ASV: Etniskās minoritātes un vienmandātu apriņķi

Vienmandātu apgabaliem (VMA) ir dziļas saknes Amerikas politiskajā tradīcijā. No ASV dibināšanas astoņpadsmitajā gadsimtā līdz mūsdienām politiskā pārstāvniecība ir vienmēr pamatojusies uz teritoriāliem dalījumiem un apakšdalījumiem. Amerikāņi ir vienmēr uztvēruši patstāvību telpiskos jēdzienos, sākot ar ASV Konstitūcijas pamatu kā līgumu starp patstāvīgām pavalstīm un beidzot ar grāfistu un pašvaldību tiesību izcelšanu kā autonomiju. Konstitūcijā nav noteikta vēlēšanu struktūra, un štati ir vienmēr eksperimentējuši ar vienmandātu apgabalu, daudzmandātu apgabalu un vispārējām formām. Bet VMA bieži, ja arī epizodiski, ir bijuši vēlēšanu galvenā metode visos līmeņos – federālā, štata, un vietējā, jo VMA ļauj mazākām, ģeogrāfiski izvietotām kopienām sūtīt savus pārstāvjus uz lielākām likumdošanas institūcijām. Bet daudzmandātu un vispārējās vēlēšanas ir tikušas izmantotas tad, kad valdošais vairākums vēlās pasvītrot tiesisko identitāti ar kādu apgabalu un apspiest partejisko vai etnisko fragmentāciju. Tādi paņēmieni kā obligātā vairākuma prasības (‘anti-single-shot) likumi un numurētās vietas ir tikuši izmantoti, lai ļautu etniskajam vairākumam iegūt visus mandātus savās likumdošanas institūcijās.

Vēsturiski ASV melnādainie ir bijuši galvenie cietēji no ‘balsu gremdēšanas’ paņēmieniem. Šī ir vienīgā modernā demokrātija, kas balstās uz verdzības institūtu, un nēģeri ir ierakstīti tās Konstitūcijā un politiskās institūcijās kā nošķirts elements. Vergi netika uzskatīti par personām, un pat brīvie nēģeri bija nepilsoņi. Pēc Pilsoņu kara un Rekonstrukcijas melnādainie Amerikas dienvidos vēlēšanu laikā tika sistemātiski terorizēti un ap gadsimta miju vispār zaudēja balsstiesības. Baltās Demokrātu Partijas priekšvēlēšanas kļuva par vienīgām nozīmīgajām vēlēšanām, un ‘solīdie Dienvidi’ pārvērtās par vienpartijas štatu reģionu. Aukstā kara starptautiskais spiediens un NAACP (Nacionālā Asociācija par Melnādaino Emancipāciju ) kampaņa pret legālu segregāciju beidzot panāca to, ka likumi, kas neļāva nēģeriem balsot un piedalīties priekšvēlēšanās, tika atcelti. Pēc tam daudzas baltās jurisdikcijas gan Dienvidos, gan citur, izmantoja vispārējās un daudzmandātu sistēmas, lai mazinātu nēģeru ietekmi vēlēšanās.

ASV Augstākā Tiesa pēc Otrā pasaules kara sekoja Amerikas paškritikai tautību jautājumos, konstitucionāli izceļot indivīda nozīmi. 1963. un 1964. g. Tiesa mainīja savu ilgstošo atteikumu iesaistīties apgabalu robežu pārzīmēšanas kontroversijās un apmierināja balto pilsētnieku prasības pārveidot vēlēšanu apgabalus pretēji tam, kad štatos dominēja lauku apriņķi ar zemu iedzīvotāju skaitu. Augstākās Tiesas lēmums balstījās uz Līdztiesīgo Aizsardzības Likumu Konstitūcijas 14. Labojumā, kas pasludināja: viena persona, viena balss, tādējādi pasludinot vēlēšanu politikā atsevišķu pilsoni par pamatvienību. Tomēr padarot personas balss vērtības mazināšanu attaisnojamu, Tiesa atvēra durvis argumentiem, ka balsošanas spēku drīkst kombinēt ar citām metodēm, ne tikai matemātiskām – it īpaši, ja pastāv vēlēšanu struktūras, kas ļauj baltās rases pārstāvjiem, balsojot kā blokam, liegt melnādainajam izvēlēties pārstāvi štata vai pašvaldības likumdošanas institūcijā. Augstākā Tiesa atbildēja uz šādiem mehānismiem, liekot zemākām tiesas instancēm dot priekšroku VMA, pārveidojot ‘netaisnīgos’ apgabalus, un 1973. Augstākā Tiesa izsludināja par antikonstitucionāliem Teksasas daudzmandātu apgabalus tāpēc, ka tie liedza melnādainajiem un spāņu izcelsmes vēlētājiem līdztiesības ievēlēt viņiem vēlamos kandidātus.

