Kas jauns Latvijā?

Nr. 549:  2008. g. 20. decembris - 2009. g. 6. janvāris

 

Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

Zatlers pozitīvi vērtē Latvijas un Krievijas paveikto starpvalstu revīzijā

LETA  12/22/08    Valsts prezidents Valdis Zatlers, šodien tiekoties ar Krievijas Federācijas Revīzijas palātas priekšsēdētāju Sergeju Stepašinu un Latvijas valsts kontrolieri Ingūnu Sudrabu un iepazīstoties ar informāciju par pēdējā gada laikā veiktās revīzijas rezultātiem, pozitīvi novērtēja darba rezultātus.

Zatlers uzsvēra, ka pēdējā gada laikā attiecības starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju ir "uzņēmušas apgriezienus" - notiek dialogs, aģentūru LETA informēja Prezidenta preses dienestā.

Zatlers šodien ar Sudrabu un Stepašinu pārrunājis Valsts kontroles (VK) un Krievijas Revīzijas palātas gada laikā paveiktā kopīgā darba rezultātus un, ar tiem iepazinies, paveikto minēja kā veiksmīgu piemēru sadarbībai ar kaimiņvalsti.

Kā viens no praktiskās sadarbības piemēriem ir tieši VK un Revīzijas palātas sadarbība robežšķērsošanas procesu optimizācijā.

Pēc Zatlera domām, šī sadarbība ir īpaši būtiska laikā, kad ekonomiskās krīzes ietekme uz abām valstīm pastiprina nepieciešamību nodrošināt pēc iespējas ātrāku kravu apriti.

Taču, lai to nodrošinātu, ir jāpilnveido tranzītkoridora efektivitāte, uzskata Zatlers.

Valsts prezidents tikšanās laikā uzsvēra, ka nepieciešams turpināt sākto sadarbību un ieceres abu valstu institūciju starpā.

Iepriekšējā Stepašina vizīte Rīgas pilī notika 2007.gada 28.novembrī, kuras laikā tika izskatītas abu valstu kontroles institūciju darba aktualitātes un problēmjautājumi, kā arī turpmākās sadarbības plāni.

Pirms gada īpaša uzmanība sarunas gaitā tika pievērsta jautājumiem, kas saistīti ar kontroli uz Latvijas-Krievijas robežas.

Šī gada laikā Valsts kontrole un Krievijas Revīzijas palāta kopīgi veica revīziju par valsts institūciju darbību, nodrošinot preču un citu priekšmetu pārvietošanu Latvijas-Krievijas robežkontroles punktos, informēja Prezidenta preses dienestā.

 

Amatpersona: Krievija var izvietot kodolraķetes Baltkrievijā

LETA  12/23/08    Krievija var izvietot kodolraķetes "Topol" savā rietumu kaimiņvalstī Baltkrievijā, šādi atbildot uz ASV plāniem Austrumeiropā izvietot sava pretraķešu vairoga elementus, otrdien paziņojis aģentūras "Interfax" avots Krievijas Aizsardzības ministrijā.

"Ja ASV turpinās tuvināt Krievijas robežām savu stratēģisko spēku elementus, ieskaitot pretraķešu aizsardzības objektus Polijā un Čehijā, kas ir iecerēti mūsu kodolpotenciāla mazināšanai, mobilie "Topol" kompleksi var tikt izvietoti Baltkrievijā," aģentūrai "Interfax" sacīja amatpersona.

Šādi izteikumi seko dienu pēc Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko tikšanās Maskavā ar savu Krievijas kolēģi Dmitriju Medvedevu, kuras gaitā tika panākta vienošanās par Krievijas gāzes piegādēm Baltkrievijai.

Aizsardzības ministrijas amatpersona aģentūrai AFP gan atteicās komentēt šo informāciju.

Kā ziņots, Krievija dusmīgi reaģējusi uz ASV plāniem izvietot pretraķešu aizsardzības vairoga elementus Polijā un Čehijā, draudot veikt pretpasākumus, kuru vidū varētu būt neliela darbības rādiusa raķetes "Iskander" Kaļiņingradas apgabalā.

ASV apgalvo, ka pretraķešu vairogs nav drauds Krievijai un ir paredzēts aizsardzībai pret tādām neprognozējamām valstīm kā Irāna.

Kā LETA jau ziņoja, novembra beigās ASV un Krievija pabeidza sarunas par 1991.gadā noslēgto Stratēģiskā bruņojuma samazināšanas līgumu (START), kura darbības termiņš beidzas pēc gada, taču nekādi lēmumi par tā darbības pagarināšanu netika pieņemti.

START līgums bija pirmā vienošanās par lielvalstu rīcībā esošo stratēģisko uzbrukuma ieroču skaita samazināšanu. Tas paredz, ka sarunām par jauna līguma slēgšanu jāsākas ne vēlāk kā gadu pirms esošā līguma darbības termiņa beigām.

 

Pildegovičs: arī Vašingtonā seko līdzi Latvijas ekonomiskajai situācijai

LETA  12/24/08    Baltijas valstu, tostarp Latvijas, ekonomiskajai situācijai līdzi seko arī Vašingtonā. To dara gan ASV Valsts kase, gan Pasaules banka, gan Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), intervijā sacīja Latvijas vēstnieks ASV Andrejs Pildegovičs.

Diplomāts norādīja, ka starp Latviju un ASV pastāv cieša sadarbība ne tikai politikas un drošības jautājumos, bet arī ciešs kontakts ekonomikā. "ASV balss būs dzirdama visos SVF lēmumos, līdzdarbosies arī ASV valdība," sacīja Pildegovičs.

Vēstnieks norādīja, ka, lai arī finanšu krīze skārusi arī ASV, tā tomēr tuvākajos gados paliks par lielāko pasaules ekonomiku un pasaules ekonomikas dzinējspēku jeb motoru. Meksikā, kur Pildegovičš ir nerezidējošais vēstnieks, pat sakot - "ja ASV ekonomikā ir iesnas, tad Meksikas ekonomikā ir plaušu karsonis". Uz Latviju gan šo analoģiju nevarot attiecināt, bet arī mūsu valsts izjūt ekonomikas problēmas ASV.

Komentējot Latvijas ārlietu ministra Māra Riekstiņa (TP) aicinājumu nākamajā gadā Latvijas diplomātiem veicināt ārvalstu investīcijas un koncentrēties uz ekonomikas jautājumiem, Pildegovičs sacīja: lai arī investīciju iespējas kopumā nākamajā gadā samazināsies, diplomātu uzdevums ir atrast pareizās tautsaimniecības jomas, kurās mūsu valsts varētu būt konkurētspējīga.

Kā konkurētspējīgākās Latvijas ekonomikas nozares Pildegovičs minēja finanšu tirgus, transportu, kokrūpniecību, farmāciju, tūrismu, augstāko izglītību, kā arī reformu pieredzes nodošanu tādām valstīm kā Ukraina, Gruzija un Moldova. "Mums nekādā ziņā nav jākrīt izmisumā, nav jābaidās, jo zināmas bailes sasaista prātu," sacīja vēstnieks, norādot, ka jebkurā gadījumā jāizvērtē mūsu valsts iespējas jaunajos apstākļos un jāraugās pēc iespējamiem sadarbības partneriem.

Eiropas Savienība Latvijai plāno sniegt vidēja termiņa finansiālu palīdzību līdz 3,1 miljardam eiro (2,18 miljardiem latu). Atbalsts tiks sniegts kopā ar SVF, kas piešķirs 1,7 miljardus eiro (1,19 miljardus latu), ziemeļvalstīm - Zviedriju, Dāniju, Somiju un Norvēģiju -, kas kopā piešķirs 1,8 miljardus eiro (1,27 miljardus latu) un Pasaules Banku, kas piešķirs 0,4 miljardus eiro (0,28 miljardus latu).

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Čehija, Polija un Igaunija kopā piešķirs vēl 0,5 miljardus eiro (0,35 miljardus latu), tādēļ pavisam līdz 2011.gada pirmajam ceturksnim Latvija varētu saņemt 7,5 miljardus eiro (5,27 miljardus latu).

Finansiālā palīdzība tiks izmaksāta ar nosacījumu, ka tiks īstenota visaptveroša ekonomikas politikas programma. Finansiālās palīdzības un politikas programmas mērķis ir palīdzēt ekonomikai atrisināt īstermiņa likviditātes grūtības, vienlaikus uzlabojot konkurētspēju un atbalstot pakāpenisku nelīdzsvarotības novēršanu vidējā termiņā, tādējādi atkal nostādot ekonomiku uz stabiliem un noturīgiem pamatiem. Tas arī palīdzēs izpildīt nosacījumus eiro ieviešanai.

 

Krievijas un Gruzijas konflikts un Latvijas drošība

Toms Rostoks, LU Sociālo zinātņu fakultātes lektors*,  Diena  01/03/09    Latvijas situācija ir ļoti atšķirīga no Gruzijas situācijas, tomēr tas nenozīmē, ka Gruzijas pieredze Latvijai nav noderīga.

Krievijas un Gruzijas konflikts 2008.gada augustā ir izraisījis sekas, kas sniedzas tālu pāri Dienvidkaukāza reģiona robežām. Notikušais konflikts nav aplūkojams tikai kā izolēts notikums. Tas ir sācies jau labu laiku pirms šī gada augusta bēdīgi slavenajiem notikumiem, un konflikts turpinās vēl joprojām, jo situācija Dienvidosetijas un Abhāzijas apkaimē ir nestabila, par ko liecina regulārās apšaudes un provokācijas. Diskusijās par šo konfliktu un tā sekām ir iesaistījušies eksperti visā Eiroatlantiskajā telpā. Pārskatītas tiek ES un Krievijas attiecības, Eiropas kaimiņu politika un ES/NATO paplašināšanas jautājumi, bet pamazām piemirsties sāk konflikta izcelšanās iemesli un apstākļi. Latvijai būtu jāiesaistās šajās diskusijās, jāargumentē savs skatījums uz notikušo un jāpiedāvā pietiekami konkrēts nākotnes redzējums.

Šajā rakstā autors mēģinās sasaistīt Krievijas un Gruzijas konfliktu ar Latvijas drošību un interesēm. Raksts sastāv no trijām daļām. Pirmajā no tām tiek aplūkotas diskusijas par konflikta īstermiņa un ilgtermiņa konsekvencēm. Otrajā daļā autors aplūko dažus no Eiropas Savienības iespējamo ilgtermiņa rīcības stratēģiju elementiem postpadomju telpā. Trešajā daļā ir apkopoti vairāki secinājumi, kas izriet no Krievijas—Gruzijas konflikta un ir piemērojami Latvijai. Būtībā šis ir jautājums par orientieriem, pēc kuriem Latvijai vajadzētu vadīties, realizējot savu ārpolitiku tuvākajos mēnešos un gados.

Konflikta konsekvences

Diskusijām par starptautiskajiem konfliktiem ir savas likumsakarības, un Krievijas un Gruzijas konflikts nav izņēmums. Konflikta pirmajās dienās un nedēļās bija svarīgi saprast notiekošo, un šajā laikā masu mediji pārplūdināja publisko telpu ar (reizēm pretrunīgas) informācijas straumi. Šajā fāzē ekspertu uzmanību galvenokārt piesaistīja praktiskās darbības, kas norisinājās Gruzijas (arī Dienvidosetijas un Abhāzijas) teritorijā: cik daudz cilvēku gāja bojā Chinvali, cik tālu Krievijas karaspēks atradās no Tbilisi, kādi objekti Gruzijas teritorijā tika bombardēti utt. Savukārt otrajā fāzē ir novērojama tendence, ka starptautisko attiecību lietpratēji krīt kārdinājumā ignorēt konflikta sākumposma analīzi un cenšas atbildēt uz jautājumu: ko darīt tālāk? Šeit priekšplānā izvirzās jautājumi par Gruzijas atjaunošanu, bēgļu izmitināšanu, tālākajām Krievijas un ES attiecībām un jautājumiem, kas saistīti ar Gruzijas tuvināšanos ES un NATO. Raksta autors neapšauba abu konflikta stadiju nozīmi, tomēr rodas jautājums, kādas ir Latvijas intereses notiekošajās diskusijās? Manuprāt, Latvijas interesēs būtu, lai diskusijas par Gruzijas karu ievirzītos trijos virzienos.

Pirmkārt, ir jānoskaidro ne tikai tas, kurš izdarīja pirmo šāvienu, bet arī tas, kādi apstākļi noveda pie kara sākšanas un kāda bija Krievijas loma šajā procesā. Pārmērīga fokusēšanās uz 7. un 8.augusta notikumiem nedod iespēju pienācīgi aplūkot notikumu virkni, kuru dēļ izcēlās karš, tāpēc Latvijas interesēs ir, lai kara izcelšanās izvērtējumā tiktu iekļauta plašāka analīze un lai aplūkotas tiktu ne tikai pirmās kara dienas, bet arī garāka notikumu ķēde, kas noveda pie kara izcelšanās.

Popularitāti ir ieguvis viedoklis, ka kara izcelšanās patiesos apstākļus uzzināt nebūs iespējams un tāpēc nav iespējams noteikt, kurš ir agresors un kurš — cietušais. Šāda pieeja ved strupceļā. Ir jānoskaidro visi notikušā konflikta aspekti, jo tikai tā var pamatoti spriest par valstu rīcību un tās motīviem. Latvijas interesēs ir, lai plašāka sabiedrība uzzinātu par kara izcelšanās patiesajiem apstākļiem. Ja apstiprināsies, ka Gruzija tika apzināti provocēta, Latvijai kā Gruzijas draugam būtu vienkāršāk citas ES valstis pārliecināt par sava viedokļa pareizību. Tiesa gan, Latvijai ir jārēķinās, ka Rietumeiropas valstis varētu negribēt saskatīt patiesību. Tam ir savi iemesli. Ja Krievija ir agresors, tad Rietumeiropai nāktos nopietni pārskatīt attiecības ar šo valsti. Kamēr atsevišķas Rietumeiropas valstis var izlikties, ka pie notikušā ir vainīgas abas puses, tikmēr viss var palikt pa vecam…

Otrkārt, pirms domāt par Krievijas un ES attiecību turpmāko virzību, ir jānoskaidro, kādas ir ES stratēģiskās intereses Dienvidkaukāza reģionā un attiecībās ar Krieviju. Bez skaidras savu interešu apzināšanās jēgpilnas rīcībpolitikas formulēšana nav iespējama. Lielu popularitāti pēdējos mēnešos ir ieguvušas diskusijas par ES un NATO vēlamo atbildes reakciju attiecībā pret Krieviju. Tika izskatītas vairākas alternatīvas: jaunā Partnerības un sadarbības līguma izstrādes apturēšana, Soču olimpisko spēļu boikotēšana, vīzu režīma pārskatīšana utt. Tomēr šādas diskusijas ir lemtas neveiksmei, kamēr ES nav nonākusi pie izpratnes par savām interesēm attiecībās ar Krieviju un valstīm, kas atrodas starp ES un Krieviju.

ES valstīm vajadzētu sākt apzināties, ka tās cīnās par ietekmi postpadomju telpā. ES un Krievijas intereses postpadomju telpā ir konfliktējošas, un šādu lietu stāvokli vajadzētu uztvert kā normālu. Ja ES austrumos vēlas redzēt stabilas, pārtikušas un demokrātiskas valstis, tad konflikts ar Krieviju par ietekmi šajā reģionā ir neizbēgams. Spriežot pēc tā, ka ES valstis ir izvēlējušās sniegt atbalstu Gruzijai kara seku likvidēšanai, Gruzija tiek uzlūkota kā sabiedrotais. Tā ir demokrātiskākā valsts savā reģionā, un caur Gruziju ved viens no nozīmīgākajiem gāzes un naftas tranzīta ceļiem, kas ļauj apiet Krieviju.

Caur Gruziju ved ceļš uz Kaspijas jūras reģionu. Pēdējā laikā strauji ir augusi Centrālās Āzijas valstu nozīme. Ja ES vēlas ar šīm valstīm izveidot ciešākas partnerattiecības, tad tai vajadzētu apliecināt savu spēju neitralizēt Krievijas ietekmi. Gruzija ir pārbaudījums ES spējai aizstāvēt savas stratēģiskās intereses, ko ar lielu interesi vēro citas Dienvidkaukāza un Centrālās Āzijas valstis. ES ir jāapzinās, ka tai būs jāizcīna ietekme šajos reģionos un ka attiecību pasliktināšanās ar Krieviju, kas turpina uzskatīt, ka tai ir privileģēta vieta bijušās PSRS teritorijā, ir neizbēgama.

Treškārt, ES valstīm vajadzētu apzināties, ka vēsture nav Krievijas pusē. No vienas puses, Gruzijas un Krievijas konflikts ir noticis laikā, kad pastiprinās runas par unipolārās pasaules beigām. ASV klupiens Irākā un starptautiskā finanšu krīze var paātrināt procesu, kura gaitā ASV kā līdz šim vienīgās globālās lielvaras ietekme mazinās. Tomēr, no otras puses, pētnieku prognozes liecina, ka Krievijas daļa no globālā kopprodukta 2030.gadā varētu būt ne vairāk kā 3%, kamēr Ķīnas daļa varētu būt 23%, ASV — 17%, bet Eiropas daļa varētu sasniegt 16%. (Grant, C. How to Handle the New Russia? CER bulletin nbr. 62, 2008. Sk. internetā 25.X 2008. http://www.cer.org.uk/articles/62_grant.html). Tas nozīmē, ka Krievija gan šobrīd, gan tālākā nākotnē būs pārāk vāja, lai nopietni apdraudētu Ķīnas, ASV un ES drošību. Tāpat Krievija nav bijusi veiksmīga draudzīgu attiecību veidošanā ar kaimiņvalstīm. Ja par Rietumvalstu spēka avotu kalpo savstarpējās draudzīgās attiecības, tad Krievija šajā ziņā ir vāja, jo draugu tai ir maz. Protams, Krievijai piemīt daži no tradicionālajiem lielvaru atribūtiem, piemēram, apjomīgs kodolieroču arsenāls, turklāt Krievijas plašā teritorija un milzīgie dabas resursu krājumi ir bagātība, kas šo valsti padara par iekārojamu tirdzniecības partneri, tomēr būtu dīvaini, ja par lielvaru varētu uzskatīt valsti, kuras varenība ir tieši atkarīga no naftas un gāzes cenu svārstībām.

ES stratēģija

ES tālākajai rīcībai pēc Krievijas un Gruzijas konflikta vajadzētu notikt divos virzienos. Pirmais virziens ir palīdzības sniegšana Gruzijai. 22.oktobra donoru konferencē tika panākta vienošanās par 3,4 miljardu eiro piešķiršanu Gruzijas ekonomikas atveseļošanai laikā no 2008. līdz 2010.gadam. Eiropas Komisijas sniegtā palīdzība sasniegs pusmiljardu eiro. Šāda palīdzība ir kā medusmaize Gruzijas ekonomikai, kas pēdējos gados bija strauji augusi, taču notikušais konflikts ar Krieviju līdzšinējos sasniegumus ir iedragājis. Tik dāsnas palīdzības piešķiršana starptautiskās finanšu krīzes laikā ir pat pārsteidzoša un skaidri norāda uz to, ka Rietumvalstis ir gatavas sniegt atbalstu Gruzijai.

Tomēr palīdzības sniegšana, lai ļautu Gruzijai atgūties no kara ar Krieviju, ir tikai daļa no pasākumiem, kas būtu veicami. Ja ES vēlas Gruzijai palīdzēt, tad ir jāveic nozīmīgi pārkārtojumi, lai nostiprinātu savstarpējās tirdzniecības saiknes un atvērtu Gruzijas ražotājiem ES tirgu. Ļoti svarīgs palīdzības aspekts būtu Gruzijas iekļaušana ES izglītības programmās, kas ļautu Gruzijas augstākās izglītības iestāžu studentiem saņemt labāku izglītību. Iespējams, būtu vērts apsvērt atbalsta sniegšanu līdzīgā formā, kā Latvija un abas pārējās Baltijas valstis saņēma ar Eirofakultātes palīdzību. ES vajadzētu izmantot radušos situāciju, lai Gruziju pavirzītu sev tuvāk.

Lielākie pārbaudījumi ES ārpolitikai vēl ir priekšā, un tie ir tikai daļēji saistīti ar Gruziju, tāpēc otrajam ES rīcības virzienam vajadzētu aptvert visu postpadomju telpu. Krievijas un Gruzijas konflikts ir darījis bažīgas gan tās postpadomju telpas valstis, kas jau agrāk bija mēģinājušas izveidot tuvākas attiecības ar ES, gan tās, kuras dažādu apsvērumu dēļ to nebija darījušas. Militārā spēka lietošana starptautiskajā sistēmā izraisa nestabilitāti un dara valstis tramīgas. Tās pastiprināti sāk domāt drošības kategorijās. Bažas par Krievijas tālāko rīcību ir paudušas Ukraina un Moldova (Krima un Piedņestra), un pat Baltkrievija ir centusies uzlabot attiecības ar ES, atbrīvojot politieslodzītos, ko tā agrāk bija atteikusies darīt. Notikušā konflikta rezultātā šīs valstis sāk meklēt patvērumu pret potenciālo apdraudējumu. Šāda postpadomju telpas valstu rīcība paver iespējas ES palielināt ietekmi šajā reģionā, tomēr tas ir iespējams tikai ar nosacījumu, ja ES spēj līdzsvarot Krievijas ietekmi un ir gatava akceptēt, ka tā ar Krieviju cīnās par ietekmi postpadomju telpā.

Būtisks ES ilgtermiņa uzdevums būtu stiprināt attiecības ar tām postpadomju telpas valstīm, kuras Krievijas rīcība Gruzijā ir darījusi bažīgas. Būtu loģiski, ja ES censtos pastiprināt un paplašināt Eiropas kaimiņu politiku (EKP). Ar pastiprināšanu tiek saprasta attiecību nostiprināšana ar valstīm, ar kurām jau kopš 2004.gada ES ir izveidojusies aktīva sadarbība un kuras ir izrādījušas vēlmi pilnībā integrēties ES. Ar paplašināšanu būtu jāsaprot aktīvāka ES sadarbība ar tiem kaimiņiem, ar kuriem dažādu apsvērumu dēļ tā līdz šim nav bijusi intensīva. Īpaši izceļama būtu sadarbības pastiprināšana ar Centrālās Āzijas valstīm. Protams, ne visas postpadomju telpas valstis būs gatavas šādam solim, tomēr ES vajadzētu izmantot radušos iespēju, lai pastiprinātu ietekmi valstīs, kas nopietni apsver integrācijas perspektīvu. ES jau ir politikas un instrumenti, ar kuru palīdzību tā varētu nostiprināt savu ietekmi postpadomju telpā. Viena no politikām ir EKP, un šobrīd sagatavošanas stadijā atrodas Austrumu partnerības iniciatīva, kuras mērķis ir uzsvērt austrumu kaimiņu nozīmi EKP ietvaros.

Kas attiecas uz ES un Krievijas attiecību nākotni, šis ir visproblemātiskākais ES ārējo attiecību virziens, jo par vienotu nostāju attiecībās ar Krieviju ES valstis nav spējušas un, visticamāk, arī nespēs vienoties. Domāt, ka jauna konflikta gadījumā ES valstis spēs vienoties par nopietnu sankciju ieviešanu attiecībās ar Krieviju, ir ilūzija. Neiedziļināšos ES un Krievijas attiecību dažādos aspektos, jo tā ir atsevišķa raksta tēma, tomēr ES vajadzētu censties šos divus ārējo attiecību virzienus — Krievijas un postpadomju telpas valstu — nodalīt. Ir svarīgi, lai attiecības ar Krieviju neatstātu lielu ietekmi uz attiecību ar postpadomju telpas valstīm kvalitāti. Citiem vārdiem sakot, ja ES nav vienotas Krievijas politikas, tad vismaz lai ir vienota politika attiecībā pret postpadomju telpas valstīm.

Gruzijas pieredze Latvijai

Laikā pēc Gruzijas un Krievijas konflikta bieži ir ticis uzsvērts, ka Latvijas situācija ir ļoti atšķirīga no Gruzijas situācijas, tomēr tas nenozīmē, ka Gruzijas pieredze Latvijai nav noderīga. Lūk, dažas no Krievijas un Gruzijas konflikta raisītajām pārdomām. Pirmkārt, Latvijai ir nopietni jādomā par savas drošības nostiprināšanu. Ir jāapzinās, ka rūpes par drošību nebeidzās līdz ar iestāšanos NATO. Iespējamo pasākumu klāsts ir ļoti plašs — sākot ar Latvijas sabiedrības sociālpolitiskās saliedētības palielināšanu un beidzot ar dalību starptautiskajās misijās. Latvijas drošība nav aplūkojama atrauti no tās sabiedroto drošības un no miera un stabilitātes pastāvēšanas postpadomju telpā, tāpēc Latvijai būtu jāsniedz ieguldījums šīs telpas stabilizācijā.

Otrkārt, Latvijas valdībai vajadzētu veicināt godīgu diskusiju par ASV lomu Latvijas drošībā. Pēdējos gados ASV ir pieļāvusi virkni kļūdu (Irākas karš, Gvantanamo bāze, notikumi Abū Graibas cietumā), kā rezultātā cietis ir ASV tēls un mazinājusies tās ietekme, tomēr ASV tēla pasliktināšanās neietekmē Latvijas drošības ilgtermiņa intereses. ASV vēl joprojām ir Latvijas nozīmīgākais drošības garants. Latvijas kā suverēnas valsts eksistence un drošība ir iespējama tikai tādā gadījumā, ja kāda valsts vai valstu grupa līdzsvaro Krievijas ietekmi šajā reģionā. Līdz šim līdzsvarojošā valsts ir bijusi ASV, un ir maz ticams, ka tas varētu mainīties pārskatāmā nākotnē. Arī ASV rīcība gan Gruzijas un Krievijas konflikta laikā, gan pēc tam liecina, ka ASV ir Gruzijas un arī Latvijas uzticamākais sabiedrotais. Tas nemainīsies arī Baraka Obamas prezidentūras laikā.

Treškārt, Latvijai vajadzētu pievērst lielāku uzmanību reģionālajai sadarbībai ar pārējām Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm. Pēc ES 2004.gada paplašināšanās reģionālās sadarbības aktivitāte ir mazinājusies, tāpēc Latvijai vajadzētu izmantot radušos situāciju, lai nostiprinātu sadarbību ar Ziemeļvalstīm, pakāpeniski nomainot esošo reģionālās sadarbības formātu N5 + B3 pret NB8. Baltijas valstīm vajadzētu iekļauties Ziemeļvalstu grupā un veicināt sadarbības pāraugšanu integrācijā. Pastiprinoties viedokļu atšķirībām starp Rietumvalstīm un Krieviju, likumsakarīga būtu arī atsevišķa reģionālās sadarbības formāta izveidošana bez Krievijas līdzdalības, kurā pienācīga uzmanība tiktu veltīta arī drošības jautājumiem.

Ceturtkārt, Latvijai vajadzētu apzināties, ka ES ietvaros tās skatījums uz Krieviju līdzinās abu pārējo Baltijas valstu, Polijas un reizēm arī citu ES un NATO valstu viedoklim, bet ir citas dalībvalstis, kuru skatījums uz Krieviju ir atšķirīgs. Tas nozīmē, ka Latvijai ir jāstiprina sava intelektuālā kapacitāte un argumentācija jautājumos, kas saistīti ar Krieviju. Latvijai ES ietvaros regulāri būs jāpierāda, ka tās viedoklis par Krieviju ir pamatots. To ir iespējams paveikt tikai tādā gadījumā, ja Latvijā tiek nostiprināta Krievijas ekspertīze. Līdzīgi ir arī ar valstīm, kas atrodas starp Krieviju un ES. Latvija ir sevi pozicionējusi kā valsti, kas sniedz atbalstu tādām valstīm kā Moldova, Ukraina un Gruzija un tās labi pārzina. Savu eksperta statusu Latvija spēs attaisnot tikai tad, ja veltīs pienācīgu uzmanību zināšanu par šīm valstīm uzkrāšanai. Pēdējos gados šajā jomā ir bijusi vērojama pozitīva virzība, un ir tikuši veikti vairāki nozīmīgi pētījumi gan par ES un Krievijas, gan par Latvijas un Krievijas attiecībām. Ir ļoti svarīgi, lai iesāktais darbs turpinātos.

Piektkārt, Latvijai vajadzētu būt vienai no valstīm, kas mēģinātu pārliecināt citas ES un NATO valstis, ka ieguldījumiem jauno un veco draudu novēršanā ir jābūt samērojamiem. Drošības jēdziens pēdējās desmitgadēs ir ticis būtiski paplašināts, un valstis ir sākušas pievērst lielāku uzmanību tā dēvēto jauno draudu novēršanai. Gatavība karam kibertelpā un cīņa pret starptautisko terorismu ietver pasākumus, kas neapšaubāmi var stiprināt Eiropas drošību, tomēr šiem pasākumiem nevajadzētu balstīties uz pieņēmuma, kas izslēdz kara iespējamību Eiropā. Ir jādara viss iespējamais, lai Eiropā kari vairs nenotiktu, tomēr mēs nevaram būt droši, ka Eiropā ir iestājies permanents miers. Starptautiskajā sistēmā, kuru veido suverēnas valstis, karš vienmēr ir iespējams. Ir maz ticams, ka vardarbīgi starpvalstu konflikti varētu izcelties Rietumeiropā, tomēr Eiropas austrumu perifērijā kara iespējamība pastāv. Būtu lietderīgi atcerēties šī gada vasaras pirmo pusi, kad Gruzijas pārstāvji runāja par to, ka ir iespējams karš starp Gruziju un Krieviju. Toreiz reti kurš gruzīnu teikto uztvēra nopietni. Un tomēr bruņots konflikts notika. Var cerēt, ka tas bija pēdējais šāda veida konflikts Eiropā, tomēr paļauties uz cerību vien būtu naivi. Latvijai kā valstij, kas atrodas ES un NATO perifērijā, vajadzētu mēģināt pārliecināt citas valstis, ka paliekošs miers Eiropā vēl nav iestājies un ka tāpēc vajadzētu nostiprināt to valstu drošību, kas atrodas Krievijai kaimiņos.

Latvijai ir jābūt gatavai savas verbālās prioritātes pārvērst praktiskā rīcībā. Ja Latvija sevi definē kā postpadomju telpas eksperti, tad šis statuss ir jāapstiprina ar praktisku rīcību. Ja Latvija definē palīdzības sniegšanu Moldovai un Gruzijai kā būtisku savas ārpolitikas prioritāti, tad tas ir jāapliecina ar konkrētiem soļiem un gatavību šim nolūkam atvēlēt nozīmīgus līdzekļus. Pretējā gadījumā Eiropā neviens Latviju neņems nopietni.u

* Publiska diskusija par ES un NATO aktuālajiem jautājumiem pēc Krievijas un Gruzijas konflikta norisinājās 2008.gada 22.oktobrī Vidzemes augstskolā, Valmierā. Šo diskusiju kopīgiem spēkiem organizēja Sorosa fonds—Latvija sadarbībā ar Latvijas Ārpolitikas institūtu un Vidzemes augstskolu. Rakstā iekļauti daži no diskusijas secinājumiem.

 

 

LR Ministru prezidenta, finanšu ministra, Latvijas Bankas prezidenta, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājas vēstule Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektoram

6. janvāris 2009

 Vēstules orģināls ir angļu valodā; pievienots vēstules neoficiālais latviskais tulkojums.

 I PIELIKUMS. LATVIJA: NODOMU PROTOKOLS

 1.             Pēdējo nedēļu laikā pastiprinājusies spriedze Latvijas finanšu tirgū, jo notikumi globālajos tirgos pastiprinājuši esošos izaicinājumus valsts ekonomikai. Valdība un Latvijas Banka (LB) attiecīgi reaģēja, izstrādājot plašu stratēģiju, lai tuvākajā laikā mazinātu finansēšanas spiedienu un ilgtermiņā izveidotu ilgtspējīgu ekonomikas pamatu. Gan atbalsts, ko ES sniedz saskaņā ar maksājumu bilances finansēšanas instrumentu, gan divpusējās un daudzpusējās apņemšanās norāda uz starptautiskās sabiedrības atbalstu mūsu reformu stratēģijai. Šajā kontekstā mēs lūdzam SVF atbalstu mūsu programmai, izmantojot Atbalsta vienošanos (Stand-By Arrangement, SBA) SDR 1.521626  miljardu (1,200.02% no kvotas jeb € 1.7 miljardi) apjomā laika periodā no 2008. gada decembra līdz 2011. gada martam.

 2.             Ar SVF darbiniekiem esam apsprieduši mūsu ekonomikas programmu, kura izklāstīta šajā dokumentā. Mūsu galvenie mērķi ir šādi: 1) aizkavēt tūlītējus likviditātes spiedienus, 2) atjaunot ilgtermiņa stabilitāti, stiprinot banku sektoru, labojot fiskālo nelīdzsvarotību un pieņemot iekšzemes politiku konkurētspējas uzlabošanai, bet saglabājot fiksētu valūtas kursu (ar šauru koridoru), un 3) nostiprināt ekonomikas ilgtermiņa strukturālos darbības rezultātus. Ja šie pasākumi būs veiksmīgi, tie veidos pamatu mūsu ekonomikas politikas mērķa - pēc iespējas ātrāka pievienošanās eiro zonai - sasniegšanai. Mēs patiešām ticam, ka šos mērķus var vislabāk sasniegt, saglabājot pašreizējo valūtas kursa piesaisti, un atzīstam, ka tādēļ nepieciešama ārkārtīgi stipra iekšzemes politika, ko atbalsta plaša politiska un sociāla vienprātība.

3.             Esam jau veikuši vairākus pasākumus, kuri apliecina mūsu apņemšanos īstenot  šo programmu. Esam pārņēmuši kontroli pār Parex, kas ir otra lielākā banka, un nomainījuši tās vadību. 11. decembrī Saeima (parlaments) apstiprināja 2009. gada budžeta grozījumus, nosakot valdības fiskālo deficītu (izņemot iespējamos finanšu sistēmas atbalsta pasākumus) mazāku par 5% no IKP.

4.             Programmas pārraudzībai tiks izmantoti kvantitatīvi darbības rezultātu kritēriji un indikatīvi mērķi, strukturālu darbības rezultātu kritēriji un strukturāli standarti, kā arī ceturkšņa pārskati (1. tabula). Pievienotajā Tehniskajā saprašanās memorandā noteikti specifiski ceturkšņa mērķi, kuri jāievēro saskaņā ar SBA attiecībā uz Latvijas Bankas tīrajām ārvalstu valūtas rezervēm, Latvijas Bankas tīrajiem iekšzemes aktīviem, valdības fiskālo bilanci pēc naudas plūsmas principa un valdības atalgojuma fondu, kā arī prasība par to, ka valdības ārējā parāda nesamaksātā daļa netiek uzkrāta (darbības nepārtrauktības kritērijs). Pirmais pārskats notiks 2009. gada 15. februārī vai pēc šī datuma, otrais - 2009. gada 15. maijā vai pēc šī datuma.

I.   jaunākie ekonomikas darbības rezultāti un makroekonomikas pamatnostādnes 2008.-2009. gadam

5.             Stiprā izaugsme vairāku gadu garumā izraisīja strauju dzīves līmeņa uzlabošanos, tanī pat laikā pieaugot ievainojamībai. Izaugsmi, kas laikā starp 2000. un 2007. gadu bija vidēji 9% un lielākā visā ES, virzīja privātais patēriņš un ieguldījumi nekustamajā īpašumā un citos netirgojamo preču sektoros. Straujais valsts izdevumu pieaugums palielināja pieprasījumu un veicināja pārkaršanu šajā laika posmā, savukārt algu palielinājums bija straujāks nekā produktivitātes pieaugums, kā rezultātā tika veicināta patēriņa cenu inflācija un pasliktinājās konkurētspēja. Spēcīgais importa pieprasījums arī izraisīja kārtējo maksājumu konta deficīta palielināšanos, tam pārsniedzot 20% no IKP gan 2006. gadā, gan 2007. gadā, kā rezultātā bruto ārējais parāds sasniedza 135% no IKP. Tajā pat laikā augstais īstermiņa ārējais parāds Latvijai radījis piepešas kapitāla ieplūdes apsīkšanas risku, bet privātā sektora parāds (gan iekšējais, gan ārējais) pietuvojies līmenim, kas var apdraudēt ilgtermiņa izaugsmi.

6.             2007. gada sākumā ieviestais inflācijas apkarošanas plāns bija pirmais solis ceļā uz valstij draudošo risku novēršanu. Tika paplašināts ar nodokli apliekamo darbību spektrs nekustamā īpašuma jomā un jaunais regulējums bankām lika piesardzīgāk pieņemt kreditēšanas lēmumus. 2007. gadā pirmo reizi pēdējo gadu laikā budžets bija ar pārpalikumu. Neskatoties uz kārtējo maksājumu konta samazināšanos vēlāk, konkurētspēja turpināja pasliktināties un ārējo saistību apjoms - palielināties.

7.             Nesenais satricinājums globālajos finanšu tirgos šos riskus vēl pastiprināja, nosakot nepieciešamību turpmāk ievērojami pastiprināt politiku. Pieejamais ārējais finansējums ir ļoti strauji samazinājies globālo notikumu un Latvijas valsts kredītreitinga samazinājuma ietekmē. Parex bankā kopš septembra vērojama liela noguldījumu aizplūšana, kā rezultātā mēs bijām spiesti daļēji nacionalizēt šo iestādi pagājušajā mēnesī un nodrošināt likviditātes atbalstu. Citām vietējām bankām un uzņēmumiem radušās grūtības pārstrukturēt savas starptautiskās saistības. Kaut gan LB samazināja rezervju prasības un veica attiecīgas intervences, tādējādi palīdzot apmierināt pieprasījumu pēc ārvalstu valūtām, mūsuprāt, īstermiņā joprojām pastāv ievērojamas finansējuma vajadzības.

8.             Ņemot vērā šīs nenoteiktības, mūsu makroekonomikas pamatnostādnes 2009.-2011. gadam ir balstītas uz piesardzīgiem pieņēmumiem. Jau ir vērojama nopietna produkcijas izlaides samazināšanās un mēs prognozējam, ka tādu faktoru kā globālās ekonomikas palēnināšanās, finanšu tirgus sašaurināšanās (deleveraging) un likviditātes problēmas kaimiņvalstīs ietekmē produkcijas izlaide 2009. gadā samazināsies par 5%. Reaģējot uz reālo algu samazinājumu, stingrākiem aizņemšanās nosacījumiem un bezdarba palielināšanos, patērētāju izdevumi varētu strauji samazināties, savukārt ieguldījumu darbība varētu sašaurināties. 2010. gadā mēs prognozējam turpmāku, kaut mērenāku, saražotās produkcijas samazināšanos. Pieprasījumam atslābstot, ļoti strauji samazināsies pamatinflācija. Kaut gan PVN likmes tiks palielinātas, kā norādīts turpmāk, mēs prognozējam, ka vispārējā inflācija samazināsies līdz 2% 2010. gada beigās, tādējādi veicinot konkurētspējas uzlabošanos.

9.             Bruto ārējā finansējuma vajadzības būs ievērojamas turpmākos divus gadus, un tās tiks daļēji apmierinātas, izmantojot daudzpusējo un divpusējo kreditoru sniegto ārējo palīdzību. Kaut gan, samazinoties importam, kārtējo maksājumu konta deficīts samazināsies līdz 5% 2010. gadā, būs vērojama pieejamā kapitāla ieplūžu strauja samazināšanās. Latvijas bankām un uzņēmumiem būs grūtības pārstrukturēt savus aizņēmumus. To daļēji kompensēs relatīvi augstākas pārstrukturēšanas likmes ārvalstu banku aizdevumiem to meitasuzņēmumiem Latvijā un ievērojamās ES struktūrfondu un kohēzijas fondu līdzekļu ieplūdes turpmāk. Tomēr mēs sagaidām, ka nepieciešamais ārējais finansējums līdz 2011. gadam būs € [...] miljardi, ko nodrošinās SVF, ES, [Pasaules Banka] un divpusējie ieguldījumi.

10.         Pakāpeniska ekonomikas atveseļošanās būs vērojama vidējā termiņā. Globālā inertuma spiedienam mazinoties un Latvijas bankām rekapitalizējoties, atjaunosies privātais ārējais finansējums un iekšzemes kreditēšana. Palielinoties ES dotāciju ieplūdēm, palielināsies ieguldījumi. Straujā algu un cenu inflācijas krituma ietekmē pakāpeniski uzlabosies konkurētspēja, kas līdz ar globālās ekonomikas atveseļošanos palielinās tīro eksportu. Nelielie reālie ienākumi un turpmāki fiskālie ierobežojumi iegrožos patēriņu, bet mērens produkcijas izlaides pieaugums atsāksies 2011. gadā.

II.   Politika laikā no 2009. gada līdz 2011. gadam

11.         Mūsu mērķi ir tālejoši un mēs atzīstam, ka to panākšanai nepieciešams ļoti stingru politikas pasākumu kopums. Tā kā monetārās politikas mērķim jāatbalsta valūtas kurss, korekcijas radīs slogu galvenokārt fiskālajai politikai un ienākumu politikai. Mēs esam pārliecināti, ka turpmāk ieskicētā vidējā termiņa fiskālā konsolidācija uzlabos konkurētspēju un atjaunos stabilitāti. To atbalstīs papildu stratēģija tādās jomās kā strukturālās reformas un parāda pārstrukturēšana. Tomēr tuvākajā laikā ievērojama uzmanība tiks veltīta pasākumiem, kuri vērsti uzticības atjaunošanai banku sektoram, tostarp Parex bankas stabilizēšanai.

A.   Finanšu sektora politika

12.         Daļēji nacionalizējot Parex un pārņemot kontroli pār to, tika veikti pirmie soļi, lai efektīvi atjaunotu bankas darbību. Mēs jau esam izveidojuši jaunu, uzticamu un kompetentu bankas vadību, apturējuši iepriekšējo īpašnieku pilnvaras un nodrošināsim, ka atlikušie mazākuma daļas akcionāri negūst labumu no bankas darbības atjaunošanas. Mēs arī ieviesīsim jaunus tiesību aktus kā juridisku instrumentu, kas ļaus nodrošināt pietiekamu valdības kontroli pār banku finanšu stabilitātes veicināšanai. Esošā situācija prasa ciešu uzraudzību. Jaunā vadība īsā laikā izstrādās darbības atjaunošanas plānu, ņemot vērā nepieciešamību pēc iespējas samazināt valsts un noguldītāju zaudējumus un apsverot visus variantus, un to iesniegs FKTK (prioritāra darbība). Tas nepieciešams, lai pēc iespējas samazinātu kaitīgo ietekmi un maksājumu sistēmu sabrukšanas iespēju, un nepieļautu turpmāku noguldījumu aizplūšanu un ārvalstu valūtas rezervju samazināšanos. Mēs veiksim plašu padziļinātas izpētes (due diligence) novērtējumu, lai nodrošinātu bankas rekapitalizāciju tādā līmenī, kāds nepieciešams uzticēšanās atjaunošanai. Atveseļošanas procesā tiks ietverta skaidra stratēģija izejai no sitācijas, lai pēc iespējas lielāku bankas darbības daļu atkal veiktu privātais sektors. Jaunā vadība centīsies panākt ārējo partneru nelokāmu apņemšanos tuvākajā laikā atjaunot Parex sindicēto finansēšanu.

13.         Lai atjaunotu uzticēšanos citiem banku sistēmas dalībniekiem, mēs izstrādāsim plašu banku atveseļošanas stratēģiju, kurā tiks ietverti šādi elementi:

• Lai nepieļautu negaidīto Parex notikumu atkārtošanos, mēs veiksim mērķtiecīgu banku sistēmas pārbaudi (strukturāls standarts 2009.gada marta beigās), lai novērtētu, vai visas bankas ir maksātspējīgas un to likviditāte pietiekoša. Šo darbu veiks starptautiskas audita kompānijas (bet par to maksās banka, kurai tiks veikts novērtējums), un rezultātus saņems FKTK.

• Pamatojoties uz šo analīzi, mēs prasīsim, lai dzīvotspējīgās bankas, kurām jāpalielina kapitāls, panāk privātu pārstrukturēšanu, izmantojot ārējos ieguldītājus vai apvienošanos, vai kapitāla atbalstu no mātesbankām. Mēs arī veiksim jebkādus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu uz nosacījumiem balstītu finanšu atbalstu šādām dzīvotspējīgām bankām saskaņā ar ES valsts atbalsta noteikumiem. Valsts atbalsta nosacījumi un atbilstības kritēriji jānosaka tiesību aktos, pamatojoties uz labāko starptautisko pieredzi. Mēs arī veiksim visus nepieciešamos pasākumus, lai tiktu stabilizēti noguldījumi banku sistēmā. Mēs publicēsim šo detalizēto programmu, un rekapitalizācijas plāns stāsies spēkā 2009. gada aprīļa beigās.

• Ārvalstu mātesbankas ir apņēmušās saglabāt kredītlīnijas savām meitasbankām Latvijā. FKTK pastiprinās pastāvošo ikdienas likviditātes pārraudzību, cieši sekojot ārvalstu banku riska darījumiem Latvijā. Šajā kontekstā mēs stiprināsim pastāvošos kontaktus ar ārvalstu banku mītnes valsts uzraudzības dienestiem un apmainīsimies ar informāciju par to uzraudzībā esošajām bankām.

• Mēs esam gatavi pilnībā izmantot savas esošās uzraudzības pilnvaras saskaņā ar Bāzeles II otro pīlāru, lai pieprasītu papildu kapitālu un likviditātes pozīcijas stiprināšanu, ja to prasa bankas riska struktūra.

• Mēs izsakām apņemšanos nodrošināt vienādu un taisnīgu attieksmi pret Latvijas banku sistēmas noguldītājiem un kreditoriem. Saskaņā ar mūsu noguldījumu apdrošināšanas sistēmu mēs apņemamies ievērot gan rezidentu, gan nerezidentu noguldītāju tiesības. Situācijai stabilizējoties, mēs noņemsim daļējus ierobežojumus līdzekļu izmaksai attiecībā uz lieliem nekomerciāliem privātiem noguldījumiem Parex bankā. Jaunā bankas vadība, ko esam apstiprinājuši, aktīvi sadarbojas ar noguldītājiem, lai veiktu norēķinus par neizmaksātajām summām, kas radušās no augstākminētajiem ierobežojumiem, un mēs labticīgi centīsimies veicināt šādu noguldītāju prasību apmierināšanu. Tikmēr mēs lūdzam pagaidu Fonda apstiprinājumu kapitāla ierobežojumiem saskaņā ar Fonda politiku, jo šo ierobežojumu pamatojums ir ar maksājumu bilanci saistīts cēlonis, ierobežojumam ir pagaidu raksturs un tas ir nediskriminējošs.

14.         Mēs arī stiprināsim spēju pārvaldīt krīzi.

• FKTK pastiprinās savu spēju pārraudzīt finanšu sistēmu, pārraugot (atsevišķi katrā bankā) aktīvu un saistību termiņstruktūru, tostarp noguldījumu, likvīdo aktīvu, grupu riska darījumu, starpbanku darījumu, ārvalstu kredītlīniju, parāda pārstrukturēšanas, aktīvu kvalitātes un bankas kapitāla līmeni. LB un FKTK savstarpēji apmainīsies ar informāciju par likviditātes atbalstu bankām. Ja kādas bankas finanšu apstākļi pasliktināsies, FKTK būs gatava uzsākt pārbaudi bankā. LB un FKTK cieši sadarbosies finanšu stresa situācijā un apmainīsies ar nepieciešamo informāciju, tostarp par augstākminētajiem jautājumiem.

• Ārvalstu sabiedrības atbalsts dos mums iespēju nodrošināt likviditātes palīdzību ārkārtas situācijā (emergency liquidity assistance, ELA) maksātspējīgām bankām. To palīdzēs panākt darbības vadlīniju pieņemšana līdz 2008. gada decembra beigām, lai skaidrotu procedūras starpaģentūru koordinācijai, pārrobežu nolīgumiem un nodrošinājuma traktēšanai (strukturāls standarts).

• Līdz pirmā pārskata laikam mēs pārskatīsim likviditātes palīdzības ārkārtas situācijā noteikumus un, ja nepieciešams, veiksim to grozījumus ar mērķi nodrošināt , ka tie: (i) atbilst starptautiskajai praksei un (ii) sniedz pietiekamu nodrošinājumu, ieskaitot, piemēram, atbilstīgus impulsus uzraudzības iejaukšanai un iekšējās kontroles procedūrām (strukturālais standarts 2009. gada janvāra beigās). Fonda darbinieki atbalstīs mūs šā uzdevuma izpildē un pirmo praktisko atziņu par likviditātes nodrošināšanas nosacījumiem izskatīšanā.

• Lai veicinātu starpaģentūru saziņu, tiks organizētas Latvijas Pastāvīgās darba grupas iespējamo banku krīžu vadības jautājumos regulāras tikšanās, lai izveidotu un uzturētu kopēju izpratni par atbildības sadalījumu finanšu stabilitātes jomā starp valdību, LB un FKTK. Mēs apņemamies nodrošināt regulāru informācijas apmaiņu un diskusijas par finanšu stabilitātes jautājumiem.

• FKTK tiks nodrošināti atbilstīgi papildu resursi tās uzdevumu veikšanai.

15.         Līdz 2009. gada marta beigām tiks grozīti banku darbību regulējošie tiesību akti, lai FKTK, LB un Finanšu ministrija varētu savlaicīgi un efektīvi veikt pasākumus finanšu stabilitātes atjaunošanai sistēmiskas krīzes gadījumā un lai veicinātu speciālu banku maksātnespējas režīmu (strukturāls standarts).

• Likuma grozījumos tiks ietvertas pilnvaras atļaut uzsākt likviditātes palīdzību ārkārtas situācijā pret plaša spektra atbilstīgu nodrošinājumu, īstenot maksātnespējīgas bankas pilnīgu pārņemšanu (vēlams - izmantojot pagaidu bankas šādu banku noguldījumu un saistību administrēšanai jeb bridge banks) un garantēt starpbanku saistības.

• Tiks pastiprināts speciālais banku maksātnespējas režīms, lai nodrošinātu savlaicīgu iejaukšanos (pirms kapitāla līmenis ir zemāks par regulējumā noteikto minimālo līmeni). Saskaņā ar likumu FKTK būs pilnvarota bez tiesas lēmuma un agrīnākā bankas problēmu posmā iecelt pagaidu administratoru, kas aizstās bankas valdi. Likumā tiks noteikti instrumenti efektīvākai bankas atveseļošanai, tostarp: pirkuma un pieņēmuma (assumption) darījumi, bankas pilnīga vai daļēja pārdošana, bridge banks un esošo akcionāru pašu kapitāla vērtības samazināšana, lai kompensētu atveseļošanas procesā radītos zaudējumus.

• Mēs ieviesīsim mehānismus, lai nodrošinātu, ka līdzekļu izmaksa saskaņā ar noguldījumu garantiju fondu (NGF) notiek ātri un automātiski (izmantojot aģentbanku). Mēs arī piešķirsim NGF pagaidu pilnvaras palielināt apdrošināšanas prēmijas pēc izmaksas no NGF.

B.   Parāda pārstrukturēšana

16.         Mēs atzīstam, ka, lai palīdzētu nodrošināt privātā sektora iekšzemes un ārējā parāda sloga noturīgumu, nepieciešama plaša stratēģija. Lielu ārējā parāda daļu veido banku aizdevuma līgumi ar tādiem vietējiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām, kuru parāda atmaksas spēju varētu negatīvi ietekmēt tuvojošais palēninājums. Kaut gan pēc iespējas tiks veicināta brīvprātīga parāda pārstrukturēšana, tomēr arī maksātnespējas likumā noteiktie instrumenti var būt nozīmīgi, lai efektīvi sadalītu slogu starp bankām un privātā sektora parādniekiem. Sadarbībā ar SVF līdz 2009. gada aprīļa beigām mēs izstrādāsim plašu parāda pārstrukturēšanas stratēģiju (strukturāls standarts).

17.         Banku sektoram ir galvenā loma mūsu stratēģijā. Kapitāla injekcijas, tostarp no ārvalstu mātesbankām, būs primārais pasākums Latvijas banku sistēmas maksātspējas noturēšanai. Mēs sakārtosim nodokļu režīmu tā, lai tas būtu atvieglots banku kreditoriem, kas nodrošina ilgtermiņa atbalstu dzīvotspējīgai bankai, piemēram, izmantojot parāda pret pašu kapitālu mijmaiņas darījumu. Mēs lūgsim ārvalstu palīdzību, lai līdz 2009. gada marta beigām novērtētu, kādi ir ieguvumi, izveidojot neatkarīgu aktīvu pārvaldītājinstitūciju, kuras uzdevums būtu pārņemt banku sliktos aktīvus un pārstrukturēt sliktos kredītus, lai pēc iespējas palielinātu līdzekļu atgūšanu laika gaitā tā, lai parādniekiem - uzņēmumiem un mājsaimniecībām - sniegtu sākotnēju parāda maksājumu atvieglošanu (atzīstot sarežģījumus, kas saistīti ar aktīvu finansējumu, atlasi un cenas noteikšanu).

18.         Mēs plānojam izdarīt grozījumus maksātnespējas likumā līdz 2009. gada jūnija beigām, lai atvieglotu sakārtotu un efektīvu parāda pārstrukturēšanu (strukturāls standarts). Uzņēmumu maksātnespējas režīms tiks uzlabots, lai atvieglotu situācijas risinājumu starp dzīvotspējīgu uzņēmumu un tā kreditoriem. Tas nozīmēs atbilstīgu prioritāru statusu kreditoriem attiecībā uz jauno finansējumu, skaidrojumu par dažādu kategoriju kreditoru balsstiesībām un paātrinātu atveseļošanas plāna apstiprināšanu tiesā. Mēs arī izvērtēsim, cik efektīvas ir privātpersonu bankrota pamatnostādnes parādnieku - mājsaimniecību - atveseļošanai, tostarp administratīvo izmaksu pazemināšana un kreditoru iesaistīšana procesā. Bez tam, mēs arī turpmāk veicināsim aizdevumu modifikācijas, lai nepieļautu nevajadzīgu likvidāciju, un risināsim trūkumus, kas vērojami likvidācijas procesā un kavē parāda atmaksu.

C.   Monetārā politika un valūtas kursa politika

19.         Lata fiksētais valūtas kurss (ar šauru koridoru) būs monetārās politikas pamats arī turpmāk līdz eiro ieviešanai. Mēs uzskatām, ka valūtas kursa piesaiste pēdējo 15 gadu laikā mums bijusi veiksmīga, un ka arī turpmāk tā veicinās stabilitāti mūsu ekonomikā, kuras atvērtība turpina pieaugt tāpat kā eiro loma tajā. Piesaiste nodrošina arī tiltu dalībai eiro zonā, kas samazinās banku un privātā sektora riskus un sekmēs ilgtermiņa izaugsmi. Latvija jau ir izpildījusi dažus Māstrihtas kritērijus. Tomēr būs vajadzīgas mērķtiecīgākas pūles un skaidra stratēģija, lai sasniegtu tālejošo mērķi par Māstrihtas kritēriju izpildi pēc iespējas ātri, ja iespējams - līdz 2012. gadam.

20.         Lai saglabātu uzticēšanos lata piesaistei, nepieciešama konservatīva pieeja monetārajai politikai. Mēs saglabāsim esošos kvantitatīvos ierobežojumus attiecībā uz ārvalstu valūtas mijmaiņas darījumiem un galvenajām refinansēšanas operācijām un nodrošināsim, ka naudas bāzi pietiekami sedz Latvijas Bankas tīrās ārvalstu valūtas rezerves. Turpmākas izmaiņas obligāto rezervju prasībās tiks veiktas tikai pēc konsultācijām ar SVF darbiniekiem.

D.   Fiskālā politika

21.         Tūlītēja un ilgtspējīga fiskālā konsolidācija dos skaidru signālu par mūsu apņemšanos atjaunot stabilitāti un sagatavoties eiro ieviešanai. Mūsu stratēģijas pamatā ir vidēja termiņa fiskālās pamatnostādnes, kas samazinās deficītu līdz Māstrihtas līmenim - 3% no IKP - 2011. gadā. Tam būs nepieciešama strukturāla korekcija par 6 procentpunktiem no IKP laikā no 2008. gada līdz 2011. gadam, ko panāks, īstenojot plašas strukturālas reformas vienlaikus visos valdības līmeņos. Tomēr sociālās nodrošināšanas tīkli tiks saglabāti, lai aizsargātu nabadzīgos iedzīvotājus no negatīviem ekonomikas apstākļiem, savukārt ieguldījumu izdevumi tiks saglabāti augstā līmenī, lai neapdraudētu ilgtermiņa izaugsmes izredzes; tiks garantēti līdzekļi ES finansētiem projektiem. Tādējādi mūsu jaunā pieeja rāda noturīgu fiskālo konsolidāciju ar skaidri noteiktiem ilgtermiņa mērķiem, kas nodrošinās spēcīgu sabiedrības atbalstu, veicinās uzticēšanos valsts iekšienē un ārpus tās robežām un veicinās privātā sektora izaugsmi.

22.         Mēs jau esam veikuši vairākus pasākumus šo mērķu atbalstam:

• Pēdējo mēnešu laikā mēs esam kontrolējuši budžeta izpildi, neradot nesamaksātas summas, nosakot būtisko izdevumu prioritātes, nodrošinot nodokļu iekasēšanu un summējot pieejamos naudas līdzekļus. Tādējādi 2008. gadā mēs varēsim ierobežot valdības budžeta deficītu (izņemot banku pārstrukturēšanas izmaksas) aptuveni 3% no IKP apmērā.

• Mēs arī veicam pasākumus, lai nepieļautu budžeta nelīdzsvarotību pieaugumu. 11.decembrī parlaments pieņēma 2009. gada budžeta grozījumus, ņemot vērā ekonomikas prognožu pasliktināšanos pēdējā laikā, un nākošā gada valsts budžeta fiskālais deficīts tiks ierobežots līdz ne vairāk kā 5% noIKP (prioritāra darbība), kas nozīmē korekciju par apmēram 7procentpunktiem no IKP salīdzinājumā ar novembrī pieņemto budžetu.

23.         Prognozēto valdības ieņēmumu samazinājumu, izteiktu procentos no IKP, daļēji kompensēs nodokļu palielinājums. Galvenie pasākumi, kuri ietverti likumā par budžeta grozījumiem un saskaņā ar kuriem palielinājums būs apmēram  2½% no IKP, ir šādi:

• Sākot ar 2009.gadu, tiks palielināta PVN standartlikme par 3procentpunktiem līdz 21% un samazinātā likme no 5% līdz 10%. Tiks ievērojami saīsināts to posteņu saraksts, kam piemēros samazināto likmi;

• Sākot ar 2009. gadu, tiks palielināts akcīzes nodoklis degvielai, alkoholam, bezalkoholiskajiem dzērieniem un kafijai;

• Sākot ar 2009.gadu, arī daļēji tiks koriģēti nesen pieņemtie ar nodokli neapliekamo pabalstu palielinājumi saskaņā ar likumu par iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), bet tiks samazināta IIN likme par 2 procentpunktiem līdz 23%;

• Sākot ar 2010.gadu, tiks ieviests 10% nodoklis visiem kapitāla ienākumiem (procentiem, dividendēm, autoratlīdzībai, īres ienākumiem, realizētajai nominālajai kapitāla peļņai no akcijām, realizētajai nominālajai kapitāla peļņai no nekustamā īpašuma). To piemēros visai kapitāla peļņai no darbībām ar nekustamo īpašumu, ja vien nav izpildīti minimālie nosacījumi attiecībā uz nepārtrauktām īpašumtiesībām (pieci gadi) un dzīvesvietu (viens gads);

• Sākot ar 2010. gadu, tiks palielināti nekustamā īpašuma un īpašuma nodokļi, kuri pašreiz ir mazāki par vidējo rādītāju OECD. To panāks, atceļot atbrīvojumus, lai paplašinātu nodokļu bāzi;

• Tiks palielināti ieņēmumi, kas nav nodokļu ieņēmumi. Tiks palielinātas lietotāju maksas. Valsts uzņēmumu izmaksājamo dividenžu apmērs palielināsies no 27%-35% pašreiz līdz 50%;

• Mēs lūgsim starptautisko palīdzību nodokļu administrēšanas uzlabošanai, kaut gan savās prognozēs mēs neesam paredzējuši, ka iekasēšanas apjomi ievērojami uzlabosies līdz 2010. gadam.

