From: "Janis Penikis" jpenikis@iusb.edu
To: guntx@inbox.lv
Date: 4/9/01 5:04
Subject: pētījums--vēlēšanu sistēmas

Labdien, Lazdas kungs!

Ar "Sveiks" grupas locekļu starpniecību saņēmu Jūsu pētījumu pa e-pastu. Atļaujiet ar sevi iepazīstināt: esmu politikas zinātnes profesors Indiānas Universitātē, pēdējos gados arī vairākkārt viesprofesors Latvijas Universitātē, ekonomikas fakultātes publiskas pārvaldes katedrā. Tur lasu lekcijas par Rietumeiropas un ASV pol. iekārtām.

Gribu Jūs apsveikt par Jūsu teicamā, skaidrā latviešu valodā sarakstīto darbu, par tā loģisko iekārtojumu un, visvairāk, par Jūsu gribu un spēju ķerties pie tik sarežgīta un svarīga temata risināšanas! Pārskatot Jūsu darba citātus un izmantoto literatūru klust skaidrs, ar kādām grūtībām jums nācies atrast piemērotus avotus. Tādēļ jo vairāk apbrīnojama ir Jūsu darba visumā ļoti labā argumentācija un secinājumi.

Tālāk, te daži komentāri. Ludzu neuztveriet tos kā kritiku, bet gan kā ierosinājumus no manas puses, ja (kā noprotu) Jūsu nodoms būtu pašreizējo darbu turpināt vai papildināt.

Vispirms, par literatūru. Par Latvijas 1918--40. g. posmu pamatīgākais darbs ir Ādolfa Šildes "Latvijas vēsture 1914--1940", Stokholma: Daugavas apg., 1976 (782 lpp.). Grāmata kaut kad pēdējos gados pārspiesta arī Latvijā. Par tā posma konstitucionāliem jautājumiem lielākais speciālists ir prof. Kārlis Dišlers (piem. "Ievads Latvijas valsttiesibu zinātnē", 1930.g. u.c. darbi periodikā). Īsti primārie avoti, protams, ir "Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas" un "Latvijas republikas Saeimas stenogrammas", bet cik viegli vai grūti tās pieejamas, nezinu. Bez tam, protams, ir arī kaudzēm tā laika periodikas, memuāru sējumi, utt., utt. Rīgas bibliotēkās to ir diezgan daudz, ja jums rodas tāda iespēja.

Par "teorētisko" literatūru, t.i. par vēlēšanu sistēmām, un taml. Jūsu darba jau apmēram uzskaitīti visi avoti latv. valodā, un tie diemžēl ir visai skopi. Labs ir Rajevska un Ikstena darbs, pieņemams (bet ar nevienādu kvalitāti atsevišķās nodaļās) Z. Ozoliņas rediģētais "Ievads politikā". To pašu var teikt par "Politika Latvijā". Problēma vienkārši ir tā, ka dažiem autoriem pašiem vēl maz pazīstama milzīgā politikas zinātnes literatūra, sevišķi angļu valodā. Un tikai pavisam retais no latviešu t.s. politologiem ir varējis iepazīties ar Rietumu valdībām un politikas procesiem tieši, ar novērojumiem un pētījumiem.