Visus šīs reformas bija tiesu Konstitūcijas reinterpretācijas sekas. Tikmēr 1965. g. ar Pilsonisko Tiesību Kustības konfrontācionālo politikas grūdienu Kongress pieņēma, un Prezidents Lindons Dżonsons parakstīja Balsošanas Tiesību Aktu, kas ļāva vairumam Dienvidu melnādaino balsot pirmo reizi. Apstākļi, kas ļautu tiesai iejaukties pret minoritāšu balsu atšķaidīšanu, kļuva par tematu dedzīgai un pieaugoši sarežģītai tiesāšanās procedūrai gan par vispārējām un daudzmandātu vēlēšanām, gan arī par VMA ar tīšuprāt sagrozītām robežām. 1980. g. Augstākā Tiesa nolēma, ka rasu minoritātei ir jāpierāda, ka vēlēšanu struktūra ir ieviesta vai izmantota ar nodomu mazināt tās vēlētāju spēku. Kongress pieņēma 1982. g. Vēlēšanu Tiesību Aktu, un šis likums deva minoritātēm tiesības pieprasīt tiesas iejaukšanos, ja vēlēšanu struktūrai ir tendence atšķaidīt aizsargāto minoritāšu balsis – nodomu pierādīt nevajag. Minoritātes ir personas ar Amerikas indiāņu, aziātu, Aļaskas iezemiešu vai spāņu izcelsmi. 1982. g. Vēlēšanu Tiesību Akts kopā ar 1986. g. Augstākās Tiesas lēmumu, kas padarīja skaidrāku to, kādi pierādījumi būtu vajadzīgi, lai apliecinātu diskrimināciju vēlēšanu sistēmā, tiesai un likumdevējiem iejaucoties, uzsāka daudzas pārejas uz VMA sistēmām no vispārējām.

Kad sākās 1990. g. tautas skaitīšana, gandrīz katra štata un vietējā pārvalde nodarbojās ar apgabalu izveidi, kas dotu ‘minoritāšu-vairākuma’ VMA un tādējādi pildītu gan konstitucionālo prasību vienmērīgam iedzīvotāju skaitam apgabalos, gan Vēlēšanu Tiesību Akta noteikumus pret balsu spēka mazināšanu. Jaunie VMA deva ievērojamus panākumus gan afrikāņu, gan spāņu izcelsmes amerikāņiem. Ievēlēto nēģeru skaits visā valstī pieauga no apm. 300 1964. g. līdz apm. 8000 1993. g., lai gan šis skaits vēl arvien ir zems – mazāk par 2% no ievēlēto personu skaita valstī, kur nēģeru īpatsvars ir 12%. Kopš 1965. g. Vēlēšanu Tiesību Akta pieņemšanas nēģeru pārstāvniecība Kongresā ir pieaugusi no deviņiem līdz 38 pārstāvjiem, un VMA ar melnādaino vairākumu ir atbildīgi par visiem septiņpadsmit nēģeru kongresmeņiem, kas ievēlēti no tiem vienpadsmit Dienvidu štatiem, kuri bija sastādījuši veco Konfederāciju. Pēc 1994. g. vēlēšanām, kad nēģeru politiskie vadītāji palīdzēja izstrādāt plānu jauniem iecirkņiem, Alabama kļuva par pirmo un vienīgo Dienvidu štatu ar melnādaino proporcionalitāti abās štata parlamenta palātās.

