Ko darīt "Rītdienai"?

Mūsu nolūks ir veidot brīvprātīgi koordinētu visas pasaules latviešu pilsoņu darba grupu un izplatīt informāciju un veicināt diskusijas par vēlēšanu sistēmām un sastrādāt virzienā uz jaunu vēlēšanu sistēmu Latvijā, kas latviešu tautai dotu atbildīgāku valdību. Mūsu nolūks ir iesaistīt šai pasākumā visus latviešus kā arī visus Latvijas draugus ar savu labo gribu, domām un palīdzību. Vislabākais vieds, kā kontaktēties ar mums ir pieslēgties pie latviešu valodas vēstuļu kopas SVEIKS, ko var atrast tīmeklī zem adreses < http://kiss.id.lv/ >   (SVEIKS ir viena no LATNET vēstkopām) vai arī rakstīt Jurim Žagariņam < zagarins@stcc.mass.edu >. Mūsu darba grupas vadītājs ir siguldietis Alnis Freibergs  < alnis@lis.lv >.

 

Elizabete Rūtens < RUTENS@aol.com >

Liels paldies Jānim Peniķim, ka viņš ir uzņēmies iedziļināties mūsu grupiņas "Rītdienai" eksistenciālās problēmās! Man šķiet, ka vairums iedomājas, ka tā ir tāda īslaicīga organizācija, kas pastāvēs tikai līdz tam laikam kad vēlēšanas sistēma tiks nomainīta ar tautas referendumu. Man liekas, ka pat mūsu statūtos tā stāv rakstīts. Es pati gan domāju, ka tas ir mazliet bezatbildīgi. Būsim procesu uzsākuši un, vienalga vai tā sauksies "Rītdienai" vai kādā citā vārdā, tāda vēlētāju 'sargsuņa' bezpartejiska apvienība būs allaž vajadzīga. Tas nebūt nenozīmē, ka visiem rītdienniekiem jau tagad jāpierakstās uz mūžu, bet kaut pati drusku baidos cik tas no manis prasīs nākotnē, jūtos ka esmu tik tālu iedziļinājusies šai projektā, ka atpakaļceļa man vairs nav -- man būs jāturpina.

Šeit apmēram ir "Rītdienai" ieteikumi par ko esam savā starpā runājuši/rakstījuši. No šiem (cerams) varēsim darba kritērijus izveidot tā, lai priekšlikumus racionāli varētu novērtēt.

1. Vēlēšanu likumam ir jābūt viegli saprotamam.

2. Neradīt izmaiņas uz slikto pusi.

3. Stipru saiti starp vēlētājiem un viņu pārstāvjiem ir vajadzīga, tā lai veicinātu atbildību pret vēlētāju un garantētu ģeogrāfisku pārstāvniecību, kas būtu panākams, ja deputāts ievēlēts no vienmandāta apgabala.

a. Kandidāts drīkst kandidēt tikai vienā apgabalā.

b. Jāizveido kancelejas/reģistrus, kas būtu starpnieki starp deputātiem un vēlētājiem.

c. Dot iespēju atsaukt deputātus, ja viņi nepilda savus solījumus.

d. Ministram jāatstāj Saeima, t.i. nepieļaut būt abiem: ministram un deputātam.

4. Likt šķēršļus nenopietniem kandidātiem.

5. Veicināt valdības stabilitāti tā, lai nav jauna valdība katru gadu, kā ir bijis līdz šim.

6. Veicināt sabiedrības integrāciju.

Tas ir apmēram tas, par ko esam runājuši/rakstījuši. Ko vēl būtu palaiduši garām?

Vai priekšlikumā par jauno vēlēšanas sistēmu būtu no paša sākuma jāparedz tieši kuri punkti tiek segti nevis vēlēšanas likumā, bet Satversmē ierakstīti?

Elizabete Rūtena

 

From: "Janis Penikis" jpenikis@iusb.edu
Date: 5/17/01 2:07
Par Rītdienu, vēlēšanu likumiem, Satversmi, utt.

Pirms mēģinu atbildēt Elizabetei, man liekas svarīgi izrunāt dažas lietas. Elizabete ir ieguldījusi jau tagad milzīgu darbu sakopjot materiālus par vēlēšanu likuma maiņas iespējām un problēmām kā tos katrs var apskatīt mājas lapā "Rītdienai": <http://faculty.stcc.mass.edu/zagarins/rit.htm>. Bet jo vairāk es domāju, jo skaidrāk man kļūst tas, ka nezinu kā palīdzēt tādēļ, ka man nav skaidri vairāki jautājumi attiecībā uz Darba grupu Rītdienai.