Par "mažoritāro" un c. vēlēšanu sistēmām. Nezinu, kur Latvijā radies nosaukums "mažoritāra". Politikas zinātnē pieņemtā klasifikācija uzskata, ka ir divas "lielās" vēlēšanu sistēmas: vienmandāta vēlēšanu iecirkņa un proporcionālas reprezentācijas. Katrai sistēmai tad ir visādas variācijas, un arī dažādas balsu skaitīšanas metodes. Nevaru diemžēl tas aprakstīt, bet minēšu paris piemērus. Jūs pareizi aprakstāt Anglijas apakšpalātas (vienmandāta iecirkņa) vēlēšanas, kur balsu skaitīšanā lieto PLURALITATES principu (uzvar tas, kuram vismaz viena balss vairāk neka citiem kandidātiem). Turpretī, Francijas apakšpalātas vēlēšanās lieto to pašu vienmandāta sistēmu, bet ar divu kārtu vēlēšanām. Balsu skaitīšana atšķiras no Anglijas. Ja kāds kandidāts pirmajā kārtā dabū MAJORITATI (50% plus vismaz vēl vienu balsi), savā iecirknī, tad tas ir ievēlēts (kas notiek ļoti, ļoti reti). Ja ne, tad nedēļu vēlāk, otrajā kārtā var piedalīties tie kandidāti, kas pirmajā kārtā ieguvuši vismaz 12,5% no nodotajām balsīm (parasti tādu ir vairāk neka tikai divi). Un otrajā kārtā uzvar tas kandidāts, kam ir balsu PLURALITATE (t.i., vairāk balsu neka citiem). Kādēļ šīs variācijas svarīgas? Svarīgas tādēļ, ka tās rada citādus "spēles noteikumus" kandidātiem un politiskām partijām, citādu pieeju vēlēšanu kampaņu stratēģijai un finansēšanai, utt., utt.

Tāpat var būt variācijas arī proporcionālas reprezentācijas sistēmā (bet nemēģināšu te visu aprakstīt). "Jauktā vēlēšanu sistēma" ir vienkārši abu iepriekšējo sistēmu apvienojums, bet te atkal var būt dažādas variācijas. Piem., Vācija ir federāla valsts, kur balsis neskaita visas valsts apjomā, bet gan pa atsevišķām pavalstīm (Laender). Lietuva, turpretī, ir unitāra valsts -- un partijām un kandidātiem, tātad, jāpielāgojas citiem "spēles noteikumiem" neka tie būtu Vācijā.

Vēl daži komentāri. ---Nezinu ar kādu metodi Jūs esat aprēķinājis hipotētisko iznākumu 7. Saeimas vēlēšanās, ja būtu lietota "mažoritāra" sistēma (laikam Jūsu darba 12. lp.). Kā to iespējams izdarīt, nezinot kādas varētu būt iespējamo vienmandāta iecirkņu robežas?

--- Satversmi pieņēma Satversmes Sapulce 1922.g. 15. februārī, nevis I. Saeima. Satversme STĀJĀS SPĒKĀ 1922.g. 7. novembrī (I. Saeimas pirmās sēdes dienā).

--- Kārļa Ulmaņa (ZS) 1933.g. Satversmes maiņas ierosinājums paredzēja tiešu maiņu Saeimā (no 100 uz 50 locekļiem) un netiešas, bet ļoti svarīgas maiņas Saeimas-prezidenta-ministru kabineta attiecībās un pilnvarās.

--- Kopš 1993.g. Satversmē (un plašākā nozīmē, konstitucionālās tiesībās) bijušas vairākas maiņas -- Jūsu minētais "slieksnis" partiju iekļūšanai Saeimā (1993.g. gan tikai 4%, vēlāk mainīts uz 5%), bet arī vēlēšanu tiesības 18 gadus vecajiem (maiņa no 21 g.), pilnvaru pagarinājums Saeimai un prezidentam no 3 uz 4 gadiem, un ļoti svarīgā Satversmes tiesas ieviešana. (Un arī citi, mazāk nozīmīgi grozījumi Satversmes tekstā.)

--- Beidzot, par Jūsu ierosinājumu ieviest "izglītības cenzu" Saeimas deputātiem, t.i., ka tiem jābūt juristiem, ekonomistiem vai filozofiem. Man personīgi nav galīgi nekādu iebildumu pret domu, redzēt Saeimā (vai citur valdībā) labi izglītotus ļaudis, bet -- baidos, ka ierosinājuma pamatā ir stipri pārprasts iespaids par to, ko ĪSTI DARA, KĀDAS FUNKCIJAS VEIC, parlamenti šajā laikmetā. (Un te mums neko daudz nepalīdz citādi vērtīgie Konfucijs, Platons, Kants, utt.).

