Atmiņas no 1995. gada . . .

Džefrijs Sommerss (Jeffrey Sommers)

Sekodams Jura Vīksniņa ieteikumam, esmu pievērsis uzmanību savam disertācijas darbam. Tas bija pats labākais padoms, ko kāds man pēdējā laikā devis. Tātad es nemaz nešaubos, ka Vīksniņš ir spējīgs dot arī labu padomu : - ) Bet vienā vakara pastaigā iegriezos vienā no skandināvu Narvessen ziņu kioskiem kas tagad redzami visapkārt un tur guvu iedvesmi šeit pierakstītām pārdomām. Es ieskatījos pēdējā Centrāleiropas Biznesa Pārskata (Central European Business Review) numurā. Šai žurnālā bija salīdzinošs vēstījums par daudzām Centrāleiropas valstīm, tostarp arī par Latviju. Tur pierakstītie novērojumi lika man atcerēties manu pirmo ceļojumu uz Latviju 1995. gadā. Toreiz tāpat kā vēl arvien man uzkrita gan latviešu tautas godīgums un pašcieņa gan latviešu tautas nabadzība. Patiešām pārliecība, ka lielāko tiesu Latvijas nelaime bija nepelnīta manī tikai stiprināja šo iespaidu.

Sekojošās piezīmes sniedzu cerībā veicināt vispārēju diskusiju par ekonomikas polītikas maiņu. Es esmu iezīmējis divas aprises kurās es - diemžēl - pareizi saredzēju kļūdas un pareizi pareģoju nelabvēlīgus iznākumus no polītikas, kas bijusi pamatota hegemonisku ārpus-kritikas institūciju varas arogancē (zināmā mērā funkcionāli līdzīga Padomju arogancei), kļūdas, kuras, pielietojot citādu ekonomikas teoriju jebkurš būtu varējis ieraudzīt un paredzēt šīs polītikas neveiksmi attiecībā pret tās uzdotajiem mērķiem. Es saku "uzdotajiem" jo, kā MIT ekonomists Paul Krugman apliecina, "Sliktas idejas zied un zeļ tamdēļ, ka tās kalpo spēcīgu grupējumu pašinteresēm." Neapšaubāmi, tā tas ir. Un kā Chomskis (Noam Chomsky) ir atzīmējis, "Paši polītikas arhitekti dzīvo labi, kaut arī viņu eksperimentu trusīši nereti tiek šaustīti."

1995. g. rudenī sabiedrisku apstākļu sakritība lika man, manai sievai un vienam augsta ranga Pasaules Bankas padomdevējam satikties uz vakariņām toreiz unikāli modīgajā Osiris kafejnīcā. Toreiz Latvijā bija ļoti maz tādu elegantu kafejnīcu un tas bija pavisam dabīgi vienam bankas ierēdnim tur meklēt patvērumu no Rīgas pelēkās ikdienas dzīves.

Mūsu Pasaules Bankas ierēdnis bija pilns optimisma par Latvijas un Austrum-/Centrāleiropas izredzēm uz strauju attīstību. Tuneļa galā esot gaisma un viņš to skaidri saredzot. Atminos, ka cēlu priekšā divus pareģojumus mūsu Bankas reprezentatīvam toreiz, 1995. gadā. Viens - es viņam apgalvoju, ka Krievija zem Jeļtsina piedzīvos traģēdijas nepieredzētas (ja ne gluži salīdzināmas ar tām) kopš Staļina laikiem. Mūsu draugs no Bankas smējās un mierināja, ka viss būšot labi, likdams saprast, ka Jeļtsins seko "mūsu" pavēlēm un tātad viss notiekot kā nākas, kaut gadās pa grumbulim ceļā. Un divi, es prognozēju, ka Latvija vēl daudzus gadus nepiedzīvos mērķtiecīgu augsmi - galvenokārt tās pārvērtētās valūtas dēļ. Šo manu piezīmi arī mūsu viszinīgais eksperts noniecināja - šis eksperts no tiem daudziem, kurus Džosefs Stiglics (Joseph Stiglitz), nesen atkāpušais Pasaules Bankas galvenais ekonomists, sevišķi nesaudzēja savā nu jau slavenajā 2000. g. aprīļa rakstā žurnālā "New Republic".

