas turpmākajā laikā, ievērojot valsts un Parex bankas klientu intereses, veiksmīgi vadītu Parex banku," sacīja Hipotēku bankas valdes priekšsēdētājs Inesis Feiferis.

Finanšu ministrs Atis Slakteris norādīja, ka valdības lēmums pārņemt 85% Parex bankas akciju tika pieņemts bankas klientu un visas Latvijas finanšu sistēmas dalībnieku interesēs. Iepriekšējie līdzīpašnieki nerīkojās pietiekami atbildīgi, lai stabilizētu situāciju bankā. Valdības garantijas ir drošākās garantijas, kas var būt jebkurai bankai.

***

NILS MELNGAILIS

• Dzimis 1965. gada 14. janvārī ASV.

• 1973. gadā pirmo reizi ieradies Latvijā.

• 1986. gadā beidzis Central European Studies Program Vīnē.

• 1987. gadā beidzis Fletcher Scool of Law and Diplomacy.

• 1988. gadā bijis menedžeris firmā Hori Productions Tokijā (Japāna).

• 1992. gadā – eksporta menedžeris firmā China Business Associaties Sanfrancisko (ASV) un izpilddirektors firmā Baltic Ventures Inc. (ASV).

• 1992. gadā – konsultants auditorfirmā Coopers & Lybrand, kas auditēja maskātnespējīgo Banku Baltija.

• 1993. gadā kļuva par direktoru SIA Coopers&Lybrand Latvia.

• 1996. gadā kļuvis par Austrumeiropas valdes locekli un atbildīgo partneri par Baltijas valstīm.

• 1998. gadā – PriceWaterhouseCoopers Baltijas biroja vadītājs.

• 2004. gadā iecelts par SIA Lattelekom izpilddirektoru, vēlāk valdes locekli un valdes priekšsēdētāju.

• 2007. gadā – SIA Lattelecom akcionāri nolēma nepagarināt N. Melngaiļa pilnvaras valdes priekšsēdētāja amatā.

• 2008. gada 4. jūlijā nodibinājis uzņēmumu J Enterprises, kura pamatkapitāls ir 2000 latu.

• 2008. gada 5. septembrī investīciju uzņēmums Riga Capital, kuras prezidents ir Nils Melngailis, un ASV biznesa attīstības uzņēmums MVC Capital kļuvuši par Lietuvas elektronisko inženierrisinājumu kompānijas Fima lielākajiem līdzīpašniekiem.

• 2008. gada septembrī pieņēmis Blackstone piedāvājumu pārstāvēt investorus darījumos Baltijas reģionā.

 

Provizoriski Parex glābšanas cena ir vismaz viens miljards latu

Baiba Rulle,  NRA  12/06/08    Līdz iesniegumam prokuratūrā vēl nedēļas sākumā bija pussolis. Pirmdien, kad valdība izšķīrās par piedāvājumu no Valērija Kargina un Viktora Krasovicka pārņemt atlikušās viņiem piederošās Parex bankas akcijas, noteicošais bija amatpersonu oficiāli tā arī nepateiktais iemesls.

Maigākais tā apzīmējums ir uzticības zudums, savukārt skaudrākais - bažas, ja nekas kardināls netiks darīts, no bankas pāri paliks tikai izkārtne. Proti, radās aizdomas par apzinātu naudas izņemšanu. Kā Dienai atzinuši valdības slēgtās sēdes dalībnieki, situācijā, kad valdība gatavojās uzņemties Parex 775 miljonu eiro (ap 540 miljoni latu) lielā sindicētā kredīta garantijas, tam izmantojot SVF fonda aizdevumu, cits lēmums šo bažu jeb "uzticības zuduma" fonā nebija iespējams.

Ģenerālprokuratūra nekādas izmeklēšanas darbības saistībā ar Parex pārņemšanas darījumu nav sākusi. Arī iesniegumu, kas lūgtu sākt pārbaudi, līdz piektdienas vakaram prokuratūrā nebija, informēja prokuratūras preses pārstāvis Andrejs Vasks.

Ziņas par to, kas pēdējās nedēļās izņēma naudu no bankas, vai noguldījumu līgumus lauza vietējie vai ārvalstu klienti, uz kurieni nauda aizplūda, Parex preses pārstāvis Viktors Zaķis nesniedza. Lai gūtu skaidrību par bankā pēdējās trīs nedēļās notikušo un lai uzzinātu, vai valsts īstenotā bankas glābšana nebija politiķu Ziemassvētku dāvana grūtībās nonākušā Parex īpašniekiem, atbildes būtu jāsniedz jaunajai bankas vadībai, kas V.Kargina un V.Krasovicka krēslos iesēdās piektdien, neilgi pēc līguma par 83% Parex akciju pārņemšanu parakstīšanas.

Kas ņēma?

Vai iesniegums pārbaudīt Parex bankas vadības darbu sekos, paredzēt nevar. Viena no personām, kas par šādu rīcību varēja izšķirties, ceturtdien neoficiālā sarunā Dienai atzina, ka nedēļas sākumā nav bijusi tālu no nodoma vērsties prokuratūrā. Netieši persona uzsvēra, ka nav pārliecināta, vai šāda rīcība neradītu personīgus apdraudējumus. Uz jautājumu, vai vēršanās prokuratūra aizvien ir aktuāla, persona atzina, ka tas atkarīgs no tālākajiem notikumiem un tā, kas atklāsies pēc tam, kad valsts pilnībā būs pārņēmusi Parex vadību.

Neoficiāli vēl citas augstas ar Parex krīzi saistītas amatpersonas, kas piedalījušas bankas pārņemšanas procesā, atzīst, ka būtisks iemesls valdības steidzīgajai rīcībai pārņemt 83% bankas akciju ir no bankas nedēļu pirms šī valdības lēmuma aizplūdusī nauda un bažas, ka tas notiek apzināti. Kā liecina Parex dati, nedēļā pirms valdības lēmuma, laužot noguldījumu līgumus, no bankas aizplūda 61,8 miljoni latu, bet kopā kopš 10.novembra, kad tika noslēgts 51% pārņemšanas līgums - 306,7 miljoni latu. Šī summa līdzvērtīga pusei, par kādu jāsamazina nākamā gada budžeta izdevumi.

Noprotams, ka nav runa par to, ka V.Kargins un V.Krasovickis pirms savu akciju atdošanas valstij no bankas būtu izņēmuši visus savus depozītus, ar kuriem agrāk apņēmās stutēt banku. Bažas radījis fakts, ka banķieri tobrīd, kad jau bija skaidrs, ka Parex bez valsts klātbūtnes (garantijām) nespēja vienoties ar 775 miljonu eiro lielā sindicētā kredīta īpašniekiem par pārfinansēšanu, nevarēja nodrošināt, lai nauda no bankas neaizplūst un lai naudas izņemšanu neveicina ar bankas vadību saistīti cilvēki.

Kas varētu pirkt?

Kas ir premjera trešdien minētie potenciālie Parex pircēji, kas viņam ir padomā? No vairāku valdības sēdes dalībnieku Dienai atzītā izriet, ka starp premjera nolūkotajiem bankas investoriem varētu būt norvēģu - vācu DNBNord banka. Netiek izslēgts, ka kā finanšu investors Parex varētu tikt piesaistīta arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB). DnBNord bankas prezidents Andris Ozoliņš, vaicāts par interesi pirkt Parex, bija izvairīgs, atzīstot, ka DnBNord jau vairākus gadus esot atvērta iespējām paplašināt savu darbību.

Kopumā ekspertu vērtējumi par interesi pirkt Parex ir pretrunīgi. Neatbildēts ir jautājums, vai kādam jau ir gatava shēma, kā to darīt un vai bez I.Godmaņa, kurš iezīmējis interesi par vēlmi bankai atrast spēcīgu investoru, ir interese arī kādam citam. Bankas mazais akcionārs Itera Latvija prezidents Juris Savickis atzina: "Es ar to nenodarbojos, taču zinu, ka Krievijā ne viens vien interesējas par banku."

Kas tālāk?

Tas, kā Parex tiks pārdots, atkarīgs no vērtējuma par to, kādu robu tajā būs izcirtusi tā finanšu nestabilitāte, un cik daudz Parex glābšana būs izmaksājusi valstij. Pagaidām no valdībai tuviem avotiem ir noprotams, ka viens no bankas pārdošanas scenārijiem paredz tās sadalīšanu - proti, tai piederošo meitasfirmu, banku, līzinga kompāniju, ieguldījumu pārvaldes sabiedrību pārdošanu. Kā atsevišķi uzņēmumi tad tiek pārdotas Parex piederošās ārvalstu bankas, Lietuvas Parex bankas, un Šveices Anlange& Privatbank. Nodomu līgums par Šveices bankas pārdošanu a/s Latvijas krājbanka tika noslēgts šopavasar. Tas paredzēja, ka darījums tiek pabeigts nākamā gada sākumā. Otrs Parex pārdošanas scenārijs paredz to pārdot kā sistēmas banku. No pārdošanas veida un bankas novērtējuma atkarīga būs arī cena un pārdošanas nosacījumi.

Tā kā trūkst precīzas informācijas, un nav zināms, cik naudas bankas stabilizēšanai vēl būs nepieciešams, ir grūti aplēst, cik valstij izmaksājusi Parex glābšana. Taču provizoriski var lēst, ka kopā ar sindicētā kredīta garantijām, Valsts kases depozītiem un Latvijas Bankas kredītiem, Parex glābšanas cena veido vismaz vienu miljardu latu, t.i., 310 latu no iedzīvotāja. Pretim šai naudai ir Parex ķīlas, un pirms krīzes lēstā aktīvu vērtība - trīs miljardi eiro. Piektdien bankā aizvien vēl atradās arī V.Kargina un V.Krasovicka noguldījumi kopumā vairāk nekā 50 miljonu latu.

***

Kas pieder Parex grupai?

• Bankas Latvijā, Lietuvā, Šveicē: Parex banka, Parex bankas, Anlange&Privatbank

• Pensiju fonds a/s Parex atklātais pensiju fonds (Latvija, 99,56%)

• Ieguldījumu pārvaldes un ieguldījumu brokeru sabiedrības: Parex Asset Management (Latvija), Parex Asset Management (Krievija), Aktīvu pārvaldīšanas kompānija un pensiju fonda administrators Parex Asset Management Ukraina, E&P Baltic Properties (Latvija, 50%), Parex investiciju valdymas (Lietuva), Parex Investments (Ukraina)

• Līzinga kompānijas: Parex Līzings un faktorings (Latvija), Parex Leasing&Factoring (Igaunija), Parex faktoringas ir lizingas (Lietuva), Pareks Lizing and Faktoring (Azerbaidžāna), Ekspress lizing, Pareks lizing, Extroleasing (Krievija), Laska lizing (Ukraina), Pareks lizing (Baltkrievija), Parex Leasing and factoring (Gruzija)

• Finanšu iestādes: Parex Ekspress kredīts (Krievija), Extrocredit (Krievija, 99%), Parex Private banking (Latvija),

• Apsaimniekošana: Rīgas pirmā garāža (Latvija), RPG interjers (Latvija),

• Palīguzņēmumi: Regalite Holdings Ltd. (Kipra), Calenia Investments Ltd (Kipra), Parex Group representation (Lielbritānija)

• 23 filiāles, no tām 3 ārvalstīs, 6 norēķinu grupas, 55 klientu apkalpošanas centri un 8 pārstāvniecības

 

Repše: „Varbūt Kargins vienkārši plātās...”

TVNET   12/09/08     „Varbūt Kargina kungs vienkārši plātās,” šādi bijušais Latvijas Bankas prezidents Einars Repše jauniznākušajā L. Lapsas un I. Saatčianes grāmatā „Kargins Superstar” komentē nu bijušā Latvijas bagātākā cilvēka apgalvojumus, ka tieši spiediens uz Latvijas Bankas vadību Valērijam Karginam savulaik ļāvis tikt pie bankas licences.

„Datumu, kad pāries uz Latvijas rubļiem, mēs uzzinājām no “savējiem” Latvijas Bankā. Ar šiem avotiem mēs darījām zināmu Repšem, ka mūsu maiņas kantori neatbalstīs Latvijas rubļa ieviešanu, ja viņš neizsniegs mums licenci bankas darbībai. Tika minēti it kā mani vārdi: “Zvēru, es padarīšu Latvijas rubļa kursu tik zemu kā Itālijas liras kurss. Lai es nebūšu baņķieris, bet to es izdarīšu.”” – šādi V. Kargins savulaik savos memuāros klāstīja apstākļus, kādos viņam izdevies tikt pie ilgstoši nepiešķirtās licences bankas darbībai.

Tagad jaunajā grāmatā ( www.kargins.com ) E. Repše šādus apgalvojumus kategoriski noliedz – neviens viņu ar spiedienu uz Latvijas topošo naudas sistēmu savulaik neesot šantažējis: „Man, cik es atceros, neko tādu neviens neteica, bet es vienalga uzskatīju, ka man ir jāpanāk, lai valūtas maiņas kantori Latvijas rubļa ieviešanas laikā nesabotētu šo procesu un sadarbotos likuma un noteikumu ietvaros. Licence „Parex bankai” tik tiešām tika izsniegta pēc tam, kad es biju ticies ar Kargina kungu un pārliecinājies, ka valūtas maiņas kantori, it īpaši tie, kas ir viņa vadībā, pildīs attiecībā uz naudas reformu pieņemtos likumus un regulācijas.”

Bet vai tiešām Latvijas Bankā ir bijuši un varbūt vēl ir cilvēki, kas nopludina informāciju baņķieriem? Uz šo jautājumu E. Repše grāmatā atbild ne tik kategoriski: „Ej nu sazini, varbūt Kargina kungs vienkārši plātās, varbūt viņam bija kāds cilvēks, kas patiešām šo to pačukstēja. To es nezinu, nemāku spriest. Bet jebkurā gadījumā nekāda tāda, kā šeit rakstīts, „caur saviem avotiem mēs darījām zināmu Repšem”, nebija, neviens, pat ja tur bija kāds cilvēks vai kāds darbinieks, kurš bija draudzīgās attiecībās ar Karginu, nu, viņš nebija tas, kas nāks pie manis un teiks: klau, zini, es te čomojos ar Karginu un viņš te mani sūta. Nē, tā nebija. Bet tas, ka man ir nepieciešams savaldīt „Parex” valūtas maiņas tīklu, gan bija skaidrs, jo galīgi nebija vajadzības, lai sāktos kaut kādas problēmas naudas ieviešanas laikā. Tāpēc es tiešām uzaicināju Kargina kungu, mums bija nopietna saruna, viņš apsolīja, ka pildīs visus noteikumus, un tā arī vismaz sākumposmā bija.”

Vēl vairāk – bijušais Latvijas Bankas prezidents apgalvo, ka tieši viņš un nevis V. Kargins bijis tas, kas izteicis sava veida ultimātus: „Ja nu tur bija kādi ultimāti, tad tie nāca no manis un Latvijas Bankas, jo tas bija tas pats, ko es sākumā teicu – valūtas maiņas kantoriem ir absolūti jānodrošina, ka Latvijas rublis tiek pieņemts. Uz paritātes pamatiem ar Krievijas rubli. Tā kā toreiz „Parex” bija lielākais, ne vienīgais, bet lielākais, tad, protams, es biju uzaicinājis arī Karginu un visu to rūpīgi izskaidroju – ka nedrīkst būt nekādu atšķirību. Jāsaka, viņi toreiz to saprata, pieņēma, un man „Parex” valūtas maiņas punktu tīkla dēļ pirmsākumos nebija nekādu problēmu. Tā bija vienīgā reize, kad es patiešām Karginu uzaicināju un diezgan stingri un skaidri to visu pateicu – ka ir jābūt kārtībai, ka neviens lai pat nemēģina pelnīt ar cenu starpības radīšanu starp Latvijas rubli un Krievijas rubli.”

Jaunajā grāmatā E. Repše vienlaikus izsaka pieļāvumu, ka, neraugoties uz oficiālo lojalitāti Latvijas naudas sistēmai, „Parex” tomēr paklusām mēģinājis „patestēt kursu”: „Man ir aizdomas, ko es nekad neesmu varējis pierādīt un neesmu centies pierādīt, ka vēlākā posmā vienu vai divas reizes „Parex” mēģināja patestēt kursu un šo to nopelnīt, bet tas jau bija stipri vēlāk, un viņiem neizdevās. Protams, tā būtu bijusi fantastiska peļņas iespēja, ja viņi būtu varējuši uzpirkt no lētticīgiem cilvēkiem Latvijas rubli lētāk, jo viņi zināja, ka Latvijas Bankā viņi vienmēr to varēs apmainīt pret Krievijas rubli. Tas bija neierobežotos daudzumos un cik vien vajag, visiem pieejams, visiem, gan bankām, gan valūtas maiņas punktiem. Lai nodrošinātu paritāti un lai visi zinātu, ka Latvijas rublis ir tikpat drošs kā Krievijas rublis. Viņi zināja, ka nekādu atšķirību nebūs, bet būtu bijis ļoti izdevīgi, ja viņi no lētticīgiem cilvēkiem būtu varējuši tos Latvijas rubļus savākt par lētāku naudu...”

 

'Parex': Kargins un Krasovickis nav ieguldījuši aizņēmumu depozītā

DELFI   12/09/08    "Parex bankas" bijušie akcionāri un vadītāji Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis 1995.gadā noguldījuši bankas depozītā naudu ar likmi 24% gadā, nevis 36% gadā, kā iepriekš publiski izskanējis, portālu "Delfi informēja "Parex bankas" preses dienestā. Šo depozītu vairākkārt pārbaudījusi Finanšu un kapitāla tirgus komisija, (FKTKO, taču nekādi pārkāpumi nav konstatēti.

Preses dienests uzsvēra, ka depozīta līgums noslēgts 1995.gadā uz 15 gadiem bez tiesībām izņemt pamatsummu pirms termiņa, un ņemot vērā depozīta termiņu, procentu likme bijusi pat būtiski zemāka par tirgus likmēm.

Preses dienests arī noraida, raidījuma "Nekā personīga" pausto informāciju par Kargina un Krasovickia 1995.gadā ņemto kredītu, kas tad arī ieguldīts depozītā. Bankas akcionāri gan ir ņēmuši kredītus, taču tie ir ņemti tikai 2002. un 2008.gadā, un summas bijušas mazākas par depozītā noguldīto summu, un ar minēto depozītu šiem kredītiem nav nekādas saistības.

Kā zināms, TV3 raidījums "Nekā personīga" svētdien izplatīja informāciju par to, ka Parex bankas bijušie akcionāri Kargins un Krasovickis 1995.gadā it kā ņēmuši kradītu Parex bankā 28 miljonu latu apjomā katrs, un šo summu ieguldījuši atpakaļ bankā kā savu depozītu ar peļņu 36% gadā. Šis depozīta līgums lauzts 2008.gada 5.decembrī, bet jaunos nosacījumus FKTK raidījumam neatklāja.

 

Valsts kase Parex nogulda vēl 50 miljonus, ERAB vērtē

Baiba Rulle,   Diena   12/10/08    Pēc 85% Parex bankas akciju pārņemšanas pagājušajā nedēļā Valsts kase likviditātes stiprināšanai uz paaugstinātiem procentiem (15-25%) bankā noguldījusi vēl 50 miljonus latu lielu depozītu, Dienai trešdien pēc valdības ārkārtas sēdes sacīja Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis. Tādējādi kopumā Valsts kase Parex bankā noguldījusi jau 405 miljonus latu lielu depozītu. Pirmā valsts injekcija Parex bija 200 miljoni, pēc tam sekoja 155 miljoni. M.Bičevskis valdību par situāciju Parex informēja trešdien ārkārtas sēdes laikā. Situācija esot stabilizējusies, teica Finanšu ministrijas pārstāvis.

Viņš arī apstiprināja, ka jau notikušas Parex jaunās vadības un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas sarunas. Pēc M.Bičevska teiktā, ERAB ir izrādījusi interesi un patlaban vērtē, vai piedalīties Parex glābšanā, kļūstot par bankas stratēģisko investoru.

M.Bičevskis arī informēja, ka nākamnedēļ Parex varētu tikt izraudzīts auditors, kas veiks padziļināto izpēti (due diligence), savukārt līdz 15.janvārim pagarināts termiņš, kurā jāizvēlas bankas vadošais konsultants. Iepriekš premjers teica, ka tas tiks izraudzīts līdz 10.decembrim.

 

Melngailis: "Parexam" vēl vajadzēs līdz Ls 200 miljoniem, bet banka prasīs vairāk

 Diena   12/13/08    Pašreizējās aplēses liecina, ka līdz gada beigām Parex bankai papildus līdz šim iepludinātajiem nedaudz vairāk nekā 400 miljoniem latu no valsts vajadzēs līdz 200 miljoniem latu, taču banka valdībai iecerējusi lūgt vairāk - 400-500 miljonus eiro. Kā sestdien intervijā Dienai skaidroja Parex bankas valdes priekšsēdētājs Nils Melngailis, tas vajadzīgs, lai klienti zinātu, ka bankai ir iespēja tikt pie naudas, ja radīsies šāda nepieciešamība.

Pēc viņa stāstītā, patlaban nevar precīzi pateikt, cik liela summa bankai vēl būs nepieciešama, jo nevar zināt, kā reaģēs noguldītāji. N.Melngaiļa sarunas ar klientiem liecinot, ka tie būtu gatavi atgriezties un likt naudu bankā,ja tiks saņemta pozitīva atbilde par papildu līdzekļu piešķiršanu. Parex bankas vadītājs pauda cerību, ka attiecīgs lēmums valdībā tiks pieņemts tuvākajā laikā.

"Mēs šobrīd domājam prasīt 400-500 miljonus eiro, bet es ceru, ka šī nauda mums nebūs vajadzīga. (...) Svarīgi, lai klienti saprot, ka mums ir iespēja tikt pie naudas," teica N.Melngailis.

Viņš pieļāva iespēju, ka summa, kas bankai būs reāli nepieciešama, būs mazāka par aplēstajiem 200 miljoniem latu. Tā varētu būt mazāka, ja noguldītāji tiešām atkal noguldīs līdzekļus bankā.

Pagaidām gan N.Melngailis nezināja plašāk stāstīt par to, kā tieši valsts papildu atbalsts tiks noformēts - tas vēl neesot skaidrs.

Kā Diena jau rakstīja, kopumā Valsts kase Parex bankā noguldījusi jau 405 miljonus latu lielu depozītu. Pirmā valsts injekcija Parex bija 200 miljoni, pēc tam sekoja 155 miljoni, savukārt pirms dažām dienām kļuva zināms par vēl vienu noguldījumu 50 miljonu latu apmērā.

Pilnu interviju ar Nilu Melngaili par situāciju Parex bankā, sarunām ar ERAB un sindicēto kredītu devējiem lasiet pirmdien laikrakstā Diena.

 

Valērija Kargina pamācošās attiecības ar Naudu

TVNET   12/15/08    Jaunā grāmata „Kargins Superstar” ne tikai sniedz plašu un ārkārtīgi atklātu ieskatu pazīstamā baņķiera, nu jau bijušā Latvijas visbagātākā cilvēka Valērija Kargina dzīvē, - tai ir arī vairāki interesanti pielikumi. Iespējams, šajos grūtajos laikos īpaši interesantas ir grāmatā no visdažādākajiem avotiem apkopotās miljonāra atziņas par Naudu, kam viņa dzīvē bijusi tik milzīga nozīme. Ar izdevēju atļauju publicējam fragmentu no grāmatas pielikuma, kas veltīts tieši tām.

* Visu savu pieauguša cilvēka mūžu esmu saistīts ar naudu un labi zinu, kā tā aug un vīst uz dzīves koka, bet nekādas mistiskas attieksmes man pret to nav. Tiesa, ir palicis paradums to noglaudīt – naudai patīk, ka to glauda, – un, pirms noglabāju, naudaszīmes sakārtot pēc lieluma.

* Vienmēr biju gatavs upurēt personīgo dzīvi biroja darbam, karjeras izaugsmei un naudas pelnīšanai. Visu, kas traucē darbu, vajag izslēgt, kā no dienas režīma visu lieko aizvāc īsti sportisti.

* Visām vēlmēm ir finanšu aizkulises. Klausoties neaizmirsti, ka visa pamats ir nauda.

* Labākā dāvana ir nauda. Lai gan pēc izskata tā ir vienāda, tomēr simpātiska.

* Uz parāda ņemtu naudu reiz vajadzēs atdot, bet, jo vairāk visi cits citam ir parādā, jo stabilāka ir sabiedrība.

* Esmu kategoriski pret tādiem cilvēkiem, kas nez no kurienes izvelk kaudzi nezināmas izcelsmes naudas nez kādiem mērķiem, mani tas vienmēr biedē.

* Es ne pārāk uztraucos, kā izskatos sabiedrības acīs. [..] Protams, es esmu pateicīgs sabiedrībai, ka tā devusi man iespēju pelnīt naudu.

* Nauda dod brīvību. Bet to lai novērtē paši lasītāji, kas ir labāk – vai savākt atklāti savā privātā fondā tik daudz naudas, kā to izdarīja Repše, vai arī vizināties Vidusjūrā uz privātam uzņēmumam piederošas jahtas, kā to darīja iepriekšējais premjers.

* Domāju, ka naudas daudzums tavā personīgā kontā ir pierādījums tavas dzīves pareizībai.

* Padarījis darbu – vēl neesi nopelnījis. Kad esi pārdevis, tikai tad nopelnījis. Mēs visi esam pārdevēji – pat ja ražo tikai protesta skaņas, vari pārdot savu produkciju. Vaislas bullis arī ir pārdevējs.

* Naudu pelnīt klusībā ir izdevīgāk.

* Es vēlos pelnīt naudu. Pelnīt atklāti, godīgi un visiem saprotami.

* Žilbinoša ievērojamas peļņas sajūta ir spilgtāka par pirmo mīlestību.

* Es pazīstu cilvēkus caur naudu: mūsu rēķinos nav ierakstīts, kas par cilvēku, labs viņš vai slikts, bet ir tikai skaitļi.

* Ir cilvēki, kuri gribētu būt kopā ar mani, un es varbūt gribētu būt kopā ar viņiem. Bet tas nav iespējams. Jo viņiem nav tādas naudas.

Pilns citātu apkopošanai izmantoto avotu uzskaitījums atrodams jaunajā grāmatā, bet plašāka informācija par pašu grāmatu – www.kargins.com.

 

Viedoklis: Bet nu kāpēc tad vajadzēja glābt „Parex”?!

Dans Liepiņš,  TVNET   12/16/08    Ir pagājis jau ievērojams laika sprīdis pēc vēsturiskā brīža, kad mūsu valsts un valdības pārstāvji no vienas puses un Valērijs Kargins ar Viktoru Krasovicki no otras parakstīja līgumu, ar kuru mūsu valsts tika pie apšaubāmas vērtības un kvalitātes īpašuma – „Parex bankas”.

Kopš tā brīža pagājušas vairākas nedēļas, bet no valsts maka caur „Parex banku” tās tagad jau bijušo noguldītāju kabatās aizplūdusi skaidri nenosaukta, bet neapšaubāmi liela naudas summa. Aizdomīgi, ka tiek minēti ārkārtīgi atšķirīgi skaitļi, taču nav šaubu, ka runa ir par simtiem miljonu latu, kas jau ir aizplūduši. Kā arī vēl par simtiem miljonu latu, kas valstij no nodokļu maksātāju vai aizdevuma līdzekļiem bankā vēl jāiegulda un, visticamāk, tāpat jāzaudē.

Kopā tātad runa ir par vairākiem simtiem miljonu latu, kaut reizēm tiek runāts pat par miljardu. Turklāt neapšaubāmi ļoti slikti ir tas, ka neviena amatpersona vai vērojošais baņķieris līdz šim nav kaut aptuveni, iezīmējuši, kā šī nauda varētu tikt pilnībā vai daļēji atgūta. Tā vien izskatās, ka sabiedrība kopējās ekonomiskās krīzes kontekstā pamazām tiek gatavota scenārijam, ka vismaz liela daļa no ieguldītās naudas tiek zaudēta.

Tātad mūs, valsti un nodokļu maksātājus no miljonāriem līdz pensionāriem, ļoti iespējams, gaida simtiem miljonu latu zaudējums, ko atmaksāt nāksies visiem un droši vien desmitu gadu laikā. Šādā situācijā būtu īpaši svarīgi saprast, cik pamatots, apsvērts un pārdomāts bija Ivara Godmaņa valdības lēmums par „Parex bankas” pārņemšanu.

Ir virkne faktu, kas neizbēgami rada nopietnas bažas un aizdomas. Pirmais – pats līgums sabiedrībai tā arī nav nodots. Otrais – kas līgumā ir ierakstīts, tā arī nav pateikts. Trešais – ne Ivars Godmanis, ne kāds cits tā arī nav iepazīstinājis ar pieņemtā lēmuma detaļām. Ceturtais un varbūt vissliktākais – ne Ivars Godmanis, ne kāds cits nav pat uzskatījuši par vajadzīgu pilnvērtīgi izskaidrot, kāpēc lēmums tika pieņemts.

Vienīgais – ir gari stāstīts, ka „Parex bankas” neglābšana un nepārņemšana būtu sagrāvusi Latvijas finanšu sistēmu, taču dīvainā kārtā izvairoties no jebkādu detaļu un mehānismu izklāsta. Varbūt esmu ne pārāk izglītots valstisko finanšu jomā, taču vienalga nesaprotu – kā tas sanāk?

Paskatīsimies vienkāršoti. Ir banka – liela, bet ne vislielākā un tikai viena no daudzām Latvijas bankām. Tajā ir daudz kontu, daudz izsniegtu aizdevumu, liels ķīlu portfelis utt. Cilvēki sāk no tās ņemt ārā naudu, bankai sāk pietrūkt naudas, lai to visiem izsniegtu, izskatās, ka nākotnē izsniedzamās naudas vajadzēs vēl vairāk un tās nepietiks. Skaidrs, ka uzraugi nav bijuši īsti uzdevumu augstumos, bet tie taču bijuši aizņemti ar iesniegumu rakstīšanu Drošības policijai. Tomēr kopumā šāda problemātiska situācija Latvijā diemžēl daudzkārt piedzīvota.

Tad kāpēc šādā situācijā banku vienkārši neatzīt par maksātnespējīgu, neiecelt administratoru un nesadalīt visiem kreditoriem to, ko iespējams sadalīt no bankas kredītportfeļa? Citiem vārdiem – nerīkoties, kā likums to paredz? Kāpēc bankā iepumpēt milzīgos apjomos valsts naudu, lai tā no bankas nekavējoties aizplūstu kādiem nezināmiem noguldītājiem, kuriem citādi liela daļa naudas būtu palikusi iesaldēta vai pat zudusi? Jā, viņi varbūt arī kaut ko pazaudētu un pazaudētu pat daudz, bet kāds tam sakars ar valsts finanšu sistēmas sagrūšanu?

Šajā sakarā varu pieminēt divas pamācošas grāmatas, ko pēdējā mēneša laikā esmu izlasījis. Pirmā iznākusi nupat – tieši „Parex bankas” prezidentam Valērijam Karginam veltītā „Kargins Superstar”. Vieniem tajā var patikt milzīgais pikanto detaļu daudzums, citiem stāsti par veciem laikiem, bet man nozīmīgākais šķiet kas cits – ārkārtīgi interesants, nekur iepriekš neredzēts, bet, domājams, ļoti precīzs un spilgts Kargina kunga portretējums, ar kuru acīmredzot nav iepazinies mūsu visu zinošais un visu saprotošais Godmaņa kungs.

Ja būtu iepazinies – varbūt Godmaņa kungs būtu vēlreiz padomājis pirms valsts naudas iepumpēšanas „Parex bankā”: grāmata ļoti skaidri pasaka, ka Kargina kungs no jebkādas savas mantas jebkad savā dzīvē ir šķīries tikai tad, kad visi citi varianti viņam ir bijuši daudz sliktāki. Patiesībā viņš vienmēr ir izmantojis jebkādus citus veidus un metodes, lai no šādām situācijām izvairītos un lai zaudētājs izrādītos kāds cits. Ja reiz tagad Kargina kungs par kaut ko tādu izšķīrās, skaidrs, ka viņš bija izspriedis, ka labāk jau lai muļķos paliek kāds cits. Ja Godmaņa kungs pats piesakās, kāpēc gan ne? Protams, arī Kargina kungs ir zaudējis ļoti lielu sava īpašuma daļu, taču tā vienalga nav mērāma tajos daudzajos simtos miljonu latu, ko tagad var zaudēt Latvijas valsts.

Savukārt otrā grāmata ir paša Kargina memuāri „Nauda un cilvēki”, kas iznākusi jau pirms vairākiem gadiem. Tajos citu vidū atrodams arī pamācošs stāsts par daudzus gadus senu pagātni, kad Kargina kungam vienreiz jau izdevies visu vislabāk zinošo un saprotošo Godmaņa kungu apvest ap stūri. Stāsts ir tāds: „Parex” ar Godmaņa kungu, kurš arī toreiz bijis valdības vadītājs, saķērušies par „Parex” maiņas punktiem un to lomu, abi kungi tikušies, pastrīdējušies, bet saruna beigusies tā: „Ieturējis pauzi, premjers jautāja to, kādēļ arī biju nācis uz tikšanos: no kurienes tomēr radušies sākuma kapitāli? Sapratis, ka jāmaina sarunas tonis, piecēlos un pusčukstus teicu: „Tikai jums Ivar, kā noslēpumu: mums tos uz laiku patapināja Izraēlas biznesmeņi.” Pasaules cionisma pieminēšana atstāja uz Godmani iespaidu. Ar tāda cilvēka izskatu, kas beidzot panācis patiesību, viņš pateica dažus teikumus, kas liecināja par atbalstu Izraēlas kapitāliem...”

Vai šobrīd ļoti neizskatās, ka šoreiz Kargina kungs ir Godmaņa kungam pastāstījis jaunu pasaciņu par kādiem citiem kapitāliem – piemēram, mūsu draugu amerikāņu vai vēl kāda cita, un Godmaņa kungs tai atkal ir noticējis? Piemēram, ka bankai nevar atļaut nogrimt, jo tur paliek mūsu lielu un mazu draugu nauda vai varbūt seifos kas paslēpts tāds, kam tur arī jāpaliek? Kāpēc veco pieredzi neizmantot vēlreiz, ja tā vienreiz nostrādājusi? Slikti, ka mēs visi par šo naivumu maksāsim, tā ka būtu labi vismaz uzzināt, kas tieši mūsu valdības vadītājam sastāstīts „Parex bankas” sakarā un kas bijis stāstītājs?

P.S. Nododot īpašus sveicienus Drošības policijai, vēlos paziņot, ka šī publikācija visā pilnībā un pa sastāvdaļām pauž manu pilnīgo un absolūto uzticību Latvijas Republikas finanšu sistēmai, tās mūžīgajai stabilitātei un noturībai, kam nenieka nespēj padarīt arī grūtāk saprotami lēmumi par „Parex bankas” „glābšanu”.

 

Kargins: labāk zaudēt naudu, nekā reputāciju

DELFI   12/16/08    Par spīti milzīgajiem finansiālajiem zaudējumiem, ko nesusi "Parex bankas" pāreja valsts rokās, bijušais bankas līdzīpašnieks Valērijs Kargins intervijā radio "Mix FM 102,7" atzinis, ka "labāk zaudēt akcijas, nekā reputāciju, bet pēc tam arī galvu. Svarīgākais ir tas, ka mēs darbojāmies godīgi, nevienu nekrāpjot."

Kargins uzsvēra, ka viņš, kā arī otrs bankas bijušais īpašnieks Viktors Krasovickis, vienmēr ir darbojušies savu klientu interesēs, nepieļaujot savā rīcībā nekādas ļaunprātības un par spīti akciju zaudējumam, tic bankas nākotnei. "Kopumā no manas un mūsu ģimenes naudas ["Parex"] bankā patlaban ieguldīti 63 miljoni latu. Ja mēs šodien neesam lielākie akcionāri, tad lielākie ieguldītāji gan. Šī nauda liecina par to, ka mums bijusi augsta uzticības pakāpei bankai, un es gribētu teikt, ka arī tagad mēs bankai uzticamies," norādīja Kargins.

Savukārt Krasovickis žurnālistiem pauda, ka valstij palikusi arī "Parex bankas" nesadalītā peļņa aptuveni 160 miljonu latu apmērā, kuru abi īpašnieki varējuši jebkurā brīdī izņemt, taču nav to izdarījuši, bet atstājuši valstij.

"Mēs nevēlam ļaunu savai bijušajai bankai un gribam, lai tā attīstītos," viņš piebilda un pievienojās Kargina aicinājumam sabiedrībai atbalstīt jauno bankas vadītāju Nilu Melngaili un "Parex banku", kļūstot par tās klientiem.

 

Sponsornaudas apsīkuma gaidās

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa"   12/17/08    Batālijas ap Parex banku radījušas arī "haosu" tās atbalstīto projektu vadītāju prātos – viņi nezina, vai turpmāk saņems sponsora dāsno labvēlību. Tāpat arī no bankas puses nav izskanējušas konkrētas atbildes, kāda varētu būt finansiālā atbalsta nākotnes politika. Viss būs atkarīgs no bankas nākamās vadības nostājas.

Līdz pārmaiņām Parex banka dāsni sponsorēja vairākus lielus kultūras, sporta un veselības aizsardzības projektus. Tagad, kad ir paziņots, ka banka būtiski pārskatīs savas sponsorēšanas programmas un atturēsies no vairāku pasākumu atbalstīšanas, ir manāms satraukums līdzšinējo atbalstu saņēmēju prātos – kā viņi turpmāk spēs izdzīvot?

Parex bankas pārstāvis Viktors Zaķis, taujāts, kāda nākotne varētu sagaidīt Parex sponsorēšanas programmas, bija vārdos skops: "Tas, ka Parex banka ir apstādinājusi sponsorēšanas programmas, ir tikai daļēji tiesa. Jaunus līgumus neslēdzam, bet tie, kas ir noslēgti, joprojām darbojas. ASK Rīga atbalstām, runas par kinoteātra Parex Plaza nosaukuma maiņu arī nav bijis. Kā būs turpmāk, ir atkarīgs no jaunās bankas valdes lēmumiem. Pašlaik esošie līgumi ir spēkā, un nekas nav mainīts." Parex atsakās nosaukt konkrētu pašlaik noslēgto sponsorēšanas līgumu kopējo "finansiālo slogu", jo to nevēloties partneri un to pašreiz var definēt kā komerciālo noslēpumu.

Tā Zaķis teica pagājušās nedēļas nogalē, bet, tā kā Parex bankā situācija mainās ne pa dienām, bet stundām, tad, protams, pagaidām miglā tīts ir arī bankas atbalsta saņēmēju finansiālais liktenis. Vieni jau ir samierinājušies ar atbalsta zaudējumu (Dzintaru koncertzāle), citi joprojām ir optimistiski noskaņoti (ASK Rīga), savukārt vēl daži pat nav interesējušies par iespēju nākamgad saņemt līdzekļus (tenisa klubs Enri).

Jāteic, arī Parex bankas mājaslapā nav publicēta jaunākā informācija, kāda turpmāk būs bankas sponsorēšanas politika.

"Lielie" projekti

Pērn Parex banka īstenoja sponsorēšanas programmas 2 539 293 latu apmērā. Bankas mājaslapas sadaļā Mēs atbalstām pirmajā piecniekā kā lielākie atbalsta saņēmēji minēti: basketbola klubs ASK Rīga, Bērnu klīniskā slimnīca, Latvijas Nacionālais teātris, tenisa klubs Enri un Dzintaru koncertzāle. Nedēļa interesējās, kādas ir viņu domas par sadarbību ar Parex banku un nākamā gada prognozes.

Basketbola klubs ASK Rīga

Tikko sākās nedienas ap Parex, ASK Rīgas basketbolisti presē izvērsa reklāmas kampaņu, kurā apgalvoja, ka viņi joprojām ir Parex bankas uzticami klienti, tic tai un aicina to darīt arī citiem. Katrā ziņā tas bija saprotams solis, jo Parex atbalsts kluba budžetā sastādīja apmēram trešdaļu. Līdz ar bankas atbalsta apturēšanu basketbolistiem būtu pamatīgi jāsavelk josta.

Kluba birojā Nedēļai pavēstīja, ka sponsorēšanas programmas nav apturētas, un iedeva tālruni, pa kuru sīkāk interesēties par ASK Rīgas finanšu stāvokli. Tomēr vairākas dienas tā arī šo "informatīvo tālruni" neviens nepacēla, no kā jāsecina, ka klubs pašlaik ne īpaši vēlas runāt par naudas lietām, jo tajās laikam valda liela neskaidrība. Parex banka ir ne tikai ASK Rīgas galvenais sponsors, bet arī kluba biedrs, kā viens no komandas dibinātājiem.

Šajā gadījumā atliek vien minēt pagājušā mēneša nogalē presē publicēto informāciju: sadarbību ar ASK Rīgu "nākotnē regulē ilggadējs līgums. "Komanda turpina strādāt parastajā režīmā. Par iespējamām pārmaiņām informācijas pagaidām nav," ASK Rīgas ģenerāldirektors Visvaldis Klintsons situāciju komentēja izvairīgi. Kontakti ar bankas pārstāvjiem bijuši paredzēti šonedēļ, tomēr, iespējams, tikšanās tiks pārcelta, līdz bankas jaunā vadība apgūs aktuālākas problēmas."

Bērnu klīniskā universitātes slimnīca

Vairākus gadus Parex banka akcijā Saulainas dienas mūsu bērniem veidoja projektu Augsts gandarījuma procents, kuras laikā banka noteiktu daļu savas peļņas ziedoja Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai. Slimnīcas Sabiedrisko attiecību dienesta vadītāja Romēna Namniece Nedēļai skaidroja: "Parex bankas akcija Augsts gandarījuma procents bija kļuvusi par tradīciju, un šie ziedojumi bija ļoti nozīmīgi. 2006. gadā banka ziedoja 46 304,16 latu, lai izveidotu bibliotēku. Pērn Vecāku mājas remontam Parex atvēlēja 52 136,24 latu, bet šogad jaunās Vecāku mājas būvei, ko paredzēts uzsākt celt nākamā gada aprīlī, ziedoja 83 245 latu." Nobeigumā Namniece optimistiski diplomātiski uzsvēra: "Parex bankas atbalsts slimnīcas labdarības projektiem bijis ļoti ievērojams, bet viņi nav vienīgie ziedotāji – Parex banka ir daļa no visiem labvēļiem. Mēs ceram, ka Parex banka pārvarēs finansiālās grūtības un mēs turpināsim veiksmīgo sadarbību."

Latvijas Nacionālais teātris

Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis līdzšinējo sadarbību ar teātra "oficiālo banku" vērtē pozitīvi, bet uz nākotni raugās ar bažām. Viņš Nedēļai paziņoja: "Parex banka nu jau divus gadus bija Nacionālā teātra oficiālā banka un viens no lielākajiem atbalstītājiem. Teātra un bankas sadarbība aizsākās pirms diviem gadiem, kad banka uzdāvināja teātrim ļoti nepieciešamo mikroautobusu, kā arī atbalstīja tā pirmo festivālu Jaunmoku pilī. Mūsu sadarbība līdz šim brīdim bija auglīga, savstarpēji toleranta un patīkama.

Parex banka ir Nacionālā teātra oficiālā banka, kuras atbalsts 2008. gadā tika sniegts kopumā teātrim, nevis kādam konkrētam tā projektam. Ikviens Nacionālā teātra atbalstītājs (vai tas būtu kopumā teātra, vai kāda konkrēta projekta, izrādes atbalstītājs) ir teātrim ļoti būtisks, jo mūsu budžets veidojas gan no valsts finansējuma (60% no teātra gada budžeta), gan pašu ieņēmumiem un atbalstītāju līdzekļiem.

