Miilie rakstu kalpi!
Sii tada sakeedeeta veestures veestule, bet ja kaut kas labi uzraksttits,
tad gribas pacienaat arii citus.
Visu gai'su,
Maija

-----Original Message-----

From: JKreslins@aol.com JKreslins@aol.com
To: slesers@msn.com slesers@msn.com
Date: Thursday, June 08, 2000 9:38 PM
Subject: Fwd: Noras raksts

>Maija!
>Parsutu Ikstenu Jana man atsutito Noras rakstu.
> Janis Kr.

Labdien!
Te paarsuutu Noras rakstu par filmu, kas publiceets 30.maija Dienaa.
Sveicinot,
Jaanis.

===============

Gribam saglabāt Elles ķēķi

Nora Ikstena, rakstniece

Kultūrkapitāla fonda atbalstītā cikla Rakstnieks tuvplānā ietvaros filmu studijas Deviņi radošā grupa (Ināra Kolmane, Uldis Jancis, Jānis Juhņēvičs, Nora Ikstena) trīs nedēļas Ņujorkā un tās apkārtnē filmēja dokumentālo filmu Pasaules nepasaule par Dzintaru Sodumu, Gunaru Saliņu, Jāni Krēsliņu, Robertu Mūku, Ainu Kraujieti, Ritu Gāli. Pašlaik notiek filmas montāža, un

Ziemassvētkos gaidāma tās pirmizrāde.

Elles ķēķa gars

Ja stāv uz 10.avēnijas un 42.ielas rietumpuses stūra Ņujorkā, var redzēt romantiski rēgainu skatu — jaunu debesskrāpju apbūves ieskauts turas Svētā Rafaela dievnams, kura tornis itin kā izdūries cauri vēl diviem atlikušiem, noplukušiem piecstāvu īres namiem. Dūju bari apriņķo baznīcas torni un piesēž uz nodrupušajām dzegām. Bezlaicīgs mirklis vēstures rakstā.

Kādreizējo Ņujorkas Hells Kitchen — neskaitāmo, raibo iebraucēju patvēruma un dzīvesvietu — Gotama pilsētas pārbūves darbi pavisam drīz izdzēsīs no plānojumiem, kartēm, atmiņām...

«Kādreiz jūsu baznīcai pretī dzīvoja latviešu dzejnieks Linards Tauns, bet blakusmājas pagrabā gleznoja latviešu mākslinieks Fridrihs Milts,» es stāstu Ņujorkas horvātam tēvam Marko, kurš mūs ielaidis filmēt savā dievnamā.

Gunars Saliņš te bieži bija, paretam Jānis Krēsliņš, iebrāzās Roberts Mūks, atnāca Rita Gāle, pāris reizes ciemojās Aina Kraujiete, Dzintars Sodums gan ne reizi — iebrauca ar kuģi Ņujorkā un tūlīt prom uz Bruklainu Bostonā. Mēs negribam viņus sadzīt Elles ķēķī, lai tur pie pavarda mānītu laukā stāstus par draisko, skaisto, vīnoto jaunību. Mēs gribam katram no viņiem dot savu

vārdu — Trubadūrs Gunars Saliņš, Iekšējais disidents Jānis Krēsliņš, Filozofs Dionīss Roberts Mūks, Atšķirtā Rita Gāle, Vērotāja Aina Kraujiete, Ārpusnieks Dzintars Sodums. Trīs nedēļas filmējot Ņujorkā un tās apkārtnē, mums pamazām atklājās viņu nepasaules pasaulē. Viņu nepasaules, kuras Visumā uztur viens un tas pats gravitācijas spēks — latviešu valoda.

«Tāpat kā rada bērnus, bija jāraksta un jādomā par latviešu valodu. Sajutu, ka latviešu valoda ir viegla, strupa, gaiša ziemeļu valoda.» (Dz.Sodums.) Ilga prombūtne no Latvijas un neatgriešanās tajā šajās lielajās nepasaulēs radījusi neparastas enerģijas, pārsteidzošus savienojumus, neierastus skatu punktus. Daudz, ļoti daudz no tā, kā pietrūkst šejienes steigā uzsmaržinātajam gaisam, ko kāds, varbūt jau apdullis, sāk uztvert par skābekli. Savu latviskumu viņi pārbaudījuši, lasot Katullu, Ovidiju, Ezru Paundu, Robertu Greivu, Garsiju Lorku, Česlavu Milošu, T.S.Eliotu, Džeimsu Džoisu, Dilanu Tomasu, Robertu Frostu... Latviešu valodu viņi vilkuši uz liestes, tulkojot šo autoru darbus latviski. Viņi apgalvo, ka darījuši to latviešu valodas labad.