Diemžēl izrādījās, ka man bija taisnība abos pareģojumos. Kopš Jeļtsins nobeidza demokrātiju savā 1993. gada uzbrukumā parlamentam (ar daudz uzslavām no ASV bet ar daudz kritiskāku skatu no labāk informētiem Rietumeiropas mēdijiem), kā rezultātā kādi 200 - 1000 cilvēki Maskavas ielās tika nogalināti, situācija Krievijā tikai pasliktinājās. Lai koriģētu maldīgu priekšstatu, jāpiemin, ka šis parlaments nebija 1989. gada Padomju parlaments bet gan daudz demokrātiskāks, kas tikai ievēlēts 1990. gadā. Jeļtsina valdības gados kādi 4 miljoni cilvēku mira priekšlaicīgi, pateicoties veselības aprūpes infrastruktūras un ekonomijas iznīcināšanai. Lai gan veselības indeksi 1980'os gados bija pasliktinājušies, tie daudz straujāk krita 1990'os gados zem Jeļtsina, un tas jāuzskata gandrīz pilnīgi kā pēc-Padomju parādība. Un vēl - Jeļtsins drīz iebruka Čečnijā, izraisot konfliktu, kas kopš tam ir panācis tās provinces decimēšanu un daudz vairāk cilvēku nogalināšanu. Patiešām, nesen parādījās ziņas, ka Krievija tagad plāno pielietot FSB (KGB pēcteci), lai nomedītu pārdzīvojušo čečeņu pretestību tādā pat veidā, kā to lietoja pret baltiem un rietumukraiņiem vēlajos 1940'os un agrajos 1950'os gados.

Interesanti, ka mūsu Pasaules Bankas paziņa 1996. gadā atstāja Latviju, lai dotos Jeļtsinam palīgā glābt savu ekonomiju. Piedeva gāzi liesmām, jo situācija turpinājās pasliktināties līdz Krievijas rubļa galīgais sabrukums beidzot Krieviju izglāba no SVF un Pasaules Bankas ieteiktās makro-ekonomikas polītikas. Patiešām, kad es atgriezos Latvijā vēlu 1998. gadā, es paredzēju, ka Krievijas rublis sabruks pirms gada beigām. Kad es dalījos savos ieskatos ar Latvijā viesojošos ASV ekspertu, kas strādāja pie ekonomikas polītikas NVS valstīs, pretī saņēmu dusmu brāzienu par manu neticību, ka Krievijas piramīda shēmas ekonomija varētu vēl ilgi noturēt savu pārvērtēto valūtu. Šīs dusmas bija par manu neticību polītikas veidotājā vidē, kas jau 1998. gadā bija sākusi šķobīties zem kritikas par Austrumeiropas neoliberālās polītikas neveiksmēm.

