Daugavpils 1.ģimnāzija

Guntis Lazda

Zinātniski – pētnieciskais darbs

Skolotāja - konsultante Olga Grišāne

2000./2001.m.gads

Pilns teksts Microsoft WORD97 formātā

[Seko hiperteksta fails - nedaudz saīsināts - JŽ]

Anotācija

Darba autors – Guntis Lazda. Darbs izstrādāts politikā un tiesībās. Temats “Vēlēšanu komperatīvās perspektīvas Latvijā”. Zinātniski – pētnieciskā darba vadītāja – Olga Grišāne. Darba apjoms – 33.lpp. . Pētījuma objekts ir vēlēšanu sistēmas un tautas vēlēta prezidenta iespējamās perspektīvas Latvijā. Pirmkārt, darba gaitā tiek noskaidrots kādas ir mažoritāro un jaukto vēlēšanu sistēmu nianses un prioritātes, cik tās ir konsekventas Latvijai. Otrkārt, kāda ir tautas vēlēta prezidenta institūta iespēja integrēties Latvijas politiskajā vidē. Šo darbu var izmantot vispārīgai zināšanu padziļināšanai un kā mācību palīglīdzekli politikā un tiesībās.

Ievads.

Mūsu valsts sabiedrībā pastāv zināma dogma par to, ka vēlēšanu rezultātā leģitimējot politiķus pārstāvēt mūsu intereses valdībā, beidzas tās politiskā līdzdalība. Taču pastāv daudz un dažādi politiskās līdzdalības veidi, ar kuru palīdzību gan leģitīmi, gan arī neleģitīmi, gan kolektīvi, gan arī individuāli un citādi var ietekmēt politiskos lēmumus. Sabiedrības plurālisma ietekmē var veicināt demokrātijas attīstību savā valstī, līdz ar to nostiprinot savas tiesības. Politiskās līdzdalības populārs veids ir akceptēt vai noraidīt dažādu likumprojektu un politisko lēmumu pieņemšanu ar referenduma palīdzību un citiem līdzekļiem, jo demokrātiskā valstī primārā ir tautas balss.

Šo darbu var izmantot kā palīglīdzekli zināšanu padziļināšanai politikas zinātnēs, kā arī tiesību zinātnēs, jo darba pamatā ir valsts konstitucionālo pamatu reforma, kas pilnīgi ir saistīta ar likumdošanu un tās niansēm.

1.Pasaulē vispāratzītās vēlēšanu sistēmas

Pēc šīs sistēmas vietējās kopības ar vairākumu ievēl savus uzticības cilvēkus par deputātiem. Piedevām katrai atsevišķai balsij jābūt ar apmēram līdzīgu svaru, valsts teritorija jāsadala vēlēšanu apgabalos ar apmēram līdzīgu iedzīvotāju skaitu, no kuriem ievēl deputātus.

Mažoritārās vēlēšanas neapstrīdami varēja likties kā vispiemērotākā tautas pārstāvniecības sistēma vismaz tik ilgi, kamēr tā vēlēšanu kandidātā saskatīja ar savu personīgo kvalifikāciju izcēlušos un tautas uzticību iemantojuši pārstāvi.

proporcionālā vēlēšanu sistēma

Jo vairāk partiju valstī priekšplānā izvirzījās reālplebiscitārs komponents, jo vairāk pamatu ieguva uzskats, ka vēlēšanās noslāņojas tautas politiskie uzskati; tāpēc politiskajiem virzieniem parlamentā jābūt pārstāvētiem tādā pašā attiecībā, kā tas izpaudās vēlēšanās. Ja par ekstrēmu pieņem piemēru, ka visos valsts vēlēšanu apgabalos A partija ieguvusi 49%, bet B partija 51% balsu, tad pēc mažoritārā vēlēšanu principa visas vietas parlamentā pienāktos B partijas deputātiem. Taču, ja tautā valdošos politiskos uzskatus vajadzētu reproducēt precīzi, tad A partijai vajadzētu dot 49% deputātu.

jauktā vēlēšanu sistēma

Jauktā vēlēšanu sistēma tika ieviesta vairākās valstīs pēc Otrā pasaules kara. Tās autori uzskatīja, ka šis jaunievedums novērsīs mažoritārās un proporcionālās sistēmas trūkumus, vienlaikus saglabājot to priekšrocības. Jauktajā sistēmā puse parlamenta deputātu tiek ievēlēti pēc proporcionālisma principa, bet otra puse – saskaņā ar mažoritārisma principu. Katram vēlētājam ir iespējams nodot divas balsis : vienu par kandidātu savā apgabalā un vienu par kādas organizācijas sarakstu daudzmandātu apgabalā. Proporcionālisms tiek lietots, lai precīzāk atspoguļotu vēlētāju noskaņojumu valsts mērogā.