24.         2009. gadā mēs ierobežosim budžeta izdevumus līdz mazāk nekā 40% no IKP.  Mūsu aplēses rāda, ka tam būs nepieciešami samazinājumi par 4½% no IKP, kas pārsniedz sākotnēji pieņemtajā valsts budžetā un plānotajos pašvaldību budžetos paredzēto summu. To panāks  šādi: 1) par apmēram 15% samazinot atalgojumu visiem valsts sektorā strādājošiem no 2009. gada 1. janvāra; 2) iesaldējot pensijas, un 3) racionalizējot subsīdijas (izņemot sociālo atbalstu) un izdevumus par precēm un pakalpojumiem.  Sociālais atbalsts netiks samazināts tādā mērā, kas pārsniegtu algu samazinājuma ietekmi (kas samazinās indeksētos pabalstus). Turklāt mēs centīsimies uzlabot mērķu noteikšanu visā sociālā nodrošinājuma tīklā sociālo izdevumu budžeta ietvaros, kas palielināsies par 1 procentpunktu no IKP salīdzinājumā ar 2008. gadu. Tomēr pasākumi banku sektora pārstrukturēšanai, tostarp banku rekapitalizācija, noguldījumu garantiju fonda saistību segšana un dažādu likviditātes instrumentu nodrošināšana var radīt ievērojamas papildu fiskālās izmaksas.

25.         2009. gada budžets tiks pārskatīts, lai tajā atspoguļotu šādu zemāku izdevumu līmeni. Budžeta grozījumi nosaka kopējo izdevumu asignējumu konsolidētajai valdībai, kas atbilst plānotajam fiskālajam deficītam - 4.9% no IKP, un atliek 10% no valsts pamatbudžeta asignējumiem (izņemot tos, kuri attiecas uz ES finansētiem projektiem) rezervēs ārkārtas situācijām, kuras tur centrālā valdība. Izdevumu asignējumu sadalījums aģentūrām un ministrijām, kas veido izdevumus, tiks definēts otrajā pilntiesīgajā likumā par grozījumiem 2009. gada budžetā, ko parlamentam iesniegs līdz 2009. gada 31. martam (strukturālo darbības rezultātu kritērijs). Rezerve neparedzētiem gadījumiem tiks samazināta līdz 5% no asignējumiem, kad tiks pieņemti otrie budžeta grozījumi.

26.         Līdzvērtīgi pasākumi tiks veikti, lai nodrošinātu, ka pašvaldības ievēro centrālās valdības taupības režīma pasākumus. Mēs parakstīsim protokolu (prioritāra darbība), kas nosaka, ka atalgojums pašvaldību darbiniekiem tiks samazināts par 15%. Pašvaldības nedrīkstēs ņemt kredītus (izņēmums būs ES finansēti projekti un gada likviditātes vajadzības), un tās nesaņems nekādas centrālās valdības garantijas programmas darbības laikā. Mēs pilnībā un bez kavēšanās ieviesīsim Valsts kontroles 2008. gada septembrī sagatavotās rekomendācijas par 2007. gada budžeta un pašvaldību budžetu īstenošanas novērtējumu.

27.         Lai nodrošinātu fiskālo mērķu izpildi, līdz 2008. gada decembra beigām mēs pieņemsim Ministru kabineta lēmumu par budžeta izpildes kontroles reformēšanu (strukturāls standarts). Lēmumā būs paredzēts, ka asignējumi no centrālajām rezervēm ārkārtas situācijām tiks izmaksāti pakāpeniski gada laikā, lai izpildītu Tehniskajā saprašanās memorandā noteiktos darbības rezultātu kritērijus un standartus. Ministru kabineta lēmuma pieņemšanai būs nepieciešams, lai visas ministrijas un iestādes, kas veido izdevumus, reizi nedēļā iesniedz naudas plūsmas prognozes un priekšlikumus par jaunām saistībām. Pašvaldībām būs jāiesniedz līdzīgi ziņojumi reizi divās nedēļās. Reizi nedēļā notiks Finanšu ministrijas un Valsts kases amatpersonu komitejas sanāksme, kurā izskatīs konsolidēto ziņojumu un sagatavos rekomendācijas ministru prezidentam, kas pieņems lēmumu par jauno saistību līmeni nākošajai nedēļai. Ja ieņēmumi nebūs pietiekami, saistības tiks nekavējoties samazinātas, lai segtu tikai obligātos izdevumus. Lai nodrošinātu, ka izdevumu asignējumam ir noteikts maksimālais līmenis, privatizācijas ieņēmumus un citus ieņēmumus no aktīvu pārdošanas traktēs kā finansēšanas posteņus.

28.         Mēs plānojam turpmākas plašas strukturālās reformas, lai sasniegtu noturīgu fiskālo pozīciju:

• Mēs lūgsim SVF, ES un divpusējo donoru palīdzību, lai 2009. gada pirmajā ceturksnī stiprinātu valsts finanšu pārvaldību. Mērķi būs šādi: 1) nostiprināt budžeta veidošanas procesu, 2) uzlabot Finanšu ministrijas veikto izdevumu kontroli (īpaši attiecībā uz valdības atalgojuma fondu), 3) iedzīvināt vidēja termiņa budžeta pamatnostādnes, 4) palielināt budžeta caurskatāmību un ārējo pārraudzību, uzlabot fiskālo decentralizāciju, un 5) pieņemt PPP likumu atbilstoši starptautiskiem standartiem.

• Mēs rūpēsimies, lai fiskālā disciplīna būtu pastāvīga un noturīga, un mums palīdzēs SVF un ES darbinieki, līdz 2009. gada jūnija beigām pieņemot grozījumu par fiskālo atbildību likumā par budžetu un finanšu pārvaldību, lai noturētu valsts parādu atbilstīgā līmenī, noteiktu izdevumu maksimālo līmeni, nepieļautu procikliskumu fiskālajā politikā un ļautu pilnībā darboties automātiskajiem stabilizatoriem (strukturāls standarts).

• Mēs esam vērsušies pie Pasaules Bankas ar lūgumu sniegt tehnisko palīdzību plašu reformu veikšanai izglītības, civildienesta, valsts pārvaldes un veselības aprūpes sistēmā, ko mēs uzsāksim 2009. gadā. Pēc to pabeigšanas faktiskais ietaupījums gadā būs aptuveni 2% no IKP, galvenokārt pateicoties ietaupījumiem saistībā ar personālu, sākot ar 2010.gadu.

29.         Būs nepieciešami papildu konsolidācijas pasākumi, lai 2011. gadā sasniegtu plānoto deficītu - 3% no IKP. Tie sevī ietvers turpmāku PVN likmes palielinājumu, papildu darbinieku skaita un algu samazinājumu valsts sektorā un (sākot ar 2010. gadu) pensiju indeksēšanu tikai ar inflāciju. Plānotā deficīta sasniegšana var būt problemātiska, ņemot vērā lielo nenoteiktību attiecībā uz vidēja termiņa perspektīvu, tādēļ visas politikas iespējas tiks nepārtraukti pārskatītas.

E.   Ieņēmumu politika un strukturālās reformas

30.         Mēs esam stingri apņēmušies ierobežot algas, jo, mūsuprāt, tas ir visefektīvākais instruments konkurētspējas atjaunošanai un ārējo ievainojamību samazināšanai. Mēs atzīstam, ka algu pieaugums bijis pārāk straujš pēdējā ekonomikas uzplaukuma laikā, un, kā minēts iepriekš, mēs plānojam samazināt vidējo atalgojumu (algas un piemaksas) visā valsts sektorā par vēl 15% 2009. gadā (attiecībā pret sākotnēji pieņemto budžetu), kā arī veikt turpmāku samazinājumu 2010. gadā un 2011. gadā. Mēs arī nodrošināsim, ka šādu apņemšanos izteiks visu valstij piederošo uzņēmumu valdes, lai rezultātā panāktu vienādu atalgojuma līmeņa pazemināšanu. Strādājot ar mūsu partneriem Valsts trīspusējās sadarbības padomē, mēs arī centīsimies nodrošināt, lai privātais sektors sekotu budžeta iestāžu noteiktajam piemēram.

31.         Mēs veiksim algu noteikšanas mehānisma reformas, lai nodrošinātu, ka atalgojums darbiniekiem tiek noteikts saskaņā ar ierobežojumiem, ko nosaka fiksēts valūtas kurss. Ar Ministru kabineta lēmumu līdz 2009. gada janvāra beigām mēs izveidosim komiteju algu ierobežojumu veicināšanai, kurā būs pārstāvēti privātuzņēmēji, lielie valsts uzņēmumi, pašvaldības (tostarp Rīgas Dome), attiecīgās ministrijas, no budžeta finansētas veselības aprūpes iestādes, parlamenta deputāti un centrālā statistikas pārvalde (strukturāls standarts). Tās priekšsēdētājs būs finanšu ministrs un sanāksmes notiks vismaz reizi mēnesī. Tā veiks pasākumus, lai nodrošinātu algu un atalgojuma statistikas precīzu apkopošanu. Komitejas mandāts būs šāds: 1) uzraudzīt nominālās algas (un piemaksu) samazināšanas pasākumu īstenošanu valsts un privātajā sektorā un 2) sagatavot rekomendācijas, lai nodrošinātu, ka tiek uzlabota konkurētspēja un atalgojums turpmāk tiek noteikts atbilstīgi ierobežojumiem, ko nosaka fiksēts valūtas kurss. Komiteja sagatavos ikmēneša ziņojumu iesniegšanai ministru prezidentam un publicēšanai.

32.         Mēs atbalstīsim ekonomikas atkārtotu līdzsvarošanu, izmantojot spēcīgas strukturālās reformas. Šim mērķim mēs izveidosim valsts mēroga komiteju, kas izpētīs Latvijas ilgtermiņa stratēģiskos virzienus. Jebkurā gadījumā mēs veicināsim Nacionālajā Lisabonas programmā noteikto mērķu īstenošanu, tostarp pasākumus jaunu produktu un tehnoloģiju attīstības veicināšanai, darba tirgus elastības palielināšanai un reģionu mobilitātes veicināšanai, virzoties uz vispārīgo mērķi - ievērojami stiprināt uzņēmējdarbības vidi, tādējādi arī nodrošinot, ka tiek veicināta Latvijas spēja piesaistīt investīcijas. Tiks ievērojami samazināts administratīvais slogs privātajā sektorā, īpaši jomās, kas kavē mazo un vidējo uzņēmumu attīstību. Mēs arī veiksim vairākus pasākumus eksporta veicināšanai, tostarp pārmaksātā PVN atmaksas procedūras pilnveidošanu, un palielināsim riska kapitāla un garantiju pieejamību, izveidojot pārvaldītājfondu, kuru finansēs Eiropas Ieguldījumu fonds (EIF).

III.   SVF vienošanās

33.         Mēs uzskatām, ka šajā protokolā raksturotās politikas sasniegs mūsu ekonomikas programmas mērķus: valūtas kursa piesaistes saglabāšanu, makroekonomikas stabilitāti un eiro ieviešanu. Tomēr mēs esam gatavi nepieciešamības gadījumā veikt papildpasākumus, lai noturētu programmas kursu. Mēs konsultēsimies ar SVF par šādu pasākumu pieņemšanu, savlaicīgi arī par šajā protokolā ietverto politiku pārskatīšanu saskaņā ar SVF politiku, un sniegsim attiecīgu informāciju pēc SVF pieprasījuma par politikas īstenošanu un programmas mērķu sasniegšanu.

34.         Mēs atzīstam, ka ir svarīgi pabeigt centrālās bankas kontroles, uzskaites, pārskatu sniegšanas, audita un juridiskās struktūras drošības novērtējumu (safeguards assessment) pirms pirmās SBA pārskatīšanas. Attiecībā uz šo Latvijas Banka sniegs nepieciešamo informāciju novērtējuma pabeigšanai pirms pirmās pārskatīšanas un, ja nepieciešams, uzņems SVF misiju šā uzdevuma veikšanai.

35.         Mēs pilnvarojam SVF publicēt šo nodomu protokolu un tā pielikumus, kā arī attiecīgo SVF darbinieku ziņojumu.

 

 

Saimniecībā...

 

 

Premjers ministrus iepazīstina ar starptautiskā aizdevuma nosacījumiem

LETA  12/22/08    Šodien valdības sēdes slēgtajā daļā Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) ministrus iepazīstināja ar starptautiskā aizdevuma nosacījumiem.

Kā žurnālistiem apstiprināja premjera preses sekretārs Edgars Vaikulis, apmēram pusotru stundu ilgajās sarunās visi ministri tika iepazīstināti ar aizdevuma projektu, par kuru līdz šim bija informēts tikai Godmanis un finanšu ministrs Atis Slakteris (TP).

Tiek pieļauts, ka šie starptautiskā aizdevuma nosacījumi tiks apstiprināti rīt, 23.decembrī, Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) valdes sēdē.

Finanšu ministrs pēc valdības sēdes žurnālistus informēja, ka Ministru kabinets nolēmis izveidot divas komisijas. Viena no tām būs algu uzraudzības komisija, ko vadīs Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis. Komisija uzraudzīs, kā tiek ievērota apņemšanās samazināt atalgojumu.

Savukārt otru komisiju - fiskālās disciplīnas uzraudzības komisiju - vadīs Slakteris. Komisija katru nedēļu vērtēs ieņēmumu pildīšanos un izdevumus, nosakot, vai iepriekš pieņemtie plāni ir pietiekami stingri un nav nepieciešams ieviest bargākus.

Kā novēroja aģentūra LETA, vairākas ministres pēc dzirdētās informācijas izskatījās apbēdinātas. Piemēram, labklājības ministres Ivetas Purnes (ZZS) acīs bija redzamas asaras.

LETA jau ziņoja, ka Latvija kopumā varēs saņemt 7,5 miljardus eiro (5,27 miljardus latu) lielu finansiālo palīdzību, norādīts Ekonomikas un finanšu padomes prezidentūras un Eiropas Komisijas kopīgā paziņojumā par Eiropas Savienības (ES) vidēja termiņa finansiālās palīdzības piešķiršanu Latvijai.

Kā aģentūru LETA informēja Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā Preses un informācijas nodaļa, ES Latvijai plāno sniegt vidēja termiņa finansiālu palīdzību līdz 3,1 miljardam eiro (2,18 miljardiem latu).

Atbalsts tiks sniegts kopā ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF), kas piešķirs 1,7 miljardus eiro (1,19 miljardus latu), ziemeļvalstīm - Zviedriju, Dāniju, Somiju un Norvēģiju -, kas kopā piešķirs 1,8 miljardus eiro (1,27 miljardus latu) un Pasaules Banku, kas piešķirs 0,4 miljardus eiro (0,28 miljardus latu).

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Čehija, Polija un Igaunija kopā piešķirs vēl 0,5 miljardus eiro (0,35 miljardus latu), tādēļ pavisam līdz 2011.gada pirmajam ceturksnim Latvija varētu saņemt 7,5 miljardus eiro (5,27 miljardus latu).

Finansiālā palīdzība tiks izmaksāta ar nosacījumu, ka tiks īstenota visaptveroša ekonomikas politikas programma. Finansiālās palīdzības un politikas programmas mērķis ir palīdzēt ekonomikai atrisināt īstermiņa likviditātes grūtības, vienlaikus uzlabojot konkurētspēju un atbalstot pakāpenisku nelīdzsvarotības novēršanu vidējā termiņā, tādējādi atkal nostādot ekonomiku uz stabiliem un noturīgiem pamatiem. Tas arī palīdzēs izpildīt nosacījumus eiro ieviešanai.

Programma balstās uz Latvijas esošā valūtas maiņas kursa piesaistes saglabāšanu, kas būs būtiski svarīgs politikas pamatnosacījums arī nākotnē, tādējādi nostiprinot sistēmisko stabilitāti.

Latvijai būs jānodrošina, lai budžeta deficīts 2009.gadā nepārsniegtu 5% no iekšzemes kopprodukta (IKP) un 2011.gadā samazinātos līdz 3% no IKP. Atbalsts plašām strukturālām reformām un algu samazināšanai, kas notiks vispirms jau publiskajā sektorā, ļaus atjaunot Latvijas zaudēto konkurētspēju.

Tāpat, lai pārvarētu problēmas saistībā ar augsto privātā sektora parāda līmeni un ierobežotu negatīvo ietekmi uz parādos esošajām mājsaimniecībām, programma paredz pasākumus iekšējā un ārējā parāda pārstrukturēšanas veicināšanai.

Ekonomikas politikas īstenošanas nosacījumi būs paredzēti Padomes lēmumā un izklāstīti Saprašanās memorandā, kuru drīzumā noslēgs ar Latvijas pārvaldes iestādēm. Eiropas Komisija sadarbībā ar Ekonomikas un finanšu lietu komiteju regulāri un cieši uzraudzīs, lai ar finansiālo palīdzību saistītie ekonomikas politikas nosacījumi tiktu pilnībā īstenoti, un tā var pieprasīt veikt papildu pasākumus, ja to noteiks apstākļi.

Paziņojumā norādīts: "Mēs arī aicinām lielās finanšu institūcijas, kas darbojas Latvijā, turpināt adekvāti finansēt savu darbību, kā arī valsts ekonomiku. Mēs ļoti atzinīgi vērtējam to, ka ārvalstu bankas ir apliecinājušas savu ilgtermiņa uzticēšanos Latvijai un atbalstu savām filiālēm Latvijā."

Ierosinātā vidēja termiņa palīdzība Latvijai ir Eiropas Kopienas aizdevums, kurš vēl gaida Komisijas apstiprinājumu. Paredzams, ka lēmumu varētu pieņemt janvāra sākumā. Tad tas jāapstiprina ES finanšu ministriem.

Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) cer, ka Latvijai nebūs nepieciešams izmantot visu 7,5 miljardus eiro (5,27 miljardus latu) lielo finansiālo palīdzību.

Kā aģentūrai LETA stāstīja premjera preses sekretārs Edgars Vaikulis, premjers uzsver, ka minētā naudas summa ir nepieciešama trīs turpmāko gadu Latvijas ekonomikas stabilizēšanas programmas īstenošanai. Valdība strādāšot tā, lai budžeta deficīts tiktu samazināts, tāpat esot cerības, ka nebūs jāizmanto visa tā nauda, kas paredzēta banku sistēmas stabilizēšanai.

Arī finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) uzsver, ka minētais piesaistītais starptautiskais finansējums ir maksimālā summa, kas, iespējams, Latvijai būs nepieciešama turpmākajiem trim gadiem. Slakteris uzsver, ka strikti tiks ievērota fiskālā politika, neizslēdzot arī budžeta korekcijas.

Pēc Slaktera teiktā, Latvija starptautiskās palīdzības finansējumu saņem pa daļām, un pa daļām tas arī būs jāatdod. Pagaidām gan nav zināms, kad Latvija varētu saņemt pirmo finansējuma daļu. Iespējams, tas varētu tapt zināms pēc Starptautiskā valūtas fonda 23.decembrī paredzētās valdes sēdes, kad tiks apstiprināta visa starptautiskā aizdevuma dokumentu pakete.

 

Intervija: Bankām ir jābūt valsts īpašumā

Juris Paiders, 

NRA  12/22/08    Uz Neatkarīgās lasītāju jautājumiem atbild Banku augstskolas profesors Ivars Brīvers.

– 12. decembrī Saeima apstiprināja Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmu, kas paredz palielināt pievienotās vērtības nodokļa pamatlikmi no 18% līdz 21%, bet nodokļa samazināto likmi no 5% līdz 10%. Turklāt būs jomas, kurās pievienotās vērtības nodokļa likme pieaugs no 5 līdz 21 procentam.

– Pašreizējās krīzes smagumu valdība piedāvā uzlikt uz trūcīgāko valsts iedzīvotāju pleciem. Finanšu ministrija rēķina, ka ar jauno PVN 2009. gadā palielinās valsts budžeta ieņēmumus par 288 miljoniem latu. Tātad uz vienu nodarbināto tas būtu 280 latu gadā vai 23 lati mēnesī. Pat pieņemot samazinātus vērtējumus, katra strādājošā ikmēneša izdevumi savu vajadzību apmierināšanai PVN likmju palielināšanas rezultātā pieaugs par 15 latiem mēnesī.

Kā kompensācija tiks samazināta iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme un mainīts neapliekamais minimums! Parēķināsim. Ja šobrīd cilvēks, kura mēneša ienākumi ir 160 latu, maksā ienākuma nodokli 20 latu, tad pēc izmaiņām viņš maksās 16,10 latu un ieguvums būs 3,90 latu mēnesī.

Savukārt cilvēkam, kuram ienākumi ir 250 latu, šāds ieguvums būs 5,70 lati mēnesī. Ja ienākumi ir 1000 latu, tad iegums būs 21,70 latu mēnesī. PVN pieaugumu ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazinājumu kompensēs tikai lielo algu saņēmēji! Ja alga ir 2000 latu mēnesī, tad ieguvums no nodokļu izmaiņām būs plus 41,70 latu. Ja mēneša ienākumi ir 4000 latu mēnesī, tad ekonomikas stabilizācijas plāns šai sociālajai grupai liksies ļoti atbalstāms – tas papildus dos 81,70 latu mēnesī.

– Cilvēki taču mazāk neēdīs?

– Ēdīs mazāk. Cilvēki būs spiesti taupīt pat uz pirmās nepieciešamības precēm. Taču, ja nebūs naudas, ko tad? Absolūti neelastīgs pieprasījums ir tikai tāda teorētiska konstrukcija. Realitātē tas neeksistē.

Kad palielināja elektroenerģijas cenas, tad tērēja mazāk. Cilvēks, ja nav ko ēst, atteiksies no grāmatas. Palielinot PVN grāmatām, cilvēki mazāk mācīsies. Tas ir ļoti tuvredzīgi. Tādās nozarēs noteikti nodokļu ienākumi nepalielināsies proporcionāli nodokļu pieaugumam.

Es neesmu tik optimistiski noskaņots par Finanšu ministrijas prognozēm iekasēt šādas summas. Prognozes diez vai piepildīsies, jo, palielinoties cenai, pieprasītais daudzums samazināsies.

– Kā tas veicinās stabilizāciju un izaugsmes atjaunošanu?

– Ir jānodala divi jēdzieni: ekonomikas izaugsme – ekonomikas aktivitāšu apjoma pieaugums noteiktā teritorijā, un to mēra ar IKP pieaugumu, kā arī ekonomikas attīstība, kas ir sarežģītāks jēdziens, ko nevar izmērīt ar vienu skaitli un kas izpaužas kā iedzīvotāju labklājības pieaugums un valsts ekonomikas potenciāla kāpums.

Izaugsme ir ārējs novērojums. Ja dārzenis, piemēram, ķirbis, ir izaudzis, var redzēt no liela attāluma. Attīstība ir iekšējs jēdziens – lai noskaidrotu, ka ķirbis tiešām ir attīstījies un būs garšīgs, ir jānoskaidro, kas tam ir iekšienē. Tas pats attiecas uz ekonomiku.

Latvijā ir notikusi strauja ekonomikas izaugsme, bet ar zemu tās attīstības līmeni. Rezultātā Latvijā iedzīvotāju sociālās un reģionālās nevienlīdzības līmenis ir vislielākais Eiropā. Straujā ekonomikas izaugsme Latvijā ir notikusi galvenokārt nozarēs, kuras balstās uz spekulatīvajiem darījumiem (operācijas ar nekustamajiem īpašumiem, tirdzniecība, finanšu starpniecība). Taču spekulatīvo darījumu apjoms neuzlabo valsts ekonomikas potenciālu un nepalielina Latvijas preču konkurētspēju. Vairāk nekā 60% no ārvalstu investīcijām ir nonākušas nozarēs ar lielu spekulatīvo darījumu īpatsvaru, līdz ar to sekmējot inflāciju, bet nesekmējot valsts ekonomikas potenciāla kāpumu.

Turklāt spekulatīvais sektors savas iespējas ir izsmēlis, vēl jo vairāk – pasaules ekonomikas krīzes apstākļos, kad kredīti nav viegli pieejami. Spekulatīvā ekonomika ir kā katalizators reālajai, bet, ja katalizators ir gandrīz vai 40% no visas ekonomikas, tad jāsauc pēc SVF palīdzības.

– Kā, jūsuprāt, pieņemtā programma ietekmēs Latvijas ekonomisko attīstību? Vai var uzņemt ātrumu, spiežot bremzes pedāli?

– Jūs jau ar jautājumu apsteidzāt manu atbildi. Šajā brīdī ekonomiskā teorija saka skaidri un gaiši – Latvijas valdībai ir jāīsteno ekspansīva ekonomiskā politika, kas nozīmē nodokļu samazināšanu vai valdības izdevumu palielināšanu. Ja īstenojam Keinsa ieteikto, tad labākais solis ir valdības izdevumu palielināšana. Tikai Latvijā ar valdības izdevumiem saprot ministru padomnieku algas un prēmijas, bet valdības izdevumi nozīmē palīdzību uzņēmumiem nevis ar vārdiem, bet ar naudu. Kaut vai pavērojiet, kā Lielbritānijā valdība strādā, lai pārvarētu krīzi.

– Austrālija tagad izdala naudu tērēšanai iedzīvotājiem...

– Lai pārvarētu krīzi, ir jāpalielina kopējais pieprasījums.

Un naudas tērēšanas palielināšana palielinās kopējo pieprasījumu. Daļa varbūt tiks uzkrāta, bet tas ir solis kopējā pieprasījuma palielināšanai. Tas ir kā spiest uz gāzes pedāli jeb, kā Latvijā ir pierasts teikt – gāzi grīdā. Jābremzē ir pirms pagrieziena, bet pagriezienā jāspiež uz gāzi. Ja nauda tiek novirzīta uzņēmumiem (nevis uzņēmējiem), tad tas palielinātu kopējo piedāvājumu un radītu vēl lielāku efektu.

– Jūs domājat valsts pasūtījumus?

– Ne tikai. Piemēram, kāds uzņēmējs vēlas būvēt elektrostaciju, lai no šķeldas ražotu elektrību. Viņam naudas pietiek tikai nelielai elektrostacijai. Valdība var piedāvāt ieguldīt riska kapitālu 75%, lai ar šo papildu kapitālu tiktu celta nevis neliela, bet daudz lielāka elektrostacija. Valsts var piedāvāt noteikumus, ka ar laiku uzņēmējs varēs atpirkt šīs kapitāla daļas. Tas dotu gan lielāku pieprasījumu un darbu celtniekiem, gan samazinātu elektrības importu utt. Tā es saprotu valdības ietekmi.

Pašlaik valdībai būtu jāpalielina izdevumi, novirzot tos reālajā ekonomikā, nevis bankām vai spekulatīvajā ekonomikā.

Bez finanšu tirgiem kapitālisma ekonomika nevarētu pastāvēt, jo tie ir katalizators ekonomikas izaugsmei un arī attīstībai. Taču atšķirībā no preču tirgiem finanšu tirgi nerada reālas materiālas vērtības. Tāpēc ekonomiku var iedalīt: reālā ekonomikā, kas ir pamatā labklājībai, un spekulatīvā ekonomikā, kas ir reālās ekonomikas dzinējspēks. Taču, ja spekulatīvā ekonomika sāk dominēt, tad ekonomikā rodas būtiskas problēmas. Nauda, kas tiek ģenerēta finanšu tirgos, paliek bez reālā seguma preču tirgos. Lai atdotu vecos kredītus, tiek ņemti jauni kredīti, faktiski veidojot finanšu piramīdas principu. Pašreizējie notikumi liecina, ka finanšu piramīda brūk, un centieni to saglābt var atlikt šo sabrukumu uz kādu vēlāku laiku, taču ar jo smagākām sekām. Lai saglābtu savu kapitālu, investori no finanšu tirgiem drudžaini metas uz preču tirgiem, izraisot tur haotisku pieprasījumu, un uz to varam tikai noskatīties bez jebkādas iespējas tur ko ietekmēt.

Nekustamo īpašumu tirgus atvēršana Latvijā radīja situāciju, ka cilvēkiem, pārsvarā ārvalstniekiem, kuru rīcībā bija liela nauda, radās iespēja ieguldīt to. Latvijā nekustamais īpašums kļuva par spekulatīvo darījumu objektu. Pieprasījums šajā tirgū auga ļoti strauji, līdz ar to cenas nekustamo īpašumu tirgū. Latvijas iedzīvotājiem, kuriem nekustamais īpašums bija vajadzīgs ne spekulatīvām vajadzībām, bet dzīvošanai, lai spētu konkurēt šajā tirgū, nekas cits neatlika kā ņemt arvien lielākus kredītus, līdz ar to tālāk palielinot pieprasījumu un cenas. Arī bankas sāka konkurēt cita ar citu kredītu izsniegšanā. Tas noveda pie situācijas, ka ne vien iedzīvotāji neapzinājās kredīta atdošanas risku, bet arī bankas neapzinājās kredītu atgūšanas risku. Multiplikatora efekta rezultātā radās strauja izaugsme arī finanšu sektorā, tirdzniecībā un būvniecībā. Skanēja gaviles par straujo IKP pieaugumu. Taču tā bija izaugsme bez attīstības, tas pats finanšu piramīdas princips, kam nu ir pienācis gals.

Tas pats multiplikatora efekts tagad darbojas pretējā virzienā. Tā arī ir krīze – saimnieciskās darbības apjomu samazinājums un bezdarba pieaugums. Reālajā ekonomikā tā izpaudīsies mazākā mērā, jo arī iluzorais ekonomikas uzplaukums treknajos gados reālajā ekonomikā nebija vērojams. Taču spekulatīvās ekonomikas sektoros nodarbinātie, it īpaši tie, kuriem ir liels parādu slogs, šo krīzi izjutīs smagi.

– Izskan aicinājumi naudu dot bankām, bet tās savukārt sildīs ekonomiku...

– Ne jau banka uzsildīs ekonomiku. Bankas ir starpnieki. Ekonomiku virza reālais sektors, ne tikai tīrie ražotāji, bet arī pakalpojumu sniedzēji. Manuprāt, bankām ir jābūt valsts īpašumā. Es neesmu pirmais, kas šādu ierosinājumu izsaka.

1925. gadā izcilais latviešu ekonomists Kārlis Balodis publicēja grāmatu Kur meklējams Latvijas saimnieciskais glābiņš? Arī tajā laikā Latvijas ekonomikā problēmas bija līdzīgas kā šodien. Gan tad, gan tagad par galveno mērķi tiek minēta eksporta palielināšana. Otrs ceļš ir importa samazināšana, ražojot tepat Latvijā preces, kuras ir vajadzīgas kā izejvielas citu preču ražošanai, – cukuru, graudus, pienu, būvmateriālus u.c. Diemžēl Latvija pēdējos gados ir gājusi tieši pretējā virzienā. 1928. gadā Kārlis Balodis rakstīja: "Rūpniecības strādnieku nodarbināšana iekšzemes patēriņiem pie tam ir daudz racionālāka un drošāka nekā izvedumam uz ārzemēm un vēl tādās nozarēs, kurās mums pašiem nemaz nav izejvielas!" Šī doma nav zaudējusi aktualitāti arī šodien – cerēt uz konkurētspējīgu eksportu, kas balstās uz importētām izejvielām, ir pārāk riskanti.

Taču attiecībā uz banku sektoru Kārlis Balodis ierosināja visas bankas pārņemt valsts pārziņā.

– Pirms pusgada jūs nosauktu par marksistu un fantastu. Šodien Lielbritānija jau ir visai tuvu jūsu un Kārļa Baloža ieteikumam.

– Tagad jau par Parex banku ir skaidrā tekstā pateikts: nacionalizācija. Pasaule mainās. Manuprāt, viss banku sektors varētu pāriet valsts īpašumā.

– Pirms kāda laika banku sektors bija elitārs bizness. Tagad bankas ir infrastruktūras daļa, kas daudzos gadījumos darbojas kā privāts monopols.

– Ja iet labi – viss kārtībā, ja bizness neiet, tad uzņēmums lai bankrotē! Taču banku sektorā šis princips nedarbojas. Ja vadāmies no klasiskā tirgus ekonomikas principiem, tad vajadzēja pateikt Parex bankai: "Paši vainīgi, bankrotējiet." Tomēr bankrots skartu ļoti daudzus. Sanāk, ja uzņēmumam iet slikti, tad valstij tas ir jāglābj. Pēc tirgus ekonomikas loģikas, ja kādā nozarē ir liels ienesīgums, tad tajā ienāk konkurenti, kas palielina piedāvājumu un mazina cenas un ienesīgumu. Mūsdienu pasaulē finanšu sektorā iemanījās saglabāt ienesīgumu ilgākā laika posmā. Tajā pašā laikā uzņēmēji šajā sektorā jūtas droši, jo, lūk, valsts tiem neļaus bankrotēt un visus glābs. Mehānisms, kas bija izstrādāts, lai saglabātu ienesīgumu banku sektorā, ilgu laiku bija ilūzija. Burbulim bija jāplīst. Neizslēdzu, ka pārmaiņas pasaulē varētu nozīmēt pakāpenisku banku sektora pāreju valsts rokās. Galu galā, ja valsts uzņemas visu atbildību, tad valstij pienāktos arī peļņa no rezultāta.

– Šā gada maijā intervijā žurnālā Nedēļa jūs devāt padomus, ko valdībai darīt, iesakot netradicionālu nodokļu politiku – diferencētu nodokļu likmju piemērošanu dažādiem reģioniem, nozarēm un sociālajām grupām un nacionālās valūtas atsaisti no eiro. Kādu padomu dotu valdībai tagad? Vai ir recepte, kuru realizējot ekonomika atgūsies?

– Manā rīcībā nav informācijas, kāda ir Slakterim vai Godmanim. Sākšu ar līdzību. Iedomājieties cilvēku, kurš desmit gadu no vietas ir žūpojis un kādu rītu pamostas, un viņam ir tik slikti, tik slikti, ka jāiet pie ārsta. Ko viņam teiks ārsts? Gribat, lai jums ir labāk? Mainiet savu dzīvi! Alkoholiķis atbildēs: bet man vajag, lai pašsajūta uzlabojas uzreiz. Tad ārsts atbildēs: ja uzreiz, tad vienīgais, ko var ieteikt – ejiet un salāpieties.

– Vai valūtas fonds iedos Latvijas valstij drusku salāpīties?

– Iespējams, ka ar to nepietiks, lai salāpītos – tā drusku paostīt...

Tas pats attiecas uz ekonomiku. Ja vēlamies salāpīties, tad vajag aizņemties. Ilgtermiņā ir jāskatās, ko darīt, lai atdotu parādu. Ilgtermiņā ir jāpārskata valsts stratēģiskā virzība, palielinot valsts ekonomikas potenciālu, samazinot Latvijas ārējo atkarību no stratēģiski svarīgiem resursiem (energoresursi, cukurs, graudi), nepieļaujot Latvijas lauksaimniecības nožņaugšanu ar tai uzliktajām kvotām.

Eksports ir jābalsta uz vietējām izejvielām. Eksports, kas balstīts uz importētām izejvielām, nav ar ilgtermiņa perspektīvu, jo eksporta pieaugums palielina importu. Ilgtermiņā ir jāsamazina Latvijas atkarība no svarīgu stratēģisku resursu importa. Likvidējot cukura rūpniecību, valdība izdarīja pilnīgi pretējo.

Tikai aizņemoties panāksim, ka ienāks kārtējais ārvalstu kapitāls, lai pūstu nākamo finanšu burbuli.

– Vai ir saprātīgi uzturēt pašreizējo lata kursu? Kāpēc Latvijas Banka ES atļautā plus mīnus 15% koridora vietā ir vienpusēji noteikusi 1% koridoru lata piesaistei pie eiro?

– Es tomēr atkārtošu vēl Einara Repšes teikto, ka tādai valstij kā Latvija ieguvumi no devalvācijas būtu mazi. Citi iebilst, ka 1936. gadā Latvija veiksmīgi devalvēja latu. No 1920. līdz 1936. gadam Latvijā, izņemot divus gadus, bija negatīva ārējās tirdzniecības bilance. Pēc 1936. gada devalvācijas ekonomika uzplauka. Citi saka, ka tā varētu būt arī šodien. No devalvācijas iegūtu eksportētāji, bet zaudētu importētāji. Imports sadārdzinātos, un negatīvā tirdzniecības bilance izlīdzinātos. Taču – kas tagad ir Latvijas galvenās importa preces?

– Energoresursi.

– Tieši tā. Tas nozīmē, ka automātiski palielinātos izmaksas visiem un darbotos multiplikatora efekts. Ieguvēju nebūtu. 1936. gads no šodienas atšķiras būtiski. Tolaik galvenā eksporta prece bija lauksaimniecības produkcija, bet zemnieks energoresursus izaudzēja savā tīrumā, kā auzas, jo ar tām baroja zirgu. Šodien neko tādu vairs nevar. Šajā ziņā gribu aizstāvēt Latvijas Banku, ka lats ir jātur stabils. Taču var būt objektīvi iemesli, kad ir jāmaina valūtas kurss.

– Ja 2004. gada beigās lats tiktu piesaistīts pie eiro ar 15% koridoru, tad lats devalvētos, kad Latvijā ienāca lielā 2005. gada spekulatīvā kapitāla plūsma. Pieprasījums būtu lielāks, un eiro ienāktu par 60 santīmiem. Savukārt tagad, kad notiek pretējs process, lats sasniegtu augšējo robežu un eiro aizplūstu par 80 santīmiem. Tas amortizētu finanšu plūsmu, neradot spiedienu uz atkāpi no koridora.

– Valūtas koridora paplašināšana nav devalvācija. Kāpēc banka izmanto tikai 1% koridoru, nevis 15% koridoru? Arguments ir uzņēmējdarbības riska mazināšana, bet kopumā tas nozīmē, ka mēs vēlamies būt lielāki katoļi par Romas pāvestu.

– Kādas ir jūsu prognozes nākamajam gadam?

– Pirms prognozēm būtu lietderīgi apskatīties, kāds izskatījās Latvijas IKP, ja no tā atņemtu ārējā parāda pieaugumu. Mani aprēķini liecina, ka vislabākais gads bija 2005., kad IKP pieaugums bija 12,8%, taču jau 2006. gadā IKP auga tikai uz kredītu rēķina, jo bez kredītu ietekmes IKP samazinājās par 2,8 procentiem, bet, atskaitot kredītu pieaugumu 2007. gadā, IKP samazinājās par 5,5 procentiem.

Var prognozēt, ka IKP samazināsies. Ar jauno PVN likmi IKP kritīs vairāk. Valūtas fonda kredītu iedodot, IKP kritums būs atkarīgs no tā, kā kredīts tiks izlietots. Inflācija samazināsies, bet deflācijas noteikti nebūs.

 

SVF valde apstiprina starptautisko aizdevumu Latvijai

LETA  12/23/08    Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) valdes sēdē šodien apstiprināts starptautiskais aizdevums Latvijas ekonomikas stabilizēšanai.

SVF valde oficiāli lēma sniegt finanšu atbalstu Latvijai 1,7 miljardu eiro (1,19 miljardu latu) apmērā.

Eiropas Komisija (EK), SVF, Pasaules Banka, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka un vairākas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis konceptuāli ir vienojušās par finanšu atbalsta sniegšanu Latvijai 7,5 miljardu eiro (5,27 miljardu latu) apmērā.

EK dalība finanšu atbalsta sniegšanā varētu sasniegt 3,1 miljardus eiro (2,17 miljardus latu). Oficiāli apstiprināt aizdevumu EK plāno janvārī.

Pēc šodien SVF valdē lemtā Latvijas valdībai no SVF būs pieejams aizņēmums 1,7 miljardu eiro apmērā. Tāpat finansējumu 0,4 miljardu eiro (0,28 miljardu latu) apmērā varētu sniegt Pasaules Banka.

Zviedrijas valdība kā divpusējās finanšu palīdzības koordinators no Zviedrijas, Dānijas, Somijas un Norvēģijas ir gatava nodrošināt aizdevumu līdz 1,8 miljardiem eiro (1,26 miljardiem latu). Šim atbalstam pievienosies arī citas ES valstis - Čehija, Polija un Igaunija, katra valsts sniedzot aizdevumu 100 miljonu eiro (70 miljonu latu) apmērā. Paredzams, ka Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka nodrošinās aizdevumu līdz 200 miljoniem eiro (140 miljoniem latu).

Aizdevums Latvijai tiks izsniegts pa daļām nākamo trīs gadu laikā. Šajā laika posmā Latvijai pieejamie finanšu līdzekļi tiks izmantoti, pirmkārt, valsts budžeta deficīta finansēšanai - kopā ap 1,9 miljardiem latu. Šim mērķim 2009.gadā plānots izmantot 740 miljonus latu (4,9% no iekšzemes kopprodukta), 2010. gadā - 715 miljonus latu (4,8% no IKP), savukārt 2011.gadā - 423 miljonus latu (2,8% no IKP).

"Lai nodrošinātu budžeta izdevumu atbilstību faktiskajiem ieņēmumiem, paredzēti stingri fiskālās disciplīnas nodrošināšanas pasākumi. Regulāri tiks sekots līdzi tam, lai faktiskie ieņēmumi budžetā atbilstu plānotajiem, un nepieciešamības gadījumā tiks pieņemts lēmums veikt atbilstošus grozījumus valsts budžetā," norādījis Slakteris (TP).

Otrkārt, daļa no starptautisko finanšu donoru finansējuma tiks izmantota valsts parāda pārfinansēšanai par kopējo summu ap 900 miljoniem latu. 2009.gadā šim mērķim nepieciešami 750 miljoni latu, 2010.gadā - 60 miljoni latu un 85 miljoni latu 2011.gadā.

Atlikušais finansējums līdz 4,7 miljardiem eiro (3,29 miljardiem latu) tiks rezervēts tautsaimniecības un uzņēmējdarbības atbalsta pasākumiem, piemēram, eksporta garantijām, valsts galvojumu izsniegšanai u.tml.

"SVF lēmums apliecina ekspertu uzticību Latvijas spējai sekmīgi īstenot ekonomikas stabilizācijas un atveseļošanas plānu. Aizņemoties finanšu resursus, esam pieņēmuši šobrīd kardināli nepieciešamu lēmumu. Plānotā finanšu piesaiste ir valsts ilgtermiņa saistības. Atjaunotās neatkarības laikā esam regulāri veikuši plānveida aizņemšanos," sacījis Slakteris.

Pēc būtības šis aizņēmums ir tāds pats, kā līdz šim veiktie. Galvenā atšķirība ir salīdzinoši lielais apjoms un pastiprinātā kontrole pār līdzekļu izlietojumu. Valsts saistības nekādā veidā netiek attiecinātas uz konkrētu nodokļu maksātāju.

Samaksa par aizdevumu tiks veikta gan no budžeta līdzekļiem, gan refinansējot šos aizņēmumus. Pat ja ilgtermiņā pilnībā tiks izmantoti visi 7,5 miljardi eiro, Latvijas valdības parāds nepārsniegs 50% no iekšzemes kopprodukta, kas vērtējams kā ļoti zems rādītājs, salīdzinot ar citām eirozonas dalībvalstīm. Pērn šo valstu vidējais rādītājs bija 66%, norādījis Slakteris.

Finanšu ministrijā aģentūrai LETA norādīja, ka par pamatu finansējuma piešķiršanai kalpo 12.decembrī Saeimā apstiprinātā Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programma, kā arī valsts konsolidētajā kopbudžetā 2009.gadam veiktie grozījumi, kas aptver aptuveni vienu miljardu latu - izdevumu samazinājumu valsts un pašvaldību budžetos, kā arī palielinājumu prognozētajos budžeta ieņēmumos nodokļu likmju izmaiņu rezultātā.

Stabilizācijas programma nosaka neatliekamu, izlēmīgu un saskaņotu valsts institūciju, pašvaldību, privāto uzņēmēju un visas sabiedrības rīcību, lai stimulētu ekonomisko aktivitāti, stabilizētu un atdzīvinātu valsts finanšu sistēmu, kā arī pārstrukturētu Latvijas tautsaimniecību, paaugstinot tās kopējo konkurētspēju gan privātajā, gan sabiedriskajā sektorā un tādējādi radot stabilu pamatu būtiskiem valsts maksājumu bilances uzlabojumiem nākotnē, norāda FM.

Programma paredz būtiskas izmaiņas valsts nodokļu sistēmā.

Lai paaugstinātu ekonomikas konkurētspēju un veicinātu ieguldījumus ražošanā, ar izmaiņām nodokļu politikā plānots turpināt nodokļu akcenta pārdali no tiešajiem ar ražošanu saistītajiem nodokļiem uz netiešajiem ar patēriņu saistītajiem nodokļiem.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi plānots samazināt no 25% uz 23%, tādējādi samazinot darbaspēka izmaksu daļu, kas saistīta ar nodokļu maksājumiem.

Lai kompensētu no tā izrietošo samazinājumu valsts budžeta ieņēmumos, paredzēts paaugstināt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) standartlikmi no 18% uz 21% un samazināto likmi no 5% uz 10%, sašaurinot arī to produktu grupu loku, kam samazinātā PVN likme tiek piemērota. Tāpat plānots palielināt akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem, degvielai un kafijai, atgādina FM.

Kā ziņots, Eiropas Komisija (EK) šodien apstiprināja Latvijas atbalsta shēmu finanšu tirgu stabilizēšanai, sniedzot garantijas nosacījumiem atbilstošām bankām, lai nodrošinātu to piekļuvi finansējumam, liecina EK paziņojums.

Ar shēmu tiek nodrošināta nediskriminējoša piekļuve finansējumam, shēmas darbība ir ierobežota laikā un apmērā, tā paredz atlīdzību saskaņā ar tirgus nosacījumiem un tajā ir iekļauti pietiekami drošības pasākumi, lai nepieļautu tās ļaunprātīgu izmantošanu. Tādējādi Eiropas Komisija secināja, ka shēma ir piemērots līdzeklis, lai novērstu nopietnus traucējumus Latvijas ekonomikā.

Kā ziņots, šā gada 20.novembrī valdība pilnvaroja Slakteri sākt sarunas ar SVF par atbalstu Latvijas makroekonomikas stabilizēšanai un jau 22.novembrī fonds paziņoja par gatavību sniegt tūlītēju palīdzību Latvijai.

 

Komentārs: Patiesības mirkļi ekonomikā

Juris Paiders,  NRA  12/23/08    Pagājušās nedēļas sestdienas Neatkarīgajā vienmēr interesantais Mārcis Bendiks pievienojās finanšu ministra Ata Slaktera ķengātāju baram. Lūk, ministra intervija kanālam Bloomberg esot šaušalīga.

Noklausīsimies interviju vēlreiz. Uz jautājumu, kā notiekošais ietekmēs Latvijas ekonomiku, ministrs atbild, ka nekā, jo Latvijai jau nemaz nav ekonomikas.

Ļaudis, par ko jūs tā uzbrūkat Atim Slakterim? Viņš vienkārši pateica skarbu patiesību. Karalis ir kails! Tas, ka Latvijā ekonomikas nav, kļuva skaidrs pēc SVF kredīta apjoma – septiņi miljardi eiro. Labvakar! Spriežot pēc palīdzības apjoma, Atim Slakterim ir pilnīga taisnība – mums nav ekonomikas. Šis skandāls atgādina Viļa Krištopana frāzi par Latviju kā muļķu zemi.

Tas pats ar Latvijas ekonomiku. Latvijai lielos vilcienos nebija ekonomikas. Bija tāds pseidoekonomisks brūvējums, kas saucās eiroprojekts. Nav jādomā.

Iestājamies Eiropas Savienībā. Lai to panāktu, pieķīmiķojam makroekonomiskos rādītājus, tad fiksi pārejam no latiem uz eiro, un tālāk viss ies kā pa sviestu. Ja blefs atklāsies pēc tam, tad tā būs Eiropas problēma. Līdz ar to politiskā elite gadiem ilgi tikai tērē naudu politiski korumpētiem projektiem, bet investoriem tiek atļauts alkatīgi raut cenas augšup bez jebkāda ekonomiska seguma. Tiek atļauts piepūst finanšu burbuli, cik vaigi atļauj, lai Eiropas Savienībai iestāstītu, ka burbulis ir IKP pieaugums.

Rezultātā Latvijā tika uzbūvēta pseidoekonomika, no kuras ļaudis bēga uz citām zemēm un kurā sākotnēji ievilinātie investori jūtas piekrāpti, jo investētais sāk sagādāt tikai zaudējumus. Beidzot lielākie investori nolēma atbīdīt no varas politisko klaunu bandu un iecelt savu pārvaldnieku Starptautiskā valūtas fonda kontrolētāju izskatā.

Viena no Latvijas traģēdijām ir tā, ka Latvijas biznesa elites kā tādas nav. Privātais bizness savus īpašumus lielos vilcienos paguva pārdot ārvalstu investoriem. Tagad ekonomiskās problēmas un darbaspēka izmaksas ir nevis Latvijas politiskās elites, bet ārvalstu investoru problēma. Latvijas elite lielā mērā pašdistancējās no ekonomikas. Šajā ziņā Slakterim ir pilnīga taisnība. Latvijā ekonomikas nav. Ir ārvalstu investoru ekonomika Latvijā.

Šādos apstākļos Latvijas finanšu okupācija ir vienkārši loģisks solis. Ja elite uzvedas bezatbildīgi un sociālo nemieru laikā tai vairāk nav, ko zaudēt, jo viss ir pārdots, tad saimniekos ārvalstu investoru izpilddirektori, kuri šeit ir ieberzušies un kuriem ir, ko zaudēt.

Ja Latvijā būtu sava ietekmīga nacionāla buržuāzija, tad šie ļaudis nepieļautu tās izvirtības, kuras rīkoja visas valdības, jau sākot no 2002. gada. Taču Latvijā ietekmīgas nacionālās buržuāzijas nav. Šo vakuumu tagad aizpilda zviedru pensiju naudas pārvaldnieki, bet palikušie nacionālā kapitāla pārstāvji tiek zviedriem piederošos medijos zākāti par oligarhiem un demonizēti. TV3 Nekā personīga jau aiz sajūsmas spiedz: šķietamo oligarhu ietekmi nomainīs humānie valūtas fonda misionāri. Taču tie, kas dzīvo nevis Londonā, bet šeit, ja arī viņiem ir ietekme uz politiskiem lēmumiem, vismaz neatļaus piegānīt šo zemi. Starptautiskās naudas pārvaldniekiem nav sentimentu. Ja nav cita eksporta resursa, tad zeme – kā Gabona Āfrikā – tiek pārvērsta par toksisko ķīmisko atkritumu izgāztuvi.

Taču, ja jau tagad iestājas tāds kā patiesības mirklis, tad objektīvi izvērtējam krīzes cēloņus un nosaucam vainīgos.

Komentējot jaunākos notikumus Latvijā, šāgada Nobela prēmijas laureāts ekonomikā atzīmēja, ka viens no galvenajiem krīzes cēloņiem ir Latvijas Bankas politika. Ja patiesības mirklis, tad – bez svētajām govīm un nenoklusējot par to, ka galvenais kraha cēlonis bija mūsu valsts valūtas politika jeb elastīgas valūtas politikas neesamība.

 

Latvijas ārējais parāds šā gada trešajā ceturksnī sasniedzis 20,63 miljardus latu

LETA  12/23/08    Latvijas ārējā parāda apjoms šā gada trešā ceturkšņa beigās sasniedzis 20,638 miljardus latu, kas ir par 18% vairāk nekā pagājušā gada trešā ceturkšņa beigās, liecina Latvijas Bankas apkopotie dati. 2007.gada attiecīgajā laika posmā ārējais parāds bija 17,496 miljardi latu.

Valdības ilgtermiņa parāds šā gada trešajā ceturksnī sasniedza 995,3 miljonus latu. Lielākais īpatsvars ilgtermiņa parādā ir obligācijām un parādzīmēm - 719,2 miljoni latu. Ilgtermiņa aizņēmumi veido 265,3 miljonus latu. Pārējo kopsummu - 10,7 miljonu latu - veido citi pasīvi.

Centrālās bankas īstermiņa parāds bija 4,4 miljoni lati. No tiem 3,9 miljonus latu veidoja nauda un noguldījumi, bet 500 000 latu - citi pasīvi.

Banku ārējā parāda kopsumma sasniedz 13,524 miljardus latu, no kuriem lielāko daļu aizņem īstermiņa parādi - 5,981 miljards latu. Īstermiņa aizņēmumi šā gada trešajā ceturksnī bija 2,493 miljardi latu, bet nauda un noguldījumi - 3,357 miljardi latu.

Citu pasīvu kopsumma bija 130,1 miljons latu.

Banku ilgtermiņa ārējā parāda kopsumma bija 7,543 miljardi latu, no tā aizņēmumi bija 7,399 miljardi latu. Obligācijas un parādzīmes veidoja 143,3 miljonus latu.

Citu sektoru ārējais parāds kopā veidoja 4,326 miljardus latu, no tā īstermiņa parāds bija 1,311 miljardi latu. Aizņēmumi bija 348,4 miljoni latu, tirdzniecības kredīti - 810,4 miljoni latu, bet citi pasīvi - 152,5 miljoni latu.

Ilgtermiņa parāda apjoms sasniedza 3,015 miljardus latu, no kura 9,2 miljonu latu ir obligācijas un parādzīmes, bet 3,005 miljardi latu - aizņēmumi.

Tiešo investīciju apjoms pieauga līdz 1,788 miljardiem latu.

 

'Fitch' paaugstina Latvijas ekonomikas īstermiņa novērtējumu

DELFI  12/23/08    Starptautiskā reitingu aģentūra "Fitch" otrdien, 23.decembrī, paaugstinājusi Latvijas īstermiņa novērtējumu, portālu "Delfi" informē Finanšu ministrijas pārstāvji. Aģentūra norāda, ka šāds lēmums pieņemts, jo starptautiskā finanšu palīdzība 7,5 miljardu eiro apmērā un valdības operatīvi sagatavotā stabilizācijas programma nepieļauj valūtas krīzes iespēju, kas ietekmētu turpmāko lejupslīdi.

"Fitch vērtējums apliecina, ka ir sperti visi nepieciešamie soļi ekonomikas stabilizēšanai un investoru uzticības uzturēšanai. Stabilizācijas programma tiks rūpīgi kontrolēta un tikai ļoti krasas nepieciešamības gadījumā tās elementi būs jāmaina," norāda finanšu ministrs Atis Slakteris.

Pieņemto stabilizācijas programmas paketi "Fitch" vērtē kā savlaicīgu un saturīgu. Gan starptautiskais aizņēmums, gan stabilizācijas programma, kas ietver būtiskas nodokļu reformas un kardinālu izdevumu samazinājumu valsts pārvaldē, palīdzēs ierobežot nākamā gada budžeta deficītu.

Aģentūra atzīst, ka, neveicot šādus pasākumus, Latvija riskētu nākamajā gadā piedzīvot iztrūkumu budžetā 12% apmērā no IKP.

Ilgtermiņa saistībām ārzemju valūtā aģentūra saglabāja reitingu BBB-, ilgtermiņa saistībām vietējā valūtā reitings ir BBB, īstermiņa saistībām ārzemju valūtā vērtējums ir F3, savukārt valsts kredītreitinga griestu reitings noteikts A-.

 

EK apstiprinājusi Latvijas banku atbalsta shēmu

LETA  12/23/08    Eiropas Komisija (EK) ir apstiprinājusi Latvijas atbalsta shēmu finanšu tirgu stabilizēšanai, sniedzot garantijas nosacījumiem atbilstošām bankām, lai nodrošinātu to piekļuvi finansējumam, liecina EK paziņojums.

Komisija atzinusi pasākumu par atbilstīgu komisijas paziņojumam ar norādēm par valsts atbalstu finanšu krīzes pārvarēšanai.

Ar shēmu tiek nodrošināta nediskriminējoša piekļuve finansējumam, shēmas darbība ir ierobežota laikā un apmērā, tā paredz atlīdzību saskaņā ar tirgus nosacījumiem un tajā ir iekļauti pietiekami drošības pasākumi, lai nepieļautu tās ļaunprātīgu izmantošanu. Tādējādi Eiropas Komisija secināja, ka shēma ir piemērots līdzeklis, lai novērstu nopietnus traucējumus Latvijas ekonomikā.

"Latvijas shēma kārtējo reizi parāda komisijas stipro pusi šajā krīzē: spēju pārraudzīt dalībvalstu atbalsta shēmas pietiekami elastīgi, lai ņemtu vērā valstu īpatnības, vienlaikus nodrošinot pietiekamu saskaņotību, lai visām Eiropas bankām saglabātu vienādus spēles noteikumus," norādījusi konkurences komisāre Nēli Krusa.

Garantija aptvers visas saistības, izņemot starpbanku depozītus, subordinētās saistības un netiešās saistības, piemēram, segtās obligācijas, kuru maksimālais atmaksāšanas termiņš ir trīs gadi. Instrumentus, kas tiek garantēti saskaņā ar šo shēmu, var izdot sešu mēnešu laikā pēc šā lēmuma.

Turklāt - tikai izņēmuma gadījumos - Latvijas pasākumi paredz arī grūtībās nonākušu banku pārņemšanu. Pirmajā gadījumā shēma nedrīkst pārsniegt 10% no Latvijas IKP. Tikai maksātspējīgas bankas drīkst piedalīties shēmā.

Komisijas lēmums aptver sešu mēnešu laikposmu, pēc kura Latvijai shēmas darbība ir jāpārtrauc vai jāpaziņo komisijai par tās pagarināšanu.

Shēma ietver valsts atbalsta elementus, bet paredz drošības pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt to, ka valsts iejaukšanās ir proporcionāla, tā tiek izmantota tikai tik daudz, cik nepieciešams starpbanku aizdevumu veicināšanai, un ir atbilstoša šā mērķa sasniegšanai saskaņā ar ES noteikumiem par valsts atbalstu.

Konkrēti, shēma paredz nediskriminējošu piekļuvi finansējumam, jo tā būs atvērta visām maksātspējīgām Latvijas bankām, tostarp ārvalstu banku Latvijas meitasuzņēmumiem. Lai varētu izmantot šo garantiju, bankām - dalībniecēm ir jāiemaksā nodeva saskaņā ar tirgus nosacījumiem, kā to paredz Eiropas Centrālās bankas ieteikumi.

Turklāt atbalsta saņēmējiem tiks noteiktas saistības attiecībā uz to rīcību, lai nepieļautu valsts atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu. Šīs saistības ietver tirdzniecības ierobežojumus un nosacījumus par personāla atalgojumu vai prēmiju maksājumiem.

Turklāt Latvija apņēmās paziņot par pārstrukturēšanas vai likvidācijas plāniem attiecībā uz visiem atbalsta saņēmējiem, kas nav izpildījuši savas saistības un kuru dēļ garantija būtu jāizmanto. Visbeidzot, Latvija regulāri ziņos komisijai par shēmas īstenošanu.

Ņemot vērā šīs saistības un nosacījumus, EK secinājusi, ka shēma būtu piemērots līdzeklis uzticības atjaunošanai Latvijas finanšu tirgos un starpbanku aizdevumu veicināšanai. Drošības pasākumi nodrošinās, ka valsts atbalsts tiek sniegts tikai tik daudz, cik nepieciešams Latvijas finanšu sektora stabilizēšanai, un negatīvi blakusefekti ir pēc iespējas mazāki.

