Izlasīju Elizabetes tekstus (un jautājumus) un Jāņa Peniķa atbildes, mēģinu arī sekot Alņa Freiberga vēstulēm Sveiks lapās un pārrunām Latvijas presē par iespējamām maiņām Satversmē. Jānis Peniķis rakstīja:

Manas domas sakarā ar šo problēmu sakrīt ar Alņa domām, ka būtu jāpievēršas 1. Un 3.punktam

Vēl dažas piebildes. Pie 1. un 2. varianta. Satversmes 78. pantā teikts, ka vēlētājiem ir tiesības iesniegt "pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu" (pasvītrojums mans). Ko nozīmē "pilnīgi izstrādāts" vēlēšanu likums, jūs varat iepazīties RIT mājas lapā, kur Juris ievietojis pašreizējā vēlēšanu likuma pilnu tekstu. Diezgan daudz lapaspušu.....

Es vairāk nosveros uz jaukto vēlēšanu sistēmu, jo uzskatu, ka mūsu valsts politiskajai attīstībai jānotiek daudzmaz evolucionārā ceļā, tas ir, mažoritārisms ir pilnīgs pretstats proporcionālismam, bet valsts vēsture 3.atmodas laikā rāda, ka šādu antipodu ieviešana bieži vien ne pie kā laba nenoved.

Arī par mūsu valsts aristokrātiski – oligarhisko parlamentārismu jārunā kā ir, jo patiešām partijas sponsorē šaurs cilvēku loks, kuriem ir ietekme, bet vienkāršie deputātiņi partiju plenārsēdēs saņem norādījumus par kādu jautājumu kā balsot.

Peniķim ir pilnīga taisnība, ka nav jāveido utopija cerot, ka mainot vēlēšanu sistēmu viss būs pilnīgā kārtībā. Tā ir tāda noteikta sabiedrības pozīcija pret daudzām politiskām lietā, kā arī attiecība pret valsts prezidentu, domājot, ja vēlēs tauta, tas spēs visu izmainīt vēlētājiem par labu.

Guntis Lazda

I. Par RIT kritērijiem.

1. Vēlēšanu likumam jābūt viegli saprotamam. Neiespējami. Apskatiet pašreizējo vēlēšanu likumu. Cik cilvēku Latvijā varēs pateikt, piemēram, kā notiek uzvarētāju kandidātu sadale? (Cik cilvēku Kalifornijā zina kaut ko par tās vēlēšanu likumiem?)

Viegli saprotamiem ir jābūt vispārējiem likuma principiem, aprakstam, ko var izstāstīt dažos teikumos.

2. Neradīt izmaiņas uz slikto pusi. Jā, protams, bet -- kā mēs zināsim, ka esam to izdarījuši??

3. Stipru saiti starp vēlētājiem & pārstāvjiem....

a. ...tikai no viena apgabala. OK.

b. Jāizveido kancelejas/reģistri.... Nesaprotu. Kas ir kancelejas/reģistri? Deputātam pašam viena no galvenajām funkcijām ir būt par starpnieku starp vēlētājiem un valdību.

c. Dot iespēju atsaukt deputātus? Nē. Vai vismaz padarīt atsaukšanas procedūru ļoti, ļoti grūtu. Neredzu nekā laba atsaukšanas principā. Arī Amerikā "recall petition" (kur tā vispār eksistē) ir smags process. Deputātus nevajag padarīt par viegli iebiedējamiem ķipariem.

d. Ministru un deputāti amati nav savienojami? Te nav nekādu universāli atzītu principu vai prakses dažādās konstitucionālās iekārtās. Bet par šo jautājumu vēlāk. Tas ir svarīgs, bet manuprāt tas neattiecas uz vēlētāju un pārstāvju saiti.

4. šķēršļi nenopietniem kandidātiem? Pašreizējā Ls 1000 iemaksa partijām – nu, es nezinu, ir vai nav nopietna barjera? Var jau ieteikt to paaugstināt, uz diviem vai trim tūkstošiem? Vairāk? Nezinu.

5. un 6. Stabilākas valdības un pol. integrācija. Ļoti svarīgi temati, bet par tiem arī vēlāk.