Ar ko Rītdienai grib nodarboties? Tas ir, ar kādu priekšlikumu vai priekšlikumiem Rītdienai griezīsies "pie tautas"? Ir, kā es saprotu, trīs iespējas.

1. Rītdienai izstrādā jaunu vēlēšanu likumu, savāc parakstus no vienas desmitdaļas Latvijas vēlētāju, un iesniedz to prezidentam, kas to nodod apspriešanai Saeimai. Satversmes 78. pantā tālāk teikts: "Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai."

2. Rītdienai izstrādā nevien jaunu vēlēšanu likumu, bet arī citas maiņas Satversmē. KĀDAS? (Tālākais process ir tāds pats, kā iepriekš.)

3. Rītdienai nodarbojas ar sabiedrības urdīšanu un informēšanu par jauna vēlēšanu likuma (un, varbūt, Satversmes maiņas) vajadzību, bet pati nemēģina darīt 1. un 2. varianta darbus.

Elizabetes priekšlikumiem un jautājumiem (un Rītdienai un Sveiks pārrunām) cauri spīd kopējā tēma, ka kaut kas (daudz kas) iet greizi Latvijas politikā, un ka vēlēšanu likuma maiņa vien to diez vai varēs salāpīt. Tāda skepse, manuprāt, ir ļoti pamatota. Jauns vēlēšanu likums (te es domāju par to pašu "jaukto" sistēmu) neapšaubāmi mainīs, un manuprāt mainīs uz labu, diezgan daudz Latvijas politikā. Bet ne visu.

Viena nepielūdzama realitāte ir tā, ka Latvijas politiku un politiķus joprojām finansē neliela cilvēku grupiņa – visvairāk tie paši ļaudis, kas 1980-to gadu beigās, 1990-to gadu sākumā prata "prihvatizēt" (piesavināties, lēti nopirkt, nozagt) toreizējos kompartijas, čekas vai valsts īpašumus, fondus, banku kontus, utt. Tur ir Ventspils naftas un tranzīta nauda, pārtikas pārstrādes un spirta nauda, banku un namīpašumu nauda, dažu veiklu advokātu nauda, nelegāli no Krievijas "atmazgātā" nauda, utt., utt.

Tā ir realitāte, kas mainīsies tikai lēnām. Mana personīgā cerība ir, ka "jauktā" vēlēšanu sistēma paātrinātu šo procesu, bet man nav ilūziju, ka tas notiks viegli un ātri. Tagadējā vēlēšanu sistēma ir ļoti ērts izkārtojums (tas, ko amerikāņi sauc par cozy arrangement) "vecās naudas" turētājiem un polītisko partiju vadītājiem. Pašlaik, katrā partijā ir tikai nedaudzi vadoņi, kas "konsultējas" ar saviem "naudas maisiem" un izvēlas partijas kandidātus Saeimai un citiem amatiem. Saeimā ievēlētie "ierindas" deputāti, savukārt, labi saprot savu atkarību un (pa lielākai tiesai) tur muti un dara, kā viņiem liek.

Jauktā vēlēšanu sistēma vismaz atšķaidītu, ja ne likvidētu šo jauko idilli. Partiju vadoņi būtu spiesti meklēt pietiekami spēcīgus kandidātus, teiksim, 50 vēlēšanu apgabalos, lai viņiem būtu cerības uzvarēt. Savukārt, šādi no apgabaliem ievēlēti deputāti vairs nebūtu atkarīgi tikai no saviem partiju bosiem un viņu naudas maisiem. Viņiem būtu arī pašiem sava vēlētāju bāze – un nepieciešamība ar to rēķināties.

Tā. Kā redzat, mans izejas punkts nav kāda jauna, ideāla demokrātija, kur "tauta" cieši uzmana savus pārstāvjus, kur visi pārstāvji ir gudri un jūtīgi pret "tautas" vēlmēm, utt., utt. Izejas punkts ir Latvijas rūgtā realitāte. Ar to, manuprāt, jāiesāk.

Tātad vēlreiz: ko īsti grib darīt "Rītdienai"?