Teātris ar bažām raugās nākotnē, jo sponsorējuma samazinājums var apdraudēt mākslinieciskās ieceres – gan tehniskā risinājumā, gan honorāru samazinājumā."

Tenisa klubs Enri

Kopš 2003. gada Parex banka ir bijis dāsns un "uzticams sadarbības partneris tenisa klubam Enri". Šī sadarbība tiek reklamēta: "Pateicoties ilggadējai sadarbībai, ir pieaugusi amatieru tenisa popularitāte Latvijā. Par to liecina fakts, ka katru dienu Enri klubus apmeklē vairāk nekā simts cilvēku, savukārt turnīros piedalās apmēram 200 spēlētāju. Kopš Parex bankas un tenisa kluba Enri sadarbības sākuma ir noorganizēti vairāk nekā 500 turnīri, kuros piedalījušies vairāk nekā 700 vīriešu un 500 sieviešu." Ar bankas atbalstu tiek organizēti vairāki tenisa turnīri – Parex Gold tour, Parex Cup, Parex Tour un Parex Master. Arī pašlaik norisinās vairāki ar Parex atbalstu rīkoti 2008. gada tenisa turnīri.

Enri pārstāve, kura vēlējās palikt anonīma, Nedēļai teica: "Atbalsts patiešām bija ļoti nozīmīgs un vērtīgs. Cik konkrēti, gan negribu teikt, lai tas paliek komercnoslēpums. Tagad iespējams to zaudēsim, un kaut kas mainīsies arī tenisa turnīros. Pagaidām gan vēl neesam tikušies ar Parex pārstāvjiem un izrunājušies par atbalsta iespējamību nākamajam gadam."

Dzintaru koncertzāle

Atbalstīt Dzintaru koncertzāli Parex izvēlējās tāpēc, ka tā ir "unikāla āra koncertzāle ne vien Latvijā, bet visā Baltijā". Koncertzāles direktors Andrejs Kondratjuks ar nožēlu Nedēļai teica: "Žēl, ka Parex vairs nebūs starp mūsu atbalstītājiem. Sponsorēšanas līgumus katru gadu slēdzām no jauna, par nākamo gadu vēl nav bijušas sarunas. Bet būsim reālisti, laikam arī nekas neiznāks."

Parex atbalstīja nekomerciālus jeb "klasiskus" pasākumus, kā, piemēram, sezonas atklāšanas un noslēguma simfoniskās mūzikas koncertus, jauno baleta zvaigžņu festivālu. Pērn šo pasākumu finansēšanā bez Parex vēlējās piedalīties vēl kāda banka, atklāja Kondratjuks, bet tai bija jāatsaka, jo šo nišu jau bija aizņēmusi Parex banka. Tagad koncertzāles administrācijai pēc atbalsta būs jāvēršas pie bankas, kurai tā pagājušogad atteica. Kondratjuks nav sevišķi iepriecināts, ka Parex piemeklējušas nedienas, jo viņš cerēja uz dāsnu atbalstu baleta zvaigžņu festivālam, kuram šogad būtu bijis jābūt īpaši krāšņam, jo nākamgad tas svin savu desmit gadu jubileju.

"Mazie" projekti

Tajā pašā laikā Parex banka ir atbalstījusi vai joprojām sponsorē citus "mazākus" projektus. Nedēļa interesējas, kā sokas šajās jomās.

Neiroķirurģijas izglītības atbalsta biedrība

Parex banka regulāri ir ziedojusi līdzekļus biedrībai ne tikai izglītības projektu īstenošanai, bet arī jaunu medicīnas tehnoloģiju ieviešanai, medicīnas studentu un rezidentu kvalifikācijas celšanai. Neiroķirurģijas izglītības atbalsta biedrībā Nedēļai paskaidroja: tā kā Parex atbalsts nebija noteikts kā konkrēta summa attiecīgā laika periodā, bet gan kā palīdzība projektu īstenošanā, tad biedrības pamatbudžets un aktivitātes necietīs. Arī šobrīd biedrība neīsteno nevienu projektu, kurā tiek gaidīta vai ir paredzēta nauda no Parex.

Mežaparka attīstības biedrība

Kopš 2007. gada nogales līdz šā gada augustam Parex banka bija noslēgusi sadarbības līgumu ar Mežaparka iedzīvotāju sabiedrisko organizāciju. Projektā Mežaparkā tika ierīkotas velonovietnes un reizi mēnesī izdota vietējā avīze. Kad beidzās sadarbības līguma termiņš, biedrība atkal bankā iesniedza sadarbības projektu nākamajam gadam. Septembrī tas tika izskatīts, bet netika apstiprināts. Mežaparka attīstības biedrības valdes priekšsēdētājs Andis Zilāns Nedēļai teica, ka tas notika "visiem labi zināmu apstākļu dēļ". Īpaši lieli projekti nav apstājušies – ja nu vienīgi tagad Mežaparka iedzīvotāji nesaņem vietējo avīzi.

Parex Forum

Viens no redzamākajiem bankas atbalsta projektiem ir Forum Cinemas daudzzāļu kinoteātra 13. janvāra ielā sponsorēšana. Tikai pirms pusotra mēneša kinoteātra nosaukums tika mainīts no Coca-Cola Plaza uz Parex Plaza. Vai arī nākotnē pāri Stacijas laukumam un Centrāltirgum izgaismosies Parex vārds? Forum Cinemas direktors Atis Amoliņš šajā lietā ir visai nerunīgs. Viņš ir paziņojis: "Vienīgais, ko varu pateikt, ir tas, ka mums ir sadarbības līgums uz pieciem gadiem ar Parex banku." Savukārt runas par šā līguma pārtraukšanu viņš nekomentē, jo "ar baumām nenodarbojas".

Latvijas Dabas muzejs

Parex banka lepojas ar to, ka tā "sniegusi atbalstu (..) vērienīgas un patiesi nozīmīgas Ģeoloģijas un Paleontoloģijas ekspozīcijas izveidošanai. Ekspozīcijā tiks atspoguļotas tēmas par Zemes uzbūvi, attīstību un tajā notiekošajiem procesiem, kā arī atainotas Zemes rašanās hipotēzes, parādīts Saules sistēmas novietojums mūsu galaktikā."

Muzeja projektu vadītāja Ģertrūde Skanstiņa Nedēļai pastāstīja, ka Parex pirms pāris gadiem – 2006. gada augustā – "īpaši nelauzās" un piešķīra naudu paleontoloģijas ekspozīcijas iekārtošanai, un tas arī bija "viss". Vēlāk muzejs nav vērsies pēc materiāla vai citāda veida atbalsta pie bankas, tāds solis muzeja stratēģijā arī nebija paredzēts. Tādējādi Parex nedienas Dabas muzeju neiespaidos.

Latvijas Optimists klases burātāju asociācija

Burātāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Juris Ailis sarunā ar Nedēļu par organizācijas ģenerālsponsoru – Parex banku – vārdos bija skops: "Tad jau redzēs!"

 

 

 

 

Citādā ziņā saimniecībā...

 

 

Premjers: 2009.gada budžetu varētu samazināt par 600 miljoniem latu

DELFI   12/04/08    Saeimā 14. novembrī pieņemtais nākamā gada budžets jau drīzumā varētu tikt samazināts par 600 miljoniem latu, bet kopumā budžeta izmaiņas varētu būt aptuveni 700 miljonu latu apmērā, uzrunā Saeimai ceturtdien sacīja premjers Ivars Godmanis (LPP/LC).

Pretējā gadījumā Latvija jau martā varēs saskarties ar vēl nopietnākām finansiālām problēmām. Pašreizējās prognozes liecinot, ka budžeta deficīts varētu būt aptuveni 4% no IKP.

Godmanis minēja, ka samazinājums varētu skart veselības aizsardzības, zemkopības un izglītības nozares. Izmaiņas ir gaidāmas arī nodokļu politikā - attiecībā uz pazeminātajām PVN likmēm, kur varētu papildus iegūt ap 100 miljoniem latu.

Saeimas Budžeta un finanšu komisijas vadītājs Kārlis Leiškalns portālam "Delfi" atzina, ka budžeta grozījumi Saeimā varētu tikt skatīti vēlākais janvārī - paralēli sarunām ar Starptautisko Valūtas fondu. Vienlaikus viņš atturējās prognozēt, cik lielas naudas summas vajadzēs atņemt katrai no Godmaņa minētajām nozarēm.

 

Privāts bizness, valsts nauda un risks

Māris Puķītis, Žurnāls "Nedēļa"  12/06/08    Eiropas Savienības struktūrfondu un mūsu valsts atbalsts uzņēmējdarbībai Latvijā kopš 2004. gada sasniedzis 112 miljonus latu. Vai valsts iejaukšanās biznesā, riskējot ar nodokļu maksātāju naudu, attaisnojas?

Atbalsta kritērijus izstrādā Ekonomikas ministrija, normatīvos aktus apstiprina Ministru kabinets, bet naudas sadali administrē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA). Mērķi ir visdažādākie – atbalsts dalībai izstādēs ārzemēs, uzņēmuma sakārtošanai atbilstoši Eiropas standartiem, pat mežizstrādes tehnikas iegādei Saldus mežrūpniecībai. Un jēga?

• Katrai programmai savi kritēriji

"Projektus savstarpēji salīdzina, katrā programmā ir sava projektu atlases kritēriju kopa. Individuālo mācību programmā lielākais īpatsvars ir nozares eksportspējas potenciālu raksturojošajiem kritērijiem. Augstas kvalitātes darbinieku piesaistes programmā kritērijs ir pieaicināto darbinieku izglītība un pieredze. Īpaši atbalstāmo teritoriju programmā ļoti svarīgs ir projekta īstenošanas vietas teritorijas attīstības indekss. Izstāžu vai ārējo tirgu programmai – nozares vai uzņēmuma eksportspēja. Jaunu produktu ieviešanai ražošanā – inovācijas pakāpe," Nedēļai skaidro LIAA direktors Andris Ozols.

Skatās arī, lai uzņēmumam nav nodokļu parādu. Tikai – ja klasiskajā tirgus ekonomikā ar savu naudu riskē vienīgi paši uzņēmēji vai viņiem naudu aizdevušās bankas, tad brīdī, kad šajos procesos iesaistās valsts, riskējam mēs visi. Turklāt – nemaz negribot piedalīties šajā spēlē.

• Eiropas nauda vien nelīdz

Tālākie divi piemēri gan nav LIAA paspārnē īstenoti projekti, bet Lauku attīstības dienesta "sāpju bērni", tomēr tie ir pieminēšanas vērti. Liepājā augustā Baltic Holding Company pārtrauca rapšu eļļas ražošanu, kur ES līdzfinansējums bija vairāk nekā miljons latu! Kritās biodegvielas cena, un bizness gluži vienkārši kļuva neizdevīgs. Uzņēmuma vadība gan cer pēc gada darbu atjaunot.

Siera rūpnīca, SIA Ozols Saldus rajona Nīgrandē izputēja ar visu ES naudu – vairāk nekā 400 000 latu. Pērn maijā tiesa pasludināja maksātnespēju. Punktu pielika SIA Kraftpapīrs pieteikums par 2766 latu lielu parādu. Nieks vien, turklāt sierotava parādu nokārtoja, bet iesniegums jau bija tiesā un process kļuvis neapturams. Kopumā nodrošināto kreditoru prasījumi pārsniedza divus miljonus latu, kamēr uzņēmuma aktīvi – tikai nepilnu pusotru miljonu. Labā ziņa ir, ka daudzas komercsabiedrības, jūtot problēmas, pašas lauž atbalsta līgumus un atmaksā piešķirto naudu. Šajā gadījumā nav jācenšas vilkt dzīvību obligātos darbības piecus gadus, bet var mēģināt biznesu pārdot.

• Maz cerību atgūt naudu

Kāda ir valsts rīcība, ja atbalstītais uzņēmums izput? Turklāt nepavisam nav jānotiek ļaunprātībām, pietiek ar neveiksmīgiem pavērsieniem noieta tirgū, neparedzēti asu konkurenci, citiem katram biznesam raksturīgiem riskiem.

"Saprotams jautājums," piekrīt Ozols. "Lai arī pēc atbalsta izmaksas ir pienākums nepārtraukt darbību piecus gadus, ir vairāki tādi piemēri. Ja atbalsta saņēmēju šajā laikā pasludina par maksātnespējīgu, LIAA atbilstoši maksātnespējas procesa normatīvajiem aktiem ir jāiesniedz kreditora pieprasījums. Mēs vēršamies ar savu piedziņu un saņemam labākajā gadījumā nelielu daļu līdzekļu. Varam nesaņemt arī neko."

Nav arī pieredzes, vai būtu jāatmaksā no ES saņemtā nauda. "Esam ieguvuši komentārus – ja nav bijušas ļaunprātīgas darbības, atmaksa nav veicama. Ja mēs nevaram piedzīt no uzņēmuma, visticamāk, arī Eiropa nepiedzīs no Latvijas valsts," uzskata direktors. Vārdu sakot, bankrots ir normāla parādība uzņēmējdarbībā. Tikai šajā gadījumā "skurstenī" norakstot svešu naudu.

• Izglābj valsts un Krievijas koncerns

Ozols kā pozitīvu piemēru min Brocēnu keramiku. Uzņēmums flīžu rūpnīcas modernizācijai saņēma 636 821,50 latu no ES un 363 178,50 latu no Latvijas kases – kopā tieši miljonu. Nekā diži inovatīva šajā pasākumā nebija, turklāt flīžu tirgū sen ir stabili spāņu, itāļu, poļu un citi konkurenti. Ar eironaudu nepietika, lai noturētos virs ūdens, un sākās maksātnespējas process.

Ozols: "Mēs vērsām savu prasību tiesā kā kreditori. Šis gadījums ir ļoti veiksmīgi attīstījies, jo mūsu pārstāvniecībai Maskavā izdevies piesaistīt investoru no Krievijas, kurš šo uzņēmumu pārņem. Mainījies akcionārs, kas ienāk ar savu pasūtījumu, vajadzībām, ar jaunu tirgu, un uzņēmums ir dzīvotspējīgs."

Drīzumā Brocēnos atsāksies ražošana ar pilnu jaudu – nākamgad. Flīzes gatavos jaunajam īpašniekam, būvnieku koncernam Gruppa Kompanij SU-155, vienam no lielākajiem savā nozarē Krievijā. Būšot vajadzīgi 700 000 kvadrātmetru Brocēnu flīžu, kas ir gandrīz visa uzņēmuma jauda.

Te gan jāpiebilst: no vienas puses, ļoti labi, ka saglabātas darbavietas, arī nodokļi nāks, bet, no otras – rodas iespaids, ka Eiropa uzdāvinājusi Krievzemei uzņēmumu un vēl piemaksājusi.

"Globālā krīze nav mūs apgājusi, un šādu piemēru būs vairāk. Atsevišķi uzņēmumi izputēs," Ozols ir atklāts un pat liek noprast, ka viņam ir fakti un aizdomas, bet konkrētus vārdus nenosauc, lai neradītu neveiksminiekiem liekas problēmas.

• Godaprātu nenopirkt

Lai arī atbalsta saņemšanai nedrīkst būt nodokļu parādu, tas nemaz nav traucējis blēdīties un maksāt algas aploksnēs. Nedēļai ir zināmi divi konkrēti uzņēmumi, kas šādu praksi piekopuši gadiem ilgi. Tā kā oficiāli neviens nav pieķerts, nevaram tos nosaukt atklāti.

"Nodokļu nomaksas uzraudzība ir VID kompetencē," teic Ozols. "Ja algas maksā aploksnēs, mēs šādu faktu nevaram konstatēt, jo neesam izziņas iestāde. Mans komentārs – struktūrfondu saņemšana ir papildu finanšu avots, kas pagrūž uzņēmumu attīstības virzienā, bet tā nav garantija godprātīgai saimniekošanai. Uz milzu projektu skaita fona šādi ir tikai atsevišķi gadījumi."

Pat ļoti liela nauda tiešām negarantē ne godīgu attieksmi, ne biznesa veiksmi. Tipogrāfija, firma S & G saņēma vairāk nekā miljonu latu no ES struktūrfondiem, bet uzņēmumā strādājošie neko glaimojošu nestāsta. Par "aplokšņu algām" nerunāsim – tas tomēr jāpierāda, bet, pēc neoficiālas informācijas, eironauda nav spējusi glābt no parādiem, draudējusi pat elektrības atslēgšana. Tikmēr citas tipogrāfijas strādā veiksmīgāk bez jebkāda valsts atbalsta.

"Šo projektu savulaik mēģināja politizēt," vien atgādina Ozols. Iespējams, ne bez pamata. 2006. gadā Ekonomikas policija pēc Sociālistiskās partijas pārstāvja, Saeimas deputāta Oļega Deņisova iesnieguma sāka kriminālprocesu, lai izvērtētu iespējamos pārkāpumus ES struktūrfondu līdzekļu piešķiršanā S & G. Tolaik Ekonomikas ministriju vadīja Jaunā laika aktīvists Krišjānis Kariņš, bet S & G bija vieni no lielākajiem ziedotājiem šai partijai. LIAA šīs firmas projektu bija noraidījusi, bet S & G izmantoja iespēju pārsūdzēt ministram, un Kariņš lēma par labu firmai. Izmeklēšana klusi izčākstēja.

Vēl vairāk – tagad šī firma saņēmusi Iekšlietu ministrijas pasūtījumu piecus gadus izdot resora žurnālu Kārtība un drošība. Līguma vērtība – 98 000 latu. "Vēl ceram šogad vienu izdot," sarunā ar Nedēļu optimistisks ir iekšlietu ministrs Mareks Segliņš. Vaicāts, vai ir informēts par S & G parādiem, Segliņš nemulstot atbild: "Nav zināms, un tā pat nav mana kompetence interesēties, kas iespiež vienu vai otru izdevumu." Ministrs gan sola painteresēties, tūdaļ pat klāstot, cik ļoti resoram nepieciešams šāds žurnāls un cik labi tas izdevies.

"Es neskatījos, kur to iespiež. Avansā neko nemaksājam. Man viņi nav čomi," piebilst Segliņš. Pavisam noteikti nevarētu būt, jo S & G direktors un īpašnieks Mārtiņš Greste ir Jaunā laika biedrs, Rīgas domes deputāts. "Jēziņ!" pasprūk Tautas partijas priekšsēdētājam. "Man ir svarīgi, lai mums būtu kārtīgs, smuks izdevums, tas ir politiskais uzstādījums."

Šis ir gadījums, kad politiskā piederība nav traucējusi tikt ne tikai pie eironaudas, bet arī pie valsts iepirkumu siles – ne tā, kā "politiski nepareizajām" pašvaldībām, kurām gājušas secen valsts investīcijas. S & G pērn, piemēram, vinnēja iepirkumu (līdz 10 000 latu) par vērtīgā bukleta Sociālo pakalpojumu pārvaldes apsaimniekoto ES struktūrfondu projektu grāmata iespiešanu. Nepavisam nebija šķērslis fakts, ka Labklājības ministrija ir "zaļo zemnieku" pārziņā. Šīs firmas pakalpojumus izmantojusi arī Pirmās partijas kūrētā Bērnu un ģimenes lietu ministrija.

Starp citu, "oranžos" un Jauno laiku vienojošs posms atrodams tieši šajā biznesā. S & G bijusī mārketinga un pārdošanas daļas projektu vadītāja Iluta Gaile, bijusī kamaniņu braucēja, pārstāv Tautas partiju un patlaban ir Rīgas domniece.

• Aldarus atbalsta, autorūpniekus ne

Šī bija neliela atkāpe, bet, atgriežoties pie ES fondiem, – no tirgus ekonomikas viedokļa valsts naudas injekcijas privātajam biznesam nav īsti saprotamas. Ja nu vienīgi eksporta veicināšanai, atbalstot dalību izstādēs, kur apmaksā pusi izdevumu. Vēl var saprast "piešprici", piemēram, izlietotā iepakojuma pārstrādei, bet kāpēc jāfinansē logu vai alus ražotnes? Normālas nozares, kas mierīgi var darboties dabiskas konkurences apstākļos.

Griģis un Co saņēmis 595 591 latu (eironauda te ir vairāk nekā 520 000 latu) "alusdarītavas Līvu alus ražošanas paplašināšanai atbilstoši starptautisko standartu un normatīvo aktu prasībām pārtikas produktu jomā". Bauskas alum – 392 047 latus ražošanas modernizācijai atbilstoši darba drošības standartiem. Ja nu vienīgi pēc principa: valsts izdomāja prasības, valsts lai maksā.

"Tāpat bija jautājums, kāpēc jāfinansē betona ražotāji, jo betonu vispār neeksportē, pārsvarā pārdod šeit. Savulaik, spriežot par kritērijiem, netika pieņemts lēmums par nozaru diskrimināciju, izņemot Eiropas Savienības regulās noteiktos," stāsta aģentūras direktors. Pārsteidzoši, bet, stutējot aldarus (un pie viena finansējot alkohola apkarotājus), ES, piemēram, neatbalsta ķīmisko šķiedru un transportlīdzekļu ražošanu. Tātad kārtējai plastmasas logu ražotnei var dabūt eironaudu, bet, vēloties atjaunot mikroautobusu rūpnīcu Jelgavā, jārēķinās tikai ar saviem līdzekļiem.

"Prioritāro nozaru saraksta nav, ir deklaratīvs, ka jāatbalsta uz zināšanām balstīta ekonomika, informācijas tehnoloģijas. Bet pat tādas zemo tehnoloģiju nozares kā tekstilapstrāde vai kokrūpniecība ir ar neskaitāmiem piemēriem, kur ir augsta pievienotā vērtība, ar ļoti labu jēgu tautsaimniecībā," piebilst Ozols.

Tiesa, jaunajā eironaudas sadales posmā no 2007. līdz 2013. gadam nozares eksportspēja būs kritērijs arī vairākās programmās, kur iepriekš tas nebija būtiski. Tajā skaitā alus ražotājiem.

• Sociālisms Eiropas gaumē?

Te gan ir kāds paradokss – daudzi uzņēmumi, kas darbojušies reālajā tirgū tikai ar saviem spēkiem, sasnieguši daudz vairāk nekā mākslīgi stutētie. Ozols pats piemin pazīstamā Liepājas arhitekta Ulda Pīlēna vadīto UPB holdings, kas veiksmīgi attīsta logu ražotni un produkciju eksportē. "Šis piemērs nav saņēmis struktūrfondu atbalstu, bet es vēl vairāk priecātos, ja būtu," – tā Ozols.

Tātad – vieni strādā negodīgi vai izput ar visu eironaudu. Un par kapitālismu šādu darbošanos grūti nosaukt, drīzāk par sociālismu, kur arī valsts dotēja kolhozus, sovhozus, rūpnīcas un fabrikas. Padomju variantā tie gan bija bezcerīgi uzņēmumi, kas nespēja strādāt ar peļņu, turklāt birokrātu galvās sacerētais valsts plāns paģērēja saražot noteiktu apjomu produkcijas, kas bieži vien nevienam nebija vajadzīga.

Ozols par sociālismu nepiekrīt: "Tas ir brīvais tirgus, jo daudzi uzņēmumi var godīgā konkurencē saņemt atbalstu, ja kvalificējas prasītajiem parametriem. Ja ejam cauri kritērijiem, redzam, ka tie nav adresēti konkrētām firmām. Es vairāk varētu pārmest pašām programmām, ka tās par daudz vērstas uz maziem un vidējiem uzņēmumiem. Patiesi konkurētspējīgi tomēr ir lielāki uzņēmumi. Politiski varbūt ir interesanti gandarīt iespējami lielāku gribētāju skaitu, iedodot nedaudz naudas. Bet, raugoties stratēģiski, kas konkurēs ar vācu, franču, itāļu uzņēmumiem, tad lielā mērā ne šie mazie. Protams, mazs uzņēmums var izcelties ar radošo pieeju, informācijas tehnoloģijām vai modes dizainu, bet tie drīzāk ir izņēmumi."

• Nav laika gaidīt eironaudu

Un tomēr vietā minēt divus piemērus, kuru veiksmes stāsts sācies kā kapitālismā pieklājas – ar savu izdomu un risku. 2006. gadā uzņēmīgās māsas Lote un Paula Tisenkopfas sāka vārīt ziepes katlā virtuvē, drīz vien kopā ar citiem kompanjoniem nodibināja SIA Skin Laboratory un radīja ekoloģiskas kosmētikas zīmolu Madara. Jaunā firma ātri izgāja pasaules tirgū, sāka tirgot Londonas veikalos, eksportēt pat uz Kanādu, šogad piesaistīja investoru.

Katru dienu piesauktās krīzes laikā tagadējā SIA Madara Cosmetics tikai aug, eksportē uz vairākām valstīm, oktobrī zīmols Madara saņēma Eiropas Dizaina menedžmenta balvu par labāko menedžmentu pirmreizējam dizaina projektam. Firmas peļņa pagaidām ir niecīga (pērn 21 210 latu), bet tas ir sasniegts pašu spēkiem. Tikai jaunajā eironaudas atbalsta programmā Madara Cosmetics tomēr pieteikusies, un novembrī noslēgts līgums par 20 013 latu lielu atbalstu individuālajām mācībām.

Eironaudas projektiem ne reizi nav pieteikusies Limbažu kompānija Super bebris, kas toties šoruden noslēdza 15 miljonu eiro (10,5 miljoni latu) vērtu līgumu ar Francijas uzņēmējiem. Super bebris ražo guļbaļķu un paneļu ēku korpusus, un franči gatavi pirkt 200 māju ar piegādi un montāžu. Mūsējos pamanīja izstādē Anžerā (Francija).

Šī firma jau eksportē uz Spāniju, Zviedriju, Īslandi, Lielbritāniju. Tajā strādā 150 darbinieku, bet franču pasūtījums ļaušot radīt vēl 100 darba vietu. Pērn nopelnīti 564 916 latu.

Jādomā, Super bebris bez eiroatbalsta nepaliktu, ja lūgtu, taču uzņēmuma finanšu direktore Inese Kosīte Nedēļai pavēsta: "Mēs tik strauji attīstāmies, ka mums nav laika mēnešiem ilgi gaidīt, kamēr mūsu pieteikumu izskatīs un piešķirs atbalstu."

• Tikai ubags cer uz svešu labvēlību

Un visbeidzot – ar rūpniecības un lauksaimniecības (kolhozu sistēmas) saglabāšanu bieži arī Latvijā slavētā "batjkas" Lukašenko Baltkrievija savu ekonomiku balsta no valsts budžeta. Un valsts ar mākslīgi stutēto "saimniekošanu" bijusi spiesta nesen aizņemties divus miljardus dolāru no Krievijas (un pērn jau aizdoti 1,5 miljardi) un pazemoties ar lūgumu Starptautiskajam Valūtas fondam aizlienēt tādu pašu summu. Valsts ārējais parāds jau iepriekš sasniedza 14 miljardus dolāru.

Tāds ir šis "ekonomiskais brīnums". Un, lai arī 18. gadsimta skotu ekonomista, filozofa, brīvā tirgus simbola Adama Smita atziņas mūsdienās nav simtprocentīgi piemērojamas, ieklausīties der. "Miesnieks, aldaris vai maiznieks negādā mums pusdienas aiz labvēlības, bet gan rūpējoties par savām interesēm. Neviens, izņemot ubagu, nevēlas būt atkarīgs galvenokārt no citu pilsoņu labvēlības." Šis vīrs stingri atbalstīja valsts neiejaukšanos biznesā, ļaujot uzņēmējiem pašiem izcīnīt labāko vietu zem saules, reizē tad arī pārējiem sarūpējot labāko piedāvājumu.

***

Fakti

• Eironaudas dalītāji

LIAA administrē atbalstu uzņēmējdarbības attīstībai (izņemot lauksaimniecību). Programmām laikā no 2004. līdz 2006. gadam apstiprināti 1146 projekti un izmaksāti 112 miljoni latu. Nākamajam posmam no 2007. līdz 2013. gadam atvēlēti

301 712 312 latu. No šīs summas Latvijas finansējums ir 32 342 864 lati. Novembrī tiks veikti maksājumi pirmajiem trīs īpaši atbalstāmo teritorijuprojektiem par kopējo summu 78 000 latu.

Lauku atbalsta dienests no 2007. līdz 2013. gadam administrē trīs Eiropas Savienības fondus: Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (tā kopējais apjoms ir 1 363 000 000 eiro), Eiropas Zivsaimniecības fondu (164 000 000 eiro) un Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda finansētos tiešos maksājumus (1 012 000 000 eiro).

***

Miljonāri par Eiropas naudu

• LIAA atbalstīto projektu TOP 7

• SIA Tolmets (Liepājā)

• Smalcināšanas iecirkņa lūžņu nepārtrauktai pārstrādei (šredera) ražotnes izveidei – Ls 1 000 000

• SIA Arbo (Popes pagastā)

• Koka logu un durvju ražošanas modernizācijai – Ls 1 000 000

• Brocēnu keramika

• Flīžu rūpnīcas modernizācijai – Ls 1 000 000

• AS VEF Radiotehnika RRR (Rīgā)

• Audiotehnikas ražošanas modernizācijai un attīstībai – Ls 1 000 000

• SIA V.L.T. (Valmierā)

• Olu transportēšanas kastīšu un transportēšanas paliktņu ražotnesmodernizācijai un paplašināšanai – Ls 990 255

• SIA S & G (Mārupē)

• Poligrāfijas ražošanas procesu modernizācijai – Ls 985 854

• SIA Liepājas naglas

• Starptautiskiem naglu kvalitātes standartiem atbilstošai un darba videi draudzīgai naglu ražošanai – Ls 910 319n

Avots: Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra

 

Latvija sāks automašīnu ražošanu

LNT  12/06/08    Jau pēc gada no konveijera noripos pirmā Latvijā ražotā automašīna. Šodien Jelgavā jaunās rūpnīcas teritorijā ekspluatācijā nodota pirmā ražošanas ēka. Tuvākajā laikā tiks uzbūvēts arī komplektēšanas un krāsošanas cehs, administrācijas ēka, kā arī automašīnu izmēģināšanas poligons.

Raimonds mācās Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Pēc diviem gadiem viņš kļūs par inženieri un ir cerību pilns uzsākt darbu topošajā "Amo Plant" automobiļu rūpnīcā Jelgavā. Rūpnīcas būvniecība uzsākta pirms trīs gadiem un tajā tiks ražotas automašīnas ar Krievijas autobūvētāja ZIL agregātiem un mezgliem.

Raimonds Krūmiņš, LLU students: "Dzirdēju, ka top rūpnīca, tāpēc nācu šeit mācīties. Man arī šī lieta interesē. Es domāju, tas varētu būt ienesīgs darbs strādāt auto rūpnīcā."

Kopš rūpnīcas RAF likvidēšanas 80. gadu beigās toreizējā Lauksaimniecības akadēmijā tika likvidēta arī mašīnu projektēšanas un ražošanas katedra. 2005. gadā pēc lēmuma par rūpnīcas būvniecību Jelgavā, fakultāte tika atjaunota. Pavasarī diplomus saņems pirmie deviņi inženieri. Turpmāk ik gadu fakultāte sagatavos 25-30 jaunos speciālistus.

Māris Ķirsis, LLU Tehniskās fakultātes dekāns: "Kad šī jaunā rūpnīca sāka parādīties un Latvijā pamazām sāka atdzimt mašīnbūve, tā bija zīme, kas piespieda mūs šo specialitāti atjaunot."

Pirmā rūpnīca ZIL ēka jau nodota ekspluatācijā, bet šeit top ražošanas cehs, no kura jau tieši pēc gada izripos pirmā Latvijā ražota automašīna.

Automašīnas izstrādās Latvijas inženieri un dizaineri. Tās pilnīgi atšķirsies no Krievijā ražotajām un būs paredzētas nelielu kravu pārvadāšanai UN komunālajam transportam. Piemēram, ugunsdzēsējiem vai ielu laistīšanai.

Jevgeņijs Pantelejevs, Maskavas valdības ministrs: "Šeit dzīvo cilvēki, kuri kādreiz strādāja RAF un saprot, kas ir autobūve. Mēs gribam piesaistīt vietējos dizainerus mūsdienīgai auto radīšanai."

Sākotnēji no gatavajiem mezgliem – šasijām, reduktoriem, dzinējiem Jelgavas rūpnīcā automašīnas tiks komplektētas, bet palielinoties ražošanas apjomiem, tiks izstrādāti pilnīgi jauni modeļi.

Konstantīns Laptjevs, rūpnīcas ZIL ģenerāldirektors: "Mums tas ir kā pirmrindas avangards. Latvija ekoloģisko un autodrošības prasību ziņā apsteidz Krieviju. Tāpēc mūs šis projekts interesē. Pirmkārt, tas ir Baltijas tirgus. Latvija, Lietuva un Igaunija savas automašīnas neražo, bet visa tehnika tiek ieviesta. Ja izdosies izveidot produktu ar sabalansētu cenu un kvalitāti, tad mēs šo tirgus nišu varam iegūt. Otrkārt, šī sadarbība ļaus izstrādāt pilnīgi jaunus modeļus. Tādus, kas Krievijā būs pieprasīti pēc gada, diviem vai trim. Neslēpšu, mēs ar šīm automašīnām vēlamies ieiet arī Eiropas tirgū."

Vietējā pašvaldība, cerot uz augsto pievienoto vērtību, industriālajā zonā ir izveidojusi infrastruktūru, tādējādi radot labvēlīgus apstākļus ražotājiem. Jelgavā izveidotas jau vairākas lielas rūpnīcas.

Andris Rāviņš, Jelgavas domes priekšsēdētājs: "Ja mēs šodien runājam, ka ir nepieciešams attīstīt eksportu, tad šī ir tā vieta, kur tas tiks darīts, jo produkts, pirmkārt, būs eksportam."

Jauno automašīnu nosaukums vēl nav zināms. Rūpnīcas jauda būs 2000 automašīnas gadā. Uzņēmumā strādās 200 cilvēki. Projekta izmaksas 16 miljoni eiro.

 

Krīze mums bija vajadzīga

Māra Majore - Linē, Druva  12/06/08    Uzņēmējs, Amatciema veidotājs Aivars Zvirbulis pagājušajā gadā "Druvas" lasītāju aptaujā kļuva par "Gada cilvēku 2007".

A. Zvirbulis, vērtējot šo gadu, atzīst, ka tas bijis veiksmīgs. Pat par spīti ekonomiskajai krīzei. Uzņēmējs uzskata, ka tā bijusi: "pat vitāli nepieciešama, jo dzīvojām ilūziju pasaulē. Latvijā bija ienākusi tendence dzīvot ar svešu naudu. Proti, bankas naudu. Tādēļ arī daudzi nebijām iemācījušies objektīvi novērtēt to, ko varam, un nepamatoti veidojāmies par dārgu valsti. Nepamatoti tādēļ, ka atbilstoši neražojām tik, cik patērējām.

Dzīvē ir vajadzīgi tādi "piespiedu" pārdomu brīži, kuru rezultātā cilvēks ir spiests izvērtēt daudzas lietas. Domāju, ka 90 procenti Latvijas iedzīvotāju pēc krīzes strādās daudz produktīvāk un saprātīgāk, bet desmit procenti turpinās gausties, ka pie visa vainīga ir valdība."

A. Zvirbulis uzsvēra, ka krīze skārusi ne tikai Latviju, bet visu pasauli. Viņš uzskata: "Cilvēki ar finansēm spēlējas ļoti viegli, lai neteiktu, vieglprātīgi. Daudzi darbojās tikai neražojošās sfērās un pelnīja ar mahinācijām."

Vaicāts, vai šajā grūtajā situācijā uzņēmējdarbība spēs izdzīvot, A. Zvirbulis vērtē, ka nomirs daudzi nepārdomāti uzņēmumi: "Uzņēmēji, kuri ražoja brāķi vai bija pieraduši piedāvāt tikai ko ļoti pieprasītu, nereti radīja nekvalitatīvu produktu. Protams, ka tie neizdzīvos. Tas ir dabisks process - ir lietas, kas atmirst, citas veidojas to vietā. Tiks veidoti jauni uzņēmumi, balstīti uz jaunām atziņām.

Es biju nekustamā īpašuma biznesā kā jauna ciemata veidotājs. Krīze vitāli bija nepieciešama arī šajā jomā. Pirmām kārtām, lai cilvēki saprastu, ka ne visa zeme ir dārga, turklāt pārmērīgi." A. Zvirbulis uzskata, lai zeme būtu prece, tai jābūt nodrošinātai ar komunikācijām. Tādēļ ciematu veidotājiem jāspēj nodrošināt un potenciālajiem pircējiem piedāvāt pilnu paketi.

Par spīti tam, ka pirktspēja mazinājusies, pēc Amatciema mājām pieprasījums aizvien esot. Tomēr A. Zvirbulis neslēpa, ka māju iegāde kļuvusi sarežģītāka, jo papildus grūtības rada vispārējā banku krīze, daudziem ir grūti saņemt kredītus.

A. Zvirbulis "Druvai" atklāja arī savas izjūtas Latvijas dzimšanas dienas gadā: "Esmu Latvijas patriots. Uzskatu, ka Latvija ir fantastiska valsts. Mums visiem ir paveicies, ka dzīvojam šeit, ka valsts ir brīva un neatkarīga. Tie ir divi galvenie priekšnoteikumi, kas mani priecē. Esmu pateicīgs senčiem, ka pirms 90 gadiem viņi izdarīja izšķirošo soli un nodibināja valsti.

Mums visiem ir ļoti plašas iespējas. Cits jautājums, vai tās izmantojam. Tā ir katra personīgā lieta, cik liels ir mūsu gribasspēks un mīlestība pret valsti."

Vaicāts, ko A. Zvirbulis vēlētos ieteikt "Druvas" aptaujai "Gada cilvēks 2008", viņš viennozīmīgi atbildēja, ka Cēsu mākslas festivāla organizatoru Juri Žagaru. "Viņš ir spēris platu soli pretim tam, lai Cēsis varētu kļūt par kultūras galvaspilsētu, jo, kā zināms, lai kāda vieta būtu pazīstama, kultūras aktivitātēm ir liela nozīme," uzsvēra A. Zvirbulis.

 

Nozares pārstāvji: tūrisma attīstība Latvijā ir nopietni apdraudēta

LETA   12/16/08    Tūrisma attīstība Latvijā pēc Saeimas lēmuma par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes palielināšanu ir nopietni apdraudēta, uzskata biznesa informācijas portāla "Nozare.lv" aptaujātie uzņēmēji.

Līdz šim viesu izmitināšanas pakalpojumiem viesu izmitināšanas mītnēs - viesnīcās, moteļos, viesu mājās, lauku tūrismam izmantojamās mājās, kempingos, tūrisma mītnēs - bija pazeminātā jeb 5% PVN likme. Turpmāk šīm nozarēm būs jāmaksā PVN likme 21% apmērā.

Nozares pārstāvji uzskata, ka PNV likmes paaugstināšana no 5% uz 21% atstās graujošu ietekmi uz Latvijas viesnīcu un restorānu nozares attīstību. Nozarē samazināsies ārzemju tūristu plūsma un līdz ar to - arī ārzemju tūristu tēriņi, kas ietekmēs arī restorānus, veikalus un citus pakalpojumu sniedzējus, būs apgrūtināta vai pat apdraudēta mazo viesnīcu un viesu namu pastāvēšana, mazie uzņēmēji vairīsies no nodokļu maksājumiem, būs jauni bankroti un konsolidēšanās.

Nozares eksperti atzīst, ka lēmums ir nepārdomāts un nostāda uzņēmējus neapskaužamā situācijā, jo nereti līgumi ar klientiem tiek noslēgti jau iepriekšējā gada rudenī.

"Tez Tour" mārketinga un sabiedrisko attiecību vadītāja Maira Ādmine norāda, ka valdības lēmumam ir divi aspekti: pirmkārt, viesnīcas cenu politiku nākamajam gadam izstrādā un saviem partneriem nosūta iepriekšējā gada septembrī, vēlākais, oktobrī. Respektīvi, līgumus ar tūrisma aģentūrām, korporatīvajiem klientiem 2009.gadam lielākā daļa viesnīcu jau bija noslēgušas.

"Ko šis valdības pieņemtais lēmums nozīmē viesnīcām? Tikai un vienīgi finansiālus zaudējumus un korekcijas jau viesnīcas pieņemtajā budžetā, kas var nest tādus negatīvus aspektus kā darba algu samazināšanos vai, vēl ļaunāk, štatu samazināšanu, vai vienas vai otras viesnīcas bankrotu," brīdina Ādmine.

Otrkārt, paaugstinot PVN likmi, Latvija kā tūrisma galamērķis vairs nebūs konkurētspējīgs citu valstu vidū. "Mūsu kaimiņi - Lietuva un Igaunija - jau tā mums "izgrieza pogas". 2009.gadā tas būs jūtams vēl vairāk, kad viesnīcas Latvijā būs spiestas paaugstināt cenas. Un tas nozīmē arī mazākus ieņēmumus valsts budžetā," skaidro "Tez Tour" pārstāve.

"Latvia Tours" valdes priekšsēdētājs Aigars Smiltāns uzskata, ka PVN likmes palielināšana tūrisma mītnēm par 16% ir tuvredzīgs un nepārdomāts solis: "Igaunijā tika veikti aprēķini šajā sakarā, un rezultāti parādīja, ka ieņēmumi no palielinātās PVN likmes būtu piecas reizes mazāki nekā ieņēmumi no potenciālajiem tūristiem, kuri varētu ierasties valstī. Es saprastu, ja Latvijā likmi palielinātu par 5% un tā sasniegtu 10%, arī tādā gadījumā tas būtu pārdzīvojams."

Kā norāda Smiltāns, valsts plāno samazināt budžetu arī Tūrisma attīstības valsts aģentūras funkcijām, kas jau līdz šim tika slikti finansiāli atbalstīta, salīdzinot ar kaimiņvalstīm. Līdz ar to nākotnē var cerēt tikai uz tūrisma firmu privātajām iniciatīvām.

"Ceļojumu bodes" valdes loceklis Kaspars Gēgeris uzskata, ka PVN atvieglojumu sistēmas izjaukšana ir tuvredzīgs solis no valdības puses. Matemātiskais aprēķins, ka tādā veidā palielināsies nodokļu ieņēmumi, ir apšaubāms, jo iekasēto nodokļu apjoms var būt pat vēl mazāks nekā līdz šim zaudētās konkurētspējas dēļ.

 

Novembrī pirmo reizi novērots kreditēšanas apjoma samazinājums

LETA   12/17/08    Šā gada novembrī pirmo reizi novērots kreditēšanas apjoma samazinājums, šodien žurnālistiem paziņoja Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vadītāja Irēna Krūmane.

Iepriekšējo gadu straujais kreditēšanas pieauguma temps ir apstājies, un gada pieauguma temps ir vairs tikai 13,2%.

"Pēc iepriekšējo četru gadu straujā kreditēšanas apjoma pieauguma, kura temps gadā sasniedza vidēji 55%, šā gada novembrī, salīdzinot ar oktobri, pirmo reizi tika novērots kredītu tempu kritums par 0,1% jeb par 14,3 miljoniem latu, kas ir atbilstošs situācijai Latvijas tautsaimniecībā," norāda Krūmane.

Patlaban kredītu īpatsvars kopējos banku aktīvos ir 71,6%.

Krūmane informēja, ka turpina pasliktināties kredītportfeļu kvalitāte. Kavējumu virs 90 dienām īpatsvars kredītportfelī palielinājies no 0,8% pagājušā gada beigās līdz 2,4% šā gada septembra beigās.