Tikai pēc tam, kad tās valūta sabruka, pēc 1998. gada Krievijas ekonomija sāka atplaukt, jo tai nāca par labu rubļa pazeminātā vērtība. Tas savukārt padarīja Krievijā ražotās preces lētākas gan pašmājās gan eksportam, tā veicinot pirmo reizi kopš Padomju laikiem atjaunotas investīcijas ražotnē. Patiešām, viens riepu pārdevējs no Rietumiem toreiz man sūdzējās, ka viņa tirgus Krievijā bija samazinājies jo nu krieviem esot izdevīgāk pirkt pašiem savas riepas, un viņi tā arī darot! Vēl vairāk - Jeļtsins tad pie stūres nolika veco Padomju bosu Jevgeņiju Primakovu, lai apstādinātu Krievijas ekonomijas asiņošanu, ko, daļēji, bija izraisījuši padomdevēji no Rietumiem, kas kalpoja Krievijas oligarhiem - vai apzinīgi, vai neapzinīgi - un ASV akciju tirgi, kas saņēma biljoniem dolāru Krievijas naudā. Viņš panāca asiņošanas apstādināšanu, bet viņam nebija laika izārstēt pacientu, tikai pielikt žņaugu - nekāds ilgtermiņa risinājums. Tiklīdz Primakova triāžas paņēmieni bija iedarbojušies, Jeļtsins viņu atlaida, lai pieliktu punktu viņa augošai popularitātei. Pēc tam tika atjaunots uzbrukums Čečnijā, kas atkal novērsa tautas uzmanību no Jeļtsina un oligarhi varēja ielikt savu izredzēto Putinu pie stūres. Gūdams popularitāti ar rupjām runām par to, kā viņš "apmocīšot čečeņus" un "sabāzīšot viņu galvas atejā" viņš turpināja pielietot šādu retoriku un celošās naftas cenas lai vairotu savu popularitāti un gādātu par Krievijas ekonomijas augsmes turpināšanos - uz 1998. gada notikumu ieskrējiena pamata. Tagad Krievijai Putina personā ir diktators, kas turpina tālāk veidoties uz Jeļtsina sagrābtā diktatora mandāta, ko viņš sagrāba 1993. gada notikumos. 1998. gadā Krievijā radās izdevība tās ekonomijai atkopties pēc neoliberālās polītikas neveiksmes, bet nu rādās, ka Putinam trūkst saprašanas šo izdevību tālākvirzīt. Patiešām, Krievijas augsme, ko esam pieredzējuši kopš 1999. gada varētu drīz izbeigties. Kaut arī mums tas varētu nepatikt, fakti tomēr ir skaidri.

Otra lieta - Latvijas valūta ir pārvērtēta. Es pateicu mūsu Pasaules Bankas "speciālistam", ka pieturēties pie šīs stiprās valūtas radīs spekulatīvu ekonomiju, kas nosmacēs un iznīcinās to mazumu industriālās ražotnes kas Latvijai bija pāri palikusi un darīs tās preces pārmērīgi dārgas gan pašmājās gan eksportam, kā arī Latvijas zemniekiem darīs pāri. Arī šīs bažas tika noniecinātas toreiz 1995. gadā, un es saņēmu apliecinājumu, ka pavisam drīz viss būs kārtībā Latvijā, gluži tāpat kā Krievijā.

Nu atgriežos pie tā Centrāleiropas Biznesa Pārskata rakstu kas šīs atmiņas uzvandīja. Par Latviju, diemžēl, Pārskats vēstī, ka divas tās lielākās problēmas ir: 1) tās pārvērtētā valūta, kas dara Latvijas produktus pārmērīgi dārgus eksportam un kas smagi skar zemniekus - jo Latvija importē divtik pārtikas preču no Igaunijas nekā eksportē. To labi varēja paredzēt jau 1995. gadā. 2) Latvijas korupcija, rakstā teikts, "padara Latviju par vienu no netīrākām valstīm (one of the sleaziest nations) kur darīt biznesu visā Centrāleiropā". Tie ir stipri vārdi, bet tie ir Centrāleiropas Biznesa Pārskata vārdi, nevis mani.

Lieku priekšā, ka šis otrais punkts, korupcija, ir saistīts ar pirmo, ar Latvijas pārvērtēto valūtu. Palēninot Latvijas attīstību un atvieglinot pelnīšanos finansēs, maklerdarbībā ar nekustamiem īpašumiem, spekulatīvās mahinācijās u.t.t. nevis ražotnes attīstībā, Latvijas pārvērtētā valūta ir radījusi auglīgu vidi korupcijai. Ir vēl arī citas negatīvas šīs polītikas implikācijas, bet pagaidām tās nepieminēšu.

