Džefrijs Sommerss (Jeffrey Sommers)
Sākotnēji publicēts uz Z-net kā kārtējais dienišķais raksts
Esmu Kijevā kā vienas Baltijas ofšora firmas viesis, firmas, kas palīdz NVS valstīs izvairīties no nodokļiem inkorporējoties Kanāla salās, Kiprā un Keimana salās vai pat ASV pašas ārpuslikuma baņķieru štātā Delaverā. Tiesa, daudzu NVS valstu nodokļu likumi ir tik smagi, ka uzņēmējdarbība būtu neiespējama ja pie tiem pieturētos, bet es tomēr šaubos vai labāki likumi panāktu ievērojami samazinātu ofšora darbošanos.
Bez pensionāru pulkiem un dāmām vieniniecēm ar bērniem kas meklē kādu lieku kapeiku maizei, te redzamas arī jaunas sievietes spēka gados atklāti piedāvādamas sevi dāsnākajam solītājam. Mūsu vietējā namamāte Kijevā piestrādājusi pie disciplinētas vingrošanas un skaistumkopšanas režīma līdz kamēr viņa sev ieguva kādu vietējo biznesmeni kas bija paspējis piesavināties vienu no valsts farmaceitiskām fabrikām. Būdama viņa mīļākā (pieņemu, ka viņam bija sieva arī) viņa bauda prestižu un izklaidēšanos nedēļas nogales pavadot Milānā operā un Eiropas vislabākajos lokālos.
Tā kā laupītājbaronu piedāvājums ir ierobežots, citām sievietēm jāmeklē citādi aizgādņi. Pie mūsu blakus galda kāds amerikānis 50'os gados intervē potenciālas laulātas draudzenes. Intervējamā izskatās agrajos 20'os. Mūsu necilais amerikānis, ar visām viņa vecumam piemītošām īpašībām, mēģina atrast kādu kopēju pamatu ar sievieti, kas varētu būtu viņa jaunā sieva. Kad visi mēģinājumi beidzas nesekmīgi, viņš piedāvā drošu trumpi - Brūsa Vilisa filmas. Viņa tikai miglaini zina kas tas tāds, bet viņa frustrācija jau vārās tuvu dusmām, ka šī nav spējīga pārrunāt tik liela aktiera filmas ar tik pat kvēlu interesi kā viņš pats. Saruna beidzot pievēršas biznesam un viņš viņu informē, ka Amerika ir pilna lamatu un ja viņa lolo cerības tur darboties tad viņai vajadzīgs gīds: viņš pats.
Vēl piparu šīvakara vakariņām mums sagādā delegācija no Ķīnas Tautas republikas, ieskaitot uniformētus virsniekus kas, varētu minēt, tur bija ieradušies lai zondētu Ukrainas militāri industriālā kompleksa pārpalikumus.
Kā Ukraina nonāca līdz šādam stāvoklim?