"Kavēto kredītu skaits turpina augt, un paredzams, ka arī decembrī tendence turpināsies," akcentē FKTK vadītāja. "Arī kavējumi parāda Latvijas ekonomikas stāvokli."

Kopumā novembra beigās kredītos bija izsniegti 16,8 miljardi latu.

Latvijas banku kopējie aktīvi novembrī ir palielinājušies par 468 miljoniem latu jeb 2%, to apmērs novembra beigās sasniedza 23,4 miljardus latu.

Noguldījumu apmērs kopumā Latvijas bankās novembrī ir palielinājies par 0,7% jeb 67 miljoniem latu.

Latvijas banku sektora likviditātes rādītājs ir 48,7%, kas būtiski pārsniedz normatīvu - 30%.

Šā gada laikā bankas turpināja stiprināt kapitāla bāzi - piesaistītais banku subordinētais kapitāls ir palielināts par 43,8%.

Banku izveidotie uzkrājumi peļņu nenesošiem kredītiem novembra beigās sasniedza 1,2% no kredītportfeļa, oktobrī tie bija 0,95%, tādējādi mēneša laikā banku uzkrājumi peļņu nenesošiem kredītiem ir auguši par 0,25 procenta punktiem.

FKTK jau prognozējusi, ka šajā ekonomikas rādītāju pazemināšanās posmā uzkrājumu apmēri nedrošiem kredītiem šā gada beigās varētu augt līdz 2% no kredītportfeļa.

FKTK regulāri seko kredītu kvalitātes rādītājiem bankās, lai novērstu situāciju, ka dažām bankām uzkrājumi nedrošajiem kredītiem varētu būt nepietiekami.

Pieaugot izdevumiem uzkrājumu veidošanai, kā arī, sadārdzinoties resursiem un samazinoties kreditēšanas tempiem, tāpat kā visā Eiropas banku sektorā, arī Latvijā ir pazeminājusies banku pelnītspēja.

Šā gada 11 mēnešos banku peļņa bija 208 miljoni latu, kas ir par 36% mazāk nekā attiecīgajā laika posmā pagājušajā gadā.

 

Latvijā saglabājas augstākā inflācija ES

TVNET   12/17/08    Gada inflācija Latvijā novembrī samazinājusies par 2,1 procentpunktu - līdz 11,6%, tomēr vēl aizvien stabili ir augstākā Eiropas Savienībā (ES), liecina trešdien publiskotie ES statistikas biroja "Eurostat" dati.

Gada inflācija Latvijā novembrī samazinājusies par 2,1 procentpunktu - līdz 11,6%, tomēr vēl aizvien stabili ir augstākā Eiropas Savienībā (ES), liecina trešdien publiskotie ES statistikas biroja "Eurostat" dati.

Pēc iepriekš paziņotajiem Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem, kas aprēķināti pēc atšķirīgas metodoloģijas, gada inflācija Latvijā novembrī bija 11,8%.

Ar nelieliem pārtraukumiem inflācija Latvijā jau apmēram četrus gadus bijusi augstākā ES. Pirms kāda laika uz īsu brīdi inflācijas līderpozīcijas bija ieņēmusi Ungārija, bet pēc tam Latvijas inflācijas rādītājiem visvairāk pietuvojusies Lietuva un Bulgārija ar attiecīgi 9,2% un 8,8% inflāciju novembrī.

Nākamie augstākie inflācijas rādītāji novembrī bija Igaunijā - 8,5%, Rumānijā - 6,8%, Maltā - 4,9% un Lielbritānijā, Ungārijā un Čehijā - 4,1%.

Zemākā inflācija savukārt bija Vācijā un Portugālē - 1,4%, Francijā un Nīderlandē - 1,9% un Luksemburgā - 2%.

Visās ES valstīs inflācija novembrī, salīdzinot ar oktobri, ir pazeminājusies.

Kopā ES gada inflācija novembrī bija 2,8%, salīdzinot ar 3,7% oktobrī. Pirms gada novembrī inflācija ES valstīs bija 3,1%. Eirozonā gada inflācija novembrī bija 2,1%, salīdzinot ar 3,2% oktobrī. Eirozonā pirms gada inflācija bija 3,1%.

Eirozonas valstīs šā gada novembrī, salīdzinot ar pagājušā gada novembri, viskrasāk pieaugušas mājokļu pakalpojumu cenas - par 4,5%, pārtikas cenas - par 3,7% un alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu cenas - par 3,5%. Savukārt sakaru pakalpojumu cenas pazeminājušās par 2,1% un transporta cenas - par 0,6%.

 

Saeima pieņem banku pārņemšanas likumu

LETA   12/18/08    Saeima šodien otrajā galīgajā lasījumā pieņēma banku pārņemšanas likumu, kas nosaka, kādos apstākļos un kādā kārtībā valsts var pārņemt banku. Par likumu nobalsoja 49, pret - 22, bet atturējās 12 deputāti.

Bankas pārņemšana pieļaujama uz līguma pamata (labprātīga pārņemšana) vai pret taisnīgu atlīdzību uz atsevišķa likuma pamata (piespiedu pārņemšana).

Bankas pārņemšana notiek, atsavinot bankas emitētās akcijas, bankas mantu, tiesības vai saistības. Sarunas ar banku un tās akcionāriem risina finanšu ministrs.

Ja piecu darba dienu laikā pēc sarunu sākšanas ar banku vai tās akcionāriem tiek panākta vienošanās par bankas labprātīgu pārņemšanu, finanšu ministrs sagatavo valdības lēmuma projektu par bankas pārņemšanu. Lēmuma projektam par bankas labprātīgu pārņemšanu pievienojams ar banku vai tās akcionāriem saskaņojams līgumprojekts. Lēmumu par bankas pārņemšanu pieņem Ministru kabinets pēc finanšu ministra ierosinājuma.

Ja netiek panākta vienošanās par labprātīgu pārņemšanu, finanšu ministrs gatavo valdības lēmumprojektu par bankas piespiedu pārņemšanas nepieciešamību, kuram pievieno likumprojektu par bankas piespiedu pārņemšanu. Tad valdība likumprojektu par bankas pārņemšanu iesniedz Saeimā.

Ministru kabinets akciju, mantas, tiesību vai saistību atsavināšanas gadījumā nosaka akcionāriem vai bankai piešķiramās taisnīgās atlīdzības apmēru un samaksas, kā arī piedāvāšanas kārtību.

Ja pārņemtā banka saņēmusi valsts atbalstu vai Latvijas Banka tai piešķīrusi finansējumu pirms ierosinājuma par bankas pārņemšanu vai vienlaikus ar to, nosakot atlīdzības apmēru, no aprēķiniem izslēdzams bankai piešķirtais valsts atbalsts un Latvijas Bankas finansējums.

Šī likuma noteikumi ir attiecināmi uz Latvijas Republikā reģistrētām bankām un to filiālēm Latvijas Republikā vai Eiropas Savienībā, kuras saņēmušas licenci kredītiestādes darbībai.

Šā likuma noteikumi nav attiecināmi uz Eiropas Savienības dalībvalstīs vai uz ārvalstīs reģistrētu banku filiālēm Latvijā.

Šā likuma noteikumi nav attiecināmi uz bankām, kas līdz lēmuma par pārņemšanu pieņemšanai atzītas par likvidējamām vai maksātnespējīgām vai pret kurām Finanšu un kapitāla tirgus komisija tiesā ir iesniegusi maksātnespējas vai likvidācijas pieteikumu.

Bankas pārņemšana pieļaujama izņēmuma gadījumos, kad Latvijas Republikas banku sistēmas stabilitāte un maksājumu sistēmu raita darbība ir nopietni apdraudēta vai tiktu apdraudēta, ja bankas pārņemšana nenotiktu un banka tādēļ nespētu ievērot likumā noteiktās banku darbību regulējošās prasības.

Bankas pārņemšanu var ierosināt Finanšu un kapitāla tirgus komisija vai Latvijas Banka.

Strīda gadījumā bankai vai bankas akcionāriem piešķiramās taisnīgās atlīdzības apmēru nosaka tiesa civilprocesuālajā kārtībā pēc bankas vai bankas akcionāru prasības. Šāda prasība nav nodrošināma ar prasības nodrošinājumu.

Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas. Saeima pieņēma pārejas noteikumus, kas paredz, ka Ministru kabinets sagatavo un iesniedz Saeimā līdz 1.martam nepieciešamos grozījumus citos likumos. Ja, pieņemot likumu, rodas pretrunas ar spēkā esošajiem likumiem, jaunais likums stāsies spēkā vienlaikus ar grozījumiem spēkā esošajos likumos.

Saeimas debatēs pie frakcijām nepiederošais deputāts Aigars Štokenbergs norādīja, ka likumprojekts ir juridiski absurds un aicināja deputātus aiztaupīt Latvijai kaunu, ko rīt radīs vadošo Zviedrijas un Dānijas biznesa avīžu virsraksti.

Arī deputāte Sandra Kalniete (PS) norādīja, ka "Pilsoniskā savienība" neatbalstīs piedāvāto likumprojektu, jo tā izskatīšanā bijusi liela steiga un par tā slikto kvalitāti liecinot arī daudzie Saeimas Juridiskā biroja iesniegtie priekšlikumi starp lasījumiem.

Savukārt deputāts Artis Pabriks uzsvēra, ka viņš šajā Saeimas sēdē vēlētos redzēt arī finanšu ministru Ati Slakteri (TP). Deputāts teica, ka likumprojekts neesot taisnīgs un tiesisks. Turklāt deputātiem neesot bijis atvēlēts pietiekams laiks, lai iepazītos ar Juridiskā biroja priekšlikumiem.

Opozīcijas kritiku noraidīja Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Kārlis Leiškalns (TP), sakot ka ka šis likums ir svarīgs, būtisks, taisnīgs un tiesisks.

Kā ziņots, šo likumu varētu iedarbināt, lai valsts iegūtu kontroli pār visiem 100% "Parex bankas" akciju, kas savukārt ir nepieciešams, lai varētu saņemt līdzekļus bankas glābšanai.

Latvijas valsts vēlas atpirkt arī pārējās AS "Parex banka" akcijas, kuras patlaban ir vairāku mazo akcionāru īpašumā. Latvija jau ir izteikusi šādu piedāvājumu visiem akciju īpašniekiem.

Valsts jau ir pārņēmusi 84,83% "Parex bankas" akciju, kas agrāk piederēja Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim. Par šīm akcijām katram akcionāram samaksāts viens lats.

Ārvalstu institucionāliem akcionāriem "East Capital Funds" pieder 4,17%, "Danske Capital Funds" - 2,74%, "Julius Baer International Equity Fund" - 2,19%, "Firebird Funds"- 1,82%, "Svenska Handelsbanken AB" - 0,31% kapitāla daļu. Citiem institucionāliem akcionāriem pieder 1,30%, bet citiem privātajiem akcionāriem - 2,64% akciju. Arī "Svenska Handelsbanken AB" savas akcijas ir piekritusi nodot valstij.

Savukārt laikraksts "Diena" ziņo, ka valstij jāiegūst 100% "Parex bankas" akciju, lai saņemtu starptautisko finansētāju kredītus.

Jau ziņots, ka valsts ir apņēmusies iespējami īsā laikā "Parex bankai" atrast stratēģisko investoru.

 

Ļauj valstij pārņemt kredītiestādes

DELFI   12/18/08    Turpmāk pēc Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vai Latvijas Bankas ierosinājuma Finanšu ministrija varēs izvērtēt nepieciešamību valstij pārņemt finanšu grūtības nonākušas kredītiestādes. To paredz Saeimas steidzamības kārtībā otrajā lasījumā ceturtdien apstiprinātais banku pārņemšanas likums.

Par likuma pieņemšanu nobalsoja 49, pret - 22, bet atturējās 12 deputāti.

Tas paredz, ka ministrija pēc ierosinājuma saņemšanas izvērtē bankas pārņemšanas lietderību un nepieciešamību. Vienprāalsoja tīgi pieņemta lēmuma gadījumā akcionāriem piešķirs atlīdzību, ko noteiks atbilstoši naudas summai, kuru akcionārs iegūtu bankas likvidācijas gadījumā.

Ministrija iepriekš uzsvēra, ka šāds likums nepieciešams valsts banku stabilitātes saglabāšanai.

Šis likums ir daļēji pieņemts, lai valsts pārņemtu mazākuma akcionāriem piederošās „Parex Bankas" akcijas. Līdz šim valsts kontrolē nonākušas tikai bankas dibinātājiem Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim piederošās kredītiestādes akcijas - 84,83%.

 

Bagātiem megakredīti, nabagiem mikrokredīti

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"   12/18/08    Lai stimulētu uzņēmējdarbību, valdība apstiprinājusi Finanšu ministrijas izstrādāto mazo un vidējo komersantu mikrokreditēšanas programmu.

Kaut oficiāli šī programma ir it kā paredzēta mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, patiesībā tā domāta iesācējiem, kuriem uzņēmējdarbības uzsākšanai nav ne naudas, ne ķīlas, pret kuru aizdevumu varētu saņemt. Arī pati maksimālā kredīta summa – 3000 latu – izraisa vieglu smaidu.

Kā tas Latvijā bieži mēdz gadīties, programmas ideja nav radusies Finanšu ministrijas (FM) ierēdņu galvās, bet gan atnākusi no Briseles un šeit piemērota vietējām vajadzībām. Pati ideja nav slikta – lai veicinātu uzņēmējdarbību, it sevišķi lauku rajonos un jaunatnes vidū, ir iespēja saņemt pavisam nelielu kredītu uz atvieglotiem noteikumiem. Tiesa, kad finanšu ministrs Atis Slakteris runā par trīs vai piecu miljardu liela kredīta ņemšanu no Starptautiskā Valūtas fonda, diskusijas par mikrokredītu piešķiršanu uzņēmējiem līdz 3000 latu apmērā izklausās nedaudz komiski.

Var jau teikt, ka labāk daži tūkstoši nekā nekas, taču tā vien izskatās, ka šis ir kārtējais ES iniciētais pasākums, kuru pie mums īsteno ķeksīša pēc. Galu galā cilvēkam, kuram ir nopietnas ambīcijas, uzņēmējdarbībā sagrabināt dažus tūkstošus nav pārlieku grūts darbs arī bez visām programmām, turklāt šāda apmēra kredītus par nedaudz lielākām procentu likmēm var arī tagad samērā viegli dabūt kā patēriņa aizdevumus. Līdz ar to rodas bažas, ka šos lētos uzņēmējdarbību veicinošos kredītus varētu arī saņemt tie, kas vēlas vienkārši lētus patēriņa kredītus. No otras puses, nevar vienmēr raudzīties uz lietām, baidoties no iespējamām blēdībām. Tā var arī pavisam labas lietas nogremdēt, trīcot, ka tikai kāds kaut kur ķepiņas neieslidina, un tad jau labāk vispār nevajag. Tāda politika ir vēl graujošāka.

• Mikrokredīti – glābšanas riņķis trūcīgajiem

Lai labāk saprastu, kas ir mikrokredīti, ar ko tie atšķiras no parastiem un kāda ir to primārā jēga, jāaplūko šīs idejas izcelsme. Mikrokredītu koncepciju ir izstrādājis 2006. gada Nobela prēmijas laureāts Muhameds Junuss. Šis 1940. gadā Bangladešā (tolaik Britu Indijā) dzimušais bengālis ekonomikas zinātņu grādu ieguva Dakas Universitātē un drīz vien pārcēlās uz dzīvi ASV. Dzimtenē viņš atgriezās tikai pēc 1972. gada atbrīvošanās kara. Neilgu laiku pastrādājis valdībā, viņš šo darbu pameta, atzīstot to par garlaicīgu, un kļuva par Ekonomikas katedras vadītāju Čitagongas Universitātē, kurā bija iesācis studijas agrā jaunībā. 1976. gadā apmeklējot kādu no apkaimes nabadzīgākajiem ciematiem, viņš atklāja, ka Jobras ciemata sievietes, kas gatavo dažādas mājsaimniecības preces no bambusa, izejvielas pērk par naudu, ko iegūst no augļotājiem, un šīs sievietes ir pilnīgā augļotāju atkarībā, jo peļņa par izgatavotajiem bambusa izstrādājumiem aiziet augsto procentu nomaksai. Junuss pats no savas kabatas izsniedza 42 Jobras ciemata sievietēm aizdevumus par kopējo summu – 27 ASV dolāri, kas tolaik Bangladešas lauku rajonos nemaz nebija tik niecīga summa.

Ņemot vērā šo savu pieredzi, Junuss saprata, ka nepieciešams veidot alternatīvu kredītiestādi, jo tradicionālās bankas nebija ieinteresētas sīku summu izsniegšanā, tāpēc ka bija diezgan augsts atmaksas risks un potenciālai peļņai neproporcionāli lielas administratīvās izmaksas. Tā paša gada decembrī Junuss nodibināja Grameen banku, kas specializējās mikrokredītu izsniegšanā trūcīgākajiem Bangladešas iedzīvotājiem. Šī banka piešķir kredītus pret valdības garantijām un līdz šodienai izsniegusi vairāk nekā 7,5 miljonus aizdevumu par kopējo summu astoņi miljardi ASV dolāru.

Junusa izstrādātā mikrokredītu koncepcija, kas ietver nelielu aizdevumu izsniegšanu trūcīgāko iedzīvotāju slāņu uzņēmējdarbības uzsākšanai bez ķīlas un ar zemiem procentiem, ātri ieguva popularitāti citās pasaules valstīs kā efektīvs līdzeklis nabadzības apkarošanai. Tieši par pieliktajām pūlēm pasaules sociālās un ekonomiskās attīstības veicināšanai Junuss ieguva Nobela prēmiju, turklāt nevis ekonomikā, bet Miera prēmiju.

Lai gan Junusa mikrokredītu koncepcija galvenokārt domāta pasaules trūcīgākajām valstīm, Eiropas Komisija uzskata, ka šo līdzekli varētu labi izmantot arī ES, lai palielinātu sociālo integrāciju un veicinātu jaunu darba vietu radīšanu un pašnodarbinātību, jo īpaši sievietēm, jauniešiem un mazākumtautību pārstāvjiem.

Ņemot vērā, ka ES ar šo iniciatīvu ir nākusi klajā tikai 2005. gadā un tā noformulēta kā rekomendējošs dokuments tikai 2007. gada decembrī, visai ticami, ka šī programma paredzēta tieši trūcīgajām ES jaunpienācējām, kuru skaitā ir arī Latvija. Tiesa, nekur oficiālos ES dokumentos šādas norādes neparādās, taču viens no programmas mērķiem – sociāli jutīgo iedzīvotāju grupu integrēšana sabiedrības ekonomiskās aktivitātēs – runā pats par sevi.

Eiropas Komisija norāda, ka mikrokredītu mērķauditorija ir sīkie uzņēmumi, kuros nodarbināti mazāk nekā desmit darbinieku, un ka šiem uzņēmumiem lielākais šķērslis, kas neļauj uzsākt inovatīvāku darbību, ir ierobežota pieeja kredītresursiem. Tomēr, kā atzīmē FM Finanšu instrumentu koordinācijas departamenta direktors Ronalds Fišers, realitātē galvenie šo mikrokredītu saņēmēji varētu būt pašnodarbinātās personas. Kā piemēru viņš min šuvēju, kas, palikusi bez darba, nolemj uzsākt pati savu biznesu un par saņemto mikrokredītu iegādājas attiecīgas iekārtas – šujmašīnas, overlokus utt. Plānots, ka programmas ietvaros aizdevumus varētu saņemt 300 pašnodarbinātās personas vai mazie uzņēmēji.

• Programmu finansēs no sen saņemtas ES naudas

Lai īstenotu šo atbalsta mehānismu, paredzēts FM kopīgi ar Hipotēku banku izveidot Aizdevumu fondu kā nodalītu finanšu plūsmu Hipotēku bankā. Paredzēts, ka šis Aizdevumu fonds tiks izveidots līdz 2009. gada 15. janvārim, un tad arī varētu sākt izsniegt kredītus pirmajiem projektu iesniedzējiem. Tieši Hipotēku banka šos projektus izvērtēs un lems par kredītu piešķiršanu. Programmas finansēšanai nepieciešamos līdzekļus veido Hipotēku bankas ieguldījums 112 960 latu apmērā – 20% no kopējā programmas apjoma, un FM ieguldījums 451 843 latu apmērā, kas sastāda 80%. Aizdevumu fonda vadības izdevumi veidos 1% gadā no fonda apmēra. Absolūtos skaitļos tas ir 5640 latu, kas liek domāt, ka ar šo lietu nodarbosies ne vairāk kā viens cilvēks.

Laikā, kad valdība un FM aicina taupīt un katru santīmu trīs reizes rokā apgroza, līdz ķeras to tērēt, rodas jautājums par programmas finansējuma lietderību un ietekmi uz budžetu. Fišers skaidro, ka šī nauda, kura jau ir iekļauta apstiprinātajā 2009. gada budžetā, faktiski ir tā pati, kura vēl tālajos 90. gados saņemta no ES Phare programmā un izmantota uzņēmējdarbības kreditēšanai, bet tagad atgriezusies valstij kā atmaksātie kredīti. 2007. gadā Eiropas Komisija šo naudu nodeva Latvijas valdības rīcībā ar nosacījumu, ka tā tiks izlietota tiem pašiem mērķiem, proti, uzņēmējdarbības veicināšanai. Nolemts šo salīdzinoši nelielo summu – nepilnu pusmiljonu latu – izmantot mikrokreditēšanas programmai, un arī Eiropas Komisija šādu naudas izlietojumu akceptēja.

Plānots, ka Aizdevumu fonds izsniegs mikrokredītus – līdz 3000 latu ar fiksētu mikrokredītu procentu likmi no 5% līdz 8% gadā. Mikrokredīta termiņš būs līdz pieciem gadiem. Tieši šie zemie aizdevuma procenti varētu būt interesanti potenciālajiem kredītu ņēmējiem, uzskata Fišers, taču viņš noraida bažas, ka kredītus ar atvieglotiem noteikumiem varētu saņemt cilvēki pavisam citiem nolūkiem. "Nebūs tā, ka ikvienam, kurš pieteiksies, banka dos kredītu. Katram, kas vēlēsies saņemt šo kredītu, būs bankai jāpierāda šī nepieciešamība un jāiesniedz noteikts biznesa projekts. Šis projekts var nebūt tikpat detalizēti izstrādāts, kā tas būtu nepieciešams lielāku kredītu saņemšanai, bet vismaz projekta aprakstam jābūt," skaidro Fišers. Viņš arī norāda, ka bankai jāskatās, vai projekts atbilst ES nostādnēm par valsts atbalsta programmām, jo ir vairākas nozares, kuras nevar pretendēt uz atbalstu šajā programmā. Pirmām kārtām te jāmin lauksaimniecības, zvejniecības un mežsaimniecības nozares, kurām ir citas atbalsta programmas.

Tas nozīmē, ka mikrokredītus nevarēs saņemt govs vai motorzāģa iegādei, vai – lai saremontētu kūti. Tiesa, to varētu dabūt instrumentu iegādei, lai atvērtu vai paplašinātu motorzāģu remontdarbnīcu. Arī pēc kredīta saņemšanas uzņēmējam būs dokumentāli ar čekiem jāapliecina tā izlietojums atbilstoši iesniegtajam projektam, kas vēl vairāk samazina risku šos kredītus izmantot ļaunprātīgi.

• Krājaizdevu sabiedrības kā starpnieces

Ņemot vērā jau agrāk izveidojušos Hipotēku bankas sadarbību ar Kooperatīvajām krājaizdevu sabiedrībām (KKS), paredzēts, ka vietās, kur šādas KKS darbojas, tieši tās varētu izvērtēt projekta atbilstību programmas mērķiem un darboties kā starpnieks, jo, kā norāda Fišers, "viņi vislabāk uz vietas zina, kas kuram vajadzīgs".

Taču KKS piesaistīšanai ir arī vēl cits iemesls. Tā kā mikrokredītu maksimālais apmērs ir stipri ierobežots un ar 3000 latiem nopietnu biznesu uzsākt ir pagrūti, KKS varētu piedalīties projektos ar savu līdzfinansējumu. Lai stimulētu KKS iesaistīties šajos projektos, par katru piešķirto mikrokredītu Aizdevumu fonds izmaksātu KKS komisijas maksu 7% apmērā no KKS piešķirtā un Hipotēku bankas izsniegtā mikrokredīta summas, bet ne vairāk kā 100 latu. Savukārt, ja KKS piesaistītā klienta mikrokredītu Hipotēku banka noraksta zaudējumos, tad attiecīgajai KKS viena mēneša laikā jāatgriež par šo mikrokredītu saņemtā komisijas maksa Aizdevumu fondam.

Šī nav pirmā uzņēmēju mikrokreditēšanas programma. Jau vairākus gadus darbojas lauku sieviešu kreditēšanas programma, kuru kopīgiem spēkiem īstenoja Latvijas Lauksaimniecības Universitāte, Latvijas Lauku sieviešu apvienība, Bauskas Lauku sieviešu klubs Apvārsnis un Preiļu sieviešu klubs. 2007. gada rudenī programmu pārņēma nodibinājums Latvijas Lauku sieviešu uzņēmējdarbības atbalsta fonds un kredīti tika piešķirti no naudas līdzekļiem, kas iegūti no Ziemeļvalstu Ministru padomes speciālā atbalsta fonda. Kopš programmas darbības sākuma jau ir izveidotas 44 mikrokredītu grupas, kur katra vienība sastāv no trim sievietēm – vienas aizņēmējas un divām galvotājām. Šā gada vasarā programmai pievienojās Hipotēku banka, kas izstrādāja pilotprojektu Mikrokredīti sievietēm. Tā kopējā summa gan bija pavisam niecīga – 50 000 latu un maksimālā kredīta summa – 1000 latu. Aizdevuma maksimālais termiņš – divi gadi ar 5% aizdevuma likmi.

Projekts bija paredzēts tikai sieviešu uzņēmējdarbības stimulēšanai, un diezgan lielā atsaucība ļauj domāt, ka arī jaunais, paplašinātais projekts gūs vēl lielāku atsaucību un mazinās ekonomisko panīkumu Latvijas reģionos.

 

 

 

Ceļā uz mājām...

 

 

Valsts uzņēmumi dāsni atbalsta apšaubāmu ekspedīciju

 Diena   12/05/08    Satiksmes ministra Aināra Šlesera (LPP/LC) vadītās ministrijas padotības iestāžu dāsni līdzfinansētā projektā prezidenta padomniece Sandra Kukule ar vīru, kā arī uzņēmēji Juris Videnieks un Jānis Blaus ekspedīcijas Ceļš uz mājām ietvaros iecerējuši piecu gadu laikā apceļot visu pasauli, aicinot tautiešus atgriezties mājās Latvijā.  Spriežot pēc ekspedīciju sponsorējošo firmu logo uz mašīnām, ar kurām tika veikts ceļojums, lielākais finansējums (vismaz 88 000 latu) iegūts no valsts uzņēmumiem, noskaidrojis laikraksts Diena. Kādā ekspedīcijas fotouzņēmumā Briselē redzams vēl kāds A.Šlesera padotais, Radio un TV centra šefs Lauris Dripe, kuram novembra sākumā iznāca saķeršanās ar maluzvejniecības apkarotājiem.

Bijušais Rīgas mēra Gundara Bojāra preses sekretārs, padomnieks un kaimiņš G.Kukuls ekspedīcijā bez auto vadīšanas uzņēmās arī operatora lomu. No safilmētā materiāla iecerēts izveidot filmu, ko drīzumā varētu rādīt LNT. Šī būs G.Kukula debija dokumentālo filmu uzņemšanas jomā, iepriekš viņš daudz filmējis un fotografējis pašu vajadzībām. Pieredzes trūkumu dokumentālajā žanrā uzņēmējs neuzskata par šķērsli, jo "tas taču nav kino", Dienai norādīja G.Kukuls.

J. Videnieks un G.Kukuls ekspedīcijā ieguldījuši prāvus privātos līdzekļus, katrs vidēji 10—15 tūkstošus latu. Lai abas komandas varētu paveikt iecerēto, bez pašu uzņēmēju ieguldījumiem ekspedīciju atbalstīja arī vairākas valsts iestādes. Latvijas dzelzceļa meitasuzņēmums Cargo piešķīra 30 000 latu, Latvijas gaisa satiksme — Ls 8000, lidosta Rīga — Ls 15 000, Ceļu satiksmes drošības direkcijas meitasuzņēmums Auteko & TUV Latvija Ls 35 000, kopumā 88 000 latu. Visas minētās iestādes tieši vai pastarpināti ir pakļautas Satiksmes ministrijai. Diena noskaidroja, ka 5000 latu ekspedīcijai iedeva arī Latvijas Krājbanka.

"Es nevienam naudu neesmu devis, tas jāprasa uzņēmumu vadītājiem," atbildot, vai zinājis par ekspedīcijas ieceri, Dienai norādīja satiksmes ministrs Ainars Šlesers (LPP/LC). Viņš gan nenoliedza, ka pazīst G.Kukulu, kurš bija saistīts ar LPP/LC priekšvēlēšanu kampaņu pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām.

Ekspedīcija tik brangi izmaksājusi, jo nopirkti jauni šāgada Land Rover Discovery džipi, plus foto un video tehnika, skaidroja J.Videnieks. CSDD datu bāze rāda, ka abi auto reģistrēti uz nodibinājuma Ceļš uz mājām vārda. Aculiecinieki novērojuši, ka vienu no auto ik pa laikam var redzēt stāvam pie Valsts prezidenta pils, kur strādā S.Kukule par prezidenta padomnieci likumdošanas jautājumos.

Ekspedīcijas pirmajā ceļojumā izdarīti arī vairāki secinājumi, kas publicēti projekta mājas lapā. "Lai paēstu pusdienas vienkāršā ceļmalas ēstuvē, Eiropā bez 15—20 eiro nav ko darīt. Tajā pašā laikā mūsu lauku krodziņos tas izmaksātu Ls 2—5, kā nu kurā vietā. (..) Svaigi spiestās sulas, kas mums ir absolūti pierasta lieta, Eiropā bija pieejamas tikai atsevišķās valstīs diezgan augsta līmeņa restorānos un arī tad tikai apelsīnu sula," teikts mājas lapā. Vienā rindkopā pieminēti arī ārvalstīs dzīvojošie latvieši, kuru satikšana bija šā brauciena mērķis.

 

Par valsts naudu apkārt pasaulei

Inga Spriņģe,   Diena   12/06/08    Par Šlesera padotības iestāžu naudu prezidenta padomniece Kukule ar vīru aicina latviešus mājās.

Var apbraukt apkārt pasaulei, var meklēt laimi, kā to darījuši daudzi mūsu literārie varoņi — Sprīdītis, Dullais Dauka un Atraitnes dēls, taču agri vai vēlu ir jāatgriežas mājās, jo tā laime visbiežāk ir tepat blakus. Tikai ir jāmāk to sajust, tā ir jāmeklē sevī, — pie šādas atziņas nonākuši ekspedīcijas Ceļš uz mājām dalībnieki, kas iecerējuši piecu gadu laikā apceļot visu pasauli, aicinot tautiešus atgriezties mājās Latvijā. Mājās aicinātāji ir divas komandas, kas šopavasar ar diviem Land Rover džipiem veica ceļojuma pirmo posmu pa Eiropu.

Vienā no džipiem ceļoja uzņēmēji Juris Videnieks un Jānis Blaus, otrā — biznesmenis un mediju speciālists Guntars Kukuls ar dzīvesbiedri Sandru Kukuli, kas ir Valsts prezidenta Valda Zatlera juridisko jautājumu padomniece. Bijušais Rīgas mēra Gundara Bojāra preses sekretārs, padomnieks un kaimiņš G.Kukuls ekspedīcijā bez auto vadīšanas uzņēmās arī operatora lomu. No safilmētā materiāla iecerēts izveidot filmu, ko drīzumā varētu rādīt LNT. Šī būs G.Kukula debija dokumentālo filmu uzņemšanas jomā, iepriekš viņš daudz filmējis un fotografējis pašu vajadzībām. Pieredzes trūkumu dokumentālajā žanrā uzņēmējs neuzskata par šķērsli, jo "tas taču nav kino", Dienai norādīja G.Kukuls.

Lai abas komandas varētu paveikt iecerēto, bez pašu uzņēmēju ieguldījumiem ekspedīciju atbalstīja arī vairākas valsts iestādes. Latvijas dzelzceļa meitasuzņēmums Cargo piešķīra 30 000 latu, Latvijas gaisa satiksme — Ls 8000, lidosta Rīga — Ls 15 000, Ceļu satiksmes drošības direkcijas meitasuzņēmums Auteko & TUV Latvija Ls 35 000, kopumā 88 000 latu. Visas minētās iestādes tieši vai pastarpināti ir pakļautas Satiksmes ministrijai.

"Es nevienam naudu neesmu devis, tas jāprasa uzņēmumu vadītājiem," atbildot, vai zinājis par ekspedīcijas ieceri, Dienai norādīja satiksmes ministrs Ainars Šlesers (LPP/LC). Viņš gan nenoliedza, ka pazīst G.Kukulu, kurš bija saistīts ar LPP/LC priekšvēlēšanu kampaņu pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām.

Pie Briseles simbola — čurājošā puisēna — ekspedīcijas kopbildē interneta mājaslapā redzams vēl kāds A.Šlesera padotais, Radio un TV centra šefs Lauris Dripe, kuram novembra sākumā iznāca saķeršanās ar maluzvejniecības apkarotājiem.

• Par vienotību

Valsts prezidenta padomniece S.Kukule elegantā rozā treniņtērpā ziedošā pļavā uz kalnu fona ir tikai viena no daudzajām fotogrāfijām, kas redzamas ekspedīcijas interneta mājaslapā. Oficiāli S.Kukule gan neskaitās ekspedīcijas dalībniece, jo no piecām nedēļām kopā ar komandu bija četras — tik daudz ļāvis viņas atvaļinājuma grafiks. S.Kukule Dienai stāstīja, ka ekspedīcijas laikā viņi realizējuši projektu Vienotības josta — lūguši ārzemēs sastaptajiem latviešiem rakstīt savus novēlējumus uz īpašas Lielvārdes jostas, kas Latvijas 90.gadu jubilejā tika izrādīta Doma laukumā. Visvairāk parakstu savākts pie Īrijā dzīvojošajiem tautiešiem. Visus S.Kukules izdevumus ceļojuma laikā apmaksājis viņas vīrs G.Kukuls, kura vārds plašsaziņas līdzekļos izskanējis vairākkārt saistībā ar neskaidriem darījumiem.

Pirms pieciem gadiem G.Kukuls kļuva par jaunieceltā Rīgas mēra, sociāldemokrāta G.Bojāra padomnieku. Valsts ieņēmumu dienesta uzmanību G.Kukuls izpelnījās, uzdāvinot sievai ekskluzīvu ķiršsarkanu jaguāru par it kā iepriekšējiem uzkrājumiem. G.Kukulam arī laimējās par trim sertifikātiem privatizēt pusotru hektāru zemes Ādažos, Vējupes krastā, no kuras daļu viņš atvēlēja arī G.Bojāram, radot aizdomas par interešu konfliktu, kas vēlāk netika pierādīts. Abi uz privatizētās zemes uzbūvēja mājas.

G.Kukula tuvināšanās A.Šlesera vadītajai Pirmajai partijai saskatāma 2004.gadā, kad viņš kļuva par šīs partijas tā brīža iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona padomnieku. Drīz vien G.Kukuls šo amatu pēc paša vēlēšanās pameta un nodarbojās tikai ar privātbiznesu.

Uzņēmumu reģistra dati rāda, ka G.Kukulam pieder daļas vairākās firmās, kas saistītas ar nekustamajiem īpašumiem, jēlnaftas un dabasgāzes ieguvi. Viņa darījumu partneru vidū ir ne mazāk strīdīgu reputāciju ieguvušais zemes īpašnieks un miljonārs Gints Lazdiņš, kā arī bijušie VDK darbinieki — tagadējie tranzītuzņēmēji Jurijs Šabašovs un Vladimirs Komogorcevs.

G.Kukuls nav pārrāvis saiknes arī ar mediju vidi. Reklāmas biznesa aprindās zināms, ka G.Kukuls iesaistījās arī LPP/LC priekšvēlēšanu kampaņas rīkošanā pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām. Kopā ar jau minēto ekspedīcijas dalībnieku Lauri Dripi viņš organizējis darbu ar medijiem. G.Kukuls Dienai apgalvoja, ka tā neesot taisnība. Savukārt A.Šlesers norādīja, ka oficiāli G.Kukuls reklāmas kampaņā neesot bijis iesaistīts. "Bet neoficiāli?" — "Nu, viņš mani konsultēja, jo pazīst mediju vidi," — tā A.Šlesers.

Savstarpēji pazīstamas ir arī G.Kukula sieva Sandra un A.Šlesera dzīvesbiedre Inese Šlesere, kuras abas savulaik piedalījušās skaistumkonkursā.

Jāpiebilst, ka A.Šlesera partijā iestājies arī G.Kukula kādreizējais darba devējs Gundars Bojārs.

• Izmaksas nezina

Cik kopumā izmaksāja latviešu aicināšana atgriezties mājās, ne S.Kukule, ne viņas vīrs nevarēja pateikt. G.Kukuls stāstīja, ka finansiālos jautājumus kārtojis Juris Videnieks. Taču arī viņš, sazvanīts Izraēlā, nevarēja pateikt kopējās izmaksas. J.Videnieks neatcerējās arī, kādu summu ziedojuši valsts uzņēmumi. "No valsts naudas bija maz, vairāk privātās," — tā J.Videnieks. Viņš un G.Kukuls ekspedīcijā ieguldījuši prāvus privātos līdzekļus, katrs vidēji 10—15 tūkstošus latu.

Plašākai sabiedrībai nezināmais J.Videnieks savulaik nodarbojies ar apvidus auto tirgošanu. Patlaban viņš ir īpašnieks vairākām firmām, to skaitā Rīgas kremācijas centrs — krematorija, kas no Rīgas pašvaldības nomā pilsētas krematoriju. Kopš pagājušā gada tā rekonstrukcijai Rīgas dome piešķīrusi pusmiljonu latu.

Spriežot pēc ekspedīciju sponsorējošo firmu logo uz mašīnām, ar kurām tika veikts ceļojums, pretēji J.Videnieka teiktajam lielākais finansējums (vismaz 88 000 latu) iegūts no valsts uzņēmumiem. Jānorāda, ka CSDD meitasuzņēmuma Auteko & TUV Latvija ziedotie 35 000 latu pārsniedz kompānijas mārketinga budžetu. Firmas vadītājs Aivars Amoliņš apgalvoja, ka projekts esot laba reklāmas iespēja, turklāt no firmas tajā laikā aizgājuši vairāki darbinieki.

Jau ziņots, ka šogad februārī KNAB sāka kriminālprocesu pret pieciem Auteko& TUV Latvija darbiniekiem par iespējamu kukuļņemšanu, veicot transportlīdzekļu tehnisko apskati. Apsūdzētie no darba atlaisti.

Diena noskaidroja, ka 5000 latu ekspedīcijai iedeva arī Latvijas Krājbanka.

Ekspedīcija tik brangi izmaksājusi, jo nopirkti jauni šāgada Land Rover Discovery džipi, plus foto un video tehnika, skaidroja J.Videnieks. CSDD datu bāze rāda, ka abi auto reģistrēti uz nodibinājuma Ceļš uz mājām vārda. Aculiecinieki novērojuši, ka vienu no auto ik pa laikam var redzēt stāvam pie Valsts prezidenta pils, kur strādā S.Kukule. CSDD dati arī rāda, ka viens no auto pēc atgriešanās no ekspedīcijas vasaras sākumā pāris mēnešu laikā nopelnījis piecas soda kvītis par neatļautu stāvēšanu Rīgas centrā par kopējo summu 120 latu.

• Svaigas sulas nav

"Līgums slēgts ar mērķi pozicionēt lidostu kā aviosatiksmes centru, (..) kas tiešā veidā saskan ar filmas ideju — ieraudzīt pasauli," tāda bijusi Rīgas lidostas motivācija ziedot naudu ekspedīcijai, informēja lidostas preses centrs. Līdzīga motivācija bija arī pārējām iestādēm.

Kādu ieraudzījuši pasauli — ekspedīcijas dalībnieki stāsta internetā publicētajā dienasgrāmatā. Pēdējā dienasgrāmatas ierakstā viņi skaidro, ka ceļojuma laikā "vērojām un salīdzinājām to, kādi ir cilvēki Latvijā un citās Eiropas valstīs, mēs, protams, vērtējām dzīves līmeni, dārdzību un dzīves kvalitāti. Mēs tikāmies ar mūsu tautiešiem, kuri pašreiz dzīvo ārpus Latvijas un centāmies noskaidrot, vai viņi ir laimīgi."

Izdarīti arī vairāki secinājumi: "Lai paēstu pusdienas vienkāršā ceļmalas ēstuvē, Eiropā bez 15—20 eiro nav ko darīt. Tajā pašā laikā mūsu lauku krodziņos tas izmaksātu Ls 2—5, kā nu kurā vietā. (..) Svaigi spiestās sulas, kas mums ir absolūti pierasta lieta, Eiropā bija pieejamas tikai atsevišķās valstīs diezgan augsta līmeņa restorānos un arī tad tikai apelsīnu sula."

Vienā rindkopā pieminēti arī ārvalstīs dzīvojošie latvieši, kuru satikšana bija šā brauciena mērķis: "Ja runājam par mūsu brauciena laikā satiktajiem tautiešiem, tad tos varētu iedalīt divās grupās — vieni, kas Latviju pametuši Otrā pasaules kara laikā vai īsi pēc tā, un otri, kas no Latvijas aizbraukuši pēdējos gados labākas dzīves meklējumos. (..) Ja runā par to, vai mūsu tautieši ārzemēs jūtas laimīgi, tad varam teikt, ka laimes sajūtai nav nekāda sakara ne ar naudas daudzumu, ne ar to, kur konkrētā brīdī cilvēks atrodas."

Nākamo ekspedīcijas posmu projekta autori iecerējuši nākamgad. Uz kurieni tas vedīs, vēl nav zināms.

 

 

Politikā...

 

 

Komentārs: Kāpēc mauj Kariņa govs

Elita Veidemane,  NRA  12/05/08    Taisnību sakot, Saeimas ārkārtas sēdē māva ne tikai Kariņa govs, bet īpatnas skaņas izdvesa arī Āboltiņas aita, Repšes āzis, Kalnietes zoss un vēl citi uzmanības deficītā nonākuši mājlopiņi.

Pēc premjera Ivara Godmaņa analizējošā skatiena uz esošo valsts situāciju ekonomikas un finanšu jomā varējām sagaidīt arī atbilstošas, ar satraukumu par valsts nākotni pildītas debates, kurās galvenā loma būtu atvēlēta loģiski pamatotiem priekšlikumiem darbībai turpmākajā laikā. Bet sagaidījām literāru demagoģiju, ko laiku pa laikam pārtrauca opozīcijas deputātu pārsaucieni – sak, beidziet liet čugunu!

Solvita Āboltiņa, piemēram, stāstīja pasakas par caurām laivām, lietussargiem, sargsuņiem, demonstrējot analfabētiski izprastu ģeometriskās progresijas jēdzienu un neaizmirstot piesaukt arī adventi. Izklausījās, ka viņa kopā ar visu Jauno laiku, Ziemassvētkus gaidot, dauza galvu pret pirmo pagadījušos mūri, jo tā, raugi, ir vienīgā pareizā darbība šajos grūtajos laikos. Pie pareizās darbības sastāvdaļām viņa pieskaitīja arī esošās valdības gāšanu un nacionālā izlīguma (?) valdības stutēšanu. Nez, kas tajā varētu nacionāli izlīgt? Dunduki no vienas partijas ar pļundakiem no citas?