Mans nolūks ir mudināt cilvēkus padomāt, vai valsts polītikas sludinātās pretenzijas ir salīdzināmas ar valsts polītikas īstenajiem gala rezultātiem. Ekonomikas un finansu polītikas veidošanā "veiksmi" bieži vien nosaka tas, kas visskaidrāk prot izteikt speciālo interešu vienprātību. Intelektuālo darbu tajās jomās kas visvairāk pieskaras pie varas esošajiem nereti vairāk ietekmē darba atalgojums nekā intelektuālais nopelns. Tādā veidā vienāda polītikas veidošana tiek atbalstīta un, tik pat svarīgi, tādā veidā citāda polītikas veidošana netiek atbalstīta. Tāds novērojums nav nekas jauns. Ekonomikā tādu sniedza Stokholmas Ekonomikas Skolas (Stockholm School of Economics) dumpinieciskais dibinātājs, kas apmēram tā rakstīja agri 20. gadsimtenī savā grāmatā "Polītiskais elements ekonomikas teoriju veidošanā" (The Political Element in the Development of Economic Theory). Tādu domu izteic arī starp citu Amerikas lielo vēsturnieku ģimenes pēctecis Bruks Adamss (Brooks Adams), kas pirms gadsimteņa Oliveram Vendel Holmsam (Oliver Wendell Holmes) teica, ka "filozofus atalgo pārtikusī šķira [t.i., tie kas ir pie varas], lai pierādītu, ka viss ir kārtībā." Vai arī, ja būtu vēlēšanās pasniegties vēl tālāk virzienā uz polītiski labējo spārnu pēc komentāra par intelektuālā darba procesiem, vienmēr varam paļauties uz vaļsirdīgo Henriju Kisingeru (Henry Kissinger), kas reiz teica, "Ekspertam ir sava atbildība pret tiem, kam ir savtīga interese tautas priekšstatos un viņš veido un definē šos priekšstatus." Ar to gribu teikt, ka "ekspertiem", tāpat kā tas bija Padomju laikmetā, ir stipra tieksme, gan personīga gan psiholoģiska, veidot polītikas interpretācijas kas nostiprina viņu eksperta stāžu pat tad, kad acīmredzot šī polītika cieš neveiksmi. Vēl vairāk, viņiem parasti ir iemesls pasargāt savus labdarus kas maksā viņu algas. Protams, tam tā nav vienmēr jābūt. Daudzi intelektuāļi iekaist dusmās uzzinājuši, ka viņi tiek izmantoti citu savtīgos nolūkos, pat neapzinādamies ka jebkurš cilvēks var būt cita pašinteresei padots. Cilvēku var izmantot pat ja viņš to neapzinās.

Visbeidzot, es mudinu cilvēkus pārbaudīt faktus un pašiem novērtēt vai vadošā polītika ir devusi tādus rezultātus, kādus tās arhitekti ir solījuši, un ja ne, tad meklēt paskaidrojumus, kāpēc rezultāti nav apmierinoši. Latvijas panākumi veidojot raženu uzņēmējdarbību ir notikuši par spīti Latvijas vadošai polītikai, nevis pateicoties tai. Mārciņu pret mārciņu ja salīdzinu vairumu Latvijas uzņēmēju ar Amerikāņu uzņēmējiem liekot viņiem sacensties vienādos apstākļos, es lieku savu naudu uz latvieti katru reizi. Latviešu uzņēmumiem jācīnās pret augstām aizdevuma procentēm ko mākslīgi stutē makroekonomikas polītika. Latviešu uzņēmējus apgrūtina Latvijas pārvērtētā valūta, kas padara viņu preces pārāk dārgas kā pašmājās tā ārpusē. Un tad vēl jācīnās pret korupciju - ko daudzi vērtē, ka tā ir tikai otrā vietā aiz Krievijas - pirms var kaut ko nopelnīt. Pirmie divi sprosti ir saistīti ar makroekonomikas polītiku, un nebūtu grūti argumentēt, ka trešais arī izriet no tās pašas makroekonomikas kā blakus produkts.