Jānis Peniķis

 

 

Richs Spuris < RSpuris@aol.com >

Sākotnēji RĪTDIENAI tika ierosināta kā tautas kustība politiskās dzīves uzlabošanai Latvijā. Kā paraugs tika lietots ASV pazīstamā "Sieviešu līga". Līdzšinējās darbības laikā notika izšķiršanās par vēlēšanu likuma reformas veicināšanu kā stāvokļa uzlabošanas sākumu, jo politiķu izdarības pašlaik ir tādas, ko vispārējais uzskats vaino šodienas stāvoklī.

Līdzšinējais stāvoklis mūsu grupā liecina, ka uz darbību lielāku atbalstu var gūt rietumos kā pašā Latvijā. Varbūt mēs neesam atraduši pareizo pieeju sava aicinājuma izgaismošanā ?

Pieņemot ka tas tā varētu būt, man būtu priekšlikums šovasar izmantot 3x3 nometnes, kur politisko ieviržu dalībniekos varētu nedēļas laikā izveidot šūnas - RĪTDIENAI mērķu atbalstītājus. Ja kaut daži no rietumu sveikotājiem piedalītos, un kāds no Latvijas, panākumi neizpaliktu.

Tas, protams, nemaina, ka Jāņa jautājums ir jāatbild. Ja man tas nav izdevies, jāmēģina citiem

Ričs Spuris

 

 

< Zagarins@stcc.mass.edu >

Man personīgi vislabāk patīk Jāņa trešais variants (Rītdienai nodarbojas ar sabiedrības urdīšanu un informēšanu).

Es domāju, ka Riča priekšlikums par 3X3 kustības pielietošanu šādā urdīšanā un informēšanā ir laba doma, lai gan nemaz nav vajadzīga organizēta urdīšana, lai panāktu pašu lektoru uzmanības pievēršanu vēlēšanu likuma maiņas vēlamībai. (Kad biju Raunā pagājšvasar, piemēram, Jānis Peniķis un Andris Tomašūns ļoti labi urdīja un informēja tautu arī bez mūsu palīdzības.)

Juris Žagariņš

 

 

"Alnis Freibergs" < alnis@lis.lv >

Piedāvāju arī savu atbildi, kuru aicinu papildināt pārējos Rītdienai biedrus. Galvenokārt ceru uz ierosinājumiem - ko, kā, kāpēc darīt.

Esam vienojušies, ka mēģināsim darīt Jāņa uzdoto 3. punktu, bet ja spētu, arī 1.punktu. 2.-nē.

Faktiski līdz šim un arī šobrīd mūsu darbība ir improvizācija, skatoties pēc iespējām, resursiem un reālās situācijas. Lai raksturotu Darba grupu "Rītdienai", būtu vispirms jāiepazīstina ar to, ko līdz šim, sešos mēnešos kopš iesākām, esam paveikuši.

Par mūsu darbību zina samērā augstas un ietekmīgas personas, arī radošās inteliģences pārstāvji, kas būs gatavi pieslēgties, ja mūsu darbs nonāks "kādā gatavības" stāvoklī.

Ir informētas VAK nodaļas Latvijā, noslēgti sadarbības protokoli ar 11 zemnieku pagastu apvienībām un ar vienu sabiedrisku organizāciju, atrasti vairāki sponsori, kas darbībai seko un to atbalsta. Ir bijuši raksti Lauku Avīzē un Dienā, kā arī visos rajonu laikrakstos.

Piedaloties konkursā par Sorosa atbalstu necerējām uz uzvaru, jo nebija toreiz laika pienācīgi sagatavoties, bet panācām, ka informācija par mums tiks ievietota jaunajā portālā.

Lielu darbu, neapšaubāmi, ir darījusi Elizabete un Juris sastādot informatīvos materiālus mājas lapā "Rītdienai". Cītīgi strādā arī Māris Darbonis un Viesturs Ragže.

Esam uzsākuši sarunas ar studentu organizācijām, cerībā koordinēt sadarbošanos.

Lai arī mūsu mērķis ir skaidrs, mēs esam spiesti strādāt ar tām iespējām, kādas ir. Aizvakar uz TV uzstājās polītologe Ilze Ostrovska, kas, manuprāt, vienmēr pasaka visu tieši un atklāti. Uz jautājumu - ko darīt, organizēties, cīnīties, protestēt?, viņa atbildēja, ka viņas pieredze rāda, ka tautas aktivitāte diemžēl ir ļoti zema. Mana pieredze rāda, ka faktiski tā nav tik daudz neaktivitāte, kā neticība tam, ka varam kaut ko izdarīt. Taču priekšnoteikumi pārmaiņām ir nobrieduši. Ja mēs vai kāds cits spētu paveikt tik daudz, ka varētu redzēt "gaismu tuneļa galā", bez šaubām rastos plašāka tautas aktivitāte.