Tiklīdz visi ar konfidencialitāti saistītie jautājumi būs atrisināti, lēmuma nekonfidenciālā versija būs pieejama Konkurences ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē.

Kā ziņots, šodien notiks Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) valdes sēde, kurā izskatīs jautājumu par starptautisko aizdevumu Latvijai.

Latvija kopumā varēs saņemt 7,5 miljardus eiro (5,27 miljardus latu) lielu finansiālo palīdzību, norādīts Ekonomikas un finanšu padomes prezidentūras un Eiropas Komisijas kopīgā paziņojumā par Eiropas Savienības (ES) vidēja termiņa finansiālās palīdzības piešķiršanu Latvijai.

Kā aģentūru LETA informēja Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā Preses un informācijas nodaļa, ES Latvijai plāno sniegt vidēja termiņa finansiālu palīdzību līdz 3,1 miljardam eiro (2,18 miljardiem latu).

Atbalsts tiks sniegts kopā ar SVF, kas piešķirs 1,7 miljardus eiro (1,19 miljardus latu), Ziemeļvalstīm - Zviedriju, Dāniju, Somiju un Norvēģiju -, kas kopā piešķirs 1,8 miljardus eiro (1,27 miljardus latu), un Pasaules Banku, kas piešķirs 0,4 miljardus eiro (0,28 miljardus latu).

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Čehija, Polija un Igaunija kopā piešķirs vēl 0,5 miljardus eiro (0,35 miljardus latu), tādēļ pavisam līdz 2011.gada pirmajam ceturksnim Latvija varētu saņemt 7,5 miljardus eiro (5,27 miljardus latu).

Finansiālā palīdzība tiks izmaksāta ar nosacījumu, ka tiks īstenota visaptveroša ekonomikas politikas programma. Finansiālās palīdzības un politikas programmas mērķis ir palīdzēt ekonomikai atrisināt īstermiņa likviditātes grūtības, vienlaikus uzlabojot konkurētspēju un atbalstot pakāpenisku nelīdzsvarotības novēršanu vidējā termiņā, tādējādi atkal nostādot ekonomiku uz stabiliem un noturīgiem pamatiem. Tas arī palīdzēs izpildīt nosacījumus eiro ieviešanai.

 

Priekšrocība pārvērtusies nelaimē. Pilna intervija ar Uldi Osi

Marta Rībele,  Diena  12/23/08    Pesimistiskajā scenārijā situācija Latvijas ekonomikā varētu stabilizēties nākamā gada beigās, bet atveseļošanās varētu ieilgt līdz četriem pieciem gadiem, uzskata ekonomists Uldis Osis

CV

Uldis Osis

-          Dzimis 1948.gadā Rīgā

-          Investīciju kompānijas Tractus dibinātājs un īpašnieks, finanšu un vadībzinības konsultēšanas firmas Konsorts dibinātājs un partneris, prezidents, We Enterpreneurs Latvia līdzdibinātājs, partneris un prezidents, vairāku citu uzņēmumu dibinātājs vai īpašnieks.

-          Ekonomikas doktors, profesors, LZA korespondētājloceklis. Augstāko izglītību ieguvis Ļeņingradas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātē politekonomijas specialitātē (1972.—1978.gads), bet dokora grādu Maskavas Celtniecības zinātniskās pētniecības institūta aspirantūrā 1988. gadā. Starptautiskās ekonomikas, biznesa un politikas zināšanas papildinājis Džordžtaunas Universitātē Vašingtonā, ASV, 1992.gadā.

-          Politikā  darbojies 1992.—1994. gadā kā Latvijas Republikas Saeimas deputāts un finanšu ministrs. Ekonomistu apvienības 2010 valdes loceklis. Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības padomes loceklis.

-          Zinātniskās intereses — ekonomika, makroekonomika, ekonomiskā politika, uzņēmējdarbības stratēģija, bankas un finanses, investīciju projektu vadība. Daudzu vidējā un ilgtermiņa Latvijas ekonomiskās attīstības programmu un plānu, tai skaitā — Nacionālā Attīstības plāna viens no autoriem.

-          Eksperts transporta infrastruktūras, enerģētikas, vides, ostu saimniecības u.c. jomās. Pašlaik ļoti aktīvi darbojas investīciju piesaistes jautājumos dažādiem uzņēmumiem un projektiem, kā arī uzņēmumu pirkšanā, pārdošanā, apvienošanā u.tml.

-          Pāri par 100 publikāciju autors vai līdzautors.

Avots: Uldis Osis

Uldis Osis par valdības kļūdu pirmskrīzes laikā uzskata to, ka netika novērtēta inflācijas un darba algu veidošanās spirāle, kas balstījās uz kredītiem, savukārt centrālās bankas vietā viņš būtu 2004.gadā paplašinājis lata svārstību koridoru [pret eiro], kas joprojām ir 1%. Kredītu izplatību veicinājusi modernā banku sistēma — kā saka ekonomists, "mūsu priekšrocība uz kādu brīdi pārvērtusies mūsu nelaimē". Tas arī padara mūs atšķirīgus no kaimiņvalstīm.

Bizness šos laikus varot pārdzīvot, vertikāli un horizontāli integrējoties. Piemēram, mežapstrādē mežsaimniekiem jāapvienojas kooperatīvos, jāveido savi kokapstrādes un mēbeļu ražošanas uzņēmumi, tirdzniecības kompānija, arī — ārzemēs. "Nav vajadzīgi ntie starpnieki!" uzskata U.Osis. Lai cīnītos ar bezdarbu, valdībai, pēc viņa domām, jāliberalizē darba likumdošana.

− Vai to, kas valstī notiek, var saukt par krīzi?

− Ja gandrīz visā pasaulē ir krīze, neba Latvija būs izņēmums. To varētu un vajadzētu definēt kā krīzi, jo tad ir skaidrs, par ko jārunā un kas jādara. Ja mēs slēpjamies aiz aptuveniem terminiem kā ekonomiskās situācijas pasliktināšanās, [var domāt —] šodien pasliktināsies, rīt atkal būs labi. Tāpēc pareizāk ir tieši, skaidri un godīgi visaugstākajā līmenī pateikt: jā, mums ekonomikā ir krīze: cilvēki zaudē darbu, arvien vairāk uzņēmumu kļūst maksātnespējīgi, maksājumi kavējas, bankās kredītus nav iespējams saņemt vai var saņemt par ļoti augstiem kredītprocentiem.

− Attiecībā uz kaimiņiem arī var lietot vārdu «krīze»?

− Viņi ir varbūt nedaudz vieglākā krīzē. Gan mums, gan viņiem, visticamāk, krīzes padziļināšanās vēl stāv priekšā. Man vismaz šobrīd šķiet, ka nākamā gada pirmais ceturksnis būs viskritiskākais gan viņiem, gan mums un visapkārt. Tas tāpēc, ka lejas atsitiens vēl, droši vien, nav sasniegts. Dažreiz domā, ka krīze sākās ar finanšu krīzi un nekustamā īpašuma tirgus sabrukumu. Man šķiet, ka ekonomiskā krīze sākās ātrāk nekā finanšu krīze un tā ir tikai daļēji saistīta ar nekustamā īpašuma tirgus sabrukumu gan ASV, gan pie mums. Šis ir ekonomiskais cikls, kas lielā mērā saistīts arī ar tehnoloģijām, kas daudzās jomās sasniegušas griestus. Mobilie telefoni, datori un televizori ir pieražoti, un jaunu tehnoloģiju pagaidām nav — arvien jaunas modifikācijas dod arvien zemāku ekonomisko atdevi. Tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ sākās ekonomiskā palēnināšanās, kas pārgāja finanšu krīzē un nekustamā īpašuma tirgus sabrukumā. Nekustamā īpašuma krīze lielā mērā izveidojās tādēļ, ka tehnoloģijās nebija kur investēt. Tāpēc arvien lielāka daļa investīciju pārgāja uz nekustamā īpašuma tirgu, jo tas šķita rentablāk. Latvijas īpatnība — pēc padomju laikiem cilvēki bija kredītus ņemtspējīgi, nevienam nebija aizņēmumu, no otras puses, nekustamā īpašuma tirgus kopš padomju laikiem bija ļoti neattīstīts — gan daudzdzīvokļu un individuālās dzīvojamās, gan biroju ēkas. Bija, kur ieskrieties! Tāpēc nauda sāka plūst iekšā un cilvēki kredītus ņēma, bet darba ražīgums tā neauga — jāpaiet zināmam industrializācijas laikam, jāuzkrājas industriālai kultūrai, kas veidojas ļoti lēni, lai tehnoloģijas tiktu izmantotas darba organizācijā.

Šī arī ir tā iespēja krīzes laikā uzņēmējdarbībā — ne tik daudz koncentrēties uz to, ko lika priekšā līdzšinējā valsts politika, kas balstījās uz nacionālo attīstības plānu: cilvēks pirmajā vietā — tehnoloģijas ir vienmēr riskanti ieviest, krīzes apstākļos nevajadzētu uzņemties papildu risku; krīzes ekonomika ir izmaksu ekonomija — uzņēmējiem galveno uzmanību vajadzētu pievērst tieši efektivitātes lietām. Diemžēl — arī atlaižot ne sevišķi produktīvi strādājošus darbiniekus. Šajā situācijā tik aktuālas nav tehnoloģiskās inovācijas kā organizatoriskas inovācijas — gan uzņēmējdarbības, gan valsts līmenī. Nevis vienkārši mehāniski samazināts strādājošo skaits, bet gan tā pārkārtotas sistēmas, lai būtu efektīvākas.

− Kāpēc ir svarīgi celt produktivitāti, lai neveidotos šādi burbuļi?

− Tādēļ, ka uzņēmumu līmenī tas paaugstina uzņēmumu konkurētspēju. Uzņēmums, kas ražo tradicionālo produkciju — pārtiku, mēbeles utt. — var saražot augstākā kvalitātē par zemākām izmaksām. Darba algas iepriekšējos gados pieauga pat par 20—30% gadā, bet darba produktivitāte nepieauga — uz kā rēķina tad pieauga algas?! Tas radīja pieprasījumu tirgū uz banku kredītu rēķina. No tā arī veidojās tas tukšais burbulis. Pieprasījuma pieaugumam, kas balstījās uz darba algu pieaugumu, ekonomiska pamata nebija vai tas bija daudz mazāks — tādam burbulim agri vai vēlu vajadzēja plīst, un tagad tas arī ir plīsis.

− Tātad Latvijā krīze bija balstīta uz produktivitātes nepalielināšanos, pasaulē — tehnoloģisko neattīstību?

− Jā. Vai arī varētu teikt otrādi — tehnoloģiskā piesātinātība skāra gan pasauli, gan Latviju. Kaut gan Latvijā jaunas iekārtas varētu vēl likt un likt.

− Nekustamā īpašuma burbuļa plīšana Latvijā un situācija pasaulē ir vienkārši sakritība?

− Latvijā un lielā mērā Austrumeiropā bija īpatnība, kas mazākā mērā bija pasaulē — Latvijas cilvēks bija brīvs no kredītiem un viņiem bija iespēja ņemt šos kredītus un bankām bija iespēja tos piešķirt. Kredīti tika lielākajā mērā izmantoti nekustamā īpašuma pirkšanai, kas veicināja tirgu. Tas, gluži vienkārši, kļuva pārmērīgi un nebija sabalansēts ar produktivitāti. Papildus Latvijas īpatnība bija spēcīgāka un modernāka banku sistēma — Latvija ir priekšā daudzām Eiropas valstīm. Mūsu banku sistēma faktiski nepazīst tādu lietu kā čeku! Ļoti izplatīta attālināto operāciju veikšana. Tas viss paātrināja kredītu izplatību. Tādēļ tas notika lavīnveidīgi — kredīti izplatījās un tikpat lavīnveidīgi mātes bankas aizvietoja aizdotos kredītus ar jauniem. Tas mūs varbūt atšķir no kaimiņiem. Tāpēc mūsu priekšrocība uz kādu brīdi pārvērtusies mūsu nelaimē.

− Kas ir valdības kļūdas šajā situācijā?

− Valdības bieži mainījās, bet tā arī nav izveidojusies noturīga pēctecība stratēģiju domāšanā un pasaules situācijas analīzē un [izpratnē], kā un kāpēc tas varētu ietekmēt Latviju un prognozēt. Nav izveidojusies sadarbība starp valdību un Latvijas banku, nav integrētas fiskālās un monetārās politikas, mērķtiecīgas un fokusētas uz reālo situāciju. Valdības kļūda 2004.—2005.gadā: netika novērtēta inflācijas un darba algu veidošanās spirāle, kas balstījās uz kredītiem. Latvijas banka nepietiekami novērtēja nepieciešamību izmantot plašāku monetāro instrumentu loku, lai vismaz daļēji mīkstinātu situāciju. Proti, valdībai vajadzēja panākt budžeta sabalansēšanu, savukārt es centrālās bankas vietā būtu sācis 2004.gadā paplašināt lata svārstību koridoru [pret eiro], kas joprojām ir 1%. Ja šis koridors būtu plašāks, tirgus spiestu lata vērtību uz augšu tanī brīdī, kad sāka masveidā, lavīnveidīgi ieplūst ārvalstu valūta — eiro u.c. Tas piebremzētu valūtu ieplūdi — par eiro vajadzētu dārgāk pirkt latus un līdz ar to arī kredītprocentu likmes būtu augstākas, kredīti nebūtu tik lēti, kā bija, un tik viegli vairs nevarētu aizņemties. Līdz ar to ekonomiskā attīstība 2006.—2007.gadā varbūt nebūtu 10—11%, bet 7—8%, bet attīstība būtu daudz sabalansētāka. Pateicoties tam, ka valūtas ieplūde būtu nedaudz piebremzētāka, arī tirdzniecības bilance nebūtu tik kritiskā stāvoklī, kāda tā ir patlaban, importam kritiski pārsniedzot eksportu. Cilvēkiem būtu mazākas iespējas saņemt kredītus, būvēt, pirkt kapitāla preces — mašīnas un labiekārtot māju, mainīt televizorus, birojos datorus utt., kas viss ir imports.

− Tā bija nekompetence vai ignorance?

− Tās vēl dzīvo 90.gadu domāšanas līmenī, bet finanšu un ekonomiskā pasaule ir pavisam savādāka, tā ir daudz vairāk integrējusies, nekā pieņemts domāt. Kapitāla, finanšu, naudas, preču, cilvēku plūsma ir daudz intensīvāka. Līdz ar to nepieciešams izmantot efektīvākas, modernākas, aktīvākas un, es pat teiktu, dažreiz agresīvākas regulēšanas metodes — fiskālās un monetārās. Ar tiem jāspēj operatīvi pāriet no budžeta un tirdzniecības deficīta uz plusiem.

− Vai arī sabiedrība ir vainīga pie notikušā?

− Vainīgi jau ir visi — arī mēs kā parasti cilvēki, bieži vien neapdomīgi ņemot kredītus, pašpārliecināti ticot tam, ka mums vienmēr būs darbs un darba alga katru gadu pieaugs straujos tempos; ja nepieaugs, tad mēs atkal aizņemsimies.

− Tas nav dabīgi?

− Dabīgi, jā, bet, redziet, ja mēs runājam par valūtas kursa svārstībām kaut kādā koridorā, tās patlaban ir +/- 1% — ja tās būtu 5—6%, tas ir tāpat kā cilvēka temperatūra, kas reģistrē, ka ar mums kaut kas nav kārtībā — ja tā ir paaugstināta. Valdība redz iekšzemes kopproduktu: tā ir vēsture pirms diviem ceturkšņiem. Šodien pasaulē prognozēšana balstās uz, pirmais bloks, naudas plūsmu — valdībā tā ir nodokļu naudas plūsma, budžeta ieņēmumi un izdevumi, centrālajā bankā tās ir valūtas kursa svārstības. Šīm lietām jāstrādā kopā — pie mums Latvijā tas tā nenotiek. Ja valūtas kurss šajā koridorā krītās, tas ir kā temperatūra — mēs atdzistam vai pārkarstam, kaut kas nav kārtībā. Jāiet pie ārsta un jāmeklē pareizās zāles. Tagad viss notiek trakā streigā, bez analīzes, bez skaidrības — kas īsti mums ir. Es nekādā gadījumā nebūtu mainījis nodokļus, bet būtu paplašinājis centrālās bankas [valūtas svārstību] koridoru.

− Tā nav mīkstāka devalvācija?

− Tā nav devalvācija, lats paliek piesaistīts eiro pēc tā paša kursa, bet tas nevis var, bet tam ir jāsvārstās tajā koridorā, lai mēs varētu redzēt — kāpēc tas svārstās. Šodien mēs to nevaram.

− Vai pirmskrīzes laikā nav noticis kas labs, kas Latvijai varētu palīdzēt nākotnē?

− Dzīvi, arī uzņēmējdarbību, dzen uz priekšu divi dzinuļi — kliņģeris un pātaga. Kliņģera laiki ir pagājuši, tagad pienākuši pātagas laiki. Pātaga kādreiz dzen uz priekšu aktīvāk un straujāk nekā kliņģeris.

− Cik jūs balles liktu valdībai un centrālai bankai par to, kā tā spēj menedžēt šo situāciju?

− Kad es savu meitu sāku kritizēt par atzīmēm, sāku no piecām ballēm. Runājot par nodokļiem, lēmums — labs vai slikts — ir pieņemts, bet es par to liktu trīs balles, es to nekādā ziņā nebūtu darījis. Vidēji ilgākā laika posmā — knapi piecas balles abiem diviem.

− Kā vērtējat valdības komunikāciju?

− Komunikācijai ir jābūt, bet, ja tas notiek tādā steigā, bez iepriekšējas sagatavošanās, analīzes… Komunikācija it kā ir, bet tā ir epizodiska un rodas sajūta, ka informācijas nav. Nav kopainas!

− Tiešām nav vai nemāk izstāstīt?

− Viņi cenšas to darīt un īpaši neslēpj, bet nesanāk, jo situācija ir tāda — sasteigtība, nervoza atmosfēra, lēkāšana no viena jautājuma uz otru. Rodas iespaids, ka kaut kas netiek pateikts — vienkārši pazūd informācija un nav kopainas.

− Valdības ekonomiskā kapacitāte ir pietiekama, lai atrisinātu problēmas?

− Nav. Jāveic nopietna restrukturizācija, pirmām kārtām, vajadzīga viena institūcija, kas analizētu situācijas izmaiņas visā pasaulē. Es minēju — pasaule ir daudz integrētāka, nekā mums šķiet, tā daudz vairāk ietekmē mūs, nekā mums šķiet.

− Kam tas būtu jāuzņemas? Latvijas bankai?

− Par formām var diskutēt. Latvijas bankā ir analīzes struktūrvienības makroekonomiskā līmenī, bet tās, manuprāt, ir nedaudz pārāk akadēmiskas. Es pieņemu, ka valdībai vajadzētu izveidot šādu institūtu vai arī finansēt institūta izveidošanu, man šķiet, ka to vajadzētu Latvijas Universitātē. Vismaz kādu 4—5 cilvēku grupu, kas nopietni nodarbotos ar analītisko un prognozēšanas darbu un dotu priekšlikumus vai vismaz brīdinājuma signālus valdībai. Mums ekonomistu Latvijā pietiek!

− Kādas būs sekas lēmumiem nodokļu jomā? Un vai tiešām neko nevajag mainīt?

− Nevajadzētu mainīt radikāli. Tautsaimniecības padome vienojās: valdība ir izstrādājusi stabilizācijas plānu, lai to sāk realizēt, bet mēs tam visu laiku sekosim līdzi, kas strādā un kas — ne. Tam jābūt elastīgam, operatīvam plānam.

− Bet vai attiecībā uz PVN celšanu jau nav skaidrs, ka efekts būs negatīvs?

− Es domāju, ka tam vajadzēja būt skaidram. Es nekādā ziņā vispār nebūtu ķēries pie nodokļu grozīšanas.

− Kā tad valsts varētu radīt ieņēmumus?

− Tie rastos paši no sevis. To, ko es minēju par monetāro politiku un valūtas kursu maiņām — ja 2004.—2005.gadā latam vajadzēja būt dārgākam, lai tik daudz negāztu [iekšā] valūtu, patlaban tam, tieši otrādi, vajadzētu būt lētākam, lai mūsu uzņēmēji izspiestu no tirgus starpniekus, kas ved iekšā poļu, baltkrievu, krievu mēbeles, lietuviešu pārtiku, un mūsu uzņēmējs to nevar pārdot, jo lats ir pārvērtēts.

− Vai bija kāds cits risinājums bez vēršanās pie starptautiskajām finanšu institūcijām?

− Domāju, ka Latvijai nebija citu variantu. Lietuva un Igaunija vismaz pašlaik nav tik sliktā situācijā, kaut gan grūti pateikt, kas būs nedaudz vēlāk nākamgad. Bet es arī domāju, ka nākotnē būs visai būtiskas izmaiņas pasaules finanšu un regulēšanas sistēmā — mainīsies Starptautiskā valūtas fonda loma, Eiropas centrālās bankas loma, būs citādi koordinācijas mehānismi nacionālajām centrālajām bankām. Latvijas banku tik viennozīmīgi nevar arī kritizēt, jo pasaulē regulēšanas un koordinācijas sistēma ir novecojusi, tā derēja 90.gados, tagad vairs ne.  

− Kā jūs to domājat aizņemšanās kontekstā? Tas būs normāli, ka šīs institūcijas aizdos naudu?

− Es domāju, ka jā. Starpbanku likvīdais tirgus pastāv privāto banku starpā nacionālajā un starptautiskajā līmenī — tāpat kā Parex bankai bija sindicētie kredīti; tā ir normāla parādība. Tādai pašai sistēmai varbūt vajadzētu pastāvēt starp nacionālajām bankām un valdībām. Valsts kase aizņemas no centrālās bankas, tā — no Starptautiskā valūtas fonda vai Eiropas centrālās bankas.

− Kad krīze Latvijā būs cauri?

− Man pašam galvā ir divi scenāriji — ātrais un lēnais. Ja tuvākajā laikā nekas nemainīsies no valdības un centrālās bankas politikas: sadarbības, veidiem, es pat teiktu — domāšanas stila, situācija varētu stabilizēties nākamā gada beigās, bet atveseļošanās varētu ieilgt uz četriem pieciem gadiem. Saglabājoties pašreizējai monetārajai politikai, cenām un algām vajadzēs pielāgoties reālajai ekonomiskajai situācijai — ar daudz zemāku darba produktivitāti visam uz šiem četriem pieciem gadiem būs jābūt nobremzētam, kamēr produktivitāte izaugs līdzi cenām un algām. Ja paplašinātos koridors un patlaban lata vērtība pazeminātos, daudz straujāk aktivizētos uzņēmējdarbība, uzņēmumos būtu papildu darbavietas, uzņēmumi būtu konkurētspējīgāki un līdz ar to mēs no krīzes un stagnācijas izkļūtu ātrāk.

− Valdība runā par eksporta garantijām u.tml. Vai tas ir vienīgais, ko tā var darīt?

− Viena daļa no ES fondu finansējuma valdībā patlaban tiek pārskatīts uz finanšu instrumentiem. Tas ir pareizi, jo savādāk mēs pazaudētu ES finansējumu. Līdz ar to mēs arī izvairāmies no birokrātijas, kas sabūvēta ap šīm programmām. Tas būtu pirmais, ko valdība varētu veiksmīgi darīt, tas varētu atvieglot situāciju, bet tas situāciju neizmainīs radikāli. Kā minēju, stabilizācijas plānu katru ceturksni kārtīgi jāvētī, analizējot, kas strādā un kas — ne, ja nepieciešams — jāmaina, jāievieš jauni pasākumi.

Es tomēr ar cerībām raugos uz finanšu sistēmas reformu, uz domāšanas maiņu un elastīgāku monetāro politiku. Ja tā nemainīsies, būs diezgan pesimistisks scenārijs, jo lats ir pārvērtēts, uzņēmumi līdz ar to ir konkurētnespējīgi.

− Kā vērtējat Parex bankas pārņemšanas procesu?

− Es būtu rīkojies savādāk — būtu pārņēmis Parex banku un izsludinājis maksātnespēju, ieliktu administratoru un mierīgā garā risinātu lietas tālāk. No uzticamiem avotiem man ir informācija, ka pirmajos līgumos ar bijušajiem īpašniekiem ir juridiskas neprecizitātes, tagad būtu jātaisa grozījumi. Varbūt tas bija viens no iemesliem, kāpēc nevarēja vienoties ar kreditoriem — varbūt gan īpašnieku, gan ļoti lielo neskaidrību dēļ.

− Kad ir cerības banku atgriezt vecajās sliedēs? Un vai to kāds varētu nopirkt?

− Es personīgi neloloju īpašas cerības, ka izdosies to pārdot kā banku. Bankai ļoti svarīga ir uzticība, uzticību atgūt ir diezgan grūti. Ticamāks ir variants, ka to nāksies pārdot pa daļām, piemēram, filiāles citām vietējām bankām.

− Kas ir tās nozares, kas Latvijā ir perspektīvākās?

− Tradicionālās — lauksaimniecība, pārtikas pārstrāde, mežsaimniecība, kokapstrāde, būvmateriālu ražošana, mēbeļu ražošana.

− Tām patlaban nemaz neiet tik labi.

− Dabiski, ir ekonomiskā krīze, celtniecība pasaulē ir gandrīz apstājusies — viens no galvenajiem būvmateriāliem ir kokmateriāli, līdz ar to kokapstrādē ir krīze. Bet tikpat labi mēs varam teikt, ka datorražošanā jeb citās augstās tehnoloģijās  arī ir krīze — Silīcija ieleja Kalifornijā arī ir pusmirusi, neviens neinvestē, jo tirgus nav skaidrs. Domāju, ka šī būs diezgan ilgstoša krīze visā pasaulē. Tā gan varbūt nebūs tik ilgstoša kā Latvijā. Amerikāņi pirmie grima, pirmie arī droši vien ies ārā. Bet nav skaidrs — kas būs tie dzinējmotori, kas būs tas jaunais, kas nāks pasaules tirgū. Izgudrots jau ir, bet daudz kas nav komerciāli gatavs iziet tirgū. Varbūt tāpēc šo krīzi var pietuvināt 20.gadu ilgajai krīzei, kas ilga desmit gadus un beidzās ar pasaules karu.

− Bet kā šīm nozarēm pārdzīvot šo laiku?

− Tā ir vertikālā un horizontālā integrācija: zemniekiem vajag veidot kooperatīvus — Eiropā un pasaulē tas jau sen ir pārbaudīts. Varbūt vēlāk, kad situācija ar kredītiem būs vienkāršāka, valstij vajadzētu atbalstīt pārtikas pārstrādes pārņemšanu. Līdz ar to var regulēt izmaksas un cenas. Tas pats mežapstrādē — mežsaimniekiem jāapvienojas kooperatīvos, jāveido savi kokapstrādes un mēbeļu ražošanas uzņēmumi, tirdzniecības kompānija, arī — ārzemēs. Nav vajadzīgi n-tie starpnieki!

− Kuras nozares būtu steigšus jāreformē?

− Šīm pašām nozarēm ir jāreformējas, jālikvidē 19.gadsimta latviešu mentalitāte: mans stūrītis zemes un es neko vairs negribu zināt. Pasaulē tas nestrādā un nestrādās — kas to nesapratīs, izputēs. IT, starp citu, rāda piemēru — viņi jau daudzus gadus strādā pie IT klastera [jeb uzņēmumu un institūciju apvienības], citām nozarēm vajadzētu no tā ņemt piemēru. Latvijas ekonomikā ir viena šausmīgi slikta īpatnība — starpnieki gandrīz visās nozarēs, kas tā noēd peļņu, kuru varētu virzīt kapitāla koncentrācijai, apjomu palielināšanai un iziet pa tiešo tirgos.

− Kā, jūsuprāt, valdībai jārisina bezdarba problēma?

− Darba likumdošana ir jāliberalizē. Es arī esmu uzņēmējs — man vienā firmā vajadzētu ekonomistu. Es tagad sēžu un domāju: ja viņš izrādīsies ne pārāk spējīgs, man viņu vajadzēs atlaist, bet — kā es viņu atlaidīšu?! Uz vienošanās pamata viņš nepiekritīs, bet tā atlaist ir ļoti sarežģīti — bez maz no pirksta jāizzīž pārkāpumi. Ja es zinātu, ka es varu darbiniekam pateikt: rīt tu esi brīvs, es varbūt pieņemtu darbā divus — vienu es pēc mēneša atlaistu un otru paturētu. Un tas otrs varbūt atrastu viņam tieši piemērotu vietu.

− Kā vērtējat valsts politiku enerģētikā? Ogļu stacija, tikai zaļā enerģija?

− Katrai ir sava niša. Zaļā enerģētika labi strādā provinces līmenī — koģenerācijas stacija mazpilsētā, kas ražo gan siltumu, gan elektrību Latvenergo tīklam un darbojas uz vietējām kūdras vai koka granulām, ir kolosāls risinājums. Vietējās izejvielas un mazs piesārņojums. Lielākām pilsētām vai reģionam kā Kurzeme vajadzētu ogļu staciju. Mums nevienas lielas ogļu stacijas nav, ogles mūsu apstākļos ir alternatīvais kurināmais, rezerves pasaulē ir ļoti lielas un tās var piegādāt no dažādiem avotiem, salīdzinoši lēti, piesārņojums, gan — ar lielākām investīcijām, tik liels var nebūt. Bet radikāls risinājums, domāju, ir atomenerģijas stacija — vai nu kopā visām Baltijas valstīm vai katrai atsevišķi: pie šodienas tehnoloģiskā līmeņa pietiekami ekonomiski efektīvi. Mazajā Somijā jau, šķiet, piekto būvē.

Es vēl gribētu piebilst par uzņēmējdarbības sektoru. Uzņēmējiem, ja viņi redz, ka nonākuši strupceļā, pārdodiet [uzņēmumu]! Tu vismaz kaut ko dabūsi! Pārdod konkurentam!

− Vai tagad ir īstais laiks?

− Galīgi neīstais. Bet uzņēmējs vismaz kaut ko atgūtu un, kad būtu labāki laiki, viņam vismaz kaut kas būtu, lai atsāktu.

− Kā sajust, kad jāsper šis solis?

− Pirmais — ja neredzi, kā tālāk saglabāt biznesu, pārdod to niknākajam konkurentam. Tu palīdzēsi viņam izdzīvot un pats izdzīvosi. Tu viņam pārdosi materiālos aktīvus un varbūt tirgus nišu un kaut ko par to dabūsi, viņš palielinās mēroga ekonomiju — integrācija biznesam ir ļoti svarīga, viņš būs spējīgāks darboties un izdzīvos, bet tu arī izdzīvosi un pēc tam turpināsi.

 

Rimšēvičs: Latvijai balle beigusies

Diena  12/23/08     Latvijas bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs otrdien pauda viedokli, ka starptautisko finanšu palīdzību vislabāk būtu ieguldīt uzņēmumos caur bankām un tad naudas atdošanas grūtībām nevajadzētu rasties. “Mūsu ieteikums – šo naudu dalīt Latvijas uzņēmumiem ar komercbanku starpniecību. Ja bankas ir sniegušas garantijas, tad par šīs naudas atgriešanu, Latvijas valstij šaubām nevajadzētu būt,” intervijā Latvijas radio sacīja bankas prezidents.

“Pirms trim mēnešiem Latvijas Banka nāca klajā ar pētījumu, raugoties caur eksporta prizmu, piedāvājot virkni nozaru, kuras varētu kalpot par atbalstāmām. Nākamajā dienā virkne cilvēku teica, ka tas ir brīvais tirgus un nevienu nevajag atbalstīt, lai katrs ķepurojas. Interesanti būtu redzēt, varbūt, ka šajā brīdī šīs perspektīvās nozares parādīsies. Ceru, ka valdība rūpīgi pie šiem jautājumiem strādā un gada sākumā uzzināsim, kā šis atbalsts tiks sniegts.”

Viņš prognozēja, ka ievērojama līdzekļu daļa, iespējams 30%, varētu tikt novirzīti budžeta deficīta segšanai, daļa naudas noguldīta Parex kontos, kā apgrozāmie līdzekļi, bet daļa naudas novirzīta ārējā parāda segšanai.

Pagaidām nav zināms, kā nauda ieplūdīs Latvijā, tas varētu tapt zināms šodien pēc Starptautiskā Valūtas fonda valdes sēdes.

“Pēdējos piecos gados Latvija ir dzīvojusi balles noskaņā, domādama, ka balle nekad nebeigsies,” situāciju novērtēja I.Rimšēvičs. Latvijas Banka prognozē, ka 2009.gadā IKP varētu sarukt par 5%, gada inflācija varētu samazināties līdz 3,5%, bet gada vidējā inflācija līdz 6,5%.

Latvija Bankas prezidents Latvijas iedzīvotājiem jaunajā gadā novēlēja nebūt tik kategoriskiem un atkārtoti aicināja "nepieturēt" naudu.

“Lai Latvijas iedzīvotāji nākamajā gadā nav tik kategoriski un pesimistiski, jo, kā esam līdz šim to teikuši,  ja visi domās, ka būs krīze un netērēs un naudas līdzekļus pieturēs, krīze būs vēl dziļāka. Jābūt pragmatiskākiem. Valdībai kopā ar bankām nākt kopā un domāt, ko darīt nevis meklēt vainīgos.”

 

Viedoklis: Vai „stabilizācijas” plāns un starptautiskais aizdevums glābs valsti?

Vilnis Dimza, Dr.hab.phys.,  Diena  12/23/08    Skaidrs, ka „stabilizācijas” plāns ir vērtējams tikai kopā ar Starptautisko donoru aizdevuma 7,5 miljardi eiro nosacījumiem un to izpildi. Formālie starptautiskā aizdevuma nosacījumi (procenti, termiņi) acīmredzot drīzumā būs skaidri. Taču nav skaidrs, 1) vai šie nosacījumi ir labvēlīgi Latvijai, 2) vai tie tiks izpildīti un, 3) kas notiks, ja tie netiks izpildīti.

Bet no pašreiz pieejamās informācijas nerodas ticība, ka pasludinātais „stabilizācijas” plāns būs valsts glābšanas plāns, ka tautsaimniecība tiks „stabilizēta” un sāksies ekonomiskā augšupeja. Jo jautājumu ir krietni vairāk nekā daudzmaz saprotamu atbilžu. Pastāv aizdomas, ka dažreiz tiek melots un liekuļots, labākajā gadījumā – noklusēts. Lūk, tikai dažas neskaidras problēmas, neatbildēti jautājumi un kritiskas domas saistībā ar to.

Par Starptautiskā aizdevuma nosacījumiem, to izpildi

Kā var saprast no publikācijām un citas informācijas, šie līdzekļi paredzēti budžeta deficīta un parādu segšanai kā „drošības spilvens” banku sistēmai (acīmredzot, pamatā Parex glābšanai), ekonomikas stabilizācijai un reformām, ES fondu atbalstītajiem projektiem.

Ekonomikas stabilizācijas un reformas jautājums reducējams uz būtiskāko - ekonomikas konkurētspējas celšanu, jo tikai tas nodrošinās gan mūsu labklājību, gan iespēju atdot aizdevumu. Šajā kontekstā aizdevuma nosacījumi nesniedz risinājumus un tādi nav atrodami arī „stabilizācijas” plānā.

1. Kā celt kritiski negatīvo tirdzniecības bilanci un kritiski slikto eksporta „groza” kvalitāti? Mūsu ekonomikas politikas veidotāji absolūti ignorē vienu faktu, ka pasaules klases eksperti, analizējot 115 valstis 1992.-2004.gadu periodā, ir konstatējuši, ka attīstītajās valstīs augsto tehnoloģiju īpatsvars eksportā ir 10—25%, bet, lai sāktu ekonomikas „uzrāvienu”, jānodrošina vēl augstāki rādītāji. Piemēram, Īrijā šis rādītājs straujākajā ekonomikas izaugsmes laikā sasniedza 40%. Citus attīstības ceļus pasaule nepazīst (izņemot, protams, naftas eksportētājvalstis). Latvijai šis rādītājs ir tikai 2-3%. Un skumji ir konstatēt, ka augsto tehnoloģiju nozaru attīstība Latvijā tuvākajos gados nav prognozējama, jo 2009.gadā paredzams krass finansējuma samazinājums augstākajai izglītībai un zinātnei. Raksturīgi, ka tikai viens no pēdējā (17.12.2008) Dombura raidījuma "Kas notiek Latvijā?" dalībniekiem - SIA "Grandeg" vadītājs Andris Lubiņš ieminējās, ka „stabilizācijas” plāns jāsaista ar izglītību un zinātni.

Un vēl, mūsu ekonomikas politikas veidotāji pat nepazīst tādus terminus kā Nacionālā inovāciju sistēma un Valsts inovatīvās attīstības politika, bez kurām augsto tehnoloģiju uzņēmumi un nozares un to konkurētspēja starptautiskajā tirgū nav iedomājami. Varbūt derētu ieklausīties Francijas prezidenta Sarkozī runā (saistībā ar Francijas prezidentūras beigšanos, 09.12.2008. Parīzē) teiktajam: ’”Inovācijas ir mana absolūtā prioritāte krīzes priekšā."

2. Kas nesīs lielāko nodokļu slogu un pēc kādiem principiem? Piemēram, kāpēc nabagie, bet nevis bagātie.

3. Kas (uzņēmumi, tādi vai citi, nozares, tādas vai citas) un pēc kādiem principiem saņems atbalstu savai uzņēmējdarbībai (piemēram, kredītus). Protams, daudzi uzņēmumi saņems kredītus, un droši vien kāda minimāla ekonomikas stabilizācija tā rezultātā ir paredzama. Taču, vai sakarībā ar tikko minēto nepieciešamību pēc augsto tehnoloģiju produkcijas īpatsvara drastiska pieauguma eksporta „grozā” kā garanta izaugsmei, no vienas puses, taču vājajām izredzēm uz viņu attīstību mūsu valstī, no otras puses, vēlamā efektivitāte („izrāpšanās” no krīzes „bedres” un pietuvošanās ES vidējam labklājības līmenim) nav sagaidāma. Bez tam atmiņā ir G24 kredīti, arī tie bija domāti attīstībai, bet efektivitāte bija tālu no vēlamā.

4. Kas un kā atmaksās parādus, ņemot vērā faktu, ka Latvija pēc iedzīvotāju skaita samazināšanās ir pirmajā vietā pasaulē?

Vēl citas problēmas un jautājumi

1. PVN palielināšana

Ienākumi budžetā var izrādīties mazāki nekā prognozētie - mehāniski sareizinātie un saskaitītie skaitļi, un pasākuma iedarbība uz tautsaimniecību var būt negatīva. Bez tam, kā PVN paaugstināšana Latvijā izskaidrojama saistībā ar EK prezidenta Barrozo ierosinājumu veidot kopīgu konjuktūras veicināšanas politiku, samazinot PVN atsevišķu uzņēmumu kategorijām?

Kāpēc aizmirsts par „bagātības nodokli”, par progresīvo nodokli?

2. Lēmumi saistībā ar Parex bankas krīzi

Kas pie tās vainīgs: a) krīze pasaulē, b) pašu baņķieru nolaidīga un/vai noziedzīga rīcība, c) atbildīgo valsts pārstāvju neizlēmību, neprofesionalitāte vai varbūt tīša kaitniecība? Jo atmiņā valdības rīcība bankas Baltija gadījumā.

3. Taupība uz algu samazinājuma rēķina valsts sektorā

Diemžēl jau kopš neatkarības atgūšanas Latvijā valsts sektorā netika ievērots princips, ka algām jābūt proporcionālām darbinieku darba produktivitātei un kompetencei. Šie principi absolūti tiek ignorēti arī tagad valsts sektora finansējuma samazinājuma apstākļos. Piemēram, ja ekonomika un fiskālā politika ir „salaista grīstē”, tad kāda gan „produktivitāte” un kompetence ir bijusi Ekonomikas ministrijas un Finanšu ministrijas darbībai, attiecīgi, tad kādas gan algas un atalgojumu (ņemot vērā arī dāsno atalgojumu par sēdēšanu valdēs un padomēs) ir pelnījuši šo ministriju vadība un ierēdņi, un visbeidzot - valdošā koalīcija un Saeima?

4. Pēkšņā vēlme samazināt ministriju un ministriju ierēdņu skaitu

Arī šis pasākums būtu jāsaista ne tikai ar funkciju dublēšanās problēmu, bet arī ar ministru un ierēdņu darba produktivitāti un kompetenci. Produktivitāte un kompetence tiek devalvēta, jo dominē ministru, valsts sekretāru un viņu vietnieku un citu ierēdņu „iebīdīšana” ministrijās pēc politiskās piederības, nevis kompetences un pieredzes attiecīgajā jomā, bet tas savukārt ir 1) devalvējis demokrātiskajās valsts lojalitātes valstij jēdzienu (skat. piem., K.Jarinovskas rakstu „Milzīgās ierēdņu armijas lojalitāte”, 18.09.2008, Diena); 2) veicinājis savējo (uzņēmumi, pašvaldības, radi un draugi) lobēšanu, 2) lielu birokrātiju un rezultātā: kavēta valstij svarīgu normatīvo aktu pieņemšana, līdzekļu apguve.

Rakstu nobeidzot, gribu piebilst, ka nav jau tā, ka mūsu problēmās vainojama tikai valdība un Saeima (valdošā koalīcija). Te vietā ir citāts no Māra Krūmiņa 13.12.2008 raksta NRA „Kad naudas kā spaļu...”: „...kundziņi, kuri savārījuši lielās ziepes, bijuši mazliet tālredzīgāki – atbildību par iztukšotajām bankām un kompānijām viņi uzgrūduši valdībām, bet paši dzīvo cepuri kuldami – no dažādām prēmijām, bonusiem un dividendēm, ko dāsni sev piešķīruši vēl treknajos gados.” Pamatā rakstā runa ir par krīzi un tās sekām pasaulē, bet teiktais attiecināms arī uz Latviju. Tāpēc ir neatbildēts jautājums: kuri šie Latvijas „kundziņi”? Ārzemēs? Latvijā? Vai KNAB viņus nosauks, vai arī viņi nepalīdzēs krīzē?

Var jau būt, ka šīs problēmas un jautājumus vēl valdība (Godmanis, jo radies iespaids, ka valdības pārējie ministri ir tikai viņa „piedziedātāji”) skaidros. Bet tomēr, diez vai daudzos valsts iedzīvotājos izdosies izkliedēt G.Repšes nojautu, ka „mēs dzīvojam noziedzīga režīma apstākļos” (Diena, 18.11.2008, raksts „Agonijas priekšvakarā” ).

 

Intervija ar Normundu Broku: Vai protam tērēt Eiropas naudu jeb Kā nenokaut vistu, kas dēj zelta olas?

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   12/23/08    Pašlaik Latvija kārto nepieciešamās formalitātes, lai aizņemtos naudu starptautiskajās institūcijās, un jau izskan bažas, vai pratīsim šo naudu izmantot lietderīgi. Tajā pašā laikā it kā ēnā palikusi interese par Eiropas struktūrfondu naudas apguvi. Nedēļa aicināja uz sarunu īpašo lietu ministru Eiropas Savienības finanšu pārvaldes lietās Normundu Broku.

Tiesa gan, šis amats valdībā vēl ir tikai līdz nākamā gada janvārim, tad tas tiks likvidēts. Jāatgādina arī, ka Broks šajā amatā ir nostrādājis divus gadus. Tikmēr nauda turpina plūst, un jautājums nu jau ir ne tikai par projektu efektivitāti un valsts līdzfinansējumu, bet arī par to, vai bankas vispār gribēs šos projektus kreditēt. Ja runājam par jaunā plānošanas perioda no 2007. līdz 2013. gadam noslēgtajiem līgumiem, tad kopā trīs darbības programmās noslēgti 114 līgumi par 350,9 miljoniem latu. No šīs summas 49,1% paredzēts transportam, 39,4% finanšu pieejamības un uzņēmējdarbības veicināšanai, 3,9% sociālai infrastruktūrai, 3,5% nodarbinātībai un 3,2% izglītībai un zinātnei, bet 0,9% sociālajai iekļaušanai.

− Septiņu "trekno gadu" solījums balstījās uz struktūrfondu miljardiem, kurus mums dod Eiropa...

− Mēs runājām par to, ka septiņos gados (2007.–2013. gads plus vēl divi gadi) saņemsim četrarpus miljardus eiro un ka tā ir milzīga summa, bet šobrīd esam nonākuši situācijā, kad mums tūlīt un ātri ir jāaizņemas pieci vai varbūt pat vairāk miljardu eiro. Protams, tas ir zināms šoks, un tā Eiropas nauda tagad šķiet gandrīz otršķirīga, lai gan tā ir milzīga iespēja dot impulsu ekonomikai, ja to racionāli apgūst.

− Vai, jūsuprāt, šī nauda līdz šim ir apgūta racionāli?

− Tas nav ātri un vienkārši atbildams. Naudu apgūst tajos virzienos, kuros tā ir saplānota. Ja skatās pēc formāliem rādītājiem, tā ir apgūta tā, kā paredzēts, bet tas ne vienmēr liecina par apguves efektivitāti. Bijām pasūtījuši makroekonomisko pētījumu, kurā strādāja arī Rīgas Ekonomiskās augstskolas pasniedzēji. Tas apliecināja, ka gada IKP pieaugumā fondu projekti ir devuši no diviem līdz trim procentiem. Acīmredzot, ja nebūtu fondu, mēs pašlaik būtu vēl lielākos mīnusos.

− No otras puses, jau ir uzkrāta zināma pieredze un varētu vēlēties, lai nauda būtu ieguldīta vēl efektīvāk, lai būtu vairāk uzņēmumu, kas spētu ražot konkurētspējīgu produkciju, lai būtu vairāk uzbūvētu kilometru ceļa, turklāt par zemākām cenām.

− Jāteic, ka mīnuss bija tas, ka iepriekšējā perioda naudas apguve sakrita laikā ar ļoti lielu sadārdzinājumu. Dažos projektos, rīkojot atkārtotu konkursu, ieguva nevis zemāku cenu, bet pat trīs reizes lielāku, nekā bija sākotnēji plānotā. Nevienā projektā Eiropas naudas jau nekļuva vairāk, bet nācās vēl papildus ieguldīt valsts vai pašvaldību finansējumu, un samazinājās padarītā apjoms. Ar to cīnīties sākām jau pirms pusotra gada, valdībā tika pieņemts lēmums, ka līdzfinansējums tiks rēķināts pēc vidējā sadārdzinājuma koeficienta, nevis nepārtraukti tiks ieguldīta aizvien lielāka nauda.

− Kāds ir iemesls tam, ka tomēr nevar sacīt – Eiropas nauda ir apgūta maksimāli efektīvi? Kādi ir efektivitātes rādītāji: saražota produkcija, eksporta pieaugums, samaksāti nodokļi, nodibināti uzņēmumi?

− Formālie rādītāji tiešām neliecina par efektivitāti. Var rīkot desmitiem semināru, var mācīt cilvēkus uzņēmējdarbības kursos, bet beigu beigās viņi tā arī neuzsāk savu uzņēmējdarbību. Iepriekšējā periodā kritēriji varbūt nebija tik pilnīgi, tomēr katrā nozarē ir taustāmas un izmērāmas lietas – piemēram, cik minūtēs ātrajai palīdzībai jānokļūst pie pacienta pilsētās un laukos. Tas ir skaidri redzams un sasniedzams mērķis. Tiesa gan, ne visos gadījumos šie indikatori bija tik veiksmīgi, bet jaunajā finansējuma periodā no 2007. līdz 2013. gadam ir ļoti daudz strādāts, lai būtu taustāmi un izmērāmi kritēriji un varētu izvēlēties tiešām labākos projektus. Kopā ar nozaru ministriem esam veltījuši daudz laika tam, lai būtiski pilnveidotu atlases kritērijus.

− Esat pilnveidojuši atlases kritērijus, projektus – uzvarētājus rēķinot pēc punktiem, savukārt nauda, kas ieplūst valstī, neizbēgami makroekonomiskā līmenī dod kaut kādu IKP pieaugumu. Vai ir kādi īstenoto projektu gala rezultāta vērtēšanas kritēriji? Vai ir skaidrs, kādu produktu vai pakalpojumu beigu beigās esam dabūjuši par Eiropas naudu?

− Gan iepriekšējā perioda plānošanas dokumentā, gan arī stratēģiskā dokumenta ietvarā 2007.–2013. gadam ir noteikti gan rezultatīvie, gan efektivitātes rādītāji. Ja, piemēram, rezultativitātes rādītājs ir apmācīto bezdarbnieku skaits, tad paralēli eksistē efektivitātes rādītājs – proti, cik no šiem apmācītajiem bezdarbniekiem ir iekārtojušies darbā. Iepriekšējā plānošanas periodā gan rezultativitātes, gan efektivitātes rādītāji ir izpildīti par procentiem astoņdesmit. No Eiropas viedokļa labs rādītājs jau ir tad, ja puse apmācīto bezdarbnieku iekārtojas darbā, un mums tas ir pat nedaudz labāks. Protams, ir piemēri, kad viens cilvēks ir apmeklējis daudzus kursus, bet darbu nav atradis, jo reģionā darba vietu vienkārši nav.

− Tātad, jūsuprāt, struktūrfondu naudas izlietošanas rezultāti ir apmierinoši?

− Jūs pareizi pateicāt – rezultāti ir apmierinoši.

− Un kāpēc nav labu vai pat teicamu rezultātu? Savulaik jūs bažījāties par to, vai struktūrfondu naudu varēs apgūt, tagad sakāt, ka rezultāti ir tikai apmierinoši. Kur slēpjas problēmas?

− Bažas bija par projektu apguvi – lai atrisinātu sadārdzinājuma problēmu. Mans uztraukums toreiz vairāk bija vērsts uz nākotni, jo ar atpakaļejošu datumu jau neko vairs mainīt nevarēja, tur varēja uzlabot tikai tehniskus jautājumus par naudas samaksu. Pēdējā pusgada laikā vairāki uzņēmējdarbības projekti palika nepabeigti, jo pēdējā projekta fāzē bankas atteica kredītu. Jaunajā periodā atšķirīgais ir tas, ka vairāk tiek atbalstītas inovācijas, jaunās tehnoloģijas, bet tas ir sarežģītāk – sadarboties ar zinātniekiem, rast jaunus risinājumus, ražot konkurētspējīgu produktu eksportam.

− Un tomēr – kur slēpjas problēmas, kas naudas izlietojumu liek vērtēt tikai apmierinoši?

− Pirmkārt, tas bija atkarīgs no mūsu pašu plānošanas, sākoties Eiropas fondu finansējumam gadsimta sākumā, – no pieredzes un radošās pieejas. Pirmie programmdokumenti tapa vairākās redakcijās ar lielām grūtībām. Ārvalstu konsultanti mums palīdzēja, bet svarīgi bija, kādiem mērķiem mēs šo naudu plānojām. Bija nozares, kur projekti izrādījās ne tik veiksmīgi – piemēram, lauku tūrismā. Cilvēki uzbūvēja viesu māju, bet nodarbošanās ar tūrisma pakalpojumiem izrādījās ne tik ienesīga, un beigās viesu māja tika izmantota kā saimnieku dzīvojamā ēka. Tas, protams, nav pats efektīvākais veids, kā attīstīt lauku tūrismu un izmantot Eiropas fondu naudu. No kļūdām jāmācās, un tagad finansējums tādiem mērķiem vairs netiek paredzēts. Otrkārt, izmaiņas ieviesa arī jau manis pieminētais pakalpojumu sadārdzinājums.

− Ja palūkojas ziņojumā par fondu apguvi, tad vismazāk līdzekļu ir apguvusi Ekonomikas ministrija. Kāpēc tā?

− Šiem projektiem ir sava specifika, tie ir saistīti ar uzņēmējdarbības aktivitātēm. Atsevišķi finansiāli ietilpīgi projekti nevarēja tikt pabeigti, jo bankas pārvērtēja projektus un vairs nepiešķīra finansējumu. Dažos gadījumos kavējās būvniecība un piegādes, un projekts netika laikā pabeigts. Citos gadījumos bankas vairs nedeva kredītus, un finansējums par ievērojamām summām tika pārdalīts uz citām aktivitātēm.

− Kāpēc bankas nedeva finansējumu?

− Bankas projektu pārvērtēja un uzskatīja, ka tas nav konkurētspējīgs, nebija pārliecinātas, vai pašreizējos ekonomiskajos apstākļos produkcija atradīs noietu. Par aizdevumiem lemj bankas, jo Eiropas naudu jau saņem pēc projekta īstenošanas. Vispirms uzņēmējs iegulda savu vai kredīta naudu, un pēc tam, kad projekts ir īstenots, iepriekšējā periodā līdz pat 60% īpaši atbalstāmajās teritorijās naudu varēja saņemt atpakaļ. Ja projekts netiek pabeigts, tas Eiropas naudu nesaņem.

− Tātad patiesībā gala vārda teicējs par projektiem tomēr ir banka, neatkarīgi no tā, ka valsts šo projektu ir novērtējusi un atbalstījusi? Vai tādā gadījumā valsts institūciju darbs un vērtējums vispār ir vajadzīgs?

− Ja runā par uzņēmējdarbības projektiem, tad LIAA tos vērtēja, un, ja pirms diviem vai trim gadiem šis projekts likās pievilcīgs, tika izskatīts un pieņemts, tad, kamēr tas tika īstenots, noslēguma fāzē situācija ekonomikā bija mainījusies, un bankas mainīja savu nostāju.

− Kāda veida projektiem tika atteikts? Vai bankas pamanīja, ka projekts ir domāts tikai šķietamai ekonomikas izaugsmei, vai arī, tieši otrādi, nolēma ātri nopelnīt uz patēriņa kredītiem?

− Es tomēr šīs lietas gribētu nodalīt. Mūsu nekustamā īpašuma "ekonomikas" burbulis ir sakritis ar pasaules finanšu un arī ekonomisko krīzi. Nekustamā īpašuma tirgum bija ļoti liela ietekme uz bankām, bet Eiropas fondi naudu nedeva nekustamā īpašuma tirgum. Protams, daudz labāk būtu bijis, ja bankas naudu ieguldītu ražošanas attīstībai. Tomēr bankas ir privāti uzņēmumi, valsts nevar tām likt dot naudu konkrētiem projektiem. Tātad Eiropas fondu projekti un banku darbība nav vienots veselums, tās ir divas dažādas darbības jomas. Piemēram, varu jums minēt projektu, kas paredzēja ražot iepakojuma materiālus, tajā skaitā arī no tādām vielām, kas dabā sadalās, jeb no tā sauktā biodegradablā materiāla. Viņi no bankas nevarēja saņemt finansējumu, un viņiem pietrūka sešu mēnešu, jo projekta īstenošanas laiks beidzās, līdz viņi atrisināja jautājumu par finansējumu piegādātājiem. Eiropas naudu viņi par šo projektu vairs nevarēja saņemt. Pēc banku domām, risks aizdot naudu bija pārāk liels, jo tām nebija pārliecības, ka nauda tiks laikā atdota.

− Ja bankas Latvijā neatbalstīja biodegradabla iesaiņojuma ražošanas projektu, zinot, ka Eiropa ir par tādām nostādnēm, tad varbūt problēma slēpās pašā projekta īstenotājā?

− Man grūti spriest par projekta īstenotājiem, nevaru izteikt šādus minējumus, bet, manuprāt, bankas arī labprātāk meklēja risinājumus, kur naudu var nopelnīt ātrāk un vieglāk. Nekustamo īpašumu sektorā varēja labi pelnīt, bet, kad situācija sāka mainīties, tās kļuva piesardzīgas arī pret uzņēmēju projektiem.

− Tātad bankas daudz labprātāk piedalījās "burbuļa pūšanā" nekā reālas ekonomikas veidošanā?

− Daļēji es jums varētu piekrist. Tomēr pārmetumus ir pelnījuši arī uzņēmēji. Kāpēc Eiropas projektos bija tāds sadārdzinājums? Tāpēc, ka firmas labprātāk strādāja ar privātiem pasūtītājiem, kur peļņa sasniedza pat 40%, bet dažādu kārtojamu dokumentu daudz mazāk nekā ar Eiropu saistītos projektos. Birokrātija šajos projektos tiešām ir, tāpat arī daudz dažādu atskaišu un līdzīgu lietu. Turklāt birokrātija ir līdzīga gan lielos, gan mazos projektos. Lielajos var atrast cilvēkus, kas strādā tikai ar dokumentiem, bet mazākos tas jau ir sarežģīti un pat neiespējami, tāpēc prasa daudz vairāk laika un spēka. Savukārt tas liek jautāt – kāda ir projekta atdeve, ja administrēšana paņem tik daudz resursu.

− Bankas ir privāti uzņēmumi – vai, jūsuprāt, valsts kaut kādā veidā var ietekmēt mūsu sarunā pieminētos procesus, un vai to tirgus ekonomikā vispār var pieļaut? Vai citās Eiropas Savienības valstīs bankas galu galā ir tās, kas lemj projektu likteņus?

− Tiešā veidā valsts, protams, nevar diktēt nosacījumus privātām struktūrām. Caur valsts banku vai bankām valsts var piedāvāt uzņēmējiem izdevīgus nosacījumus – piemēram, mikrokredītus mazajiem un vidējiem uzņēmējiem Hipotēku un Zemes bankā. Jautājums ir – ko varētu darīt nākotnē? Acīmredzot valstij ir jādomā par atbalstu kādām programmām, lai tādā veidā mazinātu banku riskus un samazinātu kredītu procentus.

Šobrīd ir tā: pat ja uzņēmēji kopā ar zinātniekiem ir atraduši jaunus risinājumus, viņi tos negrib vai kavējas īstenot, jo kredīti jāņem ar lieliem procentiem. Cerības vieš Eiropas Investīciju fonds, kas atbalstīs mazos un vidējos uzņēmējus, – Eiropas fonds ir administrators, un trīs gadu laikā šo procesu pārņems Latvijas aģentūra, kas pašlaik mācās un gūst pieredzi. Tad būtu finansējums gan riska kapitālam, gan atbalsts eksportam. Tas būtu jūtams atbalsts mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, un tas varētu sākties nākamā gada pirmajā ceturksnī.

− Jau ir gadījies dzirdēt iebildes, ka Eiropas fonds ir tālu un to pēc būtības varētu neinteresēt mūsu mazo un vidējo uzņēmēju liktenis, savukārt vietējās institūcijas varētu aizbildināties ar to, ka par visu jau atbild Eiropas fonds.

− Tādai interpretācijai es tomēr negribētu piekrist. Protams, zināms laiks paies, līdz šis darba apjoms tiks apgūts, bet šis Eiropas Investīciju fonds ar savu pieredzi citās valstīs un arī ar savu autoritāti uzņemas lielu atbildību. Viņi nav ieinteresēti graut savu reputāciju. Tas ir sadarbības jautājums, jau šobrīd Eiropas fonds piesaista cilvēkus no Latvijas, kas ir strādājuši dažādās finanšu institūcijās un kuriem ir vajadzīgās zināšanas. Eiropas fonds sniegs konsultācijas, atbalstīs, bet aizvien vairāk visā šajā procesā iesaistīsies mūsu cilvēki, tāpēc nedomāju, ka Latvijas mazie un vidējie uzņēmēji tiks pamesti novārtā. Galu galā mums ir labas kvalifikācijas cilvēki, atliek tikai iestrādāties.

− Bet kā tas notiek citās valstīs? Vai arī tur bankas kļūst par galvenajām Eiropas fondu projektu vērtētājām?