II. "Izveides komponenti", t.i. galvenie principi "jauktās" vēlēšanu sistēmas izveidošanai

[Rakstu šo daļu kā pirmo uzmetumu galvenajiem principiem, kas manuprāt jāievēro, veidojot jaunu vēlēšanu likumu.]

Apmēram tā:

1. Pusi no Saeimas locekļiem ievēl no vienmandāta vēlēšanu apgabaliem.

2. Otru pusi no Saeimas locekļiem ievēl no politisko partiju sarakstiem.

3. Iedzīvotāju [iedzīvotāju, nevis pilsoņu vai vēlētāju!] skaits katrā vienmandāta vēlēšanu apgabalā nedrīkst būt lielāks vai mazāks par ..... [seko aritmētiska formula].... vidējo skaitli ...... [seko aritmētiska formula], kas rodas, sadalot visus Latvija iedzīvotājus ar [50?].

4. Katra politiskā partija drīkst uzstādīt ne vairāk kā vienu kandidātu katrā vēlēšanu apgabalā. Katra partija drīkst uzstādīt ne vairāk kā [50?] kandidātus "valsts sarakstā" (t.i., no visas Latvijas ievēlamo kandidātu listē). Atsevišķo apgabalu kandidāti drīkst kandidēt tikai vienā apgabalā un nedrīkst kandidēt valsts sarakstā.

5. Katra partija sarindo kandidātus savā valsts sarakstā tādā secībā, kādā tā vēlas. Ja partija iegūst Saeimas vēlēšanās pietiekamu balsu skaitu, tās kandidāti ieiet Saeimā tādā secībā, kādā tie sarindoti partijas valsts sarakstā.

6. Saeimas vēlēšanās katram vēlētājam ir divas balsis: viena balss par sava vēlēšanu apgabala deputātu un otra par sev vēlamās partijas valsts sarakstu.

7. Balsis skaitot, vispirms jākonstatē (a) cik vēlētāju piedalījušies vēlēšanās visā Latvijā; (b) cik balsu nodotas par katras partijas valsts sarakstu visā Latvijā; un (c) cik balsu nodotas par katru kandidātu katrā vēlēšanu apgabalā.

8. Saeimā deputātu vietas saņem tās partijas, (a) par kuru valsts sarakstiem balsojuši vismaz 5 procenti no visiem vēlēšanās piedalījušamies Latvijas vēlētāji, vai (b) kuru kandidāti uzvarējuši vismaz 5 vēlēšanu apgabalos.

9. Katrā vēlēšanu apgabalā uzvarējis tas kandidāts, kurš ieguvis vairāk balsu nekā citi kandidāti. Bet šis uzvarētājs kļūst par Saeimas deputātu tikai tādā gadījumā, ja (a) viņa partijas valsts saraksts ieguvis vismaz 5 procentus balsu visā Latvijā, vai (b) viņa partijas kandidāti uzvarējuši 4 citos vēlēšanu apgabalos. Ja ne viens ne otrs no šiem noteikumiem nav izpildīts, tad par deputātu kļūst nākamais kandidāts, balsu vairākuma secībā, kurš atbilst šiem noteikumiem. Ja balsis diviem vai vairākiem kandidātiem ir vienādas, tad uzvarētāju nosaka ar lozi.

10. Katras partijas deputātu skaitu Saeimā noteic sekojošā formula.

(a) Ja kādas partijas valsts saraksts saņēmis 5 procentus vai vairāk no visā Latvijā nodotām balsīm, bet partijas kandidāti nav uzvarējuši nevienā vēlēšanu apgabalā, tad partija saņem tik daudz deputātu vietu, cik tai pienākas pēc proporcionalitātes principa, samērā ar tiem visu citu partiju valsts sarakstiem, kas kvalificējušies iekļūšanai Saeimā. [Te ir aritmētiska formula vietu sadalīšanai, bet to no galvas nezinu.]

(b) Ja kādas partijas valsts saraksts saņēmis 5 procentus vai vairāk no visā Latvijā nodotām balsīm, un partijas kandidāti uzvarējuši vienā vai vairākos vēlēšanu apgabalos, tad partija vispirms saņem tos deputātus, kas uzvarējuši kādā apgabalā, un piedevām tik daudz deputātu vietu, cik tai pienākas (a) punkta paredzētajā kārtībā.

