Saeimas vēlēšanu likums, tautas vēlēts prezidents - šie temati, diskusijas, solījumi uzbango un noplok proporcionāli vēlēšanu tuvošanās brīdim. Jau pirms pagājušajām Saeimas vēlēšanām LA un citas organizācijas aptaujāja partijas, un tās izteicās par vajadzību mainīt Saeimas vēlēšanu likumu, taču pagājis viss šai Saeimai atvēlētais laiks, bet neviena nav pat ieminējusies vai darījusi, lai nākamajās vēlēšanās mēs vēlētu citādāk. Tikai presē parādījās daži partijnieku, piemēram A. Šķēles, raksti, kuros tika drūmās krāsās rādīta tā bezatbildība, kas sagaida Saeimu, ja deputāti nebūtu atbildīgi pret savām partijām.

Taču 2000. gada rudenī jautājums par Saeimas vēlēšanu likumu atkal saasinājās sakarā ar pašvaldību vēlēšanām. Parādījās vairāki pazīstamu politologu un inteliģences pārstāvju raksti, uz kuriem aktīvi atsaucās tauta. Aleksandrs Pancs, Jānis Mauliņš, Pauls Putniņš, Jānis Peniķis un Ilze Ostrovska ar jau konkrētu raksta nosaukumu - “Jāmaina spēles noteikumi”. Vēlēšanu jautājumam tika veltītas vairākas TV pārraides, no kurām vienā Ostrovskas kundze paredzēja “pretsitienu” valdošajai koalīcijai. Un tas tik tiešām notika! Pretsitiens bija tik spēcīgs un tieši pa saules pinumu, ka LC, TP un TB Rīgas domē vēl tagad īsti elpu ievilkt nevar. Ļoti pareizi arī Dainis Īvāns atbildēja Krastiņam – “paši vien esat vainīgi”.

Pirmo reizi varēja arī just, ka tauta sākusi meklēt arī pašreizējā likuma iespējas, aiz borta izsviežot Baltiņas kundzi no LC saraksta.

Nesen Aksels Rētss, politologs un Berlīnes Brīvās universitātes doktorands, aprakstīja savus pētījumus par politologu diskusiju vēlēšanu likuma jautājumā, jo izrādās - cik valstu, tik vēlēšanu likumu.

Partijas tiek radītas, lai iegūtu varu; tāpat, lai iegūtu varu, tiek izmantots arī vēlēšanu likums. Anglijā pirms vēlēšanām 1997. gadā, kad pēc ilgas konservatīvo partijas
valdīšanas pie varas nāca Blērs, leiboristu vadītājs liberāļiem kā potenciālajiem partneriem solīja mainīt vēlēšanu likumu un ievest proporcionālo sistēmu. Protams, viņš par to vairs nedomāja, kad bija pārliecinoši uzvarējis pēc līdzšinējās sistēmas. Līdzīgi gadījumi bija arī Vācijā un Francijā. Secinājumi vienkārši: katra partija atbalsta to sistēmu, kura tai izdevīga. Tāpat arī pie mums.

Rakstā “Saeimas vēlēšanu sistēmas reforma” (Diena, 2001.g. 5.novembris) Valdim Liepiņam ir taisnība, skaidrojot, kādas priekšrocības ir proporcionālai un kādas - vairākuma sistēmai. (Latvijā pēdējo parasti sauc par mažoritāro.) Taču runājot par valdības stabilitāti, Liepiņa kungs aizmirsa par atšķirību starp Rietumeiropu un Latviju. Tā kā Rietumos partiju
sistēmas ir izveidotas un jaunajām partijām grūti tikt pāri procentu barjerai, stabils vairākums parlamentā izveidojas arī tajās valstīs, kur mandātus sadala proporcionāli. Taču Latvijā ir tieši otrādi. Jebkurš populārs cilvēks var atļauties nodibināt jaunu partiju, par kuru balso daudz vēlētāju, jo viņi ir vīlušies citās partijās. Taču valdības stabilitātes noteicošais faktors ir frakcijas, proti, partijas stiprums gan attiecībā uz mandātu skaitu, gan spēju noturēt frakciju kopā. Tāpēc jebkurā demokrātijā priekšnosacījums stabilai valdībai ir deputāta iekļaušana frakcijā. Vācijā to pat sauc par frakcijas disciplīnu, lai arī pamatlikumā tā nav paredzēta. Tomēr pretējā gadījumā parlaments būtu paralizēts un lēmumus pieņemt nebūtu iespējams, kā tas savulaik bija Latvijas Augstākajā padomē.

Vēlēšanu sistēmas ir dažādas un tik daudzās kombinācijās, cik ir demokrātisko valstu, proti, katrai valstij sava.