Tikpat spožu, ja ne vēl mirdzošāku, runu deva ārā bijušais ekonomikas dižministrs Krišjānis Kariņš, uzsākot pareizas latviešu valodas demonstrējumu: "Kāda līdzība ir starp valdību un banku?" Šķiet, JL deputāti bija jau iepriekš pienācīgi sagatavojušies šai literārajai pēcpusdienai, piesaistot arī citus opozicionārus – piemēram, partiju pārskrējējus Kalnieti, Čepāni un Šadurski. Rezultāti bija graujoši – gan valstsvīri, gan vienkārši sēdes klausītāji uzreiz saprata, kas jādara: jāņem mēslu dakšas un jāmēž tā kūts, kas pilna līdz augšai.

Bet lai nu kuri mājlopiņi būtu māvuši vai blējuši! Visiem pieminētajiem, bet sevišķi Repšem, Kariņam un Kalnietei, bija iespēja – vienam otram pat vairākkārt! – celt valsti. Kas no šīm iespējām sanāca? Visvairāk mēslu lopkūtiņā sastrādāja tieši Repšes valdības. Nebūtu taisnīgi aizmirst arī Bankas Baltija krahu, kurā – nezin kāpēc tā šķiet? – varētu būt drusciņ vainojams arī toreizējais Latvijas Bankas prezidents Einars Repše. Un ko vēl lai saka par lingvistikas doktoru Arturu Krišjāni Kariņu, kas – dies viņu zina, kāpēc – nonāca ekonomikas ministra amatā un salauza tur tik daudz malkas pagaļu, ka iekuram pietiks vēl gadu desmitiem?

Einars Repše labāk būtu izmantojis iespēju paklusēt, nevis ar līku pirkstu norādījis, ka "ministrijās notiek valsts līdzekļu izšķērdēšana". Vai viņš maz atceras, cik miljonus naudiņu izmaksāja viņa taupības režīms, kad puisis, būdams pie varas, vienpersoniski pārtrauca Gaujas ielas policijas ēku kompleksa un Austrumu robežbūves celtniecību? Un cik valstij izmaksāja bezjēdzīgā, Kariņa iniciētā Grinbergu lieta, kuru bijušais ekonomikas ministrs zaudēja visās tiesu instancēs?

Reizēm žēl, ka mūsu parlamentārajā kūtiņā ļauts muldēt visiem un visu. Bet reizēm gan vajadzētu demokrātijas apdullinātajiem mājdzīvniekiem pastāvēt pie ratiem - sak, kādu zampu esam savārījuši. Jācer, ka varbūt tad Kariņa govs un citi lopiņi iemācīsies ievērot klusumu.

 

Debatēt vēl jāmācās

Baiba Lulle,  NRA  12/05/08    Valdības locekļu atskaitīšanās parlamentam vai tā informēšana ir būtisks demokrātijas instruments parlamentārās valstīs, kāda ir arī Latvija, kuru diemžēl vēl neesam iemācījušies efektīvi izmantot.

Jau pirms 9. Saeimas vēlēšanām Ivars Godmanis publiski norādīja uz politisko debašu nepieciešamību parlamentā par aktuāliem jautājumiem – tās esot jāatjauno, bet "tas, cik kvalitatīvas iznāk šīs debates, atkarīgs no deputātiem". Savu vārdu Godmanis turējis un kā premjers ne reizi vien viesojies parlamentā, plenārsēdē uzrunājot deputātus. Arī daži ministri. Arī ceturtdien pēc premjera iniciatīvas sasauktajā Saeimas ārkārtas sēdē ziņojot par valsts finanšu situāciju un ekonomikas stabilizācijas plāniem. Ik dienu lasot ziņas, kas veido sajūtu, ka sniega bumba no kalna ripo lejā arvien smagāka un smagāka, tādējādi savu ātrumu vēl vairāk palielinot, šķita, ka pret šādu nopietnu jautājumu deputāti izturēsies nopietni un visi būs ieinteresēti meklēt risinājumus situācijas uzlabošanai. Atceros, kā savulaik Saeimas kreisās opozīcijas pārstāvji, jautāti, ko viņi panākuši savas darbības laikā, bilda, ka, zinot, ka viņu priekšlikumi tiek noraidīti jau saknē, atsevišķas savas labās idejas iefiltrējuši koalīcijas partijām, ļaujot tās uzdot par viņu idejām. Tādējādi opozīcija gan nevarēja lepoties ar lieliem panākumiem, toties priecāties par kādu lietu izdošanos. Manuprāt, šis būtu laiks, kad opozīcijai, ja tai ir idejas, līdzīgā vai jebkādā citā veidā vajadzētu tās stūķēt iekšā valdībā. Bet tā vietā atklājas absolūts ideju vakuums un atskan vien populistiska klaigāšana, vainīgo meklēšana un tradicionālie aicinājumi valdībai pašai apgāzties vai pat baumu izplatīšana par to, ka Parex banku nogremdējis Andris Šķēle (Kārlis Šadurskis).

Cits pēc cita tribīnē kāpa pārsvarā opozīcijas štata runātāji, jo īpaši tie, kam pirms vēlēšanām jāatgādina par jaunas partijas izveidi, un tie, kam jāiestāsta, ka nav vēl Vecais laiks. No vienas puses, Solvita Āboltiņa (JL) pārmet, ka, aicinot kopīgi strādāt, valdība opozīciju vilina kāpt iekšā tās caurajā laivā, no otras puses, teic, ka izeja ir nevis šīs valdības stutēšana, bet kopīga atbildības uzņemšanās "nacionālā izlīguma valdībā ar visiem, kurus interesē šī valsts". Tad šī laiva vairs nebūs caura? Vai JL savus dupšus bāzīs tajos caurumos? Līdzīgi arī Sandra Kalniete un K. Šadurskis (PS) aicināja izveidot jaunu valdību. Varbūt Einars Repše, tomēr bijušais premjers un Latvijas Bankas vadītājs, kritizējot Godmaņa runā reālu priekšlikumu trūkumu krīzes pārvarēšanai, pieteicās dot padomus, kas būtu nekavējoties jādara? Biju gatava noticēt, ka būs kāds analītisks redzējums. Še tev! Galvenais: "Jāmaina vadība visās ministrijās, jo pašreizējie ministri aizsēdējušies."

Jautājums tikai – ko šie valdības gāšanu alkstošie deputāti šajā prasībā pārstāv? Vai sabiedrības intereses, kas nez vai būtu gatava riskēt vēl ar politisko krīzi ekonomikas krīzes laikā? Vai savas savtīgās ambīcijas? Tās būtu uz laiku jāpiebremzē. To novērtētu drīzāk kā populistisku valdības gāšanu, kas būtu pēdējais smagās sniega bumbas grūdiens bezdibeņa virzienā. Nez vai vairs būtu iespējamas kādas sarunas ar starptautiskajām finanšu institūcijām, nez vai nekavējoties tiktu iedarbināti jau pieņemtie uzņēmēju atbalsta instrumenti, nez vai jaunieceltie ministri spētu ātri aptvert sarežģīto situāciju, un nez vai vispār pašas partijas spētu tik ātri vienoties par portfeļu sadali. Nez vai jaunā valdība būtu gatava pieņemt vajadzīgus nepopulārus lēmumus? Ja vēl varbūt varētu runāt par kāda atsevišķa ministra nomaiņu, ministrijas likvidēšanu vai pievienošanu citai ministrijai, tad nekādā ziņā par visas valdības gāšanu.

Jāpiekrīt vien Kārinas Pētersones teiktajam, raksturojot debatētājus: "Jums varbūt liekas, ka jūs skaisti dziedat – mēs dzirdam: krā, krā, krā."

Tiesa, arī Saeimas pozīcija ar savu klusēšanu vai atšaudīšanos šajā gadījumā nav daudz kvalitatīvāka.

 

Grīnblats: "Saskaņas Centra" nokļūšana pie varas nav pieļaujama

Ināra Egle   Diena   12/06/08   Ar aicinājumu nepieļaut Saskaņas Centra (SC) ienākšanu valdībā kongresā savu runu noslēdza TB/LNNK Saeimas frakcijas vadītājs Māris Grīnblats. Viņaprāt, tādā gadījumā situācija koalīcijā būtu līdzīga tai, kāda tagad ir Nacionālajā radio un televīzijas padomē, “kuras darbs ir neskaidrību un kompromisa pilns, pieļaujot krievu valodas invāziju televīzijā un radio,” teica M. Grīnblats.

Arī TB/LNNK priekšsēdētājs Roberts Zīle sacīja, ka apvienībai ir jārūpējas, lai Rīgas vadība paliek ar latvisku ievirzi – ja SC būtu pie varas, tad, viņaprāt, Rīgā varētu mainītes latviešu valodas statuss.

Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš atzina, ka “bagātajos gados latviskās partijas ir sašķēlušās, kamēr kreisās – nostiprinājušās”. Viņam bažas radījis arī pagājušajā sestdienā televīzijā vērotais par TSP kongresu, kur skanējušas runas un dziesmas krievu valodā.

 

Komentārs: Privilēģētā mazākuma valdība

Juris Paiders,  NRA  12/08/08    Tad, kad notiek augšupeja, ir grūti atšķirt pelnus no pelavām. Tad, kad nauda un kredīti nāk viegli, ir neiespējami pārbaudīt, vai atziņas un klasiskas pamācības ir patiesas. Tad ir arī gūti noteikt, kas ir kas, kurš kaut ko spēj un kurš ne.

Taču tad, kad notiek lielas nepatikšanas, kad sākas reāla krīze, tad iestājas tāds kā patiesības mirklis, kad dzirdētas, bet gar ausīm laistas pamācības iegūst pavisam citu skanējumu. Pēdējā mēneša laikā man nācies uzklausīt daudzas rūgtas atziņas.

Manam bērnības draugam beidzot radās izdevība zemes reformas laikā nejēdzīgi iemērītās zemes strēmeles savienot vienā gabalā. Līdz šim zemi starp gabaliem nopirkt bija nereāli, jo robežstrēmeles īpašnieks bija amerikāniskas alkatības apdullināts. Viņš no mana bērnības drauga par strēmeli, lai apvienotu vairākus izkaisītus gabalus vienā, pieprasīja tik tiešām nereālu summu, lielāku, nekā varētu maksāt par tikpat lielu apbūves zemi Pierīgā 2006. gada buma laikā. Ideja apvienot zemi tika atlikta. Nauda, kas bija rezervēta šim mērķim, tika izlietota citur. Tagad sākusies krīze, un alkatīgais zemes īpašnieks ir izmisumā, jo vairāk nav naudas pat kredītu procentiem. Ja tagad neatradīsi pircēju pats, tad, kā tas Latvijā pieņemts, tiesu izpildītāji zemes īpašumus palaidīs izsolē par sviestmaizi. Manam bērnības draugam beidzot ir iespēja nopirkt sen kāroto un nepieciešamo zemi par reālistisku cenu. Taču tagad ir vajadzīgs kredīts. Izrādās, ka var velti deldēt zoles, ejot no vienas bankas pie otras. Bankām kredītiem nav naudas. Vieni sola atsākt izsniegt kredītus pēc jaunā gada. Citi pieprasa nereālas ķīlas par pat 2006. gada līmenim smieklīgi zemu kredīta summu...

Vēl pirms gada mans bērnības draugs sūdzējās, ka viņam ir problēmas ar sakariem, jo regulāri izlādējas mobilā telefona akumulators. Pārāk bieži zvanot banku darbinieces un piedāvājot kredītus ar izdevīgākiem un izdevīgākiem noteikumiem. Vienu pēc otra. Tagad ir klusums.

Toties tagad viņš ir sapratis atziņu, kuru pirms tam uztvēra kā labu joku. Banku darbība ir līdzīga cilvēkam, kurš saulainā laikā visiem piedāvā lietussargus, bet lietussargu atņem, tiklīdz sākas lietus.

Savukārt senam cīņu biedram, kurš bija viens no Latvijas uzņēmējdarbības celmlaužiem, sanāca daudz nepatīkamāk. Viņa bizness pēdējos gados nebija veiksmīgs. Uzņēmējs pirms kāda laiciņa pazaudēja dzīvokli, jo nespēja laikā maksāt procentus. Dzīvoklis tika pārdots par cenu, kas bija zemāka nekā kredīta lielums, un uzņēmējam līdz muiža beigām būs jāmaksā kredīts, jāteic gan, ne pārāk liels, taču jebkurā gadījumā nepatīkams.

Vērojot valdības novembra un decembra cirku ar Parex banku, uzņēmēja komentārs: "Vienā brīdī man nesamaksāja par celtniecības darbiem, un es vairākus mēnešus nevarēju samaksāt procentus par kredītu. Pirms tam man bija nesaprašanās ar kādu banku, un es biju iekļauts nepareizā sarakstā.

Tagad banka savāca dzīvokli.

Pie manis neatnāca Godmanis un nepiedāvāja valsts palīdzību pret solījumu pārņemt 51 procentu no mana dzīvokļa, un Latvijas Banka man neaizdeva krītu par refinansēšanas likmi. Ja valdība man aizdod naudu vai garantē manu kredītu bankai, tad lai ņem 51 procentu no mana dzīvokļa. Es esmu ar mieru!!! Ja varat aizdot vēl vairāk, tad ņemiet kaut vai 84,4 procentus no mana dzīvokļa. Es esmu ar mieru. Es pat apsolos nepārrakstīt maibahus uz ofšoru firmām, jo man nav neviena maibaha un man nepieder neviena ofšoru firma. Es arī solos sarunu laikā ar valdību nepasliktināt dzīvokļa vērtību. Man nav vajadzīga valdības nauda, lai atdotu parādus Krievijas bandītiem, jo man ar tādiem nekad nav bijušas darīšanas."

Kāpēc vieniem, tiklīdz ir finanšu grūtības, valsts atvēl miljonus, bet man banka atņem visu?"

Ko lai atbild šiem cilvēkiem? Godmaņa valdība ir realizējusi un ieviesusi dzīvē Gora Vidala karikatūru, ka tirgus ekonomika ir sabiedriska formācija, kurā privileģēts mazākums, vienojoties ar korumpētiem politiķiem, privatizē peļņu un socializē savus zaudējumus.

Latvijā privileģētais mazākums jau ir iezīmējies. Tie ir Parex bankas īpašnieki, kurus apkalpo iztapīgu politiķu bataljons. Tagad visi baņķieru zaudējumi ir socializēti, un mums visiem tagad ir jāmaksā par dažu baņķieru tiesībām turpināt braukt ar maibahiem.

 

Zatlera "Adventes vienošanos" paraksta sešas partijas

Ināra Egle, Andris Saulītis,   Diena   12/10/08     Valsts prezidenta Valda Zatlera Saeimas partijām piedāvāto politisko vienošanos trešdienas vakarā parakstījuši Zaļo un zemnieku savienības, Tautas partijas, LPP/LC, TB/LNNK, kā arī opozīcijā esošās Pilsoniskās savienības un Saskaņas centra pārstāvji. Savukārt Jaunais laiks, PCTVL un pie Saeimas frakcijām nepiederošie deputāti – Sabiedrība citai politikai pārstāvis Aigars Štokenbergs un Visvaldis Lācis, prezidenta aicinājumam nav pievienojušies. To parakstot, mēs atbalstītu arī ekonomikas stabilizācijas plānu, sacīja A.Štokenbergs.

Saskaņas centra Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs dokumentu nosauca par "Adventes vienošanos".

Vienošanās, ko parakstīja partijas, teikts, ka Latvijai ir nepieciešams aizņemties papildu līdzekļus no starptautiskajām finanšu institūcijām. Aizdevuma izmantošanai ir jāizstrādā skaidri, objektīvi noteikumi un jānodrošina šī procesa atklātība, caurskatāmība un stingra uzraudzība, novēršot korupcijas riskus, kā arī nodrošinot sabiedrību ar pilnīgu informāciju par šo procesu. Saeimai nevilcinoties ir jāatbalsta ekonomisko pasākumu plāns.

Vienošanās dokumentā ir atrunāta arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja iecelšana. Dokumentā teikts, ka pirms KNAB vadītāja kandidatūras virzīšanas apstiprināšanai Saeimā Ministru prezidentam jākonsultējas ar visu Saeimā pārstāvēto partiju frakcijām, lai nodrošinātu kandidātam iespējami lielāku Saeimas atbalstu.

Vienošanās parakstīšana notika Rīgas pilī. Prezidents V.Zatlers šovakar vēlreiz pie sevis bija aicinājis visu Saeimas politisko partiju pārstāvjus, kā arī premjeru Ivaru Godmani. Diena jau rakstīja, ka ceturtdien Saeima balsos par ekonomikas stabilizācijas programmu. Parlamenta atbalstu valdības plāniem apņemties samazināt tēriņus vēlas Starptautiskais Valūtas fonds, ar kuru valdība risina sarunas par aizņēmumu.

Jau iepriekš rakstījām, ka Valsts prezidenta kanceleja rīta pusē Saeimā pārstāvētajām politiskajām partijām izsūtīja e-pasta vēstuli, aicinot parakstīt vienošanos par virkni punktu, taču tā saturs netika atklāts.

JL jau dienas laikā pavēstīja, ka nevar atsaukties aicinājumam uzņemties atbildību par stabilizācijas plānu un uzskata par nekorektu prezidenta norādi šo jautājumu neizmantot politiskajā cīņā, ko var uztvert kā mēģinājumu ierobežot jebkādas diskusijas, Dienai teica Jaunā laika līdere Solvita Āboltiņa. Partija atkārtoti izteica aicinājumu veidot jaunu valdību. “Jūsu spēkos ir aicināt visus Saeimā pārstāvētos politiskos spēkus nolikt malā savas personīgās ambīcijas, sēsties pie viena galda, lai nekavējoties izveidotu vienotu, profesionālu un kompetentu valdību,” teikts partijas vēstulē prezidentam V.Zatleram.

 

Eksperti: tēvzemiešu klipā atražoti stereotipi par krieviem

Vita Dreijere,   Diena   12/10/08    Mākslīgās egles no Ķīnas! Egles no Dānijas! Sudrabegles no Vācijas! No visām pusēm Ziemassvētku eglīšu tirdziņā skan pārdevēju izsaucieni. "A eto ot kuda?*" kāds krieviski runājošs pāris vaicā vienam no pārdevējiem. "Tās tepat no Latvijas," viņš atbild. Uzmetuši nedaudz nicīgu skatienu pārdevējam, abi pagriežas un aiziet prom. Vīram gan ilgi nav jāgaida, jo tūlīt pie viņa dodas latvieši — māte ar dēlēnu —, kuri eglīti nopērk. Šāda aina uzburta partijas TB/LNNK videoklipā, kas izveidots partijas sāktās kampaņas Atbalsti savējos! ietvaros. Kampaņā, kas norisināsies no trešdienas līdz Ziemassvētkiem, tēvzemieši iecerējuši mudināt atbalstīt vietējos ražotājus un pakalpojumu sniedzējus.

Šeit uzsvērts, ka "krievi nav mūsējie, viņi neatbalsta mūsu preces", saka sabiedriskās politikas centra Providus pētniece Marija Golubeva un uzsver, ka ekonomisko krīžu laikā ienaidnieka tēlam ir tendence pastiprināties. Viņa kampaņu tulko kā TB/LNNK mēginājumu pirms gaidāmajām pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanām nopelnīt kādus popularitātes punktus uz cilvēku baiļu no identitātes zaudēšanas rēķina. Tas esot līdzīgi kā tēvzemiešu iepriekšējās kampaņās, kas jau izcēlušās ar līdzīgu ziņojumu, piemēram, "krievi nāk!". "Žēl, ka tēvzemiešiem nav nekas labāks par veciem stereotipiem, ko piedāvāt Latvijas sabiedrībai," norāda politologs Nils Muižnieks. Viņš klipā saskata skaidru mēģinājumu attēlot krievus kā nepatriotiskus, tādus, kuri neprot vai negrib runāt latviski, lai gan jaunākās aptaujas liecinot, ka gan latviešu valodas zināšanas, gan attieksme pret latviešu valodu pēdējos gados ir uzlabojusies. "Neesmu redzējis nevienu pētījumu, kas liecinātu, ka krievi nepērk Latvijā ražotās preces. Domāju, ka (..) krievu patērētāji ir būtisks balsts Latvijas ekonomikai," akcentē N.Muižnieks, pēc kura domām, "mūsu nacionālo drošību daudz vairāk apdraud latviešu politiķi, kuri ir pārdevušies Krievijas enerģētikas sektoram, nekā ierindas krievi".

"Kāpēc jums šķiet, ka viņi izturas nicinoši? Man šķiet, ka tā ir tāda radoša lieta un neviens tur nicinoši neizturas," norāda klipa veidotājs, režisors Ivo Kalpenieks. Viņš plašāku informāciju par klipa tapšanu nesniedz, aizbildinoties ar konfidencialitātes līgumu. TB/LNNK pārstāvji uzsver, ka klips veidots, lai demonstrētu "patriotisma ekonomisko dimensiju" un aicinātu ekonomiskās krīzes laikā "atbalstīt savējos". Partijas priekšsēdis Roberts Zīle noliedz, ka krievi klipā tiktu attēloti aizskaroši: "Neviens nebija treniņbiksēs." Savukārt kampaņas konsultants Jānis Ķuzulis uzskata, ka klipa varoņi izvēlēti, jo "tas absolūti objektīvi atklāj reālo situāciju Latvijā — mēs dzirdam latviešu valodu tikpat daudz, cik krievu".

*Bet šīs no kurienes?

 

Zīle: bēgšana no īstenības ir pārprasts politkorektums

 Diena   12/10/08    „Dīvaini, ka Latvijā ir parādījušies tādi cilvēki, kuri uzskata, ka ir politnekorekti pamanīt, ka Latvijā dzīvo krievi,” plašos komentārus internetā par tēvzemiešu politisko reklāmas klipu Atbalsti savējos, trešdienas vakarā paziņojumā presei vērtējis TB/LNNK priekšsēdētājs Roberts Zīle. Kampaņā, kas norisināsies no trešdienas līdz Ziemassvētkiem, tēvzemieši iecerējuši mudināt atbalstīt vietējos ražotājus un pakalpojumu sniedzējus.

Video klipā redzams Ziemassvētku tirdziņš un ļaudis, kas izvēlas eglītes. "A eto ot kuda?*" kāds krieviski runājošs pāris vaicā vienam no pārdevējiem. "Tās tepat no Latvijas," viņš atbild. Uzmetuši nedaudz nicīgu skatienu pārdevējam, abi pagriežas un aiziet prom. Vīram gan ilgi nav jāgaida, jo tūlīt pie viņa dodas latvieši — māte ar dēlēnu —, kuri eglīti nopērk. Eksperti vērtē, ka klipā uzsvērts, ka “krievi nav mūsējie” un tajā tiek atražoti stereotipi par cittautiešiem.

Partijas priekšsēdētājs R.Zīle uzskata, ka sacelta nepamatota ažiotāža, kas izriet no aplamiem priekšstatiem par sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Kampaņas klipa mērķis esot mudināt Latvijas pilsoņus būt patriotiskiem arī ekonomiskajos paradumos.

„Dīvaini, ka Latvijā ir parādījušies tādi cilvēki, kuri uzskata, ka ir politnekorekti pamanīt, ka Latvijā dzīvo krievi. Iespējams, šie cilvēki uzskata, ka ir politnekorekti runāt arī par to, ka Latvijā ir daudz nepilsoņu, kuri nav lojāli Latvijas valstij. Klips Atbalsti savējos pēc būtības parāda TB/LNNK programmatiskos mērķus, kas vērsti uz latvisko un patriotisko vērtību iedzīvināšanu,” uzsver tēvzemiešu līderis.

„Masu saziņas līdzekļiem drīzāk būtu jāsatraucas, ka Latvijas sabiedrībā sašķeltība bija skaidri vērojama Igaunijas Aļošas pieminekļa nemieru un Krievijas un Gruzijas kara laikā. Preses pārstāvji un eksperti toreiz nebūt neizrādīja satraukumu par krieviskajā vidē valdošo viedokli par šiem notikumiem”, žurnālistiem norāda R.Zīle.

Viņš uzskata, ka bēgšana no īstenības un pārprasts politkorektums, kas bieži vien noved pie tālākas sabiedrības šķelšanās. Par to liecinot dažu Eiropas lielvalstu piemēri, kur Ziemassvētku laikā tiek pieprasīts no publiskām vietām aizvākt ar kristīgo reliģiju saistītus simbolus, lai „neaizvainotu” citām reliģijām piederīgos iebraucējus.

*no kurienes šī egle?

 

Deputāti ar valdību vienojas par vadības līgumu likvidēšanu

LETA   12/11/08    Šovakar, skatot likumu "Par valsts un pašvaldību budžeta līdzekļiem finansēto institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā", Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputāti kopā ar Ministru kabinetu nolēma, ka no nākamā gada tiks likvidēti vadības līgumi.

Nākamgad vairs netiks slēgti jauni līgumi, savukārt jau noslēgtie vadības līgumi tiks uzskatīti par izbeigtiem.

Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) uzsvēra, ka šī ir kopīgā valdības pozīcija, par kuru tā izšķīrusies šajā smagajā situācijā. Viņš gan norādīja, ka būs jāmeklē risinājumi, kā nodrošināt atalgojumu tiem darbiniekiem, kuriem vadības līgumi veido 50% no atalgojuma.

Šāda likuma redakcija tiks virzīta izskatīšanai Saeimas sēdē šovakar.

Likums "Par valsts un pašvaldību budžeta līdzekļiem finansēto institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā", kas paredz arī algu fonda samazinājumu par 15%.

Likums attieksies uz visām valsts vai pašvaldības institūcijām - tiešās pārvaldes iestādēm, arī aģentūrām, Saeimu un tās struktūrvienībām, Ministru kabinetu un Valsts kanceleju, Valsts prezidenta kanceleju, Valsts kontroli, Centrālo zemes komisiju, Centrālo vēlēšanu komisiju, Tiesībsargu un Tiesībsarga biroju, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju, prokuratūru, tiesām, arī tiesnešiem, pastarpinātās pārvaldes iestādēm un atvasinātām publiskām personām, kā arī vietējām un rajona pašvaldībām, publiskiem nodibinājumiem, Finanšu un kapitāla tirgus komisiju un Nacionālā radio un televīzijas padomi.

Likumprojekts paredz, ka valsts vai pašvaldības institūcijas, kurām pieejamo finansējumu atlīdzības izmaksai nosaka saskaņā ar likumu "Par valsts budžetu 2009.gadam", tiks samazināts finansējuma apjoms atlīdzības izmaksai par 15% no kopējā institūcijai 2009.gadā noteiktā vai plānotā finansējuma apjoma atlīdzības izmaksai.

Valsts vai pašvaldības institūcijas, kurām pieejamo finansējumu atlīdzības izmaksai nenosaka saskaņā ar likumu "Par valsts budžetu 2009.gadam", ne vēlāk kā līdz 2009.gada 1.martam, grozot vai pieņemot 2009.gada budžetu, 2009.gada finansējuma apjomu atlīdzības izmaksai amatpersonām samazinās par 15% no 2009.gadā noteiktā vai plānotā finansējuma apjoma atlīdzībai, līdz 2009.gada 1.martam iesniedzot attiecīgu apliecinājumu Finanšu ministrijai.

Likumprojekts paredz, ka valsts vai pašvaldības institūcijā netiek izmaksātas prēmijas, naudas balvas, kā arī atvaļinājuma pabalsti.

Valsts vai pašvaldības institūcijās tiek noteikts apmēra ierobežojums šādiem normatīvajos aktos paredzētajiem pabalstiem - pabalsts bērna piedzimšanas gadījumā ir divu mēnešalgu apmērā par katru bērnu, bet ne vairāk kā 1000 latu apmērā par katru bērnu, pabalsts sakarā ar ģimenes locekļa vai apgādājamā nāvi ir mēnešalgas apmērā, bet ne vairāk kā 1000 latu.

Amatpersonai nosaka piemaksu 20% apmērā no viņa mēnešalgas par prombūtnē esošas amatpersonas pienākumu pildīšanu uz laiku, kas nav ilgāks par diviem mēnešiem.

Likumprojekts paredz, ka gadījumā, ja netiek nodrošināts kopējais amatpersonu atlīdzības izmaksai paredzētā finansējuma 15% apmēra samazinājums, valsts vai pašvaldības institūcija veic tādus pasākumus šā likuma mērķa sasniegšanai kā - amatpersonu skaita samazināšana, darba līguma grozījumu piedāvāšana, institūcijas funkciju pārskatīšana u.c.

Tāpat valsts vai pašvaldības institūcija sniedz attiecīgus priekšlikumus atbildīgajai institūcijai - finansējuma pārdale, iestāžu reorganizācija, atalgojuma sistēmas pārskatīšana.

Likumprojekts nosaka, ka amatpersonai ir saglabājama mēnešalga, kas nav mazāka par divkāršu minimālās mēneša darba algas apmēru.

Valsts vai pašvaldības institūcija ir tiesīga pārskatīt mēnešalgu, ja tas nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem un vienlīdzības principu.

Attiecībā uz tiesiskās paļāvības principa piemērošanu likumprojektā ir paredzēti pārejas noteikumi attiecībā uz divu pabalstu piešķiršanas apmēra spēkā stāšanos. Tiesību norma, kas nosaka pabalsta piešķiršanu bērna piedzimšanas gadījumā, stājas spēkā deviņus mēnešus pēc likuma spēkā stāšanās dienas. Pabalsta izmaksu amatpersonas vai viņa ģimenes locekļa nāves gadījumā izmaksā, ja nāves gadījums iestājies pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas.

Kā vispārēju ietekmi uz sabiedrības un tautsaimniecības pārmaiņām Finanšu ministrija prognozē valsts un pašvaldību budžeta finansētajās institūcijās nodarbināto ienākumu būtisku samazināšanos. Prognozēta iedzīvotāju pirktspējas krišanās, nodokļu ieņēmumu samazināšanās.

Veicot šos samazinājumus, valsts budžeta izdevumi nākamgad samazināsies par 156 miljoniem latu, 2010.gadā - par 220 miljoniem latu, bet 2011.gadā - par 260 miljoniem latu.

 

Freimanis: vienīgā izeja no politiskā strupceļa ir laiks

Sanita Upleja,   Diena   12/11/08    Pašreizējā politiskajā situācijā, kas izriet no ekonomikas grūtībām, nedz valdības maiņa, nedz ārkārtas Saeimas vēlēšanas nelīdzētu, uzskata sociologs Aigars Freimanis. Viņaprāt, izejai no strupceļa ir vajadzīgs laiks un jāgaida nākamās Saeimas vēlēšanas.

Savukārt, vērtējot pašreizējo politisko situāciju valstī un sabiedrības uzticību varai, politologs Jānis Ikstens sarunā ar Dienu kā vienīgo risinājumu minēja Saeimas ārkārtas vēlēšanas. "Ārkārtas vēlēšanas izmaksātu 1,5 miljonus latu, bet mēs varbūt tiktu pie Saeimas, kas bauda sabiedrības uzticību un cieņu. Tas ir daudz vairāk vērts nekā 1,5 miljoni latu,"sacīja J.Ikstens.

Aigars Freimanis, sociologs:

Ārkārtas vēlēšanas varētu būt risinājums, ja procedūra būtu vienkārša, taču pašreiz spēkā esošā procedūru virkne ir tāda, ka šajā mirklī tas nebūtu risinājums. Ja tas iznāk nākamā gada vidū, tad tuvāk jau ir pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanas, kas arī ir būtiska līdzdalības forma.

Liela sabiedrības neuzticība valdībai ir vienmēr bijusi kritiskos brīžos. Krīzes un šausmu verbāla kurināšana un aicinājumi līdzdarboties no Godmaņa puses ir tracinoši, un tas nepaliek bez sekām. Pierādījums tam ir arī šodienas uzstāšanās parlamentā. Tur ieskanas kaut kas no Kafkas – liekas, ka esam sasnieguši dibenu, bet no apakšas vēl kāds klauvē…

Ja nav nevienas emocionāli pozitības vīzijas, tas rada iespaidu, ka ir strupceļš. Tā nav krīze, bet strupceļš. Vienīgā izeja no politiska un ekonomiska strupceļa vienmēr ir bijis laiks, lai cik tas banāli neskanētu. It īpaši šobrīd. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju jau vēl atceras 90.gadu sākumu, kad tomēr bija smagāka situācija nekā šobrīd.

Būtu labi, ja kāds varētu piedāvāt labāku plānu nekā valdības, bet citus variantus neredzam. Neviens jau nezina, kādas īsti ir bijušas SVF prasības. Ekonomikai jau īstenībā krīzē ir divi atskaites punkti – valūtas stabilitāte un nodokļu sistēmas stabilitāte. Tas ļauj biznesam un līdz ar to sabiedrībai kaut ko prognozēt. Tagada vienā no tām iejaucamies jau krīzes apstākļos. Nezinu, vai kāds ir modelējis, kas notiks tālāk.

Nomainot valdības sastāvu tagad vai atstājot Godmani vadībā ar jauniem partneriem, nedomāju, ka valdības kuģis pagrieztos. Ar iepriekšējo valdību darbību gultne ir safokusēta tā, ka ir tikai viens virziens un straujš pagrieziens uz vienu vai otru pusi ir neiespējams.

Šobrīd ir pateikts, ka būs sliktāk. Vajadzētu kādam pateikt, kas labs notiks pēc tam. Mums jāsaliek savi mērķi. Sociālie likumi ir normatīvi un līdz ar to maināmi, nevis determinēti kā dabazinātnes likumi, kurus labu pārzina Godmanis, un kā tas tie patlaban pasniegts.

Jānis Ikstens, politologs:

Ja runājam konkrēti par jaunas valdības veidošanu šajā situācijā, tad principā tas būtu bezjēdzīgi. Taču ne jau bažu par destabilizāciju dēļ, jo valsts jau gadiem ir destabilizēta, un līdz ar to atsaukšanās uz destabilizāciju ir neizpratne par valsts attīstību. Dziļāka problēma ir apstāklis, ka valsts ir gadiem ilgi bijusi nekompetenti pārvaldīta, un, tikai nomainot valdību, nekompetence saglabāsies, jo nākamo valdību veidotu lielākā daļā veidotu esošā koalīcija.

Vienīgais risinājums ir Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Tas līdzētu pārvarēt politisko krīzi – situāciju, kad atklājas, ka valsts ir nekompetenti pārvaldīta, un tā radītās sekas politiskā elite cenšas uzkraut sabiedrībai. Es nesaku, ka sabiedrība ir pilnīgi tīra un balta, bet, ja katram ir jādara savs darbs, tad politiskā elite nav veikusi savu darbu.

Visi absurdie Godmaņa paziņojumi tikai parāda to “aptaukoto domāšanu”, kas tajās galvās valda. Viņus ir jāaizvāc, un vienīgais veids, negrūžot valsti dziļākā postā, ir ārkārtas vēlēšanas. Jebkuras runas par destabilizāciju ir bezkaunīga demagoģija.  Ārkārtas vēlēšanas izmaksātu 1,5 miljonus latu, bet mēs varbūt tiktu pie Saeimas, kas bauda sabiedrības uzticību un cieņu. Tas ir daudz vairāk vērts nekā 1,5 miljoni latu.

 

Kalniete: deputāti dziedāja, lai apturētu likuma “dzīšanu”

Laura Šupstika, speciāli Dienai,  12/12/08    Pilsoniskās savienības līdere Sandra Kalniete uzsver, ka dziedāšanu PS frakcijas deputāti izmantojuši kā parlamentārās cīņas metodi, lai protestētu pret mēģinājumu caur Saeimu "izdzīt" novadu reformas likumu. Intervijā Dienai viņa norāda, ka mērķis panākts - pēc izsludinātā pārtraukuma izdevies savākt 20 deputātu parakstus, kas ļāva svarīgo likumprojekta izskatīšanu atlikt uz nākamo plenārsēdi.

"Dziedāšana bija diezgan spontāna reakcija, un dziedāšanas mērķis bija parādīt, ka šis vājprāts, kas pašlaik notiek, ir pilnīgi nepieņemams," atzīst S. Kalniete, piebilstot, ka profesore Janīna Kursīte vienos naktī "pagrieza visu šo situāciju", teikdama, ka melnā naktī ir melni darbi. Viņa uzskata, ka ir nepieņemami, ka tik nozīmīgu lēmumu "mēģina izdzīt cauri, domājot, ka visi būs noguruši, ka mums tas izdosies vieglāk nekā dienā" . S. Kalniete arī uzsver, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju vienos naktī guļ un neklausās - tātad neviens nezinās, ko kurš ir teicis, un kā kurš ir balsojis. "Lēmumus nevar pieņemt tādā pārguruma pakāpē, jo mēs strādājām jau no deviņiem rītā,"  teic S. Kalniete.

Viņu arī ļoti aizskāris, ka PS protesta akcija "salikta kopā" ar ziņu, ka daži deputāti sēdes laikā bijuši reibuma stāvoklī. "Mēs nedziedājām tāpēc, ka bijām sadzērušies," pasvītro S. Kalniete.

Jau vēstīts, ka tuvojoties vieniem naktī, Saeimas zālē izcēlās nekārtības un troksnis. Tādēļ Saeimas spīkers izsludināja pārtraukumu uz pusstundu. Ja nekārtības netiktu novērstas, Saeimas sēde tiktu pārtraukta vispār.

Deputāti bija sākuši debates par novadu karti. Parlamentārieši sāka skandēt Bēdu manu lielu bēdu. Vairāki deputāti, apelējot pie veselā saprāta, aicināja neizskatīt tik būtiskus jautājums nakts melnumā, taču viņu teiktais palika bez atbildes.

Tad uz Saeimas tribīni devās premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), kuram pievienojās pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP). Tajā brīdī parlamenta spīkers izmantoja savas tiesības un izsludināja sēdes pārtraukumu.

 

Kreituse: sēdes naktī ir bezjēdzīgas; Gorbunovs: Saeimu ietekmē Godmanis

Andris Saulītis, Laura Šupstika, speciāli Dienai  12/12/08    Bijušie Saeimas priekšsēdētāji uzskata, ka politiskā kultūra Saeimā kļūst aizvien zemāka. Anatolijs Gorbunovs norāda, ka katrā nākamajā sasaukumā debates kļūst emocionālākas un nepārdomātākas. Savukārt Ilga Kreituse uzskata, ka šonedēļ Saeimā pieredzētais liecina, ka parlamentā sēdošie nesaprot, kāpēc īsti tur atrodas.

Ilga Kreituse:

Es zinu, ko nozīmē vadīt sēdi līdz vieniem naktī, es to pati esmu darījusi. Šādas sēdes ilgums nozīmē tikai to, ka tas ir pilnīgi lieks darbs, jo tur nav nekādas kvalitātes, nekādas sapratnes. Katram cilvēkam ir zināmas robežas, kad viņš zaudē vispārīgās spējas spriest un rīkoties, nerunājot, ja vēl palīgā nāk bufete.

Par Saeimas deputātu debašu kultūru jau sen vairs nav ko brīnīties. Vēl arvien lielākā daļa cilvēku Latvijā runā savstarpēji izturētā, normālā, korektā valodā, jo, ja runās tā kā Saeimas deputāti, tad es nezinu, kā vispār skolā varētu stundas notikt, un kā skolotāji varētu mācīt.

Arī Tautas frontes kongresa tēlošana, kur, lai savestu deputātus kopā, arī dziedāja dziesmu, lai deputāti neietu ārā no zāles, šeit ir uztverama citādāk. Tas tikai parāda to, ka Latvijas Republikas Saeima pēc būtības vairs nesaprot, kādas viņai ir funkcijas šajā valstī, un tāpēc šīs funkcijas arī nepilda. Man liekas, ka ir pēdējais laiks atkal izvirzīt jautājumu, vai tie cilvēki, kas atrodas Saeimā, ir tajā vietā, kur viņiem jāatrodas.

Anatolijs Gorbunovs:

Iepriekš debašu kultūra bija rāmāka. Tā uzdrīkstēšanās runāt dažreiz emocionāli un ne visai pārdomāti – tā ir augusi no Saeimas uz Saeimu. Es vakar nesekoju visam līdzi, bet es jūtu, ka no Saeimas uz Saeimu deputāti kļūst atraisītāki. Un reizē tas ir labi, bet reizē arī slikti, jo netiek piedomāts pie argumentiem un pie analīzes.

Gan pašreizējā ekonomiskā situācija, gan Godmaņa faktors ir ietekmējis Saeimas darbu, jo Godmanis ir nesaudzīgs. Taču no otras puses es saprotu, ka šis aizņēmums ir saistīts ar sarunām, un arī Eiropas Padomē valstu vadītāji šobrīd strādā līdz vēlai naktij.

 

Komentārs: Gribēja, kā labāk…

Baiba Lulle,  NRA  12/12/08    Daudzi uzņēmēji atzīst un nu jau arī daudzi politiķi, pat ministri, piekrīt, ka Latvijas birokrātija dažādu Eiropas prasību un regulu ieviešanā ir tik pārcentīga, ka tas manāmi apgrūtina uzņēmējdarbību vai mazina vēlmi ar to nodarboties. Pārbaude pārbaudes galā no neskaitāmo dienestu un dienestiņu puses, piekasīšanās par formalitātēm, naudas sodi...

Un ja vēl kāda Eiropas fondu nauda izmantota! Tad vēl mainīgās un pieaugošās energoresursu izmaksas, nu arī PVN paaugstināšana atsevišķās jomās, nemitīgā krīzes piesaukšana un depresijomānijas izplatīšanās, kas liek ik latu apgrozīt divreiz, pirms izdot. Mazumtirdzniecības apjomi strauji sarūk, uzņēmēji sāk bankrotēt. Jelkāda veida atbalsts uzņēmējiem tagad būtu vairāk nekā nepieciešams.

Atbalstīt tos, kas vēl turas, solījis tēvzemietis, ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards, tiekoties ar Jelgavas uzņēmējiem. Viņi, atgādinot par iepriekšminētajām problēmām, aicināja ministru veidot pozitīvisma kampaņu, kurā cilvēkus aicinātu pirkt, jo īpaši – Latvijas preci, vienlaikus izskaidrojot, ko iegūst Latvijas ekonomika, valsts, sociālā sistēma, ja preces tiek ražotas Latvijā, ja nauda par tām paliek Latvijā.

Ministrs bilda, ka TB/LNNK drīz startēs ar tamlīdzīgu akciju.

Doma bija cēla, un te nu tēvzemiešiem bija iespēja izplesties ārpus savas šauri nacionālās nišas arī pragmatiski ekonomiskajā, pēc kā viņi pēdējā laikā ar Roberta Zīles ekonomiskajām programmām un vairākiem visnotaļ sakarīgiem, bet koalīcijas neatbalstītiem vai laikus neatbalstītiem priekšlikumiem tā tiekušies. Bet nevarēšanas, negribēšanas vai slinkuma dēļ sanācis savas šaurās nišas klapītes aizvērt vēl vairāk. Tā vietā, lai, piemēram, veidotu ilustrētu, audio, video informāciju vai vienkārši rakstu sēriju par to, kādi uzņēmumi pieder Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, iedzīvotājiem un ko tie ražo, vai ražo no Latvijā vai citviet radītām izejvielām, kāds ir to ieguldījums tautsaimniecībā, salīdzinot ar ne Latvijas uzņēmumu, cik un kādus nodokļus samaksā, cik darba vietas dod, kāda ir cenu starpība ar ne Latvijā ražotām precēm, TB/LNNK saražojusi kārtējo savtīgi populistisko klipu, nespējot distancēties no nevajadzīgas etniskās spriedzes vairošanas un rādot, kā krievi nepērk Latvijas preces, Latvijas eglītes, bet principiāli meklē ārvalstu ražojumus. Tādējādi šī reklāma drīzāk veicina daļas Latvijas patērētāju protestu un novēršanos no Latvijas ražojumiem, un uzņēmējiem pat izdarīts lāča pakalpojums. Akcentam vajadzēja būt uz Latvijas precēm, pakalpojumiem, cilvēkiem, nevis tikai uz latviešiem, turklāt pretnostatot viņus krieviem vai krieviski runājošajiem.