Jau agrajos 1990'os bija skaidrs, kā Sachs/Summers Vašingtonas Vienošanās modelis (Consensus model) bija pārvērtis NVS valstis kas veidoja bijušo Padomju Savienību. Patiešām Džefrijs Sachs pievērsās Ukrainai tūlīt pēc tam, kad viņš bija palīdzējis sagandēt Krieviju. Ukraiņi gan teica nē paldies, bet Sachs, būdams stūrgalvīgs pielūdzējs, neņēma nē par atbildi un lobēja savus ASV valdības kontaktus lai piespiestu Ukrainu pieņemt viņu kā noteikumu pret palīdzības dotācijām. Mūsu "eksperti" nosauca šīs NVS valstis par "pārejas ekonomijām", bet tā bija pāreja uz nabadzību, nevis uz turību. Pamatdoma bija, ka pēc īslaicīgām sāpēm sekos strauja attīstība un turība visiem. Rietumu visredzamākie pastāvošās iekārtas intelektuāļi aizstāvēja šo neoliberālo šoka terapijas ideju ar tādiem bērnišķīgiem saukļiem kā "nevar pārlekt bezdibeni divos lēcienos". Tās bija intelektuālas pasakas. Patiešām, bezdibeni nevar pārlekt divos lēcienos. Bet bezdibeni nevar pārlekt arī vienā lēcienā. Bezdibeņi ir pārejami ar rūpīgi būvētiem tiltiem, nevis ar multeņu varoņu paņēmieniem. Tie, kuriem tajā laikā bija zināšanas vajadzēja cauri redzēt šīm aplamām metaforām, kas reklamēja viņu stratēģiju. Kad neveiksmes sāka jau vairoties. arvien asprātīgākas ideoloģiskas maskas tika uzpūstas lai noslēptu to katastrofu, kas veidojās bijušajā PSRS. Ukrainā, vienā no visattīstītākajiem rajoniem Padomju Savienībā, bet arī vienā no visvairāk pārejas laikā cietušiem, jauni izskaidrojumi tika radīti, lai jaunās ideoloģijas nesēji pēckomunistiskajās valstīs varētu noturēt savu cieņu. 1993. gadā ASV vēstnesis Ukrainā, William Green Miller, asprātīgi paskaidroja, ka haoss un jaunbagātnieku šķira, kas dzinās tikai pēc ārišķībām bija tik vien kā tas pats, ko Amerika pārdzīvoja savā "Apzeltītajā laikmetā" (Gilded Age) ar saviem laupītājbaroniem. Ko Vēstnesis aizmirsa pieminēt bija, ka, par spīti visām 19. gadsimteņa industrializācijas šausmām, kur bagātība tika ražota uz strādnieku apspiešanas un immigrantu ekspluatācijas pamata, vismaz ASV industrializācija tika panākta. Kontrastā NVS valstīs, tādās kā Ukraina, notiekošais bija pretējais - deindustrializācija zem laupītājbaroniem. Industrializācija nekad nav bijusi patīkams process. Tas allaž prasījis upurā vismaz vienu pāudzi, kuras darbs ir nepilnīgi kompensēts lai atļautos būvēt mašīnas, fabrīkas un tehnoloģiju. Padomju Savienībā šis process notika saīsinātā laika posmā, un paturēja primārās kapitāla akumulācijas pilnas šausmas. Industrializācija prasīja cenu, kas bija pārāk augsta, lai prasītu to atkārtot. Taču, tā bija panākta, un, līdz ar to, dzīves standarts uzlabojās dramatiski. Cik kriminālas bija Staļina metodes industrializācijā, tik pat nopeļama bija industrializācijas izārdīšana pēckomunisma pārejā. Šai ziņā Ukraina ir cietusi divas milzu traģēdijas: industrializāciju, panāktu par necilvēcīgu cenu, un tad plānveidīgo deindustrializāciju un visu to labumu likvidēšanu, ko industrializācija bija panākusi. Sekas ir nepārredzamas. Statistikas cipari izaicina saprašanu un virmojošās indivīdu traģēdijas un personīgos pazemojumus neviens nekad nevarēs savā vienā prātā aptvert.
Nākotnes izredzes:
Lielais vairums Ukrainas industrijas ir izpostīts. Viena deindustrializācijas un nabadzības mēraukla ir Ukrainas radikāli samazinātais enerģijas patēriņš. Elektroenerģijas tīkls strādā tikai pusi kapacitātē. Daudz kas, kam kāda vērtība, kā augstās tehnoloģijas mašinērijas, tika novākts pavisam agri "pārejas" laikā. Nav lielas izredzes šīs mašinērijas drīzumā atjaunot. Tomēr Ukraina turpina konkurēt globālā mērogā ar savām tērauda un ķimikāliju ražotnēm. Patiešām, Ukrainas priekšzīme runā pretī brīvā tirgus melam un pierāda vēstures dzelžaino likumu, ka bagātas valstis pasargā pašas savas industrijas bet prasa brīvu tirgu no visām pārējām. Ukrainas tērauds ir tik lēts, ka bagātās valstis to aizliegušas iepirkties, īpaši ASV, bet tomēr drusku jau tāpat iziet pasaules tirgū.