Saeimas vēlēšanu likums ir pirmais likums tūliņ aiz Satversmes, kurš ir pamats tās 4. punktam - Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai - un realizē dzīvē varas pilnvaru nodošanu tautas pārstāvjiem. Taču, dodot šīs visuvarenās iespējas, vēlētāji to grib uzticēt sev zināmiem, uzticamiem, godīgiem un kompetentiem pārstāvjiem.

Latvijā pašreiz esošā proporcionālā Saeimas vēlēšanu sistēma it kā atspoguļo vēlētāju vēlmes, t.i., katra saraksta iegūto vietu skaits atbilst par katru sarakstu nodoto balsu proporcijai, bet piecu procentu barjera izslēdz pārstāvniecību Saeimā tikai 11,39% vēlētājiem.

Taču praktiski viss nebūt nav tik jauki. Neesmu manījis, ka vēl kādā valstī būtu tāda amorāla situācija, ka jau dažas dienas pēc vēlēšanām tautas vairākums dotu negatīvu vērtējumu nupat ievēlētajai pārstāvniecībai un valdībai, lielu daļu no šiem pārstāvjiem raksturojot kā negodīgus un nekompetentus! Taču tie tiek ievēlēti atkārtoti, un ir tāda sajūta, ka liela daļa mūsu deputātu Saeimā ir iekārtojušies “uz mūžīgiem laikiem”.

Kur ir vaina?

Proporcionālā vēlēšanu sistēma teorētiski it kā būtu demokrātiska, bet praksē tā ir ar lieliem trūkumiem un ne sevišķi demokrātiskām sekām. Tā parasti noved pie koalīciju valdībām. Veidojas nestabilas valdības, kuras ir spiestas rēķināties ar mazām, ekstrēmām partijām. Lai no tā izvairītos, sistēmas demokrātisms ir jākompromitē ar barjeru ieviešanu, kas atņem balsi kādai tautas daļai. Koalīcijas valdības veidojas cīņā par portfeļiem un to sadalīšanu atbilstoši savām interesēm. Ministri tiek izvēlēti vairāk pēc piederības partijai nekā pēc profesionālas piemērotības. Proporcionālā vēlēšanu sistēmā nevienam deputātam nav tiešas saiknes un atbildība pret vēlētājiem. Neviens nav balsojis par deputātu, bet tikai par viņa sarakstu, labākajā gadījumā ievelkot plusus un mīnusus. Balsojot par sarakstu, iznāk balsot par kandidātiem, par kuriem maz (vai vispār) kas zināms .

Kādas tam ir sekas? Deputāts nejūt saikni un atbildību pret vēlētāju. Tādēļ arī valdība nejūt saikni, respektu un atbildību pret vēlētāju, un vēlētājs - pret deputātiem, partijām, valdību un politisko sistēmu kā tādu. Koalīcijas valdību veidojošās partijas par neveiksmēm un solījumu laušanu var vainot koalīcijas partnerus. Valdībām trūkst konstruktīvas kritikas, neveidojas skaidras opozīcijas. Kandidātu sarakstus veido partiju vadītāji, un viņi, nevis vēlētāji, izrauga pārstāvjus Saeimā. Vēlētāji var izšķirties par "lokomotīvēm" un tikai nosacīti par "vagoniem", ko tās velk.

Tautai Latvijā apnikusi partiju un koalīciju nemitīgā stīvēšanās un savu, nevis tautas un valsts interešu veicināšana. Pieaug vienaldzība un neuzticība, vēlētāji nejūtas un arī praktiski nav iesaistīti politikā, un tauta jūtas bezspēcīga ko uzlabot. Ir radusies dziļa plaisa starp vēlētājiem un deputātiem Saeimā, kas bīstami apdraud demokrātijas pamatus Latvijā.
Varam secināt, ka Latvijas politiskajam nobriedumam proporcionālā vēlēšanu sistēma nav piemērota. Iemesls nav tikai pašreizējā politiskā kultūra, bet lielā mērā arī tas, ka nevienam deputātam, nevienai partijai un nevienai valdībai nav jābūt tieši atbildīgai par savu rīcību vēlētāju priekšā.

Vairākas partijas un sabiedriskās organizācijas iestājas par 100% plurālo (min mažoritāro) vēlēšanu sistēmu. Šajā sistēmā balso par kandidātiem, nevis sarakstiem, katrā vēlēšanu apgabalā ievēlot vienu deputātu. Sistēma ir viegli saprotama un lietojama: viss, kas vēlētājam jādara - jāievelk krustiņš iepretim viņa izraudzītā kandidāta vārdam.