Var jau būt, ka tēvzemieši gribēja, kā labāk, bet sanāca tiešām, kā vienmēr.

 

NRA: atalgojumam ministrijās iztērēts par 22 % vairāk nekā pērn

DELFI   12/13/08    Šī gada desmit mēnešos ministriju centrālajos aparātos darbinieku atalgojumam iztērēts 61 miljons latu jeb par 22 % vairāk nekā pagājušā gada attiecīgajā laika periodā, sestdien vēsta laikraksts "Neatkarīgā".

Visstraujāk centrālā aparāta uzturēšanas izdevumi auguši Veselības ministrijā: darbiniekiem izmaksāto atlīdzību kopējā summa no 1,4 miljoniem latu pērn kāpusi līdz 2,1 miljonam šogad, ziņo laikraksts, gan norādot, ka šajā ministrijā pagājušajā gadā bijusi zema izdevumu bāze.

Ministrijas pārstāve laikrakstam izdevumu pieaugumu pamatojusi ar to, ka bijis nepieciešams apgūt Eiropas Savienības (ES) palīdzības fondu naudu. Finanšu ministrijas pakļautībā esošās Centrālās finanšu un līgumu aģentūras sniegums līdzekļu piesaistīšanā medicīnas nozarē 2004. - 2006. gadā neesot bijis apmierinošs, tāpēc Veselības ministrija šo uzdevumu veikšanai izveidojusi pati savu struktūrvienību: par ES naudas piesaisti atbildīgo darbinieku skaits pieaudzis no trijiem līdz 16, ministrija sarūpējusi visas nepieciešamās izziņas, taču tagad vairs nav naudas, ko piesaistīt, jo valsts budžetā nav paredzēts ES fondu apguvei nepieciešamais līdzfinansējums.

Arī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), kā arī Finanšu ministrija (FM) laikrakstam izdevumu kāpumu skaidrojusi ar ES fondu apguvi. Pēdējā esot sākusi uzturēt pati savu pārstāvi Briselē, lai varētu revidēt palīdzības fondu līdzekļu izlietojumu. Kā otru iemeslu algu kāpumam FM minējusi nepieciešamību paturēt vērtīgākos darbiniekus, kuriem piedāvāti amati starptautiskās auditorfirmās.

Iekšlietu ministrija (IeM) pagājušajā gadā izveidojusi vairākas jaunas un paplašinājusi jau esošās struktūrvienības, jo, kā laikrakstam skaidrojusi ministrijas Preses centra vadītāja Laura Karnīte, IeM bijusi viena no mazākajām ministrijām, - tajā strādājuši vien 160 cilvēki - taču tai jāuzrauga un jākoordinē vislielāko padotības iestāžu apjomu darbinieku skaita ziņā - IeM sistēmā kopumā strādā aptuveni 20 000 cilvēku.

Savukārt Zemkopības ministrija atalgojumu palielinājusi darbinieku augstās kvalifikācijas dēļ, vēsta laikraksts: ierēdņu kvalifikācijas pakāpju paaugstināšana palielinājusi izdevumus viņu algošanai kopumā par 673 000, bet pabalstiem papildus iztērēti 112 000 latu.

 

Vīķe-Freiberga: Es Kalvīti brīdināju, ka treknajiem gadiem sekos liesie gadi

"Nekā personīga"  12/14/08     Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freibera atklāj, ka tieši viņa Aigaram Kalvītim izstāstījusi slaveno Bībeles līdzību par septiņiem treknajiem gadiem, taču nav iedomājusies, kā valdības vadītājs to īstenos dzīvē, šovakar ziņo TV3 raidījums „Nekā Personīga”.

Vaira Vīķe-Freibera: „Tas nozīmē septiņus labas ražas gadus, kuru laikā ir jāveic uzkrājumi, nedrīkst visu apēst, nedrīkst visu iztērēt, nedrīkst izmest vējā! No katra treknā gada ir kaut kas jāpatur! Un es tiešām atceros, ka Kalvīša kungam teicu – nevar izdalīt visu budžeta pārpalikumu tādām un citām vajadzībām, lai viņas būtu cik varbūt populistiski pievilcīgas un politiski arī kārdinājums to darīt. Ka ir ļoti nopietni jādomā – tie liesie gadi nāks, neizbēgami nāks!”

„Bet nu man jāsaka tā, ka es varu godīgi sist roku pie krūtīm un teikt – es jau katru trešdienu pēc tikšanās ar premjeru presei teicu – man prasa – ko jūs runājāt ar premjeru? Es teicu – mums ir jādomā par to, kā samazināt mūsu inflāciju.”

Vaira Vīķe Freiberga raidījumam norāda, ka tie politiķi, kuri pašlaik cenšas glābt Latvijas ekonomiku no sabrukuma ir tie paši, kas pirms tam tuvredzīgos lēmumus pieņēmuši.

Vaira Vīķe-Freibera:„Es neapskaužu tos politiķus, kam šobrīd ir jāpieņem lēmumi attiecībā uz mūsu budžetu. Bet, ka viņi nebija brīdināti – nu tas nu arī! To nevar teikt. Un galu galā tie, kas patlaban tos lēmumus pieņem – viņi jau tur sēdēja jau labu laiku. Nav jau tā, ka mums būtu tikai tagad ievēlēti. Tie, kas valdībā ir, ir bijuši apritē pietiekami ilgi. Tā, ka viņiem tagad ir jāstrebj tā putra, tie kāposti, ko paši daļēji ir arī ievārījuši! Tā nu tas ir!”

Vaira Vīķe-Freiberga aicina iedzīvotājus nekrist izmisumā un izsaka pārliecību, ka citas valstis Latvijai palīdzēs izkļūt no krīzes situācijas.

Vaira Vīķe-Freibera: „Es gribētu visiem teikt, ka izsamist katrā ziņā nevajadzētu, jo izmisums rada paralīzi. Un atcerieties, ka mūsu pasaulē neviens nedrīkst palikt bezizejas situācijā. Vai nu mūsu valsts viņam palīdzēs vai mūsu partnervalstis palīdzēs, bet kāds ceļš tiks atrasts, kā jums palīdzēt. Tā, ka nevienam neļauties bezcerībai, izmisumam, neviens badā nedrīkst nomirt, neviens nedrīkst palikt bez pajumtes. Par to sabiedrībai kopā visā Eiropas mērogā par to mums ir jāgādā un nav kā kara laikā, kad tiešām tā bija!”

Intervijā TV3 raidījumam „Nekā Personīga” Vaira Vīķe – Freiberga izsakās arī par partiju deleģētajiem uzņēmumu padomju locekļiem, kuru atalgojums ir neadekvāti augsts. Eksprezidente izsaka aizdomas, ka šī, viņas vārdiem runājot, ne pārāk likumīgā nauda domāta, lai tā ieplūstu politisko partiju kasēs. Viņa uzskata, ka uzņēmumu padomes locekļi tiek izvēlēti nevis pēc savas kompetences, bet politiskās piederības.

Vaira Vīķe-Freibera: ”Tās algas personīgi man šķiet vienkārši neadekvātas. Un, it īpaši, ja tie patiešām ir tieši partijas biedri, kas ne jau savas īpašās kompetences dēļ tur nonāk, bet vienkārši savu politisko kontaktu dēļ un ka viņi kļūst par tādiem profesionāliem šādu padomju sēdētājiem. Un, es domāju, valsts kontrole jau ir izteikusi tādas zināmas šaubas, vai tā visa nauda tiešām paliek pie viņiem, vai tas ir veids, kā partija iegūst zināmus nelikumīgus līdzekļus savās kasēs? Te nopietni par to situāciju, man liekas, būtu vērts padomāt.”

 

Kalvītis nolēmis politiku nepamest

LETA   12/15/08    Ekspremjers un bijušais Tautas partijas priekšsēdētājs Aigars Kalvītis nolēmis arī turpmāk darboties politikā un pildīt deputāta pienākumus Saeimā.

Kalvītis iepriekš bija pieļāvis iespēju aiziet no aktīvās politikas un solīja savu lēmumu pieņemt pēc jaunā gada. Kalvītis sacīja, ka nolēmis turpināt strādāt Saeimā un palīdzēt valstij grūtos laikos.

Vēl šā gada oktobra vidū bijušais premjers Kalvītis intervijā Latvijas Radio izteicās: "Šobrīd neesmu pieņēmis lēmumu, ko darīšu, taču domāju, ka attālināšos no politikas. Ir noslēdzies noteikts posms manā un partijas dzīvē - ilgstoši bijām premjera partija, taču tagad ir nepieciešamas pārmaiņas.

Acīmredzot es vairs [Tautas] partijai nevaru dot to, kas tai vajadzīgs, tāpēc arī vairs nekandidēju uz partijas priekšsēdētāja amatu."

"Valdības gadi bija interesanti un atraktīvi - ekonomika attīstījās, un tas ļauj uz to posmu atskatīties pozitīvi," sacīja Kalvītis.

Kalvītis par premjeru tika ievēlēts 2004.gada decembrī, un premjera amatu saglabāja arī pēc 9.Saeimas vēlēšanām, līdz 2007.gada decembrim.

 

Zatlers: stabilizācijas plāns ir patlaban vienīgais iespējamais plāns

DELFI   12/15/08     Piektdienas agrā rītā Saeimas pieņemtais makroekonomikas stabilizācijas un izaugsmes plāns ir patlaban vienīgais iespējamais plāns, kas var veicināt Latvijas ekonomikas atgūšanos, pirmdien intervijā LNT raidījumam "900 sekundes" sacīja Valsts prezidents Valdis Zatlers.

"Jūs man jautājat, vai šis ir labākais plāns. Šis ir vienīgais plāns," viņš atzīmēja sarunā ar žurnālistiem. Vienlaikus valsts vadītājs vairakkārt akcentēja, ka stabilizācijas plāna izveide un apstiprināšana Saeimā ir tikai pirmais solis pretī situācijas stabilizācijai.

"Valdībai ir nepieciešams analizēt, ko viņa konkrēti darīs (..) Es gribētu redzētu, lai ap premjeru Ivaru Godmani ir komanda, kas to realizētu," viņš piebilda. Arī pēcāk Zatlers atkārtoja cerību, ka ministri aktīvi iesaistīties stabilizācijas plāna realizācijā.

Šobrīd valdības galvenais uzdevums esot vēlreiz pārskatīt plānu, jo, iespējams, ka to steigā gatavojot, ir ieviesušās kādas kļūdas vai nepilnības. Reizē tomēr Zatlers tajā atzina virkni pozitīvu iezīmju, kas var būt kā ceļš tālākai virzībai.

Jau ziņots, ka Saeima pagājušā nedēļā pēc 20 stundu ilgas sēdes akceptēja valdības un starptautisku organizāciju ekspertu sagatavoto Makroekonomikas stabilizācijas un izaugsmes plānu. Tā izveide un pieņemšana bija Starptautiskā Valūtas fonda prasība aizdevuma piešķiršanai Latvijai sarežģījumu ekonomikā risināšanai.

 

LBAS aicina izvērtēt valdības rīcības likumību

LETA   12/16/08    Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) aicina Tiesībsargu izvērtēt likuma "Par valsts vai pašvaldības institūciju amatpersonu atlīdzību 2009.gadā" pieņemšanas likumību un tā normu atbilstību vispārējiem tiesību principiem un Satversmei.

Šāds aicinājums izteiks LBAS adresētajā vēstulē Tiesībsargam, kurā LBAS norāda, ka likums "Par valsts vai pašvaldības institūciju amatpersonu atlīdzību 2009.gadā" paredz būtiskus ierobežojumus valsts un pašvaldību budžeta finansēto institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības noteikšanā 2009.gadā. Valsts vai pašvaldības institūcijas, kurām pieejamo finansējumu atlīdzības izmaksai nosaka saskaņā ar likumu "Par valsts budžetu 2009.gadam", samazina finansējuma apjomu atlīdzības izmaksai par 15% no kopējā institūcijai 2009.gadā noteiktā vai plānotā finansējuma apjoma atlīdzības izmaksai.

Vēstulē norādīts, ka LBAS ir saņēmusi vairākas sūdzības, jo iestādēs, kurās ir noslēgti darba koplīgumi, jau šobrīd tie netiek pildīti, pamatojoties uz premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) izdoto rezolūciju, kas aizliedz izmaksāt prēmijas. Tāpat, pamatojoties uz nepieciešamību samazināt izdevumus, iestāžu vadītāji atsakās pildīt citas ar darba koplīgumiem uzņemtās saistības.

LBAS uzskata, ka sūdzības par darba koplīgumu neizpildi pieaugs nākamgad, kad stāsies spēkā likums "Par valsts vai pašvaldības institūciju amatpersonu atlīdzību 2009.gadā", jo likums aizliedz izmaksāt prēmijas, naudas balvas, pabalstus par atvaļinājumu 2009.gadā.

Organizācija norāda, ka kompetenti un pienācīgi atalgoti strādājošie ir viens no pamatelementiem, no kuru darbības ir atkarīga valsts pārvaldes kopējā kvalitāte. Valsts civildienesta ierēdņi un darbinieki ir tie, kas nodrošina valsts pārvaldes funkciju izpildi, un no šo strādājošo rīcības ir atkarīga citu cilvēku tiesību aizsardzība, demokrātiskā valsts iekārta, sabiedrības drošība, labklājība.

LBAS uzskata, ka ikvienā demokrātiskā valstī ir būtiski nodrošināt nepārtrauktu valsts pārvaldes un pašvaldību darbību un sabiedrībai ir jābūt drošai, ka vienmēr būs profesionāli cilvēki, kas varēs kvalitatīvi veikt valsts pārvaldes funkcijas.

 

Saeimas deputātiem ļaus dienēt Zemessardzē

DELFI   12/16/08    Saeimas deputāti varēs dienēt Zemessardzē, un tas neradīs interešu konfliktu, paredz Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sagatavotie grozījumi likumā par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā, portālu "Delfi" informēja Saeimā.

Izmaiņas likumā noteiks, ka Saeimas deputāti valsts amatpersonas amatu drīkstēs savienot arī ar dienestu Zemessardzē. Patlaban likums Saeimas deputātiem savu tiešo pienākumu pildīšanu atļauj savienot ar pedagoga, zinātnieka, ārsta, profesionāla sportista un radošo darbu.

"Patlaban Zemessardzē dien astoņi Saeimas deputāti, un izmaiņas likumā Zemessardzei ļaus vispusīgāk izmantot deputātu profesionālo pieredzi aizsardzības jomā, neradot interešu konfliktu," norāda komisijas priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs.

Dienestu Zemessardzē ar savu amatu jau tagad atļauts savienot pašvaldību amatpersonām, tāpēc nav pamata to aizliegt darīt arī Saeimas deputātiem, uzsver likumprojekta autori.

Komisija uzskata, ka arguments, ka Saeimas deputāts, dienot Zemessardzē, var ietekmēt ar Zemessardzi saistīto likumu normu pieņemšanu, nav korekts, jo likumdošanas process Saeimā ir koleģiāls.

Likumprojekta autori norāda, ka gadījumā, ja konkrēta Saeimas deputāta dienests Zemessardzē negatīvi ietekmē disciplīnu tajā, tad Zemessardzes likumā būtu lietderīgi paredzēt tiesības Zemessardzes komandierim apturēt šī deputāta dienestu brīvprātīgajā militarizētajā formējumā.

 

Saruna: Novadu reforma krīzes laikā

Baiba Lulle,  NRA  12/17/08    Rīt Saeima plāno galīgajā lasījumā pieņemt Apdzīvoto vietu likumu jeb novadu karti, kurā paredzēti 109 novadi un deviņas republikas pilsētas. Nedz politiķu, nedz koalīcijas vidū, nedz iesaitīto pušu starpā par to nav vienprātības. Par to, kas sagaida pašvaldības pēc reformas komplektā ar ekonomikas stabilizācijas plānu, Neatkarīgā iztaujāja pašvaldību lietu ministru Edgaru Zalānu (TP), Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāju Andri Jaunsleini un atbildīgās Saeimas komisijas deputātu Staņislavu Šķesteru, kura pārstāvētā ZZS neatbalsta likumprojektu.– Novadu karti bija plānots pieņemt pagājušo ceturtdien. Vai nedēļas laikā iepriekš sagrabinātais atbalsts tai nebūs izčibējis?

Edgars Zalāns: – Situācijā, kad ik pa laikam valstī notiek kādi satricinājumi un kad man kā ministram jāmeklē balsis ārpus koalīcijas, jo viens partneris ir pret reformu, viss var mainīties ik brīdi. Mums ar opozīciju nav nekādas rakstiskas vienošanās. Labāk būtu, ja visas koalīcijas partijas pildītu koalīcijas līgumu un valdības deklarāciju.

Turklāt ar katru novilcināto dienu atstājam mazāk laika rajonu reorganizācijai un novadu izveidei, kamēr nav galīgās kartes, arī par finanšu izlīdzināšanu varam runāt tikai kā par sistēmu, bet nevaram veikt precīzus aprēķinus.

– Vai opozīcijas atbalsts sakņojas dziļā pārliecībā, ka šī reforma nesīs labumu, vai kādos dīlos?

E.Z.: – Tur nekādu dīlu nav, bet skaidrs, ka dabā tukšas vietas nav. Abām partijām, kas atbalsta šo lēmumu, nav daudz reģionu politiķu, un tām palūkoties distancēti un valstiski ir vieglāk nekā tiem, kam teritorijās ir savas politiskās intereses.

Staņislavs Šķesters: – Mēs savu viedokli neesam slēpuši, tāpēc nedomāju, ka kaut ko būtu pārkāpuši. Piedāvājām arī risinājumu – apmierināt to pašvaldību prasības par patstāvību, kas vērsušās Satversmes tiesā (ST). Nebūtu bijušas problēmas, ja partneri mūs būtu uzklausījuši, bet izpratni nejutām.

Mēs jau neesam kopumā pret reformu, bet pret principu, kā tas viss notiek.

– Cik korekti ZZS kā koalīcijas partijai bija iesaistīties parakstu vākšanā, aicinot prezidentu likumu neizsludināt?

S.Š.: – Tas bija izmisuma solis, kas saistīts gan ar reformu, gan ekonomisko krīzi. Turklāt tie paraksti jau nekur nav iesniegti.

– Vai jūs par šo savu principiālo nostāju būtu gatavi arī maksāt ar vietu koalīcijā?

S.Š.: – Te prasās nopietna diskusija koalīcijas iekšienē. Bet mans priekšlikums būtu vienoties par reformu. Pašvaldību pārstāvji uzskata, ka, ņemot vērā to, kāda nasta viņiem būs jāiztur krīzes apstākļos, nebūtu īstais laiks šo reformu virzīt tādu, kāda tā ir. Divas reformas vienlaikus – likvidējot rajonus un reorganizējot vietējās pašvaldības, būs liels slogs. Būs jauni veidojumi, jaunajās teritorijās jāveido cita politika, un tas prasīs papildu līdzekļus.

E.Z.: – Tā tas nevar turpināties mūžīgi. Šis jau nav lēmums par kaut ko mazu, nenozīmīgu, bet par gadiem ilgušu procesu! Kad deklarācija tika parakstīta, vajadzēja godīgi pateikt: mēs esam pret reformu, mēs valdībā neiesim! Nevar tā: precēties gribu, bet darīt to, kas pienākas, ne. Tad jau tās nav laulības!

S.Š.: – Mēs jau neesam pret reformu, mēs esam pret piespiedu reformu, piespiedu laulību!

– Cik jūs, Jaunsleiņa kungs, reformā, šajās laulībās redzat mīlestības, cik piespiešanas?

Andris Jaunsleinis: – Labā ziņa ir tā, ka meitenes atkal varēs precēties aiz mīlestības, jo aprēķina laulības kādu tuvāko trīs gadu laikā mūsu valstī nebūs iespējamas.

Manuprāt, bija jāatrod kompromiss, jānovelk sarkanā līnija, ļaujot tiem, kas stingri stāvēja savās pozīcijās, veidot savas novadu versijas. Pēdējo mēnešu notikumi ekonomikā šo uzskatu vēl vairāk pastiprina, jo miers un sadarbība ir ļoti vajadzīgi, jo vairāk, risinot gaidāmās problēmas.

Rajoniem finansējums samazinās par 10%, pašvaldībām – mīnus 17% nodokļos, mīnus 25% kopīgi ieņēmumi, apdraudēta arī aprēķināto ieņēmumu izpilde, nav skaidrības, kā rīkoties, ja nepildīsies arī samazinātās ieņēmumu prognozes, un pagaidām nekādas pazīmes nav, ka ekonomika stabilizētos, gluži otrādi – tā ļoti strauji iet lejā. Ir trīs partneri, ar kuru palīdzību problēmas var pārvarēt: valsts, pašvaldības, sabiedrība. Ja kāds no tiem neiesaistās, krīze padziļinās vēl vairāk. Nekad jau nav tā, ka nevar atrast kompromisu. Nekas tāds nenotiks, ja būs drusku vairāk pašvaldības.

– Ministrija un TP nav gatavas kompromisam?

E.Z.: – Ja es būtu bijis ministrs, piemēram, no 2006. gada, varbūt karte izskatītos citādi. Mani neapmierina republikas pilsētas, jo tās ir pret reformas būtību – apvienot spēkus, kas ir pilsētā un laukos, salikt tos vienotā ekonomiskā domāšanā. Bet, pat ja man kaut kas nepatīk, es nedarbošos pret valdības, Saeimas komisijas, Saeimas lēmumu. Lai gan uzskatu, ka Alsungai palikt vienai ir daudz sliktāk nekā Kuldīgas novadā, es pret to neprotestēju. Tas ir solis kompromisa virzienā.

– Ja tagad tā reformas būtība – lauku un pilsētu sadarbība – vairākos jaunizveidotajos novados nestrādā, varbūt nevajag varītēm apvienot? Varbūt taisnība Ciblas novada domes priekšsēdētājai Rudītei Laizānei, kas komisijā teica, ka, "veidojot jebkāda lieluma novadus laukos, to dzīvotspēja nepalielinās"?

E.Z.: – Te nedaudz jāieskatās reformas vēsturē. Katram ministram bija savs koncepts – Ivars Gaters izmantoja ekspertu pētījumu un piedāvāja 102 novadus, tad nāca Māris Kučinskis ar vienošanās principu un 167 novadiem, tad – Aigars Štokenbergs, kurš bija ekonomisks un neko daudz nesaprata no pašvaldībām, bet tīri ekonomiski par pamatotāku atzina 26 novadu modeli, kas esošajā ekonomiskajā situācijā arī būtu atbilstošākais.

Bet valsti vada nevis ekonomisti, bet politiķi, un no šā tīri ekonomiskā modeļa sākās novirzes. Valdība, veidojot karti, centās katra novada vidū to pilsētu saredzēt un iezīmēja 77 vietas, kas varētu būt novadu centri. Kompromisu ceļā to skaits arvien palielinājās. Piemēram, Liepājas rajonā ir vairāki novadi bez jebkādiem centriem, līdzīgi Cēsu rajonā – astoņi novadi, lai gan būtībā tur ir tikai viens attīstības centrs – Cēsis, kurām klāt tikai viens pagasts. Tā ir politiski restrukturizēta valdības pozīcija. Bet agri vai vēlu ekonomika visu noliks savās vietās un mazās pašvaldības pievienosies lielākajām un jaudīgākajām. Bet brīvprātība nav reforma, jo nevar uz brīvprātīgi izmētātām mazām saliņām izveidot politiku, normāli aprēķināt finanšu izlīdzināšanu.

Ir trīs pīlāri, uz kā turas attīstība, – vadība, cilvēkresursi un infrastruktūra. Būtisks iztrūkums jebkurā no tiem rada deficītu attīstībā. Rajonā tie resursi visi ir

visizlīdzinātākie.

– Bet gan pagastu konferencē, gan Saeimas komisijā pašvaldību pārstāvji gandrīz visi kā viens apgalvo, ka viņi neredz reformas ekonomisko pamatojumu, vienīgais, ko saka: būs labāk. Kur īsti tas ir un vai tas ir spēkā jaunajos krīzes apstākļos?

A.J.: – Nevaram vienlaikus deklarēt, ka uzlabosim pakalpojumu kvalitāti un ka ietaupīsim. Kvalitatīva pārvalde izmaksā dārgāk. Katrai lietai ir savi plusi un mīnusi. Decentralizēta pārvalde krīzes situācijas palīdz pārvarēt daudz efektīvāk. Bet mūsu objektīvā nelaime ir nelielais iedzīvotāju blīvums, dzimstības problēmas.

Mēs varētu labi strādāt arī ar decentralizētu pārvaldi, ja mācētu labāk savā starpā sadarboties. Smagākais mantojums no iepriekšējās sistēmas ir nevis ekonomikā, bet domāšanā: mums ir melns un balts, ja piedāvā kompromisu, esi gandrīz nodevējs.

E.Z.: – Mēs nevis nemākam sadarboties, bet baidāmies. Lauki domā, ka tūlīt nāks briesmīgie pilsētnieki un tie kļūs par nomali, pilsētnieki domā, ka tagad visu viņu budžetu apēdīs lauki.

– Bet vai tad tīri matemātiski tas nomales sindroms nav reāls, ja var izrēķināt, ka no pašvaldībām ar mazu iedzīvotāju skaitu lielajā novadā var netikt ievēlēts neviens pārstāvis?

E.Z.: – Ja es kā atbildīgs kandidāts kandidēju uz domi, nevaru nostāties pozīcijās: šitiem pilsētā būs viss, bet tiem tur – nekas. Jābūt piedāvājumam uz visu novadu. Arī esošajos novados, kur gan vēl ir lielais deputātu korpuss, tādas nomales arī nav izveidojušās.

Reformas mērķis jau nav ietaupīt naudu. Par to pašu naudu ir jāsaglabā esošais pakalpojums, kas citviet jau zūd, vai pakalpojumi jāpalielina, un to var izdarīt, tikai ekonomiski efektīvāk saimniekojot. Daudzās, padsmit struktūrās ir izmaksas, kas nav saistītas ar darbinieku atalgojumu, kas apēd daudz naudas. Ja var optimizēt pārvaldi, piemēram, caur vienotu grāmatvedību, datu bāzi, par to pašu naudu var dabūt vairāk speciālistu. Reforma ir politikas, bet ne administrācijas koncentrācija. Likums nosaka, ka nevienu funkciju pagastu pārvaldēs nav paredzēts iznīcināt.

S.Š.: – Jūs jau pareizi runājat, bet nekad pilsēta un lauki nebūs līdzvērtīgi savā politiskajā izvēlē, domāšanā, pārvaldes struktūrā, prioritātēs. Nevarēs būt saistošie noteikumi atsevišķi pilsētniekiem un atsevišķi lauciniekiem, bet šīs pašvaldības ir ļoti atšķirīgas. Lauku un pilsētu teritorijas apsaimniekošana stipri atšķiras, kaut atšķirīgā iedzīvotāju blīvuma dēļ. Arī sabiedrība nav gatava šai apvienošanai.

Pamatproblēma ir tajā, ka neesam uzlikuši uzstādījumus, cik līmeņu pašvaldības būs valstī, ir sajaukta vietējā vara ar reģionālo, kas arī radīja jucekli.

E.Z.: – Ja jūs neesat uzlicis uzstādījumus, tad tā arī sakiet, bet nerunājiet manā vārdā!

S.Š.: – Pašvaldības pašas sen jau būtu sakārtojušās uz brīvprātības principiem, ja būtu skaidrība, būs apriņķi vai nebūs, vai tā būs reģionālā pašvaldība vai ne.

Un vai tas ir normāli, ka veidojas novads simt kilometru diametrā? Vai tā ir normāla vietējā vara?

– Cik optimāli ir tas, ka atsevišķos novados novadu centrs ir ārpus to veidojošajām pašvaldībām, rajona pilsētā?

S.Š.: – Visas republikas novada pilsētas ir ārpus novadiem, kuriem pat sava centra nav, tagad sapumpējam visu potenciālu pilsētās. Tas ir lauku likvidācijas process.

Novada centrs uzliek kritēriju – 2000 iedzīvotāju, lai gan administratīvajam centram pietiktu ar vienu ēku. Ne jau no centra lieluma atkarīgs, kā novads attīstīsies. Svarīgi, cik kompetenti un operatīvi tas strādās, cik ģeogrāfiski ērts tas ir iedzīvotājiem.

A.J.: – Nedomāju, ka politiski pareizi ir samazināt cilvēku skaitu, kas piedalās lēmuma pieņemšanā. Vadot LPS, strādāju ar daudziem cilvēkiem, ar ļoti dažādiem viedokļiem, bet vienmēr cenšamies rast kopīgu pozīciju, kas, protams, ir grūtāk nekā mazā kolektīvā. Bet, ja sabiedrību neiesaista procesos, veidojas viņi un mēs, kas attīstību nesekmē.

Tagad vara būs tālāk fiziski, arī sabiedrības pārstāvniecība mazāka – no četriem ar pusi tūkstošiem paliks tikai kādi tūkstoš deputātu – četrkāršs cilvēku skaita samazinājums, kas piedalās lēmumu pieņemšanā, kas pārstāvēja kaut kādu grupu intereses. Tas dara bažīgu.

Jautājums par attīstības centriem, mainoties ekonomikai, bieži atrisinās pats no sevis.

Bet jāsaprot, ka pārvaldes reformas tomēr nevar atraut no ekonomikas, no attīstības līmeņa. Ja cilvēku ienākumi ir pietiekami augsti un viņi var atļauties uzturēt divas automašīnas, attālums līdz bērna skolai saprāta robežās viņam nav būtisks, bet, ja cilvēkam ir zemi ienākumi un viņš ir atkarīgs no skolas autobusa un citiem sabiedriskiem pakalpojumiem, ir cita situācija. Ja cilvēku ienākumi būtu lielāki, daudzas problēmas šajā reformēšanas procesā neparādītos vai parādītos citādi.

Vēl. Līdzekļu, ko valsts atvēl pašvaldībām, ir stipri par maz, un par visām pašvaldībām nereti spriežam, raugoties no Rīgas. Arī samazinot līdzekļus, kā sekas drīz skaudri ieraudzīsim. 15% samazinājums no 2000–3000 latu algas nav patīkams, bet nav dzīvībai bīstams, bet no 200 latiem jau rada nopietnas problēmas. Līdzīga situācija ir, valsts un pašvaldību budžeta samazināšanai lietojot vienādus kritērijus. Nav runa par pašas pašvaldības pastāvēšanu, bet par to, ka aiz tās

stāv dzīvi cilvēki, infrastruktūra, skola, cilvēki, kas ir zaudējuši darbu, kuriem jāsniedz palīdzība.

E.Z.: – Piekrītu, finansējums pašvaldībām attiecībā uz to, ko tās dara, ir nepietiekams. Jautājums par būtību, kā pārvaldām šo valsti. 20 gadu esam dzīvojuši pēc principa, ka galvenā ir valsts un dažus nodokļus iekasē pašvaldība. Arī sarunas SVF parādīja, ka Finanšu ministrija nespēj pietiekami aizstāvēt un izskaidrot pašvaldību budžeta sistēmu, un tam mēs jūtam sekas. Valsts kā budžeta turētāja ir uzurpējusi lemšanu, bet vajadzētu atšķirt pēc būtības – kas ir nacionāla līmeņa intereses un kas ne. Valsts 90. gadu sākumā veidojās tādā steigā, ka par to nepadiskutēja. Un reģionālo līmeni var veidot tikai tad, ja vēlreiz izvērtējam, ko valsts varētu nedarīt un kur tai ar darīšanu iet slikti. Teritoriālais konteksts tai ir aizmirsies, arī patiesās iedzīvotāju vajadzības, kā Jaunsleiņa kungs teica – viss tiek vērtēts un vadīts no Rīgas. Reģionālajam līmenim varētu novadīt daudzas lietas, ko grib darīt valsts. Tad mēs nonāktu pie nodokļu sistēmas maiņas. Lai man piedod nodokļu sistēmas autori, es uzskatu, ka daļu to problēmu, ko piedzīvo pašvaldības, rada nevis tikai naudas apjoma nepietiekamība, bet arī nodokļu struktūra. Tas, ka uzņēmuma ienākuma nodoklim nav nekāda sakara ar teritoriju, kurā tas atrodas, ir absurds. Tas rada guļamvagonus, Rīgā vidējie ieņēmumi ir ap 500 latiem, blakus pagastā – ap 700!

A.J.: – Un nav nekā, kas to sabalansētu.

E.Z.: – Valstij, ejot cauri jostu savilkšanai, derētu pārstrukturēt nodokļu sistēmu, domāšanu, kurai jābūt pietiekami radošai, jāspēj par tām lietām diskutēt. Tehniskais nogriezums bez valsts un pašvaldību pārvaldes filozofijas maiņas var radīt nenormālas sekas. Šobrīd ir finanšu krīze, kas pakāpeniski pāriet ekonomiskajā, un mēs, to risinot, radām vēl pārvaldes krīzi. Mīnus 15% pārvaldei, mīnus 25% pakalpojumiem: tik cieti iezīmētam bezierunu procentam paredzu negatīvas sekas.

– Likums nosaka, ka funkcijas nevar samazināt. Bet vai, vērtējot reālo situāciju, pakalpojumi un to pieejamība nesamazināsies? Vai, piemēram, ja novada centrs ir kaut kur ārpus, tiks nodrošināta regulāra satiksme uz turieni, vai paliks skolas, pagastu piesubsidētie doktorāti, izziņu saņemšanas iespējas u.tml.?

E.Z.: – Pakalpojumu centrs jau nekur netiks pārcelts, administrācija paliks, vienīgi pie deputātiem, ja viņi neizbrauks uz pagastiem, būs jābrauc uz novada centru. Esošajam pakalpojumu kompleksam jāpaliek uz vietas, to paredz likums.

– Paliks?

E.Z.: – Ja likumu pildīs, tad paliks.

S.Š.: – Tas būs atkarīgs no tā, kāda būs izpratne un politiskā kultūra, jo īpaši tas attiecas uz papildu funkcijām, ko pašvaldības veic, bet ko no tām neprasa likums.

E.Z.: – Tas grieziens, kas šobrīd ir izglītības sistēmā – ar pedagogu atalgojumu, kritērijiem par bērnu skaitu skolās, var novest pie skolu slēgšanas, ja nebūs piešprices no pašvaldības. Un tam nebūs nekāda sakara ar novadu reformu – tā drīzāk te var palīdzēt, jo mazām pašvaldībām iespējas atbalstīt skolu samazinās, jo samazinās manevra iespējas, bet lielās pašvaldības varbūt ko citu var atlikt uz gadu un tomēr to mazo skolu dotēt, ja domā pozitīvi un grib iedzīvotājus saglabāt. Sākumskolām tomēr būtu jābūt pēc iespējas tuvāk iedzīvotājam.

– Vai nebūtu korekti karti Saeimai pieņemt pēc ST sprieduma, kas gaidāms 13. janvārī?

A.J.: – Nav jau noslēpums, ka to bīda ātrāk, lai aizsargātos no ST. Vai tas ko glābs vai ne, grūti pateikt, jo ST spriedumus var attiecināt uz dažādiem procesiem. Arī ja likums ir atcelts un darbojas cits, tā var savu viedokli formulēt par to, kas tai tika iesniegts.

E.Z.: – ST skata jautājumu tiesiski, to neinteresē, vai cilvēki Alsungā dzīvos labāk vai sliktāk. Ja kādam dzīve mazajā novadā nebūs tik laba, ne jau ST atbildēs, bet politiķi.

S.Š.: – Labākais būtu pirms tam vienoties par kompromisu, tad nevajadzētu tiesā vērsties.

A.J.: – Daudz vairāk var sasniegt ar lēmumiem, ko panākam konsensusā.

E.Z.: – Protestētāji dalās divās grupās: vieni, ko neapmierina esošais dalījums, kas grib kaut kā citādi, ar kaut ko citu kopā – tas man vēl ir saprotams. Bet es neakceptēju viedokli: es esmu viens mazs pagasts un tāpēc, ka man ir platāka piere un augstāki ķīseļa krasti, tagad būšu novads!

– Bet ja tas atbilst jūsu pašu noteiktajiem kritērijiem?

E.Z.: – Bet neatbilst, jau 24 pašvaldības neatbilst.

S.Š.: – Bet bija arī pašvaldības, kas atbilda kritērijiem, bet kurām neļāva veidot novadu.

 

Komentārs: Pa Godmaņa ceļu

Laila Pakalniņa,   Diena   11/17/08    Kamēr vēl Godmanim ir iespēja paziņot, ka valdība ir kļūdījusies par ceturtdaļu samazinot sabiedrisko mediju finansējumu un ka tā tiešām nevēlas apdraudēt demokrātiju Latvijā, mēs varētu pieņemt, ka Latvijas televīzija un Latvijas radio vadītāji šobrīd ir iesaistīti tādā kā publiskā eksperimentā, kurā tiek noskaidrots, kā viņi rīkotos ārkārtējā situācijā. Kādreiz, neskatoties uz grūtībām, mums bija pārliecība, ka jebkuros apstākļos tiks darīts viss, lai cilvēki Latvijā nepaliktu bez radio un televīzijas (piemēram, 1991.gadā tika organizēti gan alternatīvi raidītāji, gan studijas). Pašlaik no LTV un LR vadības teiktā izriet, ka krīzes laikā pirmā varētu ciest tieši apraide. Piemēram, LR kanālus, izņemot 1., vairs nedzirdēs visā Latvijā. Savukārt LTV varētu slēgt 7.kanāla analogo apraidi, un tas nozīmē, ka tie cilvēki, kas nav kabeļtelevīzijas abonenti, to vairs neredzēs.

Taču, ja tā, tad reģionos cilvēkiem būtu jāmaksā mazāki nodokļi, un Rīgai jāatdalās no tās Latvijas daļas, kam sabiedriskie mediji negarantē tādu pašu informācijas daudzumu, kāds pieejams rīdziniekiem. Bet varbūt tomēr kaut kas radikāli jāmaina LTV un LR vadības izpratnē par šo mediju pastāvēšanas principiem un jēgu? Šobrīd šķiet, ka Edgars Kots un Aigars Semēvics ļoti grib sekot Godmanim — strādāt tā, lai ciestu cilvēki ar mazākiem ienākumiem (un tālāk no Rīgas), bet lai neko nejustu tie, kam pie lepnām privātmājām savi satelītšķīvji.

 

TP: valdības reformu nedrīkst sasteigt

Baiba Rulle,   Diena   12/17/08    Tautas partija (TP), kas pilnībā atbalsta premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) iniciatīvu, samazināt ministriju skaitu, reformu aicina nesasteigt. Pēc TP priekšsēža Mareka Segliņa un TP Saeimas frakcijas vadītāja Māra Kučinska teiktā, frakcija rosinās I.Godmanis vispirms nostiprināt koalīciju, vienoties par jaunu valdības rīcības plānu, tad veikt ministriju funkcionālo auditu, un tikai pēc tam nākt ar piedāvājumu par konkrētu ministriju apvienošanu.

Pēc M.Kučinska teiktā TP uzskatot, ka par portfeļu sadalījumu samazinātajā Ministru kabinetā valdošajām partijām vajadzētu runāt tikai tad, kad ir skaidrs ko samazina un kāda izskatīsies valdība. «Ja mēs jau sākumā sāksim dalīt amatus, tad nekas labs nesanāks,» teica M.Kučinskis. TP redzot, ka konkrēti par ministriju skaita samazināšanu varētu runāt nākamgad – februārī, martā.

I.Godmanis TP mudinājuma valdības reformu nesasteigt, atbalsta. Kā Dienai atzina premjera preses pārstāvis Edgars Vaikulis, I.Godmanim nav bijusi doma, par valdības reformu izšķirties strauji, pāris nedēļās. Tikai nākamā gada sākumā premjers bija plānojis sabiedrību informēt par šādu nodomu. «Nebija nemaz domāts, ka reforma tiek veikta uz urrā, tagad un tūlīt. Reforma pilnīgi noteikti netiks sasteigta, jo tā nozīmē fundamentālas pārmaiņas valsts aparātā un tā rezultātā jābūt sabiedrības ieguvumam, nevis formālam ķeksītim,» paužot I.Godmaņa viedoklis teica E.Vaikulis.

Diena jau rakstīja, ka premjera iecere ir samazināt valdību no līdzšinējiem 18 ministriem līdz 11. Ja būtu noticis pēc premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) pirmajām skicēm, ministriju skaita samazināšana notiktu, katrai partijai atņemot divus portfeļus. Tautas partijas (TP) pārvaldītās Kultūras un Veselības ministrijas tiktu pievienotas Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) pārziņā esošajām Izglītības un Labklājības ministrijām. Pēdējā kļūtu vēl lielāka, jo, upurējot savu politisko prioritāti, LPP/LC atteiktos no bērnu ministrijas un tā kļūtu par vienu no Labklājības ministrijas sastāvdaļām. LPP/LC paliktu tikai satiksmes ministra amats un premjers. Tēvzemiešu pārvaldīto Ekonomikas ministriju apvienotu ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju, un viņiem paliktu tikai tieslietu pārraudzība. Zaļo zemnieku apsaimniekotās Vides un Zemkopības ministrijas kļūtu par vienu, un izzustu arī elietu mini ministrija.

Lielākas šaubas koalīcijas partneros raisa iespēja apvienot Veselības un Labklājības ministriju.

 

Vai pašvaldības bankrota priekšā?

Inga Paparde,  NRA  12/18/08|

• Zalāns atceļ 38 pašvaldību prettiesiski pieņemtus lēmumus par zemes piekritību

• Kuldīgas rajonā notiek Latvijas pašvaldību izpilddirektoru asociācijas dalībnieku gada sapulce

• Iespējams, pašvaldībās līdzekļu trūkuma dēļ slēgs bērnudārzus

• Jaunsleinis un Godmanis paraksta papildu vienošanos

• Pašvaldības SVF uzstādījumu pieņem ar gariem zobiem

• Jaunpilī vīrietis ar "Molotova kokteili" cenšas aplaupīt benzīntanku

• Valmierai atvēlēti gandrīz 2,5 miljoni latu pamatskolas būvniecības projektam un futbola stadiona izveidei 

"Zināmas finanšu problēmas mums ir, es nenoliedzu, taču to nekādā gadījumā nevar nosaukt par bankrotu," Neatkarīgajai saka Kandavas novada domes priekšsēdētājs Alfreds Ķieģelis. Viņš uzsver, ka līdzīgā situācijā ir daudzas pašvaldības Latvijā. Nākamais gads būs vēl smagāks.

Kā zibens spēriens bija ziņa, ka Latvijā, iespējams, bankrotējusi pirmā pašvaldība. Par to runā visā Tukuma rajonā. Kāda novada domes darbiniece, kas lūdza nepubliskot savu vārdu, Neatkarīgajai atzina, ka tā ir pilnīga nepatiesība, ko izplata cilvēki, kas regulāri nomelnojot pašvaldības domi. Viņa norādīja, ka pašvaldība strādā, un pagaidām neesot pamata domāt, ka tā būtu izputējusi.