Dažādi jauktās sistēmas paveidi darbojas Vācijā, Lietuvā, Meksikā, Dienvidkorejā, Japānā un citās valstīs.

2. Proporcionālā vēlēšanu sistēma Latvijā – vēsturisks aizspriedums vai tiesību dogma ?

Ilgo apspiestības gadu radītā krasi noliedzošā attieksme pret visu veidu monarhismu Latvijas valsts politisko pamatu veidošanā neatstāja nekādas šaubas par demokrātiju kā vienīgo iespējamo politiskās attīstības izvēli. Latvijas vēlme piederēt pie Rietumeiropas demokrātijām prasīja skaidrus un noteiktus apliecinājumus, Latvijas Satversme, aizmirstot pārējo, visvairāk centās būt progresīva.

Šādu iekšējo un ārējo faktoru ietekmē, mūsu valsts palika pie proporcionālās vēlēšanu sistēmas. Vienīgā novitāte, kas tika ieviesta, bija 5% vēlēšanu barjera, kura bija jāpārvar, lai iegūtu vietu parlamentā. Šis jauninājums mazināja “sīko” deputātu ietekmi parlamentā.

Kopsavilkums

Vēsturisku aspektu dēļ mums nācās palikt pie proporcionālās vēlēšanu sistēmas. Iespējams, ka Latvijai vairs nav nevienas citas piemērotas vēlēšanu sistēmas, taču to pateikt ir ļoti grūti, jo nekas līdzīgs, mūsu valsts vēsturē, netika ieviests, bet experimenta est optima rerum magistra. 1927.gada grozījumu projektā paredzētā vēlēšanu sistēma valstsvīriem nešķita tā laika Latvijas apstākļiem konsekventa. 1990.gada 4.maija deklarācijas 4.pantā ir teikts:” Līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai ..”, kas liecina par to, ka gatavojās jaunas Satversmei izstrādei. Tomēr, lai izbēgtu visas iepriekšminētās problēmas, kontinuēja 1922.gada Satversmi, kurā noteiktās tiesības un brīvības mēs baudām arī šodien. Tomēr iespējams, ka politiskā situācija Latvijā tagad būtu labāka, ja…ja tomēr izstrādātu jaunu valsts pamatdokumentu – Satversmi. 

3. Mažoritārā, jauktā vai tomēr proporcionālā vēlēšanu sistēma ?

Mūsdienu Latvijā sabiedrības vidū arvien pieaug krasi noliedzošā attieksme pret tautas kalpiem un viņu darbu, kā arī valsts aparātu kā tādu. Diemžēl, bet tagadējā mūsu valsts situācija liecina par to, ka sabiedrībā nepastāv augsts juridiskās kultūras un tiesiskās informētības līmenis. Arī juridiskais nihilisms liecina par valsts varas atsvešināšanos no iedzīvotājiem, tas ir, iedzīvotāji likumus neuzskata par taisnīgiem, līdz ar ko, vara zaudē spēju panākt likumu pildīšanu. Politiski aktīvākā sabiedrības daļa meklē veidus, kā mainīt pastāvošo parlamentāro absurdumu. Kā viens no veidiem ir mēģinājums un vēlme pāriet uz citu vēlēšanu sistēmu - mažoritāro vai jaukto vēlēšanu sistēmu.