Katrs savās mājās

Ulda Janča kamera fiksē bezlaicīgos mirkļus vēstures rakstā.

Liels, balts neizbaidāms Bronksas putns ietupis eglē pie Jāņa Krēsliņa mājas, kurā starp grāmatām, grāmatām, grāmatām ieracies latviešu vēstures mītu brucinātājs, Ņujorkas publiskās bibliotēkas konsultants. Viņš norīvē baltvīna pudeles kakliņu ar citrona šķēli, cildina hernhūtiešus, runā dzeju no galvas. Putns, kas tup eglē, ir maskējies Pelikāns — Krēsliņa dzejas tēls, patapināts no mītiem un bībeles.

Slīpa gaisma Gunara Saliņa istabā gluži kā Saulrietos, kad trubadūrs atzinies, ka «ir tikai tas, kas šķiet», tomēr rakstījis —

«nāk tie un aiziet
Ar jatvingiem, galindiem, senprūšiem kopā
(Its kind of fun to be extinct, (Tur ir savs joks, būt izmirušiem))
baigs diplodoks garāmslīdot vēl iečukst man ausī
un pazūd, kur pazuda Dievs.»

Ainas Kraujietes spieķis ar uzticīgo, sudraboto zirga galvu. Viņas graciozā roka to noglāsta, viņa pētījusi vēža šūnas un valodas šūnas, kuras pretēji pirmajām nevis ārda, bet rada dzīvību.

Skurbinošs, apdulinošs Livingstonas pavasaris aiz loga un sakarsis filmēšanas gaiss Ritas Gāles istabā. Domu, emociju nospriegots klusums, un tad viņa saka: Atšķirtā nav atšķirta grāmata, atšķirtā esmu es. Ilgu laiku man nav bijis drosmes atzīties, ka es Latvijā neiederos, manas mājas vairs nav manas mājas. Un man nav mājas ne šeit, ne tur.»

Silta, mīlīgi mitra migla pār Spenseras kalniem. Četru dzīvokļu mājas augšējā stāvā ar skatu uz kapiem Dzintara Soduma grāmatplaukts. Uliss, Finegana vāķis, dziesmu grāmatas, Bībeles — tās cilājot, Sodums runā: «Dievs kā nu kuram. Man pietiek ar Latvijas dieviņu, viņš nav bloody, varētu teikt, nav neko asiņains. Vasarā virs rudzu lauka dienvidū paceļas pelēks mākonītis. Tas esot dieviņš pelēkā mētelītī.»

Sarkanbrūna māja Clinton Corners lauku plašumos, melnas govis ar platu baltu strīpu ap vēderu. Te pēc daudziem Ņujorkas gadiem atbēguši Ilze un Edvarts Mīhani (Meehan). Pārliecināti ņujuorkeri (īsteni ņujorkieši o vietā lieto uo, par ko nereti apceļ paši sevi ). Ilze ir Fridriha Milta meita, Edvarts — īstens amerikānis. Viņš pacietīgi vēro, kā mūsu ierašanās atver rūpīgi

aizvērtas Ilzes dvēseles durvis. Viņas tēva gleznas ir viņas alternatīvā (īstā) pasaule skaistā, gaumīgā un pārticīgā amerikāniskā dzīvē. Ilze raud. Pavisam vienkārši.

Ar precizitāti un visdažādāko gadsimtu mēbelēm iekārtots skapjveida miteklis Ņujorkā. Neticami, bet mūs pie sevis ielaidis gleznotājs Rolands Kaņeps. Gleznas nepārdod. Interpretē Bībeli dulli ģeniālā manierē. Guļ gultā, virs kuras sakārtas paša smagās gleznas. «Tā reiz būšot skaista nāve.» Kaņeps cer nomirt no mākslas ļoti burtiski.

Ņujorkas Publiskās bibliotēkas apsardzes vīrs, kurš no filmētājiem neatkāpjas ne soli, tomēr beigās atļaujas vaļību un ielaiž «aizliegtajās zonās».

Ņujorkas namīpašnieku birokrātija un aizdomīgums, kas liek mums šķēršļus, lai mēs netiktu Fridriha Milta bijušajā dzīvoklī Manhattan Plaza, no kuras Elles ķēķis redzams kā uz delnas.

Bezlaicīgi mirkļi auž vēstures rakstu. Nākotnes baiļu sajūta. Nepasaules turas pasaulē. Varbūt būs joks būt izmirušiem? Varbūt latviešu valoda kā dvēsele pārceļos citviet? Bet pagaidām, paldies Dievam, latviešu valodai vēl ir miesa. Un «nereālas jūtas, reāla ēstgriba» (T.S.Eliots)

[atpakaļ]