Nacionālistu reakcija un pretspars VMA ar melnādaino vai spāņu izcelsmes amerikāņu pārākumu laikam bija nenovēršams. Tas, kā VMA tiek iezīmēti, nosaka vēlētāju loku, kas tiek uzskatīts par svarīgu pārstāvniecībai, un VMA to dara tieši ģeogrāfiski. VMA pārveidošana reti kad ir politiski nenozīmīga – iecirkņi nav tikai sadalījums, lai individuālo vēlētāju balsis varētu vērtēt. Tā vietā VMA nosaka arī to, kādas būs nacionālās apakškopienas un cik liela tām būs vara likumdošanas procesā. Amerikā grāfistes, municipalitātes un atpazīstami pilsētu rajoni ir tradicionālie ‘klucīši’ iecirkņu pārveidošanai, izņemot gadījumus, kad vairākumam bija vēlams ignorēt to robežas, lai vājinātu nēģeru un citu minoritāšu ietekmi. Tagad ir nepieciešams sadalīt tradicionālos iecirkņus, lai veidotu arī tādus, kur afrikāņu vai spāņu izcelsmes amerikāņi vairākumā, jo ASV šīm minoritātēm nav skaidri iezīmēti rajoni. Kaut gan minoritātes bieži dzīvo etniski atpazīstamos rajonos pilsētā, viņu mājvietas atrodas starp galvenokārt ‘baltajiem’ rajoniem ar lielāku iedzīvotāju skaitu. Dažkārt iecirkņu pārveidošanas rezultāts ir ģeometriski ļoti neregulāri veidojumi bez kompaktiem minoritāšu apdzīvotiem rajoniem, kur tās tomēr veido vairākumu, un, kaut gan šie iecirkņi nav citādāki, nekā daži iecirkņi ar balto vairākumu, tie skaidri demonstrē rasu vai etniski iezīmētu dizainu.

Visdīvaināk izveidotie nēģeru un spāņu izcelsmes iecirkņi drīz vien nonāca pārskatīšanai tiesā pēc baltās rases pārstāvju prasībām. Baltie sūdzējās, ka šie apgabali ir pretrunā ar radikāli ‘daltonisku’ Konstitūcijas interpretāciju, kas neņem vērā ādas krāsu. 1993. g. Augstākā Tiesa pieņēma pirmo lēmumu, kas noteica ‘analītiski atsevišķu’ konstitucionālu ieganstu, ko varētu izmantot atsevišķi pilsoņi, lai apstrīdētu ar nodomu pēc rases vai izcelsmes izveidotus VMA, kuru robežas ir apšaubāmas. Sūdzētājiem nebūtu jāpierāda, ka apstrīdēto iecirkņu dēļ viņiem balsošana ir tikusi liegta vai ierobežota, vai, ka viņu vēlētāju spēks ir mazināts. Tā vietā Tiesa atzina, ka tiek nodarīts apkaunojošs kaitējums, ja apgabalus veido galvenokārt pēc vēlētāju rasu piederības un, ja šādi apgabali nav rūpīgi izveidoti, lai kalpotu pārliecinošām pārvaldes interesēm. Tiesa atzina, ka apgabali, kas veidoti saskaņā ar rases piederību, ir pretrunā ar konstitūciju, jo šādu apgabalu izveidošana balstās uz to, ka visi minoritāšu iedzīvotāji domā un balso vienādi, un tiem ir vienas un tās pašas intereses. Šāds uzskats varētu veicināt vēlētāju ‘balkanizāciju’ pēc rasu piederības. Šī tiesvedība apgabalu sakarā, kas uztver kaitējumu nacionālai vienotībai un nevis atsevišķam prasītājam, ir vainagojusies ar dekrētiem, kas vērsti pret nēģeru un spāņu izcelsmes vairākumu VMA Kongresa, štata, un pašvaldību līmenī. Jaunos noteikumus pieņēma šaurs piecu tiesnešu vairākums, četriem tiesnešiem protestējot, ka šādi lēmumi ir pretrunā gan ar substantīvu taisnīgumu, gan ar juridiskiem ierobežojumiem tādu jautājumu izskatīšanā.