Kad slavenie senči vēlējās noskaidrot
un veicināt augstāko tikumu ieviešanu
pasaulē, viņi saveda savas valstis pienācīgā
kārtībā.
Pirms savu valstu savešanas kārtībā
viņi saveda kārtībā savas ģimenes.
Pirms savu ģimeņu dibināšanas viņi
sakopa paši sevi.
Pirms pašu izkopšanas viņi, līdz
pilnībai attīstīja savas dvēseles.
Pirms savu dvēseļu sakopšanas viņi
centās būt neliekuļoti savās domās.
Pirms cenšanās neliekuļot domās viņi
Paplašināja savas zināšanas līdz visaugstākajai
pakāpei. Tas nozīmēja pētīt lietas un redzēt tās
tādas, kādas tās īstenībā ir.
Kad lietas šādā kārtā pētīja, zināšanas
kļuva pilnīgas.
Kad zināšanas bija pilnīgas, viņu domas
tapa tapa neliekuļotas.
Kad domas bija neliekuļotas, viņu
dvēseles kļuva pilnīgas. Kad viņu dvēseles
tapa pilnīgas, viņi paši kļuva izkopti.
Kad viņi paši bija izkopti, viņu
ģimenes tika savestas kārtībā.
Kad viņu ģimenes bija savestas kārtībā,
viņu valstis arī kļuva kārtīgas.
Kad viņu valstis bija pienācīgā kārtībā,
visa pasaule kļuva miermīlīga un laimīga.

Protams līdzās šim citātam varētu minēt arī daudzu citu domātāju atziņas, piemēram, Monteskjē, Hobs, Kants un Platons, kuri attīstījuši un veicinājuši valsts veidošanās teoriju. Diez vai ir iespējams mūsdienu valsts struktūrā integrēt domātāju utopiskos valsts modeļus – nosakot, ka deputātiem ir jābūt filosofiem. Taču tajos ir parādīta noteikta secība, kā būtu iespējams sakārtot politisko arhaismu valstī.

Atgriežoties pie mažoritārās vēlēšanu sistēmas, gribu apskatīt vēl dažus viedokļus. Laiku pa laikam mūsu valstī uzrodās aktīvu pilsoņu vai iedzīvotāju pulciņš, kas mēģina mainīt pastāvošo parlamentāro iekārtu. Tā, piemēram, izskatot presē publicētos materiālus, secinu, ka cilvēki meklē ceļus, lai mainītu LR Satversmes 6.pantā noteikto proporcionālo vēlēšanu sistēmu. Kā iegūt mažoritārās vēlēšanas ? Ar šādu jautājumu Lauku avīzē bija griezies kāds aktīvists, kas visai un pat pārāk pārdroši runāja visas latviešu tautas vārdā :”(..) – kas latviešu tautai jādara, lai tiktu izmainīts Saeimas vēlēšanu likums, lai visa tauta panāktu, ka 8.Saeimas deputātus mēs varētu izvēlēties un ievēlēt pēc mažoritārās vēlēšanu kārtības ?” Ir arī juristi, kas uzskata, ka tomēr mažoritārisms stabilizētu politisko situāciju valstī. Tā, piemēram, A.Grots, Latviešu izcelsmes jurists ASV, saka: “Labāka sistēma būtu balsot par cilvēkiem, protams partijas locekļiem, teiksim 2 vai 3 katrā rajonā un kādus no lielpilsētām atbilstoši iedzīvotāju skaitam. Tas dotu lielāku stabilitāti valdībai un lielāku atbildību vēlētāju priekšā individuālajiem deputātiem.”. Savukārt A.Dravnieks uzskata, ka ir nepieciešams palielināt intelekta un personību īpatsvaru partijās, tādejādi samazinot pelēko kardinālu un lobiju ietekmi. kardināla reforma nav nepieciešama, taču jāpalielina vēlētāju iespēja balsot par personālijām. Neskatoties uz sabiedrības aktivitāti jāsaka, ka politiskais un akadēmiskais vairākums ir pret šādiem grozījumiem. Šajā sakarā jāmin daudzi viedokļi. Piemēram, Valsts prezidente Vaira – Vīķe Freiberga atzīst:”(..), ka politisko partiju darbība ir viens no Latvijas politiskās sistēmas pamatelementiem un tieši caur partijām tiek pausta Latvijas tautas politiskā griba. “ Jāatzīst, ka prezidentei patiešām ir taisnība. Mūsu valsts sabiedrības politiskie uzskati ir ļoti diferencēti, tikai vai tas ir labi, vai slikti arī ir šī pētījuma uzdevums. Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs A.Cimdara kungs savā vēstulē man saka:” Pastāvošā vēlēšanu sistēma Latvijā ir sevi attaisnojusi. Vēlēšanās nav novēroti nopietni konstitucionāli un procesuāli pārkāpumi, kā arī līdz šim vēlēšanu rezultāti nav tikuši apstrīdēti tiesā.”Nobeigumā par mažoritāro vēlēšanu sistēmas integritāti Latvijas politiskajā vidē, gribu citēt Latvijas austrāliešu biedrības priekšsēdētāja J.Dalina kunga teikto:” Mans personīgais iespaids ir, ka patreizējā sistēma darbojas tīri labi. Valdības nāk un iet (būtu labāk, ja nebūtu vairāk kā 3-4 politiskās partijas), bet tomēr pastāv stabila politiskā sistēma.” Lai dziļāk izprastu iepriekšizklāstīto problēmu, balstoties uz 7.Saeimas vēlēšanu rezultātiem, provizoriski esmu aprēķinājis (sk. Attēlu nr.1), kāds būtu vietu sadalījums Saeimā, ja LR Satversmes 6.pants paredzētu mažoritāro vēlēšanu sistēmu.