Taču šai sistēmai ir daudz trūkumu, un diezin vai šīs sistēmas aizstāvji līdz tam ir aizdomājušies, jo, par spīti šīm priekšrocībām, šādu sistēmu lieto maz valstu. Pat Apvienotajā Karalistē, kur šī sistēma izveidojās un ir gadiem ilgi lietota, apsver tās aizstāšanu ar jauktu plurālu/proporcionālu sistēmu.

Jauktā plurālā un proporcionālā sistēmā daļu deputātu ievēl tiešās, daļu – proporcionālās vēlēšanās. Visbiežāk runa ir par "50+50" sistēmu, bet ir arī citi varianti, piemēram, Kanādas profesora Caunes “30+70”. Kādas ir šo sistēmu priekšrocības? Galvenā - tā apvieno abus svarīgākos elementus: labu vēlētāju pārstāvēšanu un stabilitāti ar tiešu deputātu un valdības atbildību pret vēlētājiem. Veidojas stabilākas valdības un skaidrākas opozīcijas. Balsošana ir vienkārša: vēlētājiem jāievelk divi krustiņi - vienreiz par kandidātu un otrreiz par sarakstu.

Rakstot šo ievadu un vērtējumus, kurus izstrādājusi sabiedriskā organizācija “Rītdienai”, gribēju iepazīstināt vismaz ābeces līmenī ar dažādām vēlēšanu sistēmām, problēmām, un mēs nebūt nepretendējam uz pilnīgu pareizību un patiesību. Taču zinām - jo vairāk mēs par šo jautājumu uzzinājām, jo sapratām, cik sarežģīts tas ir, cik lielām zināšanām jābūt un kāda atbildība gulsies uz to cilvēku pleciem, kuri uzņemsies izstrādāt šo jauno vēlēšanu likumu. Tāpat kā tas ir vienmēr: jo lielāka ir “zināšanu lode”, jo lielāka ir saskares virsma ar nezināmo, problēmām, to risinājumu variantiem, kompromisiem un ar norādēm uz nepieciešamību atkal mācīties un izzināt.

Mūsu mazajā Latvijā šo problēmu ir vairāk nekā visās lielākajās Eiropas valstīs kopā. Bet tieši par šīm lietām ir jābūt skaidrībā vispirms, lai vispār ķertos pie jauna likuma izstrādes. Tādēļ gribot negribot rodas jautājums partijām, kuras savās programmās tik strikti ir noteikušas jau jaunā vēlēšanu likuma variantu. Vai varbūt te ir runa par tā izmantošanu savtīgos nolūkos? Jā, pašreizējām lielajām partijām labs ir esošais likums, arī partiju “Jaunais laiks” šis likums pagaidām apmierina. No šīm partijām izskan secinājumi, ka tas ir tikai tāds mazo partiju populistisks lozungs - tīkams tautai. Kā to ņem! Ja lielajām partijām ir lokomotīves, tad mazajām partijām ir jāierosina tas, ko tik tiešām vēlas tauta, un raksturot to kā tautai tīkamu vai tautā populāru ir neētiski. Jā, taisnība gan, ka līdz šim partijas tālāk par programmu un saukli nekur nav tikušas.

Aktīvāk šo jautājumu risina dažas sabiedriskās organizācijas, vienas nopietnāk, citas arī tikai lozungu un prasību līmenī. Pagājušā gada rudenī “Klubs 415” noorganizēja Latvijas patriotisko spēku apvienības dibināšanu, kura par mērķi izvirzīja jauna Saeimas vēlēšanu likuma izstrādi. Te varēja rasties pirmais nopietnais mēģinājums, ja tik tiešām saliktu kopā visus līdzekļus, garīgo potenciālu, uzaicinātu kompetentus speciālistus un šo darbu darītu profesionāli. Taču viss beidzās bēdīgi, jo nezinoši cilvēki nobalsoja, ka jābūt mažoritārai sistēmai, strikti padzenot citādi domājošos.

Par grupas vadītāju kļuva G. Bagātā kungs un sabiedriskā fonda“Burtnieks” vadītājs Eduards Berklavs. Cienot un nenoliedzot, ka šie kungi un viņu daži palīgi tik tiešām ir Latvijas patrioti un gatavi ziedot visu par tās labāku nākotni, nevarēju viņiem neaizrādīt, ka likumu nevar izstrādāt, ņemot par pamatu vislielākās kļūdas, kuras norādītas likuma izstrādes pamatprincipos. Ir jāaicina palīgā speciālisti. Izrādījās, ka nesaskaņu dēļ grupa sašķēlās vēl, tādējādi faktiskie jaunā likumprojekta autori ir minētie kungi.