− Es neesmu šo jautājumu īpaši pētījis, bet pieņemu, ka tajās valstīs, kur inflācija ir mazāka, aizdevumiem ir mazāki procenti, tāpēc situācija nav tik asa kā Latvijā. Tomēr līdzīgas problēmas parādās arī citās valstīs, tās tiek risinātas ar radošu pieeju, lai atbalstītu savus uzņēmējus. Turklāt jāņem vērā, ka banka iesaistās procesā tad, kad struktūrfondu projektus īsteno privātā sektora pārstāvji. No visa struktūrfondu finansējuma privātais sektors un inovācijas aizņem aptuveni 16%. Piemēram, Lietuvā iepriekšējā periodā privātajam sektoram izvēlējās daudz mazāku īpatsvaru nekā Latvijā, daudzas lietas nacionālajā līmenī ieviesa valsts struktūras, kurām nav nepieciešami privātbanku kredīti.

− Atskaites ziņojumā rakstīts, ka līdz gada beigām jāpabeidz pieci lielie projekti par 5,4 miljoniem latu. Skaitļu tabulas rādās diezgan cerīgas. Kāda ir situācija, ja neraugāmies uz skaitļiem?

− Lielākā daļa šo ERAF projektu jau ir pabeigti. Kā zināms, runa ir par Bauskas pils iekļaušanu kultūrtūrisma apritē, par Rīgas ebreju sinagogas restaurāciju, par sabiedrisko interneta pieejas punktu izveidi Zemgalē un par projektu Aizdevumu garantijas sistēmas attīstība un zinātniskās infrastruktūras attīstību Rīgas Tehniskajā Universitātē. Katrā ziņā nav informācijas, ka kāds no šiem projektiem varētu neiekļauties pagarinātajā termiņā – sākotnējais bija šā gada 31. augusts. Bauskas pilī, piemēram, bija neformālais pasākums, jo čehu restauratori jau beiguši savu darbu, bija palikuši sīki darbiņi mūsu cilvēkiem. Pavisam termiņi tika pagarināti 20 projektiem, jūsu minētie pieci ir lielākie. Kā jau sacīju, visi projekti iekļausies noteiktajā laikā, jo nosacījums pagarinājumam bija, ka projekti tiks izpildīti šogad, iekļaujoties termiņos. Pretējā gadījumā naudu būtu lielāka jēga iedot kādai citai aktivitātei.

− Runājot par kohēzijas fondu izmatošanu, jāteic, ka vislabāk ir klājies transportam, bet ar vides projektiem tik labi neizskatās.

− Es gan gribētu teikt, ka atšķirība nav milzīga, tikai daži procenti, bet kohēzijas fondu apguve nav jāpabeidz šogad. Visas atskaites jāiesniedz līdz 2010. gada beigām, bet lielākie darbi jāpadara nākamgad. Ja salīdzinām ar Igauniju un Lietuvu, kohēzijas fondu apguvē mēs esam nosacīti līderi, lai gan man ir bažas par dažiem projektiem, tāpēc esmu sagatavojis vēstuli Satiksmes ministrijai. Ir viens dzelzceļa attīstības projekts, kurā kavējas projektēšanas un darbu sākšana, bet summas ir lielas.

− Vai par kohēzijas fonda vides projektiem jums prāts mierīgs?

− Vides ministrija ir apliecinājusi, ka termiņos iekļausies un problēmu nebūs.

− Valsts līdzfinansējuma valsts un pašvaldību projektos nav. Ko darīt? Aizņemties?

− Tas ir ļoti sāpīgs jautājums, un par to es pēdējos pāris mēnešos esmu uztraucies visvairāk. Šim līdzfinansējumam ir divas sadaļas. Pirmajā jau zināmiem projektiem līdzfinansējums tiek ieplānots ministriju budžetā. Otrajam ir sava budžeta pozīcija pie Finanšu ministrijas, kas ir nesadalītā nauda Eiropas Savienības un citu finanšu instrumentu projektiem. Ja budžeta pirmajā lasījumā šajā "kopējā katliņā" bija 312 miljoni, tad uz otro lasījumu palika tikai 180, bet šobrīd pastāv iespēja, ka arī 180 miljoni tiek samazināti par 90 vai 100 miljoniem.

Es asi pret to iebildu, jo tas būtu tāpat, kā nokaut vistu, kas dēj zelta olas. Buljons jau būs gards, un uz brīdi visi jutīsies labi, bet kas notiks pēc tam? Ne olu, ne cāļu, ne jaunas vistas! No Eiropas naudas mums ir trejāds labums: jebkura Eiropas fondu nauda silda ekonomiku; veiksmīgi projekti attīsta ražošanu un veicina eksportu; publiskajā sektorā Eiropa atmaksā līdz pat 85% ieguldītās naudas. Tātad mums jāinvestē, bet pēc gada, pusotra šī nauda mums atnāk atpakaļ. Ja tagad problēmu atliksim, ignorēsim, tad turpmākajos gados nesaņemsim atpakaļ jau investēto naudu.

− Jūs stāstāt par līdzfinansējumu valsts un pašvaldību projektiem, bet ražošana un eksports ir tikai privāto uzņēmēju rokās, lai gan šobrīd tie tiek piesaukti kā vienīgais Latvijas ekonomikas glābiņš.

− Varu vien atkārtot, ka pie Ekonomikas ministrijas ir ieguldījumu fonds, kuru pašlaik administrē Eiropas Investīciju fonds. Tur būs aktivitātes, kas paredzētas eksporta atbalstam. Mēs lielā mērā paļaujamies uz šā Eiropas fonda pieredzi, bet arī viņiem tā īsti nav pieredzes darbam šādos apstākļos, tāpēc mums būs jādomā un jāstrādā kopīgi.

 

Slakteris: SVF 1,7 miljardus eiro aizdos ar aptuveni 3,5% likmi

LETA  12/24/08    Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) 1,7 miljardu eiro (1,19 miljardu latu) aizdevumu Latvijas ekonomikas stabilizēšanai piešķirs ar aptuveni 3,5% likmi, - trešdien Latvijas Radio sacīja finanšu ministrs Atis Slakteris (TP). Pirmie līdzekļi Valsts kases kontā ienāks jau šā gada beigās.

Jau ziņots, ka otrdien SVF valdes sēdē apstiprināts starptautiskais aizdevums Latvijas ekonomikas stabilizēšanai. SVF valde oficiāli lēma sniegt finanšu atbalstu Latvijai 1,7 miljardu eiro (1,19 miljardu latu) apmērā. Eiropas Komisija (EK), SVF, Pasaules Banka, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka un vairākas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis konceptuāli ir vienojušās par finanšu atbalsta sniegšanu Latvijai 7,5 miljardu eiro (5,27 miljardu latu) apmērā.

Aizdevums Latvijai tiks izsniegts pa daļām nākamo trīs gadu laikā. Šajā laika posmā Latvijai pieejamie finanšu līdzekļi tiks izmantoti, pirmkārt, valsts budžeta deficīta finansēšanai - kopā ap 1,9 miljardiem latu. Šim mērķim 2009.gadā plānots izmantot 740 miljonus latu (4,9% no iekšzemes kopprodukta), 2010.gadā - 715 miljonus latu (4,8% no IKP), savukārt 2011.gadā - 423 miljonus latu (2,8% no IKP).

"Lai nodrošinātu budžeta izdevumu atbilstību faktiskajiem ieņēmumiem, paredzēti stingri fiskālās disciplīnas nodrošināšanas pasākumi. Regulāri tiks sekots līdzi tam, lai faktiskie ieņēmumi budžetā atbilstu plānotajiem, un nepieciešamības gadījumā tiks pieņemts lēmums veikt atbilstošus grozījumus valsts budžetā," norādījis Slakteris (TP).

Otrkārt, daļa no starptautisko finanšu donoru finansējuma tiks izmantota valsts parāda pārfinansēšanai par kopējo summu ap 900 miljoniem latu. 2009.gadā šim mērķim nepieciešami 750 miljoni latu, 2010.gadā - 60 miljoni latu un 85 miljoni latu 2011.gadā.

Atlikušais finansējums līdz 4,7 miljardiem eiro (3,29 miljardiem latu) tiks rezervēts tautsaimniecības un uzņēmējdarbības atbalsta pasākumiem, piemēram, eksporta garantijām, valsts galvojumu izsniegšanai u.tml.

"SVF lēmums apliecina ekspertu uzticību Latvijas spējai sekmīgi īstenot ekonomikas stabilizācijas un atveseļošanas plānu. Aizņemoties finanšu resursus, esam pieņēmuši šobrīd kardināli nepieciešamu lēmumu. Plānotā finanšu piesaiste ir valsts ilgtermiņa saistības. Atjaunotās neatkarības laikā esam regulāri veikuši plānveida aizņemšanos," sacījis Slakteris.

Pēc būtības šis aizņēmums ir tāds pats, kā līdz šim veiktie. Galvenā atšķirība ir salīdzinoši lielais apjoms un pastiprinātā kontrole pār līdzekļu izlietojumu. Valsts saistības nekādā veidā netiek attiecinātas uz konkrētu nodokļu maksātāju.

Samaksa par aizdevumu tiks veikta gan no budžeta līdzekļiem, gan refinansējot šos aizņēmumus. Pat ja ilgtermiņā pilnībā tiks izmantoti visi 7,5 miljardi eiro, Latvijas valdības parāds nepārsniegs 50% no iekšzemes kopprodukta, kas vērtējams kā ļoti zems rādītājs, salīdzinot ar citām eirozonas dalībvalstīm. Pērn šo valstu vidējais rādītājs bija 66%, norādījis Slakteris.

Finanšu ministrijā norādīja, ka par pamatu finansējuma piešķiršanai kalpo 12.decembrī Saeimā apstiprinātā Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programma, kā arī valsts konsolidētajā kopbudžetā 2009.gadam veiktie grozījumi, kas aptver aptuveni vienu miljardu latu - izdevumu samazinājumu valsts un pašvaldību budžetos, kā arī palielinājumu prognozētajos budžeta ieņēmumos nodokļu likmju izmaiņu rezultātā.

Stabilizācijas programma nosaka neatliekamu, izlēmīgu un saskaņotu valsts institūciju, pašvaldību, privāto uzņēmēju un visas sabiedrības rīcību, lai stimulētu ekonomisko aktivitāti, stabilizētu un atdzīvinātu valsts finanšu sistēmu, kā arī pārstrukturētu Latvijas tautsaimniecību, paaugstinot tās kopējo konkurētspēju gan privātajā, gan sabiedriskajā sektorā un tādējādi radot stabilu pamatu būtiskiem valsts maksājumu bilances uzlabojumiem nākotnē, norāda FM.

Programma paredz būtiskas izmaiņas valsts nodokļu sistēmā.

Lai paaugstinātu ekonomikas konkurētspēju un veicinātu ieguldījumus ražošanā, ar izmaiņām nodokļu politikā plānots turpināt nodokļu akcenta pārdali no tiešajiem ar ražošanu saistītajiem nodokļiem uz netiešajiem ar patēriņu saistītajiem nodokļiem.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi plānots samazināt no 25% uz 23%, tādējādi samazinot darbaspēka izmaksu daļu, kas saistīta ar nodokļu maksājumiem.

Lai kompensētu no tā izrietošo samazinājumu valsts budžeta ieņēmumos, paredzēts paaugstināt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) standartlikmi no 18% uz 21% un samazināto likmi no 5% uz 10%, sašaurinot arī to produktu grupu loku, kam samazinātā PVN likme tiek piemērota. Tāpat plānots palielināt akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem, degvielai un kafijai, atgādina FM.

Kā ziņots, Eiropas Komisija (EK) apstiprināja Latvijas atbalsta shēmu finanšu tirgu stabilizēšanai, sniedzot garantijas nosacījumiem atbilstošām bankām, lai nodrošinātu to piekļuvi finansējumam, liecina EK paziņojums.

Ar shēmu tiek nodrošināta nediskriminējoša piekļuve finansējumam, shēmas darbība ir ierobežota laikā un apmērā, tā paredz atlīdzību saskaņā ar tirgus nosacījumiem un tajā ir iekļauti pietiekami drošības pasākumi, lai nepieļautu tās ļaunprātīgu izmantošanu. Tādējādi Eiropas Komisija secināja, ka shēma ir piemērots līdzeklis, lai novērstu nopietnus traucējumus Latvijas ekonomikā.

Kā ziņots, šā gada 20.novembrī valdība pilnvaroja Slakteri sākt sarunas ar SVF par atbalstu Latvijas makroekonomikas stabilizēšanai un jau 22.novembrī fonds paziņoja par gatavību sniegt tūlītēju palīdzību Latvijai.

 

Palielinās 'Parex' klientu skaits

DELFI  12/25/08    Pirmssvētku dienās palielinājies to klientu skaits, kuri "Parex" bankā noslēguši jaunus termiņdepozītu līgumus, portālam "Delfi" pavēstīja bankas pārstāvji.

Vairāki simti no jauna noslēgtu termiņdepozītu līgumu dienā liecina par to, ka banka iegājusi stabilizācijas posmā un klienti pakāpeniski atgūst uzticību bankas pakalpojumiem, uzskata "Parex" bankas pārstāvji.  

"Parex" piedāvā termiņdepozītu ar likmēm, kas noguldījumiem latos uz termiņu 1 gads patlaban ir 12,5%, eiro - 8,1%, bet ASV dolāros - 6,8%.

Tāpat bankas pārstāvji informē, ka īsi pirms Ziemassvētkiem Latvijas Pasta centra "Sakta" telpās Brīvības ielā 36 "Parex" banka uzstādījījusi jaunu skaidras naudas iemaksas un izmaksas bankas automātu.

 

Latvija saņēmusi pirmos 590 miljonus eiro no SVF

DELFI  / LETA  12/29/08    Pirmdien, 29. decembrī, Valsts kases kontā ir ienākusi pirmā Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) aizdevuma daļa – 589,57 miljoni eiro (414,35 miljoni latu), portālu "Delfi" informēja Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta direktore Diāna Bērziņa.

Aizdevuma likme ir noteikta saskaņā ar SVF standarta noteikumiem. Likme tiek aprēķināta saskaņā ar SVF kārtību, kas augstāko aizdevuma likmi paredz 3,87%, nosakot to atkarībā no Latvijas kvotas lieluma un aizdevuma attiecības. Šāda likme piemērota arī pirmajai aizdevuma daļai.

Aizdevuma atmaksa fiksēta īpašā Latvijas valsts izrakstītā parādzīmē, kas parakstīta pirmdien. Latvijai ir piešķirts pagarināts pirmās atmaksas termiņš un aizdevums pa daļām jāsāk atmaksāt 2012. gada februārī - gadu vēlāk nekā to paredz SVF standarta noteikumi. Atmaksas termiņš var tikt pārskatīts, ņemot vērā Latvijas maksājumu bilances un valūtas rezervju pozīcijas attīstību. Pašlaik atmaksāt visu aizdevuma daļu plānots astoņos maksājumos līdz 2013. gada beigām.

Pirmās aizdevuma izmaksas līdzekļi tiks izmantoti Valsts kases likviditātes nodrošināšanai - nākamā gada budžeta izpildes cikla nodrošināšanai pirmajā ceturksnī, jo mēneša un arī visa budžeta gada sākumā ieņēmumi ir būtiski mazāki par izdevumiem.

Tāpat aizdevumu plānots izmantot valsts īstermiņa parāda saistību pārfinansēšanai. Pēdējo mēnešu laikā Valsts kase būtiski palielinājusi valsts īstermiņa parādu, kuru ar SVF līdzekļu starpniecību plānots pārfinansēt par ilgtermiņa parādsaistībām uz izdevīgākiem nosacījumiem, tādējādi atbrīvojot arī finanšu tirgū pieejamos kredītresursus. Tuvākais būtiskākais valsts parāda pārfinansēšanas termiņš ir 2009. gada 6. februāris, kad jāatmaksā 194,92 miljoni latu.

SVF valdes 23. decembra lēmums paredz 1,68 miljardu eiro (1,18 miljardu latu) finanšu atbalsta sniegšanu Latvijai, kā arī grafiku, kādā attiecīgā SVF finanšu palīdzība Latvijai būs pieejama tuvāko trīs gadu laikā, sākot ar šā gada 29. decembri un beidzot ar 2011. gada 15. februāri. Turpmāk SVF aizdevuma daļu izsniegšana paredzēta ik ceturksni, lielāko palīdzības apjomu paredzot 2009. gadā. Kopā no SVF paredzēti 10 maksājumi.

Jau ziņots, ka Eiropas Komisija, SVF, Pasaules Banka, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka un vairākas Eiropas Savienības dalībvalstis ir vienojušās par finanšu atbalsta sniegšanu Latvijai 7,5 miljardu eiro (5,27 miljardu latu) apmērā.

Aizdevums Latvijai tiks izsniegts pa daļām nākamo trīs gadu laikā. Šajā laika posmā Latvijai pieejamie finanšu līdzekļi tiks izmantoti, pirmkārt, valsts budžeta deficīta finansēšanai - kopā ap 1,9 miljardiem latu. Šim mērķim 2009. gadā plānots izmantot 740 miljonus latu (4,9% no iekšzemes kopprodukta (IKP)), 2010.gadā - 715 miljonus latu (4,8% no IKP), savukārt 2011.gadā - 423 miljonus latu (2,8% no IKP).

Otrkārt, daļa no starptautisko finanšu donoru finansējuma tiks izmantota valsts parāda pārfinansēšanai par kopējo summu ap 900 miljoniem latu. 2009. gadā šim mērķim nepieciešami 750 miljoni latu, 2010.gadā - 60 miljoni latu un 85 miljoni latu 2011.gadā.

Atlikušais finansējums līdz 4,7 miljardiem eiro (3,29 miljardiem latu) tiks rezervēts tautsaimniecības un uzņēmējdarbības atbalsta pasākumiem, piemēram, eksporta garantijām, valsts galvojumu izsniegšanai u.tml.

Samaksa par aizdevumu tiks veikta gan no budžeta līdzekļiem, gan refinansējot šos aizņēmumus. Pat ja ilgtermiņā pilnībā tiks izmantoti visi 7,5 miljardi eiro, Latvijas valdības parāds nepārsniegs 50% no iekšzemes kopprodukta, kas vērtējams kā ļoti zems rādītājs, salīdzinot ar citām eirozonas dalībvalstīm. Pērn šo valstu vidējais rādītājs bija 66%, norādījis Slakteris.

Kā ziņots, šā gada 20. novembrī valdība pilnvaroja Slakteri sākt sarunas ar SVF par atbalstu Latvijas makroekonomikas stabilizēšanai un jau 22. novembrī fonds paziņoja par gatavību sniegt tūlītēju palīdzību Latvijai.

 

Gada laikā mazumtirdzniecības apgrozījums krities par 15,1%

DELFI  12/30/08    Šī gada novembrī mazumtirdzniecības uzņēmumu kopējais apgrozījums bija 305 miljoni latu, kas par 15,1% mazāk nekā pērnā gada novembrī. Savukārt šī gada vienpadsmit mēnešos, salīdzinot ar pērnā gada attiecīgu periodu, apgrozījums samazinājies par 7,3%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

2008. gada janvārī - novembrī mazumtirdzniecības uzņēmumu kopējais apgrozījums bija 3650 miljoni latu.

Šā gada novembrī, salīdzinot ar 2008. gada oktobri, pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem salīdzināmās cenās, tas samazinājies par 0,4%. Nepārtikas preču mazumtirdzniecības uzņēmumos apgrozījums sarucis par 0,7%, bet pārtikas preču mazumtirdzniecībā bija pieaugums par 0,2%.

Mazumtirdzniecības apgrozījuma indeksi (% pret 2000. gada vidējo mēneša apgrozījumu, salīdzināmās cenās)

Šā gada novembrī, salīdzinot ar 2007. gada novembri, pēc darba (tirdzniecības) dienu skaita izlīdzinātiem datiem salīdzināmās cenās, kopējais mazumtirdzniecības apgrozījums krities par 15,1%. Lielāks apjoma samazinājums bijis nepārtikas preču grupā - par 16,6%. Nedaudz mazāk tas sarucis pārtikas preču uzņēmumos - par 12,6%. Apgrozījums pieaudzis vienīgi mazumtirdzniecībā pa pastu un interneta veikalos - par 0,1%.

2008. gada janvārī - novembrī, salīdzinot ar atbilstošo periodu gadu iepriekš, mazumtirdzniecības apgrozījums samazinājies par 7,3% (pēc darba dienu skaita izlīdzināti dati, salīdzināmās cenās), tai skaitā pārtikas preču mazumtirdzniecības uzņēmumos tas krities par 7,6%, bet nepārtikas preču mazumtirdzniecībā - par 7,1%.

 

Iepirkšanās svētki beigušies

Arnis Kluinis,  NRA  12/29/08    Ziņa par Latvijas maksājumu bilances deficīta samazināšanos ir vienīgā Ziemassvētku dāvana, ko nopelnījusi valsts.

Latvijas Banka tieši pirms Ziemassvētkiem nāca klajā ar saviem aprēķiniem, ka Latvijas maksājumu bilances tekošā konta negatīvais saldo šā gada 3. ceturksnī ir turpinājis sarukt. Maksājumu bilances stāvokli ir pieņemts izteikt procentos attiecībā pret iekšzemes kopproduktu (IKP). Šādam salīdzinājumam ir jādod priekšstats par valsts iespējām segt valdības un privātos parādus, ja – kā vairumam valstu – maksājumu bilance ir negatīva. Latvijas maksājumu bilances deficīts šā gada 3. ceturksnī ir bijis 12,6% – par 3 procentpunktiem mazāk nekā šā gada 2. ceturksnī un vairāk nekā uz pusi mazāk par 2006. gada 4. ceturksni, kad tika sasniegts maksājumu bilances deficīta rekords. Attiecībā pret toreizējo IKP deficīts bija sasniedzis 27,2 procentus. Latvija jau tad saņēma dažādu starptautisko finanšu institūciju brīdinājumus, ka šāds deficīts novedīs pie dziļas ekonomiskās krīzes, bet Aigara Kalvīša valdība(s) šādus brīdinājumus demonstratīvi ignorēja. Maksājumu bilances deficīta attiecība pret IKP virs divdesmit procentiem noturējās piecus ceturkšņus pēc kārtas, bet ar divciparu skaitli rakstāma tā kļuva 2004. gada 2. ceturksnī, kad Latvija tika uzņemta Eiropas Savienībā un līdz ar to piekļuva savienībā cirkulējošiem kredītresursiem.

Parādu summa nav zināma

Latvija iztiek ar negatīvu maksājumu bilanci kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma, bet kopš Latvijas iestāšanās ES šis iztrūkums pieauga reizes desmit. Tādējādi Latvija ir uzkrājusi parādus 20–30 vai pat vairāk miljardu latu apmērā. Pēc Finanšu un kapitāla tirgus komisijas apkopotajām ziņām, šā gada 30. septembrī Latvijas komercbanku kredītu kopsumma vietējiem kredītņēmējiem, atskaitot starpbanku kreditēšanu, bija sasniegusi 14,7 miljardus latu. Tiem jāpieskaita valdības parāds, kas tagad gada nogalē strauji tuvojās diviem miljardiem (varbūt jau ir tos pārsniedzis sakarā ar intensīvu naudas un parādzīmju drukāšanu un apmaiņu starp Valsts kasi, Latvijas Banku un Parex banku). Tikpat lielas vai lielākas summas pagaidām netiek uzrādītas valdības parādā, bet nosauktas par "saistībām", "attiecībām", "partnerību" u. tml. Uz šādu aizņēmumu pamata Rīga finansē Dienvidu tilta būvi, bet Satiksmes ministrija ar Aināru Šleseru priekšgalā sola iztērēt pāris miljardus latu gan Rīgas–Sēnītes ceļa rekonstrukcijai, gan lidostas Rīga pārbūvēšanai. Nebūtu nekāds brīnums, ja vēlāk atklātos vēl citi valsts un pašvaldību iestāžu aizņēmumi. Prasījuma tiesības par kopumā miljardiem latu ir arī ārvalstu uzņēmumiem, kuri naudu nevis aizdevuši, bet ieguldījuši savos meitasuzņēmumos Latvijā. Šie ieguldījumi bieži tiek izdarīti ražošanas pamatlīdzekļu veidā, kuru ievešana Latvijā tiek fiksēta kā imports, lai gan Latvijā nemaz nav bijusi nauda šādu iepirkumu izdarīšanai.

Eksportē to, ko neražo

Būtiskāko ieguldījumu Latvijas maksājumu bilances uzlabošanai dod importa samazināšanās, bet tiek fiksēts arī Latvijas eksporta pieaugums. Latvijas Bankas komentārā par izmaiņām maksājumu bilancē uzsvērts, ka šā gada 3. ceturksnī attiecībā pret pērnā gada 3. ceturksni preču imports sarucis par 5,3%, toties eksports esot saglabājis "mērenu, bet stabilu izaugsmi" par 14,6% – gan attiecībā pret daudz mazāku bāzi, nekā ir importam. Centrālās statistikas pārvaldes sniegtā informācija par izmaiņām Latvijas rūpniecībā liek šaubīties, vai preču eksporta pieaugums maz bija iespējams. Proti, šā gada oktobrī apstrādes rūpniecība devusi par 3,2% mazāk nekā septembrī un par 11,1% mazāk nekā pērnā gada oktobrī. Kā Latvija spēj eksportēt vairāk, saražojot mazāk preču? Vai tiešām Latvijas iedzīvotāji tagad apēd trīsreiz mazāk maizes nekā pērn, ja jau galvenais eksporta pieauguma balsts ir kviešu un rudzu izvešanas pieaugums 2,8 reizes? Šādu pieaugumu pagājušā gadsimta 30. gados nodrošināja Padomju Savienība, nomērdējot badā miljoniem cilvēku Ukrainā, bet Latvijā nekas tāds nav manāms. Šeit eksporta pieaugumu nodrošina tikai manipulācijas ar reeksportu; arī tas, protams, ir labi, jo nopelna cilvēki, kuri šīs manipulācijas izdara.

Cilvēki uzmundrina sevi

Pārtikas u.c. preču patēriņš Latvijā samazinās nevis par reizēm, bet gan par procentiem. Mazumtirdzniecības apgrozījums salīdzināmās cenās šā gada oktobrī bijis par aptuveni 15% mazāks nekā pērnā gada oktobrī. Par mazumtirdzniecību novembrī CSP informēs rīt, tādējādi pabeidzot šāgada darbus. Oktobra dati parāda arī to, kā kopējais tirdzniecības apjoma samazinājums sadalās pa dažādiem tirdzniecības segmentiem. Loģiski, ka pārtikas apgrozījuma kritums ir par 7% mazāks nekā būvmateriālu noieta kritums (par 9%) un grāmatu noieta kritums (par 15%), bet pabrīnīties liek kosmētikas noieta pieaugums – par 4%. Var jau būt, ka cilvēki tādā veidā uzmundrina sevi, lai varētu pārciest ekonomisko krīzi.

 

Politiskas prasības no SVF neparedz

Agnese Margēviča,  NRA  12/29/08    Tiešas politiskas prasības, lai Latvija turpmākajos divos gados pa daļām saņemtu tai piešķirto 7,5 miljardu eiro aizdevumu, Starptautiskais valūtas fonds (SVF) Latvijai neizvirzīs, netiks diktēts valdības sastāvs, izteikti citi tieši politiski nosacījumi.

Tā secināms no Eiropas Komisijas (EK) pārstāvju teiktā, par to ir pārliecināti arī politiķi, kas savulaik, 90. gadu otrajā pusē, jau veduši sarunas ar SVF un labi pārzina tā metodes. Tomēr izskan nešaubīgi viedokļi, ka tiešas politiskas sekas un satricinājumi izrietēs no SVF "ciparos balstītajām" prasībām. Kādreizējais finanšu ministrs Roberts Zīle (TB/LNNK) uzsver, ka viena no netiešām politiskām prasībām būs, lai Latvijā būtu spēcīga valdība, kas nebūtu populistiska, tādēļ spētu īstenot Saeimas pieņemtā un SVF akceptētā ekonomikas stabilizācijas plāna soļus.

"Sniegtā palīdzība Latvijai nav jāuztver kā suverenitātes atņemšana, bet gan kā suverenitātes glābšana," Neatkarīgajai uz izskanējušajām bažām par starptautiskā aizdevuma sniedzēju iespējamām politiskām prasībām saka EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca. Viņa atgādina, ka EK agrāk vairākkārt brīdinājusi Latviju par augstu inflācijas līmeni, pārmērīgu iekšzemes patēriņu, aicinājusi rūpīgi izvēlēties valsts izdevumu prioritātes un pārskatīt nodokļu politikas instrumentus, lai neveicinātu pieprasījumu nozarēs, kas būtiski nestiprina ekonomikas potenciālu. Tas nav uzklausīts, un "Latvijas valdība lēma tā, kā lēma, – kaut arī ar suverēnas valsts lēmuma pazīmēm, tomēr pati ierobežojot suverenitāti nākotnē", secina I. Šulca.

Šobrīd par pirmo netiešo politisko prasību var uzskatīt SVF un Latvijas valdības pārstāvju sarunās izskanējušo vēlmi, lai valdības plāns ekonomikas stabilizācijai tiktu apstiprināts ar Saeimas balsojumu. Turklāt aizdevuma devēji uzsvēruši, ka "Saeimas griba nenozīmē tikai koalīcijas gribu", pēc tam stāstīja par sarunās izskanējušo informētie. Iesaistoties prezidentam Valdim Zatleram, šī vēlme tika piepildīta, Rīgas pilī parakstot tā dēvēto Adventes vienošanos, līdz ar to par plāna tālāku virzīšanu nobalsoja arī divas opozīcijas frakcijas – labējā Pilsoniskā savienība un kreisais Saskaņas centrs.

Tas, ka plānu atbalstīja kreisais Saskaņas centrs, nevis labējās Jaunais laiks un Sabiedrība citai politikai, ir pašu Latvijas politiķu izvēle, nevis starptautiskā aizdevuma sniedzēju vēlme, jo prezidenta rīkotajās sarunās starp partijām un premjeru piedalījās visi Saeimā pārstāvētie. Arī TB/LNNK priekšsēdētājs R. Zīle, kura partija ir pret SC iesaistīšanu valdībā, aicina uz to nesaasināt uzmanību, jo līdzīgu vēlmi par opozīcijas iesaistīšanu SVF izteicis, arī lemjot par aizdevumu Ungārijai. "Palīdzība netiek sniegta valdībai vai politiskajām partijām, bet gan valstij. Tāpēc par programmas īstenošanu sarunas notikušas ar Latvijas pārvaldes institūcijām, nevalstiskajām organizācijām un arī ar opozīciju," skaidro I. Šulca. "Starptautiskais valūtas fonds ir atbildīgs par aizdevumu gan Eiropas Komisijas, gan Zviedrijas un Somijas valdību priekšā, tāpēc tam ir svarīgi, lai gadījumā, ja krīt tā valdība, ar kuru viņi ir veduši sarunas, plāna izpildi, kas būs ilglaicīga, atbalstītu arī citas partijas," saka R. Zīle.

Politiķis bija finanšu ministrs un vēlāk īpašu uzdevumu ministrs sadarbībai ar starptautiskajām finanšu institūcijām vairākās valdībās 90. gadu otrajā pusē. Atceroties to laiku sarunas ar SVF, R. Zīle uzsver: "Tā nekad nav bijis, ka viņi prasītu kādas partijas iekļaušanu valdībā." Arī Aivars Kreituss, kurš bija finanšu ministrs Andra Šķēles pirmajā valdībā, atceras, ka, pat par spīti tam, ka SVF cilvēkiem tolaik bijušas ierādītas pastāvīgas telpas Finanšu ministrijas 5. stāvā, nav bijusi runa par diktātu, bet padomiem, arī politiskā ziņā vairāk par vispārēju parunāšanu par "Amerikas tipa demokrātiju" nekad neesot iets.

Vadoties no šīs pieredzes, A. Kreituss ir pārliecināts, ka, piemēram, "viņi nekad neprotestēs pret finanšu ministru – ja nevarēs runāt ar konkrētu ministru, runās ar ministrijas ierēdņiem, kuri ir kompetenti". Prasības no SVF būs pret konkrētiem likumdošanas aktiem, kas saistīti ar ekonomikas glābšanu, bet ne pret ministriem. Vienlaikus A. Kreituss prognozē, ka "politiski satricinājumi būs ļoti lieli un tie izrietēs no valūtas fonda prasībām", piemēram, par PVN pacelšanu līdz 25%, kas varētu notikt pavasarī un par ko kuluāros jau tiekot runāts kā par nenovēršamu lietu.

 

Viedoklis: Kas mūs sagaida krīzes gadā

Juris Paiders,  NRA  12/30/08    2009. gads nebūs viegls. Ekonomiskās prognozes nav iepriecinošas – kāps cenas, samazināsies darba algas, notiks daudzu uzņēmumu bankroti; bezdarbs kļūs par realitāti ļoti daudziem. Krīze skars ikvienu ģimeni. Tas nav patīkami. Var turpināt vīstīt dūres un sūtīt lāstus uz Starptautiskā valūtas fonda izpalīgu pusi vai alkatīgo ārvalstu investoru virzienā.

Jā, valdības un valūtas fonda ekspertu darbības rezultātā krīze tiks apzināti saasināta. Kāpēc visās citās zemēs krīzi cenšas samazināt, bet pie mums – saasināt? Atbilde ir alkatīgo ārvalstu investoru uzstādījumā: ievērojami samazināt darbaspēka izmaksas Latvijā. Valdība un Saeima to jau izdarīja attiecībā uz valsts sektoru, bet krīzes mākslīga saasināšana piespiedīs arī privāto sektoru samazināt izmaksas un algas. Investori uzskata, ka šādi Latvijā beidzot radīsies darba tirgus.

Ar darba tirgu tiek saprasta darbaroku pārprodukcija un apstākļi, kad ir jāatrod darbs kaut vai tāpēc, ka nav ko ēst. Lai būtu vide, kad izsalkuši darba meklētāji cīnīsies par darbavietu un par palikšanu jau iegūtajā darba vietā, saminot vājākos un neveiksmīgākos. Jā! Tad tas ir darba tirgus! Ja gaidāmā krīze šādus situāciju radīs, tad tas – un valdība ar investoriem uz to cer – nospiedīs lejup darba algas. Tomēr ikviena darbība rada pretdarbību. Premjeram kā fiziķim to noteikti būtu jāzina.

Latviešu mentalitāte ir tā iekārtota tā, ka latviešiem spītība un pretestība rodas tieši izteikta ārēja spiediena iespaidā. Ja viss ir labi, latvieši nerealizē pretestības un pretdarbības potenciālu, kas ir uzkrājies tautā. Tiklīdz notiek okupācija un vara nonāk okupantu pakalpiņu rokās, latviešu sabiedrībā rodas pretspēki. Tad parādās neformāla pretestība, kas palīdzēja nosargāt nacionālās vērtības gan 700 gadus garajā vācu jūgā, gan Krievijas impērijas periodā, gan visā padomju okupācijas laikā. Šāda pretestība nerodas laikos, kad ir sava nacionāla valsts. Savukārt padomju laikā notika kopēja, nekoordinēta, taču ļoti izteikta pretestība okupācijas varai. Izskatās, ka Godmanis ir pārkāpis to neredzamo robežu, kas maina sabiedrības attieksmi pret valdību. Ja līdz šim Godmaņa valdība tika uztverta kā nepopulāra, bet "mūsu" valdība, tad novembra un decembra notikumi attieksmi radikāli mainīja. Tagad daudzi jo daudzi uztver Godmaņa valdību kā alkatīgo ārvalstu investoru un neveiksmīgu baņķieru izpalīgus. Kā okupācijas varu – savdabīgu vagaru kliķes un kangaru klonu, kas starptautisko finanšu investoru un banku īpašnieku ieinteresēs īsteno Latvijas iznīcināšanas plānu.

Tas momentā atjauno to sabiedrisko pretsvaru sistēmu, kas visus padomju laikus uzturēja nacionālas vērtības. Domātāji, kas neuztver notiekošo tikai caur racionālu IKP, inflācijas un banku kredītu procentu skaitļu racionālo prizmu, sajuta šīs pārmaiņas. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags savā Ziemassvētku uzrunā Latvijas iedzīvotājiem šīs pārmaiņas izteica:

"Kad mūsu dzīvēs sadeg un izput nīcīgais, ar ko saistām nedrošas cerības, mums ir iespēja sadzirdēt Ziemassvētku īsto vēsti – Kristus, Glābējs, ir klāt! Nezūdieties par rītdienu, bet palūkojieties apkārt – varbūt ir kāds, kam vajag palīdzēt, un varbūt palīdzēt vari tieši tu..."

Valūtas fonds un valdība kā starptautisko investoru izpalīgi velkas mūs padarīt par mežonīgā darba tirgus elementiem, kas maizes kumosa dēļ gatavi nodot un iznīcināt citus. Lielā mērā Jānis Vanags izteica to ekonomisko programmu, kā sadzīvot ar krīzes gadu un kā rīkoties nākamajā gadā lai mēs nepārvērstos par zvēriem, lai Latvija nekļūtu par darba tirgus gladiatoru cīņu arēnu.

Palūkojamies apkārt. Ko var darīt ļaudis, ja nav darba un ja darba devēji ciniski manipulē ar darba ņēmējiem? Piekrist visam, kā tas notika 90. gadu beigās, kad vietējā uzņēmuma īpašnieks savā pagastā bija karalis, kas visu diktēja? Var arī nepiekrist. Tagad ikviens var aizbraukt un meklēt laimi svešumā. Taču var arī palikt šeit un samazināt izdevumus. Var iztikt ar mazumiņu. Darāmā Latvijā ir pietiekami. Palūkojieties apkārt – varbūt ir kāds, kam vajag palīdzēt, un varbūt palīdzēt vari tieši tu? Lielākai daļai latviešu šeit ir tēvu un vectēvu mājas; ir zeme, ko klāj pēdējos padsmit gados saauguši krūmi. Ja ir zeme, pārtiku uz tās var izaudzēt. Var puķu un zemeņu dobes aizstāt ar kartupeļu vagām, lai lielāko daļu nepieciešamā izaudzētu paši. Arī tā ir izeja bezdarba un krīzes laikā. Ja ir bezdarbs, palūkojieties apkārt – varbūt ir kāds, kam vajag palīdzēt?

Laiku bez darba var uztvert nevis kā stresa un rūpju pilnu laiku, bet gan kā Dieva dotu dāvanu, kad tiek dāvināts laiks, kuru var izmantot, lai būtu kopā ar saviem bērniem, lai aprūpētu vecākus, lai apciemotu draugus un piemirstus radus, lai apkoptu kapus un nopļaut nātres, "kas pie sliekšņa zied".

Var izmantojot bezdarba laiku, lai savestu kārtībā savu vai savas vecāku sētu.

Lai izcirstu krūmiem aizaugušos laukus, var iztikt bez investīcijām kredītiem un Eiropas atbalsta.

Lai attīrītu grāvjus un sakārtotu piebraucamos ceļus, nav vajadzīga liela nauda. Ir vajadzīgi vienkārši darbarīki un vēlme kaut ko paveikt.

Šāda nostāja ir lieliska tiem, kas neiekūlās neatmaksājamos parādos.

Tie, kam ir darbs un iespējams atmaksāt parādus, tiem būs grūtāk, bet ir jāsamazina patēriņš un jāsadzīvo ar to, ka no kaut kā būs jāatsakās. Tomēr, Sandras Kalnietes vārdiem runājot – ko lai dara "tie 200 tūkstoši cilvēku, kuri ir paņēmuši kredītus un kuriem šo kredītu atmaksā tas nebūs vairs tik nepanesams slogs" un "kā lai glābj šīs ģimenes no ķīlu verdzības bankās"? Ko lai dara tiem divsimts tūkstoši ļaužu, kam parāds ir lielāks par 10 tūkstošiem latu?

Latvijas valsts oficiālā attieksme ir labvēlīga pret bankām un naidīga pret pilsoņiem. Pat ASV, kas vispār neizceļas ar pārspīlētu humānismu, attieksme pret pilsoņu maksātnespēju ir daudz labestīgāka. ASV, ja hipotekārais kredītņēmējs nevar samaksāt kredītu, tad viņš var vienkārši atdod mājokli kredīta devējam un ar to atbrīvojas no jebkurām citām saistībām. Latvijā tā nav. Latvijā cilvēks, ņemot kredītu mājoklim, riskē ar visu un uz visu mūžu. ASV šāda sistēma ieviesta nevis humānu apsvērumu dēļ, bet gan sociālas stabilitātes labad. Cilvēkam, kurš paliek banku vergs uz mūžu, vairs nav, ko zaudēt. ASV vienkāršotā atteikšanās no hipotēkās un privātā bankrota vienkāršā procedūra ir drošības vārstulis, tas ir veids, kā novērst dumpjus un revolūcijas. Cilvēki, kas ir parādu vergi uz mūžu, zaudē motivāciju legālam produktīvam darbam, viņi daudz vairāk izdara pašnāvības, ir gatavi pieslieties revolūcijām un reliģiskām sektām. Parādu vergiem nav, ko zaudēt, izņemot savas važas.

Pirms Latvijā radīsies revolucionāra situācija, vēl ātrāk par Valūtas fonda likumu steidzamību vajadzēja sociālo aizsardzību noteikt vismaz kā ASV. Taču pret šādiem likumu labojumiem bija bankas. Tomēr Sandras Kalnietes jautājums – "kā glābt šīs ģimenes no ķīlu verdzības bankās" – paliek.

Atbilde ir paradoksāla. Ja valdības un valūtas fonda cilvēknīdēji vēlas atjaunot parādu verdzību, tad notiekošais ir jāuztver kā Dieva zīme. Viss pasaulīgais, manta tiek atņemta. Tas nozīmē, ka jāiemācās dzīvot un iztikt bez mantas. Parāds uz mūžu un izpildraksts katrā darbavietā nozīmē, ka šādiem cilvēkiem legāli ienākumi kļūs vienaldzīgi. Šos cilvēkus ar atplestām rokām gaida pelēkais sektors un melnais bizness. Taču tā nav izeja. Tos, kas ir bijuši tālās zemēs – lētās Latīņamerikas un Karību jūras salās – pārsteidz, tas, cik daudzi eiropieši un amerikāņi tur dzīvo gadu no gada, pārtiekot no mazumiņa. Liela daļa eiropiešu, kas ceļo pa Indiju vai meklē laimi budistu klosteros Austrumāzijā, šādos garīgos meklējumos dodas pēc neveiksmīgiem kredītu piedzīvojumiem Rietumu pasaulē. Ar Eiropas Savienības pilsoņa pasi kabatā mums tagad ir atvērta visa pasaule. Banka atņēma visu? Varbūt tas ir liktenis! Nopirkt ceļasomu, labu karti un ar stopiem uz Jaunzēlandi. Turklāt jau ir ļaudis, kam gadījies paklupt Latvijā un kuri tagad ir labi iekārtojušies Austrumāzijā. Taču arī tā nav vienīgā izeja. Palūkojieties apkārt – varbūt ir kāds, kam vajag palīdzēt, un varbūt palīdzēt vari tieši tu?

Var arī nekur nebēgt, var atteikties no pasaulīgās dziņas pēc mantas, ja jau nav lemts. Var atteikties no legāliem ienākumiem vispār un laiku veltīt, auklējot mazbērnus, vai palīdzēt tiem, kam vari palīdzēt tieši tu. Arī Romas pāvests Benedikts XVI savā tradicionālajā uzrunā "Pilsētai un pasaulei" atgādināja: "Ja cilvēki domās tikai par savām interesēm, pasaule noteikti sabruks."

Krīzes gads būs tik labs vai tik slikts, cik mīļi un jauki cilvēki pulcēsies mums apkārt. Ja mēs palīdzēsim viens otram, tad nekādi Valūtas fonda pakalpiņi mums neko nespēs nodarīt. Latvieši ir pārvarējuši vēl skarbākus pārbaudījumus.

PSRS sabrūkot, dzīves līmenis Latvijā kritās divas reizes. Mēs pratām tikt tam pāri, un pret tālaika krīzi 2009. gads solās būt tāda sīka nebūšana vien.

 

Vita Matīsa: īstos krīzes apjomus nezinām

Diena  12/30/08    Politoloģe Vita Matīsa uzskata, ka īstos valsts ekonomiskās krīzes apjomus mēs nezinām, tāpēc sarežģīti ir vērtēt valdības vadītāja Ivara Godmaņa (LPP/LC) darbību, cik sekmīga vai neveiksmīga tā bijusi. “Domāju, ka neviens šodien nevar atbildēt uz jautājumu, cik labi vai slikti Godmanis reāli ir menedžējis šo krīzi, jo nezinām, kāds ir krīzes apjoms. Reāli situāciju neredzam, bet vienu gan varam pateikt, ka laikus Godmanis un kompānija nespēra nekādus soļus, lai šos krīzes apjomus mazinātu,” otrdienas rītā intervijā Latvijas radio sacīja V.Matīsa.

Viņa gan uzskata, ka Latvijai, iespējams, labāks būtu “mierīgāks un stratēģiskāk domājošs” politiķis. Politoloģe nepiekrīt viedoklim, ka politiķiem ir vāji padomnieki un sabiedrisko attiecību speciālisti.

“Bieži vien dzirdam, ka vienīgā Godmaņa problēma ir komunikācijas problēma. Neuzskatu, ka tur ir tā problēma. Ko Jūs vēlaties, lai visi politiķi angažē labākus PR speciālistus, lai viņi labāk iemācās melot, vai tas ir tas mērķis? Man tīri labi patīk, ka viņi nav pārāk veikli šajā komunikācijas nozarē. Kāpēc? Jo tad var skaidri redzēt viņu atteiksmi. Problēma jau nav komunikācijā, problēma ir attieksmē,” pārliecināta eksperte.

Viņa prognozēja, ka situācija Latvijā nākamā gada laikā varētu tikai saasināties. “Visas sliktās lietas, īpašības, ko esam pēdējos gados novērojuši, tikai saasināsies, jo silē atrodas mazāk barības, gribētāju skaits ir tas pats un lai tiktu pie reducētā daudzuma ir jāgrūstās vēl nežēlīgāk un jāuzvedas vēl bezkaunīgāk."

V.Matīsa norādīja, ka īsti civilizētas valsts pazīme ir tāda, ka vājie nav pārāk vāji, bet stipriem nav atļauts kļūt pārāk stipriem. Vadoties pēc šiem rādītājiem, viņa konstatē, ka Latvija nav pārāk civilizēta valsts, jo šeit nav pārāk aizsargāti, bet stiprie ir ļoti stipri.

Politoloģe novēlēja, lai latvieši nākamajā gadā latvieši vairs “nelocītos” citu priekšā un nedomātu tikai par savu pašlabumu.

“Ceru, ka nākamajos gados reflekss, kas nosaka, ka latvietis ātri un padevīgi klanās naudas un varas priekšā tiks aizstāts ar citu refleksu, ka latvietis būs lojāls nevis pret varu un naudu, bet lojāls pret principu, likumu, pret valsts interesēm, pret vispārīgo labumu nevis tikai pašlabumu.”

 

Komentārs: Kāpēc nacionalizē parādus

Arnis Kluinis,  NRA  12/30/08    Ak, kaut visiem kredītņēmējiem Latvijā nākamgad izdotos tikt vaļā no saviem parādiem tik viegli, kā tas izdevās Parex bankas īpašniekiem Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim!

Latvijas valdību un tās kreditorus šobrīd vieno kopīgs mērķis – uzvelt atsevišķu privātpersonu un uzņēmumu parādus Latvijas valstij, t.i., visiem nodokļu maksātājiem. Parādu atdevēju loks tādējādi tiek paplašināts reizes desmit – no pāris simtiem tūkstošu turīgāko cilvēku līdz pāris miljoniem visu Latvijas iedzīvotāju. Valdība taču tērēs aizlienēto naudu tieši tāpat kā iepriekš – uzturēs lielāko ierēdņu daudzumu un apmaksās pasaulē dārgāko tiltu un ceļu būvniecību tieši tāpēc, ka tāda ir Latvijas kreditoru prasība. Tiem, kuri jau bija piekļuvuši Valsts kases tukšošanai, nekādā ziņā nedrīkst šo piekļuvi liegt, jo tad taču viņi nespētu arī turpmāk norēķināties ar saviem kreditoriem – pārsvarā zviedriem piederošām bankām. Savukārt valdības parādu atdošanai nauda tiks sagādāta, no vienas puses – ceļot nodokļu likmes un ieviešot jaunus nodokļus (nodevas, maksājumus), bet no otras puses – samazinot valsts finansējumu medicīnai, izglītībai u.tml. Ivara Godmaņa valdības ministri ir ielaidušies uz šādu plānu ar visiem tā riskiem, lai kopā ar savu radu un draugu saimi paliktu starp tiem pāris simtiem tūkstošu cilvēku, kuru materiālā labklājība kļūs jo jūtamāka uz pārējo iedzīvotāju trūkuma fona. Darījumu ar Starptautiskā valūtas fonda vadītajiem kreditoriem valdība noslēdza pēc tam, kad bija izmēģinājusi parādu nacionalizācijas shēmu Parex bankā. Ja jau Latvijas sabiedrība piekrita šīs bankas īpašnieku parādu, nevis īpašumu atpirkšanai, tad valdība drīkst darboties tādā pašā veidā arī turpmāk.

Valsts aizdevusi 674 miljonus

Kā informēja Valsts kase, šo gadu tā pabeigs ar 673,92 miljonu latu aizdevumu Parex bankai pret ķīlu ar nominālo vērtību 876,95 miljonu latu apjomā. Īstenībā gan valsts nav aizdevusi bankai neko – nauda kā bija, tā palika Valsts kasē, bet iegrāmatota tika bankai aizdotās naudas izlietošana, pērkot Latvijas valsts parādzīmes. "Iegādātos vērtspapīrus Parex banka varēs izmantot Latvijas Bankas (LB) monetārajās operācijās likviditātes nodrošināšanai," teikts Finanšu ministrijas paziņojumā par jauno aizdevumu Parex bankai. Tas nozīmē, ka reālu naudu Parex banka saņems no LB, kurā taču ir uzkrājušies aptuveni 800 miljoni latu, kurus latu turētāji kopš septembra pārdevuši LB, pretī saņemot vairāk nekā miljardu eiro no LB rezervēm. Parex bankai aizdotie un tālāk apgrozībā laistie lati tādējādi vairs nav segti ar valūtu, bet gan ar Latvijas valdības godavārdu. Visticamāk, valdība ir devusi arī godavārdu LB, ka tā drīkstēs izmantot SVF organizēto kredītu, lai turpinātu latu atpirkšanu, ja būs tāda nepieciešamība. Pāris darba dienu pagājušajā nedēļā deva LB atelpu – šīs darba dienas var nosaukt par pirmo nedēļu kopš 29. septembra, kad LB nebija jāatpērk pašas iepriekš emitētie lati.

Krīze vēl tikai būs

Latvijas fiziskās un juridiskās personas ir atteikušās no aptuveni piektās daļas skaidrā un bezskaidrā naudā emitēto Latvijas latu. Tas nozīmē atteikšanos no darījumiem ar latiem, no kuriem valstij pienākas sava daļa. Valsts ieņēmumi sarūk atbilstoši darījumu skaita sarukumam, kas noveda pie tā, ka šā gada novembrī Valsts ieņēmumu dienesta iekasētie 391,6 miljoni latu bija par 3,1% mazāk, nekā tika iekasēts pērnā gada novembrī. Pie šā sarukuma ir jāpieskaita aptuveni 15%, par kuriem lats ir zaudējis savu vērtību pat pēc Latvijas valdības algoto statistiķu aprēķiniem. Valsts ieņēmumi būtu samazinājušies vēl daudz vairāk, ja valdība ar LB un Parex bankas starpniecību nebūtu laidusi LB atpirktos latus atpakaļ apgrozībā. Saglabājot praktiski nemainīgu skaidrā naudā izlaisto latu apjomu, valdība ir nodrošinājusi to, ka uzņēmējdarbības sarukums nekādi neizpaužas cilvēku ikdienas dzīvē. Ir vērts atkārtot Ministru prezidenta Ivara Godmaņa vārdus, kas publicēti Neatkarīgajā 27. decembrī: "Krīze? Pagaidām nav nekādas krīzes. Tas ir politiķu un žurnālistu apsteigts situācijas novērtējums."

Grēki un grēkāži

Jāpiekrīt I. Godmanim, ka ekonomiskā krīze Latvijā vēl tikai būs. "Lūk, nākamgad februārī katrs, kas saņems janvāra algu, ieraudzīs par 15% mazāku summu, un tad sāksies." Proti, sāksies arī vainīgo meklēšana un atrašana, piespiežot atkāpties valdību un varbūt arī atlaižot Saeimu, ko sarunā ar Neatkarīgo paredzēja Tautas partijas politiķis Gundars Bērziņš. Par vienu no pretendentiem uz grēkāžu vietām ir piekritis kļūt arī nacionalizētās Parex bankas jaunieceltais prezidents Nils Melngailis. Diez vai valdība maksā viņam 12 tūkstošus latu mēnesī ar cerību, ka viņš patiešām atradīs kādu, kas atpērk no valsts Parex banku kaut par 673,92 miljoniem, kuri skaitās ieguldīti bankā. Rīgas Komercbankas uzturēšanai valsts Latvijas Bankas personā savulaik izdeva 15,5 miljonus latu, no kuriem atguva 2,7 miljonus. N. Melngailim skaitās apsolīti 5% no valsts tīrās peļņas, ja viņam izdosies pārdot banku dārgāk, nekā valsts iztērējusi tās glābšanai. Ticamāk gan, ka N. Melngailim un viņa darba devējiem nāksies atbildēt, vai viņam nav jāsamaksā kaut simboliska daļa no valsts zaudējumiem, pārdodot banku par dažiem miljoniem, bet varbūt latiem šo vārdu burtiskā nozīmē. Citiem vārdiem sakot, N. Melngailim var nākties paskaidrot, pie kā īstenībā nonāk nauda, kuru bankā iegulda valsts. Tad redzēsim vismaz to, cik vērts ir viņa solījums Neatkarīgajai: "Neesmu plānojis pamest Latviju – pirms vairāk nekā 15 gadiem izvēlējos palikt šeit, lai gan iespēju ārpus Latvijas ir pietiekami daudz.

 

Nils Melngailis, «Parex» jaunais diriģents

Edgars Gertners,  NRA  01/02/09    Atbildība par to, cik veiksmīgi Latvija atgūs bankas glābšanā ieguldītos līdzekļus, ir nodota Nila Melngaiļa rokās. Viņš noliedz, ka būtu jelkad sapņojis par sēdēšanu Valērija Kargina krēslā. Gluži pretēji – vienīgais iemesls, kāpēc piekritis tik smagam pārbaudījumam, esot vēlme pārdot banku un atgūt Latvijas naudu.

Ārēji N. Melngailis atstāj nopietna un zinoša cilvēka iespaidu. Viņš noteikti apzinās, ar kādiem trumpjiem rokā sēdies pie šī nosacītā kāršu galda. Pašreizējos ekonomiskajos apstākļos pārdot paputējušu banku nebūs viegli. To apzinās arī valdība ar premjeru Ivaru Godmani priekšgalā. Iespējams, tieši tāpēc par glābēju izvēlēts tieši N. Melngailis. Saspīlētos apstākļos lietas parasti tiek kārtotas "pa draugam" caur pazīšanos. Melngailis neslēpj, ka viņu atbalsta starptautiskie partneri, kuru noteikumi valdībai ir saistoši. Tomēr jāatceras, ka jaunais "Parex bankas" šefs Latvijā nav pirmziemnieks. Nacionalizētās bankas jaunā vadītāja vārds pēdējā desmitgadē minēts vairāku valsts mēroga skandālu kontekstā. Tomēr viņa paša rokas allaž izrādījušas "tīras". "Nils stāvēja pie gaišās naudas un palīdzēja tai ienākt Latvijas biznesā. Viņš bija īsti savā vietā – uzņēmumā, kurā dominēja angļi, viņam uzticējās, jo viņš bija amerikānis, bet tomēr no Latvijas," pirms diviem gadiem intervijā laikrakstam "Diena" stāstīja Kalvis Vītoliņš, Loģistikas un brokeru asociācijas valdes loceklis un bijušais muitas vadītājs, kas ar Melngaili kopā strādāja biznesa konsultāciju firmā "PriceWaterhouseCoopers".

Kopš sēšanās sava priekšgājēja, Latvijas Hipotēku un zemes bankas valdes priekšsēdētāja Ineša Feifera iesildītajā bankas vadītāja krēslā N. Melngailis teju dzīvojot darbā. "Pāris reižu nedēļā cenšos ieplānot stundu tenisam. Uz vakariņām mājās neesmu paspējis ne reizi kopš tās piektdienas (5. decembra), kad parakstīju līgumu. Stresu noņemu ar glāzi sarkanvīna pirms pusnakts," nesen laikrakstam "Diena" atklājis jaunais bankas šefs. Ģimene, kas ir viena no N. Melngaiļa dzīves pamatvērtībām, šajā situācijā tiek krietni apdalīta. Nevilšus rodas jautājums – kas bija tas magnēts, kas lika ignorēt pat sievas iebildumus un 24 stundu laikā pieņemt piedāvājumu? Iespējams, ka tie ir piesolītie 5 procenti no bankas pārdošanas summas. Iespējams, ka tā ir mēnešalga 12 000 latu apmērā, kuru ik mēnesi viņš saņems par pagrimušās bankas glābšanu. Starp citu, arī iepriekš, strādājot par "Lattelecom" izpilddirektoru, N. Melngaiļa atalgojums bija līdzīgs un kopumā viņš bija viens no vislabāk atalgotajām valsts amatpersonām. Premjers Ivars Godmanis uzskata, ka par mazāku naudu viņš tajā ellē neietu. "Es viņam to algu nenoteicu, to acīmredzot noteica bankas padome. Tas, ko viņš uzņemas, ejot iekšā, liecina par to, ka viņš šo banku izvedīs no krīzes," "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" pauda premjers. Viņš N. Melngaiļa atbilstību amatam pamato ar faktu, ka speciālists runā tādā valodā, kuru saprot Eiropā. "Viens otrs te, Latvijā, gan runā tā, ka neviens nesaprot. Ne šeit, ne citur," teica Ministru prezidents.

N. Melngailis darba gaitas sācis kā ražošanas menedžeris un īsā laikā izveidojis stabilu, starptautisku karjeru. Viņš dzimis ASV, bet 1992. gadā pārcēlās uz Latviju. Ir vairākas versijas, kāpēc veiksmīgais uzņēmējs palicis Latvijā. Iespējams, ka tas ir patriotisms. Nila māte, dzejniece un vācu valodas profesore Valda Dreimane, bija pirmā trimdas latviete, kas atbrauca uz Latviju. Viņu mājā Bostonā bieži viesojušies latviešu inteliģences pārstāvji, piemēram, Imants Ziedonis. Turklāt N. Melngailis bijis viens no tiem jauniešiem, kas barikāžu laikā tulkojis ārvalstu žurnālistiem Saeimas namā. Tomēr rodas jautājums: vai patriotisms un dubultpilsonība ir savienojami jēdzieni? Pārdot "Lattelecom" N. Melngailim neizdevās, kā rezultātā viņš zaudēja uzņēmuma vadītāja krēslu. Uzņēmējs vis nesakravāja mantiņas, bet, gluži pretēji, nodibināja firmu "J Enterprises", kas sniedz biznesa konsultācijas. "Kāpēc cilvēks palika valstī pēc izgāšanās un izmešanas no trekna amata? Daudzi nebūtu palikuši. Vai viņš tik ļoti bija pieradis pie slapjdraņķa klimata un šļūkšanas pa peļķēm, ka vairs nevarēja aizbraukt prom? " mājienu par iespējamo N. Melngaiļa saistību ar Amerikas specdienestiem dod žurnālists Arnis Kluinis. N. Melngaiļa vārds minēts arī saistībā ar oligarhu Andri Šķēli. Mēļo, ka tieši viņš bruģējis Melngaiļa taciņu Latvijas biznesā. "Parex bankas" vadītājs noliedz jelkādu pakļaušanos partiju spiedienam. Arī politiķis Kārlis Leiškalns N. Melngaiļa kandidatūru bankas glābēja lomai uzskata par piemērotu. "Lattelecom" privatizācija neveicās politisku murgu, nevis Melngaiļa sliktā menedžmenta dēļ. Politiķi nespēja pieņemt lēmumus," uzskata K. Leiškalns. "Droši vien, ka nav tik daudz speciālistu, kuri spētu vadīt banku. Bičevska kungs teica, ka neviens neesot rāvies uz šo amatu. Nezinu, cik ļoti tam var ticēt. Tikai ar labām angļu valodas zināšanām šim postenim, visticamāk, nepietiek," uzskata A. Kluinis. Šaubu ēna pār N. Melngaili palikusi kopš bēdīgi slavenās "Bankas Baltija" bankrota laikiem. Toreiz bez pēdām pagaisa aptuveni 400 miljoni un viens no bankas auditoriem bija N. Melngailis. Pret audita veicējiem vēlāk tika celta prasība, kuru pēc ilgstošas tiesvedības Stokholmas tiesā atzina par nepamatotu.