Attēls nr. 1

Kā redzams attēlā nr.1, tad mūsu Saeimā izveidotos četrpartiju sistēma, kas ir pirmais solis uz stabilu valdību, jo nepastāvēs vairs tik plašs uzskatu kopums, kā līdz šim, kas bieži vien noved pie valdības maiņas.

Jauktā vēlēšanu sistēma piedāvā līdzīgu personāliju iespēju iegūt vietas parlamentā, taču līdzās pēc mažoritārā principa ievēlētajiem kandidātiem, tiek ievēlēti deputāti no sarakstiem pēc proporcionalitātes principa. Latvijā piedāvājumi ieviest proporcionālo vēlēšanu sistēmu izskanēja visai maz. 1998.gadā Kristīgo demokrātu un Latvijas Zemnieku savienības frakcija Saeimā, konkrēti, kristīgo demokrātu deputāts Māris Vītols izstrādājis Satversmes grozījumu projektu, kas paredzēja mainīt Saeimas

Attēls nr. 2

vēlēšanu sistēmu. Šie grozījumi paredzēja, ka pusi deputātu ievēlētu no partiju sarakstiem, bet pusi vienmandāta apgabalos. Pret šo projektu vairums Saeimas deputātu izturējās skeptiski. “TB” deputāts Aigars Jirgens grozījumu projektu nosauca par nelietderīgu un nereālu īstenošanas ziņā. LNNK deputāts Juris Dobelis bija vēl kategoriskāks, sakot, ka piedāvātā vēlēšanu sistēma būtu valsts garīgās atpalicības rādītājs. Arī “Latvijas ceļš” un “Saimnieks” nebija entuziastiski noskaņoti. Taču par vēlēšanu sistēmas maiņu mūsu valstī domāja arī ārpus Latvijas dzīvojošie latvieši. Piemēram, Alberts Caune MLB Ziņotāja 2000.gada novembra numurā raksta, ka jauktā vēlēšanu sistēma labvēlīgi ietekmētu mūsu Saeimas sastāvu un valdības stabilitāti. Arī 2001.gada sākumā LSDSP piedāvātais Satversmes grozījumu projekts paredzēja jaukto vēlēšanu sistēmu.

Vērojot sabiedrības vēlmi pāriet uz mažoritāro vai proporcionālo vēlēšanu sistēmu jāsaka, ka tas ir ļoti nopietns jautājums, kas nav atrisināms mēneša vai gada laikā. Šaj konstitucionālajai reformai ir vajadzīgi stipri un pārliecinoši argumenti, kā arī personāliju esamība mūsu politiķu starpā. Abi projekti pavērš jaunu parlamentāro posmu mūsu valsts dzīvē.

4. Saeimas vēlēts prezidents – birokrātija vai fobija.

Jau Satversmes tēviem, laika periodā no 1920. – 1922.gadam, šķita aktuāls jautājums par tautas vēlētu prezidentu. Taču tikko bija beidzies I Pasaules karš, izcīnīta uzvara brīvības cīņās, trūka patstāvīgas valsts celtniecības pieredzes, dzīvojot cariskā Krievijā, bija arī grūti iegūt priekšstatu par demokrātiju. Satversmes sapulce izstrādādama LR Satversmi pieņēma noteikumu, ka valsts prezidentu ievēl Saeima. Šis noteikums tika pieņemts ar 3 balsu vairākumu, kas rāda, ka gandrīz puse Satversmes sapulces locekļu aizstāvējuši otru principu, tas ir – valsts prezidentu vēl pati tauta. Neapšaubāmi, ka tajā laikā, veidojot mūsu valsts konstitucionālos pamatus, likums “Par tautas nobalsošanu un referenduma rīkošanu” bija tikai dīgļa stadijā.

