VELTA TOMA

Sarma Muižniece Liepiņa
1999.g.6.okt.
Boksfordā, ASV

Šorīt atšķīru 1955. gadā Daugavas apgādā izdoto antoloģiju Dzīvā dzeja. Ierakstā izlasīju veltījumu manam tētim Valdim no citas Veltas, viņa māsas, 1955. gada Ziemassvētkos: "…Mīlestību pazīst tas, kas brīvs no pašapmānīšanās" (K. Raudive). Tad pašķīru līdz satura rādītājam un turpinot manas mātes Lalitas iesākto darbu pie autoriem ierakstīt gadu kad viņu dzīvības kļuva tikai par dzeju, pie Veltas Tomas 1912. gada pievilku mazu, melnu strīpiņu un 1999. Un raudāju.

Neliekas, ka šis ir pareizais brīdis un pareizā vieta man rakstīt par Veltu Tomu. Mans virtuves galds, kā parasti piemētāts. Tur vēl uz sāna apkritusi brūna cukura kaste no auzu pārslu putras brokastīm, uzgriežams pulkstenis, kas pēcpusdienās mērī cik ilgi bērni spēlē savus instrumentus, melna, nodilusi adrešu grāmatiņa, sviesta nazis, šīs dienas "Boston Globe" avīze ar Londonā saskrējušos, sadragātu vilcienu pirmajā lappusē, sasviedrēta lillā cepure no šī rīta skrējiena, neatbildēts pasts, rēķini, Ievandas izdotā "Šajās dienās Latvijā" biļetena pēdējā lappuse ar aprakstiem par jaunākajām Latvijā iznākušām grāmatām, un vēl uz galda būrītī čivina Oliņa, mazs zilibalts pundurpapagailītis, kuŗš diez no kurienes atklīda mūsu dārzā aukstā pavasara dienā. Nē! - domāju. Par Veltu Tomu vajadzētu rakstīt pie tīra galda ar zāļu tēju māla krūzē, maigi kūpošu bišu vaska sveci un svaigi smaržīgu rupjmaizes klaipu. Par Veltu Tomu vajadzētu rakstīt, sēžot ārā pie kāda sena, milzīga, pelēka laukakmeņa Latvijā. Par Veltu Tomu vajadzētu rakstīt . . . Bet zinu, ka Velta Toma teiktu: Raksti! Vienalga kur, vienalga kad - raksti! Un uzklausu.

Nevaru pateikt, kad Veltu Tomu pirmoreiz satiku, tā apzināti, jo tad vēl nerakstīju dienas grāmatā. Bet atceros, ka daļa no Toronto braucieniem, kad biju bērns, bija Veltas Tomas apciemošana. Atceros tumšu koridoru un pamatīgas durvis, kas atvērās bagātīgā pasaulē. Kamēr mamīte runāja ar Veltu, sēdēju pieklājīgi un centos izskatīties kaut cik saprātīga. Visu laiku brīnījos (jo pati augu un tagad arī dzīvoju mājās kur valda praktiskā bet neapskaužamā kaudzīšu sistēma) par to, kā tik daudz gleznu un grāmatu var ielikt tik mazā telpā un vēl visam būt tik kārtīgam. Brīnījos par to, ka šīs sievietes aura izstaroja eleganci un kaut kādu mistisku pasaulīgumu. Centos iedomāties, kā Velta Toma izskatītos ar matiem brīvi krītošiem ap pleciem. Bet visvairāk mani reizē izbrīnēja un satrauca tas, ka šī elegantā būtne ciemošanās reizēs arī man skatījās tieši acīs un jautāja, ko es lasu un vēlāk, ko es rakstu! Viņa mani ieņēma kaut kādā literārā lokā, par ko man vēl nebija ne mazākās jēgas. Zināju tikai, ka, ja gribu šeit un ar šādiem interesantiem cilvēkiem nākotnē ciemoties, labāk daudz lasīt un ja nelasīt, tad vismaz pašai rakstīt, ja negribu izklausīties kā muļķīte.

Vienmēr zināju, ka mamīte bija bijusi Toronto ciemos pie Veltas Tomas, jo viņa atgriezās uz mūsu mājām Kalamazū ar ciemakukuli no Veltas, ciemakukuli, ka man kā bērnam likās mazliet savāds. Varbūt, ka bija arī grāmatas un bez šaubām inspirējoši domu graudi, bet es atceros klepus konfektes. Dzeltenā papīrā ietītas oriģinālās Ricola klepus konfektes no Šveices. Uz paciņas bija visādu puķīšu botāniski attēli, un mamīte tās nolika pie citām cietām konfektēm (kuŗas drīkstējām ēst, ja zaudējām ping-ponga spēli pret tēti) mūsu virtuves kambarī. Gadiem nenogaršoju Veltas dāvātās klepus konfektes, jo man pietika ar C vitamīniem, ko tētis mums lika katru rītu sakost, pirms tos sāka ražot viegli norijamās kapsulās. Tomēr, kad ieradās jauna dzeltena tūtiņa, zināju, ka tā interesantā sieviete, dzejniece, sūtīja mums visiem sveicienus. Arī man. Un zināju, ka vajadzētu vairāk lasīt un rakstīt! Daudz gadu vēlāk sāku pati pirkt šīs klepu konfektes, jo aptvēru, ka Velta Toma daudzreiz patiešām zināja, kas ir labs un vērtīgs. Un nu, kad mani dēli slimo, dzeltenās Ricola klepus konfektes dodas viņu kabatās uz skolu.