Šobrīd N. Melngailis sevi pozicionē kā speciālistu, kuram var uzticēties un kurš "Parex bankas" pārdošanu centīsies realizēt iespējami caurspīdīgi. Tomēr netrūkst cilvēku, tostarp no valsts aparātam tuvu stāvošo vidus, kuri par viņu nezina neko. "Es šo cilvēku absolūti nepazīstu. Ierosinājums nāca no premjera puses. Viņš Melngaili izvēlējās, un viņš nes atbildību," atklāj politiķis Augusts Brigmanis. Kas ir Nils Melngailis? Patriots, glābējsalmiņš, ietekmīgs biznesmenis vai spiegs? Visgodīgāk atbildēt var vien viņš pats. Un arī tad tikai sev, nevis publiski.

***

Nila Melngaiļa CV

Tautība: latvietis – amerikānis, dubultā pilsonība.

Valodas: angļu un latviešu (dzimtā), vācu (pamatzināšanas).

Izglītība: Bostonas koledža, bakalaura grāds politiskajās zinātnēs, iegūts 1987. gadā. Apguvis Centrāleiropas studiju programmu Vīnē. Mācījies Flečera tieslietu diplomātijas skolā, Tafta universitātē ASV. Specializējies korporatīvajās finansēs un likumdošanā, biznesa stratēģijās un sarunu vadīšanā. Ieguvis Fulbraita stipendiju.

Darba pieredze:

> 1992. "Coopers & Lybrand" ASV vecākais konsultants.

> 1993. – 1996. "Coopers & Lybrand" Centrālās un Austrumeiropas atbildīgais partneris Latvijā.

> 1996. – 2000. "PriceW aterhouseCoopers" Centrālās un Austrumeiropas atbildīgais partneris Baltijas valstīs.

> 2000. – 2002. "PricewaterhouseCoopers" partneris, vadības konsultants Londonā.

> 2002. – 2004. "IBM Business Consulting Services" ziemeļvalstu reģiona partneris.

> 2004. – 2008. SIA "Lattelecom" galvenais izpilddirektors.

> No 2008. gada aprīļa SIA "Riga Capital" prezidents.

> Kopš 2008. gada 5. decembra "Parex bankas" vadītājs.

Citi amati:

> 1987. "Hori Productions", NHK Broadcasting ražošanas menedžeris.

> 1988. – 1990. "China Business Associates" eksporta menedžeris.

> 1990. – 1992. Bostonā strādājis par "Baltic Ventures" direktoru.

 

Latvijā pasliktinās uzņēmējdarbības vide

Iveta Tomsone,  Latvijas Avīze    01/03/09    Pasaules banka Latviju ierindojusi 29. vietā starp 181 valsti, kur mērīta biznesa vide.

Vērtējot uzņēmējdarbības vidi, pērn Latvija starp 181 valsti tika novērtēta kā 26. biznesam labvēlīgākā, bet šogad – 2009. gadā – piedzīvots kritums par trijām vietām un mūsu valsts ieņem 29. vietu uzņēmējdarbības vides labvēlīguma ziņā.

Biznesa vidi pasaulē kopš 2004. gada mēra Pasaules banka (PB) projekta "Doing Business" ietvaros. "Doing Business" ir starptautisks salīdzinošs uzņēmējdarbības vides reitings, kas ik gadu mēra uzņēmējdarbību regulējošās administratīvās procedūras un to piemērošanu. Pērn vērtētas desmit dažādas uzņēmējdarbības vides jomas 181 valstī. Vērtējot uzņēmējdarbības uzsākšanu, būvniecības saskaņošanu, darbinieku nodarbināšanu, īpašuma reģistrēšanu, kredītu saņemšanu, investoru aizsardzību, nodokļu maksāšanu, uzņēmējdarbības izbeigšanu un citas jomas, tiek noteikts, cik biznesa vide valstī kopumā ir labvēlīga. Jo augstāks indekss, jo biznesa vide labvēlīgāka.

PB Latvijas uzņēmējdarbības vidi mēra jau kopš "Doing Business" projekta pirmsākumiem. Visaugstāko vietu – 22. – Latvija ieguva 2007. gadā, kad līdz ar iestāšanos ES tika veiktas dažādas reformas. Ekonomikas ministrija, kas rūpīgi analizē šo pētījumu, secinājusi, ka pēdējos gados Latvija ir uzlabojusi savu vietu uzņēmējdarbības uzsākšanas, nodokļu maksāšanas, kā arī importa un eksporta procedūru jomās.

Tomēr joprojām daudzi uzņēmējiem svarīgi jautājumi nav sakārtoti. PB zemu novērtējusi vidi, kas saistīta ar nekustamo īpašumu. Tā, piemēram, būvniecības saskaņošanas procedūru ziņā Latvija ir 78. vietā (2008. gadā – 83. vietā). PB secinājis, ka oficiālās būvniecības saskaņošanas procedūras Rīgā vidēja lieluma noliktavas būvniecībai un tās pieslēgšanai komunikāciju tīkliem prasa 187 dienas, izpildot 25 dažādas procedūras un tas izmaksā 20,6% no gada IKP uz vienu iedzīvotāju. Salīdzinājumam – Dānijā būvniecības saskaņošanai jāveic sešas procedūras, Norvēģijā un Igaunijā – 13, Lietuvā – 17. Somijā saskaņošanu var veikt 38 dienās, Dānijā – 69, Igaunijā – 118 dienās.

Slikti novērtēta arī īpašuma reģistrēšanas joma, kur Latvija ieņem 77. vietu (pirms tam – 91. vietu). Nekustamā īpašuma pārreģistrēšana, pārdodot ēkas un zemi, uzņēmumam prasa 50 dienas un tas izmaksā 2% no īpašuma vērtības. Izmaksas gan neesot pārāk augstas, taču laiks, kādā valsts iestādes šīs procedūras veic, ir pārāk ilgs. Īpašuma pārreģistrēšana Norvēģijā un Zviedrijā prasa tikai vienu dienu, Lietuvā – divas, Polijā un Dānijā – sešas.

Nelāgi novērtēta arī uzņēmējdarbības izbeigšanas joma, kur Latvija ieņem 86. vietu (2008. gadā – 67. vietu). Šim PB vērtējumam piekrīt arī Latvijas ekonomikas eksperti, jo pārāk ilgais maksātnespējas process ir vērā ņemams kavēklis uzņēmējdarbībai. PB secinājusi, ka Latvijā kreditori var atgūt tikai 0,29 USD (14 santīmus) no katra īpašuma dolāra (nepilniem 50 santīmiem). Turklāt maksātnespējas process ilgst trīs gadus un procesa izmaksas sastāda 13% no īpašuma vērtības. Salīdzinājumam – Norvēģijā maksātnespējas process ilgst deviņus mēnešus, Dānijā – gadu un vienu mēnesi, Lietuvā – apmēram pusotru gadu. Norvēģijā kreditori atgūst 0,89 USD, Somijā – 0,87 USD, Dānijā – 0,86 USD no katra īpašuma dolāra. Arī procesa izmaksas daudzās pasaules valstīs nepārsniedz 10%.

Slikti novērtēta biznesa vide, kas saistīta ar darbinieku nodarbināšanu jeb darba tiesisko attiecību regulēšanu, – te Latvija ir 103. vietā. Taču šis nav tas rādītājs, par ko vidējam Latvijas iedzīvotājam būtu jāsatraucas, jo indeksu nosaka, ņemot vērā, cik daudz un ar kādiem nosacījumiem uzņēmējs var nodarbināt darbiniekus. Jo lielāka brīvība uzņēmējam, jo augstāks indekss valstij, bet mazāk priekšrocību darbiniekiem. Tādēļ šajā ziņā visaugstākās vietas pasaulē ieņem Honkonga, Singapūra, Jaunzēlande, ASV un arī Dānija. Somija, Norvēģija, Lietuva un Polija ir tikpat slikti novērtētas kā Latvija. Vācija ieņem 142., Francija – 148., Igaunija – 163. vietu.

Pārējie uzņēmējdarbības vides rādītāji ir, tā teikt, normas robežās. Uzņēmējdarbības uzsākšanā Latvija ieņem 35. vietu, kredītu saņemšanas iespējā – 12. vietu, investoru aizsardzībā – 53. vietu, nodokļu maksāšanā – 36. vietu, importa un eksporta procedūru jomā – 25. vietu, bet līgumsaistību izpildē – 4. vietu pasaulē.

Sastādot "Doing Business" indeksu, PB ir konkrēti norādījusi uz lielākajām nejēdzībām Latvijas ekonomikā, kuras Ekonomikas ministrijai (EM) un valdībai steidzami jālabo. Atšķirībā no citiem PB pētījumiem izskatās, ka šis tiks ņemts vērā. EM jau iesniegusi valdībā ziņojumu par nepieciešamajiem pasākumiem administratīvā sloga samazināšanai un kopīgi visām ministrijām veicamajiem pasākumiem. Ziņojuma pamatā ir PB veiktie secinājumi.

Valdībā iesniegts arī 2009. gada uzņēmējdarbības vides uzlabošanas plāna projekts ar 49 pasākumiem. Ja vien valdība biznesa vides uzlabošanas likumus un noteikumus ieviesīs tikpat operatīvi kā "Parex bankas" pārņemšanu, Latvija 2010. gadā var iegūt augstāku PB uzņēmējdarbības vides reitingu nekā šogad.

***

50 uzņēmējdarbībai labvēlīgākās pasaules valstis

Vieta 2009. g.

 Vieta 2008. g.

 Valsts

1

 1

 Singapūra

2

 2

 Jaunzēlande

3

 3

 ASV

4

 4

 Honkonga

5

 5

 Dānija

6

 6

 Lielbritānija

7

 7

 Īrija

8

 8

 Kanāda

9

 10

 Austrālija

10

 9

 Norvēģija

11

 11

 Īslande

12

 12

 Japāna

13

 19

 Taizeme

14

 13

 Somija

15

 21

 Gruzija

16

 24

 Saūda Arābija

17

 14

 Zviedrija

18

 17

 Bahreina

19

 16

 Beļģija

20

 25

 Malaizija

21

 15

 Šveice

22

 18

 Igaunija

23

 22

 Dienvidkoreja

24

 29

 Maurīcija

25

 20

 Vācija

26

 27

 Nīderlande

27

 23

 Austrija

28

 28

 Lietuva

29

 26

 Latvija

30

 30

 Izraēla

31

 32

 Francija

32

 35

 Dienvidāfrika

33

 97

 Azerbaidžāna

34

 33

 Sentlūsija

35

 31

 Puertoriko

36

 37

 Slovākija

37

 38

 Katara

38

 52

 Botsvāna

39

 34

 Fidži

40

 36

 Čīle

41

 50

 Ungārija

42

 40

 Antigva un Barbuda

43

 39

 Tonga

44

 41

 Armēnija

45

 44

 Bulgārija

46

 54

 AAE

47

 47

 Rumānija

48

 43

 Portugāle

49

 46

 Spānija

50

 45

 Luksemburga

...

 

75

 65

 Čehija

83

 90

 Ķīna

85

 115

 Baltkrievija

120

 112

 Krievija

145

 144

 Ukraina

181

 181

 Kongo Demokrātiskā Republika

 

Darījumu aktivitāte turpina mazināties

Edmunds Rudzītis, SEB bankas sociālekonomikas eksperts, Žurnāls "Nedēļa"   01/05/09

Jaunākā uzņēmumu un komercķīlu reģistrācijas statistika ataino Latvijas ekonomikas bēdīgo stāvokli, un diemžēl nākamā gada prognozes nav iepriecinošas. Tomēr arī šajos grūtajos laikos uzņēmēji cenšas uzsākt un paplašināt biznesu, un, ja valsts spēs īstenot maksimāli daudz pasākumu uzņēmējdarbības atbalstam, izrāpšanos no bedres var gaidīt jau pēc gada.

Aktuāls jautājums, kas uzvirmojis pēdējā mēneša laikā, ir saistīts ar kreditēšanu. Medijos tiek kultivēts viedoklis, ka bankas vairs nekreditējot Latvijas uzņēmējus un iedzīvotājus. Protams, banku kredītpolitika kļuvusi stingrāka, kredīti vairs netiek dalīti visiem, kas tos vēlas, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka kredīti vispār vairs netiek izsniegti. Jauni kredīti tiek doti, taču, neapšaubāmi, kredītņēmēji tiek vērtēti krietni rūpīgāk. Svarīgi apzināties, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā uz strauju kredītportfeļa pieaugumu nevar cerēt, jo iepriekšējos gados Latvijas uzņēmumi un mājsaimniecības aizņēmušās ievērojamas summas un kopējais parādu apjoms pret iekšzemes kopproduktu ir salīdzinoši liels. Turklāt, mainoties ekonomikas konjunktūrai, patlaban ir maz tādu jaunu projektu, kuri atbilst visiem kritērijiem. Šeit noderētu arī valsts atbalsts gan garantiju, gan citu instrumentu veidā.

Pēc iepriekšējos gados vērotā aizdevumu buma šogad kreditēšanā, tajā skaitā, izmantojot komercķīlas, vērojama aktivitātes mazināšanās. Gada 11 mēnešos kopējais reģistrēto komercķīlu darījumu skaits bija 14 318, liecina SIA Lursoft informācija. 2008. gada 11 mēnešos salīdzinājumā ar 2007. gada attiecīgo laika periodu komercķīlu darījumu daudzums samazinājies par 44%. Savukārt salīdzinājumā ar 2006. gada 11 mēnešiem kritums bijis 31,7%. Viszemākā aktivitāte šogad bijusi novembrī, kad noslēgti tikai 569 komercķīlu darījumi – tas ir vismazākais vienā mēnesī reģistrēto komercķīlu skaits kopš 2001. gada februāra. Līdz ar šo darījumu daudzuma kritumu mazāka bijusi arī kopējā maksimālā prasījumu summa – par 8,85% mazāk nekā pirms gada.

Kopējās maksimālās prasījumu summas sarukums ir krietni mazāks nekā darījumu skaita kritums, kas liecina, ka būtiski mazinājusies patēriņa kreditēšana, izmantojot komercķīlas. Pēdējo pāris gadu laikā komercķīlu izmantošana patēriņa kreditēšanā bija kļuvusi ļoti populāra, galvenokārt nebanku sektoram izvēršot aktivitātes automašīnu iegādes darījumu finansēšanā. Komercķīlu statistika apliecina, ka patēriņa kreditēšanas bums ir rimies un cilvēki vairs nevar iegādāties automašīnas un sadzīves priekšmetus, jo atsevišķas finanšu kompānijas, kas iepriekš bija ļoti aktīvas patēriņa kreditēšanā, faktiski vairs nepiedāvā jaunus aizdevumus. Ja gada sākumā gandrīz pusi visu komercķīlu nodrošināja kompānija GE Money, tad kopš novembra lielāko komercķīlu ņēmēju sarakstā tā vairs nav atrodama. Komercķīlu skaita samazināšanās nav vērtējama negatīvi, un kopumā tas būs tikai pozitīvi ekonomikai, ja kredīti vairāk tiks izsniegti tieši uzņēmumiem konkrētu, vēlams, inovatīvu un uz eksportu vērstu projektu īstenošanai, nevis jaunu plazmas televizoru vai ekskluzīvu auto iegādei.

2008. gada 11 mēnešos Latvijā reģistrētas 10 598 jaunas komercsabiedrības, kas ir par 20% mazāk nekā pagājušā gada attiecīgajā laika periodā, liecina SIA Lursoft dati. Pērn janvārī–novembrī kopējais jaundibināto uzņēmumu skaits sasniedza 13 255, bet 2006. gada 11 mēnešos reģistrēti 12 250. Turklāt pēdējos mēnešos uzņēmējdarbības reģistrācijā vērojams arvien straujāks kritums – salīdzinājumā ar pagājušā gada atbilstošo mēnesi novembrī samazinājums sasniedz pat 36,7%. Novembrī reģistrētas 702 jaunas komercsabiedrības, kas ir mazākais vienā mēnesī reģistrēto uzņēmumu skaits kopš 2003. gada decembra. Decembrī šis skaits varētu būt mazāks nekā novembrī, sasniedzot jaunu šogad mazāko mēneša laikā reģistrēto komercsabiedrību daudzumu, jo decembra pirmajā pusē fiksēti tikai 420 jauni uzņēmumi, un, ņemot vērā garās brīvdienas, gada nogalē kopējais skaits varētu būt mazāks nekā 700. 2008. gadā kopumā jaundibināto sabiedrību daudzums salīdzinājumā ar pagājušo gadu kritīsies par vairāk nekā 20% un būs ap 11 250, atpaliekot no pērn sasniegtā 13 gadus lielākā rādītāja (14 207 jauni uzņēmumi gada laikā).

Pašreizējās tendences komercsabiedrību reģistrācijā turpināsies arī nākamgad.

 

Godmanis: 2008.gada budžeta deficīts - 2,7%

DELFI  01/05/08    Pēc sākotnējas informācijas valsts budžeta deficīts 2008.gadā bijis 2,6 - 2,7% no iekšzemes kopprodukta (IKP), pirmdien intervijā LTV atzina premjers Ivars Godmanis.

Godmanis atzīmēja, ka par spīti sarežģītajai situācijai gada nogalē, kad samazinājušies budžeta ieņēmumi, Latvijai izdevies nepārsniegt Mastrihtes kritērijus - 3% no IKP.

Godmanis arī norādīja, ka šobrīd Latvijai nav "jātrīc par to, ka nav pārfinansēšanas iespējas", un situācija nav tāda kā vienā citā valstī, kur sākuši kavēt maksājumus.

Valsts konsolidētā kopbudžeta ieņēmumi novembrī bija 414,1 miljons latu, izdevumi - 606,9 miljoni latu, bet finansiālais deficīts bija 192,8 miljoni latu.

Salīdzinot ar 2007.gada pirmajiem 11 mēnešiem, 2008. gadā valsts pamatbudžeta ieņēmumi ir palielinājušies par 9%, savukārt izdevumi bijuši lielāki par 23%. Lai arī kopējie nodokļu ieņēmumi budžetā šajā periodā ir par 7% lielāki nekā pērn, taču par 3,9% jeb 41 miljonu latu mazinājušies ieņēmumi no pievienotās vērtības nodokļa. Tāpat sarukuši ieņēmumi arī no muitas nodokļa, azartspēļu nodokļa, izložu nodokļa, dabas resursu nodokļa, elektroenerģijas un automobiļu nodokļa. Kopumā tas ir veidojis samazinājumu aptuveni astoņu miljonu latu apmērā.

 

 

J3B lietā...

 

 

Eksperts: investīcijas Gaismaspilī nesilda ekonomiku

Antra Ērgle, Barbara Ālīte,  Diena  12/29/08    Valsts investīcijas Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) būvē nodrošina darbu ģenerāluzņēmējām būvkompānijām RBS SKALS, Re&Re un Skonto būve, kā arī viņu apakšuzņēmējiem, bet vērtēt tās kā ekonomikas sildītāju — tas ir par skaļu teikts, diena.lv saka portāla nozare.lv būvniecības un nekustamā īpašuma eksperts Roberts Kārkliņš.

Kā ziņots, kultūras ministre Helēna Demakova (TP) intervijā Latvijas Radio paudusi viedokli, ka Gaismaspils būvniecība nav jāaptur valsts smagās finansiālās situācijas dēļ, jo tās ir investīcijas ekonomikas stimulēšanai. Turklāt ēku tagad varēšot uzcelt lētāk — Kultūras ministrija un aģentūra Jaunie trīs brāļi varot būvniekus «piespiest nolaist cenas», jo patlaban tam ir izdevīga tirgus konjunktūra, proti — konkurence būvniecībā aug un izmaksas krīt.

R.Kārkliņš gan nepiekrīt, ka LNB projekts būtu neapturams: «Pie zināmiem apstākļiem tas, iespējams, būtu izdevīgāk, taču jāzina visi līguma nosacījumi.» Ja mērķis ir ar šo naudu stimulēt ekonomiku, tad «būtu jāmeklē virziens, kur to var efektīgāk izmantot», domā eksperts.

Būvniecības izmaksas varētu samazināt, vienkāršojot pašu projektu, tomēr tas nav atkarīgs no būvniekiem, vērtē R.Kārkliņš. «Ja tagad izrādīsies, ka tās var samazināt, tad rodas jautājums — kā tika vērtētas konkursam iesniegtās tāmes un kāpēc uzreiz netika akceptēts lētāks risinājums?» Privātajos projektos pēdējā laikā esot dzirdēts par maksātāja draudiem būvniekam — samazini cenu, tev tāpat tagad darba nav! Parasti ģenerāluzņēmēji tam piekrīt, taču no tā visvairāk cieš apakšuzņēmēji, kas ne tikai spiesti samierināties ar mazāku samaksu, bet dažkārt var vispār palikt bez atalgojuma par darbu, brīdina speciālists.

Valsts kontroliere Ingūna Sudraba diena.lv pavēstīja, ka Valsts kontroles nākamā gada plānā paredzēta aģentūras Jaunie trīs brāļi valsts budžeta līdzekļu izlietojuma efektivitātes, likumības un atbilstības noteiktajiem mērķiem pārbaude, kas varētu sākties ne ātrāk kā maijā.

“Investīcijas ir jāsekmē. Pašā celtniecībā un apkārt nodarbināto skaits ir tikpat liels kā kultūras sektorā, tas nav arguments, bet arguments ir tāds, ka šobrīd ir jāstimulē ekonomika un tas ir viens no lielajiem objektiem, gribētu minēt to blakus lidostai. Tieši par to pašu runā Sarkozī un Merkele, cilvēki, kas seko ārzemju notikumiem, saprot, ka nav cita veida, kā stimulēt ekonomiku. Mums dramatiski krītas ekonomiskā aktivitāte, būvniecībā jau tas sasniedzis 8%. Otrs arguments – nekad būvnieki paši cenas nenolaidīs, mēs nolaidīsim, mēs Kultūras ministrija un aģentūra piespiedīsim nolaist cenas, tāpēc, ka šobrīd ir izdevīga konjunktūra, mums ir jānospiež cenas uz leju, " tā ministre H.Demakova sacīja pirmdien intervijā Latvijas radio.

 

J3B: līgums noslēgts par LV 6 768 897,80

Diena  01/05/09    Valsts aģentūra Jaunie Trīs brāļi (J3B) ar arhitektu biroju AB.SZK noslēguši līgumu par LV 6 768 897,80, Dienu pirmdienas vakarā informēja aģentūras preses sekretāre Elīna Bīviņa. Noslēdzot līgumu, Pasūtītājs uzņemas finansiālas saistības par pirmā posma darbu apmaksu, kas ir 3 miljoni latu. Taču, pēc E.Bīviņas teiktā, kad to uzsākt, tas nav noteikts. J3B uzsver, ka līgums slēgts pamatojoties uz valdības iepriekšējiem lēmumiem. Aģentūra pilda tikai tai uzdoto, uzsver E.Bīviņa. J3B slēguši līgumu pamatojoties uz Ministru kabinets 2008. gada 19.februārī akceptēto Valdības rīcības plānu, kas paredz līdz 2008. gada 30. decembrim uzsākt Rīgas koncertzāles būvprojekta izstrādi. 

Kā paskaidroja J3B pārstāve, pagaidām nav noteikts, kad līgumu jāsāk īstenot, tādēļ arī nekādi naudas pārskaitījumi nav tūlīt nepieciešami. Būvprojekta izstrāde tiks uzsākta tikai pēc tam, kad Kultūras ministrija un aģentūra būs izvērtējušas iekšējās rezerves un pieejamos finanšu līdzekļus. 

Rīgas koncertzāles būvprojekta izstrāde pēc līguma plānota divos posmos: 1) koncertzāles ēkas skiču projekts, AB dambja rekonstrukcijas tehniskais projekts un meti Āgenskalna līča šķērsojumiem (posma izmaksas: LVL 3’133’079); 2) Rīgas koncertzāles ēkas tehniskais projekts (posma izmaksas: LVL 3’635’818,80). Noslēdzot līgumu, Pasūtītājs uzņemas finansiālas saistības par pirmā posma darbu apmaksu, sacīts līgumā.

Savukārt projektēšanas otrā posma izstrāde, līdz ar to arī finansiālo saistību uzņemšanās, ir atkarīga no Pasūtītāja vēlmēm un iespējām. Sankcijas par darbu neturpināšanu Līgums neparedz. Turklāt Pasūtītājam ir tiesības no Līguma atkāpties jebkurā laikā. Vienīgais līgumsods, ko Pasūtītājam ir pienākums maksāt, ja tas nepilda Līgumā ietvertās saistības, ir līgumsods par maksājumu nokavējumu – 0,05% dienā no laikā nesamaksātās summas, teikts līgumā.

Medijiem un sabiedrībai informāciju izplatījām dienā, kad Iepirkumu uzraudzības mājas lapā tika publicēts paziņojums un pagājušas 11 dienas, kad to varētu apstrīdēt. E.Bīviņa noliedz, ka aģentūra slēpusi informāciju par līguma noslēgšanu, kas notika pēdējā darbadienā 2008.gadā - 30.decembrī. „Līguma parakstīšana nenotika svinīgos apstākļos, taču informācija par plānoto projektēšanas gaitu tika pasniegta detalizēti un izsmeļoši, līdz ar to nav iemesla piesaukt slepenību”, tā E.Bīviņa. 

 

Premjers: līguma slēgšana par koncertzāli neadekvāta esošajai situācijai

Baiba Rulle,  Diena  01/05/09    Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) nav bijis informēts par aptuveni 6 miljonu latu vērtā Rīgas akustiskās koncertzāles būvprojekta izstrādes līguma slēgšanu, kuru pērnā gada pēdēja darba dienā noslēgusi valsts aģentūra Jaunie trīs brāļi (J3B) ar arhitekta Anda Sīļa vadīto biroju AB.SZK.  

«Pēc tās informācijas, kas šobrīd ir premjera rīcībā, viņš līguma slēgšanu uzskata par neadekvātu esošajā ekonomiskajā situācijā,» paužot I.Godmaņa vērtējumu pirmdien Dienai teica valdības vadītāja preses pārstāvis Edgars Vaikulis. Premjers visu atbildīgo un līguma slēgšanā iesaistīto institūciju vadītājiem pieprasījis sniegt informāciju par noslēgto līgumu un par saistībām, kādas tas uzliek valsts budžetam. I.Godmanis par šo jautājumu šodien bija plānojis tikties ar kultūras ministri Helēnu Demakovu (TP), taču tikšanas atlikta, jo ministre saslimusi.

Jaunie trīs brāļi vadītājam Zigurdam Magonem pirmdien līdz darba dienas beigām ir valdības vadītājam jāiesniedz rakstisks paskaidrojums par to, kādos apstākļos un pamatojoties uz kādiem lēmumiem līgums ir noslēgts.

Pēc E.Vaikuļa sacītā arī finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) premjeru informējis, ka pirms līguma slēgšanas viņš nav par to zinājis, līdz ar to finanšu ministrs šodien nav varējis premjeram sniegt nekādu oficiālu  informāciju.

Līgums par koncertzāles būvprojekta izstrādi pagaidām vēl nav publiski pieejams, J3B preses pārstāve Elīna Bīviņa sola, ka līdz dienas beigām tas varētu būt pieejams koncertzāles mājās lapā interneta. Precīzu līgumu summu E.Bīviņa solīja nosaukt tuvākā laikā. Viņa informēja, ka būvprojekta izstrāde notiks divos posmos. 1.posms paredz skiču projekts un AB dambja tehniskā projekta izstrādi un šo darbu izmaksas veido 3,1 miljonu latu.

2.janvāra paziņojumā presei tika pamatots, ka līgums slēgts “atbilstoši vadošo Latvijas ekonomistu ieteikumam paralēli bibliotēkas būvniecībai turpināt pārējo kultūras būvju projektu izstrādi „uz papīra”, lai ar valsts pasūtījumiem varētu stimulēt ekonomikai svarīgo būvniecības nozari.” Projekts tiek finansēts par līdzekļiem, kas vēl 2005. gadā tam tika piešķirti no privatizācijas fonda, papildu finansējums no valsts budžeta tam nākamgad nebūs nepieciešams un Rīgas koncertzāles būvniecība sāksies ne ātrāk kā 2011. gadā, kad bibliotēkas būvdarbi jau būs pabeigti, sacīts paziņojumā.

Pēc pirmā posma īstenošanas būšot skaidras precīzas koncertzāles būvniecības izmaksas, kas provizoriski lēstas ap 63 miljoniem latu. Līgums ar arhitektu biroju paredzot, ka valdībai pēc 1.posma īstenošanas tiek sniegta informācija par visām tālākajām izmaksām un valdība var lemt, vai projekta realizēšanu iesaldēt vai turpināt.

Pēc E.Bīviņas sacītā, J3B nav uzskatījusi, ka, ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju valstī, Rīgas koncertzāles projekta virzīšana būtu jāiesaldē. «Šis ir nepieciešams projekts par to nav nekādu šaubu,» teica E.Bīviņa un atzina, ka «Mūsuprāt, to ir lietderīgi darīt šībrīža apstākļos, kad cenas samazinās.»

Diena jau rakstīja, ka AB.SZK projektēšanu veiks sadarbībā ar profesionāļiem no Vācijas, Japānas, Nīderlandes un Francijas. Ņemot vērā darbu specifiku, projektēšana tiks dalīta divos posmos - pirmajā tiks izstrādāts koncertzāles ēkas skiču projekts, AB dambja rekonstrukcijas tehniskais projekts un meti Āgenskalna līča šķērsojumiem, bet otrajā posmā taps Rīgas koncertzāles ēkas tehniskais projekts.

Pēc J3B teiktā, Rīgas koncertzāles būvprojekta izmaksas ir samērojamas ar projektēšanas izcenojumiem citos līdzīga mēroga objektos Eiropā.

AB dambja rekonstrukcijas tehniskais projekts izmaksās 556 000 latu, Āgenskalna līča šķērsojumu metu izstrāde - 50 000. Vēl 775 000 latu nepieciešami visu projektēšanas darbu arhitektoniskajai vadībai, izmaksu kontrolei un administratīvajiem izdevumiem divu gadu garumā, 457 000 lati - akustikas un skatuves aprīkojuma koncepcijai, 937 000 lati - AB dambja un ēkas būvkonstrukciju izpētei un projektēšanai, bet 359 000 lati - mehānisko un elektrisko inženiersistēmu projektēšanai. Tādējādi projektēšanas pirmā posma kopējās izmaksas sasniegs 3,1 miljonu latu.

Projektēšanas otrajā posmā, kura izmaksas būs līdzīgas, taps pilns Rīgas koncertzāles tehniskais projekts un tiks izgatavots simfoniskās zāles mēroga modelis telpas akustikas risinājumu pārbaudei un modelēšanai. Ņemot vērā pašlaik pieejamos līdzekļus Rīgas koncertzāles projekta virzībai, līgumā ar arhitektu biroju paredzēts iekļaut nosacījumu, ka projektēšanas otrais posms tiks uzsākts tikai pēc tam, kad būs pieņemts lēmums par labāko modeli Rīgas koncertzāles būvdarbu finansējumam.

Rīgas koncertzāles būvkonstrukciju izstrādi veiks Vācijas uzņēmums "Bolinger+Grohmann Ingeneure", kam ir pieredze lidostu, muzeju, banku, augstceltņu, izklaides un sporta ēku projektēšanā. Telpu akustikas risinājumus izstrādās Japānas speciālisti no "Nagata Acoustics", kas ir viena no pasaulē vadošajām kompānijām telpu akustikas projektēšanā un kuras veidoto koncertzāļu labskanību augstu novērtējuši mūzikas nozares profesionāļi. Savukārt skatuves un zāles aprīkojuma projektēšanu Rīgas koncertzālei nodrošinās "dUCKS sceno" no Francijas.

 

Ja būtu zinājis, Godmanis Demakovai nebūtu ļāvis slēgt līgumu

Diena  01/05/09    Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) pirmdien „visu Latvijas iedzīvotāju priekšā” apliecināja, ka nezināja, ka 30.decembrī tiks slēgts līgums par Rīgas koncertzāles būvprojekta izstrādi, kas divu gadu laikā varētu izmaksāt sešus miljonus latu. To valdības vadītājs sacīja Latvijas televīzijas raidījumā 100.pants. Domāju, ka premjeram tas bija jāzina, uzskata I.Godmanis, taču viņš nekomentēja, kas par neinformēšanu sagaida vainīgo kultūras ministri Helēnu Demakovu (TP). Šodienas laikā viņam nav izdevies ar ministri sazināties, jo viņai ir  „nopietnas veselības problēmas”.

I.Godmanis sacīja, ka uzdevis līguma slēdzējiem valsts aģentūrai Jaunie trīs brāļi sākt sarunas ar arhitektiem par līguma atlikšanu. „Līgums paredz iespēju, ka mēs varam uzsākt līgumu citā laikā un tas nozīmē, ka līgums būs jāpabīda uz priekšu,” raidījumā sacīja I.Godmanis. Kā viņam stāstījis J3B vadītājs Zigurds Magone, līgumā neesot paredzētas finansiālas sankcijas, ja tas tiek atlikts. Premjers vairākkārt uzsvēra, ka nauda vēl nav samaksāta.

Viņš tieši neatbildēja uz jautājumu, vai kultūras ministre H.Demakova drīkstēja 30.decembrī dot akceptu līguma slēgšanai. Tas jāprasa ministrei, sacīja I.Godmanis. Ja valdības vadītājs, kurš līguma slēgšanas dienā bija atvaļinājumā, būtu zinājis par šo faktu, viņš H.Demakovai to nebūtu ļāvis.

„Es būtu teicis nē vairāku apstākļu dēļ. No vienas puses, tie ir vēsturiski objekti un tie ir mūsu eksperti, tur ir bijušas zināmas iestrādes, bet mēs nevaram to izdarīt, mums ar tādām grūtībām šis viens objekts ir jāturpina [Gaismas pils būvniecība].”

Pirmdien H.Demakova nesniedza nekādus komentārus par līguma slēgšanu. Arī J3B pretēji iepriekš solītajam līgumu savā mājas lapā vēl nav publicējuši.

Līgums noslēgts laikā, kad valdība vienojusies par būtiska finansējuma samazināšanu valsts pārvaldei. Informāciju par līguma noslēgšanu J3B publiski paziņoja tikai 2.janvārī. Summa mājas lapā ievietotajā informācijā netika atklāta.

 

Godmanis uzdevis Magonem apturēt koncertzāles būvprojekta izstrādi

LETA  01/05/09    Šodien, tiekoties ar valsts aģentūras "Jaunie trīs brāļi" (J3B) vadītāju Zigurdu Magoni, premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) uzdevis jau rīt sākt sarunas ar arhitektu biroju "AB.SZK" par parakstītā līguma par Rīgas akustiskās koncertzāles būvprojekta izstrādi apturēšanu.

Par to šodien Latvijas Televīzijas raidījumā "100.pants" informēja Ministru prezidents.

No valsts budžeta Rīgas koncertzāles projektēšanas daudzmiljonu līgumu šogad noteikti nevarēs samaksāt, uzsvēra premjers.

Par Rīgas koncertzāles būvniecību ir runāts kopš 2004.gada, taču patlaban valstī ir izveidojusies pilnīgi cita ekonomiskā situācija, kuru nav iespējams neņemt vērā, norādīja Godmanis. Premjers šaubās, ka arī 2010. un 2011.gadā projektēšanu būs iespējams finansēt.

"Es saprotu, ka tie ir mūsu arhitekti, kurus būtu jāatbalsta, taču ar Starptautisko Valūtas fondu saskaņotajā šī gada valsts budžeta izdevumu daļā nav paredzēts finansējums Rīgas koncertzāles projektēšanai. Šis jautājums ir noņemts no dienas kārtības līdz brīdim, kad valstī būs uzlabojusies ekonomiskā situācija. Esmu noskaidrojis, ka nauda par projektēšanu patlaban nav samaksāta un līgumā nav paredzētas soda sankcijas par līguma saistību neizpildīšanu," sacīja Godmanis.

Ne premjers, ne finanšu ministrs par šāda līguma parakstīšanu nav bijis informēts. Viņš atzina, ka viņu būtu vajadzējis informēt par šāda līguma parakstīšanu.

LETA jau ziņoja, ka pagājušā gada pēdējā darba dienā, 30.decembrī, J3B noslēdza līgumu ar arhitekta Anda Sīļa vadīto biroju "AB.SZK" par Rīgas akustiskās koncertzāles būvprojekta izstrādi, aģentūrai LETA apstiprināja J3B Komunikācijas nodaļas vadītāja Elīna Bīviņa.

Viņa iepriekš nevarēja nosaukt precīzu līguma summu, vien norādīja, ka tā varētu būt kopumā aptuveni seši miljoni latu. Tika solīts, ka precīza līguma summa un pats līgums tiks publiskots J3B mājaslapā pēc svētkiem.

Būvprojekta izstrāde notiks divos posmos, proti, no sākuma tiks izveidots skiču projekts, bet tad - tehniskais projekts.

Vēl 19.decembrī J3B izplatīja paziņojumu masu medijiem, kurā teikts, ka, ņemot vērā vispārējo ekonomisko situāciju, J3B atliks Rīgas koncertzāles būvniecību uz 2011.gadu, jo divu objektu - Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Rīgas koncertzāles - būvniecība vienlaikus nav samērojama ar valsts pašreizējām finansiālajām iespējām. Vienlaikus gan tika ziņots par plāniem 2009.gadā uzsākt koncertzāles projektēšanu.

 

 

Politikā...

 

 

Valdību reformēs nesteidzīgi

Liene Barisa,  NRA  12/23/08    Valdība iecerētajā jaunajā sastāvā, visticamāk, nesāks strādāt agrāk par martu, lēš koalīcijas politiķi. Tad valdība un Saeima plāno atgriezties pie 2009. gada budžeta grozījumiem, un kontekstā ar to varot plānot arī izmaiņas Ministru kabinetā.

Turklāt visiem koalīcijas partneriem kopēju sarunu par šo jautājumu nemaz vēl neesot bijis. Arī vakar, kad bija plānota šāda tikšanās – turklāt šogad pēdējā, valdības sēdes dēļ nācās atcelt gan koalīcijas pusdienas, gan iknedēļas valdības partiju padomes sēdi. Taču, kamēr nav skaidrības, tiek vairota arī koalīcijas partneru savstarpējā neuzticība, meklējot šīs idejas zemūdens akmeņus.

Lai arī izmaiņu nepieciešamību konceptuāli atbalstījušas visas partijas, skepsi par ministriju skaita samazināšu neslēpj, piemēram, TB/LNNK līderis Roberts Zīle. "Par to es esmu ļoti skeptisks, jo neesmu sapratis – kur tur ir ekonomija. Es nedomāju, ka tagad ierēdņiem būtu jāsēž uz čemodāniem un pie reizes ar otru roku jāgatavo ļoti daudz tiesību aktu [kas nepieciešami reorganizācijai]," sprieda R. Zīle, norādot, ka šobrīd aktuālākas ir citas lietas. "Manuprāt, tagad daudz svarīgāk ir tas, par ko runāja arī Rimšēvičs – rīkoties, lai aizņemtā nauda nestāv banku kontos, bet jāsagatavojas strādāt ar struktūrfondiem un saprātīgā veidā tā jāielaiž ekonomikā, sacīja R. Zīle, tāpēc premjeram vajagot izsvērt, "kas ir svarīgākais un kas ir mazāk svarīgs, un kur ir tas efekts". Turklāt, pēc R. Zīles domām, šādas izmaiņas ir vajadzīgas Tautas partijai, kas nāca ar šo iniciatīvu. "Jo viņiem, manuprāt, nav labvēlīgas situācijas ar vairākiem ministriem un viņi meklē iespēju ar vispārēju neskaidrību izlabot savu situāciju pirms vēlēšanām – tā es to redzu," atzina R. Zīle.

Lai arī medijos jau tiek saukti arī to ministru vārdi, kurus Tautas partija gribot nomainīt – aizsardzības ministrs Vinets Veldre un finanšu ministrs Atis Slakteris –, Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis sarunā ar Neatkarīgo gan uzsvēra – šādām runām nav pamata. Turklāt, ja arī ministrus vērtē, tad esot jāvērtē pilnīgi visi. Bet, veicot reformu, nemaz nedrīkstot domāt par konkrētām personālijām vai amatu politisko sadalījumu, bet ministriju funkcijām. Tiesa, vēl pirms budžeta pieņemšanas novembrī neformālās sarunās paši Tautas partijas pārstāvji sprieda, ka šo divu politiķu ministra portfeļi pirmām kārtām ir zem jautājuma zīmes.

Joprojām nav skaidrs arī par iespējamajām pārbīdēm, jo no pirmajā brīdī nosauktajiem reorganizācijas variantiem politiķi sāk atkāpties. Tas esot tādēļ, ka vispirms vajagot izvērtēt funkciju auditu rezultātus. "Arī esam pateikuši, ka, piemēram, varētu apvienot Veselības un Labklājības ministrijas, un no ekonomijas viedokļa droši vien to varētu. Bet tajā pašā laikā mēs arī uzklausām speciālistus, un nevar nepiekrist, ka tajā laikā, kad šīs nozares bija kopā, veselība bija labklājības ēnā un neviens tai nepievērsa uzmanību. Tāpēc nevar būt tā, ka viena ministrija noēd otru," skaidroja M. Kučinskis. Līdzīgi savulaik bijis, kad Reģionālo lietu ministrija bijusi zem vien jumta ar Vides ministriju – primārie bijuši vides jautājumi, un viss, kas saistās ar plānošanu, ar stratēģijām, pašvaldību attīstību, bija otršķirīgs. Viens gan esot skaidrs – elietu sekretariāts pilnīgi noteikti neesot vajadzīgs, bet, kā savienojami pārējie, esot diskusiju jautājums.

 

Socioloģe: lēmumu pieņemšana valdībā ir pretrunā demokrātijai

Andris Saulītis,  Diena  12/23/08     Valdībā lēmumi tiek pieņemti vienpersoniski, jo Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdībā trūkst kompetentu ministru, kas spētu argumentēti iebilst premjeram, uzskata socioloģe Brigita Zepa. Viņa ir pārliecināta, ka šobrīd koalīcijas partijas neiebilst pret šādu vadības stilu un visu atbildību uztic premjeram, lai pēcāk nebūtu jāatbild par nepopulāru lēmumu pieņemšanu.

Jau vēstīts, ka pirmdien šā gada pēdējā valdības sēdē I. Godmanis publiski strostēja ekonomikas ministru Kasparu Gerhardu (TB/LNNK), bet pēc sēdes slēgtās daļas, kur ministri pirmo reizi tika iepazīstināti ar programmu, kurā pausta Latvijas apņemšanās paveikt nepieciešamos darbus un reformas aizdevuma saņemšanai no Starptautiskā Valūtas fonda, labklājības ministre Iveta Purne (ZZS) slaucīja acis, skumja izskatījās arī e-lietu ministre Signe Bāliņa, tāpat valdības sēdi ar skumji satrauktu sejas izteiksmi ātri pameta izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS). Arī pārējie Ministru kabineta locekļi bija manāmi samulsuši un izbrīnīti.

Socioloģe B. Zepa norāda, ka valdības lēmumu pieņemšanas stils ir pretrunā demokrātijas principiem. “Nevar nepamanīt, ka lēmumi tiek pieņemti vienpersoniski. Tāpēc tie ir nekvalitatīvāki, jo netiek pieņemti konsultējoties un apspriežoties. Godmanis šādi var rīkoties tikai pateicoties “labvēlīgajiem” apstākļiem – viņam nav stipras komandas, viņam nemaz nav iespējas citādāk lēmumus pieņemt. Nav ministru, ar kuriem viņš varētu konsultētiem, ar kuriem varētu apspriesties pirms lēmumu pieņemšanas,” uzskata B. Zepa.

Tas, ka publiskajā telpā no koalīcijas partneriem nav dzirdami iebildumi pret I. Godmaņa vadības stilu arī norāda, ka komanda ir vāja, teic socioloģe. “Premjers iedziļinās jautājumos ļoti dziļi un pamatīgi, bet tāpat tas ir viena cilvēka skatījums,” uzsver B. Zepa. Viņa vērš uzmanību uz to, ka arī ministriem ir jāspēj argumentēt savi priekšlikumi. “Jāsecina, ka valsts pārvaldībā esošie politiķi un izpildītāji ir pārāk vāji, lai pieņemtu valstiskus un izsvērtus lēmumus. Tas ir arī iemesls, kāpēc mēs esam tik tālu nonākuši – analīzes nav, pamatojumu nav, argumentu nav, ir tikai lēmums,” teic B. Zepa. Viņa uzskata, ka koalīcijas partiju uzticēšanās

EKSPERTI

Valdis Birkavs, bijušais valdības vadītājs (1993-1994):

Ivars Godmanis ir ļoti demokrātisks, bet šādos apstākļos nevar citādāk rīkoties. Jāņem vērā, ka ministri pretojas un vajag saņemt viņa piekrišanu. Turklāt ir jāsaņem dažādu koalīcijas partiju ministru piekrišana, un bieži vien par dramatiskām reformām ministri paši nevar lemt vai piekrist tām, jo tas vēl jāapspriež savā partijā. Šāda nespēja pieņemt lēmumus kopīgi koalīcijā liek lēmumu pieņemt Ministru prezidentam. No šīs situācijas var izvairīties, ja ministrijas rīkojas atbildīgi un redz kopējo attīstības programmu.

Neviens no ministriem šobrīd negrib uzņemties atbildību, jo šie nav treknie gadi. Šis ir visliesākais gads, un, ja ministrs pats publiski apgriež savu programmu finansējumu, tad visiem nozarē ir spuras gaisā un visi prasa ministra demisiju. Tādēļ viņi klusi paiet maliņā, lai par to visu atbild Godmanis. Viņš būs tas, kuru tagad sitīs, bet ministri klapēs sev pie krūts un teiks – mēs ar asarām acīm aizstāvējām savas nozares. Es pieļauju, ka tā nav ar visiem ministriem, jo es nezinu, vai Godmanis kādam ministram ir gājis pretī, bet tā loģika ir tajā apstāklī, ka sliktos laikos visi cenšas novelt atbildību uz vienu.

 

Zatlers: Asaras šajā kritiskajā brīdī nelīdzēs

LETA  12/23/08    Kritiskajā ekonomiskajā situācijā "asaras nelīdzēs", bet ir nepieciešams veikt nopietnas reformas, komentējot vairāku valdības locekļu emocijas pēc vakar notikušās valdības sēdes, kurā tika spriests par aizdevuma nosacījumiem mūsu valstij, šodien žurnālistiem pēc tikšanās ar premjeru Ivaru Godmani (LPP/LC) sacīja Valsts prezidents Valdis Zatlers.

"Asaras nelīdzēs. Nāksies rīkoties," uzsvēra Zatlers, piebilstot, ka atsevišķas ministres šajā brīdī jutušas atbildību par savu nozari, tomēr emocijām šeit neesot vietas.

Savukārt Godmanis sacīja, ka līdz šim Latvijā pierasts strādāt citādā finanšu disciplīnā, taču tagad, kad tā mainās, tas izsaucot papildus stresu.

"Šis ir brīdis, kad reformas ir jāievieš, jo izeja no šīs krīzes, kurā mēs ieejam nākamajā gadā, nav iespējama bez radikālas un būtiskas funkciju pārdalīšanas un restrukturizācijas," sacīja prezidents.

Zatlers valdības darbu gada garumā vērtēja apmierinoši, jo, neskatoties uz grūto gadu un mainīgo situāciju, valdība ir turpinājusi savu darbu. Prezidents uzsvēra, ka pēc aizņēmuma saņemšanas valdībai būs nepieciešams publiskot visus datus, lai tie būtu saprotami sabiedrībai. Tāpat nepieciešama plāna ieviešanas uzraudzības padome, par ko panākta vienošanās tā dēvētās "adventes vienošanās" laikā starp sešām politiskajām partijām. Pēc prezidenta domām, tas garantētu plašu uzraudzību un nepieļautu korupciju vai cita veida ļaunprātības.

Savukārt Godmanis sacīja, ka pozitīva Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) valdes lēmuma gadījumā valdība arī publiskos fondam Latvijas valdības un atbildīgo institūciju sūtīto vēstuli. Premjers norādīja, ka galvenās Latvijas tautsaimniecības nozares, kurās tiks iepludināts saņemtais finansējums, būs saistītas ar eksportu un ražošanu.

Kā ziņots, šodien notiks SVF valdes sēde, kurā izskatīs jautājumu par starptautisko aizdevumu Latvijai. Vakar valdības sēdes slēgtajā daļā Godmanis ministrus sīki un detalizēti iepazīstināja ar starptautiskā aizdevuma nosacījumiem.

LETA jau ziņoja, ka Latvija kopumā varēs saņemt 7,5 miljardus eiro (5,27 miljardus latu) lielu finansiālo palīdzību, norādīts Ekonomikas un finanšu padomes prezidentūras un Eiropas Komisijas kopīgā paziņojumā par Eiropas Savienības (ES) vidēja termiņa finansiālās palīdzības piešķiršanu Latvijai.

Kā aģentūru LETA informēja Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā Preses un informācijas nodaļa, ES Latvijai plāno sniegt vidēja termiņa finansiālu palīdzību līdz 3,1 miljardam eiro (2,18 miljardiem latu).

Atbalsts tiks sniegts kopā ar SVF, kas piešķirs 1,7 miljardus eiro (1,19 miljardus latu), Ziemeļvalstīm - Zviedriju, Dāniju, Somiju un Norvēģiju -, kas kopā piešķirs 1,8 miljardus eiro (1,27 miljardus latu), un Pasaules Banku, kas piešķirs 0,4 miljardus eiro (0,28 miljardus latu).

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Čehija, Polija un Igaunija kopā piešķirs vēl 0,5 miljardus eiro (0,35 miljardus latu), tādēļ pavisam līdz 2011.gada pirmajam ceturksnim Latvija varētu saņemt 7,5 miljardus eiro (5,27 miljardus latu).

Finansiālā palīdzība tiks izmaksāta ar nosacījumu, ka tiks īstenota visaptveroša ekonomikas politikas programma. Finansiālās palīdzības un politikas programmas mērķis ir palīdzēt ekonomikai atrisināt īstermiņa likviditātes grūtības, vienlaikus uzlabojot konkurētspēju un atbalstot pakāpenisku nelīdzsvarotības novēršanu vidējā termiņā, tādējādi atkal nostādot ekonomiku uz stabiliem un noturīgiem pamatiem. Tas arī palīdzēs izpildīt nosacījumus eiro ieviešanai.

 

Kāpēc ministri raudāja?

Diena  12/23/08    Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) uzskata, ka ilgus gadus valsts dzīvojusi citā finanšu disciplīnā un tās krsa izmaiņa rada stresu ministriem. Tāpēc pirmdien pēc gada pēdējās valdības sēdes atsevišķi ministri slaucīja asaras un visiem bija apjukušas sejas. Savukārt Valsts prezidents Valdis Zatlers norāda – asaras nepalīdzēs.

Jau vēstīts, ka pirmdien ministri pirmo reizi tika iepazīstināti ar programmu, kurā pausta Latvijas apņemšanās paveikt nepieciešamos darbus un reformas aizdevuma saņemšanai no Starptautiskā Valūtas fonda, labklājības ministre Iveta Purne (ZZS) slaucīja acis, skumja izskatījās arī e-lietu ministre Signe Bāliņa, tāpat valdības sēdi ar skumji satrauktu sejas izteiksmi ātri pameta izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS). Arī pārējie Ministru kabineta locekļi bija manāmi samulsuši un izbrīnīti.

 

Intervija ar Ivaru Godmani: Sāpīgs, bet vienīgais ceļš...

Elita Veidemane,  NRA  12/27/08    Viņš nemainās. Tāpat kā pirms divdesmit gadiem viņš, skaidrodams savu pozīciju, ar plašiem pildspalvas švīkājumiem izraibina papīra lapas, un iespraukties viņa stāstījumā var tikai ar lielām pūlēm.

Ir vakars, un viņa acis jau krietni apsārtušas. Tikko pa durvīm, laipni un gandarīti atvadoties, ir izgājuši Eiropas naudas devēji, un Ivars Godmanis, uz brīdi nometis skarbuma masku, nosaka: "Tas ir pazemojoši." Pirms nedēļas uzzinājām, ka Latvijai tiks sniegta palīdzība 7,5 miljardu eiro apmērā. Godmanis, ticies ar žurnālistiem, dusmīgi rauc pieri: "Viņus jau interesē tikai tas cipars!" Uz priekšu domājošie uzdod jautājumu: kur ieguldīsim šo naudu? Godmanis skatās tālāk: kā atdosim?

Tieši pirms nedēļas arī apritējis gads kopš Godmaņa stāšanās premjera amatā, un tas ir bijis ārkārtīgi smags. Krīzes premjers, godmaņkrāsniņu tēvs – tā viņu sauc daudzi. Gan tie, kuri fano par viņa spītīgo neatkāpšanos no saviem pieņēmumiem, gan tie, kuri tā paša iemesla dēļ viņu vienkārši neieredz. Gan vieni, gan otri pārspīlē. Krietni pārspīlē.

– Tu kā tāds pēdējais mohikānis: kamēr daudzi tavi tautfrontiskie cīņu biedri bīda savus biznesus, tikmēr tu joprojām pa valdības māju ņemies.

– Nav jau tā. Daudzi pensijā, zem zemes arī daudzi.

– Godmanis kārtējo reizi, kā tagad mēdz teikt, menedžē krīzi. Kā šajā krīzes situācijā izturējās Eiropas naudas devēji?

– Korekti. Viņi nebakstīja ar pirkstu degunā un neteica, ka mēs, lūk, tādi un šitādi. Bet kopumā šis process ir pazemojošs! Visnepatīkamāk bija tad, kad notika trīspusējā sapulce – darba devēji, arodbiedrības un valdība. Man visu laiku liek justies tā, it kā kāds kaut ko būtu parādā. Mums neviens un neko nav parādā!

– Bet kā tad tā varēja sanākt: tāda plauksme, tāds ekonomikas pacēlums, un pēkšņi... Jā, viens otrs, piemēram, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimševičs brīdināja, ka var sekot smagāka vai vieglāka piezemēšanās, taču šiem vārdiem nebija dzirdīgu ausu.

– Nedrīkstēja tā dzīvot! Bet sanāca ļoti vienkārši – mēs tagad samaksājām pilnu cenu par iestāšanos Eiropas Savienībā. Esam ieguvuši gan plusus, gan mīnusus, taču problēma ir tā, ka tie plusi un mīnusi katram ir atšķirīgi. Tie, kas iebrauca ārvalstu kredītos un par tiem iegādājās visu, ko tik vien vēlējās, nekad mūžā bez šiem kredītiem neko tādu nebūtu iegādājušies – viņi dzīvotu pie vecākiem vai īrētu kādu kaktu, no kura viņus jebkurā brīdī varētu izmest ārā. Viņi no šiem kredītiem ieguva milzīgu labumu. Tie, kuri aizbrauca peļņā uz ārzemēm un pēc tam iegādājās šeit kaut ko, arī ieguva plusus. Tie, kas pārdeva ārzemniekiem savas kompānijas, vinnēja. Tie, kas uzskatīja, ka visam jāmaksā tik daudz, cik tas maksā, un sāka celt griestos cenas – atbilstoši Eiropas līmenim, tie arī vinnēja. Bet zaudēja tie, kuri nekad ne pie kādiem kredītiem nebija tikuši, un tie, kuri nekādas cenas nevarēja celt. Viņiem tikai atlika ieraudzīt tās cenas, kas bija veikalos. Un tad viņi sāka uzdot jautājumus valdībai un pašvaldībām: kur ir mūsu nauda? Re, inflācija 18 procenti, mums nav, ar ko maksāt! Tad visi sāka celt algas, kas neatbilda ražošanas efektivitātei. Šis process sākās ap 2004. gadu un ir beidzies tagad. Esam pabeiguši pārejas posmu, ko saucam par pievienošanos Eiropas Savienībai. Nu sāksim adaptāciju. Šis variants, ar kādu esam pabeiguši pārejas posmu, ir vissliktākais no iespējamajiem.

– Vai mums bija cita iespēja?

– Jāskatās salīdzinājumā: Igaunija un Lietuva no mums daudz neatšķiras. Viņiem vienīgi nebija tik ekstrēma tā kredītu ņemšana. Pie mums tā bija absolūti ekstrēma! 16 miljardi – kopīgais kredītportfelis. Septiņi miljardi – hipotekārie kredīti. Kredīti aizgāja stāvus gaisā! Igaunijā bija līdzīgi, Lietuvā – mazāk, Polijā, Čehijā – gandrīz nemaz. Slovākijā – vispār nemaz. Domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc mums viss tā aizgāja, bija tas, ka 18 gadus mums nebija iespēju jauniem cilvēkiem nodrošināt kredītus, lai viņi varētu dzīvot uz parāda, bet savā mājā. Kā komunisti beidza būvēt mājas, tā 20 gadus bija čušs – zero! Un tad vēl sekoja tas periods ar bijušajiem īpašniekiem, sevišķi Rīgā – viņi iedomājās, ka tūlīt visus cilvēkus varēs izmest ārā un celt īres maksu, bet tie, kas ienāks viņu vietā, maksās milzu naudu. Bet visi tie, kas izgāja ārā, paņēma kredītus un tagad dzīvo savos dzīvokļos, savukārt īpašnieki var svilpot ar saviem tukšajiem dzīvokļiem – neviens tur nedzīvo. Cenai jāiet uz leju. Kurš tur dzīvos ar tiem 500 latiem par kvadrātmetru?

– Igaunija no mums atšķiras ar to, ka igauņi pieņēma likumu par bezdeficīta budžetu.

– Jā, viņi ir citāda nācija. Viņi negribēja dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Viņiem ne vienmēr tas precīzi izdevās, taču viņi koriģēja situācijas. Ja izdevās un bija pārpalikums, tad to uzreiz – rezervē. Ja bija negatīva bilance, uzreiz grieza nost izdevumus. Un beigu beigās igauņiem sanāca rezervē ap diviem procentiem no kopprodukta, aptuveni viens miljards eiro. Mums nav nekādu rezervju. Lietuviešiem situācija sliktāka: zinu, ka tur jau sākas maksājumu kavēšana. Viņi gan pārdeva Mažeiķu naftu, tas nozīmē, ka viņiem vajadzētu būt rezervei.

– Bet kur Latvija lika naudu, ko ieguva, pārdodot, piemēram, Latvijas kuģniecību un Ventspils naftu?

– Tai vajadzēja būt rezervē.

– Un kur tad tā ir palikusi?

– Latvija to notērēja izdevumos. Vienkārši – notērēja. Tā latviešu sistēma bija tāda: tiklīdz kasē ienāk nauda, tā uzreiz pa otru galu tā ir ārā!