Balstīdamies uz franču valstsvīra Laroša atziņām, Bergs atzina par pareizu piemērot Satversmi dzīves vajadzībām. tikai tā varot paglābt sabiedrību no “lēciena tumsā”, tas ir, iespējamas pārgrozības varas ceļā. Pēc A.Berga domām par lielāko ieguvumu no šī projekta uzskatāms, ka ar jauno kārtību būtu radīta valstī stabila vara, kurai būtu tautas uzticība un kura nebūtu atkarīga no Saeimas mainīgā un nenoteiktā vairākuma.”

Otrs – Zemnieku savienības izvirzītais Satversmes reformu projekts – pieteica sevi jau citos apstākļos. Pēc 4.Saeimas vēlēšanām 1931.gadā visai krasi bija mainījies spēku samērs parlamentā. Sākot ar 20.gadu otro pusi, cita pēc citas sevi pieteica arvien jaunas organizācijas, kuru programmas stūrakmens tādā vai citādā formā bija pastāvošās parlamentārās demokrātijas reforma. Tāpēc Zemnieku savienības iesniegtais reformu projekts pieaugošās parlamentārās kritikas kontekstā, krītot kā sēklai jau citu sagatavotā augsnē, nāca kā vēl viena – varbūt nopietnāka, bet tomēr vēl viena balss – plašajā kritiķu korī.

Attiecībā uz Valsts prezidenta institūtu abi satversmes reformu projekti savā nostājā vadījās no vienas un tās pašas atziņas par nepieciešamību paplašināt viņa pilnvaras un lomu politisko procesu attīstībā, tomēr pat nedaudzās, dažbrīd šķietami nebūtiskās un tikai niansētās atšķirības to kopumā radīja pietiekami dažādas koncepcijas. Visradikālākais abu projektu apzīmētais pavērsiens, nenoliedzami, bija Valsts prezidenta attiecības ar likumdevēju, kurās tie paredzēja prezidenta tiesības atlaist Saeimu, pie tam šāds varbūtējs lēmums nebūtu maināms.

Ļoti dažāda bija abu projektu nostāja jautājumā par Valsts prezidenta atbildību. 1927.gada projekts abus Satversmes pantus, kuros bija runāts par Valsts prezidenta politisko un kriminālo atbildību, atzina par liekiem un vispār svītroja tos, tādejādi liekot saprast, ka valsts pirmās personas atbildība ir pašsaprotams jautājums un neprasa īpašas atrunas. 1933.gada projekts, turpretī, abus minētos pantus atstāja negrozītus, kas ne tikai atšķīrās no 1927.gada projekta pieejas, bet visu pārējo labojumu kontekstā izskatījās patiešām savādi: pretstatā pastāvošajai Satversmei paredzot Valsts prezidenta tiesības pasludināt karu un atlaist Saeimu, šis projekts tajā pašā laikā saglabāja pastāvošo nostādni, ka Valsts prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. No tiesību un atbildības samēra viedokļa to, mazākais, varēja tulkot kā pārsteidzošu nekonsekvenci .

Kopš Satversmes pieņemšanas ir pagājuši 78.gadi. Tas ir pietiekams periods, lai tagadējo politisko spēku acīs, izkristalizētos viņu amatbrāļu darba augļu nepilnības, vairāk kā pusgadsimta laikā. “Valsts satversmes ideja vispār ir svēta un neaizskarama; un ja arī valsts organizācija pati sevī būtu kļūdaina, tad tomēr neviena tai pakārtota vara nedrīkst aktīvi pretoties valsts likumdevēja virsvadībai, bet viņai piemītošie trūkumi pamazām jānovērš ar reformām, kuras viņa pie sevis izdara; jo citādi, pie pretējas pavalstnieku maksimas – rīkoties pēc paša patvaļas laba satversme varētu rasties tikai caur aklu nejaušību”, teica Imanuels Kants, taču vērojot reālo politisko situāciju nākas redzēt pretējo. Diemžēl, Latvijas tautas kalpi rīkojas “pēc pretējas pavalstnieku maksimas -rīkojoties pēc pašu patvaļas”. Šī konstitucionālās normas kontinuitāte tika saglabāta tāpat kā proporcionālā vēlēšanu sistēma, kaut gan savā turpmākajā darbā Saeima veica satversmes reformu, taču tā galvenokārt attiecās uz cilvēku pamattiesību sadaļas iestrādāšanu, prezidentiālisma jautājumu atstājot novārtā. Visi konstitucionālie jautājumi mūsu valstī tiek risināti tīri birokrātiskā līmenī, klātesot tikai tai sabiedrības minoritātei, kurai ir tieša saskarsme ar šiem jautājumiem, tas ir, politiķiem un juristiem.