Nākotnē domājam rīkot seminārus/diskusijas, kurās varētu par šiem jautājumiem izrunāties, jo, gatavojoties uz referendumu, neskaidrības ir "jāizvāra un putas jānosmeļ", lai tad neskaidrības neviens nevarētu izmantot kā ieroci pret pārmaiņām.

Alnis Freibergs

 

 

From: guntx@inbox.lv
Subject: Re: Par Rītdienu u.c.

Es arī nosveros uz jaukto vēlēšanu sistēmu, jo uzskatu, ka mūsu valsts politiskajai attīstībai jānotiek daudzmaz evolucionārā ceļā, tas ir, mažoritārisms ir pilnīgs pretstats proporcionālismam, bet valsts vēsture 3.atmodas laikā rāda, ka šādu antipodu ieviešana bieži vien ne pie kā laba nenoved.

Arī par mūsu valsts aristokrātiski – oligarhisko parlamentārismu jārunā kā ir, jo patiešām partijas sponsorē šaurs cilvēku loks, kuriem ir ietekme, bet vienkāršie deputātiņi partiju plenārsēdēs saņem norādījumus par kādu jautājumu, kā balsot.

Peniķa kungam ir pilnīga taisnība, ka nav jāveido utopija cerībā, ka mainot vēlēšanu sistēmu viss būs pilnīgā kārtībā.

Guntis Lazda

 

 

"Janis Penikis" < jpenikis@iusb.edu >

Mēģināšu tagad atbildēt Elizabetes jautājumus par iespējamu "jaukto" vēlēšanu sistēmu, iespējamām maiņām Satversmē u.c.

 

I. Par Darba grupas "Rītdienai" pieņemtajiem kritērijiem.

1. Vēlēšanu likumam jābūt viegli saprotamam. Neiespējami. Viegli saprotamiem ir jābūt vispārējiem likuma principiem, aprakstam, ko var izstāstīt dažos teikumos.

2. Neradīt izmaiņas uz slikto pusi. Jā, protams, bet -- kā mēs zināsim, ka esam to izdarījuši??

3. Stipru saiti starp vēlētājiem & pārstāvjiem....

a. ...tikai no viena apgabala. OK.

b. Jāizveido kancelejas/reģistri.... Deputātam pašam viena no galvenajām funkcijām ir būt par starpnieku starp vēlētājiem un valdību. Bet ja domāts birojs katrā vēlēšanu apgabalā, kur deputāts varētu bieži satikties ar sava apgabala iedzīvotājiem, un kur varbūt dežurētu kāds deputāta palīgs, tad tā ir ļoti laba doma. Jo vairāk deputātus var izvilkt laukā no Rīgas, jo labāk.

c. Dot iespēju atsaukt deputātus? Nē. Vai vismaz padarīt atsaukšanas procedūru ļoti, ļoti grūtu. Neredzu nekā laba atsaukšanas principā. Deputātus nevajag padarīt par viegli iebiedējamiem ķipariem.

d. Ministru un deputāti amati nav savienojami? Te nav nekādu universāli atzītu principu vai prakses dažādās konstitucionālās iekārtās. Bet par šo jautājumu vēlāk.

4. Šķēršļi nenopietniem kandidātiem? Pašreizējā Ls 1000 iemaksa partijām – nu, es nezinu, ir vai nav nopietna barjera? Var jau ieteikt to paaugstināt, uz diviem vai trim tūkstošiem? Vairāk? Nezinu.

5. un 6. Stabilākas valdības un polītiskā integrācija. Ļoti svarīgi temati, bet par tiem arī vēlāk.

 

 

II. Galvenie principi "jauktās" vēlēšanu sistēmas izveidošanai

1. Pusi no Saeimas locekļiem ievēl no vienmandāta vēlēšanu apgabaliem.

2. Otru pusi no Saeimas locekļiem ievēl no politisko partiju sarakstiem.

3. Iedzīvotāju (nevis pilsoņu vai vēlētāju!) skaits katrā vienmandāta vēlēšanu apgabalā nedrīkst būt lielāks vai mazāks par vidējo skaitli, kas rodas, sadalot visus Latvija iedzīvotājus ar vēlēšanu apgalu skaitu (50?).