Privatizācija turpinas. Kā daudzas valstis pēdējos 25 gados, Ukraina ir kritusi parādu slazdā. Vairumā NVS valstu salīgums starp tām un Rietumiem ir bijis turēt savas ekonomijas atvērtas. Tām jāļauj brīvi iztecēt savām izejvielu un mašinēriju bagātībām. Pretī no SVF tās saņem polītisku atbalstu savām valdībām ar pietiekoši daudz naudas lai valstis varētu turpināt darboties un lai valdības ierēdņiem netrūktu iespēju no tās smelties. Nauda, kas plūst ārā no NVS valstīm ir daudz vairāk, nekā nauda, ko SVF aizdod. Rietumi iegūst ilgtermiņa priekšrocību no šīs sistēmas Ukrainā un NVS valstīs vispār. Ne tikai šīs valstis tiek turētas atvērtas kapitāla un izejvielas plūsmei uz Rietumiem, bet arī procentu likmes uz SVF un privātiem aizdevumiem nodrošina, ka privatizācija turpināsies netraucēta. Piemēram, lai segtu savus smagos aizdevumu parādu maksājumus, Ukraina taisās pārdot pusi savas telefona sistēmas, Uktelekom. Ukraina zaudēs šo valsts ienākumu avotu, tautai būs jāmaksā daudz augstākas telefonsarunu cenas, lielais vairums peļņas tiks eksportēts, un pretī saņems tikai vienreizēju maksājumu ar ko samaksāt parādus par aizdevumiem kas bija domāti, lai veicinātu privatizācijas procesu pirmā vietā. Ar vardu sakot, Ukraina nedabū itin neko.
Vēl vairāk šokējoši ir tas, kas notiek ar, varbūt pasaules otro visbagātāko melnās zemes lauksaimniecības joslu visā pasaulē. Nu jau vairākus gadus importē, nevis eksportē graudus un miltus, spriežot no ASV Lauksaimniecības departamenta datiem. Pēdējos divos gadsimteņos Ukraina ir bijusi maizes grozs lielai pasaules daļai. No Romanoviem līdz pat Staļinam Ukrainas eksportētie graudi finansēja Krievijas industrializācijas centienus un paspēja pabarot lielu daļu no PSRS. Šodien tā pat nevar būt droša par spēju pati sevi pabarot. Taču, kādam par to ir labums. ASV bazētais distribūcijas milzis Cargill ir ļoti aktīvs Ukrainā un viņu vīrs Patrick Bracken vada firmas darījumus Ukrainā un ir Amerikas Čamber of Commerce prezidents Ukrainā. Patiešām, šī firma bez šaubām labi pelna pārdodot ASV graudus Ukrainai un pārvaldot pār graudu eksportiem ja kādreiz atkal tās visbagātīgākie zemes rajoni paliks ražotspējīgi. Vienādi vai otrādi, importējot pārtiku vai eksportējot to, milzu firmas kā Cargill būs vinnētājas, Ukraina būs zaudētāja.