Taču, skatoties no otras puses, jāatzīmē, ja pārstrādājot Satversmi tiktu ņemts vērā sabiedrības viedoklis, kurš noteikti nebūtu visai viendabīgs, tad noteikti mēs vēl līdz šodien dienai risinātu šo jautājumu. Arī presē ne vienreiz vien bija izskatīts dažādu cilvēku viedoklis par tautas vēlētu Valsts prezidentu, taču tur izskanēja piebilde, ka mūsu valstī šo konstitucionālo normu cenšas ieviest tiklīdz kāda politiķa reitings ir augsts, un viņam ir izredzes tikt ievēlētam. Līdzīga nostāja ir arī Valsts prezidentes padomniecei likumdošanas jautājumos. Atbildot uz manu jautājumu par tautas vēlētu prezidentu, savā vēstulē, S.Kukules kundze raksta: ”Vai neesam pārsteidzīgi vēloties mainīt valsts iekārtu no parlamentārās uz prezidentālu republiku, vai šie nodomi būs tikpat stipri, ja Valsts prezidenta amatā stāsies cits cilvēks. Ir jādomā par institucionālo mehānismu stiprināšanu, nevis likumu pārrakstīšanu atbilstoši personībām, jo tieši tas nodrošina demokrātiju valstī.” Sakarā ar šo jautājumu man gribētos citēt arī izcilā Senās Romas politiķa Cicerona teikto: “valstī patiešam valda kārtība, kamēr tajā valdošie patiešām ir garīgi un tikumīgi labāko elite. Bet ko tad, ja tas tā nav ? Ja. piemēram, pie stūres nonāk kāds, tikai tāpēc, ka viņam ir visvairāk naudas vai kāda cita nejaušība viņu noved pie valsts vadības ? Tad valsts ies bojā tikpat ātri kā kuģis, pie kura stūres stājas kāds no ceļotāju vidus izlozēts kapteinis”. Tāpēc uzreiz rodas jautājums: vai mēs patiešam gribam tautas vēlētu prezidentu ?

Kopsavilkums

Kā redzams, tad jau mūsu valsts parlamentārisma pirmsākumos tika mēģināts pāriet uz prezidentālu republiku, pat precīzāk runājot, uz kvaziprezidentiālu republiku, tam par pamatu ņemot, Vācijas konstitūciju. Taču jāatzīmē, ka Pirmās brīvvalsts piedāvātie Satversmes reformu projekti nemaz nav vienādi, tāpēc ir izvēles iespēja, kurš no modeļiem varētu veiksmīgāk darboties arī mūsdienās.

5. Vai mēs patiešām gribam tautas vēlētu prezidentu ?

"Mēs taču cenšamies palikt arvien demokrātiskāki. Tad kāpēc neļaut visiem izteikties par Valsts prezidentu ? Es pat nezinu demokrātiskāku procesu kā visas tautas piedalīšanos šādās vēlēšanās … Ir Rietumvalstis, kur Valsts prezidents ir arī izpildvaras galvgalā. Tas ir apspriežams jautājums arī Latvijā. Bet, ja tauta vēlētos, mēs varam arī visas tautas vēlēta prezidenta pilnvaras nepaplašināt, bet atstāt tādas pašas, kādas Satversme viņam dot patlaban", saka K.J.Druva (LZS/KDS). Izejot no Druvas teiktā ir nepieciešams izdarīt izvēli: a) tautas vēlēts prezidents ar LR Satversmē 41.-48.pantam noteiktām pilnvarām; b) tautas vēlēts prezidents ar plašākām pilnvarām un c) tautas vēlēts prezidents vispārībā mūsu valstij nav nepieciešams.