Tostarp Tukuma rajona padomē trešdien tika izskatīts Kandavas novada domes lūgums apmaksāt parādu uzņēmumam, kas nodrošina apkuri Tukuma slimnīcas filiālei Kandavā. Tukuma rajona padomes izpilddirektors Agris Jaunkļaviņš Neatkarīgajai atzina, ka patiešām šāds lūgums saņemts un apsvērta arī iespēja izsniegt aizdevumu. Viņš skaidro, ka Kandavas novada dome nebija maksājusi uzņēmumam un tas bija jau brīdinājis, ka atslēgs apkuri. Parāds bija sasniedzis 7000 latu. Rajona padome nolēmusi piešķirt šos līdzekļus. "Par situāciju ar maksātspēju jāprasa Kandavai pašai, bet naudas grūtības ir. Iespējams, izdevumu daļa palielinājusies, ienākumi mazāki," saka padomes izpilddirektors. "Slimnīcas uzturēšana ir budžetā iekļauta pozīcija, kas ir jāapmaksā."

Savukārt Kandavas novada domes vadītājs A. Ķieģelis uzskata: "Tā nav mūsu funkcija – maksāt par slimnīcu, bet, tā kā valsts to nedara, tad tas jāuzņemas mums." Viņš nenoliedz, ka pašlaik novadā ir grūtības ar rēķinu apmaksu, taču tā neesot maksātnespēja. Pašvaldība joprojām nav saņēmusi tai pienākošos daļu no valsts budžeta gan kā iedzīvotāju ienākumu nodokļa daļu, gan kā finansējumu no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. "Esam arī paši vainīgi, jo bijām daudz vairāk paredzējuši izdarīt, lai gūtu ienākumus, bet nav iznācis. Piemēram, bija domāts pārdot nekustamo īpašumu," skaidro A. Ķieģelis, uzsverot, ka šādas problēmas ir daudzām pašvaldībām un ka nākamgad būs daudz kritiskāka situācija. Viņš aprēķinājis, ka pašvaldības divu miljonu budžets saskaņā ar valdības plāniem nākamgad jāsamazina par ceturto daļu. "Vai mums skolas slēgt, likvidēt kultūras namu?" jautā A. Ķieģelis. Par šo gadu priekšsēdētājs rezumē: "Ja no valsts saņemsim sev pienākošo, gadu noslēgsim bez problēmām. Lieli maksājumi tie nav, nelieli neapmaksāti rēķini." Pēc Neatkarīgās rīcībā esošā dokumenta redzams, ka pašvaldības parādi sasniedz 47 000 latu.

Kandavas novads kā viens no pirmajiem novadiem izveidots jau pirms desmit gadiem un ilgu laiku bijis paraugs citiem novadiem ar plašo infrastruktūru un sociālo attīstību. Valsts kases informācija liecina, ka novadam ir arī problēmas ar ieņēmumu un izdevumu sabalansēšanu, proti, izdevumi ir daudz lielāki nekā ieņēmumi.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas pārstāve Ilze Dišlere Neatkarīgajai atzina, ka pašlaik ministrijā nav informācijas, ka kādai pašvaldībai būtu grūtības samaksāt rēķinus. Neviena arī nav vērsusies pēc palīdzības.

 

Saeima pieņem administratīvi teritoriālo reformu, Latvijā izveidojot 109 novadus

LETA   12/18/08    Saeima šodien pēc daudzus gadus ieilgušām politiskajām diskusijām galīgajā lasījumā pieņēma Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, kas noteic, ka Latvijā būs 109 novadi.

Par likuma pieņemšanu balsoja 56 deputāti, savukārt pret balsoja 38 deputāti.

Par likumu balsoja Tautas partija, LPP/LC, Saskaņas centrs, Tēvzemei un brīvībai/LNNK, izņemot Pēteri Tabūnu, kā arī Zaļo zemnieku savienības pārstāvis Gundars Daudze. Likumu atbalstīja arī divi partijas "Jaunais laiks" deputāti Artis Kampars un Sarmīte Ķikuste, kā arī pie frakcijām nepiederošie partijas "Sabiedrība citai politikai" deputāti" Artis Pabriks un Aigars Štokenbergs.

Balsojumā nepiedalījās Solvita Āboltiņa (JL), Aleksandrs Mirskis (SC) un Linda Mūrniece (JL).

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP) pēc balsojuma žurnālistiem sacīja, ka "SC frakcija šodien nodemonstrējusi valstiski atbildīgu domāšanu".

Valdošajā koalīcijā esošā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) piedāvāja Latvijā izveidot 128 novadus, atsakoties no atsevišķu novadu veidošanas piespiedu kārtā. Šādi radās saspīlējums attiecībās ar citu koalīcijas partneri, reformas galveno virzītāju - Tautas partiju, taču ZZS priekšlikums parlamenta vairākuma atbalstu neguva.

Tāpat likums paredz, ka Latvijā ir deviņas pilsētas ar republikas pilsētas statusu - Daugavpils, Jēkabpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Rīga, Valmiera un Ventspils.

Likums nosaka administratīvo teritoriju un novadu teritoriālā iedalījuma vienību izveidošanas, uzskaites, robežu grozīšanas, administratīvā centra noteikšanas nosacījumus un kārtību, kā arī apdzīvoto vietu statusa noteikšanas, to uzskaites kārtību un institūciju kompetenci šajos jautājumos.

Latvijas Republiku iedala apriņķos, republikas pilsētās un novados.

Pēc administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanas pilsētu un novadu administratīvās teritorijas noteiks Saeima, bet administratīvo robežu aprakstus apstiprinās Ministru kabinets.

Par republikas pilsētu Saeima var noteikt pilsētu, kurā ir vairāk par 25 000 pastāvīgo iedzīvotāju, pilsētai ir attīstīta komercdarbība, transporta un komunālā saimniecība, kā arī sociālā infrastruktūra, pilsētai ir nozīmīgs kultūras iestāžu komplekss.

Novadus, izvērtējot valsts un pašvaldības iedzīvotāju intereses, Ministru kabineta atzinumu un ieinteresēto pašvaldību lēmumus, nosaka Saeima. Novada teritorija ir ģeogrāfiski vienota, un tajā ir lauku teritorijas un apdzīvotās vietas. Novada teritorijā ir ne mazāk par 4000 pastāvīgo iedzīvotāju un ciems, kurā ir vairāk par 2000 pastāvīgo iedzīvotāju, vai pilsēta. Attālums no ikvienas apdzīvotās vietas novadā līdz novada administratīvajam centram nepārsniedz 50 kilometrus, un ceļa infrastruktūra ir piemērota nokļūšanai līdz novada administratīvajam centram.

Likums arī noteic, ka Saeima par novadu var noteikt arī teritoriju ar mazāku iedzīvotāju skaitu un bez izteikta attīstības centra.

Novada administratīvo centru nosaka novada dome. Lēmumu par administratīvā centra noteikšanu novada pašvaldība piecu darbdienu laikā pēc tā parakstīšanas nosūta Valsts zemes dienestam un Centrālajai statistikas pārvaldei.

Novada teritoriju iedala novada pilsētās un novada pagastos.

Likums noteic, ka apdzīvotās vietas ir pilsētas, ciemi un viensētas.

Likumā pirmo reizi tiek noteikts, ka Rīga ir Latvijas Republikas galvaspilsēta.

Pilsētas statusu var piešķirt apdzīvotajām vietām, kuras ir kultūras un komercdarbības centri ar attīstītu inženierinfrastruktūru un ielu tīklu un kurās ir ne mazāk par 2000 pastāvīgo iedzīvotāju.

Ciema statusu piešķir un atceļ novada dome, pamatojoties uz vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, kurā ir noteikta ciema robeža un pamatota ciema izveides nepieciešamība. Lēmumu par ciema statusa piešķiršanu vai atcelšanu novada pašvaldība piecu darbdienu laikā pēc tā parakstīšanas nosūta Valsts zemes dienestam.

Ciema statusu var piešķirt tādai novada teritorijas daļai, kurā ir vai tiek plānota koncentrēta apbūve, pastāvīgi dzīvo cilvēki un ir izveidota attiecīga infrastruktūra.

Viensēta ir savrupa viena dzīvojamā ēka vai savrupas vairākas dzīvojamās ēkas, kā arī ar šo ēku vai ēkām funkcionāli saistītās saimniecības ēkas teritorijā, kur zemi primāri izmanto lauksaimniecības vai mežsaimniecības vajadzībām. Viensētas statusu piešķir pašvaldības dome, apstiprinot viensētai nosaukumu.

Līdz 2009.gada 1.jūlijam administratīvās teritorijas statusu saglabā rajoni, kā arī rajona pilsētas un pagasti.

Ar šī likuma pieņemšanu spēku zaudē Administratīvi teritoriālās reformas likums, uz kuru balstījās novadu karte, kas tika apstiprināta valdībā, un kuru 30 pašvaldības apstrīdēja Satversmes tiesā.

Likumā noteikts, ka valdībai līdz 2009.gada 1.jūnijam jāsagatavo un jāiesniedz izskatīšanai Saeimā likumprojekts par apriņķu izveidošanu un darbību, bet līdz 2012.gada 31.decembrim jāapstiprina republikas pilsētu, novadu administratīvo teritoriju robežu aprakstus, kurus sagatavos Valsts zemes dienests.

 

Iekšlietu ministrija neatlaidīs darbiniekus

NRA  12/18/08    Šodien iekšlietu ministrs Mareks Segliņš pēc atkārtotas tikšanās ar ministrijas dienestu vadītājiem un arodbiedrību pārstāvjiem informēja, ka iekšlietu nozare spēj izpildīt valdības uzdevumu – samazināt algas par 15%, neatlaižot darbiniekus.

Ņemot vērā katra Iekšlietu ministrijas (IeM) dienesta specifiku un atalgojuma sistēmas īpatnības, katram dienestam ir akceptēts savs atalgojuma samazināšanas modelis, nra.lv informēja Iekšlietu ministrijas Preses un sabiedrisko attiecību departamenta direktore Dace Ūdre.

"Mēs esam panākuši, ka realizējam atalgojuma samazinājuma modeli, nevis darbinieku atlaišanu. Iekšlietu ministrijā atalgojuma sistēma ir atšķirīga dažādos dienestos, tādēļ katrs dienesta vadītājs piedāvāja savu risinājumu," uzsvēra ministrs Mareks Segliņš. "Man ir svarīgi, lai sistēma saglabātu darbiniekus un realizētu valstij vitāli svarīgo iekšējās drošības nodrošināšanas funkciju un esmu gandarīts, ka tas ir iespējams," piebilda ministrs.

Dažādos IeM dienestos pieņemti atšķirīgi atalgojuma sistēmas kopējā samazinājuma modeļi. Valsts policijā kā risinājums tiek piedāvāts diferencēts uzturlīdzekļu kompensāciju samazinājums (30, 50 vai 70 latu apmērā atbilstoši dienesta pakāpēm, lielāko samazinājumu paredzot darbiniekiem ar augstāku dienesta pakāpi).

Drošības policija paredz solidāru paredz solidāru atalgojuma samazināšanu noteikto 15% apmērā. Valsts Robežsardzei risinājuma modelis skar uzturdevas kompensācijas samazinājumu no 120 uz 60 latiem visiem darbiniekiem un atvaļinājuma pabalstu atcelšanu pilnībā.

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam samazinājums paredzēts atalgojumam 10% apmērā solidāri un par vidēji 20 latiem uzturlīdzekļu kompensācijas summas samazinājums visiem darbiniekiem. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes modelis paredz par 10% samazināt atalgojumu visiem darbiniekiem, taču samazinājums neskars tos darbiniekus, kuru alga pirms nodokļu nomaksas ir divu minimālo mēnešalgu jeb 360 latu apjomā vai mazāka, kā arī atalgojums nevar tikt pazemināts zem šīs robežas.

Jāatgādina, ka Saeimā 12.decembrī atbalstītais likums „Par valsts vai pašvaldības institūciju amatpersonu atlīdzību 2009.gadā” neļauj samazināt mēnešalgu zem 360 latiem.

Piektdien, 12. decembrī, Saeima pieņēma grozījumus 2009. gada valsts budžetā, kas paredz būtisku izdevumu samazinājumu. Iekšlietu ministrijai nepieciešamā samazinājuma summa veido 34,7 miljonus latu.

 

Viedokļi: Agonijas priekšvakarā

 Diena   12/18/08    Gundega Repše, rakstniece:

Vērojot apkārtnotiekošo, ieklausoties cilvēku sarunās un analizējot mediju atspoguļoto valsts "glābšanas" plānu, mani nepamet sena nojauta, kas nu pārtapusi pārliecībā, — mēs dzīvojam noziedzīga režīma apstākļos. Cilvēku nogurums un apātija liek jautāt — nu un? Ne tas vien pieredzēts. Tomēr pārsteidzoši joprojām ir tas, ka cilvēki tik nolēmēti, iepriekšnolemti un padevušies iet valsts sagraušanai pretim kā pagājušajā gadsimtā ebreji uz nošaušanas vietu, kā es to dēvēju savā personīgajā leksikā, nerodot atbildi, kālab ne tad, ne tagad nenotiek pretošanās ārprātam.

Situācija kultūrā un kultūras izpratnē jaunajā brīvvalstī metodiski, soli pa solim, pilienu pa pilienam ir tikusi profanēta. Katram pirmklasniekam ir skaidrs, ka īsta aktrise un īsts rakstnieks ir vien tas, kurš pabijis dzeltenajā presē, sieviešu žurnālos, aprindu bildītēs. Rokrokā, vieglas peļņas apstulbināti, rosīgi cilvēki ir spieduši uz zemākajām pogām cilvēka vājību kleitās, iestāstot, hipnotizējoši sludinot izklaidi par augstāko kultūras misiju. Un esam attapušies šovu valstī, kurā valdība "glābj" dzeltenās lapeles, bet nosmacē grāmatniecību un vārda brīvību.

Varbūt vēstures smagais kupris liedz latviešiem sacelties kā frančiem jebkurā mirklī, kad tiek kaut attāli apdraudēts vissvētākais cilvēka dzīvē — brīvība, varbūt tālab tik viegli mūs pārvērst mežonīgā ciltī, kas nākotnē izlīdzēsies vien ar žestu valodu, jo dzimtā valoda tai būs noplicināta un laika gaitā izmirusi. Šodien piedzīvojam apogeja priekšvakaru, kad nākamās paaudzes ar likuma spēku tiks debilizētas, liedzot tām vispusīgu izglītību, normāli attīstītu kultūras gēnu darbību, tiesības uz vismaz formālu vārda brīvību.

Kāpēc satraukums par šo režīma piespriesto nāvessodu kultūrai ir tik epizodisks un sporādisks? Vai tālab, ka pie varas esošo bērneļi lielākoties pilnvērtīgi studē ārzemēs un par savu tēvzemi nedod ne pieci? Vai apātiju izraisa simtiem tūkstošu parakstu nenozīmīgums varas acīs? Varbūt lietussargu mītiņa divdabīgā sākotne, kad pret valdību izgāja tie, kas ar otru roku labprāt ņēma no tās finansiālu atbalstu? Varbūt sakaunējās tie, kas sauļojās atzinībā vien tad, kad bija savu desmito tiesu atdevuši valdības slavinājumam? Grozies kā gribi, nekas nav tīrs. Bet ir jāiztiek ar to, kas ir. Par sadarbību ar noziedzīgu režīmu spriedīs nākamās paaudzes, ja vien pratīs lasīt vecas avīzes un pāri palikuši būs TV arhīvi. Varbūt eksistē kāds sātanisks totālas iznīcināšanas plāns, lai noziegumu slēptu vēstures miskastes nežēlīgajai atlasei? Ja tā nav un varas pārstāvji ir naivi vientieši, tad viņi nebūtu mācējuši sagrābt priekš sevis tik, cik sagrābuši. Atjaunot taisnīgumu, nenonākot ekspropriācijas melnbaltajā stilistikā vēsturē izdodas reti. Bet vai tālab dzīvot kā pazemotiem vergiem, kas, saostījušies apdullinošo brīvestības ēteri astoņpadsmit gadu, nu zaudējuši jelkādu spēju sevi aizstāvēt?

Par ko pastāv Latvija? Par dažiem baņķieriem, par savu noziedzīgo, visu iznīcinošo (kultūra, rūpniecība, lauksaimniecība, zivsaimniecība utt.) varas kliķi? Vai tomēr par cilvēkiem, mums visiem, kas esam tik dažādi, taču ar līdzīgu programmējumu — būt šeit un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, garīgi attīstoties, ne deģenerējoties, ceļot valsti, ne to mentāli un materiāli piemēslojot. Domāju, ka tas ir nieks, ka vienu gadu tiek sacūkots Adventes laiks, ja vien cilvēks izdara izšķirošo izvēli — ir par vai pret noziedzīgu režīmu. Šodien, 18.decembrī, tas ir grāmatnieku un rakstnieku protesta pikets, pašvaldību mītiņš, bet ir taču iespējams arī ģenerālstreiks 23.decembrī un Ziemassvētku kaujas. Jo labā vēsts var atnākt vienīgi pie tā, kurš ir spējīgs to sadzirdēt.

***

Inese Zandere*, dzejniece:

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Bērni, kuru skaits Latvijā beidzot ir sācis lēni pieaugt, tagad ir izlieti no vannas kopā ar ūdeni, kurā valdība mēģina nomazgāt savu netīrību.

Prasme lasīt un saprast izlasīto ir jebkuras izglītības pamats. Mūsu kapitāls ir mūsu galvās, un tas ir jākrāj un jāmācās lietot bērnībā. Nelasošā sabiedrībā valda prāta paviršība, jūtu seklums un tā pašapmierinātā nekompetence, kura liek domāt, ka arī cilvēki, kas Latvijā pieņem lēmumus, nav lasītāji.

Lai mūsu bērniem būtu interese par lasīšanu, lai vairotu un uzturētu šo interesi, lai izveidotu lasīšanas ieradumu, bez kura nav iespējama laba izglītība, ir vajadzīgas jaunas, interesantas, mūsu laikam un vajadzībām atbilstošas grāmatas. Ja šis process tiek apstādināts līdz labākiem laikiem, tad pienāk sliktāki laiki, jo no tās pašas vietas atsākt nav iespējams. Vai tad var apturēt bērna dzīvi un pateikt — tagad neaudz, neattīsties, pagaidi, kamēr beigsies krīze? Mēs vārdos gribam, lai mūsu bērni būtu labāki un gudrāki par mums, bet darbos — uzspiežam viņiem savu tumsonību.

Laba oriģinālgrāmata bērniem ir viens no pašiem darbietilpīgākajiem un dārgākajiem grāmatniecības produktiem. Ar PVN nodokļa četrkāršošanu grāmatizdevējiem tiek uzlikta tik augsta latiņa, ka to var pārvarēt tikai kārtslēcējs, un vienlaikus izrauta no rokām kārts — Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsts, kura apjoms nu jau būs tikai tāds spieķītis vai stibiņa. Arī tās bērnu grāmatas, kam brīnumainā kārtā izdosies tikt pāri augsto tapšanas izmaksu barjerai, pakāpjoties uz nedaudzo mecenātu pleciem, tur augšā gaida grāmattirgotāju izdzīvošanas centienu noteiktās augstās cenas, bet lejā — cieta atsišanās pret tukšu vietu — ģimeņu un bibliotēku pirktspēju.

Valdība ir aizmirsusi to, ka latviešu literatūra un latviešu oriģinālgrāmata var rasties tikai Latvijā, ka to nevar importēt. Un arī to, ka šprotes, baļķus, dizaina idejas un zāles pret vēzi var eksportēt uz citām valstīm, citās valodās runājošiem cilvēkiem, bet latviešu grāmatu tirgus ir tieši tik liels, cik liela ir mūsu latviski lasošā tauta.

Var vēsi konstatēt, ka PVN likmes paaugstināšana ne vien būtiski bremzēs grāmatniecības nozares attīstību, bet negatīvi ietekmēs arī kultūras un izglītības situāciju valstī kopumā. Bet patiesībā tagad ir tā, it kā vīri ar bisēm būtu sākuši medīt perēšanas laikā. Tā ir rīkojusies mūsu valdība un parlaments — viņi ir malumednieki, kas šauj pa māti un pusperētiem cāļiem.

Latvijas deviņdesmitgades svētkos es saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni par darbu bērnu literatūras attīstībā. Pašlaik tā pati valsts, kas manā personā atzina bērnu literatūru, grāmatniecību un lasīšanas veicināšanu, ir nostājusies pret bērnu grāmatām un pret bērniem. Pirms vairākiem gadiem, uzsākot jaunu, mērķtiecīgu bērnu kultūras attīstības plānu, es runāju par drosmi un lielu attieksmi pret mazu literatūru — bērnu literatūrā jāiet kā strēlniekos; kur mēs paši nospraudīsim robežas, tur tās arī būs. Tagad — ja oficiālā vara ir pret bērnu grāmatām un lasīšanu, mums jau ir jāiet bērnu literatūrā kā partizānos, kā pagrīdē, kā tumsonības okupācijas apstākļos. Cenšoties apvienot tos, kas saprot, kāpēc Latvijas bērniem ir vajadzīgas jaunas grāmatas un kultūrai attīstība.

Ceru, ka arī Jūs esat viens no tiem, kas to saprot.

* Izdevniecības Liels un mazs galvenā redaktore, Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes valdes locekle, Latvijas Literatūras un grāmatniecības padomes locekle, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece

 

Godmanis: Šis bijis jaunu izaicinājumu un smaga darba gads

LETA   12/19/08    Šis gads valdībai bijis jaunu izaicinājumu un smaga darba gads, secināms no premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) vadītās valdības pirmā gada darbības rezultātu apkopojuma.

Kā aģentūru LETA informēja premjera preses sekretārs Edgars Vaikulis, nozīmīgākais valdības uzdevums bijis valsts budžeta sagatavošana, izstrādājot grozījumus 2008.gada budžetā un 2009.gada budžeta likumprojektu, kas paredz būtisku valsts pārvaldes izdevumu samazinājumu, izdevumu palielināšanu neatliekamām sociālām vajadzībām maznodrošinātajām sabiedrības grupām, kā arī tiešo nodokļu - iedzīvotāju ienākuma nodokļa un uzņēmumu ienākuma nodokļa - bāzes un efektīvo likmju samazināšanu.

Sarunu procesā ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju izstrādāta Latvijas ekonomikas stabilizācijas programma.

2008.gadā valdība palielinājusi robežu no 135 līdz 150 latiem pensijas apmēram, kas tika indeksētas aprīlī. No 1.jūnija tika palielinātas piemaksas no 19 santīmiem līdz 40 santīmiem par katru apdrošināšanas stāža gadu.

Lēmums skāra 80% vecuma pensionāru. Ir pieņemti lēmumi no 2009.gada paaugstināt pabalstu invalīdiem no 50 līdz 75 latiem, kā arī piemaksu pie vecuma pensijas no 40 santīmiem līdz 70 santīmiem par apdrošināšanas stāža gadu.

Administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanai valdība izstrādāja Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumprojektu, kas Saeimā tika apstiprināts 18.decembrī.

Šogad panākta Latvijas pievienošanās ASV bezvīzu programmai, kuras ietvaros Latvijas pilsoņi var ceļot uz ASV bez vīzas tūrisma un biznesa nolūkos.

Aviācijas nozares krīzes pasaulē apstākļos lidostas "Rīga" pasažieru pieaugums bijis 17%, bet nacionālajai aviosabiedrībai "airBaltic" - 29%. VAS "Latvijas Dzelzceļš" sasniedzis rekordu pārvadāto kravu apjomā. Stabilizējot VAS "Latvijas Pasts" darbību, pēc pagājušā gada zaudējumiem 14 miljonu latu apmērā šogad uzņēmums strādājis bez zaudējumiem, norādījis premjers.

Sākta brīvpusdienu programma 1.klašu skolēniem, nākamgad to paplašinot 2.klašu skolēniem. Sasniegts līdz šim lielākais Latvijā adoptēto bērnu skaits, turpinot mērķtiecīgi strauji samazināt bērnu skaitu ārpusģimenes aprūpes iestādēs.

Īstenota Šengenas līguma prasību ieviešana pilnā apmērā, atceļot robežkontroli uz Šengenas līguma dalībvalstu iekšējām robežām. Tāpat pabeigta Administratīvās rajona tiesas tiesu namu izveide četros Latvijas reģionos un turpināta pedagogu atalgojuma paaugstināšanas programmas īstenošana.

2008.gadā Latvija svinēja valsts 90 gadu jubileju un tika organizēti XXIV Vispārējie latviešu dziesmu un XIV Deju svētki, noritēja 7.Baltijas jūras valstu padomes (BJVP) valdību vadītāju samits Rīgā, kas noslēdza Latvijas prezidentūru BJVP, norādījis Godmanis.

Kā ziņots, 20.decembrī apritēs gads, kopš apstiprināta Godmaņa vadītā valdība, un 10.decembrī Godmaņa vadītā valdība sasniedza pārliecinošu Ministru kabineta sēžu rīkošanas rekordu.

Kārtējā sasauktā valdības ārkārtas sēde bija jau 90.sēde šogad, kas krietni pārsniedz vidējo gada rādītāju - nedaudz vairāk par 70 sēdēm gadā.

Valdību veido četri politiskie spēki - Tautas partija (TP), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), Latvijas Pirmā partija/"Latvijas ceļš" (LPP/LC) un apvienība "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK (TB/LNNK). Šīs partijas veidoja arī iepriekšējo, Aigara Kalvīša (TP) vadīto, valdību.

Godmaņa valdība ir 33.Ministru kabinets neatkarīgas Latvijas Republikas laikā. Līdz 1940.gadam kopumā bijušas 19 valdības, astoņas no tām vadījis Kārlis Ulmanis. Laikā no 1990.gada Latvijā bijušas 13 valdības, no kurām trīs vadīja Andris Šķēle (TP).

 

Eksperti Godmaņa valdības darbu vērtē viduvēji

Aija Volka, speciāli  Dienai  12/19/08     Rīt paies gads, kopš Ivars Godmanis (LPP/LC) otro reizi kļuva par valdības vadītāju. Prezidents Valdis Zatlers pirms gada uzticēja I.Godmanim veidot valdību un Saeima to apstiprināja īsi pirms Ziemassvētkiem. V.Zatleram bija jāizšķiras starp trim partiju virzītajiem premjera amata kandidātiem – Edgaru Zalānu (TP), Ivaru Godmani un Valdi Dombrovski (JL). Zatlers nākamās valdības veidošanu uzticēja I.Godmanim, jo viņš radījis prezidentam pārliecību, ka darbosies valstiski atbildīgi. Diena.lv lūdz vērtēt I.Godmaņa darbību nozaru pārstāvjiem.

Ojārs Kalniņš, Latvijas institūta vadītājs:

Šīs valdības pirmo darba gadu vērtēju uz pieci. Godmani pazīstu jau 18 gadus, viņu augstu vērtēju un cienu. Viņš sirsnīgi cenšas saglabāt valdību. Partijas intereses viņam nav prioritāte, Godmanim ir svarīgas valsts intereses. Uzticos viņam tādēļ, ka viņš šo gadu laikā nav aizgājis strādāt privātā sfērā. Apbrīnoju viņa atvērtību un spēkus sabiedrībai skaidrot problēmas— trīs nedēļas no vietas piedalīties raidījumā “Kas notiek Latvijā?”, no rītiem runāt radio raidījumos. Viņa klātbūtne Gruzijā bija nozīmīga, viņš varēja runāt par savu pieredzi Latvijā. Grūti viņam iet ar koalīcijas vadīšanu, bet Godmanis nevar pavēlēt nomainīt kādu ministru, jo tad brūk valdība. Kas attiecas uz valsts tēlu, šobrīd visus nekas cits neinteresē kā vien ekonomiskā situācija. Dažiem varbūt šķiet, ka dalība Eirovīzijā ir sīkums, taču arī tas ir signāls investoriem, ka esam dziļā bedrē. Lielākais pārsteigums ir tas, ka situācija pasliktinājās tik pēkšņi. Vēl pavasarī bija nauda valsts svētku svinēšanai. Tātad, valdība ir kļūdījusies. Kādā ziņā? Grūti pateikt. Kā cilvēks, kas Godmani pazīst, varu teikt, ka vairāki draugi saka— Godmanim vairāk jāuzklausa, ko citi saka. Šīs valdības pirmo darba gadu vērtēju uz pieci.

Ģirts Greiškalns, Ārvalstu investoru padomes Latvijā izpilddirektors

Sadarbībā ar Ārvalstu investoru padomi Godmanis ir bijis pieejams un atvērts, viņš uzklausa ierosinājumus, taču pēdējā laikā pieņemtos lēmumus nav iespējams izvērtēt, jo nav pieejama visa informācija uz ko tie balstīti. Man ir bažas, ka makroekonomikas stabilizācijas plāns tapis ar novēlošanos, jo šobrīd pilnībā ir mainījusies situācija. Piemēram, nodokļu reformu ierosinājām pirms gada. Līdzīgi iepriekšējā valdība novēloti pieņēma pretinflācijas plānu. Valdība darbojas kā ugunsdzēsējkomanda, taču uzņēmējiem nepieciešams redzēt zvaigznes, uz ko tiekties. Lēmumiem vajadzētu būt prognozējamākiem. Šobrīd būtu jāskaidro valdības darbība, kas plānota pēc gada, lai uzņēmējiem ir iespējams plānot savu darbību.

Godmanis ir cilvēks, kurš iedziļinās detaļās, vēlas būt lietas kursā visos jautājumos, taču, lai redzētu kopīgo bildi, vajadzētu mazliet atkāpties. Viņam ir vēlme visu kontrolēt, bet vajadzētu vairāk paļauties uz ministriem. Šobrīd vajadzētu vairāk koncentrēties uz Eiropas struktūrfondu apgūšanu. Kopumā valdības pirmo darbības gadu 10 ballu skalā novērtēju uz četri.

Normunds Skauģis, maizes cepuves “Lāči” īpašnieks

Godmani premjera amatā vērtēju ar 6 (10 ballu sistēmā). Ja būtu kāds cits, situācija būtu vēl drūmāka. Nav jau alternatīvas, jo pa kulīti vieni un tie paši vēži maisās. Godmaņa priekšrocība ir viņa pieredze un tas, ka viņš saprot, kādu vezumu velk. Taču viņu iespaido koalīcija, trekno gadu pārstāvji. Kā ēna nāk līdzi lielā prihvatizācija, turklāt vairāki lēmumi pieņemti novēloti. Piemēram, valsts aparāts bija jāsamazina jau februārī— būtu ietaupījuši. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis bija jāsamazina tad, kad cilvēki sāka braukt uz Īriju. Tur jau sen ir progresīvā nodokļu sistēma. Latvijā arī tādu vajadzētu, ja gribam iekustināt ražošanu. Mēs esam maza valsts un daudz ražojam ar rokām. Tagad līdz ar PVN paaugstināšanu grūti saprast, ko darīt nākamgad, jo šobrīd trūkst naudas, lai valstij varētu maksāt vairāk. Kopumā valdības lielākais mīnuss ir tas, ka nav ilgtermiņa mērķa, nav nākotnes stratēģijas. Aizdevuma paņemšana ir tikai īstermiņa darbība. Godmani premjera amatā vērtēju ar 6.

Jānis Domburs, LTV žurnālists

Pirmā kļūda bija tas, kā tapa valdība. Koalīcijas partneri necentās ministru amatos ielikt spēcīgākos cilvēkus, iespējams, pietaupot, lai krīzes situācijā tos nesamaltu. Godmanis pakļāvās. Rezultātā Godmanis daudz vairāk grib kaut ko risināt, nekā citi, taču problēma ir tā, ka viņš pārāk daudz atbildības ņem uz sevi. Visu dara pats. Virkne lēmumu ir sakarīgi, bet tiem nav jēgas, ja tautai zudusi uzticība valdībai kopumā, un ja lēmumi tiek pieņemti, neapspriežoties ar citiem. Pirms lēmumu skaidrošanas sabiedrībai jāmenedžē jautājumu apspriešana, lai ir skaidri idejiskie virzieni, kritēriji. Mēs esam nonākuši līdz tam, ka viens čalis dod pavēles, bet krīzes laikā tas ir liels risks. Tā mēs atsakāmies no demokrātijas. Godmanis ieklausās citos viedokļos tad, kad jau notiek valdības sēde, bet tas ir pārāk vēlu. Kas attiecas uz A.Slaktera aizstāvību, uzskatu, ka Godmanis nav izmantojis iespējas runāt ar koalīciju, uzstādot ministriem noteiktus kritērijus. Attzīmi nevaru novērtēt, jo eksāmena darbs vēl nav nodots. Grūti novērtēt fragmentārus laboratorijas un mājas darbus.

 

"The Economist": Premjera Ivara Godmaņa komanda nav kompetenta

Financenet/Leta   12/19/08    Latvijā pēdējās trīs nedēļās norisinās viena no dramatiskākajām un pretrunīgi vērtētākajām finanšu glābšanas operācijām mūsdienu Eiropas vēsturē, kuru vada Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) pārstāvji un atbalsta Eiropas Savienība (ES), Latvijas kaimiņvalstis un citas institūcijas, raksta ietekmīgais britu žurnāls "The Economist".

Latvijas Centrālā banka nacionālās valūtas vērtības noturēšanai kopš oktobra vidus iztērējusi aptuveni vienu miljardu eiro (702,8 miljonus latu) jeb piekto daļu tās rezervju. Kā pagaidu risinājumu Zviedrijas un Dānijas centrālās bankas piedāvāja īstermiņa valūtas maiņas darījumu 500 miljonu eiro (351,4 miljonu latu) apmērā, kas ļaus Latvijas Centrālai bankai turpināt latu apmaiņu pret eiro.

SVF vadībā izstrādātā Latvijas ekonomikas atbalsta plāna vērtība visdrīzāk pārsniegs septiņus miljardus eiro (4,92 miljardus latu), ko segs SVF, ES, Ziemeļvalstis un Igaunija, raksta "The Economist".

Vienošanās nepieprasa Latvijai devalvēt latu. Šī norma gan SVF iekšienē tiek vērtēta ļoti pretrunīgi, ņemot vērā Argentīnas ekonomiskā sabrukuma pieredzi 2002.gadā, tomēr lata piesaistes eiro laušana būtu sarežģīta, ne tikai Latvijas Centrālās bankas neatkarības dēļ. Ilgtermiņā tas nestu maz labuma un būtu ārkārtīgi nepopulārs solis. Aptuveni 85% no Latvijā izsniegtajiem mājokļu un privātuzņēmumu kredītiem ir eiro un citās ārvalstu valūtās, līdz ar to lata devalvācijas gadījumā kredītu ņēmušie iedzīvotāji nespētu tos atmaksāt.

Galvenais arguments bija, ka lata devalvācija izraisīs sabrukumu arī citur. Ciestu arī Zviedrijas un Somijas banku, kam pieder liela daļa Latvijas banku, sistēmas kredītspēja. Kaut arī globālās finanšu krīzes iespaids uz Latviju ir mazs, tai kaitē bažas par iespējamo risku. Piemēram, Zviedrijas valdība, lai mazinātu iedzīvotāju bažas par tās banku nākotni, oktobra beigās paziņoja par 1,5 triljonu Zviedrijas kronu (96 miljardu latu) vērtu kredītu garantijas plānu.

Lata devalvācija arī smagi kaitētu Igaunijas un Lietuvas valūtu padomes režīmam, kā arī apdraudētu pēdējās nedēļās panākto trauslo stabilitāti citās krīzes apdraudētās Austrumeiropas valstīs, piemēram, Ungārijā.

SVF šonedēļ paziņoja, ka fonds neprognozē Igaunijas un Lietuvas valūtas padomes režīma maiņu, taču abās valstīs un arī citās Austrumeiropas valstīs esošais lielais tekošā konta deficīts rada bažas.

Latvijas ekonomikas stabilizācijas plāns paredz bezprecedenta pasākumus tekošā konta deficīta un inflācijas samazināšanai. Pēc pēdējos gados piedzīvotā pieauguma, kura laikā pašapmierinātā valdība neko nedarīja, lai atvēsinātu ekonomiku, Latviju nākamajā gadā sagaida vismaz 5% vai pat lielāka IKP samazināšanās. Nodokļu palielinājums un izdevumu samazināšana veido 7% no Latvijas IKP. Plāns paredz par 15% samazināt valsts iestāžu darbinieku atalgojumu, un arī privātie darba devēji ievērojami samazina algas.

Latvijas elastīgajai ekonomikai var klāties daudz labāk nekā politiskajai sistēmai, kas ir slavena ar savām sadrumstalotajām partijām, kašķēšanos par sīkumiem, apšaubāmiem lobētājiem uzņēmējiem un varas ļaunprātīgu izmantošanu, raksta "The Economist".

Kā piemēru varas ļaunprātīgai izmantošanai žurnāls min ekonomikas lektora Dmitrija Smirnova aizturēšanu uz divām diennaktīm par ekonomiskā diskusijā paustu uzskatu, ka gaidāma lata devalvācija.

Latvijas premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) ir pārliecinošs līderis, bet viņa komanda nav kompetenta. Tas ir būtisks trūkums, jo ekonomikas stabilizācijas plāns paredz lielas strukturālas izmaiņas, arī rūpīgu finanšu sistēmas reformu.

Krīzi pasteidzināja valsts otras lielākās bankas "Parex banka" nonākšana tuvu sabrukumam. "Parex banka" baudīja dzīvīgu ofšora biznesu, pieņemot depozītus no Krievijas iedzīvotājiem, no kuriem daži, kā izskatās, ir aizdevuši vietējiem. Lai novērstu bankas bankrotu, Latvijas valdībai to nācās nacionalizēt.

Pieņemot, ka sarunas par ekonomikas atbalsta plānu ir pabeigtas, SVF valdes sēdi varētu sasaukt vēl pirms Ziemassvētkiem.

Jebkāda kavēšanās radīs iespējas spekulantiem mēģināt apdraudēt valūtu un vairos vietējo iedzīvotāju bažas par savu uzkrājumu vērtību, kas var izraisīt panikas pilnu naudas maiņu uz eiro. Pēc Latvijas finanšu ministra nesaprātīgiem izteikumiem par iespējamu lata devalvāciju Centrālā banka vienas dienas laikā zaudēja vairāk nekā 100 miljonus eiro jeb 70 miljonus latu no rezervēm, raksta žurnāls.

  

 

Sabiedrībā, izglītībā un kultūrā...

 

 

Gada cilvēki - Hermanis, Jākobsone, Kristovskis, Pabriks, Šnore, Štrombergs un Žīgure

TVNET     12/03/08    Aptaujas “2008. gada Eiropas cilvēks Latvijā” karstā posma pirmajā nedēļā vadībā izvirzījušies (alfabētiskā secībā) – Alvis Hermanis, Linda Jākobsone, Ģirts Valdis Kristovskis, Artis Pabriks, Edvīns Šnore, Māris Štrombergs un Anna Žīgure.

Balsotāji raksta pamatojumus savai kandidāta izvēlei.

Augsti novērtēts rakstnieces Annas Žīgures paveiktais. “Ziemeļu kaimiņi Lielās talkas veidotāju atzinuši par gada cilvēku Igaunijā. Anna Žīgure veikusi labu darbu, nostājoties līdzās igauņiem un leišiem, kam talkas jau ir tradīcija, un palīdzot sakopt Latviju, kura mums ir visskaistākā tik un tā.”

Izcelts Māra Štromberga veikums Eiropas, Amerikas un pasaules velotrasēs. “Viņa uzvara Pekinā parādīja, ko iespējams sasniegt ar smagu darbu. Olimpiskais čempions no Valmieras, kuram par godu “Dievs, svētī Latviju” skanēja Eiropā, Amerikā un Ķīnā.”

Plašu atbalsi balsotājos guvusi režisora Edvīna Šnores filma “Padomju stāsts”. “Edvīns atgādināja Eiropai par Staļina un Hitlera baiso draudzību, komunisma un nacisma nodarīto postu 20. gadsimtā.”

Par politiķi Arti Pabriku balsotāji raksta: “Bijušais ārlietu ministrs, kurš korekti izprot Latvijas un Eiropas savstarpējo atkarību.”

Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis izvirzīts atkārtoti, par viņu raksta: “A. Hermanis gan Eiropā, gan arī pāri tās robežām parādījis Latviju kā kulturālu, eiropeisku un zinošu valsti.”

Balsotāji par Eiropas parlamenta deputātiem Ģirtu Valdi Kristovski un Inesi Vaideri norāda uz abu ieguldījumu totalitārā komunisma nosodīšanā Eiropas līmenī un jautājumu aktualizēšanā ar mūsdienīgu saziņas līdzekļu pamatu.

Par ES informācijas aģentūras vadītāju Lindu Jākobsoni balsotāji raksta: “Valdības likvidētās ESIA vadītāja, kura, spītējot trūkstošam valdības atbalstam, visu savu darbu ieguldījusi ES informācijas koordinēšanā Latvijā.”

Iepriecina, ka balsotāji nominējuši ari reģiona pārstāvjus. Balsotāji raksta par Skrundas domes vadītāju un ES Reģionu komitejas dalībnieci Nelliju Kleinbergu “Skrundas pilsēta pirmā Baltijas valstīs pievienojusies Eiropas hartai dzimumu līdztiesības īstenošanai pašvaldībās.”

Balsis saņēmuši arī vijoļvirtuoze Baiba Skride, žurnālists un publicists Juka Rislaki un citi. Par J. Rislaki raksta: “Bijis viens no Jūrmalas aizsardzības biedrības aizsācējiem, ar trāpīgiem zīmējumiem un piezīmēm atgādinājis, ka pašiem vairāk jāpiedalās valsts sakārtošanā.”

Par 2008. gada Eiropas cilvēku Latvijā iespējams balsot līdz svētdienai, 14. decembrim, mājas lapā www.eiropaskustiba.lv vai pa e-pastu: info@eiropaskustiba.lv, vai izmantojot īpašo balsošanas zīmi. Balsojot lūdzam norādīt izvirzītā kandidāta (-es) vārdu un izvirzīšanas pamatojumu. Lūdzam norādīt arī balsotāja vārdu.

Informācijai: 2007. gada aptaujā uzvarēja Eiropas Komisārs enerģētikas jautājumos Andris Piebalgs, 2006. gadā - Radio SWH žurnālists Ģirts Salmgriezis. 2005. gadā par Eiropas cilvēku kļuva Eiropas Parlamenta deputāts Valdis Dombrovskis, 2004. gadā – EP deputāts Georgs Andrejevs, 2003. gadā par Eiropas cilvēku Latvijā kļuva Latvijas futbola valstsvienības un Kijevas „Dinamo” uzbrucējs Māris Verpakovskis, bet 2002. gadā - dziedātāja, Eirovīzijas dziesmu konkursa uzvarētāja Marija Naumova. 2001. gadā titulu ieguva Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, 2000. gadā – mūziķis Renārs Kaupers un grupa „Prāta Vētra”, 1999. gadā politiķis un valstsvīrs Valdis Birkavs, bet 1998. gadā zinātnieks un publicists, Eiropas Komisijas administrācijas darbinieks Eduards Bruno Deksnis.

 

Viedoklis: Tā ir Latvijas vēsture vai nav?

Viktors Avotiņš  NRA  12/06/08    Četrpadsmitajā novembrī Rīgā, Maskavas namā, atklāja izstādi Latvijas krievi. Kopš pirmā decembra izstāde ceļojot pa Latvijas pilsētām, bet februāra beigās to paredzēts demonstrēt Briselē.