Tiesnesis Felikss Frankfurters, nepiekrizdams ‘viena persona, viena balss’ 1963. g. lēmumam, jau tad brīdināja, ka tiesa iejaucas ‘politiskā biezoknī’. Ja ņem vērā Augstākās Tiesas tagadējos principus par VMA veidošanu, viņam varbūt bija taisnība. Nekas taču nevar būt nepiemērotāks tiesnešu izlemšanai par to, kā patstāvīgām personām vajadzētu sevi definēt multietniskā, demokrātiskā republikā. Augstākā Tiesa steidzās apstādināt pieņēmumu, ka štatu likumdevēju institūcijām liktos, ka visi nēģeri it kā domātu vienādi, bet Tiesai nebija šis pieņēmums jāizskata no otrās puses: Kas būtu, ja afrikāņu vai meksikāņu, vai aziātu, vai iezemiešu izcelsmes pilsoņiem vienā pašvaldībā vai štatā tiešām būtu kopēja politiskā pārliecībā un brīvprātīgi sanāktu kopā, prasot šo interešu ievērošanu caur saviem pārstāvjiem vai caur kopienas organizācijām, vai pat politiskām organizācijām? Teikt, ka rasu minoritātes konstitucionāli nedrīkst pieprasīt savus VMA būtu pretrunā ar vēsturiskām un Konstitūcijā aizsargātām domām par politisko brīvību ASV. Tas ir pilnīgi cits jautājums, vai kādas etniskās minoritātes piederīgie var pieprasīt tādu apgabalu izveidošanu saskaņā ar konstitucionālām tiesībām.

Bet šie ir nopietni jautājumi, un tikai nesen ‘minoritāšu-vairākumu’ VMA atbalstītājiem ir ar tiem nācies saskarties. Viņi paši nekad nebija panākuši savstarpēju vienprātību par politiskām gala robežām vai normatīvo galamērķi tām tiesībām, ko viņi tā aktualizēja. Šodien tādu VMA, kas nodrošina vairākumu īpašām etniskām grupām atbalstītāji parasti izskaidro savu atbalstu ar to, ka ‘diemžēl’ ir etniskas domstarpības nacionālā līmenī. Tā šie atbalstītāji diskutē ar saviem oponentiem, atbalstot par ASV ideālu imigrantu valsti, kur ieceļotāji un to pēcnācēji brīvprātīgi asimilējas esošajās publiskajās, sabiedriskajās un politiskajās dzīves institūcijās, paturot tiesības saglabāt savu etnisko atšķirīgumu tikai ar privāto institūtu palīdzību. Bet pat privātās (un baltas) etniskās asociācijas izjuta spiedienu, kas vilka tās ‘kausējamajā katlā’, kad britu izcelsmes pilsoņu dominance plauka vismaz līdz Pirmajam pasaules karam. Bet Otrais pasaules karš atnesa pārmaiņas, kad citu eiropiešu pēcnācēji sāka ietekmēt gan nāciju, gan Anglo-Amerikāņu politiskās tradīcijas, ko viņi bija pieņēmuši. Šī nacionālā pārnoteiktība aukstā kara dēļ nebija tik pārredzama, kā citur pasaulē. Tas viss ir tagad mainījies, un ASV nav imūnas pret etniskā nacionālisma vējiem, kas ir sastopami visā pasaulē.

Mūsdienās vācu un īru izcelsmes amerikāņu ir vairāk nekā angļu izcelsmes amerikāņu. Viņi tagad ir priekšplānā kopā ar dienvideiropiešu un austrumeiropiešu izcelsmes amerikāņiem, ieskaitot sekulāros Amerikas ebrejiem, un kopā viņi ir kļuvuši par visdedzīgākiem viņu pieņemtās angļu valodas un Anglo-Amerikāņu Konstitūcijas aizstāvjiem. Etniski atpazīstami VMA liek šiem amerikāņiem kaunēties, un viņi izjūt tos kā draudus savam nacionālam ideālam. Imigrantu valsts labais spārns atbalsta tagadējo režīmu, deleģitimizējot vai nepieņemot VMA ar skaidrām rasu vai etniskām īpašībām, kamēr kreisais spārns vai nu atbalsta tādus VMA kā īslaicīgus integrācijas instrumentus vai atbalsta to atvietošanu ar daudzmandātu iecirkņiem, ar PBS vai daļēji proporcionālām sistēmām. Pieaugošais PPS atbalstītāju skaits arī kritizē VMA par to, ka tie ļauj vieglāk pārvēlēt jau ievēlētos pārstāvjus, mazinot atbildību un tādejādi kaitējot gan vairākumam, gan etniskajam mazākumam. Bet arī PPS sistēmas ir bieži vainīgas tādos pašos grēkos kā minoritāšu-vairākuma VMA, veicinot etnisko polarizāciju un draudot ar destabilizāciju.