(c) Ja kādas partijas valsts saraksts saņēmis mazāk nekā 5 procentus no visā Latvijā nodotām balsīm, bet partijas kandidāti uzvarējuši 5 vai vairāk vēlēšanu apgabalos, tad par partijas deputātiem vispirms kļūst apgabalos ievēlētie kandidāti, un piedevām partija saņem tik daudz vietu, cik tai pienākas (a) punkta paredzētajā kārtībā.

III. Piezīmes un paskaidrojumi

Principu uzmetums jauktai vēlēšanu sistēmai iepriekšējās lapaspusēs ir aptuveni veidots pēc Vācijas parauga (ar dažām maiņām). Līdzīga ir arī Lietuvas iekārta, bet tā vēl ir pavisam jauna, un nepārzinu sīkumos, kā tā darbojas.

Par 3. punktu, augstāk. Kādēļ vienmandāta apgabali sadalāmi pēc iedzīvotāju, nevis pilsoņu vai vēlētāju skaita? Pirmkārt, tādēļ, ka demokrātiskais pieņēmums ir, ka deputāts pārstāv visus sava apgabala iedzīvotājus, ieskaitot bērnus, nepilsoņus, utt. Otrkārt, tādēļ, ka tas ir vienīgais īsti praktiskais sadalījuma veids.

Par 8. un 9. punktu. Kādēļ tādi ierobežojumi, kā 5 procentu slieksnis partijai un vismaz 5 atsevišķo apgabalu uzvarētāji? Tādēļ, lai būtu darba spējīga Saeima un valdība.. Latvijai jau ir nelaba pieredze no 1920-tiem gadiem ar vien- un div-deputātu "partijām". (Un pašlaik tāda pieredze ir arī, piem. Izraēlai un šur tur citur.) Šis, protams, nav jauns ierobežojums; 5 procentu slieksnis partijām ir arī pašreizējā Latvijas likumā.

Vēl par 9. punktu. Kādēļ par apgabala deputātu kļūst kandidāts, kas ieguvis visvairāk balsu (nevis tāds, kas dabūjis 50+ procentu, vai kāda cita formula)? Šis ir t.s. pluralitātes princips, ko, starp citu, lieto arī Vācijā, Anglijā, ASV. Kādēļ? Galvenokārt tādēļ, ka tas ir visvienkāršākais, un praksē arī lētākais, vēlēšanu veids. Partiju vadītāji un paši kandidāti zina, ka viņiem būs tikai viena iespēja pārliecināt vēlētājus.

Var, protams, lietot divu kārtu vēlēšanas (kā to dara, piem. Francijas apakšpalātas vēlēšanās), kur pirmajā kārtā var kandidēt visi, kam ienāk prātā. Ja neviens nav saņēmis 50+ procentu balsis, otrajā kārtā var piedalīties vai nu divi kandidāti ar augstāko balsu skaitu vai visi, kas sasnieguši kādu noteiktu %% balsu (Francijā, piem. 12,5%). Otrās kārtas uzvarētāju tad izšķir pēc pluralitātes principa.

Neredzu nekāda labuma ieviest Latvijā šo divu kārtu sistēmu. Paredzu gan skaidru ļaunumu: Nedēļas vai divu nedēļu laikā starp vēlēšanu kārtām, tās partijas, kam daudz naudas var mēģināt izpirkt vai iebiedēt citu partiju kandidātus, lai tie atsakās no kandidēšanas otrajā kārtā. (Ja kāds domā, ka tādas lietas gan Latvijā nevarētu notikt, tas nebūs iepazinies ar politikas realitātēm...)

Par 10. punktu un vispār par jaukto sistēmu. Te ierosinātie principi jaunam vēlēšanu likumam mainītu spēles noteikumus partijām (un to finansētājiem). Dažus rezultātus var diezgan viegli paredzēt, citus nē.

Piemēram, ierosinātie principi joprojām atļautu Saeimā iekļūt samērā mazām partijām – tādām, kas tikko pārvar 5 procentu slieksni visas valsts mērogā, vai tādām, kam izdodas piesaistīt sevišķi izcilus kandidātus vismaz 5 apgabalos.