Latvijā (un arī citur Austrumeiropā) joprojām ir uzskats (arī Saeimas locekļiem un citiem politiķiem), ka parlamenta galvenais, ja ne vienīgais, uzdevums ir likumdošana. Bet visiem, kas pazīst reālo situāciju modernās valstīs jau sen kļuvis skaidrs, ka likumprojektu IZSTRĀDĀŠANA un to TEHNISKĀ APDARE vairs nav iespējama "ierindas" parlamentārietim. Parlamentiem, protams, vienmēr jābalso par vispārējiem likumdošanas PRINCIPIEM, bet cik būs tādu deputātu, kas varēs iedziļināties, piemēram, Eiropas Savienības (vairāku simtu lapaspušu biezajos) noteikumos par tirdzniecības konkurences likumiem? ---Fakts vienkārši ir tas, ka vairums SVARĪGO likumprojektu tagad nāk no IZPILDVARAS iestādēm, kur tos formulē juristi, grāmatveži, u.c. birokrāti (un kur, starp citu, Latvijā vēl joprojām ir briesmīgs kompetences trūkums), un tikai tad tos apskata parlamenta locekli. Un šādā "apskatīšanā" nav visai svarīgi vai deputāts ir, teiksim, filozofs vai santehniķis.

Vai tas nozīmē, ka parlamentiem vairs vispār nav nekā, ko darīt? Nebūt ne. Parlamentiem vienmēr bijušas citas funkcijas, ne tikai likumdošana. Piemēram, parlamentiem ir apsekošanas, izmeklēšanas un kritikas funkcijas par izpildvaras darbību. Parlamentiem ir sabiedrības rosināšanas, "foruma" funkcija -- rosinot debates par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Beidzot, parlamentiem ir VISSVARĪGĀKĀ FUNKCIJA -- veicināt aktīvu saiti starp pilsoņiem un "varas centriem" valdībā, būt par abpusēju saziņas vadu starp valdību un pilsoņiem.

Diemžēl Latvijas politiķu lielumlielai daļai (un arī sabiedrībai visumā) joprojām ir uzskats, ka Saeimas locekli savu darbu ir padarījuši, ja tie nosvīdušām mugurām "strādā pie likumdošanas". Nu, un arī pakritizē valdību..... (Starp citu, Saeimas likumdošanas darbs visumā ir bijis labs.) Bet pašiem Saeimas deputātiem (man bijusi izdevība iepazīt diezgan daudzus) pat prātā neienāk tas, ko gandrīz instinktīvi zina katrs Rietumu parlamentārietis -- ka viņam bez likumdošanas ir vēl vesela rinda citu darbu, citu pienākumu.

Nu tā. Redziet, juristi un filozofi ir labi un noderīgi cilvēki, bet viņu aroda prasmes nav gluži tās pašas, kādas nepieciešamas politiķim. Mūsdienu rietumu demokrātijās sekmīgi politiķi nāk no visdažādākām aprindām. Un varbūt vienīgā viņu kopējā īpašība ir tā, ka viņi prot un viņiem patīk sazināties ar cilvēkiem, uzklausīt, uzrunāt, pārliecināt -- nu, viss tas, ko mēs svinīgi saucam par "komunikācijas spēju".

----- Labi. Skatos, ka esmu te uzrakstījis veselu palagu. Ceru, ka varbūt kaut kas no tā Jums noderēs. Gribu vēlreiz atkārtot, ka lasīju Jūsu darbu ar prieku -- tas ir pārdomām bagāts, analītiski labi pamatots, teicams darbs.

Lai Jums veicas ar Jūsu nākotnes nodomiem!

Jānis Peniķis

P.S. Ja jums interesē, mani uzskati par tautas vēlētu prezidentu un dažām citām lietām atrodami nelielā rakstā Lauku Avīzē, 2001.g. 30. janvāra numurā.