4. Katra politiskā partija drīkst uzstādīt ne vairāk kā vienu kandidātu katrā vēlēšanu apgabalā. Katra partija drīkst uzstādīt ne vairāk kā 50 (? ) kandidātus "valsts sarakstā" (t.i., no visas Latvijas ievēlamo kandidātu listē). Atsevišķo apgabalu kandidāti drīkst kandidēt tikai vienā apgabalā un nedrīkst kandidēt valsts sarakstā.

5. Katra partija sarindo kandidātus savā valsts sarakstā tādā secībā, kādā tā vēlas. Ja partija iegūst Saeimas vēlēšanās pietiekamu balsu skaitu, tās kandidāti ieiet Saeimā tādā secībā, kādā tie sarindoti partijas valsts sarakstā.

6. Saeimas vēlēšanās katram vēlētājam ir divas balsis: viena balss par sava vēlēšanu apgabala deputātu un otra par sev vēlamās partijas valsts sarakstu.

7. Balsis skaitot, vispirms jākonstatē (a) cik vēlētāju piedalījušies vēlēšanās visā Latvijā; (b) cik balsu nodotas par katras partijas valsts sarakstu visā Latvijā; un (c) cik balsu nodotas par katru kandidātu katrā vēlēšanu apgabalā.

8. Saeimā deputātu vietas saņem tās partijas, (a) par kuru valsts sarakstiem balsojuši vismaz 5 procenti no visiem vēlēšanās piedalījušamies Latvijas vēlētāji, vai (b) kuru kandidāti uzvarējuši vismaz 5 vēlēšanu apgabalos.

9. Katrā vēlēšanu apgabalā uzvarējis tas kandidāts, kurš ieguvis vairāk balsu nekā citi kandidāti. Bet šis uzvarētājs kļūst par Saeimas deputātu tikai tādā gadījumā, ja (a) viņa partijas valsts saraksts ieguvis vismaz 5 procentus balsu visā Latvijā, vai (b) viņa partijas kandidāti uzvarējuši 4 citos vēlēšanu apgabalos. Ja ne viens ne otrs no šiem noteikumiem nav izpildīts, tad par deputātu kļūst nākamais kandidāts, balsu vairākuma secībā, kurš atbilst šiem noteikumiem. Ja balsis diviem vai vairākiem kandidātiem ir vienādas, tad uzvarētāju nosaka ar lozi.

10. Katras partijas deputātu skaitu Saeimā noteic sekojošā formula.

(a) Ja kādas partijas valsts saraksts saņēmis 5 procentus vai vairāk no visā Latvijā nodotām balsīm, bet partijas kandidāti nav uzvarējuši nevienā vēlēšanu apgabalā, tad partija saņem tik daudz deputātu vietu, cik tai pienākas pēc proporcionalitātes principa, samērā ar tiem visu citu partiju valsts sarakstiem, kas kvalificējušies iekļūšanai Saeimā.

(b) Ja kādas partijas valsts saraksts saņēmis 5 procentus vai vairāk no visā Latvijā nodotām balsīm, un partijas kandidāti uzvarējuši vienā vai vairākos vēlēšanu apgabalos, tad partija vispirms saņem tos deputātus, kas uzvarējuši kādā apgabalā, un piedevām tik daudz deputātu vietu, cik tai pienākas (a) punkta paredzētajā kārtībā.

(c) Ja kādas partijas valsts saraksts saņēmis mazāk nekā 5 procentus no visā Latvijā nodotām balsīm, bet partijas kandidāti uzvarējuši 5 vai vairāk vēlēšanu apgabalos, tad par partijas deputātiem vispirms kļūst apgabalos ievēlētie kandidāti, un piedevām partija saņem tik daudz vietu, cik tai pienākas (a) punkta paredzētajā kārtībā.

 

 

III. Piezīmes un paskaidrojumi

Mans principu uzmetums jauktai vēlēšanu sistēmai ir aptuveni veidots pēc Vācijas parauga (ar dažām maiņām). Līdzīga ir arī Lietuvas iekārta.