Lielākām partijām – tādām, kas grib nopietni ietekmēt politiku, piedalīties valdības veidošanā, un taml. – jaunie noteikumi padarītu dzīvi grūtāku, bet arī dotu lielākas iespējas izvērsties. Tām (piem. Latvijas ceļam, Tautas partijai, utt.) nepietiktu tikai ar dažām pievilcīgām "lokomotīvēm" partijas saraksta priekšgalā, lai ievilktu 20 vai 30 deputātus Saeimā. Tās būtu spiestas sameklēt arī pietiekami spēcīgus kandidātus vēlēšanu apgabalos – un "spēcīgs kandidāts", teiksim, Liepājā vai Valmierā parasti nebūs tas pats, kas "spēcīgs kandidāts" Rīgā. Bet gudrai un tālredzīgai partijas vadībai jaunie noteikumi dotu iespēju palielināt savu deputātu skaitu tieši ar šādu reģionālo talantu piesaisti. [Blakus minot: būtu interesanti redzēt vai, piem., Andris Bērziņš (LC) un Andris Šķēle (TP) būtu ar mieru riskēt kā kandidāti no kāda apgabala vai glābtos tikai savas partijas valsts listē. Daudziem Vācijas politiķiem tā ir goda un prestiža lieta, ka viņi ievēlēti parlamentā no "sava" vēlēšanu apgabala, nevis no drošās partijas listes.]

Šā vai tā, vēlētājiem jauktā sistēma dod iespēju izvēlēties reizē "sava" apgabala pārstāvi un "savu" partiju Saeimā. Neviens nevar pateikt, kāds būtu iznākums šādai izvēles brīvībai. Iespējams, ka vairums vēlētāju balsotu par tās pašas partijas apgabala kandidātu un tās valsts sarakstu. (Tā tas visumā notiek Vācijā.) Bet iespējams arī, ka daudzi vēlētāji dalītu savas balsis – balsotu par vienas partijas apgabala kandidātu un citas partijas valsts listi. Katrā ziņā, jauktā vēlēšanu sistēma šādu izvēli vēlētājiem dotu.

IV. Par vēlēšanu apgabaliem

Savā uzmetumā Elizabete norāda uz veselu rindu sarežģītiem jautājumiem par vēlēšanu apgabalu izveidošanu un pārveidošanu. Un tas pareizi: ja puse no Saeimas locekļiem tiek ievēlēti atsevišķos apgabalos, tad ir ļoti svarīgi zināt, kādi šie apgabali būs, pēc kādiem kritērijiem tie veidoti un kas to visu noteiks.

Elizabete vaicā arī – ko darīt ar tām pilsētām u.c. vietām, kur latvieši ir mazākumā (piem. Daugavpili u.c.) un vai mēģināt pielāgot Jaunzēlandes paraugu, kur Maori (Jaunz. pirmiedzīvotājiem) ir radīti īpaši vēlēšanu apgabali.

Uz šo pēdējo jautājumu man visvieglāk atbildēt. Manuprāt, būtu nepieņemami vēlēšanu apgabalus veidot pēc tautību kritērijiem. Jaunzēlandei ir sava īpaša problēma, kur angļu ieceļotāji 150 gadus stumdījuši un grūstījuši Maori tautu, un nesen atjēgušies, ka tas nu gan nav smuki. Latvijas apstākļos vilkt apgabalu robežas pēc tautībām būtu atvērt slūžas nebeidzamiem problēmu plūdiem.

Bez tam, tas arī nav īsti vajadzīgs. Ja ātri paskaitļo, iznāk, ka caurmēra vēlēšanu apgabalā vajadzētu būt ap 48 000 iedzīvotāju (Latvijas 2,4 miljoni iedz., dalīti ar 50 apgabaliem). Pat ja atļauj samērā augstu variāciju, teiksim, plus/mīnus 10 procentu, šie ir diezgan lieli apgabali. Latvijā nebūs ļoti daudz vietu, kur starp 48 tūkst. iedzīvotājiem latviešu tautības pilsoņi būs mazākumā.