Kad biju vidusskolā un sāku pati ar saviem draugiem braukt uz Toronto, jo bez tam, ka zēni Kanādā vilka smukākus kamzoļus nekā Amerikas vidienē (to jau varēja spriest pārbraucot robežai pie Detroitas Vindzorā), un vējš pūta tik salstošs un ass pa Spadina avēniju, ka nevarēju iedomāties, kā kādam patiktu tikai iepirkties, Toronto atradās daudz interesantu cilvēku ko gribēju satikt un ar ko gribēju runāties. Tad jau pati vairāk rakstīju, un braucot kopā ar Anitu Dzirni un kādreiz citiem, bija ārkārtīgi jauki satikties ar tādiem kā Paulu Miniātu, Ingrīdu Mukāni, Jāni Zemīti, Jāni Kļaviņu, Baņutu Rubesu. Vairums šo cilvēku bija par mani vecāki, bet centos turēties līdzi. Bez tam, bieži pienāca brīdis, kad saņēmu visus spēkus, izvilkos no grupiņas un piezvanīju Veltai Tomai. Tas man bija ārkārtīgi grūti, jo tad un vēl joprojām neesmu cilvēks, kas labprāt zvana pa telefonu. Labprātāk braucu septiņas stundas mašīnā pa sniegu un ledu un riskēju, ka iecerētais apmeklējamais nebūs mājās, lai mani saņemtu, nekā zvanu. Bet sirds dziļumos zināju, ka pie Veltas nevajadzētu tā vienkārši ierasties. Un, saņēmusi spēkus, piezvanīju. Kādreiz aizbraucu arī viena ciemos, jo nu jau apzināti sapratu to, ko citi sen jau zināja, ka pie Veltas Tomas dvēsele un prāts saņem daudz vairāk nekā klepus konfektes.

Otra lieta, kas zvanīšanā un sarunās man sagādāja zināmas grūtības bija tas, ka līdz Veltas mūža beigām nezināju īsti, kā Veltu Tomu uzrunāt. Zināju, ka nevarēju teikt vienkārši "Velta" un Toma kundze jau arī viņa nebija, un teikt: "Labdien Velta Toma!" izklausītos mazliet komiski, jo kas tad uzrunā cilvēku ar abiem vārdiem, un tā centos vienmēr izvairīties sakot: "Labdien, te zvana Sarma Muižniece …," un cerēt, ka viņa tūliņ kaut ko teiks, un nebūs vispār viņa vārdā jāuzrunā. Ar Anitu Dzirni, uzrunājot Veltu Tomu, viņu vienkārši saucām par VT un, tā kā tai laikā ne viena ne otra no mums nedzīvojām Jaunanglijā, VT saīsinājums mums neradīja asociācijas ar Vermontas štata zaļajām pļavām un pienu. Nē, Velta Toma mums bija MAIZE.

Nevaru iedomāties trīs vārdus, kas man labāk aprakstītu Veltu Tomu kā viņas 1980. gadā Latvijā Liesmas izdotā dzejoļu krājuma nosaukums Maize no mājām. Krājumu viņa man uzdāvināja tā gada oktobrī, tieši pirms deviņpadsmit gadiem, ar ierakstu: "Sarmai - tikai lielāko, labāko, īstāko - mīlestībā Velta."

Pie katra šī vārda man jāievelk elpa, jo Veltas Tomas padomi nebija vienmēr viegli izpildāmi. Kādreiz, kad kāds nopēla manus darbus viņa, mani mierinot, teica: "Tu zini, ka staigā citiem pa priekšu, jo viņi Tev speŗ pakaļā!"

Velta Toma dzīvoja, nebaidoties būt kādreiz lielāka, labāka un īstāka par cietiem. Tā arī viņa reizēm atradās spēriena ceļā. Bet jutos, ka, ja viņa to var, pie tam ar stāju, intelektu un dziļu pārliecību, man un manai paaudzei, par kuŗu Velta izrādīja patiesu rūpi, ir līdzīgs uzdevums. Viņa zināja, ka, ja tu pats pazīsti sevi, neviens nevarēs tavu dvēseli piemānīt. Tevi piemānīt varbūt, bet ne tavu dvēseli. Velta Toma neteica meklē lielāko, labāko, īstāko. Viņa pavēlēja no tā neizvairīties. Un arī lasīt, rakstīt un mīlēt. Kā arī otra Velta, tētis māsa, ierakstīja Dzīvās dzejas antoloģijā piecus gadus pirms es piedzimu un pazinu jebkuŗu Veltu: " ...Mīlestību pazīst tas, kas brīvs no pašapmānīšanās."

Dzīvosim patiesi gan šeit, gan Latvijā. Mīlestībā. Veltai Tomai par godu.