Atgriežoties pie vēlmes valsts prezidentu ievēlēt vispārīgās vēlēšanās, nepaplašinot tā pilnvaras jāapskata, ko šāda no vēlētājiem leģitimitāti ieguvusi augstākā valsts amatpersona mums var palīdzēt šodienas grūtajā dzīvē. Kā tredzams shēmā nr2., tad LR likums “Par tautas nobalsošanu un likuma ierosināšanu” paredz visai garu un ietilpīgu procesu likuma ierosināšanai Saeimā. Šajā procesa virknē ir divi posmi, kur projekts paredz neveiksmi. Tomēr pieņemsim, ka Saeima ir pieņēmusi šos grozījumus, kas paredz LR Satversmes 35.panta grozīšanu. Mēs esam ieguvuši tautas ievēlamu valsts prezidentu ar līdzšinējām pilnvarām. 

Līdz ar šādas procedūras paveikšanu būsim ieguvuši tautas vēlētu prezidentu(sk. Shēmu Nr. 3), kas nekādā veidā mums nespēs palīdzēt atrasināt sociālās problēmas, jo kā līdz šim būs vienīgi nomināla figūra. Dotajā procesā būs izgrūsti milzum lieli līdzekļi – gan parakstu vākšanai un to apliecināšanai pie notāra , gan arī referenduma rīkošanai. Šie līdzekļi tiks paņemti no valsts budžeta, tas ir, no nodokļu maksātāju naudas, līdz ar to, atņemot šo summu, no kādas citas nozares, piemēram, no izglītības. Sekas: kārtējie skolotāju streiki, bērniem brīvdienas, bet ievēlētais prezidents ir bezspēcīgs.

Ja valsts prezidentu ievēlēs tauta, tad tas nevarēs būt politiski neitrāls. Partijas piedāvās savus kandidātus, mēģinot sabiedrību pārliecināt, ka tieši viņu kandidāts ir tas labākais. Otrs moments ir, ka notiks nepārtrauktas konfrontācijas starp pastāvošajām varām, kurās kompromisu sasniegt būs visai grūti. Vēl ir iespējams valsts apvērsums, jo varas koncentrācija atsevišķas personas rokās nekad nav devusi pozitīvus rezultātus, jo jebkura nekontrolējama vienpersoniska vara agri vai vēlu degradējas, arī tajā gadījumā, kad tā nepārvēršas par tirāniju.

Kā atzīst A.Grots savā vēstulē:” Jautājums būtu, kā sadalīt izpildvaru starp Ministru kabinetu un valsts prezidentu tā, ka vienam vai otram nerodas vieglas iespējas iztaisīt apvērsumu un, lai valsts nevarētu nonākt – at in imapss. " Tas ir ļoti nopietns jautājums, virzībā uz tautas vēlētu prezidentu, jo jāpanāk pilnīgs varas sadales balanss, līdzīgi kā tas ir ASV, taču ar patreizējo LR Satversmi to izdarīt nevar.

Kopsavilkums

Latvijas sabiedrībā ir attīstījusies ideja par iespējamo valsts prezidenta ievēlēšanu tiešās vēlēšanās. Līdz ar to rodas izvēle: a) tautas vēlēts prezidents ar LR Satversmē noteiktām pilnvarām; b) tautas vēlēts prezidents ar plašākām pilnvarām un c) tautas vēlēts prezidents vispārībā mūsu valstij nav nepieciešams. Tautai, nonākot izvēles priekša, jāizšķiras par labu kādam no iepriekšminētajiem prezidenta statusiem, un jābūt pārliecinātai, ka prezidenta statusam jābūt tieši tādam, jo atpakaļceļa nebūs.

Secinājumi.

Neapšaubāmi, ka katrs iesākums ir grūts, bet valsts iesākums ir grūtākais. Neapšaubāmi, ka Satversmes tēvi strādādami pie mūsu valsts pamatlikuma lika spēkā visu savu un citu valstu pieredzi. Taču apskatot gan vēsturisko, gan arī mūsdienu mažoritārisma un jauktās vēlēšanu sistēmas un tautas vēlēta prezidenta perspektīvas Latvijā esmu nonācis pie šādiem secinājumiem:

***

Izmantotā literatūra.

1. " ASV politiskā iekārta", ASV informācijas aģentūra, 1989