Pēc kādiem kritērijiem vilkt vēlēšanu apgabalu robežas? Manuprāt, tā būtu pilnīgi veltīga laika nosišana mēģināt uzstādīt kādus abstraktus standartus. Latvijas valdības, pašvaldības, utt. tagad desmit gadus nevar vienoties par administratīvo robežu pārdali. Un nesen ierosinātais jaunais sadalījums diez vai būs pēdējais.

Svarīgais, man šķiet, būtu ierosināt tādu vēlēšanu apgabalu komisiju, kam kaut cik var uzticēties. Un arī tādas radīšanai vajadzēs likumu, un tas nozīmē politiskus lēmumus, un tas nozīmē politiku. Varētu, piemēram, iedomāties šādu izkārtojumu:

Trīs komisijas locekļus ieteic Saeima; trīs ieteic Ministru kabinets; trīs ieteic valsts prezidents. Saeima balso par komisijas sastāvu un piešķir tai nelielus līdzekļus. Komisija noalgo dažus speciālistus-padomdevējus (piem. no statistikas institūta, no universitāšu demogrāfiem). Komisija vienojas par apgabalu robežām, publicē rezultātus, un dod mēnesi laika sabiedrības apspriešanai. Pēc mēneša komisija pārskata sabiedrības ieteikumus (ja tādi ir) un tad publicē galīgo lēmumu.

Robežas laiku pa laikam būtu jāpārskata – varbūt pēc katras tautas skaitīšanas?

Nekas arī šādā procedūrā nenāktu viegli. Vispār, tāda robežu vilkšana arī citās valstīs ir strīdīgs process. ASV tas notiek nu jau 200 gadus, kur pēc katras tautas skaitīšanas, ik pa 10 gadiem, tajos štatos, kas zaudējuši vai ieguvuši Kongresa apakšpalātas vietas, jāpārveido vēlēšanu apgabali. Pēc tam bieži vien seko tiesu prāvas, kas apelācijas kārtībā dažreiz nonāk Augstākā tiesā, kur tad pieliek punktu – līdz nākamai reizei.

V. Par Satversmes maiņām u.c. smagiem jautājumiem

Elizabetes uzmetumā ir arī rinda jautājumu par izpildvaras stabilitāti (t.i., cik bieži mainās ministru kabineti, utt.), par to vai Saeimas deputātiem kļūstot par ministriem jānoliek savs deputāta mandāts, vai būtu jāparedz tiesības atsaukt no amata atsevišķus deputātu, un vēl citi.

Tie visi ir jautājumi, kas skar iespējamas maiņas Satversmē. Tādēļ arī savā iepriekšējā vēstulē vaicāju – ko īsti grib darīt Rītdiena? Ja RIT negrib ķerties pie Satversmes maiņas projektiem – un mana izpratne no atbildēm, ko esmu saņēmis uz savu iepriekšējo vēstuli ir tāda, ka RIT dalībnieki visumā negrib ar Satversmes maiņām nodarboties, vismaz pašlaik nē – tad nav jēgas par šiem jautājumiem daudz debatēt. Gribu piebilst, ka tāda ir arī mana personīgā pārliecība – t.i., ka Satversmi vajadzētu mainīt pēc iespējas minimāli un pakāpeniski.

Mazliet vēstures. 1990-to gadu sākumā mēģināju toreiz man pazīstamiem aktīvistiem iestāstīt, ka Latvijai būtu jādara tas pats, ko darīja mūsu lietuviešu un igauņu kaimiņi, t.i., uzrakstīt jaunu konstitūciju. Veltīgi. Toreiz to neizdarīja, un tagad ir par vēlu. Bojāra projekts ir donkihotisks (lai gan īslaicīgi veikls soc-dem. partijai taktiskā ziņā). Konstitūciju rakstīšanai ir pašai sava dinamika, savas politiskās raksturības, bet tās nevaru aprakstīt pāris teikumos. (Bez tam, šis "palags" jau tagad ir par garu.)

Piebildīšu tikai vienu, pēdējo domu par Satversmi. Savā Lauku Avīzes rakstā š.g. janvārī minēju, ka Latvijai ir trīs smagas politiskas pamatproblēmas: Saeima (sevišķi tās vēlēšanu likums), izpildvaras (Ministru kab.) nestabilitāte un tiesu zemā kvalitāte. Pirmās divas ir konstitucionālas problēmas. Ar tiesām ir cita problēma – tur ir izglītības, līdzekļu, tiesvedības procesuālie jautājumi, utt.