Tomēr, pēc desmit gadu lejupslīdes ir redzamas augsmes pazīmes. Jevgeņijs Primakovs 1998. g. tika ievests amatā zem Borisa Jeļtsina ar uzdevumu uzlikt žņaugu Jeļtsina asiņojošai ekonomijai. Viņš stabilizēja Krievijas ekonomiju un tad tūlīt tika atlaists pirms viņš varēja apdraudēt Jeļtsina oligarhiju. Tā oligarhija lika Krievijai noasiņot sausai tikmēr kalpodama Rietumu interesēm un turēdama Krieviju konkurēt nespējīgu pasaules ekonomijā un likdama tai brīvi eksportēt izejvielas un importēt ražotas preces. Kad ekonomija atplauka Primakova valdības laikā, Krievija bija ieguvēja arī citādos veidos. Visredzamākais bija naftas cenās, bet vēl svarīgākas, lai gan mazāk ievērotas bija Krievijas rubļa sabrukuma sekas. Daudz vairāk nekā sitiens Krievijas elitei, kas bija pieradusi lēti iepirkties Rietumu luksus importus ar savu pārvērtēto valūtu, šis sabrukums atplēsa vēl vienu spraugu neoliberalisma jau tā apdauzītajās bruņās. Valstis kurām ir piederošas izejvielas un industriāla kapacitāte var gūt labumu no pārvērtētas valūtas devalvācijas. Ja valūta ir vērtēta zemu, tās var atļauties pašas ražot internajam tirgum kā arī sacensties globālajam eksportam. Tas ir tieši tas, no kā Jeļtsina elites un viņu Rietumu partneri centās izvairīties. Krievijas jaunās elites un vidus šķiras vēlējās pārvērtētu rubli kas deva labu peļņu par industriālās infrastruktūras un izejvielas izpārdošanu. Jeļtsina kliķe dzīvoja labi kamēr Rietumi ieguva pārdodot savu produkciju Krievijas un NVS tirgos. Nevienam nerūpēja, kas tas tika darīts uz valsts dzīvotspējas rēķina. Taču, kad 1998. gadā rublis gāzās, tas ievadīja iespēju atdzīvināt Krievijas industriju kamēr importi no Rietumiem palika par dārgiem, tā liekot tautai pirkt pašu produkciju importu vietā. Pirmo reizi kopš 1991. gada, Krievija pieredzēja ieguldījumu ražotnē tūlīt pēc 1998. gada rubļa krīzes. Rezultātā Krievija ir atkal kļuvusi augsmes lokomotīve, līdzi velkot arī kaimiņvalstis. No Baltijas līdz Ukrainai kaimiņvalstis lēnām gūst labumus no Krievijas pieticīgās jaunās turības. Ukraina jūt atbalstu no Krievijas pamazām atdzīvojošās industrijas. Turklāt ASV ekonomija un globālā ekonomija vispār pieprasa Ukrainas produkciju kā, piemēram, tās lēto tēraudu. Tiesa, ASV un citas attīstītās valstis dara visu, ko vara, lai turētu šo tēraudu ārā no saviem tirgiem. Tas tikai pierāda, ka brīvā tirgus mācība, ko jaunās globālās ekonomijas sludinātāji māca, ir meli. SVF un Pasaules Banka veido tādu kā GOSPLAN savai pasaules sistēmai, kur komisāri darbodamies universitātēs un mēdijos gādā par to, lai viss notiktu ar pareizo ideoloģisko stāju. Bet iguldījumu kapitāls necieš vākumu un apiet bagāto valstu tirdzniecības ierobežojumus kur vien tas iespējams. Daļa Ukrainas tērauda un citi augstās tehnoloģijas ražojumi iziet pasaules tirgū. Tas ir krietni zem potenciāla, bet pietiekoši, lai sāktu veidoties augsme izpostītajā Ukrainas ekonomijā.
Sumējot, Ukraina beidzot sākusi piedzīvot īstenu augsmi šogad pirmo reizi kopš pārejas sākuma. Tā varētu piedzīvot 5% augsmi pēc veselas desmitgades kritiena. Tas nav nekāds zvaigžņu ceļš vienai valstij, kas kritusi tik zemu, bet tas ir progress. Galvenie iemesli šai augsmei ir sūce Vašingtonas Vienošanās monetārās un industriālās polītikas dambī pret Krieviju un nepilnīgā iespēja Rietumiem noturēt protektorātā tās nabadzīgās valstis, kuras paši radījuši. Varam tikai cerēt, ka attīstošās valstis, spiestas ņemt neoliberālo terapiju un Rietumu intelektuāļi kas šo terapiju sludina, šo attīstību ievēros.
Jeffrey Sommers
World History Center
Boston/Riga
jsommers@fulbrightweb.org