Otrajā decembrī Rīgā, Maskavas namā, atklāta izstāde Latvieši Otrajā pasaules karā antihitleriskās koalīcijas sastāvā. Ja jūs patiešām interesē šīs tēmas un ja gadās būt šo izstāžu tuvumā, aizejiet un apskatieties. Tas nekas, ka Maskavas namā, un tas nekas, ka pirmo izstādi organizējis Tatjanas Ždanokas fonds – krievu skolai. Ja jūs patiešām interesē šīs tēmas, gan blakusfaktorus pārcietīsiet.

Protams, abas izstādes var uztvert kā kontrpozīciju oficiālajai attieksmei pret šīm tēmām. Tatjana Ždanoka teic, ka stimulu rīkot izstādi Latvijas krievi devusi reiz Briselē demonstrētā oficiālā izstāde par Latvijas minoritātēm: "Tur nebija nekā, izņemot sarafānus un večiņas uz perona, kuras simbolizēja to, ka krievi te ieradušies padomju laikā un gluži vai tajos pašos vagonos, kuros latviešus izveda uz Sibīriju" (Vesti). Tātad šīs izstādes politiskā misija varētu būt vēlme lauzt minētās "sarafānu" izstādes radīto stereotipu. Šī pieeja labi iekļaujas arī oficiāli balstītajā mūsu-jūsu partejiskumā. Katrai partijai te sava vēsture.

Taču – abas izstādes nav veidojuši propagandisti, bet speciālisti un zinoši cilvēki. Izstādes Latvijas krievi autoru grupas vadītāja – Tatjana Feigmane, izstādes par latviešiem Otrajā pasaules karā veidotājs – Felikss Tālbergs. Izdots pārdomāti sakārtots un informatīvi blīvs izstādes Latvijas krievi buklets. Informācijas anonsējumi politiski gandrīz bezkaislīgi. Pamatā norādīts, ka vēsturisko notikumu fons nav vērtējams lineāri un viennozīmīgi. Ar vārdiem "gandrīz" un "pamatā" gribu teikt, ka partejiskuma klātbūtne izstādes tēmas ietvaros, manuprāt, uzskatāma par sekundāru. Protams, tā ir "fasādes" izstāde, pēc kuras visai nosacīti var spriest par kādām izvērstām, dziļākām sakarībām. Līdzīgā garā rīkota latviešu izstāde iztiktu bez Vosa, Pelšes un Kangara. Taču pieeja – rādīt "ne visu", bet labāko no sevis arī pie šodienas latviešu vēsturniekiem nav nekāds izņēmums.

Lika gan pasmaidīt, piemēram, tas, ka Latvija, izrādās, bijusi varen izklaidīga meitene, kas vēsturisko lūzumu posmos ņem un viskautko tā vienkārši pazaudē ("1940. gadā Latvija zaudēja neatkarību un kļuva par vienu no PSRS republikām"; "Pēc Otrā pasaules kara Latvija atkal kļuva par vienu no PSRS republikām"). Kaut kāda nevainīgā ieņemšana. Nu, ja nepatīk vārds "okupācija", varēja taču ņemt kādu citu situāciju kvalificēti (!) raksturojošu vārdu, kas arī tiek lietoti. Vēl man nez kāpēc tomēr likās, ka, neraugoties uz "darbaspēka pieplūdumu, kas ar laiku mainīja iedzīvotāju nacionālo sastāvu, krievu un latviešu samēru", ne krievu dēļ vien padomju Latvijas "rūpnieciskās ražošanas apjoms bija pieaudzis 47 reizes", salīdzinot ar pirmska-ra laiku, u. tml. Taču jau ne tikai krievi pūlējās pie jauniem tālaika tiltiem, jau-nām augstskolām, viesnīcām u. tml. Kas tad te īsti bija tas izšķirošais – "krievi padomju Latvijas ekonomikā" vai "Latvijas iekļaušana PSRS vienotajā ekonomiskajā telpā"? Šo minu tāpēc, ka tur, kur vispārējos, arī starpkultūru, procesos mēģināts krievus šā vai tā definēt atsevišķi, rodas iespaids, ka krievi te bijuši savā ziņā izolēti no citiem vai citi no šiem. Nez vai tā bija. Vēl šādu iespaidu pastiprina tas, ka padomju laika Latvijā ietekmīgu krievu kompartijas, sabiedrisku darbinieku, saimniecisko vadītāju bildes gandrīz izpaliek. Te valda māju, kuģu un tiltu fotogrāfijas. Jau nodeva politiskajam pasūtītājam man šķita tas, ka, izrādās, tie talantīgie un valstī vērā ņemamie krievi, kas nostājās atmodas pusē, vai nu kļuvuši neredzami, vai pārstājuši būt krievi. Azarova, Kosteņecka, Dozorcevs... Tas tā pasekli. Bet, kā jau teicu, tēmas kopumā šāda veida tendenciozitāte nav bijusi autoru vadmotīvs.

Otrā izstāde ir lakoniskāka. Katra planšete satur samērā sausu faktoloģisku izklāstu un fotoreprodukcijas atbilstoši tēmas sadaļai (piemēram, "Latvieši cīņās pie Staraja Rusas, pret hitleriešu Demjanskas placdarmu", "43-ā Latviešu strēlnieku gvardes divīzija" utt.).

Militārvēsturnieks Aivars Pētersons priekšvārdā atvaļināta pulkveža Igora Briežkalna tekstam Latviešu strēlnieki Otrā pasaules kara kaujās ar Hitlera armiju raksta: "Viņa pētījums viennozīmīgi vērtējams kā nopietns un pagaidām vienīgais detalizēts militāri dokumentāls vērtējums par latviešu strēlnieku kaujas vienībām Otrā pasaules kara otrajā periodā." Šo tekstu kā Latvijas vēstures daļu vajag tikai pašam pulkvedim un vēl dažiem. Viņš raksta: "Esmu centies objektīvi parādīt vēl vienu latviešu tautas vēstures lappusi, kuru šodien izliekas neredzam."

Tagad par to, kāpēc uzskatīju par vajadzīgu šīm izstādēm pievērsties. Tas, ka krievi Latvijā sastopami jau teju tūkstoš gadu, nav nekāds jaunums. Kurš nezināja, varēja par to izlasīt, piemēram, 1996. gadā izdotajā V. Volkova grāmatā Krievi Latvijā. Tāpat visiem it kā zināms, ka latviešu nacionālās militārās vienības pastāvēja arī sarkanarmijā. Man gribētos šo abu tēmu sakarā jautāt vēsturnieku komisijai, it kā vēstures grāmatu autoriem un vēl kādiem – vai tas, ko pauž šīs izstādes, ir Latvijas vēstures daļa, vai nav? Ja nav, tad tā arī vajag oficiāli paziņot. Tā nav mūsu vēsture!

Ja tomēr ir, tad nākamais jautājums – kāpēc šo tēmu izstrādes nopietnākie pasūtītāji ir "krievu" partijas vai krievu sabiedriskās organizācijas? Nevis kantori, kuru pienākums ir gādāt par zinātnisku izpēti? Zinu, ka latviešiem sarkanarmijā veltīta izstāde bija Okupācijas muzejā. Taču, spriežot pēc abu augšminēto izstāžu tēmu atklāsmes un iztirzājuma pilnības vairākās jaunlaiku Latvijas grāmatās, tā bijusi nejaušība, izņēmums. Jautāju izstādes Latvijas krievi autoriem: vai bijusi interese sadarboties ne ar partiju politiķiem, bet ar valsts institūcijām? Vai tie ir piedāvājuši kādas idejas? Esot bijusi interese un esot piedāvātas idejas. Atsaucības neesot bijis. Ja tiem, kas uzstājas par objektīvu vēstures kopainu un kas paši šķietas to veidojam, šīs tēmas liekas ignorējamas vai apejamas, bet piesaistīt tos, kas vēlas ar tām strādāt, šie ļaudis nevēlas, tad – ar ko mūsu oficiālā, oficializēto vēsturnieku nostāja atšķiras no politbiroja, padomju vēsturnieku nostājas, kuri attieksmē pret vēsturi arī lietoja noteikta izmēra klapes un taisīja to ne tikai caurumainu, bet arī melīgu? Turklāt – nemaz nebrīnīšos, ja šāds liekulīgs konjunktūras "patriotisms" novedīs pie situācijas, kāda jau jūtama sociālo zinību apguvē. Muldēšanas, tupēšanas komisijās, cik uziet, bet, līdzko studentiem kaut kas jāapgūst sistēmiski, tā top ieteikti Krievijas vai pat padomju laika avoti, un var gadīties, ka arī šīs Latvijas (!) vēstures tēmas izzināt būs iespējams no citu valstu avotiem. Jo Latvijas pētnieki būs uzskatījuši par labāku tās vai nu neievērot, vai uztvert ideoloģiski.

 

Teātra ciba. Psihs Dailes teātrī

Arno Jundze, Līvija Dūmiņa,  NRA  12/06/08   

Režisors – Dž. Dž. Džilindžers

- Scenogrāfs – Kristaps Skulte

- Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

- Kustību konsultante – Inga Krasovska

- Gaismu mākslinieks – Romāns Medvedevs

Arno Jundze

****

Par šo izrādi internetā klejo visdažādākās tautas balsis – gradācijā no "pilnīgs sūds" līdz "super!". Acīmredzot ieteikt iet/neiet uz Psihu nav iespējams – tā ir katra paša izvēle.

Viss atkarīgs no tā, vai Psihs trāpa. Man skarbais stāsts pamatīgi iebelza pa pieri, radot teju vai depresīvas pārdomas par ierasto tēmu – vājie vīrieši un sievietes manipulatores, kas, vēlīgi atdodot stiprajam dzimumam dzīves karaļa lomu, apietas ar viņiem gluži kā meistarīgas pelēkās kardināles, īsti pat neatstājot ne mazāko iespēju rīcības brīvībai. Acīmredzot 21. gadsimtā labi pelnošo stipro biznesa sieviešu un vājo, neko nepelnošo vīriešu attiecību mudžeklis kļūs aizvien aktuālāks, bet džeks no Marlboro reklāmas drīz varēs uzrausties savā vientuļajā klintī, lai pakārtos kā laiku pārdzīvojis arhetips. Spēcīga ir izrādes scenogrāfija (it kā jau nekas sevišķs), ne īsti vāveres ritenis, ne īsti Mēbiusa lente: slīpa un labila plakne, pa kuru, tā vien šķiet, izrādes varoņi tūdaļ notenterēs dziļā dzīves un apziņas bedrē. Atsevišķas spožas epizodes: Ģirta Ķestera varoņa dialogs ar Lilitas Ozoliņas atveidoto māti izrādes beigu daļā; visnotaļ gaumīga Kristīnes Belickas atkailināšanās, Anete Krasovska, kas nepazūd uz profesionāļu fona. Un neatrisinātas problēmas: tulkojums, kas vietām atgādina burtisku pārnesumu no angļu valodas, nespēja pateikt frāzi "izpis mani" tā, lai skanētu tik dabiski kā tirgus laukumā. Arī viktjukisms, kam mūsu aktieri nav īsti gatavi, bet kurā Džilindžers nekad pilnībā neiekāps, jo pārāk jau nu mīl sievietes, lai par viņām tik rafinēti ņirgātos.

Var jau, protams, vaicāt kā tautas balss iz interneta dzīlēm, par ko tad ir šī izrāde – par psihiem vai mīlestību? Labāk kā tajā senajā parupjajā ārstu teicienā nav iespējams atbildēt – visas kaites ceļas no nerviem, izņemot to vienu, kas nāk no mīlestības. Un katrs to var saprast atbilstoši savai samaitātības pakāpei.

Līvija Dūmiņa

*** 1/2

Henrija Satona romāna Bērnišķīgās draiskulības iestudējums (dramatizējis un tulkojis pats režisors) nav ne lielākā Dž. Dž. Džilindžera veiksme, ne arī neveiksme. Īpašāku to dara eksistenciālā noskaņa, kas rodas, galvenā scenogrāfijas elementa, it kā banālā dzīves rata–riteņa–diska–karuseļa telpiskajai un jēdzieniskai slodzei sasaistoties ar atsvešināto spēli. Kaut visu izrādes laiku nepamet déja vu sajūta (Džilindžera izrāžu kontekstā), tās beigu fāzē skaudrais vecāku, vecāku un bērnu attiecību stāsts par to, ka ķīlnieki ir gan vieni, gan otri, un par tēvu grēkiem cieš kā vecāki, tā bērni, izaug līdz dramatiskam, pat traģiskam un emocionālam vispārinājumam.

Šīs izrādes atklājums – pusaudze Anete Krasovska, kas nebūt ne vieglo Lilī lomu nospēlē ļoti labi.

Tulkojums gan vietām sanācis neveikls, un būtu par labu nākusi literārā redaktora iejaukšanās. Starp citu, tas ir viens no iemesliem, kāpēc arī rupjības, par ko cepas skatītāji Dailes teātra mājaslapā, organiski valodā neiekļaujas (ja pasniegt tās kā uz paplātes bijusi iecere, tad šajā gadījumā – ļoti lēta).

Talants atpūšas, mūzas skumst *

Labas epizodes neveido kopumu **

Godprātīgi, bet bez pārsteiguma ***

Radoša veiksme ****

Izcili *****

 

Intervija ar Ojāru Rubeni: «Mēs dzīvojām kaifīgi un sulīgi»

Elita Veidemane  NRA  12/06/08    Intervija ar Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni.

– Ekonomiskā krīze visapkārt. Taupības režīms. Ierēdņus samazina par desmit procentiem. Kā uz to reaģē Nacionālais teātris?

– Mums ir tāds norādījums... Visām kultūras iestādēm arī jāizskata savs štatu saraksts. Pieci procenti iestādē strādājošo jāatlaiž līdz 1. janvārim, vēl desmit – līdz nākamā gada jūnijam. Tā ir vadītāja izvēle – atlaist aktierus vai, teiksim, tehniskos darbiniekus.

– Tad jau tavs Spēlmaņu naktī izspēlētais jociņš par to, ka šā gada labākais aktieris Juris Lisners droši vien varēs palikt ārpus atlaižamo saraksta, atbilst patiesībai?

– Jā, tā ir. Vēstuli, ko atsūtījusi Kultūras ministrija, esmu pielicis pie sienas, un visi ar to ir iepazinušies. Bet man, cilvēkam, kas strādājis dažādos vadošos amatos, šis tā sauktais taupības režīms šķiet diezgan muļķīgs. Ja kādas iestādes vadītājs gadiem ir turējis liekas štata vietas, lai ar to palīdzību nosegtu kādus citus izdevumus, tad šīs štata vietas patiešām jālikvidē. Kaut gan arī šī naudiņa droši vien nav bijusi lieka – vadītājs droši vien to izmantojis, lai prēmētu esošos darbiniekus par labu strādāšanu. Lai uzslavētu darbiniekus, nepietiek ar labiem vārdiem vien... Viens mehānisms ir: ar vadītāja harismu pacelt darbinieku noskaņojumu un mudināt strādāt vēl vairāk; otrs mehānisms ir nauda. Mēs teātrī nopelnām 60% no teātra budžeta, valsts mums dod pārējos 40%. Vēl viena iespēja ir pārstrukturēt štatus. Ir teiciens: ja esi strādājis vienā darbavietā vairāk nekā piecus gadus, tu jau esi iestidzis. Bet var arī esošos darbiniekus aizrotēt uz citu vietu tajā pašā darbavietā.

– Daudzus gadus bija tāda prakse: ministrijas mēģina izlietot līdzekļus, kas gada laikā nezin kādēļ ir ietaupījušies.

– Kad strādāju Nacionālajā radio un televīzijas padomē, gada beigās pāri palikušie līdzekļi netika atdoti atpakaļ valstij. Cilvēkiem tos izmaksāt nebija iespējams, jo tās ir dažādas sadaļas. Ja atdotu atpakaļ valstij, nākamajā gadā tev šos līdzekļus vairs neiedos, sakot, tev, izrādās, tik daudz vairs nevajag! Un kas notika? Vadītāji pirka lietas, kas īstenībā nebija diži vajadzīgas.

– Vai arī rīkoja balles.

– Nu, jā, bet mēs ar to visu mētājamies no viena grāvja otrā. Kāpēc gan nedrīkstētu rīkot balles? Pēdējos gados vēroju arī tādu parādību: diezgan daudzi vadītāji atnāca un vaicāja: cik pie jums maksā Ziemassvētku koncerts? Vai arī – cik maksā viena izrāde? Šis naudas izmantošanas veids bija ārkārtīgi pozitīvs: iestāde vai firma nopirka veselu izrādi saviem darbiniekiem. Un tas bija labi abām pusēm: man labi, jo ir 100% izpirkta visa izrāde, firmai labi, ka tās darbiniekiem ir sagādāti svētki, jo cilvēki nemaz tik bieži uz teātri neatnāk – kaut arī biļetes nav pārlieku dārgas, ģimenei kopā atnākt bieži vien ir problemātiski. Pēc izrādes firma uz sava rēķina pacienā darbiniekus ar glāzi šampanieša vai vīna, mazliet patusē un jūtas laimīgi! Jo tie – skaties, kā gribi – ir svētki: gan tāpēc, ka izrāde, gan tāpēc, ka skaistas telpas, gan tāpēc, ka smuki saģērbušies. Gadījums ar Valsts ieņēmumu dienestu un operu – stulbāk jau vairs nevar būt! Ja man pēdējā brīdī vajadzētu atcelt izrādi... Tas būtu ārprāts! Kas tad man tās biļetes izpirktu? Tie būtu milzīgi zaudējumi. Ja uzņēmums ne 18. novembrī, ne Ziemassvētkos nedrīkst radīt cilvēkiem svētku izjūtu, uzsaucot teātra izrādi un glāzi šampanieša pēc izrādes, tad ko tas vispār drīkst?! Viss ir jādara tieši otrādi – ja laiki ir drūmi, tad vajag nevis aizliegt cilvēkiem mazliet prieka, bet gan stimulēt uzņēmumus, lai viņi dod šo prieku! Ja runājam par prēmijām, tad varbūt vajag to lielumu limitēt, piemēram, uz Ziemassvētkiem nedrīkst izmaksāt vairāk par 50 latiem. Taču arī šie 50 lati cilvēkam ir būtiski – tas ir svētku šampanietis, klāts galds un sveču gaismiņas! Bet mums tagad atkal liek brist ar dubļainiem zābakiem un nolaisties zemāk par bomžiem!

– Vai tev nešķiet, ka ekonomiskā krīze mums arī kaut ko iemāca, ne tikai atņem?

– Šī ekonomiskā krīze mūsu valstij ir ārkārtīgi laba. Tieši tas, kas mums vajadzīgs! Žēl, ka tā nenāca agrāk. Pirms tās nedz miljonāri, nedz parastie cilvēki īstenībā nesaprata, kas notiek. Viens otrs vairs nezināja, kādās mašīnās braukt un vai sēdēt vienlaikus trijās, cik dzīvokļus un cik mājas pirkt, ņemt tādus kredītus un ņemt šitādus kredītus... Tagad arī nāk viens otrs kolēģis un saka: zināt, man ir kredīts par māju un mašīnu... Bet es savu pirmo žigulīti nopirku tikai pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas, un pirmajā normālajā dzīvoklī mēs ar ģimeni ievācāmies arī tikai tad, kad man bija kādi 33 gadi. Visu reizē mēs nevarējām atļauties. Bet tad, ja cilvēks savos 28 gados grib braukt ar pēdējā modeļa džipu, dzīvot plašā savrupnamā un četras vai piecas reizes gadā braukt ceļojumos uz ārzemēm, tad... Cilvēki sprieda tā: vai var atļauties aiziet uz dzimšanas dienu, paņemot līdzi pudeli vīna un puķi, vai arī jādomā, kā neaiziet, jo pie TĀ CILVĒKA visi iet vismaz ar simts latu dāvanām... Un bija arī tā: nedod, die"s, ja uz prezidenta pieņemšanu sieva aizies tajā pašā kleitā, kas bija uz iepriekšējo pieņemšanu, un ja vēl kāds to pamanīs! Un tad kādā dzeltenajā presē šo faktu kārtīgi apd...īs, nerēķinoties ar to, vai cilvēks var atļauties uz katru svinīgu pasākumu pirkt jaunu tērpu. Jā, kaut kas mums bija aizgājis pa šķībo, un būs ļoti slikti, ja cilvēki nesapratīs šo likteņa mājienu.

– Tas jau bija pamanāms, ka cilvēki daudz ko pirka tikai pirkšanas dēļ.

– Pavisam nesen kāda ekonomiste teica apmēram tā: kad ieejat veikalā un iekārojat kādu preci, vispirms ļoti kārtīgi padomājiet, vai jums to preci patiešām vajag. Un tas attiecas gan uz studentiem vai pensionāriem, gan uz miljonāriem. Gan attiecībā uz pārtiku, gan uz pēdējā modeļa mersedesiem. Vai jums vajag vēl vienu kleitu, pulksteni vai makšķeri? Vai jums pārtiku vajag tikai tik daudz, lai paēstu, vai arī – lai ar slaidu vēzienu izmestu ārā no ledusskapja dažas dienas vēlāk? Es arī pats sevi esmu pieķēris, ka veikalā pērku daudz ko tādu, ko patiesībā man nevajag, paklausot savai iekšējai balsij – šo ēdu, to arī, bet to būtu interesanti pagaršot utt. Taču īstenībā vajadzētu domāt par to, kā nopirktos produktus pagatavot tā, lai tos neizmestu, jo mana vecāmāte man neļāva mest ārā pārtiku.

– Un kā tu vērtē šo ekonomisko sitienu attiecībā uz kultūru?

– Arī nav nemaz tik slikti. Ik vakaru sēžu un domāju par to, kā salikt programmas, ko darīt, lai stabilizētu lietas, lai nāktu cilvēki... Visbūtiskākais jautājums ir par kvalitāti.

– Bet strādājošo skaits būs jāsamazina. Kas gan tur labs?

– Jā, tas ir smagi... Šis solis skars pensionārus, kas strādājuši ilgi un labi, un alkohola mīlētājus. Bet māksla, kā zināms, ir ļoti sensitīva lieta – ne vienmēr tu vari dzērāju vai pensionāru izmest uz ielas. Un ne vienmēr tevī spēlē žēlums pret konkrēto cilvēku, ir jādomā arī par viņa devumu teātrim un valstij. Tā ka man no tiem 217 cilvēkiem, kas strādā teātrī, faktiski nav, ko atbrīvot, jo man patiesībā ir vēl vajadzīgi darbinieki, lai varētu saražot kvalitatīvas izrādes.

– Un ko darīt ar alkoholiķiem – talantīgiem aktieriem?

– Tā ir liela problēma... Esmu bijis spiests dažiem palūgt aiziet. Ja cilvēks spēj savākties, tad varam runāt tālāk. Jo blakus tomēr ir arī citi talanti, kuri spēj neaizrauties ar alkoholu. Protams, es mēģinu viņiem palīdzēt, lai tiktu ārā no purva, taču viņiem pirmām kārtām jāskaidrojas ar kolēģiem, kuri viņu vietā glābj izrādi.

– Tu laikam nezini, ka aktieriem ir bohēma...

– Varbūt kādreiz tā arī bija. Bet šodien cilvēki ir tā noskrējušies starp teātri, televīziju, kino, pasākumu vadīšanu un koncertiem, lai varētu savilkt galus kopā, ka bohēma ir pilnīgi neiespējama. Mēs reizēm domājam: lūk, pēc pirmizrādes vajadzētu riktīgi iedzert, bet nekā – nākamajā rītā esmu spiests ieplānot mēģinājumu, lai atkal būtu darbs. Vienīgi pēc Spēlmaņu nakts visi bija mazliet paplosījušies, un tas ir tikai normāli.

– Nu, dzērājus var sist, kā smejies, arī ar rubli. Bet, ja runājam nopietni, kas tevi uztrauc aktieru atalgojuma sistēmā?

– Kādreiz bija tā: Tautas skatuves māksliniekiem – viens atalgojums, Nopelniem bagātajiem – cits, pārējiem – pavisam cits. Ja šī sistēma būtu saglabājusies, tad šodien nevienam nevajadzētu uztraukties par pieminekļa uzlikšanu... Šodien esam sastājušies vienās kāpnēs. No jauna cilvēka viedokļa tas varbūt ir labi, visiem vieni noteikumi. Bet... ja tu esi talantīgs galdnieks, tad tev darbs būs gandrīz vienmēr. Ja tu esi talantīgs aktieris, tad darbs tev nebūs vienā laidā, jo cilvēka spējas emocionāli izlādēties ir dažādas. Ja katru vakaru dažādās izrādēs tev vajadzēs skatīties vienus un tos pašus divus vai trīs aktierus, tev apniks un tu uz šo teātri vairs neiesi. Lai cik talantīgs būtu aktieris, viņš gadā var nospēlēt divas, trīs, maksimums, četras lomas, nevis septiņas vai desmit. Ja aktieris ir stārs, viņš gadā nospēlē trīs lomas un saņem cilvēka cienīgu samaksu. Bet nevar aktieris vienmēr būt stārs, un tad viņš sēž uz pamatalgas. Ejam tālāk. Ir arī tādi aktieri kā Uldis Dumpis, Ģirts Jakovļevs, Lāsma Kugrēna, Ivars Puga, citos teātros – Juris Strenga, Olga Dreģe un citi. Un šajā gadījumā man ir skumji – viņi visu savu mūžu ir atdevuši teātrim, viņi bija zvaigznes, viņi vēl tagad ir zvaigznes, protams, viņi vairs nav ne induļi, ne ārijas, ne romeo un džuljetas, bet tad, kad pēc esošās punktu sistēmas nespēju viņiem nodrošināt zvaigžņu cienīgu algu, es jūtos ļoti slikti. Vajadzētu būt tā, ka viņi saņem savas lielās algas par nopelniem un teātra vadībai par to nebūtu īpaši jāuztraucas. Aktieriem, kuriem jau ir 70 gadu, nav tik viegli atrast lomas, kaut gan mēs darām, ko varam. Viktors Lapčenoks, piemēram, vēl dzied un pelna ar to naudu, esmu par to priecīgs, bet, kad redzu, piemēram, šarmanto latviešu estrādes karalieni Margaritu Vilcāni, tad zinu, ka viņa dzīvo ļoti pieticīgi, jo viņa vairs nekoncertē. Tad man šķiet, ka valstij ir jābūt atbildīgai par šiem cilvēkiem, kuri gadu desmitiem ir spodrinājuši Latvijas vārdu.

– Vai, uzsākot darbu Nacionālajā teātrī, tevī bija kādas ilūzijas par samaksas sistēmu?

– Kādreiz, ļoti sen, es domāju, ka visi ir vienādi – aktieri, žurnālisti, galdnieki, direktori, sētnieki... Tāpēc pret visiem jāizmanto vienādi kritēriji. Tagad domāju, ka vajag diferencēt. Ja mēs nebalstīsim tādus cilvēkus kā Vestards Šimkus, Elīna Garanča vai Uldis Dumpis, tad nekā laba nebūs. Cilvēks par savu izdzīvošanu var cīnīties līdz kaut kādai robežai, viņam jāsniedz arī kaut kāds gandarījums, lai ir prieks tālāk dzīvot un radīt. Nu, nevar visi cilvēki vienādi uzrakstīt rakstu avīzē, novadīt raidījumu TV vai izveidot scenogrāfiju, jo būs tādi, kas to izdarīs labāk par citiem. Tāpēc tie, kas dara labāk, ir attiecīgi arī jāstimulē. Un tāpēc ir ļoti laba izjūta: tu sēdi skatītāju zālē un esi pārliecināts, ka šis aktieru ansamblis man kā skatītājam dos milzīgu prieku un gandarījumu. Tā ir drošības izjūta: tev nevajag iekrampēties krēsla malās un gaidīt varbūtējo izgāšanos. Tā ir profesionalitāte, ko cilvēki veidojuši gadu desmitiem. Un tā ir pienācīgi jāatalgo. Tas pats attiecas uz citām profesijām.

– Vai Preses nama kafejnīcā, kad astoņdesmito gadu vidū svinējām 5. maiju – Padomju preses dienu –, tu varēji iedomāties, ka reiz kļūsi par Nacionālā teātra direktoru?

– Ja man kāds toreiz teiktu kaut ko tādu, es par viņu smietos. Bet dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ja mēs esam augstprātīgi, tad pēc laika būsim spiesti būt pazemīgi. Ja mēs esam pazemīgi un Dievs mums dod kādu iespēju lēcienam augšup, tad mums jābūt gudriem, lai neaizlēktu garām. Un vienmēr jābūt gataviem briesmīgiem kritieniem. Par šo tēmu mēs abi varētu rakstīt mācību grāmatas, lai citi saprastu, kā jārīkojas tad, kad Atmodas saullēkts jau aiz kalniem, bet interneta bezdibenīgajā zākāšanās purvā viens otrs netraucēti iemaisa melus un murgus, un jārīkojas tā, lai mēs paši sevi nesagrautu un paši spētu izrauties no šā anonīmā melnuma. Tā ka Preses nama kafejnīcā mēs par tādām lietām nedomājām – mēs vienkārši dzīvojām. Kaifīgi, sulīgi dzīvojām, mīlējām un strādājām.

 

Skolu slēgšana – politisks jautājums

Ilze Kuzmina, Latvijas Avīze   12/06/08    Pašvaldības tomēr būšot spiestas slēgt mazās skolas

No nākamā gada 1. septembra plānots ieviest jaunu skolu finansēšanas modeli; tā daudzas pašvaldības pašas varētu izšķirties par to pārziņā esošo skolu slēgšanu.

Jaunajā mācību gadā tas, cik naudas skola saņems mērķdotācijās no valsts, būs tieši atkarīgs no skolēnu skaita šajā skolā, jo tiks ieviests modelis – "nauda seko skolēnam". Tādējādi valdība cer novērst neefektīvu naudas izlietošanu izglītības sistēmā.

Jau pērn Pasaules banka un Starptautiskais valūtas fonds norādīja, ka Latvijā ir viena no zemākajām skolotāju un skolēnu skaita proporcijām – vidēji uz vienu pedagoga darba likmi ir 6,3 skolēni, kamēr Eiropā vidēji – 11 – 14 skolēni. Tajā pašā laikā skolotāju atalgojums, to salīdzinot ar iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, ir viens no zemākajiem citu valstu vidū. Latvijā tas ir 0,7 daļas, kamēr citās Eiropas valstīs vidēji – 1,4 daļas.

Lauku skolēns dārgāks nekā pilsētnieks

Ministrija veikusi aprēķinus par to, cik naudas mērķdotācijās saņems pašvaldības pēc tam, kad tiks ieviests modelis "Nauda seko skolēnam". "Pašvaldībām jāizlemj, vai, ņemot vērā šo finansējumu, tās spēs turpmāk uzturēt skolas vai ne," skaidroja Izglītības un zinātnes ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Inta Stīpniece.

"Valsts ir pateikusi pašvaldībām, ko tā var atļauties, un pašvaldībām jāizlemj, ko tās pašas var atļauties. Taču mūsu mērķis nav slēgt kādu skolu," piebilda izglītības un zinātnes ministres padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Agnese Korbe.

Ir turīgākas pašvaldības, kuras spēs pašas daļēji finansēt pedagogu algas un tāpēc saglabās arī skolas ar mazāku skolēnu skaitu, un ir pašvaldības, kuras to nevarēs vai nevēlēsies atļauties. Pēdējās varētu pieņemt lēmumu par to pārziņā esošo skolu likvidēšanu.

Līdz 2. martam ministrija gaida no vietējām varām atbildi, vai tās saglabās savā teritorijā esošās izglītības iestādes, ņemot vērā jauno finansēšanas modeli.

Ministrijas dati liecina, ka 2006. gadā uz vienu skolēnu vidēji tika izlietoti 1225,17 lati. Visdārgāk – 2129,29 latus – izmaksāja sākumskolēns. "Vērojama tendence – jo vairāk skolēnu skolā un lielāka skola, jo mazāk līdzekļu jāiegulda uz vienu skolēnu," teikts informatīvajā ziņojumā "Par priekšlikumiem skolu tīkla attīstībai". Vidējais skolēnu skaits pilsētu skolās ir četras reizes lielāks nekā lauku skolās, līdz ar to viens lauku skolēns valstij izmaksā daudz dārgāk, secināts ministrijā.

A. Korbe norādīja, ka skolu skaitam būtu jāsamazinās arī tāpēc, ka paliek arvien mazāk skolēnu. Paredzams, ka skolēnu skaits turpinās sarukt līdz pat 2013. gadam un tik liels kā šobrīd tas atkal būs tikai 2025. gadā. Pagājušajā mācību gadā Latvijas skolās izglītojās

250 941 skolēns, bet 1998./1999. mācību gadā bija 348 205 skolēni. Katru gadu skolēnu skaits samazinājies vidēji par 10 000. Mazākais pieļaujamais skolēnu skaits klasē ir astoņi, taču esot skolas, kur klasē ir vēl mazāk bērnu.

Patlaban Latvijā, ieskaitot internātskolas un speciālās mācību iestādes, ir 984 vispārējās izglītības skolas.

Skolu slēgšanu var veicināt arī tas, ka daļā Latvijas skolu akreditācijas procesā tika novēroti būtiski trūkumi. Šīs skolas pārvaldošajām pašvaldībām līdz 2. februārim jāsniedz informācija par to, kas darīts, lai novērstu trūkumus šajās skolās.

Skolu slēgšana – politisks jautājums

Taču ceturtdien "Latvijas Avīzē" publicētajā intervijā Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis apgalvoja, ka lēmumi par skolu likvidāciju tiks pieņemti jau janvārī vai februārī. Kāpēc šādi apgalvojumi?

M. Kučinskis paskaidroja, ka esošajā ekonomiskajā situācijā neesot iespējams gaidīt līdz pavasarim, pašvaldībām būtu ātrāk jāpieņem lēmumi un jāsniedz atbilde ministrijai par turpmāko skolu likteni. "Mēs esam nonākuši situācijā, kad valsts budžetā ir 600 miljonu iztrūkums, kad ir skaidrs – 2010. gadā mums nebūs kur ņemt tos 80 miljonus latu, kas nepieciešami pedagogu algu paaugstināšanai saskaņā ar plānu. Turklāt jau pavasarī būs jāgroza nākamā gada valsts budžets, samazinot izdevumus. Tāpēc tas, ko ministrija plānoja darīt uz jaunā mācību gada sākumu vai, visticamāk, plānoja nedarīt nekad, jo vēlēšanas taču tuvu, ir jādara tuvākajos mēnešos," teica M. Kučinskis. Tam, ka process jāpaātrina, piekrītot arī premjers Ivars Godmanis, un par šo tēmu esot runāts arī valdošās koalīcijas padomē. A. Korbe turpretī pauda, ka izglītības ministrei par šādām sarunām nekas neesot zināms.

M. Kučinskis apgalvoja, ka patiesībā ministrijai jau esot aprēķini, cik un kuras skolas nāksies slēgt. Izglītības ministres pārstāve A. Korbe toties sacīja: "Pagaidām, kamēr tiek gaidītas atbildes no pašvaldībām, būtu nekorekti un nepamatoti saukt kaut vienu konkrētu skaitli, jo mums tādu nemaz nav. Ir tikai hipotētisks redzējums, ko nav pamata publiskot."

TP tikai biedējot

Arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Jānis Strazdiņš (ZZS) bilda, ka M. Kučinska apgalvojumi ir tikai "fantāzijas auglis". "Mums ir konflikts ar TP par to, ka neļāvām nepaaugstināt algas pedagogiem un krasi samazināt finansējumu zinātnei, kā arī iebilstam pret teritoriālo reformu. Tā nu jau kopš valsts budžeta apspriešanas laikiem viņi mūs biedē ar simtiem skolu slēgšanu," klāstīja J. Strazdiņš.

M. Kučinskis atbildēja, ka TP neesot nekādas greizsirdības uz ZZS, taču to gan tautpartijieši paredzot – ZZS iebildīs pret visām reformām, bet par problēmām, kas radīsies reformu neīstenošanas dēļ, vainos citas partijas.

TP pārstāvis uzskata, ka zemsaviešu apgalvojumi, ka nevienu skolu neslēgs, ir populistiski. Izglītības un zinātnes ministrijas dati liecina, ka pa kādai skolai tiek slēgts katru gadu. Šogad ministrija saskaņojusi pašvaldības lēmumus par sešu skolu slēgšanu, pērn slēgtas 10 skolas, bet 2006. gadā – septiņas.

M. Kučinskis piebilda, ka līdz šim slēgtas dažas skolas gadā, bet pirms nākamā mācību gada skolu skaits sarukšot lēcienveidīgi.

Jāpiemetina, ka izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe pārstāv tieši M. Kučinska kritizēto Zaļo un zemnieku savienību.

"Cepuri nost Koķei! Viņa strādā un būtu gatava uzlabot sistēmu, taču šaubos, vai viņas partija to ļaus," tā M. Kučinskis.

J. Strazdiņš, uzsverot, ka pagastos skolas jāsaglabā, lai tajos būtu dzīvība, tomēr pieļāva, ka vidusskolu skaitu "uz kvalitātes rēķina" gan varētu samazināt, jo lielāki skolēni var mērot arī garāku ceļu līdz skolai.

Ministrei ir līdzīgs viedoklis. Ministrijā strādājošā darba grupa, kura lemj par izglītības iestāžu tīkla attīstību, uzskata, ka sākumskolai jāatrodas pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai.

Ja pašvaldībām būs skolu autobusi un tiks sakārtoti ceļi, lai skolēni bez rūpēm varētu tikt līdz skolai, tad ZZS tomēr pieļautu kādu skolu likvidēšanu, varēja secināt no J. Strazdiņa teiktā. Autobusi skolēnu vadāšanai pastiprināti tiek iegādāti jau pēdējos gados. No dotācijām, kas piešķirtas pašvaldību infrastruktūras iegādei, pērn šim mērķim nopirkti 26 autobusi, bet šogad – 58 autobusi. Nākamajos gados skolu autobusu iegādei plānots tērēt pat 9,4 miljonus latu. Daļu naudas šai vajadzībai piešķirs valsts, daļu pašas pašvaldības, bet daļu – Šveices konfederācija.

J. Strazdiņš gan arī norādīja: ja pašvaldības rūpēsies par savu skolu kvalitāti un prestižu, tad turp dosies pat skolēni no kaimiņu novadiem un par iespējamo skolas slēgšanu nebūs jāraizējas.

Ministrijā patlaban tiek plānots, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas tiks likvidētas rajonu izglītības pārvaldes, jo to funkcijas tiks nodotas novadiem. Pašvaldības varēs veidot gan katra savu, gan arī vairākām kopīgu izglītības pārvaldes institūciju.

 

Izglītības vadītāju asociācija apšauba skolu tīkla optimizācijas mērķus

LETA   12/09/08    Izglītības un zinātnes ministrija izmaiņas skolu tīklā dēvē par optimizāciju, lai gan Latvijas izglītības vadītāju asociācija (LIVA) pašreizējo finansiālo apstākļu dēļ apšauba optimizācijas mērķus.

Izglītības izmaksu optimizācijas nolūkos no jaunā mācību gada plānots ieviest finansējuma modeli "nauda seko bērnam", kas paredz, ka valsts piešķirtais finansējums seko bērnam līdzi uz novadu un tikai novada kompetencē saskaņā ar noteiktiem kritērijiem būs lemt par savā teritorijā esošā skolu tīkla attīstību.

LIVA prezidente Dzintra Kohva norādīja, ka arodbiedrības rīcībā nav konkrētāku datu par to, cik un kādas skolas plānots slēgt, tomēr viņa nenoliedz, ka noteikts skolu skaits varētu tikt slēgts un lēmums dažām pašvaldībām par to būs jāpieņem spaidu kārtā. Viņa gan izteica varbūtību, ka varbūt kāda pašvaldība pieņems lēmumu, ka izglītība būs prioritāte ne tikai vārdos, bet arī darbos.

Izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes (ZZS) oktobra beigās sniegtā informācija liecina, ka dažās pašvaldībās, virtuāli modulējot situāciju, kāda tajās izveidosies pēc jaunā finansēšanas modeļa ieviešanas, varētu nākties slēgt divas trešdaļas skolu. Taču dzīvē šī situācija varētu būt arī citāda, norāda Kohva.

Tomēr Kohva uzsver, ka ziņas par iespējamu skolu likvidāciju pēdējo gadu laikā izskanējušas jau vairākas reizes, tādēļ nevajadzētu izdarīt pārsteidzīgus spriedumus. LIVA prezidente arī norāda, ka ministre solījusi, ka, izvērtējot skolu lietderību, vērā tiktu ņemts nevis skolēnu skaits skolā, bet skolotāju darba kvalitāte.

Vienlaikus Kohva norāda, ka spēj saprast kolēģus, kuri strādā mazās skolās. "'Būtu ļoti grūti būt šo skolu direktoru vietā, ja šīs skolas nāktos slēgt, līdz ar to atbrīvojot no darba skolotājus," saka Kohva. Viņa pieļauj iespēju, ka mazās skoliņas varētu tikt pārveidotas par citu skolu filiālēm vai pēkšņi varētu sākt piedāvāt interesantu programmu, kas mudinātu vecākus savus bērnus sūtīt attiecīgajā skolā.

Turklāt Rīgā joprojām trūkst skolotāju - varbūt pedagogi no lauku skolām atradīs darbu tur, piebilst Kohva.

Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretārs nenoliedz skolu slēgšanas iespējamību, kas nepieciešama, lai optimizētu izglītības izmaksas, tomēr norādīja, ka par konkrētu skolu skaitu runāt ir pāragri.

Tomēr Gruškevics norādīja, ka, "redzot demogrāfisko tendenci, varam precīzi prognozēt to, kāds būs skolu piepildījums līdz 2015. gadam, kad parādās pirmās pazīmes, ka demogrāfiskā situācija nostabilizējas un vērojams pieaugums".

Līdz ar to šis periods Latvijai būs jāizdzīvo ar savilktas jostas principu, norāda valsts sekretārs, "ir skaidrs, ka izmaksu efektivitāte izglītībā finansētās institūcijās ir jāceļ un skolotāju skaita attiecība mums ir divreiz par sliktu salīdzinājumā ar Eiropas vidējo rādītāju, tādēļ secinājumus varam izdarīt paši".

 

Priekšā tikai «Āzijas tīģeris»

LETA   12/10/08    Latvijas ceturto klašu skolēnu sasniegumi dabaszinātnēs ir starp augstākajiem pasaulē un ir aptuveni vienādā līmenī ar Honkongas, Japānas, Krievijas un Anglijas skolēnu sasniegumiem, liecina starptautiskā matemātikas un dabaszinātņu izglītības attīstības tendenču pētījuma TIMSS 2007 pirmie rezultāti.

Starp 59 valstīm un astoņiem atsevišķiem reģioniem, kas piedalījās pētījumā, Latvijas skolēni sasniegumu ziņā dabaszinātnēs atrodas septītajā vietā, atpaliekot vien no tā dēvētajām "Āzijas tīģeru" valstīm – Singapūrai, kura sasniegumu ziņā atrodas pirmajā vietā, un tai sekojošām Taivānai un Honkongai. Sasniegumu ziņā Latvijas skolēnus nedaudz apsteidz Japānas, Krievijas un Anglijas skolēni, tomēr, kā norāda pētījuma autori, sasniegumu atšķirība nav statistiski nozīmīga.

 

Pie Ministru kabineta ēkas notiek plašs pikets

LETA   12/10/08    Šovakar pie Ministru kabineta pulcējušies apmēram 100 piketētāji, turot rokās svecītes, lāpas un tērpušies maskās, novēroja aģentūra LETA.

Piketētāji kliedz: "Krievu skolām būt!" Pārsvarā piketētāji ir krievvalodīgie, veci cilvēki un jaunieši. Piketētājiem priekšā stāv Eiropas parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka.