Bet Ministru kabinets – jā, ir slikti, ka "valdības krīzes" notiek katru gadu vai biežāk. Un to nevarēs salāpīt arī ar jaunu vēlēšanu likumu. Vaina ir Satversmē, kur tās autori 1920-22.g. nokopēja toreiz populāro Francijas Trešās republikas un Vācijas Veimāras republikas parlamentāro modeli. Tas koncentrē "suverēno" varu parlamentā, un atstāj izpildvaru bezspēcīgu, tiklīdz parlamentā mainās kādas partijas vai pat dažu atsevišķu deputātu uzskati. Pēc Satversmes, ne premjeram atsevišķi, ne ministriem kopā nav nekādu līdzekļu ar kuriem pretoties, ja, piemēram, kādas partijas vadoņi izlemj (vienalga kāda iemesla vai iegansta dēļ) balsot par neuzticības izteikšanu valdībai. Atkarībā no partiju spēku samēriem Saeimā, tādi lēmumi var nākt bieži vai reti.

Tāds iekārtojums nebija labs jau pirms 80 gadiem, bet tagad tas kļuvis vēl sliktāks. Valdību, un sevišķi izpildvaru, loma vispār ir radikāli mainījusies kopš 20. g.s. vidus, un stabilu valdību loma kļuvusi daudz svarīgāka nekā agrāk.

Kādēļ tad neierosināt Satversmes grozījumus, lai to panāktu? Tādēļ, ka es nevēlētos vēl vairāk nostiprināt tagadējo partiju vadoņu un viņu finansētāju ietekmi Latvijas politikā. Man gribas cerēt, ka vispirms varētu mainīt Saeimas vēlēšanu likumu un ka tas ienestu jaunus spēkus un jaunus cilvēkus Latvijas politikā. Un tad varētu domāt par nākamo soli – par stabilāku izpildvaru.

Nav, protams, nekādas garantijas, ka vēlēšanu likumu varēs mainīt. Un ja arī varētu, nav nekādas garantijas, ka tas pēkšņi ieviestu jaunus spēkus politikā. Pamazām gan. Bet esmu Latvijas politiku vērojis diezgan cieši nu jau kādus desmit gadus, un šajās lapās izklāstītie slēdzieni nav radušies kādas pēkšņas atklāsmes rezultātā.

Jānis Peniķis
2001.g. 25. maijā

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

Vēl dažas piezīmes par vēlēšanu likumu, utt.

1. Par vietu sadalīšanu Saeimā (t.i., par 10. punktu manā iepriekšējā uzmetumā jauktās vēlēšanu sistēmas principiem). Te ir divas iespējas.

a. Ja noteikti negrib mainīt Satversmes 5. pantu ("Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem"), tad jāatrod attiecīga aritmētiska formula, kā sadalīt tās 50 deputātu vietas, kas pienākas partijām pēc proporcionalitātes principa – tās, ko partijas ieguvušas no saviem valsts sarakstiem. (Pirmās 50 vietas – tās ko partijas ieguvušas no atsevišķiem vēlēšanu apgabaliem – jāatstāj neaizskaramas. Citādi jauktajai vēlēšanu sistēmai nav jēgas.)

Bet šādā sadales metodē var rasties zināms "netaisnības koeficients", tādēļ, ka būs jāsadala arī to partiju vietas, kas nebūs kvalificējušās iekļūšanai Saeimā. Tādēļ.......

b. Var paredzēt maiņu Satversmē. Piemēram: "Saeima sastāv no tautas priekšstāvjiem, kas ievēlēti vēlēšanu likuma noteiktajā kārtībā."

Šāds formulējums tad atstātu iespēju pielāgot precīzo Saeimas deputātu skaitu, pēc katrām vēlēšanām, tā, lai tas iespējami cieši atspoguļotu to vēlētāju procentu, kas balsojuši par katras partijas valsts sarakstu. No apgabaliem ievēlēto deputātu skaits vienmēr paliek nemainīgs (50), bet no sarakstiem ievēlēto skaits reizēm varētu būt arī 51, vai 52, vai 53 – tā apmēram.