Viena piezīme noslēgumā. Man saka, ka tauta prasa atbildes, nevis analīzes. Man diemžēl jāsaka, ka atbildes neradīsies bez nopietnas iedziļināšanās visā, kas līdz šim noticis. Piemēram, iemesls, kāpēc es šeit aprakstu zināmus notikumus ir nevis, lai demonstrētu, cik gudrs un tālredzīgs es esmu bijis pēdējos sešus gadus. Es neesmu nekāds ģēnijs, un tādi noteikti nav arī tie, kas veidoja Latvijas un NVS polītiku vispār. Tas, ko mēģinu panākt ir saprašanu par to kā tagadnes moments iederas vēsturē un tas, ka, pielietojot citādu teorētisku modeli nekā neoliberālo, kas ir dominējis kopš 1980'iem gadiem, katrs būtu viegli varējis paredzēt tās ekonomikas problēmas, kas šodien uzpeldējušas. "Teorijas" pārbaude ir vērtēt cik labi tā spēj pareģot polītikas iznākumu, lai redzētu, vai teorijai vispār ir kādas tiesības pretendēt uz pareģojumiem. Mums pienākas pārbaudīt pastāvošo ekonomikas teoriju. Taču šī nav tā vieta, kur nodoties gariem pedantiskiem rakstiem par ekonomikas teoriju. Bet, atmetot neoliberālos pieņēmumus par to, kā darbojas ekonomika, un tā vietā pielietojot strukturāli keinsisko modeli, jebkurš būtu varējis paredzēt tās ekonomikas problēmas, kas Latvijas ekonomiju tagad piemeklē, un, vēl jo svarīgāk, kāpēc.

Ņemot praktiski, skatoties uz evidenci, šķiet skaidrs, ka vairs nav palicis vietas manevriem pret argumentu, ka Latvijas valūta būtu devalvējama. Jautājums tagad ir tikai par cik un cik strauji. Par to vēl ir nozīmes runāt, un, cerams, būs iespējams runāt bez iekaisumiem un ar skaidru prātu. Skaidrs arī tas, ka devalvācijas solis gandrīz noteikti būs mazs, un lejup kustību valdīs mērenība un uzmanība. Mazi vērtības lejup pakāpieni nebūs nekas tamlīdzīgs, kā radikālās devalvācijas, kas sekoja neatkarības atgūšanai, kuru nolūks bija iznīcināt Padomju laikmetā sakrāto naudu lai veidotu jaunu noguldīšanas raundu, kas veicinātu jaunas jaunbagātnieku uzņēmēju šķiras veidošanos. Tā vietā šis process panāca vidus mūža un veco cilvēku trūkumā aiztriekšanu kamēr lielākoties spekulatīvā, nevis ražojošā bagātnieku šķira tika nostiprināta. Te ir vietas citām debatēm, bet ir svarīgi pateikt ko es gribu panākt un ko es negribu panākt ar savu ieteikumu valūtu devalvēt.

Specifiski, valūtas vērtības pazemināšana dos tikai mērenu tūlītēju labumu caurmēra indivīdam, panākot, piemēram, pārtiku cenu pazemināšanu. Tā mazliet sadārdzinās dzīvi vidus šķirai, kas pērk vairāk importus, un smagi sitīs tiem, kas stāv visaugstāk ekonomikas skālā, jo viņi gandrīz visu naudu izdod par importiem. Devalvācija pazeminās pašmāju ražotnes produktu cenas un sadārdzinās importu cenas. Tā varēs arī iedarboties kā stimuls tālākai ekonomiskai attīstībai. Lai gan Latvijas ekonomija ir šaura, pašmāju pieprasījums var iedarboties kā priekštecis eksportu attīstībai. Patiesi, klasiskajā modelī eksports ir vienmēr pamatots pašmāju pieprasījumā. Daži, kā Gundars Kings, saka, ka Latvija ir pārāk maza, lai ar vasltiskām metodēm stimulētu iekšējo pieprasījumu. Zināmā mērā viņam ir taisnība, taču es nesen presē redzēju pieminētu ziņojumu (kuru pats vēl neesmu paspējis izpētīt), kas liek domāt, ka Igaunijas mini-eksportu bums radās uz iekšējās produkcijas pieprasījuma pamata. Ņemot vērā, ka Igaunija ir pat mazāka, nekā Latvija, varētu būt interesanti papētī, kā šis process attīstījās Igaunijā, un padomāt kuras industrijas Latvijā varētu veidoties uz iekšējā pieprasījuma pamata un kuras ne. Tad, lai pilnveidotu šādu attīstības plānu būtu nepieciešami devalvēt valūtu tā, lai veicinātu iekšējo pieprasījumu un iedrošinātu eksportu.

Ar cieņu,

Jeffrey Sommers

(tulk. J.Ž.)