– Ja atmiņa neviļ, Godmanis premjera amatā ir tikai vienu gadu. Bet krīzes aizmetņus gudri ļaudis sāka nojaust jau pirms gadiem četriem. Tad jau sanāk, ka tu streb iepriekšējo valdību piedegušo un piedevām arī saskābušo putru?

– Kad kļuvu par premjeru, es jau pirmajā mirklī sapratu, ka viss ir beidzies un ka jāmaina sistēma. Jautājums bija tikai matemātisks: par cik un kad? Sākumā jau redzējām, par cik jāsamazina izdevumi, sagatavojām samazinājumu, pēc tam taisījām nākamo budžetu. Atkal koriģējām. Nu, labi, valdībai tomēr nav raksturīgi veidot pilnīgi negatīvu scenāriju, jo tas nozīmētu apgriezt pilnīgi visu, bet tas nav valdības uzdevums – apcirpt algas cilvēkiem. Tāpēc viss notika ar kavējumu, toties konsekventi. Un visu laiku mēs centāmies pārvarēt un izlabot to laika posmu, kuru tagad saucam par dzīvošanu virs savām iespējām.

– Taču to ir ļoti grūti iestāstīt tiem cilvēkiem, kuri nav ņēmuši kredītus.

– Jā, tiešām. Cilvēks domā: es strādāju savu darbu, saņemu algu, nekādus kredītus neesmu ņēmis, tad kāpēc mani pataisa par vainīgo? Kurš skolotājam vai policistam var pateikt, ka tā nav viņa nopelnīta alga?!

– Jā, kurš gan viņiem to pateiks? Politiķi, kuri pieļāva šo krīzi?

– Krīze? Pagaidām nav nekādas krīzes. Tas ir politiķu un žurnālistu apsteigts situācijas novērtējums.

– Tas nozīmē, ka īstā krīze vēl tikai būs?

– Krīze ir tad, kad ikviens – ikviens! – cilvēks to izjūt. Lūk, nākamgad februārī katrs, kas saņems janvāra algu, ieraudzīs par 15 procentiem mazāku summu, un tad sāksies. Prēmiju nebūs, piemaksu nebūs. Tagad ir tikai runāšana – krīze, krīze... Varbūt nevienam nevajag neko skaidrot? Bet tad, kad tu neskaidro, visi uzreiz nāk virsū: kāpēc tu neko nesaki? It kā tā pasacīšana baigi uzlabos garastāvokli... Uzdevums ir tāds: nevis klaigāt par krīzi, bet gan atrast iespējas, kā no tās tikt ārā.

– Pirmais krīzes sitiens bija Parex bankas grimšanas sākums. Vai tad nekas tāds nebija gaidāms? Kur skatījās bankas īpašnieki? Tikai nevajag stāstīt, ka šis klupiens bija pilnīgi negaidīts.

– Visas nelaimes nāk vienlaikus. Mums bija iestājies periods, kad vajadzēja pāriet no treknajiem gadiem uz liesajiem. Mēs jau sākām soli pa solim koriģēt budžetu. Viens gudrinieks bļaustījās: kāpēc jāpieņem budžets, ja tas uzreiz jāgroza? Teorētiķi sēž un kaut ko kūko! Ja ekonomika krīt ļoti strauji, nav iespējams precīzi noprognozēt, cik tālu, cik zemu un cik ātri viss notiks. Bet mēs mēģinām grozīt budžetu. Skatāmies, kad pietrūks naudas. Tā, aprīlī pietrūks? Samazinām izdevumus, līdztekus mazliet aizņemdamies. Ja pietrūkst jūlijā, atkal grozām, samazinām un aizņemamies. Kamēr viss izlīdzinās.

– Atgriezīsimies pie Parex bankas...

– Ja būtu 1995. vai 1998. gads, reakcija būtu cieta un konkrēta: banku aizveram. Taču tagad parādās dažādas nepatīkamas lietas. Pirmkārt, mēs esam Eiropas Savienībā, tāpēc mēs nevaram airēt, kā gribam – banka ciet, un sveiki! Mēs esam parakstījuši Parīzes deklarāciju, kurā teikts, ka valdībai un centrālajai bankai jānodrošina banku stabilitāte un likviditāte, atbalstot bankas ar naudu. Un ir viena problēma: bankas savstarpēji ir saistītas, un Parex banka ir ņēmusi sindicētos kredītus, un bankas, kuras tos devušas, nestāvēs mierā, ja mēs pateiksim: mūs neinteresē jūsu problēmas! Eiropā, ja tas vajadzīgs, tiek glābtas visas bankas: neviena liela banka nav bankrotējusi. Un mums vēl ir tas, ko parlaments pieņēma: noguldītājiem paredzētie 50 000 eiro, kas jāgarantē, ja banka noiet uz grunti. Esiet tik laipni, trijos mēnešos valdībai šī summa jāsamaksā ikvienam noguldītājam. Bet mums tādas naudas nav. Turklāt – Parex banka ir ļoti liela. Latvijas centrālais budžets ir aptuveni 4,5 miljardi latu, savukārt Parex bankas budžets ir ap trīs miljardiem latu.

– Un tomēr: vai Parex bankas vadītāji nezināja, ka viss virzās uz katastrofas pusi?

– Esmu ar viņiem par to runājis. Viņi skaidroja, ka banka devusi ļoti daudz hipotekāro kredītu vietējiem iedzīvotājiem. Bankā ir daudz valsts un pašvaldību uzņēmumu naudas – tas ir viens no iemesliem, kāpēc valstij vajadzēja pārņemt banku. Parex bankā kādi 160 miljoni latu pašvaldības naudas. Bankā kādi 25 procenti ir vērtspapīri, kas ikdienišķā situācijā ir normāla parādība. Bet tad, kad nobrūk viss vērtspapīru tirgus gan austrumos, gan rietumos, tad, kad birža ir ciet, tad šie vērtspapīri ir nulles vērtībā. Un tad vairs nav tā naudas spilvena, ko tu varēji vienkārši dabūt, kad tas bija vajadzīgs – pārdod vērtspapīrus, un ir nauda. Tad arī sākās problēmas. Tās turpinājās ar to, ka noguldītāji sāka ņemt ārā naudu.

– Jā, šobrīd tas izskatās skaisti: pussabrukusi banka, kuras bijušie vadītāji skumji stāsta, cik milzīgas naudas viņi ir zaudējuši... Kaut kā neticu viņu skumjām.

– Šobrīd tā ir valstij piederoša banka. Valstij! Tajā ir valsts iecelts vadītājs, tajā ir valsts iecelta padome. To ir grūti saprast, vai ne? Jo Parex banka ar valsti nekad nav bijusi saistīta.

– Kāpēc Parex bankas valdes priekšsēdētājs Nils Melngailis saņem tik augstu atalgojumu – 12 000 latu mēnesī?

– Domāju, ka par mazāku naudu viņš tajā ellē neietu iekšā. Es viņam to algu nenoteicu, to acīmredzot noteica bankas padome. Tas, ko viņš uzņemas, ejot iekšā, liecina par to, ka viņš šo banku izvedīs no krīzes. Melngailis runā tādā valodā, kuru saprot Eiropā. Viens otrs te, Latvijā, gan runā tā, ka neviens nesaprot. Ne šeit, ne citur.

– Kas notiktu, ja Latvija nedabūtu Eiropas naudu?

– Tad būtu cietais variants, un tas būtu ļoti, ļoti nopietni. Bet par to es nestāstīšu. Tas būtu pārāk skarbi.

– No kā mēs atdosim Eiropas aizdoto naudu, ja mums nav savas rūpniecības?

– No sava darba. Mierīgi. Bija patēriņa kredīti, to vairs nebūs. Kredīti būs tikai saimnieciskajai darbībai, bez tiem nevarēs. Visi, kas dzied par to rūpniecību, ir bezgalīgi liekuļi. Mums bija PSRS rūpniecība! Un tai nebija nekāda sakara ar Latvijas valsti. Nekāda sakara! Nulle! Latvijas PSR rūpniecība kā PSRS vienotā rūpnieciskā kompleksa sastāvdaļa bija uzbūvēta uz diviem vaļiem: pirmkārt, uz to, ka šeit, Latvijā, kara laikā gandrīz neko nesabombardēja, uz šejieni no Vācijas reparāciju kārtībā atveda iekārtas, šeit ieveda inženierus un strādniekus, otrkārt, gandrīz par velti šeit ieveda izejvielas un elektrību no Krievijas. Šeit tika radīts beigu produkts. Bet tad, kad mēs vairs neesam šajā kompleksā, tad enerģija un izejvielas mums ir pasaules cenās plus vēl attālums, lai visu atvestu, mērāms tūkstošos kilometru, turklāt mēs negribam, lai šeit ved iekšā darbaspēku. Un noieta tirgus tām fiņķikļuškām, ko kādreiz ražojām, vairs nav. Tāda rūpniecība vairs neeksistē, rūpniecība sāk pamazāk akomodēties atbilstoši tai situācijai, kāda ir Latvijā – 50 procenti deficīta pēc enerģijas importa, ar esošo darbaspēka bilanci un dzimstību, ar to tirgu, kāds ir pasaulē. Krievijai kaut ko grib pārdot visas valstis, arī mēs. Šobrīd mēs esam pavisam cita valsts, kā to var nesaprast?! 1990. gadā Latvijā bija 45% rūpniecība, 20% lauksaimniecība, pārējais – serviss. Tagad ir tā: rūpniecība ir 11%, lauksaimniecība 3%, būvniecība 8%, transports un sakari 9%, pārējais – gandrīz 70% – serviss. Tad, kad tika ņemti kredīti, tiem pretim uztaisīja izdevumu daļu; kad kredītu nauda beidzās, izdevumi palika. Ir ļoti vienkārši – izdevumu daļa jāsamazina tiktāl, lai tā atbilstu ieņēmumu daļai. Esi tik laipns, pilsoni, samazini savus izdevumus, jo neviens netaisās tevi uzturēt, ja tu grasies visu laiku dzīvot uz parāda! Šis periods nav nekas pārāk psihisks. Ko tas nozīmē? Tu, piemēram, visu laiku esi braucis ar audi, nu tev uz kādu laiku būs jāpārsēžas uz opeli. Brauci trīsreiz gadā slēpot uz Alpiem? Nebrauksi kādu laiku! Kādreiz Eiropa svieda pakaļ kredītus, tagad tu vari lūgties kaut vai uz ceļiem – nedos! Tomēr mums jādomā par to, kā atbalstīt tos uzņēmējus, kas kaut ko ražo. Tos, kuri neražo, vispār nevēlos redzēt! Atnāc un parādi, ka tu kaut ko ražo, un tad tev iedos kredītu. Ja neatdosi kredītu – valsts tev atņems uzņēmumu. Punkts!

– Pēc paaugstinātajām nodokļu likmēm var arī nesagaidīt, ka nodokļi tiks samaksāti un kredīti atdoti. Uzņēmēji bankrotēs ātrāk.

– Eiropas Savienība pieļauj tikai divas PVN likmes: pazemināto un parasto, pazeminātā ir 15%, parastā nedrīkst būt augstāka par 25%. Mēs nevaram ar to nerēķināties. PVN ir visnekaitīgākais uzņēmējiem. Lūk, sociālo nodokli gribētu mazāku, bet tur mums pensionāri pretim. Tie, kuriem PVN bija 18%, tagad raud: būs klāt trīs procenti, neviens nepirks! Pirks! Bet ir viena cita lieta, par ko neviens negrib runāt: lejup kāpjošā inflācija. Nākamgad stabili būs man grūti atbildēt – par viesnīcām. Tām bija 5% PVN, tagad būs 21%. Laikam mums par to būs jādomā... To var uzskatīt par eksporta pakalpojumu: pieņemu, ka viesnīcās 90 procenti ir ārzemnieku. Tādā gadījumā mums būs jāatrod kompensācija, jo mēs vairs nevaram atļauties dzīvot finansiālā izlaidībā. Kā bija agrāk? Nauda ienāca kasē, bija budžeta pārpalikums, tūlīt to sadalīja budžeta grozījumos. Tagad nekā tamlīdzīga nebūs. Izveidos īpašu uzraudzības grupu – no VID, no ministrijām. Ienāks naudiņa? Tūlīt telefonkonference – kur to novirzīt? 10% – rezerves fondā. Ja vienu mēnesi beidzam, piemēram, ar mīnus 10 miljoniem pret plānoto, aiznākamajā mēnesī ieliekam izdevumu samazinājumu par 10 miljoniem.

– Šajā krīzes gaidīšanas situācijā ēnā palicis kāds būtisks jautājums: ebreju kompensācijas. Gan jau viņi kādā brīdī atkal nāks virsū ar pieprasījumiem, lai Latvijas valsts viņiem kompensē nodarījumus, ko tā nav veikusi.

– Ir izveidota darba grupa, kuras uzdevums ir pētīt juridisko pamatojumu. Pats svarīgākais ir jautājums par pārmantojamību. Ja juridiski tiks pierādīta pārmantojamība, mums nāksies viņiem atdot īpašumus. Dokumentāri lai pierāda. Ja nevar – tad nekā.

– Kad tiks samazināts ministriju skaits? Cik ministriju būs?

– Šobrīd ir 19 ministrijas. Samazināsim līdz 11. Tas prasīs laiku, taču politisko lēmumu pieņemsim līdz jaunajam gadam. Lai nebūtu jātaisa nekāds trādirīdis, funkcijas saliks kopā, apakšā nebūs arī nekādu aģentūru. Arī nekustamos īpašumus liksim uz izsoli, citādi nekad no tiem netiksim vaļā.

– Vai ir cerības, ka Latvija izkulsies no krīzes?

– Mēs to izdarīsim, ja pasaulē nesāksies vēl kādas lielākas ziepes. Šai palīdzības programmai ir dažas labas lietas: konkrēts resurss, lai atspertos; spēcīga Eiropas institūciju kontrole pār naudas izlietošanu. Mums ir tikai viens variants: izdevumu un ieņēmumu līdzsvars. Pretējā gadījumā būs skolu un slimnīcu slēgšana, policijas samazināšana uz pusi...

– Tas taču ir krahs.

– Tāpēc jau mēs cīnāmies, lai to nepieļautu. Tāpēc mums vajadzīga palīdzība. Bet katrā nelaimē ir sava laime: vai tu domā, ka atrastos spēks, kas visu šo trekno dzīvošanu spētu nobremzēt? Kāds tad ir valdības uzdevums? Mazināt ekonomikas attīstības cikliskuma radīto svārstību sliktās sekas. Kamēr ekonomikas rādītāji strauji ceļas, visiem liels prieks, taču pēc augšupejas – loģiski – seko lejupslīde. Kas valdībai jādara? Jābremzē eiforiskais kāpums, lai pēc tam būtu mazāk sāpīgs kritiens. Kāpumā jāceļ nodoklis un jāsaudzē budžets.

– Bet šobrīd taču izdarīts tieši otrādi!

– Kad ekonomika krīt lejā, tad nodoklis jāsamazina, un tad var prasīt naudu no budžeta, lai stimulētu ražošanu. Tas ir normāls cikls. Normāls! Bet par situāciju, kas ir Latvijā, to nevar teikt. Mums prasīja, lai mēs nogriežam algas vēl vairāk. Klausieties, es viņiem saku, es jau algas iesaldēju, un mani gandrīz nosita! Nē, viņi saka, jums nav citu iespēju kā samazināt izdevumus, jo produktivitāte jums stāv uz vietas, bet algas iet augšā. Nē, esiet tik laipni, samaziniet algas, citādi jūs nevarēsit atdot mums parādu! Viņus Eiropā neinteresē tā mūsu ķilkstoņa – "vai, mums pienākas, vai, mums ir grūti!" Viņi teica: ja jūs gribat, lai jums lats paliek stabils, jums jādara tā, kā mēs teicām. Šis ceļš ir sāpīgs, taču tas ir vienīgais.

 

Lembergs: es krīzi gaidīju ar lielām cerībām

DELFI  12/28/08    Svētdienas vakarā TV3 raidījumā "Nekā personīga" Aivars Lembergs atklāja, ka pašreizējo krīzi gaidījis ar lielām cerībām. Šis laiks viņa prāt esot unikāls un viņam vēl vienu reizi tādu piedzīvot neizdošoties.

"Atklāti sakot, es šito gaidīju krīzi ar lielām cerībām. Jo šis ir unikālu iespēju laiks. Vienkārši unikālu! Es domāju.. vismaz mans vecums man vairs neļaus piedzīvot tādu, es esmu par 99% pārliecināts. Šis ir ideāls laiks! Jūs pārdzīvosiet, bet divi citi bankrotēs un jūs paņemsiet viņu tirgu, viņu speciālistus. Jūs varbūt paņemsiet viņu rūpnīcu! Pāris gados jūs esat 3-4 reizes ekonomiski varenāks," optimistiski pauda Lembergs.

Raksturojot situāciju, Aivars Lembergs izmantoja arī tēlainu valodu.

"Tāpat kā dabā meža zvēri, jūs paskatīsieties.. rukši vai brieži, vai ..viņi visi, kad ir skaista liela zāle un zaļas lapas un jaunas, garšīgas atvases, tad viņi visi barojas. Tāpēc, ka viņi zin, ka būs ziema. Tāpat mēs visi zinām, ka būs krīze. Tāpēc šajos apstākļos, kad daudz zāles, tad visiem ir jātaisa, jākrāj liels maiss ar naudu. Lai, kad krīt tajā bedrē, tad nokrīt uz naudas maisa un nesasitas tik stipri, kā būtu, ja nekā iekšā tur nav," pastāstīja Aivars Lembergs.

 

Janvārī protesta akcijā Doma laukumā pieprasīs Saeimas atlaišanu

DELFI  12/29/08    Pirmdien sanāksmes laikā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībā, piedaloties vairāk nekā 20 sabiedriskajām organizācijām, nolemts organizēt Vislatvijas protesta akciju ar prasību atlaist Saeimu, portālu "Delfi" informēja partijas "Sabiedrība citai politikai" (SCP) biroja vadītāja Zanda Frīdenberga.

Sanāksmē piedalījās gan to organizāciju pārstāvji, kas 10. decembrī parakstīja sabiedrības solidaritātes vienošanos, gan citas sabiedriskās organizācijas. Organizāciju pārstāvji lēma par kopīga protesta pasākuma organizēšanu, pieprasot 9. Saeimas atlaišanu 2009. gada 13. janvārī Rīgā, Doma laukumā.

Klātesošie vienojās, ka 2009. gada 5. janvārī notiks protesta akcijas organizēšanas komitejas sēde, kurā tiks panākta vienošanās par pasākuma norises gaitu.

Pieteikumu par protesta pasākuma organizēšanu Rīgas domē iesnieguši SCP līderi Aigars Štokenbergs, Artis Pabriks un Gundars Romanovskis. Protesta pasākums ieplānots 13. janvārī no pulksten 17.30 līdz pulksten 19.30.

 

Pētījums: iedzīvotāji neizprot valdības rīcību un netic Baltijas vienotībai

TVNET   12/29/08    Sabiedrībā valda ne tikai neizpratne par Latvijas valsts finansiālajām aktivitātēm, aizņemoties lielas summas no starptautiskajām organizācijām, bet arī neticība Baltijas vienotībai. To parāda socioloģiskais pētījums, kura ietvaros decembra otrajā pusē pēc „P.R.A.E. Sabiedrisko attiecību” pasūtījuma tika aptaujāti 536 interneta lietotāji.

Pētījumā atklājies, ka 41% iedzīvotāju no politiķu runām joprojām nav kļuvis skaidrs, vai Latvijas valsts no starptautiskajām organizācijām un citu valstu valdībām aizņemas pārāk daudz vai tieši pretēji – nepietiekami daudz finanšu resursu. Salīdzinoši daudz mazāk aptaujāto ir radies skaidrs viedoklis par šo jautājumu – 16% respondentu ir pārliecināti, ka Latvija plāno aizņemties pārāk daudz, savukārt 21% uzskata, ka mums būtu jāaizņemas vēl vairāk. „Cilvēkiem patiešām nav skaidrs, cik dziļa ir krīze, cik lieli līdzekļi nepieciešami situācijas stabilizēšanai un kādiem mērķiem paredzēts aizņēmumu izlietot. Aptaujas rezultāti apliecina, ka pārmetumi valdībai par neprasmi saprotami runāt ar iedzīvotājiem diemžēl ir pamatoti un nekavējoties nepieciešams mainīt komunikācijas saturu un stilu”, uzskata „P.R.A.E. Sabiedrisko attiecību” projektu direktors Arnis Lapiņš.

Tikpat liela izrādījusies neskaidrība par Igaunijas piedāvājumu izpalīdzēt grūtībās nonākušajai Latvijai ar, iespējams, 100 miljonu eiro aizdevumu: 40% respondentu šāds solis ir pilnīgi neizprotams, kamēr 18% aptaujāto pieļauj, ka Igaunija šādā veidā cenšas uzsvērt, ka attīstās veiksmīgāk nekā mūsu valsts, vēlas izrādīt savu pārākumu un pazemot Latviju.

Savukārt 36% respondentu šādu Igaunijas soli uzskata par veiksmīgu biznesa plānu jeb ilgtermiņa investīciju projektu. Tikai 6% aptaujāto norādījuši, ka, viņuprāt, šis Igaunijas solis ir Baltijas brāļu tautu solidaritātes apliecinājums. Kamēr liela daļa pētījuma dalībnieku skeptiski vērtē Igaunijas piedāvājumu, teju katrs piektais aptaujātais gadījumā, ja pašai Latvijai būtu kādi uzkrājumi, naudu piekristu aizdot tieši Igaunijai. Interesanti, ka Lietuvai sniegt aizdevumu būtu gatavi vien 4% respondentu, bet Krievijas Federācijai – 15% aptaujāto, savukārt Īslandei aizdot neminstinātos 19% pētījuma dalībnieku.

 

Intervija: Krīzes laikos valsts nevar palikt malā

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   12/30/08    Saeima ir apstiprinājusi tā dēvēto stabilizācijas plānu, un dažādu nozaru uzņēmēji jau pauduši bažas un neapmierinātību, sakot, ka plāns apstādinās ekonomiku pavisam un tas ir ceļš uz nekurieni. Par to, kā plāns ietekmēs finanšu tirgu un valsts ekonomiku, Nedēļa uz sarunu aicināja DNB Nord bankas valdes priekšsēdētāju Andri Ozoliņu.

DnB Nord banka, apvienojot savus pūliņus, ir izveidojusi Ziemeļvācijas NORD/LB un Norvēģijas DnB NOR banka. Savus pakalpojumus banka sniedz Dānijā, Somijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā, Vācijā, Norvēģijā un Zviedrijā, un tās kredītpolitika ir samērā konservatīva, tāpēc tā tiek uzskatīta par vienu no stabilākajām Latvijas banku sektorā.

− Vai valdības izveidotais stabilizācijas plāns ietekmēs Latvijas finanšu tirgu un jūsu banku arī?

− Protams, šis plāns mūs ietekmēs, jo mēs esam tirgus dalībnieki – gan visa banku sistēma, gan mūsu banka. Mūsu bankas kredītportfelis ir 10% no tirgus daļas, un kredīti ir gan Latvijas uzņēmumiem, gan iedzīvotājiem ar savām naudas plūsmām, un caur viņiem mēs labi jūtam, kas notiek Latvijas ekonomikā. Tāpat ir ar noguldījumiem. Ja runājam par to, kā tieši stabilizācijas plāns mūs ietekmēs, tad šobrīd uz to raugos ar zināmām šaubām. Varbūt man vēl nav pilnīgas informācijas, bet tas, ko esmu lasījis, liecina, ka plāns ir izstrādāts tajā sadaļā, kas skar monetāro un fiskālo politiku, plāns ir gana revolucionārs, jo acīmredzot situācija ir piespiedusi valdību rīkoties radikāli, un, protams, mēs par to varam diskutēt ilgi un gari.

Bet es gribētu runāt par to, kas man rada bažas – tā ir plāna sadaļa, kura skar ekonomikas konkurētspējas uzlabošanu. Manuprāt, šajā plāna daļā ir maz punktu, tā nav pietiekami radikāla un tālejoša. Labi, mēs savilksim jostas, mēs maksāsim lielāku PVN, būs ienākuma nodokļa samazinājums, bet visa nauda paredzēta valsts budžeta deficīta segšanai un līdzšinējo valsts saistību pārfinansēšanai, bet mēs nerunājam par to, kā pelnīsim, kā uzņēmumi pārziemos nosacīto atomziemu, kas šobrīd ir izveidojusies ekonomikā. Latvijas ekonomikas atdzišana ir sakritusi ar pasaules ekonomikas recesiju, ar pasaules finanšu tirgus krīzi, un viss kopā ir radījis ļoti negatīvu ietekmi uz Latvijas uzņēmumiem, uz viņu naudas plūsmām. Plānā nav būtiskas un radikālas atbildes uz to, kā mēs stimulēsim savu ekonomiku.

− Kāds ir jūsu radikālais ieteikums Latvijas ekonomikas stimulēšanai?

− Daudzu nozaru uzņēmumi Latvijā pašlaik ir nonākuši nelabvēlīgā finanšu situācijā, un es domāju, ka valdībai šajā programmā, kas saucas Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programma, vajadzētu izveidot speciālu fondu, kurš varētu būt valsts investīciju fonds, kas palīdzētu vadošo nozaru uzņēmumiem. Komercsabiedrības varētu izvēlēties pēc iepriekš noteiktiem stingriem kritērijiem gan ar līdzdalību to kapitālā, gan ar garantijām, kuras izsniedz šīm sabiedrībām, lai tās bankās var turpināt apgrozāmo līdzekļu finansējumu, lai var finansēt eksporta kredītus un līdzīgas vajadzības.

Es runāju par uzņēmumiem, kas ir cieši saistīti ar Latviju un gadiem ilgi bijuši labi nodokļu maksātāji, kuros tiek izmantots Latvijas izejmateriāls un līdz šim ir veiktas lielas investīcijas jaunās tehnoloģijās un iekārtās, un kuri gadiem ilgi ir strādājuši eksporta tirgos vai arī tiem ir bijis stabils iekšējais noiets. Ja šādas kompānijas šobrīd ir nonākušas uz sēkļa, Latvijas valstij vajadzētu domāt, kā tām šādā situācijā palīdzēt ar Starptautiskā Valūtas fonda naudu – protams, pēc stingri noteiktiem kritērijiem. Paies gads, divi vai trīs, krīze un recesija beigsies, un mums vēl aizvien šie uzņēmumi būs vajadzīgi Latvijā, jo mums vajadzēs tos, kuri dod darba vietas, maksā nodokļus un ražo preci.

− Vai jūs domājat par kādu konkrētu nozari?

− Viena no tādām nozarēm varētu būt kokrūpniecība. Latvijā ir spēcīgas zāģētavas, kas no vietējā kokmateriāla ražo produkciju ar PVN, bet šobrīd ir nonākušas grūtos apstākļos. Ir skaidrs, ka pēc kāda laika, kad recesija beigsies, kokmateriāli atkal pasaulē būs pieprasīti, un mums nodokļi arī būs vajadzīgi, lai budžetā nerastos jauns deficīts.

− Vai valdībai, jūsuprāt, bez atbalsta uzņēmējiem vēl būtu kādi tūlīt darāmie darbi?

− Domāju, ka otrs darbs, kas jādara valdībai, – jāizkustina no sastinguma punkta nekustamo īpašumu tirgus. Tika pieņemts inflācijas apkarošanas plāns, un šis tirgus tika nobremzēts, un varu piekrist, ka tas bija vajadzīgs. Tomēr mēs to esam nobremzējuši pārāk tālejoši, un nu vairāki desmiti vadošo Latvijas būvmateriālu uzņēmumu lūdz palīdzību Ekonomikas ministrijā, jo viņiem klājas ļoti grūti. Manuprāt, daļu no tiem vajadzētu atbalstīt – lielās firmas, kurās ir nākotnes potenciāls. Es nedomāju par šo kompāniju finansiālu atbalstu, bet par pasākumiem, kas atdzīvinātu nekustamā īpašuma tirgu tā, lai tām ir noiets. Protams, aiz būvmateriālu ražotājiem nāk būvmateriālu tirgotāji, tad celtnieki – tas ir pietiekami liels segments Latvijas ekonomikā, ko vajadzētu stabilizēt.

− Ekonomikas eksperti nebūt nav vienisprātis par to, ka ir jāatdzīvina un mākslīgi jāstimulē nekustamā īpašuma tirgus, jo uzskata, ka tas bija viens no mūsu recesijas iemesliem un tirgus pats ar laiku visu noliks savās vietās.

− Tās ir divas galējības – hipertrofēta burbuļa uzpūšana un bērna izliešana no vannas kopā ar ūdeni. Šajā nozarē ir gan spēcīgi un labi būvmateriālu ražotāji, kas ir investējuši iekārtās, gan kvalificēti celtnieki, tāpēc pieejai jābūt diferencētai. Jaunu nekustamā īpašuma tirgus burbuli nevajag, bet tirgus atdzīvināšana ir nepieciešama. Manuprāt, krīzes situācijā valstij ir jāuzņemas līdera loma, jāuzņemas papildu atbildība par ekonomisko vidi un tās spēlētājiem – pragmatiski un savu interešu vārdā. Labos laikos valsts var palikt fonā, bet ne tagad.

Kad sacīju, ka valstij jādod garantijas un jāieiet uzņēmuma kapitālā, es nedomāju, ka valstij jānodarbojas ar labdarību, bet tas ir pragmatisks aprēķins, ka pēc dažiem gadiem valsts šīs uzņēmuma daļas var pārdot ar peļņu, kas palīdz norēķināties, piemēram, ar Starptautisko Valūtas fondu. Saprotu, ka mana ideja ir radikāla, un nepretendēju uz pēdējo patiesību, bet esmu pārliecināts, ka šādas idejas ir vajadzīgas. Turklāt šobrīd mums vajadzētu koncentrēties uz vidējiem un lielajiem uzņēmumiem, jo mazie lielā mērā ir satelīti ap lielo uzņēmumu, kurš nodrošina tiem darbu. Tāpēc, palīdzot lielajiem, tiks līdzēts arī mazajiem.

− Pieminējāt valsts garantijas uzņēmējiem. Kā zināms, aptuveni 16% projektu, kas tiek finansēti no Eiropas struktūrfondiem, ir privāto uzņēmēju iesniegti. Problēma ir tā, ka bankas mēdz atteikt kredītu arī tad, ja valsts institūcijas šo projektu ir apstiprinājušas. Kāda ir jūsu bankas pieredze ar kredītiem struktūrfondu projektiem privātuzņēmējiem? Un – vai, jūsuprāt, šiem projektiem arī šobrīd būtu nepieciešamas valsts garantijas?

− Man nav zināms neviens gadījums, kad mēs būtu atteikuši kredītu Eiropas struktūrfondu projektiem pēc tam, kad esam devuši solījumu projektu finansēt. Grūti spriest, kāpēc tā ir noticis kādos citos gadījumos. Iespējams, tāpēc, ka ir bankas, kas pēdējā gadā ir samazinājušas kreditēšanas apjomu, vai arī bankām vienkārši nav pieejami pietiekami lieli kredītresursi saistībā ar pasaules finanšu krīzi. Var būt arī, ka bankas ir satraukušās par kredītriska situācijas pasliktināšanos.

Jebkurā gadījumā man gan tas nešķiet korekti, ja pirms tam ir dots saistošs solījums. Atbildot uz jautājumu, vai tādiem projektiem ir vajadzīgas valsts garantijas, es teiktu, ka kādā daļā gadījumu tās būtu nepieciešamas. Kopējā makroekonomiskā situācija Latvijā ir pasliktinājusies, turklāt strauji, bet pat labiem uzņēmējiem šobrīd nav iespēju īstenot savus plānus, jo viņi nav kredītspējīgi. Tas gan nenozīmē, ka valstij vajadzētu uzņemties vienpersonisku risku, firmām tomēr ir jābūt arī pašu kapitālam, ar ko tās riskē. Savukārt bankai ir jābūt pietiekami prasīgai, tā nevar aizvērt acis un dot naudu, redzot, ka ir valsts garantijas. Tādā garantiju mehānismā ir jābūt atbildības un riska līdzsvaram, bet pati ideja par valsts garantijām šādos gadījumos, manuprāt, ir atbalstāma.

− Vai ir vēl kādas lietas, par kurām ir vērts padomāt stabilizācijas plāna sakarā?

− Plāns ir tapis pašu radītas un pašu nopelnītas situācijas atrisināšanai. Tas ir piespiedu plāns, ugunsgrēka dzēšana. Gribu teikt, ka Komercbanku asociācija apmēram pirms diviem mēnešiem iesniedza atbildīgajiem ministriem virkni priekšlikumu un ideju par to, kas, mūsuprāt, būtu darāms, lai situāciju uzlabotu. Tas nebija plāns, tās bija idejas. Tur bija gan par PVN ātru atmaksu, lai valsts līdz 50% atmaksātu trīs dienu laikā, bet, ja to nevar, lai izsniedz kādas garantijas, kas ļautu bankām kreditēt uzņēmējus; gan ideja, kā jāsakārto maksātnespējas likums, lai maksātnespējas process nebūtu tik ilgs un birokrātisks – starp citu, tas šajā programmā ir minēts.

Sakārtojot šo procesu, uzņēmuma aktīvi ātrāk atgrieztos apritē, atkal kļūstot par ražojošiem un produktīviem, kas pašlaik tiek iesaldēti uz diviem trim gadiem. Protams, tik ilgā laikā pazūd gan uzņēmuma komanda, gan iekārtas noveco vai pat tiek bojātas. Tā ir iesaldēta nauda, kas varētu reāli darboties. Runājot par privātpersonu maksātnespēju, likums dod iespējas tikai nekustamā īpašuma spekulantiem, jo viņi var samaksāt pietiekami daudz naudas maksātnespējas administratoram, tā uz septiņiem gadiem iegūstot aizsargmehānismu. Parastajam cilvēkam šis mehānisms izmaksā pārāk dārgi. Vēl viena mūsu ideja bija, ka struktūrfondu naudu vajadzētu šajā laikā izmantot maksimāli daudz, neraugoties tikai uz ilgtermiņa, reizēm arī iluzoro attīstību, bet naudu izmantot pašreizējās ekonomiskās krīzes pārvarēšanai šodien, šeit un tagad.

− Vai Komercbanku asociācijas idejas tika uzklausītas?

− Daļa ideju ir uzklausītas, daļa ir kaut kur nozudušas. Tomēr laiks, kas bija vajadzīgs, lai tās sadzirdētu, manuprāt, bija par ilgu. Situāciju var salīdzināt ar ugunsgrēku, un tādā brīdī ir jārīkojas. Nākamās mājas arhitektoniskos metus varēs zīmēt tad, kad ugunsgrēks būs nodzēsts.

− Ugunsgrēks laikam būs apdzēsts, tagad jau vajadzētu būt gataviem ne tikai metiem, bet arī projektam.

− Nezinu, vai ugunsgrēka apdzēšana notiek tik ātri. Bet ir skaidrs: ja mēs neizmatosim šo laiku un šo brīdi, lai stabilizētu pelnošo ekonomikas daļu, bet nodarbosimies tikai ar budžeta lāpīšanu, pēc gada atkal būsim turpat, kur esam tagad, un atkal būs jāmeklē kredīts. Un tas ir galvenais, par ko jādomā. Ar dziļu cieņu izturoties pret premjera darbaspējām, it sevišķi situācijā, kad katrs var mest akmeni viņa virzienā, es tomēr nepiekrītu tēzei, ka mums jāaizņemas pēc iespējas mazāk. Ir jāaizņemas tik, cik ir nepieciešams, lai apdzēstu ugunsgrēku un lai dabūtu ekonomiku prom no sasalšanas punkta. Gan ekonomikas stabilizēšanas, gan ekonomikas stimulēšanas plāniem jābūt skaidriem, ir jābūt projektam par to, ko darām, kur ieguldām naudu un kā to pēc tam dabūsim atpakaļ.

Es minēju, manuprāt, darāmās lietas. Nezinu, vai tās ir labākās, tas ir viena baņķiera viedoklis. Vadošo nozaru asociācijas, esmu pārliecināts, dažu dienu laikā spētu uzlikt uz papīra, viņuprāt, darāmos darbus un pasākumus. Kad visi pasaka, kas ir nepieciešams, var ieraudzīt, saredzēt kopējo ainu un saprast, kas tad mums ir vajadzīgs. Tā šā plāna tapšanas laikā pietrūka.

− Vai šobrīd Latvijas finanšu sistēmai ir vajadzīgs valsts atbalsts, plāns, kā tai palīdzēt?

− Valsts ir pateikusi, ka ir gatava atbalstīt bankas, kurām ir sindicētie kredīti un kuras šajā pasaules finanšu tirgus sliktajā likviditātes situācijā nevar pārfinansēt. Sistēmiski svarīgām bankām atbalsts ir apsolīts. Garantijas nebūs lētas un nebūs viegli iegūstamas. Tas ir pareizs solis. Mūsu bankai šādu sindicēto kredītu nav, mūsu finansējums nāk no abām mātesbankām. Tāpēc šā plāna daļa mums nav aktuāla.

− Vai tas, ka finanšu tirgus kādā brīdī sašūpojās, jums nāca par labu?

− Jā, tas mums nāca par labu, bet nevajadzētu domāt, ka priecājāmies par iespējamo tirgus nestabilitāti. Vienmēr esmu teicis, ka uz cita nelaimes savu laimi neuzbūvēsi. Mēs nekādā veidā neesam ieinteresēti šādās svārstībās. Līdz 31. oktobrim mums noguldījumi bija palielinājušies par 82 miljoniem latu – tas ir, rēķinot no gada sākuma. Šis pieaugums ir pats lielākais noguldījumu kāpums visās Latvijas komercbankās. Mēs nestrādājam ar nerezidentu naudu, bet šai naudai ir sava veida nezūdamības likums, tai ir jāatrod sava vieta. Daudz naudas no uzņēmumiem un iedzīvotājiem ir atnācis pie mums. Acīmredzot klienti novērtē, ka mums ir divas mātesbankas, kas sadala riskus.

− Vai globālās finanšu krīzes dēļ ir mainījusies jūsu bankas stratēģija, un kāda tā būs nākamajā gadā?

− Stratēģiju izstrādā mūsu bankas valde, ar kuru tad ejam pie saviem akcionāriem un pārliecinām, ka tā ir pareiza. Mūsu stratēģija ir paredzēta līdz 2011. gadam, un mēs gribam būt viena no trim vadošajām universālajām bankām Latvijā. Savu vietu šajā tirgū mērīsim pēc jaunizsniegto kredītu un depozītu, pēc aktīvu palielinājuma masas. Mēs turpināsim pelnīt no depozītiem un no kredītiem, no valūtas maiņas operācijām. Brīnumi nenotiks, mēs neplānojam neko radikālu un citādu, kā līdz šim. Protams, banku peļņa šajā makroekonomiskajā situācijā samazināsies, bet komercbanku sektors ir labi pelnījis, un nu tam jābūt spējīgam iziet cauri krīzei.

 

Komentārs: Politika un sabiedrība – atkal uz krustcelēm

Baiba Lulle,  NRA  01/02/09    Valsts un pašvaldību iestādēs budžets un atalgojuma fonds ievērojami samazināts, dažviet pat par 30 procentiem, 10 procenti jāiesaldē vēl nebaltākām dienām. Samazināts policistu skaits un to darba motivācija – atalgojums – laikā, kad pieaug noziedzība.

Pretēji ekonomikas loģikai palielināts PVN – arī tādām vitāli nepieciešamām lietām kā medikamentiem, apkurei. Slimnīcas pārplūdina pacienti ar akūtām, ielaistām slimībām, kurus nav, kur likt, un nav, kam aprūpēt, pašvaldības – sociālo pabalstu prasītāji, bet tām nav nekā daudz ko piedāvāt. Kredītus attīstībai tās nevar ņemt, to ieņēmumi samazinās tiktāl, ka tās vairs nespēj uzturēt skolas, bērnudārzus, kuru daudzskaitlīga slēgšana jau prognozēta. Rūpes par savu drošību – uz katra paša pleciem. Ierēdņi, protestējot pret algu samazināšanu, sabotē valsts pārvaldi, iesniegumu izskatīšana velkas mēnešiem. Jaunu attīstības iniciatīvu tikpat kā nav, kredīti gandrīz vai nav pieejami, tik vien kā limitēti, valsts izsijāti Eiropas naudu apguves projekti. Uzņēmēji bankrotē vai velk savu kailo dzīvību. Bezdarbnieku armija – liela un nikna. IKP kritums par 10–13 procentiem...

Šādu apokaliptisku ainu var uzzīmēt no dažādu resoru pārstāvju izteikumiem par tēriņu samazināšanas sekām. 2008. gada nogales vārds "krīze" negrasās pazust nedz no politiķu, nedz nepolitiķu leksikas arī 2009. gadā. Krīze sākās, vēl nesākusies. Vispirms – mūsu galvās. Tās esamības vai tuvošanās apzināšanās pati par sevi nav kaitīga parādība, ja vien uz to nereaģējam destruktīvi. Tās izplešanās ātrums atkarīgs no tā, ko mēs paši ar to iesākam – pievienojamies vaimanātāju korim, peldam pa straumi, ceram, ka gan jau kaut kur tā izmetīs krastā, ļaujamies atvara spēkam vai arī meklējam peldēšanas palīglīdzekļus, kustamies, lai nenosaltu. Analizējam kļūdas un labojam tās. Ā. Kleckins gan vēl nesaskata, ka cilvēki meklētu nevis vainīgos, bet izeju. Politikas veterāns J. Lagzdiņš gan cer, ka totālais naudas trūkums valsti un pašvaldības beidzot piespiedīs saimniekot racionāli, mazinās arī korupciju. R. Ķīlis to raksturojis kā "korekciju", jauna līdzsvara meklējumus un uzpūsto izdevumu atgriešanos pie reālajiem.

Šogad varētu tikt pārcilāti pamatjautājumi, piemēram – kas ir sabiedrības intereses, kāds ir valsts virsuzdevums, tās nepieciešamā loma ekonomikā, kādi līderi valstij un sabiedrībai vajadzīgi. R. Ķīlis un I. Ijābs domā, ka valdībā, politikā pieaugs pieprasījums pēc ekonomiskās kompetences, un arī šajā jomā beidzot tiks meklēti līderi. Pēc ekspremjera A. Bērziņa domām, daudz jautājumu politiķiem būs arī par ekonomikas stabilizācijas plāna detaļām – kā stutēs ekonomiku, cik godīgi sadalīs naudu utt.

Jautājums tikai – vai būs arī atbildes. Politiskajā elitē visi vaiga sviedros strādās ar lāpstu – nodarbosies ar ikdienas problēmu menedžēšanu, seku likvidēšanu. Bet nez vai – prevenciju, pamatu likšanu ilgtermiņa attīstībai; šādu varbūtību eksperti vērtē skeptiski. Arī sabiedrības vairākums būs noskrējies, cenšoties saglabāt līdzšinējo dzīves līmeni vai sitoties par izdzīvošanu, un politisko aktivitāti varētu izrādīt vien spontānās protesta akcijās un politiķu kritizēšanā privātos saietos. Un nobalsot par tām pašām partijām pašvaldību vēlēšanās, jo vietējais čoms no tās taču ir okei. Bet lai paši nāktu un stātos viņu vietā – nē, paldies par kūkām! Eksperti teic – jānotiek paaudžu maiņai politikā, vienlaikus piebilstot – jaunā politiķu paaudze nav izaudzināta.

Griezumus valdībā, vismaz gada, sākumā prognozē vairāk tehniskus. Kā jau izteicies premjers I. Godmanis, no 19 ministrijām paliks 11, iespējams, pamainīsies partiju spēku samērs valdībā, tiks likvidētas kādas aģentūras. Par to darba kvalitāti un efektivitāti, konceptuālām izmaiņām – pagaidām klusums. Nedz politikas vērotāji, nedz paši politiķi neprognozē, ka krīze varētu likt meklēt jaunas koncepcijas ārpus ierastajiem, ērtajiem rāmjiem. Dominēs īstermiņa domāšana, kuras pamati jau iebetonēti ar nākamā gada budžetu, lineāro pieeju līdzekļu samazināšanai, maz raizējoties par to, kādu ļaunumu ilgtermiņā tas nodarīs, cik nesalīdzināmi lielākus līdzekļus un pūles prasīs sagrautā atjaunošana. Neviens septiņreiz, pirms nogriezt, nemērīs. Kā teic A. Freimanis, būs primitīvāki lēmumi primitīvāku mērķu sasniegšanai.

Tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, varētu aktualizēties Saskaņas centra ienākšana valdībā; tas varētu būt tests Rīgas koalīcijai. Šī nebūtu tikai vienas partijas nomaiņa pret citu, kas nebūtu pieminēšanas vērta, bet vēsturisks pagrieziens, kad kreisā partija, kas Latvijas izpratnē ir krieviskā partija, nonāk valdībā. Tas varētu būt paaudžu maiņas sākums politikā, par ko vecā gvarde nemitīgi runā, iespējams, sākums klasiskai ideoloģiju izpratnei, lai gan nopietns pagrieziens pa kreisi diez vai varētu notikt. Varbūt populisma līmenī, kam gan īsti nebūs atbalsta.

Politologi I. Ijābs un J. Rozenvalds nobažījušies par to, ka visvairāk tiek ņemts nost tiem, kam jau tā ir maz, mazāk skarot birokrātiju, politierēdņus, jaunbagātniekus. Par pierādījumu tam – vismaz pagaidām valsts un pašvaldību uzņēmumu padomnieku algas un padomnieku skaitu plānots samazināt tikai no jūnija, kamēr uz "cietajiem" darbiniekiem algu samazinājums attieksies jau no gada sākuma.

Viena no nepatīkamākajām sabiedrības iespējamajām reakcijām uz "golodomoru" var būt emigrācija, par ko diemžēl arvien vairāk dzird runājam. Un nu jau aiz Eiropas robežām. Ne masveidā un ne tie vienkāršākie ļautiņi melnā darba meklējumos, bet uzņēmēji, mākslinieki, jaunieši, inteliģence.

Cerībā, ka sāks darboties veselīgas konkurences likumi, atkal goda vietu ieņems tādas vērtības kā izglītība, profesionalitāte, kvalitāte...

Var izrādīties, ka pa visu šo neatkarības laiku esam nevis pieauguši, bet tikai izauguši, uzbarojušies, un viss atkal būs jāsāk no baltas lapas. "Uz krustcelēm mazs bērniņš rotaļājas…"

 

Kursīte: Saeimā jūtos kā uz citas planētas

Diena  01/02/09    Sākot darbu 9.Saeimā, profesorei, Pilsoniskās savienības frakcijas deputātei Janīnai Kursītei bijusi sajūta, kā atrodoties uz citas planētas, viņa atzīst intervijā laikrakstam Diena, kas publicēta piektdien. Interviju viņa sniegusi pēc nedaudz vairāk nekā Saeimā pavadīta mēneša, kas novadu reformas un ekonomikas stabilizācijas plāna pieņemšanas dēļ bijis gana piesātināts.

“Ieejot Saeimā, tajās pirmajās nedēļās bija sajūta, ka esmu nokļuvusi uz citas planētas. Kā suitu sievu ansambļa vadītāja Ilga Leimane sacīja: ja paskatās, vairākumā tur ir gudras sejas, bet lielākā daļa lēmumu, kurus pieņem, ir pilnīgi muļķīgi, “ tā savas sajūtas raksturoja J.Kursīte. Parlamentā strādājot, viņai zudušas arī ilūzijas, ka darbam tur “vajag tikai spēcīgu argumentāciju labām lietām, lai tās notiktu”.

Profesorei, fokloras pētniecei radies arī iespaids, ka pēdējo gadu laikā ir zudis valsts attīstības virziena mērķis, ekonomikas jēdziens kļuvis tik sašaurināts, ka zinātnei un kultūrai tajā neatliek vietas. Tomēr J.Kursīte pauž apņemšanos palīdzēt cilvēkiem šo mērķi atkal saredzēt: “Es izmisīgi to vēl mēģināšu darīt. Ja būtu tāda mierīga — tā saukto labo vai trekno gadu — situācija, es droši vien pirmajā pieklājīgajā starpbrīdī uzvilktu mēteli un laistos prom, jo te nav līdzams ar parastiem līdzekļiem”. Viņasprāt, parlamentā nesaprot, ka “Saeima ir pavisam neliela saliņa, kuru balsta viss tas plašais tautas kontinents. Šai kritiskajā situācijā, kad daudz kas var mainīties un daudz kas izšķirties, es domāju, ka vienu brīdi arī pozīcijai nāks saprašana, ka nākamais solis ved bezdibenī”.

“Tad, kad cilvēkam iet labi, tad viņš par ideāliem bieži piemirst, bet, kad iet slikti, tad pēkšņi atceras gan Dievu, gan kādas citas augstākas vērtības. Varbūt tieši šī krīze var atgriezt ne tikai ekonomiskās, bet arī citas vērtības un var palīdzēt izķepuroties,” cerību pauž deputāte. Viņai rūp arī tas, ko novērojusi ceturtdienās piketos pie Saeimas, kur  “protestē katrs par sevi, par savu lauciņu”. J.Kursīte domā, ka “kamēr nenāks mediķi iestāties par televīziju un televīzijas ļaudis par presi un preses ļaudis par grāmatniekiem, un tie par novadiem, tikmēr jebkurš pozitīvs gājiens noslāpst, jo ir par maz enerģijas uz ārpusi”.

 

Komentārs: Krīze. Bet kāda?

Pauls Raudseps,  Diena  01/02/09    Pēc aizgājušā gada, kādas te vairs prognozes? Kā saplīsušu šampanieša glāžu lauskas pa pasaules avīžu lapām mētājas pareģojumi par 2008. gadu, kurus citi tagad cītīgi salasa un smej: paskat, kā Goldman Sachs analītiķis maijā pareģoja, ka naftas cenas turpinās kāpt un drīz tā maksās starp 150 un 200 dolāriem par barelu! Re, kā ASV finanšu ministrs novembra vidū stingri pateica, ka vairs neviena liela banka nebūs jāglābj — un mazāk nekā divas nedēļas vēlāk bija spiests iepumpēt savulaik pasaules lielākajā bankā Citigroup divdesmit miljardus dolāru. Un kur palikuši visi tie cilvēki, kuri apgalvoja, ka Amerika nekad neievēlēs tumšādaino par prezidentu?

Protams, bija arī izņēmumi, tai skaitā tie Latvijas tautsaimniecības vērotāji, kuri paredzēja, ka Kalvīšu trekno gadu diēta — budžetu deficīta taukmaizītes strauji blīstošajam valsts aparātam un smalks cukuriņš tautas smadzeņu pūderēšanai — izraisīs smagas sekas. Bet arī šie prognozētāji vēl gada sākumā droši vien negaidīja, ka vienīgais glābiņš kaitīgā dzīves veida nomāktajam sirdzējam izrādīsies — izsaukt ātros mikroautobusā ar uzrakstu SVF un izmantot algu samazināšanas elektrošoku pacienta atdzīvināšanai.

Ja 2008.gads kopumā bija reti nepateicīgs prognozētāju brālībai, tad gaidāmais 2009.solās būt vēl skarbāks. Protams, nav vairs nekāda sevišķa gudrība paredzēt, ka "būs krīze!" — to ir sapratusi pat mūsu valdošā koalīcija —, tomēr aiz šā nekonkrētā biedvārdiņa slēpjas visdažādākie iespējamie scenāriji un patlaban neviens nevar pateikt, kurš no tiem pēc gada, kad visi atkal būs gudri, izrādīsies esam bijis pavisam paredzams un nenovēršams.

Svarīgākais jautājums visai pasaulei (tai skaitā arī Latvijai) būs: kā, turpinoties kredītkrīzei, attīstīsies ekonomiskās attiecības starp ASV — pasaules lielāko patērētāju un vienlaikus vispasaules rezerves valūtas dolāra drukātāju — un citu valstu tautsaimniecībām. Nedaudz vienkāršojot, varētu teikt, ka pēdējos gadus pasaules tautsaimniecības attīstību ir dzinusi sistēma, kurā Āzijas valstis aizdod amerikāņiem naudu, lai viņi varētu pirkt Āzijas preces. Šī sistēma radīja darbavietas simtiem miljonu ķīniešu un nedaudz mazākam amerikāņu skaitam cēla lielas mājas un vēl lielākus parādus. Tā radīja aizvien pieaugošu pieprasījumu pēc naftas, tērauda, sojas un koksnes, kas savukārt cēla labklājību Krievijā, Ukrainā, Brazīlijā un Latvijā.

Kopš septembra šis "mūžīgais dzinējs" ir sācis rīstīties, un pasaules ekonomikas šoferi cer to atdzīvināt, nežēlīgi pumpējot gāzes pedāli. Nākamajā gadā pasaules lielās valstis plāno aizņemties trīs triljonus dolāru savu ekonomiku atdzīvināšanai. (Lai saprastu, cik tas ir daudz: ja visu to naudu atdotu Latvijai, katrs mūsu valsts iedzīvotājs uz rokas saņemtu 1,3 miljonus dolāru.) ASV vien plāno aizņemties divus triljonus.

Vai šī nauda spēs atdzīvināt Amerikas ekonomiku, kuras zaudējumi pagājušajā gadā ievērojami pārsniedz šo jau tā neaptveramo summu? ASV akciju tirgu kopējā vērtība 2008.?gadā samazinājās par septiņiem triljoniem dolāru, mājokļu vērtība par vairāk nekā diviem triljoniem, bezdarbs neatlaidīgi pieaug. Vai jebkas var kompensēt šo zudušo pirktspēju? Ja nē, tad arī Ķīnā apstāsies izaugsme, radot bīstamu sociālu spriedzi pasaules lielākajā valstī; naftas cenas vai nu stagnēs, vai pat turpinās kristies, kā dēļ jau tā tramīgais Krievijas autoritārais režīms var tikt iedzīts histērijā; rūkot eksporta tirgiem, arī ES valstīm apstākļi kļūs aizvien spiedīgāki un Latvijai nebūs kur piesliet tās eksporta kāpnes, pa kurām mēs ceram izrausties no ekonomiskās krīzes bedres.

Bet varbūt tie triljoni izrādīsies nevis par maz, bet par daudz? Jau tagad dolāru turētāji nervozi gaida jaunā ASV prezidenta Obamas ekonomiskā stimula plāna iedzīvināšanu, jo, kā pat daži Latvijas politiķi beidzot ir sapratuši, lieli valdības tēriņi var novest pie lielas inflācijas. Tādā gadījumā daudzi ārzemju investori sāktu pārdot ASV akcijas un parādzīmes (kāda jēga ir turēt vērtspapīrus, kuru vērtība nemitīgi samazinās?), dolāra kurss kristos un — sliktākajā gadījumā — tas zaudētu savu pasaules rezerves valūtas statusu. Kādas būtu sekas tik fundamentālai pasaules ekonomiskās sistēmas paradigmas izmaiņai? Augošs protekcionisms, tirdzniecības kritums, starptautisko attiecību saspīlējums, kas atgādinātu pagājušā gadsimta trīsdesmitos gadus? Grūti pateikt, bet patīkami tas nebūtu.

Bet varbūt viss tomēr beigsies labi — triljonu stimuls ekonomiku atdzīvinās, bet nepārkarsēs, un pēc pusgada vai gada atsāksies lēna, toties stabila izaugsme pasaules galvenajās valstīs, palīdzot arī citām nostāties uz atkopšanās ceļa.

Patlaban visā pasaulē neviens — pat ASV prezidents — nevar pateikt, ka viņa liktenis ir paša rokās. Mēs visi esam atkarīgi no tik daudzu dažādu faktoru mijiedarbības, ka centieni izskaitļot vienīgo pareizo ceļu uz priekšu ir bezcerīgi.

Šādā situācijā, kad nākotne ir tik neprognozējama, pats svarīgākais ir skaidri principi, pēc kuriem vadīties pat visnegaidītākajos notikumu pavērsienos. Pēc tam ir būtiski, lai mēs varētu uzticēties tiem cilvēkiem, kuri ir atbildīgi par lēmumu pieņemšanu mūsu vietā. Viņiem ir jāspēj šos principus ne tikai nolasīt televīzijas kameras priekšā, bet arī sekot tiem grūtajos brīžos, kuru būs ne mazums nākamajos mēnešos. Un nenāktu par sliktu kaut nedaudz iedvesmas.

Latvijā ar principiem viss tā kā būtu skaidrs. Neatkarība, demokrātija, vārda brīvība, kā Vecgada vakarā teica Valsts prezidents Valdis Zatlers. Lata stabilitāte, sociālās garantijas, valsts aparāta optimizācija, kā teica Ministru prezidents Ivars Godmanis. Bet šis nothing special Ministru kabineta sastāvs uzticību radīt nevar, un iedvesmu ne tik. Līdz ar valsti ir bankrotējusi arī valdošā TP/LPP/LC/ZZS/TB/LNNK koalīcija, un visneprognozējamākais par gaidāmo gadu ir, kā notiks šī "valsts kā sava uzņēmuma" pašieceltās valdes likvidācija un cik tas mums visiem vēl maksās naudā un nervos.

 

Saruna ar Janīnu Kursīti: Stiprai valstij nepieciešami stipri mērķi

Linda Kusiņa,  Latvijas Avīze    01/03/09    Redakcijā viesojās LU profesore JANĪNA KURSĪTE, kura Pilsoniskās savienības frakcijas sastāvā ienāca Saeimā tieši pirms divām saspīlētākajām šī sasaukuma sēdēm. Ar viņu sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Linda Kusiņa. Pirms intervijas profesori sveicām ar Gunta Eniņa grāmatu "100 dižākie un svētākie", ko sarūpējām par "LA" lasītājas Gaidas Gailītes (Apē) sponsorējumu.

– Kāds pēc pirmajām sēdēm jums radies iespaids par Latvijas parlamenta darbību?

J. Kursīte: – Gandrīz jāatsauc savi pirmā iespaida vārdi, jo sākumā mani nepatīkami pārsteidza tas, ka deputāti cits citā neklausās. Tagad, šīs trīs sēdes izejot, gribu teikt: ja parlaments pārvērsts par pogu spaidāmo institūciju, tad patiešām nav lielas nozīmes tam, vai tu klausies vai runā. Lēmumu pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu, neieklausoties argumentos.

Otrs, kas mani sākumā pārsteidza: šī vēlā sēdēšana. Parlaments taču noteicis likumus tautai, cik stundas gara darba diena. Bet, ja paši strādā no deviņiem rītā līdz pieciem no rīta vienā reizē, līdz divpadsmitiem naktī otrā reizē un pieņem tik nozīmīgus lēmumus, – cik kvalitatīvi tie var būt? No deputātu viedokļa tiešām ir aizvainojoši, kā televīzijā rādīja vienu guļam, citus vēl ko darām. Lai nosēdētu līdz pieciem naktī, jābūt īpaši trenētam ķermenim un vēl trenētākām smadzenēm, lai tās paspētu apstrādāt informāciju, kurai grūti izsekot līdzi pat ar skaidru galvu.

Bet atkal jautājums: kāpēc vajadzēja sasteigt? Varēja taču sadalīt sēdi divās dienās, tad nebūtu redzami ne guloši, ne atslābuši deputāti. Manā, pilnīgi svaigas ienācējas, sajūtā šķiet: vai nu parlaments un cilvēki tajā padarīti par ķīlniekiem situācijā, kur lēmumi jau ir pieņemti citur, vai arī mēs piedalāmies karnevālā ar neparedzamām beigām.

– Varu nomierināt: jūs spriežat kā profesore, kas, ejot uz lekciju, vēlas turp aiznest savas zināšanas, idejas, vēlaties, lai tās uztver. Šeit ir citādi. Jūs konstatējāt, ka pat frakcijas biedri cits citā neklausās. Tātad nepārdzīvojiet, jo no jūsu argumentiem nekas nemainās... Tā ir politiķu auditorija.