LETA arī novēroja, ka jaunieši tur rokās plakātus latviešu un krievu valodā ar tekstu "Netaisnīga vara ir nolemta".

 

Risinājumi izglītības sistēmā būs

Tatjana Koķe, izglītības un zinātnes ministre, profesore, Dr. paed.    Diena  12/12/08

"Jau 2009. gada 1. septembrī nebūtu masveidā jāpiedāvā apgūt darba tirgū nepieprasītas profesijas"

Gadiem notiek viedokļu apmaiņa starp izglītības politikas veidotājiem – Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), politiķiem, pētniekiem – un tās īstenotājiem: skolu direktoriem, skolotājiem, skolēniem un vecākiem par prasībām, kvalitāti, resursu efektivitāti. Taču šābrīža situācija prasa izšķirīgu rīcību, bet rīcība vienmēr saistās gan ar attīstību, gan var būt drauds visam tradicionālajam. Kādi ir galvenie vispārējā vidējā un profesionālajā izglītībā veicamie uzdevumi kvalitātes nodrošināšanā?

Kāpēc vajag izmaiņas?

Pirmkārt, būtiski samazinās skolēnu skaits – iepriekšējā mācību gadā bija vairāk nekā 263 000 skolēnu, šogad – apmēram 247 000, esošajā daudzumā bērni izglītības iestādēs būs tikai 2025. gadā. Tas nozīmē, ka nevis jāturpina cīņa starp vidusskolām un profesionālās izglītības iestādēm, kā "dabūt" bērnus, bet gan jāizveido izglītības iestāžu tīkls, kas ir piemērots skolēnu vajadzībām un spējām, kas atbilst valsts vajadzībām.

Jāatzīst, ka gadiem ilgi pašvaldības un plānošanas reģioni nav vēlējušies risināt jautājumus par skolu tīklu, par skolu piepildījumu. Rezultātā izglītības kvalitāte neuzlabojas, apmierināto kļūst arvien mazāk, bet patērētie resursi pieaug.

Otrkārt, uzskatu, ka mācību saturs ne vienmēr atbilst skolēnu interesēm un aktuālām dzīves vajadzībām. Sekas ir atbirums un nesekmība, pat sākumskolā. Statistika – kopējais nesekmīgo skaits 2004./2005. mācību gadā bija 8,55%, 2005./2006. mācību gadā – 9,21%, bet 2006./2007. mācību gadā – 9,71%. Nekvalitatīvs izglītības rezultāts rada neapmierinātību un liecina par humāno un materiālo resursu neefektīvu izmantošanu.

Treškārt, attiecība starp jauniešiem vidusskolās un profesionālās izglītības iestādēs. Eiropā vidusskolās mācās apmēram 30% attiecīgā vecuma jauniešu, pārējie – profesionālajās skolās, bet mūsu valstī šī proporcija ir pretēja. Latvijā pārāk bieži vidusskolā nonāk skolēni bez pietiekamas motivācijas un prasmēm pielikt pūles mācīties. Šie jaunieši turpina "nekurienes" ceļu vidusskolā, nonāk bezdarbnieku rindās. Un atkal – indivīda līmenī ir nelietderīgi patērēti gadi, pieredzes trūkums un nespēja pašam veidot savu dzīvi. Savukārt skolotājiem apdziest radošuma dzirksts, nesagaidot sava darba iespējami labākos rezultātus.

Kas un kā darāms?

Sākšu ar "virsbūvi" – ar ministriju. Lai mazinātu resorisko sašķeltību un koncentrētos uz izglītības piedāvājuma atbilstību skolēniem un reģionu un valsts vajadzībām, plānojam veidot vienotu Profesionālās un vispārējās izglītības departamentu, mazinot spriedzi cīņā par "izglītojamajiem". Ar nolūku lietoju šo bezpersonisko terminu, kas man kā pedagoģijas zinātniecei nav pieņemams, bet iestrādāts tiesību aktos un diemžēl sekmējis skolotāju un skolēnu atsvešināšanos, deformējis līdztiesības pozīcijas mācību un audzināšanas procesā, jo "izglītojamais" ir pakļaujamais, bet "izglītotājs" ir situācijas noteicējs. Tas apgrūtina savstarpējo sadarbību, un nav brīnums, ka jestrākajiem, dumpīgākajiem skolēniem ir neinteresanta un nepieņemama šāda vide.

Tādēļ aicinu skolotājus, klašu audzinātājus, karjeras konsultantus un citus speciālistus strādāt kopā ar skolēniem un vecākiem, lai, beidzot pamatskolu, tiktu izdarīta tālākās izglītības izvēle nevis pēc inerces vai ģeogrāfiskās atrašanās, bet saskaņā ar interesēm, iespējām un spējām.

Skolotāji atzinīgi novērtējuši prasību paaugstināšanu sekmēm – nesekmīgo atzīmju samazināšanu pārcelšanai nākamajā klasē un vasaras darbus. Plānojam paaugstināt arī prasības pārcelšanai no klases uz klasi tikai ar vienu nesekmīgu atzīmi, bet iestājai ģimnāzijā un vidusskolā – bez nesekmīgām atzīmēm izvēlētās programmas profilējošos priekšmetos. Ceru, visi vecāki man piekritīs, ka izglītības iestādēm, kurās gadu no gada ir zema sekmība, diezin vai ir pamats pretendēt uz finansējumu un darba vietu saglabāšanu.

Kā zināms, interese par mācīšanos un prasme mācīties veidojas sākumskolā un svarīgi, lai mazajiem skola būtu arī tuvu mājām. Tādēļ rosinu pašvaldību vadītājus, virtuāli modelējot finanšu sadali principa "nauda seko skolēnam" ieviešanai, laikus izvērtēt spēju līdzfinansēt skolas, kuru darba rezultāti atbilst vecāku un sabiedrības gaidām. Savukārt skolotājus aicinu veidot izglītības programmas, kas atšķiras no standarta un atbilst skolēnu spējām un interesēm. Nešaubos, ka tādās skolās audzēkņu netrūks, skolotājiem draudu nebūs un nebūs šaubu par skolu pastāvēšanu.

Vidusskolas posmā aicinu būt racionāliem un piedāvāt audzēkņiem turpināt mācīties skolās, kurās, izmantojot Eiropas Savienības līdzekļus, veikta vai noris mācību vides, satura un skolotāju kvalifikācijas uzlabošana. Aicinu uz šādu rīcību, jo lielākais bezdarbnieku skaits vecumā līdz 24 gadiem ir jaunieši ar vispārējo vidējo izglītību. Sākt "lielo" dzīvi bezdarbnieka statusā ir graujoši gan personības, gan sabiedrības līmenī, jo kas gan veiks sociālās iemaksas, lai, piemēram, skolotājs, aizejot pensijā, to saņemtu.

Svarīgi dot arī iespēju pašiem skolotājiem strādāt profesionālās brīvības apstākļos. Tādēļ IZM izstrādā grozījumus Ministru kabineta noteikumos "Noteikumi par prasībām pedagogiem nepieciešamajai izglītībai un profesionālajai kvalifikācijai" un "Pedagogu darba samaksas noteikumi", lai skolas varētu pašas lemt par organizatorisko struktūru, tās nodrošinājumu, jo pārlieka reglamentācija "no augšas" mazina skolotāju atbildību, iniciatīvu un vairo profesionālo bezpalīdzību.

Priecē, ka attiecībā uz profesionālo izglītību būtiski uzlabojies dialogs starp IZM, pedagoģisko personālu un darba devējiem, tomēr ekonomiskā spriedze diktē veikt neatliekamas izmaiņas pašā sistēmā. Strauji aug bezdarbs, Nodarbinātības valsts aģentūras dati liecina – novembra beigās Latvijā reģistrētā bezdarba līmenis bija 6,1%. Līdz ar to jau 2009. gada 1. septembrī nebūtu masveidā jāturpina piedāvāt apgūt profesijas, kas nav pieprasītas darba tirgū. Pilnībā apzinoties, ka izglītības sistēmas piedāvājumam jāatbilst vidēja un ilgtermiņa tautsaimniecības prasībām, tomēr arī apzinoties ekonomisko situāciju valstī, veiksim strukturālas izmaiņas skolās un programmās, kas gadiem nav devušas ekonomisko efektu. Vēlētos apliecinājumus izglītības iestāžu vadītāju lielākai interesei par savu audzēkņu iekļaušanos darba tirgū.

Par ko jāvienojas

Tuvākās nākotnes darbakārtības jautājumi, kas prasa izglītībā iesaistīto vienošanos:

Lielākajā daļā ES valstu vidējo izglītību iegūst 18 gados, bet Latvijā – 19 gados. Jaunieši strauji nobriest, un vai nav pienācis laiks lemt par skolas uzsākšanu sešu gadu vecumā, ņemot vērā astoņdesmitajos gados uzkrāto pieredzi, kad šāda prakse tika īstenota?

Kā diferencēt mācību priekšmetu standartus un to apguves līmeni, lai nodrošinātu pieejamu un kvalitatīvu izglītību ikvienam?

Vai esam spējīgi veidot Latvijas profesionālās izglītības piedāvājumu, kas uzrunātu jauniešus mācīties arodu, un speciālistu sagatavošanā iesaistīt darba devējus, piedāvājot mācīšanos darba vietā?

Ticu – ja balstīsimies uz laiku laikos pārbaudītām vērtībām, atbildīgiem un profesionāliem cilvēkiem, risinājumi izglītības sistēmā būs.

 

Bankovskis: Kultūras fonds pamazām atmaksā savus parādus

BNS   12/14/08     Kultūras fonds pamazām esot sācis atmaksāt savus 60 tūkstošus latu lielos parādus, aģentūrai BNS pavēstīja fonda vadītājs Pēteris Bankovskis.

Viņš skaidroja, ka fonds mēģina šo situāciju risināt un "kaut ko darīt".

Nākamā fonda valdes sēde notiks tikai janvārī. Bankovskis norādīja, ka šāda vienošanās ar biedriem esot panākta, jo pašlaik "kopumā ir jukas un neskaidrības".

Viņš sacīja, ka fonda likvidācijas iecere nekur nav pazudusi un nākamajā sēdē par fonda lietderību un iespējamo likvidāciju arī tiks spriests.

Jau vēstīts, ka Kultūras fonda parādi sasnieguši 60 tūkstošus latu, savukārt Bankovskis, vairākas reizes solot "šonedēļ" atdot parādus, to nav darījis.

Viņš paziņoja arī par to, ka fonds jālikvidē, jo tā darbu jau sen pilda citas iestādes.

Fondam septembrī atņemts sabiedriskā labuma organizācijas statuss, jo tam ir nodokļu parādi, kā arī ir pārkāpti Sabiedriskā labuma organizāciju likumā noteiktie ierobežojumi par ziedojumu izlietojumu. Arī fonda iesniegtie pārskati nesniedza pilnu ieskatu par organizācijai ziedoto līdzekļu izlietojumu.

 

Latvijas iedzīvotāju skaits turpina samazināties

LETA   12/17/08    Mirstībai vēl arvien pārsniedzot dzimstību, kā arī iedzīvotāju emigrācijas dēļ Latvijas iedzīvotāju skaits turpina samazināties.

Šā gada beigās Latvijas iedzīvotāju skaits būs 2,261 miljons jeb par 9500 cilvēkiem mazāk nekā gada sākumā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Jaundzimušo skaits šogad pārsniegs 24 000 un būs par 1100 lielāks nekā pirms gada.

Demogrāfisko situāciju raksturojošie statistikas dati par šī gada desmit mēnešiem un to vērtējums par novembra un decembra mēnesi ļauj prognozēt, ka jaundzimušo skaits šogad varētu būt 24 400 - aptuveni par 1130 bērniem jeb par 4,8% vairāk nekā iepriekšējā pagājušajā gadā.

Šajā gadā dzimušo skaits būs gandrīz par 6000 lielāks salīdzinājumā ar 1998.gadu, kad dzimstības līmenis valstī bija pats zemākais visā pēckara periodā.

Līdz ar dzimušo skaita pieaugumu palielinās arī dzimstības relatīvais rādītājs, un tas varētu būt 10,9 salīdzinājumā ar pagājušā gada rādītāju 10,2 apmērā.

Statistikas dati liecina, ka mirstība šinī gadā ir samazinājusies.

Mirušo skaits šajā gadā būs gandrīz par 2000 jeb par 5,2% mazāks nekā pagājušajā gadā.

Ņemot vērā, ka valsts iedzīvotāju skaits samazinās, mirstības relatīvais rādītājs samazināsies nedaudz lēnāk un būs 13,8, salīdzinot ar pagājušā gada 14,5 rādītāju.

Tā kā mirušo kopskaits vēl arvien pārsniedz jaundzimušo skaitu, iedzīvotāju skaits tā rezultātā šajā gadā samazināsies par 6900 cilvēku salīdzinājumā ar 9800 pagājušajā gadā.

Latvijas iedzīvotāju skaitu samazināšanos šajā gadā ietekmēja arī iedzīvotāju starpvalstu ilgtermiņa emigrācijas pārsvars pār imigrāciju.

Provizoriskais šajā gadā Latvijā uz pastāvīgu dzīvi vai vismaz uz gadu no citām valstīm ieradušos personu skaits būs aptuveni 3800 cilvēku, kas ir par aptuveni 300 cilvēkiem vairāk nekā pagājušajā gadā.

Savukārt no valsts pastāvīgās dzīvesvietas maiņa nolūkā aizbraukušo personu skaits ir ap 6400, kas ir par 2200 cilvēkiem vairāk nekā pagājušajā gadā.

Iedzīvotāju ilgtermiņa emigrācijas statistikā tiek parādītas tikai tās personas, kuras ir paziņojušas, ka izbrauc no valsts uz laiku ilgāku par vienu gadu vai arī uz pastāvīgu dzīvi. Divu pēdējo gadu skaitļu salīdzinājums liecina, ka šajā gadā statistikā pilnīgāk uztverti ilgtermiņa emigranti.

Emigrācijas pārsvara pār imigrāciju dēļ valsts iedzīvotāju skaita samazinājums šogad varētu būt ap 2600, savukārt pērn tas veidoja 642 cilvēkus.

Iedzīvotāju skaits migrācijas rezultātā pirmajos deviņos šī gada mēnešos pieauga tikai Jūrmalā jeb par 390 cilvēkiem, kā arī Jelgavas - 246, Ogres - 295 un Rīgas - 3956 - rajonos. Pārējās republikas pilsētās un rajonos migrācijas rezultātā tas samazinājās.

Pretēja tendence salīdzinājumā ar laikposmu kopš 2001.gada raksturo noslēgto laulību skaitu. Ja 2001.-2007.gadā laulību skaits palielinājās no 9300 līdz 15 500 jeb 1,7 reizes, tad šajā gadā tiks noslēgts tikai nedaudz pāri par 13 000 laulību.

Laulību skaita samazinājums var negatīvi ietekmēt dzimstību turpmākajos gados.

Augstāka dzimstība salīdzinājumā ar vidējo valstī būs četrās lielākajās pilsētās no septiņām un sešos rajonos no 26.

Šajā gadā salīdzinājumā ar pagājušo gadu dzimstība būs pieaugusi sešās lielākajās pilsētās no septiņām, izņemot Rēzekni, un 24 rajonos no 26 - izņemot Kuldīgas un Ludzas rajonu.

Zemāka mirstība nekā vidēji valstī būs sešās lielākajās pilsētās no septiņām, izņemot Jūrmalu, un astoņos rajonos no 26.

 

Vecāki bērniem veido nepareizu priekšstatu par naudas vērtību

FINANCENET  12/17/08    Vairāk nekā 70% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mūsdienu bērnu izpratne par naudu ir visai sabojāta, jo bieži vien vecāki nevis velta laiku savām atvasēm, bet gan tā vietā iedod naudu vai dārgu rotaļlietu, liecina "GE Money Bank" veiktais pētījums.

Līdzīgi domā arī 76% čehu un 71% ungāru, savukārt Polijā, Rumānijā un Krievijā šādam viedoklim piekristu tikai nedaudz vairāk kā 60%.

Pretstatā Čehijai, Polijai un Rumānijai, kur šādam viedoklim piekrīt vairāk vecākā paaudze, sākot no 40 gadu vecuma, Latvijā pārsteidzošā kārtā vairāk tā uzskata jaunieši vecumā no 18 līdz 29 gadiem un respondenti vecumā no 30 līdz 39 gadiem (attiecīgi 76% un 75%).

"GE Money Bank" pētījums veikts sešās Centrālās un Austrumeiropas valstīs – Latvijā, Čehijā, Polijā, Ungārijā, Rumānijā un Krievijā.

Vecāku patērētāju dzīvesveids negatīvi ietekmē bērnus

Tieši Latvijas iedzīvotāji – 67% - ir visvairāk pārliecināti, ka mūsdienu vecāku patērētāju dzīvesveids negatīvi ietekmē viņu bērnus.

Jāmin gan, ka caurmērā visās aptaujātajās valstīs, izņemot Ungāriju, kur šim apgalvojumam piekrīt vien 56% iedzīvotāju, respondenti arī domā līdzīgi.

Naudas plānošanas centra vadītāja Signe Bierande secina: "Šoruden bērnu zīmējumu konkursā, kuru rīkojām kopā ar GE Money Bank, pētījām, kur 1.-4. klašu skolēni būtu gatavi tērēt 100 latu. Būtiskākie psihologu secinājumi bija, ka reģionu bērni vairāk tērētu labdarībai un palīdzībai citiem, kamēr Rīgā un Pierīgā naudā vairāk saskata pašizteiksmes līdzekli un vairāk arī domā, kā šo naudu ieguldīt. Taču šie vēl ir salīdzinoši mazi bērni. Kļūstot vecākiem, mainās arī vajadzības un vērtību sistēma – kļūst svarīga grupa un nepieciešamība iekļauties tajā. Neviļus reizēm tiešām jāsecina, ka šī iekļaušanās ir saistīta ar noteiktām materiālām lietām – kādus sporta apavus valkā, kādu somu nēsā vai kāds ir mobilais tālrunis utt., ne velti tautā saka – bērni ir vecāku spogulis. Jāatceras, ka ģimene un skola ir tā vide, ar kuru bērns sākotnēji ir visciešākajā saskarē un no kurienes arī nāk dzīves pamatvērtības."

Atgādinām - iepriekš noskaidrots arī, ka 75% Latvijas vecāku vēlas, lai bērnus par naudas jautājumiem izglītotu jau skolā.

Latvijā vismazāk vecāku iepirkumu vietas izvēlē pakļaujas bērnu vēlmēm

No visām aptaujātajām valstīm tieši Latvijas vecāki apgalvo, ka iepirkumos vismazāk pakļaujas savu bērnu vēlmēm, tas ir, tikai 42% atzīst, ka tiek dota priekšroka tiem veikaliem, kurus izvēlas viņu bērni.

Vienlaikus visaugstākais rādītājs ir Ungārijā – tur 60% aptaujāto atzīst, ka tirdzniecības vietas izvēli lielā mērā nosaka viņu atvases. Otrs augstākais rādītājs ir Krievijā – 54%.

"Bērni nenoliedzami ir viens no mūsu dzīves priekiem, tajā pašā laikā tie veido arī būtisku ģimenes budžeta tēriņu daļu. To it sevišķi varam redzēt iepērkoties lielveikalos, kur mazuļu acu augstumā ir izvietoti dažādi kārdinājumi – saldumi, rotaļlietas un citi sīkumi. Un vecākiem nereti ir grūti atteikt šos niekus, kurus saskaitot veidojas krietna summa. Tādēļ, ja pievēršamies rūpīgai budžeta un pirkumu plānošanai un ja zinām, ka savai atvasei mums ir grūti pateikt nē, tad reizēm būtu vēlams bērnus atstāt tirdzniecības vietu rotaļu istabās vai neņemt līdzi nemaz," iesaka Nora Grase, "GE Money Bank" Komunikāciju daļas vadītāja.

Interesanti, ka visās valstīs uz jautājumu "Vai jūsu ikdienas iepirkumu vietu nosaka jūsu bērni?" būtisku atšķirību dzimumu atbildēs nav, izņemot Ungāriju, kur izteikti vairāk piekrītoši ir atbildējušas sievietes.

Tāpat arī, analizējot datus atbilstoši vecumu grupām, izceļas Ungārija, kur bērnu vēlmēm drīzāk pakļaujas gados jaunāki respondenti 18 – 29 gadu vecumā (piekrītoši atbildējuši 63%) un vecāka gadu gājuma respondenti 50 – 65 gadu vecumā (67%). Tikmēr pārējās Centrālās un Austrumeiropas valstīs, tai skaitā arī Latvijā, stingrāki ir tieši vidējā vecuma (30-39) un vecākā paaudze.

Pētījums veikts sešās Centrālās un Austrumeiropas valstīs – Latvijā, Čehijā, Polijā, Rumānijā, Ungārijā un Krievijā no 2008. gada augusta līdz oktobrim. Kopumā aptaujāti aptuveni 3600 respondentu vecumā no 18 līdz 65 gadiem, pētījuma veicējs – TNS Asia.

 

Ceturtdien pie Saeimas tiks rīkoti četri piketi

LETA   12/17/08    Ceturtdien, 18.decembrī, pie Saeimas ēkas tiks rīkoti četri piketi, aģentūru LETA informēja Rīgas pilsētas izpilddirektora preses sekretārs Uģis Vidauskis.

Vienu no piketiem plkst.8.30 pieteikusi Latvijas Grāmatnieku ģilde. Pasākumā pie Saeimas plānots sakraut grāmatu sārtu, izrādot protestu pret lēmumu paaugstināt pievienotās vērtības nodokļa likmi grāmatām un valdības nevēlēšanos uzklausīt pretargumentus, aģentūru LETA informēja «Apgāda Zvaigzne ABC» pārstāve Vineta Tropiņa. Šajā akcijā plāno piedalīties aptuveni 50 cilvēki.

Lindas Beržinskas-Lazdānes pieteiktajā piketā plkst.8.30 plānots protestēt pret «valdības steigā pieņemtiem pēdējiem lēmumiem, kuri negatīvi ietekmēs Latvijas nākotni ilgtermiņā». Plānotais dalībnieku skaits ir 50 cilvēki.

Savukārt kāds Rinalds Buškovs plkst.8.30 plāno rīkot piketu kā atbalstu reģionālajai reformai. Pēc pieteicēja aplēsēm, pasākumā varētu piedalīties ap 200 cilvēku.

Baložu pilsētas iedzīvotāju atbalsta grupas pikets pie Saeimas plānots no plkst.8 līdz 12 kā «protests pret novadu reformas gaitu». Plānotais dalībnieku skaits ir 200.

 

Intervija: Ja mirst grāmata, mirst valoda

Viktors Avotiņš.  NRA  12/18/08    Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) grāmatām no 1. janvāra kāps par 16%. Par to, kas sagaida nozari, Neatkarīgajai stāsta izdevniecību Tapals un Nordik valdes priekšsēdētājs Jānis JUŠKA un izdevniecības Kontinents valdes priekšsēdētājs Oļegs MIHAĻEVIČS.

– Sākšu ar iecienītāko šova Aina jautājumu – un kā jūs tagad jūtaties?

Oļegs Mihaļevičs: – Bijām ar Jāni apspriedē Izglītības ministrijā. Tur grāmatizdevēji runāja, ka viņiem ir tiesības uz tādu pašu valsts atbalstu kā baņķieriem. Un viņi grasās tādu prasīt. Jo grāmatizdošana šobrīd ir kritiskā situācijā. Vēsts par to, ka PVN grāmatām palielināts par 16%, mums bija absolūts šoks.

Jānis Juška: – Esam nolikti uz sāpju sliekšņa, kad vairs nepērk.

Oļegs Mihaļevičs: – Latvijā gadā tiek izdots ap 2500 grāmatu. 2500 nosaukumu. Kopējā tirāža – ap divi miljoni eksemplāru. Šie skaitļi sarūk. Pieņemsim, ka šobrīd izdevniecības 2008. gada naudas apgrozījums saglabājas, teiksim, mums ļoti labā 2007. gada līmenī. Bet – grāmatu cenas dēļ. Tas nozīmē, ka izdoto eksemplāru skaits ir samazinājies, bet cena augusi. Pērk mazāk. Esam nonākuši pie kritiskās robežas. Es aprēķināju – ja pieliks klāt šos PVN pieauguma 16%, tad grāmatas cena augs apmēram par 30%. Jo pieaugums skar visu ķēdi – ražošanu, izdevniecību, grāmatnīcu.

Jānis Juška: – Ja kāds atceras, reiz bērnu grāmatas, kopoti raksti, mākslas izdevumi, oriģinālliteratūra, mācību literatūra un zinātniskā literatūra netika aplikta ar PVN. Pārējai PVN bija 18%. Kad sākās runas par PVN likmes maiņu, tad sprieda par 5% vai 9% . Pēc visādām peripetijām palika pie 5%.

Oļegs Mihaļevičs: – Grāmatizdevēju asociācija tad vērsās pie valdības ar vēstījumu, kurā bija teikts, ka vairākumā valstu, bet īpaši mazajās Eiropas valstīs, literatūrai PVN likme ir vai nu 0%, vai 5%. Piemēram: Lielbritānijā, Īrijā – 0%, Grieķijā – 4,5%, Lietuvā, Igaunijā, Kiprā – 5%, Nīderlandē, Beļģijā – 6%, Vācijā – 7%, Zviedrijā – 6% (bija – 25%), Krievijā – 10%... Vislielākā PVN likme grāmatām Eiropā ir Bulgārijā – 20%. Kad noteica 5% likmi, tā ļāva izdevniecībām izdzīvot...

Jānis Juška: – Pie 18% mēs pamazām grimām. Bet grimšana nebija tik krasa tieši tāpēc, ka daļu grāmatu PVN neskāra. Kombinējot varēja izdzīvot.

– Grāmatas, cik saprotu, nav tas pats, kas silti belaši. Nauda te nāk atpakaļ lēnāk. Tātad – jo augstāks PVN, jo šim biznesam vairāk jāpāriet uz aulekšiem un surogātiem?

Jānis Juška: – Ņemot vērā manu pieredzi, kura ietver arī oriģinālliteratūras izdošanu, domāju, ka vidēji grāmata tiek pārdota gada laikā. Jāņem vērā, ka šajā laikā tev divas trīs grāmatas aizies ļoti labi, viena divas, atkarībā no tavas veiksmes, uzkārsies. Pārējās – pa vidu. Es nezinu, vai veikali šīs grāmatas pārdos, kad pārdos, vai nepārdos, vai grāmata atnāks atpakaļ. Taču PVN man valstij jāmaksā avansā.

Oļegs Mihaļevičs: – Tas ir – es atdodu grāmatas tirdzniecībā par 100 000 latu, bet naudu par tām es sāku saņemt tikai pēc trim mēnešiem....

Jānis Juška: – Līgumi paredz, ka veikali maksā pēc 60 vai 90 dienām...

Oļegs Mihaļevičs: – Ja nosacīti 100 000 latu ir ikmēneša apgrozījums, tad katru reizi man nāksies 21 000 atdot valstij. Tikko es būšu grāmatas atdevis veikalam, man būs no saviem aktīviem jāizņem tāda summa. Izdevniecības arī bez šā PVN likmes paaugstinājuma atrodas saspringti labilā stāvoklī. Tāpēc pieprasīt no jomas, kura jau atrodas uz pastāvēšanas robežas, avansēt valsti nozīmē nogrūst šo jomu bezdibenī. Te pilnīgi skaidri redzams: ja pieaug cena, tad attiecīgi vēl vairāk samazinās pārdošanas apjoms, tātad samazinās tirāža, kā dēļ cena atkal ģeometriskā progresijā augšā...

Jānis Juška: – Tāpēc ir šī rosība, lai ātrās pārdošanas gals būtu pēc iespējas platāks. Lai tiešām varētu pārdot divos, trijos, četros mēnešos. Turklāt mēs nezinām, kādi būs pirkšanas paradumi nākamgad, kā tie mainīsies. Bet mēs būsim saražojuši... 21% PVN likme ir tikai ļoti īsa laika jautājums, lai izdevniecības vai nu sāktu darīt kaut ko citu, kas nav tām raksturīgi, vai lemtu par izdzīvošanu. Domāju, ka saasināsies arī maksātnespēja saistībā ar poligrāfijas izdevumiem. Radīsies deficīts. Domāju, ka šī te 21% PVN likme iznīcinās gandrīz visus izdevējus. Varbūt paliks mācību literatūras izdevēji, kas izdos darba burtnīcas un vēl kaut ko. Oriģinālliteratūra cietīs pirmā.

– Saprātīgas valstis grāmatu, sevišķi oriģinālliteratūras, izdošanu baro ar visai spēcīgiem stimulatoriem.

Oļegs Mihaļevičs: – Mēs dzīvojam atvērtas ekonomikas pasaulē, un grāmatas ir tāda pati prece kā jebkura cita. Ja Beļģijā cukurs maksā 50 centu kilogramā, tad mūsējais par 60 santīmiem, protams, nav dzīvotspējīgs. Nozare tiek slēgta. Grāmatas ir tāda pati prece. Kādēļ es sākumā teicu – grāmatizdevēji vēl pirms nodokļu palielināšanas domāja, ka jālūdz valsts atbalsts? Tāpēc, ka grāmatas šobrīd ir sasniegušas kritisko punktu, galīgo cenu. Ja salīdzina Latvijā izdoto grāmatu ar grāmatu, kas izdota citās pasaules vietās, tad iznāk, ka mūsu grāmata ir dārgāka. Piemēram, ASV grāmata mīkstos vākos, ierindas romāns maksā sešus dolārus. Latvijā izdevējam pārdot grāmatu par sešiem dolāriem nav iespējams. Ja skaisti izdevumi Amerikā maksā 25 dolārus, tad pie mums tie maksās ap 30.

Jānis Juška: – Tu esi ļoti optimistisks. Tie maksās ap 50...

Oļegs Mihaļevičs: – Rodas situācija, kad vietējās grāmatas netiek pieprasītas. Cilvēki izvēlas lētāku preci. Sevišķi tad, kad krīze padziļinās. Protams, lasīšanas process nepārtrūks šā vai tā, lai kas arī pasaulē notiktu. Tikai izvēlēsies lētāko variantu. Bet lētākais variants kaitē kultūrai, kaitē valodai... Es zinu, ka daudzi latvieši izvēlas tulkotās literatūras krievu variantus. Tie ir divas reizes lētāki. Arvien vairāk ļaužu prot angļu valodu un lasa tulkojumus angliski, jo šajās valstīs izdotās grāmatas ir lētākas. Nerunājot par oriģinālliteratūru šajās valodās. Ar kādu pamatojumu vēl pirms šīs nodokļu situācijas gribējām vērsties pie valdības? Grāmata ir valodas nesēja. Ja nomirst grāmata, tad salīdzinoši ātri mirst valoda.

Piemēru tam diezgan. Dānija. Dāņu valodā lasa ne vairāk par 30% iedzīvotāju. Grāmatas dāņu valodā kļuvušas retums, tās ir ļoti dārgas, un šajā ziņā dāņu rakstu valoda mirst. Skandināvijas valstīs, citās mazās zemēs pastāv valsts atbalsta sistēma. Varam sevi salīdzināt ar Islandi, Īriju, Zviedriju, Norvēģiju. Ļoti labs piemērs – Islandes literatūra. Tikai 330 000 iedzīvotāju. Tik, cik vienā Rīgas priekšpilsētā. Taču Islandes literatūra ne tikai pastāv, bet ir arī pelnoša Islandes ekonomikas nozare. Grāmatas salīdzinājumā ar izdevumiem angļu valodā tur tiek pārdotas par konkurētspējīgām cenām. Kā šīs valstis to panāk? Norvēģijā ir ap 2000 bibliotēku. Saskaņā ar valsts politiku katrai bibliotēkai jāiepērk vismaz viena grāmata, ko izdod norvēģu izdevēji. Tas garantē izdevējiem vismaz 2000 eksemplāru tirāžu. Plus tas, kas tiek pārdots tirgū. Reālās tirāžas sasniedz 30–40 tūkstošus. Norvēģu valoda ne tikai tiek saglabāta, tā veiksmīgi un konkurētspējīgi attīstās. Tāpēc, ka, pateicoties garantētam primāram atbalstam bibliotēkās, grāmata kļūst cenas ziņā pieejama. Ja grāmatas latviešu valodā maksātu trīs latus laikā, kad angliski vai krieviski tās maksā piecus sešus latus, tad, protams, tās tiktu pirktas latviešu valodā. Ja pastāvētu precīzā veidā īstenota valsts atbalsta sistēma.

Jānis Juška: – Ja es zinātu, ka man no tirāžas nopirks 500 dzejas vai kādas citas grāmatas, es varētu slēgt ar oriģinālliteratūras autoru normālu līgumu. Latvijas variantā šīs 500 grāmatas būtu izšķirošas.

Protams, vajadzīga nauda arī bibliotēku atbalstam. Mums ir diezgan cieša saikne ar pagastu bibliotēkām. Aizbraukuši redzam, ka nereti, lai izlasītu kādu iepirktu grāmatu, cilvēki stāv rindā. Paldies Dievam, pašvaldību grāmatu iepirkumam veltītā nauda ir augusi. Savulaik sliktajām pašvaldībām iepirkumam bija 50 latu gadā. Tas nekas nav.

Oļegs Mihaļevičs: – Nesen TV kāda bibliotekāre teica, ka visi pastāvīgie bibliotēkas sponsori viņu brīdinājuši – vai nu atbalsts tiek uz nenoteiktu laiku atlikts, vai pārtraukts tāpēc, ka nav vairs iespējams to sniegt.

Jānis Juška: – Kultūrkapitāla mērķprogramma bibliotēku iepirkumam, kas bija 180 000, šogad nobrauca līdz 80 000 latu...

– Vai pašu kombinēšanās šoreiz nelīdzēs?

Jānis Juška: – Kāda ir izdevniecības kopaina? Mūsu izdevniecības Nordik un Tapals, sevišķi Nordik daudz nodarbojas ar oriģinālliteratūru, tai skaitā – kopotiem rakstiem. Sākot ar Imantu Ziedoni, Regīnu Ezeru, Knutu Skujenieku... Tagad – Ainu Zemdegu. Pie Skujenieka sestā sējuma kļuva pilnīgi skaidrs, ka es vairāk nevienus kopotos rakstus, ja tiem nebūs pilna finansējuma, neizdošu. Kopotie raksti ir zaudējuši funkciju – atrasties katrā mājā. Knuta Skujenieka raksti bez Kultūrkapitāla fonda atbalsta nebūtu iespējami. Bet Kultūrkapitāls... tam katru reizi ir jāpieprasa, katru reizi jānopamato... Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas ietvaros no mums iepirka 110 eksemplārus Knuta rakstu, bet Ainas Zemdegas rakstus grasās iepirkt vien 36. Nordik izdevis kādas 45–50 dzejas grāmatas. To paliek mazāk, un to tirāžas rūk. Skatoties uz to, kas notiek sabiedrībā, uz to, ka jaunie rakstošie uzskata – literatūra labākajā gadījumā ir sākusies ar deviņdesmitajiem gadiem, sākām izdot klasiku. Sākām ar Veidenbaumu, tad mums bija Poruks, tad Ādamsons, tad Grēviņš... Izlases. Tas nav bizness. Labākajā gadījumā – atpelnās. Bet tā bija mūsu misija. Mēs to varējām realizēt tikai tāpēc, ka paralēli izdevām komercliteratūru. Mariņinu, zīlēšanas grāmatas, Katana Sievas un mīļākie, pavārgrāmatu sērijas... Es gribu teikt, ka uz izdevējdarbību jāskatās kopumā. Izdevēji Latvijas situācijā var noturēt oriģinālliteratūru, tikai paralēli drukājot un pārdodot kaut ko citu.

Turklāt lasīšana ir no tiem darbiem, kas nodrošina morālās vērtības, kas nodrošina emocionālās pieredzes nodošanu. Jo cilvēks pats nevar izdzīvot visu. Varbūt viņš var normāli funkcionēt kaut kādā specifiskā darba nozarē, var kaut ko pelnīt, bet, pārticis tikai no seriālu pieredzes un interneta skrandām, viņš zināmā mērā ir nepilnvērtīgs cilvēks. Ja nu viņš ir pie kādas baznīcas, tad viņam ir dotas vērtības no citas puses. Bet citādi, sevišķi, ņemot vērā, ka nav vairs trīs paaudžu ģimeņu, viņš ir morāls pusprodukts. Ar to gribu uzsvērt, ka izdevējs ir tas, kurš jebkurā gadījumā piedalās kultūras procesā, kurš piedalās lasīšanas veicināšanā.

Oļegs Mihaļevičs: – Izdevējs strādā ar gatavu produktu. Ja valsts grib, lai attīstās, piemēram, tūrisms, tad jābūt tūrisma firmām, kas darbojas vietējam tirgum. Viesnīcu tīklam. Tas ir konkrētu ļaužu, konkrēta biznesa uzdevums. Bet neviens uz šo valsti nebrauks, ja te nebūs lidostas, jūras ostas un dzelzceļa stacijas. Un tas jau ir

valsts uzdevums. Tieši tāpat valstij jāatbalsta savas valodas saglabāšana. Nevis vārdos vien, nevis ar lēmumiem, kur lietot, kur nelietot latviešu valodu, bet ar reālu atbalstu autoriem, pašai valodai. Kam celt bibliotēku, ja nebūs savas literatūras? Kam vajag valsti, ja tā nesaprot un nedara to, ko tikai tā var izdarīt?

– Jūs te apelējat pie valodas, pie morāliem pusproduktiem, pie savas misijas, bet varai tas nieks, ja valsts kasē svilpo vējš. Turklāt – dialogā vai tekstā katrs sadzirdot vai izlasot tik to, ko saprotot. Velti apelēt pie vērtības un nākotnes tā priekšā, kas zina tik cenu un peļņu tiešā ekonomiskā ekvivalenta paskatā. Vai ne?

Jānis Juška: – Kā redzu, mums tiešām vienalga, kā dabūt naudu ekonomikas stabilizācijai, ar kādiem noteikumiem aizņemties miljardu vai cik tur. Vai ceļot akcīzi alkoholam, tabakai, cīnoties ar kontrabandu, vai ceļot nodokļus tūrismam un grāmatizdevējiem. Bez visa cita, piemēram, jāpatur prātā, ka, grāmatu industrijai aizejot, aiziet arī kadri, kurus sagatavot ir ļoti grūti. Man labākie redaktori ir pensionāri. Jo tiem, kas tagad beiguši augstskolu, būt redaktoriem neļauj viņu līmenis. Rozes izdevniecība pirms gada organizēja konkursu uz redaktoru vietām. Jaunie nav uz to spējīgi. Un viņi nemaz negrib. Pazaudētie redaktori – tas ved tuvāk grāmatām ar ļoti sliktu valodu.

Grāmatu tirgus apjoms ir 20–25 miljoni latu. Grāmatniecība varbūt tik daudz neienes pa tiešo. Ir poligrāfija, kas stāv no rakstnieka savrup. Bet rakstnieks nodrošina darbu gan sev, gan daļēji tipogrāfijai, izdevniecībām, veikaliem. Finālā ir latviešu literatūra, kas ir vērtība pati par sevi. Agrāk trimdas latvieši teica: "Mēs zinām, mums par latvietību ir jāmaksā." Un mums te tagad ir tāda pati situācija: "Ja gribam saglabāt savu valodu, mums par latvietību jāmaksā." Izglītības sistēma to šobrīd nodrošināt nespēj. Mēs saņemam nesocializētus produktus, kuri nemāk domāt, nemāk izteikties ne rakstiski, ne mutiski, kuriem nav pieredzes lasīšanā. Es negribu teikt, ka agrāk zāle bija zaļāka. Bet ir vispārcilvēciskas vērtības, kuras var nodrošināt tikai pastarpināti – ar mākslu. Un dažas – tikai ar literatūru.

Oļegs Mihaļevičs: – Grāmatizdevējiem un rakstniekiem nav lobija mūsu parlamentā. Tāpēc iziet cauri visādi pavirši apjēgti projekti. Tā pati Nacionālā bibliotēka tiek celta ar visas literārās produkcijas digitalizācijas ideju. Mēs abi aizņemam jūtamu grāmatu tirgus daļu. Bet vai ar mums kaut reizi kāds ir par šo ideju runājis? Literatūra var kļūt par jomu, kas var dot valstij ienākumus kā patstāvīga ekonomikas nozare. Taču te svarīgi uzsvērt, ka nevar neko radīt, neko neieguldot.

Jānis Juška: – Bet tagad aktuāli ir tie naži, kas griež nozari. Viens karājas pār visiem – PVN avansa maksājums. Otrkārt, ja mēs triju mēnešu laikā tiekam atpakaļ uz šiem pieciem PVN procentiem, tad mums vēl ir iespējas izdzīvot. Pretējā gadījumā tādu iespēju nebūs. Man katra grāmata eventuāli jau rada zaudējumus. Turklāt esmu spiests... kļūstu par kriminālnoziedznieku. Jo tad, kad es slēdzu līgumu ar tipogrāfiju, es uzņemos atbildību ar visu savu mantu un īpašumu, ka tādos un tādos datumos darbu apmaksāšu. Man liekas – varbūt arī varēšu apmaksāt, bet pats zinu – laikā jau nu noteikti ne... Tas nozīmē, ka es viņus krāpju. Tas nozīmē, ka mani grūž parādu bedrē un iznīcībā. Un – nekas cits. Nākamais solis – iepirkums bibliotēkām līdz 500 grāmatām. Atbalsts autoriem. Tas jāizsver kopā ar radošajiem, ar sabiedrību. Lai nebūtu tā, ka nabagi plēšas.

Un vēl – pēdējos trijos mēnešos likvidētas piecas grāmatnīcas. Esam pārtraukuši bērnu literatūras izdošanu, jo nevaram to atļauties. Ja bērnu literatūra vēl iznāk, tad vai nu tāpēc, ka tiek subsidēta, vai arī tāpēc, ka izdevējam ir sevišķas ambīcijas. Bet mazai valstij savas tautas literatūra un valoda ir absolūti būtiska. Absolūti būtiska ir literatūra latviešu valodā.

 

 

Citādā ziņā...

 

 

Lemberga hūte lēnām top balta

TVNET   12/15/08    Slēpošanas kalnā „Lemberga hūte” ir sākta sniega pūšana. Lai izveidotu slēpošanai un snovošanai piemērotu sniega kārtas biezumu, būs nepieciešamas aptuveni trīs aukstas dienas un naktis, jo sniega pūšanu kalnā var veikt, ja gaisa temperatūra sasniedz - 3°, un sākotnēji nepieciešams, lai kalna virskārta būtu apsalusi. Sākotnēji sniegs tiek pūsts slēpošanas un snovborda trasēs, bet, ja gaisa temperatūra turēsies zem -3°, nākamās nedēļas sākumā sniegu varēs sākt pūst arī kameršļūkšanas trasē.

Šogad slēpošanas kalns „Lemberga hūte” ir 44 m augsts, ir pārveidots tā profils, lai snovborda trasē izveidotos pusrampas elements visa nobrauciena garumā. Ar jauniem tramplīniem, slaidu un reilu elementiem tiks papildināta snovborda trase, un to jau varēs dēvēt par „Lemberga hūtes” snovparku. Šajā gadā pārveidota arī ģimeņu iecienītā atrakcija – ziemas kameršļūkšanas trase. Savukārt ērtākai nokļūšanai kalnā par 10 m pagarināts lenšveida pacēlājs. Uz kalna darbosies trīs pacēlāji, kā arī inventāra noma un kafejnīca „Stender’s pica”.