Par 3. punktu, augstāk. Kādēļ vienmandāta apgabali sadalāmi pēc iedzīvotāju, nevis pilsoņu vai vēlētāju skaita? Pirmkārt, tādēļ, ka demokrātiskais pieņēmums ir, ka deputāts pārstāv itin visus sava apgabala iedzīvotājus, ieskaitot bērnus, nepilsoņus, utt. Otrkārt, tādēļ, ka tas ir vienīgais īsti praktiskais sadalījuma veids.

Par 8. un 9. punktu. Kādēļ tādi ierobežojumi, kā 5 procentu slieksnis partijai un vismaz 5 atsevišķo apgabalu uzvarētāji? Tādēļ, lai būtu darba spējīga Saeima un valdība. Latvijai jau ir nelaba pieredze no 1920-tiem gadiem ar vien- un div-deputātu "partijām". (Un pašlaik tāda pieredze ir arī, piem. Izraēlai un šur tur citur.) Šis, protams, nav jauns ierobežojums; 5 procentu slieksnis partijām ir arī pašreizējā Latvijas likumā.

Vēl par 9. punktu. Kādēļ par apgabala deputātu kļūst kandidāts, kas ieguvis visvairāk balsu (nevis tāds, kas dabūjis 50+ procentu, vai kāda cita formula)? Šis ir t.s. pluralitātes princips, ko, starp citu, lieto arī Vācijā, Anglijā, ASV. Kādēļ? Galvenokārt tādēļ, ka tas ir visvienkāršākais, un praksē arī lētākais, vēlēšanu veids.

Doma par 5 apgabalu minimumu, lai partija iekļūtu Saeimā, man radās apsverot Vācijas paraugu. Vācu likumā ir divi veidi, kā kāda partija var iekļūt Bundestāgā: ja partijas saraksts saņem vismaz 5 procentus no visām balsīm; VAI, ja kādas partijas kandidāti uzvarējuši vismaz trijos vēlēšanu apgabalos. Tādā gadījumā partija saņem šīs trīs (vai vairāk) deputātu vietas, plus tik procentu vietas no partijas saraksta, cik tai proporcionāli pienākas (pat ja tas ir tikai viens vai divi, vai vienalga cik procentu). Tā kā Bundestāgs ir skaitliski liels, tad šie sīko partiju panākumi īstenībā nekā nemaina politisko spēku samēros.

Latvijas gadījumā ir citādi. Atļaut sīkpartijām (pat ne partijām, bet atsevišķiem uzņēmīgiem un naudīgiem cilvēkiem) neierobežotu iespēju iekļūt Saeimā caur apgabalu vēlēšanām nozīmētu atgriezties pie 1920-to gadu sliktākās pieredzes. Nevajag nekādu gaišredzību, lai iedomātos, ka tas būtu tikpat kā atklāts piedāvājums kādam jaunam Kārlim Ulmanim – nāc un glāb mūs no mūsu "demokrātijas"!

Šis pats arguments, starp citu, attiecas uz vienmandāta apgabalu vēlēšanu sistēmu (ko Latvijā aplami sauc par "mažoritāro" sistēmu). Ja visus 100 Saeimas deputātus ievēlētu no atsevišķiem apgabaliem, kādēļ tad Latvijā nevar rasties dučiem uzņēmīgu, naudīgu cilvēku, katrs ar savu "partiju", kas sev varētu nopirkt kāda apgabala vēlēšanas, t.i. vietu Saeimā? Šīs sistēmas aizstāvji parasti iedomājas, ka tā dos stabilu, divu lielu partiju iekārtu Latvijai, resp. ka Latvija automātiski kļūs par Ameriku vai Lielbritāniju. Bet kādēļ? Latvija tikpat labi var kļūt par Franciju.... un tad, lai padarītu Latviju tikpat stabilu, kāda tagad ir Francija, Latvijai būtu jāmaina visa Satversme – spēcīgi jāierobežo Saeimas tiesības, jāpieņem pusprezidentālā iekārta, utt. (Vai arī Latvijai jāatrod savs Charles DeGaulle, kas "ieved kārtību"...)

Par 10. punktu un vispār par jaukto sistēmu. Te ierosinātie principi jaunam vēlēšanu likumam mainītu spēles noteikumus partijām (un to finansētājiem). Dažus rezultātus var diezgan viegli paredzēt, citus nē.

Ierosinātie principi joprojām atļautu Saeimā iekļūt samērā mazām partijām – tādām, kas tikko pārvar 5 procentu slieksni visas valsts mērogā, vai tādām, kam izdodas piesaistīt sevišķi izcilus kandidātus vismaz 5 apgabalos.

