viens no bedigakiem
radijumiem kadu jebkad
pazinu bija viens
brunurupucis kas
man stastija ka
esot tukstots
gadu vecs zini ka
brunurupuci vispar
neizskatas jautri to
sejas pantu arhitektura
un kakls viniem tads
ka pat ja vini butu
iekskigi jautri
viniem butu grutibas
izradit savu jautribu
zinama melanholija
majo vinu kaklu
krunkas un vieniga
butne kas izskatas
vel bedigaka par
brunurupuci ir beigta
zivs ko pasniedz italu
tabledehaute restorana
nu un sis brunurupucis
par ko jums iesaku
stastit bija tik vecs
ka vins reiz piedereja
karlim lielajam un vins
beigas izdarija
pasnavibu vins
piecelas uz savam
pakalkajam un palecas
un iekoda sava piere
un nelaida vala kamer
bija beigts
es sim brunurupucim
pec vina naves
par pieminu uzrakstiju
sekojoso dzejoli
kapec vins mira varbut
dzivi saprata
gan cilvekus gan
rupucus
un viss tas likas
klapata
jauniba budams optimists
bez bailem
sludinaja tikumus kas
dara
rupucus par valzivem
bet laikmeti gurdeni pagaja
vecums uznaca
un rupuci palika rupuci
un saubas vinu nomaca
ta divus gadsimtenus vins
drumi domaja
beidzot pie
knabejrupuciem
un cinikiem vins
pargaja
ka timons vins no rupuciem
tad atravas
un no sabiedribas
sacidams
strunts un tuksas
blenas tas
nekas nemainas un no sals kas
juras kaisits
ka senatne ta
sobaltdien
udens tik pat salits
nekas nemainas un seno laiku meliem
vel arvien
tautas letticigi seko
un
progress tikai rinki
skrien
nem par macibu so stastu ej
dzives skola
centies nenodzivot
tukstots gadu
tu nozelosi iekams busi
gala
vieniga ceriba
sai pasaulei
ir veicinat
tas iedzivotaju
paatrinatu izmainu
man zel but tik
loti pesimistiskam
sodien bet saproties
man dikti vajag
parmainu
kad tad dosimies
uz holivudu
gribu sevi kaut ka
uzjautrinat
tavs mazais
uzticamais
prusaks
archibalds