Vācijā, piemēram, kur lieto aptuveni šādu formulu, parastais, "normālais" deputātu skaits Bundestāgā (apakšpalātā) ir 660 (330 no apgabaliem + 330 no partiju sarakstiem), bet pašlaik, man šķiet, ir 679. [Citēju visus skaitļus no galvas. Man nav pie rokas Vācijas vēlēšanu likuma teksta.]

2. Vēl par 5 procentu un 5 apgabalu slieksni partijām (t.i. 8. un 9. punkts manā iepriekšējā principu uzmetumā).

Piecu procentu slieksnis partijām, protams, ir jau tagad Latvijas pašreizējā vēlēšanu likumā. Tas nav nekas oriģināls – tādi sliekšņi bieži ir arī citu valstu likumos, kur lieto proporcionālās reprezentācijas metodi.

Doma par 5 apgabalu minimumu, lai partija iekļūtu Saeimā, man radās apsverot atkal Vācijas paraugu. Vācu likumā ir divi veidi, kā kāda partija var iekļūt Bundestāgā: ja partijas saraksts saņem vismaz 5 procentus no visām balsīm; VAI, ja kādas partijas kandidāti uzvarējuši vismaz trijos vēlēšanu apgabalos. Tādā gadījumā partija saņem šīs trīs (vai vairāk) deputātu vietas, plus tik procentu vietas no partijas saraksta, cik tai proporcionāli pienākas (pat ja tas ir tikai viens vai divi, vai vienalga cik procentu). Tā kā Bundestāgs ir skaitliski liels, tad šie sīko partiju panākumi īstenībā nekā nemaina politisko spēku samēros.

Latvijas gadījumā ir citādi. Atļaut sīkpartijām (pat ne partijām, bet atsevišķiem uzņēmīgiem un naudīgiem cilvēkiem) neierobežotu iespēju iekļūt Saeimā caur apgabalu vēlēšanām nozīmētu atgriezties pie 1920-to gadu sliktākās pieredzes. Nevajag nekādu gaišredzību, lai iedomātos, ka tas būtu tikpat kā atklāts piedāvājums kādam jaunam Kārlim Ulmanim – nāc un glāb mūs no mūsu "demokrātijas"!

3. Šis pats arguments, starp citu, attiecas uz vienmandāta apgabalu vēlēšanu sistēmu (ko Latvijā aplami sauc par "mažoritāro" sistēmu). Ja visus 100 Saeimas deputātus ievēlētu no atsevišķiem apgabaliem, kādēļ tad Latvijā nevar rasties dučiem uzņēmīgu, naudīgu cilvēku, katrs ar savu "partiju", kas sev varētu nopirkt kāda apgabala vēlēšanas, t.i. vietu Saeimā? Šīs sistēmas aizstāvji parasti iedomājas, ka tā dos stabilu, divu lielu partiju iekārtu Latvijai, resp. ka Latvija automātiski kļūs par Ameriku vai Lielbritāniju. Bet kādēļ??? Latvija tikpat labi var kļūt par Franciju.... un tad, lai padarītu Latviju tikpat stabilu, kāda tagad ir Francija, Latvijai būtu jāmaina visa Satversme – spēcīgi jāierobežo Saeimas tiesības, jāpieņem pusprezidentālā iekārta, utt., utt. (Vai arī Latvijai jāatrod savs Charles DeGaulle, kas "ieved kārtību"...)

4. Kaut kur Elizabetes uzmetumā bija tāds "kancelejas/reģistri" jēdziens. Kā tagad saprotu, ar to domāts birojs katrā vēlēšanu apgabalā, kur deputāts varētu bieži satikties ar sava apgabala iedzīvotājiem, un kur varbūt dežurētu kāds deputāta palīgs. Ļoti laba doma. Jo vairāk deputātus var izvilkt laukā no Rīgas, jo labāk. Tur varbūt vienīgi varētu būt kādi praktiski vai finansiāli iebildumi – diez vai tādiem, teiksim, 50 deputātu palīgiem visu laiku būtu daudz ko darīt katrā apgabalā, utt. Bet, kas zina, varbūt tomēr. (Šādas vietējās pārstāvniecības, starp citu, ir ASV un šur tur citur.)

Jānis Peniķis
2001.g. 28. maijā