archyp1.jpg (26892 bytes)

             paris france
             sodien aizgaju uz
             hotel des invalides
             un apmekleju varena
             napoleona sarkofagu
             man ienaca prata
             sada doma kamer tur
             staveju un raudzijos
             lejup uz vinu
             patiesam ai napoleon
             vislabakas mantas
             nak mazakajos
             sainisos te nu
             tu esi savas slavenas
             karjeras gala punkta
             un te esmu es archy
             knapi vira gados
             vislielakas uzvaras
             stav vel man prieksa
             ne vienam ne
             otram no mums nebija
             laimigas jaunibas ne
             viens ne otrs no mums
             neieklavamies sabiedriba
             musu karjeras sakuma ne
             viens ne otrs no mums
             netika uzskatits ka
             izskatigs un
             varbut pec desmit
             tukstos gadiem tas ko tu
             teici un tas ko tu padariji
             ai napoleon lauzu atminas
             tiks sajaukts ar to ko
             archy teica un darija
             un varbut ne viena ne
             otra no musu apglabasanas
             vietam nebus tad
             vairs atrodama
             napoleon kad es ta
             raugos lejup uz tevi
             man gribas tev uzprasit
             pavisam atklati
             ka vienai slavenai personai
             no otras vai tas bija to
             verts vai visa ta energija
             ko paterejam un viss tas
             darbs un visas tas
             nepatiksanas bija to
             vertas ja nu tev butu
             dots nodzivot savu dzivi
             pa otram lagam bonaparte
             vai tu sekotu godkaribas
             zvaigznei es tev pateiksu
             atklati bonaparte ka es
             pats gan izveletos
             pazemigaku celu
             es gan liktu varenibas
             kardinajumu pie malas
             un paliktu viens parasts
             vienkarss maz pazistams
             prusaks bet diemzel
             liktens ir tas kas bida
             mus uz prieksu
             vienalga cik dikti mes
             meginam pretoties
             man jau tev par to nav
             jastasta bonaparte tu tacu
             pats to zini tik pat labi
             cik es patiesi raugoties
             uz sim lietam ar plasu
             skatu ne vienam ne otram
             no mums nevar piedevet
             vainu par to ko esam
             padarijusi ne par musu
             slavenajam uzvaram ne
             par musu slavenajam
             neveiksmem jo mes abi
             napoleon bijam kada
             liela areja speka virziti
             mus abus pasus javerte ka
             varenus dabas spekus
             ka darba rikus liktens roka
             nevis ka individus
             kas pasi brivi
             izvelejamies
             darit to ko padarijam
             mums viss ir japiedod
             napoleon tev un man
             jo mes esam atskirigi
             no caurmera butnem
             es piedodu tev un
             es zinu ka tu ari man
             piedotu ja tu varetu
             mani uzrunat un ja jau
             mes napoleon
             piedodam viens otram un
             saprotam viens otru
             tad kas gan mums
             par dalu ja visa
             pasaule atrod musos
             ipasibas ko tai gruti
             piedot jeb saprast mes
             bijam tadi kadi bijam
             napoleon un lai tad nu tie
             parejie to sagremo
             zini apmeram stundu sita
             meditejis es pagriezos lai
             ietu un jutos it ka butu
             sarunajies ar so lielo garu
             un it ka pirmo reizi sava
             muza butu kadu sapratis un
             pats tapis kartigi saprasts
             un projam ejot jutos
             svinigi bet tai pasa reize
             pacilati starp citu mehitabele
             ir pazudusi

             archy prusaks