– Manuprāt, tomēr jābūt līmenim, kas jāievēro. Atkal: ar svaigas, naivas jaunpienācējas aci vērojot, piemēram, Raimondu Paulu vai Annu Seili – cenšos saukt piemērus no dažādām partijām – viņi var nepiekrist viedoklim, bet respektē sarunas gaisotni. Nezinu, varbūt Pauls šajā laikā sacer kādu jaunu melodiju, bet viņš visādā ziņā netraucē citiem runāt.

– Jā, stāsta, ka viņš prot strādāt pat Saeimas sēžu laikā. Bet ir jau arī kāds, kurš klausās, jo runas taču stenografē. Tāpat Saeimas sēdes translē radio, tās, domāju, tāpat cilvēki klausās. Tādēļ nejūtieties galīgi izmisusi, jo jūs jau pārliecinājāties: godīgi sakot, tās runas varētu palikt neteiktas.

– Ja ir tā, tad es bez kādas ironijas, domājot par katra cilvēka, tajā skaitā deputāta, laiku, teicu Leiškalna kungam: varbūt lai katrs izsaka savas domas, tad viņš nospiež attiecīgās pogas. Skaidrs, opozīcija nevar balsot par, bet pozīcija, ja nevēlas tajā laikā iet ārā, var rīkot vētrainus aplausus. Tā spriežu pēc banku pārņemšanas likuma, kuru pieņēma jau tuvu pusnaktij. Pabrika kungs jautāja, cik no mums, deputātiem, to paguvuši izlasīt. Rokas pacēla trīs deputāti. Man personiski un arī vairākiem citiem, kurus aptaujāju, likuma projekts nemaz nebija iedots. Bet likums tika pieņemts.

– Bet vai varēja būt citādi pie Godmaņa diktāta: vai nu, vai... Es tā saprotu, ka jūs atšķirībā no daudziem runās klausījāties. Ko saklausījāt?

– Es centos, bet ir runas, kurās klausīties gan var, tomēr nevar izprast. Sacīsim, par šo pašu banku pārņemšanas likumu: ja Pabrika kungs, kurš tajā iedziļinājies, apgalvo, ka pieņemšana steidzamības kārtā var draudēt ar starptautisku tiesvedību, tad, domāju, būtu jāieklausās pat pozīcijas deputātiem. Demokrātijas šūpulī Atēnās tautas kalpi atbildēja par lēmumiem ar savu īpašumu. Ja viņi balsoja par kara sākšanu un tas bija neveiksmīgs, tad zaudēto naudu iekasēja no ierosinātāja kabatas.

– Jā, varbūt gan. Valdība savukārt droši vien domā tā: "Būtu jau labi, ja mēs tur piestrādātu cītīgāk, bet tas aunu bars tāpat nesapratīs, visu jau arī nevar stāstīt, un opozīcija būs pretī tā kā tā. Jā, es atļaušos teikt: liela daļa to runu ir vispārēja politiska muldēšana. Netiek pateikts: šo vai citu likumu nevar pieņemt tādu un tādu iemeslu dēļ, kaut vai rādot uz pirkstiem, kā to Godmanis dara. Argumentācijas nav. Tad es varu pateikt, ka nejūtu jums līdzi. Ja jūs visi tik daudz runājat, tad sēdiet kaut līdz septiņiem no rīta. Daudzes kungam noteikti jau ir pilnīgi apnicis, viņam tur vairs nemaz negribas būt.

– Tad Saeimas Kārtības rullī jāieliek precizējoši noteikumi.

– Bet tad jums tas arī jāliek priekšā.

– Tomēr, atgriežoties pie novadu reformas, jo tā tomēr ir Latvijas nākotne: gan Zemnieku savienība, gan Pilsoniskā savienība bija iepriekš iesniegušas virkni konkrētu argumentu. Ja tie netiek respektēti, tad, zināms, tajās divās minūtēs vai drusku ilgāk nevar vēlreiz visus minēt. Teiksim, Salas pagasts bija iesniedzis lūgumu novadu, kurā viņus apvieno ar Sēlpili, dēvēt par Sēlpils novadu. Viņi nav pret novada veidošanu, tikai pret to, ka pazūd sēļu vārds nosaukumā. Tiek ignorēti arī ļoti godājamā akadēmiķa Jāņa Stradiņa un rakstnieces Lūcijas Ķuzānes ieteikumi, nemaz nerunājot par pašu sēlpiliešu vēlmēm šo nosaukumu saglabāt. Mēģināju par to runāt, bet deputāti gan man tribīnē esot, gan vēlāk kuluāros teica: kāda tam nozīme, tagad lai iet, kā ir, vēlāk pārdēvēs... Tad varbūt uz kādu laiku pārsauksim Slaktera kungu par Pabrika kungu, un pēc diviem gadiem viņiem atdosim īstos vārdus? Ja jau tam nav nozīmes...

– Protams, ja tie būtu kaut cik apdomīgi politiķi, tad viņi liktu priekšā uz vietas to nosaukumu izlabot, un ejam tālāk pie nākamā jautājuma.

– Tieši tā. ZS ir lielākie Tautas partijas partneri pozīcijā. Viņiem bija sava argumentācija par novadu karti. Labi, TP iestājas par noteiktiem novadiem, bet būtu taču piekāpušies vismaz pāris gadījumos kaut vai iepriekšējās un gaidāmās sadarbības dēļ! Bija ļoti pārliecinoši argumenti vairākiem novadiem, bet nepiekāpās nevienā. Tas nozīmē, ka šie risinājumi ir tikai politiski. Un no tā cieš Latvijas novadu karte.

Man var pārmest emocionalitāti, lai gan tā nav sliktākā īpašība, bet, ja atceramies no bērnības, vācu romantiķim Vilhelmam Haufam ir pasaka "Aukstā sirds". Tajā, lai panāktu, kā tagad teiktu, augšupeju karjerā, Holandes Miķelis – tikpat labi viņu varētu saukt sātans, bagātības devējs – galveno varoni Pēteri pierunā nomainīt sirdi pret akmeni, jo sirds traucē: daļu naudas viņš atdod nabagiem, mātei palīdz. Viņš sākumā tā kā negrib mainīt, bet beigās piekrīt. Lūk, man ir sajūta, ka daļai deputātu sirds arī kādā brīdī nomainīta. Ar viņiem runājot individuāli, liekas: labi ģimenes tēvi un mātes, labi draugu lokā. Bet paskatīties kādai vecai tantiņai acīs, – vai nenotrīsētu nekas? Man liekas, nenotrīsētu, jo sejās pazudis dzīvīgums. Ne visās, bet daudzās. Ja neredzu dzīvu izteiksmi sejā, tad labāk sarunāties ar krēslu vai nesarunāties nemaz, tikai domāt un rakstīt.

Runājot par novadiem, man ir sajūta, ka tas lēmums tika pieņemts kā padomju laikos, kad bija jāpilda pavēle un viss.

– Nu man gan atkal jāsaka: jūs vēl neesat īsta partijiska deputāte. Deputātam jāturas pie partijas viedokļa.

– Neesmu nocietinājusies.

– Nē, redzat, politikā jums katrs, kurš kaut ko gribēs argumentēt, paskaidros, ka politika nav nekāda mīkstā sirds, politika ir intereses. Novadu karte jāveido tādēļ, ka mums lielā mērā jāpārkārto Latvijas teritoriālā uzbūve, un klausīties uz jums vai ZS, nozīmētu piekāpšanos. Tā spriež tie, kuri pieņem šo sistēmu. Tādēļ jau Godmaņa kgs bija tā sajūsmināts par šo parlamentu...

– Jā, pati to nenojaušot, esmu nokļuvusi lieliskākajā Eiropas parlamentā, lai gan šo komplimentu labprāt noraidītu. Politika tomēr nozīmē valsts vadīšanas, ne interešu vadīšanas mākslu.

– Nē, jums tas nav teikts, jo esat opozīcijā. Bet pie tā jums nāksies pierast: politikā mēs nevaram rēķināties ar cilvēcisku izpratni, bet ar politisku interesi.

No otras puses: ja pašvaldība spējīga iztikt bez valsts finansējuma, tad atļaujiet, lai tā dzīvo. Bet tām, kuras nevar iztikt bez valsts atbalsta – un mēs zinām, ka tādu ir vairākums, – jāvadās pēc principiem, kurus diktē valsts, kas tās uztur.

– Tad jūs esat pilnīgi Pilsoniskās savienības pusē, tas bija mūsu galvenais arguments.

Ar kādu no pozīcijas deputātiem runājot, dzirdēju, ka nevar ļaut pilnīgu brīvprātību, jo tad bagātie apvienosies tikai ar bagātajiem, bet nabagie ar nabagajiem. Piekrītu, kartei jābūt sabalansētai – nevar Goliševas pagasts pašā pierobežā apvienoties ar Sēlpils novadu. Bet tad no augšas plašāk skatītajā bija jābūt kādai loģikai, tad vajadzēja, teiksim, iestāties par kopēju Suitu novadu no Alsungas, Jūrkalnes un Gudenieku pagasta. Lai nesaka, ka ikviens gāja, kur gribēja iet. Gudeniekiem pasolīja 200 000 latu, un man tomēr emocionāli jāsaka – tie ir Jūdasa graši. Ja Suitu novadā būtu visi trīs kopā, daudz labāk veiktos gan ar pieprasījumu UNESCO, gan kultūrtūrisma attīstīšanu. Te vajadzēja būt gudrajam pozīcijas lēmumam, jo ne Gudenieki, ne Jūrkalne sākumā neteica, ka viņiem būtu kas pretī Suitu novadam.

– Bet mēs uz jums liekam lielas cerības kādā citā jomā. Kad šeit viesojās profesore Druviete, apsveicu Saeimu ar diviem filoloģijas profesoriem, jo nu tas, ko saucam par latviskumu, taču, cerams, būs ieguvis vismaz divus procentus atbalstam Saeimā. Bet vai es uz to varu cerēt? Mēs pasakām, ka valsts valoda ir latviešu, bet vai ar to arī pietiek? It kā nemanām, ka slepus rokas klāt tādi, kuri saka, ka krievu valodai vajagot īpašu statusu līdzās valsts valodai. Tiesa, "Saskaņas centrs" vēl nav pie valdības...

– Drīz būs, kā var manīt, jo pie balsošanas par novadiem TP un "SC" bija apbrīnojama saskaņa. Tas ir darījums, kurš var vest pie tālākām sekām. Kad to teicu, Dzintars Rasnačs no partijas, kurā biju iepriekš, "TB"/LNNK sacīja, ka Pilsoniskās savienības domas toties nereti saskanot ar "PCTVL". Uz to atbildēt man tobrīd nebija iespējas, tādēļ gribu to izdarīt tagad: arī "PCTVL" ir Latvijas pilsoņi, un man svarīgākais nevis ar ko, bet gan kādā jautājumā viedokļi saskan. Ja sakrīt jautājumā par atbalstu novadiem, – ļoti labi. Taču ir jautājumi, turklāt ļoti būtiski, kuros mūsu viedokļi atšķiras un atšķirsies.

– Nu, te jau rādās, ka jums kāds procents ir no profesores nost un politiķei klāt. Tas būtu politisks darījums, pat ja rēķinu piestāda drusku vēlāk.

– Tas, par laimi, nav mūsu gadījums, jo šī bija pašu "PCTVL" iniciatīva. Bet ar "Saskaņas centru" gan, iespējams, ir rēķins, kur netieša konsekvence varētu būt ziedot daļu latviskuma.

J. Kursīte: – Man personiski šķiet, lai Latvijas valsts pastāvētu, tā nedrīkstētu pirmām kārtām būt darījumu vai partiju lokālo interešu valsts. Lai valsts būtu stipra, tai nepieciešami mērķi. Un es Saeimā deputātu runās, partiju nostādnēs lielākoties šādus lielos nākotnes mērķus neredzu atšķirībā no virknes valstu, kaut no kaimiņiem igauņiem. Mēs apdzīvojam konkrētus lauciņus tagadnē, bet nav kopējā lauka izjūtas tagad un tālākā nākotnē. To parādīja gan novadu kartes izveidošana, gan PVN. Es iestājos par latviešu valodu, bet tās loma ir daudz plašāka par runāšanu latviski vai sankcijām, ja nerunā. Tā ir arī novadu lieta. Ja atļaujam ļoti latvisko Višķu novadu, kur ir ļoti enerģiska vadība un kur pastāv integrācija dzīvē, nevis uz papīra, pievienot lielajam Daugavpils novadam, tad es paredzu – šīs dzīvās aktivitātes vietā nāks formālas papīru lietas. Līdz ar novadu kartes apstiprināšanu latviskums ar pozīcijas, labējās Tautas partijas piekrišanu tiek vājināts.

Otrs: latviešu valoda ir latviešu grāmatas. Ja pozīcijas partijas varēja balsot par PVN četrkārtīgu palielināšanu visām grāmatām bez izšķirības, ietverot mācību un zinātniskās grāmatas, oriģinālliteratūru un bērnu grāmatas, tad tā ir cīņa pret latviešu valodu ar latviešu rokām. Tas ir noziedzīgi gan pret latviešu valodu, gan kultūru, gan valsti. Var jau pēc tam sist pie krūts un teikt, cik rakstnieki un lasītāji mīļi, bet melnais darbs ir padarīts.

– Daļēji es jums varu piekrist, bet viss, kas nodrukāts uz papīra, tāpēc jau uzreiz nav labs. Ja ienākumi ir vajadzīgi, ja jāliek nodokļi avīzēm un grāmatām virsū, tad tas jādara, mēs to nevaram noraidīt un sacīt, ka viss, kas drukāts, ir latviešu valoda un kultūra. Un vēl paziņot, ka tā ir hitleriska politika. Tad varbūt liksim nodokļus virsū tam, kas mums nav ļoti vajadzīgs, bet paskatīsimies arī, vai kādai kategorijai nevar atstāt piecus vai desmit procentus vai nelikt nemaz? Saudzēt?

– Es baidos, ka Saeima neieklausīsies jūsu viedajā domā, tāpat kā neieklausījās profesora Stradiņa viedoklī par novadu karti. Skumji kļūst. Tāds jau bija gan Sandras Kalnietes, gan Kārļa Šadurska, gan Annas Seiles viedoklis. Kriminālliteratūrai lai paaugstina – jā, arī man ļoti patīk lasīt Agatu Kristi, bet tā ir mana personiska izvēle, par kuru esmu gatava maksāt vairāk. Bet ne jau bērnu grāmatām!

Tāpat TV un radio. Tas arī ir latviešu valodas jautājums. Gribu akcentēt: iestāšanās par latviešu kā pilnasinīgu valsts valodu nenozīmē iestāšanos pret krievu vai vācu, vai vēl kādu citu valodu, bet gan savas valsts valodas statusa stiprināšanu. Bet tam nepietiek sist pie savas aukstās vai siltās sirds. Vajag iestāties par spēcīgu televīziju, spēcīgiem plašsaziņas līdzekļiem. Vai tiešām tāpēc, ka Saeimas deputātiem nepatīk kāds raidījums, veids, kādā atspoguļo politiskās norises, tas jālikvidē? Informatīvā telpa nākotnē ir starp nozīmīgākajiem ietekmes avotiem. Kas tad paliek? Krievijas kanāli.

– Vai mēs to nevarētu formulēt tā, ka Saeima finansē noteiktu nacionālo pasūtījumu – nevis atsevišķu televīzijas vai radio kanālu, bet gan tieši pasūtījumu, un nevis vienā televīzijā, bet vairākās, ja tās piedāvā interesantus un visai valstij nozīmīgus raidījumus. Tā būtu pareizāk, nevis kā tagad: te jums nauda. Darīt, ko gribas, drīkst ar nopelnīto.

– Piekrītu, ka naudu televīzijai nevar dot tikai tāpēc, ka tā pastāv, vienmēr jāskata, kādi ir tās plāni un mērķi. Ja televīzija nāk ar izsvērtu plānu, skaidrs, nauda ir vajadzīga. Ja nāk ar Princesi vai Superprincesi, tad naudu nedod, lai meklē citā, ne valsts kabatā. Bet nevis tā, ka līdzekļus vienkārši nogriež. Nedodot naudu televīzijai, tā tiek atņemta gan latviešu valodas, gan kultūrtelpas nākotnei. Kārlis Šadurskis teica: lai segtu televīzijas un radio budžetā iecirsto robu, katrai alus pudelei būtu jāpieliek cenai tikai nepilns santīms. Diemžēl alus izrādījās tuvāks nekā LTV nākotne.

– Slikti, jā. Bet kas nākamgad gaida Latvijas zinātni? To jautāju jums kā zinātniecei.

– Runājot par letoniku, kuru pārzinu vislabāk, tai nākamgad būs, piedodiet šo briesmīgo vārdu, tikai tik, lai nenosprāgtu. Universitātēm līdz šim bija zinātnes nauda, ne tikai lielākajās, bet arī reģionālajās augstskolās izveidoti zinātnes centri. Tagad naudas vairs nav. Mēs esam pacēluši jaunu, spēcīgu zinātnieku paaudzi, viņi ievēlēti par zinātniskajiem asistentiem, līdzstrādniekiem, uzņēmuši apgriezienus – un ko tagad ar viņiem darīt?

– Jā, tā ir atsevišķi pārrunājama tēma. Paldies par ierosmi!

 

Zatlers rosina diskusiju par vēlēšanu sistēmas pilnveidošanu

Ināra Egle,  Diena  01/03/09    Valsts prezidents Valdis Zatlers uzskata, ka valstī ir nepieciešamas pārmaiņas ne tikai ekonomiskajā dzīvē, valsts pārvaldē, bet arī politiskajā sistēmā. Tāpēc viņš aicina sākt diskusiju par vēlēšanu sistēmas pilnveidošanu, lai nodrošinātu politiķu atbildību savu vēlētāju priekšā, Dienai sacīja Valsts prezidenta preses sekretāre Ilze Rassa. Jau janvārī V.Zatlers rosinās sākt par to diskusiju Stratēģiskās analīzes komisijā, kā arī Konstitucionālo tiesību komisijā, lai ieklausītos ekspertu domās.

Jaunā gada uzrunā, uzskaitot 2009.gada galvenos uzdevumus, Valsts prezidents V.Zatlers arī sacīja: "Jāturpina darbs pie demokrātijas principu nostiprināšanas — jāsāk diskusija par vēlēšanu sistēmas pilnveidošanu, lai katrs vēlētājs justos pārliecināts, ka tieši viņa ievēlētais deputāts pārstāv viņa intereses." Prezidents arī aicināja jaunus cilvēkus nākt politikā, ar ko bija domājis jaunos uzņēmējus, pasniedzējus, inženierus, ekonomistus. "Latvijai ir nepieciešamas jaunas idejas, augsta politiskā kultūra un spēcīga konkurence politikā! Jo aktīvāk iesaistīsimies politikā, jo ātrāk mainīsies mūsu valsts," gadumijā sacīja V.Zatlers.

No prezidenta pārstāvju sacītā izrietēja, ka viens no iemesliem, kāpēc V.Zatlers nesteidzas atsaukties mudinājumiem rosināt Saeimas atlaišanu, ir tas, ka V.Zatleram, tāpat kā iepriekšējās prezidentūras laikā Vairai Vīķei–Freibergai, nav pārliecības, ka nākamo Saeimu varētu ievēlēt kvalitatīvi labāku un ka tas patiešām būtu jauns pieteikums politikā. Prezidents neesot domājis vēlēšanu sistēmas maiņu un pāreju, piemēram, uz mažoritāro sistēmu, par ko būtu ļoti rūpīgi jādiskutē, bet gan esošās sistēmas pilnveidošanu, liecināja viņa pārstāvju sacītais. Prezidents ir licis saprast, ka problēmas valstī ir dziļākas un runa nav tikai par ekonomisko krīzi, bet vienlaikus pārveidojumi ir nepieciešami arī politiskajā sistēmā un kultūrā, lai atjaunotu sabiedrības ticību valsts varai. Pārmaiņas varētu ietvert arī "lokomotīvju" principa izskaušana, kad atsevišķi līderi kandidē visos vēlēšanu apgabalos, ko jau rosināja atcelt vairākas partijas.

Latvijas Universitātes asociētais profesors Jānis Ikstens no prezidenta vēlētos dzirdēt lielāku konkrētību. "Ir jauki, ka Valsts prezidents par to ir ierunājies. Taču tas jau sāk izskatīties pēc Zatlera stila — kaut ko darīt vajag, bet ko — īsti nav skaidrs. Šo nostāju derētu precizēt," Dienai sacīja J.Ikstens. Viņaprāt, jauna vēlēšanu sistēma pati par sevi neko neatrisinās, ja politiķiem netiks radīta sajūta, ka viņiem būs jāatbild par saviem darbiem — iespējams, arī ar zaudētu pārstāvniecību parlamentā. Un to var panākt tikai ar Saeimas vēlēšanām, uzskata J.Ikstens, kas risinājumu redz parlamenta atlaišanā.

Par to, ka pēc ievēlēšanas politiķi nejūtas atbildīgi, liecina ne tikai viņu nerēķināšanās ar sabiedrību, bet arī politiskās piederības maiņa — 9.Saeimā jau desmit deputāti vairs nepārstāv partiju, no kuras ievēlēti. Daudz ir runāts arī par partiju atkarību no ietekmīgiem cilvēkiem un to interesēm. Paziņojumā presei Sabiedrības citai politikai valdes loceklis Artis Pabriks sacījis: "Latvijas politiskajai sistēmai, kas ir bēdīgi slavena ar varas ļaunprātīgu izmantošanu, būs ļoti jāuzmanās, lai kādam neniezētu nagi kaut ko iebāzt savā kabatā. Ja tas notiks, tad lai Dievs stāv klāt koalīcijas partijām, jo sabiedrība to vairs nepiedos. Ja līdz pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām jūnijā nekas nemainīsies, varēsim redzēt pašreizējās politiskās elites norieta sākumu un jaunas elites veidošanos. Situācija varētu būt līdzīga kā Eiropā 1968. gadā, kad notika politiskās paaudzes maiņa." Viņa un prezidenta domas saskan nostājā, ka pārmaiņas ekonomikā un politikā ir savstarpēji saistītas.

 

Godmanis sola turpmāk vairs nerādīt "norūpējušos seju"

LETA  01/05/09    Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) apņēmies turpmāk vairs nerādīt tik "norūpējušos seju". Arī šā gada pirmo valdības komitejas sēdi Godmanis pēc atvaļinājuma sāka labā noskaņojumā, draudzīgi sasveicinoties ar ministriem.

Jautāts par savu labo garastāvokli, pēc sēdes Godmanis žurnālistiem draudzīgi sacīja, ka viņam turpmāk būšot labs noskaņojums. Viņam bieži tiekot pārmests, ka esot pārāk norūpējies, tāpēc turpmāk viņš tāds vairs nebūšot.

Kā ziņots, šogad tiks mainīta valdības komunikācija ar žurnālistiem. Turpmāk pēc katras valdības sēdes tiks rīkots īpašs preses brīfings Ministru kabineta preses telpā.

Preses brīfingos piedalīsies atbildīgie ministri, kuru pārziņā būs attiecīgās dienas aktuālie jautājumi. Tāpat bieži piedalīsies arī pats premjers.

 

Gadsimta kriminālprāvas sākums sola pārsteigumus

Ritums ROZENBERGS, Uldis DREIBLATS, NRA  01/05/09    Rīgas apgabaltiesa 16. februārī paredzējusi sākt pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu vērsto kriminālapsūdzību izskatīšanu. Šo kriminālapsūdzību sastādīšana bija un joprojām ir Jāņa Maizīša galvenā prioritāte ģenerālprokurora amata abos pilnvaru termiņos.

Diezgan droši var prognozēt, ka šogad minētais tiesas process netiks pabeigts. Kompetenti juristi izteikuši viedokli, ka process var ilgt pat vairākus gadus, bet tiesnesis Boriss Geimans Latvijas Avīzei atzinis, ka lieta "būs ilga, apjomīga un līdz ar to sarežģīta", bet, lūgts precīzāk prognozēt, kad lietu varēs pabeigt, viņš nopūzdamies teicis: "Grūti pateikt. Tiešām nezinu. Varbūt gada laikā galā tiksim..."

Par ko apsūdz?

Izvirzītās apsūdzības ir pārsteidzošas un dīvainas.

Iepriekšējos septiņus gadus Latvijas sabiedrībai nenogurstoši tika stāstīts, ka prokuratūra veic "pārbaudi par A. Lemberga patieso ietekmi Ventspilī" vai "Ventspils ostas uzņēmumos". Izvirzītās apsūdzības tomēr nav "par ietekmi Ventspilī". Patiesībā jau nemaz nav tāda Krimināllikuma panta "par ietekmes īstenošanu", turklāt acīm redzami ir tas, ka A. Lembergam kā Ventspils mēram un pilsētā valdošās partijas vadītājam joprojām ir "vislielākā ietekme Ventspilī". Kaut gan arī citiem Ventspils miljonāriem – Oļegam Stepanovam, Olafam Berķim u. c. – pilsētā ir ļoti liela ietekme. Ja iepriekš (līdz 2004. gadam) visu ietekme pārsvarā tika virzīta vienā virzienā, tad šobrīd tā tiek virzīta dažādos un pat pretējos virzienos, līdz ar to gan A. Lemberga, gan arī citu ventspilnieku ietekme ir mazinājusies.

Varbūt A. Lembergu apsūdz, kā daudzi domā, par kaut kādām blēdībām valsts un pašvaldības uzņēmumu privatizācijā? Nebūt nē.

Par ko tad? Tiesvedībā apvienotas divas apjomīgas krimināllietas – tā sauktā simts un viena sējuma lieta un Aivara parka lieta (tajā sējumu ir krietni mazāk – tikai ap 40). Šo krimināllietu apsūdzībās ir teikts, ka A. Lembergs pirms 15 gadiem esot izspiedis kā kukuli triju 100% privātu kompāniju akcijas no četriem miljonāriem, kuri lietā atzīti par cietušajiem. Nav ne mazāko šaubu, ka ar šiem miljonāriem – Aināru Gulbi, Jūliju Krūmiņu, Valentīnu Kokali un Vladimiru Krastiņu – A. Lembergam pirms 15 gadiem bija labas un pat draudzīgas attiecības, viņi visi kopā taisīja biznesu un sāka "kapitāla pirmatnējo uzkrāšanu". Tomēr pagājušā gada pavasarī miljonāri pēkšņi atcerējās, ka pirms 15 gadiem viņu starpā valdījušas nevis draudzīgas kompanjonu attiecības, bet gan tik stindzinoša baiļu atmosfēra, ka to kliedēt varējis tikai, šķiroties no triju kompāniju akcijām.

Ko izspieda?

Visu kriminālapsūdzību pamatā ir jau pirms deviņiem gadiem uzsāktā A. Gulbja iniciētā pārbaude, kas tā nemanāmi pārauga kriminālprocesā par 16 vai 26 (skaits dažādos prokuratūras sastādītos dokumentos atšķiras) Šveices kompānijas Multinord akciju likteni. Vairākkārt mainot viedokli (sākotnēji A. Gulbis tiesai raksta, ka A. Lembergs par šīm akcijām nav samaksājis; tad atkal, ka nekāda strīda nav, bet tad – ka viņš ar A. Lembergu vienojies, ka pirmais akcijas dos kā kukuli un otrais tās pieņems), A. Gulbis pirms nepilna gada nonāca pie secinājuma, ka A. Lembergs no viņa šīs akcijas ir izspiedis, draudot... izņemt naudu no A. Gulbim piederošas bankas. Šo lietu prokurora Anda Mežsarga savulaik pieļauto gluži neticamo kļūdu dēļ ierasts saukt par Aivara parka lietu.

Savukārt simts un viena sējuma lietā A. Lembergs apsūdzēts par iepriekš nezināmās SIA Latransnafta kapitāla daļu izspiešanu no V. Krastiņa, kā arī no A. Gulbja un J. Krūmiņa, kuri... šajā firmā pat nemaz nebija kapitāla daļu turētāji.

Tomēr vismulsinošākā ir apsūdzības epizode par to, ka A. Lembergs esot izspiedis SIA Puses kapitāla daļas no V. Kokaļa. Bet tad jau iznāk, ka valsts akciju sabiedrības Ventspils nafta galvenajam juristam un valdes loceklim V. Kokalim savulaik ir piederējušas SIA Puses kapitāla daļas?! Bet SIA Puses no valsts a/s Ventspils nafta savulaik saņēma vislielākās atlaides, par ko savulaik bija diskusijas gan presē, gan Saeimā, kur tika izveidota pat speciāla parlamentārās izmeklēšanas komisija! Tātad iznāk, ka V. Kokalis savulaik piešķīris milzu atlaides savai firmai, tādējādi būtiski samazinot ne tikai valsts a/s Ventspils nafta ieņēmumus, bet arī nodokļu ieņēmumus valstij? Un Ģenerālprokuratūra viņu atzīst par cietušo???

Mežsarga precedenti

Tomēr mēs esam par tālu aizsteigušies priekšā notikumiem, jo jebkurš tiesas process nesākas ar lietas būtības izzināšanu. Tiesas process sākas ar noraidījumu un pieteikumu izskatīšanu.

Par to, ka ir iespējami noraidījumi, liecina kaut vai sākotnējā t. s. Ventspils amatpersonu lietas (no tās tika izdalītas divas iepriekšminētās) procesa virzītāja Anda Mežsarga nobīdīšana otrajā plānā. Neoficiāla informācija liecina, ka Ģenerālprokuratūras vadība ir ļoti labi apzinājusies, ka A. Mežsargam tiks pieteikts noraidījums par neobjektīvu kriminālprocesa vadīšanu, un tāpēc tiesas procesam jau savlaicīgi tika gatavoti citi prokurori.

Iemesli A. Mežsarga noraidījumam tālu nebūtu jāmeklē. Piemēram, daudz tika rakstīts par A. Mežsarga minerālūdens dzeršanu viesnīcā Rīdzene kopā ar Lemberga oponentiem O. Stepanovu un O. Berķi dienu pirms apsūdzības uzrādīšanas A. Lembergam. Ģenerālprokurors Jānis Maizītis tolaik skaidroja, ka A. Mežsargs restorānā ir veicis procesuālu darbību. Nu ir kļuvis zināms, kādu tieši procesuālu darbību viņš tur veica – izrādās, tā esot bijusi aptauja pirms nākamajā dienā paredzētajām kratīšanām, un prokurors no O. Stepanova un O. Berķa gribējis uzzināt, kur atrodas A. Lemberga "lielais seifs".

Tāpat jau aprakstīts, kā A. Mežsargs izrādījis īpašu pretimnākšanu Šveices advokātam Rudolfam Meroni, veicot viņa pratināšanas komfortablos apstākļos – hoteļos un, iespējams, pat restorānos.

Vēl nopietnāks arguments tam, ka A. Mežsargs kriminālprocesu nav vadījis objektīvi, ir fakts, ka viņš kā tulku – speciālistu ir izmantojis Lemberga oponentu advokātu Mārtiņu Kvēpu. Kriminālprocesa likumā noteikts, ka procesa virzītājam ir jāatstādina no pienākumu pildīšanas tulks – speciālists, kurš atrodas interešu konfliktā. Tomēr A. Mežsargs to nav darījis un M. Kvēpa pakalpojumi izmantoti pat tādās situācijās, no kurām Lemberga oponenti un viņu advokāti bija jātur pa gabalu. Proti, M. Kvēps piedalījies pie it kā A. Lembergam piederošas mantas aresta, bet vēlāk šo mantu (Latvijas kuģniecības akcijas) mēģinājis pārdot firmai, kurā pats bija valdes loceklis.

Tāpēc var prognozēt, ka krimināllietas izskatīšanas gaitā M. Kvēpa tulkoto liecību patiesums tiks apstrīdēts. Bet visi šie fakti ļauj izteikt pieņēmumu, ka prokurors A. Mežsargs kriminālprocesa laikā ir cieši sadarbojies ar t. s. Lemberga oponentiem, par kuriem publiski ir zināms, ka viņiem ir tieši mantiskas pretenzijas pret A. Lembergu.

Vai pieteiks noraidījumus?

Tomēr Mežsarga precedents nav pamats, lai noraidījumu pieteiktu arī prokuroriem Aivim Zalužinskim un Jurim Jurisam. Kaut gan arī viņu vārds sliktā nozīmē ir parādījies A. Lemberga pieteikumā Eiropas Cilvēktiesību tiesai – prokurori ir izpauduši cietušajiem četriem miljonāriem sensitīvus datus par A. Lemberga veselības stāvokli. Tas ir kliedzošs cilvēktiesību pārkāpums, civilizētās valstīs to uzskata par smagu pārkāpumu. Vai tas būs iemesls noraidījumam, acīmredzot uzzināsim tikai tiesas sēdes sākumā.

Tāpat tikai tad varēs uzzināt, vai tiks pieteikts noraidījums tiesnesim B. Geimanam. Katrā ziņā, fakts ir tas, ka B. Geimans ir bijis tuvs kolēģis galvenā cietušā A. Gulbja advokātei – bijušajai Latgales priekšpilsētas tiesnesei Inetai Malahovskai.

Kā zināms, līdzīgā situācijā tiesnese Iveta Vīgante pati sevi atstatīja no simts un viena sējuma krimināllietas iztiesāšanas, balstoties uz faktu, ka viņas vīrs savulaik ir lēmis par drošības līdzekli A. Lembergam.

Beidzot taču jāizmeklē!

Pilnīgi droši var prognozēt, ka process sāksies ar vairāku lūgumu pieteikšanu.

Patiesībā jāatgādina, ka A. Lembergs vairākus lūgumus pieteica jau pērnā gada vasarā simts un viena sējuma lietas procesa virzītājam J. Jurisam, kurš šos lūgumus nepieņēma, aizbildinoties ar to, ka lieta jau nodota tiesai un līdz ar to procesa virzītājs jau ir tiesa. Patiesībā lūgumi tika iesniegti dienu pirms lietas nodošanas tiesai, turklāt simts un viena sējuma lietā pirmstiesas izmeklēšanas termiņš nebija beidzies (jebkuri sapratīgi izmeklēšanas termiņi bija beigušies Aivara parka krimināllietai). Šie fakti ļauj izdarīt pieņēmumu, ka prokurors, ieraugot lūgumus, iespējams, labi ātri aizgrūda lietu tiesai uz kakla.

Kāpēc šie lūgumi bija svarīgi? Pirmkārt, tāpēc, ka A. Lembergs gribēja beidzot sniegt liecības. Varbūt kādu pārsteigs fakts, ka A. Lembergs nemaz vēl nav sniedzis liecības par viņam izvirzītajām smagajām apsūdzībām, tomēr šis nav nedz pirmais, nedz vienīgais pārsteigums gadsimta krimināllietā.

Otrkārt, A. Lembergs prokuratūrai lūdza beidzot veikt izmeklēšanas darbības, kuru kopsaucējs varētu būt – beidzot taču noskaidrojiet, kam patiesi pieder un kas savulaik notika ar tām daudzajām firmām, kuras minētas apsūdzībās! Piemēram, A. Lembergs lūdza, lai SIA Puses atklāj savus dalībniekus un patiesā labuma guvējus; lai V. Kokalis uzrāda dokumentus, ar kuriem viņš var pamatot savus apgalvojumus; beidzot nopratināt apsūdzībā minēto daudzo firmu amatpersonas (apsūdzības pārsvarā balstītas uz cietušo un oponentu liecībām) utt.

Kopumā jau prokuroram bija iesniegti vairāk nekā 160 lūgumu, par kuriem 16. februārī būs jāsāk lemt tiesai.

Tomēr pats galvenais, par ko būs jālemj tiesai, – vai process būs atklāts vai slēgts. Droši var prognozēt, ka visa procesa laikā būs mēģinājumi panākt slēgtu tiesas procesu, lai sabiedrība neuzzinātu skarbo patiesību par izmeklēšanas kvalitāti, par cietušo darbiem un nedarbiem un lai prokuratūras kauns nekļūtu tikpat publisks, kāds tas bija bēdīgi slavenajā Grinbergu lietā.

***

Skaļākās šā gada tiesvedības

Digitālās televīzijas krimināllieta

Otra krimināllieta, kuras izmeklēšanu ģenerālprokurors pasludināja par prioritāti abos savos pilnvaru termiņos, ir t. s. Digitālgeita. Kaut gan Rīgas apgabaltiesa ar to nodarbojas jau četrus mēnešus, tās izskatīšana pēc būtības vēl nav uzsākta.

Izskatīšanu pēc būtības paredzēts uzsākt tikai tad, kad būs izvērtēts, kurus no visiem kriminālprocesa arhīva lietā izdalītajiem dokumentiem ir nepieciešams pievienot pamata lietai. Īpaši jāatzīmē, ka Digitālgeita ir pirmā krimināllieta, kuras dalībniekiem izdevās panākt arhīva lietas izsniegšanu apsūdzētajiem. Iepriekš prokuratūra veiksmīgi manipulēja ar krimināllietu materiāliem, noslēpjot arhīva lietās dokumentus, kuri runāja pretī sacerētajai apsūdzībai.

Lietas izskatīšanu paredzēts atsākt 8. janvārī. Tikmēr jau 6. janvārī ir paredzēts uzsākt Digitālgeitu–2, t. i., tiesvedību par Digitālā Latvijas radio un televīzijas centra likvidēšanu. Prokuratūra par katru cenu grib panākt Digitālgeitas–2 pēc iespējas ātrāku izskatīšanu tiesā, jo notiesājošs spriedums tajā būtiski atvieglotu apsūdzības uzturēšanu Digitālgeitā–1. Jāatgādina, ka Digitālgeitu–1 sāka skatīt 2008. gada 28. augustā un jau tajā pašā dienā prokurors Edvīns Piliksers tiesnesim pieteica noraidījumu, kas netika pieņemts. Krimināllietas materiāli apkopoti 65 sējumos, un apsūdzības tajā uzrādītas 20 personām. Tiesas sēžu datumi jau saplānoti gandrīz visam nākamajam gadam. Advokāti prognozē, ka būtu uzskatāms par veiksmi, ja 2009. gadā šajā krimināllietā tiesai izdotos nopratināt neskaitāmos lieciniekus, to skaitā arī ārzemniekus, un pārbaudīt krimināllietas materiālus. Advokāti tiesvedību prognozē vairāku gadu garumā.

Bankas Baltija civillieta

Rīgas apgabaltiesa jau 6. janvārī paredzējusi skatīt jautājumu par iespēju atjaunot 2007. gada janvārī apturēto tiesvedību Bankas Baltija (BB) likvidatora BDO Invest Rīga prasībā pret Latvijas Banku par 185,6 miljonu latu piedziņu. Tiesvedību civillietā paredzēts atjaunot, lai izlemtu vienu jautājumu, proti, vai atļaut kādas BB noguldītājas radiniekam Gunāram Kalvišķim apstrīdēt 2007. gada janvārī pieņemto lēmumu, ar kuru atkārtoti noraidīts viņa lūgums par piedalīšanos vērienīgajā civillietā trešās personas statusā. Prasība par 185,6 miljonu piedziņu tika iesniegta jau 2005. gadā, jo BB likvidators uzskatīja, ka Latvijas Banka savulaik nav pietiekami uzraudzījusi BB darbu un nav ievērojusi līdzīgu attieksmi kā pret citām tolaik strādājušām kredītiestādēm. Apturēta šīs civillietas izskatīšana tika līdz brīdim, kamēr spēkā būs stājies spriedums krimināllietā, kurā tiek tiesāti BB bijušie vadītāji Aleksandrs Lavents un Tālis Freimanis. Abus Augstākā tiesa pērn atzina par vainīgiem, tomēr viņi iesnieguši kasācijas sūdzības. Šīs krimināllietas izskatīšanas termiņš Augstākās tiesas Senātā vēl nav noteikts.

KNAB pazudušās naudas krimināllieta

Krimināllieta nodota Rīgas apgabaltiesai – tiesas datums pagaidām nav zināms. Apsūdzībā teikts, ka bijušais KNAB Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas galvenais speciālists Jānis Imša laika posmā no 2004. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 15. aprīlim piesavinājies 82 908 latus, 24 500 eiro (17 219 latu) un 7800 ASV dolāru (3720 latu) no naudas, kas izņemta kriminālprocesos vai arestēta. Savukārt bijusī KNAB Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas vadītāja Indra Veipa apsūdzēta par 14 270 latu, 19 487 ASV dolāru (9295 lati) un 13 995 eiro (9836 lati) piesavināšanos laika periodā no 2007. gada 20. novembra līdz 2008. gada 15. aprīlim. Presē parādījās ziņas, ka J. Imša esot sācis atmaksāt daļu no KNAB pazudušās naudas, tādējādi esot secināms, ka viņš savu vainu atzīst. Savukārt I. Veipa vainu kategoriski noliedzot.

 

Šmits pēc deputāta mandāta nolikšanas domās par NVO dibināšanu

Barbara Ālīte,  Diena  01/05/09    Jānis Šmits, Saeimas Cilvēktiesību komisijas vadītājs no LPP/LC, kurš 15.janvārī zaudēs Saeimas deputāta mandātu, jo parlamentā atgriežas viņa partijas biedrs integrācijas lietu ministrs Oskars Kastēns, saka, ka viņam ir “grandiozas nākotnes ieceres”, ar kurām pagaidām ne ar vienu vēl dalīties nevēlas. Tomēr viņš atklāj, ka varētu dibināt nevalstisko organizāciju.  “Man jau sen ir doma, ka vajadzētu veidot nevalstisko organizāciju tīklu paralēli tam, kāds ir Sorosa fonds,” Dienai teica J.Šmits.

Viņš uzskata, ka nepieciešama organizācija, kas aizstāvētu tradicionālās vērtības. Viņaprāt, tam esot pietiekoši daudz bagātu atbalstītāju ārpus Latvijas. J.Šmits vēlas veidot alternatīvu subkultūrai, ko “atsevišķas organizācijas mums uzspiež”. “Ņemot vērā, ka man ir gan pieredze, gan starptautiskie sakari noteikti to izmantošanu, lai šajā krīzes situācijā stiprinātu tās vērtību sistēmas, kas palīdzētu arī mūsu valstij iziet ārā no krīzes,” saka J.Šmits.

Pārliecību, ka šai idejai būs panākumi Saeimas Cilvēktiesību komisijas vadītājam devusi piedalīšanās starptautiskās konferencēs, kurš viņš redzējis, ka atbalsts tradicionālajai ģimenei Eiropas Savienības līmenī esot ļoti augsts. “Latvijai jādomā ne tik daudz par populistiskām idejām, bet kā izdzīvot nācijai,” pauž J.Šmits.

J.Šmitam gan 8.Saeimā, gan 9.Saeimā bija tā sauktais “mīkstais mandāts”, kas nozīmē, ka viņš iekļuvis parlamentā uz laiku, kamēr kāds cits viņa partijas biedrs pilda ministra pienākumus, vai zaudējis mandātu cita iemesla dēļ.

Par spīti “grandiozajām iecerēm” J.Šmits vispirms pēc 15.janvāra tomēr vispirms atpūtīsies. “Gribu arī tīri cilvēcīgi paņemt pauzi un vienkārši atpūsties. Domāju, ka pēc šī garā skrējiena, to esmu pelnījis,” teic J.Šmits.

 

Vērienīgā protesta akcijā prasīs atlaist Saeimu

TVNET  01/05/08    13. janvārī plānotajā protesta pasākumā Doma laukumā Valsts prezidentam Valdim Zatleram tiks pieprasīts atlaist 9. Saeimu, informēja partijas "Sabiedrība citai politikai" preses sekretārs Kaspars Funts Ja Valsts prezidents Saeimas atlaišanu neierosinās viena mēneša laikā pēc 2009. gada 13. janvāra, visā Latvijā tiks organizētas vēl plašākas protesta akcijas, nolemts šodien notikušajā sanāksmē, piedaloties vairāk nekā 20 sabiedriskajām organizācijām.

Sanāksmes dalībnieki vienojās, ka tuvākajās dienās tiks izplatīts aicinājums Latvijas tautai 13. janvārī doties uz Doma laukumu, lai paustu savu attieksmi pret Saeimas un valdības nekonsekvento un bezatbildīgo rīcību ekonomiskās krīzes laikā. Aicinājumā visas organizācijas, kas piedalās protesta pasākumā rīkošanā, uzrunās ikkatru Latvijas sabiedrības locekli.

Protesta pasākuma rīkotāji ir pārliecināti, ka 9. Saeimā izveidotā valdības koalīcija nevēlas ieklausīties tautas viedoklī un tā vai nu negrib tiesisku un demokrātisku valsti, vai arī nesaprot, ko tas nozīmē. Mēs nespējam un vairs nevēlamies noskatīties, kā valsts tiek izniekota un pazemota nekompetentu un savtīgu politiķu darījumos. Mēs nevēlamies noskatīties, kā augstprātīgi politiķi atsakās runāt ar darba ņēmējiem un darba devējiem, zemniekiem, skolotājiem, policistiem, grāmatu izdevējiem, māmiņām, pensionāriem un invalīdiem, atsakās runāt ar Latvijas tautu un ņemt vērā tās viedokli, kad tas valstij ir svarīgi. Mēs atsakāmies noskatīties, kā valsts tiek pakļauta dažu politiķu un bagātnieku savtīgām interesēm un diktātam.

Jau ziņots, ka pieteikumu par protesta pasākuma organizēšanu Rīgas domē iesnieguši Aigars Štokenbergs, Artis Pabriks un Gundars Romanovskis. Protesta pasākums notiks 13. janvārī (otrdiena) no plkst. 17.30 līdz plkst. 19.30.

 

Ministru prezidenta Ivara Godmaņa uzruna Latvijas televīzijā 2008. gada 31. decembrī

Pilsēta.lv  12/31/08 

Godātie Latvijas ļaudis!

Atļaujiet Jūs uzrunāt šajās 2008.gada aizritošajās minūtēs.

Ekonomika, tāpat kā daba, balstās uz cikliskumu. Uzplūdiem seko atplūdi, uzplaukumam – miera periods. Tērēšanas mirkļiem – spēku uzkrāšanas laiks.

Daba iekārtojusi, ka decembris – ir gada tumšākais posms. Savukārt, tieši cilvēks ir tas, kas šo laiku piepildījis ar gaismu, sirsnību, līdzcietību un pavasara gaidām. Cilvēka spēkos ir padarīt tumšo par gaišu, smago un grūto par vieglu. Pat, ja gada aukstākie mēneši vēl priekšā.

Ziniet…

jo tumšāks ārā laiks, jo gaišāku uguni vajag kurt krāsnī. Tādēļ es pie jums šodien nāku ar uzmundrinājumu un pārliecību, ka pasaules un Latvijas ekonomikas aukstāko gadalaiku mēs pārziemosim veiksmīgi. Šovakar Jūs sagaidāt no manis atbildes uz četriem būtiskiem jautājumiem.

Pirmkārt: Kur mēs esam?

Otrkārt: Uz kurieni mēs ejam?

Treškārt: Kā mēs tur nokļūsim?

Ceturtkārt: Kas mūs sagaida jaunajā, 2009. gadā?

Uz tiem jābūt gatavam atbildēt ikvienam premjeram. Un es esmu gatavs.

Pirmkārt. Jā. Mēs esam Latvijas kredītu eiforijas beigās un globālās finanšu krīzes sākumā. Tā ir sāpīga kombinācija. Pirms gada es prognozēju sarežģītu 2008. gadu. Sarežģītu – dēļ pārlieku optimistiski ņemtajiem kredītiem, grūtu dēļ izpratnes trūkuma par atšķirību starp naudu, kas nopelnīta un to, kas aizņemta.

Prognozes ir piepildījušās. Diemžēl vienlaikus tām pievienojusies arī globālā finanšu krīze. Amerikā, Eiropā, Krievijā, Āzijā, visur, ko neviens tā īsti negaidīja… To īsti neparedzējām arī mēs, Latvijas valdība. Gatavojāmies uz ļaunāko… Bet cerējām uz labāko. Nu krīze ir klāt un arī mani kolēģi – premjeri citās Eiropas valstīs ir spiesti to atzīt.

Taču, ja arī reitingu aģentūras savās ekonomikas prognozēs kļūdījās, tad Latvijas galvenās vērtības ir stabilas.

Dziesmu un Deju svētku laikā mēs sev un pasaulei nodemonstrējām saskaņas un vienotības paraugstundu. Daudzu desmitu tūkstošu ļaužu dziedāja un dejoja kā viens vesels, apliecinot, ka pārmetumi par latviešu savrupo dabu un sadarbības trūkumu ir maldi.

Valsts deviņdesmitgades jubilejā visa Latvija vienojās kopīgā svētku noskaņā, pārsteidzot daudzus ar gaišumu un sabiedrības līdzdalību.

Šis bija referendumu gads, kas apliecināja Latvijas sabiedrības pilsoniskās līdzdalības strauju izaugsmi, kuai skaudri raksturoja mūsu problēmas.

Pašā gada nogalē pēc 15 gadu vilcināšanās beidzot tika pieņemta Latvijas administratīvi teritoriālā reforma. Valdība pieliks visas pūles, lai jaunā reforma, īstenojoties dzīvē, novadu iedzīvotājiem nodrošinātu stabilu un neatgriezenisku pakalpojumu līmeņa attīstību.

Jā. Šodien mēs esam globālās recesijas viducī. Skarbākais vēl priekšā. Ne tikai Latvijai. Un tomēr, šodien, Jaungada priekšvakarā, es gribu jums paust savu personisku pārliecību.

„Krīze“ ir jēdziena „iespēja“ otrais vārds. Krīze sapurina. Krīze mobilizē. Krīze motivē. Tā atšķeļ sīkas lietas no patiesi svarīgām. Tā parāda dzīvi visā tās īstumā. Krīze ir mūsu efektivitātes mērs. Tā nozīmē vērtību apzināšanos, liek mums būt labākiem, efektīvākiem, saprātīgākiem. Un, galu galā – cilvēcīgākiem.

Šogad akcijas „Eņģeļi pār Latviju“ laikā tika saziedots deviņas reizes vairāk līdzekļu, nekā tika plānots. Tas nav valdības nopelns. Bet es no visas sirds savā un Latvijas Valsts vārdā pateicos visiem, kas rada iespēju palīdzēt savam tuvākajam.

Ziniet, kad Antarktīdā ir sniega vētra, pingvīni to pārziemo, saspiežoties ar mugurām kopā, vienā lielā aplī. Ja kāds noklīst, viņi to atgriež atpakaļ.

Turpmākajos divos gados Latvijas ekonomikā būs šāda sniega vētra, un tādas cilvēciskās īpašības kā uzticība, izpalīdzība, līdzcietība un labestība būs svarīgākas kā jebkad. Tās parādīs mūsu vēlmi un gribu. Un varat būt droši – valdība būs ar jums. Ceru, ka arī jūs būsiet ar mums, jo vienoti mēs esam stiprāki par krīzēm.

Kur mums jānokļūst?

Mums jānokļūst Eiropas attīstīto valstu pulkā. Un mēs tur nokļūsim.

Par kādu cenu?

Cena būs mūsu sapņu sabalansēšana ar mūsu iespējām un realitātes apziņa – cik daudz, ko un kad mēs varam atļauties par savu nopelnīto, un nevis aizņemto naudu.

Ikvienu krīzi raksturo ne tik daudz tās redzamās pazīmes, cik nākotnes plāns, kā no tās iziet. Kur mēs būsim pēc krīzes? Kā mēs dzīvosim?

Galu galā – vai mums ir plāns?

Jā. Mums ir plāns. Sabalansēts, racionāls plāns turpmākajiem trijiem gadiem. Ne vienmēr patīkams, bet reāls.

Ekonomikas straujas bremzēšanās, bankas krīzes dēļ mums nācās aizņemties naudu Starptautiskajā Valūtas Fondā un Eiropas Komisijā. Starptautiskais Valūtas Fonds mums uzdeva jautājumus – no kā Jūs nesat gatavi atkāpties, prasot mūsu atbalstu:

Mēs atbildējām:

– no sava stabilā lata līdz pat ieiešanai eiro zonā;

– no pensiju palielināšanas;

– no algu nesamazināšanas ārstiem, māsiņām, sanitāriem;

– no algu nesamazināšanas mūsu skolotājiem;

– no pabalstu palielināšanas invalīdiem;

– no brīvpusdienām 1 un 2 klases skolniekiem;

– no bērnu kopšanas pabalstiem

Un saņēmām atbildi: „Labi, bet par to jums būs jāmaksā”:

- ar radikālu valsts pārvaldes samazināšanu (ko esam uzsākuši un turpināsim jaunajā gadā, sākot ar pašu valdību un beidzot ar valsts aģentūrām);

- ar radikālu reformu izglītībā – beidzot īstenojot principu „nauda seko skolēnam”;

- ar reformu medicīnā – kur vienlaikus ar vienota valsts neatliekamās palīdzības dienesta izveidi, nostiprināsim slimnīcas, kuras tiešām spēj sniegt kompleksu medicīnisko palīdzību, pakāpeniski mazām slimnīcām pārtopot par tik ļoti vajadzīgajiem sociālās palīdzības centriem;

- ar vispārēju atlīdzības samazinājumu ( -15 %) gan valsts, gan pašvaldību iestādēs.

Tie ir skaudri mēri, taču nepieciešami un nenovēršami.

Tikai tā mēs kopā ar SVF un EK radīto Latvijas valdības ekonomikas stabilizācijas programmu pēc 3 gadiem sabalansēsim savus ieņēmumus ar izdevumiem.

Kad pirms gada Jūs brīdināju par sarežģītiem laikiem, es vienlaikus, devu jums vārdu: lai kas arī nenotiktu, neaizskaramas ir trīs iedzīvotāju grupas: pensionāri, invalīdi, bērni.

Mēs, palielinot pensijas, esam pārvarējuši inflācijas kalna virsotni jūnijā. Pat pie tik liela elektrības un siltuma cenu kāpuma, neviens nav palicis tumsā un aukstumā. Mēs palielinājām pabalstus bērniem invalīdiem un invalīdiem kopš bērnības. Būtiski palielināti izdevumi bērnu kopšanas pabalstiem. Mēs turpināsim atbalstīt mazaizsargātos. Par katru cenu. Taču pārējiem mums sava alga būs jānopelna. Lai tērētu nopelnīto, nevis aizņemto.

Mums Latvijā vēl ir rezerves un motivācija turpināt augt. Taču tam ir vajadzīga mūsu griba un darbaspējas. Mēs esam nogājuši garu ceļu kopš laikiem, kad daļa no mums sildījās pie tā saucamajām godmaņkrāsniņām.

Šodien mēs esam pilntiesīga Eiropas valsts, kas, saņemot palīdzību no stiprākajiem, turpināsim attīstīties, atbalsot uzņēmējus, pārvarot krīzi.

Man liktenis bija lēmis būt par premjeru Latvijai visgrūtākajā laikā 90.gadu sākumā un arī šodien, kad Latvijai nav viegli.

Un tāpēc šodien uzrunājot jūs, kas krīzes gaidās jūtaties nomākti, uzdrošinos citēt Raini:

“Ir vārds – saukts „Tomēr”,

To pieminat,

Kad visus jau nomāktus

Domājat.”

Tomēr. Tomēr mēs pārvarēsim arī šo krīzi visi kopā, plecu pie pleca.

Laimīgu Jauno 2009. gadu!

Dievs svētī Latviju!

 

Godmanis: ekonomikas aukstāko gadalaiku mēs pārziemosim veiksmīgi

DELFI  01/01/09    Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) 31.decembra vakarā uzmundrināja Latvijas iedzīvotājus, paužot pārliecību, ka "pasaules un Latvijas ekonomikas aukstāko gadalaiku mēs pārziemosim veiksmīgi".

Godmanis uzrunā LTV norādīja, ka cilvēka spēkos ir padarīt tumšo par gaišu, bet smago un grūto par vieglu, "pat ja gada aukstākie mēneši vēl priekšā".

Pēc premjera vārdiem, "ekonomika, tāpat kā daba, balstās uz cikliskumu. Uzplūdiem seko atplūdi, uzplaukumam - miera periods. Tērēšanas mirkļiem - spēku uzkrāšanas laiks".

"Šovakar Jūs sagaidāt no manis atbildes uz četriem būtiskiem jautājumiem: Kur mēs esam? Uz kurieni mēs ejam? Kā mēs tur nokļūsim? Kas mūs sagaida jaunajā, 2009. gadā?," teica premjers, paužot gatavību uz šiem jautājumiem atbildēt.

Premjers atzina, ka Latvija atrodas kredītu eiforijas beigās un globālās finanšu krīzes sākumā, kas esot "sāpīga kombinācija". Viņš norādīja, ka ir prognozējis sarežģītu 2008. gadu "pārlieku optimistiski ņemto kredītu dēļ un izpratnes trūkuma dēļ par atšķirību starp naudu, kas nopelnīta, un to, kas aizņemta". Pēc Godmaņa teiktā, prognozes ne tikai ir piepildījušās, bet tām pievienojusies arī globālā finanšu krīze.

Galvenās vērtības ir stabilas

Premjers tomēr uzsvēra, ka par spīti visām grūtībām Latvijas galvenās vērtības ir stabilas.

"Dziesmu un Deju svētku laikā mēs sev un pasaulei nodemonstrējām saskaņas un vienotības paraugstundu. Daudzu desmitu tūkstošu ļaužu dziedāja un dejoja kā viens vesels, apliecinot, ka pārmetumi par latviešu savrupo dabu un sadarbības trūkumu ir maldi. Valsts deviņdesmitgades jubilejā visa Latvija vienojās kopīgā svētku noskaņā, pārsteidzot daudzus ar gaišumu un sabiedrības līdzdalību," sacīja Godmanis.

Pēc viņa vārdiem, "šis bija referendumu gads, kas apliecināja Latvijas sabiedrības pilsoniskās līdzdalības strauju izaugsmi".

Premjers arī norādīja, ka pašā gada nogalē pēc 15 gadu vilcināšanās beidzot tika pieņemta Latvijas administratīvi teritoriālā reforma. Godmanis solīja, ka valdība pielikšot visas pūles, lai jaunā reforma, īstenojoties dzīvē, novadu iedzīvotājiem nodrošinātu stabilu un neatgriezenisku pakalpojumu līmeņa attīstību.

Skarbākais vēl priekšā, bet krīze sapurina

Savā uzrunā premjers sacīja, ka "šodien mēs esam globālās recesijas viducī", bet skarbākais vēl ir priekšā.

Viņš gan uzsvēra, ka "krīze ir jēdziena "iespēja" otrais vārds". Godmanis uzskata, ka krīze sapurina, mobilizē un motivē. Pēc premjera teiktā, tā atšķeļ sīkas lietas no patiesi svarīgām, parāda dzīvi visā tās īstumā un nozīmē vērtību apzināšanos. "Krīze ir mūsu efektivitātes mērs. Tā liek mums būt labākiem, efektīvākiem, saprātīgākiem un galu galā - cilvēcīgākiem," sacīja Godmanis.

Pieminot akcijā "Eņģeļi pār Latviju" saziedotos līdzekļus, viņš pateicās visiem, kas rada iespēju palīdzēt savam tuvākajam.

Latvijas ekonomikas stāvokli turpmākajos divos gados Godmanis salīdzināja ar sniega vētru, kurā ļoti svarīgas būs tādas cilvēciskās īpašības kā uzticība, izpalīdzība, līdzcietība un labestība.

Godmanis tomēr pauda pārliecību, ka Latvija nokļūs Eiropas attīstīto valstu pulkā. Viņš arī norādīja, ka turpmākajiem trijiem gadiem "mums ir sabalansēts, racionāls plāns, kas ir ne vienmēr patīkams, bet reāls".