Lielākām partijām – tādām, kas grib nopietni ietekmēt politiku, piedalīties valdības veidošanā, un taml. – jaunie noteikumi padarītu dzīvi grūtāku, bet arī dotu lielākas iespējas izvērsties. Tām (piem. Latvijas ceļam, Tautas partijai, utt.) nepietiktu tikai ar dažām pievilcīgām "lokomotīvēm" partijas saraksta priekšgalā, lai ievilktu 20 vai 30 deputātus Saeimā. Tās būtu spiestas sameklēt arī pietiekami spēcīgus kandidātus vēlēšanu apgabalos – un "spēcīgs kandidāts", teiksim, Liepājā vai Valmierā parasti nebūs tas pats, kas "spēcīgs kandidāts" Rīgā. Bet gudrai un tālredzīgai partijas vadībai jaunie noteikumi dotu iespēju palielināt savu deputātu skaitu tieši ar šādu reģionālo talantu piesaisti.

Par vietu sadalīšanu Saeimā te ir divas iespējas.

a. Ja noteikti negrib mainīt Satversmes 5. pantu ("Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem"), tad jāatrod attiecīga aritmētiska formula, kā sadalīt tās 50 deputātu vietas, kas pienākas partijām pēc proporcionalitātes principa – tās, ko partijas ieguvušas no saviem valsts sarakstiem. (Pirmās 50 vietas – tās ko partijas ieguvušas no atsevišķiem vēlēšanu apgabaliem – jāatstāj neaizskaramas. Citādi jauktajai vēlēšanu sistēmai nav jēgas.)

Bet šādā sadales metodē var rasties zināms "netaisnības koeficients", tādēļ, ka būs jāsadala arī to partiju vietas, kas nebūs kvalificējušās iekļūšanai Saeimā. Tādēļ.......

b. Var paredzēt maiņu Satversmē. Piemēram: "Saeima sastāv no tautas priekšstāvjiem, kas ievēlēti vēlēšanu likuma noteiktajā kārtībā."

Šāds formulējums tad atstātu iespēju pielāgot precīzo Saeimas deputātu skaitu, pēc katrām vēlēšanām, tā, lai tas iespējami cieši atspoguļotu to vēlētāju procentu, kas balsojuši par katras partijas valsts sarakstu. No apgabaliem ievēlēto deputātu skaits paliek nemainīgs (50), bet no sarakstiem ievēlēto skaits reizēm varētu būt arī 51, vai 52, vai 53 – tā apmēram.

 

 

IV. Par vēlēšanu apgabaliem

Ja puse no Saeimas locekļiem tiek ievēlēti atsevišķos apgabalos, tad ir ļoti svarīgi zināt, kādi šie apgabali būs, pēc kādiem kritērijiem tie veidoti un kas to visu noteiks.

Vispirms, ko darīt ar tām pilsētām u.c. vietām, kur latvieši ir mazākumā (piem. Daugavpili u.c.) - vai mēģināt radīt īpašus etniskos vēlēšanu apgabalus? Manuprāt, būtu nepieņemami vēlēšanu apgabalus veidot pēc tautību kritērijiem. Latvijas apstākļos vilkt apgabalu robežas pēc tautībām atvērtu slūžas nebeidzamiem problēmu plūdiem. Bez tam, tas arī nav īsti vajadzīgi. Ja ātri paskaitļo, iznāk, ka caurmēra vēlēšanu apgabalā vajadzētu būt ap 48 000 iedzīvotāju (Latvijas 2,4 miljoni iedz., dalīti ar 50 apgabaliem). Pat ja atļauj samērā augstu variāciju, teiksim, plus/mīnus 10 procentu, šie ir diezgan lieli apgabali. Latvijā nebūs ļoti daudz vietu, kur starp 48 tūkst. iedzīvotājiem latviešu tautības pilsoņi būs mazākumā.

Tātad pēc kādiem kritērijiem vilkt vēlēšanu apgabalu robežas? Manuprāt, tā būtu pilnīgi veltīga laika nosišana mēģināt uzstādīt kādus abstraktus standartus. Latvijas valdības, pašvaldības, utt. tagad desmit gadus nevar vienoties par administratīvo robežu pārdali. Un nesen ierosinātais jaunais sadalījums diez vai būs pēdējais. Svarīgais, man šķiet, būtu ierosināt tādu vēlēšanu apgabalu komisiju, kurai kaut cik var uzticēties. Un arī tādas radīšanai vajadzēs likumu, un tas nozīmē politiskus lēmumus, un tas nozīmē politiku.