Negribam dziļi analizēt šo projektu, jo to var raksturot ar vienu vārdu - ļoti slikts. Saudzīgi runājot, pirmkārt, tas pilnīgi nesasniedz to mērķi, ko gribēja autori - atbrīvoties no partiju varas. Otrkārt, ar tādiem noteikumiem iekļūšanai kandidātu sarakstā kāds bagātnieks, vienkārši uzjautrinoties, varētu kādā apgabalā par nieka naudu nopirkt parakstus, lai sarakstā iekļautu savus desmit “bomžus”. Paredzētie sodi? Ja šis likums tiešām tiktu pieņemts, tad visus gadus līdz nākamajām vēlēšanām ar to vien būtu jānodarbojas. Pienāktu vēlēšanas, bet vēl nebūtu skaidrs, vai iepriekšējie deputāti bijuši likumīgi.

Taču nesodīsim bargi cilvēkus, kuri, nežēlojot laiku, līdzekļus un spēkus, tomēr kaut ko dara, bet gribu pajautāt partijām: Republikāņu mažoritārā vēlēšanu sistēma ar deputātu atsaukšanu, LSDSP un Zemnieku savienības jauktā sistēma un tautas vēlēts prezidents, SDS maināmie saraksti, un citi - kur ir jūsu jaunie likumi? Vai tad tiešām šis darbs darāms tikai tad, ja sēdēsiet Saeimā. Kāpēc? Manuprāt, jau šodien, ja ne gatavam, tad vismaz uzmetumam jau vajadzētu būt izstrādātam. Un darbs būtu jādara, neskatoties, vai tiksiet ievēlēti vai ne. Ja tas būs tik tiešām svētīgs tautai, nebaidieties, tā pratīs to novērtēt un ievēlēs jūs nākamajā reizē. Ja tā to neizdarīja šoreiz, tad ne jau tāpēc, ka labāk par jauno vēlēšanu likumu patika Gorbunovs, Šķēle vai Bojārs, bet gan tāpēc, ka nenoticēja .

Tādēļ mēs, sabiedriskā organizācija “Rītdienai” un LA pielikuma “Vēlēšanu avīze” redaktors, vienojāmies uzaicināt jūs pastāstīt par savu darbu un paveikto Saeimas vēlēšanu likuma izstrādē. Jums ir dota vienreizēja iespēja parādīt tautai, ka jūsu teiktais nav tikai daži vārdi programmā, bet nopietni domāts problēmas risinājums. Argumentējiet savu viedokli par likuma varianta izvēli, kā arī kā domājat izvest dzīvē galvenos principus- deputātu kandidātu izvēli un to atbildības nostiprināšanu par solījumu izpildi pēc ievēlēšanas, kā panāksiet, lai Saeimā iekļūtu tiešām labākie, godīgākie, kompetentākie. Tas ir uzaicinājums uz diskusiju. Domāju, ka tā nebūs liela nelaime, ja diskusijas gaitā izrādīsies, ka esat kļūdījušies vai nepamanījuši kādu nozīmīgu nosacījumu. Esam taču nopietni politiķi, kuri prot argumentēt, atzīt kļūdas, meklēt kompromisus un atrast visoptimālākos risinājumus.

Mums taču pirmajā vietā ir tautas labums, nevis personīgā popularitāte, un visiem viens mērķis - labs, demokrātisks, Latvijai piemērots Saeimas vēlēšanu likums.

Ar vislielāko nepacietību gaidīsim jūsu atsaucību. Sūtiet savus likumprojektus, lai arī kādā stadijā tie nebūtu. S/o “Rītdienai” un redakcija tos izvērtēs, un avīzes slejās veidosim korektu un daudzbalsīgu diskusiju. Tauta iepazīs jūsu nopietno darbu, bet tajā pašā laikā atklāti paziņosim arī par tām partijām, kuras mūsu aicinājumam neatsauksies, jo tām novērtējums var būt tikai viens- meli un necieņa pret tautu!

Ļoti ceru, ka šos asos vārdus būšu rakstījis nevajadzīgi. Vai tiešām ir neiespējami, ka visas partijas kopā izstrādātu šo jauno Saeimas vēlēšanu likumu? Varam būt dažādi domājoši, varam būt labie, centriskie vai kreisie, varētu būt atšķirīgi viedokļi ar ko sākt un kā labāk sakārtot mūsu tēvu zemi, taču viens mums taču ir kopīgs- mēs visi vēlamies to redzēt labāku, priecīgāku, gudrāku, bagātāku, skaistāku un laimīgāku.

Alnis Freibergs