Godmanis sacīja, ka, aizņemoties naudu no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Eiropas Komisijas (EK), Latvija nebija gatava atkāpties no lata stabilitātes, pensiju palielināšanas, pabalstu palielināšanas invalīdiem, algu nesamazināšanas medicīnas darbiniekiem un  skolotājiem, kā arī brīvpusdienām 1. un 2. klases skolniekiem un bērnu kopšanas pabalstiem.

Pēc premjera teiktā, par to tagad ir jāmaksā ar radikālu valsts pārvaldes samazināšanu, kas jau ir uzsākta un tikšot turpināta, ar vispārēju atalgojuma samazinājumu gan valsts, gan pašvaldību iestādēs, kā arī reformām izglītībā un medicīnā.

"Tie ir skaudri mēri, taču nepieciešami un nenovēršami," piebilda Godmanis, norādot, ka "tikai tā mēs kopā ar SVF un EK radīto Latvijas valdības ekonomikas stabilizācijas programmu pēc trim gadiem sabalansēsim savus ieņēmumus ar izdevumiem".

Tomēr...

Ministru prezidents norādīja, ka Latvijā vēl ir rezerves un motivācija turpināt augt, taču tam ir vajadzīga griba un darbaspējas. Pēc Godmaņa vārdiem, "mēs esam nogājuši garu ceļu kopš laikiem, kad daļa no mums sildījās pie tā saucamajām godmaņkrāsniņām. Šodien mēs esam pilntiesīga Eiropas valsts, kas, saņemot palīdzību no stiprākajiem, turpināsim attīstīties, atbalsot uzņēmējus, pārvarot krīzi".

Uzrunājot Latvijas iedzīvotājus, kas krīzes gaidās jūtas nomākti, premjers runājis Raiņa vārdiem: "Ir vārds - saukts "tomēr", to pieminat, kad visus jau nomāktus domājat."

"Tomēr mēs pārvarēsim arī šo krīzi visi kopā, plecu pie pleca," runas noslēgumā sacīja Godmanis, novēlot iedzīvotājiem laimīgu 2009. gadu.

 

Komentārs: Pingvīni — jē, jē

Laila Pakalniņa,  Diena  01/05/09     Sniga, pat puteņoja. Kāda pusaudža kabatā mobilais telefons skaidrā latviešu valodā nobrēca: "Es esmu ledus pingvīns, ledus, ledus pingvīns — jē, jē". Ar to it kā apliecinot, ka Godmaņa vārdi: "Ziniet, kad Antarktīdā ir sniega vētra, pingvīni to pārziemo, saspiežoties ar mugurām kopā, vienā lielā aplī" kaut kur tomēr ir trāpījuši — daļai jauniešu pingvīns ir topā jau pāris mēnešu. Proti, Kinder šokolādes reklāma viņus esot "izbesījusi" tik ļoti, ka tapis reklāmas fonogrammas remiks, un "ledus pingvīna" pieminēšanai vien tagad ir īpaša nozīme.

Taču premjers, kaut gan radio vada mūzikas raidījumu, varbūt arī nezināja neko par ledus pingvīna dziesmiņu, kas ir tik stulba, ka lietojama jebkad (ar to uz lūpām pilnīgi noteikti var doties arī cīņā pret krīzi).

Tomēr, ņemot vērā, ka Godmani ir aizkustinājusi pingvīnu pārziemošana "saspiežoties ar mugurām kopā", premjers, visticamāk, ir iespaidojies no kino. Atliek vien minēt — vai no dokumentālās filmas "Pingvīnu gājiens" vai animācijas filmas "Jautrās pleznas". Drīzāk iespējams, ka Godmanis skatījies multeni (vai arī tā no abām filmām viņam patikusi vislabāk). Kā jau bērniem domāts darbs, "Jautrās pleznas" ir humānāka, taču ar realitāti mazāk saistīta filma — tajā neviens neiet bojā. Taču pat pieņemot, ka upuru pieminēšana, ko nes gan vētras, gan krīzes, kā dzīvnieku, tā cilvēku pasaulē, svētkos varbūt tiešām bija lieka, Godmanis, stāstot Latvijas iedzīvotājiem par pingvīnu uzvedību vētrā noklusēja kādu sīku, taču būtisku detaļu — tajā lielajā aplī vienmēr daļa pingvīnu, sargājot pārējos no skarbajiem vējiem, atrodas ārmalā.

To ir svarīgi apzināties, kad klausāmies, kā premjers sola: "Un varat būt droši — valdība būs ar jums. Ceru, ka arī jūs būsiet ar mums, jo vienoti mēs esam stiprāki par krīzēm". Proti, svarīgi ir saprast (un Godmanis to nepasaka), kur šajā aplī sev vietu ir iecerējusi valdība, varas partijas un to saimnieki — pret vējiem pavērstajā ārpusē vai daudz siltākajā un drošākajā viducītī. Grūti gan iedomāties, ka tagad Šķēle, Šlesers, Kalvītis, Slakteris, Roze utt. spiedīs kopā muguras, lai pasargātu, piemēram, lauku cilvēkus no pašnāvībām, bankrota, izmisuma, kad viņus izdzen ne vien no fermām, bet arī mājām. Nav arī viegli izsaukt vīziju par to, ka parlaments, kas Godmaņa vērtējumā ir viens no politiski spēcīgākajiem parlamentiem Eiropā ("tāpēc jebkuri aicinājumi par Saeimas atlaišanu faktiski nav tiesīgi eksistēt, vienalga, kas viņus arī neizteiks"), savas ekskluzīvās muguras sakļauj, lai sargātu un būtu kopā ar tiem vairāk nekā 600 000 Latvijas pilsoņu, kuri piedalījās referendumā, lai tautai būtu tiesības ierosināt deputātu atlaišanu tad, kad viņi negrib būt kopā ar tautu. Vismaz pagaidām ticamāks šķiet pieņēmums, ka aicinājums tautai būt kopā ar valdību varētu nozīmēt cerību, ka cilvēki stāvēs ārmalas vējā, pacietīgi klusēs un saudzēs valdību.

Bet ja jau Godmanim tik ļoti patīk pingvīni, tad droši vien viņš ir aizdomājies par to, ka ar mugurām viņi spiežas kopā ne jau tāpēc, lai pārdzīvotu vētru jeb precīzāk — apļa jēga nav vētras pārdzīvošana, pingvīnu tēvi vētras laikā saspiežas kopā, jo zem tauku krokas viņi perē olu. Tāpat ir ar vienotību, uz kuru mēs tagad tiekam aicināti, "jo vienoti mēs esam stiprāki par krīzēm". Bet mēs tiešām nevaram būt vienoti ar Šķēli, Šleseru utt. (un, visticamāk, — arī viņi ar mums) tikai tāpēc, ka ir (būs) krīze. Lai gan šis tiešām ir laiks, kad cilvēkiem atkal ir jānāk kopā — taču ne jau krīzes dēļ. Ir jābūt mērķim. Gribas ticēt, ka joprojām ļoti daudzus cilvēkus var vienot Latvija — kā mūžīgs, bet ļoti konkrēts mērķis, no kura astoņpadsmit gados mēs esam nopietni novirzījušies.

Taču es nezinu, kas šobrīd ir grūtāk — noticēt iespējai, ka mēs varam būt kopā ar (šo) valdību, vai tam, ko saka Godmanis — "varat būt droši — valdība būs ar jums". Kas attiecas uz pēdējo — nerodas pārliecība, ka valdība vispār zina, kur mēs esam, jo ir nācies piedzīvot sajūtu, ka tā rīkojas, it kā mūsu nebūtu vispār.

Tikai viens piemērs. Nupat kļuvis zināms, ka aģentūra Jaunie trīs brāļi ir noslēgusi aptuveni sešus miljonus latu vērtu līgumu ar arhitekta Anda Sīļa vadīto biroju par Rīgas koncertzāles projektēšanu. Pat pieņemot, ka šāds lietu izkārtojums ir pareizs, tas ir pilnīgi nepieņemams, jo skaidrāk par skaidru apliecina, ka, neraugoties uz to, ko Godmanis saka, — valdība nemaz negrib būt ar mums kopā. Proti, neviens nav pat papūlējies par to, lai tagad, kad tiek piežmiegts viss, ieskaitot, piemēram, Rundāles ugunsdzēsējus, radītu iespaidu, ka koncertzāles projekta maģiskā rullēšana uz priekšu nav vis darījums, bet Latvijai svarīga lieta.

Diemžēl šķiet, ka Godmaņa (pingvīnu) vienotības teorijai cilvēki, kam šobrīd Latvijā ir vara un iespēja rīkoties ar budžeta līdzekļiem, nav pakļaujami. Tāpēc tajā vietā, lai tik daudz runātu, premjers gadumijā varēja vien nodziedāt: "Es esmu ledus pingvīns — jē, jē."

 

Komentārs: Par pingvīniem, treknajiem gadiem un vēlējumiem, kas nepildās

Baiba Lulle,  NRA  01/06/08     Premjera Ivara Godmaņa "pingvīni" Jaungada uzrunā jau sākuši iesakņoties tautas folklorā tāpat kā Aigara Kalvīša "septiņi treknie gadi", kas tika piesolīti 2005. gada nogalē. Pēc nepilniem trim gadiem tie smagi piezemējās, daudziem tā arī nemaz nesākušies, lielai daļai – bez uzaudzētā tauku slāņa, ko nu varētu izmantot, spiežoties ciešāk kopā kā pingvīniem un sildoties. Nekādi pingvīni no mums laikam nesanāks.

Par pingvīniem gan neviļus liek domāt arī Lielbritānijas premjera Gordona Brauna Jaungada uzruna, kurā viņš vairākkārt piemin globālās klimata izmaiņas un nepieciešamību šajā jomā aktīvāk darboties, par ko jau runājis ar jauno ASV prezidentu Baraku Obamu. Viena no vides izmaiņu seku versijām pieļauj polu nobīdi, ledāju novirzīšanos, ūdens līmeņa celšanos, kā rezultātā Lielbritānija atrastos zem ūdens. Var jau būt, ka uz Latviju tad pārceltos arī pingvīni... Lai kādas būtu britu savtīgās vai nesavtīgās intereses vides jautājumos, viens ir acīmredzams: ārvalstu līderu Jaungada uzrunās salīdzinājumā ar mūsējo provinciālismu jaušama pasaules elpa. Piemēram, Vācijas kanclere Angela Merkele, runājot par krīzi, par ko runā visi, bilst, ka tā apliecina nepieciešamību pēc starptautiskiem sociālās tirgus ekonomikas principiem un to ievērošanas, par kuru ieviešanu pati Merkele stingri cīnīšoties. Neiztiek arī bez Izraēlas un Palestīnas konflikta un Vācijas gatavības iesaistīties miera sarunās pieminēšanas.

Mēs apvārdojam pasauli, lai tā grieztos ap mums. Lai arī Godmanis savā 2007. gada nogales runā bilda, ka "ES un NATO mūs padarījušas par pilntiesīgiem un cienītiem ģeopolitiskās dzīves dalībniekiem", realitāte par to liek šaubīties. Kaut pieminēt nespēju mūsu lauksaimniekiem panākt līdzvērtīgus atbalsta un ražošanas nosacījumus ar vecajām ES dalībvalstīm. Arī valsts aizdevuma lūgšanas process starptautiskajām finanšu institūcijām, kā Neatkarīgajai atzina Godmanis, bija "pazemojošs".

Arī divdesmit Eiropas bagātākajām valstīm, starp kurām nonākt Kalvītis solīja līdz 2011. gadam un vēl pēc pieciem gadiem – bagātāko 20 pasaules valstu vidū, netuvojamies. Nu, ar šodienas olekti mērot, varam teikt, ka pati pakaļdzīšanās jau bija kļūda.

Godmanis iepriekšējā gadu mijā gan gluži treknus gadus kā dzeguze neskaitīja, bet apgalvoja, ka "Latviju arī nākamajos gados sagaida izaugsme". Tā gan būšot "sabalansēta", kad, "iespējams, kādam nāksies pārvērtēt savu kredītspēju un pārsēsties no dārgāka auto lētākā. Vēl kādam atteikties no ikgadējā ceļojuma". Tikai tā mēs apjautīšot "mūsu patiesās materiālās iespējas" un spēšot "neieķīlāt mūsu ekonomisko brīvību nākotnes parādu važās". Nu to esam ieķīlājuši. Vai tāpēc, ka neklausījām un aizbraucām tajā ceļojumā, vai paņēmām kredītu, rēķinoties ar tā brīža ienākumiem un paļaujoties uz valstsvīru solījumiem, ka būs vēl vairāk? Vai tāpēc, ka pasaules krīze iegāza? Ne vārda par birokrātijas samērošanu ar reālām iespējām un vajadzībām. Divus gadus iepriekš Kalvītis tieši otrādi gadu mijā solīja: "Paaugstināsim valsts sektorā strādājošo algas. Un tas būs tikai sākums", kas acīmredzot tā arī bija. Beigu sākums.

Bet mums esot plāns, kā iziet no krīzes, teic premjers. Līdz šim gan dzirdēts tikai par nenoslīkšanas, par taupīšanas plānu, bet ne par pelnīšanas. Par to arī runā ne vārda.

Kopumā salīdzinot mūsu augsto valsts amatpersonu Jaungada runas ar Eiropas līderu runām, pamanāms arī skaidra vēstījuma trūkums. Ir šis un tas, kā, piemēram, Kalvīša aicinājums mīlēt savu valsti, novērtēt sevi, Godmaņa norāde uz Ziemeļvalstu attīstības virzienu, bet, ja kaut kas cilvēkiem jāatceras, tad paliek "treknie gadi" un "pingvīni", bet, ja tamlīdzīgu epitetu nav, tad vien atziņa: "Viņš ir runājis." Ja īsti nav ko vēstīt, tad jau labāk kā Vaira Vīķe-Freiberga – tostveidīgu, īsu brīvā teksta uzrunu ar klasiskiem laba vēlējumiem.

Īpaši spilgti vēstījuma trūkums izpaudās Valsts prezidenta Valda Zatlera pirmajā Jaungada uzrunā, kas bija haotiska lēkāšana no vispārīgu standartfrāžu apvītas vienas tēmas pie otras – par vārda brīvību, solījumu pildīšanu, kopīgu vēstures rakstīšanu... Netrūka pat sevis paslavēšanas par atklātiem principiem, izvēloties premjeru. Lai arī šoreiz prezidents jau bija konkrētāks un pat nosauca savas trīs prioritātes: "sociālā stabilitāte, atbalsts uzņēmējiem un demokrātijas nostiprināšana", runā iezagusies gauži nepatīkama tendence – pašmērķīga sevis pozicionēšana. Tā vien šķiet, ka prezidenta runas mērķis bijis turpināt slāpēt zoodārza prezidenta tēlu, cenšoties parādīt sevi kā bargu politiķu kritiķi. It kā kāds prezidentam būtu sajaucis runas un uzrunas vietā tautai iesmērējis uzrunu Saeimai vai valdībai – ar norādēm ministriem, politiķiem par to, kā jāsadarbojas politiskajiem spēkiem, kā tiem jābalsta ekonomikas stabilizācijas plāns, ka valstij jāveicina ekonomika, Saeimai jānodrošina piešķirtās naudas uzraudzība, jāsāk diskusija par vēlēšanu sistēmas pilnveidošanu, jāpabeidz Satversmes grozījumi, jāieceļ KNAB vadītājs.

Bet ne vārda par prezidenta iespējām stiprināt valsts lomu ārpasaulē, kam prezidentam doti instrumenti. Salīdzinoši iekšpolitikā prezidentam bez vārda spēka nav citu būtisku ietekmēšanas instrumentu. Bet šim vārdam ir spēks, ja tā teicējs ir autoritāte arī bez uzplečiem.

Varbūt tāpēc amatpersonu Jaungada vēlējumiem ir tāda tendence nepiepildīties?

 

Jurģis Liepnieks prognozē, ka TP 10.Saeimā nebūs

Diena  01/06/09     Bijušais Tautas partijas līdera premjera Andra Šķēles preses sekretārs Jurģis Liepnieks prognozē, ka Tautas partija nākamajās vēlēšanās zaudēs un Saeimā neiekļūs. To J.Liepnieks saka intervijā Latvijas avīzei.

“Tautas partija labi saprot, ka uz vēlēšanām par lokomotīvēm nebūs Slaktera vai Kalvīša kungs, vai Bērziņa kungs. Nezin vai šis supertrijnieks pielocīs pilnu pūru ar balsīm. Tad viņi jānobīda maliņā. Uzliks jaunu trijnieku. Āre, Segliņa kungs jauns cilvēks, Riekstiņš – patīkams, un Kristiāna Lībane-Šķēle atgriezusies. Re, tie taču nav tie, kas jums, vēlētāji, nepatīk! Tie ir pavisam citi! Balsojiet. Tauta domā – bet patiešām, ar to Slakteri nebija kaut kas kārtībā, bet Riekstiņš izskatās slaids, uzticamības vērts tumšmatis. Amatos bijis, pieredzējis. Tā ir pārmaiņu būtība Tautas partijas saprašanā. Droši vien, viņi cer, ka tā TP paglābsies.”

J.Liepnieks uzskata, ka politikā jauniem cilvēkiem ienākt ir grūti, jo vēlētāji ir ļoti prasīgi un politika sniedzot maz gandarījuma.

“Jā, tas ir diezgan smērīgs darbs, bet reizē prasa arī ļoti daudz no cilvēka un, nepiedodot ne minimālāko kļūdu, sniedz makten maz gandarījuma sajūtas. Latviešu tauta ir ārkārtīgi prasīga. Tā pieprasa, lai politiķis ir Ideāls. Uzreiz un bez trūkumiem! Lai arī nekad pagātnē nebūtu bijuši trūkumi. To saprot ikviens, kurš varētu iesaistīties politikā. Viņam paliek bail. Viņš to negrib. Kāpēc, piemēram, Sarmīte Ēlerte vai Ingrīda Blūma, cerīgas kandidātes, nerādās politikā?” J.Liepniekam kā šīs valsts pilsonim esot grūti noskatīties, kā visiem savas savtīgās, privātās intereses esot tik daudz pārākas par valsts interesēm.

Savukārt Valsts prezidentu Valdi Zatleru J.Liepnieks vērtē kā “īpatnēju”. To viņš secinājis pēc tā, kā prezidents pārvietojas pa Rīgu.

“Šis tomēr ir īpatnējs prezidents. Pirmais pēc politiķa Čevera, kurš atkal braukā apkārt un šķērsām Rīgai ar sirēnām, ugunīm. Citi prezidenti un premjeri pēc Māra Gaiļa atturējās pārvietoties ar gaudojošām automašīnām. Man arī tas liekas ārkārtīgi bezgaumīgi. Drošības dienests varbūt labprāt vēl helikopterus laistu pa gaisu pāri prezidenta kortežam, taču, ja valsts galva nespēj ierobežot savu miesassargu iegribas, tad kā viņš tiks galā ar valstiskām lietām?”

 

Intervija ar Jurģi Liepnieku: Kurš grib pievākt manu birzīti un zirnāju lauciņu?

Egils Līcītis,  Latvijas Avīze    01/06/08     "Latvijas Avīzē" viesojās sabiedrisko attiecību speciālists JURĢIS LIEPNIEKS. Ar viņu sarunājās redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Liepnieka kungs, jūs ļoti labi pazīstat šīs valdības personas. Pastāstiet, kā tas ir – vai politiskās aprindas pilnībā nav radušas ieklausīties nevienā sabiedrības domā un padomā?

J. Liepnieks: – Daudz esmu domājis par latviešu mentalitātei raksturīgo viensētnieciskumu. Tas liek ar skepsi izturēties pret visu, ko saka cits no citas sētas. Ne jau tāpēc, ka viņu turētu par naidnieku, bet – labāk otram neuzticēties. Kaut kas viņam aiz ādas ir. Kaut kādus zemūdens akmeņus viņš salicis. Vai tik netaisās pievākt manu birzīti un zirnāju lauciņu? Tāpēc drošības labad pret padomu atbildēt ar skepsi vai pilnīgu noliegumu. No ārpuses gudrs padoms nevar būt. Tā latvieši domā. Gudrs padoms radīsies manis paša galvā vai, sliktākajā gadījumā, nāks no vistuvākajiem cilvēkiem, no "ļoti savējiem". Tāpēc neņemam pierē – ko zina un saprot kaut kāds valūtas fonds vai citi ārzemnieki! Vai viņi dzīvojuši Padomju Savienībā? Vai viņi zina, kas ir Godmaņa krāsniņas jeb dzīvokļu denacionalizācija? Arī Latvijā pietiktu saprātīgi domājušu cilvēku, kuri spētu dot padomu, bet tas nekad netiks ņemts vērā. Tā teikdams, es nerādu ar pirkstu – Godmanis ir tas, kurš neklausās. Nē, tāpat darīju es pats, darbodamies kopā ar Tautas partiju, tas ir nemirstīgs "latvieša instinkts" uzskatīt, ka otrs vēlē sliktu.

– Tomēr premjers teatrāli spiedis roku valstiski gudrajam un politiski visnobriedušākajam parlamentam Eiropā, kurš atbalstījis viņa pretkrīzes programmu. Bet Saeima taču neizbēgami atbalsta visu, ko valdība pasāk, lai cik nikna kritika skanētu no visām citām pusēm.

– Esam nonākuši krīzē, ekstrēmos apstākļos jāuzstāda plāns, jāstrādā pārslodzē – bet ieteikumus reformēt nodokļu sistēmu un samazināt valsts izdevumus arī jūsu avīzē varēja lasīt visu 2008. gadu un vēl agrāk! Tagad ļoti lielā steigā pieņem ļoti lielus lēmumus. Vismaz pirmajā brīdī tie šķiet, mazākais, apšaubāmi. Daudziem liekas – netaisnīgi lēmumi. Publikai ne vienmēr pietiek, ka valdība atrisina problēmas. Tā vēlas, lai lēmumi būtu taisnīgi, visai sabiedrībai akceptējami. Vai gan ir taisnīgi, piemēram, budžeta cirpšanā ņemt no algas vienādi nost tiem, kuri pēdējos gados katrureiz saņēmuši pielikumu par 20 – 30 procentiem, un tiem, kam aldziņa knapi cēlusies un necik augstu nav pacelta?

– Uz to Godmaņa, Slaktera padomnieki atbildēs, ka jācērp ir, ka grūtības jāpiedzīvo visiem un avīzes arī visas apliekamas ar jaunām nodevām.

– Bet tādas "vienlīdzības" taču nav! Kādam var noņemt vairāk, bet citu neparko nedrīkst apšķērēt. Tādā ziņā šie plāni ir mulsinoši. Bizness ir uztraucies par PV nodokļa pacelšanu, kad pēc loģikas to vajadzētu laist uz leju, lai palielinātu patēriņu. Savukārt iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšana par 2% nav nopietna – tas ir par maz. Amerikā, Eiropā valdības mēģina veicināt patēriņu ar tiešām naudas injekcijām ekonomikā un nodokļu samazināšanu. Latvijā arī baumo, ka SVF aizdoto naudu kaut kādā veidā izmantos par finanšu instrumentu ekonomikas veicināšanā, bet par to nav skaidrības. Tas jau nebūtu slikti, ja valdība paziņotu – tās rīcībā ir 100 miljoni latu ekonomikas stimulēšanai. Tad kopīgi varētu apspriest un padomāt, vai labāk summu iedot (vai garantēt) vienam "Liepājas metalurgam" vai palīdzēt uzreiz 100 uzņēmumiem. Varbūt trim lielajiem izlīdzēt, varbūt dot mazajiem un vidējiem. Veselais saprāts saka priekšā, ka, lai palīdzētu ekonomikai, ir vēl citi veidi nekā vienīgā versija – simts miljonu garantija "Metalurgam".

– Gada nogalē no Tautas partijas izstājās liepājnieks uzņēmējs Uldis Pīlēns, kuru arī jums vajadzētu labi pazīt. Vai tas nav druscīt simboliski, jo Pīlēna kungs nav "aizgājējs", par kuru viegli teikt – štrunts par to, nāks citi vietā.

– Nezinu, kādēļ viņš tā izšķīries, bet simboliski tas ir kaut vai tādēļ, ka Pīlēna kungu pazīstu kā ārkārtīgi mierīgu un pacietīgu cilvēku. Viņš no lieka nelēks uz ecēšām, viņa rīcību nediktē "jūtu uzplūdi". Tātad iemesli ir pietiekami nopietni. Pīlēns atzinis gan šo ekonomikas salaišanu grīstē, gan daudzkārt pieminējis "konservatīvo vērtību" ignorēšanu. Varu iedomāties, ka viņam pilnīgi nesaprotama šķitusi TP koķetēšana ar "Saskaņas centru" un "jaunas" valdības ideju, kur šie puiši būtu klāt. Ja ne tūlīt un uz vietas, tad vismaz turēti nelielā attālumā no valdības, lai šantažētu un baidītu koalīcijas partnerus, sevišķi Zemnieku savienību. Sak, ja jums kaut kas nepatīk, ja jūs kaut ko ne tā, kā gribam mēs, Tautas partija, tad re kur mums ir gatavi jūsu vietā nācēji. Viņi stāv rindā un gaida. Agrāk baidījās ņemt partneros "Saskaņu", baidoties, vai to sapratīs vēlētāji. Vai tas nedraud ar atbalsta zudumu? Tagad atbalsts zudīs tāpat, ko vairs tielēties. Sliktāk jau nebūs. Varbūt ir vēl citi, nezināmi iemesli, bet skaidrs, ka "SC" nekad nav bijis tik tuvu valdībai kā pašreiz. Pilnīgi iespējams, ka drīz mēs viņus tajās vietās ieraudzīsim. Godmanis droši vien saglabās savu pozīciju. Vēl vajadzēs panākt, lai prezidents piekrīt "pārvērtībām" – un viņš, tā vien šķiet, citu premjeru kā Godmani neakceptēs.

E. Līcītis: – Kādas nākotnes izredzes ir priekšā stādītai valdībai ar "profesionāļiem" – Rimšēviču vai Sudrabu – priekšgalā un nacionālās vienotības ideju pamatā? Vai tā nav butaforiska iedoma?

– "Jaunajam laikam" līdz šim bijušas daudzas iespējas, taču viņi neko lāgā nav izdarījuši zem vienotības karogiem. Ja nu tomēr ir kāda partija, kurai par vienotspēju ticēs pašai pēdējai, tad tā ir "Jaunais laiks". Savukārt par profesionāļiem – politiskā vide tik drīz neaizmirsīs tāda nepolitiska profesionāļa kā Andra Šķēles parādīšanos valdības priekšgalā pirms 12 gadiem. Var iedomāties, ka ir līdzīgi grūta situācija ar ekonomiku, zemiem partiju reitingiem, ar vienotības un uzticamības trūkumu. Lai nāk no malas paaicinātais profesionālis, kurš saliktu visu pa plauktiņiem. Rūdītie politiķi atceras un saprot, ka tas nu gan beigsies, visticamāk, viņiem ļoti par sliktu. Tāpēc tādu variantu kā reālu neizskata. Tas ir diezgan pašiznīcinošs gājiens, savas nespējas atzīšana.

V. Krustiņš: – Tomēr "Saskaņas centrs" var ieperināties valdībā. Ja šie kungi skaidri un gaiši neatteiksies no savas "prokrievijiskās" ievirzes, tad tas var būt diezgan bīstami. Tie, kas mēģina flirtēt ar "SC", to dara samērā vieglprātīgi, nenoskaidrojot pozīcijas līdz galam, un tamdēļ ir lielas bažas, ka tāda koalīcija var kļūt par kaut ko vairāk nekā kļūdu. Negribu saukt Niedras uzvārdu, Kirhenšteina vai vēl citus.

– Ir divas galvenās bažas un politiskās problēmas. Pirmā ir ārpolitiskā. Līdz šim labējām un kreisajām partijām bija nesamierināmas pretrunas tikpat kā visā, kas attiecas uz Krieviju. Tiesa gan, varbūt pretrunu vairs nav! Tad es to būšu palaidis garām un par pretrunu pastāvēšanu domāju tikai pēc inerces. Pavisam nesen bija dažādi viedokļi arī par aizsardzības budžetu un no līdzdalības NATO izrietošo pienākumu pildīšanu. Cittautiešus pārstāvošās partijas vienmēr lika priekšā aizsardzībai paredzētās summas tērēt sociālo jautājumu risināšanai valsts iekšienē un nepildīt saistības ar NATO – vismaz ne 2% apmērā no valsts budžeta. Otra sadaļa bažām saistīta ar iekšpolitiku, proti, "Saskaņas centrs" ar satelītiem atklāti par savu vienīgo pastāvēšanas mērķi un uzdevumu pieteica krievvalodīgo interešu aizstāvību. Tas ir tas, kāpēc vispār šīs partijas eksistē un tiecas pēc varas. Tajā kontingentā viņi attiecīgi lasīja balsis. Latviskās partijas nekad tik šaurus mērķus neformulēja. Pat "Tēvzemei un Brīvībai" arsenālā ir runas par labklājību, eiropeisku valsti un dažādām citām vērtībām, tajā skaitā tiek pievienota arī latvisko vērtību un nacionālo interešu aizstāvība. Cik lielā mērā – katrai partijai bijis atšķirīgi. Ko nozīmē specializēties tikai uz krievvalodīgo interešu aizstāvību? Kā šīs valsts pilsonis neesmu pret nedz krievu, nedz ebreju, nedz visu citu šeit dzīvojošo tiesībām, ieskaitot nepilsoņus ar viņu tiesībām. Diemžēl mūsu priekšstati nereti atšķiras par to, kas ir šīs cittautiešu tiesības, kuras tik ļoti jāaizsargā. Situācija atkal reducējas uz ļoti vienkāršām lietām. Kā pati pirmā ir: vai visiem Latvijas pilsoņiem ir pienākums prast latviešu valodu? Tas jau ir fundamentāli – vienmēr jautāt, vai tas ir taisnīgi, ka valsts prasa zināt valsts valodu? Vai mums, latviešiem, ir tiesības prasīt no šīs valsts iedzīvotājiem latviešu valodas zināšanas, ja tie vēlas strādāt atsevišķās profesijās un piedalīties valsts pārvaldē. Tālāk atvasinās citi jautājumi – ar nepilsoņu vēlēšanu tiesībām pašvaldībās. Bet arī tas skar valodu. Viņi grib šīs tiesības tāpēc, lai pašvaldību darba valoda būtu arī KRIEVU VALODA. Jau tagad pašvaldībās ievēroti deputāti, kuri faktiski nepārvalda valsts valodu. Ja nepilsoņi varēs vēlēt, nebūs iespējams pieprasīt Valsts valodas likuma normu ievērošanu pašvaldību iestādēs. Kad konkrēti paraugāmies uz sniegtajām prasībām par krievvalodīgo interešu aizsargāšanu, tad tās tomēr nereti nonāk konfliktā un pretrunā ar latviešu tautas un valodas pastāvēšanas interesēm. Tauta ir neliela, apcērtot tās spēju visur brīvi lietot savu valodu, situācija ievērojami pasliktinās.

– Jā, un tad jāvaicā, vai Latvijas valstī arī latviešiem ir kaut kādas īpašas tiesības – nu kaut vai izdzīvot? Kāds īsti radikāls nacionālists norādītu – cik tautiešu šeit dzīvoja līdz 1940. gadam un cik parādījās pēc tam? Un tie, kuri šeit ieradās pēc okupācijas – kādas viņiem ir "īpašās tiesības"? It īpaši, ja tās pārvēršas politiskas lemšanas tiesībās līdz pat Latvijas valsts leģitīmai likvidēšanai.

– Būdams tolerants pret visiem, es tomēr domāju, ka latviešiem pieder īpašās tiesības un lemšana, lai šajā valstī latviešu valoda un kultūra saglabājas tajā līmenī, kas nodrošina tautas pastāvēšanu. Manuprāt, tas ir taisnīgi un pamatoti prasīts. Un, ja tā to saprot, tad partijas ar vienīgo uzdevumu aizstāvēt krievvalodīgo intereses šeit kļūst par problēmu. Vai vismaz – par piesardzīgi un uzmanīgi uzlūkojamu objektu. Ja gribam būt atklāti, tad galu galā no šī skatpunkta mēs uz viņiem visu laiku esam arī raudzījušies. Lielās līnijās politiskā vēsture atmodas laikā sākās ar to, ka bija Tautas fronte, kura cīnījās par valsts atjaunošanu, un interfronte, kura teica, ka tam visam un neatkarībai nav nekādas jēgas. Tās ir saknes vai avoti visai līdzšinējai Latvijas politikai. Tautas fronte "dalījās un vairojās", veidojot latvisko partiju bloku, un arī interfronte evolucionēja un izplūda pa politisko lauku. Tagad es neesmu gatavs likt roku uz sirds un bez bažām teikt, ka pienācis izlīgšanas un kompromisu laiks. Protams, ja "SC" paņems valdībā, tad tas vēl nenozīmē automātisku un neizbēgamu ceļu pretī "galam un iznīcībai". Taču problēmas ar to radīsies.

– Kaut oficiāli par to nerunā, no Krievijas puses skaļi mēģina "pārdot" impērijas atjaunošanas idejas. Rietumnieki, piemēram, Lūkass, mierina, ka valstiskumu Latvijai nemaz nemēģinās atņemt, ar tankiem iekšā nebrauks – nav vairs tie laiki. Bet valdību gan uzliks, kas skatīsies Kremlim mutē, ko te darīt un kā mums dzīvot. Pārņems ekonomisko varu, palēnām pārkrievos visu vidi.

J. Liepnieks: – Paradoksālā kārtā pagaidām "SC" ienākšanu valdībā kavē tas, ka Šlesera kungs pats cer uz krievu balsīm, līdz ar to saskata saskaņiešos konkurentus. Es jums piekrītu, ka okupācija Latvijai nedraud. Tajā brīdī, kad latviešu tautu tādu vai citu iemeslu dēļ novājinās, nogatavojies auglis pats iekritīs Kremlim klēpī. Kā novājinās? Novājināsies savstarpējos strīdos un viensētnieku karos. Ekonomisko grūtību dēļ pa jaunam izklīdīs svešumā. Piekāpsies agresīviem savas nācijas interešu uzspiedējiem šeit uz vietas. Šobrīd vēl mēs runājam par izvēli – ņemt vai neņemt "Saskaņas centru" valdībā? Ātri un viegli var pienākt brīdis, kad bumba būs "Saskaņas centra" partijas pusē un viņi lems, kuru no latviskām partijām kā paklausīgāko un piemērotāko ņemt valdībā par partneriem.

E. Līcītis: – Cik ātri, Liepnieka kungs, esat nomērījis šāda brīža pienākšanu? Pēc nākamajām Rīgas domes vēlēšanām? Pēc 10. Saeimas vēlēšanām?

– Varbūt pēc 11. Saeimas vēlēšanām – to es neņemos precīzi datēt.

V. Krustiņš: – Viena izvēle ir partiju, bet cita – tautas rokās. Uz vēlēšanām tā vienmēr viļas ar sudrabu un zeltu bagātīgi nomargotajās partijās. Kā bišķīt pakasa apsudraboto krāsu nost, apakšā izrādās misiņš vai tīrs bleķis. Daži draud vairs nebalsot par valdošajām. Nedz Štokenbergs, nedz Kalniete pagaidām arī nespēj iegūt lielu uzticības kredītu, toties "Saskaņas centrs" uz šī fona gan labprāt izliekas par latviešu tautas draugiem.

– Neatklāšu politiskās simpātijas, taču man pilnīgi sveša sajūta: ak, rīt ir vēlēšanas, un es nezinu, par ko balsot! Es tomēr zinātu, par ko balsot, un tas nebūtu "Saskaņas centrs". Neviens nav ideāls. Mēs neviens tāds neesam. Bet vienmēr var atrast mazāko ļaunumu vai cilvēkus, kuri nepārkāps sarkanās līnijas. Tie, kuri politiskajā darbībā ir nodemonstrējuši spēju staigāt šurpu turpu pāri sarkanajām līnijām, ir noraidāmi, tomēr par dažiem man šķiet – viņi pāri līnijām nedosies. Tās ir gan lietas, par kurām nule runājām nacionālajos jautājumos, gan pazīmes par izpratni, kas ir politiska atbildība. Diez vai vērts balsot par cilvēkiem, kuri divās naktīs spēj uzcept nodokļu likumu paketi, nevienam pirms tam neparādot, vienā naktī izdzīt to cauri Saeimai, pieņemt lēmumu uz urrā un tad vēl slavēt sevi par gudrākajiem Eiropā.

– Labi, tagad galvenais ir atrast un balsot par tiem, kuriem svarīgi gādāt par latviešu tautas un valsts nākotnes nodrošināšanu. Bet viens grimējas sarkanbaltsarkans uz vaiga, cits kaunīgāk pavicina ar karodziņu – kā gan mums pazīt īstos?

– Latviešu nacionālismam tomēr ir svarīgi būt un uzsvērt pozitīvo orientāciju. Vardarbīgs nacionālisms atgrūž. Pašu ideju kriminalizē un marginalizē tie, kas padara nacionālismu par cīņu pret citu nāciju, piedāvā krievus salikt vagonos un tamlīdzīgas naidu kurināšanas muļķības. Tajā pašā laikā nacionālisms var pastāvēt kā stingra un skaidra vērtība. Tāpēc mulsinoša ir TP koķetērija ar pretējo pusi, jo tas gan ir kaut kas no citas operas. Tā ir politika, kura dod mums signālu, ka šī nacionāli konservatīvā partija ir gatava kompromisiem.

– Kompromisi ir katras politikas sastāvdaļa, bet vai tas ir vienreizējs darījums vai jau kāda ideoloģiska pārtapšana? Piekāpšanās tajā virzienā notiek, un no visu labējo partiju puses. Gandrīz vai jājautā – kas tad to kavē?

– Runāšana ir runāšana, līdz darbiem vēl nav nonākuši. Tomēr agrāk TP pirms katrām vēlēšanām principiāli paziņoja, ka neies vienā valdībā ar "Saskaņas centru" vai kā nu kuro reizi viņus sauca. Tā bija! Tagad runā citādi. Var jau būt, ka tā tikai "slikta komunikācija" ar sabiedrību un mēs esam kaut ko pārpratuši. Pat dzīvē velns vienmēr slēpjas detaļās. Tā nebūs, ka sarunās pie viena galda par valdības veidošanu kāds uzreiz sāks runāt par divvalodību vai "īpaša statusa" piešķiršanu krievu valodai. Politikā daudz kas notiek procesā. Arī Gruzijas konfliktā krievvalodīgās partijas klaji neuzstāja – atbalstīsim Krieviju! Nē, viņi aplinkus vedināja – vajag paklusēt! Nevajag pārāk asi reaģēt! Risks nav saistīts, ka "SC", valdībā paņemti, ar joni apšaubīs Latvijas vēsturi pa savam prātam, ieviesīs labojumus Valsts valodas likumā – tas nenotiks ne otrā rītā, ne aizparīt. Ārpolitikā tāpat – akurāt neskubinās izstāties no NATO. Bet! Pierunās neiziet uz asumiem ar Krieviju. Aicinās ne tik stingri ievērot katru burtu valodas likumā. Riski būs lienoši.

– "Mīkstā" braukāšana taisni tajā virzienā, kurā vajag?

– Un mīksts kaķa pēdiņu piegājiens ir bīstamākais, jo nemanāmākais. Tautu nevar dabūt ielās, ja ĀM notā Krievijai divas striktākās rindiņas nostrīpotas. Ak, sīkums. Tiklīdz Saeimā nonāktu līdz balsojumam par divvalodības ieviešanu Latvijā, tad gan tauta būtu ielās! Ja rīkojas palēnītēm, pa sīkumam, tad sīkumi kādā brīdī sasniedz kritisko summu, kad attapties ir jau par vēlu.

– Ko jūs teiksiet par vecbiedra Gundara Bērziņa lomu pašreizējās spēlēs ar "lienošo kontrrevolūciju"?

– Gundars Bērziņš ir pats labākais termometrs Tautas partijas garastāvokļa noteikšanai. Paskaties un redzi, kas ar partiju notiek. Pašlaik izskatās pēc histēriskas, bezmērķīgas ārdīšanās. Kaut kas taču ir jādara! Bet ko darīt? Izmisums! Nav kursa, nav ideju, kā situāciju labot.

E. Līcītis: – Viņi taču ir "nomainījuši zirgus". Priekšā ir jauns, straujāks, apņēmīgāks priekšsēdētājs Segliņa kungs!

– Tas ir vecs pārbaudīts fokuss. Tautas partija labi saprot, ka uz vēlēšanām par lokomotīvēm nebūs Slaktera vai Kalvīša kungs, vai Bērziņa kungs. Nezin vai šis supertrijnieks pielocīs pilnu pūru ar balsīm. Tad viņi jānobīda maliņā. Uzliks jaunu trijnieku. Āre, Segliņa kungs jauns cilvēks, Riekstiņš – patīkams, un Kristiāna Lībane-Šķēle atgriezusies. Re, tie taču nav tie, kas jums, vēlētāji, nepatīk! Tie ir pavisam citi! Balsojiet. Tauta domā – bet patiešām, ar to Slakteri nebija kaut kas kārtībā, bet Riekstiņš izskatās slaids, uzticamības vērts tumšmatis. Amatos bijis, pieredzējis. Tā ir pārmaiņu būtība Tautas partijas saprašanā. Droši vien, viņi cer, ka tā TP paglābsies.

– Un ko Liepnieka kungs pats prognozē uz 10. Saeimas vēlēšanām? Vai Tautas partijai izdosies kaut ko saremontēt, salabot?

– Es domāju, ka Tautas partija nebūs pārstāvēta 10. Saeimā.

– Tad jāraugās, ko likt vietā, kuri politikā stabili izgāzušies un parādījuši nekompetenci.

– Jauniem cilvēkiem nav viegli ienākt politikā. Savas jomas profesionāļi visi kaut kur strādā. Viņiem pieder biznesi, saimniecības. Ja tomēr grib sākt no nulles, tad tam ir vaļa atlicināt laiku "kaut kad vakarā" hobija līmenī. Ja grib dibināt jaunu partiju, tad nav naudas, nevar konkurēt. Prese vienmēr pirmo roku dos premjera, nevis maziņas opozīcijas partijas preses konferencei, tā ka arī uz medijiem izlauzties grūti. Pie tam vecie politiķi prožektoru gaismā jūtas kā zivis ūdenī, kamēr pie tik spilgtas gaismas nepieraduši mirkšķina acis, apjūk un stingst. Bet gan jau pienāks klāt arī jaunie. Es vēl varētu minēt, cik smags bizness ir politika no citas puses. Jā, tas ir diezgan smērīgs darbs, bet reizē prasa arī ļoti daudz no cilvēka un, nepiedodot ne minimālāko kļūdu, sniedz makten maz gandarījuma sajūtas. Latviešu tauta ir ārkārtīgi prasīga. Tā pieprasa, lai politiķis ir Ideāls. Uzreiz un bez trūkumiem! Lai arī nekad pagātnē nebūtu bijuši trūkumi. To saprot ikviens, kurš varētu iesaistīties politikā. Viņam paliek bail. Viņš to negrib. Kāpēc, piemēram, Sarmīte Ēlerte vai Ingrīda Blūma, cerīgas kandidātes, nerādās politikā?

– Gatavojas. Briest.

– Viņas jau būtu gatavas politiķes, bet – nē, nenāk. Baidās, un cilvēciski es to varu saprast. Nav viegli, kad jāsāk uzņemties atbildību par saviem vārdiem un darbiem, bet kā šīs valsts pilsonim man ir grūti noskatīties, kā visiem savas savtīgās, privātās intereses ir tik daudz pārākas par valsts interesēm. Skaidrs, ka viņām bail, ka viņu smalkās reputācijas cietīs, skaidrs, ka ne viss izdosies un ne viss ies gludi, skaidrs, ka vadīt valsti ir pavisam cita lieta nekā gudri parunāt, malā stāvot. Tas viss skaidrs, bet viņas taču zina, ka valstij nāktu par labu, ja viņas ietu politikā. Nav tā, ka nav potenciāli spējīgu politiķu. Viņi ir, tomēr katrs ar saviem ieganstiem nenonāk līdz politikai un beigās paliek tie, kas tur ir.

– Tāds filozofisks jautājums. Latvieši pastāvīgi grimst krīzēs. Mēnešiem ilgi un gadiem ilgi. Tikām aktīvāki cilvēki Taizemē pāris dienas apsēž lidostu un padzen veco, korumpēto premjerministru ar visu valdību. Grieķijā pavisam ātri aizsvilās sašutuma uguns. Kāpēc latviešu tauta neņem sev likumīgi noteikto varu, bet tikai pukst un izlaiž tvaiku.

– Tas nāk modē, ka mums iepatikušās akcijas. Jāāā! Aiziet, sapulcēsimies Doma laukumā! Rīt pie Saeimas protestēsim! Atnāk daži desmiti ļautiņu, "nomazgā" sirdsapziņu. Es taču "sapulcējos"! Bet ar to ir par maz. Rīkot akcijas ar svilpēm nenozīmē nodarboties ar politiku. Jāiesaistās politiskos spēkos. Es varu tikai piekrist šim rūdīto politiķu ieteikumam. Ja nu galīgi neviena esošā nepatīk un jūs neredzat iespēju to mainīt, – veidojiet savu partiju. Tas nozīmē arī iesaistīšanos demokrātiskā procesā. Demokrātiskais process nozīmē, ka ne vienmēr tev vienam būs taisnība un ka ne vienmēr notiks tā, kā tu viens vēlies. Reizēm nāksies padoties vairākumam un apslāpēt savas ambīcijas un pašlepnumu.

– Tātad ielu demokrātijas nebūs, Saeimas logos nelaidīs pusķieģeļus un lidostu miermīlīgie latvieši (vai drusku asākie krievi) neieņems?

– Domājams, ka Taizemes politiskā kultūra bišķīt atšķiras no Latvijā iedzīvinātās. Es negribētu aicināt uz demolēšanu, kas gan notikušas arī tepat, Eiropā.

– Kā no jūsu, sabiedrisko attiecību speciālista, viedokļa tiek vadītas Latviju nemitīgi aplenkušās krīzes – ar "Parex", ar budžetu utt. Kalvīša kunga atkāpšanos pavadīja sūdzības par kļūdām komunikācijā ar sabiedrību. Tagad Godmanis ar Slakteri komunicē paši no rīta līdz vakaram radio un TV. Nav ne mazākā iemesla pārmest, ka kāds kaut ko viņu vietā aplam sastāstījis. Mēs nemaz nezinām, kāds izskatās finanšu ministra preses sekretārs un kā viņu sauc!

– Tas, kas valdības komunikācijā parādījies no jauna, ir tieši vai netieši izvirzīts arguments – tagad ir krīze, tāpēc mēs jums daudz ko varam neteikt. Tāpēc darām, ko gribam, un pēc tam jūs varēsiet lemt. Šāda stratēģija neveicinās sabiedrības atbalstu nedz valdībai, nedz tam, ko viņi dara. Citas zemes arī ir krīzes skartas, tomēr tieši šis periods raksturīgs ar karstākajām debatēm. Tiešajā ēterā! Stundām! Sēž un spriež par ekonomiskajiem risinājumiem. Pēc tam balso parlamentā – atbalstīs autoražotājus vai ne? Nenobalso. Otrā dienā sāk atkal no jauna. Latvijā, pēc valdības domām, mēs tam neesam gatavi. Tāpēc sabiedrībai labāk neko neuzzināt. Mēs ātri, pa nakti, izmantojot labākā parlamenta Eiropā neizmērojamo jaudu – pieņemam lēmumus. Un vēl es ieteiktu valdības vīriem vismaz pāris dienas pamēģināt noturēties pie paziņojumiem, ko viņi pateikuši.

– Kā jūs prognozējat iznākumu Rīgas domes vēlēšanās? Ir diezgan pamatots uztraukums, ka pārsvaru galvaspilsētā šogad varētu iegūt krievvalodīgās partijas.

– Labējie spēki savu vēlētāju iedzinuši pilnīgā izmisumā. Ne jau nu latvieši ies un balsos par krieviem. Viņi vienkārši neies un ne par vienu nebalsos. Toties krievvalodīgie šoreiz pacentīsies mobilizēt savus vēlētājus. Taču līdz pašvaldību vēlēšanām ir pusgads laika, un tā nenotiks, ka latviskās partijas šo laika sprīdi vadīs bezdarbībā. Tāpēc iznākumā ticams ir spēku līdzsvars, un sapīt jauno varas koalīciju atkal būs ļoti grūti. Tas ir tas, par ko runājām. Kādā brīdī vairs nav izvēles, un bez krievu līdzdalības nevar nekādu pārvaldi uztaisīt.

– Vai prezidents izmantos iespēju šogad atlaist Saeimu?

– Nē, domāju, viņš palaida garām labāko atlaišanas iespēju t. s. lietussargu revolūcijas laikā. Politikā bieži vien izšķirīga ir "īstā brīža sajūta". Toreiz Zatlers būtu izdarījis pareizi, ja viņš būtu apveltīts ar spēju pieņemt "īstā brīža" lēmumus. Šis tomēr ir īpatnējs prezidents. Pirmais pēc politiķa Čevera, kurš atkal braukā apkārt un šķērsām Rīgai ar sirēnām, ugunīm. Citi prezidenti un premjeri pēc Māra Gaiļa atturējās pārvietoties ar gaudojošām automašīnām. Man arī tas liekas ārkārtīgi bezgaumīgi. Drošības dienests varbūt labprāt vēl helikopterus laistu pa gaisu pāri prezidenta kortežam, taču, ja valsts galva nespēj ierobežot savu miesassargu iegribas, tad kā viņš tiks galā ar valstiskām lietām?

 

 

Valodā un izglītībā...

 

 

Saistībā ar "VVF Consulting" saņemto pasūtījumu no Liepājas pašvaldības ierosināts kriminālprocess

LETA  12/20/08    Ekonomikas policijas pārvalde sākusi kriminālprocesu saistībā ar bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas un viņas dzīvesbiedra uzņēmuma "VVF Consulting" saņemto pasūtījumu no Liepājas pašvaldības, kurā eksprezidentes kompānija par vairāk nekā 16 000 latu iesniedza "sacerējumu kroplā latviešu valodā, kas ierosināja sakopt dzejnieku apdziedāto pilsētas vēju un "izvērtēt, cik interesenti katru mēnesi konsultē Liepājas domes mājas lapu" internetā", raksta laikraksts "Neatkarīgā".

"Ņemot vērā, ka iesniegumā minētās ziņas norāda uz iespēju, ka noticis noziedzīgs nodarījums, 2008.gada 8.decembrī tika pieņemts lēmums par kriminālprocesa Nr.11810044608 uzsākšanu pēc piederības pie noziedzīga nodarījuma grupas objekta saskaņā ar Krimināllikuma XXIV nodaļu," par attiecīga iesnieguma izskatīšanas rezultātiem informējis Ekonomikas policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks Gatis Gudermanis.

Minētā Krimināllikuma nodaļa attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem valsts institūciju dienestā. Savukārt iesniegums, ko Ekonomikas policijai pārsūtīja Prokuratūra, aicināja sākt kriminālprocesu par faktiem, kas saistīti ar to, ka "SIA "VVF Consulting" saņēmusi ievērojama apjoma (Ls 16 190) pašvaldības pasūtījumu no Liepājas pilsētas pašvaldības par "Liepājas pilsētas sociāli ekonomiskās attīstības programmas 2008.- 2014.gadam izvērtējumu", taču iesniegusi dokumentu, kura zemā kvalitāte liek izdarīt secinājumu par pašvaldības līdzekļu tīšu noziedzīgu izšķērdēšanu".

Laikraksts atgādina, ka Liepājas domes rīkotajā konkursā par pilsētas attīstības politikas analīzi vairāk nekā 16 000 latu pašvaldības naudas iztērēti par 13 lappuses garu, "sliktā latviešu valodā sarakstītu un vidusskolnieka līmeņa padomiem pilnu sacerējumu". Pirms konkursa gan bija solīts, ka tiks sniegts profesionāls un izsmeļošs vērtējums un konsultācijas par pašvaldības darbības efektivitāti, atzinumi par Liepājas attīstības stratēģijas efektīvu ieviešanu, kā arī ieteikumi un uzsvari komunikācijas plāna izstrādei nozaru attīstības programmu īstenošanai nepieciešamo mērķauditoriju vai sadarbības partneru iesaistīšanai.

Arī Valsts kontrole ir paziņojusi, ka minētais gadījums tiks izvērtēts.

 

Plāno apvienot trīs prestižas vidusskolas

Zane Stankeviča,  NRA  12/23/08    Apvienošana un likvidēšana naudas taupīšanas nolūkos apdraud ne tikai vispārizglītojošo mazo lauku skoliņu pastāvēšanu – līdzīgs liktenis, iespējams, sagaida arī Kultūras ministrijas (KM) pārraudzībā esošas izglītības iestādes.

Šo skolu nosaukumi ir labi pazīstami visā Latvijā kā ļoti augsta līmeņa mākslas izglītības zīmols.

Optimizācijas nolūkos varētu tikt apvienota Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola, Rīgas horeogrāfijas vidusskola un Rīgas Doma kora skola. Pagaidām oficiāli šāds lēmums vēl nav izskanējis, taču KM atzīst – ieceres līmenī ideja pastāv. Turklāt iespējams, ka jaunizveidotā apvienotā skola neturpinās nest E. Dārziņa vārdu.

E. Dārziņa mūzikas vidusskola un Rīgas horeogrāfijas vidusskola vienmēr bijušas divas atsevišķas izglītības iestādes, kaut arī to audzēkņi vispārizglītojošos priekšmetus apgūst kopā, mācoties kopīgās klasēs. Rīgas Doma kora skola ar 84 audzēkņiem no E. Dārziņa mūzikas vidusskolas atdalījusies 1994. gadā, un pa 15 gadiem skolēnu skaits tajā sasniedzis 258 bērnus. "Es domāju, ka tas ir neprāts. Mēs esam ārkārtīgi ilgi studējuši, lai tiktu pie brīnišķīga modeļa, kas ir aprobēts visā pasaulē. Caur zēnu kori katru gadu ir jāiziet milzīgam skaitam, jo daba ir iekārtojusi tā, ka balss lūzuma dēļ ne visi spēj turpināt dziedāt, tāpēc ir jābūt diezgan lielai rezervei. Tāpēc arī mums ir pavisam citādāka vispārējā izglītība, jo es nedrīkstu šo lielo skaitu mazo zēnu pakļaut riskam, ja viņi nesaista savu dzīvi ar mūziku, jo uz skolu viņus atved vecāki. Mēs nodrošinām viņiem konkurētspējīgu izglītību – tā ir tā būtiskākā atšķirība. Starp mazajām skolām sasniegumu ziņā esam topa pirmajā vietā," skaidro Doma kora skolas direktors Jānis Erenštreits. "E. Dārziņa skolai ir cita situācija – viņi gatavo teicamus vijolniekus, kuriem nevajag tik spēcīgu fiziku un ķīmiju, jo tie pārsvarā aiziet uz konservatoriju, un es uzskatu, ka tas ir pareizi: vidusskolā lielāka vērība ir jāspiež uz mūziku. Bet mums tas vēriens ir jāliek lielāks, jo zēni pēc balss lūzuma ne vienmēr manto spēju dziedāt," skaidro direktors. "Latvijā vajadzētu novērtēt katru talantīgu bērnu un sagādāt viņam iespējas izpausties, bet valsts tagad ir tādā situācijā, ka absolūti redz tikai plikus ciparus. Ja kāds paprasītu mums, vai mēs varam savilkt jostas, mēs to atrastu," uzsver J. Erenštreits.

KM sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Vizule norāda: "Visas trīs skolas atrodas vienā ēkā, un ļoti lielā mērā tās lieto vienu un to pašu infrastruktūru, un nav šaubu, ka ierobežota vai pilnīga pārvaldes funkciju konsolidēšana ievērojami samazinātu administratīvos izdevumus un atvieglotu administratīvā aparāta darbību, ļaujot optimizēt izdevumus. Tas ir īpaši svarīgi laikā, kad 2009. gadā skolām ir ievērojami samazināti budžeta līdzekļi, kas var draudēt arī ar to darbības ierobežošanu un sašaurināšanu."

"Mani argumenti nav tikai emocionāli – ka es negribu, un viss. Pēc likuma optimizācija notiek, apvienojot nīkuļojošas skolas – tāda ir optimizācijas ideja. Bet šīs skolas ir paša augstākā līmeņa skolas šajā kultūrizglītības sistēmā un arī audzēkņu mums pietiek," uzsver E. Dārziņa mūzikas vidusskolas direktors Juris Kaufelds, taču komentāros ieslīgst negribīgi, norādot, ka lielāka skaidrība varētu rasties pēc jaunā gada.

  

Par latviešu valodu lasīs visā Eiropā

Dace Kokareviča,  Latvijas Avīze    12/23/08    Vakar Valsts prezidenta pils ģerboņu zālē tika svinīgi atvērta Valsts valodas komisijas veidotā grāmata angļu valodā "Breakout of Latvian" jeb "Latviešu valodas izlaušanās".

Pagājušogad Valsts valodas komisija publicēja monogrāfiju "Latviešu valoda 15 neatkarības gados – lingvistiskā situācija, attieksme, procesi, tendences", un tās satura tulkojums, papildināts ar jauniem datiem, ir angliskā izdevuma "Breakout of Latvian" pamatā.

Vakar Valsts valodas komisijas priekšsēdētājs Andrejs Veisbergs uzsvēra, ka grāmatas iznākšana ir priecīgs notikums valodniekiem, bet virsraksts par izlaušanos brīvībā ir dinamisks un simbolisks. Jo, pirmkārt, Latvijai kļūstot par neatkarīgu valsti, latviešu valoda ir izlauzusies brīvībā no iepriekšējā apspiestības sprosta. Otrkārt, tā izlauzusies pasaulē, kur ir jākonkurē ar stiprākām un ekonomiski vērtīgākām valodām. A. Veisbergs teica, ka jaunā grāmata tiks nosūtīta uz Eiropas valstu lielākajām bibliotēkām un arī universitātēm un pētniecības centriem, kur nodarbojas ar Austrumeiropas un Baltijas valstu studijām.

Līdz ar to tur būs pieejama plaša un objektīva informācija par latviešu valodas situāciju.

Uz grāmatas atvēršanu bija ieradušās arī amatpersonas no Grieķijas, Čehijas, Ungārijas, Īrijas, Portugāles, Lietuvas un citu Eiropas valstu vēstniecībām.

 

 

Citādā ziņā...

 

 

Jūraskrauklis – 2009. gada putns Latvijā

Diena  12/30/08    Par 2009. gada putnu Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) izvēlējusies jūraskraukli Phalacrocorax carbo. Tas ir melns zoss lieluma putns, kas pārtiek no zivīm un ligzdo lielās kolonijās pie ezeriem un zivju dīķiem, arī jūras piekrastē.

Pēdējos gados daudzās Eiropas valstīs, arī Latvijā ievērojami pieaudzis šo putnu skaits, kas nereti rada konfliktsituācijas ar zivsaimniekiem. Jūraskraukļa gada laikā tiks apzināts šo putnu skaits Latvijā un to ligzdošanas vietas. Vienlaicīgi tiks vākti un analizēti arī barības paraugi, lai gūtu priekšstatu par to, ko un cik daudz jūraskrauklis Latvijā ēd.

Ornitologi lēš, ka 2008. gadā Latvijā bija ap 20 jūraskraukļu kolonijas, kurās ligzdoja ap 1000 šo putnu pāru.

Gada putna akciju LOB rīko jau četrpadsmito reizi. Iepriekš par gada putniem izvēlēti – grieze (1996), vakarlēpis (1997), zaļā vārna (1998), mazais ērglis (1999), ķīvīte (2000), ūpis (2001), lielais ķīris (2002), rubenis (2003), baltais stārķis (2004), ziemeļu gulbis (2005), lauka piekūns (2006), melnā dzilna (2007) un melnais stārķis (2008).

 

 

Kas jauns Latvijā?