Varētu, piemēram, iedomāties šādu izkārtojumu: Trīs komisijas locekļus ieteic Saeima; trīs ieteic Ministru kabinets; trīs ieteic valsts prezidents. Saeima balso par komisijas sastāvu un piešķir tai nelielus līdzekļus. Komisija noalgo dažus speciālistus-padomdevējus (piem. no statistikas institūta, no universitāšu demogrāfiem). Komisija vienojas par apgabalu robežām, publicē rezultātus, un dod mēnesi laika sabiedrības apspriešanai. Pēc mēneša komisija pārskata sabiedrības ieteikumus (ja tādi ir) un tad publicē galīgo lēmumu.

Robežas laiku pa laikam būtu jāpārskata – varbūt pēc katras tautas skaitīšanas.

 

V. Par Satversmes maiņām u.c. smagiem jautājumiem

Ir interesanti padomāt par izpildvaras stabilitāti (t.i., cik bieži mainās ministru kabineti, utt.), par to vai Saeimas deputātiem kļūstot par ministriem jānoliek savs deputāta mandāts, vai būtu jāparedz tiesības atsaukt no amata atsevišķus deputātus, u.t.t.

Tie visi ir jautājumi, kas skar iespējamas maiņas Satversmē. Tādēļ arī savā iepriekšējā vēstulē vaicāju – ko īsti grib darīt Rītdienai? Ja Rītdienai negrib ķerties pie Satversmes maiņas projektiem – un mana izpratne no atbildēm, ko esmu saņēmis uz savu iepriekšējo vēstuli ir tāda, ka Rītdienai dalībnieki visumā negrib ar Satversmes maiņām nodarboties, vismaz pašlaik nē – tad nav jēgas par šiem jautājumiem daudz debatēt. Gribu piebilst, ka tāda ir arī mana personīgā pārliecība – t.i., ka Satversmi vajadzētu mainīt pēc iespējas minimāli un pakāpeniski.

Jā, ir slikti, ka "valdības krīzes" notiek katru gadu vai biežāk. Un to nevarēs salāpīt arī ar jaunu vēlēšanu likumu. Vaina ir Satversmē, kur tās autori 1920-22.g. nokopēja toreiz populāro Francijas Trešās republikas un Vācijas Veimāras republikas parlamentāro modeli. Tas koncentrē "suverēno" varu parlamentā, un atstāj izpildvaru bezspēcīgu, tiklīdz parlamentā mainās kādas partijas vai pat dažu atsevišķu deputātu uzskati. Pēc Satversmes, ne premjeram atsevišķi, ne ministriem kopā nav nekādu līdzekļu ar kuriem pretoties, ja, piemēram, kādas partijas vadoņi izlemj (vienalga kāda iemesla vai iegansta dēļ) balsot par neuzticības izteikšanu valdībai. Atkarībā no partiju spēku samēriem Saeimā, tādi lēmumi var nākt bieži vai reti. Tāds iekārtojums nebija labs jau pirms 80 gadiem, bet tagad tas kļuvis vēl sliktāks. Valdību, un sevišķi izpildvaru, loma vispār ir radikāli mainījusies kopš 20. g.s. vidus, un stabilu valdību loma kļuvusi daudz svarīgāka nekā agrāk.

Kādēļ tad neierosināt Satversmes grozījumus, lai to panāktu? Tādēļ, ka es nevēlētos vēl vairāk nostiprināt tagadējo partiju vadoņu un viņu finansētāju ietekmi Latvijas politikā. Man gribas cerēt, ka vispirms varētu mainīt Saeimas vēlēšanu likumu un ka tas ienestu jaunus spēkus un jaunus cilvēkus Latvijas politikā. Un tad varētu domāt par nākamo soli – par stabilāku izpildvaru.

Nav, protams, nekādas garantijas, ka vēlēšanu likumu varēs mainīt. Un ja arī varētu, nav nekādas garantijas, ka tas pēkšņi ieviestu jaunus spēkus politikā. Pamazām gan. Bet esmu Latvijas politiku vērojis diezgan cieši nu jau kādus desmit gadus, un šajās lapās izklāstītie slēdzieni nav radušies kādas pēkšņas atklāsmes rezultātā.

Jānis Peniķis