Bet izslēgti no šīm imigrantu debatēm un tās mērķiem, proti, nacionālās viengabalainības, krāsainie amerikāņi, it īpaši Āfrikas vergu pēcteči. Daži pētnieki tagad atzīst, ka baltās rases pārākuma ideoloģija Amerikā ir vienmēr bijusi svarīgāks faktors pilsonības definēšanai nekā liberālais plurālisms vai pilsoniskais republikānisms. Daudzus baltos amerikāņus vienkārši biedē tas, ka melnādainajiem būtu vara viņu politiskajos apgabalos vai iecirkņos. Afrikāņu izcelsmes amerikāņiem, aptverošāka imigrantu nācija varētu nebūt nedz reālistisks, nedz pieņemams atrisinājums pēc gadu simteņiem ilgās pastāvēšanas ārpus nācijas. Viņi varētu vēlēties pārtaisīt nācijas definīciju, lai tā vismaz atzīst viņu atšķirīgumu un dod viņiem politisku brīvību un pienācīgo cieņu. Periodiskā VMA pārveidošana varētu būt labākais veids, kā nacionālā darba kārtībā ieskaitīt viņu prasības, un varbūt tāpēc, lai debates apklusinātu, naidīgais Augstākās Tiesas vairākums ir padarījis jautājumu par konstitucionālu. PPS sistēmas varētu dot nēģeriem proporcionālo pārstāvniecību, bet apejot starpetnisko veidojošo dialogu, ko prasa VMA pārveidošana, pāreja uz PPS sistēmām var liegt vergu pēcnācējiem pilnīgu brīvību. Nesenie PPS priekšlikumi no Kongresa melnādaino līderu puses nav guvuši īpašu rezonansi nēģeru kopienā. Ir arī viegli iedomāties, ka apkarotajiem iezemiešu pēctečiem un krāsaino ieceļotāju pēcnācējiem ir citi uzskati par vēlēšanu struktūrām, kas visvairāk būtu piemēroti viņu personīgajām un kolektīvajām darba kārtībām Amerikas pieaugošajā daudzveidībā.

Taisnīgu bieži vien nesamierināmu pozīciju un to nacionālo ideālu atrisināšanu etniskajās un vēlēšanu struktūrās var panākt tikai ar visu pušu piekrišanu kompromisiem, un tiem ir jābūt nepilnīgiem un nepastāvīgiem, ja mēs vērtējam liberālo ideālu par indivīda brīvību, kas veido un pārveido viņa kulturālo un politisko identitāti. Tamlīdzīgas pārrunas ir īpaši grūti risināt ASV, jo daudzos amerikāņos viņu nacionālā identitāte ir ieguldīta Konstitūcijā ierakstītā svētumā, ko praktiski var tikai pārinterpretēt, nevis pārveidot. Nav tad arī pārsteidzoši, ka lielākie nacionālās saskaņas panākumi notiek ārpus Konstitūcijas rāmjiem kā, piemēram, Vēlēšanu Tiesību Aktā. ‘Daltonisko’ konservatīvo iespaidā daži Augstākās Tiesas tiesneši tagad sāk dot mājienus, ka ,viņuprāt, pārmērīgā Akta piemērošana federālo un štatu valdību paspārnē varētu likt šaubīties par paša Akta konstitucionalitāti. Ja ASV pieredze ar VMA kā instrumentu varas palielināšanai minoritātēm ir kāda nozīme kā paraugam, tad tā varētu skanēt šādi: ir svarīgi ņemt vērā nacionālo kontekstu, valsts politiskās tradīcijas, un subnacionālo apakšgrupu lomu tajās. Ir svarīgi ņemt vērā to, kādas ir iespējas panākt vienprātību, lemjot par vēlēšanu struktūrām, un ir arī svarīga pieticība, sagaidot ilglaicīgus atrisinājumus.